Šī rokasgrāmata ir veidota ar Eiropas Savienības Eiropas sociālā fonda finansiālu atbalstu. Par rokasgrāmatas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība. 93% no projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību.

Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.

„Liepājas Neredzīgo biedrības un NVO sadarbības tīkla kapacitātes stiprināšana”1DP/1.5.2.2.2/10/APIA/SIF/024

„Vides pieejamība atbilstoši universālajam dizainam un cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība. Lielbritānijas prakse”

Liepājas Neredzīgo biedrība2011

SATURS

IEVADS....................................................................................................................................................4

1. LIELBRITĀNIJAS VIENLĪDZĪBAS LIKUMS 2010......................................................................................7

2. CILVĒKU AR INVALIDITĀTI TIESĪBAS IKDIENAS DZĪVĒ........................................................................18

2.1. Preču un pakalpojumu pieejamība............................................................................................18

2.2. Piekļuve precēm, pakalpojumiem, iekārtām un telpām............................................................19

2.3. Diskriminācija un atbilstoši pielāgojumi.....................................................................................20

2.4. Līdztiesības un Cilvēktiesību Komisija (Lielbritānija)..................................................................21

2.5. Cilvēku ar invaliditāti tiesības uz izglītību...................................................................................22

2.6. Cilvēku ar invaliditāti tiesības uz transporta pakalpojumu saņemšanu......................................24

3. CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI DRAUDZĪGIE DARBA DEVĒJI................................................................26

3.1. Nodokļu atvieglojumi labdarības sniedzējiem...........................................................................27

4. PALĪDZĪBA MEKLĒJOT DARBU...........................................................................................................28

4.1. Jobcentres (Darba Centri)..........................................................................................................28

4.2. Disability Employment Advisers (Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības konsultanti)................28

4.2.1. Pakalpojumi, ko piedāvā invalīdu nodarbinātības konsultanti............................................28

5. NODARBINĀTĪBAS PLĀNI UN PROGRAMMAS...................................................................................30

5.1. Par programmu „Piekļuve darbam” (DisabilityandEqualAct 2010)............................................30

5.1.2. Darba devēju pienākumi šīs Programmas ietvaros.............................................................31

5.1.3. Finansiālais atbalsts šīs Programmas ietvaros.....................................................................31

5.2. Par Programmu Darba Izvēle.....................................................................................................34

5.2.1. Kā darba izvēle palīdz darba devējiem................................................................................35

5.2.2. Programmas „Darba Izvēle” nodaļas..................................................................................35

6. DZĪVES SKOLA PIEAUGUŠAJIEM........................................................................................................36

6.1. Kas ir tiesīgs piedalīties šajā programmā...................................................................................36

6.2. Programmas kursu veidi............................................................................................................36

6.3. Kursu apmeklēšanas iespējas.....................................................................................................38

7. ATBALSTS CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI DARBA LAIKĀ......................................................................39

7.1. Darbinieku ar īpašām vajadzībām apmācības............................................................................39

7.2. Saskaņā ar Vienlīdzības likumu 2010 darba devēja pienākums ir:.............................................39

7.3. Ja darbinieks kļūst par invalīdu..................................................................................................39

7.4. Likumdošanā paredzētie pabalsti:.............................................................................................40

2

7.5. Pienākums saglabāt darba vietu................................................................................................41

7.6. Atlaišana no darba.....................................................................................................................41

8. PAR DARBA TIESĪBĀM CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI SAISTĪBĀ AR VIENLĪDZĪBAS LIKUMU 2010........43

8.1. Darba devēji un Vienlīdzības likums 2010..................................................................................43

8.2. Atbilstošie pielāgojumi darba vietā............................................................................................44

8.3. Pieņemot darbā jaunus darbiniekus..........................................................................................44

8.4. Darbinieku atlaišana..................................................................................................................45

8.5. Līdztiesības un cilvēktiesību komisija.........................................................................................45

8.6. Pasākumi, kuri atļauti darbiniekam, ja tas uzskata, ka tiek pakļauts diskriminācijai..................45

PIELIKUMI.............................................................................................................................................47

VIDES PIEEJAMĪBAS SALĪDZINĀJUMS LIEPĀJĀ UN BIRMINGEMĀ.....................................................48

CILVĒKIEM AR REDZES TRAUCĒJUMIEM PIEEJAMĀS TEHNOLOĢIJAS, KAS IZMANTOJAMAS DARBA PROCESĀ LATVIJAS REPUBLIKĀ UN LIELBRITĀNIJĀ...........................................................................53

3

IEVADS

No 2011. gada 21. marta līdz 26. martam 9 Liepājas Neredzīgo biedrības biedri un darbinieki

projekta „Nevalstisko organizāciju administratīvās kapacitātes stiprināšana” ietvaros viesojās

vairākās Apvienotās Karalistes pilsētās ar mērķi iepazīt sociālās rehabilitācijas darbu,

invalīdu iespējas iekļauties sabiedrības dzīvē, kā arī likumdošanas normas, kas regulē dažādus

invalīdu dzīves tiesiskos aspektus. Tieši uz likumdošanas padziļinātu izpēti tika likts viens no

galvenajiem akcentiem nolūkā nākt klajā ar vairākām likumdošanas iniciatīvām, lai uzlabotu

un sakārtotu invalīdu iespējas iekļauties sabiedrības dzīvē Latvijā.

Ir veikta izpēte par dažādiem Apvienotās Karalistes likumdošanas aspektiem, kas attiecināmi

uz invalīdu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, invalīdu diskriminācijas novēršanu,

nodarbinātības veicināšanu, iespēju radīšanu invalīdiem iegūt izglītību, attīstīt prasmes un

dotības, aktīvi iesaistīties sabiedrības dzīvē. Galvenā uzmanība pievērsta tiem momentiem,

kas Latvijas likumdošanā, atšķirībā no Apvienotās Karalistes likumdošanas, nav apskatīti-

šeit paveras darba lauks un iespējas arī Latvijā attīstīt šo sfēru, uzlabojot vietu un procesu

pieejamību invalīdiem.

Kā viens no būtiskākajiem momentiem jāuzsver atbalsts uzņēmējiem, ko nodrošina valsts

tajos gadījumos, kad uzņēmēji nodarbina invalīdus. Latvijā, kur uzņēmējdarbības vide

joprojām izceļas ar lielu nesakārtotību, ir ļoti svarīgi risināt šādus jautājumus; tas būtu liels

ieguldījums gan tautsaimniecības attīstībā, gan uzņēmējdarbības vides sakārtošanā, gan

nodarbinātības problēmu risināšanā, gan arī sabiedrības integrācijā. Invalīdu nodarbināšana

nav vienīgais moments, kur būtu nepieciešama aktīva uzņēmēju ieinteresētība un atbalsts- tas

pats ir sakāms par mecenātismu un sponsorēšanu, uzņēmēju ieinteresētību jauno speciālistu

izglītošanā u. c. Diemžēl Latvijā joprojām liels ir ēnu ekonomikas īpatsvars. Ēnu ekonomikas

pastāvēšana ir nopietns šķērslis daudzu sociālu atbildīgu programmu ieviešanā un realizēšanā,

kaut arī pirmajā brīdī nav saskatāma sakarība starp abiem šiem momentiem. Tomēr tā pastāv

un tā izpaužas vairākos veidos. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ēnu ekonomika ir

traucēklis sociāli atbildīgu programmu ieviešanā ir tāds, ka dažādās programmas, kas paredz

valsts atbalstu dažādu sociāli atbildīgu pasākumu veikšanā, nosaka arī samērā stingras

pārbaudes uzņēmumā, lai atbalsts tiktu piešķirts maksimāli godīgi. Ir tikai pašsaprotami, ka

uzņēmējs, kam ir dubulta grāmatvedība, labāk atteiksies no iesaistīšanās dažādās

programmās, nekā riskēs ar fundamentālām pārbaudēm savā uzņēmumā. Vēl viens iemesls ir

4

tāds, ka uzņēmējs, kas deklarē ievērojami mazākus ieņēmumus, nekā patiesībā saņem, nav

ieinteresēts reklamēt to faktu, ka viņš kādu finansiāli atbalsta. Un šeit minētie iemesli nav

vienīgie.

Diemžēl cīņa ar ēnu ekonomiku Latvijā ir izrādījusies nesekmīga visā atjaunotās neatkarības

vēsturē, no kā secināms, ka vēl joprojām nav atrastas efektīvas, bet galvenais- pareizas

metodes šai cīņai. Ir pēdējais laiks secināt, ka pilnveidojot un ieviešot jaunas represīvās

metodes, palielinot represīvo aparātu un tā pilnvaras, šī problēma nav risināma. Kā viens no

piedāvājamiem veidiem šeit varētu būt nevalstisko organizāciju iesaistīšanās- un pirmām

kārtām to, kuras ir tiešā veidā ieinteresētas sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanā (tās nav

tikai invalīdu organizācijas). Nevalstiskajām organizācijām būtu jānāk ar savām reālām

iniciatīvām, kā veicināt sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanu un nostiprināšanu Latvijā.

Izpētes apkopojumā ir apskatīti arī jautājumi par apkārtējās vides un pakalpojumu

pieejamības nodrošināšanu. Ir sniegts atzinums par to, ka apkārtējās vides pieejamības jomā

Latvijā jau ir paveikts daudz; tomēr vides un pakalpojumu pieejamību nodrošina ne tikai

iespēja fiziski un tehniski piekļūt kādām vietām vai telpām, bet arī sabiedrības izpratne par

invalīdu problēmām, dzīvi un vajadzībām, kā arī invalīdu ģimenes locekļu problēmām un

vajadzībām. Sabiedrības izpratne nav regulējama ar likumdošanu; tās veidošanu var veicināt,

attīstot, piemēram, NVO kustību. Latvijā šajā ziņā ir labas iestrādes, taču arī darāmā vēl

daudz. Ir jāstiprina atgriezeniskā saikne ar sabiedrību, veidojot izpratni par invalīdu un viņu

ģimenes locekļu dzīvi. Šobrīd sabiedrībā vēl ļoti bieži valda aizspriedumaina attieksme ar

noslieci uz to, ka invalīdi ir kaut kāda īpaša, no sabiedrības nošķirta grupa, kas uz lielāko

vairumu cilvēku un viņu dzīvi neattiecas. Valda princips „ar mani tā nevar gadīties”. Tāpēc

ļoti būtiski ir runāt pēc iespējas vairāk tieši par iegūto, nevis iedzimto invaliditāti (tas gan

nenozīmē, ka par pēdējo nebūtu jārunā vispār). Ir svarīgi, lai cilvēki ar iegūtu invaliditāti

nenoslēgtos, neierautos sevī, bet būtu atvērti komunikācijai ar sabiedrību, būtu ar mieru

publiski runāt par savu pieredzi, par savu dzīvesstāstu un apstākļiem, kādos iegūta

invaliditāte. Tādējādi būtu panākama lielāka sabiedrības izpratne par to, ka invaliditāte var

attiekties uz katru no mums. Tas nenozīmē, ka cilvēkos ir jāiedzen bailes no varbūtējās

invaliditātes. Tas nozīmē tikai mudināt ar lielāku sapratni un iecietību uztvert cilvēkus sev

līdzās.

Tikpat svarīga ir invalīdu ģimenes locekļu komunikācija ar sabiedrību. Tas ir nepieciešams

divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir tā pati nepieciešamība veicināt sabiedrības izpratni par

cilvēkiem mums līdzās. Otrais iemesls ir tāds, ka cilvēkiem, kuri gadiem dzīvo līdzās smagi

slimiem cilvēkiem un rūpējas par viņiem, nereti pašiem ir nepieciešams atbalsts. Gadiem

5

ilgas rūpes par smagi slimu cilvēku, kas nereti nozīmē pilnīgu vai gandrīz pilnīgu atteikšanos

no savas dzīves, var novest pie smagām personības un veselības problēmām. Šeit gribas

uzsvērt, ka, ja varam teikt, ka valsts atbalsts invalīdiem pamazām tomēr sakārtojas, lai arī

darāmā vēl daudz, tad tāda sfēra kā atbalsts invalīdu ģimenes locekļiem ir gandrīz pilnībā

nesakārtota ne tikai sabiedriskās izpratnes, bet arī valsts līmenī. Pat dažādos Eiropas

Savienības projektos tikai ļoti reti tiek atbalstītas aktivitātes, kas veicinātu invalīdu ģimenes

locekļu dzīves kvalitātes uzlabošanos. Tātad, arī šeit būtu nepieciešamas likumdošanas

iniciatīvas. Pastāv dažas šāda profila nevalstiskās organizācijas- piemēram, bērnu invalīdu

vecāku biedrības. Nākotnē šo kustību nepieciešams izvērts un nostiprināt.

Tāpēc ir svarīgi iepazīt t. s. vecās Eiropas demokrātijas valstu pieredzi. Tas gan nenozīmē, ka

visu var automātiski attiecināt uz Latvijas apstākļiem. Tomēr ir iespējams smelties iniciatīvu,

lai izvērstu darbību situācijas uzlabošanai Latvijā.

