izklaides industrijas vad ba un produc Šana · 2013-08-28 · © alberta koledža, 2010 1 alberta...

© Alberta koledža, 2010 1

ALBERTA KOLEDŽA

IZKLAIDES INDUSTRIJAS VADĪBA UNPRODUCĒŠANA

LEKCIJU KONSPEKTS

Mag.paed. Elita Dombrava

RĪGA – 2010


Plāns

I. Šovbizness

1. Šovbiznesa pirmsākumi

2. Šovbizness kā uzņēmējdarbība un kā masu kultūras sastāvdaļa

3. Šovbiznesa menedžments

4. Producents – kas tas ir?

II. Izklaides industrija un radošums

5. Ekonomiskā pieauguma prioritātes pārmaiņas

6. Holivudas organizācijas modelis

7. Neatkarīgie brīvie aģenti

8. Radošums un kreativitāte

III. Producents

9. Producenta darbs šovbiznesā

10. Producenta darbība

11. Producenta specializācija

12. Producenta kompetence

13. Producēšana kā savs bizness

14. Producenta ideālais modelis

15. Producenta ētikas normas

16. Fandraizings un finanšu menedžments.

IV. Producents – radoša projekta vadītājs

17. Producents (projekta vadītājs)

18. Producēšanas tehnoloģijas: kas? kā? kāds rezultāts?

19. Radoša kolektīva vadīšana


I. Šovbizness

1. ŠOVBIZNESA PIRMSĀKUMI

Pirmās komercizrādes, pasākumi notika jau antīkajā pasaulē. Senajā Grieķijā iemīļotākie izklaides

veidi bija teātris un sporta spēles, Senajā Romā populārākās bija gladiatoru cīņas. Ja, skatoties teātra

izrādes, bija nepieciešama kaut neliela kulturāla sagatavotība, tad sporta un gladiatoru turnīrus

varēja baudīt pat visvienkāršākā publika.

Lielais pieprasījums pēc izklaides radīja profesionālus organizatorus un izpildītājus. Ar gladiatoru

apmācību un izrāžu organizēšanu nodarbojās gladiatoru skolu īpašnieki (lanisti). Līdz ar milzīgu

izrāžu pasākumu rīkošanu senajā pasaulē parādījās arī totalizatori – bukmeikeri, kuri lika likmes uz

uzvaru tai vai citai gladiatoru komandai; daļa no ienākumiem nokļuva pie lanistiem, kuri bija

izvirzījuši savas komandas.

Tā kā gladiatoru profesija bija nāvējoši bīstama, tad sākumā ar to lika nodarboties galvenokārt

vergiem. Tomēr ne visi gladiatori arēnā sacentās «zem pātagas». Ir zināms, ka starp gladiatoriem

bija «zvaigznes», kuri atteicās šo profesiju pamest pat tad, kad viņiem tika dāvināta brīvība. Paši

veiksmīgākie gladiatori saņēma no faniem un cīņu rīkotājiem bagātīgas dāvanas, kā arī procentus no

totalizatoru likmēm.

Pēc antīkās civilizācijas bojāejas arī izzuda krāšņie pasākumi. Viduslaiku Eiropā sākās kristīgā

askētisma kults, kaut arī vienkāršajiem ļaudīm pilnīgi nebija iznīcināta vēlme skatīties klejojošo

žonglieru un ākstu priekšnesumus. Augstākajā sabiedrībā valdīja uzskats, ka izrāžu skatīšanās nav

labais tonis un tās ir domātas tikai vienkāršiem ļaudīm.

Izrādes tika reabilitētas Jaunā laika gadsimtā, kad sāka attīstīties izklaides industrija – kā daļa no

pakalpojumu sfēras.

Līdz XX gadsimta sākumam šova veidotājiem radās nopietna problēma – uz vienu priekšnesumu

nebija iespējams sapulcināt daudz cilvēku. Ar skaņu ierakstu aparatūras un radio parādīšanos, bet

pēc tam ar kino un televīziju sākās šovbiznesa attīstība, un tas sāka aptvert milzīgu auditoriju. Tā

ieguva nosaukumu – «izrāde visai tautai».

Ja līdz 60. gadu «jaunatnes revolūcijai» izklaides patērētāji bija galvenokārt pieaugušie, tad pēc

«revolūcijas» notika pārmaiņas. Un arī mūsdienu šovindustrija galvenokārt saistīta ar jauniešu

kultūru.

Īpaši strauji šovbizness sāka attīstīties Rietumu civilizācijas valstīs XX gadsimta beigās. Cilvēki,

kas dzīvoja «zelta miljarda» valstīs, izteica vēlēšanos un saņēma iespējas apmierināt pieaugošo

pieprasījumu pēc izklaides. Lai apmierinātu «masu publikas» gaumi, tika meklēti arvien jauni

izklaides veidi – talanti, izrādes, dārgi šovi, augstās tehnoloģijas. Aiz Eiropas civilizācijas robežām

šovbizness attīstījās mazāk aktīvi, jo tā bija viena no vesternu un amerikanizācijas izpausmēm.

Producenta profesija kļuvusi populāra, ja neteiktu vairāk – tai ir pat kulta statuss, pateicoties

amerikāņu šovbiznesam. No Amerikas arī pie mums ir ieviests vārds producer un vairums mīti par


to. Daudzi saprot, ka producents ir šovindustrijas «pelēkais kardināls», bet maz zina, ar ko tas reāli

nodarbojas.

2. ŠOVBIZNESS KĀ UZŅĒMĒJDARBĪBA UN KĀ MASU KULTŪRAS SASTĀVDAĻA

Galvenais mehānisms, kas šovbiznesā diktē «spēles noteikumus», ir tirgus. Citādi sakot, mākslas

objekts ir prece, bet subjekts – tā uztvērējs ir patērētājs. Mūsdienās mākslas uztvere pārvēršas

preču-naudas apmaiņā, kuru regulators un stimulators ir reklāma.

Šovbiznesa pamats – talantīgu izpildītāju un mākslinieku («zvaigžņu») popularitātes izmantošana,

kur pamatā ir viņa imidža veidošana, un tas vien jau paplašina uzņēmējdarbību. Galvenā persona ir

nevis mākslinieks, bet producents (angļu val. produce – pārdot), kurš ne tikai projektus finansē, bet

diktē māksliniekam tēlu (image) un repertuāru, rūpējas par tehnisko nodrošinājumu, vada pārrunas

ar masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem u.tml. Izpildītāji ir līgumstrādnieki, kas pakļauti

uzņēmēja – producenta norādēm. Jebkura šova projekta panākumi ir atkarīgi no viņu atbilstības

skatītāju mainīgajai gaumei, tāpēc producentam ir jābūt ne tikai speciālistam, kuram jāzina viss par

investīcijām un reklāmu, bet arī jāizprot masu kultūra, «jājūt skatītājs».

Piemēram, «zvaigžņu» ražošana mūzikas industrijā notiek vairākos veidos. Mēdz būt, ka talantīgi

aktieri paši paaugstina savu meistarību, pelnot naudu ar kluba koncertiem, par savu naudu ieraksta

veiksmīgu albumu un tikai pēc tam paraksta līgumu ar kādu pazīstamu firmu. Cits variants –

producenti meklē potenciālos hīta izpildītājus (privātklubos, ierakstos, «pašplūsmā» dziesmas, kas

nonākušas ierakstos skaņu ierakstu kompānijās).

Iecienīts variants – ir izpildītāju konkurss konkrētam producentu projektam, kad ne jau izpildītājs

meklē piemērotu producentu, bet otrādi – producents izvēlas piemērotu pretendentu «zvaigznes»

lomai.

Tikai populārākās «zvaigznes» var rēķināties fiksētā honorāra vietā saņemt procentus no tīrās

peļņas. Protams, jābūt garantētam minimumam. Ir «zvaigznes», kuru ienākumi sasniedz milzīgus

apmērus. Тā 2002. gadā pazīstamā rokmuzikanta Pola Makartnija tīrais ienākums pārsniedza 72

miljonus dolāru (viņš kļuva par pirmo miljardieri rokmūzikā), grupai «The Rolling Stones» – 44

miljoni. 2003. gada februārī Pols Makartnijs tikai par vienu privātkoncertu, kurā viņš dziedāja par

godu kādas savas fanes dzimšanas dienai, saņēma 1 miljonu dolāru (viņš gan šo summu atdeva

labdarības organizācijai, tā veidojot pozitīvu tēlu sabiedrībā). «Zvaigžņu» augstie finansiālie

ienākumi ir atkarīgi no sabiedrības pieprasījuma. Starp citu, pat «zvaigznes» ne vienmēr nodrošina

sev mūža ienākumus. Atrodoties popularitātes zenītā, viņi bieži «svaidās» ar naudu; kad karjera

tuvojas beigām (šovbiznesā tā reti pārsniedz vairāk nekā 10 gadu), daudzas «ekszvaigznes» pēc

inerces turpina naudu tērēt kā agrāk un nonāk līdz bankrotam.

Tā kā šovbiznesā jātērē milzīgas naudas summas reklāmai, šajā nozarē ir ļoti augsta ražošanas

koncentrācija. Pasaules skaņu ierakstu industrijā absolūtie līderi ir «lielais piecnieks» – amerikāņu


firmas Sony, Universal un Warner, angļu EMI un vācu BMG. Šie pieci ir milzīgo fonogrammu

ražotāji, tie saucamie «meidžori» kontrolē vairāk nekā 70% pasaules tirgus.

Meidžors (angļu val. major – galvenais) ir transnacionāla skaņu ierakstu kompānija, kurai pieder

milzīgs procents no pasaules mūzikas tirgus.

Jau šovbiznesa vēsturē ir bijušas problēmas – sarežģītas attiecības starp komercizrādēm un

kulturālākiem izklaides veidiem, jo uzskatīja, ka izklaides bizness ir demokrātiskāks, bet daudz

mazāk palīdz attīstīties personībai.

XX gadsimtā šovbizness izlēmīgi nobīdīja malā elitāros mākslas veidus. Radās situācija, kad pat

«augstā» māksla bija spiesta izmantot šovbiznesa pieredzi: diez vai kādu kultūras un mākslas

pasākumu, mākslas darbu u.tml. pamanīs sabiedrība un tas gūs atzinību, ja tā neiegūs šova formu.

Pēc daudzu mākslas darboņu domām, veiksmīgi iekļaujoties šajā sistēmā, tirgus attiecības ir

vienīgais veids, kā «glābt» kultūru.

Arī tagad šie procesi ir jūtami klasiskajos mākslas veidos. Bieži par slaveniem māksliniekiem kļūst

nevis meistari, bet tie, kuri tiek atzīti sabiedrībā, kas savu daiļradi spējuši pārvērst par preču zīmolu.

Izklaides industrijā mākslinieku panākumus nodrošina ne tikai (bieži – ne tikai) viņa talants un

meistarība, bet arī atbilstošas virtuālās kultūras vērtības, kurām bieži ar mākslu nav nekādas

saistības.

Šovbiznesā ir arī sava kvalitātes hiarhija. Daiļrades statusu ieguva, piemēram, grupas Beatles

dalībnieki, kuri pietuvojās pie «augstās» mākslas (nav nejaušība, ka Polam Makartnijam bija

piešķirts bruņinieka simbols), taču vairākums citu izpildītāju «daiļrade» ir tikai prece, kas domāta

«vienreizējai noklausīšanai».

Absolūtā dominante šovbiznesā ir amerikāņiem (vai angliski runājošiem) – tas nozīmē, ka firmas un

mākslinieki, kas iesaistās šovbiznesā, pārvēršas amerikāņu pasaules kultūras instrumentā.

Tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt nacionālo oriģinalitāti, kas raksturīga katrai tautai – pat tad, kad

izpildījums notiek angļu valodā.

3. ŠOVBIZNESA MENEDŽMENTS

Menedžments – savstarpējo attiecību sistēma starp vadītāju un padotajiem nosaka izvirzīto

uzdevumu izpildījuma kvalitāte.

Vārds «menedžments» radies no angļu valodas – manage, tas nozīmē – «pārvaldīt» un «vadīt».

Ir zināmas galvenās menedžmenta funkcijas:

- organizēšana,

- kontrole,

- koordinācija,


- regulēšana,

- paredzēšana,

- aktivizācija,

- izpēte.

Vēsturiski ir izveidojies, ka menedžments ir vadība tirgus ekonomikas apstākļos, kas saistās ar

īpašuma formas izmaiņām un cilvēciskā faktora lomas paaugstināšanos.

Menedžmenta galvenās vadības izpausmes ir:

- vadības organizatoriskās formas (kompānija ir elastīga un adaptējas, ņemot vērā tirgū notiekošos

procesus),

- personāla profesionālisms,

- organizatoriskās prioritātes (cilvēciskais faktors),

- efektīgas darbības motivēšana,

- personīgais faktors (radošums un menedžera māksla, kreatīvais komponents).

Šovbiznesā ir izveidojusies darba sadale, kura ir atšķirīga no tā, kas ir raksturīga parastajai

ražošanai. Protams, svarīga loma šajā industrijā ir autoram vai izpildītājam, kas piešķir šai

industrijai augstu personalizācijas pakāpi. Tagad droši var teikt: producenta, impresārija,

menedžera, izklaides pasākumu organizatora loma, kā arī šī biznesa citu dalībnieku nozīme ir tik

liela, ka bez viņiem kultūras nebūtu.

Producenta jēdziens nostiprinājās kino ražošanas sākuma procesā un tas attīsta jauna tipa

uzņēmējdarbību, kas īsteno idejiski – finansiālo un māksliniecisko kontroli.

Tā kā filmas un TV šovu tehnoloģijas ir līdzīgas, termins «producents» nostiprinājās arī šajās

nozarēs.

Tieši producents kā uzņēmējs meklē jaunas idejas un līdzekļus to īstenošanai. No produkta

radīšanas sākuma līdz finālam producents atbild par visu radošo un ražošanas darbību: formē

nākamā projekta budžetu, atlasa un nolīgst radošo un izpildītāja personālu, nodrošina darba

grafiku iecerētā projekta ietvaros, izstrādā reklāmas stratēģiju, organizē nomu, distribūciju utt.

Producenta loma cieši saistīta ar menedžmenta jēdzienu, taču jebkurā darbības jomā tam ir

noteikta specifika.

Producenta darbības daudzšķautnainība mūzikas industrijā saistīta ar milzīgu projektu

izveidošanu, kas ietver ne tikai virzības tradicionālās metodes (koncerti, viesizrāžu darbības), bet

arī specifiskās – merčendaizings, piedalīšanās prestižos mūzikas festivālos, sabiedrisko attiecību

pasākumos, virzības kampaņu veidošana internetā.

Merčendaizings (angļu val. merchandising – māksla tirgot) – preces virzības sistēma attiecībā

pret mākslinieku vai zīmolu pārdošanas vietās (CD, video, T krekli, plakāti, cepures utt.),


pasākumu komplekss, kas vērsts uz vienas vai otras preces, tirdzniecības markas, veida vai

iepakojuma virzību.

4. PRODUCENTS – KAS TAS IR?

Jēdziens «producents» 1920. gadā parādījās teātra mākslā, bet vēlāk atspoguļojās arī kino. Padomju

laikā tie bija cilvēki, kuri sadalīja budžetu un vadīja grāmatvedību. Viņi uzaicināja vienu vai otru

mākslinieku, rīkojot atlasi (casting) lomai, sarunāja, lai komponists uzraksta mūziku, bet dzejnieks

– dzejoļus utt.

Vēl pirms piecpadsmit gadiem šis vārds tika lietots tikai vienā kontekstā kopā ar «šovbiznesa

haizivis», «Rietumu kultūra» utt. Pēc tam arī Latvijā leksikā parādījās vārdi «producents» un

«sponsors». Tieši viņi ir tie, kas spēj parūpēties par kultūras glābšanu.

Kultūras darbiniekiem bija jāsāk apzināties, ka jāstrādā ar peļņu, jo valsts arvien mazāk vēlas

atvēlēt līdzekļus kultūrai.

Pirmais par «kultūras industrijām» ierunājās Тeodors Adornо, kritizējot «kultūras ražojumu»

masveida un tiražēšanas procesus pēckara Amerikā. Šīs kritikas priekšmets bija kultūras dzīves

standartizācija, kas saistīta ar ātru kultūras – māksliniecisko produktu pārtapšanu patērētāju vērtībā.

Konceptuālais pamats šādam izskaidrojumam bija principiālā atšķirība starp «augsto» un masu

kultūru, kas aizrāva sev līdzi gadu desmitiem ieilgušas diskusijas par masu kultūru, masu

komunikācijām, brīvā laika ekonomiku un «jauno sabiedrības socioloģiju», kur pamatā ir kultūras

patēriņa jaunie formāti. Jēdziens «kultūras industrijas» aptvēra vispirms izplatīšanas kanālus, un

tieši ar to izskaidrojama uzmanība masu komunikāciju līdzekļiem – kino, televīzijai, radio, kā arī

reklāmai un citām informācijas formām.

Kultūras industrijas jēdzienu noformulēja 60. gadu beigās līdz 80. gadiem, kad sabiedrībā radās

patiesa interese par dažāda veida tehnoloģijām, kas veicināja vides attīstību, vispirms jau mūsdienu

pilsētās. Tieši ap to laiku, ja runā par Eiropu vai ASV, notiek lavīnveidīgs klubu, izklaides centru,

tematisko kafejnīcu un citu kultūras vides elementu pieaugums. Jaunu pagriezienu iegūst pilsētu

kvartālu un centru attīstības stratēģija, līdz pat rajonu izveidošanai, kuros sakoncentrētas dažāda

veida sociālās kultūras aktivitātes un pilsētu atdzimšanas programmas, protams, ņemot vērā kultūras

un vēsturiskos resursus.

Vēl viens izskaidrojums, kāpēc radās vārdu salikums «kultūras industrijas», bija pavisam nesen, kad

Džeremijs Rifkins to nosaucis par «kultūras kapitālismu».

Tieši šī posma sākumā nozīme ir izplatībai un tā kļūst par ietekmīgu ideju «pakalpojumu

ekonomikā». Galvenais, ka tirgus ekonomikas klasisko teoriju – preču apmaiņas «vietu» nomaina

daudz «personiskāka» ekonomika, kur daudz pieprasītāk un ekonomiski izdevīgāk bija piedāvāt

pakalpojumus. Ne prece kā «lieta», bet tas ir tieši pakalpojums, kuram ir noteikta formāta attiecības


starp pārdevēju un pircēju, piedāvājuma veids un izplatīšana, un galu galā – tas šodien ir veiksmes

mērs jebkurā uzņēmējdarbības jomā.

