Annotation

Lato LapsaBRĪVĪBAS GRĀMATAJĀŅA ROZES APGĀDS

Šī grāmata nosacīti ir par pieredzēto un piedzīvoto Ziemeļkorejā un Turkmēnijā, kas pasaulē lielāvienprātībā tiek atzītas par visnebrīvākajām valstīm — izsakoties organizācijas Reportieri bez robežāmvārdiem, par "nemainīgu elli, kur iedzīvotāji ir nošķirti no pasaules un ir pakļauti senilai propagandai".

Ja tā būtu tikai vecišķa propaganda, gan jau šo valstu iedzīvotāji to kaut kā pārciestu. Viņi pārciešpat to, ka tik tiešām dzīvo ellē, — daudzi no viņiem to pat uzskata par gluži ciešamu dzīvesvietu. Arvārdu sakot, abas šīs zemes uzskatāmi pierāda: no situācijas, kad cilvēks vairs nedrīkst pateikt, ko domāpar savas zemes naudu, līdz situācijai, kad iebraucējam šai zemē vairs nemaz neļauj lietot vai pat apskatītvietējo naudu, ir tikai daudzi, bet ne bezgalīgi daudzi mazi solīši…

.

ISBN 978-9984-23-309-3Lato LapsaLiterārā konsultante C.ilda Radliha Mākslinieki Arta un Jānis JaunarājiGrāmatā izmantotas autora fotogrāfijas© Lato Lapsa, 2009 © Arta Jaunarāja, Jānis Jaunarājs,mākslinieciskais noformējums, 2009 © SIA "Jāņa Rozes apgāds", 2009Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisISBN 978-9984-23-309-3Šo grāmatu es veltu aklajai strīpainajai kaķenītei Pienenei no Laboratorijas ielas, kura savu divu

mēnešu mūžiņu nodzīvoju paēdusi un siltumā, bet lielo pasauli tā arī neieraudzīja. Un vēl - melnajaibezvārda kaķenītei ar kuplo vāveres asti no Etnas ielas, kura savu brīvību nebija gatava iemainīt ne pretko citu šai pasaulē.

"Mēs varam būt kopā vēl pusgadu… gadu… nevienam tas nav zināms. Galu galā mūs izšķirs. Tusaproti, cik mēs būsim vientuļi? Kad mūs savāks, ne tu, ne es neko nevarēsim izdarīt viens otram,pavisam neko. Ja es atzīšos, tevi nošaus, ja neatzīšos, - vienalga nošaus. Lai ko es darītu vai teiktu, lai koes noklusētu, es tavu nāvi neatvirzīšu pat par piecām minūtēm. Es pat nezināšu, vai tu esi dzīva vai ne, untu arī nezināsi. Mēs būsim bezspēcīgi, pilnībā. Svarīgi ir viens - nenodot vienam otru, kaut gan tas pilnīgineko nomainīs."

Džordžs Orvels. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri"25. februārī jauns divdesmitgadīgs vīrietis šāva uz savu ģimeni un kaimiņiem, nogalinot li ijus un

ievainojot divus cilvēkus Losandželosā. Ziņas par to radīja šoka viļņus visā pasaulē. Toties labauzvedība tika demonstrēta Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā. Jans Kil Sons, astoņgadīgsskolnieks no Phenjanas Rjusonas pamatskolas, iekrita ūdenī, slidojot pa ledu Tedonga upē. Redzot viņusaucam pēc palīdzības, garāmgājējs nekavējās ienirt āliņģī un arī citi devās palīgā, lai izglābtu zēnu.Labas rīcības notiek cita pēc citas KTDR, kur cilvēki rada varenu harmonisku ģimeni un sirsnīguvienotību. Ro Jon Suka, Jana māte, teica: "Mans vīrs un es lējāin pateicības asaras par mūsu lieliskosociālismu un labsirdīgajiem cilvēkiem. Pasaulē nav citas tādas valsts, kur ļaudis veido lieliskuharmonisku ģimeni. Mana ģimene smagi strādās, lai vairotu slavu uz cilvēkiem orientētajamsociālismam.""

The Pyongyang Times, 2008. gads

"Turkmēņi - tauta kareivīga, drosmīga, asprātīga, piesardzīga, visai strādīga un ar noslieci uz visiemderīgiem pasākumiem. To atšķirīgā īpašība - viesmīlība. Viņi ir gatavi arī nometņnieku dzīves veidam,bet, pēc viņu vārdiem, ja nav saimnieka un noteicēja, viņi gribētu, lai viņiem būtu krievu priekšnieks, kasieviestu viņu vidū kārtību un mierīgumu."

Jesaula Lalajeva 1830. gada ziņojums par braucienu uz Turkmēnijas rietumu un dienvidrietumurajoniem

SATURSIevads 11I daļa. Ziemeļkoreja 131. īsais kurss 152. Orvela valstībā 503. Kā kļūt par Sauli 784. Saules parodija 1065. Neatvadoties 130II daļa. Turkmēnija 1391. Saparmurats un 141 viņa Kakamurati2. Noa, Oguzhans un Co 1673. Melnajā sāls rīklē 1924. Lielā informatīvā loze 207251 253 2555. Vēstules no nekurienes 233PēcvārdsIeteicamā literatūra Izdevēju piebilde

IEVADSI daļa1.ZIEMELKOREJA1. ĪSAIS KURSS2. ORVELA VALSTĪBA3. KA KĻŪT PAR SAULI4. SAULES PARODIJA5. NEATVADOTIESII dalaTURKMĒNIJA1. SAPARMURATS UN VIŅA KAKAMURATI2. NOA, OGUZHANS UN CO3. melnajā sāls rīklē4. LIELA INFORMATĪVA LOZE5. VĒSTULES NO NEKURIENESPĒCVĀRDSIETEICAMĀ LITERATŪRAIZDEVĒJU PIEBILDE

Lato Lapsa

BRĪVĪBAS GRĀMATA

IEVADS Laiku pa laikam man sapņos rādās parāde. Ne padomjlaika vāji slēptās garlaikotības pilnā parāde,

bet tāda - "pa īsto".Pirmajās rindās pārdabiskā ekstāzē saverkšķītām sejām palēkdamies soļo pat apakštasītes lieluma

ordeņiem līdz pat žaketes kabatām nokārti abu dzimumu vecūkšņi.Tūlīt aiz viņiem tūkstošiem vien nedabiskā, nekad un nekur citur neredzētā, augšuplecošā parādes

solī soļo visi, kam jāsimbolizē tauta, - varonīgā armija, čaklie darbaļaudis un pārējie. Viņi vairs navekstāzē, - viņi izskatās vienkārši nozombēti. Un kolonnas, šķiet, nekad nebeigsies…

Dabā es to redzējis neesmu - netrāpījos kādā no īstajiem parāžu mēnešiem, bet man nav ne mazākošaubu, ka tieši tā tas viss arī notiek: mājās stāv kaudzīte disku, kuros ierakstītas šādas parādes un līdzīgipasākumi. Tādi katru gadu dučiem un kāļiem vien notiek valstī, kura dēvējas par - aizdomājieties līdzinosaukumam! - Tautas Demokrātisko Republiku.

Ne jau tikai tur - Ziemeļkorejā - vien. Ja sāku skaitīt, kādās tik pusnebrīvās, ceturtdaļnebrīvās ungalīgi nebrīvās valstīs gadījies būt: Vjetnama un Zimbabve, Baltkrievija un Sīrija, Uzbe- kija unVenecuēla, Pakistāna un Irāna, Uganda un Mauritānija un vēl, vēl, vēl. Atšķirība bieži vien tikai tā, kavienas ir visu acu priekšā, bet par citām pasaulei nospļauties.

Šī grāmata nosacīti ir par pieredzēto un piedzīvoto divās valstīs, kas pasaulē lielā vienprātībā tiekatzītas par visnebrīvākajām - izsakoties organizācijas Reportieri bez robežām vārdiem, par "nemainīguelli, kur iedzīvotāji ir nošķirti no pasaules un ir pakļauti senilai propagandai".

Ja tā būtu tikai vecišķa propaganda, gan jau Ziemeļkorejas un Turkmēnijas iedzīvotāji to kaut kāpārciestu. Viņi pārcieš pat to, ka tik tiešām dzīvo ellē, - daudzi no viņiem to pat uzskata par gluži ciešamudzīvesvietu. Ne bez pamata - paši vien viņi sev to ir radījuši. Daudzi no viņiem nemaz nejūtas nelaimīgi,ka ir Lielais Brālis, kurš visu zina labāk.

Vieni no brīvības ir atteikušies cēlas idejas vārdā. Otri - pamazām, solīti pa solītim. Brīvība iratnākusi un izslīdējusi caur pirkstiem, jo lik daudz kas cits ir šķitis svarīgāks. Stabilitāte. Nākotneslabklājība. Drošība. Un miljoni cilvēcisko traģēdiju, kas neizbēgami seko, jau ir pieņemto lēmumulikumsakarīgs turpinājums. Liktenis, ja vēlaties.

Ar vārdu sakot, abas šīs zemes uzskatāmi pierāda: no situācijas, kad cilvēks vairs nedrīkst pateikt,ko domā par savas zemes naudu, līdz situācijai, kad iebraucējam šai zemē vairs nemaz neļauj lietot vaipat apskatīt vietējo naudu, ir tikai daudzi, bet ne bezgalīgi daudzi mazi solīši.

Ak jā, un vēl jau ir jautājums: kuri patiesībā ir nebrīvāki? Acīmredzami nebrīvie ziemeļkorejieši,kuriem varas slavēšanas, ienaidnieku ienīšanas un paškritikas sapulcēs jāpavada pāris stundu dienā, vaisasodīti brīvie rietumnieki, kuri pēc Ziemeļkorejas apciemošanas bažījas, vai tikai tur iegādātāsgrāmatas un nozīmītes mājās netiks uzskatītas par nelikumīgām?…

I daļa

1.ZIEMELKOREJA

1. ĪSAIS KURSS Kas nu tā īsti bija par vietu Krievijas Magadanas apgabalā, netālu no Kolimas trases? Handiga?

Ustjņera? Nez kuram kompartijas kongresam par godu nosauktais pussagruvušais ciematiņš? Goda vārds,vairs neatminos. Toties to gan atceros labi: nevajadzēja, nudien nevajadzēja būt nekādam medicīnasspīdeklim, lai nojaustu, ka Čžiks - medicīniskā personāla, protams, nekavējoties pārdēvēts par krietnivienkāršāk izrunājamo Gižiku - neko ilgi šai pasaulē vairs neaizkavēsies.

Sīkā putneļa krieviskais apzīmējums nenosakāma vecuma un nepārprotami aziātiskas izcelsmesniecīgajam vīrelim ar aso profilu bija īsti vietā - krieviski, kā izrādījās dažas dienas vēlāk, viņš runājagluži labi, taču ar grūti uztveramu čivinošu akcentu, kas visam sacītajam, lai cik nopietns tas arī būtu,piešķīra dīvainu vieglumu, pat gaisīgumu. Ja vien viņš spētu kārtīgi piecelties kājās un vēl savicinātrokas, līdzība būtu pilnīga.

Čižiks - protams, ari man jau pēc pāris dienām šis vārds pielipa kā piemetināts - gan vairs necēlās,rokas nevicināja un lielākoties nevis runāja, bet gan aizgūtnēm gārdzoši klepoja, atelpas brīžos kaut kopie sevis murmināja, miegā grieza mutē atlikušos trīs četrus greizos zobus, bet pamodies šķirstīja unšķirstīja ar kārtīgam eiropietim nekad mūžā neizprotamām rakstu zīmēm pilnu pierakstītu miniatūru,bezgala nospeķotu, bet lakatiņā un vēl celofāna maisiņā te ietīstītu, te atkal iztīstītu piezīmju grāmatiņu arpāris tajā ievietotām fotogrāfijām. Un atkal murmināja, murmināja, murmināja.

Vēl Čižiks kļuva jo dienas, jo caurspīdīgāks un, ja tas būtu iespējams, vēl miniatūrāks, izraisotaizvien pieaugošas simpātijas savdabīgā slimnīcas un ambulances krustojuma atlikušajā personālā -universālajā ārstē Jūlijā un medmāsā Ļubā, jā, pat sētniekā-santehniķī-apgādniekā-atslēdzniekā-automehāniķī Jurā, kuru pāris reizes rīta agrumā, pavēris acis, pieķēru stāvam pie Čižika gultas un, visupalātu nekavējoties piedvešot ar pārliecinošu peregaru, metam milzīgus krustus.

Neviens no viņiem nesaprata, kas īsti kaiš sīkajam, brīžam pat aizkustinošajam vīrelim, - "uz Lielozemi" aizsūtītās analīzes šķita gluži labas, rentgena aparāta gan nebija, taču arī plaušu izklausīšana nekobiedējošu neuzrādīja. Izskatījās, ka Čižiks gluži vienkārši izdziest un pats par šādu iznākumu nemaz navīpaši sarūgtināts, drīzāk jau atvieglots, bet satraukts jūtas vienīgi brīžos, kad pēkšņi nevar sataustīt zemspilvena rūpīgi un dziļi pabāzto piezīmju grāmatiņas kūniņu.

Godīgi sakot, es pats gan Čižiku pamanīju tikai trešajā dienā kopš brīža, kad pats tiku glīti ieguldītsambulances - slimnīcas - vienīgās palātas otrajā gultā, taču man bija liels un labs attaisnojums - tātrīsdesmit deviņu un vēl druscīt grādu temperatūra, ar kādu es pēc trīs dienu klejojuma pa pamestajiemKolimas trases zeltraču ciematiem atvilkos līdz nošņurkušajai būvei, par kuras saistību ar veselībasaprūpes nozari liecināja ja nu vienīgi izlietotas marles saites, ar kurām bija atsieti pāris krūmiņi sētmalā.

Taču pāris dienās temperatūra bija mazinājusies, un Jūlija un Ļuba viena balsī apgalvoja, ka bažāmpar plaušu karsoni neesot nekāda pamata, - lai tik dīvainais pribalts veseļojoties. Pamata varbūt arīnebija, bet vārgums vienalga bija briesmīgs, - Ļubas vēlme paklausīties kādu stāstu par to, kā tad dzīvocilvēki teiksmainajā Rīgā, ko jaunu ražo Dzintars, vai tiešām Jūrmala ir īsti Rietumi un kā klājasmīļotajam Raimondam Paulam, radīja vienīgi reiboņus un vēlmi noslēpties zem izdilušās segas.

Kaut jel kādu interesi apkārtējā pasaule sāka radīt tikai pēc dažām dienām, - no gultas kustēt tālāk kālīdz tualetei un izlietnei vēl neriskēju, tā ka nācās aprobežoties ar tuvējo dažu metru rādiusā esošo objektuaplūkošanu. Nekā īpaša gan tur nebija: griesti, kas kādreiz laikam bijuši balti, indīgi iezaļganas sienas,žēlabaini trīsošu atsperu matracis un, protams, Čižiks, par kuru Ļuba jau pirmajās dienās kā lielunoslēpumu bija pačukstējusi - ziemeļkorejietis, tikai to gan lai nevienam nesakot, citādi būšot LielasProblēmas.

Kam gan lai es to būtu teicis… Jo vairāk, ka jau tobrīd kaut ko, kaut kā, kaut kur biju lasījis - nu,piemēram, par to, ka tikai mēneša laikā Ķīnas policija nodevusi Ziemeļkorejas varas iestādēm četrarpus

simtus šīs valsts bēgļu, par to, kā visi Krievijas Tālie Austrumi ir pilni ar ziemeļkorejiešu melnstrādniekuun mežcirtēju brigādēm. Un ne jau tikai kaut kādu ļiilnīgi bezpersonisku ziemeļkorejiešu: jau vēlākVladivostokā man nācās uzklausīt garumgaru stāstu par Džongu Kurn Conu, kurš ieradies Krievijā kopā arceltnieku grupu, to pametis, iepazinies ar sievieti, vārdā Anna, un sācis laimīgu ģimenes d/.ivi. Taču, kadjaunajā ģimenē piedzimis dēls Antons, Džongs dumjā kārtā sadomājis legalizēties, ieradies vietējāKrievijas Federālā migrācijas dienesta nodaļā un… pazudis bez pēdām.

Tikai pēcāk izrādījies, ka labi ļaudis pārāk sacerējušos zie- meļkorejieti ar varu iesēdinājušilidmašīnā un ar svešu vārdu nogādājuši Habarovskā, kur viņam - acīmredzot arī vienam no putnu dzimtas- izdevies veiksmīgi izlēkt pa ceturtā stāva logu un aizbēgt no ziemeļkorejiešu čekistiem (kuriastoņdesmito gadu beigās "savējos" veiksmīgi medījuši pat Maskavā). Bēgli piemitinājuši pilnīgi svešicilvēki - Zaicevu ģimene, kuriem pēc tam par savu labo sirdi nācies izturēt gan pašmāju milicijas, ganZiemeļkorejas drošībnieku teroru. Beigas gan bijušas laimīgas - 2007. gada decembrī Valērijs unLudmila Zaicevi pat saņēmuši Krievijas Federācijas cilvēktiesību pilnvarotā medaļu Steidziet darīt labu,savukārt Džongam ar ģimeni pievērsta tik liela uzmanība, ka dzimtās zemes čekisti uzskatījuši par labākutomēr likt viņam mieru.

Kur tādi Džongi un Čižiki rodas Krievijas plašumos? Var, protams, šaubīties, vai tik tiešāmKrievijas Tālajos Austrumos valstiski organizētās mežcirtēju un citu darbu darītāju brigādēs varētupastāvīgi strādāt vismaz 15-20 tūkstoši ziemeļkorejiešu, kuri pēc tam, braucot mājās, izpērk tukšuslētākos sadzīves preču veikalus, taču… ko citu jau krietni vēlāk bija domāt, Vla- divostokas lidostā uzstarptautiskā termināla kāpnēm vērojot sasēdušus pāris simtus ziemeļkorejiešu ar raksturīgajāmsarkanajām nozīmītēm sirds rajonā. Pirmajā mirklī viņi izskatās kā ikdienišķi ķinieši-korejieši-kambodžieši: smēķē, pļāpā nelielās grupiņās, vienīgi atšķirībā no ierastajiem aziātiem nepārtrauktinetarkšķ pa mobilajiem telefoniem un viegli bailīgi pašķiras, kad cauri pūlim ar dzīves saimniekaizteiksmi sejā soļo kāds no acīm redzamajiem bosiem - sasmaržojies, spīdīgiem briļļu rāmjiem, vēlspīdīgākā uzvalkā, neiztrūkstošu padusē iespiestu mapīti un varas simbolu - vienu, pat diviem mobilajiemtelefoniem rokās.

Taču tad, atskanot nedzirdamai komandai, viss šķietami laiskais pūlis zibens ātrumā sastājas militārāierindā un skanīgā korī atbild nzvalkotajam, portfeļotajam, telefonotajam dzīves saimniekam, pēc brīža,atskanot nākamajai nedzirdamajai komandai, viss bars tikpat organizēti turpat apsēžas, lai vēl pēc mirkļaatkal būtu kājās un ar pauniņām un sporta somām pār pleciem un neizdibināmu izteiksmi sejās kolonnāsoļotu uz piebraukušiem autobusiem - nu jā, acīmredzot ne tāpēc, lai dotos ekskursijā pa KrievijasPiejūras skaistākajām vietām. Kā nu tu, cilvēks, gribot negribot neatcerēsies krievu ģeopolitikuspriedelējumus, ka "korejiešu faktors" varētu aizkavēt ķīniešu ekspansiju Krievijas austrumos…

Tas viss gan bija krietni, krietni vēlāk, - kad izgulētais palātas matracis, zaļganās sienas ar tajās uzmūžu ieēdušos simtgadīga urīna un ķimikāliju smaku, kā arī caurspīdīgais Čižiks jau sen bija kļuvuši pareksotiskām atmiņām. Toties tobrīd, Dieva aizmirstajā ciematiņā skumīgi domājot par tālākā ceļojumalikteni - nu nebija, nebija man ierēķināta nekāda veselības uzlabošanas pauze -, pārdesmit miljonuziemeļkorejiešu dzīve un gaitas man šķita tikpat vienaldzīgas kā aļģu evolūcijas izredzes Rīgas ūdensattīrīšanas iekārtās. Un arī tad, kad Čižiks pēkšņi beidza klepot, palūkojās manī pretdabiski zilām (eszinu, ka tas neizklausās iespējams, bet izskatījās tieši tā!) acīm un ierunājās, es droši vien jau atkal ierastibruņurupucīgi pabāztu galvu zem segas un gaidītu beidzot atgriežamies sasodīto veselību, ja vien… jā, javien jautājums nebūtu tik, maigi izsakoties, dīvains.

"Vai tu zini, ka mans dēls tagad būtu tavā vecumā, ja vien viņu jau divu gadu vecumā nebūtu atzinušipar kontrrevolucio- nāru elementu?" - Ko jūs uz to atbildētu, pat ja jautājums būtu uzdots nevis lauzītākrievu valodā ar ķivuļa akcentu, bet gan gramatiski nevainojamā formā? Un ja tam milzu straumēnesekotu vēl citi: "Vai tu zini, ka man neatliek nekas cits ka vainot sevi? Tu zini, ka arī es noticēju cēlajaiidejai? Tai, kuras dēļ mums brīvība nemaz neesot vajadzīga? Tai, kuras dēļ viss beidzās tā, kā es saku?

…"Taču izrādījās, ka Čižikam arī nevajadzēja nekādu atbildi - nākamajās dienās kļuva vairāk nekā

skaidrs, ka dīvainais vīrelis, kurš negaidot, bet labi saprotamu iemeslu dēļ izrādījās arī aizrautīgsDžordža Orvela antiutopijas Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri lasītājs un nez kāpēc bija tieši maniizraudzījies par sava - nu, kas gan tas tāds bija? - dzīvesstāsts? - pārdomas par dzīvi? - vienkāršipamazītēm, bet aizvien straujāk mirstoša cilvēka loģiski izkārtoti murgi? - stāstījuma uzklausītāju. Vai nutāpēc, ka neviena cita blakus nebija, vai tāpēc, ka sasodītas iecietības un labas audzināšanas dēļ tomērnespēju pabāzt galvu zem segas, bet tā vietā izlikos, ka pildspalvu un papīru esmu sameklējis tieši tāpēc,lai pierakstītu stāstīto.

Sākumā nācās izlikties, ka pierakstu. Pēc pāris stundām sāku visā nopietnībā pierakstīt un vēlmēģināt kaut ko pārprasīt un precizēt - tik vienkārši pārsteidzoši neticams trešā gadu tūkstoša sākumā, patsalīdzinot ar mūsu pagaidu ārstnieciskās mājvietas un tās iemītnieku kopuma viegli fantasmagoriskoraksturu, šķita Čižika stāstītais. Vēl pēc pāris dienām jau no sirds nožēloju, ka līdzi nav paķēriesdiktofons, bet fotoaparāta objektīvs no korpusa atdalījies, pirms dažām dienām man kopā ar to netīšāmnoripojot pa kādu pastāvāku nogāzi, - citādāk varētu vismaz pārfotografēt Čižika hieroglifus. Tobrīd viņšjau bija licis pilnīgi skaidri saprast, ka savu piezīmju kūniņu pēc nāves nevienam neatstās, bet tā vaicitādi paņems līdzi.

Tiesa, daudz vēlāk, kad Čižiks jau sen bija norakts ciematiņa nomalē, bet es uz nebēdu baudīju visusatgūtās civilizācijas labumus pēc kārtas un pirmā pārsteiguma svaigums jau bija kār- Iīgi apvalkājies,mierīgi varēja teikt - nekas jau īpašs no šī stāsta nebija, zem deviņdesmit procentiem no tā mierīgi varētuparakstīties liela daļa Ziemeļkorejas iedzīvotāju. Piecdesmito gadu sākuma karš Korejas pussalā, pēckura izveidojās veselas divas Korejas. Čižiks ar ģimeni palika Ziemeļos, citi Čižiku klana pārstāvjiizrādījās apmetušies Dienvidos vai pārcēlušies uz japāņu. Sociālisma jauncelsme, industrializācija unpārējie prieki Ziemeļos. Aizrautība, pārliecība, ka ir jēga šo to pieciest, šo to pārciest, jo principā jauviss taču ir labi. Nu, ja arī nav labi, tad būs labi. Tad vel atļaut valstij ierobežot šito un komandēt to. Tad- gaidīto jauno panākumu vietā trūkums, deviņdesmito gadu vidū arī īsts bads. Vel lielāki ierobežojumi -un vēl skaļāki Mansei! (Lai dzīvo!) Kaucieni parādēs. Daži radinieki - muļķīši - pa to laiku noticējapropagandai un pārcēlās atpakaļ uz Ziemeļiem. Pēc kāda laika nonāca darba nometnēs, "komplektā" līdzipaķerot arī visu Čižika ģ imeni. Čižiks izkļuva dzīvs un salīdzinoši vesels - atšķirībā no daudziemradiniekiem, piemēram, vectēva, kurš pēdējos gados runāja un runāja par to, cik jauki būtu vēlreiz paēstgaļu, bet, kad tā ar lielām grūtībām beidzot tika sagādāta, paēda un… nomira. Kas to zina, laimīgāks vainelaimīgāks.

Pēc tam atsākās normāla dzīve ziemeļkorejieša izpratnē, tikai ar to atšķirību, ka nu jau Čižiks vēlējāstikt prom - par katru cenu. Dažus gadus pastrādājis un apglabājis atlikušos ģimenes locekļus, kuri netikagalā ar nometnes laikā gūtajām kaitēm, viņš pārdeva gandrīz visu, lai pietiktu kukulim un viņu ieskaitītu uzKrieviju braucošajā brigādē Kukulim nepietika - ar šādu "nepareizu" biogrāfiju tam vajadzēja būt trīskārtlielākam. Savukārt lai līdzīgi dažiem pārbēdzējiem pāris diennaktis peldētu pa pavēso jūru, virzoties uzDienvidu pusi, skaidrs, ka nepietiktu veselības. Toties gan viena, gan otra pietika pierobežas takuziņiem -preču un cilvēku kontrabandistiem, kuri tad arī jau 2003. gada rudenī Čižiku veiksmīgi pārveda uz Ķīnu.Šeit bija vēl jauni piedzīvojumi ar vietējām varas iestādēm - vai atminaties mēneša laikā ziemeļkorejiešučekistiem atdoto pārbēdzēju skaitu? Beigu beigās apsolītā zeme izrādījās neizmērojami plašā Krievija,kur pēc vairāku gadu nelegālas dzīves Čižiks beidzot kļuva par manu palātas kaimiņu.

Ticiet vai ne, taču, pēcāk pārlasot un uzklausot visdažādākos citus pieejamos avotus, secinājumstikai viens - normāls, ikdienišķs ziemeļkorejieša stāsts. Cita lieta - ka ne jau katrs zie- meļkorejietis, laicik viņš būtu disidentisks un bēglis, spētu tekoši stāstīt par visu savas valsts terora sistēmas vēsturi. Tā esarī nesapratu, ar ko īsti savā iepriekšējā dzīvē nodarbojies Čižiks - par sevi viņš visu nākamo dienu laikānepateica faktiski nenieka, pat viņa pilno vārdu es tā arī neuzzināju. Cik varēja nojaust, galvenokārt tāpēc,

ka ne jau visi Čižiku dzimtas pārstāvji dzimtenē pusbadā mirst darba nometnēs, savukārt pārējiem, pārkuriem jau tā klājas nez kur aizbēgušā un pazudušā radinieka ēna, viņa publiskas atklāsmes (tobrīd Čižiksno runīgās Ļubas jau bija uzzinājis, ka palātā blakus gultā guļ kaut kas žurnālistam līdzīgs) nudien navvajadzīgas.

Diktofona, kā minēts, nebija, un nevaru apgalvot, ka Čižika vēstījuma atstāsts ir precīzs visāsdetaļās, taču vēl tagad ausīs skan cilvēkputneļa ik pa brīdim atkārtotais - etta išo ņiševo, a drugim bilo išohuše, i ņiševo (tas vēl nekas, citiem bija vēl sliktāk, un nekas). Gluži kā Kārļa Skalbes pasakas kaķītis bezdzirnavām viņš - tā vismaz šķita gandrīz līdz pašām, pašām beigām — bez kādām dusmām vai sāpēm,gandrīz bez skumjām, brīžam pat ar kaut ko līdzīgu šķelmīgam smiekliņam nenosakāmās krāsas acukaktiņos stāstīja, stāstīja, stāstīja. Spriediet nu paši…

* * *"Jums, eiropiešiem, droši vien to ir grūti saprast, bet mums, Korejā, skaitļiem ir daudz lielāka

nozīme dzīvē nekā jums. Jums skaitļi ir racionāla, praktiska lieta. Jums tie tikai attēlo dzīvi, padara tolabāk lietojamu, vienkāršāku. Rēķināšanai, tā sacīt. Mums - ne. Mums visa šī haotiskā dzīve aiziet, bet tovar padarīt mūžīgāku ar skaitļiem. No katras dzīves var izvilkt būtiskākos skaitļus un tos iemūžināt. Jūsvarat aizmirst cilvēka vaibstus, cilvēka darbus, bet paliks būtiskie skaitļi, kuros šie darbi iemūžināti. Itīpaši, ja - ha! ha! ha! - jums nāk palīgā valsts un iesit šos skaitļus galvā katru dienu, katru dienu.

Jūs varat pamodināt mani nakts vidū, un es jums nekavējoties pateikšu, ka manā valstī augstākaismūsu nemirstīgā - tas nekas, ka viņš jau sen ir nomiris - Vadoņa Kima Ir Sena piemineklis ir divdesmitdivus metrus augsts, monumentālajās kompozīcijās tā abās pusēs kopā ir precīzi 109 figūras, patspiemineklis uzstādīts 1972. gadā, Vadoņa sešdesmitajā dzimšanas dienā. Tu nesaproti, ko šie skaitļinozīmē? Es tev pastāstīšu vienkāršāku matemātisku piemēru. Ja tu kādreiz būsi Phenjanā un viņiem tur vēlvispār būs elektrība, tu naktī nevarēsi neredzēt milzīgu būvi - kolonnu ar lāpu galā. Esmu dzirdējis, karietumniekiem šī kolonna, kuras pilnais nosaukums ir vietējā filosofiski ideoloģiskā lepnuma un acurauga- Čučhes idejas (kas, īsi sakot, slavē balstīšanos tikai un vienīgi uz saviem pašu spēkiem) piemineklis,atgādinot Saurona torni no Gredzenu pavēlnieka filmas - tu nesmejies, nesmejies, arī čukča skatās kino!Bet ne tas būtiskākais.

Arī ne tas, ka tā esot pasaules augstākā granīta būve. Arī ne skulptūras tai apkārt, lai gan es tev atkalvaru bez domāšanas pateikt - tēlu grupas Čučhes industrija, Neieņemams cietoksnis un Ilgmūžība labajāpusē, Dāsnā raža, Mācību zeme un Čučhes māksla kreisajā. Galvenais ir tas, ka tas ir Ziemeļkorejasgalvenais piemineklis, pilns ar mūsu "skaitļu maģiju". Atklāts Kima septiņdesmitajā dzimšanas dienā unsastāv no 25 500 granīta bluķiem. Kāpēc? Tāpēc, ka pareizini 365 ar 70 - un sanāk Kima nodzīvoto dienuskaits. Čučhes tornim vienā pusē ir 35 puķīšu dekors, otrā - tāpat 35, kopā - atkal 70. Divās kolonnaspusēs ir pa 17 "stāviem", divās - pa 18, tātad - vēlreiz 70… Un tā mums ir ar visu - pat kalnos iegravētomilzīgo partijas lozungu dziļumam un platumam ir sava nozīme…

Tāpēc tu vari nebrīnīties, ka arī visi Ziemeļkorejas iedzīvotāji ir sadalīti pa kategorijām - visiskaitļi, visi numuri ir zināmi. Vismaz tiem, kam ir jāzina. Un tas viss sākās jau ļoti sen - pirms gadiempiecdesmit, kad mūsu Korejas Darba partijas centrālkomiteja pieņēma tā saukto trīsdesmitā maija lēmumu- Par cīņas ar kontrrevolucionārajiem elementiem pārvēršanu visas tautas, visas partijas kustībā. Tieši tā.Patiesībā tā bija pirmā lielā kampaņa tautas ienaidnieku atklāšanai, bet toreiz mēs vēl tikai mācījāmiespar skaitļiem un to nozīmi. Tāpēc visa tauta tika iedalīta nieka trijās lielās grupās - draudzīgajos spēkos,neitrālajos spēkos un naidīgajos spēkos.

Pēdējo bija visvairāk - vismaz pēc uzskaitījuma. Tur ietilpa uz Dienvidiem aizbēgušo ģimenes,pareizās partijas nepareizie "frakcionāri", bijušie ieslodzītie un ieslodzīto ģimenes locekļi, tad vēl visibijušie japāņu koloniālās administrācijas darbinieki un viņu ģimenes locekļi, arī bijušie muižnieki,uzņēmēji, tirgotāji, kulta kalpotāji un viņu ģimenes, uz Ziemeļiem atgriezušies ieslodzītie, protams, arīviņu ģimenes locekļi - pie mums ģimenes locekļi ir atbildīgi par visu.

Draudzīgie spēki savukārt bija bojāgājušo revolucionāru un militārpersonu ģimenes, kā arī kadrudarbinieki un viņu ģimenes, liet visi pārējie palika neitrālajos spēkos. Un jau tad, kaut karš sen bijabeidzies, ienaidnieku pietika - pirmajos gados vien partija atrada un sodīja ar nāvi divarpus tūkstošustautas ienaidnieku. Kā sodīja? Iis tev vēlāk pastāstīšu - pie mums tas notiek ļoti kārtīgi nn pamatīgi. Bettad pie reizes tika arī noteikts, ka naidīgo spēku pārstāvji nedrīkst dzīvot tuvāk par piecdesmitkilometriem no Phenjanas Cin Kesonas, kas ir pie robežas ar Dienvidiem, un arī tuvāk par divdesmitkilometriem no robežas, juras vai jebkuras citas lielas pilsētas.

Partija bija gudra — mēs neesam liela valsts, un, kad visus šos noteikumus ievēroja, iznāca, kanaidīgie drīkst dzīvot tikai ziemeļu provincēs. Bet arī tas nebija nekas. Mēs gājām pa progresa ceļu, unsešdesmitajos gados trijos slāņos - pamata, šaubīgajā un naidīgajā - jau tika saskaitīta kopumā piecdesmitviena grupa. Tā nu mums tagad ir veselas trīsdesmit naidīgā slāņa grupas. Nu, ja pēdējos gados navizdomāts kaut kas vēl jauns - tu zini, man ar dzimteni kaut kā nav sanācis uzturēt sakarus. Kāda jēga rakstītvēstules, ja neviens tās tāpat nesaņems?

Pamēģināšu labāk saskaitīt naidīgos slāņus: strādnieki ar sarežģītu sociālo izcelsmi, bijušie "kulaki",tirgoņi, bijušie zemes īpašnieki, kam līdz 1946. gadam piederēja vairāk par pieciem hektāriem zemos,prnjapāniskā vai proamerikāniskā darbībā pieķertie, reakcionārie japāņu koloniālās administrācijasdarbinieki, kara laikā aizbēgušie uz Dienvidiem, piecdesmitajos gados no Ķīnas atgriezušies korejieši,sešdesmitajos gados no Japānas atgriezušies korejieši, pārbēdzēji no Dienvidiem, vecā inteliģence,protestanti, budisti, katoļi, Konfūcija mācības piekritēji…

Nē, jābūt vel… nūja, no Darba partijas izslēgtie, no amatiem atceltie kadru darbinieki, cietumniekuģimenes locekļi, partijas šķeltnieki, politisko noziedznieku ģimenes locekļi, cietumsodu izcietušiepolitnoziedznieki, huligāni, aizdomīgās sievietes, kas ir bijušās šamanes, prostitūtas, un viņu tuvākieradinieki, par ekonomiskiem noziegumiem notiesātie un atbrīvotie, bijušie kapitālisti, bijušie citu partijubiedri…

Tu zini, es kaut kad pie sevis skaitīju - sanāca, ka no dažādām pusēm manā dzimtā ir veselu deviņunaidīgā slāņa grupu pārstāvji, turklāt bija viens rekordists, kurš uzreiz piederēja pie sešām. Viņamkādreiz bija seši hektāri zemes, un tātad viņš skaitījās janbans - budzis, viņam patika Konfūcijs, viņšiepriekšējā dzīvē bija profesors, viņš bija precējies ar tirgoņa meitu, viņš tik ļoti mīlēja dzimteni, kaatgriezās no Japānas kā tāds pēdējais muļķis, un vēl par viņu uzrakstīja sūdzību, ka viņš vienlaikus esotarī katolis. Viņu nošāva nometnē, bet par to es vēl varbūt pastāstīšu.

Tad vēl ir deviņas šaubīgās grupas, bet īsti labo cilvēku ir daudz, daudz mazāk - tikai divpadsmitgrupu. Strādnieki, strādnieku ģimeņu atvases, Darba partijas biedri, valsts iestāžu darbinieki, nabadzīgozemnieku un kalpu atvases, mirušo un bojā gājušo revolucionāru ģimenes locekļi, revolucionārieinteliģenti, kara laikā nogalināto civiliedzīvotāju un armijnieku ģimenes locekļi, militārpersonu ģimenes,kara varoņi. Kara varoņi un bijušie partizāni ir paši svarīgākie - vispār mēs esam viena bijušo partizānuvalsts. 1980. gadā, kad no jauna ievēlēja Korejas Darba partijas centrālkomiteju, tajā bija divdesmitastoņi šīs grupas un tikai trīs citu "noskaņojumu" pārstāvji. Bet tagad bijušo partizānu vietā nāk viņubērni…

Tas, kuram slānim tu piederi, pie mums ir vissvarīgākais katra cilvēka dzīvē No tā atkarīga tavadzīvesvieta, dzīves līmenis, izglītības iespējas, darbs, pat tiesas spriedums un laulību partnera izvēle. Jā,un ir ārkārtīgi svarīgi būt partijā. Ari armijā dienēt nav slikti - pie mums gan dienesta ilgums bija patdesmit un trīspadsmit gadu, bet vienalga tiek uzskatīts, ka jaunietim tā ir liela iespēja. Viņš iestājaspartijā, viņš visu šo laiku ir paēdis, kad citi nav paēduši, un pēc armijas viņam ir iespējas gan labiapprecēties, gan visādi citādi… Un ne jau kurš katrs pie mums var tikt pie eksāmenu kārtošanasaugstskolā, - tur ir svarīgas ne tikai sekmes, bet arī sociālā izcelsme. Pēdējā ir svarīgāka.

Un uzlabot savu biogrāfiju, apprecoties ar kādu no pamat- slāņa, - ari tā ir ļoti parasta lieta. Tas tāsākās jau pēc kara - kļuva skaidrs, ka tieši precības ar nabadzīgu zemnieku izcelsmes sievieti var kļūt par

labākas dzīves ķīlu. Tikai atrodi nu kādu, kas gribēs precēties ar naidīgā slāņa pārstāvi. Tas uzreiz irmilzīgs risks ģimenei, tev pašam, arī taviem radiniekiem, arī bērniem. Es jau teicu, ka pie mums liekuzskatīts, ka par ģimenes locekļa pārkāpumu, vienalga, istu vai iedomātu, ir atbildīga visa ģimene. JumsStaļins teica, ka dēls neatbild par tēva grēkiem. Pie mums par tēva grēkiem atbild visi, kas ar viņu kaut kāir saistīti. Viss ir ļoti vienkārši: Ziemeļkorejā sabiedrības šūniņa ir ģimene, tas ierakstīts valstsdokumentos. Tātad, ja tu ko noziedzies pret valsti, uz darba nometni dodas visa ģimene. Jā, un indiešivarētu atbraukt pie mums pamācīties, kādas īsti ir nepieskaramo kastas - kuriem visi cenšas patnepieskarties. Lai gan labā ziņa ir tā, ka liela daļa viņu ir nometnēs - ha, ha, ha! Ja tu zinātu, cik tur irbērnu… Un cik ātri viņi tur apmirst…

Staļinam arī ļoti patika taisīt lielus tiesas procesus, kuros atmaskoja ienaidniekus. Mums nekas tādsnav bijis kopš 1953. gada, kad mūsu Vadonis Kims izrēķinājās ar opozicionāriem partijas vadībā. Patkino, par kuru tik ļoti rūpējas mūsu Mīļotais Vadītājs, mums nekad neko nesaka par cietumiem: vissbeidzas ar to, ka ļaundarus aizved. Viss notiek klusi un mierīgi, un cilvēki tāpēc baidās tikai vairāk. Bettie, kas neprot īsti baidīties, parast i agri vai vēlu klusi pazūd, un visi visu saprot. Man bija paziņa, kuršpārāk daudz runāja un kurš arī nomira nometnēs. Viņš mēdza filosofēt, ka no divdesmit miljoniem cilvēkumūsu zemē pamatslānī varētu būt nepilna puse, varbūt pat tikai kādi seši - astoņi miljoni, vēl kādi trīsmiljoni varētu būt naidīgie, liet pārējie tad sanāktu šaubīgie.

Bet tas gan arī neko nenozīmē, ka tu esi pamatslānī, - viss vēl ir atkarīgs no tā, ko tu runā un ko tudari. Pazaudēsi Vadoņa nozīmīti - būs nelielas nepatikšanas, bet nekas būtisks. Šoferis iebrauks ģenerāļamašīnu rīsu laukā un saņems gadu darba no- metnā Ja tavs bērns sasalušos izkārnījumos saskatīs līdzībuar svēto Pektu kalnu, kur dzimis mūsu Mīļotais Vadītājs, nepatikšanas būs jau lielākas - bet ne tik lielaskā pirms gadiem desmit. Ja bērns pasaka vai izdara ko tādu briesmīgu, bet pēc tam, piemēram, saprotnodarīto un pakaras, vecāki gan saņem bargu kritiku un var tikt izsūtīti, bet - ne uz darba nometni. Es tevvēlāk pastāstīšu, kas tas ir - kritika ziemeļkorejiešu gaumē!

Par Bībeles glabāšanu kādreiz varēja tikt pie nāvessoda - tagad vairs ne. Bet Dienvidkorejasgrāmatu glabāšana ir īpaši smags noziegums. Radio… Tu zini, kā pie mums ir ar radio - mums ir izdomātavislieliskākā sistēma, kā nepieļaut, lai cilvēki klausītos kaut ko nepareizu, nu, teiksim, DienvidkorejasKBS. Visus oficiālos radioaparātus ir apstrādājusi valsts, un tiem visiem ir tikai viena klausāmāfrekvence - oficiālais valsts radio. Nevajag neko ne slāpēt, ne ko citu darīt! Un tātad, ja tavā īpašumā kautkādā veidā ir nonācis radioaparāts, kas var uztvert vēl kaut ko citu, izņemot oficiālo radio, tu jau esipastrādājis noziegumu - un tev ar to jārēķinās.

Un vēl viss kas - ko tik vari iedomāties. Tev mājās ir par daudz naudas, turklāt vēl valūtā? Tevimierīgi var apsūdzēt par "kapitālismu". Ir tāds pavisam jautrs stāsts par vienu mūsu, kā jūs teiktu, čekistu.Redzi, sākumā mums bija speciāla Sabiedriskās drošības ministrija, tad radās arī Valsts politiskāsaizsardzības ministrija, kas 1982. gadā tika pārdēvēta par Valsts aizsardzības ministriju un tāpat kāAizsardzības ministrija un Sabiedriskās drošības ministrija pakļautas tieši Darba partijascentrālkomitejai. Un, redzi, Kesonas pilsētā bija tāds Valsts politiskās aizsardzības pārvaldes nodaļaspriekšnieks Kons, kurš septiņdesmitajos gados aizbēga uz Dienvidkoreju pēc tam, kad netīšām lieciniekuklātbūtnē bija sabojājis Vadoņa portretu. Avīzēs par to, protams, nerakstīja, bet visi to zina…

Jā, bet no tā, ka viens Kons aizbēga, mazāk jau tādu kā viņš nepalika. Mūsu Mīļotais Vadītājs, kurš,kā jau pienākas kārtīgam karaļa mantiniekam, valsti sāka vadīt pēc triju gadu sēru perioda, oficiāli irAizsardzības padomes priekšsēdētājs. Prezidents mums ir un paliek tikai viens - mūsu vienīgais, mirušaisprezidents Kims. Es jau tagad kaut kur lasīju - ārzemnieki esot nikni, ka viņu vēstniekiem akreditācijasraksti jāadresē mirušajam… Un tādā veidā Mīļotajam Vadītājam pakļaujas gan Aizsardzības ministrija unvisa mūsu miljonu armija, gan gandrīz divsimt tūkstoši cilvēku no Sabiedriskās drošības ministrijas, ganīstie "čekisti" no Valsts drošības aizsardzības ministrijas - vēl kādi piecdesmit tūkstoši. Tā ka ir veselasdivas slepenpolicijas - vietēja līmeņa "čekisti" Inmin Boanseong un nacionālā līmeņa Kukf>u Hovvibu.

Kas nu tur viens Kons…Bot vispār tagad… tagad tur ir vieglāk nekā kādreiz. Tagad, ja pat kāds no tavas ģimenes aizbēgs uz

Dienvidiem vai Ķinu, varbūt izspruksi no nometnes - mums jau piecpadsmit gadu ir Vadoņa ieviestā jaunāpolitika Neradīsim iekšējos ienaidniekus, kas sodus šādiem radiniekiem nosaka daudz mīkstākus nekāagrāk. Bet vienalga - man reiz bija draugs šoferis, kurš vienkārši pamanīja Rietumu tūristu naudaskalnus un pārāk skaļi paziņoja - oho, laikam Rietumi tiešām ir sasodīti attīstīti. Un… es nekad vairsneesmu redzējis savu draugu šoferi. Ja tevi izslēdz no universitātes, ceļš skaidrs - uz raktuvēm. Pat tad, jatev rados ir invalids, tātad - sabiedrībai nederīgs cilvēks, tas tev ir mīnuss. Tā nu ļiie mums viss ir ļotisarežģīti vai arī ļoti vienkārši, kā to peni.

Ar vārdu sakot… Man te bija tāds Orvela citāts: "Vinstons ātri paraudzījās apkārt, ienira veikaliņāun nopirka grāmatu par diviem dolāriem piecdesmit. Kāpēc - viņš pats vēl nezināja. Viņš zaglīgi to atnesamājās portfelī. Pat tukša tā kompromitēja īpašnieku. Tagad viņš gatavojās sākt dienasgrāmatu. Tas nebijapretlikumīgs solis (pretlikumīga vispār nebija nekā, jo vairs neeksistēja paši likumi), bet, jadienasgrāmatu atradīs, Vinstonu gaida nāve vai labākajā gadījumā divdesmit pieci gadi katorgasnometne.." Tu saproti, par ko tas ir? Patiesībā tas ir ļoti precīzi pateikts par mums. Tas ir par to, ka tu piemums nekad nezini, ko no tevis teiktā vai izdarītā šeit uzskatīs par noziegumu. Tu vari šo to paredzēt, betnekad visu. Un tu nekādā gadījumā nezini, ko tādu sastrādās tavi radinieki, par ko uz nometni tiksi arī tu.

Arī ar mūsu nometnēm viss nav vienkārši. Jums Padomju Savienībā arī bija dažādi režīmi, bet piemums ir daudz sarežģītāk. Sāksim ar to, ka mums ir nometnes, kas saucas lēmuma Nr. 149 darbības rajoniun īpašie diktatūras objektu rajoni. Tie, kas atrodas pirmajās, nemaz īsti nav notiesāti un īsti neskaitāsnoziedznieki - drīzāk viņi ir tādi kā izsūtītie, kas nodarbojas ar smagu fizisku darbu. Un pie mums nemaznevajag tiesas lēmumu, lai tevi izsūtītu. Pietiek ar sūdzību, ar liecību, ar administratīvu lēmumu, - un tuesi prom. Tiesas prāva pie mums ir kriminālnoziedznieku priekšrocība, un, protams, arī visāsieslodzījuma vietās kriminālieslodzītie dzīvo daudz labāk nekā "politiskie".

Jā, tad mums ir īpašie diktatūras objektu rajoni, kas jau sen, sen iepriekš tika izveidoti tieši politiskonoziedznieku izsūtīšanai. Es domāju, ka šīs te nometnes, kas jau ir īstākas nometnes, gandrīz vai cietumi,ir aizgūtas no mūsu lielajiem kaimiņiem, drīzāk no Ķīnas nekā no Krievijas. Te jau viss ir ar kontrolpos-teņiem, ar apsardzi, ar dzeloņdrātīm, bet vienalga vēl neskaitās, ka te ir īstie cietumi un īstie politiskienoziedznieki. Nē, te ir tikai cilvēki, kas "kļūdījušies", politisko noziedznieku ģimenes locekļi untamlīdzīgi. Cik tādu nometņu ir? To, protams, es nezinu, bet droši vien virs desmit.

Tātad kopā mums tagad ir trīs veidu nometnes. Ir kwanli-so vai kontroles nometnes - tās ir darbanometnes, kur kaitnieks tiek ieslodzīts ar visu ģimeni vai tās daļu. Ne tik smagiem kaitniekiem -galvenokārt tiem, kas bada laikos bija devušies uz Ķīnu vai pieķerti pārtikas zagšanā - domātas rodongdanryeon- dae vai kolonijas pāraudzināšanai darbā. Un tad, protams, ir īstie cietumi, kyohwa-so vaipāraudzināšanas nometnes - te aiz dzeloņstieplēm reizē ir gan politiskie, gan parastie noziedznieki.Nometnēs pastāvīgi varētu būt ap pārsimts tūkstošiem cilvēku, lai gan runā, ka kopā caur nometnēmizgājis katrs desmitais. Jā, katrs desmitais no visiem mums. Es, piemēram, tur biju. Es gan biju tikainelielais kaitnieks…

Kā mums tur klājās? Tu tiešām to gribi zināt? Slikti klājās. Toties dzīve bija ļoti vienkārša. Ir plāns.Gribi ēst, izpildi plānu. Izpildīšanai parasti diennaktī vajag 18-20 stundu. Reizēm nedaudz mazāk. Plānuneizpildi - dabū mazāk ēst. Vēl neizpildi - vēl mazāk. Raksta par to, ka pie mums cietumos spīdzinotcilvēkus. Kāpēc spīdzināt, ja visvienkāršāk var sodīt ar badināšanu? Tu zini, kā cilvēks nomirst badā?Tas nenotiek vienā dienā vai nedēļā. Vii.iš vienkārši kļūst plānāks un plānāks, viņš mēģina meklēt vardesun žurkas, viņš ēd zāli, - tu zini, zāli var sagatavot ļoti dažādi un garšīgi. Ēst var, ja ēst gribas. Bet tadatnāk ziema un nav vairs varžu un zāles, nekā cita ēdama arī nav. Bet tā jau notiek arī ārpus nometnēm -cilvēks kļūst aizvien plānāks, viņš pārdod visu, kas viņam ir, un tad… Kad mums bija lielais bads, nebijajau tā, ka visi uzreiz nomira badā. Pamazām, pamazām. Skolā cits pēc cita pazuda skolēni, darbā

neparādījās tas un tas cilvēks. Un visi visu zināja un saprata, bet neko jau nevarēja…Bet, protams, kārtībai nometnē jābūt. Aizbēgt tu vari mēģināt tikai vienu reizi - ja tevi noķer, tad

turpat arī nošauj visiem par brīdinājumu. Un nošaušana mūsu zemē ir ļoti kārtīga un pārdomāta. 15s levpastāstīšu: sāksim jau ar to, ka notiesātais ir ietērpts īpašā apģērbā, kas uzsūc asinis, lai tās nešķīstu uzvisām pusēm. Citiem, kas izlīduši no barakām un zemnīcām, ir tikai lupatas, bet nošaujamajam ir speciālsapģērbs! Bet arī tas nepalīdz - asinis vienalga šķīst. Jo ir tā: nošaujamo piesien pie staba ar vienu virviap krūtīm, ar otru - ap kājām. Tad trīs šāvēji pirmās trīs lodes šauj krūtīs, un parasti tiek pāršauta pirmāvirve, un asinis vienalga šķīst. Tad nākamās trīs lodes tiek šautas galvā, bet pēdējās trīs uz virvi, ar kosasietas kājas. Un tad viss ir ļoti kārtīgi - nošautais glīti iekrīt jau laikus priekšā novietotā atplestā maisā,un trim šāvējiem atliek vien sakļaut maisa abas puses. Par apbedīšanu parasti neviens neuztraucas - maisuizmet suņiem par barību kaut kur tuvējos kalnos…

Tas gan tā ir tikai ar maziem noziedzniekiem - kārtīgus noziedzniekus pie mums pakar, un tagad vairsne, bet pirms dažiem gadiem to vēl darīja publiski, pat stadionos. Man arī vajadzēja iet - visiemvajadzēja iet. Un daudzi pat ļoti gribēja - taču jau izrāde! Viss kā viduslaikos - dažas dienas iepriekšizziņo, tad notiesāto izrāda ielās, tad stadionā nošauj vai pakar. Atceries, kā Orvelam? "Kāpēc mēsnevaram paskatīties, kā pakar? - apdullinoši ieraudājās zēns. - Gribu paskatīties, kā pakar! Gribupaskatīties, kā pakar! - pārtvēra meitene, lēkājot apkārt…" Tas nav izdomāts, tā patiešām ir.

Un pat pēc nāves tu nevari būt drošs, kas ar tevi būs. Kad mums bija lielais bads, tika nošauts arīmūsu lauksaimniecības ministrs So Kvan Ilujs, kuru apsūdzēja, ka viņš tīši sagrāvis mūsu lauksaimniecībukā spiegs amerikāņu kalpībā. Bet ar to bija par maz - vajadzēja sodīt vēl kādu, lai visi saprastu - ja tunodarīsi ko sliktu valstij, tu nekad nevarēsi būt drošs, arī pēc nāves ne. Un tad viņi Patriotu kapsētā izrakaministra skolotāja un audzinātāja, iepriekšējā ministra Kima Man Kuma atliekas. Es nezinu, cik daudz turno viņa bija palicis, bet šīs atliekas vienalga tika noliktas šāvēju komandas priekšā, un viņi viņu nošāva.Bet pēc tam, protams, informēja tautu par kaitnieka likteni… Partija un valdība ir tās, kas izlemj tavudzīvi. Pat pēc tavas nāves tās izlemj, vai dzīvot tavai ģimenei, vai dzīvot tavai piemiņai. Jūsu Orvelsrakstīja, ka partijas biedram jābūt ne tikai pareiziem uzskatiem, bet arī pareiziem instinktiem, - tā piemums arī ir. Visi visus izspiego, visi no visiem paklusām baidās…

Pat no bērniem, kā saproti… Varbūt pat no bērniem - īpaši. Padomju Savienībā bija viens PavļiksMorozovs, kas nodeva tēvu, bet šeit… Es tev vēl drusku palasīšu no Grvela - tu visu sapratīsi. Redzi,šeit:

"Tagad gandrīz visi bērni ir šausmīgi. Un vissliktāk, ka ar tādu organizāciju kā izlūki palīdzību viņusmetodiski pārvērš par nevaldāmiem maziem mežoņiem, turklāt viņiem nebūt nerodas vēlēšanās dumpotiespret partijas disciplīnu. Tieši otrādi, viņi jūsmo par partiju un visu, kas ar to saistīts. Dziesmas, gājieni,karogi, pārgājieni, parādes mācības ar mācību šautenēm, lozungu izsaukšana, Lielā Brāļa pielūgšana - tasviss viņiem ir aizraujoša spēle. Viņus uzrīda svešiniekiem, sistēmas ienaidniekiem, ārzemniekiem,kaitniekiem, domu noziedzniekiem. Tā bija kļuvusi par ierastu lietu, ka trīsdesmitgadīgi cilvēki baidās nosaviem bērniem. Un ne velti: nebija nedēļas, kad Times neparādītos maza ziņa par to, kā jaunais ziņotājs -"mazais varonis" atbilstoši vispārpieņemtajam apzīmējumam — noklausījies nelabu frāzi un ziņojis parvecākiem domu policijai."

Un vēl, redzi, tā: "Pārsonss atkal ierunājās. - Es jums nestāstīju, ka mani palaidņi tirgū pārdevējaiaizdedzināja brunčus? viņš sāka, smīkņājot un neizlaižot no mutes pīpi. - Par to, ka ietina desu plakātā arLielo Brāli. Piezagās no aizmugures un aizdedzināja ar veselu sērkociņu kārbiņu. Domāju, stipri apdega.Kādi palaidņi, ko? Bet aizrautīgi, bet pārdroši! Tā viņus uztrenē izlūkos - pirmklasīgi, pat labāk nekāmanā laikā. Kā jūs domājat, ar ko viņus apbruņoja pēdējoreiz? Ar klausāmcauru- lēm, lai varētunoklausīties pa atslēgas caurumu! Meitiņa vakar atnesa mājās un pārbaudīja pie dzīvojamās istabasdurvīm - saka, dzirdams divreiz labāk nekā vienkārši ar ausi. Protams, es jums teikšu, tā ir tikai rotaļlieta.Bet domām dod pareizo virzienu, ko?"

Ar ko tas beidzas? Protams: "Kas par jums ziņoja? - jautāja Vinstons. Meitiņa, - ar skumju lepnumuatbildēja Pārsonss. - Noklausij.is pa atslēgas caurumu. Izdzirdēja, ko es runāju, un jau nākamajā dienā -aiziet pie patruļām. Nav slikti septiņgadīgai knīpai, ko? Es uz viņu nedusmojos. Tieši otrādi, lepojos. Tasparāda, ka es viņu esmu audzinājis pareizā garā…" Vienīgais, ar ko mēs atšķiramies no Orvela zemes, irtas, ka pie mums, ļoti iespējams, kopā nometnē nonāktu visa ģimene - arī mazais stukačs.

Par to badu… Saka, ka tas esot bijis viens no 20. gadsimta otrās puses - bet varbūt visa 20. gadsimta- briesmīgākajiem ba- diem… Es kādreiz drusku mācīju vēsturi… bet ne par to runa. Redzi, bads irnormāla lieta cilvēcei. Varu tev pastāstīt, ka vēl tikai 1958.-1962. gadā Ķīnā badā nomira 30-33 miljonicilvēku, 1921.-1922. gadā un 1932.-1934. gadā Krievijā un Ukrainā kopā 16-17 miljoni cilvēku, 1927.-1929. gadā Ķīnā 5-8 miljoni cilvēku, 1943. gadā Indijā 2-3 miljoni cilvēku. Pie mums Ziemeļos bads bijajau piecdesmito gadu sākumā - tad kāpēc lai tas nevarētu iestāties atkai deviņdesmito gadu vidū? Es tāsaprotu, ka visa pasaule domē - ļaunais komunistu režīms nomērdēja badā miljonu vai pusmiljonu, kā nukurš uzskata, savu pilsoņu. Nē, neviens tīšām netika badināts, - nu, izņemot, protams, nometnes. Tāvienkārši sanāca.

Pie mums toreiz uzskatīja, ka tas tieši saistīts ar Vadoņa nāvi - daba vienkārši sēroja. Jo tā vienmērnebija — vēl septiņdesmitajos gados pie mums ar pārtiku viss bija kārtībā, veikalos bija pat ievārījumi,gaļa, zivis, un tikai astoņdesmitajos kļuva sliktāk un sliktāk. Mums bija ļoti laba valsts sistēma, visi toatzina - laba dzīve bērniem un īpaši bāreņiem, faktiski bezmaksas mājokļi, laba medicīniskā sistēma,neparasti zemi mirstības rādītāji visas pasaules līmenī. Bet tad… pirms deviņdesmito gadu "grūtā marša"mājās bija savas aptieciņas - nu vairs nav, tagad pat lauku paraugklīnikā viens ārsts atbild par tūkstošklientu veselību - kādi vairs tur labie rādītāji. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku pašlaik gada laikā nomirsttikai no trakumsērgas, jo vakcīnas grūti pieejamas.

Kā tas viss sākās? Noteikti jau sākās ar sistēmas greizumu un daudz agrāk, bet Padomju Savienībamums 1990. gadā visu sāka pārdot par pasaides cenām. 1991. gadā valdība sāka kampaņu - Ēdīsimdivreiz dienā vai Divas maltītes dienā. Pārtikas ziemeļaustrumu provincēs sāka pietrūkt jau 1993.-1994.gadā. Bet 1995. gadu, protams, es un ikviens no manas zemes atcerēsimies vienmēr - lietus sākās 26.jūnijā un lija pusotru mēnesi. Visa raža bija pagalam. Tad vēl vieni plūdi nākamajā gadā. Vēl pēc gada -milzīgs sausums. Daži saka, ka tikai pirmajā gadā zaudējumi bijuši piecpadsmit miljardu dolāru, bet esnezinu, vai tur ieskaitīja arī to, ka plūdi aizlēja visas raktuves, visa enerģētika un rūpniecība apstājās. Kotu gribi? Protams, ka bija bads. Varbūt no tā varēja izbēgt, es nezinu.

Kāpēc partija un valdība nelūdza ārvalstu palīdzību? Lūdza, protams, bet ņem vērā divas lietas.Pirmā - mūsu čučhes politika, stratēģija un viss pārējais. Par to es tev nestāstīšu, to tu pats grāmatās variizlasīt. Bet otrā — korejietim par visu svarīgāk pasaulē ir saglabāt seju. Lai cik tev būtu grūti vai slikti, tuvari melot, pat muļķīgi melot, tu vari ciest lielas mokas, bet tu vienalga negribēsi kādam parādīt, ka tev irslikti, ka tev vajag palīdzību, ka tu esi lūdzēja lomā… Es gan nezinu - varbūt pārāk daudz bijis tomirušo… Tu zini, kas ir kotchehi'i Tie ir klīstošie zvirbuļi - tā pie mums sauca badā mirušu vecākubērnus, kuri milzīgos baros klīda pa pilsētām. Bet pēc tam viņi pazuda. Kur pazuda? "Jauni cilvēkiuzbūvēja četrdesmit kilometru garo Jauno Varoņu šoseju gandrīz tikai ar savu roku spēku, pārņemotkareivju demonstrēto kareivīgo garu," - tā rakstīja avīzes. Un nebija melots - tur viņus visus arī nosūtīja,un, protams, armijas kareivīgais gars tur bija visnotaļ noderīgs. Ja ir būve, kas uzbūvēta uz kauliem, tadtas ir šis ceļš.

Daļu ārvalstu palīdzības, protams, arī nozaga - kur tad tā nenotiek. Pat Kims, jaunākais, mumsoficiāli paziņoja, ka pašlaik lauksaimnieki un raktuvju strādnieki slēpjot pārtiku jebkurā izdevīgāgadījumā. Bet galvenais - cik ātri mums tomēr viss kļuva sliktāk. Es vēl |<>ti labi atceros septiņdesmitosgadus. Es negribu teikt, ka mēs bijām pasaules izcilākā valsts, bet noteikti viena no iekšēji taisnīgākajāmpret lielu savu iedzīvotāju daļu. Pat sava veida paradīze - jā, bija smags darbs, bet arī garantēta sociālāaizsardzība un minimālu vajadzību nodrošinājums, cilvēki bija godīgi, lepni un kārtīgi, un uz viena vona

banknotes mums tā arī bija rakstīts - Pasaulē nav nekā, ko mēs apskaustu, vai varbūt drīzāk Neapskaužamnevienu visā pasaulē! Un mēs arī neapskaudām - mēs bijām plaukstoša valsts ar milzīgiem būvnie- čībasprojektiem, ar izcilām medicīnas iekārtām, ar importētām rūpnieciskām iekārtām. Viss mums bija, un mēstiešām nevienu neapskaudām — mūs apskauda. Dienvidnieki salīdzinājumā ar mums bija pēdējie nabagi,ķīnieši pie mums brauca nevis brīnīties, kā tas ir tagad, bet gan iepirkties. Jā, mēs varbūt arī plēsām nostizgatavotāju plāksnītes no ārzemēs iegādātiem instrumentiem un iekārtām, bet vienalga…

Kā tas viss sākās? Ar to, ka jau sešdesmitajos gados ieviesa tā saukto teanu darba sistēmu, līdz arkuru ekonomikas milita- rizēšanās un totalitārā plānošana kļuva absolūtas. Kad pat ogļračus sāka iedalītvados, rotās un bataljonos, ieviesa pakāpes… Piemājas saimniecības tad pat tika likvidētas kāburžuāziskas… Un kaut kā divdesmit gados mēs nonācām pie tā, ka visi zina - labāk ir dienēt armijā laukurajonos, jo tad var nozagt vairāk rīsa, bet vietējie armijniekus var palūgt - lūdzu, zodziet nokolektīvajiem laukiem, bet ne no mūsu mazajiem personīgajiem pleķīšiem. Mums bija septiņsimt gramurīsa norma, bet tad no tās paņēma nost "patriotiskos rīsus" un "kara rezerves rīsus" - un palika piecsimtgramu. Un arī tie vēlāk izrādījās tikai uz papīra… Bet es tev labāk sākumā izstāstīšu, kā pie mums dalapārtiku - pat ja tu pie mums kādreiz aizbrauksi, bet gan jau neaizbrauksi, to tu tāpat neieraudzīsi unneuzzināsi.

Tātad - no vienas puses, valsts mums ļoti rūpējas par to, lai visiem viss tiktu vienlīdzīgi un taisnīgi.Vadonis 1984. gadā izsludināja speciālu Kampaņu par tautas precēm - lai, kā saprotams, tautai padarītupieejamas plaša patēriņa preces. Jo, redzi, cilvēki pie mums jau būtībā vēlas to pašu, ko visur citurpasaulē, tikai pie mums to mēdz saukt par piecām kastēm un septiņām iekārtām: piecas kastes ir drēbjulāde, grāmatplaukts, trauku plaukts, kurpju kaste un drēbju skapis, bet septiņas iekārtas - šujmašīna,magnetofons, fotoaparāts, televizors, ledusskapis, trauku mazgājamā mašīna un ventilators. Un dažasiekārtas tu nevari dabūt pat tad, ja tev ir nauda. Viena lieta - nauda televizora iegādei, otra - orderasaņemšana, bez kā tu vienkārši neko nevarēsi nopirkt. Tiesa, vēl tu televizoru vari saņemt par labu darbu -reizēm kā paša Vadoņa dāvanu… Vai arī telefonu dzīvoklī - tas ir liels retums un privilēģija. Ja kaut kolielāku no Vadoņa saņem viss uzņēmums vai iestāde, protams, saņemto priekšmetu izrotā ar piemiņasplāksnīti…

Tagad gan vēl ir arī astotā iekārta - videomagnetofons. DVD- tas pie mums vēl ir eksotiski, betvideomagnetofoni tagad ir ļoti daudziem — ne likai pilsētniekiem vien. No kurienes? Ja es pareizisaprotu, tad līdz ar DVD pleijeru cenu krišanos ķīnieši atteicās nu saviem kasešu videomagnetofoniem -un to izmantoja tirgoņi, kas lielos vairumos par nieka cenu uzpirka palietotos magnetofonus un pie mumsjau pārdeva par 30-50 dolāriem gabala, un tā ir nauda, ko vidēji turīgs ziemeļkorejietis kaut kā var sakrāt.Magnetofoni bija - tātad vajadzēja arī kaut ko skatīties, un tad sāka ieplūst arī kasetes ar visādiemDienvidkorejas seriāliem. Kādam var šķist smieklīgi, ka šādā neparastā veidā cieta visa mūsu oficiālāpropaganda par bada un nelaimju plosīto Dienvidkoreju, - lai gan varas iestādes ātri attapās. Apkarotkasešu plūsmu tās kaut kā nebija spējīgas, toties ātri sāka stāstīt, ka visi šie seriāli ir speciāli taisīti tiešimums, lai pārliecinātu, cik Dienvidos viss ir labi… Un vēl, redzi, kāda mēs esam unikāla valsts - visurcitur Ķīnā ražotās preces tiek uzskatītas par cenu nositējāni, Iiet pie mums ir otrādi.

Bet par pārliku - mums jau gadu desmitiem ir speciālie pārtikas izdalītāji vai lautas pakalpojumudienests. Tam principā vajadzētu strādāt la: katrā no vairāk nekā diviem simtiem lauku un pilsētu rajonu iršāda te Pārtikas administrācijas nodaļa un savas noliktavas, bet "zem" tām ir sabiedriskās izdalīšanascentri - viens uz vidēji 1500-3000 ģimenēm. Turklāt rajonos noliktavas kontrolē nevis "centrs", bet ganvietējās tautas komitejas, kurās, kā tu labi saproti, galvenie noteicēji ir vietējie partijas un valsts varaspārstāvji. Piederība kādai no kategorijām gan tieši nenoteica pieeju izdalāmajai pārtikai, taču to būtiskiietekmēja- leiksim tā.

Ar šis sistēmas palīdzību tad arī sadala pārtiku apmēram divām trešdaļām valsts iedzīvotāju. Sadala- tas nozīmē, ka nevis pilnīgi par velti, bet gan par valsts cenām. Rīsu jau deviņdesmito gadu sākumā

varēja nopirkt arī tirgū, taču cenas bija pilnīgi citas: piemēram, centralizēti izdalītā rīsa kilogramsmaksāja mazāk par vonu, bet tirgū - jau divdesmit piecus vonus, un tas, redzi, nozīmēja, ka par vidējoalgu tirgū bija iespējams iegādāties apmēram trīs kilogramus risu. Diez kas nav, vai ne? Tas bija pēc tam,kad valdība 1992. gadā izdomāja, ka - to it kā esot teicis pat Vadonis - valstij nav naudas, betiedzīvotājiem ir līdzekļi divu gadu budžeta apjomā. Un… uztaisīja naudas reformu - 399 vonus varējasamainīt skaidrā naudā, līdz trīsdesmit tūkstošiem vonu - noguldīt, bet pārējie iekrājumi bija pagalam.Pirms tam cenas bija pavisam citas. Pēc tam vēl ieviesa Tautas dzīves parādzīmes…

Savukārt laukos ir cita sistēma: vietējo kolhozu darbinieki uzreiz pēc ražas novākšanas no tās sevpaņem noteikto pusgada pārtikas apjomu, bet otro pusi jau laika gaitā saņem caur Pārtikas administrācijassistēmu. Valstij raža tiek nodota par niecīgu vērtību, taču pretī tiek saņemta cita pārtika un patēriņapreces. Bet, protams, reizē ar badu viss sagruva. Kādreiz izdalāmās pārtikas norma bija 600-700 gramurīsa dienā pilsētniekiem un 700-800 gramu - augstākiem ierēdņiem, armijai un smaga darba darītājiem.Astoņdesmito gadu beigās norma tika samazināta par desmit procentiem, 1992. gadā - vēl par desmit.Gadu vēlāk sistēma vairs lāga nestrādāja, bet 1996. gadā tā jau bija faktiski pagalam - normas vēl bija,taču saņemt atbilstoši tām rīsu bija gandrīz neiespējami. 1998. gadā oficiālā norma dienā, ko tu drošivarēji saņemt, nebija pat simt gramu…

Bads lika valdībai piekrist risinājumiem, kas iepriekš bija grūti iedomājami. Nu, piemēram, 1993.gadā mums atļāva pri- vātdārzu platību palielināt no 80 līdz 120 kvadrātmetriem, nepilnus desmit gadusvēlāk privāti apstrādājamos zemes gabalus valsts atļāva palielināt jau līdz apmēram 1300kvadrātmetriem.

Valsts neko neteica, kad cilvēki paši sāka apstrādāt arī tādas vietas, kur valsts saimniecības nekonemēģināja audzēt - nu, piemēram, ja tu aizbrauktu pie mums, tu redzētu, ka sāk pa maziem pleķīšiem vienapstrādāt kalnu nogāzes. Sāka atļaut arī tirgus - sākumā tos sauca par fermeru tirgiem, jangmadang, kurvarēja pārdot pašu izaudzēto, taču reizē ar badu un grūtībām viss tikai attīstījās. Tirgošanās šeit, piemums, — tā patiesībā ir iespēja izdzīvot, tāpēc cilvēki arī ar to nodarbojas. Tagad Phen- janā lielākajāTongila - tirgū tirgojas līdz pat desmit tūkstošiem cilvēku, tur reizēm iepērkas pat ārzemnieki, un nopirkttur var visu. No tādSm delikatesēm kā gaļa un cukurs līdz pat televizoriem un ledusskapjiem. Jā, 2003.gadā tirgos pilnīgi oficiāli lika atļauts sākt tirgot ari plaša patēriņa preces "atbilstoši sociālistiskāssabiedrības aktuālajām vajadzībām" - tā to pie mums nosauca.

Oficiālie tirgi gan ir tikai redzamā daļa. Vēl ir tā sauktie varžu tirgi - tā tos sauc tāpēc, ka jebkurubažu gadījumā tirgotāji lec kājās un traucas prom ar visām mantām, kas parasti tiek izliktas vienkārši uzzemes. Un vēl ir īstais melnais tirgus - liela daļa uzņēmumu stāv, bet atlikušie tirgojas cits ar citu, kā vienvar. Melnais tirgus plaukst un zeļ, tin neviens tur neko nevar padarīt - arī valsts ne. Mums gan bada gadosbija ieviests sauklis: "Nedzīvosim šodien šodienai, bet dzīvosim šodien rītdienai!" Bet cilvēki vienkāršigribēja dzīvot - un, ja neskaita to miljonu vai divus, kam neizdevās, pārējie izdzīvoja. Valsts ganvienubrīd ķērās pie ražas konfiskācijām, bet nākamajā gadā puse vienkārši "pazuda" - un atkal neviens turneko nevarēja padarīt…

Bet tu kļūdīsies, ja domāsi, ka mūsu valsts un valdība no tā kaut ko mācījās. Atceros kā šodien, kāmūsu Mīļotais Vadītājs 2001. gadā skaidri un gaiši paziņoja: "Dažu pēdējo gadu laikā, kad valsts nebijaspējīga efektīvi nodrošināt pārtiku, cilvēki sāka pamest savus darbus un sāka meklēt ceļus personiskālabuma gūšanai." Tikko kļuva vieglāk, valsts atkal atgriezās pie vēlēšanās visu valstiskot, visu kontrolēt.It kā 2002. gadā bija lielā reforma, kad reizē ar naudas un valsts cenu reformēšanu zemniekiem tika dotaiespēja paturēt un, ja ir vēlēšanās, pārdot virsnor- mas pārpalikumus. Bet… kas nu tur sanāca - kā jau piemums.

Jā, cenas mainījās reizē ar algām. Es tev varu nosaukt visas būtiskākās cenas - es drīzāk aizmirsīšučučhes kolonnas bluķu skaitu, bet ne tās. Tātad - līdz 2002. gada jūlija reformai kilograms rīsu valstssistēmā maksāja 8 čonus (vienā vonā ir simt čonu), pēc reformas - 44 vonus, kilograms vistas gaļas -

attiecīgi 18 un 180 vonu, kilograms cūkgaļas apmēram tāpat, pudele alus - pusvonu un 50 vonu, paciņacigarešu - 0,4 un 2 vonus, litrs dīzeļdegvielas - 40 un 2800 vonu, metro biļete - 0,1 un 2 vonus, uzvalks -90 un 6800 vonu. Toties algas… Skolotāja alga - 80-140 vonu, pēc reformas 2400-3000 vonu, ārsta - 80-260 un 1200-3000 vonu, pulkveža - 240 un 5800 vonu, leitnanta - 100 un 3000 vonu, ierēdņa - 120-200un 850-3000 vonu.

Tirgū, protams, cenas ir vēl augstākas. Kilograms ievestu rīsu - 400 vonu, bet ziemeļu provincēs pat1000, vistas ola - 40 un attiecīgi pat 100 vonu, kilograms cūkgaļas - līdz pat divarpus tūkstošiem, cukurs -līdz deviņiem simtiem… Tātad - tev kā skolotājam jāstrādā vairāk nekā divi mēneši, lai sanāktu naudatikai vienam uzvalkam pēc valsts cenām, bet pēc tirgus cenām sanāk nauda vienai, varbūt divām olāmdienā… Tā ari neviens nesaprata, kāda jēga no šīs reformas - varbūt vienīgi, lai izņemtu tautai atlikušouzkrāto naudu. Jā, līdz 2003. gadam lielākā naudaszīme bija piectūkstoš vonu, bet tagad ir desmittūkstoši…

Un tad atkal - vienubrīd lauksaimnieku tirgi bija aizliegti, tad tos atļāva, bet sāka ļoti stingrikontrolēt. Izdevās laba raža - un valsts uzreiz atdzīvināja veco sadales sistēmu, bet grauduprivātpārdošanu vismaz oficiāli gandrīz aizliedza. Jo tobrīd jau bija ļoti skaidrs, ka tagad lauku cilvēks šātā pavada dienu, izliekoties, ka kaut ko dara kolektīvajā laukā, bet tad naktī strādā savā mazajā pleķītī kānelabais. Bet pilnīgi aizliegt nevarēja - jo bija skaidrs, ka tad būs reāli jauns bads. Jo padomā pats - ja tuneesi laucinieks un nedzīvo Phenjanā, kur pat bada laikā ar pārtikas piegādēm viss bija kaut cik ciešami,tad kur tu vispār vari ņemt pārtiku, ja sadales sistēma reizēm strādā, reizēm nestrādā?

Tas viss kaut kā tiek risināts - kaut ko sadala valsts, kaut ko nopērk tirgū, kaut ko saņem no laukuradiniekiem, kaut ko samaina, pērk un pārdod, kaut ko piepelna. Ar vārdu sakot, kaut kā jāsitas visiem.Tad nu valsts izdomāja, ka tirgos nedrīkstēs tirgoties darba spējīgi vīrieši, tad arī sievietes, kas jaunākaspar piecdesmit gadiem. Pat oficiāli mums skaitās tā, ka pārtikas sadales sistēma nodrošina apmēram pusipārtikas minimuma par valsts cenām, un tam vidēja ģimene tērē trešo daļu savu ienākumu. Vēl trešā daļajāiztērē citām precēm, un tas nozīmē, ka otra puse nepieciešamās pārtikas kaut kādā mistiskā veidājāiegādājas par atlikušo ienākumu trešdaļu. Vai arī - jādzīvo pusbadā. Tagad tu saproti, kāpēc pie mumstirgošanās ir izdzīvošanas līdzeklis. Un viss cits, ko valsts atļauj, arī - tu redzēsi, ka pat Phenjanā zemtiltiem cilvēki tirgo cigaretes, bet vēl citi dara visu, ko vien valsts piecieš, - ir pusprivāti frizieri,velosipēdu remonts, apģērbu un apavu labošana. Loģiski, mūsu valstī sanāk, ka ar to galvenokārtnodarbojas sievietes - un sievietes arī kļūst par galvenajām ģimenes apgādniecēm.

Tu gribi zināt - bet ko sakarā ar ekonomiku visu šo laiku darīja valsts? Ivs jau tev teicu, ka līdzseptiņdesmitajiem gadiem viss bija labi tā vismaz mums likās. Taču tad Dienvidi sāka būvēt vienurūpnīcu pēc otras un importēja tehnoloģijas, bet mēs bijām sapirkuši gatavas iekārtas un rūpnīcas, unparādus atdot nevarējām, neko jaunu sākt arī ne. 1976. gadā mūsu valsts vienkārši pārstāja atmaksātkredītus par visām Rietumos iegādātajām rūpnīcām, tehnoloģijām - un nekas jauns ari vairs mums klātnenāca. Tā vietā mums bija kas cits - aizvien lielāka apsēstība ar pašnodrošināšanu, bet jaunumus, jaunastehnoloģijas, faktiski visu valsts mēģināja aizvietot ar jaunām un jaunām kampaņām.

