Labi, ka pašvaldību vēlēšanas ierasti notiek gadu pirms Saeimas vēlēšanām, jo tās ir no-zīmīgs brīdis pārdomām pirms partijas pieņem svarīgus lēmumus pirms

nākošajām, nacionālajām vēlēšanām. Šajās vēlēšanās bija iespēja notestēt vairākus svarīgus jautājumus gan par Vienotības nākotni, gan kopējo kon-tekstu.

Pirmkārt, uz konkurenci balstītas politiskās sistēmas pamatprincips ir politiskā svārsta klātbūtne – pēc atbil-dīgas, disciplinētas, uz pašu iniciatī-vas balstītas politikas sabiedrībā nāk vēlme pēc sociāli iekļaujošākas, kon-krētām sabiedrības grupām taustāmā-kus rezultātus, nevis tikai kopēju po-zitīvu attīstību piegādājošas, politikas. Diemžēl Latvijā etniskā sastāva un

traģiskās piecdesmit gadu politiskās vēstures dēļ nav normālas sociāldemo-krātiskas alternatīvas. Tā sauktajām latviešu partijām vienmēr jādrūzmē-jas labējā spektrā, lai gan sabiedrības kopējie uzskati drīzāk ir kreisi. Tā uz-plaukuma un norieta cikli labējā spek-trā ir regulāri, jo kreisās-labējās ass trūkumu vēlētājs mēģina kompensēt ar vēlmi pēc jaunām, tīrām sejām. Šī attīstība arī apliecina Latvijas partiju nespēju mainīties, jo tas, kas nemai-nās, nevis stāv uz vietas, bet, laikam ritot, slīd atpakaļ.

No šī viedokļa raugoties, pēc tam, kad vēlētāji Vienotībai pēc milzīgām krīzes sāpēm 2010. un 2011. gadā dāvā-ja ievērojamu uzticību, ir tikai likum-sakarīgi, ka politiskais svārsts tagad nosvēries par labu kreisākai politikai.

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

NR. 260 2013. gada 6. jūnijā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas .................... 2, 4, 5, 6, 7, 11Latvijas ziņas ......................1, 5, 9, 11, 13, 18Latvieši pasaulē ..............................................8Redakcijā .............................................................3Lolita Čigāne .............................................1, 13Lasītājas vēstule .........................................3, 9Dziesmu svētki ...........................................6, 7Aina Gailīte ..............................................10, 193x3 ................................................................ 12, 13Intervija – Jānis Ātrens ...............14, 15, 17Gundars Ķeniņš Kings ....................... 16, 17Nekrologs .........................................................18Datumi ...............................................................18Sarīkojumi un ziņojumi ....................19, 20Lata kurss ......................................................... 20

Rīga paliek UšakovamSC/GKR iegūst 59% no rīdzinieku vēlētāju balsīm

Pēc sestdien, 1. jūnijā Latvijā no-tikušām pašvaldību vēlēšanām Rīga paliek patreizējā mēra Nila Ušakova rokās.

Politisko partiju apvienība Saska-ņas centrs (SC) Rīgā balotējās kopīgā sarakstā ar partiju Gods kalpot Rīgai, iegūstot 39 no 60 vietām. (No tiem 26 pārstāv SC). 12 vietas ieguva Nacio-nālā apvienība un 9 vietas partija Vie-

notība, atstājot zem 5% barjera un bez vietām Rīgas domē gan Latvijas Zaļo partiju (3,99%), gan Latvijas Zemnie-ku savienību (1,88%), gan Reformu partiju (1,58%) un vēl sešas citas par-tijas.

Iepriekšējās pašvaldības vēlēšanās 2009. gadā SC ieguva 26 vietas, bet partija Latvijas Pirmā partija / Lat-vijas ceļš (kura tagad pārdēvēta par

GKR) ieguva 12 vietas. Vienotības veidojošām partijām bija 22 vietas, bet Nacionālā apvienības veidojošām par-tijām nebija neviena vieta.

Ventspilī Aivara Lemberga partija ieguva 9 no 13 vietām Ventspils paš-valdībā ar 69% no derīgām balsīm.

No 1 491 987 balsstiesīgiem visā

Turpinājums 18. lpp.

Pēc pašvaldību vēlēšanāmLolitas Čigānes pārdomas

Gulbji barojas Kaņiera ezerā. (Skat. rakstu 10. lpp.)

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Turpinājums 13. lpp.

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

Līdz ar 1949. gadā dibinātās Adelaides Lat-viešu biedrības (ALB) 64. gadasvētkiem Tāla-vā svētdien, 2.  jūnijā, šogad atzīmēja arī ALB muzeja 40 gadus un Lai-mas veco ļaužu palīdzī-

bas grupas 10 gadus.Jau turpat trīsdesmit gadus ALB ar

drošu roku, gudru prātu un lielu mī-lestību vada valdes priekšsēdis Bruno Krūmiņš, kurš savā uzrunā atcerējās ne tikai ALB 12 dibinātājus, bet arī ALB muzeja pirmsākumus un muze-ja dibinātājus Kārli Ātrenu, Oļģertu Strautu, Miķeli Miezi, Kārli Untiņu un Margaritu Biezaiti. Biedrības paspār-nē darbojas arī Laima, Rosme, Jauk-tais koris, Adelaide Latviešu teātris, grāmatnīca un bibliotēka.

Par Laimas grupas sākuma gadiem sīkāk pastāstīja Helena Rīda (Reid), grupas pirmā koordinatore. Laima, kas veic svētīgu darbu latviešu vecā-ko ļaužu aprūpē, darbojas saskaņā ar Austrālijas Labklājības departamentu, tādā veidā nodrošinot latviskas ve-cumdienas ikkatram tautietim. Ļoti nozīmīgu lomu šai darbā spēlē dau-dzie brīvprātīgie, ar savu čaklo darbu palīdzēdami četrām algotām Laimas

biroja darbiniecēm.Ziedu veltes par darbu Muzejā un

Laimas darbā saņēma Māra Kolomit-seva, Herta Šulca, Jānis Caune, Ras-ma Lāce un Helena Rīda, Valda Pedija (Peddie), Margota Puķīte, Ilga Puide, Vera Petrova, Māra Balode, Brigita Sigur, Ilze Rozentāle, Rita Lutere un Ilze Ostrovska. Par ilggadīgiem, izci-liem nopelniem Māra Balode un Ilga Puide saņēma ALB krūšu nozīmi zeltā un Goda biedra titulu. Sarīkojuma ofi-ciālā daļa beidzās ar Nevis slinkojot un pūstot.

Koncerta daļā gan atklājās jauni talanti, gan atdzīvojās sen snaudošie. Ilgus gadus ALB paspārnē darbojās Adelaides Latviešu teātris, kura spo-žā vēsture lepojas ar neskaitāmiem lieliem iestudējumiem gan pašu mā-jās, gan teātru festivālos, gan Kul-tūras dienās. Lielas lugas sagatavoja dažu mēnešu laikā, un vienā gadā uz-vest trīs, četras, pat piecas lugas bija teātrinieku prieks. Diemžēl lielākā daļa no šiem māksliniekiem jau dus smilšu kalniņā, un teātra ansamblis vairākus gadus atdusas uz saviem lauriem. Taču, tāpat kā augšāmcēlās gaismas pils (!), tā arī uz Biedrības gadasvētkiem kopā sanāca četri bi-jušie aktieri, lai parādītu, ka teātra

mīlestības oglīte vēl sirdī kvēlo, un vajadzīga tikai īstā vēsmiņa, lai to uzpūstu spožā liesmā.

Astra Kronīte, Jānis Lindbergs, Indulis Bumbie-ris un Ilga Puide ar skatuves meis-taru Induli Lapu smīdināja publiku ar skeču Slimības apliecība. Ir sena patiesība, ka katrā dotā situācijā mēs katrs redzam un

dzirdam tikai to, ko gribam redzēt un dzirdēt, ja arī tas ne vienmēr saskan ar patiesību. Ir vienmēr bijuši blēži, sava labuma meklētāji, kuri ar skaistiem vārdiem savas melnās sirdis maskēda-mi, spēj lētticīgos apvest ap stūri, un pat gudri, inteliģenti ļaudis nav imūni pret glaimiem un tukšiem mīlestības apliecinājumiem. Īsā uzvedumā spilg-ti parādījās visu aktieru izcilās ko-

Daudz baltu dieniņu, laimiņa lemi...Adelaides Latviešu biedrības gadasvētki

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) 98273753redakcija@laikraksts.comlatvietis@netspace.net.auwww.laikraksts.com

Editor: Dr. Gunars NagelsAssociate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena drukātam

laikrakstam: $35 par 10 numuriem, $70 par 20 numuriem vai $180 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Čekus rakstīt uz vārda:„Sterling Star Pty Ltd“.

Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star 2013.All rights reserved.

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Adelaides Latviešu biedrības gadasvētki.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

No kreisās: aktieri Ilga Puide, Jānis Lindbergs, Astra Kro-nīte, Indulis Bumbieris.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

Diriģente Astra Kronīte un ALB val-des priekšsēdis Bruno Krūmiņš.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

Turpinājums 5. lpp.

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

RedakcijāSveicināti, lasītāji!Pašvaldību vēlēša-

nas pierādīja Latvijas tautas neieinteresētību savā nākotnē. Vai arī ne-saprašanu par pašvaldī-bu lomu valsts pārvaldē.

Vai arī vienkārši pārliecības trūkums, ka individuālā vēlētāja balss kaut kā ietekmēs rezultātus.

Rīgas domē lielākā maiņa (bez partiju un apvienību nosaukumu maiņām) ir tāda, ka lielu daļu Vieno-tības deputātus atvietos Nacionālās apvienības deputāti. Salīdzinājums ar 2009. gada pašvaldības vēlēšanām Rīgā: Saskaņas centram bija un pa-liek 26 domnieki. Gods kalpot Rīgai (bijušais LPP/SC) pieaug no 12 uz 13 domniekiem. SC un GKR iešana ko-pīgā sarakstā varēja dot tieši šo vienu papildus deputātu. No Vienotības 22 vietām domē, viena aizgājusi GKR un 12 aizgājušas Nacionālai apvienībai.

Vēl interesanta statistika no pašu kandidātu iesniegtiem datiem – no ie-vēlētajiem 39 SC/GKR deputātiem, 9 uzdodas par krieviem, 12 par latvie-šiem, 2 par ukraiņiem, bet 16 neuzdod tautību.

Līdzdalība pašvaldību vēlēšanās bija ļoti zema – Latvijā caurmērā 46%, bet Rīgā 56%. Tomēr, ja uzskatām ASV par kādu demokrātijas mērauk-lu, tad jāsaka, ka līdzdalība Latvijā ir samērīgos lielumos kā ASV. Preziden-ta vēlēšanās ASV kopš 1972. gada ir piedalījušies 49%-57,5% balsstiesīgo. Līdzdalība vispārīgās vēlēšanās ASV nemēdz būt virs 55%.

Politiskā teorijā ir formula, kas pa-reģo, vai balsstiesīgais piedalīsies vēlē-šanās. Pie gandarījuma par piedalīša-nos vēlēšanas procesā (D) jāpieskaita varbūtība, ka vēlētāja balss ietekmēs rezultātus (P), reizinātu ar uztverto labumu vēlētājam, ja viņa partiju vai deputātu kandidātu ievēlēs (B). Ja šis pārsniedz pūles, ko pieprasa balsošana (C), tad vēlētājs piedalīsies balsošanā.

D + (P x B) > CAr vārdu sakot, pozitīvi faktori

līdzdalībai ir (1) lielāks gandarījums (vai pilsoniskās atbildības sajūta) par pašu piedalīšanos, (2) pārliecība, ka balss skaitīsies, (3) sagaidāmais la-bums no vēlamā iznākuma un (4) ze-mas pūles, ko pieprasa balsošana.

Politiķi veltī lielākās pūles, solot visādus labumus, ja par viņiem balso. Bet tādā zemē kā Latvijā, kur nav ob-ligāta balsošana, ir arī jāpiestrādā, lai potenciālo balsotāju pietiekami izkus-tinātu doties uz vēlēšanas iecirkni.

Centrālās vēlēšanu komisijas un valsts vadības atbildībā ir veicināt ci-tus minētos faktorus, jo mūsu demo-krātija pastāvēs tikai tik ilgi, cik tauta ticēs, ka ir vērts procesā piedalīties.

GN

Lasītājas vēstulePar ceļojumiem un ceļojumu birojiem

Jā, mīļais ceļotāj, uzmanies gan! (Skat. LL259) Mums paraks-tītais ceļojuma līgums galīgi nelīdzēja autobu-sa ceļojumā no Rīgas uz Pēterpili 2004. gadā.

Vēlu pirmā vakarā, noguruši un neēduši, beidzot ieradāmies naktsmā-jās. Bijām atvesti uz nomaļu studentu dzīvokļu mītni nevis līgumā solīto trīs zvaigžņu Pēterpils viesnīcu. Dzīvokļi veci, nolaisti ar sešām gultām, bet ti-kai vienu atslēgu.

