i. latvijas konstitucion ālā un...

COMMIN.org Country and Planning Systems LV Country and Planning System in

Latvian page 1 of 163 pages

Project part-financed by the European Union

Latvijas Universitāte un Baltijas jūras reăiona Eiropas Savienības INTERREG III B projekts

“Telpisk ās att īst ības veicin āšana,

veidojot kop īgu izpratnes telpu ( COMMIN)”

I. Latvijas konstitucion ālā un administrat īvā sist ēma

Inform ācija uz 1.08.2007

Tekstu sagatavoja Laila Kūle, Latvijas Universitāte

Rediăēja prof. Zaiga Krišjāne, Latvijas Universitāte

Ievads Latvija atrodas Austrumeiropas līdzenuma ziemeĜrietumu malā pie Baltijas jūras. Tā ietilpst

Baltoskandijas ăeogrāfiskajā apgabalā. Latvija robežojas ziemeĜos ar Igauniju, Krievijas

Federāciju austrumos, Baltkrieviju dienvidaustrumos un Lietuvu dienvidos, rietumos tai ir

jūras robeža ar Zviedriju. Valsts teritorijas platība ir 64 589 km². Vidējā temperatūra vasarā ir

15.8°C un ziem ā -4.5°C, apm ēram 120 dienas gadā ir ar nokrišĦiem. Rīgā maksimālā

temperatūra reăistrēta 34.5°C un minim ālā -34.9°C, Daugavpil ī attiecīgi 35.1°C un -43.2°C.

Latvijas iedzīvotāju skaits 2007.gada sākumā bija 2281,3 tūkstoši. Pēdējos piecpadsmit

gados Latvijā vērojama iedzīvotāju depopulācija – tās iedzīvotāju skaits samazinājies par



apmēram 300 tūkstošiem jeb vairāk kā par 10%. Iedzīvotāju blīvums ir 36 iedzīvotāji uz vienu

km². Galvaspilsēta dominē valsī – apmēram puse no tās iedzīvotājiem jeb 1148 tūkstoši

dzīvo Rīgas funkcionālajā pilsētas reăionā jeb aglomerācijā.

Latvija ir tirgus ekonomikas valsts. Pēc neatkarības atgūšanas ir notikušas straujas

strukturālas pārmaiĦas - 2000.gadā primārais sektors deva vairs tikai 5%, sekundārais 25%

un terciārais jeb pakalpojumi 70% no nacionālā kopprodukta. 2005.gadā nacionālais

kopprodukts bija 11.1 tūkstoši EUR un tas pieaug vidēji vairāk par 8% gadā.

I. Satversme, vald ība, un valsts p ārvalde

1. Konstitucion ālā sist ēma

1.1 Vispārējais apraksts un konstitucionālās sistēmas pamatfakti

Latvijas Republikas konstitūcija ir Satversme. Satversmes struktūrā un saturā iekĜauti

galvenie konstitucionālisma pamatprincipi – suverenitāte, tautvaldība, valsts varas dalīšana,

tiesiska valsts un cilvēka pamattiesības. Satversme nosaka, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika, kuras teritorija ir noteikta starptautiskos līgumos, un kurā valsts vara

pieder Latvijas tautai. Latvijas parlamentārais režīms ir strikti formulēts kā demokrātisks un

republikānisks, kur galvenā loma pieder Saeimai jeb Latvijas parlamentam.

Satversmi raksturo spēcīga parlamenta vara, vājš Valsts prezidenta institūts, stingra

Satversmes grozīšanas kārtība – divas trešdaĜas deputātu atbalsts vai tautas nobalsošana.

Satversmē iekĜauti atturēšanas un pretspara sistēmas darbības principi. Satversme paredz

arī tautai plašas iespējas tieši piedalīties likumdošanā un konfliktu izšėiršanā starp varām.

Likumdevējas tiesības pieder divām institūcijām – tautai pašai jeb pilsoĦu kopumam un

pārstāvniecības institūcijai – Saeimai. Valsts izpildvaru pārstāv Ministru kabinets un Valsts

prezidents. Ministru kabinetam padotas valsts izpildvaras institūcijas. Saeima ievēlē Valsts

prezidentu, izsaka uzticību Ministru kabinetam un kontrolē to darbību. Saeimas deputāti ir

atbildīgi par Ministru Kabinetu kopumā un par katru ministru atsevišėi. Ministru kabinetu

sastāda persona, kuru uzaicina Valsts prezidents. Satversmē ir nostiprināta neatkarīga tiesu

vara, kā arī neatkarīga un koleăiāla Valsts kontrole.



Satversmes 8.nodaĜā par cilvēktiesībām noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaĦā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem. Satversmes 8.nodaĜa nosaka cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, tiesības

uz brīvību, dzīvību un privātās dzīves neaizskaramību. Šeit fiksētas arī nozīmīgākās

politiskās tiesības uz saziĦas un vārda brīvību, kā arī biedrošanās un miermīlīgas politiskās

darbības brīvību. Teritorijas plānošanas sistēmai nozīmīgi ir panti, kas ietver tādas normas

kā „ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā… (92. pants)”;

“ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties

dzīvesvietu…” (97. pants); “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību…” (100. pants); “ikvienam

Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību

darbībā…” (101. pants); “ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un

pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saĦemt atbildi pēc būtības …” (104. pants);

“Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaĦā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana

sabiedrības vajadzībām pieĜaujama tikai izĦēmuma gadījumos uz atsevišėa likuma pamata

pret taisnīgu atlīdzību” (105 p.) un “valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

sniedzot ziĦas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu” (115.

pants).

Satversmes tiesa, kas darbojas Satversmes tiesas likuma ietvaros, izskata lietas par likumu,

Latvijas parakstīto vai noslēgto Starptautisko līgumu, Saeimas lēmumu, Ministru kabineta

normatīvo aktu, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru Prezidenta,

pašvaldību normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī minēto aktu savstarpējās hierarhijas

jautājumus. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt likumus un citus aktus vai to daĜas par spēkā

neesošiem, ja tie neatbilst Satversmei.

Normatīvie dokumenti un institūcijas

Latvijas Republikas Satversme (pieĦemta Latvijas Satversmes Sapulces

1922. gada 15. februāra kopsēdē), saite: www.likumi.lv/doc.php?id=57980&mode=KDOC

Satversmes tiesas likums (pieĦemts 05.06.1996), saite:

www.likumi.lv/doc.php?id=63354&mode=KDOC

Satversmes tiesa www.satv.tiesa.gov.lv

1.2 Konstitucionālās sistēmas vēsture



Pēc Krievijas Impērijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijā, 1918. gada 18.

novembrī Latvija pasludināja sevi par neatkarīgu republiku. To veica Tautas padome, kas

tika izveidota 1918.gada 17.novembrī 40 locekĜu sastāvā vienošanās rezultātā un sastāvēja

no astoĦu politisko partiju pārstāvjiem un Latgales Zemes padomes pārstāvja. Politisko

apstākĜu dēĜ vēlēšanas šajā laikā nebija iespējamas. Tautas padomē mandāti nebija saistīti

ar konkrētām personām. Katrai partijai padomē bija noteikts skaits vietu, ko ieĦēma partijas

pilnvarotas personas, kuras bieži mainījās.

Tautas padomes politiskā platforma, ko pieĦēma 1918.gada 18.novembrī, noteica

izveidojamās Latvijas valsts formu – 1) republika uz demokrātiskiem pamatiem un 2)

apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā. Tautas padomes politiskā

platforma noteica arī valsts politisko un saimniecisko iekārtu, valsts aizsardzību, cittautiešu

tiesības – kulturālās un nacionālās tiesības, politiskās brīvības – preses, vārda, sapulču un

biedrošanās, un pašvaldības vēlēšanas principus uz tiem pašiem principiem, kā Satversmes

sapulces vēlēšanas. Tika noteikts, ka Tautas padomē piedalās politiskās partijas, nacionālās

minoritātes un Latvijas novadi. Tautas padome savā sēdē 1919.gada 19.augustā pieĦēma

"Latvijas Satversmes vēlēšanu likumu", kā rezultātā ievēlētā satversmes sapulce kĜuva

Latvijas Republikas pirmo vēlēto parlamentu. Satversmes sapulcei bija uzticēta valsts

konstituējošā funkcija jeb Satversmes vara. Likums paredzēja, ka Satversmes sapulce

ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, tajās

piedaloties abu dzimumu Latvijas pilsoĦiem, kuri vēlēšanu sarakstu sastādīšanas pirmā

dienā sasnieguši 21 gadu vecumu un sarakstu sastādīšanas laikā dzīvo Latvijā. Latvijas

teritorija tika sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos – Rīga, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un

Latgale, nosakot atbilstoši katra apgabala iedzīvotāju skaitam attiecīgo pārstāvju skaitu

Satversmes sapulcē. Tika aptvertas visas latviešu apdzīvotās teritorijas, vienlaikus nosakot

pilsoĦu vienlīdzība neatkarīgi no etniskās izcelsmes šajās teritorijās. Satversmes sapulces

vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī, kurā piedalījās 80% balsstiesīgo.

Satversmes sapulcei, kas sanāca uz pirmo sēdi 1920.gada 1.maijā, bija divi galvenie

uzdevumi 1) jāizstrādā un jāapstiprina valsts pamatlikums Satversme un 2) jāizstrādā agrārā

reforma un jāsāk tā realizēt. Satversmi izstrādāja Latvijas Satversmes sapulces speciālā

komisija, ko vadīja Marăers Skujenieks. Ievērojot to, ka Satversmes izstrādāšana prasīs

daudz laika, Satversmes sapulce pieĦēma divus pagaidu konstitucionālos aktus - Deklarāciju

par Latvijas valsti un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus. Deklarācija par Latvijas



valsti sastāvēja tikai no diviem pantiem. 1. pantā bija noteikts, ka "Latvija ir patstāvīga un

neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu", bet 2. pantā bija deklarēts, ka "Latvijas

valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Veidojot Satversmi par pamatu Ħēma Francijas,

Šveices un Veimāras republiku konstitūcijas.

Satversmes pirmo daĜu, kas ietvēra valsts iekārtas uzbūves un darbības, kā arī vēlēšanu

tiesību pamatprincipus, pieĦēma Satversmes sapulce 1922. gada 15. februārī un tā stājās

spēkā 1922.gada 7.novembrī – dienā, kad uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā Saeima. 1922.

g. 5. aprīlī Satversmes otrās daĜas „Pamatnoteikumi par pilsoĦu tiesībām un pienākumiem”

projekts tika noraidīts. Satversmes darbība tika daĜēji apturēta 1934. gada 15.maijā valsts

apvērsuma rezultātā, lai arī formāli tā palika spēkā.

Autoritārā režīma laikā tika ieviests ārkārtas stāvoklis, aizliegta politiskā darbība, Saeima un

citas pārstāvniecības atlaistas vai nefunkcionēja, prese pakĜauta cenzūrai, tika kontrolētas

pašvaldības, arodbiedrības un citas biedrības un tika propagandēta tautas vienotības ideja.

Neskatoties uz savstarpējās palīdzības līgumu, PSRS 1940.gada 17.jūnijā Latviju okupē,

pārĦem varu, izveido marionešu valdību un pēcāk veic valsts Sovjetizāciju. Nacistiskās

Vācijas okupācijas režīma laikā (22.06.1941.-05.1945.) Satversmes darbība atjaunota netika.

PSRS totalitārisma apstākĜos izzuda pēdējās demokrātijas pazīmes. Tautas gribas brīva

izpausme kĜuva neiespējama – visas partijas, izĦemot komunistisko, bija aizliegtas, tāpat

brīva biedrošanās un izteikšanās tika apspiestas. Likumdevēja institūcijas Augstākā Padome

un vietējās DarbaĜaužu deputātu padomes darbojās formāli un stingrā komunistiskās partijas

uzraudzībā. Vēlēšanu apgabalā balotēties varēja tikai viens kandidāts un vēlēšanu rezultāti

tika viltoti. Visi informācijas avoti, tai skaitā plašsaziĦas līdzekĜi, tika pakĜauti stingrai

komunistiskās partijas kontrolei un cenzūrai. Visa veida precīza kartogrāfiskā informācija tika

pasludināta par valsts noslēpumu un tādejādi teritorijas plānošana process, tāpat kā daudzas

citas valsts pārvaldes sfēras, notika stingrā komunistiskās partijas, valsts drošības un valsts

aizsardzības institūciju uzraudzībā. Iezīmējot zināmu padomju režīma pārmaiĦu procesu, tika

pieĦemta Padomju Savienības un vēlāk arī Savienoto republiku konstitūcijas. 1978.gada

Latvijas PSR konstitūcijā bija fiksēti padomju iekārtas principi, tai skaitā tiesības izstāties no

Padomju Savienības, kā arī iekĜauta virkne vispārējo cilvēktiesību. Konstitūcija bija

deklaratīva, jo tās pārkāpumus nebija iespējams pārsūdzēt.



Izmantojot 1980.gadu sākumā radušos pasaules komunistiskās sistēmas krīzi, un iespējas,

ko deva pārbūves (perestrojka) un atklātības (glasnostj) akcijas PSRS, Latvijas tautas aktīvā

daĜa uzsāka izmantot padomju politiskās sistēmas formālos principus un struktūru, lai

atjaunotu demokrātisku tautas varu. Līdz ar centieniem atjaunot demokrātisku un neatkarīgu

Latvijas valsti, laikā no 1990. gada 4. maijā līdz 1993. gada 6. jūlijam tika pakāpeniski

atjaunota Satversme līdz tam, kad tā sāka darboties pilnā apjomā.

Latvijas Republikas Konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ko

pieĦēma Latvijas PSR Augstākā Padome 1991.gada 21.augustā, Ħemot vērā 1990.gada

4.maija deklarāciju „Par Latvijas Republikas atjaunošanu”, 1991.gada 3.marta Vislatvijas

tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991.gada 19.augusta PSRS valsts apvērsuma rezultātā

beidza pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas, noteica

Satversmes atjaunošanu, kuras laikā līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas

sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā realizē Latvijas Republikas Augstākā

Padome un Latvijas Republikā spēkā ir tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes

institūciju likumi un lēmumi.

Pamatā 1922.gadā pieĦemtā Satversme palikusi nemainīga līdz pat mūsdienām.

Nozīmīgākais grozījums ir 1998.gadā pievienotā 8.nodaĜa „Cilvēka pamattiesības”.

2003.gadā tika pievienota norma par tautas nobalsošanu sakarā ar Latvijas dalību Eiropas

Savienībā (68.pants).

Priekšlikums izveidot Satversmes tiesu tika izteikts jau 1934.gadā, tās nepieciešamība tika

uzsvērta 1990.gada 4.maija Deklarācijā par valsts neatkarības atjaunošanu un 1992.gada

15.decembra likumā “Par tiesu varu”. Likums par Satversmes tiesu tika pieĦemts 1996.gad

5.jūnijā un pirmo lietu izskatīja 1997.gada aprīlī – maijā. Kopš 2001.gada 1.jūlija ne tikai

valsts institūcijām un amatpersonām, bet arī citām juridiskām personām Satversmē noteikto

pamattiesību aizskāruma gadījumā ir tiesības iesniegt pieteikumus par lietas ierosināšanu

par normatīvo aktu atbilstību Satversmei.

Normatīvie dokumenti

Likums "Cilvēka un pilsoĦa tiesības un pienākumi" (10.12.1991, nav spēkā), saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=72346 Latvijas Republikas Satversme (pieĦemta 15.02.1922), saite: www.likumi.lv/doc.php?id=57980&mode=KDOC



1.3 Konstitucionālās sistēmas pamatiezīmes

Satversme definē valsts iekārtas pamatprincipus un pamattiesības, kā arī valsts varas

institūciju — Saeimas, valsts prezidenta un Ministru kabineta izveidošanu, struktūru un

lēmumu pieĦemšanas gaitas pamatiezīmes. Tāpat noteiktas galvenās valsts pamatfunkcijas:

likumdošana, valsts finanses, valsts aizsardzība, tiesiskuma, valsts pārvaldes un kontroles,

kā arī valsts aizsardzības nodrošināšana.

SaskaĦā ar varas dalīšanas principu, tautas kopumam tautas nobalsošanā, kurā piedalās

tikai balsstiesīgie pilsoĦiem, un tautas pārstāvniecības institūcijai jeb Latvijas parlamentam

Saeimai ir likumdošanas tiesības. Izpildvara ir dalīta starp Valsts Prezidentu un Ministru

Kabinetu, kuriem ir atsevišėi pienākumi, kas ietver likumdošanas funkcijas. Neatkarīgas

tiesas realizē jurisdikciju.

Ministru kabinetam, kuru sastāda Valsts prezidenta uzaicināta persona, nepieciešama

Saeimas uzticība un Ministru prezidents un ministri par savu darbību ir atbildīgi Saeimas

priekšā. Izvirzītajam Ministru prezidentam jāiesniedz Saeimai valdības deklarācija un

valdības sastāvs. Ministru kabinets ir atbildīgs par savu politiku Saeimas priekšā. Ja Saeima

atbalsta šo politiku, Ministru kabinetam ir Saeimas uzticība - tā ir vienprātība par galvenajiem

politiskajiem uzskatiem un to realizāciju.

Saeima un tās komisijas kontrolē valdību. Saeima komisijām ir tiesība pieprasīt savai

darbībai vajadzīgās ziĦas un paskaidrojumus, kā arī pieprasījumus un jautājumus no

atsevišėiem ministriem un pašvaldības iestādēm, kā arī uzaicināt savās sēdēs dot

paskaidrojumus attiecīgo ministriju un pašvaldības iestāžu atbildīgos priekšstāvus.

Valsts Prezidents izsludina Saeimā pieĦemtos likumus, veic „parlamenta augšpalātas”

funkcijas un ierosina apturēto likumu tautas nobalsošanu.

Saeima Saeima, Latvijas pilsoĦu kopuma radīta tautas priekšstāvniecības institūcija, ir vienpalātas,

daudzpartiju parlaments jeb lēmējvaras institūcija. Tā sastāv no simts tautas priekšstāviem,

kurus ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Vēlēšanas tiek rīkotas katrus četrus gadus un tajās piedalās pilntiesīgi Latvijas pilsoĦi. -

Vēlētāji nevar atsaukt atsevišėus Saeimas locekĜus.



Latvijas Satversme Saeimai sniedz Ĝoti plašas un daudzpusīgas funkcijas un pilnvaras. Tā

atbild par Latvijas valsts tiesiskās, administratīvās un saimnieciskās dzīves vadību. Saeima

pirmkārt realizē likumdošanas funkciju, kurā vienlaikus ar Saeimu piedalās arī pati tauta –

pilsoĦu kopums. Saeima realizē arī citas funkcijas – valsts budžeta apstiprināšanas,

kontroles, amatpersonu ievēlēšanas, iecelšanas un atcelšanas, administratīvi saimniecisko,

aizsardzības, federatīvo, juridiskā (deputātu pilnvaru pārbaudīšana un deputātu un Valsts

Prezidenta nodošana tiesai) un citas funkcijas. Saeima apstiprina starptautiskos līgumus.

Valdībai un Ministru prezidentam, kā arī Valsts prezidentam ir nepieciešama Saeimas

uzticība, un par savu darbību tie ir atbildīgi Saeimas priekšā.

Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas,

ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī viena desmitā daĜa vēlētāju Satversmē paredzētos

gadījumos un kārtībā.

Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu

budžetu, kura projektu iesniedz Ministru kabinets. Ja Saeima pieĦem lēmumu, kurš saistīts

ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekĜi, ar kuriem segt šos

izdevumus.


Normatīvie dokumenti, kas reglamentē Saeimas darbību, saite:

www.likumi.lv/?inc=tema.php&id=40

Saeimas kārtības rullis (28.07.1994), saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=57517

Latvijas Republikas Saeima www.saeima.lv



I.1.1. attēls: Latvijas valsts iekārta (pēc Rajevskis un F.Rajevska, 1999) Valsts prezidents Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 tās

locekĜu balsu vairākumu vai atlaiž, ja aizklāti balsojot ar ne mazāk kā divu trešdaĜu tās

locekĜu balsu vairākumu. Valsts Prezidenta amats nav savienojams ar citu amatu un par to

nevar būt ilgāk kā astoĦus gadus no vietas. Valsts Prezidents par savu darbību politisku

atbildību nenes. Valsts Prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceĜ Latvijas, kā arī pieĦem

citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. ViĦš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku

līgumu ratificēšanu; ir valsts bruĦotā spēka augstākais vadonis. Valsts Prezidentam ir tiesība

apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Valsts

Prezidentam ir pienākums pieĦemt tiesneša zvērestu, tas vada Nacionālo Drošības Padomi.

Valsts Prezidentam ir suspensīvais veto – ir tiesības prasīt likumu otrreizēju caurlūkošanu,

kā arī tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Valsts Prezidentam ir

tiesības ierosināt likumdošanu, pieprasīt un saĦemt informāciju, dot padomus, sasaukt un

vadīt ārkārtējas ministru kabineta sēdes, kā arī ierosināt Saeimas atlaišanu, pēc kuras

izdarāma tautas nobalsošana. Valsts prezidenta lietvedību pārzina Valsts prezidenta

Kanceleja.




Likums „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” (pieĦemts 02.11.1995), saite:

www.likumi.lv/doc.php?id=37758&menu_body=KDOC

Normatīvie dokumenti, kas reglamentē Valsts Prezidenta darbību, saite:


Latvijas Republikas Valsts Prezidenta institūcija www.president.lv

Ministru Kabinets Izpildvara tiek īstenota ar valsts pārvaldes institūciju palīdzību. Ministru kabinets īsteno

padotību pār valsts pārvaldes organizāciju (institucionālā padotība) un pār valsts pārvaldes

funkciju pildīšanu (funkcionālā padotība) un to īsteno ar atsevišėa Ministru kabineta locekĜa

starpniecību – tieši vai ar tiešās pārvaldes iestādes, tās struktūrvienības vai amatpersonas

starpniecību. Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā.

Latvijā valdību veido Ministru kabinets, kas sastāv no ministru prezidenta un viĦa aicinātiem

ministriem. Ministru kabinets savās sēdēs apspriež ministriju izstrādātos likumprojektus un

jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevišėu kabineta locekĜu

ierosinātus valsts politikas jautājumus.

Ministru kabinetu sastāda Valsts Prezidenta uzaicināta persona, kurš izvēlas sava kabineta

ministrus. Ministru kabinetam nepieciešama Saeimas uzticība un ministri par savu darbību ir

atbildīgi Saeimas priekšā. Ministru kabinets stājas pie amata pienākumu pildīšanās pēc tam,

kad Saeima, noklausījusies Ministru prezidenta ziĦojumu par Ministru kabineta sastādīšanu,

norādot arī valsts ministrus un deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību, izteikusi

tam savu uzticību. Kā augstākai izpildvaras institūcijai Latvijā Ministru kabinetam ir atbildība

par Saeimas lēmumu īstenošanu.

Kontroli pār Ministru kabineta darbu veic Saeima, Valsts Kontrole, prokuratūra un tiesa.

Ministru kabinets ir neatkarīgs no Saeimas, tādēĜ Saeima nevar atcelt Ministru kabineta

tiesību aktus, tomēr Saeimai ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par attiecīgā

akta neatbilstību likumam vai Satversmei. Valsts kontrole uzrauga Ministru kabineta

finansiālo darbību un tā rīcību ar valsts mantu, tā kā valsts kontrole ir tiesīga revidēt visas

iestādes, kuru rīcībā ir valsts manta vai kuras tiek finansētas no valsts budžeta līdzekĜiem.



Prokuratūra, konstatējot pārkāpumus valsts pārvaldes iestāžu darbībā, var reaăēt uz tiem

iesniedzot protestus un iesniegumus attiecīgajām institūcijām. Ja protests par neatbilstošiem

juridiskiem aktiem tiek nepamatoti noraidīts vai laikā netiek sniegta atbilde, prokuratūra ir

tiesīga mēneša laikā griezties tiesā ar pieteikumu par nelikumīgā akta atcelšanu.

2007.gadā Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un 15 viĦa aicinātiem ministriem:

aizsardzības ministra, ārlietu ministra, ekonomikas ministra, finanšu ministra, iekšlietu

ministra, izglītības un zinātnes ministra, zemkopības ministra, satiksmes ministra, labklājības

ministra, tieslietu ministra, vides ministra, kultūras ministra, veselības ministra, reăionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministra un bērnu un ăimenes lietu ministra. Ministru prezidents

saziĦā minētajiem ministriem var attiecīgās ministrijas kompetencē ietilpstošās nozares

vadīšanai iecelt valsts ministru, kas savu nozari šajā ministrijā vada patstāvīgi, bet saziĦā ar

ministru. Valsts ministrs ar padomdevēja tiesībām var piedalīties Ministru kabineta sēdēs,

viĦam ir balsstiesības tikai jautājumos, kas attiecas uz viĦa nozari. Ministru prezidents

papildus saviem tiešajiem pienākumiem var uzĦemties arī vienas ministrijas pastāvīgu

vadību. Papildus minētajiem ministriem Ministru prezidents var aicināt kabinetā kā pilntiesīgu

kabineta locekli vienu Ministru prezidenta biedru un vienu vai vairākus ministrus īpašiem

uzdevumiem. Ministru prezidenta Aigara Kalvīša valdībā kopš 2006.gada 7.novembra ir

īpašu uzdevumu ministri elektroniskās pārvaldes lietās, sabiedrības integrācijas lietās un

Eiropas Savienības līdzekĜu apguves lietās. Pie Ministru kabineta pastāv Valsts kanceleja,

kura pārzina Ministru kabineta un Ministru prezidenta lietvedību.

Ministru prezidents pēc ministru ieteikuma ministrijās var iecelt parlamentāros sekretārus. Tie

ministriem palīdz uzturēt sakarus starp ministriju un Saeimu un tās komisijām.

Ministru kabinets ir koleăiāla institūcija, kas pieĦem lēmumus Ministru kabineta sēdēs, un tās

vada Ministru prezidents. Ministru kabinets ir lemt tiesīgs, ja tā sēdē piedalās vairāk nekā

puse no Ministru kabineta locekĜiem. Ministru kabinets pieĦem lēmumus ar Ministru kabineta

sēdē klātesošo locekĜu balsu vairākumu. Balsīm sadaloties līdzīgi, izšėirošā ir Ministru

prezidenta vai viĦa vietas izpildītāja balss. Ministru kabinets atbilstoši savai kompetencei

izskata politikas plānošanas dokumentus, ārējos un iekšējos tiesību aktus, Ministru kabineta

rīkojumus, informatīvos ziĦojumus, nacionālās pozīcijas un nostājas. Pēc akceptēšanas

Ministru kabineta sēdē tiesību akti tiek publicēti oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Likums nosaka, ka Ministru kabineta sēdes ir slēgtas, un, ka atsevišėas sēdes Ministru

kabinets var pasludināt par atklātām. Pašreizējā prakse ir tāda, ka Ministru kabineta sēdes



parasti ir atklātas. Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja tiesībām ir tiesības piedalīties

valsts darbiniekiem. Lai saĦemtu papildus paskaidrojumus, Ministru prezidents uz Ministru

kabineta sēdēm var uzaicināt lietpratējus jeb ekspertus.

Likums nosaka, ka Ministru kabinets var izveidot Ministru kabineta komitejas, kas sagatavo

jautājumus, kuri tiek izskatīti Ministru kabineta sēdēs. Patreizējam Ministru kabinetam ir

izveidota viena komiteja, kuras sēdēs izvērtē politikas plānošanas dokumentu projektus un

izskata tiesību aktu projektus, kuri nav saskaĦoti starp institūcijām un par kuriem nav

panākta vienošanās Valsts sekretāru sanāksmē.

Ministru kabinetam pieder likumu ierosināšanas tiesības un tiesības iecelt vai apstiprināt

amatos daĜu civildienesta ierēdĦu. Ministru kabinets apspriež vai izlemj visus jautājumus, kas

ir tā kompetencē saskaĦā ar Satversmi un likumiem. Ministru kabinets ir galvenais

likumprojektu iesniedzējs. Likumprojekti tiek izstrādāti ministrijās, bet pirms to iesniegšanas

Saeimā Ministru kabinets izskata un akceptē likumprojektus savās sēdēs. Ministru kabinetam

ir tiesības izdot normatīvus un nenormatīvus aktus. Normatīviem aktiem ir imperatīvs

raksturs, bet nenormatīvi akti ir kā ieteikums. Ministru kabinets var izdot noteikumus

pārvaldes kārtībā, instrukcijas, ieteikumus, rīkojumus, protokollēmumus. Visbiežāk izdotais

tiesību akts ir Ministru kabineta noteikumi.

Pie Ministru kabineta izdotajiem tiesību aktiem pieder instrukcijas, kuras ir normatīvs akts,

kas ir obligāts tikai instrukcijā noteiktām institūcijām – valsts kancelejai, ministrijām, to

pakĜautībā un pārraudzībā esošajiem iestādēm. Ministru kabineta instrukcijām ir iekšējs

raksturs. Tomēr no instrukcijām vadās visi, kam ir saskare ar regulējamo jomu. Ministru

kabineta ieteikumiem ir rekomendējošs raksturs. Tie visbiežāk tiek adresēti pašvaldībām.

Neatkarīgi no tā, kas ir ieteikuma adresāts, tam ir izvēles iespējas rīkoties savādāk nekā

rekomendēts ieteikumā. Ministru kabineta rīkojumi konkrētos gadījumos uzdod noteiktus

uzdevumus un kārto citus pārvaldes jautājumus. Šiem rīkojumiem ir vienreizējs raksturs. Tie

var būt adresēti gan fiziskām, gan juridiskām personām. Ministru kabineta slepenie lēmumi,

kuri izdoti saskaĦā ar likumu “Par valsts noslēpumu”, satur slepenu informāciju.

Ministru kabinetā tiesību aktu projekti vispirms tiek izsludināti un saturiski apspriesti Valsts

sekretāru sanāksmē, kurā lemj par projekta tālāko virzību – saskaĦošanu un apspriešanu.

Valsts sekretāru sanāksmēs tiek izsludināti projekti, par kuriem sanāksmes protokolā

norādītajām ministrijām un citām institūcijām divu nedēĜu laikā ir jāsniedz atzinums par



projekta saskaĦošanu. Tā kā projekti tiek publiskoti, atzinumus var sniegt arī nevalstisko

organizāciju pārstāvji.

Valsts sekretāru sanāksme izskata tiesību aktu projektus, par kuriem nav panākta

vienošanās saskaĦošanas procesā, apstiprina projektu sarakstu, kuri tiek atsaukti un netiek

virzīti izskatīšanai Ministru kabinetā, kā arī izskata likumos, lēmumos, tiesību aktos un

Ministru prezidenta rīkojumos doto uzdevumu izpildi. Sanāksmes notiek reizi nedēĜā (parasti

ceturtdienās) Valsts kancelejas direktora vadībā. Sanāksmē ar balsstiesībām piedalās

Ministru prezidenta biedra biroja vadītājs, ministriju valsts sekretāri, īpašu uzdevumu ministra

sekretariātu vadītāji, Valsts kancelejas direktors un Korupcijas novēršanas un apkarošanas

biroja priekšnieks. Ar padomdevēja tiesībām Valsts sekretāru sanāksmēs piedalās Valsts

kancelejas amatpersonas, Valsts kontroles pārstāvis, Ăenerālprokuratūras pārstāvis,

parlamentārie sekretāri, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis, Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisijas pārstāvis, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes pārstāvis,

Nacionālās reăionālās attīstības padomes pārstāvis, nevalstisko organizāciju pārstāvis un

citas Valsts kancelejas direktora uzaicinātas personas.


Likums "Par 1925. gada 1. aprīĜa likuma "Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu" (pieĦemts

15.07.1993) Saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=59281

12.03.2002. Ministru kabineta noteikumi Nr.111 “Ministru kabineta kārtības rullis” Saite:

www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=60110

Valsts pārvaldes iekārtas likums (pieĦemts 21.06.2002). Saite:

www.likumi.lv/doc.php?id=63545&mode=DOC

20.05.2003.Ministru kabineta noteikumi Nr.263 „Valsts kancelejas nolikums” Saite:


Normatīvie dokumenti, kas reglamentē Ministru kabineta darbību. Saite:


Latvijas Republikas Ministru kabinets un Valsts Kanceleja www.mk.gov.lv

Tiešās pārvaldes iestāžu datu bāze http://tpi.mk.gov.lv/ui/



I.1.2. attēls: Latvijas valsts pārvaldes iestādes (avots: http://tpi.mk.gov.lv/ui/ 04.2007)

Tiesu vara

Tiesu vara ir valsts varas forma, kas realizē jurisdikciju. Tai ir tiesības un pienākums izšėirt

konkrētus strīdus starp tiesību subjektiem (fizikām un juridiskām personām). Tās darbības

sfēra ir tiesiskās kārtības nodrošināšana, kurā piedalās arī publiskās varas institūcijas – kā

valsts, tā arī pašvaldības. Varas dalīšana prasa, lai tiktu ievērots Satversmes 83. pantā

deklarētais princips, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Tas nozīmē, ka

tiesneši nepakĜaujas valsts administrācijai un neviens nevar būt tiesīgs norādīt tiesnesim, kā

ir jāizšėir noteikta lieta. Netaisnīgus spriedumus vai lēmums var grozīt vai atcelt tikai

apelācijas vai kasācijas kārtībā cita tiesas instance.

Tiesnešus apstiprina Saeima, un viĦi ir neatceĜami. Tiesvedība Latvijas Republikā tiek veikta

saskaĦā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.



Tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai

tiesai un Satversmes tiesai. Tiesas ir izkārtotas un darbojas noteiktā hierarhijā, lai lietas, kas

izskatītas zemākas instances tiesā, likumā noteiktajos gadījumos varētu tikt pārskatītas

augstākas instances tiesā.

Rajona (pilsētas) tiesas ir pirmā instance civillietām, krimināllietām un administratīvajām

lietām. Apgabaltiesa var būt gan pirmās instances tiesa, gan arī apelācijas instances tiesa.

Tā ir pirmās instances tiesa tajos gadījumos, kad Civilprocesa likumā vai Kriminālprocesa

kodeksā ir skaidri noteikts, ka konkrēta lieta pirmajā instancē izskatāma apgabaltiesā.

Parasti tās ir sarežăītākas vai apjoma ziĦā lielākas lietas. Apgabaltiesa ir apelācijas instance

civillietām, krimināllietām un administratīvajām lietām, kuras izskatījusi rajona (pilsētas) tiesa

vai tiesnesis vienpersoniski. Latvijas Republikā darbojas sešas apgabaltiesas – Rīgas

apgabaltiesa, Kurzemes apgabaltiesa, Latgales apgabaltiesa, Vidzemes apgabaltiesa,

Zemgales apgabaltiesa un Administratīvā apgabaltiesa.

Zemesgrāmatu pārzināšanai pie apgabaltiesām pastāv zemesgrāmatu nodaĜas, kuras ir tiesu

iestādes. Zemesgrāmatu nodaĜu tiesneši, kuriem ir rajona (pilsētas) tiesnešiem noteiktais

tiesiskais statuss, zemesgrāmatās ieraksta zemes, ēku un dzīvokĜu nekustamos īpašumus

un nostiprina ar tiem saistītās tiesības.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas sastāvā ir Senāts un divas tiesu palātas: Civillietu tiesu

palāta un Krimināllietu tiesu palāta. Tiesu palāta ir apelācijas instance lietās, kuras

izskatījušas apgabaltiesas kā pirmās instances tiesas. Augstākās Tiesas Senāts ir kasācijas

instance visās lietās, kuras izskatījušas rajonu (pilsētu) tiesas un apgabaltiesas. Augstākās

tiesas Senāts ir pirmā instance lietās par Valsts kontroles padomes lēmumiem.

Satversmes tiesa, kas izskata lietas par normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī minēto

aktu savstarpējās hierarhijas jautājumus, sastāv no 7 tiesnešiem, kurus Saeima apstiprina uz

10 gadiem saskaĦā ar īpašu izvirzīšanas procedūru. Lietas Satversmes tiesā izskata

koleăiāli – pilnā vai triju tiesnešu sastāvā. Tiesības iesniegt pieteikumus par lietas

ierosināšanu par normatīvo aktu atbilstību Satversmei ir Valsts prezidentam; ne mazāk kā

divdesmit Saeimas deputātiem; Ministru kabinetam; ăenerālprokuroram; Valsts kontroles

padomei; pašvaldības domei (padomei); Valsts cilvēktiesību birojam; tiesai, izskatot civillietu,

krimināllietu vai administratīvo lietu; zemesgrāmatu nodaĜas tiesnesim, veicot nekustamā



īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā un personai

Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā.

Prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu

un tās uzdevums ir reaăēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas

izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā.

Tieslietu ministrijas kompetence ir tiesu administrēšana, tā apstiprina metodiskos

norādījumus par rajonu (pilsētu) tiesu, apgabaltiesu un zemesgrāmatu nodaĜu administratīvā

darba organizēšanu; pieprasa ziĦas, kas nepieciešamas tās funkciju veikšanai; un uzrauga

to organizatorisko vadību.

Tiesībsargs, kurš savā darbībā ir neatkarīgs un pakĜaujas vienīgi likumam, ir Saeimas

apstiprināta amatpersona, kura funkcijas ir veicināt privātpersonas tiesību un likumisko

interešu aizsardzību, novērst jebkāda veida diskriminācijas, izvērtēt un veicināt labas

pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē; cilvēktiesību un labas pārvaldības

jautājumos atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī sekmēt sabiedrības

informētību un izpratni par cilvēktiesībām un to aizsardzību. Tiesībsarga institūcija ir

uzsākusi darbību 2007.gada sākumā.


Normatīvie dokumenti, kas reglamentē Tiesu varas darbību. Saite:


Likums “Par tiesu varu” (pieĦemts 15.12.1992) Saite:


Prokuratūras likums (pieĦemts 19.05.1994) Saite:


Tiesībsarga likums (pieĦemts 25.04.2006.) Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=133535

Satversmes tiesas likums (pieĦemts 05.06.1996) Saite:


Satversmes tiesa www.satv.tiesa.gov.lv

Latvijas Republikas Prokuratūra www.lrp.gov.lv

Latvijas tiesu portāls www.tiesas.lv



I.1.3. attēls: Tiesu hierarhija (avots: Latvijas tiesu portāls, www.tiesas.lv/index.php?id=49 04.2007))

1.4 Politiskās un administratīvās sistēmas pamatprincipi

Partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu

kampaĦā, izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību domju (padomju),

Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī

iesaistītos publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Par partijas dibinātājiem var būt 18 gadu

vecumu sasnieguši Latvijas pilsoĦi, un to skaits nedrīkst būt mazāks par 200. Partijas

institūciju sēdēs var piedalīties un ar partijas, tās institūciju un amatpersonu pieĦemtajiem



lēmumiem ikviens attiecīgās partijas biedrs, ja statūtos nav noteikts citādi, kā arī plašsaziĦas

līdzekĜu žurnālisti. Politisko organizāciju (partiju) finansiālās darbībai jāatbilst atklātumam,

likumībai un parlamentārās demokrātijas sistēmai. Dāvinājumus (ziedojumus) politiskās

organizācijas (partijas) var pieĦemt no Latvijas pilsoĦiem un personām, kurām saskaĦā ar

likumu ir tiesības saĦemt Latvijas Republikas nepilsoĦa pasi.

Lai savstarpēji koordinētu darbību un sasniegtu statūtos noteiktos mērėus, vairākas partijas

uz mērėu kopības pamata šajā likumā noteiktajā kārtībā var nodibināt partiju apvienību.

Partija vienlaikus var būt tikai vienā reăistrētā partiju apvienībā.


Politisko partiju likums (pieĦemts 22.06.2006). Saite:


Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums (pieĦemts 19.07.1995). Saite:


Reăistrētās politiskās organizācijas (partijas) un to apvienības, Latvijas Republikas

UzĦēmuma reăistra informācija: www.ur.gov.lv/?t=3&a=24&v=lv



1.5 Atturēšanas un pretsparu sistēmas darbība un saistība starp likumdošanu,

izpildvaru un jurisdikciju

Likumdevējvara Izpildvara Tiesu vara

Saeima

Valsts Prezidents Ministru Kabinets Augstākā tiesa un

Satversmes tiesa

Liku

mdo

šana

PieĦem likumus

(arī balsstiesīgo pilsoĦu

kopums)

Iesniedz likumprojektus;

izsludina likumus,

suspensīvais veto

Iesniedz likumprojektus;

pieĦem noteikumus ar

likumu spēku

Var atcelt likumus

Izpi

ldva

ra

Ievēlē prezidentu; ieceĜ

amatpersonas var atcelt

prezidenta veto

Īsteno likumus Realizē likumus Var atcelt normatīvos

aktus, rīkojumus,

noteikumus, nolikumus;

pieĦem izpildvarai

saistošus lēmumus

Jurisd

ikci

ja Amnestija; ieceĜ

tiesnešus, veido tiesas

Apžēlo Piedāvā tiesnešu

kandidātus

Interpretē likumus;

izšėir strīdus, piedāvā

tiesnešu kandidātus

I.1.1. tabula: Saistība starp likumdošanu, izpildvaru un jurisdikciju Latvijā

Pašvaldībām ir duālas funkcijas, tās nodrošina valsts pārvaldes vietējā un rajonu

administratīvajā iedalījuma līmenī un vienlaikus tās pilsoĦu pašpārvaldes pamatvienības.

Pašvaldības nodrošina politisko līdzdalību un ir pamats Latvijas demokrātijai. Vienlaikus tās

veic funkcijas un pienākumus, kas ir būtiski sabiedrības labklājības nodrošināšanai.



2. Politisk ā sist ēma 2.1 Vispārējais apraksts, vēsture, un politiskās sistēmas pamatfakti

Latvijā demokrātijas princips tiek realizēts netieši ar vēlēšanām un ievēlēto tautas

priekšstāvu dalību dažādos likumdošanas un izpildvaras līmeĦos. Satversme paredz tiešu

balsstiesīgi pilsoĦu dalību likumdošanā, kas tiek realizēta ar tautas nobalsošanu. Latvijā

vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz četriem gadiem ievēl Saeimu,

vietējās pašvaldības – pilsētas domi, novada domi un pagasta padomi, kā arī Eiropas

Parlamenta deputātus no Latvijas.

Saeimas vēlēšanas

Latvijas pašreizējā vēlēšanu sistēma lielā mērā līdzinās tiem principiem, kas tika pielietoti

pirms 1934.gada 15.maija valsts apvērsuma. Tautas priekšstāvji jeb deputāti tiek ievēlēti

Saeimā pēc proporcionālās sistēmas principiem, izmantojot partiju iesniegtus partiju

sarakstus. Salīdzinājumā ar starpkaru periodu nozīmīgāka vēlēšanu sistēmas atšėirība ir tā,

ka pēc neatkarības atjaunošanas ir ieviesta piecu procentu vēlēšanu barjera. Tas tika darīts,

lai mazināti sīko partiju skaitu un ietekmi Latvijas parlamentā. Saeimā darbojas 100 deputāti,

kas tiek ievēlēti uz četriem gadiem. Vēlēšanu gaitu un likuma ievērošanu šajā procesā

pārrauga Centrālā vēlēšanu komisija.

Tiesības vēlēt Saeimu ir Latvijas pilsoĦiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu

vecumu. Personai ir tiesības vēlēt jebkurā no pieciem vēlēšanu apgabaliem - Rīga; Vidzeme;

Latgale; Kurzeme; vai Zemgale. Centrālā vēlēšanu komisija nosaka katrā vēlēšanu apgabalā

ievēlējamo deputātu skaitu proporcionāli vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam, kuru konstatē

atbilstoši Iedzīvotāju reăistra datiem četrus mēnešus pirms vēlēšanu dienas.

Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja uz

viĦu neattiecas kāds no Saeimas vēlēšanu likumā minētajiem ierobežojumiem. ĥemot vērā

Latvijas neatkarības atgūšanas apstākĜus ir ieviesti pasīvo vēlēšanas tiesību ierobežojumi

tiem Latvijas pilsoĦiem, kas ir bijuši citu valstu izlūkdienestu štata darbinieki vai arī pēc

1991.gada 13.janvāra ir darbojušies Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā un ar to

cieši saistītajās organizācijās. Kandidātu sarakstu var iesniegt 1) likumā noteiktajā kārtībā

reăistrēta politiskā organizācija (partija) un 2) likumā noteiktajā kārtībā reăistrēta politisko

organizāciju (partiju) apvienība. Vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai viena

nosaukuma kandidātu sarakstā vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos. Reăistrētie kandidātu



saraksti nav atsaucami. Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina, lai ne vēlāk kā 20 dienas

pirms vēlēšanām, laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" tiktu publicēti kandidātu saraksti un to

priekšvēlēšanu programmas.

Latvijā pastāv daudzpartiju sistēma. Bieži, lai kandidātam nodrošinātu nepieciešamo balsu

skaitu, tiek veidotas koalīcijas. 2006.gada 7.oktobrī vēlēšanu rezultātā 9.Saeimā no 100

deputātu vietām deputātu vietas ieguva 7 partiju un partiju apvienību deputātu kandidātu

saraksti – Tautas partija (23 vietas), partiju apvienība „ZaĜo un Zemnieku savienība” (18

vietas), partija „Jaunais laiks” (18 vietas), partiju apvienība "SaskaĦas Centrs" (17 vietas),

Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas CeĜš" vēlēšanu apvienība (10 vietas), apvienība

"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (8 vietas), politisko organizāciju apvienība "Par cilvēka

tiesībām vienotā Latvijā" (6 vietas).

Normatīvie dokumenti un institūcijas Saeimas vēlēšanu likums (pieĦemts 25.05.1995) Saite:


Latvijas Republikas Saeima: www.saeima.lv

Tautas nobalsošana un parakstu vākšana

Piedalīties tautas nobalsošanā var visi balsstiesīgie Latvijas pilsoĦi, kuriem ir tiesības vēlēt

Saeimu. Satversmē paredzēti seši gadījumi, kad sarīkojama tautas nobalsošana:

1) Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77. pantu. Šie grozījumi ir pieĦemti

tautas nobalsošanā, ja tiem piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem pilsoĦiem.

2) Valsts Prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu. Saeima uzskatāma par atlaistu un

jārīko jaunas Saeimas vēlēšanas, ja tautas nobalsošanā Saeimas atlaišanu atbalsta vairāk

nekā puse balsotāju. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no balsotājiem ir pret Saeimas

atlaišanu, tad par atlaistu uzskatāms Valsts Prezidents un Saeima ievēl jaunu Valsts

Prezidentu uz atlaistā prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.

3) Valsts Prezidents uz diviem mēnešiem ir apturējis likuma stāšanos spēkā, un parakstu

vākšanā vismaz viena desmitā daĜa vēlētāju ir pieprasījusi nodot likumu tautas nobalsošanai.

Likums ir atcelts tautas nobalsošanā, ja tajā piedalās vismaz puse no pēdējās Saeimas

vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākums balso par likuma atcelšanu.

4) Saeima nav pieĦēmusi bez satura grozījumiem vēlētāju iesniegto likumprojektu vai

Satversmes grozījumu projektu. Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes grozījumu



projekts ir pieĦemts, ja to atbalsta vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem pilsoĦiem.

Savukārt tautas nobalsošanai nodotais likuma projekts ir pieĦemts, ja tautas nobalsošanā

piedalās vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja

vairākums balso par likumprojekta pieĦemšanu.

5) Izlemjams jautājums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

6) Izlemjams jautājums par būtiskām izmaiĦām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas

Savienībā un pieprasa vismaz puse Saeimas locekĜu.

Parakstu vākšana ir viena no iespējām, kā vēlētāji Latvijā var piedalīties lēmumu

pieĦemšanas procesā. Parakstu vākšana Latvijā tiek rīkota divos gadījumos:

1) likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta ierosināšana.

Ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgajiem Latvijas pilsoĦiem ir tiesības iesniegt Centrālajā

vēlēšanu komisijā pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, kura

atbalstam Centrālā vēlēšanu komisija rīko parakstu vākšanu. Ja likumprojektu vai

Satversmes grozījumu projektu parakstu vākšanā atbalsta ne mazāk kā viena desmitā daĜa

no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoĦu skaita, tas tiek iesniegts Valsts

Prezidentam, kurš to nodod izskatīšanai Saeimai. Ja Saeima vēlētāju iesniegto likumprojektu

vai Satversmes grozījumu nepieĦem bez satura labojumiem, to nodod tautas nobalsošanai.

2) tautas nobalsošanas ierosināšana par likuma atcelšanu.

Satversme paredz, ka Valsts Prezidents uz 2 mēnešiem var apturēt likuma publicēšanu.

Likuma publicēšanu apturēt Valsts Prezidentam var pieprasīt arī viena trešā daĜa Saeimas

deputātu. Pēc likuma publicēšanas apturēšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāuzsāk

parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par likuma atcelšanu. Tautas

nobalsošana jārīko, ja parakstu vākšanā to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daĜa no

pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoĦu skaita. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek,

ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieĦemšanu izsakās ne mazāk kā trīs

ceturtdaĜas no visiem deputātiem.

Normatīvais dokuments

Likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” (pieĦemts 20.04.1994) Saite:




Pašvaldību vēlēšanas

Latvijas pašvaldību sistēma tiek raksturota ar zemu konstitucionālo statusu, visai stingru

pašvaldību kontroli no augšas un vidēju autonomijas līmeni (Vanags un KrastiĦš, 2005: 139

lpp.).

Katras pilsētas, novada un pagasta pašvaldības administratīvā teritorija veido atsevišėu

vēlēšanu apgabalu. Tiesības piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās ir Latvijas pilsoĦiem un

Eiropas Savienības pilsoĦiem no 18 gadu vecumu, kurš nav Latvijas pilsonis, bet ir reăistrēts

Iedzīvotāju reăistrā. Vēlētājiem ir jābūt reăistrētiem vēlētāju reăistrā. Tie var piedalīties to

vietējo pašvaldību vēlēšanās, kurās tie vismaz 90 dienas pirms vēlēšanu dienas ir

reăistrējuši savu dzīvesvietu vai ja attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā pieder

likumā noteiktajā kārtībā reăistrēts nekustamais īpašums.

Vietējās pašvaldības domē (padomē) ievēlējamo deputātu skaitu nosaka atbilstoši

iedzīvotāju skaitam, kāds attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vēlēšanu

izsludināšanas dienā ir reăistrēts Iedzīvotāju reăistrā:

līdz 2000 iedzīvotāju – 7 deputāti;

no 2001 līdz 5000 iedzīvotāju – 9 deputāti;

no 5001 līdz 20 000 iedzīvotāju – 11 deputāti;

no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju – 13 deputāti;

vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 15 deputāti.

IzĦēmums ir attiecībā uz Rīgas pašvaldību, kur noteikts, ka Rīgas Domes sastāvā ir 60

deputāti. Vidēji Latvijas pašvaldību padomēs (domēs) ir 8 deputāti. Deputātu skaits pēc

1994.gada tika ievērojamai samazināts un ir viens no zemākajiem Eiropā, tas ir ievērojami

mazāks nekā bija padomju periodā un mazāks kā Latvijā starpkaru periodā. Latvijā atbilstoši

likumam vēlētāju – deputātu proporcija mazās pašvaldībās ir zemāka un lielās – lielākā.



Iedzīvotāju skaits pašvaldībā

Vietējās pašvaldības vēlētāju skaits uz vienu deputātu

mazāk par 1000 63

1000 – 1999 115

2000 – 4999 187

5000 – 9999 390

10 000 un vairāk 2681

Vidēji 313

I.2.1. tabula: Iedzīvotāju skaits pašvaldībā un vēlētāju skaits uz vienu deputātu Latvijas

pašvaldībās (avots: Vanags un KrastiĦš, 2005: 219 lpp.)