Sākumā bija Čolimas gars. Čolima ir mūsu teiksmainais spārnotais zirgs, un kampaņa tika sākta līdzar 1957. gada piecgades plānu. Pirmrindnieki bija Čolimas jātnieki - ha, varbūt viņi tiešām vairāk parcitiem atsaucās kampaņas aicinājumam atteikties no zupas, lai strādniekiem retāk vajadzētu atrauties nodarba un doties uz tualeti. Bet pēc tam mums bija Ātruma kaujas, Triju revolūciju komandu kustība, kadstudenti devās uz laukiem un uzņēmumiem un stāstīja par jaunajām tehnoloģijām, kuras paši īsti labinezināja, bet patiesībā rakstīja ziņojumus par visu redzēto, un nometnes atkal papildinājās ar jauniemkadriem. Tad bija Phenjanas ātrums, tas pārvērtās kampaņā Viens cilvēks uzbūvē četrus dzīvokļus, bijaarī Deviņdesmito ātrums, Dabas pārveidošanas programma, pēc tam iestājās Grūtais gājiens, kas pēc tamtika pārdēvēts par Piespiedu gājienu uz galīgo uzvaru un Gājienu uz paradīzi. Par pēdējo jau cilvēkiņirgājās gandrīz vai skaļi - ierastākais joks bija pieminēt visus tos, kas uz paradīzi aizgāja jau bada

laikā…Tas viss ir tieši tā, kā rakstīja Grvels, - tev sākumā paziņo par jaunām uzvarām, bet pēc tam piebilst,

ka nekādas šokolādes nav un nebūs. Es vairs neatceros, kad pie mums veikalos bija šokolāde - vai vispārbija? Pat sojas saldo tāfelīšu sen vairs nav. Es tev tomēr nolasīšu Orvelu - domāju, ka pats tu to variuztvert vienīgi kā tādu eksotisku izdomu, bet tā nav nekāda izdoma, tā ir realitāte:

"Balss teleekrānā pārtrūka. Smacīgo istabu piepildīja skanīga, skaista fanfaru skaņa. Skrapstošābalss turpināja: "Uzmanību! Uzmanību! Tikko kā pienācis zibensziņojums no Malabaras frontes. Mūsuspēki Dienvidindijā guvuši izšķirošo uzvaru. Man uzticēts paziņot, ka šīs kaujas rezultātā kara beigas varkļūt par pārskatāmas nākotnes jautājumu. Klausieties ziņojumu." Gaidi nepatikšanas, nodomāja Vinstons.Un tiešām: pēc eirāziešu armijas sagrāves asiņainā apraksta ar prātu stindzinošiem nogalināto un sagūstītoskaitļiem sekoja paziņojums, ka no nākamās nedēļas šokolādes norma tiek samazināta no trīsdesmitgramiem uz divdesmit. [..]

Statistika sākotnējā izskatā ir tāda pati fantāzija kā uzlabotā. Visbiežāk nepieciešams, lai tu to izzīstuno pirksta. Piemēram, Pārpilnības ministrija plānoja ceturtajā ceturksnī izlaist 145 miljonus pāru apavu.Ziņo, ka patiesībā saražoti 62 miljoni. Taču Vinstons, pārrakstot prognozi, samazināja plānoto skaitli līdz57 miljoniem, lai plāns, kā vienmēr, izrādītos pārpildīts. Jebkurā gadījumā 62 miljoni nebūt nav tuvākipatiesībai kā 57 miljoni vai 145. Ļoti iespējams, ka apavus vispār nesaražoja. Vēl iespējamāk, kanoviens nezina, cik daudz tos saražojuši, un, galvenais, nevēlas zināt. Zināms tikai viens: katru ceturksniuz papīra saražo astronomisku daudzumu apavu, kamēr puse Okeānijas iedzīvotāju staigā basām kājām.[..]

It kā apstiprinot viņa vārdus, teleekrānā virs viņu galvām nospēlēja fanfaras. Taču šoreiz tā bijanevis uzvara frontē, bet Pārpilnības ministrijas ziņojums. - Biedri! - izsaucās enerģiska jauna balss. -Uzmanību, biedri! Galīgie dati par visu veidu patēriņa preču ražošanu rāda, ka salīdzinājumā ar pagājušogadu dzīves līmenis audzis ne mazāk kā par divdesmit procentiem. Šorīt pār visu Okeāniju vēlāsneapturams stihisku demonstrāciju vilnis. Darbaļaudis pameta rūpnīcas un iestādes un ar karogiem devāsielās, izsakot pateicību Lielajam Brālim par jauno laimīgo dzīvi viņa viedajā vadībā. Lūk, daži galīgierādītāji. Rūpniecības preces…"

Un par to, ko es teicu, - ka pat es vairs neatceros, kad veikalos bija šokolādi; un vai vispār kādreizbijusi: "Partijietis tāpat kā proletārietis cieš pašreizējos apstākļus daļēji tāpēc, ka viņam nav ar kosalīdzināt. Viņam jābūt atgrieztam no pagātnes tāpat kā no ārvalstīm, jo viņam jātic, ka viņš dzīvo labāknekā priekšteči un ka materiālās nodrošinātības līmenis pastāvīgi paaugstinās. Taču nesalīdzināmisvarīgāks iemesls pagātnes uzlabošanai - tas, ka nepieciešams aizsargāt partijas nekļūdīgumu. Runas,statistika, visdažādākie dokumenti jāpadara atbilstoši šodienai, lai pierādītu, ka partijas prognozesvienmēr bijušas pareizas. Vēl vairāk: nedrīkst atzīt nekādas pārmaiņas doktrīnā un politiskajā līnijā. Jomainīt uzskatus vai kaut vai politiku, - tas nozīmē atzīties vājumā…"

Lai gan nē - zini, ja ir lieta, kas nav mainījusies, tad tās ir mūsu valdības rūpes par to, ko cilvēkidomā un ko runā. Es tev droši varu teikt, ka nekur pasaulē nekas labāks un efektīvāks nav izdomāts, - piemums visi uzmana visus. Sāksim ar to, ka visi cilvēki pie mums ir sadalīti tā sauktajās tautas grupās in-minban, kurās ir no divdesmit līdz piecdesmit ģimeņu katrā. Tas nozīmē, ka vienā inminban ir viena lielasdzīvojamās ēkas trepju telpa, viena daudzstāvu māja, lauku māju kopums vai kas tāds. Tās ir mazākāsgrupas - pēc tam uz augšu jau ir rajoni - ku. Un katras inminban galvgalī ir viens atbildīgais ierēdnis,inmin- bančžan, kurš uzrauga grupu, norīko to sabiedriskos darbos, rīko sapulces utt. Jums Briljantu rokā -pie mums šo un citas vecās padomju filmas regulāri rāda televīzijā - bija tā jokainā un kareivīgā mājasvecākā. Mums inminbančžans ir kaut kas daudz nopietnāks. Mūsu inminbančžans jebkurā diennakts laikāvar ierasties pie saviem aizbilstamajiem mājās, un katrs grupas pārstāvis, kurš, piemēram, nenakšņomājās, ir spiests sazināties ar savas naktsmītnes inminbančžanu, kurš šo nakšņošanu speciāli iegrāmato. Jainminbančžans pasūdzēsies augstākiem priekšniekiem, viss var gadīties - smagu "noziegumu" gadījumā

var ciest pat visi, kas ir grupā…Un tad vēl ir obligātās sapulces - tai laikā, kad es vēl biju tur, katru dienu tās paņēma apmēram divas

stundas. Katra darbadiena sākas ar avīžu lasīšanas sapulci, bet tad vēl ir arī Varenā Vadoņa mācībusapulces, Lozungu izskaidrošanas sapulces, Atriebes sapulces, Ideoloģiskās cīņas sapulces, Dzīvespanākumu apkopošanas sapulces, Dziesmu mācību sapulces… Kas tur notiek? Viss ir pārdomāts -Atriebes sapulcēs stāsta par mūsu ienaidnieku zvērībām, Ideoloģiskās cīņas sapulcēs notiek obligātākritizēšana un paškritika, kur kādreiz kādu grēcinieku var pat piekaut, Dzīves panākumu apkopošanassapulces notiek tikai darba nedēļas beigās, un tad katram jānožēlo nedēļas laikā sastrādātie sliktie darbiun jāpakritizē pārējie, Dziesmu mācību sapulces - nu, tāpat skaidrs.

Atriebes sapulces… Tu domā, Ziemeļkorejā Orvelu neviens nav lasījis? Man šķiet, ka tieši piemums viņu arī ir lasījuši - un mācījušies. Redzi, man pat ir pierakstīts viņa citāts par sapulcēm: "Laikstuvojās vienpadsmitiem, un dokumentācijas nodaļā, kur strādāja Vinstons, līdzstrādnieki iznesa krēslus nokabīnēm un izlika tos telpas centrā lielā televizora priekšā - pulcējās uz ienaida divminūti. |..| Šausmīgsienaida divminūtē bija nevis tas, ka tev bija jāspēlē loma, bet tas, ka tu vienkārši nevarēji palikt malā.Kaut kādas trīsdesmit sekundes - un tev vairs nevajadzēja izlikties. It kā no elektrības lādiņa visiemsapulcējuša- mies uzklupa baiļu un atriobīguina zemiskie trīsuļi, izmisīga vēlme nogalināt, plosīt uniznīcināt sejas ar āmuru: cilvēki vilka sejas grimasēs un kliedza, pārvēršoties neprāšos. Turklāt ienaidsbija abstrakts un nevirzīts, to varēja pavērst jebkurā virzienā kā lodlampas liesmu…" Mums nav lielotelevizoru, bet tā arī vienīgā atšķirība.

Kāpēc tas vajadzīgs? Atkal Orvels visu pateicis: "Partijietim nedrīkst būt nekādu personisku jūtu unnekādu pārtraukumu entuziasmā. Viņam jādzīvo pastāvīgā nevaldāmā niknumā - neieredzot ārējosienaidniekus un iekšējos nodevējus, svinot kārtējo uzvaru, dievinot partijas varenību un viedumu.Neapmierinātību, ko rada trūcigā un vienmuļā dzīve, plānveidīgi novada uz ārējiem objektiem un izkliedēar tādiem paņēmieniem kā ienaida divminūtē, bet domas, kuras varētu novest pie skeptiska vai dumpīgagarastāvokļa, tiek nogalinātas jau iedīglī ar jau no mazotnes ieaudzinātas iekšējās disciplīnas palīdzību."Tā, redzi.

Dažādās darbavietās kaut kādas nianses var atšķirties. Vienās katra darba diena sākas ar nelielupusstundas politin- forināciju, pēc darba var gadīties arī paškritikas pasākumi un tamlīdzīgi, citur partijasdzīves kritikas pasākums var būt gan katru otro dienu, gan reizi nedēļā, gan reizi ceturksnī, bet polit-informācija notiek tikai katru otro dienu.

Kopumā tas vairs nav tik intensīvi kā kādreiz - tiek uzskatīts, ka partija ir izprotoša un ņem vērā, kacilvēkiem pēc darba vēl jāmeklē pārtika, jāstāv rindās un tā tālāk. Bet tas, ka partija un valsts joprojāmgrib visu zināt un visu kontrolēt, - tas gan ir fakts. Tu vienmēr esi kādas organizācijas vai struktūrassastāvdaļa - savas ikdienas sanāksmes ir pat sanatorijās, slimnīcās un atpūtas namos. Ja tu esi pensionārs,tev ir ikdienas kolektīvā politinformācija no rīta dzīvesvietā, ikvakara kolektīvais kritikas pasākums, kāarī iknedēļas kritikas pasākums, uz kuru atsevišķā kolektīvā pulcējas Strādnieku partijas biedri, jingming- tas ir, pensionāri un bezpartijiskie, kā arī jaunieši. Un, zini, uz sapulcēm vajag iet pat tad, ja neviensnespiestu - tieši tur laiku pa laikam tiek pasniegtas deficītas lietas kā Lielā Vadoņa dāvanas. Nu,televizori gadās reti, bet toties cukurs, gaļa, augļi - tas gan, tas gan.

Starp citu, interesanti pie mums ir tas, ka kārtīgam un lojālam pilsonim ir jādomā arī, ko varētuuzdāvināt Vadonim. Nu, teiksim, kaut ko, ko tev atsūtījuši ārzemju radi, kaut kādus īpašus medikamentus,vienalga, ko, ja tikai tas ir nozīmīgs. Tad tev no valdības parasti atsūta pateicības vēstuli par dāvanu, unšo vēstuli nekādā gadījumā nedrīkst izmest. Ja gadās nepatikšanas - ne jau pavisam lielās, bet tādas mazas-, šādas vēstules ļoti palīdz. Tu parādi varas pārstāvim, ka tu patiesībā esi labs pilsonis un ļoti mīliVadoni, un tev droši vien piedod.

Skolā atkal ir katru nedēļu jāiesniedz pārskats par savu aizvadīto nedēļu ar trim ailēm - sliktie darbi,labie darbi un ziņojumi par biedriem. Jā, kāpēc gan lai skola būtu izņēmums? Vai varbūt bērnudārzs -

kāpēc? Klase skolā sastāv no sešu skolēnu vienībām - zhu, un katrā no tām bērniem ir jāziņo citam parcitu, ja nu kas. Un kontrole jau nebeidzas tikai ar darbu un mājām - ja tu kādreiz pie mums tiešāmaizbrauksi, paprasi, lai tev parāda kādu autoostu. Tev neparādīs, jo tādu vienkārši nav - nav vajadzības.Tiek uzskatīts, ka braukāt pa valsti vienkārši tāpat nav nekādas vajadzības, tāpēc arī starppilsētutransports mums īpaši nav vajadzīgs. Degvielas tāpat ir maz, autobusu ir maz un veci, - kāpēc kādamjābraukā? Tā nu tas arī ir - ja tev pēkšņi saslimst radinieki kaut kur citā rajonā, tev ir jādabū speciālaatļauja - yoheng zhong. Bez tās - nekur. Un, kad tev ir atļauja, tu vari sākt meklēt transportu - vilcieni vēlkursē, tikai parastajiem cilvēkiem guļamvagoni nav paredzēti. Tālāk - ar gadījuma transportu.

Vari, protams, mēģināt kaut kur tepat valstī aizbraukt bez atļaujas - bet jau stacijā viss ir ļotinopietni. Uz perona iespējams tikt tikai caur kontrolpunktu, un vajadzīga ne tikai biļete, bet arī braucienaatļauja. Bet bez atļaujas braucot, rēķini pats: par tevi nekavējoties noziņos inminbančžans, papildus tamceļi ir pilni ar patruļām un posteņiem, nevienam tu tāpat vien garām netiksi… Jā, bet ir tomēr labā ziņa -tagad jau posteņu ir daudz mazāk. Agrāk uz simt kilometriem bija kādi pieci, tagad palicis labi ja viens,protams, ja nav runa par pierobežu. Un ir otra, vēl labākā ziņa - tagad tu vari mierīgi tikt cauri ar kukuli.Totālā kontrole joprojām darbojas, ar visiem inminbančžaniem un policijas ziņotājiem un tamlīdzīgi, bettas vairs attiecas tikai uz politisko pusi. Pamēģināsi kaut kur pulcēties? Tevi nekavējoties pamanīs, sodīs- un reizē ar tevi ari tavu ģimeni. Ari propaganda joprojām strādā - tu vari nešaubīties, ka mūsu zemēabsolūtais vairākums par ārpasauli zina tikai to, ko valsts viņiem atļauj zināt. Kad mūsu televīzija rādademonstrācijas Dienvidkorejā, ka tu domā, cik ir cilvēku, kuri domā - oi, cik viņiem tiešām lur ir slikti,bet cik ir tādu, kuri tomēr aizdomājas - o, kāda pie viņiem ir brīvība, ja viņi var demonstrēt pret valdību?Redzi, cilvēku lielākajai daļai nekāda brīvība ari nemaz nav vajadzīga - ne pie mums, ne kur citur.

Neatļauti kontakti ar ārzemniekiem pie mums vienkārši nav iespējami, - ja kādreiz aizbrauksi, patssapratīsi, kāpēc. Pat bibliotēkās visa literatūra, kas iznākusi vairāk nekā pirms 10-15 gadiem, irspecfondos - jo kāds taču var izlasīt kaut ko tādu, kas vairs nesaskan ar oficiālo realitāti. Nekādainterneta, pat ne mobilā telefona - ja tu pie mums aizbrauksi, tev mobilo telefonu atņems jau lidostā.Vienubrīd, ap 2002.-2003. gadu, mums gan tika atļauta mobilo telefonu iegāde un izmantošana, unparādījās jau pirmie daži tūkstoši abonentu, taču tad 2004. gadā bez jebkādiem skaidrojumiem tika izdotsrīkojums mobilos telefonus nodot varas iestādēm - bez jebkādām kompensācijām. Tā ka pašlaik mobilietelefoni teorētiski tiek lietoti Ķīnas pierobežā, kur var "noķert" lielās kaimiņvalsts tīklu, - un, protams, arīmobilais telefons tavā īpašumā, ja vien tu neesi partijas vai armijas funkcionārs, ir noziegums.

Bet arī tā te ir bijis vienmēr. Mums te nekādas demokrātijas vispār nekad nav bijis, - bija karaļavara, tad japāņu okupanti, tad pašreizējais režīms, un viss. Korejai, ja tu nezini, bija viena no senākajāmun stabilākajām vergturības sistēmām pasaulē, to likvidēja tikai pašās 19. gadsimta beigās. No Phenjanasiedzīvotājiem divas trešdaļas bija vergi. Un tu domā, ka Dienvidkorejā ļaudis labāk zina, kas notiekZiemeļos? Nekā. Līdz kādam 1987. gadam vēl varētu strīdēties, kura zeme bija autoritārāka undiktatoriskāka - Ziemeļi vai Dienvidi. Vēl tagad, ja dienvid- korejietis bez savu varas iestāžu atļaujasdosies uz Ziemeļiem, mājās viņam draud cietums - un tā nav nekāda oficiālā propaganda, tā ir realitāte.Bet, kā jau teicu, tas viss aizvien vairāk sāk attiekties tikai uz svētajām lietām - uz ideoloģiju, uz partiju,uz politiku. Bet ekonomikā - redzi, Kriminālkodeksā mums tagad ir atšķirība pat starp ekonomiskajiem unpolitiskajiem bēgļiem. Tu zini, piektajā aprīlī mums ir Hanshikil - Mirušo diena, un man stāstīja, ka valstspat to ir sākusi pieciest, kaut arī mirušie tiek "baroti" ar rīsiem.

Tā ka - jā, par tiem pašiem iekšējiem braucieniem bez atļaujas pienākas sods, bet var iztikt arī arkukulīti, un neviens tevi par to nevainos. Un ar kukulīti tagad var iztikt gandrīz visur, ja runa ir tikai parekonomiku. Kā tu domā - no kurienes pie mums cilvēki tiek pie japāņu pulksteņiem un saulesbrillēm? Vaipie japāņu divriteņiem - augstākais šiks, starp citu, ir lietots Sea

Guli modelis. Pie mums jau sen ir divas ekonomikas - oficiālā stāv, tāpēc valdība un partija pieveracis uz neoficiālo. Un, kamēr tiek pievērtas acis, nopirkt un pārdot var jebko, ja tikai visi, kam jāiesmērē,

tiek iesmērēti. Japāņu saulesbrilles - tas cilvēku acīs nozīmē tikai to, ka jums ir sakari un līdzekļi. Zeltazobi - tev dzīvē viss kārtībā. Kas pašlaik jauneklim vajadzīgs pirmajam randiņam? Seiko pulkstenis, zeltazobs un ādas kurpes. Un vēl vajadzīgs izdomāt, kā visu šo mantību parādīt, - piemēram, tu satiecies zemlaternas, lai vari uzsmaidīt un meitene pamana zobu, tad tu apskaties, cik pulkstenis, un nospļaujies zemē,tieši blakus kurpēm…

Mums patiesībā ir viss, kas vajadzīgs ekonomikai, - mums ir cilvēki, kas aizdod naudu ar 10-30procentiem mēnesī, mums ir starpnieki, ārvalstu valūtas pelnītāji, neoficiālas īpašumtiesību maiņasnodrošinātāji. Jā, mūsu voni ir "koka nauda", bet arī ar tādu visu ko var izdarīt, - kaut kāda nauda irlabāka par nekādu. Dzīvokļus piešķir, sadala un pārdala valsts, bet jau sen viss ir "sakārtots": pat avīzēsrakstīja, kā mūsu parauga Kvangboka ielā Phenjanā jaunajos namos strādnieku vietā dzīvokļus neoficiālibija saņēmusi vesela virkne funkcionāru. Pat noziedzība sāk parādīties, - runā, ka ziemeļu provincēstirgos jau esot jāmaksā par "jumta" pakalpojumiem…

Slēptā formā mums jau sen ir viss - oficiālajā kino pirmais skūpsts parādījās tikai pirms dažiemgadiem, filmā Viņpus prieka un bēdām, bet visi zināja, ka jau astoņdesmitajos gados Phenjanas Pothonganviesnīcā darbojās ārzemniekiem domāts publiskais nams ar meitenēm no Taizemes un Filipīnām. Un tagadkatrs zina, ko domāt, ja viņam stacijā vai zem tilta - tās ir mūsu brīvākās vietas - klāt pienāk sieviete unprasa, vai viņš nevēlas iegādāties astoņkāji vai ziedu kurvi. Bet valsts to piecieš. Un tai pašā laikātelevīzijā tika paziņots, ka biksēs tērpta sieviete uz divriteņa - tas nav īsti atbilstoši morāles normām, unPhenjanā sievietes ar divriteni kopš tā laika vairs nebrauc. Skolās visi joprojām slavina Vadoni - bet visizina, ka skolās parādījušās pat bandas, ir bijuši pat līķi, un vainīgo liktenis vienmēr bijis atkarīgs tikai notā, kas ir vecāki. Pie mums ir īsti opija magoņu lauki, bet oficiāli tie skaitās balto zvaniņu ziedu lauki. Kotur runāt - ja tev ir īsta nauda, vēlams, valūta, tu, bēgot no valsts, līdz robežai vari nokļūt ar vilcienu untur noalgot gidu…"

* * *Dieviņš bieži vien rīkojas netaisni un vienkārši ņirdzīgi. Dienu no dienas izskatījās, ka tūlīt, tūlīt

Čižiks pateiks pašu galveno - to, ko es patiesībā visvairāk kāroju dzirdēt. Kas īsti notika ar viņu pašu? Nejau tikai fiziski vien, - kā viens cilvēks spēja izdomāt, ka brīvība viņam tomēr ir svarīgāka par visu, kasnu pasaulē viņam vēl bija atlicis? Kā tieši viņš aizbēga? Kas notika tālāk? Kas ir tas viss, ko viņš man,muļķītim, varētu pastāstīt par, viņaprāt, dzīvē galveno? Beigu beigās - kas viņš īsti bija? Jo arī vissbrīžam nesakarīgais stāstījums - par ko vēlāk pārliecinājos, ķeroties pie grāmatām un citiem publiskiemavotiem - jau brēktin brēca: šis ir cilvēks, kurš savā zemē pilnīgi noteikti ir piederējis pieinformētākajiem un arī domājošāka- jiem pieciem procentiem…

Kino, protams, izrādītos, ka Čižiks patiesībā bijis kāds nebūt Vadoņa ārlaulības dēls, kurš aizbēdzisnelaimīgas mīlestības dēļ uz budža meitu - vai varbūt pēc kārtējā portreta nejaušas apķēpāšanas. Bet reālādzīve, kā mēs visi labi zinām, nozīmīgās detaļās ņem un atšķiras no kino. Nākamajā rītā Čižika vienkāršivairs nebija. Blakus gultā gulēja iezilgans kaut kas, kas, spriežot pēc visa, bija pirms gaidītās nāves vēlsakošļāt paspētie pieraksti, atstājot tikai to ārējos tīstokļus un ari jautājumu - vai tiešām varētu būt, kacilvēks spēj melot un fantazēt šādi? Tik detalizēti, tik pārliecinoši - un izfantazēt ko TĀDU? Nē, tā cilvēkinemelo. Bija skaidrs, ka stāstījuma objektu es nudien gribu redzēt paša acīm. Un tā tas tobrīd ari palika.

2. ORVELA VALSTĪBA Es dodos uz Phenjanu - nanun Pjongjange gamnida, jā - je, nē - anijo, atvainojiet - jobosio, es

nesaprotu - modaradurossoju. Tā vietā, lai atkārtotu šos varbūt noderīgos vārdiņus, es pie sevis purpinukaut ko pavisam citu - vienmuļu, skumīgu, nedaudz izmisušu. Un ko gan citu, izņemot skumīgu "aijaijai,aijaijai, aijaijaijaijaijaijai", var sagaidīt no cilvēka, kas jau atkal gandrīz ievēlies kārtējā nepamanītajābedrē, - šķiet, padsmitajā pēdējās pusstundas laikā. Un kā gan lai es to arī būtu pamanījis, ja apkārt valdatik piķa melna tumsa - un tas ir nevis kaut kādos kārtējos džungļos vai tuksnešos, bet gan lielpilsētā.Varbūt nedaudz dīvainā lielpilsētā, ņemot vērā, ka varas iestādes uzskata par labāku precīzi nenosaukt,cik īsti tajā ir iedzīvotāju - tiek minēti skaitļi no diviem līdz pat četriem miljoniem. Un tas - valstī, kurasiedzīvotāji itin visā, ieskaitot pārvietošanos, dzīvesvietas un, protams, neapdomīgi izteiktas domas, tiekuzmanīti ciešāk nekā jelkur citur pasaule..

Vārdu sakot, es soļoju pa naksnīgo Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas vai vienkāršiZiemeļkorejas galvaspilsētu Phenjanu. Zobos čirkst smiltis - no Iekšējās Monoglijas un Gobi tuksnešalīdz pat Phenjanai šoreiz pat vēlāk nekā parasti atceļojusi neliela smilšu vētra. Bet iekšējā balss aizvienskaļāk dīc - nevajadzēja, nevajadzēja, nevajadzēja tev nekur iet. Pat ja šajos rakumos, kas dienas laikāizskatījās pēc visnotaļ civilizētas ielas, nenolauzīsi kaklu vai kādu maznozīmīgāku ekstremitāti,nepatikšanas vien sanāks, un ne tikai tev vien. Tu esi valstī, kur cilvēks netiek uzskatīts par indivīdu, betgan par sabiedrības sastāvdaļu, un tie nav nekādi tukšie vārdi vien. Nepatikšanas būs pirmkārt jauviesnīcas personālam, kas nebija pietiekami uzmanīgs un nepamanīja tavu naksnīgo aizšmaukšanu notālredzīgi uz salas Tedonga upē novietotās ārzemnieku viesnīcas.

Nē, nē, skaitīsim tālāk - nepatikšanas būs arī gidei, gides palīdzei - stažierei un šoferim, kas laikusnepiefiksēja un nenovērtēja tavus ļaunprātīgos nodomus. Jā, tu varbūt pirmajās divās Phenjanasapmeklējuma dienās arī izlikies īsts paipuisītis, - bet vienalga, gan jau vietējie čekisti būs citās domāspar to, ko profesionālajiem darbiniekiem vajadzēja un nevajadzēja pamanīt. Tad viņi vēl noteiktipārbaudīs tevis safotografētos kadrus, un arī tur gidei un kompānijai sanāks vienas vienīgas nepatikšanas,- protams, nekādi militārie objekti nav fotografēti, bet kas tie tādi par graustiem tikuši kadrā, kas tie parcigarešu tirgoņiem zem tilta, kas tie par bērniem, kuri parauggalvaspilsētas centrā plastmasas kannās lejūdeni no aprepējušiem krāniem?

Ak jā, un vēl jau nabaga Krievijas tūrisma kompānija - tā pati, kuru tu tik nejauki pieblēdīji. Kad tusavos meklējumos - kā īsti tikt līdz pasaules, ļoti iespējams, absolūti eksotiskākajai valstij - nonāci līdzšim miniatūrajam kantorītim, tev taču skaidri un gaiši tika pateikts: Ziemeļkoreja ir ļoti speciāla valsts,kurai ir savi noteikumi. Viens no būtiskākajiem skaidri un gaiši ierakstīts šīs valsts Ārlietu ministrijascirkulārā, par kuru taču tiki informēts arī tu: "Žurnālistiem un rakstniekiem nav tiesību iebraukt KTDRteritorijā ar tūristu vīzu." Un kurš tad nekavējoties melīgi uzdevās par kaut kādu mārketinga konsultantu,cerot, ka Ziemeļkorejas - kurai taču ir pat pašai savs no pasaules noslēgts intranets - ierēdņiem navienācis prātā katra vīzas pieprasītāja vārdu iegūgļot un paskatīties, kas tad nu tur izlēks? Domā, katūrisma kantorītim pēc šī joka atklāšanās tūristu sūtīšanas bizness uz eksotisko vietu neapklāsies?…

Vārdu sakot, padoties nedrīkst - galu galā nonākšana šeit tik tiešām nebija nekāda vieglā.Ziemeļkoreja ir ļoti speciāla vieta - pirmām kārtām jau ar to, ka tūristus labākajā gadījumā pacieš, betnekādā gadījumā pēc viņiem nealkst. Tas ir - valsts jau it kā saprot, ka tūristi ir nepieciešami vismaznelielas valūtas straumītes nodrošināšanai, un kādi piecdesmit tūkstoši gadā, galvenokārt no Ķīnas, arīciemos atbrauc. Taču vienlaikus valsts ari ir vairāk nekā pārliecināta par visām tām nelaimēm un postu,ko neizbēgami rada tūristu straume. Tas taču bija neviens cits kā pats Ziemeļkorejas Mīļotais VadītājsKims Čen Irs, kurš 1998. gadā, tiekoties ar Japānas ziemeļkorejiešu organizācijas Chongryon (to rakstaarī Chongryuon vai Chosensoren) - Korejas rezidentu ģenerālās asociācijas Japānā pārstāvjiem, skaidri

un gaiši paziņoja: "Mēs neesam izolacionisti, bet vēlamies saglabāt status quo. Mēs negribam, lai tūristuordas šeit ierastos un izplatītu AIDS, un piesārņotu mūsu zemi."

Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? To, ka - ja jūs mēģināsiet tā vienkārši zvanīt uz kādu no nedaudzajāmZiemeļkorejas vēstniecībām (mums reāli - no sakontaktēšanās viegluma viedokļa - tuvākā ir Maskavā) unpaziņosiet, ka, lūk, alkstat jau drīz doties ciemos uz šo brīnišķo valsti un izlodāt to krustām šķērsām, jūspieklājīgi vai mazāk pieklājīgi pasūtīs. Pasūtīs labākajā gadījumā uz kādu no nedaudzajām tūrismaaģentūrām pasaulē, kas tiešām nodarbojas ar tūristu nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju. Nekāda došanās uz savugalvu, pat nekāda avio vai vilciena biļešu iegāde bez neskaitāmām atļaujām un saskaņošanām nav patiedomājama, - aizmirstiet. Lielākais, uz ko varat cerēt - palūkoties uz Ziemeļkoreju no tās Dienvidukaimiņienes puses pāri 38. paralēlei, kas sadala abas joprojām naidīgās valstis.

Pēc cītīgas meklēšanas šādas tūrisma aģentūras atradās precīzi trīs - pa vienai Ķīnā, Zviedrijā unKrievijā. Turklāt pirmajām divām bija pa kādam nepatīkamam defektam - ķīniešu variants paredzējaobligātu braukšanu caur Pekinu, kam savukārt vajadzētu iegādāties Ķīnas vīzu (un tas olimpiādespriekšvakarā nebūt nebija tik vienkārši), bet zviedri bija gatavi vest tikai un vienīgi palielā grupā.Savukārt krievu variantā gan vajadzēja Krievijas vīzu, lai aizbrauktu uz Maskavu pēc ziemeļkorejiešuvīzas un no turienes tad arī startētu Phenjanas virzienā, pārsē- žoties Vladivostokā, taču vīza bijanokārtojama krietni ātrāk un vienkāršāk, arī cena bija salīdzinoši pieņemamāka, lai gan, ņemot vērā valstseksotikas koeficientu, vienalga diezgan briesmīga.

Protams, nekādas garantijas saistībā ar Ziemeļkorejas vīzas izsniegšanu vai neizsniegšanuneuzņēmās neviena no trim tūrisma kompānijām, taču paradoksālā kārtā daudz problemātiskākaizrādījās… nokļūšana līdz Vladivostokai. Lieta tā, ka katru nedēļu no Vladivostokas uz Pbenjanu kursēviena vienīga zie- meļkorejiešu Koryo Air kompānijas Tu markas lidmašīna, un, ja nu gadījumā reissMaskava-Vladivostoka tā kārtīgi nokavējas, jums atliek izvēlēties - nedēļu padzīvot Vladivostokā vai arīceļu no Rīgas uz Maskavu mērot vēlreiz. Pēc tieši šāda nepatīkama atgadījuma es izvēlējos otro variantu,un lādiņš tik tiešām otrreiz tai pašā bedrē neiekrita, bet - tas nebija ne lēti, ne viegli.

Taču jau tūlīt pēc atbraukšanas - nē, patiesībā vēl pirms tās, - bija skaidrs, cik daudz ko es šajājaukajā eksotiskajā valstī neie- raudzīšu tāpēc, ka tai ir pilnīgi citas ieceres un nostādnes attiecībā uz to,ko iebraucējam redzēt un ko tomēr neredzēt. Un ne tikai tāpēc, ka jau iepriekš tiku brīdināts - mobilaistelefons jums, cienītais tūrist, tiks uz laiku atsavināts jau lidostā un atdots tikai prombraucot, betfotoaparāta objektīvam nevajadzētu pārsniegt 150 milimetru, pretējā gadījumā to konfiscēs (kā rezultātāsavu teleskopisko piecsimtnieku tiešām drošības dēļ atstāju mājās, savukārt trīssimtnieks acīmredzot tikļoti neizskatījās pēc spiegu instrumenta, lai pievērstu mazo dzelteno čekistu uzmanību). Izsakotiesvārdiem, ko savā kaut kur interneta plašumos atrodamā Ziemeļkorejas apmeklējuma aprakstā izteicis labipazīstamais krievs Artēmijs Ļebedevs, "Ziemeļkorejā dzelzs aizkars novietots nevis vertikāli gar robežu,bet gan horizontāli, vienmērīgi nosedzot visu valsts teritoriju".

Jau pirms brauciena bija skaidrs - nebūs te nekādas brīvās pārvietošanās, nebūs nekādas ielūkošanāsparasto (nevis valsts īpaši atlasīto) ziemeļkorejiešu dzīvē, nebūs nekādu braucienu uz, piemēram,savulaik briesmīgā bada skartajām ziemeļu provincēm, vēl vairāk, nebūs pat nekādas staigāšanas paielām, kur acis rāda. Tā vietā - jau iepriekš valstiski apstiprināta programma, kuras izstrādātājiem tavasvēlmes, maigi izsakoties, ir pilnīgi vienaldzīgas. Tajā gan ir milzīgs daudzums apmeklējamu objektu, tačutie visi ir divu sugu pārstāvji - vai nu ūdenskritumi, kalni, alas un citi dabas brīnumi, vai arī pieminekļi,memoriāli, revolucionārie muzeji un atkal pieminekļi. Izvēles iespēju - nekādu, tā ka faktiski jau pirmsbrauciena bija vairāk nekā skaidrs - ja tu, cilvēks, vēlēsies redzēt kaut ko no īstās dzīves, kaut jel ko notā, ko tev jau pirms pāris gadiem no nāves gultas bubināja nabaga Čižiks, nāksies tā vai citādāk saspringt.Protams, kādreizējā padomju cilvēka dzīves pieredze var ļoti nākt par labu, saskatot naiva rietumniekaacij neredzamas lietas, bet - vai tik nebūs par maz arī ar to…

Pirmais iespaids ir radies jau ceļā - nē, tik ļoti, ļoti, ļoti briesmīgi te nemaz nav, arī dzelzs

priekškars kaut kā nav manāms. Lidmašīna - jā, padomju, bet pamatīgi modernizēta, iekšpuse - visnotaļikdienišķa, turklāt nemaz tik bieži nav iespējams monitoros novērot ainu, ko rāda lidmašīnas priekšgalāuzstādīta kamera. Cilvēki "netīšām" izsēdināti tā, lai ziemeļkorejieši nesēdētu blakus rietumniekiem, betkas nu tur liels. Arī kontroles procedūras pēc ielidošanas lidostā neko īpaši neatšķiras no tām, kasjāpiedzīvo vai pēc ikviena starptautiskā pārlidojuma. Jā, kaut kādi vadoņu plakāti pie sienām karājas, arīcilvēku visdažādākajās uniformās ir druscīt padaudz, bet citādi - viss ir gluži pieklājīgi un kārtīgi.

Pat mana līdzpaņemtā grāmatiņa - protams, Džordža Orvela Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri,jo kas gan cits būtu pārlasāms šādā valstī, - nevienu īpaši neieinteresē Muitnieku drošībnieku nedaudzsamulsina tikai tukšā ligzda portatīvā datora sānos, kur būtu jābūt kaut kādu karšu ievietošanas ierīcei,taču arī pazudušo iekārtu vai kādus citus nelegālus priekšmetus dažādās mana ķermeņa atverēs nevienstāpēc pat nedomā sākt meklēt. Jā, telefons, kas vēl paspējis uzrādīt mobilā operatora PRK 03 esamībuēterā, protams, tiek nekavējoties aiznests nezināmā virzienā, vietā izsniedzot gauži trausla paskatarīspapīra dokumentu, - bet tas tad arī viss.

Gan šis tas kļūst skaidrāks, kad mana nākamo dienu neatņemamā un neatlaidīgā pavadone gide maniārzemnieku pietiekami kuplajā un daudzveidīgajā barā nekļūdīgi atrod bez jebkādiem dokumentiem vaicitām norādēm un pietiekami dzelžaini aizstūrē pie turpat netālu novietota mikroautobusiņa. Tur arī kļūstskaidrs, ka par maniem pāris tūkstošiem eiro mani nākamās dienas uzraudzīs draudzīga trijotne novalstiskā kantora, kas oficiāli saucas Korea International Travel Company, - jau gana cienījamā vecumagide, kas pietiekami tekoši runā krieviski un kādreiz pat stažējusies Maskavā (no kuras atcerasastoņdesmito gadu beigu supertukšos veikalus), divdesmitgadniece stažiere, kas savukārt runā saprotamā,bet gana īpatnā angļu valodā un, pēc visa spriežot, gides krieviski runāto nesaprot, kā arī šoferis, kuršnerunā - vai arī ārkārtīgi talantīgi izliekas, ka nerunā — nevienā citā valodā, izņemot korejiešu.

Arī pirmie iespaidi, braucot uz viesnīcu un pārmaiņus čalojot te angliski, te krieviski (un pie reizespārliecinoties par Či- žika teiktā patiesīgumu - korejieši tiešām ir apsēsti ar skaitļiem, jo tik daudz dažāduvalstiski nozīmīgu ciparu pārdesmit minūšu laikā man vēl neviens un nekad nav mēģinājis ieborēt), irdiezgan skaidri - nabadzīgās, bet neatkarīgās un lepnās valsts naidnieki šo to ir pārspīlējuši. Ir pavēlavakara stunda, un tieši tāpēc acīmredzams, ka Ziemeļkorejas galvaspilsētā elektrības ir pietiekami daudz:ielas varbūt arī nav bezgala koši apgaismotas, neona izkārtņu ir pamaz, bet ielu malās daudzstāvudzīvojamo māju logos gan lielākoties neredz ne aizkarus, ne abažūrus, taču ekonomisko spuldzīšuspokainā gaisma tajos deg - simtos, simtos, tūkstošos. Ielās arī ir pietiekami daudz automašīnu - pārisdienu vēlāk mēs pat nokļūstam piecminūšu korķī. Viesnīca gan atrodas uz salas pa vidu Tedonga upei, kassadala Phenjanu uz pusēm un arī pēc platuma izskatās aptuveni līdzīga Daugavai, - taču neredz neautomātus, ne dzeloņdrātis, ne citus kārtīga totalitāra režīma atribūtus.

Vārdu sakot, sanāk viena vienīga vilšanās, kas neko nemazinās arī viesnīcas numuriņā. Es tiekuiemitināts četrzvaigžņu Yanggakdo International Hotel viesnīcas četrdesmit trešajā - Rietumu tūristu -stāvā, kur visas uzturēšanās laikā nevienu citu rietumnieku man tā arī neizdodas pamanīt. Uzraugi ne aizdurvīm, ne liftos nestāv, trešā svaiguma televizors rāda ne tikai kādu mistisku Krievijas kanālu, bet arīBBC, logiem jau atkal dzeloņdrāšu priekšā nav, - lai gan ko tām būtu darīt simt metru virs zemes? Skatspa logu vēlreiz parāda, ka naidnieku runas par elektrības badu ir vismaz krietni pārspīlētas - uz visāmpusēm māju logos deg gaisma. Un ko nu runāt par spoži izgaismoto Čižika pieminēto Čučhes kolonnu - japrecīzāk, Čučhes idejas torni - ar sarkano lāpu galotnē, kas kopumā patiešām atgādina neko citu kāSaurona aci Mordoras tornī. Tiesa, attaisnojums ziemeļkorejiešiem ir tas, ka būvēta šī epohālā celtne tikakrietni pirms Gredzenu pavēlnieka triloģijas uzņemšanas; tad jau drīzāk jautājums, vai tik noziemeļkorejiešu veikuma nav iedvesmojies režisors Pīters Džeksons.

īsa izlūkošana visticamākajās viesnīcas numuriņa vietās nekādus mikrofonus un kameras - kam,ņemot vērā vispārējo Zie- meļkorejas tehnikas attīstības līmeni, visdrīzāk vajadzētu būt dušas uzgaļalielumā, - neatklāj, taču nekādas ēverģēlības numurā sastrādāt vienalga nav vēlēšanās. Kaut kā gluži

nejauši at-, šķiras pareizās Orvela lappusītes ar pareizajām pamācībām: "Protams, neviens nezināja, vaiviņu konkrētā brīdī novēro vai ne. Vai bieži un pēc kāda grafika pie tava kabeļa pieslēdzas domu policija,- to varēja tikai minēt. Nav izslēgts, ka izsekoja ikvienu - un cauru diennakti. Jebkurā gadījumā pieslēgtiesvarēja jebkurā mirklī. Nācās dzīvot - un tu dzīvoji pēc pieraduma, kas bija pārvērties instinktā, -apzinoties, ka katru tavu vārdu noklausās un katru tavu kustību, kamēr nodziest gaisma, novēro. [..]Partijas biedrs no dzimšanas līdz nāvei dzīvo domu policijas acu priekšā. Pat palicis vienatnē, viņš nevarbūt pārliecināts, ka ir viens. Lai kur viņš būtu, guļ vai ir nomodā, strādā vai atpūšas, ir vannā vai gultā, -viņu var novērot, un viņš nezinās, ka viņu novēro. Vienaldzīga nav neviena viņa rīcība. Viņa draugi, viņaizklaides, viņa attiecības ar sievu un bērniem, sejas izteiksme, kad viņš ir vienatnē, vārdi, ko viņšmurmina miegā, pat raksturīgas ķermeņa kustības - tas viss tiek rūpīgi izpētīts."

Labi, es gan neesmu partijas biedrs, toties sākotnējā izlūkošana uzskatāmi parāda, ka es tiešām esmunonācis valstī, kurai neklājas viegli, bet kura tomēr "sejas saglabāšanu" uzskata par teju vai vissvarīgākodzīvē tāpat kā katrs korejietis, vienalga, no Ziemeļiem vai Dienvidiem. Trūkuma pēdas astoņdesmitajosgados franču būvētās viesnīcas numuriņā ir acīm redzamas tāpat kā milzīgie, pat aizkustinošie pūliņi tās arpie rokas esošiem līdzekļiem padarīt iespējami nemanāmas. Palagos izmazgājušies nelieli caurumiņi,kuriem virsū uzdiegts kaut kas puķītēm līdzīgs, vannas emaljā izrūsējušais caurums rūpīgi pie- krāsots areļļas krāsu, dušas šļūtenes dzelzs tinums pajucis, taču papildināts ar attāli pieskaņotas krāsas drātsvijumiem… Vārdu sakot, nav bagāti, bet kārtīgi, solīdi, pieklājīgi, cienījami. Redzams, ka cilvēkiemneklājas izcili, bet viņi ir saglabājuši normālu līmeni, teiksim tā.

Tieši šis pats pirmais iespaids saglabājas, nākamajā dienā uz visām pusēm snaikstot galvu pamikroautobusiņa logiem, - par to, ka varētu palaist mani pilsētas ielās, nav ne runas: mums ir programma,un tā jāievēro. Savukārt pa logiem redzamais liek atminēties Bradt ceļveža izteikto domu par Phenjanu kāvitrīnpilsētu un ideālu prāta konstruktu, kur viss ir tieši tā, kā to ir gribējis dižais prāts un plāns. Nekādugraustu vai privātmāju piepilsētu, viss skaidri un saprotami, - pilsēta sākas un beidzas skaidri saprotamāvietā, var gandrīz vai ar lineālu novilkt līniju. Acīmredzami ir bijis vienots plāns, saskaņā ar kuru irbūvēta visa pilsēta - milzum plaši prospekti ar malās sarindotām daudzstāvu ēkām, taisni leņķi, dzelžainaģeometrija, tā ka Eikllds būtu vienkārši sajūsmā. Nav bagātīgi, bet kārtīgi, nav graustu rajonu, navizbadējušos cilvēku, nav netīrumiem piebērtu ielu.

Vienīgais, kam dižajam prātam, pēc visa spriežot, vienkārši pietrūcis līdzekļu, ir vairāk nekā trīssimtmetru augsts piramīd- veida pusgrausts - pirmais siluets, kas kā īsts milzis izceļas uz kopējā Phenjanasfona, tuvojoties galvaspilsētai no provinces, un ir redzams arī faktiski no ikvienas pilsētas vietas. Savāziņā tas ir atgādinājums par nekad nerimušo Ziemeļu un Dienvidu sacensību un vispār korejiešiempiemītošo sacensības garu kā tādu - ja konkurentam, pretiniekam vai kam citam kaut kas ir, tad arī man,lai "saglabātu seju", vajag kaut ko nebūt ne sliktāku, bet drīzāk jau labāku. Ja vienam koncernam irautoražošanas līnija, tad vajag arī otram; ja Dienvidkorejā ir olimpiāde, tad Zie- meļkorejai vajag kautvai Pasaules jaunatnes festivālu; ja Seulā tiek uzbūvēts 65 stāvu debesskrāpis - visaugstākais visā Aus-trumāzijā, tad… nu, paši saprotat. Rezultātā iecerēta un pat uzslieta tika trīssimtinetrīga 105 stāvuviesnīca Ryugvong HoteI ar pieciem rotējošiem restorāniem virsotnē un ieplānotiem 3000 numuriem,taču… 1991. gadā līdzekļu trūkuma dēļ pārtrauktā celtniecība tā arī nav atsākta, lai gan laiku pa laikamparādās ziņas par atrastu investoru.

Patiešām interesanti, vai tā visnotaļ ir tikai nejauša sakritība, ka nepabeigtā būve tik precīzi atbilstkādam gadu desmitus iepriekš radītam aprakstam - protams, no tā paša Čižika iemīļotā Džordža Orvela:"Patiesības ministrija izteiksmīgi atšķīrās no visa apkārtējā. Šī milzīgā piramīdveida ēka no balta betonaslējās, pakāpiens pēc pakāpiena, trīssimt metru augstumā. No sava loga Vinstons varēja izlasīt uz baltāsfasādes elegantā šriftā uzrakstītos trīs partijas lozungus: karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana irspēks. [..] Dažādās Londonas malās atradās vēl tikai trīs līdzīga izskata un izmēru ēkas. Tās tik ļoti slējāspāri pilsētai, ka no dzīvojamā nama Uzvara jumta varēja redzēt visas četras reizē Tajās atradās četras

ministrijas, viss valsts aparāts: Patiesības ministrija, kas pārraudzīja informāciju, izglītību, sadzīvi unmākslas; Miera ministrija, kas pārraudzīja karu; Mīlestības ministrija, kas pārzināja kārtības uzturēšanu,un Pārpilnības ministrija, kas atbildēja par ekonomiku…"

Nu, jebkurā gadījumā gidi gigantisko piramīdveida kauna traipu cenšas nemanīt, un tā tuvumā mēsnonākam vien pilnīgi nejauši, apmeklējot izšūšanas muzeju. Taču tas arī Phenjanas ielās ir vienīgaisacīmredzami pamestais celtniecības objekts, kādus citviet pasaulē var atrast desmitiem un simtiem.Visādi citādi var teikt, ka Vadoņa Kima Ir Sena senais plāns - radīt pilsētu, kādas nav bijis un nav neKorejā, ne Āzijā, ne arī visā pasaulē, - ir izdevies gluži labi, un ne jau tāpat vien rietumnieki uz Phenjanubrauc arī arhitektūras ekskursijās. Savukārt vēstures grāmatas paskaidro, kā tad šis plāns tik labiizdevies: patiesībā savā ziņā par to paldies jāsaka amerikāņiem, kuri Korejas kara laikā uz pilsētunometuši 428 tūkstošus bumbu - tātad vairāk nekā pa bumbai uz katru dzīvo vai mirušo iedzīvotāju.Loģiski, ka pilsētu bija ļoti vienkārši būvēt pēc vienota plāna - nekādas Phenjanas jau vienkārši nebija,vienas vienīgas drupas. Savukārt iespēja mobilizēt valstiskos resursus ļāva būvēt ar tā saukto Phenjanasātrumu - piemēram, gigantiskais Phenjanas dzemdību nams pirms partijas kongresa 1980. gadā tikauzbūvēts deviņos mēnešos, pāris gadu laikā šeit apbūvētas vairākas ielas.

No sabūvētā nekas īpaši arī nav ne sagruvis, ne galēji nolaists, un arī visādi citādi galvassnaikstīšana pa mikroautobu- siņa logiem rāda tikai pietiekami ikdienišķas pilsētas ikdienišķu dzīvi:pretēji kārtējiem naidnieku stāstiem cilvēki no rītiem uz darbu nedodas, maršējot kolonnās un dziedot kautko izcili patriotisku, - savākti grupiņās tiek tikai bērni. Mašīnu tiešām nav daudz un ne pirmā svaiguma,taču ir, un jau atkal - pretēji naidnieku stāstiem neredz ar gāzes ģeneratoriem aprīkotus baisi dūmojošusbraucamrīkus. Toties šeit acīmredzami ir pasaules bezbailīgākie gājēji, kuri mašīnām nedod ceļu pat ielasvidū. Kursē arī trolejbusi, bet krustojumos ārzemnieks - ja vien būtu iespēja - varētu nostāvēt droši vienpat stundu, vērojot, kā luksoforu vietā ar robotiski seksīgām precīzi atstrādātām kustībām strādā spožibaltās uniformās tērptas regulētājmei- tenes. Luksofori šeit strādā pa trim četrām nedēļāmvisbriesmīgākajā karstumā un aukstumā (avīzēs raksta, ka 1999. gadā meitenes regulētājas, pateicotiesMīļotā Vadītāja gādībai, tika pie jauniem ziemas kombinezoniem), un runā, ka visbiežāk darbojotiesluksofors iepretim Kima Ir Sena mauzolejam, savukārt pārējā laikā strādā robotmeitenes, pa reizēm gadāsari kāds ro- botpuisis ar nūjiņu.

Viņas gan ir vienīgās, kas var likt padomāt par ļauno režīmu, kas savus iedzīvotājus padara parpaklausīgām marionetēm. Visādi citādi cilvēki uz ielām ir gluži ikdienišķi. Apģērbi ir visdažādākie, -nekādu unificētu frencīšu kā Ķīnā sešdesmitajos gados, dīvains varbūt var šķist vienīgi gumijas zābakuplašais lietojums, kurpretī auduma čībiņu ar gumijas zoli ir tieši tikpat, cik citviet Āzijas austrumos. Arīsievietes kā visur šai pasaules daļā no saules slēpjas zem saulessargiem, kurus principiāli atšķirt nolietussargiem pēc ārienes es nekad neesmu spējis, citās Āzijas zemēs izplatīto mopēdu ir gauži maz, totiesriteņbraucēju ir gana (Čižikam gan taisnība - Phenjanā sievietes ar velosipēdiem nebrauc), un tāpatacīmredzams, ka liela daļa iedzīvotāju tādu vai citādu iemeslu dēļ par labāko pārvietošanās līdzekliuzskata pašu kājas. Gide par šo manu vērojumu lepni piebilst, ka tā savulaik izdomājis pats Vadonis -veselībai nākot par labu, ja cilvēks dienā nostaigā desmit tūkstošu soļu, savukārt brīvdienā - svētdienānekāds transports vispār neesot vajadzīgs. Neatbilstošs nelielajam mašīnu skaitam gan šķiet milzīgaispazemes gājēju pāreju daudzums, taču valstī, kurā gaisa uzbrukumi pēdējo gadsimta pusi tiek gaidīti tejuvai diendienā, ari tas ir ļoti labi saprotams, un neko dīvaina nešķiet arī aizraušanās ar pamatīgu betonaplākšņu sētu izveidi ielu malās starp daudzstāvu ēkām.

Tik piemīlīgi paiet viena diena, otra. Vakarā krustām šķērsām izložņāju viesnīcu, bet arī tur nekasasinis stindzinošs neatrodas. Te ir gan ķīniešiem pārbāzts kazino, gan naktsklubs ēģiptiešu noskaņās, mantiek piedāvāts arī aizbraukt uz Chang- gwangsan viesnīcu, kur atrodams kaut kas līdzīgs diskotēkaiārzemniekiem, vai arī tepat uz vietas izlocīt balsi kādā karaokes tūrē Kā jau brīdināts, nekādus vonus unčonus es oficiāli tā arī neieraugu, jo ārzemniekiem savulaik ieviestie speciālie voni tiešām ir likvidēti, -

un nav jau arī vajadzīgs. Visnotaļ labi apgādātajā (ciktāl runa par pašmāju precēm - galvenokārtvisneiedomājamākajā veidā izmantotu žeņšeņu) viesnīcas veikaliņā labprāt ņem pretī ne tikai eiro unjuaņus, bet arī Yangkubegi - Rietumu gardeguņu, citiem vārdiem, amerikāņu suņu zaļās naudiņas, savukārtatlikumu izdod savādā visu nosaukto valūtu mistrojumā.

Ja kaut kas šajās pirmajās pāris dienās arī rada šoku, tad tikai tas, ka Ziemeļkoreja izrādās tā unikālāpasaules vieta, kur jums var nākties samaksāt piecus eiro par tasīti šķīstošās kafijas. Tepat vietējā"valūtas veikalā" (uz kādreiz slaveno Phenjanas universālveikalu Nr. 1 ārzemniekus vairs neved) es arīiegādājos, šķiet, dārgākos apelsīnus savā mūžā - par vienu eiro gabalā. Izskatās, ka gides manu klātbūtniizmanto, lai pašas kārtīgi izši- verētu vēl pāris valūtas veikalu - un, kamēr tiek uzlaikotas visas astoņasvienā no šiem veikaliem pārdošanai izliktās cepures, man ir iespēja pamatīgāk iepazīties ar to, kasziemeļkorejiešu izpratnē šķiet absolūtais šiks un deficīts. īsi sakot, padomjlaika Dzintarkrasti unBerjozkas, salīdzinot ar saviem Ziemeļkorejas analogiem, bija īstā patērniecības paradīze ne tikaisortimenta, bet arī cenu ziņā: ziemeļkorejiešu tirgziņi visā nopietnībā uzskata, ka, ja nu kādamārzemniekam vai citam valūtas īpašniekam kaut ko no šīm mantām savajagas (tikai jāatceras, kaPhenjanas lielākais valūtas veikals strādā no desmitiem līdz sešiem, otrdiena - brīvdiena), lai tad nu arīmaksā uz pilnu klapi, - nekur citur vēl nav gadījies redzēt J'adore flakoniņu par 156 eiro un Colgate mazozobu pastas tūbiņu par trim eiro ar kapeikām.

Bet nu - cilvēki gan ne milzu straumēs, bet tāpat grozās ari šeit, un vismaz vietējās izcelsmes ļaudis(cik nu varu spriest pēc ārienes) ar neviltotu pētnieciski patērniecisku entuziasmu aplūko gan eksotiskaselektroniskas ierīces, kas imitē akvārija darbību, gan visus trīs pārdošanai izliktos nezināmu ražotājutelevizorus, gan, ak, piedodiet, ziemeļkorejiešu valstiskie tirgotāji, bezgala nožēlojamo apģērbu un apavusortimentu, gan pārējos citu zemju un tautu plaša patēriņa priekšmetu skumīgākos paraugus. Varbūtnedaudz patukšāks ir vienīgi pārtikas nodaļā, kur degunu iebāzušajam ārzemniekam aizmugurēnekavējoties piekārtojas pārdevēja ar ratiņiem. Tajos ārzemnieks labprāt arī būtu gatavs iekraut, teiksim,kādus augļus, jogurtiņus un suliņas, bez kā viņa dzīve vairs nav īsti iedomājama, taču jau atkal izrādās, kareizē ar baismīgajām cenām - ne tikai no ziemeļko- rejieša (kurš mēnesī pelna dažus desmitus eiro)redzes viedokļa vien - nekā no kārotā vienkārši nav: līdz ar saldētām zivīm un pamatīga dažādukonservētu mantu klāsta ir tikai jau minētie ādu pār acīm ģērējošie apelsīni, šaubīga izskata āboli, kivi,kuru izskats liek atsaukt āboliem veltīto kritiku, un vēl arbūzi. No suliņām - kaut kas caur un cauri ķīmisks,par jogurtiņiem labāk vienkārši nerunāsim…

Taču nekavējoties jāpiebilst - tas viss tikai tāpēc, ka sasodītajam ārzemniekam ir kaut kādas savasvēlmes, kas neietilpst valstiski izpētītajās un apstiprinātajās. Ziemeļkorejas valsts acīmredzami ir skaidripateikusi saviem valstiskajiem tūristu uzņemšanas speciālistiem - mums ir svarīgi, lai atbraucējs justoslabi un domātu, ka arī mēs jūtamies labi, tāpēc viņam ir jāredz, cik labi mums ir, un jāēd kā uz kaušanugatavotam puscūcim. Un tas tad arī noliek visu brauciena laiku - pēc tiešām nenosakāma principa reizēmes ēdu pie viena galda kopā ar gidēm un šoferi, reizēm cildenā vientulībā, taču viens gan nemainās - uzgalda nekad nav mazāk par septiņiem astoņiem ēdieniem, dažādas mērcītes, salātiņus, piedevas unkorejiešu tradicionālos marinētos kāpostus kimčhi, kā arī baisās aukstās nūdeles -

Phenjanas naeng-myon - nemaz neskaitot. Ar vārdu sakot, tu, cilvēks, beidzot sāc saprast, kā kādreizpadomju valsti jutās in- tūrists - viņam toreiz tāpat kā šeit tagad vienkārši tika piedāvāts viss patslabākais. Un, godīgi sakot, sajūta vismaz bridi ir gluži patīkama.

Arī tālākie vērojumi no busiņa loga ir gluži ikdienišķi - it īpaši, atminoties nebūt ne tik seno padomjurealitāti. Pievakarē pie izlejamā alus tirgotavas sastājas milzu rinda - bet kā gan citādāk? Brīvākos brīžosšoferi un citi darba tautas pārstāvji vienmēr ir gatavi kaut kur satupties un, piemēram, uz cigaretēm uzrautjupae - korejiešu kāršu spēli (vēl septiņdesmitajos gados kāršu spēle neesot tikusi atzīta, bet nu jaubrīvi), no garāmbraucošas mašīnas loga atskan savdabīgi treļļi, kam nav nekā kopēja ar Vadoņaslavināšanu - tas esot deviņdesmito gadu korejiešu pseidodisko hits Huiparam - Svilpe. Laiku pa laikam

garām pabrauc aģitmašīna - mazs busiņš ar milzīgiem skaļruņiem, no kuriem plūstošos maršus nomainameitenes izsaukti kvēli lozungi, - bet arī tas nekādus drebuļus neizraisa. Pie dzelzceļa stacijas valda lielarosība kā visur citur pasaulē, un turpat var apbrīnot arī milzīgu reklāmas plakātu ar vietējā kopražojumaFiat braucamo, kas šeit saucas Hvinaram - Vējš - un maksā ap septiņiem tūkstošiem eiro. Vidējamziemeļkorejietim tā ir vienkārši neiedomājama summa, bet ir jau visādi ziemeļkorejieši - piemēram, jajums ir radi ārzemēs, viņi drīkst jums šādu vai kādu citu auto uzdāvināt (ļaunas mēles gan melš - tikai tad,ja otra automašīna tiek uzdāvināta valstij; lai nu kā, privātās automašīnas ielās var pazīt pēc dzeltenajiemnumuriem). Protams, arī tāpēc kājāmiešana patiešām ir cieņā - pa ceļam patālu no pilsētas satiekam patcītīgi soļojošu skolnieku pūtēju orķestri.

Nekas pār mēru baismīgs neatklājas arī Great People's Study House - savdabīgā un milzonīgābibliotēkas un kultūras nama apvienojumā. Kaut naidnieki atkal sarakstījuši visu ko, šeit tiešām vissnotiek - grāmatas tiešām izsniedz (nu, labi, varbūt arī ne visus 30 miljonus, kas šeit atrodoties, betVadoņu kopotos rakstus noteikti), datori tiešām strādā, cilvēki tiešām ir.

Audioierakstu krājuma pārzinātāji dārgajam viesim tiešām ir sameklējuši kaseti ar Pūt, vējiņi, ar acukaktiņu pamanu gan vismaz desmit Apple datorus (labi, desmit gadu vecus, bet tomēr), gan arī dažusļaudis, kas aizrautīgi rosās pa interneta dzīlēm. Jā, jā, Ziemeļkorejā ir savs pašu internets - tiesa, drīzākjau intranets -, saukts par Kvangmjongu vai Spilgto. Tam ir pašam sava meklēšanas programma,elektroniskā pasta sistēma, pat iepazīšanās lapas - tikai lāga izejas uz ārpasauli nav. Ir gan kabelis uzĶīnu, taču stingri ierobežotā datu plūsma tiekot nopietni filtrēta un monitorēta. Tiesa, ir ļaudis, kam navnekādu problēmu ar piekļūšanu globālajam tīmeklim - piemēram, ir labi zināms, ka Mīļotais VadonisCNN skatoties tiešsaistē: ne jau velti Kims Čen Irs 2000. gadā, tiekoties ar ASV valsts sekretāri MadlēnuOl- braitu, palūdza viņas elektroniskā pasta adresi. Phenjanā ir arī 2002. gadā atvērta interneta kafejnīca,taču iespaids tāds, ka reāli tā pieejama tikai ārzemniekiem. Runā gan, ka tādas esot vēl dažas, taču, ciknoprotams, runa ir tikai par intraneta kafejnīcām.

Vienīgais, kur Phenjanas ārvalstu viesu uzņēmējiem vajadzētu izrādīt nedaudz lielāku izdomu, ir tāspašas bibliotēkas mehāniskā grāmatu izsniegšanas sistēma, kas tiek lielīta kā izcils pašmāju tehniskāsdomas sasniegums: jūs, rau, ievadāt grāmatas nosaukumu, un minētā sistēma pati sameklē grāmatu unizsniedz jums uz konveijera lentes. Viss jau būtu labi, ja vien tas pats Artēmijs Ļebedevs savā ceļojumaaprakstā nebūtu pieminējis tās trīs krievu grāmatas, ko augsti intelektuālā grāmatu izsniegšanas sistēmaviņa priekšā izmetusi kā ilustrāciju savām spējām. Lieki teikt, ka tās pašas trīs grāmatas - ar Annu Kare-ņinu priekšgalā - izlec arī manā priekšā, un tobrīd tik tiešām ir pagrūti neapjautāties acīmredzamilepnajam bibliotēkas darbiniekam vai vismaz gidēm, kāpēc nabaga ārzemnieks tiek uzskatīts par tikgrandiozu idiotu…

Saskaņā ar programmu iebāžam degunu arī metro, gidu pavadībā nobraucu pat veselu pieturu, un jauatkal - nav te nekā Tāda. Viens no manis lasīto Ziemeļkorejai veltīto grāmatu autoriem, piemēram, visānopietnībā apgalvo, ka sliedes Phenjanas metro esot sarūsējušas, bet vieni un tie paši cilvēki metrododoties te iekšā, te ārā, te atkal iekšā, - vārdu sakot, metro kā tāda Phenjanā vispār neesot, savukārt pārisstacijas esot uzmeistarotas tikai nabaga rietumnieku (savulaik - arī Madlēnas Olbrai- tas) acuaizmālēšanai. Šī versija nu neapšaubāmi ir stulba un nepamatota, - Ziemeļkorejas varas iestādes, protams,ir ļoti spējīgas savu cilvēkresursu izmantošanā, taču - nē, ne tik ļoti: pat manu personisko acuaizmālēšanai izmantotās cilvēku masas būtu neiespējams "uz pieprasījumu" noteiktajā laikā un vietānoorganizēt pat piramīdu cēlājiem faraoniem. (Zināms pamats gan droši vien ir baumām par metroiespējamu izmantošanu pretgaisa patversmju lomā un par slepenām līnijām, kas domātas valsts vadītājuun militārām vajadzībām. Starp citu, viena no iespaidīgākajām versijām ir - Phenjanā esot arī militāristutreniņu vajadzībām izbūvēts milzīgs, astoņus kilometrus garš, divpadsmit metru augsts, trīsdesmit metruplats pazemes tunelis, kur esot gan milzīgs Dienvidkorejas galvaspilsētas Seu- las modelis, gan patSeulas svarīgāko būvju maketi mērogā 1:4.)

Metro - chikachol Phenjanā patiešām funkcionē, un kā vēl - ja trolejbusu pieturās parasti izveidojasgaras, bet ļoti kārtīgas gaidītāju rindas, tad sastrēgumstundās metro nekādu kārtību un organizētībunemana. Turklāt ir acīmredzams, ka arī metro izveidē Vadoņiem ir ļoti, ļoti, ļoti gribējies pārspļaut cituspasaules analogus (gluži tāpat kā Phenjanas Kesona - Triumfālās atgriešanās - arka ļoti atgādina Parīzestriumfa arku, bet ir padevusies par desmit metriem augstāka). Un tiešām: Phenjanas metro vai vismaz tāārzemniekiem pieejamā daļa ir vēl skaistāka - jeb, teiksim, iespaidīgāka - par Maskavas metrocentrālajām stacijām. Metro stacijas abas sienas noklātas ar septiņdesmit metru garu, rokām veidotumozaīku, virs galvas - gaismas ķermeņi, kam jāatgādina svētku salūts, zem kājām - marmors. Un kur nuvēl staciju nosaukumi - cits par citu skanīgāki: Kwangbok (Atbrīvošana), Kaeson (kā jau minēts,Triumfālā atgriešanās).

Ponghwa (Ceļazvaigzne), Konguk (Valsts celtniecība), Sungri (Uzvara), Konsol (Celtniecība),Ragwort (Paradīze), Hwanggum- hol (Zelta lauks), Pulgunbyol (Sarkanā zvaigzne), Yonggwang (Slava),Puhung (Atdzimšana)… Paši metro vagoni iegādāti Vācijā un Ķīnā un arī ir vagoni kā vagoni, tikai vienasīka īpatnība - durvis šeit gan aizveras automātiski, bet jāatver ar rokām pašiem pasažieriem.

Par to, ka ziemeļkorejieši noteikti nemirs no pieticības un kautrības, jo īpaši skaidri liecina kaut vaiieskatīšanās reizi nedēļā iznākošajā The Pyongyang Times, kas cita starpā skaidri un gaiši paziņo, ka tiešikorejieši 10.-14. gadsimtā pirmoreiz pasaulē esot ieviesuši grāmatvedību, savukārt pašmāju tūrismaceļvedis piebilst, ka antīkajā Korio esot izgudroti arī metāla tipogrāfijas burti. Un kur nu vēl pāris īstenivēsturisku pieminekļu apmeklējums. Nekas vēl īpašs nebūtu piebilstams par to, ka zie- meļkorejiešiem irizdevies līdz gada precizitātei pateikt: jā, tieši 1993. gadā ir jāsvin tagadējās Korejas vietā atradušāsKogurjo karalistes dibinātāja Tonmjona 2291. dzimšanas diena (kam par godu atjaunota viņa kapavieta),taču tas vēl nav nekas - tas pats Phenjanas ceļvedis lepni paziņo, ka "1993. gadā Tanguna, Korejas karaļadibinātāja kapavieta, tika atklāta Kandonas rajonā, Phenjanas pilsētā. Tas zinātniski pierādīja, ka viņšpatiešām eksistējis pirms 5011 gadiem (skaitot no 1993. gada), un radīja varenu sensāciju".

Par to, kā tieši tika noskaidrots, ka atrasto kaulu vecums patiešām ir tieši 5011 gadu un ka mirstīgāsatliekas pieder tieši mītiskajam karalim, dievības un lācenes dēlam, neko nevēsta ne gidi, ne ceļvedis.Bet ne tas svarīgākais - izrādās, Tanguns valsts vadībai ir bijis (un ir) tik svarīgs, ka pēdējoreizPrezidents Kims Ir Sens kapavietas izskatu pārraudzījis divas dienas pirms nāves - kas gan to pastāstīslabāk par to pašu pašmāju ceļvedi: "Informēts, ka Tanguna kauli identificēti kā 5011 gadu veci, BiedrsKims Ir Sens bija tik apmierināts, ka viņš jautāja dārgajam Biedram Kimam Ir Čenam, vai tā ir taisnība.[..] Kristietība, islams un budisms - visus dibināja patiešām eksistējuši cilvēki, tādi kā Jēzus Kristus,Muhammeds un Šakjamuni. Viņi tiek uzskatīti par dievišķiem, un vietas, kas saistītas ar viņu dzimšanu vaināvi, vai dzīvi, ir uzskatītas par svētām. Svētceļojumi uz tām tiek uzskatīti par svarīgākajām reliģiskajāmceremonijām. Līdz ar Tanguna kapavietas rekonstrukciju tedžona reliģija ieguva tās lepno svēto zemi.Turpmāk svētceļojums uz Phenjanas svēto zemi tiks organizēts katru gadu par godu Tanguna dzimšanasdienai (3. oktobrī)."

Arī par svētceļojumiem man neviens neko nevar pastāstīt, savukārt nākamajā naktī pēc mītiskākaraļa kapavietas apmeklējuma (ak jā, arī Tanguna kapavietas akmens tīģeri esot lielākie pasaulē)caurcaurēm izgāžas vēl viens Phenjanas "urbānais mīts" - proti, ka nakts laikā pilsēta tā izmirstot, ka notās pašas manas viesnīcas četrdesmit un nezin kurā stāva naktī esot labi dzirdamas bērna raudas Tedongaupes pretējā krastā. Klausos un skatos atspēries, bet vienalga - jā, pēc pulksten vienpadsmitiem krāšņais"Saurona lāpas" apgaismojums tiešām tiek izdzēsts, arī pilsēta kopumā ap diviem trim naktī ir paklusa, unkur nu vēl ap sešiem rītā, kad no milzīgās miglas neiznirst pat piramīdveida viesnīcas rēgs. Taču ganskaņas, gan gaismas liecina, ka dzīve šeit nebeidzas nekad, tā ka, ļoti iespējams, arī es reizē ar Bradtceļvedi, kura autori no mikroautobusiņa acīmredzot tā arī nav izlaisti, daudzinātu Phenjanu kā prātakonstruktu un ideālu, pilsētu - vitrīnu, pilsētu kā valsts izpausmi, kur valsts ir cilvēka izpausme, un tātālāk, un tā joprojām, - ja ne mana padomju cilvēka pieredze un varbūt vēl arī nepārvaramās vēlmes

Phenjanas realitāti aplūkot nevis no viesnīcas salas vidū vai labākajā gadījumā dažu desmitu metruattāluma, bet ciešāk, daudz ciešāk.

Pirmajam "atklājumam" par Phenjanas realitāti gan nekādus tuvplānus nevajag: pietiek ar to pašuobjektīvu - trīssimt- nieku, caur kuru es brīvākā rīta cēlienā no viesnīcas loga sāku aplūkot iepriekšējāsdienās apbraukātos pilsētas rajonus. Un…

jā, varbūt tomēr korejiešu viesu uzņēmēji un čekisti kaut ko īsti līdz galam nav izdomājuši, jo noviesnīcas augstā loga paveras ainas, kas, braucot pa pilsētas - vitrīnas - ielām, bijušas augstceltņu unbetona žogu aizsegtas. Un šīs ainas jau atgādina jebkuru citu Āzijas vai Trešās pasaules valsts lielpilsētu- vien ar to atšķirību, ka tur pašā pilsētas centrā sablīvētas viena vai divu stāvu barakas tomēr neatrast.Toties Phenjanā - ohoho… No augšas raugoties, rodas iespaids, ka pilsēta patiešām plānota kā vitrīna - irlielo ielu un prospektu tīkls, tām gar malām satupi- nātas salīdzinoši jaunās augstceltnes, savukārt kvartāluiekšienē, augstceltņu un betona žogu aizsegtas, joprojām ir vienkāršās tautas necilās mītnes. Vai tiešāmslavenā Potjomkina sādža, tikai veselas divmiljonu pilsētas mērogā? Nē, tas nu gan man ir jāredz pašaacīm, un… jā, te nu es esmu - piķa melnas Phenjanas vidū, turklāt bez drošas pārliecības, kur precīziatrodos un kā man atrast mīļo jauko viesnīcu, ja gadījumā nepalīdzēs jauki un draudzīgi pašmājudrošībnieki.

Man gan līdzi ir nosacītie pilsētas plāni, kas izplēsti no tā paša Bradt ceļveža (pie visiem sliktajiemvārdiem, kas tam veltīti, piebildīšu - cita neviena jau Rietumu pasaulē nemaz nav) un arī no kādaviesnīcas grāmatveikalā iegādāta īpatna tūristiem veltīta izdevuma, kas izdots pirms gadiem desmit. Tačuto esmu nopratis jau no pirmās patvaļīgās pastaigas stundas - šīs lapiņas vislabāk varētu noderēt matuuzrullēšanai, jo mazsa- skatāmā apkārtējā vide tām atbilst tikpat, cik Phenjanas vitrīnas pusegalvaspilsētas un tās iemītnieku reālajai dzīvei. Gluži vai jātic kaut kur lasītajam, ka oficiālajās kartēsPhenjanas centrs iezīmēts daudzkārt lielāks, nekā ir īstenībā, jo stundas laikā es esmu pajozis garāmveselai virknei dienas gaismā skatītu un tāpēc kaut cik atpazīstamu būvju, kā arī laimīgi apmetis līkumu -tā vismaz man šķiet - tai bijušā Staļina, tagad Uzvaras bulvāra daļai, kas ir īpaši norobežota un tiekpamatīgi apsargāta kā augstākās nomenklatūras mītnes vieta ("pieaugušie un bērni ar īpaši nekaunīgāmfizionomijām, mersedesi, paraugskola un pa- raugbērnudārzs", - nāk prātā Čižika vārdi).

Taču no tā es laimīgāks nekļūstu, jo esmu nonācis kādā mil- zonīgā iekškvartālā, kuru norobežojošāsielas vairs neparādās nevienā no karšu lapelēm. Skaisti, protams, ņemot vērā atkal kaut kur lasīto - kaPhenjanā esot rajoni, kurus ārzemnieka acs nav manījusi pēdējos pārdesmit gados. Taču arī mana acs teneko lāga nemana - ja uz lielajiem bulvāriem kaut kādu gaismu vēl deva mēness un zvaigznes, te nekonespēj palīdzēt arī tie, savukārt kabatas lukturīti ieslēgt es tomēr neriskēju. Tad nu, spriežot pēc visa,pārvarot nākamos pārsimt metrus, es trīs reizes aizķeros aiz pumpjiem, apgāžu vienu pustukšu ūdensmucu, izlienu cauri kaut kādiem krūmājiem, apmetu loku trim parastām mazmājiņām, izbradāju kartupeļulauciņu, kurš laikam svaigi apmēslots ar minēto mazmājiņu uzkrājumiem, tad vēl ir malkas kaudzes,dažādu krāmu krāvumi un barakas, barakas, barakas, no kuru aizplēvjotajiem logiem nākošie aromāti liekvēl vairāk ilgoties pēc ārzemnieku četrdesmit trešā stāva. Savā ziņā man gan paveicas - izdodasneievelties nevienā to pašu slaveno kimčhi mucā, kas varētu draudēt pat ar letālu iznākumu (paskaidrošu,ka katru gadu oktobrī un novembrī visa Phenjana ir aizņemta ar marinēto kāpostu sagatavošanu: uzkartiņām var dabūt 80 kilogramu kāpostu, pārējos - kā nu sanāk un kur nu sanāk, un pēc tam sasmalcinātokāpostu maisījums tiek sabērts milzīgos zemē ieraktos māla traukos, kuri pamazām tiek iztuk- šīti līdzaprīlim vai maijam, pēc kā gaida jauno ražu… vai arī kādu pastulbu ārzemnieku).