Ja runājam par klasisko tirgus ekonomiku, kur aktivitātes kalngals ir pārdošanas akts vai apmaiņa,

vienreizēja tikšanās – ražotājs un patērētājs, tad tagad pats satikšanās veids vairs nav tik būtisks,

tam ir nejaušības raksturs. Bet starp viņiem vissvarīgākais ir uzturēt ilgstošas savstarpējās

attiecības, un kādas ir šīs attiecības – tas arī ir uzņēmējdarbības panākumu iemesls, tāpēc

komunikācijai ir pirmšķirīga loma. Pieslēdzas sociāli kulturālie parametri, bet komercijas

priekšmets kļūst nevis prece un pakalpojums, bet stils un dzīvesveids.

Arvien aktuālāka kļūst Adorno un Horkhaimera pozīcija, kuri kultūras ideju pielīdzina XIX gs.

mākslas tradīcijām, kas bija sinonīms kreativitātei un iztēlei.

Būtībā tajā laikā ir arī «otrās kultūras revolūcijas vilnis», kad visās industriāli attīstītajās zemēs

notiek pārdale ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi attiecībā pret darbu un brīvo laiku. Brīvais

laiks kļūst par nozīmīgu faktoru ekonomikā un, piesaistot investīcijas, tas ir pat ekonomiski

izdevīgs, kur nozīmīgu vietu ieņem veselīga dzīvesveida industrija, kas izspiež tradicionālo

veselības aizsardzību, kur privāto un publisko vietu dizains izrādās konkurentspējīgāks par

teritoriālo faktoru.

Kopā ar daudziem ierobežojumiem un atrunām pagājušajā gadsimta 90. gadu vidū un beigās var

izdalīt atsevišķu jomu – kultūras industrijas. Visi to atsevišķie segmenti ietverti darbībās par

industriālo ražošanu un tekstu izplatīšanu:

· televīzijas un radio industrija, ieskaitot kabeļu un satelīttelevīziju;

· filmu ražošanas industrija, tai skaitā video, DVD, kā arī filmas televīzijai;

· internetindustrija, ieskaitot formas net art un net culture, bet arī mājaslapas, portālus un

citus formātus; ražošana, kolektīvu un grupu komunikācijas;

· muzikālā industrija: skaņu ieraksts (ne tikai muzikālais), ierakstu izplatīšana ar visām

kontroles formām un ievērojot likumdošanu, kā arī dažādu veidu live performance;

· izdevējdarbība, ieskaitot grāmatu izdošanu, kompaktdiskus, informācijas bāzes, kā arī

(savā ziņā) žurnālus un avīzes un līdzīgus pakalpojumus;

· dažāda veida izglītojošās un spēles industrijas (citreiz tiek izmantots apvienojošais

nosaukums educainment).

Pēc citas loģiskās klasifikācijas, kas tika sastādīts pēc ekonomiskā un komunikācijas svarīguma,

tika izdalīti šādi segmenti:

· reklāmas un mārketinga industrija kopā ar visām to tehnoloģijām – taču jāievēro, ka

funkcionālais spiediens šiem darbības veidiem ir augstāks salīdzinājumā ar komunikāciju un

jēgas elementiem. Turklāt tieši lielākais resursu apjoms darbojas šajās jomās;


· vairākas tehnoloģijas formēja pilsētas un reģionālo vidi tai daļā, kur jau izveidojies sociāli

industriālais modelis, lai izplatītu šo darbību, – klubi, citas formas masu darbības, ar ko

piepildīt dzīvesveidu, īpaši pilsētu centros («radošās industrijas» šaurākā nozīmē).

Tas nozīmēja, ka notiek jaunas vadības izpausmes formēšanās, kuru objekts ir stils un dzīvesveids.

Sākot ar 80. gadiem, var novērot kultūras industriju pārtapšanu (kultūras politikā kopumā) jaunu

vadības tehnoloģiju efektīgā elementā.

II. Izklaides industrija un radošums

5. EKONOMISKĀ PIEAUGUMA PRIORITĀTES PĀRMAIŅAS

Kultūras industriju īstais bums bija 80–90. gados, kad mainījās kopējā sociāli ekonomiskā situācija

un stratēģiskās prioritātes izmaiņas lielajā un vidējā biznesā. Тas daļēji jau 80. gadu sākumā tika

uzskatīts par lūzumu pakalpojuma sektorā salīdzinājumā ar preču ražošanas sektoru. Tas dažādos

ekonomikas segmentos atstāja iespaidu uz investīciju apjomu.

Тā, piemēram, ieguldījumi pakalpojumu ekonomikā 70.–90. gados Lielbritānijā palielinājās 2

reizes, Japānā 0,5 reizes, ASV 1,4 reizes vairāk utt. Pēc skaitļiem, ko uzrāda М. Kastels, bija grūti

noteikt, kāda investīciju daļa tika kultūras sektoram, bet var redzēt, ka tas ir vismaz līdzvērtīgs vai

pat dažos segmentos pārspēj parastās nozares.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka izklaides ekonomikas pirmsākumi meklējami XIX gadsimta otrajā

pusē, kad notika grafiskā revolūcija. ASV sāka iespiest augstas kvalitātes krāsainās litogrāfijas, kas

pirmo reizi pavēra iespēju masveidā pārdot vizuālus veidolus. Oriģināldarbi, kas ilgu laiku bija

rotājuši bagātnieku māju sienas un nelielā daudzumā bija apskatāmi mākslas muzejos, pēkšņi kļuva

pieejami cilvēku masām lētu, spilgtu reprodukciju veidā. Krāsainās litogrāfijas tika tirgotas

veikalos, tās bija redzamas uz reklāmas bukletiem, kurus saņēma pa pastu, vai tika piešķirtas kā

papildu balvas. Kultūras tirgus, kas tikko bija izpletis spārnus, padarīja mākslu un estētiskās baudas,

kas piederēja bagātniekiem un iederējās augstās modes pasaulē, pieejamas plašām tautas masām un

kļuva par izklaidi ikvienam.

Izmaiņas nodarbinātības struktūrā

Nosacīti īsā laika posmā, 15–20 gados, attīstītajās postindustrālās valstīs notika nopietnas pārmaiņas

arī kopējā nodarbinātības struktūrā, kas kļuva par objektu, ko pētīja visas lielās starpnacionālās

organizācijas (ООN, JUNESKO, ES u.tml.).

Pieejamā statistikas informācija izveidota tā, ka dod iespējas novērtēt kultūras industriju lomu šī

termina šaurākā nozīmē. Šie skaitļi ir iespaidīgi. Nodarbinātības apjoms kultūras darbībā no 1987.

līdz 1994. gadam Spānijā pieauga par 24%, Vācijā no 1980. līdz 1994. gadam – par 23%, Francijā

no 1982. līdz 1990. gadam – par 37% utt.

90. gadu beigās britu valdība publicēja atklātu paziņojumu ar nosaukumu Creative Industries

Mapping Document («Kultūras industriju karte»). Saskaņā ar tur norādītajiem datiem, kreatīvās


industrijas nodrošināja darba vietas vairāk nekā 1 miljons cilvēkiem, kas bija 4% no visu valsts

nodarbināto skaita. Salīdzinājumam var norādīt, ka visi tie, kas šajā periodā bija nodarbināti

agrorūpniecības kompleksā, bija mazāk par 1,5%.

Notika izmaiņas arī darbaspēka struktūrā, radās arvien vairāk tā saucamās brīvās profesijas. Daudzi

pētnieki, apspriežot 80.–90. gadu procesus, īpašu uzmanību pievērsa nodarbinātībai, un skaitļi

liecināja, ka tie nepārprotami bija darbinieki, kas nolīgti uz laiku, taču daudzi nodarbinātie bija

nolīgti tikai noteiktam projektam. Šo situāciju, kā arī visas pārējās, kas saistītas ar kultūras

industrijām, var vērtēt divos veidos. No vienas puses, tas paplašināja darba iespējas (tas saistījās ar

lielu mobilitāti un plašāku izvēli) nodarbinātības jomā daudziem profesionāļiem. No otras – viens

no postindustrālā gadsimta secinājumiem: mazāk kvalificēti, mazāk kompetenti cilvēki kļūst arī

mazāk aizsargāti, tas nozīmē – pazeminās universālo sociālo garantiju nozīme.

Biznesa vides izmaiņas

Kultūras industriālais sektors izraisīja arī korporatīvajā vadībā organizatoriskas inovācijas:

1) nozīmīga daļa vertikāli integrēto korporāciju pārkārtojās uz horizontālo un vertikālo

diversifikācijas modeli, kuram seko daudzu autonomu firmu un centru izveidošanās, kuri strādā

tīkla (vai tuvu tam) attiecībās. Šo procesu labi aprakstījis Dž. Rifkins, analizējot Holivudas lielāko

kompāniju evolūciju, to pretošanās televīzijas konkurentu ekspansijai 60.–70. gados;

2) kultūras industrijā mainījās partnerība starp spēlētājiem, kas darbojas šajā ekonomisko interešu

jaunajā segmentā. Atšķirībā no klasiskajām formām (partneri – karteļi vai holdingi), par placdarmu

sadarbībai bieži kļūst savstarpējie projekti. Projektu sadarbība vienmēr ir bijusi raksturīga tieši

sociāli kultūras industrijām, un kopējais uzstādījums uz tādu organizācijas formu ir papildu stimuls

segmenta attīstībai, un aizsākās menedžeru kompetences pārkārtojumi arī lielajā biznesā.

Cenšoties šīs pārmaiņas formulēt, galu galā tas ieguva kopēju koncepcijas nosaukumu – «pieredzes

ekonomika». Vienā no vadošajām biznesa skolām Hārvardā 1999. gadā iznāca grāmata, ko atklāja

frāze – «katrs bizness – tā ir skatuve: preces un pakalpojumi jau nav pietiekami, lai būtu

veiksmīgi». Koncepcijas jēga, turklāt ekonomiskā, sastāv no tā, ka pēc pakalpojumu standartizācijas

gadsimtu nomaina «jaunais tirgus laiks» individuālais pieprasījums, kas formējas uz potenciālo

patērētāju šauri individuālās pieredzes pamata.

Pieredzes industrija, kurā ietilpst visa veida kultūras pasākumi, sākot no ceļošanas līdz pat izklaidei,

dominē jaunajā pasaules ekonomikā.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka izklaides ekonomikas pirmsākumi meklējami XIX gadsimta otrajā

pusē, kad notika grafiskā revolūcija.

Jaunajā laikmetā industriālo nomaina radošais un biznesu biežāk raksturo, izmantojot nevis ar

darbu, bet ar teātri saistītos terminus. Uzņēmumi, kas darbojas visdažādākajās nozarēs, maina savu

darba vidi, lai tā būtu savienojama ar radošajām un mākslinieciskajām tendencēm, kas ir kultūras


komercijas stūrakmeņi. Daudzi uzņēmumu menedžeri vairs nesauc savus darbiniekus par

strādniekiem, bet attiecina uz viņiem terminu «spēlētāji».

Un varam secināt, ka šajā laikmetā nepieciešami radoši darbinieki, un XXI gadsimtā papildus

vērtība ir kreatīvo industriju zonā, kas ļauj individualizēt patēriņu jebkurā pasaules tirgus jomā.

6. HOLIVUDAS ORGANIZĀCIJAS MODELIS

Holivudas modelis – tas ir brīvo aģentu darba modelis. Milzīgās organizācijas ar pastāvīgu

darbinieku štatu dod vietu nelieliem, elastīgiem tīkliem ar pastāvīgi mainīgu darbinieku sastāvu –

darbinieki talanti. Tādu shēmu arvien biežāk izmanto ēku projektēšanā, jaunu web saišu izstrādē,

elektronisko preču, žurnālu, reklāmas kampaņās utt. Un citus produktus vai pakalpojumus, tai skaitā

mākslas produktus, kuru izveidošanai vispirms ir vajadzīgs intelekts, radošās spējas, meistarība un

pašatdeve. Kad produkts ir gatavs, brīvie aģenti dodas projām. Viņu naudasmaki ir kļuvuši biezāki

un CV garāki. Piemēram, orķestri, kuros nav pastāvīgs muzikantu sastāvs. Pazīstamais biznesa guru

Toms Pīters apgalvo, ka «šodien darbam ir nepieciešamas divas lietas – talants un projekts».

Holivudas kultūras industrijai ir liela pieredze darba organizēšanā, izmantojot tīkla darbības

principus, un šī iemesla dēļ tā ātri vien kļūst par paraugu visas kapitālistiskās pasaules

reorganizācijai. Jāteic, ka, strādājot izklaides industrijā, vienmēr jārēķinās ar risku, kas saistīts ar

produkciju, kurai ir ļoti īss dzīves cikls.

Filmu ražošanā tīkla metodes sāka izmantot jau 50. gados. Daļēji to noteica nepieciešamība

sapulcināt atšķirīgus talantus, kas bija vajadzīgi konkrētas filmas tapšanai, un vēlme kopīgi

uzņemties risku, ja filma negūtu skatītāju atzinību. Lielās kinostudijas slēdza līgumus ar talantīgiem

cilvēkiem un pakalpojumu sniedzējiem par konkrēta projekta izpildi. Radās liels skaits neatkarīgu

producentu kompāniju, kuras veidoja amatnieki un mākslinieki – bijušie lielo kinostudiju

darbinieki. Mūsdienās atlikušie kinogiganti reti paši veido filmas. Drīzāk viņi darbojas kā investori,

kas nodrošina producentus ar pamatkapitālu un saņemt tiesības izplatīt gala produktu – to iznomāt

kinoteātriem, televīzijai un pārdot videoierakstus.

Komandu, kas piedalās filmas tapšanā, veido profesionālas producentu kompānijas un neatkarīgi

līgumstrādnieki, kas ir talantīgi sava darba lietpratēji. Lai īstenotu projektu, šī komanda dibina pēc

tīkla principiem veidotu uzņēmumu, kas pastāv līdz brīdim, kad tiek pabeigts projekts. Filmas

tapšanas laikā neatkarīgie aģenti sadarbojas ar neatkarīgu producentu kompāniju un sniedz tai

nepieciešamos pakalpojumus – raksta scenāriju, izvēlas piemērotus aktierus, izveido dekorācijas,

kostīmus, uzņem filmu, ieraksta un montē skaņu, nodarbojas ar filmas montāžu un attīstīšanu.

Izmantojot vairāku specializētu kompāniju lietpratējus, producenti var izmantot tieši tās spējas, kas

nepieciešamas, lai konkrētas filmas projekts tiktu sekmīgi īstenots.

Galvenā figūra, kas nosaka plašu radošo ideju meklēšanu, protams, ir producents – kinoprocesa

organizators. Viņš ir projekta iniciators, kas aizsāk radošo procesu – nopērk juridiskās tiesības uz


scenāriju, savāc nepieciešamos dokumentus, sapulcina ap ideju vajadzīgos cilvēkus, līdzīgi

domājošos. Viņš ir kā liela orķestra diriģents, kura muzikanti vēl nav iemācījušies savu partiju.

Producents ir gatavs riskēt ar līdzekļiem, jo tic savam projektam un jūt, ka gatavais projekts izraisīs

interesi masu auditorijai.

Šim intelektuālajam darbam nav nepieciešama nekāda kinotehnika, nav vajadzīgi studiju kabineti,

milzīgi štati, paviljoni. Visa kinematogrāfijas mašinērija vēl nav iedarbināta. Sākumā pietiek ar

datoru un telefonu. Galvenais kapitāls sāks sarukt, kad no idejas radīsies scenārijs, ap scenāriju

sapulcēsies cilvēki, ar kuriem attiecības nostiprinās līgums. Tas jau būs iemesls, lai meklētu

investorus un lielu naudas summu.

Kādā veidā projekts un kapitāls atradīs viens otru, izdomā un izlemj producents. Producentam

jāseko finanšu tirgiem, jāprot strādāt ar potenciālajiem ieguldītājiem – investoriem, jāplāno un

jānodrošina līdzekļi filmas ražošanai. Filmas finansēšanas shēma vienmēr ir risks. Daudz kas ir

atkarīgs no producenta pārliecinātības par savu ieceri, autoritātes utt.

Pirmais, ar ko viņš sāk, ir tas, kas nav redzams uz ekrāna un nav saistīts ar dramaturģiju vai

režisūru, un tomēr tas ir mūsdienu kinoprocesa pamats – producenta apraksts (nākamās filmas

prospekts), kura mērķis ir piesaistīt radošus cilvēkus, arī kapitālu filmas ražošanai.

Prospekts – producenta apraksts (nākamās filmas prospekts), tas ir radošās daiļrades īpašs žanrs,

kur īsā formā tiek izklāstīts filmas žanru – tematiskais raksturojums, parādītas nākamās filmas

dažas epizodes, tiek nosaukta mērķauditorija un paredzēta tās reakcija.

Šajā etapā argumentu kvalitāte par nākamo filmu var būt:

· materiāla vai temata sensacionalitāte,

· nacionālā avota (romāna, filmas, lugas) popularitāte,

· scenārista vai režisora pasaules autoritāte,

· «zvaigznes» piedalīšanās.

Kopā ar aģentiem un juristiem producents izstrādā nākamās filmas radošo daļu. Dažreiz tas notiek

daudzu gadu garumā, retāk – mazāk par gadu. Dažreiz casting (proves, atlase) procesā tiek filmētas

īsas epizodes, kuras arī iekļauj projekta prezentācijā.

Naudu projektam var meklēt arī sabiedriskajos fondos. Parasti producenti cenšas atrast līdzekļus

paši.

7. NEATKARĪGIE BRĪVIE AĢENTINo kā sastāv radošās industrijas? Kāda ir šī sektora «arhitektūra» postindustriālajā ekonomikā?

Radošā ekonomika veidojas no šādiem elementiem:


· milzīgi komerciāli uzņēmumi, īstas «industrijas» – tādas kā televīzijas, izdevniecības, skaņu

ierakstu firmas vai interneta korporācijas;

· mazie un vidējie radošie uzņēmumi, kas ir radošās ekonomikas neatņemama sastāvdaļa un

bieži grupējas ap lielām kompānijam, ap tūrisma industriju vai iekļaujas pilsētu klāsteros;

· starpniecību aģentūras, kas atbalsta konkrētus klāsterus vai konkrētus radošās ekonomikas

sektorus, kuri dod padomus varai, kā stimulēt radošo industriju attīstību, un radošo iestāžu

vadītājiem palīdz ražošanas organizēšanā, viņu «ekonomiskās nišas» izvēlē un aprīkojumā;

· tradicionālās kultūras organizācijas – arhīvi, teātri, bibliotēkas, muzeji, koncerta

organizācijas –, kurām ir nozīmīgi, kaut arī ne vienmēr pieprasīti resursi;

· neatkarīgie profesionāļi, kuri migrē starp šiem sektoriem un veido kustīgo radošo vidi.

