PAGE

1

IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ

Projekts

Sociālās rehabilitācijas un motivācijas programmas izstrāde un īstenošana personām, cietušām no prettiesiskām darbībām un smagām dzīves situācijām ģimenē un ārpus tās. Projekta Nr. 1DP/1.4.1.2.4./11/APIA/NVA/080, līgums Nr.2012/37

Sociālās rehabilitācijas un motivācijas programma personām, cietušām no prettiesiskām darbībām un smagām dzīves situācijām ģimenē un ārpus tās.

Autoru kolektīvs:

Irīna Patmalniece, Olga Kalviša, Jeļena Paškeviča,

Nadežda Olehnovič, Tatjana Vidavska-Rusnaka,Anita Ratkeviča,

Ērika Geka, Raisa Vagale

Biedrība „Ģimenes atbalsta centrs „ATVĒRTĪBA”

Krāslava 2012

Saturs

1. Priekšvārds3

2. Ievads 5

3. Terminu skaidrojums 8

4. Vardarbības problēmas aktuālitāte Krāslavas novadā un valstī10

5. Izpratne par vardarbības problēmas būtību 14

5.1.Vardarbības definīcija un ekoloģiskā pieeja tās izpētē14

5.2. Vardarbība ģimenē un pret bērniem18

5.3. Palīdzība vardarbībā cietušiem Latvijā un citās valstīs23

6. Sociālās rehabilitācijas palīdzība cietušiem no smagām dzīves situācijām. Izpratne par krīzi un palīdzības principiem tajā. 28

7. Sociālās rehabilitācijas modelis projekta ietvaros40

7.1. Likumdošana, saistībā ar vardarbības problēmu un palīdzības sniegšanu40

7.2. Informācijas pieejamība sabiedrībā par palīdzības iespējām 42

7.3. Palīdzības virzieni projekta ietvaros 44

7.4. Sociālās rehabilitācijas palīdzība kā pakalpojumu komplekss, pieejas un metodes 56

7.5. Dokumetācija sociālās rehabilitācijas procesa atspoguļošanai. .67

8. Nobeigums 69

9.Izmantotā literatūra 70

10.Pielikumi………………………………………………………………………………….…..71

1. Priekšvārds

Ekonomiskās krīzes rezultātā pieaugušais bezdarba līmenis skāris vienu no sociāli jūtīgākajām grupām – ģimenes ar bērniem, daudzas no kurām dzīvo zem iztikas minimuma līmeņa. Nabadzības riskam visvairāk ir pakļautas daudzbērnu ģimenes, vientuļo vecāku ģimenes un ģimenes, kurās pieaugušie ir ilgstoši bezdarbnieki. No nelabvēlīgās atmosfēras ģimenē cieš bērni, jo viņu vecāki slīgst depresijā, daudzi pievēršas alkohola lietošanai, atstāj savus bērnus novārtā un bieži vien pret tiem izturas vardarbīgi, nesadarbojas ar Sociālo dienestu – neiesaistās savu sociālo problēmu risināšanā un neko nedara savas situācijas uzlabošanai.

Strādājot sociālajā jomā bieži vien nākas saskarties ar ļoti aktuālu problēmu, kura bez nedaudziem izņēmumiem, lielākā vai mazākā mērā, skar gandrīz katru ģimeni - vardarbību ģimenē. Vardarbība ģimenē ir daudzveidīga, ar dažādām niansēm un izpausmēm, katrā konkrētajā gadījumā savādāka: sieviete, kura ilgstoši cieš vīra pazemojumus; vīrietis, kurš cieš emocionālo vardarbību no sievietes; vardarbība pret bērniem, kas tiek sisti, pazemoti, atstāti novārtā, seksuāli izmantoti utt.

Pastāv arī viena no nopietnākām likumsakarībām, kas ir saistīta ar vardarbību ģimenē- tā tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Bērniem, kas uzaug ģimenēs, kur notiek vardarbība, arī pašiem vēlāk piemīt nosliece konfliktus risināt ar spēka palīdzību, un vardarbības cikls turpinās arī nākamajās paaudzēs.

Uz visiem vardarbības upuriem attiecas tas, ka viņi nespēj efektīgi funkcionēt sabiedrībā. Viņi patērē daudz produktīvās enerģijas uz to, lai kaut cik tikt galā ar savām negatīvām jūtām, domām, pārdzīvojumiem. Dažus no viņiem nomoka bailes, vainas vai kauna sajūtas, citiem nolaižas rokas un zaudē ticību saviem spēkiem. Ir tādi, kas paliek agresīvi, rodas veselības un uzvedības problēmas. Kad mērs ir pilns var rasties nopietni veselības traucējumi, cilvēks var nonākt līdz domām par pašnāvību.

Ja vardarbība ģimenē pastāv ilgstoši, notiek nopietnas izmaiņas cilvēka uzvedībā un personībā. Dažreiz ir grūti uzreiz pamanīt, ka kāds cieš no vardarbības. Tomēr iedziļinoties var saskatīt šādus vai līdzīgus simptomus – izteikta emocionālā nestabilitāte, trauksme, nervozitāte, zems pašvērtējums, negatīva pasaules uztvere, agresivitāte, dusmas, depresijas izpausmes, psihosomatiskās reakcijas utt.

Arī mūsu Krāslavas novadā šīs problēmas ir izplatītas un ar tām saskaras sociālā darba speciālisti gandrīz katrā pašvaldībā. Tomēr mums šobrīd nav pietiekoši pakalpojumu, lai savlaicīgi risinātu pastāvošas problēmas un sniegtu atbalstu ģimenēm, t.s. arī strādātu ar vardarbības problēmām, lai nepieļautu ģimenes iziršanu un bērnu izņemšanu no tās.

Šobrīd bērnu ārpusģimenes aprūpi nodrošina Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas cents „Mūsmājas”, bet ikkatram speciālistam saprotams, ka bērnam nepieciešama mīlošā un gādīgā vide – viņu ģimene, lai tā būtu stabila un labvēlīga. Tādēļ esam pateicīgi un gandarīti par to, ka realizējot projektus, palielinās atbalsta iespējas Krāslavas novada ģimenēm, ka vēl kāds sniegs profesionālo un reizēm arī „pleca atbalstu„ cilvēkiem grūtos brīžos. Esam gatavi sadarboties ar projekta realizētājiem un iespēju robežās sniegt atbalstu vardarbībā cietušām ģimenēm – gan vecākiem, gan bērniem, informējot viņus par iespēju saņemt palīdzību šī projekta ietvaros un nodrošinot citas palīdzības iespējas, piemēram sociālo palīdzību, ja ģimenei tā pienākas, vai sekmēt ārstēšanos no alkohola atkarības u.c.

Krāslavas novada domes pašvaldības iestādes

„sociālais dienests” vadītāja Vija Bārtule.

Savā darba praksē strādājot ar vardarbības problēmām, secinājām, ka ar akūtām krīzēs situācijām visgrūtāk tikt galā cilvēkiem, kuriem ir komplicētas problēmas. Šādām personām, laicīgi nesaņemot profesionālo palīdzību un netiekot galā ar vardarbības vai krīzes situācijas sekām, bieži mainās vērtību sistēma: viņi varētu sastādīt sociālā riska grupu un viegli pakļauties negatīvai ietekmei, iesaistoties likumpārkāpumos, apreibinošu vielu lietošanā, mācību/darba iestāžu kavējumos. Nespējot būt "tādi kā visi”, viņi cenšas vai nu norobežoties no pārējiem cilvēkiem, vai nu ar nenovīdību un pat agresivitāti izturēties pret apkārtējiem, kuriem šādu problēmu nav.

Nereti cilvēkiem, kuri bija pakļauti vardarbībai un pārcietuši krīzes pēc smagām dzīves situācijām, grūti apzināties savus resursus, savus dzīves mērķus un orientierus, kas savukārt izraisa neadekvātu uzvedību un tālāku dezadaptāciju sabiedrībā.

Lai apmierinātu šīs mērķgrupas vajadzības, ir nepieciešams papildus attīstīt ne tikai intervences un profilakses pasākumus, bet arī veicināt šo mērķgrupu savu iekšējo resursu apzināšanu, aktīvas pilsoniskās pozīcijas izveidi, pašpalīdzības sniegšanas mehānismu attīstīšanu pašas mērķgrupas ietvaros.

Galvenais sociālās rehabilitācijas mērķis ir personas sociālās funkcionēšanas atjaunošana vai uzlabošana, sociālā statusa atgūšana, sociālās integrācijas veicināšana, kas paredz fizisko, intelektuālo, psiholoģisko un profesionālo spēju atjaunošanu.

Tāpēc tik svarīgi nodrošināt speciālistus ne tikai ar zināšanām, bet arī ar metodiskiem materiāliem, lai profesionālā līmenī sniegtu palīdzību personām, kas ir cietušas no prettiesiskām darbībām un smagām dzīves situācijām ģimenē un ārpus tās.

Izveidotā rokasgrāmata sniegs atbalstu speciālistiem un būs par labu pamatu palīdzības sniegšanas procesā gan speciālistiem, kuri strādā projekta ietvaros un velta savus spēkus, zināšanas un prasmes cilvēkiem, kas ir nonākuši grūtās dzīves situācijās, gan arī citiem speciālistiem, kas veic līdzīgu darbu un palīdz citiem cilvēkiem, papildinot viņu profesionālo prasmju un iemaņu bagāžu un atvieglojot savu sarežgīto darbu.

Latgales psiholoģiskās palīdzības centra „VALENTIJA”

ģimenes psihoterapeite Tatjana Vidavska-Rusnaka.

2. Ievads

Kāpēc cilvēki mainās? Pārmaiņas ir norma. Mirklī, kad tiek veikta stingra apņemšanās, arī liktenis pavirzās. No lēmuma izriet vesela notikumu straume. Salīdzinoši īsas intervences noteiktos apstākļos var izraisīt pārmaiņas.

K. Rodžers. „Uz klientu centrēta terapija.”

Valsts programmā bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2012.g tiek norādīts, ka „Vardarbība ir cilvēktiesību, īpaši tiesību uz dzīvi, drošību, cieņu un fizisko un garīgo integritāti vispārējs pārkāpums. Ekonomiskās situācijas dēļ krīzes situācijas un konflikti ģimenē kļūs arvien biežāki, ietekmējot gan vecāku, gan bērnu garīgo veselību. Nenodrošinot atbalstu ģimenēm šo situāciju atrisināšanai, vēl vairāk pieaugs sabiedrībai nevēlamu parādību, piemēram, noziedzība, alkoholisms, narkomānija, vardarbība pret sevi un citiem, izplatība. Vardarbības mazināšana un tās seku mazināšana ir cieši saistīta ar sabiedrības izpratni par problēmu, tās iemesliem un sekām, sabiedrības locekļu iespējām aizstāvēt savas vai citu personu tiesības, kā arī valsts pārvaldes iestāžu efektīvu darbu.”

