Dzemdes kakla vēzis Uzraudzība un kontrole jaunajās dalībvalstīs

European Network - AURORA

D3 - Vietējā konteksta analīze

www.aurora-project.eu

AUTH

ORS

*

Maura Ilardi Scienti�c Coordinator (ONDA, Italy)

Evelina Shikova WP Leader (IEMPAM-BAS, Bulgaria)

* In collaboration with the AURORA Consortium

P1 Autori* Maura Ilardi Zinātniskā koordinatore (ONDA, Itālija) Evelīna Šikova WP Vadītāja (IEMPAM-BAS, Bulgārija) *Sadarbībā ar AURORA Konsorciju Dzemdes kakla vēzis Uzraudzība un kontrole jaunajās dalībvalstīs European Network D3 – Vietējā konteksta analīze

P2 Autori: Maura Ilardi - Zinātniskā koordinatore (ONDA, Itālija) Evelīna Šikova - WP Vadītāja (IEMPAM-BAS, Bulgārija) Sadarbībā ar AURORA Konsorciju

P3 AURORA Dzemdes kakla vēzis Uzraudzība un kontrole jaunajās dalībvalstīs European Network D3 – Vietējā konteksta analīze

P5

P6 Satura rādītājs KOPSAVILKUMS Fons Metodoloģija Galvenie rezultāti Datu savākšanas nozīmība Koordinēšanas nozīmība Eiropiešu sinerģijas nozīmība 1.IEVADS 1.1.Projekta un ziņojuma fona informācija 1.1.1.Projekta fona informācija 1.1.2. Ziņojuma fona informācija 1.2.Dzemdes kakla vēža un HPV definīcija 1.2.1.Dzemdes kakla vēzis 1.2.2.HPV 1.2.3.Dzemdes kakla vēža profilakse un ārstēšana 2.PĀRSKATS PAR DZEMDES KAKLA VĒŽA EPIDEMIOLOĢIJU AURORA PROJEKTA DALĪBVALSTĪS 2.1. Dzemdes kakla vēža epidemioloģija Eiropā - vēsture un tendences 2.2. Šī brīža situācija AURORAS valstīs 2.2.1.Bulgārija 2.2.2.Kipra 2.2.3.Čehijas Republika 2.2.4.Grieķija 2.2.5.Ungārija 2.2.6.Itālija 2.2.7.Latvija 2.2.8.Polija 2.2.9.Rumānija 2.2.10.Slovākijas Republika 2.2.11.Slovēnija 3.PĀRSKATS PAR NACIONĀLAJĀM VESELĪBAS SISTĒMĀM PROJEKTA „AUORORA” DALĪBVALSTĪS 3.1. Bulgārija 3.2.Kipra 3.3.Čehijas Republika 3.4.Grieķija 3.5.Ungārija 3.6.Itālija 3.7.Latvija 3.8.Polija 3.9.Rumānija 3.10.Slovākijas Republika 3.11.Slovēnija 4. PĀRSKATS PAR DZEMDES KAKLA VĒŽA SKRĪNINGA PROGRAMMĀM PROJEKTA „AURORA” DALĪBVALSTĪS 4.1.Bulgārija 4.2.Kipra 4.3.Čehijas Republika

4.4.Grieķija 4.5.Ungārija 4.6.Itālija 4.7.Latvija 4.8.Polija 4.9.Rumānija 4.10.Slovākijas Republika 4.11.Slovēnija 5. PĀRSKATS PAR HPV VAKCĪNĀM PROJEKTA „AURORA” DALĪBVALSTĪS 5.1.Bulgārija 5.2.Kipra 5.3.Čehijas Republika 5.4.Grieķija 5.5.Ungārija 5.6.Itālija 5.7.Latvija 5.8.Polija 5.9.Rumānija 5.10.Slovākijas Republika 5.1.Slovēnija 6. PROJEKTA AURORA MĒRĶGRUPAS 6.1.Bulgārija 6.2.Kipra 6.3.Čehijas Republika 6.4.Grieķija 6.5.Ungārija 6.6.Itālija 6.7.Latvija 6.8.Polija 6.9.Rumānija 6.10.Slovākijas Republika 6.11.Slovēnija ATSAUCES PĒC VALSTĪM Pielikums I – Aptauja Pielikums II – Tabulas Tabula 1. Dzemdes kakla vēža skrīninga dati (AURORA partnervalstis) Tabula 2. HPV vakcinēšanās dati ( AURORA partnervalstīs) Tabula 3. Dzemdes kakla vēža skrīnings grūti sasniedzamām iedzīvotāju grupām (AURORA partnervalstis)

P7

Projekts AURORA Lūdzu, apmeklējiet: www.aurora-project.eu

P9 KOPSAVILKUMS Fons Demogrāfiskās tendences Eiropā liecina, ka onkoloģisko slimību slogs tuvākajos gados palielināsies. Diagnosticēšanas un ārstēšanas izpēte un attīstība no vienas puses un iedzīvotāju pieaugošās prasības veselības jomā no otras puses krasi paaugstinās Nacionālo veselības sistēmu izmaksas. Tādējādi arvien lielāka nozīme būs profilakses pasākumiem. Lai samazinātu ekonomisko un sociālo nastu, vēlams vairāk orientēties uz iedzīvotājiem, pārliecinoties, ka profilakses pasākumi sasniedz arī maznodrošināto populācijas daļu. Dzemdes kakla vēža skrīnings (DzKVS) vēsturiski ir bijusi viena no efektīvākajām profilakses iespējām (Millers, 1993), jo ar to var noteikt arī pirmsvēža stadijas, bez tam tests ir vienkārši izpildāms. DzKVS tika uzsākts 60-jos gados un kopš 70-jiem gadiem dzemdes kakla vēža izplatības biežums un mirstība no tā ir būtiski mazinājušies. Rezultāti īpaši pamanāmi ir tajās valstīs (piemēram, Somijā, Lielbritānijā), kas ieviesušas organizētas iedzīvotāju reģistrā bāzētas skrīninga programmas ar kvalitātes garantijām visos līmeņos un personiskajiem uzaicinājumiem, kam ir liela atsaucība. Šādā veidā var novērst 60-80% saslimšanas un nāves gadījumu no agresīva dzemdes kakla vēža (IARC, 2005). Diemžēl starp Eiropas valstīm novērojamas lielas atšķirības šīs slimības izplatībā un mirstības apjomos. Katru gadu 27 Eiropas dalībvalstīs tiek reģistrēti 34 000 saslimšanas gadījumi un vairāk kā 16 000 nāves gadījumi no dzemdes kakla vēža (Arbyn et.al., 2007). Īpaši augsti šie rādītāji ir jaunajās ES dalībvalstīs, dažviet tie ir pat 10 reižu augstāki kā valstīs ar zemāko mirstības līmeni no dzemdes kakla vēža. Saskaņā ar vēža skrīninga Padomes Ziņojumu par procesa ieviešanu, “īpaši atšķirīga situācija ir attiecībā uz dzemdes kakla vēža izplatību, īpaši paaugstināts saslimšanas un nāves gadījumu skaits ir visās jaunajās dalībvalstīs, kas pievienojās 2004. un 2007. gadā, izņemot vienu - Maltu. Visās pārējās 11 jaunpienācējās ir augstāki saslimšanas un mirstības rādītāji nekā 15 vecajās dalībvalstīs. Izplatības biežums W-ASR 2004. gadā vecajās dalībvalstīs (Rietumeiropā un Dienvideiropā) bija 9.5 (uz 100 000 sieviešu), bet desmit jaunajās dalībvalstīs, kas pievienojās 2004. gadā un atrodas galvenokārt Centrāleiropā un Austrumeiropā, šis rādītājs bija ap 17. Savukārt Bulgārijā un Rumānijā, kas pievienojās ES 2007. gadā, šis rādītājs bija vēl augstāks (attiecīgi 20 un 22 uz 100 000 sieviešu). Augstākā mirstība šobrīd ir reģistrēta Rumānijā un Lietuvā (13.7 un 10.00/ 100000 sieviešu attiecīgi), zemākā mirstība – Somijā (1.1/100 000). Izdzīvošanas rādītāji Austrumeiropas valstīs (Čehijā, Polijā) ir zemāki nekā vidēji citās Eiropas daļās (Verdecchia et.al., 2007).

Ģeogrāfiskās atšķirības dzemdes kakla vēža izplatībā galvenokārt atkarīgas no skrīninga programmu izpildes. Nenoliedzami skrīnings vairāk mazina miršanas gadījumu skaitu nekā saslimšanas gadījumus, jo biežāk tiek atklāts vēzis agrīnās stadijās bez jūtamiem simptomiem. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu rekomendē ES Padome (2003). Nacionālajām autoritātēm un politikas veidotājiem jāņem vērā dzemdes kakla vēža negatīvo ietekmi, izplatības biežumu un augstos mirstības rādītājus, kā arī faktu, ka šī slimība galvenokārt skar jaunas sievietes (pārsvarā gadījumu vecumā no 35- 50 gadiem), sievietes fertilajā vecumā, strādājošas sievietes, sievietes ar ģimenēm. Turklāt, kā apstiprinājusi citu ES valstu pieredze, ja tiek ieviesta optimāla dzemdes kakla vēža skrīninga politika ar atbilstošu finansējumu un atbalstu, saslimstība ar dzemdes kakla vēzi un mirstība no tā būtiski mazinās. Optimāla programma ir tāda skrīninga programma, kurā ir pārdomāts katrs solis: mērķauditorijas identificēšana un personiski uzaicinājumi, atbilstoša testa izpilde, zvanu/ atzvanu sistēma, otrā līmeņa diagnostika un ārstēšana atbilstoši atklātajai stadijai, datu reģistrācija, komunikācija un apmācība. Līdz šim brīdim daudzās Eiropas valstīs ir ieviesta iedzīvotāju reģistrā bāzētas dzemdes kakla vēža skrīninga programmas, taču tās būtiski atšķiras pēc ieviešanas stadijas, pārklājuma, organizācijas un kvalitātes nodrošināšanas (von Karsa et.al., 2008, Antilla et. al., 2009). Metodoloģija AURORA projekta mērķis ir identificēt vienkāršu un izpildāmu stratēģiju, kā veicināt dzemdes kakla vēža skrīningu jaunajās ES dalībvalstīs, sasniedzot sievietes attiecīgajā mērķgrupā (30-69 gadi), un pārliecinoties, ka informācija nonāk arī līdz grūti sasniedzamajām mērķgrupām, palīdzēt jaunajām ES dalībvalstīm iedzīvotāju reģistrā bāzētā dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanā, kā arī veicināt informācijas izplatību un ekspertu viedokli par labu praksi dzemdes kakla vēža profilaksē un tās atbalstīšanā. AURORA analīzes lokālā informācija tika savākta visās projektā iesaistītajās valstīs ar mērķi apkopot ziņas par epidemioloģiju, skrīninga un vakcinācijas programmām, grūti sasniedzamajām mērķgrupām, šīs grupas tika identificētas katrā valstī, to prasību un vajadzību noskaidrošana tika izvirzīta kā daļa no pētījuma. Šo pētījuma daļu AURORA projektā var dēvēt par būtisku soli uz priekšu, jo tas ir padziļinājis dalībnieku zināšanas par lokālo situāciju un ļauj labāk novērtēt kopainu, kurā darboties. Lai labāk savāktu, apkopotu un analizētu valstu datus, AURORA partneriem tika piedāvāta anketa ar 7 sadaļām (Pielikums 1): 1.daļa: Epidemioloģiskie dati 2.daļa: Nacionālā veselības sistēma

3.daļa: Dzemdes kakla vēža skrīnings 4.daļa: Organizētā dzemdes kakla vēža skrīninga programma 5.daļa: Iedzīvotāju reģistrā bāzētā dzemdes kakla vēža skrīninga programma 6.daļa: Grūti sasniedzamās iedzīvotāju mērķgrupas 7.daļa: Vakcinācija Katra daļa tika formulēta atbilstoši AURORA projekta mērķiem un gaidāmajiem rezultātiem. Papildus, lai izmantotu AURORA projekta partneru specifiskās zināšanas par valstu situāciju, tika dota iespēja sniegt informāciju, kas neiekļaujas nosauktajos jautājumos. Piemēram, par Nacionālās veselības sistēmas organizāciju/ struktūru, jo pēc mūsu domām ir ļoti svarīgi dziļi izprast katras valsts veselības sistēmu un tās darbību, lai ieviestu skrīninga programmu. Arī par grūti sasniedzamo iedzīvotāju mērķgrupām bija iespēja sniegt papildinformāciju. Izvēlētā definīcija ir: “Sabiedrības daļa, ko grūti pierunāt uz līdzdalību dažādos procesos”. Tas var būt attiecināms uz minoritātēm, piemēram, etniskajām grupām, uz nelegālajiem imigrantiem, kā arī dažādām citām iedzīvotāju grupām. Te iesaistīti vairāki faktori: demogrāfiskie, kultūras, uzvedības un attieksmes, jaukti. Diskusijā starp partneriem izrādījās, ka nav vienotu pazīmju, jo katrā valstī šīs grupas ir atšķirīgas. Vēl vairāk, termins “grūti sasniedzama iedzīvotāju mērķgrupa” var radīt nepareizus aizspriedumus par to, ka šajā kategorijā ietilpst tikai iedzīvotāji ar zemu sociālekonomisko stāvokli. Metodoloģiju apstiprināja un pieejamajai informācijai pielāgoja AURORA partneri projekta dalībvalstīs. Šī procedūra ļāva savākt datus organizētā, salīdzināmā un viendabīgā veidā. Partneriem īpašā tabulā vajadzēja fiksēt izpētes vēsturi; tika piedāvāti daži internacionāli avoti, taču partneriem ir pilna atbildība par izvēlētajiem zinātniskajiem avotiem (žurnāliem, literatūru, atskaitēm), to uzticamību, kvalitāti un reprezentativitāti. Galvenie rezultāti AURORA dalībvalstīs apstiprinājās liela atšķirība starp dzemdes kakla vēža epidemioloģijas datiem. Katrs partneris izvēlējās publicēto informāciju, ko uzskatīja par visuzticamāko, tāpēc dati nav homogēni (dažādās valstīs dažādi gadi; runājot par dzemdes kakla vēža izplatību un mirstību no tā, dažās valstīs tiek lietoti kopējie dati, dažās – pēc vecuma standartizētie dati) un ir grūti salīdzināmi. Jebkurā gadījumā - labi zināmais “austrumu – rietumu” kontrasts apstiprinās: visās AURORA valstīs, izņemto Kipru, Grieķiju un Itāliju, dzemdes kakla vēža izplatības biežums ir augstāks nekā ES15. Kiprā un Grieķijā ir viszemākie izplatības un mirstības rādītāji, taču Kiprā nav specifisku datu par dzemdes kakla vēzi (tie ir tikai kopā ar datiem par dzemdes vēzi), bet Grieķijā ir konstatēta neprecīza informācija par mirstību no vēža kopumā. No otras puses, lielākā dzemdes kakla vēža izplatība ir konstatēta Rumānijā, tai seko Bulgārija un Latvija, augstākā mirstība ir Rumānijā, Bulgārijā, Polijā – gandrīz divas reizes (Bulgārijā un Polijā) un četras reizes (Rumānijā) augstāka nekā vidējie rādītāji ES15.

Informācija par Nacionālajām veselības sistēmām vēlreiz pierāda lielo atšķirību starp valstīm. Atšķirību starp politiskajiem un administratīvajiem apstākļiem, atšķirību starp kultūras aspektiem un uzvedību, atšķirību veselības sistēmu organizācijā. Dzemdes kakla vēža skrīninga pieredze arī katrā valstī ir atšķirīga: skrīninga nav divās valstīs, tas nav aktivizēts vienā valstī. Citās valstīs skrīnings ir vai nu organizēts, iedzīvotāju reģistrā bāzēts vai oportūnistisks, nacionāla vai reģionāla līmeņa ar dažādu pārklājumu un attiecīgi arī rezultātiem. Pēc AURORA lokālās situācijas analīzes var secināt, ka ir ļoti nozīmīgi informāciju iegūt uz vietas un dot to pārbaudīt vietējiem ekspertiem, kas šajā sfērā strādā. Piemēram, Rumānijā, dzemdes kakla vēža profilakses programma ir tikusi publicēta un izziņota, taču tā nav ieviesta: praktiski citoloģiskā skrīninga programma šobrīd nefunkcionē, tā darbojusies ar pārtraukumiem budžeta samazināšanas dēļ. Bulgārijā iepriekšējā iedzīvotāju reģistrā bāzētā dzemdes kakla vēža programma (1970-1985) 90-jos gados tika aizstāta ar oportūnistisko modeli, kā rezultāts lēnajai veselības sistēmas pārveidei. Eiropas valstīs ir atšķirīgi arī skrīninga intervāli un mērķauditorijas iedalījumi. Lielākajā vairumā gadījumu ir izvēlēts 3 gadu intervāls, ļoti dažādi klasificētas mērķauditorijas, īpašs ir gadījums ar Čehiju. Dažādas valstīs dzemdes kakla vēža skrīninga procesā ir iesaistīti arī dažādu profilu speciālisti, tie ir ne tikai ārsti (ginekologi, ģimenes ārsti), māsiņas un feldšeri, laboratorijas darbinieki, citopatologi, bet arī epidemiologi, statistiķi, datorspeciālisti, administratīvie un komunikācijas, kā arī sabiedrības veselības speciālisti. Dažādas ir arī vietas, kur skrīnings tiek veikts. Saskaņā ar vēža skrīninga Padomes Ziņojumu par procesa ieviešanu, 18 no 22 iesaistītajām valstīm (82%) ziņojušas, ka veiktas dažādas darbības, lai skrīningu padarītu pieejamu visām mērķauditorijām, jo īpaši dažādām sociālekonomiskajām grupām. Situācijas, kas aprakstītas AURORA dalībnieku atskaitēs, katrā valstī arī šajā jomā ir ļoti atšķirīgas, katra valsts ir definējusi vismaz vienu grūti sasniedzamo sabiedrības daļu. Pārsvarā gadījumu ir visai maz veidu, kā palielināt viņu aktivitāti un līdzdalību skrīninga programmā, kā arī niecīgi rezultāti. Pēc garām diskusijām, kurās piedalījās gan projekta dalībvalstis gan Padomdevēju valde, tika nolemts, ka valstīs, kur vēl nav ieviests dzemdes kakla vēža skrīnings, ģenerālais kopums strukturālu iemeslu dēļ pārstāvēs arī grūti sasniedzamo auditorijas daļu. AURORA projekts kopumā tika novērtēts kā ļoti svarīga iespēja uzlabot situāciju īpaši tajās valstīs, kur skrīnings vēl nav ieviests. Interesanti, ka dažās valstīs ir atsevišķas vecuma grupas, kuras grūti pārliecināt piedalīties skrīninga programmā (Slovēnijā tās ir vecāka gadagājuma sievietes, Slovākijā 40-55 g. vecuma grupa), citās valstīs grūti iesaistīt sievietes no atsevišķiem reģioniem (Čehijā: sievietes, kas dzīvo Ustecki ģionā, Slovēnijā: sievietes, kas dzīvo Kopera, Mariboras, Murskas Sobotas reģionā). Lauku reģionu iedzīvotājas ir grūti sasniedzamā sabiedrības daļa Ungārijā un Rumānijā. Taču paradoksāli, ka Polijas dati parāda - sievietes ar zemu izglītību, kas dzīvo lielajās pilsētās, skrīninga programmās piedalās daudz neaktīvāk kā sievietes no lauku apvidiem, bet Slovākijā neaktīvākas ir tieši pilsētu iedzīvotājas salīdzinājumā ar laukos dzīvojošām sievietēm. Īpaša uzmanība jāpievērš čigānu (romu) tautības sievietēm, kas dažās AURORA dalībvalstīs ir salīdzinoši lielā skaitā. Kā redzams Grieķijas pētījumā, daudzām romu sievietēm nav personu apliecinošu dokumentu (identifikācijas karšu, veselības grāmatiņu, dzimšanas apliecību, nodokļu grāmatiņu utt.), tajā pašā laikā nav arī pamatzināšanu par veselību. Tikai dažām ir sociālā apdrošināšana vai veselības apdrošināšana un valsts atbalsts. Tradīcija nemitīgi pārvietoties padara periodiskās veselības pārbaudes praktiski neiespējamas. Organizētas vakcinācijas kampaņas notikušas 4 valstīs no visa AURORA konsorcija: Grieķijā, Itālijā, Latvijā un Slovēnijā. Rumānijā 2008. gadā tika uzsākta nacionālā vakcinācijas programma, kas mērķēta uz skolu auditoriju, uz meitenēm, kas sasniegušas 11 gadu vecumu, taču tā tika izbeigta zemas aktivitātes dēļ (~3%). Par galveno zemās atsaucības iemeslu tiek uzskatīts atbilstošas veselības izglītošanas kampaņas trūkums, kas sniegtu sabiedrībai visaptverošu informāciju par programmas ieviešanu.

Galvenie secinājumi Datu ieguves nozīmība Uzticami un atjaunoti dati ir pirmais solis optimālai dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanai (visa procesa plānošana, ieviešana un novērtēšana). Epidemioloģiskie dati par saslimstības biežumu un mirstību ir ļoti svarīgi, lai identificētu problēmas apmēru un izvērstu pārstāvības un lobēšanas aktivitātes. Balstoties uz vietējās situācijas analīzi, ko veica projekta AURORA partneri, nav iespējams izdarīt uzticamus secinājumus par vēža izplatību un profilaksi Grieķijā (ieskaitot dzemdes kakla vēzi), jo Helēņu Slimību profilakses un kontroles centra oficiālajā interneta vietnē norādītie mirstības rādītāji sasniedz 60% (liecina salīdzinājums starp Vēžu reģistra datiem un Helēņu Statistikas pārvaldes datiem). Vēža datu reģistrācija un to saikne ar vēža reģistra datiem ir ļoti būtiska, lai novērtētu vēža skrīninga programmu ietekmi un potenciālo vēža intervālu biežumu. Visās valstīs vēl joprojām neeksistē nacionāla līmeņa vēža reģistri (piemēram, Itālijā). Diemžēl, arī dati par dzemdes kakla vēzi ir nepilnīgi. Vairākās valstīs problēmu dēļ, kas saistītas ar miršanas apliecību izsniegšanu, šādi nāves gadījumi bieži tiek reģistrēti kā „dzemdes vēzis, citādi netiek precizēts” (ICD-9 179). Ja neprecizēto dzemdes vēžu proporcija ir liela, ir grūti izdarīt secinājumus, un tie var būt maldinoši. Attiecīgajiem slimību ekspertiem būtu jāsazinās un jāinformē nacionālais epidemioloģiskais un statistikas institūts, kā arī savi kolēģi par šo problēmu un ievērojamām atšķirībām starp dzemdes un dzemdes kakla vēža saslimšanām, kā arī par precīzu datu esamības nozīmību. Vēl ļoti būtiski ir definēt mikro-invazīvo (FIGO stadija Ia) vēžu klasifikāciju. Kā jau zināms, ir ļoti grūti iegūt informāciju par skrīningu, ko sieviete veikusi brīvprātīgi pēc savas izvēles. Galvenā problēma, kas saistīta ar skrīningu pēc sievietes brīvas izvēles, ir kvalitātes kontrole, kas var radīt potenciālu risku sievietes veselībai. Turklāt šāds skrīnings ir saistīts arī ar finanšu resursu izšķērdēšanu, jo var rasties situācija, kad viena sieviete īsā laika periodā skrīningu veic vairākkārt, tādējādi liedzot šo iespēju tām sievietēm, kam tas būtu vairāk nepieciešams. Pirms skrīninga programmas ieviešanas uzsākšanas ir ieteicams veikt esošās situācijas izpēti, ietverot informāciju par brīvas izvēles skrīninga rādītājiem. Ir atzīts, ka iegūt informāciju par skrīninga rezultātiem, ko sievietes veikušas pēc brīvas izvēles, ir ļoti grūti, tomēr šī informācija ir ļoti būtiska, jo šāds skrīninga veikšanas veids ir izplatīts daudzās Eiropas valstīs. Ja šāds skrīnings ir pieejams, tad vajadzētu garantēt kvalitātes kontroli un nodrošināt datu pieejamību par pacientu reģistrāciju, paraugu iegūšanu un rezultātiem (Schaffer et al., 2000). Noteikti nepieciešama ir administratīvā datu bāze par visām sievietēm, kas atbilst mērķauditorijai. Datos būtu jāietver sievietes vārds, dzimšanas datums, atbilstošie veselības vai sociālās drošības numuri, ārstējošais ārsts (ja attiecināms), adrese un kontaktinformācija. Šādi saraksti ir ļoti nozīmīgi, ja runā par iedzīvotāju reģistrā bāzētu skrīninga programmu panākumiem. Reģistri varētu sevī ietvert arī informāciju par kopējo iedzīvotāju skaitu, elektorātu, sociālo drošību, veselības pakalpojumu reģistriem un citu skrīninga programmu sarakstiem. Šādus datus sevī var ietvert arī vispārējo Iedzīvotāju reģistri, tomēr tie regulāri jāatjauno, ņemot vērā iedzīvotāju migrāciju, mirstību un citus rādītājus. Atsevišķām grūti sasniedzamām sabiedrības grupām ļoti svarīga ir mērķauditorijas izvēle (piemēram, migranti, romi u.c.). Uzticamu procesa indikatoru identificēšana un skrīninga aktivitāšu uzraudzība nodrošina atgriezenisko saiti, kas ir ļoti būtiska, lai identificētu problēmas, kas saistītas ar pārklājumu un piederību mērķauditorijai, lai nepieciešamības gadījumā ieviestu izmaiņas. AURORA projekta ietvaros veiktās vietējās situācijas izpētes pierāda, ka atsevišķām sabiedrības grupām ir līdzīgas problēmas, runājot par piekļuvi skrīningam (gados vecākas sievietes Slovēnijā, sievietes no 40 – 55 gadiem Slovākijā, sievietes, kas dzīvo lauku reģionos vai pilsētās, vai kādos konkrētos valsts reģionos). No šiem datiem var secināt, ka šīs grupas klasificējamas kā „grūti sasniedzama mērķauditorija”, tāpēc jāpievērš īpaša vērība skrīninga programmu ieviešanai tieši šo grupu kontekstā. Dzemdes kakla vēža datu bāzei sevī būtu jāietver informācija arī par izvēles vai organizēto HPV

vakcināciju, lai nākamajos gados varētu novērtēt šī primārā profilakses instrumenta ietekmi uz slimības epidemioloģiju, kā arī, lai varētu novērtēt nepieciešamos uzlabojumus dzemdes kakla vēža skrīninga procesā. Visām aktivitātēm, kas saistītas ar datu iegūšanu, ir jābūt saskaņā ar ES Datu aizsardzības direktīvu 95/46/EC, ko 1995.gada 24.oktobrī pieņēma Eiropas Parlaments un Padome, kā arī ar privātās datu aizsardzības likumdošanas normām katrā dalībvalstī. Jāgarantē personīgo datu iegūšanas drošība un anonimitāte. Iegūtie dati ļauj veselības pakalpojumu nodrošinātājiem novērtēt sabiedrības ieguvumus un minimizēt negatīvo ietekmi un nevajadzīgās izmaksas. Lai veicinātu sabiedrības un politiķu informētības līmeņa paaugstināšanos, tiek rekomendēts regulāri publicēt statistikas ziņojumus par slimību epidemioloģiju un skrīninga aktivitātēm, parādot programmas un izmaksu efektivitāti. Komunikācijas nozīmība Lai nodrošinātu skrīninga programmas panākumus, nepieciešams nodrošināt adekvātu komunikāciju ar autoritātēm, kas atbildīgas par veselības aprūpes sistēmu, veselības aprūpes sistēmas profesionāļiem un sievietēm, lai panāktu augstu sabiedrības atbalstu un pārklājumu. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas komunikācijas stratēģijai ir jābūt balstītai uz pierādījumiem, un informācijai ir jābūt vērstai uz sievietēm. Ir jānodrošina efektīva informācijas plūsma, kas ļautu sievietei izdarīt argumentētu izvēli par dalību katrā skrīninga procesa solī, īpašu uzmanību pievēršot konkrētu grupu vajadzībām. Komunikācija par dzemdes kakla vēža profilaksi nav vienkāršs process: bailes no vēža, vīrusu izraisīts vēzis, seksuālās izmaiņas, ilgstoša infekcijas vēsture – tie ir tikai daži no galvenajiem tematiem, par kuriem jāveido skaidra komunikācija. Koordinācijas nozīmība Visās valstīs dzemdes kakla vēža skrīninga programmā iesaistīti vairāki profesionāļi, un vairākās valstīs ir skaidri redzams koordinācijas trūkums. Tiek rekomendēts, ka visaptverošo, organizēto skrīninga programmu koordinē neatkarīga administratīva organizācija, kurai ir juridiskā un finanšu atbildība. Papildus tam tiek rekomendēts izveidot profesionāļu valdi, kuras mērķis būtu adaptēt un pielāgot Eiropas rekomendācijas un prasības vietējai situācijai, kā arī uzraudzīt dzemdes kakla vēža skrīninga aktivitātes, īpaši runājot par kvalitātes nodrošināšanu. Vienotu zināšanu platformu un adekvātu kvalitātes līmeni iespējams nodrošināt, realizējot koordinētas izglītošanas un apmācības aktivitātes. Grūti sasniedzamās mērķauditorijas iesaistes nozīmība Grūti sasniedzamās mērķauditorijas iesaiste profilakses programmā ir nozīmīga gan ētisku iemeslu dēļ (garantē vienlīdzīgu pieeju visiem iedzīvotājiem), gan ekonomisku iemeslu dēļ. Lēmumu pieņēmējiem ir jābūt informētiem, ka sievietēm, kas pieder grūti sasniedzamai mērķauditorijai un kuru skrīninga apmeklējumu līmenis ir zems, vairāku iemeslu dēļ ir lielāks dzemdes kakla vēža risks (sastopamība un mirstība). Šīs sievietes, visticamāk, vērsīsies pie ārsta tad, kad slimība jau būs progresējusi, un tas ievērojami palielinās arī veselības aprūpes izmaksas. Pēc grūti sasniedzamās mērķauditorijas definēšanas katrā valstī, padziļināti jāanalizē tie apstākļi, kas samazina minētās grupas skrīninga apmeklējumu. Šis ir ļoti būtisks aspekts, runājot par barjeru mazināšanu. Pierādīts, ka personīgie ielūgumi samazina atšķirības skrīninga piekļuvei (IARC 2005). Pierādīts, ka nevienlīdzības, runājot par dzemdes kakla vēža skrīningu, saskaņā ar SocioEconomicPosition ir augstākas valstīs, kur nepastāv uz Iedzīvotāju reģistra datiem balstītas skrīninga programmas (Palencia et al., 2010). Piekļuvi skrīningam var efektīvi palielināt, likvidējot privātos maksājumus un nojaucot ģeogrāfiskās barjeras (Spadea et al., 2010). Vairāki literatūras avoti (Atri et al., 1997, Earp et al., 2002, Michielutte et al., 2005) norāda, ka intensīva iejaukšanās, ieskaitot skaidrošanas aktivitātes un apmācītu veselības aprūpes speciālistu

konsultācijas, kuriem ir līdzīgas kulturālās un lingvistiskās iezīmes, ir daudz efektīvāka sievietēm ar zemu sociālo stāvokli un zemiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka „grūti” sasniedzamā mērķauditorija ir sasniedzama, tomēr regulāri ir jāuzrauga šo aktivitāšu izmaksu efektivitāte un ilgtspējība. Eiropiešu sinerģijas nozīmība Īpašu uzmanību nepieciešams pievērst dzemdes kakla vēža problēmām ES austrumdaļā. Šajās valstīs, kur dzemdes kakla vēža skrīninga programmas neeksistē vai nav ieviestas, nepieciešama spēcīga politiska iejaukšanās. Šajās valstīs ir vērojama arī lielākā slimības ietekme. Nepieciešama steidzama rīcība: pieredze liecina, ka dzemdes kakla vēža skrīninga programmas pilnīgai ieviešanai nepieciešami daudzi gadi, un augstas kvalitātes līmenis ir sasniedzams tikai pēc ilgstošām uzraudzības un pielāgošanas aktivitātēm. Cerams, ka sadarbība dalībvalstu starpā, nodrošinot informācijas apmaiņu par dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanas vājajiem posmiem un stiprajām pusēm, ļaus izvairīties no liekām aktivitātēm un uzlabos izmaksu efektivitāti. Paredzams, ka sadarbība ES valstu vidū veicinās dzemdes kakla vēža skrīninga procesa attīstību un līdz ar to arī epidemioloģisko datu uzlabošanos. Galvenais skrīninga mērķis ir samazināt dzemdes kakla vēža sastopamību un mirstību, izmantojot iespējami mazākus cilvēkresursus un ekonomiskās izmaksas.

P17 ATSAUCES Anttila A., Ronco G., Working Group on the Registration and Monitoring of Cervical Cancer Screening Programmes in the European Union; within the European Network for Information on Cancer (EUNICE). Description of the national situation of cervical cancer screening in the member states of the European Union. Eur J Cancer. 2009 Oct;45(15):2685- 708. Epub 2009 Sep 8. Arbyn M, Raifu AO, Autier P, Ferlay J. Burden of cervical cancer in Europe: estimates for 2004. 2007; Ann. Oncol. 18: 1708-15 Atri J, Falshaw M, Gregg R, Robson J, Omar RZ, Dixon S. Improving uptake of breast screening in multiethnic populations: a randomised controlled trial using practice reception staff to contact non-attenders. BMJ. 1997 Nov 22;315(7119):1356-9. Earp JA, Eng E, O’Malley MS, Altpeter M, Rauscher G, Mayne L, Mathews HF, Lynch KS, Qaqish B.Increasing use of mammography among older, rural African American women: results from a community trial. Am J Public Health. 2002 Apr;92(4):646-54. International Agency for Research on Cancer Cervix Cancer Screening. IARC Handbooks of Cancer Prevention, Vol. 10. IARCPress, Lyon. 2005 Michielutte R, Sharp PC, Foley KL, Cunningham LE, Spangler JG, Paskett ED, Case LD. Intervention to increase screening mammography among women 65 and older. Health Educ Res. 2005 Apr;20(2):149-62. Epub 2004 Jul 14. Miller AB. Cervical cancer screening programmes: Managerial guidelines. World Health Organization, Geneva. 1993 Palència L, Espelt A, Rodríguez-Sanz M, Puigpinós R, Pons-Vigués M, Pasarín MI, Spadea T, Kunst AE, Borrell C. Socio-economic inequalities in breast and cervical cancer screening practices in Europe: influence of the type of screening program. Int J Epidemiol. 2010 Jun;39(3):757-65. Epub 2010 Feb 22. Schaffer P, Sancho-Garnier H, Fender M, Dellenbach P, Carbillet JP, Monnet E, Gauthier GP, Garnier A. Cervical cancer screening in France. Eur J Cancer 2000; 2215-20. Spadea T, Zengarini N, Kunst A, Zanetti R, Rosso S, Costa G. Cancer risk in relationship to different indicators of adult socioeconomic position in Turin, Italy. Cancer Causes Control. 2010 Jul;21(7):1117-30. Epub 2010 Mar 27. Verdecchia A, Francisci S, Brenner H, Gatta G, Micheli A, Mangone L, Kunkler I, and the EUROCARE-4 Working Group. Recent cancer survival in Europe: a 2000-02 period analysis of EUROCARE-4 data. Lancet Oncology; published on-line August 21, 2007 (DOI:10.1016/S1470-2045(07)70246-2) von Karsa L, Anttila A, Ronco G et al. Cancer screening in the European Union. Report on the implementation of the Council Recommendation on cancer screening – First Report. European Comission, 2008. http://ec.europa.eu (date last accessed 16 December 2008).

P19 1.IEVADS 1.1.Projekta un ziņojuma fona informācija 1.1.1. Projekta fona informācija Projekta AURORA mērķis ir identificēt vienotu un izpildāmu stratēģiju dzemdes kakla vēža skrīninga veicināšanai jaunajās ES dalībvalstīs, nodrošinot mērķauditorijas sieviešu (30 – 69 gadi) sasniegšanu un grūti sasniedzamās mērķauditorijas pārklājumu, vienlaikus atbalstot jaunās ES dalībvalstis un daloties ar pieredzi dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanā, un nodrošinot informācijas un pieredzes apmaiņu Eiropas līmenī par dzemdes kakla vēža skrīninga programmas attīstību un ieviešanu. Zināšanas, kas tiks iegūtas AURORA projekta ietvaros, tiks izplatītas ES, it īpaši 11 ES dalībvalstīs, kas piedalās projektā: Bulgārija, Kipra, Čehijas Republika, Grieķija, Ungārija, Itālija, Latvija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija. Projekts AURORA izstrādāts saskaņā ar projektu pieteikumu 2009.gada Sabiedrības veselības programmas prioritātēm, kas vērstas uz labās prakses par dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanu jaunajās dalībvalstīs apmaiņu, īpašu uzmanību pievēršot grūti sasniedzamajai mērķauditorijai. Papildus tam, saskaņā ar LĒMUMU Nr. 1350/2007/EC, kas paredz izveidot otru sabiedrības programmu veselības jomā (2008. – 2013.), AURORA projekta ietvaros tiks nodrošināta atbilstoša koordinācija un sinerģija starp sabiedrības iniciatīvām, kas vērstas uz datu ieguvi par galvenajām slimībām, ieskaitot vēzi. Projekta AURORA struktūru veido 6 makro līmeņa uzdevumi. Pirmkārt, projekta partneri no dalībvalstīm veiks vietējās situācijas analīzi, kas balstīta literatūras studijās, par dzemdes kakla vēža epidemioloģiju, skrīninga programmām un projekta mērķa grupas vajadzībām. Vietējās situācijas analīze, kā arī labās prakses piemēru analīze tiks izmantota, lai identificētu labākās stratēģijas cīņā pret dzemdes kakla vēzi un veicinātu dzemdes kakla vēža skrīninga programmu ieviešanu projekta mērķa grupas valstīs. Pēc tam, saskaņā ar 2003.gada 2.decembra Vēža skrīninga PADOMES REKOMENDĀCIJU, kas nosaka, ka „adekvāta personāla apmācība ir obligāta prasība augstas kvalitātes skrīninga nodrošināšanai”, un saskaņā ar Eiropas vadlīnijām kvalitatīva dzemdes kakla vēža skrīninga nodrošināšanai (otrais izdevums), kas norāda, ka interešu pārstāvniecības grupas ir ļoti nozīmīgas, runājot par vēža skrīningu, projekta AURORA ietvaros tiks organizēts apmācību kurss veselības aprūpes speciālistiem un apmācības kurss interešu pārstāvjiem. Abi apmācību kursi tiks organizēti ES līmenī, tomēr to saturs tiks pielāgots partneru vietējām vajadzībām un specifiskajai situācijai dzemdes kakla vēža skrīningā. Vēl vairāk – AURORA konsorcijs izveidos pilota centru, kuri jau aktīvi darbojas dzemdes kakla vēža profilakses programmā, tīklu, lai pārbaudītu projekta AURORA metodoloģiju, piesaistot projekta ietvaros apmācītus veselības aprūpes profesionāļus. Visbeidzot, pateicoties visu profilakses un apmācības aktivitāšu, kas ieviestas projekta dalībvalstīs, analīzei, tiks izveidot e-apmācību vide, kura būs paredzēta ikvienam interesentam no projekta dalībvalstīm, kas vēlēsies iegūt papildus informāciju par projektā aktuālajiem jautājumiem. Saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem un aktivitātēm, projekta AURORA rezultāti būs vietējās situācijas analīze, labās prakses piemēru identifikācija ar mērķi veicināt kvalitatīva dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu dalībvalstīs, metodoloģiski attīstītu profilaktisko aktivitāšu organizācija dalībvalstīs, veselības aprūpes profesionāļu un interešu pārstāvju apmācības, projekta rezultātu izplatīšana dalībvalstīs, pateicoties pilotcentriem, kā arī projekta AURORA ietvaros iegūto zināšanu nodošana veselības aprūpes profesionāļiem dalībvalstīs, pateicoties e-apmācību videi. Papildus tam plānota arī projekta rezultātu un labās prakses piemēru nodošana valstīm, kas nav piedalījušās projektā. 1.1.2. Ziņojuma fona informācija Projekta AURORA ietvaros vietējās situācijas analīze veikta visās projekta dalībvalstīs (lielākā daļa no Austrumeiropas), un tā balstīta literatūras un citu būtisku materiālu analīzē par dzemdes kakla

vēža epidemioloģiju, skrīninga un vakcinācijas programmām un grūti sasniedzamām mērķauditorijas grupām. Šīs grupas identificētas atkarībā no konteksta un balstoties uz konkrētām vajadzībām. Šī pētījuma aktivitāte ir fundamentāla projekta AURORA ietvaros, jo, pateicoties tai, stiprinātas projekta partneru zināšanas par vietējo situāciju, ļaujot izprast situācijas kopskatu, kur tiks realizētas projekta aktivitātes. Projekta zinātniskajam koordinatoram un darba paketes vadītājam bija galvenā loma analīzes veikšanā: viņi izstrādāja un piemēroja metodoloģiju, kā arī atbalstīja partnerus šajā aktivitātes posmā. Kā jau tiek paredzēts ES projektos, metodoloģiju akceptēja visi projekta AURORA partneri, un tā tika pielāgota dalībvalstīs pieejamajai informācijai. Šī procedūra ļāva apkopot datus organizētā, homogēnā un salīdzināmā veidā. Visi dati iegūti, veicot strukturētu literatūras analīzi, kurā ietverti avoti, kas atbilst zinātniskajam līmenim: zinātniskie žurnāli, nacionālie ziņojumi u.c. Lai īstenotu atjaunotu literatūras analīzi, tajā iekļauti tikai tie avoti un publikācijas, kas veiktas pēc 2000.gada. Vietējā analīzē katra dalībvalsts ievietojusi atsauces, izmantojot vienotu metodoloģiju, un visi tajā iekļauti avoti novērtēti kā visnozīmīgākie. Par izmantoto vietējo datu kvalitāti atbildīgi ir projekta partneri, kas ir apņēmušies izmantot atbilstošus un uzticamus informācijas avotus. Papildus atsaucēm īpašā tabulā izveidots arī pētījuma vēstures ziņojums, kas sevī ietver šādu informāciju: galvenie izmantotie avoti, izmantoto vienību skaits, izvēlēto vienību skaits, neizvēlēto vienību skaits un galvenais to izslēgšanas iemesls. Resursi, ko projekta AURORA ietvaros izmantoja zinātniskais koordinators un darba paketes vadītājs, ņemot vērā starptautisko līmenim bija:

- PubMed; - Google Scholar; - Pasaules Veselības organizācija – Eiropas nodaļa (WHO Europe); - Starptautskā Vēža pētījumu aģentūra (International Agency for Research on Cancer –

IARC); - Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (European Centre for Disease Prevention

and Control – ECDC); - Eiropas Dzemdes kakla vēža asociācija (European Cervical Cancer Associations – ECCA); - Eiropas Vēža indikatoru tīkls (European Network for Indicators on Cancer – EUNICE); - Eiropas Vēža reģistru tīkls (European Network of Cancer Registries – ENCR); - Starptautiskā Ginekoloģijas un dzemdniecības federācija (International Federation of

Gynaecology and Obstetrics – FIGO). Visbeidzot jānorāda, ka vietējās situācijas analīzi veica katrs projekta partneris, vadoties pēc pētījumu plāna, kas sevī ietvēra šādus soļus:

- Grūti sasniedzamās mērķauditorijas definēšana, ņemot vērā kontekstu; - Termina „dzemdes kakla audzējs” definēšana; - Atbildes uz jautājumiem par pieejamajiem datiem par izplatību, biežumu, mirstību, primāro

profilaksi un sekundāro profilaksi attiecīgajās dalībvalstīs; - Atbildes uz jautājumiem par specifiskajiem datiem, kas saistīti ar grūti sasniedzamās

mērķauditorijas definēšanu katrā dalībvalstī. Vienotais metodoloģiskais instruments, ko izmantoja projekta AURORA partneri, lai iegūtu un analizētu datus un informāciju savās valstīs, ir aptauja (pielikums Nr.1), kuru veido 7 sadaļas:

Sadaļa Nr.1: Epidemioloģiskie dati; Sadaļa Nr.2: Nacionālā veselības sistēma; Sadaļa Nr.3: Dzemdes kakla vēža skrīnings; Sadaļa Nr.4: Organizētā dzemdes kakla vēža skrīninga programma; Sadaļa Nr.5: Uz Iedzīvotāju reģistra datiem balstīta organizētā dzemdes kakla vēža

skrīninga programma; Sadaļa Nr.6: Grūti sasniedzamās mērķauditorijas; Sadaļa Nr.7: Vakcinācija.