6

1. LIELBRITĀNIJAS VIENLĪDZĪBAS LIKUMS 2010

Kopš 2010.gada 1.oktobra Vienlīdzības Likums 2010 ir aizstājis Likumu pret Invalīdu

diskrimināciju. Jaunajā likumā saglabātas visas normas, lai nepieļautu cilvēku ar invaliditāti

diskrimināciju. Vienlīdzības Likums 2010 ir radīts ar nolūku vienkāršot un pilnveidot

aizsardzību pret iespējami negodīgu rīcību

LR prakse

Latvijā darbojas sekojošas likumu normas, kas vērstas pret diskrimināciju t.sk. cilvēku ar

invaliditāti diskrimināciju: Latvijas Republikas Satversme 91.pants: „Visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas”; Administratīvo pārkāpumu kodekss 204.17 pants. „Diskriminācijas

aizlieguma pārkāpšana. Par normatīvajos aktos noteiktā diskriminācijas aizlieguma

pārkāpšanu — uzliek naudas sodu no simt līdz piecsimt latiem” Biedrību un nodibinājumu

likums 10.pants. „Publiskā darbība (3) Biedrībām un nodibinājumiem, kuru statūtos noteiktie

mērķi vērsti uz cilvēktiesību vai indivīda tiesību aizsardzību, ir tiesības ar aizskartās fiziskās

personas piekrišanu vērsties iestādēs vai tiesā un aizstāvēt šīs personas tiesības vai likumiskās

intereses lietās, kas saistītas ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu.” Bērna tiesību

aizsardzības likums 3.pants. „Bērns un bērna tiesību vienlīdzības princips (2) Bērna tiesības

un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no

bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas

piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes,

dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.”

Reklāmas likums 4.panta 2.daļas 1.punkts: „Reklāmā aizliegts: paust diskrimināciju pret

cilvēku viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības,

nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa vai citu apstākļu dēļ”.

Vienlīdzības Likuma 2010 sadaļas, kas stājušās spēkā ar 2010.gada 1.oktobri:

Aizsardzība (pret tiešu un netiešu diskrimināciju, uzmākšanos un padarīšanu par

upuriem pamatnostādnes), kas izstrādāta ar mērķi nodrošināt vienlīdzīgu iespēju

saņemt valsts sniegtos pakalpojumus, t.sk., arī sociālos pakalpojumus, transporta

7

pakalpojumus, izglītības pakalpojumus; vienlīdzīgu iespēju piekļūt telpām un

vienlīdzīgu iespēju strādāt

8

LR prakse

Latvijas Republikā līdzīgas nostādnes ir atrodamas šeit Likums par sociālo drošību 2.pants.

Sociālās drošības sistēmas darbības pamatprincipi 2.1 pants. „Atšķirīgas attieksmes

aizliegums (1) Nodrošinot sociālos pakalpojumus, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no

personas rases, etniskās piederības, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības

stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes,

mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. (2) Atšķirīga attieksme ietver personas

tiešu vai netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu to diskriminēt. (3) Tieša

diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar kādu no šā

panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu

personu. (4) Netieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls

noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personai saistībā ar kādu

no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem. (5) Personas aizskaršana šā likuma izpratnē

ir personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar kādu

no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ja šādas rīcības mērķis vai rezultāts ir

personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai

aizskarošas vides radīšana. (6) Atšķirīga attieksme (izņemot personas aizskaršanu) saistībā ar

kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem pieļaujama tikai gadījumā, ja šāda

attieksme ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir

samērīgi.

Ārsta uzraudzības atcelšana dzimumu maiņas izvēlei.

To cilvēku aizsardzības līmeņa paaugstināšana, kuri ir saistīti ar kādu, kas tiek

aizsargāts īpaši vai arī, kuri paši kļūdaini tiek uzskatīti par īpaši aizsargājamiem.

LR prakse

Latvijas Republikā līdzīgas nostādnes ir atrodamas šeit Likums par sociālo drošību

34.pants. Tiesību aizsardzība (2) Aizliegts sodīt personu vai citādi tieši vai netieši radīt tai

nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka persona tiesiskā veidā īsteno savu tiesību aizsardzību saistībā ar

atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu.

9

Skaidrāk aizsardzības formulējums mātēm, kas izmanto savas tiesības barot bērnus ar

krūti.

Ieviesta Eiropas netiešās diskriminācijas definīcija

Ar netiešu diskrimināciju saprot gadījumus, kad šķietami neitrāls noteikums vai

apstākļi nostāda pēc kādām konkrētām pazīmēm (dzimums, vecums, etniskā vai

reģionālā piederība, ādas krāsa, reliģiskā vai politiskā pārliecība, seksuālā

orientācija, sociālais vai veselības stāvoklis utml.) grupējamas personas neizdevīgākā

stāvoklī attiecībā pret citām personām. Izņēmums ir gadījumi, kad šādas situācijas

ir objektīvi attaisnotas ar likumīgu mērķi, un līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir

atbilstoši un vajadzīgi1.

, kas attiecas uz visiem, kas varētu tikt pakļauti šai diskriminācijas formai.

Aizsardzības paplašinājums cilvēkiem ar invaliditāti pret netiešu diskrimināciju.

Jauna jēdziena „diskriminācija invaliditātes dēļ” ieviešana.

Saskaņojot ar Darba Tiesībām, ieviests personas aizskaršanas modeļu skaidrojums un

apraksts.

Noteikti pienākumi veikt „atbilstošus pielāgojumus”, lai nodrošinātu piekļūšanu

objektiem cilvēkiem ar invaliditāti.

Aizsardzības paplašinājums visām personām, kurām draudētu diskriminācija pret trešo

personu prettiesiskajām darbībām.

Aizliegums darba devējam uzdot jautājumus, kas skar cilvēka ar invaliditāti, veselības

stāvokli vai invaliditāti, tam stājoties darbā

1 - Racial equality directive (2000/43/EC), Employment framework directive (2000/78/EC), Proposal for a directive COM(2008) 426

10

LR prakse

Latvijas Republikā Darba likums 33.pants. Darba intervija „(1) Darba intervija ir darba

devēja sagatavota mutvārdu vai rakstveida aptauja pretendenta piemērotības novērtēšanai. (2)

Darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba

veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši

vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par: 1) grūtniecību, izņemot gadījumu, kad darba

līgums tiek slēgts uz noteiktu laiku un paredzēto darbu vai nodarbošanos nevar veikt

grūtniecības laikā, vai arī gadījumu, kad laikposms, kurā sieviete neveic attiecīgo darbu vai

nodarbošanos, nav samērīgs ar darba līguma termiņu; 2) ģimenes vai laulības stāvokli; 3)

iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt

būtiska nozīme; 4) reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas; 5)

piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās

organizācijas; 6) nacionālo vai etnisko izcelsmi. (4) Pretendentam ir pienākums sniegt

informāciju darba devējam par savu veselības stāvokli un profesionālo sagatavotību,

ciktāl tai ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā un paredzētā darba veikšanā.

Diskriminācijas aizliegums darba samaksas jomā, aizliegums darba samaksas lielumu

turēšanu slepenībā.

Aizsardzības pret diskrimināciju, kas vērsta uz dzimumu, reliģiju, pārliecību,

dzimumu maiņu, invaliditāti u.c. privātajos klubos, paplašināšana.

Jaunas pilnvaras nodarbinātības tiesām sniegt ieteikumus, kas nestu labumu pēc

iespējas plašākam darba ņēmēju lokam.

Vienlīdzības Likuma 2010 sadaļas, kas stājušās spēkā ar 2011.gada 1.aprīli:

Līdztiesības Pienākums valsts sektorā.

Noteikumi par papildu atbalstu skolās.

Noteikumi par taksometru pieejamību2.

Vecuma diskriminācijas aizliegums attiecībā uz pakalpojumiem un valsts funkcijām.

2- noteikumi, kas regulē citu transporta līdzekļu pieejamību jau darbojas saskaņā ar iepriekšējo Invalīdu Diskriminācijas likumu.

11

Vienlīdzības Likuma 2010 mērķis ir cīnīties pret jebkāda veida diskrimināciju, tai skaitā to,

kas tiek vērsta pret personām ar invaliditāti, un nodrošināt cilvēku ar invaliditāti tiesības

sekojošās jomās:

Nodarbinātība

LR prakse

LR Darba likums, 7.pants. Vienlīdzīgu tiesību princips (1) Ikvienam ir vienlīdzīgas

tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz

taisnīgu darba samaksu. (2) Šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez

jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas — neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas,

dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai

sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem

apstākļiem. (3) Lai veicinātu vienlīdzīgu tiesību principa ieviešanu attiecībā uz invalīdiem,

darba devēja pienākums ir veikt pasākumus, kas atbilstoši apstākļiem nepieciešami, lai

pielāgotu darba vidi, sekmētu invalīdu iespējas nodibināt darba tiesiskās attiecības, pildīt

darba pienākumus, tikt paaugstinātiem amatā vai nosūtītiem uz profesionālo apmācību vai

kvalifikācijas paaugstināšanu, ciktāl šādi pasākumi neuzliek darba devējam nesamērīgu

slogu.; 9.pants. Aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas (1) Aizliegts sodīt darbinieku vai citādi

tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību

ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī tad, ja viņš informē kompetentās

iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva

pārkāpuma izdarīšanu darbavietā. (2) Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas

varētu būt par pamatu darba devēja radītajām nelabvēlīgajām sekām, darba devējam ir

pienākums pierādīt, ka darbinieks nav sodīts vai viņam nav tieši vai netieši radītas

nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā

izmanto savas tiesības.; 29.pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums (1) Dibinot darba

tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot

darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, vai

kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme

atkarībā no darbinieka dzimuma. (2) Atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma ir

pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas

vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, kas ir samērīgs ar tā

rezultātā sasniedzamo tiesisko mērķi. (3) Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem,

12

kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no dzimuma, darba

devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav

saistīti ar darbinieka dzimumu, vai arī to, ka darbinieka piederība pie noteikta dzimuma ir

attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

(4) Par diskrimināciju šā likuma izpratnē uzskatāma arī personas aizskaršana un norādījums

to diskriminēt. (5) Tieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu

saistībā ar tās piederību pie noteikta dzimuma ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret

citu personu. Mazāk labvēlīga attieksme grūtniecības vai dzemdību atvaļinājuma, vai

atvaļinājuma bērna tēvam piešķiršanas dēļ uzskatāma par tiešu diskrimināciju atkarībā no

personas dzimuma. (6) Netieša diskriminācija pastāv, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs

vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas viena dzimuma personām, izņemot gadījumu,

kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura

sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. (7) Personas aizskaršana šā likuma izpratnē ir

personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar tās

piederību pie noteikta dzimuma, tajā skaitā — seksuāla rakstura rīcībai, ja šādas rīcības

mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas,

degradējošas vai aizskarošas vides radīšana. (8) Ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes

aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā

noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu.

Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata. (9) Šā

panta, kā arī šā likuma 32.panta pirmās daļas, 34., 48., 60. un 95.panta noteikumi, ciktāl tie

nav pretrunā ar attiecīgo tiesību būtību, attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu

atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas

pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās

orientācijas vai citiem apstākļiem. (10) Reliģiskajā organizācijā atšķirīga attieksme atkarībā

no personas reliģiskās pārliecības ir pieļaujama gadījumā, ja noteikta veida reliģiskā

pārliecība ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots

priekšnoteikums, ņemot vērā organizācijas ētosu.; 32.pants. Darba sludinājums (1) Darba

sludinājums (darba devēja paziņojums par brīvajām darba vietām) nedrīkst attiekties tikai uz

vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir

attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

(2) Darba sludinājumā aizliegts norādīt vecuma ierobežojumus, izņemot gadījumu, kad

saskaņā ar likumu personas noteiktā vecumā nedrīkst veikt attiecīgu darbu. (3) Darba

sludinājumā norāda darba devēja — fiziskās personas — vārdu un uzvārdu vai juridiskās

13

personas firmu, vai personāla atlases uzņēmuma firmu, kas darba devēja uzdevumā novērtē

pretendentu piemērotību un veic atlasi.; 33.pants. Darba intervija (1) Darba intervija ir

darba devēja sagatavota mutvārdu vai rakstveida aptauja pretendenta piemērotības

novērtēšanai. (2) Darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz

paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī

jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par:

1) grūtniecību;

2) ģimenes vai laulības stāvokli;

3) iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt

būtiska nozīme;

4) reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas;

5) piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās

organizācijas;

6) nacionālo vai etnisko izcelsmi.

(3) Darba devējam ir pienākums iepazīstināt pretendentu ar uzņēmumā spēkā esošo darba

koplīgumu un darba kārtības noteikumiem, ciktāl tas attiecas uz paredzētā darba veikšanu, kā

arī sniegt citu informāciju, kam ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā. (4) Pretendentam

ir pienākums sniegt informāciju darba devējam par savu veselības stāvokli un profesionālo

sagatavotību, ciktāl tai ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā un paredzētā darba

veikšanā.; 34.pants. Atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšana, dibinot darba

tiesiskās attiecības (1) Ja, dibinot darba tiesiskās attiecības, darba devējs pārkāpis atšķirīgas

attieksmes aizliegumu, pretendentam ir tiesības celt prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas,

kad saņemts darba devēja atteikums nodibināt ar viņu darba tiesiskās attiecības. (2) Ja darba

tiesiskās attiecības nav nodibinātas atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšanas dēļ,

pretendentam nav tiesību prasīt šo attiecību nodibināšanu piespiedu kārtā.; 48.pants.

Atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšana, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā

„Ja darba devējs, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā, ir pārkāpis atšķirīgas attieksmes

aizliegumu, darbiniekam ir tiesības celt prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad viņš

saņēmis darba devēja uzteikumu.”; 60.pants. Vienlīdzīga darba samaksa (1) Darba devējam

ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu

vai vienādas vērtības darbu. (2) Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus,

darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu

vai vienādas vērtības darbu. (3) Darbinieks var celt šā panta otrajā daļā paredzēto prasību

14

tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta

pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.; 95.pants. Atšķirīgas attieksmes aizlieguma

pārkāpšana, nosakot darba apstākļus, profesionālo apmācību vai paaugstinot amatā (1)

Ja darba devējs, nosakot darba apstākļus, profesionālo apmācību vai kvalifikācijas

paaugstināšanu, ir pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, attiecīgajam darbiniekam ir

tiesības prasīt šādas atšķirīgas attieksmes izbeigšanu. (2) Ja darba devējs, nosakot darba

apstākļus, profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu vai paaugstinot amatā, ir

pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, darbiniekam ir tiesības celt prasību tiesā triju

mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par atšķirīgas

attieksmes aizlieguma pārkāpšanu.

Izglītība

LR prakse

LR Izglītības likums 3.¹pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums (1) Šā likuma 3.pantā

minētajām personām ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa,

rases, tautības, etniskās piederības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības

stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. (2) Atšķirīga attieksme pret personu šā panta pirmajā

daļā minēto apstākļu dēļ pieļaujama, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura

sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. (3) Reliģiskās organizācijas dibināta izglītības

iestāde ir tiesīga balstīties uz personas reliģisko piederību, gatavību un spēju darboties labā

ticībā un lojalitātē attiecībā uz konkrētās reliģijas mācību (doktrīnu), kā arī morāles un

uzvedības normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tās ticīgo pārliecībai. (4)

Aizliegts tieši vai netieši radīt personai nelabvēlīgas sekas, ja tā aizstāv savas tiesības nolūkā

novērst atšķirīgu attieksmi. (5) Ja strīdus gadījumā persona norāda uz faktoriem, kas varētu

būt par pamatu tās tiešai vai netiešai diskriminācijai šā panta pirmajā daļā minēto apstākļu

dēļ, izglītības programmas īstenotāja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgas attieksmes

aizliegums nav pārkāpts. (6) Ja atšķirīgas attieksmes aizliegums vai aizliegums radīt

nelabvēlīgas sekas tiek pārkāpts, personai ir tiesības prasīt pārkāpuma novēršanu, saskaņā ar

Tiesībsarga likumu saņemt tiesisko atbalstu, kā arī vērsties tiesā. Personai ir tiesības prasīt

zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīdus gadījumā atlīdzības par

morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata. (7) Atšķirīgas attieksmes aizliegumu

attiecībā uz pedagogiem un citām izglītības sistēmā nodarbinātām personām regulē citi

15

likumi. (8) Šajā pantā lietotais termins “diskriminācija” un tās veidi atbilst Patērētāju tiesību

aizsardzības likumā lietotajiem terminiem.

Preču, pakalpojumu un vides pieejamība, tostarp privātos klubos un sauszemes

transportā

LR prakse

LR Patērētāju tiesību aizsardzības likums 3.¹ pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums (1)

Piedāvājot preci vai pakalpojumu, pārdodot preci vai sniedzot pakalpojumu, aizliegta

atšķirīga attieksme patērētāja dzimuma, rases, etniskās piederības vai invaliditātes dēļ. (2)

Atšķirīga attieksme pret patērētāju pieļaujama, ja preces vai pakalpojuma piedāvāšana, preces

pārdošana vai pakalpojuma sniegšana tikai vai galvenokārt viena dzimuma, noteiktas rases

vai etniskās piederības personām vai personām ar invaliditāti ir objektīvi pamatota ar tiesisku

mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Atšķirīga attieksme pret patērētāju

invaliditātes dēļ pieļaujama, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai

izraudzītie līdzekļi ir samērīgi, vai ja pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienlīdzīgas

attieksmes nodrošināšana uzliek nesamērīgu slogu. (3) Atšķirīgas attieksmes aizliegums

neskar līgumu slēgšanas brīvību, izņemot gadījumu, kad līgumslēdzējas puses izvēle tiek

pamatota ar personas dzimumu, invaliditāti, rasi vai etnisko piederību. (4) Ja atšķirīgas

attieksmes aizliegums tiek pārkāpts, patērētājs var aizstāvēt savas tiesības Tiesībsarga likumā

noteiktajā kārtībā, kā arī vēršoties tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. (5) Ja strīda

gadījumā patērētājs norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai

diskriminācijai dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās piederības dēļ, pārdevēja vai

pakalpojuma sniedzēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgas attieksmes aizliegums nav

pārkāpts. (6) Tieša diskriminācija ir tāda attieksme pret personu, kas tās dzimuma,

invaliditātes, rases vai etniskās piederības dēļ salīdzināmā situācijā ir, bija vai varētu būt

mazāk labvēlīga nekā pret citu personu. Netieša diskriminācija ir šķietami neitrāls noteikums,

kritērijs vai prakse, kas rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personas dzimuma, invaliditātes,

rases vai etniskās piederības dēļ, izņemot gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir

objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. (7) Par

diskrimināciju uzskatāma arī personas aizskaršana vai norādījums to diskriminēt. (8)

Aizskaršana ir personas pakļaušana tās dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās piederības

dēļ tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai (tai skaitā seksuāla rakstura rīcībai), kuras

16

mērķis vai rezultāts ir šīs personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas

vai degradējošas vides radīšana. (9) Par diskrimināciju dzimuma dēļ uzskatāma arī mazāk

labvēlīga attieksme pret sievieti grūtniecības laikā vai pēcdzemdību periodā līdz vienam

gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā. (10) Aizliegts tieši vai

netieši radīt patērētājam nelabvēlīgas sekas, ja viņš šajā pantā noteiktajā kārtībā aizstāv savas

tiesības. (11) Ja atšķirīgas attieksmes aizliegums vai aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas tiek

pārkāpts, patērētājam ir tiesības prasīt līguma izpildi, kā arī zaudējumu atlīdzību un atlīdzību

par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa

pēc sava ieskata.

Zemes vai nekustamā īpašuma pirkšana vai īrēšana;

Pieejamību valsts iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem

LR prakse

LR Likums par sociālo drošību 2.¹ pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums (1)

Nodrošinot sociālos pakalpojumus, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases,

etniskās piederības, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa,

reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai

ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. (2) Atšķirīga attieksme ietver personas tiešu vai

netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu to diskriminēt. (3) Tieša

diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar kādu no šā

panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu

personu. (4) Netieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls

noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personai saistībā ar kādu

no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem. (5) Personas aizskaršana šā likuma izpratnē

ir personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar kādu

no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ja šādas rīcības mērķis vai rezultāts ir

personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai

aizskarošas vides radīšana. (6) Atšķirīga attieksme (izņemot personas aizskaršanu) saistībā ar

kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem pieļaujama tikai gadījumā, ja šāda

attieksme ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir

samērīgi.

17

Vienlīdzības Likums 2010 arī paredz tiesības cilvēkiem netikt diskriminētiem vai

iespaidotiem, ja tiem ir kāda saistība ar personām, kurām ir invaliditāte. Šis likums var

attiekties uz cilvēku ar invaliditāti vecākiem vai to aprūpētājiem. Turklāt, tas nosaka, ka

cilvēki nedrīkst tikt diskriminēti vai iespaidoti, ja tie kļūdaini ir tikuši uztverti par personām

ar invaliditāti.

Jēdziens „invaliditāte” Vienlīdzības Likuma 2010 izpratnē nozīmē to, ka persona ir

uzskatāma par personu ar invaliditāti, ja:

Tai ir fiziski vai garīgi traucējumi;

Traucējumiem ir ilgtermiņa negatīva ietekme uz šīs personas spēju veikt parastās

ikdienas vai tām pielīdzināmās darbības;

Vienlīdzības Likuma 2010 izpratnē:

Vārds „būtisks” nozīmē vairāk nekā nelielu vai niecīgu;

Vārds „ilgtermiņa” nozīmē, ka ietekme ilgst vismaz divpadsmit mēnešus, bez tam

pastāv īpaši noteikumi, kas attiecas uz ietekmi, kura svārstās;

Ar jēdzienu „parastās ikdienas vai tām pielīdzināmās darbības” saprot tādas ikdienas

lietas, kā, piemēram, ēšana, pastaiga, iepirkšanās, mazgāšanās utml.

Cilvēki, kuriem invaliditāte ir bijusi pagātnē, arī tiek aizsargāti ar šī likuma palīdzību.

Cilvēki ar onkoloģiskām saslimšanām, multiplo sklerozi un HIV saskaņā ar uzstādīto

diagnozi arī tiek uzskatīti par cilvēkiem ar invaliditāti. Tāpat par cilvēkiem ar invaliditāti

automātiski tiek uzskatīti cilvēki ar dažiem redzes traucējumiem.

Lai atvieglotu lemjošajām institūcijām (tiesas vai tribunāli) darbu, valdība ir publicējusi

„Norādījumus, kas jāņem vērā nosakot jautājumus, kas saistīti ar invaliditātes definīciju”.

Vienlīdzības Likums 2010 nosaka arī cilvēku ar invaliditāti tiesības ikdienas dzīvē, tādējādi

nodrošinot tiem aizsardzību pret diskrimināciju invaliditātes dēļ. Šajā likuma sadaļā ievietotā

informācija skaidro cilvēku ar invaliditāti tiesības uz pieejamu vidi un pieejamiem

pakalpojumiem (veikali, kafejnīcas, bankas utml.).

Lai atvieglotu darbu Vienlīdzības Likuma 2010 ietvaros, Valdības Vienlīdzības birojs, Darba

un pensiju departaments, Bērnu, skolas un ģimeņu departaments un Uzņēmējdarbības,

18

inovāciju un prasmju departaments ir izstrādājuši šī likuma skaidrojumus, kas apstiprināti

2010. gada 8. aprīlī.

19

2. CILVĒKU AR INVALIDITĀTI TIESĪBAS IKDIENAS DZĪVĒ

(Att. studentu kafejnīca Birmingemā, Lielbritānijā)

2.1. Preču un pakalpojumu pieejamība

Vienlīdzības likums 2010 aizsargā cilvēku ar invaliditāti tiesības saņemt pakalpojumus un

netikt diskriminētam gadījumos, kad:

Jāpiekļūst ikdienas precēm un pakalpojumiem, piemēram, piemēram, veikaliem,

kafejnīcām, bankām, kinoteātriem un lūgšanu vietām;

jāiegādājas vai jāiznomā zemi vai īpašumu;

jāpiekļūst vai jāiestājas lielākos privātos klubos (25 vai vairāk dalībnieku);

20

jāpiekļūst pakalpojumu saņemšanai valsts iestādēs.

21

2.2. Piekļuve precēm, pakalpojumiem, iekārtām un telpām.

Ikdienas pakalpojumu jēdziens sevī ietver arī pakalpojumus, ko sniedz:

vietējās pašvaldības;

ārsti;

veikali;

viesnīcas;

teātri u.c. kultūras iestādes;

skolas u.c. mācību iestādes

Pieeja pakalpojumam šoreiz nozīmē ne tikai iespēju fiziski piekļūt vietai, kur tiek sniegts šis

pakalpojums, bet arī to, ka informācija par pakalpojumu ir padarīts viegli pieejama ikvienam3.

LR prakse

Latvijas būvnormatīvs LBN 208-08 “Publiskas ēkas un būves” 4.daļa Publisko ēku

pieejamība personām ar īpašām vajadzībām. (61) Publiskās ēkas ārējā pieejā projektē

neslīdošus cietā seguma piebraukšanas celiņus un nodrošina piekļūšanu ēkai personām ar

kustību traucējumiem, riteņkrēslu un ratiņu lietotājiem, ievērojot, ka to pārvietošanās ceļa

platums ir ne mazāks kā 1,2 m.; (62) Personām ar kustību traucējumiem, riteņkrēslu un ratiņu

lietotājiem paredz ērtas iekļūšanas un pārvietošanās iespējas publiskajās ēkās, kā arī

piemērotu palīgaprīkojumu atsevišķās telpās (piemēram, viesnīcu numuros, tualetēs); (63)

Personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskajās ēkās paredz iespēju saņemt

nepieciešamo skaņas vai vizuālo informāciju:

63.1. ēku ieejas un telpas aprīko ar labi uztveramām (kontrastējošām un labi izgaismotām)

zīmēm un norādēm atbilstoši vadlīnijām par vides pieejamību;

63.2. evakuācijas ceļos durvīm, kā arī grīdām un citām apdares virsmām jābūt

kontrastējošām;

63.3. uz kāpņu margām pie pirmā un pēdējā pakāpiena iestrādā stāva numuru Braila rakstā;

63.4. iekārtas un telpu aprīkojumu izvieto ārpus galvenajiem pārvietošanās ceļiem;

3 - lai atvieglotu pieeju informācijai ir izveidoti tiešsaistes katalogi Disabled Go un Direct Enquires ar detalizētu informāciju par piekļuves iespējām visā Lielbritānijā. Uzstādot nepieciešamos atlases filtrus ir iespējams konstatēt cik vieta ir pieejama katrai konkrētajai vajadzībai.