Tiesības kandidēt vietējās pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās ir Latvijas pilsonim un

Eiropas Savienības pilsonim, kurš nav Latvijas pilsonis, bet ir reăistrēts Latvijas Iedzīvotāju

reăistrā. Tiesības kandidēt ir no 18 gadu vecumu, ja uz to neattiecas likumos noteiktie

ierobežojumiem un ja atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem: 1) tā ir bez

pārtraukuma reăistrēta dzīvesvietā attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vismaz

pēdējos 10 mēnešus; 2) tā ir attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā nostrādājusi

(kā darba Ħēmējs vai pašnodarbinātais atbilstoši likumam “Par valsts sociālo

apdrošināšanu”) vismaz pēdējos 4 mēnešus; un 3) tai attiecīgās pašvaldības administratīvajā

teritorijā pieder likumā noteiktajā kārtībā reăistrēts nekustamais īpašums. Kandidāts,

ievērojot šā likuma nosacījumus, var kandidēt tikai vienā vietējās pašvaldības domē

(padomē).

Vietējās pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir lielāks par 5000, pilsētas domes, novada

domes un pagasta padomes deputātu kandidātu sarakstus var iesniegt: reăistrēta politiskā

organizācija (partija); reăistrētu politisko organizāciju (partiju) reăistrēta apvienība; vai arī

divas vai vairākas reăistrētas politiskās organizācijas (partijas), kuras nav apvienojušās

reăistrētā politisko organizāciju (partiju) apvienībā. Ja iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000,

deputātu kandidātu sarakstus var iesniegt papildus iepriekš minētajām arī vēlētāju

apvienības. Šādi saraksti ir jāparaksta ne mazāk kā 20 vēlētājiem, kuri ir reăistrēti

dzīvesvietā attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā. Persona drīkst dot piekrišanu

sevi pieteikt par kandidātu tikai vienā kandidātu sarakstā. Reăistrētie kandidātu saraksti nav



atsaucami. Tieslietu ministrija ne vēlāk kā 15 dienas pirms vēlēšanu dienas publicē laikrakstā

“Latvijas Vēstnesis” visu reăistrēto politisko organizāciju (partiju) un to apvienību sarakstu.

Priekšvēlēšanu programmas un kandidātu saraksti tiek izlikti Vēlētājiem redzamā vietā.

Tradicionāli Latvijā ir pastāvējušas arī otrā līmeĦa pašvaldības (starpkaru periodā – apriĦėi,

vēlāk – rajoni) ar vēlētām padomēm, kuru pārziĦā esošā teritorija apvienoja vairāk kā desmit

pagastus. Tomēr administratīvi teritoriālās reformas rezultātā 1997. gadā iedzīvotāju vēlētās

rajonu padomes, kas tika izveidotas 1994.gadā saskaĦā ar likumu „Par pašvaldībām”, tika

likvidētas un to vietā stājās vietējo pašvaldību – pagastu, novadu un rajona pilsētu padomju

(domju) deleăētie pārstāvji. Vienlaikus rajona padomju funkcijas tika ievērojami sašaurinātas.


Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likums (pieĦemts

13.01.1994) Saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=57839

Normatīvie dokumenti, kas reglamentē vēlēšanas. Saite:

http://www.likumi.lv/?inc=tema.php&id=45

Centrālā vēlēšanu komisija http://web.cvk.lv



2.2 Politiskās sistēmas īpašas iezīmes un līmeĦi: aspekts līmenis

Institūcijas kompetence/ funkcijas

uzdevumi

balsstiesīgo pilsoĦu kopums piedaloties referendumā

Likumdošana

PieĦem likumus

Saeima

Likumdošana Izpildvara Jurisdikcija

PieĦem likumus

IeceĜ amatpersonas; var atcelt prezidenta veto

Amnestija; ieceĜ tiesnešus,

veido tiesas

Valsts Prezidents


Iesniedz likumprojektus; izsludina likumus, suspensīvais

veto

Īsteno likumus

Apžēlo

Nacionālais līmenis

Ministru Kabinets


Iesniedz likumprojektus; pieĦem noteikumus ar likumu

spēku

Realizē likumus

Piedāvā tiesnešu kandidātus Reăionālais līmenis pašvaldību pārstāvošā

sabiedriskā organizācija „Latvijas pašvaldību

savienība

reăionālās pašvaldības – plānošanas reăioni un rajona

(reăionālā) pašvaldība

Likumdošana

Likumdošana Izpildvara

SaskaĦo likumprojektus, kas skar pašvaldību intereses

PieĦem lēmumus un saistošos noteikumus savai

administratīvai teritorijai

Realizē likumus un saistošos noteikumus

Vietējais līmenis pašvaldību pārstāvošā sabiedriskā organizācija

„Latvijas pašvaldību savienība

vietējās pašvaldības – pilsētu,

novadu un pagastu pašvaldības

Likumdošana Likumdošana Izpildvara

SaskaĦo likumprojektus, kas skar pašvaldību intereses

PieĦem lēmumus un saistošos noteikumus savai

administratīvai teritorijai

Realizē likumus un saistošos noteikumus

I.2.2. tabula: Institūciju kompetence dažādos pārvaldes līmeĦos Latvijā.



3. Administrat īvā sist ēma (valsts p ārvalde)

3.1 Vispārējais apraksts, vēsture, un administratīvās sistēmas pamatfakti

Valsts pārvalde Ministru kabineta vadībā pilda izpildvaras administratīvās funkcijas (valsts

pārvaldes funkcijas), kas sastāv no atsevišėiem pārvaldes uzdevumiem un atbildības par to

izpildi. Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā – neviena iestāde vai

pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas.

Valsts pārvaldes principi: (1) Valsts pārvalde ir pakĜauta likumam un tiesībām. Tā darbojas

normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var

izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērėim. (2) Valsts pārvalde savā darbībā

ievēro cilvēktiesības. (3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības

interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana. (4)

Valsts pārvaldei, atsevišėai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas,

nav savu interešu. (5) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas

ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru

īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērėis ir panākt, lai valsts pārvalde

ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. (6) Valsts pārvalde savā darbībā

pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir

vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā. (7) Valsts pārvaldes pienākums ir

informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daĜu un tām

privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var

skart. (8) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai. (9) Valsts

pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu. (10) Valsts pārvaldi organizē pēc

iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja

nepieciešams, pilnveido. (11) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus

tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību

zinātnē.

Latvijas Republika kā sākotnējā publiskā persona valsts pārvaldes jomā darbojas ar tiešās

un pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību. Atvasināta publiska persona valsts

pārvaldes jomā darbojas ar pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību. Tiešās pārvaldes

iestādes pārstāv Latvijas Republiku, kura ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību.

Pastarpinātās pārvaldes iestādes, darbojoties jomā, kas ar likumu nodota attiecīgās

atvasinātās publiskās personas autonomā kompetencē, pārstāv šo publisko personu.



Ministrijas ir konstitucionālas institūcijas, jo tās tieši paredzētas Satversmē. Ministrijām ir

juridiskās personas tiesības. Ministrijas ir centrālās valsts pārvaldes iestādes, kas tieši

pakĜautas Ministru kabinetam. Ministrijā kā valsts pārvaldes aparāta sastāvdaĜa pārstāv

valsts varu un rīkojas Latvijas Republikas vārdā.

Ministrija ir attiecīgās valsts pārvaldes nozares vadošā (augstākā) iestāde, kas tieši pakĜauta

ministram. Ministrs kā Ministru kabineta loceklis īsteno ministrijas politisko vadību. Ministrs ir

atbildīgs par ministrijas darbību Saeimas priekšā. Ministram valstiskā ziĦā ir jāpakĜaujas

Ministru prezidentam, bet administratīvo tiesību ziĦā viĦš ir patstāvīgs. Ministrija organizē un

koordinē likumu un citu normatīvo aktu īstenošanu, tā piedalās nozares politikas

izstrādāšanā. Ministrijas var izdot tiesiskus aktus tikai likuma un ministru kabineta noteikumu

ietvaros. Tie ir obligāti ministrijai un tās pakĜautībā, pārraudzībā esošajām institūcijām. Valsts

sekretārs ir ministrijas administratīvais vadītājs, un tas pakĜauts ministram.

Lai veiktu savas funkcijas un uzdevumus, valsts pārvaldes iestādes, kuras nav hierarhiskās

attiecībās, sadarbojas. Iestāžu sadarbība notiek bez maksas, ja ārējā normatīvajā aktā nav

noteikts citādi. Sadarbojoties pastāvīgi, iestādes var slēgt starpresoru vienošanos. Publiskas

personas sadarbojoties var slēgt sadarbības līgumu. Sadarbība var izpausties kā - citas

iestādes amatpersonu piedalīšanās konkrētu pārvaldes uzdevumu veikšanā, informācijas

apmaiĦa, atzinumu sniegšana vai citādi. Sadarbību var atteikt šādos gadījumos - ja

sadarbība nav iespējama faktisku vai tiesisku iemeslu dēĜ; ja sadarbībā var iesaistīt citu

iestādi ar mazāku resursu patēriĦu vai ja iespējamie resursu ieguldījumi, lai organizētu

sadarbību, ir lielāki nekā nepieciešamību pēc šīs sadarbības.

Par sabiedrības iesaistīšanu valsts pārvaldes darbā skatīt nodaĜu Sabiedrības līdzdalība.

3.2 Reăionālā pārvalde

Valsts pārvalde sastāv no trim administratīviem līmeĦiem. Ministrijas un to padotības un

pārraudzības iestādes (valsts aăentūras, dienesti, pārvaldes, centri, biroji, administrācijas)

darbojas centrālās valdības līmenī.

Valsts reăionālajā administratīvajām līmenī darbojas atsevišėu ministriju teritoriālās iestādes,

tai skaitā: Valsts vides dienesta teritoriālās struktūrvienības – reăionālās vides pārvaldes;



Valsts Būvinspekcijas būvvaldes; Valsts zemes dienesta reăionālās nodaĜas; Lauku atbalsta

dienesta reăionālā lauksaimniecības pārvaldes.

I.3.1. attēls: Konstitucionālā struktūra un pārvades līmeĦi. Valsts reăionālajā administratīvajām līmenī ir 33 teritoriālās vienības jeb 26 rajonu

pašvaldības un 7 republikas pilsētu pašvaldības (vienlaikus veic arī vietējās pašvaldības

funkcijas). Rajonu pašvaldības, kas ar vietējo pašvaldību deleăētās pārstāvniecības –

padomes – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto

funkciju un vietējo pašvaldību deleăēto funkciju izpildi, ievērojot valsts un attiecīgā rajona

administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Republikas pilsētas veic vietējās pašvaldības

un rajona pašvaldību funkcijas. Rajonu pašvaldību pastāvēšanas lietderība tiek diskutēta



kopš 1990.gadu sākuma, tomēr to reformēšana aizvien tiek atlikta. Ar 1994.gada likumu „Par

Pašvaldībām” atsevišėas rajoniem raksturīgās funkcijas tika nodotas vietējām pašvaldībām,

kopš 1996.gada rajonu pašvaldībām nav savas patstāvīgās nodokĜu bāzes un kopš

1997.gada vairs nenotiek tiešas vēlēšanas. 33 administratīvās vienības ir par sīku Eiropas

Savienības fondu apguvei. Nozaru ministrijas ir izveidojušas atšėirīgas reăionālās nozaru

pārvaldes sistēmas, bieži šīs administratīvās vienības aptver vairāk kā vienu rajona

pašvaldību (Vanags un Vilka 2005).

Lai palielinātu teritoriju un aptverto iedzīvotāju skaitu, iestājoties Eiropas Savienībā, notika

lielāku teritoriju izveidošana. Pirmkārt, statistikas vajadzībām 1999.gadā tika izveidoti pieci

statistikas reăioni NUTS 3 līmenī. Otrkārt, 2002.-2003.gados attīstības plānošanas nolūkā,

sākumā brīvprātīgi, vēlāk saskaĦā ar 2002.gada Reăionālās attīstības likumu un Ministra

kabineta notikumiem nr. 133 (25.03.2003.) tika izveidoti pieci plānošanas reăioni, kuru

robežas un tajos ietvertās administratīvās vienības bija atšėirīgas no statistikas reăioniem. Ja

statistikas Rīgas reăionā ir ietverta Rīgas un Jūrmalas pilsētas un Rīgas rajons, tad Ħemot

vērā pašvaldību vēlmes, Rīgas plānošanas reăionā papildus ietilpst vēl Limbažu, Ogres un

Tukuma rajoni. Plānošanas reăioni ir atvasinātas publiskas personas, kas darbojas

reăionālajā administratīvajā līmenī. To lēmējorgāns ir Plānošanas reăiona attīstības padome.

To no attiecīgo pašvaldību deputātiem ievēlē plānošanas reăionā ietilpstošo pašvaldību

priekšsēdētāju kopsapulce. Tās lēmums tiek pieĦemts ja par to ir nobalsojusi vairāk nekā

puse no kopsapulces dalībniekiem un par lēmuma pieĦemšanu nobalsojušie pārstāv ne

mazāk kā pusi no attiecīgā plānošanas reăiona pašvaldību iedzīvotāju kopskaita.

Plānošanas reăiona attīstības padomes priekšsēdētāju ievēlē Plānošanas reăiona attīstības

padome no tajā ievēlētajiem padomes locekĜiem.

Plānošanas reăiona funkcijas ir nodrošināt reăiona attīstības plānošanu, koordināciju,

pašvaldību un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbību, vadīt un uzraudzīt plānošanas reăiona

attīstības programmas un teritorijas plānojuma izstrādi un ieviešanu; izvērtēt nacionālā

plānojuma, nacionālā attīstības plāna un nozaru attīstības programmu atbilstību plānošanas

reăiona dokumentiem; izvērtēt vietējo pašvaldību vai privātpersonu projektu iesniegumus

reăionālās attīstības valsts atbalsta saĦemšanai un sniegt atzinumus par tiem. Plānošanas

reăiona attīstības padome apstiprina plānošanas reăiona nolikumu un budžetu, var izveidot,

reorganizēt un likvidēt plānošanas reăiona iestādes un deleăēt savas funkcijas. Plānošanas

reăionu attīstības padomju priekšsēdētāji vai viĦu norīkotie pārstāvji ir tiesīgi piedalīties

Nacionālās reăionālās attīstības padomes darbā. Plānošanas reăiona attīstības padomes



sēdes ir atklātas, un ar padomdevēja tiesībām tajās var piedalīties valsts pārvaldes iestāžu,

starptautisko institūciju, nevalstisko organizāciju, uzĦēmēju un citu plānošanas reăionā

ietilpstošo pašvaldību pārstāvji.

Lai reăionālās attīstības atbalsta pasākumu īstenošanā nodrošinātu koordināciju un

sadarbību ar nacionālā līmeĦa institūcijām un plānošanas reăionu, katrā plānošanas reăionā

izveido Plānošanas reăiona sadarbības komisiju, kuras sēdes vada Plānošanas reăiona

attīstības padomes priekšsēdētājs. Komisijas sēdes ir atklātas un tajās piedalās plānošanas

reăiona attīstības padomes norīkotie pārstāvji un ministriju iecelti sadarbības koordinatori

(pārstāvji), kas nodrošina informācijas apmaiĦu starp plānošanas reăionu un attiecīgo

ministriju

Nozīmīgākie normatīvie dokumenti un institūcijas

Valsts pārvaldes iekārtas likums (pieĦemts 21.06.2002) Saite:


08.07.2003. Ministru kabineta noteikumi Nr.372 „Valsts pārvaldes reformas padomes

nolikums” Saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=77216

Publisko aăentūru likums (pieĦemts 22.03.2001) Saite:


Reăionālās attīstības likums (pieĦemts 21.03.2002) Saite:


Latvijas Republikas valsts institūciju mājas lapas www.gov.lv

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija: www.raplm.gov.lv

Latvijas Pašvaldību savienība: www.lps.lv

Kurzemes plānošanas reăions: www.kurzeme.lv

Latgales plānošanas reăions: www.latgale.lv

Rīgas reăiona attīstības aăentūra: www.rigaregion.lv

Vidzemes attīstības aăentūra: www.vidzemes-regions.lv

Zemgales plānošanas reăions: www.zemgale.jrp.lv

3.3 Vietējā un rajonu pašvaldību pārvalde



Vietējo pārvaldi veic vietējā pašvaldība, rajonu (reăionālo) pārvaldi veic rajona pašvaldība.

Tās ar pilsoĦu vēlētas pārstāvniecības – domes vai padomes – un ar tās izveidoto institūciju

un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā Ministru kabineta doto

uzdevumu, deleăēto funkciju izpildi un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un

attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Realizējot vietējo un rajonu

(reăionālo) pārvaldi, pašvaldības likumā noteiktajos ietvaros ir publisko tiesību subjekts, bet

privāttiesību jomā pašvaldībām ir juridiskās personas tiesības. Publisko tiesību jomā

pašvaldību kompetencē ir likumos noteiktās un kā brīvprātīgo iniciatīvu īstenotās autonomās

funkcijas, deleăētās valsts pārvaldes funkcijas, citu pašvaldību kompetencē ietilpstošās

funkcijas, kuru izpilde nodota attiecīgajai pašvaldībai, un pārvaldes uzdevumi, kuru izpildi

valsts pārvaldes iestādes uzdevušas pašvaldībām .

Pašvaldības savas kompetences un likuma ietvaros darbojas patstāvīgi. Tās atbild par tās

izveidoto institūciju darbību, ja likumos nav noteikts citādi. Deleăēto valsts pārvaldes funkciju

un pārvaldes uzdevumu izpildē pašvaldība pārstāv Latvijas Republiku un ir Ministru kabineta

padotībā. Latvijā valsts un pašvaldības iestādes, kas lielākoties darbojas autonomi, valsts

pārvaldes nolūkā sadarbojas un saskaĦo intereses, ko koordinē Latvijas Pašvaldību

savienība savas ikgadējās sarunās ar ministrijām.

Pašvaldību darbību pārrauga Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Valsts

pārvaldes iestādēm un amatpersonām, kuras likumos paredzētajos gadījumos un noteiktajā

kārtībā pārrauga pašvaldību darbības likumību un konstatē, ka pašvaldības dome vai

padome, tās priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks, kā arī citas pašvaldības institūcijas

nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus vai arī nepilda tiesas

spriedumus, ir pienākums par to ziĦot Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.

Rajona padomi veido visi attiecīgā rajona pagastu padomju priekšsēdētāji, novadu domju

priekšsēdētāji un rajona pilsētu domju priekšsēdētāji. Republikas pilsētas administratīvā

teritorija neietilpst rajona teritorijā, bet tās domes priekšsēdētāju var iekĜaut rajona padomes

sastāvā, ja par to lēmumu ir pieĦēmusi republikas pilsētas dome un attiecīgā rajona padome.

Rajona padome organizē rajona pašvaldības pastāvīgo funkciju un vietējo pašvaldību

deleăēto funkciju izpildi, kā arī likumos noteiktajos gadījumos veic pienākumus, kas saistīti ar

rajona pilsētu, novadu un pagastu izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un

kultūras iestāžu darbību, un sniedz šīm iestādēm metodisku palīdzību. Rajona pašvaldības

funkciju izpildi un rajona padomes darbību atbilstoši rajona padomes lēmumiem, kā arī gada

publiskā pārskata sagatavošanu un ziĦojuma par to publicēšanu nodrošina padomes iecelts



izpilddirektors, kas padomes nolikumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par pašvaldības iestāžu

un pašvaldības kapitālsabiedrību darbu. Rajona padomei ir jāapstiprina tās nolikums,

budžets, gada publiskais pārskats, saistošie noteikumi, rajona sociālās un ekonomiskās

attīstības plāns un teritorijas attīstības plāns; rajona sociālās un ekonomiskās attīstības un

vides aizsardzības perspektīvās programmas; tā var izteikt priekšlikumus un dot atzinumus

par attiecīgās administratīvās teritorijas, nosaukuma vai simboliku maiĦu; lemt par padomes

priekšsēdētāju, izpilddirektoru, pašvaldības iestādēm, to vadītājiem un citām amatpersonām,

nekustamo īpašumu un citu mantu, kā arī uzlikt pašvaldību nodevas un maksu par

pakalpojumiem.

Vietējās pašvaldības vēlēta lēmējinstitūcija pagastos ir padome, novados un pilsētās –

dome. (skatīt nodaĜu Pašvaldību vēlēšanas).

Novada pašvaldības, kas tiek izveidotas pašvaldību teritoriālās reformas ietvaros

apvienojoties vairākām vietējām pašvaldībām (pagastiem un pilsētām), katra no tām kĜūst

par novada teritoriālo vienību, bet lēmējvara novadā ir tikai viena - tieši vēlēta Novada dome.

Izveidojot novadu starpvēlēšanu periodā, līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām novada

domes deputāti ir visu apvienoto bijušo pašvaldību deputāti.

Ievēlētās padomes vai domes no sava vidus aizklātā balsošanā ievēlē priekšsēdētāju, kurš ir

pašvaldības vadītājs. ViĦa tiešā pārvaldībā darbojas izpilddirektors un citas amatpersonas,

kuras arī ievēlē padome vai dome. Padomes vai domes darbs notiek sēdēs un pastāvīgajās

komitejās. Katra dome vai padome, lai gatavotu jautājumus apspriešanai kopējās sēdēs,

veido pastāvīgās deputātu komitejas. Likums nosaka, ka katrā pašvaldībā jābūt vismaz trijām

pastāvīgām komitejām – finanšu, sociālo lietu un izglītības un kultūras komitejai. Ja ne

mazāk kā viena ceturtdaĜa no attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā reăistrētajiem

iedzīvotājiem ir ārvalstnieki un bezvalstnieki, vietējā pašvaldības padome vai dome var

izveidot ārvalstnieku un bezvalstnieku lietu komiteju. Citas komitejas katra pašvaldība var

veidot saskaĦā ar savām vajadzībām atbilstoši nolikumam. Katrā pašvaldībā noteikti

jādarbojas revīzijas komisijai. Komitejas locekĜu skaits nedrīkst būt mazāks par trijiem, un

nedrīkst pārsniegt pusi no domes vai padomes deputātu kopskaita, izĦemot finanšu komiteju.

Katram deputātam jābūt vismaz vienas komitejas loceklim.

Padome vai dome ir tiesīga lemt par visiem jautājumiem, kas ir pašvaldības kompetencē, un

uzdot priekšsēdētājam vai izpildinstitūcijām lēmumus izpildīt. Padome vai dome ir tiesīga



izdot saistošus noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu. Lielākajās

pašvaldībās izpildinstitūcijas var būt Ĝoti lielas un sarežăītas, ar vairākiem simtiem darbinieku,

turpretī vairumā lauku pagastu un novadu vēlētie deputāti pilda arī amatpersonu

pienākumus. Pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5 tūkstošiem, domes

(padomes) priekšsēdētājs var veikt arī izpilddirektora pienākumus, citādāk šos amatus

savienot nedrīkst. Izpilddirektors nodrošina pašvaldības iestāžu un pašvaldības

kapitālsabiedrību darba nepārtrauktību padomes vai domes nomaiĦas gadījumā. Visi lēmumi

tiek pieĦemti domes vai padomes sēdēs, kuras ir atklātas. Tāpat atklātas ir komiteju sēdes.

Tas nozīmē, ka visi iedzīvotāji, arī žurnālisti, var piedalīties sēdēs, iepazīties ar sēžu

protokoliem, budžetu un amatpersonu lēmumiem.

Katras konkrētās pašvaldības struktūru un organizāciju nosaka attiecīgās pašvaldības

nolikums, kuru apstiprina dome vai padome. To reglamentē likums “Par pašvaldībām”, kas

nosaka domes vai padomes pilnvaras un darbības noteikumus. Lai nodrošinātu pašvaldības

sniegto pakalpojumu pieejamību novada pagastos un novada pilsētās, kurās neatrodas

pašvaldības administratīvais centrs, pašvaldības domei ir jāizveido pakalpojumu centrs, kas

sniedz informāciju, pieĦem iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus par pašvaldības

kompetencē esošajiem jautājumiem; pieĦem maksājumus un izmaksā sociālos pabalstus, kā

arī reăistrē civilstāvokĜa aktus.

Pašvaldību ekonomiskais pamats ir manta, tai skaitā finanšu resursi, kas veidojas no

nodokĜu maksājumiem un vietējām nodevām pašvaldības budžetā, valsts budžeta dotācijām

un mērėdotācijām, kredītiem; ieĦēmumiem no pašvaldības īpašuma apsaimniekošanas un

tās iestāžu saimnieciskās darbības; un juridisko un fizisko personu brīvprātīgiem

maksājumiem noteiktu mērėu sasniegšanai. Domes vai padomes darbībai un lēmumiem

jābūt maksimāli lietderīgiem. Pašvaldības pārvalda, lieto savu īpašumu un rīkojas ar to

likumā noteiktajā kārtībā un tas ir nodalīts no valsts īpašuma un citu tiesību subjektu

īpašuma. Pašvaldības īpašums izmantojams attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju

vajadzību apmierināšanai, gan nododot to publiskā lietošanā (ceĜi, ielas, laukumi, parki), gan

veidojot iestādes un pašvaldības kapitālsabiedrības, kas nodrošina iedzīvotāju tiesības un

sniedz tiem nepieciešamos pakalpojumus (pārvaldes iestādes, sociālās un veselības

aprūpes, izglītības, kultūras, sporta un citas iestādes).



I.3.2. attēls: Pašvaldības tipveida struktūra Latvijā

Pašvaldību funkciju grupa (veids)

funkciju juridiskais pamats

Atbildīgais par izpildi Finansēšanas avots

1.Obligātās funkcijas 1.1. Pastāvīgās Likums „par pašvaldībām”

Pašvaldība Pašvaldības budžets

1.2. Uz laiku nodotās funkcijas

Citi likumi Pašvaldība Papildus finansēšanas avoti jānosaka likumā

1.3. Valsts pārvaldes funkcijas

Likumi vai Ministru kabineta noteikumi

Valsts pārvaldes iestāde, kura attiecīgo funkciju nodevusi pašvaldībai

Valsts pārvaldes iestādes budžets

1.4. Vienreizējie uzdevumi

Ministru kabineta lēmums (rīkojums)

Pašvaldība Ministru kabinets vai pašvaldības budžets

2. Citu pašvaldību kompetencē ietilpstošās funkcijas

Līgums starp pašvaldībām

Pašvaldība, kura attiecīgo funkciju nodevusi citai pašvaldībai

Finansēšanas avots jānosaka līgumā

3. Brīvprātīgās funkcijas (iniciatīvas)

Pašvaldības domes (padomes) lēmums

Pašvaldība Pašvaldības budžets

I.3.1. tabula: Pašvaldību funkciju grupas (avots: Vanags un KrastiĦš, 2005)

Pašvaldības pēc savstarpējas vienošanās var nodot cita citai atsevišėu to kompetencē esošo

funkciju izpildi, vienojoties par funkciju izpildes finansēšanas avotiem. Par funkciju izpildi ir

atbildīga un to izpildi uzrauga tā dome vai padome, kurai ar likumu uzdots pildīt šīs funkcijas.



Vietējo pašvaldību domes vai padomes var deleăēt rajona padomei un rajona padome var

deleăēt vietējo pašvaldību domēm vai padomēm funkciju izpildi, nosakot tās finansēšanas

kārtību, ja par to lēmumu pieĦēmušas visas attiecīgā rajona pašvaldības. Citām pašvaldībām

nevar deleăēt funkcijas, kas ir attiecīgās domes vai padomes ekskluzīvajā kompetencē:

apstiprināt pašvaldības nolikumu, saistošus noteikumus un budžetu, saimniecisko un gada

publisko pārskatu; pašvaldības teritorijas attīstības programmu un teritorijas plānojumu;

pašvaldības ekonomiskās un sociālās attīstības un apkārtējās vides aizsardzības

perspektīvās programmas; pašvaldības teritoriālo dalījumu un tā pārvaldes struktūru; lemt

par pašvaldības īpašumu un infrastruktūras lietošanu, pirmpirkuma tiesību izmantošanu,

attiecīgās administratīvās teritorijas likvidēšanu, tās robežu grozīšanu, nosaukuma,

simbolikas un citu vietvārdu maiĦu; lemt par domes (padomes) priekšsēdētāju,

izpilddirektoru, pašvaldības iestādēm un pakalpojumiem un iestāžu vadītājiem, kā arī par

tiesu piesēdētājiem, pagasttiesu, bāriĦtiesu priekšsēdētājiem un locekĜiem. Par iespējam

sabiedrībai piedalīties pašvaldības lēmumu pieĦemšanā skatīt nodaĜu Sabiedrības

līdzdalība.



I.3.3. attēls: Pašvaldības Latvijā (ar bultiĦu tiešās vēlēšanas, iekavās kopējais pašvaldību skaits uz 12.04.2007)

Latvijā reăionālo pašvaldību funkcijas veic 33 administratīvās vienības, no kurām 26 ir rajonu

pašvaldības, kas apvieno vairāk kā desmit pagastus, un 7 lielo pilsētu pašvaldības jeb

republikas pilsētas, kas pilda vienlaikus reăionālo un vietējo pašvaldību funkcijas. Rajonu

vidējais iedzīvotāju skaits apmēram 47 tūkstoši, un vidējā platība ir 2640 km2. Rajonu

iedzīvotāju skaits svārstās no 13 tūkstošiem Ventspils rajonā līdz 147 tūkstošiem Rīgas



rajonā. Rajonu platība ir robežās no 1604 km2 (Jelgavas rajons) līdz 3594 km2 (Liepājas

rajons).

Vietējo pašvaldību funkcijas veic 527 pašvaldības, tai skaitā pilsētas, kas pilda abu līmeĦu

funkcijas, 53 rajonu pilsētu pašvaldības, 432 pagastu pašvaldības jeb lauku pašvaldības un

35 novadu pašvaldības, kas reformētas, t.i., to teritorijas palielinātas saskaĦā ar 1998. gada

Administratīvi teritoriālās reformas likumu. Novadu pašvaldības sastāv no apvienotajām

pilsētu un pagastu pašvaldībām. Novadu iekšējais administratīvais iedalījums, vietējie centri

un vietvārdi saglabā iepriekšējo iedalījumu, tāpat statistiskā informācija ir iegūstāma, par

iepriekšējā administratīvā iedalījuma vienībām. Likums paredz, ka vietējo pašvaldību

administratīvi teritoriālā reforma tiek realizēta līdz 2009.gada vietējo pašvaldību vēlēšanām.

Brīvprātīgas apvienošanās rezultātā no 1998.gada pašvaldību skaits ir sarucis par apmēram

80 vienībām.

Iedzīvotāju skaits Vietējo pašvaldību

skaits

Procentos no

pašvaldību

kopskaita

Iedzīvotāju skaits Procentos no

iedzīvotāju

kopskaita

mazāk par 1000 188 35,1 138 064 5,9

1000 - 1999 205 38,2 290 533 12,5

2000 - 2999 58 10,8 141 020 6,1

3000 - 3999 17 3,2 59 753 2,6

4000 - 4999 15 2,8 64 760 2,8

5000 un vairāk 53 9,9 1 625 073 70,1

Kopā 536 100 2 319 203 100

I.3.2. tabula: Vietējo pašvaldību grupējums pēc iedzīvotāju skaita (2004.gad 1.janvāra dati),

(avots: Vanags un Vilka, 2005)

Vidēji vietējā pašvaldībā ir 4,3 tūkstoši iedzīvotāju, tai skaitā lauku pagastos 1,6 tūkstoši (dati

uz 2004.gadu). 70 procentos no visām pašvaldībām ir mazāk par 2 tūkstošiem iedzīvotāju,

un tajās dzīvo 18,5% visu Latvijas iedzīvotāju, savukārt 70% visi pārējie Latvijas iedzīvotāji

dzīvo pašvaldībās ar vairāk kā 5 tūkstošiem. Lielākā pašvaldība ir Rīgas pilsēta ar 727 578

un mazākā ar 281 iedzīvotājiem Kalncempju pagasts Alūksnes rajonā (dati uz 2006.gada

sākumu). Vietējo pašvaldību platības ir no 22,3 km2 (Lazdonas pagasts Madonas rajonā) līdz

554 km2 (Dundagas pagasts Talsu rajonā). Neskatoties uz to visu vietējo pašvaldību



kompetence ir ar likumu ir noteikta vienāda, un visām ir jānodrošina noteiktās obligātās

funkciju organizēšana un pārraudzīšana, likums sniedz iespējas šo funkciju realizēšanu

deleăēt citām pašvaldībām.

Sabiedriskā organizācija Latvijas Pašvaldību savienība, kuras biedri ir pašvaldības, pārstāv

pašvaldību intereses un tiesības sarunās ar Latvijas valdību.


Likums "Par pašvaldībām" (pieĦemts 19.05.1994) Saite:


Informācija par pašvaldību saistošajiem noteikumiem www.raplm.gov.lv/lat/noteikumi/

Administratīvi teritoriālās reformas likums (pieĦemts 21.10.1998) Saite:


Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija www.raplm.gov.lv

Latvijas Pašvaldību savienība www.lps.lv

Latvijas Lielo pilsētu asociācija www.llpa.lv

Latvijas Pilsētu savienība www.lps.ogre.lv

Ministru kabineta Noteikumi nr. 585 „Kārtība, kādā Ministru kabinets saskaĦo ar pašvaldībām

jautājumus, kas skar pašvaldību intereses” (pieĦemti 07.06.2004)

www.raplm.gov.lv/files/text/kartiba_pasv_intereses.doc

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija: Nozaru Ministriju sarunas ar Latvijas

Pašvaldību savienību

www.raplm.gov.lv/lat/pasvaldibas/ikgadejas_sarunas_ar_latvijas_pasvaldibu_savienibu/

3.4 Valsts pārvaldes vēsture

Latvijas Republikas parlamentārajā periodā laikā no 1918.gada līdz 1934.gadam, kad

darbojās Tautas sapulce un vēlāk Saeima, Ministru kabineta darbību regulēja 1925.gada

likums par Ministru kabineta iekārtu.. 1934.gada 15.maijā tika nodibināta autoritāra valdība

KārĜa UlmaĦa vadībā.

Padomju Savienībā okupācijas periodā Latvijas teritorijā darbojās PSRS Konstitūcija. Tās

ietvaros Padomju varas izveidotā “Tautas Saeima” 1940.gada 24.augustā pieĦēma Latvijas

Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūciju, kura reglamentēja Ministru padomes

darbību. 1978. gadā tika pieĦemta jaunā Latvijas PSR konstitūcija un likums “Par Ministru



padomi”, kuri bija spēkā līdz Latvijas Republikas atjaunošanai. 1990.gadā pavasarī Augstākā

Padome pieĦēma likumu “Par Latvijas Republikas Ministru Padomes sastāvu”, kas noteica,

ka Ministru padomes sastāvā jāizveido 19 ministrijas. Ministru padomes sastāvu veidoja

Ministru padomes priekšsēdētājs, divi viĦa vietnieki, ministri un valdības lietu ministrs, kura

pārziĦā bija valdības aparāts. Pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gada

augustā notika pārejas perioda valdības reorganizācija. Ministriju skaits tika samazināts līdz

16. Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku un valdības lietu ministra amati tika likvidēti,

bet tika nodibināts valsts ministra postenis.

Pēc piektās Saeimas ievēlēšanas 1993.gadā, tika pilnībā atjaunota1922.gada Satversme,

līdz ar to valdība atguva “Ministru kabineta” nosaukumu un pamatu darbam tradicionālās

parlamentārās sistēmas ietvaros.1993.gada 16.jūlijā tika pieĦemts likums “Par 1925.gada

1.aprīĜa likuma “Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu” (kopš 1996.gada 1.jūnija šis likums

saucas “Ministru kabineta iekārtas likums”).

Pakāpeniski sakārtojoties likumdošanai, samazinās arī izmaiĦas valsts civildienestā kopumā.

Uz 2004.gada 31.decembri Valsts civildienests bija ieviests 99 valsts pārvaldes iestādēs, no

kurām vispārējais valsts civildienests – 88, bet specializētais valsts civildienests – 11 valsts

pārvaldes iestādēs. Kopā valsts civildienestā uz 2004.gada 31.decembri ir 31092 ierēdĦu

amatu vietas, no kurām 7662 ir vispārējā civildienestā, bet 23430 specializētajā valsts

civildienestā. Svarīgākās Valsts civildienesta pārvaldes funkcijas ir valsts civildienesta

vispārējā un disciplinārā uzraudzība, kas Valsts civildienesta likumā ir iekĜauta kā likumā

nodibināto principu un normu tiesiskas piemērošanas nodrošinājuma mehānisms. Valsts

civildienesta pārvalde kā pirmstiesas instance izskata disciplinārlietas, sūdzības un sniedz

tiesību normu skaidrojumus.

Nozīmīgākās institūcijas

Valsts civildienesta pārvalde www.vcp.gov.lv

Valsts kanceleja www.mk.gov.lv/lv/vk



3.5 Administratīvās sistēmas īpašas iezīmes un līmeĦi: Aspekts

Līmenis

Institūcijas Kompetence/

Funkcijas

Uzdevumi

Nacionālais

līmenis

Ministru kabinets

Ministru kabineta

kanceleja

Valsts civildienesta

pārvalde

Ministrijas

Lēmējvaras un izpildvaras

Izpildvaras

Izpildvaras

Izpildvaras

- realizē pārējo valsts izpildvaras iestāžu darbības uzraudzību, kontroli, tiesisko reglamentāciju - nodrošina likumu un Saeimas lēmumu izpilde visā valsts teritorijā; - nodrošina tautsaimniecības attīstību; - pārvalda valsts mantu; - īsteno dzīvē sabiedrisko kārtību un drošību; - nodrošina valsts ārējo aizsardzību; - nodrošina valsts iekšējo aizsardzību; - nodrošina valsts ārpolitisko sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, citām valstīm un Latvijas Republikas interešu pārstāvību šajās attiecībās; - nodrošina valsts aparāta darbību; - risina sociālos un kultūras jautājumus; Šīs funkcijas realizē, izmantojot šādus līdzekĜus: - izstrādājot budžeta projektu; - realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības; - organizējot valsts pārvaldes strukturālo organizāciju un reorganizāciju, reglamentāciju; - pieĦemot lēmumus un rīkojumus, balstoties uz likumu savas kompetences robežās; - politiski atbildot Saeimai par savu darbību, kura ir tiesīga iepazīties ar Ministru kabineta darbību, pieĦemtajiem lēmumiem. - organizatoriski nodrošina Ministru kabineta darbu – organizē sēdes, - nodrošina Ministru kabineta dokumentu sagatavošanu, pārvalda tā lietvedību; - piedalās valdības politikas plānošanā; - koordinē vienotas valsts politikas plānošanu un īstenošanu, sadarbībā ar ministrijām sniedz Ministru kabineta priekšlikumus par valsts attīstības prioritātēm; - nodrošina valsts pārvaldes attīstības politikas izstrādi, koordinē un pārrauga tās ieviešanu; - koordinē un pārrauga Ministru kabineta un Ministru prezidenta lēmumu izpildi; - informē sabiedrību par Ministru kabineta darbu.

- īsteno valsts politiku valsts civildienestā

- izstrādā nozares politiku; - organizē un koordinē nozares politikas īstenošanu; - veic citas ārējos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas; - izstrādā nozares reglamentējošo tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektus;



- sniedz atzinumus par citu institūciju izstrādātajiem tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektiem; - ārējos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos izdod administratīvos aktus; - nodrošina nozaru politikas īstenošanu ministrijas padotībā esošajās valsts pārvaldes iestādēs, ministrijas pārziĦā esošajos valsts uzĦēmumos un valsts kapitālsabiedrībās (uzĦēmējsabiedrībās), kurās ministrija ir valsts kapitāla daĜu turētāja; - sniedz priekšlikumus par ministrijas uzdevumu veikšanai nepieciešamo finansējumu no valsts budžeta; - savas kompetences ietvaros pārstāv valsts intereses starptautiskajās organizācijās un Eiropas Savienības institūcijās; - veic funkciju izpildes pārbaudes ministrijas padotībā esošajās valsts pārvaldes iestādēs; - nodrošina valsts pasūtīto pētījumu pieteikumu izstrādi un pētījumu rezultātu efektīvu izmantošanu; - sadarbojas ar citām valsts pārvaldes iestādēm vienotas valsts politikas izstrādāšanā un īstenošanā; - informē sabiedrību par nozares politiku un ministrijas padotībā esošo iestāžu darbību, konsultējas ar nevalstiskajām organizācijām lēmuma pieĦemšanas procesā, veicina sociālo dialogu jautājumos, kas saistīti ar politikas izstrādi un īstenošanu, kā arī iesaista sabiedrības pārstāvjus valsts pārvaldē.

Reăionālais

līmenis

Plānošanas reăions

Reăionālā izpildvara

- nodrošina reăiona attīstības plānošanu, koordināciju; - nodrošina pašvaldību un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbību, - vada un uzrauga plānošanas reăiona attīstības programmas un teritorijas plānojuma izstrādi un ieviešanu; - izvērtē nacionālā plānojuma, nacionālā attīstības plāna un nozaru attīstības programmu atbilstību plānošanas reăiona dokumentiem; -izvērtē vietējo pašvaldību vai privātpersonu projektu iesniegumus reăionālās attīstības valsts atbalsta saĦemšanai.

Rajonu pašvaldības

Reăionālā lēmējvara un

izpildvara

- nodrošina civilās aizsardzības pasākumus; - organizē sabiedriskā transporta pakalpojumus; - nodrošina pašvaldības pārstāvību reăionālajā slimokasē; - organizē pedagoăisko darbinieku tālākizglītību un izglītības metodisko darbu; - veic citas likumos noteiktās un deleăētās funkcijas.

Vietējais

līmenis

Vietējās pašvaldības –

pilsētu, novadu un

pagastu pašvaldības

Vietējā lēmējvara un

izpildvara

- organizē komunālos pakalpojumus; - gādā par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību; - nosaka kārtību, kādā izmantojami publiskā lietošanā esošie meži un ūdeĦi; - gādā par iedzīvotāju izglītību; - rūpējas par kultūru un tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu; - nodrošina veselības aprūpi, veicina veselīgu dzīvesveidu; - nodrošina sociālo palīdzību;



- aizsargā bērnu tiesības un intereses; veic to uzskaiti; - risina mājokĜa jautājumus; - sekmē saimniecisko darbību, mazina bezdarbu - izsniedz atĜaujas un licences komercdarbībai; - piedalās sabiedriskās kārtības nodrošināšanā; - saskaĦā ar attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumu nosaka zemes izmantošanas un apbūves kārtību; - nodrošina savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu; - veic civilstāvokĜa aktu reăistrāciju; - sniedz ziĦas valsts statistikai; - organizē tiesu piesēdētāju vēlēšanas un domes (padomes) vēlēšanās; - nodrošina civilās aizsardzības pasākumus; - veic citas likumos noteiktās un deleăētās funkcijas.

I. 3.3. tabula: Institūciju funkcijas dažādos pārvaldes līmeĦos Latvijā.

3.6 Izmantotā literatūra

Catlaks G. un J. Ikstens (2003) Politika un tiesības : eksperimentāla mācību grāmata. Rīga : Zvaigzne ABC, 216 lpp.

Centrālā statistikas pārvalde (2006) Latvijas statistikas gadagrāmata 2006 [datorfails]. Rīga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde.

DaĦilēvičs K. (2004) Aizkraukles novada konsultatīvās padomes ieguldījums sabiedrības attīstībā, 44.-46.lpp. – Grāmatā: Latvijas Pašvaldību savienība. Iedzīvotāju iesaistīšanās labās prakses piemēri Latvijā un Somijā. Rīga: Latvijas Pašvaldību savienība.

Jērāns P. (1986) Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.

KrastiĦš I. u. c. (red.) (1998) Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik. 302 lpp.

KrieviĦa V. (2006) Latvijas vēsture: īss izklāts. Rīga: Zvaigzne ABC, 190 lpp.

Kurlovičs G. un A. Tomašūns (2000) Latvijas vēsture vidusskolai: eksperimentāla mācību grāmata. Rīga: Zvaigzne ABC, 395 lpp.

Maisalu A.; Z. Kjaupa; G. Straube un A. Pajūrs (sastādītāji) (2000) Baltijas valstu vēsture : mācību līdzeklis. Rīga: Zvaigzne ABC, 222 lpp.

Mucenieks P. (1936) Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga: Latvijas Universitāte.

OzoliĦa Ž. (red.) (1998) Ievads politikā: politika un tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 392 lpp.

Rags Z. (2000) Pašvaldības un darbības tiesiskais pamats demokrātiskā valstī (izmantojot Latvijas pieredzi), Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 306 lpp.

Rajevskis V. un F.Rajevska (1999) Valsts varas institūcijas Latvijas Republikā: mācību līdzeklis. Rīga: Latvijas Universitāte, 47 lpp.

Ruutu, K. and M. Johansson (1998) Division of Power and Foundation of Local Self-government in Northwest Russia and the Baltic States (WP 1998:5), 121 pp. Available www.nordregio.se/Files/wp9805.pdf



Vanags E. Un I.Vilka (2005) Pašvaldību darbība un attīstība, Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds un Latvijas Pašvaldību savienība, 384 lpp.

Vanags E. Un O.KrastiĦš (2005) Dažādā Latvija: pagasti, novadi, pilsētas, rajoni, reăioni. Vērtējumi, perspektīvas, vīzijas, Rīga: Latvijas Statistikas institūts un Valsts reăionālās attīstības aăentūra, 586 lpp.

Ziemele I., B.Šīrone un A.Naglis (2000) Kas jāzina valsts pārvaldes darbiniekiem tiesiskā valstī. Rīga: Valsts administrācijas skola, Dānijas Cilvēktiesību centrs un SIA "N.I.M.S.", 119 lpp.



II. Teritorijas pl ānošana Latvij ā

Inform ācija uz 01.07.2007

Tekstu sagatavoja Laila Kūle,

Latvijas Universitāte, Ăeogrāfijas un zemes zinātĦu fakultāte,

e-pasts: [email protected]

Ievads

Latvija atrodas Austrumeiropas līdzenuma ziemeĜrietumu malā pie Baltijas jūras. Tā ietilpst

Baltoskandijas ăeogrāfiskajā apgabalā. Latvija robežojas ziemeĜos ar Igauniju, Krievijas

Federāciju austrumos, Baltkrieviju dienvidaustrumos un Lietuvu dienvidos, rietumos tai ir

jūras robeža ar Zviedriju. Kopumā robežas garums pa sauszemi ir 1368 km un jūras krasta

garums ir 494 km. 35% teritorijas atrodas un vairāk kā 60% iedzīvotāju dzīvo tuvāk kā 50 km

no jūras krasta. ZiemeĜu-dienvidu maksimālais attālums ir 210 km un austrumu-dienvidu

attiecīgi 450 km.

Valsts teritorijas platība ir 64 589 km². 57% no Latvijas teritorijas atrodas zemāk par 100m

virs jūras līmeĦa, 40,5% attiecīgi no 100m līdz 200 m un 2,5% augstāk par 200 m. Latvijā ir

2300 ezeri un 12000 upes, no tām 17 garākas par 100 km, Daugava ar 1005 kilometriem ir

garākā upe un 352 km no tās garuma ir Latvijas teritorijā. Vidējā temperatūra vasarā ir

15.8°C un ziem ā -4.5°C, apm ēram 120 dienas gadā ir ar nokrišĦiem. Rīgā maksimālā

temperatūra reăistrēta 34.5°C un minim ālā -34.9°C, Daugavpil ī attiecīgi 35.1°C un -43.2°C.

Latvijas teritorijas platību 45,4 % klāj meži un 1,8 % krūmāji; lauksaimniecībā izmantojamās

zemes aizĦem 38,0 %, purvi 3,9%, un ūdeĦi 3,6 % un ceĜi sedz 2,1%, pagalmi 1,4% un

parējās zemes 3,8 % no kopējās valsts teritorijas. Pēc nekustamo īpašumu lietošanas mērėa

sadalījums ir nedaudz atšėirīgs — lauksaimniecības vajadzībām paredzēts izmantot 61,5%,

mežsaimniecības vajadzībām 32,2%, ūdenssaimniecības vajadzībām 1,9 %, satiksmes

infrastruktūras objektiem 1,6 %, rūpniecības objektiem 0,3 %, ieguves rūpniecībai un karjeru

izstrādei 0,3 %, darījumu iestāžu un komerciāla rakstura apbūves teritorijām 0,2 %,



vienăimenes un divăimeĦu dzīvojamo māju apbūves teritorijām 0,7 %, daudzdzīvokĜu māju

apbūves teritorijām 0,1 %, sabiedriskas nozīmes objektiem 1,1 % un inženiertehniskās

apgādes tīkliem un objektiem 0,1 % no kopējās valsts teritorijas platības (Valsts Zemes

dienests, dati uz 1.01.2007).

Eiropas Savienības vienotais platības maksājums tiek piešėirts par lauksaimniecībā

izmantojamo zemi, kas 2003. gada 30. jūnijā bija labā lauksaimniecības stāvoklī. Lai

lauksaimnieks varētu saĦemt vienoto platības maksājumu, viĦam jāapsaimnieko vismaz 1 ha

lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Turklāt ES tiesību aktos noteikts, ka vienotais

platības maksājums lauksaimniekiem pieejams neatkarīgi no lauksaimnieciskās ražošanas

attiecīgajā platībā, tomēr lauksaimniekiem ir jāievēro laba lauksaimniecības un vides

stāvokĜa nosacījumi. Vienotam platības maksājumam deklarētās lauksaimniecībā

izmantojamās zemju platības Zemkopības ministrijas Lauku attīstības dienesta reăionālajās

lauksaimniecības pārvaldēs 2006. gadā vidēji reăionā bija 63,2% no Nekustamā īpašuma

valsts kadastra informācijas sistēmas reăistrētās lauksaimniecības zemes reăionā. 2006.

gadā Latvijai piešėirtā summa bija Ls 33,70 milj. ar maksimālo atbalsta likmi 22,85 Ls/ha.

2006. gadā lauksaimnieki deklarēja un Lauku atbalsta dienests par maksājumam atbilstošu

apstiprināja lielāku platību nekā references platība (1 475 000 ha), kas noteikta, Latvijai

iestājoties ES, tādēĜ vienotā platības maksājuma faktiski izmaksājamā atbalsta likme bija

22,10 lati par hektāru. Par 2006.gadu vienotais platības maksājums tika izmaksāts 79 900

atbalsta pretendentiem par kopējo platību 1 488 051 ha ar kopējo atbalsta summu Ls 32,89

milj (Zemkopības ministrija, 2007).

Pēdējos 70 gados Latvijā vērojams gan meža platību, gan audžu krājas apjoma pieaugums.

Laikā no 1935. līdz 2006. gadam meža platība Latvijā ir palielinājusies 1,7, bet audžu krāja –

3,3 reizes. 2007. gada sākumā valsts apsaimniekošanā bija 53 % no kopējās meža platības.

Tikpat daudz meža pieder arī pārējiem – privātajiem meža īpašniekiem, uzĦēmumiem un

apmēram 2% arī vietējām pašvaldībām. Mežu zemēs ietilpst 506,106 ha aizsargājamās

dabas teritorijas (Zemkopības ministrija, 2007).