Katra no sadaļām izveidota saskaņā ar projekta AURORA mērķiem un sagaidāmajiem rezultātiem.

Papildus visam iepriekš minētajam, nevēloties pazaudēt iespēju izmantot projekta AURORA partneru specifiskās zināšanas par vietējo situāciju, izveidots īss ziņojums, ietverot visas īpatnības, kas apgrūtināja pētījuma veikšanu. Īsie ziņojumi sevī ietver šādu informāciju:

Nacionālās veselības sistēmas organizācija/ struktūra; Dzemdes kakla vēža skrīninga organizācija; Dzemdes kakla vēža epidemioloģiskie dati; Grūti sasniedzamās mērķauditorijas.

1.2. Dzemdes kakla vēža un HPV definīcija 1.2.1. Dzemdes kakla vēzis Dzemdes kakla vēzis ir audzējs, kas veidojas dzemdes kakla audos1. Pasaulē dzemdes kakla vēzis ir trešais sastopamākais audzēju veids sievietēm un septītais izplatītākais kopumā. 2008. gadā tika atklāti 530 000 jauni vēža gadījumi; tas galvenokārt skar jaunas sievietes, lielākajā vairumā gadījumu vēzis tiek atklāts vecumā no 35 līdz 50 gadiem2. Pētījumi, kurus publicējusi Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (International Agency for Research on Cancer, IARC) atklāj lielas reģionālās atšķirības visā pasaulē saistībā ar dzemdes kakla vēža izplatību. Atšķirības pamatā skaidrojamas ar skrīninga pielietošanu un HPV infekcijas izplatību3. Ir būtiskas atšķirības starp attīstītajām un attīstības valstīm saistībā ar dzemdes kakla vēža izplatību un mirstību no tā, atšķirības galvenokārt saistītas ar efektīvas dzemdes kakla vēža profilakses un kontroles programmām, kas darbojas attīstītajās valstīs3. Turklāt, visās populācijās, ietverot arī tās, kurās skrīninga programmas neeksistē, dzemdes kakla vēža risks nabadzīgākām sievietēm ir aptuveni divas reizes augstāks nekā labāk nodrošinātām sievietēm3. Vairāk kā 85% no globālā dzemdes kakla vēža sloga pastāv attīstības valstīs, kur tas veido 13% no visiem vēžiem sievietēm4. Augsta riska reģioni ir Austrumu un Rietumu Āfrika (vairāk kā 30 uz 100 000), Dienvidāfrika (26.8 uz 100 000), Dienvidāzija, Centrālāzija (24.6 uz 100 000), Dienvidamerika un Vidus Āfrika (attiecīgi 23,9 un 23,0 uz 100 000). Rādītāji ir zemāki Rietumāzijā, Ziemeļamerikā un Austrālijā/Jaunzēlandē (mazāk par 6 uz 100 000). Dzemdes kakla vēzis ieņem visizplatītākā vēža vietu sieviešu vidū tikai Rietumāfrikā, Dienvidāzijā, Centrālāzijā un Malaizijā 4. Kopējā mirstība: biežuma koeficients ir 52% , nāves gadījumi no dzemdes kakla vēža kopumā 2008. gadā - 2 750 000, no kuriem aptuveni 88% ir attīstības valstīs: 53 000 Āfrikā, 31 700 Latīņamerikā un Karību salās, 159 800 Āzijā4. Globālajā veselības dienaskārtībā dzemdes kakla vēža ierobežošana un apkarošana ir daļa no mūsdienu 5 Tūkstošgades attīstības mērķiem (Millennium Development Goal 5), kvalitatīvas reproduktīvās veselības komponents, tātad iekļauts universālajā plānā3. Inficēšanās ar vienu vai vairākiem onkogēniem cilvēka papilomas vīrusa tipiem ir nepieciešama, bet nav pietiekama dzemdes kakla vēža attīstībai 5,6. Pašreizējais koncepts par invazīvo dzemdes kakla vēzi ir tāds: slimības agresivitāte pirmsvēža stadijā ir novērojama kā displāzija vai dzemdes kakla intraepiteliāla neoplāzija (CIN) vai biežāk plakanšūnu intraepiteliāls bojājums (SIL). Dzemdes kakla vēža koncepta priekšteči meklējami jau 19. gadsimta beigās, kad audu paraugos blakus invazīvajam vēzim tika atklātas ne-invazīvas, netipiskas epitēlija izmaiņas zonas. Termins carcinoma in situ (CIS) tika ieviests 1932. gadā, lai apzīmētu tos bojājumus, kuros nediferencētas vēža šūnas atrodas visā epitēlija biezumā, bet neskar bazālo membrānu. Pēc tam tika paziņots par saistību starp CIS un invazīvo dzemdes kakla vēzi. Rīgans un Hemonics (Reagan and Hamonic) (1956) ieviesa terminu “displāzija”, lai norādītu uz dzemdes kakla epitēlija atšķirību, kas ir novērojama starp normālu epitēliju un CIS. Displāzija turpmāk tika kategorizēta trīs grupās – viegla, mērena un smaga – atkarībā no epitēlija biezuma un atipisku šūnu līdzdalības pakāpes. Pēc tam daudzus gadus dzemdes kakla pirsmvēža bojājumi tika klasificēti, izmantojot displāzijas un CIS kategorijas, tas joprojām tiek plaši izmantots attīstības valstīs. Termins “dzemdes kakla intraepiteliāla neoplāzija” (CIN) tika ieviests 1968. gadā. CIN tika iedalīta pakāpēs 1, 2 un 3 10. CIN 1 atbilda vieglai displāzijai, CIN 2 - mērenai displāzijai un CIN 3 atbilda smagai displāzijai un CIS. Atšķirība starp zemas pakāpes CIN un augstas pakāpes CIN tika balstīta uz šūnu atipijas novērtējumu un uz anomālas mitozes esamību vai neesamību. 1980. gadā patoloģiskas izmaiņas kā koilocitoze vai kondilomatoze asociējās ar cilvēka papilomas vīrusu (HPV) infekciju, kas tika atklāta aizvien biežāk. Koilocīti ir šūnas ar izmainītu citoplazmu, kas norāda uz citopātiskām izmaiņām HPV infekcijas ietekmē. Tas ir palīdzējis attīstīt vienkāršotu divu pakāpju histoloģisko sistēmu, un 1990. gadā tika piedāvāta histopataloģiska terminoloģija, kas balstīta uz divu pakāpju slimību: zemas pakāpes CIN, kas ietver anomālijas, kas atbilst koilocītu atipijai un CIN 1

bojājumiem; un augstas pakāpes CIN, ietverot CIN2 un 3. Augstas pakāpēs bojājumi tiek uzskatīti par īstiem invazīvā vēža priekšvēstnešiem 11. 1988. gadā ASV Nacionālais vēža institūts izveidoja darba grupu, lai piedāvātu jaunu shēmu kā klasificēt dzemdes kakla citoloģijas rezultātus, ar mērķi unificēt terminoloģiju un tādā veidā uzlabot pacientu informētību 12, 13, 14. Rekomendācijas no šīs darba grupas un to turpmāka pārskatīšana otrajā darba grupā, kas tika izveidota 1991. gadā, kļuva zināma kā Bethesdas sistēma (TBS) 15. Galvenā TBS funkcija bija izveidot terminu plakanšūnu intraepiteliālajiem bojājumiem (SIL) un divu pakāpju shēmu, kas sastāv no zemas pakāpes (LSIL) un augstas pakāpes (HSIL) bojājumiem. TBS klasifikācija kombinē HPV izmaiņas un zemas pakāpes CIN (CIN1), nosaucot to par LSIL, kamēr HSIL ietver daudz plašāku CIN kā CIN 2 un 3. Termins “bojājumi” tika izmantots, lai uzsvērtu, ka ikvienas morfoloģiskas izmaiņas, uz kurām balstās diagnoze, ne vienmēr var noteikt kā neoplastisku procesu. Lai gan bija paredzēts ziņot par citoloģiju, TBS tika izmantota arī lai ziņotu par histopataloģiskiem atklājumiem. TBS tika izvērtēta un pārskatīta 2001. gada darba grupā, ko sasauca Nacionālais vēža institūts ASV, šī darba grupa savukārt izveidoja sistēmas pamatus, kas pašlaik tiek izmantoti lielākajā daļā pasaules 16. Lielākoties zemas pakāpes bojājumi ir īslaicīgi un atgriežas normālā stāvoklī salīdzinoši īsā periodā. Augstas pakāpes CIN no vienas puses paredz daudz augstāku iespējamību progresēt kā invazīvajam vēzim, tomēr arī daļa šādu bojājumu var regresēt vai saglabāties. Ir noskaidrots, ka vidējais intervāls dzemdes kakla vēža priekšvēstnešu progresēšanai līdz invazīvam vēzim reizēm ir 10 – 20 gadi. Invazīvais dzemdes kakla vēzis uzrāda divus primāros izplatīšanās veidus: lokālā izplatīšanās un metastāzes caur limfas un citiem ceļiem. Dzemdes kakla vēzis var eksponēt kā čūlains un augošs uz āru. Ir divi galvenie dzemdes kakla vēža tipi – plakanšūnu karcinoma un adenokarcinoma. Histoloģiski visvairāk audzēju (80% - 90%) ir plakanšūnu vēži. Dzemdes kakla adenokarcinoma attīstās no gļotas ražojošām dziedzera šūnām. Mazāk izplatīts dzemdes kakla vēzis izpaužas gan kā plakanšūnu karcinoma, gan adenokarcinoma. Nav specifisku simptomu vai raksturīgu klīnisku iezīmju, kas parāda CIN klātbūtni. No otras puses pacientes ar progresējušu vēzi bieži izjūt simptomus – neregulāru vaginālo asiņošanu, smērēšanos pēc dzimumakta, metrorāģiju, izdalījumus, sāpes vēdera lejasdaļā, iegurnī vai mugurā, hematūriju, asiņošanu no taisnās zarnas - ja skarts urīnpūslis vai taisnā zarna. Ārstējot pirmsvēža stadiju, var novērst gandrīz visu audzēju tālāko attīstību. Pēdējos 60 gadus tiek izmantots Papanicolaou uztriepes tests (Pap test), ko attīstīja Džordžs Papanicolaou (George Papanicolaou),17 lai izmeklētu pirmsvēža bojājumus un atklātu invazīvo dzemdes kakla vēzi agrīnā stadijā sievietēm, kam nav novērojamas nekādas ārējas pazīmes. Citoloģijas anomāliju atklāšana ar mikroskopisku izmeklējumu, izmantojot Pap uztriepes, un turpmākā ārstēšana sievietēm ar augstas pakāpes histoloģiskām anomālijām novērš vēža attīstību. Pap uztriepe atklāj pirmsvēža stadiju un vēzi, bet nenosaka gala diagnozi. Diagnozes apstiprināšana pieprasa histopatoloģisko izmeklējumu - dzemdes kakla biopsiju vai citas analīzes. 1.2.2. HPV Epidemioloģiskie rādītāji jau ilgāku laiku liecināja, ka dzemdes kakla vēzi var izraisīt seksuāli transmisīvais ierosinātājs, taču tas nebija pierādīts līdz 1980. gadam 18, 19. Eksperimenti, kas bija domāti, lai konstatētu saikni starp papilomas vīrusa infekciju un dzemdes kakla vēzi, tika uzsākti 1972. gadā. 1983. gadā zur Hausens, Gismens (zur Hausen, Gissmann) un viņu kolēģi identificēja HPV 16 klātbūtnes saistību ar dzimumorgānu vēžu attīstību un 1985. gadā viņi pierādīja HPV DNA klātbūtni dzemdes kakla vēža šūnās 20. Turpmāk starptautiski epidemioloģiski pētījumi identificēja HPV 16, 18 un dažus citus kā galvenos riska faktorus dzemdes kakla vēzim 21, 22. Šobrīd ir skaidri zināms, ka praktiski visi dzemdes kakla vēža gadījumi ir saistīti ar specifiska cilvēka papilomas vīrusa tipu (HPV) 6, 23. Pastāv vairāk kā 100 HPV tipi, no kuriem vairāk kā 40 var tikt pārnēsāti seksuāli. No tiem apmēram 15 tiek uzskatīti par augsta riska ierosinātājiem, kas var izraisīt CIN 3 un dzemdes kakla vēzi, gan plakanšūnu vēzi, gan adenokarcinomu ar dažādiem kancegorēniem riskiem. Ir pierādījumi, ka HPV16 un HPV18 ir visonkogēnākie tipi. Kopā HPV16 un HPV18 veido aptuveni 35% un 52% no HPV pozitīvajām diagnozēm, zemas un augstas pakāpes dzemdes

kakla audu bojājumus un aptuveni 70 % no visiem dzemdes kakla vēžiem visā pasaulē. Saistība HPV16/18 un invazīvā dzemdes kakla vēža izplatībai ir nedaudz lielāka Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā (74 – 77 %) nekā Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā un Centrālamerikā (65 – 70%). Pasaules Veselības organizācija ir atzinusi HPV 16 un HPV 18 kā cilvēkiem kancerogēnus HPV tipus. Nākamie pēc HPV16 un HPV18 visvairāk identificētie genotipi visā pasaulē ir plakanšūnu karcinomas izraisītāji - HPV 45, 31 un 33, kas ir identificētas visos reģionos, izņemot Āziju, kur HPV tipi 58 un 52 ir biežāk identificēti 25 – 28. Šie pieci genotipi ir atklāti aptuveni 40% no HPV – pozitīvos zemas pakāpes bojājumos, bet ir atbildīgi par apmēram 15 – 20% dzemdes kakla vēža gadījumiem visā pasaulē. Vīrusa dzīves ciklu ierosina bazālo epitēlija šūnu infekcija vietās, kur ir neliela trauma, un tas ir atkarīgs no epitēlija šūnu diferenciācijas. Tomēr viena pati infekcija nav pietiekama, lai izraisītu dzemdes kakla vēzi. Tikai nesen ir atzīts HPV infekcijas persistences nozīmīgums. Vīrusa persistence ir būtiska, lai HPV infekcija progresētu līdz pirmsvēža un vēža stadijai. Patstāvīga infekcija un pirmsvēža stadija parasti tiek konstatēta mazāk kā 10% jaunu infekciju gadījumu29. HPV infekcijas risks ir lielāks, ja ir ļoti augsta seksuālā aktivitāte. Ir atzīts, ka 75% no seksuāli aktīvām sievietēm ir inficētas ilgstoši30, tomēr lielākā daļa HPV infekciju (aptuveni 70% inficētu sieviešu viena gada laikā un aptuveni 90% sieviešu divu gadu laikā) var tikt spontāni attīrītas no šīs infekcijas ar imūnsistēmas palīdzību 6, 31-33, pārējās infekcijas veicina atklājamu bojājumu attīstību, kas var regresēt, kad HPV infekcija ir iznīcināta. Vairāk kā 50% zemas pakāpes bojājumu regresē viena gada laikā, kamēr no augstas pakāpes bojājumiem regresē mazāka daļa. Laiks no HPV infekcijas līdz CIN3 variē no 1 – 10 gadiem 35, 36. Ir aprakstīts, ka maksimālā CIN1 izplatība ir sastopama aptuveni 28 gadu vecumā, CIN2/3 42 gadu vecumā un dzemdes kakla vēzis aptuveni 50 gadu vecumā. HPV izplatība svārstās visā pasaulē, tā skar dažādas vecuma grupas atšķirīgi dažādās pasaules vietās. Piemēram, valstīs ar augstiem ienākumiem, HPV ir vairāk izplatīta jaunām sievietēm vecumā no 25-30 gadiem nekā vecākām sievietēm. Pretēji, dažās valstīs ar zemiem ienākumiem, sievietes vidējā vecumā ir vairāk HPV inficētas kā jaunas sievietes, lielākoties tāpēc, ka sieviešu seksuālā uzvedība lielā mērā ir atkarīga no viņu vecuma. Saistība starp HPV infekciju un dzemdes kakla vēzi ļāva attīstīt testu sistēmu, kas noteiktu vīrusa nukleīnskābes, kā arī pievērsties profilakses jautājumiem un vakcīnas izveidei. Kombinējot HPV vakcināciju un HPV balstītu skrīninga testu stratēģijas teorētiski var kontrolēt dzemdes kakla vēzi jebkurā populācijā, kur abas profilakses iespējas tiek nodrošinātas lielā pārklājumā. Pašlaik visplašāk izmantotā HPV testēšanas metode ir balstīta uz HPV DNS atklāšanu un ietver uz “Hybrid Capture 2” (HC2) un uz polimerāzes ķēdes reakciju (PCR) balstītas metodes. “Hybrid Capture 2” pārbaude (QIAGEN) ir vienīgais FDA apstiprināts, CE- marķēts, klīniski pārbaudīts HPV tests, kas pieejams visā pasaulē. Daudzpusīgi pētījumi parādījuši, ka HPV testēšanai ir augstāks jūtīgums un specifiskums (tuvojas 100%), salīdzinot ar dzemdes kakla vēža citoloģiju, lai identificētu dzemdes kakla vēzi un tā priekšvēstnešus 37 – 39. Tiek piedāvātas vairākas programmas HPV DNS noteikšanai: 1) primārais skrīnings uz onkogēniskajiem HPV tipiem viens pats vai kombinācijā ar citoloģiju; 2) to sieviešu skrīnings, kurām uzrādīti neskaidri citoloģiskie rezultāti; 3) turpmākas pārbaudes sievietēm, kam ir atklāts CIN, lai prognozētu panākumus vai neveiksmes ārstēšanā. Pastāv bažas, ka HPV testēšana, īpaši jaunām sievietēm, ir mazāk veiksmīga kā Pap testēšana, un tā ir ar zemāku vērtību, jo nevar nošķirt sievietes, kuru tests ir tikai pozitīvs no tām, kurām ir patiess risks uz augstas pakāpes bojājumiem un dzemdes kakla vēzi. Jaunā pieeja - uz HPVE6/E7 onkoproteīnu mRNS balstīta noteikšana ir plānota kā labākais indikators HPV infekcijai, kas saistīta ar neoplāzijas progresēšanas paaugstinātu risku, nekā HPV DNS izmeklējums. E6/E7 izmeklēšana ar mRNS var būt ar lielāku prognostisku vērtību un var uzlabot testa specifiskumu un jūtīgumu, salīdzinot ar HPV DNS skrīningā. Šobrīd tirgū ir pieejami E6/E7 testi visbiežāk sastopamajiem augsta riska HPV tipu dzemdes kakla karcinomām (PreTect™ HPV-Proofer, NorChip AS, Klokkarstua, Norway; NucliSENS EasyQ®, BioMerieux SA, France; APTIMA, GenProbe, San Diego, CA).

1.2.3. Dzemdes kakla vēža profilakse un ārstēšana Ilgais intervāls starp dzemdes kakla displāzijas attīstību un invazīvā dzemdes kakla vēža sākumu piedāvā iespēju skrīninga programmām identificēt pirmsvēža bojājumus. Dzemdes kakla vēža skrīninga mērķis ir novērst invazīvo dzemdes kakla vēzi, atklājot un ārstējot sievietes ar CIN 2/3 bojājumiem (augstas pakāpes dzemdes kakla vēža prekursori bojājumi). Skrīninga efektivitāte ir novērtējama pēc tā, kā samazinās saslimšanas gadījumi ar dzemdes kakla vēzi, kā arī pēc mirstības samazinājuma. Citoloģiskais skrīnings reizi 3- 5 gados var samazināt dzemdes kakla vēža gadījumus par 80 % 24. Tas iespējams, ja katrā skrīninga procesa posmā tiek ievērota optimāla kvalitāte un, ja nepieciešams, tiek nodrošināta optimāla kvalitāte arī diagnosticēto problēmu ārstēšanā. Valstīs ar veiksmīgi izveidotu skrīninga programmu saslimstība ar dzemdes kakla vēzi ir būtiski mazinājusies 40. Vairākās valstīs Eiropas Savienībā pastāv organizētas skrīninga programmas, to organizēšana un prakse katrā valstī ir atšķirīga.24 ES Padome ir rekomendējusi ieviest iedzīvotāju reģistrā bāzētu dzemdes kakla vēža skrīninga programmu ES dalībvalstīs ar kvalitātes uzraudzību visos līmeņos, saskaņojot to ar Eiropas vadlīnijām 41. Pašlaik dzemdes kakla vēža skrīningā Eiropā tiek izmantoti pieci galvenie testu tipi: parastā Pap uztriepe; dzemdes kakla skalojuma citololoģiska izmeklēšana; automatizēts citoloģiskais skrīnings; kolposkopija; HPV nukleīnskābju izmeklējums. Primārais skrīnings kurš sastāv no citoloģijas un HPV testēšanas ir apstiprināts ASV sievietēm vecumā no 30 gadiem. Dzemdes kakla citoloģija ir pašlaik rekomendēts standarttests ES dzemdes kakla vēža skrīningam, kas būtu jāuzsāk vecumā no 20 – 30 gadiem 41, 42 , bet pirmkārt ne agrāk par 25 vai 30 gadiem, kas ir atkarīgs no slimības apjoma iedzīvotāju vidū un pieejamajiem resursiem 42, 43. Tiek rekomendēts turpināt skrīningu ar 3 līdz 5 gadu intervālu līdz 60 42, 44 vai 65 gadu vecumam 24, 45. Izbeigt skrīningu vecākām sievietēm ir iespējams, ja ir bijušas trīs vai vairākas negatīvas onkocitoloģiskas uztriepes un cilvēka papilomas vīrusa testēšana (HPVs) 2. Vadlīnijas ir paredzētas, lai zinātu, kā rīkoties atkarībā no citoloģisko noviržu pakāpes. Sievietes ar augstas pakāpes citoloģiskiem bojājumiem, atkārtotiem zemas pakāpes bojājumiem vai šaubīgiem citoloģiskiem rezultātiem un pozitīviem HPV testiem ir jānosūta uz kolposkopiju, lai identificētu anomālo šūnu lokālizāciju, ar domu iegūt mērķbiopsiju un nolemtu, vai ir nepieciešama ārstēšana 47, 48. Vakcinācija pret HPV ir svarīgs instruments primārai dzemdes kakla vēža profilaksei. Ir divas profilaktiskās HPV vakcīnas, kas satur HPV16 un HPV18, kuras ir licencētas ES 2. Šie HPV tipi ir parasti saistīti ar apmēram 70% dzemdes kakla vēžiem Eiropā. 6, 49. Klīniskie pētījumi parāda, ka profilaktiskās HPV vakcīnas ir drošas, labi panesamas un ļoti efektīvas, lai novērstu patstāvīgu infekciju un dzemdes kakla saslimstību50. Tomēr ilgtermiņa efektivitāte un drošība ir vēl jāpierāda nākotnes pētījumos. Kamēr profilaktiskās vakcīnās var nodrošināt nozīmīgus nākotnes veselības ieguvumus galvenokārt jaunām meitenēm, ir jāturpina dzemdes kakla vēža skrīnings 51. Nevērīgs dzemdes kakla vēža skrīnings un šā brīža zema vakcīnu pieejamība var paaugstināt vēža gadījumu skaitu un mirstību. Mūsdienu Eiropas vadlīniju attīstība dzemdes kakla vēža mazināšanai, kas atbilstoši integrē skrīninga un vakcinācijas stratēģijas, ir galvenais mērķis nākamajai aktivitāšu fāzei, ko atbalsta ES Veselības programma. 2. Pasaules Veselības organizācijas pozīcijā par HPV vakcināciju 52 norādīts, ka HPV vakcīnām ir jābūt daļai no koordinētas stratēģijas, lai novērstu dzemdes kakla vēzi, kas ietver izglītošanu par HPV un riska faktoriem, par skrīningu, diagnozi un pirmsvēža bojājumu ārstēšanu. Vakcinācija nenoraida vajadzību pēc skrīninga, jo ne visi HPV tipi, kas tiek asociēti ar vēzi, tiek ietverti pašreizējās vakcīnas preparātos. Paziņojums arī norāda, ka HPV vakcīnas ieviešana nevar būt atdalīta no efektīvas skrīninga programmas. Dzemdes kakla vēzis var tikt ārstēts ar ķirurģisku operāciju (konizāciju, krioķirurģiju, lāzerķirurģiju, elektroķirurģiju, histerektomiju), staru terapiju (ārēja staru saņemšana vai iekšēja ārstēšana) un ķīmijterapiju, vai šo metožu kombinācija. Terapijas izvēle ir balstīta uz dzemdes kakla vēža stadiju53. Dzemdes kakla vēža pacientu izvērtēšana pēc terapijas ir imperatīva. Ja ārstēts tiek atbilstoši, 5 gadu dzīvildzi pārsniedz 80% pacientu, kam bijis vēzis I stadijā, 70% - ja bijis vēzis IIA stadijā, aptuveni 40-50% pacientu ar IIB un II stadiju un

mazāk kā 10 % pacientu ar slimību IV stadijā.

2. PĀRSKATS PAR DZEMDES KAKLA VĒŽA EPIDEMIOLOĢIJU AURORA PROJEKTA DALĪBVALSTĪS 2.1. Dzemdes kakla vēža epidemioloģija Eiropā - vēsture un tendences Dzemdes kakla vēža izplatība dažādās valstīs ir atšķirīga, pēc pasaules vecuma standartizētajiem rādītājiem (W-ASR) sākot no < 1 līdz > 50 uz 100 000 tūkstošiem iedzīvotāju (55). EU-27 2008. gadā (pēdējie pieejamie dati) pirmo reizi kakla vēzis tika diagnosticēts 31 038 sievietēm (izplatība W-ASR 9,0 uz 100 000) un 13 430 mira no kakla vēža (mirstība W-ASR 3,0 uz 100 000) (4). Saskaņā ar 2004. gada novērtējumu, aptuveni 343 000 sieviešu EU-27 saslimušas ar dzemdes kakla vēzi, un aptuveni 163 000 mirušas no šīs slimības, izplatība 12,4 un mirstība 4,8 uz 100 000 sieviešu (tabula 2.2.1.) (56) Lai arī dzemdes kakla vēža gadījumu skaits dažādās Eiropas Savienības valstīs būtiski atšķiras, zemākais tas ir Somijā, izplatība 4,7 un mirstība 1,1 (57). Tabulā 2.2.1. aplūkojama dzemdes kakla vēža izplatība un mirstība no tā Eiropas valstīs 2008. gadā. Izņemot Maltu, visās 11 jaunpienācējās valstīs ir augstāka izplatība un mirstība no dzemdes kakla vēža nekā 15 vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Izplatība W-ASR vecajās dalībvalstīs, kas atrodas Eiropas dienvidos un rietumos, tika novērtēta kā 9,5 (uz 100 000 sieviešu), taču 10 jaunajās dalībvalstīs, kas pievienojās 2004. gadā un atrodas galvenokārt Eiropas vidusdaļā vai austrumos, izplatība bija 17 uz 100 000 (56). Vēl vairāk - Bulgārijā un Rumānijā, kas ES pievienojās 2007. gadā, rādītāji bija vēl augstāki (izplatība W-ASR attiecīgi 20 un 22 uz 100 000). Dzemdes kakla vēža izplatība un mirstība no tā Rumānijā bija aptuveni attiecīgi piecas un divpadsmit reizes augstāka nekā Somijā, valstī ar viszemāko dzemdes kakla vēža slogu. Austrumeiropā dzemdes kakla vēzis ir ginekoloģiska saslimšana, kurai ir plaša izplatība un mirstība (59.60.) Piecas ES valstis, kurās ir visaugstākā mirstība no dzemdes kakla vēža, ir ES Ziemeļaustrumos (Igaunija, Latvija un Lietuva) un divas valstis ES Dienvidaustrumos (Bulgārija un Rumānija). Paredzēts, ka dalība ES uzlabos situāciju un epidemioloģiskos rādītājus šajās valstīs, pateicoties sadarbībai starp dalībvalstīm, kas varētu nodrošināt profesionālu, organizatorisku un zinātnisku atbalstu, lai izveidotu un uzlabotu iedzīvotājiem domātu vēža skrīninga programmu. Nesenā dzemdes kakla vēža izraisītās mirstības analīze 27 dalībvalstīs kopš 1970. gada apstiprina lielo atšķirību starp jaunajām un vecajām ES dalībvalstīm (57.61). Vēl vairāk, pētījumi rāda, ka šie kontrasti nākotnē palielināsies, jo Rietumeiropā mirstība turpina samazināties, taču Austrumeiropā un Baltijas valstīs mirstība vai nu samazinās lēnāk (Čehija, Polija), vai paliek nemainīgi augstā līmenī

(Igaunija, Slovākija) vai pat palielinās (Bulgārija, Latvija, Lietuva, Rumānija). Cits pētījums atklāj pieaugošas tendences slimības izplatībā Lietuvā, Bulgārijā un Rumānijā, kā arī mirstībā Latvijā, Lietuvā, Bulgārijā un Rumānijā. Igaunijā rādītāji ir samērā stabili. Šo valstu sievietes, kas dzimušas starp 1940. un 1960. gadu ir paaugstināta riska grupā gan saslimstības, gan mirstības ziņā no dzemdes kakla vēža. (60.62). Šīs ģeogrāfiskās atšķirības dzemdes kakla vēža izplatībā galvenokārt saistītas ar augsta riska HPV infekciju izplatību un citoloģisko skrīninga programmu ietekmi. Šī skrīninga metode tika ieviesta 60-jos gados, un kopš 70-jiem gadiem dzemdes kakla vēža izplatība būtiski samazinājās. Dažās Eiropas valstīs, piemēram, Somijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, skrīnings un attiecīga tālākā rīcība, ja konstatētas novirzes no normas, ir nostrādājis ļoti veiksmīgi, ļaujot izvairīties no 60 līdz vairāk nekā 80% agresīvas nāves gadījumiem no dzemdes kakla vēža (24). Pirmās skrīninga programmas tika organizētas Eiropā 60-jos gados Somijā, Islandē, Dānijā, Zviedrijā, Luksemburgā un Čehijā, sākumā reģionālā līmenī, pēc tam nacionālā. 70-jos gados skrīnings tika ieviests Sārlandē (Vācijā), 80-jos gados Nīderlandē, UK un Toskānā (Itālijā) (63). Analizējot dzemdes kakla vēža izplatību un mirstību no tā Eiropā, Arbins (57) pierāda skrīninga efektivitāti. Piemēram, būtiska izplatības un mirstības samazināšanās tika novērota Ziemeļvalstīs, šis samazināšanās apjoms korelē ar organizētās skrīninga programmas īstenošanu (64. 65.) Uzlabojot skrīninga pārklājumu un kvalitāti, kā arī attiecīgi izveidojot nacionālo skrīninga programmu 1988. gadā, Lielbritānijā būtiski tika samazināta saslimšana (66. 67.). Norvēģijā dzemdes kakla vēža izplatība samazinājās par 20% kopš 1995. gadā, kad tika ieviestas organizētas skrīninga programmas (40.) Itālijā pierādījās tas, ka ar organizēta skrīninga palīdzību dzemdes kakla vēža izplatību var samazināt vēl vairāk nekā ar jau pirms tam esošo oportūnistisko skrīningu (68.) Oportūnistiskais skrīnings deva rezultātus dzemdes kakla vēža izplatības un mirstības no dzemdes kakla vēža mazināšanā vairākās citās Rietumeiropas valstīs (69.70) Tomēr Īrijā, Spānijā un Portugālē tika novērota paaugstināta mirstība, kas tika izskaidrota ar organizētas, iedzīvotāju reģistrā bāzētas skrīninga programmas neesamību un esošā oportūnistiskā skrīninga neefektivitāti (69. 71.). Dzemdes kakla vēža skrīnings Eiropas Savienības valstīs tiek realizēts atšķirīgi. Tas ir vai nu vispārējs, organizēts un iedzīvotāju reģistrā bāzēts vai arī oportūnistisks, mērķēts uz dažādām vecuma mērķauditorijām un veikts ar dažādiem laika intervāliem. Rekomendētais uztriepju nodošanas daudzums dzīves laikā svārstās no 7 Somijā līdz pat vairāk nekā 60 Sārlandē (Vācijā) un Luksemburgā, tikpat atšķirīga ir arī skrīninga programmu iedarbība un izmaksu efektivitāte (63.72.73). Kopš 90-jiem gadiem skrīninga programmu pārklājums ir strauji pieaudzis. Organizētas, iedzīvotāju reģistrā bāzētas skrīninga programmas ir ieviestas 17 dalībvalstīs (62. 74. 75.). Citās dalībvalstīs skrīnings vēl joprojām tiek veikts izlases kārtībā. Nesen nacionāla rakstura citoloģiskā skrīninga programmas tika uzsāktas trijās Baltijas valstīs un Rumānijā.

Šīs programmas gan pagaidām ir grūti īstenojamas nepietiekama darbaspēka, materiālo resursu un vadības kapacitātes dēļ, tāpēc sasniedz tikai 20% mērķauditorijas (62. 76-79.). Lai arī dzemdes kakla vēža izplatība un mirstība no tā pēdējās dekādēs daudzās Eiropas valstīs ir samazinājusies, dažās valstīs ir parādījusies augoša tendence jaunu sieviešu saslimšanā. Šīs izmaiņas tiek saistītas ar izmaiņām seksuālajos paradumos un pieaugošo HPV izplatību jaunākās paaudzes sieviešu vidū (80.). Primārās profilakses iespēja – vakcīna pret HPV, piedāvā jaunu papildus ieroci, lai kontrolētu dzemdes kakla vēža izplatību. Organizētas vakcinācijas programmas pret HPV dod iespēju izvairīties no vairāk nekā 70% dzemdes kakla vēža gadījumu (81.). HPV vakcīna ir iekļauta 18 dalībvalstu Nacionālajos Imunizācijas kalendāros - 2006. gadā Austrijā, 2007. gadā Beļģijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Portugālē, Spānijā un Lielbritānijā, 2008. gadā Dānijā, Grieķijā, Īrijā, Luksemburgā, Norvēģijā, Rumānijā un Zviedrijā, 2009. gadā Latvijā, Nīderlandē un Slovēnijā (82.) 2010. gadā parastās triju reižu vakcinācijas pārklājums svārstās starp 17% un 81%. Trīs valstis (Francija, Luksemburga, Norvēģija) sasniegušas pārklājumu starp 17 un 30%, divas valstis (Dānija un Itālija) sasniegušas pārklājumu starp 56 un 58%, divas valstis (Portugāle un Lielbritānija) – starp 80 un 81%. Primārās (HPV vakcinācija) un sekundārās (skrīnings) profilakses kombinācija ES palīdzēs vēl vairāk samazināt saslimstību ar dzemdes kakla vēzi un mirstību no tā. Tabula 2.2.1. Izplatības un mirstības gadījumu skaits no dzemdes kakla vēža. Biežums, pēc vecuma sakārtoti un kopējie dati ES: ES15 (15 ES dalībvalstis pirms 2004. gada); ES 10 (10 dalībvalstis, kas pievienojās ES 2007. gadā, E27 – visas ES dalībvalstis.

Valsts Izplatība Mirstība

Gadījumi Biežums W-ASR E-ASR Kopējie Nāves gadījumi

Biežums W-ASR E-ASR Kopējie

(x100) (uz 100 000 sievietēm gada laikā)

(%) (x100) (uz 100 000 sievietēm gada laikā)

(%)

ES15 227.4 11.8 9.5 10.7 0.82 95.2 4.9 2.8 3.6 0.27

ES10 78.3 20.4 16.7 18.9 1.49 41.3 10.7 7.1 9.0 0.71

Bulgārija 9.1 23.1 19.8 21.7 1.70 5.0 12.7 8.6 10.5 0.84

Rumānija 28.6 25.2 22.3 24.5 1.91 21.4 18.8 13.7 17.0 1.35

ES27 343.3 13.9 12.4 13.9 0.99 162.8 6.6 4.8 6.0 0.40

**ES, Eiropas Savienība; W-ASR/ E-ASR, vecuma rādītāji izmantojot pasaules/ Eiropas standartus kā atskaites punktu. ES15 (Austrija, Beļģija, Dānija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Portugāle, Spānija, Zviedrija, Nīderlande, Lielbritānija); EU10 (Kipra, Čehija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija). Avots: M. Arbyn, P. Autier, Ferlay J. “ Dzemdes kakla vēža nasta 27 ES dalībvalstīs: 2004. gada dati” , Ann Oncol 2007, 18, 1425-1427 lpp.

Grafiks 2.2.1. Dzemdes kakla vēža izplatības biežums un mirstība no tā Eiropā, 2008. gads

Dzemdes kakla vēža izplatības biežums un mirstība no tā, 2008. gads. Pēc vecuma standartizētie rādītāji (Eiropas standarts) uz 100 000 sieviešu.

Atsauces 1. National Cancer Institute URL: http://www.cancer.gov/cancertopics/ types/cervical/. 2. Arbyn M., Anttila A., Jordan J., Ronco G., Schenck U., Segnan N., Wiener H., Herbert A. & von Karsa L. European Guidelines for Quality Assurance in Cervical Cancer Screening. Second Edition—Summary Document. Annals of Oncology 2010, 21, 448–458. 3. World Health Organization (2010), Strengthening cervical cancer prevention and control. Report of the GAVI–UNFPA–WHO meeting 1 December 2009, Geneva, Switzerland. 4. GLOBOCAN 2008. 5. Cogliano V., Baan R., Straif K. et al. Carcinogenicity of human papillomaviruses. Lancet Oncol 2005, 6, 204. 6. Muñoz N., Bosch F.X., de Sanjose S. et al. Epidemiologic classification of human papillomavirus types associated with cervical cancer. N Engl J Med 2003, 348, 518–527. 7. William J. (1888) Cancer of the uterus: Harveian lectures for 1886. HK Lewis, London. 8. Broders A.C. Carcinoma in situ contrasted with benign penetrating epithelium. J Am Med Assoc, 1932, 99, 1670. 9. Reagan J.W., Harmonic M.J. The cellular pathology in carcinoma in situ; a cytohistopathological correlation. Cancer 1956, 9, 385. 10. Richart R.M. Natural history of cervical intraepithelial neoplasia. Clin Obstet Gynecol 1968, 5, 748-784. 11. Richart R.M. A modified terminology for cervical intraepithelial neoplasia. Obstet Gynecol 1990, 75, 131-133. 12. NCI workshop report (1989). 13. Solomon D. The 1988 Bethesda system for reporting cervical/vaginal cytologic diagnoses. Developed and approved at the National Cancer Institute Workshop, Bethesda, Maryland, USA, December, 12-13. Acta Cytol 1989, 33, 567-574. 14. Kurman R.J., Malkasian G.D. Jr, Sedlis A. & Solomon D. From Papanicolaou to Bethesda: the rationale for a new cervical cytologic classification. Obstet Gynecol 1991, 77, 779-782.

15. NCI workshop report (1992). 16. Solomon D., Nayar R. (2004), The Bethesda system for reporting cervical cytology: definitions, criteria and explanatory notes, 2nd edn. Springer, New York. 17. Papanicolaou G.N., Traut H.F. The diagnostic value of vaginal smears in carcinoma of the uterus. Am J Abst Gynecol 1941, 42, 193-206. 18. zur Hausen H. Papillomaviruses in the causation of human cancers — a brief historical account. Virology 2009, 384, 260–265. 19. Gasparini R.,Panatto D. Cervical cancer: From Hippocrates through Rigoni-Stern to zur Hausen. Vaccine 2009, 27, A4–A5. 20. Schwarz E., Freese U.K., Gissmann L., Mayer W., Roggenbuck B., Stremlau A. et al. Structure and transcription of human papillomavirus sequences in cervical carcinoma cells. Nature 1985, 314, 111–4. 21. Muñoz N., Bosch F.X., de Sanjosé S., TafurL., Izarzugaza I., Gili M., Viladiu P., Navarro C., Martos C., Asunce N. et al. The causal link between human papillomavirus and invasive cervical cancer: a population-based case-control study in Columbia and Spain. Int J Cancer 1992, 52, 743–749. 22. Bosch F.X., Muñoz N., de Sanjose S., Izarzugaza I., Gili M., Viladiu P., Tormo M.J., Moreo P., Ascunce N., Gonzalez L.C. et al.. Risk factors for cervical cancer in Colombia and Spain. Int J Cancer 1992, 52, 750–758. 23. Bosch F.X., Lorincz A., Muñoz N., Meijer C.J.L.M., Shah K.V. The causal relation between human papillomavirus and cervical cancer. Clin Pathol 2002, 55, 244–265. 24. IARC. Cervix Cancer Screening. In: IARC Handbook on Cancer Prevention. Lyon: IARC Press (2005), 10, 1–302. 25. Clifford G.M., Smith J.S., Aguado T., Franceschi S. Comparison of HPV type distribution in high-grade cervical lesions and cervical cancer: a meta- analysis. Br J Cancer 2003, 89, 101-105. 26. Clifford G.M., Rana R.K., Franceschi S., Smith J.S., Gough G., Pimenta J.M. Human papillomavirus genotype distribution in low-grade cervical lesions: comparison by geographic region and with cervical cancer. Cancer Epidemiol Biomarkers Prev 2005, 14, 1157-1164. 27. Bao Y.P., Li N., Smith J.S., Qiao Y.L., ACCPAB members. Human papillomavirus type distribution in women from Asia: a meta-analysis. Int J Gynecol Cancer 2008, 18, 71-79.