22

63.5. līmeņu maiņu pandusa sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu

marķē ar spilgtu kontrastējošu (dzeltenu vai uz gaiša fona – tumšu) ne mazāk kā 5 cm platu

svītru visā kāpņu vai pandusa platumā;

63.6. konferenču un semināru telpas aprīko ar akustisko cilpu, kas novērš blakustrokšņu

iedarbību uz cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.

(64) Publisko ēku ieejas, liftu priekšlaukumus un pieejas, kā arī citas apmeklētājiem

pieejamās telpas projektē bez sliekšņiem. Ja starp telpām vai starp ēku un ietvi ir līmeņu

starpība, nepieciešami pandusi (uzbrauktuves); (65) Vējtveri, kuru paredzēts izmantot

riteņkrēslu un ratiņu lietotājiem, projektē vismaz 1,5 m garu (dziļu) un 2,2 m platu; (66)

Apmeklētājiem – riteņkrēslu lietotājiem – koridorus projektē ar brīvo platumu vismaz l,5 m

un durvju vērtnes platumu – vismaz 0,9 m, ārstniecības iestādēs – 1,2 m; (67) Publiskajās

ēkās, kas ir augstākas par vienu stāvu, visu stāvu apkalpošanai paredz vismaz vienu pasažieru

liftu vai slīdošās slīpnes vai izmanto citu risinājumu, kas būtu piemērots personām ar īpašām

vajadzībām; (68) Minimālie lifta kabīnes izmēri neatkarīgi no stāvu skaita ēkā ir 1100 mm x

1400 mm (laukums 1,54 m2); (69) Katrā stāvā ierīko vismaz vienu tualetes telpu, kas ir

pieejama ratiņkrēslu lietotājiem; (70) Riteņkrēslu lietotājiem paredzētās tualetes kabīnes

minimālais platums ir 1,6 m, bet minimālais garums – 1,8 m; (71) Riteņkrēslu lietotājiem

paredzētās dušas telpas minimālais platums un garums ir ne mazāks par 1,7 m4.

2.3. Diskriminācija un atbilstoši pielāgojumi

Saskaņā ar Vienlīdzības Likumu 2010, pakalpojumu sniedzēju mazāk labvēlīga attieksme pret

pakalpojumu saņēmēju, ja tā ir persona ar invaliditāti, tiek uzskatīta par prettiesisku.

Pakalpojuma sniedzējs nedrīkst ne tieši, ne netieši diskriminēt pakalpojuma saņēmēju ar

invaliditāti, ja vien nav nopietni pamatots iemesls šādi rīkoties.

Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir veikt nepieciešamos pielāgojumus, lai nodrošinātu

cilvēkiem ar invaliditāti iespēju saņemt sniegtos pakalpojumus. Šāda pielāgošana (saukta par

„Saprātīgu Korekciju”) ir nepieciešama, lai pakalpojumu saņemšanas ziņā cilvēki ar

invaliditāti netiktu diskriminēti attiecībā pret citiem pakalpojumu saņēmējiem.

4 - (2) Publisko ēku un būvju būvprojektiem, kuri Būvniecības likumā noteiktajā kārtībā akceptēti līdz 2008.gada 31.augustam un kuru tehniskie risinājumi atbilst attiecīgajā laikposmā piemēroto normatīvo aktu prasībām, būvprojektu dokumentācijas pārstrāde atbilstoši būvnormatīva prasībām nav obligāta.

23

Saprātīgas Korekcijas piemēri:

akustiskās cilpas uzstādīšana, kas uzlabo apkārtējās vides uztveri cilvēkiem ar dzirdes

traucējumiem;

apkalpojošā personāla tolerance pret cilvēkiem ar invaliditāti;

nodrošināt lielākas un skaidri definētas norādes, kas atvieglotu informācijas uztveri

cilvēkiem ar redzes traucējumiem;

rampas nodrošināšanu pie ieejas.

Saprātīgās Korekcijas piemēri var atšķirties, atkarībā no tā, cik liela ir pati organizācija.

Piemēram, pasākumi, kurus pieejamības nodrošināšanai veic banka, var ievērojami atšķirties

no tiem racionālajiem pielāgojumiem, kurus nodrošina mazie veikali. Nav nepieciešams veikt

pielāgojumus, kas nav pamatoti, ja tie ir pārāk dārgi vai tiem nav praktiskas nozīmes.

2.4. Līdztiesības un Cilvēktiesību Komisija (Lielbritānija)

Sniedz konsultācijas un informāciju uzņēmējiem par to atbildību Vienlīdzības Likuma 2010

ietvaros.

Komisija ir izveidota ar Parlamenta atbalstu, lai novērstu diskrimināciju, un veicinātu

vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu visiem kā.

Veicot pētījumus potenciālo klientu – cilvēku ar invaliditāti- vidū, un balstoties uz iepriekšējo

likumu (Likums pret invalīdu diskrimināciju 1995), kuru aizstāja Vienlīdzības Likums 2010,

tika izveidota praktiska rokasgrāmata, domāta mazā biznesa pārstāvjiem un citiem

pakalpojumu sniedzējiem „Padarot preces un pakalpojumus vieglāk pieejamus klientiem ar

invaliditāti”.

Rokasgrāmatā apskatīti sekojoši jautājumi:

skaidrojums par to, kā Vienlīdzības likums 2010 ietekmē uzņēmējdarbību;

kas ir patērētāji ar invaliditāti (mērķa grupas raksturojums);

kādas vajadzības ir jāapmierina klientiem ar invaliditāti;

24

vienlīdzība, gods un cieņa;

principi, kas jāievēro, izvēloties telpas, nodrošinot vides pieejamību telpām (trepes,

durvis, sienas);

darbinieku komunikācija ar klientiem;

preču un pakalpojumu pieejamība;

informācijas pieejamība par precēm un pakalpojumiem;

plauktu iekārtošana, rindošanas sistēmas izmantošana, uzgaidāmās telpas;

klientu tualetes;

kā ierīkot valsts un publiski pieejamās telpas.

2.5. Cilvēku ar invaliditāti tiesības uz izglītību.

Saskaņā ar Vienlīdzības Likuma 2010 nosacījumiem, skolām vai cita veida mācību iestādēm

nav tiesības diskriminēt skolēnus, studentus vai pieaugušos mācību iestāžu apmeklētājus ar

invaliditāti. Vienlīdzības Likums 2010 definē nelabvēlīgu attieksmi no skolas vai citas

mācību iestādes darbinieku puses pret studentu ar invaliditāti kā likuma pārkāpumu. Tiek

izšķirtas:

tiešā diskriminācija – izglītības nodrošinātājs nedrīkst attiekties pret kādu studentu

mazāk labvēlīgi tikai tāpēc, ka tam ir invaliditāte, piemēram, atteikties uzņemt

pretendentu invalīdu tikai tāpēc, ka tas ir invalīds;

netiešā diskriminācija –izglītības nodrošinātājs nedrīkst pieļaut apmācību formu, kurā

formāli visi ir vienādi, bet kas tomēr praktiski studentiem ar invaliditāti nav pieejama;

diskriminācija, kuras iemesls ir invaliditātes radītie apgrūtinājumi. Piemēram, nedrīkst

aizliegt skolēnam ar invaliditāti doties ārā no telpām pārtraukuma laikā tikai tāpēc, ka

tas aizņemtu pārāk ilgu laiku;

vajāšana, piemēram, izglītības iestāžu darbinieki nedrīkst pacelt balsi uz skolēnu, ja

tas invaliditātes radīto traucējumu rezultātā nespēj koncentrēties darbam.

25

Izglītības nodrošinātājiem ir pienākums veikt saprātīgas korekcijas, ja tas ir nepieciešams, lai

nodrošinātu, ka studenti ar invaliditāti netiek diskriminēti. Saprātīgās korekcijas ietvaros var

tikt:

veiktas izmaiņas vingrināšanās, treniņu un apmācību procesos;

veiktas izmaiņas, lai nodrošinātu fizisku piekļūšanu telpām, kurās tiek nodrošināts

mācību process;

veiktas izmaiņas, lai nodrošinātu audzēkņu adekvātu novērtējumu;

sniegts papildus atbalstu audzēkņiem ar invaliditāti, piemēram, mācību procesa laikā

nodrošināta nepieciešamo speciālistu klātbūtne, kā arī nepieciešamo iekārtu esamība.

Minētais likums neparedz nepieciešamību skolām pārbūvēt vai mainīt mācību telpas, tas

paredz nepieciešamību plānot un ilgtermiņā nodrošināt pieejamību ēkām un tajās sniegtajiem

pakalpojumiem.

Lielbritānijas Speciālās Izglītības Nepieciešamības tiesību akti (1996) nodrošina ar prakses

kodeksu, kas satur praktiskus norādījumus izglītības iestādēm par to, kā noteikt un novērtēt

bērnus ar speciālām izglītības vajadzībām.

LR prakseLiepājas pilsētā darbojas uz 2008.gada 21.augustā apstiprinātajiem „Pamatizglītības

pedagoģiskās korekcijas izglītības programmas īstenošanas noteikumiem Liepājā” balstītas

korekcijas grupas un korekcijas klases. Saskaņā ar šiem noteikumiem Programmā var uzņemt

izglītojamos, ja:

izglītojamie ilgstoši neapmeklē izglītības iestādi un līdz ar to nepietiekamā līmenī ir

apguvuši izglītības programmu;

tie nespēj apgūt pamatizglītības programmu paredzētajā laikā, t.i. izglītojamajiem ir

ļoti lēns mācību vielas apguves temps, nepieciešama individuāla palīdzība;

tiem ir veselības traucējumi (hiperaktivitāte, nervu sistēmas, valodas attīstības

traucējumi, atkarības problēmas u.c.);

izglītojamajiem nav pietiekami attīstīta motivācija mācīties un tādējādi nav iegūta

izglītība atbilstoši savam vecumam;

izglītojamie nespēj iekļauties lielā kolektīvā.

26

Īpašās vajadzības izglītībā pirmsskolas un skolas vecuma bērniem. Vecākiem ir tiesības

izvērtēt skolas politiku attiecībā uz bērniem ar īpašām vajadzībām, lai saprastu, kādu atbalstu

mācību iestāde spēj piedāvāt. Tāpat vecākiem ir tiesības pieprasīt, lai oficiāli tiktu novērtēta

bērnu īpašo vajadzību ievērošana un tiktu ieviesti neformāli pielāgojumi, kuru iniciatori ir:

paši vecāki;

bērna ar īpašām vajadzībām iepriekšējie izglītotāji;

kāds profesionālis, kurš ir bijis iesaistīts bērna izglītības procesā.

Īpašās vajadzības izglītībā – tālākizglītības jomā. Jauniešu izglītības aģentūra, kas ir atbildīga

par pilna laika izglītības nodrošināšanu jauniešiem vecumā līdz 19 gadiem, var pieņemt

lēmumu, ka kāds students ar invaliditāti var iegūt izglītību tikai mācoties speciālā koledžā –

internātā. Tādā gadījumā aģentūra nodrošina arī šīs apmācību vietas finansēšanu un, lai

nodrošinātu pieeju izglītībai, izstrādā „Pārejas plānu”, kura izstrādē piedalās arī sociālie

dienesti.

Īpašās vajadzības izglītībā – augstākā izglītība. Dodoties mācīties uz universitāti vai citu

augstskolu, studentam ar invaliditāti jārēķinās ar to, ka ļoti bieži nebūs vairs pieejami tie

resursi, kurus nodrošināja māju tuvums. Studentam ar invaliditāti ir tiesības lūgt sociālajiem

dienestiem novērtēt viņa ikdienas dzīves vajadzības, ieskaitot nepieciešamo aprūpi, un

nodrošināt to. Ikvienai augstskolai ir jāpublicē „Invaliditātes Paziņojumu” ar kura palīdzību

potenciālajiem studentiem tiek pavēstīts par to atbalstu, kas ir saņemams šajā mācību iestādē.

2.6. Cilvēku ar invaliditāti tiesības uz transporta pakalpojumu saņemšanu

Vienlīdzības Likums 2010 nosaka cilvēka ar invaliditāti tiesības netikt diskriminētam vai

negatīvi iespaidotam attiecībā uz transporta pakalpojumu izmantošanu. Šis likums nosaka arī

cilvēku ar invaliditāti tiesības brīvi piekļūt ceļojuma infrastruktūrām, tādām, kā dzelzceļa

stacijas un autoostas. Brīva pieejamība transportam un tā izmantošanai jau tikusi apskatīta

iepriekšējā likumdošanas aktā – Likums invalīdu diskriminācijas novēršanai. Cilvēkiem ar

invaliditāti ir arī tiesības uz attiecīgiem pielāgojumiem, kas skar transporta kustības grafikus

un citu informāciju, kuru pakalpojumu sniedzējam jānodrošina, lai tie būtu visiem cilvēkiem

pieejamos formātos.