Latvijas iedzīvotāju skaits 2007.gada sākumā bija 2281,3 tūkstoši. Pēdējos piecpadsmit

gados Latvijā vērojama iedzīvotāju depopulācija – tās iedzīvotāju skaits samazinājies par

apmēram 300 tūkstošiem jeb vairāk kā par 10%. Iedzīvotāju blīvums ir 36 iedzīvotāji uz vienu

km². Pilsētās dzīvo 68%. Latvijā raksturīga monocentriska apdzīvojuma sistēma, kur dominē

galvaspilsētas reăions. 2006.gada sākumā Rīgā dzīvo 728 tūkstoši iedzīvotāju jeb viena



trešdaĜa valsts iedzīvotāju. Galvaspilsētā iedzīvotāju blīvums ir gandrīz 2400 iedzīvotāju uz

km². Rīgas pilsētas funkcionālajā reăionā jeb aglomerācijā dzīvo gandrīz puse valsts

iedzīvotāju jeb 1148 tūkstoši iedzīvotāju. Latvijas otra lielākā pilsēta Daugavpils ir septiĦas

reizes mazāka un tur dzīvo 109 tūkstoši iedzīvotāju. Lielākā daĜa no 77 pilsētām ir mazas,

kurās iedzīvotāju ir mazāk par 10 tūkstošiem (Centrālā Statistikas pārvalde, 2007).

Latvijā vidējais mājsaimniecību locekĜu skaits ir 2,57, bet visizplatītākās ir 1 - 2 personu

mājsaimniecības. 70% valsts mājsaimniecību atrodas daudzdzīvokĜu māju dzīvokĜos, no tām

83,9% atrodas pilsētās. 28,3% mājsaimniecību ir individuālās mājās un viensētās, no tām

lielākā daĜa atrodas lauku teritorijās. Cita tipa mājokĜus aizĦem pārējās 1,3%

mājsaimniecības. Gandrīz puse (43%) mājsaimniecību mīt divistabu mājoklī, vienistabas

mājoklī - tikai 17% mājsaimniecību. Pārējās mājsaimniecības aizĦem trīsistabu un lielākus

mājokĜus. 2006.gadā vidējā mājokĜa platība uz vienu iedzīvotāju valstī bija 24,6 m2, kas ir

divas reizes mazāka kā vidēji ES valstīs (MājokĜu aăentūra, 2006 un Centrālā Statistikas

pārvalde, 2007).

2004.gadā 84,7% mājokĜu ir privātīpašumā, 8,0% pieder pašvaldībām, 1,5% valstij un 5,8%

mājokĜiem īpašnieks vēl tiek noskaidrots denacionalizācijas un privatizācijas procesu gaitā.

Latvijas dzīvojamā fonda būtiskākā problēma ir tā ievērojamais nolietojums un zemā

kvalitāte. Aptuveni viena ceturtā daĜa mājokĜu ir būvēti pirms 1945. gada, bet 62% ir

rūpnieciski būvēti pēckara periodā – tiem raksturīgas identiskas konstrukcijas, neatbilstoša

siltumizolācija un siltuma patēriĦa parametri. Centrālā kanalizācija ir 83,1% (laukos tikai

60,2%) mājsaimniecību mājokĜos (MājokĜu aăentūra, 2004.gada dati).

Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienests 2006. gadā izsniedzis atĜaujas

lauksaimniecības zemes transformācijai 7064 ha kopplatībā, t. sk. meliorētās zemes – 2687

ha platībā. Dati no 2004.-2007. gadu perioda rāda, ka vidēji 77% no transformējamās

lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija paredzēts transformēt meža zemēs un 16% –

apbūves vajadzībām. Pieteiktās platības lauksaimniecības zemes transformācijai apbūves

vajadzībām, salīdzinot ar 2004.gadu, vidēji palielinājušās par 33%. 2006.gadā

transformācijai apbūves vajadzībām pieteiktās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības

visvairāk bija Pierīgā, tas ir Rīgas (528 ha), Ogres (115 ha) un Jelgavas rajonā (98 ha)

(Zemkopības ministrija, 2007).



2006.gadā valstī kopumā ir izsniegtas 10172 būvatĜaujas. No tām lielāko daĜu sastāda

būvatĜaujas viena dzīvokĜa māju būvniecības uzsākšanai – 5868 (ar kopējo platību 1296,5

tūkst.m²) un vasarnīcu un dārza māju būvniecībai attiecīgi 1378 būvatĜaujas. Rīgas rajonā

izdotas 43% no visām būvatĜaujām valstī viena dzīvokĜa māju būvniecībai un 59% no kopējā

vasarnīcu un dārza māju skaita būvatĜaujām. 2006.gadā tāpat izsniegtas 593 būvatĜaujas

divu vai vairāku dzīvokĜu māju būvniecībai ar kopējo platību 1034,7 tūkst. m², kā arī 190

būvatĜaujas jaunām rūpnieciskās ražošanas ēkām un noliktavām, 115 būvatĜaujas jaunām

vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ēkām, 83 būvatĜaujas jaunu viesnīcu un citu

īslaicīgas apmešanās ēku būvniecības uzsākšanai, 66 būvatĜaujas jaunu biroja ēku

būvniecībai, 50 būvatĜaujas jaunām satiksmes un sakaru ēkām un 50 attiecīgi jaunām

plašizklaides pasākumu, izglītības vai veselības aprūpes iestāžu ēkām. 2006.gadā izsniegtas

arī 1456 būvatĜaujas jaunu vietējo cauruĜvadu un kabeĜu būvniecībai ar kopējo līniju garumu

810 km, 144 būvatĜaujas jaunu maăistrālo cauruĜvadu, maăistrālo sakaru un elektropārvades

līniju būvniecībai ar kopējo garumu 238,1 km, 174 būvatĜaujas jaunu šoseju, ielu un ceĜu

būvniecībai un 5 būvatĜaujas sliežu ceĜu būvniecībai (Centrālās Statiskas pārvalde, 2007).

Latvija ir tirgus ekonomikas valsts. 2005.gadā nacionālais kopprodukts bija 11.1 tūkstoši

EUR. 2001.-2005.gada periodā iekšzemes kopprodukts ik gadu pieauga vidēji par 8 %,

2005. un 2006. gadā – vairāk par 10% (Ekonomikas Ministrijas dati). Latvijā pēc neatkarības

atgūšanas notika straujas strukturālas pārmaiĦas. Ja 1990. gadā primārais sektors deva

22%, sekundārais sektors 46% un terciārais sektors 32% saražotās vērtības, tad 2000.gadā

primārais sektors 5%, sekundārais 25% un terciārais 70%. 1994.gadā sabiedriskais sektors

deva 66% un privātais 34% no IKP, 2000.gadā attiecīgi 32% un 68% no IKP. Sabiedrisko

sektora saražotās pievienotās vērtības nozīmīgāko daĜu veido neprivatizējamiem valsts

uzĦēmumi - valsts akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži”, „Latvenergo”, „Latvijas dzelzceĜš”

un „Latvijas Pasts”, kā arī daĜēji valstij piederošie telekomunikāciju uzĦēmumi – akciju

sabiedrības „Lattelekom” un „Latvijas Mobilais Telefons”.

1. Plānošanas sist ēma kopsavilkum ā

1.1 Plānošanas sistēmas vēsture

Vietējie pilsētu apbūves plāni un būvniecības noteikumi ir senākie pilsētbūvniecības

instrumenti. Pilsētu būvniecības regulēšana tika uzsākta, lai risinātu ugunsdrošības,

sanitārijas, militārās aizsardzības, kārtību ielu regulācijā un apbūves konstruktīvo parametru

ierobežošanā un citus kopīgos pilsoniskos uzdevumus. Teritorijas plānošana visātrāk



attīstījās lielajās pilsētās, īpaši Rīgā. Vissenākie normatīvie akti Latvijas teritorijā, kuri netieši

normēja teritorijas plānošanu, bija pilsētu pašvaldību pieĦemtie būvnoteikumi. Tā piemēram,

Rīgā tādi ir jau kopš 1293.gada, kas pieĦemti tūdaĜ pēc postoša ugunsgrēka pilsētā. Rīgas

būvnoteikumi organizēja haotisko apbūvi un veicināja pāreju no sētas apbūves uz

perimetrālu apbūvi ar mūra un zelmeĦa tipa ēkām aizsargmūra iekšienē.

Pirmie plašākie teritorijas plānojumi izstrādāti 17.gadsimtā. Līdz tam Rīgas un tās piepilsētu

plānojums saglabā neregulāro ielu tīklu vaĜĦu un bastionu iekšienē. No 1632. līdz

1650.gadam zviedru kara inženieri priekšpilsētām izstrādā vairākus izbūves projektus.

1652.gada Rīgas priekšpilsētu izbūves projekts (J. Rodenburga priekšlikums) paredz

regulāru ielu tīklu priekšpilsētās, tipisku tā laika Eiropā, īpaši Zviedrijā, – tā iespaidā ir

izveidota nozīmīga Rīgas pilsētas centrālā daĜa. 17.gs. ierīko arī ūdensvada sistēmu pilsētas

centrālajā daĜā. Pirmais sabiedriskais pilsētas parks - Viesturdārzs tika izveidots 1711.gadā.

1746.gada Krievijas kara kolēăijas lēmums noteica, ka priekšpilsētu apbūvi ir jāatbīda par

800 m no pilsētas aizsargvaĜĦiem un tajās nav pieĜaujama mūra apbūve. 1812. gadā Rīgas

priekšpilsētu koka apbūve tika nodedzināta, gaidot Napoleona karaspēku, kurš tā arī nekad

Rīgu nesasniedza. Šī civilā katastrofa veicināja strauju dzīvojamo priekšpilsētu izaugsmi, kas

ieguva jaunu plānveida apbūvi. SaskaĦā ar Rīgas Celtniecības un rekonstrukcijas plānu

(1813. gada inženiera I.Truzsona plāns un 1815.gada t.s. Pauluči plāns, kuru izstrādāja itāĜu

izcelsmes Baltijas ăenerālgubernatora Filipa Pauluči (1779-1849) pārraudzībā) uzmanība

tika pievērsta ēku modernizēšanai un labiekārtošanai un sanitārajam stāvokĜa uzlabošanai –

kanalizācijas un atkritumu glabātuvju ierīkošanai. Šajā laikā Pauluči iesaistīts arī Dinaburgas

jeb Daugavpils cietokšĦa atjaunošanā pie stratēăiskā vietā Daugavas upes krastā – tiek

izstrādāts cietokšĦa apkārtnes ăenerālais plāns, balstoties uz esošās informācijas

apkopšanu un resursu inventarizāciju, īpašu uzmanību pievēršot plūdu aizsardzībai.

Rīgas Celtniecības un rekonstrukcijas plāns noteica pilsētas attīstību 19.gadsimtā. Tas

paredzēja priekšpilsētu racionālu iekārtošanu ar kvartālu plānojumu vēdekĜveidīgā ielu

sistēmā, tāpat ietvēra pilsētvides labiekārtošanu un izskaistināšanu. Tika būvētas

sabiedriskas celtnes. 1813.gadā izveido Rīgas priekšpilsētu apstādījumu komiteju, kas

veicina, ka ierīko koku stādījumus gar ielām un izveido jaunus publiskos pilsētas parkus –

Vērmanes dārzs (1817) un Arkādijas parks (1852). Publisko dārzu, parku un meža parku

plānošanai un izveidošanai pilsētās ir liela nozīme pilsētplānošana, un Latvijā šai tradīcijai ir

senas saknes.



1820.gadā tika publicēti Rīgas pilsētas un priekšpilsētu būvnoteikumus, kas noteica pilsētas

zonālo diferencēto apbūves sistēmu un obligātu paraugfasāžu izmantošanu visā pilsētā. Līdz

1857.gadam Rīgas priekšpilsētas militāri stratēăisku apsvērumu dēĜ mūra ēku celtniecība

bija aizliegta un pat mūra pamatu augstums tika normēts, tāpat mērėtiecīgi tika traucēta

satiksme starp pilsētas centrālo daĜu un priekšpilsētām.

Līdz ar Krievijas valdības atĜauju likvidēt Rīgas cietoksni un norakt vaĜĦus, Rīgas galvenais

arhitekts J.D.Felsko (1813 – 1902) un vācu izcelsmes arhitekts, vēlāk galvenais Jelgavas

pilsētas arhitekts O.Dīce (Dietze) (1832-1890) izstrādāja Rīgas centrālās daĜas

rekonstrukcijas projektu, kas ietvēra jaunā centra kompleksu izbūvi ar precīzu funkcionālu

zonējumu (KrastiĦš, 1988:34), ko 1857.gadā apstiprināja. Likvidējot Rīgas nocietinājumus,

atklājās liela neapbūvēta teritorija, 1860.gadā Rīgas dome izdeva noteikumus šis joslas

apbūvei, kas pieĜāva ēkas no ugunsdrošiem materiāliem, bet aizliedza būvēt noliktavas un

rūpnieciska rakstura ēkas. Tika reglamentēta būvmateriālu lietošana, ēku izskats, apjoms,

konstrukcijas un ielu platums.

Līdz ar Krievijas impērijas 1866.gada likuma par pagastu pārvaldi Baltijas guberĦās (spēkā

līdz pat 1918.gadam) pieĦemšanu, notika lauku pašvaldību skaita samazināšana,

pašpārvaldes sapulces vēlēšanas un pārvaldes institūciju izveidošana, kuras nu atbildēja par

visiem svarīgākajiem vietējiem jautājumiem. SaskaĦā ar 1877.gada likumu par Krievijas

pilsētu 1870.gada nolikuma attiecināšanu uz Baltijas guberĦām, notika pilsētu pašvaldību

reformas un to vēlēšanas 1878.gadā. JāĦem vērā, ka šīs pirmās pilsētu pašvaldības

pārstāvēja nelielu iedzīvotāju skaitu – nodokĜu maksātājus. Piemēram, Rīgā vēlēšanas

tiesības bija iedzīvotājiem no 25 gadiem, tikai vīriešiem, tikai ja tiem pilsētas teritorijā

piederēja ar nodokli apliekams nekustamais īpašums vai ja tie maksāja tirdzniecības vai

rūpniecības nodokĜus - un tādu 1878.gadā bija 5,2 tūkstoši no apmēram simtu piecdesmit

tūkstošiem Rīgas pilsētas iedzīvotājiem.

Līdz ar pilsētu pašvaldības reformu, notika to pārvaldes reorganizācija. Rīgas pilsētas

būvniecības pārvalde tika reorganizēta atbilstoši strauji augošas industriālas pilsētas

prasībām. Jaunizveidotajai Celtniecības komisijai, kas uzsāka darbu 1879.gadā, tika uzdots

veikt celtniecības un projektēšanas uzraudzību privātai un sabiedriskai apbūvei, uzraudzību

pār sabiedriskās izmantošanas teritorijām, apzaĜumošanu, pilsētas inženierkomunikāciju

izbūvi un uzturēšanu. Atsevišėos gadījumos Celtniecības komisija pati izstrādāja projektus



pilsētas komunālās saimniecības objektiem vai ēkām. 1913.gadā Rīgas pilsētas Celtniecības

komisijā strādāja 61 štata darbinieks.

Nekustamo īpašumu sistēmas sakārtošanai nozīmīgs ir 1889.gads, kad Baltijas guberĦās pie

miertiesām izveidoja zemesgrāmatu nodaĜas, kas pēc padomju likvidācijas perioda (1941-

1991) atjaunotas darbojas vēl joprojām – katra īpašumu nodalījums ietvēra ziĦas par

atrašanās vietu, kopplatību, sadalījumu zemes lietošanas veidos, īpašniekiem,

apgrūtinājumiem un parādiem.

Ekonomikas attīstības iespaidā pilsētplānošana pakāpeniski attālinājās no centralizētas

kontroles. Līdz 1890.gadiem Krievijas impērijā, kuras stāvā ietilpa Latvijas teritorija, spēkā

bija vēl 1785.gadā pieĦemtais likums: "Pilsētu ceĜ pēc saskaĦota plāna, kuru pašrocīgi

parakstījusi viĦa Ėeizariskā Majestāte:". 19.gadsimta beigās šis likuma paragrāfs ieguva

jaunu redakciju: ”Pilsētas ceĜ ne citādi, kā pēc plāniem, kas saskaĦoti noteiktajā kārtībā".

SaskaĦā ar šo kārtību, izbūves plānus apstiprināja vietējā guberĦas valde. Patiesībā bieži

pilsētām nebija saskaĦota izbūves plāna. Rīga no citām Krievijas pilsētām atšėīrās ar to, ka

tai bija savi īpaši būvnoteikumi, kuri pieminēti Krievijas Impērijas "Celtniecības nolikumā".

Industrializācijas sākumperiodā apstiprināta visaptveroša apbūves ăenerālplāna nebija, bet

bija detāli būvnoteikumi, piemēram, Rīgas pilsētai būvnoteikumi tika izstrādāti un akceptēti

1867., 1881. un 1904. gados. Tos papildināja dažādi pagaidu rīkojumi, nosacījumi un

noteikumu papildinājumi. „Visi šie dokumenti veicināja apbūves funkcionālā zonējuma un

telpiskās struktūras mērėtiecīgu attīstību un harmonisku, viengabalainu pilsētvides

veidošanos” (KrastiĦš 1988: 63)

Pilsētas būvvaldē mērnieks R. J. Štegmanis (1844-?), pilsētas galvenais arhitekts R.

Šmēlings (Schmaeling) (1840-1917) un pilsētas galvenais inženieris G. A. Agte (Agthe)

(1850-1906) izstrādāja Rīgas ăenerālo jeb apbūves plānu, ko pabeidza 1881.gadā, bet plānu

Krievijas Impērijas apstākĜos neizdevās apstiprināt. R. Štēgmanis un A. Agte darbu turpināja

un 1885.gadā publicēja Pilsētas centrālās daĜas jeb šaurākās pilsētas daĜas vispārējā

apbūves plāna programmu. Apbūves plāna programmā bija pamatota nepieciešamība

realizēt pilsētas funkcionālo zonējumu, nosakot teritorijas rūpniecības uzĦēmumiem,

dzīvojamiem rajoniem un atpūtai, kā arī izveidot vienotu transporta komunikāciju sistēmu.

Programma sastāvēja no divām daĜām – nepieciešamie apbūves principi un nepieciešamie

transporta organizācijas principi, kas ieteica visas ielas iedalīt maăistrālajās (tranzīta),



pilsētas nozīmes (satiksmei starp atsevišėiem rajoniem) un vietējas nozīmes (iekškvartālu

satiksmei un gājējiem). Apbūves principi paredzēja rezerves teritorijas „eventuāli nākotnē

nepieciešamajām sabiedriskajām ēkām” un ietvēra prasības to pareizam novietojumam –

jābūvē pie laukumiem, jābūt brīvstāvošām, ar labu izgaismojumu, vēdināmību un

gruntsgabala neapbūvētā daĜa ir jāapzaĜumo. „Tika uzvērts, ka apstādījumi ir ne vien pilsētas

rota, bet arī svaiga gaisa avots un tie ir nepieciešami iedzīvotāju atpūtai” un „sabiedriskajiem

parkiem un dārziem jāparedz vieta visos turpmāk apbūvējamos rajonos”(KrastiĦš 1988: 58).

Dzīvojamie kvartāli tika ieteikti iedalīt vai nu ar slēgto vai atklāto būvveidu. Apbūves plāna

programma tika ietverti vēl šodien svarīgie pilsētbūvniecības pamatuzdevumi – iedzīvotāju

izmitināšana, darba, atpūtas un satiksmes organizācija (KrastiĦš 1988:58)

Rīgas būvvalde to pilnībā pieĦēma, bet pilsētas dome programmu neapstiprināja, jo tā skāra

privātās intereses – „aptver pārāk daudz, nelietderīgs un neracionāls liekas ...zonējums

dažāda veida rūpniecības uzĦēmumu, darījumu un tirdzniecības iestāžu rajonos”. 1892.gadā

būvvalde, lai uzlabotu apbūves sanitāros apstākĜus un nodrošinātu pilsētvidi pret

piesārĦošanu, izstrādāja Rīgas fabriku un rūpnīcu izvietojumu projektu. Tas atkarībā no tā,

cik daudz trokšĦa radīja un cik stipri piesārĦoja apkārtējo vidi uzĦēmumus iedalīja četrās

grupās – tādi uzĦēmumi, kas varēja atrasties 1) jebkurā vietā, 2) vienīgi ārpus centra, 3) tikai

mazapdzīvotos rajons un 4) ārpus apdzīvotiem rajoniem un atbilstoši tam pilsētu trīs

koncentriskās joslās - ietekmējoties no rūpniecības magnātiem, pilsētas dome arī šo projektu

noraidīja (KrastiĦš 1988: 60). Izlīdzējās ar to, ka ja bija nepieciešams, jaunu teritoriju apbūvei

izstrādāja lokālus plānus atsevišėiem pilsētas rajoniem. 1904.gadā pilsētas mērnieka R.

ŠtegmaĦa vadībā izstrādāja Vecrīgas regulācijas projektu, ko apstiprināja Krievijas valdība,

bet tas saĦēma sabiedrības un speciālistu iebildumus, jo prasīja nojaukt senceltnes.

1897.-1913.gados Rīga strauji attīstījās, tā bija trešais nozīmīgākais rūpnieciskais centrs

Krievijas Impērijā - iedzīvotāju skaits pieauga par 88%, uz privātkapitāla pamata tika būvēti

3-6 stāvu daudzdzīvokĜu īres nami. Lai straujo attīstību kontrolētu 1904.gadā izstrādāja un

apstiprināja Rīgas vispārējos būvnoteikumus, kuri savu likuma spēku saglabāja līdz pat

1940.gadam, un tie kalpoja par piemēru citu Latvijas pilsētu būvnoteikumu izstrādāšanai.

„20.gadsimta Krievijā Rīgai līdzīgi būvnoteikumi bija izstrādāti vienīgi Pēterburgai, bet tie bija

ar daudz ”maigākām” prasībām un palika projekta līmenī.” (KrastiĦš 1988:83). 1904.gada

Rīgas būvnoteikumi ietvēra pilsētas teritorijas joslveida zonējumu un ielu tīklojumu, tādejādi

Ĝaujot uzlabot sanitāri higiēniskos apstākĜus (KrastiĦš 1988:79). Tika izdalīti - pirmais mūra

celtĦu rajons (Vecrīga), otrais mūra celtĦu rajons (bulvāru loks ap Vecrīgu), trešais mūra



celtĦu rajons un koka celtĦu rajons (pilsētas nomales). Tika noteikti ēku augstumi, apbūves

blīvums un līnija, minimālie pagalmi, izsauĜojums, ēku sastāvdaĜas un elementi.. Rīgas

būvnoteikumi regulēja arī būvniecības saskaĦošanu un gaitu – ja gada laikā būvniecība

nebija iesākta, projekts bija jāskaĦo no jauna. „Rīgas būvnoteikumos atspoguĜojās sava laika

pilsētbūvniecības jaunākās atziĦas, un pateicoties tam, 19. gadsimta otrās puses un

20.gadsimta sākuma apbūve telpiski bija izteikti viengabalaina” (KrastiĦš 1988:84). Uz

1904.gada Rīgas pilsētas saistošos būvnoteikumos minēto pilsētas pirmo mūra ēku rajonu ir

atsauce 1937.gada un kopš 1992.gada atjaunotajā Civillikuma 1091.pantā.

Cits nozīmīgs pilsētbūvniecības projekts saistās ar Rīgas apstādījumu attīstību. 1859.gadā

pēc Lībekas dārznieka A.Venta (Vendt) projekta Rīgā aizsardzības sistēmas vietā izveidoja

Kanālmalas apstādījumus, ko 1888.gadā rekonstruēja pēc vācu izcelsmes ainavu arhitekta

G. F. Kūfalta (Kuphaldt) (1853-1938) projekta. ViĦš vadīja arī Rīgas domes 1879.gadā

izveidoto Dārzu pārvaldi. Rīgas centra rekonstrukcija citu Rietumeiropas pilsētu vidū izceĜas

ar kompleksu raksturu un konsekventu pilsētplānošanas idejas realizāciju.

Rīga ir viena no pirmajām pilsētām Krievijas Impērijā, kur tika 1901.gadā realizēta

dārzpilsētas ideja – villu kolonijas apbūve priežu mežā Ėīšezera krastā Ėeizarmežā

(Kaiserwald, tagadējā Mežaparkā) balstoties uz arhitekta E. Kupfera (Kupffer) (1873-1919)

idejām, būvuzĦēmēja G. A. Agtes (Agthe) vadībā. Tā aizĦēma vienu piektdaĜu no kopējā

tautas parka plānojuma (680 ha), un tādejādi nodrošināja finanses sabiedrisko funkciju

realizēšanai. Jaunizbūvējamai teritorijai priežu silā Rīgas dome izdalīja finanses šoseju,

jājēju un riteĦbraucēju ceĜu izbūvei un tramvaju ierīkošanai. Tika izveidoti sporta laukumi un

jahtklubs, 1910.gadā arī zoodārzs un kapsēta. 1911.gadā tika pieĦemts H. Janzena (Jansen)

(1869-1945) (vācu arhitekts ar pieredzi Berlīnes pilsētplānošanā), izstrādātais

detālplānojums, kas paplašināja izveidoto dārzu pilsētu par 40 ha.

Arī citās Latvijas pilsētās domes izdeva būvnoteikumus, kas regulēja ēku izvietojuma līniju,

to augstumu, sienu biezumu un būvmateriālus. 1863.-1865. gados izstrādātais Daugavpils

ăenerālplāns ietvēra, līdzīgi kā Rīga, likumiski noteiktu apbūves funkcionālo un telpisko

zonējumu. 19.gadsimta vidū un otrā pusē izstrādāti ăenerālplāni arī citām lielākajām Latvijas

pilsētām – Jelgavai, Liepājai, Ventspilij, Rēzeknei, Ludzai un citām. Piemēram, Cēsīs un

Kuldīgā jau 1880.gadā pilsētu robežās visas ēkas bija jābūvē no ugunsdrošiem materiāliem.

Pilsētas, galvenokārt to centri, šajā laikā tiek pie centralizētas ūdensapgādes un

kanalizācijas, ielu labiekārtojuma, pilsētas apgaismojuma un sabiedriskā transporta. Tomēr



dzīves apstākĜi iedzīvotājiem bija šauri - vispieprasītākais un izplatītākais bija vienistabas

dzīvoklis.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918.gadā pieĦem Latvijas pagastu satversmes

pagaidu likumu, kas noteica tiesības vēlēt visiem pilngadīgajiem pastāvīgiem iedzīvotājiem.

1922.gadā pieĦem Likumu par pagastu padomes vēlēšanām un Likumu par pagastu

pašvaldību. Pagastu pašvaldību funkcijas ietvēra pagasta nekustamas mantas pārvaldīšanu,

ugunsdrošības nodrošināšanu, attīstības veicināšanu, rūpes par ceĜiem un transportu,

sociāliem jautājumiem un dzīvokĜa jautājumu sakārtošanu. 1919.gadā pieĦēma Pagaidu

noteikumus par pilsētu domnieku vēlēšanām, kur tāpat kā lauku teritorijās tiesības vēlēt

ieguva visi iedzīvotāji, tāpat pilsētās tika nodalīta lēmējvara no izpildvaras. Tika samazinātas

arī valsts institūciju uzraudzības tiesības – no lietderības viedokĜa Iekšlietu ministram bija

tiesības pārbaudīt pilsētas domes lēmumus par pašvaldības nekustamo īpašumu

atsavināšanu, lielāka apjoma finansu jautājumiem un pilsētas plāna apstiprināšanu.

Pašvaldību darbības likumību pārbaudīja Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departaments, kam

bija tikai apturošās veto tiesības - pašvaldību lēmumus varēja atcelt tikai tiesas ceĜā.

1930.gadā pieĦēma Pilsētu pašvaldību likumu, kas noteica, starp daudziem citiem

pienākumiem, pilsētas kompetenci attiecībā uz pilsētas apbūves plānu sastādīšanu un to

kontroli. 2/3 no klātesošo domes deputātu balsu vajadzēja, lai apstiprinātu lēmumus par

pilsētas apbūves plānu, nekustamas mantas un nozīmīgiem finansu jautājumiem, un pilsētai

piederošas zemes apbūvi. Pilsētām varēja būt sava manta, un tām bija noteiktas

pirmpirkšanas tiesības uz nekustamu mantu, bet vienlaikus tās bija publisku tiesību iestādes

un varēja izdot saistošus lēmumus un rīkojumus savā teritorijā, tai skaitā par pilsētas apbūvi.

1927.gadā tika pieĦemti likumi, kas nostiprināja apriĦėa pašvaldības – Likums par apriĦėa

valdes un revīzijas komisijas vēlēšanām un Likums par apriĦėa pašvaldību. Līdz ar to tika

likvidētas apriĦėa padomes, kuras ievēlēja pagastu padomes no sava vidus, tagad gan

apriĦėa valdi, gan revīzijas komisiju ievēlēja iedzīvotāji tiešās velēšanās. ApriĦėa valdes

priekšsēdētāju iecēla un finansēja Iekšlietu ministrs. ApriĦėi rūpējās par teritorijas

labiekārtošanu, tāpat izskatīja un apstiprināja būvju projektus biezi apdzīvotās vietās,

uzraudzīja pašvaldību darbības tiesiskumu un lietderību un veica tos pagastu pienākumus,

ko pagasti nespēja veikt, un veica citus uzdevumus. Pēc 1934.gada apvērsuma apriĦėu

pašvaldības tika likvidētas, pilsētu domju darbība tika apturēta un kompetence pārgāja uz

izpildvaru, un bieži vietējās amatpersonas iecēla centrālā valdība. Pagastu pašvaldības



netika likvidētas, bet to darbība tika ciešāk uzraudzīta un iekšlietu ministram bija tiesības

atcelt atsevišėus padomju deputātus – šīs darbības neatbilda demokrātijas principiem.

Teritorijas plānošanu sakārtoja 1927.gada Likums par būvniecības pārzināšanu un

1928.gada Pilsētu zemju likums un tam sekojošie Noteikumi pilsētu apbūves un izbūves

plānu izstrādāšanai un izstrādāšanas kārtībai, arī 1928.gadā. Pilsētu apbūves jautājumi bija

pilsētas pašvaldības (domes) kompetencē. Pilsētas apbūves un izbūves plānus iesniedza

būvniecības pārvaldei caurskatīšanai, kas deva savu atzinumu saziĦā ar centrālās valdības

pašvaldības departamentu un attiecīgo apriĦėa valdi, pēc kam Iekšlietu ministrija tos

apstiprināja. Liela uzmanība tika pievērsta plānošanas kvalitātes jautājumiem un

mērniecības prasībām. Lai gan noteikumi noteica, ka pilsētu apbūves un izbūves plānus

sastāda arhitekti un būvinženieri ar būvtiesībām, praksē dažkārt tos sastādīja zvērināti

mērnieki, jo trūka zinošu pilsētplānotāju.

Zemkopības ministrijā tika izveidots īpašs pilsētbūvniecības birojs, kur pilsētu un miestu jeb

mazo pilsētu ăenerālplānu izstrādāšanu nodarbojās arhitekti P.KundziĦš (1888-1983),

V.Feizaks (1885-?) un būvinženieris E.Veiss (1886-1966), kā konsultanti piedalījās pilsētas

inženiertīklu speciālists M.Bīmanis (1864-1946), Rīgas pilsētas galvenais inženieris D. fon

Renenkampfs (von Rennenkampf) (1863-1929) un arhitekts K.Pēkšēns (1859-1928)

(KrastiĦš,1992 33). Bīmanis 1922.gadā raksta, ka pilsētu apbūves plānu izstrādāšana ir

metodiski jāvada, jo no tā ir atkarīga „pilsētas iedzīvotāju kā veselības, tā lielā mērā arī

ekonomiskā labklājība. TādēĜ pie šīs lietas noskaidrošanas nav jābūt visai taupīgiem, jo viss

tas ar laiku atmaksāsies bagātīgi”.

1936.gadā pieĦem Biezi apdzīvoto vietu būvnoteikumus, kas attiecās tām apdzīvotām

vietām, kurām nebija savu pašvaldībā apstiprināto būvnoteikumu. Piemēram, tajos bija

noteikts, ka zemesgabalu nevar dalīt mazākos gabalos par 1000 kv.m tomēr, pastāvošos, ja

arī tie ir mazāki par 1000 var apbūvēt ar noteikumiem, ja tie pieslejas vispārības lietošanā

esošai ielai vai laukumam, vai savienoti ar tiem vismaz ar 3 m platu ceĜu. Bija noteikts ēku

augstums, atstatumi starp tām, tas, ka katrs gabals ir jāiežogo un kādiem šiem žogiem ir

jābūt un prasības priekšdārziĦiem. Īpaša nozīme bija pievērsta ūdens saimniecībai un

ugunsdrošībai. 1936.gada Ministru kabineta uzdevumi turpmākai valdības darbībai cita

starpā ietvēra mērėus attiecībā uz teritorijas plānošanu – „izstrādājot apbūves un izbūves

plānus un izveidojot pilsētu, lai darbs izpaužas a) veco neglīto ēku noplēšanā un skaistu, bet

arī ienesīgu ēku jaunceltĦu būvēs, b) labāku sanitār-higiēnisku apstākĜu radīšanā, c)



satiksmes ceĜu, ielu un ietĦu uzlabošanā, un d) tirgus laukumu izbūvē ar visām iespējamām

labierīcībām (ērtām pieejām, celtnēm, nojumēm u.t.t.)” (Iekšlietu ministrija, 1938: 19-20).

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, Rīgas kā modernas lielpilsētas attīstības

nodrošināšanai 1925.gadā tika nodibināts pilsētas jaunizbūves birojs, kuru vadīja

pilsētplānotājs arhitekts. A. Lamze (1889-1945). Rīgas saglabāja savu pārvaldes struktūru,

tai skaitā, būvju nodaĜu, kura bija tieša Celtniecības komisijas darbu pārĦēmēja, arī

ăeodēzisko materiālu un projektu arhīvu un lietvedību pārĦēmēja. Jau 1924.gadā sāka

izstrādāt Rīgas ăenerālplānu. Papildus tam A.Lamze izstrādāja Lielrīgas jaunizbūves

ăenerālplānu, Ħemot vērā pilsētas lielos zemes īpašumus aiz tās administratīvajām robežām,

kas Ĝautu attīstīt Rīgu kā dārzu pilsētu ar mazstāvu apbūvi ar iedzīvotāju skaitu līdz pat

pusotram miljonam. Šis plāns tika noraidīts kā nereāls un pieredzēja arī sabiedrības

pretreakciju. Izstrādāto Rīgas pilsētas ăenerālplānu, tāpat centrālās daĜas detālplānojumu un

jaunus būvnoteikumus 1937.gadā iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā. Šie Rīgas

plānošanas dokumenti paredzēja plašu transporta sistēmas uzlabošanu, iepriekš

neapbūvētu teritoriju apbūvi un vecpilsētas rekonstrukciju, iznīcinot daĜu no vēsturiskā

mantojuma.

1938.gadā visām 60 Latvijas pilsētām bija pilsētas (saistošie) būvnoteikumi. Trim mazākajām

pilsētām tie vēl nebija apstiprināti, bet tādi bija izstrādāti arī 24 nozīmīgākajiem ciemiem.

Gandrīz visu pilsētu būvnoteikumi tika izstrādāti kompleksā ar pilsētu plāniem un atbilstošu

zonējumu.

Lauku teritoriju plānošanai īpaša nozīme ir 1920.-1937.gadā visā Latvijas teritorijā veiktajai

Agrārai reforma, kuras rezultātā tika izveidots Valsts zemes fonds, kas pēcāk tika sadalīts

pārdodot par simbolisku maksu ne vairāk kā 50 ha vienai personai. Agrārās reformas mērėis

bija izveidot uz privātīpašumu balstītas ăimenes tipa 2 zirgu saimniecības ar vidējo zemes

platību 22 ha. Vecsaimniecībām saglabāja zemes īpašumus līdz 100 ha. Reforma, kas tika

veikta balstoties uz sociālā taisnīguma un tiesiskuma principiem, nostiprināja privāto

īpašumu uz zemi, veicināja personīgo iniciatīvu, likvidēja lielsaimniecības, likvidēja vēsturiski

izveidojošos servitūtus, nodrošināja ar zemi sabiedriskās un kultūras un citas sabiedriskās

vajadzības. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Valsts zemes reformas rezultātā

atjaunoja īpašumtiesības uz 1940.gada stāvokli. Pēcpadomju perioda zemes reformas

noslēguma posmā 2000.gadā vidējās zemnieku saimniecības lielums bija 23,5 ha.



Pēc Latvijas iekĜaušanas Padomju Savienībā notika pāreja uz plānveida ekonomiku,

nekustamais īpašums tika nacionalizēts, uzĦēmējdarbība kontrolēta. PSRS pastāvēja divu

veidu īpašumi – 1) sociālistiskais (visas tautas), t.sk. arodbiedrību un citu sabiedrisko

organizāciju manta, un 2) kolhozu-kooperatīvais īpašums. 1978.gada LPSR konstitūcijā tika

noteikts, ka pilsoĦu personiskā īpašumā var būt iedzīves, personiskā lietojuma, ērtību un

mājas palīgsaimniecības priekšmeti, dzīvojumā māja un darba ietaupījumi. PilsoĦu lietošanā

varēja būt arī zemes gabali, ko piešėīra palīgsaimniecībai (arī mājdzīvnieku turēšanai), augĜu

un sakĦu dārziem un individuālai dzīvokĜu celtniecībai, bet to nedrīkstēja izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Telpisko attīstību ietekmēja arī padomju princips sekmēt sabiedrības

viendabīguma pastiprināšanos – šėirisko atšėirību, pilsētas un lauku, garīgā un fiziskā darba

būtisku atšėirību izzušanā, nāciju tuvināšanos. Deklarētās tiesības kā tiesības uz darbu,

sociālo aizsardzību, veselību, izglītību, dzīvokli, sociālistiskās kultūras sasniegumiem, kā arī

pilsoĦu pienākumus saudzēt dabu un saglabāt ideoloăiski izvērtēto kultūras mantojumu

centās iekĜaut telpiskās attīstības plānu mērėos un uzdevumos, un daĜēji daži no tiem tika arī

īstenoti.

1940.gadā Latvijai zaudējot suverenitāti, notika arī pašvaldību pārvaldes reorganizācija,

piemēram, Rīgas pilsētas būvniecības lietas pārĦēma pilsētas Galvenā arhitekta pārvalde.

Darba apjomam pieaugot, tika izveidota Rīgas pilsētas Izpildu komitejas arhitektūras un

celtniecības nodaĜa, bet vēlāk Rīgas Galvenā arhitektūras pārvalde (ar līdz pat 220

darbiniekiem padomju perioda noslēgumā). Tika saglabāts pirmspadomju ăeodēziskais

centrs un tehniskais arhīvs un tas saglabājies līdz mūsdienām. Teritorijas plānošanu daĜēji

veica pilsētas arhitekti, daĜēji centralizētie plānotāju biroji.

Jau 1945.gadā atsākas Rīgas pilsētplānošana un ăenerālplāna shēmu pabeidz 1947.gadā.

Šī plānojuma centrā bija kara postījumi Vecrīgā. Tika noteikts ēku būvniecības aizliegums

pilsētas centrā, ar nolūku dod laiku dziĜākiem pētījumiem. 30 km diametrā ap Rīgu tika

izveidota zaĜā zona, ar noteiktu aizsardzības režīmu. Jaunie 1947.gada pilsētas

būvnoteikumi ierobežoja individuālo iniciatīvu būvniecībā, kas izvērtās, lai likvidētu kara

postījumus.

1955.gada Rīgas ăenerālplānā (arhitekta J.VasiĜjeva vadībā) tika saglabāts uzsvars uz

individuālo vienăimeĦu ēku apbūvi (šī politika 1980.gados tika asi kritizēta), tas arī noteica

tehniskās infrastruktūras attīstību ārpus centra, lai veidotu pašpietiekamus dzīvojamos

rajonus priekšpilsētās. 1956. gada valdības lēmums noteica ierobežojumus pilsētas



izaugsmei, vienlaikus veicinot satelītpilsētu attīstību un nodrošinot tās ar attiecīgiem

plānojumiem. 1957.-1959. gados tika izstrādāta Rīgas piepilsētas plānošanas shēma. Tā

ietvēra trīs zonas - piepilsētas joslas divas meža parku joslas – 1) līdz 5 km un 2) no 5 līdz

10 km un 3) zaĜajā zonā (līdz 30 km rādiusā no pilsētas). Šajās teritorijās bija īpaši noteikumi,

uz to kādi būvniecības objekti un aktivitātes ir pieĜaujamas. Padomju plānošanā piepilsētas

zona tika uztverta kā daĜa no pilsētas sistēmas un tajā izvietoja pilsētai nepieciešamās

funkcijas – kā piepilsētas lauksaimniecības uzĦēmumus, rūpniecības uzĦēmumus tieši

saistītus ar pilsētas saimniecību, komunālās saimniecības objektus, rekreācijas, izglītības,

zinātnes un veselības aizsardzības objektus, transporta apvedceĜus (Gosstroj SSR, 1985).

Tika noteikts, ka jaunus rūpniecības uzĦēmumus jāizvieto pilsētās, kur iedzīvotāju skaits

mazāks par 250 000, tomēr šī norma bieži tika pārkāpta.

Lai novērstu atsevišėu plānotāju individuālās iniciatīvas un to vēlmes plānot, Ħemot vērā

vietējos apstākĜus, teritorijas plānošana tika koncentrēta lielos centralizētos valsts institūtos.

1957.gadā padomju valdība pieĦēma lēmumu uzsākt industriālu būvniecību. 1957.gadā

Rīgas pierobežā Garkalnē darbu uzsāka pirmā dzelsbetona būvkonstrukciju rūpnīca.

1962.gada lēmums par lauku un pilsētas atšėirību izskaušanu iezīmēja industriāli ražoto

daudzdzīvokĜu ēku būvniecības uzsākšanu lauku ciematos. Padomju valdība 1965.gadā

pieĦem lēmumu par reăionālās plānošanas veicināšanu. 1966.gadā tiek aizstrādāts Rīgas

piepilsētas zonas plāns, kurā iedibinātie principi tika no jauna akceptēti ar 1972., 1976. un

1978. gada plānošanas dokumentiem.

Rīgas pilsētas 1969.gada ăenerālplānā, kas tika izstrādāts sadarbībā ar Maskavas un

ěeĦingradas plānošanas institūtiem, uzsvars bija likts uz lieliem (plānots simts līdz simt

piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju katrā) dzīvojamiem masīviem ar industriāli ražotām

daudzstāvu daudzdzīvokĜu ēkām, kas izvietoti kompleksos plānojuma rajonos, kur katrā

plānota rūpniecības zona, dzīvojamie rajoni un atpūtas vietas. Tie tika plānoti galvenokārt

pilsētas perifērijā, brīvās vai ar mazstāvu apbūvi apbūvētās teritorijās. Šo rajonu būvniecība

gandrīz pilnībā tika realizēta – tika uzbūvēti dzīvojamo namu rajoni Jugla, Ėengarags,

Purvciems, Imanta, PĜavnieki, Zolitūde, Ziepniekkalns, u.c. Mazākā mērogā šādi rūpnieciski

ražotu dzīvojamo ēku rajoni parādījās gandrīz visās Latvijas pilsētās un pat lauku teritorijās,

galvenokārt militāru bāzu un dabas resursu ieguves vietās.

1978.-1983.gadā izstrādātais Rīgas ăenerālplāns 1981.-2005.gadam (projekta galvenais

arhitekts G. Melbergs) tika veidots sadarbojoties Vissavienības un Latvijas projektēšanas un



zinātniski pētnieciskajām organizācijām. Tā laika noteikumi paredzēja, ka pilsētas

ăenerālplāns jeb komplekss ilgtermiĦa pilsētas izbūves projekts, balstās uz Latvijas PSR

ražotājspēku un apdzīvojuma shēmām un Rīgas ekonomiskā reăiona rajonālo plānojumu.

Rīgas ăenerālplāns saglabāja saistību ar iepriekšējo plānojumu, un tas tika papildināts arī ar

detaĜplānojumiem Vecrīgas reăenerācijai un sabiedrisko centru attīstībai. Tas ietvēra arī ar

Piepilsētas rajonu shēmu, kas aptvēra teritorijas ārpus Rīgas administratīvajām robežām

apmēram 60 km rādiusā. 1981.gadā 56 pilsētām Latvijā bija spēkā esoši ăenerālās attīstības

plāni, to koriăēšana notika plānveidīgi un centralizēti pilsētplānošanas institūtā.

1970.gados tiek veicināta rajonālā plānošana – 1976.gadā tiek izstrādāts Latvijas PSR

rajonālā plānojuma shēma 1976.-2000.gadam, ar mērėi attīstīt vienotu apdzīvoto vietu

sistēmu astoĦu reăionu ietvaros – ar centriem Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, kā arī Ventspilī,

Rēzeknē, Valmierā, Jēkabpilī un Gulbenē. Rajonālā plānojuma shēma apskatīja teritorijas

attīstības problēmas no ekonomiskā (racionālās resursu izmantošana), sociālā (optimāli

darba, sadzīves, un atpūtas apstākĜi neatkarīgi no apdzīvotās vietas lieluma), arhitektoniskā

plānojuma (izaugsme saistībā vidi, ainavu un transportu, Ħemot vērā pilsētu teritoriālo

kapacitāti) un ekoloăiskā (piesārĦojums, koncentrācijas kapacitāte) aspekta.

Padomju periodā teritorijas plānošanu veica centralizēti un specializēti projektēšanas valsts

institūti. Sākotnēji liela nozīme bija Vissavienības institūtiem un plānotājiem, bet vēlāk

plānošanu uzticēja Latvijas institūtiem un vietējiem arhitektiem – pilsētplānotājiem, lai gan tie

aizvien tika uzraudzīti. Pilsētām teritorijas plānojumus (ăenerālplānus) izstrādāja Latvijas

Valsts Pilsētu celtniecības projektēšanas institūts „Pilsētprojekts” (dibināts 1951.gadā).

Latvijas Valsts Lauku celtniecības projektē-šanas institūts „Lauku projekts” (dibināts

1951.gadā) izstrādāja lauku ciematu plānošanas un apbūves projektus un masveida

celtniecības tipveida projektus, kā arī lauku dzīvojamo, sabiedrisko un ražošanas ēku

projektus.

Liela nozīme lauku plānošanas attīstībā bija 1960-to gadu otrās puses Padomju Savienības

Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas lēmumiem par plānošanas pastiprināšanu un

lauku celtniecības industrializāciju kā priekšnoteikumu lauku attīstības paātrināšanu.

1981.gadā PSKP 26.kongress atbalstīja agrārrūpniecisko kompleksu attīstību – tas veicināja

lauku teritorijās būvēt industriālas celtnes. Lai koncentrētu citādi pārsvarā viensētās un

mazos ciemos (apmēram 60%) dzīvojošos lauku iedzīvotājus, 1982.gadā ar Latvijas PSR

dekrētu tika izdalīti 669 lauku ciemati, kuri tika atzīti par perspektīviem tālākai attīstībai. To



robežas, kas tika atzītas par perspektīvām, noteica Latvijas PSR Ministru Kabinets. Pārējās

esošo lauku apdzīvoto vietu teritorijas tika parādītas lauksaimniecības vajadzībām Latvijas

PSR Lauksaimniecības ministrijas Republikāniskais Zemes ierīcības un projektēšanas

institūta „Zemesprojekts” izstrādātajos lauku saimniecību iekšējās zemes ierīcības projektos,

kurus apstiprināja attiecīgā lauku rajona izpildvara. Neperspektīvajos centros attīstība nebija

iespējama.

Latvijas PSR Valsts Teritoriālais rūpniecības uzĦēmumu projektēšanas institūts

„Rūpnīcprojekts” izstrādāja ne tikai ēku un būvju projektus, bet arī rūpnīcu mezglu

ăenerālplānu shēmu un rūpnīcu uzĦēmumu izvietojuma shēmas, piedalījās arī rūpniecības

attīstības un ražotājspēku izvietošanas shēmu izstrādāšanā. Papildus minētajiem institūtiem

plānojumu izstrādāšanā iesaistījās arī specializētāki Latvijas un Vissavienības institūti,

piemēram, attiecībā uz transporta, enerăētikas un infrastruktūras plānošanu.

Teritorijas plānošana tika pakĜauta plānveida ekonomikas prasībām. To noteica PSRS

plānošanas normas un normatīvie akti. Tajās svarīgu lomu ieĦēma dažādiem mērėiem

noteiktie attālumi jeb aizsargjoslas, zonas, plānošanas normas attiecībā uz pakalpojumiem

un teritorijām, kas bija izstrādātas balstoties uz iedzīvotāju skaitu, kā arī prasības, kas

izrietēja no industriālās būvniecības normēšanas. SaskaĦā ar detalizētiem noteikumiem tika

izstrādāti un regulāri atjaunināti visu pilsētu un lielāko ciemu ăenerālplāni. Balstoties uz šim

centralizētām un unificētajām normām un noteikumiem tika izstrādāti arī reăionu plānojumi

un tautsaimniecības nozaru attīstības shēmas.



II.1.1.attēls: Padomju plānošanas dokumentu savstarpējā saistība un to izstrādāšanas

secība - 1), 2), 3) un 4) un bez secības, kas bija spēkā līdz 1991.gadam (pēc Buka un

Volrāts, 1987).

No šodienas skatījuma Padomju perioda plānojumu priekšlikumi zonējumiem, transporta

risinājumiem un cita veida infrastruktūrai ir koriăējami, jo neĦēma vērā nekustamā īpašumu

struktūru un tika pieĦemti bez sabiedrības iesaistīšanās. Bieži šo Ĝoti detalizēto plānojumu

realizācija bija vāja. Teritorijas plānojums nebija publisks un apstiprinātais plānojums bija

pieejams tikai dienesta vajadzībām, t.i. tikai vadītājiem un speciālistiem. Visa veida jebkura

mēroga kartogrāfiskais materiāls bija slepens militāru iemeslu dēĜ. Šo iemeslu dēĜ

plānošanas vajadzībām kartogrāfiskais materiāls tika mērėtiecīgi sagrozīts. Ja informācija

par plānojumiem tika publicēta, tā bija vispārīga un shematiska, bez mēroga.



Formāli padomju perioda beigās izstrādātos teritorijas plānus apstiprināja vietējās tautas

deputātu padomes, kuras, lai arī formāli bija iedzīvotāju ievēlētas, nebija patiesas

pašvaldības – deputātu kandidātu izvirzīšana nebija demokrātiska, tie bija saskaĦoti ar

komunistiskās partijas birojiem un atlasīti pēc statiskām pazīmēm, šiem kandidātiem nebija

konkurentu un ievēlētajām padomēm nebija reālas varas, jo visi lēmumi pirms pieĦemšanas

tika saskaĦoti ar vietējiem, vai dažkārt centrālajiem komunistiskās partijas birojiem (Vanags

un Vilka, 2005:109).

Pilsētbūvniecības un arhitektūras tradīcijas tika saglabātas arī padomju periodā. No

1960.gadu otrās puses aizvien lielāku nozīmi iegūst arhitektūras un pilsētbūvniecības

mantojuma saglabāšana. Pretstatā Padomju valdības veicinātajai koncentrētās un

industriālās daudzstāvu pilsētu plānošanas politikai, Latvijas plānotāji studēja un publicēja

pētījumus par iepriekšējo periodu pilsētbūvniecības idejām un sasniegumiem, augsti tika

vērtēti pilsētbūvniecības attīstība 1860.-1914.gados. Tika veiktas kultūras un dabas

pieminekĜu inventarizācijas un aizvien aktīvāk mantojuma saglabāšanā iesaistījās sabiedrība.