28. Wu E.Q., Zhang G.N., Yu X.H., Ren Y., Fan Y., Wu Y.G. et al. Evaluation of high-risk Human papillomaviruses type distribution in cervical cancer in Sichuan province of China. BMC Cancer 2008, 8, 202. 29. Schiffman M., Castle P.E., Jeronimo J., Rodriguez A.C., Wacholder S. Human papillomavirus and cervical cancer. Lancet 2007, 370, 890-907. 30. Dunne EF, Unger ER, Sternberg M, McQuillan G, Swan DC, Patel SS, Markowitz LE. Prevalence of HPV infection among females in the United States. JAMA. 2007 Feb 28;297(8):813-9. 31. Franco E.L., Villa L.L., Sobrinho J.P., Prado J.M., Rousseau M-C, Désy M., et al. Epidemiology of acquisition and clearance of cervical human papillomavirus infection in women from a high-risk area for cervical cancer. J infect Dis 1999, 180, 1415–1423. 32. Ho G.Y.F., Bierman R., Beardsley L., Chang C.J., Burk R.D. Natural history of cervicovaginal papillomavirus infection in young women. New Engl J Med 1998, 338, 423-8. 33. Richardson H., Kelsall G., Tellier P., Voyer H., Abrahamowicz M., Ferenczy A., et al. The natural history of type-specific human papillomavirus infections in female university students. Cancer Epidemiol Biomarkers Prev 2003, 12, 485–490. 34. Nobbenhuis M.A., Walboomers J.M., Helmerhorst T.J., Rozendaal L., Remmink A.J., Risse E.K., et al. Relation of human papillomavirus status to cervical lesions and consequences for cervicalcancer screening: A prospective study. Lancet 1999, 354, 20–25. 35. Moscicki A.B., Schiffman M., Kjaer S., Villa L.L. Chapter 5: Updating the natural history of HPV and anogenital cancer. Vaccine 2006, 24, Suppl 3,S42- 51. 36. Harper D.M., Paavonen J. Age for HPV vaccination. Vaccine 2008, 26 Suppl 1:A7-11. 37. Arbyn M., Sasieni P., Meijer C.J., Clavel C., Koliopoulos G., Dillner J. Clinical applications of HPV testing: a summary of meta-analyses. Vaccine 2006, 24 Suppl 3, 78-89. 38. Cuzick J., Clavel C., Petry K.U., Meijer C.J., Hoyer H., Ratnam S. et al. Overview of the European and North American studies on HPV testing in primary cervical cancer screening. Int J Cancer 2006, 119, 1095-1101. 39. Mayrand M.H., Duarte-Franco E., Rodrigues I., Walter S.D., Hanley J., Ferenczy A. et al. Human papillomavirus DNA versus Papanicolaou screening tests for cervical cancer. N Engl J Med 2007, 357, 1579-1588.

40. Nygard J.F., Skare G.B., Thoresen S.O. The cervical cancer screening programme in Norway, 1992–2000: changes in Pap smear coverage and incidence of cervical cancer. J Med Screen 2002, 9, 86–91. 41. Council of the European Union. Council Recommendation of 2 December 2003 on Cancer Screening (2003/878/EC). Off J Eur Union 2003, 878, 34–38. 42. Advisory Committee on Cancer Prevention. Recommendations on cancer screening in the European Union Eur J Cancer 2000, 36, 1473–1478. 43. WHO. Comprehensive Cervical Cancer Control: A Guide to Essential Practice. Geneva, Switzerland: WHO (2006). 44. Boyle P., Autier P., Bartelink H. et al. European Code Against Cancer and scientific justification: third version (2003). Ann Oncol 2003, 14, 973–1005. 45. Coleman D., Day N., Douglas G. et al. European Guidelines for Quality Assurance in Cervical Cancer Screening. Europe against cancer programme. Eur J Cancer 1993, 29A (Suppl 4): S1–S38. 46. Arbyn M., Anttila A., Jordan J. et al. European guidelines for quality assurance in cervical cancer screening, Second Edition, Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities, (2008). 47. Jordan J., Arbyn M., Martin-Hirsch P. et al. European guidelines for quality assurance in cervical cancer screening: recommendations for clinical management of abnormal cervical cytology, part 1. Cytopathology 2008, 19, 342–354. 48. Arbyn M., Buntinx F., Van Ranst M. et al. Virologic versus cytologic triage of women with equivocal Pap smears: a meta-analysis of the accuracy to detect high-grade intraepithelial neoplasia. J Natl Cancer Inst 2004, 96, 280– 293. 49. Smith J.S., Lindsay L., Hoots B. et al. Human papillomavirus type distribution in invasive cervical cancer and high-grade cervical lesions: a meta-analysis update. Int J Cancer 2007, 121, 621–632. 50. Lu B., Kumar A., Castellsagué X., and Giuliano A.R. Efficacy and Safety of Prophylactic Vaccines against Cervical HPV Infection and Diseases among Women: A Systematic Review & Meta-Analysis. BMC Infect Dis 2011, 11, 13. 51. Arbyn M., Dillner J. Review of current knowledge on HPV vaccination: an appendix to the European Guidelines for Quality Assurance in Cervical Cancer Screening. J Clin Virol 2007, 38, 189–197.

52. World Health Organization. Human papillomavirus vaccines WHO position paper. Weekly Epidemiological Record, (2009), 84, 118–131 (URL: http:// www.who.int/wer/2009/wer8415.pdf). 53. IARC. Monographs on the Evaluation of Carcinogenic Risks to Humans. Volume 90, HUMAN PAPILLOMAVIRUSES, Lyon, France, (2007), p.637. 54. Alliance for Cervical Cancer Prevention (2004) Overview of cervical cancer treatment and palliative care. In: Planning and Implementing Cervical Cancer Prevention and Control Programme: A Manual for Managers, Seattle. 55. Arbyn M., Castellsagué X., de Sanjosé S., Bruni L., Saraiya M., Bray F., Ferlay J. Worldwide burden of cervical cancer in 2008. Ann Oncol 2011 Apr 6. (Epub ahead of print). 56. Arbyn M., Autier P.and Ferlay J. Burden of cervical cancer in the 27 member states of the European Union: estimates for 2004. Ann Oncol 2007, 18, 1425–1427. 57. Arbyn M., Raifu A.O., Autier P., Ferlay J. Burden of cervical cancer in Europe: estimates for 2004. Ann Oncol 2007, 18, 1708-1715. 58. European Cancer Observatory. Estimated cervical cancer incidence and mortality in Europe, (2008), URL: http://eu-cancer.iarc.fr/cancer-14-cervix- uteri.html.en. 59. Ferlay J., Bray F., Pisani P., Parkin D.M. GLOBOCAN 2002: Cancer Incidence, Mortality and Prevalence Worldwide. IARC CancerBase No. 5, version 2.0. IARC Press, (2004), Lyon. 60. Arbyn M., Antoine J., Valerianova Z., Mägi M., Stengrevics A., Smailyte G., Suteu O., Micheli A. Trends in cervical cancer incidence and mortality in Bulgaria, Estonia, Latvia, Lithuania and Romania. Tumori 2010, 96, 517-523. 61. Arbyn M., Raifu A.O, Weiderpass E. et al. Trends of cervical cancer mortality in the member states of the European Union. Eur J Cancer 2009, 45, 2640-2648. 62. Arbyn M., Antoine J., Mägi M., Smailyte G., Stengrevics A., Suteu O., Valerianova Z., Bray F., Weiderpass E. Trends in cervical cancer incidence and mortality in the Baltic countries, Bulgaria and Romania. Int J Cancer 2011,128, 8, 1899-907. 63. Anttila A., Ronco G., Clifford G., Bray F., Hakama M., Arbyn M. Weiderpass E. Cervical cancer screening programmes and policies in 18 European countries. Br J Cancer 2004, 91, 935–941. 64. Laara E., Day N.E., Hakama M. Trends in mortality from cervical cancer in the Nordic countries: association with organised screening programmes. Lancet 1987, 1, 1247–1249.

65. Sankila R., Demaret E., Hakama M. et al. Evaluation and monitoring of screening programmes. Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities (2000). 66. Quinn M., Babb P., Jones J. Effect of screening on incidence an mortality from cancer of the cercix in England: evaluation based on routinely collected statistics. BMJ 1999, 318, 904–908. 67. Peto J., Gilham C., Fletcher O. et al. The cervical cancer epidemic that screening has prevented in the UK. Lancet 2004, 364, 249–256. 68. Ronco G., Pilutti S., Patriarca S. et al. Impact of the introduction of organized screening for cervical cancer in Turin, Italy: cancer incidence by screening history 1992–98. Br J Cancer 2005, 93, 376–378. 69. Levi F., Lucchini F., Negri E. et al. Cervical cancer mortality among young women in Europe: patterns and trends. Eur J Cancer 2000, 36, 2266–2271. 70. Bray F., Loos A.H., McCarron P. et al. Trends in cervical squamous cell carcinoma incidence in 13 European countries: changing risk and the effects of screening. Cancer Epidemiol Biomarkers Prev 2005, 14, 677–686. 71. Comber H., Gavin A. Recent trends in cervical cancer mortality in Britain and Ireland: the case for population-based cervical cancer screening. Br J Cancer 2004, 91, 1902–1904. 72. Gericke C.A.and Busse R. Policies for disease prevention in Germany in the European context: a comparative analysis. J Public Health 2004, 26, 230-238. 73. van den Akker- M.E., van Marle M. van Ballegooijen G.J., van Oortmarssen R. Boer and Habbema J.D. Cost-effectiveness of cervical cancer screening: comparison of screening policies. J Natl Cancer Inst 2002, 94, 193–204. 74. Anttila A., Ronco G. and Working Group on the Registration and Monitoring of Cervical Cancer Screening Programmes in the European Union; within the European Network for Information on Cancer (EUNICE). Description of the national situation of cervical cancer screening in the member states of the European Union. European Journal of Cancer 2009, 45, 15, 2685-2708. 75. Arbyn M., Rebolj M., De Kok I.M., Fender M., Becker N., O’Reilly M., Andrae B. The challenges of organising cervical screening programmes in the 15 old member states of the European Union. Eur J Cancer 2009, 45, 15, 2671-8.

76. Anttila A., Arbyn M., Veerus P., Viberga I., Kurtinaitiene R., Valerianova Z., Apostol I., Baili P., Micheli A. Barriers in cervical cancer screening programs in new European Union member states. Tumori 2010, 96, 515-516. 77. Veerus P., Arbyn M., Amati C., Baili P. EUROCHIP Working Group: Impact of implementing a nationwide cervical cancer screening program on female population coverage by Pap-tests in Estonia. Tumori 2010, 96, 524-528. 78. Viberga I., Engele L., Baili P. EUROCHIP Working Group: Past, Present and Future of the Cervical Cancer Screening in Latvia. Tumori 2010, 96, 529- 537. 79. Apostol I., Băban A., Nicula F., Şuteu O., Coza D., Amati C., Baili P. EUROCHIP Working Group: Cervical cancer assessment in Romania under EUROCHIP-2. Tumori 2010, 96, 545-552. 80. Bray F., Loos A.H., McCarron P., Wiederpass E., Arbyn M., Møller H. et al. Trends in Cervical Squamous Cell Carcinoma Incidence in 13 European Countries: changing risk and the effect of screening. Cancer Epidemiol Biomarkers Prev 2005, 14, 3, 677-86. 81. Bonanni P., Levi M., Latham N.B., Bechini A., Tiscione E., Lai P., Panatto D., Gasparini R. and Boccalini S. An overview on the implementation of HPV vaccination in Europe. Human Vaccines 2011, 7, Supplement, 128-135. 82. Dorleans F., Giambi C., Dematte L., Cotter S., Stefanoff P., Mereckiene J., O’Flanagan D., Lopalco P.L., D’Ancona F., Lévy-Bruhl D., on behalf of the VENICE 2 project gatekeepers group. The current state of introduction of human papillomavirus vaccination into national immunisation schedules in Europe: first results of the VENICE2 2010 survey. Euro Surveill 2010, 15, 47. Available online: URL: http://www.eurosurveillance.org/ViewArticle. aspx?ArticleId=19730.

2.2 Šī brīža situācija AURORAS valstīs 2.2.1. Bulgārija Bulgārijā kopš 1964. gada pastāv obligātā ļaundabīgo audzēju (ieskaitot dzemdes kakla vēzi) reģistrācija, ko regulē Veselības Ministrijas instrukcija Nr. 858/05.03.1964, Veselības Ministrijas rīkojums Nr. RD-09-451/29.06.1990 un Veselības Ministrijas regula Nr. 34/2005. Saskaņā ar likumdošanu, katram ārstam tiek pieprasīts nosūtīt steidzamu ziņojumu Reģionālajam Onkoloģiskajam centram par katru no jauna diagnosticētu vēža gadījumu, par personām, kurām ir aizdomas par saslimšanu ar vēzi, par personām, kuras mirst no ļaundabīga audzēja, un kopš 1975. gada - par kopējo situāciju. Visu informāciju savāc un analizē Bulgārijas Nacionālais vēža reģistrs, kas ir daļa no Bulgārijas Nacionālās Onkoloģiskās slimnīcas. 2005. gada janvārī Bulgārijā stājās spēkā izmaiņas saistībā ar Starptautiskās Slimību klasifikācijas revīziju. Visi ļaundabīga audzēja gadījumi, kas bijuši pēc 1993. gada, tiek reģistrēti saskaņā ar jaunajām prasībām. Dzemdes kakla vēzis tiek reģistrēts ar kodu C53. 2005. gadā tika izveidota un ieviesta speciāla datorprogrammatūra “ Onkoloģija – 2005”, kas atbilst visām prasībām, kas minētas IARC Tehniskajā publikācijā Nr.40, 2003, “Standarti un vadlīnijas vēža reģistrācijai Eiropā”. 2010. gada beigās Bulgārijā bija 3 875 059 sieviešu, no kurām 3 373 249 bija vecākas par 15 gadiem, tātad dzemdes kakla vēža saslimšanas riska grupā (Bulgārijas Nacionālais Statistikas institūts, 2010). Saskaņā ar Bulgārijas Nacionālo Vēža reģistru (Valerianova Z et al, Bulgārijas Nacionālais Vēža reģistrs, 2010), 2008. gadā (jaunākie nacionālie dati) jaunatklāto dzemdes kakla vēža gadījumu skaits bija 1165 jeb 7% (7,6% - 2006. gadā) no visiem sieviešu onkoloģisko saslimšanu gadījumiem (Valerianova Z.et al., Tumori 2010). Dzemdes kakla vēzis ir piektais biežāk sastopamais audzējs Bulgārijas sievietēm (Tabula 2.2.1.1.) un otrais biežāk sastopamais vecuma grupā starp 15 un 44 gadiem. 2008. gadā no dzemdes kakla vēža nomira 346 sievietes, tie ir 4,6% no visiem ar vēzi saistītiem sieviešu nāves gadījumiem. Dzemdes kakla vēža izplatības un mirstības no tā biežums 2008. gadā bija attiecīgi 29.6 un 8.8 uz 100 000 sievietēm (atsauksmei: 2008. gadā Bulgārijā kopējais visa vecuma sieviešu skaits bija 3 932 910). Vecuma rādītāji (ASR) – pasaules standarts (WS) dzemdes kakla vēža izplatībai un mirstībai no tā bija attiecīgi 20.6 un 5.3 uz 100 000 sieviešu. 2008. gada specifiskie rādītāji, kas saistīti ar saslimšanas vecumu, norāda, ka līdz 24 gadu vecumam dzemdes kakla vēzis ir samērā reti izplatīts. Saslimstība palielinās pēc 30 gadu vecuma, bet visaugstākā tā ir 40-44 gadu grupā (Tabula 2.2.1.1.). 2008. gadā 43,6% no jaunatklātajiem dzemdes kakla vēža gadījumiem bija I stadijā un 4% - IV stadijā (Tabula 2.2.1.2.). Rādītāji, kas raksturo dzemdes kakla vēža izplatību un mirstību no tā, atkarībā no administratīvās teritorijas, visaugstākie ir Pernikā un Veliko Tarnovo – 41.8/100 000 un 34.6/100 000 attiecīgi, bet zemākie Kurdalji un Smoljani – 7.3/100 000 un 9.7/100 000 attiecīgi. Salīdzinot saslimstību ar dzemdes kakla vēzi un mirstību no tā laika periodā no 1981. gada līdz 2008. gadam (Tabula 2.2.1.3., Tabula 2.2.1.2.) , redzams aptuveni dubults pieaugums abos, gan izplatībā, gan mirstībā.

Nesena analīze (Valerianova Z. Et al., Tumori 2010) uzrāda jaunatklāto dzemdes kakla vēža gadījumu pieaugumu 2006. gadā visās vecuma grupās, salīdzinot ar 1986. gadu. Lielākais pieaugums, gandrīz trīs reizes, bija vecuma grupā no 40-49 gadiem, savukārt, dubultojies tas bija vecuma grupās no 50-59 gadiem un 60-69 gadiem. Ļoti līdzīgi bija arī mirstības rādītāji: pieaugošs nāves gadījumu skaits visās vecuma grupās pēc 30, bet vislielākais pieaugums vecuma grupā no 40-49 gadiem – no 5.6 uz 12.9/ uz 100 000 sieviešu attiecīgi 1986. gadā un 2006. gadā. Vēl vairāk, neglaimojošas ir arī stadijas, kurās bija jaunatklātie audzēji 2006. gadā: palielinājās III un IV stadijas, kā arī bez stadijas audzēju skaits. Bulgārija ir viena no ES valstīm ar augstāko dzemdes kakla vēža izplatību un mirstību no tā (Arbyn M. et.al., 2007, 2009, 2010). ASR-WS izplatības rādītāji 2004. gadā 15 senākajās ES dalībvalstīs bija 10 ( izteikti uz 100 000 sievietēm gadā) un 17 – 10 jaunākajās dalībvalstīs, kas pievienojušās ES 2004. gadā. Bulgārijā rādītāji vēl arvien ir augstāki (ASR-WS izplatības rādītāji (2004) – 20 uz 100 000) Tabula 2.2.1.1. Dzemdes kakla vēža izplatība un mirstība no tā Bulgārijā pa vecuma grupām, 2008

Vecums Izplatība Mirstība

Skaits Biežums ASR Skaits Biežums ASR

20-24 2 0.8 0.006 1 0.39 0.003

25-29 19 7.1 0.56 1 0.37 0.03

30-34 63 22.0 1.32 15 5.23 0.31

35-39 133 48.9 2.93 20 7.35 0.44

40-44 164 65.2 3.91 25 9.93 0.60

45-49 145 54.5 3.27 35 13.15 0.79

50-54 159 57.4 2.87 42 15.16 0.76

55-59 141 49.0 1.96 45 15.62 0.62

60-64 106 40.3 1.61 39 14.84 0.59

65-69 69 31.6 0.95 33 15.11 0.45

70-74 73 34.5 0.69 39 18.43 0.37

75-79 47 26.6 0.27 21 11.91 0.12

80-84 34 29.1 0.15 19 16.28 0.08

85+ 10 16.8 0.08 11 18.52 0.09

Visi vecumi 1165 29.6 20.6 346 8.8 5.3

Avots: Valerianova Z., Vukov M., Dimitrova N (Eds): Vēža izplatība Bulgārijā 2008. Nacionālā Onkoloģiskā slimnīca, Bulgārijas Nacionālais vēža reģistrs, XIX izdevums, “AVIS-24” , 2010, 96. lpp.

Tabula 2.2.1.2. Jaundiagnosticētā dzemdes kakla vēža izplatība Bulgārijā, rādītāji pa stadijām, 2008. gads

Dzemdes kakla vēža gadījumu skaits pa stadijām, 2008. gads

I stadija 508 (43.6%)

II stadija 285 (24.5%)

III stadija 277 (23.8%)

IV stadija 48 (4.1%)

Nezināma 47 (4.0%)

Kopā 1165

Avots: Valerianova Z., Vukov M., Dimitrova N (Eds): Vēža izplatība Bulgārijā 2008. Nacionālā Onkoloģiskā slimnīca, Bulgārijas Nacionālais vēža reģistrs, XIX izdevums, “AVIS-24” , 2010, 96. lpp. Tabula 2.2.1.3. Ar vecumu saistīta (pasaules standarts) dzemdes kakla vēža izplatība un mirstība no tā uz 100 000 sievietēm diagnozes gadā Bulgārijā 1981.- 2008 .gads. Gads 1980

1981 1985 1990 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998

Izplatība 10.3 10.1 12.3 14.0 14.3 14.0 14.8 14.8 16.7 15.6 17.0

Mirstība 2.8 3.8 4.0 4.0 4.1 4.8 4.9 5.0 4.9 4.8 4.9

Gads 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009

Izplatība 17.3 17.1 18.8 19.4 19.3 19.5 18.9 21.2 20.1 20.6 -

Mirstība 6.0 5.2 5.6 5.6 5.5 5.7 5.2 5.2 6.2 5.3 -

Avots: Valerianova Z., Vukov M., Dimitrova N (Eds): Vēža izplatība Bulgārijā 2008. Nacionālā Onkoloģiskā slimnīca, Bulgārijas Nacionālais vēža reģistrs, XIX izdevums, “AVIS-24” , 2010, 96. lpp.

Grafiks 2.2.1.1. Biežāk izplatītākie vēža veidi sievietēm un mirstība no tiem Bulgārijā, 2008. gads

Avots: Valerianova Z., Vukov M., Dimitrova N (Eds): Vēža izplatība Bulgārijā 2008. Nacionālā Onkoloģiskā slimnīca, Bulgārijas Nacionālais vēža reģistrs, XIX izdevums, “AVIS-24” , 2010, 96. lpp. Grafiks 2.2.1.2. Sievietēm izplatītāko vēža veidu biežuma rādītāji Bulgārijā, 1981.- 2008. gads

Avots: Valerianova Z., Vukov M., Dimitrova N (Eds): Vēža izplatība Bulgārijā 2008. Nacionālā Onkoloģiskā slimnīca, Bulgārijas Nacionālais vēža reģistrs, XIX izdevums, “AVIS-24” , 2010, 96. lpp.

2.2.2. Kipra Kopējais sieviešu skaits Kiprā tiek rēķināts ap 358 200. Kiprā nav aprēķināti specifiski epidemioloģiskie dati par dzemdes kakla vēzi (ir pieejami kopējie dati par dzemdes kakla vēzi un dzemdes vēzi). Šajā pētījumā analizētie dati ņemti no Vēža Reģistra un, lai arī tie ir visaptveroši, ne vienmēr tie ir specifiski attiecināmi uz dzemdes kakla vēzi. Epidemioloģiskie dati tiek apkopoti nacionālā līmenī un pēdējie rādītāji ir pieejami par 2008. gadu. 2008. gadā 27 sievietēm tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis. Dzemdes kakla vēža izplatības biežums bija 11.8/100 000 sieviešu vai 0.0118%, (Avots: Vēža Reģistrs, Kipra, 2008). CR un ASR-WS 2007. gadā bija attiecīgi 7.5 un 5.3 uz 100 000. 2007. gadā riska grupā saslimšanā ar dzemdes kakla vēzi bija 20 558 sieviešu. To sieviešu vidējais vecums, kam tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis bija 54.31 (95% ticamības, jo zemākā vecuma robeža 48.27, augstākā – 60.35). Jaunatklātā dzemdes kakla vēža stadijas ir parādītas tabulā 2.2.2.1. 2007. gadā no dzemdes kakla vēža mirušas 10 sievietes, 2008. gadā – 11, 2009. gadā – 6 ( Tabulas 2.2.2.2. un 2.2.2.3.). Vecumam specifiski mirstības rādītāji bija 1.7/100 000 sieviešu (Avots: Vēža Reģistrs, Kipra 2008.) Attiecīgā iedzīvotāju grupa, kas nelabvēlīgu apstākļu rezultātā varētu mirt no dzemdes kakla vēža, 2007. gadā bija 83 518 un 2009. gadā - 25 016 liela. Attiecīgā iedzīvotāju grupa tiek aprēķināta saskaitot visas sievietes tajās vecuma grupās, kas slimo ar dzemdes kakla vēzi. Tabula 2.2.2.1. Dzemdes kakla vēzis pa stadijām, 2007 Dzemdes kakla vēža gadījumu skaits pa stadijām

1 Lokalizēts (I) 15

2 Vietējs ar paplašinājumu 3

3 Vietējs ar limfmezgliem 2

4 Vietējs (abi) 1

7 III un IV stadija 1

9 Nezināma stadija 8

Kopā 30

Avots: Kipras Republika: “ Tautas skaitīšana 2001”, Finanšu Ministrijas Statistikas departaments, Nikosija, Kipra, 2004; Veselības Ministrijas Veselības monitoringa nodaļa, Nikosija, Kipra; Kipras vēža pacientu un draugu asociācija, Nikosija, Kipra.

Tabula 2.2.2.2. Sieviešu populācija pa vecuma grupām 2007. un 2009. gadā Vecuma grupa 2007 2009

00-04 20.558 21.658

05-09 21.072 20.580

10-14 25.456 23.609

15-19 27.856 28.048

20-24 33.048 31.891

25-29 33.832 35.757

30-34 29.517 30.644

35-39 28.172 28.074

40-44 28.583 26.774

45-49 28.316 27.357

50-54 25.698 27.094

55-59 23.830 24.354

60-64 20.047 21.986

65-69 16.667 17.825

70-74 13.461 14.428

75-79 10.496 11.018

80-84 7.148 7.613

85+ 5.950 6.385

Kopā 399.707 405.095

Avots: Kipras Republika: “ Tautas skaitīšana 2001”, Finanšu Ministrijas Statistikas departaments, Nikosija, Kipra, 2004; Veselības Ministrijas Veselības monitoringa nodaļa, Nikosija, Kipra; Kipras vēža pacientu un draugu asociācija, Nikosija, Kipra.

Tabula 2.2.2.3. Nāves gadījumi, kas saistīti ar dzemdes kakla vēzi (ICD10 C53) 2007. un 2009. gadā pa vecuma grupām

Vecuma grupa 2007 2009

00-04

05-09

10-14

15-19

20-24

25-29

30-34

35-39

40-44 1

45-49

50-54

55-59 1

60-64

65-69

70-74 2

75-79 5 3

80-84 1 2

85+ 1

Kopā 10 6

Avots: Kipras Republika: “ Tautas skaitīšana 2001”, Finanšu Ministrijas Statistikas departaments, Nikosija, Kipra, 2004; Veselības Ministrijas Veselības monitoringa nodaļa, Nikosija, Kipra; Kipras vēža pacientu un draugu asociācija, Nikosija, Kipra.

2.2.3. Čehijas Republika Čehijas Republika ilgtermiņā (kopš 1977. gada) ir izveidojusi Nacionālo Onkoloģisko reģistru (NOR), kas tiek uzskatīts par lielāko un kvalitatīvāko datu bāzi Eiropā. Bez tam, tā ir reprezentatīva un pilnīga datu bāze, jo tajā apkopotas ziņas par visiem pacientiem attiecīgajā laika periodā. Datu savākšana un datu bāzes uzturēšana ir noteikta ar likumu, tāpēc ir obligāta, taču tajā pašā laikā tas ir būtisks elements onkoloģiskās aprūpes plānošanā un rezultātu novērtēšanā. Epidemioloģiskie dati, kas apskatīti šajā nodaļā ir specifiski dzemdes kakla vēzim un apkopoti nacionālā līmenī. 2007. gadā 990 sievietēm tika atklāts dzemdes kakla vēzis, šīs slimības izplatība bija 18.8/ 100 000 sieviešu. Attiecīgā sieviešu populācija, kam varētu tikt diagnosticēts dzemdes kakla vēzis, ietver visas sievietes, kas vecākas par 20 gadiem (4 239 873 – 2007. gadā). Jaunatklātie dzemdes kakla vēža gadījumi ir 2.6% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem 2007. gadā. Dati par to sieviešu vidējo vecumu, kam tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis, nav pieejami, taču ir pieejami 2007. gada dati pa vecuma grupām (Tabulas 2.2.3.1. un 2.2.3.2.).Kartogrammā (Grafiks 2.2.3.1.) redzama dzemdes kakla vēža ģeogrāfiskā izplatība Čehijas Republikā (2004. - 2007. gads). Jaunatklātā dzemdes kakla vēža izplatība pa stadijām laika posmā no 2004.- 2007. gadam ir apskatāma Tabulā 2.2.3.3. un Grafikā 2.2.3.2. Ikgadējā mirstība no dzemdes kakla vēža Čehijas Republikā bija 415, 409 un 314 gadījumi, attiecīgi 2005., 2006., un 2007. gadā. Grafiks 2.2.3.1. Dzemdes kakla vēža ģeogrāfiskā izplatība Čehijas Republikā

Tabula 2.2.3.1. Ļaundabīgā audzēja – dzemdes kakla vēža izplatība: pacientu populācijas vecuma struktūra un % katrā vecuma grupā, 2007. gads

Vecums 0-4 5-9 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44

Izplatība 0% 0% 0.1% 0% 0.4% 3.9% 10.6% 8.3% 9.7%

Vecums 45-49 50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85+

Izplatība 8.8% 10.3% 10.9% 10.5% 9.9% 6.2% 4.4% 3.9% 2.02%

Tabula 2.2.3.2. Ļaundabīgā audzēja – dzemdes kakla vēža izplatība: pacientu populācijas vecuma struktūra, gadījumu skaits uz 100 000 sievietēm katrā vecuma grupā, 2007. gads

Vecums 0-4 5-9 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44

Izplatība 0 0 0.41 0 1.18 9.93 23.07 22.67 27.57

Vecums 45-49 50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85+

Izplatība 27.45 26.97 27.28 28.71 37.63 28.95 21.75 25.98 22.02

Avots: UZIS ČR (IHIS CR) Tabula 2.2.3.3. Stadija, kurā atklāts dzemdes kakla vēzis Gads 2004 2005 2006 2007 Vidēji

I stadija (%) 45.4 42.1 48.6 46.9 45.8

II stadija (%) 13.9 15.6 14.9 13 14.4

III stadija (%) 19.8 18.6 19.6 20.2 19.5

IV stadija (%) 7.4 9.6 8.6 9.9 8.9

Nezināma stadija (%) 13.5 14.1 8.4 10 11.5

Grafiks 2.2.3.2.Izplatība pa stadijām (%) (2004.-2007. gads)

2.2.4. Grieķija Kopš 2008. gada Nacionālais Vēža reģistrs (saskaņā ar likumu nr. 3370/2005) atrodas Grieķijas slimību profilakses un kontroles centra (KEELPNO) jurisdikcijā. Vēža Reģistra funkcionēšana ir pirmā darbība, kas tika paredzēta Nacionālajā Pretvēža darba plānā (ieviests Grieķijā 2008. gadā). Saskaņā ar KEELPNO oficiālo mājas lapu, dati par mirstību no vēža ir neprecīzi gandrīz par 60% (to var noteikt salīdzinot Vēža reģistra rādītājus un Grieķijas Statistikas datus). Tāpēc, saskaņā ar KEELPNO teikto, šajā brīdī nav iespējams izdarīt kopējos secinājumus par vēža izplatību Grieķijā (ieskaitot dzemdes kakla vēzi). Situācija varētu uzlaboties tuvākajos gados (URL:

http//www.keelpno.gr Grieķija). Attiecīgi, lai arī Nacionālā Statistikas pārvalde ir izplatījusi epidemioloģiskos datus par dzemdes kakla vēzi, tie piesardzīgi jāizvērtē. Saskaņā ar iepriekšējo izpēti, ir bijušas problēmas mirstības datos, jo nav precīzi reģistrēts nāves cēlonis. Piemēram, pirms 2000. gada veiktajos reģistros nav nodalīti nāves gadījumi no dzemdes kakla vēža un no dzemdes vēža. (Riza et.al., 2000). Tāpat Grieķijas Statistikas pārvalde ir izplatījusi datus par pacientiem, kas hospitalizēti saistībā ar dzemdes kakla vēzi, pēc vecuma grupām, nodarbošanās un dzīvesvietas (pamatojoties uz slimnīcu reģistriem). Tomēr šajos datos nav norādīts, vai pacienti hospitalizēti ar pirmo reizi atklātu dzemdes kakla vēzi vai ne. Dati ir pieejami tikai līdz 2006. gadam. Saskaņā ar šo informāciju, 2006. gadā ar dzemdes kakla vēzi kopumā tika hospitalizētas 1728 sievietes, taču nav datu par pirmo reizi diagnosticētiem dzemdes kakla vēža gadījumiem. WHO/ICO Informācijas centra publikācijā par HPV un dzemdes kakla vēzi (HPV Informācijas centrs) rakstīts, ka 2008. gadā Grieķijā bijuši 307 dzemdes kakla vēža gadījumi, bet 2025. gadā paredzami 336. Saskaņā ar šo pašu avotu, jaunatklāto gadījumu skaits pa vecuma grupām 2008. gadā bijis šāds: 94 (15-44 gadi), 74 (45-54 gadi), 47 (55-64 gadi), 92 (65+ gadi). Grieķijas Statistikas pārvalde nav publicējusi dzemdes kakla vēža izplatības datus. Vienīgie pieejamie dati ir slimnīcu statistika par hospitalizētajiem pacientiem. Saskaņā ar WHO/ICO Informācijas centra publikāciju par HPV un dzemdes kakla vēzi (HPV Informācijas centrs) 2008. gadā kopējais dzemdes kakla vēža izplatības biežums bija 5.5 uz 100 000, bet pēc vecuma standartizētais - 3.8 uz 100 000. Par Grieķijā izmantoto metodoloģiju publikācijā ir šāda piebilde: "Specifiskā Grieķijas metode: nacionālā izplatība aprēķināta pēc nacionālās mirstības, izmantojot modelēšanas metodi, lietojot mirstības datus pēc vecuma, dzimuma un vietas, apvienojot vēža reģistru datus no Bulgārijas un Centrālās Serbijas reģistriem." (Avots: IARC, Globocon 2008). Par detaļām interesēties URL: http://globocan.iarc.fr/DataSource and methods.asp un URL: http://globocan.iarc.fr/method.asp?country=300. Pieejamie dati uzrāda dzemdes kakla vēža pacientu mirstības samazināšanos Grieķijā, tāpat kā tas ir vecajās ES dalībvalstīs, salīdzinot ar jaunajām dalībvalstīm (Arbyn et al., 2009; Simou et al., 2010). Saskaņā ar WHO/ICO HPV Informācijas centru, Grieķijā dzemdes kakla vēzis ir 13 -tais biežāk sastopamais vēzis sievietēm kopumā, bet 3-ais biežāk sastopamais sievietēm vecuma grupā no 15-44 gadiem. Saskaņā ar Grieķijas statistikas pārvaldes 2009. gada datiem, šajā gadā no dzemdes kakla vēža mirušas 134 sievietes. Saskaņā ar WHO/ICO Informācijas centra datiem par HPV un dzemdes kakla vēzi (HPV Informācijas Centrs, 2010.gads), 2008. gadā kopējais mirstības rādītājs bija 2.8, bet pēc vecuma standartizētais - 1.5 uz 100 000 sieviešu. Saskaņā ar šo pašu informāciju, miršanas gadījumu skaits 2008. gadā bija 159. Miršanas gadījumu skaits no dzemdes kakla vēža pa vecuma grupām bija: 19 (15-44 gadi), 29 (45-54 gadi), 25 (55-64 gadi), 86 (65+ gadi). Saskaņā ar WHO mirstības datubāzi, 2008. gadā no dzemdes kakla vēža Grieķijā mirušas 104 sievietes, kopējā un pēc ASR-WS rādītājiem apskatītā mirstība attiecīgi bijusi 2.1 un 1.5. 2.2.5. Ungārija Ungārijā sieviešu populācijas lielums ir 5 257 424 (2010. gads), no kurām 4 367 346 (2010. gads) ir vecākas par 18 gadiem. Epidemioloģiskie dati ir specifiski par dzemdes kakla vēzi un apkopoti nacionālā līmenī. Jaunatklātā dzemdes kakla vēža gadījumi bijuši 1000 sievietēm (2010. gads). Sieviešu vidējais vecums diagnozes uzstādīšanas laikā bija 53.7 (laika periods 2001.-2008. gads). 2009. gadā no dzemdes kakla vēža mirušas 396 sievietes. 2.2.6. Itālija Itālijā šobrīd ir 34 vēža reģistri, kas pārrauga aptuveni vienu trešdaļu Itālijas iedzīvotāju. Vēža reģistrā tiek savākti dati attiecīgajā teritorijā par visiem iedzīvotājiem, kam ir audzēji. Diemžēl vēža

reģistri nedarbojas visā valsts teritorijā. Kopumā reģistra pārklājums ir augsts Ziemeļitālijā (50.2%), bet tikai 25.5% centrālajā daļā un 17.9% dienvidu daļā un salās. Arī reģistru apjoms ir dažāds, sākot no neliela vienas pilsētas reģistra līdz pat reģionālam apmēram. Epidemioloģiskie dati, kas apskatīti šajā kopsavilkumā, ir specifiski dzemdes kakla vēzim un apkopoti nacionālā līmenī. 2010. gada 1. janvārī ģenerālā sieviešu populācija Itālijā bija 31 052 925, no tām 21 044 528 bija vecākas par 18 gadiem, tātad dzemdes kakla vēža saslimšanas riska grupā. Katru gadu jaunatklāto gadījumu skaits ir 3 418 (vidējais rādītājs, 1998.-2002. gads). Dzemdes kakla vēža izplatība Itālijā ir 9.8 uz 100 000 (1998.-2002. gads). Visplašāk dzemdes kakla vēzis izplatīts vecuma grupā no 40 līdz 44 gadiem. Nav pieejami dati par slimības stadijām, kādās tā tiek atklāta. Katru gadu Itālijā no dzemdes kakla vēža mirst aptuveni 1000 sieviešu (1998. - 2002. gads). 2.2.7. Latvija Epidemioloģiskie dati ir specifiski par dzemdes kakla vēzi, tie apkopoti nacionālā līmenī. 2009. gadā Latvijā dzemdes kakla vēzis pirmo reizi tika atklāts 230 sievietēm (18.9 gadījumi uz 100 000 sievietēm) un 2010. gadā – 252 sievietēm (20.9 gadījumi uz 100 000 sievietēm). Dzemdes kakla vēža izplatība bija 2.3% (2009. gadā) un 2.4% (2010. gadā) no visiem ļaundabīgajiem audzējiem gadā (2009. gadā – 10 020 gadījumi, 2010. gadā – 10 600 gadījumi), (Veselības Ekonomikas centrs, Statistika, et. al. 2011). 2010. gada jaunatklāto dzemdes kakla vēža gadījumu sadalījumu pa vecuma grupām var apskatīt Tabulā 2.2.7.1. Sieviešu vidējais vecums diagnozes brīdi bija 35-59 gadi. Kopš 60-jiem gadiem Latvijā ir plaši izplatītas citoloģiskās pārbaudes, kas, iespējams, spēlē nozīmīgu lomu slimības izplatības samazināšanā. Dzemdes kakla vēža izplatības kopējie rādītāji ir samazinājušies no 21.5 gadījumiem uz 100 000 sieviešu 1980. gadā uz 11.8 gadījumiem uz 100 000 sieviešu 1990. gadā. No 90-to gadu vidus, kad krasi samazinājās profilaktisko pārbaužu skaits un tostarp arī citoloģisko testu skaits, izplatība atkal strauji palielinājās, sasniedzot 19.8 gadījumus uz 100 000 sievietēm 2007. gadā (Viberga I., et al. 2010). Saskaņā ar neseniem ziņojumiem, pēc vecuma standartizētā izplatība, izteikta uz 100 000 sieviešu 2004. gadā bijusi 12.3 (Arbyn M., et al. 2010). Bez tam, sievietes, kurām ir 50 gadi un vairāk, kā arī tās, kas dzimušas pirms 1940. gada, uzrāda krītošu vai horizontālu saslimstības līkni, kamēr slimības izplatība jaunāko sieviešu vidū ir pieaugoša. Nozīmīga problēma Latvijā ir tā, ka dzemdes kakla vēzis tiek atklāts vēlīnās stadijās (Tabula 2.2.7.2.). No dzemdes kakla vēža mirušo sieviešu skaits Latvijā bija 95 – 2009. gadā un 138 – 2010. gadā. Saskaņā ar Arbyn et al. mirstības rādītājiem, mirstība sieviešu populācijā, kas vecākas par 50 gadiem, ir ar tendenci samazināties. Sieviešu populācijā, kas dzimusi 1940.- 1965. gadā, saskatāma augoša mirstības tendence, īpaši vecuma grupā no 30-49 gadiem. Jaunākajās vecuma grupās mirstība ir vai nu ar nemainīgu vai samazinošos tendenci (Arbyn M. Et al., 2010.). Tabulā 2.2.7.3. redzama mirstība no dzemdes kakla vēža pa vecuma grupām 2009. un 2010. gadā. Tabula 2.2.7.1. Jaunatklātā dzemdes kakla vēža gadījumi pa vecuma grupām, Latvija, 2010. gads. Vecuma grupa 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49 50-54 55-59

Gadījumu skaits 3 9 10 35 26 36 26 28

Vecuma grupa 60-64 65-69 70-74 75+ Kopā

Gadījumu skaits 21 18 21 19 252

Avots: Veselības Ekonomikas Centrs, Statistika, et al.2011 Tabula 2.2.7.2. Stadija, kurā atklāta slimība (FIGO klasifikācija) Gads 0+I+II stadija III stadija IV stadija Bez stadijas

2009 101 58 22 40

2010 124 60 43 25

Avots: Veselības Ekonomikas Centrs, Statistika, et al.2011

Tabula 2.2.7.3. Nāves gadījumu skaits no dzemdes kakla vēža pa vecuma grupām, 2009. un 2010. gads

Vecums 0-4 5-9 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44

2009 0 0 0 0 0 0 0 4 6

2010 0 0 0 0 0 2 0 14 2

Vecums 45-49 50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75+ Kopā

2009 10 9 5 13 7 11 30 95

2010 14 20 16 16 10 7 37 138

Avots: Veselības Ekonomikas Centrs, Statistika, et al.2011 2.2.8. Polija Polijas Nacionālais vēža reģistrs nodrošina datus par visiem jaunatklātajiem vēža gadījumiem, kā arī vīriešu un sieviešu mirstību, kas saistīta ar vēzi, visos reģionos (Polijas Nacionālais vēža reģistrs). Šajā pārskatā izmantotie epidemioloģiskie dati ir specifiski par dzemdes kakla vēzi, tie apkopoti gan nacionālā, gan reģionālā līmenī. 2008. gadā (jaunākie dati) Polijā reģistrēti 3270 jauni dzemdes kakla vēža gadījumi, un 1745 sievietes ir mirušas no dzemdes kakla vēža. Saslimstība pa vecuma grupām ir apskatāma Tabulās 2.2.8.1. un 2.2.8.2. Vecuma grupa ar lielāko izplatību bija 40-64 gadu vecas sievietes (2152 jauni gadījumi). Lielākā mirstība novērojama tajā pašā vecuma grupā (978 gadījumi 2008. gadā). Vecuma grupa pēc 70 gadiem ierindojama otrajā vietā saslimstības un mirstības biežuma ziņā. Dzemdes kakla vēža izplatības kopējais biežums ir parādīts Tabulā 2.2.8.3. Pēc vecuma standartizēta dzemdes kakla vēža izplatība (uz 100 000) 2008. gadā bija 11.2 ( rēķinot no kopējās sieviešu populācijas). Mirstības kopējais biežums 2008. gadā bija 8.9, Tabulā 2.2.8.4. redzama mirstība pa vecuma grupām. Pēc vecuma standartizētie rādītāji (uz 100 000) bija 5.3 (rēķinot no kopējās sieviešu populācijas). Tabula 2.2.8.1. Jauno dzemdes kakla vēža gadījumu skaits Polijā pa vecuma grupām, 2008. gads

00-04 05-09 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49

0 0 0 0 7 45 116 169 252 412

50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85+ Visi Nezināmi

554 565 369 221 198 181 125 56 3270 0

Avots: Polijas Nacionālais Vēža reģistrs

Tabula 2.2.8.2. Mirstība Polijā no dzemdes kakla vēža pa vecuma grupām, 2008. gads 00-04 05-09 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49

0 0 0 0 0 8 16 43 73 175

50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85+ Visi Nezināmi

247 278 205 160 150 171 139 80 1745 0

Avots: Polijas Nacionālais Vēža reģistrs Tabula 2.2.8.3.Dzemdes kakla vēža biežums, kopējie rādītāji pa vecuma grupām, 2008. gads

00-04 05-09 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49

0 0 0 0 0,5 2,9 8 13,6 21,4 30,2

50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85+ Visi

35,6 39,4 36,9 27 24 24,7 24,6 17,8 16,6

Avots: Polijas Nacionālais Vēža reģistrs Tabula2.2.8.4. Mirstība no dzemdes kakla vēža, kopējie rādītāji pa vecuma grupām, 2008. gads

00-04 05-09 10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49

0 0 0 0 0 0,5 1,1 3,5 6,2 12,8

50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85+ Visi

15,9 19,4 20,5 19,6 18,2 23,4 27,3 25,4 8,9

Avots: Polijas Nacionālais Vēža reģistrs 2.2.9. Rumānija Rumānijā ir 9.44 miljonu liela to sieviešu populācija, kas vecākas par 15 gadiem, līdz ar to ietilpst riska grupā saslimstībai ar dzemdes kakla vēzi. Rumānijā epidemioloģiskie dati ir specifiski par dzemdes kakla vēzi, tie apkopoti reģionālā un nacionālā līmenī. Pašreizējie aprēķini liecina, ka katru gadu 3448 sievietēm tiek diagnosticēts dzemdes kakla vēzis, un 2094 sievietes mirst no šīs slimības. Dzemdes kakla vēzis ierindojas 2. vietā starp vēža veidiem, ar ko slimo sievietes Rumānijā kopumā, un 1. vietā sievietēm vecuma grupā starp 15 un 44 gadiem. Pašlaik nav pieejami dati par HPV vīrusa izplatību Rumānijā. Kaut gan Austrumeiropā, pie kuras pieder Rumānija, uz šo brīdi tiek lēsts, ka aptuveni 22.3% sieviešu populācijas ir HPV infekcijas nēsātājas. Publicētie pētījumi par HPV izplatību Rumānijā balstīti uz nelielu pacientu skaitu no dzemdību un ginekoloģijas klīnikām nevis uz kontrolgrupām no kopējās populācijas.