Protams, protestējam. Mēs visi, atskaitot vienu ģimeni ar bērniem, dzīvokļus atteicāmies pieņemt – strei-kojām. Kādas divas stundas sēdējām foajē telpā, kamēr gide zvanīja uz vi-sām pusēm un mēģināja sameklēt pie-ņemamu apmešanās vietu. Ko gide īsti teica, nezinu, jo runāja tikai krieviski, lai gan mums bija solīts, ka runās lat-

viski un pat angliski. Gidei asaras sāka birt, un drīz vien viņa raudāja. Nē, Pē-terpilī nekur citur nevarot uzņemt pil-nu autobusu!

Ap pulksten 22.00 visi saprata, ka citas izejas nav, un tomēr beidzot mēs visi ievācāmies dzīvokļos. Mēs trīs no Austrālijas bijām kopā ar trim cilvē-kiem, kuri runāja tikai krieviski.

Ģimenīte ar bērniem pa to laiku bija kaut kur paēdusi un jau priecīgi gāja gulēt. Mēs tikai tad šai nomaļā vietā sākām meklēt kur ēst. Nebijām ēduši. Autobuss 28 stundu laikā nebija nekur pieturējis, kur varētu uzēst vai pat nopirkt kaut ko ēdamu. Vietējiem latviešiem visiem ceļojumā bija no mā-jām skaisti sapakotas maltītes, kuras eleganti bija ēduši autobusā.

Mēs naktī šai nomaļā, svešā vie-tā meklējām, bet neatradām nekādu

Turpinājums 9. lpp.

4. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

Austrālijas Baltiešu tirdzniecības kameraPusdienas Melburnā

Es citēju no pavār-grāmatas Latviskā un Modernā Virtuve par galerta gatavošanu: „Galertu gatavo no da-žādām gaļām; kā sivēna, teļa, putnu, zivju gaļas,

kā arī no saknēm. Ja galertus gatavo no jaunāku dzīvnieku gaļas, piem., si-vēna, teļa un tādiem gabaliem, piem. galvām, kājām, kam vairāk līmvielu, tad galerts sarec pats no sevis. Turpre-tī gatavojot galertu no izejproduktiem, kam līmvielu mazāk vai nav nemaz, piem., putniem, zivīm, saknēm to sa-recēšanai jāpieliek želatīns.“

Sestdien,  27.    aprīlī Anita Heila

(Hale) mums demonstrēja kā gatavot galertu pēc viņas mammas receptes, kura ir ļoti līdzīga citējumam. Anitai arī bija novārīts cūkas šņukurs – grūti pieejams!

Anita bija iepriekš sagatavojusi sastāvdaļas, lai darbs ātrāk veiktos. Novārītā gaļa bija tikai jāsagriež, jāsa-dala un jāieliek trauciņos. Buljons arī bija nokāsts un saželējis – bija jāatsil-da pirms lietošanas. Smalki sagriezta auss dod galertam kraukšķi!

Kad Anita kaut ko gatavo, tad viņa visu izplāno līdz beidzamam. Anita bija iepriekš sagatavojusi atsevišķas porcijas mazos trauciņos un ar to ie-priecināja klātesošos kopā ar Guntas

Rudzītes rupjmaizi. Dažiem pat laimē-jas paņemt vēl uzkodu uz mājām.

Priecājamies, ka uz šo pavārmākas pasākumu bija ieradušās divas dāmas, kuras parasti neapmeklē šos pasāku-mus.

Nesen man kopā ar draudzeni bija iespēja viesoties Melburnā dāmu pus-dienās, kur citu starpā izraisījās saisto-šas pārrunas par mūsu pavārgrāmatu. Vairākums izteicās pozitīvi par lielo darbu.

Šoreiz liels paldies jāizsaka Valdai Pedijai (Peddie), LAIMAS koordina-torei, kura aizvietoja Brigitte Sigur.

Jolanta LūseLaikrakstam „Latvietis“

Austrālijas Baltiešu tirdzniecības kamera piektdien, 31. maijā rīkoja ne-formālas pusdienas, kur bija iespējas latviešiem, igauņiem un lietuviešiem iepazīties. Piedalījās pāri par 25 cilvē-kiem.

Austrālijas Baltiešu tirdzniecības kamera dibināta 1998. gadā, un tā cen-šas rast iespējas latviešu, lietuviešu un igauņu tirgotājiem, profesionāliem darbiniekiem un citiem cilvēkiem, kuri strādā vai vada uzņēmumus, sa-nākt kopā un sadarboties.

Mēs esam līdz šim uzņēmuši tirgo-tājus no Latvijas un rīkojuši seminā-rus un citus pasākumus. Patreiz mums plāns ir atkal izdot Baltbiz grāmatiņu, kur parādās vietējā lietuviešu, latviešu

un igauņu uzņēmumu un profesionālu darbinieku informācija un kontaktin-formācija.

Plānota ir arī interneta vietne un lie-lāka sadarbība ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Valsts investīciju iestādēm.

Austrālijas Baltiešu tirdzniecības kameru no dibināšanas vadīja lietu-vietis Linas Zalkauskas, bet pirms di-viem gadiem vadību pārņēma latvietis Dāvids Dārziņš. Valdē patreiz darbo-jas lietuvieši Linas Zalkauskas un Kaz Bartaska, latvieši Dāvids Dārziņš, Kārlis Kasparsons un Ēriks Cīrulis un igaunis Arvi Paulberg. Mūsu patrons ir igaunis Sir Arvi Parbo AC.

Dāvids V. DārziņšLaikrakstam „Latvietis“

No kreisās: Dāvids Dārziņš, Roksija Reitere, Viktors Pertons (Victor Per-ton), Eduards Lēmanis, Linas Zal-kauskas.

Galerts„Laimas“ pavārmākas kursi Adelaidē

Siļķes„Laimas“ pavārmākas kursi Adelaidē

Skandināvu un Baltijas valstīs, Holandē, Vācijā, Polijā un Krievijā siļ-ķe ir tradicionāls ēdiens, kuru marinē, sālī, cep un arī sautē. Siļķe ir viena no populārākām aukstām uzkodām ikdie-nā un arī svētku galdā salītās siļķes un rolmopši nav retums. Siļķe tiek pasniegta svētkos, kā Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos. Vienkāršākais variants, protams, ir novārīt kartupe-ļus, un pasniedzot kopā ar biezpienu un gabaliņu siļķes. Siļķe kažokā ir ļoti populāra Latvijā uz svētku galda.

Sestdien, 18. maijā Margota Puķī-te kopā ar Ināru Strazdu novadīja šo siļķu gatavošanu. Starp citu, tā ir vienā no pagājušā gada izteiktām vēlmēm. Margota mazliet ievadā pastāstīja par zivīm vispār; cik veselīgi ir zivis ēst un cik viegli zvejojamas jūrā, ezeros un upēs. Tāpat Margota iepazīstināja ar Ziemsvētku parašu: tirgū pirkt dzīvu

karpu, atnest mājā, pēc tam apdullināt un sagatavot svētku galdam. Mēs Aus-trālijā neko daudz karpas necienām, bet Eiropā tās ir ļoti populāras arī ār-pus Latvijas. Daži mūsu zvejnieki šeit ir iemanījušies karpu labi nožāvēt, un tad viņa ir tīri garšīga, ja vien var tikt gala ar asakām.

Veca tradīcija ir, ka no zivīm noka-sa zvīņas, tās nomazgā, izkaltē un tad ietin mazās paciņās, kuras izdala ģi-menes locekļiem Jaunā gadā, ko turēt naudas makā; morāle – zvīņas nozīmē labklājību un naudu visam gadam. Pa-raša jāatkārto gada beigās un zvīņas jāapmaina.

Latvijā ziemā ir ļoti populāra bļit-košana. Vai kāds atceras, ko tas nozī-mē? Pagājušā ziemā bojā gāja vairāki bļitkotāji, kad ledus viņus aizskaloja jūrā.

Demonstrējumā tika gatavoti divi

dažādi siļķu salāti. Pirmos gatavoja Ināra pēc igauņu receptes. Ļoti gar-di un tos pasniedz kopā ar rupjmaizi. Salāti bija tik gardi, ka tos pasniedza Adelaidē igauņu valsts svētkos kā priekšēdienu. Šo recepti ir ieteicams sagatavot iepriekšējā dienā, jo tad ir izdevība visām garšām savienoties.

Arī Margota mums sagatavoja savu variantu. Abi salāti ir diezgan līdzīgi, bet tomēr Margotas salātiem starpību deva pikantais maisījums, ko lika virsū.

Margota mūs pārsteidza ar saviem rupjmaizes grauzdiņiem – ļoti garšī-gi un veselīgi – maize, eļļa, ķiploki. Grauzdiņus pasniedza kopā ar Cēsu alu!

Paēduši, padzēruši, devāmies mā-jās!

Paldies LAIMAI un Brigittei Sigur!Jolanta Lūse

Laikrakstam „Latvietis“

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 5. lpp.

Jūnija pirmajā nedēļas nogalē Latvijā virmoja pašvaldību vēlēšanu kar-stums, bet Brīvdabas muzejā uz ikgadējiem svētkiem jau 43. reizi pulcējās la-bākie amatnieki no visiem novadiem. 1. un 2. jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā notika tradicionālais Latviešu tautas lietišķās mākslas dari-nājumu Gadatirgus.

Pateicoties siltajam laikam, abās Gadatirgus dienās muzeju apmeklēja ap 20 000 cilvēku.

Par iespēju vienuviet redzēt, dzirdēt, iepazīt un baudīt visplašākās latviešu tradicionālās kultūras izpausmes gādāja, apmēram, 2 000 Gadatirgus dalībnie-ki – amatnieki, pārtikas produktu tirgotāji sabiedriskās ēdināšanas pārstāvji, kā dziedātāji, dejotāji, muzicētāji un teātra spēlētāji.

Daudziem Latvijas iedzīvotājiem Brīvdabas muzeja Gadatirgus apmeklē-šana ir ģimenes tradīcija vairākās paaudzēs. Arī šogad Gadatirgū varēja sa-stapt visu paaudžu apmeklētājus, tostarp daudzas jaunās ģimenes ar bērniem. Gadatirgus organizētāji novēroja, ka šajā gadā Gadatirgu apmeklēja arī vairāk tūristu no ārzemēm. Daudzi tirgotāji apliecināja, ka salīdzinājumā ar pēdējiem gadiem šogad sācis atgriezties arī iepirkšanās prieks. Savukārt Brīvdabas mu-zejam Gadatirgus ieņēmumi palīdz nodrošināt senceltņu uzturēšanu.

Vairāk nekā četrdesmit gadu pastāvēšanas laikā Gadatirgus ir kļuvis par vienu no Rīgas un Latvijas simboliem – par sabiedrību saliedējošiem svētkiem. Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs pateicas visiem Gadatirgus dalīb-niekiem, apmeklētājiem un atbalstītājiem, kas šogad ieguldījuši šīs unikālās tradīcijas uzturēšanā un attīstībā.

2014. gadā, piedaloties Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas program-mā, Latviešu tautas lietišķās mākslas darinājumu gadatirgus notiks 7. un 8. jū-nijā.

Šajā vasarā Brīvdabas muzejā paredzēti vēl pieci pasākumi. Pirmsjāņu ne-dēļas nogalē, 15. un 16.  jūnijā Brīvdabas muzejs aicina uz Jāņu ielīgošanas pasākumiem. Dziesmu un deju svētku programmā 29. jūnijā visas dienas ga-rumā būs iespēja skatīties dažādas Rūdolfa Blaumaņa izrādes amatierteātru izpildījumā, bet 6. jūlijā muzejā notiks Folkloras diena, kad apmeklētāji varēs vērot kristību rituālu tradīcijas dažādos Latvijas novados. Līdz 21. jūlijam mu-zeja izstāžu zālē iespējams apmeklēt izstādi Sāmu ģimenes astoņi gadalaiki. 11.  augustā Brīvdabas muzejs aicinās uz Mūsdienu amatniecības festivālu, kas šogad notiks jau trešo reizi. Maizes diena Brīvdabas muzejā notiks 25. augustā.

Informāciju sagatavoja:Eva Birzleja

LEBM Izglītības un informācijas nod.

Gadatirgus Brīvdabas muzejāVarēja sastapt visu paaudžu apmeklētājus

Gadatirgus Brīvdabas muzejā.

FOTO

Uve

Zos

ars

Gadatirgus Brīvdabas muzejā.

FOTO

Uve

Zos

ars

Gadatirgus Brīvdabas muzejā.

FOTO

Uve

Zos

ars

mēdijas meistaru spējas un ilggadīgā aktieru pieredze. Ļoti cerams, ka šis izrādīsies jauns un ilgstošs uzplau-kums Adelaides teātra dzīvē, jo pietie-koši ilgi ir turēta svece zem pūra, un beidzamais laiks ar to atkal apgaismot Tālavas skatuvi. Ar sevišķu prieku sveicam Induļa Bumbiera atgriešanos mūsu vidū.