1979.gadā izstrādāja Vecrīgas renovācijas projektu. 1986.gadā vēsturisko centru ansambĜi

26 pilsētās tika aizsargāti. 1973. gadā izveido Gaujas Nacionālo parku, un apstiprina tā

nolikumu un ăenerālshēmu ar funkcionālajām zonām, lai mēķki kompleksi aizsargāt un

izmantot dabas un kultūras mantojumu un ainavu.

Nozīmīgākās institūcijas

Rīgas pilsētas attīstības departamenta vēsture www.rdpad.lv/about/history

Latvijas arhitektūras muzejs www.archmuseum.lv

Kultūras pieminekĜu inspekcija www.mantojums.lv

Dabas aizsardzības pārvalde www.dap.gov.lv

Gaujas Nacionālais parks www.gnp.lv

Neskatoties uz teritorijas plānošanas tradīcijām, patreizējā teritorijas plānošanas sistēma ir

attīstījusies pēc valsts neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Saglabājot atsevišėus elementus

no padomju plānošanas prakses un atjaunojot atsevišėus elementus no pirmspadomju

perioda, patreizējā plānošanas sistēma ir balstīta galvenokārt uz ārvalstu pieredzes

piemērošanu Latvijā, saskaĦojot to Latvijas konstitucionālo sistēmu.



Pēc neatkarības atgūšanas daudz uzmanības tika veltīts visaptverošas, decentralizētas,

demokrātiskas un atklātas plānošanas sistēmas iedibināšanai. Sabiedrības iesaistīšanās

plānošanā tika uztverta kā turpinājums vispārējai sabiedrības interesei par attīstības

procesiem 1980. gadu vidū. Tautas kustība (publikācijas, sapulces, manifestācijas utt.) pret

Daugavpils Hidroelektrostacijas un Rīgas metro plānoto būvniecību un Slokas papīrfabrikas

piesārĦojošo darbību pie Baltijas jūras vēlāk pārveidojās par vispārēju tautas kustību par

valsts neatkarības atjaunošanu 1980.gadu beigās. Tas bija iespējams jauno PSRS politikas

iniciatīvu „atklātība” (glastnostj) un „pārbūve” (perestroika) ietvaros.

PārmaiĦas vides aizsardzības un teritorijas plānošanas sistēmā iezīmēja likums ”Par valsts

ekoloăisko ekspertīzi”, kuru Latvijas Republikas Augstākā padome pieĦēma 1990.gadā.

Likums noteica, ka Valsts ekoloăiskā ekspertīze savā darbībā balstās uz likumības,

kompleksuma, zinātniskās pamatojamības un atklātuma principiem, tāpat uz sociālā,

inženiertehniskā, dabas aizsardzības, vides plānošanas, ekonomiskā aspekta un citu

aspektu integrālo vērtējumu, kā arī vispārinātu vērtējumu par summāro ietekmi uz apkārtējo

vidi un Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. Drīz pēc tam pieĦemtie likumi „Par

pilsētas pašvaldību” un „Par pagasta pašvaldību” (24.04.1991) deva juridisku ietvaru

demokrātisku pašvaldību darbības uzsākšanai. Likums „Par pagasta pašvaldību” noteica, ka

pagasta pašvaldības pārziĦā pagasta apdzīvoto vietu un teritorijas apbūves plānošana un

apbūves kontrole. 1991.gada pārejas perioda likums noteica, ka pagasta padome ir tiesīga

apstiprināt noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāpšanu jautājumos

par apdzīvoto vietu apbūvi; par zemes, mežu, ūdeĦu un īpaši aizsargājamo dabas un

kultūras objektu uzturēšanu; par namu un to teritoriju, sabiedrisko ēku un būvju uzturēšanu;

par apdzīvoto vietu sanitāro tīrību; par apdzīvoto vietu teritorijas labiekārtošanu,

zaĜumstādījumu uzturēšanu, ūdeĦu vispārējo lietošanu un ainavu aizsardzību; par reklāmu

izvietošanu un par citiem jautājumiem, kas nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem un,

ka pagasta padome var arī deleăēt valdei tiesības apstiprināt pagasta ekonomiskās un

sociālās attīstības un apkārtējās vides aizsardzības perspektīvās programmas un pagasta

apdzīvoto vietu ăenerālplānus (jeb teritorijas plānojumus) un tajos izdarīt grozījumus.

Savukārt likums „Par pilsētas pašvaldību” noteica, ka pilsētas pašvaldības pārziĦā ir pilsētas

apbūves plānošana un apbūves kontrole, ka tikai pilsētas padome sesijā var apstiprināt

pilsētas ăenerālplānu, tāpat piešėirt un atĦemt zemi likumā noteiktajā kārtībā. Pilsētas

padome ir tiesīga apstiprināt noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to

pārkāpšanu jautājumos par pilsētas teritorijas apbūvi; par pilsētas zemes, mežu, ūdeĦu un



īpaši aizsargājamo dabas un kultūras objektu aizsardzību un uzturēšanu, par teritoriju, ēku

un būvju uzturēšanu, par inženierkomunikācijām, par sanitāro tīrību, par reklāmas

izvietošanu, par sabiedrisko transportu, par teritorijas labiekārtošanu, zaĜumstādījumu

uzturēšanu un aizsardzību un par citiem jautājumiem, kas nav pretrunā ar Latvijas

Republikas likumiem un, un ka tā var deleăēt pilsētas valdei tiesības apstiprināt pilsētas

ekonomiskās un sociālās attīstības un apkārtējās vides aizsardzības perspektīvās

programmas, lemt par pilsētas zemes, zemes dzīĜu, ūdeĦu, mežu un citu dabas resursu

izmantošanu un aizsardzību un apstiprināt pilsētas plānojuma shēmas un projektus.

Turpinoties neatkarības centieniem un 1918.gada republikas iedibinājumu atjaunošanas

procesam notika zemes reformas process. Sabiedrībai nebija vienota uzskata par zemes

reformas mērėi un uzdevumiem, tās kārtību un realizācijas tempiem, par valsts un

sabiedrības interešu aizstāvēšanu, par mantinieku loku un parādiem, kas gūlās uz zemi, kā

arī par zemes reformas gaitā izveidotiem zemes īpašuma minimāliem un maksimāliem

apmēriem (Boruks, 2001: 266-267).

Sekojot iepriekšējo gadu tradīcijai, zemes reformas likumi tika pieĦemti atšėirīgi pilsētu un

lauku teritorijām. 1990.gada likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”

un 1992.gada likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" nepieprasīja lauku

pašvaldībām teritorijas plānojumus. Atsevišėas prasības tika fiksētas kā pakāpeniskas

zemes privatizācijas gaitā pārkārtot zemes lietošanas un īpašuma tiesiskās, sociālās un

ekonomiskās attiecības laukos tā, lai veicinātu Latvijas tradicionālā lauku dzīvesveida

atjaunošanu, nodrošinātu dabas un citu resursu saimniecisku izmantošanu un aizsardzību,

augsnes auglības saglabāšanu un celšanu, kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanas

palielināšanu, tāpat tika prasīts radīt priekšnoteikumus viensētu saglabāšanai un

atjaunošanai un nodrošināt zemnieku saimniecību un piemājas saimniecību veidošanos

atbilstoši teritorijas racionālam plānojumam un saglabāt pašreizējiem zemes lietotājiem

zemes platību, bez kuras nav iespējama sabiedriski nepieciešamo ēku, būvju un ražošanas

objektu izmantošana paredzētajiem mērėiem, tai pašā laikā nelauksaimnieciskajām

vajadzībām piešėiramo zemes nogabalu lielumu noteikt saskaĦā ar paredzētajām normām

vai projektu dokumentāciju. Likumos tika noteikts, ka tie ir pagastu zemes ierīcības projekti,

ko izstrādā valsts institūts "Zemesprojekts" sadarbībā ar pagastu Tautas deputātu padomēm

(pašvaldību padomēm). 1992.gada grozījumos tika noteikts, ka pagasta zemes ierīcības

projektam jābūt nodotam vispārējai apskatei vismaz divas nedēĜas pirms tā izskatīšanas

pagasta zemes komisijā un apskates sākums savlaicīgi jāizziĦo rajona laikrakstā. Ja pagasta



zemes lietotājiem, zemes pieprasītājiem un iedzīvotājiem ir iebildumi pret atsevišėiem

projekta risinājumiem, viĦi tos rakstveidā iesniedz pagasta zemes komisijai 10 dienu laikā

pēc projekta apskates termiĦa izbeigšanās. Pagasta zemes ierīcības projektu izskata

pagasta zemes komisija un pēc saskaĦošanas ar rajona zemes komisiju apstiprina pagasta

tautas deputātu padome.

Tas, ka lauku teritorijās jāizstrādā pagastu zemes ierīcību projektus, t.i. pēc satura

vienkāršoti teritorijas plānojumu, kur uzsvars ir uz zemes gabalu iemērīšanu īpašniekiem,

saglabāja iedibināto vēsturisko, tai skaitā padomju praksi. Problēma parādījās urbanizētajos

lauku pagastos, kur to dažkārt biezi apdzīvotās vietas tika pakĜautas vienkāršotai plānošanas

kārtībai. Cita problēma radās arī vēlāk, kad iedibinot teritorijas plānošanas hierarhisko

sistēmu, šie zemes reformas likumi netika grozīti un tā zināmu periodu pastāvēja dubulta

plānošanas sistēma – zemes ierīcības projekti, kuru izstrādi koordinēja Valsts Zemes

dienests un Zemes reformas komisijas, un teritorijas plānojumi, kur vadošā valsts pārvaldes

institūcija bija Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija un par pašvaldību

pārraudzību atbildīgā valsts institūcija (tās pakĜautība laika gaitā vairākkārt mainījās līdz

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas nodibināšanai 2003.gadā). Mūsdienās

pateicoties tam, ka zemes reforma ir tik pat kā noslēgusies un Valsts Zemes dienests ir

pakĜauts reformēšanai, zemes ierīcības projekti, vairs netiek uzskatīti par dokumentiem,

kuriem ir līdzīgas funkcijas un saturs kā teritoriju plānojumiem, un sākotnējā teritorijas

plānošanas sistēmas zināmu funkciju dublēšanās tiek pakāpeniski novērsta.

Atšėirībā no lauku teritorijām 1991.gada likumos “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” un

"Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" pilsētās tika uzsvērta teritorijas plānošanas

loma un tika noteikts, ka zemes reformas gaitā pilsētu domes izstrādā pilsētas ekonomiskās

un sociālās attīstības programmu un, atbilstoši tai, izstrādā vai koriăē pilsētas ăenerālplānu,

kurā nosaka teritorijas izmantošanas veidus un prasības. Šī politika tika balstīta uz to, ka

pilsētu ăenerālplānu izstrādāšanai ir lielāka nepieciešamība un senāka vēsture. 1995. gada

likums ”Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesību un to nostiprināšanu zemes

grāmatās” nosaka, ka, sastādot izziĦu par valstij vai pašvaldībai piekrītošiem zemes

gabaliem, jaunu objektu celtniecībai vai teritorijas izmantošanai valstij vai pašvaldībai

noteikto funkciju realizēšanai, jāsniedz ăenerālplāna vai zemes ierīcības projekta

pamatojums, t.i., minot abus vienlaikus lietotos teritorijas plānojuma apzīmējumus.



1992.gadā sākumā izveidotā Arhitektūras un celtniecības ministrija, kuras uzdevumi bija

realizēt valsts politiku teritoriālplānojuma, būvprojektēšanas, celtniecības (izĦemot ceĜu būvi

un tiltu būvi), būvmateriālu ražošanas, ăeoloăijas, urbanizētās vides un tās aizsardzības,

dzīvokĜu un komunālās saimniecības jomā, pēc 5. Saeimas vēlēšanām 1993.gadā vasarā

tika likvidēta un daĜēji tās funkcijas, darbinieki un arhīvs tika iekĜauti no jauna dibinātajā Vides

aizsardzības un reăionālās attīstības ministrijas Reăionālās attīstības departamentā un

Būvniecības departamentā. Ideja apvienot reăionālās attīstības, teritorijas plānošanas, vides

aizsardzības un daĜēji (izĦemot mežus un zivju – palika Zemkopības ministrijas kompetencē)

resursu apsaimniekošanas jautājumus balstījās uz 1992.gada ANO iniciatīvu par ilgtspējīgas

attīstības veicināšanu. Sākotnēji Reăionālās attīstības departamenta struktūrā ietilpa

Teritoriālplānošanas nodaĜa, Pilsētvides un mājokĜa nodaĜa un Tūrisma infrastruktūras

nodaĜa. Būvniecības departamentā ietilpa Būvniecības stratēăijas nodaĜa, Normatīvu un

resursu ekonomijas nodaĜa un DzīvokĜu un komunālās saimniecības nodaĜa.

1990.gadu sākumā valsts pārvaldes politika bija veicināt pašvaldību iniciatīvas savas

teritorijas attīstības plānošanā. Teritorijas plānošana visstraujāk attīstījās lielo pilsētu un

rajonu pašvaldībās, īpaši Jūrmalas un Rīgas pilsētās un Rīgas rajonā. Republikas jeb lielo

pilsētu un rajonu pašvaldību plānošanas institūcijās bija atbilstošas kvalifikācijas speciālisti.

Pilsētu un rajonu administrācijas un speciālisti pārmatoja iepriekšējo politisko periodu

pieredzi pilsētplānošana un rajonālā plānošanā. Lielajās pilsētās teritorijas attīstības

plānošana bija arī nepieciešamība, ko radīja straujāka attīstība nekā pārējā valsts teritorijā.

Līdz ar 1994.gada likuma „Par pašvaldībām” pieĦemšanu, tika reorganizētas pašvaldību

sistēma un to struktūras. Tai skaitā Rīgas pilsētas domes struktūrvienības tika pārveidotas

un Pilsētas attīstības komitejas pārraudzībā tika izveidots Attīstības departaments. Tiek

uzskatīts, ka Rīgas pilsētas Attīstības departamenta struktūrvienība Būvvalde, ir

pārmantojusi gandrīz 130 gadus vecās būvniecības procesa kontroles un teritorijas

plānošanas tradīcijas pilsētā.

1994.gada likums „Par Pašvaldībām”, 1994.gada Ministru kabineta noteikumi nr.194

"Teritoriālplānošanas noteikumi” un 1995.gada Būvniecības likums deva juridisku pamatu

teritorijas plānošanas attīstībai valstī. Teritoriālplānošanas noteikumi noteica teritorijas

plānošanas sistēmu, valsts un pašvaldību kompetenci un sabiedrības tiesības līdzdarboties

teritorijas plānošanas procesā. Tika arī noteikts, ka teritoriālplānošanā ietilpst teritorijas visu

veidu apbūves, transporta un citu inženierkomunikāciju, labiekārtošanas, ainavu veidošanas,



ēku un būvju nojaukšanas, kā arī citu teritorijas izmantošanas un attīstības pasākumu

plānošana. Šie normatīvie dokumenti tapa plašas diskusijas ietvaros starp pašvaldību

speciālistiem, plānotājiem, arhitektiem un vides aizsardzības speciālistiem, balstoties uz

vēsturiskajām tradīcijām, Ħemot vērā padomju plānošanas pieredzi un pārĦemot ārvalstu,

galvenokārt ZiemeĜvalstu un Vācijas pieredzi.

Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrijas Reăionālās attīstības departaments un

Latvijas Pašvaldību savienība aktīvi veicināja dažāda veida demonstrācijas projektus un

uzsākšanās jeb pilotprojektus pašvaldībās telpiskās attīstības jomā. Teritorijas plānošanas

speciālisti dažādu palīdzības un sadarbības programmu ietvaros iepazinās ar telpiskās

plānošanas sasniegumiem rietumu pasaulē. Liela nozīme bija profesionālai plānotāju

pieredzes apmaiĦai un demonstrācijas un pilotprojektiem no 1994. līdz 2000.gadam, it īpaši

tehniskajai palīdzībai organizācijām un indivīdiem no Kanādas Urbānistikas institūta, Dānijas,

Somijas, Zviedrijas, Vācijas, BeĜăijas un Nīderlandes valdību attīstības palīdzības

organizācijām, valsts un pašvaldību institūcijām un citām sabiedriskām institūcijām. Lielu

ieguldījumu teritorijas plānošanas demokratizācijai un modernizācijai deva arī latviešu

izcelsmes plānotāji no Kanādas, Zviedrijas, Austrālijas un Vācijas. Liela nozīme Latvijas

plānošanas demokratizācijā bija Eiropas Padomes dokumentiem par telpisko attīstību, īpaši

Eiropas Padomes 1984.gada rekomendācijai „Eiropas reăionālās/teritorijas plānošanas

harta” jeb Torremolinos hartai. Latvijas plānošanas sistēmas attīstības virzienu noteikšanā

kopš 1993.gada liela nozīme ir plānotāju sadarbībai Baltijas jūras reăionā iniciatīvas „Vīzija

un stratēăijas apkārt Baltijas jūrai 2010 – VASAB 2010” ietvaros.

Plānošanas sistēma tika piemērota atbilstoši Latvijas likumdošanas prasībām un neilgi pirms

tam iedibinātajām vides aizsardzības un pašvaldību sistēmām. Atšėirībā no Rietumvalstīm,

kur demokrātiska teritorijas plānošanas sistēma attīstījās laika periodā pēc otrā pasaules

kara, Latvijā demokrātiskā teritorijas plānošana 1990-to gadu otrā pusē attīstījās kā

visaptveroša un starpnozaru teritorijas izmantošanas mērėu noteikšanas sistēma. DaĜēji tas

notika pateicoties vides aizsardzības kustībai, kas uzsākās 1980-to gadu vidū. Apgūstot

labāko ārvalstu pieredzi, normatīvajos dokumentos tika iekĜauti un tādejādi iedibināti daudzi

principi, kas Latvijas sabiedrībai vēl jāapgūst praksē, un iespējams jāpiemēro vietējiem

apstākĜiem un vajadzībām.

Plānošanas sistēmas attīstību ietekmēja gan demokrātijas nostiprināšana, gan tirgus

ekonomikas attīstība un nekustamā īpašuma reforma. Teritorijas plānošanas sistēma tika



saskaĦota ar vienlaikus izveidoto un līdzās attīstāmo pašvaldību pārvaldes sistēmu.

Teritorijas plānošana tiek uztverta kā nozīmīgs instruments vides aizsardzības

nodrošināšanai un sabiedrības atklātības principu ieviešanai valsts un pašvaldību pārvaldē.

Teritorijas plānošanas sistēma ir viens no instrumentiem, lai īstenotu vispārējo zemes politiku

valstī.

1995.gada vasarā Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrijas Reăionālās

attīstības departamentā tiek izveidota Reăionu līdzsvarotas attīstības nodaĜa, kas nodarbojās

ar reăionālās attīstības politikas veidošanu. 1995.gada rudenī Ministru kabinets akceptē

Latvijas reăionālās attīstības politikas vadlīnijas un 1997.gadā Reăionālās attīstības politikas

koncepciju, kā arī virkni normatīvo dokumentu , kas noteica reăionālās attīstības politikas

instrumentu un institūciju darbību – izveidoja Reăionālās attīstības padomi un Reăionālo

fondu, kuru no 1998.gada pārvalda VSIA „Reăionu attīstība”.

Teritorijas plānošanas juridiskai nostiprināšanai nozīmīgi arī citi likumi, kas tika pieĦemti šajā

periodā. 1995.gada Būvniecības likums nosaka, ka zemes gabalu atĜauts apbūvēt, ja tā

apbūve nav pretrunā ar pilsētas vai pagasta ăenerālplānu, detālplānojumu, zemes ierīcības

projektu un saistošajiem apbūves noteikumiem, kas ietver būvniecības ierobežojumus

atsevišėiem zemes gabaliem. Likumā tika noteikts, ka vietējo pašvaldību kompetencē ir

izstrādāt un apstiprināt administratīvās teritorijas ăenerālplānu, detālplānojumu un saistošos

apbūves noteikumus, kā arī kontrolēt un nodrošināt to ievērošanu. Tomēr likums nenoteica

aizliegumu būvēt, ja attiecīgajā pilsētā vai pagastā nebija izstrādāts ăenerālplāns un

detālplānojums. Zemes gabalu drīkstēja apbūvēt, ja par to Vispārīgajos būvnoteikumos

noteiktajā kārtībā ir pieĦemts attiecīgās pašvaldības lēmums. Pašvaldība var arī neatĜaut

apbūvi vai ierosināt to koriăēt, savā lēmumā motivējot, kādas likumu normas nepieĜauj šādu

būvniecību, kā arī Ħemot vērā teritoriālplānošanas un būvniecības publiskās apspriešanas

rezultātus. 1997.gada Vispārīgajos būvnoteikumos tika noteikts, ka ja pašvaldībā nav

apbūves noteikumu tad, lai saĦemtu būvatĜauju ir no būvvaldes jāsaĦem plānošanas un

arhitektūras uzdevums – dokuments, kurā noteiktas prasības zemes gabala plānojumam un

apbūvei. Šī prakse turpināja padomju laikā iedibināto kārtību, kad ierēdĦiem bija lielas

iespējas interpretēt to, kas kā ir pieĜaujams attīstīt noteiktu teritoriju. Būvvalde ir uz

Būvniecības likuma pamata izveidota pašvaldības institūcija, kas pārzina, kā arī kontrolē

būvniecību attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Likums reglamentē, ka būvniecību vietējās

pašvaldības administratīvajā teritorijā pārzina būvvaldes amatpersonas, kurām ir augstākā

izglītība būvniecībā.



1991.gada likumā “Par vides aizsardzību” ar 1997.gada grozījumiem nosaka, ka viens no

līdzekĜiem, kā nodrošināt vides aizsardzību, ir teritorijas plānošana. Likums paredz dažādas

nozīmes aizsargjoslas, kuras tiek projektētas katram īpašam gadījumam teritorijas

plānojumā, bet, ja tāda nav, tiek noteiktas atbilstoši normatīvajos aktos paredzētājiem,

minimālajiem platumiem, ko nosaka īpašs 1997.gada Aizsargjoslu likums. 1998.gada Likumā

par ietekmes uz vidi novērtējumu ar 2003.gada grozījumiem iekĜauj sadaĜu par stratēăisko

novērtējumu, kas nepieciešams plānošanas dokumentiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz

vidi vai arī uz Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritorijām (Natura 2000). Stratēăiskā

novērtējuma nepieciešamības kritēriji tiek noteikti sekojoši: attiecīgā plānošanas dokumenta

būtība un iespējamai ietekmei uz vidi pakĜautās teritorijas raksturojums, jutīgums un

īpatnības, un attiecīgā plānošanas dokumenta īstenošanas ietekme uz īpaši aizsargājamām

dabas teritorijām, starptautiskas nozīmes mitrājiem, mikroliegumiem, Baltijas jūras un Rīgas

jūras līča piekrastes aizsargjoslu, virszemes ūdensobjektu aizsargjoslām, īpaši

aizsargājamām sugām, to dzīvotnēm un īpaši aizsargājamiem biotopiem.

1996.gada Lauksaimniecības likums noteica, ka lauksaimniecībā izmantojamo zemju

transformācija pieĜaujama tikai ar Zemkopības ministrijas atĜauju. Savukārt 1996.gada

Ministru kabineta noteikumi “Zemes transformācijas (pārveidošanas) atĜaujas izsniegšanas

kārtība” norādīja, ka zemes resursu racionāla izmatošana un apsaimniekošana jāveic

atbilstoši rajona vai vietējo pašvaldību plānojumiem, kā arī atĜaujas veikt apmežošanas

izsniedzamas uz plānojumu pamata. 2000.gada Meža likumā bija paredzēts, ka meža

apsaimniekošanas mērėus nosaka teritorijas plānojumos. 1992.gada atjaunotais 1936. gada

Likums “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām

vajadzībām” nosaka, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana iespējama tikai par

atlīdzību uz atsevišėa likuma pamata, balstoties uz pašvaldību vai valsts institūciju

ierosinājuma pamata. 1998.gada Informācijas atklātības likums uzsver, ka informācija ir

pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi. Kā šo informāciju iegūt,

nosaka 1994.gada likums “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts

un pašvaldību institūcijās” un 1995.gada Ministru kabineta noteikumi Nr.154 "Administratīvo

aktu procesa noteikumi".

1998.gada sākumā Ministru kabinets akceptē Nacionālā plānojuma koncepciju. Tā noteica

nacionālā plānojuma izstrādāšanas nepieciešamību, tā principus, uzdevumus, sastāvu,

saturu un izstrādāšanas kārtību. Tika izveidota Nacionālā plānojuma vadības grupa (1998.-



2002.), kas bija Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministra pakĜautībā esoša

koordinējoša konsultatīva institūcija, kura nodrošināja saikni starp valsts institūcijām un

pašvaldībām. Tajā ietilpa gandrīz visu ministriju pārstāvji un trīs pārstāvji no pašvaldībām,

kurus ieteica Latvijas Pašvaldību savienība.

1998.gadā sākumā tika pieĦemti jauni Ministru kabineta noteikumi "Noteikumi par teritorijas

plānojumiem", kas saglabāja 1994.gadā radīto plānošanas sistēmu, to precizējot,

pamatojoties uz iegūto plānošanas pieredzi. Tie noteica plānojumu veidus, to sastāvu,

saturu, izstrādāšanas, saskaĦošanas, spēkā stāšanās un apturēšanas kārtību. Tika

precizēta viedokĜu saskaĦošanas kārtība plānošanas procesā starp rajona un vietējām

pašvaldībām, kā arī pievērsta lielāka uzmanība sadarbībai starp valsts un pašvaldību

institūcijām teritorijas plānošanas jomā. Visu veidu plānojumu saturs tika saskaĦots ar citu

normatīvo aktu prasībām. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem noteikumiem tika noteikta atšėirīga

nacionālā plānojuma un reăionālo plānojumu izstrādāšanas kārtība un to satura veidošanas

principi.

1998.gada rudenī Saeimā tika pieĦemts Teritorijas attīstības plānošanas likums, kas noteica

teritorijas attīstības plānošanas sistēmas darbības principus, mērėus un uzdevumus,

plānošanas dalībniekus un to kompetenci, teritorijas attīstības plānu veidus, teritorijas

attīstības programmas, teritorijas plānojumu saturu un to izstrādāšanas kārtību, pašvaldību

plānošanas finansēšanas principus un sabiedrības tiesības iegūt informāciju, piedalīties

teritorijas attīstības plānošanas procesā, izteikt un aizstāvēt savu viedokli. Šis likums

definēja, ka teritorijas attīstības plāns ir dokumentu kopums, kas sastāv no teritorijas

attīstības programmas un teritorijas plānojuma. Teritorijas attīstības plāns, ievērojot teritorijas

attīstības plānošanas principus un priekšnoteikumus, teritorijas un tautsaimniecības nozaru

attīstības analīzes rezultātus un prognozes, nosaka teritorijas vispusīgas un ilgtspējīgas

attīstības mērėus un to sasniegšanas stratēăiju. Pamatojoties uz likumā ietvertajām normām,

2000.gada sākumā pieĦēma jaunus Ministru kabineta noteikumus "Par teritoriju

plānojumiem", kas bija iepriekšējo noteikumu precizēta versija, it īpaši attiecībā uz nacionālā

līmeĦa plānošanu.

Teritoriālplānošanas un Pilsētvides un mājokĜa nodaĜas tika reorganizētas par Nacionālā un

reăionu plānojumu nodaĜu un Vietējo pašvaldību plānojumu nodaĜu. MājokĜu jautājumi tiek

nodoti Būvniecības departamenta atbildībā tās pašas Vides aizsardzības un reăionālās

attīstības ministrijas ietvaros. 1999.gadā pie Vides aizsardzības un reăionālās attīstības



ministrijas tiek izveidota bezpeĜĦas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību

"Teritorijas attīstības plānošanas centrs", kuras mērėis bija nodrošināt nacionālā plānojuma

izstrādāšanu un metodiski vadīt reăionālo un vietējo pašvaldību teritoriju plānošanu.

2002.gada sākumā gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā un attiecīgi saskaĦojot reăionālās

attīstības politiku, bet ignorējot ilgtspējīgas attīstības principus attiecībā uz valsts pārvaldes

institūcijām un to pārraudzībā esošajām valsts politikām, Reăionālās attīstības departaments

tiek pārvietots uz Finansu ministriju, kur tiek izveidota Reăionālās attīstības un plānošanas

pārvalde. Reăionālās politikas un plānošanas pārvaldes vadībā Teritorijas attīstības

plānošanas likums, kas spēkā no 1998.gada, tiek sadalīts divos - Reăionālās attīstības

likums un Teritorijas plānošanas likums - kurus Saeima pieĦem 2002.gada pirmajā pusē.

Tādejādi tiek nošėirta reăionālo attīstības plānošana no teritorijas plānošanas. Teritorijas

plānošanas un reăionālās attīstības institūciju atrašanās Finansu ministrijas sastāvā tiek

atzīta par neveiksmīgu un 2003.gada sākumā tiek izveidota Reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrija, kurā 2007.gada sākumā starp citām struktūrām ir Teritoriālo

plānojumu departaments ar tajā ietilpstošajām Plānojumu uzraudzības un Plānojumu

metodoloăijas nodaĜām. Līdz ar jaunās ministrijas izveidošanu un izmaiĦām nacionālā līmeĦa

telpiskās politikā, Teritorijas attīstības plānošanas centrs izbeidz savu darbību. Reăionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministrijā darbu turpina 1990.gadu beigās izveidotais teritoriju

plānojumu arhīvs. Būvniecības departaments un Valsts Būvinspekcija, tāpat Tūrisma

departaments un Tūrisma attīstības valsts aăentūra, 2003.gadā tiek pārvietoti uz

Ekonomikas ministriju. 2002.gadā tika izveidota Valsts MājokĜu aăentūra. Ir plāni to apvienot

ar citām Ekonomikas ministrijas pakĜautībā esošajām aăentūrām un izveidot Būvniecības,

enerăijas un mājokĜu aăentūru.

Padomju periodā darbojošies lielie plānošanas un arhitektūras institūti, tika 1990.gadu otrā

pusē privatizēti, lielākoties tie mainīja specializāciju, jo šajā laikā nebija maksātspējīga

pieprasījuma izstrādāt teritorijas plānojumus, un mūsdienās tikai epizodiski iesaistās

teritorijas plānošanas aktivitātēs.

Rajonu pašvaldību pastāvēšanas un to funkciju lietderīgums tiek apšaubīts kopš Latvijas

neatkarības atjaunošanas un tas neveicina rajona plānošanas stabilitāti; it īpaši, kad pēc

2002.gada rajonu pašvaldības teritorijas plānošanas funkcijas daĜēji dublē plānošanas

reăioni. Vietējā līmenī stabilas, t.i., nav pakĜautas iespējām būt apvienotam pašvaldību

teritoriālās reformas gaitā, ir lielākās, it īpaši pilsētu pašvaldības, kur tad arī teritorija

plānošana ir visattīstītākā. Šīm pašvaldībām ir stabilāka finansu bāze, labāki plānošanas



speciālisti, kā arī telpiskās attīstības jautājumi risināšana ir daudz aktuālāka un tā tiek

atbalstīta arī no uzĦēmēju un iedzīvotāju puses. Mazās pašvaldības kavējas izstrādāt

teritorijas plānojumus daĜēji gaidāmās teritoriālās reformas dēĜ, daĜēji finansu un

nepietiekamo cilvēkresursu dēĜ, ka arī nenozīmīgo aktivitāšu dēĜ kam būtu ietekme uz

telpisko attīstību. Latvijas teritorijas plānošanas sistēma ir attīstības fāzē, tā nepārtraukti

pilnveidojas, saglabājot pēctecību.

Normatīvā dokumenta nosaukums

Spēkā no Spēkā (līdz) Piezīmes un saite uz dokumenta tekstu Internetā

Noteikumi par zemes lietošanas veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas kritērijiem, nr.562 (pieĦemti 21.08.2007)

25.08.2007 Ir spēkā Nosaka zemes lietošanas veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas kritērijus. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=162207

Paredzētās būves publiskās apspriešanas kārtība, noteikumi nr.331 (pieĦemti 22.05.2007)

26.05.2007 Ir spēkā Nosaka kārtību, kādā izvērtējama nepieciešamī-ba rīkot būves publisku apspriešanu, kā arī kārtību, kādā notiek paredzētās būves, t.i. būvniecības ieceres publiskā apspriešana. Publiskās apspriešanas procedūru pārrauga attiecīgā pašvaldība, bet to organizē un izdevumus sedz ierosinātājs.

www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_16904_mk_not_331_publ_apspr.doc

Noteikumi par nekustamā īpašuma objekta noteikšanu nr.182 (pieĦemti 20.03.2007)

01.05.2007 Ir spēkā Nosaka nekustamā īpašuma objekta vai zemes vienības daĜas noteikšanas procesu kārtību, dokumentus un termiĦus. www.likumi.lv/doc.php?id=154849&mode=DOC

Nacionālās attīstības padomes nolikums, MK noteikumi nr.129 (pieĦemti 13.02.2007)

23.02.2007 Ir spēkā Koleăiāla konsultatīva institūcija, kuras darbības mērėis ir nodrošināt koordinētu valsts attīstības plānošanu un uzraudzību.


Būvniecības informācijas sistēmas noteikumi, nr.983 (pieĦemti 05.12. 2006)

08.12.2006 Ir spēkā Nosaka kārtību, kādā veido un uztur būvniecības informācijas sistēmu būvniecības pārraudzības un kontroles nodrošināšanai. www.likumi.lv/doc.php?id=149303&mode=DOC

Vides aizsardzības likums (pieĦemts 02.11.2006)

29.11.2006 Ir spēkā Aizstāj līdzīga satura likumu no 1991.gada. Likuma mērėis ir nodrošināt vides kvalitātes saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. www.likumi.lv/doc.php?id=147917&mode=DOC

Zemes ierīcības likums (pieĦemts 14.09.2006)

01.01.2007 Ir spēkā Likuma mērėis ir sekmēt zemes īpašumu sakārtošanu, kā arī zemes resursu ilgtspējīgu izmantošanu, nosakot zemes ierīcības darbu veidus, izpildes kārtību un zemes ierīcībā iesaistīto personu tiesības un pienākumus.



Zemes ierīcība ietver zemes ierīcības projekta izstrādi un zemes lietošanas veida noteikšanu. Zemes ierīcības projektus veic ja nav paredzēts veikt detālplānojumu. www.likumi.lv/doc.php?id=144787&mode=DOC

Noteikumi par atklāta projektu iesniegumu konkursa vadlīnijām plānošanas dokumenta pasākuma “Vietējo rīcību attīstība (LEADER + veida pasākums)” aktivitātei “Integrētās lauku attīstības izmēăinājuma stratēăijas”, nr. 601 (pieĦemti 18.07.2006)

08.08.2006 Ir spēkā Izdoti saskaĦā ar 08.12.2005 Eiropas Savienības struktūrfondu vadības likumu www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=124260 Nosaka nosacījumus kādiem jāatbilst attīstības stratēăijai, lai tā saĦemtu ES prioritātes “Lauku un zivsaimniecības attīstības veicināšana” pasākuma “Vietējo rīcību attīstība (LEADER + veida pasākums)” aktivitātei “Integrētās lauku attīstības izmēăinājuma stratēăijas” finansu atbalstu. www.zm.gov.lv/index.php?sadala=886&id=3286

Nekustamā īpašuma lietošanas mērėu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērėu noteikšanas un maiĦas kārtība, nr.496 (pieĦemti 20.06.2006)

12.07.2006 Ir spēkā Nosaka nekustamā īpašuma lietošanas mērėu klasifikāciju un kārtību, kādā nosaka un maina nekustamā īpašuma lietošanas mērėus. www.likumi.lv/doc.php?id=139503&mode=DOC

Kārtība, kādā novērtējama ietekme uz Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (NATURA 2000), noteikumi nr.455 (pieĦemti 06.06.2006)

10.06.2006 Ir spēkā Izdoti saskaĦā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=137104

Noteikumi par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām nr.142 (pieĦemti 14.02.2006)

23.02.2006 Ir spēkā Nosaka valsts intereses un prasības nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju izmantošanā un attīstībā, lai aizsargātu vērtīgos attīstības resursus kā nacionālo bagātību. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=128663

Kārtība, kādā piešėir mērėdotāciju plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu un to grozījumu izstrādei, noteikumi nr.121 (pieĦemti 14.02.2006)

18.02.2006 Ir spēkā www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=128380

Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums (pieĦemts 01.12.2005)

01.01.2006 Ir spēkā Likuma mērėis ir nodrošināt sabiedrību ar aktuālu kadastra informāciju par visiem valsts teritorijā esošajiem nekustamajiem īpašumiem, to objektiem, zemes vienības daĜām un to īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem, lietotājiem, nomniekiem, kā arī nekustamā īpašuma nodokĜa objektiem un maksātājiem. http://www.likumi.lv/doc.php?id=124247&mode=



DOC

Rajona pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi nr.770 (pieĦemti 11.10.2005)

27.10.2005 Ir spēkā Nosaka teritorijas plānojuma sastāvdaĜas, kā arī plānojuma sagatavošanas, sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās, grozīšanas, apturēšanas, likumības izvērtēšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību rajona pašvaldības līmenī. www.likumi.lv/doc.php?id=119773&mode=KDOC

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 224-05 "Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves" nr. 631 (pieĦemti 23.08.2005)

01.09.2005 Ir spēkā Nosaka prasības jaunbūvējamo, rekonstruējamo un renovējamo lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmu, meža zemju nosusināšanas sistēmu, apdzīvotu vietu meliorācijas sistēmu un inženieraizsardzības būvju un hidrotehnisko būvju projektēšanai. www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_12347_ns1e.htm

Noteikumi par rūpniecisko avāriju riska novērtēšanas kārtību un riska samazināšanas pasākumiem nr.532 (pieĦemti 19.07.2005)

04.08.2005 Ir spēkā Paredz teritoriju plānojumos iezīmēt paaugstināta riska objektus. www.likumi.lv/doc.php?id=113700&mode=DOC

Noteikumi par detālplānojuma izstrādes līgumu un detālplānojuma izstrādes un finansēšanas kārtību nr.367 (pieĦemti 31.05.2005)

04.06.2005 Ir spēkā Nosaka detālplānojuma izstrādes un tās finansēšanas kārtību, kā arī līgumā par detālplānojuma izstrādi iekĜaujamos nosacījumus. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=109619

Plānošanas reăiona teritorijas plānošanas noteikumi nr.236 (pieĦemti 05.04.2005)

22.04.2005 Ir spēkā Nosaka plānošanas reăiona teritorijas plānojuma sastāvdaĜas, kā arī teritorijas plānojuma sagatavošanas, sabiedriskās apspriešanas, likumības izvērtēšanas, spēkā stāšanās, grozīšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību plānošanas reăiona līmenī. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=106360

Noteikumi par ārējo inženierkomunikāciju izvietojumu pilsētās, ciemos un lauku teritorijās nr. 1069 (pieĦemti 28.12.2004)

01.04.2005 Ir spēkā Nosaka prasības gāzes, siltuma un ūdens apgādes, kanalizācijas, drenāžas, ārējo pneimatisko atkritumu cauruĜvadu, telekomunikāciju līniju, elektroapgādes līniju un iekārtu izvietojumam pilsētās, ciemos un lauku teritorijās. To prasības ievēro izstrādājot un grozot vietējo pašvaldību teritorijas plānojumus un detālplānojumus, sagatavojot plānošanas un arhitektūras uzdevumu, tehniskos noteikumus un īpašos noteikumus būvprojektiem un izstrādājot būvprojektus. www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_12345_ns1d.htm

Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi nr.883 (pieĦemts 19.10.2004)

04.11.2004 Ir spēkā Nosaka teritorijas plānojuma sastāvdaĜas, tā izstrādes un sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās, grozīšanas, apturēšanas, likumības



izvērtēšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību vietējās pašvaldības līmenī. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=95862

Kārtība, kādā piešėir mērėdotāciju plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādei, MK noteikumi nr. 848 (pieĦemti 12.10.2004)

20.10.2004 17.02.2006 www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=95161

Meža zemes transformācijas noteikumi nr.806 (pieĦemti 28.09.2004)

02.10.2004 Ir spēkā Nosaka, ka zemes transformācija jāveic saskaĦā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=94494

Kārtība, kādā lauksaimniecībā izmantojamo zemi transformē par lauksaimniecībā neizmantojamu zemi un izsniedz zemes transformācijas atĜaujas, MK noteikumi nr.619 (pieĦemti 20.07.2004)

29.07.2004 Ir spēkā Nosaka, ka zemes transformācija jāveic saskaĦā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu.

www.zm.gov.lv/index.php?sadala=521&id=3430

Nacionālā attīstības plāna izstrādes, ieviešanas, uzraudzības un sabiedriskās apspriešanas kārtība, MK noteikumi nr.565 (pieĦemti 29.06.2004)

07.07.2004 Ir spēkā Izdoti saskaĦā ar Reăionālās attīstības likumu. www.likumi.lv/doc.php?id=90709&mode=KDOC

Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēăiskais novērtējums, MK noteikumi nr.157 (pieĦemti 23.03.2004)

01.05.2004 Ir spēkā Izdoti saskaĦā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=86512

Preču un pakalpojumu drošuma likums (pieĦemts 7.04.2004)

01.05.2004 Ir spēkā Nosaka prasības pakalpojumu drošībai. www.likumi.lv/doc.php?id=8682&mode=DOC

Lauksaimniecības un lauku attīstības likums (pieĦemts 07.04.2004)

24.04.2004 Ir spēkā Nosaka, ka tiesības lemt par lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietošanas veidu maiĦu jeb transformāciju ir Ministru kabinetam. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=87480

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi nr.127 (pieĦemti 08.03.2004)

11.03.2004 Ir spēkā Izdoti saskaĦā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumu. http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=85432

Kārtība, kādā novērtējama paredzētās darbības ietekme uz vidi, noteikumi nr.87 (pieĦemti 17.02.2004)

20.02.2004 Ir spēkā Izdoti saskaĦā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=84537

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma noteikumi nr.34 (pieĦemti 13.01.2004)

31.01. 2004 04.11.2004 Nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma un detālplānojuma sastāvdaĜas, to sagatavošanas, sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās, likumības izvērtēšanas, ievērošanas pārraudzības un darbības



apturēšanas kārtību, kā arī vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozīšanas www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=83729

Noteikumi par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām nr.684 (pieĦemti 09.12.2003)

13.12.2003 23.02.2006 Noteica, valsts intereses un prasības nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju izmantošanā un attīstībā. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=82054

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums (pieĦemts 29.05.2003)

25.06.2003 Ir spēkā Nosaka Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas statusu, teritoriju, saglabāšanas, aizsardzības, izmantošanas, kā arī attīstības projektu īstenošanas kārtību un prasības Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma izstrādei. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=76001

Kārtība, kādā piešėiramas valsts mērėdotācijas plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādei noteikumi nr.150 (pieĦemti 01.04.2003)

05.04.2003. 19.10.2004 www.likumi.lv/doc.php?id=73500&mode=DOC

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas nolikums, noteikumi nr.56 (pieĦemti 04.02.2003)

08.02.2003 Ir spēkā Nosaka, ka ir vadošā valsts pārvaldes iestāde reăionālās politikas, pašvaldību darbības pārraudzības, attīstības koordinācijas un telpiskās plānošanas politikas jomā. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=71032

Nacionālās reăionālās attīstības padomes nolikums, noteikumi nr.594 (pieĦemti 27.12.2002)

31.12.2002 Ir spēkā Nosaka, ka ir koleăiāla konsultatīva institūcija, kura koordinē reăionālo attīstību un teritorijas plānošanu valstī. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=69791

Nacionālā plānojuma noteikumi nr.515 (pieĦemti 26.11.2002)

05.12.2002 Ir spēkā Nosaka nacionālā plānojuma izstrādes, sabiedriskās apspriešanas, ieviešanas un uzraudzības kārtību. www.likumi.lv/doc.php?id=68992&mode=DOC

Teritorijas plānošanas likums (pieĦemts 22.05.2002)

26.06.2002. Ir spēkā Nosaka teritorijas plānošanas sistēmu, teritorijas plānojumu hierarhiju, izstrādāšanas kārtību. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=63109

Reăionālās attīstības likums (pieĦemts 21.03.2002)

23.04.2002 Ir spēkā Likuma mērėis ir veicināt un nodrošināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību, ievērojot visas valsts teritorijas un atsevišėu tās daĜu īpatnības un iespējas, samazināt nelabvēlīgās atšėirības starp tām, kā arī saglabāt un attīstīt katras teritorijas dabai un kultūrvidei raksturīgās iezīmes un attīstības potenciālu. Nosaka attīstības programmu un plānu hierarhiju, izstrādāšanas un saskaĦošanas kārtību. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=61002



Likums „Par 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieĦemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” (pieĦemta 18.04.2002)

26.04.2002 Ir spēkā Paredz sabiedrības līdzdalību , kad valsts iestādes izstrādā tādus normatīvos aktus vai citus vispārēji piemērojamus juridiski saistošus noteikumus, kā arī ar vidi saistītu plānu un programmu sagatavošanā, balstoties uz atklātības un godīguma principiem un sniedzot sabiedrībai nepieciešamo informāciju. www.likumi.lv/doc.php?id=61586&mode=DOC

Rūpniecisko avāriju riska novērtēšanas kārtība un riska samazināšanas pasākumi, noteikumi nr.259 (pieĦemti 19.06.2001)

01.07.2001 03.08.2005 Paredz teritoriju plānojumos iezīmēt paaugstināta riska objektus. www.likumi.lv/doc.php?id=25585&mode=DOC

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 006-00 “Būtiskās prasības būvēm” nr.142 (pieĦemti 27.03.2001)

31.03.2001. Ir spēkā Nosaka būtiskās prasības būvēm, to daĜām un konstrukcijām būvniecības stadijā un ekspluatācijas apstākĜos. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=6234

Meža zemes transformācijas kārtība nr. 94 (pieĦemti 27.02.2001)

02.03.2001 01.10.2004 Noteica meža zemes transformācijas kārtība uz nemeža zemi. www.likumi.lv/doc.php?id=4338&mode=DOC

Noteikumi par teritorijas plānojumiem nr.423 (pieĦemti 05.12.2000)

09.12.2000 31.12.2003 Noteica teritorijas plānojumu izstrādāšanas, saskaĦošanas, spēkā stāšanās, apturēšanas, grozīšanas, sabiedriskās apspriešanas un ievērošanas pārraudzības kārtību, kā arī nacionālā līmeĦa teritorijas attīstības plāna saistošās daĜas.


Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-00 "Publiskas ēkas un būves" nr.411 (pieĦemti 28.11.2000)

01.01.2001 Ir spēkā Nosaka prasības jaunbūvējamu publisku telpu, ēku un būvju projektēšanai, esošu publisko ēku rekonstrukcijas vai renovācijas projektēšanai, ciktāl tas nav pretrunā ar likumu "Par kultūras pieminekĜu aizsardzību". Neattiecas uz mazizmēra un pagaidu būvju projektēšanu. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=13219

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves" nr.38 (pieĦemti 01.02.2000)

01.06.2000 Ir spēkā Nosaka jaunu ārējo ūdensapgādes sistēmu projektēšanu un esošo sistēmu rekonstrukciju www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=801

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 223-99 "Kanalizācijas ārējie tīkli un būves" nr. 214 (pieĦemti 15.06.1999)

01.10.1999 Ir spēkā Nosaka jaunu ārējo kanalizācijas sistēmu projektēšanu un esošo sistēmu rekonstrukciju. www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_4914_lbn_223_99_kanalizacija.doc

Kārtība, kādā piešėiramas valsts mērėdotācijas pašvaldību teritorijas attīstības plānu izstrādāšanai, noteikumi Nr.187

28.05.1999 04.04.2003 www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=24725



(pieĦemti 25.05.1999)

BezpeĜĦas organizācijas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Teritorijas attīstības plānošanas centrs" statūti, noteikumi nr. 107 (pieĦemti 16.03.1999)

19.03.1999 Nav spēkā Organizācijas mērėis bija, veicot uzĦēmējdarbību, nodrošināt teritoriju attīstības plānu izstrādāšanu, ievērojot likumā noteiktos principus un plānošanas uzdevumus. Bija paredzēts, ka centrs izstrādās Latvijas nacionālā plānojumu un īpašo teritoriju attīstības plānus, ka tam ir jāizveido un jāuztur teritorijas attīstības plānošanas datu bāze, tas varētu izpildīt atsevišėus valsts un pašvaldību pasūtījumus teritorijas attīstības plānošanā. www.likumi.lv/doc.php?id=22930&mode=DOC

Informācijas atklātības likums (pieĦemts 29.10.1998)

20.11.1998 Ir spēkā Nodrošina, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=50601

Likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" (pieĦemts 14.10.1998)

13.11.1998 Ir spēkā Mērėis ir novērst vai samazināt fizisko un juridisko personu paredzēto darbību vai plānošanas dokumentu īstenošanas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Nosaka stratēăiskās novērtējuma nepieciešamību un kārtību plānošanas dokumentiem. www.likumi.lv/doc.php?id=51522&mode=KDOC

Teritorijas attīstības plānošanas likums (pieĦemts 15.10.1998)

30.10.1998 26.06.2002 Noteica, teritorijas attīstības plānošanas sistēmu, kas ietvēra gan teritorijas plānošanu, gan attīstības programmu izstrādāšanu. www.likumi.lv/doc.php?id=51526&rel_doc=on#REL_DOC

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-98 "Daudzstāvu daudzdzīvokĜu dzīvojamie nami" Noteikumi nr. 409 (pieĦemti 20.10.1998)

01.01.1999 Ir spēkā Nosaka 2 līdz 25 stāvu ēku projektēšanu, ja tajās ir vismaz 3 dzīvokĜi ar ieeju no koplietošanas kāpĦu telpas, koridora vai galerijas un ja visu dzīvokĜu kopējā platība (ēkas dzīvojamā daĜa) ir vismaz 50 % no ēkas virszemes stāvu kopējās lietderīgās platības. www.likumi.lv/doc.php?id=50300&mode=DOC

Nekustamā īpašuma lietošanas mērėu klasifikācija, MK noteikumi nr. 166 (pieĦemti 05.05.1998)

07.05.1998 01.01.2007 Nosaka kārtību kādā apzināmi un klasificējami nekustamā īpašuma lietošanas mērėi. www.likumi.lv/doc.php?id=48031&mode=DOC

Noteikumi par teritoriju plānojumiem nr.62 (pieĦemti 24.02.1998)

26.02.1998 09.12.2000 Noteica teritoriju plānojumu saturu un sastāvu, kā arī to izstrādāšanas, saskaĦošanas, spēkā stāšanās, apturēšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību. www.likumi.lv/doc.php?id=47075&mode=DOC

Būvniecības publiskās apspriešanas noteikumi nr.309 (pieĦemti 02.09.1997)

05.09.1997 Ir spēkā Nosaka iecerētās būvniecības publiskās apspriešanas kārtību būvniecības procesa gaitā. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=44751



Kārtība, kādā piešėiramas mērėdotācijas teritoriālplānošanai un attīstības projektu izstrādāšanai 1997.gadam, noteikumi nr.144 (pieĦemti 15.04.1997)

18.04.1997 27.05.1999 www.likumi.lv/doc.php?id=43053&mode=DOC

Vispārīgie būvnoteikumi nr.112 (pieĦemti 01.04.1997)

01.07.1997 Ir spēkā Nosaka prasības visu veidu būvju projektēšanas sagatavošanai, būvprojekta izstrādāšanai un būvdarbu veikšanai, kā arī minēto procesu norises kārtību. www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_14166_visparigie_buvnoteikumu.doc

Aizsargjoslu likums (pieĦemts 05.02.1997)

11.03.1997. Ir spēkā Nosaka aizsargjoslu izveidošanas pamatprincipus, veidus un to funkcijas, to uzturēšanas un stāvokĜa kontroles kārtību, kā arī saimnieciskās darbības. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=42348

Likums “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” (pieĦemts 30.01.1997)

06.03.1997 Ir spēkā Šis likums nosaka kārtību, kādā zemesgrāmatās ierakstāma fizisko un juridisko personu atgūtā un privatizētā zeme, valsts un pašvaldību zeme, kā arī dzīvokĜi un ēkas (būves), kas atrodas uz šīs zemes vai zemē. www.likumi.lv/doc.php?id=42284&mode=KDOC

Kārtība, kādā piešėiramas mērėdotācijas teritoriālplānošanai un attīstības programmu izstrādāšanai 1996.gadam, noteikumi nr.338 (pieĦemti 27.08.1996)

03.09.1996 18.04.1997 www.likumi.lv/doc.php?id=63699&mode=DOC

Noteikumi par aizsargjoslām nr.324 (pieĦemti 07.08.1996)

14.08.1996 11.03.1997 Noteica aizsargjoslu izveidošanas pamatprincipus, veidus un to funkcijas, to uzturēšanas un stāvokĜa kontroles kārtību, kā arī saimnieciskās darbības aprobežojumus aizsargjoslās. www.likumi.lv/doc.php?id=63725&mode=DOC

Noteikumi par kārtību, kādā organizējami būvprojektu un teritoriālplānošanas projektu skiču konkursi, nr. 324 (pieĦemti 07.11.1995)

16.11.1995 Ir spēkā www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=37865

Būvniecības likums (pieĦemts 10.08.1995)

13.09.1995. Ir spēkā Nosaka būvniecības sistēmu, dalībniekus, atbildīgās institūcijas un kārtību, tai skaitā tās saistību ar teritorijas plānošanas sistēmu.