Dīvainā kārtā nakts pastaiga beidzas laimīgi - šķēršļu joslu es pārvaru sekmīgi, bet atpakaļceļā jaurīta pusē, kad kaut kā esmu noorientējies pēc gaišās pamales, mani pat nenotriec neviena no agrīnajāmautomašīnām, kuras starmešu ieslēgšanu uzskata par nevajadzīgu greznību (lai gan lielai daļai auto tievienkārši nedarbojas). Arī neviens suns neuzskata mani par nepiederošu personu - un nudien nav tā, kakorejieši visus suņus būtu apēduši, kaut tiešām uzskata, ka viens apēsts suns gadā atvaira visas kaites. Tad

jau drīzāk tā varbūt no vietējo suņu puses ir pateicība par manu iepriekšējo kategorisko atteikšanosapmeklēt suņu restorānu par labu maltītei Pyong Yang Number One Duck Rarbecue Restaurant, kas tikpatdzelžaina palika arī pēc suņu restorāna ēdienkartes izklāsta - sākumā suņa karbonāde, tad ribiņas, tad,piedodiet, tas, ko paši korejieši viesim nosauc par vidējo kāju, tad suņa zupa, tad smadzeņu biezenis, tadsalds suņa mēles deserts… Bet pats galvenais - mani, pēc visa spriežot, nav pamanījis neviens patsdivkājainis. Viesnīcas šveicari gan manī noraugās viegli aizdomīgi, taču pēc pāris kaismīgu smēķēšanuattēlojošām kustībām novēršas un ij nesaviebjas, kad uz nopulētās grīdas paliek dīvaini dubļainaspēdas…

Naksnīgā pastaiga komplektā ar to, kas jau tāpat bija nojaušams, nākamās dienas padara jau krietniinteresantākas, mēģinot arī pa mikroautobusa logu un oficiālo apmeklējumu vietās saskatīt to, kas atrodasaiz puslīdz pieklājīgās vitrīnas un izmisīgajiem mēģinājumiem par katru cenu "aglabāt seju", lai cik dumjimeli būtu jāizmanto. Ārkārtīgi aizkustinoši ir gidu mēģinājumi atrast kaut jel kādu cildenu skaidrojumuvisam tam, par ko iedomājas pajautāt naivais ārzemnieks. Nu, piemēram, kāpēc tik daudzos logosaugstceltnēs neredz stiklus un kāpēc tie paši esošie ir tik grubuļaini? Tāpēc, ka cilvēki vienkārši irnolēmuši norūdīties, bet grubuļainie stikli ir tāds arhitektu risinājums. Kas ir tie pavecie cilvēki, kasparkos un zālājos plūc zāli, un kāpēc viņi to dara? Viņi vienkārši plūc zālīti saviem trusīšiem. Bet tiebērni, kas jau ārpus pilsētas ceļmalās plūc zāli? Viņi pēc skolas beigām vienkārši metas uzkopt ceļmalas.Un tas mazulis novāktajā labības laukā gadījumā nevāc vārpiņas? Nē, droši vien puķītes skolasherbārijam. Kāpēc zālienu uzkopēji izmanto pašu rokas vai labākajā gadījumā dzirklītes, bet ne pļaujamāsmašīnītes? Tāpēc, ka viņi no tām atsakās - ar rokām sanāk akurātāk. Un rīsa stādītāji? Jā, tieši tas pats,rīsu stādīšana ar mašīnu tik labi nesanāk. Kāpēc tik salīdzinoši maz cilvēku ar divriteņiem? Mumsvienkārši ir daudz cilvēku, kas atsakās no velosipēda un sāk iet kājām; sievietēm Phenjanā ar tādiembraukāt nav pieņemts, un vispār velosipēdu cienītāju nav daudz, bet laukos gan visi braukā - ir ģimenes,kurās ir pat veseli divi velosipēdi! (Starp citu, fakts - galvaspilsētā sievietes tik tiešām cenšas nestaigātbiksēs, bet laukos - cik uziet.) Kāpēc tik nedaudzos logos spīd gaisma? Tāpēc, ka visi ciemojas piesaviem radiniekiem kaut kur citur. Kāpēc nestrādā slavenās astoņdesmit metru augstās Mansudaestrūklakas? Nu, tāpēc…

Kā labi zināms, viens ieinteresēts muļķis var pajautāt vairāk, nekā desmit čekisti spēj sagatavotatbildes un iemācīt tās tūristus apkalpojošajam personālam. Tāpēc ir kārta acīm redzamu lietu, par kurāmatbildes skan puslīdz godīgi - vai arī gide vienkārši izliekas jautājumu nedzirdam. Jā, uz rīsiem un vēlvisādu pārtiku ir taloni, jā, dzīve pašlaik esot grūta un veikalos izvēle maza, - ko gan citu teikt, ja ir bijisacīmredzams, kā uzbāzīgais aprūpējamais bez apstājas fotografē katra caurcaurēm tukšā veikala skatlogu,kur tuksnesīgajās vitrīnās redzamas tikai mākslinieciski izvietotas limonādes pudeles, vēl kādas mistiskaskārbas, dažas blūzītes, pāris vientuļi kurpju pāri un citi uzskatāmi vispārējā patēriņa un jebkādu citu prečudeficīta liecinieki. "Atbrauciet pie mums vēlreiz, kad pie mums būs labāk," - tas no padzīvojušās gidesmutes skan jau īsti aizkustinoši. Varbūt nemaz nevajadzētu cilvēku tā spīdzināt ar dažādiem nepareiziemjautājumiem? Šāda doma man patiešām pavīd, taču pāris mazi incidenti humānos apsvērumus ātri aizdzennebūtībā.

Biju jau iepriekš lasījis par to patiesi fantastisko reālo nevienlīdzību, kas valda privileģētophenjaniešu un pārējo valsts iedzīvotāju, visvairāk jau visādu tur lauķu, starpā (runā, ka atļauja dzīvot unstrādāt Phenjanā ir zelta vērta - nē, kur nu, vēl daudz vērtīgāka). Taču viens ir - lasīt, bet pavisam kas cits- ieraudzīt vecākās gides ņirdzīgi noraidošo sejas izteiksmi, kad lietusgāzes laikā uz izmirušās šosejasmūsu busiņu mēģina no- stopēt pāris izmirkuši lauku tantuki. Savukārt pēdējās iejūtības paliekas pagaist,kad gide ārkārtīgi vēlas uzzināt, ko īsti es rītos brokastu laikā tik cītīgi lasu, un izskatās no sirds vīlusies,kad izrādās, ka tas ir tai pašā viesnīcas numuriņā iegādāts sējumiņš ar Mīļotā Vadītāja biogrāfiju uncitiem derīgiem faktiem. Un, it kā ar to būtu par maz, gide atminas savus valstiskos pienākumus un sāk ļotikategoriski bārstīt norādījumus - tā, šito fotografēt nevajadzētu, šito nebūtu vēlams, savukārt to

kategoriski nedrīkst, bet tagad labāk fotoaparātu vispār nevilkt ārā no somas. Tā vien prātā nāk lasītaispar to, kā deviņdesmitajos gados vietējie čekisti ar pārāk daudz fotografējošiem tūristiem cīnījās, nejaušiizsitot viņiem no rokām fotoaparātus un tos tikpat nejauši sasitot lupatās.

Vienīgā ķibele - gide ir saskārusies nevis ar kādu labticīgu un padevīgu rietumnieku, bet gan bijušolielās padomju valsts pilsoni, kurš labi zina, kā šādās sistēmās viss notiek un kādi argumenti ir vienīgie,kas spēj iedarboties. Rietumniekiem Zie- meļkoreja ir cita planēta, varbūt, bet es uz attāli līdzīgasplanētas galu galā esmu dzīvojis un to atminos pietiekami skaidri. Rezultātā nejaukais ekspadomjupilsonis paziņo, ka nākamajā rītā vēlētos aizbraukt uz tā paša Korea International Travel Company biroju,lai gides priekšniecībai uzrakstītu nelielu iesniegumu. Iesniegumā savukārt būtu norādīts, ka minētaispilsonis ir atbraucis uz šo brīnišķo valsti, lai iepazītos ar tās fantastiskajiem sasniegumiem un tosiemūžinātu fotogrāfijās, ko pēc tam demonstrētu saviem sajūsminātajiem radiem, draugiem un paziņām.Taču, ak posts, brīnišķā Korea International Travel Company pārstāve, nezināmu, bet nojaušamu nekrietnuvēlmju vadīta, stājas ceļā šā mērķa sasniegšanai, jo tas nez vai kalpo Korejas Tautas DemokrātiskāsRepublikas un tās Mīļotā Vadītāja interesēm…

Šim manu nodomu izklāstam seko interesanta bezvārdu domu apmaiņa, kuras būtība ir vienkārša -gide ļoti labi saprot, ka es saprotu, kas šeit notiek, es savukārt saprotu, ka gide saprot, gide joprojāmturpina saprast… Un, ar vārdu sakot, visas tālākās dienas norit bez kādiem nevajadzīgiem incidentiem unpilnīgā savstarpējas sapratnes gaisotnē Es bez ierunām slēpju fotoaparātu, tuvojoties kārtējam postenimuz ceļa vai jebkādiem citiem objektiem, kam var būt kāds sakars ar armiju, savukārt gide liek man svētumieru visos pārējos ar fotografēšanu saistītajos jautājumos. Un tas nav maz - izkļūstot ārpusparaugpilsētas Phenja- nas, valstiskie sejas saglabāšanas pasākumi acīmredzami kļūst aizvien kuslāki, -brauciena programmas veidotāju mērķis izrādīt viesim visu to labāko un izcilāko, kas valsti atrodams,rezultātā liek tikai šausmināties: ja šis ir labākais, tad kāds ir viss pārējais?

Viens no aizkustinošākajiem apmeklētajiem objektiem ir starptautiskā pionieru nometne netālu noVonsanas pilsētas Japāņu jūras krastā. Caur ēkas stikliem redzams, kā par godu ārzemju viesim tiekiedarbināts eskalators - tātad tūlīt varēsim iet iekšā. Nometnes iekšpagalmiņā ap bēdīga izskata spārnaināzirdziņa - laikam jau tā paša Čolimas - un zaķīša statujām sastādīti īsti kartupeļi, aizvēsturiskā videospēļuzāle ļauj priecāties, ka jaunā ziemeļkorejiešu paaudze uzaugs, iztiekot bez baisā videospēļu lāsta,centrālajā kluba zālē milzīgais sarkanais gaismeklis (simbolizē, protams, Vadoni, bet spīdekļa stari irtauta) lāgā negrib ieslēgties, savukārt īstu paniku uzņēmējos rada mana vēlme apskatīt nevis visiemviesiem demonstrējamo pionieru paraugguļamtelpu, bet jebkuru citu - nu, teiksim, kaut vai šo te, blakus.

Ne mazāk aizkustinoša ir Korejas filmu studija Phenjanas tuvumā - uzmanīga acs pamana ne tikaijaukās dekorācijas (īpaši ievērības cienīga ir visādi pagrimušās Seulas iela), bet arī to, ka butaforiskajāsveco laiku saimniecībās šeit audzē reālajā dzīvē izmantojamu labību. Un arī tās pašas Vonsanas tuvumāesošā paraugkolhoza - kooperatīva paraugdarbinieces paraug- māja ar tās paraugaprīkojumu: interesespēc apskatos, vai kas ir mainījies kopš jau pieminētā Artēmija Ļebedeva apmeklējuma, - nē, nav vis,parādīšanai domātais dators joprojām stāv, pārklāts ar pabiezu putekļu kārtu, un joprojām Ziemeļkorejastēla veidotāji nav iedomājušies, ka ticamības uzlabošanai to varbūt tomēr vajadzētu vismaz pievienot piestrāvas. Tiesa, nevar nepiebilst, ka televizors gan paraugmājā ir pavisam īsts un jaunās paaudzespārstāvis, acīmredzami nošķaudoties uz kārtējo pokazuhas seansu, uz tā ņipri dzenā kādu pagājušāgadsimta videospēlīti.

Tā kripatiņu pa kripatiņai kopējā bilde lasās kopā. Japāņu jūras piekraste ir pilnīgi tukša, faktiskineviena cilvēka, jūrā vietumis pa kādai laivai, toties gar visu piekrasti nostiepts kārtīgs elektrožogs, betpludmalē gandrīz blakus mūsu piknika vietai pēkšņi pamanu ne visai rūpīgi nomaskētu dzotu. Kalnu tuneļibez apgaismojuma. Ziemeļkorejas vienīgais pasažieru kuģis Man Jonbon 92 pietauvots Vonsanā un navizkustējies jau mēnešiem ilgi. Centralizētās ūdensapgādes stāvokli labi raksturo tualetēs atrodamāsmilzīgās mucas ar ūdeni un kausiņi (tādai es uzduros pat Phenjanas pionieru pilī, apmeklējot bērnu

pašdarbības koncertu - kamēr nav saprotams, kas tieši tiek slavināts priekšnesumos, koncerts ir patbrīnišķi skatāms). Viesnīcā ārpus Phenjanas apkuri (briesmīgo, pēdas apsvilinošo ondol- tradicionālokorejiešu telpu apkuri, karstā ūdens vai gaisa caurulēm stiepjoties zem dzīvokļu grīdas) un ūdeni pieslēdz,ierodoties viesim - tas ir, man, savukārt jau pašā galvaspilsētā Ivars God- manis noteikti būtu viens nopriecīgākajiem viesiem, redzot, kā no debesskrāpju logiem stiepjas krāsniņu dūmeņi.

Netālu no Vonsanas stāvā nogāzē pulcējas milzīgs cilvēku skudru pūznis (ko fotografēt, protams, navrekomendēts) - cilvēki svētdienā no labas gribas metušies labiekārtot jaunuzbūvē- tās mazās HESapkārtni. Pārbraucot kārtējai kalnu pārejai, gara acīm var skatīt, kā šāds pat pūznis tikpat labprātīgi irdaudzu kilometru garumā no akmentiņiem izlicis ceļa apmalītes. Laukos viscaur notiek cīņa par kārtējoražu - un, kā kārtīgai cīņai pienākas, tā var iztikt bez lauksaimniecības tehnikas, taču nav iedomājama bezlauka malā saspraustiem sarkaniem karogiem un plakātiem. Vēl citas cilvēku kolonnas, tādiem pašiemkarogiem plīvojot, cīņā vēl tikai dodas (starp citu, pilsētās nedēļā ir viena brīvdiena - svētdiena, betlaukos - katra desmitā diena; protams, jāņem vērā, ka vēl var gadīties talkas un permanentā cīņa parstādīšanu, par saglabāšanu, par novākšanu utt.).

īpašs, protams, ir stāsts par automašīnām un visādu citādu tehniku. Jau pirms brauciena kaut kuresmu izlasījis par ziemeļ- korejiešu panākumiem dažādu valstu autobūvētāju veikumu kopēšanā, - tā,piemēram, pirmais padomju traktors, kas Ziemeļ- korejā guvis nosaukumu Chollima, nokopēts 1958. gadātikai nieka četrdesmit dienu laikā un sanācis gluži labi, ja ne viens sīkums - pirmie 28 zirgspēkueksemplāri lieliski kustējušies atpakaļgaitā, bet ne uz priekšu. Taču tiem jau sekojuši 75 zirgspēkuPoonnyun (Labā raža), ar kuriem viss bijis krietni labākā kārtībā, un nelaime tik viena - kā izskatās noPhenjanas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē (oficiālais nosaukums - Triju Revolūciju izstāde)izvietotajiem traktoru un smago auto eksemplāriem, nekur tālāk par piecdesmitajiem sešdesmitajiemgadiem Zie- meļkorejas autobūve tā arī nav tikusi. Par to arī šīs zemes viesis var pārliecināties, ielāspaskaitot uz smago auto sāniem redzamās sagleznotās zvaigznītes: katra no tām apzīmē bez avārijāmnobrauktus piecdesmit tūkstošus kilometru - un kopskaitā reizēm liek domāt par veiksmīgu ceļojumu līdzMarsam. Un ne jau automašīnas vien uzstāda rekordus: pat avīzēs lasāma slavas dziesmaelektrolokomotīvei Pulgungi - Sarkanais karogs - Nr. 1, kas izgatavota pašu mājās pirms 46 gadiem un šailaikā noripojusi sešus miljonus kilometru.

Protams, ceļojumi uz Marsu nav nekāda vienkāršā lieta, un tāpēc nav brīnums, ka braucienā uzVonsanu viss pārsimt kilometru garais ceļš (lielās šosejas lielākoties klātas lielām betona plāksnēm, betšeit ir kaut pabedrains, tomēr asfalts) ir pilns salūzušām mašīnām - to ir gandrīz tikpat daudz, cik garāmun pretim braucošo, trīs stundās kopā sanāktu ap simtu. Gluži tāda pati aina vērojama uz baismīgāsmaģistrāles no Phenjanas uz Nampo - 2000. gadā šo pussimts kilometru garo un gandrīz 100 metru plato(piecas joslas katrā pusē, tiesa, bedrīšu vairāk nekā uz Latvijas ceļiem) šoseju "brīvprātīgie" jauniešiuzbūvēja par godu Strādnieku partijas 55. gadadienai - un arī šeit ceļā jūs sastapsiet labi ja pārdesmitautomašīnu, ieskaitot salūzušās.

Un ne pa jokam salūzušās - kādam smagajam auto nokritis viss priekšējais tilts, cita šoferis ceļamalā acīmredzami ir sataisījies uz visa motora kapitālo remontu. Pamazām kļūst skaidrs, kāpēcZiemeļkorejā smēķēšana mašīnās ir aizliegta, kā pamatojumu minot - smēķējošs šoferis, lūk, nepamanīs,ka ar mašīnu kas atgadījies. Taču dīvainā kārtā tieši tie auto, kas ārzemniekam var šķist visbaismīgākajāavārijas stāvoklī, ir visfunkcionējo- šākie, - par to pārliecinos, ceļa malā pirmoreiz pamanot smago auto,virs kura ceļas milzīgs dūmu mākonis? Ko, deg mašīna, deg cilvēki, jāskrien glābt? Nē, izrādās, ka viss irlabākajā kārtībā - ārpus Phenjanas parasta lieta ir automašīnas, kuras uz priekšu dzen ar malku, bet biežākar oglēm kurināts gāzes ģenerators (tāds nokvēpušam boilerim līdzīgs priekšmets, kas parasti iemontētskravas kastes priekšpusē). Jā, ne jau velti pieejamā statistika rāda, ka tikai desmit procenti noZiemeļkorejas enerģijas patēriņa ir atkarīgi no importētās šķidrās degvielas…

Iespaidu uzskaitījumu var turpināt un turpināt. Gide cildeni paziņo, ka ziemeļkorejiešiem nav

nekādas vajadzības ceļot pa pasauli, - viss labākais ir tepat uz vietas. Izšūšanas institūta apmeklējums,kas uzskatāmi parāda, - baisas bērnu ekspluatācijas Ziemeļkorejā nudien netrūkst, taču izšuvumi ir tikpasakaini skaisti, ka bariņu neiegādāties es tomēr liekulīgi nespēju. Viesim tiek izrādīts krāšņs 1042. gadābūvēts budistu templis - tikai nekādu budistu gan te jau sen vairs nav. Iestāžu ēkām pie durvīmgalvaspilsētā parasti nav nekādu plāksnīšu - visi, kam vajag, tāpat zina, bet spiegiem un iebraucējiempapildu problēma. Vakarpusē pie metro stacijām parādās tantuki, kas tirgo dažādus sīkumus, tas pats pilnāsparā notiek zem tiltiem. Vienīgais, kas nopērkams ielu kioskiņos, ir dzeramais ūdens, daži gāzētiedzērieni, košļājamā gumija (2003. gadā darbu sāka Phenjanas pirmā košļājamās gumijas rūpnīca), arīviena veida bulciņas. Ja pie kioska pienāk ārzemnieks, viņam izsniedz vienreiz lietojamu plastmasasglāzīti, bet vietējie dzer no krūzītēm, kas turpat lielā mucā tiek izskalotas. Vietējā prese aizgūtnēm stāstate par Phenjanas boulinga aleju ar veseliem četrdesmit celiņiem, te par Phenjanas strausu fermu, kurasprodukciju pasniedzot pilsētas restorānos, te par jauniem pārtikas produkcijas saražoša- nas rekordiem,bet es tā arī nespēju pilsētas ielās pamanīt kaut vienu vienīgu kārtīgi resnu cilvēku…

Tā varētu turpināt un turpināt, bet droši vien jau tāpat skaidrs - esmu laimīgi iekļuvis valstī, kur irvismaz divas realitātes, kas viena ar otru labākajā gadījumā nedaudz saskaras. Pirmā, protams, ir vitrīnasrealitāte - nedaudz nošņurkusi, bet joprojām tīri tā nekas. Ļoti iespējams, ka kādreiz tas viss tiešām irizskatījies lieliski, bet tagad no tā izlaista lielākā daļa gaisa un visa dzīve apstājusies kaut kadastoņdesmitajos gados reizē ar megabūvniecības beigām un valsts lejupslīdi, - tomēr valsts un tāsgudrākās galvas to nemana, bet, ja arī mana, tad neliekas traucēties. Savukārt otrā ir tā izsalkusi,nabadzīgā un noplukusī realitāte, kas pamanāma, pat tikai druscīt vērīgāk ielūkojoties notiekošajā.

Kā tur bija viedajam Orvelam? "Visā savā dzīvē viņš nespēja atcerēties neko būtiski citu. Cik viņšsevi atminējās, ēdiena nekad nebija pietiekami, nekad nebija jaunu zeķu un veļas, mēbeles vienmēr bijaapbružātas un ļodzīgas, istabas - nekurinātas, metro vilcieni - pārpildīti, mājas - noplukušas, maize -melna, kafija - derdzīga, tēja - retums, cigaretes - uz skaita: nekā lēta un pietiekami, izņemot sintētiskodžinu. Protams, ķermenis noveco un viss tam kļūst ne tāds, bet, ja tevi šķebina no neērtas, netīras, trūcīgasdzīves, no nebeidzamām ziemām, sarepējušām zeķēm, vienmēr sabojātiem liftiem, no ledaina ūdens,raupjām ziepēm, no cigaretes, kas izšķīst pirkstos, no dīvainas un pretīgas pārtikas garšas, vai tasnenozīmē, ka tava dzīve ir nenormāla?" Vienīgā atšķirība - šeit cilvēki vēl atceras, ka reiz bija labāk, unnav zaudējuši cerību, ka reiz atkal būs labāk.

Jā, bet kas un kā tad to visu sastrādāja?

3. KA KĻŪT PAR SAULI "Viņš izņēma no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Arī šeit maziem, skaidriem burtiem - tie paši

lozungi, bet otrā pusē - Lielā Brāļa galva. Pat no monētas tev sekoja viņa skatiens. Uz monētām, uzmarkām, uz grāmatu vākiem, uz karogiem, plakātiem, cigarešu paciņām - visur. Visur tev seko šīs acis unšī balss. Miegā un nomodā, darbā un ēdot, uz ielas un mājās, vannas istabā, gultā - nav glābiņa. Nav nekātava, izņemot dažus kubikcentimetrus galvaskausā. [..] Piramīdas virsotne ir Lielais Brālis. Lielais Brālisnekļūdās un ir visvarens. Katrs sasniegums, katrs panākums, katra uzvara, katrs zinātniskais atklājums,visa gudrība, visa laime, visa drosme tieši rodas no viņa vadības un ir viņa iedvesmota. [..]

Viņš paņēma bērnu vēstures grāmatiņu un paskatījās uz titullapu ar Lielā Brāļa portretu. Viņusagaidīja hipnotisks skatiens. It kā kāds milzu spēks spieda uz tevi - iekļuva galvaskausā, nosprostojasmadzenes, ar bailēm izsita no tevis visu tavu pārliecību, piespieda neticēt paša maņu orgāniem. Galugalā partija paziņos, ka divreiz divi ir pieci, un nāksies tam ticēt. Agri vai vēlu tā izdos šādu pavēli, uz toneizbēgami ved tās varas loģika. Tās filosofija klusējot noraida ne tikai tavas uztveres patiesumu, bet arīpašu ārpasaules eksistenci. Ķecerību ķecerība - veselais saprāts. Un šausmīgi ir nevis tas, ka tevinogalinās par pretēju viedokli, bet par to, ka viņiem, iespējams, taisnība. Patiešām, no kurienes mumszināms, ka divreiz divi ir četri? Un ka eksistē pievilkšanas spēks? Vai ka pagātni nevar mainīt? Ja ganpagatne, gan ārpasaule eksiste tikai apziņa, bet apziņu var vadīt, - tad kas?…"

Vecais Džordž, tu, kas visus šos viedos vārdus rakstīja pirms gadiem sešdesmit, - tiešām žēl, ka tunomiri jau četrdesmit sešu gadu vecumā, pusotru gadu pēc savas grāmatas pabeigšanas, kad nekādasZiemeļkorejas vēl nemaz īsti nebija. Bija tikai pēc Otrā pasaules kara no japāņiem atbrīvotā Korejasteritorija, kurā notika kaut kādas Dieva zīmes un nākamais ziemeļkorejiešu Lielais Brālis vēl kārtīgipildīja savas padomju priekšniecības pavēles (tiesa gan, jau 1945. gadā Phenjanas komunistiskinoskaņotais laikraksts Pyongyang Times par Kimu Ir Senu rakstīja: "Nesalīdzināms patriots, nacionālaisvaronis, vienmēr uzvarošais, lieliskais lauka komandieris ar dzelzs gribu… varenākais līderis, kādu mūsutauta ir pazinusi pēdējos gadu tūkstošos… vīrs ar neparastām spējām."). Tā ka varbūt tikai pēcāk, sēžot uzmākoņa maliņas, tu spēji novērtēt, cik uzcītīgi skolnieki tev atradās šajā no dzimtās britu zemes tik tālajāpasaules malā. Tagad jau tu noteikti zini, cik pamatīgi viņi studēja tavu Tūkstoš deviņi simti astoņdesmitčetri, taču jebkurā gadījumā skaidri redzams - uzcītība ilgusi vairāk nekā pusgadsimtu un nav rimusi arīpašlaik…

Apmēram šādas apgarotas domas nāk prātā, pārvietojoties pa Phenjanas ielām, - lai gan man,protams, nav un nedrīkst būt nekādas vietējās monētiņas vai banknotes, ko aplūkot (pašās braucienabeigās gan es ar krāšņas finanšu operācijas palīdzību tiku arī pie šādiem suvenīriem - sk. attēlus). Betcitādi - Vadonis šeit tiešām ir visur. Un ne vienkārši Vadonis. Visuzvarošais dzelzs pulkvedis,Visuzvarošais dzelzs karavadonis, Varenās Republikas maršals, Mūsu partijas un valsts varenaisVadonis, Mūsu valsts piectūkstoš gadu vēsturē pirmoreiz parādījies leģendārais Varonis, Nācijas saule,Varenais starptautiskās komunistiskās un revolucionārās kustības vadītājs, Tēvs, Tautas polārzvaigzne,Nepārspējamais ģēnijs, Domas virsotne, Cilvēces ģēnija gaisma - visi šie ir 1994. gadā mirušāZiemeļkorejas prezidenta Kima Ir Sena oficiālie, valstiski apstiprinātie tituli. Turklāt - mirušā? Parto vēl varētu pastrīdēties: 1998. gadā Zie- meļkorejas Tautas augstākā asambleja pieņēma lēmumupiešķirt pirms četriem gadiem mirušajam Kimam Ir Senam titulu "Prezidents uz visu mūžību". Tasnozīmē, ka saskaņā ar Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas konstitūciju valsts prezidentsjoprojām ir Kims Ir Sens, - pirms dažiem gadiem radās pat situācija, kad citu valstu ārvalstu resorisāka iebilst pret to, ka vēstnieku akreditācijas raksti ir jāadresē mirušai personai.

Tātad - mirušais, bet mūžam dzīvais Vadonis ir visur. Tiesa, ne uz pārtikas precēm, - tikai saistībā arnepārprotami cildenām parādībām un priekšmetiem. Lielā Vadoņa dzimšanas diena, 1912. gada 15.

aprīlis, jau 1974. gadā kļuva par galvenajiem valsts svētkiem. Nu tā ir Saules diena vai Saules svētki -jau kopš 1997. gada, kad Kima Ir Sena nāves trešajā gadadienā tika pasludināta vietējā, čučhes laikaskaitīšana, kas sākas kopš Vadoņa dzimšanas gada, līdz ar ko mana viesošanās Ziemeļko- rejā datējamaar čučhes 97. gadu. Lielākais šiks šeit ir automašīnas numurs, kurā būtu ciparu salikumi 12, 15 un 04.Runā, ka pavisam Ziemeļkorejā varētu būt ap 34-35 tūkstošiem dažāda lieluma Kima pieminekļu un citupiemiņas vietu, savukārt portretu - protams, miljoniem.

Tad vēl, protams, ir arī vairāk nekā divdesmit miljoni Vadoņa un/vai viņa Dēla - Mīļotā VadītājaKima Čen Ira (kam, starp citu, arī ir vairāk nekā 1000 nosaukumu, tostarp Vienmēr uzvarošais ģenerālis,Planētu sargājošā dievība un 21. gadsimta saule), attēlu, kas nozīmīšu formā atrodas pie ikvienapašnāvnieciski ne- noskaņota ziemeļkorejieša krūtīm - vienīgais cilvēks bez nozīmītes ir pats Kims ČenIrs. Vietējā presē atrodami stāsti par to, kā, piemēram, kādas nodegušas fabrikas krāsmatās atrastie bojāgājušo līķi visi kā viens spieduši roku pie sirds, līdz pēdējam sargājot no uguns Vadoņu ģīmetnes uznozīmītēm. Var tam ticēt vai ne, taču fakts - nozīmīte ir svarīgs priekšmets un savā ziņā arī statusaatribūts: ir reti modeļi, kuri tiek meklēti un pirkti par lielām summām. Un tāpat fakts - nozīmītei jābūtvienmēr un visur: tiesa, ja nozīmīte piesprausta pie žaketes, to uz brīdi novelkot, nozīmīte navjāpārsprauž, toties, vērojot kādu kāzu norisi, es skaidri redzu - līgavainim nozīmīte speciāli pārspraustaaugstāk, lai to neaizsegtu pie žaketes atloka piestiprinātais pušķis.

Bet ir arī lielāki portreti, kuri atrodas katrā metro vagonā, katrā valsts un pašvaldību kabinetā, katrāklasē, katrā auditorijā, zālē - un tā tālāk, un tā tālāk. Vonsanas starptautiskajā pionieru nometnē Tēva unviņa Dēla portreti no sienas uzrauga jūras radību izbāzeņu un spirtā iekonservētu līķīšu kolekciju. Kima IrSena universitātē tie nolūkojas no katras auditorijas. Un, protams, pie sienas, kur atrodas viena vai abuKimu portreti, aizliegts piekārt kaut jel ko citu, to kopšana notiek katru dienu, un kopšanas līdzekļiem, konedrīkst izmantot jelkādiem citiem mērķiem, paredzēta speciāla kastīte. (Starp citu, baisi noskatīties, kāmuzejos gidi pret visu, kas saistīts ar Kimiem, izturas kā pret svētajām relikvijām, toties daudzusgadsimtus vecus rokrakstus enerģiski skrapstina ar rādāmkociņu.)

Un portretus, protams, papildina visdažādākā uzskatāmā aģitācija: lielāko daļu tekstu es nesaprotu,atliek samierināties ar attēlu apbrīnošanu, taču, piemēram, lozungi Manjondes (Mangendes) bērnu parkā,kad tur notika 1. jūnija - Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas - svinības, gides izklāstā vēstaīsi un skaidri: "Tēvs Kims Ir Sens ir mūsu mūžīgā saule" un "Mēs esam laimīgi".

Phenjanā divdesmitdivmetrīgais Kima piemineklis stāv vietā, kur savulaik atradās lielākais sintoistutemplis Ziemeļkorejas galvaspilsētā, savukārt mazāki kimirsenekļi izkaisīti pa visu valsti. Ierodamiesnošņurkušajā Korejas filmu studijā - protams, goda vietā stāv Kims Ir Sens ar aktieriem. Nabaga karaļaTonmjona kapenēs goda vietā novietots divdesmittonnīgs četr- arpus metru augsts akmens, uz kura Kimarokrakstā iegravēts uzraksts: "Piemineklis karaļa Tonmjona kapavietas rekonstrukcijai." Kara muzejāaplūkojama milzīga sienas glezna - lai no kurienes jūs skatītos, vienmēr būs iespaids, ka Kims Ir Sens irgleznas centrā (turklāt Kimain vienmēr itin visās gleznās un mozaīkās ir nevainojami izgludinātas bikses).Japāņi kādreizējo Phenjanas Moranbonga stadionu sākotnēji bija uzbūvējuši beisbolam (ko gide nevēlasatzīt ne sitama), taču nu tas, protams, ir Kima Ir Sena stadions - tāpat kā universitāte un vēl simti objektuvisā valstī.

Džeroms K. Džeroms savos Trīs vīros laivā smīkņāja par enerģisko Gāju Jūliju Cēzaru, kas, spriežotpēc Britānijā atrodamajām piemiņas vietām, to savulaik bija enerģiski pārstaigājis krustām šķērsām. Tačutas ir tīrais nieks, salīdzinot ar Kima, vecākā, piemiņas vietu daudzumu. Ziemeļkorejā rūpīgi tieksaglabāti pat soliņi, uz kuriem nez kādā gadā apsēdies Vadonis. Kimgana (Dimantu) kalnos vien uzstādītivairāk nekā divi desmiti monumentu, kas atgādina, ko konkrētajā vietā darījis vai teicis Lielais Kims.Vonsanā čaklie korejieši ir pārspējuši paši sevi: viņi ir atjaunojuši visas ēkas, kurās 1945. gadā pusotrudienu un vienu nakti pavadījis Kims Ir Sens. Gide milzīgā maketā ar kociņu (kurš laikam kādreiz bijiselektrificēts, - uz to norāda tā galā atrodamais norautais vada gals) minūtes desmit izrāda, kur Vadonis

ēdis, kur gulējis, kā pārvietojies. Šeit ir sameklēts pat vagons, kurā Kims Ir Sens devies tālāk uz Phen-janu: Vadonis vēlāk ir atzinis, ka tas tiešām esot īstais vagons un īstā vieta, tā ka nu vagons ar īstolokomotīvi stāv muzejā, bet attiecīgais svētais sēdeklis pārklāts ar baltu pārvalku, lai tam neiedomātospieskarties kāda nepiederīga pēcpuse. Savukārt tuvējā lauksaimniecības kooperatīvā tiek izklāstītsaizkustinošs vēstījums par Kima svētīgo apmeklējumu: "Tad Vadonis prasīja - cik šajā kokā hurmu?Viņam teica - varētu būt ap 500. Viņš teica - nē, būs vairāk, 800. Rudenī izrādījās - 803. Tagad šis koksdod 5000 hurmu gadā…"

Reizumis uzcītīgajiem svēto relikviju vācējiem gan gadās arī pa kādai ķibelei: piemēram, Vadoņadāvanu muzejā fotogrāfijā redzams, kā uzcītīgs kalnracis dāvina prezidentam savu cērti, taču vitrīnāredzamā cērte acīmredzami atšķiras no attēlā iemūžinātās. Un kā nu negadīsies, ja muzeju ir tik briesmīgidaudz: papildus "lielajiem muzejiem" ir vēl "kimirseniskie muzeji" - piemēram, muzejs Kims Ir Sens,Kims Čen Irs un dzelzceļš vai Kims Ir Sens, Kims Čen Irs un metro, kuros galvenais objekts, protams, irvadoņi, nevis metro vai dzelzceļš, kas kaut kā parādās tikai pēdējās zālēs; un tāpat savi memoriāliemuzejiņi (parasti saukti - Lielā Vadoņa revolucionāro nopelnu muzeji) ir arī neskaitāmos uzņēmumos uniestādēs, - arī tie visi jāaizpilda ar kādu nebūt saturu. Taču pašus ziemeļkorejiešus šādi sīkumi nemaznemulsina: piemēram, tai pašā Vonsanā vietējo gidu - kā likums, absolūti zombētu zvanveida tautastērposieģērbtu sieviešu ar entuziasma pārpilnu smaidu uz lūpām - stāstījumu pat līdzbraucošā stažiere klausāsarī īstu vai arī fantastiski labi imitētu interesi.

Protams, rūpīgi tiek saglabātas arī visas Kima kādreiz saņemtās veltes - tām ārpus Phenjanasizveidots pat atsevišķs milzīgs komplekss Tautu draudzības izstāde ar sešpadsmitton- nīgām vara durvīm(kuru atvēršanai pretēji iepriekš lasītajam gan netiek izsniegti speciāli cimdi). Tīrais posts, ka dāvanukrātuvē aizliegts fotografēt, jo divsimt tūkstošu Vadoņa dzīves laikā saņemto dāvanu vidū ir arī patiesieksotiskas. Izbāzts kroko- dils, kas priekšķepās tur glāžu paliktni, pārakmeņojušās zivis, milzīgi jašmasizstrādājumi, trīstūkstoš gadu veca amfora, grandiozs kristāls, divpadsmittonnīga ziloņa ilkņi, lauvasizbāzenis, karaļa tronis no kādas Nigērijas cilts, Maikla Džordana un Peles parakstītas bumbas, Etiopijasdāvināts kalašņikovs - cinkots vai sudrabots, ar zemstobra granātmetēju un optiku, kompānijas ACEprezidenta uzdāvināta gulta ar gauži draiskām figūriņām, tad vēl izšuvumi, gleznas, skulptūras, trauki,ieroči, drēbes, apavi, sadzīves tehnika, dārglietas, mēbeles, pat kurpju pāris… Viss, absolūti viss.

Atsevišķā telpā apskatāms gan Staļina 1945. gadā uzdāvinātais bruņuvagons, gan Mao 1953. gadāuzdāvinātais vagons.

Staļins Kimam uzdāvinājis arī bruņotu ZIS, citi padomju vadoņi - pārīti ZIMu. Igauņi padomju laikāVadonim uzdāvinājuši dažas kristāla glāzītes. Ko latvieši - nav zināms, taču nu šis trūkums jau irnovērsts: kolekcijai pievienojusies arī maza velte no manis, kas man šķita ārkārtīgi atbilstoša dāvanukrātuves kopējai noskaņai, - Jura Dobeļa un citu prominentu latvju politiķu aforismu krājums 100 gudrogalvu un citi zvēri (skumji, bet pateicības vēstuli Mīļotā Vadītāja sekretariāta tā arī neesmu saņēmis).

Par to, kur pašlaik - ņemot vērā visu dzīves laikā sastrādāto - atrodas pats Lielais Vadonis, laistrīdas teologi, savukārt Dzelzs maršala mirstīgās atliekas, glīti iebalzamētas, kopā ar viņa MercedesBenz 500 atrodas mauzolejā, par ko pārveidota bijusī prezidenta pils. Darba kabinets tagad ir pārtaisītspar kapavietu, un, ņemot vērā, ka pat pirms Kima vaska figūras apmeklējuma visiem tiek piekodinātsaizpogāties un glīti saķemmēties, viegli iedomāties, kādām procedūrām jāiziet, pirms vienkāršajammirstīgajam atļauts tuvoties Vadoņa pīšļiem. Pilnā procedūra ir šāda - sākumā pilnīgi viss līdzpaņemtais,izņemot vienīgi apģērbu un brilles, jānodod garderobē, pirms iekļūšanas mauzolejā jums pat nospodrinakurpes un nopūš putekļus, pēc tam izejat cauri, šķiet, rentgenam, tad metālmeklētājam, tad puskilometrubraucat pa slīdošo celiņu, tad jābrauc ar liftu, līdz tiekat pie Vadoņa statujas, tad visbeidzot - pie pašasmūmijas (īpaši atceroties piekodināto, ka tas ir nevis apmeklējums, bet gan vizīte). Savukārt, dodotiesprom, vēl jānoklausās ierakstīts stāstiņš par baiso traģēdiju, prezidentam aizejot viņsaulē - "zemeslodepazaudēja savu masu no zaudējuma smaguma", bet "visa korejiešu tauta raudāja asiņainas asaras".

Protams, pret visdažādākajiem kimirsenekļiem ir jāizturas ar atbilstošu cieņu un respektu, -skatoties, kā gides sirsnīgi klanās te Vadoņa piemineklim Vonsanas pionieru nometnē, te viņa vaskafigūrai viņa dāvanu izstādē, te vēl visdažādākajām arkām un monumentiem, nāk prātā skumjais stāsts parārvalstu tūristu, kurš nav bijis apmierināts ar to, kā viņa polaroidnofotografējis Kima Ir Senapieminekli, un saplēsis bildīti, lai sāktu fotografēšanu no jauna, - viņš nekavējoties kārtīgi iebukņītsar vārdiem: nekad, nekad, nekad nav pieļaujama Vadoņa attēla iznīcināšana! Un savu ciešanukausu izstrēbšanai saņemu arī es: jau iepriekš esmu ne tikai lasījis, ka katram ārzemniekam gribotnegribot nākas aizstiept līdz valsts galvenajam kimirseneklim puķu pušķi, bet arī izdomājis, kā nošīs mazpatīkamās procedūras izsprukt - nāksies vien busiņā ceremoniālajām puķēm (kas tiekotspeciāli audzētas īpašās siltumnīcās) kārtīgi uzsēsties, un nevarēs taču šādus te apgānītus lakstusnolikt Viņa pakājē Izrādās tomēr, ka ir gatava instrukcija arī šādiem gadījumiem: pušķi uzZiemeļkorejas valsts rēķina nekavējoties nomaina, un punktu visam pieliek abu gidu žēlīgais: "Jūstaču cienāt mūsu tradīcijas, vai ne?"…

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka monumentālās tēlniecības un vēl monumentālākās būvniecībasjomā Vadonis nav domājis tikai par sevi vien. Phenjana ir vai piebērta ar visdažādākajiemrevolucionārajiem muzejiem un pieminekļiem, kas visi kopā skaidri apliecina, ko tik tu nevari sastrādāt,ja tev ir viss kārtībā ar fantāziju, nav pārāk lielas pietātes pret citu cilvēku vēlmēm, toties ir pamatīgapārliecība par savu taisnību un vēl veselas valsts resursi paša rīcībā. Ko vērta ir jau pieminētā vecā labākaraļa kapavieta, kurai apkārt augošās četrsimtgadīgās priedes, izrādās, saraktas kādā salā Ziemeļkorejasdienvidos un pārstādītas šeit, vai milzīga ala, kura jau Grūtajos laikos padarīta apmeklētājiem izcili labipieejama, pa pusei izbetonēta - un, protams, vēl nokomplektēta ar īpašu stalagmītu, kas atgādina kadiķi unir izaudzis pie veidojuma, kas tiek uzskatīts par svētā Pektu kalna līdzinieku: tā kā stalagmīts ir 2,8 metrusaugsts un 2,15 metru apkārtmērā, tam ar dažādu sarežģītu matemātisku darbību palīdzību tiek pielāgotasaistība ar Vadoni un Dēlu. Vārdu sakot, jau pēc dažām dienām Ziemeļkorejas viesis ar lielu izbrīnu sākuztvert tās nedaudzās vietas, kur nezināmu iemeslu dēļ neviens no Vadoņiem nav īsti kārtīgi atzīmējies -viena no šādām vietām ir, piemēram, vecā labā karaļa Tonmjona memoriāls, kas iekļauts arī Pasauleskultūras mantojuma sarakstā; arī uz stalagmīta nav iegrebts Mīļotā Vadītāja Rima Čen Ira vārds, lai gantas viņam piedāvāts, - Vadonis atbildējis, ka dabu vajag saudzēt.

Bet nu pieminekļi… Strādnieku partijas dibināšanas piemineklis, Atkalapvienošanās piemineklis,īpaši izteiksmīgais Partijas dibināšanas 50. gadadienas piemineklis (piecdesmit metru augstumā slejasrokas ar sirpi, āmuru un rakstāmotiņu), Triumfa vārti, Čučhes kolonna ar visu tās skulptūru kompleksu,visbeidzot, Revolucionāro upuru kapsēta, kas jau balansē uz perversi- tātes robežas - 1982. gadā jaumirušie partizāni, revolucionāri u. tml. visā valstī sarakti un pārapbedīti šeit, plašā nogāzē ar skatu uzattālo prezidenta tagadējo mauzoleju, turklāt virs katra kapavietas uzmontēts spīdīgs krūšutēls, kā rezultātāmilzīgs pulks krūšutēlu nu uzmanīgi raugās lejup uz Phenjanu (savukārt apmeklētājos tikpat uzmanīgiraugās videokameras)… Tad jau daudz jaukāk doties uz Uzvarošā Tēvijas Atbrīvošanas Kara muzeju vaikādu citu memoriālo iestādi, kuru pagrabi bāztin piebāzti kara trofejām, bet augšstāvos skatāmiZiemeļkorejas meistaru sasniegumi dažādu milzonīgu diorāmu (automašīnas, lidmašīnas, ļaudis, kas uzsaviem pleciem notur grūstošu tiltu, tanki - kā tik visa te nav, turklāt daudz kas no tā dabiskā izmērā)izskatā.

Jāpiebilst gan, ka Vadoņa attēlojums pieminekļos un atrašanās mauzolejā netraucē viņam būt mūžamdzīvam, - un runa te nav tikai par asarām, kas patiešām redzamas vietējo acīs, ierodoties pie Lielāpieminekļa. Vadonis ziemeļkorejieša dzīvē ienāk jau bērnudārzā - nē, patiesībā jau krietni ātrāk, ņemotvērā, ka kārtīga pilsoņa dzīvoklī Vadoņu attēliem jābūt arī guļamistabā (starp citu, Ziemeļkorejā bērni sākmācīties skolā sešu gadu vecumā; tradicionāli Korejā cilvēka dzīves pirmais gads sākas ar ieņemšanasbrīdi, un tad ik gadu 1. janvārī viens gads tiek pieskaitīts klāt, taču Ziemeļkoreja no šīs tradīcijas

atteikusies). Savukārt katrā bērnudārzā jau ir īpaša telpa, kurā atrodas Vadoņa dzimtās vietas -Mangendes - makets, pie sienām atbilstoši attēli no Vadoņa bērnības. Pirms nodarbību sākumaaudzinātāja un bērni trīsreiz klanās portretam un pateicas Maršalam - Tēvam, lai pēc tam kopīgiapgūtu dažādus pamācošus stāstus. Nu, piemēram, ka mazais Kims savulaik skolā bijis vienīgais,kurš uz jautājumu - kad uz zara sēdēja desmit putni un mednieks vienu nošāva, cik palika? -atbildējis pareizi: neviens, jo pārējie aizlaidās.

Skolā savukārt viens speciāls mācību priekšmets veltīts Kima Ir Sena bērnībai (otrs, kā saprotams,Kima Čen Ira pirmajiem dzīves gadiem), bet stāstiņu vietā jau jāsāk risināt arī nopietni uzdevumi - nu,piemēram, šādi: "Lielajam Vadonim Kimam Ir Senam bērnībā bija 15 āboli, no kuriem viņš piecus atdevavectētiņam, trīs - vecmāmiņai, pa vienam - tēvam un mātei. Cik palika viņam pašam?" Lielu uzmanību jauskolas gados pievērš arī teikumu pareizai uzbūvei un gramatikas likumiem, ja tiek pieminēts Vadonis, —te ir gan speciāli vārdi, šrifti, izteikumi, gan pat teikuma uzbūves, jo nebūs taču labi, ka Vadonis tikspieminēts nevis teikuma sākumā, bet beigās. Un jaunā paaudze neliek vilties, ļaujot vietējai presei jūsmotpar brīnumbērniem - piemēram, Phenjanas Puhungas vidusskolas pirmās klases skolnieku, kurš cita starpāradījis tādu pareizu šedevru kā Mēs ātri vēlamies pievienoties ģenerāļa Kima Čen Ira armijai un tiešāmglītu saulespuķu zīmējumu, kam dots nosaukums… Es plaukšu kā puķe, sekojot Partijai.

Protams, labākais veids, kā apgūt Vadoņa mantojumu, ir - vienkārši mācīties to no galvas. Tamveltīta būtiska vieta augstskolu programmās, iestādēs un uzņēmumos ir speciālas Vadoņa ideju izpētesistabas. Protams, neizpaliek ari mazās citātu grāmatiņas, taču bez tā var arī labi iztikt - visi svarīgākieVadoņa citāti jau sen milzu uzrakstu veidā grezno kalnu virsotnes. Viens no pasaules labākajiemZiemeļkorejas ekspertiem Andrejs Laņ- kovs savā pamācošajā grāmatā Ziemeļkoreja: vakar un šodien šisjaukās tradīcijas pirmsākumus apraksta šādi: "Ar visu sirdi uztvēruši Varenā Vadoņa un MīļotāVadītāja viedos norādījumus, partijas biedri un darbaļaudis visi kā viens cēlās cīņā, lai radītuuzrakstus, kas saglabāsies desmitiem tūkstošu pēcteču paaudzēs. Ar šo mērķi no komjauniešiem unjaunatnes tika izveidota ātrās urbšanas vienība, kurai palīdzēja darbaļaužu brīvprātīgās vienības.atrāsurbšanas vienība un tai palīdzošie vietējie iedzīvotāji, kurus iedvesmoja liesmainas uzticībasjūtas Varenajam Vadonim, periodā līdz 1982. gada februārim radīja Kimganā 61 uzrakstu (3690zīmju). Kā sava idejiskā satura dziļumā, tā arī mērogos šiem uzrakstiem nav analogu nekurpasaulē. Tā uzraksts "čučhe" Čhonena smailē ir 27 metrus augsts, 8 metrus plats, burtu dziļums ir1,2 metri."

Tiesa, Vadonim ir bijuši arī garāki, uz klints smailes nepietiekami labi izvēršami domugraudi - nu,piemēram, kaut vai par mīlestību: "Ir dažādi mīlestības veidi. Ir mīlestība starp vīru un sievu, mīlestībastarp dēlu un tēvu, mīlestība starp māti un dēlu, mīlestība starp brāļiem, mīlestība starp draugiem unmīlestība starp biedriem. No šiem visvērtīgākā, visnenovērtējamākā ir mīlestība starp revolucionāriembiedriem." Un kur nu vēl, protams, viss, kas uz jebko paciest gatavā papīra sarakstīts par pašu Vadoni…Paldies lieliski apgādātajam Phenjanas viesnīcas grāmatveikaliņam, ka man tagad pieder droši vienLatvijā lielākā Ziemeļkorejas vadoņu dzīvei, darbiem un citiem svarīgiem ideoloģiskiem jautājumiemveltītu grāmatu un grāmatiņu kolekcija, - un kā gan nepadalīties priekā par visu to, kas sarakstīts,piemēram, sējumiņā ar nosaukumu Anekdotes par Kima Ir Sena dzīvi (izdots Phenjanā čučhes 96. gadā -tātad 2007. gadā). Lūk, piemēram, šāda "anekdote":

"Kādu dienu 1946. gadā krietni pēc pusnakts pavecāks demokrātiskās partijas pārstāvis ieradās pieKima Ir Sena. Kims Ir Sens augstu vērtēja septiņdesmitgadīgo viesi. Pārstāvis sāka savu stāstu nedroši,sarkstot: "Man ir neveikls lūgums. Man ir vajadzīgs kāds tonizējošs līdzeklis - kā žeņšeņs vai briežarags."

Kims Ir Sens lūdza viņu turpināt, piedāvājot krēslu. "Nesen es atkal apprecējos, bet mana jaunāsieva nav ar mani apmierināta. Ģenerāli, lūdzu, palīdziet man!" Tas tiešām bija pārsteigums - ko tādu

dzirdēt no septiņdesmitgadīga vīra lūpām! Bet Kims Ir Sens pret viņu juta simpātijas. "Es tev palīdzēšu,"viņš mierinoši teica. "Tad tava sieva par tevi neņirgāsies." Viesa seja kļuva gaišāka, un viņš atvadījās.Pēc kāda laika Kims Ir Sens nosūtīja viņam lietas, ko viņš bija vēlējies. Pagāja gads, un vecajam vīrampiedzima dēls. Kims Ir Sens bija priecīgs un apmeklēja zēna simtās dienas pusdienas…"

jā, tādas nu ir anekdotes, ko Ziemeļkorejā drīkst oficiāli izplatīt saistībā ar Vadoni: Kims palīdzjaunam kareivim ar naudu un padomu; Kims dodas apmeklēt tīfa slimniekus; Kims dodas apglabāt kritušukareivi; vecūksnis neatpazīst varonīgo, bet pieticīgo Kimu; Kims piepalīdz nabaga jauneklim apprecēties;Kims atsakās no pārāk lepnām mēbelēm, paziņojot - lai kas mēs arī būtu, mēs nedrīkstam dzīvot labāk partautu; Kims atsakās no dzimšanas dienas svinībām; Kims atdāvina kareivim savu cepuri; Kims samaksāzemniekam par ēdienu; Kims neļauj slaktēt vēršus; Kims pārbauda kareivju kurpes; Kims atdod savusrīsus hospitālim; Kims nopērk kurpes nabadzīgam zēnam; Kims aizved uz mājām vecenīti; Kims piecusgadus staigā vienās gumijas un auduma kurpēs; Kims apraud partizāna māti; Kims no savas darbavietasteleskopā vēro kritušo partizānu krūšutēlus Revolucionāro upuru kapsētā Tesona kalnā.

Ak, un tad vēl "anekdote" ar nosaukumu "Viņa uzticīgās dzīves pēdējā diena": "1994. gada 7. jūlijā,dienu pirms viņa nāves, Prezidents Kims Ir Sens bija ieslīdzis darbos. No rīta viņš uzlika savu pēdējoparakstu uz galvenā dokumenta par valsts atkalapvienošanos un tad vadīja plūdu kontroles pasākumus.Pēcpusdienā viņš pārraudzīja ārlietas un spēkstacijas būvi. Viņš bija iegrimis darbā līdz vēlam vakaram,pat aizmirstot vakariņas. "Tēvs Vadoni, jums vajadzētu paēst," lūdzās darbinieks, uztraucies parPrezidenta veselību. "Man kaut kā nav apetītes.

Droši vien vairāk darba man tādu dos." - "Kā gan jūs varat strādāt, ja jūs esat izlaidis maltīti?" -"Paldies jums par jūsu gādību," teica Prezidents maigā, bet stingrā balsī. "Taču jūs zināt, ka mums irdarbu kalni, kas jāpaveic cilvēku labā. Ja es atpūtīšos, tas kā vēl smagāks slogs gulsies uz VirspavēlniekaKima Čen Ira pleciem. Jūs redzat, ka viņš veic milzīgu darba apjomu, esot atbildīgs par visu valstīnotiekošo - gan lielu, gan mazu. Ks nevaru ne uz mirkli atpūsties, kad viņš visu nakti strādā tautas labā."Vasaras nakts kļuva aizvien tumšāka, bet astoņdesmit divus gadus vecais Prezidents bija iegrimis darbā,lasot dokumentus un zvanot pa telefonu. Tā izrādījās viņa mūža ziedošanās pēdējā nodaļa. Vēlāk KimsČen Irs atminējās, kā viņš bija sevi veltījis Partijas un revolūcijas, zemes un tautas lietai: "LielaisVadonis aizgāja mūžībā savā kabinetā, enerģiski strādājot Partijai un revolūcijai, valstij un tautai. Viņšmira kā moceklis. Viņš bija vienīgais vadonis pasaulē, kas strādāja smagi un pabeidza visu savu darbupirms savas nāves. Arī šajā ziņā viņš bija izcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis…"

Lai cik žokļus savelkošas arī nebūtu šīs "anekdotes", tās cita starpā lieliski parāda to, cik pamatīgiZiemeļkorejas Vadoņu slavināšanas propaganda izmanto Konfūcija mācību: pats viņš kā tāds gan netiekpieminēts, bet konfuciānisma nostādnes ir visnotaļ manāmas kaut vai "anekdotēs" - sabiedrība kopumā,indivīda vēlmes pēc tam; sociālā vienotība ir bezgala svarīga; valdība nodrošina strādniekam darbu imdzīves standartu, strādnieks nodrošina valdībai uzticību un lojalitāti; valstij ir visvarens līderis ar debesuizsniegtu mandātu. Un kur nu vēl stāstiņi, kas faktiski burts burtā pārspiesti no antīkajām korejiešu unķīniešu leģendām - piemēram, par karavadoni, kurš tik ļoti rūpējies par valsts lietām, ka, tikai trešo reizigarāmbraucot, atradis laiku iegriezties dzimtajā ciemā: tieši šādu "anekdoti" jaunās skaņās iespējamsizlasīt arī par mūsdienu Vadoni.

Taču lielākā daļa rakstu darbu Ziemeļkorejā, protams, ir vienkārši pliki slavinājumi, kam nekādikonfūciji - šmonfūciji nav nepieciešami, - nu, no sērijas "1973. gadā mūsu zemē bija bagātīga ražabriljantajos staros, ko deva Lielā Vadoņa tēzes par sociālistisko lauku jautājumu". Lūk, ko, piemēram,varam lasīt grāmatas par Kimu Čen Iru sadaļā Autoritātes estētika: "Pagātnē Gēte un it īpaši Nīče virzīja"pārcilvēka" ideju. "Pārcilvēks" burtiski nozīmē cilvēku, kas apveltīts ar pārcilvēciskām īpašībām unspējām, taču kurā ir maz kā cilvēciska. Gitiem vārdiem, viņš stāv pārāk augstu pār mums un nav nekasvairāk kā ideāla būtne uz peldoša mākoņa. Taču Prezidents Kims Ir Sens vienmēr ir starp cilvēkiem,rūpējas par viņiem un mīl viņus, ikvienu politiku īsteno, paļaujoties uz viņiem, un kalpo cilvēkiem. Viņš

izbauda cilvēku augsto respektu un uzticību kā prominents cilvēks, kā varenas autoritātes cilvēks."Pārcilvēks" nevar līdzināties mūsu Prezidentam tajā, ka viņu godā un ciena cilvēki un ka viņš savamajestātiskuma dēļ ir daudz vairāk godāts. Jāpiemin, ka šī nav uzspiesta izjūta, ar ko es domāju - tas navpersonības kults."

"Prezidents Kims Ir Sens teica, ka daudzas valstis pasaulē cieš no pārtikas, degvielas un izejvielutrūkuma, un piebilda, ka viņa valstij nav šādu grūtību. Viņš sacīja, ka viņa valsts ir kļuvusi pašpietiekamapārtikas jomā jau pirms ilga laika. Viņš pievērsa dziļu uzmanību pārmaiņām pasaules klimatā un toiespaidam uz lauksaimniecību. Tolaik Arktikas ledus segas platība bija palielinājusies par 12 procentiem,tā radot auksto fronti. Šī aukstā fronte radīja radikālas izmaiņas klimatā visā pasaulē [..] Viņš teica: "Mēsparedzējām iespējamos aukstās frontes efektus un kopš 1973. gada veicām pasākumus, lai ar tiem tiktugalā. Tas ir novērsis postījumus," - šie savukārt ir vārdi no kādas Vēsas Bērčetas sacerētās slavasdziesmas Varenā gudrība (šī grāmata izdota 2004. gadā un arī iegādāta Phenjanas lieliskajāgrāmatveikaliņā).

"Desmit gadi pagājuši, kopš aizgājis Prezidents Kims Ir Sens. Saka, ka laika gaitā cilvēku ciešanasun sāpes izzūd. Tas droši vien nozīmē, ka ciešanas, arī ļoti lielas, ar laiku pārvēršas par skumjāmatmiņām. Taču pasaules progresīvie ļaudis turpina ilgoties pēc Prezidenta Kima Ir Sena, kaut paietdienas un gadi. Viņi saka, ka viņa pēkšņā aiziešana bija tas pats, kas ja saule pārstātu izstarotgaismu. Šā gada jūlijs iezīmē desmito gadadienu kopš viņa aiziešanas. Pasaides progresīvie cilvēkitagad atzīmē šo dienu ar lielu apbrīnu par viņu," varam lasīt grāmatas prezidentei kima ir senapiemiņai. Cilvēces mūžīgā sauleizdevēju priekšvārdā. Starptautiskā čučhes idejas institūtaģenerāldirektors Višvanats izsakās vēl tiešāk: "Es biju Prezidenta Kima Ir Sena lielo idejufascinēts. Mani arī piesaistīja viņa varenā vadība, un es sāku viņu dievināt. Rietumu pasaule sauc20. gadsimtu par karu gadsimtu, jo Pirmais un Otrais pasaules karš izcēlās šajā gadsimtā. 20.gadsimts tiek saukts arī par zinātnes gadsimtu, jo šajā gadsimtā strauji attīstījās zinātne untehnoloģija. Taču visi pasaules progresīvie cilvēki sauc 20. gadsimtu par Kima Ir Sena gadsimtu."

Slavinātāji ir gatavi aizrunāties pat līdz Visuma un dabas spēku ciešai saistībai ar it kā mirušo, it kātomēr mūžīgi dzīvo Vadoni. Tā, piemēram, bijušais Mongolijas sociālās nodrošināšanas ministravietnieks Džjambins Džjamijans sakās esam pārliecināts par šādiem dabas fenomeniem: "KTDR Pektukalns tiek saukts par revolūcijas svēto kalnu. Noslēpumains dabas fenomens notika šajā kalnā.Piedzīvojuši šo fenomenu, ļaudis radīja leģendu. Pektu kalns raudāja, parādot savas sēras par PrezidentaKima Ir Sena zaudēšanu. Šis fenomens notika 1994. gada 8. jūlijā, kad Prezidenta Kima Ir Sena lielā sirdsbeidza pukstēt. Tiek teikts, ka šajā dienā no astoņiem līdz desmitiem no rīta bija dzirdams sprādziens. Untajā pašā laikā divpadsmit ar dubļiem sajaukta ūdens straumes plūda no kalna. Tas bija ļoti neparastsdabas fenomens. Nākamajā dienā, 9. jūlijā pulksten 12, Korejas tauta raudāja rūgtas asaras parskumjajām ziņām. Un viņi izteica savas jūtas par fenomenu šādi: "Pektu kalns pirmais zināja, ka lielaisvadonis ir aizgājis, un radīja lielu sprādzienu, lai informētu pasauli par skumjajām ziņām. Ar dubļiemsajauktā ūdens straume izteica Pektu kalna skumjas…""

Mjā, Staļintētiņam nekas tāds nerādījās ne sapņos - nu, tā vismaz šķiet. Turklāt patiesi dīvaini ir kascits. Var jau, protams, būt, ka es kļūdos, taču no visa pamanītā, dzirdētā, lasītā un apjaustā izriet īpatnalieta: ziemeļkorejieši apzinās, ka viņi dzīvo nabadzīgi un slikti, bet viņi lielākoties nevaino režīmu,savukārt, ja arī vaino, tad varbūt tagadējo valdību vai ierēdņus, bet - ne Kimu Pirmo. Nē, ir skaidrs, kaZiemeļkorejā ir ārkārtīgi, ārkārtīgi, ārkārtīgi maz cilvēku, kuri nebūtu pārliecināti, ka Kims Ir Sens irvaronis, kurš atnesa Korejai neatkarību. Valdība, tās politika, pat Kima pēctecis - Mīļotais Vadītājs vaiciti Kimu klana pārstāvji var nepatikt, - bet ne pats Kims Ir Sens. Tā ka asaras pie Kima pieminekļa irsasodīti īstas, liekot uzdot gluži loģisku jautājumu: kā tad tas viss viņam izdevās? Staļins nomira - unpeles nekavējoties sāka dzīrot uz galda, bet šeit, par spīti visām grūtībām, neko tamlīdzīgu neredz.

Lai kaut mēģinātu to noskaidrot, pirmām kārtām jāmēģina saprast - kas īsti bijis šis Dzelzs maršals— neapšaubāmi neparasta personība, veiksmīgs un neordinārs cilvēks, ari ideālists, kas bija spējīgs uzpašaizliedzību un sirsnību. Protams, te nu manas Phenjanas grāmatiņas neko nepalīdzēs - ja ticēt tām, tadKimu klans jau no aizvēsturiskiem laikiem to vien darījis kā rūpējies par Korejas neatkarības iegūšanu."Kims Hjon Džiks, varenā Vadoņa Biedra Kima Ir Sena tēvs, izveidoja Korejas Nacionālo asociācijuPhenjanā 1917. gada 23. martā. Korejas Nacionālā asociācija bija lielākā pretjapāņu pagrīdesrevolucionārā organizācija, kas uzturēja kontaktus starp cilvēkiem Korejā un ārpus tās," vēsta oficiālaisPhenjanas ceļvedis. Mūsdienu Zie- meļkorejas vēsturnieki aizrunājas pat līdz tam, ka tieši Kima Ir Senavecvectētiņš Kims Un Ju esot bijis vadonis patriotiskajiem korejiešiem, kuri 1866. gadā Tedonga upēnosvilināja amerikāņu nofraktēto britu "karakuģi" General Sherman, - vēl tikai atliek viņu kā nebūtsaradot ar karaļiem Tangunu un Ton- mjonu. (Starp citu, interesanti, ka faktiski precīzi 100 gadu pēcnotikumiem ar Sherman jau sociālistiski komunistiskajiem zie- meļkorejiešiem gadījās savs ķēriens -astoņsimtpiecdesmittonnī- gais spiegu kuģītis Pueblo, kuram acīmredzot jau Ziemeļkorejas ūdeņos nācāspadoties, bet tā apkalpei, kopā 82 cilvēkiem - gandrīz gadu pavadīt nebūt ne komfortablajāziemeļkorejiešu gūstā.)

Protams, kā jau pienākas Orvela pasaulē, Ziemeļkorejas vēsturnieki savas valsts vēsturi irpārrakstījuši daudzkārt un kārtīgi, līdz beidzot no paša Vadoņa biogrāfijas ir palicis pāri tikai milzīgs"anekdošu" krājums un "vispārzināmās lietas" - kā viņš jau no bērna kājas ir sapņojis par Korejasneatkarību, kā jau pusaudža gados sācis cīnīties pret japāņu okupantiem un kā faktiski neatkarīgaspartizānu armijas ģenerālis turpinājis tos graut arī Otrā pasaules kara laikā, bet pēc tam gluži dabiskā ceļākļuvis par visas valsts Vadoni, daļēji sagrāvis arī amerikāņu okupantus un kopš tā laika dzīvojis laimīgikopā ar savu mīļoto tautu.

Patiesībā jau nav nekādas īstās skaidrības pat par to, ar ko īsti nodarbojies nākamās Saules tēvsKims Hen Čžiks, - skaidrs tikai, ka viņš bijis kaut kas aptiekāram līdzīgs, bet noteikti ne lielākāskorejiešu neatkarības kustības vadītājs. Ģimene bijusi kristietiska, tēvs pat bijis reliģiozs aktīvists(tagadējā Ziemeļkorejas oficiālā vēsture skaidro, ka tā bijis vien tādēļ, lai maskētu revolucionārodarbību), savukārt māte bijusi vietējā protestantu garīdznieka meita. Šajā ģimenē 1912. gada 15. aprīlī -lai gan reizēm tiek apšaubīts pat šis datums - arī piedzimis puisītis Kims Son Čžu (tāds ir Kima lr Senaīstais vārds). Drīz ģimene pārcēlusies uz Mandžūriju, tēvs nomiris, kad Kimam bijuši četrpadsmit gadi,trīs gadus vēlāk Kims pēc marksistiska pulciņa dibināšanas nonācis cietumā un pēc iznākšanas no tāpatiešām pieslējies partizāniem. Oficiālā vēsture vēsta, ka Kims gandrīz nekavējoties esot izveidojisneatkarīgo Korejas Tautas revolucionāro armiju, taču patiesībā Mandžūrijā pret japāņu okupantiemdarbojās neskaitāmas partizāņu vienības, un Kims iesaistījās vienā no Ķīnas kompartijas izveidotajāmpartizāņu vienībām. Pēc 1932. gada viņš kļuva arī par Ķīnas kompartijas biedru un tad arī pieņēmapseidonīmu Kims Ir Sens. Pats Kims vēlāk apgalvoja, ka sākumā draugi viņi dēvējuši par Hanu Bjolu(Vienu Zvaigzni), bet pēc tam - par Ir Senu (Kļūsti Saule).

Jau šajā laikā Kimam nav bijis iebildumu tikt sauktam par changgun - ģenerāli. Un tiešām - viņš bijislabs kaujinieks, jau bijis savas divīzijas - dažu simtu kaujinieku - komandieris, 1937. gadā veicisuzbrukumu pierobežas pilsētiņai Počhonbo, kur tika iznīcināti daži japāņu objekti: protams, ka tagadējāsZie- meļkorejas vēsturē tas ir viens no valsts attīstības pagrieziena punktiem, taču tā patiešām bija retāreize, kad partizāniem tiešām izdevās no Mandžūrijas iekļūt Korejas teritorijā. Tomēr trīsdesmito gadubeigās japāņiem izdevās iznīdēt gandrīz visus partizānus, un Kims Ir Sons 1940. gada decembrī aratlikušajiem pārdesmit kaujiniekiem šķērsoja Amūru un patvērās PSRS teritorijā. Tika pat runāts, ka šajālaikā īstais Kims gājis bojā un turpmāk darbojies viltvārdis, - lai cīnītos ar šīm baumām, vēlāk padomjumilitāristi vietējās preses pavadībā veduši Kimu atrādīt uz viņa dzimto ciematu.

Tieši Padomju Savienības teritorijā - Vjatskā - 1942. gada februāri, bet varbūt arī 1941. gadafebruārī Kima Ir Sena un Ki- mas Čen Sukas ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Juru; turpat Vjatskā

pēc tam piedzima arī dēls Šura un meita. 1941- 1945. gadā Kims Ir Sens atradās Krievijas teritorijā,viņam bija piešķirta Padomju armijas kapteiņa dienesta pakāpe. PSRS karā ar Japānu 88. brigāde, kurāskaitījās Kims, vispār nepiedalījās, un vēlākās "nepareizās atmiņas" liecina, ka šajā laikā Kims skaidriplānojis savu nākotni Padomju Savienībā: armija, akadēmija, sapņa virsotne - pulka vai divīzijaskomandieris. "Es gribu pulku, pēc tam - divīziju, bet kamdēļ šis? Neko es nesaprotu un negribu ar tonodarboties," - tā Kims acīmredzami vīlies esot teicis kādam no padomju militāristiem, kad padomjuvietējo spēku pavēlniecībā nolemts tieši salīdzinoši pazīstamo partizānu komandieri virzīt par atbrīvotāsKorejas tautas komiteju vadītāju.

Taču nekas cits neatlika - 1945. gada oktobra beigās padomju spēki sāka meklēt "savu cilvēku", jokontakti ar vietējiem nacionālistiem ne pie kā laba nenoveda un arī no vietējiem komunistiem nebijanekādas jēgas. Bet cilvēku vajadzēja - 1945. gada vasaras beigās PSRS nācās izlemt, ko darīt ar Korejasziemeļu daļu (dienvidu daļa bija atdota amerikāņu "apsaimniekošanai"), bet izrādījās, ka uz vietas esošopriekšnieku vietā nebija neviena paša kaut cik spējīga un profesionāla tieši politiskā darbinieka - vienivienīgi militāristi. Turklāt jau 1945. gada otrajā pusē iezīmējās aukstā kara ieskaņa, kļuva skaidrs, kaJapāna paliks ASV ietekmes sfērā, - nu, kā gan lai šādā situācijā savā pārziņā nemēģinātu paturēt Korejasziemeļu daļu, bet vēl labāk - visu Koreju? Tātad - kaut kā bija jārada PSRS draudzīgs režīms. Bet kur tobija ņemt, ja Korejas kompartiju jau 1928. gadā bija likvidējusi Kominternes izpildkomiteja. Komunistuietekme bija nenozīmīga, varēja runāt tikai par nelielām komunistu grupiņām.

Šis tad arī bija Kimam īsti laimīgais brīdis, kad viņš, izsakoties zombētās Vonsanas muzeja gidesvārdiem, "ar triumfu, bet klusi" atgriezās Korejā un pilnīgi nejauši nokļuva postenī, kas vēlāk viņam ļāvakļūt par pasaules pirmo postmoderno diktatoru. Pirmais brauciens par Phenjanas komandanta palīgunorīkotajam Kimam gan neizdevās, un galvaspilsētā viņš, ar tvaikoni Pugačev caur Vladivostoku nokļuvisVonsanā, ieradās tikai krietni pēc kara beigām - 1945. gada septembrī. Iznākums varēja būt pilnīgi cits, japadomju armijnieki, tiekoties ar korejiešu nacionālistu vadoni, būtu izpratuši korejiešu uzvedības normasun manieres, taču - nekā, saprotamāks padomju armijas pārstāvjiem izrādījās pašu kapteinis (ar kurupirmā nozīmīgā tikšanās, kurā piedalījās Kims Ir Sens un padomju 25, armijas politnodaļas vadītājsMeklers, notika īpatnā vietā - "iestādē" Hvaban, kas apvienoja bordeli un restorānu).

Pirmā Kima Ir Sena publiskā uzstāšanās notika 14. oktobri Phenjanā mītiņā par godu Padomjuarmijai. Protams, tagad tiek apgalvots, ka mītiņš vispār ticis sasaukts par godu Kimam, taču patiesībāKims uzstājās kā pateicīgās korejiešu tautas pārstāvis - civilā uzvalkā, ar Sarkanā Karoga ordeni piekrūtīm (kas vēlāk fotogrāfijās tika nodzēsts). Runu bija rakstījuši krievi, pēc tam to ne visai veiksmīgipārtulkoja korejiski. Arī jaunās valsts nosaukumu "Korejas Tautas Demokrātiskā Republika" izvēlējāsPadomju armijas pārstāvis, noraidot vienkāršo "Korejas Tautas Republika". Un ari pāris nākamajosgados Kims bija tikai padomju marionete - tiesa, marionete, kas pamazām kļuva patstāvīgāka. Līdz 1948.gadam, kad padomju karaspēks atstāja Koreju, padomju atbalstītie korejiešu partizāni par pasaulesdarbaļaužu surjonu - šis Kogurjo (Senkorejas) termins nozīmēja augstāko, galveno vadoni - dēvēja tikaiStaļinu, bet Kims bija "tikai" chi- doja - Korejas tautas vadonis. Beidzot 1949. gadā Kims pirmoreizoficiāli tika nosaukts par surjonu, un arī tad vēl viņš nebija nekāds valsts vadītājs, - visu noteica padomjuokupācijas iestādes.

Taču 1950. gada aprīlī Kims Maskavā slepeni tikās ar Staļinu, un acīmredzot tad arī tika pieņemtslēmums par uzbrukšanu amerikāņu balstītajiem Dienvidiem, pārejot slaveno 38. paralēli (kas, starp citu,nebija nekāda īstā robeža - to neņēma galvā ne ziemeļnieki, ne dienvidnieki; Koreja kopš aizvēsturiskiemlaikiem bijusi vienota - kaut ari ne neatkarīga - teritorija). No Ziemeļu viedokļa tā gan, protams, ir pilnīgaun absolūta ķecerība, - visa Ziemeļu pašreizējā ideoloģija lielā mērā balstīta uz to, ka mazā, neatkarīgā,drosmīgā un pašpietiekamā Ziemeļkoreja vienmēr ir spējusi un spēs atvairīt visus pārējās naidīgās unagresīvās pasaules uzbrukumus. Vēl vairāk - ja pārējā pasaule Korejas karu sen ir aizmirsusi (nu,pajautājiet paši sev, kas, ar ko un par ko tad tur karoja), tad Ziemeļkorejā, pēc visa spriežot, šis karš ir

beidzies vēl tikai vakar. Ja vispār ir beidzies, protams: kaut pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kara varoņišeit joprojām ir galvenie ļaudis un viņu varoņdarbi joprojām ir oficiālās propagandas pamats, bet skolāsliek risināt šādus uzdevumus: "Tautas armija pēc kaujas pret amerikāņu imperiālistu suņiem unDienvidkorejas marionetēm saņēma gūstā 15 130 kareivju. Amerikāņu gnīdu viņu vidū bija par 1130vairāk nekā Dienvidkorejas marionešu. Cik daudz amerikāņu suņu un Dienvidkorejas marionešu tur bija?"

Tiesa, ari Ziemeļkorejas vēsturnieki nevar izskaidrot, kā tas tā gadījās, ka uzbrukumu 1950. gada 25.jūnijā it kā sāka Dienvidi, savukārt tieši padomju balstītie Ziemeļi 1951. gadā jau bija ieņēmuši gandrīzvisu Korejas teritoriju. Dienvidkorejieši izrādījās bezgala slikti karotāji - no viņu kaujaslaukā pamestābruņojuma līdz 1951. gada vidum vien sanāktu pilns aprīkojums vairākām divīzijām (tiek runāts pat pardesmit). Un viss būtu beidzies, ja vien Dienvidiem palīgā nebūtu nākuši amerikāņi (formāli - ApvienotāsNācijas), un situācija kardināli mainījās - tagad savukārt Kims tika atspiests pašos valsts ziemeļos, ungals viņam būtu, ja karā viņa pusē neiesaistītos Ķīna. Rezultātā viss beidzās apmēram turpat, kur sācies -uz 38. paralēles, tikai pēc tam, kad amerikāņi bija nolīdzinājuši ar zemi Phen- janu, iznīcinājušiZiemeļkorejas lielākos dambjus un kārtīgi iemēģinājuši napalmu, bet bojā bija gājuši trīs miljoni ziemeļ-korejiešu, miljons dienvidkorejiešu, miljons ķīniešu un 52 tūkstoši amerikāņu karavīru.

Kas īsti izrādījās uzvarētājs šajā karā? Paradoksāli, ka Zie- meļkoreja par savu Uzvaras dienuvarēja pēc saviem ieskatiem izvēlēties faktiski jebkuru 1951. gada dienu, kad tās armijai bija izdeviesieņemt gandrīz visu Korejas teritoriju, taču beigu beigās par Uzvaras dienu tika pasludināta faktiskāzaudējuma diena 1953. gadā, kad puse no iekarojumiem atkal bija pagalam. "Tas bija šeit 1953. gada 27.jūlijā, kad amerikāņu imperiālisti noslīga ceļos varonīgās Chosun tautas priekšā, lai parakstītu ugunspārtraukšanas līgumu karā, ko viņi izprovocēja 1950. gada 25. jūnijā," stāv rakstīts uz Ziemeļu pusē pargodu uguns pārtraukšanas līguma parakstīšanai uzstādītās stēlas. Ziemeļkorejiešu grupas joprojām mīlfotografēties pie šīs stēlas, savukārt ārzemju viesiem

Panmundžona ir vienīgā pierobežas teritorija, kur viņus pielaiž tuvumā (šeit militārās demarkācijaslīnija ir septiņus centimetrus augsta un četrdesmit centimetru plata betona strēmele, savukārt visu pārējo38. paralēli ļoti skaidri iezīmē 5-8 metrus augsta, pamatnē 10-19 un augšpusē 3-7 metrus plata siena 240kilometru garumā) - šeit pamanāmāki ir citi sīkumi.

Tā, piemēram, visiem izrādītajā ēkā, kur 1953. gadā tika parakstīts uguns pārtraukšanas līgums, irdivi galdi ar diviem karodziņiem: ANO karodziņš ticis nomainīts, jo gandrīz sabirzis (un atrodasatsevišķā vitrīniņā), savukārt Ziemeļkorejas karogs atgādina pasaules visprogresīvāko mazgāšanaslīdzekļu reklāmu. Tāpat ar vāji slēptu labpatiku gidi runā par regulārajiem kaš- ķiem, kas atgadāsziemeļnieku un dienvidnieku sargkareivju starpā: spilgtākais no tiem noticis jau pasen, 1976. gadaaugustā, kad amerikāņu kareivju grupa sadomāja demilitarizētajā zonā nocirst koku. Tur viņiem uzbrukusigrupa ziemeļkorejiešu kareivju, kuri nogalinājuši divus amerikāņus ar cirvi un vāli, un nu šo vietu rāda kāilustrāciju amerikāņu nelikumībām (lieki teikt, ka dienvidkorejieši saistībā ar šo pašu atgadījumu stāstapar ziemeļnieku brutalitāti). Un kur nu vēl šaurais ceļš, kas ved uz robežzonu, tā abās pusēs rēgojotiesmilzīgiem akmens bluķiem, - atliek tikai sākties kariņam, lai no to apakšas ar vienu vēzienu tiktu izsistisadzītie ķīļi un ceļš kļūtu neizbraucams…

Jā, bet kāds tad no kara bija labums nākamajam Vadonim? Ļoti vienkārši - lielos vilcienos, pardetaļām nerunājot, Vadonis izrādījās pirmais (un, neskaitot vjetnamiešus, vienīgais), kam līdz šimizdevies uzvarēt amerikāņus atklātā pilna mēroga karā. Ko tik amerikāņi tobrīd nesarunāja un nesarakstījapar ziemeļkorejiešiem - mongoļi, aziāti, barbari, siseņi, nacisti, ordas, primitīvie ļautiņi, zagļi, šovinisti,pustraki automāti, mežoņi, blēži, visnežēlīgākā tauta pasaulē, taču jau toreiz Times rakstīja: "Mēs Korejāsaskaramies ar barbaru armiju, taču tie ir trenēti, nenogurdināmi, bezbailīgi barbari, kas savākaradarbības taktikā ir tikpat prasmīgi kā Čingishana ordas… Viņi ir izplēsuši lappusi no nacistuzibenskara grāmatas un izmanto visus baiļu un šausmu ieročus." Vārdu sakot, amerikāņi karoja arpretinieku, kuru nenovērtēja.