Nesenā publikācijā Apostol I. At al. (2010) apkopojis dzemdes kakla vēža tendences Rumānijā 2000.- 2006. gadā. Sākot ar 80-tiem gadiem, mirstība konstanti ir palielinājusies. Kopumā no 200l. -2006. gadam bijuši 22 830 jauni dzemdes kakla vēža gadījumi un 12 763 nāves gadījumi. Izplatības biežums pēc pasaules standartizētajiem vecuma rādītājiem variē no 18.97 -24.58 uz 100 000 sieviešu, visaugstāko punktu sasniedzot 2001. gadā, viszemāko 2000. gadā. Pēc pasaules standartizētajiem vecuma rādītājiem mirstība variē starp 10.64 un 11.51 uz 100 000, augstāko punktu sasniedzot 2002. gadā un zemāko 2005. gadā. Mirstība/ biežums vislielākie bija 2000. gadā (62%), otrajā vietā 2006. gadā (60%). 2008. gadā jaunatklāto dzemdes kakla vēža gadījumu skaits Rumānijā bija 3402 (Grafiks 2.2.9.1.). Dzemdes kakla vēža biežums (uz 100 000) 2008. gadā bija 31 (aprēķināts, balstoties uz ģenerālo sieviešu populāciju N= 10 894 000) vai 36.04 (balstoties uz sieviešu populāciju, kas vecākas par 15 gadiem, N=9 437 136). 2008. gadā no dzemdes kakla vēža mirušas 2060 sievietes. Grafiks 2.2.9.1. Dzemdes kakla vēža biežums un mirstība no tā Rumānijā, 2008. gads

Avots: http://cancer.iarc.fr/country-642-romania.html.en 2.2.10. Slovākijas Republika Slovākijas dati ir specifiski par dzemdes kakla vēzi un apkopoti nacionālajā līmenī. Jaunākie pieejamie dati ir par 2008. gadu. Šie dati ir par izplatības biežumu un mirstību no dzemdes kakla vēža. Detalizētāki dati nav brīvi pieejami kopš 2009. gada saistībā ar nedarbojošos Slovākijas Nacionālā Vēža reģistra portālu. Dati par dzemdes kakla biežumu un mirstību pa vecuma grupām nav brīvi pieejami. Apkopojoši dati par Slovākijas Republiku ir atrodami dažādās starptautiskās datu bāzēs. Ģenerālās sieviešu populācijas apjoms Slovākijā 2009. gada 31. decembrī bija 2 787 987 (Avots: Slovākijas Republikas Statistikas birojs, 2010. gads). Sievietes vecuma grupā no 18 līdz 70 gadiem, kas ir dzemdes kakla vēža riska grupa, bija 2 279 356. 2008. gadā dzemdes kakla vēzis pirmo reizi tika diagnosticēts 579 sievietēm. Dzemdes kakla vēža biežums (%) bija 0.03 un ASR-WS izplatības biežums 2008. gadā bija 15.8/100 000 sievietēm (rēķinot to sieviešu populācijas daļu, kas vecāka par 15 gadiem). Sieviešu vidējais vecums diagnozes uzstādīšanas brīdī 40 – 59 gadi. Stadijas, kurās

tika atklāts dzemdes kakla vēzis, bija šādas: 45% sieviešu – I stadija, 20-29% - II stadija, 17-21% - III stadija un 5% - IV stadija. 2008. gadā Slovākijā no dzemdes kakla vēža mirušas 203 sievietes un mirstība ASR-WS bija 4.8/100 000 sieviešu (Rēķinot to sieviešu populācijas daļu, kas vecāka par 15 gadiem).

2.2.11. Slovēnija Vēža Reģistram Slovēnijā ir senas tradīcijas. Slovēnijas Republikas Vēža Reģistrs tika dibināts pie Ļubļanas Onkoloģijas institūta 1950. gadā, tādējādi tas ir viens no vecākajiem iedzīvotāju vēža reģistriem Eiropā. Vēža biežums, izplatība un ārstēšanas rezultāti ir apkopoti un publicēti jau vairāk nekā 60 gadu SLORA mājas lapā (URL: http//www.slora.si), sākot no 1961. gada līdz pat mūsdienām. Datus par mirstību no vēža apkopo Slovēnijas Nacionālās Veselības institūts. 2010. gadā Slovēnijas ģenerālās sieviešu populācijas apjoms bija 1 032 869 (URL: http//www.stat.si). Sievietes, kas ir riska grupā saslimstībā ar dzemdes kakla vēzi (vecumā no 15 -70 gadiem), bija 741 477. Epidemioloģiskie dati ir specifiski par dzemdes kakla vēži un ir apkopoti nacionālā līmenī. 2008. gadā dzemdes kakla vēzis tika diagnosticēts 130 sievietēm ( 2003. gadā – 210 un 2007. gadā – 153). Dzemdes kakla vēža biežums 2008. gadā bija 12.6/100 000 (pirms tam 20.6/100 00 – 2003. gadā, tātad samazināšanās par 38%; 14.9/100 000 – 2007. gadā). 2007. gadā vidējais vecums sievietēm, kurām tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis, bija 55.3 gadi. Tabulā 2.2.11.1 redzamas stadijas (FIGO klasifikācija), kurās atklāts dzemdes kakla vēzis. Katru gadu Slovēnijā aptuveni 50- 60 sieviešu mirst no dzemdes kakla vēža. 2008. gadā Slovēnijā no dzemdes kakla vēža nomira 57 sievietes. Mirstības ASR-WS bija 2.8/100 000 sieviešu (GLOBOCAN 2008. gads). Tabula 2.2.11.1. Stadijas, kurās atklāts dzemdes kakla vēzis, Slovēnija, 2007. gads

FIGO klasifikācija Skaits %

IA1 19

IA2 1

1A 20 23,8

IB1 13

IB2 3

1B 16 19

IIA 2

IIB 4

2 6 7,1

IIIA 1

IIIB 28

3 29 34,5

IVA 5

IVB 5

4 10 11,9

Nezināma 3

Kopā 84 100

Piezīme: dati ir par sievietēm, kam 2007. gadā diagnosticēts dzemdes kakla vēzis, bet pēdējos 3.5 gados nav bijušas saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi. Avots: Poročilo o rezultatih državanega programa ZORA v letih 2007 in 2008. 2009, Onkološki inštitut Ljubljana.

3. PĀRSKATS PAR NACIONĀLAJĀM VESELĪBAS SISTĒMĀM PROJEKTA „AUORORA” DALĪBVALSTĪS 3.1. Bulgārija Šobrīd nacionālā veselības sistēma Bulgārijā tiek organizēta centrālā, reģionālā un vietējā līmenī, un veselības aprūpi nodrošina gan sabiedriskās, gan privātās iestādes. Nacionālā veselības sistēma šobrīd atrodas kompjuterizācijas procesā. Bulgārijas veselības aprūpes sistēma ir balstīta uz Bismarka tipa (Bismarck-type) veselības apdrošināšanas sistēmu, kuru veido viena veselības apdrošināšanas aģentūra – Nacionālais Veselības Apdrošināšanas fonds (NVAF) – un kura nosaka obligātus veselības apdrošināšanas maksājumus. Iemaksas tiek sadalītas starp darba devējiem un darbiniekiem. Maksājumus par bērniem, studentiem, pensionāriem, invalīdiem, ierēdņiem un daļu bezdarbnieku veic valsts. NVAF ir galvenais veselības aprūpes finanšu avots. Parlaments lemj par veselības apdrošināšanas maksājumu summu un katru gadu nosaka NVAF budžetu. Slimnīcu un ārpus slimnīcu aprūpes medicīnas centriem ir individuāli līgumi ar NVAF, kļūstot par medicīniskās aprūpes nodrošinātājiem obligātā medicīniskās apdrošināšanas sistēmā. NVAF garantē veselības aprūpes pamatpakalpojumu apmaksu, kuru joma un apjoms ir saskaņā ar ikgadējiem līgumiem, kas tiek noslēgti ar šīm organizācijām. Lietotāji maksā par tiem pakalpojumiem, kas nav ietverti apmaksātajos pakalpojumos. Šos pakalpojumus var apmaksāt arī brīvprātīgās (privātās) veselības apdrošināšanas nodrošinātāji, kas piedāvā iegādāties papildus veselības apdrošināšanu. Liela nozīme ir arī privātajiem maksājumiem. Bulgārijā nacionālo veselības politiku izstrādā un ievieš Veselības ministrija, kas ir arī atbildīga par nacionālās veselības programmu uzlabošanu ar mērķi veicināt sabiedrības veselību un likumdošanas izstrādi. Ministrija ir atbildīga par kopējo veselības aprūpes sistēmas pārraudzību valstī, arī reģionos. 1995. gada Veselības ministrija decentralizēja sistēmu, deleģējot administratīvo darbu 28 reģionālajiem veselības centriem. Lielākā daļa veselības centru īpašumtiesības pieder pašvaldībām, ieskaitot diagnostikas un konsultatīvos centrus, vietējās slimnīcas akūtu slimību ārstēšanai, specializētās slimnīcas un ambulatorās klīnikas. Papildus tam, pašvaldības ir atbildīgas arī par specializētajiem reģionālajiem dispanseriem (plaušu slimības, onkoloģija, dermatoveneroloģija un psihiatrija) (3). Organizētais vēža tīkls valstī sevī ietver 13 reģionālos vēža centrus un vēža reģistrus (dēvētus par dispanseriem) un Nacionālo Onkoloģijas slimnīcu, kuras daļa ir arī Bulgārijas Nacionālais Vēža reģistrs. Šobrīd Bulgārijā nav nacionālās vēža kontroles programmas (5). 3.2. Kipra Kiprā nepastāv nacionālās apdrošināšanas veselības sistēma. Ir divi pilnīgi atšķirīgi sektori: sabiedriskais sektors un privātais sektors. Sabiedriskā sektora veselības aprūpes sistēma ir atkarīga no valsts ikgadējā budžeta. Privātās veselības aprūpes sistēmas izmaksas sedz pacienti vai privātā apdrošināšana. Šie abi sektori darbojas pilnīgi atsevišķi. Nacionālo veselības sistēmu organizē un vada Veselības ministrija, šobrīd tā atrodas kompjuterizācijas procesā. Nacionālo Vēža stratēģiju 2009. gada novembrī apstiprināja Ministrijas padome. Tomēr nav nacionālās vēža kontroles programmas. Veselības ministrijā eksistē Centrālais Vēža reģistrs, kas sistemātiski aptver visus datus par onkoloģiskām saslimšanām no visiem sektoriem (sabiedriskais un privātais). Pastāv arī Nacionālā Vēža komiteja, kas darbojas kā konsultatīvā padome Veselības ministrijai jautājumos par vēža politiku. Šī komiteja apvieno Onkoloģijas centru, Pretvēža biedrību, Kipras vēža pacientu un viņu draugu asociāciju, Europa Donna Kipras nodaļu, kā arī citas organizācijas. Karu gadu tiek ieviestas vairākas vēža profilaksei un kontrolei veltītas kampaņas. 3.3. Čehijas Republika Nacionālā veselības sistēma Čehijas Republikā tiek organizēta centrālā, reģionālā un vietējā līmenī,

un to nodrošina sabiedriskais finansējums. Pastāv slimnīcas un veselības aprūpes iestādes, kas ir tieši pakļautas Veselības ministrijai. Pastāv arī dažādas akciju sabiedrības un veselības aprūpes iestādes, ko izveidojušas reģionālās autoritātes un pašvaldības, kā arī ģimenes ārstu un citu speciālistu (piemēram, ginekologu) privātprakses un privātklīnikas. Veselības aprūpi Čehijas Republikā nodrošina gan sabiedriskais, gan privātais sektors. Lielākā daļa nodrošina pacientiem veselības aprūpi bez tiešiem maksājumiem, pamatojoties uz līgumiem ar veselības apdrošināšanas uzņēmumiem. Sabiedriskās Veselības apdrošināšanas likums nosaka, kādus veselības aprūpes pakalpojumus sedz sabiedriskā veselības apdrošināšana. Galvenie principi, uz kuriem balstīta veselības aprūpes sistēma Čehijas Republikā, ir: solidaritāte, augstas pakāpes autonomija, dažādi finansēšanas avoti ar lielu sabiedriskās veselības apdrošināšanas daļu, veselības aprūpes speciālista vai iestādes brīvas izvēles tiesības, veselības apdrošināšanas uzņēmuma brīvas izvēles tiesības, vienlīdzīgas iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Iedzīvotājiem ar pastāvīgās dzīvošanas vai darba atļaujām Čehijas Republikā ir iespēja pieprasīt veselības apdrošināšanu. Veselības apdrošināšanas maksājums ir kā obligāts maksājums nodokļu veidā no darbinieku algas vai pašnodarbināto peļņas. Valsts veselības apdrošināšanas maksājumus nodrošina bezdarbniekiem, pensionāriem, studentiem, kas jaunāki par 26 gadiem, un imigrantiem (URL: http://www.cizinci.cz/files/clanky/98/Prirucka_zdravotni_pece_2004.pdf). Nacionālajai veselības sistēmai Čehijas Republikā izveidota organizēta elektroniskās atskaites sistēma. Čehijas Republikā kopš 2003.gada pastāv Nacionālā vēža kontroles programma. 3.4. Grieķija Grieķijas nacionālās veselības sistēma var tikt raksturota kā jaukta sistēma. Kā norādījis Economou (2010. gads), šī sistēma ir „sajaukums starp sabiedrības integrēto, sabiedrības līguma un sabiedrības atlīdzības modeļiem, kas sevī ietver elementus gan no sabiedriskā, gan privātā sektora un atspoguļo dažādu organizāciju līmeņu principus”. Pēdējo 10 gadu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi decentralizēt nacionālo veselības sistēmu (2001. un 2003.gada reformas, likums 2889/2011, likums 3329/2005), un tie visi ir saskārušies ar strukturālām un administratīvām problēmām. Šobrīd pēc budžeta ierobežojumu ieviešanas eksistē 7 veselības reģioni (Y.Pes), kas lielā mērā ir atkarīgi no centrālās valdības – Veselības ministrijas. Sistēma tiek finansēta no valsts budžeta, sociālās apdrošināšanas maksājumiem un privātajiem maksājumiem. Privātie finansējuma avoti veido vairāk kā pusi no visiem veselības aprūpes izdevumiem. Grieķijas nacionālā veselības sistēma nodrošina medicīnas pakalpojumus visiem likumīgajiem pilsoņiem, balstoties uz pilsoņu statusu, nodarbinātības statusu un apdrošināšanas iemaksām. Atbalsts tiek nodrošināts specifiskām sabiedrības grupām, no kurām lielākā daļa ir bezdarbnieki (tiek finansēti no centrālās valdības budžeta un galvenā apdrošināšanas fonda IKA 12 mēnešu periodā) un neapdrošinātās/ nabadzīgās personas (balstoties uz dokumentiem, ko izsniegušas atbildīgās institūcijas). Nacionālais Vēža rīcības plāns ir aktīvs kopš 2008.gada, un tas sevī ietver virkni dažādu pasākumu, kas vērsti uz vēža profilaksi, ieskaitot dzemdes kakla vēža profilaksi. 3.5. Ungārija Nacionālā veselības sistēma Ungārijā atrodas valsts pārraudzībā, to regulē un uzrauga Nacionālo resursu ministrija. Nacionālais Veselības aprūpes fons (OEP) ir sabiedriska organizācija, kas kontrolē veselības aprūpes sistēmu. Lielāko daļu veselības aprūpei nepieciešamā finansējuma nodrošina nodokļi un citi sabiedriskie ienākumi. Ungārijas veselības apdrošināšana darbojas kā neatkarīga nozare sociālās drošības sistēmā, un tā nodrošina piekļuvi visai ambulatorajai un sekundārajai slimnīcu veselības aprūpei. Pieejama arī privātā veselības aprūpe. Nacionālais Veselības Apdrošināšanas fonds ir atsevišķs monetārs fonds ar valsts finansējumu, atsevišķu administratīvo aparātu, kas nodrošina veselības apdrošināšanas nozares darbību, attīsta un pārvalda veselības datu bāzi, iegūst, apkopo un analizē statistikas datus par veselības apdrošināšanas sistēmu. Nacionālais Veselības Apdrošināšanas fonds ir galvenais veselības aprūpes

finanšu avots. Ungārijā lielākā daļa veselības aprūpes iestāžu pieder valstij. No valsts budžeta tiek piešķirti finanšu resursi, tiek nodrošināti sabiedrības veselības un neatliekamās palīdzības pakalpojumi, tiek segts Nacionālās Veselības Apdrošināšanas fonda deficīts, tiek finansēti medicīniskie pētījumi un attīstības projekti. Cilvēkiem, kuriem nav apdrošināšana, tiek nodrošināti šādi pakalpojumi: grūtniecības aprūpe, obligātās vakcinācijas, epidemioloģiskie skrīninga testi, obligātās medicīniskās pārbaudes un neatliekamā palīdzība. Apdrošināti tiek arī bērni, studenti, pensionāri un sievietes, kas atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā. Skrīninga programmas izmaksas sedz Nacionālais Veselības aprūpes fonds un Nacionālais Veselības Apdrošināšanas fonds. Nacionālais Onkoloģijas institūts (Ungārijas onkoloģijas jomas koordinācijas centrs - metodoloģisks, organizatorisks, vērsts uz vēža profilaksi, apmācību, ārstēšanu un zinātniskiem pētījumiem) koordinē nacionālās vēža kontroles programmas. Nacionālais vēža reģistrs (saslimstība ar vēzi un mirstības rādītāji) arī darbojas institūta ietvaros. 3.6. Itālija Nacionālā veselības sistēma izveidota 1978. gadā, iedvesmojoties no Itālijas Konstitūcijas 32.panta. SSN (Servizio Sanitario Nazionale) apvieno visa veida veselības aprūpes aktivitātes, kuras uzrauga reģionālās veselības organizācijas, centrālās institūcijas un Itālijas valsts. Nacionālā veselības sistēma Itālijā tiek organizēta reģionālā līmenī. Veselības aprūpe tiek nodrošināta visiem pilsoņiem. SSN finansējumu nodrošina ienākumi no nodokļiem, un tikai par dažiem pakalpojumiem nepieciešams līdzmaksājums. Pēc CIA Pasaules Faktu grāmatas datiem Itālijas veselības aprūpes sistēma atzīta par otru labāko pasaulē, ierindojoties tūlīt aiz Francijas. Pēc Itālijas Konstitūcijas grozījumiem V nodaļā, sākot no 2001. gada, Itālijas reģioniem tika piešķirtas tiesības pieņemt lēmumus par veselības aprūpes sistēmas vadību, balstoties uz valdības izdotajām Nacionālās veselības pamatnostādnēm. Šo izmaiņu sekas ir lielas atšķirības pakalpojumos, kas pieejami pilsoņiem, atbalsta kvalitātē un līdzsvarā starp sabiedrisko un privāto dalību veselības aprūpes izdevumu segšanā. Nacionālajai veselības sistēmai Itālijā vēl nav pilnībā izveidota organizēta elektronisko atskaišu sistēma. Itālijā ir Nacionālā vēža kontroles programma. Jau kopš 2005. gada Itālijas Veselības ministrija, Profilakses departaments un Reģionu Komisija formāli nodevusi Nacionālā Skrīninga centra (ONS) pārziņā vēža skrīninga programmu uzraudzību un popularizēšanu. Skrīninga programmas vada Itālijas Krūts vēža skrīninga grupa (Gruppo Italiano Screening Mammografice – GISMa), Itālijas Dzemdes kakla vēža skrīninga grupa (Gruppo Italiano per lo Screening del Cervicocarcinoma – GISCi) un Itālijas Kolorektālā vēža skrīninga grupa (Gruppo Italiano Screening Colorettale – GISCoR). 3.7. Latvija Veselības aprūpes sistēma Latvijā ir centralizēta, un par to ir atbildīga nacionālā valdība un Veselības ministrija, kas savstarpēji dala atbildību par veselības aprūpes pakalpojumu uzraudzību. Ministrija ir atbildīga par likumdošanu, politiku, veselības aprūpes sistēma uzraudzību nacionālā līmenī un speciālās ārstēšanas nodrošināšanu, kas ir daļa no Medicīniskās aprūpes valsts programmas, kas sevī ietver arī onkoloģiju. Organizācija:

- Primārā aprūpe (ģimenes ārsti, speciālisti); - Sekundārā aprūpe (slimnīcas – multifunkcionālas); - Terciārā aprūpe (specializētās slimnīcas).

Veselības aprūpes finansēšanas sistēma: uz nodokļiem balstīta sociālās apdrošināšanas sistēma. Pastāv iespēja iegūt arī privāto veselības apdrošināšanu. Veselības aprūpe ir pieejama visiem pilsoņiem un iedzīvotājiem ar ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām. Atsevišķām sabiedrības grupām (piemēram, maznodrošinātie un trūcīgās personas (ieviests 2009.gadā). cilvēki ar invaliditāti, politiski represētie u.c.) veselības aprūpe pieejama bez maksas

vai par samazinātu samaksu. Latvijā ir izstrādāta Nacionālā vēža stratēģija, tomēr tā nav ieviesta naudas trūkuma dēļ. Skrīnings ieviests Vēža agrīnās atklāšanas programmas ietvaros, sākot no 2009. gada. 3.8. Polija Veselības aprūpes sistēma Polijā ir balstīta uz obligāto veselības apdrošināšanu, ko maksā visi strādājošie. Šo sistēmu pārrauga Nacionālais Veselības fonds (Narodowy Fundusz Zdrowia NFZ). NFZ slēdz līgumus un vienošanās par veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu gan ar sabiedriskiem, gan privātiem uzņēmumiem. Ja pakalpojumam ir līgums ar NFZ, tad tas ir bezmaksas visiem, kam paredzēts šis pakalpojums (piemēram, strādājošiem un viņu ģimenēm, vecākiem cilvēkiem, kuri saņem pensijas no sabiedriskiem fondiem). Daļa no veselības aprūpes sistēmas ir arī privātais sektors, kur iespējams pakalpojumus saņemt par samaksu. Šādā gadījumā pacients sedz visas izmaksas par ārstēšanu. Pēdējā laikā aktualizējusies ideja par līdzfinansējumu papildus veselības apdrošināšanas formā. Šādu apdrošināšanu piedāvā daļa darba devēju saviem darbiniekiem (papildus NFZ pakalpojumiem). Atsevišķas medicīniskās procedūras (piemēram, transplantāciju, skrīninga programmas) finansē Veselības ministrija (ārpus NFZ fondiem), bet tādus medicīniskos pakalpojumus kā IVF pilnībā sedz saņēmējs. NFZ ir centralizēta iestāde ar 16 reģionālajiem birojiem (NFZ atzars katrā provincē), kas ir atbildīgi par veselības pakalpojumu nodrošināšanu reģionā. Bērniem pieejama bezmaksas vakcinācija pret noteiktām slimībām. Vietējās valdības vairākos reģionos ieviesušas piltoprogrammu HPV vakcinācijai. Runājot par vēža profilaksi un ārstēšanu, tika ieviesta attiecīga likumdošana. Nacionālo Vēža ārstēšanas programmu (Narodowy Program Zwalczania Chorob Nowotworowych) Polijas Parlaments pieņēma 2005. gadā. Valdība pieņēma Nacionālo Veselības programmu 2007. – 2015. gadam. Viens no galvenajiem šīs programmas mērķiem (stratēģiskais mērķis Nr. 2) ir saistīts ar vēža profilaksi un ārstēšanu. Tas sevī ietver divus uzdevumus: 1) mirstības gadījumu no ļaundabīgajiem audzējiem skaita samazināšanu; 2) mirstības gadījumu no krūts vēža un dzemdes kakla vēža skaita samazināšanu. Pēdējo mērķi plānots sasniegt, ieviešot skrīninga programmas ar mamogrāfisko un citoloģisko izmeklēšanu. Abos skrīninga programmas gadījumos tiek izsūtītas ielūgumu vēstules, aicinot sievietes doties uz veselības centriem un veikt bezmaksas pārbaudi. Tika īstenotas vairākas sabiedrības informēšanas kampaņas, kas vērstas ne tikai uz dzemdes kakla vēzi, bet arī uz krūts vēzi, prostatas un plaušu vēzi. 3.9. Rumānija Rumānijā nacionālā veselības sistēma ir centralizēta, un to finansē līdzmaksājums. Veselības ministrija ir atbildīga par veselības stratēģiju, politikas un nacionālo veselības programmu plānošanu, koordinēšanu un novērtēšanu. Sistēma organizēta divos galvenajos līmeņos: nacionālajā/centrālajā un rajona. Nacionālais līmenis ir atbildīgs par galveno mērķu sasniegšanu un valsts veselības politikas pamata principu ievērošanu. Rajona līmenis ir atbildīgs par pakalpojumu nodrošināšanu saskaņā ar centrālo iestāžu izvirzītajiem noteikumiem. Nacionālā līmenī starpnozaru pieeja veselības politikas īstenošanā tiek nodrošināta, sadarbojoties Veselības ministrijai, Darba, ģimenes un sociālās aizsardzības ministrijai, Izglītības un pētījumu ministrijai, Finanšu ministrijai, Ārstu un farmaceitu koledžai. Rajonu līmenī starpnozaru pieeja tiek nodrošināta caur rajona sabiedriskās veselības autoritātēm (DPHA), rajona padomēm, rajona skolām un rajona vietējo valdību prefektūrām. Nacionālais Apdrošināšanas nams ir autonoma sabiedriska institūcija, kas administrē un regulē sociālo veselības apdrošināšanas sistēmu. 2009. gada augustā Rumānijas valdība paziņoja par nacionālās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas agrīnai dzemdes kakla vēža diagnostikai un profilaksei ieviešanu (Veselības ministrijas Rīkojums Nr.881). Tomēr realitātē citoloģiskā skrīninga programma vēl joprojām nedarbojas, un tā tiek īstenota ar pārtraukumiem budžeta nepietiekamības dēļ. Šī skrīninga programma nav sniegusi arī datus par pirmsvēža bojājumu izplatību.

Saskaņā ar Veselības ministrijas rīkojumu Nr.1591, sākot no 2010.gada 30.decembra, tiek ieviesta nacionālā vēža programma, kas sevī ietver:

- Dzemdes kakla vēža profilaksi ar HPV vakcīnām; - Skrīninga programmu agrīnai dzemdes kakla vēža diagnosticēšanai; - Skrīninga programmu agrīnai krūts vēža diagnosticēšanai; - Skrīninga programmu agrīnai kolorektālā vēža diagnosticēšanai; - Ārstēšanas programmu pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām; - Slimības progresēšanas pacientiem ar ļaundabīgiem audzējiem uzraudzības programmu ar

PET-CT. 3.10. Slovākijas Republika Slovākijas Republikas Konstitūcija nosaka pamatus, kā tiek organizēta, vadīta un finansēta valsts veselības aprūpes sistēma. Tā nosaka bezmaksas piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, kas balstīta uz obligātu veselības apdrošināšanu un vienotības un dažādības principiem. Slovākijas veselības sistēma ir balstīta uz obligāto Bismarka (Bismarck) tipa sociālo veselības apdrošināšanas sistēmu. Slovākijas Republikā tiek realizēta nacionāla līmeņa dzemdes kakla vēža skrīninga programma. Šī programma ir daļa no nacionālās vēža kontroles programmas. Kopš 2008. gada 1. janvāra skrīnings tiek atkārtots ik pēc 3 gadiem pēc diviem secīgiem ikgadējiem klasiskās PAP uztriepes testiem. Skrīninga programmā piedalās sievietes vecumā no 23 līdz 64 gadiem. PAP uztriepi veic tikai ginekologi. Skrīnings ir daļa no profilaktiskās apskates pie ginekologa, un to sedz veselības apdrošināšana. Veselības apdrošināšanas uzņēmumi un Veselības ministrija izmanto profilaktiskās pārbaudes kā vienu no veselības aprūpes kvalitātes indikatoriem. Visām sievietēm no 18 gadiem ir tiesības saņemt bezmaksas profilaktisko apskati reizi gadā. Profilaktiskā apskate ir katras sievietes interesēs, un viņas netiek uz tām īpaši aicinātas. Tāpēc lielākā problēma ir zemais apmeklējums (tikai 18 – 20%). 3.11. Slovēnija Slovēnijas veselības aprūpes sistēma ir ļoti moderna, un to iespējams salīdzināt ar Eiropas attīstītāko valstu veselības aprūpes sistēmām. Par šī apgalvojuma patiesumu liecina kopējā veselības aprūpes sistēmas uzbūve, nodrošinātās pacientu tiesības un drošība, sabiedrības veselības stāvoklis, veselības aprūpes pakalpojumu organizācija, kā arī finansēšanas sistēmas organizācijas un vadības metodes. Šie sasniegumi ir sabiedrības veselības sistēmas ilgstošas ieviešanas, atbilstoši izvēlētas veselības apdrošināšanas sistēmas un Slovēnijas iedzīvotāju spējas solidarizēties rezultāts. Veselības aprūpes pakalpojumi Slovēnijā tiek finansēti no ienākumiem no obligātās veselības apdrošināšanas, brīvprātīgās veselības apdrošināšanas piemaksām un nodokļiem. Visaptverošā veselības aprūpes sistēma nodrošina bezmaksas piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem primārajā līmenī ikvienam pilsonim apjomā, kuru nosaka Veselības aprūpes un Veselības apdrošināšanas akts, kā arī citi noteikumi. Pavisam nelielai daļai cilvēku (aptuveni 30000), kuriem nav Slovēnijas pilsonības vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, nav pieejama obligātā veselības apdrošināšana. Tajā pašā laikā piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem ir ierobežota sekundārajā un terciārajā līmenī, kur pacientam tiek garantēta aprūpe, balstoties uz viņu ārstējošā ārsta lēmumu. Ierobežojumus, kas attiecas uz izdevumiem, ko sedz obligātā veselības apdrošināšana, nosaka pozitīvā pieredze. Tas pats attiecas uz pakalpojumiem, kas pārsniedz noteiktos standartus. Šie ierobežojumi attiecas uz visām apdrošinātajām personām bez izņēmuma vai citiem ierobežojumiem. Piekļuve ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem (pediatri, ginekologi) primārajā līmenī ir gandrīz universāla, izņemot atsevišķos lauku rajonos, kur ik pa laikam trūkst ārstu. Veselības aprūpes sistēmu Slovēnijā pārvalda Veselības ministrija. Veselības sistēmas organizatoriskā struktūra ir sarežģīta, un tā sastāv no vairākām iesaistītajām pusēm, ieskaitot dažādas Veselības ministrijas pakļautībā esošas aģentūras, neatkarīgas sabiedriskās organizācijas,

sabiedriskās slimnīcas un primārās aprūpes centrus, kā arī vairākas ne valdības (NVO) organizācijas un profesionālās asociācijas. Nacionālajai veselības sistēmai Slovēnijā ir organizēta elektroniskā atskaišu sistēma. Slovēnijai ir nacionālā vēža kontroles programma. Šobrīd pastāv šādas nacionālās skrīninga programmas: ZORA – nacionālā dzemdes kakla vēža skrīninga programma, DORA – nacionālā krūts vēža skrīninga programma un SVIT – nacionālā kolorektālā vēža skrīninga programma.

4. PĀRSKATS PAR DZEMDES KAKLA VĒŽA SKRĪNINGA PROGRAMMĀM PROJEKTA „AURORA” DALĪBVALSTĪS 4.1. Bulgārija Šobrīd Bulgārijā nav nacionāla līmeņa organizētās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas. Daudzas sievietes sveikušas skrīninga izmeklējumu pēc brīvas gribas, tomēr dati par Bulgārijas sievietēm, kas veikušas šo izmeklējumu, nav pieejami. 4.2. Kipra Kiprā nav dzemdes kakla vēža skrīninga programmas. Neskatoties uz to, aptuveni 40% sievietes veic skrīninga izmeklējumu pēc pašu vēlēšanās. 4.3. Čehijas Republika Čehijas Republikā ir organizēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma. 2008. gada janvārī Čehijas Veselības ministrija (MZCR) uzsāka nacionālo skrīninga programmu, kas vērsta uz dzemdes kakla vēža agrīnu diagnostiku, tādējādi pievienojot vēl vienu programmu jau eksistējošajai nacionālajai krūts vēža skrīninga programmai, kas uzsākta 2002. gadā. Tā kā regulārās ginekoloģiskās pārbaudes ir plaši pieejamas visām sievietēm, šīs skrīninga programmas mērķis ir nodrošināt, ka tiek paņemti citoloģiskie paraugi, kas tiek pārbaudīti akreditētās laboratorijās, kuras darbojas saskaņā ar modernām diagnostikas metodēm. Dzemdes kakla vēža skrīninga programma šobrīd tiek īstenota vairākos desmitu laboratoriju, kuru darbība tiek uzraudzīta un pārbaudīta. Programmu, atbilstību izvirzītajiem noteikumiem, kā arī pētījumu aktivitātes, kas saistītas ar projektu, uzrauga Dzemdes kakla vēža skrīninga komiteja un Veselības ministrija. No likumiskā viedokļa projekts ir ietverts MZCR spriedumā Nr.3/2010 Coll., atrunājot noteikumus par profilaktisko pārbaužu saturu un intervāliem. Kritēriji, kas attiecas uz dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu Čehijas Republikā definēti Čehijas Veselības ministrijas oficiālajā vēstnesī Nr. 07/2007. Dzemdes kakla vēža skrīninga programma Čehijas Republikā izstrādāta saskaņā ar Eiropas Padomes 2003. gada 2. novembra rekomendācijām (2003/878/EC), kas paredz, ka visām Eiropas Savienības valstīm ir jāievieš organizētas skrīninga programmas krūts vēzim, dzemdes kakla vēzim un kolorektālajam vēzim. Eiropas Padome rekomendē apkopot datus par profilaktiskajām pārbaudēm, sekojošajām pārbaudēm un gala diagnozēm. Šie dati ir jāizmanto skrīninga procesa uzraudzībai, un rezultātiem ir jābūt pieejamiem sabiedrībai un veselības jomas profesionāļiem. Saskaņā ar likumu jau kopš 1966.gada Čehijas Republikā sievietēm pienākas viena bezmaksas profilaktiskā ginekoloģiskā apskate, ieskaitot uztriepes testu, reizi gadā. Sievieti pārbauda viņas ginekologs regulārās profilaktiskās apskates ietvaros. Ginekoloģisko pārbaudi kā daļu no veselības profilakses programmas apmaksā sabiedriskā veselības apdrošināšana visām sievietēm reizi gadā (saskaņā ar MZCR spriedumu Nr.56/1997 Coll.). Dzemdes kakla vēža skrīninga programma tiek ieviesta nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī, un to nodrošina ginekologi, kuri reģistrē katru sievieti. Dzemdes kakla vēža skrīnings tiek uzsākts vienlaicīgi ar dzimumdzīvi, un nav noteikti nekādi vecuma ierobežojumi. Pārbaude sevī ietver ārējo dzimumorgānu apskati un vaginālo pārbaudi, ieskaitot kolonoskopiju. Dzemde un olnīcas tiek pārbaudītas ar dubulto manuālo palpāciju. Transvaginālā ultraskaņas izmeklēšana tiek veikta pēc sievietes izvēles. Dzemdes kakla uztriepes tests ir daļa no pārbaudes. Ginekologs nosūta uztriepes paraugu kopā ar atbilstošo dokumentāciju un akreditētu citoloģisko laboratoriju, kur tiek veikta parauga standarta pārbaude saskaņā ar iepriekš definētajām metodēm. Pārbaudes rezultāts (saskaņā ar standarta klasifikāciju Bethesda 2001) tiek nosūtīts atpakaļ reģistrētajam ginekologam – šis process nedrīkst pārsniegt vairāk kā trīs nedēļas kopš uztriepes noņemšanas. Balstoties uz citoloģiskās izmeklēšanas rezultātiem, ginekologs lemj par turpmāko rīcību. Informācija par dzemdes kakla vēža risku ir jāsniedz katrā vizītē, tomēr saskaņā ar pētījuma (Pidrmanova Pohankova R., 2006) rezultātiem 20% sieviešu netika sniegta informācija par ginekoloģisko vēžu riskiem un 19% sievietēm pirmās vizītes laikā netika sniegta nekāda informācija. Informatīvos materiālus ginekologi aktīvi neizplata. Ārsti, kas iesaistīti dzemdes kakla vēža skrīninga programmā, nesaņem nekādu ekonomisko labumu,

sasniedzot konkrētu sieviešu skaitu, kas veikušas skrīningu. Statistisko informāciju par dzemdes kakla vēža skrīningu apkopo UZIS CR. Tiek apkopoti dati par profilaktiskajām pārbaudēm. Tomēr šī informācija netiek iekļauta UZIS CR periodiskajās publikācijās. Katru gadu tiek analizēti dati par rezultātiem, kas ir ārpus normas robežām. Pilnībā tiek ievērota personīgo datu drošība saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu. Kvalitātes nodrošināšanas sistēma tiek attiecināta uz visiem laboratoriskajiem izmeklējumiem (PAP, vīrusu DNS) – autorizācijas un akreditācijas sistēma ir obligāta saskaņā ar likumdošanu. Lai nodrošinātu augstas kvalitātes skrīningu, personālam ir jābūt adekvāti apmācītam visos līmeņos. 2005.gadā Čehijas Republikā (sieviešu skaits ir 5,2 miljoni) tika veikti 2,4 miljoni Pap uztriepes testi. Tomēr šie dati netiek saistīti ar individuālu identifikāciju. Saskaņā ar Sabiedrības Veselības Apdrošināšanas uzņēmuma datiem ar dzemdes kakla vēža skrīninga starpniecību tiek aptvertas aptuveni 35% sievietes (Tachezy R. un Rob L. 2007). 2009.gadā dzemdes kakla vēža skrīningā piedalījās 1 323 000 sievietes vecumā no 25 – 59 gadiem, un tas veido aptuveni 50% no skrīningam atbilstošās sieviešu grupas (2 647 000 sievietes). Iedzīvotāju reģistrā bāzēts skrīnings Čehijas Republikā vēl nav ieviests. Nepastāv arī zvanīšanas/ atzvanīšanas mehānisms ikgadējo profilaktisko ginekoloģisko pārbaužu sistēmā. Sievietēm tiek atzvanīts tikai gadījumā, ja testa rezultāti ir ārpus normas robežām. 4.4. Grieķija Grieķija ir starp tām dažām Eiropas valstīm, kas vēl nav ieviesusi nacionālo organizēto dzemdes kakla vēža skrīninga programmu (Arbyn et al., 2009). Nepastāv arī zvanīšanas/ atzvanīšanas mehānisms, kas ļautu uzraudzīt riska grupā esošās sievietes. Pap uztriepes testus piedāvā lielākā daļa galveno slimnīcu (ieskaitot universitātes slimnīcas), sociālās apdrošināšanas fondi, primārās veselības aprūpes centri un slimnīcas bezmaksas. Nav pieejama ielūgumu sistēma. Pap uztriepes testu izmaksas sedz apdrošināšanas fondi, vai arī tās tiek kompensētas pilnā vai noteiktu procentu apmērā. Tomēr garās rindas liedz iespēju daudzām sievietēm veikt Pap uztriepes testus (Riza et al., 2000; Dimitrakaki et al., 2009; Panagopoulou et al., 2010). Neapdrošinātās personas un imigranti bezmaksas var saņemt slimnīcu, kā arī lauku rajonu primāro veselības centru ambulatoriskos pakalpojumus, kā arī var pieprasīt veikt pap uztriepes testus, kur pieejamas šādas iespējas. Pap uztriepes testu piedāvā veikt arī privātie ārsti – ginekologi, tomēr nav pieejami dati par to, cik liels skaits no populācijas veic šo izmeklējumu privātās klīnikās. Nav pieejami dati par sievietēm Grieķijā, kuras veic skrīninga izmeklējumu pēc savas izvēles. Tomēr ir vērts atzīmēt, ka liels skaits publisko slimnīcu gan galvaspilsētā Atēnās, gan galvenajās reģionālajās pilsētās katru gadu veic lielu skaitu Pap uztriepes testu. Brīvās izvēles skrīnings ir ļoti labi organizēts pilsētas slimnīcās, kur nodarbojas ar grūtniecības aprūpi, piemēram, Galvenajā Aleksandra slimnīcā Atēnās, kur tiek veikti Pap uztriepes testi arī romiem un vairākām migrantu grupām.

