eiropadome un es padome laika ritumā · 2018-03-15 · savienības vēsture — tās politika,...

EIROPADOME UN ES PADOME LAIKA RITUMĀLēmumu pieņemšana un likumdošana Eiropas integrācijas procesā

Paziņojums

Šo publikāciju ir sagatavojis Padomes Ģenerālsekretariāts, un tā ir paredzēta tikai infor-matīviem nolūkiem. Tā neuzliek atbildību ne ES iestādēm, ne dalībvalstīm.

Plašāka informācija par Eiropadomi un Padomi ir pieejama tīmekļa vietnē: www.consilium.europa.euvai sazinoties ar Padomes Ģenerālsekretariāta Sabiedrības informācijas dienestu, kura adrese ir:Rue de la Loi/Wetstraat 1751048 Bruxelles/BrusselBELGIQUE/BELGIËTālr. +32 (0)2 281 56 50Fakss +32 (0)2 281 49 [email protected]/infopublic

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama www.europa.eu.

Luksemburga, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2016. gads

Print ISBN 978-92-824-5277-6 doi:10.2860/15855 QC-04-18-220-LV-CPDF ISBN 978-92-824-5307-0 doi:10.2860/930083 QC-04-18-220-LV-N

© Eiropas Savienība, 2016. gadsAtkalizmantošana ir atļauta, ja tiek norādīts avots.

© Archives nationales (France); © Photothèque de la Ville de Luxembourg. Photo: Batty Fischer; © Photothèque de la Ville de Luxembourg. Photo: Théo MeyAttiecībā uz jebkādu šā materiāla atkalizmantošanu atļauja ir jāprasa tieši autortiesību īpašniekam.

Vāka foto: Jerónimos klosteris Lisabonā, Portugālē, 2007. gada 13. decembrī — dienā, kad tur parakstīja Lisabonas līgumu.

Printed in Luxembourg

www.consilium.europa.euApmeklējiet mūsu tīmekļa vietni:

http://www.europa.eu

http://www.consilium.europa.eu

© Eiropas Savienība

EIROPADOME UN ES PADOME LAIKA RITUMĀLēmumu pieņemšana un likumdošana Eiropas integrācijas procesā

© Photothèque de la Ville de Luxembourg. Photo: Théo Mey

“Ministru padomes uzdevumi ietver koordināciju un starpniecību. Tā atrodas divu suverenitāšu — pārvalstiskas un valstiskas — saskarsmes punktā. Tai ir jāaizstāv Kopienas intereses tāpat kā atsevišķu valstu intereses un jārod līdzsvars, kurā vienlīdz labi ņemtas vērā abu intereses.”

Kanclera Konrāda Adenauera uzruna Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Īpašās padomes pirmajā sanāksmē (Luksemburgā 1952. gada 8. septembrī)

< Divas iepriekšējās lappuses:

Kanclers Adenauers (pirmajā rindā pa vidu) un citi ministri kāpj pa Luksemburgas rātsnama kāpnēm, lai dotos uz Īpašās padomes dibināšanas sanāksmi 1952. gada 8. septembrī

2016. gada janvāris | LV | EiropadomE un Es padomE Laika ritumā 5

SATURA RĀDĪTĀJS

ievads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 9

1. Eiropadome1.1. Eiropadome līgumos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 111.1.1. Pirmie soļi ES samitos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 111.1.2. Vienotais Eiropas akts . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 151.1.3. Māstrihtas līgums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 151.1.4. Amsterdamas un Nicas līgumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 161.1.5. Lisabonas līgums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 171.2. Eiropadomes priekšsēdētājs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 191.2.1. Eiropadomes sanāksmes pēc Lisabonas līguma noslēgšanas . . . . . . . . . . . . . . . . . 201.2.2. Eurosamiti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 221.2.3. Divpusējas un daudzpusējas sanāksmes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 22

2. Eiropas savienības padome2.1. Eiropas Savienības Padome līgumos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 252.1.1. Pirmie līgumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 252.1.2. “Tukšā krēsla” krīze un Luksemburgas kompromiss . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 292.1.3. Apvienošanās līgums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 302.1.4. Māstrihtas līgums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 312.1.5. Lisabonas līgums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 312.2. Padomes darba sagatavošana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 332.2.1. Pastāvīgo pārstāvju komiteja . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 332.2.2. Komitejas un darba grupas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 352.2.3. Ģenerālsekretariāts . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 36

3. pielikumiI. ES līgumi — svarīgākās reformas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 39II. Paplašināšanās process . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 43III. Samiti, Eiropadomes sanāksmes un Eurosamiti hronoloģiskā secībā . . . . . . . . . . 45IV. Balsošanas sistēmas attīstība ES Padomē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 55V. ES Padomes ģenerālsekretāri un Ģenerālsekretariāta attīstība . . . . . . . . . . . . . . . . . 63


“Sarunu rezultātā katrai valstij vajadzētu būt ieguvējai. (..) Būdams Eiropadomes priekšsēdētājs, es uzmanīgi uzklausīšu visus un panākšu to, lai mūsu apspriedes tiktu pārvērstas rezultātos, kas skar ikvienu. Ir daudz spriests par to, kādam vajadzētu būt nākamajam priekšsēdētājam, taču ir tikai viens iespējamais variants — tādam, kurš vērsts uz dialogu, vienotī-bu un rīcību.”

Hermana Van Rompeja (no kreisās) pateicības runa pēc viņa iecelšanas par pirmo pastāvīgo Eiropadomes priekšsēdētāju (2009. gada 19. novembrī)

< Divas iepriekšējās lappuses:

Eiropas Savienībai piešķir 2012. gada Nobela Miera prēmiju par “vairāk nekā sešu gadu desmitu ieguldījumu miera un izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā Eiropā”, Oslo, Norvēģijā 2012. gada 10. decembrī. No kreisās: Eiropadomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāji Hermans Van Rompejs, Žozē Manuels Barrozu un Martins Šulcs pieņēma apbalvojumu visu ES pilsoņu vārdā.


IEVADS

Šajā brošūrā, sniedzot pārskatu par ES līgumiem, ir aprakstīta Eiropadomes un ES Padomes izveidošanās un vēsture, sākot ar pirmsākumiem Parīzē līdz pat Lisabonas līgumam. Tas darīts gan no juridiskās, gan no politiskās perspektīvas. Brošūra paredzēta visiem, kas interesējas par Eiropas integrācijas vēsturi, jo īpaši zinātniekiem, pētniekiem un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem.

Eiropadome un Eiropas Savienības Padome, ko dēvē arī par Padomi (Ministru padomi) vai — neoficiāli — par ES Padomi, ir divi svarīgākie dalībnieki ES lēmumu pieņemšanas procesā. Tās nevajadzētu jaukt ar Eiropas Padomi, kas ir cilvēktiesību un kultūras orga-nizācija un atrodas Strasbūrā. Eiropadomes un ES Padomes darbs un lēmumi ietekmē visu Eiropas iedzīvotāju dzīvi, un to iedarbība jūtama arī tālu aiz Eiropas robežām.

Eiropadome sastāv no valstu vai to valdību vadītājiem, to vada pastāvīgs priekšsēdē-tājs, un tā nosaka ES darba politiskos virzienus un prioritātes. Eiropadomes pirmsākumi meklējami valstu vai to valdību vadītāju samitos, no kuriem pirmais notika 1961. gada februārī Parīzē. Eiropadome tika izveidota 1974. gada decembrī, un oficiālu ES iestā-des statusu tai piešķīra ar Lisabonas līgumu. Visā šajā ilgajā vēsturē Eiropadomei ir bi-jusi izšķiroša loma Eiropas integrācijā. Šīs iestādes vēsturē atspoguļojas visas Eiropas Savienības vēsture — tās politika, mērķi, krīzes un panākumi.

ES Padome sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem; tās priekšsēdētājs visbiežāk ir tās dalīb-valsts pārstāvis, kura tajā brīdī uz sešiem mēnešiem rotācijas kārtībā pilda preziden-tūras pienākumus. ES Padome izskata ES tiesību aktus, risina sarunas par tiem un tos pieņem, kā arī koordinē politikas pasākumus. Vairumā gadījumu tā lemj kopā ar Eiropas Parlamentu. Lai gan lēmumu pieņemšanas procesi Savienībā, ko veido 28 dalībvalstis, reizēm ir sarežģīti, tie ir kļuvuši aizvien pārskatāmāki un sabiedrībai atklātāki.

Politiski un administratīvi starp Padomi un Eiropadomi pastāv cieša, organiska saikne. Tomēr Eiropadome nav tikai Padomes papildinājums, un tā nav arī augstāka līmeņa Padome. Katrai no tām ir sava konkrēta loma ES iestāžu struktūrā.

Ja, izlasījuši šo brošūru, jūs vēlaties Eiropadomes un ES Padomes vēsturi izpētīt pama-tīgāk vai vēlaties iepazīties ar saistītajiem dokumentiem, jūs varat to darīt, izmantojot mūsu tīmekļa vietni un arhīvus 1.

1 www.consilium.europa.eu/lv/documents-publications — Lasītāji īpaši aicināti iepazīties ar trīs vēsturisku brošūru sēriju un plakātiem, kurus var lejupielādēt no Padomes tīmekļa vietnes: “Eiropadomes vēsture — samiti 50 gadu gaitā” (2011. gada decembris), “Eiropas Savienības Padome — 1952–2012 — likumdevēja un lēmumu pieņēmēja darbības 60 gadi” (2013. gada jūlijs) un “Tiesiska Savienība: no Parīzes līdz Lisabonai — Eiropas Savienības līgumu vēsturisks pārskats” (2012. gada marts).

http://www.consilium.europa.eu/lv/documents-publications


Samita konference Parīzē, Francijā 1961. gada 10. un 11. februārī

© Archives nationales (France)

1. EIROPADOME

1.1. EIROPADOME LĪGUMOS

1.1.1. pirmie soļi Es samitosLai gan valstu vai to valdību vadītāju forums par oficiālu ES iestādi kļuva tikai 2009. gadā, tam bija būtiska nozīme Eiropas integrācijas procesa iedibināšanā un turpmākajā attīstībā.

Lai atrisinātu atlikušās problēmas topošo Romas līgumu izstrādē, pēc Francijas Ministru padomes priekšsēdētāja Gija Molē (Guy Mollet) uzaicinājuma 1957. gada 19. un 20. feb-ruārī Parīzē tikās Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) sešu dalībvalstu vadītāji.

Pēc Romas līgumu stāšanās spēkā 1958. gadā prezidents Šarls de Golls (Charles de Gaulle) atkal izvirzīja ideju par augstākā līmeņa sanāksmēm. 1961. gada februārī Parīzē viņš organizēja pirmo samitu, kurā piedalījās Eiropas Kopienu sešu dalībvalstu vai to valdību vadītāji.

Šā pirmā samita mērķis bija “meklēt veidus, kā organizēt ciešāku politisko sadarbību” 2. Samits deva iespēju nedaudz atkāpties no Kopienas satvara un plašāk aplūkot nozīmī-gākos jautājumus, kas Parīzes un Romas līgumos nebija skarti, piemēram, dažus aspek-tus attiecībās ar trešām valstīm.

2 Samita paziņojums presei.

12 EiropadomE un Es padomE Laika ritumā | LV | 2016. gada janvāris

Bonnas samitā 1961. gada jūlijā sešinieks turpināja izskatīt ideju par padziļinātu poli-tisko sadarbību un paziņoja: “Valstu vai to valdību vadītāji (..) nolēma (..) regulāri rīkot sanāksmes ar mērķi salīdzināt viedokļus, saskaņot politiku un panākt kopēju nostāju, lai veicinātu Eiropas politisko savienību.” 3

Tomēr, neraugoties uz šīm iecerēm, virzība uz politisku savienību cieta vairākas neveik-smes. Īpaši jāatzīmē “Fušē plānu” 4 izgāšanās 1961. un 1962. gadā, nesaskaņas 1963. un 1967. gadā par pirmo paplašināšanos un “tukšā krēsla” krīze 1965. un 1966. gadā, kad Francija atteicās piedalīties Padomes un tās struktūru sanāksmēs.

Šajā sarežģītajā politiskajā gaisotnē valstu vai to valdību vadītāju sanāksmes tika pār-trauktas līdz 1967. gada maijam, kad Romas samitā oficiāli atzīmēja EEK un Euratom līgumu parakstīšanas desmito gadadienu.

Hāgas samits 1969. gada decembrī, kurā pirmo reizi piedalījās Komisija, deva Kopienai jaunu impulsu. Šai samitā pieņemtie lēmumi ļāva cita starpā pieņemt lēmumu, ar ko Kopienai paredzēja pašai savus finanšu resursus, sākt sadarbību ārpolitikas jomā (Eiropas politiskā sadarbība, kura sākta ar pirmo “Daviņona ziņojumu”) un īstenot Dānijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes pievienošanos. Šo pasākumu kopums nozīmēja Kopienas “pilnveidošanu, padziļināšanu un paplašināšanos”. Trīs jaunās dalībvalstis tika uzaicinātas piedalīties Parīzes samitā 1972. gada oktobrī, lai gan to oficiālā pievienoša-nās notika tikai 1973. gada janvārī.

Kopenhāgenas samitā 1973. gada decembrī pieņēma noteikumu, ka turpmāk samitus var sasaukt, kad vien nepieciešams. Gadu vēlāk Parīzes 1974. gada decembra sami-tā, kuru rīkoja prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valéry Giscard d’Estaing), tika izveidota Eiropadome un noteikti tās pienākumi.

Eiropadomei uzdeva risināt jautājumu par “nepieciešamību panākt visaptverošu pieeju iekšējām problēmām, kas saistītas ar vienotas Eiropas izveidi, un ārējām problēmām, ar kurām Eiropa saskaras” 5. Šī nepārprotami politiskā loma iezīmēja novirzīšanos no Eiropas izveides procesa, kam kopš 1957. gada bija galvenokārt tehnisks un ekono-misks raksturs, un tā paplašināšanu. Tika noteikts, ka turpmāk valstu vai to valdību vadī-tāji un ārlietu ministri tiksies “trīsreiz gadā un pēc vajadzības” 6.

Eiropadome pirmo reizi sanāca 1975. gada martā Dublinā. Kopš tā laika politiskā ziņā tai ir centrālā loma Eiropas projekta attīstībā, lai gan vēl vairāk nekā desmit gadu pēc tam tai līgumos nebija nekāda juridiskā pamata.

3 Samita paziņojums presei.

4 Kristians Fušē (Christian Fouchet) vadīja komisiju, kuru izveidoja 1961. gada februāra Parīzes samitā, lai pētītu problēmas saistībā ar Eiropas sadarbību, un kurai 1961. gada jūlijā Bonnas samitā valstu vai to valdību vadītāji uzdeva “iesniegt viņiem priekšlikumus par to, kā un ar kādiem līdzekļiem pēc iespējas ātrāk varētu piešķirt juridisku statusu viņu tautu savienībai” (oficiāls paziņojums, Bonna, 1961. gada 18. jūlijs).

5 Parīzes samita paziņojums presei.

6 Parīzes samita paziņojums presei.


Eiropadomes sanāksme Dublinā, Īrijā 1975. gada 10. un 11. martā


Drīz vien Eiropadome kļuva par nozīmīgu forumu, kur atrisināt šķietami nepārvaramas krīzes, kur smagā darbā rast grūti panākamus risinājumus, un par būtisku politisku dzi-nējspēku turpmākai virzībai uz integrāciju.

Divdesmitā gadsimta 80. gados tieši Eiropadome ļāva Eiropai izkļūt no strupceļa saistī-bā ar tās budžetu un lauksaimniecību. Izšķirošs pavērsiens bija Eiropadomes sanāksme Fontenblo 1984. gada jūnijā. Tajā ne vien veiksmīgi atrisināja šos jautājumus, pieņemot pasākumu kopumu, bet arī sagatavoja ceļu turpmākai integrācijai, uzdodot ad hoc ko-mitejai 7 “nākt klajā ar ierosinājumiem, kā uzlabot Eiropas sadarbību Kopienas jomā un politiskās (..) sadarbības jomā” 8.

Gadu vēlāk, 1985. gada jūnijā, komitejas ziņojumu apsprieda Eiropadomes sanāksmē Milānā. Šajā sanāksmē ar balsu vairākumu nolēma sasaukt starpvaldību konferenci, lai pārskatītu līgumus, galvenokārt pievēršoties vienotā tirgus izveidei, Kopienas iestāžu darbībai, pārvietošanās brīvībai un kopējai ārpolitikai un drošības politikai.