Arī citas kompetentas iestādes uzsver, ka sarežģīta sociālekonomiskā stāvokļa dēļ pēdējos gados vardarbība valstī aizvien pieaug. To apstiprina Latvijas bērnu fonds, kas kopš 2010.gada realizē valsts programmu par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanu vardarbībā cietušiem bērniem - vardarbības upuru skaits turpina pieaugt, tomēr nepieciešamo rehabilitāciju saņem aptuveni 30 % no cietušajiem. Turklāt, ne visi vardarbībā cietušie tiek oficiāli reģistrēti, tādēļ var secināt, ka problēmas mērogi ir daudz lielāki. Diemžēl valstij nav vajadzīgo līdzekļu, lai palīdzētu visiem vardarbībā cietušiem bērniem un viņu ģimenēm. Latvijas Bērnu fonds, VBTA inspekcija norāda uz to, ka sabiedrībā nav pietiekamas informācijas par vardarbības jautājumiem, ģimenes nezina ko darīt, kur vērsties šādās situācijās.

VBTA inspekcija arī norāda, ka vardarbība sabiedrībā arvien pieaug, īpaši bērnu vidū, 2010.gada 11 mēnešos Bērnu un jauniešu uzticības tālrunī vērsušies 1926 bērni un pieaugušie par savstarpējo attiecību problēmām un vardarbības gadījumiem izglītības iestādēs.

Minētājā valsts programmā tiek norādīts uz to, ka izglītības iestādēs tiek konstatēti dažādi vienaudžu vardarbības gadījumi, kuru cēlonis bieži ir zināšanu un prasmju trūkums par pozitīvām konfliktsituāciju risināšanas metodēm. Minētās zināšanas un prasmes ir nepietiekamas arī izglītības iestāžu speciālistiem, līdz ar to regulāri tiek konstatētas konfliktsituācijas ar bērniem un vecākiem. Ņemot vērā, ka šādu zināšanu un prasmju apguve nav pietiekami iekļauta pedagogu un sociālo pedagogu un psihologu izglītības programmās, lai uzlabotu patreizējo situāciju, nepieciešams veikt speciālistu apmācību par meditāciju, kā nevardarbīgu konfliktu risināšanas metodi skolā.

Arī šim uzdevumam tiks pievērsta uzmanība projekta ietvaros, organizējot apmācības seminārus gan izglītības, gan pirmsskolas izglītības iestādēs - gan vecākiem, gan strādājošiem speciālistiem.

Vairāki politikas plānošanas dokumenti paredz dažādus pakalpojumus ģimenēm krīzes situācijās. Viens no tiem, ir Valsts Rīcības koncepcijas „Valsts ģimenes politika īstenošanai 2004.-2013.gadam darbības virziens „Atbalsts ģimenei krīzes situācijā”, kurā paredzēts palielināt reģionālo centru skaitu, kas sniegtu kompleksu palīdzību krīzes situācijās (tai skaitā- nodrošinot īslaicīgu uzturēšanos mātēm ar bērniem krīzes gadījumos) kā arī nodrošinātu valsts līdzdalību rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanā vardarbību veikušām personām. Diemžēl programma tiek īstenota atkarībā no ikgadējā budžeta iespējām, līdz ar to Krāslavas novadā sociālās rehabilitācijas pasākumi ģimenēm ar bērniem joprojām nav pietiekoši attīstīti.

Situācijas analīze liecina, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumi valstī vēl joprojām nav vienmērīgi attīstīti un to sniegšana ir atkarīga gan no pašvaldībām pieejamā finansējuma, gan no to ieinteresētības šādu pakalpojumu sniegšanā.

Labklājības ministrijas (LM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par Programmas vardarbības ģimenē mazināšanai 2008.-2011.gadam izpildi norādīts, ka pret sievietēm vardarbīgi lielākoties izturas dzīvesbiedri, pret bērniem – vecāki. Informatīvajā ziņojumā apkopotie statistikas dati liecina, ka aptuveni 85% no visiem vardarbības gadījumiem pret bērniem un 40% no vardarbības gadījumiem pret sievietēm notiek ģimenēs. Tieši ģimenēs notiek ceturtā daļa no visiem smagajiem vardarbības noziegumiem, piemēram, slepkavībām un fiziskas vardarbības, par kuriem varmākas tiek notiesāti.

Pēdējo divu gadu laikā ģimenēs noslepkavotas vismaz 9 sievietes un vismaz 49 sakropļotas. Tāpat pēdējo divu gadu laikā no ģimenes locekļu vardarbības cietuši vismaz 179 nepilngadīgie, tai skaitā viens bērns ir noslepkavots, bet 24 seksuāli izmantoti. Šajā laika posmā 154 nepilngadīgie cietuši no cietsirdības un fiziskas vardarbības. LM uzskata, ka lielākā daļa vardarbības gadījumu ģimenē tomēr paliek apslēpti.

No 4788 bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām un kuriem 2010. un 2011.gadā nodrošināta valsts apmaksāta rehabilitācija, 3965 bērni bija cietuši no saviem ģimenes locekļiem. Lielākajā daļā gadījumos vardarbīgs pret bērniem bija tēvs (1704) vai māte (1601), retāk cits mājsaimniecībā dzīvojošs cilvēks. Vismazāk bērnu (218) cietuši no sveša cilvēka.

Vardarbības problēmas izplatību ietekmē augsts bezdarba līmenis valstī un reģionā, kas rada augstu stresa līmeni ģimenēs, ietekmē ģimeņu iziršanu un aizbraukšanu uz ārvalstīm, to pastiprina atkarības problēmas, nepietiekošs materiālais nodrošinājums, nepietiekošs sociālo pakalpojumu attīstības līmenis un cits.

Izvērtējot statistiku par 2010.gadu, konstatējam, ka Krāslavas novadā krasi pieauga trūcīgo personu skaits - 3767 personas, salīdzinot ar 2009.g. - 2936 personas. Ekonomiskā situācija negatīvi ietekmē daudzbērnu un nepilnās ģimenes, novedot tās pie bērnu atstāšanas novārtā un citām vardarbīgām izpausmēm. Krāslavas novadā šobrīd ir daudz augsta riska ģimenes, kurās bieži vien notiek vardarbība pret bērniem un vecāku starpā. Tomēr speciālisti, kas strādā ar šo problēmu, apgalvo, ka daudz vardarbības gadījumu notiek arī materiāli nodrošinātās ģimenēs.

Neskatoties uz to, ka vardarbības problēmai ir liela izplatība, pakalpojumi netiek pietiekami attīstīti. Valsts programma bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2012.gadā paredz atbalsta pasākumus vardarbības mazināšanai, kas lielākoties saistīti ar speciālistu un sabiedrības izglītošanu, preventīviem pasākumiem izglītības iestādēs, 2013.gadā paredzēts valstī ieviest rehabilitācijas programmu vardarbības veicējiem. Latgalē tikai viens specializēts centrs „Rasas pērles” sniedz pakalpojumus vardarbībā cietušiem bērniem, kas nav pietiekoši šajā situācijā. Krāslavas novadā sociālās rehabilitācijas pasākumi ģimenēm ar bērniem joprojām nav pietiekami – tos sniedz p/a „Sociālais dienests”, Krāslavas BSRC „Mūsmājas”, Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Krāslavas komiteja, biedrība „Ģimenes atbalsta centrs „Atvērtība” un citas. Kopš 2011.g. Krāslavas BSRC „Mūsmājas” sāka sniegt pakalpojumus krīzes situācijā nonākušām personām( 6 vietas). Taču akūtā vajadzība pēc sociālās rehabilitācijas pasākumu īstenošanas netiek apmierināta plašā klientu loka un ierobežoto budžeta līdzekļu dēļ. Sociālā darba speciālisti uzskata, ka nepieciešams turpināt attīstīt jaunus pakalpojumus novadā un reģionā, lai mazinātu vardarbību un citas sociālās problēmas, saskaņā ar Latgales plānošanas reģiona Sociālo pakalpojumu attīstības programmā noteiktajām prioritātēm.

Programmas ietvaros tiek paredzēts pievērst uzmanību vardarbības problēmas izplatības tendencēm Krāslavas novadā un valstī. Intervējot speciālistus, kas strādā ar šo problēmu, apzināt palīdzības sniegšanas modeļa trūkumus un ieteikumus, kas būtu nepieciešams situācijas uzlabošanai gan pašvaldību līmenī, gan valsts līmenī. Ņemot vērā speciālistu ieteikumus un apskatot šīs problēmas būtiskākos teorētiskos aspektus, kā arī pētot citas valsts pieeju darbā ar šo problēmu, izstrādāt palīdzības modeļi vardarbībā cietušām personām, kā arī cietušiem no smagām dzīves situācijām šī projekta ietvaros, kuru kā metodisko līdzekli varēs izmantot arī citas institūcijas un citi speciālisti.

Balstoties uz izstrādāto programmu, projekta ietvaros tiek paredzēts nodrošināt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus stacionārā gan pieaugušajiem, gan bērniem, kas saskārušies ar vardarbības problēmām un smagām dzīves situācijām nespēj tās atrisināt saviem spēkiem, kā arī nodrošināt psihologa konsultācijas dzīves vietā, jo bieži vien tur pietrūkst gan speciālistu atbalsta, gan nepieciešamos pakalpojumus, lai savlaicīgi sekmēt problēmu risināšanos.

Šos pakalpojumus garantē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums no 2002.11.19.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojums - pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā.

Galvenais sociālās rehabilitācijas mērķis ir personas sociālās funkcionēšanas atjaunošana vai uzlabošana, sociālā statusa atgūšana, sociālās integrācijas veicināšana, kas paredz fizisko, intelektuālo, psiholoģisko un profesionālo spēju atjaunošanu.

Projekta pasākumu kompleksu nodrošina profesionāļu komanda, kas veicina vardarbībā cietušo personu sociālās funkcionēšanās atjaunošanu vai uzlabošanu, sociālo statusu atgūšanu un klientu integrāciju sabiedrībā. Tas ietver gan individuālās konsultācijas un relaksācijas nodarbības emocionālā stāvokļa uzlabošanai, gan veselības nostiprināšanas pasākumus, gan sociālo un dzīves prasmju attīstīšanas pasākums, gan motivācijas nodarbības atkarību ārstēšanai un citām dzīves pārmaiņām, pasākumus, kas sekmē arī profesionālo rehabilitāciju un iesaistīšanos darba tirgū. Sociālās rehabilitācijas darbs ar klientu centrā tiks organizēts pēc sociālā gadījuma principa, balstoties uz individuālo rehabilitācijas plānu un speciālistu darbu komandā.

Projekta ietvaros tiek paredzēts nodrošināt minētai mērķa grupai ne tikai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu krīzes centrā - stacionātrā, bet arī nodrošināt izglītojoši – konsultātīvo, jeb preventīvo darbu Krāslavas novada pašvaldībās - tuvu klientu dzīves vietai, ar mērķi sekmēt vardarbības problēmu atpazīšanu un mazināšanu. Šim mērķim tiks organizēti arī izglītojošie semināri novada skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu modelī tiek atspoguļots gan likumdošanas pamatojums, gan speciālistu kompetences sadale un darbs komandā, gan sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidi. Īpašu uzmanību gribam pievērst klientu motivācijas veidošanai, jo speciālisti bieži vien saskaras ar situācijām, kad klients nav gatavs pārmaiņām un tad, pēc palīdzības saņemšanas dažādu programmu ietvaros atgriežas pie ierastā dzīves veida.

Zinot uz priekšu, cik sarežgīts ir darbs ar citu cilvēku problēmām, kas prasa lielu atdevi, iejutību, sapratni, empātiju, pacietību, gudrību, profesionalitāti, paredzot daudzas stresu situācijas, reizēm arī vilšanās un neizdošanās, izdegšanu un citus pārdzīvojumus.

