dramaturgu teĀtra dvĒsele – skaistuma sajŪta...decembris ir ne tikai svētku laiks, bet arī...
TRANSCRIPT
Decembris 2014Literāri Teatrāls Žurnāls
DRAMATURGU TEĀTRA DVĒSELE – Gunta Kusiņa
Būt gaisa, uguns, ūdens un zemes cilvēkam – sveiciens Jānim Jurkānam
Andra Zeibota slepenais stāsts tikai latviešiem
Par ideālismu režijāSKAISTUMA SAJŪTARičards Seimūrs
AMAZONES
Hermanis Paukšs
19. decembrī, 19:30
Smieklīga pasaka visai ģimenei. Par kalpa zēnu, kas patiesībā ir karalis, par karalieni, kurai nepatīk valdīt, par vaideloti, kas izliekas par ubadzi, saimniekmeitu, kura grib bučoties, un daudz ko citu jocīgu.
Sveiciens lasītājiem!
Decembris ir ne tikai svētku laiks, bet arī laiks, kad mēs pārdomājam gada laikā paveikto, sasniegto, realizēto. 2014. gads Dramaturgu teātrim atnesa jaunu žurnālu, iepazīstināja skatītājus ar jauniem dramaturgiem un režisoriem. Mēs turpinām augt un attīstīties, lai radītu pēc iespējas daudzveidīgāku piedāvājumu mūsu skatītājiem un lasītājiem.
Kā jau pamanījāt, žurnāls ir veidots tā, lai uzrunātu dažādu auditoriju, tāpēc – arī Jūsu bērniem ir šis tas sarūpēts!
Gaidām Jūsu ieteikumus arī turpmāk! Rakstiet uz [email protected]. Mūs var atrast arī sociālajos tīklos – facebook, draugiem.lv, twitter.
Žurnālu „Dramaturgu teātris” tagad var lasīt arī elektroniski – mājaslapā www.dramaturguteatris.lv!
Lai 2015. gads mums visiem nes veiksmi, vairo prieku un darba sparu!
Andra Zeibota sveiciens dramaturgam Jānim Jurkānam
Luga bērniem“Ēzelītis”
25
Saruna ar jaunajiem režisoriem Andreju Saldavu un Austri Pirktiņu
26
“Skaistuma sajūta” Ričarda Seimūraruna TED
40
Intervija – teātra Saulīte Gunta Kusiņa
6
Latvijas latviešu teātri45
34
3
konferencē
6 Intervija – teātra Saulīte Gunta Kusiņa
10 Andris Zeibots. Slepenais stāsts tikai latviešiem
14 Lielā luga. Hermanis Paukšs „Glorija”, 6. turpinājums
23 Jaunrade. Hermanis Paukšs. Dzeja
25 Andra Zeibota sveiciens dramaturgam Jānim Jurkānam
26 Mūsējie. Intervija ar jaunajiem režisoriem Andreju Saldavu un Austri Pirktiņu
34 Luga bērniem. Hermanis Paukšs „Ēzelītis”, 2.daļa
39 Bērniem. Atrodi atšķirības!
40 Teda Seimūra runa TED konferencē. Skaistuma sajūta
45 Īsi par latviešu teātra vēsturi
DRAMATURGU TEĀTRIS, izdevējs: biedrība „Dramaturgu teātris”, reģ. Nr. 40008131264, adrese Kr. Barona iela 130/3,
iznāk kopš 2014. gada jūnija, vāka foto Ģirts Ozoliņš
e-pasts: [email protected]
Saskaiti, cik rūķīšu ir paslēpušies žurnālā!!!Atbildi sūti uz e-pastu: [email protected] un pirmie pieci pareizo atbilžu iesūtītāji saņems ielūgumu divām personām uz jebkuru februāra izrādi Dramaturgu teātrī! Izmantojiet paši vai – uzdāviniet saviem draugiem!
Kurš ir tas, kas zina kur atrodas tas un tas rekvizīts vai tērps? Kurš ir tas, kas zina, kā pareizi jāgrimējas attiecīgai izrādei? Kādu frizūru? Un simtiem citu jautājumu? Pareizi – Dramaturgu Teātris nav iedomājams bez Guntas Kusiņas un viņas fantastiskajām spējām visu zināt! Ja pirms mēģinājumu sākuma „kusiņārijā” (Veras Paukšas apzīmējums) durvis ir ciet, tad šķiet - kaut kas nav kārtībā, un ļoti gribas noskaidrot, kur ir Kusiņa. Ak, tur un tur! Fū, tātad pasaule turpina griezties ap savu asi!
Es atļaušos izmantot izdevību un iztaujāt Teātra Dvēseli Kusiņu (Teātra smadzenes ir Paukšiņš (Hermanis Paukšs – red.) - pieņemu, ka par to neviens nešaubās):
Tev kā vienmēr smaidošai un jaukai gribas pajautāt, kas ir tas, kas tevi sadusmo?
Mani var sadusmot kaimiņš, kurš nolej manus griestus, un pēc tam cenšas man ieskaidrot, ka tas nav viņš, bet ūdens tek no vietas, ko pat zinātnieki vēl nav atklā-juši.
Mani var sadusmot valsts ierēdņi, kuri atkārtotu neizdarību dēļ mani piecas reizes sūta pa dažādām instancēm.
Mani var sadusmot, ja regulāri pamodina trijos naktī, lai es aizvestu mājās, zinot, ka neesmu spējīga atteikt.
Runājot par darbu. Mani sadusmo aktieri, kuri laicīgi nav sagatavojušies izrādei. Sākot ar teksta nezināšanu, paviršu attieksmi mēģinājumu procesā, tērpu, rekvizītu nesagatavošanu. Ja uz izrādi ierodas pēdējā mirklī, radot stresa situācijas pārējiem izrādes aktieriem, palīgiem, kuri rūpējas par grimu un frizūrām. No tā cieš atmosfēra teātrī. Bet pats galvenais – no tā cieš mūsu skatī- tājs. Tas manī var izraisīt dusmu izvirdu-mus. Iekšā viss griežas, šķobās. Šķiet atvērsies zeme un...
Un vēl es bieži mēdzu dusmoties pati uz sevi, par to, ka neesmu varējusi novērst
kādas nebūšanas, ka laicīgi nav atnākusi atbilde uz kādu problēmu, ka neesmu bijusi pietiekami gudra, ka esmu attei-kusies no savām vēlmēm, ka esmu atstā-jusi mājās telefonu, ka esmu pazaudējusi atslēgas un nenopirku sarkano kleitiņu, kura man tik ļoti patika.
Ir notikumi, par kuriem mēdzu dusmo- ties trīs minūtes, bet ir tādi, par kuriem varu domāt ļoti ilgu laiku – mēnešiem vai pat gadiem.
Un kas tevi dara laimīgu?
Mana laime sastāv no maziņiem prieci- ņiem, kuri, salīpot kopā, veido vienu lielu laimes bumbu. Tās ir pavisam ikdienišķas lietas. Priecājos, kad pastaigājos pa sniegotu mežu, kurš vizuļo vakara krēslā, ka varu „paņurcīt” kādu zvēriņu, ka blakus ir mīļotais vīrietis, kad meita priecīgi stāsta par savām dienas gaitām, ka dzirdu, kā māmiņa dzied un jūtas ar dzīvi apmierināta, ka nodarbojos ar to, kas man patīk, un apkārt ir smaidīgi cilvēki. Varu tikai piekrist Džeremija
PROŽEKTORU GAISMĀS
7
Skats no H.Paukša izrādes „Pirmā sniega sindroms”
Bentama atziņai, ka cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.
Jautājums ietver sevī atbildi un tomēr pajautāšu: vai teātris ir tavs dzīves veids?
Darbs teātrī aizņem lielāko daļu no manas dzīves. Uz daudzām lietām skatos caur teātra prizmu. Jā, teātris vēl jopro-jām ir mans dzīves veids. Un šāds dzīves veids man ļoti patīk.
Teātris ir kolektīvs darbs: cik katrs ieguldījis darba un rūpju, tik veiksmīga izrāde. Kura no Dramaturgu teātra izrādēm, tavuprāt, ir visveiksmīgākā? Kuras izrādes tev patīk?
Visās teātra izrādēs esmu piedalījusies tapšanas procesā, tāpēc ārkārtīgi grūti izdalīt kādu konkrēti. Es pat teiktu, ka neiespējami. Tāpēc minēšu tās, kurās pati arī atveidoju kādu lomu. Mīļākās ir Hermaņa Paukša izrādes "Baloža skelets", "Pirmā sniega sindroms", "Piektais Baus-lis" un Andra Zeibota „Latviešu paradīze”. No bērnu izrādēm – "Kā Sarkangalvīte ar vilku spēlējās".
Ne vienmēr esi bijusi teātra administratore, kostīmu māksliniece, režisors, grāmatvede, šuvēja un cits Teātrim vajadzīgais speciālists vienā personā. Esi daudz spēlējusi uz skatuves. Vai tagad neilgojies pēc lomām?
Tev taisnība. Pirmkārt, esmu aktrise. Darbs teātrī aizņem ļoti daudz laika, tāpēc tagad esmu spiesta no lomām atteikties. Bet spēlēt gribu ļoti. Gan atkal
pienāks laiks, kad varēšu atdoties skatu-vei kā aktrise un ticu, ka mani vēl gaida daudz skaistu lomu.
Kādu tu redzi Dramaturgu Teātra nākotni?
Savu teātri vēlos redzēt skatītāju pilnu. Tādu skatītāju, kuri vēlas iepazīt tieši savu laikabiedru lugas. Jau tagad cenšamies veidot labvēlīgus apstākļus jaunajiem latviešu dramaturgiem. Pagaidām tas izdodas. Dramaturgu pulks aug un centīsimies darīt tā, lai viņiem vēlme rakstīt neapsīktu tikai tā iemesla dēļ, ka luga jāatstāj atvilktnē. Top brīnišķīgas izrādes. Jaukākais ir tas, ka dramaturgs pats piedalās izrādes veidošanā, aktieri ir Paukšiņa skolu izgājuši, tātad pašu veidoti, mīlēti un loloti. Izrāde ir dramaturga, režisora un aktieru īsts latviešu kopdarbs. Tādu teātri es vēlos redzēt un rādīt citiem.
Un tagad visi ielokam dūrītēs īkšķus: lai notiek tā, kā vēlas Kusiņa! Mēs taču arī visi to gribam! Vai ne!
Sarunājās Rita Lasmane, foto: Ģirts Ozoliņš un Dramaturgu teātra arhīvs
8
Skats no H.Paukša izrādes „Piektais bauslis”
Skats no A.Zeibota izrādes „Latviešu paradīze”
– Sveika, Marija! Vai tu neesi Marija? Jēzamamma, neesi? Ko Jēza dara? Ak, tu neesi, ja? A, kāpēc tu ar mani nerunā. Parunā ar mani. Domā mute smird? Es varu arī nedzert, vot, pateikšu “nē” un “praš-čau” mel-ō-dija... Tu tak esi Marija, ne?
Vilcienā viss klusu. Es sēžu, braucu uz Daugavpils pusi. Pāris beņķu tālāk kretīns ar vinčuku piesēdies blakus kundzītei uzbāžas – toč, kretīns. Saka viņš, patiesi, patiesi, sveika Marija.
Kundzīte nezin vai Marija neko neatbild.Bet vai es pats nekad neesmu pievilcis mūli un līdis runāties ar svešiem cilvēkiem?
Un vai man tagad iet un glābt kundzīti. Lekties un ālēties, solīt pa vaigiem – vispirms pa kreiso, tad ar kāju pa labo?
Ja nu sākas murgs un ievelkas uz visu ceļu – tā es domāju, kad neko nevar padomāt, jo kretīns paliek kretīns – viņš uzreiz aizņem visu telpu un visu elpu, un visu dzīvi, cik var atcerēties. Bet atcerēties nevar neko. Bez tam es arī neesmu Jēzus. Es varbūt esmu Jungs, kam divi vārdi – Karls un Gustavs – dvīņi. Bet – “varbūt” – neskaitās.
Doma nekad neskaitās – paralēli nekas nenotiek – tikai aiz loga lauks un lauks, un lauks, un pusmežs, mežs un lauks. Un pārbrauktuve lauka vidū. Arī paralēla – jebšu vieta, kur krustojas līnijas, paralēli ejošās, kā nekādas. Vārdu sakot, tikko pabraucām garām bezgalībai.
Tā. Nekas sevišķs. Jēzummamm, tu pati zini, va’ ne? Jā, bezgalība, jā, pārbrauk-tuve, jā paralēlā... Reālas muļķības, vot, tā.
Jebšu – ko gan radījums domā, kad neko nedomā? Domāju, ka domā neapziņas domas – tā Jungs. Vai gan pārbrauktuve nav bezgalības archetips?
Es domāju: vājprāts, cik ilgi tā jānīkst. Nekas nenotiek. Neko, kā jau teicu, nevar padomāt. Es esmu Roberts Fišers, to arī neviens nevar padomāt.
Kamēr sēžu, izstāstīšu sev jaunu anekdoti: reiz galdnieks Jāzeps, pēc trim grūtām dienām, nāk mājās uz skaļi runā ar sevi: “Metīšu nost... Metīšu nost...” Te pie mājas – skatās – pirts kurās un Marija, jau noģērbusies, iet uzmest Garu... Jāzeps apstājas un saka: “Tēvs! Solīju, ka metīšu nost. Tad metīšu ar.” Un nomet vecos ragus.
Smieklīgi nav, bet vilciens iet. Ciemats, ciemats, mājas, mājas, vēl viena bezgalība, kur paralēles saskrienas, un atkal mājas, un lauki, lauki.
– Roberts, mani sauc! – uzmācas kretīns. Ne jau nu Roberts Fišers. Ne jau nu es esmu Roberts Fišers. Brīnumbērns, šaha lielmeistars. Ko dara šaha lielmeistars, kad nedara neko? Domā, lielmeistars, apziņa kalkulē un kuras, ragi nomesti neapziņā aiz kūts. Baigais kretīns bija Roberts Fišers, ja vēl nav miris, garkājains tīnis, garās kājas cēla uz galda spēlējot šahu – toč, kretīns – spēlējot pret grošmeistaru Keresu, cienījamu, godājamu igauni, starptaustiski prestižā turnīrā, nemaz nekādā Daugavpils vilcienā, kur zoli uzlaist. Sašūmējās Keress un paspēlēja.
Vot, es arī tagad te sēžu vecs igaunis un nevaru padomāt. Kretīns uzmācas
tam: nonākšu uz Pārbrauktuves un Pēdējā Tiesā man jautās pats Jēzus: kāpēc ļāvi kretīnam uzmākties kundzītei?
Ko tad es atbildēšu? Neteikšu taču Dieva Dēlam, ka pats esmu riktīgs maita, pats varu – tikai tā – pievilkt mūli un līst pie svešiem cilvēkiem ar savām sarunām:
Sveika, Marija! Tu ir Jēzamamma, va’ne?Un ko gan man atbildēt, kad vecais morālists, jaunais Dieva Dēls uzprasīs, kā starp
citu: vai gan tu neesi lasījis Karlu Gustavu Jungu, vai gan tu neesi lasījis Fridrichu
(slepenais stāsts tikai latviešiem)
1. daļa
10
Sveika Marija
Nīči, vai gan tu no mēdijiem neesi iepazinis Robertu Fišeru, vai gan tu kaut ko neesi pa ausu galam dzirdējis par R. Bartu, kas miris un kam vairs vārda nav, un vai gan tu neesi inteliģents un tālab – vai gan tu pats neesi miris autors? Tad kādēļ tu toreiz negāji un nepaņēmi tā kretīna sarunu “uz sevi”? Kādēļ negāji viņam klāt un neteici: liec Marijai mieru, nāc parunā ar mani, lai kundzītei miers virs zemes un vilcienā labs prāts?... Nebūs man, ko atbildēt.
Un tad piecelsies prokurors, piesliesies stāvus uz astes, uzšaus briļļaino kapuci, sātans tāds, nozibsnīs šķelto mēli un izpūtīs asiņainu vēmekļu mākoni Ļauna un Laba Atzīšanas koka paēnā, un teiks viņš:
– Dod tu, bračka dievs, man šo te pamērgli pie latviešiem uz kādiem pāris gadsimtiem, kamēr nenomazgāsies...
Nonākšu es vecs igaunis tad ellē pie latviešiem, kas ir Slepena tauta, kuras uzdevums ir izdzīvot un kurai izdzīvošanas dēļ ir atļauts viss, tai skaitā: noliegt savu izcelšanos, noliegt savu piederību un noliegt jebko, kas ir pretrunā ar izdzīvošanu. Tas tāpēc, ka latviešiem dievi slepeni un Jēzus pats to zina.
Citiem tas nav atļauts, latvieši ir vienīgie visā pasaulē, kuri drīkst būt slepeni, tāpat kā vienīgi amerikāņi drīkst būt pilnīgi atvērti visur visās vietās, vienīgi angļi var atļauties smieties par sevi, vienīgi krieviem drīkst būt divas dvēseles un vienīgi žīdiem Dieva Dēls ir savējais.
Bet tur ellē pretī nāk man Roberts Fišers, garkājainais tīnis, maita riktīgs un amerikānis, saka: Nāc, uzspēlēsim!