Tieši tāpat izrādījās, ka Kimu nebija novērtējušas arī Padomju Savienības gudrās galvas, - viņš karuizmantoja, lai samazinātu padomju ietekmi un vairāk draudzētos ar ķīniešiem. Šī balansēšana turpinājāsarī nākamās desmitgades, un to arī labi var saprast: savulaik, vēl pirms Pasaules kara, pēc apsūdzībāmsadarbībā ar japāņiem Kimu Ir Senu uz brītiņu arestēja gan ķīnieši, gan padomju varas iestādes - kāds ganbrīnums, ja vēlāk viņš īsti neuzticējās ne vieniem, ne otriem? Balansēšana deva iespēju saņemt resursusun citu palīdzību te no vieniem, te no otriem, turklāt karš bija devis arī citas lieliskas iespējas praktiskinoskaņotam Vadonim - gan juku laikos iznīcināt politiskos cietumniekus un nevēlamos elementus, gan jaupēc kara beigām ik pa laikam saviem politiskajiem pretiniekiem (kamēr vien tādi vispār bija atrodami)pieminēt te vienu, te otru kara laika grēciņu. Pēdējā iespēja, starp citu, labi noder arī Vadoņamantiniekam, kurš savos nemirstīgajos darbos tagad pārmet nepareizajiem korejiešu komunistiem, ka tiesavulaik pretjapāņu cīņā pārāk paļāvušies uz ārvalstu spēkiem.

Ar to vien gan, protams, bija par maz - bija nepieciešama arī pašiem sava pasaules mācība, kas ļautudarīt un attaisnotu visu nepieciešamo, pie viena nostiprinot vienīgās pareizās valsts uzbūves un vadībaspamatus. Un tāda pamazām vien tika uzmeistarota: pašlaik tiek apgalvots, ka Vadonis pilnīgi skaidričučhes ideju paudis jau 1930. gadā. Nu, ja varbūt arī ne pats Vadonis, kurš tolaik vēl knapi bijasasniedzis pilngadību, tad noteikti viņa tēvs - tas pats Korejas Nacionālās asociācijas prezidents KimsHen Čžiks, kurš, lūk, 1930. gadā izvirzījis čivon - Mērķē augstu! - ideju, kas pirmsākumos bijusi saistītaar Korejas neatkarības iegūšanu (vai atgūšanu). Tai pašā 1930. gadā tad nu jaunais Kims Ir Sens licispriekšā šādu jaunu ceļu korejiešu revolucionāriem.

Patiesībā gan Kims čučhes (korejiski tas ir saliktenis, kas sastāv no divām daļām - džu nozīmē"pavēlnieks", bet če- "pats", tātad sanāk kaut kas līdzīgs "pats sev pavēlnieks") principus pieminēja tikaiap 1955. gadu, iezīmējot pirmo novēršanos no PSRS un lielākas draudzības sākšanu ar Ķīnu: ja precīzi,tad pirmoreiz termins "čučhe" izskanējis Kima Ir Sena runā Par dogmatisma un formālisma izskaušanuideoloģiskajā darbā un par čučhes iedibināšanu 1955. gada 28. decembrī. Tāpat var piebilst, ka vispārjau pats princips par paļaušanos uz pašu spēkiem Korejā nonāca no Ķīnas - hieroglifi bija vienādi, tikaiķīniski tas skanēja czili genšen, bet korejiski - čarek kensen. Taču jau septiņdesmitajos gados vēsturniekiaši piemeklēja dažas Kima jaunības runas, kurās jau bijusi pieminēta brīnumsvarīgā čučhe, un rezultātāčučhes radīšana pārcēlās jau uz trīsdesmito gadu sākumu. Bet ne jau tas ir būtiski. Interesantākais - kastad ir šī mistiskā čučhes mācība, ja neskaita oficiālo apzīmējumu - Korejas Tautas DemokrātiskāsRepublikas valdošā ideoloģija, kas skaidri noteikts valsts 1998. gada konstitūcijas 3. pantā?

Tās īsā būtība: cilvēks ir visa pavēlnieks un visu izlemj pats. Tikai cilvēkam piemīt apziņa,radītspēja un vēl ari čadžusong - neatkarība šī vārda plašākajā nozīmē Čadžusong ir cilvēka iekšējā gribaun vēlme dzīvot brīvi, attīstīties neatkarīgi un pašam noteikt savu likteni - un arī apkārtējās pasauleslikteni. Un tā nu čadžusong liek cilvēkam izmantot savas radošās spējas, lai brīvi pārveidotu apkārtējopasauli. Turklāt čadžusong piemīt ne tikai atsevišķam cilvēkam, bet arī veselai valstij, sabiedrībai,nācijai - nu, vismaz Ziemeļkorejai noteikti.

Kas tālāk? Caur izglītību, diskusijām un praksi cilvēks var īstenot savas trīs pamatīpašības - ganradošās spējas, gan apziņu un, protams, veco labo čadžusongu. Cilvēks ir vienīgais aktīvais unproaktīvais Visuma valdnieks un tā pārveidotājs, - čučhes pasaulē visam un jebkam ir tikai tāda vērtība,ciktāl šis viss un jebkas ir cilvēkam derīgs vai kaitīgs. Turpretī nepareizajā kapitālisma pasaulē vērtībaiegūst naudas formu, vērtība izrādās subjektīva, un alkatība traucē sabiedrības progresam un zinātnessasniegumu izmantošanai sabiedrības interesēs. Līdz ar to loģisks secinājums - tieši cilvēks un nevismašīnas vai jebkuras citas materiālās vērtības ir augstākā vērtība, pats svarīgākais un nozīmīgākais.

Tiktāl viss vienkārši brīnišķi, vai ne? Cilvēks pats galvenais, cilvēks pats svarīgākais, visu labāko,lūdzu, cilvēkam - turklāt ikvienam cilvēkam. Jā, tieši tautas masām, kurām, lai pilnībā piepildītu savučadžusongu, lūk, jākļūst par sava likteņa noteicējām, brīvām no jebkuras apspiešanas un ekspluatācijas.Kā to izdarīt? Un te, lūk, paslēpts mazais, jaukais āķītis. Lai to visu panāktu, masām jābūt vienotām. Un

jau 1975. gadā Ziemeļkorejā tika noteikta "lielā triju revolūciju virzība" - ceļš uz ideoloģisko, tehnisko unkultūras revolūciju. Tehniskajai revolūcijai bija jāatbrīvo cilvēki no mokošā un smagā darba,ideoloģiskajai revolūcijai no tās likumsakarīgi bija jāizaug, savukārt kultūras revolūcijai katru cilvēkubija jāpadara par kārtīgu intelektuāli. Ar vārdu sakot, jāsāk cīņa par savu dzīvi, savu dvēseli un,protams, savu čadžusongu.

Taču, lai masas būtu vienotas, tām vajadzīgs tāds neliels sīkums kā vadonis. Un vadonis savukārt irnekas cits kā masu ķermeņa smadzenes, viņu gribas piepildītājs, kas ved uz uzvaru. Līdz ar to ir tikailikumsakarīgi, ka uzticība līderim ir revolucionārā gara augstākā izpausme. Un - tas arī bija vajadzīgs.Vadonis ir pats galvenais, pats svarīgākais, tieši viņš ir tas, kas atbilstoši čučhes visnotaļ pareizajiemprincipiem dara visu, lai visa tauta sekmīgi cīnītos par savu dzīvi, savu dvēseli un savu čadžusongu.Savukārt tas, kad īsti iestāsies laime zemes virsū, - nu, kā sanāks. Ja staļinismā lielais vadonis oficiālidzīvoja tautai, tad šeit jau bija sperts milzu solis uz priekšu - tauta dzīvo lielajam vadonim. Savukārttautai ātri vien viss kļuva pavisam skaidrs - gluži vienkārši čučhe ir tas, ko uzrakstījis vai kā citādi darījiszināmu Lielais Vadonis un Mīļotais Vadītājs.

Pārējais jau bija detaļas: nodrošināt pareizu vēlēšanu norisi - jau no sešdesmito gadu sākumaZiemeļkorejā uz vēlēšanām sāka ierasties 100% vēlētāju, un visi 100% nobalsoja par izvirzītajiemkandidātiem; piemeklēt vienkāršajai tautai atbilstoša līmeņa pamācošus stāstiņus - no leģendas par to, kāčučhes idejas ļāva Kima partizāniem mežā labot ieročus, tos metinot… ugunskurā, līdz pasaciņai, kāPhenjanas elevatora strādnieki paši izgatavojuši sev nepieciešamo lokomotīvi; atbrīvoties noiepriekšējiem ideoloģiskajiem ceļvežiem - Phenjanas bibliotēkā jūs neatradīsiet nekādus marksus,engelsus un ļeņinus; protams, arī piedomāt zemāka līmeņa filosofiskās disciplīnas - piemēram,Ziemeļkorejā izgudrota surengvan, ko varētu tulkot ari kā vadoņmācība. Tās centrā - vadoņa lomas izpētepasaules vēsturiskajā procesā: "Tautas masas, kurām nav vadoņa un tā vadības, nav spējīgas kļūt parīstenu vēsturiskā procesa subjektu un spēlēt radošu lomu vēsturē… Komunistiem piemītošaispartejiskums, šķiras apziņa, tautiskums iegūst savu augstāko izpausmi tieši mīlestībā un uzticībā vadonim.Uzticēties vadonim nozīmē - izprast to, ka tieši vadonim pieder absolūti galvenā loma, stiprināt vadoņanozīmi, jebkuros pārbaudījumos ticēt tikai vadonim un bez šaubām sekot vadonim."

Jā, bet kāpēc čučhes idejas Ziemeļkoreju vēl nav laimīgi novedušas pie komunisma? Partijasskaidrojums ir vienkāršs - vietējie aģenti izplata melīgas baumas, masās strādā imperiālisma aģenti,masās vērojamas individuālistiskas tendences. Ko darīt? Oficiālais skaidrojums: lielāka uzticība Partijaiun Vadonim, kā arī, protams, cītīgākas čučhes studijas. Un tā nu Zie- meļkorejas propagandas sistēmaspamatbalsti ir faktiski nemainīgi jau gandrīz pusgadsimtu - Kims un viņa ģimene ir paši labākie, čučhesnacionālisms (Koreja - izraudzītā zeme un vismaz viens no civilizācijas šūpuļiem, ja ne pats pirmais) -arī, Amerika un citi imperiālisti ir ļaunie, Dienvidkorejas režīms - arī… Un tā nu Vadonis un vadonībavarēja netraucēti zelt un plaukt: 1972. gadā tika atzīmēta Kima Ir Sena sešdesmitgade, un tad arī sākāsīstais kults - līdz ar jauno konstitūciju tika ieviesta prezidentālā sistēma, un Kims no premjera pārtapa parprezidentu, pēc tam pamazām - arī par Sauli un visu pārējo.

Tiesa, gadījās arī pa kādam nesaprātīgajam, - 1997. gadā uz Dienvidkoreju 74 gadu vecumā pārbēgabijušais ārlietu sekretārs Hvans Džan Jops kurš jau pēc pārbēgšanas publiski paziņoja: "Jebkurš, kuršpiedalās demonstrācijā vai izrāda kaut mazāko pretvaldības noskaņu, katrs, kurš izsaka vai dara kaut ko,kas grauj vadoņa autoritāti, tiek paklusām nošauts… No intelektuāļa redzes punkta bez šaubīšanās varteikt, ka visa valsts ir liels cietums." Paradoksāli, ka tieši viņš savulaik bija viens no galvenajiem, kautnepieminētajiem "čučhes arhitektiem" - un kas no tā? Pašlaik Ziemeļkorejā viņš izsvītrots no visāmoficiālās vēstures grāmatām - nav tāda Hvana un nekad nav bijis. Intereses pēc apjautājos gidēm - nē,izskatījās, ka viņām patiešām šāds vārds neko neizsaka. Ar vārdu sakot, viss kā pienākas kārtīgā Orvelavalstībā:

"Ja partija var ielaist roku pagātnē un pateikt par to vai citu notikumu, ka tā nekad nav bijis, - tas ir

briesmīgāk nekā spīdzināšana vai nāve. |..ļ Kur glabājas šīs zināšanas? Tikai viņa prātā, bet viņš tā vaicitādi drīz tiks iznīcināts. Un, ja visi pieņem melus, ko uzspiež partijai, ja visos dokumentos ir viena un tāpati dziesma, tad šie meli apmetas vēsturē un kļūst pat patiesību. "Kurš vada pagātni," - skan partijaslozungs, - "tas vada nākotni; kurš vada tagadni, tas vada pagātni." Un, vienalga, pagātne, kas pēc savasdabas bija izmaināma, nekad nav tikusi izmainīta. Tas, kas ir patiesi tagad, ir bijis patiesi mūžīgi un būsmūžīgi mūžos. Viss ir ļoti vienkārši. Vajadzīga tikai nepārtrauktu uzvaru ķēde pār savu paša atmiņu. Tassaucas "realitātes pakļaušana". [..]

Ik dienu un gandrīz vai ik minūti pagātne tika pielāgota tagadnei. Tāpēc ar dokumentiem bijaiespējams apliecināt jebkuras partijas prognozes patiesīgumu; ierakstos neeksistēja neviena ziņa, neviensviedoklis, kas būtu pretrunā ar dienas vajadzībām. Vēsturi kā vecu pergamentu noskrāpēja tīru un rakstījano jauna - tik reižu, cik vajadzīgs. Un pēc tam nebija nekāda paņēmiena pierādīt viltojumu. [..]

Domu noziegumu nevar slēpt mūžīgi. Kādu laiku izlocīties tu vari, un ne vienu vien gadu, bet agri vaivēlu pie tevis nonāks. Tas vienmēr notika naktīs - arestēja naktīs. Pēkšņi modina, rupja roka purina tavusplecus, spīdina acīs, gultu aplenkušas skarbas sejas. Kā likums, tiesas nebija, par arestu nekur neziņoja.Cilvēki pēkšņi izzuda, un vienmēr - naktī. Tavs vārds izņemts no sarakstiem, viss par to, ko tu esi darījis,izdzēsts, tavas eksistences fakts tiek noliegts un tiks aizmirsts. Tu esi atcelts, iznīcināts; kā pieņemts sacīt,pārvērsts putekļos…"

Un viss būtu bijis labi Vadoņa dzīvē, ja ne divas lietas. Pirmā - pasaule un dzīve kaut kā stūrgalvīginegribēja virzīties atbilstoši čučhes mācības nostādnēm. Otrā - ja atminamies veco labo Džungļu grāmatu,tad varam teikt, ka Akela gluži vienkārši kļuva vecs un sāka aizdomāties par to, kas tad notiks pēc viņa.Staļina izmešana no mauzoleja nebija aizmirsta, - vajadzēja kaut ko izdomāt.

4. SAULES PARODIJA Personiskajā dzīvē Vadonim neveicās - pat traģiski neveicās. 1947. gadā noslīka viņa otrais dēls

Šura, un runā, ka Kims desmitgadi vēlāk šajā vietā pat licis sarīkot speciālus mudang- šamaņa rituālus.Divus gadus pēc tam nomira Kima Čen Suka - lai gan ikdienā nemanāma, Kima otrā (laikam) sieva tomērbija visnozīmīgākais cilvēks nākamā Vadoņa dzīvē un pieņemtajos lēmumos. Savukārt vecākais dēlsKims Čen Irs acīmredzami nebija padevies - pat augumā ne: pretstatā staltajam, neapšaubāmiharismātiskajam tēvam dēls bija mantojis mātes bumbierveida formas un ari pēc tautas iedvesmotājaneizskatījās ne par gramu. Taču ari nākamās Kima laulības nebija neko veiksmīgas, un pēdējā sievaoficiālajā propagandā faktiski netiek pieminēta.

Septiņdesmito gadu sākumā Kims, vecākais, kļuva par absolūto valsts valdoni, taču vienlaikus arīnosvinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Akela acīmredzami sāka kļūt vecs, un neko tur nespēja darīt,nelīdzēja ari speciāli radītā Ilgmūžības institūta speciālistu pūles. Dienvidkoreja ir īstā vieta, kur varsaklausīties un salasīties visdažādākos stāstus par Vadoņa rokaspuišu centieniem - sākot no ieteikumaVadonim ēst suņu dzimumlocekļus, turklāt nevis šādus tādus, bet vismaz septiņus centimetrus garus, līdzspeciālajām no kailām padsmitga- dīgām meitenēm izveidotām gultām, kurās guļot Vadonis varētu iegūtviņu ki - dzīvesspēku. Tad vēl apmēram simt "karalisko villu" visā valstī, uz kurām pa speciāliemtuneļiem no kalniem plūdis svaigs gaiss, pat īpaši sērkociņi, kuri, nodeguši līdz pusei, paši nodzisuši,lai tikai Vadonis neapdedzinātu pirkstus, - un tā tālāk, un tā tālāk. Nekas nelīdzēja, turklāt aizviennopietnāk sāka traucēt galvas audzējs kārtīgas bumbiņas lielumā uz skausta, kura dēļ ZiemeļkorejāVadonis tika fotografēts tikai no kreisās puses.

Un vēl viena vecuma atnesta nelaime - kaut gan Vadonis joprojām regulāri izbrauca no Phenjanas,lai "uz vietām" inspicētu tautas dzīvi un ekonomikas augšupeju, kā arī dotu viedus padomus visāstautsaimniecības un sadzīves jomās, viņš - kā jau tas kārtīgās diktatūrās pienākas - aizvien vairākattālinājās no realitātes. Šķiet, gluži labi var ticēt šim stāstam no kāda Dienvidkorejas izdevuma: "Katrurītu, kad Kims Ir Sens pamodās, viņam patika nolūkoties uz Phenjanas panorāmu, lai redzētu spēkstacijuskursteņus. 1992. gada aprīlī Kims Ir Sens bija patiesi dusmīgs, jo dūmi nāca tikai no diviem skursteņiem.Iemesls, kā viņš noskaidroja pēc izmeklēšanas, bija tas, ka Andžu raktuves nepiegādāja ogles. Tā nu KimsIr Sens kļuva patiesi ziņkārīgs. Atskaites rādīja 120 procentu pārprodukciju, salīdzinot ar ieplānotorezultātu. Kims slepeni aizsūtīja uz raktuvēm kādu, kas noskaidroja, ka ogļračiem nav ko ēst. "Kā mēsvaram strādāt?" viņi jautāja. Viņiem vajadzēja saņemt 1100 gramu rīsu, 200 gramu gaļas, 100 gramusaulespuķu eļļas dienā. Taču veselu nedēļu viņi bija ēduši tikai sāļu zupu. Tas parāda, cik maz Kims IrSens zināja. Tā bija pirmā reize, kad viņš uzzināja, ka cilvēki nesaņem savas pārtikas normas. Viņš bijapārsteigts."

Vienu realitātes slāni gan, kā minēts, Vadonis no prāta neizlaida: gan Mao, gan Staļina pēcnāvesliktenis lika padomāt par to, kā radīto sistēmu - par kuras pareizību, esiet droši, Kims, vecākais,nešaubījās ne mirkli - no dažādiem revizionistiem un oportūnistiem pasargāt arī pēc nāves. Secinājumsbija vienkāršs: laikus nepieciešams iecelt mantinieku, un variantu jau patiesībā bija ārkārtīgi maz - 1980.gadā par pēcteci tika izziņots Kims Čen Irs (oficiāli, protams, mantinieka izvirzīšana sākās no apakšas -piemēram, sākumā viņa portretus "stihiski" kāra tikai dzīvokļos, bet ne iestādēs un uzņēmumos, arī viņabiogrāfiju augstskolās mācījās neoficiāli, vienkārši tāpēc, ka studentiem "ļoti gribējās"). Savukārt uzreizpēc tam ar milzīgu sparu sākās nākamā Vadoņa - kurš tobrīd jau bija nevis vienkārši kļuvis par visasvalsts personu numur divi (tādas bija bijušas arī iepriekš), bet gan ieņēmis stāvokli, kad "caur viņu" gājavisa informācija Kimam, vecākajam, un - arī visas Kima, vecākā, pavēles: biogrāfijas uzlabošana unpiemērošana gaidāmajam atbildīgajam postenim. Galu galā skolu mācību priekšmetam Varenā Vadoņarevolucionārā vēsture vajadzēja cienīgu papildinājumu ar nosaukumu Mīļotā Vadītāja revolucionārā

vēsture, - un tāds arī tika radīts.Kā mēs atceramies, Kims Čen Irs dzimis 1942. gada 16. februārī partizānu nometnē netālu no

Habarovskas. Taču Vadoņa piedzimšana kaut kur Krievijā - nē, tas nu nekur nederēja, un jau drīz vienbija gatava jauna versija: Kims, jaunākais, piedzimis nekur citur kā korejiešiem gadsimtiem ilgi svētajāPektu - Baltās galvas kalnā. Piedzimšanas brīdī neesot trūcis arī dažādu debesu zīmju - jauna zvaigzne,dubulta varavīksne, leduskalna salūšana ezerā, dīvainas gaismas debesīs un vēl arī februāra spelgonī nezkur gadījusies lakstīgala, kas prieka vēsti, cik nu spējusi, pavēstījusi visai pasaulei. Taču ar stāstiņiemvien bija par maz, un uzticami palīgi jaunās vēstures nostiprināšanā izrādījās… koki Pektu kalnā, kuruslīksmie partizāni uzreiz pēc Kima, jaunākā, piedzimšanas, esot izrotājuši ar vēl līksmākiem uzrakstiem.

Lūk, detalizēts skaidrojums no vēl vienas Phenjanas viesnīcas veikaliņā iegādātas grāmatas:lozungotie koki pirmoreiz atrasti jau 1958. gada vasarā Rjanganas provinces Čona kalnā, kur "lielaKorejas Tautas revolucionārās armijas vienība ģenerāļa Kima Ir Sena vadībā bija ierīkojusi nometnilaikā, kad viņi devās uz tēvzemi 1939. gada maijā". Uzrakstu bijis milzu daudzums, tostarp - "Korejasnākotne grezni apžilbina kopā ar

Spožo Zvaigzni Pektu kalnā", "Spožā Zvaigzne paceļas, Koreja mirdz tās varenā vārda dēļ","Līdzbiedri, palūkojieties uz Pektu kalnu. Spožā Zvaigzne izstaro tās starus", "Ilgu mūžu SpožajaiZvaigznei Pektu kalnā, Korejas spožajai nākotnei", "Divdesmit miljoni līdzpilsoņu, mūsu ziņas jums ir parSpožās Zvaigznes piedzimšanu Pektu kalnā" un "Slava jums jūsu ceļā, lai apraudzītu jaundzimušo zvaigzniPektu kalnā ģenerāļa Kima Ir Sena, Nācijas saules kompānijā, 1942".

Žēl, ka mūsu braucienos ārpus Phenjanas gides neiežēlojās un neiekļāva programmā nevienu noneparastajiem kokiem, - neesot paredzēti oficiālajā programmā, "varbūt citreiz". Taču, spriežot pēc taipašā grāmatiņā atrodamā apraksta, skatam jābūt gana iespaidīgam: "Kopš brīža, kad lozungotie koki tikaatklāti Čona kalnā, Kims Čen Irs aptvēra, cik nozīmīgi tie bija kā revolucionārās cīņas liecinieki, un veicavisus nepieciešamos zinātniskos un tehniskos pasākumus, lai tos saglabātu. Viņš personiski pārraudzījanepieciešamo materiālu un iekārtu radīšanu, ieskaitot īpaši izgatavotu stikla cauruli, lai atvairītu insektusun ultravioleto starojumu, mitruma un spiediena regulētājus un automatizētas ierīces. Kā sacītssakāmvārdā - "ticība izkustinās kalnu", un viņš deva vecajiem kokiem ar lozungiem nebeidzamas slavasdzīvi."

Savukārt paša Kima, jaunākā, dzīves aprakstītājiem nākamā Vadoņa tālāko gaitu atklāšana unatspoguļošana jau veicās pavisam viegli. Mīļotā Vadītāja - pirmoreiz Kims šādi tika nosaukts 1977. gadā,bet jau pirms tam tika saukts par Partijas centru - biogrāfijās varam izlasīt, ka atbrīvošanas cīņā pretjapāņiem viņš sācis piedalīties jau divu trīs gadu vecumā, turklāt ļoti sekmīgi piedalīties: piemēram,mazais Kims Čen Irs no kalna nometis lielu akmeni, kas nogalinājis kādu laivā sēdošu japāņu kareivi.Starp citu, laikam ejot, izrādās, ka Kima vadoņa talantus apkārtējie sākuši atzīt aizvien agrāk un agrāk.Piemēram, vienā no Vadoņa dzīvesgājumain veltītām pavisam svaigi izdotām grāmatiņām varam lasīt, ka"saskaņā ar Kima Hjon Vona, kurš ilgi strādājis kopā ar viņu, atmiņām rakstnieki un artisti 1968. gadāsacerējuši un dziedājuši dziesmu, kas slavēja Kimu Čen Iru, Mēs būsim lojāli paaudzēm ilgi:

No rīta, kad saule kvēlo, Mēs domājam par tavu laipno smaidu. Klusā naktī, kad zvaigznes spīddebesīs, Mēs ilgojamies pēc tavas siltās mīlestības. Tālu kad esam no tavas siltās sirds, Mūsu sirdispārpludina ilgas pēc tevis. Jebkad un jebkur dziļi savās sirdīs Mēs zīmējam tevi savā prātā."

Tiek teikts, ka dziesma netika plaši dziedāta, jo Kims Čen Irs, kurš bija pieticīgs, neļāva par viņurakstīt dziesmas. Viņš lūdza cilvēkiem saukt viņu par biedru, sakot, ka viņš ir Vadoņa kareivis tāpat kāviņi. Taču saka, ka kopš 1964. gada beigām cilvēki viņu sāka saukt par Dārgo Vadoni.

Jau jaunākajās klasītēs skolā mazais Kims skolotājiem sekmīgi pierādījis, ka viens plus viens nevienmēr ir divi (sveicieni, mister Orvel!), bet rotaļu biedriem sniedzis šāda tipa derīgus paskaidrojumus:"Armija, kas lieto visus šos ieročus, ir tā, no kuras visvairāk jābaidās. Morāle: cilvēks ir stiprāks parvisiem ieročiem, jo viņš ir tas, kas tos izgatavojis un tos lieto." Nākamais Vadonis guvis lieliskas sekmes

visos priekšmetos, bijis arī fantastisks dažādu mūzikas instrumentu spēlētājs (klavieres viņš arī patiešāmmāk spēlēt), basketbolists, futbolists, vingrotājs. Divpadsmit gadu vecumā uzvedis lugu Ģenerālis Kims,pats uzņemoties gan producenta un režisora, gan scenārija autora un galvenās lomas (protams, Kima,vecākā) tēlotāja pienākumus. Viņa pūļu rezultātā visa skola kļuvusi "disciplinēts, gaišs un harmoniskskolektīvs".

Savukārt, iestājoties tētuka vārdā nosauktajā universitātē, Kims, jaunākais, pirmām kārtām devies uzRjonnama kalnu, lai tur skandētu paša sacerētu poēmu Koreja, es došu tev jaunu slavu. Tās teksts, skaidralieta, ir pilnībā saglabāts (nu, vai arī uzrakstīts, kad pienāca tāda vajadzība) un tagad tiek regulāri citētspa labi un pa kreisi - protams, lai cita starpā apliecinātu Kima, jaunākā, neapšaubāmo izredzētību jaukopš agras jaunības:

"Kad es stāvu Rjonnama kalnā saullēktā,3000 ri zemes sveic manas acis.Apgūstot Vadoņa vareno ideju,Es būšu revolūcijas pavēlnieks šajā zemē, Korejā.O, Koreja, es došu tev jaunu slavu.Uz čučhes ce|a es būšu stingrs un cietsAr varenā Vadoņa padomiem.Drosmīgi stājoties pretī bangojošiem viļņiem un vētrām,Es vadīšu Koreju nākotnē.O, Koreja, es padarīšu tevi slavenu."Jāpiebilst, ka šāda tipa poēmu skandēšana Ziemeļkorejā sešdesmitajos gados acīmredzot vispār

bijusi izplatīta - par to liecina vēl kāds fragments no Kima, jaunākā, biogrāfijas: "Patiesi, Kims Čen Irsveica revolucionārās aktivitātes, lai vadītu savus biedrus - studentus. Viņa laipno rūpju paspārnē viņi bijaizauguši par kompetentiem revolucionāriem kadriem, labi sagatavotiem politiski un ideoloģiski unapbruņotiem ar lieliskām zinātniskām un tehniskām zināšanām. Viņi uzticējās viņam, augstu vērtējot viņukā savu skolotāju un vadītāju, un sekoja viņam ar visu sirdi. Tajā laikā Kima Ir Sena universitātē bijadaudz ārvalstu studentu. Viņi redzēja šīs aizkustinošās ainas un personiski tās pieredzēja. Cik vareni viņigodāja viņu, ir redzams no šīm rindām, ko viņam pirms atgriešanās mājās vienu vasaru veltīja ārvalstustudents.

Ilgu mūžu Biedram Kimam Čen Iram!Korejā, kur spīd varenā saule,Zem tās stariemVēl viens varens spīdeklis staro.Tagad es apbrīnoju tavas debess un zemes daiļumu.Kad es raugos uz tevi,Mana sirds ir pilna ar viļņiem, kas bango lecošāssaules apspīdēto jūru.Kad līst,Ilgas pēc taviem mūžīgajiem apskāvieniem piepilda mani.Kā burvīga rīta ausmaTu piepildi mūsu sirdis ar bezgalīgu prieku un cerību,Tu mums esi dārgs draugs…Gudrais un dārgais biedri Kim Čen Ir,Tu esiKorejas varenā zvaigzne,Ko dzemdējusi varenā Saule…0, urā,

Ilgu mūžu Biedram Kiinam Čen Iram!"Lieki teikt, ka studiju gados nākamais Mīļotais Vadītājs bijis saviem biedriem paraugs it visā -

celtniecības darbos atzīts par izcilu strādnieku, izcēlies arī cementa maisu aizsargāšanā no lietus, tospārklājot pats ar savu jaciņu. Bet, protams, pret slēptajiem ienaidniekiem viņš ir bijis principiāls unnesaudzīgs jau tad - lūk, pamācošs biogrāfiskais stāstiņš par to, kā reiz Kima, jaunākā, apmeklētā lekcijāpasniedzējam ienācis prātā ieminēties, ka aizraušanās ar smago industriju jūtami iedragā dzīves līmeni.Tad nu Kims, jaunākais, ļaundari nostrostējis tā, ka tas "kļuva pelēks, nespējot neko atbildēt, kamērauditorija uzbudinājās. Apzinājušies "lekcijas" kontrrevolucionāro saturu, studenti nolūkojās uzpasniedzēju sašutušiem skatieniem. Pārbijies pasniedzējs, šķeltnieku pakalpiņš, nezināja, ko iesākt, unvelti berzēja rokas. Viņš nokāpa no podesta un aši devās prom. Tad nu studenti noraudzījās Kimā arbezgalīgu apbrīnu un cieņu, bet viņš noteica: "Mums vajadzētu domāt un rīkoties tikai saskaņā ar MaršalaKima Ir Sena idejām jebkad un jebkur.""

īsi sakot, "plaši tiek stāstīti daudzi stāsti par viņa bērnību, par viņa neparasto nobriešanu. Saskaņā aršiem stāstiem viņš bija ļoti gudrs un augstu vērtēja patiesību. Viņš bija augstsirdīgs un labsirdīgs pretdraugiem. Runājot par viņa bērnību, cilvēki apbrīnoja viņa agro prāta briedumu. Citiem vārdiem, viņšnobrieda agrāk nekā citi bērni intelektuālajos, ideoloģiskajos, gara un morāles aspektos". Taču vienlaikusKims, jaunākais, līdzās savai superapdāvinātībai saglabājis arī milzum lielu cieņu pret savu Tēvu - Sauli,piemēram, septiņpadsmit gadu vecumā viņu personiski apaujot. Un kā gan citādi - kārtējās Kiinam,jaunākajam, veltītās grāmatas sadaļā Autoritātes estētika reizē ar gariem un plašiem paskaidrojumiem,kāpēc šī nav nekāda feodālisma valsts, bet tai vienalga vajadzīgs Vadoņa pēctecis, viss glīti paskaidrots:

"Kāds cilvēks var būt pēctecis? Kritēriji var būt dažādi. Manuprāt, būtiskākās pēcteča īpašības ir:pirmkārt, neatkārtojama lojalitāte Vadonim; otrkārt, ārkārtēja gudrība; treškārt, neparastas un slavējamasvadītāja spējas; ceturtkārt, cildeni tikumi. Pēctecim, nākamajam Vadonim, ir jāpiemīt visām šīmīpašībām, lai saglabātu Vadoņa statusu un lomu. Kims Čen Irs ir izcils cilvēks, kam piemīt visas šīsīpašības. Lojalitāte Vadonim ir būtiska pēcteča īpašība. Kims Čen Irs ir neparasti lojāls Prezidentam, -droši vien tas ir bezprecedenta gadījums pasaules revolucionārās kustības vēsturē [..] Patiesībā šī irbezprecedenta revolucionārā ģimene, kurai līdzīgas nav zināmas nevienā ērā vai valstī." Un tepat blakus -atsauce uz pašu Kimu, jaunāko: "1980. gada l. janvārī Kims Čen Irs sacīja dažiem kadriem: "Prezidentspatiešām ir liels cilvēks, liels varonis un liels Vadonis. Es nevaru pilnībā izteikt vadoņa lielumu ar vienuvārdu "liels". Vadonis ir persona, kuru izvēlējušās debesis.""

Slavinātājus absolūti neuztrauc pat gadījumi, kad slavas dziesmas pārtop ņirdzīgā farsā (kas, ja nukāds to tā uztvertu, varētu apdziedātājiem draudēt ar vissmagākajām sekām). Nu, piemēram, šādsaizkustinošs stāsts: "Vēl viena raksturīga Kima Čen Ira aktivitāšu īpašība, kas radusies no viņa misijasapziņas, ir tā, ka viņš uzņemas sarežģītus un nozīmīgus darbus un enerģiski un uzcītīgi strādā, lai tospaveiktu. Par to liecina gādība, ko viņš parādīja revolucionārajai operai Asiņu jūra, kura bija jāpabeidz1971. gada jūlijā, un četrām citām operām, kuras bija jāuzved nedaudz vairāk kā gada laikā. Ikviensapbrīnoja viņa enerģisko vadību, izvēloties un pilnveidojot dziesmas operām. [..] Tas nozīmē, ka viņšnoklausījās gandrīz 10 000 dziesmu, no kurām bija jāizvēlas 160 dziesmu, kas bija jāiekļauj četrāsrevolucionārajās operās. Taču tie ir tikai skaitļu aprēķini. Patiesībā viņš parasti vienu dziesmunoklausījās trīs vai četras reizes, bet dažas dziesmas desmit vai divdesmit reižu…"

Kādu brokastu laikā ieminos gidei stažierei, vai viņai gadījumā nav ienācis prātā paskaitīt, cik īstilaika Mīļotais Vadītājs patērējis šai "enerģiskajai vadībai". Pirmoreiz nabaga meitene jautājumuvienkārši nesaprot. Paskaidroju no stingrām partejiskām pozīcijām - vai nebūtu ļoti cildeni un cēli, jakārtīgs pilsonis saskaitītu, cik daudz sava dārgā laika Mīļotais Vadītājs iztērējis šim daiļdarbam, un tadvēl vairāk sajūsminātos par rezultātu. Jupis viņu zina, kas darās glītajā galviņā, kuras īpašniece jau tā,šķiet, uzskata par nedaudz jukušu rietumnieku, kurš pie brokastu galda regulāri ierodas ar kādu padusēpasistu pašmāju klasiķu sējumiņu, - bet nepiekrist šādi nostādītam ierosinājumam ari nedrīkst. Tad nu

sākam rēķināt.Viena dziesma skan, teiksim, ne mazāk kā piecas minūtes. Labi? Labi. Vienu dziesmu Mīļotais

Vadītājs noklausījās četras reizes - tātad sanāk divdesmit minūtes, ja? Jā, tā sanāk. Dziesmu bija desmittūkstoši, ko pareizinām ar divdesmit, sanāk cik? Sanāk divsimt tūkstoši minūšu. Bet vai jūs, meitenīt,zināt, cik ir divsimt tūkstoši minūšu? 3333 stundas. 138 diennaktis. Četr- arpus mēneši. Tātad sanāk, kaMīļotais Vadītājsčetrarpus mēnešus to vien ir darījis kā klausījies dziesmas. Ja pusi laika viņš tomērveltījis ēšanai, gulēšanai un personiskajai higiēnai, sanāk deviņi mēneši - deviņus mēnešus tikai klausījiesdziesmas, ja? Bet viņam taču vispār bija tikai daži mēneši, ko?… Domājat, kārtīga ziemeļkorejiešumeitene ir iedzīta sprukās? Nē, nekā tamlīdzīga - viņa padomā, padomā un tad labākajās Orvelatradīcijās (kurš teica, ka divreiz divi ir četri?) paziņo: "Tas vienkārši nozīmē, ka viņš strādāja vēlintensīvāk…"

Protams, ja gadu desmitu gaitā ir izveidota tik pateicīga publika, par propagandas kvalitāti nav īpašijāuztraucas. Un jaunā Kima "imidžmeikeri" arī neuztraucās, bet tikai krāva vienu jaunības nopelnu pēcotra. Jau sešdesmitajos gados "Kims Čen Irs parūpējās, lai Korejas Strādnieku partijas vēstures studijuzāle tiktu pārdēvēta par Biedra Kima Ir Sena revolucionāro aktivitāšu studiju zāli. Galvenais mērķis šeitbija aizstāvēt čučhes ideju", un tāpat cītīgais dēls parūpējies, lai tiktu mainīta baisā situācija, kad "līdzpat sešdesmito gadu vidum Prezidenta darbi netika publicēti lielos apjomos sakarā ar antipartejiskofrakciju elementu shēmām partijas iekšienē". Vienlaikus Kims, jaunākais, nevairījās arī novisvienkāršākajiem darbiem - piemēram, tās pašas Kima Ir Sena universitātes muzejā var atrast ganKima, jaunākā, šauteni, gan sapieru lāpstiņu un pat pavārnīcu, ar ko viņš dienesta laikā lējis bļodiņāszupu. Ir pat glezna - Kims Čen Irs tā sauktajos sboros ar baltu ķitelīti mugurā, ar karoti rokā izklāstapartijas līniju viņu apsēdušajiem studentiem, savukārt vietā, kur šie sbori notikuši, tagad ir memoriālaiskomplekss - protams, ar visu akmeni, uz kura pēc krosa sēdējis Mīļotais Vadītājs.

Savukārt gadu pēc tam, kad tētuks kļuva par Prezidentu un Sauli, dēls jau sāka gāzt īstus kalnus:"1973. gada rudenī [..] vajadzēja paplašināt rūpnīcas un palielināt produkciju, taču iekārtu, materiālu uncilvēku resursu bija nepietiekami. Šajā mirklī Kims Čen Irs veica ārkārtas pasākumus. Tās nebijaiekārtas, materiāli vai cilvēku resursi, bet gan lielas aģitācijas vienības produkcijas palielināšanai, kurasieradās rūpnīcās. Ar viņa padomu lielas aģitācijas vienības, kas tika veidotas kopā ar skatuvesmāksliniekiem un žurnālistiem galvaspilsētā un provincēs, tika nosūtītas uz Sungri mašīnbūves rūpnīcu unKumsunas traktoru rūpnīcu. Ražošanas cehos tika aktīvi veikta aģitācija. Krāsaina propaganda unaģitācijas darbs - tāds kā mākslas pasākumi, radiouzvodumi, dziesmu sarīkojumi un propaganda arvizuālo līdzekļu palīdzību - tika veikts iekārtu priekšā cehos, rūpnīcu klubos un dzīvojamos kvartālos.Rūpnīcas un strādnieku dzīvojamie rajoni iekvēlojās no aģitācijas vienību aktivitātēm. Ekonomiskāsaģitācijas bungu rīboņa vareni vairoja strādnieku entuziasmu. Neredzamas rezerves tika atklātas untehniskās inovācijas liesmas enerģiski šāvās augšup. Produkcijas izlaides apjomi palielinājās divkārši untrīskārši kolektīvo inovāciju plūsmās. Tā jautājumam par produkciju tika rasts atrisinājums. Fakti irpierādījuši, ka viss tiek atrisināts, kad strādnieki tiek mudināti uz rīcību ideoloģiski un viņurevolucionārā kaisme un radošā aktivitāte tiek palielināta."

Tieši šajā virzienā Mīļotais Vadītājs uzcītīgi darbojās visus nākamos trīs gadu desmitus - galvenaisir nevis iekārtas, bet gan aģitācijas vienības. 1975. gadā tieši viņš sācis Triju revolūciju sarkanā karogakustību, četrus gadus vēlāk - Kustību, sekojot pieticīgo varoņu paraugam. Savukārt milzīgā bada laikā1996. gadā viņš, ja var ticēt dienvidkorejiešu avotiem, kādā partijas sapulcē par savām prioritātēmpaziņojis skaidri un gaiši. Kirna Čen Ira runa 1996. gadā: "Kad es apmeklēju Čolimas dzelzslietuvi, es uzceļa redzēju daudzus cilvēkus, kuri meklēja pārtiku, un citos rajonos ceļš, vilcieni un dzelzceļa stacijasbija pilnas ar šādiem cilvēkiem, kā man stāstīja. Daudzos rajonos notiek šie sirdi plosošie notikumi, betviss, ko dara partijas darbinieks, ir - viņš paliek mājās un gatavojas mītiņiem un lekcijām. Kā mēs varampārvarēt mūsu problēmas ar šādu uzvedību?" Taču… nekavējoties piebildis: "Ja es koncentrēšos tikai uz

ekonomiku, revolūcijai tiks nodarīts nelabojams kaitējums. Lielais Vadonis, kad viņš bija dzīvs, teica, kanekad nevajag iesaistīties ekonomiskos projektos, bet koncentrēties uz armiju un partiju, bet ekonomikuatstāt partijas funkcionāriem. Ja es rakņāšos ekonomikā, es nevarēšu efektīvi vadīt partiju un armiju."

Šādā veidā nu Mīļotais Vadītājs arī vadīja savu valsti un labticīgo nāciju līdz pat 2008. gadaotrajai pusei, kad viņš slimības dēļ mistiski pazuda no politiskās skatuves. Viena no zināšanu jomānoderīgākajām mantām, kas iegādājama Phen- janā, ir reizi nedēļā angliski iznākošā avīzīte thePyongyang Times,kas ar visu savu desmitkārt cenzēto un atlasīto saturu vienalga dod ganainteresantu ieskatu Ziemeļkorejas dzīvē - un noteikti jau oficiālo skatījumu uz visdažādākajāmlietām (it īpaši varu būt pateicīgs tam, ka tai pašā viesnīcas grāmatveika- liņā par diezgan bargunaudu bija iegādājami gandrīz visi pēdējā pusgada numuri). Pirmā no tām noteikti ir oficiālāpropaganda attiecībā uz visu, kas valstī ir ne tikai labs un skaists, bet arī vislabākais un skaistākaispasaulē, - nu, ko gan piebilst, piemēram, šim te the pyongyang timesievadrakstam ar nosaukumukorejas revolūcijas pašpaļaušanās dinamika.Un nedomājiet, ka te kaut kas ir piedzejots vai ka šisievadraksts ar kaut ko īpaši izceļas uz kopējā preses publikāciju fona - tā sacīt, mūsu padomju laikinobāl un novīst:

"Jaunaranžētā dziesma Ausma pār Kansonu ir uz ikviena korejieša lūpām. Dziesma atspoguļoKorejas tautas garu un gribu uzbūvēt enerģisku sociālistu nāciju, balstoties pašiem uz saviem spēkiem.Pašpaļaušanās nozīmē, ka katram ir jāattīstās, pārvarot visas grūtības paša spēkiem. Savā pagājušā gadaaugusta vizītē 8. februāra Vinalona kompleksā Kims Čen Irs redzēja strādniekus, kuri parādījuši izciluveikumu produkcijas palielināšanā ar pašpaļaušanās garu, pārvarot visas grūtības, un teica, kapašpaļaušanās tradīcija, ko iedibinājis Prezidents Kims Ir Sens, devusi iespēju uzbūvēt vareno neatkarīgoekonomiku un ka pašpaļaušanās ir pastāvīga cīņa sociālistiskās ekonomikas celtniecībā.

Korejiešu pašpaļaušanās tradīcija sākās, kad biezā mežā pretjapāņu kara laikā tika izgatavotas rokasgranātas. Kopš šī laika tā ir kalpojusi kā Korejas revolūcijas virzītāja. Korejas tauta, kas ir sasniegusiprogresu, paļaujoties uz pašas spēkiem, ražoja traktorus un ekskavatorus piecdesmito gadu kara drupās unradīja elektrisko lokomotīvi, par kuru pat ārzemnieki teica, ka KTDR tādu izgatavot ir priekšlaicīgi.Strādnieki Kansonas metāllietuvē, augstāk minētās dziesmas varoņi, saražoja 120 tūkstošus tonnu velmētātērauda cehā, kura aplēstā jauda bija 60 tūkstoši tonnu. Pašpaļaušanās garā Korejas tauta lika pamatuneatkarīgai ekonomikai un uz tās bāzes dinamiski attīstīja sociālistiskās ekonomikas celtniecību.

Deviņdesmito gadu smago pārbaudījumu laikā viņi paši aizstāvēja sociālismu. Nikna militārāspiediena un ASV vadīto imperiālistisko sabiedroto spēku ekonomisko sankciju priekšā viņi turpinājasavu ceļu pa ērkšķainām takām zem lozunga "Vienīgā izeja ir caur pašpaļaušanos!". Visā sociālismaceltniecības laikā viņi ir paturējuši patiesību prātā. Viņi jau sev ir nodrošinājuši pašpietiekamasekonomikas pamatu. Ja viņi paveiks lielāko daļu no tā, viņi var rast svaigu ekonomikas celtniecībasuzbangojumu. Viņi plaši atvērs vārtus plaukstošai nācijai jau vistuvākajā laikā pašu pūlēm. Panākumuķīla, ceļot spēcīgu nāciju, ir - saglabāt pašpaļaušanās principu.

Nacionālā ekonomika nevar sasniegt pasaules standartu, nepaļaujoties uz jaunāko zinātni untehnoloģiju. Tāpēc pašpaļāvībai pašlaik jābalstās uz tām. Korejieši sekmīgi palaida mākslīgo zemespavadoni, un tā ir pašpaļaušanās izpausme. Pašreizējā pašpaļaušanās pieprasa no tautas saglabātrentabilitātes principu, kas dod iespēju palielināt nācijas aktīvus, palielināt nacionālo jaudu un samazinātproblēmas ar materiāliem un elektrību…"

Nepietiek? Te būs kaut kas no grāmatas Nodokļu problēmas sekmīgs atrisinājums Korejā - ja jaunodokļu būtība neatbilst ideoloģijai, tie, protams, ir jāatceļ: "Saskaņā ar Augstākās Tautas Asamblejaslikumu par pilnīgu nodokļu sistēmas likvidēšanu no 1974. gada 1. aprīļa tika atcelts pat iedzīvotājuienākuma nodoklis un vietējās pašpārvaldes nodoklis un mūsu valstī tika ieviests nodokļu jautājumagalīgais atrisinājums. Rezultātā tautas sapnis dzīvot no nodokļiem brīvā pasaulē beidzot ir piepil- dljies.

Mūsu valsts varenie sasniegumi caur enerģisko cīņu pilnīgi atcelt nodokļus tautas labklājībai ir varenāvadoņa Biedra Kima Ir Sena gudrās vadības un cēlo komunistisko tikumu vērtīgs auglis, viņam sekmīgiiemiesojot vareno čučhes ideju mūsu zemē pēc tās radīšanas, radot vispriekšzīmīgāko sociālistiskosistēmu ar varenu neatkarīgu nacionālo ekonomiku un veltot visu tautas brīvībai un laimei. Likvidējotnodokļus mūsu valstī, mūsu tauta ir reizi par visām reizēm atbrīvota no visām nodokļu sistēmas, vecāssabiedrības mantojuma, atliekām un apveltīta ar neatkarīgu un radošu dzīvi svētītajā sociālistiskajā zemē,kas ir brīva no ekspluatācijas, apspiestības un nodokļiem."

Pārliecinoši, vai ne? Un šis ari ir gana klasisks visas Ziemeļ- korejas valsts un ekonomikas oficiālopamatu izklāsts Kima, jaunākā, ērā: realitāte ir nieks, ka tikai ar ideoloģiju un pārliecību viss kārtībā.Savukārt, ja nezināt, kas ir pieminētais vina- lons, tas ir piedodami - reti kurš to zina ārpus Ziemeļkorejasrobežām, savukārt paši ziemeļkorejieši šo materiālu ir iepazinuši vienkārši izcili: tā kā kokvilna, izrādās,ir pārāk dārga un ari citādi lāga nepiemērota šīs valsts iedzīvotājiem, valdība par viņiem ir parūpējusiesun lauvas tiesu visu apģērbu ražo no šī briesmīgā sintētiskā brīnummateriāla (cits sintētikas brīnums -tetrons), kas savukārt tiek izgatavots no kaļķakmens un antra- cīta. Taču ne par drēbēm runa, bet gan parKimu un viņa valsts vadības stilu, kaut kļūdīsies visi, kas uzskatīs, ka Kims, jaunākais, tikai sēž - nu,sēdēja, kamēr nesaslima - savā pilī un caurskata dokumentus, bet pastarpām iedzer mežonīgi dārgukonjaku, izklaidējas ar meitenēm, bet par nabaga tautu neliekas ne zinis.

Protams, no dažādiem frivoliem un vienkārši jautriem stāstiem par Mīļoto Vadītāju varētu saliktpalielu sējumu - katrā ziņā krietni biezāku par, piemēram, viņa pasaules līmenī atzīto darbu par dzīvi unliteratūru, kā izpratnei pilnīgi pietiek ar nodaļu nosaukumiem. (Lūk, tie - Tēmas jāiztirzā tā, lai iegūtupolitisku nozīmīgumu; Skaidri demonstrējiet procesu, kurā tiek radīts revolucionārs skats uz pasauli;Dzīve ir cīņa, un cīņa ir dzīve; Kas padara darbu par meistardarbu - mērogs vai saturs; Pareizi izveidojietsižetu; Konflikti jānokārto saskaņā ar šķiru cīņas likumu; Katrai ainai ir jābūt dramatiskai; Sāciet ar mazumērogu un beidziet vareni; Labākie vārdi ir pilni ar nozīmi un viegli saprotami; Noskaņai jābūt labiizteiktai; Oriģinalitāte ir radīšanas būtība. Turklāt šāds speciālists Kirns, jaunākais, ir faktiski visāsZiemejkorejas dzīves jomās.)

Tātad - tā vien šķiet, ka Kims, jaunākais, tētukā nav atsities nevienā pašā ziņā, un, ja Kims Sauletomēr bija pārsvarā valstiski noskaņots cilvēks, kam paša komforts bija diezgan otršķirīgs (tam vienkāršivajadzēja būt, un miers), tad Kims - Spožā zvaigzne nelaiž garām nevienu pašu baudu, ko piedāvā reālāpasaule, un šajā ziņā, protams, ir īsts čučhes ideju īstenotājs: kā atminaties, galvenā manta cilvēka dzīvēir viņa čadžusong - iekšējā griba un vēlme dzīvot brīvi, attīstīties neatkarīgi un pašam noteikt savu likteni.Pašā Ziemeļkorejā šādas runas, protams, ir vienkārši neiedomājamas, savukārt dienvidkorejiešu avotisniedz tik bagātu informācijas gūzmu, ka ir skaidrs - arī tad, ja no visa vēstītā patiesībai atbilstu tikaidesmit procentu, ar čadžusonga realizēšanu Kimam, jaunākajam, viss ir kārtībā.

Sāksim jau ar pašu svarīgāko - ēdienu: var droši teikt, ka tā, kā ēdienu gatavo Kimam Čen Iram,gatavo ēdienu dieviem. Speciāli no Itālijas izrakstīts picu cepšanas virtuozs, no Japānas - pavārs, kuršvienīgais pasaulē spējis celt galdā ēšanai sagatavotu, bet vēl dzīvu zivi. Malka virtuvei Kimam,jaunākajam, tiekot speciāli sagatavota svētajā Pektu kalnā, arī ūdeni ņemot no tur atrodama ne mazāksvēta avota, deviņdesmito gadu sākumā Kims, jaunākais, iegādājies Hennessy Paradis par 650tūkstošiem dolāru. Skaidri zināms (pēc paša Kima Čen Ira pavēles izveidotā Kima Ir Sena Veselības unilgmūžības institūta speciālistu ieteikumiem), ka Vadonim dzīves paildzināšanai regulāri jāēd haizivsaknas un lauvu gaļa. Tad vēl desmitiem tūkstošu videofilmu kolekcija, neskaitāmas pilis un villas, luksusautomašīnas un Harley Davidson motocikli… Pats viņš, ja ticam agreslvāk noskaņotiem ārvalstumedijiem - pleibojs, alkoholiķis, staļinisks fanātiķis, psihs, vēl viens Čārlzs Mensons, taču noteikti labspianists, peldētājs, galda tenisists, daudz lasījis, ar labu humora izjūtu, impulsīvs - kad Madlēna Olbraitasavulaik Kimam uzdāvinājusi Maikla Džordana parakstītu basketbola bumbu, viņš nekavējoties vēlējiesdoties ārā, lai to kaut nedaudz padriblētu. Viens no viņa miesassargiem ticis aizsūtīts uz raktuvēm, kad

pieķerts, smēķējot Kima cigareti; raktuvēs viņu nogalinājuši citi ogļrači, bet tos savukārt gals piemeklējis,kad par to uzzinājis Kims. Savukārt 1987. gadā pēc Kjonhunas ārzemnieku lielveikala atklāšanas viņš tāgalvenajiem veidotājiem ierosinājis pēc savas izvēles paņemt sev, ko sirds kāro. Tie nu arī izvēlējušiespa kādai pildspalviņai vai suvenīriņam, bet tad izvēli savās rokās ņēmis dāsnais Kims un sācis dāļāttelevizorus, ledusskapjus, veļasmašīnas utt., paziņojot, ka tikai plaši domājoši cilvēki spēj īstenot lielusrevolucionāros uzdevumus.

Ak, un, protams, Kims un sievietes. Tās nu ir tēmas, par kurām Ziemeļkorejā nerunā, un tēmas, parkurām virtuvē tomēr atļaujas sačukstēties. Firmās - nu, piemēram, par Mīļotā Vadītāja valstiskiorganizētajām pa visu valsti meklētajām "kompanjonēm", kas iedalītas trīs apakšvienībās: kippeunjo vailaimīgais korpuss - dziedātājas un aktrises, manjokjo vai baudas korpuss - saprotiet paši, haengbokjo -kaut kas vairāk apteksnēm līdzīgs. Protams, pie pirmajām pieder arī Bredlija Mārtiņa grāmatā Under theLoving Care of the Fatherly Leader kāda pārbēdzēja stāstā minētā: "Viens no Kima Čen Ira sekretāriempiedzērās un pastāstīja savai sievai par Kima Čen Ira netiklo dzīvi. Labā sieva, sieviete ar augstiemkultūras un morālajiem standartiem, bija patiesi šokēta un domāja: "Kā gan Vadonis, kas dzīvo tikamorāli, var sargāt savas tautas laimi?" Pēc ilgām pārdomām viņa nolēma uzrakstīt vēstuli Kimam IrSenam, lūdzot viņu norāt savu dēlu. Skaidrs, ka vēstule nonāca tieši pie Kima Čen Ira, kurš pametadzerstiņu un lika sievieti arestēt un nogādāt pie viņa. Ballītes viesu priekšā viņš nosauca sievieti parkontrrevolucionāri un pavēlēja viņu turpat nošaut. Kima Čen Ira mērķis bija visus klātesošosbrīdināt, ka ziņu nopludināšana par to, kas noticis dzerstiņos, tiek sodīta ar nāvi. Nabaga sievietesvīrs vēl lūdzās Kim Čen Iram, lai viņam pašam atļauj veikt nošaušanu. Kims Čen Irs to sekretāramatvēlēja un iedeva viņam ieroci, ar ko nošaut sievu."

Taču arī oficiālu sieviešu Kima dzīvē ir bijis prāvs bariņš - gluži tāpat kā bērnu. Mūža mīlestība -slavenākā Ziemeļko- rejas aktrise Suna He Rima, no kuras Kimam ir mīļotais dēls, 1971. gadā dzimušaisKims Čens Nams, kurš savas izredzes uz pēctecību galīgi iznīcināja, kad 2001. gadā ar Dominikānas pasi,divām sievietēm un četrgadīgu bērnu tika aizturēts Tokijas lidostā, jo bija, lūk, gribējis aizbraukt uzDisnejlendu. 1981. gadā Kimam dzimis dēls Kims Čen Čuls, viņa māte ir bijusī Phenja- nas Mansudedziesmu un deju trupas zvaigzne Ko Jun Hī, kura kopš 2002. gada oficiāli tiek dēvēta par Cienījamo Māti(vēl viens šo attiecību auglis - dēls Kims Čen Vūns), bet kopumā Kimam no četrām sievietēm varētu būtvismaz seši dēli un pāris meitu… Un par šo tēmu, lūk, kaut ko atļaujas iepīkstēties pat gides - protams,bezgala korekti, bet vienalga…

Taču, kā jau minēts, kļūdās tie, kas uzskata, ka Kims tikai priecājas ar meitenēm un uzdzer konjaku, -patiesībā aizvadītajos gados kopš Saules norietēšanas Ziemeļkorejā bijis grūti atrast darbīgāku cilvēkupar Kimu, jaunāko. Tiesa, ne viņš izgudroja vadības metodi, kas vēlāk izpelnījās apzīmējumu "mik-romenedžments Ziemeļkorejas gaumē", tur nu atklājēja lauri pieder tētukam, taču tieši Kims Čen Irs toizkopa līdz pilnībai, padarot Vadoni par vienīgo īsti viedā padoma devēju jebkurā jomā. Nosaucietjebkuru jomu - un pēdējo pāris gadu Ziemeļkorejas presē jūs atradīsiet vismaz vienu, ja ne vairākuspamācošus stāstiņus par Vadoņa viesošanos tieši attiecīgās jomas uzņēmumā, iepazīstoties ar stāvokli undodot stingras rekomendācijas, kā dzīvot tālāk.

Te būs tikai daži fragmentiņi no tiem pašiem manis sapirkta- jiem The Pyongyang Times numuriem.Oficiālā informācija par Kima Čen Ira braucienu "dot norādījumus uz vietas" dažādiem sektoriemDienvidu Hamjonas provincē: "Viņš apmeklēja Rjon- hunas templi Peguna kalnā. Pēc paskaidrojumuuzklausīšanas viņš apstaigāja templi, tostarp arī galveno altāri, lai redzētu, kā tiek saglabātas relikvijas.Viņš detalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāveic, lai saglabātu un menedžētu vēsturiskās relikvijas." Vēltai pašā pusē: "Sakot, ka prioritāte augļkopībā ir sēklu materiāla uzlabošana, viņš akcentējanepieciešamību stādīt augst- ražīgas šķirnes. Viņš teica, ka agri nogatavojošās un vēli nogatavojošāsšķirnes ir labi jāsakombinē, lai nodrošinātu cilvēkiem augļus atbilstoši sezonai. Tagad, kad augļu raža ikgadu pieaug, ir nepieciešams radīt atbilstošas uzglabāšanas būves un uzcelt modernas augļu pārstrādes

rūpnīcas, viņš piebilda." Un, protams, netiek aizmirsts apmeklēt valsts balstu - kareivjus: "Viņš redzējakareivjus dziedam karaoke. Apmierināts ar izklaides iespēju dažādību, ko izbaudīja kareivji, viņšpiezīmēja, ka priekpilna dzīve un darbs ir viens no Korejas Tautas armijas kareivju lepnajiemaspektiem."

Tepat blakus - jau plašāka atskaite par Kima Čen Ira ierašanos uz virsnieku sievu koncertu:"Revolucionārā uzstāšanās parādīja sievu piepildīto dzīvi ceļā uz revolūciju zem Kima Čen Ira rūpjpilnāskatiena un viņu ciešo apņemšanos nosargāt revolūcijas vadību un novest čučhes revolucionāro lietu līdzsekmīgam noslēgumam, esot vienai miesai ar saviem vīriem, kuri aizstāv savu zemi ar ieročiem rokās.Redzot iespaidīgo priekšnesumu, skatītāji izjuta milzu pateicību Kimam Čen Iram par to, ka virsniekusievas ir uztrenētas par sievietēm revolucionā- rēm, kas nevairās ne no kādām grūtībām un ir pilnasuzticības un optimisma, un ir apņēmības pilnas ātrāk sasniegt Korejas revolūcijas galīgo uzvaru ar ieročupalīdzību. Viņš bija ļoti apmierināts ar priekšnesumu, kas skaidri atklāja, ko pieprasa partijas politika,dodot atbildes uz sociāliem jautājumiem. Atzīmējot, ka virsnieku sievu grupu mākslinieciskās sacensībasdod milzu ieguldījumu, novirzot mākslinieciskās aktivitātes masās un padarot sievas revolucionāras, viņšdetalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāveic, lai attīstītu populāras un masu mākslinieciskās aktivitātes."

Vadonis tiešām ir speciālists visā - arī kazkopībā un zvejniecībā. Atskaite par Kima viesošanosZiemeļhamjonas provincē: "Viņš dāsni slavēja darbinieku lielisko sniegumu un detalizēti izklāstījauzdevumus, kas jāuzņemas kazu fermas darbības nodrošināšanā. Sakot, ka nesenā kazu fermu sniegtāpieredze parāda, ka visekonomiskāk ir audzēt augsti rentablas un produktīvas šķirnes, viņš uzsvēra, kadaudz pūļu ir jāpieliek, lai audzētu šķirnes, kas atbilst topogrāfiskajām īpatnībām un ieviestu tāssaimniecībā." Un vēl: "Viņš akcentēja, ka zvejniecībai jātiek veiktai uz regulāras bāzes un zvejniecībai unjūras kultivēšanai jānotiek simultāni. Tā kā mūsu valstij ir izdevīga ģeogrāfiskā situācija un to no trimpusēm ieskauj jūra, cieša uzmanība jāpievērš zvejniecības attīstīšanai, viņš atzīmēja. Viņš detalizējauzdevumus, kas jāveic, lai attīstītu zvejniecību." Ak, un nav aizmirsts arī futbols - tepat izlasāms arīstāstiņš par to, kā Kims Čen Irs neveiksmīgam futbola trenerim labu brīdi stāstījis gan par pasaulslavenufutbola komandu treniņu metodēm, gan par futbola modernajām tendencēm, gan par uz čučhi orientētuspēles taktiku.

Patiesi ģeniāls Vadonis ir itin visā, kas saistīts ar masu medijiem, literatūru, mūziku, kino, - MīļotaisVadītājs, kurš ir gatavs pamācīt žurnālistus, kinooperatorus, tehniskos darbiniekus, pat translācijasdarbiniekus vilcienos. Turklāt šiem ļaudīm viņam atrodas gan idejiskā pātaga, gan tikpat idejiskaisburkāns. Pirmā: "Jūs nekad nedrīkstat nespēt atmaksāt Partijai par tās uzticību un rūpēm. Bez varenāVadoņa siltajām rūpēm nekas nav nozīmīgs. Jums nebūtu jādomā, ka tikai tāpēc, ka jūs esat glīti, jūs varatdarīt, kā jums patīk. Mums jāatrod dzīve, ko ir vērts dzīvot, mūsu enerģiskajos centienos padarīt vieglākunastu, kas gulstas uz Lielā Vadoņa prātu." Un otrais: "Tie, kas raksta saskaņā ar Partijas nodomiem, irvaroņi. Es pats esmu rakstījis ļoti daudz, un no paša pieredzes es zinu, ka rakstīšana ir visgrūtākā.Tāpēc tie, kas sacer un raksta rakstus, var tikt saukti par varoņiem."

Un tā nav tukša runāšana vien. Piemēram, ilgu laiku Korejas radio vienīgā stacija no rīta darbu sākaar Pavasara dziesmu - līdz brīdim, kad radio ieradās Kims Čen Irs un paziņoja: "Mūsu radio parakstamelodija ir monotona. Mūsu pārraides ir mūsu Partijas balss, ko vada mūsu Vadonis, čučhes Korejasbalss. Tāpēc paraksta melodijai, kas identificē mūsu radioprogrammu sākumu, dabiski, jābūt melodijai,kas tiek saistīta ar Vadoni. Būtu ieteicams kā paraksta melodiju ieviest Ģenerāļa Kima Ir Sena dziesmu,nemirstīgo revolucionāro himnu, ko ar augsta respekta jūtām pret viņu dzied ne tikai mūsu tauta, betcilvēki visā pasaulē" Uzminiet nu, kas notika tālāk: "Viņa vārdi atgādināja darbiniekiem, ka mūsu valsts irpatiesi laba, un viņi aptvēra viņa dedzīgās ierosmes patieso būtību - atskaņot daudzas sociālistiskāsdzimtenes dziesmas."

Ne tikai prese, bet arī grāmatas ir pilnas ar stāstiem par Mīļotā Vadītāja gatavību pamācīt katru, kaspagadās ceļā. Žurnālistus - kā pareizi aprakstīt Lielā Vadoņa ierašanos Militārajā akadēmijā vai kā

Padarīt sevi par prominentu žurnālisti - sievieti (jaukais stāstiņš sākas ar brīdi, kad žurnālistei, ejot paielu no darba laikrakstā Pyongyang Sinmun, ielas malā blakus pēkšņi piestāj automašīna, no kuras izkāpjMīļotais Vadītājs un silti paņem viņu pie rokas). Avīžu vadību - kā pareizi izvēlēties attēlus ("Saņemotattēlus, ko bija izvēlējies Mīļotais Vadītājs, redakciju izbrīnīja viņa izvēle. Pilnas kolonnas augstumafotogrāfija, kurā redzamais dārzeņu lauks sniedzās līdz pat horizontam, un otra, kas rādīja zemniekussveram un priecājamies par saviem gurķiem, kas bija tik lieli kā kaņepju kūļi, demonstrēja dārzeņukultivēšanas sasniegumus mūsu valstī. Mīļotā Vadītāja drosmīgā ideja tika īstenota Hodong Sinmum 18.oktobra numurā."). Fotoredaktorus - kā izvēlēties labāko Vadoņa attēlu ("Vadoņa attēlam ir jābūtskaidram, nedrīkst būt pat ar niecīgāko defektu. Jums jāizrāda augsta lojalitātes pakāpe, rīkojoties arVadoņa attēlu.").

Un tā tālāk, un tā tālāk - Vadoņa roka pieķeras pat grīļīgai TV kamerai: "Kims Čen Irs parāda sevi kāvienu no parastajiem cilvēkiem jebkur un jebkurā laikā, jo viņš ir nācis no parastajiem cilvēkiem. Kadviņš vadīja filmu studijas darbu, filmas producēšanas komanda filmēja Phenjanas pilsētas panorāmu noTV torņa. Bija grūti novietot kameru vietas neikdienišķības dēļ. Operators bija ķezā, kad pēkšņi kādaroka pastiepās un cieši satvēra kameras statīvu. Tas bija Kims Čen Irs, kurš bija ieradies, lai vadītufilmas producēšanas vienību tās darbā. Kad operators izteica samulsumu, viņš teica: "Es arī esmu filmasproducēšanas vienības dalībnieks. Vai es ko tādu nevaru darīt? Lūdzu, turpiniet filmēt." Tā kamera, dārgālīdera atbalstīta, sāka darbu. Šādas lietas ir iespējamas ar viņu. Viņš vienmēr parādās cilvēku priekšā kāviens no parastajiem cilvēkiem, bet ne kā Vadonis." (Fragments no grāmatas Kims Čen Irs. Indivīds,domas un vadība.)

Un tā tālāk, un tā tālāk. Phenjanā ir pat iznākusi atsevišķa grāmatiņa ar nosaukumu Lielais žurnālistuskolotājs - pārāk aizkustinoša, lai nenocitētu vismaz prāvu fragmentu no tās ievada: "Šodien Korejā preseuzplaukst, un žurnālisti savās vērtīgajās aktivitātēs atdod visu savu talantu Partijai un revolūcijai. Jaunasinovācijas un brīnumi, kas ik dienu tiek radīti presē, īstu cilvēku vai īstenu rakstnieku izaugsme unemocionālas leģendas par tautas mīlestību ir neiedomājamas bez Mīļotā Vadītāja Kima Čen Ira, varenavadoņa un vēlīga skolotāja, gudrās vadības un maksimālajām rūpēm.

Viņš vienmēr ir starp žurnālistiem un pamāca viņus ikvienā detalizētā problēmā, kas rodas viņudarbībā, un labsirdīgi vada viņus, rakstot un kompilējot lieliskas publikācijas, kas masās radaaizkustinājumu atbilstoši Partijas nodomiem. Viņš arī virza žurnālistus kļūt par Partijas uzticamajiemrakstniekiem zem viņa spārniem un pedantiski rūpējas par ikvienu viņu dzīves un darbības aspektu.

Ar savu lielisko vadību viņš ir radījis pastāvīgus uzlabojumus un uzplaukumu presē Nekādi vārdi,izrunāti vai rakstīti, nevar izteikt viņa mentālo enerģiju un rūpes, kas pievērstas šai jomai. Un viņamīlestība un labumi, kas tiek piešķirti žurnālistiem, patiešām ir bezgalīgi. Dārgais biedrs Kims Čen Irs,kas rada jaunas Korejas preses lappuses, atbalstot varenā vadoņa Biedra Kima Ir Sena augstos mērķus,iedvesmo mūs, žurnālistus, uzvarai, slavai, baudai, laimei, cerībai un gaišai nākotnei."

Gluži vai brīnums, pa kuru laiku Mīļotais Vadītājs, klausoties desmitu tūkstošu dziesmu un dodotpadomus nemitīgos izbraukumos, vēl paspēj dot ieguldījumu tēva oficiāli radītās čuč- hes ideoloģijastālākai attīstībai. Bet spēj - un kā vēl: ja par kaut ko nav šaubu ne pašiem ziemeļkorejiešiem, ne valstsvērotājiem ārpus tās robežām, tad tas ir - Ziemeļkorejā ir tikai viens cilvēks, kam ir tiesības interpretētčučhes idejas. Šis cilvēks ir Kims Čen Irs, un savas tiesības viņš zem pūra netur - Ziemeļ- korejaspielīdēji joprojām jūsmo, piemēram, par "pasaules sensāciju" radījušo Vadoņa darbu Par čučhes ideju:

"Tas rada neatvairāmu pievilcību pasaules sirdsapziņā un prātos un ieguva stingru pamatuDienvidkorejas studentu, strādnieku un fermeru vidū, lai kļūtu par viņu vadītāju dzīvē un darbībās. Nesenmans labs paziņa, profesors no universitātes Dienvidkorejā, par šo darbu ar dziļām emocijām teica: "Esprātoju par darba dziļo patiesīgumu un vitalitāti… Es esmu nodzīvojis dzīvi, ieracies savās grāmatās. Betes spēju izaugt un kļūt par modernu cilvēku mentālā ziņā tikai pēc tam, kad izlasīju šo nemirstīgo klasiskodarbu." Inoue Šuhači, Starptautiskā čučhes idejas institūta direktors, sacīja, ka viņš to izlasījis droši vien

piecdesmit reižu, un savus iespaidus izteica tā: "Jo vairāk es lasu šo darbu, jo vairāk es pazūdu dziļāsdomās, un, lai kad es to lasītu, es iegūstu jaunu ideju. Caur to plūstošās domas dziļums ir neizmērojams.Tas ir kā nerimstošs patiesības avots. Viņa darbs patiešām ir meistardarbs.""

Protams, ka tauta rūpēm par tās idejisko briedumu atbild ar neviltotu pateicību, kas, piemēram,grāmatā Kims Čen Irs. Indivīds, dornas un vadība izpaužas šādos vārdos: "Mīlestības politika, kas tiekīstenota Korejā, kalpo cilvēkiem. Būtībā tā ir domāta viņu pašcieņai un vērtībai. Tas nozīmē, ka cilvēks irpadarīts par sava likteņa pavēlnieku un patieso vēstures veidotāju. Kims Čen Irs mīl cilvēkus, respektēviņu pašcieņu un visu pakļauj viņu neatkarībai, un uz tā pamata sniedz politiskos ieteikumus. KadVadonis, Partija un masas ir vienotas un sasaistē, līnija un politika, kas ir izstrādātas, atspoguļojot masugribu, var tikt sekmīgi ieviestas tikai vienotā Vadoņa vadībā. Masas kā daļa no dzīva sociālpolitiskaorganisma var paust savu uzskatu, kamēr līnija un politika ir noteikta. Bet pēc tam, kad tās par to irvienojušās, masām ir jāseko lēmumiem, jo tie visaptveroši izsaka masu gribu. Demokrātija un centrālismsrada vienotu veselumu vienotības politikā. Tiesa, daži sauc vienotības politiku par "totalitārismu". Tās irļaunu politiķu ķengas, kuri tīšuprāt runā slikti par vienotības politiku."

Un vēl: "Jaunā čučhes tipa cilvēks ir cilvēks, kas uzskata neatkarību par savas sirds asinīm, kuršzina, kā cīnīties pret visiem dabas un sabiedrības valgiem un apspiestību, kuram sabiedrības un kopienas,valsts un nācijas, un tautas masu intereses ir svarīgākas par indivīdu interesēm un kurš var veltīt tām visusavu gudrību, entuziasmu un enerģiju… Korejas tauta šodien Kimu Čen Iru sauc par Dārgo Vadoni. Tas irtituls, kas dod intimitātes izjūtu. Šis tituls ietver daudzas nozīmes - vēlīgs tēvs, tuvs draugs, respektētsskolotājs utt. Es domāju, ka tas norāda uz dziļo uzticību, ko cilvēki jūt pret viņu un pret viņa cildenajiemtikumiem. Viņam patiešām piemīt nesalīdzināmi cildeni tikumi, kas pelna cilvēku augstāko respektu. Siltacilvēciska mīlestība, labsirdība, plaša domāšana, cēlsirdība, spars, entuziasms, drosme, pieticība,vienkāršs parasto cilvēku raksturs, vēlīga tēva īpašības - tie ir dažādi viņa personības aspekti. Kima ČenIra attēls, kas redzams dažādās publikācijās, attēlos

Vladivostoka — ziemeļkorejiešu bars ar pauniņām un sporta somām pār pleciem un neizdibināmuizteiksmi sejās sēžas piebraukušajos autobusos - acīmredzot ne tāpēc, lai dotos ekskursijā pa KrievijasPiejūras skaistākajām vietām.

Naksnīgajā Phenjanā Čučhes idejas piemineklis patiesi atgādina Saurona torni no filmas Gredzenupavēlnieks.

Phenjanas lielākais kimirsen«klīs - divdesmit divus mētras augsts, atrodas »ietā, kur kādreiz slejiesPhenjanas lielākais sintoistu templis.

Pieminekļa abās pusēs skulpturālās grupās atainota visas korejiešu tautas revoluuonārā ciņa.

Jz ārzemniekam tik grūti iegūstamajam Ziemeļkorejas naudiņām goda vietā, protams, atrodas Lielais Vadonis un ari viņa dzimto māju attēls. Piemineklis ideoloģijas masīvi izmantotajam korejiešuteiksmainajam spārnotajam zirgam. Jau1957. gadā parādījās pirmie (olimas jātnieki-pirmrindnieki, kurivarbūt tiešām vairāk nekā citi atsaucās aicinājumam atteikties no zupas, lai retāk vajadzētu atrauties nodarba un doties uz tualeti.

No tuvējiem kalniem raugoties, var šķist, ka Phenjanā turpinās aktīvi jaunbūves darbi. Tiesa, tuvumākļūst skaidrs, ka celtņi nav kustināti jau gadiem ilgi.

Tipiska Phenjanas centra "vitrīnas ainava". No lielāka attāluma viss izskatās patukši, bet glīti.41

'Patiesības ministrija izteiksmīgi atšķīrās no visa apkārtējā. Šī milzīgā piramīdveida ēka no baltabetona slējās, pakāpiens pēc pa kāpiena, trīssimt metru augstumā," —te nu ziemeļkorejiešiem Orvelamsekot īsti nav sa nācis: jau no tālienes pilsētas viesus baida ne pabeigtās megaviesnīcas vraks.

Phenjanas metro vai vismaz tā ārzemniekiem pieejamā daļa ir vēl skaistāka—jeb, teiksim,iespaidīgāka —par Maskavas metro centrālajām stacijām.

Grūtie gadi likuši aprūsēt arī bērņuku priekam ierīkotajiem "amerikāņu kalniņiem". Tiesa,Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā te viss bijis pilns ar plakā tiem un baloniem.

No augšas raugoties, rodas iespaids, ka pilsēta patiešām plānota kā vitrīna - ir lielo ielu unprospektu tīkls, tām gar malām satupinātas salīdzinoši jaunās augstceltnes, savukārt kvartālu iekšienē;'augstceltņu un betona žogu aizsegtas, joprojām ir vienkāršās tautas necilās mītnes.

Phenjanas fasāde no putna lidojuma.

.

/

Kara muzejā aplūkojama milzīga sienas glezna - lai no kuras puses jūs skatītos, vienmēr būsiespaids, ka Kims Ir Sens ir gleznas centrā (turklāt Kimam vienmēr itin visās gleznās un mozaīkās irnevainojami izgludinātas bikses).

Ziemeļkorejieši ir aizkustinoši rūpīgi saglabājuši neskaitāmas kara piemiņas mantiņas-ieskaitotpirmo Phen- janā iebraukušo T-34, Lielā Kima bobiku un milzu daudzumu amerikāņu tanku un notriektolidaparātu.

Ziemeļkorejieši ir īsti meistari dažādu milzonīgu diorāmu radīšanā: automa šinas, lidmašīnas, ļaudis,kas uz saviem pleciem notur grūstošu tiltu, tanki - kā tik visa te nav, turklāt daudz kas no tā dabiskāizmērā.

Tedonga upes krastā izstādīta gan 2004. gadā izmakšķerētā bezpilota minizemūdene, gan trīsarpusgadu desmitus agrāk notvertais amerikāņu spiegu kuģītis Pueblo. Stāsta, ka speciāli sarīkotajā preseskonferencē sagūstītie Pueblo jūrnieki gan pazemīgi runājuši par vēlmi atgriezties tēvzemes klēpī, betfotogrāfiem pozējuši ar gaisā izstieptiem roku vidējiem pirkstiem un naivajiem ziemeļkorejiešiemsastāstījuši, ka tas esot havajiešu sveiciens.

Izteiksmīgais Partijas dibināšanas 50. gadadienas piemineklis — piecdesmit metru augstumā slejasgigantiskas rokas ar sirpi, āmuru un rakstāmotiņu.