Gribam novēlēt projekta komandai izturību, veiksmi, lai visi sarežgījumi vai grūtības, kas radīsies ceļā, veic speciālistu norūdīšanu, stiprināšanu un saliedēšanu, lai šajā darbā noteikti būtu Dieva klātbūtne un palīdzība.

3.Terminu skaidrojums

Programmā izmantojām terminus, kas attiecas uz vardarbības problēmu un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniegšanu.

Vardarbība ģimenē tiek definēta kā bērnu, vecāku cilvēku, dzīvesbiedru u.c. aizskaršana, ko veic kāds no ģimenes locekļiem vai kopā dzīvojošiem cilvēkiem, kad indivīda īpašums, veselība un dzīvība tiek apdraudēta tīšas uzvedības rezultātā.

/Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcā, 231.lpp./

Seksuāla vardarbība - bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu.

Fiziska vardarbība - bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu.

Emocionāla vardarbība - bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai).

Vecāku nolaidība - bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana.

Riska ģimene - ģimene, kurā netiek nodrošināta bērna attīstībai labvēlīga vide, tajā skaitā emocionālās vajadzības, kā arī netiek apmierinātas bērna pamatvajadzības.

Vardarbība pret bērnu - definējama kā īslaicīga vai ilgstoša iedarbība uz bērnu, kas ir kaitīga viņa dabiskajai fiziskajai un psihiskajai attīstībai un labklājībai.

/Bērnu tiesību aizsardzības likums/

Klients - persona, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;

Krīzes centrs - sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām;

Pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai - naudas un mantiskais pabalsts vai naudas vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni;

Pamatvajadzības - ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība;

Psihosociālā palīdzība - sociālā darba virziens, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu;

Sociālā darba speciālists - persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus;

Sociālā palīdzība - naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai;

Sociālais dienests - pašvaldības izveidota iestāde, kas sniedz sociālo palīdzību, organizē un sniedz sociālos pakalpojumus pašvaldības iedzīvotājiem;

Sociālais darbs - profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus;

Sociālās aprūpes pakalpojums - pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās;

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā - pakalpojumi, kas ir pieejami dzīvesvietā (individuāls sociālais darbs ar klientu, specializēto darbnīcu pakalpojumi, krīzes centru, dienas aprūpes centru u.c. pakalpojumi);

Sociālās rehabilitācijas pakalpojums - pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

Sociālo pakalpojumu sniedzējs - persona, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus;

„Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, 2002.g „

4.Vardarbības problēmas aktuālitāte Krāslavas novadā un valstī.

Krāslavas novada Attīstības programmā 2011.-2017. gadam uzsvērts, ka augstais bezdarba līmenis ir viens no galvenajiem iemesliem sociālajām problēmām novadā. Reģistrētā bezdarba līmenis pēc NVA datiem uz 31.05.2011. pārsniedz 18,9%. Arī nabadzības radītāji novadā ir pietiekoši augsti - 2008. gadā, sākoties krīzei, nabadzība strauji pieauga. 2009. gadā konstatēts krass trūcīgo skaita palielinājums, 2637 indivīdiem novadā piešķirot trūcīgās personas statusu. Domājams, ka tie ir ir vieni no galvenajiem iemesliem, kas sekmē vardarbības problēmu rašanos un izplatību mūsu novaldā.

Krāslavas novada speciālistu viedoklis par vardarbības problēmas izpaltības tendencēm un palīdzības efektivitāti.

Lai pārliecinātos par vardarbības problēmas aktuālitāti un izplatības tendencēm pēdējo 2-3 gadu laikā mūsu novadā, veicām institūciju, kas savā profesionālajā darbībā saskaras ar šo problēmu, interviju. Tika intervēti sociālā dienesta, probācijas, bāriņtiesas, prokurātūras, pašvaldības policijas, Krāslavas BSRC „Mūsmājas” speciālisti, kopā veiktas 10 intervijas.

Uz jautājumu par problēmas izplatību pēdējos 2-3 gados vairākums speciālistu -7 speciālisti, kuri samērā bieži saskarās ar vardarbības problēmu savā profesionālājā darbībā apgalvoja, ka tā pieauga, 2 speciālisti apgalvoja, ka tā nemainījās un viens apgalvoja , ka mazinājās (viņam nākas risināt 2-3 gadījumus gadā, kas saistīti ar vardarbības problēmām).

Uz jautājumu – kādi priekšnoteikumi sekmē vardarbības problēmu rašanos un izplatību, saņēmām sekojošās atbildes:

· Ekonomiskā situācija valstī

· Bezdarbs

· Alkoholisms

· Zems izglītības līmenis

· Bezizejas sajūta, neticība saviem spēkiem

· Pastāvošā vardarbība savstarpējās attiecībās

· Masu mēdiji, internets

· Izplatīta cietsirdība jauniešu vidū, kuru sekmē vecāku liela aizņemtība

· Vardarbība nelabvēlīgās ģimenēs, kas tur ir ikdienā

Uz jautājumiem par palīdzības sniegšanu upuriem un tās efektivitāti, saņemtas šādas atbildes:

No prokuratūras viedokļa – palīdzību saņem tikai, ja ir smagi miesas bojājumi, tad valsts izmaksā kompensāciju un tiek noteikts sods, sniegta arī psiholoģiskā palīdzība. Tomēr norāda uz šādām problēmām – ka palīdzošās institūcijās speciālisti reizēm rīkojas neprofesionāli, tieši saistībā ar informācijas izmantošanu un rīcību noteiktos gadījumos.

Citi speciālisti par palīdzības sniegšanu runā sekojoši - visbiežāk nekāda, jo daudzi to pieņem kā normu, pastāv arī aplami uzskati, ka „pats to esi pelnījis!”, - ļoti retos gadījumos palīdzību saņem krīzes centros.

Par palīdzības efektivitāti norāda, ka

· tikai sods dažreiz ir efektīvs

· palīdzība nedarbojas ilgtermiņā

· trūkst resursu

· neefektīva, jo psihologs ar retajām palīdzības reizēm maz ko var mainīt cilvēka apziņā

· ka cietušais visbiežāk atgriežas iepriekšējā vardarbīgā vidē, kurā nenotika nekādas izmaiņas

· nepietiekoši, ja palīdzību sniedz tikai psihologs un sociālais darbinieks

· klientiem trūkst motivācijas pārmaiņām

· klientiem bieži vien ir tik komplicētas problēmas, ka nepieciešama ilgstoša palīdzība un atveseļošanās

Speciālistiem tika jautāts par to, kādi pasākumi tiek veikti ar vardarbības veicējiem un vai ar to ir pietiekoši. Uz to saņēmām šādas atbildes:

· Probācijas programmas, psihoterapeita konsultācijas, individuālās pārrunas, trūksts resursu

· sociālais darbinieks strādā ar ģimeni, vai bāriņtiesa atņem aprūpes tiesības

· ļoti retos gadījumos kriminālatbildība, bet visbiežāk nekāda, tas nav normāli

· vardarbības veicējs tiek sodīts atbilstoši nodarītajam

· speciāli pasākumi nekādi netiek veikti

· var droši apgalvot , ka ar vardarbības veicējiem netiek strādāts pietiekoši

Par to kādiem pasākumiem, jābūt valsts un pašvaldību līmenī problēmas mazināšanai speciālisti norādīja sekojošo:

· valsts līmenī

· izmaiņām normatīvajos aktos, reālām programmām un konkrētiem cilvēkiem, kas strādās; nav pietiekoši sodīt personu, ja netiek runāts ar šo personu;

· starpinstitucionālā sadarbība;

· notiek morāles normu degradācija;

· varmākas ierobežošana, izolēšana;

· valsts iestāžu lielāka ieinteresetība, pretimnākšana;

· kamēr valstī neuzlabosim vispārējo ekonomisko stāvokli, citi pasākumi būs maz efektīvi;

· pieejama psihologa konsultācijas, iespējama rehabilitācija;

· bezdarba līmeņa samazināšana;

· alkoholisma piespiedu ārstēšana;

· uzņēmējdarbības veicināšana;

· sociālās rehabilitācijas projekti;

· darba vietu radīšana;

· speciālās programmas vardarbības veicējiem;

· ģimenes terapijas nodarbības vai ģimenes konsultācijas abiem- gan vardarbības veicējiem gan upurim.

· pašvaldību līmenī

· informatīvie semināri, projektu realizēšana;

· darba vietu radīšana;

· šaubos, ka pašvaldības līmeīi ir iespējams veikt pasākumus, kas varētu atrisināt vardarbības problēmas;

· vairāk darbinieku, kas strādātu gan ar upuriem, gan ar veicējiem;

· pašvaldībām jādomā, kā attīstīt ražošanu, t.i. „darba terapija”visefektīvāka visām iedzīvotāju slāņu kategorijām;

· lai upuris varētu saņemt psiholoģisko atbalstu,arī informāciju par palīdzības iespējām,piedalīties kādā atbalsta grupā, lai būtu iespēja rast izeju no vardarbīgas situācijas;

· pašvaldībā jāstrādā profesionļiem, kas katru gadījumu spēj risināt individuāli.

· jauno vecāku apmācība Krāslavā;

· jauno vecāku apmācīšana, mācību sistēmu veidot tā, lai skolēni būtu motivēti mācīties, veikt uzņēmējdarbību.

Citu speciālistu viedoklis par vardarbības problēmas izpaltības tendencēm un palīdzības efektivitāti.

Lai pārliecinātos par vardarbības izplatības tendencēm ne tikai Krāslavas novadā, bet arī citās vietās un iegūtos rezultātus salīdzināt ar iepriekšējiem – veicām Latgales reģinālā atbalsta centra „Rasas pērles”, kurš sniedz palīdzību varadrbībā cietušiem bērniem, sociālā darbinieka interviju.

Vispirms pārliecinājāmies par to, cik bieži speciālists saskaras ar šo problēmu sava darba praksē – noskaidrojām, ka apmēram 5 gadījumi nedēļā. Visbiežāk nākas saskarties ar emocionālo vardarbību. Par problēmas izplatību pēdējo 2-3 gadu laikā, norādīja, ka situācija nemainījās. Par problēmas rašanās un izplatības priekšnoteikumiem tiek uzskatīts:

· Bezdarbs

· Sociālā situācija valstī,

· Alkohols

· Narkotiku lietošana

Par palīdzības sniegšanu speciāliste uzskata , ka visbiežāk tiek sniegta psiholoģiskā, kura nav pietiekoši efektīva, jo darbs ar varmāku nenotiek, bet palīdzība upurim tiek sniegta īslaicīgi, nepietiekoši ilgu laiku.

Par to, kādi pasākumi tiek veikti ar vardarbības veicējiem – norāda, ka gandrīz nekādi, jo ja vardarbības veicējs uzskata, ka nav problēmas, tad piespiest viņu kaut ko mainīt nevar, varmāku neizolē no upuriem, parasti izolē cietušo, kas nav pareizi.

Par pasākumiem, kādiem jābūt valsts un pašvaldības līmenī vardarbības problēmas mazināšanai, norāda uz šādiem: vardarbības veicējiem sods - materiāls, darbaaudzināšana, psiholoģiskā palīdzība, varmākam būtu jāsedz cietušo rehabilitācijas izdevumi, kaut vai daļēja kompensācija. Pagastos izmaksājot pabalstus vairāk līdzdarbības pasākumu, jāstrādā vairāk.