Kas viņam, pasaules čempionam, ka es nemāku spēlēt šahu? Un – kas man? Iešu ar’, mierīgi. Labāk spēlēt šahu, ne jau nu sēsties blakus Merilinam Mensonam, kas ēd savas ribas.
Sēžu, kur sēdējis – nekas nenāk galvā – tāpat vien, niekojos lūru ārā pa logu, bet tur nekas nenotiek – telpa, telpa, telpa, pārbrauktuve, telpa, bezsvara stāvoklis, telpa... un atkal telpa, blakus ar tādu pat ātrumu izplatās gaismas stars: ne atpaliek, ne aizskrien priekšā.
Un tad piepeši kaut kas notiek!Kretīns ar visu vīnu pieceļas un aiziet prom. Vai nu kāps ārā, vai ies uz citu
vagonu parunāt. Bet es piepešu varu sākt domāt. Mani pārņem svētbijīgs miers un jūtu, ka esmu zaimojis, un jūtu, ka man jāpalūdz piedošanu, un jūtu, ka esmu latvietis un tāpēc – puika, ka tik turies...
Iedotu kāds man šobrīd līnijšauteni, es ietu Ziemassvētku kaujā. Pieietu pateiktu Staļinam: “Tu, ūsainais gruzīnu svoloč, liec tu mūs mierā, kā mēs
tev liekam, un beigta balle!”Aizietu tūlīt pat uz Saeimu un pajautātu: “Veči, nu ko jūs darāt?... Ja kaut ko sola,
tad... vai jums mamma nemācīja? Tad nesoliet, ja nav droši zināms, ka Būs... Tas taču tik elementāri, jūs Vatsonu kompānija!
Paskatieties ārā pa logu: re, piesnidzis lauks, re, smagais piebraucis pie nolik-tavas, krauj ārā un iekšā, re, lido sešas vārnas, re, divi džeki un viena skuķene stumj velosipēdu un katram aliņš, re, slapjdraņķis līst, re, stacija paskrien garām... Re, Ziedonis, stāv un dzejo.
Vai tad nav elementāri?”Nu, kāpēc man ir jāmelo, es domāju, nu, kāpēc es esmu tāds sviests? Nu, kāpēc
man jāizliekas stulbākam, nekā esmu?Uz kādu brīdi vienatnē es aizmirstu, ka piederu pie slepenas tautas. Tas arī
loģiski, vienatnē nav īpaši jāslēpjas, ja nu vienīgi no kāda tīri sava, tīri privāta netikuma, tfu, kakas-netikuma tāda, bet tas nekad neattiecas uz piederību pie tautas – jo latvietim ir Dieva tiesības būt Slepenam.
Vilciens sāk nomest gaitu. Laikam, stacija, štrunta pārbrauktuves dēļ neviens nesaspringtu palēnināt gaitu uz priekšu, uz Daugavpili. Bet tā tas ir: ja nesamelo, tad uz priekšu tikt nevar...
– Marija... jūs esat mamma?Jums nav pārāk daudz naudas. Man arī nav tik daudz, lai varētu nemelot. Dodiet
man vienu lēto vīnu, es izstāstīšu anekdoti par mammu.Smieklīgi nebūs, bet nevar jau melot un gribēt, lai būtu smieklīgi, bēdīgi vai,
11
teiksim: kaut kā. Būs – nu, tā, kā nekā. Toties būs viens vīns ķīmijas, no kuras elementāri ceļas gan smiekli, gan bēdas, gan – ko vien vēlaties, tas arī būs. Un
Nu mēs stāvam stacijā. Nosaukums “TRR.RASASĀ”.Stāv nestabils stacijas dežurants un vēzējas ar karodziņu: “Salej! Es tūlīt nāks!”
Divi briļļaini kungi skūpstās un raud. Tantiņa no dziļajiem laukiem dejo tā, ka acis neredz aiz vaigu pampuma – piens un asinis. Pārītis vidusskolnieku griež viens otru ar nažiem, bet neko nejūt zem vispārējas narkozes. Blondā meitene tupstās, laikam, čurās. Ar galvu pār perona malu, iekārtu pret sliedēm guļ nolūzis virsleiti-nants. Bērni miruši, jo nedzimuši.
Fišers sajuka prātā, Nīče tāpat. Jungs tagad dzīvo neapziņā. Jēzus vienīgais piecēlās trešajā dienā un aizgāja prom.
Un kopš tā laika ir liels, liels pārtraukums. Visi brauc vilcienā, neviens nevar padomāt, var tikai skatīties pa logu – kā tur notiek, kas tur nenotiek, kam tur vajadzētu notikt – bet domas nav nevienas...
Nē, ne tā, ka pilnīga pārbrauktuve, bet – nav ar ko parunāt.Un kam ar mani būtu jārunā? Vai gan es neesmu braucienā kā visi, no vietas uz
vietu, no kaut kurienes uz Daugavpili, kuras arī nav nekur, un vai manas mājas nelido izplatījumā un vai mans darbs nav ēterā? Un vai gan es neesmu pretīgs zirneklis savā kaktā, kas ķer pats savus draņķa tikumus, jo pēc formulas it kā ar sevis sakārtošanu esot jāsāk, bet kārtošana neiet nekādā galā, kamēr neesmu galā, kamēr braucu pie Junga, kur pasaule ir haoss uz arhetipu sliedēm un Nīčes ērgļa
zirneklis-nīče, un vai gan es neesmu zirneklis-jungs, vai neesmu trīskrustu zirneklis no brīnumbērna, pravieša un neatmiņas analītiķa?
Tā, tagad uztraukumā nokrita lodene, aizripoja zem beņķiem, vai nav vienalga, vienalga es rakstu ar pirkstu uz koka sēdekļa starp kājām.
Pa tam lāgam kretīns ar visu savu vīnu, kompānijas citur neatradis, nāk atpakaļ un tagad piesēžas man blakus. Nu, un paldies Dievam! Ja viņš mestos vēlreiz uzmākties kundzītei, man būtu jāiesaistās pretīgā zirnekļu spēlītē.
Tagad spēlīte pati atnāca ciemos kā kādreiz bērnībā.– Ko tu baksti ar pirkstu to beņķi? – kretīns man prasa, – Vai tev par to maksā?– Sūdīgi, bet maksā, – es saku, un obligāti piebilstu: – Citiem maksā vēl mazāk,
tāpēc es nevaru neko brēkt! Viss pasaulē vērtējas salīdzinājumos: stacija pret lauku, vilciens pret debesīm, mamma pret neapziņu.
– Tev i’ gļuki, ja? – viņš prasa. Un saka: – Man a’ kādreiz mellais vīrs nāk pakaļ pa ielu... pa trepēm... – un viņš ierij savu ķīmiju, – Kā tevi sauc? – viņš prasa, un pirmais nosauc sevi: – Es es’u Roberts.
– Karls Gustavs, – saku. Kas man, ko nesamelot. Un kāda jēga vispār – nesa-melot? Vilciens no vietas uz vietu, ļaudis no vietas uz vietu un, ja nopietni, tad neviens jau otrā nemaz neklausās – tikai sevī. Tad kāpēc, vells parāvis, nesamelot!?
Tavas problēmas nav manas problēmas, un manas problēmas nav tavas prob-lēmas. Es esmu pasažieris, tu esi kretīns, es esmu vecs, tu esi jauns, es esmu vīrietis, tu esi sieviete, es esmu baltais, tu esi zilais, es esmu ēters, tu esi ķīmija, mums nu nekādi nevar būt vienas un tās pašas problēmas. Ja nu vienīgi braucam vienā vilcienā, no vienas vietas uz Daugavpili.
Nu un tad?Un tad notiek tā, ka kundzīte pati pieceļas un nāk apsēžas pie mums – tā tik vēl
trūka... Un viņa saka:– Labdien, mani sauc Marija, sametās garš laiks, sadomāju: nākšu bariņā.– Sveika, Marija, – sakām mēs ar kretīnu.Un nu sāk runāt Marija, un, galvu klanīdama, stāsta, ka viņai vīrs galdnieks un
mājās mazs bērns, un strādā viņa kūtī, un ciema vecis ir cūka, bet valdība nepalīdz ne ar graudu, ne ar naudu. Ak, ārprāts, cik gari var par to runāt un runāt, un runāt, pašai nosmieties, un runāt, un runāt, un raudāt...
Sen jau vilciens pametis staciju un atkal poš pa lauku prom.Bet tagad... pat pēc visiem maniem gļukiem, tam nav iespējams noticēt... tagad
12
viņa sāk dziedāt. Esmu pilnīgi ārprātā. Par ko viņa dzied? Apmēram, par to, ka visi brauc vilcienā, bet galu galā katram būs jānonāk Daugavpilī, agrāk vai vēlāk un neko tur nepadarīsi. Tur Daugavpilī ir brīnumskaisti, viņa dzied, tur katra māja ir tik liela kā viss mūsu ciematiņš kopā ņemts. Tur tik plašas ielas kā slepenā latviešu saimnieka Grigusta tīrums. Un nav tur neviena vilciena iekšā, tik svēt-svētais Tramvajs eņģelis-ex-machine, kas jautri skandina pats sevi... Un Dieva dēls nāk pretim un saka: “Sveika, Marija!”
– Forša dziesma, – es meloju, – Bet jūs te padziediet, man jāaiziet uz ateju. Man sava Slepenā darīšana.
Un es aizeju, un pīpēju tamburā. Un prātoju: vai tiešām būs pirms laika jākāpj ārā. Redziet, ķīmiju sev blakus es kādu laiku vēl varu paciest, bet dziesmu gan nē...
Nu nāk kontrole ievest kārtību vilcienā. Vīrs kā varas sams ar tādām pat ūsām un sieva kā varas lapsene ar tādu pat indi. Piesienas, ko es pīpējot tamburā, un vai man vispār ir biļete? Es rādu biļeti. Viņš atkal: vai bez pīpēšanas nevarēja iztikt – cik tad vairs tālu līdz Daugavpilij? Tur tad kāp, tu pasažieris tāds, ārā un atpīpējies, kamēr vem un reinkarnējies.
Bet par pīpēšanu jāmaksā sods. Es nepiekrītu – pirmā dzirdēšana, ka tālajos vilcienos vairs nedrīkst pīpēt tamburā. Tad varas pārstāvji saka: kopš vakardienas tāds likums ir pieņemts un likuma nezināšana nozīmē tikai to, ka pats vainīgs. Prasa:
– Vai tu esi latvietis? Ja esi, tad godīgi samaksā sodu savai valstij!Muļķi, vai? Paši slepenie, domā, es nezinu, ka man no paša Dieva ļauts slepenam
būt? Es saku:– Paklaus’ uz mani, bračka! Es ir čigāns, man nav naud’s!Sieva varas lapsene tūlīt atšauj vaļā prievīti, lai es izbeidzot ņirgāties, viņai visu
ģimeni izsūtījuši Sibīrijā, lai es beidzu savas Jūdasa runas, lai atceros, ka piederu pie tautas ar augsti ētiskām normām un nepārkāpjamiem morāles kritērijiem. Bet es zinu, kā viņa to patiesībā domā – mēs piederam pie Slepenas tautas un mums vajag labu aizsegu...
Nezinu, kā viss beigtos, ja nepieskrietu vēl viens kontrolieris – pēc skata pats kā zaķis, sabijies no sevis paša – un nebūtu samam un lapsenei noziņojis, ka atrasts bezbiļetnieks.
Tas jau ir nopietni. Es kā tambura pīpētājs varai vairs neesmu tik interesants. Man atdod biļeti un nozvērina nepīpēt vairs tamburā.
Paskatos caur vagona durvju stikla logu, kaut arī jau iepriekš zinu, ka biļetes nav kretīnam ar vinčuku. Pareizi. Viņu jau ved prom ar visu vinčuku. Vai nu izsēdinās, vai ko darīs – līdz Daugavpilij šis vīrs neizvilks... Piepeši viņš man kļuvis jau simpātisks. Slepenās tautas vīrs, kuram nebija nekādu aģenta dokumentu, nebija numura, nebija sava koda, kā man – biļetē.
Man pretī nāk Marija un prasa:– Kāpēc tu raudi? Tev sevis žēl?Ko niekus, sevis man žēl nav nemaz – mašīnists vada vilcienu, kontrolieri ieved
kārtību, vīri dzer vīnu, sievas runā un dziesmu dzied – es stāvu tamburā un pīpēju. Stulbi būtu žēloties. Ideāla vieta slepenās tautas aģentam.
Bet Marija tomēr saka:– Tev ir, tev ir kaut kā žēl, es jūtu...Žēl varbūt drusku tā patērētā laika pārbraucienam no vienas vietas uz citu vietu.
Žēl man, ka daudzi ļaudis nemaz nezina, ka pieder pie Slepenās tautas un nez ko murgo par atklātību un caurspīdību, par uzupurēšanos un spītēšanos... Kaut arī nezinu – varbūt tāds aizsegs.
Bet citādi: viss kasē.Es esmu nomaksājis kasē par biļeti tieši tik, cik no manis prasīja, esmu nomaksā-
jis visu – līdz pašai Daugavpilij. Un ja mainīsies kurss, piemaksāšu klāt.Arī jau stulbi, bet nav žēl.Vilciens iet iekšā Daugavpilī.– Visu labu, Marija, ārā kāpšanas laiks.
13
2. CĒLIENS
NĀKAMĀS DIENAS PĒCPUSDIENA. IMANTS VIENS PATS. PIE DURVĪM ZVANA. IMANTS IET ATVĒRT.
Imanta balss. Ko tu gribi?Zigrīdas balss. Viktors nav pie tevis?Imanta balss. Nav.Zigrīdas balss. Viņš nebūs?Imanta balss. Nāc iekšā.
IENĀK IMANTS UN ZIGRĪDA.
Zigrīda. Viņš atnāks?Imants. Es nezinu.Zigrīda. Piedod, ka es tāda izskatos.Imants. Kāda?Zigrīda. Es visu nakti neesmu gulējusi.Imants. Vajadzēja gulēt.Zigrīda. Kas tev noticis?Imants. Ar mani viss ir kārtībā.Zigrīda. Es nevaru bez viņa.Imants. Ko tu nevari?Zigrīda. Nav jēgas dzīvei.Imants. Tad karies tik augšā.Zigrīda. Es pakārtos... ja būtu droša, ka viņš neatgriezīsies.Imants. Ja?Zigrīda. Vēl es neticu.Imants. Un ko tu gribēji no manis?Zigrīda. Es domāju, ka Viktors ir šeit.Imants. Es domāju, ka tu atnāci pie manis. Paņemties pa gultu.Zigrīda. Ko?Imants. Jā – tu nepārklausījies.Zigrīda. Ko tu runā!Imants. Kāpēc šāds pārsteigums tavās acīs? Mēs taču reiz jau pārbaudī-
jām mūsu seksuālo saderību.Zigrīda. Beidz.Imants. Kāpēc?Zigrīda. Netuvojies man.Imants. Ak tagad: netuvojies? Bet kas bija toreiz?Zigrīda. Tu esi piedzēries? Kur ir Austra?Imants. Par to tu vari neuztraukties: Austra neienāks.Zigrīda. Kur viņa ir?Imants. Kā lai es to zinu?Zigrīda. Viņa...
7.daļa
14
AUSTRA
Imants. Jā – viņa ir aizgājusi, es esmu viens, tā, ka nekas mūsu mīlestībai netraucēs.
Zigrīda. Kāpēc viņa aizgāja?Imants. Vai to tik grūti uzminēt?Zigrīda. Taču ne tāpēc?Imants. Jā, jā: tieši tāpēc.Zigrīda. Viņa nenoticēja man.Imants. Toties viņa noticēja man.Zigrīda. Kāpēc tu viņai pateici?Imants. Tāpēc, ka tu jau biji pateikusi, man atlika tikai apstiprināt.Zigrīda. Tev nevajadzēja apstiprināt – viņa man nenoticēja.Imants. Bet es apstiprināju.Zigrīda. Muļķis.Imants. To es jau reiz dzirdēju. Vakar. No Austras.Zigrīda. Viņa tev pareizi pateica.Imants. Droši vien.Zigrīda. Un viņa domāja to pašu, ko es.Imants. Patiešām?Zigrīda. Tu varēji samelot.Imants. Acīmredzot nevarēju.Zigrīda. Tev vajadzēja samelot.Imants. Pietiek jau, ka tu melo.Zigrīda. Jā – ja citādi nevar.Imants. Ko lai dara: pats pie visa esmu vainīgs.Zigrīda. Nekas. Tu tāpat viņu nemīlēji.Imants. Tiešām? Kā tu visu tik labi zini?Zigrīda. Tas tāpat bija redzams.Imants. Tev gaišas acis.Zigrīda. Ko tu ironizē?Imants. Man prieks, ka visi tik labi mani pazīst.Zigrīda. Vai tad tā nebija?Imants. Jā – taisnība: es viņu nemīlēju, jo biju neprātīgi iemīlējies
tevī.Zigrīda. Beidz.Imants. Tā reize atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mani: es vēl kā vakar
atceros tavus matus, kas līda man mutē un ausīs, tavu nosauļoto vēderu un baltos gurnus zem tā...
