Mantojums, tradīcija, jaunrade: starp dogmu un brīvību…
Māra Mellēna
Latvijas stāstnieku asociācija
Rīga, 7.11.2019
Nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programma «Pulkā eimu, pulkā teku 2019» Nacionālais sarīkojums, Atklāšana
Iecava, Grāfa laukums, 18.05.2019
Jēdzieni
Folklora – mākslinieciska saziņa nelielās grupās (Ben-Amoss, 1972,2000)
Tradicionālā kultūra – sarežģīta dinamiska sistēma, kura sastāv no ”tradīcijā sakņotas kultūras kopienas radīta mantojuma, ko pauž grupa vai indivīdi un atzīst kopiena par savas kultūras un sociālās identitātes izpausmi”. Folkloras standarti un vērtības tiek pārmantotas mutvārdos, atdarinot vai citā veidā. Folklora aptver valodu, literatūru, mūziku, dejas , rotaļas, mitoloģiju, rituālus, paražas. Amatniecību, arhitektūru.(15.11.1989 UNESCO Folkloras un tradicionālās kultūras saglabāšanas rekomendācijas.)
Nemateriālais kultūras mantojums – “paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistīti instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpa, ko kopienas, grupas un - dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu.” (UNESCO Konvencija par nemateriālā mantojuma saglabāšanu 2003)
Sociāla grupa, kopiena vai…
…sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu
un mērķu kopība, emocionāla un kultūras
kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml.
…uz teritoriālajām jeb kaimiņattiecībām
balstītas kopienas.
Sociālā grupa (R.Mērtons) – indivīdu kopums,
kas noteiktā veidā mijiedarbojas, apzinās savu
piederību pie grupas un tiek atzīti kā piederoši
pie šī kopuma no citu viedokļa.
Mantojums, tradīcija, jaunrade: starp dogmu un brīvību…
Māra Mellēna
Latvijas stāstnieku asociācija
Rīga, 7.11.2019
Kopienas attīstība un ilgtspēja
Teritoriāli vai uz ieinteresētības pamata saskaņota kopienas
rīcība, kas ir pašreģenerējoša, kas spēj apzināt savas
vajadzības un prioritātes, un īstenot tās ar pašpalīdzības, vietējo
resursu mobilizēšanas un citu resursu piesaistīšanas palīdzību:
vietējo iedzīvotāju iesaistīšana,
piederības sajūtas veidošana,
vietējo zināšanu, motivācijas izmantošana un gatavība strādāt
savas dzīves uzlabošanai,
kopienas spēja mobilizēt savus sociālos, cilvēkresusrus un citus
resursus tādā veidā, lai atbilstoši pieņemtu iekšējās un ārējās
pārmaiņas un reaģētu uz tām.
Nākotnes veidošana no pagātnes
Lai ieraudzītu tradīciju, to nosauktu un
sāktu par to runāt, tai vispirms ir jābūt
jaunā izaicinātai. Tā ir novitāte, kas uzbur
tradīciju kā tās otru, citu (other), kā to, kas
tā nav, kā to, pret ko tā ir, vai kā to, kā
trūkst vai kas ir palaists garām.( Z.Baumans)
Tradīcija
Tradīciju var aplūkot kā dinamisku kultūras procesu –kultūras tekstu pārmantošanu, apgūšanu, popularizēšanu, lietošanu performancē, saglabāšanu, kur ar tekstu tiek saprasts dažādu zīmju un simbolu kopums, tad likumsakarīgs ir jautājums par šo tekstu lasīšanu, saprašanu un lietošanu, atcerēšanos un aizmiršanu, to uztveres īpatnībām jeb vispārinot –tradīcijas pastāvēšanu komunikācijā un tradīcijas nesēju atbildību par tradīcijas izvēli, kopšanu un saglabāšanu.
Pārmantošana
Tradīcijas pārmantotājiem no pagātnes mantoto, bet
aktuāli lietojamo nav vajadzības saukt par tradīciju: tās
pieņemamība viņiem ir acīmredzamība. Kad tradīcija ir
pieņemta, tā tradīcijas pārņemējiem ir tikpat spilgta un
dzīva kā jebkura cita viņu darbības vai pārliecības daļa.