Kopumā tas norāda uz to, ka pirmkārt vardarbības problēmai ir liela izplatība - līdzi ar fizisko vardarbību, bērnu atstāšanu novārtā, liela izplatība ir arī emocionālajai vardarbībai. To sekmē sociālekonomiskā situācija valstī, par to runā gandrīz lielākā daļa speciālistu. Otrkārt , tiek apstiprināts arī tas, ka patreizējā situācijā sniegtā palīdzība upurim nav pietiekoši efektīva. Nepieciešams veidot jaunu modeli, kurā lielāks darbs tiktu veikts ar vardarbības veicējiem, vai arī kaut kādā mērā mainītu vardarbīgo vidi, kur vajadzēs atgriezties upurim pēc palīdzības saņemšanas.

No savas puses uzskatām, ka būtu ļoti nepieciešams preventīvais darbs ar sabiedrību – izglītojošais darbs ar vecākiem, bērniem, speciālistiem par to, kā labāk fukcionēt ģimenē un sabiedrībā bez vardarbības, sevišķi emocionālās - kā veiksmīgi atrisināt konfliktus, kā veidot saskarsmi ģimenē un darbā, kā verbāli paust savas jūtas un emocijas, kā emocionāli audzināt bērnus un ko nozīmē pozitīvā disciplinēšana utt.

SECINĀJUMI

No veiktajām intervijām, varam izdarīt secinājumus, kuri parāda tendences vardarbības problēmas izpaltībā un aktuālitātē gan Krāslavas novadā, gan citviet mūsu valstī.

1.Vardarbības izpaltība pēdējo 2-3 gadu laikā nav mazinājusies, bet , kā uzskata speciālistu vairākums - pieauga.

2. Kā galvenie iemesli tās izplatībai tiek uzskatīti - nestabila sociālekonomiskā situācijā gan valstī, gan novadā, ar kuru cieši saistīti arī citi iemesli – bezdarbs, alkoholisms, bezizejas un apātisks noskaņojums, neticība saviem spēkiem utt.

3. Vardarbības problēmas izpaltības tendences ietekmē arī citi faktori – masu mēdiji, morāles normu degradācija sabiedrībā, korupcija un noziedzība, cilvēku noslāņošanās un neapmierinātība ar pastāvošu situāciju, jauniešu vidū – vecāku aizņemtība, vai prombūtne - aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, ietekmē arī citi subjektīvie faktori- zems izglītības līmenis, nestabils garīgais stāvoklis, veselības problēmas un citi

4. Palīdzības sniegšana patreizējā situācijā gan upuriem, gan vardarbības veicējiem nav pietiekoša. Par būtiskākām palīdzības efektivitātes problēmām uzskata, ka tā nav ilglaicīga, ka grūti mainīt cilvēka apziņu ar īslaicīgu palīdzības sniegšanu, ka speciālistiem trūkst resursu, ka netiek ietekmēta vardarbīgā vide, kurā visbiežāk atgriežas cietušais, trūksts profesionalitātes iestādēs.

5. Par darbu ar vardarbības veicējiem speciālisti uzskata, ka tas ir pilnīgi nepietiekošs. Var nojaust, ka šis jautājums sāpīgs speciālistu vidū, jo uz to tiek dotas ļoti emocionālās atbildes, pie tam tas ir cieši saistīts arī ar palīdzības efektivitāti, jo ja nenotiek izmaiņas vardarbīgajā vidē un upuris atgiežas tajā, palīdzībai gandrīz nav nozīmes.

6. Tādēļ speciālisti kā risinājumus problēmas izplatībai, kas mazinātu to valsts un pašvaldības līmenī, redz pasākumus, kas vispirms ir saistīti ar sociālekonomisko situāciju – darba vietu radīšana, uzņēmējdarbības attīstīšana, likumdošanas izmaiņas un citi.

7. Otrkārt, lai mazinātu problēmas izplatību būtu nepieciešams palīdzības iespēju un efektivitātes palielināšana - starpinstitucionālā sadarbība, vairāk speciālistu, profesionalitātes līmeņa paaugstināšana, atbalsta grupas un citi.

8. Treškārt situācijas uzlabošanai jābūt preventīviem un izglītojošiem pasākumiem, gan vecākiem, kas veido ģimeni, gan vecākiem, kuri saskaras ar dažādiem riska faktoriem, gan bērniem un jauniešiem, motivējot un apmācot viņus nevardarbīgai saskarsmei un aktīvai darbībai - uzņēmējdarbībai, mācībām, profesijai un t.t.

Izstrādājot motivācijas un sociālās rehabilitācijas programmu personām cietušām no prettiesiskām darbībām, tika ņemti vērā šie secinājumi, kas arī ir saistīti ar problēmas būtību un norāda arī sociālās rehabilitācijas darba virzienus. Pirms runāt par darba modeli un saturu ar minēto mērķa grupu, dziļāk ieskatīsimies problēmas būtībā.

5. Izpratne par vardarbības problēmas būtību.

5.1. Vardarbības definīcija un ekoloģiskā pieeja tās izpētē.

Vardarbība ģimenē – tā ir komleksveida (fiziskā, emocionālā, ekonomiskā, seksuālā) viena ģimenes locekļa iedarbība uz otru. Tas ir cikliski atkārtojošā uzvedības sistēma bailes sajūtas iedvesmai, varas un kontroles saglabāšanai par tuvu cilvēku.

VO 2002. gada ziņojums par pamata metodi vardarbības izpētei izmantoja ekoloģisko modeli. Tā pamatā ir individuālu un konteksta faktoru mijiedarbe, redzot vardarbību kā daudz pakāpju faktoru ietekmi uz uzvedību. Modelis izdala četrus analīzes līmeņus: 1) individuālo; 2) attiecību; 3) kopienas; 4) sociēto jeb sabiedrības līmeni.

Pirmajā jeb individuālajā līmenī tiek identificēti bioloģiskie un sociālie rakstura lielumi, kas palielina varbūtību kļūt par upuri vai varmāku. Tie parasti ir impulsivitāte, pazeminātas spējas gūt izglītību, apreibinošo vielu lietošana, iepriekšēja agresija.

Otrajā analīzes līmenī tiek pētīti tuvāko sociālo attiecību tīklu nozīme vardarbības radīšanā – ģimenē, partneru un vienaudžu starpā. Šajā līmenī vardarbības novēršana ir sarežģīta, jo tā ir iegremdēta attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem un atkārtojas. Vienlaikus tas ir līmenis, kurā varmākas un upura uzvedību var mainīt.

Trešais jeb kopienas līmenis pēta vidi, kurā noris sociālās attiecības. Šajā līmenī tiek identificēti četri faktori, kas veicina vai kavē vardarbību. Atsvešinātība, bezdarbs, apreibinošo vielu lietošana ir faktori, kas veicina vardarbības izplatīšanos kopienā.

Ceturtais jeb sabiedrības līmenis pēta plašāku sabiedrības kontekstu – kultūras normas, attieksmi un izpratni par vardarbības veidiem, atsevišķu tiesību prioritāti pār citām (piemēram, vecāku tiesību prioritāte par bērna labklājību), vīriešu virsvaldību pār sievietēm un bērniem, policijas vardarbības atbalstīšanu, normas, kas atbalsta politisko konfliktu. Šis konteksts tiek pausts caur veselības, izglītības, ekonomikas un sociālo politiku.

Avots: World Report on Violence and Health. E.G Krug et al.,

eds. Geneva, WHO, 2002; 12-13.lpp.

1.attēls. Vardarbības ģimenē cēloņi un pastiprinošie faktori ekoloģiskā modeļa skatījumā

Vardarbības cēloņi

· Sociāli ekonomiskie

· Pieaugušā personība un īpatnības

· Ģimenes struktūra un saskarsmes modeļi

Socioekonomiskais ietvars ir nozīmīgs konteksts gan pašam vardarbības aktam, gan tā novēršanas politikai. Pāreja uz tirgus ekonomiku ir daudzus atstājusi bez sociālās drošības tīkliem, darba un stabiliem ienākumiem. Ar sociālo nedrošību saistītais stress, kas iezīmējas vispirms individuālā līmenī, ietekmē arī cilvēciskās attiecības sociālajos tīklos gan ģimenes, gan plašākas kopienas ietvaros. Vienlaikus ne tikai situācija, bet arī veids, kā cilvēki redz pārmaiņas, ļauj atklāt vardarbības fenomena komplekso dabu.

Sociālekonomiskie

· Zema peļņa

· Bezdarbs

· Dzīves apstākļi

Nevienlīdzība

Sociāli ekonomiskā situācija īpaši neizdevīgās pozīcijās nostāda atsevišķas iedzīvotāju grupas – vecus cilvēkus, sievietes. Lielā mērā veco cilvēku atkarība no bērniem vai arī otrādi (kad pieaugušiem bērniem vecāku pensija ir vienīgais iztikas avots arī provocē situācijas, kad vecie cilvēki piedzīvo pret sevi vērstu vardarbību.) Vispārējais valsts ekonomiskais stāvoklis un zemās algas nenodrošina to, ka, piemēram, sieviete ar bērnu vai bērniem varētu viena pati nodrošināt savas un bērnu vajadzības. Turklāt jāņem vērā, ka daļa no vardarbības gadījumiem ģimenē ir saistīta ar citām sociālām un personīgām problēmām, piemēram, izglītības un darba pieredzes trūkumu, atkarības vielu lietošanu, zemu pašapziņu, neattīstītu sociālo kontaktu tīklu, nepieciešamību rūpēties par maziem bērniem un citiem.

Tiešas cēloņsakarības starp ekonomisko situāciju, atkarībām un vardarbību tomēr nav. Ne visi cilvēki ekonomiski nelabvēlīgos pagastos ir vardarbīgi un atkarīgi. Vardarbība ir vienlīdz sastopama arī turīgās ģimenēs. Nabadzības un ekonomiskās situācijas vainošana vardarbības izraisīšanā ļauj pamatot atbildības noņemšanu no konkrētā speciālista un kopienas pleciem un pārcelt to uz apstākļiem, valsti vai pašvaldību, kā arī stigmatizē vardarbību kā trūcīgo ģimeņu problēmu. Šis stereotips ir viens no dominējošiem vardarbības problēmas uztverē un kavē iniciatīvas situācijas maiņai.

Sociālā apātija: bezdarbs un pārslogotība

Ģimenes, kurās notikusi vardarbība, speciālisti nosacīti iedala divās grupās. Vienas ir tā sauktās nelabvēlīgās jeb “dzērājģimenes”, kurās bērna pamešana novārtā saistīta ar vecāku nespēju iekļauties darba tirgū un atrisināt sadzīves problēmas. Otra grupa, ir t.s. ārēji labvēlīgās, materiāli labāk situētas ģimenes, kurās bērna novārtā pamešana saistīta ar vecāku aizņemtību un stresu, ko izraisa pārslodze, apvienojot vairākus darbus. Šajā ģimeņu grupā ietilpst vecāki, kuri cenšas sevi un bērnu materiāli nodrošināt, dara to atbilstoši savām spējām un Latvijas sociālajai, ekonomiskajai darba tirgus videi. Nereti vecāki arī pārdzīvo savu izvēli un apzinās tās sekas, taču pamato to ar bezizejas situāciju. Turīgajām un materiāli labāk situētajām ģimenēm biežāk tiek piedēvēta emocionālā vardarbība. Vērtību sistēmas pārorientācija uz darba tirgu un ienākumiem provocē jauna veida vardarbības formas – bērnu atstāšanu novārtā, agresiju, kas rodas patstāvīgas spriedzes un pārslodzes dēļ. Viena no tipiskākajām tendencēm ir materiālo vērtību dominēšana. Darbaholisms nav tikai vērtību jautājums, bet arī piespiedu izeja no krīzes tajās ģimenēs, kur apgādnieki strādā zemi atalgotās profesijās un ienākumu līmeni kompensē ar lielāku darba slodzi. Arī vecāku migrācija darba meklējumos ietekmē attiecības ģimenē – bērni izjūt mīlestības un atbalsta trūkumu. Cilvēks, kas ir vardarbīgs pret bērniem, visbiežāk ir vecāks, kam nav sakārtota dzīve, ir daudz darba, maz naudas, liela spriedze, kas tiek “izgāzta” uz bērniem.