Kultūras uzņēmēju (cilvēku vai organizāciju) neatkarība ir svarīgs priekšnoteikums visa radošās

ekonomikas sektora attīstībai. Nebrīvais radošais sektors vienmēr zaudēs drosmē un izgudrošanā

neatkarīgiem līderiem. Tie labākajā gadījumā paliks citu pavēles, izstrādājot tikai detaļas un otrās

šķiras tehnoloģijas.

Principā tradicionālās kultūras institūti – teātri, muzeji, bibliotēkas un koncertzāles – darbojas

situācijās, kur «dzīvs» kultūras produkts satiekas ar «dzīvu» publiku. Tagad tradicionālās kultūras

institūti nepietiekami zina menedžmenta tehnoloģijas, atrautas no mākslinieku «dzīvās» daiļrades,

un slikti integrējas mūsdienu mediju tehnoloģiju jomās. Saiknes formēšana ar šiem institūtiem ir

svarīgs uzdevums radošo industriju attīstībā. Ja tradicionālās kultūras institūti nespēs integrēties

mūsdienu radošuma un komunikāciju sistēmā, tad tos faktiski izslēgs no kultūras procesa.

Eiropā, kur (atšķirībā no ASV) tradicionālās kultūras institūti vienmēr atradušies valsts aizsardzībā,

pēdējos 15–20 gadus ir novērojams pakāpenisks valsts subsīdiju samazinājums un pāreja uz jaukto

finansējumu, kas pievieno valsts atbalstu un kultūras organizācijas līdzekļus, kas ir nopelnīti vai

piesaistīti no privātsektora. Tas nozīmē, ka kultūras organizācijām jābūt uzņēmīgām, kas iepriekš

tām nebija svarīgi, veidot un pārdot savu produktu, meklēt jaunus resursus, jaunus partnerus u.tml.

Iemācoties veidot neatkarīgu politiku un efektīvi strādāt ar savām auditorijām, apgūstot kultūras

mediju lauku un atverot durvis mūsdienu māksliniekiem un citiem radošiem profesionāļiem,

tradicionālās kultūras institūti spēs kļūt par pilntiesīgiem dalībniekiem procesos, kas notiek

mūsdienu radošajā ekonomikā.

Kāpēc aģenta profesija mūsdienās kļuvusi tik aktuāla?

1) pasaulē pieaudzis bezdarbs, tai skaitā arī mākslinieku aprindās;

2) cilvēku organizāciju nomainījis cilvēks meistars, cilvēks talants.

Ja agrāk par šādu darba stilu varēja runāt attiecībā uz radošiem darbiniekiem, tad tagad šis stils

pārņēmis gandrīz visas biznesa jomas. Un ir tikai daži argumenti, kas par to liecina:

1. Nav piesaistes pie darba vietas, bet pie sava darba;


Tā kā jau 1990. gadā saruka organizāciju skaits, darbinieki vairs nejuta tādu uzticamību pret

organizāciju, bet gan pret saviem klientiem, kolēģiem, komandām, profesiju, projektiem un

nozarēm.

2. Darbaspēks atrodas brīvā kustībā un strādā bez sabiedriskā līguma;

Sabiedrības līgums mūsdienās vairs neeksistē, jo valsts neapņemas nodrošināt darbu. To nomaina

jauns nerakstīts līgums, kas noslēgts starp sabiedrību un brīvo aģentu, tas nozīmē, ka viņš maina

savu talantu pret iespējām.

3. Brīvo aģentu ekonomika padara darbiniekus mazāk aizsargātus.

Tas savā ziņā ir nosacīti. Daudzu brīvo aģentu portfeļos ir vairāk pasūtījumu, projektu, un viņi ir

aizsargāti labāk nekā līguma darbinieks, kuru vienmēr var atbrīvot no darba.

4. Individuālisms ir spēcīgāks par sabiedrisko organizāciju.

Priekšplānā izvirzās darbinieka individualitāte, un viņš labprātīgi apvienojas sabiedriskās

organizācijās, fanu klubos, apvienībās utt.

Iespējas, ko brīvie aģenti saņem apmaiņai pret talantu, var iegūt dažādas formas. Tā var būt iespēja

pastrādāt interesantā projektā, apgūt jaunas prasmes, iepazīties ar jauniem cilvēkiem un palielināt

savu paziņu loku, un, protams, nopelnīt. Iespējas – tā ir nauda, zināšanas, apmierinājums. Jauns

darba līgums «talants apmaiņai pret iespējām» atbilst tirgus imperatīvam, un tāpēc tam ir liela

efektivitāte un stingra loģika tāpat kā tirgus darbībā. Atšķirībā no vecā, jaunais sociālais līgums

nav ne statistisks, ne universāls. Tas var mainīties laikā. Ja talants būs «deficītprece», tad

pieprasījums uz to tirgū pārsniegs piedāvājumu, pārdevējiem rokās būs visi trumpji. Darba līgums

būs atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, jo pircēji meklē izcilus speciālistus, lai sasniegtu rezultātu.

Galu galā, jaunais darba līgums «talants apmaiņai pret iespējām» ne tikai nomainījis līgumu

«uzticamība pret sociālo aizsardzību», bet arī paaugstina uzticamību un sociālo aizsardzību jaunā

līmenī.

Piemēram, aģents kino biznesā

Radošo kadru brīvais tirgus nevarētu eksistēt bez darba aģentiem. Šis ir autoritatīvs spēks ASV

kinematogrāfā. Tieši viņi vada visu nestandarta radošo likteņus Holivudā, nosakot kadru

nodarbinātību uz radošās individualitātes pamata un katra rakstura savdabību. Savukārt brīvā aģenta

– aktiera, scenārista vai režisora – nodarbinātība pieprasa ilgas pārrunas un noteiktu pienākumu

pildīšanu.

Ja māksliniekam pašam sevi «jāpārdod» un jāapspriež līguma noteikumi, tad to izdarīt ir daudz

grūtāk, nekā to izdara cits, kas aizstāv viņa intereses. Tāpēc komisijas nauda aģentam tiek

izmaksāta (10–15% no darījuma summas), kas ir vispareizākais mākslinieka kapitālieguldījums. Kā

tas notiek? Cilvēks dodas uz aģentūru un lūdz aizstāvēt viņa intereses visās radošās dzīves jomās

noteiktu laika periodu (gadu, divus gadus, desmit gadus). Tad tiek sastādīts līgums, un klienta

profesionālais liktenis nonāk aģenta rokās. Aģents izstrādā virzības taktiku, apspriež ar viņu


karjeras perspektīvas. Piemēram, jauns aktieris sākumā var mēģināt pastrādāt televīzijā, kaut vai

nelielā lomiņā, prezentējot sevi solīdiem producentiem. Par dažiem pakalpojumiem ir jāmaksā, kas

tiek pierēķināts pie viņa honorāra.

Aktierim pastāvīga nodarbinātība ir ļoti svarīga. Viņa radošā dzīve kino nemaz nav tik gara, un savi

«zvaigžņu gadi» jāizmanto maksimāli. To ņem vērā aģents, kuram ir sakari kino, televīzijā un teātrī,

– viņš «pārdod» savu klientu. Tirgus ekonomikas laikā katra veiksme ir aktiera jauns, augstāks

statuss. Aģenta profesionālai pieredzei un sajūtai šajos jautājumos ir liela nozīme. Klients parasti

pilnīgi paļaujas uz aģentu un izvairās no liekiem uztraukumiem.

Aģenta darbs nebeidzas ar līguma parakstīšanu par noteiktu darbu. Viņa uzdevums ir vienmēr būt

kopā ar klientu, būt draugam un palīdzēt atrisināt jebkuras problēmas.

Aģenti ir nepieciešami ne tikai aktieriem, režisoriem, scenāristiem, bet arī studijām. Studijas

labprātāk strādā ar aģentiem, jo tas atvieglo pārrunu procesus, izslēdzot liekas emocijas un

nekompetenci. Profesionāls aģents ir vienmēr kompromisa meistars.

Mākslas biznesā aģents ir neatņemama sastāvdaļa. Var gadīties, ka visu komandu var izveidot no

saviem klientiem – aktieriem, scenāristiem, režisoriem. Tad aģenta darbs jau ir līdzīgs producenta

darbam.

8. RADOŠUMS UN KREATIVITĀTE

Radošums – iedzimta un izkopta indivīda īpašība/spēja radīt oriģinālas/jaunas nozīmes un tēlus,

kas veido kopienas sociālās prakses un izpausmes. Radošā darbība palīdz atklāt jaunas iespējas un

formas labākiem kopā dzīvošanas un strādāšanas modeļiem; piemēroties jaunajam un pārveidot

savu esību ar radošās iztēles un iniciatīvas palīdzību.

Radošums attiecināms ne tikai uz jauna mākslas priekšmeta un stila radīšanu, bet arī uz problēmu

risināšanu visās iespējamās jomās.

Tas ir process, kuru raksturo spēja radīt vai izgudrot jaunas idejas, koncepcijas, priekšstatus, kuras

ir gan oriģinālas, gan noderīgas.

Radošumu vienmēr sasaista ar kaut kā jauna radīšanu, kas jebkurā darbības jomā – zinātnē,

ražošanā, uzņēmējdarbībā, mākslā, politikā – nav bijis agrāk.

Industriālajā ērā, veicot ražošanas, komercdarbību vai jebkuru citu radošuma darbību, tā bija

nepieciešama diezgan mazās devās. Preces vai pakalpojumu ražošana pieprasīja izpildītājus, kas

veica darbības pēc noteiktas shēmas, un pavisam nedaudz cilvēku, mainīja esošās vai radīja

principiāli jaunas shēmas. Tādas radošuma un ražošanas attiecības atbilda industriālajam

laikmetam, tā vērtībām, atjaunošanās ātrumam un inovāciju ieviešanai, preču, pakalpojumu, darba

resursu tirgus konkurences apstākļos.


Jaunveide (inovācija) ir radīto ideju pielietošana, ieviešana, īstenošana konkrētā vidē.

Jaunveides rezultāti ir jaunievedumi, jauninājumi (inovācijas).

Tie var būt gan produkti, pakalpojumi, biznesa procesi vai biznesa modeļi. Veiksmīgas inovācijas

ļauj palielināt organizācijas konkurētspēju, efektivitāti. Radošums ir jaunveides nepieciešamais, bet

nepietiekamais priekšnosacījums.

Pagājušā gadsimta 60. gados jauno izaicinājumu iedarbībā tehnoloģisko, pasaules uzskatu, kultūras

vide sāk mainīties. Sākot ar 80. gadiem, būtiski mainās arī attiecības ar radošajām un rutīniem

komponentiem, radot jebkuru produktu, ieskaitot, piemēram, augsto sasniegumu sportā (futbols,

basketbols, teniss). Sākas postindustriālā ēra, uzveidojas patērētāju sabiedrība, multimediju pasaule

(pazīstamākā tā laika formula: «komunikācija valda pār pasauli»), postmodernisma filozofija,

konceptuālā māksla, augstās tehnoloģijas, transnacionālās tīkla organizācijas.

Radošumu nomaina kreativitāte – subjekta spējas radīt ne tikai jaunus produktus, jaunas shēmas vai

algoritmus šo produktu radīšanai, bet arī shēmas un algoritmus, lai radītu pašas shēmas un

algoritmus. Kreativitātes opozīcijai kalpo reproduktivitāte – darbs pēc uzdotā šablona vai shēmas,

vai tā ir ražošana pēc tradicionālās receptes vai investīciju projekts, ko izstrādājis Hārvardas

absolvents (pēc noteikta datorā izstrādāta šablona).

Sākot ar 60. gadiem, kreativitāte kļūst par nepieciešamu komponentu jebkurā darbībā, tā ka darbība

iziet uz daudz augstāku, sarežģītāku sociālo un tehnoloģisko līmeni. Tagad ģēniji jau ir

nepieciešami proporcijās, ne viens uz tūkstoti, bet viens uz desmit, dažos darbības veidos arī viens

pret vienu, maksimums pret diviem. Kur ņemt tik daudz ģēniju? Par laimi, nav vajadzīgi ģēniji tā

tradicionālajā izpratnē, bet kreatīvi cilvēki, kuri prot radīt jaunus produktus. Vēl izrādījās, ka

kreativitāti cilvēkā var attīstīt, to var iemācīt.

Radošās industrijas un darbības daudzveidība

3) attēls. Sabiedriskās darbības galvenie komponenti.


Varam apskatīt plašāk šo komponentu mijiedarbību radošajās industrijās. Tātad radošā un

ekonomiskā domāšana ir acīm redzama. Jebkura projekta organizēšanu nodrošina vadīšanas

spējas, kas ir atkarīgas no personīgām īpašībām. Jebkurš radošs projekts nevar būt bez

mākslinieku un citu dalībnieku līdzdalības, kas ir atbildīgi par dažādiem procesiem. Tāpēc ir

nepieciešams zināt profesionālo menedžmentu. Visas attiecības ar projekta dalībniekiem regulē

tiesību principi, kas ir atspoguļoti likumdošanā un līguma attiecību regulēšanā.

Radošais bizness ietver lielu skaitu dažādu notikumu, cilvēku un procesu organizēšanu. Visi

procesi, tā vai citādi, saistīti ar ideju ģenerēšanu, projektu veidošanu, to virzību uz tirgu, radošā un

komercpotenciāla uzturēšanu noteiktā līmenī. Finansiālai stabilitātei producentam nepieciešams

ņemt vērā tā radošo, ekonomisko, vadības un tiesību specifiku.

Cilvēks kā producents, kas ir atbildīgs par finansēšanu, ražošanu un kultūras produktu izplatīšanu,

patiesībā kultūras praksē bija jau sen, bet tas tika oficiāli atzīts pakāpeniski.

Producēšana ir sarežģīts un daudzpakāpju process, kas prasa no producenta gan kā radoša, gan kā

vadītāja lielu spēka, laika un nervu atdevi.

Ražošanas, uzņēmējdarbības un mākslinieciskās darbības saplūšana saistīta ar vairākiem iemesliem:

1) parādās specifiskas «starpnozaru» darbības jomas – modes industrija, radīti mediju produkti,

reklāma, finanšu projekti, kurās visas tradicionālās «nozares» robežas jau ir izplūdušas.

2) uzņēmējdarbībā parādās «radošie» komponenti, kas balstās ne tikai uz aprēķiniem un statistiku,

bet arī uz intuīciju; brīvs darba grafiks, ļaujot cilvēkiem strādāt tai laikā, kas ir visproduktīvākais;

«tēlainā» modelēšana, vizualizācija un citi radošie plānošanas paņēmieni. Un otrādi, mākslinieciskā

darbība kļūst par ražošanas un uzņēmējdarbības elementu neatņemamu sastāvdaļu, tas izpaužas kā

radošo sasniegumu plānošana, mārketings un reklāma, ekonomikā radošo lēmumu pieņemšanas

elements, grāmatvedības iemaņas u.tml.

3) notiek darbības apjomu ievērojama paplašināšanās, kas ir starpnozares starp uzņēmējdarbību un

mākslu, ražošanu un kultūru. Spilgts piemērs ir grāmatu izdošana, kas kļuvusi par superindustriju.

Tajā iesaistīti miljoniem cilvēku, kas ražo un pērk miljardiem produkciju vienību. Acīm redzams,

ka tā ražošana ievelk sevī milzīgu daudzumu kreatīvās enerģijas.

Cits piemērs – tūrisms, kas pēdējā desmitgadē bija galvenokārt bagāto tūristu izklaide, pārvērtās par

masveida parādību. Tūrisma apgrozījumā iekļāvās milzīgs skaits vēsturisku un kultūras vērtību,

dabas ievērojamākās vietas, suvenīri un amatniecība, koncertdarbība. Mūsdienu tūrisma industrija –

tas ir augstās tehnoloģijas daudzkomponentu process, kurā nodarbināti tūkstošiem operatoru,

pakalpojumu ražotāju, starpnieku. Tajā iesaistīts milzīgs daudzums ražošanas uzņēmumu,

transporta kompāniju, finanšu iestāžu un banku, nekustamo īpašumu.


Kultūras tūrisms nozīmē ceļošanu, kas saistīta ar kultūrvides, tai skaitā ainavu, vizuālās un

skatuves mākslas, kā arī īpašu (vietējā) dzīvesstila, vērtību, tradīciju, pasākumu paredzēšanu un

citiem radošiem un starpkultūras apmaiņas procesiem. Kultūras tūrismam ir pozitīva ekonomiskā un

sociālā ietekme, tas veido un nostiprina identitāti, palīdz veidot valsts un lokālo kopienu tēlu un

saglabāt kultūras un vēsturisko mantojumu.

Radošums saglabājas arī augsto tehnoloģiju sistēmās, to atsevišķās daļās un elementos, tas

«iedzīvojas» mākslas darbos, vēstures un kultūras pieminekļos, reklāmās un interjeru formēšanā,

mūzikas koncertos un izrādēs.

Rodas arvien jaunas tehnoloģijas, kas kalpo racionālai reproduktīvai darbībai un daiļradei. Turklāt

vairākums konstrukciju rašanās iemesls ir milzīga kreativitāte (salīdzinoši ar iepriekšējo industriālo

periodu), radošo cilvēku ieguldījums.

Radošās industrijas: politiskais izaicinājums Latvijai

Radošās industrijas koncepcija pirmo reizi tika pieņemta Lielbritānijā. No 1998. gada radošo

industriju attīstība ir britu nacionālās politikas prioritāte, kā arī vairākums gadījumu – municipiālā

līmeņa politika. Pēdējos gados šī koncepcija (un atbilstoši praksei) izplatījās ļoti plaši visā pasaulē

un arī tagad tā ir viena no populārākajām inovatīvām idejām, izsaka attieksmi gan pret kultūru, gan

pret ekonomiku.