Tā ir pagātne tagadnē, bet tā ir tikpat lielā mērā
tagadnes daļa kā jebkura šodienas inovācija.
Tradita var kļūt par dedzīgu pieķeršanās objektu
pateicoties tajā saredzamajai pagājības dižciltībai vai to
var pieņemt tādā veidā, ka tā ir vienīgā sakarīgā lieta,
ko var darīt vai kam var ticēt.(Shils, p.13)
Pārmantošana
Gan simbolu kopumi, tēlu grupas, mutvārdu tradīcijas,
rituāli un ieražas tiek pārmantotas un izmainītas. Tās
izmainās pārmantošanas procesā, jo tradīcijai
realizējoties notiek interpretācijas process. Pārmantoto
variantu ķēde arī tiek saukta par tradīciju, piemēram,
“Platona tradīcija” vai Ziemassvētku tradīcijas,
Dziesmusvētku tradīcija vai balsu dziedāšanas tradīcija .
Kā izvērsums laikā, tradīcija ir saņemto un tālāk nodoto
tēmu variāciju secība. Tradīcijas var būt savstarpēji
saistītas ar kopīgu tēmu, kopīgu rašanās avotu vai
notikumu.
Pārmantošanas ķēde, paaudzes
Pat tādā īsā pārmantošanas ķēdē kā trīs paaudzes,
tradīcija ir pakļauta dažām izmaiņām. Tās būtiskie
elementi pastāv kopā ar citiem elementiem, kas mainās.
Bet tas, kas to padara par tradīciju, ir šie būtiskie
kodolelementi, kuri ir atpazīstami ārējam novērotājam kā
identiski vairākos sekmīgos pārmantošanas un
iesavināšanas soļos vai darbībās.
Ejot cauri daudzām pārmantotāju paaudzēm, traditum
var būtiski atšķirties daudzos aspektos no tā sākotnējām
formām, bet ne tajos, ko kā būtiskus norāda šīs tradīcijas
zinātāji jeb aizbildņi.
Saglabāšana
„Patiesībā tradīcijā vienmēr ir brīvības un vēstures moments. Pat visīstākā, pamatīgākā tradīcija neīstenojas dabiski, pateicoties spējai saglabāt to, kas reiz bijis, - tai vajadzīga piekrišana, pieņemšana un kopšana. Saskaņā ar savu būtību tā ir saglabāšana, kas darbojas visās vēsturiskās pārmaiņās. Taču saglabāšana ir prāta akts, tiesa tāds akts, kuram raksturīga nemanāmība. Te sakņojas atjaunotnes, plānotā uzdošanās par prāta vienīgo darbību un aktu. Taču tā ir šķietamība. Pat tad, kad dzīve vētraini mainās, kā, piemēram, revolucionāros laikos, iedomātajā visu lietu pārmaiņā no vecā saglabājas daudz vairāk, nekā parasti domā un tas saplūst ar jauno jaunā nozīmībā. Katrā ziņā saglabāšana ir ne mazāk brīva izturēšanās kā apvēršana un atjaunošana…”
H.G. Gadamers Patiesība un metode. Filosofiskas hermeneitikas pamatiezīmes. R:,Jumava, 1999, 268. lpp.
Atkārtošanās
pozitīvistiska tradīcijas izpratne (objektīvs, analītiski
pierādāms sakars ar pagātni),
dabisksks tradīcijas skatījums – tradīcija tiek aplūkota kā
dabas objekts vai priekšmets; tradīcijas attiecināšana uz
noteiktu kultūrvēsturisku periodu, nemainīgu zināšanu
kodola nepārtraukta tālāknodošana, (jauno laiku īpašais
statuss vēsturē – evolucionārais vēstures redzējums, kur
tradīcija ir kategorija, kas konstruē modernā pretmetu,”
Tradīcijas un modernitātes atšķirība vai konflikts ir
analītisks konstrukts, kas izmantots par izpratnes atslēgu
ne tikai tradīcijai, bet arī pārmaiņām. (Bula, 2011, 147)
Tradīcijas attīstība
Tradīcijas attīstās, tāpēc, ka to nesējos ir dzīva vēlme radīt kaut
ko patiesāku, labāku vai ērtāku. Tradīcijas noplicinās vai izzūd
tad, ja to nesēji mitējas tās piekopt, vai arī tie, kas tās reiz
saņēma, atjaunoja un nodeva tālāk dod priekšroku citam
uzvedības modelim vai arī jaunā paaudze, kurai tradīcija tika
nodota ir atradusi citu tradīciju vai pārliecību, vai salīdzinoši
jaunāku uzskatu, kas vairāk atbilst šīs paaudzes standartiem.