Var tikai priecāties par mūsu jauno paaudzi, kas turpina piekopt latvis-kās tradīcijas. Atlikušā koncerta daļā jaunie ļaudis dziedāja, spēlēja un de-joja ar jaunībai raksturīgo nebēdību un dzīves prieku. Ne visi priekšnesu-mi bija skatuves gatavībā, jo jaunieši reizēm pārvērtē savus spēkus, taču apdāvinātība ir nenoliedzama – vajag tikai ilgāku slīpēšanu un mazliet vai-rāk paškritikas. Jārēķinās arī ar skatu-ves nerviem! Iepriecināja muzikālais ansamblis tautas tērpos un dažādo instrumentu klāsts. Redzējām tik lielu

kontrabasu, ka spēlētāja aiz tā gandrīz pilnīgi pazuda no skata; piespēlēja flauta, stabule, bungas, klavieres, kok-le, trideksnis un akordeons. Spēlēja un dziedāja Anita Laura, Daila Šmita, Ieva Daenke, Kārlis Daenke un Lilita Daenke, Lilitas vadībā. Labi saliedē-to ansambli gribētos dzirdēt arī citos sarīkojumos. Ar klavieru solo uzstājās Luci Samertone (Somerton).

Tautas deju kopa Auseklītis uz-stājās ar četrām četru un piecu pāru dejām, parādīdami, ko daži grupas dalībnieki vedīs uz Dziesmu un Deju svētkiem Rīgā. Raitais, ritmiskais so-lis, platie smaidi un vijīgie augumi liecināja par dejas prieku, kas parāva līdz arī publiku ar aplausiem dejas tak-tī. Varam patiešām lepoties ar saviem dejotājiem un ar grupas vadību – Rūdi Danci un Rasmu Celinsku, kas lielu darbu un laiku veltījuši jaunatnes au-dzināšanai.

Neiztrūka arī vēdera prieki. Inga Pērkons-Grauze ar palīgiem jau pirms oficiālās daļas kārdināja tautu ar desi-

ņu un kāpostu vilinošo smaržu, un Va-nadzes piedāvāja saldam zobam kūkas un kafiju. Tikai cilvēks ar vislielāko cietsirdību pret sevi varēju paiet garām Geņas Janmeijas slavenajai tortei un Jāņa Brakovska brūvētam karstvīnam. Ar citiem alkoholiskiem dzērieniem tirgojās Ints Puķītis, Tālavas saim-nieks. Visiem prieki bez gala.

Pateicoties Veltas Voitkunas die-delēšanās spējām, Biedrības loterijās varēja laimēt vērtīgas lietas, kā, pie-mēram, vakariņas dažādos labos res-torānos. Bruno Krūmiņš gādāja par biļetēm uz simfoniskā orķestra kon-certu un Verdi operas Likteņa Vara (La Forza del Destino) izrādi. Uz lo-terijas galda stāvēja grozi ar visādiem labumiem, vīna un šampanieša pude-les un daudz kas cits. Vajadzēja tikai pirkt biļetes un paļauties uz Laimes Māti!

Gaidīsim lielo 65. jubileju pēc gada.

Gunta R.Laikrakstam „Latvietis“

Daudz baltu dieniņu...Turpinājums no 2. lpp.

6. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

XXV Latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos Latvijā, kuri notiks Rīgā no 30. jūnija līdz 7. jūlijam, dalībnie-ku skaits kopā būs apmēram 40 000. No tiem visvairāk – 15 000 – dziedās svētku kopkorī.

Noslēguma koncerts Līgo notiks 7.  jūlijā  Mežaparka Lielajā estrādē. Mākslinieciskais vadītājs Ivars  Cin-kuss uz jautājumu – Kāpēc tieši Līgo? – atbildēja: „Līgo ir pārtapšanas, garīgas un fiziskas attīrīšanās, auglības, un pats galvenais – gaismas (saules) pavadīša-nas un sagaidīšanas rituāls.[...] ...tiks apspēlēta saules sagaidīšana, saules pavadīšana un saules ieiešana visu cilvēku sirdīs.[...] ...šajos svētkos pēc vairākiem gadiem noslēguma koncertā atgriežas visas lielās dziesmu un deju svētku pamatgrupas – būs arī deju kopu un pūtēju orķestru atsevišķi priekšne-sumi un priekšnesumi katrai koru gru-pai.“ Noslēguma koncertā pasaules pir-matskaņojumu piedzīvos speciāli šiem Dziesmu svētkiem rakstītā komponista Uģa Prauliņa Līgo Jāņu nakts mistēri-ja – „...svētku iztrakošanās, svētku eks-plozija, kad atraisām bizes un emocio-nāli uzspridzinām visu telpu.“

Ivars Cinkus stāsta, ka tai sekos epilogs ar trim mums visiem ļoti labi zināmām dziesmām – Mārtiņa Brauna Saule. Pērkons. Daugava, Jāzepa Vī-tola Gaismas pils un Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma.

Dziesmu svētku Noslēguma kon-certa mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss par koriem Latvijā saka: „...dzīve Latvijā gan emocionāli, gan fi-nansiāli ir gājusi uz labo pusi, jo atkal pēc ilgāka laika ir jūtams dalībnieku pieaugums. Acīmredzot vilkme pēc kultūras un dziesmas ir kļuvusi atkal nepieciešama.“

Jautāju Ivaram Cinkusam, kādēļ samērā reti dzirdēto Jāzepa Vītola un Leona Paegles dziesmu Ziemeļblāz-

ma izvēlējās šogad Noslēguma kon-certa repertuārā; viņš atbild: „Tāpēc, ka Ziemeļblāzma ir krāšņa un agrāk svētkos nav skanējusi; šogad svinam Jāzepa Vītola 150. dzimšanas dienu un A. Dombrovska būvētajai Ziemeļblāz-mas pilij, kuras atklāšanai šī dziesma rakstīta, šogad 100!“

Vēl diriģents piebilst: „Visi Aus-trālijas letiņi ir mīļi gaidīti mirdzoši smaidošām acīm Svētkos!“

Kuplā skaitā uz svētkiem dosies dziedātāji no Austrālijas latviešu apvie-notā kora Atbalsis; pieteikušies braukt ir 68 dziedātāji no dažādām Austrālijas pilsētām: Adelaides, Brisbanes, Mel-burnas, Sidnejas, Jaunzēlandes; viens dziedātājs pievienosies no Ķīnas.

Dziedāt tradīcija, dziedāt griba un dziedāt mīlestība Austrālijas latvie-šiem ir no paaudzes uz paaudzi pār-mantota. Tikko vēl svaigi atmiņā Ade-laidē aizvadītās Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienas, bet jau gatavoja-mies Kultūras dienām Sidnejā.

Jautāju vairākiem Austrālijas lat-viešiem, kas dosies uz Latviju dziedāt šī gada Dziesmu svētku Noslēguma koncertā.

Ko Tev nozīmē dziedāt korī?Zane  Ritere  (pianiste, diriģente,

kora Daina vadītāja): Dziesma ir lat-viešu dvēselē, un koris ir viens veids, kā to var dot tālāk jaunajai paaudzei, sākot jau ar savu ģimeni, kad bērni bija maziņi un arī tagad – mazbēr-niem. Man bija dota iespēja 1986. gadā sākt vadīt Dainas kori, un tas man lika iedziļināties bagātajā kora dziesmu repertuārā. No dziesmu tekstiem var smelt senču dzīves gudrības. Būtībā es esmu pianiste un man patīk spēlēt arī ansambļos, diriģēt instrumentus, vo-kālā māksla ir kaut kas cits. Bet kopš es esmu ar kori, man ir ļoti iepaticies, un ja tas koris ir gatavs, tā kā piemēram

tagad kopā ar Sandru Birzi strādājot, tad man tas koris ir kā instruments, un tas man ļoti patīk. Man arī abas meitas dziedāja korī, un, ja Tev ģimene ir ie-saistīta, tad jau tu ej līdz galam; viena no meitām joprojām dzied.

Jolanta Lārmane  (diriģente, mū-ziķe, soprāns): Visam pāri, dziedāšana korī man sagādā lielu prieku un gan-darījumu. Tā nozīmē draugus, jaunus iespaidus, ceļošanu, piedalīšanos kon-certos, kā arī, nenoliedzami – daudz organizatoriska darba!

Sandra  Birze (komponiste, pia-niste, diriģente, soprāns): Mūsu drau-gu pulks un sabiedrība ļoti mīl dziedāt. Esmu tagad pusotru gadu iesaistījusies korī Daina, kur tiekamies pirmdienas vakaros. Tas visai nedēļai dod tādu enerģiju, prieku, gandarījumu. Šī gada sākumā kopā ar vīru Robertu pievieno-jos Atbalsis mēģinājumiem sestdienas pēcpusdienās. Esmu iepazinusies un iedziļinājusies Noslēguma koncerta re-pertuārā, it īpaši ar dziesmām Jauktam korim, un ļoti patīk Vīru kora krājums. Zinu, ka koncerts būs fenomenāls!

Anita Andersone (1. alts): Latvie-šu tautas dziesma ir manā dvēselē no bērna kājas. Pirmā kopā dziedāšanas pieredze bija apmēram 8 gadu vecumā, kad Sprīdīšu bērnu vasaras nomet-nē Deilsfordā, Viktorijā, izveidojās Sprīdīšu meiteņu ansamblis Birutas Eglājas vadībā. Pirmo reizi piedzīvo-ju patīkamu, krāsainu sajūtu, ko manī radīja dziedāšana uz balsīm. Pieredze ar Sprīdīšu meitenēm mani ievadīja tālākās dziesmotās takās – piedaloties dažādos dziesmu ansambļos un koros līdz pat šodienas Atbalsīm un Latvijas Dziesmu svētkiem. Dziedāšana korī manī rada spēku – pacilātību, ener-ģiju, reizē iekšēju harmonijas sajūtu. Patiess prieks apmeklēt mēģinājumus

„Atbalsis“ pošas uz LatvijuApvienotais Austrālijas latviešu koris dziedās Noslēguma koncertā „Līgo!“

Turpinājums 7. lpp.

Daļa no apvienotā Austrālijas latviešu kora „Atbalsis“ dziedātājiem un diriģentiem Melburnas Latviešu nama pagalmā kopmēģinājuma laikā 26. maijā.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 7. lpp.

kopā ar līdzīgi domājošiem dziesmu draugiem, pulkā apgūt visdažādākā rakstura latviešu komponista dzies-mas un apdares. Nepieciešami ir pie-minēt gatavošanos uz šiem Dziesmu svētkiem. Melburnas Dziesmu svētku repertuāra brīnišķīgā apmācīšanas ko-manda – Jolanta Lārmane, Sandra Bir-ze un Zane Ritere ir padarījušas man dziedāšanu korī iepriekš nepiedzīvotu bagātinošu pārdzīvojumu ar uzviju. Vēlos pateikties par viņu daudz veltī-to laiku, apgūstot repertuāru un labo dziesmu iemācīšanu. Visjaukākais, manuprāt, bija, ka nopietnās apmā-cības tika veiktas saulainā, pozitīvas enerģijas un labsajūtas gaisotnē!

Roberts Birze (baritons): Man ļoti patīk dziedāt. Es mīļi sagaidu katru reizi, kad varu satikties ar draugiem un dziedāt latviešu dziesmas.

Kārlis Ātrens (bass): Koris ir ko-manda! Pēc ķīniešu sakāmvārda vienu kociņu var pārlauzt kurš katrs, bet desmit diezin vai, kur tad 12 000! Tur ir mūsu spēks! Kā var pretoties 12 000 cilvēkiem, kuri dzied no tās pašas dziesmu grāmatas? Man patīk būt da-ļai no šī spēka! Es esmu pārliecināts, ka latvieši izcīnīja savu neatkarību ar dziesmu spēku un ka dziesmu spēks ir nepieciešams, lai to pasargātu. Speci-fiski, domāju, ka vajag veltīt līdzekļus un mācībspēkus kora veidošanai un uzturēšanai sevišķi robežjoslā ar kai-miņu, kas mums nav labvēlīgs.

Ojārs Greste (baritons): Es vispār domāju, ka ne tikai manai kopības sa-jūtai ar latvietību, tā ir viena lieta, bet vispār jebkuram cilvēkam dziedāt; es šorīt par to domāju, es caur FB ska-tījos, ka Artūrs Uškāns bija atsūtījis mazu klipu, kur viņš pats spēlēja kopā ar dažiem starptautiskiem (ārzemju) muzikantiem, un es domāju tā ir inter-nacionāla valoda. Tu vari izjust emoci-jas, tu nevari to izteikt ar vārdiem, bet tu vari izjust to caur mūziku. Es domā-ju jebkuram – spēlēt mūziku kopā vai dziedāt. Es esmu ļoti priecīgs, ka lat-viešu sabiedrībā ir iespēja jebkuram, kas vēlās, piebiedroties; latviešu koris nevienu neatraida. Man liekas, ka aus-trāliešu korī man nebūtu tāda iespēja. Es domāju, ka dziedāt kopā ar citiem

ir brīnišķīgi.Ilona  Brūvere  (1. alts): Dziedāt

korī ir gandrīz tā kā to nevar ticēt vai-rākos līmeņos. Pirmkārt, tik lielā korī piedalīties, tas pats par sevi ir pārdzī-vojums. No otra viedokļa ir tā: mana vecmamma un abi vecāki atbrauca uz šejieni, un tagad man ir iespēja braukt atpakaļ un darīt tieši to, ko viņi darīja, un es domāju, ka tas ir tik burvīgi. Un man tas ir jādara.

Daina Kaina (vijolniece, mūziķe, soprāns): Es gandrīz visu mūžu esmu dziedājusi koros kopš skolas un man ļoti patīk. Kā jau zini, latviešiem dzie-dāšana ir ļoti svarīga, un arī man tas tā ir iegājies. Ja ir izdevība, es ļoti labprāt dziedu koros.