Lielbritānijā radošās industrijas veidojās «ne no labas dzīves». Tā bija atbildes reakcija, precīzāk –

viena no atbildēm uz 1980. gada ekonomisko un sociālo krīzi, kad smagās rūpniecības ražotnes no

Rietumeiropas valstīm pārcēlās uz valstīm ar daudz lētāku darbaspēku. Un tāpat kā cilvēka

organisms mobilizē iekšējos resursus atbildot uz slimību, tā britu ekonomika atrada izeju,

pārprofilējot bijušās rūpnieciskās pilsētas. Tagad tie pasaules tirgos ražo un pārdod nevis metālu un

tekstilu, bet «radošos» vai «intelektuālos» produktus: datoru un multimediju tehnoloģijas, dizainu

u.tml. – būtībā «pārdod gaisu». Daļa no intelektuālā ražojuma ir arī radošās industrijas, kuru pamats

ir kultūras resursi.

Oficiālo radošo industriju raksturojumu, ko pieņēma par pamatu vēlāk arī Latvijā, definīcija ir:

Radošās industrijas – aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā, prasmēs un

talantā un kurām, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir potenciāls celt labklājību un

radīt darba vietas. Tās aptver arhitektūru, reklāmu (arī mārketingu), mākslas un kultūras industrijas,

dizainu (ieskaitot modi, grafisko dizainu un lietišķo mākslu), filmu, datorspēles un patērētāju

iesaistīto programmatūras, mūziku, jaunos medijus, izdevējdarbību, radio un televīziju.


Bet ar to vēl nebeidzās un tam pievienoja klāt vēl citas darbības jomas, kas pieskaitāmas pie radošās

ekonomikas. Šajā sarakstā ietilpst:

• mode (apģērba dizains, kurpes un aksesuāri, modes nami, defilē, aģenti un aģentūras,

modeļu aģentūras u.c.),

• dizains (grafiskais dizains un poligrāfiskie pakalpojumi, mēbeļu un interjera dizains,

autormēbeļu un interjera veikali un saloni, arhitektūras un projektu apvienības un

meistardarbnīcas, web dizains, aģenti un aģentūras),

• mūzika (producentu, koncertu kompānijas, koncertu laukumi, aģenti un aģentūras, skaņu

ierakstu studijas, ražotāji, audioprodukcijas piegādātāji u.c.),

• vizuālā māksla (mākslas muzeji, galerijas un izstāžu zāles, fotogrāfu aģenti un aģentūras),

• kino, televīzija, radio (kinostudijas un TV kompānijas, kinoteātri un kinocentri,

radiostacijas u.c.),

• teātris un deja (teātris un cirks, teātra un deju skolas un studijas, aģenti un aģentūras),

• grāmatu izdevēji un pārdošana (izdevniecības, literārie žurnāli un almanahi, literārās

aģentūras, grāmatu veikali u.c.),

• MIL (avīzes, žurnāli, elektroniskie MIL, informatīvie resursi internetā un web lappuses

u.c.),

• reklāmas un PR aģentūras (pilna cikla reklāmas un PR aģentūras, vides reklāmas ražotāji,

reklāmas televīzijā, radio, presē, internetā u.c.).

• aktieru un mūzikas klubi, kafejnīcas, bāri.

Interesanti, ka visi minētie darbības veidi eksistēja agrāk, pirms tos apvienoja radošās industrijās.

No tā var secināt, ka radošās ekonomikas koncepcijas jēga ir – lai no jauna paskatītos uz jau labi

zināmām lietām. Apkopojot var secināt – lai šo sektoru attīstītu, ir vajadzīgi radoši domājoši,

mākslinieciski apdāvināti, radīti kopā ar menedžeriem un tehnoloģijām tirgus produkti, kuru

ekonomiskā vērtība ietverta to kultūras (vai intektuālā) būtībā.

Radošā ekonomika – jaunā ekonomika, kas balstās uz nemateriālām vērtībām – zināšanām un

inovācijām.

Kā tas izskatās praksē?

Pazīstamais amerikāņu sociologs Ričards Florida pierāda, ka postindustriālā ekonomika rada jaunu

cilvēku veidolu. Neatkarīgie profesionāļi, kurus Florida raksturo kā jaunu, uzlecošu «radošo klasi»,

šodien kļūst arvien ietekmīgāks spēks. Šie cilvēki nav orientēti uz korporatīvo karjeru, tie brīvi

migrē starp kompānijām un pilsētām, izvēloties vietas ar labvēlīgākiem apstākļiem dzīvei un

darbam. Viņiem svarīga ir radoša atmosfēra, tāpēc tie apvienojas neformālos tīklos, kas šķiet daudz


svarīgāki par formālām organizācijām. Tieši pie šīs klases var pieskaitīt arī radošo industriju

pārstāvjus. Tie ir mākslinieki, aktieri, rakstnieki, dizaineri, kuri iesaistās dažādos radošos projektos.

Līdzīgu domu izteicis arī britu aģentūras Arts and Business padomnieks Endrū Makilrojs: «Radošā

ekonomika – vispirms tie ir cilvēki, un radošo industriju attīstība ir sava veida cilvēciskā alķīmija.»

Pašlaik cenšas noskaidrot, kādi apstākļi jārada, kā mākslīgi izsaukt efektu, kas renesanses

sabiedrībā radās pats no sevis.

Kaut arī autori uzsver, ka vispirms radošās industrijas attīstās mazā biznesa formā, bet tomēr tā nav

dogma. Mančestras universitātes Populārās kultūras institūta direktors Džastins О’Konors skaidro,

ka tāda institucionalizācijas forma radās Lielbritānijā pateicoties programmai, kas atbalsta mazo

uzņēmējdarbību, kas radīja ļoti izdevīgus nosacījumus visiem, kuri vēlējās uzsākt mazo biznesu.Svarīgs radošo industriju raksturojums ir tas, ka to pamatu sastāda uzņēmējdarbības ētoss. Tā, iespējams, ir uzņēmība –

radošuma ekvivalents biznesa sfērā. Tas piedāvā praktiskumu, kas atšķiras ar priekšstatu par mākslinieku, taču nepiemīt

māksliniekam, kurš «lidinās mākoņos». E. Makilrojs norādīja, ka uzņēmējdarbības attīstība radošo industriju formā ir

mēģinājums atgriezt radošumu kultūras jomā. Patiesībā, kādreiz kultūrai un mākslai bija monopolstāvoklis attiecībā pret

radošumu, bet tagad radoša pieeja aktīvi attīstās arī citās jomās – biznesā, zinātnē un tehnikā, pilsētu vadībā.

Ražošana un patēriņš

Radošās industrijas nesaraujami saistītas ar producentu darbību kultūrā, ko plašākā nozīmē var

saprast kā kultūras produkta ražošanu. Mūsdienu kultūras procesā jebkurš produkts (vai tas ir teksts,

glezna, teātra iestudējums vai muzikālais daiļdarbs) iziet trīs galvenās stadijas, kas savieno ražošanu

un patēriņu.

Kultūras produktu (daiļdarbu) veido mākslinieks vai tas ir mantojuma elements. Tad šis produkts

kļūst par menedžmenta priekšmetu kultūras (vai projekta) organizācijās un tiekoties ar publiku

apstākļos, ko formē menedžeri. Beidzot, pateicoties mūsdienu mediju tehnoloģijām un translācijas

metodēm, un tiražēšanai (poligrāfija, skaņu ieraksts, video, radio, televīzija, multimediji, internets),

kultūras produkts transformētā veidā kļūst par daudz plašākas auditorijas īpašumu.

Tieši šī trešā, mediju stadija ir tā mūsu laiku atšķirīgā iezīme, kas liek runāt par radošajām

industrijām, bet ne vienkārši par kultūru un mākslu. Mediju tehnoloģiju parādīšanās ir revolūcija,

ko var salīdzināt ar grāmatu iespiešanu. Pateicoties tam, jebkurš kultūras produkts eksistē, kā

minimums, divos veidos, piemēram, dziesma «dzīvā» izpildījumā un kā televīzijas klips. Un tam ir

milzīgas sekas – ekonomiskās, sociālās un kulturālās.

Mediju laukums – tas ir tikai apvalks. Tā barojas no «dzīvās» kultūras daiļrades, pastāvīgi sevī

ievelk un turklāt to vēl transformē. Mākslinieki, kas strādā mediju tehnoloģijās, lielāko daļu ir

interpretētāji vai virtuālie dizaineri un arhitekti, apbūvējot pašu mediju telpu, līdzīgi kā pagātnē

mākslinieki un arhitekti apbūvēja muzeja vai teātra telpu.

***


Radošās industrijas attīstīšana minēta šādos dokumentos: Latvijas Nacionālais attīstības plāns

2007–2013, Latvijas Nacionālā Lisabonas programma 2005–2008, politikas pamatnostādnēs

«Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam. Nacionāla valsts», kā arī Ministru kabineta

rīkojumā «Par vidēja termiņa budžeta mērķiem un prioritārajiem attīstības virzieniem 2008–2010».

Radošā industrija ir ekonomikas sektors, kas gan Eiropā, gan Latvijā attīstās ļoti strauji un apsteidz

pieaugumu tradicionālajās nozarēs. Eiropas Savienībā radošās industrijas apgrozījums ir 654

miljardi eiro, kamēr automobiļu ražošana Eiropā ir 271 miljardu eiro vērta. Latvijā radošās

industrijas pieauguma temps sasniedz turpat 20% gadā. Nozīmīgākās radošās industrijas jomas ir

reklāma, arhitektūra, inovatīvā gastronomija, interaktīvie mediji, poligrāfija, datorspēļu ražošana,

brīvā laika pavadīšanas industrija u.c.

III. Producents

9. PRODUCENTA DARBS ŠOVBIZNESĀ

Kas ir producents šovbiznesā? Vai tas ir vairāk bizness vai darbs? Producenta darbam ir

nepieciešamas konkrētas cilvēciskās īpašības un prasmes.

Jebkurā darbības jomā ir savi likumi, kurus nepieciešams zināt, tas ir tiesiskais regulējums, biznesa

ētika un tā tradīcijas.

Producents – tas ir cilvēks, kuram ir noteiktas ambīcijas, neierobežota aizrautība ar savu darbu.

Producentam šovbiznesā jāzina par pieprasījumu un piedāvājumu mūzikas, kino, TV vai citā tirgū,

tas ir, producents prot orientēties tirgus konjuktūrā un ar to pelnīt naudu. Producents – tas ir riska

cilvēks, bet viņa darbs – smags un nereti nepateicīgs. Darbs ar aktieri – tas vienmēr ir bezgalīgs ceļš

uz panākumu sasniegšanu, kas var saistīties arī ar vilšanos.

Producenta bizness – tā ir atbildība, organizatoriskās un vadības spējas. Lietišķais tvēriens,

neatlaidība un neierobežota mērķtiecība padara darbu šovbiznesā veiksmīgu. Producentam ir jābūt

ar neordināru domāšanu, spēcīgu paškontroli un spēju pārliecināt. Daudzi ietekmīgi producenti

secinājuši, ka panākumu atslēga ir šāda – tas ir producents, kas orientēts uz profesionālo izaugsmi

ne tikai padotajam, bet arī pārzina mūsdienu vadības metodes, psiholoģijas un socioloģijas pamatus,

tiesības un ekonomiku, spēj uztvert inovācijas un tiecas uz loģisku, pamatotu risku.

Nepārtraukta komunikācija ar interesantiem ļaudīm – tas ir pluss. Notiek pastāvīgs pozitīvās

enerģijas apmaiņas process, un tāda radošo spēku koncentrācija veicina ģeniālu ideju rašanos.

Producenta darbs galvenokārt notiek aizkulisēs un praktiski nav redzams, bet mākslinieks var

jebkurā augšupejas momentā kļūdaini uzskatīt, ka producents par velti saņem naudu. Pats

bīstamākais šajā darbā – nesaprašanās starp producentu un aktieri. Ir divi producentu kategorijas

veidi – producents, kas nejaucas aktiera radošajā procesā, nodarbojas ar projekta investēšanu un

virzību, praktiska vada visus mākslinieka darbus, un sound producents, kas piedalās studijas


ierakstā vai dod savu materiālu.

Veiksmīgs producents ir tāds, kurš saņem ne tikai materiālo apmierinājumu, bet arī morālo. Tieši

viņš izdomā, kā jāskan vokālam, kādam jābūt tempam, nosaka, kā jāskan bungām, ģitārai.

Producenta pienākumi atkarīgi no tā, kādā jomā specializējas, bet kopējā shēma ir viena:

ideja – realizācijas plāns – komandas veidošana – pakāpeniska realizācija.

Piemēram, producents vēlas iestudēt mūziklu. Vispirms jāuzraksta scenārijs, pēc gatava scenārija

jāatrod komponists, režisors inscenētājs, kastings. Paralēli producentu komanda izvēlas

scenogrāfus, māksliniekus, dekoratorus – projekts iegūst jau redzamas iezīmes. Vienlaikus

producents meklē cilvēkus, kas ieinteresēti naudas investīcijās šovbiznesā, un pierunā tos ieguldīt

jaunajā iecerē. Nepieciešams pacensties, lai gatavais projekts būtu kases projekts, – kā likums,

reklāmas kampaņas startē vienlaikus ar kopēja darba sākumu. Jo lielāks iestudējums, jo globālāka

ideja – jo vairāk cilvēku atkarīgi no producenta un jo vairāk problēmu pieprasa lēmumus pēc

principa «te un tūlīt». Lai kā būtu, par mierīgu tādu darbu nenosauksi. Projekta nodošanas laikā

ieslēdzas režīms non-stop – par normētu darba dienu un oficiālajām brīvdienām var aizmirst.

Producenta ikdienas darbs

Tas ir saspringts darbs:

- tikšanās,

- koncertu organizēšana,

- darbs studijā,

- kontakti ar māksliniekiem, sponsoriem, mecenātiem, finansiālo līdzekļu meklēšana,

pārrunas.

Katrā projekta stadijā rodas savas problēmas un jāprot tās atrisināt un uz tām reaģēt.

Piemēram, mūzikas producentam – klausīties vairāk mūziku, attīstīt savu muzikālo un estētisko

gaumi. Būt lietas kursā, kas notiek mūzikas pasaulē. Apmeklēt koncertus. Un radīt ap sevi radošu

atmosfēru.

10. PRODUCENTA DARBĪBAProducents – mērķtiecīgs virtuozs.

Mērķis, kas pārvēršas pašrealizācijas programmā.

Projekts (no latīņu val. projectus – uz priekšu veidojošais, pirmrindas, izdevies).

Mērķis izsaka vēlamo nākotni. Producents ne tikai vienkārši formulē mērķus, viņš vada nākotni.

Nākotnes vadība nosaka saturu jebkurai projektu darbībai.

Nedrīkst sajaukt mērķus ar uzdevumiem – tas nozīmē izstrādāt stratēģijas un veidus mērķu

sasniegšanai.

Producenta mērķi – programmas pašrealizācija.

Mērķis pārvēršas pašrealizējošā programmā:


1. apvienot cilvēkus radošā kolektīvā,

2. formēt jaunas patērētāju/subkultūras auditorijas,

3. radīt pieprasījumu un veidot gaumi (attiecībā pret izveidoto produktu),

4. akumulēt resursus (kadriem, vadības, finanšu),

5. stimulēt investīcijas (ne tikai finansiālās, bet arī intelektuālās utt.),

6. provocēt uzņēmējdarbības/inovatīvo aktivitāti,

7. jaunas institucionālās formas/sociālās tehnoloģijas,

8. pārvērst bezapziņas prasības apzinātās interesēs.

Mērķu formulējums nozīmē – izteikšanās un apkopojums. Vairākums cilvēku, tai skaitā arī radošo

profesiju pārstāvji, sāk darboties tikai tad, kad konkrēti noformulē savus mērķus.

Mērķi rada stratēģijas. Producents domā par stratēģijām. Kopā ar mērķi projektam ir nepieciešama

koncepcija un ideja.

Projekta ideja – kopējais princips (latīņu val. Principium; grieķu val. αρχή), ap kuru organizējas tā

saturs.

Projekta koncepcija – apvieno projekta jēgas aspektus, kas attiecas ne tikai uz saturu, bet arī uz tā

realizāciju.

Producenta raksturojumsProducēšana, tāpat kā politika, ir kara turpinājums tikai ar citiem līdzekļiem.

Producenta statuss – tā ir integrāla vara, kas ir neatņemama sastāvdaļa viņa darbībā. Šī vara izmanto

tā saucamo soft-power mehānismu, kas izpaužas saistībā ar iedvešanu, aizrautību, pārliecināšanu,

kas pārvēršas efektīgā vadības un organizēšanas instrumentā.

Producentam ir svarīga:

- reakcija,

- mobilitāte,

- elastība,

- gatavība uz risku,

- organizatoriskā – vadības īpašība,

- mārketinga prasme,

- estētiskā intuīcija,

- masu psiholoģijas zināšana,

- auditoriju sajušana.Producents ir paraugs daudzveidīgai profesionālai kompetencei. Viņam jāzina visu projekta

dalībnieku profesionālās darbības specifika – no autora idejas un scenārija līdz grāmatvedim.

Producents ir biznesa politiķis un mākslas biznesmenis.


Viņš apvieno uzņēmējdarbību un radošumu, diversificējot biznesa darbību.

Producents nosauc mērķus, un viņam jābūt līderim. Zināmus mērķus piepilda ar jaunu saturu.

Jaunos mērķus viņš izskaidro, padara tos pievilcīgus, mobilizējošus un saprotamus.

Producēšanā sīki jāzina konteksts, kurā realizējas projekts, un vienlaikus jābūt gatavam to izveidot

pēc sava prāta.

Producents ieņem pozīciju «autors».

Pozīcijas realizācijai nepieciešamas «līdera īpašības».

• «Es gribu» – projekta idejas atrašanas posmā.

• «Es zinu, kā tas būs» – projekta realizācijas posmā.

Producents izveido un izvēlas vadības lēmumus.

Salīdzinājumam – parasta menedžera pozīcija ir «IZPILDĪTĀJS»

• «Es saprotu uzdevumu».

• «Es zinu, kā to izdarīt».

Menedžeris izpilda gatavas vadības tehnikas un metodoloģijas.

Producēšanas stils sakrīt:

· ar līdera stilu (vadības stilu),

· mērķu uzstādnes stilu.

Producenta profesija nav domāta tiem, kurus uztrauc nenormāta darbadiena. Pastāvīgi komandējumi

un izbraukumi – parasta lieta. Filmēšanās, koncerti, pārrunas skaņu ieraksta studijā un ar mūzikas

disku ražotājiem – šie pasākumi var notikt jebkurā pasaules vietā. Atšķirības laika joslās liek

aizmirst par saldu miegu. Koncerti – svētkos un brīvdienās.