Lai gan starpvaldību konference bija nošķirta no Eiropadomes, tomēr tās sastāvs un būtība bija pietiekami līdzīga, lai tās darbu varētu uzskatīt par turpinājumu valstu vai to valdību vadītāju vēlmei būt tam nozīmīgajam forumam, kurā pieņem lēmumus par Eiropas integrācijas raksturu un virzību.

7 “Dooge” komiteja, dažkārt dēvēta arī par “Spāka II komiteju” pēc analoģijas ar komiteju, kuru izveidoja 1955. gadā ar Mesīnas konferences rezolūciju.

8 Eiropadomes sanāksme Fontenblo 1984. gada jūnijā, prezidentvalsts secinājumi.


< Māstrihtas līguma parakstīšana Māstrihtā, Nīderlandē 1992. gada 7. februārī

1.1.2. Vienotais Eiropas aktsStarpvaldību konferences darba rezultāti tika apspriesti Eiropadomes sanāksmē Luksemburgā 1985. gada decembrī. Luksemburgā panāktā politiskā vienošanās pavēra ceļu Vienotā Eiropas akta pieņemšanai. Vienotais Eiropas akts stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā, un tajā ir ietverti gan grozījumi Kopienas līgumos, gan dokuments par sadar-bību ārpolitikas jomā.

Pielāgojoties politiskajai realitātei, ar Vienoto Eiropas aktu Eiropadomei pirmo reizi pie-šķīra līgumā noteiktu juridisko pamatu, tādējādi nostiprinot tās pastāvēšanu un nosa-kot tās sastāvu: “Eiropadomē ir dalībvalstu vai to valdību vadītāji un Eiropas Kopienu Komisijas priekšsēdētājs. Viņiem palīdz dalībvalstu ārlietu ministri un viens Komisijas loceklis. Eiropadome sanāk vismaz divreiz gadā.”

Ar Vienoto Eiropas aktu nenoteica Eiropadomes pilnvaras, nedz arī oficiāli apstiprinā-ja tās institucionālo statusu. Tomēr neviens no šiem apstākļiem nemazināja tā vēlāko ieguldījumu Eiropas izveides svarīgākajos notikumos. Tādējādi virzībā uz ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveidi noteicošā loma bija vairākām Eiropadomes sa-nāksmēm, piemēram, Hannoveres sanāksmei 1988. gada jūnijā.

1.1.3. māstrihtas līgums1989. gada decembrī Eiropadomes sanāksmē Strasbūrā nolēma 1990. gada decem-brī atklāt starpvaldību konferenci par EMS. 1990. gada aprīlī Eiropadomes sanāksmē Dublinā sāka sagatavošanas darbus starpvaldību konferencei par politisko savienību. Abas starpvaldību konferences sākās līdztekus Eiropadomes sanāksmei 1990. gada de-cembrī Romā. 1991. gada decembrī Eiropadomes sanāksmē Māstrihtā panāca vieno-šanos par jaunu līgumu — Līgumu par Eiropas Savienību jeb Māstrihtas līgumu —, kur vienā dokumentā apvienotas abas minētās jomas.

Māstrihtas līgums stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī. Ar to tika izveidota Eiropas Savienība, kas balstās uz paplašinātu Kopienas pīlāru, cita starpā aptverot EMS izveidi, un izveidoti divi jauni pīlāri — kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) un sadarbī-ba tieslietās un iekšlietās (TI).

Turklāt līgumā ir aplūkota Eiropadomes loma. Ar to iedibināja praksi, ka Eiropadomi vada Padomes prezidentvalsts vai tās valdības vadītājs. Turklāt, ņemot vērā izmaiņas attiecībā uz Eiropas Parlamenta lomu, līgumā noteica, ka Eiropadomei pēc katras sa-nāksmes jāsniedz Parlamentam ziņojums un reizi gadā — rakstisks ziņojums par ES attīstību.


Visbeidzot Māstrihtas līgumā pirmo reizi precizēja Eiropadomes pilnvaras: “Eiropadome rosina Savienības attīstību un nosaka šīs attīstības vispārējās politiskās pamatnostādnes.” Šis precizējums bija vienlaikus plašs un kodolīgs, rezumējot to lomu, kas Eiropadomei bija kopš 1975. gada — tā nosaka virzību pašas Savienības attīstībai un izveido stra-tēģisku politikas sistēmu, ar kuru saskaņā būtu jāstrādā Savienības iestādēm. Vēlāk Eiropadome definēja ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes, kam bija lemts kļūt par vēl vienu šīs lomas izpausmi.

1.1.4. amsterdamas un nicas līgumiEiropadomes sanāksmē 1996. gada martā Turīnā starpvaldību konference tika piln-varota pārskatīt Māstrihtas līgumu. Jaunu impulsu sarunām deva Eiropadomes īpašā sanāksme tā paša gada oktobrī Dublinā. Atlikušie jautājumi tika atrisināti Eiropadomes sanāksmē 1997. gada jūnijā Amsterdamā, tādējādi Amsterdamas līgumu varēja parak-stīt 1997. gada 2. oktobrī, un tas stājās spēkā 1999. gada 1. maijā.

Amsterdamas līgumā precizētas Eiropadomes kompetences KĀDP jomā: “Eiropadome nosaka kopējās ārpolitikas un drošības politikas principus un vispārējās pamatno-stādnes, arī jautājumos, kas saistīti ar aizsardzību. [Tā] pieņem lēmumu par kopīgu stratēģiju, kas Savienībai īstenojama jomās, kur dalībvalstīm ir svarīgas kopīgas inte-reses.” Eiropadomes nozīmīgo lomu šajā politikas jomā veicināja notikumi bijušajā Dienvidslāvijā, un šo lomu īstenoja tās sanāksmēs Pērčahā (valstu un valdību vadī-tāju neoficiāla sanāksme 1998. gada oktobrī), Ķelnē (1999. gada jūnijā) un Helsinkos (1999. gada decembrī). Ar Amsterdamas līgumu ieviesa posteni “Augstais pārstāvis KĀDP jomā”, kas Eiropas Savienību pārstāvētu pasaules mērogā, un tika nolemts, ka ES Padomes ģenerālsekretāram vienlaikus jābūt Augstajam pārstāvim. Tādējādi toreizē-jais Padomes ģenerālsekretārs Jirgens Trumpfs (Jürgen Trumpf) kļuva par pirmo Augsto pārstāvi KĀDP jomā, taču viņš šo posteni ieņēma tikai dažus mēnešus. Eiropadomes sanāksmē Ķelnē 1999. gada jūnijā par Padomes ģenerālsekretāru un Augsto pārstāvi iecēla Havjeru Solanu (Javier Solana). Viņš stājās amatā abos šajos posteņos tā paša gada oktobrī pēc tam, kad bija atstājis NATO ģenerālsekretāra amatu.

Pēc tam, kad Amsterdamas līgums bija stājies spēkā, Eiropadomes sanāksme 1999. gada oktobrī Tamperē bija veltīta tam, lai ES izveidotu “telpu, kurā valda brīvī-ba, drošība un tiesiskums”. Sanāksmē tika pieņemts lēmums īstenot “kopīgu ES politiku patvēruma un migrācijas jomā” un tika radīti priekšnoteikumi tam, lai panāktu ievēro-jamu progresu policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomā. Turklāt pēc teroristu uzbru-kumiem 2001. gada 11. septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs šis mērķis bija jāīsteno vēl steidzamāk.

2000. gada martā Eiropadomes īpašajā sanāksmē Lisabonā izveidoja stratēģiju, kuras mērķis bija uzlabot Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Šajā nolūkā stratēģijā paredzēja cita starpā ieviest jaunu atvērtu koordinācijas metodi visos līmeņos, kurai “apvienojumā ar ietekmīgāku Eiropadomes lomu vadības un koordinācijas jomā jānodrošina saska-ņotāka stratēģiskā virzība un reāla panākumu uzraudzība”. Nolēma, ka ik gadu pavasarī rīkos Eiropadomes sanāksmi, lai sekotu šā jautājuma turpmākai attīstībai.

1999. gadā Eiropadomē sākās reformu process, jo īpaši saistībā ar ES paplašināša-nos. Pēc tam, kad šis jautājums tika apspriests Eiropadomes sanāksmēs Helsinkos (1999. gada decembrī), Gēteborgā (2001. gada jūnijā) un Barselonā (2002. gada mar-tā), Eiropadome sanāksmē Seviljā, 2002. gada jūnijā vienojās “par vairākiem konkrē-tiem pasākumiem, kurus, negrozot līgumus, piemēro Eiropadomes (..) un Padomes


organizācijai un darbībai” 9. Šie pasākumi attiecas uz Eiropadomes darba sagatavošanu, norisi un turpmākiem pasākumiem, kā arī tās secinājumiem.

Deklarācijā Nr. 22, kas pievienota 2001. gada 26. februāra Nicas līguma Nobeiguma aktam, noteikts: “No 2002. gada vienu no katras prezidentvalsts rīkotām Eiropadomes sanāksmēm sasauc Briselē. Tiklīdz Eiropas Savienībā būs 18 dalībvalstis, Briselē rīkos visas Eiropadomes sanāksmes 10.” Līgumu noslēdza pēc četru dienu ilgām sarunām Eiropadomes sanāksmē Nicā 2000. gada decembrī 11. Nicas līguma grūtā tapšana mu-dināja pārskatīt darba paņēmienus un meklēt tādu procesu, kas būtu plašāks par valstu vai to valdību vadītāju slēgtu diplomātisku sapulci.

2001. gada decembrī pieņemtajā Eiropadomes Lākenas deklarācijā tika pausts aicinā-jums sasaukt Konventu par Eiropas nākotni. 2003. gada jūlijā Konvents Eiropadomei ie-sniedza “Konstitucionālā līguma” projektu, ko par pamatu darbam izmantoja SVK, kuru sasauca 2003. gada oktobrī, un 2004. gada 29. oktobrī tika parakstīts projekts Līgumam par Konstitūciju Eiropai.

Tomēr negatīvie referendumu rezultāti Francijā un Nīderlandē nozīmēja to, ka līgums 2005. gadā netika ratificēts. Reaģējot uz šo neveiksmi, valstu vai to valdību vadītāji Eiropadomes 2005. gada jūnija sanāksmē Luksemburgas prezidentūras laikā pieņēma deklarāciju, ar kuru noteica vienu gadu ilgu pārdomu laiku. Atsaucoties uz Eiropadomes 2006. gada jūnija sanāksmi Austrijas prezidentūras laikā, valstu vai to valdību vadītāji sakarā ar Romas līgumu 50. gadadienu pieņēma Berlīnes deklarāciju, kurā tika izvir-zīts “mērķis — līdz 2009. gadā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām atjaunināt Eiropas Savienības kopīgos pamatus”. Pēc tam Eiropadome 2007. gada jūnija sanāksmē Vācijas prezidentūras laikā vienojās par pilnvarām SVK, ko paredzēts sasaukt, lai grozītu spēkā esošos līgumus. Šajā procesā tapa līgums, ko parakstīja 2007. gada 13. decembrī Lisabonā.

1.1.5. Lisabonas līgumsAr šo jauno Reformas līgumu aizstāja projektu Līgumam par Konstitūciju Eiropai. Tas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, un ar to ieviesa grozījumus gan Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (Romas līgumā), gan Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgumā). Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu šajā sakarā pārdēvēja par Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD).

Lisabonas līguma mērķis bija uzlabot ES iestāžu efektivitāti un padarīt tās demokrātiskā-kas. Būtiskākās izmaiņas bija tādas, ka Eiropas Savienībai piešķīra konsolidētu juridisko statusu un tika izveidota pastāvīga Eiropadomes prezidentūra ar priekšsēdētāju, kuru uz divarpus gadiem ievēlē Eiropadomes locekļi un kuru var vienreiz pārvēlēt. Turklāt ar šo līgumu izveidoja posteni “ES Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautāju-mos” (viņu ieceļ amatā uz pieciem gadiem, un šajā postenī viņš vada arī Ārlietu pado-mes sanāksmes un darbojas kā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks) un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD). Eiropas Parlamentam piešķīra vēl plašākas pilnvaras. Attiecībā uz Padomi tika ieviests jauns noteikums par divkāršo balsu vairākumu, kas

9 Eiropadomes sanāksme Seviljā 2002. gada jūnijā, prezidentvalsts secinājumi.

10 Eiropadomes sanāksme Salonikos 2003. gada jūnijā bija pēdējā, kura notika ārpus Briseles. Visas turpmākās sanāksmes tiek identificētas pēc to norises datuma un prezidentvalsts (līdz Lisabonas līgumam, kurā tiek noteikts pastāvīga priekšsēdētāja postenis).

11 Eiropadomes sanāksme Nicā ir līdz šim visilgākā Eiropadomes sanāksme.


piemērojams no 2014. gada 1. novembra (skatīt IV pielikumu) un ko salīdzinājumā ar iepriekšējo noteikumu piemēroja aizvien lielākam skaitam jomu. ES Pamattiesību harta kļuva juridiski saistoša, un dalībvalstīm pirmo reizi paredzēja tiesisko regulējumu, uz kuru pamatojoties tās var izstāties no ES (LES 50. pants). Turklāt Eiropadomei piešķīra pilnvaras pieņemt lēmumu — ar vienkāršu balsu vairākumu — sasaukt SVK, lai izdarītu grozījumus līgumos.

Lisabonas līgums nekad nebija paredzēts kā dokuments, kas lasāms atrauti no citiem, tāpēc Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2010. un 2012. gadā tika publicētas ar Lisabonas līgumu pārskatīto līgumu konsolidētās versijas.

Ar Lisabonas līgumu Eiropadomei tika oficiāli piešķirts ES iestādes statuss. Tādējādi tika apstiprināts faktiskais stāvoklis, proti, ka Eiropadome ir atdalīta no ES Padomes, un tas savukārt nozīmē, ka uz to attiecas visi ES iestādēm piemērojamie noteikumi. Piemēram, tajos retajos gadījumos, kad Eiropadome pieņem saistošus tiesību aktus, tai ir jāievēro lī-gumā noteiktais juridiskais pamats, un tās tiesību aktus var pārsūdzēt Tiesā. Kulminācija procesam, kurā atsakās no samitu neformālā statusa, bija tas, ka Eiropadome kā jauna iestāde Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienā pieņēma savu reglamentu 12.

12 Skatīt OV L 315, 2.12.2009., 51. lpp.


ES iestāžu struktūrā Eiropadomei ir īpaša vieta kā stratēģiskai un politiskai iestādei. Tā nosaka Savienības turpmāko virzību, prioritātes un politisko un ekonomisko stratēģi-ju. Tomēr Eiropadome “nepilda leģislatīvas funkcijas” 13, atstājot Eiropas Parlamenta, ES Padomes un Eiropas Komisijas ziņā pildīt to attiecīgos pienākumus leģislatīvajā procesā.

Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropadome ir bijusi iesaistīta visos svarīgākajos lēmumos, ko ES ir pieņēmusi, reaģējot uz starptautiskām un iekšējām problēmām eko-nomikas, finanšu un monetārajā, patvēruma un imigrācijas, paplašināšanās, attīstības sadarbības un starptautisko attiecību jomā. Jau no paša sākuma Eiropadomes lēmumi par politiku un tās vadošā loma ir veicinājuši Eiropas integrāciju, un tam krīžu apstākļos ir bijusi izšķiroša nozīme.

1.2. EIROPADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS

Līdz ar stratēģisko lomu, ko Eiropadomei piešķīra ar Māstrihtas līgumu un ko apstiprinā-ja ar Lisabonas līgumu, bija vajadzīgs stabilāks un pastāvīgāks priekšsēdētāja postenis, kas Eiropadomes darba sagatavošanu un vadīšanu nodrošinātu labāk nekā rotācijas kārtībā mainīgā Padomes prezidentūra. Tādēļ viens no svarīgākajiem jauninājumiem, ko ieviesa ar Lisabonas līgumu, bija Eiropadomes priekšsēdētāja amats uz pilnu laiku un ar noteiktu termiņu.

Eiropadomes priekšsēdētāja uzdevumi 14 ir vadīt un virzīt tās darbu, nodrošināt tās darba sagatavošanu un nepārtrauktību, veicināt saskaņotību un konsensu. Priekšsē-dētājam ir pienākums pēc katras Eiropadomes sanāksmes iesniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam. Kopā ar Augsto pārstāvi un/vai Eiropas Komisijas priekšsēdētāju — atkarībā no apstākļiem 15 — viņš arī pārstāv Eiropas Savienību ārējās attiecībās. Eiro-padomei un tās priekšsēdētājam palīdz Padomes Ģenerālsekretariāts, taču priekšsēdē-tājam ir arī pašam savi biroja darbinieki.