27

(Att. vides pieejamība pasažieriem ar invaliditāti Getvikas lidostā Londonā)

28

3. CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI DRAUDZĪGIE DARBA DEVĒJI

Invaliditātes simbols „Divi ķekši”. Kad cilvēki ar invaliditāti meklē darbu, tad šāda zīme norāda, ka potenciālais darba devējs pret iespējamo darbinieku ar invaliditāti izturas pozitīvi. Šāda zīme var tikt izvietota darba sludinājumā vai uz pieteikuma veidlapas. Šādam darba devējam ir ļoti vēlams zināt par to, ka potenciālais darbinieks ir cilvēks ar invaliditāti. Jobcentre Plus šādu zīmi piešķir tiem darba devējiem, kuri ir apņēmušies nodarbināt, saglabāt un attīstīt savu komandu, kurā ir darbinieki ar invaliditāti.

Darba devējiem, kas izmanto šo simbolu, ir jāapņemas pildīt piecas saistības, kas attiecas uz

cilvēku ar invaliditāti pieņemšanu darbā, apmācību, paturēšanu darbā, konsultāciju veikšanu

un invaliditātes izpratni:

atļaut piedalīties darba intervijās visiem strādātgribētājiem ar invaliditāti, kuri atbilst

minimālajiem kritērijiem, kurus nepieciešams izpildīt, lai varētu veikt šo darbu;

vismaz reizi gadā veikt pārrunas ar darbiniekiem ar invaliditāti, ko abas puses var

darīt, lai nodrošinātu šiem darbiniekiem iespēju attīstīt savas prasmes un tās

maksimāli izmantot.

Darīt visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka darbinieki, kas ieguvuši invaliditāti paliek

nodarbināti.

Veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstošu izpratnes līmeni visiem

darbiniekiem, kas saistīti ar darbiniekiem ar invaliditāti.

Katru gadu novērtēt sasniegto saistību izpildīšanas jomā, izstrādāt plānus, kā uzlabot

šo saistību izpildi, iepazīstināt darbiniekus un Jobcentre Plus pārstāvjus ar saviem

nākotnes plāniem un uzstādītajiem mērķiem.

29

3.1. Nodokļu atvieglojumi labdarības sniedzējiem.

Uzņēmumiem, kas veic labdarības ziedojumus, ir tiesības pieprasīt atpakaļ to procentuālo

starpību, kuru veido uzņēmuma nodokļu likmes un bāzes nodokļu likmes starpību.

Piemēram, uzņēmums, kura ienākuma nodokļu likme ir 40%, ziedo labdarības mērķiem

1,00GBP, tad bruto ziedojums tiktu aprēķināts, kā 1,25GBP, bet bāzes likme ir 20%. Nodokļu

atmaksa uz ko, uzņēmums ziedojot 1,00GBP var cerēt ir (40%-20%) x 1,25 = 20% x 1,25 =

0,25GBP. Savukārt, ziedojuma saņēmējs saņem visu bruto ziedojumu (0,25 GBP piemaksā

HMRC (HerMajestyRevenueandCustom).

Ir atļauts, ka labumu ierobežotos apjomos no šī ziedojuma var saņemt arī pats ziedojuma

devējs vai ar to saistītā persona:

Ziedojuma lielumsGBP Saistītās personas vai paša uzņēmuma labuma lielums

0 – 100 25% no ziedojuma

101 - 1,000 25,00 GBP

Virs 1,000 ziedots pēc 2007.gada 6.aprīļa

5% no ziedojuma

Virs10,000 ziedots pēc 2007.gada 6.aprīļa.

500,00 GBP

Par saistītām personām tiek uzskatīti:

Donora sieva, vīrs, kopdzīves partneris vai tiešā līnijā zemāk esošais radinieks,

piemēram, meita, dēls, mazdēls, mazmeita;

Jebkuri tiešā līnijā zemāk esošie radinieki donora sievai, vīram, kopdzīves partnerim;

Kompānija, kuru kontrolē donors vai kāds no augstāk minētajiem.

30

4. PALĪDZĪBA MEKLĒJOT DARBU

4.1. Jobcentres (Darba Centri)

Jobcentre Plus ir atbildīgā organizācija, kas uzrauga valsts Jobcentres tīkla darbību. Tā

nodrošina kvalificētu palīdzību katrā darba meklēšanas posmā, un tās darbinieki

pārliecināsies, vai cilvēks ar invaliditāti ir informēts par to, kādi pabalsti šim cilvēkam

pienākas un vai tam ir tiesības pieprasīt vēl kaut ko.

Tā sniedz konsultācijas un var arī atbalstīt cilvēku ar invaliditāti, ja tam ir radušās bažas par

invaliditātes ietekmi uz jau esošo darbu.

Lokālais DC var palīdzēt un konsultēt cilvēku ar invaliditāti neatkarīgi no tā situācijas - pat ja

šim cilvēkam nav nekādas darba pieredzes vai arī ir nostrādāts neilgs laika sprīdis.

4.2. Disability Employment Advisers (Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības konsultanti)

Cilvēks kopā ar savu DC konsultantu var pieņemt lēmumu, kādas vēl speciālistu konsultācijas

būtu nepieciešamas, lai uzlabotu šā cilvēka dzīves kvalitāti. DC konsultants var noorganizēt

cilvēka ar invaliditāti interviju ar nodarbinātības konsultantu (DEA).

Invaliditātes nodarbinātības konsultants izzina katra konkrētā cilvēka ar invaliditāti spējas

veikt kādu noteiktu darbu, tad kopā ar pašu cilvēku sastāda rīcības plānu, lai palīdzētu šim

cilvēkam atrast darbu vai iegūt jaunas prasmes (veikt pārkvalifikāciju) pat tanī gadījumā, ja

šis cilvēks ir bijis bez darba ilgāku laika posmu vai arī nav strādājis algotu darbu vispār.

4.2.1. Pakalpojumi, ko piedāvā invalīdu nodarbinātības konsultanti

Ja cilvēkam ar invaliditāti ir nepieciešami papildus pakalpojumi, lai tas varētu atrast darbu,

tad lokālais DC var noorganizēt šī cilvēka konsultācijas pie sava invalīdu nodarbinātības

konsultanta. Konsultants spēj sniegt palīdzību un atbalstu darba meklēšanas procesā saskaņā

ar esošo situāciju. Tas var palīdzēt atrast darbu vai iegūt jaunas darbam nepieciešamās

prasmes pat tajos gadījumos, ja strādāts nav ilgu laiku, ir neliela darba pieredze vai tās nav

vispār.

Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības konsultants var piedāvāt:

31

darba novērtējumu, lai noteiktu, kāda veida darbs vai apmācību programma ir

piemērotākā, lai sasniegtu vislabākos rezultātus profesionālās rehabilitācijas procesā.

Novirzīšanu, ja tas ir nepieciešams, uz attiecīgo programmu, piemēram, Piekļūšana

Darbam vai Darba Izvēle

Novirzīšanu, ja tas ir nepieciešams, pie psihologa nodarbinātības jomā, lai veiktu

detalizētāku darba spēju novērtējumu, ar mērķi noskaidrot labāko darba vai apmācību

jomu.

Informāciju par iespējamo darba vietu, kas varētu vislabāk atbilst katra konkrētā cilvēka

ar invaliditāti pieredzei un prasmei.

Informāciju par darba devējiem, konkrētajos reģionos, kuriem ir piešķirts simbols „Divi

Ķeksīši”, kas apzīmē pozitīvu attieksmi pret darbiniekiem ar invaliditāti.

Darba spēju novērtējums, ko var veikt kopā ar šo konsultantu, palīdzēs identificēt katra

konkrētā cilvēka ar invaliditāti spējas un spēcīgās puses. Novērtēšanas beigās cilvēki ar

invaliditāti kopā ar savu nodarbinātības konsultantu var kopīgi izstrādāt plānu, lai sasniegtu

savu mērķi – nodarbinātību.

Novērtējuma norises laikā cilvēkiem ar invaliditāti tiek dota iespēja:

Pastāstīt par tiem piemītošajām prasmēm un iemaņām;

Izdiskutēt jebkādu iepriekšējās dzīves darba pieredzi;

Kopīgi ar konsultantu nonākt pie slēdziena par to, kādu darbu ir nepieciešams

izvēlēties, kurš no piedāvātajiem ir vispiemērotākais.

Kā daļa no novērtēšanas procedūras cilvēkiem ar invaliditāti tiek uzdots veikt dažus

praktiskus darbus, arī rakstiskā formā. Visi šie uzdevumi ir līdzīgi tiem, ar kuriem cilvēks ar

invaliditāti varētu saskarties savā turpmākajā darba dzīvē. Viss novērtēšanas process var

aizņemt pusi dienas vai pat ilgāk; tas ir atkarīgs no katra individuālajām spējām.

Novērtēšanas garumam ir jātop saskaņotam ar novērtējamo personu pirms šīs procedūras

uzsākšanas.

32

5. NODARBINĀTĪBAS PLĀNI UN PROGRAMMAS

5.1. Par programmu „Piekļuve darbam” (Disability and Equal Act 2010)

Šī programma palīdz cilvēkiem ar invaliditāti gadījumos, kad tas ietekmē darba veikšanu. Tā

dod iespēju konsultēt darbinieku un darba devēju, kā arī segt radušās papildus izmaksas,

kuras ir atkarīgas no darbinieka ar invaliditāti vajadzībām.

Šīs programmas ietvaros ir iespējams saņemt maksājumus, kurus var novirzīt darba veikšanai

nepieciešamā aprīkojuma iegādei, lai šo darbu varētu veikt cilvēks ar invaliditāti. Gadījumos,

kad darbinieks nevar izmantot publisko transportu, ar šīs programmas palīdzību ir iespējams

nosegt darbinieka ceļa izdevumus. Ja cilvēkam ar invaliditāti ir nepieciešams komunikators

darba intervijas laikā, tad ar šīs programmas palīdzību ir iespējams segt dažas vai visas no

šīm komunikatora izmaksām.

Šīs programmas atbalstu var izmantot, ja cilvēks ar invaliditāti:

veic apmaksātu darbu;

ir bezdarbnieks un gatavojas uzsākt darbu;

ir bezdarbniekiem un gatavojas uzsākt darbu izmēģinājuma variantā;

ir pašnodarbinātā persona un šīs personas invaliditāte vai veselības stāvoklis pilnībā vai daļēji

apgrūtina darba veikšanu.

Šo programmu nevar izmantot cilvēks, ja tas saņem:

darba nespējas pabalstu;

nodarbinātības atbalsta pabalstu;

pabalstu smagas invaliditātes gadījumā;

ienākumu atbalstu;

valsts apdrošināšanas maksājumus.

Aizpildot aptaujas anketu tiešsaistē, ir iespējams saņemt vēstuli (gadījumā, ja darbinieks ar

invaliditāti atbilst programmas kritērijiem), kas paredzēta darbinieka ar invaliditāti darba

devējam, par iespēju saņemt programmas „Piekļuve darbam” atbalstu. Izdrukājot šo vēstuli

no interneta vietnes, darbiniekam ir tiesības uz tās pamata sākt sarunu ar darba devēju par šīs

programmas atbalsta izmantošanu. Šo pašu vēstuli var izmantot arī pašnodarbinātās personas.

Ja darbinieks kādu darbu veic jau vismaz 12 mēnešus, un jūt, ka viņa veselības stāvoklis tam

nav piemērots, viņam ir iespējams sazināties ar konsultantu.

33

34

5.1.2. Darba devēju pienākumi šīs Programmas ietvaros.

Kad cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības konsultants ir pieņēmis lēmumu par nepieciešamās

atbalsta paketes piešķiršanu, jāpieprasa oficiāla ieteikumu apstiprināšana no Jobcentre Plus

puses. Darba devējs un strādājošais cilvēks ar invaliditāti saņem vēstuli, kas tos informē par

apstiprināto atbalsta līmeni un dotāciju pieejamību.

Darba devēja vai cilvēka ar invaliditāti, ja tam ir pašnodarbinātās personas statuss, atbildība ir

nokārtot nepieciešamās formalitātes un iegādāties vajadzīgo aprīkojumu. Darba devējs pēc

tam iegūst tiesības pieprasīt finansējumu no programmas līdzekļiem apstiprināto izmaksu

apjomā.

5.1.3. Finansiālais atbalsts šīs Programmas ietvaros

Palīdzības summa, uz kuru var pretendēt darba devējs, aprīkojot vietas cilvēkiem ar

invaliditāti, ir atkarīgs no tā, cik ilgi persona ar invaliditāti ir bijusi nodarbināta, no

nepieciešamā atbalsta apjoma, kā arī no tā, vai saņēmējs ir pašnodarbinātā persona.

„Piekļuve Darbam” var segt līdz pat 100 procentiem no apstiprinātās izmaksas, ja darbinieks

ar invaliditāti ir:

bezdarbnieks vai tāda persona, kas uzsāk jaunu darbu;

pašnodarbinātā persona;

ir strādājusi pie šī darba devēja mazāk nekā sešas nedēļas;

Neatkarīgi no personas ar invaliditāti nodarbinātības statusa, programmai „Piekļuve Darbam”

ir jāatmaksā līdz pat 100 procentiem no sekojošām apstiprinātajām palīdzības izmaksām:

darbinieku atbalsts;

ceļš uz darbu;

komunikatora atbalsta izmaksas darba intervijās;

„Piekļuve Darbam” atmaksā arī daļu no atbalsta izmaksām, ja uz personu ar invaliditāti

attiecas viss no turpmāk minētā:

Persona ar invaliditāti strādā pie darba devēja;

Tā ir bijusi darbā sešas nedēļas vai vairāk;

Šai personai ir nepieciešams īpašs aprīkojums.