11. PRODUCENTA SPECIALIZĀCIJA

Par producentiem atceras, kad piemin: teātris, kino, televīzija, radio, šovbizness, koncerta

darbība, mūzikls. Un kaut gan darba specifika katrā jomā atšķiras, tomēr profesijas nosaukums un

profesionālās funkcijas ir apmēram vienādas.

Un tā, menedžeris – tas ir administrators. Cilvēks, kurš vada dzīvotspējīgu realizējamo projektu,

vai tā ir izrāde vai TV programma, kino vai mūzikls. Viņš nodrošina nepārtrauktu darbu visos

posmos. Teātra direktors – tas ir menedžeris, un filmas direktors – arī. Menedžeris – tas ir līguma

darbinieks, viņš var piedalīties projekta veidošanas procesā, pieslēdzoties arī vēlākā stadijā.

Producents ar lielo burtu atšķiras no visiem nosauktajiem, jo rada ideju. Un tikai pēc tam meklē

naudu, cilvēkus un liek viņiem strādāt idejas realizēšanai. Protams, producents nevar nebūt


menedžeris. Viņam jādomā par to, cik viņa ideja būs pieprasīta, bet tas nozīmē, ka jāprot domāt

ekonomikas kategorijās.

Turklāt producentam jābūt radošam. Citādi viņš nespēs pārsteigt ar radošās ieceres novitāti. Viņam

jābūt ar gaumi, jāorientējas radošā procesa smalkumos un jāprot izvēlēties cilvēkus.

Galvenie maldi ir, ka producents projektā iegulda savu naudu.Visbiežāk situācija ir citāda. Viņš

piesaista naudu, sarunājoties ar mecenātiem, sponsoriem, kredītdevējiem.

Tādējādi producents vispirms ir autors, kaut kā jauna radītājs. Un tikai nākamajā stadijā –

menedžeris, organizators, bet mūsdienu apstākļos dažreiz arī režisors, impresārijs un pat galvenās

lomas izpildītājs.

Neviens no producentiem, lai kur viņi strādātu – televīzijā, estrādē vai teātrī –, nav izticis bez

organizatoriskā darba pieredzes. Tā ir spēja savienot radošās un menedžera īpašības, aizraut

cilvēkus ar savu ideju; pieprasītas arī iemaņas un procesu (kino, teātra, mūzikas u.tml.) izpratne un

sakari vai vienkārši dzīves pieredze.

Nopietni teorētiskie pamati, radošā izjūta, spēja ģenerēt idejas.

Producenti specializējas visos mākslas veidos.

Specializācija – kino

Kinoproducents vai TV programmu producents iziet ar savu projektu visus ražošanas posmus – no

piemērota sižeta meklēšanas, scenārija un casting līdz montāžai un ieskaņošanai.

Galvenais specialitātes pluss – pilnīga iekļaušanās kino ražošanas pasaulē.

Producentam jānovērtē operatora, režisora, apgaismotāja profesionālisms, tāpēc jāpārzina televīzijas

un kino ražošanas specifika – jāzina kinodramaturģijas, kinorežisūras, kinooperatora, montāžas,

skaņu noformējuma, mākslinieka darba pamati.

Producentiem ir jānovērtē kinoprojekta sarežģītība, risku vadīšana un darba aizsardzība

kinematogrāfijā u.tml.

Kinoproducents atlasa idejas, strādā ar režisoru, meklē līdzekļus. Studiju un ārpusstudiju

producenta funkcijas spēcīgi atšķiras.

Specializācija – teātra producentsTeātra producents organizē lugu iestudēšanu, piedalās teātru festivālu organizēšanā.

Ja producents darbojas teātra jomā, tad apmācības akcents – lugu iestudējums. Līdz ar

ekonomiskām un vadības disciplīnām studentam jāzina teātra vēsture, skatuves māksla, režisūra.

Absolventi var strādāt par teātru direktoriem, administratoriem vai producentiem teātros,

pašdarbības kolektīvos.

Teātra producents – iniciatīvas cilvēks vai attīstošais projekts nozarē (izrādes iestudēšana, izrādes

noma, festivāla organizēsana, teātra organizēšana, mūzikla iestudēšana, šova iestudēšana).


Izdomā ideju, apvieno komandu realizācijai, meklē līdzekļus, koordinē un kontrolē projektu.

Specializācija – mūzika

Muzikālais producents ir radošs cilvēks, kurš meklē jaunas balsis, izpildītājus, jaunu skaņu.

Turklāt muzikālais producents var nodarboties ar radošu darbu (sound producents), bet var

piedalīties izpildītāja virzībā, viņa koncerta darbības organizēšanā.

Mūzikas producents saistīts ar šovbiznesu. Tās ir fundamentālas zināšanas menedžmentā, un var

strādāt dažādās ekonomikas nozarēs, tai pašā laikā apgūt praktiskas darba iemaņas izklaides

industrijā, precīzāk – mūzikas biznesā. Tas ir labs kompromiss radošiem cilvēkiem – interesanta

joma un ekonomiskā izglītība.

2. attēls. Mūzikas projekta producenta un dalībnieku sasvstarpējās sadarbības rezultāts.

Mūzikas producentam jāzina mūzikas noformējums un tehniskie līdzekļi kultūras un izklaides

darbībā, koncertu producēšana, producenta meistarības pamati un promo pasākumu darbība.

Pasaules praksē mūzikas šovbiznesā tādu cilvēku sauc par māksliniecisko menedžeri, un ar vārdu

«producents» domā sound producentu (skaņas producentu). Skaņas producents nolīgst menedžeri,

lai izveidotu dziesmas izpildījuma skaņas un stila profesionālo iestudējumu.

Skaņas producents atbild par albuma ierakstu, dažreiz ir dziesmu aranžējuma autors.


Skaņas producenti parādījās pagājušā gadsimta 50. gadu beigās. Viens no pirmajiem bija Fils

Spektors, kurš ierakstīja ļoti daudz pop un rock-roll dziesmu un izgudroja mūsdienu ierakstu

principu, kuru sauc par «skaņas sienu».

Ja paklausās 50.–60. gadu tradicionālo skanējumu, tad var teikt, ka visi ieraksti skan tā, ka pirmajā

plānā vienmēr ir vokālista balss, bet otrajā – bungas vai kaut kas tamlīdzīgi. Ar Fila izgudrojumu

«skaņas siena» balss ir vienā līmenī ar citiem instrumentiem. Un tā bija pirmā, praktiski

revolucionārais producenta lēmums. 1960. gadā par nozīmīgu figūru skaņas producents tā arī

nekļuva, jo tas bija «zvaigžņu» laiks, viņi uzskatīja, ka ir svarīgāki par visiem producentiem.

Skaņas producents ir autoritatīvs cilvēks, kuram ir savs redzējums un kurš palīdz profesionāli

ierakstīt, apvieno talantu – dzejnieks, komponists, aranžētājs.

Mūzikas producents Rietumos nodarbojas ar skaņu plašu un disku ierakstīšanu – atlasa materiālu,

sarunā mūzikas ierakstu, organizē virzību un gatavā produkta pārdošanu. Galveno peļņu gūst

mākslinieku viesizrādes, tāpēc producents visu savu enerģiju virza uz administratīvo darbu –

koncertu organizēšanu.

Producenti nav haltūristi, viņu uzdevums ir prasmīgi investēt līdzekļus projektā un saņemt

maksimālu peļņu. Producenta ikdiena – darbs ar radošiem kolektīviem, kreatīvā procesa

organizācija.

Piemēram, filmas producents meklē scenāristu, režisoru, sponsorus, izvēlas aktierus, izveido

reklāmas kampaņu, sarunā kino nomu un prezentē jaunas filmas. TV programmas vai teātra

projekta palaišanā visu procesu kūrē producents. Mūzikas industrijā viņš nodarbojas ar viesizrāžu

un koncertu organizēšanu, sabiedriskām attiecībām, klipu, dziesmu atlasi u.c., meklē finansēšanas

avotus.

Daudzi uzskata, ka producents ir bagāts, nodrošināts cilvēks, kas virza mākslinieku, programmu vai

kinofilmu par personīgo naudu. Tā tas nav. Producents nav mecenāts. Viņa uzdevums – nodrošināt

finansējumu no reklāmdevējiem, sponsoriem, banku kreditēšanas programmām, mūzikas disku

pārdošanas, koncertiem un no daudz kā cita. Īpaši sarežģīti ir pārliecināt kādu ieguldīt naudu

pirmajā etapā, kamēr aktieris vai projekts vēl nav zināms plašai publikai.

Mūzikas producents – mūzikas izpildītāju un kolektīva veidošana un virzība. Projekta idejas

izdomāšana (kāds izpildītājs), komandas atlase, virzība, līdzekļu meklēšana, realizācija.

Ir variācija sound producer.

Muzikālais producents – izvēlas shēmu muzikālā reklāmas rullīša ierakstam un koordinē šo

procesu (seko autortiesību pārkāpumiem, mūzikas pasūtījumam, aranžējuma veidošanai utt.)

Producentu centros mēdz būt arī izpildproducents un līnijas producents.

TV producents – izvēlas tehnisko un kreatīvo komandu, režisoru un TV scenāriju, pēc

apstiprinājuma gatavo un saskaņo tāmi, koordinē reklāmas rullīšu filmēšanas procesu (tāme,

sadarbība).


Galvenais producents – nosaka kanāla politiku,

kontrolē vadības darbību, producē atsevišķus projektus.

Programmas producents – izdomā sižetu tematus,

sarunā ar ekspertiem, veic kameru pasūtījumus, strādā ar sponsoriem,

atbild par programmu.

Seriāla producents – izveido seriālu.

Izklaides raidījumu kompānija (TV raidījuma ražošana).

Galvenais producents – galvenais vadītājs, procesa organizētājs.

Izpildproducents – administrēšana.

Līniju producents – personāla koordinācija.

Producents radio, internetā

Galvenais producents – nosaka politiku, galvenais vadītājs.

Programmas producents – izdomā sižetu tematus, sarunā ar ekspertiem, sadarbojas ar sponsoriem,

atbild par programmu.

Nesen parādījās vēl viens virziens datorspēļu un web saišu producēšana, populāra ir event

producēšana – privāto un korporatīvo vakaru organizēšana, dažādu pasākumu u.tml.

Pasākuma producenta (menedžera) profesijas aizsākumu var atrast jau antīkajā pasaulē. Savu

uzplaukumu tā sasniedza XVIII gadsimtā, kas izpaudās galmu balles tradīcijās. Sociālās izmaiņas,

kas notika sabiedrībā, no vienas puses, pieprasīja izklaides kultūras demokratizāciju, bet no otras –

tās bija veidotas plašākai patērētāju masai. Pasākumu vadītāji izgāja ārā no pils mūriem, un plaši

attīstījās svētku gadatirgus.

Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū izklaides izpratnē notika lūzuma moments. Tajos gados izpratne

par klientu pārsniedza robežas «padejot, paēst, izklaidēties», bet ar tehnoloģiju attīstību un

kvalitātes uzlabošanu, ņemot vērā augošo pieprasījumu, uzlabojās arī piedāvājums.

Event (Pasākuma menedžeris)

Zināšanas – projekta menedžments, komunikācija komandā, psiholoģija, kreativitāte, sociālā

psiholoģija vizuālā uztvere utt.

Prasmes – izdomāt kreatīvu ideju, realizēt to līdz pasākuma koncepcijas līmenim, rakstiski fiksēt

savas domas, organizēt komandas darbu projekta veidošanai, vadīt projektu dažādos līmeņos, testēt

kreatīvos lēmumus saistībā ar izvirzītiem mērķiem, noteikt projekta grupas kvalitāti organizatoriskā

līmenī.

Specializācija profesijā ir diezgan nozīmīga. Muzikālais producents nevar nomainīt kino

producentu, bet cilvēks, kurš nodarbojas ar teātri, neveidos programmas produktu radio. Ja

producents strādā noteiktā nozarē, tad, lai radītu kvalitatīvu konkurētspējīgu produktu, nepieciešams

lieliski zināt «ražošanas ķēdi» no sākuma līdz beigām.


Producenta ieguldījums kinofilmā vai iestudējums ir atkarīgs no tā, kādā lomā viņš atrodas –

producents var būt projekta iniciators vai uzaicināts vadītājs. Pirmajā gadījumā viņš pat atrod

scenāriju un izvēlas režisoru, operatoru un aktieru komandu. Otrajā – producents kā vienu no

darbiniekiem uzaicina režisoru savas idejas realizācijai.

Producentam labi jāzina tā joma, kurā viņš darbojas. Bet tas nav pietiekami. Jābūt profesionālim ar

komerciālu tvērienu un menedžera prasmēm. Producēšana – tas nav tikai kreatīvs, bet arī spēja

prasmīgi organizēt darbu un lielu cilvēku skaitu. Lai sasniegtu panākumus, producentam jāprot

pārliecināt. Tikai ar ticību paša spēkiem vien nepietiek, ļoti svarīgi, lai noticētu tie, kas no

producenta ir atkarīgi, – režisori, operatori, aktieri, un tie, no kā projekts ir atkarīgs, – sponsori.

Pirmam noķert ideju, kura lido gaisā, pamanīt jaunietī uzlecošo «zvaigzni», ieguldīt naudu sarežģītā

un pretrunīgā projektā – lēmuma pieņemšanas stadijā producents kā sapieris izlieto personīgās

pieredzes «degvielu», augsti profesionālās zināšanas un smalku intuīciju. Tātad – šajā profesijā

jāprot riskēt, jo jauna projekta realizēšana ir spēle ar «aklo», turklāt likme nav tikai nauda, bet arī

reputācija.

Mūsdienās par producentiem sauc daudz un dažādas nodarbošanās vai dažādu amatu pārstāvjus.

Viņu raksturojums dažreiz sakrīt ar galveno producēšanas būtību – «projekts pēc manas iniciatīvas,

un es zinu, kāds tas būs», bet dažreiz tas ir menedžera, vadītāja darbs. Producēšana ir paša

producenta iniciatīva, bet vadība ir līdzekļu komplekss, lai sasniegtu rezultātu. Vadības mākslu

var uzskatīt par producēšanas sastāvdaļu.

Producents – cilvēks, kurš inicē un organizē projektus.

Vadītājs – cilvēks, kurš realizē projektus.

Producēšanā visbiežāk sastopami:

- Galvenais producents – galvenā ideja, vadība, līdzekļu meklējumi;

- Izpildproducents – administratīvais darbs;

- Kreatīvais producents – radošie lēmumi, radošās komandas vadība;

- Līnijas vai projektu producents – konkrētais projekts vai darbības nozare.

Producenti reklāmā

Kreatīvās reklāmas aģentūras

Producents (art buyer) – organizē vizuālo materiālu – ilustrācijas. Organizē poligrāfijas

produkcijas ražošanas procesu.

Production house (reklāmas ražošana).

Galvenais producents – vada ražošanu un administrēšanu.

Līniju producents – vada direktora administratīvo grupu.


Projekta producents – cilvēks, kurš saprot, ko vēlas izdarīt un kā strādāt interneta vidē (projektā

var ietilpt saita, portāla, spēles veidošana utt.). Nodrošina idejas, komandas atlasi, līdzekļu izstrādi.

Producēšana citās nozarēs

Producents grāmatu biznesā – grāmatu, festivālu, speciālu projektu producēšana.

Projektu producents dizaina industrijā – objektu un/vai kolekciju veidošana.

Producents mūsdienu mākslas industrijā – projektā galvenais var būt tradicionālie vai jaunās

mākslas prezentācijas formas – izstādes, gadatirgi, multimediju šovi.

Speciālo projektu producents ilustrētā žurnālā – organizē fotografēšanas seansus žurnālam.

Speciālo projektu producents – pasākumus, prezentācijas.

Biznesa projektu producents

Producents jebkurā jomā

Mīts Realitāte

Producents – tas ir veiksmīgsšovbiznesa menedžeris,sistemātiski atrodotiesvajadzīgā vietā un laikā.

Talantīgam producentam jābūt ar uzņēmēja iemaņām. Galvenais –radošums, intuīcija, spēja ģenerēt oriģinālas idejas un tikai tad atrastiespējas to realizācijai.

Producenta galvenaisuzdevums – īstajā laikā unpilnā apjomā finansētprojektu.

Producents var projektā ieguldīt savu naudu, bet dara to reti.Profesionāls producents neparaksta apmaksas dokumentus – viņšzina, kā pierunāt parakstīt citus. Tieši producentam jāpārliecinasponsori par projekta perspektīvu. Producents netērē naudu – viņšto atrod.

Producents šovbiznesāvienmēr būs otrais, viņšpaliek svešas slavas ēnā.

Var būt dažādi. Seriāla vai radioprogrammas producenta vārdutitros apzīmē sīkiem burtiem. Bet gadās, ka zīmols ir patsproducents un viņa vārds var būt panākumu iemesls.

12. PRODUCENTA KOMPETENCE

Organizācija un vadība

Organizators – vadītājs, kas organizē kolektīva darbu. Organizatoriskās attiecības atspoguļo un

nosaka šo attiecību vietas, funkcijas, atbildību un dalībnieku tiesības.

Vadība – mērķtiecīgs darbības process ar mērķi nodrošināt to efektīgu funkcionēšanu un attīstību.

Producentu darbības pamats ir šovbiznesa jomas procesu organizācija un vadība. Tātad –

nepieciešams izvērst efektīgas organizācijas un vadības kritērijus, kas arī sastāda producenta

kompetenci kā nepieciešamos efektīgas realizācijas organizatoriskos-vadības procesa noteikumus.


Producenta panākumiem ir trīs kritēriji:

- morāle,

- kreatīvs,

- bizness.

Ar morāli saista personīgās īpašības,

ar kreativitāti – radošās, ar

biznesu – lietišķo īpašību apvienojumu.

Šīm īpašībām jābūt apvienotām vienā cilvēkā.

Intuitīvais sākums – attīstīta prasme ieraudzīt jebkurā cilvēkā potenciālu un izmantot to savās un

viņa interesēs.

Informatīvā kompetence – analītiskās spējas, spēja sasniegt, saņemt, apstrādāt, strukturēt un

izmantot informāciju. Prasme savienot informāciju ar situācijas kontekstu.

Komunikatīvā kompetence – prasme nogludināt, uzturēt, kā arī atsijāt nevajadzīgās saistības,

kontaktus; prasme uzturēt lietišķa un kārtīga cilvēka reputāciju un imidžu, kā arī atrasties

biznesmeņa sabiedrībā, zināt lietišķās etiķetes pamatus, ieskaitot:

· pašprezentācijas mākslu,

· prasmi izveidot ārējā tēla lietišķo stilu,

· prasmi sagatavot un novadīt lietišķo tikšanos.