2009. gada 19. novembra neformālajā sanāksmē 27 valstu vai to valdību vadītāji iecēla toreizējo Beļģijas premjerministru Hermanu Van Rompeju (Herman Van Rompuy) par pirmo Eiropadomes priekšsēdētāju 16.

Eiropadomes 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksme bija pēdējā, kuru saskaņā ar pārejas posma kārtību vadīja Padomes rotējošās prezidentvalsts prezidents vai premjerministrs, proti, toreizējais Zviedrijas premjerministrs Fredriks Reinfelds (Fredrik Reinfeldt) 17.

13 LES konsolidētā versija, 15. panta 1. punkts (OV C 326, 26.10.2012., 23. lpp.).

14 LES 15. panta 6. punkts.

15 Skatīt arī 1.2.3. nodaļu par divpusējām un daudzpusējām sanāksmēm.

16 Tajā pašā sanāksmē Ketrinu Eštoni (Catherine Ashton) (Apvienotā Karaliste) iecēla par ES Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un par Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci (vispirms viņa kļuva par Augsto pārstāvi un pēc tam — par priekšsēdētāja vietnieci).

17 No tām valstīm, kuras Savienībai pievienojās 2004. un 2007. gadā, iespēja vadīt Eiropadomi savas dalībvalsts pārstāvja statusā bija tikai Slovēnijas un Čehijas Republikas valdību vadītājiem.


Hermans Van Rompejs

Eiropadomes sanāksmju telpa

Donalds Tusks

Ceremonija par godu Eiropadomes priekšsēdētāja pienākumu nodošanai no Hermana Van Rompeja Donaldam Tuskam 2014. gada 1. decembrī





Pirmā sanāksme, kuru vadīja Hermans Van Rompejs, bija neoficiāla valstu vai to valdību vadītāju sanāksme Solvay bibliotēkā Briselē 2010. gada 11. februārī, kurā apsprieda ES ekonomikas politikas turpmāko virzienu, savukārt viņa pir-mā oficiālā Eiropadomes sanāksme notika pēc mēneša — 25. un 26. martā. Eiropadomes 2012. gada 1. un 2. marta sanāksmē viņu pārvēlēja uz nākamo termiņu. 2014. gada 1. decembrī Eiropadomes priekšsēdētāja amatā Hermanu Van Rompeju nomainīja toreizējais Polijas premjerministrs Donalds Tusks (Donald Tusk) 18.

1.2.1. Eiropadomes sanāksmes pēc Lisabonas līguma noslēgšanasEiropadomes reglamentā, kas pieņemts 2009. gada 1. de-cembrī, ir paredzēts, ka tai būtu jāsanāk divas reizes pus-gadā — parasti Briselē. Izņemot gadījumus, kad līgumos ir paredzēts citādi, tā pieņem lēmumus vienprātīgi. Vairākus organizatoriskus jautājumus, piemēram, par Eiropadomes priekšsēdētāja ievēlēšanu, Eiropas Komisijas izvirzīšanu un Augstā pārstāvja iecelšanu, pēc Lisabonas līguma pieņem-šanas var pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu.

Eiropadome nosaka ES politikas darba kārtību, katrā Eiropadomes sanāksmē pieņemot secinājumus 19. Šajos secinājumos izskata konkrētus jautājumus, kas Eiropas Savienībai ir svarīgi, un izklāsta konkrētas veicamās darbības vai sasniedzamos mērķus. Eiropadomes secinājumos var noteikt arī termiņus, kādos jāpanāk vienošanās par konkrē-tiem jautājumiem vai jāiesniedz leģislatīvi priekšlikumi. Šādā veidā Eiropadome var ietekmēt un virzīt ES politisko prog-rammu. Eiropadomes 2014. gada 27. jūnija sanāksmē Briselē pieņēma stratēģisku programmu ar prioritārām jomām, ku-rās Eiropas Savienībai ilgākā termiņā jārīkojas un kurām jā-pievērš galvenā uzmanība. Šo stratēģisko programmu, kas nosaka virzienu ES darbam piecu gadu garumā, izmantos, lai plānotu Eiropadomes darbu, un tā arī kalpos par pamatu citu ES iestāžu darba programmām.

18 Tajā pašā laikā bijusī Itālijas ārlietu ministre Federika Mogerīni (Federica Mogherini) tika iecelta par Augsto pārstāvi un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci.

19 Eiropadomes secinājumi — www.consilium.europa.eu/lv/european- council/conclusions

http://www.consilium.europa.eu/lv/european-council/conclusions

http://www.consilium.europa.eu/lv/european-council/conclusions


Pirmā oficiālā Eiropadomes sanāksme Hermana Van Rompeja vadībā 2010. gada 25. un 26. martā


Eiropadome ne tikai nosaka ES politikas prioritātes stratēģiskajā programmā un seci-nājumos, bet tai ir arī oficiāli pienākumi ES ikgadējā Eiropas pusgada procesā, kas ir gadskārtējs ES ekonomikas un fiskālās politikas koordinācijas cikls.

Saskaņā ar LESD 68. pantu Eiropadome atbild arī par stratēģisko pamatnostādņu defi-nēšanu brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Pirmo reizi praksē to īstenoja ar pamat-nostādnēm, kuras pieņēma 2014. gada jūnijā. Tās tika sagatavotas atbilstoši stratēģis-kās programmas prioritātēm un ietver tādus aspektus kā robežkontrole, migrācijas un patvēruma politika, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbība.


1.2.2. EurosamitiEurozonas valstu vai to valdību vadītāji Eurosamitā pirmo reizi tikās 2008. gada 12. ok-tobrī Parīzē, kur viņi vienojās par saskaņotu rīcību, kā reaģēt uz ekonomikas krīzi. Turpmāk šādi samiti notika Briselē 2010. gada martā un maijā, kā arī 2011. gada martā, jūlijā, oktobrī un decembrī. 2012. gadā eurozonas jautājumi galvenokārt tika risināti Eiropadomes līmenī.

Līdztekus Eiropadomes sanāksmei 2012. gada 1. un 2. martā 25 Eiropas valstu vadītāji parakstīja Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un mone-tārajā savienībā (LSKP). Cita starpā ar LSKP, kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, tika oficiāli noteikts Eurosamita un tā priekšsēdētāja statuss. Eurosamita rīkošana un priekš-sēdētāja funkcijas ir izklāstītas LSKP 12. pantā 20. Pirmais Eurosamits pēc LSKP stāšanās spēkā notika 2013. gada 14. martā, kad arī tika pieņemti īpaši noteikumi par šādu sa-nāksmju norises organizāciju.

Eurosamitā — vismaz divreiz gadā — pulcējas eurozonas valstu vai to valdību vadī-tāji, Eurosamita priekšsēdētājs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Šobrīd Eurosamita priekšsēdētājs ir Donalds Tusks, kurš ir arī Eiropadomes priekšsēdētājs. Eurozonas dalīb-valstu ekonomikas un fiskālās politikas koordinācija notiek galvenokārt Eurogrupā 21, taču, pateicoties savām plašajām pilnvarām, eurozonas 19 valstu vai to valdību vadī-tāji, kuri pulcējas Eurosamitā, var sniegt papildu politikas ievirzi jomās, kas pārsniedz finanšu ministru kompetenci. Tas palīdz koordinēt visas attiecīgās politikas jomas, kas nepieciešamas EMS veiksmīgai darbībai. Attiecīgos gadījumos un vismaz reizi gadā Eurogrupas sagatavotajās Eurosamita sanāksmēs piedalās arī to dalībvalstu vadītāji, kuras nav eurozonas valstis, bet kuras ir ratificējušas LSKP. Eurozonas jautājumi ir po-litiski un ekonomiski svarīgi visām dalībvalstīm; tos regulāri apspriež arī Eiropadomes sanāksmēs.

1.2.3. divpusējas un daudzpusējas sanāksmesKopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropadomes priekšsēdētājs arī pārstāv Eiropas Savienību ārējās attiecībās, ja šāda pārstāvība ir vajadzīga valstu vai to valdību vadītāju līmenī 22. Jautājumos, kas saistīti ar ES KĀDP, viņš to dara kopā ar Augsto pārstāvi, savu-kārt starptautiskos samitos — parasti kopā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju.

Pie starptautiskajām sanāksmēm, kurās priekšsēdētājs pārstāv Eiropas Savienību, pie-der ES organizēti divpusēji un daudzpusēji samiti un starptautiski samiti.

Divpusējos samitus organizē ES un tās stratēģiskie partneri. Tie notiek regulāri, parasti vienreiz gadā, ar tādām valstīm kā Brazīlija, Ķīna, Japāna, Krievija, Dienvidāfrika un ASV. Šie samiti notiek pārmaiņus Briselē un attiecīgajā partnervalstī.

Daudzpusējie samiti ES līmenī ietver Austrumu partnerības sanāksmes, kā arī tā-das sanāksmes kā ES–Āfrika, ES–ASEM (Āzijas un Eiropas sanāksme) un ES–CELAC (Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopiena). Kad Eiropas Savienībai bija kār-ta rīkot šos samitus, parasti tos rīkoja tā dalībvalsts, kura attiecīgajā laikā rotācijas kārtībā pildīja ES Padomes prezidentvalsts funkcijas. Taču kopš 2014. gada tos parasti rīko un

20 Ar LSKP var iepazīties vietnē www.consilium.europa.eu/lv/european-council/euro-summit

21 Eurogrupa ir neoficiāla struktūra, kurā eurozonas dalībvalstu finanšu ministri apspriež jautājumus saistībā ar viņu pārstāvēto valstu kopīgajiem pienākumiem attiecībā uz euro.

22 LES 15. pants.

http://www.consilium.europa.eu/lv/european-council/euro-summit


Ekvadoras prezidents Rafaels Korrea, Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) pagaidu priekšsēdētājs, un Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks ES un CELAC samita noslēguma ceremonijā 2015. gada 10. un 11. jūnijā


vada Eiropadomes priekšsēdētājs Briselē. Šo samitu dalībnieki ir visu ES dalībvalstu vai to valdību vadītāji, Eiropadomes priekšsēdētājs, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs un at-tiecīgo iesaistīto valstu vai to valdību vadītāji.

Citos starptautiskos samitos ES vai nu piedalās kā locekle, vai arī tiek uzaicināta pie-dalīties kā viens no svarīgākajiem starptautiskajiem dalībniekiem, piemēram, G7, G8, G20 sanāksmēs un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā (ANO ĢA). ANO Rezolūcijā A/65/276, kas pieņemta 2011. gada maijā, ES tika aicināta piedalīties Ģenerālās asamblejas vispārējās debatēs, un tajā tika noteiktas ES un tās dalībval-stu pārstāvju tiesības ANO iesniegt ES nostājas. 2011. gada 22. septembrī ar uzrunu šajā pasaules līderu sanāksmē Ņujorkā uzstājās toreizējais Eiropadomes priekšsēdē-tājs Hermans Van Rompejs. Pirms minētās rezolūcijas pieņemšanas ES nostājas ANO Ģenerālajā asamblejā izklāstīja ES Padomes rotējošās prezidentvalsts pārstāvji.


Hermans Van Rompejs uzrunā ANO Ģenerālo asambleju 2014. gada 25. septembrī



2. EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME

2.1. EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME LĪGUMOS

2.1.1. pirmie līgumiPadomes pirmā sanāksme notika 1952. gada 8. septembrī Luksemburgas rātsnamā. Tā bija otrā iestāde, kas uzsāka darbu saskaņā ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgumu. Ar šo 1951. gadā parakstīto līgumu izveidoja institucionālu sistē-mu, kurā ietvēra Augsto iestādi, Īpašo padomi, Asambleju un Tiesu. Padomes galvenais uzdevums bija kontrolēt Augstās iestādes darbu, sniedzot atzinumus.

Sanāksmē piedalījās sešu dibinātājvalstu (Beļģijas, Vācijas Federatīvās Republikas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas un Nīderlandes) ārlietu ministri un ekonomikas minis-tri, un to vadīja Vācijas kanclers Konrāds Adenauers (Konrad Adenauer), pamatojoties uz novatorisku sistēmu, ar ko bija paredzēts, ka katra dalībvalsts rotācijas kārtībā vadīs Padomi trīs mēnešus. Pirmā prezidentvalsts bija Vācija.

Dibināšanas sanāksmē Padome pieņēma reglamentu un izveidoja sekretariātu, un par Padomes ģenerālsekretāru iecēla Kristianu Kalmsu (Christian Calmes), diplomātu no Luksemburgas. Ministri vienojās arī par Augstās iestādes locekļu nolikumu un Tiesas statūtiem. Augstās iestādes priekšsēdētājs Žans Monē (Jean Monnet) aprakstīja, ko viņa vadītā iestāde līdz šim ir paveikusi, un izklāstīja darba programmu turpmākajiem mēnešiem. Padome apsprieda arī to, kā jaunizveidotajai Kopienai turpmāk veidot at-tiecības ar valstīm, kas nav tās dalībnieces, īpaši ar Apvienoto Karalisti un Amerikas Savienotajām Valstīm, un ar citām starptautiskām organizācijām.

Padomes dibināšanas sanāksmē tika uzsvērts, ka Ogļu un tērauda kopiena ir tikai viens solis garākā ceļā uz Eiropas integrāciju, un uz to savās runās atsaucās arī abu iestāžu priekšsēdētāji. 1952. gada 10. septembrī ārlietu ministri līdztekus Padomes sanāksmei sarīkoja konferenci un pieņēma rezolūciju, kurā aicināja Asambleju sagatavot projektu līgumam par Eiropas Politiskās kopienas izveidi — šajā kopienā būtu lielāks dalībvalstu skaits, un tā būtu pārvalstiskāka.

Tomēr iecerētā Eiropas Politiskā kopiena tā arī netika izveidota. Tiklīdz Asamblejas lī-guma projekts bija noslēgts, tas izraisīja kaismīgas debates sabiedrībā un ilgstošas dip-lomātiskas diskusijas. Kad 1954. gada 30. augustā Francijas Nacionālā asambleja nera-tificēja Līgumu par Eiropas Aizsardzības kopienu, kuru Eiropas Politikas kopienai bija paredzēts pārraudzīt, abas ieceres pamazām nonāca aizmirstībā. Tā vietā sešas valstis turpināja pakāpenisku ekonomisko integrāciju.


EEK un Euratom līgumu parakstīšana Kapitolija Sala degli Orazi e Curiazi Romā, Itālijā 1957. gada 25. martā


1956. gada 26. jūnijā Briselē Starpvaldību konference par kopējā tirgus jautājumiem un Euratom izveidoja komiteju, lai sāktu sarunas par dokumentiem, kas vēlāk kļuva pazīs-tami kā Romas līgumi — dibināšanas līgumi, ar kuriem izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (EAK) un kuri stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī. Komiteju vadīja Beļģijas ārlietu ministrs Pols Anrī Spāks (Paul-Henri Spaak), un tajā piedalījās sešu Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dalībvalstu delegācijas.

Līdzīgi EOTK iestāžu struktūrai arī jaunajās kopienās bija četras iestādes: Komisija un Padome, kā arī Asambleja un Tiesa, kas bija kopīgas ar EOTK. Tomēr abu izpildiestāžu (proti, Padomes un Komisijas) varas līdzsvars ievērojami mainījās, kad Padomei piešķīra funkcijas, kuras tā pilda vēl šobaltdien, proti, tā ir viena no svarīgākajām lēmumu pie-ņemšanas iestādēm.

Abas jaunās Padomes 1958. gada 25. janvārī sarīkoja kopīgu dibināšanas sanāksmi Palais des Académies Briselē. Sanāksmi vadīja Beļģijas ārlietu ministrs Viktors Laroks (Victor Larock). Tajā piedalījās arī trīs izpildiestāžu priekšsēdētāji: pirmais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Valters Halšteins (Walter Hallstein), EOTK Augstās iestādes priekšsēdētājs Pols Finē (Paul Finet) un Euratom Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Enriko Medi (Enrico Medi).


Luksemburgas pilsētas ēkā “Cercle Municipal” no 1952. gada līdz 1967. gadam notika Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Īpašās padomes sanāksmes

© Photothèque de la Ville de Luxembourg. Photo: Batty Fischer

Bija jāatrisina daudzi procedūras jautājumi, jo Padomēm bija jāpieņem lēmumi par sa-viem reglamentiem, Kopienas sākotnējiem izdevumiem un abu Komisiju locekļu noli-kumu. Ministri arī vienojās izveidot Pastāvīgo pārstāvju komiteju (Coreper), Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Asambleju. Lai gan Kopienās bija trīskārša iestāžu sistēma, Padomes apstiprināja ieteikumu, ka “visu trīs Padomju sekretariāta pienākumu izpildi nodrošinās tie paši darbinieki” 23. Tas nozīmēja, ka EOTK Īpašās padomes sekretariāts, kas jau bija izveidots, palīdzēs arī abām jaunajām iestādēm.