Augšup
Augšup – centrs, robežas, kontrole, paraugs. Kārtība nozīmē atkārtošanos un iepriekš paredzamību. Telpa kā jēgpilna vieta, lietas būtība un tuvošanās pilnībai. Augšup ved ticība, piepūle, atbrīvošanās.
Mērķtiecība
Hierarhijas virsotne – absolūtā patiesība, izziņas pilnība, normatīvais skaistums arī vara.
Uz priekšu
Uz priekšu
Dievs ir miris
Laiks kā pagātnes, tagadnes un nākotnes attiecības
Jaunais kā galvenā vērtība, vieta laikā un uzkrātā pagātne ( M. Vēbers), sacensība un noturība, progress un attīstība
Uz virsmas
Uz virsmas
Mozaīka bez centra, nihilisms, plurālisms, estētiskā izrādīšanās, skandāli.
Būt – nozīmē notikt
Diferences (atšķirības)
Vērojums un bauda
Ironija, spēle, alegorija
Pagātnes modelis
Tradīcija kā pagātnes modelis, simbolisks konstrukts, kas veidojies interpretācijas ceļā. Pētījumu stratēģija – kāpēc cilvēkiem ir svarīgi kaut ko saukt par tradīciju, kādām kultūrpraksēmtiek piešķirts tradīcijas statuss, kādas nozīmes un vērtības tiek ietilpinātas šajā jēdzienā, ar kādu motivāciju un kādās interesēs tās vai citas tradīcijas tiek veidotas un uzturētas.
Tradicionalizēšana
Tradicionalizēšana:
noteikti cilvēka pieredzes aspekti vai kultūras formas tiek izvēlēti atkārtošanai, tradicionalizēšana darbībā (rīcībā);
tradīcijas zīmola simboliska piešķiršana noteiktiem sociokulturālās uzvedības modeļiem, kultūras formu kā vērtības un autoritātes interpretācija.
Tradīcijas dažādi aspekti
Tradīcija, kas nemitīgi tiek interpretēta un pārinterpretēta, proti, ir dinamiska - tā ir aktīva vēsturiskas nozīmes radīšana un pārradīšana.
Tradīcija kā kultūras nepārtrauktības zīme, kā pagātnes turpinājums valodā, domāšanā, dziesmā, dejā, muzicēšanā, stāstīšanā.
Tradīcija ir jaunrades ielogs (framework) - apgūšana, pārmantošana, radoša lietošana.
Ruta Finnegana (1991)
ideja par nerakstītu vai mutvārdu izplatību,
senuma un pārmantošanas ideja,
ideja par vērtību (emotive sense)
Tradīcijas dažādi aspekti
Tradīcija kā modernitātes cits, tā tiek nomainīta ar ko jaunāku un progresīvāku, tradīcija ir attīstību traucējoša. Pirmsmodernais un dogma.
Tradīcija kā ilgstamības un stabilitātes metafora. Autoritāte. Modernizācija ir pamats tradīciju izzušanai. Antimodernais un zaudējuma metafora.
Tradīcijas iedzīvināšana lietojumā
Totalitāras ideoloģijas ietvarā - vēršanās pie tradicionālās kultūras kā esošās amatiermākslas estētikas kritika, kas vienlaikus ir arī pastāvošās ideoloģijas kritika.
Kultūras mantojums - politiskās atmodas veicinātājs 20 gs. 80-tie
Liberāli demokrātiskas ideoloģijas ietvarā - tradicionālā kultūra kā pašvērtība, ne tikai profesionālās mākslas avots, dialogs ar to - jauns radošuma un pašpilnveides lauks gan indivīdam, gan kopienai.