Organizatoriskā-vadības kompetence – prasme saliedēt, savākt, formēt ap sevi komandu,

prasmīgi un laikus izlemt kadru jautājumus, atrast un piesaistīt ekspertus visu projekta realizācijas

etapos.

Sociāli psiholoģiskā kompetence – prast argumentēt, zināt pārliecināšanas metodes; iebilduma un

piezīmju neitralizācija, lietišķu tikšanos kopsavilkuma analizēšana.

Juridiskā kompetence – zināt likumdošanu – autortiesības un blakustiesības, prast aizstāvēt un

nosargāt intelektuālo īpašumu, pārvaldīt līguma attiecību regulēšanu.

Piemēram, mūzikas industrijā:

· ar autoriem – komponistiem, dzejniekiem,

· ar autoriem – scenāristiem un režisoriem,

· ar māksliniekiem,

· ar koncertiem un klubu promoteriem,

· ar aranžētājiem,

· ar skaņu ierakstu kompānijām,

· ar kompānijām – distributoriem u.tml.

Ekonomiskā kompetence – prasme organizēt finanšu dienesta darbību, pārzināt fandreizera

pamatus, prasme izstrādāt biznesa plānu, organizēt budžeta vadību.

Veiksmīga producenta tipiskās īpašības:


· vadības koncepcijas un mūsdienu metožu pārzināšana;

· prasme radīt labas attiecības ar cilvēkiem;

· orientācija uz profesionālo izaugsmi;

· problēmu risināšanas spējas un prasmes;

· noteikti pēc formas un satura personīgie mērķi;

· izgudrošanas talants un inovāciju ieviešana;

· prasme pārliecināt cilvēkus, organizēt tā, lai viņi uzticētos;

· morāli ētisko īpašību kvalitātes ievērošana sabiedrībā;

· spēja vadīt un koriģēt savu psihes stāvokli;

· tieksme uz loģiski pamatotu risku;

· zināt praktiski svarīgākos ekonomikas, tirgus pamatus, prasme prognozēt ekonomiskās

situācijas attīstību;

· zināt vadības darbības tiesību pamatus;

· zināt psiholoģijas un socioloģijas vadības pamatus.

13. PRODUCĒŠANA KĀ SAVS BIZNESS

Mārketinga masu komunikāciju (МK) tirgam ir savi sektori un nišas, kas ir atkarīgas no:

· ražošanas apjoma, kontaktpunktu un zonu skaita;

· laika patēriņa;

· komunikācijas kanāliem;

· konteksta tipiem (atšķirības saturā);

· mērķauditorijas tipiem, mērķa grupas atšķirības parametros u.tml.

Tas nozīmē, ka producēšanai ir noteikts sektors MK tirgū, kas ietver priekšstatu par pakalpojumiem

radīt unikālu mārketinga produktu ar mērķi atrisināt virzības uzdevumus, izklaides un citus

uzdevumus. Vispirms varam noskaidrot, kas ir producēšana biznesa skatījumā. Producēšana ir

veids, kā realizēt radošus projektus.

Producēšana kā bizness «pārdod nākotni», tā ka producents zina, kā to realizēt.

Tam ir trīs galvenie elementi:

1. auglīgas biznesa idejas meklēšana (vai veidošana),

2. resursu piesaistīšana,

3. idejas realizācija.

Starp citu, realizācija – tas ir tehnisks jautājums, ja ir ideja un resursi.

Tātad – producents meklē idejas un resursus, bet arī visu pārējo viņš nodrošina pats. Ja skatāmies

plašāk, tad šāda pieeja iespējama jebkurā nozarē.

Ar ko producēšana atšķiras no vienkāršas reklamēšanas?


Galu galā, tā arī ir tirgošanās ar attiecībām un uzvedību, bet virtuozitāte ir daudz augstāka.

Producentam nav nekas cits, izņemot skaistu ideju. Viņa vienīgā «prece» – virtuāla nākotne, bet to

realizācija balstās uz pilnīgi reālu, bet ne virtuālu naudu. Jo to ir vairāk, jo vairāk ir iespēju

vajadzīgās proporcijās pievērst uzmanību (uzzināja par kinofilmas nomu), attieksme (interese par

filmu) un uzvedība (nopirka biļeti). Bet tālāk vienkārša ekonomika.Producēšanas formula:

IDEJA + pietiekams skaits resursu (labāk finanšu).

Tas nozīmē, lai producētu veiksmīgi projektu, jāatrod ideja un nauda.

Kā iegūt resurus?

Tehnoloģija (filozofija) producēšanā ir māksla apvienot dažādus apstākļus un resursus ar mērķi

radīt kaut ko jaunu. Praksē tas izskatās tā:

«Man ir lieliska ideja, kas var atrisināt jūsu biznesa problēmas. Šīs idejas realizācija dos jums

1000% peļņu. Realizācijai nepieciešama 100% naudas, bet no jums tikai 20%. Ja jūs tas interesē,

tad es atradīšu pārējos 80%.»

Daži, kuri uzskata, ka kaut ko saprot mārketingā, sauc to par unikālu tirdzniecības piedāvājumu

(UTP). Viņi kļūdās. Šim piedāvājumam ir cits nosaukums.

Piedāvājums, no kura nevar atteikties. Varētu to nosaukt – bezatteikuma piedāvājums.

Protams, piedāvājumam jābūt unikālam, bet galvenā īpašība – bez atteikuma.

Parasti, saņemot tādu bezatteikuma piedāvājumu, sponsora šaubas saistītas ar divām pretrunīgām

domām – no vienas puses, viņš domā, ka

· viņu vēlas apmānīt,

· bet, no otras – viņš vēlas būt labs un viņam ir liela ziņkāre!

Producents – vienmēr ir eksperimentētājs, mazliet spēlmanis, avantūrists, bet ne afērists. Galvenais

producēšanā – izprast biznesa būtību un tirgus motivācijas.

Producenta uzdevums – realizēt lielisku mākslas projektu, bet ne apmānīt cilvēkus.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka producents «pārdod nākotni», bet pārdot to var tikai tad, ja ir

vārds, reputācija un stāsts. Ja nav vārda un reputācijas, tad neviens viņam nenoticēs, pat nepieņems

visskaistāko ideju.

Producentam viss ir jāaprēķina un jāmazina savi un citu riski, bet tā jau ir tehnoloģija.

Producenta uzdevums – laikus saprast, kādi resursi ir nepieciešami mākslas projekta realizēšanai, un

vērsties pie tiem, kam ir šie resursi, kaut arī šo resursu īpašnieks var par to pat neiedomāties.

14. PRODUCENTA IDEĀLAIS MODELIS

Kā kļūt par veiksmīgu producentu?

Ir jābūt vairākām īpašībām:


1) svarīgākā – intuīcija,

2) prasme orientēties informācijā,

3) komunikabilitāte,

4) tieksme uz inovācijām, interese par visu jauno,

5) pareiza attieksme pret panākumiem un neveiksmēm. Vēl ir nepieciešamas īpašības, kas

vajadzīgas jebkurā citā profesijā, – darba mīlestība, precizitāte u.tml.

Pirms aplūkosim producentu lomas, ko viņš īsteno savā profesionālajā darbībā, kāds tad ir

producenta modelis:

Personīgās īpašības

Mērķi un uzdevumi

Taktika (uzvedība)

Stratēģija (filozofija)

Tie darbojas savstarpējā darbībā, kur galvenās ir personīgās īpašības un producenta lomu

komplekss. Atbilstoši tam producents izvēlas un izmanto piemērotāko vadības stilu, praktizē savu

darbību, izvirza noteiktus uzdevumus un mērķus, izstrādā un pielieto stratēģiju un taktiku

(tehnoloģijas), kura ļauj paaugstināt projekta popularitāti, kā arī motivē padotos sasniegt firmas

stratēģiskos mērķus.

Producenta elementa modeļi, kas nosaka lomu

PRODUCENTA LOMA

PERSONĪGĀS ĪPAŠĪBAS, RAKSTURS

PRODUCENTA MĒRĶI UN UZDEVUMI

PRODUCENTA TAKTIKA (UZVEDĪBA)

PRODUCENTA STRATĒĢIJA (FILOZOFIJA)

PRODUCENTA FUNKCIJAS

Pie profesionālajām īpašībām var pieskaitīt tās, kas raksturo katru prasmīgu speciālistu, un

īpašības, kas nepieciešamas jebkuram vadītājam. Tas nozīmē – producenta profesijā kompetence

balstās uz pieredzes un izglītības pamata.

Vadītājam jābūt kreatīvai domāšanai, plašam redzeslokam, kur pamats ir vispusīga erudīcija, kā arī

jābūt ar labām zināšanām ne tikai savā darbības jomā, bet arī citās. Jābūt plašām interesēm.


Pie personīgām īpašībām, kas nepieciešamas producentam, var attiecināt: labvēlīga attieksme pret

cilvēkiem, augsti morālie standarti, psiholoģiskā un fiziskā veselība, pašsavaldīšanās un domu

skaidrība, optimisms un pašpārliecinātība, kā arī augsts prasību līmenis pret sevi.

Vispirms tiek novērtētas organizatoriskās spējas, prasme izveidot organizāciju vai kolektīvu,

nodrošināt tā darbību ar visu nepieciešamo, izvirzīt konkrētus uzdevumus, sadalīt pienākumus un

sekot to izpildei, koordinēt, kontrolēt un stimulēt to optimālu risināšanu.

Jāuzsver vēl svarīga vadītāja dominante – godkārība, tieksme uz personīgu neatkarību, būt līderim,

paaugstināts pievilcības līmenis, mērķtiecība un prasīgums.

Īstam organizatoram jābūt komunikablam – tas nozīmē viegli atrast kopējo valodu, kontaktēties ar

padotajiem, nolīdzināt konfliktus starp viņiem.

Būtībā nevienu producentu nevar iedomāties bez tiekšanās uz oriģinalitāti, jaunievedumiem,

pārmaiņām un risku, kas saistīts ar projekta īstenošanu.

Atkarībā no līmeņa, kurā atrodas producents, ir arī viņa atbildības pakāpes, kas tiek izdalītas piecos

galvenos funkcionālos uzdevumos.

1. Stratēģiskais – situācijas analīze un prognožu izstrādāšana, uz kuru pamata veido producenta

organizācijas mērķus, koordinē stratēģijas un biznesa plāna izstrādes procesus.

2. Administratīvais – kontrole, rezultāta novērtēšana, korekcijas darbības īstenošana,

paaugstinājumi un aizrādījumi – tas viss centralizējas producenta rokās.

3. Eksperta inovatīvais – cieši saistīts ar iepriekšējo. Tas prasa mērķtiecīgas iepazīšanās ar tirgus

jaunajiem talantiem, to kvalificētu novērtējumu un rada nosacījumus, lai varētu tos iesaistīt

praksē.

4. Sociāli psiholoģiskais – labvēlīga morāli psiholoģiskā klimata radīšana kolektīvā, tradīciju

atbalstīšana, strīdus jautājumu risināšana, bet vēl labāk – to novēršana, uzvedības standartu

formēšana. Šī funkcija pilnā mērā atspoguļo šādas producenta spējas: motivēšanu, aktivizāciju un

stimulēšanu.

5. Līdera producents – menedžeris ir kā kontrolieris, kas seko tam, lai komandas dalībnieku

konkrētā darbība nebūtu pretrunā ar kopējām interesēm, nepārtrauktu grupas vienotību, bet

nepieciešamības gadījumos tas uzstājas kā organizators viņu aizsardzībai.

Piektā funkcija ir vissvarīgākā, jo bez tās nevar sasniegt rezultātus.

15. PRODUCENTA ĒTIKAS NORMASLai būtu veiksminieks, ir jābūt gudram, ar spēcīgu raksturu un prasmēm. Milzīga nozīme ir

prasmei ievērot ētiskās normas. Tā ir producenta profesionālisma neatņemama sastāvdaļa un spēlē

ne mazāku lomu lietišķajā praksē.

Darba procesā producentam jākomunicējas ar dažādiem cilvēkiem. Viņš pastāvīgi kontaktējas ar

padotajiem, kolēģiem, partneriem, tāpēc etiķetes pārzināšanai vienmēr jābūt augstā līmenī.


Tieši viņa darbība – kā vadītāja un cilvēka – ir lakmusa papīrītis, kas liecina par viņa vadības

ētikas līmeni, producenta darba ētiku.

Ētiskās normas nosaka cilvēku attiecību ētiku, lietišķo un profesionālo ētiku. Visi šie aspekti

īstenojas producenta darbībā un izveido sistēmu, ieskaitot visu menedžmenta efektivitāti.

Piedaloties mākslas produkta procesa veidošanā, organizējot projektu, producents kontaktējas ar

milzīgu cilvēku skaitu. Viņš vispirms ir diplomāts, tāpēc viņa uzvedība sākas ar komunikācijas

etiķeti. Producents strādā kopā ar ļoti daudziem cilvēkiem, tādēļ ļoti svarīgi, lai cilvēki viņam

uzticētos.

Ir dažāda veida komunikācijas: tiešā komunikācija – tikšanās, komunikācija pa telefonu,

sarakstīšanās elektroniskajā pastā. Katrai no komunikācijas formām ir savi nerakstītie likumi.

Mūsdienu biznesā daudz kontaktēšanās notiek elektroniski, tas nozīmē savu valodu un stilu.

Lai priekšstats par producenta ētiku būtu skaidrs, tad arī svarīgi to saskatīt savstarpējās attiecībās

«producents – mākslinieks».

Komunikācijā ar partneriem, māksliniekiem un citiem producentu komandas dalībniekiem jābūt

godīgam. Tas nozīmē ievērot pieklājību, vispārcilvēciskās morāles normas, kas ir starppersonu

attiecību pamats.

No vadības ētikas skatījuma, producentam jāpazīst savi padotie, jāredz viņos personība, kura

jāciena, jāprot izprast viņu uzvedību, jābūt humānam, jāsadarbojas, jāievēro visas komandas

īpatnības un intereses. Producentam kolektīvā jārada savstarpējas sapratnes un cieņas atmosfēra.

Viens no svarīgākajiem producenta ētikas aspektiem ir taisnīgums. Tas nozīmē objektīvu

attieksmi pret padoto personiski – lietišķām īpašībām un tāpat līdzīgi jānovērtē viņu darbība.

Jāuzsver, ka katrs mākslinieks tajā vai citā mērā cieš no «zvaigžņu slimības», viņa apziņā virmo

mīts par savu unikalitāti – viņš ir labākais, pievilcīgākais utt. Producenta uzdevums ir uzturēt šo

mītu.

Ja grupā ir vairāki cilvēki, tad producentam nav ētiski izvirzīt «mīluļus». Ja vadītājs izrāda

simpātijas kādam no grupas, tad jāpadomā par morālo stāvokli tiem, kuri nav iekļuvuši šajā

sarakstā, kopējā noskaņa noteikti pasliktināsies un negatīvi iespaidos darba procesu. Tas noteikti

atstās iespaidu, piemēram, uz mūzikas grupas reitingiem un peļņas samazināšanos. Tāpēc

producents ievēro starppersonu komunikāciju ar projekta izpildītājiem un seko taisnīguma

principam – jo vairāk pelnījis, jo augstāks novērtējums.

Protams, darba laikā vadītājam nākas saskarties ar kļūdām savu padoto darbā, norādīt uz tām,

palīdzēt tās izlabot. Tādās situācijās nepieciešams saglabāt vispārcilvēcisko morāli un

profesionālo taktiskumu.

Tikai pašos kritiskākajos gadījumos cilvēku var kritizēt par viņa rīcību. Nekādā gadījumā nedrīkst

noniecināt cilvēka spējas, kas dažreiz var sagraut arī pašapziņu. Pastāvīgi neapmierinātais tonis,


nevērīga attieksme pret partneriem, periodiska atgādināšana par pieļautajām kļūdām – tas viss rada

morālu spriedzi kolektīvā un darba ražīguma pazemināšanos.

Saskarsmē ar savu komandu producentam jābūt delikātam, taktiskam un taisnīgam – tie ir «trīs

vaļi», uz kuriem balstās starppersonu attiecības un savstarpējā sapratne kolektīvā.

Darbā ar izpildītājiem svarīga ir skaidra uzdevumu uzstādne, kas palīdz paaugstināt atbildību par

pastāvīgu un pareizu lēmuma pieņemšanu arī ekstremālās situācijās. Piemēra spēks vai

harizmātiska ietekme. Zemapziņas līmenī izpildītājs tic, ka pakļaušanās līderim padara viņu

līdzīgu.

1) pievilcīgs izskats, tomēr līderis var būt arī neglīts, bet viņš ir interesants un lieliski «spēj

savākties»;

2) spēcīgs raksturs un tieksme būt neatkarīgam, milzīga ticība savām spējām;

3) enerģētiskā apmaiņa.

Tāda personība spēj izstarot enerģiju un aizraut citus. Turklāt ļoti svarīgi ir mācēt runāt un

pārliecināt.

Līdera harisma iespaido izpildītājus, kuri cenšas veidot karjeru. Tieši šai menedžeru kategorijai ir

vēlēšanās kaut kā izcelties. Gadās, ka viņi «spēlē» par daudz, lai parādītu savu nozīmību. Šajā

periodā arī izpaužas nākamā menedžera ambīciju izpausme, kas nav vienīgais ceļš uz

panākumiem.

Diemžēl ne visi saprot, ka prasme koordinēt procesu un valdīt pār situāciju – tā ir spēja pieņemt

pastāvīgus lēmumus, kas nāk ar pieredzi. Kaut gan pastāvībai jābūt jau viņa karjeras ceļa sākumā.

Tagad ir vesela uzņēmējdarbības kategorija – jaunuma veidotāji, producenti, imidža (tēla)

veidotāji, menedžeri, kas nosaka tālāko attīstības ceļu šovbiznesā.

Ņemot vērā šo faktu, jaunajam producentam, menedžerim jācenšas šajā jomā iegūt autoritāti, kas

ļautu sasniegt nepieciešamo līmeni, ieņemt pietiekamas pozīcijas šovindustrijā.

Reāls instruments menedžera darbībā kļūst viņa iespēju novērtējums, mērķu apzināšana un citu

cilvēku psiholoģijas zināšana.

Vadītāja spējas nav iedzimtas, neviens par vadītāju, līderi nepiedzimst. Procesam ir savas stadijas

– no administratora līdz vadītājam, no kura pieprasa prasmes un spējas organizēt procesu un

pamudināt citus cilvēkus uzdevumu izpildei.