Grieķijā pastāv divas reģionālās organizētās vēža skrīninga programmas, kuras tika izveidotas programmas „Eiropa pret vēzi” ietvaros Ormilijā, Halkidiki, Grieķijas ziemeļos un Mesīnijas un Īlijas, kas atrodas Grieķijas dienvidos, prefektūrās, un tās aptver tikai nelielu daļu no kopējās populācijas (Riza et al., 2000; Dimitrakaki et al., 2009; Panagopoulou et al., 2010). Abas programmas tika uzsāktas 1991. gadā, un tās tika daļēji finansētas no Eiropas Savienības. Abu programmu mērķa grupa ir sievietes vecumā no 25 – 70 gadiem, un Pap uztriepes testu tiek rekomendēts veikt reizi divos gados. (Riza et al., 2000). Vēlēšanu un pašvaldību reģistri tiek izmantoti, lai identificētu mērķauditoriju un izsūtītu personīgus ielūgumus sievietēm piedalīties skrīninga programmā. Ar vietējās sabiedrībās atbalstu tika ieviesta arī zvanīšanas/atzvanīšanas metode (Riza et al., 2000). Ja testa rezultāts ir negatīvs, tiek izsūtīta vēstule, tomēr, ja radušās šaubas, rezultāti tiek paziņoti personīgi. Abas programmas tika ieviestas saskaņā ar Eiropas vadlīnijām Dzemdes kakla vēža skrīninga kvalitatīvai ieviešanai. Vizītes laikā tiek sniegta informācija un izglītojošie materiāli. Ārsti, kas ir iesaistīti dzemdes kakla vēža skrīninga programmā, nesaņem ekonomiska rakstura atvieglojumus par sievietēm, kas piedalījušās skrīningā.

Abās programmās iesaistīts labi apmācīts personāls, tiek izmantots moderns aprīkojums, un ir noteiktas stingras kvalitātes nodrošināšanas procedūras. Reģionālā organizētā skrīninga programma Ormīlijā, Grieķijas ziemeļos, tiek īstenota vietējā primārās veselības aprūpes centrā ar kopējo mērķauditoriju 17 000 sievietes. Līdz 2000. gadam jau 80% sieviešu no šīs mērķauditorijas bija veikušas Pap uztriepes testus. Pap uztriepes testus veica tikai ginekologi (Riza et al., 2000; Dimitrakaki et al., 2009; Panagopoulou et al., 2010). Īlijas un Mesīnijas prefektūrās tika izmantota mobilā vienība, lai veiktu Pap uztriepes testus. Testus veica ginekologi, māsiņas un lauku ārsti. Šīs divas programmas ir vienīgās organizētā dzemdes kakla vēža skrīninga aktivitātes Grieķijā, kur neeksistē nacionālā programma.

Nacionālais Pretvēža darbības plāns, kas ir aktīvs kopš 2008. gada, sevī ietver virkni pasākumu, kas vērsti uz vēža profilaksi, ieskaitot dzemdes kakla vēzi. Plāns ir ieviest arī iedzīvotāju reģistrā bāzētu organizētu dzemdes kakla vēža skrīningu nacionālā līmenī saskaņā ar Eiropas Dzemdes kakla vēža skrīninga kvalitātes nodrošināšanas vadlīnijām. Šis plāns paredz arī veselības jomas profesionāļu apmācību saskaņā ar kvalitātes vadlīnijām, izglītošanas aktivitātes un informētības veicināšanu nacionālā līmenī. Tomēr šo mērķu sasniegšanai nav noteikts laika grafiks. Ņemot vērā šībrīža finansiālo krīzi, aptuvenais aktivitāšu īstenošanas laiks paliek nezināms. Saskaņā ar Nacionālo Pretvēža plānu visas iestādes, kas piedāvā veikt dzemdes kakla vēža skrīningu, tiks novērtētas akreditētas shēmas ietvaros. Arī šai aktivitātei nav noteikts laika grafiks.

Nacionālā Pretvēža darbības plāna ietvaros un par godu piektajai Eiropas dzemdes kakla vēža profilakses nedēļai visām Grieķijas sievietēm, kas vecākas par 15 gadiem, bija iespēja veikt bezmaksas Pap uztriepes testus laika posmā no 2011. gada 24. – 31. janvārim. Šo kampaņu papildināja vairākas izglītojošas un informatīvas aktivitātes visās lielākajās pilsētās, ieskaitot Atēnas.

4.5. Ungārija

Ungārijai ir iedzīvotāju reģistrā bāzēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma, kas ir daļa no nacionālās vēža kontroles programmas valstī. Ungārijā izstrādātas trīs organizētā skrīninga programmas – krūts vēža, dzemdes kakla vēža un kolorektālā vēža. Dzemdes kakla vēža skrīninga programma nacionālā līmenī tika ieviesta 2003. gadā. Nacionālais Sabiedrības Veselības un medicīnas serviss ir atbildīgs par skrīninga programmu un profilakses kampaņu organizāciju un ieviešanu.

Katrai sievietei tiek nosūtīts personīgs ielūgums (vēstule), kas satur informāciju par skrīninga metodi, izmeklējumu un tā nozīmību. Uzaicināto sieviešu sarakstu izveido Nacionālais Veselības apdrošināšanas fonds. Ja sieviete skrīningu neapmeklē, tad atzvanīšanas sistēma nepastāv. Par skrīninga organizēšanu ir atbildīgs vietējais skrīninga koordinators un vietējā skrīninga darba grupa, kas atbild par ielūgumiem. Nacionālais Skrīninga koordinators uzrauga reģionālās skrīninga Koordinatoru vienības, veido oficiālo uzaicināto personu sarakstu, pievēršot uzmanību pacientu datu aizsardzībai, atjauno skrīninga reģistru un organizē turpmāko pārbaužu sistēmu. Oficiāli skrīnings tiek veikts klīnikās, kur strādā akreditēti ginekologi. Pap uztriepes testi tiek analizēti akreditētās citoloģiskās laboratorijās. Šīs laboratorijas slēdz līgumu ar Nacionālās Veselības apdrošināšanas fondu, un tām obligāti regulāri ir jāiesniedz atskaites par skrīningu. Atsevišķos gadījumos dzemdes kakla vēža skrīnings tiek veikts mobili.

Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorijas vecums ir 25 – 65 gadi, skrīninga intervāls – 3 gadi. Pap uztriepes testus veic ginekologi un īpaši apmācītas rajonu māsas. Ungārijā kolposkopiskā pārbaude ir daļa no ginekoloģiskā skrīninga. Saskaņā ar profesionālajām vadlīnijām ginekoloģiskais skrīnings sastāv no maksts redzamo daļu pārbaudes, kolposkopiskās pārbaudes un dzemdes epitēlija kategorizācijas, bimanuālās iegurņa pārbaudes un Pap uztriepes testa citoloģiskajai analīzei. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija, un ir pieejami izglītojošie materiāli. Ārsti, kas ir iesaistīti dzemdes kakla vēža skrīninga programmā, nesaņem ekonomiska rakstura atvieglojumus par sievietēm, kas piedalījušās skrīningā. Lai nodrošinātu augstākās kvalitātes skrīningu, personas tiek īpaši apmācītas visos līmeņos. Tiek pielietota kvalitātes nodrošināšanas sistēma.

Ir pieejamas centralizētas datu sistēmas, kas ļauj īstenot organizētu dzemdes kakla vēža skrīninga programmu. Tomēr šī sistēma paredzēta tikai uz ielūgumiem balstīta skrīninga rezultātu izvērtēšanai. Ja sieviete apmeklē savu ginekologu profilaktiskās pārbaudes ietvaros, veicot arī Pap uztripes testu, šī informācija netiek apkopota. Tieši šīs situācijas dēļ ir sievietes, kurām skrīnings tiek veikts divreiz.

Lai gan dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorija (sievietes vecumā no 25 – 65 gadiem) ir vairāk kā 2,5 miljoni sievietes, kurām ielūgumu uz skrīningu vajadzētu saņemt reizi trīs gados (tas nozīmē, ka ik gadu vismaz 700 000 sievietēm vajadzētu saņemt ielūgumu), 2010. gadā tika uzsūtīti tikai 62 588 ielūgumi. Viens no iemesliem ir tas, ka Nacionālais Skrīninga reģistrs nesatur informāciju par visu sieviešu mērķauditoriju, jo dati tiek iegūti no Nacionālā Veselības apdrošināšanas fonda, kur iekļautas ir aptuveni 1,7 – 1,8 miljoni sievietes. Otrs iemesls ir ierobežotās finanšu iespējas, kas ļauj veikt tikai nelielu daļu pārbaužu un izsūtīt daļu ielūgumu. No ielūgtajām 62 588 sievietēm 2010. gadā tikai 19 478 sievietes veica izmeklējumu. Zemais apmeklējums ir galvenā dzemdes kakla vēža skrīninga programmas problēma Ungārijā.

Vēl viena būtiska problēma ir informācija, ko saņem un analizē Nacionālais Sabiedrības Veselības un medicīnas serviss – tā nav atbilstoša. Ir zināms, ka liela daļa sieviešu Ungārijā dod priekšroku veikt profilaktiskās ginekoloģiskās apskates un Pap uztriepes testus privātās klīnikās. Tomēr šīs privātā iestādes un citoloģiskās laboratorijas nav daļa no nacionālās akreditētās skrīninga sistēmas, tām nav līgumi ar Nacionālo Veselības apdrošināšanas fondu, un tām nav jāziņo par skrīninga rezultātiem. Tā rezultātā liela daļa datu tiek radīti ārpus organizētās programmas, un nav iespējams noteikt, kāda ir starpība starp uzrādītajiem un reālajiem dzemdes kakla vēža skrīninga rezultātiem.

4.6. Itālija

Itālijā iedzīvotāju reģistrā bāzētā dzemdes kakla vēža skrīninga programma tiek ieviesta reģionālā līmenī. Tā ir daļa no valsts nacionālās vēža kontroles programmas. Dzemdes kakla vēža skrīninga programma tika uzsākta 1996. gadā. Skrīninga programmā tiek aicinātas piedalīties sievietes vecumā no 25 – 64 gadiem, un skrīninga intervāls ir 3 gadi. Dzemdes kakla vēža skrīnings tiek veikts ambulancēs un ģimenes plānošanas klīnikās. Pap uztriepes testu paraugus iegūst ginekologi un vecmātes, un tie tiek nodoti citoloģiskai pārbaudei. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija un izglītojošie materiāli. Ārsti, kas ir iesaistīti dzemdes kakla vēža skrīninga programmā, nesaņem ekonomiska rakstura atvieglojumus par sievietēm, kas piedalījušās skrīningā.

Lai nodrošinātu organizētu dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu, tiek izmantotas centralizētas datu sistēmas. Tiek ievērota personīgo datu drošība saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu, kas attiecas uz personīgo veselības datu pieejamību. Tiek piemērota arī kvalitātes nodrošināšanas sistēma. Lai nodrošinātu augstākās kvalitātes skrīningu, iesaistītais personāls tiek apmācīts visos līmeņos.

Lai identificētu skrīningā iekļautās sievietes, tiek izmantots iedzīvotāju reģistrs. Personīgais uzaicinājums ir vēstule. Atzvanīšanas sistēma, neierodoties uz skrīningu, neeksistē.

2008. gadā personīgu ielūgumu uz skrīningu saņēma 3 300 289 sievietes (59,8% no mērķauditorijas – 5 564 351). No šīm sievietēm 1 332 376 (39,7%) apmeklēja skrīningu.

Itālijā, runājot par organizētā dzemdes kakla vēža skrīninga attīstību, pastāv milzīga atšķirība starp dažādiem reģioniem. Itālijas ziemeļos, izņemot divus reģionus, kur skrīninga programma vēl nav uzsākta, pārklājums ir gandrīz pilnīgs, savukārt dienvidos visi reģioni skrīninga programmu uzsākuši tikai nesen, un to rezultāti vēl ir pārāk vāji.

Galvenajam skrīninga programmas indikatoram vajadzētu būt atbildei uz ielūgumu. Atšķirību starp reģioniem Itālijā rada šis rādītājs, kam valsts ziemeļos ir tendence palielināties (47,7%), centrālajā daļā tie ir 40,2%, savukārt Itālijas dienvidos – 27,7%.

Kopš 1997. gada Itālijas dzemdes kakla vēža skrīninga grupa (GISCi) apkopo procesa indikatorus pēc Eiropas vadlīniju rekomendācijām. Tuvākajos gados HPV vakcinācijas un HPV testēšanas jaunāko tehnoloģiju attīstība šīs organizētās programmas padarīs vēl nozīmīgākas.

4.7. Latvija

Latvijā uz iedzīvotāju reģistra datiem bāzēta organizētā dzemdes kakla vēža skrīninga programma nacionālā līmenī tika ieviesta 2009. gadā. Dzemdes kakla vēža skrīninga programma ir daļa no nacionālās vēža kontroles programmas valstī. Programmas mērķauditorijas vecums ir 25 – 70 gadi, skrīninga intervāls – 3 gadi. Dzemdes kakla vēža skrīninga tiek veikts ambulancēs un ģimenes ārstu praksēs, un to veic ginekologi un ģimenes ārsti. Programmas ietvaros tiek veikts klasiskais Pap uztriepes tests. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija, tomēr izglītojošie materiāli nav pieejami. Ārsti, kas ir iesaistīti dzemdes kakla vēža skrīninga programmā, saņem ekonomiska rakstura atvieglojumus par sievietēm, kas piedalījušās skrīningā, sasniedzot mērķauditoriju.

Lai nodrošinātu organizētu dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu, ir pieejamas centralizētas datu sistēmas. Tiek nodrošināta personīgo datu aizsardzība saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu, kas attiecas uz personīgo veselības datu aizsardzību. Pastāv kvalitātes uzraudzības sistēma. Lai nodrošinātu augstas kvalitātes skrīningu, personāls tiek adekvāti apmācīts visos līmeņos.

Avots skrīninga programmas mērķauditorijas noteikšanai ir iedzīvotāju reģistra dati. Personīgais ielūgums ir vēstule. Neierašanās gadījumā atzvanīšanas sistēma nepastāv.

Laika periodā no 2009. – 2011. gadam apmeklēt skrīninga programmu Latvijā tika uzaicinātas 473 029 sievietes. Skrīninga programmā šajā laika periodā piedalījās 76 667 (16,2%) sievietes.

Šobrīd dzemdes kakla vēža skrīninga programma Latvijā nesasniedz plānotos rezultātus.

4.8. Polija

Šobrīd Polijā dzemdes kakla vēža skrīnings tiek organizēts divos veidos: 1) Uz iedzīvotāju reģistra balstīta dzemdes kakla vēža skrīninga programma; 2) skrīnings pēc izvēles. Uz iedzīvotāju reģistra datiem balstīts dzemdes kakla vēža skrīnings nacionālā līmenī tika ieviests 2006. gadā. Tas ir saskaņā ar Nacionālo Vēža ārstēšanas programmu (Narodowy Program Zwalczania Chorob Nowotworowych) un Nacionālo Veselības programmu (Narodowy Program Zdrowia na lata 2007 – 2015). Nacionālās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorija ir sievietes vecumā no 25 – 59 gadiem, skrīninga intervāls ir 3 gadi. Skrīnings tiek veikts slimnīcās, ambulancēs, kā arī privātklīnikās, kurām ir līgums ar Nacionālo Veselības fondu (NFZ). Pap uztriepes testus noņem ginekologi un vecmātes. HPV DNA tests un kolposkopija tiek veikta, ja Pap uztriepes testa rezultāti ir ārpus normas. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija, un ir pieejami izglītojoši izdales materiāli.

Lai nodrošinātu organizētu dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu, ir pieejamas centralizētas datu sistēmas. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ietvaros iegūtie dati tiek glabāti Informācijas uzraudzības un profilakses sistēmā. Tiek nodrošināta personīgo datu aizsardzība saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu, kas attiecas uz personīgo veselības datu aizsardzību. Pastāv kvalitātes uzraudzības sistēma. Lai nodrošinātu augstas kvalitātes skrīningu, personāls tiek adekvāti apmācīts visos līmeņos. Avots individuālajai mērķauditorijas identifikācijai ir Nacionālā Veselības fonda reģistri. Personīgais ielūgums ir vēstule. Neierašanās uz skrīningu gadījumā atzvanīšanas sistēma nepastāv.

Organizētās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorija Polijā laika posmā no 2007. – 2009. gadam bija 9 727 842 sievietes. 2009. gadā ielūgums uz skrīningu tika izsūtīts visām mērķauditorijas sievietēm (3 274 036 sievietes). Skrīninga programmā piedalījās tikai 876 358 (26,77%) sievietes.

Vizītes laikā pie ginekologa jebkurai sievietei ir iespēja veikt skrīningu pēc savas izvēles. Tā kā šādu vizīšu skaita biežums mainās, un tās netiek precīzi reģistrētas, nav iespējams noteikt, cik sievietes veic dzemdes kakla vēža skrīningu šādos apstākļos. Tiek uzskatīts, ka daļa no sievietēm, kas neatbild uz skrīninga ielūgumiem, veic skrīninga izmeklēšanu tieši šādā veidā. Diemžēl šie dati netiek reģistrēti Informācijas uzraudzības un profilakses sistēmā.

4.9. Rumānija

Rumānijā 2002. un 2008. gadā tika uzsāktas divas reģionālās organizētās uz iedzīvotāju reģistra

datiem balstītās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas, kuras vadīja I.Chiricuta Onkoloģijas institūts no Cluj-Napoca un Renasterea Fonds. Pateicoties šo projektu panākumiem un skrīninga pieaugošajai nozīmībai, 2009. gada augustā Rumānijas valdība paziņoja par nacionālās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas agrīnai dzemdes kakla vēža diagnostikai un profilaksei ieviešanas uzsākšanu (Veselības ministrijas Rīkojums Nr.881). Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorijas vecums ir 25 – 64 gadi (gadījumā, ja pēdējie trīs Pap uztriepes testi ir negatīvi), skrīninga intervāls ir 3 gadi. Dzemdes kakla vēža skrīnings tiek veikts ambulancēs un slimnīcās. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija. Klasiskos Pap uztriepes testus veic ginekologi un māsiņas. Tomēr realitātē Rumānijā citoloģiskā skrīninga programma darbojas ar pārtraukumiem, un tas saistīts ar nepietiekamo finansējumu. Sākotnēji tika ierosināts, bet tomēr netika īstenots, ka ārsti, kas iesaistīti dzemdes kakla vēža skrīninga programmā saņem ekonomiska rakstura atvieglojumus, sasniedzot noteikto mērķauditorijas skaitu. Primārās veselības aprūpes speciālisti identificē un ar vēstules starpniecību ielūdz sievietes no viņu rīcībā esošajiem sarakstiem. Neierašanās gadījumā pastāv atzvanīšanas sistēma. Tomēr šobrīd Rumānijā nav pieejami dati par dzemdes kakla vēža skrīninga programmā ietilpstošajām sievietēm, kas ir personīgi uzaicinātas piedalīties programmā. Programma nesniedz arī datus par pirmsvēža šūnu izplatību. Faktiski Rumānijā dzemdes kakla vēža skrīninga programma vēl nefunkcionē. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas likumdošana un pati programma ir publiskotas, tomēr vēl nav ieviestas.

Ir pieejamas centralizētas datu sistēmas organizētas dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanai. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ietvaros paredzēta kvalitātes nodrošināšanas sistēma un personīgo datu aizsardzības procedūra, tomēr tās vēl nav ieviestas. Lai nodrošinātu skrīninga programmas augsto kvalitāti, personāls tiek adekvāti apmācīts visos līmeņos.

Raksturojot šī brīža dzemdes kakla vēža skrīninga programmu, jāatzīst, ka trūkst programmas koordinācijas un uzraudzības, tā rezultātā neliela daļa sieviešu skrīningā piedalās vairākkārt, kamēr lielākā daļa to vispār nav apmeklējušas. Lai šī visaptverošā un plašā programma tiktu ieviesta, tiek rekomendēts izveidot neatkarīgu administratīvo institūciju, kurai būtu gan juridiskā, gan finanšu atbildība. Tā kā eksistē laboratoriju infrastruktūra, un profesionālās un tehniskās speciālistu iemaņas ir saskaņā ar organizētās skrīninga programmas kvalitātes prasībām, šīs programmas pilnvērtīgai ieviešanai, lai samazinātu saslimstību ar dzemdes kakla vēzi, nebūtu nepieciešami pārāk daudz papildus resursi.

4.10. Slovākijas Republika

Slovākijā organizēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma ir ieviesta nacionālā līmenī, un šī programma ir daļa no nacionālās vēža kontroles programmas. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorija ir sievietes vecumā no 23 – 64 gadiem, ja iepriekšējie trīs testa rezultāti bijuši negatīvi. Skrīninga tests ir parastā citoloģiskā analīze. Skrīninga intervāls pēc diviem ikgadējiem normāliem testa rezultātiem ir 3 gadi. Dzemdes kakla vēža skrīnings tiek veikts ambulancēs, un klasiskos Pap uztriepes testus veic ginekologi. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija, kā arī pieejami izglītojošie materiāli. Šādā formā programma darbojas kopš 2008. gada 1. janvāra. Pirms 2008. gada dzemdes kakla vēža skrīninga programma tika uzsākta, sievietei sasniedzot 18 gadu vecumu, un skrīninga intervāls bija 1 gads.

Skrīnings ir daļa no profilaktiskās apskates pie ginekologa, kuru apmaksā veselības apdrošināšana. Veselības apdrošināšanas uzņēmumi un Veselības ministrija izmanto profilaktiskās apskates kā

vienu no veselības aprūpes kvalitātes indikatoriem. Profilaktiskās apskates ir katras sievietes interesēs, un ginekologi viņas uz tām īpaši neuzaicina. Tieši tāpēc lielākā problēma ir zemais sieviešu dalības līmenis profilaktiskajās apskatēs – 2009. gada tikai aptuveni 18 – 20 procenti no visām programmas mērķauditorijas sievietēm Slovākijā apmeklēja dzemdes kakla vēža skrīninga programmu. Pilsētā rādītāji, salīdzinot ar lauku rajoniem, ir sliktāki. Pieejamas centralizētas datu sistēmas, lai nodrošinātu organizētas dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešanu. Tiek nodrošināta personīgo datu aizsardzība saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu, kas attiecas uz personīgo veselības datu aizsardzību. Pastāv kvalitātes uzraudzības sistēma. Lai nodrošinātu augstas kvalitātes skrīningu, personāls tiek adekvāti apmācīts visos līmeņos.

Kopš 2006. gada organizētas dažādas kampaņas par primāro profilaksi un dzemdes kakla vēža skrīningu. Šajās kampaņās piedalās gan nevalstiskas organizācijas, gan profesionālas medicīnas organizācijas (piemēram, ginekologu, pediatru). Kampaņas atbalsta Veselības ministrija un Pasaules Veselības organizācijas birojs Slovākijā.

4.11. Slovēnija

Slovēnijā uz iedzīvotāju reģistra datiem bāzēta organizētā dzemdes kakla vēža skrīninga programma (ZORA – pēc Slovēnijas abreviatūras) nacionālā līmenī ieviesta 2003. gadā. Tā ir daļa no nacionālās vēža kontroles programmas valstī.

Visas sievietes vecumā no 20 – 64 gadiem tiek uzaicinātas veikt profilaktisko apskati pie ginekologa un veikt Pap uztriepes testu reizi trīs gados (pēc diviem negatīviem testa rezultātiem). Dzemdes kakla vēža skrīninga programma tiek ieviesta ģimenes plānošanas klīnikās un ambulancēs, kur Pap uztriepes testus veic ginekologi. Vizītes laikā tiek sniegta papildus informācija, kā arī pieejami izglītojošie materiāli.

Sieviešu mērķauditorijas individuālajai identifikācijai tiek izmantoti demogrāfiskie saraksti. Personīgais ielūgums, kā arī atzvanīšanas sistēma neierašanās gadījumā ir vēstules formātā. Kopš 2003. gada Onkoloģijas institūtā darbojas koordinācijas centrs ar centrālo informācijas sistēmu, ko dēvē par ZORA reģistru, un tas ir daļa no nacionālās organizētās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas (ZORA). Šajā sistēmā tiek reģistrētas visas dzemdes uztriepes diagnozes un visas dzemdes biopsijas diagnozes. ZORA reģistra uzdevumi ir: ielūgt sievietes, kurām nav veikts tests pēdējo trīs gadu laiku, uz skrīningu, uzraudzīt ZORA kvalitāti un novērtēt visu procedūru efektivitāti, regulāri organizēt izglītojošus pasākumus visiem ZORA programmā iesaistītajiem speciālistiem un sniegt atgriezenisko saiti par darbības efektivitāti. Tiek nodrošināta personīgo datu aizsardzība saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu, kas attiecas uz personīgo veselības datu aizsardzību. ZORA reģistrs rūpējas arī par ZORA popularizēšanu. 2007. gadā 86 590 sievietes no dzemdes kakla vēža skrīninga programmas mērķauditorijas Slovēnijā (630 000 sievietes) tika personīgi uzaicinātas piedalīties dzemdes kakla vēža skrīninga programmu. 39 170 sievietes atsaucās un piedalījās skrīningā. ZORA programmas ietekmi uz sabiedrības veselību Slovēnijā var jau sākt novērot. Veiktais uztriepes testu skaits starp mērķauditorijas sievietēm (20 – 64 gadi) sasniedzis vēlamos 70%, vairāk kā 80% sieviešu reģistrētas pie saviem personīgajiem ginekologiem. Nacionālās programmas ZORA reģistrā 2009. gadā reģistrētas 250 939 citoloģiskās un 7 066 histoloģiskās pārbaudes no kopējā mērķauditorijas skaita 229 772 sievietēm. Lielākā daļa uztriepes testu (76%) tika iegūti nacionālās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ZORA ietvaros. Slovēnijas Vēža reģistra dati liecina par dzemdes kakla vēža sastopamības biežuma

samazināšanos, tomēr tajā pašā laikā in situ dzemdes karcinomu skaits pieaug.

Neskatoties uz jau sasniegtajiem rezultātiem, vēl joprojām ir daudz iespēju, kā uzlabot ZORA reģistra darbību. Viena no plāna prioritātēm ir ieviest tiešsaistes komunikāciju starp visā ZORA programmā iesaistītajām pusēm, kā arī starp ZORA reģistru un citiem nacionālajiem reģistriem. Datu apmaiņas atjaunošana ar Slovēnija Veselības apdrošināšanas institūtu ļaus ZORA reģistram veļ precīzāk apzināt uz skrīningu uzaicināmās sievietes.

5. PĀRSKATS PAR HPV VAKCĪNĀM PROJEKTA „AURORA” DALĪBVALSTĪS 5.1. Bulgārija Bulgārijā pieejamas gan divvērtīgās (Cervarix), gan četrvērtīgās (Gardasil) HPV vakcīnas. Šobrīd vakcinācija dzemdes kakla vēža profilakses ietvaros ir pēc brīvas izvēles. 2008. gadā Bulgārijas vakcīnu konsultatīvā organizācija rekomendēja ietvert HPV vakcināciju nacionālajā vakcinācijas kalendārā (King et al 2008). Kopš 2010. gada saskaņā ar Veselības ministrijas rīkojumu (Veselības ministrijas Rīkojums Nr.15 no 24.07.2009.) izstrādātas Nacionālās rekomendācijas HPV vakcinācijai sievietēm vecuma grupā no 12 – 18 gadiem pirms dzimumdzīves uzsākšanas. Vakcīnas izmaksas un administrāciju neatbalsta nacionālā veselības sistēma vai sociālās drošības shēma, šie izdevumi pilnā apmērā jāsedz vakcīnas saņēmējam. 5.2. Kipra Kiprā vakcinācija pēc brīvas izvēles ik pa laikam tiek aktualizēta nacionālā līmenī, tomēr vienlaikus organizētu vakcinācijas kampaņu pret dzemdes kakla vēzi mazākā mērogā izvērš Kipras Vēža pacientu un viņu draugu asociācija. Organizētas vakcinācijas kampaņas sākums bija 2011. gada sākums, un mērķauditorija bija jaunas sievietes vecumā no 12 – 25 gadiem. 5.3. Čehijas Republika Čehijas Republikā kopš 2007. gada iespējama vakcinācija dzemdes kakla vēža profilaksei pēc brīvas izvēles, un to nodrošina ginekologi, pediatri un ģimenes ārsti, kā arī to iespējams veikt dažādos vakcinācijas centros (arī UZ UL). Nedz valsts, nedz Veselības ministrija līdz šim vēl nav īstenojusi nevienu kampaņu. 2010. gadā veselības apdrošināšanas uzņēmumi apmaksāja trešo daļu HPV vakcīnas sievietēm vecumā no 10 līdz 25 gadiem, un šai aktivitātei bija liels sabiedrības atbalsts. Kopējie šīs vienreizējās kampaņas rezultāti nav zināmi. Saskaņā ar lielākā veselības apdrošināšanas uzņēmuma datiem, šīs kampaņas ietvaros tika vakcinētas 20 513 meitenes un sievietes (kopējais sieviešu īpatsvars vecuma grupā no 10 – 25 gadiem ir 954 398 personas). Otra lielākā veselības apdrošināšanas uzņēmuma dati nav pieejami. Kopējie dati par vakcināciju ir tikai aptuveni, un tie tiek mērīti pēc pārdoto HPV vakcīnu skaita. Tiek pieņemts, ka katru gadu tiek vakcinētas aptuveni 30 tūkstoši meitenes un sievietes. 5.4. Grieķija HPV vakcinācija tika ietverta Grieķijas Nacionālajā vakcinācijas kalendārā 2007. gadā. Mērķauditorijas vecums ir 12 līdz 15 gadi. Rekomendētais vecums ir 16 – 26 gadi. Vakcinācijas ir bezmaksas sievietēm no 12 – 26 gadiem saskaņā ar iepriekš noteiktiem kritērijiem, un tās nav obligātas (tiek izsniegtas pēc pieprasījuma). Vakcīnu izmaksas pilnībā sedz sociālās apdrošināšanas fondi. Vakcīnas, kas pieejamas Grieķijā, ir Cervarix un Gardasil. Skolās neeksistē programmas par HPV vakcināciju meitenēm pusaudzēm, un nav informācija par mērķauditorijai piederošo meiteņu skaitu. 5.5. Ungārija Šobrīd Ungārijā pieejama vakcinācija primārajai dzemdes kakla vēža profilaksei pēc brīvas izvēles. HPV vakcinācija nav iekļauta Ungārijas Nacionālajā vakcinācijas kalendārā, tā nav obligāta, un tiem, kas vēlas vakcinēties, pašiem ir jāsedz visas izmaksas. Tomēr eksistē vairākas vietējo pašvaldību programmas, kas sedz vakcinācijas izmaksas meitenēm, kurām ir 13 gadi, ierobežotos apmēros. Tā dēvētā „Skolu Vakcinācijas programma”, kuras attīstību veicinājusi arī „Runā par to ar savu mammu” – Dzemdes kakla vēža profilakses un HPV vakcinācijas programma, sedz daļu no vakcinācijas izmaksām meitenēm, kas vēlas tikt vakcinētas. Līdz ar to šīs organizētās programmas veicina HPV vakcināciju, ko kavē finansiāli ierobežojumi. 5.6. Itālija HPV vakcinācijas iekļaušana nacionālajā vakcinācijas kalendārā Itālijā tika uzsākta divos reģionos 2007. gadā, un tā tika pabeigta visos reģionos 2008. gadā. Organizētās vakcinācijas kampaņas

mērķauditorija ir 11 gadus vecas meitenes. Septiņi reģioni no 21 pagarināja vakcināciju, ietverot otru grupu (no 15 līdz 18 gadiem), un viens reģions piedāvā vakcināciju četrās vecuma grupās. HPV vakcināciju veic sabiedriskās veselības iestādes visos reģionos. 2010. gadā Itālijā HPV vakcinācijas pārklājums bija 59,1% (pilns vakcinācijas kurss), 64,9% (2 devas) un 67,7% (tikai 1 deva). 5.7. Latvija Kopš 2010. gada septembra HPV vakcinācija ietverta Latvijas Nacionālajā vakcinācijas kalendārā. Mērķauditorija ir 12 gadus vecas meitenes. Organizētās vakcinācijas kampaņas pārklājums ir 47,4%. 5.8. Polija Valstī pieejama HPV vakcinācija dzemdes kakla vēža profilaksei pēc brīvas izvēles. 5.9. Rumānija Rumānijā nacionāla līmeņa skolu HPV vakcinācijas programma, kuras mērķauditorija bija 11 gadus vecas meitenes, tika uzsākta 2008. gadā, tomēr tā tika pārtraukta zemās atsaucības dēļ (~3%). Par galveno zemās atsaucības iemeslu tiek uzskatīts atbilstošas veselības izglītošanas kampaņas trūkums, kas sniegtu sabiedrībai visaptverošu informāciju par programmas ieviešanu. 2008. gadā vakcinācijas kampaņa tika finansēta no Veselības ministrijas budžeta Nacionālās Vēža profilakses programmas ietvaros. Nacionālā Vakcinācijas komiteja ir sniegusi rekomendācijas par vakcīnas iekļaušanu Nacionālajā Vakcinācijas programmā, tomēr līdz tam HPV vakcinācija (lai gan tā ir bezmaksas) nav daļa no Nacionālā Vakcinācijas kalendāra. 2009. gadā tika īstenota nacionāla līmeņa informācijas kampaņa par dzemdes kakla vēža profilaksi, to koordinēja Izglītības ministrija, atbalstīja UNFPA, Pasaules Veselības organizācija, UNICEF, Renasterea fonds un citas nevalstiskās organizācijas, bet finansēja GSK un MSD. Informācijas kampaņas mērķis bija sniegt vecākiem nepieciešamos datus, lai viņi varētu pieņemt argumentētu lēmumu par savu meitu vakcinēšanu. 2010.gadā bezmaksas vakcinācija tika piedāvāta plašākai mērķauditorijai (12 – 24 gadi). 5.10. Slovākijas Republika Slovākijas Republikā reģistrētas gan divvērtīgā, gan četrvērtīgā vakcīna. Tomēr tās neapmaksā veselības apdrošināšana. Valstī pieejama HPV vakcinācija dzemdes kakla vēža profilaksei pēc brīvas izvēles. Kopš 2006. gada īstenotas vairākas kampaņas, kas vērstas uz dzemdes kakla vēža primāro profilaksi un skrīningu. Iesaistās gan nevalstiskās organizācijas, gan profesionālās biedrības (piemēram, ginekologu, pediatru). Kampaņas organizēšanu uzrauga Veselības ministrija un Pasaules Veselības organizācijas Slovākijas birojs. Vakcinācijas kampaņu laikā divi veselības apdrošināšanas uzņēmumi daļēji sedza HPV vakcīnu izmaksas attiecīgi 11 gadu vecām meitenēm un 13 – 16 gadus vecām meitenēm. 5.11. Slovēnija 2009. gadā HPV vakcinācija iekļauta Slovēnijas Nacionālajā vakcinācijas kalendārā. Mērķauditorija ir 12 gadus vecas meitenes. Visas HPV vakcinācijas tiek veiktas skolu medicīnas kabinetos. Nacionālā līmenī HPV vakcinācijas pārklājums 2009./2010.gadā bija 48,7%, tomēr pastāv ievērojamas atšķirības starp dažādiem reģioniem.