Administratīvo aktu procesa noteikumi nr. 154 (pieĦemti 13.06.1995)

01.09.1995 Ir spēkā Nosaka normatīvo aktu hierarhiju un kā tie interpretējami. www.likumi.lv/doc.php?id=35627&mode=DOC

Likums "Par valsts un 25.04.1995 Ir spēkā Nosaka atbilstoši zemes reformas un valsts un



pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās" (pieĦemts 29.03.1995)

pašvaldību zemes īpašuma privatizācijas un atsavināšanas likumiem valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesības un to nostiprināšanu zemesgrāmatās, kā arī valstij un pašvaldībām piekrītošā zemes īpašuma izmantošanu līdz īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatās. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=34595

Likums "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” (pieĦemts 27.10.1994)

05.11.1994 Ir spēkā www.likumi.lv/doc.php?id=57668&mode=KDOC

Teritoriālplānošanas noteikumi nr.194 (pieĦemti 06.09.1994)

28.09.1994 26.02.1998 Noteica teritoriālplānošanas saturu un kārtību saskaĦotu ar valsts un pašvaldību pārvaldes līmeĦiem un to funkcijām un neatkarīgi no zemes īpašuma veida. www.likumi.lv/doc.php?id=57584&mode=DOC

Likums ”Par pašvaldībām” (pieĦemts 19.05.1994)

09.06.1994 Ir spēkā Nosaka, ka pašvaldībām ir pienākums izstrādāt un apstiprināt pašvaldības teritorijas attīstības programmu un teritorijas plānojumu, nodrošināt to realizāciju un administratīvo pārraudzību. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=57255

Arhitektūras un celtniecības ministrijas pavēle nr. 50 LBN 209 Instrukcija ăimenes māju un zemnieku sētu projektēšanai (parakstīta 03.05.1993)

03.05.1993 01.01.2006 Šis pagaidu būvnormatīvs noteica galvenās prasības ăimenes māju un zemnieku sētu projektēšanai.

Zemesgrāmatu likums (pieĦemts 22.12.1937, atjaunots 30.03.1993)

30.03.1993 atjaunots

Ir spēkā SaskaĦā ar šo likumu reăistrē nekustamos (zemes, ēku un dzīvokĜu) īpašumus. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=60460

Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (pieĦemts 02.03.1993)

07.04.1993 Ir spēkā Nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēmu, tās veidošanas kārtību un uzturēšanu.www.likumi.lv/doc.php?id=59994&mode=KDOC

Arhitektūras un celtniecības ministrijas pavēle nr. 118 „LBN 101 Pagaidu instrukcija par pagasta vai pilsētas izbūves ăenerālplānu” (parakstīta 28.12.1992 )

28.12.1992 01.01.2006 Šis pagaidu būvnormatīvs noteica galvenās prasības pagasta vai pilsētas izbūves ăenerālplāniem.

Arhitektūras un celtniecības ministrijas pavēle nr. 118 „Teritoriālplānošana. Pilsētu un pagastu izbūve LBN 100” (parakstīta 28.12.1992 )

28.12.1992 01.01.2006 Šis pagaidu būvnormatīvs noteica galvenās prasības teritoriālplānojumu projektiem, detalizēja un konkretizēja projektēšanas procesa mērėus un uzdevumus. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=147389

Likums “Par Valsts zemes dienestu” (pieĦemts 15.12.1992)

29.12.1992 Ir spēkā Nosaka, ka vadošā institūcija zemes tirgus vērtības noteikšanā, zemes ierīcības, kadastrālās uzmērīšanas un kartogrāfijas jomā ir



Vlasts Zemes dienests.


Augstākās Padomes lēmums „Par Latvijas Republikas likuma „Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību (pieĦemts 15.09.1992)

01.10.1992. Ir spēkā Nosaka, kā veidojams valsts nekustamais īpašums www.likumi.lv/doc.php?id=66330&mode=DOC

Civillikums. Trešā daĜa. Lietu tiesības un Pielikums (pieĦemts 28.01.1937, atjaunots 01.09.1992)

01.09.1992 atjaunots

Ir spēkā Nosaka tiesības būvēt un izmantot kustamu un nekustamu īpašumu. Pielikumā ietverts Publisko ezeru un upju saraksts. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=90221

Likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" (pieĦemts 09.07.1992)

01.09.1992 Ir spēkā Nosaka zemes privatizācijas uzdevums, principus un kārtību lauku teritorijās. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=74241

Likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" (pieĦemts 20.11.1991)

20.11.1991 Ir spēkā Nosaka zemes reformas uzdevums, principus un kārtību pilsētās. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=70467

Likums "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”(pieĦemts 30.10.1991)

01.01.1992 Ir spēkā Nosaka lauku un pilsētu namīpašumu denacionalizācijas kārtību situācijā kāda tā bija 17.06.1940. Kredītu un hipotēku prādi tika dzēsti. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=70829

Likums „Par vides aizsardzību” (pieĦemts 06.08.1991)

06.08.1991 29.11.2006 Noteica vides aizsardzības sistēmu un to, ka teritorijas plānošana ir viens no vides aizsardzības instrumentiem. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=68676

Likums „Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” (pieĦemts 21.06.1991)

10.07.1991 Ir spēkā Aizsargā zemes lietotāju tiesības un regulē zemes lietošanas pamatnoteikumus. Noteica zemes transformācijas kārtību. Normas, kas dublēja teritorijas plānošanas sistēmu ir izslēgtas. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=67966

Likums „Par pagasta pašvaldību” (pieĦemts 24.04.1991)

24.04.1991 09.06.1994 Noteica, ka pagasta pašvaldības pārziĦā pagasta apdzīvoto vietu un teritorijas apbūves plānošana un apbūves kontrole. www.likumi.lv/doc.php?id=67902&mode=DOC

Likums „Par pilsētas pašvaldību” (pieĦemts 24.04.1991)

24.04.1991 09.06.1994 Noteica, ka pilsētas pašvaldības pārziĦā ir pilsētas apbūves plānošana un apbūves kontrole. www.likumi.lv/doc.php?id=67903&mode=DOC

Likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” (pieĦemts

21.11.1990)

21.11.1990 Ir spēkā Noteica zemes reformas mērėus un kārtību. www.likumi.lv/doc.php?id=72849&mode=KDOC



Likums ”Par valsts ekoloăisko ekspertīzi” (pieĦemts 09.10.1990)

09.10.1990 13.11.1998 Mērėis bija izvērtēt saimnieciskās darbības ekoloăiskās bīstamības pakāpi, ekoloăisko situāciju konkrētos objektos un vietās un izstrādāt priekšlikumus vides kvalitātes uzlabošanai. www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=72731

Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums “Par Agrāro reformu Latvijas republikā” (pieĦemts 13.06.1990)

13.06.1990 nav spēkā Paredzēja lauku apvidus zemes piešėiršanu lietošanā fiziskām un juridiskām personām ar tai sekojošu zemes privātīpašuma tiesību atjaunošanu vai nodošanu fizisku personu privātīpašumā

II.1.1. tabula: Teritorijas plānošanu reglamentējošie normatīvie dokumenti hronoloăiskā

kārtībā

1.2 Pamatprincipi

2002.gada Teritorijas plānošanas likums, kas saglabāja kopš 1994.gada ieviestos un

attīstītos teritorijas plānošanas principus, nosaka, ka visu veidu teritorijas plānojumu izstrādē

jāievēro šādi pamatprincipi:

– ilgtsp ējības princips, kas paredz nodrošināt esošajām un nākamajām paaudzēm

kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo

resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu;

– interešu saska Ħot ības princips, kas nodrošina, ka teritorijas plānojumu izstrādā saskaĦā

ar citiem teritorijas plānojumiem un tiek saskaĦotas valsts, plānošanas reăionu, pašvaldību

un privātās intereses;

– daudzveid ības princips. Tas nozīmē, ka teritorijas plānojuma izstrādē tiek Ħemta vērā

dabas, kultūrvides, cilvēku un materiālo resursu un saimnieciskās darbības daudzveidība.

– detaliz ācijas princips, kas paredz, ka teritorijas plānošana nacionālajā, plānošanas

reăionu, rajona un vietējo pašvaldību līmenī tiek paredzēta ar atšėirīgu detalizācijas pakāpi;

– konkurences princips, kas prasa nodrošināt teritorijas plānojumā vienlīdzīgus

priekšnoteikumus uzĦēmējdarbībai attiecīgajā teritorijā;

– nepārtraukt ības un p ēctec ības princips, kas nodrošina, ka, mainoties spēkā esošajam

plānojuma pamatojumam, teritorijas plānojums tiek grozīts, saglabājot tās teritorijas

plānojuma daĜas, kuru pamatojums nav mainījies;

– atkl ātības princips. Tas nozīme, ka teritorijas plānojums tiek izstrādāts, iesaistot

sabiedrību un nodrošinot informācijas un lēmumu pieĦemšanas atklātumu.



Vairākos citos normatīvos aktos ir ietverti arī citi pamatprincipi, uz kuriem jābalsta teritorijas

plānošanas process. Inform ācijas atkl ātības likums, nosaka, ja vien kad likumā nav

noteikts citādi, informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos. Nelimitētas pieejas

informācija ir pieejama sabiedrībai bez ierobežojumiem, savukārt ierobežotas pieejas

informācija pieejamība ir ierobežota, taču par tādu var kĜūt tikai ar likumiem noteiktā

informācija, institūciju iekšienē izmantojamā informācija , konfidenciālā biznesa informācija,

informācija, kas skar fiziskas personas dzīvi un informācija, kas iesniegta projektu un

konkursu novērtēšanai.

Tā kā teritorijas plānošana ir viens no vides politikas īstenošanas instrumentiem, saistoši ir

arī vides aizsardzības principi: princips “piesārĦotājs maks ā”, piesardz ības princips,

novēršanas princips un izvērtēšanas princips, kas paredz jebkuras tādas darbības vai

pasākuma sekas, kas var būtiski ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, jāizvērtē pirms attiecīgās

darbības vai pasākuma atĜaušanas vai uzsākšanas. Darbība vai pasākums, kas var negatīvi

ietekmēt vidi vai cilvēku veselību arī tad, ja ievērotas visas vides aizsardzības prasības, ir

pieĜaujams tikai tad, ja paredzamais pozitīvais rezultāts sabiedrībai kopumā pārsniedz

attiecīgās darbības vai pasākuma nodarīto kaitējumu videi un sabiedrībai.

Teritorijas attīstības plānošanai nozīmīgi ir Reăionālās att īst ības likum ā noteiktie

reăionālās attīstības pamatprincipi:

– koncentr ācijas princips. Tas paredz, ka reăionālās attīstības atbalstam novirzīto

finansējums tiek koncentrēts noteiktu prioritāro mērėu sasniegšanai;

– programm ēšanas princips, kas paredz reăionālās attīstības atbalsta pasākumus īstenot

tikai, pamatojoties uz nacionālajā līmenī, plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību

līmenī izstrādātajiem reăionālās attīstības plānošanas dokumentiem. Šajos plānošanas

dokumentos nosaka attīstības prioritātes un atbalsta pasākumu kopumu;

– partner ības princips paredz, ka tiek nodrošināta sadarbība starp valsts pārvaldes

iestādēm, starptautiskajām institūcijām, plānošanas reăionu attīstības padomēm,

pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un uzĦēmējiem;

– papildin ātības princips, kas nosaka attīstību finansēt no dažādiem finansu avotiem, kas

savstarpēji papildinoši un neaizstāj cits citu. Labvēlīgāks līdzfinansējuma apjoms tiek

paredzēts īpaši atbalstāmās teritorijās;

– atkl ātības princips paredz, ka lēmumu pieĦemšanas process ir atklāts, un sabiedrība tiek

informēta par pasākumiem un sasniegtajiem rezultātiem;



– subsidiarit ātes princips ir būtisks decentralizāciju veicinošs princips. Tas paredz, ka

publiskās varas pienākumi jārealizē pēc iespējas tuvāk personai zemākajā pārvaldes līmenī.

Nozīmīgākie normatīvie dokumenti

Teritorijas plānošanas likums (pieĦemts 22.05.2002) Saite:


Informācijas atklātības likums (pieĦemts 29.10.1998) Saite:


Vides aizsardzības likums (pieĦemts 02.11.2006) Saite:

http://www.likumi.lv/doc.php?id=147917&mode=DOC

Reăionālās attīstības likums (pieĦemts 21.03.2002.) Saite:


1.3 Mērėi un darbības lauks

Teritorijas plānošanas sistēmas mērėis ir veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību valstī.

Teritorijas plānošanas uzdevumi ir izvērtēt valsts, plānošanas reăionu, rajonu un vietējo

pašvaldību teritorijas attīstības potenciālu un noteikt tā izmantošanai nepieciešamās

prasības un aprobežojumus; tāpat iekĜauties kaimiĦvalstu un Eiropas Savienības teritorijas

plānošanas pasākumos. Tās uzdevumi ir saskaĦā ar teritorijas plānojumu garantēt tiesības

izmantot un attīstīt nekustamo īpašumu; radīt labvēlīgus apstākĜus uzĦēmējdarbības

attīstībai un investīciju piesaistei; veicināt pakalpojumu pieejamību un optimālu transporta

sistēmas funkcionēšanu; kā arī vienlaikus saglabāt dabas un kultūras mantojumu, ainavas

un bioloăisko daudzveidību, kā arī paaugstināt kultūrainavas un apdzīvoto vietu kvalitāti un

radīt priekšnoteikumus vides kvalitātes un teritorijas racionālas izmantošanas

nodrošināšanai, rūpniecisko un vides risku novēršanai.

Vispārības interesēs noteiktajiem lietošanas tiesību aprobežojumiem atbilst vesels normu

komplekss, ko pārstāv Teritorijas plānošanas likums un atbilstošie vietējo pašvaldību

plānojumu noteikumi. Šiem privātajiem būvju un ēku lietošanas tiesību aprobežojumiem

atbilst ēku reālservitūti. Šos aprobežojumus regulē atbilstoši 1937.gada Civillikumam

noteikumi par pieminekĜu aizsardzību, sabiedrisko drošību un būvniecības noteikumi

(Rozenfelds, 2004: 88).



Teritorijas plānošana iekĜaujas kopējā stratēăiskās, nozaru politikas un valsts atbalsta

plānošanas, tāpat zemes izmantošanas, apbūves, infrastruktūras un pakalpojumu

plānošanas procesos. Tā telpiski precizē un sniedz telpisko ietvaru un izvietojumu attīstības

plānošanā jeb programmās paredzētajiem pasākumiem, objektiem un izmaiĦu virzieniem.

Savukārt konkrētiem investīciju objektiem teritorijas plānošana dažādos telpiskos līmeĦos

sniedz iespējas redzēt tos saistībā ar teritorijas telpisko rakstu, attīstības tendencēm un

iespējamām problēmām. Tā ir iespēja savlaicīgi novērst konfliktus un iespēja racionāli

izvērtēt situāciju, pirms būvniecība vai teritorijas izmantošanas transformācija ir uzsākta.

Tādejādi teritorijas plānošana pastiprināta ar stratēăiskās ietekmes uz vidi novērtējumu,

nodrošina būtiskus vides aizsardzības principus - piesardzības, novēršanas un izvērtēšanas

principus.

Latvijā no 1998.gada līdz 2002.gadam teritorijas attīstības plānošana aptvēra gan teritorijas

attīstības programmas, gan teritorijas plānojuma izstrādāšanu kā vienu veselumu. Kopš

2002.gada teritorijas attīstības plānošana sistēma tiek sadalīta un tas apstiprināts ar divu

atsevišėu likumu pieĦemšanu – attiecīgi izveido attīstības plānošana sistēmu (attīstības

programmu un plānu izstrādāšana) un teritorijas plānošanas sistēmu. Praksē tās visbiežāk ir

aizvien cieši saistītas – attīstības programmas un teritorijas plānojumus izstrādā parasti tās

pašas plānošanas struktūrvienības vai plānotāji, un arī virkne normatīvo dokumentu prasa,

lai šī saistība tiktu saglabāta un politikas integrētas.

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija izstrādā gan reăionālās politikas, gan

telpiskās plānošanas politikas un koordinēt šo politiku īstenošanu. Tā ir arī vadošā valsts

pārvaldes iestāde pašvaldību darbības pārraudzības un attīstības koordinācijas jomā, kuram,

saskaĦā ar likumu „Par pašvaldībām” ir tiesības ar motivētu rīkojumu apturēt nelikumīgu

domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu vai to atsevišėu punktu

darbību.

Būvniecības un mājokĜu attīstības, kā arī uzĦēmējdarbības, t.sk tūrisma veicināšanas

jautājumi, kā arī infrastruktūras, īpaši enerăētikas joma ir Ekonomikas ministrijas pārziĦā.

Valsts Zemes dienests un Zemesgrāmatu nodaĜas, kuras nodrošina un uztur informāciju par

nekustamo īpašumu sistēmu, ir Tieslietu ministrijas pārziĦā. Teritorijas plānošanai nozīmīga

ir sadarbība ar Vides ministrijas pārziĦā esošajiem vides un dabas aizsardzības un dabas

resursu apsaimniekošanas, tai skaitā piekrastes un upju baseinu plānošanas jautājumiem,



tāpat šī ministrija pārrauga ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, ieskaitot stratēăiskās

ietekmes uz vidi procesu, kā arī piesārĦojumu un rūpnieciskā riska novēršanas pasākumus.

Lauku attīstības, meliorācijas, lauksaimniecības, mežu un zivsaimniecības jautājumi ir

Zemkopības ministrijas pārziĦā. Nozīmīga ir sadarbība ar Satiksmes ministrijas stratēăiskās

plānošanas departamentu un pārraudzībā esošajiem transporta infrastruktūras un

pakalpojumu nodrošinātājiem. No Kultūras ministrijas institūcijām visciešākā sadarbība ir ar

Kultūras pieminekĜu aizsardzības inspekciju. Tāpat sadarbība izveidojusies ar Iekšlietu

ministrijas Glābšanas un ugunsdzēsības dienestu attiecībā uz paaugstināta riska objektu

plānošanu.

1.4 Funkcijas

Visu līmeĦu teritorijas plānojumiem ir divu grupu pamatfunkcijas – teritorijas attīstības

veicināšana un tās kontrole. Var izdalīt:

1) plānošanas funkcija – plānojumi nosaka plānoto (jeb atĜauto) teritorijas izmantošanu, tiek

noteikts teritorijas vizuālais tēla raksturs un kvalitāte, kurā mijiedarbojas funkcionalitāte ar

telpisko formu un izvietojumu.

2) kontroles funkcija – tas, ka teritorijas plānojums pašvaldībā tiek pieĦemts saistošo

noteikumu veidā vai nacionālais plānojums Ministru kabinetu veidā, nodrošina to, ka tas kĜūst

juridiskais un administratīvais instruments turpmākai zemes izmantošanai. Plānošanas

saistošajos noteikumos nosaka, kādi ir teritorijas izmantošanas aprobežojumi, Ħemot vērā,

ka ir jāveicina ilgtspējīga un līdzsvarota attīstība un jāsaskaĦo dažādās intereses teritorijas

attīstībā. Lai to efektīvāk paveiktu teritorijas plānošana tiek veikta, veicot visaptverošu analīzi

par teritorijas pašreizējo izmantošanu, iespējamām attīstības tendencēm un vajadzībām

nākotnē. Lai garantētu pēc iespējas mazāku ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, īpaši uz vidi un

dabas vērtībām, teritorijas plānojumiem veic stratēăisko novērtējumu.

3) realizācijas jeb īstenošanas funkcija – galvenokārt attiecas uz teritorijas plānojumu kā

noteiktas rīcības programmu, kas elastīgi sekmē valdības un pašvaldības lēmumos noteikto

zemes izmantošanas mērėu realizāciju.



4) normatīvo aktu ievērošanas funkcija – teritorijas plānojumā noteiktās zemes izmantošanas

prasības precizē normatīvos dokumentos ietvertos saistošos noteikumus attiecībā uz

konkrētu teritoriju vai zemes gabalu (to veic vietējo pašvaldību plānojumi). Teritorijas

plānojumi sniedz skaidrību par fizisko un juridisko personu tiesībām un pienākumiem

attiecībā uz konkrētām teritorijām un telpiskajiem mērogiem.

5) komunikācijas funkcija – interešu saskaĦošana starp lēmējvaru un izpildvaru, tāpat starp

dažādām izpildvaras institūcijām. Sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas procesi

teritorijas plānojuma izstrādāšanas, izmantošanas un realizācijas gaitā veicina komunikāciju

jeb informācijas apmaiĦu starp plānošanā iesaistītiem dalībniekiem un citiem interesentiem.

Apstiprinātais teritorijas plānojums kalpo kā dokuments, kas informē par pašvaldības politiku

attiecībā uz teritorijas izmantošanu, un tas veicina atklātību pieĦemot citus lēmumus

attiecībā uz pašvaldības attīstību, sniedz informāciju vietējiem iedzīvotājiem, attīstītājiem un

uzĦēmējiem par pašvaldības politiku attiecībā uz teritorijas izmantošanu un apbūves

organizēšanu.

1.5 Pamata elementi

Teritorijas plānošanas sistēmas būtisks elements ir dokuments – teritorijas plānojums.

Teritorijas plānošanas likums (pieĦemts 22.05.2002) definē, ka teritorijas plānojums ir

ilgtermiĦa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš

izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši

plānošanas līmenim un plānojuma veidam rakstveidā un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā

un noteikta plānotā (atĜautā) izmantošana un šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi. Tā

minimālais un obligātais saturs; jomas un konkrēti aspekti, kuros jānosaka teritorijas

izmantošanas vadlīnijas. Plānojumu saturs atšėiras dažādiem plānošanas līmeĦiem un tas ir

noteikts attiecīgos Ministru kabineta noteikumos.

Latvijā tiek veicināta visaptverošu teritorijas plānojumu izstrādāšana, kas ietver gan attīstības

plānošanas, gan zemes izmantošanas plānošanas, gan vides un dabas aizsardzības

plānošanas aspektus. No 1998.gada līdz 2002.gada likums noteica izstrādāt teritorijas

attīstības plānošanas dokumentus, kas ietvēra teritorijas plānojumu un attīstības programmu.

No 2002.gada attīstības plānošanai un teritorijas plānošanai ir atšėirīgs juridiskais ietvars,



tomēr integrācija starp šiem dokumentiem tiek saglabāta, un ir noteikts, ka teritorijas

plānojumi ir jāizstrādā saskaĦā ar attiecīgās teritorijas attīstības programmu.

Teritorijas plānošanas sistēmu raksturo tās procesuālais vienveidīgums. Vienlaicīgi

normatīvajos aktos noteikto robežu ietvaros ir dota iespēja pašvaldībām noteikt plānojumu

saturu atbilstoši to vajadzībām, kā arī izmantot dažādas plānošanas un sabiedrības

iesaistīšanas metodes. Pašvaldībām ir iespējas veidot neformālus plānošanas reăionus

īpašu plānu izstrādāšanai. Vietējā līmenī pašvaldības var brīvi izvēlēties teritoriju robežas,

kurās izstrādāt detālplānojumus.

Teritorijas plānošanas sistēmas otrs būtiskais elements ir plānošanas process – procedūra,

kādā teritorijas plānojums ir jāuzsāk izstrādāt, jāizstrādā, jāsaskaĦo, jāapstiprina, jāglabā,

jāpublisko un jāgroza. Nozīmīgs uzsvars procesā ir interešu saskaĦošanai – gan vertikāli,

gan horizontāli ar dažādu nozaru valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām, arī privātiem

infrastruktūru turētājiem. Tāpat ir jāĦem vērā visa veida zemes īpašnieku un iedzīvotāju

viedokĜi. Teritorijas plānošana nosaka dod iespēju kompleksi risināt zemes izmantošanas

jautājumus, sabalansējot indivīda un sabiedrības intereses, tāpat tas dod iespējas dabas un

kultūras mantojuma, dabas un telpas resursu saglabāšanu, tai skaitā konservāciju,

sabalansēt ar attīstības iniciatīvām, vēlmēm un vajadzībām. Šajā procedūrā, liela nozīme ir

atklātībai un sabiedrības līdzdalībai.

Tāpat nozīmīgs teritorijas plānošanas sistēmas elements ir iespējas apstrīdēt sagatavotos

priekšlikumus noteiktajā procesuālajā kārtībā vispirms teritorijas plānošanas likuma un vēlāk

tiesvedības ietvaros. Uz to norāda Satversmes tiesas procesi par jautājumiem saistībā ar

teritorijas plānošanu.



II.1.2. tabula: Teritorijas plānošanas dokumenti katrā no plānošanas telpiskajiem līmeĦiem (*

rajona pašvaldības teritorijas plānojumi neaptver divu līmeĦu republikas pilsētu pašvaldību

teritorijas, kuras izstrādā savus teritorijas plānojumus kā vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumus).

Tas, ka teritorijas plānošana tiek veikta dažādos telpiskos un administratīvos līmeĦos

svarīgas plānošanas sistēmas elements. Teritorijas plānošanas likums nosaka, ka izstrādājot

zemāka līmeĦa teritorijas plānojumu, ievēro spēkā esošo augstāka līmeĦa teritorijas

plānojumu. Plānojumiem starp līmeĦiem jābūt savstarpēji saskaĦotiem un vienlaikus tiem

jābūt izstrādātiem atbilstoši telpiskajam mērogam – detalizācijas princips paredz atšėirīgu

detalizācijas pakāpi jeb ăeneralizāciju dažādiem plānošanas līmeĦiem. Latvijā atbilstoši

likumam teritorijas plānošana tiek veikta nacionālajā līmenī, plānošanas reăiona līmenī,

rajona pašvaldības līmenī un vietējās pašvaldības līmenī (šajā līmenī var izstrādāt gan

plānojumus, visai pašvaldības teritorijai, gan tās daĜām – detalizētākus plānojumus). Likums

paredz, ka zemāka līmeĦa plānojumos jādetalizē augstāka līmeĦa teritorijas plānojumos

noteiktās prasības, teritorijas un objektus. Katram plānošanas līmenim, ir savs telpiskās

attīstības politikas uzdevums, atkarībā no aptvertās teritorijas un mēroga, kurā cilvēki

vislabāk šo teritoriju spēj uztvert un attiecīgi grafiski attēlot. Šis aspekts Latvijas likumdošanā

dažkārt nav precīzi definēts. Plānošanas līmeĦu uzdevumi ir saskaĦoti ar attiecīgā līmeĦa

pašvaldības vai valsts pārvaldes funkcijām, tāpat katrā konkrētā līmenī parādās arī ārpus

mēroga objekti un teritorijas, kas nozīmīgas konkrētā līmeĦa par plānošanu atbildīgajai

Teritorijas

plānošanas

telpiskais

līmenis

Teritorijas plānošanas dokumenti un to skaits katrā no plānošanas telpiskajiem līmeĦiem

Nacionālais Nacionālais plānojums (1)

Plānošanas reăiona teritorijas plānojums (5) Regionālais

Rajona pašvaldības teritorijas plānojums (26)*

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums (527) Vietējais

Detālplānojums Zemes ierīcības projekts



institūcijai, piemēram, pašvaldības īpašumi vai valsts nozīmes sabiedriskie objekti un

teritorijas.

Latvijā lēmumus par teritorijas attīstību pieĦem katrā no trim pārvaldes administratīvajiem

līmeĦiem:

• Nacionālajā līmenī lēmumus pieĦem Saeima un Ministru kabinets. Seima pieĦem

likumus un Ministru kabinets – Ministru kabineta noteikumus ar likuma spēku un

Ministru kabineta noteikumus, rīkojumus un ieteikumus. Ārējie normatīvie akti ir likumi

un Ministru kabineta noteikumi. Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija var

pieĦemt lēmumus tikai par pakĜautajām valsts pārvaldes institūcijām. Ministrija

sagatavo normatīvo aktu projektus un iesniedz tos pieĦemšanai Saeimā un Ministru

kabinetā. Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija izstrādā nacionālo

plānojumu, kura saistošās daĜas, tiek sagatavotas kā normatīvo dokumentu projekts,

kas tiek iesniegts Ministru kabinetā akceptēšanai. Nacionālās reăionālās attīstības

padomes un Nacionālās attīstības padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs tās ir

konsultatīvas un koordinējošas institūcijas. Nacionālā reăionālās attīstības padome ir

izveidota, lai koordinētu reăionālo attīstību un teritorijas plānošanu valstī, kā arī

izvērtētu nacionālo plānojumu un plānošanas reăionu teritorijas plānojumus. Savukārt

Nacionālā attīstības padome izveidota, lai vadītu un koordinētu valsts attīstības

plānošanu, cenšoties sekmēt tās ilgtspējību.

• Reăionālajā līmenī lēmumus pieĦem plānošanas reăiona un rajona padome.

Plānošanas reăiona attīstības padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Latvijā ir

pieci plānošanas reăioni – Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales.

Plānošanas reăiona teritorijas plānojuma vadlīnijas ir ieteikumi rajonu un vietējo

pašvaldību attīstības programmu un teritorijas plānojumu izstrādāšanai. Rajona

pašvaldība izstrādā teritorijas plānojumu un tā grozījumus, kuru saistošos

nosacījumus apstiprina kā pašvaldības saistošos noteikumus jeb ārējos normatīvos

aktus. 2007.gadā Latvijā rajonu pašvaldību funkcijas veic 26 rajonu pašvaldības un 7

republikas pilsētu pašvaldības, kopā 33 administratīvās vienības. Republikas pilsētu

pašvaldības veic rajonu funkcijas, jo nav ietvertas attiecīgo rajonu administratīvajā

teritorijā. Praksē lielo pilsētu pašvaldības izstrādā un pieĦem tikai vietējā līmeĦa

teritorijas plānojumus.



• Vietējā līmenī lēmumus pieĦem vietējās pašvaldības padome jeb pilsētas vai novada

dome vai pagasta padome. Lai apzīmētu vietējās pašvaldības padomi tiek lietoti trīs

vēsturiski nosaukumi, lai gan tās veic tādās pašas vietējo pašvaldību funkcijas un no

juridiskā aspekta tās ir vienlīdzīgas. Pilsētu pašvaldības galvenokārt aizĦem teritorijas

ar blīvu apdzīvojumu, tomēr var ietvert plašas lauku teritorijas, ja tās pieguĜ pilsētu

robežai, dažkārt tādas pašvaldības tiek dēvētas par pilsētām ar lauku teritoriju.

Pagastu pašvaldības aptver ciemu un lauku teritorijas ar viensētu apdzīvojumu.

Savukārt novadu pašvaldības veidotas apvienojot divu iepriekšējo pašvaldību veidus

saskaĦā ar Administratīvi Teritoriālās Reformas likumu. Šis likums paredz līdz 2009.

gadam vietējo pašvaldību skaitu samazināt apmēram pieckārtīgi un ir paredzēts , ka

vietējā līmenī paliks vairs tikai divu līmeĦu republikas pilsētu pašvaldības un novada

pašvaldības. 2007.gadā Latvijā bija 7 divu līmeĦu republikas pilsētu pašvaldības, 432

pagastu pašvaldības, 53 rajonu pilsētu pašvaldības un 35 novadu pašvaldības (17

bijušo pilsētu pašvaldību ietilpst to skaitā). Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

un detālā plānojuma saistošos nosacījumus (teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumus) apstiprina kā pašvaldības saistošos noteikumus jeb ārējos normatīvos

aktus. Gadījumā, ja nav paredzēts izstrādāt detālo plānojumu, saskaĦā ar 2006.gada

Zemes ierīcības likums ir jāizstrādā zemes ierīcības projekts, ko arī apstiprina vietējā

pašvaldība, izdodot administratīvo aktu.

Attiecībā uz plānošanas procesa dalībniekiem Latvijā nozīmīgas ir šādas grupas – ievēlētie

pārstāvji pieĦem lēmumus, izpildvara nodrošina plānu dokumentu izstrādāšanu, sabiedrībai

un tās pārstāvjiem, t.i. organizācijām un institūcijām, ir tiesības piedalīties plānojumu

izstrādāšanas un saskaĦošanas procesā. Plānojumu izstrādāšanas pienākumu var deleăēt

veikt citai valsts vai pašvaldības institūcijai vai privātai organizācijai. Tas tiek plaši izmantots -

Latvijā ir izveidojušās vairāki lieli privāti konsultāciju biroji, kas specializējas plānojumu

izstrādāšana, tāpat atsevišėas pašvaldību izveidotas aăentūras specializējas teritorijas

plānojumu izstrādāšanā pēc citu pašvaldību deleăējuma. Detālplānojumus, saskaĦā ar

normatīvajiem dokumentiem, var izstrādāt arī attīstītāji, un šī iespēja tiek plaši izmantota.

Tiesības teritorijas un detālos plānojumus apstiprināt paliek attiecīgo pašvaldību pienākums.



II.1.2. attēls: Teritorijas plānošanā iesaistītās valsts un pašvaldību institūcijas un saiknes



Sabiedrības līdzdalība

Latvijā sabiedrības līdzdalība kā nepieciešama lēmuma pieĦemšanas procesa sastāvdaĜa

paredzēta vairākos gadījumos: 1) administratīvo teritorijas robežas grozīšana, 2) teritorijas

plānojumu izstrādāšanas gaitā, 3) būvniecības procesā būvprojektēšanas sagatavošanas

posmā, apspriežot sabiedriski nozīmīgu ēku būvieceres, metus un projektus, 5) novērtējot

paredzamās darbības ietekmi uz vidi (IVN procesā), 6) novērtējot koncepciju, plānu un

programmu stratēăisko ietekmi, kā arī 7) citos vietējai sabiedrībai svarīgus jautājumus pēc

pašvaldības ieskatiem.

Sabiedrībai svarīgos jautājumos par šiem jautājumiem atbildīgajai iestādei ir pienākums rīkot

publisku apspriešanu. Lēmumi, kuri neatbilst ievērojamas sabiedrības daĜas viedoklim, ir

jāpamato īpaši. Latvijas Republikas likumi paredz šādas iedzīvotāju līdzdarbības iespējas

pašvaldībās – pašvaldību domju (padomju) vēlēšanas, atklātās domju (padomju) un to

komiteju sēdes, domju (padomju) sēžu protokolu pieejamība, iespēja tikties ar deputātiem to

pieĦemšanas laikā, sūdzību un ierosinājumu izskatīšana, sabiedriskā apspriešana un gada

publisko pārskatu sagatavošana un publiskošana. Konsultatīvos nolūkos pēc pašvaldības

iedzīvotāju, domes vai padomes vai tās priekšsēdētāja iniciatīvas, pamatojoties uz domes

vai padomes lēmumu, var organizēt publisko apspriešanu ne mazāku par trim nedēĜām par

pašvaldības autonomās kompetences jautājumiem. Publiskā apspriešana ir jārīko par 1)

pašvaldības administratīvās teritorijas robežas grozīšanu; un 2) pašvaldības attīstības

programmu un teritorijas plānojumu. Publisko apspriešanu nerīko par pašvaldības budžetu,

pašvaldības maksas pakalpojumu, nodokĜu un nodevu likmēm, kā arī par pašvaldības

amatpersonu iecelšanu amatā un atbrīvošanu no tā.

Pašvaldības iedzīvotājiem un plašsaziĦas līdzekĜu pārstāvjiem publiskās apspriešanas gaitā

tiek garantēta ne vien apspriešanai nodotā dokumenta, bet arī visu ar šo dokumentu saistīto

pašvaldības lēmumu pieejamība. Katram ir tiesības mutvārdos un rakstveidā paust savu

viedokli publiskās apspriešanas jautājumā. Pašvaldībai ir pienākums apkopot paustos

viedokĜus, par apspriešanas rezultātiem publicēt vietējā laikrakstā informatīvu ziĦojumu

(kopsavilkumu) un publicēt vietējā laikrakstā domes vai padomes pieĦemto lēmumu, kurā

izmantoti publiskās apspriešanas rezultāti.

SaskaĦā ar 2005.gada 17. februāra grozījumiem likumā ”Par Pašvaldībām” obligāti

sabiedriskā apspriešana jārīko arī par pašvaldības administratīvās teritorijas robežu



grozīšanu. Tas vai sabiedriskās apspriešanas rezultātus Ħem vērā, paliek pašvaldības

padomes (domes), valsts iestādes, attiecīgās ministrijas vai Ministru kabineta ziĦā. Latvijā

nav likuma par vietējiem referendumiem, bet atsaucoties uz sabiedrības interesi, tāds tiek

izstrādāts.

Valsts pārvaldes iestādes arī savā darbībā var iesaistīt sabiedrības pārstāvjus – sabiedrisko

organizāciju un citu organizētu grupu pārstāvjus avi atsevišėas kompetentas personas –

iekĜaujot viĦus darba grupās, konsultatīvajās padomēs vai lūdzot sniegt atzinumus. SaskaĦā

ar Publisko aăentūru likumu, konsultatīvās padomes var veidot pie valsts un pašvaldību

aăentūrām, kurām ir padomdevēja tiesības aăentūras darbības jautājumos. Tajās var iekĜaut

valsts un pašvaldību pilnvarotas personas, attiecīgo nozaru speciālistus un nevalstisko

organizāciju pilnvarotus pārstāvjus. Konsultatīvas padome var izveidot arī pie pašvaldību

padomēm (domēm), kuru uzdevums ir nodrošināt saikni starp iedzīvotājiem un padomi

(domi), paust pašvaldības padomei (domei) iedzīvotāju vēlmes un informēt iedzīvotājus par

pašvaldības darbību. Atsevišėu jautājumu izvērtēšanai pie konsultatīvās padomes tiek

veidotas darba grupas. Pašvaldību konsultatīvo padomju sēdēs, piemēram, tiek vērtētas

iedzīvotāju piezīmes un ieteikumi par teritorijas plānojumu, atsevišėu privātfirmu attīstības

projekti pirms to izskatīšanas pašvaldības padomes (domes) sēdēs, un citi jautājumi.

Joma, kur visaktīvāk iedzīvotāji iesaistās pašvaldību lēmumu pieĦemšanā kopš 1994.gada ir

teritorijas plānošana. 2002.gada Teritorijas plānošanas likums nosaka, ka ikvienai fiziskajai

un juridiskai personai ir tiesības iepazīties ar spēkā esošajiem un sabiedriskajai apspriešanai

nodotajiem teritorijas plānojumiem, piedalīties to sabiedriskajā apspriešanā, izteikt un

aizstāvēt savu viedokli un iesniegt priekšlikumus un uz noteiktā termiĦā iesniegtiem

rakstveida priekšlikumiem un atsauksmēm saĦemt rakstveida atbildi no teritorijas plānojumu

ierosinātājiem.

Sabiedrība teritorijas plānošanas procesā iesaistās vismaz divos posmos: 1) tūlīt pēc

pašvaldības padomes (domes) lēmuma par teritorijas plānojuma izstrādes uzsākšanu, kad

pašvaldība atgādina par spēkā esošajiem teritorijas plānojumiem un organizē sabiedrības

viedokĜu uzzināšanu par teritorijas plānojumā ietveramajiem jautājumiem un teritorijas

attīstības iecerēm; un 2) kad sabiedriskajai apspriešanai tiek nodota teritorijas plānojuma

pirmā redakcija (kuru, ja nav iebildumu, var pieĦemt arī kā galīgo redakciju).Gadījumā, ja

pirmā redakcija ir jāpārstrādā, sabiedrība un it īpaši tie, kas pirmajos posmos sniedza

priekšlikumus, kā arī tieši ietekmēto un pieguĜošo nekustamo īpašumu īpašnieki tiek



iepazīstināti ar galīgo teritorijas plānojuma redakciju pirms tās apstiprināšanas, tādejādi

pastāv vēl iespēja iebilst gadījumā, pašvaldība izstrādājot galīgo redakciju nav Ħēmusi vērā

sabiedriskās apspriešanas rezultātus. Sabiedriskā apspriešana ietver sabiedrības

vairākkārtīgu informēšanu par teritorijas plānojuma izstrādāšanas un pieĦemšanas gaitu,

iespējas iepazīties ar plānošanas materiāliem un iespējas iesniegt rakstveida priekšlikumus

un atsauksmes, kā arī aktīvi piedalīties apspriešanās un sanāksmēs un citos sabiedrības

viedokĜa uzklausīšanas pasākumos, ja tādus pašvaldība rīko.

Sabiedrības līdzdalība teritorijas plānojuma izstrādāšanas procesā tiek nodrošināta sekojoši.

Par tā izstrādi atbildīgā institūcija laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicē informāciju par

plānojuma izstrādes un tā grozījumu izstrādes uzsākšanu, sabiedriskās apspriešanas

kārtību, vietu un termiĦiem, kur un kad var iepazīties ar teritorijas plānojumu un kur un kad

var iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes. Vietējām pašvaldībām informāciju vēl

publicē papildus vietējā laikrakstā, rajona pašvaldība – attiecīgi papildus publicē rajona

laikrakstā, kurš tiek izdots ne retāk kā reizi nedēĜā. Plānošanas reăiona padomei informāciju

publicē papildus arī attiecīgajos reăionālajos un rajonu laikrakstos, kā arī plānošanas reăiona

attīstības aăentūras mājas lapā internetā. Pēdējā laikā pēc savas iniciatīvas rajona un vietējā

līmeĦa pašvaldības aiz vien vairāk informāciju par teritorijas plānojuma izstrādāšanas un

pieĦemšanas procesu publicē Internetā.

Ir noteikts, ka par plānošanu atbildīgai institūcijai ir jāorganizē sabiedrības līdzdalība

attiecīgajā teritorijas plānošanas procesā. Pašvaldību padomēm (domēm) ir jāinformē par

lēmumiem saistībā ar teritorijas plānošanu Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrija, kura tos publicē ministrijas mājas lapā Internetā.

Valsts un citām institūcijām, kas atbild par sabiedriskiem pakalpojumiem un infrastruktūru

pēc pašvaldības pieprasījuma 4 nedēĜu laikā ir jāsniedz informācija vai/un nosacījumi

plānojuma izstrādāšanai un vēlāk 8 nedēĜu laikā ir jāsniedz atzinums par izstrādāto

plānojuma redakciju. Ministru kabineta noteikumus ir ietvertas 17 institūcijas, ar kurām

obligāti ir jāveic informācijas apmaiĦa un interešu saskaĦošana. Interešu saskaĦošanas

procesā pēc pašvaldības vai ministriju iniciatīvas var iesaistīt arī citas institūcijas. Rajona

padomei ir jāinformē rajonā ietilpstošās vietējās pašvaldības. Visām pašvaldībām ir jāinformē

blakus esošās pašvaldības un jānoskaidro to viedokli par izstrādājamo teritorijas plānojumu.



Izstrādājot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, detālplānojumu un to grozījumus, kas

ietekmē citas pašvaldības, kuru administratīvās teritorijas robežojas ar attiecīgā plānojuma

teritoriju, vietējā pašvaldībai ir jāinformē par to attiecīgās pašvaldības un jānoskaidro to

viedoklis, lūdzot sniegt atzinumu par izstrādātā vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma,

detālplānojuma un to grozījumu redakciju, nosūtot lēmumu kopijas par vietējās pašvaldības

teritorijas plānojuma, detālplānojuma un to grozījumu izstrādes uzsākšanu un paziĦojot par

sabiedriskās apspriešanas pasākumiem.

Plānošanas reăiona un pašvaldības teritorijas plānojuma, kā arī tā grozījumu sabiedrisko

apspriešanu organizē ne mazāk kā divos posmos. 1. posmu organizē, uzsākot pašvaldības

teritorijas plānojuma vai to grozījumu izstrādi un 2. posmu organizē pēc teritorijas plānojuma

pirmās redakcijas izstrādāšanas. Par sabiedriskās apspriešanas 1. posmu, kas ilgst ne

mazāk par 4 nedēĜām (2 nedēĜas detālplānojuma gadījumā), pašvaldība vai plānošanas

reăions publicē paziĦojumu vietējā un/vai rajona laikrakstā, kurš tiek izdots ne retāk kā reizi

nedēĜā, un laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un plānošanas reăiona aăentūras mājas lapā

internetā – par plānošanas reăiona teritorijas plānojumu. PaziĦojumā norāda lēmumu par

plānojuma izstrādes uzsākšanu; izstrādes vadītāju, sabiedriskās apspriešanas pirmā posma

termiĦu; materiālu izstādīšanas vietu un laiku; sabiedriskās apspriešanas pasākumu norises

vietu un laiku; apmeklētāju pieĦemšanas un rakstisko priekšlikumu iesniegšanas vietu un

laiku. Sabiedriskās apspriešanas 1. posmā izvērtēšanai nodod un pieejamā vietā un laikā

plānošanas reăiona padomē, pašvaldībā vai tās institūcijās izstāda plānošanas reăiona vai

pašvaldības attīstības programmu; augstāka līmeĦa teritorijas plānojumu un atbilstošo

attīstības programmu un citus materiālus.

Sabiedriskās apspriešanas 2. posmu organizē pēc plānošanas reăiona, pašvaldības

teritorijas plānojuma, detālplānojuma vai to grozījumu pirmās redakcijas izstrādes, tas ilgst

ne mazāk par 6 nedēĜām (2 nedēĜas detālplānojuma gadījumā). Plānošanas reăions vai

pašvaldība pieprasa un saĦem no darba uzdevumā minētajām institūcijām un pašvaldībām

atzinumus par pašvaldības teritorijas plānojumu, pieprasījumam, pievienojot izstrādātā

teritorijas plānojuma redakciju.

Plānošanas reăions vai pašvaldība publicē paziĦojumu vietējā un/vai rajona laikrakstā, kurš

tiek izdots ne retāk kā reizi nedēĜā, laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un plānošanas reăiona vai

pašvaldības padomes (domes) mājas lapā, kurā padomes lēmumu par teritorijas plānojuma

nodošanu sabiedriskajai apspriešanai un atzinumu saĦemšanai, sabiedriskās apspriešanas



otrā posma termiĦu, teritorijas plānojuma (pirmā redakcija) izstādīšanas vietu un laiku,

sabiedriskās apspriešanas pasākumu norises vietu un laiku, apmeklētāju pieĦemšanas un

rakstisko priekšlikumu iesniegšanas vietu un laiku un padomes mājas lapas adresi internetā,

kurā publicēta teritorijas plānojuma pirmā redakcija.

Sabiedriskās apspriešanas 2. posmā izvērtēšanai nodod un pieejamā vietā un laikā izstāda

vismaz šādus materiālus un dokumentus - izstrādāto teritorijas plānojumu (pirmo redakciju);

spēkā esošo teritorijas plānojumu un attīstības programmu; augstāka līmeĦa teritorijas

plānojumus un attīstības programmas; pārskatu par sabiedrības un citu pašvaldību viedokli

un priekšlikumiem, kas saĦemti pašvaldības teritorijas plānojuma pirmās redakcijas izstrādes

gaitā; pārskatu par institūciju sniegtajiem nosacījumiem un vides pārskata projektu. Pēc

sabiedriskās apspriešanas 2. posma beigām izstrādes vadītājs vai darba grupa sagatavo

sabiedriskās apspriešanas materiālus, kuros ietverti paziĦojumi un publikācijas plašsaziĦas

līdzekĜos; sabiedriskajā apspriešanā izstādītie teritorijas plānojuma dokumenti un materiāli,

sabiedriskās apspriešanas pasākumu saraksts, rakstiskās atsauksmes un atbildes uz tām un

sabiedriskās apspriešanas sanāksmju protokoli.

Ja pašvaldības dome (padome) pieĦem lēmumu pilnveidot plānojuma redakciju atbilstoši

institūciju atzinumiem un sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un sagatavot detālplānojuma

galīgo redakciju, tai ir jānodrošina iedzīvotājiem un institūcijām, kas sniegušas atzinumus par

izstrādāto plānojuma redakciju, iespēju iepazīties ar šī plānojuma galīgo redakciju.

Pašvaldībai ir rakstiski jāpaziĦo darba uzdevumā minētajām institūcijām un, ja tiek izstrādāts

detālplānojums, tad tā teritorijā esošo un ar plānojuma risinājumu saistīto nekustamo

īpašumu īpašniekiem, kā arī jāpublicē laikrakstos informāciju par vietu un laiku, kurā vismaz

3 nedēĜas var iepazīties ar plānojuma galīgo redakciju un atkārtoti iesniegt atzinumus un

atsauksmes. NedēĜas laikā pēc paziĦojuma saĦemšanas nodrošina darba uzdevumā minēto

institūciju pārstāvjiem un (ja izstrādā detālplānojumu - tā teritorijā esošo un ar plānojuma

risinājumu saistīto nekustamo īpašumu īpašniekiem) (ja institūcijas un detālplānojuma

teritorijā esošo un ar plānojuma risinājumu saistīto nekustamo īpašumu īpašnieki to ir

pieprasījuši rakstiski) iespēju izskatīt detālplānojuma galīgās redakcijas dokumentāciju. 2

nedēĜas pirms plānojuma izskatīšanas sēdes par to rakstiski paziĦo darba uzdevumā

minētajām institūcijām un (ja izstrādā detālplānojumu - tā teritorijā esošo un ar plānojuma

risinājumu saistīto nekustamo īpašumu īpašniekiem), kā arī publicē laikrakstos attiecīgās

sēdes laiku un vietu.



Lēmumu, ar kuru apstiprināts teritorijas plānojums un izdoti rajona vai vietējās pašvaldības

saistošie noteikumi publicē vietējā un/vai arī rajona laikrakstā un laikrakstā “Latvijas

Vēstnesis”, norādot vietu, kur var iepazīties ar detālplānojumu. Teritorijas plānojums stājas

spēkā nākamajā dienā, kad minētais lēmums publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Normatīvie dokumenti nosaka, ka teritorijas plānojumu sagatavo ne mazāk kā divos

oriăināleksemplāros, tai skaitā arī elektroniskā veidā. No tiem vienu glabā plānošanas

institūcijā, kas to apstiprinājusi, otru – Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas

Teritorijas plānojumu arhīvā. Piemēram, rajona un vietējās pašvaldības teritorijas plānojums

ir jāiesniedz ne tikai Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, bet arī Valsts zemes

dienestā un reăionālajā vides pārvaldē, papildus tam rajona plānojums jānosūta arī rajonā

ietilpstošajām vietējām pašvaldībām. Apliecināti apstiprināti detālplānojumi, arī elektroniskā

veidā, pēc stāšanās spēkā vietējā pašvaldībai ir jāiesniedz Valsts zemes dienestā.