Inese  Laine  (mūziķe, diriģente, soprāns): Man ir bijuši brīži, kad es nedziedu korī, bet vienmēr pienāk tas punkts, kad tas ir vajadzīgs, un tad at-kal atrodu kur dziedāt. Es ar mūziku nodarbojos visu laiku, un mūzika ir vienmēr manā dzīvē. Dziedāšana korī man ir ne tikai latviski, bet arī anglis-ki; esmu dziedājusi baznīcas korī, ar Daugavas vanadzēm ir viens dāmu koris, kas dzied. Es diriģēju arī kori aprūpes namā.

Ivars  Birze (tenors): Man patīk latviešu dziesma. Esmu dziedājis ilgus gadus korī, man patīk tikties ar drau-giem, dziedāt latviešu dziesmas.

Ko Tev nozīmē Dziesmu svētki?Zane  Ritere  (pianiste, diriģente,

kora Daina vadītāja): Dziesmu svētki ir tik emocionāli un burvīgi. Latvieši ir dziedātāju tauta, un Dziesmu svēt-ki ir pilnīgi tāds īpašs skaistums. Un ja vēl latvieši no šejienes, Austrālijas, pievienojās klāt un mācās dziesmas, tad tā vienotība notiek.

Sandra  Birze (komponiste, pia-niste, diriģente, soprāns): Šobrīd, kad jau sākam skaitīt dienas līdz Dziesmu svētkiem, esam pilnīgā sajūsmā. Dzi-nējspēks īpaši radās decembra Kultū-ras dienās Adelaidē. Toreiz, sanākot kopā, izjutām dziļu mīlestību pret mūsu tautas mūziku un kultūru. Jūtos ļoti pagodināta, ka mums arī ir iespēja piedalīties Dziesmu svētku Noslēgu-ma koncertā.

Jolanta Lārmane  (diriģente, mū-ziķe, soprāns): Šobrīd, dzīvojot Aus-trālijā, Dziesmu svētki man nozīmē

saiknes uzturēša-nu ar Latviju, ie-meslu pabūt dzim-tenē vismaz reizi 5 gados, iespēju aizvest bērnus uz šiem svētkiem. Dziesmu svētki man nozīmē pie-derību Latvijai, tās kultūrai, mūzikai un tradīcijām. Tie man nozīmē arī atbildības un pienākuma sajūtu, gan apgūstot koru repertuāru, gan palīdzot citiem to iemācīties.

Daina Kaina (vijolniece, mūziķe, soprāns): Es neesmu nekad bijusi ne skatītājos, ne piedalījusies Dziesmu svētkos. Es domāju, ka šoreiz man būs liels piedzīvojums, un varbūt es īsti iz-pratīšu, kas īsti ir Dziesmu svētki. Par tiem ir daudz dzirdēts, bet es nezinu, vai tas ir kaut kas, ko var saprast, ja nav piedzīvots.

Roberts  Birze  (baritons): Dzies-mu svētki, kur pāri par 10 000 cilvēki sanāk kopā un dzied vienu dziesmu, ir svētki Latviešu dziesmai. Dziesmas mūs vieno kā tauta. Tomēr, kaut mēs dzīvojam otrā pasaules pusē, mēs ap-ciemojam Latviju, mēs varam dziedāt vienu un to pašu dziesmu. Tas ir īpašs un unikāls notikums.

Kārlis  Ātrens (bass): Es uzskatu Dziesmu svētkus kā latviešu vienotī-bas apliecinājumu, lai parādītu pasau-lei, ka varam nesavtīgi un čakli strādāt kopējam mērķim. Tas ir brīdis, kad latvieši sanāk kopā ne tikai no visas Latvijas, bet šinīs dienās no visas pa-saules, lai parādītu visai pasaulei, ka esam vienoti. Mēs esam tā tauta, kas kopā ar mūsu kaimiņiem varēja iz-veidot nepārtrauktu cilvēku ķēdi pāri trīs valstīm. Bet kopā sabraukšana ir tikai tas kalna gals. Vēl iespaidīgāk, manuprāt, ir gatavošanās šim mērķim. Visur pasaulē latviešu apdzīvotos cen-tros tautieši sanāk kopā vismaz vienu vakaru nedēļā, lai iemācītos dziesmu svētku koncerta un citas dziesmas. Tas ir pamatīgs laika ziedojums!

Ivars  Birze  (tenors): Būt Latvijā, dziedāt kopā ar tūkstošiem latviešu koristu.

Ojārs  Greste (baritons): Dzies-mu svētki – domāju, man tas ir ļoti

„Atbalsis“ pošas uz LatvijuTurpinājums no 6. lpp.

Turpinājums 11. lpp.

Diriģente Lilita Daenke, pianistes un diriģentes (no kreisās) Zane Ritere un Sandra Birze.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Diriģente Sandra Birze.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

8. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

Man vienmēr patikušas tautas dejas. Atceros, ka Bronksas bērnība man kā mazam knauķim patika tas, kā lielie dižskauti un lielgaidas dejo-ja Sudmaliņas vai Ačkupu un spēra kājas tā, ka koka grīda pilnīgi locījās. Tur rībēja, bija švunka un enerģija, un tā kā dejoja zāles vidū, un mēs sīkie sēdējām lokā apkārt dejotājiem, tad gandrīz bija bailīgi, ka tik viņi nenesās mums mazajiem virsū, lai tad pēdējā sekundē tomēr pagrieztos otrā virzie-nā un drāztos uz centru, mums nemaz, par laimi, netrāpot.

Manā atmiņā šī patīkamā, sa-springtā nervu galiņu tirināšānās uz-peldēja nesen, jo minsterieši bija sarī-kojuši sestdien, 2013. gada 18. maijā deju sarīkojumu Pāri kalniem. Ne jau minsterieši, bet precīzāk MiLaDeKo – Minsteres latviešu deju kolektīvs to mums – pārsvarā minsteriešiem – pre-zentēja.

Nu jau MiLaDeKo sen vairs nedo-jo tikai vienu vasaru, kā mūzika, zālē ienākot, skan un vēsta. Taču jau ir pat otrais gads garām, un kas tik viss jau nav piedzīvots!

Laikam tādēļ virsraksts sarīkoju-mam ir Kalniem pāri. Pelēkus kalnus mēs redzam arī zāles malā, dekorā-cijās ir iekļauts pat ekrāns, uz kura īsos deju pārtraukumos publika var atskatīties uz liecībām no veciem lai-kiem. Prieki bijuši no Paduas, Itālijā Europeadē līdz Briseles un Īrijas deju svētkiem vai tepat Minsterē gan valsts svētkos, vai Ziemsvētkos vai kādos internacionālos studentu, vai pilsētas svētkos – mūsu aktīvisti bijuši klāt un lekuši, ko vien spējuši. No tā viedokļa arī tā smuki, ka virs kalnu augstumiem kājas pa debesīm minas, kā izkārtnē, kas laikam arī būs dejotāju karogs dziesmu svētku gājienā šovasar Latvi-jā. Jā, bez šaubām, arī tur būs klāt, un ar labu punktu skaitu izturēta virtuālā video vērtēšanas skate! Pašsaprotami? Nemaz ne, tas viss ir noticis Ineses El-tavilas (ElTawil) ik svētdienas rūpīgo mēģinājumu ietvaros. Un bez, apmē-ram, 20 dejotājiem, kas cītīgi mēģina ik svētdienas, nekas nesanāktu. Tur mums ir ļoti laimējies!

Sākās deju sarīkojums – Valda Dundare, ko pazīstam kā Minsteres skoliņas vadītāju, skaisti runā tautas dziesmu tekstos iekļautu deju cildinā-jumus un aprakstus, ko žiperīgā Zanda Vēvere veikli pārtulko arī vāciski, jo mūsu skatītāji ir visādi; klāt arī tādi, kas latviski nesaprot, bet atbalsta.

Dejotāju grupiņā ir vismaz 8 pāri, sievietes mazliet vairāk nekā vīriešu, kā jau tas šādās lietās mēdz būt. Un ap-zināti – tie nav puisīši un meitiņas – tie ir tādi 30 gadnieki, lielam vairumam pašiem bērni, kas padara visu šo de-jošanas uzņēmību vēl dižāku. Četras

dejas piešķir arī nākotnei – bērniņiem, kas dūšīgi pārģērbjas un pin bizes, tad izlaiž matus, tad ir sarkana jostiņa, tad zaļš lakatiņš, tad laumiņu tērps ar zvārgulīšiem – nu ļoti piestrādāts pie visa, visa! Tāpat lielo dejās mainās galvas segas vai vainagi sievietēm, tad parādās priekšau-ti, tad maisi, viss taču jānoorganizē un pāris sekunžu pārmaiņas laikos jādabū mugurā! Man jāatzīstas, tas viss notika tik gludi, ka es ievē-roju, cik daudz to maiņu bijis, tikai skatot fotogrāfijas pēc dejošanas!

Dejas šodien ir savādākas nekā tās manās bērnī-bas džungļu va-riantu atmiņās – šodienas solis ir stingrs, bet viegls, viss ir ļoti izkopts, jā – baletisks un precīzs, nostiepts. Laiki mainās, sti-li arī, kas viss ir brīnišķīgi. Sāku-mā it kā mierīgā-kas, senatnīgākas dejas, piemēram, Pagriezies, saulīte vai puišiem Prūšu zeme, visiem kopā, turot tautiskas jostas – Iebrauca sau-līte, tad arī ziņģiskākas kā meiteņu Viņš bučojis man, puišu Es bij’ pui-ka, man bij’ vara ar maisu stibīšanu. Dejās izspēlējās teātris – Pieci vilki kazu rāja vai Vecais Taizelis. Vectēti-ņu polka – jauks, vienam pavisam ne-vectētiņiskam pārim solo! Un tad vēl Lepna, lepna tā pļaviņa (Jā, tur manas bērnības atmiņas ar zābaku rīboņu, kāju švīkoņu atdzīvojās, pat priekšauti plīvoja!), Kūmas – tāda uz rotaļas pusi, vai sievām Paula mūzikas pavadība Palaid puķīti pa dambi!

Manam naivam dejas priekam tas viss likās ļoti jauki, enerģiski un labi! Smaidoši, priecīgi jauni cilvēki, kas man izskatās, visi zin ko dara. Es vai-rāk baudu to spēku un izturību rota-ļīgi un lunkani uz skatuves parādītu, nekā saprotu, kas man būtu jāpēta, ja es tiesātu kādā skatē. Bez šaubām es nemaz nezinātu, ja kāds tur kaut ko it kā ne tā perfekti nodejotu, un tas man šķiet 90% no publikas arī neliktos sva-rīgi. Tautai viss labi patīk, un tieši tas priecīgais kustīgums ir tas, kas tik labi parauj līdzi tautas deju koncertos.

Dejas un kustības jau var būt ļoti internacionālas – pilnīgi kas cits, kad

mūsu tautu dēli un tautu meitas iznāk uz skatuves melnos tērpos, nopietniem ģīmjiem un nodejo kaislīgu tango! Pat mazie dejo orientālo deju (Ui, kā mazās meitenītes kaifoja par saviem spīguļojošiem princešu tērpiem un izlaistiem matiem!) Laikam arī vācu Šnī, šnā Šnapī pieder pie lietas! Tā kā puišu laikam vienmēr mazāk nekā meiteņu, sevišķi jāizsaka mīļš paldies un cepuri nost divreiz tik garam kā pā-rējie izstiepušamies Pēcim, ka viņš tik eleganti novadīja savus pakļautos.

Vēl jāpiemin, ka mēs, skatītāji, baudījām sagatavoto video par grupas vēsturi (cik sena jau liekas uzstāšanās pirms tikai diviem gadiem!), guvām mazu ieskatu arī mēģinājumos, ceļo-jumos. Viss rūpīgi izdarīts, izdomāts, programmā dejotāju foto, plakātā logo, utt... To viens nevarētu, ansamblis dar-bojās! Starp citu, viņiem ir mājas lapa http://miladeko.wordpress.com/

Pēc dejošanas piedāvā katram glāzi vīna un baudām pašu sanesto cienastu.

Balle turpinās līdz vēlam vakaram ar jautrām pārrunām un pat – brīnums gan! – ar dejošanu.

Zuze Krēsliņa-SilaLaikrakstam „Latvietis“

„Kalniem pāri“Deju koncerts Minsterē

Brenča Sila „MiLaDeKo“ logo.

Minsteres latviešu dejotāji.

Minsteres latviešu dejotāji.

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 9. lpp.

Rīgas pašvaldības vēlēšanasUšakova uzvaras „recepte“ ar Krievijas piegaršu

Ar vienu roku Nils Ušakovs Rī-gas Krastmalā uzbur Līgo svētkus, ar otru – raksta vēstuli Krievijas vēst-niekam Latvijā, kurā Krieviju dēvē par Latvijas krievvalodīgo jauniešu dzimteni. Tik duāla ir šī Saskaņas centra līdera daba, kurš, visticamāk, turpinās vadīt Rīgu arī nākamos čet-rus gadus. N. Ušakovs bauda jūsmīgu Latvijas krievvalodīgo mediju atbal-stu, vienlaikus, caur pašvaldības uz-ņēmumiem, arī tos finansējot. Tiesa, kritiķi, norāda, ja viņš gulēs tikai uz esošajiem lauriem un kā politiķis ne-augs, viņš drīz vien pazudīs.