Zigrīda. Beidz!Imants. Ak tev nepatīk?Zigrīda. Es tev vilkšu ar kaut ko!Imants. Atceros, kā tu elsoji...Zigrīda. Beidz ņirgāties!Imants. O! Tās ir neaizmirstamas atmiņas: tavs ķermenis man pat murgos
šad tad rādās, ja pirms gulētiešanas esmu tā pavairāk saēdies.
ZIGRĪDA CĒRT IMANTAM PĻAUKU, BET VIŅŠ SAĶER VIŅAS ROKU.
Imants. Par ko tu tagad jūties aizskarta? Tev toreiz vajadzēja tādai justies. Un ne jau pēc tam, bet pirms.
Zigrīda. Tu! Tu arī esi pie visa vainīgs! Vīrietis skaitās! Sieviete uzsvilpj, un viņš jau ir gultā!
Imants. Nevis sieviete, bet ielasmeita!Zigrīda. Ko tu teici?Imants. Ziga... tu esi padauza.Zigrīda. Bet kas esi tu?Imants. Tava vīra draugs.Zigrīda. Nav man... nav man vairs nekāda vīra.
15
Imants. Un kas pie tā vainīgs?Zigrīda. Glorija... Austra... un tu.Imants. Ar mani tu tagad esi kvitā. Var teikt, ka ar Austru arī.
Atliek vēl vienīgi atriebties Glorijai.Zigrīda. Viņa nedabūs Viktoru. Nedabūs.Imants. Gan jau dabūs.Zigrīda. Nedabūs.Imants. Dabūs. Es palīdzēšu.Zigrīda. Tu? Kā tu vari palīdzēt?Imants. Tur daudz nevajadzēs – savest kopā divus mīlošus cilvēkus.Zigrīda. Tu to nedarīsi.Imants. Tu zini?Zigrīda. Jā.Imants. Tu jau labāk mani pazīsti.Zigrīda. Tu to nedarīsi.Imants. Domā tā.Zigrīda. Nedari to. Imant...Imants. Kas man par to būs?Zigrīda. Viss... ko vien vēlies...Imants. Ā – es sapratu.Zigrīda. Nē!Imants. Nē? Kāpēc ne?Zigrīda. Es nevaru...Imants. Naktī neesi gulējusi?Zigrīda. Ne tāpēc.Imants. Kāpēc tad?Zigrīda. Es nevaru. Viktora dēļ.Imants. Viņš gan bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem vārtīsies ar
Gloriju.Zigrīda. Beidz!Imants. Nu tad tā: ja tu vēlies, lai es kaut ko darītu tavā labā, tad
velcies nost un liecies slīpi. Nesaprati? Es mierīga: viņš par to neko neuzzinās. Bet, ja tu tagad negribi, tad viņš uzzinās arī par iepriekšējo reizi.
Zigrīda. Nē. Viņš ir tavs draugs.Imants. Nu un tad? Vai es nevaru pārgulēt ar sava drauga pamesto
sievu?Zigrīda. Toreiz tā nebija.Imants. Tas arī nekas.Zigrīda. Jūsu draudzībai būs beigas, ja viņš to uzzinās.Imants. Iedomājies tikai – liela muiža tāda draudzība!Zigrīda. Tu tagad nerunā to, ko domā.Imants. Es savu esmu pateicis.Zigrīda. Kāpēc tu esi tik nežēlīgs pret mani?Imants. Es – nežēlīgs? Es esmu atklāts.Zigrīda. Tu tagad ņirgājies.Imants. Es runāju visā nopietnībā.Zigrīda. Tu taču neesi tāds.Imants. Esmu tāds pats kā tu pirms gada.Zigrīda. Ā – tu gribi atriebties.Imants. Šādas jūtas tu saproti?Zigrīda. Jā...Imants. Tad mēs tā kā būtu vienojušies?Zigrīda. Nē.Imants. Kā gribi.Zigrīda. Atceries: mēs pēc tam paši nožēlojām izdarīto.Imants. Neatceros.Zigrīda. Ko tu runā – tu labi visu atceries.
16
Imants. Visu, bet to ne.Zigrīda. Tev pašam pēc tam būs sirdsapziņas pārmetumi.Imants. Stipri šaubos.Zigrīda. Nu tu taču zini, ka būs.Imants. Es tev savu priekšlikumu esmu izteicis. Dari, kā gribi.Zigrīda. Austra taču atgriezīsies.Imants. Nekad.Zigrīda. Atgriezīsies – es zinu. Viņa teica...Imants. Nu, nu?Zigrīda. Ka nevarētu tevi atstāt.Imants. Vai ir iespējami vēl nekaunīgāki meli?Zigrīda. Es nemeloju.Imants. Tas šai gadījumā arī nav svarīgi.Zigrīda. Kā tu pēc tam skatīsies viņai acīs?Imants. Ne sliktāk kā pēc mūsu abu iepriekšējā piedzīvojuma.Zigrīda. Vai tu tiešām tā gribi mani?Imants. Jā.Zigrīda. Bet es negribu.Imants. Kas tad ir noticis pa šo gadu?Zigrīda. Nerunā par to – tas ir bijis.Imants. Un būs atkal.Zigrīda. Es nevaru...Imants. Kāpēc tad pēkšņi tā?Zigrīda. Es gribu palikt uzticīga Viktoram.Imants. Nevis palikt, bet kļūt. Un kļūt tu varēsi arī pēc šī nelielā
neuzticības aktiņa.Zigrīda. Un tad tu pierunāsi Viktoru atgriezties pie manis?Imants. Noteikti.Zigrīda. Un tu domā, ka tev tas izdosies?Imants. Tas ir skaidrs kā diena.Zigrīda. Kā tu to zini?Imants. Pazīstu viņu un pazīstu sevi.Zigrīda. Un par to, ka mēs ar tevi tagad... par to neviens neuzzinās?Imants. Zvēru.Zigrīda. Neskatoties uz to, ka es izpļāpājos?Imants. Protams: es taču neesmu sieviete.Zigrīda. Labi. Es tev ticu. Es arī tev apsolu, ka klusēšu.Imants. Tu mierīgi to vari stāstīt, kam vien ienāk prātā.Zigrīda. Nu tad... kā?...Imants. Tu esi gatava?Zigrīda. Jā.Imants. Izģērbt tevi vai tu pati?Zigrīda. Labi... izģērb...Imants. Klausies: izģērbies labāk pati.Zigrīda. Labi. Te?Imants. Kur gan citur?Zigrīda. Man kauns.Imants. Tad palien zem segas.Zigrīda. Labi. (Palien zem segas ) Un tu?Imants. Par mani neuztraucies.Zigrīda. Nu?Imants. Izģērbies?Zigrīda. Jā.Imants. Hm.Zigrīda. Nāc, lūdzu, ātrāk. Lai ātrāk varam beigt.Imants. Ziga... vai tiešām tu domā, ka ar to vietu visu var panākt?Zigrīda. Es tevi nesapratu.Imants. Ģērbies un neāksties.
17
Zigrīda. Tu... negribi?Imants. Tava psiholoģija ir iegriezta pārāk interesanti manai domāša-
nai. Mērķis attaisno līdzekļus, vai ne? Neraudi, dieva dēļ, un centies man piedot, bet, ja nevari, arī nav liela nelaime.
Zigrīda. Kāpēc... tu tā?Imants. Es nezinu. Uznāca. Tāpat kā tev toreiz.Zigrīda. Jā. Tu atriebies.Imants. Varbūt.Zigrīda. Nu ko: dots pret dotu.Imants. Ziga... ja es varēšu kaut ko darīt tavā labā, es to darīšu.Zigrīda. Paldies.Imants. Tici, ka arī es jūtos muļķīgi.Zigrīda. Jā. Ko tu varēsi darīt?Imants. Nezinu. Ja būs tāda iespēja.Zigrīda. Labi. Un ko lai es daru?Imants. Vispirms apģērbies.Zigrīda. Labi.Imants. Viņam kuru katru brīdi ir jābūt pie manis. Šeit viņš satiksies
ar Gloriju.Zigrīda. Tas nedrīkst notikt!Imants. Paskatīsimies.Zigrīda. Tu taču to nepieļausi!Imants. Es darīšu vienīgi tik, cik varēšu.
PIE DURVĪM ZVANA.
Zigrīda. Viņš?Imants. Droši vien.Zigrīda. Un ja nu Austra?Imants. Austrai ir atslēgas.Zigrīda. Tad viņa noteikti atgriezīsies.Imants. Paskatīsimies.Zigrīda. Ko lai es tagad daru?Imants. Apģērbies?Zigrīda. Gandrīz.Imants. Ģērbies ātrāk un pagaidām ieej vannas istabā. Kad viņš ienāks
šeit, tu iziesi.
VĒL VIENS ZVANS.
Zigrīda. Bet pēc tam?Imants. Pēc tam atnāc rīt.Zigrīda. Nē – es pagaidīšu tepat ārā.Imants. Labi. Gatava?Zigrīda. Gatava.Imants. Ātrāk.
IMANTS UN ZIGRĪDA PROM.
Viktora balss. Sveiks!Imanta balss. Sveiks, nāc iekšā.
IENĀK IMANTS UN VIKTORS.
Viktors. Ko tu tik ilgi nelaidi iekšā?Imants. Biju atlaidies, bet Austra ir vannas istabā.Viktors. Tagad ienāks pateikt dažus ledainus vārdus?Imants. Nē, viņa tūlīt ies prom.
18
Viktors. Nu, paldies dievam.
TROKSNIS, ZIGRĪDAI AIZEJOT.
Imants. Aizgāja.Viktors. Laimīgu ceļu. Uz veikalu?Imants. Nezinu.Viktors. Droši vien bēg no manis.Imants. Varbūt.Viktors. Nu, kā vakar izdevās manu cienīto izsviest?Imants. Veiksmīgi.Viktors. Sataisīja te jums izrādi.Imants. Neko sevišķu.Viktors. Piedod, ka es tā aizbēgu, bet, goda vārds, nevarēju...Imants. Saprotu.Viktors. Sarunāji?Imants. Jā.Viktors. Kur?Imants. Šeit.Viktors. Šeit? Pie tevis?Imants. Jā.Viktors. Un Austra?Imants. Austras nebūs.Viktors. Jūs sarunājāt?Imants. Apmēram.Viktors. Skaidrs...Imants. Neuztraucies: viss kārtībā.Viktors. Cikos viņa būs?Imants. Nezinu – pēc darba.Viktors. Būs?Imants. Jācer. Ar viņu pašu es nerunāju.Viktors. Ar to puisi?Imants. Jā.Viktors. Nu un kā?Imants. Normāli.Viktors. Saprata, ka viņai jābūt vienai?Imants. Es domāju, ka jā.Viktors. Un ja nu ne?Imants. Tad viņi būs abi.Viktors. Tas neiet cauri.Imants. Skaidrs, ka viņa būs viena.Viktors. Nelikās, ka viņi ir precējušies?Imants. Nē.Viktors. Tu priecē manu sirdi.Imants. Es jau tev teicu, ka viņa nez vai ir spējīga ar viņu appre-
cēties.Viktors. Jā. Tu neko tuvāk nezini par viņas dzīvi kopš tās reizes?Imants. Galīgi neko.Viktors. Jā...Imants. Nervozē?Viktors. Nupat kā sāk nākt virsū.Imants. Un ja nu tu saņem no viņas kurvīti?Viktors. Tu domā, ka tas ir iespējams?Imants. Kāpēc gan ne?Viktors. Tu tagad tīšām nosit man garastāvokli?Imants. Nē. Bet par kaut ko taču ir jārunā, kamēr viņas nav.Viktors. Jā. Es laikam tomēr rīkojos kā idiots.Imants. Sāc nožēlot?
19
Viktors. Nē – objektīvi pārdomāt.Imants. Vēl ir laiks atgriezties.Viktors. Nē.Imants. Ja jau tu sāc pārdomāt.Viktors. Pareizi esmu izdarījis vai nepareizi – to varēs izsecināt pie
kapa.Imants. Vai nebūs par vēlu?Viktors. Bet ātrāk nav iespējams.Imants. Atgriezies pie Zigas, kamēr vēl ir laiks.Viktors. Nē.Imants. Asinis trako?Viktors. Un ko tur lai dara?Imants. Nu ko: izmēģini laimi.
PIE DRUVĪM ZVANS.
Viktors. Izmēģināsim.
IEMANTS IET IELAIST.
Imanta balss. Labdien.Glorijas balss. Labdien. Kas noticis?Imanta balss. Nekas sevišķs. Ej iekšā. Tevi gaida.
IENĀK GLORIJA.
Viktors. Sveika, Glorija.Glorija. Sveiks...Viktors. Izskatās, ka tu mani vairs nepazīsti.Glorija. Nē, es tevi pazīstu.Viktors. Un esi dziļi vīlusies.Glorija. Esmu pārsteigta.Viktors. Es esmu Austra, kas gribēja tevi satikt.Glorija. Jā – es tā skatos.Viktors. Tu izskaties pamatīgi vīlusies.Glorija. Nē – pārsteigta.Viktors. Nepatīkami?Glorija. Grūti pateikt.Viktors. Apsēdies.Glorija. Paldies. (Apsēžas ) Tātad tu gribēji mani satikt?Viktors. Jā.Glorija. Kāpēc?Viktors. Tu runā kā izmeklētājs.Glorija. Nē. Kāpēc tu gribēji mani redzēt?Viktors. Tev nekad nav uznākusi vēlēšanās mani satikt?Glorija. Ir.Viktors. Kāpēc?Glorija. Vai tas ir tik nesaprotami?Viktors. Un vai ir tik nesaprotami, ka es gribēju satikt tevi?Glorija. Droši vien ne.Viktors. Kā tev iet?Glorija. Vienkārši. Pabeidzu skolu. Domāju mācīties tālāk.Viktors. Tas ir labi. Mācīties vajag.Glorija. Es arī tā domāju.Viktors. Un kā citādi?Glorija. Nekā sevišķa.Viktors. Apprecējusies neesi?Glorija. Nē.
20
Viktors. Tu taču gribēji.Glorija. Nebija vajadzības.Viktors. Kā tad tā?Glorija. Tā.Viktors. Seku nebija?Glorija. Nē. Tās nemaz toreiz nevarēja būt. Tikai tad es to vēl nezi-
nāju. Saproti?Viktors. Saprotu. Es neiedomājos, ka tu nezini tādas vienkāršas
lietas.Glorija. Ko lai dara. Tagad es zinu.Viktors. Tātad, pateicoties savai nezināšanai, tu vēl esi neprecēta.Glorija. Ne tikai. Es vienalga nebūtu precējusies.Viktors. Kā tad tu būtu rīkojusies?Glorija. Citādi.Viktors. Būtu viena audzinājusi mazo?Glorija. Nē – būtu atbrīvojusies no mazā.Viktors. Kuru pati tā gribēji?Glorija. Tā bija bērnišķība.Viktors. Tu esi sākusi citādi domāt.Glorija. Jā. Vai tas kāds brīnums?Viktors. Nē. Laikam jau likumsakarība.Glorija. Es arī tā domāju.Viktors. Kāpēc tu neatnāci uz mūsu kāzām?Glorija. Ko es tur būtu darījusi?Viktors. Arī bērnišķība?Glorija. Protams.Viktors. Jā. Man tas viss atmiņā palicis mazliet citādi.Glorija. Kā?Viktors. Grūti pateikt. Tur bija kaut kas jauks.Glorija. Tev – droši vien.Viktors. Tev ne?Glorija. Drīzāk – kaut kas pazemojošs.Viktors. Vai tad mīlestība var pazemot?Glorija. Vai tad ne?Viktors. Manuprāt, ne.Glorija. Varbūt. Kā to uztver.Viktors. Es negribēju tevi pazemot.Glorija. Tu to nedarīji. Es pati.Viktors. Tagad nožēlo?Glorija. Laikam.Viktors. Žēl.Glorija. Kāpēc?Viktors. Man tas palicis atmiņā kā kaut kas...Glorija. Skaists?Viktors. Jā. Arī skaists.
Turpinājums sekos...
21
Autors: Hermanis Paukšs
* * *NesmejiesNo tava izsmieklaNeviens nenomirsVakar par adatuSmējāsKāds balonsUn kurViņš tagad ir?Pārplīsis?NēSmejas joprojāmTā adata par viņuApžēlojās
* * *Kad trešo reiz pret resnu mūliSašķīstPateicīgo pateicēju pūļi,SavīstKā biste rudzos kāda dvēsele.KurIr mana ķesele?Ak, ķesele!Kam pazudi tik spēji?!Vai tevi vējiAiznesa?Vai apsveicēji
* * *Dienas kā pelēki suņi skrien,Sagrauž tevi kā kaulu –Tas, kas paliks, reiz atspīdēsPagātnes krēslā kā prauli.
* * *NeviensMēs neesam bez grēka –Pat tie,Kam grēkot nav vairs spēka!
23
Jāni!
Tu jau zini: planētas riņķo, zvaigznes mirgo, vēji pūš, zeme griežas, cilvēki steidzas, viss mainās, bet problēmas paliek – protams – atkal citas, atkal viss citādi un – tiklīdz viens solis sperts, jāsāk domāt, ko darīt ar nākamo.