Varmākas personības iezīmes

· Personiskās īpatnības (nesavaldība vai greizsirdība, agresivitāte, zems pāšvērtējums, trauksme)

· Negatīva attieksme pret apkārtējiem un neadekvātas sociālas cerības pret tuviniekiem

· Zems sociālo iemaņu līmenis

· Vāja psihiskā veselība un gara atpalicība

· Psihofarmakoloģiskās problēmas (alkohola, narkotiku lietošana) un afektīvi traucējumi

· Somatiskās problēmas

Sakarā ar ko vardarbība var būt:

Sadzīviska (Nespēja tolerēt frustrāciju un jūtas (bezspēcību, dusmas, kas izraisa spēcīgu trauksmi), vāja afektu kontrole).

Sadistiska (sāpes un ciešanas vardarbības veicēju uzbudina. Saskaņā ar statistiku, 30% sadistiem, kuri ir nogalinājuši 3 un vairāk cilvēku, bijusi solīda cilvēka reputācija, 65% no sadistiem nāk no vidusšķiras)

Perversa (Izteikta sašķeltība- sabiedrībā pieņemama un korekta uzvedība no vienas puses un perversu vēlmju īstenošana slēptās darbībās no otras puses).

Ģimenes struktūra un saskarsmes modeļi

· Daudzbērnība

· Jaunie vecāki

· Nepilnas ģimenes

· Audžu bērni un nemiesīgie

· Laulāto problēmas (seksuālās, emocionālās, uzvedības)

· Starppaaudžu pārņemšana

· Konfliktu, vardarbīgs savstarpējo attiecību raksturs

· Neuzraudzība

Attiecības ģimenē

Attiecības intīmo partneru starpā kā vardarbības cēlonis ir daudzslāņains vardarbību ietekmējošs faktors. Vardarbības individuālā līmeņa cēlonība atbildību par vardarbību ģimenē ļauj ienest pašā ģimenē, pamatojot kopienas neiejaukšanos. Neiejaukšanās kultūra darbojas kā vardarbību veicinošs faktors, jo vardarbība tiek slēpta no kopienas acīm un kavē vardarbības novēršanas rīcības iesakņošanos kopienā. Vardarbības izplatību kopienā pastiprina arī kultūras prakses, piemēram, pēršana kā audzināšanas metode un ģimenes tradīcija. Vardarbīgās situācijas ir saistītas ar varas attiecībām ģimenē un balstās uz tradicionālo patriarhālās ģimenes lomu sadalījumu.

Par bērniem atbildīgi ir vecāki, kam ir viņi jāaudzina, un tāpēc viņiem ir tiesības bērnus sodīt. Vīra loma ir pelnīt naudu, un tas attaisno viņa vardarbīgu rīcību, bet sieviete ir atbildīga par attiecībām, tai skaitā vardarbības komponentu tajās.

Vardarbība ģimenē laupa un iedragā uzticēšanos, kas ir viens no savstarpējo attiecību emocionālajiem stūrakmeņiem. Šā iemesla dēļ cilvēki to uzskata par nepieļaujamu un neizprotamu, un viņu prātos tā tiek kategoriski, un pārliecinoši iekļauta psihopatoloģiju kategorijā. Ir tendence uzskatīt, ka šāda nepamatota, pretdabiska uzvedība var būt raksturīga tikai psihiski slimam indivīdam. Tieši šis aizsargājošais, virspusējais mehānisms izraisa visbiežāk sastopamo reakciju uz bērnu seksuālās izmantošanas drausmo realitāti ģimenē: “Tikai psihiski slims cilvēks ir spējīgs ko tādu izdarīt.” Šis izteikums ir bīstams, jo tas veicina uzskatu, ka “vardarbība ģimenē = nesodāmība” un ka “psihisks slimnieks = nesodāms”. Kaut arī daži varmākas tiešām sirgst ar psihiskām novirzēm, publicētie pētījumi ļoti skaidri parāda, ka vairumā gadījumu vardarbīga uzvedība sākas un attīstās patoloģiskā ģimenes vidē un ka šāda situācija var novest līdz seksuālai izmantošanai, pazemošanai, vai psiholoģiskai un fiziskai vardarbībai un pat slepkavībai.

Vardarbības izpratne atkarībā no personas, pret kuru tā veikta

Vardarbības cikls:

Vardarbība ienāk attiecībās pakāpeniski attīstoties pa stadijām:

1) Latenta spriedze un naidīgums

Naidīga klusēšana, draudīgi skatieni, aizkaitinājums balsī. Vīrietis apgalvo, ka sieviete neko nedarot kā nākas, ka viņa kaitinot vīrieti un ka viņa esot cēlonis visām ģimenes problēmām un neveiksmēm. Šajā fāzē vardarbība uzkrājas.Sieviete, juzdama spriedzi, mēģina būt laipna un padevīga, un atsakās no savām personiskajām vēlmēm, lai pielabinātu vīru. Viņa jūtas atbildīga un vainīga, ka nespēj labi vadīt saimniecību, pienācīgi rūpēties par bērniem, nav pietiekami pievilcīga utt. Ja sieviete jautā vīrietim, kas noticis, viņa par atbildi saņem rupjas lamas, apvainojumus un lāstus. Sievieti pārņem kauns, ka viņa vispār ir runājusi, un viņa nolemj nākamajā reizē rīkoties pareizāk un saglabāt klusēšanu, lai skandāls vairs neatkārtotos.

2) Neapmierinātības un dusmu ekspresija

Pēc šīs verbālo pazemojumu fāzes, kas izpaužas kā uzkliedzieni, apvainojumi un draudi, vardarbība kļūst izteiktāka. Vīrietis sāk plēst priekšmetus mājā, fiziski uzbrukt mājdzīvniekiem un sievietei. Vardarbība sākas pakāpeniski, ar grūstīšanu, roku izgriešanu, pļaukām un sitieniem ar dūri. Pirmais fiziskās vardarbības izvirdums bieži notiek grūtniecības laikā vai drīz pēc bērna piedzimšanas. Vīrietis bērnā saskata sāncensi un baidās, ka tiks atstāts novārtā. Vīrieši bieži stāsta, ka šis vardarbības izvirdums nesot atvieglojumu, ko dod uzkrātās negatīvās enerģijas izlādēšanās. Sieviete sāk dzīvot bailēs. Dažreiz viņa protestē, taču nekad neaizstāvas. Vairāk par dusmām viņa jūt skumjas un bezspēku.

3) Tad iestājas “Medusmēneša fāze”

Iespējams, ka vīrietis pats ir noraizējies par savu agresivitāti. Viņš lūdz piedošanu, saka, ka ir vainīgs un ka nekad tā vairs nedarīs. Viņš mēģina notušēt izdarīto. Viņš noveļ vainu uz partneri, vai uz ārējiem faktoriem, tādiem kā darbs, raizes, slimība u.c. Sieviete redz, ka vīrietis ir nožēlas pilns. Viņa iegalvo sev, ka viņai tikai jāuzmanās, ko teikt, un jāmaina sava uzvedība, lai vīrietis atkal nezaudētu pašsavaldīšanos. Šajā fāzē vīrietis kļūst mīļš, rūpīgs un apburošs, kā tajā laikā, kad viņi vēl tikko bija iemīlējušies.Tas viss iedrošina sievieti cerēt, ka viņa var izmainīt vīrieti un palīdzēt viņam kļūt iecietīgākam. Ja vardarbības izvirduma laikā viņa ir domājusi aiziet no vīra, tagad viņa izlemj palikt un glābt šīs attiecības.

4) Vardarbības epizožu atkārtošanās progresējošā dinamikā

Taču drīz vardarbība sākas no jauna ar vēl lielāku spēku. Pazemojot un sitot sievieti, vīrietis mēģina viņu žņaugt vai ķeras pie šaujamieroča. Laikam ritot, salabšanas brīži kļūst aizvien īsāki, bet sievietes izturības slieksnis pret vardarbību paaugstinās. Visbeidzot viņa sāk uztvert vardarbību kā normu un pat attaisnot to.

Ja šis cikls netiek pārtraukts, upura dzīvība šajā fāzē var tikt nopietni apdraudēta.

5.2.Vardarbība ģimenē un pret bērniem.

Sociālekonomiskā spriedze ģimenēs, kas saistīta ar ienākumu samazināšanos, bezdarbu, nenokārtotām kredītsaistībām, bieži veicina vardarbīgu savstarpējo attiecību veidošanos. Ieskatīsiemies statistikā par palīdzības sniegšanu centrā Marta 2009.gadā. 76% no cietušajām sievietēm cietušas no savu laulāto vardarbības, savukārt 24% sieviešu ir cietušas, dzīvojot ar varmāku nereģistrētā kopdzīvē. Visbiežāk sievietes cieš no emocionālās vardarbības (93%), fiziskās vardarbības (82%) un ekonomiskās kontroles (39%). Kā liecina informācija, liela ietekme uz vardarbību ģimenē ir arī dažāda veida atkarībām, piemēram, 54% no cietušajām sievietēm norādījušas, ka varmāka ir atkarīgs no alkohola lietošanas. Turklāt 24% cietušo sieviešu norāda, ka cieš no bijušā vīra vai partnera vajāšanas. Dati tika publicēti avīzē “ Diena”. 2010. gada 19. janvāris.

Tomēr jāņem vērā, ka ģimene pēc savas būtības ir vesela sistēma, kurā ir iesaistītas vairākas puses. Ir dati, kuri norāda uz to, ka ģimenē no vardrbības problēmas cieš arī vīrieši. Labklājības ministrijā ir apkopoti dati par to, ka 2011.gadā no vardarbības ģimenē ir cietuši 119 vīrieši. Lai gan sievietes no vardarbības ģimenē cieš daudz biežāk - pērn tie bijuši 44% sieviešu, pēc palīdzības pie mediķiem proporcionāli biežāk vēršas no vardarbības cietušie vīrieši. Pagājušā gada laikā visvairāk pēc palīdzības pēc vardarbības ģimenē vērsušies vīrieši vecumā no 30 līdz 59 gadiem. Salīdzinoši mazāk vardarbības gadījumu skaits ģimenē bijis vīriešiem vecumā no 60 līdz 85 un vairāk gadiem, kā arī zēniem un jauniešiem vecumā no 0 līdz 29 gadiem. Ministrijas apkopotā informācija liecina, ka pērn reģistrēti divi gadījumi, kad ģimenē notikusi vardarbība pret zēniem līdz četru gadu vecumam.