Vēl pirms gadiem septiņiem Nils Ušakovs biežāk bija aiz kadra, un kā redaktors strādāja televīzijā. Parti-ja Saskaņa tajā laikā nīkuļoja un bija gandrīz norakstāma. Šobrīd Saskaņas centrs ir zirgā, partija un Ušakovs ir nesaraujami jēdzieni, tāpat kā N. Uša-kovs un Jānis Urbanovičs. Tieši viņš vairākus mēnešus lenca jauno censo-ni, ievērojis viņu Baltijas forumā. Un galu galā no žurnālistikas pierunāja pievērsties politikai. Sekoja panākumi Saeimā, tad uzvara Rīgā.

„Jūs kā žurnālists labi zināt, ka žurnālisti ir lielāki politiķi Latvijā nekā paši politiķi. Tāpēc viņam nekā-das lielas pārvērtības nenotika,“ norā-da J. Urbanovičs.

J. Urbanoviča skatījumā viņa pro-težē prot mācīties un prot patikt. Lai arī N. Ušakovs tagad ir Rīgas domē, bet J. Urbanovičs Saeimā, abi strādā-jot tandēmā. Tā kopā arī pieņemts lē-mums par, šķiet, vispretrunīgāk vērtē-to N. Ušakova rīcību – iet parakstīties un tādā veidā rosināt referendumu par krievu kā otru valsts valodu. Bijušais saskaņietis Jānis Jurkāns šādu rīcību gan sauc par partijas lielāko grēku, bet tā vienlaikus iezīmējot arī Saskaņas centra jauno seju.

„Tad, ka ienāca Ušakovs un citi, visa apvienība sāka kniksēt krievu virzienā un centās pielāgoties pūļa no-skaņojumam. Vai tā ir labi, vai slikti? Grūti spriest – mēdz teikt, ka tautas balss ir Dieva balss, bet tautas balss, kā zināms, sita krustā arī Jēzu,“ norā-da J. Jurkāns.

N. Ušakovs nemaz neslēpj, ka viņš rūpīgi seko aptaujām, ko vēlas rīdzinieki, ļaužu noskaņojumu vērtē arī sociālajos tīklos, taču par vienu

no N. Ušakova panākumu atslēgām nešaubīgi var minēt arī atbalstu Lat-vijas krievu mediju vidē. Avīzē Vesti Segodnia, kā arī televīzijās TV5 un Pirmajā Baltijas kanālā, kuri seko pa pēdām mēra labajiem darbiem un ku-ros praktiski nav sastopama kritika.

Pats N. Ušakovs gan to skaidro šādi: „Nevar runāt, ka šie mediji mūs atbalsta. Viņi raksta par to, kas inte-resē viņu auditoriju. Un bieži vien tas pārklājas ar mūsu vēlētājiem.“

Tiesa, krievu medijiem N. Uša-kovu ir vērts mīlēt ne tikai par to, ka viņš ir krievs. Rīgas pašvaldības uzņē-mumi dāsnāk nekā citos medijos šeit izvieto savas reklāmas. Pērn, piemē-ram, TV5 ticis pie 119 tūkstošiem latu, Pirmais Baltijas kanāls – pie apmēram 100, bet Vesti Segodnia – apmēram pie 93 tūkstošie latu, kas avīzei varētu būt ceturtā daļa no visiem gada reklāmas ieņēmumiem.

N. Ušakovs vienmēr iebildis, ka Rīgas uzņēmumi sniedz pakalpojumus rīdziniekiem, tāpēc arī reklamējas, tie-sa, šis arguments īsti neiztur kritiku, jo tajā pašā laikā latviešu medijiem ne-tiek pat puse šādas naudas.

Pirms vēlēšanām de facto arī vei-ca eksperimentu, cenšoties avīzē Vesti Segodnia izvietot, lūk, šādu izdomātu reklāmu. Tās teksts: „Ko noklusē Uša-kovs? Desmit iemesli, kāpēc jūs pār-stāsiet viņam uzticēties. Jau drīzumā jūs uzzināsiet to pirmie.“

Lai arī reklāmas izvietošana avīzei solīja vismaz 2000 latu ieņēmumus, pēc maketa ieraudzīšanas laikraksts to publicēt atteicās, sakot, ka tā nolēmusi vadība.

Līdzīgā veidā, var uzskatīt, no-pirkts arī satiksmes darbinieku arod-biedrības LABA atbalsts. Ik gadu arodbiedrība saņem vairākus simtus tūkstošus no uzņēmuma Rīgas satiks-me. Atdarot saņemtos labumus, arod-biedrība, piemēram, piedalās Saska-ņas centra politikā pret valdību.

Tiesa, par spīti pat šādiem atklāju-miem, N. Ušakova popularitāte nema-zinās. Bet cik ilgi?

„Es domāju, ka Ušakovs ir spēcīgs jauns līderis un sasniegs daudz, ja viņš gribēs augt un kļūt par īstu valstvīru. Ja gozēsies saulītē, kā šobrīd, un tur-pinās būt populists, tad drīz arī norie-tēs,“ uzskata J. Jurkāns.

Par to, kā N. Ušakova vadībā Rīgā pēdējos četros gados ir saimniekots, daudz neiebilst pat asākie Saskaņas kritiķi, taču gan J. Jurkāns, gan arī profesors Ojārs Skudra saredz kādu citu bīstamu tendenci. Saskaņas cen-tra ideoloģiskā politika Latvijā no-stiprina krievvalodīgo kopienu, nevis virza to uz saplūšanu ar latviešiem. Un šāda politika ļoti saskan ar kaimiņ-valsts Krievijas vēlmēm.

„Iedzīvotāju prāti – tas ir stratē-ģisks resurss, un jautājums, vai tas no-vērsies vienā vai otrā virzienā. Tā ir tā lielā spēle,“ skaidro O. Skudra. Un tas, viņaprāt, neesot vairs N. Ušakovs, kas veido šo stratēģiju: „Tie ir Maskavas konsultanti, vai nu no Vienotās Krievi-jas, ar ko partijai ir līgums, vai nu citi, kuriem ir interesanti šeit bīdīt savu po-litiku. Domu tanki viņiem netrūkst.“

Abi Saskaņas centra līderi par šā-diem secinājumiem vien pasmīkņā. „Es domāju, ka tas būtu pārāk liels kompliments par mūsu valsti, ka Krie-vija veidotu šeit speciālu politiku,“ saka N. Ušakovs.

Krievijas polittehnoloģijas mafijai netic arī J. Jurkāns, taču pat neatkarī-gi no tā, ir vai nav tā, un cik liela ir tās vara, viņš norāda, ka attīstība no-tikusi ačgārni. Ja pirms 20 gadiem visi domāja, ka kara veterāni nomirs, un 9. maija slavināšanas apsīks, tad tagad tā vēršas plašumā.

Un šeit zīmīgs ir kāds fragments no tikko klajā nākušās žurnālista Leo-nīda Jēkabsona grāmatas Īstais Nils Ušakovs, kurā publicēta mēra kores-pondence.

2008. gada augustā, Ušakovs, būdams Saeimas deputāts, adresētā vēstulē Pleskavas apgabala gubernato-ram un Krievijas vēstniekam Latvijā, rakstījis šādi:

„Gribu izteikt Jums patiesu pa-teicību par iespēju piedalīties no-metnē Piemiņas sardze, ko jūs devāt 11 krievvalodīgajiem skolēniem un studentiem. (..) Krievvalodīgajai jau-natnei mūsdienu Latvijā sevišķi sva-rīgi nostiprināt savus sakarus ar savu Dzimteni Krieviju un saglabāt pareizu izpratni par Lielā Tēvijas kara notiku-miem.“Latvijas TV raidījums „De facto“

Latvijas TelevīzijaLaikrakstam „Latvietis“

ēdnīcu. Toties uzgājām mazu kiosku, nopirkām dažus kartupeļus, olas, jo-gurtu, gurķus, pienu un tēju. Dzīvok-lī kartupeļus, desas, olas, uzlikām uz plīts vārīt. Ūdens auksts, kā auksts!

Tuvojās pusnakts. Es uzsprāgu! Gide un nama pārvaldnieces nāca palīgā. Plītij iespēra, šo to pabakstī-ja un beidzot viens riņķis sāka sildīt. Ko varot sagaidīt no Ukrainā ražotas plīts!!!!!

Nākamās dienas mums bija jau-kas, jo turējāmies pie ģimenītes, kura

par spīti nebūšanām prata baudīt ceļo-jumu. Viņi mūs adoptēja kā vecvecā-kus.

Beigu beigās interesanti bija, un par ko stāstīt un smieties netrūkst, bet, mīļais ceļotāj, uzmanies gan!

Baiba HaringtonaLaikrakstam „Latvietis“

Lasītājas vēstuleTurpinājums no 3. lpp.

10. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

Manam senam paziņam bija vajadzīgas fotogrāfijas informatīvam rakstam. Tad nu paspriedelējot riņķī un apkārt, gatavojos ne-parastam braucienam, neoficiālai ornitolo-ģiskai ekspedīcijai (to es tā saucu), mani ne-atturēja pat tas, ka man nav objektīva putnu

fotografēšanai, un arī peldēt es neprotu.Braucām uz Kaņiera ezeru Lapmežciemā, jo tur ir lai-

vu bāze. Brauciena mērķis – jūras kraukļu fotografēšana. Agra rīta svaigumā laivu bāzes rīkotājs mums norādīja lai-vu, iedeva spilvenus, airus un man glābšanas vesti un vēl ar roku norādīja, kurā pusē mīt šie nejaukie putni.

Kaņieris ir lagūnas tipa ezers, stipri aizaudzis, augstums virs jūras līmeņa 2,2 m, 11 ha platībā, vidējais dziļums 0,6 m ar 14 salām putnu ligzdošanai ar kopējo platību 15 ha. Ezers atrodas Ķemeru Nacionālā parka te-ritorijā. Kaņieris ir putnu un zivju krājumu ziņā viens no bagātākajiem ezeriem Latvijā. Ezera zivju krājumi tiek pa-pildināti ne tikai mākslīgi – ielaižot zivju mazuļus, bet ar slūžu palīdzību darbinot zivju ceļu, ļaujot ienākt zivīm no jūras. Pie Kaņiera ir uzbūvēti divi skatu torņi putnu vērotā-jiem, viens no tiem laivu bāzē.

Tālākais darbs airētājam, es pēc sirds patikas klikšķi-nāju kameras slēdžus. Kursu mums norādīja jūras kraukļu bari, kuri no savas salas devās uz jūru baroties, un pēc kāda brīža arī pamatīga putnu mēslu smaka. Pa ceļam priecājos par gulbjiem, kuri arī barojās – virs ūdens tikai astes un pa kādai melnai pleznai. Niedrēs ļoti skaisti dziedāja niedru strazdi un citi sīki putniņi.

Tuvojāmies jūras kraukļu kolonijām – divas uz mazā-kām saliņām un trešā uz palielas. Skats ir iespaidīgs. Pava-sara košajā zaļumā pret zilajām debesīm slienas pelēki koki ar milzums ligzdām, kurās sēž jūras kraukļu mammas, bet visus kailo koku zarus apsēduši jūras kraukļu tēviņi.

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo) jeb kormorāns ir pelikānveidīgo kārtas, jūraskraukļu dzimtas jūras putns. Barojas ar zivīm, medī ienirstot un nirt var dziļi. Jūras kr-auklis ir viens no retajiem putniem, kurš spēj grozīt acis, sekojot medījumam. Pēc zvejas jūras kraukļi sildās un žā-vējas saulē, izpletuši spārnus viņiem raksturīgajā siluetā. Ligzdo kolonijās, ligzdas būvē kokos, ja to nav, tad uz ze-mes jūras vai ezeru krastos.

Pēdējos gadu desmitos kormorāni iecienījuši Latvijas ūdeņus, t.i., lucīšus, reņģes, līdaciņas un citas zivis, un to ligzdošana pirmo reizi Latvijā reģistrēta 2005. gadā ar 33 ligzdām kolonijā, bet tagad jau uzskaitītas 1000 ligzdas. Siro baros, pārklājot ūdens virsmu, no attāluma kā melns plankums jūrā. Vidēji kormorāns dienā apēd 2,5 kg ziv-ju. Lielu postu viņi nodara zivjaudzētāju dīķiem. Klimata izmaiņas kormorāniem liek meklēt jaunus medību laukus.

Mūsu ceļa mērķis bija lielākā kolonija, bet uz salas ne-var nokļūt sausām kājām. Nācās izkāpt no laivas sandalēs un aizbrist līdz salai. Zem kokiem kā šausmu filmā; viss pelēks, tam pa virsu olu čaumalas (sākusies putnēnu iz-šķilšanās), no knābjiem izkrituši lucīši, reņģes un kakas... Uz augšu skatīties bīstami, vēl bīstamāk kameras objek-

tīvam – uzkakās. Iztraucētie putni melnā mākonī lido virs kokiem, pamazām nomie-rinoties, sasēžas koku galotnēs. Ļoti interesan-ta ir kormorānu sarunāšanās, tik dažādās skaņas, vismaz tās nebija biedējošas. Do-

māju, ka šī kolonija man paliks atmiņā visu mūžu.Visu apskatījām, safilmējām un tad ar sabristām smir-

dīgām tupelēm kāpām laivā. Pieteicos par airētāju atpakaļ-ceļam (nebiju airējusi kādus simt gadus). No sākuma gāja uz riņķi vien, bet tad man deva komandas, labo, kreiso, taisni, un mēs laimīgi nokļuvām laivu bāzē. Makšķernieku laivas vilka lomus citā ezera daļā, tā, ka man bija brīvs ceļš. Atpakaļceļā nefotografēju, tak pie stūres.