Ikvienam interesentam ir jānodrošina iespējas iepazīties ar teritorijas plānojumu un tā

grozījumiem, kā arī iegādāties attiecīgas kopijas ar pamatdokumentiem un informāciju, kas

izmantota teritorijas plānojuma izstrādē. Spēku zaudējušos teritorijas plānojumus un to

grozījumus glabā likumā “Par arhīviem” noteiktajā kārtībā.

COMMIN.org Country and Planning Systems LV Country and Planning System in Latvian

page 99 of 163 pages

II.1.3. attēls: Sabiedrības līdzdalība vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādāšanas un pieĦemšanas gaitā



1995. gadā pieĦemtais Būvniecības likums paredz, ka pašvaldībai pirms tā pieĦem

lēmumu par būvniecību ir jānodrošina būvniecības publiskā apspriešana, ja 1) ir

iecerēts celt sabiedriski nozīmīga būve, 2) iecerētās jaunbūves vai rekonstrukcijas

izmaksas par valsts vai pašvaldību līdzekĜiem pārsniedz 50 tūkstošu latu, un 3)

iecerētā būvniecība būtiski ietekmē vides stāvokli, iedzīvotāju sadzīves apstākĜus vai

nekustamā īpašuma vērtību, vai ja apbūve paredzēta publiskā lietošanā esošā

teritorijā. Ministru kabineta noteikumi par būvniecības publisko apspriešanu nosaka

tās organizēšanas kārtību. Būvvaldei, pirms lēmumu pieĦemšanas par zemes gabala

apbūvi, ir jāizlemj, vai būvieceres publiskā apspriešana ir nepieciešama. Būvniecības

ierosinātājam, kas var būt gan fiziska, gan juridiska persona, ir pienākums par

saviem līdzekĜiem sagatavot apspriešanai nepieciešamos apskates materiālus un

informāciju par būvniecības ieceri (būves aprakstu, metu un skiču projektu un citus

materiālus, kas uzskatāmi ilustrētu būvniecības ieceri, kā arī iecerētās būves ietekmi

uz vidi, tautsaimniecību, infrastruktūru, iedzīvotāju labklājību un dzīves apstākĜiem).

Savukārt iedzīvotājiem ir tiesības noteiktā termiĦā (vismaz 4 nedēĜas) rakstiski

būvvaldē iesniegt savas atsauksmes, apstrīdēt būvieceri, izteikt savus priekšlikumus,

kā arī piedalīties pašvaldības domes (padomes) sēdē, kad tiek lemts par būvniecības

ieceri, un debatēs izteikt savu viedokli. Būvniecības publiskajā apspriešanā var

piedalīties ikviens attiecīgās pašvaldības teritorijā dzīvojošs iedzīvotājs un personas,

kurām pašvaldības administratīvajā teritorijā pieder nekustamais īpašums, kā arī

būvvaldes pieaicināti eksperti vai citu ieinteresēto institūciju pārstāvji.

Sabiedrības līdzdalības iedibināšanai Latvijā nozīmīgs bija 1990.gada likums „Par

valsts ekoloăisko ekspertīzi” , kas noteica, ka vides ekspertīze balstās uz atklātuma

principiem un turpmāk visa vides aizsardzības sistēma tika organizēta uz šiem

principiem. 2006.gada Vides aizsardzības likums, kurš pārmantoja 1991.gada likuma

“Par vides aizsardzību” pamatprincipus, uzsver sabiedrības līdzdalības nozīmību ar

vidi saistītu lēmumu pieĦemšanā. Sabiedrībai ir tiesības sniegt priekšlikumus vai

izteikt viedokli pirms attiecīgā lēmuma pieĦemšanas vai dokumenta galīgās

redakcijas sagatavošanas. Šādi dokumenti ir plānošanas dokumenti – tādi, kas

izstrādāti saskaĦā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē teritorijas plānošanu,

stratēăisko ietekmes uz vidi novērtējumu vai konkrētu vides jomu. Latvija 2002.gadā

ratificēja Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu

pieĦemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas

paredz, ka ir jānodrošina sabiedrības līdzdalība gan, kad valsts iestādes izstrādā

tādus normatīvos aktus vai citus vispārēji piemērojamus juridiski saistošus



noteikumus, gan arī ar vidi saistītu plānu un programmu sagatavošanā, balstoties uz

atklātības un godīguma principiem un sniedzot sabiedrībai nepieciešamo informāciju.

1998.gada likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” precīzi regulē paredzētās

darbības ietekmes novērtējuma sākotnējās nepieciešamības un sagatavotā darba

ziĦojuma sabiedrisko apspriešanu, kā arī nosaka kā pieĦemtais lēmums ir

publiskojums. PaziĦojums par paredzēto darbību un sabiedrības iespēju iesniegt

rakstveida priekšlikumus par šīs darbības iespējamo ietekmi uz vidi jāpublicē

laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un vismaz vienā no vietējiem laikrakstiem, tāpat

individuāli ir jāinformē paredzētās darbības teritorijai blakus esošo nekustamo

īpašumu īpašniekus. Sabiedrisko apspriešanu var ierosināt pēc rakstveida

pieprasījuma, ja to pieprasa par ietekmes uz vidi novērtējuma kompetentās

institūcija, reăionālās vides pārvalde, attiecīgās pašvaldības deputāts vai vismaz 10

ieinteresētās personas. Sabiedrisko apspriešanu ir jānodrošina projekta

ierosinātājam, kurš sniedz informāciju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un vismaz vienā

no vietējiem laikrakstiem – ir jāpublicē paziĦojums par sabiedrības iespējām

iepazīties ar ietekmes uz vidi novērtējuma darba ziĦojumu, par to kā sabiedrība var

iesniegt rakstveida priekšlikumus un piedalīties darba ziĦojuma sabiedriskajā

apspriešanā. Sabiedriskajā apspriešanā ir tiesīga piedalīties un izteikt savus

priekšlikumus jebkura ieinteresētā persona. Ierosinātāja pienākums ir noskaidrot

sabiedrības viedokli, nodrošinot reprezentatīvas iedzīvotāju daĜas, kuru var ietekmēt

paredzētā darbība, līdzdalību sabiedriskajā apspriešanā vai aptaujājot šo iedzīvotāju

daĜu. PieĦemto lēmumu par ierosināto darbību attiecīgā valsts institūcija vai vietējā

pašvaldība ne vēlāk kā divas nedēĜas pēc lēmuma pieĦemšanas to izliek vietējās

pašvaldības ēkā un citās sabiedriskajās vietās, kā arī publicē vismaz vienā no

vietējiem laikrakstiem un ievieto savā interneta mājas lapā (ja tāda ir).

2002.gada Reăionālās attīstības likums ietver atklātības principu, kas paredz, ka

reăionālās attīstības plānošanas un ar atbalsta pasākumiem saistīto lēmumu

pieĦemšanas process ir atklāts, un sabiedrība tiek informēta par reăionālās attīstības

plānošanas un atbalsta pasākumu pieejamību un sasniegtajiem rezultātiem. Likums

nosaka, ka ne tikai nacionālajam plānojumam, bet arī nacionālajam attīstības plānam

Ministru kabinets nosaka sabiedriskās apspriešanas kārtību. Šis likums definē, ka

nacionālais attīstības plāns ir vidēja termiĦa (septiĦi gadi) stratēăiskās plānošanas

dokuments, kurā tiek savstarpēji koordinētas nozaru un reăionālās attīstības



prioritātes un paredzēti finansējuma avoti to īstenošanai. Tā mērėis ir sekmēt

līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību un nodrošināt Latvijas konkurētspējas

palielināšanos Eiropas Savienībā. Nacionālo attīstības plānu izstrādā saskaĦā ar

reăionālās politikas pamatnostādnēs un nacionālajā plānojumā noteiktajiem mērėiem

un prioritātēm, ievērojot plānošanas reăionu attīstības programmu un teritorijas

plānojumu noteiktās attīstības prioritātes. Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrijai ir jāorganizē plāna sabiedriskā apspriešana un tā nedrīkst būt mazāka par

diviem mēnešiem, informācija ir jāizvieto visos lielākajos sabiedriskajos mēdijos.

Plānu izvērtē neatkarīgi eksperti un darba grupas, kuras ir starpnozaru un

starpreăionālas institūcijas. Darba grupās saskaĦā ar nacionālā attīstības plāna

izstrādes metodiku var iesaistīt pārstāvjus no nevalstiskajām organizācijām. Tieši kā

organizējama sabiedrības iesaistīšana ir nosaka Reăionālās attīstības un pašvaldību

lietu ministrija. Tāpat nav nekādu norādījumu, kādā veidā sabiedriskās apspriešanas

rezultāti var ietekmēt lēmumu pieĦemšanu attiecībā uz Nacionālā attīstības plāna

izstrādi un pieĦemšanu.

Noslēdzot var secināt, ka likumdošana, kas paredz sabiedrības iesaistīšanos

teritorijas attīstības plānošanā Latvijā, ietver progresīvus principus un visai plašas

sabiedrības līdzdalības iespējas. Speciālisti atzīst, ka tomēr masu medijos bieži

redzamie protesti pret jau pieĦemtiem ar teritorijas attīstību saistītiem lēmumiem,

norāda uz to, ka praktiskā likumdošanas īstenošana ne vienmēr ir veiksmīga.

Iespējams, ka risinājums būs vietējo referendumu likumdošanas izstrādāšana un šī

politikas instrumenta iedzīvināšana Latvijā.






Būvniecības likums (pieĦemts 10.08.1995) Saite:


Likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" (pieĦemts 14.10.1998) Saite:




Vides aizsardzības likums (pieĦemts 02.11.2006) Saite:

http://www.likumi.lv/doc.php?id=147917&mode=DOC

Likums ”Par pašvaldībām” (pieĦemts 19.05.1994) Saite:


Ūdens apsaimniekošanas likums (pieĦemts 12.09.2002) Saite:


Likums „Par 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai,

sabiedrības dalību lēmumu pieĦemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā

ar vides jautājumiem” (pieĦemta 18.04.2002) Saite:


1.6 Teritorijas plānošanas īstenošanas līdzekĜu pamatgrupas

1) Likumdošanas (juridiskie) instrumenti. Teritorijas plānošanas sistēmas pamata

īstenošanas līdzekĜi ir normatīvie dokumenti – likumi, Ministru kabineta noteikumi un

pašvaldību saistošie noteikumi – šo juridisko dokumentu prasību izpilde ir obligāta.

Telpiskā attīstība tiek regulēta ar likumdošanas palīdzību tieši – caur teritorijas

plānošanas likumu un ar to saskaĦā izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem, arī ar

pašvaldību saistošajiem noteikumiem attiecībā uz teritorijas izmantošanas un

būvniecības politiku to administratīvajās teritorijās, kā arī nekustamā īpašuma, tā

lietojuma, ierīcības un darījumu regulācijas likumi un noteikumi. Telpiskā attīstība tiek

regulēta ar likumdošanas palīdzību arī pakārtoti – to regulē nozaru likumi un

noteikumi, kas skar telpiskos aspektus vai konkrētas teritorijas, piemēram,

būvniecības, transporta, infrastruktūras, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas, vides

aizsardzības, kultūras mantojuma un citu nozaru likmi un noteikumi.

Juridisko aktu nozīmīgums izpaužas iespējās ierobežot tiesības izmantot teritoriju,

t.i., būvēt, mainīt jeb transformēt zemes izmantojuma veidu, vai mainīt atĜauto

izmantošanu. Atsevišėos gadījumos tas ir iemesls nekustamā īpašuma

nacionalizācijai vai pirmpirkuma tiesību izmantošanai. Ja nav atbilstības likumiem un

Ministru kabineta noteikumiem vai augstāk esošiem plānojumiem, Pašvaldību lietu

un reăionālās attīstības ministrs vai tiesa spēkā esošus teritorijas plānojumus var

atsaukt.



2) Teritorijas attīstības veicinoši instrumenti. Tiešs un netiešs atbalsts teritorijas

attīstībai, rekultivācijai un renovācijai, kā arī infrastruktūras attīstībai ar valsts

investīcijām, Eiropas Savienības strukturālo fondu finansu avotiem, u.c. Arī

plānošanas procesa atbalstīšana veicina konkrētu teritoriju plānošanas attīstību un

vēlāk šo teritoriju attīstību. Latvijas valsts, apzinoties, ka teritorijas plānojumi vēl

aizvien nav lielākā daĜā pašvaldību, tai skaitā blīvi apdzīvotās teritorijās, kopš

1996.gada piešėir mērėdotācijas teritorijas plānošanai un attīstības programmu

izstrādāšanai. Teritorijas plānošanas likums paredz, ka teritorijas plānošanas

veicināšanai valsts budžetā kārtējam gadam tiek paredzēta valsts mērėdotācija

līdzfinansējumam plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas

plānojumu izstrādei un, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tā piešėirama.



II.1.4. attēls: Normatīvie dokumenti, kas nosaka sabiedrības līdzdalību teritorijas

attīstības procesā

Laika posmā no 1996. līdz 2000.gadam mērėdotācijas kopējā summa ir Ls 3 352 743

un tā tika piešėirta 453 pretendentiem. 2006.gada budžetā mērėdotācijas plānošanas

reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādei kopējais apjoms

bija 440 000 Ls. No jauna piešėirtas mērėdotācijas 59 mērėdotāciju pieprasītājiem

saskaĦā ar attiecīgajos Ministra kabineta noteikumos noteikto kartību un kritērijiem.



Piešėirto mērėdotāciju pašvaldības ir izlietojušas teritorijas attīstības programmu

(stratēăiju), teritorijas plānojumu izstrādāšanai, esošo ăenerālplānu korekcijai,

detālplānojumu izstrādāšanai, kā arī datortehnikas un programmnodrošinājuma

iegādei un plānošanas speciālistu apmācībai, kopš 2006.gada arī stratēăiskajam

ietekmes uz vidi novērtējumam.

Tāpat teritorijas plānotāji tika atbalstīti ar metodisko palīdzību – ieteikumiem, labās

prakses paraugiem, pilotprojektiem, demonstrācijas projektiem, pieredzes apmaiĦas

braucieniem un apmācības programmām, ekspertu vizītēm un lekcijām. Īpaši aktīva

Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrijas un tās ārvalstu partneru

palīdzība rajonu un vietējām pašvaldībām un to speciālistiem bija periodā no 1997.

līdz 2001.gadam.

Gads 1996. 1997. 1998. 1999. 2000.

Mērėdotācija

(LVL)

570 991

1 000 000

1 000 000

350 000

431 752

Pašvaldības

un

sadarbības

projekti, kas

mērėdotāciju

saĦēmušas

57

(17 rajoni,

16

pilsētas,

24 pagasti)

134

(5 rajoni,

27 pilsētas,

99 pagasti,

3 projekti)

131

(6 rajoni,

18 pilsētas,

102 pagasti,

5 projekti)

54

(4 rajoni,

8 pilsētas,

42 pagasti)

77

(1 rajons,

9 pilsētas,

62 pagasti,

5 projekti)

II.1.3. tabula: Mērėdotācijas apjoms pa gadiem un saĦēmušo pašvaldību un valsts

institūciju skaits (tai skaitā arī vairākkārtīgi saĦēmušās) (avots: Vides aizsardzības un

reăionālās attīstības ministrija, 2001)

3) Koordinācijas instrumenti: Teritorijas plānošanas procedūrās iekĜautais

saskaĦošanas un informēšanas process – atzinumu vaicāšana un to sniegšana,

tāpat sabiedrības iesaistīšana ir nozīmīgs līdzeklis interešu saskaĦošanā. Pie valsts,

plānošanas reăionu un reăionālo un vietējo pašvaldību institūcijām izveidotās

konsultatīvās padomes un darba grupas, kā arī nacionālā līmenī izveidotā Nacionālā



reăionālās attīstības padome izskata jautājumus saistībā ar teritorijas plānošanu un

izmantošanu.

4) Politiskie instrumenti: Tas, ka par teritorijas plānojumus lemj ievēlētās institūcijas,

uzliek lēmējvarai politisko atbildību par teritorijas plānojumu saturu. Aizvien vairāk

politisko partiju dod savu vērtējumu par jautājumiem, kas saistās ar teritorijas

plānošanu un teritorijas attīstības politiku. Vēlētājiem ir tiesības izteikt savu viedokli

par telpiskās attīstības procesiem ne tikai sabiedriskās apspriešanas periodā, bet arī

Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanas procesā.

5) Pirmstiesas konfliktu risināšanas un tiesvedības instrumenti. Ikviena fiziskā un

juridiskā persona ir tiesīga noteiktā termiĦā iesniegt rakstveida priekšlikumus un

atsauksmes par teritorijas plānojumiem un saĦemt rakstveida atbildi par tiem. Ja

atbilde vai lēmums ko pēĦēmusi atbildīgā institūcija neapmierina, tos var pārsūdzēt

tiesā.

6) Informācijas atklātības instrumenti. Informācijas publiskā pieejamība ir vēl viens no

līdzekĜiem, kas nodrošina, ka plānojumus izstrādā, apstiprina un īsteno. Plānojuma

sagatavošana periodā ir paredzēts, ka informācija tiek publicēta oficiālā laikrakstā un

izstādīta publiskā vietā. Pēdējos gados arvien vairāk vietējo un reăionālo pašvaldības

savus teritorijas plānojumus ievieto internetā, tomēr šī prasība nav obligāta un tas

nozīmē, ka ir pašvaldības, kuru plānojumus publiski iegūt ir dažkārt sarežăīti.

Pašvaldību lietu un reăionālās attīstības ministrijā ir izveidots publisks plānojumu

arhīvs, kur nonāk vismaz viens eksemplārs no saskaĦošanai iesniegtiem un

apstiprinātiem plānojumiem. Cits instruments, kas paredzēts Teritorijas plānošanas

likumā ir pārskatu par teritorijas plānošanas procesu sagatavošana un publicēšana –

tas atbildīgai institūcijai jādara ik gadus un jāpublicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”

pārskats gan par nacionālo plānojuma, gan par plānošanas reăiona teritorijas

plānojuma, gan rajona pašvaldības teritorijas plānojuma un vietējo pašvaldību

teritorijas plānojumu izstrādi.

7) Finansu instrumenti: nekustamā īpašuma nodoklis tiek noteikts cita starpā Ħemot

par pamatu spēkā esošu teritorijas plānojumu. Būvniecības process ir apgrūtināts

teritorijās, kurās nav spēkā esošo vietējā līmeĦa teritorijas plānojuma un tas

atspoguĜojas uz kopīgo teritorijas attīstības procesu, kā arī uz nekustamā īpašuma



vērtību. Šis apstāklis veicina privātā kapitāla ieinteresētību par detālplānojumu

izstrādāšanu. Latvijā saskaĦā ar Ministru Kabineta noteikumiem par detālplānojuma

izstrādes līgumu un detālplānojuma izstrādes un finansēšanas kārtību (spēkā no

04.06.2005) ir jebkura fiziska vai juridiskā persona var izstrādāt vai finansēt detālā

plānojuma izstrādi, ja par to ir vienošanās ar vietējo pašvaldību. Šo iespēju plaši

izmanto attīstītāji un būvniecības un nekustamo īpašumu aăentūras. Par

detālplānojuma izstrādes procesu, sabiedrisko apspriešanu, un apstiprināšanu atbild

vietējā pašvaldība.

1.7 Transnacionālo un pārrobežas aspektu nozīme

Viens no teritorijas plānošanas pamatprincipiem ir interešu saskaĦotības princips.

Tas norāda, ka dažādās intereses ir jāsaskaĦo visdažādākos līmeĦos, tai skaitā

Ħemot vērā citus teritorijas plānojumus. Viens no likumā noteiktajiem teritorijas

plānošanas uzdevumiem ir iekĜauties kaimiĦvalstu un Eiropas Savienības teritorijas

plānošanas pasākumos. Plānošanu reglamentējošie noteikumi paredz, ka rajona

pašvaldības teritorijas plānojumā nosaka teritorijas izmantošanas prasības, kuru

ietekme pārsniedz vienas rajonā ietilpstošās vietējās pašvaldības robežas. Tas

nozīmē, ka var ietvert pierobežas un pārrobežas telpisko jautājumu risināšanu. Tāpat

izstrādājot vietējās pašvaldības plānojumus ir jāinformē kaimiĦu pašvaldības un

jānoskaidro to viedoklis. Normatīvajos dokumentos ir paredzēts, ka Nacionālo

plānojumu jāizstrādā, izvērtējot arī Eiropas Padomes, Eiropas Savienības un Baltijas

jūras valstu padomes telpiskās plānošanas pamatnostādnes. Sagatavojot

plānošanas reăionu teritorijas plānojumu ir paredzēts, ka jāizvērtē attiecīgais

plānošanas reăions starptautiskajā, nacionālajā un blakus esošo reăionu aspektā;

tāpat ir jāievēro Eiropas Padomes un Baltijas jūras valstu padomes telpiskās

plānošanas dokumentus un jāsadarbojas ar citiem plānošanas reăioniem gan Latvijā,

gan Latvijas robežvalstīs. Lai veicinātu integrāciju Eiropas reăionālajā plānošanas

kopienā kopš 1990to gadu sākuma Eiropas līmeĦa telpiskās politikas

rekomendācijas un dokumenti tika tulkoti un publicēti latviešu valodā. Svarīgākie no

tiem ir Eiropas par reăionālo plānošanu atbildīgo ministru konferences (CEMAT)

dokumenti – „Eiropas reăionālās/telpiskās plānošanas harta” pieĦemta Torremolinos

konferencē 1983.gadā un „Vadlīnijas Eiropa kontinenta telpiskai attīstībai” pieĦemtas

Hannoveres konferencē 2000.gadā, un dokuments, ko apstiprināja Eiropas Komisijas



Telpiskās plānošanas ministru neformālā padome 1999.gadā Potsdamā – „Eiropas

telpiskās attīstības perspektīva”. Tās pirmā oficiālā redakcija, kas tika sagatavota

Eiropas dalībvalstu par telpisko plānošanu atbildīgo ministru sanāksmei Nūrdvijkā

1997.gadā arī tika iztulkota latviski un ar to tika iepazīstināti Latvijas plānotāji.

2. Plānošanas likumdošana un t ās juridisk ā īstenošana

2.1 Plānošanas juridiskais ietvars

Latvijas Republikas Satversmes (pieĦemta 15.02.1922) 1998.gada grozījumos ir

ietverti panti, kas nozīmīgi teritorijas plānošanas juridiskajam pamatojumam.

Satversmes 105.pants uzsver, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un ka īpašumu

nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaĦā ar likumu, tā piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām

pieĜaujam tikai izĦēmuma gadījumos uz atsevišėa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību. 115.pants nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

sniedzot ziĦas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

Vairāki Satversmes panti pamato tiesības piedalīties plānošanā – ikvienam ir tiesības

vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saĦemt atbildi pēc

būtības (104.pants), ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

taisnīgā tiesā (92.pants) un ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības

brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100.pants).

No 2003. līdz 2006. gadam Vides aizsardzības likumā teritorijas plānošana bija

minēta kā viens no līdzekĜiem, kas nodrošina vides aizsardzību. Šī norma no likuma

ir izĦemta, bet vides aizsardzībai politikas dokumentos teritorijas plānošana aizvien

tiek minēta kā nozīmīgs instruments mērėu sasniegšanai.

Gan Teritorijas plānošanas likums, gan likums “Par pašvaldībām”, gan Būvniecības

likums nosaka, ka vietējo pašvaldību kompetencē ir izstrādāt un apstiprināt savas

administratīvās teritorijas plānojumu, detālplānojumus un to sastāvā esošos apbūves

noteikumus, kā arī kontrolēt un nodrošināt to izpildi jeb veikt administratīvo

pārraudzību.



Likums “Par pašvaldībām” ietver normu, kas nosaka, ka teritorijas plānošana ir

pašvaldību pienākums, jo ir nodrošina to, lai pašvaldība spētu izpildītu savas

funkcijas. Šis pats likums nosaka, ka tikai pašvaldības dome (padome) var

apstiprināt pašvaldības teritorijas attīstības programmu un teritorijas plānojumu un

tikai tā par pilsētas, novada vai pagasta teritorijas apbūvi ir tiesīga izdot saistošus

noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav

paredzēts likumos. Spēkā esošie pašvaldības saistošie noteikumi ir saistoši jebkurai

fiziskajai un juridiskajai personai attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Būvniecības likums satur normas, kas attiecas uz telpiskās attīstības politiku – tas

reglamentē, ka jebkuru zemes gabalu drīkst apbūvēt, tikai tad ja tā apbūve tiek veikta

saskaĦā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, detālplānojumu (ja tas

nepieciešams saskaĦā ar normatīvajiem aktiem) un šo plānojumu sastāvā esošajiem

apbūves noteikumiem un, noslēdzot līgumu, apbūve ir saskaĦota ar zemes gabala

īpašnieku. Likums nosaka arī to, ka uz būvētāju attiecas zemākā līmeĦa jeb

detalizētākais teritorijas plānojums. Būvniecības likums īpaši akcentē, ka apbūves

noteikumi ir obligāti visiem būvniecības dalībniekiem un attiecas uz visu veidu būvēm

vietējās pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Lauksaimniecības un lauku attīstības likums nosaka lauksaimniecībā izmantojamās

zemes izmantošanu un saglabāšanu. Likums deleăē Ministru kabinetu noteikt valsts

nodevas lielumu un kārtību, kādā lauksaimniecībā izmantojamo zemi transformē

lauksaimniecībā neizmantojamā zemē jeb maina zemes lietošanas veidu. Nozīmīgs

ir pants par zemes īpašnieku pienākumiem, t.i., likums nosaka, ka personām, kuru

īpašumā vai pastāvīgajā lietošanā ir zeme, ir pienākums nodrošināt zemes

izmantošanu atbilstoši zemes robežu plānā iezīmētajiem lietošanas veidiem un

nekustamā īpašuma valsts kadastrā reăistrētajiem zemes izmantošanas mērėiem un

Likumā teikts, ka zemes īpašniekiem ir pienākums veikt pasākumus, lai nepieĜautu

augsnes auglīgās kārtas iznīcināšanu vai kvalitātes pasliktināšanos. Pēdējā frāze ir

deklaratīva, jo nav paredzēta kārtība, kā to īstenot.

Meža likums satur normas par meža zemes transformāciju citos zemes lietojuma

veidos un nosaka, ka tam nepieciešama ikreizēja Valsts meža dienesta atĜauja, tāpat

nepieciešams atlīdzināt valstij zaudējumus par dabiskās meža vides iznīcināšanu.

Meža zemes transformācijas kārtība tāpat ir uzticēta noteikt Ministru kabinetam -



attiecīgie 2004.gada Meža zemes transformācijas noteikumi to pieĜauj veikt

noteiktiem mērėiem, ievērojot normatīvajos aktos par dabas un vides aizsardzību

noteiktos ierobežojumus un saskaĦā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu. Ja

transformāciju veic pilsētās vai ciemos Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes

krasta kāpu aizsargjoslā vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, šim nolūkam tiek

izveidota īpaša komisija.

2.2 Teritorijas plānošanas likumdošana un tās juridiskā īstenošana

dažādos līmeĦos

Nacionālais līmenis

Atbildīgās institūcijas nacionālā līmenī

Saeima var izdot likumus, tai skaitā teritorijas plānošanas jomā. Saeima 1998.gadā

izdeva Teritorijas attīstības plānošanas likumu, kura darbība izbeidzās līdz ar

2002.gadā pieĦemto Teritorijas plānošanas likuma un Reăionālās attīstības likuma

stāšanās spēkā. No 1997.gada līdz 2002.gadam Reăionālās attīstības padome bija

Saeimas izveidota institūcija, kura tās sastāvā iekĜāva savus pārstāvjus - deputātus.

Patlaban Saeimas darbība teritorijas attīstības politikas jomā izpaužas nenozīmīgi un

fragmentāri.

Teritorijas plānošanas likums deleăē Ministru kabinetu veikt šādas funkcijas:

apstiprināt nacionālo plānojumu, noteikt teritorijas plānojuma sastāvdaĜas, to

sagatavošanas, sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās, grozīšanas,

apturēšanas, likumības izvērtēšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību, kā arī

noteikt par teritorijas plānošanu atbildīgo ministriju. Ministru kabinets ir izdevis

noteikumus par visu līmeĦu teritorijas plānojumu izstrādāšanas procedūru un saturu.

No nacionālā plānojuma likumā paredzētajiem dokumentiem tikai noteikumi par

valsts nozīmes lauksaimniecības zemēm ir apstiprināti Minstru Kabinetā.

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir atbildīgā ministrija par teritorijas

plānošanas jautājumiem. Tās funkcijās ietilpst piedalīties telpiskās plānošanas

politikas izstrādāšanā un koordinēt tās īstenošanu, pārraudzīt likumos un citos

normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildi pašvaldībās, kā arī koordinēt likumu un



citu normatīvo aktu īstenošanu telpiskās plānošanas politikas jomā. Lai to paveiktu

ministrija izstrādā normatīvo aktu projektus telpiskās plānošanas politikas

pilnveidošanai, nodrošina vienotu principu ievērošanu telpiskās plānošanas jomā

visu līmeĦu teritorijas plānojumus, kā arī pārrauga pašvaldību darbības likumību;

metodiski vada, pārrauga un koordinē plānošanas reăionu, rajonu pašvaldību un

vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādi, tāpat sniedz tiešās pārvaldes

iestādēm un atvasinātajām publiskajām personām metodisku palīdzību telpiskās

plānošanas dokumentu izstrādē un citos jautājumos, kas saistīti ar pašvaldību

darbību; piešėir valsts mērėdotācijas teritorijas plānojumu izstrādei; izveido un uztur

telpiskās attīstības plānošanas, nacionālā plānojuma, plānošanas reăionu, rajonu un

vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu dokumentu datu bāzi un arhīvu; izvērtē

plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu atbilstību

nacionālajam plānojumam un citiem politikas plānošanas dokumentiem un tiesību

aktiem; nodrošina Nacionālās reăionālās attīstības padomes darbību un veic tās

sekretariāta funkcijas.

Nacionālā reăionālās attīstības padome ir saskaĦā ar Reăionālās attīstības likumu

Ministru kabineta izveidota koleăiāla konsultatīva institūcija, kura koordinē reăionālo

attīstību un teritorijas plānošanu valstī, tās sastāva ir reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrs, ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, labklājības ministrs,

izglītības un zinātnes ministrs, satiksmes ministrs, zemkopības ministrs, vides

ministrs, kultūras ministrs un ministrs, kas atbildīgs par Eiropas Savienības līdzekĜu

apguves jautājumiem, kā arī piecu plānošanas reăionu attīstības padomju

priekšsēdētāji vai to pārstāvji. Nacionālā reăionālās attīstības padome izvērtē

nacionālā plānojumu un plānošanas reăionu teritoriju plānojumu, un to savstarpējo

atbilstību un lemj par to saskaĦošanas priekšlikumiem. Lai koordinētu nacionālā

plānojuma izstrādi un nodrošinātu izstrādes vadību, Pašvaldību lietu un reăionālās

attīstības ministrs var izveidot nacionālā plānojuma starpinstitūciju vadības grupu vai

darba grupas.

Nacionālās attīstības padome ir Ministru kabineta izveidota koleăiāla konsultatīva

institūcija, kuras darbības mērėis ir nodrošināt koordinētu valsts attīstības plānošanu

un uzraudzību valsts, reăionālajā un vietējā līmenī un veicināt tās ilgtstpējību. Tās

lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Padomes priekšsēdētājs ir Ministru prezidents,

vietnieks ir reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs. Nacionālā attīstības



padomes sastāvā ir ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, izglītības un zinātnes

ministrs, kultūras ministrs, labklājības ministrs, satiksmes ministrs, veselības ministrs,

vides ministrs, zemkopības ministrs, bērnu un ăimenes lietu ministrs, īpašu

uzdevumu ministrs elektroniskās pārvaldes lietās, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas

Savienības līdzekĜu apguves lietās, Valsts kancelejas direktors, plānošanas reăiona

attīstības padomes priekšsēdētāji, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis,

Latvijas Bankas prezidents, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas

Nacionālā attīstības plāna īstenošanas uzraudzības apakškomisijas priekšsēdētājs,

Latvijas ZinātĦu akadēmijas prezidents, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības

kameras prezidents, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents, Latvijas Brīvo

arodbiedrību savienības priekšsēdētājs, Latvijas Pilsoniskās alianses direktors un

Stratēăiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs.

Nacionālā līmeĦa plānošanas dokumenti un to izstrādāšanas un saskaĦošanas

kārtība

Teritorijas plānošanas likums nosaka, ka nacionālā līmeĦa teritorijas plānojums ir

nacionālais plānojums, kurā noteiktas valsts intereses un prasības valsts teritorijas

izmantošanā un attīstībā. Tas attiecas uz visu valsts teritoriju un to izstrādā, ievērojot

valsts reăionālās politikas pamatnostādnes, nacionālo attīstības plānu un nozaru

attīstības programmas. Nacionālo plānojumu izstrādā izvērtējot arī Eiropas

Padomes, Eiropas Savienības un Baltijas jūras valstu padomes telpiskās plānošanas

pamatnostādnes.

Nacionālais plānojums ir dokumentu kopums, kas ietver

1) Latvijas telpiskās attīstības perspektīvu,

2) nacionālā plānojuma saistošās daĜas un

3) nacionālā plānojuma vadlīnijas.

Nacionālais plānojumu izstrādā pēc nepieciešamības, ko nosaka Saeima, Ministru

kabinets vai atbildīgais ministrs, normatīvos dokumentos tā nav reglamentēta.

Latvijas telpiskās attīstības perspektīva ir valsts ilgtspējīgas telpiskās attīstības

pamatnostādnes. Šo nacionālā līmeĦa teritorijas plānošanas dokumentu apstiprina

Ministru kabinets ar rīkojumu un telpiskās attīstības pamatnostādnes īsteno saskaĦā

ar šo rīkojumu. Pamatnostādnēs sniedz pārskatu par valsts esošo un perspektīvo



telpas struktūru – atklāto telpu, apdzīvojumu un infrastruktūru saistībā ar cilvēku un

viĦa dzīvesveidu no vērtību un teritorijas izmantošanas aspekta. Latvijas telpiskās

attīstības perspektīvai ir divas daĜas. 1. daĜa ir informatīvi analītisks valsts telpas

struktūras, arī teritorijas izmantošanas pašreizējās situācijas raksturojums, un tajā

atspoguĜo nacionālās vērtības, kā arī ataino telpiskās attīstības tendences. 2. daĜa ir

Latvijas telpiskā vīzija pēc 20 gadiem, kurā atainota vēlamā valsts nākotnes telpas

struktūra apraksta un grafiskā veidā, kā arī stratēăija un rīcība vīzijas sasniegšanai.

Šie dokumenti ir izstrādes stadijā. 2001.gadā Teritorijas attīstības plānošanas centrs

sagatavoja Pārskatu par valsts teritorijas izmantošanu, kas tika akceptēts Vides

aizsardzības un reăionālās attīstības ministrijā. Drīz pēc tam Teritorijas attīstības

plānošanas centrs tika likvidēts. Latvijas telpiskā vīzija netika izstrādāta. 2006.gadā

tika organizēti pasākumi, lai veicinātu diskusiju par Latvijas telpisko vīziju.

Nacionālā plānojuma saistošajās daĜās nosaka nacionālās intereses un valsts

teritorijas izmantošanas un attīstības plānošanas prasības. Katrā saistošajā daĜā

noteiktās nacionālās intereses un valsts teritorijas izmantošanas un attīstības

plānošanas prasības tiek ievērotas un ieviestas saskaĦā ar Ministru kabineta

noteikumiem. Līdz šim 2003.gadā un no jauna 2006.gadā pieĦemti ir tikai Noteikumi

par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām. Tie nosaka valsts intereses un

prasības nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju izmantošanā un attīstībā, lai

aizsargātu vērtīgos attīstības resursus kā nacionālo bagātību. 2004.gadā Ministru

kabinetā tika iesniegti saskaĦošanai izstrādātie noteikumu projekti „Nacionālas

nozīmes paaugstināta riska teritorijas” un „Noteikumi par valsts teritorijas

apdzīvojuma centriem”, tos drīz vien pēc tam atsauca pati Reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrija un tie akceptēti netika.

Nacionālā plānojuma vadlīnijas ir attīstības plānošanas ieteikumi, ko izstrādā,

pamatojoties uz perspektīvu, lai īstenotu vienotu valsts telpiskās attīstības politiku.

Vadlīnijas tiek ievērotas un ieviestas saskaĦā ar Ministru kabineta ieteikumiem. Šī ir

tikai teorētiska iespēja, jo līdz šim nacionālā plānojuma vadlīnijas nav tikušas

izstrādātas.

Nacionālā plānojuma izstrādāšanu finansē no valsts pamatbudžeta līdzekĜiem

atbilstoši kārtējā gada valsts budžeta likumā nacionālā plānojuma izstrādei

paredzētajiem līdzekĜiem. Nacionālā plānojuma izstrādei nepieciešamo datu bāzi



veido un uztur, kā arī nacionālā plānojuma dokumentu oriăinālus glabā par teritorijas

plānošanu nacionālajā līmenī atbildīgā ministrija.

Ministru kabinets nosaka Nacionālā plānojuma izstrādes kārtību. Pašvaldību lietu un

reăionālās attīstības ministrija sagatavo un ministrs apstiprina nacionālā plānojuma

izstrādes procesa darba plānu, kā arī katra nacionālā plānojuma dokumenta

izstrādes darba uzdevumu, ietverot plānotos sabiedriskās apspriešanas pasākumus.

Atbildīgais ministrs pieĦem lēmumu par izstrādāto dokumentu nodošanu

sabiedriskajai apspriešanai. Ministrijai ir jāapkopo sabiedriskās apspriešanas rezultāti

un jāsagatavo sabiedriskās apspriešanas pārskats. Par teritorijas plānošanu

atbildīgais ministrs izvērtē sabiedriskās apspriešanas rezultātus un pieĦem lēmumu

vai nacionālā plānojuma dokumenta projektu iesniegt izvērtēšanai Nacionālajā

reăionālās attīstības padomē vai dokumentu turpināt pilnveidot. Pēc izskatīšanas

Nacionālajā reăionālās attīstības padomē atbildīgā ministrija sagatavo un atbildīgais

ministrs iesniedz nacionālā plānojuma dokumenta projektu izskatīšanai Ministru

kabinetā, pievienojot sabiedriskās apspriešanas pārskatu.

Nacionālā plānojuma dokumentu sabiedriskā apspriešana, arī sabiedrības līdzdalība

plānošanas procesā ir nacionālā plānojuma sagatavošanas neatĦemama sastāvdaĜa.

Pašvaldību lietu un reăionālās attīstības ministrijai ir jāorganizē sabiedrības

iepazīstināšana ar nacionālo plānojumu. Tā var veikt dažādus brīvprātīgus

pasākumus, kas nav pretrunā ar likumiem, piemēram, organizēt seminārus, tikšanos

ar plašsaziĦas medijiem. Ministru kabinets nosaka, ka ministrijai obligāti ir jāinformē

sabiedrība, ievietojot laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un ministrijas interneta mājas

lapā paziĦojums par nacionālā plānojuma dokumentu izstrādes uzsākšanu un

informācija par dokumentu būtību un saturu. Vismaz nedēĜu pirms sabiedriskās

apspriešanas publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un ministrijas interneta mājas

lapā paziĦojumu par sabiedrisko apspriešanu, (kas ilgst ne mazāk par 8 nedēĜām),

kā arī norāda, kur var iepazīties ar sabiedriskajai apspriešanai nodoto nacionālā

plānojuma dokumenta vai tā daĜas projektu. Sabiedriskās apspriešanas pārskatu

publicē ministrijas interneta mājas lapā.

Lai nodrošinātu nacionālā plānojuma uzraudzību, atbildīgā ministrija sniedz

atzinumus par zemāka līmeĦa plānojumu atbilstību nacionālajam plānojumam. Katru

gadu līdz 31.martam sagatavo pārskatu par nacionālā plānojuma ievērošanu un



publicē to laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Lai nodrošinātu plānošanas procesa

nepārtrauktību un aktualizāciju, atbildīgā ministrija reizi gadā izvērtē nacionālā

plānojuma dokumentus un, ja nepieciešams, iesniedz Nacionālajā reăionālās

attīstības padomē priekšlikumu par nacionālā plānojuma dokumentu pārskatīšanu un

grozījumu izdarīšanu.






Ministru kabineta noteikumi nr. 515 „Nacionālā plānojuma noteikumi” (pieĦemti

26.11.2002). Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=68992&mode=DOC

Ministru kabineta noteikumi nr.142 „Noteikumi par nacionālas nozīmes

lauksaimniecības teritorijām” (pieĦemti 14.02.2006). Saite:


Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Saite: www.raplm.gov.lv

Reăionālas līmenis

Latvijā reăionālajā līmenī izstrādā divu veidu teritorijas plānojumus – 1) plānošanas

reăiona teritorijas plānojumu un 2) rajona pašvaldības teritorijas plānojumu. Pirmo

uzskata par struktūras telpisko plānojumu. Rajonu plānojums ir visaptverošs zemes

izmantošanas plāns rajona mērogā. Vairāk kā desmit gadus rit diskusijas par to, ka

rajonu pašvaldību pārvaldes līmenis varētu tikt likvidēts, tas nav veicinājis rajonu

plānošanas attīstību. Savukārt plānošanas reăiona attīstības padomes un to

izpildinstitūcijas – attīstības aăentūras darbojas no 2003.gada un tām ir ierobežotas

tiesības un funkcijas – ir grūti novērtēt vai plānošanas reăioni ar laiku varētu pārĦemt

visas patlaban rajonu pašvaldību veiktās reăionālās plānošanas funkcijas.

Reăionālā līmenis: plānošanas reăiona teritorijas plānojums

Plānošanas reăiona attīstības padome ir atbildīga par plānošanas reăiona teritorijas

plānojuma izstrādi un akceptēšanu, tai ir jāpieĦem atbilstoši lēmumi. Padomei ir



jāinformē Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija un blakus esošo

plānošanas reăionu attīstības padomes par plānošanas gaitu. Plānošanas reăiona

attīstības padome var uzticēt izstrādāšanu veikt savai izpildinstitūcijai – aăentūrai,

kura var izveidot darba grupas, un ja nepieciešams pieaicināt ekspertus.

Plānošanas reăiona attīstības padomei ir jāizveido teritorijas plānojuma koordinācijas

grupa, kuras sastāvā ir plānošanas reăionā esošo vietējo un rajonu pašvaldību,

Ekonomikas ministrijas, Finanšu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas,

Kultūras ministrijas, Labklājības ministrijas, Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrijas, Satiksmes ministrijas, Vides ministrijas, Zemkopības ministrijas un

Veselības ministrijas un (vai) to padotībā esošo institūciju pārstāvji. Koordinācijas

grupa saskaĦo un apstiprina darba plānu un plānošanas darba uzdevumu, un

izstrādātos plānojuma dokumentus.

Plānošanas reăiona teritorijas plānojumā ir noteiktas plānošanas reăiona teritorijas

attīstības iespējas, virzieni un aprobežojumi. Tas attiecas uz visu plānošanas reăiona

teritoriju. Plānošanas reăiona teritorijas plānojumu izstrādā, ievērojot valsts

reăionālās politikas pamatnostādnes, nacionālo plānojumu, nacionālo attīstības

plānu un nozares attīstības programmas.

Sagatavojot teritorijas plānojumu Ħem vērā plānošanas reăiona attīstības

programmu, izvērtē plānošanas reăionā esošo rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas

plānojumus un attīstības programmas no reăiona telpiskās attīstības viedokĜa, kā arī

izvērtē attiecīgo plānošanas reăionu starptautiskajā, nacionālajā un blakus esošo

reăionu aspektā, ievēro Eiropas Padomes un Baltijas jūras valstu padomes telpiskās

plānošanas dokumentus un sadarbojas ar citiem plānošanas reăioniem Latvijā un

citās valstīs, kas robežojas ar Latviju. Izstrādājot teritorijas plānojumu, izvērtē reăiona

esošos un perspektīvos attīstības resursus, kā arī funkcionālo sasaisti ar citiem

reăioniem.

Teritorijas plānojuma sastāvdaĜas ir šādas - plānošanas reăiona telpiskās struktūras

apraksts, plānošanas reăiona telpiskās attīstības perspektīva, teritorijas plānojuma

vadlīnijas un pārskats par teritorijas plānojuma izstrādi.



Plānošanas reăiona telpiskās struktūras apraksts ir informatīvs ziĦojums, kas

atspoguĜo plānošanas reăiona teritorijas pašreizējo izmantošanu. Tajā norāda

nacionālās vērtības, nosaka reăionālās vērtības un plānošanas reăiona telpiskās

attīstības tendences, kā arī attīstības problēmteritorijas. Plānošanas reăiona

telpiskās attīstības perspektīva ir pamatnostādnes, kas atspoguĜo plānoto (atĜauto)

teritorijas izmantošanu kā reăiona telpisko struktūru (laukus, apdzīvojumu un

infrastruktūru) un izmantošanas aprobežojumus, apraksta un grafiskā veidā ietver

reăiona vēlamās telpiskās struktūras vīziju pēc 20 gadiem, stratēăiju un rīcību tās

sasniegšanai. Teritorijas plānojuma vadlīnijas ir ieteikumi rajonu un vietējo

pašvaldību attīstības programmu un teritorijas plānojumu izstrādāšanai.

Pārskatā par teritorijas plānojuma izstrādi iekĜauj plānošanas reăiona attīstības

padomes lēmumu par teritorijas plānojuma izstrādi un lēmumu par teritorijas

plānojuma apstiprināšanu, sabiedriskās apspriešanas materiālus, t.i., apkopotu

sabiedrības viedokli, kas saĦemts pirms teritorijas plānojuma izstrādes uzsākšanas,

kā arī teritorijas plānojuma izstrādes laikā, teritorijas plānojuma dokumentu projektu

sabiedriskās apspriešanas materiālus, ziĦojumu par vērā Ħemtajiem sabiedrības

priekšlikumiem un noraidītajiem priekšlikumiem; kā arī teritorijas plānojuma izstrādes

vadītāja ziĦojumu par izstrādātā teritorijas plānojuma atbilstību nacionālā līmeĦa

reăionālās attīstības plānošanas dokumentiem un normatīvajiem aktiem; valsts

pārvaldes un pašvaldību iestāžu, publisko aăentūru un uzĦēmējsabiedrību sniegto

informāciju un atzinumus. Pārskatam tāpat pievieno Reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrijas un Nacionālās reăionālās attīstības padomes atzinumus,

attiecīgā plānošanas reăiona vietējo pašvaldību domju (padomju) un rajonu padomju

atzinumus, blakus esošo plānošanas reăionu attīstības padomju atzinumus un citu

informāciju, kas izmantota teritorijas plānojuma izstrādē.

Sabiedriskās apspriešanas laikā izvērtēšanai nodod un izstāda izstrādāto teritorijas

plānojuma dokumentu projektus un to alternatīvos priekšlikumus un citus materiālus,

ko koordinācijas grupa uzskata par svarīgiem. Koordinācijas grupa izvērtē

sabiedriskās apspriešanas rezultātus un atzinumus un iesniedz teritorijas plānojuma

dokumentu projektus plānošanas reăiona attīstības padomei vai nodod plānošanas

reăiona attīstības aăentūrai pārstrādāšanai. Plānošanas reăiona attīstības padome

var pieĦemt lēmumu par teritorijas plānojuma dokumentu projektu iesniegšanu

izvērtēšanai Nacionālajā reăionālās attīstības padomē un Reăionālās attīstības un



pašvaldību lietu ministrijā vai par teritorijas plānojuma dokumentu projektu

pārstrādāšanu. Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija 3 mēnešu laikā

pēc teritorijas plānojuma dokumentu projektu saĦemšanas sagatavo plānošanas

reăiona attīstības padomei atzinumu par iesniegto teritorijas plānojuma dokumentu

projektu atbilstību nacionālajam plānojumam un normatīvajiem aktiem – vai nu

saskaĦo bez iebildumiem vai nu nesaskaĦo un norāda pamatotus iebildumus.

Ja saĦemts Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pozitīvs atzinums,

plānošanas reăiona attīstības padomes pieĦem lēmumu par teritorijas plānojuma

apstiprināšanu. Apstiprinātais teritorijas plānojums stājas spēkā nākamajā dienā pēc

attiecīgā lēmuma publicēšanas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Ja saĦemts

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas negatīvs atzinums, plānošanas

reăiona attīstības padome pieĦem lēmumu par atzinumā norādīto trūkumu

novēršanu.

Teritorijas plānojuma ievērošanas pārraudzību nodrošina plānošanas reăiona

attīstības padome, kura lēmumā par teritorijas plānojuma apstiprināšanu norāda

termiĦu, līdz kuram pēc teritorijas plānojuma apstiprināšanas jāveic nepieciešamie

grozījumi plānošanas reăionā esošo rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas

plānojumos.

Plānošanas reăionu teritorijas plānojumi izstrādāšanas stadijas Skaits

Nepieciešamais kopējais skaits 5

Ir izstrādāts un stājies spēkā (Rīgas reăionam) 1

Apstiprināta teritorijas plānojuma galīgā redakcija 4

Teritorijas plānojums ir Ir izstrādes stadijā 0

II.2.1. tabula: Informācija par spēkā esošajiem plānošanas reăionu teritorijas

plānojumiem uz 31.08.2007. (avots: Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrija, 2007, pieejams

www.raplm.gov.lv/lat/telpiskas_planosanas_politika/parskati_par_planojumiem/?doc=

7160 )








Ministru kabineta noteikumi nr.236 „Plānošanas reăiona teritorijas plānošanas

noteikumi” (pieĦemti 05.04.2005). Saite:



Kurzemes plānošanas reăions: www.kurzeme.lv

Latgales plānošanas reăions: www.latgale.lv

Rīgas reăiona attīstības aăentūra: www.rigaregion.lv

Vidzemes attīstības aăentūra: www.vidzemes-regions.lv

Zemgales plānošanas reăions: www.zemgale.jrp.lv

Reăionālā līmenis: rajona pašvaldības teritorijas plānojums

Par rajona pašvaldības plānojuma izstrādāšanu un akceptēšanu atbildīga ir rajona

pašvaldības padome. Tā var iecelt plānojuma izstrādes vadītāju un var izveidot

rajona pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādes vadības grupu, kuru vada izstrādes

vadītājs, kurā ietilpst pašvaldību un valsts pārvaldes institūciju pārstāvji un, ja

nepieciešams, citu institūciju pārstāvji, kā arī izveidot vienu vai vairākas darba

grupas, pieaicinot ekspertus.

Rajona pašvaldības teritorijas plānojums ir rajona pašvaldības administratīvās

teritorijas plānojums, kurā rakstiski un grafiski atbilstoši mēroga noteiktībai M1:50000

attēlota teritorijas pašreizējā izmantošana un noteikta plānotā (atĜautā) izmantošana

un izmantošanas aprobežojumi ilgtermiĦa perspektīvā uz 12 gadiem. Tas attiecas uz

visu rajona pašvaldības teritoriju un tajā ir noteiktas rajona pašvaldības teritorijas

attīstības iespējas, virzieni un aprobežojumi. Rajona pašvaldības teritorijas

plānojumā nosaka teritorijas izmantošanas prasības. kuru ietekme pārsniedz vienas

rajonā ietilpstošās vietējās pašvaldības robežas un kas detalizē attiecīgā rajona

pašvaldības plānošanas reăiona teritorijas plānojuma un nacionālā plānojuma

noteiktās prasības, teritorijas un objektus.