Šovbiznesa attīstība un funkcionēšana nav iespējama bez profesionāļiem, kas prot šo biznesu

organizēt. Menedžerim nepietiek tikai ar talantu atrast un sajust, paredzēt to darbības veidu, kas

atnesīs peļņu, nepieciešamas arī spējas, lai to organizētu, ievērojot ekonomiskos, sociokultūras un

politiskos faktorus, prasme veidot sakarus ar dažādām struktūram – valsts un komercstruktūrām.

16. FANDRAIZINGS UN FINANŠU MENEDŽMENTS


Latvijas sabiedrības demokratizācijas process un ekonomiskā modeļa maiņa izsauca dziļas

pārmaiņas valsts sociālā un kultūras dzīvē, tai skaitā šovbiznesā, kur attīstība pēdējā desmitgadē

attīstījusies ievērojamos tempos.

Līdz ar to šovindustrija nevar funkcionēt bez finansiālā atbalsta no komercstruktūrām, gan

nekomercstruktūrām. Šovbizness vienmēr ir risks – finansiālais, psiholoģiskais, sociālais, tā ka

tajā apvienoti dažādi mākslas veidi un žanri un tā produkcija domāta masu patēriņam. Riska

līmenis ir tiešām liels. Līdzekļu piesaistīšanu projektam sauc par fandreizingu (angļu. val.

fandraising) – tā ir līdzekļu formēšana un akumulēšana no dažādiem avotiem konkrētas

programmas (projekta) realizācijai. Tā ir organizācijas sistemātiska un mērķtiecīga darbība,

ieskaitot tādus līdzekļu piesaistīšanas veidus kā fondu līdzekļi, labdarības pasākumu organizēšana,

ziedojumu vākšana u.tml.

Tā nav naudas lūgšana, tas nozīmē – atrisināt problēmu ar naudas palīdzību.

Īstenot izklaides pasākumus – festivālus, konkursus, galā koncertus, starptautiskos forumus reāli ir

tikai tad, ja ir mecenāti un sponsori. Ir dažāda veida masu pasākumu finansēšana.

Sponsorēšana

Pēc satura sponsorēšanas process nozīmē notikumu atlasi vai organizāciju, procesa vadīšanu un

kontroli, projekta realizāciju, ņemot vēra sponsora intereses. Sponsorēšana – tās ir mērķtiecīgas

subsīdijas mērķu sasniegšanai, tā ir izdevīga sadarbība, kopēja projektu realizācija. Sponsoru

atbalsts tiek noformēts ar līgumu, kas ietver abu pušu vienošanos.

Lai runātu ar sponsoru, ir nepieciešama dokumentu pakete:

· preses relīze par grupu, par projektu;

· uzaicinājums uz sadarbību;

· radošie sasniegumi – video vai audio ieraksti, fotomateriāli utt.;

· izvērsta promo programma;

· saraksts, kas atbalsta projektu, iestādes, firmas utt.

· rekomendācijas vēstules no pazīstamiem cilvēkiem.

Sponsors var būt:

- titula – 100% ieguldījums,

- ģenerālais – līdz 50%,

- oficiālais – līdz 25%.

Subsponsors – organizācija vai privātpersona, kas sniedz jebkuru palīdzību.

Kāpēc kompānija vēlas sponsorēt producentu projektu? Iemesli var būt dažādi – sākot no globāliem

līdz pašiem nenozīmīgākiem.


Piemēram, kompānija sponsors vēlas sadarboties ar jums, jo jūsu projekts liekas stabils un cerīgs,

vai tāpēc, ka kompānijas direktors dievina klausīties tādu mūziku, ko esat sacerējuši. Kāda ir

organizācijas motivācija, kad tā izrāda sponsoru atbalstu.

Protams, ka prioritāti nosaka mērķu specifika, kam seko kompānija sponsors. Bez finansiālās

peļņas, prioritāte var būt arī estētiskā bauda, ambīciju apmierināšana.

Un tomēr – pirms ņemt naudu, labāk uzzināt, kāda iemesla dēļ tā tiek dota, galvenais, uz kādiem

noteikumiem.

Labdarība

Labdarība – ne tikai finansiālais, bet arī organizatoriskais atbalsts, kas notiek uz stabila un

ilgtermiņa pamata. Labdarība – tā ir filantropijas izpausme, neuzliekot nekādus pienākumus.

Mecenātisms

Mecenātisms – tā ir labdarība mākslas jomā. Mecenāti lielāko daļu ir privātpersonas, kuri dod

savus līdzekļus bez kādiem noteikumiem.

Nebūtu slikti, ka atdzimtu tradīcija, ka bagāti cilvēki iegulda naudu mākslā.

Jaunam producentam ir ļoti sarežģīti atdot ieguldītos līdzekļus, jo nav pieredzes, tāpēc līdzekļus

labāk būtu atrast pie «pārbaudītiem cilvēkiem».

Budžeta līdzekļi, kā federālie, tā vietējie, lielie pasākumi, kas saistīti ar milzīgu svētku

organizēšanu (Jaungada svētki), lokālie pasākumi (Pilsētas diena), kā arī finansējot personīgos

pasākumus, kas saistīts ar nacionālo lepnumu.

Līdzīgām akcijām ir masu raksturs, un ar tām cenšas gūt peļņu. Pēc pasākuma organizators nodod

atskaiti augststāvošajām struktūrām par budžeta līdzekļu izlietojumu saskaņā ar faktisko izdevumu

tāmi kopā ar pielikumiem – pievienotiem finanšu dokumentiem (līguma kopijas, rēķini,

maksājuma kvītis u.tml.).

Finansējuma meklējumi ir sarežģīti, bet bez finanšu kapitāla līdzdalības nevar īstenot ideju.

Līdzekļu meklēšanas process ir samērā individuāls. Lielais bizness sāk nopietni ieguldīt naudu

sociālajā jomā tikai tad, kad apzinās dotā projekta efektivitāti, aiz tā stāv pilsoniskā sabiedrība,

ražošanas un patēriņa kultūras attīstība, t.i., aktīvāka kapitāla kustība, kas vienmēr ir ekonomiski

efektīgi. Svarīgi ir saprast, ka kultūrai naudu nedāvina, tajā neiegulda. Šovbizness nevar attīstīties

bez savstarpējas sadarbības un partnerības.

Finansēšanas avots bieži ir saistīts ar problēmu par naudas atdošanu investoram, tā ka projekts

parasti atpelnās tikai pēc 3 līdz 10 projektiem, pat tad, ja tos vada profesionāļi. Daudzi gadījumi

apstiprina to, ka izvēlīgi jāizturas pret naudu. Ja jūs esat par sevi pārliecināti, tad varat riskēt. Bez

riska neiztiek neviens šovindustrijas pārstāvis, vienkārši jāsamēro savas iespējas.

Tā arī ir fandreizinga māksla, finansēšanas meklējums. Bet pats interesantākais – panākumu

formulas līdz šim nav izdomātas, tāpēc katram jāiet savs ceļš, un to izvēlas katrs pats.


Apmaiņa pret reklāmu

Viens no izplatītākajiem finansēšanas avotiem ir sponsoru līdzekļi, kuru apmaiņai ir reklāmas

pakalpojumu pakete.

Pie reklāmas pakalpojumiem var pieskaitīt:

- sponsora nosaukums TV programmas titros, kas veltīti projektam;

- sponsora reklāmas rullīša demonstrēšana programmā;

- sponsora nosaukums afišās, flaijeros, miniposteros un citos drukatās produkcijas veidos;

- vides reklāma pasākuma norises vietā;

- vakara vadītāja paziņojums par vienas vai otras firmas piedalīšanos pasākuma organizēšanā;

- sponsora piedalīšanās preses konferencē, kas veltīta konkrētam notikumam;

- pieminēšana par notikumu žurnālu un avīžu publikācijās un televīzijā;

- intervija ar sponsoru avīžu publikācijās;

- VIP biļetes sponsoriem uz visiem viņu sponsorētiem pasākumiem.

PRODUCT PLACEMENT – reklāmas izvietošana mākslas darbā

Vēl viena iespēja, kā piesaistīt līdzekļus ir PRODUCT PLACEMENT. Tā ir unikāla tehnoloģija

vadīt masu apziņu un pircēju uzvedību. Tā ir zīmola atpazīstamības veidošana ar mākslas darbu

palīdzību. Tas ir ļoti ātrs un efektīgs veids. Tehnoloģija Product Placement aizsākās Amerikā XX

gadsimta sākumā.

Product Placement – tas nozīmē noteiktas preces, tirdzniecības markas vai pakalpojuma izvietošana

kino, televīzijā un radiopārraides, avīzēs un žurnālos, multiplikācijas filmās, literatūrā, dziesmās un

mūzikas klipos, komiksos utt. – visos produktos, kuriem ir sižets un kuri adresēti skatītājam vai

lasītājam.

Tā, piemēram, 1995. gadā patēriņu preču giganti samaksāja 50 miljonus dolāru par to vien, lai tos

minētu filmā Zeltacs. Apgalvo, ka filmas Rītdiena nemirs nekad tie bija 100 miljoni. Zīmolu

pārstāvji stāv garās rindās, lai tikai varētu reklamēties Bonda filmās. Savus koncernus virzīja BMW,

Smirnoff, Omega, kas izmaksāja viņiem 70 miljonus dolāru. Atdeve bija galvu reibinoša: Bonda

007 iemīļotā pulksteņa Omega Seamaster cena pieauga par 900%! Tikai par vienu jautājumu, kuru

filmā Pamatinstinkts Šarona Stouna adresēja Maiklam Duglasam – vai Jack Daniel’s derēs?,

kompānijas pārdošanas rādītāji palielinājās piecas reizes!

Ļoti izteikti redzama dažādu zīmolu reklāma televīzijas seriālā Sekss un lielpilsēta, kur parādīta

Kerijas lielā vēlme stilīgi ģērbties un kur ekrānā parādās zīmoli Prada, Dolce & Gabana utt.

Mūzikā viens no senākajiem piemēriem ir 1908. gadā tapusī dziesma Take me out to the Ball Game,

kas Amerikā kļuvusi par klasiku. Šajā beisbolu fanu dziesmā tiek minēts zīmols Cracker Jack, kas

jau vairāk nekā 100 gadu ražo karameles, popkornu un riekstiņus, kurus parasti ņem līdzi līdzjutēji

sporta sacīkstēs.


Šovbiznesā PP vēstījums integrējas ne tikai dziesmu tekstos, bet arī mūzikas klipos. Piemēram,

Stinga klipā dziesmai Desert Rose aktīvi tiek demonstrēta automašīna Jaguar un videokamera Sony

handucam.

Kompānija Walt Disney ir līdera pozīcijā par muzikālo Product Placement izvietošanu.Viņu rīcībā

ir radio Disney, televīzija, tematiskie parki, mazumtirdzniecības tīkli, skaņu ierakstu studija un

projekts Radio Disney Incubator, kas ir starts jauniem izpildītājiem.

IV. Producents – radoša projekta vadītājs17. PRODUCENTS (PROJEKTA VADĪTĀJS)

Producenta komanda

Producenta uzdevums beidzas ar produkta veidošanu, tam jābūt ar komerciālu potenciālu. Bez

organizatoriskās darbības viņam jāizlemj kārtējie jautājumi un jākoordinē; producentam jāatrisina

vēl tāds svarīgs uzdevums, kā iedvesmot visu kolektīvu uz maksimāli efektīgu darba izpildi, lai

realizētu projektu.

Producents – tas vispirms ir organizators, aiz kura ir vesela komanda, kas veido projektu.

Producenti var būt kvalificēti – galvenais, izpildītājs, līniju, projekta, kreatīvais un citi. Atkarībā no

tā, vai producents strādā par konkrētu projekta dalībnieku vai koordinē visu projektu, viņam jābūt

profesionālim, ar pietiekami daudz zināšanām. Lai arī uz kādu producentu kategoriju tas attiecas,

viņam jāizprot apgalvojums – mākslinieku rada hits. Kad mākslinieks kļūst atpazīstams, tad arī

producents kļūst atpazīstams un pieprasīts.

Producentam kā vadītājam jāprot koordinēt ļoti liels cilvēku skaits, jāvirza tie, jāatbild par viņu

darbību un projekta likteni.

Atkarībā, cik globāls ir projekts, to var sadalīt dažādos virzienos, kur katru vada savs producents.

Tā izšķir:

Izpildproducents (executive) – uzticama persona, kas realizē finansiālu, organizatorisku un

māksliniecisku kontroli pār uzvedumu.

Funkcionālais producents – persona, kas atbild par konkrētu radošo – organizatorisko

komponentu, t.i., izpildot noteiktu funkciju.

Asociētais (associate) producents – partneris, daļēji finansētais projekts, piedalās galvenā

producenta radošā un ražošanas plāna sagatavošanā.

Līniju (line) producents – persona, kas atbild par tehnisko procesu un sarežģītākajiem projekta

etapiem.

Ja runājam par kinematogrāfu, tad eksistē arī jēdziens neatkarīgais (independent) producents –

tas ir cilvēks, kas pastāvīgi izveido projektu bez lielu kompāniju piedalīšanās, un formējošais

radošais (creative) producents, kas uzstājas kā režisors inscenētājs, ņemot dalību mazbudžeta

projektos.


Šovbizness ir joma, kur apgrozās milzīgs kapitāls, gaidot savu pielietojumu, kā arī lielas radošas

idejas, kas arī tiks realizētas ar finansiālu līdzekļu palīdzību. Bet atrast prasmīgu un peļņu nesošu

pielietojumu par nelielu naudu – arī viens no producenta uzdevumiem.

Liela nozīme ir ražošanai, cilvēkiem, kas piedalās produkta izstrādē un virzībā. Protams, ka

jebkura projekta ražošana nav iespējama bez konkrētas darba sadales.

Štata personāls ir veidots šādi:

3. attēls. Producents (projekta vadītājs).

1) Finanšu bloksInvestori un sponsori

Finanšu direktors

Finanšu menedžeris


Investori un sponsori – tie ir producenta partneri. Tie var būt dažādi cilvēki, parasts uzņēmējs,

ģenerālais direktors, programmas direktors vai radiostacijas direktors. Atkarībā no līguma rakstura,

sponsors var iejaukties projekta ražošanas procesā, kā arī nodot visas pilnvaras projekta

producentam.

Finanšu direktors. Tas ir eksperts, kurš kontrolē naudas tēriņus. Finanšu direktors līdzīgi

ekspertam dod padomu, kā izdevīgāk nopirkt aprīkojumu, kur ņemt investīcijas un kā pareizāk tās

ieguldīt vai saglabāt.

Finanšu menedžeris. Nosaka un optimizē producenta likmi, samazinot viņa izdevumus. Viņa

darba apmaksa ir 20% no ienākumiem.

2) Organizatoriskais-tiesību bloksIzpildproducents

Grupas direktors

Menedžeris

Jurists

Viesizrāžu (koncerta) direktors

Izpildproducents ir galvenā producenta «labā roka». Viņš risina visus vadības, finansiālo un

radošā rakstura jautājumus, bet pēdējais vārds paliek projekta vadītājam.

Bez galvenām funcijām viņa uzdevumos ietilpst aprīkojuma pārbaude, visu projekta dalībnieku

darba organizācija.

Izpildproducents piedalās skaņas ieraksta visās stadijās un visu kontrolē.

Grupas direktors piedalās visās lietās, dodas turnejās, risina visus organizatoriskos jautājumus,

kas saistīti ar partneru organizāciju sadarbību uz vietas. Viņš nogludina visas attiecības ar

partneriem. Mākslinieki un izpildītāji risina savus jautājumus ar grupas direktoru un tikai retos

gadījumos var vērsties pie galvenā producenta, ja situācija pieprasa viņa personīgo piedalīšanos.

Šis administatīvais posms ir ļoti svarīgs, un tam ir saikne starp radošo sastāvu un producentu.

Menedžeris vada pārrunas, kas saistītas ar grupu (videoklipa veidošana, turnejas darbība un citi),

koordinē procesu, izvēloties efektīgākos ceļus problēmu risināšanai. Menedžeris nebrauc kopā ar

grupu turnejās, bet pilda savas funkcijas producenta birojā.


Jurists. Piedalās tiesvedības jautājumu risināšanā, kuri rodas veidojot un virzot projektu.

Galvenokārt viņa darbība ir tikai tad, kad jaizvairās no neizdevīgiem līgumiem ar kompānijām.

Jurista laiks ir ļoti dārgs un honorāri lieli. Bet tas vienmēr atmaksājas.

Viesizrāžu (koncerta) direktors. Sastāda viesizrāžu un koncertu grafiku. Koncerta direktors

organizē jebkura mēroga koncertus – kā klubos, tā turnejās un citur. Viņš atbild par biļešu

rezervēšanu, par mākslinieku izpildītāju, skaņu režisoru un citu radošo grupu pārstāvju vietām

viesnīcā, formē koncerta darbības grafiku atbilstoši piedāvājumam un cenu politikai. Protams,

turnejas organizēšana ir ļoti smags darbs. Nepieciešams nodrošināt aprīkojumu, izvietot cilvēkus un

plānot tālākās darbības. Turnejas direktoram parasti palīdz turnejas administrators vai turnejas

menedžeris.

3) Radošais-vadības bloks

Autori un mākslinieki izpildītāji

Muzikālās izdevniecības

Soundproducents

Rekordkompānija

Rekorda ieraksts

Kultūras menedžeris

Programmas direktors TV, radio

Viņš ietver autoru un mākslinieku izpildītāju darbu, mūzikas izdevniecību, skaņas producentu,

rekordkompāniju, rekordleiblu, kultūras menedžeri, TV un radio programmu direktoru.

Autori un mākslinieki izpildītāji. Nosaukums izsaka visu. Vēl tikai var piebilst, ka tie ir ne tikai

cilvēki, kuri uzstājas uz skatuves, bet arī tie, kas veido mākslinieka tēlu un imidžu – horeogrāfs

inscenētājs, režisors inscenētājs, sesiju muzikanti (tie ir tie, kurus speciāli nolīgst turnejai vai

ierakstam studijā), šova veidotāji un citi.

Muzikālās izdevniecības – organizācijas, kurām ir mūzikas materiāla, komponistu un dzejnieku

tiesības, kas aizsargā viņu autortiesības. Producents vada pārrunas par radošā materiāla

izpildījumu. Tas nozīmē – lai izpildītu kompozīciju, producents noslēdz līgumu ar mūzikas

izdevējiem, un tie atbilstoši pārskaita honorāru autoriem.