35

Tiek noteikti sekojoši izmaksu līmeņi:

darba devējiem ar 1 līdz 9 darbiniekiem nepienākas atbalsts pie šādām izmaksām;

darba devēji ar no 10 līdz 49 darbiniekiem pienākas atbalsts sekojošā apmērā - £ 300 un

papildus 20 procenti no izmaksām, līdz 10000 LVL

darba devēji ar no 50 līdz 249 darbiniekiem pienākas atbalsts sekojošā apmērā - £ 500 un

papildus 20 procenti no izmaksām, līdz 10000 LVL

lieliem darba devējiem ar 250 vai vairāk darbinieku pienākas atbalsts sekojošā apmērā - £

1000, un 20 procentiem no izmaksām, līdz 10000 LVL

36

LR prakse.

Ministru kabineta noteikumi Nr.166 „Noteikumi par aktīvo nodarbinātības pasākumu

un preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu organizēšanas un finansēšanas

kārtību un pasākumu īstenotāju izvēles principiem” Noteikumi nosaka: (1.2.) kārtību,

kādā izveidojamas (pielāgojamas) darba vietas personām ar invaliditāti; (33.2.) mācību un

prakses vietas pielāgojumu veikšanai bezdarbniekiem ar invaliditāti atbilstoši ergoterapeita

atzinumam, bet ne vairāk kā 500 latu apmērā par vienu mācību vai prakses vietu; (43.5.)

izdevumu segšanai par surdotulku, asistentu, ergoterapeitu un citu speciālistu pakalpojumiem

pasākumos iesaistītajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti; (45.¹) Ja darba devējs, kas noslēdzis

līgumu par pasākuma īstenošanu, ir biedrība vai nodibinājums, kuras darbības mērķis ir

atbalsta sniegšana personām ar invaliditāti un kura nodrošina, ka pasākumā iesaistītā

bezdarbnieka darba pienākumos ietilpst atbalsta sniegšana personām ar invaliditāti, valsts

sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no algas dotācijas daļas, ko līdzfinansē aģentūra

par pasākumos iesaistītajiem bezdarbniekiem, sedz aģentūra; (58.) Darba devējiem, kas

nodarbina bezdarbniekus ar invaliditāti, aģentūra pasākumu īstenošanas laikā nodrošina šādu

finanšu atbalstu:

(58.1.) ikmēneša darba algas dotāciju darbā pieņemtajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti.

Dotācija nav mazāka par valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru;

(58.2.) ikmēneša darba algas dotāciju darba vadītājiem, kas strādā ar darbā pieņemtajiem

bezdarbniekiem ar invaliditāti. Dotāciju piešķir 50 % apmērā no valstī noteiktās minimālās

mēneša darba algas apmēra;

(58.3.) vienreizēju dotāciju iekārtu un aprīkojuma iegādei, kā arī tehnisko palīglīdzekļu

izgatavošanai un iegādei, lai pielāgotu darba vietas darbā pieņemtajiem bezdarbniekiem ar

invaliditāti. Dotāciju piešķir atbilstoši darba devēja iesniegtajai darba vietas pielāgošanas

tāmei, kura atbilst ergoterapeita atzinumam, bet ne vairāk kā 500 latu apmērā par vienas

darba vietas pielāgošanu;

(58.4.) surdotulku, asistentu, ergoterapeitu un citu speciālistu pakalpojumu izmaksām, ja tie

sniegti, lai nodarbinātu bezdarbniekus ar invaliditāti;

(58.5.) izdevumu segšanai par veselības pārbaužu veikšanu bezdarbniekiem ar invaliditāti,

ja tās paredzētas normatīvajos aktos par obligātajām veselības pārbaudēm.

(59.) Finanšu atbalstu viena bezdarbnieka nodarbināšanai, kuram ir noteikta invaliditāte,

darba devējs saņem ne vairāk kā 36 mēnešus. (60.) Iesaistot pasākumos bezdarbniekus ar

37

invaliditāti, pirms viņu pieņemšanas darbā darba devēju piedāvātās darba vietas izvērtē

aģentūras izvēlēts ergoterapeits.

5.2. Par Programmu Darba Izvēle

2010 25.oktobrī WORKSTEP, programmas „Sagatavošana Darbam” un „Ievads Darbā” tika

aizstāta ar programmu „Darba Izvēle”. 

(Att. Queen Alexandra College neredzīgais Braila raksta pasniedzējs (labā pusē))

„Darba Izvēle” palīdz cilvēkiem ar invaliditāti, kuru vajadzības nav iespējams apmierināt,

izmantojot citas darba programmas, piemēram, „Pieeja Darbam”. Piemēram, ir nepieciešams

specializētāks atbalsts, ko nav iespējams iekārtot ar programmas „Pieeja Darbam” palīdzību,

lai cilvēks ar invaliditāti varētu atrast darbu vai saglabāt jau esošo.

Ja programma „Darba Izvēle” ir atzīta par atbilstošu kādam cilvēkam ar invaliditāti, tad

atbalsts tiks pielāgots, lai atbilstu katra individuālajām vajadzībām. Atbalsts tiks koncentrēts

uz to, lai palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti pilnībā izmantot visu savu potenciālu un tiks

virzīts uz lielākas neatkarības iegūšanu.

38

5.2.1. Kā darba izvēle palīdz darba devējiem

Programma „Darba Izvēle” nodrošina darba devēju ar nepieciešamo atbalstu, lai tiktu

nodarbināti vairāk invalīdu, kuriem nepieciešams specializētāks atbalsts, ko nespēj nodrošināt

ar Programmas „Pieeja Darbam” palīdzību.

5.2.2. Programmas „Darba Izvēle” nodaļas

Programmas „Darba Izvēle” atbalstu, ko saņem programmas dalībnieki ar finansējumu

nodrošina valdība. Izšķir trīs dažādus moduļus:

DARBA IZVĒLE

1. MODULIS 2. MODULIS 3. MODULIS

WORK ENTRYIN-WORK (īstermiņa

atbalsts)IN-WORK (ilgtermiņa

atbalsts)

Tas ilgst līdz sešiem

mēnešiem. Cilvēks ar

invaliditāti saņems palīdzību

konsultāciju veidā personīgo

prasmju uzlabošanai, lai

palielinātu izredzes iegūt

darbu kādas programmas

ietvaros vai arī ārpus tā.

Tas ilgst līdz diviem

gadiem. Cilvēki ar

invaliditāti saņems palīdzību,

uzsākot darbu, un tiem būs

iespējams pretendēt uz

atbalstu, lai šo darbu

saglabātu.

Cilvēki ar invaliditāti

saņems palīdzību, lai savā

karjerā sasniegtu zināmu

progresu, kā arī vajadzīgo

atbalstu, lai uzsāktu

patstāvīgas darba gaitas

darba vietās, kuras nesaņem

valsts atbalstu.

39

6. DZĪVES SKOLA PIEAUGUŠAJIEM

Dzīves skola pieaugušajiem invalīdiem ir apmācību programma, kas palīdz invalīdiem-

ilgstošajiem bezdarbniekiem nodrošināt un uzturēt prasmes, kas nepieciešamas darba vietās

vai pašnodarbinātības gadījumā.

Programma ir paredzēta gadījumiem, kad nav piemērotu alternatīvu.

Mācības notiek pieejamās ēkās, kuras ir noteiktas par „Dzīves skolas” objektiem. Personāla

locekļi ir ar speciālām zināšanām invaliditātes jautājumos. Šīs speciālās zināšanas tiek iegūtas

kursos.

Programmas ir pielāgotas, lai palīdzētu praktizēties cilvēkiem ar invaliditāti nolūkā

nodrošināt tiem iespēju iesaistīties darba tirgū, apvienojot spējas, darba pieredzi, profesionālo

(darba bāzes) apmācību un kvalifikāciju.

6.1. Kas ir tiesīgs piedalīties šajā programmā

Dzīves skola pieaugušajiem invalīdiem tiek piemērota cilvēkiem ar invaliditāti kas:

ir Apvienotās Karalistes rezidenti;

ir ar fiziskajiem vai garīgajiem traucējumiem, vai mācību grūtībām;

ir vecāki par 18 gadiem;

ir bez iespējām iesaistīties piemērotās vietējās apmācību programmās;

ir bezdarbnieki, kuriem ir potenciāls, lai uzsāktu darbu

Apmācību laikā „Dzīves skolas” dalībnieki saņem pabalstu, kas sedz dzīvojamās izmaksas,

kā arī nepieciešamos ceļa izdevumus.

6.2. Programmas kursu veidi

Ir dažādi kursu veidi, kas ir atkarīgi no tās koledžas iespējām, kurā šie kursi notiek. Daudzi

cilvēki ar invaliditāti izvēlas pārkvalificēšanās iespējas un apgūst tās profesijas, kuras tiem ir

pieejamas, neskatoties uz invaliditāti. Pārkvalificēties un šādi saņemt profesionālo

rehabilitāciju ir iespējams tajās nozarēs, kuras šobrīd jau ir vai arī tuvākajā laikā būs

pieprasītas darba tirgū. Šādas prognozes veic apmācību nodrošinātāji saskaņā ar National

Vocational Qualifications (NVQ) vadlīnijām. 

40

Piedāvātās apmācību iespējas:

pārvalde, administrācija;

audio-vizuālais tehniķis;

būvmateriālu tirdzniecība;

ēdināšana;

mehānika;

dekorēšana;

elektronika;

inženierzinātnes;

dārzkopība;

informācijas tehnoloģijas;

atpūtas / tūrisma / ceļojuma;

darbs ierakstu studijā;

mazumtirdzniecības;

darbs pa telefonu;

transportlīdzekļu pulēšana.

Kursu ilgums tiek variēts atkarībā no cilvēka ar invaliditāti vajadzībām, bet ne ilgāk kā 52

nedēļas.

Dažas mācību programmas ir īpaši paredzētas personām ar dzirdes vai redzes traucējumiem.

41

6.3. Kursu apmeklēšanas iespējas

Visā Anglijā ir deviņi centri, kuros notiek šie kursi. Ja cilvēkam ar invaliditāti šie kursi ir

nepieciešami, tad viņš tos var apmeklēt neatkarīgi no tā, kurā vietā Anglijā šī persona dzīvo.

(Att. Queen Alexandra College – iestāde, kas nodrošina pārkvalificēšanās iespējas cilvēkiem

ar invaliditāti Birmingemā. No labās puses studenti Šarlote un Maikls)

42

7. ATBALSTS CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI DARBA LAIKĀ

7.1. Darbinieku ar īpašām vajadzībām apmācības

Darba devēji nedrīkst diskriminēt savus darbiniekus ar invaliditāti, nepiedāvājot tiem

apmācības vai nenodrošinot tos ar treniņu iespējām.

Vienlīdzības likums 2010 nosaka to, ka nevienam darba devējam nav tiesības liegt apmācības

darbiniekiem ar invaliditāti.

Darba devēja pienākums ir veikt nepieciešamās izmaiņas, lai uzlabotu piekļuvi apmācības

programmu norises vietām. Veicamie pieejamības uzlabojumi sevī ietver:

individuālu apmācību darbiniekiem ar invaliditāti nodrošināšana, t.sk., ja nepieciešams,

izmantojot jebkādus nepieciešamos apkārtējās vides pielāgojumus vai īpašu aprīkojumu,

ko izmantot darba vietā;

apmācību ilgākā laika periodā nodrošināšana, lai tajās varētu piedalīties arī tie darbinieki,

kuru spējas tikt apmācītiem ir ierobežotas ar zināmu stundu skaitu dienā;

darbinieku nodrošināšana ar mācību materiāliem dažādos formātos, nepieciešamības

gadījumā izmantojot zīmju valodas tulka pakalpojumus;

telpu, ko izmanto apmācībai pielāgošanu

7.2. Saskaņā ar Vienlīdzības likumu 2010 darba devēja pienākums ir:

apmācīt citus darbiniekus, lai tie izprastu organizācijas politiku attiecībā uz darbiniekiem

ar invaliditāti;

nodrošināt invaliditātes vienlīdzības apmācības pasākumus visam personālam;

rādīt labās prakses piemērus, nosakot vides pieejamības standartus organizācijā;

padarīt pakalpojumus, ko sniedz šī organizācija, pieejamus cilvēkiem ar invaliditāti.

7.3. Ja darbinieks kļūst par invalīdu

43

Darba devējiem ir pienākumus pret saviem darbiniekiem – palīdzēt tiem atgriezties darbā,

neskatoties uz to vai darbinieks ir plānotā5 vai neplānotā slimības atvaļinājumā.

Darbiniekam esot slimības atvaļinājumā, ir tiesības:

uzturēt regulārus kontaktus ar saviem darba kolēģiem un darba devējiem;

lūgt, lai viņu regulāri informē par jaunākajiem notikumiem darba vietā;

nepieciešamības gadījumā sagaidīt, ka informācija par viņa slimību vai invaliditāti ir

konfidenciāla un nav visiem pieejama;

darbinieks ar invaliditāti var vienoties ar darba devēju, vai ir vēlams, ka kolēģi zina par

darbinieka t.s. „slēpto” invaliditāti (piemēram, diabēta vai garīgo traucējumu gadījumā).