Rajona pašvaldības teritorijas plānojumu izstrādā, ievērojot rajona pašvaldības

politikas plānošanas dokumentus un rajona pašvaldības attīstības programmu, kā arī

plānošanas reăiona attīstības programmu un teritorijas plānojumu, kurā rajons ietilpst

un robežojošo kaimiĦu rajonu pašvaldību politikas plānošanas dokumentus un

teritorijas plānojumus. Tāpat ir jāievēro Nacionālo plānojumu, nacionālās

programmas un nozaru attīstības plānus, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju

dabas aizsardzības plāniem un norādījumiem par kultūrvēsturisko teritoriju un

kultūras pieminekĜu izmantošanu un saglabāšanu. Ir jāĦem vērā rajona administratīvi

teritoriālo un teritoriālo vienību struktūru. Izstrādājot rajona plānojumu tāpat ir

jābalstās uz spēkā esošo, bet pārstrādājamo rajona pašvaldības teritorijas

plānojumu.

Rajona pašvaldības teritorijas plānojuma sastāvdaĜas ir paskaidrojuma raksts,

grafiskā daĜa, teritorijas izmantošanas noteikumi un pārskats par rajona pašvaldības

teritorijas plānojuma izstrādi. Paskaidrojuma rakstā ietilpst vismaz teritorijas

pašreizējās izmantošanas, arī apdzīvojuma, infrastruktūras, atvērtās telpas apraksts

un teritorijas attīstības priekšnoteikumi, teritorijas attīstības mērėi un virzieni un

rajona teritorijas plānojuma risinājumu apraksts un pamatojums. Grafiskajā daĜā

ietilpst topogrāfiskā karte, kas izmantota rajona pašvaldības teritorijas plānojuma

sagatavošanai, karte, kurā norādīta teritorijas pašreizējā izmantošana un karte, kurā

norādīta teritorijas plānotā (atĜautā) izmantošana, nosakot plānotā apdzīvojuma

struktūru, arī apdzīvojuma centrus un transporta infrastruktūru, tāpat plānotās

maăistrālās inženiertehniskās komunikācijas un attēlojot aizsargjoslas (aizsardzības

zonas), kuras ir 100 metru platas un platākas.

Teritorijas izmantošanas noteikumos jābūt vismaz prasībām apdzīvojuma struktūras

attīstībai, arī apdzīvojuma centru un transporta infrastruktūras attīstībai,

maăistrālajām inženiertehniskajām komunikācijām un inženiertehnisko komunikāciju

tīklu attīstībai, riska objektiem un teritorijām un informācija par atĜauto un aizliegto

teritorijas izmantošanu.

Pārskatā par rajona pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādi ir jāiekĜauj rajona

padomes lēmumi par izstrādes uzsākšanu, darba uzdevuma apstiprināšanu,

sabiedriskās apspriešanas organizēšanu un rajona pašvaldības teritorijas plānojuma



apstiprināšanu, kā arī sabiedriskās apspriešanas materiāli, izziĦa par vērā Ħemtajiem

un noraidītajiem fizisko un juridisko personu priekšlikumiem un iebildumiem,

institūciju sniegtā informācija, nosacījumi un atzinumi, izziĦa par atbilstību augstāka

plānošanas līmeĦa teritorijas plānojuma prasībām, vides pārskats saskaĦā ar likumu

“Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un cita informācija.

Plānojot rajona līmenī ir jāĦem vērā teritorijas pašreizējā izmantošana; apdzīvojuma

struktūra, apdzīvoto vietu robežas un attīstības virzieni, pakalpojumu nodrošinājums

apdzīvojuma centros; kā arī nacionālas un reăionālas nozīmes rekreācijas, tūrisma,

izglītības, kultūras, sporta, zinātnes, sociālās un veselības aprūpes infrastruktūras

teritorijas un objekti; nacionālas un reăionālas nozīmes pasažieru sabiedrisko

pārvadājumu maršruti un nacionālas, reăionālas un rajona nozīmes transporta un

infrastruktūras teritorijas un objekti. Plānojot tāpat ievērtē īpaši aizsargājamās

kultūrvēsturiskās un dabas teritorijas, nacionālas un reăionālas nozīmes

lauksaimniecības teritorijas, meliorācijas sistēmas un derīgo izrakteĦu teritorijas,

meža zemes un apmežojamās teritorijas, ūdenstilpes, ūdensteces un upju baseinu

apgabala apsaimniekošanas plāni, aizsargjoslas un paaugstināta riska, valsts

aizsardzības un civilās aizsardzības teritorijas un objektus, kā arī kapsētas un

dzīvnieku kapsētas, piesārĦotās un rekultivējamās teritorijas, atkritumu

apglabāšanas un pārstrādes teritorijas, lielas ražošanas un rūpniecības teritorijas un

objektus, kas minēti likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”.

Izstrādāto rajona pašvaldības teritorijas plānojumu un sabiedriskās apspriešanas

materiālus izstrādes vadītājs iesniedz izskatīšanai rajona padomē. Rajona padome

var pieĦemt vienu no trim lēmumiem – 1) noteikt rajona pašvaldības teritorijas

plānojuma redakciju par galīgo redakciju un nosūtīt to Reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrijai atzinuma sniegšanai, 2) pilnveidot rajona pašvaldības

teritorijas plānojuma redakciju atbilstoši institūciju atzinumiem un sabiedriskās

apspriešanas rezultātiem un sagatavot teritorijas plānojuma galīgo redakciju vai nu 3)

noraidīt plānojuma redakciju un izstrādāt to no jauna atbilstoši jaunajam darba

uzdevumam.



Rajonu pašvaldību teritorijas plānojumi izstrādāšanas stadijas Skaits

Nepieciešamais kopējais skaits 26

Ir izstrādāts un stājies spēkā 19

Ir izstrādāts, tomēr nav juridiski saistošs, jo grafiskā daĜa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi nav izdoti kā pašvaldības saistošie noteikumi

2

Teritorijas plānojums ir izstrādes stadijā 5

Nav uzsākta teritorijas plānojuma izstrāde 0

II.2.2. tabula: Informācija par spēkā esošajiem rajonu pašvaldību teritorijas




7160 )

Pēc rajona pašvaldības lēmuma par teritorijas plānojuma galīgo redakcijas

pieĦemšanu un tā nosūtīšanas Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai,

tai ir jāsniedz atzinums 8 nedēĜu laikā. Pēc pozitīva atzinuma saĦemšanas no

Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas rajona padome ar lēmumu

apstiprina rajona pašvaldības teritorijas plānojumu un pašvaldības saistošo

noteikumu veidā izdod tā grafisko daĜu un teritorijas izmantošanas noteikumus. Šo

lēmumu ne vēlāk kā divas nedēĜas pēc tā pieĦemšanas publicē rajona laikrakstā un

laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Rajona pašvaldības teritorijas plānojums stājas spēkā ar dienu, kad minētais lēmums

publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Divu nedēĜu laikā pēc vietējās pašvaldības

teritorijas plānojuma stāšanās spēkā vietējā pašvaldība jauno spēkā esošo teritorijas

plānojumu iesniedz zināšanai Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā,

Valsts zemes dienestā, Reăionālajā vides pārvaldē un rajonā ietilpstošajām vietējām

pašvaldībām.

Ja vietējai pašvaldībai nav spēkā esoša teritorijas plānojuma, detālplānojumu

izstrādā, pamatojoties uz spēkā esošā rajona pašvaldības teritorijas plānojumā

noteikto teritorijas plānoto (atĜauto) izmantošanu. Rajona pašvaldības teritorijas



plānojuma un tā grozījumu ievērošanas pārraudzību nodrošina attiecīgā rajona

pašvaldība. Ja, apstiprinot rajona pašvaldības teritorijas plānojumu un tā grozījumus,

ir pieĦemti nelikumīgi pašvaldības saistošie noteikumi, to darbību aptur reăionālās

attīstības un vietējo pašvaldību ministrs likuma “Par pašvaldībām” noteiktajā kārtībā.






Ministru kabineta noteikumi nr. 770 „Rajona pašvaldības teritorijas plānošanas




Vietējais līmenis

Vietējā līmenī izstrādā visai pašvaldības administratīvai teritorijai - vietējās

pašvaldības teritorijas plānojumu, tās daĜām - detālplānojumus, un teritorijās, kur tos

nav plānots izstrādāt, – tiek izstrādāti zemes ierīcības projekti.

Vietējā pašvaldības padome (dome) ir atbildīga par teritorijas plānojumu

izstrādāšanu, un tā pieĦem lēmumus par izstrādes uzsākšanu un plānojuma

dokumentu akceptēšanu, arī par plānojuma izstrādes vadītāju — amatpersonu, kas

organizē plānojuma izstrādes gaitu. Padome (dome) var izveidot vietējās

pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādes darba grupu, kuru vada izstrādes vadītājs,

un pieaicināt ekspertus.

Vietējā līmenis: vietējās pašvaldības plānojums

Vietējā plānošanas līmenī izstrādā vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kurā ir

noteiktas vietējās pašvaldības teritorijas attīstības iespējas, virzieni un aprobežojumi.



Dokumentā rakstiski un grafiski attēlo vietējās pašvaldības teritorijas pašreizējo un

nosaka plānoto (atĜauto) izmantošanu un tās aprobežojumus ar ilgtermiĦa

perspektīvu uz 12 gadiem, kā arī detalizē augstāka līmeĦa teritorijas plānojumos

noteiktās prasības, teritorijas un objektus. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

sastāvā ir jābūt teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem (pieĦemtiem kā

pašvaldības saistošie noteikumi), kas ietver prasības zemes vienībām un to apbūvei,

kā arī katras teritorijas daĜas labiekārtojumam, tāpat apdzīvojuma struktūras

attīstības virzieniem un pilsētu un ciemu robežām.

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums attiecas uz visu vietējās pašvaldības

administratīvo teritoriju. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādei izmanto

topogrāfisko karti (ne vecāku par pieciem gadiem) ar mēroga noteiktību 1:10000, bet

atsevišėām pašvaldības teritorijas daĜām, ja nepieciešams, parasti apdzīvoto vietu

teritorijām, topogrāfisko plānu ar mēroga noteiktību 1:5000 vai 1:2000.

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu izstrādā, Ħemot vērā spēkā esošo

teritorijas plānojumu (ja tāds ir), pašvaldības teritorijas attīstības programmu, zemes

īpašumu struktūru, augstāka plānošanas līmeĦa teritorijas plānojumu, nacionālās

programmas un nozaru attīstības plānus un kaimiĦu pašvaldību teritorijas

plānojumus un attīstības programmas, tāpat valsts institūciju un pašvaldību

plānošanas dokumentus, kuri attiecas uz plānojamo teritoriju, īpaši aizsargājamo

dabas un kultūrvēsturisko teritoriju, kultūras pieminekĜu aizsardzības un

izmantošanas noteikumus un dabas aizsardzības plānus, upju baseinu apgabala

apsaimniekošanas plānus (ja tādi ir) un vides pārskatu un kompetentās institūcijas

atzinumu par vides pārskatu saskaĦā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”.

Plānojot ir jāapskata teritorijas pašreizējā izmantošana, tai skaitā rekreācijas,

tūrisma, izglītības, kultūras, sporta, zinātnes un sociālās infrastruktūras teritorijas un

objekti; īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas un kultūras pieminekĜi; īpaši

aizsargājamās dabas un ainavu teritorijas; nacionālas nozīmes lauksaimniecības

teritorijas, meliorētās zemes, polderus, hidrotehniskās būves un apmežošanas

teritorijas; virszemes ūdeĦu objektus un teritorijas, valsts aizsardzības, civilās

aizsardzības un paaugstināta riska teritorijas un objekti, derīgo izrakteĦu un atradĦu

teritorijas; būvniecībai nelabvēlīgās teritorijas, inženierkomunikāciju un transporta



teritorijas, kā arī aizsargjoslas atbilstoši vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

mēroga noteiktībai.

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam sastāvdaĜas ir paskaidrojuma raksts,

grafiskā daĜa, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un pārskats par vietējās

pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādi. Paskaidrojuma rakstā ietilpst vismaz

teritorijas pašreizējās izmantošanas apraksts un teritorijas attīstības priekšnoteikumi,

teritorijas attīstības mērėi un virzieni un plānojuma risinājumu apraksts un

pamatojums. Grafiskajā daĜā ietilpst topogrāfiskā karte (plāns), kas izmantota vietējās

pašvaldības teritorijas plānojuma sagatavošanai, karte (plāns), kurā parādīta

teritorijas pašreizējā izmantošana un karte (plāns), kurā parādīta teritorijas plānotā

(atĜautā) izmantošana, nosakot plānoto maăistrālo inženiertehnisko komunikāciju un

satiksmes infrastruktūras izvietojumu, aizsargjoslas (aizsardzības zonas), kuru

attēlošana iespējama izvēlētajā kartes (plāna) mērogā, teritorijas, kurām izstrādājami

detālplānojumi un citas kartes (plāni), kas izmantoti, lai ilustrētu zemes imantošanas

problēmas un pieĦemtos risinājumus.

Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos jāiekĜauj informācija par atĜauto un

aizliegto teritorijas izmantošanu, piekĜūšanas un pagalma noteikumi, zemes vienību

sadalīšanas, apvienošanas un robežu pārkārtošanas noteikumi, t.sk. minimālās

platības, prasības būvniecībai, rekonstrukcijai, ekspluatācijai, tai skaitā apbūves

intensitātei, blīvuma rādītājiem, augstuma ierobežojumiem, redzamības

nodrošinājumam, attālumiem starp būvēm, ēku un būvju konstruktīvajām daĜām un

elementiem, ārtelpas elementiem, inženierkomunikācijām, satiksmes infrastruktūrai,

prasības teritorijas, ēku un būvju uzturēšanai un to funkcionalitātes maiĦai. Tajos ir

jākĜauj arī prasības dabas teritoriju izmantošanai un apstādījumu ierīkošanai,

prasības īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko un dabas teritoriju un kultūras

pieminekĜu aizsardzībai; prasības lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un meža

zemēs, kurām nepieciešama transformācija; derīgo izrakteĦu atradnes, tauvas joslas

un aizsargjoslas, prasības, ko nosaka upju baseina apgabala apsaimniekošanas

plāns. Tāpat jāiekĜauj būvtiesību īstenošanas kārtība un prasības detālplānojumiem

un citas prasības un aprobežojumi.

Pārskatā par vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādi vismaz ir jāiekĜauj

pašvaldības lēmumi par plānojuma izstrādes uzsākšanu, darba uzdevuma



apstiprināšanu, sabiedriskās apspriešanas organizēšanu un plānojuma

apstiprināšanu, kā arī sabiedriskās apspriešanas materiāli (ietverot priekšlikumus,

kas saĦemti, uzsākot vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādi, kā arī

izstrādes otrā posma sabiedriskās apspriešanas rezultātus), ziĦojums par vērā

Ħemtajiem un noraidītajiem fizisko un juridisko personu priekšlikumiem un

iebildumiem, institūciju sniegtā informācija, nosacījumi un atzinumi un ziĦojums par

institūciju nosacījumu ievērošanu, kā arī ziĦojums par vietējās pašvaldības teritorijas

plānojuma atbilstību augstāka plānošanas līmeĦa teritorijas plānojuma prasībām un

cita informācija, kas izmantota vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādei.

Pēc sabiedriskās apspriešanas noorganizēšanas un konsultācijām ar atbildīgajām

iestādēm vietējās pašvaldības dome (padome) var pieĦemt trīs veidu lēmumus. 1)

Vietējās pašvaldības dome (padome) var noteikt vietējās pašvaldības teritorijas

plānojuma redakciju par galīgo redakciju un nosūtīt to Reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrijai atzinuma saĦemšanai. 2) Vietējās pašvaldības dome

(padome) var nolemt pilnveidot plānojuma redakciju atbilstoši institūciju atzinumiem

un sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un sagatavot vietējās pašvaldības

teritorijas plānojuma galīgo redakciju. 3) Vietējās pašvaldības dome (padome) var

noraidīt plānojuma redakciju un izstrādāt to no jauna atbilstoši jaunam darba

uzdevumam.

Pēc pozitīva atzinumu saĦemšanas no Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrijas vietējās pašvaldības dome (padome) var apstiprināt vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumu kā pašvaldības saistošos noteikumus (teritorijas izmantošanas

un apbūves noteikumus).

Lēmumu, ar kuru apstiprināts vietējās pašvaldības teritorijas plānojums un izdoti

pašvaldības saistošie noteikumi ne vēlāk kā divas nedēĜas pēc tā pieĦemšanas

publicē vietējā laikrakstā un laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Vietējās pašvaldības

teritorijas plānojums stājas spēkā ar dienu, kad minētais lēmums publicēts laikrakstā

“Latvijas Vēstnesis”. Divu nedēĜu laikā pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

stāšanās spēkā vietējā pašvaldība jauno spēkā esošo teritorijas plānojumu iesniedz

zināšanai Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Valsts zemes dienestā

un Reăionālajā vides pārvaldē.



Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma, detālplānojuma un to grozījumu

ievērošanas pārraudzību nodrošina attiecīgā vietējā pašvaldība. Ja, apstiprinot

vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu un detālplānojumu un to grozījumus, ir

pieĦemti nelikumīgi pašvaldības saistošie noteikumi, to darbību aptur reăionālās

attīstības un vietējo pašvaldību ministrs likuma “Par pašvaldībām” noteiktajā kārtībā.

Vietējo pašvaldību teritorijas plānojumi izstrādāšanas stadijas Skaits

Nepieciešamais kopējais skaits republikas pilsētām 7

Ir izstrādāts un stājies spēkā - republikas pilsētām 7

Nepieciešamais kopējais skaits- pārējām vietējām pašvaldībām 520

Ir izstrādāts un stājies spēkā 357

Ir izstrādāts, tomēr nav juridiski saistošs, jo grafiskā daĜa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi nav izdoti kā pašvaldības saistošie noteikumi

11

Teritorijas plānojums ir izstrādes stadijā 167

Nav uzsākta teritorijas plānojuma izstrāde 0

II.2.3. tabula: Informācija par spēkā esošajiem vietējo pašvaldību teritorijas




7160 )



II.2.1. attēls: Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādāšanas un pieĦemšanas kārtība



Vietējā līmenis: detālplānojums

Ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nepietiekami nosaka konkrētu zemes

vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos nosaka

detālplānojumā. Detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas

daĜas plānojums, ko izstrādā vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumā

noteiktai teritorijai un apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto

teritorijas plānoto (atĜauto) izmantošanu.

Detālplānojumā ir nosaka vietējās pašvaldības teritorijas attīstības iespējas, virzieni

un aprobežojumi, grafiski attēlota vietējās pašvaldības teritorijas pašreizējā un

noteikta plānotā (atĜautā) izmantošana, kā arī detalizētas augstāka līmeĦa teritorijas

plānojumos noteiktās prasības, teritorijas un objekti.

To izstrādā atbilstoši mēroga noteiktībai detalizējot un precizējot tajā noteiktās

teritorijas daĜas plānoto (atĜauto) izmantošanu un izmantošanas aprobežojumus.

Detālplānojumā katrai esošajai un plānotajai zemes vienībai parāda pašreizējo

izmantošanu un nosaka plānoto (atĜauto) izmantošanu; teritorijas izmantošanas un

apbūves noteikumus (ietverot apgrūtinājumus); kā arī zemes vienību sadalīšanu,

apvienošanu un robežu pārkārtošanu, labiekārtojuma nosacījumus un citus

risinājumus, kas detalizē un precizē vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

risinājumus un nosacījumus. Detālplānojuma izstrādei izmanto aktualizētu (ne

vecāku par gadu) topogrāfisko plānu ar mēroga noteiktību 1:500 līdz 1:2000.

Detālplānojums ir pamats jaunu zemes vienību noteikšanai un esošo zemes vienību

izmaiĦām. Šādās teritorijās, kurās ir plānota zemes vienību sadalīšana, apvienošana

vai būvniecība, obligāti detālplānojumu izstrādā, 1) ja tas paredzēts vietējās

pašvaldības teritorijas plānojumā, 2) ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

mērogs nenodrošina pietiekamu detalizāciju un precizitāti, 3) ja tā ir neapbūvēta

apdzīvotās vietas teritorija vai 4) kompleksai teritorijas apbūvei, paredzot satiksmes

infrastruktūru, inženierkomunikāciju un citu infrastruktūru izbūvi, tāpat 5) objektiem

saskaĦā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un 6) tādiem, kas var izraisīt

rūpniecisko avāriju. Detālplānojumi ir obligāti arī 7) Baltijas jūras un Rīgas jūras līča

krasta kāpu, 8) virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu teritorijās un 9) teritorijās, kurās



paredzēta meža zemes vai lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformācija par

apbūves teritoriju.

Detālplānojuma sastāvdaĜas ir paskaidrojuma raksts, grafiskā daĜa, teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumi un pārskats par detālplānojuma izstrādi.

Paskaidrojuma rakstā jāietver vismaz teritorijas pašreizējās izmantošanas apraksts

un teritorijas attīstības nosacījumi, detālplānojuma risinājumu apraksts un

pamatojums un teritorijas attīstības mērėis un uzdevumi. Grafiskā daĜa sastāv no 1)

topogrāfiskais plāna, kurā iekĜauta nekustamā īpašuma valsts kadastra reăistra

informācija un kurš izmantots detālplānojuma izstrādei, 2) plāna, kurā parādīta

teritorijas pašreizējā izmantošana un 3) plāna ar topogrāfijas elementiem, kurā

parādīta teritorijas plānotā (atĜautā) izmantošana un izmantošanas aprobežojumi,

nosakot pašreizējās un plānotās zemes vienību robežas, plānotās apbūves,

satiksmes infrastruktūras un inženierkomunikāciju izvietojumu, pašreizējās un

plānotās aizsargjoslas un tauvas joslas, teritorijas izvietojuma shēmu, ielu profilus,

plānotās (atĜautās) teritorijas izmantošanas un apgrūtinājumu eksplikāciju un citus

plānus (shēmas), kas nepieciešami atsevišėu plānoto (atĜauto) izmantošanas veidu

un izmantošanas aprobežojumu attēlošanai atbilstošā mērogā (ietverot ceĜu un ielu

shēmas, satiksmes shēmas, adresāciju, sarkanās līnijas, inženierapgādes tīklu

shēmas, zemes vienību sadalīšanas plānu).

Pārskatā par detālplānojuma izstrādi vismaz ir jāietver vietējās pašvaldības lēmumi

par detālplānojuma izstrādes uzsākšanu (ietverot darba uzdevumu, sabiedriskās

apspriešanas organizēšanu un apstiprināšanu), zemes robežu plānu un īpašuma

tiesības apliecinošu dokumentu kopijas, sabiedriskās apspriešanas materiāli (ietverot

priekšlikumus, kas saĦemti, uzsākot detālplānojuma izstrādi, kā arī izstrādes otrā

posma sabiedriskās apspriešanas rezultātus), ziĦojums par vērā Ħemtajiem un

noraidītajiem fizisko un juridisko personu priekšlikumiem un iebildumiem, institūciju

sniegtā informācija, nosacījumi un atzinumi un ziĦojums par institūciju nosacījumu

ievērošanu, kā arī ziĦojums par detālplānojuma atbilstību vietējās pašvaldības

teritorijas plānojuma prasībām un cita informācija, kas izmantota detālplānojuma

izstrādei.

Izstrādāto detālplānojuma redakciju, institūciju atzinumus un sabiedriskās

apspriešanas materiālus izstrādes vadītājs iesniedz izskatīšanai vietējās pašvaldības



domē (padomē). Vietējās pašvaldības dome (padome) pieĦem vienu no trim

lēmumiem – 1) vai nu apstiprina detālplānojuma redakciju par galīgo redakciju, 2) vai

lemj par detālplānojuma redakcijas pilnveidošanu atbilstoši institūciju atzinumiem un

sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un sagatavo detālplānojuma galīgo redakciju

3) vai nu arī noraida detālplānojuma redakciju un izstrādā to no jauna atbilstoši

jaunam darba uzdevumam.

Vietējās pašvaldības dome (padome) apstiprina detālplānojumu un kā pašvaldības

saistošos noteikumus izdod tā grafisko daĜu un teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumus. Lēmumu par detālplānojuma apstiprināšanu vietējās pašvaldības dome

(padome) nepieĦem, ja detālplānojuma izstrādes gaitā nav panākta tā teritorijā esošo

zemes īpašnieku piekrišana jautājumos, kas skar viĦu īpašuma tiesības (izĦemot

gadījumus, ja detālplānojumā ir paredzēta īpašuma atsavināšana valsts un

sabiedrības vajadzībām).

Detālplānojuma izstrādi var finansēt vietējā pašvaldība, kā arī fiziskā vai juridiskā

persona. Ja detālplānojuma izstrādi ierosina fiziskā vai juridiskā persona un šis

ierosinājums atbilst teritorijas plānojumam, pašvaldība slēdz līgumu par

detālplānojuma izstrādi. Ministru kabinets ir noteicis, ja detālplānojumu izstrādā

vietējā pašvaldība maksu par sniegtajiem pakalpojumiem no ierosinātāja iekasē

atbilstoši pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktajam cenrādim. Ja vietējā

pašvaldība detālo teritorijas plānošanu neveic, detālplānojuma izstrādes

ierosinātājam ir tiesības izvēlēties detālplānojuma izstrādātāju. Tiesības pārraudzīt

detālplānojuma izstrādāšanas un sabiedriskās apspriešanas process un pieĦemt

lēmumus par detālplānojumu ir vietējās pašvaldības domes (padomes) pienākums.






Ministru kabineta noteikumi nr.883 „Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas





Ministru kabineta noteikumi nr.367 „Noteikumi par detālplānojuma izstrādes līgumu

un detālplānojuma izstrādes un finansēšanas kārtību” (pieĦemti 31.05.2005). Saite:




II.2.2. attēls: BūvatĜaujas iegūšanas kārtība (sagatavots pēc Ekonomikas minstrijas, 2007)



Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Plānojumu datu bāze:

www.raplm.gov.lv/lat/telpiskas_planosanas_politika/planojumu_datu_baze/

Informācija par Valsts zemes dienesta rīcībā esošajiem teritorijas plānojumiem

(Teritorijas plānojumu meklēšanas modulis):

www.vzd.gov.lv/index.php?s=237&a=amm&action=amm_go

2.3 Saistošais raksturs

Būvniecības likums satur normas, kas reglamentē, ka jebkuru zemes gabalu drīkst

apbūvēt, tikai tad ja tā apbūve tiek veikta saskaĦā ar vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumu, detālplānojumu (ja tas nepieciešams saskaĦā ar normatīvajiem aktiem)

un šo plānojumu sastāvā esošajiem apbūves noteikumiem. Šis pants nosaka arī to,

ka uz būvētāju attiecas zemākā līmeĦa jeb detalizētākais teritorijas plānojums.

Teritorijas plānošanas likums nosaka, ka nacionālo plānojumu apstiprina Ministru

kabinets, kuram saskaĦā ar Ministru kabineta iekārtas likumu ir tiesības izdot

noteikumus, ieteikumus, instrukcijas un rīkojumus. Ministru kabineta noteikumi satur

visām fiziskām un juridiskām personām vai atsevišėām to grupām saistošas normas.

Tos var izdot tikai šādos gadījumos: 1) ja nav Saeimas plenārsēdes (vēlāk šādus

noteikumus ar likuma spēku sūta uz Saeimu pārskatīšanai), 2) ja likums Ministru

kabinetu tam īpaši pilnvaro un 3) ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts.

Nacionālā plānojuma saistošās daĜas tiek pieĦemtas noteikumu veidā.

Uz konkrēta likuma pamata Ministru kabinets vai atsevišės ministrs var sev

padotajām institūcijām izdot ieteikumus, ja likums vai noteikumi paredz, ka

institūcijām, pieĦemot konkrētu lēmumu, ir izvēles tiesības. Nacionālā plānojuma

vadlīnijas tiek pieĦemtas ieteikumu formā.

Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedri un ministri ir tiesīgi izdot rīkojumus

likumos un Ministru kabineta noteikumos noteiktajos gadījumos. Rīkojums ir

individuāla rakstura administratīvs akts, kas attiecas uz atsevišėām valsts institūcijām

un amatpersonām. Ministru kabineta rīkojums ir jāizdod par nacionālā plānojuma

uzsākšanu un rīkojuma formā ir jāakceptē par nacionālā plānojuma daĜa - Latvijas

telpiskās attīstības perspektīva.



Sagatavotos normatīvo aktu projektus Ministru kabinets izziĦo valsts sekretāru

sanāksmē, kur nolemj, kādas ministrijas dos atzinumus par sagatavoto dokumentu.

Valsts sekretāru sanāksmē piedalās Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis, kuram

ir tiesības pieprasīt sagatavotos dokumentus atzinumu sniegšanai no vietējo un

reăionālo pašvaldību skatu punkta. Normatīvā akta projektu, ko izskatījušas

ministrijas, iesniedz Ministru kabineta komitejā, kas izskata sagatavotos normatīvo

aktu projektus un saskaĦo ministriju viedokĜus, pirms to galīgās izskatīšanas Ministru

kabineta sēdē.

Likums “Par pašvaldībām” paredz, ka tikai pašvaldības dome (padome) var

apstiprināt pašvaldības teritorijas plānojumu un tikai tā par pilsētas, novada vai

pagasta teritorijas apbūvi ir tiesīga izdot saistošus noteikumus, paredzot

administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos. Šis likums

tāpat nosaka, ka spēkā esošie saistošie noteikumi ir saistoši jebkurai fiziskajai un

juridiskajai personai attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Saistošie noteikumi ir

uzvedības noteikumi, ar kuriem regulē sabiedrisko un ekonomisko kārtību, kas

obligāti jāpilda visām fiziskajām un juridiskajām personām attiecīgajā administratīvajā

teritorijā. Tie tiek pieĦemti, lai nodrošināto zemes izmantošanas un būvniecības

kārtību, dabas un kultūras objektu uzturēšanu, izmantošanu un aizsardzību, sanitāro

tīrību, sabiedrisko kārtību un noteiktu pašvaldības nodevu uzlikšanas kārtību, likmes,

kā ari citos gadījumos.

Apstiprinot saistošos noteikumus, pašvaldība darbojas kā publisko tiesību subjekts.

Tas nozīmē, ka saistošie noteikumi jāpieĦem atbilstoši Latvijas Republikas likumiem,

Ministru Kabineta noteikumiem un tikai tajos paredzētajos gadījumos un kārtībā.

Izdodot saistošos noteikumus pašvaldības padomes (domes) lēmumā norāda, uz

kura likuma pamata tie izdoti, tāpat precīzi atdala teritorija plānojuma daĜas, kas tiek

pieĦemtas kā saistošie noteikumi, un pārējo informāciju (esošā informācija, atzinumi,

sabiedrības piedalīšanās pārskats utt.) pievieno kā informatīvu unun par to veic

atzīmi attiecīgās pašvaldības padomes sēdes lēmumā un protokolā.

Pašvaldību saistošie noteikumi pēc parakstīšanas nosūtāmi Pašvaldību lietu un

reăionālās attīstības ministrijai, kurai mēneša laikā jāinformē pašvaldība par to

atbilstību likumīgajām prasībām. Pašvaldību lietu un reăionālās attīstības ministrija



kontrolē saistošo noteikumu atbilstību likumu prasībām. Ja pašvaldības saistošie

noteikumi neatbilst likumu prasībām ministrs ir tiesīgs apturēt šādu noteikumu

darbību. Rajona pašvaldības teritorijas plānojums, vietējās pašvaldības teritorijas

plānojums un detālplānojums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tam, kad lēmums par

pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Teritorijas plānošanas likums precizē, ka nelikumīgus domes (padomes) izdotos

saistošos noteikumus vai to atsevišėu punktu darbību, ar kuriem apstiprināts

teritorijas plānojums vai detālplānojums, reăionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrs aptur likumā "Par pašvaldībām" noteiktajā kārtībā. Ja tiek apturēti saistošie

noteikumi, ar kuriem apstiprināts teritorijas plānojums vai detālplānojums, kādā to

daĜā, tad rīkojumā jānorāda, kuri teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu

punkti un grafiskās daĜas sadaĜas ir atceĜamas kā nelikumīgas, un apturētajā daĜā

nosaka teritorijas iepriekšējo izmantošanu.

Izdodot un piemērojot administratīvo aktus, tai skaitā teritoriju plānojumu saistošās

daĜas, jāievēro šāda vispārējo Latvijas tiesību normu hierarhija, Ħemot vērā to

juridisko spēku 1) Satversme, 2) Saeimā parafētie starptautiskie līgumi, 3) likumi,

Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku, 4) Ministru kabineta noteikumi un 5)

pašvaldību saistošie noteikumi. Jāpiemēro tā norma, kurai ir augstāks juridisks

spēks, ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām.

Ja iestāde konstatē pretrunu starp vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu,

iestādei vispārējā tiesību norma jāpiemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību

norma. Iestādei jāpiemēro jaunākā tiesību norma, ja tiek konstatēta pretruna starp

vienāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām. Ja rodas pamatotas šaubas

kāda tiesību norma jāpiemēro, iestādei motivētā rakstveida ziĦojumā par to jāinformē

tiešā priekšniecība un Tieslietu ministrija. Izdodot un piemērojot administratīvos

aktus, jāievēro arī vispārējie starptautisko tiesību principi un Latvijai saistošie

starptautiskie līgumi un citi starptautisko tiesību dokumenti.

Tulkojot (interpretējot) tiesību normas, iestādes var izmantot dažādas tulkošanas

metodes: 1) gramatisko (filoloăisko) tulkošanas metodi – noskaidrojot tiesību normas

vārdisko jēgu no valodas viedokĜa; 2) vēsturisko tulkošanas metodi – noskaidrojot

tiesību normas jēgu, Ħemot vērā apstākĜus, kas ir bijuši tiesību normas rašanās

pamatā; 3) sistemātisko tulkošanas metodi – noskaidrojot tiesību normas jēgu no



tiesību normu savstarpējā sakara viedokĜa; 4) teleoloăisko (jēgas un mērėa)

tulkošanas metodi – noskaidrojot tiesību normas jēgu, lai ar attiecīgo tiesību normu

sasniegtu lietderīgu un taisnīgu mērėi.

Ja iestāde tiesību normu sistēmā konstatē nepilnību, tā to var novērst arī analoăiskās

metodes ceĜā – sistemātiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko reglamentāciju un šīs

analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus attiecinot arī uz konkrēto gadījumu.

Tomēr iestāde nedrīkst ar analoăiju pamatot tādu administratīvo aktu, kas skar

vispārējās cilvēka vai pilsoĦa tiesības. Ja, tulkojot tiesību normu atbilstīgi dažādām

metodēm, iespējams sasniegt gan rezultātu, kas saskan ar spēkā esošo tiesību

normu sistēmu, gan arī rezultātu, kas ir pretrunā ar kādu no tiesību normām, iestādei

jāpiemēro tā tulkošanas metode, kuras rezultāts konkrētajā gadījumā saskan ar

spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Ja, tulkojot tiesību normu atbilstīgi dažādām

metodēm, iespējams sasniegt dažādus rezultātus, kas visi atbilst spēkā esošajai

tiesību normu sistēmai, jāpiemēro tā tulkošanas metode, ar ko konkrētajā gadījumā

iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu. Ja Satversmes tiesa kādā

publicētā spriedumā ir attiecīgo tiesību normu iztulkojusi, tāpat, ja augstāka iestāde ir

izdevusi instrukciju par attiecīgās tiesību normas tulkošanu, iestādei jāpiemēro tas

pats tulkojums.


Būvniecības likums (pieĦemts 10.08.1995), Saite:


Ministru kabineta iekārtas likums (pieĦemts 01.04.1925 un atjaunots 15.07.1993).

Saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=59281





Administratīvā procesa likums (pieĦemts 25.10.2001). Saite:


2.4 Iespējās sūdzēties un ierosināt tiesas procesus



SaskaĦā ar likumu "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts

un pašvaldību institūcijās" ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības

griezties valsts un pašvaldību institūcijās ar mutvārdu un rakstveida iesniegumiem,

sūdzībām un priekšlikumiem un saĦemt atbildi pēc būtības. Institūcijas ir tiesīgas

neizskatīt anonīmus iesniegumus, sūdzības vai priekšlikumus. Atbilde jādod 15 dienu

laikā vai 30 dienās, ja ir nepieciešamas papildu ziĦas vai pārbaude, 7 dienu laikā

iesniegums ir jāpārsūta citai valsts vai pašvaldības institūcijai, kuras kompetencē ir

sniegt atbildi. Atbildēm jābūt motivētām, un tajās jānorāda atbildes pārsūdzēšanas

kārtība un termiĦi, ja tie noteikti normatīvajos aktos.

Teritorijas plānošanas likums precizē fizisko un juridisko personu tiesības piedalīties

teritorijas plānojumu apspriešanā. Tas nosaka, ka ikvienai fiziskajai un juridiskai

personai ir tiesības izteikt un aizstāvēt savu viedokli un iesniegt priekšlikumus un, ka

tās ir tiesīgas noteiktā termiĦā iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes par

teritorijas plānojumiem un saĦemt rakstveida atbildi par tiem. Juridiskām un privātām

personām ir tiesības vērsties ar rakstisku sūdzību pie atbildīgā ministra - reăionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministra – šo iespēju sūdzēties par teritorijas

plānošanas jautājumiem izmanto aizvien lielāks skaits. Ja atbilde personu

neapmierina, ir tiesības griezties tiesās, līdz pat jautājuma skatīšanai Satversmes

tiesā.


Latvijas Republikas Satversme (pieĦemta 15.02.1922), saite:


Likums "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un

pašvaldību institūcijās" (pieĦemts 27.10.1994). Saite:




Likums “Par tiesu varu” (pieĦemts 15.12.1992) Saite:


Tiesībsarga likums (pieĦemts 25.04.2006.) Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=133535



Satversmes tiesas likums (pieĦemts 05.06.1996) Saite:


Satversmes tiesa ir skatījusi vairākus jautājumus saistībā ar teritorijas plānošanu un

nekustāmo īpašumu atsavināšanu:

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums “Par Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daĜas, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 115. pantam” (publicēts 13.02.2007). Saite: http://www.likumi.lv/doc.php?id=152874

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums “Par 2004. gada 7. aprīĜa likuma “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”” 13. panta pirmās daĜas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam” (publicēts 08.06.2006). Saite: http://www.likumi.lv/doc.php?id=136961

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums “Par Kuldīgas rajona padomes

1999.gada 15.decembra Kuldīgas rajona teritorijas plānojuma 2.daĜas 8.3.1.punkta

par Spīėu HES un Kuldīgas rajona Vārmes pagasta padomes 2003.gada 20.februāra

Vārmes pagasta teritorijas plānojuma par “Baložu” māju zemes iekĜaušanu Spīėu

HES teritorijā atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam” (publicēts

20.12.2005). Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=123979&mode=DOC

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums „Par Ministru kabineta 2005.gada

11.janvāra noteikumu Nr.17 “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” un 2005.gada 9.jūnija likuma

“Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un

105.pantam” (publicēts 20.12.2005). Saite:


Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums „Par likuma “Par pašvaldībām” 43.panta pirmās daĜas 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 106. un 107.pantam” (publicēts 25.05.2004). Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=89019&mode=DOC

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums “ “Par reăionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministra 2003. gada 27. maijā pieĦemtā rīkojuma Nr. 2-02/57 “Par



Jūrmalas pilsētas domes 24.10.2001. saistošo noteikumu Nr. 17 “Par detālo

plānojumu Jūrmalā, teritorijai starp Bulduru prospektu, Rotas ielu, 23. un 25. līnijām”

darbības apturēšanu”, 2003. gada 2. jūnijā pieĦemto rīkojumu Nr. 2-02/60 “Par

Jūrmalas pilsētas domes 09.10.2002. saistošo noteikumu Nr. 10 “Par detālā

plānojuma apstiprināšanu Jūrmalā, sabiedriskajam centram Vaivaros” darbības

apturēšanu” un Nr. 2-02/62 “Par Jūrmalas pilsētas domes 07.11.2001. saistošo

noteikumu Nr. 18 “Par detālā plānojuma apstiprināšanu Jūrmalā, zemesgabalam

Bulduri 1001” darbības apturēšanu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1.pantam”.”(publicēts 10.03.2004). Saite:


Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums „Par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 10. panta, 11. panta 3. un 4. punkta, 14. panta un pārejas noteikumu 6. un 8. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 58. pantam” (publicēts 03.02.2004). Saite: www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=83818 Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums „Par likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta pirmās daĜas 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” (publicēts 26.03.2003). Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=73143&mode=DOC Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums „Par Ministru kabineta 2001. gada

8. augusta rīkojuma Nr. 401 “Par bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas

izvietošanu Olainē” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 111. un 115. pantam,

Atkritumu apsaimniekošanas likuma 5. pantam un 6. panta 1.–3. punktam, likuma

“Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3. un 11. pantam, likuma “Par piesārĦojumu” 14.

pantam un 17. panta pirmajai daĜai, kā arī likuma “Par vides aizsardzību” 11. pantam”

(publicēts 18.02.2003). Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=71485&mode=DOC

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums "Par Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību" 2.punkta (1996.gada 19.decembra likuma redakcijā) atbilstību 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantam". (stājies spēkā 05.05.1998). Saite: www.likumi.lv/doc.php?id=48010&mode=DOC

2.5 Plānošanas nepieciešamība un brīvprātīgums



Vairāki likumi nosaka, ka jebkurai publiskai iestādei ir pienākums rīkot publisku

apspriešanu sabiedrībai svarīgos jautājumos. Tā kā teritorijas izmantošana un

būvniecības noteikumu noteikšana ir sabiedrībai svarīgs jautājums, tad no tā izriet,

ka teritorijas plānošana, kura paredz obligātu sabiedrisko apspriešanu, ir viens no

publisko iestāžu pienākumiem.

Normatīvie dokumenti nosaka, plānojumu izstrādāšanas nepieciešamību –

nacionālā, reăionālā un vietējā līmenī. Teritorijas plānošanas likums nosaka, ka

plānošanas reăionu, rajonu un vietējo pašvaldību plānojumi izstrādājami līdz

2007.gada 31.decembrim, iepriekš šis datums ir jau mainīts, un visticamāk, ka

atbilstošie teritorijas plānojumi īpaši vietējā pašvaldību līmenī izstrādāti šajā laika

netiks. Valdība nepielieto citus instrumentus, kā vien finansu (valsts mērėdotācijas),

lai nodrošinātu teritorijas plānojumu izstrādāšanu noteiktā laikā. Dažādu politisko

partiju vadītās valdības ir veicinājušas, lai pašvaldību un plānošanas reăionu līmenī

būtu nodrošināts finansējums teritorijas plānošanai. Tā kā finansējums nacionālajam

līmenim nav bijis atbilstošs, šī līmeĦa plānojuma dokumenti nav izstrādāti un/vai

pieĦemti (izĦemot saistošo daĜu par valsts nozīmes lauksaimniecības teritorijām),

kaut gan attiecīgie normatīvie dokumenti nosaka, ka nacionālais plānojums ir

sagatavojams un tas ir nozīmīgs teritorijas plānojuma sistēmas sastāvdaĜa – tas

nepieciešams, lai saskaĦotu un pārraudzītu reăionālā un vietējā plānošanas līmeĦa

teritorijas plānojumus.

Katra plānošanas līmeĦa atbildīgām institūcijām ir tiesības neatkarīgi nolemt par

plānošanas uzsākšanu. Zemāka līmeĦa institūcijas var ierosināt grozījumus

augstākos līmeĦu plānojumos, tomēr atbildība ir veikt teritorijas plānošanu ir

augstākajam plānošanas līmeĦa institūcijai.

Attiecībā uz vietējā līmeĦa detālplānojumiem pašvaldībām pastāv izvēles iespējas.

Detālplānojumi, kas ir pamats jaunu zemes vienību noteikšanai un esošo zemes

vienību izmaiĦām, nav obligāti izstrādājami visām teritorijām. Obligāti detālplānojums

ir jāizstrādā teritorijām, 1) kurās paredzēta zemes vienību sadalīšana, apvienošana

vai būvniecība, 2) ja tas noteikts vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā vai 3) ja

vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma mērogs nenodrošina pietiekamu

detalizāciju un precizitāti; 4) ja tā ir neapbūvēta apdzīvotās vietas teritorija un 5) tāda,

kurā vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā nav pietiekami detalizēti teritorijas



izmantošanas un apbūves noteikumi. Tāpat obligāti izstrādājams detālplānojums ir 6)

kompleksai teritorijas apbūvei, paredzot satiksmes infrastruktūru,

inženierkomunikāciju un citu infrastruktūru izbūvi; 7) ja tā ir prasība saskaĦā ar

likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, 8) kā arī ugunsbīstamiem un

sprādzienbīstamiem objektiem, kā arī objektiem, kuri var izraisīt rūpniecisko avāriju.

Vēl detālplānojums ir obligāts 9) Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu, 10)

virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu teritorijās un 11) teritorijās, kurā paredzēta

meža zemes vai lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformācija par apbūves

teritoriju.

SaskaĦā ar Zemes ierīcības likumu ir jāizstrādā zemes ierīcības projekts teritorijās,

kurām normatīvie akti būvniecības, vides aizsardzības, reăionālās un telpiskās

plānošanas politikas jomā vai vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumi

neparedz detālplānojumu izstrādi, bet ir plānoti šādi zemes ierīcības darbi:

1) zemesgabalu robežu pārkārtošanai;

2) zemesgabalu apmaiĦai vai starpgabalu likvidēšanai;

3) zemesgabalu (arī kopīpašumā esošo) sadalīšanai;

4) zemes konsolidācijai;

5) piekĜūšanas iespēju nodrošināšanai zemesgabalam;

6) pieejas nodrošināšanai publiski izmantojamām zemes platībām (teritorijām);

7) uz zemesgabalu attiecināmo teritorijas plānojumā un citos normatīvajos aktos

noteikto nekustamā īpašuma apgrūtinājumu konkretizēšanai.

Izvēles iespējas pastāv pašvaldībām un valsts iestādēm sadarbojoties plānojumu

izstrādāšanai, kas nav reglamentēti ar normatīviem dokumentiem, piemēram, tiek

izstrādāti dažādi pārrobežu plānojumi, tāpat plānojumi, kas risina kādas nozares

telpiskās problēmas, piemēram, dabas aizsardzības un ainavu plāni, transporta

plānojumi, kultūras pieminekĜu teritoriju aizsardzības plāni, u.c. Tāpat daudzas no

Latvijas pašvaldībām veicot savu teritoriju plānojumus brīvprātīgi organizē dažādus

citus sabiedrības līdzdalību veicinošus pasākumus nekā tas noteikts normatīvos

dokumentos – piemēram, iedzīvotāju aptaujas, seminārus un tikšanās ar

iedzīvotājiem, izstādes pašvaldības pārvaldes institūcijās, informatīvu materiālu

pavairošanu un izdalīšanu iedzīvotājiem, preses konferenču rīkošana un apmaksātas

publikācijas pašvaldības un dienas laikrakstos, dažkārt pat televīzijā un radio utt.








Ministru kabineta noteikumi nr.883 „Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas



Likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" (pieĦemts 14.10.1998). Saite:


Zemes ierīcības likums (pieĦemts 14.09.2006). Saite:




3. Plānošanas l īmeĦi un īpašas iez īmes:

Aspekts

Līmenis

Plānošanas institūcijas,

darbības lauks un

saistošais raksturs

Plānošanas process Sabiedrības līdzdalības veidi Plāni, teritorijas plānošanas dokumenti

Nacionālais

līmenis

Saeima – izdod likumus Ministru kabinets – izdod saistošus noteikumus un rīkojumus Nacionālās attīstības padome – lēmumiem ieteikuma raksturs Nacionālā reăionālās attīstības padome – lēmumiem ieteikuma raksturs Pašvaldību lietu un reăionālās attīstības ministrija - lēmumi saistoši tikai pakĜautajām institūcijām un

Likumdošana Ministru kabineta noteikumu izdošana attiecībā uz teritorijas attīstības politiku Koordinē attīstības plānošanu atbilstoši ilgtspējības principiem Izvērtē nacionālo un plānošanas reăionu plānojumus Pārrauga teritorijas plānošanas procesu un izvērtē teritorijas plānojumu atbilstību, izstrādā nacionālā līmeĦa plānojumu un

Saeimas vēlēšanas Konsultēšanās ar sabiedrības grupu pārstāvjiem un Pašvaldību savienību Nacionālās plānojuma sabiedriskā apspriešana

Likumi ar normām, kurās saistošas prasības teritorijas attīstībai un tās plānošanai Ministru kabineta rīkojums par nacionālā plānojuma uzsākšanu. Nacionālās plānojuma saistošās daĜas kā Ministru Kabineta noteikumi . Ministru kabineta rīkojums par Latvijas telpiskās attīstības perspektīvu. Nacionālā plānojuma vadlīnijas kā Ministru kabineta ieteikumi valsts pārvaldes insti-tūcijām un pašvaldībām teritorijas plānojumu izstrādāšanai.



pašvaldībām Vides ministrijas Vides pārraudzības valsts birojs izdod ieteikuma rakstura stratēăiskā novērtējumu atzinumus Nozaru ministrijas

organizē tā sabiedrisko apspriešanu, var atcelt pašvaldību lēmumus Dod atzinumu par stratēăisko novērtējumu un sniedz nosacījumus un atzinumus no vides aizsardzības nozares aspekta Sniedz nosacījumus un atzinumus no attiecīgās nozares aspekta

Reăionālais

līmenis

1) Plānošanas reăiona padome - lēmumiem ieteikuma raksturs (izpildinstitūcija - Plānošanas reăiona aăentūra) 2) Rajona pašvaldība: rajona padome – izdod saistošos noteikumus par teritorijas izmantošanu

Izstrādā un apstiprina plānojumu. Sniedz nosacījumus un atzinumus pašvaldību plānojumiem. Veicina pašvaldību un valsts institūciju sadarbību Izstrādā un apstiprina plānojumu. Dod atzinumus par pašvaldību plānojumiem

Plānošanas reăiona teritorijas plānojuma sabiedriskā apspriešana Rajona teritorijas plānojuma sabiedriskā apspriešana Konsultatīvās padomes

Plānošanas reăiona teritorijas plānojums Rajona pašvaldības teritorijas plānojums

Vietējais

līmenis

Vietējā pašvaldība: pagasta padome, novada, vai pilsētas dome - izdod saistošos noteikumus par teritorijas izmantošanu un apbūvi

Izstrādā un apstiprina pašvaldības un detālos plānojumus Sniedz nosacījumus un atzinumus par augstāka līmeĦa un kaimiĦu pašvaldību plānojumiem

Vietējās pašvaldības vēlēšanas Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma sabiedriskā apspriešana Detālplānojumu sabiedriskā apspriešana

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums Detālplānojums



Būvniecības publiskā apsriešana Paredzētās darbības sabiedriskā apspriešana Konsultatīvās padomes

Būvniecības atĜauja Zemes ierīcības pāns

II.3.1. tabula: Plānošanas aspekti dažādos plānošanas līmeĦos



4. Savstarp ējās mijiedarb ības

4.1 Plānošanas līmeĦu hierarhija

Latvijā izstrādājot zemāka līmeĦa teritorijas plānojumu, ievēro spēkā esošo augstāka līmeĦa

teritorijas plānojumu. Atbilstoši Teritorijas plānošanas likumam savstarpēji saskaĦoti

teritorijas plānojumi tiek izstrādāti 1) nacionālajā līmenī, 2) plānošanas reăiona līmenī, 3)

rajona pašvaldības līmenī un 4) vietējās pašvaldības līmenī (šajā līmenī var izstrādāt gan

plānojumus visai pašvaldības teritorijai, gan tās daĜām – detalizētākus plānojumus). Likums

paredz, ka zemāka līmeĦa plānojumos detalizē augstāka līmeĦa teritorijas plānojumos

noteiktās prasības, teritorijas un objektus. Plānojumiem starp līmeĦiem jābūt savstarpēji

saskaĦotiem un vienlaikus tiem jābūt izstrādātiem atbilstoši telpiskajam mērogam –

detalizācijas princips paredz atšėirīgu detalizācijas pakāpi jeb ăeneralizāciju dažādiem

plānošanas līmeĦiem.