Laiks bija ļoti pateicīgs tādam braucienam, baltie gubu mākoņi ik pa brīdim piesedza sauli un nebija karsti. Biju

Jūras kraukļi arī LatvijāZvejnieku nīstākais putns

Kaņiera laivu bāze.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Jūras kraukļu kolonijas sala.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Jūras kraukļu kolonija.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Jūras krauklis – kormorāns.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Turpinājums 19. lpp.

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 11. lpp.

Raimonda Paula koncerts Gorā. Solīta bija teātra un kino mūzi-ka, dziesmas no mūzikla Leo un Dāmu paradīze... Diemžēl.

Es vēl neko neteiktu par to, ka pārsvarā skanēja Allas Pugačovas re-pertuārs, lai arī Aijas Andrejevas lie-liskajā izpildījumā. Arī pats maestro izpaudās, tā teikt, krievu valodā.

Vai viņš nav kaut ko sajaucis – ne-mierīgi sagrozījās mana blakussēdētā-ja, pavecāka kundze.

Laikam jau gan sajauca, kur atro-

das – Rēzeknē, Latgales vēstniecībā Gors vai Daugavpilī, vai varbūt vispār Pleskavas guberņā... Nu gadās.

Kronis visam bija pēdējais nu-murs – obrabotka latišskoi narodnoj pesni* ar slaidu nobeigumu Par to mums atkal jāiedzer...

Tā tiek kultivēti stereotipi – Lat-galē dzīvo vieni vienīgie krievi un dzērāji! Vai arī kāds no augšas nabaga maestro bija pateicis, lai Rēzeknē ru-nājot krieviski, citādi tak viņu te ne-sapratīs.

Jā, zālē bija dažādu tautību ļaudis. Bet Rēzeknes krievi, atšķirībā no Dau-

gavpils, pārsvarā saprot latviski. Bet ne jau tur ir tā problēma.

Ja pirms dažām dienām nebūtu bijis brīnišķīgais atklāšanas koncerts ar Latgales bērnu gaišo, tīro Ķiene-ņa meitu un duraceņu... ar Vestardu Šimku, ar spītīgo un gaišo latgalieti Ivetu Apkalnu, tad tik tiešām varētu noticēt, ka mēs te visi vieni vienīgi plukatas.

Anna Rancāne, RēzeknēLaikrakstam „Latvietis“

* Krieviski: latviešu tautas dziesmu apdare

Latgales vēstniecības GORS atklāšana RēzeknēNotika vairāki koncerti

29.  un  30.  maijā ar diviem vie-nādiem Atklāšanas koncertiem divās daļās notika Latgales vēstniecības GORS atklāšana. (30. maija koncertu translēja tiešraidē Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā.)

Koncerta pirmā daļa bija Latgales folkloras: mūziķu, dejotāju un spēlētāju priekšnesumi; kopā piedalījās ap simts dalībnieku, galvenokārt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas un mū-zikas skolas audzēkņi, kā arī pilsētas kori, deju kopas Dziga, Dziguči, kā arī folkloras kapelas un citi Latgales māks-

linieki. Koncerta otrā daļā tika demons-trētas koncertzāles akustiskās iespējas: koncertflīģeļu Steinway&Sons, kora, ērģeļu un simfoniskā orķestra skanēju-mi, piedaloties Liepājas Simfoniskam orķestrim (diriģents Atvars Lakstīgala), ērģelniecei Ivetai Apkalnai, pianistam Vestards Šimkusam, solistiem Guntrai Kuzminai (soprāns), Krišjānim Norve-lim (bass) un citiem māksliniekiem.

1.  jūnijā notika divi koncerti: plkst. 17 koncertzālē ar kino un teātra mūzikas programmu uzstājās Maes-tro Raimonds Pauls, Māra Briežkalna

instrumentālā grupa, trio Limonāde un solisti. Plkst. 21 Lielā zālē uzstājās latgaliešu grupas Dabasu Durovys, Bez PVN; bija arī viesi – mūziķi no Ukrainas.

2. jūnijā bija muzikāli teatrāls uz-vedums bērniem Izlaidums Brīnums-kapī.

Svētdien, 16. jūnijā Latgales vēst-niecības GORS pirmā koncertsezona noslēgums ar mūzikas un dzejas uzve-dumu Imants un Ziedonis; piedalīsies Renārs Kaupers, Latvijas Radio koris un citi mākslinieki.  ■

Koncerts Latgales vēstniecība „Gors“Raimonds Pauls izvēlas krievu valodu

Sestdien, 1. jūnijā Rēzeknē notika Raimonda Paula koncerts Latgales vēstniecība „Gors“.

svarīgi – piedalīties. Kad mēs vakar (Red.: kora kopmēģinājumā 25.05., Melburnā ) nodziedājām divas dzies-mas – Gaismas pils un Saule, Pērkons, Daugava. Kad ieskatījos notīs, es jutu, ka es tās dziesmas zinu, un līdz ar to man ir drusciņ vairāk tiesības dziedāt tās Dziesmu svētkos. Kad 1970. gadā atgriezos no Amerikas pēc pieciem studiju gadiem Kalifornijā, es satiku savu veco universitātes profesoru un viņam teicu, ka es esmu internacio-nāls cilvēks. Viņš man aizrādīja, bet tu taču esi dzimis Latvijā! Jā, es teicu, es esmu latvietis, bet es jūtos kā pasau-les cilvēks. Taču man jāsaka, ka kopš tā laika man tomēr vistuvākā sabied-riskā dzīve ir latviešu sabiedrībā gan Sidnejas Latviešu teātra aktieri, gan latviešu mākslinieki. Man vienkārši ir izdevība izveidot sabiedriskas saites ar tādām grupām latviešu sabiedrībā, jo es pazīstu visus tos cilvēkus. Man nav pazīstami šādi cilvēki austrāliešu sa-biedrībā. Arī dziesma – 3x3 saietos es esmu piedalījies vienmēr, kad ir kāda muzicēšanas ievirze vai puduris. Es

tikai pēdējos pāris gados sāku dziedāt vīru korī, bet vienmēr es ļoti pat fiziski izjūtu to brīnišķīgo sajūtu dziedāt kopā ar citiem, to vibrāciju, un tas ir tiešām kaut kas brīnišķīgs. Izjust to, būt starp 15 tūkstošiem, būt ar lielu pulku, dzie-dāt kopā vienu dziesmu, tas ir kaut kas vienkārši brīnišķīgs. Pēdējās nedēļās, kad es skatos YouTube video klipus no iepriekšējo Dziesmu svētku dzies-mām, kur es biju kā skatītājs, un iedo-mājos, ka es esmu tam korim vidū... Es domāju tā būs kolosāla sajūta.

Ilona  Brūvere  (1. alts): Ko man nozīmē Dziesmu svētki – Latvijas tra-dīcijas, latviešu dvēsele, latviešu mū-zika, saites ar senčiem.

Inese  Laine  (mūziķe, diriģente, soprāns): Cilvēki sanāk kopā dziedāt mīļas, skanīgas dziesmas. Emocio-nāli – tieši būt Latvijā. Kaut nebūšu pirmo reizi, raudiens nāks. Dziedāšu Dziesmu svētkos otro reizi, uz svētkiem dodos trešo reizi, bet uz Latviju kādu astoto reizi. Kopā braucienos esmu jau vairāk nekā gadu nodzīvojusi Latvijā, jo pirmā braucienā ilgu laiku pavadīju, strādājot pie vienas grāmatas.

Anita  Andersone  (1. alts): Izjūtu Dziesmu svētkus kā vienreizēju iespē-

ju pašiem sevi garīgi stiprināt, būt sav-starpēji vienotiem un parādīt arī plašā-kai pasaulei mūsu tautas fenomenālo spēku. Dziesmu svētki man nozīmē gaišumu, uzmundrinājumu, latviskās identitātes apliecināšana un stiprinā-šana, milzīgu ļaužu pūļu smaidošas sejas, pārpildītus un līgojošus dzie-došu ļaužu tramvajus, cauri naktīm dziedāšanu, garas gaišas naktis, rosī-bu, pacilātība, draugu satikšanu, jaunu draudzību veidošana un aizrautību ar latviešu kultūras baudīšanas piedāvā-jumiem. Iespēja nēsāt dalībnieka kar-ti šīs jūtas vairākkārt pastiprina. Būt daļai no šī piecu gadu kulminācijas procesa ir pagodinājums un palielina manu piederības sajūtu. Izdevību dzie-dāt kopā ar Latvijas koriem Mežapar-ka estrādē Noslēguma koncertā es uzskatu par milzīgu privilēģiju. Esmu pateicīga koncerta rīkotājiem, ka mūs vispār pieņem koristu rindās, un tad vēl bez īpašām skatēm vai pārbaudēm. Centīšos, lai mans pienesums pienācī-gi atspoguļotu šo izrādīto godu.

Dziesmai šodien liela diena, visa zeme skanēt skan...

INLaikrakstam „Latvietis“

„Atbalsis“ pošas uz LatvijuTurpinājums no 7. lpp.

12. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

Vai latvietība ir vērtība, un vai piederība latviešu sabiedrībai vēl jop-rojām ir privilēģija, kā to pirms gadu desmitiem domāja Dr. Līga Ruperte?

Iepazīstoties ar 2013. gada februāri iznākušo dokumentu krājumu 3x3 Ār-pus Latvijas 1981-2011, varam droši secināt, protams!

Izdevumā sakopota informāci-ja par visām 150 ārpus Latvijas 3x3 nometnēm, to dalībniekiem, prog-rammām, ideāliem un panākumiem. Dr.  Līgas  Rupertes un viņas vīra Dr. Arnolda Ruperta iecerētā un ko-pīgi ar domubiedriem izauklētā kus-tība izvērtusies par pasaules mēroga fenomenu, sākot ar pirmo 3x3 nometni ASV, Garezerā, 1981. gadā. Pasaules latviešus joprojām iedvesmo skaidri uzstādītie mērķi: latvisko zināšanu pa-pildināšana, latviskās kopības veicinā-šana, latvisko ģimeņu stiprināšana un latvisko draudzību sekmēšana.

Nostaigātajos 30 gados, paaudzes izmainījušas, pieredze nemitīgi augu-si un piemērojusies laika tecējumam. Daudzie seno dienu nometņotāji ie-gājuši Dieva dārzos, toreiz jaunās māmiņas jau vecmāmiņas, un kādrei-zējie mazlācīši tagad jau pieredzējuši nometņu vadītāji, meistari un lektori. Draudzība, cieņa un latviskā sirds-degsme, kas vieno 3x3 dalībniekus, atspoguļojas dokumentu krājumā ie-vietotajos pārskatos un atstāstos. Ne-zinu nevienu citu latviešu pasākumu, kas tik dziļi būtu ietekmējis daudzo interesentu latviskās piederības sajūtu.

1989. gadā Garezerā Jānis Gulbis, žurnāla Skola un Ģimene redaktors (Latvija), Juris Ruņģis (Austrālija) un Līga Ruperte izplānoja pirmo Latvijas 3x3 nometnes programmu 1990. ga-dam Madlienā, Latvijā. Cerība 3x3 kustībā iesaistīt visus latviešus spēra pirmos soļus, un kādreiz tik nereālā iecere sāka īstenoties. Dokumentāciju klāstu par nepārtraukti augošo kustību Latvijā ceram sagaidīt drīzumā. Nece-rēti un brīnumaini iespaidīgs ir bijis šis ceļš, un varam būt pateicīgi daudzajiem darbiniekiem, kas ar cieņu saglabājuši senos dokumentus, un tiem, kas šos mī-lestības stāstus ietvēruši grāmatā, kas lasās kā gandrīz vai neticama pasaka.

Lasot par 3x3 nometņu darbību, pievienojos Līgas Rupertes uztvēru-mam, ka privilēģija piederēt latviešu tautas kopībai ir noturīga, dzīvot spē-jīga un augoša. Kā grāmata liecina, atvērtā vide un vēlme iepazīt latviskās gara mantas un tautas senās tradīcijas un nodot tās nākošajām paaudzēm jop-rojām atrod dedzīgus devējus un ņē-mējus. Pulcējušās tīri latviskā vidē ir ģimeņu paaudzes, draugi, seni un jau-natrasti. Visi 3x3 ļaudis ir kļuvuši ne skatītāji, bet latviskās kultūras lietotāji.

Grāmatu ievada vairāki 3x3 kustī-

bas stūrakmeņi: Dr. Līga Ruperte, Jā-nis Kukainis, Dr. Vaira Vīķe Freiberga, Dr. Valters Nollendorfs, rotkaļu meista-re Lilita Spure un Latvijas 3x3 priekš-sēde Inese Krūmiņa, augsti novērtējot unikālo kustību, kas darbam un izprie-cai ir spējusi saviļņot paaudzes.