Un galu galā – paskatīsimies no jaukās puses: ja jau problēmas paliek, tad arī dramaturgam darba nekad netrūkst.
Kā no rīta acis vaļā, jau ir ko redzēt – kā pasaule pagriezusies, ko cilvēki atkal sadarī-juši!
Gandrīz tā, ka nav nemaz laika apstāties un atskatīties.
Bet varbūt, ka šodien vajag.
Saka jau, ka jubilejas reizes ir tādi kā piestātnes brīži, kad kuģis iepeld ostā un braucēji izkāpj krastā sajust kontinentus zem pēdām.
Tiesa gan, Tev jau nu zemes sajūtu pārmest nevar – atceros – tikko biju sācis kaut ko apjēgt skatuves dzīves norisēs, jau bija jāspēlē loma izrādē „Dzērvīte”. Toreiz Universitātes Studentu teātrī pie Ārija Geikina.
Mēs bijām entuziasti, spēlējām ar eksplozīvu enerģiju, kas viņu zina – droši vien palaidām garām klusi spēlējamās vietas šajā lugā, kura liekas turas uz gaistošiem zvaigžņu putekļiem, vienlaikus arī uz lauku sētas dubļiem.
Tu noskatījies, ko mēs darām, un šķita, ka tev nekas nav pretī pret šādu traktējumu.
Arī vēlāk „Senā, senā pasakā”, kuru spēlēju Dramaturgu teātrī jau pieauguša cilvēka gados un Hermaņa Paukša režijā, sajūta, ka tēla dzīvē lidojums un zemes stihija savie -nojas – bija līdzīga kā studentu gados.
Tāpēc droši vien būtu vērts novēlēt Tev dzimšanas dienā saglabāt šo visu stihiju spēku Tavā daiļradē – būt gaisa, uguns, ūdens un zemes cilvēkam šajā dižajā pasaulē, kas saukta par Teātri!
Veiksmi un spēku, laimi un uzvaras Dzimšanas dienā, Jāni!
Dramaturgam un Rakstnieku Savienības galvenajam rakstniekam Jānim Jurkānam novēl –Andris Zeibots un Dramaturgu teātris.
TORTES DIENA
Decembrī dzimšanas dienu svin latviešu dramaturgs Jānis Jurkāns. Savulaik Dramaturgu teātrī tika iestudēta ne viena vien Jāņa Jurkāna luga. Tādēļ šoreiz – mūsu dramatur-ga un režisora Andra Zeibota novēlē-jums kolēģim.
J.Jurkāna izrāde “Sena, sena pasaka“ Dramaturgu teātrī
25
Stāstu abiem, ka uz galda esmu nolicis sveci atmosfērai, pudelīti ar ožamo spirtu (ja nu gadās paģībt kā Sudrabai) un „Valocordini” (ja nervi uzdotu). Aus-tris pārtrauc manu asprātību ar „stop!”, precizē lietošanas veidu un pilienus nodegustē. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka deva nebija būtiska un tādejādi intervijas tālāko gaitu nekādā veidā neietekmēja. Uz grīdas atrodas trīs „Vichy” pudeles ar ūdeni. Iededzu sveci, piešķiļu diktofonu un sākam. Baidījos, ka daži no sagatavotajiem jautājumiem varētu aizvainot. Baidījos, jo skaidri apzinos, ka neesmu Inga Spriņģe, kam pēc de�nīcijas intervējamais kvēli jānīst. Līdz ar to šie jautājumi nenāca tik dabis-ki kā viņai.
[kvadrātiekavas turpmāk izmanošu, lai precizētu jautājumu vai paskaidrotu tuvāk, vai nokomentētu to, ko vārdiski tiešā veidā atveidot bija grūtāk. Šis teksts jāuztver tikai kā mans personiskais paskaidrojums vai papildinājums.]
Ar „...” atzīmēju pauzi runā.
Ar „..” nepilnīgu citātu vai pārtrauktu (no kāda puses) runu.
Tekstā nemeklējiet ideālu (stilistiski, grama-tiski) latviešu valodu. Varbūt atradīsiet „savādāk” (arī manā runā), kur kāda ausij prasītos „citādāk”. Dažkārt teikumi iesākas ar palīgteikuma saikli. Jautājumos iesprau-cas angļu frāzes un būs citas atkāpes no literārām normām. Interviju mēģināju tiešu, atklātu, brīžiem apzināti provocējošu.
Gan klausījos ar interesi, gan pārtraucu runātājus (vietā un nevietā). Tāpēc centos
arī atstāt sarunvalodu tādu, kāda tā bija, tumšajai rudens novakarei iekāpjot naktī.
Mārtiņš Viška: Jūs abi atnācāt uz teātri, mācī-jāties studijā, studiju beidzāt. Kāpēc izdomājāt režisēt?
Austris Pirktiņš: Es nospriedu, ka, izmēģinot režiju, es augšu kā aktieris.
MV: Vai tā arī notika?
AP: Esmu iemācījies ļoti daudz ko jaunu.
MV: Piemēram?
AP: Piemēram, kad režisors kaut ko dikti cītīgi stāsta un es neko nesaprotu... Un tagad, kad esmu mainītās lomās un es esmu tas, kurš stāsta, un es redzu, ka aktieris ir tas, kurš klausās un nesaprot, tad es sāku saskatīt (kad esmu mēģinājumā kā aktieris), ko režisors man cenšas pateikt un dabūt no manis ārā.
MV: Kā bija ar jums?
PAR IDEĀLISMU REŽIJĀ, PORNOGRĀFIJU UN MĪĻĀKO REIZINĀJUMU
26
Brīžiem iedzeltena, pārsvarā nopiet-na saruna ar aktieriem-režisoriem Andreju Saldavu un Austri Pirktiņu.
MŪSĒJIE
Andrejs Saldavs: Ja godīgi, nemaz neatceros. Tas bija tas brīdis, kad pilnīgi visi rakstīja lugas un viņas iestudēja. Es savukārt rakstīt nemāku... Līdz ar to... [Vēršas pie Austra] Vai tu atceries, biji blakus tai brīdī?
AP: Jā, es atceros. Mēs bijām nākamajā dienā pēc ballītes. Tu nolēmi pajautāt Paukšam (Hermanim Paukšam – red.), vai viņš nebūtu ar mieru iedot kādu lugu... Uzrežisēt. [Kā man šķiet, tas notika teātra pagalmā.]
AS: Jā, to es arī atceros. Bet iemesls...
MV: „Kāpēc”, tas nav palicis atmiņā...
AS: Varbūt līdzīgi kā Austrim... Bet tas no manas puses skanētu pārāk cēli... Es vēlētos teikt, ka mirklī, kad visi to darīja, es arī nolēmu, ka gribu pamēģināt un redzēt, kā man tas sanāks. Pati situācija bija tāda, kā Austra kungs stāstīja...
MV: Varbūt arī līdzīgi kā Austra kungs kaut ko sapratāt vairāk? Jeb īpaši nekas nemainī-jās?
AS: Kādā ziņā?
MV: Kādas atziņas par to, kā ir pretējās lomās?
AS: Kamēr tu esi aktieris, tev ir viena atbildī-ba – tava loma. Režijā ir vairāk uzdevumu. Es domāju, ka man ir daudz savādāk nekā Austrim, jo viņš tomēr iestudē darbu, ko pats sarakstījis. Es to nedaru. Pieredze pavisam cita. Un, protams, uzreiz savādāk klausos tajā, ko režisors stāsta lugās, kurās darbojos kā aktieris... Bet es nevarētu teikt, ka tas vienmēr ir nācis tikai par labu. Rodas padziļināta vēlme strīdēties par lietām, par kurām es pirms tam nebūtu satraucies un strīdējies. Līdz ar to tur ir savi plusi, savi mīnusi.
Es domāju, ka Austra mērķis būt labākam aktierim skan ļoti labi. Es gan tik cēli to nevarētu pasniegt. Man vienkārši gribējās paskatīties, vai man sanāks... Un kāpēc? Pie vainas ir tas, ka visi apkārt to darīja. Un varbūt man likās, ka es varu labāk. Es ceru, ka tā nebija, jo tas būtu šausmīgi iedomīgi.
MV: Kā atlasījāt aktierus?
AS: Pirmkārt, jau es sāku ar Austri. Bet viņš piekrita vēl pirms jebkas bija sācies. Viņš pilnīgi bezkaunīgi teica, ka viņš piedalīsies.
AP: Vai arī bezkaunīgi teici: „Tu piedalīsies!”.
AS: Skan ļoti ticami, ka to bezkaunīgi paziņo-ju es un tad jau es turpināju ar cilvēkiem, kas man bija pazīstamāki un tuvāki un kuri bija gatavi šajā afērā iesaistīties.
MV: Vai tas netraucē, ka „cilvēki tuvāki”? Viņiem pateikt kādu skarbāku vārdu pēc tam?...
AS: Grūti spriest. Kā kuram, jo ir cilvēki, kuri tuvāki, un tu zini, ka tu viņam vari atļauties teikt vairāk (un nepazīstamam tik daudz nepateiksi...). Bet tad, ja tu pazīsti cilvēku labāk, tu negribi aizskart viņa sensitīvās lietas... Bet tā kā es esmu kretīns, man tas agri vai vēlu pasprūk... Un es vienkārši uzvedos kā kretīns.
MV: Kādā ziņā kretīns?
AS: Kliedzot – spēlējiet talantīgāk, nelieši!
AP: Parasti bez neliešiem.
AS: Jā, vienkārši talantīgāk.
MV: Kāpēc jūs abi uz lomām savās izrādēs ņēmāt savas draudzenes?
AS: Es vēlos tam nepiekrist!
MV: Vai Aiga nav tava draudzene?
AS: Aiga nebija tajā laikā mana draudzene.
AP: Linda ir laba aktrise. Un viņa bija arī tipāžs. Es neteiktu, ka tas, ka viņa bija mana draudzene, ietekmēja manu izvēli.
MV: Tev bija vienkārši objektīvi skatīties? Tu spēj distancēties?
AP: Tas, ka es viņu paņēmu tajā izrādē, tas bija objektīvs viedoklis. Drīzāk tā loma, kurā es viņu ieliku... To gan es vairāk izvēlējos tāpēc, ka viņa bija mana draudzene.
AS: Es vēlos teikt, ka režijā nav nekādas objektivitātes.
MV: Jā, tas skan ļoti labi.
AS: Tas ir subjektīvs skatījums uz lugu. Tas ir subjektīvs skatījums uz to, kas lugā notiek. Un tas ir subjektīvs skatījums uz to, kā tu redzi [..] tipāžus.
MV: Vēl pēdējais no dzeltenajiem jautāju- miem. Aizmirsu pabrīdināt, ka būs arī dzeltenāki jautājumi, būs arī nenopietnāki, uz kuriem drīkstat atjokot.
AP: Es saprotu. Patiesībā ar šo pēdējo jautā-
TORTES DIENA
27
jumu, es sapratu, ko tu domāji ar provoka-tīviem jautājumiem. Man patīk. [Iesmejas]
MV: Vai tava draudzene būtu apvainojusies, ja tu viņu neuzaicinātu?
AP: Es domāju, ka jā. Bet tas gan būtu jāpra-sa viņai.
AS: Es apvainojos uz Austri, ka viņš neuz-aicināja mani. [Kad sāk runāt Austris, Andrejs labsirdīgi iesmejas.]
AP: Jā, patiesībā interesanti ir tas, ka ļoti daudzi cilvēki apvainojās par to, ka es viņus neuzaicināju uz savu izrādi. Un kas zin’ kāda būtu reakcija manai draudzenei. Nezinu.
MV: Austri, šis varbūt skanēs kā uzslava – kur tu ņem pacietību mēģinājumos? Īpaši ar jaunajiem aktieriem? Ka neuztver viņus personīgi kā cilvēkus, bet kā aktierus? Vai tā ir ticība savai idejai, vai vēl kaut kas cits?
AP: Teiksim tā... Jau 3 gadus pats esmu bijis uz skatuves. Un es vienkārši zinu, kāda ir sajūta, kad dod nenormāli daudz informāci-jas, ar kuru netiec galā. Tāpēc es saviem aktieriem dodu tik daudz informācijas, cik viņi uz to brīdi var apstrādāt. Nākamajā mēģinājumā es viņiem došu vairāk.
MV: Es to domāju par kaut ko citu... Ja aktie- riem kaut kas nesanāk, tu nesāc uz viņiem dusmoties vai kliegt, vai vēl kaut ko...
AP: Tad, kad es jūtu, ka palieku dusmīgs, tad es eju tālāk...
MV: Nākamā epizode?
AP: Un tad nākamajā mēģinājumā sāksim no sākuma.
MV: Iedomājies mēģinājumu, kur aktieris tā laikā pārmet – kādu ārprātu tu te esi saraks- tījis, vari kādreiz kaut ko normālu?
AP: Protams, dvēselītē trāpītu. Tas ir mans pirmais darbs. Un es uzskatu, ka man jebku-ra kļūda ir piedodama. Patiesībā, es redzu visas savas kļūdas jau tagad. Es neuzskatu, ka man varētu pateikt, ko tādu, ko es jau nezinātu.
MV: Vēl man liekas, ka režisoram ir jābūt milzīgai ticībai tam savam gala darbam. Ir kādi brīži, kad likās, ka davai, pārtraukšu. Ir tā bijis ar „Vai tev tas neliekas dīvaini, Rodžer”?
AS: Man liekas, ka īsti nē.
AP: Ļoti daudzas reizes. Jau sākot ar rakstīša-nu. Un beidzot ar... Šodienas mēģinājums varbūt nebija tā diena. Drīzāk otrādi. Šodien likās, ka šito var! Bet ir citi mēģinājumi, kur es sēžu un domāju... Ārprāts, kāpēc es vispār to esmu izvēlējies. Tas ir ļoti mainīgi.
MV: Kas visvairāk laupa šo ticību, ka izdosies? Vai kas demotivē, ja tā drīkst izteikties?
AP: Tas gan ir grūts jautājums. Drīzāk tā, ka sajūtos muļķīgi.
MV: Bet kas liek sajusties muļķīgi?
AP: Tu sāc domāt, ko par tavu darbu, kad tas būs gatavs, teiks citi cilvēki, skatītājs. Un tad tu sāc domāt, ka viņi varētu teikt, ka nepatīk. Pats sev sliktu sajūtu uzdzen. Bet tad atkal ir dienas, kad skaties mēģinājumu un domā: o, šī vieta bija forša. Šī bija riktīgi forša. Skatītājiem varētu patikt.
MV: Tev ir bijis līdzīgi?
AS: Man ir grūti salīdzināt, jo “neatsperos” no sava darba. Ir pamats pret ko atsperties. Līdz ar to mana vienīgā atbildība ir „nesačakarēt” to, ko ir uzrakstījis autors, šajā gadījumā Paukšs. Bailes, ka tas varētu sanākt ”nesmuki”, tās vienmēr ir. Bet visiem cilvēkiem, kas bija iesaistīti, patika pati luga. Tā jau ir trešdaļa, ko nevar sabojāt. Līdzīgi ar visiem aktieriem. Tie arī bija “spēcīgi”. Tie, kas pievienojās sākumā, visi bija teātrī tikpat ilgi, cik mēs ar Austri. Daži pat ilgāk. Vienī- gais, par ko bija bail, bija tas, ko es pats daru, tas ko es lieku virsū autora tekstam. Tiešām biedēja tas mirklis, kad izrāde iet gaisā. Viss ir izdarīts, it kā visiem viss patīk. Un tad ir tā doma... Bet ja nu tas nenolasās. Vai tas, kas man patīk, nepatīk citiem. Bet tā sajūta nekur nepazūd. Man tā ir pirms katras izrādes.
MV: Vēlos pastāstīt vienu epizodi. Man bija mēģinājums un Paukšam prasīju, vai varu Dzejas dienu ietvaros paklausīties Andra Zeibota priekšlasījumu? Es biju vienīgais, kurš tiek uz mēģinājumu. Viņš man atbildē-ja, lai nākot uz teātri. Neierašanās ļoti izsit no sliedēm mēģinājuma vadītāju. Vai arī jums gadījies, ka cilvēki vienkārši neatnāk? Vai nav tā, ka tas arī demotivē strādāt, vai arī ar aktieriem vienmēr viss bijis pēc plāna?
AS: Zin’ kā, tas nav tā, ka demotivē; tas, protams, padara [mēģinājumu] grūtāku. Tas atkal ir par to, ko jautāji – kāda ir atšķirība,
TORTES DIENA
28
kad tu esi aktieris vai režisors. Kad tu esi aktieris, tad vai nu vienkārši tu esi, vai tu neesi. Un vai nu tev ir, vai nav tas partneris, ar kuru tu spēlē. Un te ir tā situācija, ja partnera nav, ir ļoti grūti, jo krīt ārā ainas, krīt ārā lugas secība un arī cilvēks, kurš ir atnācis viens, ir atnācis bezjēdzīgi. Tas traucē, tas ļoti traucē, bet man liekas, ka mums, tā kā mēs tomēr strādājam ar cilvēkiem, kuri šeit ir kādu laiku, viņiem attieksme ir cita. Kā, teiksim, Hermanim Paukšam gadās, ka viņam ir jauni cilvēki, kuri vēl nav īsti nolēmuši vai viņi te grib būt un cik ļoti viņi te grib būt.