Administratīvā procesa likums (pieĦemts 25.10.2001). Saite:


4.3 Nozaru un starpnozaru plānošanas harmonizācija

Teritorijas plānošanas likums, nosaka, ka pašvaldības teritorijas plānojumu ir jāizstrādā,

Ħemot vērā ne tikai augstāka plānošanas līmeĦa teritorijas plānojumu, bet arī nacionālās

programmas un nozaru attīstības plānus. Likumos, kas nosaka nozaru attīstību un

plānošanu, nav konsekventa kārtība, kā ar nozares attīstību saistīto teritorijas izmantošanu,

infrastruktūras objektus, pakalpojumus un aktivitātes plānot telpiski – t.i. kā saskaĦot ar

teritorijas attīstības politiku valstī, konkrētā reăionā vai pašvaldībā.

Atsevišėi likumi satur normas, kas nosaka, ka nozares plānojamais objekts vai teritorija ir

jāsaskaĦo ar teritorijas plānojumiem – bet tikai vietējā mērogā, t.i. ar vietējās pašvaldības

plānojumiem, piemēram, tādas prasības ir ietvertas attiecībā uz ostas attīstības programmas



projektiem, jaunu energoapgādes komersantu objektu ierīkošanu, vai mežu un

lauksaimniecības zemes transformāciju.

Dažkārt ir prasība saskaĦot ar pašvaldību vispār (piemēram, lidlauka projektēšana), dažkārt

ar būvvaldi, dažkārt prasība, ka jāatbilst būvnoteikumiem (piemēram, dzelzceĜa zemes

nodalījuma joslas) – kaut gan šīs ir prasības, kas attiecas uz jebkuru būvniecību. Atsevišėos

gadījumos nozaru likumos ir īpašas prasības teritorijas plānošanai. Piemēram, saskaĦā ar

likumu „Par autoceĜiem” Satiksmes ministrija plāno autoceĜu attīstību, ievērojot ekonomiskās,

ekoloăiskās un sociālās attīstības tendences, valsts un pašvaldību intereses. Šis likums

nosaka, ka plānojot pilsētu, apdzīvoto vietu un pilsētu dzīvojamo rajonu apbūvi, kā arī

projektējot dzīvojamās mājas, sabiedriskās celtnes un citus objektus, nepieciešams paredzēt

pasākumus, lai varētu nodrošināt ērtu un drošu satiksmi, pietiekamu transportlīdzekĜu

stāvvietu skaitu, iespēju piebraukt pie celtnēm un citiem objektiem.

Atsevišėu nozaru likumi dod iespējas plānot nozaru attīstību pašvaldībām savā

administratīvās teritorijas attīstības plānu ietvaros. Tās var, piemēram, Enerăētikas likuma

ietvaros, saskaĦojot to ar regulatoru un Ħemot vērā vides aizsardzības un kultūras

pieminekĜu aizsardzības noteikumus, kā arī izvērtējot siltumapgādes drošumu un ilgtermiĦa

robežizmaksas un vietējo energoresursu izmantošanas iespējas, noteikt siltumapgādes

attīstību.

Plānošanas prasības, objekti un teritorijas

Normatīvais akts, kas regulē nozari Nozares atbildīgā institūcija, ar kuru jāsaskaĦo teritorijas plānojums * institūcijas, ar kurām jāsaskaĦo obligāti

CeĜu drošības prasības

CeĜu satiksmes likums (pieĦemts 01.10.1997) http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=45467 Likums „Par autoceĜiem” (pieĦemts 11.03.1992.) http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=65363

Satiksmes ministrijas Valsts akciju sabiedrība „Latvijas valsts ceĜi”*

Autoostas, pasažieru pārvadājumu shēmas

Autopārvadājumu likums (pieĦemts 23.08.1995) http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=36720

Satiksmes ministrijas Pasažieru pārvadājumu departaments

DzelzceĜi DzelzceĜa likums (pieĦemts 01.04.1998) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=47774 Noteikumi par Eiropas dzelzceĜa sistēmu savstarpēju izmantojamību, Nr.1025 (pieĦemti 19.12. 2006) www.likumi.lv/doc.php?id=150463&mode=DOC

Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceĜš"

Ostas Likums “Par ostām” (pieĦemts 22.06.1994) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=57435

Attiecīgās ostas pārvalde

Lidostas Noteikumi par civilās aviācijas lidlauku izveidošanu, Satiksmes ministrijas Aviācijas



sertifikāciju un ekspluatāciju Nr.635 (pieĦemti 01.08.2006) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=142137

departaments un Civilās aviācijas administrācija

Energoapgāde Enerăētikas likums (pieĦemts 03.09.1998) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=49833

Akciju sabiedrība "Latvijas Gāze"*; Valsts akciju sabiedrību "Latvenergo"*

Elektroniskie sakari

Elektronisko sakaru tīklu ierīkošanas un būvniecības kārtība Nr.256 (pieĦemta 04.04.2006) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=132351

Telekomunikāciju objektu turētāji* un, ja nepieciešams, citas institūcijas (Elektronisko sakaru direkcija)

Pasta iestādes Pasta likums (pieĦemts 12.05.1994) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=57272

Valsts akciju sabiedrību „Latvijas Pasts”.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes un meliorētās zemes

Lauksaimniecības un lauku attīstības likums (pieĦemts 07.04.2004) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=87480 Meliorācijas likums (pieĦemts 11.15.2003) www.likumi.lv/doc.php?id=81994&mode=DOC

Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienesta reăionālā lauksaimniecības pārvalde*

Mežu zemes Meža likums (pieĦemts 24.02.2000) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=2825

Zemkopības ministrijas Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” mežsaimniecība* un Valsts meža dienesta reăionālā struktūrvienība*

Dabas aizsardzība (t.sk. dabas aizsardzības plāni)

Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (pieĦemts 02.03.1993) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=59994 Sugu un biotopu aizsardzības likums (pieĦemts 16.03.2000) www.likumi.lv/doc.php?id=3941&mode=KDOC Zvejniecības likums (pieĦemts 12.04.1995) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=34871

Vides ministrijas reăionālās vides pārvaldes* un īpaši aizsargājamās dabas teritorijas administrācija* (ja tāda ir)

Virszemes ūdeĦi

Ūdens apsaimniekošanas likums (pieĦemts 12.09.2002) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=66885

Vides ministrijas reăionālās vides pārvaldes* un attiecīgās upju baseinu pārvaldes* (ja tāda ir)

Pazemes ūdeĦi un zemes dzīles Atkritumu izgāztuves, piesārĦotās teritorijas Paaugstināta riska objekti

Likums „Par zemes dzīlēm” (pieĦemts 02.05.1996) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=40249 Atkritumu apsaimniekošanas likums (pieĦemts 14.12.2000) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=14012 Likums „Par piesārĦojumu” (pieĦemts 15.03.2001) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=6075

Vides ministrijas reăionālās vides pārvaldes*

Kultūras mantojuma teritorijas

Likums „Par kultūras pieminekĜu aizsardzību” (pieĦemts 12.02.1992) http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=72551

Kultūras ministrijas . Valsts kultūras pieminekĜu aizsardzības inspekcija*

Zinātnes, kultūras, sporta un izglītības iestādes

Likums „Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un nacionālajām sporta bāzēm” (pieĦemts 26.10.1995) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=37591 Izglītības likums (pieĦemts 29.10.1998)

Kultūras ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Veselības ministrija, Bērnu un ăimenes lietu ministrija



www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=50759 Sporta likums (pieĦemts 24.10.2002) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=68294 Zinātniskās darbības likums (pieĦemts 14.04.2005) www.likumi.lv/doc.php?id=107337&mode=KDOC

Sociālā palīdzība mājokĜu jautājumā

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (pieĦemts 31.10.2002) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=68488 Likums „Par pašvaldību palīdzību dzīvokĜa jautājumu risināšanā” (pieĦemts 06.12.2001.) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=56812

Labklājības ministrija, Ekonomikas ministrijas Valsts aăentūra „MājokĜu aăentūra”

Tūrisma teritorijas un objekti

Tūrisma likums (pieĦemts 17.09.1998) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=50026

Ekonomikas ministrija

Higiēnas prasības paaugstināta riska objektiem

Epidemioloăiskās drošības likums (pieĦemts 11.12.1997) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=52951

Veselības ministrijas Valsts aăentūra “Sabiedrības veselības aăentūra”*

Sabiedrības veselības un veselības aprūpes objekti un pakalpojumi

Ārstniecības likums (pieĦemts 12.06.1997) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=44108

Veselības statistikas un medicīnas tehnoloăiju valsts aăentūra*

Akustiskais troksnis

MK noteikumi nr.598 "Noteikumi par akustiskā trokšĦa normatīviem dzīvojamo un publisko ēku telpās" (pieĦemti 13.07.2004) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=91212

Valsts sanitārā inspekcija

Prasības, lai novērstu dabas un tehnogēnās katastrofas, tai skaitā ugunsgrēkus un plūdus

Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likums (pieĦemts 24.10.2002) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=68293 Civilās aizsardzības likums (05.10. 2006) www.likumi.lv/doc.php?id=146474&mode=DOC Ūdens apsaimniekošanas likums (pieĦemts 12.09.2002) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=66885 Likums „Par piesārĦojumu” (pieĦemts 15.03.2001) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=6075

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests* Institūcijas atbildīgas par civilās aizsardzības plānošanu Vides ministrijas Vides pārraudzības valsts birojs, reăionālās vides pārvaldes* un attiecīgās upju baseinu pārvaldes* (ja tāda ir)

Nekustamā īpašuma struktūra un izmantošana

Likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” (pieĦemts 04.06.1997) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=43913 Aizsargjoslu likums (pieĦemts 05.02.1997) www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=42348 Zemes ierīcības likums (pieĦemts 14.09.2006) www.likumi.lv/doc.php?id=144787&mode=DOC Likums „Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” (pieĦemts 21.06.1991)

Valsts zemes dienesta reăionālajai nodaĜa*




II.3.2. tabula: Nozaru institūcijas, no kurām obligāti ir jāsaĦem atzinums vai ar kurām ir rekomendējama viedokĜu saskaĦošana, izstrādājot rajona un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumus

4.4 Dažādu nozaru plānošanas harmonizācija tajā paša plānošanas līmenī

Rajonu un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu ir jāizstrādā, Ħemot vērā pašvaldības

teritorijas attīstības programmu, kas aptver nozaru un sektoru attīstību šajā pašvaldībā.

JāĦem vērā arī valsts un reăionāla līmeĦa nozaru attīstības plāni, kuri attiecas uz plānojamo

teritoriju. Ir jāizvērtē zemes īpašumu struktūru. JāiekĜauj īpaši aizsargājamo dabas un

kultūrvēsturisko teritoriju, kultūras pieminekĜu aizsardzības un izmantošanas noteikumu un

dabas aizsardzības plānu un upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānu (ja tādi ir)

prasības.

Rajonu un vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma līmenī nozīmīga ir interešu

saskaĦošana starp nozaru reăionālajām un teritoriālajām institūcijām. Reăionālajām nozaru

institūcijām plānošanas procesa laikā ir jānodrošina pašvaldības ar nepieciešamo

informāciju. Institūcijas var dod nosacījumus attiecībā uz teritorijas plānojuma izstrādāšanu

un attiecībā uz to, kas no nozaru skatu punkta būtu jāiekĜauj plānojumu saturā un teritorijas

izmantošanas un būvniecības noteikumos.

Ministru kabineta noteikumi ietver sarakstu ar institūcijām, ar kurām ir obligāti ir jāsaskaĦo

izstrādātais teritorijas plānojums – institūcijām ir jādod nosacījumi, uzsākot teritorijas

plānošanu, un atzinumi par izstrādātajām teritorijas plānojuma redakcijām, tai skaitā par

galīgo redakciju. Nozaru pārstāvji var nozīmēt koordinatoru sadarbībai ar pašvaldību un tie

var līdzdarboties teritorijas plānojuma izstrādāšanas koordinācijas darba grupā.

4.5 KaimiĦvalstu un Eiropas kontekstā dažādo plānošanas pieeju apsvērumi

dažādos plānošanas līmeĦos

SaskaĦā ar Teritorijas plānošanas likumu, viens no teritorijas plānošanas uzdevumiem ir

iekĜauties kaimiĦvalstu un Eiropas Savienības teritorijas plānošanas pasākumos. Ministru



kabinets saistošajos noteikumos precizē, ka šie uzdevumi ir jāveic nacionālā un plānošanas

reăionu līmenī, t.i., nacionālo plānojumu un plānošanas reăionu plānojumi ir jāizstrādā

izvērtējot Eiropas Padomes, Eiropas Savienības un Baltijas jūras valstu padomes telpiskās

plānošanas pamatnostādnes. Attiecībā uz plānošanas reăionu teritorijas plānojumiem ir

precizēts, ka tie ir jāplāno izvērtējot attiecīgo reăionu starptautiskajā, nacionālajā un blakus

esošo reăionu aspektā un sadarbojoties ar citiem plānošanas reăioniem Latvijā un citās

valstīs, kas robežojas ar Latviju.

Rajonu un vietējām pašvaldībām teritorijas plānojumu sabiedriskās apspriešanas gaitā ir

jāinformē un jānoskaidro citu pašvaldību viedokĜi, kuru administratīvās teritorijas robežojas ar

attiecīgā plānojuma teritoriju. Normatīvie dokumenti pieĜauj pārrobežu sadarbību, bet tā ir

pašvaldības kompetence vai konsultācijas un sadarbība notiek. Piemēram, Valka pilsēta

Latvijā un Valgas pilsēta Igaunijā vēsturiski radusies kā viena pilsēta, tad sadalīta, bet

aizvien telpiskā pilsētas struktūra ir saistīta. Padomju Savienības laikā 1970.gados Latvijas

Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts un Igaunijas Valsts projektēšanas institūts

kopīgi strādāja pie apvienotā Valkas un Valgas pilsētu ăenerālo plāna, kurš gan netika

pilnībā īstenots. Tas zaudēja aktualitāti līdz ar neatkarības atjaunošanu abās valstīs.

2007.gadā noslēdzās darbs pie Valkas pilsētas teritorijas plānojumu, kas tik pat kā

neapskata pilsētas attīstību pāri valsts robežai saistībā ar Valgas pilsētas attīstību. Vienīgi

minēti ir velotūrisma un apvedceĜa infrastruktūras projekti, kurus abas pilsētas varētu kopīgi

attīstīt nākotnē.

5. Izmantot ā literat ūra

Raksti

Apsītis V. (1969) Rīgas piepilsētas zonas teritorijas organizācija. - Grāmatā: O.Tīlmanis u.c. (red.) Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR: Rakstu krājums I, 139-156.lpp Rīga: Zinātne.

BērziĦš J. (red.) (2000) Pilsētu attīstība un labiekārtošana, 147.-156.lpp. – Grāmatā: BērziĦš J. (red.) (2000) Latvija 19.gadsimtā: Vēstures apceres, Rīga: Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts un Latvijas Vēstures institūta apgāds.

Bunkše V. E. (1979) The Role of a Humane Environment in Soviet Urban Planning, Geographical Review, Vol. 69, No.4, pp. 279-394.



Čepāne I. (2001) Construction in Latvia: legal regulations and related problems, Humanities and Social Sciences. Latvia, Vol.2 , 39-61 pp.

Čepāne I. (2001) Par arhitektūras pieminekĜiem un būvniecību. Sērija Piel. "Jurista vārds" , Latvijas Vēstnesis, 2001., 19.jūn. 1., 3.lpp. un 26.jūn. 5.lpp.

Čepāne I. (2002) Kā aizsargāt jūras piekrasti: Būvniecības tiesiskais regulējums Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā. Sērija Piel. "Jurista vārds"; nr.25, Latvijas Vēstnesis, nr.184 (2002, 17.dec.), 1., 4.-5.lpp. Publicēts portālā Politika 2003. gada 10. februārī www.politika.lv/index.php?id=4986

Čepāne I. un S. Meiere (2003) PatvaĜīgā būvniecība, Satversme un vispārīgie tiesību principi : vai Rīgas Dome, nojaucot patvaĜīgi iesāktu būvi, pārkāpa Satversmi un vispārējos tiesību principus. Iel. "Jurista vārds" nr.36, Latvijas Vēstnesis, nr.138, 1., 6.-10., 12.-15.lpp. Publicēts portālā Politika 2003. gada 8. oktobrī www.politika.lv/index.php?id=5757

Čepāne I. un S. Meiere (2004) Par tauvas joslas tiesisko statusu. Sērija Piel. "Jurista vārds" nr.223, Latvijas Vēstnesis, 2001, 9.okt. 3.-6.lpp.

Čepāne I. un S. Statkus (2005) Būvniecības procesā pieĦemto lēmumu pārsūdzēšana un būvniecības kontroles mehānismu uzlabošana. Likums un Tiesības, 7.sēj., nr.10, 302.-311.lpp.

Čepāne I. un S. Statkus (2005) Pašvaldības teritorijas plānojums kā nekustamā īpašuma tiesību aprobežojums. Jurista Vārds, nr.3, 1., 4.-7.lpp. un nr.4, 8.-14.lpp.

Čepāne I. un S. Statkus (2005) Pašvaldības teritorijas plānojums kā nekustamā īpašuma tiesību aprobežojums. Jurista Vārds, nr.3, 1., 4.-7.lpp. un nr.4, 8.-14.lpp.

DaĦilēvičs K. (2004) Aizkraukles novada konsultatīvās padomes ieguldījums sabiedrības attīstībā, 44.-46.lpp. – Grāmatā: Latvijas Pašvaldību savienība (red.) Iedzīvotāju iesaistīšanās labās prakses piemēri Latvijā un Somijā. Rīga: Latvijas Pašvaldību savienība.

Donis J. (2003) Designating a Greenbelt around the City of Riga, Latvia, Urban Forestry and Urban Greenery No. 2, pp. 31-39.

Ekonomikas ministrija (2007) Būvniecības procesa shēma. Rīga: Ekonomikas ministrija. Pieejams: www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_10551_shema.doc

Grava S. (1993) The Urban Heritage of the Soviet Regime, Journal of the American Planning Association, Vol. 59 Issue 1, pp. 9-22.

King J.G., E. Vanags, I Vilka, D.E. McNabb (2004) Local Government Reforms in Latvia, 1990-2003: Transition to a Democratic Society, Public Administration Vol. 82 No. 4, pp. 931–950.

KrastiĦš J. (1979) Pilsētbūvniecības teorijas attīstība Rīgā XIX gs. otrajā pusē un XX gs. Sākumā, 48.-57.lpp – Grāmatā: Buka O. ; I. Strautmanis, J.KrastiĦš (red.) Latvijas PSR Pilsētu arhitektūra, Rīga: Izdevniecība „Zinātne”.

KrastiĦš J. (1999) Latvijas pilsētas. 13.-14.lpp. - Grāmatā: Latvijas pilsētas. Enciklopēdija. Latvijas Pašvaldību savienība. Latvijas Pilsētu savienība. Rīga: Apgāds "Preses nams"

KrastiĦš J. (2001) Ieskats Rīgas pilsētbūvnieciskās attīstības vēsturē. 14.-17.lpp. –Grāmatā: A. Vītols (red.) Rīgas ielas: enciklopēdija. 1.sēj. Rīga: Apgāds „Priedaines”.

KrastiĦš J., Strautmanis I. un J. VasiĜjevs (1988) Pilsētbūvniecība un arhitektūra, 83.-94.lpp. – Grāmatā: Enciklopēdija Rīga, Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.

KrastiĦš J., un J. VasiĜjevs (1978) Rīgas izbūve un arhitektūra 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā. 413.- 450.lpp. - Grāmatā: Rīga 1860-1917. Rīga: Latvijas PSR ZinātĦu Akadēmijas Vēstures institūts un Izdevniecība "Zinātne"



Kule L. (2001) Regional Administrations and Spatial Planning in Latvia. In Regional Planning and Development around the Baltic Sea, Hanover: ARL-Arbeitsmaterial, Nr.273, 126 S.

Kule, L. (1999) New Environmental Impact Assessment Legislation and Spatial Planning Practice in Latvia, 61-66 pp. In: Conference Proceedings Baltic EIA. International Conference on the Environmental Impact Assessment, 28-29 April 1999, Parnu, Estonia. Stockholm Environmental Institute Tallinn Centre, Tallinn.

Lamse A. (1935) Lettland. Stadtebau. - In: B. Schwan. Stadtebau und Wohnungswesen der Welt. Berlin, s. 250.

Lamze A. (1932) Teritorijas problēma Lielrīgas izbūvē. - Grāmatā: T.Līventāls un V.Sadovskis (red.) Rīga kā Latvijas galvaspilsēta , Rīga: Rīgas pilsētas valdes izdevums. 769.-805.lpp.

Meiere S. (2002) Par sabiedrības ietekmi uz publisko tiesību subjektiem un to lēmumiem. Iel. "Jurista vārds" nr.196-197, Latvijas Vēstnesis, 13.febr. 7.lpp. un 20.febr. 8.lpp. Publicēts portālā Politika 2002. gada 5. februārī www.politika.lv/index.php?id=5729

Meiere S. (2003) Teritorijas plānošana kā vides aizsardzību nodrošinošs līdzeklis: tiesiskais regulējums un ar to saistītās problēmas. Sērija Latvijas Universitātes raksti; 657.sēj., Juridiskā zinātne, 19.-29.lpp.

Melbergs G. (1969) Arhitekta A.Lamzes darbi Rīgas plānošanā un apbūvē, 95.-104.lpp.- Grāmatā: O. Tīlmanis u.c. (red.) Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR: Rakstu krājums I. Rīga: Zinātne.

Melbergs G. (1979). Dažas mājokĜu celtniecības problēmas pilsētekoloăijas skatījuma,132-140. lpp. - Grāmatā: O.Buka u.c. (red.) Latvijas PSR Pilsētu arhitektūra, Rīga: Zinātne.

Melbergs G. (1987) Dažas Rīgas centra rekonstrukcijas problēmas, 86.-100.lpp - Grāmatā: Buka O. ; I. Strautmanis, J.KrastiĦš (red.) Latvijas PSR arhitektūra un pilsētbūvniecība: Tradīcijas un meklējumi mūsdienu arhitektūras praksē, Rīga: Izdevniecība „Zinātne”, A.Pelšes Rīgas Politehniskais institūts.

Melbergs G. (1995). Arnolds Lamze, 1889-1945, 148-156.lpp. - Grāmatā: J. Lejnieks (red.) Latvijas arhitektūras meistari. Rīga: Zvaigzne un Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāte.

Melluma A. (2002) Ainava kā attīstības resurss: Kurzemes reăiona piemērs (Landscape as a development resource: case of Kurzeme region), Ăeogrāfiski raksti, 10.sēj., 5.-15.lpp.

Nilsson S. and Veidemane K. (2007) Latvia, 97-103 pp. and Nilsson S. (2007) Water Management issues in spatial plans – examples fro Latvia, Lithuania and Russian 153-155 pp. - In: The Water Framework Directive in the Baltic Sea Region Countries: - vertical implementation, horizontal integration and transnational cooperation. 176 pp. (Nordregio Report 2007:2). Pieejams www.nordregio.se/Files/r0702.pdf

Rautsi J., (1999) Territorial planning: Chapter 2 - In Environmental Performance Reviews Series No. 5 – Latvia, New York and Geneva: United Nations Publication.

Rīga: Pilsētbūvniecība un arhitektūra. 390.-400.lpp. - Grāmatā: Latvijas pilsētas: Enciklopēdija. Latvijas Pašvaldību savienība. Latvijas Pilsētu savienība. Rīga: Apgāds "Preses nams"

Savčenko V. un Dz. Vīksna (1980) Celtniecība un arhitektūra, 83-89.lpp, - Grāmatā: A. Drīzulis (red.) Rīga sociālisma laikmetā, Rīga: Zinātne.

Statkus S. (2004) Teritorijas plānojumu kontrole. Jurista Vārds. - Nr.5 , 6.-10.lpp.



Statkus S. (2005) Teritorijas plānošanas procesa starplēmumu pārsūdzēšana. Jurista Vārds, nr.27, 12.-15.lpp.

Statkus S. (2007) Par Satversmes tiesas spriedumu Garkalnes lietā. Jurista Vārds, nr.26, 5.-7.lpp.

ŠĜara, A. (2001) The importance of the level of local government participation in territorial development planning, Humanities and Social Sciences. Latvia, Vol.1, 153.-161.pp.

Taff G. (2005) Conflict between Global and Local Land-Use Values in Latvia’s Gauja National Park, Landscape Research, Vol. 30, No. 3, pp. 415-430.

Treija S. un U. Bratuškins (2003) Lielmēroga dzīvojamo rajonu attīstības problēmas Rīgā. Arhitektūra un būvzinātne: RTU Zinātniskie raksti 2 (4) , 77.-83.lpp.

Uibo A. (2007) Par izdotajām būvatĜaujām ēkām un inženierbūvēm 2006.gadā. Rīga: Latvijas Republikas Centrālā Statistikas pārvalde, 19.02.2007. Pieejams: www.csb.gov.lv/csp/events/csp/events/?mode=arh&period=02.2007&cc_cat=472&id=2802

Upmace Dz. (1997) Teritoriālplānošana kā līdzeklis attīstībai.- Grāmatā: Zemes reforma Latvijas pilsētās. Rakstu krājums. ES Phare Latvija. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 13.-15.lpp.

Valeskalne V. (1980) Rīgas izbūve. 83.-89.lpp. - Grāmatā: Rīga sociālisma laikmetā 1917-1975. Rīga: Izdevniecība "Zinātne"

Valeskalne V. un Dz.Vīksna (1980) Celtniecība un arhitektūra. 317.-331.lpp. - Grāmatā: Rīga sociālisma laikmetā 1917-1975. Rīga: Izdevniecība "Zinātne"

Vītols A. (red.) (2001) Ieskats Rīgas pilsētas teritorijas izveidošanās un Rīgas robežas. 18.-51.lpp. – Grāmatā: A. Vītols (red.) Rīgas ielas: enciklopēdija. 1.sēj. Rīga: Apgāds „Priedaines”.

Zandberga, R. (1971) Rīgas 1293.gada būvnoteikumi, 59.-74.lpp. - Grāmatā: O. Tīlmanis (red.) Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR, Rakstu krājums II., Rīga, Zinātne

Grāmatas

Austere L. (2003) Informācijas pieejamība valsts un pašvaldību iestādēs. Projekts Informācijas sniegšanas kvalitātes celšana pašvaldību un valsts iestādēs. Rīga: Sabiedrība par atklātību - Delna, 96 lpp. Pieejams www.politika.lv/index.php?f=379

Bells, S. un O.Nikodemus (2000) Rokasgrāmata: Meža ainavas plānošanai un dizainam. Phare projekts „Institucionālais atbalsts privātās mežsaimniecības attīstībai”. Rīga: Valsts Meža dienests un LTS International Ltd., 75 lpp.

BērziĦš E. un S.Grīnbergs (1991) Metodiski norādījumi pilsētas izbūves ăenerālplāna projektam. Pasūtījums nr. 764 Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrijai. Rīga: Latvijas Valsts Pilsētu celtniecības projektēšanas institūts-nomas organizācija „Pilsētprojekts”, 29 lpp. (nepublicēts materiāls)

Boruks A. (1995) Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā: no senākiem laikiem līdz mūsdienām. Rīga: Auditorfirma „Grāmatvedis”, 449 lpp.

Boruks A. (red.) (2001) Zemes izmantošana un kadastrs Latvijā. Rīga: LLU Skrīveru zinātnes centrs un LR Valsts Zemes dienests, 408 lpp.

BriĦėis, J. un O. Buka (2006) Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu kompleksu arhitektoniski telpiskā plānošana: mācību grāmata. Rīga:Rīgas Tehniskā universitāte, 235 lpp.



Buka O. un U. Volrāts (1987) Pilsētbūvniecība. Rīga: Zinātne, 250 lpp.

Buka O.; I. Strautmanis, J.KrastiĦš (red.) (1979). Latvijas PSR Pilsētu arhitektūra, Rīga: Zinātne., 200 lpp.

Buka O.; I. Strautmanis, J.KrastiĦš (red.) (1987). Latvijas PSR arhitektūra un pilsētbūvniecība: Tradīcijas un meklējumi mūsdienu arhitektūras praksē, Rīga: Izdevniecība „Zinātne”, A.Pelšes Rīgas Politehniskais institūts, 200 lpp.

Bušmanis P. (red.) (1999) Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi Latvijā. Jelgava: Zemkopības ministrija un Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU),103 lpp. Pieejams www.zm.gov.lv/index.php?sadala=34&id=3748

Centrālā statistikas pārvalde (2006) Latvijas statistikas gadagrāmata 2006 [datorfails]: Rīga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde.

Čepāne I. un S. Meiere (2004) Īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumi: Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslā. Rīga: Latvijas Universitāte, 32 lpp.

Dāvidsone I. (1988) Rīgas dārzi un parki. Rīga: Izdevniecība ”Liesma”, 159 lpp.

Dubra E. (atb. red.) (1990) Latvijas PSR reăionālā politika un tās ekonomiskā nodrošinājuma plānošana. Rīga: Latvijas Universitātes zinātniskie raksti, Tautas saimniecības un ekonomiskās un sociālās plānošanas katedra,128 lpp.

Ekonomikas ministrija (2007) ZiĦojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Rīga: Ekonomikas ministrija. Pieejams: www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=137

Emsis I. un A. Melluma (1986) Rīgas jūras līča aizsargjoslas izmantošana un aizsardzība : apskats. Rīga: PSR Valsts plāna komiteja, Latvijas zinātniski tehniskās informācijas un tehniski ekonomisko problēmu zinātniskās pētniecības institūts, 68, lpp.

Grava S. (2006) AngĜu-latviešu pilsētvides terminu vārdnīca/ English-Latvian dictionary of the urban environment. Rīga: JāĦa Rozes apgāds.

Gaujas nacionālais parks (1999) Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības plāns. Cēsis: SIA „Apgāds JāĦa sēta” drukātava, 88 lpp.

Hanell, T. and J. Neubauer (2005) Cities of the Baltic Sea Region – Development Trends at the Turn of the Millennium (Nordregio Report 2005:1). Available at www.nordregio.se/Files/r0501.pdf

Hartpenga A. un A. PauniĦš (2007) Pašvaldības lēmumi Temīdas svaros. Rīga: PROVIDUS Pieejams: www.politika.lv/index.php?f=1080

Holcmanis A. (1992) Vecrīga - pilsētbūvniecības ansamblis. Rīga: Zinātne, 253 lpp.

Iekšlietu ministrija (1938) Likumi un noteikumi būvniecībā. Rīga: Iekšlietu ministrijas Būvniecības departaments, 296 lpp.

Indriksone, A. (2003) Nevalstiskās organizācijas - pašvaldību partneri attīstības plānošanā. Rīga: Sabiedriskās politikas centrs Providus, Nordik, 93 lpp. Pieejams www.politika.lv/index.php?f=396

Īvāns D. un A. Snips (1989) Domu Daugava Sirdsdaugava, Rīga: Avots, 183 lpp.

Jērāns P. (1986) Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.

KrastiĦš J. (1988) Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Latvijas dabas un pieminekĜu aizsardzības biedrība "Latvijas PSR Arhitektūras un mākslas pieminekĜi". Rīga: Izdevniecība "Zinātne", 279 lpp.



KrastiĦš J. (1992) Latvijas Republikas būvmāksla. Rīga: Latvijas ZinātĦu akadēmijas Latvijas Vēstures institūts un Izdevniecība "Zinātne", 235 lpp.

KrastiĦš J., Strautmanis I. un A. Dripe (1998) Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Apgāds "Baltika", 312 lpp.

KrastiĦš, J. (1997) Mežaparks. Rīga: Latvijas Dabas un pieminekĜu aizsardzības biedrība un Zinātne, 229 lpp.

Kūle L., Rasa, K., Lūse, M. u.c. (2001) Apdzīvojuma struktūras attīstība: Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai, Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija un Jumava

Kūle L., Urtāne, I., Francois, M. u.c. (1999) Transporta nozares attīstība: Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai. Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Jumava, Rīga, 87 lpp.

Kūle L., Urtāne, I., Rasmussen, J.B. u.c. (1999) Tūrisma nozares attīstība: Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija un Jumava, 91 lpp.

Ėinis, U. (red.) (2002) Informācijas un komunikāciju tiesības. 2 sējumos; Rīga: Turība, biznesa augstskola.

Lass J. (ed.) (2000) Compendium on Spatial Planning Systems in the Baltic Sea Region Countries. Gdansk: Vision and Strategies around the Baltic Sea 2010

Latgales centrālā bibliotēka, Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs, Daugavpils zonālais valsts arhīvs (2004) Dinaburgas cietoksnis. Pieejams http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/

Latvijas Dabas fonds (2000) Integrētais Piekrastes zonas apsaimniekošanas plāns: Engures/Ėemeru teritorijai, Latvija/Integrated Coastal Zone Management Plan: Engure/Kemeri Demeostration Area, Latvia. HELCOM PITF MLW Demonstration Project „Management Plans for Coastal Lagoons and Wetlands”/ „Apsaimniekošans plāni piekrastes lagūnām un mitrzemēm” Rīga: Latvijas Dabas fonds/Latvian Fund for Nature, McĀbols, 80 lpp.

Latvijas Vides, ăeoloăijas un meteoroloăijas aăentūra (2006) Ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2006. Rīga: Valsts aăentūra "Latvijas Vides, ăeoloăijas un meteoroloăijas aăentūra" . Pieejams www.meteo.lv/public/28671.html

Lejnieks J. (1989) Rīgas arhitektūra. Rīga: Izdevniecība "Avots", 255 lpp.

Lejnieks J. (red.) (1995) Latvijas arhitektūras meistari. Rīga: Zvaigzne un Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāte, 286 lpp.

Lejnieks J. (1998) Rīga, kuras nav. Rīga : Latvijas Dabas un pieminekĜu aizsardzības biedrībaun Zinātne, 397 lpp.

Lešinska A. (2004) Kvalitatīvi lēmumi – vienīgais veids efektīvai un ilgtspējīgai pašvaldību darbībai. Rīga: PROVIDUS Sabiedriskās politikas centrs, 96 lpp. Pieejams www.politika.lv/index.php?f=243

LiepiĦš R. (1937) Galvas pilsētas Rīga izbūve un saimniecība, Rīga

Lūse M. (1989) Metodiskie norādījumi lauksaimniecības uzĦēmuma teritorijas plānojuma shēmas un ciematu ăenerālplānu projektaizstrādāšanai. Rīga: Latvijas PSR Valsts Celtniecību lietu komiteja un Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloăijas institūts, 57 lpp. (nepublicēts materiāls)



Lūse M. (1991) Pagaidu norādījumi pagasta attīstības urbanistiskās koncepcijas projekta izstrādāšanai I. sējums: Būvnormatīvs par rajonālās plānošanas shēmu un projektu un pislētu, ciematu un lauku apdzīvoto vietu plānojumu projektu sastāvu, izstrādāšanas, saskaĦošanas un apstiprināšanas kārtību. I. posms. Rīga: Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloăijas valsts institūts, 27 lpp. (nepublicēts materiāls)

Lūse M. un V.Lukšo (1989) Lauksaimniecības uzĦēmuma teritorijas plānojuma shēmas un ciematu ăenerālplānu projekta etalons. Rīga: Latvijas PSR Valsts Celtniecību lietu komiteja, 101 lpp. (nepublicēts materiāls)

Marana I. (1998) Par sabiedrības līdzdalību un iesaisti teritorijas plānojumu izstrādē. Metodiski norādījumi. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija (nepublicēts materiāls).

MājokĜu aăentūra (2006) MājokĜu pieejamība 2005. Rīga: Valsts aăentūra „MājokĜu aăentūra”. Pieejams www.ma.gov.lv/Portals/clsClass_DocumentDownload.jsp?id=206

Melluma A. (1977) Gaujas Nacionālais parks. Rīga: Izdevniecība „Zinātne”, Latvijas Zinātniskās pētniecības mežsaimniecības problēmu institūts, Latvijas PSR Dabas un pieminekĜu aizsardzības biedrība, 158 lpp.

Melluma A. (2000) Latvijas pierobeža. Rīga : Zinātne, 108 lpp

Melluma A. (2003) Latvijas Piekrastes ilgtspējīgā attīstība. Rīga : Latvijas Universitāte, 16 lpp.

Melluma A. (sast.) (1996) Materiāli Latvijas reăionālās attīstības plānam. Rīga : LR Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, 39 lpp.

Melluma A. un M. Leinerte (1992) Ainava un cilvēks. Rīga : Avots, 175 lpp.

Meseršmits K. un S. Meiere, E. ŪsiĦa (2003) Eiropas vides tiesības: mācību līdzeklis. Rīga: Latvijas Universitāte; EuroFaculty, 459 lpp.

Nikodemus O. (2000) Lauksaimniecības nozares attīstība: Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Jumava, 93 lpp.

Nikodemus O.; KalniĦš G. (2000) Ainavu aizsardzība: Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Jumava, 87 lpp.

Nyman B. (editor) (2004) Building Sector Regulations: A background to increased exchange between countries in the Baltic Sea region. Copenhagen: TemaNord 2004:547, 162 pages. Pieejams www.norden.org/pub/velfaerd/bygg/sk/TN2004547.pdf

Pedece. J. un B.Gēbele, P.Strancis, G.Princis, G.Asaris, S.Treija, M.Liepa (2004) Otrā Rīga: Dzīvojamo mikrorajonu attīstības perspektīvas. Rīga: Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Pilsētplānošanas pārvlade un RTU Arhitektūras fakultāte, 96 lpp.

Pēkšēns K. (1922) DzīvokĜa jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokĜu apstākĜu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu un novadu paplašināšanu un pilsētas zemes fonda dibināšanu. Rīga, 27.lpp.

Pūka T. Un R.Cinovskis, M.Bice, S.IeviĦa (1988) Rīgas sabiedriskie apstādījumi: īsa vēsture, koku, krūmi, ziemcietes. Rīga: Izdevniecība „Zinātne”, Latvijas PSR ZinātĦu akadēmija, Botāniskais dārzs, 144 lpp

PutniĦa, A. un G. Aistara (2001) Atstāsim Rīgu saviem bērniem! Sabiedrības iesaistīšana Rīgas vēsturiskā centra nākotnes attīstības vīzijas veidošanā. Projekta gala ziĦojums. Baltijas-Amerikas partnerattiecību fonds, Sorosa fonds – Latvija. Rīga: Sabiedriskās politikas institūts Pieejams www.politika.lv/index.php?f=386



Rasmussen J.B., Volanska, A., Bruzgulis, R., Kūle, L. u.c. (1999) Kultūras mantojuma aizsardzība un saglabāšana: Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija un Jumava, 92 lpp.

Rozenfelds J. (2004) Lietu tiesības. Rīga : Zvaigzne ABC, 294. lpp.

Rubīns J. (2004) Rīgas dzīvojamais fonds 20.gadsimtā: Tipoloăiskā rakursā. Rīga: Jumava, 105 lpp.

Ruža S. (2001) Stratēăiskais vides novērtējums: Latvijas - Somijas projekts. Rīga : Baltijas attīstības aăentūra, 43 lpp.

Schmidt-Thome K., Bengs, C. (1999) ESDP and Spatial Planning and Development in the Baltic Sea Countries. Stockholm: Nordregio R1999:2, 90 pages

Sedlenieks K. (2003) Korupcija būvatĜauju izsniegšanas procesā. Rīga: PROVIDUS Sabiedriskās politikas centrs, Nordik, 63 lpp. Pieejams http://www.politika.lv/index.php?f=237

Sorosa fonds (1999) Projekts “Zini savas tiesības” : Iedzīvotāju tiesības piedalīties savas pilsētas vai pagasta attīstības plānošanā. Pieejams www.zinisavastiesibas.lv/lapa_l10.htm

Sorosa fonds (2001) Iedzīvotāju tiesības piedalīties savas pilsētas vai pagasta attīstības plānošanā/ Право жителей участвовать в планировании развития своего города или волости. Rīga : Sorosa fonds--Latvija : COLPI, 20 lpp.

Strautmanis J. (1975) Padomju zemes tiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 199 lpp.

Strautmanis J. (1983) Daba. Morāle. Likums. Rīga: Avots, 119 lpp.

Strautmanis J. un J. Vēbers (1982) Personiskais īpašums un palīgsaimniecība. Rīga: Avots, 171 lpp.

Strautmanis J. un V. Elksnis (1980) Lauku ciematu celtniecības tiesiskie jautājumi. Rīga: Liesma, 105 lpp.

Strautmanis I. and O. Buka, J. Krastins, G.Asaris (1987) Архитектура Советской Латвии/ Architecture of the Soviet Latvia. Москва: Стройиздат, 319 c.

Strautmanis I., KrastiĦš, J.Dripe (1998) Latvijas Arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 312 lpp.

Strautmanis J. (1997) Ekoloăisko tiesību pamati: dabasvides tiesiskā aizsardzība. Rīga : Zvaigzne ABC, 222 lpp.

Strautmanis, J. (2003) Vides ētika un vides tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 187 lpp.

Stūre. I. (2004) Kultūras un dabas mantojuma aizsardzība un attīstības plānošana. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 194 lpp.

TAPC (2001) Teritorijas attīstības plānošana Latvijā. Atbildīgā par nodaĜu Laila Kūle. – Grāmatā: Rīga: Pārskats par valsts teritorijas izmantošanu. Rīga: BezpeĜĦas organizācija valsts SIA “Teritorijas plānošanas attīstības centrs (TAPC)”. Nepublicēts materiāls.

Tīlmanis O.; O.Buka, J.VasiĜjevs (red.) (1969) Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR: Rakstu krājums I. Rīga: Izdevniecība „Zinātne”, 312 lpp.

Treija, S. (2006) Dzīvojamās vides attīstība Rīgā : promocijas darba kopsavilkums/ Housing development in Riga: summary of doctoral thesis. Rīga: RTU Izdevniecība, 53 lpp.

TrušiĦš J. (1990) Rekreācija - tautsaimniecības nozare? Rīga: Avots, 123 lpp.

Vaidere I., E. Vanags, I.Vanags, I.Vilka (2006) Reăionālā politika un pašvaldību attīstība Eiropas Savienībā un Latvijā. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds : Latvijas Statistikas institūts, 295 lpp.



Valsts zemes dienests (2007) Latvijas Republikas zemes pārskats: Zemes sadalījums atbilstoši nekustamā īpašuma lietošanas mērėu grupām un zemes lietošanas veidiem uz 01.01.2007: - Rīga, Latvijas Republikas Valsts zemes dienests, Kadastra un reăistru departaments. Pieejams www.vzd.gov.lv/index.php?s=7&sub=217&rec=658

Vanags E., I.Vilka (2005) Pašvaldību darbība un attīstība, Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds un Latvijas Pašvaldību savienība, 384 lpp.

Vanags E., O.KrastiĦš (2005) Dažādā Latvija: pagasti, novadi, pilsētas, rajoni, reăioni. Vērtējumi, perspektīvas, vīzijas, Rīga: Latvijas Statistikas institūts un Valsts reăionālās attīstības aăentūra, 586 lpp.

VARAM (1995) Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Gandrs, 68 lpp.

VARAM (1998) Ieteikumi attīstības stratēăijas izstrādāšanai. Materiālus apkopoja A. Nikodemusa. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija sadarbībā ar Dānijas iekšlietu ministriju un Somijas Vides ministriju, SIA „Apgāds JāĦa sēta”, 63 lpp.

VARAM (1998) Jēkabpils, Madonas un Aizkraukles rajonu kopīgās attīstības stratēăija: demonstrācijas projekts sadarbībā ar Vācijas Bavārijas federālo zemi. Darbs izpildīts saskaĦā ar līgumu starp VARAM un Jēkabpils rajona padomi. 2 sējumos. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija.

VARAM (1998) Reăionālā attīstība: tiesību akti, noteikumi un koncepcijas. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, 110 lpp.

VARAM (1998) Rīcības plānošana: Rokasgrāmata. Sagatavoja I,Marana un M.Valdmanis. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, 48 lpp. un 15 pielikumi.

VARAM (2000) Dabas parka Engures ezers dabas aizsardzības plāns. Latvijas dabas fonds, Zviedrijas Vides aizsardzības aăentūra, Latvijas Vides aizsardzības fonds, Engures ezera dabas parka fonds. Rīga: Latvijas dabas fonds, McĀbols, 108 lpp.

VARAM (2000) Informācijas apkopojums par Latvijas teritorijas plānošanas sistēmu. Atbildīgā par ziĦojumu Laila Kūle. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija. Nepublicēts materiāls.

VARAM (2001) Ainavu plānošana, apsaimniekošana un aizsardzība lauku pašvaldībās: Metodisks materiāls. Sagatavoja O.Nikodemus. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija un „Zīmes studija”, 28 lpp.

VARAM (2001) Metodiskais materiāls: Ieteikumi reăionālo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādāšanai. Darbs izpildīts saskaĦā ar līgumu starp Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministriju un SIA „Reăionālie projekti”. Rīga: Reăionālie projekti, 126 lpp. (Nepublicēts materiāls)

VARAM (2001) Latvijas Nacionālais ziĦojums ANO Konferecei „Istanbul +5” [Habitat II ziĦojums]. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija un LR VZD poligrāfijas daĜa „Latvijas Karte”, 39 lpp.

VARAM (2001) Sateces baseina principa ieviešana teritorijas plānošanā. Teksta autori I.Urtāne, O.Nikodemus, M.Leinerte, A.Briede, I.Valdmane. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Zviedrijas Vides aăentūra, 63 lpp.

VARAM (2001) Vadlīnijas Eiropa kontinenta telpiskai attīstībai. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, 38 lpp. Pieejams: www.coe.int/t/e/cultural_co-operation/environment/cemat/gpssdec/Vadprincipi_latvia.pdf?L=E

VARAM (2002) Telpiskā plānošana un apdzīvoto vietu zemes pārvaldība Latvijā : materiāls diskusijai / Latvijas-Somijas ekspertu grupa: R. Bruzgulis, T. Linkola, M. Lūse, S. Meiere.



Rīga: Latvijas Finansu ministrijas Reăionālās politikas un plānošanas pārvalde, Latvijas Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Somijas Vides ministrija, 38 lpp.

VARAM (2003) Daugava River Basin District Management Plan. Rīga: Vides aizsardzības un reăionālās attīstības ministrija, Naturvardsverket, Latvijas Vides aizsardzības fonds, Vattenresurs Sverige HB, BO SIA „Daugavas fonds”, Daugavas projekts, 132 lpp.

VASAB Secretariat (2005) Compendium of Spatial Planning Systems in the Baltic Sea Region Countries 2nd issue: Draft (2005) Warsaw: VASAB Secretariat, 123 pages. Pieejams www.vasab.org/i/documents/compendium/Compendium.pdf

Viese, S. (2001) Mežaparks: Pilsēta priežu silā. Rīga: Jumava, 272 lpp.

Zakamennijs O. u.c. (1966) Laikmetīgā arhitektūra Padomju Latvijā/Современная архитектура в Советской Латвии. Rīga : Liesma, 156. lpp.

Zelčs V. un A.Markots (1999) Ăeoloăiskās informācijas izmantošana teritorijas attīstības plānošanā. Rīga: Latvijas Universitāte un Valsts ăeoloăijas dienests, 130 lpp.

Zemkopības ministrija (2007) Meža nozare Latvijā 2006. Rīga: Zemkopības ministrija, 40 lpp. Pieejams: www.zm.gov.lv/doc_upl/Buklets_2006_LV.pdf

Zemkopības ministrija (2007) Latvijas lauksaimniecība un lauki/ Agriculture and Rural Area of Latvia. Atbildīgā par izdevumu M. Grīnberga. Rīga: Zemkopības ministrija. Pieejams www.zm.gov.lv/doc_upl/zm_parskats_2007_apstiprinasanai.pdf

ГОССТРОЙ СССР (1975) Строительные нормы и правила СниП II-97-75** Часть II, Нормы проектирования, Глава 97 Генеральные планы сельскохозяйственныхпредприятийю. Москва: Стройиздат.

ГОССТРОЙ СССР (1978) Справочник проектировщика: Градостроительство. Москва: Стройиздат, 368 с.

ГОССТРОЙ СССР (1980) Строительные нормы и правилаю СниП 1-2 Часть I . Общие положения, Глава 2 Строительная терминология. Москва: Стройиздат, 33с.

ГОССТРОЙ СССР (1985) Строительные нормы и правила СниП II-60-75** Часть II, Нормы проектирования, Глава 60 Планировка и застройка городов, поселков и сельских населенных пунктов. Москва: Стройиздат, 67с.

ГОССТРОЙ СССР (1986) Справочник проектировщика: Районная планировка . Москва: Стройиздатю

Лусе М. (1978) Озеленение малых городов Латвии: фунциональные задачи и построение. Рига : Зинатне, Латвийский научно-исследовательский и экспериментально-технологический институт строительства, 103 с.

Лусе М. (науч. ред.) (1987) Проблемы преобразования сельского расселения: Тез. докл. межресп. науч.-техн. совещ. Латв. респ. ком. прогр. ЮНЕСКО "Человек и биосфера". Рига: Союз архитекторов ЛатвССР. Латв. н.-и. и эксперим.-технол. ин-т стр-ва Госстроя ЛатвССР, 24 с.

Лусе М.(1986) Сельские поселки : Сборник. Рига: Авотс, Латвийский н.-и. и эксперим.-технол. ин-т стр-ва ; сост., 72 с.

Меллума А. (1988) Особо охраняемые природные объекты на староосвоенных территориях : (на примере Латвийской ССР) Рига: Зинатне, Латвийский научно-исследовательский институт лесохозяйственных проблем, НПО "Силава", 224 c.

Меллума А.; Р.Рунгуле, И.Эмсис (1982) Отдых на природе как природоохранная проблема . Рига : Зинатне, Министерство лесного хозяйства и лесной пром-сти Латв.



ССР, Научно-производственное об-ние "Силава", Латвийский науч.-исслед. ин-т лесохоз. Проблем, 154 c.

Полное собрание законов Российской империи. (1881) Собр. 1., 1649-1825; Собр.2, 1825-1881; Собр.3

Пучин Э. (1989) Историко-градостроительные основы регенерации Старой Риги. Рига: Зинатне, Латв. н.-и. и эксперим.-технол. ин-т стр-ва., 104 с.

Пучин Э.; Я. Пиешиньш М.Лусе. (1977) Жилой комплекс малого города: Опыт проектирования и строительства в Латвийской ССР. Рига: Зинатне, 272 c.

Трушиньш Е. (1991) Рекреация и градостроительство: Опыт системного моделирования. Рига: Зинатне, Латв. н.-и. и эксперим.-технол. ин-т стр-ва, 200 с.

i. latvijas konstitucion ālā un...

Documents