PIRMAIS MISIONĀRS 2. tēma 11. jūlijā, 2015

ABRAHAMS:

AICINĀJUMS“1Un tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. 3Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1M 12:1, 3)

Dieva aicinājums sevī ietvēra:• Atstāt savu pilsētu un savu ģimeni, kas pielūdza elkus (Joz 24:2).• Svētību pār viņa ģimeni (1M 12:2).• Svētību pār visu cilvēci (1M 12:3).

Mēs arī esam aicināti būt par Dieva misionāriem šajā pasaulē. Šis aicinājums sevī ietver:• Atstāt visu, kas varētu mūs kavēt piepildīt šo aicinājumu.• Svētību mūsu dzīvei.• Svētību katram, kas pieņem mūsu aicinājumu (mūžīgo

evaņģēliju).

Ābrāms dzīvoja Ūrā, kad saņēma Dieva aicinājumu. Kopā ar savu tēvu Teru viņš devās pie Hārana (1M. 11:31) un vēlāk uzsāka savu ceļojumu pretī Kānaānai (1M. 12:5).

DROŠSIRDĪGS MISIONĀRS“Kad Ābrāms dzirdēja, ka viņa radinieks aizvests gūstā, tad viņš lika nostāties savam karaspēkam, mājās dzimušiem vergiem, trīs simti astoņpadsmit vīriem, un viņš dziņās pakaļ līdz Danai.” (Genesis 14:14)

Lats apmetās Sodomā (1M 13:12) pēc nošķiršanās no Ābrāma. Viņš bija nevainīgs kara upuris (1M 14:1-12).Ābrāma dzīve un vēsts bija mieru nesoša, bet viņš nepalika vienaldzīgs redzot netaisnību (1M 14:13-24). Viņš parādīja, ka ticīgie …

Var sekmīgi kalpot savai valstij. Ir drosmīgi cilvēki. Ir taisnīgi cilvēki. Aizstāv apspiestos. Nemeklē pēc pašlabuma. Ir uzticīgi Dievam jebkuros apstākļos.

TICĪBAS MISIONĀRS

“Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” (Ēbr 11:8)

Dievs lika Ābrāmam doties uz Kānaānu, kas ģeogrāfiski nebija no viegli izpildāmiem uzdevumiem.

Viņam bija pietiekama ticība spert pirmo soli; viņš atstāja savu veco dzīvi aiz muguras un uzsāka ceļu pretī jaunai. Ši jaunā dzīve bija pilnīga paļaušanās uz Dieva vadību.

Viņam bija pietiekama ticība doties pretī apsolītai zemei; no pirmā altāra Šekhemā līdz pat altārim, uz kura viņš gandrīz upurēja savu dēlu.

Viņš ticēja Dieva apsolījumiem Viņa dzīvē: “Un Ābrāms uzticējās tam Kungam un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” (1M 15:6).

Viņš uzticējās Dieva apsolījumiem par viņa nākotni: “jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.” (Ēbr 11:10).

Šekhema (1M 12:6-7). Apsolījums iemantot Kānaānu.

Ābrahams saprata savu misiju.

Hebrona (1M 13:18-14:20).

Viņš uzticējās Dievam, kad izglāba savu brāļa dēlu un saprata Dieva spēku.

Mamre (1M 18:1, 20-33).

Viņš iestājās par Sodomu Dieva priekšā. Viņš izprata Dieva žēlastību.

Morijas kalns (1M 22:1-14).

Viņš paklausīja Dievam. Viņš saprata Dieva pestīšanas plānu.

GARĪGĀ IZAUGSME

“Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzaku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumu.” (Ēbr. 11:17)Dievs izmantoja Ābrahāmu neskaties uz tā kļūdām, jo Ābrahāms vēlējās un ļāvās Dievam to izmantot savu plānu īstenošanai.

Ābrahāma klejojumi apsolītajā zemē pastāvīgi to garīgi pilnveidoja.

MISIJA MĀJĀS “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam.” (1M 18:19)

Misioniskā kalpošana nesīs daudz vairāk augļus, ja tā tiks atbalstīta ar Bībeliski pareizi veidotas un patiesas mīlestības pildītas ģimenes dzīvo piemēru.Ābrahama ticība un paklausība atstāja lielu iespaidu uz viņa ģimeni un saimi kopumā (1M 24:12).

“11Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu... 20Ticībā Īzāks nākotnei svētīja Jēkabu un Ēsavu.” (Ēbr 11:11, 20)

“Vecākiem ar īpašām rūpēm vajadzētu paturēt prātā, ka viņi ir debesu darbinieki, līdzīgi, kā to darīja Ābrahāms, un visos ceļos paturēt to Kungu prātā. Tiem jāpēta Raksti neatlaidīgi, lai izzinātu tā Kunga ceļus, ka tie spētu tos mācīt savā namā. Pravietis Miha saka, ‘Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!’ [Miha 6:8.] Lai mēs spētu būt labi skolotāji, vispirms mums, kā vecākiem jākļūst par mācekļiem, pastāvīgi smeļoties Dieva gaismu no debesu avotiem un pēc instrukcijas un piemēra ienest šo dārgo gaismu mūsu bērnu dzīvē.”

E.G.W. (The Adventist Home, section 8, cp. 28, pg. 184)

“Ābrhāma bezierunu paklausība un ticība ir viens no visiespaidīgākajiem ticības un paļaušanās uz Dievu piemēriem, kas atrodami Svētajos Rakstos. Tikai ar apsolījumu, ka viņa pēcteči iemantos Kānānu, bez redzama pierādījuma, viņš sekoja Dieva vadībai, pilnīgi un patiesi izpildot šī ceļojuma tam uzticēto līdzdalību, uzticoties, ka Dievs izpildīs savu daļu. Sentēvs devās vienalga kur – atbildot uz Dieva aicinājumu; viņš šķērsoja tuksnesi bez bailēm; viņš devās cauri elku dievības nomāktām nācijām, paturot prātā tikai vienu domu: ‘Dievs ir teicis; es paklausīšu Tā balsij; Viņš mani vadīs, Viņš mani pasargās.’

Tieši tāda ticība un pārliecība nepieciešamas Dieva misināriem šodien.”

E.G.W. (Testimonies for the Church, vol. 4, no. 30, cp. 50, pg. 524)