Seko apraksti par visām ārpus Lat-vijas 3x3 nometnēm. Darbinieku at-miņās un dokumentos ir saglabājusies informācija par laiku un vietu, vadī-tājiem un darbiniekiem, notikušajām ievirzēm, iecerēm un panākumiem. Grāmata liecina par pasākumiem, kas devuši iespēju tik daudziem mācīties un mācīt, piedalīties un izteikties, vēr-tēt un rosināt, būt atraisītiem, patie-siem un demokrātiski uzklausītiem. Tā liecina par latvieša dziesmu, kas tiešā vai pārnestā nozīmē ar dziesmu ceļas, gulstas un dienas gaitā runā tikai savu valodiņu, jo tā mums Dieva dota. Re-dzam, cik unikāli latviska ir 3x3 gai-sotne, kur varam apzināties, cik bagāts, zinīgs un spējīgs ir ikviens latvietis, kas spēj dzīvot latviskā vidē, staigājot svešas, bet draudzīgas zemes tekās.

Bagātīgie apraksti ar simtiem foto-grāfiju dokumentē nometņu dzīvi ASV, Kanādā, Anglijā, Zviedrijā, Francijā, Austrālijā un Īrijā. Visu šo nometņu dalībnieki ir auduši latvisko piederības jostu (kā tas norādīts grāmatas pieliku-mā). Trīs kontinentos, septiņās valstīs kopīgais dalībnieku skaits ārpus Latvi-jas nometnēs ir bijis samērā noturīgs. Laikā no 1981. gada līdz 2011. gadam ap 16 900 ārzemju latvieši ir piedalījušies vienā vai vairākās nometnēs. Skaitam 2012. gadā pievienojās 83 Īrijas nomet-ņotāji. (Kopskaits pasaulē – 196 nomet-nēs līdz 2012. gada rudenim piedalīju-šies pāri par 28 000 dalībnieku. L.R.)

Augusts ASV ir 3x3 laiks. Saklau-sījuši mudi Mūžu dzīvo, mūžu mācies, daudzi ar 3x3 programmām jau ilgus gadus esam uz tu. Visas nometnes, ie-spēju robežās, cenšas gādāt program-mas, par kurām interesi ir izteikuši dau-dzie dzirdēt un mācīties gribētāji. 3x3 nometņu pamatprogrammas ir līdzīgas, lai gan īpašas virstēmas vada individu-ālo nometņu ikgadējo gaisotni. Nedēļas garumā trīstreiztrīsnieki klausās, dis-kutē un mācās, attīstot savus māksli-nieciskos talantus. Vairāki kādreizējie iesācēji ir šodien pazīstami mākslinie-ki, kas atzīst, ka pirmos soļus latviskās mākslas laukā spēruši 3x3 nometnē. Daiļdarbu ievirzes ir visnoturīgākās un populārākās ievirzes 3x3 kustībā.

Nav iespējams uzskaitīt grāmatā dokumentēto 3x3 programmu bagātību un vadītāju izdomu un ideju pārpilnību. Apbrīnas vērta ir krājumā aprakstītā vadītāju tālredzība, piemērojot lekto-ru tematus aktuāliem vai vēsturiskiem notikumiem. Kādā no nometnēm, un nereti visās, piedalījušies un referējuši

vai visi trimdas sabiedrībā pazīstamie politiķi, sabiedriskie darbinieki un mākslinieki, arī no Latvijas, kuru ba-gātais zināšanu pūrs pavēris skatu uz šodienas Latviju. Es izvairos nosaukt vārdos krājumā minēto pašaizliedzī-go līdzgaitnieku vārdus. Viņu skaits ir simtos. Visi 3x3 darbinieki strādā bez atlīdzības, veltot neskaitāmas stundas, savu brīvo laiku un nereti savus perso-nīgos līdzekļus kopīgajiem mērķiem. Pateicības vārdus izsaka idejas iedves-motāja Dr. Ruperte ikvienam par lielo atdevi un mīlestību, ko darbos un vār-dos izrādījuši nekaitamie 3x3 kustības sekotāji, saklausot aicinājumu un saņe-mot gandarījumu par savu līdzdalību.

Gadu pēc pirmās nometnes Gareze-rā, 1982. gadā notika pirmā 3x3 nomet-ne Rietumkrastā, kur pēc 1988. gada nometņu darbība neturpinājās.

Kopš 1983. gada sekmīgi un ar lielu izdomas bagātību strādā 3x3 Katskiļu nometne, Ņujorkas ev. lut. latviešu draudzes īpašumā. No ASV austrumu piekrastes un arī kaimiņze-mes Kanādas (2 nometnes notika arī Kanāda) ierodas roku un prāta ieviržu dalībnieki, lai mežu klusumā un skais-tajā Katskiļu kalnu pakājē rosinātu do-mas un gūtu zināšanas. Katrai nomet-nei raksturīgu nokrāsu pienes vietējie talanti: teātru cilvēki, koru diriģenti, valodu speciālisti un neatsveramie amatu pratēji, kas nereti uzņemas tālus ceļus, lai varētu ar sirdsdegsmi pieda-līties kopīgajā darbā un priekos.

Ne mazāk izsmeļoši krājumā ir dati par Eiropas 3x3 nometnēm.

Anglijas 3x3 nometņu liktenis ad-ministrācijas un iespēju ziņā atšķirīgs no nometnēm Amerikas kontinentā. Pa-ralēli latviskajām 3x3 nometnēm kopš

Trīsreiztrīs fenomensIznākusi grāmata par 3x3 ārpus Latvijas 1981-2011

Grāmatas „3x3 Ārpus Latvijas 1981-2011“ vāks.

Turpinājums 13. lpp.

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 13. lpp.

1987. gada izcili darbojas atsevišķas no-metnes angļu valodā jaukto laulību ģi-menēm. Anglijas nometnes raksturīgas ar lielo bērnu skaitu un uzsvērumu bēr-nu programmām. Bērni tiek apzinīgi informēti par pagātni ar skatu nākotnē. Nometnē bieži stāsta angliski, bet svin latviski. Darbinieki galvenokārt vidējās paaudzes Anglijā dzimušie latvieši.

Zviedrijā starp 1985-1991 gadiem aizvadītas 5 nometnes, ko kuplinājuši Zviedrijā dzīvojošie latviešu vēstur-nieki, rakstnieki, dzejnieki un vairāki dalībnieki no Latvijas.

Četru Abrenes pilī, Francijā (Cha-teau de La Ville au Maire) nometņu darbība sakrita ar Latvijas Trešās At-modas laiku. Brīvās sarunas ar Latvi-jas tā laika politiķiem darīja nometnes programmas īpaši pievilcīgas kā vietē-jiem latviešiem, tā arī tālbraucējiem. Viedokļu apmaiņa 1991. gada nometnē notika dramatisko augusta notikumu priekšvakarā.

Jaunākajā 3x3 nometnē 2012. gadā Jāņu laikā Īrijā pirmo reizi 14 ievirzēs kopā nāca 83 Īrijas latvieši, jo tieši Jāņu laikā ikviens no mums, lai kur arī būtu, vēlas atgriezties pie savām latviskajām saknēm (Ilze Čeiča, Īrijas 3x3 vadītāja).

Grāmatā dokumentēta vispusīga informācija par Austrālijas latviešu 3x3 saietiem (nometnēm). Saietos ļau-dis pulcējas janvārī katru gadu citā pil-sētā vai pilsētu tuvumā.

Pirmais saiets notika Kanberā ar 3x3 nometnēm raksturīgu dienas gaitu, īpaši uzsverot prāta izdarības. Rotāci-jas kartībā saieti seko vairākās Austrā-lijas pilsētās, dodot iespēju latviešiem no dažādām dzīves vietām piedalīties šais iecienītājās nodarbībās. Atbildība un vadītāji mainās, programmu dažā-dība ir bagātīga, mainīga un laikme-tīga. Nometnes programmas veidojot, rīkotāji mērķtiecīgi centās iesaistīt vairākas paaudzes, kas varētu viena no otras mācīties un nodot zināšanas tālākam darbam. Austrālijas 3x3 saie-ta ļaudis sevi uzskata par visdraudzī-gākajiem trīsreiztrīsniekiem (Arnis un Māra Siksnas), jo nedēļas laikā katram esot iespējams (iespēja?) iepazīties ar visiem dalībniekiem. Austrālieši ik gadus aicina vairākus viesu lektorus un nozaru vadītājus no aizjūras ze-mēm, īpaši Latvijas, un programmu piemēro viesu piedāvātajām lekcijām, kas sekmē pārrunas par politiskiem un aktuāliem jautājumiem. Iecienītas ir teātru mākslas ievirzes, un liela vērība piegriezta latviešu valodas bagātajam pūram. 90tos gados dalībnieku skaits

samazinājies, un ierasto ieviržu vietā pastiprinātu vērību veltī priekšnesu-miem un bagātīgam referātu klāstam.

Dokumentu krājuma kopsavil-kumā ideju paudējiem, rosinātajiem, īstenotājiem, darbiniekiem un dalīb-niekiem pateicību izsaka Līga Ruper-te, kam Pasaules Brīvo Latviešu Ap-vienība (PBLA) 2010. gadā piešķīra PBLA balvu par ideju un negurstošo un neatlaidīgo darbu, un gadiem ilgo līdzdalību kustības pilnveidošanā.

Vislielākā pateicība pienākas Ras-mai Zvejniecei, dokumentu krājuma galvenajai sastādītājai un redaktorei un viņas līdzstrādniekiem par rūpīgo un neatlaidīgi lielo darbu bagātīgā krā-juma sagatavošanā.

Grāmatai pievienots rūpīgi sagata-vots personu rādītājs.

Grāmata ir liela formāta (8½x11½ collas), iesieta. Uz smalka linu tīkla dizaina vāka iespiests grāmatas nosau-kums un 3x3 Dieva zīme, kas ar vari-ācijām ir visu nometņu grafiskā zīme.

Grāmatu 3x3  Ārpus  Latvijas 1981–2011 var pasūtīt Rīgā, Rozes grāmatnīcā; cena 15,85Ls, plus sūtīša-nas izdevumi.

Informācija par pasūtīšanu dabūja-ma mājas lapā www.3x3.lv

Biruta AbulaLaikrakstam „Latvietis“

Trīsreiztrīs fenomensTurpinājums no 12. lpp.

Tas labējām partijām uzdod pienāku-mu mobilizēties nopietnam darbam pirms gaidāmajām Eiropas parlamenta un Saeimas vēlēšanām, tajā skaitā iz-vērtējot pārmaiņu nepieciešamību.

Otrkārt, apzinoties, ka šīs vēlē-šanas notiek tieši šajā minētajā kon-tekstā, labējo partiju pārstāvjiem bija nepieciešama patiesa drosme, lai kan-didētu un būtu par saraksta līderiem. Daudzi tagad apgalvo, ka par Vienotī-bu nebalsoja, jo Vienotības mēra ama-ta kandidāte bija Sarmīte Ēlerte – poli-tiķe ar savu konkrētu, bieži pretrunīgi vērtētu tēlu sabiedrībā. Tomēr cepuri nost gan S. Ēlertei, gan B. Brokai, ku-ras vispār bija gatavas šajā jau iepriekš acīm redzami nesamērīgajā cīņā pie-dalīties. Daudzi stalti vīri abās parti-jās nebija uz to gatavi. Daudzi tagad vērtē, ka Vienotībai būtu bijis gudrāk izvirzīt B. Brokai līdzīgu kandidātu – mazāk atpazīstamu, mazāk kontrover-siālu, mīlīgu, ar maigu runas manieri. Tomēr, ko var viena partija, to nevar cita – Vienotība nav Nacionālā ap-vienība, Baiba Broka Nacionālajai apvienībai bija veiksmīga tieši tāpēc, ka bija unikāla. Turklāt bez S. Ēlertes neviena cita saraksta līderis smagos jautājumus – korupcija Rīgas domē, stratēģisks investīciju piesaistes plāna trūkums un, kas vissvarīgāk, orien-tācija uz Krieviju, – necilātu. Versija, ka daļa vēlētāju, kas ieklausījās šajās tēmās, galu galā nobalsoja par Nacio-

nālo Apvienību, liekas ticama.Treškārt, 30 dienas pirms šīm ve-

lēšanām nebija apmaksātu politisko reklāmu televīzijā. Ir vērtētāji, kas teikuši, ka tas atstāja negatīvu ietekmi uz vēlētāju līdzdalību – tā bija rekor-dzema, tikai mazāk kā pusei vēlētāju izšķiroties par līdzdalību šajās vēlē-šanās. Priekšvēlēšanu debatēs redzot, ka Latvijas Zaļās partijas Belēviču atbalsta Ē. Stendzenieks, patiešām no-domāju – ja apmaksāta politiskā reklā-ma būtu atļauta, Zaļā partija ar emo-cionālu reklāmstāstu būtu pārvarējusi 5% barjeru un iekļuvusi Rīgas domē, droši vien par pāris vietām samazinot Saskaņas Centram/GKR vietu skaitu. Tomēr apmaksātas politiskās reklāmas iespēja, visticamāk, nebūtu izmainīju-si citu partiju rezultātus, bet atstājusi tās ar iespaidīgiem rēķiniem.