Lielie Phenjanas laukumi ir pilni ar Arirang mēģinājumiem. Simti un tūkstoši dalībnieku izpildavisdažādākās kustības, vicina karodziņus, maršē pa sev un organizētājiem vien saprotamiem maršrutiem,gaida savu kārtu korejiešiem ierastā veidā — milzīgos pulkos satupušies zem tiltiem. Lielai daļaidalībnieku Arirang mēģinājumi un, protams, gala pasākumi ir lieliska izklaide.

Arī Ziemeļkorejā nāk prātā vecā anekdote - jums ir ļoti, ļoti, ļoti jauki bērni, toties viss, ko jūstaisāt ar rokām…

Pionieru kaklautus šeit sien nedaudz citādāk, bet ārzemnieks bērniem joprojām ir liels notikums.Phenjaniešus ikdienas gaitās uzmundrina aģitma- šīna, no kuras plūstošos maršus nomaina meitenes

izsaukti kvēli lozungi.Phenjanas ielās ari ir pietiekami daudz automa šinu - mēs pat nokļūstam piecminūšu korķi.

Uzminiet nu, kas atrodas aiz šī žoga. Augstuma nedaudz pietrūcis, lai noslēptu kārtējo baraku.

Runā, ka visbiežāk Phenjanā darbojoties luksofors iepretim Kima Ir Sena mauzolejam. Savukārtpārējā laikā krustojumos strādā policistes — robot- meitenes, bet pa reizei gadās arī kāds robotpuisis arstrīpaino nūjiņu vai karodziņiem.

Trolejbusu pieturās parasti izveidojas garas, bet ļoti kārtīgas gaidītāju rindas.

Phenjanas Tautsaimniecības sasniegumu izstāde droši vien prātīgāk darītu, ja vismaz pirmsārzemnieku apciemojuma savus autobūves sasniegumus vienkārši paslēptu.

Paraugkooperativa parauglaukos arī karogi ar lozungiem ir jauni un spilgti

Mašīnite deg? Nē, ārpus Phenjanas parasta lieta ir automašīnas, kuras uz priekšu dzen ar malku, betbiežāk ar oglēm kurināts gāzes ģenerators-tāds nokvēpušam boilerim līdzīgs priekšmets, kas parastiiemontēts kravas kastes priekšpusē.

Nudien nav tā, ka korejieši visus suņus būtu apēduši, kaut tiešām uzskata, ka viens apēsts suns gadāatvaira visas kaites.

Vismaz paraugkooperatīvā pa kādam traktoram ir, bet visiem to nepietiek.

Runā, ka kopā Ziemeļkorejā varētu būt ap 34-35 tūkstošiem dažāda lieluma Kima pieminekļu un citupiemiņas vietu, savukārt portretu - protams, miljoniem. Vismaz teorētiski pa dubultportretam ir arī katrāgu lamistabā —vai vismaz dzīvokli.

Ziemeļkorejā ir savs pašu internets—tiesa, drīzāk jau intranets—, saukts par Kvangmjongu vaiSpilgto. Tam ir pašam sava meklēšanas programma, elektroniskā pasta sistēma, pat iepazīšanās lapas-tikai lāga izejas uz ārpasauli nav.

Bibliotēkas audioierakstu nodaļa, kuras krājuma pārzinātāji dārgajam viesim ir sameklējuši patkaseti ar Pūt, vējiņi!

Ziemeļkorejas palaistā mākslīgā Zemes pavadoņa līdzinieks. Izsakoties The Pyongyang Timesvārdiem, "nacionālā ekonomika nevar sasniegt pasaules standartu, nepaļaujoties uz jaunāko zinātni untehnoloģiju. Tāpēc pašpaļāvībai pašlaik jābalstās uz tām. Korejieši sekmīgi palaida mākslīgo zemespavadoni, un tā ir pašpaļaušanās izpausme".

Ja reiz Kims, vecākais, ir ticies ar darbaļaudīm, sēdējis uz krēsla un cienājies ar tēju, darbaļaudisuzskatījuši par svētu pienākumu to visu uzgleznot, bet krēslu, tējkan- niņu un tasīti ielikt muzeja vitrīnās.Reizēm gan sanāk kāds misēklis, un vitrīnā tiek ielikts nepareizs priekšmets, - bet to neviens nepamana.

Jfomanā čaklie korejieši ir pārspējuši paši sevi: viņi ir atjaunojuši visas ēkas, kurās 1945. gadāpusotru dienu un vienu nakti pavadījis Kims Ir Sens. Gide milzīgā maketā ar kociņu minūtes desmitizrāda, kur Vadonis ēdis, kur gulējis, kā pārvietojies. Šeit ir sameklēts pat vagons, kurā Kims Ir Sensdevies tālāk uz Phenjanu, - un, protams, ievietots muzejā.

Japāņu jūras piekraste ir pilnīgi tukša, faktiski neviena cilvēka, jūrā vietumis pa kādai laivai, totiesgar visu piekrasti nostiepts kārtīgs elektrožogs.

Panmundžona ir vienīgā pierobežas teritorija, kur pielaiž tuvumā ārzemniekus. Šeit militārāsdemarkācijas līnija ir septiņus centimetrus augsta un četrdesmit plata betona strēmele, un izrāda tosalīdzinoši laipni un vēlīgi virsnieki.

"Tas bija šeit 1953. gada 27. jūlijā, kad amerikāņu imperiālisti noslīga ceļos varonīgās Chosuntautas priekšā, lai parakstītu uguns pārtraukšanas līgumu karā, ko viņi izprovocēja 1950. gada 25. jūnijā,"stāv rakstīts uz Ziemeļu pusē par godu uguns pārtraukšanas liguma parakstīšanai uzstādītās stēlas.Ziemeļkorejiešu grupas joprojām mīl pie tās fotografēties.

Revolucionāro upuru kapsēta, kas jau balansē uz perversitātes robežas - 1982. gadā jau mirušiepartizāni, revolucionāri u.tml. visā valstī sarakti un pārapbedīti šeit, plašā nogāzē ar skatu uz attāloprezidenta tagadējo mauzoleju, turklāt virs katra kapavietas uzmontēts spīdīgs krūšutēls, kā rezultātāmilzīgs pulks krūšutēlu nu uzmanīgi raugās lejup uz Phenjanu. Savukārt apmeklētājos tikpat uzmanīgiraugās videokameras.

Kimgana (Dimantu) kalnos vien uzstādīti vairāk nekā divi desmiti monumentu, kas atgādina, kokonkrētajā vietā darījis vai teicis Lielais Kims, bet visiem kalniem artiem, par laimi, tomēr nepietiek.

Armijas un tautas vienotībā paātrināsim Kvangboka ielas būvi!

Visi kā viens-uz ceļu uzturēšanas darbiem!

Valkāsim mūsu nacionālo tērpu!

Meklēsim veidus, kā taupīt elektrību!

Mēs atbildēsim uz agresīvu karu!

ASV var tikt noslaucītas no zemes virsas!

Tikai dodiet mums pavēli!

īstenosim Lielā Vadoņa mācības un apvienosim Tēvzemi!Reprodukcijas no North Korean Posters

Ašhabadas "vitrīna" - valstiskās būves vienā marmorā, stiklos un zeltījumos.

Būdiņas un pilis turkmēņu gaumē —ainas no Turk- menbaši — Krasnovodskas—apkaimes.

'Grils" un citas viegli fantasmagoriskas turkmēņu 'zelta laikmeta" bщves.

un uz TV ekrāniem, mūsos rada dziļu iespaidu. Viņš vienmēr spoži smaida. Viņa smaids ir ļotipievilcīgs. Tas dod cilvēkam impulsu atklāt viņam smago sirdi vai iemest sevi viņa dvēseles dziļumospašam sev par spīti. Cilvēki jūt, ka šis smaids ir "mīlestības smaids". Tas rada cilvēku simpātijas. Tikailabsirdīgi cilvēki tā smaida. Kā viņa smaids simboliski rāda, Kims Čen Irs jūt simpātijas, viņam ir dziļšcilvēciskums un silta mīlestība uz cilvēkiem…"

Par visu šo farsu, protams, varētu pasmieties, ja vien ikdienā savu dzīvi šādi nevadītu vairāk nekādivdesmit miljonu cilvēku - turklāt liela daļa no viņiem šādu eksistenci uzskata par vienīgo pareizo,jēgpilno un vispār iespējamo. Ja ārzemnieks atbrauc, pašausminās, klusībā paķiķina un dodas prom jaunuiespaidu meklējumos, tad šie pārdesmit miljoni paliek. Un dzīvo - kaut pusbadā, bez logu stikliem,atbilstošiem medikamentiem un ikdienas bailēs, toties ar "ideoloģisko virsbūvi" viss joprojām ir labākajākārtībā; varbūt arī ne virtuves sarunu jomā, bet vitrīnas, fasādes līmenī - noteikti. Bet, ja jums par pēdējovēl ir kaut mazākās šaubas, atbrauciet uz Phenjanu rudens pusē, kad Ziemeļkorejas galvaspilsētā notiekkārtējais Arirang, - tā, starp citu, ir vienīgā reize gadā, kad Korejas Tautas Demokrātiskās Republikassuverēnajā teritorijā tiek ielaisti arī amerikāņu tūristi.

Nezinātājam nav nemaz tik viegli izstāstīt, kas šis Arirang tāds ir. Pirmkārt jau - viena nozināmākajām korejiešu tautasdziesmām. Taču, protams, ne tikai, - Ziemeļkorejā Arirang ir megamasupasākums ar nopietnu, ārkārtīgi nopietnu ideoloģisko bāzi, kurā piedalās vai kuru klātienē noskatāsvismaz katrs simtais ziemeļkorejietis, - tātad pārssimt tūkstošu cilvēku noteikti, kaut patiesībā jau vairāk."Atzīmējot Saules dienu, Arirang, kas ir ticis lieliski radīts, atspoguļojot laika garu, ir monumentālsmeistardarbs, kas varenā episkā stilā parāda Saules nācijas lepnumu un pašrespektu, jo tā izbeigušinacionālo ciešanu vēsturi un demonstrē tās lepnumu visā pasaulē kā neatkarības, pašpietiekamības unpašaizsardzības sociālistiska vara, kas augstu tur Prezidentu Kimu Ir Senu un vadītāju Kimu Čen Iru unSonguna Korejas izskatu, kurš viscaur tuvojas lielas, plaukstošas un varenas nācijas augstajai virsotneiTaečonga garā," - tas atkal ir pašmāju labākajās tradīcijās ieturēts citāts par Arirang būtību.

īsti nesapratāt? Jā, uz vietas nepabijušam to nav viegli izprast, - Arirang ir visaugstākajā līmenīatbalstīts masu dziedāšanas, dejošanas, ģimnastikas, specefektu, bet galvenokārt jau Vadoņa un čučhesideju slavināšanas pasākums, kura mērogu un dzelžainās organizētības priekšā, piedodiet, nobālētu arīpieci Vispārējie Latviešu dziesmu un deju svētki vienlaikus. Lielā atšķirība - pēdējos tomēr piedalās

lielākoties brīvi (tātad - gatavi arī pasākumu laikā kaut kur aizkavēties, kaut ko drusku iedzert utt.J cilvēkisava prieka un labpatikas pēc, savukārt Arirang - tā, var teikt, ir pēdējā krāšņā atlieka no kādreiz tikspožās Ziemeļkorejas fasādes, kas patiešām apliecina, ka desmitiem tūkstošus cilvēku var iedresēt lieludaudzumu dažādu sarežģītu kustību izpildīt vienotā elpā (un tā, protams, apliecināt čučhes ideju par tautasmasu lielāko laimi - totālo vienotību Vadoņa acu priekšā).

Vārdu sakot, nav runa par kaut kādu tur padejošanu un pa- dziedāšanu, - Arirang dziesmās un dejās(vai kā nu to kopumā saukt) tiek parādīta visa Ziemeļkorejas vēsture un vispār viss, kas zemei vai tāsVadonim šķiet svarīgs. Nu, re, kaut vai pēdējā Arirang finālpasākuma programma: pirmā daļa - Arirangnācija (galvenokārt par Korejas vēsturi), tad - Uz armiju centrētas politikas Arirang (bez komentāriem,vai ne?), tad - Arirang varavīksne (par laimīgo šodienu), tad - Arirang atkalapvienošanās, fināls -Varenas nācijas Arirang. Piedalīšanās Arirang ar solo numuriem ir milzīgs gods - nepārspīlējot var teikt,ka tieši šeit parādās daudzi publikas elki: piemēram, īsts varonis ir Ju Čol Mins no Phenjanas cirka, kuršpēdējā Arirangā diezgan riskantā trikā pa gaisu nolidojis veselus simt metrus. Vārdu sakot, nemelo tie,kas saka, ka Arirang ir visneticamākais šovs pasaulē

Arirang kulminācija ir milzu pasākums 150 tūkstošus cilvēku ietilpinošajā Phenjanas stadionā(uzminiet, kā vārdā tas nosaukts!), taču gatavošanās sākas jau mēnešiem iepriekš, - patiesībā var teikt, kagatavošanās Phenjanas laukumos nebeidzas nekad, jo papildus Arirang taču ir vēl visdažādākās parādes,kurās tāpat jādemonstrē visu augšminēto čučhes permanentā un pieaugošā iedzīvināšanās. Jau manabrauciena laikā visi lielie Phenjanas laukumi ir pilni ar Arirang mēģinājumiem. Simti un tūkstošidalībnieku izpilda visdažādākās kustības, vicina karodziņus, maršē pa sev un organizētājiem viensaprotamiem maršrutiem, gaida savu kārtu korejiešiem ierastā veidā - milzīgos pulkos satupušies zemtiltiem. Kad esam uzbraukuši (ar otro lifta piegājienu) Centrālās bibliotēkas jumta stāvā, lai aplūkotuPhenjanas panorāmu, nejauši trāpām tieši uz īpaši iespaidīgu mēģinājumu - ar vienlaidus cilvēku rindāmir pilns milzīgais laukums un prospekti, kur parasti tiek rīkotas lielās demonstrācijas. Protams, ka arīlietus vai citādi slikti laika apstākļi šādu pasākumu priekšā ir tīrie sīkumi.

Tiesa, vismaz lielai daļai dalībnieku - noteikti jau nu gados jaunajiem, spriežot pēc viņu līksmajāmsejām, - Arirang mēģinājumi un, protams, gala pasākumi vienalga ir lielisks izklaides pasākums. Turklāt,lai nu ko, bet iespēju saplūst kopā ar tautu vai vismaz ar masām Arirang sniedz perfekti, - patiesībā lieladaļa tā dalībnieku katrs sevi var saukt par vienu pikseli kopējā nācijas krāsu jūrā. Lieta tā, ka jau noizseniem laikiem — ja precīzi, tad kopš 1961. gada 19. septembra, kad Moranbona stadionā Phenjanāpirmoreiz tika izrādīta Strādnieku partijas ēra, - būtiska Arirang sastāvdaļa ir lielais ekrāns, ko veidotūkstoši cilvēku ar dažādu krāsu plakātiem virs galvas. Pēdējoreiz ekrānu jau veidojuši desmit tūkstošiskolēnu 13-15 gadu vecumā, spējot attēlot faktiski jebko - gan lidojošu kaiju, kas planē no vienas ekrānamalas uz otru, gan jebkādus partiju un Vadoņus slavinošus lozungus, gan detalizētas ainas no plaukstošāsZiemeļkore- jas dzīves.

Protams, tas viss nenotiek tāpat vien. Ziemeļkorejā jau tai pašā 1971. gadā dibināta speciāla Masuvingrošanas producēšanas kompānija, kas pašlaik Phenjanā aizņem vienu trīsstāvu un vienu septiņstāvuēku un šai laikā rīkojusi jau aptuveni deviņus simtus šāda veida pasākumu, savas zināšanas arī sekmīgieksportējot uz virkni pasaules valstu. Kādas zināšanas? Šāda apjoma un organizētības līmeņa pasākumiprasa fantastisku know-how: pašlaik katra ekrāna veidotāja kustību grāmatā ir jau 170 lappušu, irizstrādāti pat jauni paņēmieni, kā pāršķirt grāmatu lappuses, - izsakoties Phenjanas oficiālā ceļvežavārdiem, "fona harmoniju rada augsti organizēti, disciplinēti un atbildīgi cilvēki, kuri acumirkli spējatvērt savas planšetes, kas atzīmētas ar vairāk nekā simt skaitļiem un simboliem, un tajā pašā laikāprasmīgi izmantot roku balstus".

Lai cik grūti būtu laiki, Arirang vajadzībām nekādi līdzekļi nav žēloti nekad. Piemēram, Arirangpasākums 1988. gadā prasījis 26 dažādu veidu kostīmus - kopā 36 tūkstošus gabalu, 2,2 miljonus krāsainapapīra lapu, 39 dažādu veidu iekārtas - kopumā 84 tūkstošus gabalu, kā arī dažādus citus resursus.

"Koreja nodrošina valsts rūpes par masu vingrošanai nepieciešamajiem materiālajiem līdzekļiem. Tā irradījusi rūpnīcas, kas ražo iekārtas, kostīmus, krāsaino papīru un citus nepieciešamos priekšmetus, unapgādā tās ar izejvielām un citu vajadzīgo, lai nodrošinātu regulāru ražošanu. Tā arī nopietni seko, laiesošais ekipējums un tērpi tiktu izmantoti efektīvi," vēsta visuzinošais ceļvedis, savukārt kompānijasvicepriekšsēdētājs Kims Čžon Ho presē apliecina visaugstāko personu patiesās rūpes par idejiskinozīmīgo pasākumu: "Kā Kims Čen Irs atzīmēja 1987. gada 11. aprīlī, tiekoties ar masu vingrošanasproducentiem, Korejas masu vingrošanas stils ir mūsdienīgu fizisko vingrojumu un augsta ideoloģiskāsatura, mākslinieciskas kvalitātes un ģim- nastisko prasmju apvienojums. [..] Masu vingrošanai ir daudzasiezīmes, bet visnozīmīgākā ir tā, ka masu vingrošana liek skatītājiem justies spēkpilnu ģimnastisku kustībuspēcinātiem…"

Ir gan vēl viena joma, kurai valsts naudu nav žēlojusi nekad, un tā, protams, ir armija - valstsgalvenais balsts un lolojums, iespējams, par svarīgāka par partiju, čučhi un visu pārējo kopā (kaut tā,protams, atkal būtu baisa ķecerība - kaut ko tādu Ziemeļkorejā pateikt skaļi). Septiņdesmito gadu beigāsZiemeļ- korejai bija piektā lielākā armija pasaidē, un pat īslaicīgam iebraucējam nešķiet, ka šai jomā kautkas būtu mainījies - vīri un jaunekļi raksturīgajos formas tērpos ir it visur un nodarbojas ar it visu.Rietumos tiek uzskatīts, ka apmēram puse no armijas faktiski pastāvīgi nodarbojas ar celtniecībasdarbiem, taču gluži tāpat karavīri redzami gan ielu uzkopšanas, gan ražas novākšanas, gan jebkādos citossabiedriski derīgos darbos. (Kārtējais grāmatiņu citāts par Kimu Čen Iru un armiju: "Sirsnīgi atbalstotviņa aicinājumu, kareivji veica iespaidīgus sasniegumus, iesaistoties spēkstaciju būvē, apstrādājotlauksaimniecības zemi un īstenojot lielus ekonomiskos projektus, skandējot: "Paši iesaistīsimies gannacionālajā aizsardzībā, gan sociālisma celtniecībā!"") Taču Ziemeļkorejā došanās armijā parasti tomērnav nekāds posts un nelaime, tieši otrādi - dienests armijā tāpat kā iestāšanās partijā daudziem ir mērķisun lielā iespēja. Dienēt armijā - daudziem tas ir sapnis, turklāt īstenojams sapnis, jo armija dod pārtikušudzīvi un skaidrību par nākotni.

Viens vasaras formas tērps reizi gadā un viens ziemas formas tērps reizi divos gados - jā, tasskaidrs. Grāmatās raksta, ka dienests armijā ir 6-8 gadi; uz vietas man stāstīja par 3-4 gadiem. Bet vaitiešām šī dzīve ir tik pārtikusi un nākotne pēc šiem gadiem tik skaidra? Salīdzinoši - jā, neapšaubāmi, unZie- me|korejas konstitūcijā ierakstītais par visas nācijas apbruņo- šanu un visas valsts pārvēršanu parcietoksni nav tikai tukši vārdi vien. Grūtā gājiena - tas ir, lielā bada - laikā grūti bija pat armijai, taču tad1997. gadā tika oficiāli izziņota Armijai pa priekšu - songun čongči politika, kas būtībā nozīmēja to, kapārējiem šā un tā var arī nepietikt, taču armijai visa jābūt gana (nu, vismaz uz papīra - atceramies tak vēlstāstīto par kareivju panākumiem labības zagšanā). "Ja ASV militāristi uzzinās, ka mums nav rīsu armijai,viņi nekavējoties iebruks," - nav pamata šaubīties, ka Kims Čen Irs, kurš līdz šim valsti vadīja kāNacionālās aizsardzības komisijas priekšsēdētājs, bet ne caur partijas vai valdības amatiem, 1996. gadanogalē tā tiešām varētu būt izteicies.

Tā nu ziemeļkorejiešu armija arī dzīvo - protams, var apšaubīt tās kaujasspējas, taču ir vairāki "bet".Pirmais - papildus lielajai lauku un celtniecības darbu veicēju masai ir arī vismaz miljonu liela "īstāarmija", kurai ar kaujasspējām viss ir kārtībā. Otrais - režīmam ir pieticis prāta apjēgt divas patiesisvarīgās lietas attiecībā uz armiju: to nepieciešams pabarot un dot tai cerību. Pabarota tā kaut cik ir, unarī ar cerību viss ir kārtībā. Turklāt nav runa tikai par ideoloģisko apstrādi - ar stāstiņiem par, piemēram,varonīgo kareivi Isubo, kurš zaudējis abas rokas, bet turpinājis šaut, automāta mēlīti spiežot ar zobiem.Nē, lieta tā, ka Ziemeļkorejas kareivim nav bail no kara un nav bail kaut ko zaudēt, jo nekā īpašizaudējama viņam nemaz nav, - liela daļa Ziemeļkorejas armijas ir pārliecināta, ka tieši ar kara palīdzībuvarētu atrisināt problēmas. Un, ar ko karot, tas taču skaidrs - tepat blakus ir nesalīdzināmi bagātāDienvidkoreja, kuras armija ir paēdusi, apģērbusies un… labi atceras, cik neveiksmīga tā bija pirmspusgadsimta. Tā ka varbūt arī nemaz nav tik nereāla Phenjanas oficiālā propaganda, saskaņā ar kuru patārzemniekam pēc dažām dienām sāk šķist, ka karš ir beidzies pagājušonedēļ.

Un, ļoti iespējams, rīt vai parīt atsāksies - ja kāds akurāt netic, var palasīties to pašu The PyongyangTimes: "Lai gan [Dienvidkorejas prezidents] Lī Mjuns Baks un Dienvidkorejas kara vanagi ir kāaptrakuši uz pretapvienošanos un kustību kara virzienā, viņu uzvedība ir nekas cits kā tikai tādu cilvēkutrakums, kuri ir pagriezuši muguru nācijai un laikam." Vai atkal: "Lī Mjun Baks bija traks savā lišķībā,nodevīguinā un pretzie- meļu konfrontācijā, lai tikai izpatiktu saviem pavēlniekiem vizīšu laikā ASV unJapānā. Viņa nesenās vizītes bija vislišķīgākie, visnodevīgākie un karu kurinošākie braucieni, kurulaikā viņš pārdeva nacionālo lepnumu un intereses ārvalstniekiem, padarīja Dienvidkoreju vēlatkarīgāku no ASV un tālāk atbalstīja agresīvo aliansi ar ASV."

Interesanti tikai, ka tai pašā The Pyongyang Times atrodama arī mazmazītiņa ziņa: "Kā tiek ziņots,KTDR un ASV rīkoja sarunas Phenjanā 6.-7. maijā un apsprieda pārtikas nodrošināšanu, lai tiktu galā arpasaules pārtikas krīzi. Uz tā pamata ASV administrācija 16. maijā paziņoja, ka tā nolēmusi piegādātKTDR 500 000 tonnu pārtikas. 100 000 tonnu tiks piegādātas caur Amerikas nevalstiskajāmorganizācijām, bet pārējās 400 000 tonnas - caur Pasaules Pārtikas programmu. Iesaistīto pušu ekspertidrīz tiksies Phenjanā saistībā ar iespējamo pirmo kravu piegādi pirms jūnija beigām. KTDR ir gatavanodrošināt darba apstākļus pārtikas piegādei. ASV pārtikas piegāde zināmā mērā būs palīdzība tikt galāar pārtikas trūkumu un ieguldījums Korejas un Amerikas tautu saprašanās un uzticības veidošanasveicināšanā."

5. NEATVADOTIES Ja ticētu vieniem ekspertiem, kopš Kima Ir Sena nāves - tātad jau padsmit gadus - Koreja ir

"bezgalvains briesmonis", "izmisis režīms, ko vada prātu izkūkojusi ģenerāļu saujiņa un paranoidālsdiktators un kurš var izmantot savus kodolieročus un miljonu armiju". Šie eksperti, kas savulaik "atrada"nabaga aprobežotā Sadama Huseina krājumos visus iedomājamos masu iznīcināšanas līdzekļus, bet pēctam klusi nobubināja sorry, tagad tikpat nopietnos toņos runā par Ziemeļkorejas atombumbu un raķetēm,kuras teorētiski jau var sasniegt ASV Rietumu krastu.

Savukārt, ja ticētu otriem ekspertiem, ir bezgala liels brīnums, ka Kimu režīms vēl vispār pastāv:galu galā tas taču esot (un ir, protams) tik bezgala izkurtējis un ļengans - nekā kopēja ar to sprigano unzvērīgo staļinisko iekārtu, kāds tas, pēc visa spriežot, bija vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados,kad gluži vienkārši varēja atļauties tāds būt. Un galu galā pat ziņas par kāda režīma šausmu darbiemparādās tikai tad, kad tas jau ir kļuvis mīkstāks - jo citādi šādas ziņas parādās reti un maz, turklāt nevienstām īsti netic. Nu, gluži kā tas bija trīsdesmitajos gados ar Padomju Savienību un Rietumvalstīm.

Bet, rau, režīms nekrīt un nekrīt - par lielu prieku visai pasaulei un it īpaši jau Dienvidkorejai unAmerikai. Jo viena lieta ir sist dažādu izmēru kara bungas, bet pavisam cita - zaudēt tik jauku, zvērīgapaskata, taču patiesībā ļenganu pseidoienaidnieku (ja runa par ASV) vai iedomāties, kā tas būtu -Rietumvācijas stilā absorbēt un "pacelt" vairāk nekā divdesmit miljonu izsalkušu ziemeļkorejiešu (ja runapar Dienvidkoreju).

Tā nu ar Dievu uz pusēm Kimu režīms turpina savu eksistenci. Un neatkarīgi no tā, kas notiek arkārtējo Kimu, par to nu mēs varam neuztraukties - Kimu šeit pietiek. Viņi nāk, iet un atkal atgriežas:piemēram, vecākā Kima brālis 1975. gadā negaidot pazuda no visiem amatiem, bet ap 1990. gaduatgriezās - bet jau pilnīgi salauzts un acīmredzami nekaitīgs. Un šeit ir pilnīgi pietiekami arī nesalauztuKimu klana pārstāvju - spēj tik uzskaitīt.

Jā, režīms ir kļuvis maigāks. Mana gide atzīstas, ka esot lasījusi kādu Sidnija Šeldona grāmatu,šoferim nav nekas pret kārtīgu iedzeršanu kopā ar Rietumu viesi, - tā jau drīzāk ir kāda pēckara PadomjuSavienība, kas, sakiet ko gribat, salīdzinājumā ar situāciju trīsdesmitajos gados bija visnotaļ liberāla undemokrātiska vieta. Un galu galā - vai tad nu tas nebija pats Mīļotais Vadītājs, kurš Nodong Shinmun2001. gada 4. janvārī ievadrakstā skaidri un gaiši paziņoja: "Lietas nav tādas, kādas tās bijasešdesmitajos gados, tā ka nevienam nevajadzētu turpināt darīt lietas, kā cilvēki to mēdza pagātnē."

Vienīgais - pamēģiniet to iestāstīt pašiem ziemeļkorejie- šiem, kuri, starp citu, ir ne tikaipiecpadsmit reižu nabadzīgāki, bet arī vidēji par septiņiem centimetriem īsāki nekā viņu Dienvidu kaimiņi- un nez vai tikai režīma sloga saliektās muguras dēļ. Ziemeļkorejieši joprojām dzīvo īstā Orvelavalstībā, lai gan tieši šī iemesla dēļ iestāstīšana varētu arī izdoties - viņi, nabagi, ir pieraduši pie jebkāun jebkādas iestāstīšanas.

"Ne fizisks dumpis, ne pat pirmie soļi uz dumpi pašlaik nav iespējami. No proletāriešiem navjābaidās. Atstāti paši savā vaļā, viņi no paaudzes paaudzē, no gadsimta gadsimtā tāpat strādās, vairosiesun mirs, ne tikai nemēģinot dumpoties, bet pat neiedomājoties, ka dzīve var būt citāda," - arī šie Orvelavārdi lielā mērā ir teikti par mūsdienu Ziemeļkoreju.

Jā, par režīmu, kurš paziņo, ka cilvēkam nekas nav svarīgāks par neatkarību un laimi, - un dara visu,ko vien vēlas, lai cilvēkam šīs neatkarības un laimes nebūtu. Tas ir, lai viņam būtu tas, ko par neatkarībuun laimi var uzskatīt vien Grvela Patiesības ministrija ar saviem "Karš - tas ir miers, Brīvība - tā irverdzība, un Nezināšana - tas ir spēks". Un par cilvēkiem, kuru vairākums tiešām neiedomājas, ka dzīvevar būt citāda, toties skaidri zina - tikai zaglīgo ierēdņu slinkuma un zaglīguma dēļ dzīve ir diezganpasmaga, toties Kimi - o, Kimi smagi strādā tautas labā, vienalga, dzīvi vai miruši…

"Atbrauciet pie mums vēlreiz, kad pie mums būs labāk," Phenjanas lidostā man atvadoties noteica

viena no gidēm. Jā, es tiešām gribētu aizbraukt tad, kad pie jums būs labāk. Vēl vairāk es gribētu, lai jumsvienkārši ir labāk.

II dala

TURKMĒNIJA

1. SAPARMURATS UN VIŅA KAKAMURATI Iedomājieties tik - agrā rīta stundā jūs pamostaties, laiski ieslēdzat televizoru, bet tur, griez, kuru

programmu gribi, diktori savu darbu sāk ar aizlūgumu par Valdi Zatleru, viņa gaišajām domām un vēlgaišāko tēlu. Aizlūgumam savukārt seko Valsts prezidenta jau paveiktā un vēl paveicamā izvērstsslavinājums, tad kārtējā seriāla Mūsu prezidents - mūsu Vadonis daļa, tad ziņas par mums - pašiemvarenākajiem, diženākajiem un raženākajiem visā pasaulē (par ko, protams, galvenokārt pateicībaaugšminētajam Valdim Zatleram), tad vakara koncerts - uzstāšanās ar vienmuļām, bet emociju uzplūdabrīžos arī gana spiedzīgām dziesmām un poēmām par godu Nācijas Tēvam un Vadītājam.

Ikvakara Panorāmas pulksteni grezno tā paša Valda Zatlera noģīmis - nācijas Tēvs domīgi ieskatāscildena paskata aploksnē, un tas pats attēls ar nelielām variācijām (atšķiras Triju Zvaigžņu ordeņu skaits -vietumis pieci, vietumis jau seši) ir arī it visur citur - uz konjaka un šņabja pudelēm, uz sērkociņukastītēm, uz ziepēm. Katrā laikrakstu lappusē - vismaz pa kādiem trim, protams, attiecīgi arī pašilaikraksti galvenokārt sastāv no Zatlera kungam veltītām slavas dziesmām un aprakstiem, kam vēljāpieskaita līdzīgas noskaņas publikācijas par godu Nācijas varoņiem - Valda Zatlera tētukam unmāmukam. Protams, arī uz visām naudaszīmēm greznojas Vadoņa gaišais vaigs un rūpīgi nokrāsotās matušķipsnas.

Visas Latvijas vienotais lozungs, kā izriet no ikvienas avīzes ikviena numura, nu ir Tauta. Dzimtene.Lielais Zatlers. Savukārt zvērests Latvijai, kas tāpat atrodams katra laikraksta pirmajā lappusē, joprojāmskan: "Latvija, Tēvija mīļotā, mana dzimtā zeme, gan domās, gan sirdī es vienmēr esmu kopā ar tevi. Parmazāko ļaunumu, kas tev nodarīts, lai nokalst mana roka. Par mazāko tevis apmelojumu lai zaudē spēkumana mēle. Mirklī, kad nododu Dzimteni, Valdi Zatleru, tavu svēto karogu, lai pārtrūkst mana elpa."

Un tad, ak vai, jūs vēl izejat uz ielas. Pāri visai pilsētai uz milzīga divdesmit piecu stāvu mājasaugstuma dzelzsbetona trijkāja stāv šausminoša, toties zelta vai apzeltīta (par to tauta vēl strīdas) ValdaZatlera statuja ar gaisā paceltu roku, kas visu diennakti rūpīgi griežas līdzi saulei. Protams, īstenie valstspatrioti uzskata, ka īstenībā tā ir saule, kas griežas līdzi Vadonim, savukārt nedaudzie atlikušie jokdaripaklusām trijkāja komplektu dēvē ne citādāk kā par grilu. Visas ielas ir pilnas milzīgām Valda Zatleraģīmetnēm, kas mijas ar milzīgiem plakātiem, uz kuriem lasāmi viņa paša pamācošākie un iedvesmojošākiecitāti.

Kas notiek leģendārajā zoodārza malā, kur tika pieņemts vēsturiskais lēmums par Valda Zatleranorīkošanu viņam tik atbilstošajā amatā, bail pat stāstīt - viss laistās un spīd jau pa gabalu, bet nabagazvēri sen izmesti no mājām, lai ar savu nožēlojamo klātbūtni neapgānītu svēto vietu. Spīd gluži tāpat kāvai visu Rīgas centru aizpildījušās marmora pilis, tostarp jaunā Nacionālā bibliotēka (kas, lieki teikt,nosaukta Valda Zatlera vārdā) un Prezidenta pils ar strūklakām un, protams, kārtīgu ūdens sienu.

Jūs saprotat, ka gals klāt, un mūkat uz tuvējo baznīcu, lai par šo briesmīgo murgu pasūdzētosDievam, bet, nekā nebija - arī tur jūs sagaida Valda Zatlera portrets, savukārt mācītājs no kanceles lasakaut ko no Mīļotā un Dārgā prezidenta sacerētas grāmatiņas, kas jau pasludināta par "visu latviešu svētogrāmatu" un kuras apgūšana skolā un augstskolās nu ir obligāts mācību priekšmets. Savukārt, atgriežotiesmājās, jūs pamanāt, ka kāpņu telpā vietējā iedzīvotāju komiteja izkārusi pilnīgi svaigu sienas- avīzi, kurāsalipināti no laikrakstiem izgriezti Valda Zatlera attēli un spilgtākie citāti, un izmisumā iekliedzaties,iedomājoties, ko gan atradīsiet jūsos veroties no ledusskapja, drēbju skapja un ievārījuma podiņa…

Tad jūs, protams, pamostaties un atviegloti nopūšaties. Jo jums, redzat, ir paveicies - jūs no šādamurga varat pamosties. Turkmēnijas iedzīvotāji nevar - to es saprotu jau nākamajā rītā pēc ierašanāsmazapdzīvotās un nomaļās (nieka nepilni seši miljoni iedzīvotāju) Vidusāzijas valsts galvaspilsētāAšhabadā vai Ašgabatā, kā tagad pieņemts teikt. Nevajadzēja pat neko iepriekš ne lasīt, ne interesēties -tāpat būtu skaidrs, ka Zie- meļkorejas Kimu dinastijai skaudībā jānozilē un jānomelnē - vai arī atviegloti

jānopūšas, apzinoties, ka viss viņu personības kults ir visnotaļ gaumīga un mērena padarīšana salīdzinotar to, kas notiek šeit.

"Lidmašīnā stjuartes kā galveno pakalpojumu jums piedāvā stāstu par Turkmenbaši, lidmašīnanosēžas Turkmenbaši vārdā nosauktajā lidostā, ceļš no tās uz Ašhabadu plūstoši pāries centrālajāprospektā, kas nosaukts tā paša Turkmenbaši vārdā, jūs pabrauksiet garām viņa vārdā nosauktajaiuniversitātei, ieraudzīsiet vairākus šā cilvēka pieminekļus. Savus maksājumus veiksiet banknotēs ar viņaattēliem, bet televizora ekrānā visos trīs kanālos labajā augšējā stūrī Turkmenbaši zelta profils jumsatgādinās par to, kur jūs atrodaties. Nostiprināt iespaidu var, iegādājoties divas - trīs avīzes, katrā nokurām jūs ieraudzīsiet līdz trīspadsmit jau pazīstamā Turkmēnijas prezidenta fotogrāfiju," pirms braucienalasīju kādā Krievijas preses izdevumā. Un tā patiešām izrādās skaidra, balta patiesība.

Kā atminamies, Ziemeļkorejā ir ap trīsdesmit pieciem tūkstošiem Kima, vecākā, pieminekļu unpiemiņas vietu, toties šeit par godu Vadonim Saparmuratam Nijazovam (pilnā vārdā - Sa- parmurats vaiSaparmirats Atamuradovičs Annanijazovs) jeb vienkārši Turkmenbaši - Visu Turkmēņu Tēvam, viņamvēl dzīvam esot, tādu ir veseli četrpadsmit tūkstoši, kaut iedzīvotāju ir četrreiz mazāk. CentrālaisPhenjanas kimirseneklis, kā atceramies, ir divdesmit divus metrus augsts, — šeit Turkmenbašičetrpadsmitinetrīgā statuja 1998. gadā par godu trešajai gadadienai kopš Turkmēnijas neitralitātespasludināšanas uzslieta sešdesmit trīs (pēc citas versijas - septiņdesmit) metru augstumā uztrijkāja, kam jāsimbolizē nacionālais pavards tagans, un, kā jau minēts, reizi diennaktī apgriežas apsavu asi, Vadoņa sejai nosacīti sekojot līdzi saulei.

Izejot no viesnīcas (kas dīvainā kārtā vēl nav pārdēvēta par godu Vadonim, bet nes Ašhabadasvārdu), cienījamais Turkmenbaši - pazīstams arī kā Visu Turkmēņu Tēvs, varenās neatkarības un svētāsgrāmatas Ruhnama radītājs, Nācijas līderis, Lielais Vadonis jeb Serdars, pirmais neatkarīgās neitrālāsTurkmēnijas prezidents, Lielais, Varenais, Svētais, Gudrais, Mūžīgais, Tautas dimanta vainags, Dievadāvana turkmēņiem - nekavējoties uzglūn visdažādākajos, tostarp arī visneiedomājamākajos veidos.Pirmām kārtām, protams, jau no ēku sienām portretu un citātu veidā - taču, tā kā Turkmēnijā krievu valodaoficiāli nav cieņā (lai gan kādreiz bijis liels krievvalodīgo iedzīvotāju skaits), to saturs man saprotamuiemeslu dēļ paslīd garām.

Taču tad izrādās, ka Turkmenbaši ar visiem saviem radiniekiem ielavījies arī kalendārā - no Kijevasuz Ašhabadu es esmu izlidojis pirmdienas, 30. septembra, vakarā, taču Turkmēnijas galvaspilsētā jauierodos nevis ierastās otrdienas, bet gan jaš- gjuna - nedēļas "jaunās dienas" rītā. Ir Visu turkmēņu "zeltalaikmeta" nezin kura gada neatkarības mēneša jeb vienkārši garašsizlika pirmais datums: sākoties 21.gadsimtam, kas oficiāli nodēvēts par Altyn Asyr - Visu turkmēņu "zelta laikmetu", Turkmenbaši savumīļoto nāciju aplaimojis gan ar jauniem mēnešu un nedēļas dienu nosaukumiem, gan ar īpašu cilvēkadzīves periodu uzskaitījumu, kuri visi ātrākas iegaumēšanas labad ik dienu neskaitāmas reizes tiekatkārtoti valsts televīzijas kanālos.

Un tātad - ja es būtu ieradies janvārī, Turkmēnijā es dzīvotu paša Turkmenbaši vārdā nosauktāmēnesī. Un neko labāk nav veicies arī citiem mēnešiem - februāris nu ir karoga mēnesis, marts - navruzs(musulmaņu pavasara svētki), aprīlis nodēvēts Gurbansoltanas Edžes - 1948. gada Ašhabadas zemestrīcēbojāgājušās Turkmenbaši mātes - vārdā, maijs ir mahtumkuli (turkmēņu viduslaiku dzejnieka MahtumkuliFragi vārdā), jūnijs - oguzs (par godu visu turkmēņu ciltstēvam Oguzhanam), jūlijs- gorkuts (par goduturkmēņu eposa Gorkut-Ata varonim). Augusts nu ir alparslans (turku—seldžuku impērijas, kuru turkmēņiuzskata par savējo - radītāja, slavena karavadoņa vārdā), septembris ticis pie "visu turkmēņu svētāsgrāmatas" Ruhnama vārda, oktobris, kā jau minēts, ir garašsizliks (Turkmēnijas Neatkarības dienasmēnesis), novembris - sandžars vai solžars (pēdējā seldžuku impērijas sultāna vārdā), bet decembris -bitarapliks (Turkmēnijas Neitralitātes dienas mēnesis).

Ak jā, arī pie citiem nedēļas dienu nosaukumiem gribot negribot ir jāpierod - kad Ašhabadas

dzelzceļa stacijā pērku biļeti tālākam pārbraucienam un skaidrā krievu valodā (bez kuras šeit iztiktturkmēņu valodas nezinātājam faktiski nav iespējams) prasu vienu biļetīti uz nākamo dinčgjunu, kasiereskatās uz mani kā auns - vai, ņemot vērā nacionālo kolorītu, - kamielis uz jauniem vārtiem. Kaut viss tačuir tik vienkārši: atbilstoši Turkmenbaši jaunieviesumiem pirmdiena tagad ir bašgjuns (galvenā diena),otrdiena - jašgjuns (jaunā diena), trešdiena - hošgjuns (labvēlīgā vai pienākošā diena), ceturtdiena -sogapgjuns (taisnā vai svētītā diena), piektdiena - anna (paliek spēkā vecais nosaukums), sestdiena -ruhgjuns (gara, garīguma diena), bet svētdiena loģiski - dinčgjuns (atpūtas diena).

Tā nu Turkmenbaši mani turpina vajāt visas pirmās dienas garumā. Pirmsinflācijas laiku monētiņupaši ašhabadieši saukā par sapariku. Nošņurkušajā Ašhabadas Vosjmuškas tirdziņā - tur, kur agrāk bijakinoteātris 8. marts,- Visu Turkmēņu Tēvs manī nolūkojas no pieczvaigžņu konjaka serdarjebvadonis etiķetes. (Viena šāda pudele, kas pašā Turkmēnijā uz brīdi esot radījusi īstu atlikušo skarboislāmistu neizpratni - kā pusislā- miskas valsts vadītājs uzdrīkstas savu ģīmetni novietot uzalkoholiska dzēriena pudeles -, vēl joprojām stāv manos krājumos, kaut nemaz nebija viegli topārdabūt pāri Turkinēnijas un Uz- bekijas robežai.)

Ieejot Turkmenbaši mātes vārdā nosauktajā paklāju muzejā (starp citu, maija pēdējā svētdienā kopš1992. gada šeit tiek atzīmēti valsts svētki - Turkmēņu paklāja diena, savukārt paklāju izvešana uzārzemēm iespējama tikai ar šī muzeja rakstisku atļauju), mani nekavējoties mudina aplūkot pasaulesvislielāko rokām darināto paklāju, kas ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā - milzīgu, vairāk nekā 300kvadrātmetru lielu darinājumu, kas izgatavots par godu Turkmēnijas desmitgadei, protams, arTurkmenbaši standartu un visusvētās Ruhnamas attēlu, pilnā vārdā to sauc Saparmurats TurkmenbašiLielais, sver pusotru tonnu, ietver 120 miljonu mezgliņu, ko astoņos mēnešos kopā salikušas valstsčetrdesmit labākās audējas. Turklāt pasaulē esot vēl divi paklājmilzeņi - 266 kvadrātmetrus lielaisTurkmenbaši un 294 kvadrātmetrus lielais Prezidents, taču tie izvietoti citviet. Žēl, bet fotografētrekordistu nezināmu iemeslu dēļ nav atļauts.

Daudz jauna un aizkustinoša par Visu Turkmēņu Tēvu es uzzinu arī no viena vienīga krieviskiiznākošās avīzes Neitrālā Turkmēnijā numura. Visupirms jau - par viņa māti: kaut Gur- bansoltana Edžereizē ar diviem nākamā Turkmenbaši brāļiem gājusi bojā jau krietni pasen - lielajā Ašhabadas zemestrīcē1948. gadā, Neitrālajai Turkmēnijai ir droši zināms, ka "neizsīkst vēstuļu straume, kurās Turkmēnijasiedzīvotāji izsaka mīlestību Lielajai Mātei Gurbansoltanai Edžei. Viņa dāvāja tautai lielo dēlu - nācijaslīderi, pirmo neatkarīgās neitrālās Turkmēnijas prezidentu Saparmuratu Turkmenbaši. Lielās Mātescienīgais dēls apdāvināja ar savas dvēseles siltumu un gaismu visu tautu, atdzemdināja to jaunai, laimīgaidzīvei".

Protams, slavas dziesmas tiek skandētas ari par godu Turkmenbaši tēvam, kurš gājis bojā LielajāTēvijas karā, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar paša Vadoņa gaitu, domu un darbu detalizēto aprakstu,ko vēl papildina Tēva un viņa tautas ciešās saites iezīmējoši krāšņi piemēri. Re - Sardžajevu ģimenēpiedzimuši trīnīši un, protams, nosaukti Turkmenbaši tēva un brāļu vārdos - par Atamuratu, Nijazmuratuun Muhammetmuratu. Lieki teikt, ka šāds patriotisms Turkmēnijā arī lieliski atmaksājas - ģimene noprezidenta saņem četristabu dzīvokli, un, izsakoties vietējās preses vārdiem, "šajā svētku sadaka dienāšeit, Sardžajevu dzīvoklī, ilgi neapklusa mūzika, skanēja dziesmas par Dzimteni, valsts Prezidentu, visuturkmēņu Māti Gurban- soltanu Edži un, protams, Ruhnamu".

Par manu izglītotību ar Vadoni saistītos jautājumos, protams, parūpējas arī vietējā televīzija,telekanālā Altyn Asyr demonstrējot kārtējo seriāla Turkmenbaši - aizgādnis (turpinājums seriālamTurkmenbaši - mans Serdars) sēriju. Nav nemaz vajadzīgs saprast turkmēņu valodu, lai seriālapamatdoma būtu skaidra kā diena - Turkmēnijā ierodas amerikāņu žurnāliste, kurai strauji kā domkratsuzveļas Lielā Vadoņa pārliecinošās idejas, kā rezultātā amerikāniete tik ļoti iemīlas Turkmēnijas tautā unzemē, ka paliek šeit uz dzīvi. Turklāt interesanti, ka atšķirībā no Ziemeļkorejas, kur sagrēkojuši režīmapārstāvji pagaist reizē ar visiem saviem darbiem, šeit situācija ir gluži citāda: seriāla autors, bijušais

Turkmenbaši preses sekretārs, avīzes Esger galvenais redaktors un valsts informācijas aģentūras vadītājsKakamurats Ballijevs atsēž viņam par dažādiem grēkiem piespriestos septiņpadsmit gadiņus (kas šeitnežēlastībā kritušiem varas pārstāvjiem ir gluži ikdienišķs soda mērs), taču seriāls no ekrāniem tāpēcnepazūd. Vēl vairāk - vēlāk izrādās, ka arī dzimtās valodas 2. klases mācību grāmatā joprojām atrodamsgabaliņš no avīžraksta, kura autors ir… tas pats Kakamurats Ballijevs.

Nākamajās dienās prese parūpējas par manu tālāko izglītību: darbaļaudis esot sasparojušies un vēluz vairākām kalnu nogāzēm dažādās valsts malās iegrebuši milzu uzrakstus ar Turkmenbaši devīzi Halk.Vatan. Beyik Turkmenbaši [Tauta. Dzimtene. Lielais Turkmenbaši); izrādās - ko iepriekš tiešām nezināju-, ka Turkmenbaši vārdā šeit paspēts nodēvēt ne tikai kādreizējo Krasnovodskas pilsētu, kur it kāatrodoties arī Kārļa Ulmaņa pīšļi, bet arī Turkmēnijas augstāko virsotni, kas iepriekš bija pazīstama kāAiribabas Koitendagas smaile, un pat 1999. gadā netālu no Kunjaurgenčas nokritušo pamatīgo meteorītu.Arī zvaigzne Lielajos Greizajos Ratos nosaukta Vadoņa vārdā, Turkmēnijas ģerbonī redzams pašaTurkmenbaši mīļotais zirgs, bet pašmāju Temīdai ir viņa mātes sejas vaibsti. Savukārt savā vārdānosauktajā pilsētā Turkmenbaši ieradies uz savā vārdā nosauktās viesnīcas atklāšanu - un arī vesels stāvstajā nekavējoties nosaukts par Turkmenbaši stāvu (kurā, loģiski, visādiem citādiem nav ko darīt).Protams, ka arī ierēdņa zvērestā goda vietā ir apņemšanās netaupīt dzīvību, izpildot Turkmenbašiuzdevumus.

Uzcītīgāk palasot vietējo presi, kļūst skaidrāks arī Turkmenbaši oficiāli lietojamo titulu arsenāls, -viņš tātad papildus jau minētajiem goda nosaukumiem ir arī Zīda ceļa fonda goda loceklis, ŅujorkasZinātņu akadēmijas loceklis, Pasaules Dambretes federācijas goda loceklis, Egejas universitātes godadoktors, Leonardo da Vinči asociācijas goda loceklis, Ķīnas Tautas universitātes goda profesors,Starptautiskās Datorzinātņu un sistēmu akadēmijas akadēmiķis, Starptautiskās Tehnoloģisko zinātņuakadēmijas akadēmiķis. Savukārt politikas un ekonomikas zinātņu doktora un Turkmēnijas Zinātņuakadēmijas akadēmiķa tituli un grādi Turkmenbaši piešķirti par Turkmēnijas valstiskās neatkarībaskoncepcijas izstrādāšanu. Viņš ir arī seškārtējs Turkmēnijas varonis (salīdzinājumam - pat PSRSvadītājs Leonīds Brežņevs sev vairāk par piecām Varoņa zvaigznēm neuzkāra).

Protams, Turkmēnijas Varoņi ir arī Turkmenbaši tēvs un māte, kuriem - tā kā nedēļas dienu unmēnešu nosaukumu nav bijis pietiekami daudz - veltīts arī pa atsevišķam gadam: tā 2003. gads ticisnosaukts par Turkmēnijas Varones Gurbansolta- nas Edžes gadu, nākamais - par Varoņa AtamurataNijazova gadu. Protams, Ašhabadā ir arī Atamurata Nijazova un Gurban- soltanas Edžes prospekti (kautlielākā daļa ielu galvaspilsētā tiek numurētas, tas, protams, neattiecas uz īpaši svarīgo cilvēku vārdānosauktajām ielām un prospektiem), un Vadoņa mātes vārdā nosaukts gan tas pats Ašhabadas Paklājumuzejs, gan Turkmēnijas Sieviešu savienība, gan maizes šķirne, gan Ašhabadas Laulību pils, gan patTurkmēnijas piecmiljonā iedzīvotāja (mazā Gurbansoltana dzīvo Turkmenbaši pilsētā). Savukārt 19.februārī Turkmēnijā dīvainā kārtā sakrīt Valsts karoga diena un Turkmenbaši dzimšanas diena, ko valstsoficiālajā interneta lapā tās veidotāji skaidro vienkārši: "Karogs ir neatkarības un valstiskuma simbols,kas nav atdalāms no Nijazova un kurā tas arī ir iemiesots. Nijazovs būtībā ir Turkmēnijā - un otrādi."

īsts prieks, protams, ir arī staigāt pa Ašhabadas centra ielām - marmoru un zeltījumus šādos apjomosneatrast nekur citur pasaulē, un kur nu vēl monumentālās būves, kuros tie izmantoti un kuriem, kā likums,vietējā presē tiek veltīti šādi jūsmīgi raksturojumi: "Šis grandiozais objekts kļūs par jaunu roku radītuneatkarības ēras un Zelta laikmeta, ko turkmēņu zemē izziņojis tās lielais dēls Saparmurats Turkmenbaši,simbolu." Latvijas Gaismas pils projekta apjūsmotajos īstu sajūsmu droši vien var radīt LielāSaparinurata Turkmenbaši Nacionālais kultūras centrs - trīs balta marmora pilis, kurās atrodas muzejs,bibliotēka un koncertzāle, bet apkārt izvietotas tādas detaļas kā astoņas strūklakas un astoņi bronzaslauvas, savukārt pašām pilīm sabūvēti glīti zelta kupoli (trijiem diametrs - pat trīsdesmit metru), 104astoņstūrainas zeltītas kolonnas un tā tālāk, un tā tālāk…

Savukārt jau patiešām brīnišķu prieku man sagādā kāda specializēta krievvalodīga avīzīte, kurā

publicēti skolu izlaiduma eksāmena sacerējuma temati - tik aizraujoši, ka nav iespējams sarakstunenopublicēt pilnībā. Un tātad - izvēle ir tiešām iespaidīga:

1. Lai vienmēr ir miers, lai vienmēr ir mūsu Varenais Turkmenbaši!2. Lielais Saparmurats Turkmenbaši - mūsu mūžīgais Prezidents.3. Saparmurats Turkmenbaši Lielais - tautas, Dzimtenes un vienotības balsts.4. Saparmurats Turkmenbaši Lielais, Mahtimguli Fragi, Svētā Ruhnama.5. Lepojos ar Lielā Saparmurata Turkmenbaši radīto lielisko jaunceltņu monumentālo veidojumu.6. Turkmēņu zemē atnācis mūžīgais pavasaris.7. Vienotība, miers, saskaņa - neatkarīgās, mūžam neitrālās Turk- mēnijas nesatricināmais pamats.8. Svētā Ruhnama - Zelta gadsimta Zelta grāmata.9. Lielā Serdara dzīves grāmatas - mūsu galvenā mācība.10. Augstā garīguma apdziedājums Lielā Saparmurata Turkmenbaši garadarbos.11. Lielā Saparmurata Turkmenbaši novēlējumi jaunatnei - Zelta laikmeta personības audzināšanas

skola.12. Zelta laikmeta apraksts Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzīves grāmatās.13. Ar Lielo Serdaru Zelta laikmetā.14. Atamurats Nijazovs - Nacionālais Varonis, patriots, meistars - skolotājs.15. Gurbansoltana Edže - Māte -Varone.16. Serdara taka - veselības taka.17. Dzimtā valoda - mīļotā valoda.18. Mana miermīlīgā, mūžīgi neitrālā, neatkarīgā valsts.19. Svētā grāmata, kas apgaismoja pasauli.20. Dzimtene - turkmēņu dvēseles gaismeklis.21. Turkinēnijas daba - turkmēņu nacionalitātes spogulis.22. Geoktepes cietoksnis - varonības un patriotisma varenā skola.23. Turkmēņu nacionālā bagātība - mūsu lepnums.24. Vecajo maslahata - mūsu senču nacionālā tradīcija.25. Ašhabada - saulainās Dzimtenes baltmarmora galvaspilsēta.26. Lielā Serdara bērnība un jaunība, darba ceļa sākums.27. Tu esi brīnums, turkmēņu paklāj!28. Svētās Ruhnamas gads - augstā garīguma gads.29. Noliecam galvu Nacionālo Varoņu vīrišķības priekšā.30. Augsts garīgums - Zelta laikmeta turkmēņu galvenā tikumiskā vērtība.31. Annanijazs Artiks - Lielā Serdara Lielais sencis.32. Zirgs - turkmēņu slava un gods.33. Saparmurats Turkmenbaši Lielais - visu pasaules turkmēņu aizgādnis.34. Svētā Ruhnama - mūsu dzīves ceļš.35. Nacionālais mantojums - mūsu garīgā bagātība.36. Valsts simboli - senču turpinājums.37. Mana zeme - balto kviešu Dzimtene.38. Saparmurata Turkmenbaši Lielā - cilvēciskā saprāta - Svētā Ruhnama.39. Lielais Saparmurats Turkmenbaši par daiļliteratūru.40. Lielā Saparmurata Turkmenbaši Zelta laikmeta turkmēņu literatūras galvenās tēmas.41. Lielā Saparmurata Turkmenbaši poēzija - turkmēņu garīgā bagātība.42. Lielā Saparmurata Turkmenbaši tēls turkmēņu scēniskajos uzvedumos.43. Mātes mīlestība Svētajā Ruhnamā.44. Neatkarīgā, mūžīgi neitrālā Turkmēnija daiļliteratūrā.

45. Tauta, Dzimtene, Lielais Turkmenbaši neatkarības laikmeta poēzijā.46. Svētās Ruhnamas apdziedājums daiļliteratūrā.47. Cieņas pret turkmēņu sievietēm apraksts Lielā Saparmurata Turkmenbaši Svētajā Ruhnamā.48. Valsts simbolu apdziedājums turkmēņu poēzijā.49. Svētās Ruhnamas augstā garīguma radītās dziesmas.50. Lielā Saparmurata Turkmenbaši Varoņa - Tēva un Varones - Mātes tēli turkmēņu literatūrā.51. Garīguma mākslinieciskais iemiesojums Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzīves grāmatās.52. Lielā Serdara poēzijas iedvesmotais patriotisms dzejas krājumā Tiirkmen ilim aman bolsun.53. Lepnums par Dzimteni un tās mīlestības jūtas Saparmurata Turkmenbaši Lielā eposā

Tiirkmenin bas eyyamynyn ruhy.54. Atbildības par Dzimtenes likteni augstās jūtas Lielā Saparmurata Turkmenbaši poētiskajā

buķetē IVatana howp otjek uc apat.55. Augstas tikumības un humānisma apdziedājums Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzejoļos.56. Jaunie poētiskie dzejoļi Lielā Serdara grāmatā Mana augstā garīguma pavasaris - Zelta

laikmeta jaunatnes garīgais avots.57. Svētā Ruhnama - mākslinieciskās daiļrades avots.58. Lielā Serdara tēls turkmēņu mākslā.59. Turkmēņu poēzijas attīstība Lielā Saparmurata Turkmenbaši Zelta laikmetā.60. Mans mī|otais prozas darbs jaunajā turkmēņu literatūrā.61. Iedvesmotā lepnuma par Tautu, Dzimteni, Lielo Saparmuratu Turkmenbaši atspoguļojums

jaunajos prozas darbos.62. Scēniskie uzvedumi, kas radīti neatkarības un neitralitātes gados.63. Turkmēņu varonīgās pagātnes mākslinieciskais iemiesojums jaunajos scēniskajos uzvedumos.64. Literatūrzinātnes attīstība Lielā Saparmurata Turkmenbaši Zelta laikmetā.65. Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzīves grāmatas - jaunās turkmēņu literatūras gaismeklis.66. Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzeja Svētā lUihnama.Vārdu sakot, tas viss kaut kur jau ir redzēts; ir tikai viena liela starpība - var jau būt, ka man arī

nopakaļ slapstās daži neliela auguma melnīgsnēji, šauracaini turkmēņu čekisti, kuriem ievērojamāsauguma starpības dēļ mani vietējo pūlī nav pārāk grūti izsekot. Taču atšķirībā no Kimu valsts šeit mannav ne programmas, ne oficiālu uzraugu, kas mani atturētu no jebkādiem kontaktiem ar vietējiem. Ta sacīt,ej, kur gribi, dari, ko gribi - kaut ko tādu Ziemeļkorejā pat grūti iedomāties, kur nu vēl mājas, kas nosētasar satelīttelevīzijas uztvērēju šķīvjiem, dažas visnotaļ īsta interneta kafejnīcas, tirgi, kur iegādājami arīKrievijas preses izdevumi, kas šeit, lai kā uz to raudzītos, ir un paliek salīdzinošas brīvības un viedokļudažādības paudēji. Bet galvenais, kā jau minēts, - gandrīz pilnīga pārvietošanās un sazināšanās brīvība.

Protams, neviens jau nu mani šeit atplestām rokām negaidīja. Formāli gan lielais turkmēņu tautasVadonis personiski rūpējas par ikvienu tautsaimniecības nozari, tostarp, protams, arī par tūrismu, kamoficiālajā presē veltīti šādi cildinoši vārdi: "Turkmēni jas antīkās arhitektūras bagātības piesaista milzīgudaudzumu cilvēku no dažādām pasaules valstīm. Ar katru gadu palielinās tūristu skaits, kuri atklāj mūsuvalsti kā vienu no patiesi vērtīgākajām pērlēm Lielā zīda ceļa spožajā virtenē, turklāt tikai 2001. gadāTurkmēniju apmeklēja vairāk nekā 5000 tūristu (kā atminamies, pat Ziemeļkorejā var lepoties ardesmitreiz lielāku skaitli). īpaši priecē, ka mūsu augsti godātā Serdara gudrajā vadībā pastāvīgi augnacionālo tūrisma organizāciju profesionālais potenciāls. Un galvenā rokasgrāmata katram ir visuturkmēņu lielā grāmata - svētā Ruhnama. Tā ir ne tikai gudrības krātuve, bet arī instrukcija darbībai. Artīrajām un garīgumā bagātajām šīs grāmatas lappusēm katrs tūrisma nozares darbinieks saskaņo katru savusoli."

Nez vai diženais Serdars kādreiz pats iedomājies, ka Rietumu tūristam interesantākas var būt nevisviņa nosauktās "pērles" vērtības, bet gan viņa savdabīgais, nudien nekur citur pasavdē neatrodamais

personības kults. Taču patiesībā Turkmēnijā ir pietiekami daudz arī "klasisku" tūrisma vērtību - gančetras piektdaļas no valsts teritorijas aizņemošais tuksnesis (Karakums ir viens no lielākajiem smilšutuksnešiem pasaulē), gan viena no pasaules lielākajām sikspārņu pazemes kolonijām, gan milzīgasdivmetrlgas ķirzakas, gan izmirušo milzu ķirzaku pēdas (kādreizējā Čardžou apgabalā, tagad Lebapasvelajatā (rajonā) ir plato ar vairāk nekā tūkstoti dažāda izmēra - un pat gandrīz metru garu - dinozaurupēdu), gan Čingizhana nopostītu pilsētu drupas un izteiksmīgas upuru kapsētas, gan pati garākā mākslīgāupe pasaulē - lioo kilometru garais Karakuma kanāls, gan pasaules lielākais ezers - Kaspijas jūra, ganpazemes ezeri un milzu alas, gan dažnedažādas jaukas drupas.

Nelaime tikai viena - tūrists šeit gluži vienkārši netiek gaidīts atplestām rokām, un viss. Tiesa, arīnekādi fantastiski šķēršļi brauktgribētājam ceļā likti netiek: Latvijā ir pietiekami daudz tūrismakompāniju, kas ar sev vien zināmām metodēm dažu nedēļu laikā par diezgan prāvu naudu spēj kārotājamnokārtot tūrista vīzu, kurai oficiāli it kā vajadzīgs ielūgums (izsaukums) un arī saskaņots maršruts. Turklātmaršruta saskaņošana nav tikai formalitāte vien - cilvēkam, kam vīzā nav ierakstījušās visas lielākāsTurkmēnijas apdzīvotās vietas, bet mūžam mainīgais ceļš, protams, aizvedis kaut kur galīgi neceļos,jārēķinās ar regulāru vietējo kārtības sargu interesi par dokumentiem un no tās izrietošu tikpat regulārunepieciešamību atbalstīt kārtības sargus un viņu trūcīgās ģimenes ar nelielām naudas summām, kasatkarībā no pārkāpuma var sasniegt arī pietiekami lielus apmērus: piemēram, ja jūs ražas laikā vēlatiesizvairīties no katra Turkmēnijas pilsoņa vai viesa pienākuma dažas stundas papūlēties kokvilnas laukā,kura malā jūsu auto apstādinājuši minētie kārtības sargi, runa var būt pat par dažiem desmitiem dolāru vaieiro.

Taču - kas gan ceļojumi būtu bez grūtībām un pārbaudījumiem, - galvenais, ka valstī jūs tiekat iekšāun jums ir pietiekama brīvība to apskatīt tuvplānā, nevis caur mikroautobusiņa logu, kā arī krievu valodatomēr joprojām dod iespēju brīvi komunicēt ar lielāko daļu valsts iedzīvotāju. Savukārt tiem atšķirībā noziemeļkorejiešiem ārzemnieks tomēr nav dīvains un neparasts kukainis, no kura labāk turēties pa gabalu.Nē, gluži otrādi - jau pirmās dažas sarunas ar taksometru šoferiem, kas kaut kā plūstoši pāraug plašākāssarunās pie alus glāzes (jo ierindas turkmēnis ir pilnīgi pārliecināts, ka darbs nudien nav nekāds zaķis),parāda, ka šeit Kimu režīmam būtu ārkārtīgi plašs darbalauks. Turkmēnis - it īpaši, ja izrādās, kapatiesībā viņš ir vairāk krievs nekā turkmēnis - sarunā ar no izskata nekaitīgu ārzemnieku nu nekādinespēj atturēties no mutes brūķēšanas pat par vissvētāko - pašu Serdaru, viņa darbiem un nedarbiem.

Izskatās, ka pusmūža Nikolaju vai gluži vienkārši Koļu visvairāk- un no visas sirds - ir aizskārisSerdara aizliegums smēķēt automašīnās. "Nu jā, es saprotu, ka viņam sirds operācija bija. Jā, protams,labi jau, ka tas vācu ārsts (kardioķirurgs Hanss) Meisners viņu pārbauda un atzīst, ka tagad viss kārtībā,ka Vadonis mums gan veic rīta rosmi, gan vispār esot ar kolosālu potenciālu… Bet es taču labi atceros,kā viņš pats padomju laikā gan smēķēja uz nebēdu, gan iedzēra, gan kārtis mīlēja. Ja pats tagad vairsnevar, tad ko - neviens nedrīkst? Pat dzelzceļa stacijā viņa dekrētu izlikuši - smēķēt nedrīkst, paklausiestik, "ministrijās, institūcijās, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kā arī karaspēka daļās un vienībās,visās izglītības iestādēs, teātros un kinoteātros, sabiedriskajā transportā, parkos un skvēros", kā arī "citāsvietās, kuras masveidā apmeklē pilsoņi". Tas jau tāpat kā ar tiem viņa matiem - kā suns uz siena kaudzes,nē, vēl sliktāk. Pats matus krāso jau gadiem ilgi, bet televīzijas diktoriem oficiāli aizliedzis. Gan matuskrāsot, gan kosmētiku lietot - arī sievietēm, iedomājies! Pilnīgi apmežoņojies - tā ir, kad sieva Maskavā,bet pats te viens saimnieko…"

Jā, cik nu lasīts, Koļam ir pilnīga taisnība: Turkmenbaši oficiālā sieva - Mūza AleksejevnaSokolova - mierīgi dzīvo Maskavā, kategoriski izvairās no jebkādas publicitātes un ar notiekošoTurkmēnijā netiek saistīta nu galīgi nekādi. Gita lieta - gribētu es redzēt kādu cilvēku Ziemeļkorejā, kuršar nepazīstamu cilvēku, turklāt vēl ārzemnieku, sāktu apspriest Mīļotā Vadītāja attiecības ar daiļodzimumu. Toties šeit… vai nu trīsdesmit un drusku grādos aliņš īpaši palīdz izpausmes brīvībai, vai arīiemesls ir kāds cits, bet Koļa tikai iekarst. Šis tas no viņa stāstītā kaut kur jau iepriekš ir lasīts, bet šis tas

ir pilnīgi jauns, - es pat necenšos iespraukties ar jautājumiem, tik ik pa pusstundai pamāju putekļaināspseidokafejnīciņas apkalpojošajam personālam pēc jaunas alus pudeles, kamēr Koļam acis sāk dzirkstītaizvien kareivīgāk. Sāku neticēt kaut kur lasītajam, ka par prezidentam veltītu anekdoti Turkmēnijā varotdabūt pat desmit gadus, - te jau velk uz vairākiem mūža ieslodzījumiem.

"Ko tikai viņš te pie mums nav sastrādājis - no malas droši vien ir smieklīgi, bet mums ar to jādzīvo.Te viņš slēdza gandrīz visas valsts slimnīcas, izņemot tās, kas Ašhabadā. Un paskaidroja: kāpēc mumsvajag tik daudz slimnīcu? Ja cilvēki saslimst, viņi var atbraukt uz Ašhabadu… Runāja, ka piecpadsmittūkstoši mediķu palikuši bez darba. Bet pats Ašhabadā uzcēla pusgada laikā vienu patiešām smalkuārstniecības iestādi - kardioloģisko centru. Turki būvēja, kā jau visu pie mums, desmitiem miljonu dolāruizmaksāja, - un viss tikai tāpēc, ka tas pats vācu ārsts viņam paziņoja, ka vajag rūpīgi un regulāri ārstētsirdi.

Pēc tam - zelta zobus aizliedza. Ko viņam tie traucēja? Es saprotu - bārdas, kaut arī islāmā tā navpieņemts, garus matus un ūsas - labi, lai būtu. Bet kam traucē zelta zobi? Avīzēs rakstīja, ko viņš bijapateicis studentei ar zelta zobiem - tu neapvainojies, tavi zelta zobi ir ļoti skaisti. Bet jūs, jaunos, jūsubaltie zobi krāšņo daudz vairāk. Agrāk, kad turkmēņi bija nabagi, zelta zobi bija modē… Man visi zobi irbalti. Es varētu sev ielikt zelta zobus… Eiropā izdarīja kļūdu. Vēloties saglabāt zobus, viņi ēda maltogaļu un pat zaļumus, augļus samala. Bet zobi sāk plaisāt, ja ar tiem nekošļā kaut ko cietu, lai būtupretestība, norūdīšanās. Visās Eiropas valstīs zobi plaisāja… Es jaunībā novēroju suņus, — tā viņš teica.Tiem meta kaulus, un suņi tos grauza. Viņi to darīja ne no bada. Tur ir kalcijs, nedaudz fluora. Jo cietākabarība, jo stiprāki zobi. Tie, kam izkrita zobi, - tie negrauza kaulus.

Atradies gudrinieks, ne? Pats apķēries dārglietām no galvas līdz kājām. Ceriņu krāsas briljants,milzīgs - cik tas vien viņam gredzenā maksā? Un visi viņa smaragdi, kuri atgādinot islama svēto krāsu?Un parastie briljanti - jo lielāki, jo labāk. Pats viņš saka - kāpēc man jākautrējas nēsāt šādas dārglietas, jaes esmu valsts pirmā persona? Bet es atkal neesmu pirmā persona, taču kāpēc es nevaru likt mutē zeltazobus, ja es to varu atļauties? "Skolotāji žēlojas par mazām algām, bet zobi no zelta. Kā starptautiskoorganizāciju pārstāvji var noticēt mūsu nabadzībai, ja skolotāja mute pilna zelta? Tā nav mūsu kultūra unmūsu tradīcija," - tā viņš saka. Bet ja mana tradīcija ir zelta zobi?

Un kāpēc es nevaru turēt mašīnā magnetolu? Arī tas viņam nepatīk, arī fonogrammas svētkos viņamnepatīk. Tu zini, ka viņš pie mums slēdza gandrīz visu - filharmoniju, cirku, Operas un baleta teātri untautas deju ansambli? Visi kinoteātri pārstājuši strādāt. Vienreiz viņš atzinās, ka Ļeņingradā kopā ar sievugājis uz operu Kņazs Igors un neko neesot sapratis, - varbūt tāpēc ar to baletu viņam tā. Runā gan, ka Patsesot tikai pateicis - baleta triko daudziem šķiet diezgan smieklīgs, tāpēc labāk tam virsū uzvilkt kārtīguturkmēņu halātu. "Citādi meitenes smejas…" Bet zemākesošie ne tā saprata un drošības dēļ aizliedza unslēdza. "Kā var turkmēnim ieaudzināt mīlestību uz baletu, ja viņam asinīs nav baleta?" - tā esot teicis.Mums arī datoru nav asinīs - tad ko, iztiksim boz datoriem. Zini, pie mums stāsta tādu anekdoti:Turkmēnijas prezidents Saparmurats Nijazovs varenajā grāmatā Ruhnama ar lepnumu raksta, ka turkmēņiizgudrojuši riteni, rakstību, metālkausēšanu. Neviens to nenoliedz. Vienkārši citas tautas tai laikā ražojadatorus un lidoja uz Mēnesi…

Arī rajonu bibliotēkas slēdza, jo tās tāpat neviens neapmeklējot. Un arī aizliedza visas infekcijasslimības. Jā, tās pie mums ir ārpus likuma - ar tām nevar slimot, jo to nemaz nav, tās ir aizliegtas, un arīpieminēt tās nedrīkst… Tu zini, kad pie mums par godu straujajiem attīstības tempiem pavēlēja izgatavotpasaules lielāko zābaku, es nodomāju - jā, pilnīgi precīzi atbilstoši tam, kas notiek. Tad viņš vēl atzinapar nederīgiem visus ārvalstu augstskolu diplomus, kas iegūti pēdējo desmit gadu laikā. Patjaunajām mātēm deva labu padomu - lai piedzimtu puisēns, jaunajai māmiņai jāēd tikai un vienīgijēra gaļa. Par godu savai 62. dzimšanas dienai izdeva speciālu rīkojumu, ar kuru katrs turkmēnissavā 62. dzimšanas dienā tiek pie brīvas dienas un naudas pabalsta upurauna iegādei. Paldies,protams, bet… Un jaunu simbolu izgudroja, redzi - astoņstaru zvaigzni. Protams, ātri vien vienu no

jaunajiem laukumiem izveidoja tieši tādā formā - un cik māju tādēļ nācās nojaukt?Kādas tik dienas viņš nav pasludinājis - Ūdens, Veselības, Labo kaimiņu attiecību, Auļotāja,

Paklāja, Melones. Iedomājies svētku dienu par godu muskusmelonei? Un ne tikai svētku dienu vien.Viņam pat jauna izcila grāmata iznākusi - ar Ruhnamu nepietiekot. Grāmata, redzi, - SaparmuratsTurkmenbaši Lielais par meloni - apaļo brīnumu, kas "matus padara spīdīgus, acis - jaunas, vīriešus -stiprus, sievietes - skaistas, bet iespējas - pārejošas darbībās". Iedomājies, tā tur esot rakstīts. Tieši tā.Un kā naudu tērē! Par diviem miljoniem dolāru esot uzņemta filma par Ašhabadas 1948. gada zemestrīci,kurā gāja bojā arī viņa māte un divi brāļi. Taču Saparmuratam filma neiepatikās - un esot iznīcināta. Unvēl visi tie plāni par "tūkstošgades mežu" iestādīšanu, par pingvīnu zoodārzu tuksnesī, par īstu ledus piliar tūkstoš cilvēku ietilpību Kopetdaga kalnos… Un mums tajā visā jānoskatās.

Ar reliģiju kā izrīkojas, - un neviens viņam neko nevar padarīt. Savā dzimtajā ciemā Kipčakāuzbūvēja mošeju divdesmit tūkstošiem cilvēku, 100 miljonu dolāru esot izmaksājusi, lielākā Āzijā.Uzraksts uz valsts galvenās mošejas vārtiem: "Korāns - Allāha grāmata, Ruhnama - Svētā grāmata." Uzsienām - Korāna citāti mijas ar Ruhnamas citātiem. Man viņi, musulmaņi, ir vienaldzīgi, bet tā taču ir tādazaimošana! Runā, ka imams esot protestējis un nonācis cietumā. Bet musulmaņu priekšniecība, muftijs,klusē Esot desmiti tūkstoši Korānu sadedzināti, jo viņš tulkojumā atradis neprecizitātes. Pat kāzās piemums tagad pirmais tosts - par godu ne jau jaunajam pārim, bet gan Saparmuratam, pirmā dziesma -protams, par Viņu. Ak jā, un nekāds brīnums nav nelūgti viesi ar videokamerām, kuri filmē, kas nu ienākprātā. Uzvaras dienā lika Lielā Tēvijas kara veterāniem nest ziedus pie sava tēva pieminekļa - un viņi arinesa, un nekas…

Tu saki - kas tik pie mums nav sabūvēts! Bet tu zini, cik turki par to visu plēš? Tu zini, cik naudaspaliek viņiem pašiem? Puse, droši vien puse! Un kvalitāte briesmīga, un tad uzbūvē - bet tālāk? Mums irmūsu pašu Lasvegasa — Berzengu rajons, tur visas jaunās mājas sabūvējuši turki. Lifti nestrādā, vissbirst, plaisā. Un turklāt nav, kur tās mājas likt! Cilvēki nopirkt nevar, bet, ja var, tad viņiem prasa - nokurienes nauda? Ja kādi atbrauc no ārzemēm, viņiem samelo, ka dzīvokļus tāpat izsniedz… Nekāneizsniedz! Varbūt pa pazīšanos vienīgi - pie mums tā var visu… Tā ka tu saki - skaista Ašhabada… Bettu izbrauc ārpus pilsētas centra, tu izbrauc ārpus Ašhabadas! Tad tu redzēsi, kā cilvēki dzīvo. Es tevi varupavadāt - sākumā visas strūklakas, viss marmors un tādā garā…

Jā, cilvēki saka - prezidents malacis, visu ko sabūvējis. Zemestrīces memoriāls, Medžlisa ēka,Turkmenbaši pils, Kara memoriāls, Azadi mošeja - tas viss ir skaisti. Lielā prezidenta šoseja, kas viņapili savieno ar viņa ārpilsētas rezidenci un divreiz dienā, viņam braucot uz pilsētu un no tās, pārējiem tiekslēgta. Labi, skaisti, gludi. Tad veselības takas piepilsētā — jā, garas, apgaismotas, visi var skriet vaisoļot un uzlabot veselību, cik uziet. Serdara ceļš - jā, tā tagad tās sauc. Bet kas tās izmanto, ja cilvēkiemjādomā par iztikšanu, kaut arī mums ir gandrīz vai visvairāk gāzes pasaulē? Smuki, kad viņš pa Serdaraceļu, pa veselības kāpnēm trenkā savus ministrus - tautai patīk, protams. Bet tālāk…?"

Šķiet, Koļam vēl daudz kas būtu stāstāms, taču mūsu tik jauki sākusies pazīšanās strauji un traģiskibeidzas - taksistu "noceļ no trases" viņa nez no kurienes parādījusies apaļīgā un bļaustīgā dzīvesbiedre.Esam gan sarunājuši, ka nākamajā dienā tiešām varētu apceļot gan dažus no slavenajiem memoriāliem unjaunbūvēm, gan vēl slavenākās veselības kāpnes, un arī no prezidenta šosejas aplūkošanas es galīgineatteiktos. Taču Koļa norunātajā laikā tā arī neparādās, - uz brīdi pat apsveru iespēju, ka čekistu ausistomēr izrādījušās modrākas, nekā varētu domāt, taču nospriežu, ka daudz patiesīgāka varētu būt kārtīgupaģiru versija (kas arī apliecinās dienu pirms prombraukšanas, gluži citā pilsētas malā pa gabalu pamanotKoļu visnotaļ dzīvu, tiesa, atkal kārtīgās burās).