Vissāpīgākas vardarbības izpausmes ir vērstas pret bērniem, jo tieši viņi ir vismazāk aizsargāti ģimenes locekļi. Lai dziļāk izprastu vardarbības problēmas ģimenē un sevišķi vardarbību pret bērnu izmantosim informātīvo materiālu “Riska faktoru novērtēšanas kritēriji nalabvēlīgajās ģimenēs”, kuru izveidoja Bērnu un ģimenes lietu ministrija un Latvijas pašvaldību konsultācijas centrs 2005.gadā. Viņi norādā, ka palielinās to ģimeņu skaits, kas nespēj vai nevēlās rūpēties par bērnu audzināšanu. Ģimenēs nereti valda depresija, vienaldzība, alkoholisms, narkomānija, pieaug vardarbības risks un veidojas kriminogēnas situācijas. Ģimenēs, kurās pastāv kāds no minētajiem riska faktoriem, veidojas disfunkcija ģimenes attiecībās. Neredzot risinājumu bezcerībai, ģimene nereti izvēlās destruktīvu ceļu. Ārējo faktoru ietekmei uz ģimeni ir graujošas sekas. Nevienlīdzīgais sociālais stāvoklis veicina šo ģimeņu un bērnu sociālās izslēgtības risku sabiedrībā: bērnu sociālo izolāciju skolā un līdz ar to traucējumus bērnu garīgajā un fiziskajā attīstībā. Lielai daļai bērnu šajās ģimenēs netiek nodrošināta pietiekoša aprūpe, pilnvērtīgs uzturs, bērni dzīvo nelabvēlīgā sociālā vidē, kas robežojas ar vardarbības un noziedzības risku. Jāpievērš uzmanība tam, ka šajās ģimenēs aug un attīstās liels skaits bērnu, kas neiegūst pozitīvu dzīves pieredzi, bet pārņem ģimenē valdošās vērtības un uzskatus, pieredzi un priekšstatus par ģimeni. Tādējādi pastāv nopietns risks, ka bērniem pieaugot, tiks atražotas savu vecāku ģimeņu problēmas. Mūsdienu sabiedrībā ir aktualizējušās tādas sociālas problēmas, kā ielu bērni, pusaudži, kas nonākuši dažādu atkarību varā, pusaudžu noziedzība un citas problēmas, kas skar visu sabiedrību.

Raksturīgākie faktori, kas ietekmē riska ģimeņu multiproblēmu situāciju - bezdarbs, zemais izglītības līmenis, atkarības (alkoholisms, narkomānija, toksikomānija, azartspēles). Daudzas ģimenes līdz ar to nonāk bāriņtiesu nelabvēlīgo ģimeņu uzskaitē un ir lielā mērā atkarīgas no institūciju sniegtajiem pakalpojumiem, no profesionāļu prasmes risināt viņu problēmas.

Sociālā riska ģimeni raksturojošie faktori:

· ģimeni riska situācijā;

· abi vecāki nodarbināti;

· maza emocionālā saskare ar bērniem;

· bezdarbs;

· trūkums;

· izlikšana no dzīvokļa;

· jauktas laulības;

· sektas,

· vecāku izglītības trūkums;

· informācijas trūkums;

· atbalsta sistēmas trūkums;

· daudzbērnu ģimenes;

· viena vecāka ģimenes;

· ģimenes krīze – ģimenes locekļa zaudējums, bērna piedzimšana, slimība, kāds pensijā un / vai invalīds; u.c.

Lai izprastu, vai problēmai piemīt sociālas problēmas pazīmes jānovērtē vajadzības, lai atbilstoši tam plānotu nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Tās būtu:

1) mājvieta,

2) pārtika,

3) algots darbs,

4) nauda,

5) sadzīves priekšmeti,

6) audzināšanas un izglītības iespējas,

7) veselības aprūpe,

8) funkcionālas attiecības ar citiem cilvēkiem.

Strādājot ar ģimeni, veicot tās problēmu novērtēšanu un gadījuma plānošanu caur problēmas definēšanas principu, arī mijiedarbības principu.

Tad jāatbild uz 3 novērtējuma jautājumiem:

1. Kura ikdienas dzīves uzdevuma veikšanā ģimenei ir grūtības? Ko ģimene cenšas paveikt?

2. Kādas ir ģimenes locekļu mijiedarbības pazīmes, kad tie mēģina izpildīt šos uzdevumus? Kas notiek faktiski, kad ģimenes locekļi mēģina to paveikt?

3. Kā ģimenes locekļi neizpilda šajā uzdevumā tiem atvēlētos pienākumus? Kādā veidā tos kāds ģimenes loceklis izgāž?

Bieži vien šādās ģimenēs notiek vardarbība pret bērnu, kura definējama kā īslaicīga vai ilgstoša iedarbība uz bērnu, kas ir kaitīga viņa dabiskajai fiziskajai un psihiskajai attīstībai un labklājībai.

Vardarbību pret bērnu nepieciešamas uztvert:

Kā sociāli nelabvēlīgu parādību, kuru nosaka indivīdu, sociālo grupu un sabiedrības apstākļu kopums un kuras izpausmē ir deformēta bērnu attīstība;

Kā indivīdu fizisku, psihoemocionālu, seksuālu, materiālu, informatīvu vai citādu vardarbīgu aktu, kas nodara kaitējumu bērna normālajam augšanas un attīstības procesam. /A.Vilks 2001. Bērns un kriminalitāte /

Vardarbības veidi:

Pamešana novārtā,

Emocionālā vardarbība,

Fiziskā vardarbība,

Seksuālā vardarbība.

Bērna pamešana novārtā.

Ja bērns netiek pilnvērtīgi ēdināts, medicīniski aprūpēts, neapmeklē skolu, tad viņš fiziski un emocionāli regresē. Tās ir ārēji visredzamākās pazīmes, pēc kurām var pamanīt, ka par bērnu ilgstoši neviens nerūpējas un ģimenē kaut kas nav kārtībā. /L.Balode „Diena” 23.12.03./

Bērna pamešana novārtā ilgu laiku netika izdalīta kā atsevišķa vardarbības forma un bieži tā tika apvienota ar cietsirdīgu attieksmi pret bērnu. Kā sociāla problēma bērna pamešana novārtā tika atzīta 19.gs. beigās lielā daļā rietumu pasaules industriālās revolūcijas laikā. Tas sākās ar pamesto bērnu aprūpi un beidzot ar pirmajām bērnu tiesību aizsardzības biedrībām un pirmajiem bērnu aizsardzības likumiem.

Bērna pamešana novārtā ir viens visizplatītākajiem vardarbības pret bērnu veidiem, kas jāskata kā neadekvātas uzraudzības (audzināšanas) veids, ko speciālisti var konstatēt tuvākā saskarsmē ar bērnu. Parasti tie ir mediķi, pedagogi, policijas darbinieki, radi, kaimiņi u.c., kas ziņo institūcijām (Sociālajam dienestam vai bāriņtiesai) par novārtā pamestiem bērniem.

Teorētiskajā literatūrā bērna pamešana novārtā tiek iedalīta:

Fiziska pamešana novārtā;

Izglītības pamešana novārtā;

Emocionālā pamešana novārtā;

Medicīniskā pamešana novārtā.

Fiziska pamešana novārtā

Viens no biežākajiem vardarbības pret bērnu veidiem.

Raksturīgākais -

bērna atstāšanas bez uzraudzības vai nepietiekama uzraudzība

bērna vai vecāku aiziešana no mājām,

nepietiekams, nepilnvērtīgs uzturs,

atteikšanās to sniegt fizisku ievainojumu (ievainojumi, sasitumi, apdegumi) gadījumos.

Tādējādi nepietiekami nodrošinot bērna fizisko un emocionālo vajadzību apmierināšanu, kā arī bērnu drošību, kas var veidot bērnam zemu pašvērtējumu, kā sekas var ietekmēt visu dzīvi.

Bērna ilgstoša pamešana vienatnē, kad bērns tiek atstāts bez uzraudzības no bērna aprūpētāju puses:

neinteresēšanās par bērnu, kamēr viņš atrodas citu cilvēku aprūpē,

bērns ilgstoši atstāts mājās viens,

bērns klaiņo (ielu bērni ).

Bērniem ir nepieciešama nepārtraukta pieaugušo uzraudzība līdz skolas vecumam, pretējā gadījumā var notikt nelaimes gadījumi, kam seko traumas, pat letāli gadījumi. Pieaugušo nevērība un neuzmanība provocē nelaimes – ķīmiskas vielas, medikamenti, sērkociņi, asi priekšmeti, elektrības kontakti un ierīces, vaļā atstāti logi, karsta ūdens trauki utt., kas apdraud bērna drošību.

Ilgstoši pamestos bērnus vienatnē var raksturot sekojošas pazīmes:

patstāvīga bada sajūta, bērns zog ēdienu;

bērnam ir mazs svara pieaugums, kas palielinās, ja tiek saņemts vecumam atbilstošs uzturs;

regulārs nogurums un pasivitāte, bērns var aizmigt nodarbību laikā;

nevēlēšanās kontaktēties ar citiem, noslēgti sevī;

novalkātas, netīras drēbes;

neattīstīta valoda un kustības;

bieži skolas kavējumi

Fizisko pamešanu novārtā var ietekmēt –

zems vecāku intelekts,

psihiska slimība,

vecāku bērnībā pārciesta vardarbība,

vecāku atkarības problēmas,

agresīva, sadistiska personība,

akti, sociālekomisko apstākļu ietekmē nespēj pienācīgi aprūpēt un audzināt bērnus.

Emocionālā pamešana novārtā

Bērna emocionālo vajadzību neapmierināšana, kas ietver –

laulāto (vecāku) vardarbība vienam pret otru bērna klātbūtnē,

rosināšana bērnam lietot alkoholu vai narkotikas,

nepietiekama vai neesoša psiholoģiskā uzraudzība,

konstants pieķeršanās trūkums no vecāku puses.

Pētījumi liecina, ka visdramatiskāk bērna attīstību ietekmē tieši emocionālā nerūpēšanās par bērnu. Parasti vecāki mierina un atbalsta bērnu, kad tas ir nelaimīgs vai jūt sāpes un vēlāk bērns pats iemācās regulēt savu emocionālo dzīvi. Vecāki, kuri noraida bērnu, nepievērš tam uzmanību, pirmkārt jau emocionālajā jomā, atstāj bērnu vienatnē ar nepārvaramām negatīvajām emocijām. Nenodrošinot pozitīvas emocijas vecāki nespēj sniegt bērnam emocionālo atbalstu un drošības sajūtu, līdz ar to bērns neiemācās pats regulēt savu emocionālo dzīvi, kas negatīvi tālāk ietekmē viņa attīstību.

Emocionālās dzīves traucējumi izpaužas –

emocionālā nestabilitāte t.i. plašas jūtu svārstības no pozitīvām uz negatīvām ir raksturīgas bērniem, kuriem ir bijusi nepastāvīga un neregulāra aprūpe;

emocionālā vienaldzība un depresijas stāvokļi ir raksturīgi novārtā pamestiem bērniem, viņi neizjūt un neizrāda ne pozitīvas, ne negatīvas jūtas;

negatīvo jūtu pārsvars pār pozitīvajām raksturīgs bērniem, kuri izjutuši cietsirdīgu attieksmi, viņi reti izrāda pozitīvas emocijas, pamatā viņi demonstrē dusmas, niknumu, bailes, uztraukumu un grūtības rada sarunas par savām izjūtām.