Ja darbinieks ar invaliditāti piekrīt tam, ka par šo invaliditāti zina arī kolēģi, ir

nepieciešams aizpildīt un parakstīt attiecīgu veidlapu. Darba devējam ir jāsaglabā

darbinieka, kurš ieguvis invaliditāti, darba vietu

7.4. Likumdošanā paredzētie pabalsti

Ja darbinieks zaudē savas darba spējas, tad tam ir tiesības saņemt sekojošu atbalstu no valsts:

darba nespējas pabalsts;

pabalsts, ja slimība vai invaliditāte ir iegūta ar darbu saistīta nelaimes gadījuma

rezultātā;

nodarbinātības un atbalsta pabalsts;

veselības aizsardzības pabalsts;

kopienas aprūpes grants6;

samazināto ienākumu pabalsts7;

nelaimes gadījumu nespējas pabalsts, kurš tiek izmaksāts arodslimību iegūšanas

rezultātā, ja šīs slimības var izraisīt invaliditāti;

ceļa izmaksu pabalsts, kurš rodas, braucot uz slimnīcām vai Nacionālajiem

rehabilitācijas centriem;

pabalsts līdz 120000,00 GBP, ja invaliditāti ir izraisījusi vakcīna.

5 - plānotā invaliditāte6 - ja cilvēks saskaras ar ilgstošu slimību, invaliditātes rezultātā izirušu ģimeni, paredzēta sešām nedēļām, kuru laikā jānoformē cits pabalsts7 - gadījumā, ja cilvēkam invaliditātes dēļ krītas ienākumi, tad tas tiek viņam kompensēts

44

7.5. Pienākums saglabāt darba vietu

Darba devējiem, kuru darbinieki ir kļuvuši par invalīdiem, ir pienākums saglabāt esošo darba

vietu šiem cilvēkiem, jo pretējā gadījumā, saskaņā ar Vienlīdzības likumu 2010, tas tiktu

uzskatīts par diskrimināciju.

Darba devēja pienākums ir veikt atbilstošus pielāgojumus, lai nodrošinātu iespēju cilvēkam ar

invaliditāti veikt savus darba pienākumus. Šie pielāgojumi sevī ietver vides, kā arī

organizācijas modeli, lai darbinieku nenostādītu neizdevīgākā situācijā nekā personas bez

invaliditātes.

Atbilstoši pielāgojumi var būt, piemēram:

iespēja cilvēkam art invaliditāti pakāpeniski atgriezties darbā – varbūt iesākumā

nosakot elastīgu vai nepilnu darba laiku;

piešķirot citu darbinieku uzdevumus, ko varētu darīt darbinieks ar invaliditāti, lai

nevajadzētu uzreiz izmantot lielu finansiālo atbalstu vai dārgu tehnisko aprīkojumu.

.Darbā atgriešanās ir atkarīga no darbinieka iegūtās invaliditātes. Darba devēja pienākums ir

kontaktēties ar padomnieku, kurš atbild par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Iespējams,

ka veicamais darbs vairs nebūs piemērots jaunajai situācijai. Tāpat darba devējam ir

jākonsultējas ar Jobcentre Plus biroju, lai saprastu savu atbildību pret darbiniekiem, kuri ir

invalīdi. Risinājumu problēmām, kas ir radušās darbiniekiem varbūt ir iespējams atrast,

izmantojot programmu "Pieeja Darbam".

Gadījumā, ja darbinieks ar invaliditāti nevar uzsākt savu darbu, jo nav bijis iespējams veikt

nepieciešamos pielāgojumus, darba devējs to nedrīkst uzskatīt kā slimības kavējumu. Tāpat

atsevišķi tiek uzskaitītas slimības dienas, kas nav saistītas ar invaliditāti.

7.6. Atlaišana no darba.

Darba devēja pienākums ir apsvērt, vai darbinieks ar invaliditāti spēs veikt darba pienākumus

gadījumā, ja tiktu ieviesti nepieciešamie pielāgojumi. Ja darbinieks ar invaliditāti nespētu

veikt savus darba pienākumus arī pēc nepieciešamo pielāgojumu ieviešanas, un to nav

iespējams pārvietot citā darbā, kuru šis darbinieks spētu veikt (jo uzņēmums ir neliels), tad

darba devējam ir tiesības apsvērt nepieciešamību atlaist šādu darbinieku.

Ja darba devējs objektīvu apstākļu dēļ nolemj izšķirties par darbinieka atlaišanu, tad

pamatojums atlaišanai nedrīkst diskriminēt šo darbinieku tāpēc, ka tam ir invaliditāte. Tāpat

darba devējam ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pārliecinātos, ka šis darbinieks patiešām

45

nespēj veikt savus darba pienākumus pat ar elastīgu vai samazinātu darba laiku un pielāgotu

darba vietu. Tāpat darba devējam pirms atlaišanas ir jāveic nepieciešamās konsultācijas.

(Att. Royal National Institute for Blind resursu centra darbinieks ar redzes invaliditāti Endrjū

izrāda „savu saimniecību”)

46

8. PAR DARBA TIESĪBĀM CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI SAISTĪBĀ AR VIENLĪDZĪBAS LIKUMU 2010

Personām ar invaliditāti nodarbinātības jomā ir vienādas vispārējās darba tiesības ar

citiem strādājošajiem. Tomēr ir arī dažas īpašas cilvēku ar invaliditāti tiesības saskaņā ar

vienlīdzības likuma 2010 nosacījumiem.

8.1. Darba devēji un Vienlīdzības likums 2010.

Saskaņā ar Vienlīdzības likumu 2010, cilvēku ar invaliditāti diskriminēšana no darba devēju

puses tiek uzskatīta par nelikumīgu. 

Tiesību aktā invaliditātes sadaļā tiek apskatīti sekojoši jautājumi:

pieteikuma veidlapas;

interviju organizēšana;

zināšanu vai prasmju pārbaude;

darba piedāvājumi;

nodarbinātības nosacījumi, tostarp atlīdzība;

apmācību, karjeras veicināšanas un attīstības iespējas;

ar darbu saistītas priekšrocību nodrošināšana, tādu kā atpūtas telpu vai uzkodu iekārtu

pieejamības nodrošināšana visiem;

atlaišana vai štatu samazināšana;

disciplīna un sūdzības.

Darba devējam ir noteiktas tiesības veikt pamatotas izmaiņas pieteikumu, interviju un darba

procesos tā, lai darbinieki ar invaliditāti netiktu nostādīti neizdevīgākā situācijā. Šādas

izmaiņas likumā tiek dēvētas par "saprātīgām korekcijām".

Saskaņā ar Vienlīdzības likumu 2010 darba devējs nedrīkst:

izturēties pret personu ar invaliditāti mazāk labvēlīgi, šāda attieksme var tikt uzskatīta par

"tiešu diskrimināciju"

netieši diskriminēt darbinieku ar invaliditāti, ja vien tam nav taisnīgs un pamatots

iemesls;  

47

tieši diskriminēt vai vajāt personu tāpēc, ka tā ir saistīta vai ir draudzīgās attiecībās ar

personu ar invaliditāti;

tieši diskriminēt vai vajāt personu, kas nepareizi tiek uzskatīta par personu ar invaliditāti; 

Vajāšanu varētu izraisīt šādas personas darbība, kura ir tikusi veikta saskaņā ar šo likumu-

piemēram, sūdzību iesniegšana vai lietu ierosināšana tiesā vai arī palīdzēšana kādam citam

iesniegt sūdzību vai ierosināt lietu tiesā.

Tāpat darba devējam nav tiesību izturēties pret personu mazāk labvēlīgi, ja tas pirms tam nav

kaut ko zinājis par šīs personas invaliditāti, izņemot, ja vien tam nav taisnīgs un pamatots

iemesls.

Vienlīdzības likums 2010 attiecas ne tikai uz darba attiecībām, tas attiecas arī uz partnerības,

līgumdarbu, kā arī citām savstarpējās saskarsmes jomām.

8.2. Atbilstošie pielāgojumi darba vietā.

Saskaņā ar Vienlīdzības likuma 2010 nosacījumiem darba devējam ir pienākums veikt

saprātīgas izmaiņas, kuras būtu derīgas cilvēkiem ar invaliditāti tieši tāpat kā visiem citiem

darbiniekiem. Šīs „Saprātīgās Korekcijas” ir veicamas, lai darbiniekus ar invaliditāti

nenostādītu sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar pārējiem darbiniekiem.

Nepieciešams veikt atbilstošos pielāgojumus, kas attiecas uz darba kārtību, tāpat arī uz darba

vietas fiziskajiem aspektiem. Korekcijas ir nepieciešams attiecināt gan uz darba kārtību,

piemēram, pielāgojot darba laiku, gan arī uz apkārtējo vidi vai izmantojamām iekārtām.

8.3. Pieņemot darbā jaunus darbiniekus.

Vienlīdzības likums 2010 nosaka ierobežojumus, attiecībā uz jautājumiem, kurus potenciālais

darba devējs var uzstādīt potenciālajam darbiniekam attiecībā uz šī darbinieka veselības

stāvokli vai darbnespēju.

Jautājumi, kurus drīkst uzdot darba intervijas laikā, kas skar veselību vai invaliditāti:

Tādi, kas palīdz intervētājam pieņemt lēmumu vai potenciālais darbinieks vispār var

piedalīties novērtēšanā;

Jautājumi, ar kuru palīdzību intervētāji var saprast, vai tiem ir nepieciešams veikt

intervijas vai testa pielāgošanu izvēles procesā;

Jautājumi, ar kuru palīdzību intervētāji var izlemt, vai cilvēks ar invaliditāti spēs veikt

nepieciešamo darbu;

48

Jautājumi, kuri var palīdzēt intervētājiem saprast atšķirību starp personām, kas

pieteikušās konkrētajam darbam;

Jautājumi, kas skar invaliditāti var tikt uzdoti gadījumā, ja darba devējam ir nodoms

palielināt darbinieku ar invaliditāti skaitu savā uzņēmumā;

Jautājumi, kas skar invaliditāti var tikt uzdoti tāpēc, ka ir prasība, lai šo darbu veiktu

cilvēks ar invaliditāti.

8.4. Darbinieku atlaišana.

Darba devējs nevar atlaist darbinieku tikai aiz tā iemesla, ka šim darbiniekam ir invaliditāte.

Kritēriji, kas izmantoti, lai izvēlētos cilvēkus, kuri tiek atlaisti, nedrīkst nostādīt cilvēkus ar

invaliditāti neizdevīgākā stāvoklī nekā viņu darba biedrus bez invaliditātes, ja vien tam nav

pamatota iemesla. Piemēram, varētu tikt veikti racionāli pielāgojumi, lai darba devējs par

atlaišanas kritēriju nemēģinātu izmantot darbinieka prombūtni slimības dēļ vai tādēļ, ka

darbiniekam ir bijis jārisina ar invaliditāti saistītos jautājumus. Tādā gadījumā darbiniekam ir

jāpiedāvā elastīgs darba laiks vai papildus brīvdienas, kuras var tikt izmantotas ar invaliditāti

saistīto jautājumu risināšanai.

Ja darba devējs veic jebkāda veida konsultācijas par darbinieka ar invaliditāti atlaišanu, viņam

šajā konsultāciju procesā ir jāiekļauj arī pats atlaižamais darbinieks.

8.5. Līdztiesības un cilvēktiesību komisija.

Līdztiesības un Cilvēktiesību komisija ir konsultatīva organizācija, kas aizstāv darbinieku ar

invaliditāti tiesības, gadījumos, ja rodas šaubas, vai kāds no darbiniekiem nav ticis

diskriminēts tāpēc, ka tam ir invaliditāte. Komisija var arī aizstāvēt darbinieka tiesības

pārrunās ar darba devējiem vai iesniegt prasību šī darbinieka vārdā.

8.6. Pasākumi, kuri atļauti darbiniekam, ja tas uzskata, ka tiek pakļauts diskriminācijai.

Ja darbinieks ar invaliditāti uzskata, ka darba devējs viņu diskriminē, tam ir tiesības uz:

Neformālu diskusiju ar darba devēju, kuras laikā mēģināt atrisināt visas problēmas;

Sūdzības iesniegšanu darba devējam;

Sūdzības iesniegšanu ACAS (Advisory, Arbitrationand Conciliation Service), kas ir

Konsultācijas, arbitrāžas un samierināšanās dienests;

49

Ja nekas no iepriekšminētā nav devis vēlamo rezultātu, tad ir iespējams iesniegt

sūdzību par darba devēja prettiesisko rīcību Nodarbinātības Tribunālam, kur var lūgt

Līdztiesības un Cilvēktiesību komisijas konsultantus sevi pārstāvēt.

50

PIELIKUMI

51

Pielikums Nr.1

VIDES PIEEJAMĪBAS SALĪDZINĀJUMS LIEPĀJĀ UN BIRMINGEMĀ

Galvenās atšķirības starp Birmingemu (dibināta 1086.g. iedzīvotāju skaits 1 016 800,

Anglija) un Liepāja (dibināta 1625.g. iedzīvotāju skaits 83 900, Latvija) tieši vides

pieejamības jautājumu risināšanā.

IELU KRUSOJUMI, IELAS

1.att. 2.att. 3.att. 4.att.

5.att.

Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kad cilvēks ir nokļuvis ārējā vidē, ir iespēja tajā

viegli orientēties un droši, bez citu cilvēku palīdzības šķērsot braucamo daļu vai krustojumu.