6. PROJEKTA AURORA MĒRĶGRUPAS 6.1. Bulgārija Šobrīd Bulgārijā nav nacionāli organizētas dzemdes kakla vēža skrīninga programmas. Tāpēc par projekta AURORA mērķgrupu tiek izvēlētas sievietes ģenerālajā kopā vecumā no 30 – 69 gadiem, ietverot arī sievietes no tādām sabiedriski neaizsargātām grupām kā piemēram, romi. Veselības sistēmas lēnā transformācija Bulgārijā ir novedusi pie tā, ka šobrīd dzemdes kakla vēža skrīnings ir samērā grūti pieejams (Kostova & Zlatkov, 2000; Kostova et al., 1998). Iepriekš pastāvošais (1970. – 1985. g.) iedzīvotāju reģistrā bāzētais dzemdes kakla vēža skrīnings agrīnajos 90. gados tika aizvietots ar oportūnistisku modeli (Valerianova 2010). Pašreiz Bulgārijai nav nacionālas programmas dzemdes kakla vēža profilaksei (Valerianova Z. Et al. 2010), nav skrīninga reģistra, nav zvanīšanas/ atzvanīšanas sistēmas, nav skaidru instrukciju veselības pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt ir nezināms testu skaits, kas ir veikti privātajā un valsts medicīnas sektorā. Nav pieejami dati par sieviešu skaitu, kas ir veikušas testu gada laikā. Daudz sieviešu veic dzemdes kakla vēža skrīningu oportūnistiski, bet dati par to nav pieejami. Nacionāli reprezentatīva aptauja, kas tika veikta 2007. gadā, atklāja, ka gandrīz vienai trešdaļai romu sieviešu Bulgārijā nav veselības apdrošināšanas (Krumova & Ilieva, 2008). Nesenā aptauja identificēja, ka viena no divām bulgāru tautības sievietēm ziņo, ka ir veikusi dzemdes kakla vēža skrīningu (50.9%), salīdzinot ar apmēram vienu no desmit romu tautības sievietēm (8.8%), tas norāda uz dzemdes kakla vēža risku starp romu sievietēm (Todorova et al., 2009). Bulgārijā tiek veiktas aktivitātes, lai nodrošinātu AURORA projekta mērķa grupai vienlīdzīgu pieeju dzemdes kakla vēža skrīningam. Lai sievietēm ar veselības apdrošināšanu paplašinātu vienlīdzīgu piekļuvi, ir nodrošinātas profilaktiskās aktivitātes vēža saslimstības jomā, ietverot dzemdes kakla vēzi, ko veic Nacionālās Veselības Apdrošināšanas Fonds (National Health Insurance Fund ) caur ikgadēju apdrošināto personu profilaktisko pārbaudi, ko veic ģimenes ārsts. Veselības veicināšana, profilakse un profilaktiskās aktivitātes Bulgārijā ir daļa no pamata piedāvājuma ambulatoro pacientu aprūpē, ietverot specializētu ambulatoru pacientu

veselības aprūpi (Veselības Ministrijas rīkojums 40/2004; Panayotova Y, et al 2007; The National Framework Contract 2011, pielikums 15; The National Framework Contract 2011, pielikums 17). Profilaktiskās pārbaudes veicina tādu pacientu grupu identifikāciju, kas ir dažādu sociāli nozīmīgu un valstī prioritāru slimību riska grupās (sirds un asinsvadu slimības, vēzis, ietverot dzemdes kakla vēzi un diabēts). Dzemdes kakla vēža riska grupa, par kuru informāciju savāc un atjauno ģimenes ārsti, ietver: 1) sievietes, kuru ģimenes vēsturē ir bijis dzemdes kakla vēzis; 2) sievietes ar vizuālām izmaiņām dzemdes kaklā – erozija, ektropija, displāzija un citas neiekaisīgas dzemdes kakla slimības; 3) sievietes ar Pap testa rezultātiem atšķirīgiem no Pap I un Pap II; 4) imūndepresīvas sievietes; 5) narkotiku lietotājas; 6) sievietes ar HIV pozitīvs. Sievietes no šīm apakšgrupām tiek nosūtītas pie ginekologa. Tomēr nav skaidrs, kā ģimenes ārsts nosaka sievietes no apakšgrupām 2) un 3), jo tas nevar nosūtīt visas sievietes pie ginekologa, lai veiktu Pap testu, sakarā ar nepietiekošo kvotu skaitu (sistēma pieprasa ģimenes ārstam izsniegt nosūtījumu pie ginekologa). Otrā barjera parādās, kad ginekologam jāiedod nosūtījums Pap testam, jo tā nav obligāta procedūra ikvienam, bet ir atkarīga no apskates rezultāta. Veselības Ministrija, galvenokārt balstoties uz atsevišķiem PHARE projektiem, ir attīstījusi konkrētas aktivitātes, kas ir vērstas uz neaizsargātām mērķgrupām, piemēram, romu sievietēm, sievietēm bez veselības apdrošināšanas, sievietēm, kas dzīvo lauku apvidos. Šajos projektos aktīvi piedalās NVO. Vairāki projekti, lielākoties pirmsiestāšanās ES PHARE projekti (piemēram, „Veselības veicināšana un mātes un bērna veselības preventīvo programmu optimizēšana” – EuropeAid/122909/D/SER/BG), tika vērsti uz to, lai šīm sievietēm būtu pieejama mūsdienīga aparatūra un mobilās vienības skrīninga veikšanai (ietverot dzemdes kakla vēža skrīningu). Gadu gaitā ar šo tehniku izbraukumos tika veiktas 5509 ginekoloģiskās pārbaudes un noņemtas 3139 citoloģiskās uztriepes (Костадинова, 2010; Отчет за дейностите, осъществени в периода 01.01.2008-31.12.2008 по многогодишен проект” Подобряване на състоянието и интеграция на малцинствените групи в неравностойно положение със специален фокус върху ромите”). Pašlaik šīs mobilās medicīnas vienības turpina strādāt 22 no 28 reģioniem valstī. Turklāt, laika posmā no 2003. – 2007. gadam trīs projektu ietvaros tika apmācīti un sertificēti 111 veselības starpnieki, no kuriem strādā 106. Lielākā daļa no veselības starpniekiem ir sievietes (Костадинова, 2010; Тarnev & Stamenkova, 2011). Veselības starpnieki ļoti aktīvi piedalās profilaktisko ginekoloģisko izmeklējumu organizēšanā ar mobilajām medicīnas vienībām. Tāpat ir arī dažas vietējās iniciatīvas bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm, kas gan notiek nesistemātiski. Bulgārija ir starp tām Eiropas valstīm, kurās vēl nav ieviesta valsts organizēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma (Arbyn et al., 2011), bet Bulgārijas veselības institūcijas iecerējušas tādu izveidot. 2000. gadā parlaments nobalsoja par Nacionālo stratēģiju un programmu vēža skrīningam Bulgārijā (2001. – 2006.g.). Tā bija programma trim vēža lokalizācijām – krūts, dzemdes kakla un prostatas. Stratēģija dzemdes kakla vēzim paredzēja aptvert visas sievietes vecumā no 20 līdz 60 gadiem ar trīs gadu intervālu. Tā fokusējās uz citoloģiskā skrīninga metodi un paredzēja, ka citoloģiskās uztriepes tiks veiktas primārajās aprūpes iestādēs (ģimenes ārstu vai dzemdību speciālistu un ginekologu praksēs, to veiks gan vecmāte, gan ārsts) un analizētas specializētās laboratorijās visā valstī. Šī programma nav ieviesta praksē, kā tas tika plānots, un 2006. gadā tai beidzās termiņš. 2009. gada maijā projekts, kas nosaukts par Nacionālo kampaņu agrīnai vēža diagnostikai (Nacional Campaign for Early Diagnostics of Cancer, NCEDC) (saukta arī par „Apstājies un aizej uz pārbaudi” jeb „STOP and GO for a Check-Up” programmu), tika akceptēts un to parakstīja Veselības ministrs, kā arī Darba un sociālās politikas ministrs, saskaņā ar spēkā esošo programmu „Eiropas kopienas cilvēkresursu attīstīšana” (BG051001-5.3.0) (www.mh.government.bg). Šī programma ir valsts mēroga centieni ar mērķi uzlabot infrastruktūru, palielināt kapacitāti un sagatavot sabiedrību iedzīvotāju reģistrā bāzēta skrīninga programmas ieviešanai dzemdes kakla, krūts un kolorektālajam vēzim. Nacionālā kampaņa kalpos kā pilotprogramma un nodrošinās visus medicīnas ekspertus un lēmumu pieņēmējus ar informāciju, lai sagatavotu un ieviestu reālu valsts

mēroga iedzīvotāju reģistrā bāzētu dzemdes kakla vēža skrīninga programmu. Projekta ietvaros tika izveidota un publicēta „Rokasgrāmata labai dzemdes kakla vēža skrīninga medicīniskajai praksei”. Tā noteica galvenos radītājus un dokumentus, lai Bulgārijā saskaņā ar Eiropas vadlīnijām, ieviestu iedzīvotāju reģistrā bāzētu dzemdes kakla vēža skrīningu. Saskaņā ar šo rokasgrāmatu, Bulgārijā piemērotākais vecums dzemdes kakla vēža skrīningam būs 30 – 59 gadi, skrīninga intervāls – 3 gadi pēc 3 normāliem gada laikā secīgiem Pap testiem. Rokasgrāmata arī nosaka: kas vadīs skrīninga izmeklējumus; kas un kā pārraudzīs skrīninga izmeklējumu kvalitāti, tāpat arī skrīninga testu apstrādi un novērtēšanu; kas savāks un apstrādās datus par masu skrīninga rezultātiem, kā arī aktivitātes pēc skrīninga – diagnozes apstiprināšana, ārstēšana, apsekošana; kurš un kā izveidos zvanīšanas/ atzvanīšana sistēmu par nepieciešamību iedzīvotājiem doties uz skrīninga izmeklējumu; kādi būs noteikumi dzemdes kakla vēža masu skrīninga organizēšanai Bulgārijā; kas organizēs, vadīs un pārraudzīs masu skrīninga procesus; kas finansēs masu skrīningu utt. Nacionālā kampaņa agrīnai vēža diagnostikai paredz skrīninga reģistru un pieteikšanās sistēmu vēža skrīningam, kas jāizveido uz valstī organizēta vēža informācijas tīkla bāzes. Skrīninga vienības tiks izveidotas, lai garantētu pārklājumu visā valstī un tiks izveidota mērķa grupu klasifikācija. Saskaņā ar šo projektu, ar informatīvo kampaņu par vēža profilaksi aptuveni viens miljons sieviešu un aptuveni 50 000 sieviešu būtu jāpārbaudās pret dzemdes kakla vēzi. Bulgārijā PHARE projektu ietvaros tika īstenotos vairākas informatīvas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu, taču netika nodrošināti izglītojoši materiāli vairākās valodās. Eiropas dzemdes kakla vēža profilakses nedēļas laikā sievietes tika iedrošinātas izmantot dzemdes kakla vēža profilakses pakalpojumus tur, kur tie ir pieejami, savukārt politiķi un sabiedrības veselības amatpersonas – ieviest šos pakalpojumus, kur to vēl nav. Bulgārija saņēma “Pearl of Wisdom” balvu par programmu „Apstājies un dodies uz pārbaudi”. Nacionālā kampaņa pret dzemdes kakla vēzi „Tev un tiem, kurus tu mīli” (For You and those you love) ir vērsta uz sieviešu motivēšanu veikt dzemdes kakla vēža profilaksi, ietverot HPV vakcināciju.

Programmas „Apstājies un dodies uz pārbaudi” laikā tika organizētas vismaz 12 informatīvas kampaņas par vēža agrīnu diagnostiku, ietverot izolētos apgabalus un apgabalus, kur pārsvarā dzīvo sociāli atstumtās grupas un kopienas. Tomēr Bulgārijā nav nodrošināta aktīva uzaicinājumu sistēma dzemdes kakla vēža skrīninga AURORA mērķa grupai. Nav pieejami dati par šīs grupas līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīningā. Pašlaik valstī nav konkrētu dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumu, tāpēc organizētā iedzīvotāju reģistrā bāzētā dzemdes kakla vēža skrīninga programmas izveidē ir jāiesaista Bulgārijas varas institūcijas, kā to rekomendē Eiropas vadlīnijas. 6.2. Kipra Grūti sasniedzamā iedzīvotāju mērķauditorija, ko RUBSI (Research Unit in Behviour & Social Issues) ir atlasījuši AURORA projektam, ir Kipras migrantes. Šai populācijai ir pretestība pret sabiedrisko līdzdalību kopumā. Tāpēc par šo grupu nav pieejami epidemioloģiski dati. Tā tika atlasīta kā piemērs no iedzīvotāju grupām, kas nesaņem drukātus materiālus savā dzimtajā valodā, tāpēc viņiem nav informācijas par jebkādiem veselības jautājumiem. RUBSI’s pētnieki uzskata, ka šī iedzīvotāju grupa izmantotu informāciju par dzemdes kakla vēža skrīningu, ja vien tā būtu pieejama viņiem saprotamā valodā un pielietojama. Migrācijas Civilās Reģistrācijas (Migration Civil Registration) informācija par reģistrēto migrantu ienākumiem, dzīvesvietu, vecumu, valodu, etnisko fonu un viņu nevēlēšanos izmantot piedāvātos pakalpojumiem var tikt sniegta tikai pēc atļaujas saņemšanas no Departamenta Ģenerāldirektora. Informācija par nedokumentētajiem migrantiem nav pieejama. Saskaņā ar mūsu informāciju Kiprā nav veiktas aktivitātes, lai migrantēm nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi dzemdes kakla vēža skrīningam. Vienīgais atbalsts šim jautājumam ir informācijas kampaņas, ko veikusi Kipras vēža pacientu un draugu asociācija (Cyprus Association of Cancer Patients and Friends), par dzemdes kakla vēža skrīningu, īpaši orientējot tās uz grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām, tostarp migrantiem. Tajā pašā laikā aktīva uzaicinājumu sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu šīm grupām nav pieejama, nav pieejami arī izglītojoši materiāli saprotamā valodā. Specializēta personāla – starpnieku iesaistīšana dzemdes kakla vēža skrīningā nav paredzēta. Nav arī konkrētu dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumu šai iedzīvotāju grupai. Nav pieejami dati par to, cik daudzas migrantes apmeklējušas dzemdes kakla vēža skrīningu. 6.3. Čehija AURORA projekta mērķa grupa ir sievietes, kas dzīvo Ustecki reģionā, īpaši Teplice un Usti nad Labem apgabalos. Saskaņā ar Nacionālo Uzziņu centru (National Reference Centre), Biostatistikas institūtu un Masaryk Universiātes Brno (IBA MU) medicīnas fakultātes un zinātnes fakultātes analīzi, kopējais pārklājums (sievietes 29 – 59 gadu vecumā) dzemdes kakla vēža citoloģiskajam skrīningam 2009. gadā Čehijā bija 50,1 %. Mazākais pārklājums (aptuveni 46%) bija vecuma grupā no 50 – 59 gadiem. Kopējais skrīninga pārklājums Most apgabalā bija 44,8%, Teplice apgabalā tas bija tikai 38,1 %, kas ir otrs zemākais visā Čehijā (pēc Moravia-Silesia reģionā esošā apgabala Jesenik) (Attēls 6.3.1). Šie dati korelē ar dzemdes kakla vēža saslimstības biežumu (C53): vecuma grupā 45 – 54 gadi, Usti nad Labem reģionā 2008. gadā dzemdes kakla vēža saslimstība bija 39,3/100 000 sieviešu, mirstība 13,1/100 000 sieviešu! Informācija un izglītošana par dzemdes kakla vēža profilaksi ir svarīga visām sievietēm kopējā populācijā Ustecki reģionā, tādēļ mēs fokusējamies uz visu populāciju. Čehijā aktivitātes tiek veiktas likuma ietvaros (Regula – dekrēts par satura un laika pēctecību profilaktiskajai izmeklēšanai 3/2012), lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi dzemdes kakla vēža skrīningam visām sievietēm, ieskaitot tām, kas dzīvo Ustecki reģionā. Tomēr aktīva uzaicinājumu

sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu šai iedzīvotāju grupai netiek nodrošināta. Nav arī informēšanas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu, kas būtu speciāli domāta šīm sievietēm. Kopumā jāsaka, ka nav konkrētu risinājumu dzemdes kakla vēža skrīninga popularizēšanai šajā grupā. Specializēta personāla iesaistīšanās dzemdes kala vēža programmās nav paredzēta, jo tā ir kopējā Čehijas populācija. Tā kā sievietes ir čehiski runājošas, viņām nav nepieciešami izglītojoši materiāli citās valodās, tāpēc tādi netiek veidoti. Tālāk aplūkojami Nacionālā Uzziņu centra (profilaktiskās pārbaudes 2001. – 2009.g.) dati par šo sieviešu piedalīšanos dzemdes kakla vēža skrīningā. Attēls 6.3.1. Dzemdes kakla vēža citoloģiskā skrīninga pārklājums Čehijā 2009. gadā.

6.4. Grieķija Imigrantes Epidemioloģiskie dati par migrantiem ir pieejami valsts līmenī. Dažas iezīmes ir parādītas Tabulās 6.4.1., 6.4.2., 6.4.3. un 6.4.4. Tabula 6.4.1. Migrantu skaits / procenti no valsts iedzīvotāju skaita, ko pārstāv migranti

Kopējā valsts populācija

Kopējie ārvalstu pilsoņi

Nereģistrētie migranti

Kopējie darba migranti

Ekonomiskie migranti

Bēgļi, alternatīvās aizsardzības saņēmēji, humānās palīdzības

Patvēruma meklētāji

gadījumi Skaits 11.213.785 623.704 112.364 304.167 598,376 215 25.113 % 100% 5,61% 1,01% 2,74% 5,39% 0,002% 0,23%

Tabula 6.4.2. Migrējošie darba ņēmēji (nacionalitāte un skaits) – 10 dominējošākās nacionalitātes

Nr. Tautība Skaits Procenti 1 Albānija 352.780 56,44% 2 Bulgārija 26.593 4,25% 3 Rumānija 22.982 3,68% 4 Polija 19.181 3,07% 5 Gruzija 18.728 3,00% 6 Krievijas Federācija 17.239 2,76% 7 Ukraina 13.521 2,30% 8 Pakistāna 9.154 1,46% 9 Kipra 9.137 1,46% 10 Armēnija 6.669 1,07%

Tabula 6.4.3. Migrējošo darba ņēmēju vecuma sadalījums

Vecuma grupa

Skaits Procenti

15 – 29 27.644 4,42%

20 – 24 48.976 7,84%

25 – 29 92.579 14,81%

30 – 64 380.246 60,84%

65+ 4.828 0,77%

Tabula 6.4.4. Migrējošo darba ņēmēju vecuma sadalījums Dzimums Skaits Procenti

Vīrietis 351.678 56,59%

Sieviete 269.345 43,41%

Avots: National Statistic Service of Greece, 2007, 10th Annual Report 2008, INE/GSEE – ADEDY:pp. 135 Labour Force Survey of National Statistic Service of Greece, 2007 Legālajiem migrantiem Grieķijā ir brīva piekļuve Nacionālajai veselības sistēmai. Nelegālie migranti var piekļūt Nacionālās veselības sistēmas neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem. Tomēr migrantu piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem tiek raksturota kā apgrūtināta, iemesli lielākoties ir birokrātija un aizkavēšanās, kas raksturīgas imigrācijas procedūrām. Turklāt tā kā daudzi migranti nav ietverti valsts apdrošināšanā sakarā ar nelikumīgo nodarbinātību, viņiem nepienākas primārais un sekundārais veselības nodrošinājums no sociālās apdrošināšanas veselības pakalpojumiem, īpaši tādi specializētie pakalpojumi kā profilaktiskā medicīna, ietverot vēža skrīningu (Labrianidis and Lyberaki 2001; Hatziprokopiou 2006). Augstie tiešie maksājumi par aprūpi slimnīcā arī bieži tiek ziņoti kā šķērslis veselības aprūpes pieejamībai, ņemot vērā to, ka ir finanšu trūkums (European Commission 2008). Veselības aprūpes pieejamība migrantiem un minoritāšu grupām ir apdraudēta, jo nacionālajā veselības sistēmā trūkst kultūras starpnieku, tulkotāju, veselības un sociālās aprūpes profesionāļu,

kas būtu apmācīti darbam ar multikulturāliem problēmjautājumiem. Starp migrantiem un veselības aprūpes un administratīvo personālu bieži tiek novērotas komunikācijas barjeras (IAPAD 2002), kas nereti kļūst vēl lielākas Grieķijas administratīvās sistēmas birokrātijas dēļ. Komunikācijas barjeras traucē ne tikai piekļūt veselības aprūpei, bet arī sazināties ar veselības aprūpes administratoriem un pakalpojumu sniedzējiem (IAPAD 2002). Pašlaik tiek ieviesti pasākumi, lai apmācītu komunikācijas starpniekus, tas varētu atvieglot imigrantu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem. Par Grieķijas imigrantu veselības stāvokli lielākoties ziņu nav. Nav datu, kas parādītu dzemdes kakla vēža izplatību vai dzemdes kakla vēža skrīninga apmeklējumu skaitu. Iekšpilsētas valsts slimnīcas (tādas kā Alexandra slimnīca) veic lielu skaitu Pap testu, tajos piedalās arī imigrantes. Dati par šīm aktivitātēm nav pieejami. Romu sievietes Oficiālie dati par Romu iedzīvotājiem Grieķijā atšķiras. Saskaņā ar visaptverošu Darbības plānu 2001. gadam, Grieķijas čigānu populācija ir 250 000 – 300 000 cilvēki. Citi resursi aprēķinājuši, ka romu populācija ir aptuveni 3% no kopējās Grieķijas populācijas, apmēram 300 000 – 350 000 cilvēku (Greek Helsink Monitor 2003). Daudzas problēmas primāri ir saistītas ar kultūru, valodu un reliģiskajiem uzskatiem, un, kaut arī pēdējos gados ir īstenoti daudzi pasākumi, lai uzlabotu romu iedzīvotāju iekļaušanos grieķu populācijā, daudzas lietas joprojām ir jāuzlabo, īpaši veselības un profilaktiskās medicīnas jomā. Tiek ziņots par daudzām problēmām, kas skar romu veselības un sociālās aprūpes pieejamību. Ziņojums, ko veidojuši Eiropas Čigānu tiesību centrs (European Gypsies-Roma Right Centre) un Grieķu Helsinku pārraugs (Greek Helsinki Monitor) identificējuši, ka daudziem romiem trūkst identitātes dokumentu (identifikācijas kartes, veselības grāmatiņas, dzimšanas apliecības, nodokļu grāmatiņas u.c.), kas padara par neiespējamu saņemt elementārus veselības un sociālos pakalpojumus. Daudzi romu bērni nav vakcinēti, jo tie neapmeklē skolu un to ģimenes neapzinās vakcinēšanas procedūru nozīmi (European Gypsies-Roma Rights Centre and the Greek Helsinki Monitor 2003; Altanis et al., 2008). Saskaņā ar pasaules ārstu ziņojumu, daudziem romiem trūkst pamata zināšanu par veselību, tostarp par pirmo palīdzību un vakcināciju. Tikai 15% saņem veselības un sociālos labumus. No 40% romu, kam ir sociālā aizsardzība, tikai 30% tā ir pilnībā aptverta. Tradicionālais romu dzīvesveids (pārvietošanās, meklējot sezonālo darbu vai pārdošanas tipa darbs – savākt un pārdot izmestus objektus u.c.) padara gandrīz neiespējamu periodisku veselības apsekošanu. Ne imigrantēm, ne romu sievietēm, kas ir izvēlētas kā grūti sasniedzamas iedzīvotāju mērķauditorijas, nav plānotas speciālas aktivitātes, kas nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju dzemdes kakla vēža skrīningam. Aktīva uzaicinājumu sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu šīm grupām nav pieejama. Nav informējošu kampaņu par dzemdes kakla vēža skrīningu, kas būtu speciāli domātas imigrantēm un romu sievietēm, nav nodrošināti izglītojoši materiāli par dzemdes kakla vēža skrīningu viņām saprotamā valodā, tomēr tuvākajā laikā ir plānota šādu materiālu izdošana. Specializēts personāls (kultūras starpnieki, sievietes līderes) pastāv, bet tas nav nozīmēts, lai iejauktos dzemdes kakla vēža skrīninga nodrošināšanā. Kopumā varētu teikt, ka nav īpašu risinājumu, kas būtu domāti, lai šo grupu iesaistītu dzemdes kakla vēža skrīninga procesā. Konkrēti dati par imigrantu un romu sieviešu dalību dzemdes kakla vēža skrīningā nav pieejami. 6.5. Ungārija AURORA projektā izvēlētā mērķa grupa ir sievietes, kas dzīvo laukos. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas ieviešana Ungārijā parāda, ka lauku apvidos vietējo mediķu loma sieviešu informēšanas procesā par dzemdes kakla vēža programmu ir ļoti nozīmīga, jo sievietes dzīvo tālu no skrīninga centriem vai slimnīcām. Tādēļ arī sievietes, kas dzīvo laukos, ir noteiktas kā grūti sasniedzamā mērķauditorija. Atlases procedūras laikā vispirms bija iecerēts atlasīt Ungārijas čigānus (oficiāli sauktus „romi”) kā grūti sasniedzamo iedzīvotāju grupu, ņemot vērā to etnisko

izcelsmi, nevēlēšanos piedalīties skrīninga programmā, nevērību pret veselīgu dzīvesveidu, klejojošo dzīvesveidu. Tomēr, tā kā daudzi romu tautības iedzīvotāji noliedz savu etnisko piederību un dati par viņiem nav pieejami, viņi tika izslēgti no izpētes objektu loka. Ungārijā tiek veiktas aktivitātes, lai sievietēm lauku apvidos nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi dzemdes kakla vēža skrīningam. Šai iedzīvotāju grupai ir pieejama aktīva uzaicinājumu sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu, kā arī veltītas speciālas informējošas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu. Ir paredzēta specializēta personāla (apriņķa medmāsas) piedalīšanās dzemdes kakla vēža programmās. Ir pieejami konkrēti dati par lauku sieviešu līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīningā. Tālāk minēti konkrēti dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumi šai iedzīvotāju grupai Ungārijā. 1) Iesaistot apriņķa medmāsas dzemdes kakla vēža skrīningā lauku apvidos. Veiksmīgas pilotakcijas laikā 110 apriņķa medmāsas tika apmācītas un vēlāk piedalījās dzemdes kakla vēža programmā 168 ciematos. Medmāsas apmeklēja tās sievietes lauku apvidos, kas nebija piedalījušās dzemdes kakla vēža skrīninga programmās vismaz trīs gadus saskaņā ar Ungārijas Nacionālās veselības apdrošināšanas fonda ziņojumu un tās, kas dažādu iemeslu dēļ nebija regulāri apmeklējušas savu ginekologu. Katra no 30 717 sievietēm saņēma personisku uzaicinājumu piedalīties dzemdes kakla vēža programmā, 13 823 bija personiski uzaicinājušas medmāsas. Tā rezultātā vairāk sieviešu (4764 sievietes vai 15% no visām uzaicinātajām) salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (5%) piedalījās dzemdes kakla vēža skrīningā. Šie rezultāti parāda, ka apriņķa medmāsas ir spējīgas lauku sievietes pārliecināt piedalīties dzemdes kakla vēža skrīningā, iespējams, pateicoties individuālai pieejai. 2) Lai palielinātu ģimenes ārstu aktivitāti dzemdes kakla vēža skrīningā, tas tika atrunāts likumdošanā. Tā kā ģimenes ārsti satiek pacientu regulāri, to loma veselības veicināšanā ir ļoti nozīmīga; 3) Lai palielinātu reģionālo skrīninga koordinatoru efektivitāti dzemdes kakla vēža skrīningā, Ungārijas azartspēļu kompānijas iegādājās koordinatoriem 20 automašīnas, lai tie būtu mobilāki; 4) Ungārijas Nacionālais Pasts dzemdes kakla vēža skrīningam nodrošināja mobilo vienību, kas apmeklēja mazās pilsētas un lauku apvidus. Šī mobilā skrīninga vienība apbraukāja valsti 2008. gadā; 5) Lai pievērstu sieviešu uzmanību dzemdes kakla vēzim un dzemdes kakla vēža skrīninga programmām, sievietes tika informētas dažādos veidos - izmantojot internetu, skrīninga tīmekļa vietnes un reģionālo skrīninga koordinatoru līdzdalību dažādos veselības aprūpes pasākumos. Kāds koordinators pat organizēja lekcijas par dzemdes kakla vēža skrīninga nozīmīgumu pirms tika sākta skrīninga programma. Tika izmantoti arī citi informēšanas veidi - raksti reģionālajās avīzēs, radio programmās, lekcijas un sarunas. 6.6. Itālija Imigrantes Itālijai raksturīga nepārtraukta imigrācijas plūsma, ko nosaka tās ģeogrāfiskais izvietojums – robeža ar Āfriku. Faktors, kas ļauj noteikt imigrantes kā grūti aizsniedzamu iedzīvotāju grupu ir sekojošs: šī populācijas daļa nepārtraukti atrodas kustībā, tai ir sarežģīta piekļuve veselības aprūpes iestādēm; tā nepazīst profilakses jēdzienu; bez tam pastāv nesaderība starp kultūras, reliģijas vērtībām, kā arī tai ir pārāk daudz problēmu ikdienas dzīvē, lai prioritāte būtu skrīnings. To sieviešu skaits, kas dzimušas citās valstīs, bet Itālijā dzīvo tagad ir 2 171 652 (ISTAT Jan 1st 2010). Ne visas no viņām var tikt uzskatītas par imigrantēm. Pirmās sešas visvairāk pārstāvētās valstis šo sieviešu kopskaitā ir: Rumānija (478 299). Albānija (213 636), Maroka (186 331), Ukraina (138 318), Ķīna (90 848) un Filipīnas (71 643). Reģioni ar zemu atsaucību Vēsturiski skrīninga programmu rezultāti Itālijā uzrāda milzīgu atšķirību starp reģioniem. 2008. gadā aktīvās programmas savā mērķa grupā ietvēra visu sieviešu kopumu vecumā no 25 – 64 gadiem 13 reģionos; vairāk kā 90% - četros citos reģionos; divi reģioni ietver procentuāli starp 30 – 60%; viens reģions - mazāk kā 30% un vienā reģionā organizētais dzemdes kakla vēža skrīnings nav aktivizēts. 20% no Itālijas iedzīvotājiem nav ietverti organizētajās programmās, tāpēc, ka joprojām ir nepilnīga skrīninga ieviešana dažos reģionos, bet galvenokārt dēļ patvaļīgas ieviešanas

divos reģionos. Turklāt ir izteikta atšķirība starp Itālijas ziemeļiem un dienvidiem uzaicinājumu efektivitātē. Ziemeļitālijā un Itālijas centrālajā daļā, kur uzaicinājumi tiek izplatīti jau vairākus gadus, ir izdevies panākt gandrīz pilnīgu pārklājumu, savukārt Dienviditālijā, kur programma uzsākta nesen, rādītāji ir daudz zemāki. Sasaucoties ar iepriekš teikto, pastāv acīmredzama tendence uzaicinājumu pielietošanā, no ziemeļiem (47,7%) uz centrālo daļu (40,2%) un uz dienvidiem (27,7%) kā iepriekš tika atzīmēts. Uzaicinājumi tika pielietoti 15 reģionos – pāri par 30%, un pāri 50% - četros reģionos. Piecos reģionos pielietošanas rādītājs ir zemāks par 30%, visi no tiem ir Itālijas dienvidu daļā (attēls 6.6.1.):

- Puglija 17,2 % (sievietes 25 – 64g. vecumā 2011 gadā: 1.146.671) - Molise 19,3 (sievietes 25-64g. vecumā 2011 gadā: 87.772) - Sicīlija 19,7 % (sievietes 25-64 g. vecumā 2011 gadā: 1.397.291) - Kalabrija 23,9 % (sievietes 25-64 g. vecumā 2011 gadā: 558.891) - Kampānija 27,2% (sievietes 25-64g. vecumā 2011 gadā: 1.627.743)

Attēls 6.6.1. Uzaicinājumu pielietošana pa reģioniem Itālijā Ziemeļi Centrs Dienvidi/Salas Katrs stabiņš raksturo vienu reģionu. Rindas raksturo diapazonu starp 10to un 90to programmu izplatības centile reģionu robežās, programmu skaits katrā stabiņā (rindu nav reģioniem ar vienu reģionālo programmu) Puglija, Molise, Sicīlija, Kalabrija, Kampānija , Lazion, Abruzzo, Basilikata, Bolzano, Sardegna, Lombardija, Marche, Veneto, Piemonte, Umbrija, Toskāna, Trento, Emīlija-Romanja, Friuli – Venezia Giulia, Valle d’Aosta

Itālijā tiek veiktas dažādas aktivitātes, lai grūti sasniedzamajām iedzīvotāju mērķauditorijām nodrošinātu vienādu piekļuvi dzemdes kakla vēža skrīningam. Ņemot vērā lielo imigrantu

daudzumu valstī un datus, kas parāda, ka imigrantiem pieeja nacionālajai veselības sistēmai ir vienīgi traumu vai slimības beigu posma gadījumā, Itālijas veselības ministrija mēģina šīs grupas ietvert profilaktiskajās aktivitātēs. Pašlaik šo aktivitāšu ieviešana ir vietēja mēroga. Pastāv informēšanas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu, īpaši mērķētas uz grūti aizsniedzamajām iedzīvotāju grupām, tiek nodrošināti izglītojoši materiāli svešvalodās. Tomēr aktīva uzaicinājumu sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu grūti aizsniedzamajām iedzīvotāju grupām nav nodrošināta. Itālijā pastāv konkrēti dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumi grūti sasniedzamajām mērķauditorijām – projekti skrīninga īstenošanai, kas atšķiras no parastajiem (piemēram, uzticības kopienas imigrantiem). Ir paredzēta kultūras starpnieku iejaukšanās dzemdes kakla vēža skrīninga programmās – lokālajām veselības vienībām parasti ir kultūras starpnieks, kas var tikt iesaistīts vai nu imigrantu uzaicināšanai vai tiešai komunikācijai ar skrīninga organizatoriem. Dati par konkrētu imigrantu piedalīšanos dzemdes kakla vēža skrīningā Itālijā ir pieejami tikai par atsevišķiem projektiem, bet nav pieejami nacionālajā līmenī. 6.7. Latvija AURORA projekta ietvaros grūti sasniedzama mērķauditorija Latvijā ir sievietes ģenerālajā kopā vecumā no 25 – 70 gadiem, kas ir arī mērķa grupa dzemdes kakla vēža skrīninga programmai Latvijā. Galvenie iemesli šādai izvēlei ir: 1) tikai 14-17% mērķgrupas piedalās dzemdes kakla vēža skrīninga programmā; 2) joprojām ir augsti rādītāji dzemdes kakla vēža diagnosticēšanai vēlīnās stadijās – III, IV vai bezstadijas; 3)dzemdes kakla vēža programma joprojām ir neefektīva. „Grūti sasniedzama” iedzīvotāju grupa valsts dzemdes kakla vēža programmai ir sievietes ģenerālajā kopā vecumā no 25 – 70 gadiem, kas nepievērš uzmanību dzemdes kakla vēža skrīninga programmai un personīgām uzaicinājuma vēstulēm uz dzemdes kakla vēža skrīningu. Šīs sievietes ir ar dažādu sociāli ekonomisko un izglītības līmeni, dzīvesveidu, no dažādām dzīves vietām utt. Šī grupa ir multinacionāla – latviski un krieviski runājoša. Dzemdes kakla vēža programma Latvijā tika ieviesta 2009. gadā. No 2009. gada janvāra līdz 2010. gada decembrim tika izsūtītas 433 016 uzaicinājuma vēstules, bet pārbaudi veica tikai 59020 (13,6%) personas. Tajā pašā laikā Latvijā ir ārkārtīgi augsts novēloti atklātu dzemdes kakla vēža gadījumu skaits – gandrīz 50% sieviešu vēzis tiek diagnosticēts III vai IV stadijā un bez stadijas. Tāpat mirstības rādītāji no dzemdes kakla vēža ir iespaidīgi. 2010. gadā Latvijā tika atklāti 252 jauni dzemdes kakla vēža gadījumi un 138 sievietes nomira no dzemdes kakla vēža. 6.8. Polija Polijā par grūti sasniedzamu iedzīvotāju grupu var uzskatīt sievietes ar zemu izglītības līmeni, kas dzīvo lielpilsētās,. Šāda izvēle ir balstīta uz datiem no nacionālās dzemdes kakla vēža skrīninga programmas (Nacional CCS programme). Pieejamie dati liecina, ka sievietes no šīs iedzīvotāju grupas skrīningu apmeklē daudz neaktīvāk kā sievietes lauku apvidos. Publicētie dati parāda, ka Lodzas reģionā ir vieni no zemākajiem rādītājiem dzemdes kakla vēža skrīninga apmeklējumā - no 2007. līdz 2009. gadam dzemdes kakla vēža skrīninga apmeklējums Lodzā bija 18 – 22% , kamēr pārējā valstī - vairāk kā 40%. Publicēto datu analīze, tāpat arī intervijas ar medicīnas speciālistiem, kas ir iesaistīti iedzīvotāju reģistra informācijā bāzēta dzemdes kakla vēža skrīninga programmas attīstībā Polijā, identificēja, ka līdz šim nav veiktas īpašas aktivitātes, lai uzlabotu grūti sasniedzamās mērķgrupas līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīningā. Aktīva uzaicinājumu sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu šai iedzīvotāju grupā nav pieejama. Nav informēšanas kampaņu par dzemdes kakla vēža skrīningu, kas būtu speciāli paredzētas šīm sievietēm. Nav pieejami dati, kas liecinātu par konkrētiem dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumiem šajā grupā, nav zināms, vai ir paredzēts veicināt grūti sasniedzamās mērķauditorijas aktivizēšanu ar specializētu personu līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīninga programmā. 6.9. Rumānija

Rumānijā nacionālā dzemdes kakla vēža skrīninga programma slimības agrīnai diagnostikai un profilaksei tika publicēta 2009. gada augustā, bet tā vēl nav ieviesta. Šī iemesla dēļ labāk ir pievērsties AURORA projekta ģenerālajai kopai, īpašu uzmanību veltot sievietēm, kas dzīvo lauku kopienās. Vēl varētu atsevišķi izdalīt šādas grupas: komerciālā seksa nozares darbinieces, intravenozu narkotiku lietotājas, Romu kopiena. Sievietēm, kas dzīvo lauku apvidos, ir apgrūtināta piekļuve informācijai un veselības pakalpojumiem. Šai mērķauditorijai tiek organizētas speciālas informējošas un izglītojošas kampaņas, lai pievērstu sieviešu uzmanību krūts un dzemdes kakla vēža profilakses nozīmībai, informētu par Pap testu un krūts pašizmeklēšanu. JSI Rumānija un Rumānijas vēža apvienība (JSI Romania and the Romanian Cancer society) sadarbībā ar I. Chirikuta onkoloģijas institūtu no Cluj-Napoca, uzsāka un īstenoja intervences modeli, lai palielinātu grūti sasniedzamās sieviešu mērķauditorijas piekļuvi informācijai un Pap uztriepei. Programma sākās 2003. gadā, un tās mērķgrupa bija sievietes no lauku apvidiem vecumā starp 25 un 65 gadiem, kā arī sievietes no nelabvēlīgām grupām no pilsētām. 2008. gadā, pateicoties Renasterea Fondam (Renasterea Foundation), tika sākts vēl viens projekts - Krūts un dzemdes kakla vēža mobilās vienības, kas fokusējās uz sievietēm ar zemiem ienākumiem lauku kopienās vai piepilsētas teritorijās, kur piekļuve krūts un dzemdes kakla vēža skrīningam ir sarežģīta vai neiespējama. Tomēr Rumānijā aktīvā uzaicinājuma sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu AURORA identificētajai mērķa grupai nav pieejama. Nav paredzēta specializēta personāla piedalīšanās dzemdes kakla vēža skrīninga programmā. Nav konkrētu dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumu, kā arī nav pieejami dati par mērķgrupas piedalīšanos dzemdes kakla vēža skrīningā. NVO ir veikušas pilotinformēšanas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu speciāli adresētas šai mērķauditorijai, taču izglītojoši materiāli svešvalodās par dzemdes kakla vēža skrīningu nav izdoti. Papildus problēmas Rumānijā, kas svarīgas dzemdes kakla vēža skrīninga ietvaros. Prostitūcija Rumānijā ir nelegāla, tā ir barjera, lai HPV profilaksi mērķētu uz šo iedzīvotāju grupu. Nav oficiālu datu par prostitūtu skaitu, tāpēc informācija, kas attiecas uz HPV infekciju šajā grupā ir ierobežota. Romiem ir zems sociālekonomiskais un izglītības līmenis, tie ir sadalīti mazās etniskās grupās pēc pašu likumiem. Tiem ir apgrūtināta pieeja informācijai un veselības pakalpojumiem. 6.10. Slovākija Lielākā dzemdes kakla vēža skrīninga programmas problēma Slovākijā ir zemā sieviešu dalība profilaktiskajās pārbaudēs – tikai 18 – 20 % no mērķa grupas. Līdzdalības rezultāti ir zemi, pilsētās dzīvojošās sievietes salīdzinot ar laukos dzīvojošajām, kas visticamāk saistīts ar apgrūtinātu piekļūšanu pakalpojumiem (zaudēts darba laiks, zemi ienākumi), trauksmes un baiļu sajūtu, ko izraisa pārbaude. Saskaņā ar WHO/ICO informāciju par HPV un dzemdes kakla vēzi, 2010. gadā dzemdes kakla vēža skrīninga pārklājums Slovākijā bija 39,8% starp pilsētās dzīvojošajām sievietēm un 51,2% starp lauku apvidos dzīvojošajām sievietēm. Balstoties uz šiem datiem, kā grūti aizsniedzama grupa tiek izvēlētas sievietes, kas dzīvo pilsētās, vecumā no 40-55 gadiem. Slovākijā nav veiktas īpašas darbības, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi dzemdes kakla vēža skrīningam pilsētās dzīvojošām sievietēm vecumā no 40-55 gadiem. Aktīva uzaicinājumu sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu šīm sievietēm nav pieejama, nav speciāli veltītu informēšanas kampaņu, kā arī nav paredzēta specializēta personāla (t.i. kultūras starpnieku) piedalīšanās. Slovākijā nav konkrētu dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumu, kas būtu paredzēti identificētajai grupai. 6.11. Slovēnija Saskaņā ar oficiālajiem datiem, sievietes no divām grūti sasniedzamām mērķa grupām jau ir

ietvertas Slovēnijas nacionālajā dzemdes kakla vēža skrīninga programmā. Grupas klasificētas kā grūti sasniedzamas, balstoties uz kultūras faktoru – valodu, kurā tās runā. Šīs divas grupas ir ungāru un itāļu minoritātes pierobežas reģionos. Sievietes no šīm grupām ir ietvertas iedzīvotāju reģistrā, un viņu dzimtajā valodā tiek izdotas speciālās brošūras. Šo iedzīvotāju grupu epidemioloģija nav atsevišķi uzskaitīta. AURORA projekta ietvaros atlasītas arī citas grūti sasniedzamas mērķgrupas. Tās ir: 1) gados vecākas sievietes; 2)sievietes no Koperas, Mariboras un Murska Sobota reģioniem, kur ir lielas romu kopienas. Mēs identificējām kā grūti sasniedzamu iedzīvotāju grupu gados vecas sievietes, balstoties uz datiem no nacionālā ziņojuma, kas norādīja, ka sievietes vecuma grupā no 50 līdz 64 gadiem visneaktīvāk piedalās nacionālajā dzemdes kakla vēža skrīninga programmā. No visām sievietēm Slovēnijā, kam tika izsūtītas personiskas uzaicinājuma vēstules uz dzemdes kakla vēža skrīningu, vecuma grupā zem 50 gadiem skrīningu apmeklēja (vismaz viens Pap uztriepes tests) vairāk kā 70% no uzaicinātajām, mazliet vairāk kā 60% - vecuma grupā 50 – 54g., 60% vai mazāk - vecuma grupā 55 – 59g. un mazāk kā 50% - sievietes no vecuma grupas 60 – 64g. Aptuveni tikai 15% no sievietēm, kas vecākas par 65 gadiem piedalījās dzemdes kakla vēža skrīningā. Sievietes no Koperas, Mariboras un Murska Sobota reģioniem ir visneaktīvākās, atsaucoties uz uzaicinājumiem uz dzemdes kakla vēža skrīningu. Dzemdes kakla vēža skrīningā šajos reģionos piedalās tikai nedaudz vairāk kā 60% no visām uzaicinātajām sievietēm, kamēr citos valsts reģionos līdzdalība ir vairāk kā 70% (70% no mērķa grupas ir sasniegti). Slovēnijā tiek veiktas aktivitātes, lai gados vecām sievietēm un sievietēm no Koperas, Mariboras un Murska Sobota reģioniem nodrošinātu līdzvērtīgu piekļuvi dzemdes kakla vēža skrīningam kā sievietēm citos valsts reģionos. Grūti sasniedzamās mērķauditorijas sievietes tāpat tiek uzaicinātas uz skrīningu, taču atsaucība ir krietni zemāka, salīdzinot ar citām vecuma grupām vai reģioniem. Jāpiezīmē, ka nav īpašu informatīvo kampaņu par dzemdes kakla vēža skrīningu, kas būtu veltītas šīm grupām. Izglītojoši materiāli citās valodās par dzemdes kakla vēža skrīningu nav paredzēti, jo identificētajām sievietēm nav valodas barjeru. Specializēta personāla dalība dzemdes kakla vēža skrīninga programmā nav paredzēta, tāpat nav īpašu dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumu, kas palīdzētu sasniegt attiecīgās mērķa grupas. Dati par identificētās mērķgrupas līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīninga programmā nav pieejami.

ATSAUCES PĒC VALSTĪM Bulgārija Arbyn M., Raifu A.O., Bray F., Weiderpass E., Anttila A. Trends of cervical cancer mortality in the member states of the European Union. Eur J Cancer 2009, doi:10.1016/j.ejca.2009.07.018. Arbyn M., Antoine J., Valerianova Z., Mägi M., Stengrevics A., Smailyte G., Suteu O., Micheli A. Trends in cervical cancer incidence and mortality in Bulgaria, Estonia, Latvia, Lithuania and Romania. Tumori 2010, 96, 517-523. Arbyn M., Autier P., Ferlay J. Burden of cervical cancer in the 27 member states of the European Union: estimates for 2004. Ann Oncol 2007, 18, 1425- 1427. Avramova L., Alexandrova A., Balabanova D., Bradley J., Panayotova Y., Todorova I. Cervical cancer screening in Bulgaria: Psychosocial aspects and health systems dimensions. Sofia, Bulgaria: Health Psychology Research Center & EngenderHealth, 2005. Delcheva E. Universal access to healthcare. In: Angelov I, editor. Catching up economic development of Bulgaria – strategy and realities. Sofia: Institute of Economics of the Bulgarian Academy of Sciences and Friedrich Ebert Foundation, 2006. Dimanova D. et al. Romite: drugoto izmerenie na promenite, Sofia:Partners- Bularia Foundation.2004, p.14. EC PHARE 2001: Bulgaria National Programme. Ensuring minority access to health care (Summary Project Fiche) European Commission, 2001. Exadaktylos N.M. Organisation and financing of the health care systems of Bulgaria and Greece – what are the parallels? BMC Health Serv Res. 2005, 5, 41. Feschieva N., Kerekovska A. Inequalitis in health: does the old problem have new dimensions? Trakia Journal of Sciences, 2005, 3, 4, 64-68. Georgieva L., Salchev P., Dimitrova S., Dimova A., Avdeeva O. Bulgaria: Health system review. Health Systems in Transition, 2007, 9, 1, 1–156. Gillaster C., Ringold D., Varallyay J. Roma in an expanding Europe: challenges for the future. A summary of policy discussions and conference proceedings. June 30 – July 1, 2003. Budapest, Hungary. Washington D.C.: World Bank, 2004.   