Medicīniskā pamešana novārtā

Medicīniskā pamešana novārtā ir nepietiekama atbilstošas medicīniskās aprūpes nodrošināšana, neskatoties uz materiālo nodrošinājumu, kas izpaužas –

netiek veiktas bērna vecumam atbilstošas profilaktiskās apskates un potes;

vecāki atsakās vai izvairās veikt medicīniskus izmeklējumus un procedūras;

medikamenti un to devas, kas neatbilst bērna slimībai un ārstēšanai;

nopietnu traumu gadījumos vecāki nemeklē mediķu palīdzību;

vecāki nepievērš uzmanību bērna sūdzībām par veselības stāvokli un savlaicīgi nemeklē mediķu palīdzību;

vecāki aiztur tradicionālās medicīniskās palīdzības sniegšanu reliģisku aizspriedumu dēļ.

Izglītības pamešana novārtā

Izglītības pamešana novārtā – bezdarbība un atbalsta trūkums bērnam izglītības iegūšanas procesā, kas noved pie nepietiekamas attīstības un izpaužas, kā:

bērns bieži nokavē mācību sākumu;

bērns bieži neierodas uz mācībām;

vecāki izvairās no satikšanās ar skolotājiem, un nevēlas ar tiem sadarboties;

vecāki liek bērniem palikt mājās, lai pieskatītu mazākos bērnus ģimenē, vai lai veiktu kādu darbu;

vecāki nerūpējas par iespējām attīstīt bērna spējas (talantus)

vecāki neinteresējas par bērna sekmēm un problēmām skolā.

Līdz ar to izglītības pamešana novārtā izraisa nepietiekamu nepieciešamo pamatiemaņu un zināšanu apguvi, atskaitīšanu no skolas un/ vai būtiski ietekmē neatbilstošas uzvedības attīstību. Nereti tālāk skolas kavējumi kļūst par cēloni konfliktiem ar skolotājiem un tas savukārt rada bailes no skolas.

Svarīgi izprast cēloņus, faktus, kuri nosaka kādu parādību specifiku.

Izvērtējot situāciju, saistītu ar vardarbību ģimenē, palīdzības sniedzējiem svarīgi ņemt vērā arī tādus faktorus, kas saistīti ar bērna un vardarbības veicēja personības faktoriem.

Bērna personība kā vardarbību provocējošs faktors

Bērna rakstura iezīmes, agresīva bērna uzvedība, īpašas vajadzības, kuras vecākos rada neapmierinātību, stresu vai kaitina viņus, kam var sekot vardarbība. Svarīga vecāku izpratne, prasme saprasties, vadīt stresa situācijas pielietojot adekvātas metodes.

Augsts risks kļūt par vardarbības upuri –

Negribētiem bērniem, bērniem, kuri dzimuši pēc iepriekšējā bērna nāves,

Daudzbērnu ģimeņu bērniem, kur ir maza vecuma starpība,

Bērniem ar iedzimtiem vai iegūtiem fiziskiem defektiem, zemu intelektu vai smagiem veselības traucējumiem,

Bērniem ar uzvedības traucējumiem(hiperaktivitāte, miega traucējumi enurēze utt.),

Bērniem ar sliktām sociālajām iemaņām,

Bērniem, kuru iznēsāšana un dzemdēšana mātei bijusi grūta,

Bērniem, kuri no mātes bijuši šķirti pirmā dzīves gada laikā .

Vecāku personība kā vardarbību provocējošs faktors

Vecāku personības īpatnības – vardarbības risks pieaug, ja vecākiem piemīt psiholoģiskās īpatnības – frigiditāte, tieksme dominēt, ātra sakaitinātība, īpaši, ja bērnam ir provocējoša uzvedība, zems pašvērtējums un empātijas līmenis, zema noturība pret stresu, emocionālā labilitāte, agresivitāte, aizdomīgums;

Vecāku negatīva attieksme pret citiem cilvēkiem un neadekvātas sociālās gaidas (vēlmes) attiecībā pret bērnu – vecāki bērna uzvedību vērtē kā spēcīgu stresa izraisītāju, vienmēr ir neapmierināti un slikti jūtās, nelaimīgi, neapmierināti ar savu ģimenes dzīvi, pastāvīgi izjūt stresu;

• Zems sociālo iemaņu līmenis – vecākiem trūkst prasmju vadīt sarunas, risināt konfliktus, problēmas, lūgt palīdzību, tad var sākt darboties psiholoģiskās aizsardzības mehānisms – tiek noliegta problēma, lai nebūtu jālūdz un jāsaņem palīdzība. Vardarbību pret bērniem uzskata kā ģimenes noslēpumu, to neapspriež, jo tas izsauc bailes, apvainojumus, kaunu, vainas sajūtu;

• Vecāku psihiskā veselība – vecākiem piemīt izteiktas psihiskās novirzes, nervozitāte, tieksme uz depresijām un suicīdu, kas palielina vardarbības risku attiecībā pret bērniem;

• Vecāku atkarības (alkoholisms un narkomānija) – rada dažādas psihofarmakaloģiskas problēmas un afektīvus stāvokļus, agresivitāti, hiperseksualitāti, koordinācijas traucējumus, nespēju kontrolēt savu uzvedību, personības izmaiņas;

Veselības problēmas – patoloģiska vai pārtraukta grūtniecība, smagas dzemdības, kas ietekmē sievietes nervu sistēmu un uzņēmīgu pret stresu;

Vecāku iemaņu un vecāku sajūtas trūkums - tas raksturīgi jaunajās ģimenēs, vecākiem ar garīgās attīstības traucējumiem, vai garīgi slimajiem. Vecāki bieži ir nervozi, pastāvīgi izjūt bailes, ka nespēs tikt galā ar bērnu aprūpi. Vecākiem ar neiropsihiskiem traucējumiem biežāk ir trauksme un neuzticēšanās sev. Jaunajiem vecākiem ir grūti uzņemties atbildību. Traucē zināšanu trūkums par bērnu attīstību un audzināšanu, kā rīkoties ja bērns vai vecāki ir agresīvi. Neprot novērtēt bērna prasmju līmeni, izvirza bērnam neadekvātas prasības, izmanto autoritatīvas audzināšanas metodes, ko uzskata par uzvedības korekcijas metodi. Nav alternatīvu audzināšanas metožu, bērns ir radīts lai apmierinātu vecāku emocionālās vajadzības, bērnam jābūt paklausīgam, iejūtīgam, maigam, saprotošam utt. Līdz ar to atbildība par bērna problēmām gulstas uz viņiem pašiem, pieaugušo lomai netiek piešķirta nozīme.

Vienkāršākais modelis, kā novērtēt situāciju ģimenē var tikt skatīts Maslova vajadzību hierarhijas trīsstūrī. Ja nebūs apmierinātas cilvēku fizioloģiskās vajadzības, grūti realizēt pašīstenošanos.

Vajadzība pēc pašīstenošanās

Vajadzības pēc pašcieņas

Vajadzība pēc piederības un mīlestības

Vajadzība pēc drošības

Var izvērtēt kvantitatīvo aspektu kādā no faktoriem (cik bieži neapmeklē skolu, ārstu un tml.)

Cik faktori vienlaicīgi netiek pildīti (bērns kavē skolu, nepietiekošs uzturs, nav potēts, nepiemērots apģērbs un tml.) “Riska faktoru novērtēšanas kritēriji nelabvēlīgajās ģimenes. Bērnu un ģimenes lietu ministrija 2005.g Rīga.

5.3. Palīdzība vardarbībā cietušiem Latvijā un citās valstīs.

Palīdzība vardarbībā cietušiem Latvijā.

Bērni un sievietes ģimenē no vardarbības cieš visvairāk, tas secināts Labklājības ministrijas (LM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par Programmas vardarbības ģimenē mazināšanai 2008.-2011.gadam izpildi.

Četru gadu laikā no valsts budžeta līdzekļiem šiem mērķiem iztērēti vairāk nekā trīs miljoni latu. Šajā periodā apmācīti 4500 dažādu nozaru speciālisti par vardarbības jautājumiem, organizētas 16 atbalsta grupas sievietēm, kuras cietušas no vardarbības ģimenē. 8321 no prettiesiskām darbībām cietušajiem bērniem un 460 viņu pavadoņiem no valsts budžeta apmaksāts 30 līdz 60 dienu garš rehabilitācijas kurss institūcijā vai 10 konsultācijas dzīvesvietā. 

Sociālā rehabilitācija no prettiesiskām darbībām cietušajiem bērniem ir prioritāte, kurai valsts budžeta piešķirtie līdzekļi pat krīzes laikā katru gadu pieauga, nodrošinot šo pakalpojumu arvien lielākam bērnu skaitam. Vienlaikus, lai mazinātu vardarbību ģimenē, ir būtiski palīdzēt arī cietušajiem pilngadīgajiem, kā arī strādāt ar varmākām, mācot viņus rīkoties nevardarbīgi.

Atbalsta un rehabilitācijas pasākumi no vardarbības ģimenē cietušajiem ilgtermiņā nebūs efektīvi, ja vardarbību veikušās personas nemainīs savu uzvedību. LM ir uzsākusi darbu, lai Latvijā ieviestu vardarbību veikušo cilvēku rehabilitāciju ar mērķi palīdzēt mainīt vardarbīgu uzvedību. 2011.gadā izstrādāta grupu terapijas programma vardarbību ģimenē veikušo cilvēku, kas bija vardarbīgas pret laulātajiem vai kopdzīves partneriem, rehabilitācijai.

Programma paredz, ka cilvēki, kuri ir bijuši varmācīgi un vēlas no tā atbrīvoties, četru mēnešu kursā piedalās 12 grupu terapijas nodarbībās. Ar viņiem strādā psihologi un psihoterapeiti. Pirmā grupa pilotprojekta ietvaros šogad tika organizēta Lielvārdes novadā. Pašlaik notiek terapijas nodarbību rezultātu izvērtējums. Ja līdzšinējā pieredze būs sekmīga, nākamajos gados plānots apmācīt vēl 10 grupu vadītājus, kas 2013.gadā nodrošinās  grupu terapijas nodarbības vairākās Latvijas vietās.

No vardarbības ģimenē cietušo pilngadīgo cilvēku rehabilitācija, cietušo bērnu ģimenes locekļu rehabilitācija un darbs ar vardarbīgiem vecākiem līdz 2015.gadam tiks īstenots Eiropas Sociālajā fondā (ESF) pieejamā finansējuma ietvaros. No 2015.gada šo pakalpojumu apmaksās no valsts budžeta līdzekļiem.    

Tāpat pašlaik turpinās darbs pie grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu cietušajiem labāku aizsardzību pret vardarbības atkārtošanos. Tieslietu ministrijas organizētā darba grupa izstrādā vairākus likumprojektus, kuru mērķis ir radīt mehānismu, lai cilvēka personiskās tiesības uz dzīvību, brīvību, personas neaizskaramību, veselību, dzimumneaizskaramību, privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību būtu iespējams aizsargāt ar pagaidu civilprocesuāliem līdzekļiem – personisko tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļiem.