MV: Kā tev bija? Ir gadījies, ka neatnāk, nepabrīdina?
AS: Ir bijušas reizes, kad nav atnākuši aktieri. Paldies Dievam, tikai kāds viens ir iztrūcis.
MV: Kā tiec galā?
AS:Pārsvarā es vienkārši izlaižu tās ainas. Bet ir bijušas vairākas reizes.
riktīgas galvassāpes. Teiksim tā – tas ļoti, ļoti traucē. Bet no otras puses es esmu dažos
grūta loma, viņai ir jānēsā daudz trauku un es esmu mazliet izbaudījis uz savas ādas, ko es esmu viņām uzlicis. Un tāpēc es zinu, kas viņām traucē, kas netraucē. Bet jā, tas, ka neatnāk uz mēģinājumu, tas principā ir neizdevies mēģinājums, manā skatījumā.
MV: Tev jau tā ir otrā izrāde, pie kuras esi pašlaik pieķēries. Tad, kad tu pabeidzi pirmo, vai bija kādas lietas, ko tu saprati un tagad dari savādāk?
AS: Noteikti. Bet, ja tu man prasīsi, lai es viņas nosaucu konkrēti, es to īsti nemācēšu. Es domāju, ka mainās gan, kā tu runā ar cilvēkiem, gan praktiskās lietas, kuras tu pirms tam dari savādāk. Tas ir neizbēgami. Bet, ja tu man jautāsi precīzi, tad es diez vai tev varēšu atbildēt.
Bet atkal situācijas ir savādākas, jo šajā lugā ir daudz vairāk dalībnieku. Sistēmā jau ir 4 dublanti, nevis 3.
MV: Gadās, ka tu pats neizvēlies aktieri?
AS: Var teikt arī tā, jo es neuzskatu, ka tipāžs ir jēdziens, kam jāeksistē mūsdienu teātrī.
MV: Kā ir šinī teātrī? Jo man ir radusies sajūta, ka ir cilvēki, kuriem dod viena tipa lomas?
AS: Redzi, es uzskatu, ka tiešām ir lietas, kas cilvēkiem instinktīvi nāk ārā. Un tu neiz-bēgami kā cilvēks esi tips. Bet tu neesi tam piesaistīts. Loģiski, ka tu esi tas dabiskais tips, kas nāk ārā, ko ir viegli nospēlēt, kas no tevis neprasa nekādu piepūli. Tu tāds vien-kārši esi. Bet es pilnībā neticu, ka tikai tā cilvēks var… Es uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir spējīgs...
MV: Jebko nospēlēt.
AS: Jā, bet te mēs atkal varam atgriezties pie tā, ko es uzskatu par talantu. Talants sākas un beidzas ar vēlmi kaut ko darīt. Līdzko nav tās vēlmes, nav arī nekāda talanta.
MV: Man šķiet, tā, ja cilvēkam visu laiku dod vienas un tās pašas lomas... Piemēram, sievietei visu laiku jāspēlē naivās blondīnes... Piecus gadus pēc kārtas. Viņa sāk kā aktieris krist...
AS: Tas ir atkarīgs no cilvēka.
MV: Ja aktieris grib kaut ko citu, bet nedod...
AS: Bet tā ir skarbā realitāte. Pie mums viņa ir krietni mazāka nekā daudz kur citur. Jo, ja tu esi daudzmaz veiksmīgs tipāžs un tevi publika pieņem, ir ļoti prātīgi tevi izmantot arvien vairāk un vairāk. Bet... Lomas nekad nav vienādas. Teiksim tu, saki tipāžs... Ļoti labi, bet lugām ir dažādi apstākļi, lugām ir dažādi notikumi. Tēlu motivācija ir cita. Līdz ar to, kā es teicu, talants sākas un beidzas ar vēlmi strādāt. Vēlmi strādāt pie lomas. Ja tu gribi izskriet un gribi būt tāds, kāds esi visu laik’... Tas atvieglo režisoram darbu. Tu esi tipāžs un ar tevi nav jāstrādā [..]. Ar citiem ir jāstrādā; citiem vajag vairāk laika, citiem mazāk... Cilvēki nav vienādi. Līdz ar to es saku – manā pasaulē talants sākas un bei- dzas ar darbu.
MV: Tu kādreiz būtu spējīgs paņemt aktieri, kas tavā subjektīvā skatījumā ir ne pārāk talantīgs... Viņam kaut kas nenāk vaļā, viņš nav tik stiprs kā pārējie dublanti... Un beigās dabūt to gandarījumu. Ir!
AS: Bet tas nav mans gandarījums. Atkarībā no laika daudzuma, kas varbūt ir lielāka problēma šeit, jo mēs strādājam tomēr brīvajā laikā; režisora darbs IR strādāt ar
TORTES DIENA
29
aktieri. Mans darbs nav apsēsties un paziņot es redzu šādi – dari! Ideālā situācijā tieši tas ir mans pienākums – strādāt ar aktieri, kamēr viņam sanāk.
Jo, pirmkārt, ja es viņu esmu paņēmis, tā savukārt ir mana atbildība. Tas, ko tu saki – ir sliktāks, labāks... Es domāju, tie ir nepa-reizi apgalvojumi. Ir cilvēki, kuriem varbūt tas pirmais mirklis nāk ārā dabiskāk. Tu pats esi izgājis cauri studijai. Paskaties, kā nereti cilvēki, kas bijuši skaļākie, foršākie sākumā... Beigās viņiem paiet neskaitāms cilvēku skaits garām. Un tas ir tikai darbs.
MV: Tas ir kā paiet garām?
AS: Citi atveras vairāk, citiem sanāk vairāk. Tas, kurš sākumā bija priekšgalā, atpaliek. Un režisora darbs ir strādāt ar aktieri. Kāda ir kapacitāte, kādas ir iespējas, tikšana, ieslēdzas vēlme no abām iesaistītajām pusēm – gan režisoram, gan aktierim.
Varbūt cilvēkam vienkārši ir slikts gara-stāvoklis, varbūt kaut kas cits noticis. Visiem mums ir sliktās reizes. Man kā režisoram ar to nav pilnīgi nekādu problēmu. Man kā režisoram ir problēma tikai ar vienu lietu – ar vēlmi nākt, ar vēlmi darīt. Negribi – nenāc! Nedari. Neparaksties. Kad es „Vai tev tas neliekas dīvaini, Rodžer?” piedāvāju cilvēkiem lomas, viņi teica, ka vienkārši netiks, vai viņi negrib un es to ļoti cienīju, jo viņi vienkārši pasaka „nē”. Un, ja aktieris ir pateicis ”jā”, tad viņa gala rezultāts arī ir mana atbildība.
Bet es skaļi domāju, cik es to reāli daru... Es pieļauju iespēju, ka es arī daudz kam lecu pāri, jo laiks ir ierobežots, un tas ir brīvais laiks. Bet es uzskatu, ja cilvēks grib darīt, un ir gatavs tam veltīt laiku – nevar būt slikti. Viņš ir ieinteresēts nākt un runāties, un režisors ir ieinteresēts runāt ar viņu un strādāt. Var atrast to minimumu, kas lomu turēs. Protams, ir cilvēki, kuri paceļ lomas, bet tur jau aiziet demagoģija un dienas beigās tas ir subjektīvi.
MV: Nogurums?
AS: Nē, subjektīvi ir tas, kas ir labi nospēlēta loma. Līdz ar to, kas ir ģeniāls un kas nav ģeniāls... Vienam patīk kā aktieris “x” nospēlē, man teiksim patīk dublanti daudz labāk. Un tie iemesli ir subjektīvi. Līdz ar to es uzskatu, ka ar visiem var strādāt, ar
visiem var izdarīt, ja vien pats cilvēks ir ieinteresēts. Ja viņš ir ieinteresēts te pavadīt brīvo laiku, pazirgoties, atrast cilvēkus, ar kuriem iedzert piektdienā. Tur tas arī viss beigsies.
MV: Arī tā droši vien gadās.
AS: Katrs mēs nākam šeit ar savu mērķi.
MV: Tu arī pats izvēlējies aktierus vai Paukšs tev palīdzēja?
AP: Paukšs ļoti daudz palīdzēja. Pirmais, kas bija, es viņam aizsūtīju (īsti neatceros vai es pats aizsūtīju, vai viņš man paprasīja) sa- rakstu ar cilvēkiem, kurus es gribētu tur redzēt. Es laikam sūtīju divus katrai lomai. Tīri subjektīvi – kurus es biju iepazinis labāk, kurus uzskatīju, ka viņi ir labi u.t.t. Un Paukšs tad pielika klāt no savas puses. Es saprotu, ka viņš to darīja tā – ka tiem kurus es izvēlējos, viņš pielāgo klāt vēl cilvēkus, kuri varētu tikt tajos laikos, kad otri netiek. Viņš man atsūtīja ļoti daudz variantus, no kuriem es attiecīgi varēju izvēlēties.
MV: Mūsu teātrī ir vairāki cilvēki, kas režisē un kuriem ir attīstīta loģiskā domāšana. Paukša vecāki bija ķīmiķi un virzīja viņu uz ķīmiju, Zeibota pirmā izglītība ir skaitļošanas mašīnu inženieris [nosaukums aptuvens], Andrejs ir �nansists, kam nav sveša augstākā matemātika. Austri, tu esi beidzis �zmatus; ģeometrijai un kam tik nav nācies izburties cauri. Vai tas palīdz režisē-jot?
AP: Es patiesībā bieži par to domāju un es visu laiku secinu, ka diezgan palīdz. Piemēram, matemātika un �zika ir zināšana, bet tajā pašā laikā tas ir arī domāšanas veids. Un tam domāšanas veidam pamatā ir problēmu risināšana. Un man kā režisoram patiesībā arī kā aktierim ļoti bieži ir jāsaska- ras ar kaut kādām problēmām. Kad es uz skatuves gribu dabūt kaut ko vienu un... Nesanāk! Tā ir problēma, ar kuru es saskaros, un tad es cenšos viņu risināt. Un es uzskatu, ka šis domāšanas veids, ko man ir devusi matemātika – ļoti palīdz.
MV: Jautājums Andrejam. Tev jau viena pirmizrāde ir bijusi. Kad uztraukums ir lielāks – vērojot no malas kā režisoram vai pašam spēlējot uz skatuves? Un vai tas vispār ir salīdzināms?
TORTES DIENA
30
AS: Es domāju, ka ir salīdzināms. Skatoties ir savādāk. Kā aktieris tu dari, ir kontroles sajūta. Kā režisors es skatos. Kontroles nav. Tas ir savādāk.
Par pirmizrādi runājot, man tā paskrēja garām. Es nezināju, kā cilvēki uz to visu reaģēs, nezināju, kā tas izskatās citu acīs, vai tas visiem patīk, un gribas, lai visiem patīk. Bet tas pats ir, kad tu spēlē. Es domāju, ka tas ir tāpat, bet savādāk. Satraukums ir abās reizēs. Emocionālais, ķīmiskais process ir līdzīgs, bet ir savādāk.
MV: Man ir gadījies, kad mans dublants spēlē un nolažo. Es līdzpārdzīvoju. Varbūt reži-soram ir līdzīgi, arī domā – kā viņš izies no situācijas? Vai tik smagi feili [kļūmes], ja drīkst izteikties angliski, nav bijuši?
AS: Es vairāk satraucos, kad ir tehniskās ķibeles. Protams, ir arī tas līdzpārdzīvojums. Kaut kas aizķeras. Vai sanāks vai nesanāks? Bet aktieri ir pietiekoši zinoši. Ja godīgi, man nav bailes, ka viņi tur paliks un nekas tālāk nenotiks.
MV: Es atceros vienu epizodi. Sulaini, šķiet, spēlēja Andris Silamiķelis, vai ne? Viņš bija komiskais tēls, pārējiem laikam tas komiskais nesanāca. Viņi spēlēja savādāk. Tu necenties, tā kā pielīdzināt, lai arī pārējie spēlē šādi, uz komisko noti?
AS: Tā nedrīkst būt. „Rodžerā” Joasafs ir uzrakstīts smieklīgs. Tu nedrīksti kā aktieris iet pretrunā ar tekstu. Viņi nedrīkst būt smieklīgi. Mēģinājumos tā ir bijis, ka Uldis, par cik ar Andri ir labi draugi, viņiem ir draudzīga cīņa vienam ar otru un Uldis mēģina būt smieklīgāks, bet viņš nedrīkst to darīt.
MV: Tad vēlreiz – Uldis spēlēja...?
AS: Rodžeru.
MV: Un Joasafs bija...
AS: Andris. Joasafs ir uzrakstīts smieklīgi. Viņu nes teksts, teksts papildina viņu. Rodžers ir pilnīgs pretstats. Un viņiem ir jābūt pretstatiem. Jo savādāk tajā visā nav berzes, tajā nav interese, dzirksts... Un līdz ar to tu nevari piedzīt viena cilvēka lomu visai izrādei. Īpaši Andris, kurš ir perfekti atradis savu vietu, uzvelkot pidžamu, viņš momentā iejutās, viņam viss ir. Citiem nav jālīdzinās viņiem, saproti? Tēlam kā tādam ir
jābūt mērķim. Un principā tiem tēliem jābūt pretrunā. Ainās jābūt cīņai par kaut ko. Jo savādāk tā izrāde vairs nav interesanta. Un tieši tas pretstats starp Rodžeru, kurš runā par lielām idejām, par dzīvību un nāvi un [to] kā tas var būt, [par to] ka tas ir pretrunā racionālai domāšanai. Joasafs ir pilnīgi pretējs. Viņš ir maksimāli vienkāršs. Viņš ir smieklīgs. Viņu nesatrauc vai nāk mirušie, vai nenāk. Viņu satrauc – kuri. Daži viņam patīk, daži viņam nepatīk, daži viņam traucē, un tas viņu padara komisku. Un tieši šī starpība starp šiem diviem tēliem piedod ainai dzīvību. Un tieši tas jau arī padara smieklīgu Joasafu. Jo viņš runā tā vienkārši, kamēr Rodžers runā par ideāliem, par idejām.
MV: Vai nav tā, ka režisors uztraucas par visiem kopā, kamēr aktieris iznāk, nospēlē un arī savu uztraukumu nones?
AS: Es domāju, ka nē, es domāju, ka aktie- riem ir vairāk. Es satraucos par kopainu. Un, ja tā kopaina veidojas, ja tā sajūta ir un man nav garlaicīgi skatīties, man tas satraukums nav. Es kā režisors esmu skatītājs. Manuprāt, lugas tiek iestudētas, lai tās skatītos (es nezinu, kāpēc cilvēki raksta lugas). Iestudē-jot kaut ko tiek ieguldīts ļoti liels darbs, pirmkārt, no aktieriem. Es mēģinu uztaisīt tā, lai man ir interesanti, un es ceru, ja man ir interesanti, tad skatītājiem arī būs. Ja viss ir labi, mani pat nesatrauc mazās kļūmītes, jo tas, kā reiz, piedod dzīvai teātra izrādei tādu kā dvēseli. Līdz ar to man nav tā satraukuma, savukārt aktieriem viņš ir. Un īpaši, ja ir šīs mazās kļūmītes, viņi uzreiz kļūst nervozāki, jo viņi nezin, kā tas attīstī- sies, sabīdīsies. Es personīgi esmu nervo- zāks mēģinājumos kā režisors. Jo tad es varu teikt – nē, šitā nedarām, vai mēs varam tā? Tu mēģini atrast, kaut ko izdarīt pats, mēģini pabīdīt tajā virzienā, kurā tu gribi. Un ja aktieris domā savādāk... Tas viss maļas, kuļas; tā ir tā vieta, kur to var ietekmēt. Savukārt, kad izrāde ir gatava, tad manam satraukumam nav vietas. Es nāku un skatos, un es ceru; lai ir labi, lai patīk skatītājam.
MV: Austris jau sāk iemigt. Tāpēc pajautāsim kaut ko arī tev [Austris iesmejas]. Tev gan vēl nav bijusi pirmizrāde, bet kā tu domā, kam varētu būt lielāks stress [tev] kā režisoram vai kā aktierim?
TORTES DIENA
31
AP: Es zinu to, ka tad, kad es skaņoju izrādi, man ir ļoti liels satraukums. Pirksti dreb, ka tik nenospiežu nepareizo pogu. Es neesmu uz skatuves, bet man ir visu laiku tas spie- diens. Man visu laiku ir jābūt koncentrētam uz to, kas notiek. Man nav tā pauze, kas var būt aktierim, kad viņš noiet.
MV: Nervu slodzi, iespējams, lielāku prasa.
AP: Slodze nav lielāka, bet viņa ir visu laiku. Tas satraukums ir, bet viņš ir savādāks. Un vēl es zinu to, kad es atnāku skatīties kādu izrādi, ar kuru, piemēram, man nav nekāda sakara; es esmu šajā teātrī, mani interesē tas, kā teātris attīstās, un vai cilvēkiem patīk izrādes, ko mēs spēlējam. Un, piemēram, ja es atnāku uz izrādi un es redzu, ka ir ļoti daudz skatītāju no malas, tad man arī rodas kaut kāds satraukums par to vai aktieriem viss sanāks. Vai mēs teātri parādīsim no labās puses. Un es domāju, ka režisoram varētu būt līdzīgi. Viņš skatās un uztraucas par to, vai nenotiks nekas briesmīgs, kas skatītājam liksies slikts.