Tā nu jau citu amatiergidu kompānijā man jāapceļo virkne galvaspilsētas objektu, taču neko jau tienezaudē - prezidenta šoseja patiešām ir bezjēgā plata un apsargāta, gari un apgaismoti - divi astoņus undivdesmit astoņus kilometrus gari, piecus metrus plati betonēti un apgaismoti ceļi, kas paredzēti visuašhabadiešu un pilsētas viesu veselīgām pastaigām - veselības takas kalnos ved augšup lejup, Berzengu

saceltās daudzstāvu mājas atgādina krāšņas apšubekas, kas nez kāpēc saaugušas gludi nopļautā laukā,savukārt dīvainās strūklakas, skulptūras un citi veidojumi jaunajos parkos ir viena no fantasmagoriskā-kajām ainām, kādu jelkad gadījies vērot, - jau atkal jāsecina, ka Kimu režīms ar savām monumentālajām,taču gana klasiskajām būvēm nobāl Saules karaļa Turkmenbaši fantāzijas augļu priekšā.

Citi taksisti gan neizrādās tik runīgi kā neaizmirstamais Koļa, taču tāpat bagātina manus zināšanukrājumus ar pāris vietējās valstiskās folkloras pērlēm. Tā, piemēram, Visu Turkmēņu Tēvs televīzijastiešajā ēterā visai nācijai par milzīgiem priekiem un gandarījumu patriecis no amata izglītības ministru,vēl viņu piebrīdinot: "Un rēķinies - tu nekad neatradīsi citu darbu!" Citreiz - un par to rakstīts arī avīzēs -Serdars noteicis īpašu shēmu, kādā amatā stāties enerģētikas un rūpniecības ministra vietniekam. Vadonis,lūk, pēkšņi sapratis, ka "par labu vadītāju var kļūt tikai tas, kurš detalizēti, līdz sīkumiem pazīst visusražošanas ķēdes posmu darbu", - un kādu praktisku slēdzienu no tā izdarījis? īsi un vienkārši - izdevisrīkojumu, ka pirmos trīs mēnešus jaunajam ministra vietniekam jāpastrādā par vienkāršu montieri,meistaru un dispečeru, savukārt ministra vietnieka posteni viņš varēs ieņemt tikai pēc šī pārbaudes laikabeigām. Turklāt līdzīgi klājies arī aizsardzības ministram, kuram Turkmenbaši ieteicis pāris mēnešuspastažēties karaspēka daļās, lai tā iegūtu vajadzīgo pieredzi un labāk iepazītu armijas vajadzības.

Papildus tam, pamazām gatavojoties sekot Koļas padomam un doties ārpus marmorotā Ašhabadascentra, izdodas atrast laiku, lai parakātos pa pāris līdzpaņemtajiem žurnāliem un grāmatām (kuras, starpcitu, neizraisīja ne vismazāko turkmēņu robežsargu un muitnieku interesi) un palūkotos - no kurienes tadšis jaukais un oriģinālais Turkmenbaši īsti radies un kā viņam apkārt redzamo fantasmagorisko farsuizdevies uzmeistarot salīdzinoši niecīgā laikā - Kimiem kas tāds pat sapņos nebūtu rādījies. Un, lūk, ko esatrodu.

Cilvēks, kurš daudzus gadus vēlāk varētu ar Kimu, jaunāko, pacīkstēties par pasaules lieliskākāpostmodernā - nu, vai varbūt sirreālistiskā - diktatora goda nosaukumu, ir dzimis 1940. gada 19. februārīKepčakas (Kipčakas) ciemā 15 kilometru attālumā no Ašhabadas. (Nu noteikti varētu pacīkstēties -palūk, ko visā nopietnībā raksta Krievijas prese: "Ja šodien tiktu rīkots pasavdes čempionātstotalitārismā, viņš tajā uzvarētu gan Dzimto Vadoni Biedru Kimu Čen Iru, gan Mīļoto Vadītāju Fi- deluKastro un Varenāko Pulkvedi Sadamu Huseinu. Par viņiem pasaules sabiedrībai tomēr bija kāda daļa, betbijušais Ašhabadas bārenis un Pēterburgas elektrotehniķis Saparmurats Nijazovs, visu turkmēņu vadonisun Dieva dāvana savai Dzimtenei, nevienam īpaši netraucēja - nu, un arī uzpūtās.")

Bērnība mazajam Saparmuratam nesanāca neko ilga - tēvs, kā jau minēts, gāja bojā karā, māte undivi brāļi - Ašhabadas zemestrīcē, kad viņam bija tikai astoņi gadi. Tomēr bērnunamā

Saparmuratam īpaši ilgi mitināties nevajadzēja - no tā viņu paglāba tēvocis, ar kuru jaunietim tomērnekādas īpaši labās attiecības nav izveidojušās. Cita starpā tiek atstāstīts, kā jaunībā Sa- parmurats uzlielām tēvoča ģimenes svinībām atnesis diezgan nožēlojamas kvalitātes paklāju, ko netaktiskais vīrelis tadnu arī izlicis pie sava mājokļa ieejas durvīm, - un tas abpusēji ticis uzņemts kā briesmīgs apvainojums.Jo, rau, paklājs Turkmēnijā ir kaut kas vairāk par tikai milzīga daudzuma mezglu kopumu. Austrumos mājapatiešām sākas tur, kur izklāts paklājs - ne tikai augsti funkcionāla, bet arī statusa manta: vieni paklāji bijamēbeļu vietā, citi palīdzēja siltināt māju, trešie kalpoja lietu pārvadāšanai, savi paklāji bija (un ir)bērēm, savi - kāzām.

Taču gan tad, gan vēl daudzus gadus vēlāk no Saparmurata nekā īpaša nebija - tik ļoti, ka arī, viņamjau kļūstot par Visu Turkmēņu Tēvu, kaut kā neparādījās kimveida stāsti par piedzimšanu svētajā kalnā,debesu zīmēm, jaunības varoņdarbiem un gatavošanos Vadoņa karjerai. Vai varbūt - Vadonim šādasblēņas vienkārši nešķita nepieciešamas. Lai nu kā, Saparmuratam pēc augstākās izglītības iegūšanaselektrotehnikas jomā izrādījās tikai viens izcils talants - lieliska konjunktūras oža. Tā tad viņam arī ļāvasoli pa solim, bet pietiekami strauji kāpt augšup pa partijas karjeras kāpnēm - līdz pat brīdim, kad viņš kāvietējās kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs 1985. gadā kļuva par reālo Turkmēnijas vadītāju.Tālākais jau patiesībā bija tehnikas jautājums: turkmēņiem un viņu nākamajam Tēvam un Vadonim

patiesībā nevajadzēja ne pirkstu pakustināt, lai tiktu pie valstiskās neatkarības, - tā pēc 1991. gadaaugusta puča viņiem vienkārši pati iekrita rokā. Cita lieta - ka Saparmurats ar savu lielisko ožu nepalaidagarām izdevību tad, kad tā nostājās viņa priekšā.

1990. gada janvārī Saparmurats Nijazovs kļūst par Turkmēnijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju,par Turkmēnijas prezidentu viņš pirmoreiz tiek ievēlēts 1990. gada oktobrī. 1992. gadā viņš šajā amatātiek pārvēlēts, bet 1994. gadā referendumā tiek atbalstīts lēmums pagarināt prezidenta pilnvaras uzotru piecu gadu termiņu bez pārvēlēšanas formalitātēm, savukārt pēc tam prezidenta pilnvaras tiekpagarinātas līdz 2002. gadam. Par prezidentu uz mūžu ar Tautas sapulces lēmumu SaparmuratsNijazovs faktiski tiek apstiprināts jau 1999. gadā, pret ko pats Vadonis kautri iebilst. Tiesa,skaidros vārdos lēmums par mūža prezidenta titulu tiek pieņemts tikai pāris gadu vēlāk, turklātVisu Turkmēņu Tēvs jau atkal kautri paziņo, ka no šāda goda atsakoties un 2010. gadā, kad viņamapritēs 70 gadu, nolikšot savas prezidenta pilnvaras.

Kurā brīdī un kā īsti parādās tituls "Turkmenbaši"? Viena no versijām - tā Saparmuratu Nijazovupirmoreiz nosaukuši Afganistānas turkmēņi, kad viņš 1992. gadā viesojies Saūda Arābijā. Citas versijas -iespējams, šis tituls darināts pēc parauga "baš sekretārs" - "pirmais, galvenais sekretārs", vai arī - pēcKemala Ataturka (Visu Turku Tēva] piemēra. Jebkurā gadījumā tas jau 1993. gadā ar parlamenta lēmumutiek atzīts par Sapar- murata Nijazova oficiālo titulu, bet gadu vēlāk ar likumu tiek pat noteikts sods parmēģinājumiem "Turkmenbaši" vietā lietot tulkojumu, piemēram, "Turkmēņu vadonis".

Papildus tam Turkmenbaši savu personību paklusām izpleš arī citos virzienos - pirmām kārtām,protams, padarot sevi par figūru arī garīguma menedžmenta jomā. Tā, piemēram, jau 1995. gadā pirmopublisko lūgšanu par prezidentu notur Hadži Ahmets - viens no Turkmēnijas vecākajiem musulmaņupriesteriem un, kas vietējos apstākļos ir vēl svarīgāk, cilvēks, kurš tulkojis Korānu turkmēniski. Nedaudzvēlāk pēc "neskaitāmās darbaļaužu vēstulēs izteikta lūguma" lūgšanas tekstu publicē laikrakstos, unpašlaik tas no galvas jāzina visiem ticīgajiem (tikai lūgšanas centrālā daļa vien ir 19 807 rakstu zīmesgara - tātad nedaudz mazāk par pusi no visas šīs grāmatas nodaļas).

Protams, ka šādi Vadoņa pūliņi nācijas un valsts labā ir kaut cik arī jāatalgo, un Turkmenbašipamazām sāk uzkrāt arī prēmijas, goda nosaukumus un ordeņus. 2001. gada oktobrī Turkmēnijas

Tautas padome (Iialk Maslahati - Tautas padomē ietilpst prezidents, parlamenta deputāti, speciāliizvēlēti īpaši cienījami apdzīvoto vietu pārstāvji, ministri, vietējās izpildvaras vadītāji, sabiedriskoorganizāciju un tiesu iestāžu pārstāvji un vadītāji; šīs 2500 cilvēku lielās struktūras lēmumi oficiālineskaitās likumi, kurus pieņem Medžliss, taču reālajā dzīvē ir obligāti ievērojami visām pārējām varām)nolemj piešķirt Turkmenbaši jau piekto Turkmēnijas varoņa nosaukumu "par īpašiem nopelniem valstslabā", un tai pašā dienā Tautas sapulces, Vecajo padomes un Vis- nacionālās kustības Atdzimšana kopējāsēdē galīgajā variantā tiek atbalstīts Turkmenbaši sarakstītās "visu turkmēņu svētās grāmatas" Ruhnamagalīgais variants, par kuru oficiālās propagandas viedoklis ir īss un skaidrs: "Pārtulkota daudzās pasaulesvalodās, Ruhnama sākusi savu gājienu pa pasauli. Tās autors, mūsu Lielais Serdars, savā garā ir radītājs,celtnieks - valsts, pilsētu, ceļu, jaunas dzīves celtnieks senajā turkmēņu zemē…"

Gadiņu vēlāk Turkmenbaši laiž klajā savu dzejas krājumu ar nosaukumu Lai zeļ mana dzimtā tauta,un jau atkal pār turkmēņu Tēvu nobirst balvu un goda nosaukumu lietus - to pašu Tautas padomes, Vecajopadomes un Visnacionālās kustības Atdzimšana kopējā sēdē tiek nolemts Turkmenbaši par jauno ga-radarbu piešķirt nosaukumu Turkmēnijas Lielais rakstnieks un uzreiz visas trīs ordeņa Altyn Asyrpakāpes. Turklāt interesanti, ka arī lēmums par iecelšanu Valsts prezidenta amatā uz mūžu galīgi unnegrozāmi tiek pieņemts tieši saistībā ar jauno un brīnišķo dzejas krājumu, par ko pats Vadonis pieticīgipaziņo - vispār jau mūza ar visu Pēgasu viņu pavadot jau kopš bērnības, iespējams, kopš Ašhabadaszemestrīces laika. Viss beidzas ar to, ka viens no vicepremjeriem visā nopietnībā ierosina arī pašuTurkmēnijas valsti pēc Saūda Arābijas (kas būtībā nozīmē - Saūdu dinastijas Arābija) pārdēvēt par

Nijazova Turkmēniju, - lāga nesaprotamu iemeslu dēļ šis "augšā" acīmredzot saskaņotais ierosinājums tāarī netiek īstenots.

Kā tas viss vienam cilvēkam izdevās? It īpaši - ņemot vērā, ka vienā ziņā Turkmenbaši ir bijisabsolūts izņēmums visā Vidusāzijā un ne tur vien: kamēr citi valstsvīri vienmēr ir bijuši savu lielāko vaimazāko klanu pārstāvji, Saparmurats Nijazovs jau no laika gala ir bijis "vientuļais vilks", kurš sekmīgispējis būt absolūtais monarhs un savus padotos skaldīt un valdīt arī vienatnē, protams, ja neskaita absolūtipadevīgo saujiņu. Paši turkmēņi - vienalga, vai būtu runa par taksometra šoferiem, atlaistiem skolotājiem,kaut kā aizķērušamies opozīcijas pārstāvjiem vai izbijušiem noliktavas pārziņiem - tikai rausta plecus.Iespējams, esot vainojama turkmēņu caurmērā rāmi padevīgā un filosofiskā mentalitāte - bet varbūt arītas, ka turkmēnis tomēr ir tāda izteikti divšķautņaina būtne: no vienas puses, vienmēr gatavs nestrīdētiesar stiprāko, no otras, vienmēr gatavs kļūt par baju vājākajiem un zemākajiem, tikko parādās tāda iespēja;šādā situācijā viena vienīga cilvēka kļūšana par galveno baju un vadoni esot tikai loģiska. Un tikpatloģiski galu galā esot ari tas, ka šim cilvēkam, kurš līdz tam visas pavēles saņēmis no Maskavas, īstipamatīgi "aizbrauc jumts", kad viņš savā rīcībā pēkšņi iegūst veselu valsti. Ne vienā dienā, protams, betpamazām, pamazām…

Turklāt visus šos gadus Turkmenbaši nevis vienkārši guļ uz lauriem un savā nodabā dzejo, bet vaigasviedros pūlas, lai tikai padarītu savas tautas dzīvi… nu, ja ne gluži labāku, tad interesantāku noteikti.Piemēram, ko vērti ir kaut vai paša Vadoņa izgudrotie un ieviestie - tāda vismaz ir oficiālā versija -speciālie cilvēka dzīves posmu (ciklu) apzīmējumi: saskaņā ar tiem bērnība ilgst līdz 13 gadu vecumam,pusaudža vecums ir no 13 līdz 25 gadiem, seko jaunības fāze (līdz 37 gadiem), brieduma periods, kurāfaktiski vēl turpinās jaunība (no 37 līdz 49 gadiem), un pravieša vai gudrības vecums (no 49 līdz 61gadam). Pēc tam no 61 līdz 73 gadu vecumam beidzot kārta pienāk gara varenības un stabilitātesperiodam, kurā "cilvēka prāts un gudrība kļūst noturīgi, cilvēkam sāk piemist varens gars" (šajā fāzē ir arīpats turkmēņu Vadonis), seko aksakala vai pirmsvecuma fāze (no 73 līdz 85 gadiem) un novecošanasperiods (no 85 līdz 97 gadiem), savukārt fāze no 97 līdz 109 gadu vecumam nosaukta turkmēņu pirmtēvaOguzhana vārdā, - galu galā arī tas nodzīvojis līdz 109 gadu vecumam.

Ne pa jokam Tēvs ir rūpējies arī par genofonda saglabāšanu un neizšķaidīšanu. Turkmēņu meitenēmgan, atvainojiet, piemīt nelaba īpatnība jau ap gadiem divdesmit pieciem sākt ēst visu, kas vien pagadāspa rokai, un līdz ar to arī uzkrāt vienu kilogramu desmitu pēc otra. Taču tiem, kam šāda īpatnība šķiettikai pievilcīga, Turkmenbaši jau 2001. gadā sacerējis īpašu Lēmumu par valsts kalimu, kas teorētiskidomāts, lai būtu iztika bērniem, ja nu vīrs un tēvs pēkšņi izdomā aizlaisties: saskaņā ar to ārzemniekam,kam ienācis prātā apprecēt turkmēnieti, šeit ir jāiegādājas miteklis, vesels gads vai pat divi te jānodzīvoun vēl jāsamaksā Turkmengosstrah kasē piecdesmit tūkstoš dolāru. Turklāt Vadonis nebūtu viņš pats, jalēmumā neiestrādātu izcilu loģisko absurdu: it kā jau gadu iepriekš laulības ar ārzemniekiem vispār tikaaizliegtas, tā ka šis vēl bija progresīvs lēmums, taču - kā gan lai ārzemnieks iegādājas dzīvokli un turgadu nodzīvo, ja ārvalstu pilsoņiem Turkmēnijā saskaņā ar citu Vadoņa lēmumu nekustamais īpašumsvienkārši nedrīkst piederēt?…

Tad ko - salīdzinot ar zvērīgajiem Kimiem, te mums ir tikai tāds ekscentrisks diletants?Ekstravagants diktators, jokupēteris un oriģināls, bet ne īsts despots? Tā sākumā tiešām var šķist - unšķistu arī turpmāk, ja ne…

2. NOA, OGUZHANS UN CO Protams, ka visai Ašhabadai nav tikai vitrīnas puse vien, - tā vienkārši nemēdz būt. Marmors,

zeltījumi un stikli aizņem centru un varbūt vēl pāris jaunos rajonus, bet tad arī viss. Lai gan tas, protams,ari nav maz - vēl pirms gadiem divdesmit Turk- mēnijas galvaspilsēta nebija nekas vairāk kā parasts,pelēcīgs padomju rajona centrs, kurā, "paldies" 1948. gada zemestrīcei, nekā vēsturiska vienkārši nebijapalicis - galvenokārt divstāvu betona ēkas, kuru vidū paretam slējās nomaļu daudzstāvu dzīvojamāspaneļu ēkas, centrā esošā viesnīca Ašhabad un vēl dažas būves.

Nu aina ir pavisam cita - pat tad, ja diena nomākusies, centrā vienalga nepieciešamas saulesbrilles,jo viss zaigo un laistās, turklāt vismaz formāli liela daļa no jaunbūvēm paredzēta nevis Turkmēnijasnekronētajam monarham, bet gan plašajām tautas masām. Gan tām, kurām jaunsabūvētajās daudzstāvumājās pēc idejas vajadzētu dzīvot, gan tām, kas joprojām mitinās savās jurtās un būdās kaut kur provincē,bet reizi gadā uz lieliem svētkiem sabrauc galvaspilsētā, lai tur izbrīnā ieplestu acis par to, cik labi tomērklājas viņu dārgajai valstij, - sajūsminātos par ūdeni nežēlojošām strūklakām un skulptūrām, izpriecātosplašajos zaļajos parkos (kas nudien nav maz tuksneša vidū notupinātajai Ašhabadai) un saviem radiem,draugiem un paziņām aizvestu stāstu par Tēvu un Vadoni, kas gudri valda visas šīs greznības vidū undāsni dalās ar savu mīļo turkmēņu tautu.

Interesanti, ka milzīgās jaunbūves un Ašhabadas centrs vienādi iedarbojas gan uz, atvainojiet, tomērcaurmērā tumsonīgu turkmēni no Karakuma vidienes, gan augsti izglītotu un baltap- kakļotu eiropieti,kurš, īsi izvadāts pa centru un jaunajiem rajoniem, vēlāk mājās dalās savā sajūsmā - o, kā tur valstsizlieto savus līdzekļus visu iedzīvotāju labā, un nav tā, ka daļu naudiņas vienkārši nozog jauprocesā, bet par pārējo uzbūvē pasaulē dārgākos tiltus, bibliotēkas un līdzīgus objektus. Taču šaijūsmai par jaunajām būvēm, militāro simboliku, dīvainajām skulptūrām, spārnotajiem zirgiem,tīģeriem un visu iespējamo stilu sajaukumu neatliktu nekas cits kā skumīgi sašļukt, ja vienjūsmotajiem būtu nedaudz vairāk laika un vēlēšanās palūkoties - kas tad ir tas, uz kā turas visiturkmēņu galvaspilsētas zilie stikli, zaļie ledi, zelts un marmors.

Nelaime tā, ka latvju valstī salīdzinājumā ar Turkmēniju, var teikt, nekādas korupcijas nav vispār, -pie mums 10-20 procentu pateicību valsts pasūtījuma piešķīrējiem jau šķiet absolūtie griesti, par kuriemnekas pārāks pat Šleseram nevarētu sapnī rādīties. Cita lieta - Turkmēnija, kur ēka vienā galā vēl navpabeigta, lai otrā galā jau nesāktu palēnām sagrūt, - un kā tai ne- grūt, ja savu ļoti būtisko peļņas daļu nojau tā uzpūstās tāmes grib saņemt gan vesels bariņš dažāda līmeņa ierēdņu un uzraugu, gan arī pašibūvnieki - galvenokārt turki, bet ir arī francūži un citi. Jau trešajā brauciena dienā man izdodas sastaptiesar kādu no "laimīgajiem" dzīvokļu īpašniekiem, kurš savdabīgā veidā ticis pie mitekļa "jaunajā projektā"turkmēņu gaumē un tagad izbauda visus tā priekus, - un viņa stāstījums diezgan precīzi apstiprina manasaizdomas un kaut kur šā tā lasīto.

Tagadējā Batbijara profesija, kā viegli iedomāties, jau atkal ir taksists, - bet tā nav bijis vienmēr.Cik noprotu, viņš pastrādājis pat šādās tādās valsts iestādēs, bet neatkarīgajā Turkmēnijā jau laikussapratis, ka mierīgāk tomēr būs turēties no valsts darba pa gabalu. Tomēr tajā viņš palicis pietiekami ilgi,lai noskatītos un daļēji uz savas ādas izbaudītu visu, kas saistīts ar brīnumainajām, turkmēņu tautaspārstāvjiem paredzētajām jaunbūvēm, par kurām, piemēram, brīnumjaukā avīze Neitrālā Turkmēnijafaktiski nepārtraukti vēsta kaut ko šādu: "Oktobra svētkos jauno namu iedzīvotāju skaits būtiski pieaugs.Laimīgie ievāksies jaunajās paaugstināta komforta mājās… Divdesmit sešu augstceltņu celtniecībuapstiprināja ar savu lēmumu Turkmēni- jas Prezidents Saparmurats Turkmenbaši, atļaujot ministrijām unvalsts iestādēm noslēgt kontraktus ar uzņēmējiem par to būvniecību."

Pirmkārt jau katrai jaunbūvei, vienalga, brīnumainai vai ne, ir vajadzīga viela - bet kur to ņemt?Citādi vēl būtu jādomā, bet, ja runa ir par turkmēņu hana vēlmēm, tad jādomā nav - un rezultātā

projektētāji arī īpaši nedomā, bet paņem to zemi, kas viņiem šķiet piemērotāka. Par to Ašhabadā - un netur vien - pārliecinājušies jau tūkstoši cilvēku, kuru vidū pagadījušies pāris Bah- tijara paziņu un patattālu radinieku. Rezultātā, piemēram, nav izslēgts, ka jums pēkšņi paziņo (un vēl uzrāda atbilstošu vietējākazija - tiesneša - lēmumu): esiet tik laipni un diennakts laikā, lūdzu, atbrīvojiet vietu, jo šeit tiks būvētstas un tas. Tieši tā gadījies Bahtijara sievasmātei (un kas par to, ka Bahtijaram viņa lāga neesot gājusi piesirds) Tjaze Oba - Jaunajā ciemā netālu no Ašhabadas, kur no mājām izlikts pavisam aptuveni trīs simtiģimeņu. Formālais iemesls - atklāts, ka ciemata būvniecība deviņdesmitajos gados bijusi nelikumīga, tāka nav ko te iebilst, bet, ja kāds arī iebildis, izlikts ar armijas palīdzību. Tiesa, vietējie iedzīvotāji runā,ka šī vieta ievajadzējusies, lai te izbūvētu tās pašas Gurbansoltanas Edžes memoriālo parku - un kādastarpība, ka patiesībā neviens nezina, kur īsti pēc zemestrīces atrodas viņas mirstīgās atliekas?

Turkmenabatas galvenajā ielā pirms Turkmenbaši vizītes dažas "neglītas" mājas noslaucītas vienānaktī. Jau pieminētajā Berzengu ciematā - faktiski Ašhabadas sastāvdaļā - nojaukta paliela dzīvojamāmāja vēl gluži labā stāvoklī, lai tās vietā uzbūvētu skvēru ar strūklaku, iespējams, vēl ari akvaparku.Prezidentam ienāk prātā par godu draudzībai ar turku brāļiem izveidot Ataturka parku - un atkaldesmitiem māju noslauka buldozeri. Pašā Ašhabadā nojauktas dažas mājas Ostrovska ielā, lai to vietāuzbūvētu deviņstāvu dzīvojamo ēku, un sākumā nojaukto māju īpašniekiem dīvainā kārtā piedāvāts patkaut kas vairāk par pārsimt dolāru kompensāciju - kazi, viņi varētu kādu laiku padzīvot pie radiniekiem,bet, kad māja būs uzcelta, viņiem tajā noteikti atradīšoties pa dzīvoklim. Tas jau bijis daudz, jo iepriekšne vienu vien ašhabadieti no mājas izlika un pārcēla vienkārši uz pliku vietu tālu prom no pilsētas. Tačuprieki izrādījušies pāragri - pagājis gads un divi, bet augstajās varas iestādēs kaut kas acīmredzotieķēries, un māja tā arī nav uzcēlusies, liekot attālajiem Bahtijara paziņām bubināt: taisni vai jāietdemonstrācijā, jo, kad pēc tam iesēdinās, būs vismaz jumts virs galvas.

Tiesa, izrādās, ka arī tas jau izmēģināts: Ašhabadas tuvumā ir Keši ciemats, kuram nav paveiciesīpaši - ar to, ka tas atrodas cieši blakus tā sauktajai "protokola" jeb prezidenta šosejai, pa kuruTurkmenbaši katru dienu dodas uz savu ārpilsētas rezidenci. Stāvējušas šosejas malā gluži ciešamasmājeles, taču visas kā viena nojauktas pēc prezidenta pavēles. Vēl pirms tam paplašināta Keši centrālāiela, nojaucot dažus desmitus māju, tad pienākusi kārta jau plašākiem nojaukšanas darbiem - pēcTurkmenbaši domām, tieši šī varētu būt īstā vieta, kur uzbūvēt Ledus pili. Iedzīvotāji sadomājuši protestēt- un trīs dienas pavadījuši faktiski mājas arestā, jo visu ciematu un tuvējo rajonu aplenkuši policisti unNacionālās drošības ministrijas darbinieki. Protesti nav palīdzējuši - un pieciem simtiem ciemata ģimeņupienāca rakstiski rīkojumi desmit dienu laikā pamest mājas, bet ne par kādām kompensācijām vispār navbijis runas. "Vienīgais, kas laika gaitā mainījies, - vara kļuvusi nedaudz civilizētāka un tagad nevisnograuj mājas ar buldozeru, bet naktīs ierodas kareivji un paklusām nojauc mājas jumtu. īpašniekam atliektikai māju nojaukt pašam - lai nezaudētu vismaz būvmateriālus," jautro stāstu noslēdz Bahtijars.

Tiesa, zeltzobainajam taksistam, - kā var noprast, vienīgais glābiņš no Turkmenbaši izfantazētajiemdīvainajiem rīkojumiem bijis tas, ka neviens tos tā īsti nopietni nav pildījis -, ir arī pašam savs bēdustāsts, kura dēļ viņš radniecīgās un draudzīgās turku tautas pārstāvjus nevar ciest ne acu galā, lai ko nu turVadonis un Tēvs runātu un rakstītu par lielo stepi, no kuras visi turki un turkmēņi cēlusies. "Maitas,nelieši un krāpnieki viņi visi ir - es to saku! Zagļi un sliņķi! Aiztriekt viņus visus vajadzētu! Kam der viņumājas? Kam der ceļi, kuri pēc lietus pārvēršas par kanāliem? Mūsu bibliotēka kopā ar pārējo kultūrascentru izmaksāja septiņdesmit piecus miljonus dolāru, bet apmetums no griestiem sāka birt jau pēc pirmālietus!" - un tas vēl ir tikai Bahtijara personiskā bēdu stāsta ievads.

Viss bijis tā - tai pašā Berzengu arhitektonisko apšubeku rajonā, pašā Ašhabadā, dēvētā parLasvegasu, sākotnēji dzīvokļi jaunajās ēkās vienkārši izdalīti - pirmrindniekiem, īpaši vajadzīgiemcilvēkiem, radiem, draugiem, paziņām un visiem pārējiem, kam nu jebkurā normālā ne-tirgus ekonomikāpienākas par velti dabūt dzīvokļus. Taču tad izrādījies, ka pat visuvaro- šajam Turkmenbaši tas sāk šķistpārāk dārgi un neefektīvi, un valsts pārgājusi uz savdabīgu tirgus ekonomiku, nolemjot daļu dzīvokļu

pārdot par kaut kādām tirgus vai ne-tirgus cenām, lai par iegūto naudu varētu atļauties samaksātbūvniekiem un atlikušos dzīvokļus, kā jau tas pienākas, izdalīt pa labi, pa kreisi. Taču nelaime tā, kavidusmēra turkmēnim prasītie daži desmiti tūkstoši dolāru kā bijuši, tā arī ir fantastiska un neiedomājamanauda, savukārt lētāk nekā nav sanācis - un kā arī sanāktu, ja būvnieki padalās peļņā ar visiem, ar ko nujāpadalās, un arī paši grib nopelnīt ne pa jokam?

Tā nu "apšubekas" cēlušās cita pēc citas, taču lielākoties palikušas tukšas - jo komerciemītnieki kautkā nav saradušies, savukārt par velti izdalīt valsts īsti nav gribējusi. Turklāt potenciālie komerciemītniekivēl kaut kā, nez no kurienes varbūt arī būtu parādījušies un naudiņu sakasījuši, taču viņus laikusapturējusi pirmo pārdrošnieku pieredze - vietējie drošībnieki un ekonomisko noziegumu apkarotājiviņiem gandrīz visiem kā vienam pajautājuši: no kurienes, lūdzu, nauda, cienītie? Rezultātā jau ieņemtiedzīvokļi daudzos gadījumos jau atkal atbrīvojušies, savukārt paši to iemītnieki pārcēlušies uzkrietni spiedīgākiem mitekļiem, reizēm pat kārtīgi aizrestotiem. Vēl vairāk - "jaunie projekti"devuši Turkinenbaši lielisku iespēju izrēķināties ar faktiski ikvienu nogrēkojušos ierēdni, jojebkurā izmeklēšanā automātiski izrādījies, ka savu mājokli tas iegādājies nelikumīgi…

Gods kam gods, uz šo konfiscēto dzīvokļu rēķina gan valsts nav vēlējusies nopelnīt - piemēram,2002. gadā Turkmenbaši publiski paziņojis, ka nabadzīgajiem un daudzbērnu ģimenēm tiks nodotiaptuveni divi simti par nelikumīgi nopelnītu naudu iegūtu dzīvokļu, kas agrāk piederējuši bijušajiemministriem, banku darbiniekiem, ierēdņiem, eksvicepremjeram, ārlietu ministram un Centrālās bankasvadītājam. Labi, akurāt daudzbērnu ģimenes un nabadzīgie pie šiem mitekļiem varbūt arī nav tikuši - tānotiek tikai pasakās, taču vesela virkne "vajadzīgo" radu, draugu un paziņu gan. Un - viņu vidūizrādījusies arī Bahtijara ģimene (arī apveltīta ar pietiekami kuplu bērnu bariņu), kas vairākas dienasuzskatījusi sevi par gandrīz vai laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Savukārt par tālāko droši vien neviensnepastāstīs labāk par pašu Bahtijaru - lai arī cik nepilnīgi man izdotos attēlot dienvidnieciski vulkāniskojūtu izvirdumu, kaismīgo žestikulēšanu un siekalu šķaidīšanu.

"Tu zini! Es nekad iepriekš nebiju ticējis, ka Allāhs patiešām iejaucas zemes dzīvē! Bet tagad esvarētu arī ticēt! Man sieva teica - nevajag pieņemt tādu mitekli, kura iepriekšējais īpašnieks ir netaisnipadzīts! Bet nezinu - šaitans vai kas prātu sajauca! Tik skaisti viss bija - mēs pirmoreiz piebraucam, betmāja spīd un laistās saules staros! Tāds skaistums! Un iekšā! Dzīvoklis devītajā stāvā - tāds skaistums!Kondicionētājs jauns! Iebūvēta virtuve! Trīs istabas! Lifts, protams! Skaisti, lieli logi, palodzes! Noārpuses - visa fasāde no marmora! Tāds prieks! Domājām - nu tik mēs dzīvosim! Neticēju iepriekš runāmpar turkmēņu "zelta laikmetu" - tad noticēju! Jā, būtu grūti uz darbu izbraukāt, bet kas par to? Toties prieksmājās atgriezties!…

Viss sākās ar ūdeni. Ūdens pirmā mēneša laikā mums nebija kopā trīs nedēļas. Sākumā nebijaspiediena. Tad bija spiediens, bet pagrabā kaut kas bija noticis. Tad kaut kas notika ar ūdensvada atzaru.Tad atkal nebija spiediena. Tu zini, Ašhabadā ūdens piegāde gandrīz neko nemaksā, bet tad nu arīspiediens reizēm ir, reizēm nav. Pirms tam mēs dzīvojām barakā, pirmajā stāvā - un tur ūdens bijavienmēr. Ja galīgi nebija, turpat bija lielais krāns, un ar spaiņiem varēja sanest - kas nu tur liels, mumstuksnesī svarīgi, ka ūdens vispār ir. Nebija lielajā krānā - varēja paiet divus kvartālus tālāk, tur bija gancits ūdensvada atzars, gan vecā aka. īsta veco laiku aka - divsimt, varbūt trīssimt metru dziļa. Tu zini, kātādas akas pie mums sauc? Jildiz- boili gujular. Tas nozīmē - līdz dibenam tikpat tālu kā līdz zvaigznēm.

Tagad tu dzīvo jaunajā rajonā - nekādu aku, ūdens nav, tu dzīvo devītajā stāvā. Kur ņemt ūdeni? Tukaut kur atrodi, nes ar spaiņiem - ja būtu lifts, varētu mierīgi uzvest liftā uz devīto stāvu. Bet lifts,protams, nedarbojas. Lifts tur vispār nekad nedarbojās. Kāpēc nedarbojās? Turkiem pajautā! Viņu lifts!Noteikti, ka vislētākais, kāds vispār iespējams, ar vislētākajām detaļām! Jo turkiem galvenais ir nopelnīt,nekas cits! Tu zini, kā mums ir ar elektrību? Elektrība arī ir gandrīz par velti, bet ar spriegumu ir visādi.Reizēm elektrības vispār nav, reizēm ir 220 voltu, reizēm mazāk, reizēm ir vairāk - nav ko žēloties, ja parvelti, ņem, cik voltu ir! Mums visiem dzīvokļos visam ir sprieguma stabilizētāji. Vai tad bija grūti to

uzlikt arī liftam? Bet turkiem vienalga!Un tad pats dzīvoklis! Viss, kas var tecēt, uzreiz sāka tecēt. Man, arī virs manis - trīsreiz pēc kārtas

nopludināja. Un ne tāpēc, ka kaimiņš slikts - viņam vienkārši naktī kāda turku caurule pārplīst!Kondicionētājs, protams, tek. Logiem šķirbas - nezinu, kā būs ziemā, vasarā kļūst aizvien lielākas. Un tasmarmors fasādē - labāk tā nebūtu bijis. Tu zini, kādas mums vajadzētu cepures, ja mēs dzīvojam šādāsmājās? Ķiveres! Vienu sievieti jau uz slimnīcu aizveda, kurai mazs gabaliņš marmora uzkrita. Viņaipaveicās - tikai mazs gabaliņš! Bet tur tādi gabali veļas - un sašķīst! Ja būs cilvēks apakšā - turkiatbildēs, ja? Labi vienīgi, ka pēc kāda gada viss marmors no fasādes jau būs nobiris - tad nevajadzēsuztraukties un baidīties…"

Nevaru teikt, ka man šaitana samulsinātā Bahtijara būtu īpaši žēl, jo vairāk, ka vēl ir liels jautājums -pie kāda tieši dzīvokļa nabadziņš ticis. Lieta tā, ka dzīvokļi Ašhabadā nudien no gaisa nekrīt un ir bezgaladaudz veidu, kā nomainīt tā īpašnieku. Piemēram, ja jums ir tas prieks būt kārtīgam alkoholiķim ar savugalvaspilsētas ūķīti, varat būt puslīdz drošs, ka agri vai vēlu kāds no jūsu nedaudzajiem kārtīgajiemradiem vai draugiem nokārtos, ka kārtējās antisociālo elementu tīrīšanas laikā kārtības sargi noteiktiieradīsies arī jūsu dzīvoklī un jūs uz kādu gadiņu aizvedīs paārstēties uz narkoloģisko klīniku, kas atrodaspustūkstoti kilometru no galvaspilsētas. Savukārt pēc atgriešanās - ja nu jūs būsiet pietiekami dumjš unvienlaikus veiksmīgs, lai atgrieztos, - jūs, protams, secināsiet, ka dzīvoklītis jau sen ir likumīgi ieņemts unneviens tur jūs negaida.

Tomēr, lai nu kā, bet Bahtijara skumjais stāsts tiešām diezgan precīzi atbilst īstenībai. Un ne jau turkivien pie vainas, - labi zināms stāsts par pazīstamo franču būvniecības milzeni Bouygues, kas sev vienzināmā veidā Turkmēnijā tika pie iespaidīga un valstiski bezgala atbildīga pasūtījuma - megamošejasbūvniecības Turkmenbaši dzimtajā Kipčakas ciemā. Mošeja patiešām tika uzbūvēta liela, pamatīga un arvisiem prasītajiem Korāna un Ruhnamas citātiem juku jukām. Taču… nabaga francūžiem tā arī netikasamaksāti veseli deviņdesmit miljoni dolāru, kurus Visu Turkmēņu Tēvs nolēma ieturēt par halturē- šanuun slikto celtniecības kvalitāti, - cik zināms, visvairāk Turkmenbaši bija aizskāris tas, ka mošejai jaudažus mēnešus pēc nodošanas ekspluatācijā zeltītais kupols strauji kļuva blāvs un pelēkbrūns.Nesamaksāšanas procedūra savukārt bija izstrādāta jau iepriekš - viss sākās ar to, ka viens no frančukompānijas darbiniekiem tika aizturēts par kontaktiem ar prostitūtu, un tad jau solīti pa solītim, solīti pasolītim. Nepalīdzēja pat Bouygues valstiski atbildīgā rīcība, brīnumaino Ruhnamu pārtulkojot franciski(starp citu, tiešām interesanti, ka Ruhnamu uz sava rēķina ir tulkojušas tieši kompānijas, kurām Turkmē-nijā ir lielas un nopietnas biznesa intereses, - Daimler Chrysler un Zeppelin Baumaschinen GmbH -vāciski, ETIF a.s. Pralia - čehiski, utt., utt.)…

Tā nu ir ar to marmoroti zeltīto Ašhabadas vitrīnu, taču visā kopumā, protams, Turkmēnijasgalvaspilsēta dzīvo, kā nu pienākas dzīvot salīdzinoši lielai (kaut Ašhabada ir mierīgi caurstaigājamakājām trīs, četru stundu laikā) Āzijas galvaspilsētai - ar mēru noplukuši, ar mēru ņudzeklīga, ar mērulaiska. Piecdesmitgadīga "meitene" pie viesnīcas numuriņa durvīm klauvē jau dažas minūtes pēc viesaievākšanās - un nekādi negrib saprast, ka viņas pakalpojumi īsti netiek gaidīti, ja vien viņa nevēlaspalīdzēt kā aukstas kokakolas un augļu sagādātāja (nevēlas vis). Visbiežāk sastopamais transportlīdzeklisuz bedrainajām ār- puscentra ielām joprojām ir sagrabējis žigulītis, arī RAFiņi šeit vēl ir cieņā, kautreizumis turas kopā, sasieti ar kaprona auklu.

Gāzes plītis šeit reizēm deg cauru dienu - jo gāze ir faktiski par velti, savukārt par sērkociņiem tačujāmaksā nauda. Valsts televīzijā blakus Vadoņa slavinājumiem un pretsmēķēšanas klipiem reizēm rādapat idejiski izturētas amerikāņu filmas (tiesa, rūpīgi izgriežot pat skūpstīšanās ainas) un multenītes partrusīti vai Vinniju Pūku. Valūtas kursi, protams, ir vairāki - patiesi aplaupošais valsts kurss un tas, kurupiedāvā ielas mainītāji: Ašhabada nu reiz ir tā vieta, kur tieši pie ielas mainītājiem arī jādodas,nebaidoties par iespējamu apkrāpšanu, - kursu starpība ir pārāk vilinoša. Savs prieciņš šeit var tikt arīdzīves kārdino- šāko pušu cienītājiem - netrūkst ne kazino un naktsklubu, ne arī meiteņu, kuras, kā jau

minēts, tikai pēc gadsimta ceturkšņa sasniegšanas sāk pastiprināti pievērsties garšīgo kalorijuuzņemšanai, bet līdz tam (un arī pēc tam) ir visnotaļ ieinteresētas par pagariem eiropeiska izskatavīriešiem…

Jā, pēc Kimu zemes neapšaubāmās eksotikas šī nudien sāk šķist visnotaļ parasta vieta: Turkmenbašislavinošie plakāti pamazām pārvēršas par ierastu fonu, zeltījumi un stikli acis vairs lāga nežilbina,Berzengu "apšubekas" liekas gluži ikdienišķas, spārnoto zirgu un tīģeru figūras vairs neliek aizdomāties,ko gan savā nodabā sprieduši to uzstādītāji, bet augstu virs galvas virpuļojošais zeltītais (vai tomēr tīrazelta?! Visu Turkmēņu Tēvs… nu, lai taču griežas, ja reiz tā vajag, - man personiski viņš netraucē, unizskatās, ka citiem arī ne. Vienīgais, kas šeit vēl sagādā patiesu prieku un pārsteigumu, ir vietējaissabiedriskais transports - trolejbusi, kas nu tiešām veic daudz ko tādu, kas nekur citur pasaulē navredzēts.

Pirmkārt jau ragaiņi regulāri kursē tikai darbadienās no septiņiem līdz pieciem, pēc tam - tikaiparetam. Otrkārt, trolejbusa vadītājs, kurš iemet zem mēles porciju nasvaja - vieglas narkotikas, ir pilnīginormāla dabas parādība. Treškārt, turkmēnis ir džigits, bet bremzes izdomājuši gļēvuļi, - tas pilnībāattiecas arī uz trolejbusu. Taču galvenais - trolejbuss šeit vienkārši ir pilnīgi neaprēķināms sabiedriskaistransports ar tikpat neaprēķināmiem vadītājiem. Turkmēnim, kā zināms, ir neskaitāms daudzums radu,draugu un paziņu - un tiem visiem trolejbusa vadītājs uzskata par nepieciešamu uz ielas pasignalizēt.Trolejbusa vadītājs mierīgi var apstādināt transportlīdzekli un paziņot: "Viss, trolejbuss tālāk neies, manir pusdienas!" - un pasažieri to uztver kā pilnīgi normālu parādību. Cita situācija: trolejbusa vadītājsierauga ielas malā stāvošu draugu, apstājas, minūtes desmit papļāpā, uzzina, ka jābrauc uz kāzām, unnekavējoties paziņo, ka trolejbuss tālāk neies, - visi pasažieri to jau atkal uztver kā pašsaprotamu lietu,savukārt vadītājs, viņa draugs un drauga radi, draugi un paziņas, kas uzradušies nez no kurienes, pēc visaspriežot, uz kāzām izlemj doties ar to pašu trolejbusu. Tiesa, arī pasažieriem ir savas tiesības - piemēram,samest naudiņu un palūgt vadītājam braukt pa citu maršrutu… Jā, nudien var saprast cilvēkus, kasAšhabadas nosaukumu reizēm tulko kā mīlestības pilsēta.

IJn vienalga, pēdējais laiks doties tālāk ceļā, galu galā vēl taču tik daudz kas apskatāms unnovērojams, kas jau iepriekš iecerēts - kā tur īsti stāv Joahima Zlgerista novietotais krusts Turk- menbašikapsētā, kur kaut kur laikam taču guļ ari Kārļa Ulmaņa pīšļi, ar kādām tieši metodēm Karabogaza rīklēiegūst jūras sāli, vai tiešām automašīnas šeit apstādina ceļa malā un visiem pasažieriem liek atstrādātsavas stundiņas kokvilnas druvā… Vienīgais sīkais rūgtums, pametot visnotaļ viesmīlīgo Ašhabadu, - mantā arī nekur nav izdevies iegādāties to pašu slaveno un caurcaurēm svēto Ruhnamu. It kā Turkmenbašigrāinatveikalus aizliedzis nav, taču, krustām šķērsām izstaigājot pilsētu, nevienam kaut kā uzdūries tomērneesmu. Pilsētas lielākajā - Russkij bnzar var nopirkt faktiski visu, no nasvaja līdz pat trešā svaigumagliemenēm, taču Ruhnama kāda dīvaina dabas vai cilvēku untuma dēļ iegādājama tikai turkmēniski, kautlabi zināms, ka Turkmē- nijā tā izdota arī krieviski.

Un tad… jā, un tad liktenis nolemj man druscīt uzsmaidīt, kaut sākotnēji tā pilnīgi neizskatās. Naktsvilcienā uz bijušo Krasnovodsku, tagadējo Turkmenbaši pilsētu, par smiekla naudu esmu izvēlējieslepnāko iespējamo pārvietošanās veidu - noplukuša padomjlaiku guļamvagona četrvietīgā kupejā, kurāmans vienīgais ceļabiedrs izrādās… o, ziniet, es vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri spējtrīsdesmitgrādīgā karstumā sevi iesprostot kārtīgā vilnas uzvalciņā, acīm redzami cietinātā kreklā, ciešinosietu kaklasaiti, zem žaketes pavelkot vēl tādu mazu, bezrokainu adītu džemperīti. Tad nu, lūk, mansceļabiedrs kupejā ieripo - precīzākais apzīmējums, ņemot vērā viņa ķermeņa apveidus, - tieši šādāpaskatā, klasisko veidolu atsvaidzinot un papildinot ar uz plikā pakauša vēl mistiskā kārtā uzstutētutibeteiku. Pie deguna karājas liela sviedru pile, kupeju vienā mirklī piedveš sviedroti mitras vilnas un nezkāpēc arī ķiploku smaka - vārdu sakot, nākamās padsmit stundas izskatās ne pārāk jauki. Jo vairāk, kabrīnumjaukais nenosakāmā vecuma kompanjons, ne mirkli nevilcinoties, nekavējoties ķeras pie sarunukamolīša šķetināšanas.

Pirmajā mirkli jūtos gluži kā Ziemeļkorejā, kuras iemītniekiem viena no raksturīgākajām īpašībām irnelielas vardarbības lietošana savu cilvēkmīlošās komunikācijas mērķu sasniegšanai - piemēram, kadpāris ziemeļkorejieši tur mani sadomāja pieaicināt nofotografēties pie grandiozās pazemos alas ieejas,pirmajā mirklī, šauboties par viņu patiesajiem nodomiem, nāca prātā dažādi tuvcīņas paņēmieni, bet plecirežīma nabaga upuru kampienu atcerējās vēl dienām ilgi. Un arī apalītis Hatidžs Vla- dimirovičs, kā viņšnekavējoties stādās priekšā, rīkojas līdzīgi - nākamo minūšu laikā es esmu bijis spiests ne tikai apēst pēctiem pašiem ķiplokiem baisi smirdošu pīrādziņu un uzdzert kaut ko duļķainu no aizvēsturiska Ķīnastermosa, bet arī gari un plaši izklāstīt vai visu par savu līdzšinējo uzturēšanos brīnišķīgajā Turkmēnijā.

Par laimi, izrādās, ka cienījamais tusnītis ir no tiem, kam daudz labāk patīk nevis klausīties, bet runātpašam. Savukārt par sarunas tēmu mani ierosinājumi netiek prasīti - izrādās, ka Hatidžs ir nevis kaut kādstur ierindas murmulis, bet gan augsti cienījams ruhnamists. Kas tas tāds? Izrādās, Ruhnamas universitātepagaidām pastāvot tikai Tēva un Vadoņa iecerēs, un tikai pēc šādas augstskolas nodibināšanasTurkmēnijas svēto rakstu izpēte un tālāka zinātniskā darbība to gaismā varēšot sasniegt nepieciešamolīmeni. Taču jau tagad varenā Turkmenbaši gādībā tiekot veikts pietiekami daudz, lai Ruhnama iegūtuatbilstošo vietu ne tikai Turkmēnijas, bet arī visas pasaules garīgajā varavīksnē, un kā apliecinājumsizteikto vārdu nopietnībai man tiek parādīta, bet tad atkal noslēpta no acīm viena no krāšņākajām visāmūžā redzētajām vizītkartēm - zelts, zelts, vēlreiz zelts, sarežģīti ornamenti, Vadoņa profils un vēl kautkas nesaskatāms.

Tā nu dažas nākamās stundas - līdz pat brīdim, kad pārāk satumst, lai saskatītu svēto rakstu zīmes(apgaismojums kupejā kādreiz ir bijis paredzēts, taču sen jau nedarbojas), - pagaist, godīgi sakot, diezganmurgaini. Dieviņš ar sev piemītošo īpatno humora izjūtu manas klusās vēlmes kaut ko drusciņ vairākuzzināt par turkmēņu jaunmodīgajiem Svētajiem rakstiem ir nolēmis apmierināt tā, lai par maz neliktos.Apalītis, kura portfelī, protams, atrodas kārotais Ruhnamas krievu izdevums, šķiet, vismaz trešo daļu nogrāmatas ir iemācījies no galvas, savukārt ar atlikušo manipulē tikpat brīvi kā kāršu blēdis ar savu darbainstrumentu - gandrīz vai pēc taustes atšķir īstās lappuses, protams, arī jau iepriekš zinot, kādu dziļu domukurā lappuses malā un galā atradīs.

Protams, neko lāga es no murgainās lekcijas neatcerētos, taču izrādās, ka nav ļaunuma bez patiesalabuma - nākamajā rītā es uz Turkmenbaši stacijas perona palieku, gana tveicīgas saules apspīdēts un vēlviegli apdullis no iepriekšējā vakara augsti intelektuālās sarunas, toties ar rokās uz atvadām iespiestiemsvētajiem rakstiem. Tajos, kā izrādās vēlāk, apalītis nez kad - varbūt iepriekš, bet varbūt kaut kā faķīriskipa nakts melnumu - salicis cipariņus un rūpīgi atķeksējis visas, viņaprāt, būtiskās vietas, tā faktiskiatkārtojot lekcijas tekstu. Nu, kā gan to visu neizmantot, ja reiz zināms, ka Turkmēnijā katrā skolā unuzņēmumā ir pa Ruhnamas kabinetam, Ruhnamas eksāmens jākārto, pat iegūstot autovadītāja tiesības,valsts jaunlaulātajiem dāvina pa Ruhnamas eksemplāram, savukārt skolās Korāna apgūšana ir fakultatīvspriekšmets, toties Ruhnamas - obligāts.

Tad nu, rau, Visu Turkmēņu Tēva radītā Ruhnama - tā vis jums nav kaut kāda parastā grāmata. Lūk,pirmās nodaļas pats sākums, kas jau skaidri pasaka, ar ko darīšana: "Lielā Allāha vārdā - mana mīļātauta! Mana dzimtā turkmēņu nācija! Situsi Ruhnamas stunda! Ar Visvarenā un Visžēlīgā Allāha gribu,kurš radījis visu šo pasauli, manā sirdī ir radīta grāmata, ko diktējis nācijas gars, tās tikumiskā saprašanaun vēsturiskā nemirstība. Tev, mana cienītā tauta, es vēršu šīs grāmatas vārdus neierobežotas mīlestībasun nesatricināmas ticības tava pasaules radīšanas dienā sāktā zemes ceļa gaišajā liktenī. Es aicinu tevi,mana varenā tauta, kopā ar mani dalīties šajā ticībā, kļūt par Ruhnamas līdzdarītāju, jo tā - tas esi tu pats,tavs liktenis un vēsture, tava tagadne un nākotne. Ruhnama - tā pat nav grāmata, tā ir iekšēja balss, kasliek turkmēņiem ieklausīties pašiem sevi, savas sirds pukstos, ko reizi un uz visiem laikiem iekustinājisVisaugstākais pēc savas visvarenās un visu redzošās gribas. Būsim šī varenā soļa un uzdevumu cienīgi!Pateiksim visu, ko nepieciešams pateikt mums dāvinātās laimes dzīvot un radīt, priecāties un ciest vārdā!Atcerēsimies visu, ko nepieciešams atminēties sava aicinājuma turpināt savu dzimtu un aicinājuma, kas

mums dots kā debesu svētība kopš pravieša Nuha (Noas) laikiem, vārdā."Ko, jau skaidrs, ka autors nav pie pilna prāta? Tie vēl ir tikai ziediņi - tāpat kā pilsoņa svinīgais

zvērests un valsts himna, kas jāatskaņo un jādeklamē vietā un nevietā. Pirmais ir īsāks: "Turkmēnija,mīļotā Tēvija, mana dzimtā zeme, gan domās, gan sirdī es vienmēr esmu ar tevi. Par mazāko ļaunumu, kastev nodarīts, lai atņemas mana roka. Par mazāko tevis aprunāšanu lai kļūst nespēcīga mana mēle.Dzimtenes, Saparmurata Turkmen- baši Lielā, tava svētā karoga nodevības stundā lai pārtrūkst manaelpa." Himna gan attiecīgi ir jau pamatīgāka, kaut varbūt nedaudz murgaināka - un tulkojums tur nudiennav vainīgs.

"Turkmenbaši varenais veidojums, valsts dzimtā, suverēnā zeme, Turkmēnija, - dvēseles gaismeklisun dziesma, gadsimtu gadsimtos tu dzīvo un plauksti!

Dzīvību esmu gatavs atdot par dzimto pavardu, - ar drosmīgo senču garu slaveni dēli, zeme manasvēta. Pasaulē plīv mans karogs - varenās neitrālās valsts simbols!

Turkmenbaši varenais veidojums, valsts dzimtā, suverēnā zeme, Turkmēnija, - dvēseles gaismeklisun dziesma, gadsimtu gadsimtos tu dzīvo un plauksti!

Vienota mana tauta, un pa cilšu dzīslām tek senču asinis - nezūdoša vēsts, nav baisas mums vētras,laiku likstas, saglabāsim un pavairosim slavu un godu!

Turkmenbaši varenais veidojums, valsts dzimtā, suverēnā zeme, Turkmēnija, - dvēseles gaismeklisun dziesma, gadsimtu gadsimtos tu dzīvo un plauksti!

Gan kalni, gan upes, gan stepju skaistums - mīlestība un liktenis, mana atklāsme, par ļaunu skatu uztevi lai acis kļūst aklas, Dzimtene - senču un mans turpinājums!"

Viena no galvenajām tēmām jaunajos svētajos rakstos, lai cik tas varbūt šķistu dīvaini, gan ir nevisTurkmenbaši pašslavi- nāšanās, bet dažnedažādas slavas dziesmas turkmēņu nācijai no senseniem laikiemlīdz pat mūsu dienām. Ko tik visu mēs neuzzinām - nu, piemēram, "vai tu zini, ka pirmos ratus pasaulēuzmeistaroja turkmēņi? Turkmēņu ritenis ne tikai izmainīja armijas un valsts dzīvi, bet arī pavērsa pašasvēstures gaitu, dodot paātrinājumu pasaules zinātnei. Turkmēņi pirmie sāka kausēt rūdu. No turkmēņuzemes nākuši, pasaulē izplatījušies senākie tērauda un metāla priekšmeti un darba instrumenti. MahmutaGaznalas, seldžuku sultānu un Kunjaurgenčas emīru laikā turkmēņi vilka zinātnes karavānu visā islāmapasaulē [..] Turkmēņi devuši milzīgu ieguldījumu dzīves veidošanā uz zemes, pasaules zinātnes, ražošanasattīstībā, tā apmēri vēl būs jāizpēta". Ak jā, arī vēl tas - "turkmēņu vārds jor izplatījās pa visu pasauli kāser, herr, gerr", turkmēņiem bijis arī savs "zelta laikmets" - renesanse, kas padarījusi tautu slavenu visāpasaulē

Protams, turkmēņi ir bijuši īpaši diženi un raženi, un vareni visos laikos kaut vai tāpēc vien, kaspējuši pārliecināt gan savus, gan citzemju vēsturniekus atzīt piecus tūkstošus gadu kā savas nācijasvecumu. Viss turkmēņu dzīvē sācies ar pirmsenci Oguzhanu, kam bijuši seši dēli - Gjunhans (Saule),Aihans (Mēness), Jildizhans (Zvaigzne), Gjokhans (Debess), Daghans (Kalns) un Denizhans (Jūra).Katram no viņiem bijuši četri dēli, un no šiem 24 Oguzhana mazdēliem tad arī radušās 24 turkmēņu ciltis."Oguzhans - varena vēsturiska personība, globāli domājošs cilvēks, kas radīja savu ceļu, dibināja savureliģiju, pacēla līdz savam līmenim citas valstis un tautas! Oguzhans pierādīja, ka mūžību var sasniegttikai ar cilvēka saprāta starpniecību," vēsta Ruhnamas autors, un varam tikai brīnīties, kāpēc atšķirībā noZiemeļkorejas Turkmēnija savu piectūkstoš gadu seno senci - kāda interesanta sakritība, vai ne? - vēl navspējusi izrakt un uzcelt viņam kādu kārtīgu memoriālu.

Kopumā gan lielajam Turkmenbaši nav ne vismazāko šaubu, ka turkmēņi savus radurakstus varskaitīt "pa tiešo" arī no vecā labā Noas un jau kopš senseniem laikiem bijuši vienkārši izcili valstu unimpēriju radītāji - tikai uz savas zemes vien viņi radījuši vairāk nekā septiņus desmitus valstu. Riskēšudažas dinastijas un valstiskos veidojumus nosaukt - tuluni, ihčidi, dilma- čogullari, danišmentieši, jaziru,saliru, akgojunli un garagojunli, haladži, togalaki un sefevīti, avšari un gadžari, menguičlileri unahlatšalari, tad vēl visvisādi dēli un citi pēcteči - Čopana, Garamana, Inanča, Sahipata, Pervana,

Mentešes, Džandras, Hermijana, Hamita, Aidina, Eretnas, arī Bori, Zenni, lldenizli un Salgiras turkmēņuatabegu valstis… Un vēl, vēl, vēl… "Vēsturiskajā arēnā galīgi iznākušie oguzi - turkmēņi - šajā laikā bijauzkrājuši milzīgu valstiski politisku pieredzi. Tieši tad arī Austrumos dzima paruna par turkmēņu mākuradīt valstis. Dažos gadsimtos viņi dibināja desmitus valstu Rietumos un Austrumos, Ēģiptē un Indijā,citās valstīs. Lielākā daļa šo valstu sultānu saucās par ērgļiem - pēc tradīcijas, kas nāca no Oguz- hana.[..] Šajā periodā turkmēņu garīgais balsts bija teiksmainie putni Simurgs un Fēnikss…" Osmāņu turkmēņusultāni Turcijā, turkmēņi Indijā un Afganistānā… Divarpus tūkstošus gadu pēc Oguzhana izveidojusiesvarenā turkmēņoguzu hunu valsts. Tad lielā oguzturkmēņu valsts, turkmēņu karahanīdu valsts, seldžukuturkmēņu valsts Anatolijā, Artikogullari turkmēņu valstība, Resulogullari turkmēņu valsts, Akgonjiditurkmēņu valsts, visbeidzot - neatkarīgā neitrālā Turkmēnija.

Viss ir skaidrs ar Turkmēnijas pašreizējo teritoriju un tās iedzīvotāju tikumiskajām īpašībām - arī turpēc būtības savu pirkstu pielicis vecais Noa: "Patiesi svēta ir zeme, ko pravietis Nuhs dāvāja savamdēlam Jafesinam un viņa bērniem - turkmēņu senčiem. Bet galvenais - ar Allāha gribu pravietis devaciltsbrāļiem svētu postulātu, kura būtība ir TIKUMISKĀ TĪRĪBA.

Postulāts skan: "Jaunekļiem - gods, meitenēm - kauns, cienījamiem vecajiem un padzīvojušāmsievietēm - prāts, saprāts, nopietnība, jaunām sievietēm - audzinātība."" Turkmēņi nekad neesot bijušiaugstprātīgi, lai uzskatītu sevi par labākiem nekā citi. Jau desmit, divpadsmit gadu vecumā turkmēņu bērnisasnieguši pilnību, apguvuši visu nacionālās izglītības kodeksu, ieguvuši visas dzīves apvārsni, "turkmēņutauta - savdabīga tauta, nauda tai - jēdziens, kas stāv septiņpadsmitajā pozīcijā". Sensenos laikos laulātspāris devies uz Meku un pusi savas naudas nodevis paglabāt vieniem kaimiņiem - neturkmēņiem, bet otrupusi - turkmēņiem. Pēc svētceļojuma neturkmēņi teikuši, ka uzticēto naudu laiduši apgrozībā un tagadatdodot 100 monētu vietā 150, savukārt turkmēņi - kur nu jūs manas istabas kaktā esošajā lādē to naudasvīstokli ielikāt, tur arī tas stāv… Un arī pašlaik turkmēņi, neņemot vērā gadsimtos pārciestās grūtības,esot visnotaļ jauka tauta.

"Turkmēņi, mani mīļie cilvēki! Lai ko arī runātu par mums, lai ko domātu, mums jāpaliek tādiem,kādus mūs radījis Kungs, mūsu gars un mūsu vēsture. Mums nav par ko sarkt Dieva priekšā, nav koizlūgties no gara - mums ir dots papilnam, un par to Pateicība Visaugstākajam, lai vienmēr būtu tā!Vienīgais, ko mēs neesam pietiekami saņēmuši no vēstures, pareizāk, tas, ko paši savā uzticībā taiatdevuši, - savu pašnovērtējumu. Mēs to pazeminājām, ar ko paši sev kaitējām. Bet arī tas mums devaplusu: laiks parādīja, ka turkmēnim nekādi netīrumi nepielīp. Turkmēņi - tauta, kas spējusi nospraustnesatricināmu robežu starp labo un ļauno. Paskatieties turkmēņa acīs, un jūs ieraudzīsiet, cik tās tīras, kāavota ūdens, kā debess virs viņa galvas… Turkmēņa dvēsele ir tikpat skaista kā viņa paklāja ornaments,jūtīga un smalka kā viņa mūzika, dabiska kā viņu ieskaujošā daba… Turkmēņiem piemīt iedzimtapieticība, bet tā taču ir dzīve… Un tā jau ir iekārtots cilvēks, ka reizēm viņš ļauj sev izlikties labāks, nekāviņš ir…"

Tiesa, dažādi naidnieki dažādos laikos darījuši visu iespējamo, lai tikai nomelnotu nabaga turkmēni:"Visi apraksti, kā likums, bija virspusīgi, tie tikai novērtēja turkmēņu dzīves un sadzīves ārējās pazīmes -apģērbu, saziņas manieres, uzvedību. Piemēram, par turkmēņiem lielās sprogainās papahās un melnoszābakos, platplecainos apmetņos, kas apjozti ar platu kušaku, un nešķiras no ieročiem nekur, izņemotbēres un piemiņas pasākumus, tiek runāts, ka tie ir lielceļa laupītāji, rīkļurāvēji un tā tālāk. Dabiskā unuzticīgā turkmēņu dvēsele, kā likums, palika aiz svešas sapratnes robežām. Un turkmēņi arī necentāskādam patikt. Viņos nebija nekādas augstprātības, drīzāk iedzimts kautrīgums un pa savam izprastastiesības savā zemē būt un palikt pašiem."

Bet ļaunie savu panākuši - turkmēņi zaudējuši dūšu un pašcieņu: "Turkmēņi pazaudēja dūšu ne tāpēc,ka to zaudēja, bet tāpēc, ka padevās pārliecināšanai no malas. Iejaukšanās no malas vienmēr radījusitraģēdiju turkmēņiem. Un katra viņu traģēdija bija šīs iejaukšanās sekas, kas neglābjami noveda pieiekšējiem strīdiem. 14.-16. gadsimtā sašķeltā turkmēņu tauta sāk zaudēt bijušo varenību. Savstarpējas

nesaskaņas ir haniem un bekiem, rodas pamatīgas sadursmes starp klaniem, turkmēņi sāk iznīcināt pašisevi. Tā vairs nav iepriekšējā stiprā, ar gribasspēku un autoritāti apveltītā tauta. Politiskās spekulācijasun intrigas ap Turkmēniju rada izdomātu priekšstatu par turkmēņu tautu, ko steidz izmantot visu veiduienaidnieki un nelabvēļi.

Rezultātā turkmēņa tēls parādās visdrūmākajā veidā: tas ir laupītājs, kuram neko nenozīmē nogalinātcilvēku, barbars, kas iznīcina savus ciltsbrāļus, nekulturāls, neizglītots, tumsonīgs klejotājs lopkopis, kasdzīvo melnā jurtā. Kāda savtīgās interesēs, kuru pamatā ir vēlme sagrābt turkmēņu zemi un paverdzināt tāstautu, tiek pārsvītrota varenā turkmēņu pagātne, tiek dots milzīgs trieciens viņu starptautiskajai autoritātei.[..] Es atkal aizdomājos: kā gan varēja gadīties, ka tauta, kas nes savos gēnos dziļu kārtīgumu un tikumiskutīrību, kādā savas vēstures pagriezienā kļūst par ārējas iedarbības ķīlnieci, padodas negatīvai ārējaiiedarbībai? Un es nonāku pie secinājuma: tieši šīs īpašības - kārtīgums un tīrība - radīja skatu uz ārējopasauli, skatu, kas bija atklāts, uzticīgs, bez kādas izlikšanās un aizdomām. Turkmēņi par citiem domājakā paši par sevi."

Tomēr - nekā nebija! Turkmēņa dvēsele izrādījusies ciets rieksts - un kas nu vainas tagad, kad piedarba ķēries tāds prasmīgs dvēseļu un valstu selekcionārs kā Turkmenbaši: "Liktenis man lika vadītturkmēņu tautu divu gadu tūkstošu maiņā. Uz mani gūlās atbildība vest manu tautu no tās pēdējās vēsturestumšā laikmeta neveiksmēm un trūkuma uz trešā gadu tūkstoša virsotnēm. Šī misija, kas man tika piešķirta,man pašam to neprasot, atbildība, kas tika man uzlikta bez manas vēlmes, ļāva man koncentrēt visas manAllāha dotās spējas un dzīves enerģiju, lai, pārvēršot tās par sabiedrisku spēku, pastumtu manu tautu uzpriekšu. Es sapratu, ka man ir jāsakoncentrē sevī tā garīgā enerģija, ko Visvarenais devis turkmēņu tautaikā viengabala nācijai. [..]

Dārgie tautieši! Dažos gados mēs esam uzbūvējuši suverēnu nobriedušu valsti, pārvarējuši pirmopakāpienu, kas pacēla mūs pār mums, kādi mēs bijām iepriekš. Otrais pakāpiens - tās ir pārmaiņas, kamjānotiek mūsu apziņā, sirdī un dvēselē. Mēs jau uz daudz ko skatāmies citām acīm. Mums ir svēta zeme,kurā spēj atgūt redzi tie, kas kļuvuši akli no asarām, šķirti no dzimtenes. Mums ir skaista mūzika undziesmas, kas atdod dzirdi kurlajiem! Mums ir dziedoša jaunatne, uz kuru skatoties sāks dziedāt patmēmais! Mēs esam šīs skaistās zemes saimnieki! Desmit neatkarības un pastāvīgas neitralitātes gados,iedarbojoties uz cilvēku apziņu, dvēselēm un noskaņojumu, iedēstot viņos pārliecību un cerību, mēsstarojošiem burtiem esam uzrakstījuši Ruhnamul"

Tiktāl - par pagātni un nedaudz arī tagadni. Bet kas nu Ruh- nama — ko, starp citu, var tulkot kāGarīgums vai Garīgais vēstījums - būtu par svētajiem rakstiem, ja nepievērstos arī nākotnei: "Turkmēņunācija - Kunga mīļota nācija. Dievs mīl mūs.

Tas ir acīmredzams, jo tikai ar Allāha mīlestību nācija var nodzīvot piecus tūkstošus gadu. Bet, jaViņš nemīlētu turkmēņus, tad jau sen būtu iemetis rīklē pūķim, kas saucas laiks, kurā viņi būtu iznīkuši uzvisiem laikiem. Tā ka turkmēnim tiek likta liela atbildība: saglabāt to, kas ir pa prātam Visaugstajam, -mūsu reliģiju, valodu, nacionālo raksturu un tradīcijas, ienest tās neizkropļotas visjaunākajā vēsturiskajāgadsimtā."

Kas tad jādara turkmēnim, lai atbilstu sava Tēva uzstādītajiem mērķiem un misijai? Katram - savs."Ir trīs veidu turkmēņi: hakaili, kam ir debesu prāts no dieva, hanaili ar zemes saprātu, no kuriem rodaslīderi un vadītāji, un hamaili - parastie cilvēki, kuri saskata tikai šo pasauli, bet ne nākotni, un tikairūpējas par sevi un saviem bērniem." Pie kuriem pieder pats Turkmenbaši - skaidrs, savukārtikdienišķajam turkmēnim, ja viņš vēlas būt īsts turkmēnis, jāsāk kaut vai ar bikšu gludināšanu, zobiem unangļu valodu: "īstam turkmēnim jāvelta uzmanība savam ārējam izskatam, apģērbam, viņam vienmēr jābūtkārtīgam, staltam, patīkamam pēc izskata. Turkmēnim jāatceras, ka Lielais Allāhs ir skaists un mīl visuskaisto, tātad visā jābūt Viņa cienīgam." Un ar to vien nepietiek - jaunie svētie raksti sīki uzskaita, kasjādara teicamam turkmēņu tētu- kam un māmukam (dot bērnam vārdu, pienācīgi audzināt, dot izglītību, dotprofesiju, apprecināt, nodrošināt mitekli, atdot dienestam Dzimtenei), kas - viņu atvasēm, kas - vienkārši

labi audzinātam turkmēnim (cieni vecākos, mīli jaunākos, godā vecākus, skaisti ģērbies, glabā mājās to,kas nopelnīts ar darbu, uzturi māju kārtīgu, aizsargā savu māju, uzturi iedvesmu, uz- pucē meitenes utt.).

Lūk, kas, piemēram, jādara labi audzinātam turkmēņu bērnam: "Izpildi vecāku norādījumus, nedarito, ko viņi neatbalsta, nedzīvo tā, kā nevēlas vecāki, sagaidi savus vecākus ar smaidu sejā, pavadi viņusdzīves gājienā, atnāc pie viņiem, kad viņiem tas vajadzīgs, laikus izpildi viņu lūgumus, jebkuru vecākulūgumu izpildi ar patiku, citādi var viņus aizskart, nerunā skaļi viņu klātbūtnē, noņem pie sirds, ja viņinetīšām tevi aizskars, centies viņus nesarūgtināt, uzrunā tēvu un māti uz "jūs", izturies pret viņiem arcieņu, neesi pret viņiem rupjš, runājot ar viņiem, neskaties cieši un nekaunīgi acīs, esi maigs, neķiķinivecāku tuvumā, neizraisi viņu tuvumā nepatīkamas, skaļas skaņas, nekad neaizmirsti, ka tava māte un tēvsir tavi labākie draugi, ja viņi priecājas, priecājies arī tu, dalies ar viņiem arī skumjās, ja viņi sāk lielīties,nerauc uzacis, dalies ar viņiem viņu sāpēs, centies viņus neaizskart, nešaubies par viņiem, apģērbvecākus labāk nekā sevi, lai viņi ēd labāk nekā tu, izpildi viņu vēlmes, neļauj viņiem ciest trūkumu,neliedz viņiem savu labumu, palīdzot uzvedies delikāti, draudzējies ar viņu draugiem, kad viņi kļūst veciun vārgi, sāk slimot, esi pret viņiem augstsirdīgs, jo ilgāk viņi dzīvo, jo vairāk lūdzies par viņu ilgmūžību,pēc viņu nāves rīko piemiņas brīžus, lūgšanu lasīšanu, kā uzskata turkmēņi, līdz nelaiķim nonāk tikai viņabērnu lūgšanas, tajā saulē viņiem vairāk nav no kā gaidīt palīdzību."

īpaši noturīgam ierindas turkmēnim jābūt pret bagātības vilinājumu. Tāpēc arī skan Turkmenbašilūgšana Visvarenajam un Visaugstākajam: "Mani dārgie brāļi, pienācis laiks, kad mēs varam dzīvotbagāti, sātīgi. Es lūdzu Visaugstāko, lai viņš neļautu mums izvirst, palīdzētu panest šo nastu - pārbaudi arsātību."

Kā tā? Lūk, tā: "Es neatbalstu pārmērīgu aprēķināšanu, skopumu, bet arī neatbalstīšu tos, kuri šķiežnaudu pa labi un kreisi. Starp šīm divām galējībām noteikti jābūt zelta vidusceļam. Turkmēņu valsts ir ļotibagāta. Varētu visu tās bagātību sadalīt tautai un apzeltīt katru. Bet vai mūsu cilvēki ir gatavi pēcseptiņdesmit gadu trūkuma pēkšņi kļūt bagāti?" Aizdomājieties par parunu: "Pārticība nepadarīs izvirtušutikai aitu, turklāt melnu, melnu un vecu." Vajag būt milzīgam gribasspēkam, lai izturētu pārbaudījumu arbagātību. Turklāt būt gudram, saprātīgam! Viens no maniem galvenajiem mērķiem ir mērenības pieradumaieaudzināšana turkmēnī. Es gribu iemācīt viņu nepadoties bagātības kārdinājumam. Bagātībai es savutautu pieradinu pakāpeniski. Mani tautieši varbūt arī nepamana, kā viņu dzīve gadu pēc gada, mēnesi pēcmēneša kļūt labāka un viņi paši dzīvo bagātāk, turīgāk… Ne uz minūti es neaizmirstu savu tautu, tāslabklājību un tās dvēseli. Turkmēņiem ir jākļūst par ļoti bagātu tautu, taču vienlaikus - neizvirtušu, spējīgusaglabāt nopelnīto, iegūt no tā labumu sev un citiem. Mērens materiālajās vajadzībās, garīgi virzīts - tādues redzu Zelta laikmeta turkmēni."

Kā "zelta laikmeta" turkmēnim būtu jāizturas pret tādu lietu kā islāms? Lūk, tas jau kļūst patiesiinteresanti, ņemot vērā, cik veiksmīgi Turkmenbaši izdevās savā valstībā pakļaut visus oficiālos unneoficiālos musulmaņu veidojumus un savus citātus bez īpašu protestu izskanēšanas sarakstīt pat uzmošejas sienām: "Nolaižot no debesīm Korānu, Allāhs apveltīja to ar īpašībām, kuru nav iepriekšējosrakstos. Visiem musulmaņiem Korāns kļuva par dzīves praktisku ceļvedi, Ticības dzīves virzienu. Mēsizturamies pret Korānu ar īpašu cieņu. Pakļaujamies Korānam. Korāns ir svēta grāmata, to nevar aizvietotne ar vienu citu. Šeit, mans dargais lasītāj, es pārmetu tiltiņu uz Ruhnamu. Turkmēņu Ruhnama - tie navsvētie raksti, tā ir nācijas mērķu un uzdevumu garīgā apzināšanās, kas balstās tās Ticībā."

Ko tas nozīmē? "Ruhnamu radījusi dzīve, patiesa vajadzība īstenot "zelta laikmeta" mērķus. ArRuhnamas starpniecību ikvienam turkmēnim ir jāatjauno savas sirds ritmiskā, saprātīgā sišanās, jāatstatāsno mokošās un neauglīgās jezgas, jāapzinās savs nacionālais pienākums, ko viņam uzlicis liktenis undzīve. Turkmēnim jāsaslejas iekšēji un ārēji, jāiemācās uzturēt līdzsvaru starp fizisko, prāta un garīgostāvokli. Ruhnama kā garīgās gribas auglis palīdzēs katram turkmēnim apzināties, izjust šo gribu sevī,atvērties katrai sirdij tās cēlajā centienā, katrai dvēselei - tās augstajā poētiskajā tieksmē un iedvesmotajāvēlmē." Savukārt nekāds "cietais islāms" cauri neies - ja kāds netic, lai pajautā Noam: "Pravietis Nuhs

pavēlējis sievietēm sejas atstāt atsegtas. Iemesls - tjurkimanu sejas radītas no Visvarenā Allāha gaismas,un tas nozīmē, ka uz tām vienmēr jākrīt Visvarenās Radītājas - Saules gaismai, turklāt sievietes un bērnusarī nekad nedrīkst sist pa seju."

Ruhnamu tiešām var lasīt ar interesi kā nepatīkamu jautājumu elegantas apiešanas vai risinājumamācīblīdzekli - ticības un Ruhnamas - Korāna attiecību tēmas nav vienīgās. Attiecības ar Turciju?"Burtiski no pirmajām neatkarības dienām es formulēju tēzi: Turkmēnija un Turcija - divas valstis - vienanācija. Mums patiesi ir viena reliģija, vienas tradīcijas, vienas asinis. Osmāņu valoda, tāpat kā pirms tāsbijušās oguzu un seldžuku valodas, - tā ir turkmēņu valoda. Turku valoda - nedaudz mainīta turkmēņuvaloda." Valodas jautājums? "Mums ir jāparūpējas arī par mūsu valodas tīrību, jo valodas saglabāšananodrošina nesaraujamu paaudžu saikni, paildzina nācijas dzīvi. Padomju gados mūsu valodu mēģinājabagātināt ar tai pilnīgi svešas cilmes vārdu "jaunievedumiem". Neatkarība atsvabināja mūsu valodu novisa virspusējā, atbrīvoja no šaurajiem rāmjiem, mūsu valoda sāka iegūt sulīgumu, bagātību, skaistumu unjutekliskumu. Protams, eksistē kaut kādi starptautiski termini, no tā nekur neglābties. Bet, ja ir iespējaatrast analoģisku vārdu turkmēņu valodā, nepieciešams izmantot to, atsakoties no mūsu valodai svešiemstereotipiem." Vadonis un masas? "Valsts - tā ir milzīga laiva, kurā katrs padotais ir kā airētājs. Un, javisi sāks airēt uz dažādām pusēm, laiva neizkustēsies no vietas. Bet, ja visi airētāji, sekojot stūrmaņapavēlei, vienmērīgi kustinās airus, kuģis ātri ies uz priekšu un nekad neapstāsies. Mūsu valsts - kuģis, kaspilnās burās traucas pretim savai zelta nākotnei. Turkmēnija ir nevis vienkārši turkmēņu zeme, viņuDzimtene, - tā ir valsts, kurā īstenojas visu tajā dzīvojošo sapņi!"

