johans valters

Johans (Jānis) Valters

• Dzimis Jelgavā 22.01.1869. Tēvs pēc izcelsmes ir latvietis, taču ģimene vairāk saistīta ar vācbaltu sabiedrību.

• Studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

• 1906.g. pārcēlies uz Vāciju, pieņemdams abu vecāku uzvārdus – Valters-Kūravs.

• Līdz 1916.g. dzīvo Drēzdenē.

• Līdz 1932.g. – Berlīnē.

“Pašportrets”. 1924.g.

• “Pievērsties mākslai Valteru ierosināja Jelgavas reālskolas zīmēšanas skolotājs Kurts Vīsners, un viņš sāk ņemt privātstundas pie Jūliusa Dēringa.

• Reālskolas laikā parādījies arī Valtera otrs lielākais talants, jo, kā liecina Pēterburgas biedru atmiņas, viņš labi spēlējis vijoli.”

J.Valters Pēterburgā. 19.gs. 90.gadu vidus. Foto: J.Rozentāls.

• “1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma).”

• “1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs).

• Profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem.”

• “Topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, lai gan, kā atceras Gustavs Šķilters, “pirmā laikā Pēterpilī labprāt mīlēja runāt pa vāciski un vairāk raudzījās uz mākslu Vācijā”.

• Darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā.”

• Johans Valters – “ļoti sabiedrisks, izglītots, veikls runātājs un darīšanu kārtotājs” (G.Šķilters)

• “1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus.

• Pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus.”

• “1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni.”

• “Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu.” 

• “Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības Мир искусства izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām.”

“Birztala”. 1903.g.

• “Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas.”

• “Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt””.

• “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903)

• “Virvju vijējs” (studija), ap 1899.g.

• “Peldētāji zēni”, ap 1900.g.

• “Pie loga”, ap 1900.g.

• “Sieviete parkā”, ap 1904.g.

• “Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai uz Vāciju.”

“Jūrmala ar peldu laipām”, Ap 1911.g.

• “1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu””. 

“Drēzdenes piepilsēta pie pie Elbas”. 1913.g.

• “Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas.”

“Izrīkojumā”. Ap 1910. – 1912.g.

• “Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis.” 

• “Modelis”. 1915.g.

• “Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (Robert Sterl) devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (Adolf von Menzel) aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā.”

“Teātrī”, ap 1910. –1912.g.

• “Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos.” “Tulonas osta”. Pirms 1913.g.

• “Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā.”

“Baltās Baltijas klintis”. 1914.g.

• “1910. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (Paul Cézanne), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā).” 

“Dziestošie ritmi”. 1913.g.

• “Berlīnes periodā ietekmējies no Sezana, fovistiem, kubvistiem, ekspresionistiem.”

• “Kalni pie Metzingeras”. 1925.g.

• “Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (malbares Dasein), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, skat. att., abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu.” 

• “Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves.”

“Ciems kalnos”. 1921.g.

• “Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas.”

• “Ekspresīvās egles”. 1924.g., LNMM.

Literatūra

• Ābele, Kristiāna. Johans Valters. – R., Neputns, 2009.

• Ābele, Kristiāna. Johans Valters. – R., Neputns, 2014.

• Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004.• Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā

modernisma periods 1890 – 1915. Sast. Eduards Kļaviņš. R., LMA MVI, 2014.