MV: Džilindžers ir teicis: "aktieris principā nevar uzdot jautājumu, uz kuru režisors nevarētu atbildēt". Pakomentē, lūdzu, šo frāzi. Vai ir gadījies kādā mēģinājumā to pieredzēt? Tavas domas un pieredze šai sakarā.
AS: Es domāju ,ka tas ir ļoti labs un spēcīgs apgalvojums, un pieļauju iespēju, ka ideālā gadījumā tieši tā tas ir. Bet man laikam tas pat neliekas svarīgi, jo uz visu atbildes nemaz nevar būt , un lugā nemaz nav jābūt atbildēm uz visu. Lugai ir jābūt 2+2 ,kur 4 izdomā pats skatītājs. Līdz ar to es tieši tāpat redzu lomas, ka aktierim ir jāgrib viņa atrast; kas tāds, kas ir viņa paša, nevis reži-sora, un tieši tas padara lomu dzīvu. Līdz ar to ir lietas, kas, manuprāt, režisoram nemaz nav jāsaka aktierim. Protams, ir lietas, uz kurām ir jābūt atbildēm. Līdz ar to es saku, nē. Un dažreiz tas pierāda kaut ko, ka aktie- rim ir jautājumus, uz kuru nav 100% atbilde uzreiz. Tomēr tas ir process, nevis zinātne.
AP: Režisoram vajadzētu varēt atbildēt uz visiem jautājumiem, kurus uzdod aktieris, jo režisora pienākums ir zināt lugu un izrādi no A-Z. Režisors nevar prasīt no aktiera vairāk vai mazāk, nekā viņš pats var. Man nekad nav bijis tā, ka es nezinātu atbildi uz jautāju-mu, kuru man uzdod aktieris, bet man ir
bijis tā, ka es nevaru īsti paskaidrot. Šādās situācijās es parasti atbildu vēlāk, kad esmu savā galvā noformulējis, ko es gribu teikt.
MV: Nenopietnāka daļa. Tu skaties porno-�lmu. Vai tu redzi kaut ko režijā garām? „Es darītu savādāk.”
AP: Visu laiku [smejas]!
MV: Ko tieši? Kas ir neveiksmes?
AP: Neveiksmes? Pārāk daudz vīriešu dibenu. Pavisam noteikti. Tas ir kaut kas, ko vajadzētu aizliegt ar likumu! Izņemot geju porno, bet tos es neskatos.
MV: Andrej, kas ir tava mīļākā porno aktrise?
AS: Man nav. Es pat nevarētu nosaukt nevie- nu citu kā Pamelu Andersoni, bet viņa jau vairs nav?
MV: Varbūt tu vari kādu nosaukt, kādu savu favorītu?
AP: Teikšu atklāti, es neinteresējos par porno aktrišu vārdiem, mani interesē kaut kas cits.
MV: Andrej, tu gribētu režisēt pornogrā�ju? Varbūt ne tagad, pēc 10 gadiem? Tādu kvalitatīvu porno�lmu, ar stundu garu sižetu. [Austris smejas]. Ir tāda �lma „Alise Brīnumzemē” [Alice in Wonderland], paska-tieties kādreiz. [Andrejs apsola to izdarīt.]
AS: Man ir jāsaka godīgi, es neesmu drošs, ka es vispār gribu kaut ko režisēt. [..] Es vien-kārši ļaujos lietām. Man vairāk patīk pats process, kā Austris teica – kaut kāda attīstī-ba, virzība. Bet kā pašmērķis? Tas tāds dīvains jautājums – režisēt porno�lmu ar saturu. Kāds tur saturs?!
MV: Ir arī labas porno �lmas.
AS: Es ticu. Internetā klejoja kāda, kas ir ar Air-Dog no�lmēta.
AP: Ar to var porno�lmas �lmēt?
AS: Ar to var �lmēt visu. Padomā – kameras lido apkārt.
AP: Vai es gribētu uzņemt porno �lmu? Atbilde ir – jā, es gribētu!
MV: Vai tev ir kāda fantāzija, kas tur būtu? Sižets, cilvēki
AP: Es nebiju padomājis, vai es gribētu ar sižetu, vai es gribētu pliku drāšanos �lmēt.
MV: Varētu arī kaut ko estetizētu.
32
AP: Protams, ka viņa būtu estetizēta. Tur nebūtu vīriešu dibeni.
MV: Kristaps Konstantinovs, teātra entuzi-asts, iesūtīja savus jautājumus “draugos”. Palūgšu atbildēt arī uz šiem.
*Kristaps: Rakstnieks Čārlzs Bukovskis pirms dzīvās uzstāšanās mēdza vemt spainī. Vai jūs ar uztraukumu pirms izrādēm tiekat galā līdzīgi?
AP: Nē.
AS: Ne-e.
*K: Austri, vai tev ir savs mīļākais reizinājums (līdzīgi kā mīļākā krāsa)?
AP: 6x6=36
MV: Kāpēc tieši 36?
AP: Nezinu. Tur laikam atskaņas veidojas. Seši reiz seši ir trīsdesmit seši.
*K: Andrej, kuru jūs uzskatāt par meis-tarīgāko Latvijas aktieri, un kāpēc tieši Artusu Kaimiņu? [Austris ļoti skaļi smejas.]
AS: Man grūti spriest, bet no tā, ko es esmu redzējis – [Artūrs] Skrastiņš, jo Skrastiņam ir tehnika. Ļoti daudziem nav. Un Artuss Kaimiņš, manuprāt, ir ļoti interesants indivīds. Bet viņam ir savas vietas un savas lomas, kuras, pateicoties viņa vājprātam, man liekas, citi nevarētu izvilkt, bet es viņu neuzskatu par labu aktieri.
*K: Vai apmeklējot teātra izrādes, izjūtat greizsirdību pret citiem režisoriem?
AP: Pret režisoru, nē. Pret aktieriem. Es brīžiem sēžu un domāju – bļāviens! Vot tas ir forši! Par režisoriem es patiesībā nekad neesmu aizdomājies.
MV: Tev tā ir bijis?
AS: Es ļoti slikti redzu režiju. Principā, ja es sāku pamanīt režiju, es gan nezinu, ko tas nozīmē, tad tai ir jābūt sliktai izrādei. Es nemāku noteikt atšķirību starp aktiera, režisora un režisora asistenta darbu. Es
MV: Gaismas, mūziku.
AS: Ar gaismām ir vēl grūtāk. Mūziku, pavi- sam sarežģīti. Jo, teiksim, Dailes teātrī tā mūzika tiek komponēta, Jaunajā Rīgas teātrī viņa vairāk ir fonā. Bet es nezinu, kur ir robeža starp režisoru un aktieri.
Gatavā rezultātā es nezinu, vai tas ir aktieris, kas perfekti plosās, vai režisors ir viņu izcēlis. Atskaitot to, ka es varu pateikt, ka mizanscēnā režisors lika atrasties tur un otram tur. Bet laikam ir kā Austris [saka], tā sajūta, šis bija forši. Man drīzāk sākas intere- se par to, kā tas ir noticis.
*K: Austri, cik precīzi ir pusglāze cukura?
AP: Tilpumā, svarā, skaitā? Puse no glāzes. Es nezinu, kā savādāk atbildēt. Es padomāšu. Tas ir sarežģīti. [Vēl Austris mēģina atrunāties, „ka nav precīzi, jo glāzes ir dažā-das”. Uz grūto jautājumu lūdzu atbildēt e-pastā. Viņš atsūta kaut ko par diabētu. (ko es varētu pārfrāzēt: pus glāze cukura = diabēts). Mana atbilde būtu – no apakšas līdz vidum, Kristaps, savukārt atklāj, ka pareizā atbilde ir – 8 ēdamkarotes (cik zinu, par glāzi uzskata 200 ml tilpumu).]
MV: Tev ir jāizdomā jautājums Andrejam.
AP: Vai tu esi kādreiz sasmējies uz skatuves?
AS: Jautājums ir cik ļoti, bet es esmu. Tie bija „Likteņa Pirksti”, kur man, uz krēsla sēžoties, viņš salūza. Es neesmu sasmējies, bet esmu sasmaidījies. Paslīdēja. Un man ir bijis ļoti grūti ar Austri, spēlējot „Melanholijas prin- cesē”, es skatījos tauriņā, ja es viņam būtu paskatījies sejā, es noteikti būtu rēcis un gāzies.
MV: Tavs jautājums Austrim.
AS: Kādu lomu tu es gribējis, bet neesi dabūjis mūsu teātrī?
AP: Pirmais, kas šaujas prātā ir Oto no „Piektā baušļa”.
AS: Un kura bija tā, kuru tu gribēji un dabūji?
AP: „Pirmā sniega sindromā” Iekšējā balss. Un vēl „Muzejā” Kafku – es gribēju un dabūju. Tā ir vienīgā loma, kuru es pats prasīju un dabūju.
MV: Austri, pēdējais jautājums. Tev ir hobijs...
AP: Man ir jauns hobijs. Es staigāju pa kapsētām un aplūkoju kapakmeņus. Šajā hobijā man patīk tas, ka man ir tikai tik daudz informācijas, cik uz kapakmeņa. Un es varu domāt par viņu dzīvi, un kā viņi nomira...
Sarunājās Mārtiņš Viška,foto no personīgā arhīva
TORTES DIENA
33
LUGA BĒRNIEM
ĒZELĪTISHermaņa Paukša luga bērniem 2 cēlienos (noslēgums)
Agitas Ījabas ilustrācijasDarbojas:ĒZELĪTISRŪĶĪTISGAILIS
1. CĒLIENS 5. aina
AKMENS. IZSKRIEN ĒZELĪTIS, PAKLŪP PRET AKMENI UN NOKRĪT. AKMENS SĀK DZIRKSTEĻOT UN SMIETIES.
Ēzelītis. Ai!...Rūķītis (pārvēršas). Izdevās! Izdevās!Ēzelītis. Ka es tev speršu!Rūķītis. Par ko, ēzelīt?Ēzelītis. Par to, ka tu mani apgāzi!Rūķītis. Es tevi neapgāzu. Tu pats nokriti!Ēzelītis. Jā, bet es aizķēros aiz tevis!Rūķītis. Tieši tā – tu aizķēries aiz manis, nevis es tevi aizķēru!
Vajag skatīties, kur skrien.Ēzelītis. Man nav laika skatīties – es mūku!Rūķītis. Ei nu! No kā tad tu mūc?Ēzelītis. No tā, kas ir visbriesmīgākais pasaulē – no skolotāja!Rūķītis. Nevar būt!Ēzelītis. Var gan būt! Ja nezini – nerunā!Rūķītis. Ko tad viņš tik briesmīgu tev ir nodarījis?Ēzelītis. Viņš mani mācīja!Rūķītis. Un vai tad tas ir tik briesmīgi?Ēzelītis. Nekas briesmīgāks vispār nevar būt! Vai tu esi kādreiz
mācīts?Rūķītis. Nekad.Ēzelītis. Laimīgais...Gaiļa saucieni tālumā. Ēzelīt!... Ēzelīt!...Ēzelītis. Tas ir viņš!... Ko lai es iesāku?! Viņš neliek un neliek man
mieru!... Ei! Pagaidi! Kurp tu?Rūķītis. Uz citu taku. Te ļoti reti kāds staigā.Gaiļa saucieni tālumā. Ēzelīt!... Ēzelīt!...Ēzelītis. Šausmas! Viņš tuvojas! Ak, ja es varētu tāpat kā tu
pārvērsties par akmeni!...Rūķītis. Kāpēc ne? Ja gribi – es tevi pārvērtīšu.Ēzelītis. Vai tiešām tu to vari?Rūķītis. Protams!Ēzelītis. Tad pārvērt! Ātrāk! Tikai ātrāk!
RŪĶĪTIS PIESKARAS ĒZELĪTIM, TAS SĀK DZIRKSTEĻOT UN PĀRVĒRŠAS PAR AKMENI. RŪĶĪTIS SMIEDAMIES AIZIET. UZSKRIEN GAILIS.
34
Šajā lugā bildēm patīk, ja tās izkrāso!
35
Gailis. Ēzelīt!... Ēzelīt!... (Paklūp pret akmeni)Akmens. Ī-ā!Gailis. Ēzelīt!... (Ieklausās ) Ēzelīt, kur tu esi?... Dīvaini... Es
skaidri dzirdēju ēzelīša brēcienu kaut kur tepat tuvumā... Pavisam dīvaini... (Sauc ) Ēzelīt!... (Noliecas pie akmens ) Kurš palaidnis ir uzvēlis uz takas akmeni! (Sāk velt akmeni ) Ei!... Kas tad tas?!... Akmenim ir aste!... Nudien – ēzeļaste!... (Parausta asti )
Akmens. Ī-ā!... Sāp taču!...Gailis (atlec nost). Traks var palikt!... Astains akmens un runā
ēzelīša balsī... Vai tu tas esi, ēzelīt?Akmens. Nē, es esmu akmens.Gailis. Nemānies, ēzelīt! Kāpēc tu esi pārvērties par akmeni?!Ēzelītis. Tāpēc, ka es negribu mācīties!Gailis. Tagad tu negribi, bet vēlāk nožēlosi! Marš uz skolu, ēzelīt!Ēzelītis. Bet es nevaru paiet!Gailis. Labi – tad es tevi aizvelšu! (Veļ akmeni )Akmens (dzied). Ak, cik smags ir dzīves ceļš –
Nu uz skolu mani veļ!Paliec sveika, brīvība!Atkal jau būs jāmācās...
2. CĒLIENS1. aina
SKAN SKUMJĀ AKMENS DZIESMA, UZNĀK GAILIS, VELDAMS AKMENI.
Akmens. Vai mums vēl tālu jāripo?Gailis. Klāt esam! (Uzceļ akmeni uz celma ) Un tā... pie kā mēs
palikām?Akmens ( noveļas ). Ai! Es nokritu!Gailis. Uh!... (Uzceļ akmeni uz celma un iegroza to tur ) Nu? Vai
tagad nekritīsi?Akmens. Es nezinu.Gailis. Turies!... Tā... Pie kā mēs palikām?Akmens. Pie dē!Gailis. Pareizi – pie dē!... Tātad nākamais burts ir ē... un to raksta
tā... (Raksta )Akmens. Bet es neko neredzu!Gailis. Kā – neko neredzi?Akmens. Ļoti vienkārši – man taču nav
acu! Man ir tikai aste! Un ar asti es neko nevaru saskatīt!
Gailis. Pats vainīgs – nevajadzēja pārvērsties par akmeni!
Akmens. Es nepārvērtos! Mani pārvērta!
Gailis. Kas?Akmens. Rūķītis.Gailis. Kāds rūķītis?!Akmens. Visparastākais!Gailis. Ēzelīt! Nav labi savu
vainu uzgāzt citam! Sēdi un skaties!
Akmens. Bet es teicu, ka neredzu!
Gailis. Ak tā... Nu tad klausies!
Akmens. Bet man nav ausu!Gailis. Nav ausu?Akmens. Nu ja!Gailis. Ēzelīt! Tūlīt izbeidz mānīties! Es redzu, ka tu dzirdi ļoti
labi!Akmens. Bet kā tu vari redzēt, ka es dzirdu?Gailis. Nu, ja tā, tad es aizeju! (Paliek stāvam )Akmens. Nu?... Kāpēc tu neej?Gailis. Vai tad tu neredzi, ka es esmu aizgājis?Akmens. Nē, es labi redzu, ka tu stāvi!Gailis. Ak tad tomēr redzi gan, ko?! Skaties, ko es rakstu un nepļāpā
niekus! (Raksta ) Tātad ē izskatās šāds... Un nu jau mēs varam uzrakstīt vārdu – Dace! (Raksta )
Akmens. Bet bē?Gailis. Kur bē?Akmens. Jā – kur ir bē?Gailis. Kāds bē?Akmens. Tur nav bē!Gailis. Bē tur arī nemaz nav jābūt!Akmens. Bet kur ir bē?Gailis. Bē būs citā vārdā... Mēs varam uzrakstīt... teiksim... vārdu
bac!... (Raksta )Akmens. Bac!... (Noveļas no celma un aizripo )Gailis. Jā – bac... Nu... (Apgriežas ) Ei!... Ēzelīt!... Ēzelīt, kur
tu paliki?!... Ēzelīt!... (Prom )
2. aina
GUĻ AKMENS – RŪĶĪTIS. UZRIPO AKMENS – ĒZELĪTIS UN ATSITAS PRET RŪĶĪTI. ABI SĀK DZIRKSTEĻOT UN PĀRVĒRŠAS.