Galvenie runātāji — tāpat kā Īpašās padomes dibināšanas sanāksmē — uzsvēra to, ka šīs divas jaunās Kopienas ir tikai viens no daudziem soļiem ceļā uz politiski un sociāli integrētāku Eiropu. Kā teica Padomes priekšsēdētājs Viktors Laroks:

“Eiropas Ekonomikas kopienas līgumā sociālie mērķi kopumā ir pamesti novārtā, (..) bet, ja mēs vēlamies, lai cilvēki mūsu valstīs un visā Eiropā pieslietos idejām, pēc kurām mēs vadāmies, tieši par šiem mērķiem mums visvairāk jādomā. Kāda būtu jēga veicināt ražošanu, tirdzniecību un kapitāla brīvu apriti, ja ekonomikas progress netiktu izman-tots cilvēku labā?” (Beļģijas ārlietu ministra un Padomju priekšsēdētāja Viktora Laroka atklāšanas uzruna EEK Padomes un EAK Padomes dibināšanas sanāksmē, kas notika Briselē 1958. gada 25. janvārī (I pielikums, CEE EUR/CM/20 f/58) 24.)

23 EEK Padomes un EAK Padomes dibināšanas sanāksmes, kas notika Briselē 1958. gada 25. janvārī, protokols (CM2 20/1958).

24 EEK Padomes un EAK Padomes dibināšanas sanāksmes, kas notika Briselē 1958. gada 25. janvārī, protokols, I pielikums (CM2 20/1958), 4. lpp.


Itālijas plakāts par Romas līgumu parakstīšanu

© Ei

ropa

s Sav

ienība


“Tukšā krēsla” krīze: no 1965. gada 1. jūlija līdz 1966. gada 29. janvārim Francija pilnībā atteicās apmeklēt Kopienu iestāžu sanāksmes Briselē


2.1.2. “tukšā krēsla” krīze un Luksemburgas kompromissKad 1958. gadā tika izveidotas trīs Kopienas, kļuva skaidrs, ka to darbības ir jākoordi-nē, un 1960. gadā visas iestādes sāka apspriest jautājumu par izpildiestāžu apvieno-šanu. Pastāvīgo pārstāvju komiteja šo jautājumu pēc būtības pirmo reizi apsprieda 1960. gada novembrī 25. Sarunas tomēr nenoritēja bez grūtībām. 1960. gada politiskā situācija nebija labvēlīga kompromisiem, kā pierāda integrācijas procesa pirmā krīze, proti, tas, ka Francija nepiedalījās Padomes sanāksmēs tā dēvētās “tukšā krēsla” krīzes laikā.

“Tukšā krēsla” krīzes pamatā bija naudas un varas kāre. Līgumos bija paredzēts, ka 1965. gadā jāvienojas par diviem būtiskiem Kopienu jautājumiem — kopējās lauk-saimniecības politikas (KLP) finansēšanu un plašāku kvalificētā vairākuma balsošanas izmantošanu Padomē.

Spēkā esošo KLP finansēšanas noteikumu darbības termiņam bija jābeidzas 1965. gada jūlijā. Gadu iepriekš EEK Padome bija lūgusi Komisiju izvirzīt priekšlikumu par KLP finan-sēšanu laikā no 1965. gada līdz 1970. gadam. Toreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdē-tājs Valters Halšteins izmantoja šo iespēju, lai ierosinātu kopumā pārskatīt EEK finanšu struktūras, kā arī Parlamentārās asamblejas un pašas Komisijas pienākumus. Komisijas priekšlikumā bija paredzēts izveidot Kopienas pašu resursu sistēmu, kas vairs nebūtu atkarīga no dalībvalstu iemaksām. Halšteins aicināja arī paplašināt Asamblejas pilnvaras budžeta jomā un piešķirt Komisijai plašākus pienākumus.

Līdztekus šīm diskusijām EEK iestādes gatavojās arī trešajam iekšējā tirgus izveides pār-ejas posmam. Trešajam iekšējā tirgus izveides posmam bija jāsākas 1965. gada 1. jan-vārī, un tā laikā bija paredzēts Padomē arvien vairāk izmantot kvalificētā vairākuma balsošanu.

25 Pastāvīgo pārstāvju komitejas slēgtās sanāksmes, kas notika Briselē 1960. gada 10. novembrī, protokola kopsavilkums (CM2 1960 RP/CRS/2), 4. lpp.


Kopiena, kuras rīcībā ir pašu resursi, spēcīgāka Komisija un plaša kvalificētā vairāku-ma balsošanas izmantošana nesaskanēja ar prezidenta Šarla de Golla redzējumu par Eiropas integrācijas nākotni. 1965. gada 30. jūnijā, kad EEK Padome sarīkoja sanāksmi, lai apspriestu Komisijas priekšlikumus par KLP finansēšanu, krīze sasniedza kulmināci-ju. Francija, kuru pārstāvēja lauksaimniecības ministrs Edgars Pizani (Edgar Pisani) un finanšu ministrs Valerī Žiskārs d’Estēns, skaļi paziņoja, ka nepiekrīt Komisijai un piecām pārējām dalībvalstīm. Nākamajā dienā, 1965. gada 1. jūlijā, Francijas valdība uz Parīzi atsauca Francijas pastāvīgo pārstāvi Briselē un paziņoja, ka ir nolēmusi turpmāk vairs neapmeklēt Padomes sanāksmes un nepiedalīties Pastāvīgo pārstāvju komitejas, citu Padomes komiteju un darba grupu darbā.

“Tukšā krēsla” politika turpinājās apmēram sešus mēnešus, līdz to beidzot pārtrauca četras dienas ilga Padomes īpašā sanāksme, kas notika Luksemburgā 1966. gada 17., 18., 28. un 29. janvārī. 1966. gada 29. janvārī Padome nāca klajā ar paziņojumu, ka sešas dalībvalstis ir panākušas vienošanos par Komisijas un Padomes turpmākajām attiecī-bām un par kvalificētā vairākuma balsošanas izmantošanu. Šī vienošanās kļuva pazīsta-ma kā “Luksemburgas kompromiss” jeb “Luksemburgas samierināšana” 26.

Šis kompromiss — par kuru vēlāk teica, ka tā ir “vienošanās par nevienošanos”, — pare-dzēja, ka gadījumos, kad kāda dalībvalsts uzskata, ka lēmums, kas jāpieņem ar kvalificē-tu balsu vairākumu, skar svarīgas valsts intereses, Padome saprātīgā laikposmā cenšas rast risinājumus, kurus var pieņemt visi Padomes locekļi, ievērojot Kopienas un viņu savstarpējās intereses. Saskaņā ar sanāksmes protokolu Francija pauda viedokli, ka ga-dījumos, kad tiek skartas svarīgas intereses, apspriešanās jāturpina, kamēr var panākt vienprātīgu vienošanos, taču viedokļi atšķīrās jautājumā par to, kas būtu jādara gadīju-mā, ja pilnīgu vienprātību panākt neizdodas.

Bieži tiek uzskatīts, ka Luksemburgas kompromiss negatīvi ietekmēja Eiropas integrā-cijas procesu, jo tas radīja iespēju atsevišķām dalībvalstīm apturēt darbu ar konkrētiem priekšlikumiem un ierobežoja Komisijas ietekmi. Tomēr, šādi uzskatot, netiek ņemts vērā svarīgais ieguldījums, ko šī kārtība deva, — iespējams, šis kompromiss palēnināja integrācijas procesu salīdzinājumā ar cerēto, taču tas deva iespēju procesam turpinā-ties, kas tiešām tā arī notika. Kopš tā laika dibināšanas līgumi ir grozīti piecas reizes, un katrā reizē Kopienu kompetences jomas ir paplašinātas un procedūras ir padarītas atvērtākas un pārredzamākas. Pa to laiku ir pieaudzis arī dalībvalstu skaits. Septiņās pa-plašināšanās kārtās sešām dibinātājvalstīm ir pievienojušās 22 citas Eiropas valstis.

2.1.3. apvienošanās līgumsLuksemburgas kompromiss deva iespēju atrisināt jautājumu par Kopienu un to iestāžu darba koordināciju. Desmit gadus pēc trīs Kopienu dibināšanas notika tā dēvētā izpild-iestāžu apvienošana. Apvienošanās līgums, kas pazīstams arī kā Briseles līgums (no-saukts tās pilsētas vārdā, kurā to parakstīja), stājās spēkā 1967. gada 1. jūlijā. Ar to tika izveidota viena Padome — Eiropas Kopienu Padome —, kura aizstāja EOTK Padomi, EEK Padomi un EAK Padomi. Līdzīgā kārtā tika izveidota arī viena Komisija — Eiropas Kopienu Komisija —, kura aizstāja EOTK Augsto iestādi, EEK Komisiju un EAK Komisiju. Visām trim Kopienām jau pirms tam bija kopīga Asambleja un Tiesa.

26 EEK Padomes ārkārtas sanāksme, kas notika Luksemburgā 1966. gada 17., 18., 28. un 29. janvārī; protokols (CM2 C/12/66).


Lai gan izpildiestādes tika apvienotas, līgumus neapvienoja. Katra Kopiena saglabāja juridisko neatkarību, un Padome turpināja lēmumus pieņemt atšķirīgi — saskaņā ar tām pilnvarām, kas katrai iestādei bija piešķirtas ar attiecīgo dibināšanas līgumu.

2.1.4. māstrihtas līgumsPadome savu tagadējo nosaukumu — Eiropas Savienības Padome — ieguva 1993. gada novembrī, kad stājās spēkā Māstrihtas līgums. Māstrihtas līgums bija ļoti būtisks Eiropas integrācijas procesā, jo tas jau pastāvošajai ekonomiskajai sadarbībai papildus piešķīra spēcīgāku politisko dimensiju. Šis līgums ir galvenokārt pazīstams ar to, ka tika izveidota Eiropas Savienība un tās trīs pīlāru struktūra — Eiropas Kopiena (pirmais pīlārs), kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP, otrais pīlārs) un tieslietas un iekšlietas (TI, trešais pīlārs). Māstrihtas līgums arī radīja iespēju izveidot Eiropas eko-nomisko un monetāro savienību un vienoto valūtu euro.

Ar kompromisu, ko Eiropadome panāca Māstrihtā, līdz tam esošās politikas struktūras tika meistarīgi apvienotas kopīgā Savienības sistēmā. Pirmajā pīlārā bija sagrupētas trīs pastāvošās Kopienas, un tas deva plašāku politisko vērienu ekonomiskās integrācijas procesam. Otrais pīlārs tālāk attīstīja Eiropas politisko sadarbību, kas līgumos pirmo reizi bija minēta Vienotajā Eiropas aktā, un trešais pīlārs bija balstīts uz pieredzi, kas gūta saistībā ar Šengenas nolīgumu un tā īstenošanas konvenciju.

Māstrihtas pīlāru struktūra ierobežoja Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Tiesas pilnvaras ietekmēt jaunās politikas jomas, kas ietilpa otrajā un trešajā pīlārā. Tā kā šīm jomām ir starpvaldību raksturs, bija dabiski, ka tās nonāca Padomes kompeten-cē. Savukārt attiecībā uz pirmo pīlāru — Eiropas Kopienu — Padome sāka izmantot “koplēmumu” ar Eiropas Parlamentu. Koplēmuma procedūra, ko 2009. gada decembrī ar Lisabonas līgumu pārdēvēja par “parasto likumdošanas procedūru”, ir izrādījusies tik būtiska varas līdzsvaram starp Eiropas iestādēm, ka tagad ir kļuvusi par līgumos pare-dzēto standarta procedūru leģislatīvu aktu pieņemšanai, un to izmanto lielākajā daļā Savienības politikas jomu.

2.1.5. Lisabonas līgumsDivas svarīgākās pārmaiņas saistībā ar Padomi, kuras ieviesa ar Lisabonas līgumu, bija jauna balsošanas sistēma kvalificētam balsu vairākumam un princips par prezidentū-ru, kas darbojas rotācijas kārtībā, pamatojoties uz triju valstu grupām, kurās attiecīgās valstis sadarbojas 18 mēnešu ilgos laikposmos, lai īstenotu kopīgu programmu.

Triju valstu grupu izveides mērķis bija laika gaitā panākt lielāku konsekvenci, vienlaikus saglabājot iespējas realizēt atšķirīgas valstu intereses, vadības veidus un politikas prio-ritātes. Tā dēvētā ESBEHU grupa (Spānija, Beļģija un Ungārija) bija pirmā šāda prezident-valstu trijotne, kas strādāja kopīgi pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, no 2010. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 30. jūnijam.

Amsterdamas un Nicas līgumi jau bija lielā mērā paplašinājuši kvalificēta vairākuma balsošanas 27 piemērošanas jomu. Pēc Lisabonas līguma kvalificēta vairākuma balso-šana kļuva par standarta balsošanas kārtību gandrīz visās politikas jomās, izņemot no-dokļus un ārlietas, un tādējādi aizstāja vienprātības principu. Ar agrākajiem reformu līgumiem bija iedibināta balsu sadalījuma sistēma, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij

27 Sākotnēji kvalificēta vairākuma balsošanas juridiskais pamats bija Romas līgumu 148. pants, un pirmo sistēmu piemēroja no 1958. gada līdz 1972. gadam (IV pielikums).


Beļģija bija viena no dalībniecēm pirmajā prezidentvalstu trijotnē — ar Lisabonas līgumu ieviestā sistēmā — un vadīja Padomes sanāksmes laikā no 2010. gada 1. jūlija līdz 31. decembrim


piešķirto balsu skaits bija atkarīgs no tās relatīvā lieluma. Saskaņā ar šo sistēmu lēmumu varēja pieņemt tikai tad, ja dalībvalstu vairākums spēja savākt noteiktu balsu skaitu. Ar Lisabonas līgumu balsošanas sistēma tika vienkāršota, izveidojot dubultā vairākuma sistēmu, saskaņā ar kuru, balsojot par Komisijas priekšlikumu, kvalificētu balsu vairā-kumu sasniedz, ja ir aptverti vismaz 55 % dalībvalstu (16 no 28), kas pārstāv vismaz 65 % no Savienības iedzīvotāju skaita. Kaut gan jaunā sistēma ir spēkā kopš 2014. gada 1. novembra, pārejas laiks, kad var izmantot iepriekšējo balsu sadalījuma sistēmu, ja dalībvalsts oficiāli to pieprasa, turpināsies līdz 2017. gada 31. martam 28.

Kopš Lisabonas līguma pieņemšanas leģislatīvo aktu apspriešanu Padomē, tostarp de-bates un balsošanu, pārraida, un ar līgumu tika piešķirts arī oficiāls statuss Eurogrupai, kuras uzdevumi ir izklāstīti 14. protokolā 29. Pirmā neformālā eurozonas valstu finanšu ministru sanāksme notika 1998. gada 4. jūnijā Senningen pilī Luksemburgā. Lisabonas lī-gumā bija paredzēts, ka jāievēl Eurogrupas priekšsēdētājs 30; vispirms šo amatu ieņēma toreizējais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker) un pēc tam, no 2013. gada 21. janvāra, — Nīderlandes finanšu ministrs Jerūns Deiselblūms

28 Lai sarunās iegūtu Polijas atbalstu, šis pārejas pasākums tika ieviests pēc tam, kad tika iedarbināts tā dēvētais “Joanninas kompromiss”, kas dod iespēju valstu grupai, kuras rīcībā esošo balsu skaits ir tuvu bloķējošā mazākuma slieksnim, pieprasīt ar kvalificētu vairākumu pieņemta lēmuma pārskatīšanu Padomē.

29 OV C 306, 17.12.2007., 153. lpp.

30 Eurogrupas priekšsēdētāja ievēlēšanas procedūra ir izklāstīta Lisabonas līguma 14. protokolā.


(Jeroen Dijsselbloem). 2015. gada 13. jūlijā J. Deiselblūmu atkārtoti ievēlēja amatā vēl uz divarpus gadiem.