Health strategy for people in Vulnerable position belonging to Ethnic Minorities, МH 2005, available at URL: http//www.mh.government.bg. Information Bulletin of the National Health Insurance Fund. 2008 p. 3-4. (In Bulgarian) King L.A., Lйvy-Bruhl D., O’Flanagan D., Bacci S., Lopalco P.L., Kudjawu Y., Salmaso S., VENICE country specific gate keepers and contact points5. Introduction of human papillomavirus (HPV) vaccination into national immunisation schedules in Europe: Results of the VENICE 2007 survey EUROSURVEILLANCE Vol. 13 Issues 7–9 Jul–Sep 2008. Kostova, P. & Zlatkov V. Effectiveness of cervical screening: expectations and reality. Akysherstvo i Ginekologiya, 2000, 39, 3, 23-24. Krumova T, Ilieva M. The health status of Romani women in Bulgaria. Veliko Turnovo: Center for Interethnic Dialogue and Tolerance “Amalipe”, ASTARTA, Veliko Turnovo, 2008, p.54. National Statistical Institute. Population on 01.03.2001 according to regions and ethnic group (in Bulgarian). Sofia, 2002. Available at: URL: http://www. nsi.bg/Census/Ethnos.htm. National Statistical Institute of Bulgaria. Население към 31.12.2009 г. по възраст, местоживеене и пол. 2010 (available at URL: http//www.nsi.bg/ eventbg.php?n=386). Ordinance of Ministry of Health from 24.07.2009. Panayotova Y., Todorova I., Valerianova Z.. Report of EUROCHIP-2 ACTION IN BULGARIA. December (2007), p.26. Rechel B. The Long Way Back to Europe Minority Protection in Bulgaria. Stuttgart: ibidem; 2008, p.350. Тarnev I., Stamenkova R. Health mediators-experience in working with health mediators 2003-2010, Istambul 2011. Tashev T. Bechev T. Bulgaria. In: Nicoara M, editor. Decade Watch Roma Activists Assess the Progress of the Decade of Roma Inclusion 2005–2006. Hungary: Createch Ltd, 2007, pp. 57–66. The National Framework Contract 2011, annex 15. The National Framework Contract 2011, annex 17. Todorova I., Baban A., Alexandrova-Karamanova A., Bradley J. Inequalities in cervical cancer screening in Eastern Europe: perspectives from Bulgaria    

and Romania. Int J Public Health , 2009, 54, 222–232. Valerianova Z., Panayotova Y., Amati C., and Baili P. on behalf of the EUROCHIP Working Group. Cervical cancer screening in Bulgaria - past and present experience. Tumor 2010, 96, 538-544. Valerianova Z., Vukov M., Dimitrova N. (Eds): Cancer Incidence in Bulgaria 2008. National Oncological Hospital, Bulgarian National Cancer Register, XIX vol, Publisher “AVIS-24”, (2010), p.96. Костадинова Т. Постигнати резултати за петгодишното изпълнение на международната инициатива”Десетилетие на ромското включване 2005- 2015” в България. Пет години „Десетилетие на ромското включване 2005-2015”, 08.04.2010, София. Отчет за дейностите, осъществени в периода 01.01.2008-31.12.2008 по многогодишен проект”Подобряване на състоянието и интеграция на малцинствените групи в неравностойно положение със специален фокус върху ромите. 2009, стр.33, available at URL: http// www. nccedimgovernment.bg. Отчет от Консорциум ръководен от Институт „Отворено общество” към НССЕДВ към Министерски съвет по проекта “Здравна промоция и оптимизиране на профилактичните програми по майчино и детско здравеопазване” - EuropeAid/122909/D/SER/BG по програма ФАР. Обобщени данни за проведените профилактични акушеро- гинекологични и педиатрични прегледи с мобилна техника в целевите области – Монтана, Добрич, Пазарджик и Ямбол. 2009. Нилсен Л.К., Петкова Д. Доклад за оценка на нуждите. Техническа помощ към Дирекция “Етнически и демографски въпроси” към Министерски съвет за подготовката на доклад за оценка на нуждите и техническа спецификация по проект БГ 2004/016-711.01.03 “Подобряване на положението и включване на етнически малцинства в неравностойно положение със специален фокус върху ромското малцинство”, компонент “Здравеопазване”, финансиран по програма ФАР,май 2006, стр.89. Търнев И., Грекова М. Социален и здравен профил на ромите в 16 населени места в България. Социологическо изследване. Изд.”Изток- Запад” София, 2007, стр.303. Kipra Cyprus Association of Cancer Patients and Friends, Nicosia, Cyprus. Health Monitoring Unit Ministry of Health, Nicosia, Cyprus.  

Ministry of Finance, Nicosia, Cyprus, 2004. Republic of Cyprus: “Census of Population 2001”, Statistical Dept. Čehija Dvořák V., Ondruš J. Screening karcinomu děložního hrdla – současný stav. Čes Gynek 2010, 75, č. 1 s. 65-68. Halaška Michael, Rob Lukáš. Textboook of Gynaecological Oncology. 1. Ankara, Turkey : Gunes Publishing 2009. ISBN 978-975-277-267-0. Training in Gynaecologic Oncology across Europe - Czech Republic.; s. 596-597. Kubecová M., Ginzel R., Kindlová E., Svoboda B., Havránková A., Tikovský K., Nováková P. Význam terciární prevence na záchyt relapsů u pacientek s karcinomem děložního hrdla. In: Onkologie v gynekologii a mamologii -CD. Brno, Fakultní nemocnice Brno 2008, 99-102. Nováková P., Svoboda B., Tikovský K., Kubecová M. Adenokarcinom cervixu - specifické rysy diagnostiky a léčby. In: Onkologie v gynekologii a mamologii - CD. Brno, Fakultní nemocnice Brno 2008, 91. Ondruš J., Dvořák V. Screening karcinomu děložního hrdla – teoretické předpoklady. Čes. Gynek 2010, 75, č. 1 s. 62-64. Pidrmanová Pohanková R. Znalosti žen o karcinomu déložního čípku a roli HPV. Moderní gynekologie a porodnictví 2006, vol. 15, n. 4, suppl. A Pluta M. Konsensus pro řešení abnormálních nálezů ve screeningu cervikálních karcinomů. Gynekologie po promoci 2009, 2. Rob L. Komentář k článku: Cox J. Thomas. Doporučené postupy u karcinomu děložního hrdla. Gynekologie po promoci. 2006, 5. Rob L. Screening karcinomu děložního hrdla. Onkologická péče 2007, 1, 12- 14. (PDF) Rob L. Epidemiologie gynekologických nádorú v ČR – současné trendy prevence a léčby gynekologických zhoubných nádorů. Gynekologické malignity 2007, 47, sp.II Příručka pro jednání s romskou komunitou v oblasti zdravotních služeb. Madrid, Fundación Secretariado Gitano 2007. Rob L. Komentář k článku: Waxman Alan G. Screening karcinomu děložního hrdla v těhotenství – podle nejnovějších doporučení ASCCP. Gynekologie po promoci 2008, 5. Rob, L. Komentář k článku: Barbara S. et col. Aktualizace shválených   

doporučení ASCC P v případě abnormálních výsledků screeningovách testů a cervikální histologie. Gynekologie po promoci 2009, 6. Robová H. Komentář k článku: Wright Jason D. et col. Jak , kdy a proč řešit cervikální dysplazii u dospívajících, Gynekologie po promoci 2006, 1. Robová H. Konsensus pro management suspektních a pozitivních cytologických nálezů v graviditě. Gynekologie po promoci 2009, 2. Romská populace a zdraví. Česká republika – Národní zpráva 2009. Sláma J. Prevence karcinomu děložního hrdla: kdy můžeme očekávat vliv na populační data? Actual Gyn 2009, 1, 8-10. Sláma J. Adenokarcinom děložního hrdla – fakta. Moderní gynekologie a porodnictví 2009, 18, 1, kazuistiky I. Tachezy R. et col. Longitudinal study of patients after surgical treatment for cervical lesions: detection of HPV DNA and prevalence of HPV-specific antibodies. Eur J Clin Mic Inf Dis 2006, 25, 8, 492 – 500. Tachezy R. Epidemiologie genitální papillomavirové infekce ve světě a ČR. Moderní gynekologie a porodnictví 2006, 15, 4, suppl. A. Tachezy R. and Rob L. Cervical Cancer Screening in the Czech Republic. Coll Antropol 2007, Suppl. 2, 27–29. Tachezy R., Rob L. Skrínink pro prevenci karcinomu děložního hrdla v České republice. Čas Lék Čes, 2007, 146, 939-944. Tachezy Ruth et col. Consensus recommendtions for cervical cancer preventrion in the Czech Republic: a report of the International Conference on Human Papillomavirus in Human Pathology (Prague, 1-3 May 2008). J Med Screen 2008, 15, 207-210. Tachezy R., Hamšíková E., Mahelová J. Cervical cancer screening in the Czech Republic. In: Centr Eur J Pub H 2008, 16 Suppl; S31-S32. Vonka V., Hamšíková E. Karcinom děložního čípku: od poznání etiologie k profylaktické vakcíně. Čas Lék Čes, 2006, 145, 511-521. Zpráva o stavu romských komunit v České republice za rok 2009. URL: http//www.cervix.cz/. URL: http//www.svod.cz (portal with data about tumor epidemiology in the Czech Republic) - Epidemiology of malignant tumors. URL: http//www.cipek.cz/ (Cervical cytology).  

URL: http//www.papillomavirus.cz/ (National Reference Laboratory for Papillomaviruses). URL: http//www.uzis.cz (Institute of health information and statistics of the Czech Republic) - IHIS CR. URL: http//www.czso.cz/eng/redakce.nsf/i/population, Czech Statistical Office. URL: http//mighealth.net/cz/index.php/Romov%C3%A9. URL:http//www.zdn.cz/clanek/sestra/specifika-poskytovani-zdravotni-pece-romskemu-pacientu-449664 , 10.2. 2010. Grieķija Altanis P., Economou C., Geitona M., Gregory S., Mestheneos E., Triantafillou J., Petsetaki E, Kyriopoulos J. Quality in and Equality of Access to Healthcare Services ─ Country Report for Greece March 2008, European Communities, 2008. Arbyn M, Raifu AO, Weiderpass E, Bray F, Anttila A. Trends of cervical cancer mortality in the member states of the European Union. Eur J Cancer 2009, 45, 2640–2648. Arbyn M., Rebolj M., De Kok I., Fender M., Becker N.,Marian O’Reilly M. & Andrae B. The challenges of organising cervical screening programmes in the 15 old member states of the European Union. European Journal of Cancer 2009, 45, 2671 –2678. Bakogianni G.D., Nikolakopoulos K.M., Nikolakopoulou N.M. HPV vaccine acceptance among female Greek students Int J Adolesc Med Health. 2010, 22, 2, 271-3. Bastos J., Peleteiro B., Gouveia G., Coleman MP. & Lunet N. The state of the art of cancer control in 30 European countries in 2008. Int. J. Cancer 2010, 126, 2700–2715. Dimitrakaki C., Boulamatsis D., Mariolis A., Kontodimopoulos N., Niakas D., & Tountas Y. Use of cancer screening services in Greece and associated social factors: results from the nation-wide Hellas Health I survey. European Journal of Cancer Prevention 2009, 18, 248–257. Economou C. Greece: Health system review. Health Systems in Transition, 2010, 12, 7, 1–180. European Cervical Cancer Association. HPV Vaccination Across Europe, April 2009. European Commission (2008) “Quality in and Equality of Access to Healthcare Services”, Directorate Directorate General for Employment, Social Affairs   

and Equal Opportunities, European Commision. Available online at URL: http//www.euro.centre.org/data/1217328350_39041.pdf (02.04.2011). European Roma Rights Center and the Greek Helsinki Monitor (2003). Cleaning operations, Excluding Roma in Greece, Country Report Series, No. 12, Athens, GHM- ERRC. Greek Helsinki Monitor, (2002) Roma suffer discrimination in access to health care in Greece, Athens, GHM-ERRC. Hatziprokopiou P. (2006) Globalisation, migration and socio-economic change in contemporary Greece: Processes of social incorporation of Balkan migrants in Thessaloniki. Amsterdam: Amsterdam University Press. Hellenic Statistical Authority (URL: www.statistics.gr). National Statistic Service of Greece, 2007. IAPAD (2002). Research study for the realisation of the action programme on ‘Immigrants in Greece’: Final Report. Athens: Urban Environment and Human Resources Institute, Panteion University (in Greek). Kotsioni, I. and Hatziprokopiou, P. (2008) “Coping with the gaps in health provision for migrants in Greece”, paper presented at the IMISCOE Cluster B5 Workshop Migration, Integration and the Internationalisation of Health Care, Lisbon, 17-18 April 2008. Labour Force Survey of National Statistic Service of Greece, 2007. Labrianidis L., A. Lyneraki P. Tinios & P. Hatziprokopiou (2001), Albanian immigrants in Thessaloniki. Thessaloniki: Paratiritis (in Greek). Linos A., Riza E. Comparison of cervical cancer screening programmes in the European Union. European Journal of Cancer, 2000, 36, 2260-2265. Médecins du Monde (1999) Programme ROMEUROPE. MIGHEALTHNET: Information network on good practice in health care for migrants and minorities. STATE OF THE ART REPORT ON THE GREEK CASE. Available from URL: http//www.mighealth.net (accessed on March 7th 2011). Mossialos E., Allin S., & Davaki K. Analysing the Greek health system: A tale of fragmentation and inertia. Health Econ. 2005, 14, S151–S168. Panagoulopoulou E., Alegakis A., Mourad AT., Sanidas E., Makrigiannakis A., & Philalithis A. The role of general practitioners in promoting cervical cancer screening: a field survey in a rural area of Crete, Greece. European Journal of Cancer Prevention 2010, 19:160–166.

Riza E., Kyriakogianni-Psaropoulou P., Koumantakis E., Symiakaki H., Garas I., Linos A. Cervical cancer screening in Greece. European Journal of Cancer 2000, 36, 2227-2232. Simou E., Nikos Maniadakis N., Pallis A.,Emanouel Foundoulakis E., & Kourlaba G. Factors Associated with the Use of Pap Smear Testing in Greece. Journal of Women’s Health 2010, 19, 8, 1577 – 1585. 10th Report, Annual Report 2008, INE/GSEE-ADEDY: pp. 135. WHO/ICO Information Centre on HPV and Cervical Cancer (HPV Information Centre). Human Papillomavirus and Related Cancers in Greece. Summary Report 2010 [Date accessed: 15 February 2011]. Available at URL: http// www.who.int/hpvcentre. Yannis Tountas Y., Karnaki P., Pavi E., & Souliotis K. The “unexpected” growth of the private health sector in Greece. Health Policy 2005, 74, 167–180. Ungārija A méhnyakrák népegészségügyi célú szűrésének előzetes finanszírozói értékelése, Dr. Boncz Imre, Országos Egészségbiztosítási Pénztár, Dózsa Csaba, Országos Egészségbiztosítási Pénztár. Menedzsment, Népegészségügyi Program, MEDICINA, VI. Járóbeteg szakellátási konferencia. IME, III. évfolyam 10. szám, 2005. január. (Financial evaluation of the CCS, 2005) ÁNTSZ, OTH (Állami Népegészségügyi és Tisztiorvosi Szolgálat, Országos Tisztifőorvosi Hivatal). Szűrőprogramok Országos Kommunikációja. Mellékletek – A keretmegállapodás kommunikációs ügynökségi, nyomdai és rendezvényszervezési szolgáltatások igénybevételére’ tárgyú közbeszerzési eljárás ajánlati dokumentációjához, Az emlő-, a méhnyak és a szív- és érrendszeri betegségek szűrésének menete és minőségbiztosítása, a méhnyak-szűrés szervezete. 2008. (Report and problem-raising of the hungarian CCS system). ÁNTSZ Országos Tisztifőorvosi hivatal, Védőnői Szakfelügyeleti Osztály szakmai anyaga, presented by Andrea Odor, országos vezető védőnő, osztályvezető. A védőnői méhnyakrákszűrés működési rendje, szakmai felügyelete. A védőnők felkészítése a népegészségügyi célú méhnyakszűrésre és követésére c. továbbképzés, OTH, 2010. 03. 26. (training material for the district nurses). ÁNTSZ Országos Tisztifőorvosi hivatal, Védőnői Szakfelügyeleti Osztály szakmai anyaga, presented by Lajos Döbrőssy M.D., A szűrés alapelvei. A védőnők felkészítése a népegészségügyi célú méhnyakszűrésre és   

követésére c. továbbképzés, OTH, 2010. 03. 26. (training material for the district nurses). Az Egészségügyi Minisztérium szakmai protokollja A méhnyak daganatok ellátásáról. Készítette: A Sugárterápiás és Onkológiai Szakmai Kollégium, a témában érintett Nucleáris Medicina, Radiológiai, Szülészeti és Nőgyógyászati Szakmai Kollégiumok jóváhagyásával, URL: http//www.eum.hu. (professional guidelines of the treatment of CC). Egészségfejlesztési módszertani füzetek, készült a Nemzeti Népegészségügyi Program keretében, a következő WHO kiadványok alapján: Irving Rootman, Michael Goodstadt, Brian Hyndman, David V. McQueen, Louise Potvin, Jane Sprongett, Erio Ziglio eds. Evaluation in health promotion. Principles and perspectives WHO Regional Publications, European Series, No. 92 World Health Organization, 2001. Review and evaluation of health promotion, Don Nutbeam. Ellátások betegség esetére – megelőző ellátások, 2011/1. Forrás: OEP. Az Egészségbiztosítási Alapból támogatott ellátások. URL: http//www.oep.hu/portal/page?_pageid=34,35161&_dad=portal&_ schema=PORTAL. (Supported treatments of the National Health Insurance Fund). EPINFO. Országos Epidemiológiai Központ-Epidemiológiai Információs Hetilap, 17. évf. 1. különszám. 2010. március 24. Az ORSZÁGOS EPIDEMIOLÓGIAI KÖZPONT MÓDSZERTANI LEVELE A 2010. ÉVI VÉDŐOLTÁSOKRÓL Budapest, 2010. (Epidemiological guidelines of the 2010th year vaccination). J E L E N T É S az Állami Számvevőszék 2009. évi tevékenységéről, Domokos László, elnök. 1008 J/813 2010. július. (about the financial basis of the National Health Insurance). Jelentés az Országgyűlés részére az Egészség Évtizedének Népegészségügyi Programja 2008. évi előrehaladásáról. Budapest, 2009. október. 2. számú melléklet: méhnyak szűrés: A méhnyak szűrés alakulása a 2008. évben (Report about the CCS in Hungary, 2008). Jelentés az Európai Tanács 2003. december 2-i rákszűrésre vonatkozó ajánlásának implementációjáról. Forrás: URL: ht tp//eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2008:   

0882:FIN:EN:PDF. (Report of the implementation of the guidelines in CCS based on the recommendation of the European Comittee). Karamán Pakai Annamária, Németh Katalin, Dér Anikó, Kriszbacher Ildikó, Mák Erzsébet, Mészáros Lajos, Lampek Kinga, Oláh András, Balázs Péter. A szervezett méhnyakrák-szűrés távolmaradás okainak vizsgálata a magyar nők körében., Orvostudományi Értesítő, 2008, 81, 4, 271-262. (Investigating the reasons why Hungarian women avoid organized screening for cervical cancer). Karamánné Pakai Annamária, Németh Katalin, dr. Mészáros Lajos, Dér Anikó, dr. Balázs Péter. A méhnyakrákszűrés hatékonyságának vizsgálata Zala megyében., EGÉSZSÉGÜGYI GAZDASÁGI SZEMLE 2008/4. (efficiency of the CCS in ’Zala’ Country). Kiküldött behívók száma megyénként és időszakonként: 2003/2004. (report of the posted invitations and the patients who took part). Kórházon kívüli ellátás – Alap- és járóbeteg-ellátás 8 országban. Health care outside hospital. Accessing generalist and specialist care in eight countries. URL: http//www.euro.who.int/Document/E89259.pdf KÖZPONTI STATISZTIKAI HIVATAL- A KSH JELENTI. GAZDASÁG ÉS TÁRSADALOM. 2010/12, Budapest. Központi Statisztikai Hivatal, 2011 ISSN 1219–6754 Felelős szerkesztő: Szabó István főosztályvezető Szerkesztő: Freid Mónika főosztályvezető-helyettes. (Report of the Hungarian Central Statistical Office). KSH Demográfiai évkönyvek. Statisztikai idősorok, népmozgalmi adatok 1950-2009. Női lakosság száma és aránya öt éves korcsoportonként. URL: http//www.ksh.hu. (Demographycal yearbook). Magyar Egészségügyi Ellátási Standardok, k é z i k ö n y v (MEES) 1.0 változat, EGÉSZSÉGÜGYI MINISZTÉRIUM, 2007. (Standards in the Hungarian Healthcare System). Népegészségügyi onkológiai szűrés - minőségbiztosítási kézikönyv és módszertani útmutató (Második, átdolgozott kiadás) Szerkesztette: Döbrőssy Lajos, Országos Tisztifőorvosi Hivatal, Budapest. 2005. (Book about quality-assurance in the screening procedure). 21. szám EGÉSZSÉGÜGYI KÖZLÖNY 3643 Az Egészségügyi Minisztérium szakmai irányelve. A méhnyakrák szûrésének szempontjairól Készítette: a Szülészeti és Nõgyógyászati Szakmai Kollégium. (Professional protocol of the considerations in CCS). 46/2003. (IV.16.) OGY határozat az Egészség Évtizedének Johan Béla

Nemzeti Programjáról. Valamint Melléklet a …./2003. OGY határozathoz: AZ EGÉSZSÉG ÉVTIZEDÉNEK JOHAN BÉLA NEMZETI PROGRAMJA, URL: http:// color.oefi.hu/melleklet/NNP.pdf. (The description os the National Public Health Program). Rákmortalitás és –incidencia hazánkban, az európai adatok tükrében. Ottó Szabolcs, Kásler Miklós. Országos Onkológiai Intézet, Budapest. Magyar Onkológia 46. évfolyam, 2. szám, 2002. (Cancer mortality in Hungary). SZERVEZETT SZŰRÉS AZ ONKOLÓGIÁBAN MINŐSÉGBIZTOSÍTÁSI KÉZIKÖNYV ÉS MÓDSZERTANI ÚTMUTATÓ Szerkesztette: Dr. Döbrôssy Lajos. Egészségügyi Minisztérium, 2000. (Organised screening and quality insurance in oncology). WHO Egészségügyi Világjelentés. Az egészségügyi rendszerek finanszírozása. All WHO information can be found at URL: http//www.who. int. Az Egészségügyi Világjelentés címe és elérhetősége: Health Systems Financing: The path to universal coverage. URL: http//www.who.int/whr/2010/en/index.html URL: http//www.eski.hu/new3/adatok/adatok_tablazatok.php URL: http//portal.ksh.hu/pls/ksh/docs/hun/xstadat/xstadat_eves/i_ wnt001b.html URL: http://statinfo.ksh.hu/Statinfo/haViewer.jsp U R L :h t t p //w w w. a n t s z . h u /p o r t a l /d own / k u l s o /e u i g a z g a t a s / vedono/20100326_eloadasok/2_Dobrossy.pdf URL: http//www.kormany. hu./en/ministry-of-national-resources/offices-of-the-ministers-of-state URL: http//aporszocped.atw.hu/downloads/Archivum/ nepegeszsegugyellatorendszer.ppt URL: http://www.antsz.hu/portal/portal/bemutatkozasangol.html URL: http//www.kormany.hu./en/ministry-of-national-resources/ organisation URL: http//color.oefi.hu/melleklet/NNP.pdf URL: http//www.nogyogyaszat.eu/szures/mehnyakrak-szures.html URL: http//www.antsz.hu/portal/down/kulso/kozbeszerzes/Mellekletek_ keretmegallap_komm_ugynokseg_nyomdai_rend_szerv_szolg_20100223. pdf URL: http//www.nogyogyaszat.eu/szures/mehnyakrak-szures.html URL: http//www.antsz.hu/portal/down/kulso/kozbeszerzes/Mellekletek_ keretmegallap_komm_ugynokseg_nyomdai_rend_szerv_szolg_20100223. pdf U R L :h t t p //w w w. a n t s z . h u /p o r t a l /d own / k u l s o /e u i g a z g a t a s / vedono/20100326_eloadasok/6_OA_Vnoi_mehnyakszures_muk_rend_ szakf.pdf URL: http//www.eski.hu/civiltajekoztatas/cikk.cgi?id=21210 URL: http//www.egeszsegkalauz.hu/daganatos-betegsegek/mehnyakrak/ sikeres-volt-a-mehnyakrakszures-vedonoi-mintaprogramja-antsz-102942.  

html URL: http//eu-cancer.iarc.fr/cancer-14-display-text-561-565.html,en URL: http//eu-cancer.iarc.fr/cancer-14-cervix-uteri-screening. html,en#block-20-70 URL: http//net.jogtar.hu/jr/gen/hjegy_doc.cgi?docid=99700047.TV URL: http//www.eum.hu/archivum/eloterjesztesek-100806/besznepeu- 2008szakmapol U R L :h t t p //w w w. a n t s z . h u /p o r t a l /d own / k u l s o /e u i g a z g a t a s / vedono/20100326_eloadasok/2_Dobrossy.pdf URL:http//www.antsz.hu/portal/down/kulso/kozbeszerzes/Mellekletek_ keretmegallap_komm_ugynokseg_nyomdai_rend_szerv_szolg_20100223. pdf URL:http//www.eum.hu/archivum/nepegeszsegugyi-program/no-egeszseg-erteke-080630 U R L :h t t p //w w w. a n t s z . h u /p o r t a l /d own / k u l s o /e u i g a z g a t a s / vedono/20100326_eloadasok/6_OA_Vnoi_mehnyakszures_muk_rend_ szakf.pdf URL:http//www.nogyogyaszat.eu/fertozesek/hpv-fertozes.html URL:http//www.kormany.hu./en/ministry-of-national-resources/organisation URL:http//www.eum.hu/english/main-policy-objectives/the-organisation-and U R L : h t t p / / a p o r s z o c p e d . a t w. h u / d o w n l o a d s / A r c h i v u m / nepegeszsegugyellatorendszer.ppt URL:http//www.antsz.hu/portal/portal/bemutatkozasangol.html URL:http//www.oep.hu/portal/page?_pageid=34,35161&_dad=portal&_ schema=PORTAL URL:http//www.oep.hu/portal/page?_pageid=34,35161&_dad=portal&_ schema=PORTAL URL:ht tp//www.springmed.hu/egyut tmukodo_par tnerek/szakmai_ egyuttmukodok-2 URL:http//www.doki.net/tarsasag/onkologia/upload/ onkologia/document/mehnyakszures.htm URL:http//www.springmed.hu/ egyuttmukodo_partner/antsz_lakossagszuresi_koordinacios_rendszere-96 URL:http://www.nefmi.gov.hu/index.html URL:ht tp//eu- c ancer. iar c . f r/c ancer-14- cer vix-uter i - s c r eening. html,en#block-20-100 Itālija AIRTUM (Italian Association of Tumor Registers) in Epidemiologia e Prevenzione. I Tumori in Italia - Rapporto 2006. I dati di incidenza e mortalità dei Registri tumori per il periodo 1998-2002. Pag 64-65. Also in URL: http// www.registritumori.it/cms/?q=Rapp2006, Last access 10th April 2011. Babudieri F. Focus Le Malattie Virali. HIV e HCV: la situazione nelle carceri italiane. Sanità Penitenziaria 2010 Colloquia, 10-11 also in: URL: http://www. sanitapenitenziaria.it/Stampa/Anno2010/Babudieri%20def1.pdf  

Crocetti E., Manneschi G., Visioli C.B., Zappa M. Risk of invasive cancer and cervical intraepithelial neoplasia grade III in central Italy by area of birth. J med Screen 2010,17, 2, 87-90. DEMO ISTAT (National Institute of Statistics) in URL: http://demo.istat.it/ pop2010/index.html. Last access 10th April 2011. Dorleans F., Giambi C., Dematte L., Cotter S. et al. The current state of introduction of human papillomavirus vaccination into national immunisation schedules in Europe: first results of the VENICE2 2010 survey. Euro Surveill 2010, Nov 25,15, 47. EPICENTRO (National Center of Epidemiology, Surveillance and Health Promotion-Superior Institute of Health) Authors: Filia A., Verteramo R., Donati S. and Ciofi degli Atti M. HPV and Uterine Cervix. Italian Situation. In URL: http//www.epicentro.iss.it/focus/hpv/hpv.asp. Last access in 10th April 2011. Fabiano V., Mariani L., Giovagnoli M., Raffa S. Cervical cancer screening program based on HPV testing and conventional Papanicolaou cytology for jail inmates. Health 2010, 2, 9, 1027-1032. Giovannelli L., Vassallo R., Matraga D., Affronti M. et al. Prevalence of cervical human papilloma virus infection and types among women immigrated to Sicily, Italy. Acta Obstet Gynecol Scand. 2009, 88, 6, 737-42. ISS (Superior Institute of Health): Dati regionali di copertura vaccinale per HPV al 30/06/2010 e aggiornamento delle decisioni in merito alle strategie vaccinali. Cristina Giambi. In http://www.igienistionline.it/docs/2011/04iss. pdf. Last access 10th April 2011. ISTAT: Le statistiche di genere 07 March 2007 Chapter 22, also in URL: http// www.istat.it/salastampa/comunicati/non_calendario/20070307_00/22_ carcere.pdf, last access 10th April 2011. ISTAT: La popolazione straniera residente in Italia al 1° gennaio 2010. 12 Oct 2010 also in URL: http//www.istat.it/salastampa/comunicati/non_ calendario/20101012_00/testointegrale20101012.pdf, last access 10th April 2011. Mariani L., Morrone A., Preti M. et al. Migrant women and cervical cancer: background of a prevention study. Eur J Gynecol Oncol, 2008, 9, 1, 52-6. MINISTERO DELLA SALUTE. Screening Oncologici. Raccomandazioni per la pianificazione e l’esecuzione degli screening di popolazione per la prevenzione del cancro della mammella, del cancro della cervice uterina e del cancro del colon retto. Grazzini G, Zappa M Zadigroma ed. 2006.   

salute.gov.it/imgs/C_17_pubblicazioni_774_allegato.pdf. Last access 10th April 2011. ONS. I programmi di screening in Italia 2009. Screening del tumore dell’Utero. Giubilato P , Ronco G. Zadig ed. Dec 2009. Also in URL: http// win.osservatorionazionalescreening.it/elementi/screening_cervice.pdf. Last access 10th April 2011. ONS (National Observatory of Screening). 8th National Report 2009. Marco Zappa in e&p 2010; 34; supplement 4. Also in URL: http://www. osservatorionazionalescreening.it. Last access 10th April 2011. ONS. I Numeri degli screening Rapporti Brevi. I programmi di screening in Italia 2010. Screening Cervicale in URL: http//www.studiosesto.com/ons/ images/stories/screening_cervice_light.pdf, last access 10th April 2011. Latvija Alinta Hegmane. Dzemdes kakla vēža vienlaicīga staru-ķīmijterapija: PAR viedokli. Acta oncologica Latviensia 2005, 8, 1. Arbyn M., Jerome Antoine, Valerianova Z., Mägi M., Stengrevics A., Smailyte G., Suteu O., Micheli A. Trends in cervical cancer incidence and mortality in Bulgaria, Estonia, Latvia, Lithuania and Romania. Tumori 2010, 96, 517-523. Ella Ņesterenko. Dzemdes kakla vēža ķirurģiska ārstēšana. Acta oncologica Latviensia 2005, 8, 1. Gaļina Durandina. Dzemdes kakla vēža vienlaicīga staru-ķīmijterapija: PRET viedoklis. Acta oncologica Latviensia 2005, 8, 1. Izsūtīto uzaicinājumu vēstuļu un izmeklēto personu skaits dzemdes kakla vēža profilaktiskajai pārbaudei (2009.gada janvāris – 2010.gada decembris), Veselības norēķinu centrs, URL: http//www.vnc.gov.lv/lat/veseliba/veza_ skrinings/index.php?doc=1861. Liāna Švampāne. Staru terapijas iespējas dzemdes kakla vēža ārstēšanā. Acta oncologica Latviensia 2005, 8, 1. Onkoloģisko slimību kontroles programma 2009–2015. Gadam, MK rīkojums Nr.48, 2009.gada 29.janvāris. Par Imunizācijas valsts programmas 2008-2010. Gadam pasākumu izpildi. Latvijas Infektoloģijas centrs Epidemioloģiskais biļetens Nr.22 (1193), 2011. gada 14.apīlis. Par Imunizācijas valsts programmu 2008-2010. Gadam, 31.01.2008. MK rīkojums Nr.43, URL: http//www.likumi.lv/doc.php?id=170211.  

Pilsonības migrācijas lietu pārvalde, PMLP, URL: http//www.pmlp.gov.lv/lv/ statistika/uzturesanas.html;jsessionid=431DE79366DA36EB0B023D333F EB3931. Signe Plāte. Ķimijterapijas iespējas dzemdes kakla vēža ārstēšanā. Acta oncologica Latviensia 2005, 8, 1. Silins I., Wang X., Tadesse A., Jansen K.U., J.T., Avall-Lundqvist E., Frankendal B., Dillner J.. A population-based study of cervical carcinoma and HPV infection in Latvia. Gynecologic Oncology, 2004, 93, 2, 484-492. Statistikas datubāzes, CSB, URL: http//www.csb.gov.lv/dati/statistikas-datubazes-28270.html-0. Trends of cervical cancer mortality in the member states of the European Union, European Journal of Cancer, 2009, 45, 15, 2640-2648. Upmale S., Rozentāle G., Skrule J. Savlaicīgi ar skrīningu atklājamie ļaundabīgie audzēji. Ziņojums sagatavots ES Transition Facility 2005.gada programmas projekta ”Sabiedrības veselības monitoringa un ziľošanas sistēmas attīstība” Twinning līguma Nr. LV/2005-IB/SO/01 ietvaros, Rīga, 2007. Valērija Grjunberga. Dzemdes kakla vēzis citologa skatījumā. Acta oncologica Latviensia 2005, 8, 1. Veselības ekonomikas centrs, VEC, URL: http://vec.gov.lv/lv/33-statistika/ statistikas-dati-par-2009-gadu. Veselības norēķinu centrs, VNC, URL: http://www.vnc.gov.lv/lat/veseliba/ veza_skrinings/index.php?doc=1861. Viberga I, Engele L, Baili P. Past, present and future of the cervical cancer screening in Latvia. Tumori 2010, 4, 529-537. Polija Bardin A., Vaccarella S., Clifford G.M. Lissowska J. Rekosz M. et al. Human papillomavirus infection in women with and without cervical cancer in Warsaw, Poland. European Journal of Cancer 2008, 44, 557-564. Beiki O., Allebeck P., Nordqvist T., Moradi T. Cervical, endometrial and ovarian cancers among immigrants in Sweden: importance of age at migration and duration of residence. European Journal of Cancer 2009, 45, 107-118.

Bezpłatne badania cytologiczne – prepared and distributed by Populacyjny Program Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy. Bidziński M., Dębski R., Kędzia W. Kotarski J. Paszkowski T. Stanowisko zespołu ekspertów Polskiego Towarzystwa Ginekologicznego na temat profilaktyki raka gruczołowego szyjki macicy. Ginekologia Polska 2008, 79, 710-714. Bielska-Lasota M. Znaczenie dostępności danych do oceny czynników rokowniczych u chorych na nowotwory złośliwe na podstawie badania populacyjnego chorych na raka szyjki macicy. Przegląd Epidemiologiczny 2005, 59, 87-96. Castellsagues X. et al. (red.) HPV and cervical cancer in the Word 2007 report. Vaccine 2007, 25, suppl. 3. Coleman M.P., Alexe M., Albreht T., McKee M. (red.) (2008). Responding to the challenge of cancer in Europe. Ljubljana: Institute of Public Health of the Republic of Slovenia. Demographic Yearbook of Poland 2010, Warsaw Central Statistical Office. Didkowska J., Wojciechowska U., Zatoński W. Nowotwory szyjki macicy w Polsce – epidemiologiczny bilans otwarcia i perspektywy. Ginekologia Polska, 2006, 77, 660-666. Europan Cervical cancer Association, URL: http//www.ecca.info. Gottwald L., Giernat L., Lech W., Wójcik-Krowiranda K., Akoel K.M., et al. Wyniki badania przesiewowego dla wczesnego wykrywania raka szyjki macicy u kobiet w regionie łódzkim. Ginekologia Polska 2002, 73, 934-938. HPV and Cervical Cancer in the World 2007 Report: URL: http://www.who.int/hpvcentre/publications/HPVReport2007.pdf URL: http://www.hpv.pl/ URL: http://www.kwiatkobiecosci.pl/ URL: http://www.rak-szyjki-macicy.pl/ HPV Vaccination Across Europe, URL: http://www.ecca.info/fileadmin/user-upload/HPV_Vaccination/ECCA_HPV_Vaccination_April_2009.pdf. Jacab Z. The cancer burden in the European Union and the European Region: the current situation and a way forward. Paper given at Informal Meeting of   

Health Ministers, Brussels, 4-5 July 2010. Jokiel M., Bielska-Lasota M. Cervical cancer in Poland: Awerness, survicval and therapy. Population based studies. Przegląd Epidemiologiczny 2005, 59, 915-921. Kahn J.A., Slap G. B., Bernstein D. I., Tissot A. M., Kollar L. M. et al. Personal meaning of human papillomavirus and pap test results in adolescent and young adult women. Health Psychology 2007, 26, 192-200. Karim-Kos H.E., de Vries E., , Soerjomataram I., Lemmens V. Siesling S. et al. Recent trends of cancer in Europe: A combined approach of incidence, survival and mortality for 17 cancer sites since the 1990s. European Journal of Cancer 2008, 44, 1345-1389. Kędzia W., Józefiak A., Pruski D., Rokita W., Spaczyński M. Gentypowanie wirusów brodawczaka ludzkiego u kobiet z CIN 1. Ginekologia Polska 2010, 81, 664-667. Kotarski J. i Zespół Ekspertów. Rekomendacje Zespołu Ekspertów Polskiego Towarzystwa Ginekologicznego dotyczące szczepienia przeciwko zakażeniom HPV. Ginekologia Polska 2009, 80, 139-146. Kulig B., Łukaszek S., Brucka A., Kałużyński A., Kamer-Bartosińska A., Szyłło K. Analiza porównawcza nieprawidłowych wyników badania cytologicznego z wynikami badania histopatologicznego wycinków z szyjki macicy w ramach Programu Pogłębionej Diagnostyki Raka Szyjki Macicy realizowanego w Klinice Ginekologii Operacyjnej ICZMP w Łodzi. Ginekologia Polska 2010, 81, 828-833. Lech M., Ostrowska L. Risk of cancer development in relation to oral contraception. The European Journal of Contraception and Reproductive Health Care 2006, 11, 162-168. Luszczynska A., Goc G., Scholz U., Kowalska M., Knoll N. Enhancing intentions to attend cervical cancer screening with a stage-matched intervention. British Journal of Health Psychology 2011, 16, 33-46. Narodowy Program Zwalczania Chorób Nowotworowych – Dziennik Ustaw, 143, 1200. Narodowy Program Zdrowia na lata 2007-2015 – Uchwała rady Ministrów 90/2007 z dnia 15 maja 2007. Nicula F.A., Anttila A., Neamitu L., Zaklej M.P., Tachezy R. et al. Challenges in starting organised screening programmes for cervical cancer in new member states of the European Union. European Journal of Cancer 2009,

45, 2679-2684. Nowicki A., Borowa I., Maruszak M. Zachowania zdrowotne kobiet w zakresie zapobiegania, wczesnego wykrywania stanów przedrakowych i raka szyjki macicy. Ginekologia Polska 2008, 97, 840-849. O czym powinna wiedzieć kobieta współczesna – prepared and distributed by Populacyjny Program Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy. Olejek A. HPV jako czynnik etiologiczny raka szyjki macicy. Ginekologia Polska 2008, 79, 126-132. Paszkowski, T. (red.) (2008). Profilaktyka pierwotna raka szyjki macicy. Kompendium wiedzy. Warszawa-Lublin: IZT Sp z o.o. Populacyjny Program Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy, URL: http//prsm. home.pl Profilaktyka raka szyjki macicy. Co wiedzieć warto - prepared and distributed Program Profilaktyki Raka Szyjki Macicy. Program Profilaktyki Raka Szyjki Macicy, URL: http//www.rakszyjki.pl. Prymula R., Anca I., Andre F., Bakir M., Czajka H. et al. Central European Vaccination Advisory Group (CEVAG) guidance statement on recommendations for the introduction of HPV vaccines. European Journal of Pediatrics 2009, 168, 1031-1035. Rokita W., Kędzia W., Gaj A., Kulig B. Aspekt ekonomiczny wykorzystania wybranych biomarkerów w badnaich przesiewowych raka szyjki macicy. Ginekologia Polska 2010, 81, 774-777. Ronco G., Ballegooijen M., Becker N., Chil A., Fender M. et al. Process performance of cervical cnacer screening programmes in Europe. European Journal of Cancer 2009, 45, 2659-2670. Spaczyński M., Malkowska-Walczak B. Centralny Ośrodek Koordynujący. Podsumowanie Populacyjnego Programu Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy za okres od 01.01.2007do 31.12.2009. Ginekologia Polska 2008, 79, 308-312. Spaczyński M., Kotarski J., Nowak-Markwitz E i Zespół Ekspertów. Postęopwanioe w przypadku nieprawidłowego wyniki przesiewowego badania cytologicznego. Rekomendacje Centralnego Ośrodka Koordynującego Populacyjny Program Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy, Polskiego Towarzystwa Ginekologicznego, polskiego Towarzystwa patologów i Polskiego Towarzystwa Kolposkopii i Patofizjologii Szyjki Macicy.