Rūķītis (smejas). Paklupi!... Paklupi!...Ēzelītis. Nevis paklupu, bet atsitos!Rūķītis. Tas ir viens un tas pats!Ēzelītis. Nē, tas nav vis viens un tas pats, bet labi, ka tevi satiku
– man jau bija apnicis būt par akmeni!Rūķītis. Tas tāpēc, ka pret tevi vēl neviens nav paklupis! Pagaidi,
kad paklups, tad redzēsi, cik tas ir interesanti!Ēzelītis. Nemaz ar nē! Skolotājs pret mani paklupa, un tas nu itin
nemaz nebija interesanti! Es tev saku, ka negribu būt akmens!Rūķītis. Un kas tad tu gribi būt!Gaiļa sauciens tālumā. Ēzelīt!... Ēzelīt!...Ēzelītis. Pārvērt mani par lapsu!Rūķītis (smejas). Labi, labi, ēzelīt!... (Pieskaras pie ēzelīša )
ĒZELĪTIS SĀK DZIRKSTEĻOT UN PĀRVĒRŠAS PAR LAPSU. RŪĶĪTIS DZIRK-STEĻODAMS PĀRVĒRŠAS PAR AKMENI UN AIZRIPO.
Lapsa. Lieliski! Nu tas skolotājs dabūs trūkties!Gailis (uzskrien). Ēzelīt!... Ēzelīt!... (Ieraudzījis lapsu, apstā-
jas ) Lapsa...Lapsa. Jā, lapsa...Gailis. Piedod... Es...Lapsa. Nepiedošu! Ja tu vēlreiz liksi ēzelītim mācīties, tad es tevi –
ī-ā!Gailis. Ko?Lapsa. Apēdīšu!Gailis. Ī-ā?!
36
37
Lapsa. Kāds ī-ā?Gailis. Kāpēc tu teici ī-ā? Pie tam – ēzelīša balsī!Lapsa. Tāpēc... tāpēc... Tāpēc, ka es apriju ēzelīti! Ja tu apsolīsi
nelikt viņam mācīties, tad es ēzelīti atkal izlaidīšu! Ja ne...Gailis. Nemānies, lapsa – tu esi ēzelītis!Lapsa. Vai tad es izskatos pēc ēzelīša?! Es taču izskatos pēc lapsas!Gailis. Jā, tu izskaties gan pēc lapsas, bet es zinu, ka patiesībā tu
esi ēzelītis!Lapsa. Ī-ā...Gailis. Marš uz skolu, ēzelīt!
GAILIS UN LAPSA AIZIET. LAPSA DZIED BĒDĪGO DZIESMIŅU.
3. aina
GAILIS UN LAPSA ATGRIEŽAS SKOLĀ.
Gailis. Sēdies, ēzelīt!... Izņem no somas burtnīcu!... Un pildspalvu!Lapsa. Nav.Gailis. Kā – nav?!Lapsa. Izkritusi.Gailis. Parādi!... (Izvelk no somas pildspalvu ) Lūdzu, te būs! Raksti!Lapsa. Ko lai es rakstu?Gailis. Vispirms uzraksti ā!Lapsa (raksta). Ā...Gailis. Pēc tam bē!Lapsa. Es gribu uzreiz rakstīt – Dace!Gailis. Uzreiz nevar! Tagad raksti cē!Lapsa. Kurš ir cē?Gailis (parāda uz tāfeles). Šis!Lapsa. Kāpēc tu visu laiku skaties uz mani?Gailis. Tāpēc, ēzelīt, lai tu atkal neaiz-
bēgtu!Lapsa. Skaties – re, kur vēl viena lapsa!Gailis. Kur?! (Apsviežas, ēzelītis tikmēr
veikli aizšmauc ) Ei! Ēzelīt!... Ēzelīt!... (Prom )
4. aina
RIPO AKMENS, TAM PRETĪ IZDRĀŽAS LAPSA UN PAKLUPUSI PAKRĪT. ABI SĀK DZIRKSTEĻOT UN PĀRVĒRŠAS.
Rūķītis. Tu gan esi tūļa, ēzelīt! Vienmēr tu pret mani paklūpi!
Ēzelītis. Es neesmu vainīgs, ka tu mani pārvērt tik tūļīgos dzīvniekos!
Rūķītis. Un par ko tad lai es tevi pārvēršu?Gaiļa saucieni tālumā. Ēzelīt!... Ēzelīt!...Ēzelītis. Pārvērt mani par putnu, tad gan es
no viņa aizlaidīšos!Rūķītis. Labi, labi!... (Pieskaras ēzelītim )
ĒZELĪTIS DZIRKSTEĻODAMS PĀRVĒRŠAS PAR PUTNU UN UZSPURDZ GAISĀ. RŪĶĪTIS NOZŪD ZĀLĒ. UZSKRIEN GAILIS.
38
Gailis (galīgi aizelsies). Ēzelīt!... Ēzelīt!...Putns. Ī-ā!... Ī-ā!...Gailis. Ei! Kur tu esi, ēzelīt?!Putns. Paskaties uz augšu, skolotāj! Es esmu pārvērties par putnu!
Dabū nu mani rokā!Gailis. Ēzelīt! Tūlīt laidies lejā!Putns. Man tepat ir labi!Gailis. Ēzelīt, vai tiešām tu gribi būt vienīgais dumiķis visā apkārt-
nē?!Putns. Es esmu ar mieru būt vienalga kas, lai tikai nebūtu jāmācās!Gailis. Nu tad esi ar! (Prom )Putns. Aizgāja! Aizgāja!Rūķītis (izlien). Nu, vai tagad tu paliksi par putnu?Ēzelītis. Nē, nav vajadzības – tagad es gribu atkal kļūt par ēzelīti!Rūķītis. Tad laidies lejā, jo es nevaru tevi aizsniegt!
PUTNS NOLAIŽAS, RŪĶĪTIS TO PĀRVĒRŠ ATPAKAĻ PAR ĒZELĪTI.
Rūķītis. Bet nu – paliec sveiks, ēzelīt!Ēzelītis. Tu uz kurieni?Rūķītis. Tu man esi apnicis – pārāk bieži klūpi. Tā nav interesanti.
(Prom )Ēzelītis. Tu re, kāds!...
UZNĀK GAILIS AR ĒZELĪŠA SOMU, NOLIEK TO ZEMĒ, AIZIET.
Ēzelītis (apgriežas, ierauga somu ). No kurienes tā te uzradās? Nu nekas – tūlīt tu man dabūsi! (Dziedādams spārda somu )
Esmu dumjš un man ir labi!Kāda jēga gudram būt?Nāc un pamācies no manis,Kā par īstu muļķi kļūt!(Klanās skatītājiem.) Neejiet skolā, bērni! Ņemiet piemēru no manis! Lai dzīvo nemācītie ēzelīši! Čau!
ATRODI UN IZKRASO-
Atrodi 10 atšķirības un pēc tam - izkrāso zīmējumus!
39
Kad es biju mazs, tēvs stāstīja man stāstu par pulksteņu meistaru, kurš dzīvoja 18. gadsimtā. Šis cilvēks nodarbojās ar to, ka radīja ārkārtīgi skaistus pulksteņus. Kādu reizi darbnīcā ienāca cilvēks, kurš lūdza notīrīt pulksteni, kuru viņš nopirka. Pulk-steņu meistars izjauca pulksteņa mehānis-mu un izņēma tā svārstu. Vērojot to, pasūtītājs ievēroja, ka svārsta otrā pusē bija gravējums. Viņš jautāja pulksteņu meis-taram: “Kāpēc tu raksti tur, kur neviens nekad neredzēs?” Pulksteņu meistars pagriezās un atbildēja: “Dievs redzēs!” Ne es, ne mans tēvs neesam reliģiozi, taču tajā brīdī kaut kas sāka notikt. Es kaut ko sajutu nervu un asinsvadu savienojumos un muskuļos. Es kaut ko sajutu. Tā bija mana ķermeņa �zioloģiskā atbilde. No tā brīža es sāku domāt par lietām citādāk.
Kad es sāku savu dizainera karjeru, sāku uzdot vienkāršus jautājumus: “Kas notiek – mēs domājam par skaistumu vai to izjūtam?” Droši vien jūs atbildi jau zināt. Jūs droši vien domājat: “Nu, es nezinu, kurš variants jums ir tuvāks, bet es domāju - skaistumu sajūt”. Tā es turpināju savu dizainera karjeru un sāku atklāt aizraujošas lietas. Viens no senākiem darbiem bija auto dizaina jomā. Tas bija ļoti interesants darbs.
Šī darba procesā es atklāju šo to iespaidīgu, iespējams, jūs to atcerēsieties. Vai atceraties, kā agrāk ieslēdzās un izslēdzās automašīnā gaisma, - klik, klik, - kad jūs aizslēdzāt auto? Vēlāk, šķiet, BMW uzstādīja lampiņas, kuras nodzisa lēnāk. Atceraties? Es ļoti labi atce- ros. Vai atceraties savu pirmo braucienu mašīnā ar tādu apgaismojumu? Es atceros, es sēdēju un domāju, cik tas ir forši. Īstenībā es nepazīstu nevienu cilvēku, kuram nepa-tiktu lēni nodziestošas gaismiņas. Es nodomāju: “Sasodīts, kāpēc tas tā!?”
Es sāku sev uzdot jautājumus par to. Pirmo jautājumu es uzdevu citiem: “Jums patīk?” – “Jā”, “Kāpēc?” Un viņi atbildēja: “Tas ir tik dabiski” vai arī “Tā ir”. Es nodomāju, ka ar to ir par maz. Vai mēs nevaram iedziļināties lietas būtībā? Veicu dažus eksperimentus. Pēkšņi es sapratu, ka eksistē kaut kas vēl, kas darbojas tāpat – no gaismas līdz tumsai sešās sekundēs. Vai jūs zināt, kas tas ir?
Izmantojiet domājošo daļu, šo lēno smadzeņu daļu – izmantojiet to. Tās nav domas – tās ir sajūtas. Varat man izdarīt pakalpojumu? Aptuveni nākošās 14 minūtes vienkārši sajūtiet.
Nedomājiet, es gribu, lai jūs sajūtat. Es jūtu atslābumu, kas ir gaidīšanas sajūtu iedves-
Ričarda Seimūra runa TED SKAISTUMA SAJŪTA
TED (akronīms no angļu vārdiem „Technology, Entertainment, Design” jeb “Tehnoloģija, Izklaide, Dizains”) ir konferenču sērija ar moto „Idejas, ar kurām vērts dalīties“. Te var dzirdēt spēcīgas, īsas (20 min. vai mazāk) runas. TED aizsākās 1984. gadā un šobrīd TED tiek runāts par visu – no zinātnes līdz biznesam, no personības attīstības līdz visas pasaules problēmām – vairāk nekā 100 valodās. Konferencēs uzstājušies tādi cilvēki kā Bils Klintons, Džeina Gudola, Als Gors, Gordons Brauns, Bils Geitss u.c. TEDx konferences (vietēja mēroga pasākumi ar TED moto), kopš 2012. gada katru gadu notiek arī Rīgā.
Dizaineris Ričards Seimūrs (Richard Seymour)veido produktus ar dvēseli - gan kārdinošus gludekļus, gan nevaldāmus pilsētas motociklus. “Seymourpowell” tiek uzskatīta par vienu no pasaules vadošajām produktu un inovāciju dizaina konsultāciju kompānijām, tās klienti ir Virgin Galactic, Tefal, Nokia, Guinness, Samsung u.c.
40
mots. Šo sajūtu var izjust kinoteātros vai teātros.
Tas notika tikko, šeit – no gaismas līdz tumsai - 6 sekundēs. Kad tas notiek, jūs sēžat šeit un domājat: “Ak, nē, sāksies �lma” vai arī jūs domājiet: “Super. Beidzot. Es jūtu kārdinājumu!” Es neesmu neirobiologs. Es pat nezinu, vai eksistē noteikti re�eksi. Iespējams, jā. Tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem es runāju ziemeļu puslodē, kuri apmeklēja kino, to saprot. Taču citi cilvēki, ar kuriem es runāju, kuri nekad neapmeklē kino, teātri, reaģē citādāk. Šis efekts patīk visiem, taču dažiem vairāk nekā pārējiem.
Tāpēc es sāku domāt citādāk. Mēs to nejū-tam. Mēs domājam, ka skaistumu mēs uztveram ar limbisko sistēmu. Tie ir apmie- rinātības centri un, iespējams, tas, ko es redzu, sajūtu un uztveru, apiet manas domas. Sensorā aparāta informācija aiziet līdz šīm smadzeņu daļām ātrāk nekā, ja tā ietu cauri domu centram, galvas smadzeņu garozai. Ko mēs darām, lai tas strādātu? Un cik ļoti mūsu reakcija ir atkarīga no tā, ko mēs jau zinām vai ko uzzinām pēc tam.
Šī ir visskaistākā lieta, ko es zinu. Tas ir polietilēna maisiņš. Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, nodomāju, tajā nav nekā skaista. Pēc tam es ievēroju postfaktum, ja tādu polietilēna maisiņu ievietotu dubļu peļķē vai zem baktēriju ūdens strūklas, jebkurā atbaidošā šķīdumā, tad šis netīrais ūdens izsūksies cauri maisiņam un, pateicoties difūzijai, pārvērtīsies tīrā, dzeršanai derīgā, ūdenī. Šādi, pilnīgi negaidīti, polietilēna maisiņš man sāka šķist ļoti skaists.
Tagad es atkal lūdzu jūs ieslēgt emocijas. Un, ja jums nav iebildumu, izslēdziet domāšanu un vienkārši jūtiet. Paskatieties uz šo.
Tas ir skaisti? Jūs to jūtat? Vai tas aizrauj? Es
jūs cītīgi vēroju. Jūsu sejas. Redzu dažus garlaikotus vīriešus un dažas ieinteresētas sievietes, kuras šeit kaut ko saskatīja. Iespē-jams, kādu nevainību. Tagad es jums izstāstīšu, kas tas ir. Esat gatavi? Tās ir pēdē-jās darbības, ko veica piecgadīgā meitenīte Haidī uz Zemes, pirms nomira no mugur-kaula vēža. Tas ir pēdējais, ko viņa izdarīja, pēdējā �ziskā darbība. Paskatieties uz šo bildīti. Paskatieties uz nevainīgumu. Paska- tieties uz skaistumu. Tagad tā ir skaista. Stop. Stop. Ko jūs jūtat? Kur jūs to jūtat? Es to jūtu šeit. Te. Un es vēroju jūsu sejas, jo tās man daudz ko pasaka. Sieviete tur zālē raud, starp citu. Ko darāt jūs? Es vēroju cilvēkus. Es vēroju viņu reakcijas. Tāpēc, ka man jāzina, ka viņi reaģē. Viena no izplatītākām sejas izteiksmēm saskarsmē ar skaistumu, satriecoši apbrīnojama – ir tas, ko es saucu - “Mans Dievs!” Starp citu, tādā sejas izteiks- mē nav apmierinājuma. Tas nav “Cik skaisti!” Uzacis, lūk kādas, skatiens nav fokusēts, un mute atvērta. Šī nav laimes izpausme. Notiek kas dīvains. Droši vien apmierinā-jums, ko nosaka citi faktori.
Iespaidīgi – šis ir vārds, kas man patīk kā dizainerim. Tam apakšā ir spēcīga emo-cionālā reakcija, bieži vien – bēdīga. Taču tā ir daļa no tā, ko mēs darām. Runa ir ne tikai par patīkamām lietām. Tā ir dilemma, tas ir skaistuma paradokss. Mēs iesūcam sevī visu, kas ir apkārt: labo, ļauno, satraucošo, briesmīgo un tā sajūtas, kas notiek. Dabiski, līdzcietība parādās tā rezultātā, ko jūs ieraudzījāt šīs mazās meitenītes zīmējumos. Arī triumfa dēļ, kādas ikdienas sajūtas pārvarēšanas dēļ. “Iepriekš par to es neko nezināju. Tas ir kaut kas jauns.” Un tas ir ieslēgts tur iekšā. Vācot kopā šīs detaļas, es esmu sajūsmā, jo šīs lietas, kā jau mēs tei- cām, liekas, līdz galvas smadzenēm nonāk ātrāk, nekā mēs paspējam ar tām manipulēt. Tie ir elektroķīmiski brīnumi.
Vēl es interesējos par, lūk, ko: vai ir iespē-jams izdalīt iekšējo un ārējo skaistumu? Es domāju patiesi skaistas lietas, kuras ir īpaši skaistas, universāli skaistas. Tās nav viegli atrast. Iespējams, jums ir kādi piemēri. Ir ļoti grūti atrast to, kas būtu skaists visiem, bez noteikta daudzuma īpašas pavadošās informācijas. Tā, lūk, daudzi skaistuma
41
faktori ir ārējie. Tie satur informāciju, ko ikviens saprot. Dažreiz informācija tiek pievienota vēlāk, kā tas bija ar meitenes zīmējumu, kuru es jums parādīju.
Tagad, runājot par skaistumu, nevar noliegt faktu, ka tika veikti daudzi eksperimenti ar seju. Man šķiet, garlaicīgākais no tiem ir tas, kurš apgalvo, ka skaistums ir simetrisks. Ir redzams, ka tas tā nav. Kā dizaineris es nevaru neiejaukties, tāpēc sadalīju bildi daļiņās un centos izprast tās atsevišķos elementus, balstoties uz sajūtām un jūtām. Kad es skatos uz šo aci, es jūtu apbrīnu un skaistumu. Un tā nav tikai uzacs forma, kas rada šo sajūtu. Es nezinu, cik daudz man tas palīdzēs, bet tas pilnīgi noteikti man palīdz saprast, kur signāli rodas. Kā jau minēju, es neesmu neirobiologs, bet es saprotu, kā var sākt apkopot visu to, kas ātri palīdz pārvarēt šo domājošo daļu un palīdzēs man nokļūt pie priecīgu priekšnojautu elementiem.