Kaut gan Padome ir viena juridiska vienība, tā tiekas dažādos sastāvos atkarībā no tā, kādus jautājumus ir paredzēts apspriest. Saskaņā ar Lisabonas līgumu Padomes sastā-vu skaits pieauga no deviņiem līdz desmit, jo Vispārējo lietu / Ārējo attiecību sastāvu sadalīja divās daļās. Rotējošā prezidentvalsts organizē un vada visas Padomes sanāk-smes, izņemot Ārlietu padomi, kuru vada Augstais pārstāvis.

Bieži vien uzskata, ka ar Lisabonas līgumu ir mazinājusies Padomes rotējošās preziden-tvalsts pamanāmība — vai pat tās nozīme —, galvenokārt tāpēc, ka Eiropadome ir kļuvusi par patstāvīgu iestādi, kurai ir savs priekšsēdētājs, un tāpēc Padomes rotējošā prezidentvalsts vairs nevada Eiropadomes sanāksmes 31. Eiropadome pievēršas stra-tēģiskajai ievirzei, kā arī neatliekami risināmām situācijām vai pat krīžu pārvarēšanai, turpretim Padomes prezidentvalsts ir atbildīga par Padomes darba virzīšanu ES likum-došanas jomā un par to, lai tiktu nodrošināta ES darba kārtības nepārtrauktība, pareiza leģislatīvo procesu norise un sadarbība starp dalībvalstīm.

2.2. PADOMES DARBA SAGATAVOŠANA

2.2.1. pastāvīgo pārstāvju komitejaLīgumā, ar ko 1952. gadā nodibināja EOTK, nebija noteikumu, kas paredzētu Īpašās padomes darba sagatavošanas struktūru. Tomēr, tā kā šajā jaunajā iestādē lēmumu pieņemšanas process bija sarežģīts un sešu dalībvalstu nostājas bija jāapspriež un jākoordinē jau pirms oficiālajām sanāksmēm, 1953. gada februārī — apmēram sep-tiņus mēnešus pēc Kopienas izveides — tika izveidota Koordinācijas komiteja. Tā ne-bija pastāvīga struktūra, un dalībvalstu pārstāvji, kas mainījās atkarībā no darba kārtī-bā paredzētajiem jautājumiem, katrs no savas valsts ieradās uz komitejas sanāksmēm Luksemburgā.

Lai gan komitejas sastāvs nemitīgi mainījās, tā izrādījās ārkārtīgi noderīga Padomes sa-nāksmju koordinēšanai un sagatavošanai — tik noderīga, ka 1958. gadā EEK un EAK dibināšanas līgumos tika iekļauta iespēja, ka Padomes “reglaments var paredzēt komi-tejas izveidi, kurā ir dalībvalstu pārstāvji” 32 un kuras uzdevumus un kompetenci nosaka attiecīgā Padome. Nepilnu mēnesi pēc tam, kad EEK un EAK dibināšanas līgumi bija stājušies spēkā, 1958. gada 25. janvārī dibināšanas sanāksmē Padomes nolēma izveidot dalībvalstu valdību pastāvīgo pārstāvju komiteju (Coreper) 33.

Pastāvīgie pārstāvji, kas pastāvīgi uzturas Briselē, faktiski ir savu valstu vēstnieki Eiropas Savienībā un pauž savas valdības nostāju. Viņiem palīdz grupa valsts ekspertu, kas no pašmāju ministrijām norīkoti darbā iestādēs, kuras dēvē par pastāvīgajām pārstāvnie-cībām. Pastāvīgo pārstāvju komitejas uzdevums bija sagatavot EEK Padomes un EAK Padomes darbu un veikt citus pienākumus, ko Padomes tai uzdeva.

31 Pastāvīgā priekšsēdētāja modeli jau tagad izmanto trīs struktūrās: Eiropadomē, Ārlietu padomē un Eurogrupā.

32 EEK līguma 151. pants un Eiropas Atomenerģijas kopienas līguma 121. pants.

33 EEK Padomes un EAK Padomes dibināšanas sanāksmes, kas notika Briselē 1958. gada 25. janvārī, protokols (CM2 20/1958, 10. lpp). Saīsinājums Coreper ir atvasināts no nosaukuma franču valodā — Comité des représentants permanents.


1967. gada 1. jūlijā ar Apvienošanās līgumu Pastāvīgo pārstāvju komitejas pastāvēša-na pirmo reizi tika nostiprināta primārajos tiesību aktos. Apvienošanās līguma 4. pantā ir minēta Pastāvīgo pārstāvju komiteja un tās uzdevums — atbildēt par apvienotās Padomes darba sagatavošanu. Ar 1993. gada Māstrihtas līgumu 4. panta saturs tika iekļauts Eiropas Savienības dibināšanas līgumā, un ar 1999. gada Amsterdamas līgumu Pastāvīgo pārstāvju komitejai tika piešķirtas pilnvaras pieņemt procedūras lēmumus. Ar Lisabonas līgumu abi šie pienākumi tika saglabāti.

Pastāvīgo pārstāvju komiteja strādāja kā vienota struktūra līdz 1962. gadam, kad, ņe-mot vērā tās intensīvo darba grafiku, tā tika sadalīta divās daļās — Pastāvīgo pārstāvju komitejā (I) pastāvīgo pārstāvju vietnieki vairāk risina tehniskus jautājumus, savukārt Pastāvīgo pārstāvju komiteju (II) veido paši pastāvīgie pārstāvji, kuri sagatavo darbu saistībā ar horizontāliem politikas un ekonomikas jautājumiem.

Pastāvīgo pārstāvju komitejas loma, kas Līgumos definēta diezgan plaši, pilnībā neatai-no to, cik lielu nozīmi komiteja laika gaitā ieguvusi, rūpējoties par raitu Padomes darba norisi. Pastāvīgo pārstāvju komiteja nav ES lēmumu pieņemšanas struktūra, un jebkuru tās panākto vienošanos var apstrīdēt Padome, kurai vienīgajai ir pilnvaras pieņemt lē-mumus, taču šai komitejai jau kopš tās dibināšanas ir bijusi būtiska loma sarežģītu un grūtu sarunu organizēšanā. Pateicoties intensīvam kopīgam darbam daudzu stundu garumā, Pastāvīgo pārstāvju komitejas locekļi ir guvuši būtisku pieredzi attiecībā uz to, kā palīdzēt Savienības dalībvalstīm panākt kompromisus.

PASTĀVĪGO PĀRSTĀVJU KOMITEJA (I) SAGATAVO ŠĀDU PADOMES SASTĀVU DARBU:

• Nodarbinātība, sociālā politika, veselība un patērētāju tiesību aizsardzība• Konkurētspēja (iekšējais tirgus, rūpniecība, pētniecība un kosmoss)• Transports, telekomunikācijas un enerģētika• Lauksaimniecība un zivsaimniecība• Vide• Izglītība, jaunatne, kultūra un sports

PASTĀVĪGO PĀRSTĀVJU KOMITEJA (II) SAGATAVO ŠĀDU PADOMES SASTĀVU DARBU:

• Vispārējās lietas• Ārlietas• Ekonomika un finanses• Tieslietas un iekšlietas


Gatavošanās Pastāvīgo pārstāvju komitejas 1978. gada 28. septembra sanāksmei


Pastāvīgo pārstāvju komitejas (II) sanāksme 2012. gada 17. decembrī


2.2.2. komitejas un darba grupasPadome vai Pastāvīgo pārstāvju komiteja izveido komitejas un darba grupas, lai koor-dinētu Padomes darbu dažādās jomās. Šādās grupās strādā valstu eksperti, kas specia-lizējušies kādā konkrētā nozarē vai politikas jomā, un tās ir sākumpunkts sarunām par jebkuru jautājumu vai priekšlikumu. Tās virza uz priekšu sarunas, kad vien iespējams, panākot vienošanos un apzinot strīdīgus jautājumus, kas jāskata Pastāvīgo pārstāvju komitejā.

Pirmā šāda komiteja, kas tika izveidota, bija Tirdzniecības komiteja. To izveidoja EOTK Īpašās padomes dibināšanas sanāksmē 1952. gada 10. septembrī 34, un tai uzdeva risi-nāt jautājumus, kas saistīti ar pārejas posma tirdzniecības noteikumiem. Tirdzniecības komitejas dibināšanas sanāksme notika Luksemburgā 1952. gada 29. novembrī.

Laika gaitā izveidoja vēl citas augsta līmeņa komitejas — pazīstamākās ir Īpašā lauk-saimniecības komiteja, Ekonomikas un finanšu komiteja, 113. panta komiteja (kas vēlāk kļuva par 133. panta komiteju un šobrīd ir Tirdzniecības politikas komiteja) un Politikas un drošības komiteja. Tika izveidotas arī dažas “horizontālas” komitejas, kas cieši saistī-tas ar Pastāvīgo pārstāvju komitejas darbu, piemēram Antici grupa un Mertens grupa (kuras sagatavo attiecīgi Pastāvīgo pārstāvju komitejas (II) un Pastāvīgo pārstāvju ko-mitejas (I) sanāksmes), un Prezidentvalsts draugu grupa. Līdz ar Kopienu kompetences jomu paplašināšanos izveidoja arvien vairāk specializētu grupu. Patlaban ir vairāk nekā 150 augsti specializētu darba grupu un komiteju 35.

34 EOTK Īpašās padomes dibināšanas sanāksme, kas notika Luksemburgā 1952. gada 8.–10. septembrī; protokols (CM1 1/1952, 8. lpp.).

35 Ar Padomes darba sagatavošanas grupu pārskatu var iepazīties www.consilium.europa.eu/lv/council-eu/preparatory-bodies.

http://www.consilium.europa.eu/lv/council-eu/preparatory-bodies

http://www.consilium.europa.eu/lv/council-eu/preparatory-bodies


2.2.3. ĢenerālsekretariātsTāpat kā Pastāvīgo pārstāvju komiteja arī Padomes Ģenerālsekretariāts Kopienu dibi-nāšanas līgumos nav pieminēts. Kā minēts iepriekš, sekretariātu izveidoja EOTK Īpašās padomes dibināšanas sanāksmē 1952. gada 9. un 10. septembrī. EEK Padomes un EAK Padomes dibināšanas sanāksmē 1958. gada janvārī šīm iestādēm neizveidoja jaunus sekretariātus, bet apstiprināja to, ka visām trim Padomēm palīdzēs vieni un tie paši darbinieki. 1952. gadā par ģenerālsekretāru iecēla Kristianu Kalmsu, un 1958. gadā viņa pilnvaras pagarināja. Kopš tā laika Padomes Ģenerālsekretariātam ir bijuši vēl septiņi ģenerālsekretāri. Kopš 2015. gada 1. jūlija šo amatu pilda Jepe Tranholms-Mikelsens (Jeppe Tranholm-Mikkelsen) (skatīt V pielikumu).

1967. gada jūlijā, kad stājās spēkā Apvienošanās līgums, Padomes Ģenerālsekretariāts kļuva par Eiropas Kopienu Padomes Ģenerālsekretariātu. Tomēr līgumos Padomes Ģenerālsekretariāts pirmo reizi tika minēts tikai 1993. gada novembrī, kad stājās spēkā Māstrihtas līgums, kura 151. pantā tika oficiāli atzīta Ģenerālsekretariāta pastāvēšana un tam tika dots uzdevums palīdzēt Padomei.

Sākotnēji sekretariātā strādāja nepilns ducis amatpersonu. Kristians Kalmss 1952. gada 17. novembra vēstulē Konrādam Adenaueram detalizēti aprakstīja sekretariāta sastāvu:

“Šobrīd sekretariātā ir 10 amata vietas: sekretārs (L), administrators (B), sekretariāta vadītājs (pilda arī grāmatveža pienākumus), arhivārs (pilda arī tulkotāja pienākumus), divi kancelejas sekretāri, mašīnrakstītājs (pilda arī telefonista pienākumus), kancelejas asistents (kurš arī pavairo dokumentus), šoferis (pilda arī kurjera pienākumus) un sargs (palīdz arī kancelejas darbā).” 36

Šī nelielā administratīvā struktūra galvenokārt nodarbojās ar Īpašās padomes sa-nāksmju praktisko organizēšanu. Kopš tā laika Ģenerālsekretariāta loma ir ievērojami attīstījusies. Šobrīd papildus ierastajiem sekretariāta uzdevumiem, tādiem kā ikdienas dokumentu sagatavošana, tulkošana un protokolēšana, Padomes Ģenerālsekretariāts pakāpeniski ir uzņēmies arī papildu politiskus uzdevumus — tas nodrošina Padomes darba nepārtrauktību sistēmā, ko rotācijas kārtībā veido prezidentvalstis, kuras katru pusgadu no jauna aktivizē sarunu procesu un nosaka atšķirīgas prioritātes Padomes darba programmā, un tas, balstoties uz savām zināšanām par politikas jautājumiem, procedūrām un ar iestāžu darbu saistītiem jautājumiem, sniedz prezidentvalstij pado-mus par to, kā panākt kompromisus.

Padomes Ģenerālsekretariāta arvien aktīvāko lomu apstiprināja Eiropadomes 1999. gada decembra sanāksme Helsinkos, kurā Savienība gatavojās paplašināšanās kārtai 37, un pēc tam to atzina Padomes reglamenta 23. pantā. Šajā pantā paredzēts, ka sekretariāts “ir cieši un nepārtraukti iesaistīts Padomes darba organizēšanā, koordinē-šanā un konsekvences nodrošināšanā” un palīdz prezidentvalstij meklēt risinājumus 38.

36 1952. gada 17. novembrī EOTK Īpašās ministru padomes ģenerālsekretārs Kristians Kalmss nosūtīja Vācijas Federatīvās Republikas kancleram un ārlietu ministram Konrādam Adenaueram ziņojumu par sekretariāta resursu un personāla organizācijas stāvokli (CM1/1952-36, 2. lpp.).

37 Prezidentvalsts secinājumi, Eiropadomes 1999. gada 10.un 11. decembra sanāksme Helsinkos. Skatīt III pielikumu — Efektīva Padome paplašinātai Savienībai: reformu pamatnostādnes un darbības ieteikumi.

38 Padomes Lēmums (2009. gada 1. decembris), ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV L 325, 11.12.2009., 35. lpp.), 23. panta 3. punkts.


Ģenerālsekretariāta darbinieki piedalās Padomes ģenerālsekretāra pienākumu nodošanā no Uves Korsepiusa Jepem Tranholmam-Mikelsenam 2015. gada 17. jūnijā


Ģenerālsekretāra uzdevums ir sniegt palīdzību Padomei un vadīt Padomes Ģenerāl-sekretariātu. Viņš ir atbildīgs par pakalpojumiem, kurus Padomes Ģenerālsekretariāts sniedz Padomes prezidentvalstīm un tās darba sagatavošanas struktūrām, kā arī Eiropadomes priekšsēdētājam (Padomes ģenerālsekretārs ir arī Eiropadomes ģenerāl-sekretārs). Viņš ir atbildīgs arī par Padomes Ģenerālsekretariāta administratīvo vadību, proti, par tā cilvēkresursiem un finanšu resursiem. Ģenerālsekretāru ieceļ Padome ar kvalificētu balsu vairākumu.


3. PIELIKUMI

I. ES LĪGUMI — SVARĪGĀKĀS REFORMAS

ES pamatā ir līgumi. Tos apspriež un par tiem kopīgi vienojas dalībvalstu valdību pār-stāvji. Tos paraksta visas dalībvalstis un ratificē saskaņā ar katras dalībvalsts konstitucio-nālo kārtību. Tie stājas spēkā tikai pēc tam, kad minētais process ir noslēdzies, un tikai tad, ja ir veiksmīgi pabeigts katrs procedūras posms.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgums — Parīzes līgums 39,parakstīts 1952. gada 23. jūlijā Parīzē, Francijā,stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā,zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā.

Pirmais dibināšanas līgums.Tolaik stratēģiski svarīgu preču — ogļu un tērauda — kopējais tirgus.

Eiropas Aizsardzības kopienas dibināšanas līgums — EAK līgums 40,parakstīts 1952. gada 27. maijā Parīzē, Francijā,nav stājies spēkā 41.

Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums — EEK līgums 42,Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums — EAEK līgums jeb Euratom līgums 43,Konvencija par konkrētām kopīgām Eiropas Kopienu iestādēm:Asambleja, Tiesa, Ekonomikas un sociālo lietu komiteja,parakstīti 1957. gada 25. martā Romā, Itālijā,stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.

Divi dibināšanas līgumi — Romas līgumi.Pakāpeniska vispārējā kopējā tirgus ieviešana (EEK).Eiropas Atomenerģijas kopiena (EAEK jeb Euratom).