Turkmenbaši viss ir skaidrs arī ar Noas iezīmēto Turkmēni- jas teritoriju: "Manam domu skatam itkā uz delnas paveras plašā Turkmēnija. Tā līdzīga varenam vērsim, kas ar ragiem atspiedies Hazārujūrā… Tā ir milzīga pasaule, kas stiepjas no Hazāru pussalas līdz riekstkokiem klātajiem Serhetabataskalniem, no auglīgajām Hodžambasas zemēm līdz Dašoguzas Aibovurai! Uz mana darbagalda - zeltavērša statuete no Altindepes izrakumiem, tās vecums ir gandrīz seši tūkstoši gadu. Bet no manis pa labi,netālu no prezidenta pils milzīgs dzeltens vērsis tur uz saviem ragiem zemeslodi." Kāpēc tieši vērsis?Ruhnamā paskaidrots arī tas: "Tieši vērsis ar savu darbu pārveido dabu, veicina dzimtās zemesauglīgumu. Stingrs un stiprs kā vērsis, turkmēnis Oguzhans simbolizē darba mīlestību, uzcītību, gribu,stabilitāti. Oguzhana ceļš - taisns ceļš uz saliedētību, vienotību un veselumu, tas ir godīguma imtaisnīguma ceļš, kas paver ceļu karstiem un drosmīgiem cilvēkiem."

(Starp citu, Ruhnamas gaismā patiesi dīvaini, ka Ašhabadā, ņemot vērā Vadoņa aizraušanos armonumentālām būvēm un pieminekļiem, nav arī kāda nebūt vilka memoriāla - ielūkosimies atkal svētajosrakstos: "Kā vēsta leģenda, tieši vilks parādīja Oguzhanam ceļu. Taisnticīgajiem turkmēņiem, lai apgūtujaunu ceļu, attīstītu tajā savas spējas, bija nepieciešama vilka bezbailība, spēks, asums. Viņš arī ieņēmavērša vietu. Turkmēņu garīgums izgāja no saviem iepriekšējiem krastiem un izplūda pa visu islāmapasauli. Pelēkā vilka simbolā šis gars izkļuva tuksneša bezgalīgajos plašumos, ieguva mērogu, stipru,vīrišķīgu raksturu. Tas necieta stipro pāridarljumus, neaiztika vājo guvumu, nekāroja svešas zemes, betarī savās neielaida svešos. Tas nekļuva iedomīgs labos laikos, nepazemojās grūtos. Tā spalva bijadebesu krāsā - mūžības un neaizsniedzamības krāsā. No šejienes arī paruna "Vilka purns - svētīts!". Tasneļāva sevi iedzīt būrī ar tīģeri, nespēlējās ar lauvu.")

Ak, un vēl daudz visa kā ir Ruhnamā - ij neaprakstīt. Protams, arī deklarācijas no Kimu repertuāra:"Turkmēnijā pati lielākā valsts un sabiedrības vērtība ir cilvēks. Valsts ir atbildīga pilsoņa priekšā. Tānodrošina apstākļus personības brīvai attīstībai, aizsargā pilsoņu dzīvību, godu, cieņu un brīvību,personības neaizskaramību, pilsoņu dabiskās un neatņemamās tiesības.

[..] Katram pilsonim ir tiesības rēķināties ar valsts palīdzību labiekārtota dzīvokļa iegādē vaiindividuāla mitekļa būvē. Pilsoņa miteklis ir neaizskarams. Turkmēnis uzskata savu māju par svētvietu.Tāpēc es aizliedzu kratīšanas cilvēku mājās. [..] Turkmēnijas robežās katram cilvēkam ir tiesības brīvipārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu. [..] Turkmēnijā nav vajāšanas politisku motīvu dēļ, nav arī cietumu

politieslodzītajiem." Arī skaidri kritēriji - kā īsto, derīgo zinātni kārtīgam turkmēnim atšķirt noviltuszinātnes: "īsta ir tā zinātne, kas spēj atbildēt uz jautājumu "kā dzīvot?". Bet, ja zinātnei nav atbildesuz šo jautājumu, tas nozīmē, ka tā ir viltuszinātne, kas piesedz tukšu laika pavadīšanu un norakstanevajadzīgus izdevumus." Ak jā, un vēl: "Kad es pabeidzu rakstīt Ruhnamas pirmo un otro grāmatu, espalūdzu Allāhu, lai tas, kurš spēs šo grāmatu izlasīt pie sevis mājās trīsreiz, skaļi, stundu rītausmā unstundu vakarā, uzreiz nokļūtu paradīzē.."

Un ir tikai viens sīkums, kas traucē kopējo uzjautrināšanos. Reizēm joprojām ausīs skan nosvīdušāapalīša - pile pie deguna jau pusdesmitos no rīta - atvadu vārdi uz Turkmenbaši pilsētas stacijas perona:"Tu zini, tā nav tikai anekdote vien. Cilvēkiem vajag kaut ko, kam ticēt. Ikvienam cilvēkam vajag, laiviņam kāds laiku pa laikam pateiktu, cik viņš ir labs un varens - kaut arī tā nebūtu. Šajā grāmatā citastarpā ir arī šādi vārdi - turkmēni par varenu turkmēni padarīs tikai turkmēnis, un turkmēni tikai turkmēnispadarīs par turkmēni! Vai jūsu valstī jūsu cilvēkiem nav tāpat? Bet, ja nav, vai viņi klusībā nevēlas, lai tābūtu?"

3. melnajā sāls rīklē Cik interesantā veidolā reizēm mēdz nomaskēties fejas - glābējas un problēmu atrisinātājas! Vismaz

Vidusāzijas pašā viduci - noteikti.Šķiet, Lonely Planet Vidusāzijas ceļvedis - vienīgais, kas kaut jel cik noderīgs, ceļojot pa šo reģionu

- visu izklāstījis salīdzinoši vienkārši, kaut arī lakoniski: nu, tad jūs ar laiku pa laikam kursējošuautobusu, bet labāk jau nakts vilcienu tiksiet līdz bijušajai Krasnovodskai - tagadējai Turkmenbaši,viesnīcas tur tādas un tādas, pilsētas plāns apmēram tāds un tāds, savukārt, ja nu kādam akurāt gribas tiktlīdz Karabogaza līcim un paskatīties, kā dabā izskatās sāls iegūšana, arī tas ir visnotaļ iespējams, prasiettik vietējiem. Gribētu es redzēt, kā viens angliski runājošais un krieviski nerunājošais mēģina ar vietējiemsarunāt kaut ko par braucienu uz nevis blakus, bet pārsimt kilometru attālumā esošo Karabogazgolu, kuršvisam piedevām vēl atrodas pierobežas zonā gluži tāpat kā pati sešdesmit tūkstošu iedzīvotājuTurkmenbaši pilsētiņa. Ne velti tās (gan tāpat kā jebkuras citas apdzīvotās vietas) apmeklējums ir īpašijāieraksta Turkmēnijas viesa vīzā; vēl vairāk - kā izrādās uz vietas, pat Ašhabadas iedzīvotājiemvajadzīga speciāla atļauja šī rajona apmeklēšanai.

Tā nu manas pirmās stundas Turkmenbaši paiet diezgan skumīgās noskaņās: ātri vien kļūst skaidrs,ka nemaz nav nekādu regulārās satiksmes autobusu ne uz pašu līci, ne uz Bekdaša ciemu, kas, spriežot pēcļoti aptuvenajām kartēm, atrodas salīdzinoši līča tuvumā. Faktiski nav nekādas iespējas paēst, josabiedriskās ēdināšanas iestādes un to piedāvājums rada tikai šausmas pat puslīdz pieredzējušā ceļotājā,savukārt vienīgajā pilsētas viesnīcā numuriņš gan maksā nožēlojamas kapeikas, toties pēc katra soļa uzgrīdas kaut kas skaļi nogurkst. Protams, tie ir prusaki, kuri nav sajūsmā par viņu pastāvīgajā uniemīļotajā dzīvesvietā iebrukušo konkurentu, - lielāki un nekaunīgāki līdz šim ir redzēti tikai Zimbabvesvidienē, un tiešām bail domāt, kādas orģijas tie rīko naktī. (Turkmenbaši nomalē galvenokārt valstiskociemiņu un arī paša Vadoņa svītas vajadzībām ir uzbūvēta arī pieczvaigžņu viesnīca, taču tās pakalpojumiman galīgi nav pa kabatai.)

Tā nu ātri aizrikšoju līdz vietējai kapsētai un konstatēju, ka Joahima Zīgerista un kompanjonusavulaik Kārļa Ulmaņa piemiņai uzstādītais krusts joprojām ir savā vietā un izskatās salīdzinoši neskarts,kaut arī acīmredzami pamests novārtā - protams, kurš gan lai šeit par to rūpētos, ja arī deviņasdesmitdaļas kapu izskatās sen aizmirsti (kas patiesībā raksturīgs faktiski jebkurai musulmaniskai unvispār Āzijas kapsētai). Savukārt pašā bezgala noplukušajā Turkmenbaši, šķiet, kopš padomju laikiem irmainījies ja nu tikai nosaukums - atšķirībā no galvaspilsētas šeit uz katra stūra neslejas pa prezidentastatujai vai vismaz plakātam ar Vadoņa sejas vaibstiem. Loģiski, ka arī eiropeiska izskata citzemnieksšeit acīmredzot izsauc krietni lielāku interesi nekā Ašhabadā - un tas beigu beigās izrādās mans glābiņš.

Meklējot risinājumu vēlmei kaut kā tomēr nonākt "melnajā rīklē", kā no turkmēņu valodas tiekottulkots kara bogaz, es atkal nonāku stacijas laukumā, kur joprojām pie saviem žigulī- šiem garlaikojas tiepaši trīs taksisti, kurus novērtēju, jau ierodoties. Un izrādās, ka vērtējums ir bijis precīzs, - izdzirdējušipar dīvainā viesa vēl dīvaināko vēlmi, taksisti tikai noraidoši purina galvas. Tas esot dārgi, turklāt tasesot arī neiespējami - ceļš slikts, daudz armijas posteņu, neesot jēgas.

Un tad - jā, tad īstajā brīdī klāt ir dīvainā paskata glābējfeja. Feja piebrauc sagrabējušā, betsalīdzinājumā ar pārējo taksistu braucamrīkiem gana respektablā devītajā žigulī, feja ir noaugusi bārdasrugājiem, pilnu muti zelta zobu, tērpusies džinsos, sporta kurpēs un gana tradicionāla izskata halātā, fejusauc Rašids, un Rašids ir gatavs meklēt risinājumu. Protams, kā jau tas pienākas Centrālāzijā, risinājumameklējumi sākas ar vārdiem: "Grūti, ļoti, ļoti, ļoti grūti…", domīgu cigaretes pakšķināšanu, vēl domīgākudebesu un personisko purngalu vērošanu.

Kāpēc grūti? Tikai tāpēc, ka pierobežas zona? Nē, izrādās, ne tikai tāpēc. Vēl pavisam nesen neesotbijis nekādu problēmu, taču dažus mēnešus iepriekš šeit pabijuši žurnālisti no Krievijas, kuri Karabogaza

rajonu izbraukājuši krustām šķērsām un tad redzēto arī aprakstījuši. Un… dīvainā kārtā - parasti tānenotiekot - publikāciju kaut kā pamanījuši pašā Turkmēnijā, vēl vairāk: tā (vai varbūt tikai atstāsts)nolikta izvērtēšanai arī pašam Visu Turkmēņu Tēvam - un tad tikai sākusies lielā "lidojumu izvērtēšana".

Rezultātā daži vietējie robežsargi, kuri palaiduši garām daļēji draudzīgās, daļēji tomēr nedraudzīgāskaimiņvalsts žurnālistus, tikuši pie pamatīgiem sodiem, bet pārītis pat nokļuvuši aiz restēm. Neizskatāsgan, ka Rašidu vai kādu no pārējiem taksistiem, kuri šo stāstu pavada ar atzinīgiem galvas mājieniem,robežsargu liktenis īpaši skumdinātu: kā noprotu vēlāk, gadījums izmantots, lai pie vietas noliktu pašusnejaukākos un principiālākos robežsargu vietējos priekšniekus, ar kuriem nekad un neko nav varēts"sarunāt", - tāda nu ir vietējā specifika. Taču arī Rašida pirmais secinājums ir viens - nē, neko nevarizdarīt.

Taču paslepus piemiegtā acs vai kas cits tomēr liek domāt ko citu - ka Rašids vienkārši vēlasaizdabūt mani patālāk no saviem ikdienas konkurentiem, kuriem var būt pārāk liels vilinājums brīvākābrīdī aizrikšot pie vietējiem drošībniekiem un glīti nostučīt kolēģi, kam ienācis prātā šaubīga izskataindivīdam (ārzemnieks, ar fotoaparātu…) par sviestmaizi nodot svētās dzimtenes noslēpumus. Un tā arītiešām izrādās - atliek mums pabraukt gabaliņu tālāk, it kā dodoties tās pašas jau aplūkotās kapsētasvirzienā, kad feja parāda savu patieso dabu un saka īsi - septiņdesmit dolāru vietējā naudiņā vai zaļajospapīrīšos, kā nu man izdevīgāk.

Kamēr klusībā rīstos pārsteigumā par tomēr jau paredzamajam braucienam neatbilstoši mazonaudiņu, Rašids manu klusēšanu uztver otrādi - kā vēlmi nedaudz pakaulēties - un sāk skaidrot: "Tunedomā, lētāk te nevar. Puse naudas aizies posteņiem, lai palaiž garām, ja ne vairāk. Tad vēl uz vietaskaut kas var gadīties, kur kādam kaut kas nedaudz… Un brauciens pats - divsimt kilometru vienā virzienā,divsimt kilometru atpakaļ - tas nav maz, arī ceļš nav labs." Un atviegloti nopūšas, redzot, ka es tomērnekaulēšos un arī no brauciena neatteikšos, - taksista nopūtu var saprast, ņemot vērā, ka viņam vienasdienas laikā radusies iespēja nopelnīt vairāk, nekā vidusmēra turkmēnis saņem par pāris nedēļu darbu.Savukārt benzīns šeit joprojām maksā kapeikas - it īpaši cilvēkiem, kuri zina "pareizās vietas".

Par to, ka Rašids noteikti pieder "pareizo vietu" zinātājiem, pēdējās šaubas pazūd jau pēc braucienapirmās pusstundas. Acīmredzami man darīšana ar vēl vienu padomju sistēmas sabrukuma upuri, kamrūgtums uzkrājies tiktāl, ka viņš gatavs dalīties tajā ar pirmo, kas gatavs uzklausīt, - laikam jau pašā Kras-novodskā jeb Turkmenbaši tādu vairs nav atlicis vai arī vietējie netiek uzskatīti par pietiekamiuzticamiem uzklausītajiem. Lai nu kā, ātri vien izrādās, ka darīšana ar sava veida Bahtijara - atceratiesvēl nabaga Ašhabadas dzīvokļa īpašnieku, vai ne? - stāsta līdzinieku. Vienīgā atšķirība - runa ir nevis pardzīvokļu jautājumu, bet par dzīvi vispār, kura kopš padomju laikiem kļuvusi aizvien haotiskāka unneizprotamāka.

Padomju laikā - o, tad Rašids bijis liels cilvēks, arī zelta zobi mutē saradušies tieši tad. Un kā nušiem nesarasties, ja to īpašnieks sākumā strādājis dzērienu veikalā, bet pēc tam izdevies par tur iekrātonaudu iegādāties jau pavisam fantastiskas iespējas nodrošinošu posteni plaša patēriņa preču trestanoliktavā. "Kas tie bija par laikiem," kratoties pa bedraino ceļu, sapņaini nosaka Rašids un metasuzskaitīt - visi tevi ciena, visiem no tevis kaut ko vajag, labākie restorāni ir tavi, sievietes tevi gatavas uzrokām nēsāt, mašīnu varēja mainīt reizi gadā un pat tai pakaļ nebraukt - tev to pieveda pie mājām. Mājauzbūvēta, uzticības personu krājgrāmatiņās bija redzamas labas summas, varēja jau sākt domāt par kaut kolielāku…

"Un tad šis stulbais Gorbačovs visu izpostīja! Visu! Darbs pagalam, noguldījumi Sberbankā faktiskipagalam - kapeikas palika pāri. Un vēl šis krāsotais gailis! Bija skaidra sistēma - kā un kas notiek.Cilvēki bija apmierināti, visi saprata - kas, ko, kā, kāpēc. Cik kas maksā. Patiesībā mums jau tad bija, kātagad saka, sakārtota tirgus ekonomika. Nu, varbūt druscīt uz valsts rēķina, bet vienalga - visi zināja, kokurš cilvēks var izdarīt un cik tas maksā. Un tad Nijazovs to visu izjauca. Kam to vajadzēja? Kurš no tākaut ko ieguva, ja neskaita viņu pašu…?"

Rašids, šķiet, pilnīgi piemirsis, kas notiktu, ja viņa vārdus par "krāsoto gaili" kāds nodotu, kurpienākas. Viņa runas plūdus pārtraukt spēj tikai tuvošanās pirmajam nez kādam - robežsargu? armijas?vietējo kārtībsargu? - postenim, kas iekārtots zemē līdz pusei ieraktā degvielas autocisternā. Un tiešām -izrādās, ka izbijuši noliktavu pārziņi ir vēl lielāki blēdnieki, nekā varētu šķist. Manus dokumentus cilvēkiformās izpēta ar acīmredzamu nepatiku un, cik nu var saprast, faktiski skaldīt noskalda - nekā nebūs.Taču, spriežot pēc žestiem, Rašids paskaidro, ka pabraukšot tikai mazmazītiņu gabalu uz priekšu, -izmetīsim te nelielu līkumu, nekur nepiestāsim, tik druscīt pabraukāsimies, bet, ja neticat, jūs tačuredzēsiet, kurp mēs aizbraucam… Taču, nonākot aiz pāris tuksneša uzkalniņiem, viņš strauji pagriežmašīnu citā virzienā un pašsaprotami nosaka: "Nu, bet mēs taču esam tik tālu braukuši…" Tieši tādā pašāveidā viņš tiek galā arī ar pāris posteņiem, vēl atsaucoties uz pirmajiem - "nu, viņi taču palaida, tātadviss kārtībā"…

Tikmēr aina aiz automašīnas loga pamazām mainās. Pirmie desmiti kilometru aiz Turkmenbaši -Krasnovodskas - robežas vēl ir gana daudzveidīgi, tālumā slienas dažādu naftas un gāzes ķīmijasuzņēmumu būves, laiku pa laikam ceļmalās pavīd milzīgas "lāpas" desmitu metru augstu cauruļu galā,kurās, izrādās, sadedzina dažādos rūpnieciskos vai ieguves procesos nevajadzīgo dabasgāzi. Rašids,redzot manu interesi, labsirdīgi piebilst, ka tas vēl neesot galīgi nekas, - kad laiku pa laikam uzsprāgstotkāds gāzes vada atzars, tad gan uguns stabs esot redzams pat desmitu kilometru attālumā. Taču pēc tamapkaime kļūst aizvien vienveidīgāka un vienveidīgāka: nav te nekādu Sahāras smilšu kāpu vaidaudzkrāsainu klinšu, tikai akmeņaini pauguri un pauguriņi, pa retam kaut kas dzelkšņains un, protams,visuresošā kamolzāle, kas ripinās svelmainajā vējā, - temperatūra ir krietni virs trīsdesmit grādiem.

Patiesībā jau vajadzētu sākt sajust vēstures elpu - un ne tikai tāpēc vien, ka pa Turkmēniju šurputurpu savās impēriskajās darīšanās ir pārvietojies gan Aleksandrs Lielais, gan Cingishans. Savukārt pirmsvairāk nekā trīssimt gadiem cars Pēteris Pirmais šurp nosūtījis pirmo nopietno ģeogrāfu ekspedīciju kņazaAleksandra Bekoviča-Čerkaska vadībā, kurš tad arī mūsdienu kartēs pirmoreiz skaidri iezīmējisKarabogaza līci, to gan nodēvējot par "Karabugaza jūru", bet tā šauro savienojumu ar Kaspijas jūru - par"Karabugazu jeb Melno kaklu". Savukārt jau pirms nieka simt septiņdesmit gadiem jaunas krievuekspedīcijas pārstāvis no Kaspijas jūras līcī veiksmīgi iebrauc ar laivām, taču… izbraukt vairs lāganespēj "spēcīgās straumes no jūras uz līci dēļ, kura bija tik stipra, ka airējot atpakaļ nokļūt neizdevās".

Vēsture klusē, kas notika ar laivām, savukārt pati krievu ekspedīcija laimīgi atgriezās no iesūcošā"Melnā kakla" un savus atklājumus, kā redzams, darīja zināmus priekšniecībai, pie reizes arī izvirzotversiju, ka kaut kur no līča tajā iesūktais ūdens pa lielu pazemes upi aizplūst vai nu uz Arāla jūru, vai patZiemeļu Ledus okeānu. Tiesa, biedējošie ziņojumi tomēr nemazināja nākamo ekspedīciju apņēmību, unjau 1847. gadā kārtējās ekspedīcijas kuģis tomēr līcī iebrauca, pēc tam ziņojot: "Kaspijas jūrasūdens plūst līcī ar nodzirdētu ātrumu un spēku, it kā krītot dzelmē. Ar to arī izskaidrojams līčanosaukums: "Kara bogaz" turkmēniski nozīmē "melnā rīkle". Kā rīkle līcis nepārtraukti sūc jūrasūdeni…"

Kur tad galu galā šis ūdens paliek? To pēc vēl ilgākas līkumošanas es tomēr ieraugu - protams, tikaiun vienīgi izbijušā noliktavas pārziņa brīnumaino komunikācijas spēju dēļ. Viena no krievudeviņpadsmitā gadsimta ekspedīcijām šo vietu aprakstīja šādi: "Daudzos klejojumu gados es neesmuredzējis krastus, kas būtu tik drūmi un it kā draudoši jūrasbraucējiem. [..] Šķita, ka jebkura skaņa noslāpstbiezaja ūdenī un rietošas saules tumšsarkani iekrāsotā tuksneša gaisā." Nevarētu teikt, ka kopš tā laikadaudz kas būtu mainījies - visa mūsu līkumošana patiešām ir prasījusi laiku, un saule jau pamazām sākdomāt par rietēšanu, kā rezultātā var secināt, ka ar skaņām šeit viss ir tieši tā, kā aprakstīts ekspedīcijasziņojumā. Nekā sirdi priecējoša apkārt tiešām nav - vieni vienīgi "neviesmīlīgi, šausminoši krasti", kur"uzturēšanās, pat īslaicīga, šī līča ūdeņos rada lielas vientulības izjūtu un skumjas pēc ziedošām unapdzīvotām vietām. Visos līča krastos simtu verstu garumā es nesatiku nevienu cilvēku un, izņemot pārisrūgtus stepes staipekņus, nenorāvu nevienu zāles stiebriņu. Tikai sāls, smiltis un visu nogalinošs karstums

valda pār šiem neviesmīlīgajiem krastiem un ūdeņiem"…Taču ceļotāja sirds, protams, sāk sisties straujāk, jo galamērķis ir acu priekšā - jau pa gabalu

redzami aprūsējuši ekskavatori, vairākas gauži noplukušas baltu ķieģeļu un betona bloku ēkas(Turkmenbaši - Krasnovodska - salīdzinājumā ir īsta Ašhabada). Bet galvenais - tā pati krievu ceļotājuaprakstītā saule glīti iekrāso arī milzīgas - vairākstāvu mājas augstumā - sāls grēdas, pie kurām rosāsnenosakāmas tautības strādnieki ar lāpstām un laužņiem rokās. Un te nu nāk prātā tā pati krievu presespublikācija, pēc kuras žurnālisti šeit galīgi nav gaidīti viesi un no kuras es lielākoties esmu smēliesarī visas vēsturiskās gudrības, - faktiski vienīgā acīmredzami kaitīgā piebilde tajā (cik nu varuspriest par Vadoņa domu unikālo gaitu) ir par briesmīgo darbu sāls ieguvē, uz ko neesot gatavi neturkmēņi, ne krievi, ne uzbeki, vien azerbaidžāņu tautības bēgļi no Kara- bahas.

Strādājošo pulks šeit tik tiešām ir bezgala daudzveidīgs un krāšņs - visu vecumu un, pretēji krievupreses apgalvotajam, visvisādu tautību pārstāvji. Interesanti, ka no pamatnācijas gan nav neviena, - tiesa,kā noskaidrojas vēlāk, lielie priekšnieki gan visi kā viens esot turkmēņi, bet viņiem Bekdaša ciematiņāesot savas mājas un no turienes tie šeit ierodoties labi ja reizi dienā, ātri aplūkojot padarīto un nepadarītoun dodoties prom. Savukārt faktiski visiem šeit uz vietas strādājošajiem, cik noprotu, kopīgs ir viens -nevienam no viņiem nav citu māju un faktiski arī nav, kur iet. Pieraksta sistēmai Turkmēnijā ir milzīgsspēks, it īpaši, ja tas attiecas uz vēlmi dzīvot un strādāt galvaspilsētā, taču arī citādi - kam šisnoskrandušais, bet jautrais kolektīvs vai atsevišķi tā pārstāvji citur būtu vajadzīgi.

Protams, vīri no pirmā acu uzmetiena izskatās diezgan pa- briesmīgi, taču izrādās, ka šodien fejubars mani ir vienkārši apsēdis - ne pirms, ne pēc tam es nesaskaros ar izdaudzināto Āzijas vai Austrumuviesmīlību tik klasiskā un visaptverošā veidā kā šeit. Jā, ir gadījies viesoties nejauši satiktu cilvēkumājās visur šai plašajā reģionā - no Kambodžas un Vjetnamas (kur nācies stāstīt par cilvēkiem joprojāmmīļās Padomju Savienības skumīgo galu) līdz Ēģiptei un Jordānijai, jā, arī Marokā, Mauri- tānijā uncitviet Ziemeļāfrikā. Visur cilvēki ir sēdinājuši pie galda, atņēmuši dzīvesbiedrei vai kādam no bērniemkaroti un krūzi, lai tikai dārgais viesis varētu iekost kādu kumosu - un, man paklusām matiem slienotiesstāvus, šo te gardāko kumosu man lauzuši vai ķeksējuši hipernetīrām rokām. Tomēr "melnās rīkles"darbarūķi pārspēj viņus visus.

Pirmām kārtām jau Rašids ātri vien tiek pārliecināts, ka nekāds ceļš atpakaļ šodien nesanākšot.Pirmkārt, tumsā tas esot bīstami, otrkārt, tumsā kareivji mēdzot šaut uz visu, kas pagadās stobra priekšā,treškārt, mīļais viesis taču vienkārši neko vairs nevarēšot nofotografēt - jo patiešām saule, kā jau tasgadās tuvāk ekvatoram, pārdesmit minūšu laikā ir gandrīz vai krišus nokritusi pie horizonta, liekot vēlvairāk piekrist senlaiku krievu ceļotāju iespaidiem. Visbeidzot, ceturtkārt, - vai tad nu tiešām cienījamaisRašids Muradovičs nevēlēšoties ko iekost un arī iedzert? Lai nedomājot - tas, ka šeit ir tāda briesmīgaapkārtne, nenozīmējot, ka te nav atrodams ledusskapis ar kaut ko jauki klunkšķošu iekšā. RašidsMuradovičs un Lato Vitovičs taču neapsmādēšot, vai ne? Tā te visu laiku tikai tie priekšnieku purni vien,priekšnieku purni vien, - bariņš šmulīgi skrandaino vīru runā cits caur citu.

Manī, protams, cīnās divas gluži pretējas domas. Pirmā - tiešām nebūtu slikti vakaru un nakti pārlaistšeit: vilciena biļete, kas nopirkta uz nākamo vakaru, droši vien ietu zudumā, toties iespēja pilnīgi noteiktibez vietējo čekistu klātbūtnes uzklausīt pašmāju darba tautu arī nebūtu zemē metama. Savukārt otrā,protams, ir eiropeiski piesardzīgā doma - kaut kā pārāk aizdomīgi tas viss izskatās, kaut kā neticas, kacilvēki varētu tā vienkārši priecāties par šeit nez kā iegadījušos rietumnieku un viņa pavadoni. Nevienspats taču nezina, ka mēs šeit esam, - protams, ja neskaita armijas posteņus, kuriem gan jābūt svētāpārliecībā, ka pēc pāris līkumu izmešanas jau sen čučam savās gultiņās Turkmenbaši - Krasnovodskā.Tomēr izrādās, ka visas šīs runas ir veltīgas, jo Rašids jau ir pieņēmis Lielo Stratēģisko Lēmumu - mājas,protams, ir laba lieta, taču, ja tur priekšā gaida nebūt ne tā flegmātiskākā sieva un vēl prāvs bērnu bariņš,var taču ģimenes galva laiku pa laikam paņemt kādu brīvvakaru. Jo vairāk, ka ģimenes galva taču būsbijis peļņā, - kaut kā mistiski sanāk, ka cienījamā noliktavas ekspārziņa komerciālo talantu ietekmē es aši

vien viņam pasolu vēl pārdesmit dolāru par brauciena pagarināšanu līdz nākamajam ritam. Tā tačusanākot, vai ne?…

Tiesa, šie tomēr neizrādās ļaudis, kas vēlētos pie gluži ciešamām uzkodām un šņabja pudeles pargodu cienītajiem viesiem nekavējoties mesties savu dzīvesstāstu un režīma pāridarījumu izklāstā. Nē,raibā kompānija - krievi, azerbaidžāņi, tadžiki, kazahi, viens nez kā te iemaldījies gruzīns un vēl pārītis,kurus tā arī neatšifrēju, - ar savu dzīvi nemaz nav tik neapmierināta. Protams, nemaksājot daudz, bet -patiešām maksājot; pārtika sanākot faktiski par brīvu, tā ka pāris gados varot iekrāt normālu summiņu -kādus pāris tūkstošus dolāru, kas mājās joprojām būšot liela nauda, ar ko pietiks kaut kam katramsvarīgam. Protams, darbs smags - nekādu respiratoru, milzīga svelme, izplatītākā tehnika joprojām - ķerraun lāpsta, bet tas jau nekas - galu galā jūras sāls taču pat uzlabo veselību, nosmejas viens no pieugunskura uz nez no kurienes izvilktiem paklājiem sasēdušajiem (nūja, kur izklāts paklājs, tur māja….

Un ar ko gan šis darbs galu galā esot sliktāks par, teiksim, kokvilnas novākšanu, kad ražas laikāvietējos kolhozos - deiha- nos - darbs pat oficiāli pagarināts līdz četrpadsmit stundām diennaktī? Pēc tamcilvēki nedēļām atklepojot kokvilnas šķied- riņas, ko saelpojušies laukā. Izmantoju izdevību, laiapjautātos, vai patiešām ir tā, ka garāmbraucošu automašīnu pasažierus militāristi izsēdina un piespiežobligāti brīvprātīgā kārtā novākt kādus, teiksim, simt kilogramus kokvilnas, bet vienīgā izeja no klaušāmir cienījams kukulis. Jā, tā patiešām esot un notiekot ar paša Vadoņa rīkojumu. Bet lai es īpašinesatraucoties - ja nu kas, simt kilogramu kokvilnas kaut cik pieredzējis strādnieks varot mierīgi savākt jane piecās, tad septiņās stundās…

Savukārt pašus vīrus - kuriem internacionālās starpsaziņas valoda, protams, ir krievu, - daudz vairākinteresē apmainīties domām par dažādām praktiskām lietām. Nu, piemēram, kā un kur vislabāk nekamlāga nederīgos manatus apmainīt pret dolāriem, visizdevīgāk, protams, pēc valsts noteiktā kursa, kam arreālo nav nekā kopēja. Izrādās, vienubrīd katram izbraucošajam bijusi iespēja iegādāties veselus piecsimtdolārus pēc valsts kursa, un tad nu aviobiļetes iegādātas tikai tāpēc, lai ar tām nopirktu attiecīgos piecussimtus zaļo papīrīšu un tad biļetes nodotu atpakaļ kasē Tad valsts dolārus sākusi pārdot jau lidmašīnās,bet tauta veikli pielāgojusies - dolārus nopirkusi, starp- pieturā šai te pašā Turkmenbaši pilsētā izkāpusiun vairs neat- griezusies. Nākamā varas iestāžu doma bijusi - dolārus pārdot tikai tiem, kam ārzemēsnomiris kāds radinieks, — un, spriežot pēc telegrammu tūkstošiem, turkmēņus ārvalstīs nekavējotiespiemeklējis īsts mēris. Bet kā nu nemēģināt izgrozīties, ja dolāra melnā tirgus kurss četrkārt pārsniedzoficiālo un iekrāt naudiņu manatos nemēģina pat lielākais vientiesis.

Tomēr pēc brīža saruna novirzās uz citu mūžīgu un universālu tēmu - ceļu policiju. Turkmēnija,protams, ir īpatna valsts - to mana brauciena laikā, piemēram, Taisnīguma ministrija komandē notārus,advokātus, dzimtsarakstu nodaļas un kriminālekspertus, savukārt cilvēki ar strīpainajiem zizlīšiem ir…Aizsardzības ministrijas pārziņā. Un par šo tēmu kā kompetentākais uzstājas Ašots, kurš, izrādās, patskādreiz bijis cītīgs zižļa vicinātājs, tad par nepareizas automašīnas vadītāja nepareizu sodīšanu patsgandrīz ticis aiz restēm (un nevis kukuļu dēļ, - tā viņš īpaši uzsver), bet pēc tam solis pa solim - unnonācis "melnajā rīklē". Tad nu, lūk, viņš sakās esam svēti pārliecināts, ka gluži kā ceļu satiksmesnoteikumos arī katrā Vadoņa - lai gan Turkmenbaši pašu viņš piesardzīgi nepiemin vispār - dīvainajārīkojumā un darbībā ir sava loģika, un ir svarīgi tikai to saskatīt, bet pēc tam lieki nebrīnīties:

"Nu, redziet, par to, kāpēc autoinspekcija tika pārcelta no Iekšlietu ministrijas pārziņas Aizsardzībasministrijas pakļautībā. Kam nav skaidrs, ka valsts vienkārši vēlējās pacīnīties ar korupciju, jo aktīvādienesta karavīri nebūs tik gatavi ņemt kukuļus kā ilggadējie autoinspekcijas kukuļņēmēji? Doma jauprincipā pareiza, vai ne? Bet izrādījās, ka nekā tamlīdzīga - gribējās, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.Pat vēl sliktāk. Vecie autoinspektori zināja, cik un par ko var ņemt, viņi zināja mēru, viņi zinājaizcenojumus, tur bija normāla sistēma. Bet pēc tam… Protams, ari zaldātiņi un viņu priekšniecībaizrādījās visnotaļ gatavi uz kukuļiem kā naudā, tā graudā. Bet autoinspektori atšķirībā no kareivjiemvismaz nebija izsalkuši šī vārda vistiešākajā nozīmē. Turklāt vēl nemācēja ne aprakstīt autoavārijas, ne

sastādīt protokolus. Tās taču ir tīrās šausmas noskatīties, kā tāds astoņpadsmitgadīgs lauku jaunietis brīdī,kad kārtējo reizi pazudusi elektrība, mēģina regulēt satiksmi Ašha- badas centrā… Lētāk gan sanāk, ja irdarīšana ar kareivi nekā ar autoinspektoru. Tā ka - pieminiet manus vārdus - pienāks brīdis, un šo murguatcels. Un atkal valstij būs lieliska iespēja uzvārīties - domājat, jaunos posteņus varēs ieņemt tāpat? Nē,tie būs paklusām jāpērk - un pēc tam pirkuma nauda jāatpelna, protams, ar zizli, ar ko gan citu!"

Apsteidzot notikumus, var teikt, ka Ašotam izrādās pilnīga taisnība - pēc zināma laika valsts tiešāmpamana, ka ir kļuvis vēl daudz sliktāk, atgriežas pie vecās sistēmas un, cik nu zināms, parasta inspektoravieta maksā tūkstoš dolāru, virsnieka - ap pieciem tūkstošiem. Tikmēr pie sālsraču ugunskura tēma atkalmainās - izsunījuši ceļu policistus un izstāstījuši visus sev zināmos šausmu stāstus (kas tikai lieku reizipierāda, ka, tāpat kā anekdotes, arī ceļu policistu stāsti visā pasaulē klejo vieni un tie paši, mainot tikainacionālo kolorītu), vīri sāk runāt par visu reizē Par piedzīvoto ar Jok lidmašīnu, kura nav gribējusi lidotun kuras pierunāšanai no tuvākās mošejas pasaukts mulla. Par to, ka katram turkmēnim obligātijāparakstās vismaz uz vienu centrālo un vienu vietējo avīzi. Tiek gari un plaši apspriestas dažāduAšhabadas tirgu priekšrocības: izrādās, neko es tur vēl no tirgiem vispār neesmu redzējis - papildusKrievu tirgum tur vēl ir Tekiešu tirgus, Tašauzu tirgus, tolkučka, vairumtirgus, Džennet, Gundogar,Paitagt, Alemgošar… Te vislielākais zinātājs izrādās kazahs, kuram divos tirgos strādājot visa ģimene -sieva par pārdevēju, bērni - gan piepallgi, gan krāvēji (protams, oficiāli Turkmēnijā bērnu darbs iraizliegts).

Garāmejot sarunā tiek pieminētas ari valsts varas neizdarības, par kurām es, protams, visvairākspicēju ausis. Nav nekas daudz, bet vienalga - ko vērts ir kaut vai stāsts par Ašhabadas tuvumā uzbūvētomoderno papīrkombinātu, kam gadījusies viena sīka nelaime - laikus nebija padomāts par to, kur šajātuksnešainajā zemē ņemt izejvielas. Vai atkal - par Turkmenbaši sarunu ar medicīnas darbiniekiem:Vadonis vienkārši tāpat, cita starpā, bez jebkāda skaidra mājiena sarunas laikā ieminējies, cik glītiārzemēs izskatās neona ugunīs spīdošie veikali, bet medicīnas darbinieku vadība pakasījusi aiz auss un…drošs paliek drošs, medicīnas iestādes sākusi dāsni izgreznot ar neona uguņu virknēm. Ak jā, un vēl arīšeit tikpat dedzīgi kā Ašhabadā ar buldozeriem tiekot nošķūrētas mājeles pašā jūras malā - kautseptiņdesmitajos gados te piešķīra maziņus apbūves gabalus, bet tagad varas iestādes runājot par to, kacitādi nevarot piekrastē nodrošināt normālus sanitāros apstākļus. Patiesībā gan te visdrīzāk tikšot būvētašoseja uz prezidenta vasarnīcu…

Savukārt nākamā diena jau atnāk pilnīgi cita - ir jāstrādā, turklāt viesus vajadzētu dabūt prom nopriekšniecības acīm, kuru ierašanās komplektā ar pašu priekšniecību varot būt gaidāma ap pulkstendesmitiem vai vienpadsmitiem. Tā nu sāls ieguves procesa apskatei laika paliek pavisam maz, - parlaimi, gida lomā piesakās tas pats Ašots (vārds it kā liek domāt par Aizkaukāza izcelsmi, taču patssālsracis ir ar izteikti uzbekis- kiem sejas vaibstiem), kurš pirmām kārtām jau liek pie sirds, ka nekādāgadījumā mājās atvesto sāli nevajadzētu "svaigā", neattīrītā veidā likt pie ēdiena - būšot "problēmas arvēderu". Līdzi, protams, es varot paņemt - bet tikai kā suvenīru, ēst labāk nevajagot.

Kaut ko tādu es atminos arī no palasītajiem vēsturiskajiem apcerējumiem - piemēram, vienai nopirmajām krievu ekspedīcijām iznācis pavisam slikti: "Grunts izpētē atrasto sāli mēs iz- likām uz klāja,lai izžāvētu, un kuģa koks, cilvēks ar nelielu prātiņu, sasālīja ar to boršču komandai. Pēc divām stundāmvisa ekipāža saslima ar briesmīgu kuņģa vājumu…" Iespējams, tieši tāpēc, pārdzīvojis briesmīgoatgadījumu un vēl saskatījies uz drūmajiem krastiem, ekspedīcijas vadītājs nospriedis: "Uz visa iepriekšteiktā pamata atļaušos izdarīt secinājumu, ka uz Kara- bugaza līča piekrasti tāpat kā pašu līci nav nekādasvalstiskas intereses."

Bet - nekā nebija - gadu gaitā kļuva skaidrs (vai tā vismaz arī pašlaik tiek uzskatīts), ka nekādaspazemes straumes līcī nav, vienkārši Karabogazs "strādā" kā milzīga iztvaicējamā panna: ūdens šeitieplūst un izgaro, savukārt katrs Karabogazgolā no Kaspijas jūras nonākušais un te izgarojušaiskubikkilometrs ūdens šeit atstāj līdz 15 miljoniem tonnu sāls (pareizāk - dažādu sāļu sajaukuma).

Interesantākais, ka atšķirībā no citām pasaules malām, kur sāls ieguve ir sarežģīta lieta, te gandrīz visuizdara pati daba. Process nav tik vienkāršs kā aprakstītais "ieplūst, izgaro, paliek". Patiesībā katru rudeni,kad ūdens temperatūra Kaspijas jūrā pazeminās līdz 5-6 grādiem pēc Celsija, glauber- sāls (zinātniski -mirabilīts, kura lielo vērtību 20. gadsimta sākumā atklāja krievu akadēmiķis Nikolajs Kurakovs, liekotKara- bogazgolu romantiski nodēvēt par "Baltā zelta līci") kristālu veidā sāk nosēsties līča dibenā, bet,sākoties ziemas vētrām, tiek izmests krastā, kur to arī iespējams savākt ar buldozeriem vai vienkāršilāpstām un ķerrām.

Nu, bet ja tas nav paspēts, martā ūdens temperatūra atkal paaugstinās, un tad jūra savāc atpakaļ to, kocilvēks nav spējis paņemt. Savukārt cilvēks savas spējas šeit ir apliecinājis jau kopš divdesmitā gadsimtasākuma, kad Sanktpēterburgas rūpnieks Katiks Gubajevs saņēma licenci darbam Karabogazgolā undiezgan īsā laikā ieguva tūkstošus nātrija bezūdens sulfāta (tenardīta) tonnu. Savukārt pēc 1917. gadarevolūcijas dibināts trests Karabogazhim, kas sācis nodarboties ar glaubersāls ieguvi, turklāt izmantojotto pašu veco labo metodi - ar lāpstu un ķerru palīdzību. Toties pašlaik Karabogaza mirabilīts irnepieciešams aptuveni sešiem simtiem rūpnīcu visā bijušajā PSRS, kurp tā tiek nogādāta caurTurkmenbaši - Krasnovodskas -, Baku, As- trahaņas un Mabačkalas ostām.

Ašots savukārt kā uz būtisku sāls ieguves faktoru norāda uz Allāhu, kura griba tāpat kā valstsizdarības esot galīgi neizdibināma. Un tiešām: sākot ar 19. gadsimta beigām, Kaspijas jūras līmenisdaudzas desmitgades tikai pazeminājies un pazeminājies, tādēļ Padomju Savienības laikos tika nolemtssituāciju mainīt, ar speciāla dambja palīdzību Karabogazgolu vispār nosusinot. Tas arī tika izdarīts, unpagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Karabogazs pārvērtās par smirdīgu sāls purvu, taču tad šī tāsauktā "Kaspijas jūras regresija" beidzās - jūras līmenis atkal sāka celties, un ūdens sāka applūdinātpiekrastes rajonus. Tad dambī sākumā radīja atveri, bet 1992. gadā, kad jūras līmenis jau bijapaaugstinājies par diviem metriem (salīdzinājumā ar rādītāju septiņdesmito gadu beigās), šo būviuzspridzināja. Taču tas nelīdzēja - ūdens līmenis tikai ceļas un ceļas, jau apdraudot ne tikai nabagaBekdaša ciematiņu ar tā dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet arī visu sāls ieguvi, dzelzceļu, daudzus ceļusun pat dzelzceļa līnijas posmu. Izsakoties Ašota vārdiem, Allāhs te ņem, te dod - Arāla jūras faktiskivairs nav, bet Kaspijas jūra, kura savulaik arī skaitījās mirstoša, redz, atdzīvojas… Tā sacīt, nevisKaspijskoje more, bet Kaspijskoje gore…

Steidzoties prom pirms skarbās priekšniecības ierašanās, man vēl izdodas plastmasas kulītē paķertlīdzi pāris sauju šīs te brīnumainās glaubersāls, toties nesanāk ne aplūkot pasaulē vienīgo jūrasūdenskritumu - tāds dažus kilometrus tālāk patiešām esot, ne arī kārtīgi uzkāpt kādā no sašķūrētajām sālskāpām un palūkoties. Toties, lai cik tas būtu dīvaini, atpakaļceļā mēs ar Rašidu neuzduramies vairsnevienam pašam kontrolpos- tenim, un es paspēju laikā uz Ašhabadas vilcienu, lai sešsimt kilometrugarajā atceļā padomātu - ko tad te vēl tādu varētu sadarīt.

4. LIELA INFORMATĪVA LOZE Man te nevajadzētu būt. Es te nemaz nedrīkstētu būt. Galu galā manā Turkmēnijas vīzā sarakstīts

daudz kas, bet par Da- šoguzas - tāda paša nosaukuma velajata - centru tur nekas nav minēts. To manvienas dienas laikā paspējuši aizrādīt jau četri vietējie kārtības un likumības sargi, kam ienācis prātāpārbaudīt manus dokumentus, un katrs no viņiem tādējādi kļuvis bagātāks par trim līdz pieciem dolāriem,pārrēķinot vietējos manatus zaļajās amerikāņu naudiņās pēc melnā - adekvātā - tirgus kursa. Esmu patsavākts kopā ar bezgala raibu kompāniju pavēlā nakts stundā un no nelaimes biedriem uzzinājis, ka te navnekā ļauna un nekā personiska, - vienkārši kārtībsargiem aptrūcies naudiņas kādai īpaši steidzamaivajadzībai, un tad nu tiek grābts ciet ikviens pamanītais, no savāktās kompānijas pieprasot nelielu"izpirkuma maksu" un tad palaižot, lai staigā, kur acis rāda.

Bet ko var darīt, ja gribējās. Galu galā - lai cik tas būtu dīvaini, bet tik daudz interesanta lasīts paršo te kārtējo nekurienes viduci. Velajats atrodas vistālāk ziemeļos, visatpalikušākais visā valstī - betvienlaikus te saražo trešo daļu visas Turkmēnijas kokvilnas. Tā centrs deviņpadsmitajā gadsimtā radīts kāvienkāršs nocietinājums, un arī tagad te nav vairāk par pusotra simta tūkstošu cilvēku. Viņus - tos, kuri tenedzīvo, - var arī labi saprast, jo visu kaut kur pasaulē apciemoto nekurienes viduču vidū šis noteikti būtupelnījis vismaz vietu uz goda pjedestāla. Reti kur bezcerības atmosfēra ir gandrīz vai sataustāma unieelpojama reizē ar putekļiem un svelmi.

Ar ko tad vismaz Turkmēnijas mērogā tik slavena šī depresīvā pilsētiņa? Nu, pirmkārt jau ar to, kašejienes prostitūcijas problēmas vizītes laikā publiski pieminējis pats Turkmenbaši. Ar to, ka oficiāli gandaudzsievība Turkmēnijā ir aizliegta ar likumu, taču, kad šeit apglabāja vietējo prokuroru, klātesošie ardalītām jūtām vēroja, kā divas viņa atraitnes, kuras savā starpā draudzējušās un pat bērnus audzinājušaskopā, no ceremonijas padzen trešo, jo tā, lūk, bija apprecēta krietni vēlāk, daudz skaistāka un jaunāka. Arto, ka vietējā autoceltņu rūpnīca izlaidusi precīzi vienu autoceltni - par godu tās atklāšanai, zeķu fabrikanetālā ciematā strādā ar desmito daļu jaudas, bet cauruļu rūpnīcai izbeidzies metāls, un tās būvniecībasiniciators, kā jau tas Turkmēnijā pienākas, godīgi "atsēž", savukārt sezonālie uzņēmumi - kokvilnaspārstrādes kombināts un vēl pāris fabriku - strādā dažus mēnešus gadā, un tas no rūpniecības ir viss.

Vieta slavena arī ar to, ka divdesmit kilometru ceļā no šejienes uz Gerogli pilsētciematu visasceļmalas ir sētin nosētas maziem piemineklīšiem bojā gājušajiem. Ar to, ka vietējā cienījamāpedagoģiskā skola nosvinējusi jau astoņdesmito jubileju, taču par vismaz vienu no tās mācībspēkiem -vīrieti - visi saka, ka tas nu savu pieticīgo posteni noteikti nopircis: lai dabūtu pie viņa labu atzīmi, lieladaļa audzēkņu visus rokdarbus gluži vienkārši… nopērk tirgū. Ar to, ka vietējās skolas direktors dzīvojisar septītās klases skolnieci, viņa ir stāvoklī, mēģinājusi sadedzināties, bet nu ārstējas slimnīcā arsmagiem apdegumiem, bet direktors arestēts. Arī ar to, ka tieši šajā pasaules nomalē vietējās nodokļuinspekcijas pārstāvis kopā ar policistu apstaigājis visus pilsētas preses kioskus un informējis, kādusizdevumus drīkst un kādus nedrīkst tirgot, - un nevēlamo vidū izrādījies pat žurnāls Burda, kurā redzamāsmodeles bijušas nepietiekami apģērbtas. Un arī ar to, ka visi zina - šeit (un ne tikai šeit) skolotājiemregulāri veic asins analīzes, lai atsijātu narkomānus, taču tāpat visi zina, ka arī analīžu rezultāti irnopērkami.

To visu man pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien pastāsta jau Ašhabadā un Turkmenbaši -Krasnovodskā, un kā gan vairs necensties nokļūt tik visādā ziņā ekstrēmā vietā? Un vieta jau no pirmābrīža neliek vilties. Vietējās viesnīcas prusaki savus Turkmenbaši radiniekus uzkostu brokastīs, RAFiņššeit ir gandrīz vai luksusmašīna, ielu segums acīmredzot klāts reizē ar deviņpadsmitā gadsimtanocietinājuma tapšanu un kopš tā laika nav aiztikts - nu, varbūt vienīgi daži gabaliņi izmantoti, laipalabotu grūstošās padomjlaiku mājas. Jā, un arī ceļš uz šejieni neliek vilties: varianti tāpat kā citviet irdivi - piecarpus simti kilometru ir nobraucami ar vilcienu vai arī deviņās, desmit stundās pa briesmīgu

šoseju. Vilcienu es šoreiz neizvēlos - ko pēc tam nedaudz nožēloju, jo zinātāji stāsta, ka jauno dzelzceļuno Ašbabadas uz Dašoguzu noteikti būvējuši celtnieki, kam galvenās mācības bijušas Ruhnamas apguvē.

Pirms tam no Ašhabadas uz Dašoguzu varēja nokļūt, braucot caur Turkmenabatu, Bairamali ungabaliņu Uzbekijas teritorijas, - ceļš bija garāks, taču sliedes liktas vēl padomju laikos. Toties jaunaisTurkmēnijas "zelta laikmeta" sliežu ceļš sanācis šķībs un greizs, turklāt uzmeistarots tā, ka laiku pa laikamto aizputina klejojošās kāpas, jo vietumis uzbēruma kā tāda faktiski nav. Tad nu atkarībā no situācijaspārbāztais - jo ir krietni lētāks nekā autobuss - vilciens ik pa laikam apstājas, speciāli līdzpaņemtiekareivji ar lāpstām attīra sliedes, un ceļš turpinās - tiesa, plānoto piecpadsmit stundu vietā jūs mierīgivarat braukt arī visas trīsdesmit, iztiekot ar katram pasažierim izsniegtajām divām ūdens pudelēm(sastāvam ir divpadsmit nevis Krievijā, bet gan Ķīnā ražoti vagoni, kuriem aizmirsies piekabinātrestorānvagonu!.

Savukārt braukšana pa šoseju ir zaudējusi savu galveno izklaidi - iespēju iegriezties Darvazaskafejnīcu un čaihanu ciematiņā pašā Karakuma vidienē, kurš pastāvēja tieši un tikai tāpēc, lai pakalpotugarāmbraucošajiem ļaudīm. Nu tā vietā maz kas atlicis, - braucēji man stāsta, ka miniciematiņš iznīcinātspēc paša Turkmenbaši pavēles: it kā neesot bijis pietiekami glīts, it kā tā iemītnieki uzskatījuši, kakrietnas ceļamaizes sastāvdaļa noteikti ir ne tikai tēja, arbūzs un kādas uzkodas, bet arī vieglās narkotikas- anaša un tirjaks. Tiesa, tagad te kaut kur esot tāda jokaina būve kā pazemes čaihana, taču, tā kā mēs caurDarvazu braucam naktī, autobusa pasažieri diezgan lielā vienprātībā nobalso, ka apstāties nav vērts, -galu galā, pilnīgi pietiek jau arī ar kontrolposteņiem uz ceļiem (kuru gan kādreiz esot bijis krietni vairāk,pat ik pēc kilometriem piecdesmit).

Savukārt es pats redzu, ka Dašoguza varētu būt slavena arī ar saviem tirgiem. Ne tikai tāpēc, ka nekācita te īsti nav un ap tirgiem grozās visa dzīve, bet arī tāpēc, ka tādu te ir veseli četri un visi ganavēsturiski - Akbazārs, Baibazārs, vēl arī Nigmats un Šorbazārs: pēdējais gan ir vairumtirgus un īsti strādātikai svētdienās. Nopirkt te, protams, var visu - pat Ašhabadā neizpirktās trešā svaiguma gliemenes unautovadītāja apliecību par 150-200 dolāriem. Arī ieraudzīt - pilnīgi visu: piemēram, ka arī ķerra tirgū irlabs pelnīšanas instruments, - ar to desmitgadīgs knēvelis (kam patiesībā var būt arī visi piecpadsmit)var, teiksim, vest tirgus apmeklētāju somas līdz taksometram vai autobusa pieturai: tiesa, šis tasjāsamaksā ķerras iznomātājam, taču dienā pāris dolāru sanāk, un tas šeit nav maz. Pie tirgus piebraucautomašīna - un bariņš bērnu metas piedāvāt savus pakalpojumus, - viņi ir gatavi gan panest iepirkumumaisus, gan nopirkt un pienest klāt cigaretes, dzeramo.

Tieši Baibazārā, kas skaitās lielākais un "solīdākais" no Da- šoguzas tirgiem, es iepazīstos arMuhammedu. Salīkušais on- kulītis ar ieplīsušām brillēm ir viens no visās pasaules malās atrodamajiemneskaitāmajiem tirgotājiem, kas pa stūriem mēģina pārdot kaut kādus nesaprotamus sīkumus, - nekad navbijis skaidrs, kas un kāpēc no viņiem tos varētu nopirkt, bet laikam jau kāds tiešām pērk. Tiesa, pat uzkopējā fona onkulīša pārdodamās mantiņas izskatās ne īpaši iekārojamas - lodāmurs, kaut kādaspadomjlaiku novelkamās bildītes, pāris baloniņu, arī padomju pildspalva, diegu spolītes, vēl kaut kastamlīdzīgs, vārdu sakot, viss kopā labākajā gadījumā varētu vilkt uz latiem trim četriem, ja nu pēkšņinotiktu brīnums un atrastos kāds pircējs.

Taču pircējs neparādās ne sitams, savukārt man tieši ir parādījies caurmērā reizi mēnesī uznākošaisneargumentētas un nepamatotas cilvēkmīlestības uzplūds, - varbūt tāpēc, ka šejienes kopējā nomācošāatmosfēra nevar neatrast ceļu uz iebraucēja eiropieša dvēseles sentimentalitātes un melanholijasapcirkņiem. Tā nu es skatos, skatos uz onkulīti un nevaru saprast, ko iesākt: kaut kas aizkustinošajā stāvāliek domāt, ka vienkārši tāpat iespiest saujā kādu vidēja izmēra naudiņu - tas netiks ne saprasts, nenovērtēts, ne atbalstīts. Nopirkt visu uz vaskadrānas gabala izlikto mantību, - tas pats. Beigu beigāsneatliek nekas cits kā izmantot veco labo kara viltību - doties klāt ar vārdiem, vai cienījamais kungs, kuršacīmredzami izskatās pēc šejienieša, nebūtu tik laipns un neatvēlētu kādu brīdi sava laika, lai pie kādaskafijas tases un vēl kaut kā ēdama neatbildētu man, neko nesaprotošajam iebraucējam, uz pāris

jautājumiem par Dašoguzas pagātni, tagadni, kazi, ari nākotni.Cienījamais kungs, ar pretdabiski veiklu kustību visu izlikto mantību sasējis vienā mezglā, tiešām arī

neatsaka, un jau pēc minūtēm piecām mēs sēžam tuvējā čaihanā, kuras atšķirība no padomjlaiku ēdnīcas,manuprāt, ir tikai viena, - ēdnīcā noteikti bija krietni tīrāks. Viss pārējais ir tieši tāpat - graņonkas,alumīnija karotes, žāvēto augļu kompots, kotlete, kurā maize nav pat lāga samalta. Taču ne jau ēst esmušurp atnācis, - un ātri vien izrādās, ka visādi citādi esmu izvilcis lielo informatīvo lozi. Muhammedstiešām ir dzimis un audzis dašoguzietis, kurš šeit nodzīvojis visu savu mūžu, ja neskaita tepat kaut kurtuvumā atsēdētos sešarpus gadus (tā arī nesaprotu, vai cietums atrodas pašā Dašoguzā vai kaut kur netāluno pilsētas). Jā, un vēl viņam ir neārstējama slimība, cik noprotams, pēdējā stadijā, toties nav nevienaradinieka, līdz ar ko arī bail vairs nav ne no kā un ne par ko.

Par cietumu mēs - jau pārcēlušies uz Muhammeda līdz absolūtam melnumam nolaisto dzīvoklīti kautkur pilsētas nomalē, palēnām drūpošā divstāvu ķieģeļu mājā - arī sākam runāt. "Mēs" - tas ir ļoti nosacīti,jo galvenais stāstītājs, protams, ir Muhammeds, savukārt es sarunā piedalos tikai ar pamudinošiem "aga"un "ugu", pie sevis klusībā prātojot, kā tas tā gadās, ka visur, kur es aizceļoju, parādās kāds, kam nav nebaiļu, ne bremžu stāstīt par savu dzīvi absolūtam svešiniekam, kam taču, visticamākais, tas viss ir dziļivienaldzīgs un kurš, visticamākais, jau pāris dienu pēc aizbraukšanas to visu būs aizmirsis uz mūžīgiemlaikiem. Lai gan nē - nedomāju, ka Muhammeda stāstīto tik vienkārši var aizmirst: laikam vēl nekad navgadījies dzirdēt cilvēku, kurš tik ļoti ienīstu savas valsts saimniekus, - un kuram uz to patiesībā būtupilnas tiesības.

* * *"Cietums, cietums. Zini, ir tādas smieklīgas krievu grāmatiņas mīkstos vākos, vesela sērija, saucas

laikam Zonas apdedzinātie vai kas tāds. Pāri netīšām izlasīju. Tiešām smieklīgi, ko krievi uzskata parnežēlību un sadismu cietumos. Lai gan saprotu. Viņi nav bijuši pie mums. Pie mums runā, ka cietumāpaspējis pabūt katrs trešais turkmēnis. Tā varētu būt - mums ir valsts kā cietums, un šajā cietumā vēl irsavs īpašais cietums. Un visi zina, kas šajā lielajā cietumā ir priekšnieks.

Smieklīgi ir tas, ka visādi cilvēktiesību aizstāvji vēl strīdas, vai pie mums cietumos spīdzina vainespīdzina. Atraduši priekšmetu. Pie mums visi zina, ka spīdzina. Droši vien arī trīsgadīgs bērns to jauzina. Parastajā zonā bez vajadzības nespīdzina - ja tu ko nogrēkojies, tad jā, bet citādi nav jēgas. Spīdzinaizmeklēšanā. Vai arī lai izklaidētos. Elektrodus var pieslēgt visur, un izjūtas būs atšķirīgas. Var, piedod,pie dzimumorgāniem, var pie ausu ļipiņām. Var tā - vienu pie auss, otru vienkārši iebāž sievietei krūšturi- un viņa pēc strāvas pieslēgšanas smieklīgi krīt ar visu krēslu. Var arī vispār bez elektrības, ja tā atkal iratslēgta kā parasti. Tu nokriti, tev virsū uzliek krēslu, tā ka tu atrodies starp tā kājām, tad tev novelkzābakus - un ar koka nūju pa papēžiem, pa papēžiem. Var likties, ka papēži ir izturīgi. Patiesībā sāpes irneiedomājamas.

Vēl smieklīgi - krievu grāmatās raksta, ka zonā nelegāli ienes telefonus un ko tur vēl. Kāpēc lai mūsuzonās kāds ienestu telefonu? Kāpēc? Ja tev ir nauda, tu mierīgi samaksā zonas zampo- ļitam un ej zvanītno viņa telefona. Kāpēc tev vajag aicināt kādu sievieti uz satikšanos, ja cietuma pirts naktī pārvēršas parbordeli? Vai arī bibliotēka, ja Serdars tagad bibliotēkas nav slēdzis arī cietumā. Kad vēl biju tur,bibliotēka bija - arī dažas grāmatas bija, ne tikai viņa Ruhnama. Un viss tur ir tirgus - visu tu vari nopirkt,visu tu vari pārdot. Un tas pats turpinās arī pēc zonas. Tev vajadzētu pabūt pie zonas atbrīvošanas dienā.Tad tur ir īstais tirdziņš. Tur ir sievietes, daudzām no kurām vienkārši nav kur iet. Tā ir prece, irpārdevēji un pārdevējas, un klāt ir arī pircēji. Visādi pircēji - uz kādu nakti, uz kādām stundām, varbūt uzilgāku laiku. Vari pārdoties pati. Ja tu zonā esi palikusi par kaut ko parādā, neuztraucies - tevi pārdos unpar parādu varēsi nebēdāt. Ko dara priekšniecība un policija? Piedalās, protams.

Prostitūcija… Tu domā, mūsu nelga Serdars neko nezināja par Dašoguzas prostitūciju, uzzināja uniekliedzās? Var jau būt, ka nezināja - viņš vispār neko nezina, kas valstī notiek. Ja zina, tad tikai tāpēc, kapats visur kur piedalās. Visā pasaulē turki ir nabagi, kas mēģina izsisties. Pie mums, Dašoguzā, galvenie

bagātnieki ir dalnoboiščiki - turku tālbraucēji, kas brauc pēc mūsu kokvilnas, ko mēs paši nejēdzamapstrādāt. Aizej uz austrumu daļu, kur stāv viņu mašīnas, tu redzēsi, kas tur notiek. Nekad pasaulē vēl tānav bijis, ka mūsu, musulmaņu, Austrumu sabiedrībā vecāki kļūst pat bērnu suteneriem. Bet tur - mierīgi,pats redzēsi. Visi vecumi, visi izskati, cenas - pat no dolāra, ja prostitūta ir narkomāne. Ko nu tur pilsētā,- pat laukos pie mums kritušās sievietes vairs nepadzen no mājām. Saka - lai tik pelna.

Un skolnieces arī. Protams, kāpēc lai nebūtu skolnieces. Es pats kādreiz biju skolotājs, kamēr manvisu neatņēma. Es to negribēju pieļaut, bet jau tad, deviņdesmito beigās, ģimenēm viss bija skaidrs -kāpēc meitenēm vispār vajadzīga skola? Viņas māk skaitīt, lasīt, rakstīt, runāt gan turkmēniski, gankrieviski… Brīvlaiks klāt, ko darīt - laist uz nometni, lai tur staigātu ierindā? Nē, tad labāk sūtīt uz tirgutīrīt zivis. Tu zini, mums ir speciāls likums - Par jaunatnes tiesību un darba garantijām. Kad es vēlstrādāju skolā, mums to lika gandrīz no galvas mācīties. Tur īpaši pieminēts - nav pieļaujams, kanepilngadīgu bērnu darbs traucētu mācībām skolā. Nav, protams. Bet ko darīt - iet uz skolu vai uz tirgu,kur var nedaudz nopelnīt? Kokvilna aug - tā ir jāravē; jāvāc. Drausmīgi smags darbs - bet kurš to darīs?Tad vēl govju, aitu, kazu ganīšana - vispār jau labāk ganīt lopus nekā locīties kokvilnas laukā. Tad vēlzīdkāpuri - tiem vēl zari jāsagriež, citādi nekas no kūniņām nesanāks. Loģiski, mācīties nesanāk laika. Pēcskolas - ko darīt? Reku, turku šoferi.

Un arī ar šādu pelnīšanu vien jaunai mājai nesanāk, pat ja pelnītu visa ģimene. Un tāpēc ir narkotikasun kontrabanda. Ja to nebūtu, nekādas Dašoguzas jau sen vispār nebūtu. Kā tu domā — ja visa rūpniecībastāv, ja nekas netiek ražots, tad kāpēc simt četrdesmit tūkstoši cilvēku tomēr ir paēduši un apģērbti? No kāviņi pārtiek? No kā viņi pelna? No Ruhnamas lasīšanas? Oficiāli mums nav noziedzības, un, ja tu aizej uztirgu vai izej uz ielas, tu arī redzi, ka noziedzības nav. Tu redzi sievietes, kam pilni maisiņi ar manatiem,un neviens viņas neaiztiek, un tu domā, ka noziedzības nav. Bet noziedzība ir - vienkārši tā ir padarītaneredzama, bet visi zina, ka tā ir. Un visi izliekas to nemanām. Oficiāli mums noziedzība parādās tikaitad, kad Serdars paziņo to televīzijā vai avīzēs. Jā, tad ir.

Tu zini, bija pat tā, ka Deutsche Welle publiski paziņoja, ka Turkmēnija esot vienīgā valstspēcpadomju telpā, kur esot oficiāli atļauta daudzsievība. Tā, protams, oficiāli nav. Bet vainīgs ir mūsustulbais Turkmenbaši. Tikko viņš stāsta par kāda korumpētā ierēdņa vai politiķa sliktajiem darbiem, viņšnoteikti piemin arī viņa sievu skaitu - un ne tikai skaitu, bet ari vārdus un uzvārdus. Un vēl visu ko rāda -konfiscētu juvelierizstrādājumu maisus, simtus paklāju, naudas paciņas. Pirmais mums bija mūsu pašuvelajata bijušais hjakims, Kakamirats Annagili- džovs vārdā: mūsu Serdara iztapoņa ģenerālprokurorepubliski nosauca visas četras viņa sievas. Hjakims - tas ir tā kā gubernators Krievijā. Tad bija vēl tādsSapars Jeldaševs - viņam nosauca veselas sešas sievas. Tā ka no otrās un trešās sievas statusa pie mumsneviens - neviena - vairs nekaunas.

Bet mūsu uzkrāsotais gailis jau nu par sievām labāk būtu paklusējis. Visa Turkmēnija taču runā parto, kā saimnieki atlasa jaunas meitenes savām vajadzībām. Turkmenbakaleja, Turkmen- intorg,Turkmenkņigotorg, Turkmenjuveļirtorg - tās visas ir mūsu saimnieciskās apvienības. Visas meklē glītasmeitenes - un noteikti turkmēnietes - savām vajadzībām. Bija mums tāds tirdzniecības un patērētājukooperācijas ministra vietnieks Sa- hatmurads Karadžajevs - laikam arī sēž tagad, kaut ko neizdarījaNijazovam pa prātam. Oficiāli - meklē oficiantes darbam. Neoficiāli - skaidrs, ar ko viņām jānodarbojas.Kad kļūst par vecu vai par resnu, tad tiek palaistas mājās, pie vecākiem, apkaunotas. Bet ar dāvanām.Viena gan pat esot sadedzinājusies. Mūsu bijušais vicepremjers Šihmuradovs bija kaut kur ārzemēsstāstījis, kad jau bija kļuvis par nevēlamo, - ka patiesībā Nijazovam notiekot Visturkmēnijas meiteņuatlase. Ka meitenes tiekot vestas pat no Indonēzijas, ka par prezidenta aparāta oficiantēm un sekretārēmnoformēts viss sieviešu deju ansamblis Mendžli…

Bet meitenes iet - ko darīt, ja darba nav. Skolā nav bijis laika mācīties, pēc skolas darba nav. Atlieksēdēt mājās un gaidīt vīru, nodarboties ar prostitūciju, iet uz tirgu vai tirgot narkotikas. Jo nekas citsneatliek. Narkotikas - tur viss sākas ar mazu sapnīti. Izremontēt dzīvokli, nopirkt televizoru un sadzīves

tehniku, atpirkt no armijas brāli - un beidzas ar cietumu un tirdziņu pēc iznākšanas no cietuma. Sēdētmājās un gaidīt vīru - tu zini, cik grūti pašlaik Turkmēnijā atrast vīrieti - stabilu, nodrošinātu, kurš vēl navnarkomāns un nav valsts darbā, jo valsts darbs - tas šeit vienmēr ir bīstami? Pirms kāzām līgavas vecākiobligāti prasa izziņu - bet to taču var nopirkt. Tāpēc, redzi, situācija ir tāda, ka sievietēm pēc trīsdesmit,pat labi situētām, neatliek nekas cits kā kļūt par precētu vīriešu mīļākajām. Pēc būtības otrajām sievām.Nav runa par vienkāršu pārgulēšanu, bet par kaut ko vairāk - tik maz pie mums ir palicis normālu vīriešu.Smieklīgi, ka es vainoju valsti? Bet kas cits? Kas var, tas aizbrauc, daži iztur uz vietas un izdzīvo kācilvēki, bet lielākā daļa - viss viņiem ir vienalga. Gan pašiem, gan bērniem. Ziņoja te - Kun- jaurgenčasetapā pašnāvību izdarījis ceturtās klases skolnieks. Kāpēc? Tēvs - narkomāns, bijušais ekskavatorists,kas pazaudējis darbu un jaunu nav atradis, bērns mirst badā, vācis paliekas kokvilnas laukos, māsu tēvspārdevis tāliem radiniekiem - par miljonu manatu. Tas sanāk - dažiem desmitiem dolāru…

Visu šeit var nopirkt. Pie mums ir īpašs krāšanas paveids - krāšana kukulim. Viss pie mums irpērkams un pārdodams - arī izglītības sistēmā. Atestātam viena cena, bērnudārza vadītājas postenim -cita. Mums bija viens robežsardzes priekšnieks, kas beigās oficiāli tika atlaists par "žūpību unaugstprātību", un viņa vietā ielika vienu ar teātra augstskolas izglītību. Kā tu domā - kā citādi viņš tur tika,ja ne par kukuli? Protams, par kukuli.

Vienīgais, ko pie mums īsti nevar par kukuli, tas ir - iestāties augstskolā. Kā tā? Nē, kukulis tur arī irsvarīgs, bet vēl svarīgāka ir tautība. Ir viena pareizā tautība - turkmēņi, un ir visas pārējās nepareizās -uzbeki, korejieši, kazahi, krievi. Un tad ir tā, ka turkmēņu vidū tiek rīkots kukuļu iestājeksāmens —iestājas tas, kurš vairāk samaksājis. Pārējiem neko atpakaļ neatmaksā. Bet, ja tev ir nepareizā tautība, patkukulis var nepalīdzēt - arī liels kukulis. Tad Ruhnamu tu no galvas vari zināt - arī nepalīdzēs. Kamēraugstskolā bija iestājeksāmeni, vēl kaut ko varēja mēģināt darīt. Tagad nav iestājeksāmenu, tagad irpārrunas.

Iestājeksāmenu vērtējumu tu vari pārsūdzēt, bet pārrunu rezultātu nevari. Nu, bija pārrunas, unpārrunās tu neatstāji labu iespaidu. Un viss.

Eksāmeni… skola… Tā viņi man visu atņēma. Es iebildu - par sīkumiem, neko jau lielu. Tikai kadviņi kļuva pārāk bezkaunīgi. Teicu - tā īsti nevar. Teicu - nevajadzēja man tā teikt - ka rakstīšu sūdzībuSerdaram. Nevajadzēja man tā teikt, nevajadzēja man tā darīt. Atbrauca no Ašhabadas komisija. Līdz tames skaitījos labs skolotājs. Tu zini, kā pie mums ir - lai saņemtu labāku algu, ir vajadzīga laba, augstakategorija. Lai saņemtu kategoriju, vietējā avīzē jānodrukā kāds savs zinātniskais darbs. Zinātniskie darbimēdz būt tikai viena veida - slavas dziesmas Lielajam Vadonim. Neko darīt - tā pie mums jādzīvo. Vēlvairāk - saņēmu pirmo kategoriju, braucu uz Ašhabadu apstiprināt. Apstiprināja. Sieva priecīga, bērni jaulieli, bet tie arī.

Un tad - komisija. Nevajadzēja man rakstīt nekādas sūdzības, bet, zini, reizēm viss ir pār mēru. Vairsnevar nerakstīt un neprotestēt. Kad viena skolniece pakārās… Direktora dēļ. Un tu neko nevari izdarīt -prokuratūra ir nopirkta, bet skolas direktors - tā ir vara. Vietējā izglītības pārvaldē ierindas skolotājupieņem tikai reizē ar direktoru - tātad jebkādas sūdzības par direktoru atkrīt. Un tad tu aizraksti uzAšhabadu, atbrauc komisija, bet kas interesē komisiju? Vai vajadzīgajā daudzumā ir Ni- jazova portretiun Ruhnamas citātu plakāti, vai skolotāji staigā tautas tērpos, vai logiem ir aizkari. Bija portreti, bijaaizkari. Viss kārtībā. Kā jau pie mums - medicīnas skolā galvenais ir Ruhnamas studijas, skolas telpuremonts, gatavošanās parādēm, disciplīna, bet mācības - tas nu tā. Komisija aizbrauca, nevienu nesodīja,neko neatklāja, notērēja direktora un vadības naudu. Bet mani, protams, neviens neaizmirsa.

Sākās viss pa mazumam. Skolas remonts brīvlaikā, kad dārziņā būtu jāstrādā - Muhamined, uzpriekšu! Atestācija - ai, Muhammed, ko tik slikti. Skolniekus "uz kokvilnu" vairs nedzen, bet skolotājus.Parasti var savā vietā sūtīt aizvietotāju, bet Muhammedam neļauj. Sestdien, svētdien - atkal kokvilna.

Kokvilna - tas nozīmē, ka dienā noteikti jāsavāc piecdesmit kilogramu, par kuriem valsts tev kādreizsamaksās piecsimt ma- natu par kilogramu. Kopā par dienu sanāks vairāk nekā dolārs…

Protams, viss bija skaidrs, bet es kaut kā vēl turējos un ne- ļāvos. Tad skaidri pabrīdināja -Muhammed, ej projām, pravietis tev nepalīdzēs, kaut arī tu esi viņa vārdā nosaukts. Un tad beigās - jā,protams. Sākumā mēģināja atrast iztrūkumu, ka es ķīmiskos reaktīvus zogot. Neatrada - es trūkstošosvienmēr par savu naudu pirku. Bet tad beidzot izdomāja - es esot saistīts ar opozīciju. Ar "politiskajiemteroristiem", kas domājot kaitēt mīļajam Sordaram. Un - viss. Kā ar slotu aizslaucīja. Nekādupierādījumu, tikai ziņotāja liecības - un viss. Sešarpus gadu no zvana līdz zvanam. Iedeva maz, bet totiesnekādas amnestijas, nekādas soda mīkstināšanas, fa tu pie mums esi "politiskais", turklāt vēl inteliģents, tunosēdēsi visu piespriesto.

Nosēdēju. Protams, viss pagalam. Sievu nepiespieda izšķirties - sieva vienkārši nomira. Bērniatteicās - jo ir taču jāstrādā, jādzīvo, ko darīt. Visi saprot. Dīvaini vienīgais - par dzīvokli mīļā valstskaut kā bija aizmirsusi. Iznācu - skatos: joprojām ir, joprojām skaitās mans ar sievu. Droši vien tāpēc, kauz sievas vārda bija, bet piespiest likt izšķirties no briesmīgā opozicionāra viņi nepaspēja. Nu, pašivainīgi.

Zini, smieklīgi, ka tieši cietumā es arī pievērsu uzmanību opozīcijai. Kam tur bija no krievurevolucionāriem "manas cietuma universitātes"? Vai rakstniekiem? Neatceros. Smieklīgi - kādi nu mumste opozicionāri. Vai nu tādi, kas sēž Maskavā vai kur citur un nemaz nezina, kas pie mums notiek, vai arītādi, kas sēž pie mums un pa īstam sēž, un ļoti labi zina, kas notiek, bet viņi dienas gaismu bez rūtīmneredzēs vēl pa divdesmit, divdesmit pieciem gadiem. Nāves soda mums vairs nav, bet divdesmit gadu -tas ir tā normāli. Bet citādu opozicionāru vairs nemaz nav.

Maskavas opozīcija - tas ir vienkārši smieklīgi. Viņi spēj tikai muļķīgi lamāties - re, Nijazovs esotkrāsots gailis, šizofrēniķis, plānprātiņš, maniaks. Es domāju, viņi ir arī tie, kas izdomā stulbas unnesmieklīgas anekdotes. Tās, protams, ir atbilstošas valstij, bet tomēr… Nu, piemēram - "GrāmatāRuhnama Turk- menbaši apmierināti piemin, ka pravietis Noa pēc nacionalitātes bijis turkmēnis. Starpcitu, pēdējie paleontoloģiskie izrakumi rāda, ka arī dinozauri cēlušies no turkmēņiem." Tev smieklīgi?Man ne.

Vai atkal šitāda - tā man pat ir pierakstīta, lai gan nevajadzētu tādas lietas pierakstīt - ja es vēl nokaut kā baidītos: "Turkmēnijas hronika. Atbildot uz Amerikas atteikumu priekšlikumam nosaukt MarsuTurkmenbaši tēva vārdā, Turkmēnijas valdība pieņēmusi rezolūciju par līdzekļu piešķiršanupakāpeniskas kosmosa apgūšanas projektam Turkmēnijas zinātnieku vadībā ar kodēto nosaukumuSnickers. ASV valdība ātri reaģēja un atbalstīja šo lēmumu. Situācijas noregulēšanas un saspringumamazināšanas vārdā starp abām pusēm tā deva solījumu piešķirt veselu kasti eksperimentālo parauguTurkmēnijas zinātniekiem. Pats Turkmēnijas galva uzstājās vietējā televīzijā ar paziņojumu: "Turkmēnijaiarī ir tuksneši un kāpas - un ne sliktāki kā viņiem uz Marsa… un mēs vēl parādīsim Amerikai turkmēņumāti!!!""