Tā producents ar mūzikas izdevniecību ir finansiālu tiesību attiecībās.


Tādējādi autori, atdodot savas autortiesības savam izdevējam, var nebaidīties par autortiesību

pārkāpumiem un bez bažām nodarboties ar daiļradi. Tāda sistēma darbojas jau vairāk nekā 100

gadu.

Skaņas producents risina tehniska rakstura jautājumus par muzikālo materiālu. Viņš nosaka

nākamā albuma stilu, izlemj, vai skaņu ierakstā jaiekļauj noteikti efekti utt. Vārds sound arī

nozīmē «skaņa». Daži izpildītāji šo darbu dara paši, tomēr vairāk izmanto skaņas producenta

pakalpojumus.

Kontrolē studijā visus dziesmu ierakstu etapus, atbild par gala produkta skanējumu.

Ieraksta kompānijas (label). Par leibliem sauc kompānijas, kuras nodarbojas ar albuma

ierakstīšanu. Tas ir, starp izpildītāju un kompāniju noslēdz līgumu, izpildītāju albumu sāk tiražēt

ar noteiktu marku, ierakstu.

Pēc tam ieraksta kompānija nodarbojas ar gatavu nesēju distribūciju.

Kompānijas, kas nodarbojas ar ierakstiem un izpildītāja albuma izdošanu. Rekordkompānija

(record label ) uzņemas izdošanas tiesības un to virzību uz mūzikas tirgu. Ieraksta nosaukums

parasti atrodas uz jebkura firmas nesēja vāka.

Kultūras menedžeris ir eksperts par visu projekta darbinieku radošo darbību, ieskaitot arī

māksliniekus izpildītājus. Kultūras menedžera kompetence ietver jautājumu risināšanu, kas saisīti ar

skatuves darbību, – vai nepieciešams šovbalets, kāds būs priekšnesuma stils. Tādējādi speciālists

kontrolē

mākslinieka tēlu un visas metamorfozas, kas ar to saistītas.

Visu radošo darbu organizēšana, kas saistīta ar māksliniekiem, un gala šova novērtēšana, kur bija

ieguldīts imidža veidotāja, horeogrāfa, režisora darbs un daudzi citi ir kultūras menedžera galvenie

mērķi.

TV un radio programmu direktors. Tas ir cilvēks, kurš izlemj, kādi ieraksti būs piedāvāti

noklausīšanai vai rotācijai ēterā. Bez radio svarīga ir arī rotācija televīzijā. Vēlāk rodas tādas

profesijas kā VJ’s (vai vīždžejs), tas ir videožokejs. Nebūtu daudz dziesmu un videoklipu, kuri

kļūtu par hitiem bez translācijas ēterā. Tas zināmā mērā ir programmas direktora nopelns.

4) Sabiedrisko attiecību bloksSabiedrisko attiecību direktors

Virzības pasākumu rīkotāji

Preses sekretārs


Sabiedrisko attiecību direktors īsteno kontroli par radošo uzdevumu lemšanas procesu. Viņam ir

pakļauti pārējie sabiedrisko attiecību menedžeri. Radošajos uzdevumos ietilpst: tēla (imidža)

izstrāde, projekta koncepcija un tā ideja. Kā arī jāizdomā stils, kā notiks mākslinieka komunikācija

ar presi, intervijas saturs, attiecības ar faniem. Ap mākslinieku izpildītāju tiek radītas intrigas,

baumas, bez kurām interese par «zvaigzni» ātri zūd.

Sabiedrisko attiecību direktors atbild par sabiedriskās domas formēšanu un mākslinieka reputācijas

veidošanu. Sabiedriskās attiecības nodrošina efektīgu dialogu ar sabiedrību, formē un uztur

producenta izveidoto izpildītāja skatuves tēlu, kā arī producenta reputāciju.

Sabiedrisko attiecību direktors organizē arī mākslinieka virzības akcijas. Daudz spēkus, lielu

piepūli un laika vajag, lai veidotu sadarbību ar sponsoriem, albuma distributoriem un televīzijas

kanāliem. Šī funkcija ir svarīga katram dalībniekam producenta komandā.

Virzības pasākumu rīkotāji parasti strādā skaņu ierakstu kompānijās. Viņu darbība ir saistīta ar

uzdevumu maksimāli daudz iegūt laiku, lai ēterā skanētu jaunie ieraksti. Tas nozīmē, ka viņam

nepārtraukti jākontaktējas ar radiostaciju un TV kanālu programmu producentiem.

Preses sekretārs. Presei ir liela ietekme uz mākslinieka un viņa popularitātes formēšanu. Preses

sekretārs rūpējas, lai presei būtu jaunākā un interesantākā informācija par izpildītāju.

Producents un kolektīvs atrodas sarežģītā sadarbībā, bet viņu kopējais darba rezultāts ir projekta

popularizācija un peļņa no tā realizācijas.

Preses sekretāram regulāri jākontaktējas ar presi, un viņš vienmēr ir lietas kursā par visiem

notikumiem, kas notiek mākslinieka dzīvē. Presei ir liela ietekme uz cilvēku prātu. Tā arī rada

sabiedrisko domu. Ja producents strādā ar labu informācijas aģentūru vai nolīdzis profesionālu

sabiedrisko attiecību speciālistu, tad 50% panākumu jau ir kabatā.

Fani koncentrē savu uzmanību uz visu, kas attiecas uz viņu elkiem.

18. PRODUCĒŠANAS TEHNOLOĢIJAS: KAS? KĀ? KĀDS REZULTĀTS?

1. posms: izdomāšana un/vai idejas formulēšana, vēlme

• Kreatīvās tehnoloģijas (tehnikas, kas veicina iztēles attīstību, unikālo ideju meklēšana un to

radīšana).

• Kreatīvo resursu izmantošanas tehnikas (būtisko ideju pārdomāšana, darbs ar kreatīvām

personībām vai ar kreatīvu komandu). Producents formē kreatīvo politiku.

• Apkārtējās pasaules aktīva novērošana (projektu novērtēšana, lēmumu fiksācija, biznesa idejas

meklēšana).

2. posms: Mērķa un vēlamā rezultāta formulēšana

• Mērķu izvirzīšana.


• Tehnikas, kas attīsta izpratni.

3. posms: Darbības organizācija rezultāta sasniegšanai

• «Projektu menedžments» kopumā.

• Projektu vadība specifiskās nozarēs:

– event management,

– radošu organizāciju vadīšana.

4. posms: Sasniegtā rezultāta novērtējums

• Projektu efektivitātes tehnikas novērtējums (atbilstība plānu rezultātiem un vēlmēm ar

konkrētiem rezultātiem).

Kopējie treniņi:

• Personīgās izaugsmes tehnikas, kas palīdz nostiprināt ticību sev un iespēju izpildīt savas vēlmes,

līderu treniņi.

• Laika menedžments.

Darbs ar projektu

Projekta idejas izstrāde

• Prioritāšu izvēle

• Personīgo interešu joma

• Profesionālo interešu joma

• Nišas atrašana vai iespēja izveidot savu nišu

• Prasmes (ko prot darīt un kādās nozarēs)

• Projekta uzdevumu precizēšana: finanses, reputācija, prasmes

• Idejas izstrāde

• Analogu meklēšana Latvijā vai aiz robežām

• Apspriešana ar ekspertiem vai «autoritātēm»

• Realitātes un finanšu novērtējums

• Personīgo resursu novērtējums, kas nepieciešams realizācijai, emocionāla iesaistīšanās

projektā

• Idejas formatizācija – koncepcijas apraksts

Prezentācija/Kopējā daļa

Kas: koncepcija, projekta apraksts

Īsa informācija, ko tieši vēlaties piedāvāt


Kam: Projekta patērētājiem

Kā šie cilvēki izskatās, ko viņi pieprasa

Kur: projekta laukums, laukuma plāns

Ir svarīgi, lai būtu laukuma plāns (kopējo skatu) un laukuma shēma, kur ir atzīmēts, kas un kur

izvietots, kur kas notiek un kur kādi cilvēki

Kad: izvēloties pasākuma datumu, jāskatās, kādi pasākumi vēl ir šajā periodā un kādi būs laika

apstākļi

Konteksts: scenārijs un/vai laukuma apraksts

Prezentācija/Projekta virzība, reklāma

Reklāmas kampaņa: maksas pakalpojumi vai projekta reklāmas materiālu izvietojums dažādos

kanālos:

· Maketi – sludinājumi mērķauditorijas izdevumos

· Banneri internetā

· Rullīši radio

· TV reklāma

· Maksas pakalpojumi TV programmās (jaunumu, tematiskajās)

· Vides reklāma (vairogi, afišas, city formāti, ekrāni)

· Plakātu izvietošana projekta koncentrācijas vietās (institūti, klubi, veikali, kafejnīcas,

specializētās vietas)

· Flaijeru izplatība

· Reklāmas nestandarta formas

Virzības akcijas: virzības akciju organizēšana projekta atbalstam

Prezentācija/Projekta virzība, PR darba veidi

Informatīvie partneri (sponsori)

Jāņem vērā mērķauditorija un projekta uzdevumi.

Informatīvais sponsors var būt kāds no MIL kategorijas

(ТV kanāls, radiostacija, žurnāls/avīze, interneta portāls).

Informatīvie sponsori ne tikai izvieto anonsu un preses relīzi,

bet arī materiālus par projektu, var izvietot reklāmas rullīšus, reklāmas sleju,

izveido projekta dienasgrāmatu u.tml.

Informatīvie partneri iegūst izvietošanu projekta reklāmas materiālos.

Visos masu informācijas materiālos, kas nav informatīvie partneri, izsūta sludinājumi un lobē

publikācijas.

Var izveidot prioratīvo MIL sarakstu, kuros būtu vēlams izvietot informāciju


vai ar kuriem strādās jūsu sabiedrisko attiecību menedžeris.

Budžets: kas nepieciešams pirms darba uzsākšanas

• Projekta prezentācija vai apraksts.

• Laukuma plāns ar aktivitātes zonām un cilvēkiem, kuri tur atrodas.

• Aptuvenā projekta tāme + nodarbinātie cilvēki (cik laika nepieciešams projekta darba etapā un

kādi speciālisti tiks iesaistīti.

Finansēšanas avoti/Bizness

Sponsorēšana kompāniju projektiem, kas ir ieinteresētas uz savu tirdzniecības marku virzību.

Darba veids: piedāvājuma izsūtīšana sponsoriem.

Sponsoru atlases princips: idejas realizācija saskaņā ar tās vērtībām, lai projekta imidžs sakristu ar

kompāniju vai produktu izvirzītajām vērtībām.

Visbiežāk no projekta gaida:

- Caur MIL nokļūt pie mērķauditorijas (atsauce sabiedriskajās attiecībās un reklāmā,

zīmola/integrācija projektā);

- Auditorijas kontaktu kvalitāte;

- Auditorijas kvalitāte.

Sarežģījumi:

- Agrāk plānotie projekti;

- Aģentūras iesaistīšana projekta realizēšanā;

- Aktīva iesaistīšanās projektā.

Mecenātisms – bezatlīdzības līdzekļu investēšana projektā.

Darba veids: piedāvājumu izsūtīšana par atbalstu.

Atlases princips: izvēlētās nozares citu projektu atbalstīšana.

Visizplatītākie ir gaidīšana no projekta – sociālā pozīcija vai darbs, veidojot mecenāta imidžu.

Finansēšanas avoti/Valsts

• valsts programmas

• federālās programmas vienas vai otras nozares attīstībai (kultūra, sports, izglītība, tūrisms,

mikrouzņēmējdarbība u.tml.)

ES programmas radošajām industrijām

• reģionālās struktūras


Finansēšanas avoti/ieņēmumi no projekta

• Pakalpojumu apmaksa par organizēšanu, management fee (var būt:

- fiksētā summa vai procenti no budžeta vai

- procenti no projekta peļņas

• Patērētāju maksājuma līdzdalība:

- biļetes

- maksas ieeja

• Maksājuma līdzdalība pārdošanas vietās:

- pakalpojumi un priekšmeti (dizaineri, skolas, darbnīcas)

- ēdiens

• Pašu suvenīru produkcija:

- t- krekli, cepures

-- citas preces

Efektīga projekta pārbaude

• Vai šo projektu veidosiet, saskaitot naudu;

• Kontakta maksājuma novērtējums: projekta budžets, ņemot vērā dalībnieku skaitu;

• Vai varēsiet atrast projekta finansiālo ieguldījumu un cilvēkus;

• Peļnas attiecības ar laika patēriņu;

Novērtēt, ko iegūsiet no projekta.

19. RADOŠA KOLEKTĪVA VADĪŠANA

Producēšanas māksla ir radošo procesu vadības māksla. Šī vadība izveidota ne uz ierobežojumiem,

bet uz brīvības paplašināšanu katram radošā kolektīva subjektam. Brīvība ir efektīvs vadīšanas

mehānisms: katrs piedalās projektā tik lielā mērā, cik tas ir saskaņā ar viņa brīvību.

Ja nespējam novērtēt brīvību, tad varam zaudēt reputāciju un radošo pastāvību.

Daiļrade līdz šim lielākā mērā izpaužas kā pašrealizācijas individuālais process. Ir kultūras

socioloģija un atsevišķu subkultūru socioloģija (piemēram, muzeju, kinematogrāfiskā, teatrālā

u.tml.), mākslas socioloģija.

Daiļrade jau sen pārvērtusies ražošanas procesā, tāpēc tam ir savas formas:

· darba sadale,

· institucionālā kārtība,

· laika robežas,

· saistība ar tirgu.

Tas viss ļauj šo daiļradi uzskatīt ne tikai par psiholoģisku, bet arī kā socioloģisku problēmu.

Pārvaldīt radošumu – tā arī ir producēšanas/vadības socioloģijas problēma.


Lai šo problēmu skatītos kontekstā ar producenta darbību, nepieciešamas piesaistīt tādas

socioloģiskās teorijas, kurās sabiedrība un tās grupas atgādina radošos kolektīvus.

Piemēram, Irvinga Hofmana sociodramatiskā teorija, kurā aktīvi izmantotas teātra metaforas.

«Pasaule – tā ir trakomāja, kuru pārvalda tās pacienti,» par sociālo realitāti saka Hofmans.

To pilnībā var attiecināt uz radošo kolektīvu.

- Mēs esam ķīlnieki, kas cenšas sabiedrībai uzspiest priekšstatu par mūsu Es un par dažādākajiem to

parametriem.

- Mēs cenšamies nezaudēt savu Es, bet arī kontrolējam citus, lai arī citi to nezaudētu.

Īsta vara sākas tad, kad tiek saskaņotas darbības ar projektēto tēlu Es, ko mēs tiecamies idealizēt.

Tādējādi Es, no vienas puses, tiecas uz brīvību, bet no otras – ir pakļauts kontrolei.

Radoša cilvēka Es – nepārtraukta lepnuma un satraukuma priekšmets.

Producents ir diktators, bet izmanto nevis personības brīvības ierobežošanas metodes, bet

gluži pretēji – personības brīvības palielināšanas metodi.

Producents labā nozīmē spekulē uz to, ka radošs cilvēks var zaudēt savu Es, un līdz ar to zaudēt

galveno savu talantu – individualitāti.

Vienlaikus producents izmanto citu varas kontroles mehānismu, ko aprakstījis Hofmans: viņš

darbojas caur rituālo, tas ir, iekšējās komunikācijas iedarbības formu, iedarbojoties uz kolektīvu

(komunikācijas stils, uzmanības zīmes u.tml.). Patiesībā producents kontrolē visu nozari, kas ir

«nerakstīts likums», traktējot to pēc sava prāta.

PIELIKUMS

Studentu apmācība

Koledžas programma Izklaides industrijas vadība un producēšana dod iespēju strādāt par kino,

televīzijas, mūzikas producentiem, audiovizuālās produkcijas ražošanas menedžeriem. Absolventi

strādā par producentiem vai to asistentiem, izpildproducentiem, filmu ražošanas organizatoriem,

menedžeriem kino, TV un video studijās, kino demonstrēšanas iestādēs, izklaides pasākumu

veidošanas aģentūrās, kā arī šovbiznesā.

Nākošo producentu mācību plāns savieno radošās un ekonomiskās – vadības disciplīnas. Radošajās

industrijās jaatceras, ka nepietiek tikai apgūt studiju priekšmetus, bet jau pirmaja kursā jāizvēlas,

kādā radošajā industrijā nākotnē students specializēsies. Tas nozīmē, ka jau studiju laikā intensīvi

jālasa papildus mācību literatūru, jāinteresējas, jāseko aktualitātēm, kas notiek izvēlētajā nozarē.

Studenti organizē seminārus un piedalās meistarklasēs, kurus vada ne tikai teorētiķi, bet arī praktiķi

– pazīstami režisori, producenti, aktieri utt.

Nākošo producentu specializācijas disciplīnas ir ietvertas mācību plānā.

Radošās meistardarbnīcas


Darba formas: lekcijas, meistarklases, organizatoriskā - darbības spēle.

Programmā tiek ieviesta meistardarbnīcu prakse. Tas nozīmē, ka klausītājs ne tikai apgūst viņam

piedāvāto programmu, bet ir arī meistardarbnīcas dalībnieks, praktiski iekļaujoties to pētnieciskajā

izstrādē un reālos projektos, ko vada "meistars - profesionālis". Meistardarbnīcas dalībniekam tas ir

sava veida tramplīns uz nākošo profesionālo darbību . Meistardarbnīcu vadītāji var būt pasniedzēji,

k.ā arī uzaicinatie eksperti un pētnieki.

Radošais menedžeris – producents ideālā apvieno psiholoģisko kreativitāti, sociālo psiholoģiju un

izprot skatītāju uztveri, kultūras vēsturi (kino, teātra, mūzikas, glezniecības utt.), kā arī ir priekšstats

par pašreizējo kultūru.

Producentu izglītošanā svarīga ir ne tikai laba teorētiskā bāze, bet arī prakse: kino – vai TV

ražošanā, mūzikas industrija –tās galvenokārt ir jomas, kurās aktīvi būtu jāmeklē iespējas darboties

jau studiju laikā. Tā daudziem studentiem jau prakses laikā reāla iespēja atrast darbu specialitātē.

Vēl viena iespēja – profesionāļu vadībā veidot savus radošos projektus.


Piezīmes

izklaides industrijas vad ba un produc Šana · 2013-08-28 · © alberta koledža, 2010 1 alberta...

Documents