39 Līguma un atbilstīgo valstu ratifikācijas instrumentu, kā arī turpmāku pievienošanās instrumentu oriģināli ir deponēti Francijas Republikas valdības arhīvā.

40 Turpat.

41 EAK līguma projekts bija saistīts ar projektu Līgumam par Eiropas Politiskās kopienas (EPK) statusu, kuru pieņēma EOTK ad hoc asamblejā 1953. gada 10. martā (iesniegts EOTK ārlietu ministriem 1953. gada 9. martā). EPK līguma projekts zaudēja aktualitāti EAK noraidīšanas dēļ.

42 Atšķirībā no pārējiem protokoliem, kas jau sākumā pievienoti EEK līgumam, Protokolu par Eiropas Ekonomikas kopienas Tiesas statūtiem parakstīja Briselē 1957. gada 17. aprīlī.

43 Euratom līgumam pievienoto Protokolu par Eiropas Atomenerģijas kopienas Tiesas statūtiem parakstīja Briselē 1957. gada 17. aprīlī.


Konvencija par Nīderlandes Antiļu salām,parakstīta 1962. gada 13. novembrī Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1964. gada 1. oktobrī.

Līgums par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi — Apvienošanās līgums 44,parakstīts 1965. gada 8. aprīlī Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1967. gada 1. jūlijā.

Līgums, ar ko groza dažus budžeta noteikumus līgumos (“pašu resursi”),parakstīts 1970. gada 22. aprīlī Luksemburgā, Luksemburgā,stājās spēkā 1971. gada 1. janvārī.

Līgums, ar ko groza dažus finanšu noteikumus Eiropas Ekonomikas Kopienas dibināšanas līgumā un Līgumā par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi 45 (Līgums, ar ko groza dažus finanšu noteikumus),parakstīts 1975. gada 22. jūlijā Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1977. gada 1. jūnijā.

Līgums, ar ko groza dažus noteikumus Protokolā par Eiropas Investīciju bankas statūtiem 46 — pilnvaru piešķiršana Valdei mainīt norēķinu vienības definīciju un pārrēķina metodi valstu valūtā,parakstīts 1975. gada 10. jūlijā Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1977. gada 1. oktobrī.

Grenlandes līgums 47,parakstīts 1984. gada 13. martā Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1985. gada 1. janvārī.

Vienotais Eiropas akts 48,parakstīts 1986. gada 17. februārī (BE, DE, ES, FR, IE, LU, NL, PT, UK) Luksemburgā un 1986. gada 25. februārī (DK, EL, IT) Hāgā, Nīderlandē,stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

Kvalificēta vairākuma balsošana.Padome un Eiropas Parlaments sāk sadarbību likumdošanā.Virzība uz plašu iekšējo tirgu.Sadarbība ārpolitikas jomā.Pirmoreiz tiek minēta Eiropadome.

44 Dalībvalstu pārstāvju Lēmums par dažu Kopienu iestāžu un dienestu provizorisku izveidi (OV 152, 13.7.1967.) tika parakstīts un stājās spēkā tajās pašās dienās, kad tika parakstīts un stājās spēkā Apvienošanās līgums.

45 Dalībvalstu valdību pārstāvju Lēmumu (1977. gada 5. aprīlis) par Revīzijas palātas pagaidu atrašanās vietu (OV L 104, 28.4.1977.) parakstīja 1977. gada 5. aprīlī, un tas stājās spēkā 1977. gada 1. jūnijā.

46 Protokols par Eiropas Investīciju bankas statūtiem ir pievienots EEK līgumam.

47 Grenlande 1985. gada 1. februārī oficiāli izstājās no EEK.

48 Grozīja EOTK līgumu, EEK līgumu un Euratom līgumu.


Līgums par Eiropas Savienību — LES jeb Māstrihtas līgums 49,parakstīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā, Nīderlandē,stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.

Eiropas Savienības dibināšana.Ekonomiskā un monetārā savienība.Virzība uz euro.Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP).Tieslietas un iekšlietas (TI).

Akts, ar ko groza Protokolu par Eiropas Investīciju bankas statūtiem, jeb Akts, ar kuru ļauj izveidot Eiropas Investīciju fondu,parakstīts 1993. gada 25. martā Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1994. gada 1. maijā.

Amsterdamas līgums,parakstīts 1997. gada 2. oktobrī Amsterdamā, Nīderlandē,stājās spēkā 1999. gada 1. maijā.

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa.Šengenas acquis iekļaušana.Vīriešu un sieviešu līdztiesība.Ilgtspējīga attīstība.Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā.Spēja pārvarēt krīzes situācijas.

Nicas līgums,parakstīts 2001. gada 26. februārī Nicā, Francijā,stājās spēkā 2003. gada 1. februārī.

Iestāžu reforma gaidāmajai 27 valstu Savienībai.

Līgums par Konstitūciju Eiropai,parakstīts 2004. gada 29. oktobrī Romā, Itālijā,nav stājies spēkā.

49 Izveidoja Līgumu par Eiropas Savienību; grozīja EEK līgumu, lai izveidotu Eiropas Kopienu; grozīja EOTK līgumu un Euratom līgumu.


Valstu vai to valdību vadītāju parakstītais Lisabonas līgums 2007. gada 13. decembrī


Lisabonas līgumsparakstīts 2007. gada 13. decembrī Lisabonā, Portugālē,stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī.

Eiropadome kļūst par iestādi.Padomei un Eiropas Parlamentam vienlīdzīgas likumdošanas tiesības.Valstu parlamentu iesaistīšana.ES juridiskas personas statuss.Pamattiesību harta.

Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā — LSKP 50,parakstīts 2012. gada 2. martā Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī.

50 19 eurozonas valstis, kā arī Bulgārija, Dānija, Polija, Rumānija, Ungārija un Zviedrija jau ir parakstījušas līgumu, savukārt Čehijas Republika ir sākusi parakstīšanas procedūras.


II. PAPLAŠINĀŠANĀS PROCESS

Sākotnējais EOTK līgums nebija iecerēts kā ekskluzīvs sešu dibinātājvalstu klubs. Līguma 98. pantā ir teikts, ka “jebkura Eiropas valsts var iesniegt lūgumu pievienoties šim līgu-mam”. Lai gan ir parakstīti jauni līgumi un tajos izdarīti daudzi grozījumi, aicinājums citām Eiropas valstīm pievienoties integrācijas procesam vienmēr ir palicis spēkā. LES 49. pantā tagad ir teikts, ka “jebkura Eiropas valsts, kas ievēro 2. pantā minētās vērtības un apņemas tās sekmēt, var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli.”

Dānijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes Pievienošanās līgums 51,parakstīts 1972. gada 22. janvārī Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 1973. gada 1. janvārī.

Grieķijas Pievienošanās līgums 52,parakstīts 1979. gada 28. maijā Atēnās, Grieķijā,stājās spēkā 1981. gada 1. janvārī.

Spānijas un Portugāles Pievienošanās līgums 53,parakstīts 1985. gada 12. jūnijā Madridē, Spānijā un Lisabonā, Portugālē,stājās spēkā 1986. gada 1. janvārī.

Austrijas, Somijas un Zviedrijas Pievienošanās līgums,parakstīts 1994. gada 24. jūnijā Korfu, Grieķijā 54,stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī.

Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas Pievienošanās līgums,parakstīts 2003. gada 16. aprīlī Atēnās, Grieķijā,stājās spēkā 2004. gada 1. maijā.

51 Saistībā ar pievienošanos EOTK sk. Eiropas Kopienu Padomes Lēmumu (1972. gada 22. janvāris) par Dānijas Karalistes, Īrijas, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes un Norvēģijas Karalistes pievienošanos Eiropas Ogļu un tērauda kopienai, OV L 73, 27.3.1972. (dokumenti par minēto četru valstu pievienošanos Eiropas Kopienām). Pēc noraidošā balsojuma referendumā par Pievienošanās līgumu, kurš Norvēģijā notika 1972. gada 25. septembrī, attiecībā uz Pievienošanās līgumu un citiem dokumentiem saistībā ar pievienošanos Eiropas Kopienām pieņēma Eiropas Kopienu Padomes Lēmumu (1973. gada 1. janvāris), ar kuru pielāgo dokumentus par jaunu dalībvalstu pievienošanos Eiropas Kopienām (OV L 2, 1.1.1973.).

52 Attiecībā uz pievienošanos EOTK sk. Eiropas Kopienu Padomes Lēmumu (1979. gada 24. maijs) par Grieķijas Republikas pievienošanos Eiropas Ogļu un tērauda kopienai, OV L 291, 19.11.1979.

53 Attiecībā uz pievienošanos EOTK sk. Eiropas Kopienu Padomes Lēmumu (1985. gada 11. jūnijs) par Portugāles Republikas un Spānijas Karalistes pievienošanos Eiropas Ogļu un tērauda kopienai, OV L 302, 15.11.1985.

54 Norvēģija pārtrauca ratifikācijas procesu pēc 1994. gada 28. novembra referenduma, kura iznākums bija negatīvs. Tā kā ratifikācija nenotika, attiecībā uz Pievienošanās līgumu un citiem dokumentiem saistībā ar pievienošanos pieņēma Eiropas Savienības Padomes Lēmumu 95/1/EK, Euratom, EOTK, ar kuru pielāgo dokumentus par jaunu dalībvalstu pievienošanos Eiropas Savienībai (OV L 1, 1.1.1995.).


BE

EL

CZ

HU

EE

MT

CY

PL

LV

SI

LT

SK

AT FI SE

ES PT

BG RO

HR

DK IE UK

DE FR IT LU NL

PAPLAŠINĀŠANĀS KĀRTAS no 6 līdz 28 dalībvalstīm

1952

1973

1981

1986

1995

2004

2007

2013

Bulgārijas un Rumānijas Pievienošanās līgums,parakstīts 2005. gada 25. aprīlī Luksemburgā, Luksemburgā,stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī.

Horvātijas Pievienošanās līgums,parakstīts 2011. gada 9. decembrī Briselē, Beļģijā,stājās spēkā 2013. gada 1. jūlijā.


Darba sesija samitā Parīzē, Francijā 1974. gada 9. un 10. decembrī


III. SAMITI, EIROPADOMES SANĀKSMES UN EUROSAMITI HRONOLOĢISKĀ SECĪBĀ

Valstu vai to valdību vadītāju starpvaldību konference, lai galīgā redakcijā izstrādātu romas līgumus1957. gada 18. un 19. februāris, Parīze (Matignon), priekšsēdētājs Gijs Molē (Guy Mollet)

Valstu vai to valdību vadītāju samiti pirms Eiropadomes izveides 1974. gada decembrī1961. gada 10. un 11. februāris, Parīze (Quai d’Orsay), priekšsēdētājs Šarls de Golls (Charles de Gaulle)1961. gada 18. jūlijs, Bonna (Godesberger Redoute), priekšsēdētājs Konrāds Adenauers (Konrad Adenauer)1967. gada 29. un 30. maijs, Roma (Kapitolijs), priekšsēdētājs Aldo Moro (Aldo Moro)1969. gada 1. un 2. decembris, Hāga (Ridderzaal), priekšsēdētājs Pīts de Jongs (Piet de Jong)1972. gada 19. un 20. oktobris, Parīze (International Conference Centre), priekšsēdētājs Barends Bīshevels (Barend Biesheuvel)1973. gada 14. un 15. decembris, Kopenhāgena (Bella Center), priekšsēdētājs Ankers Jergensens (Anker Jørgensen)1974. gada 19. septembris, Parīze (Palais de l’Elysée), priekšsēdētājs Valerī Žiskārs d’Es-tēns (Valéry Giscard d’Estaing) (neoficiālas vakariņas)1974. gada 9. un 10. decembris, Parīze (Quai d’Orsay), priekšsēdētājs Valerī Žiskārs d’Es-tēns (Valéry Giscard d’Estaing)


Eiropadomes sanāksmes un valstu vai to valdību vadītāju neoficiālas sanāksmes kopš Eiropadomes izveides 55

1975. gada 10. un 11. marts, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Līems Kosgreivs (Liam Cosgrave)1975. gada 16. un 17. jūlijs, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Aldo Moro (Aldo Moro)1975. gada 1. un 2. decembris, Roma (Palazzo Barberini), priekšsēdētājs Aldo Moro (Aldo Moro)1976. gada 1. un 2. aprīlis, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdētājs Gastons Torns (Gaston Thorn)1976. gada 12. un 13. jūlijs, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Jops den Eils (Joop den Uyl)1976. gada 29. un 30. novembris, Hāga (Ridderzaal), priekšsēdētājs Jops den Eils (Joop den Uyl)1977. gada 25. un 26. marts, Roma (Palazzo Barberini), priekšsēdētājs Džeimss Kalahans (James Callaghan)1977. gada 29. un 30. jūnijs, Londona (Lancaster House), priekšsēdētājs Džeimss Kalahans (James Callaghan)1977. gada 5. un 6. decembris, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Leo Tindemanss (Leo Tindemans)1978. gada 7. un 8. aprīlis, Kopenhāgena (Christiansborg), priekšsēdētājs Ankers Jergensens (Anker Jørgensen)1978. gada 6. un 7. jūlijs, Brēmene (Rathaus), priekšsēdētājs Helmūts Šmits (Helmut Schmidt)1978. gada 4. un 5. decembris, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Helmūts Šmits (Helmut Schmidt)1979. gada 12. un 13. marts, Parīze (International Conference Centre), priekšsēdētājs Valerī Žiskārs d’Estēns (Valéry Giscard d’Estaing)1979. gada 21. un 22. jūnijs, Strasbūra (Hôtel de Ville), priekšsēdētājs Valerī Žiskārs d’Es-tēns (Valéry Giscard d’Estaing)1979. gada 29. un 30. novembris, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Džeks Linčs (Jack Lynch)1980. gada 27. un 28. aprīlis, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdētājs Frančesko Kosiga (Francesco Cossiga)1980. gada 12. un 13. jūnijs, Venēcija (Fondazione Cini), priekšsēdētājs Frančesko Kosiga (Francesco Cossiga)1980. gada 1. un 2. decembris, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdē-tājs Pjērs Verners (Pierre Werner)1981. gada 23. un 24. marts, Māstrihta (Stadhuis), priekšsēdētājs Drīss van Agts (Dries van Agt)1981. gada 29. un 30. jūnijs, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdētājs Drīss van Agts (Dries van Agt)1981. gada 26. un 27. novembris, Londona (Lancaster House), priekšsēdētāja Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher)1982. gada 29. un 30. marts, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Vilfrīds Martenss (Wilfried Martens)

55 Norādītie datumi ir tie, kuros oficiāli reģistrēta katra sanāksme. Dažos gadījumos, kad valstu vai to valdību vadītājiem ir bijis nepieciešams panākt vienošanos, darbs reizēm ir turpinājies pēc norādītajiem datumiem. Sanāksmes ir reģistrētas ar attiecīgajā laikā izmantotajiem nosaukumiem, kā minēts secinājumos vai sanāksmes sasaukšanas vēstulē.