Nav smieklīgi… Un tāda ir tā mūsu opozīcija - nav pat smieklīga. Nožēlojama. Neko nevarēja unnegribēja darīt, kad Nijazovs nāca pie varas. Domāja - paņems līdzi. Visiem nepietika labumu, tad nuizdomāja būt opozīcijā un brēkt par demokrātiju. Nekāda demokrātija viņiem nav vajadzīga - vienkāršigribas tikt pie kumosa un atspiest tos citus. Un arī tad nekas nemainīsies. Un tautai vienalga - tauta saprot,ka tai tāpat nekas netiks. Pie vieniem netiek, pie otriem netiek - tiek tikai solījumi, ka viss būs labi, kavajag drusku paciesties. Tā visi ciešas - un ne uz ko jau patiesībā sen necer. Lai gan kādi varbūt vēl arīcer.

Tu esi dzirdējis par mūsu izcilāko politisko opozicionāru? Bija mums tāds vicepremjers BorissŠihmuradovs, kurš tagad ir mūsu galvenais opozicionārs un sēž cietumā. Ne jau vienmēr viņš bijaopozīcijā. Viņš bija savējais. Viņš bija tas, kurš izdomāja, ka Turkmēnija būs absolūti un pilnīgi neitrālavisur un vienmēr. Viņš patiesībā bija tas, kas radīja Nijazova kultu, viņš arī izgudroja šo saukli Halk,Vatan, Turkmenbasi - Tauta, Dzimtene, Turkmenbasi. Tur es opozīcijai piekrītu - tas ir vienkāršipārtaisīts Hitlera Ein Volk, ein Reich, ein Fьhrer. Es vēl labi atceros, kā pirms gadiem desmit viņš

Ļiteraturnaja gazeta - tolaik krievu avīzes pie mums vēl brīvi varēja nopirkt - meloja uz nebēdu. Viņamprasīja, vai taisnība, ka Turkmēnija pārvērtusies par hana valstību, kur tiek pārkāptas cilvēktiesības, unviņš atbildēja: "Tie ir apvainojumi bez pierādījumiem, tas ir aizskaroši, tā ir nekaunība un parasti meli."

Pagāja daži gadi - un Šihmuradovs jau bija opozicionārs un no Krievijas stāstīja, kā Nijazovsmēģinot pārvērst Turkmēniju par savas prezidenta pils pagalmu. Kāpēc tā sanāca? Droši vien gribēja pardaudz nozagt. Vai arī atradās cits favorīts, kas viņu nostūma malā. Jo, redzi, visu ko var runāt parNijazovu, bet viņam nekad nav bijis sava klana. Viņš vienmēr ir bijis tāds vientuļais vilks, kas visu laikuir viens pats un paliek pie varas tāpēc, ka spēj visus pārējos visu laiku pakļaut un sarīdīt, un laiku palaikam nomainīt. Tāpat kā Staļins savus visus augstos čekistus, - mūsējais neizskatās pēc Staļina, bet tā irtā pati suga, tā pati suga.

Un tad Šihmuradovs galīgi sajuka prātā un atgriezās. Es nezinu, uz ko viņš cerēja. Tas bija tajā laikā,kad pret Nijazovu it kā notika atentāts, lai gan nekāda nopietna atentāta tur nebija. Tīra imitācija. Kaut kasuzšāva pa vienu no korteža mašīnām. Bet Nijazovam to tik vien vajadzēja. Viņš izdarīja vienkārši - viņšarestēja Šihmuradova radiniekus, un pašam Šihmurado- vam nācās padoties. Protams, pēc tam viņš visāatzinās - atentātu esot organizējis, protams, kopā ar citiem atentāta organizētājiem dzīvojis amorāli,lietojis narkotikas, neesot viņi apzinājušies, ka Turkmenbaši ir turkmēņu tautas svētītā dāvana. Patelevīziju raidīja "grēksūdzes" ierakstu - varu no galvas nocitēt: "Opozīcija - tas ir noziedzīgs grupējums,mafija, mūsu vidū nav neviena normāla cilvēka, mēs visi esam niecības. Es pārāk vēlu sapratu, kaprezidents Saparmurats Turkmenbaši - tā ir velte Turkmēnijai no augšas."

Protams, ka pēc tam Šihmuradovs iesēdās un sēdēs droši vien līdz mūža galam, ja nekas šeitnenotiks. Redzi, vari ņemt sev - tādas lietas pie mums drīkst glabāt. Tā ir mūsu avīze Neitrālā Turkmēnija- redzi, publikācijas tieši kā padomju laikā. Noziedznieki likuma priekšā. Kādreiz bija Višinskis, kasrunāja par tautas ienaidniekiem, tagad ir Turkmēnijas ģenerālprokurore, viņu sauc KurbanbibiAtadžanova. Opozīcijas anekdotes nav anekdotes, šī ir anekdote - tā pie mums amatpersonas uzstājasvaldības sēdē Lasi vien pats:

"Saskaņā ar barbariskā atentāta uz mīļotā Serdara dzīvību organizatoru un izpildītāju nodomu šāgada 25. sandžarā šim notikumam vajadzēja izsaukt tautā bailes un bažas, jukas augstākajos varasešelonos. Paldies Dievam, noziedznieku melnajiem nodomiem nebija lemts īstenoties. Visaugstaispasargāja un saglabāja mīļoto Prezidentu Lielo Saparmuratu Turkmenbaši. Tautas bezgalīgā cieņa unmīlestība pret dārgo Serdaru, mīļotā Saparmurata Atajeviča politiskā griba, viņa izlēmība un uzstā- jībanostiprināja mūsu rindas un mūsu ticību valsts pamatu stabilitātei, tautas bezgalīgo mīlestību un uzticībusavam Serda- ram. Iznireļiem piespriestais bargais nosodījums kļuva par tautas cienīgu atbildi šimnecilvēciskajam izlēcienam.

Jo tālāk un dziļāk rit šī nozieguma sākotnējā izmeklēšana, jo pilnīgāk atklājas apsūdzēto patiesā seja,- viņi bija plānojuši veikt asiņainu noziegumu un turklāt izsprukt bez soda. Viņu mērķis bija visuneatkarības sasniegumu iznīcināšana, viņiem gribējās parādīt turkmēņus nelabvēlīgā gaismā pasaulessabiedrības priekšā. Tauta bez vilcināšanās nosodīja neliešus un vēl ciešāk saliedējās ap mīļoto Serdaru,kas atdod visus savus spēkus un spējas valsts neatkarības un ekonomiskās varenības nostiprināšanai,godīguma un taisnīguma nostiprināšanai mūsu dzīvē Nepiekāpīgu darbību, ko veica valsts orgāni, kurusiedvesmoja un atbalstīja mīļotais Saparmurats Atajevičs un kuri smeļ savu pārliecību viņa iekšējā unārējā politikā un garīgajā atbalstā, rezultātā noziedzīgā sazvērestība tika atklāta. Sākotnējā izmeklēšanašajā krimināllietā turpinās. Izmeklēšana tiek veikta pilnīgā atbilstībā krimināllietu izmeklēšanasstarptautiskajai procedūrai.

Pašlaik mums ir neapstrīdami pierādījumi tam, ka atentāta mēģinājumu uz mīļotā Serdara LielāSaparmurata Turkmenbaši dzīvību izprovocēja Šihmuradovs, Hanamovs, Iklimovs, Ora- zovs, Džumajevsun viņu līdzskrējēji, ka tas bija tikai viņu iecerētās secīgu noziedzīgu darbību ķēdes sākums. Laikā, kadviena teroristu grupa aizšķērsoja ceļu mīļotā Serdara pavadības korte- žam, citi gaidīja notikumu attīstību

pie Turkmēnijas Medžlisa un Nacionālās televīzijas ēkām, gatavi jebkurā mirklī tās sagrābt. Pašlaik visamūsu tauta, visa pasaules sabiedrība nikni nosoda bandītus, kuri mēģināja teroristiskā ceļā veiktTurkmēnijā valsts apvērsumu.

Pašlaik nav šaubu, ka teroristisko aktu vadīja un tieši tajā piedalījās Šihmuradovs, Orazovs,Džumajevs un Iklimovs. [..] Paldies Dievam, bandītu raidītās lodes nosvilpa garām LielajamSaparmuratam Turkmenbaši. Šihmuradova vadītie teroristi mēģināja iedragāt valsts politisko stabilitāti,likvidēt valsts varas orgānu vadību, sēt cilvēku dvēselēs bailes un neticību. Nekas noziedzniekiemneiznāca, bet mūsu tauta viņiem draudzīgi sniedza niknu atbildi, atbildēja uz viņu izlēcienu ar naidu. Visivienbalsīgi nosodīja noziedzniekus un Dzimtenes nodevējus Šihmuradovu, Hanamovu, Orazovu, Iklimovu,Džumajevu un viņu līdzskrējējus. Tika atklāts smags noziegums, kas paliks valsts vēsturē. Lietā aizturētienoziedznieki visi kā viens liecināja, ka viņi bijuši tikai pēc Šihmuradova izstrādātā scenārija veiktānozieguma izpildītāji. Pašam Šihmuradovam izdevās aizbēgt un noslēpties. Lai cik tas nebūtu skumji, betviņam tajā palīdzēja Uzbekijas vēstniecība mūsu valstī un konkrēti - vēstnieks. Mums ir grūti un sāpīgirunāt par to, ka brālīgās tautas pārstāvji palīdzēja valsts noziedzniekiem noslēpties un līdz ar to izbēgt nokriminālatbildības."

Bet te, redzi, jau ir cita izdruka - tas nav no Neitrālās Turk- mēnijas, tas ir no citurienes. Šispapīrītis ir vismaz piecus gadus zonā vērts, varbūt desmit - kā sanāk, kā prokurors paskatās, kā tiesnesis.Ja es vēl no kaut kā baidītos… Tas ir tas, ko stāsta par to pašu it kā atentātu apcietinātais - kā pie viņa arviņa kredītkartēm ieradusies Ģenerālprokuratūras tiesiskuma ievērošanas nodaļas priekšniece DžemalaKarajeva: "Rāda man manas kartītes un prasa: "Kas tas ir?" Es saku: "Kredītkartes." - "Bet kā ar tāmrīkoties?" Es viņai visu paskaidroju vienkārši un detalizēti: izrādās, viņai nebija ne nojausmas, kas irplastikāta kartes un kā strādā pasaules finanšu sistēma.

Un tad viņa ieinteresējās: "Bet cik jums ir naudas uz katras kartītes?" Paskaidroju, ka katrai kartei irsavs limits, man - no 10 līdz 100 tūkstošiem dolāru. Te viņa neparasti atdzīvojās. "Bet var no tām noņemtnaudu?" - "Protams, var. Iebāž bankomātā, nospiež ciparu kodu - un dod naudu." - "Tā, nosauciet ciparus.Mēs no tām tūlīt noņemsim naudu!" Es apjuku: "Kādā sakarā?" -"Bet jums taču ir pants, kas paredzīpašuma konfiskāciju!" Es pajautāju: "Bet kur ir tiesas spriedums?" Un šausmīgi viņu sarūgtināju, sakot,ka nevienu PIN kodu neatceros.

Jau mēnesi pirms tiesas visa prokuratūra braukāja ar šīs "sazvērestības" dalībnieku konfiscētajāmmašīnām. Konfiscēja visu, ko varēja. Izdzina cilvēkus no mājām uz ielas. Džumajeva dēls tā visapriekšvakarā bija nopircis sievai dzīvokli, - viņai lika uzrakstīt iesniegumu, ka viņa absolūti brīvprātīgiatdod to valstij, bet pati ar diviem maziem bērniem dzīvos uz ielas. Atkārtoju: tas viss bija pirms tiesas.Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks palielījās, ka prokuratūrai saskaņā ar Turkmēnijas likumupienākas 50% no konfiscētā.

Redzi, tā pie mums tas viss notiek. Protams, ka cilvēki varas struktūrās, kas tādas lietas dara,regulāri ir jānomaina, jo citādi viņi sāks nelabi skatīties uz pašu Nijazovu. Tāpēc Nijazovs viņus arīregulāri iztīra, samaina vietām, paaugstina un pazemina - lai viņi nekad nejustos droši un stabili. Tā irviņa loģika, bet kā tu domā - kāda ir vietējā gubernatora, hjakima, loģika, kad viņu ieliek amatā uzpusgada pārbaudes laiku? Protams, viņš domā tikai par to, kā pusgada laikā iespējami daudz sev sagrābt.Jo pēc tam - neviens nezina, kas būs pēc tam. Nekādas drošības, nekādas stabilitātes. Sagrāb, ko vari, - untad lai ir, kas ir.

Es tev varu pastāstīt, kā viņš ir visu laiku tīrījis mūsu čekistus - Nacionālās drošības komiteju. Manšķiet, Staļinam pat sapņos tas nav rādījies. Vienu dienu viņš slavē komiteju par to, cik daudz izdarīts. Pēcpāris mēnešiem viņš jau atbrīvo galveno čekistu Muhammedu Nazarovu, pazemina viņu pakāpē, vēlatlaiž četras piektdaļas komitejas vadības, apcietina simtus cilvēku. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka Nazarovuizspieda Nijazova personiskās apsardzes priekšnieks. Bet varbūt tāpēc, ka vienkārši bija pienākusikārtējā reize visu nomainīt. Es domāju, ka otrā versija - tā pie mums tas notiek. Loģiski - Nazarovs savu

padarījis, tad viņu ieliek uz trim gadiem cietumā. Vispār - uz divdesmit, bet jāatsēž trīs gadi, pēc tamjāstrādā par elektriķi vai pie kokvilnas. Tāds pie mums tiesiskums - ar cilvēcisku seju, redzi. Mums bijatādi gudrinieki, kas domāja - ja uzstādīs māju pagalmā Nijazova krūšutēlu, tad viņus neaiztiks. Nekānebija, pārrēķinājās.

Un tu domā, ka citi mūsu opozicionāri ir labāki? Redzi, te man tāds mazs izdruku un izgriezumukrājumiņš. Bija mums reiz Centrālās bankas priekšsēdētājs Hudoiberdi Orazovs, kurš laikam taču apzagās- vai pieļāva milzīgas zādzības. Tagad viņš ir opozicionārs - protams, ārzemēs, tagad viņš ir principiālsun atklāts, un atmaskojošs: "Pie mums nodokļu nenomaksa ir 80%. Es noskaidroju, ka Turkmēnijā visusneatkarības gadus visu alkohola produkciju, tabakas izstrādājumus, to visu ievedis pilsonis MuradsNijazovs, tas ir, Nijazova dēls (viņš tagad pastāvīgi dzīvo Beļģijā, Briselē, kur veic dažādusTurkmenbaši darījumus). Un tad es uzliku nodokļu rezolūciju - no 2001. gada 1. janvāra to pārtrauks. Piemanis drīz ieradās Nijazova apsardzes priekšnieks un saka: "Tu apzinies, ko tu tikko esi izdarījis? Varbūtatspēlēsi atpakaļ?" Es atteicos."

Bija ari ārlietu ministrs Avdi Kulijevs - viss tieši tāpat: "Turkmenbaši ir ļoti atriebīgs cilvēks, viņšnevienam neko nepiedod un var aiziet līdz galējiem līdzekļiem, līdz pat fiziskai likvidācijai. Viņš galīginoticēja, ka viņu izraudzījies Dievs. Reiz, kad mēs sēdējām piknikā kalnos, savilkās mākoņi, un viņšpēkšņi teica: "Gribat, es izdarīšu tā, ka lietus nelīs?" Pēc tam ilgi cieši raudzījās uz mākoņiem, it kācenstos tos izgaiņāt. Lietus, protams, sākās." Vēl viens eksministrs par mūsu Baši: "Viņš ir ļoti viltīgs unalkatīgs cilvēks. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viņš ir tāds savējais. Un tiešām kādreiz bija momenti,kad viņš ieklausījās mūsu vārdos. Ņemot vērā to ekonomisko potenciālu, kas ir Turkmēnijā, zemesģeopolitisko situāciju, varēja izdarīt visu, lai uzlabotu cilvēku stāvokli. Viņš varēja būt ļoti cienījamscilvēks, un mēs viņam par to teiktu paldies, bet diemžēl viņš aizvirzījās aizvien tālāk un tālāk. Turklāt vēlpirmajos pēcpadomju gados katrs ierēdnis centās būt "tuvāk pie ķermeņa" un katrs izdomāja kaut ko partēmu "tautas atdzimšana", "tiekšanās pie saknēm". No šejienes arī Turkmenbaši radās. Mēs visi sākumādomājām, ka viņš piesātināsies, iztrakosies un viss būs kārtībā. Katrs domāja: "Ai, mani neaiztiks.""

Vienā gan tiem mūsu opozicionāriem taisnība. Nijazovs tiešām pamazām sajuka, to gandrīz skaidrivar redzēt, ja atceras, ar ko un kā viņš sāka. Visi saka - kādreiz viņš bija nevis Saparmu- rats, bet īstsSupermurats. Fantastiski informēts - runā, ka viņš no rītiem varēja pateikt saviem padotajiem, kur kādspavadījis nakti, kura sieva aizlidojusi uz Stambulu pēc pirkumiem, kurš pie kura viesojies. Kadru politika- ļoti rafinēta. Tu zini, kas ir Austrumi - tāds naivitātes, viltības un arī mērenas plānprātības sajaukums."Uz plikpaurību tendēts vīrietis, kas aktīvi krāso matus un pēc gredzenu skaita uz pirkstiem diez vaiatpaliek no

Ringo Stāra filmas un albuma Help! laikā, pašiemīlējies un pašapmierināts," - tā viņu raksturojaārzemēs. Bet patiesībā tā bija tikai maska - viņš bija tas gudrais, vientuļais vilks, kas pakļāva visus šitossavtīgos mūļus. Visu viņš bija pārdomājis. Viņam bija pat "mans krievs" - Neitrālās Turkmēnijasgalvenais redaktors Mihailovs un "mans ebrejs" - Izraēlas kompānijas Merhav vadītājs Maimans. Viņamvēl bija arī "savs pops" - Pareizticīgo baznīcas augstākais pārstāvis Sapunovs. Lai neviens viņam nekonevarētu pārmest, ka viņš ierobežo kādu tautu vai ticību. Es to visu labi zinu - to visu var izlasīt avīzēs, jazina, kur un kā lasīt.

Bet pēc tam viņš pats noticēja savai maskai. Ap deviņdesmit otro vai trešo gadu jau sāka zaudētbremzes. Tad pamazām sākās aizvien lielāka plānprātība. Bet visu savu svītu viņš bija tā iebaidījis, ka turvairs neviens pat neiepīkstējās. Ja ne viņš, tad viņa apsardzes priekšnieks Redžepovs. Un tad tas visssākās. Kad braucienos tautai tiek izsniegtas dolāru paciņas. Kad viss ir pēc shēmas - ierēdņi skūpstarokas, ja Vadonis ir labā noskaņā, nogrēkojušies ierēdņi skūpsta žaketes malas, bet īsti nogrēkojušies -kurpes. Pavisam lielajiem grēciniekiem to nemaz neatļauj. Kad it kā raksta dzejoļus, kuros sevi sauc parturkmēņu jauno garu un glābēju, pestītāju.

Un visi to visu pacieta. Tas, kas mani izbrīna, - ka arī islām- ticīgie neko neiebilda. Mans

vārdabrālis, piemēram, visu norādījis skaidri - ķermeni zemei atdod vietā, kur to pametusi dvēsele. Tačukas gan ir kaut kāds Muhammeds Serdara acīs? Rezultātā kā tik Nijazovs nav izņirgājies par islāmu. Unnekas. Nu, kaut vai - ko viņš pastrādāja ar sava tēva (it kā) pīšļiem. Korāns aizliedz pārapbedīšanu, bettur dabūja piedalīties pat mūsu virsmuftijs. Un ne vienkārši piedalīties - arī skaitīt lūgšanas, bet pasākumā2004. gada decembrī piedalījās arī Saūda Arābijas vēstnieks. Tur es atkal mūsu ārzemju opozicionāriempiekrītu, kad viņi rakstīja - re, šādi: "Līdz kādam gan netikumības līmenim jānolaižas cilvēkam, laiņirgātos par savu tuvinieku kapavietām, apglabātu tos, izraktu un atkal apglabātu vienkārši tāpat, kaprīzespēc! Un vēl no šī būtībā skumjā pasākuma sarīkot bezgaumīgu mītiņu ar ministru, biznesmeņu, rakstnieku,vēstnieku un citu nepiedienīgu tautiešu un ārzemnieku kategoriju piedalīšanos. Tiesa, ārzemju viesulīdzdalība deva iespēju turkmēņu avīzēm nosaukt jauno Kipčakas mošeju, kuras pagalmā francūži uzslējaNijazovu mauzoleju, par "visas valsts un visas pasaules ticīgo svētceļojuma vietu"."

Tu zini, kā pie mums notiek tipiskas valdības sēdes ar Ni- jazova piedalīšanos? Es tev pastāstīšu -tas arī ir aprakstīts. 2004. gada beigas. Vispirms mūsu Supermurats atlaiž Kultūras institūta rektoruAnnamuhammedu Jazijevu, jo "šis cilvēks dzer pārāk daudz šņabja". Tad vicepremjers Jolli Kurbanmura-dovs paziņo par lieliskajiem naftas, gāzes, enerģētikas un ķīmijas rūpniecības rezultātiem, taču viņuNijazovs vaino neizdarībā, vairāku svarīgu objektu nepabeigšanā noteiktajā termiņā un, laivicepremjeram viss būtu skaidrāks, nekavējoties nodeklamē viņam klasisku turkmēņu dzejoli par valstsvadītāju uzvedības normām. Tad Nijazovs paziņo par valsts izcilajiem sasniegumiem. Tad viņš pievēršasvalūtas kursam. "Šekersoltan, manata kurss aug. Vai tu zini, kāds pašlaik ir kurss?" viņš jautā Centrālāsbankas priekšsēdētājai Muhammedovai. "24 500 melnajā tirgū," viņa atbild. Nijazovs turpina: "Bet vēlpirms piecām dienām bija 27 000. Vai tev tas ir zināms? Bet kāpēc kļuva mazāks? Kāpēc? Ekonomikasministrija, Centrālā banka un citas bankas lai saskaita, kāpēc aug manats. Tas ir tāpēc, ka krīt dolārs, vaitāpēc, ka mēs labi strādājam?" - "Tas ir mūsu labā darba rezultāts," atbild Muhammedova.

Un visu šo ārprātu rāda Centrālā televīzija. Ieskaitot to, kā sēdes dalībnieki pēc tās beigām nāk pieVadoņa, skūpsta viņam rokas un apsveic ar Jauno gadu. Un gandrīz neviens to neuzskata par ārprātu. Bet,ja uzskata, tad labāk klusē… Jā, un beigās tomēr arī Kurbanmuradovs saņēma savus divdesmit piecusgadiņus atsēdēšanai, bet par viņa otru sievu - Modeļu nama vadītāju - bija uzrakstīts vai visās centrālajāsavīzēs. Starp citu, par sievām - tas gan ir smieklīgi, tā gan ir anekdote. Zini, mums ir likums parTurkmēnijas Nacionālo zvērestu, un tur ir ceturtais pants, kurā noteikts, ka kaitējuma nodarīšanaTurkmēnijas Nacionālajam zvērestam mutiskā vai rakstiskā formā, darbības (personiskās uzvedības) ceļāvai jebkādā citā gadījumā, kā arī necieņas izrādīšana tam netiek pieļauta, bet ir arī pants par to, kasodāma ir nodevība prot prezidentu. Pie mums smejas - vai varētu būt, ka šī zvēresta daļa attiecas tikai uzprezidenta sievu? Bet tad kāpēc jāzvēr visiem? Un prezidenta sieva taču dzīvo Krievijā, - kā kāds varzināt, ko viņa tur nodod vai nenodod.

Tad vēl ir tas viss, par ko cilvēki tikai runā. Nijazovs ļoti cienot opiju - tas uzlabojot potenci. VecāTurkmēnijas kompartijas centrālkomitejas ēka pat tiekot izmantota kā noliktava afgāņu narkotiku kravām -un Nijazovs to labi zinot un atbalstot. Slims ar diabētu - bet insulīna vietā lieto īpašu konjaku. Viņšreizēm pat ministrus pieņemot kā īsts sultāns, guļot puskailu sieviešu ielenkumā. Turkmēņu tautu viņš mīl -īpaši šīs tautas jauno sieviešu daļu. Preferansu izcili mīl. Tāpēc arī sapratis savu dēlu Vovu, kad viņškazino paspēlējis divpadsmit miljonu dolāru. Pats uz kāršu spēli aicinot spēlmaņus no Turcijas - turkmēņinederot, jo visu laiku zaudējot. Vova - tā gan ir tikai iesauka. Dēlu sauc Murads - vēl trakāks nekā tēvs,viņš valsti nekad nemantos.

Redzi, un kas ir svarīgi pie šāda trakā kā valsts vadītāja? Svarīgi ir tikt pie viņa klāt un kaut koiestāstīt - tālākais jau tad ir vienkārši. Zonā stāstīja par vienu traku irāni, kurš uz Ašha- badu atvedismarmoru par 360 tūkstošiem dolāru, bet pie Nija- zova nav ticis un arī naudu atpakaļ nav dabūjis.Aizgājis kā muļķis uz tiesu, un tiesa viņam piespriedusi naudu saņemt atpakaļ pakāpeniski - pa četrdesmitdolāriem mēnesī. Septiņsimt piecdesmit gadu laikā visu dabūtu atpakaļ. Tad viņš piedraudējis ierēdnim

ar ieroci - un nu arī sēž. Pusotru mēnesi spīdzināts, trīs dienas piekarināts pie griestiem karājies, kājupirkstiem skaroties pie grīdas. Beigās dabūjis divdesmit piecus gadus. Tā tas šeit ir.

Zini, tagad es brīnos, kā es varēju skolā mācīt. Lai gan - kas nu tur ķīmija, matemātika, kāds sakarsar politiku? Bet - nesaki vis. Zini, kādi mums ir otrajā klasē matemātikas uzdevumi? Es tev nolasīšu, tā iroficiālā matemātikas grāmata, valsts izdevusi - kas gan cits. Sākumā paskaties - kas tā vispār parmatemātikas grāmatu? Sākumā pilsoņa zvērests, tad Nijazova portrets - tā viņš droši vien izskatījās pirmspārdesmit gaiem, tad vēl visādas oficiālas ziņas, pašās beigās - arī matemātika. Un kāda matemātika!"Nodaļa Turkmēņu tauta svētajā Ruhnamā sastāv no 60 lapusēm, bet nodaļā Turkmēņu valsts ir par 16lappusēm vairāk. Cik lappušu ir otrajā nodaļā?" Vai atkal: "Nodaļa Turkmēņi svētajā Ruhnamā sākas 9.lappusē, bet nodaļa Turkmēņu cefš - 77. lappusē. Cik lappušu ir nodaļā Turkmēņi?"

Jā, un, piemēram, piektajā klasē skolēnam jau jābūt spējīgam risināt daudz nopietnākus uzdevumus.Šādus: "1995. gadā Turkmēnijas iedzīvotāju skaits bija 4 miljoni 460 tūkstoši cilvēku. Mūsu valstspiecmiljonais iedzīvotājs piedzima 1999. gada februārī. Meiteni nosauca par Gurbansoltanu par goduTurkmen- baši mātei - Lielajai Gurbansoltanai Edžei. Par cik cilvēkiem palielinājās Turkmēnijasiedzīvotāju skaits laikā no 1995. līdz 1999. gadam?" Vai atkal: "1991. gada 27. oktobrī Turkmēnija kļuvaneatkarīga. 1995. gada 12. decembrī tā kļuva neitrāla. Cik dienu pagāja no Turkmēnijas neatkarībasiegūšanas līdz neitrālā statusa iegūšanai?…"

Jā, to bērnu gan joprojām žēl. Man neko vairs neviens nevar padarīt, bet viņiem dzīves pagalam.Visiem - gan turkmēņiem, gan neturkmēņiem. Tu paņem šito - tas ir pētījums par to, ar ko pie mumsnodarbojas skolu beidzēji, ko viņi dara vai cer darīt. Pie manis te viesojās paziņas - atstāja. Redzi,sākumā - uzbeku skolas absolventi gadu vai divus pēc skolas beigšanas:

Nadira - sēž mājās, faktiski nedara neko.Bahargula, Nadiras māsa - par sešsimt tūkstošiem manatu gājusi apkaklīšu izšūšanas kursos, tagad to

pašu māca citiem un izšuj pati.Aibeks - ar tēva mašīnu piedalās nakts sacīkstēs pilsētā, reizēm kaut ko nopelna.Fahrutdins - mājās ierīkojis nelielu autodarbnīcu. Umarbeks - mājās remontē un izgatavo mēbeles.

Nargiza - vecāki izdevuši pie vīra, mājsaimniece. Mansurs - dienē armijā. Umids - krāsotāja apmetējapalīgs.

Azizbeks - palīdz tēvam dekoratīvo putnu audzēšanā, audzē arī lopus.Barno - sēž mājās.Ogulboldi - palīdz vecākiem lauku darbos. Tursunaja - mācās šūt ar šujmašīnu, ko iegādājusies,

pārdodot zaļumus.Rahataja - palīdz vecākiem lauku darbos. Adilbeks - nodarbojies ar sīko benzīna kontrabandu,

noķerts. Rustambajs - benzīna kontrabandā nav pieķerts, tagad aizdod naudu uz procentiem.Tohtagula - cep plācenīšus, pārdod tirgū. Atabeks - strādā tirgū par krāvēju. Alma - prostitūta.

Rasuls - gadījuma darbi.Alimbajs - strādā par taksistu ar tēva veco Moskviču. Mukaddasa - izdomājusi jaunu aizkaru fasonu,

nodarbojas ar to izgatavošanu un uzstādīšanu, turklāt veiksmīgi - par nopelnīto naudu palīdzējusi tēvamiegādāties jaunu mikroautobusu UAZ. Iljass - nomiris no narkotiku pārdozēšanas. Džamila - guļ slimnīcā,piekauta par narkotiku parāda neatdošanu.

Azamats - narkomāns, izpārdod atlikušo iedzīvi. Bahrams - labo televizorus. Amanbajs - mājās studēKorānu.

Rustams - pieņem tukšās pudeles un vairumā pārdod tālāk.Ihlass - labo un restaurē mīkstās mēbeles.Ilmurats - nomā riepu vulkanizācijas iekārtu, strādā ar to.Gandrīz neviens nemācās tālāk. Divi gan aizbraukuši uz Uz- bekiju un mācās tur.Tad mums ir mūsu pašu Dašoguzas krievu skola. Puse no absolventiem aizbraukuši - uz Krieviju,

Uzbekiju, Kazahiju, Ukrainu. Ko dara atlikušie?Elīna - iemācījusies šūt, pieņem pasūtījumus.Ira - mācās angļu valodu.Aņa - neko nedara, palīdz mājsaimniecībā.Eļa - iemācījusies angļu valodu, meklē darbu.Aziza - sēž mājās.Tahirs - beidzis liceju, gatavojas dienēt armijā.Nadja - sēž mājās.Nataša - palīdz draudzenei tirgot salātus.Veta - mācekle frizētavā, plāno braukt uz Krieviju.Ulugbeks - gatavojas dienēt armijā.Kudrats - strādā cementa rūpnīcā.Maksats - beidzis angļu valodas kursus, bet darbu nav atradis.Tahirs - mācās autoskolā, pēc tam Krievijā meklēšot šofera darbu.Rustems - arī mācās autoskolā, gatavojas dienēt armijā.Alimbajs un Azats - sēž mājās.Art joms - beidzis liceju, mācās autoskolā.Saša un Vladimirs - sēž mājās, plānu nav.Muzafirs - mācās autoskolā.Mailibaja - pārdod zāles tirgū.Kas no tā sanāk? Krievu skolu beidzēji mēģina iegūt kaut jel kādas jaunas iemaņas un zināšanas, lai

gan neviens nesaka, ka gatavotos stāties augstskolā. Bet visi, kam bijusi iespēja aizbraukt, ir aizbraukuši.Ko domā darīt tagadējie uzbeku skolas devītklasnieki? Redzi, te ir: sešpadsmit domā strādāt tirgū vaiveikalos, divpadsmit mācīsies vietējā licejā, septiņi mēģinās iestāties vietējā medicīnas skolā, pieci -vietējā pedagoģiskajā skolā, sešas meitenes plāno iemācīties šūt, septiņi ganīs lopus, pieci remontēsdzīvokļus, četri mēģinās fotografēt kāzās un citos pasākumos, trīs mēģinās nodarboties ar auto remontu,divi mēģinās iestāties vietējā mākslas un mūzikas skolā, trīs palīdzēs vecākiem viņu biznesiņos, betčetrpadsmit nekādu plānu vienkārši nav.

Un te - visbriesmīgākais. Redzi, uzbekiem un krieviem pie mums neklājas viegli, bet viņi varaizbraukt. Kas notiek ar mums pašiem, ar mūsu jaunatni? Te ir dati par trīsdesmit turkmēņu skolasizlaiduma klases skolēniem. Visas meitenes paziņo, ka sēdēs mājās un gaidīs preciniekus, bet no puišiemviens stāšoties mākslas skolā Ašhabadā, viens iešot autovadītāju kursos, viena vecāki sarunājuši darbuAšhabadā, viens mācīšoties grāmatvežu kursos, viens gaidīšot dienestu armijā, bet viens strādāšot pietēvoča bitenieka. Nav nekādu ambīciju, nekādu vēlmju - tāds, redzi, tas mūsu "zelta laikmets" sanācis. Unnav nekādu iespēju kaut ko mainīt. Es varu baidīties, varu nebaidīties, bet tas neko šajā ārprāta valstībānemaina."

* * *Es atstāju Muhammedam tik naudiņu, cik nu uzskatīju par iespējamu, pat nemēģinot kaut ko izdomāt,

- un izskatījās, viņš arī saprata, ka nav ko protestēt. Mēs neatstājām viens otram adreses, - nebija tādasnoskaņas, un ko gan lai mēs viens otram arī rakstītu. Domāju, ka nu jau viņš sen ir ierakts sausajās Kara-kuma smiltīs blakus sievai ar visu savu kluso naidu, bezcerību un izmisumu - ceru vienīgi, ka bērnikādreiz atnāk. Ko citu te cerēt.

5. VĒSTULES NO NEKURIENES Reizēm asinis, tautības un rases mēdz sajaukties un radīt kaut ko vienkārši satriecošu, - droši vien

tas ir milzum politneko- rekti, tomēr pirmais, kas ienāk prātā, ieraugot Maralu. Domāju - ne tikai man.Domāju - gandrīz ikvienam, kas spējīgs pasaulē pamanīt kaut ko neikdienišķi, neparasti skaistu. Lai gan -varbūt tikai uz mani tā iedarbojas neparasti, nedabiski spilgti zilas acis nedaudz melnīgsnējā turkmēniskiaustrumnieciskā sejā, ko vēl neparastāku padara kaukāzisks - cik nu varu spriest - deguna izliekums.Turklāt kas to zina, kā viņa izskatās pašlaik - varbūt jau noēdusies kā caurmēra turkmēniete pēc gadiemdivdesmit pieciem, trīsdesmit. Var taču tā gadīties, vai ne? Neesmu viņu redzējis jau dažus gadus, arīpēdējā vēstule pienākusi pirms nu jau vairākiem mēnešiem - un domāju, ka vairāk arī nepienāks. Šķiet,jūs sapratīsiet, kāpēc.

Nē, man ar viņu nekas nebija un droši vien arī nevarēja būt - ja precīzāk, man tāda doma iepazīšanāsbrīdī un arī pēcāk neienāca pat prātā. Kur nu: rit Turkmēnijas brauciena noslēdzošās dienas, bet manapēdējā lielā ekspedīcija (ja tā to var saukt) - šoreiz uz miniatūro Talimardžanas pilsētiņu (ja tā to varsaukt), ko Uzbekijas un Turkmēnijas robeža, ievērojot valstiskumu, pārdala uz pusēm nesalīdzināmismalkāk par, teiksim, Valku un Valgu, - pēc visa spriežot, ir izrādījusies pilnīgi bezjēdzīga.

Pēc nedaudzajām opozīcijas ziņām kaut kur pa interneta portāliem sanāk, ka te nu ir viena režīma unģeopolitisko reāliju radītu cilvēcisko traģēdiju koncentrācijas vieta, kur viss notiek reizē - no līgavukontrabandas un nelegālām "starptautiskajām kāzām" līdz tiesas prāvām ar zināmu iznākumu parnelikumīgu robežas pāriešanu un varmācīgu vienas tautības cilvēku pārcelšanu uz dziļākiem valstsrajoniem. Ar vārdu sakot, nu tik būs iespaidi, nu tik būs stāsti. Nelaime tik tā, ka opozīcijas ziņas -vienalga, vai tie būtu turkmēņu vai Jaunā laika jokupēteri, - ārkārtīgi bieži ir aizraujošas, taču ar vienubieži piemītošu defektu: gadās, ka to saskare ar realitāti ir gauži neliela.

Pirmajās pāris dienās Talimardžanā tieši tā arī izrādās - eiropeiska izskata iebraucējs šeit neizraisanekādu satraukumu vai interesi, jo robežas tuvumā visdažādāko subjektu vienmēr ir bijis gana, taču arīrunīgi cilvēki kaut kā negadās. Varbūt iepriekšējo braucienu gaitā esmu pieradis pie veiksmes, pie tā, kaīstajā vietā un laikā parādās kāds, kurš vēlas te izklāstīt Huh- namas svētos principus, te līdz ar zeminolādēt Serdaru ar visu viņa režīmu, te par nelielu, taisnīgu samaksu izvadāt pa sāls ieguves vietām. Tačušeit nu veiksme no manis novērusies pilnībā - neko nedod ne vietējā pseidotirdziņa apmeklējums, nebezjēdzīga braukalēšana ar nedaudzajiem vietējiem taksistiem.

Visi ir akurāt tik melanholiski, mazrunīgi un rezervēti, kādiem arī pienāktos būt klasiskiem aziātiem.Tā vien šķiet, ka katrā uzrunātajā tu saskaries ar vienu no tiem cienītajiem vecajiem, kas filmā Baltātuksneša saule tik sēž un sēž uz dinamīta kastes. Un gribētu es redzēt, cik augstu jūs palektos, ja, apcerotradušos skumīgo situāciju pie atdzisušas tējas glāzes, nepavisam ne laipna balss gramatiski pareizā, betvienalga nedaudz dīvainā krievu valodā jums kategoriski paziņotu: "Ko jūs te darāt? Vai tad jūsnesaprotat, ka jums te vienkārši nav ko darīt?!"

Vismaz es tiešām palēcos, jo īpaši, kad pamanu spīvo zilo acu skatienu. Un arī tālākā saruna ar toīpašnieci man diez ko nevedas, - pretēji pavīdējušajai domai, ka nu beidzot kārtējā feja ir klāt un nu tiksekos atklājumi un stāstījumi. Nekā nebija - tieši es izrādos tas, kuram nākas gari un plaši stāstīt: kas estāds vispār esmu, ko es daru Turkmēnijā, kā esmu nonācis šeit, ko es daru tieši šeit, kas īsti notiek Latvijāsaistībā ar to, to un to, kāds ir mans viedoklis par šito, šito, šito un vēl arī šito. Pēc stundas sarunasneesmu paspējis ne izstrēbt savu tēju, ne pat noskaidrot, kas tad īsti ir mana sarunas biedre.

Tad viņa beidzot apžēlojas un pāris minūšu laikā apmierina arī manu sākotnējo ziņkāri, turklātdiezgan pārsteidzošā veidā - ne katru dienu var sastapt zilacainas turkmēnietes (tā man tobrīd vēl šķiet),kas pēc stundas pazīšanās sāks izklāstīt savas neveiksmīgās laulības stāstu. Jā, tātad - Marala, laikamgadus divdesmit piecus veca, mācījusies Ašhabadā, krievu skolā, tad, pateicoties tobrīd vēl bagāto

vecāku atbalstam, beigusi augstskolu, turpat apprecējusies ar savu kursabiedru, bet vīrs izrādījies lupata(ugu, ja sievai šāds raksturiņš, nav nekāds brīnums), strādājusi par kaut ko pusžurnālistei līdzīgu dažuRietumu struktūru pārstāvniecībās, kamēr tādas vēl Turkmēnijā vispār pastāvējušas, bet pēc tam… Tā esarī nesaprotu, ar ko tieši Marala nodarbojas pašlaik, no kā pārtiek un kas viņu atnesis šajā patTurkmēnijas apstākļiem dieviņa aizmirstajā nostūrī.

Tā tas viss tobrīd arī beidzās - Talimardžanas iedzīvotāji neparko nekļuva runīgāki, un jaukaisbrauciens faktiski bija cauri. Taču pēc kāda gada no Maralas pēkšņi sāka nākt vēstules - vizītkarti aradresi joka pēc biju atstājis līdz ar vārdiem: nu, ja nu kādreiz gadāties mūsu pusē, - vienmēr laipni. Pēcvisa spriežot, katra no vēstulēm bija mērojusi savu gana sarežģīto ceļu - dažas bija sūtītas no Krievijas,vēl pāris - no Prāgas un Varšavas, viena pat no Londonas. Acīmredzot - uzticamu cilvēku nosūtītas pēcizbraukšanas no brīvās un Dieva svētītās Turkmēnijas: no visa tur dzirdētā bija skaidrs, ka šādas vēstulesuzticēt turkmēņu pašmāju pastam - tā acīmredzami ir uzprasīšanās uz gadiņiem desmit neērtā masukamerā, ja ne vairāk.

Atpakaļadreses nebija: mēģināju aizsūtīt pāris neitrāla satura vēstījumu uz Maralas atstātoAšhabadas adresi, taču no viņas nākamajām vēstulēm neizskatījās, ka manas būtu saņemtas. Un vispār -neizskatījās, ka Maralai īpaši interesētu, ko es domāju par visu viņas rakstīto, gluži tāpat kā mūsu tikšanāsreizē viņu galīgi neinteresēja, ka varbūt es patiesībā drīzāk esmu atbraucis, lai kaut ko uzzinātu par viņaszemi, nevis gari un plaši stāstītu par savējo.

Kāpēc viņa rakstīja - nudien nezinu, lai gan šādas tādas nojausmas varbūt arī ir. Jādomā tas navnemaz tik vienkārši - dzīvot nojausmā, ka ar aizbāztu muti var nākties pavadīt visu atlikušo dzīvi. Kaaizbraukt no savas zemes varbūt tu arī vari (lai gan no pēdējām vēstulēm kļuva aizvien skaidrāks, kalaikam nevari vis), bet - kāda jēga? Jo, lai kāda arī būtu, tā tomēr ir sava zeme… Un varbūt šādā situācijāvisvienkāršākais - ja nekas cits nav darāms - ir aizrakstīt vismaz kādam, pilnīgam svešiniekam, par kuruvismaz skaidrs, ka viņš kaut ko sapratīs un noteikti jau nu nenodos? Varbūt tā… Lielā mērā tāpēc es arīizlēmu, ka dažus fragmentus no šīm vēstulēm varētu publicēt, stāstot par Turkmēniju - kazi, Maralai tastīri labi patiktu. Jo vairāk tāpēc, ka vēstulēs vietumis pietiekami sīki aprakstītas arī lietas, kas notika pēcmanas aizbraukšanas - pirmām kārtām jau lielā Vadoņa un Tēva, pēc visa spriežot, negaidītā aiziešanaaizsaulē. Ar to tad pamazām arī sāksim - gan ne hronoloģiskā, bet loģiskā secībā.

* * *"Tu zini, es domāju - viņš nemaz nepieļāva, ka varētu nomirt. Kaut kur lasīju, ka Staļins mūža beigās

esot sācis ticēt, ka tiešām varētu būt nemirstīgs, un tāpēc arī neesot izvēlējies sev mantinieku. Mūsējais -tāpat. Mantinieka viņam nebija - dēliņš Vova jau daudzus gadus par tādu neskaitījās. Tiešām grūti saprastšos pasaules diktatorus.

Pie mums stāsta šādu leģendu par mūsējā tikšanos ar ebreju organizāciju aktīvistiem ASV, kur viņampajautājuši, vai tik Turk- mēnijā nav personības kulta. Mūsējais ņēmis un loģiski atbildējis: redziet, arīPSRS bija vienas personības kults, arī šo personību drukāja uz banknotēm, bet pēc septiņdesmit gadiemno banknotēm novāca un arī kults beidzās. Tad nu, lūk, arī viņu novākšot - un uzreiz aizmirsīšot. Betpagaidām turkmēņu tautai esot vajadzīga stabilitāte un tēvs, uz kuru var paļauties. Vai arī tā: "Es zinu,pieminekļus pēc manas nāves nojauks un naudu saplēsīs, taču pagaidām visi šie simboli vajadzīgi manaitautai, lai tai būtu, ar ko lepoties…"

Varbūt tā ir tikai leģenda - pie mums, kā jau visās šādās valstīs, stāsta daudz dažādu leģendu. Betvisi zina, ka mūsējais mūsu dīvainajā Tautas sapulcē - Halk Maslahati bija paziņojis tā: "Mani dārgiebrāļi, vecajie, priekšsēdētāju vietnieki, ministri un hjakimi! Nekas šai pasaulē neturpinās mūžīgi. Navnekā mūžīga. Lūk, kāpēc tautas liktenis nevar būt atkarīgs no viena cilvēka. Jums taisnība, runājot, kaatsevišķas personības noteiktā laika periodā vada valsti un sasniedz lielu attīstību, balsta mieru, mākstrādāt ar cilvēkiem, bet tas nav mūžīgi. Cits, kurš nāk viņu nomainīt, var būt citāds. Tāpēc, kaut arī tāsaka, ka uz mūžu, nekas nav uz mūžu."

Es pārbaudīju - tieši tā arī teicis, citāts precīzs!"* * *"Es domāju - tā taču var jumts aizbraukt. Pamostos naktī un domāju - sapņoju es vai tomēr

nesapņoju. Bet tu zini, viņš tiešām ir nomiris. Pavisam beigts, pavisam pagalam, beigts un vairs nekadnecelsies - tam pat turkmēņi netic, ka varētu celties. Tas nav sapnis, lai gan tā šķiet. Ticības jautājums, kāsaka.

Lai gan turkmēņi, kā tu zini, gandrīz visam ir gatavi noticēt. Es esmu izgriezusi no avīzes oficiālopaziņojumu - tas nav labi, bet ir patīkami to pat pārrakstīt. Tad ir tā jušana, ka vienas lietas tu padarineatgriezeniskas, bet citas - vienkārši nebijušas. Ir tik daudz kā, ko vajadzētu padarīt par nebijušu šaizemē. Un tagad, zini, ir cerība, ka tā tiešām varētu notikt. Protams, turkmēņus var saukt par suņutautu, kuri vienmēr gatavi izpatikt savam bajam un hanam un iekost cits citam, bet tomēr. Esvismaz ceru.

Tad nu lasi - tā ir mūsu 2006. gada lielākā Ziemassvētku dāvana. Protams, Ziemassvētki vienaldzīgimums, Nijazovs - jums, bet vienalga: "Turkmēņu tauta, visa pasaules sabiedrība cietusi smagu zaudējumu.21. decembrī pulksten 01.10 sirds apstāšanās izraisījusi Turkmēnijas Prezidenta Saparmurata Nijazovapriekšlaicīgu nāvi. Saparmurats Nijazovs 21 gadu vadīja turkmēņu tautu. Saliedējis tautu, nepieļaujotnekādas šķelšanās, negatīvus procesus un paaugstinot tautas labklājību, Saparmurats Nijazovs bija mūsuDzimtenes neatkarības un suverenitātes radītājs."

Sanāk, ka viņš ir nomiris precīzi - diena dienā - divdesmit vienu gadu pēc viņa norīkošanas parTurkmēnijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru 1985. gadā. Acīte - tā ir laba zīme, vai ne?Varbūt pajautāt kādai zīlniecei, ko? Smejos, protams.

Es varu lasīt vēl un vēl reizi, un neapniks. Patiesībā par to, ka viņš varētu būt miris, Ašhabadā sākarunāt jau 18. decembrī - trīs dienas iepriekš. Runāja masveidā, un tas lika padomāt. Pie mums virtuvē,protams, runā daudz ko, tas pat tā īsti nav aizliegts. Bet šoreiz runāja visur, gandrīz vai atklāti. Tu zini,tādās valstīs kā mūsējā nav tā kā pie jums, kad runāt publiski var par visu, kas ienāk prātā, - valsti,valdību, ministriem, prezidentu, ekonomiku. Bet šoreiz tiešām runāja visi, gandrīz nebaidoties. Drīzākbaidoties, ka tās varētu būt tikai runas. Bet tomēr arī neticot, ka tā tiešām varētu būt. Daudziem visnotaļšķita, ka viņš tagad ir uz visiem laikiem un ka citādi nekad nav bijis un nebūs. Katrā ziņā pie mums tāpatvien šādi nebaumo - tur noteikti bija kāda neoficiāla sankcija, lai šādas runas izplatītos un lai runātājiemnetraucētu.

Varam mēģināt skatīties objektīvi - tad sanāk, ka viņa nāve bija dīvaina un neparasta, bet tā laikamšādi cilvēki pelnījuši aiziet. Tu zini, ka viņam jau 1997. gadā veica sirds koronārās šuntēšanas operāciju,viņam bija arī diabēts. Viss kas viņam bija. Bet tomēr viņa ārstējošais ārsts, vācu ķirurgs Meisners, vēlnesen bija viņa veselību atzinis par izcili labu. Tā ka tagad, kad dažas dienas pagājušas, pa virtuvēm jaurunā visādi. Ka pirms dažām dienām pazudis viņa personiskais kasieris, aparāta vadītāja vietnieks, labāroka divus gadu desmitus - tāds Aleksandrs Žadans. Ka patiesībā viņš noindēts, un tas noticis jau pirmskādas nedēļas. Ka viņš īstenībā miris vairākas dienas - un neviens nav īsti viņam palīdzējis tāpat kākādreiz Staļinam.

Es atkārtošos - atkal pamostos nakts vidū un domāju, ka varbūt tas ir tikai pārāk labs sapnis. Pēc tampati sevi norāju, ka varu tā priecāties par nāvi. Un… turpinu priecāties. Un baidīties, ka sapņoju. Unpriecāties un baidīties, un atkal priecāties."

* * *"Tagad visas avīzes pilnas ar tautas līdzjūtībām un žēlabām. Es tev dažas aizsūtīšu - lai jautrāk.Orazdurdi Silapovs - Ahalas velajata uzņēmēju vārdā: "Lielais, varonīgais turkmēņu tautas dēls,

mūsu labais aizgādnis Sa- parmurats Turkmenbaši nekad neaizmirsa par savas tautas vēlmēm, īstenojotdzīvē bezprecedenta sociālās reformas. Visi Turk- mēnijas iedzīvotāji ir pateicīgi Lielajam Serdaram pariespēju bez maksas lietot elektroenerģiju, gāzi, ūdeni, sāli, par lielisko elitāro mitekļu būvi. Viņa svētā

Huhnama vienmēr būs mūsu galvenais pavadonis un padomdevējs dzīvē un darbā."Turkmēnijas Tautsaimniecības institūta kolektīva vārdā - rektors Muhammeds Annaamanovs: "Gaišā

piemiņa par Sapar- muratu Turkmenbaši — Cilvēku Visumu - uz mūžiem paliks mūsu sirdīs un atmiņā, kāarī Turkmēnijas iedzīvotāju nākamo paaudžu atmiņā."

Ašhabadas šaha sporta skolas direktors Šohrats Muratku- lijevs: "Lai kur ari uzstātos turkmēņi, viņivienmēr sev kā garīgo padomdevēju ņem līdzi Lielā Serdara svēto Ruhnamu, kas iedvesmo viņus augstuuzvaru sasniegšanai."

Pat dzejnieki mums te ir atradušies - Igors Dmitrijevs, Sa- parmurata Nijazova vārdā nosauktāuzņēmuma Garabogaz- suļfal darbinieks:

"Turpināsim mūsu Serdara lietu! Mūsu sirdī viņš taču mūžīgi dzīvo. Saliedēsimies, ļaudis, tajā mūsuspēks, Un tas ir mūsu vienīgais balsts! Mums - Lielā Serdara paaudzei Uzticēts radīt Zelta laikmetu. Un,sekojot Prezidenta novēlējumiem, Zvēram uzticīgi kalpot Dzimtenei!"

Piemini manus vārdus - nepaies ne gads, un viņi platām mutēm atbalstīs Nijazova pieminekļu gāšanuun novākšanu. Es turkmēņus pazīstu.

Bet es vienalga priecājos. Varbūt tas nav daudz, varbūt mūsu vergu tauta vienkārši palaidīs garāmkārtējo iespēju. Bet ko citu darīt? Vismaz priecāties es varu, vai ne?"

* * *"Zini, es arī laikam esmu īsta turkmēniete - kaut pēc asinīm tikai par pusi. Man arī tā mūsu miroņa

pamazām top žēl. Sāku domāt, ka uz beigām Viņš varbūt arī kļuva nedaudz prātīgāks - vismaz izlikās. Viņšpat sāka publiski paziņot, ka viņa personības slavināšana viņam sāk apnikt. Atradu avīzēs pat pāris Viņaizteikumus. Redzi, kā: "Rodas iespaids, ka žurnālistiem vienkārši nav par ko rakstīt un viņi piepildalappuses ar man adresētiem slavinājumiem. Bet tas nav vajadzīgs - mani apgrūtina, man vienkārši traucēstrādāt pārmērīgi slavinājumi…" To Viņš valdības sēdē pateicis, bet vēl bija arī žurnālistiem izsludinājiskonkursu - Kurš mazāk slavē Turkmenbaši. "No slavējošajām odām es esmu gatavs ielīst zemā Katradziesma taču ir par mani. No kauna acis nav kur likt," - to ari Viņš ir teicis.

Kad no Viņa atvadījās, rinda bija vairākus kilometrus gara… Iedomājies? Visi izlikās, ka žēl. Kautžēl varbūt bija tikai viņa apsardzes priekšniekam, kurš bija visuvarens, bet tagad jau iesēdināts.

Bet tad es atceros savus vecākus un to, kas ar viņiem notika, un viss žēlums pāriet. To es tev neesmustāstījusi - varbūt kādu citu reizi."

* * *"Smieklīgi, bet žēlums par mūsu nelaiķi nepāriet - te apkārt notiek kaut kāda jezga, neviens nesaprot,

kas būs vietā. Visi cer, ka varbūt būs nedaudz labāk, bet reizē arī saprot, ka nebūs. Un vienalga cer un cerkā tādi muļķi.

Ja tā padomā, tad sliktāk jau nevarētu būt - kur nu vēl sliktāk. Atceries, toreiz Kunjaurgenčā |patiesībā tas bija Talimar- džanā] mēs runājām [patiesībā jau nerunājām - es prasīju, bet atbildinesaņēmu] par to, kas notiek ar neturkmēņiem pierobežas rajonos. Man ir paziņas, kas man ir stāstījuši,kādos apjomos tur viss patiesībā šos gadus ir noticis. Uzbeki pie mums, piemēram, valstiski skaitāsneuzticami. Tas ir arī tāpēc, ka mūsējam ar Uzbekiju nebija labu attiecību - Uzbekija brīžam aizstāvējamūsu nežēlastībā kritušos, pat vēstniecībā kādiem izdevās paslēpties. Tad nu ierindcis Turkmēnijasuzbeki par to maksāja. Pat oficiāli tika paziņots, ka visi pierobežas uzbeki, lūk, nodarbojoties arkontrabandu, vedot pāri robežai faktiski visu - no degvielas līdz pārtikai. Nodarbojas, protams, bet - kodarīt - visiem kaut kā vajag dzīvot. Pie mums veselas ģimenes pārdod visu, kas ir, sapērk preces unmēģina tās pārvest uz Uzbekiju. Tur visu pārdot var daudz dārgāk, bet, ja noķer, tad visa dzīve pagalam.

Tad Viņš izdomāja tikt ar "saviem uzbekiem" galā - pats izdomāja vai kāds priekšā pateica. Jaudeviņdesmito beigās sāka slēgt uzbeku skolas, galīgi netika atbalstīta tērpšanās uzbeku nacionālajāsdrānās, par robežas šķērsošanu, lai kaut apciemotu radiniekus, tika pieprasīti seši dolāri. Dažusrobežpārkāpējus uzskatāmības labad nošāva. Likvidēja arī nacionālos kultūras centrus - tie nevienam

neesot vajadzīgi. Man šķiet, ka tagad pierobežā uzbeku vairs vispār nav palicis - vieni nav izturējuši unaizbraukuši, bet pārējie ir ar varu pārcelti uz dziļākiem valsts rajoniem. Vienu brīdi tas vispār notikamasveidā - un kam tu pasūdzēsies, ja viss notiek ar Nijazova rīkojumu? Vai arī ir saskaņots tādā līmenī,ka Nijazova rīkojums nemaz nav vajadzīgs. Man stāstīja, kā tas notiek - vienu dienu paziņo, ja jāaizbrauc,un nākamajā dienā ir klāt kravas automašīnas. Krāmē mašīnās ģimenes ar visu iedzīvi un ved prom.Tagad, piemēram, esot īsti uzbeku ciemati Gazandžikā, kur palikušas kaut kādas drupas pēc tam, kadkazahi no turienes pārcēlās uz savu dzimteni. Kāpēc aizbrauca kazahi? Kā stāsta, ne jau savas gribas pēc.Daļu gandrīz vai izsūtīja, daļa izdomāja, ka Kazahijā būs labāk. Noteikti viņiem taisnība.

Bet tu domā, ka tāpēc kontrabandas ir mazāk? Tieši otrādi! Uzbeki parasti neko nevarēja sarunāt arrobežsargiem un muitniekiem, bet tagad vispār visi ir savējie. Katram kontrabandistam ir savs "jumts",bet, kam nav, to, protams, drīz noķer un iesēdina. Pāri robežai ved visu - arī cilvēkus. Zini, kā pie mumsir, - ja tu gribi precēt turkmēnieti, tev jāmaksā "valsts ka- lims". Tā mūsu cilvēkiem ir neiedomājamanauda, te nav jūsu Eiropa. Tā nu mums ir likumīgās un ir nelikumīgās līgavas. Nevienu likumīgo līgavu,kas precētos ar citas valsts pilsoni, es nezinu, nelikumīgās gan. Tas nozīmē, ka slepeni tiek sarīkotas"starptautiskās kāzas". Arī ar, piemēram, Uzbekijas varas iestādēm ir sava problēma - lai Uzbekijaspilsonis apprecētos ar

Turkmēnijas sievieti, viņai ir oficiāli jāizrakstās no Turkmēni- jas. To kategoriski pieprasaUzbekija. Iedomājies - vieniem ka- lims, otriem izrakstīšanās. Bet par nelikumīgu robežas pāriešanuTurkmēnijas pilsonim draud 3-6 gadi cietumā…

To visu sastrādāja mūsējais nelaiķis. Tas pats arī ar pasēm un pilsonību. Es to ļoti labi zinu, jo tētisman bija pa pusei krievs, pa pusei gruzīns. Loģiski, ka man bija divas pases - gan Turkmēnijas, kur esdzīvoju, gan Krievijas, lai es kaut kur varētu izbraukt. Tad mūsējais izdeva rīkojumu par Turkmēnijas unKrievijas dubultpilsonības nepieļaušanu - visiem, kam reizē bija abu valstu pilsonība, divu mēnešu laikābija jāizvēlas, kuru pilsonību izvēlēties un paturēt. Kā izvēlēties, jo vairāk, ka ir vēl kāds nosacījums?Turkmēnijā nepilsoņiem nedrīkst piederēt nekustamais īpašums, tātad tie, kas neatteicās no Krievijaspilsonības, zaudēja tiesības uz saviem dzīvokļiem un mājām. Vienu brīdi Ašhabadā četristabu dzīvoklis,kas iepriekš maksāja virs desmit tūkstošiem dolāru, nu bija nopērkams par trim tūkstošiem, un nebijaneviena, kas pērk.

Daudzi no Krievijas pilsonības slepus vienalga neatteicās. Es saprotu, ka jums Krievija - tas ir kautkas briesmīgs, bet mums Krievija ir blakus esoša brīva zeme. Kuras tad citas mums kaimiņos ir tās brīvāszemes? Irāna, Turcija, Uzbekija? Nesmīdini. Labi, Uzbekija vēl nedaudz, bet vienalga - viņiem tur arī irpašiem savs hans, tikai mazāks nekā mūsu bijušais. Ja tu gribi saprast, kura valsts ir kaut cik brīva,paskaties televīziju. Ja tu zinātu, kā pie mums sagraiza Krievijas televīziju, pirms to parāda. Tur izgriežārā pat visus nepareizos vārdus arī no Dienvidamerikas seriāliem. Piemēram, vārdi "dzemdes vēzis" irnepieņemami - var būt tikai "vēzis". Viss politiski nepareizais tiek izgriezts, no krievu raidījumiem - patvisi joki.

Kāpēc lai cilvēks ar veselu saprātu mūsu valstī atteiktos no vēl kādas citas pilsonības? Jau 2005.gadā pieņēma jaunu likumu, kas aizliedz Turkmēnijas pilsoņiem izbraukt no valsts, ja "ir bažas, kaTurkmēnijas pilsonis, uzturoties ārpus valsts teritorijas, var kļūt par cilvēku tirdzniecības upuri vainonākt verdzībā". Saproti, ko tas nozīmē? Kādam valsts darbiniekam rodas bažas, ka tu kļūsi par cilvēkutirdzniecības upuri, un tev aizliedz izbraukt. Kam tu pasūdzēsies? Var arī saskaņā ar to pašu likumu izsūtītno Turkmēnijas citas valsts pilsoni, ja tas "rada draudus, piekopj amorālu dzīvesveidu vai īsteno citasdarbības, kas ir pretrunā ar nacionālo drošību, sabiedrisko kārtību un tikumību". Tātad, ja tu dari kaut kotādu, ko kāds uzskata par amorālu dzīvesveidu, tevi izsūta.

Viņš izdomāja arī citus veidus, kā tikt galā ar sev nevēlamajiem. Pieņēma jaunu likumu parpensijām, kas nosaka, ka vispār kaut kādu pensiju pelnījuši vīrieši ar vismaz divdesmit piecu gadu darbastāžu un sievietes - ar vismaz divdesmit gadu stāžu. Taču šis stāžs tiek aprēķināts, neskaitot slimošanas,

svētku dienas un brīvdienas, bet tas vēl nav nekas. Stāžā tiek ieskaitīts tikai darbs vietējos uzņēmumosTurkmēnijas teritorijā, ne bijušajos savienības pakļautības uzņēmumos, kuru dokumentācija bieži vieniznīcināta. Tas nozīmē, ka vismaz simt tūkstoši cilvēku paliek vispār bez pensijas - arī mani vecāki.

Tā ka nav nekādam žēlumam vieta, ja tādi kā Viņš nomirst. Bet nekas labāks jau nebūs. Zini, mūsulielais dzejnieks Mahtumkuli, kuru tu noteikti zināji, sen sen atpakaļ rakstīja tā:

Nāvējoši slima dzimtene, Sagrauta un nodedzināta. Džigiti mūsu laikos Cietumos pārvērtušies parvečiem.

Man liekas, tas ir par to, kas notiek pašreiz."* * *"Atvaino, ilgi nerakstīju, bet nebija cilvēku, kas aizvestu vēstuli, arī rakstīt negribējās.Atceries, es tev rakstīju - paies pusgads, un visi platām mutēm sāks atbalstīt Nijazova pieminekļu

gāšanu. Tu zini, es kļūdījos - pagāja gandrīz gads, un arī gāšana notiek nevis platām mutēm, betpaklusām. Vai nu izdomā kaut kādus iemeslus, vai arī vienkārši paklusām novāc. Mazie krūšutēli norūpnīcām, iestādēm parasti tiek aizvākti pēc atsūtīta rīkojuma. Bet lielajiem pieminekļiem izdomākādu ieganstu. Piemēram, nupat maijā pazuda Viņa piemineklis no Ašhabadas stacijas laukuma - itkā laukuma rekonstrukcijas dēļ. Laukumu gan neviens nerekonstruē, bet piemineklis ir prom.Atceros, ko Viņš teica par saviem pieminekļiem, kas tikšot aizvākti. Smieklīgi sanāk - to Viņšpateica piecdesmit astoņu gadu vecumā, kaut gan saskaņā ar Viņa paša vecumu dalīšanu praviešavecums iestājas tikai sešdesmit divu gadu vecumā. Redzi, kā apsteidza laiku cilvēks…

Zini, ka vietā jaunu pieminekļu nav. Pagaidām vēl nav. Atceries, es tev jau rakstīju - nebūs labāk.Citādāk varbūt būs, bet labāk nebūs. Man atkal bija taisnība - varbūt no manis sanāks kāda praviete? Betnē, nesanāks vis. Pravietis pie mums var būt tikai viens, un šī vieta jau ir aizņemta. Jaunais pravietissaucas Gurbanguli Berdimuhammedovs - tu taču zini. Viņš vēl nav sevi pasludinājis par kaut kādu visuturkmēņu tēvoci, arī pieminekļu vēl nav, bet viss pārējais jau ir. Nepilnu divu gadu laikā viņš ir ticistālāk, nekā kādreiz tik ilgā laikā paspēja nelaiķis. Saprotams, taciņa jau tagad ir iestaigāta. Atkal par visutiek teikts paldies prezidentam.

Bet sākumā tiešām izskatījās, ka jaunais prezidents kaut ko mainīs. Atreformēja taču atpakaļizglītības sistēmu: tagad deviņu klašu skolas vietā atkal ir desmitklašu vidējā izglītība, augstskolās atkaljāmācās 5-6 gadi iepriekšējo Nijazova izdomāto 2- 3 gadu vietā. Vairs katru dienu nav jāzvēr uzticībavalstij un tās vadītājam, atkal esam atgriezušies pie iepriekšējiem mēnešu un nedēļas dienu nosaukumiem,tiek atjaunota Zinātņu akadēmija, lauku poliklīnikas, atvērušās interneta kafejnīcas, internetu ieviešskolās. Daudzas interneta lapas joprojām nav pieejamas, neviens nav atcēlis ari 1988. gada - tu padomātikai!!! - Augstākās Padomes lēmumu par sapulču, gājienu, mītiņu un demonstrāciju aizliegumu, bet nuvienalga, progress. Baletu nav pavēlēts atjaunot, bet operu un cirku gan. Par ūsām, bārdām un gariemmatiem jauniešiem - īsti nevar saprast, par džinsiem un mini- svārkiem meitenēm - protams, nav atļauti,bet runa nav par to.

Kā cilvēks reizē var būt gan Nijazova mantinieks, gan reformators??? Pie mums var. Četrus mēnešusizturēja bez lielajiem portretiem ielās. Tad, kad pie mums ieradās Putins, parādījās abu prezidentuplakāti, Putins pēc tam pazuda, bet Berdimu- hammedovs palika. Kļuva aizvien vairāk. Visa valstsnosvinēja viņa piecdesmito dzimšanas dienu. Avīzēs rakstīja: "Nācijas līdera - Prezidenta - dzimšanasdienai tradicionāli ir vispārna- cionāls raksturs, un Turkmēnijas iedzīvotāji to uztver kā personiskussvētkus, jo tauta un Prezidents patiešām ir nešķirami." Tagad jau ir paziņots, ka Berdimuhammedovsmums ir atnesis jaunās renesanses ēru. Bija Nijazova "zelta laikmets", tagad ir Berdimuhammedovajaunās renesanses ēra - smieklīgi? Tev varbūt, mums šeit ne.

Savā ziņā viņš nelaiķi pat ir pārspējis. Speciāli viņam radīts kilogramīgs zelta un briljantu ordenis,augstākās atzinības goda zīme Par humānismu ar pirmo kārtas numuru. Viņš kļuvis gan par ģenerāli, gan

par zinātņu doktoru, jaunajā konstitūcijā viņa pilnvaras vēl paplašinātas. Pat pussvētu grāmatu uzrakstījis- vēl gan ne Ruhnamu, bet tomēr. Mūsu avīzēm pietiek ar to, kas ir - re, kā: "Vairāk nekā pirms mēnešaTurkmēnijas sabiedrība, visi mūsu valsts pilsoņi ar milzīgu prieku un zinātnisku interesi sagaidījaTurkmēnijas Prezidenta Gurbanguli Berdimuhammedova grāmatas Tiirkmenistanda saglygy goray§yosdurmegift ylmy esaslary (Veselības aizsardzības attīstības zinātniskie pamati Turkmēnijā) iznākšanu.Nacionālā līdera zinātniskais darbs, kas izsauca milzīgu sabiedrisko rezonansi, būtībā ir rokasgrāmata,mācību līdzeklis veselības aizsardzības jomas darbiniekiem, zinātniekiem, medicīnas skolupasniedzējiem un studentiem."

Vecākiem vēl pieminekļus dzimtas ligzdā - Izgantas ciemā - nav uzslējis, bet par vectēvuBerdimuhammedu Annajevu grāmatu valsts jau izdevusi. Tur arī viss skaidrs: "Šodien šī pieticīgā undrosmīgā skolotāja, frontinieka un padomdevēja dzīves un darba ceļš var kalpot lielās Renesanses ērasjaunatnei par kaismīga patriotisma, neparastas darba mīlestības, vīrišķības un drosmes paraugu."

Grāmata par veselības aizsardzības attīstību - smiekli nāk. Pie mums taču viss ir iznīcināts, cik vienvar.

Es pilnīgi noteikti pašlaik nesapņoju. Viss, kas notiek,notiek realitātē - vai arī pilnīgā murgā."* * *"Man nav patīkami rakstīt šo vēstuli, bet gribu paskaidrot, kāpēc vairāk vēstuļu nebūs. Es tiešām biju

domājusi, ka jūs esat tādi - brīvību mīloši paši sev un to atbalstoši citiem. Man šķita nozīmīgi aizrakstīt,kā patiesībā pie mums notiek - varbūt to varētu kaut kur izmantot vai vismaz kaut viens cilvēks vairākRietumos zinātu, kā ir patiesībā. Tagad - ko vairs tagad…

Turkmēnijai ir daudz gāzes, ārkārtīgi daudz gāzes, un tieši šī gāze man un vēl daudziem šeit parādīja,cik vērta ir daudzu Rietumu valstu runāšana par demokrātijas un brīvības atbalstīšanu visā pasaulē - viņibariem vien brauca šurp, viņiem neinteresēja turkmēņu brīvība un demokrātija, bet tikai lēta gāze.

No jūsējiem neviens nebrauca - ne no Latvijas, ne no Lietuvas, ne no Igaunijas. Es domāju - re,tiešām cilvēki ar principiem. Viņiem gāzi vajag, viņi mūsu gāzi no Krievijas pērk par dārgo cenu, betneies atbalstīt diktatoru un viņa stulbo režīmu.

Režīms mums ir tieši tāds pats, kā bija. Patiesībā nekas nav mainījies. Ir viena lieta, kas mainījusies- Nijazovs ārvalstu televīzijas translācijas aizliedza, bet līdz satelītantenām viņam rokas neaizsniedzās.Jaunajam ir aizsniegušās - pēdējā brīvība, zināšanu brīvība tiek atņemta: jaunais ir paziņojis, ka "šķīvji"maitājot pilsētas izskatu, un tie no mājām vienkārši tiek novākti. Vienkārši novāc - un viss. Kam tupasūdzēsies? Joprojām - nevienam. To vietā varēs pieslēgties kabeļtelevīzijai, kuras saturu, protams,kontrolēs valsts.

Citādi viss visur ir tāpat - jaunais Viņš ir iejuties. Nupat nokritizēja masu informācijas līdzekļudarbu - tas esot ar zemu kvalitāti un bez "dziļa satura", tāpēc jāveic "paši nopietnākie pasākumi, laivisātrākajā laikā novērstu šajā jomā esošās nepilnības". Septembrī mums bija kauja pašā pilsētas centrāpat ar bruņutehniku - visu nakti šāva, tā arī nav paskaidrots, kas ar ko karoja, it kā ar narkomafiju, betneviens tam īsti netic. Toties Jaunais tagad visur braukā ar kortežu, kam seko kravas mašīnas arkareivjiem. Ekonomikā tagad viss ir jaunā prezidenta klana rokās. Ruhnama, izskatās, tā arī paliks kāpussvētā grāmata, tikai varbūt jaunais prezidents kaut ko pierakstīs klāt. Ruhna- mistu fakultāte joprojāmpastāv, varbūt būšot pat Ruhnamas universitāte. Visās augstskolās mums jau tagad ir jauna disciplīna -Turkmēnijas sabiedriskās zinātnes, kurā ietilpst gan Svētā Ruhnama, gan Turkmēnijas jaunās Renesansesēra. Tu smiesies, bet tagad problēmas atšķirībā no Nijazova laikiem ir deju grupām, kurām nu irnepieciešamas licences - pat lai dejotu kāzu mielastos, kuros tradicionāli piedalās arī muzikanti,dziedātāji, fotogrāfi, videooperatori, kuriem tagad arī nepieciešama licence. Režīms nemainās, drīzākJaunais piegriež vēl atlikušās skrūves.

Tad pie mums atbrauca jūsu prezidents. Ne lietuvietis, ne igaunis nebrauca, bet jūsējais atbrauca.

Visai pasaulei apliecināja, ka pie mums viss esot kārtībā. Es tiešām nesaprotu, kāpēc. Es saprotu, ka jūsuprezidentam šeit labi patiktu, - te, pie mums, medicīnā pateicības jādod pilnīgi par visu. Par operācijām,slimības lapu, ārsta apskati, katru injekciju, katru padotu "pīli". Bet, ja viņš ir brīvas, demokrātiskaszemes prezidents, viņš taču tā nevar… Vai viņš vienkārši ir muļķis un neko nezina, kas pie mums notiek,vai arī viņam ir muļķi vai uzpirkti padomdevēji, vai arī patiesībā viņam vienalga, kas notiek arturkmēņiem - lai viņi vienmēr paliek tāpat apspiesti un bez kādas brīvības, ka tikai būtu gāze. Es ceru, kanekad tā jums netiks, - ja jau jūsu prezidents neciena citu cilvēku brīvību, kas var būt labi jums pašiem?

Tas bija šausmīgi - lasīt avīzes, skatīties televīziju un saprast, kā viņu te pie mums muļķo un cik viņšbija priecīgs, ka viņu muļķo. Rādīja visus Nijazova marmorus un zeltījumus, stāstīja, ka nu jau irdemokrātija un brīvība, - un jūsējais izlikās, ka notic, un tā arī visai pasaulei apliecināja, ka patiesībā piemums viss esot kārtībā. Interesanti, kā viņš attaisnojās tur pie jums, mājās? Kāds viņam to vismazpaprasīja?

Jā, turkmēņiem iet slikti, viņi dzīvo nebrīvībā, bet te ir Āzija, te cilvēki nekad neko citu navredzējuši, viņi ir tumsonīgi un neizglītoti, viņi dzīvo uz sava paklāja un pie sava kamieļa. Bet jūs -eiropieši? Zini, man tavā vietā būtu kauns par savu valsti, kas varbūt pati domā, ka ir brīva, bet necienaun nerūpējas par citu cilvēku brīvību. Jūs tur visi esat tādi liekuļi? Zini, kā tādiem sanāk? Daudz, daudzzīļu rokā, pilnas netīras saujas zīļu. Bet mednis tā arī paliek kokā. Un pēc kāda laika nav arī zīļu. Nekānav - tāpat kā mums. Un paši vien vainīgi."

* * *Tā tiešām izrādījās pēdējā vēstule - varbūt pagaidām, nezinu. Bet tas viss bija daudz, daudz vēlāk.

Izbraucis "zelta laikmeta" Turkmēniju, es pa vairāk nekā kilometru platu "neviena zemi" pametu šopasauli un soļoju uz Uzbekiju. Salīdzinoši - brīvības zemi, protams, nesalīdzināmu ar bezgala brīvocilvēku brīvo zemi Latviju, un tomēr. Bet tas jau būs pavisam cits stāsts un citu reizi - par izjūtām zemislāma samtainās ķepas no Vidusāzijas līdz pat Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikai.

PĒCVĀRDS Tikai nepārprotiet, lūdzu, - šis nebija stāsts par to, cik slikti klājas nabaga cilvēkiem visādās

eksotiskās pasaules malās.Tad jau drīzāk šis bija stāsts par to, ka brīvība ir dārgāka par visu un lētāka par visu, - tā ir tik grūti

iegūstama un tik viegli zaudējama, iemainot pret drošību, labklājību vai kādu citu lēcu virumu. Kārezultātā, ziniet, beigās nav pat šī viruma. Ir tikai bezspēcība un vēlme kaut kā, nez kādas bezjēdzīgascerības dēļ saglabāt kailo dzīvību. Kuras dēļ taču var paciest un pašam izdarīt visu - noskatītiesnodevībā, melos un slepkavībās un nodot, melot, slepkavot pašam.

Un - kā jūs domājat, jūs nevarētu būt viņu vietā? Un kā vēl varētu. Neņemot vērā neko, kas jaupiedzīvots, - varētu vēlreiz un atkal, un no jauna. Un nekas - gan jau dzīvotu, jo kur tad citur likties, vaine? Tā jau dara visi…

Laiki, kad tev par labu uzvedību vai īpašiem nopelniem izsniedza brīvības grāmatu un tunekavējoties kļuvi brīvs, ir sen aizgājuši. Tagad viss ir sasodīti sarežģīti.

IETEICAMĀ LITERATŪRA Es neesmu redzējis nevienu kaut cik ciešamu grāmatu par mūsdienu Turkmēniju — ne angliski, ne

krieviski. Savukārt par Ziemeļkoreju ir: liela daļa, protams, ir nekas cits kā tukša propaganda un mīti,taču dažas ir visnotaļ lasāmas un noderīgas - varu ieteikt šīs četras, kuru dati pēc iespējamās pārbaudesun salīdzināšanas vietumis pieminēti ari šajā grāmatā: Stephan Haggard, Famine in North Korea: Markets,Aid, and Reform (daudz skaitļu un tabulu, taču pamatīga viela pārdomām), Bradley K. Martin, Under theLoving (lare of the Fatherly Leader (apjomīgs "ķieģelis", bet ļoti interesants, lai gan briesmīgi daudzdienvid- korejiešu avotu) un Mark Edward Harris, Inside North Korea (neko īpaši inside jau nu nav,toties viegla lasāmviela), kā arī grāmatā jau pieminēto Andreja Laņkova Severnaja Koreja: včera isegodņa.

IZDEVĒJU PIEBILDE Šajā grāmatā pēc autora kategoriskas prasības ir saglabāta tāda valstu nosaukumu rakstība, kāda tā

latviski ir lietota gadu desmitiem ilgi. Autors uzskata, ka nav ne mazākā iemesla, kāpēc - tikai tādēļ vien,lai latvju valodniecības "ekspertiem" būtu nodarbošanās? - latviešiem jāsāk ķēmoties ar Islandespārdēvēšanu par Islandi, Uzbekijas — par Uzbekistānu, Turkmēnijas - par Turkmenistānu. Tā turpinot,mēs, mīļoto valodnieku bezdarbības un pārējo vienaldzības atbalstīti, varot nonākt arī līdz, piemēram,Rossijai, - arī šīs valsts nosaukumu taču paši krievi raksta un izrunā būtiski citādāk, nekā gadu desmitiemto esam darījuši mēs.

SIA "Jāņa Rozes apgāds", roģ. nr. 40003573956 K. Barona ielā 5, Rigā, LV-1050. E-pasts:apgads@jr.lv www.jr.lv Iespiests un iesiets Jelgavas tipogrāfijā, Langervaldes ielā la, Jelgavā, LV-3002.