Vājredzīgajiem un neredzīgajiem cilvēkiem ir nepieciešami palīglīdzekļi: ar skaņas signālu

aprīkoti luksofori un norādes, ka esi pietuvojies krustojumam. Birmingemā, pilsētas centrā,

krustojumi ir aprīkoti ar brīdinošu, reljefu ielas segumu, kurš arī ir kontrastējošajā krāsā

(brūnganā un dzeltenajā 3. un 4.att.). Pumpiņas ir veidotas tā, lai tās nebūtu tuvu klāt viena

pie otras. Arī pati pumpiņa ir ar nošķeltu virsmu, tādā veidā tiek panākta tās labāka

identifikācija, ja cilvēks pārvietojas bez spieķa (3.att.). Atšķirīgs Liepājas ielām ir tas, ka pie

mums ir paredzēta pārvietošanās vadlīnija (5.att.), kas cilvēku aizved līdz kādam zināmam

mērķim, kas arī palīdz izvairīties no stabiem un citiem šķēršļiem. Birmingemā šīs brīdinošās

pumpiņas ir veidotas tā, lai cilvēks nevarētu aiziet krustojumam garām, tās ir pietiekoši platas

aptuveni 800mm (2.att.) un ir veidotas no krustojuma malas līdz ēkai. Tad, kad ir uzkāpts uz

šīm pumpiņām, tās cilvēku aizved līdz luksoforam, kas aprīkots ar skaņas signālu un

sataustāmu izsaukuma pogu (att.), kas nodrošina zaļo gaismu gājējiem. Katrai gaismai ir

52

raksturīgā skaņa, lai neredzīgs cilvēks nesajauktu sarkano gaismu ar zaļo. Vājredzīgajam

cilvēkiem, papildus skaņai ir nodrošināts krāsu kontrasts. Izsaukuma poga ir novietota

aptuveni 1200mm virs ietves līmeņa. Katrs krustojums ap Birmingemas centru ir izveidots tā,

ka ietve un braucamā daļa ir vienā plaknē, neveidojot nekādus šķēršļus gājējiem, ratiņkrēslā

sēdošajiem vai citiem cilvēkiem.

53

SECINĀJUMS:

Birmingemā ielu krustojumi ir veidoti tā, lai vājredzīgs cilvēks varētu sekmīgi

orientēties krustojumā, bet nav šīs vadlīnijas līdz krustojumam, skaņas luksofors, platas

brīdinošās pumpiņas un ērts, vienā līmenī veidots krustojums attiecībā pret braucamo daļu.

Liepājā līdz ielu krustojumiem aizved vadlīnija, bet brīdinošās pumpiņas krustojumā ir

šaurākas, tādējādi pastāv risks tās pārkāpt neapstājoties. Arī Liepājā ir skaņas luksofori, kas

nodrošina cilvēka orientēšanos un iešanu pāri krustojumam. Cilvēkus ar kustību

traucējumiem, māmiņas ar bērnu ratiņiem un riteņbraucējus (gan lielus, gan mazus)

Birmingemā iepriecina tas apstāklis, ka ietves mala vietā, kur paredzētas gājēju pārejas ir 0

cm augsta, atšķirībā no Liepājas, kur bieži tie ir 2,5cm.

APZĪMĒJUMI (taktilās kartes, apzīmējumi un brails)

6.att. 7.att. 8.att. 9.att. 10.att. 11.att.

Par taktilo apzīmējumu izmantošanu var spriest tikai, pamatojoties uz tiem

maršrutiem, kuros bija iespēja šajās dienās pārvietoties Birmingemā, Londonā, LemingtonSpā

un Koventrijā. Bija novērojams, ka taktilie uzraksti ir ļoti

veiksmīgi realizēti tieši

sabiedriskajos sektoros, piemēram, autoostās. Informatīvie

tablo (6.att.), ir pietiekoši lieli, ar labām kontrasta

iespējām, bet atrodas vājredzīgiem cilvēkiem nesasniedzamā

augstumā. Protams, ir arī izņēmumi, kā

(7.-11.att.), kur var sataustīt kvalitatīvas piktogrammas, kurām blakus

atrodami arī taktili uzraksti. Lielbritānijā nav atteikušies no Braila raksta izmantošanas, kaut

arī šodienas tehnoloģijas neredzīgajiem ļauj iegūt informāciju datorā un nelietot Braila rakstu.

Vājredzīgiem cilvēkiem vēl ir iespējams orientēties sabiedriskajās ēkās, bet pilnīgi,

neredzīgajiem šī iespēja ir apgrūtināta. Viens būtisks šķērslis – pie ieejām ēkās nav novietotas

54

taktilās kartes par ēkā izvietotajiem objektiem, protams, tādu nav arī pie Liepājas

sabiedriskajām ēkām. Bet bija arī šinī jomā ļoti pozitīvi piemēri Karaliskajā Aleksandra

koledžā, kur bija izstrādātas taktilās kartes, kas palīdzēja orientēties studentiem un atrast, kur

atrodas mūzikas ierakstu studija, jaunāko tehnoloģiju kabinets, sports, trenažieri, bibliotēka,

zīmēšana, māksla un daudz, daudz kas cits. Uzrunāja tā vienkāršība, kas visur valdīja.

Piemēram, pie bibliotēkas ārdurvīm bija uzrakts, kas šeit atrodas. Ieejot telpā, var atrast

informāciju par telpas iekārojumu- informācijas stenda, plauktu u. c. atrašanās vietas.. Kad ir

atrasts grāmatu plaukts, tad informācija tur ir jau sadalīta sīkāk. Katra grāmata plauktā ir

aprakstīta ar Braila rakstu. Ļoti pozitīvs piemērs bija Londonā, kad bijām aizbraukuši līdz

TOWER BRIDGE, un uzejot uz šī tilta varēja atrast taktilu panorāmas skatu (10.att.).

Galvenās ēkas vai atpazīstamie objekti bija izveidoti arī atsevišķi ar objekta nosaukumu, kas

tiek dublēts arī Braila rakstā.

SECINĀJUMS

Taktilās kartes, piktogrammas un Braila uzraksti ir pieejami un plaši izplatīti ne tikai

Birmingemā, bet arī visur citur Anglijā. Mums Latvijā un Liepājā, protams, šis ir vēl

neapgūts, nepieejams un grūti iedzīvināms darbības lauks, jo nav nevienas kompānijas, kas

varētu šo pakalpojumu nodrošināt. It kā ir apstiprināts LR Būvniecības likuma 27. Pants, kas

nosaka, ka vides pieejamība ir — iespēja cilvēkiem ar kustību, redzes vai dzirdes

traucējumiem pārvietoties vidē atbilstoši plānotajai būves funkcijai, tomēr realitātē daudz kur

tas vēl nedarbojas.

TRANSPORTS

12.att. 13.att. 14.att. 15.att. 16.att.

Transporta kustība Anglijā ir pavisam savādāka nekā lielākajā daļā Rietumeiropā, t.i.

kustība pa autoceļiem notiek pa kreiso pusi, bet auto vadītājs sēž labajā pusē, tāpēc arī uz ielā

kur gājējiem ir jāšķērso braucamā daļa ir uzraksts: „SKATIES PA LABI”. Lai ikviens tūrists,

kas atbraucis apskatīt Angliju, neiekļūtu kādā satiksmes negadījumā. Sabiedriskais transports

Anglijā ir ļoti dārgs, salīdzinot, piemēram ar Latviju. Birmingemā autobusa biļete maksā

Ls2,50 uz visu dienu, bet Liepājā viens brauciens maksā Ls0,40. Ceļš no Birmingemas līdz

55

Londonai (aptuveni 200km) maksā vienam cilvēkam Ls70. Sabiedriskā transporta sfērā

novērojams:

pie autobusu pieturām bija sastopami cilvēki dzeltenās vestēs, kas sniedza

nepieciešamo informāciju attiecībā uz maršrutu, pienākšanas laiku un ja tas bija

vajadzīgs, šoferim paskaidroja nepieciešamību, bet šoferi nodrošināja informāciju par

to, kurā pieturā tieši ir jāizkāpj, nepieciešamības gadījumā pagaidot tos, kas

aizkavējās. Šāds pakalpojums ir ne tikai pilsētas autobusos, bet arī starppilsētu

autobusos un metro.

Autobusu pieturas, tiesa, ne visas, ir aprīkotas ar LED izgaismotajiem tablo (14.-

15.att.), ko mūsu vājredzīgie eksperti novērtēja kā ļoti labu esam. Tāpat šis tablo ir

pieejams augstums (1600mm no zemes). Pozitīvi arī ir tas, ka tablo rāda visu

autobusu pienākšanas laiku konkrētajā pieturā un esošo laiku, lai zinātu arī, cik atlicis

laiks līdz autobusa pienākšanai (16.att).

Būtiska atšķirība ir arī pieturu novietojumam attiecībā pret brauktuvi. Pieturas

uzgaidāmā būdiņa ir ar sienu pret braucamo daļu (12.att.), kas ir kā drošības garants,

lai kāds nejaušs pasažieris neizlec uz ielas braucamās daļas.

Autobusiem ir tikai viena priekšējās ieejas-izejas durvis. Tādā veidā tiek panākts, ka

autobusā nav neviena pasažiera, kas nebūtu samaksājis par biļeti. Kārtība ir sekojoša:

vispirms izkāpj ārā un tikai tad kāpj iekšā; ja kāds pērk biļeti pie vadītāja, tad pārējie

gaida savu rindu. Autobusi pienāk ar 10-15 min. intervālu, tāpēc nav vērts satraukties,

ja kāds no tiem ir nokavēts.

Pieturas autobusos un metro tiek nosauktas, kā arī ar tablo palīdzību parādītas

pārējiem cilvēkiem. Visos autobusos, metro un vilcienos ir kontrastēti marķējumi, kas

vājredzīgajam palīdz orientēties vidē. Visi autobusi, kad apstājas pieturā, spēj

samazināt klīrensa līmeni tik tālu, lai cilvēki, kas pārvietojas ar ratiņkrēslu, varētu

brīvi iekļūt autobusā patstāvīgi.

SECINĀJUMS

Transporta pakalpojumi un serviss Birmingemā ir ļoti augstā līmenī, kas vieš cerību,

ka mūsu pakalpojumu sistēmai ir vēl kur tiekties un attīstīties, sakārtojot attieksmi pret visiem

pārvadājamiem cilvēkiem Liepājā, gan juridiski, gan tehniski.

56

SUŅI PAVADOŅI

17.att. 18.att. 19.att. 20.att. 21.att.

Anglijā ir īpaša asociācija, kas nodarbojas ar suņu pavadoņu uzturēšanu, pavairošanu,

apmācīšanu. Ir 4 lieli centri, kas tieši nodarbojas ar šiem jautājumiem. Viss tiek uzturēti no

ziedojumiem. Šādos centros ir ap 100 darbiniekiem, kas ik dienas apmāca un uztur šos suņus.

Visizplatītākā suņu šķirne, kuri ir nodarbināti un apmācīti neredzīgu cilvēku ikdienai, ir

Ņūfaundlendu un Labradoru šķirņu krustojums. Katrā centrā suņi tiek pavairoti un pusgadu ar

viņiem strādā speciālisti, kas savukārt piedāvā suņus tiem cilvēkiem, kuriem tie ir

nepieciešami. Svarīgs ir tas apstāklis, ka nevis cilvēks izvēlas suni, bet speciālists piemeklē

atbilstošu suni klienta raksturam un dzīves veidam. Visi izdevumi, kādi būs nepieciešami

sunim (t.sk. ārsta apmaksu, zāles un pat barību) sedz šī asociācija.

SECINĀJUMS

Latvijā ir tikai viens apmācības centrs un divi reāli darbojošies suņi pavadoņi. Šinī jomā

Latvijai pagaidām ir ļoti daudz ko darīt.

57

Pielikums Nr.2

CILVĒKIEM AR REDZES TRAUCĒJUMIEM PIEEJAMĀS TEHNOLOĢIJAS, KAS IZMANTOJAMAS DARBA PROCESĀ LATVIJAS REPUBLIKĀ UN LIELBRITĀNIJĀ

LATVIJAS REPUBLIKĀ: LIELBRITĀNIJĀ:

- Ekrāna lasošā programma Jaws

- Ekrāna lasošā programma Nvda

- Ekrāna palielinošā programma

Zoomtext

- Braila printeri;

- Braila rindas, dažāda veida un vecuma

- Skeneri

- Ekrāna lupas

- Ekrāna pele

- Klaviatūras ar lieliem burtiem vai

braila uzlīmēm

- Kopētājs, kas palielina tekstu

- Telefoni ar ekrāna lasošo un palielinošo

programmu Talks andZooms

- Diktofoni

- Ekrāna lasošā programma Jaws

- Ekrāna palielinošā programma

Zoomtext

- Braila printeri

- Ekrāna lupas

- Ekrāna peles

- Skeneri

- Kopētāji, kas palielina tekstu

- Telefoni ar ekrāna lasošo un palielinošo

programmu Talks andZooms

- Diktofoni

- pārnēsājamās digitālās ekrāna lupas

- klaviatūras ar lieliem burtiem vai Braila

uzrakstu

- Informācijas lasītāji – skeneri

- „Penfriend” pārnēsājams informācijas

lasītājs

- Braila iespiedmašīnas

- Taktila iespiedmašīnas

58