1982. gada 28. un 29. jūnijs, Brisele (Palais d’Egmont), priekšsēdētājs Vilfrīds Martenss (Wilfried Martens)1982. gada 3. un 4. decembris, Kopenhāgena (Eigtveds Pakhus), priekšsēdētājs Pouls Šlīters (Poul Schlüter)1983. gada 21. un 22. marts, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Helmūts Kols (Helmut Kohl)1983. gada 17.–19. jūnijs, Štutgarte (Neues Schloss), priekšsēdētājs Helmūts Kols (Helmut Kohl)1983. gada 4.–6. decembris, Atēnas (Zappeion), priekšsēdētājs Andreass Papandreu (Andreas Papandreou)1984. gada 19. un 20. marts, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Fransuā Miterāns (François Mitterrand)1984. gada 25. un 26. jūnijs, Fontenblo (Château de Fontainebleau), priekšsēdētājs Fransuā Miterāns (François Mitterrand)1984. gada 3. un 4. decembris, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Garets Ficdžeralds (Garret Fitzgerald)1985. gada 29. un 30. marts, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Betino Kraksi (Bettino Craxi)1985. gada 28. un 29. jūnijs, Milāna (Castello Sforzesco), priekšsēdētājs Betino Kraksi (Bettino Craxi)1985. gada 2. un 3. decembris, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdē-tājs Žaks Santērs (Jacques Santer)1986. gada 26. un 27. jūnijs, Hāga (Ārlietu ministrijas konferenču centrs), priekšsēdētājs Rīds Liberss (Ruud Lubbers)1986. gada 5. un 6. decembris, Londona (Queen Elizabeth II Conference Centre), priekšsē-dētāja Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher)1987. gada 29. un 30. jūnijs, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Vilfrīds Martenss (Wilfried Martens)1987. gada 4. un 5. decembris, Kopenāgena (Eigtveds Pakhus), priekšsēdētājs Pouls Šlīters (Poul Schlüter)1988. gada 11. un 12. februāris, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Helmūts Kols (Helmut Kohl)1988. gada 27. un 28. jūnijs, Hannovere (Hannover Messe), priekšsēdētājs Helmūts Kols (Helmut Kohl)1988. gada 2. un 3. decembris, Rodas sala (Palati tou Megalou Magistrou), priekšsēdētājs Andreass Papandreu (Andreas Papandreou)1989. gada 26. un 27. jūnijs, Madride (Palacio de Congresos de Madrid), priekšsēdētājs Felipe Gonsaless (Felipe González)1989. gada 18. novembris, Parīze (Palais de l’Élysée), priekšsēdētājs Fransuā Miterāns (François Mitterrand) (Eiropadomes locekļu neoficiāla sanāksme)1989. gada 8. un 9. decembris, Strasbūra (Palais de la Musique et des Congrès), priekšsē-dētājs Fransuā Miterāns (François Mitterrand)1990. gada 28. aprīlis, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Čārlzs Hohijs (Charles Haughey) (Eiropadomes īpašā sanāksme)1990. gada 25. un 26. jūnijs, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Čārlzs Hohijs (Charles Haughey)1990. gada 27. un 28. oktobris, Roma (Palazzo Madama), priekšsēdētājs Džulio Andreoti (Giulio Andreotti)1990. gada 14. un 15. decembris, Roma (Palazzo Montecitorio), priekšsēdētājs Džulio Andreoti (Giulio Andreotti)


1991. gada 8. aprīlis, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdētājs Žaks Santērs (Jacques Santer) (Eiropadomes neformāla sanāksme)1991. gada 28. un 29. jūnijs, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsēdētājs Žaks Santērs (Jacques Santer)1991. gada 9. un 10. decembris, Māstrihta (Provinciehuis), priekšsēdētājs Rīds Liberss (Ruud Lubbers)1992. gada 26. un 27. jūnijs, Lisabona (Centro Cultural de Belém), priekšsēdētājs Anibals Kavako Silva (Aníbal Cavaco Silva)1992. gada 16. oktobris, Birmingema (Birmingham ICC), priekšsēdētājs Džons Meidžors (John Major) (valstu vai to valdību vadītāju īpašā sanāksme)1992. gada 11. un 12. decembris, Edinburga (Holyrood House), priekšsēdētājs Džons Meidžors (John Major)1993. gada 21. un 22. jūnijs, Kopenhāgena (Bella Center), priekšsēdētājs Pouls Nīrups Rasmusens (Poul Nyrup Rasmussen)1993. gada 29. oktobris, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Žans Liks Dehāne (Jean-Luc Dehaene) (Eiropadomes ārkārtas sanāksme)1993. gada 10. un 11. decembris, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Žans Liks Dehāne (Jean-Luc Dehaene)1994. gada 24. un 25. jūnijs, Korfu (Palaia Anaktora), priekšsēdētājs Andreass Papandreu (Andreas Papandreou)1994. gada 15. jūlijs, Brisele (Charlemagne ēka), priekšsēdētājs Helmūts Kols (Helmut Kohl) (Eiropadomes ārkārtas sanāksme)1994. gada 9. un 10. decembris, Esene (Messe Essen), priekšsēdētājs Helmūts Kols (Helmut Kohl)1995. gada 26. un 27. jūnijs, Kannas (Palais des festivals), priekšsēdētājs Žaks Širaks (Jacques Chirac)1995. gada 22. un 23. septembris, Maljorka (Viesnīca “Formentor”), priekšsēdētājs Felipe Gonsaless (Felipe González) (neoficiāla valstu vai to valdību vadītāju sanāksme)1995. gada 15. un 16. decembris, Madride (Palacio de Congresos de Madrid), priekšsēdē-tājs Felipe Gonsaless (Felipe González)1996. gada 29. marts, Turīna (Lingotto), priekšsēdētājs Lamberto Dini (Lamberto Dini)1996. gada 21. un 22. jūnijs, Florence (Fortezza da Basso/izstāžu centrs), priekšsēdētājs Romano Prodi (Romano Prodi)1996. gada 5. oktobris, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Džons Bratons (John Bruton) (Eiropadomes īpašā sanāksme)1996. gada 13. un 14. decembris, Dublina (Dublin Castle), priekšsēdētājs Džons Bratons (John Bruton)1997. gada 23. maijs, Nordvika (Grand Hotel Huis ter Duin), priekšsēdētājs Vims Koks (Wim Kok) (neformāla Eiropadomes sanāksme)1997. gada 16. un 17. jūnijs, Amsterdama (Nederlandsche Bank), priekšsēdētājs Vims Koks (Wim Kok)1997. gada 20. un 21. novembris, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekš-sēdētājs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker) (Eiropadomes ārkārtas sanāksme)1997. gada 12. un 13. decembris, Luksemburga (Kirchberg konferenču centrs), priekšsē-dētājs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker)1998. gada 2. un 3. maijs 56, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Tonijs Blērs (Tony Blair) (Padomes sanāksme valstu vai to valdību vadītāju līmenī)1998. gada 15. un 16. jūnijs, Kārdifa (City Hall), priekšsēdētājs Tonijs Blērs (Tony Blair)

56 Šī sanāksme valstu vai to valdību vadītāju līmenī tika rīkota, lai pieņemtu lēmumus par dalībvalstīm, kuras pāriet uz ekonomiskās un monetārās savienības trešo posmu. Tās laikā arī tika panākta vienošanās par Vima Duizenberga (Wim Duisenberg) iecelšanu Eiropas Centrālās bankas pirmā priekšsēdētāja amatā.


1998. gada 24. un 25. oktobris, Pörtschach (Parkhotel Pörtschach), priekšsēdētājs Viktors Klima (Viktor Klima) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)1998. gada 11. un 12. decembris, Vīne (Hofburg), priekšsēdētājs Viktors Klima (Viktor Klima)1999. gada 26. februāris, Bonna (Gästehaus der Bundesregierung auf dem Petersberg), priekšsēdētājs Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) (valstu vai to valdību vadītāju ne-formāla sanāksme)1999. gada 24. un 25. marts, Berlīne (viesnīca “Intercontinental”), priekšsēdētājs Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder)1999. gada 14. aprīlis, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)1999. gada 3. un 4. jūnijs, Ķelne (Der Gürzenich), priekšsēdētājs Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder)1999. gada 15. un 16. oktobris, Tampere (Museokeskus Vapriikki), priekšsēdētājs Pāvo Liponens (Paavo Lipponen)1999. gada 10. un 11. decembris, Helsinki (Helsinki Fair Centre), priekšsēdētājs Pāvo Liponens (Paavo Lipponen)2000. gada 23. un 24. marts, Lisabona (Feira Internacional de Lisboa), priekšsēdētājs Antonio Guterešs (António Guterres) (Eiropadomes īpašā sanāksme)2000. gada 19. un 20. jūnijs, Santa Maria da Feira (Europarque Centro de Congressos), priekšsēdētājs Antonio Guterešs (António Guterres)2000. gada 13. un 14. oktobris, Biarica (Casino municipal de Biarritz), priekšsēdētājs Žaks Širaks (Jacques Chirac) (Eiropadomes neformāla sanāksme)2000. gada 7.–9. decembris, Nica (Centre des Congrès Acropolis), priekšsēdētājs Žaks Širaks (Jacques Chirac)2001. gada 23. un 24. marts, Stokholma (Stockholm Mässan), priekšsēdētājs Jērans Pēršons (Göran Persson)2001. gada 15. un 16. jūnijs, Gēteborga (Svenska Mässan), priekšsēdētājs Jērans Pēršons (Göran Persson)2001. gada 21. septembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Gijs Verhofstats (Guy Verhofstadt) (Eiropadomes ārkārtas sanāksme)2001. gada 19. oktobris, Ģente (Sint Pietersabdij), priekšsēdētājs Gijs Verhofstats (Guy Verhofstadt) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2001. gada 14. un 15. decembris, Brisele (Laeken Royal Palace), priekšsēdētājs Gijs Verhofstats (Guy Verhofstadt)2002. gada 15. un 16. marts, Barselona (Palau de Congressos de Catalunya), priekšsēdē-tājs Hosē Marija Asnars (José María Aznar)2002. gada 21. un 22. jūnijs, Sevilja (Palacio de Exposiciones y Congresos), priekšsēdētājs Hosē Marija Asnars (José María Aznar)2002. gada 24. un 25. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Anderss Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen)2002. gada 12. un 13. decembris, Kopenhāgena (Bella Center), priekšsēdētājs Anderss Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen)2003. gada 17. februāris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Kostas Simitis (Costas Simitis) (Eiropadomes ārkārtas sanāksme)2003. gada 20. un 21. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Kostas Simitis (Costas Simitis)2003. gada 16. aprīlis, Atēnas (Zappeion), priekšsēdētājs Kostas Simitis (Costas Simitis) (Eiropadomes neformāla sanāksme)2003. gada 19. un 20. jūnijs, Saloniki (Porto Carras), priekšsēdētājs Kostas Simitis (Costas Simitis)


2003. gada 4. oktobris, Roma (Palazzo dei Congressi), priekšsēdētājs Silvio Berluskoni (Silvio Berlusconi) (Eiropadomes neformāla sanāksme)2003. gada 16. un 17. oktobris 57, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Silvio Berluskoni (Silvio Berlusconi)2003. gada 12. un 13. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Silvio Berluskoni (Silvio Berlusconi)2004. gada 25. un 26. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Bērtijs Aherns (Bertie Ahern)2004. gada 17. un18. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Bērtijs Aherns (Bertie Ahern)2004. gada 29. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Bērtijs Aherns (Bertie Ahern) (Padomes sanāksme valstu vai to valdību vadītāju līmenī) 58

2004. gada 4. un 5. novembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Jans Peters Balkenende (Jan Peter Balkenende)2004. gada 16. un 17. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Jans Peters Balkenende (Jan Peter Balkenende)2005. gada 22. un 23. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker)2005. gada 16. un 17. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker)2005. gada 27. oktobris, Hampton Court (Hampton Court Palace), priekšsēdētājs Tonijs Blērs (Tony Blair) (neformāla valstu vai to valdību vadītāju sanāksme)2005. gada 15. un 16. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Tonijs Blērs (Tony Blair)2006. gada 23. un 24. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Volfgangs Šisels (Wolfgang Schüssel)2006. gada 15. un 16. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Volfgangs Šisels (Wolfgang Schüssel)2006. gada 20. oktobris, Lahti (Sibeliustalo), priekšsēdētājs Matti Vanhanens (Matti Vanhanen) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2006. gada 14. un 15. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Matti Vanhanens (Matti Vanhanen)2007. gada 8. un 9. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētāja Angela Merkele (Angela Merkel)2007. gada 21. un 22. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētāja Angela Merkele (Angela Merkel)2007. gada 18. un 19. oktobris, Lisabona (Feira Internacional de Lisboa), priekšsēdētājs Žozē Sokratešs (José Sócrates) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2007. gada 14. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Žozē Sokratešs (José Sócrates)2008. gada 13. un 14. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Janezs Janša (Janez Janša)2008. gada 19. un 20. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Janezs Janša (Janez Janša)

57 Kopš 2003. gada oktobra visas oficiālās Eiropadomes sanāksmes ir notikušas Briselē.

58 Šī Padomes sanāksme valstu vai to valdību vadītāju līmenī tika sasaukta, lai Žozē Manuelu Barozu (José Manuel Barroso) ieceltu izraudzītā Komisijas priekšsēdētāja amatā un lai atjaunotu pilnvaras Havjeram Solanam (Javier Solana) kā Padomes ģenerālsekretāram / Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā un Pjēram de Buasjē (Pierre de Boissieu) kā Padomes ģenerālsekretāra vietniekam.


2008. gada 1. septembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) (Eiropadomes ārkārtas sanāksme)2008. gada 15. un 16. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy)2008. gada 7. novembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2008. gada 11. un 12. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy)2009. gada 1. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Mireks Topolāneks (Mirek Topolánek) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2009. gada 19. un 20. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Mireks Topolāneks (Mirek Topolánek)2009. gada 18. un 19. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Jans Fišers (Jan Fischer)2009. gada 17. septembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Fredriks Reinfelds (Fredrik Reinfeldt) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2009. gada 29. un 30. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Fredriks Reinfelds (Fredrik Reinfeldt)2009. gada 19. novembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Fredriks Reinfelds (Fredrik Reinfeldt) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2009. gada 10. un 11. decembris 59, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Fredriks Reinfelds (Fredrik Reinfeldt)2010. gada 11. februāris, Brisele (Bibliothèque Solvay), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2010. gada 25. un 26. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2010. gada 17. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2010. gada 16. septembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2010. gada 28. un 29. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2010. gada 16. un 17. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 4. februāris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 11. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes īpašā sanāksme)2011. gada 24. un 25. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 23. un 24. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 23. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 26. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes locekļu neformāla sanāksme)

59 Tā bija pēdējā Eiropadomes sanāksme, kuru vadīja tās dalībvalsts prezidents vai premjerministrs, kura bija Padomes rotējošā prezidentvalsts. Eiropadome par ES iestādi oficiāli kļuva 2009. gada 1. decembrī, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, ar kuru arī tika izveidots Eiropadomes priekšsēdētāja amats uz pilnu laiku. Eiropadomes 2009. gada decembra sanāksmi saskaņā ar pārejas noteikumiem vadīja Zviedrijas premjerministrs Fredriks Reinfelds (Fredrik Reinfeldt).


2011. gada 9. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 30. janvāris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes locekļu neformāla sanāksme)2012. gada 1. un 2. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 23. maijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes locekļu neformāla sanāksme)2012. gada 28. un 29. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 18. un 19. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 22. un 23. novembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes īpašā sanāksme)2012. gada 13. un 14. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 7. un 8. februāris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 14. un 15. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 22. maijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 27. un 28. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 24. un 25. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 19. un 20. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2014. gada 6. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2014. gada 20. un 21. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2014. gada 27. maijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2014. gada 26. jūnijs, Ipra (Lakenhalle); 2014. gada 27. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2014. gada 16. jūlijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes īpašā sanāksme)2014. gada 30. augusts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes īpašā sanāksme)2014. gada 23. un 24. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2014. gada 18. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)2015. gada 12. februāris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2015. gada 19. un 20. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)2015. gada 23. aprīlis, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) (Eiropadomes īpašā sanāksme)


2015. gada 25. un 26. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)2015. gada 23. septembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2015. gada 15. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)2015. gada 12. novembris, Valleta (Vidusjūras Konferenču centrs), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk) (valstu vai to valdību vadītāju neformāla sanāksme)2015. gada 29. novembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk) (ES un Turcijas valstu vai to valdību vadītāju sanāksme)2015. gada 17. un 18. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)

Eurosamiti2008. gada 12. oktobris, Parīze (Palais de l’Elysée), priekšsēdētājs Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy)2010. gada 25. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2010. gada 7. maijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 11. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 21. jūlijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2011. gada 23. un 26. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy) 60

2011. gada 9. decembris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 30. janvāris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 2. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2012. gada 29. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2013. gada 14. marts, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2014. gada 24. oktobris, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs (Herman Van Rompuy)2015. gada 22. jūnijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)2015. gada 7. jūlijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)2015. gada 12. jūlijs, Brisele (Justus Lipsius ēka), priekšsēdētājs Donalds Tusks (Donald Tusk)

60 Tā bija viena Eurosamita sanāksme, kura norādītajos datumos notika divos posmos.


IV. BALSOŠANAS SISTĒMAS ATTĪSTĪBA ES PADOMĒ

Juridiskais pamats: Romas līguma 148. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 1958. gada līdz 1972. gadam

dalībvalsts Balsu skaits

Vācija 4

Francija 4

Itālija 4

Beļģija 2

Nīderlande 2

Luksemburga 1

kopā 17

kvalificēts balsu vairākums:12 balsis, balsojot par komisijas priekšlikumu12 balsis, ko nodevuši vismaz 4 locekļi, — citos gadījumos


Vācija 10

Francija 10

Itālija 10

Apvienotā Karaliste 10

Beļģija 5

Nīderlande 5

Dānija 3

Īrija 3

Luksemburga 2

kopā 58

kvalificēts balsu vairākums:41 balss, balsojot par komisijas priekšlikumu41 balss, ko nodevuši vismaz 6 locekļi, — citos gadījumos