2012. gadā, pieņemot priekšvēlēša-nu aģitācijas likumu, pirms vēlēšanām ievērojami tika stiprināta KNAB loma, it īpaši kontrolējot administratīvo re-sursu izmantošanu kampaņai. Diemžēl izskatījās, ka šajā būtiskajā priekšvēlē-šanu laikā KNAB neizmatoja iespēju būt par standartu, ieradumu un vērtēju-mu veidotāju priekšvēlēšanu aģitācijas jomā, jo KNAB pašlaik, kārtējo reizi, ir iekšēju pretrunu plosīts, un publiskās diskusijās par dažādām priekšvēlēšanu niansēm nav gatavs iesaistīties. Par ko savulaik Latviju apskauda daudzas tu-vākas un tālākas kaimiņvalstis.

Visbeidzot, reaģējot uz t.s. tre-šo personu reklāmas kampaņu

2006. gadā, par ko bijusī Tautas partija un Šlesera Latvijas Pirmā partija val-stij palikušas parādā apmēram 1,5 mil-jonus latu, Saeima ir ierobežojusi šādu personu iesaisti priekšvēlēšanu aģitā-cijā. Šādas iesaistes regulējums nepie-ciešams, lai ar nezināmas izcelsmes līdzekļu palīdzību nevarētu būtiski la-bākā situācijā nostādīt viena konkrēta viedokļa paudējus, kamēr uz partijām un kandidātiem attiecas stingri priekš-vēlēšanu tēriņu ierobežojumi.

Lai gan t.s. trešās personas priekš-vēlēšanu aģitācijai likumā atļauts iztē-rēt vien 3000 Ls, Lato Lapsas izgatavo-tās priekšvēlēšanu publikācijas, kuru saturs acīmredzami liecināja par vēlmi īpaši nomelnot Vienotību, un priekšvē-lēšanu laikā tika izplatītas 3 reizes ap-mēram 1 miljonā eksemplāru, neatklā-jot ne šīs aktivitātes finansētājus, ne arī žurnālistu vārdus, kas priekšvēlēšanu publikācijas gatavoja, izmaksāja dau-dzus desmitus reižu vairāk. Pēc pirmās publikācijas izplatīšanas, L. Lapsas ko-lēģe Agnese Margēviča Latvijas Radio skaidroja, ka viņas rakstu izmantošana ar viņu nav saskaņota un ka viņa avīzi uzskata par priekšvēlēšanu aģitāciju. L. Lapsa apgalvoja, ka šīs publikācijas esot medijs, parasta avīze, kas foku-sējoties uz visām partijām. Diemžēl šie izklausās tieši pēc tādiem pašiem meliem kā 2006. gadā Ē. Stendzenieka apgalvotais, ka viņa organizācijas Pa saulei pozitīvisma kampaņa turpinā-sies arī pēc vēlēšanām.

Lolita Čigāne4.06.2013.

Pēc pašvaldību vēlēšanāmTurpinājums no 1. lpp.

14. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā

Intervija Melburnā, 28. aprīlīIlze Nāgela: Cik ilgi jau dzīvojat

Latvijā? Kā Jums tur patīk?Jānis  Atrens:  Oktobrī būs četr-

padsmit gadi, kopš es dzīvoju Latvi-jā. Un ar Austrālijas pensiju varu ļoti labi dzīvot, bet es nezinu, vai tā man būtu Austrālijā, jo es skatos, cik te ir viss dārgs. Es reiz pa diviem gadiem atbraucu uz Austrāliju, lai uzturētu rezidenci, jo mani ienākumi – armijas pensija man nāk no šejienes.

Gunārs Nāgels: Sāksim sarunu ar vēsturi; kāpēc iestājāties armijā?

JA:  Pa pusei patikas, pa pusei nepieciešamības dēļ. Piecdesmitajos gados mani noķēra obligātā militārā dienestā (National Service); puišus iesauca uz trim mēnešiem. Un iesau-ca pat universitātes studentus. Es biju students tai laikā, un speciāli bija uz-taisīts tāds kurss no 1. janvāra līdz ap-mēram marta vidum, apmēram, lai va-rētu uzsākt universitātes mācību gadu. (Red. Austrālijā mācību gads universi-tātē sākas martā.) Pēc tam bija jādienē rezervēs (CMF – Citizen Military For-ces), un tur es nodienēju artilērijā. Es arī paliku tajā CMF.

Studējot man gāja grūti ar finan-sēm, un no piecu gadu inženieru kursa es biju jau nobeidzis trīs gadu kursu. Pēdējos divus gadus es pieteicos uz stipendiju, ko šeit sauc par cadetship. Es pieteicos armijā un pieteicos Dien-vidaustrālijas dzelzceļniekos. Armija bija pirmā, kas atsūtīja pieņemšanas vēstuli; viņi man samaksāja mazu algu un dzīvokli pēdējos divus gadus un visus universitātes izdevumus. Par to bija jāatdienē pieci gadi, un es paliku... divdesmit piecus. Pa pusei jau patika, man jau tā lieta bija iepatikusies.

GN: Bet vai tie trīs mēneši obligā-tā dienestā bija jāiet pilnīgi visiem?

JA: Jā, toreiz visiem.GN:  Kāda bija attieksme armijā

pret ārzemniekiem, pret tiem, kas ne-bija anglosakši?

JA: Es Austrālijā nekad nejutu, ka mani kāds būtu uzskatījis par ārzem-nieku. Kad mēs iebraucām Austrāli-jā, man bija trīspadsmit gadu. Uzreiz mēs gājām austrāļu skolās, iemācījās valodu bez akcenta. Visi skolas drau-gi, sports, izdarības utt. un asimilējās diezgan stingri. Tas pats bija arī armi-jā; es nejutu nekādu diskrimināciju kā dīpītis.

GN: Kā tad tikāt uz Vjetnamu?JA:  Vjetnamā es biju visu

1969. gadu, t.i., no 1968. gada Ziemas-svētkiem – 25. decembra līdz nākamā gada 25. decembrim – uz dienu.

IN: Vai jūs aizsūtīja, vai pats pie-teicāties?

JA: Es biju regulārā armijā, un kur sūta, tur jāiet. Mani zaldāti kādi 80% bija armijā iesauktie, un viņi bija 19

gadus veci. Viņi bija iesaukti ar-mijā, kur saņēma 6 mēnešus pa-matmācības, tad 6 mēneši militāro inženieru skolā, kas ir Sidnejas apkārtnē, un tad prom uz Vjetnamu uz vienu gadu. Un tad ārā no armijas. Veterāni redzējuši diezgan briesmī-gas lietas...

IN: Cik daudz cilvēku bija Jūsu pakļautībā?

JA:  Man bija kādi 54, starp ku-riem bija divi seržanti – tie bija vecā-ki – no regulārās armijas; viens no vi-ņiem bija pat drusku vecāks par mani. Man tad bija 31 gads, kad es biju Vjet-namā, un tie puiši man bija 19 gadīgi... Es biju kapteinis un man bija viens leitnants 22-23 gadus vecs... tas bija interesants laiks.

IN:  Interesants – laikam tā ļoti maigi sacīts?

JA: Jā, visbriesmīgākais par Vjet-namu bija, kad tu atbrauc mājās. Bija jāvalkā civildrēbes, nevarēja formā būt; pa puskluso ielido Sidnejas lidostā ar čartera reisu, bet jāiet caur muitu kā civilam tūristam. Bet ārā stāvēja pro-testētāji, kas toreiz bija pret Vjetnamas karu. Valdība nevarēja vai negribēja nodrošināt, ka tāda lidmašīna nolaižas kādā gaisa spēku bāzē.

Tas bija grūti; kādus 30 gadus es par karu, par Vjetnamu vispārīgi ne-runāju. Tagad es esmu tur bijis atpa-kaļ apciemot tās vietas, paliek drusciņ vieglāk... nu es vismaz varu par to ru-nāt.

GN: Kas bija jādara Vjetnamā?JA: Vjetnamā mēs bijām tie, ko ta-

gad sauc par kaujas inženieriem (com-bat engineers), t.i., atbalsta kājniekus, darbojās mīnu meklēšanā, iznīcināša-nā, atmīnēšanā un mīnu stādīšanā. Paši austrāļi vainīgi, ka viņi uzstādīja mil-zīgu mīnu lauku, un, lai tas būtu efek-tīgs, tas ir jāapsargā. Bija domāts, ka Dienvidvjetnamas armija tos apsargās. Viņi apsargāja, bet vietējie vjetkongi, mežabrāļi un vietējie lauku ciemu ie-dzīvotāji gāja un raka tās mīnas ārā un pārstādīja tās citur. Un mums lielākais kritušo skaits bija no pašu mīnām.

Parasti jau tās mīnas atrada, kad kāds tām uzkāpa virsū. Visparastākā mīna, kas tika lietota, bija amerikāņu ražotā M16, ko kādreiz arī sauc par Lē-cošā Džeka mīnu (Jumping Jack mine). Tā ir tāda skārda bundža ar, apmēram, kilogramu sprāgstvielas. Iekšā ir tāda patrona, kas pirms sprāgšanas izšaujas

no zemes, apmēram, gurnu augstumā un tad sprāgst. Un ja kāds ir, apmēram, 30 m rādiusā, tad tam var iet diezgan bēdīgi.

Mūsu pieredze bija tāda, ka viņi tās mīnas nekad nelika pa vienai. Tā-tad, ja kāds kājnieks atrada kādu mīnu, viņš bija beigts tā vai tā, neviens neiz-dzīvoja pēc tāda incidenta. Bet viņam apkārt varēja būt vairāki ievainotie. Mēs mēģinājām arvien turēt to 30 m atstatumu starp kājniekiem, kad gājām patruļās, bet tomēr bieži...

Tas riebīgākais darbs bija atrast pārējās mīnas, lai nodrošinātu, ka ceļš pie ievainotiem un kritušā būtu brīvs no mīnām. Tāpēc pie katra kājnieku rotas (Austrālijā to sauc par company), kas bija 108 cilvēki, man bija pieskaitī-ti divi inženieri. Viņi gāja līdz. Parasti mēs operējām bataljona lielumā un ba-taljonā ir 4 rotas, katrā pa diviem.

Es biju ar bataljona komandieri tur, ko mēs saucām par Fire Support Base. Tur bija artilērija, mūsu pašu mīnme-tēji un inženieri. Man bija parasti vis-maz divi, bet kādreiz pat astoņi līdzi. Pārējie mani zēni bija ar tankiem, ar bruņutransportieriem nodarbināti. Tā ka ļoti bieži kādi 80% no tiem maniem piecdesmit bijām ārā mežā uz operā-ciju. Tas bija tas riebīgākais darbs: at-

Jānis Ātrens – intervijaAustrālijas armijas pulkvežleitnants un padomnieks Latvijā

Turpinājums 15. lpp.

1. lauku eskadrona (1 Field Squadron) virsnieki 1969. gadā Vjetnamā. Pirmā rindā pašā centrā kapt. Jānis Ātrens.

FOTO

no

Jāņa

Ātr

ena

pers

onīg

ā ar

hīva

Jānis Ātrens 2013. gadā.

FOTO

Gun

ārs N

āgel

s

Ceturtdien, 2013. gada 6. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 15. lpp.

rast mīnas un nodrošināt, ka nesprāgs vēl, jo tur jau diezgan briesmīgi skati, kad tā bumba sprāgst... Tad iet pa gai-su ķermeņa daļas, un ir ievainotie, kas kliedz pēc palīdzības, bet nezin, kā lai tiek viņiem klāt...

IN: Kā Jūs meklējāt un atradāt mī-nas?

JA: Ar durkli, iztaustot katru ze-mes pēdu, un bieži tas notiek tumsā... Mīnas ir diezgan jūtīgas. Tas notiek tā: tu velc sev līdzi divas lentas, un mīna ir, apmēram, tik liela un viņa nav tālu zem zemes, bet nolīdzināta lī-dzeni ar zemi. Taustot var sajust. Tad, kad sajūt, tad jau redz – tai ir tādi trīs pirksti kā drātiņas uz augšu. Un tad ir caurums kur ielikt to drošības adatu. Mums vienmēr pie cepures bija vairā-kas tās drošības adatas – ieliek to ada-tu, aiztaisa ciet un ņem ārā. Tad tā ir droša, un ja neko neatrod, tad lēnām virzās uz priekšu.

GN: Kā ar tuneļiem?JA: Nu tas bija tas otrs lielākais

darbs. Zem visām mūsu bāzēm bija reizēm daudz lielāki, reizēm daudz mazāki tuneļu kompleksi. Vjetnamieši jau augumā maziņi cilvēki, un pagaidu tuneļi jau bija ļoti maziņi. Tie bija, ap-mēram, divas pēdas, seši reiz divas pē-das (Red.: 1,83 m reiz 61 cm). Mums, rietumniekiem, lai gan bija pāris tādi augumā mazāki žurkas, tie tuneļi jā-pārmeklē. Ja viņiem ir bijis laiks, tad viņi sastāda tunelī lamatas. Ja nav bijis laiks, tad tā. Bet visi tuneļi jāpārmeklē, ja gadījumā kādi dokumenti tur atstāti.

GN: Bija visādi pazemes bunkuri, pazemes komandcentri...

JA: Tie lielākie bija vietā, ko sauc Kučī (Củ Chi) – tas bija k