Anais Nins un Talmuds atkal un atkal mums māca, ka lietas nav tādas, kādas mēs tās redzam, bet gan tādas, kādi mēs esam. Lūk, es atklāšu jums ko tādu, kas skaists šķiet man. Tas ir F1 MV Agusta motocikls. Ak! Tas ir pa īstam – saprotiet, man ir grūti izteikt, cik tas ir skaists. Taču es pilnīgi noteikti zinu, kāpēc tas tāds šķiet man. Tāpēc, ka viņš ir kā zemteksts. Tas sastāv no daudz dažādiem slāņiem. Un tikai viens iekļūst mūsu �ziskajā telpā. Tas ir kas vairāk: leģendu noslā- ņošanās, sports, detaļas. Es tūlīt uzskaitīšu dažas no tām. Te tas tiek rādīts, kā ir ideālā variantā. Tas mani sajūsmina. Es to jūtu.
Šī daļiņa – autodizaina lielais noslēpums: attēla vadīšana. Te runa nav par formu, bet par to, kā forma atstaro gaismu. Spīdoša gaisma uz virmas dod kustību arī objektam pat, ja tas ir nekustīgs. Viss pateicoties izcilai attēla vadīšanas spējai. Starp citu, neliels reljefs virs motocikla pedāļa nozīmē to, ka zem tā ir vēl kaut kas. Šajā gadījumā, tā ir ķēde, kura kustas ar ātrumu 480 km/h, kas enerģiju saņem no motora. Es sāku uztrauk-ties brīdī, kad gan acis, gan prāts pārskrien pāri šīm lietām.
Šī ir titāna virsma. Trūkst vārdu aprakstīt, cik tā ir izcila. Pateicoties tam, braucot lielā ātrumā, skrūves neskrūvējas nost no
riteņiem. Šobrīd es pa īstam iedziļinos detaļās. Protams, sacīkšu motociklam nav kāpšļa, bet šim ir, jo tas ir parasts motocikls. Tas tiek pieliekts un paslēpts šajā mazajā caurumā. Tādējādi tas pazūd. Nav iespējams aprakstīt, cik sarežģīti ir uzbūvēt šādu izliektu radiatoru. Kāpēc to vajag? Es zinu, tāpēc ka jāņem vērā riteņu aerodinamika. Šādi sanāk dārgāk, toties daudz skaistāk. Pēdējais: karaliskais zīmols. Agusta, grāfs Augusta - visu šo lietu dižā vēsture.
Nemanāms paliek tā radītājs, ģēnijs: Massi-mo Tamburini. Itālijā viņu sauc “atslēdznieks”, arī “maestro”, jo viņš patiesībā vienlaicīgi ir gan inženieris un amatnieks, gan tēlnieks.
Diemžēl tādiem kā es pastāvīgi ir jāiet uz kompromisu ar skaistumu. No tā nekur nevar aiziet. Man nākas strādāt ar piegādātājiem, tehnoloģijām un vienlaicīgi ar visiem pārējiem, tāpēc ir jāatrod vieta arī kompromisiem. Paskatieties. Vajadzēja iet uz nelielu kompromisu. Šo daļu nācās pastumt malā, bet tikai nedaudz, tikai par kādu milimetru. Tomēr neviens to nav pamanījis, vai ne? Jūs redzējāt, ka es to
42
Massimo Tamburini un MV Agusta
darīju? Es izkustināju trīs daļas par milimet-ru. Jauki? Tiešām? Skaisti? Iespējams, mazliet mazāk. Ir labi, vai ne? Vēl viens milimetrs? Neviens nepamanīs saplēstās malas un izmaiņas. Skaistumu tik viegli zaudēt, jo to ir ļoti grūti radīt. Tikai atse-višķiem cilvēkiem tas ir pa spēkam. Fokus-grupa uz ko tādu nav spējīga. Komandai arī tas reti, kad izdodas. Nepieciešams izmantot galvas smadzeņu garozu, lai vienlaicīgi iedarbinātu visus šos elementus.
Šī ir skaista ūdens pudele. Tās dizaineris ir Ross Lavgrovs. Dizains ir ļoti tuvs patiesajam skaistumam. Ja jūs saprotat, kas ir ūdens, tad jūs spēsiet to sajust. Pudele ir brīnišķīga, jo personi�cē kaut ko atsvaidzinošu un garšīgu. Iespējams, man tas patīk vairāk nekā jums, jo es zinu, cik sasodīti grūti ir radīt priekšmetu, lai tas lauž gaismu tieši šādi, lai tiktu ražots bez kļūdām, pārvietotos konveijerā neapgāžoties. Aiz tā visa slēpjas miljoniem grūtu uzdevumu. Tas ir brīnišķīgs piemērs vienkāršai lietai.
Domāju, jums visiem tāpat kā man patīk skatīties baletu. Daļa apmierināju-ma slēpjas dejas sarežģītībā. Tāpat jūs zināt, ka tas ir sāpīgi. Vai ir kāds, kurš redzējis mākslinieku kāju pirkstus, kad viņi noauj puantes? Laikā, kamēr viņi graciozi izpilda arabeskas, pēdās notiek kaut kas ļoti šausmīgs. To aptverot, mēs sākam intensīvāk apjaust notiekošā skaistumu.
Visu nosaka pirmās sekundes daļas. Tās nosaka lielāko daļu mana darba: uzvarēt vai zaudēt veikalu plauktos. Jūs redzat 50, 100, 200 lietu, un man ir jāstrādā ar šo mirkli - lai es būtu pirmais, kurš tiks jums klāt.
Visbeidzot, mans mīļākais slānis - zināšanas. Ņemam garlaicīgu, jums nepatīkamu nodar-bi - apģērba locīšanu, ja jūs tiešām mākat to darīt. Ir kāds, kurš prot? Kāds ir mēģinājis? Jā? Tas ir brīnišķīgi, vai ne? Paskatieties. Vai gribēsiet to redzēt vēlreiz? Pameklējiet internetā, YouTube “T-kreklu salocīšana”. Taču, kas ir tas, ko jūs jūtat? Jūs vēlaties to pamēģināt, Jūs vēlaties tā mācēt, parādīt to citiem – jo tas ļauj jums izskatīties zinošiem, prasmīgiem. Zināšanas, kuras mūs ietver kā oreols, kuras neko nemaksā. Salieciet visu kopā - kas sanāks?
Forma seko funkcijām? Tikai dažreiz. Tikai dažreiz. Forma – tā ir funkcija. Tā ziņo mums, runā ar mums, tā dod mums atbil-des, pirms mēs vispār pagūstam vēl pajautāt. Tāpēc es pārstāju lietot vārdu “forma” un pārstāju lietot tādus vārdus kā “funkcija”. Mans mērķis ir lietu emocionālā funkcionalitāte. Ja es to sasniedzu, es varu izveidot brīnišķīgas lietas, atkal un atkal. Jūs zināt, par ko es runāju, daudzas šādas lietas un pakalpojumus jūs izmantojat. Tās ir lietas, kuras jūs glābtu pirmās, teiksim, ja sāktos ugunsgrēks. Emocionālās saiknes formēšanās starp jums un lietu – tas ir elektroķīmisks process, kurš notiek vēl pirms jūs paspējat par to padomāt.
Liels paldies!
Avots: www.ted.com/talks/richard_seymour_how_beauty_feels/
TyNant pudele, dizains: Ross Lovgrovs
43
Vecākais latviešu teātris ir Liepājas teātris – tas tika nodibināts 1907. gada 11. martā. Pirmā profesionālā trupa rodas uz Liepājas Labdarības biedrības diletantu apvienības pamata, un izrādes vairākus gadus notiek veļas mazgātavā tagadējā Raiņa ielā 2. 1915. gada aprīlī, tuvojoties frontei, Liepājas Latviešu teātris uz divām sezonām darbību pār-trauc. Pirmā pasaules kara beigās paliek nepabeigts un tukšs Liepājas Vācu teāt- rim celtais nams tagadējā Teātra ielā 4. 1918. gadā pilsētas valde to atdod latvie- šu teātrim, vienlaikus mainot tā nosau-kumu uz Liepājas Jauno teātri. Šajā laika posmā teātri vada Otīlija Muceniece. 1921. gadā viņu nomaina Alfrēds Zom-mers. No 1922. gada teātra ēkā sāk darboties arī Liepājas opera. No 1926. gada līdz 1934. gadam teātri vada Fricis Rode. 1934. gadā tiek nolemts abus teātrus apvienot un par māks- liniecisko direktoru no Nacionālā teātra uzaicina aktieri un režisoru Jāni Lejiņu. Pēc diviem gadiem, pārmērīgas administratīvās slodzes nomākts, Lejiņš atgriežas Nacionālajā teātrī. No 1936. gada līdz pirmajai padomju okupācijai 1940. gadā teātri vada Visvaldis Silenieks. Ar 1940. gada sākumu pēc jauniem organiza-toriskiem pārkārtojumiem teātris sāk saukties vienkārši par Liepājas teātri.
1919. gada janvārī Latvijā nodibinās padomju vara un Andrejs Upīts kā Izglītības tautas komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs nodibina Padomju Latvijas Strādnieku teātri, kam piešķīra tagadējā Nacionālā teātra telpas. Taču jau maijā lielinieki tiek padzīti un teātris iegūst Nacionālā
teātra nosaukumu. Trupas sastāvs paliek tas pats, tikai papildinās ar aktieriem, kas atgriežas no bēgļu gaitām. Nacionālā teātra svinīgā atklāšana notiek 30. no- vembrī. Par teātra direktoru un māksli- niecisko vadītāju tiek apstiprināts Aleksis Mierlauks.
1921. gada vasarā Mierlauku teātra direk-tora postenī nomaina Rainis. 1925. gadā Raiņa vietā nāk teātra kritiķis Artūrs Bērziņš. Nacionālā teātra galvenais uzde- vums – pirmo vietu repertuārā piešķirt latviešu autoru darbiem un stimulēt jaunu latviešu lugu rašanos.
Pētera Stučkas „sarkanās” valdības laikā 1919. gada 29. martā ar Emīla Verharna drāmas „Ausma” iestudējumu tiek atklāts Valmieras Padomes teātris. 1919. gada 2. maijā padomju vara krīt, un tikai 1923. gadā ar Valmieras Latviešu biedrības gādību tiek atsākta regulāra izrāžu rādīšana. Trupā ir trīs profesionāli
LATVIJAS LATVIEŠU TEĀTRI no 1918. līdz 1940. gadam
IZ TEĀTRA VĒSTURES
Liepājas Latviešu teātris
Padomju Latvijas Strādnieku teātris
45
aktieri, pārējie saņem samaksu par piedalīšanos izrādēs, bet pamatdarbā strādā kur citur. 1926. gadā pilsētas valde atsakās no teātra �nansēšanas. Trīs gadus teātris nīkuļo, bet 1930. gadā vairāku Ziemeļlatvijas pilsētu sabiedris- kās organizācijas vienojas nodibināt teātri, kas apkalpotu visas šīs pilsētas. To nosauca par Ziemeļlatvijas teātri un tas stājās Valmieras teātra vietā. Teātra atklāšana notika Valmierā 1930. gada 5. oktobrī ar Aspazijas lugu „Torņa cēlējs”. Pēc tam to izrādīja Valkā, Rūjienā un Strenčos. Teātris apkalpoja arī Cēsis, Smilteni, Ainažus, Gulbeni, Mazsalacu u.c. Divas pirmās sezonas teātri vadīja režisors Voldemārs Ābrams, tad – no 1932. līdz 1934. gadam – Alfrēds Zom-mers. 1935. gadā teātra vadību pārņem Žanis Veinbergs, kas teātri vada līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
1919. gadā tiek nodibināts Raiņa klubs, kas izvirza mērķi propagandēt viņa darbus un idejas. Tajā domubiedrus atrod Eduards Smiļģis, kurš Raiņa lugu pirmskara iestudējumos bija tēlojis
Lāčplēsi, Uldi un Induli. Raiņa klubs atbalsta jauna teātra dibināšanu, ko pēc grāmatizdevēja Anša Gulbja ierosmes nosauc par Dailes teātri. Ar Raiņa kluba atbalstu jaunais teātris iegūst tiesības nomāt no Amatnieku palīdzības biedrī-bas kara laikā izpostītās bijušā Jaunā Rīgas teātra telpas Lāčplēša ielā 25. Atklāšanas izrādei tiek izvēlēta Raiņa luga „Indulis un Ārija”. Tā tiek parādīta 1920. gada 19. novembrī. Līdz tam Smiļģis nebija iestudējis nevienu izrādi. Uz pirmās a�šas bija rakstīts, ka lugu inscenējis Eduards Smiļģis – ar to arī apritē ienāk vārds „inscenētājs”. Kā „Induļa un Ārijas” režisors minēts Jānis Plūme.
1922. gada februārī ar Ādolfa Alunāna lugas „Mūsu senči” izrādi savu pirmo sezonu atklāja Daugavpils Latviešu dramatiskais teātris. Sākumā tā bija amatieru grupa. Teātra vajadzībām tika
Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (1933)Jāzeps - E.Smiļģis, Asnate - L.Bērziņa
Rainis, Aspazija un Aleksis Mierlauks
46
pielāgota dzelzceļa noliktava Rēzeknes ielā. Kopš 1922. gada rudens teātri vada Otīlija Muceniece. Daži aktieri sāka saņemt algu. Teāt- ra telpas pama- zām tika pārbūvē-tas, uzlabojot gan skatuves iekārtoju-mu, gan ērtības skatītājiem. No 1925. līdz 1930. gadam teātri vadīja Ērihs Lauberts. Viņš izveido-ja profesionālu aktieru trupu. No 1930. līdz 1940. gadam teātri vadīja Jānis Kļava. 1937. gadā teātris pārcēlās uz jaunām telpām, kas trīsdesmitajos gados bija modernākā teātra ēka Latvijā.
1924. gada 23. augustā ar Jāņa Kļavas iestudētās Annas Brigaderes lugas „Ilga” pirm- izrādi darbību uzsāk Jelgavas Latviešu teātris. Līdz 1930. gadam tā māksliniecis-kais vadītājs ir Jānis Kļava, no 1930. līdz 1935.
gadam – Jēkabs Zaķis, bet no 1935. gada līdz 1940. gadam – Žanis Kopštāls.
1926. gada 26. septembrī nelielā ēkā Tautas nama pagalmā Bruņinieku un Tērbatas ielas stūrī uzsāka savu darbību Strādnieku teātris, kas tika dibināts pēc sociāldemokrātiskās partijas centrāl-komitejas lēmuma. Teātrim līdzekļu nebija, algas aktieriem maksāt nevarēja, tāpēc visi pa dienu strādāja algotu darbu kur citur, mēģinājumi notika vakaros un naktīs. Astoņos pastāvēšanas gados teātris iestudēja septiņdesmit lugas. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma teātris 1934. gadā tika slēgts.
Ar Latviešu teātra biedrības iniciatīvu un atbalstu 1927. gadā darbību sāka Ceļo-jošais teātris, kas sniedza izrādes perifē- rijas kultūras centros. 1934. gadā teātri slēdza.
Ar valdošo aprindu atbalstu 1930. gadā tika nodibināts Zemnieku drāmas teāt- ris. Šajā teātrī izveidojās aktieru Pētera Lūča un Viļa Lapenieka radošais kon-takts, kas nodrošināja veiksmi pirmajā nacionālajā liel�lmā „Zvejnieka dēls”, kurā Pēteris Lūcis bija galvenās lomas izpildītājs, bet Vilis Lapenieks – režisors. 1938. gadā šis teātris izbeidza savu dar-bību, jo Latvijas kultūras centros, biedrī-bu namos aktivizējās amatieru trupas, bieži piesaistot profsionāļus.
No 1932. līdz 1934. gadam Rīgā darbo-jās Tautas teātris. Tajā spēlēja aktieri, kas saimnieciskās krīzes apstākļos bija pali-kuši bez darba. Režijas vadīja Ēvalds Valters.
1934. gadā pēc vairāku teātru slēgšanas tika nodibināts Rīgas Mazais teātris. Tā māksliniecisko vadību uzņēmās Alfrēds Zommers. Teātra uzdevums bija sniegt izrādes uz Rīgas nomaļu skatuvēm, arī skolās. Repertuāru veidoja tikai latviešu autoru lugas. 1937. gadā teātri pārorga-nizēja, nosaucot par Dailes teātra mazo ansambli. Tas bija radošajā un materiāla-jā ziņā no Dailes teātra neatkarīgs kolek-tīvs, kas strādāja galvenokārt izbrauku-ma apstākļos. 1940. gadā tas beidza pastāvēt, daži aktieri tika uzņemti Dailes teātrī.
Žanis Kopštāls
Filma “Zvejnieka dēls” (1939)Oskars - P.Lūcis
Otīlija Muceniece
47