Juridiskais pamats: Dānijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes Pievienošanās līguma 14. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 1973. gada līdz 1980. gadam


Juridiskais pamats: Grieķijas Pievienošanās līguma 14. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 1981. gada līdz 1985. gadam

Juridiskais pamats: Spānijas un Portugāles Pievienošanās līguma 14. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 1986. gada līdz 1994. gadam


Vācija 10

Francija 10

Itālija 10


Beļģija 5

Grieķija 5

Nīderlande 5

Dānija 3

Īrija 3

Luksemburga 2

kopā 63



Vācija 10

Francija 10

Itālija 10


Spānija 8

Beļģija 5

Grieķija 5

Nīderlande 5

Portugāle 5

Dānija 3

Īrija 3

Luksemburga 2

kopā 76



Juridiskais pamats: Austrijas, Somijas un Zviedrijas Pievienošanās līguma 15. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 1995. gada līdz 2004. gada aprīlim


Vācija 10

Francija 10

Itālija 10


Spānija 8

Beļģija 5

Grieķija 5

Nīderlande 5

Portugāle 5

Austrija 4

Zviedrija 4

Dānija 3

Īrija 3

Somija 3

Luksemburga 2

kopā 87



Juridiskais pamats: Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas, Slovākijas Pievienošanās līguma 26. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 2004. gada maija līdz 2004. gada oktobrim

dalībvalsts Balsu skaits dalībvalsts Balsu

skaitsVācija 10 Austrija 4

Francija 10 Dānija 3

Apvienotā Karaliste 10 Slovākija 3

Itālija 10 Somija 3

Spānija 8 Īrija 3

Polija 8 Lietuva 3

Nīderlande 5 Latvija 3

Grieķija 5 Slovēnija 3

Portugāle 5 Igaunija 3

Beļģija 5 Kipra 2

Čehijas Republika 5 Luksemburga 2

Ungārija 5 Malta 2

Zviedrija 4

kopā 124



Juridiskais pamats: Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas, Slovākijas Pievienošanās līguma 12. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 2004. gada novembra līdz 2006. gadam

kvalificēts balsu vairākums:232 balsis, ko nodevis locekļu vairākums, balsojot par komisijas priekšlikumu232 balsis, balsojot vismaz divām trešdaļām locekļu, — citos gadījumosja to lūdz padomes loceklis — pārbauda, vai dalībvalstis, kas balso “par”, pārstāv vismaz 62 % no kopējā savienības iedzīvotāju skaita

dal

ībva

lsts

Bals

u sk

aits

iedz

īvot

āju

skai

ts

(tūk

stoš

os)61

%d

alīb

vals

tsBa

lsu

skai

tsie

dzīv

otāj

u sk

aits

(t

ūkst

ošos

)%

Vāci

ja29

82 5

00,8

17,8

8Au

strij

a10

8 20

6,5

1,77

Fran

cija

2962

370

,813

,51

Dān

ija7

5 41

1,4

1,17

Apvi

enot

ā Ka

ralis

te29

60 0

63,2

13,0

1Sl

ovāk

ija7

5 38

4,8

1,16

Itālij

a29

58 4

62,4

12,6

7So

mija

75

235,

61,

13

Spān

ija27

43 0

38,0

9,32

Īrija

74

109,

20,

89

Polij

a27

38 1

71,8

8,27

Liet

uva

73

425,

30,

74

Nīd

erla

nde

1316

305

,53,

53La

tvija

42

306,

40,

71

Grie

ķija

1211

073

,02,

40Sl

ovēn

ija4

1 99

7,6

0,43

Port

ugāl

e12

10 5

29,3

2,28

Igau

nija

41

347,

00,

29

Beļģ

ija12

10 4

45,9

2,26

Kipr

a4

749,

20,

16

Čehi

jas R

epub

lika

1210

220

,62,

21Lu

ksem

burg

a4

455,

00,

09

Ung

ārija

1210

097

,52,

18M

alta

340

2,7

0,08

Zvie

drija

109

011,

41,

95

kopā

321

461

324,

010

0 %

min

imum

s 62

%23

228

6 02

0,9

62

%

61

Dat

i att

ieca

s uz

laik

u no

200

6. g

ada

1. ja

nvār

a līd

z 31

. dec

embr

im. P

adom

es L

ēmum

s 20

06/3

4/EK

(200

6. g

ada

23. j

anvā

ris),

ar k

o gr

oza

Pado

mes

re

glam

entu

(OV

L 22

, 26.

1.20

06., 3

2. lp

p.).


Juridiskais pamats: Bulgārijas Republikas un Rumānijas Pievienošanās līguma 22. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 2007. gada līdz 2009. gada novembrimJuridiskais pamats: Lisabonas līgums, 36. protokola par pārejas noteikumiem 3. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 2009. gada decembra līdz 2013. gada jūnijam

kvalificēts balsu vairākums:255 balsis, ko nodevis locekļu vairākums, balsojot par komisijas priekšlikumu255 balsis, balsojot vismaz divām trešdaļām locekļu, — citos gadījumosja to lūdz padomes loceklis — pārbauda, vai dalībvalstis, kas balso “par”, pārstāv vismaz 62 % no kopējā savienības iedzīvotāju skaita

dal

ībva

lsts

Bals

u sk

aits

iedz

īvot

āju

skai

ts

(tūk

stoš

os)62

%d

alīb

vals

tsBa

lsu

skai

tsie

dzīv

otāj

u sk

aits

(t

ūkst

ošos

)%

Vāci

ja29

81 8

43,7

16,2

5Au

strij

a10

8 44

3,0

1,68

Fran

cija

2965

397

,912

,98

Bulg

ārija

107

327,

21,

45

Apvi

enot

ā Ka

ralis

te29

62 9

89,6

12,5

1D

ānija

75

580,

51,

11

Itālij

a29

60 8

20,8

12,0

8Sl

ovāk

ija7

5 40

4,3

1,07

Spān

ija27

46 1

96,3

9,17

Som

ija7

5 40

1,3

1,07

Polij

a27

38 5

38,4

7,65

Īrija

74

582,

80,

91

Rum

ānija

1421

355

,84,

24Li

etuv

a7

3 00

7,8

0,60

Nīd

erla

nde

1316

730

,33,

32La

tvija

42

055,

50,

41

Grie

ķija

1211

290

,92,

24Sl

ovēn

ija4

2 04

1,8

0,41

Port

ugāl

e12

11 0

41,3

2,19

Igau

nija

41

339,

70,

27

Beļģ

ija12

10 5

41,8

2,09

Kipr

a4

862,

00,

17

Čehi

jas R

epub

lika

1210

505

,42,

09Lu

ksem

burg

a4

524,

90,

10

Ung

ārija

129

957,

71,

98M

alta

341

6,1

0,08

Zvie

drija

109

482,

91,

88

kopā

345

503

679,

710

0 %

min

imum

s 62

%25

531

2 28

1,4

62

%

62

Dat

i att

ieca

s uz

laik

u no

201

3. g

ada

1. ja

nvār

a līd

z 31

. dec

embr

im. P

adom

es L

ēmum

s 20

13/3

7/ES

(201

3. g

ada

14. j

anvā

ris),

ar k

o gr

oza

Pado

mes

re

glam

entu

(OV

L 16

, 19.

1.20

13., 1

6. lp

p.).


Juridiskais pamats: Horvātijas Pievienošanās līguma 20. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 2013. gada jūlija līdz 2014. gada oktobrim

kvalificēts balsu vairākums:260 balsis, ko nodevis locekļu vairākums, balsojot par komisijas priekšlikumu260 balsis, balsojot vismaz divām trešdaļām locekļu, — citos gadījumosja to lūdz padomes loceklis − pārbauda, vai dalībvalstis, kas balso “par”, pārstāv vismaz 62 % no kopējā savienības iedzīvotāju skaita

dal

ībva

lsts

Bals

u sk

aits

iedz

īvot

āju

skai

ts

(tūk

stoš

os)63

%d

alīb

vals

tsBa

lsu

skai

tsie

dzīv

otāj

u sk

aits

(t

ūkst

ošos

)%

Vāci

ja29

81 8

43,7

16,2

0Au

strij

a10

8 44

3,0

1,66

Fran

cija

2965

397

,912

,87

Bulg

ārija

107

327,

21,

44

Apvi

enot

ā Ka

ralis

te29

62 9

89,6

12,3

9D

ānija

75

580,

51,

09

Itālij

a29

60 8

20,8

11,9

7Sl

ovāk

ija7

5 40

4,3

1,06

Spān

ija27

46 1

96,3

9,09

Som

ija7

5 40

1,3

1,06

Polij

a27

38 5

38,4

7,58

Īrija

74

582,

80,

90

Rum

ānija

1421

355

,84,

20H

orvā

tija

74

398,

20,

86

Nīd

erla

nde

1316

730

,33,

29Li

etuv

a7

3 00

7,8

0,59

Grie

ķija

1211

290

,92,

22La

tvija

42

055,

50,

40

Beļģ

ija12

11 0

41,3

2,17

Slov

ēnija

42

041,

80,

40

Port

ugāl

e12

10 5

41,8

2,07

Igau

nija

41

339,

70,

26

Čehi

jas R

epub

lika

1210

505

,42,

06Ki

pra

486

2,0

0,16

Ung

ārija

129

957,

71,

95Lu

ksem

burg

a4

524,

90,

10

Zvie

drija

109

482,

91,

86M

alta

341

6,1

0,08

kopā

352

508

077,

910

0 %

min

imum

s 62

%26

031

5 00

8,3

62 %

63

Dat

i att

ieca

s uz

laik

u no

201

3. g

ada

1. ja

nvār

a līd

z 31

. dec

embr

im. P

adom

es L

ēmum

s 20

13/3

7/ES

(201

3. g

ada

14. j

anvā

ris),

ar k

o gr

oza

Pado

mes

re

glam

entu

(OV

L 16

, 19.

1.20

13., 1

6.–1

7. lp

p.).

Iedz

īvot

āju

skai

ta rā

dītā

ji, k

as sa

istīti

ar H

orvā

tiju,

un

tādē

jādi

atb

ilsto

šie p

roce

ntuā

lie u

n ko

pējie

rā

dītā

ji, ir

apl

ēses

.


Juridiskais pamats: Lisabonas līguma 16. pantsKvalificētā vairākuma balsošanas noteikumi no 2014. gada 1. novembra

kvalificēts balsu vairākums vai “divkāršs balsu vairākums”:55 % dalībvalstu, tostarp vismaz 16 no 28 locekļiem, balsojot par komisijas un/vai augstā pārstāvja priekšlikumu72 % dalībvalstu, tostarp vismaz 21 no 28 locekļiem, — citos gadījumosdalībvalstis, kas balso “par”, pārstāv vismaz 65 % no savienības iedzīvotāju skaita

Kvalificēta vairākuma balsošana ir visplašāk izmantotā balsošanas metode Padomē. To izmanto tad, kad Padome pieņem lēmumus saskaņā ar parasto likumdošanas proce-dūru, sauktu arī par koplēmuma procedūru. Bloķējošais mazākums jāveido vismaz čet-riem Padomes locekļiem, kas pārstāv vairāk nekā 35 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita. Izmantojot šo procedūru, tiek pieņemti apmēram 80 % no visiem ES tiesību aktiem. Pārējās balsošanas metodes ir vienkāršs balsu vairākums (15 dalībvalstis balso “par”) un vienprātīgs balsojums (visas balsis “par”).

Līdz 2017. gada 31. martam dalībvalstis joprojām var lūgt kvalificētā vairākuma balsoša-nai izmantot iepriekšējo noteikumu, kura juridiskais pamats ir Horvātijas Pievienošanās līguma 20. pants. Saskaņā ar minēto noteikumu katras dalībvalsts pārstāvim ir noteikts skaits balsu, kā izklāstīts ES līgumos. Balsu sadalījums kopumā atspoguļo katras dalīb-valsts iedzīvotāju skaitu.


V. ES PADOMES ĢENERĀLSEKRETĀRI UN ĢENERĀLSEKRETARIĀTA ATTĪSTĪBA

Kristians Kalmss (Christian Calmes), LuksemburgaĢenerālsekretārsno 1952. gada 9. septembra līdz 1973. gada 14. jūnijam

1952. gada novembrī PĢS strādāja 11 cilvēki

Nikolass Hommels (Nicolas Hommel), LuksemburgaĢenerālsekretārsno 1973. gada 1. jūlija līdz 1980. gada 7. oktobrim

1973. gada jūlijā PĢS strādāja 974 cilvēki

Nilss Ersbēls (Niels Ersbøll), DānijaĢenerālsekretārsno 1980. gada 8. oktobra līdz 1994. gada 31. augustam

1980. gada oktobrī PĢS strādāja 1457 cilvēki


Jirgens Trumpfs (Jürgen Trumpf), VācijaĢenerālsekretārsno 1994. gada 1. septembra līdz 1999. gada 17. oktobrim

1994. gada septembrī PĢS strādāja 2197 cilvēki

Havjers Solana (Javier Solana), SpānijaĢenerālsekretārs un Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomāno 1999. gada 18. ok-tobra līdz 2009. gada 30. novembrim

1999. gada novembrī PĢS strādāja 2522 cilvēki

Pjērs de Buasjē (Pierre de Boissieu) 64, FrancijaĢenerālsekretārsno 2009. gada 1. decembra līdz 2011. gada 25. jūnijam

2009. gada decembrī PĢS strādāja 3237 cilvēki

64 Pirms ģenerālsekretāra amata ieņemšanas Pjērs de Buasjē no 1999. gada 18. oktobra līdz 2009. gada 30. novembrim bija ģenerālsekretāra vietnieks.


Uve Korsepiuss (Uwe Corsepius), VācijaĢenerālsekretārsno 2011. gada 26. jūnija līdz 2015. gada 30. jūnijam

2011. gada jūnijā PĢS strādāja 3068 cilvēki

Jepe Tranholms-Mikelsens (Jeppe Tranholm-Mikkelsen), DānijaĢenerālsekretārsno 2015. gada 1. jūlija

2015. gada jūlijā PĢS strādāja 3020 cilvēki

KĀ PASŪTĪT ES IZDEVUMUS

Bezmaksas izdevumi• Viens eksemplārs:

ar EU Bookshop starpniecību (http://bookshop.europa.eu).

• Vairāk nekā viens eksemplārs vai plakāti/kartes: Eiropas Savienības pārstāvniecībās (http://ec.europa.eu/represent_lv.htm), Eiropas Savienības delegācijās valstīs, kas nav ES dalībvalstis (http://eeas.europa.eu/delegations/index_lv.htm), ar Europe Direct dienesta starpniecību (http://europa.eu/europedirect/index_lv.htm) vai piezvanot uz tālruņa numuru 00 800 6 7 8 9 10 11 (zvanīšana bez maksas no jebkuras vietas Eiropas Savienībā) (*).

(*) Informāciju sniedz bez maksas, tāpat arī lielākā daļa zvanu ir bezmaksas (izņemot dažus operatorus, viesnīcas vai taksofonus).

Maksas izdevumi• Ar EU Bookshop starpniecību (http://bookshop.europa.eu).

http://bookshop.europa.eu

http://ec.europa.eu/represent_lv.htm

http://eeas.europa.eu/delegations/index_lv.htm

http://europa.eu/europedirect/index_lv.htm

http://bookshop.europa.eu

Rue de la Loi/Wetstraat 1751048 Bruxelles/BrusselBELGIQUE/BELGIËTel. +32 (0)2 281 61 11www.consilium.europa.eu

Eiropadome un Eiropas Savienības Padome ir divi galvenie dalībnieki ES lēmumu pieņemšanas proce-sā. Katrai ir sava konkrētā loma ES iestāžu struktūrā, lai gan politiski un administratīvi starp abām iestā-dēm pastāv cieša, organiska saikne. Abās pulcējas dalībvalstu pārstāvji. Šajā brošūrā ir aprakstīta abu iestāžu izveidošanās un attīstība ES līgumu ietvaros. Tajā izklāstīts, cik izšķiroša bijusi abu iestāžu loma Eiropas integrācijas procesā un kā šo iestāžu vēsture atspoguļo Eiropas Savienības vēsturi kopumā — tās politiku un mērķus, krīzes un panākumus.

Print PDFISBN 978-92-824-5277-6 ISBN 978-92-824-5307-0doi:10.2860/15855 doi:10.2860/930083QC-04-18-220-LV-C QC-04-18-220-LV-N

http://www.consilium.europa.eu

eiropadome un es padome laika ritumā · 2018-03-15 · savienības vēsture — tās politika,...

Documents