Ginekologia Polska 2009, 80, 129-133. Spaczyński M., Michalska M., Januszek-Michalecka L. Centralny Ośrodek Koordynujący. Raport z realizacji Populacyjnego Programu Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy za okres od 01.01.2008do 31.12.2008. Ginekologia Polska 2009, 80, 220-226. Spaczyński M., Nowak-Markwitz E., Januszek-Michalecka L., Karowicz- Bilińska A. Profil socjalny kobiet a ich udział w Porgramiew Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy w Polsce. Ginekologia Polska 2009, 80, 833-838. Spaczyński M., Karowicz-Bilińska A., Kędzia W., Molińska-Glura M., Seroczyński P. et al. Koszty funkcjonowania polskiego Populacyjnego Programu Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy w latach 2007-2009. Ginekologia Polska 2010, 81, 750-756. Spaczyński M., Karowicz-Bilińska A., Rokita W., Molińska-Glura M., Januszek- Michalecka L., et al. Uczestnictwo kobiet w Populacyjnym Programie Profilaktyki i Wczesnego Wykrywania Raka Szyjki Macicy w latach 2007- 2009. Ginekologia Polska 2010, 81, 655-663. Ulman-Włodarz I., Nowosielski K., Romanik M., Pozowski J., Jurek M. Świadomość profilaktyki raka szyjki macicy wśród kobiet zgłaszających się do poradni K. Ginekologia Polska 2011, 82, 22-25. Rumānija Ábrám Z., Domokos L., Demeter Z., Székely L., Lőrinczi M. Mother’ knowledge and attitude about vaccine against HPV. Journal of Hygiene and Public Health 2010, 60. Anttila A., von Karsa L., Aasmaa A., Fender M., Patnick J., Rebolj M., Nicula F., Vass L., Valerianova Z., Voti L., Sauvaget C., Ronco G. Cervical cancer screening policies and coverage in Europe. Eur J Cancer 2009, 45, 15, 2649- 58. Anton G., Peltecu G., Socolov D., Cornitescu F., Bleotu C., Sgarbura Z., Teleman S., Iliescu D., Botezatu A., Goia C.D., Huica I., Anton A.C. Type-specific human papillomavirus detection in cervical smears in Romania, APMIS. (Acta Pathologica, Microbiologica et Immunologica Scandinavica) 2011, 119, 1, 1-9. doi: 10.1111/j.1600-0463.2010.02641. Apostol I., Baban A., Nicula F., Suteu O., Coza D., Amati C., Baili P. EUROCHIP Working GroupCervical cancer assessment in Romania under EUROCHIP-2, Tumori, 2010, 96,4,545-52.  

Arbyn M., Antoine J., Mägi M., Smailyte G., Stengrevics A., Suteu O., Valerianova Z., Bray F., Weiderpass E. Trends in cervical cancer incidence and mortality in the Baltic countries, Bulgaria and Romania. Tumori 2010, 96,4, 517-23. Arbyn M., Raifu A.O., Weiderpass E., Bray F., Anttila A. Trends of cervical cancer mortality in the member states of the European Union. Eur J Cancer 2009, 45, 15, 2640-8. Arbyn M., Antoine J., Mägi M., Smailyte G., Stengrevics A., Suteu O., Valerianova Z., Bray F., Weiderpass E. Trends in cervical cancer incidence and mortality in the Baltic countries, Bulgaria and Romania. Int J Cancer 2011, 128, 8, 1899-907. doi: 10.1002/ijc.2552 Coman N., Ionescu M.D., Mişcalencu D. Ultrastructural modifications at uterine cervix level induced by human papillomaviruses infections. Roum Arch Microbiol Immunol 1999, 58,1,65-78. Corneanu L.M., Stănculescu D., Corneanu C. HPV and cervical squamous intraepithelial lesions: clinicopathological study. Rom J Morphol Embryol 2011, 52, 1, 89-94. Costin Cernescu. Vaccination in cervical cancer. Romanian Academy edit, 2009. Dorleans F., Giambi C., Dematte L., Cotter S., Stefanoff P., Mereckiene J., O’Flanagan D., Lopalco P.L., D’Ancona F., Lévy-Bruhl D., on behalf of the VENICE 2 project gatekeepers group. European Cervical Cancer Association (ECCA), 2002, URL: http//www.ecca.info/ro/cervical-cancer/cervical-cancer-rates.html. HPV Vaccination Across Europe, 2009, European Cervical Cancer Association (ECCA), URL: http//www.ecca.info/ro/cervical-cancer-prevention/hpv-vaccination-in-europe.html. Matei M., Olteanu S., Ciolpan C., Azoicăi D. Cross-sectional epidemiological research on genital and breast cancers in the North-East region of Romania. Rev Med Chir Soc Med Nat Iasi 2008, 112, 3, 775-85. Mihai Emil Căpîlna, Sylvain Monnier-Benoit, Jean Luc Pretet, Christiane MouginCervical cell immunity changes involved in the infections with high oncogenic risk HPV. Obstetrica si Ginecologia, 2008.

Nicula F.A., Anttila A., Neamti L., Primic Žakelj M., Tachezy R., Chil A., Grce M., Kesić V. Challenges in starting organised screening programmes for cervical cancer in the new member states of the European Union. European Journal of Cancer 2009, 45, 15, 2679-2684. Pávai Z., Füle T., Horváth E., Máthé M., Pap Z., Denes L., Jung J. Comparative detection of high-risk HPV (16, 18, 33) in cervical bioptic material of county hospital of Tg. Mures. Rom J Morphol Embryol. 2006, 47, 3, 229-34. Pricop M., Bild E., Bordeianu C., Butnaru M., Caranfil R., Bucşă T. Cancer of the cervix uteri in young people. Rev Med Chir Soc Med Nat Iasi 1992, 96, 1-2, 11-8. Preparing for the Introduction of HPV Vaccine in the WHO European Region, WHO, 2008. Socolov D., Anton C., Azoicăi D., Zanoschi C., Socolov R. National statistical parameters of cervical cancer in Romania: 1992-1997. Rev Med Chir Soc Med Nat Iasi 2000, 104, 4, 123-9. Stoian M., Anton G., Achim R., Repanovici R. Presence of papillomavirus infections in genital lesions of women in Romania. Rom J Virol 1995, 46, 1-2, 43-50. The current state of introduction of Human Papillomavirus vaccination into national immunization schedules in Europe: first results of the VENICE 2 2010 survey, Eurosurveillance 2010, 15, 47 pii: 19730. Todorova I, Adriana Baban, Dina Balabanova, Yulia Panayotova and Janet Bradley Providers’ constructions of the role of women in cervical cancer screening in Bulgaria and Romania, Social Science & Medicine, 2006, 63, 3, 776-787. Todorova I., Baban A., Alexandrova-Karamanova A. and Bradley J. Inequalities in cervical cancer screening in Eastern Europe: perspectives from Bulgaria and Romania. International Journal of Public Health 2009, 54, 4, 222-232, DOI: 10.1007/s00038-009-8040-6. Ungureanu C., Socolov D., Anton G., Mihailovici M.S., Teleman S. Immunocytochemical expression of p16INK4a and HPV L1 capsid proteins as predictive markers of the cervical lesions progression risk. Rom J Morphol Embryol 2010, 51, 3, 497-503. Vasilescu F., Ceauşu M., Tănase C., Stănculescu R., Vlădescu T., Ceauşu Z. P53, p63 and Ki-67 Assessment in HPV-induced cervical neoplasia. Rom J Morphol Embryol 2009, 50, 3,357-61.

Virtej P., Matei M., Badea M., Badea I., Popa O. Cervical intraepithelial neoplasia and HPV infection. Eur J Gynaecol Oncol 1998, 19, 2, 179-81. Vladescu C., Scîntee G., Olsavszky V. Health Systems in transition – Romania Health System, Review. European Observatory on Health Systems and Policies 2008, 10, 3. Slovākija Act No.577/2004 Coll., amendment by Act No. 661/2007 Collection of Acts, 2007, 267, 5166-5197, Bratislava, Slovak Republic. Anttila A., Ronco G., Clifford G., Bray F., Hakama M., Arbyn M., Weiderpass E. Cervical cancer screening programmes and policies in 18 European countries. British Journal of Cancer 2004, 91, 935–941. Anttila A., Karsa L., Aasmaa A., Fender M., Patnick J., Rebolj M., Nicula F., Vass L., Valerianova Z., Voti L., Sauvaget C., Ronco G. Cervical cancer screening policies and coverage in Europe. European Journal of Cancer 2009, 45, 15, 2649-2658. Anttila A., Ronco G. Description of the national situation of cervical cancer screening in the member states of the European Union. European Journal of Cancer 2009, 45, 15, 2685-2708. Arbyn M. Cervical Cancer Prevention in Europe. The European Magazine for Sexual and Reproductive Health 2007, 64,10-11. Arbyn M., Raifu A.O., Weiderpass E., Bray F., Anttila A. Trends of cervical cancer mortality in the member states of the European Union. Eur J Cancer 2009, 45, 15, 2640-2648. Bray F., Carstensen B., Moller H., Zappa M., Žakelj M. P., Lawrence G., Hakama M., Weiderpass E. Incidence trends of adenocarcinoma of the cervix in 13 European countries. Cancer Epidemiol Biomarkers Prev 2005, 14, 2191–2199. Bray F., Loos A.H., McCarron P., Weiderpass E., Arbyn M., Moller H., Hakama M., Arkin M.P. Trends in cervical squamous cell carcinoma incidence in 13 European countries: changing risk and the effects of screening. Cancer Epidemiol Biomarkers Prev 2005, 14, 677–686. Coleman M.P., Alexe D.M., Albreht T., McKee M. (editors). Responding to the challenge of cancer in Europe. Institute of Public Health of the Republic of Slovenia, 2008 ISBN 978-961-6659-20-8. Davles P. HPV vaccination across Europe. ECCA 2009, Brussels, Belgium.  

Ferlay J., Parkin D.M., Steliarova-Foucher E. Estimates of cancer incidence and mortality in Europe in 2008. Eur J Cancer 2010, 46, 4,765–81. Hlavačka S., Wágner R., Riesberg A. Health care systems in transition: Slovakia. Copenhagen, WHO Regional Office for Europe on behalf of the European Observatory on Health Systems and Policies, 2004, 6, 10 ISSN 1020-9077. Holland W.W., Stewart S., Masseria C. Cervical cancer screening. Euro Observer 2006, 8, 3, 6-7. Holland W.W., Stewart S., Masseria C. Policy Brief Screening in Europe. Cervical cancer. WHO 2006, Copenhagen, Denmark. Jakab Z. The cancer burden in the European Union and the European Region: the current situation and a way forward. WHO Regional Director for Europe, Informal Meeting of Health Ministers Brussels, Belgium, 4–5 July 2010. Koupilová I., Epstein H., Holčík J., Hajioff S., McKee M. Health needs of the Roma population in the Czech and Slovak Republics. Social Science & Medicine, 2001, 53, 9, 1191-1204. Kúdelová M., Krivoš V., Rašlová H., Valovičová M., Belvončíková P., Matis J. Occurrence of human papillomavirus 16 and 18 in smears from the two cervix regions of onco-gynecological patients in Slovakia. Acta virologica 2008, 52, 17-22. Masak L., Plesko I. Report of EUROCHIP-2 action in Slovakia. Cervical carcinoma screening program in Slovakia. EUROCHIP-II final scientific report annex 15c, December 2007. Mathew A., George P.S. Trends in incidence and mortality rates of squamous cell carcinoma and adenocarcinoma of cervix – worldwide. Asian Pac J Cancer Prev 2009, 10, 4, 645-650. Micheli A., Coebergh J.W., Mugno E., Massimiliani E., Sant M., Oberaigner W., Holub J., Storm H.H., Forman D., Quinn M., Aareleid T., Sankila R., Hakulinen T., Faivre J., Ziegler H., Tryggvadòttir L., Zanetti R., Dalmas M., Visser O., Langmark F., Bielska-Lasota M., Wronkowski Z., Pinheiro P.S., Brewster D.H., Pleško I., Pompe-Kirn V., Martinez-Garcia C., Barlow L., Möller T., Lutz J.M., Andrè M., Steward J.A. European health systems and cancer care. Annals of Oncology 2003, 14, 41–60. Nicula F.A., Anttila A., Neamtiu L., Žakelj M.P., Tachezy R., Chil A., Grce M., Kesić V. Challenges in starting organised screening programmes for cervical cancer in the new member states of the European Union. European Journal of Cancer 2009, 45, 15, 2679-2684.

OECD. Health at a Glance: Europe 2010. OECD Publishing. ISBN 978-92-64- 09030-9. Prymula R., Anca I., André F., Bakir M., Czajka H., Lutsar I., Mészner Z., Salman N., Simurka P., Usonis V. Central European Vaccination Advisory Group (CEVAG) guidance statement on recommendations for the introduction of HPV vaccines. Eur J Pediatr 2009, 168, 9, 1031-1035. Quinn M.J., d’Onofrio A., Møller B., Black R., Martinez-Garcia C., Møller H., Rahu M., Robertson C., Schouten L.J., La Vecchia C., Boyle P. Cancer mortality trends in the EU and acceding countries up to 2015. Annals of Oncology 2003, 14, 1148–1152. Redecha M., Korbeľ M., Redecha M. Karcinóm krčka maternice a HPV infekcia. Ambulantná terapia 2007, 5, 3-4, 176-180 Statistical Office of the Slovak Republic. Vekové zloženie obyvateľstva Slovenskej republiky 2009. ŠÚ SR 2010, Bratislava, Slovenská republik. Vizcaino A.P., Moreno V., Bosch F.X., Munoz N., Barros-Dios X.M., Borras J., Parkin D.M. International trends in incidence of cervical cancer: II.Squamous-cell carcinoma. Int J Cancer 2000, 86, 3, 429-435. WHO/ICO. Information Centre on HPV and Cervical Cancer. Human Papillomavirus and Related Cancers in Slovakia. Summary Report 2010. Available at URL: http//www.who.int/hpvcentre. Zubor P., Danko J., Kajo K., Szunyogh N. Low affordability may limit the effect of cervical cancer vaccination in central and eastern European countries. J Clin Oncol 2007, 25, 34, 5534-5537. Slovēnija Albreht T., Turk E., Toth M., Ceglar J., Marn S., Pribaković Brinovec R., Schäfer M., Avdeeva O. and van Ginneken E. Slovenia: Health system review. Health Systems in Transition. 2009, 11, 3, 1-168. GLOBOCAN 2008 (IARC) Section of Cancer Information (last visit 18/4/2011). Inštitut za varovanje zdravja RS, URL: http//www.ivz.si. Ministry of health of RS, URL: http//www.mz.gov.si. Poročilo o rezultatih državnega programa ZORA v letih 2007 in 2008. 2009, Onkološki inštitut Ljubljana. Statistical Office of the Republic of Slovenia, Ministry of the Interior - Central   Population Register, Ministry of the Interior - Administrative Internal Affairs Directorate, URL: http//www.stat.si. Zadnik V. et al, 2008, Vloga registra ZORA pri obvladovanju bremena raka materničnega vratu v Sloveniji, BILTEN, letnik 24, Številka 5 page 179, Onkološki inštitut Ljubljana, Ljubljana.

PIELIKUMS I – APTAUJA NORĀDES LITERATŪRAS STUDIJĀM N.B.: pirms sākt pildīt aptauju, lūdzu rūpīgi izlasiet šo rekomendāciju. Šīs aktivitātes mērķis ir iegūt pamatinformāciju no katras dalībvalsts par to, kas attiecas uz dzemdes kakla vēža epidemioloģiju projekta kontekstā, skrīninga programmām Eiropas Savienībā, kā arī iepazīties ar mērķa grupu vajadzībām un problēmām, lai identificētu galvenos virzienus, kuros jāstrādā. Lai iegūtu salīdzināmas atsauces un saprastu, kādi fakti ir minēti katrā avotā, lūdzu, dokumenta beigās pievienot atsauču sarakstu ar avotiem, kurus jūs izvēlējāties kā visnoderīgākos un reprezentatīvākos (skatīt 6 lapu). Atsauču sarakstam, lūdzu, izmantojiet šādu kārtību:

- žurnālam (kā minimums): autors(i), žurnāla publicēšanas gads, lapaspuse; - grāmatai: autors(i), nosaukums, izdevējs, izdošanas vieta, publicēšanas gads; - ziņojums vai dokuments no organizācijas saites: organizācija, nosaukums, publicētājs,

žurnāla (ja ir piemērots) publicēšanas gads, un/vai URL (ja ir piemērojams). Pēc tam, kad pabeigta anketas aizpildīšana, analīzei par lokālo vidi, ar visu informāciju, kur apkopotas arī literatūras studijas, lūdzu, pievienojiet īsu ziņojumu (1 vai 2 lapas anketas beigās, pirms atsauču saraksta) par konkrētās valsts īpatnībām attiecībā uz, piemēram,

- Nacionālās veselības sistēmas organizāciju/ struktūru vai - Dzemdes kakla vēža skrīninga organizāciju, vai - Dzemdes kakla vēža epidemioloģiskajiem datiem vai - Grūti sasniedzamām iedzīvotāju grupām,

kas nav uzrādīts anketā. Pētniecības stratēģija: Literatūras studijas (zinātniskie žurnāli, nepublicēta literatūra, nacionālie ziņojumi u.c.), kas saistītas ar katru iesaistīto dalībvalsti, lai identificētu AURORA tēmas (dzemdes kakla vēža profilakse un epidemioloģija) un ļautu saprast galveno projekta ietvaru. Papildus datiem, kas iegūti par kopējo populāciju, tika pieprasīti specifiski dati par „grūti sasniedzamām” mērķauditorijām katrā iesaistītajā dalībvalstī. Atļauts izmantot publikācijas sākot no 2000. gada. Resursus ierosināja:

PubMed Google Scholar WHO Europe International Agency for Research on Cancer (IARC) European Center for Disease Prevention and Control (ECDC) European Cervical Cancer Association (ECCA) European Network for Indicators on Cancer (EUNICE), European Network of Cancer Registries (ENCR), International Federation of Gynecology and Obstetrics (FIGO) Pētniecības plānu iespējams attīstīt šādi:

Definēt grūti aizsniedzamas iedzīvotāju grupas konkrētā vidē Definēt “Dzemdes kakla audzējs” aprakstošu terminu

Savākt datu bāzi par izplatību, saslimstību, mirstību, primāro profilaksi, sekundāro profilaksi projekta dalībvalstīs

Savākt datu bāzi par grūti sasniedzamām iedzīvotāju grupām, kas specifiskas katrai dalībvalstij.

Ievākto datu kvalitāte: Lokālo datu ievākšanā jūsu pieredze par datu kvalitāti ir izšķiroša. Tāpēc par katru publikāciju pajautājiet sev: saskaņā ar manu pieredzi vai šī informācija ir atbilstoša manai valstij? Jā Nē

Nav pietiekoši reprezentatīva Autors pārsniedz pilnvaras Jūtami autora aizspriedumi.

SAĪSINĀJUMI CCS – dzemdes kakla vēža skrīnings HPV – cilvēka papilomas vīruss HTRP – grūti sasniedzami iedzīvotāji. PIEŅĒMUMI– lai informāciju varētu salīdzināt starp valstīm, lūdzu apkopot pēc iespējas jaunākus pieejamos datus. PĒTĪJUMA VĒSTURE – atlasītie avoti Xxx Xxx Xxx Vienību skaits, kas ir atsauktas: N= Vienību skaits, kas ir izvēlētas: N= Vienību skaits, kas ir izslēgtas: N= Galvenie izslēgšanas iemesli □ Xxx □ Xxx DEMOGRĀFISKIE DATI – kopējā sieviešu populācija N= Sieviešu populācija gados 18 – 70 □ 18g N= □ 19g N= □ 20g N=

APTAUJA SADAĻA 1 : EPIDEMIOLOĢISKIE DATI

1. Epidemioloģiskie dati ir specifiski dzemdes kakla vēzim? Jā Nē Ja nē, vai dati ir visaptveroši par dzemdes kaklu un dzemdi ? Jā Nē 2. Ja dati ir visaptveroši par dzemdes kaklu un dzemdi, vai ir iespējams noteikt datus

attiecināmus konkrēti uz dzemdes kakla vēzi? Lūdzu, norādiet! __________________________________________________________________________________________________________________________________________ 3. Epidemioloģiskie dati ir ievākti: Nacionālā līmenī Reģionālā līmenī Lokālā līmenī (lūdzu, norādiet _______________________)

4. Cik daudz sievietēm no jauna ir diagnosticēts dzemdes kakla vēzis?

N =

5. Lūdzu, norādiet attiecīgo iedzīvotāju grupu (kopsaucēju) jaunajiem dzemdes kakla vēža gadījumiem?

N= 6. Kāds ir dzemdes kakla vēža saslimstības biežums jūsu dalībvalstī? %= 7. Ja ir zināms: 7a. Kāds ir vidējais sieviešu vecums, kad tiek saņemta diagnoze? N = 7b. Kāds ir stadiju sadalījums (FIGO klasifikācija), atklājot diagnozi? 8. Cik daudz sieviešu mirst no dzemdes kakla vēža? N = 9. Lūdzu, norādiet attiecīgo iedzīvotāju grupu (kopsaucēju) dzemdes kakla vēža mirstības gadījumos? N =

SADAĻA 2: VALSTS VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMA

1. Vai jūsu dalībvalstī ir Nacionālā veselības aprūpes sistēma? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________) 2. Nacionālā veselības aprūpes sistēma jūsu dalībvalstī tiek finansēta: Publiski Privāti Līdzmaksājums 3. Nacionālā veselības aprūpes sistēma jūsu dalībvalstī ir organizēta:

Centralizēti Reģionālā līmenī Lokālā līmenī (lūdzu, paskaidrojiet ____________________)

4. Vai jūsu dalībvalstī Nacionālajai veselības aprūpes sistēmai ir organizēta elektroniska ziņošanas sistēma?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________) 5. Lūdzu, sniedziet īsu aprakstu par Nacionālo veselības aprūpes sistēmu jūsu dalībvalstī __________________________________________________________________________________________________________________________________________ 6. Vai jūsu dalībvalstī ir Nacionālā vēža kontroles programma? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________) 7. Lūdzu, norādiet papildus informācija, ja ir nepieciešams.

________________________________________________________________________________________________________________________________________________

SADAĻA 3: DZEMDES KAKLA VĒŽA SKRĪNINGS – SKRĪNINGA PROGRAMMAS DEFINĒŠANA Skrīninga programmā kā minimums ir noteikts

Skrīninga tests Pārbaužu intervāli Personu grupas, kam jāpiedalās skrīningā

1. Vai jūsu dalībvalstī ir dzemdes kakla vēža skrīninga programma? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

1.1. Ja atbildējāt ar “nē”, Cik daudzas sievietes veic dzemdes kakla vēža skrīningu brīvprātīgi, ārpus dzemdes kakla vēža skrīninga programmas? N = 1.2. Ja atbildējā ar “jā”, tad turpiniet ar šo sadaļu. Vai dzemdes kakla vēža programma ir daļa no Nacionālās vēža kontroles programmas Jūsu dalībvalstī? Nav ietverta Ietverta Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________) 2. Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas uzsākšanas gads ___________ 3. Vai dzemdes kakla vēža skrīninga programma ir ieviesta: Nacionālā līmenī Reģionālā līmenī Lokālā līmenī (lūdzu, paskaidrojiet _______________) 4. Kāds ir vecuma diapazons dzemdes kakla vēža skrīninga programmā? Sākuma vecuma _________ Beigu vecums ___________ 5. Kāds ir skrīninga intervāls: 1 gads 2 gadi 3 gadi 4 gadi 5 gadi Cits ________ 6. Kur dzemdes kakla vēža skrīnings tiek veikts? Slimnīcā Ambulatori Ģimenes plānošanas klīnikā Ģimenes ārsta praksē Pārvietojamos kabinetos

Cits _______________

7.Kas praktiski noņem pap uztriepi? Ginekologs Ģimenes ārsts Vecmāte Medmāsa Cits _________ 8. Vai dzemdes kakla vēža skrīninga programmās iesaistītais personāls saņem ekonomisku

stimulu, lai sasniegtu pēc iespējas lielāku pārbaudītās mērķauditorijas apjomu? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

9. Vai vizītes laikā tiek sniegtas īpašas konsultācijas? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________) 10. Vai vizītes laikā tiek izplatīti izglītojoši materiāli?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

11. Kā paraugs tiek noņemts? Klasiska pap uztriepe Uz šķidrumu balstīta 12. Kā paraugs tiek apstrādāts uz šķidrumu balstīta parauga gadījumā? Citoloģiskais izmeklējums HPV DNA tests Abi Lūdzu, atbildiet uz turpmāko jautājumu tikai tad, ja jūsu dalībvalstī nav iedzīvotāju reģistrā bāzēta dzemdes kakla vēža programma (skrīninga programma ar individuālu identificēšanu un personīgiem uzaicinājumiem, ko saņem iedzīvotāji). Ja jūsu valstī ir aktīva iedzīvotāju reģistrā balstīta dzemdes kakla vēža programma, lūdzu, izlaidiet sekojošos jautājumus. 13. Cik daudz sieviešu no dzemdes kakla vēža riska grupas piedalās dzemdes kakla vēža

skrīninga programmā? N =

SADAĻA 4: ORGANIZĒTĀ DZEMDES KAKLA VĒŽA SKRĪNINGA PROGRAMMA – ORGANIZĒTAS SKRĪNINGA PROGRAMMAS DEFINĒŠANA

Organizētā skrīninga programmā, papildus iepriekš minētajam, kā minimums tiek noteikts:

- standartprocedūras, - kvalitātes nodrošināšanas struktūra.

1. Vai jūsu dalībvalstī ir organizēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

2. Vai ir pieejama centralizēta datu sistēma organizētas dzemdes kakla vēža skrīninga programmas īstenošanai?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _____________ 3. Vai ir personīgo datu aizsardzības procedūra, saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumdošanu, jo īpaši, kas attiecas uz personas veselības datu pieejamību? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

4. Vai ir piemērota kvalitātes nodrošināšanas sistēma?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

5. Vai personāls ir pietiekami apmācīts visos līmeņos, lai nodrošinātu augstas kvalitātes

skrīningu? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

SADAĻA 5: IEDZĪVOTĀJU REĢISTRĀ BĀZĒTA UN ORGANIZĒTA DZEMDES KAKLA VĒŽA SKRĪNINGA PROGRAMMA. IEDZĪVOTĀJU REĢISTRĀ BĀZĒTA UN ORGANIZĒTA SKRĪNINGA PROGRAMMAS DEFINĒŠANA. Skrīninga programma ar individuālu identifikāciju un personīgiem uzaicinājumiem, kas paredzēti iedzīvotājiem. 1. Vai jūsu dalībvalstī ir iedzīvotāju reģistrā bāzēta organizēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet _______________)

2. Kas ir avoti sieviešu individuālai identifikācijai? Demogrāfiskie saraksti Iedzīvotāju saraksti Citi, lūdzu atzīmējiet 3. Kādi ir instrumenti personīgai uzaicināšanai? Vēstules Telefona zvans E-pasts Cits _________ 4. Vai ir atkārtota uzaicinājuma sistēma, ja sieviete neierodas uz izmeklējumu? Jā Nē Ja, jā, lūdzu, norādiet: Vēstule Telefona zvans E-pasts Cits _________

5. Cik daudz sieviešu no iedzīvotāju grupas, kas ir iekļautas dzemdes kakla vēža skrīninga programmā jūsu dalībvalstī, ir personīgi uzaicinātas apmeklēt attiecīgās skrīninga programmas?

N= 6. Cik daudz sieviešu no iedzīvotāju grupas, kas saņem personīgu uzaicinājumu uz dzemdes kakla vēža skrīningu, atsaucās uz to un piedalījās dzemdes kakla vēža skrīningā? N=

SADAĻA 6: GRŪTI SASNIEDZAMĀ IEDZĪVOTĀJU MĒRĶAUDITORIJA Grūti sasniedzamās iedzīvotāju mērķauditorijas definīcija: tā ir iedzīvotāju daļa, kuru ir sarežģīti iesaistīt sabiedrībā notiekošajos procesos. Termins var tikt izmantos, attiecinot to uz minoritātēm, piemēram, etniskajām grupām, arī uz nelegālajiem imigrantiem, dažkārt uz grupām, kam nav pieejami pakalpojumi vai arī cilvēki nevar piekļūt pakalpojumiem. Var summēties dažādi faktori. Faktoru piemēri:

- Demogrāfiskie (grupas kvantitāte un iezīmes); - Ienākumi, dzīvesvieta, vecums; - Kultūra (grupas vai cilvēku dzīvesveids); - Valoda, kurā runā etniskais pamats; - Uzvedības un attieksmes (veids, kā grupas attieksme ietekmē uzvedību); - Nevēlēšanas saņemt pakalpojumus, laika trūkums; - Strukturālie faktori; - Sarežģītas procedūras. -

Šajā jēdzienā nav vienotības. Atsevišķas grupas dažās vidēs vai vietās var būt grūti sasniedzamas, bet citās nē. Jēdziens var radīt aizspriedumus par cilvēkiem „grūti sasniedzami”, taču lai cik tas nebūtu paradoksāli - veiksmīgākās biznesa sievietes laika trūkuma dēļ arī var būt „grūti sasniedzamas” dzemdes kakla vēža skrīningam. Tomēr jāsaprot, ka, ja grūti sasniedzami cilvēki ir motivēti iegūt informāciju un šī informācija ir funkcionāla viņu dzīvē, tad viņi to izmantos.

- Lūdzu raksturojiet grūti sasniedzamo iedzīvotāju mērķauditoriju, kuru jūs esat definējuši šim projektam, kā arī faktorus, kas ļauj uzskatīt to par „grūti sasniedzamu” jūsu lokālajā vidē un, ja ir pieejams, tad epidemioloģiskus datus.

o _______________________________________________________________________

_________________________________________________________________________

o _____________________________________________________________________________________________________________________________________________

- Vai ir veiktas kādas aktivitātes, lai radītu grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām

vienlīdzīgu pieeju dzemdes kakla vēža skrīningam ? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________) - Vai grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām ir pieejama aktīva uzaicinājumu sistēma uz

dzemdes kakla vēža skrīningu? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________)

- Vai ir informēšanas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu, kas speciāli paredzētas

grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________)

- Vai ir konkrēti dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanas risinājumi, kas paredzēti grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________) - Vai ir paredzēta specializēta personāla iesaiste dzemdes kakla vēža skrīninga programmās,

lai piekļūtu grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām? Jā, paskaidrojiet _______________ Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________) - Vai tiek nodrošināti izglītojoši materiāli par dzemdes kakla vēža skrīningu vairākās valodās,

kas speciāli domāti grūti sasniedzamajām iedzīvotāju grupām? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________)

- Vai ir pieejami dati par grūti sasniedzamo iedzīvotāju mērķgrupu līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīningā?

Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________)

SADAĻA 7: VAKCINĀCIJA

1. Vai tiek veikta oportūnistiska vakcinācija dzemdes kakla vēža profilaksei? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________)

2. Vai ir organizētas vakcinēšanās kampaņas dzemdes kakla vēža profilaksei? Jā Nē Nav zināms Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________) Ja, jā, lūdzu, turpiniet 3. Organizētu vakcinēšanās kampaņu uzsākšanas gads _____________________ 4. Kas bija mērķauditorija organizētām vakcinēšanās kampaņām?

________________________________________________________ 5. Vai ir iedzīvotāju reģistrā balstītas organizētas vakcinēšanās kampaņa?

Jā Nē Nav zināms

Nav piemērojams (lūdzu, paskaidrojiet ________________________) Kāda ir atsaucība organizētām vakcinēšanās kampaņām? % =

Pielikums II - Tabulas

Tabula 1. Dzemdes kakla vēža skrīninga dati (AURORA partnervalstis)

Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas Valsts Veids/Valsts

statuss (uzsākšanas

gads)

Nacionālā vēža kontroles

programmas daļa

Piemērotais vecums (gadi)

1 2 3

Bulgārija Nav programmas/ nav programmas

Nav attiecināms Nav attiecināms

Kipra Nav programmas/ nav programmas

Nav attiecināms Nav attiecināms

Čehija Organizēta iedzīvotāju

reģistrā nebalstīta/

nacionāla mēroga (2008)

Ir Sākuma vecums: +15 vai no

dzimumdzīves uzsākšanas Beigu

vecums: nav

Grieķija Iedzīvotāju reģistrā bāzēta

/reģionāla mēroga (1991)

Nav zināms 25-70

Ungārija Iedzīvotāju reģistrā bāzēta // nacionāla mēroga

(2003)

Ir 25-65

Itālija Iedzīvotāju reģistrā bāzēta / reģionāla mēroga

(1996)

Ir 25-64

Latvija Iedzīvotāju reģistrā bāzēta / nacionāla mēroga

(2009)

Ir 25-70

Polija Iedzīvotāju reģistrā bāzēta / nacionāla mēroga

(2009)

Ir 25-59

Rumānija* Iedzīvotāju reģistrā bāzēta / nacionāla mēroga

(2009)

Ir 25-64 (ja pēdējie 3 Pap – testi ir

negatīvi)

Slovākija Organizēta iedzīvotāju

reģistrā nebalstīta / nacionāla

mēroga (2008)

Ir 23-64

Slovēnija Iedzīvotāju reģistrā bāzēta / nacionāla mēroga

(2003)

Ir 20-64

Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas

Skrīninga intervāls

Paraugi tiek ņemti pēc klasiskās Pap - uztriepes

Uztriepes ņēmējs

Ārsti saņem ekonomisko stimulu

Vieta, kur dzemdes kakla vēža skrīnings tiek veikts

4 5 6 7 8 Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms 1 Jā Ginekologs Nē Ambulatori 2 Jā Ginekologs

Vecmāte Vietējais ārsts

Nē Primārās veselības aprūpes centros Pārvietojamos kabinetos

3 Jā Ginekologs Medicīnas māsa

Nē Slimnīcās Ambulatori Pārvietojamos kabinetos

3 Jā + uz šķidrumu bāzēts citoloģisks izmeklējums

Ginekologs Vecmāte

Nē Ambulatori Ģimenes plānošanas klīnikās

3 Jā Ginekologs Ģimenes ārsts

Jā Ambulatori Ģimenes ārsta praksēs

3 Jā Ginekologs Vecmāte

Nav zināms Slimnīcā Ambulatori

3 Jā Ginekologs Medicīnas māsa

Nav attiecināms (tas ir piedāvāts, bet nekad nav sasniegts)

Slimnīcā Ambulatori

3 (divus gadus pēc kārtas normāliem Pap- testiem)

Jā Ginekologs Nē Ambulatori

3 Jā Ginekologs Nav zināms Ģimenes plānošanas klīnikās Ambulatori

Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas Valsts Speciāla

konsultācija

Izglītojoši materiāli

Centralizēta datu sistēma

Personisko datu drošība procedūra saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības likumu

9 10 11 12 Bulgārija Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Kipra Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Čehija Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Jā Grieķija Jā Jā Nav attiecināms Nav attiecināms Ungārija Jā Jā Jā Jā Itālija Jā Jā Jā Jā Latvija Jā Nē Jā Jā Polija Jā Jā Jā Jā Rumānija Jā (rakstiska

procedūra) Nav zināms Jā Nav attiecināms

Slovākija Jā Jā Jā Jā Slovēnija Jā Jā Jā Jā

Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas Kvalitātes garantijas sistēma

Pienāci apmācīts personāls

Resursi personu identifikācijai atbilstošajām sievietēm

Instrumenti personīgai uzaicināšanai

Atkārtots uzaicinājums, ja uz izmeklējumu neierodas (rīki)

13 14 15 16 17 Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Jā Jā Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Jā Demogrāfiskais

saraksts Vēstule Jā (vēstule;

telefonzvans) Jā Jā Demogrāfiskais

saraksts Vēstule Nē

Jā Jā Iedzīvotāju saraksts

Vēstule Nē

Jā Jā Iedzīvotāju saraksts

Vēstule Nē

Jā Jā Nacionālā veselības fonda reģistrs

Vēstule Nē

Jā Primārās aprūpes praktiķu saraksts

Vēstule Jā (nav zināms)

Jā Jā Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Jā Jā Demogrāfiskais

saraksts Vēstule Jā (vēstule)

Dzemdes kakla vēža skrīninga programmas Bez

programmas testi

Valsts Paredzētā sieviešu populācija / g. X 1000 (gadā)

Personīgi uzaicinātas sievietes g. X 1000 (gadā)

** izmeklētas sievietes g. X 1000 (gadā)

Testi / g. X 1000 (gadā)

18 19 20 21

Bulgārija Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav zināms Kipra Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Aptuveni 40%

sieviešu Čehija 4 617 / vecumā

15+ (2009) 2 647 / vecumā 25 – 59 (2009)

Nav attiecināms Nav datu par visu paredzēto sieviešu populāciju 1 323 / vecums 25 – 59 = 50,1% (2009)

Nav attiecināms

Grieķija Nav attiecināms 100% Vairāk kā 70% Nav zināms Ungārija 2 935 62,59 (2010) 19,48 (2010) Nav attiecināms Itālija 5 633

(atvasinātie dati)

3 300,29 no 5 564,35 – 59,8% (2008)

1332,38 no 3 356,93 – 39,7 % (2008)

Nav attiecināms

Latvija 720 473,03 (2009 – 2011)

76,67 – 16,2 % (2009 – 2011)

Nav attiecināms

Polija Nav attiecināms Rumānija ***Nav

attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms Nav attiecināms

Slovākija 1 666,36 (2009) Nav attiecināms 18 – 20% (2009)

Nav attiecināms

Slovēnija 630 (2007) 86,59 (2007) 39, 17 (2007) 200, 195 (2007) Avots: lokālās vides analīze (AURORA aptauja) * Rumānijā dzemdes kakla vēža skrīninga likumdošana un programma ir publicēta, bet vēl nav ieviesta ** Personiski uzaicinātu sieviešu skaits, kas apmeklējušas dzemdes kakla vēža skrīningu *** Dzemdes kakla vēža skrīnings nav vēl funkcionējošs. Paredzētā sieviešu populācija (25-64 gadi) – 6 052 000 (no demogrāfiskajiem datiem 2009. gadā)

Tabula 2. HPV vakcinēšanās dati ( AURORA partnervalstīs) Valsts

Oportūnistiska vakcinēšanās

Organizētas vakcinēšanās kampaņas

Integrēta Valsts imunizācijas programmā (uzsākšanas gads)

Mērķgrupas vecuma grupa (gadi)

Atsaucība (gadi)

1 2

3 4

Bulgārija Jā Nē Nav attiecināms Nav attiecināms Kipra Jā Nē Nav attiecināms Nav attiecināms Čehija Jā Nē Nav attiecināms Nav attiecināms Grieķija Nav attiecināms Jā (2007) 12 - 15 Nav attiecināms Ungārija Jā Nē Nav attiecināms Nav attiecināms Itālija Jā Jā (2007) 11 (15 – 18, 24)

* 59,1% - pilns vakcinēšanās kurss 64,9 % - 2 dozas 67,7% - 1 doza (2010)

Latvija Nē Jā (2010) 12 47,4% Polija Jā Nē Nav attiecināms Nav attiecināms Rumānija Jā Nē ** 12 -24 Mazāk kā 15 % Slovākija Jā Nē Nav attiecināms Nav attiecināms Slovēnija Jā Jā (2009) 12 48,7 %

(2009/2010 mācību gads)

Avots: lokālās vides analīze (AURORA aptauja)

* Atkarībā no reģiona ** Imunizācijas kampaņa 2008. gadā tika finansētas no Veselības ministrijas budžeta, Valsts vēža profilakses programmas ietvaros, bet līdz šim HPV vakcinācija (pat nodrošināta par brīvu) nav integrēta Valsts imunizācijas programmā

Tabula 3. Dzemdes kakla vēža skrīnings grūti sasniedzamām iedzīvotāju grupām (AURORA partnervalstis) Valsts Noteiktā grūti

sasniedzamā iedzīvotāju grupa

Aktivitātes, lai nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju dzemdes kakla vēža skrīningam grūti sasniedzamai iedzīvotāju grupai

Aktīva uzaicināšanas sistēma uz dzemdes kakla vēža skrīningu grūti sasniedzamai iedzīvotāju grupai

Informēšanas kampaņas par dzemdes kakla vēža skrīningu, īpaši paredzēta grūti sasniedzamai iedzīvotāju grupai

1 2 3 4 Bulgārija Sievietes

kopumā, ieskaitot sievietes no neaizsargātām grupām, piemēram, romu sievietes

Jā Nē Jā

Kipra Imigrantes Nē Nē Jā Čehija Sievietes, kas

dzīvo Ustecki reģionā, īpaši Teplice un Usti nad Labem apriņķos

Jā Nē Nē

Grieķija Romu tautības sievietes un imigrantes

Nē Nē Nē

Ungārija Lauku reģionu iedzīvotājas

Jā Jā Jā

Itālija Imigrantes; sievietes no reģioniem ar zemu atsaucību uzaicinājumiem

Nē Nē Jā

Latvija Sievietes kopumā vecumā no 25-70 gadiem (dzemdes kakla vēža skrīninga mērķgrupa Latvijā), īpaši sievietes, kas nepievērš uzmanību dzemdes kakla

Nē Nē Nē

vēža skrīninga programmai un personiskām uzaicinājuma vēstulēm uz dzemdes kakla vēža skrīningu

Polija Sievietes ar zemu izglītības līmeni, kas dzīvo lielpilsētās

Nē Nē Nē

Rumānija Sievietes kopumā, bet jo īpaši sievietes, kas dzīvo lauku reģionos

Jā – pilot kampaņas, kuras ieviesa NVO

Nē Jā

Slovākija Pilsētu iedzīvotājas vecumā no 40 – 55 gadiem

Nē Nē Nē

Slovēnija Gados vecas sievietes; sievietes no Koperas, Mariboras un Murska Sobota reģioniem (romu kopienas)

Jā Nav attiecināms Nē

Avots: lokālās vides analīze (AURORA aptauja)

Kvalitātes nodrošināšanas sistēma

Specializēta personāla iesaistīšana

Izglītojoši materiāli vairākās valodās

Dati par konkrētu grūti sasniedzamo iedzīvotāju grupu līdzdalību dzemdes kakla vēža skrīningā

5 6 7 8 Nav. Iedzīvotāju reģistrā bāzēts dzemdes kakla vēža skrīnings jāievieš nekavējoties, kā tas rekomendēts ES vadlīnijās

Veselības starpnieki Nē Nē

Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nav attiecināms Jā Nē Nē (specializēts

personāls, kultūras starpnieki un sieviešu līderes pastāv, bet nav iesaistīti)

Nē (ir plāns veidot šādus materiālus)

Nē

Apgabala māsu iesaiste dzemdes kakla vēža skrīningā lauku apgabalos. Ģimenes ārstu aktivitātes veicināšana ar likumdošanas palīdzību. Reģionālo skrīninga koordinatoru mobilitātes palielināšana. Mobilās skrīninga vienības. Palielināt dzemdes kakla vēža skrīninga nozīmību ar dažādu aktivitāšu palīdzību.

Apgabala māsas

Nē Jā

Dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešana vietās, kas ir atšķirīgas no pieņemtajām, piemēram, vietās, kur mitinās migranti.

Kultūras starpnieki Jā Jā (tikai par vienu projektu)

Nē Nē Nē Nē Nav zināms Nav zināms Nav attiecināms Nav zināms

Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nē Nē