Kanons
Viens no būtiskiem komunikācijas aspektiem tradīcijas pētniecībā ir normatīvā komunikācija –konvencionāli sistematizēti ielogi, kas fiksē tradīcijas attīstībā būtiskus, relatīvi nemainīgus paraugmodeļus, kuri tiek pārmantoti vairākās paaudzēs kā autoritatīvi vērtību kopumi. Viens no šādiem konvencionāli sistematizētiem ielogiem ir kanons.
Kanona formulas
Patiesībai atbilstoša tā vai cita notikuma tālāk nodošana – „liecinieka formula”,
Saturam un formai atbilstoša vēsts nodošana –ziņneša formula;
Teksta tālāk nodošanas „vārds vārdā” (burtiska) – pārrakstītāja vai tradīcijas glabātāja formula;
Burtisks likuma vai līguma izpildījums – līguma formula.
Kanons
Paraugs nosaka to robežu, cik tālu var iet, lai paliktu žanra vai morālās normas robežās. Klasiskie mākslas darbi vistīrākajā forma iemieso normas ārpus laika. Tie ir gan estētiskā sprieduma, gan mākslinieciskās daiļrades mērs. Paraugs rada normu, kas ir likumu noteikta.
Kanons cita starpā arī instruments, kas radīts ar noteiktu mērķi. Tas ir normatīvs instruments, jo ne tikai parāda to, kas ir, bet nosaka – kā jābūt. Richt-;Richtscheit (likums); Richtlinie (virziens); un atbild uz jautājumu – kam jālīdzinās (sich richten). Ассман, Я. (2004.) Культурная память. Письмо, память о прошлом и политическая идентичность в
высоких культурах древности. Москва: Языки славянской культуры, C.120.
SKOLOTĀJS,
saziņa, sadarbība, izpratība,
atbildība
Prasme dot, prasme saņemt, prasme mācīt un mācīties ikdienā un svētkos,
ZINĀŠANAS, PRASMES, GAUME, TAKTS
Dziesmu un deju svētki -
mantojums, tradīcija, JAUNRADE
Lokālo tradīciju sastapšanās, mijiedarbība, mantojums, kas
iedzīvināts kopīgā lietojumā: kopīgs emocionāļais un kultūras
kapitāls, kas balstīts lietotpratībā un jaunrade tradīcijas ietvarā
Izmantotā literatūra
Anderson, B. (1983/1996). Imagined Communities. Reflections on the Originand Spread of Nationalism. London, New York: Verso;
Anttonen Pertti J.(2005). Tradition through Modernity Helsinki: FinnishLiterature Society;
Armstrong, D. (1976). The Nature of Tradition. In: Liberty and Politics, editedby Owen Harries. Sydney, Australia: Pergamon Press;
Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to CulturaMemory Studies. Ed. Erll, A.and Nünning, A.Berlin, New York: Walter deGruyter GmbH&Co
Ассман, Я. (2004). Культурная память. Письмо, память о прошлом и политическая идентичность в высоких культурах древности. Москва: Языки славянской культуры;
Asmann, Jan (1995). Collective Memory and Culture Identity, transl. Czaplicka,J.University of California.
Izmantotā literatūra
Bauman, Z.(1999). Morality in the Age of Contingency. In:
Detraditionalization. (Edit Heelas,P., Lash, S., Morris P), Wiley-Blackwell, USA;
Bauman, R. (1992). Perfomance. In: E. Barnouw (Ed.), International
Encyclopedia of Communications (Vol.3, pp. 262 – 266). New York: Oxford
University Press;
Ben-Amos, D. (1984). The Strands of Tradition: Varieties in Its Meaning.
American Folklore Studies. Journal of Folklore Research, 21 (2/3);
Bula, D. (2011). Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiņa. Rīga: Zinātne;
Gadamers, H.G. (1999). Patiesība un metode, Rīga: Jumava;
Kūle, M. (2006). Eirodzīve, Rīga: LU Filozofijas un socio’’gijas institūts;
Shils, E.(1981). Tradition. London, Boston: Faber and Faber;