Likumprojekti paredz no vardarbības un vajāšanas cietušajiem cilvēkiem iespēju pēc savas iniciatīvas civilprocesa ietvaros vērsties tiesā, tai skaitā ar policijas starpniecību, un lūgt tiesu noteikt ierobežojumus vardarbīgai personai. Ierobežojumu skaitā paredzēts noteikt pienākumu atbildētājam atstāt kopīgo mājokli un aizliegumu atgriezties tajā.

Tāpat ierobežojumi skartu aizliegumu atbildētājam satikties un uzturēt fizisku un vizuālu saskari ar prasītāju. Tas nozīmē, ka praksē vairs nebūs situāciju, kad no vardarbības cietušie ģimenes locekļi ir spiesti pamest savu dzīves vietu, meklējot iespējas izvairīties no turpmākas vardarbības, kamēr varmāka netraucēti paliek dzīvesvietā. (Diena.lv. 2012. gada 17. jūlijs)

Kopš 2000 gada valstī tiek nodrošināta palīdzības programma bērniem, kuri cietuši no vardarbības. Atbilstoši šai programmai bērni kopā ar pavadoni var saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus vai nu stacionārā vai nu psihologa konsultācijas dzīves vietā. Sākot ar 2010.gada 1.janvāri sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kas cietuši no vardarbības, ir uzticēts nodrošināt Latvijas Bērnu fondam. Kārtību, kādā Fonds par valsts budžeta līdzekļiem nodrošina sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kuri cietuši no vardarbības, nosaka 2009.gada 22.decembrī valdībā apstiprinātie Ministru kabineta noteikumi „Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedz nepieciešamo palīdzību”. 2012.gadā kopumā sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā plānots sniegt 1320 bērniem, bet institūcijās – 963 bērniem, kuri cietuši no vardarbības.

2012. g. bezmaksas palīdzību var saņemt šadās institūcijās :

· Allažu pagasta Bērnu un ģimenes atbalsta centrs

Adrese: " Austrumi", Allažu pagasta, Rīgas rajons, LV-2154, Tālrunis: 67148606, 26818926

· Dobeles atbalsta centrs ģimenēm un bērniem

Adrese: Brīvības 11, Dobele, LV-3701,Tālrunis: 63721631

·  Latgales reģionālais atbalsta centrs „Rasas pērles”

"Varavīksne", Egļusala, Rugāju novads, LV – 4570, Tālrunis: 64563494, 26538388

· Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs

Adrese: Saules ielā 7, Talsi, LV 3200, Tālrunis: 63291146 vai 29375549

· Ventspils pilsētas krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Adrese: Tirgus ielā 7, Ventspils, LV-3601, Tālrunis: 63623136

· Vidzemes reģionālais atbalsta centrs " Valdardze Dardedze"

Valmiera, Raiņa iela 9, Tālrunis: 64220686,

·  Zantes ģimenes krīzes centrs

Adrese: Skolas ielā 4, Zantes pag., Tukuma rajons, LV-3134,Tālrunis: 28312451, 63156754

Darbs ar vardarbībā cietušiem citās valstīs

Apmeklējot 2011.gada oktobrī semināru „Varadrbība ģimenē – tiesiska reforma” esam iepazinušies ar ASV Dulūtas modeli - saskaņoto sabiedrības rīcību vardarbības gadījumā.

Seminārā tika runāts par vardarbībās problēmas aktuālitātēm, izplatību un saskaņoto palīdzības modeli problēmas risināšanai ASV valstī un mūsu valstī.

Vispirms pieskarsimies problēmas izpaltībai ASV.

· Minesotas štatā 25 % no visiem vardarbībā cietušiem ir personas, kas cietušas no vardarbības ģimenē.

· Gandrīz trešā daļa amerikāņu sieviešu -31% atzinušies , ka savas dzīves laikā ir tikušas pakļautas fiziskai vai seksuālai vardarbībai no vīra vai darugu puses.

· Ik gadu ASV katra 20 grūtniece cieš no cietsirdīgas izturēšanās vai tiek nogalināta grūtniecības laikā. Kopējais šādu cietušo skaits gadā sasniedz 324 000.

· 32% no vardrbībā cietušajām sievietēm tiek pakļautas atkārtotai varadrbībai nākamo sešu mēnešu laikā pēc pirmās epizodes.

· Vīrieši, kas iekausta savas sievas divreiz biežāk cenšas iegūt aizbildniecību pār saviem bērniem. 40-60% vīriešu, kas aizkaroši izturas pret sievām, izturas cietsirdīgi arī pret bērniem.

· 90-95 % no vardarbības ģimenē cietušo ir sievietes.

· Gandrīz katra piektā vidusskolniece ir ziņojusi par fizisku vai seksuālu vardarbību no randiņa partnera puses.

· Pasaules Veselības organizācija norāda, ka 48 dažādās pasaules vietās veiktājās aptaujās ir konstatēts, ka 10-69% aptaujāto sieviešu ir savas dzīves laikā cietušas no dzīvesbiedra fiziskās vardarbības, PVO arī norāda, ka dažās valstīs veiktās aptaujas atklāj, ka 40-70% nogalināto sieviešu ir mirušas no dzīvesbiedra rokas.

· 2006 gadā budžeta gadā Minesotas štatā palīdzība sniegta:

Sabiedrības aizstāvības programmas ietvaros 37 010 sieviešu un bērnu

Ārkārtas patversmju pakalpojumus izmantoja 5295 piekauto sieviešu un 5131 bērnu.

25% no sesto un devīto klašu skolniekiem ir atzinuši, ka pieaugušie , kas dzīvo kopā ar viņiem ir tos fiziski ietekmējuši (no semināra materiāliem).

Statistikas dati norāda uz to, ka arī citās valstīs, arī tik attīstītās kā ASV, sabiedrībā pietiekoši liela daļa cilvēku saskaras un cieš no vardarbības problēmas.

Tagad apskatīsim pēc kādiem principiem vadās palīdzību sniedzošās institūcijas ASV valstī, strādājot ar šīm problēmām.

ASV lektores uzsvera 5 intervences pamatprincipus, kurus jāievēro strādājot ar vardarbības problēmām :

1. Atbildība par konfrontāciju ar varmāku jāuzņemas sabiedrībai, nevis upurim.

2. Lai veiktu būtiskas izmaiņas sabiedrības reakcijā uz vardarbību, speciālistiem savstarpēji jāsadarbojās.

3. Intervencei jābūt reakcijai uz kopējo vardarbības nodarīto kaitējumu, nevis jākoncentrējas tikai uz atsevišķu gadījumu vai sodu.

4. Ja starp diviem intervences mērķiem ir pretrunas, upura aizsardzībai vienmēr jābūt prioritātei.

5. Intervences darbībām jāatspoguļo vispārēja izpratne par upura pārdzīvojumu un atbildības uzņemšanas par cietušo personu, kuras dzīvi vistiešāk ietekmē mūsu rīcība.

Arī ir ļoti būtiski aprakstīt intervences gaitu, kā notiek problēmrisināšanas process ASV Minesotas štatā, ja notikusi vardarbība ģimenē. Praktiski uzreiz tiek ieslēgta VĢIP- jeb visaptveroša sabiedriska programma intervences gadījumos. Tā iekļauj visu kopienas aģentūru un speciālistu reakciju uz vardarbību ģimenē. Tās ietvaros tiek īstenota sabiedrības organizēšana, tiek izvērtētas apmācības programmas, politika, procedūras un dokumenti un citi. Mēģināsim aptuveni aprakstīt intervences gaitu vardarbības gadījumā.

· Policisti saņem izsaukumu uz vardarbīgu strīdu ģimenē.

· Apcietina iespējamo uzbrucēju, reģistrē apcietinātā datus.

· Policisti informē patversmi par notikušo vardarbības aktu, apsūdzību, cietušās personas datus.

· Pie cietušas tiek nosūtīts speciālists, kas informē par patversmes iespējām, palīdz personai izlemt, vai viņa vēlas pieteikt personas aizsardzības rīkojumu un organizē cietušās drošības garantēšanu pēc apsūdzētā atbrīvošanas.

· Tiek pārrunāts ar cietušo, kāda informācija ir nododama tiesai.

· Cietušā tiek aicināta apmeklēt no vardarbības cietušo izglītojošo grupu sanāksmes.

· Uzbukumā apsūdzētais tiek paturēts apcietinājumā līdz apsūdzības nolasīšanai nākamjā rītā.

· Viņš tiek informēts par pretvardarbības kursiem

· Apsūdzētājam tiek nolasīta apsūdzība, ja viņš vainu noliedz, notiek pirmstiesas atbrīvošanas pārrunas un tiesai tiek nodotas rekomendācijas. Ja vainu atzīst-tiek norīkota pirmstiesas izmeklēšana.

· Probācijas dienesta darbinieks, kurš veic pirmstiesas izmeklēšanu par pirmreizēju pārkāpumu bez vainas pastiprinošiem apstākļiem rekomendē nosacītu /atliktu 30 vai 60 dienu cietumsodu un pilnvērtīgu dalību 27 nedēļu izglītības programmā.

· Ja cietušā norāda, ka uzbrucējs bija lietojis narkotikas vai alkoholu, tad tiek iekļauts ķīmiskās atkarības izvērtējums, kā arī pienākums iziet ārstniecības kursu.

· Pamatojoties uz cietušās personas lūgumu, probācijas darbinieks var rekomendēt noteikt ierobežojumus vai pilnībā aizliegt kontaktēties ar cietušo personu.

· Uzbrucējs tiek notiesāts atbilstoši probācijas dienesta darbinieku rekomendācijai , ja nepastāv atbildību pastiprinoši apstākļi.

· Nosacīti atbrīvotajam uzbrucējam tiek uzlikts par pienākumu 5 dienu laikā pēc soda nolasīšnas pierakstīties uz intervences projektu jeb visaptverošu sabiedrisku programmu intervences gadījumos. Tā iekļauj visu kopienas aģentūru un speciālistu reakciju uz vardarbību ģimenē. Tās ietvaros tiek īstenota sabiedrības organizēšana, tiek izvērtētas apmācības programmas, politika, procedūras un dokumenti.

Dzīvesbiedra uzbrukuma riska vērtējums (Spousal Assault Risk Assessment - SARA)

Daudzās valstīs policija darbojas saskaņā ar Vardarbības ģimenē riska vērtējuma vadlīnijām. Viens no šādiem instrumentiem ir Dzīvesbiedra uzbrukuma riska vērtējums (Spousal Assault Risk Assessment Guide – SARA). Tas palīdz noteikt riska faktorus, kuriem ir izšķiroša loma vardarbības prognozēšanā, piemēram, iespējamības pakāpi (augsta, vidēja, zema) , ka indivīds var uzbrukt savam dzīvesbiedram, bērniem, citiem ģimenes locekļiem, vecvecākiem, vai bijušajam draugam/ draudzenei.

SARA ir pieejama un noderīga visiem speciālistiem, kas nodarbojas ar likumpārkāpēja un upura problēmu risināšanu, piemēram, policijai (attiecībā uz bīstamību), kriminālo tiesību sistēmai (attiecībā uz apsūdzību, drošības naudu, spriedumu, labošanas programmām, probāciju, nosacītu atbrīvošanu, pavēlēm netuvoties, pienākumu brīdināt, pienākumu aizstāvēt), civiltiesību sistēmai (attiecībā uz aizbildnību, apmeklēšanu, atbildību par kaitējumu) un citiem speciālistiem, kuru kompetencē ir darbs ar varmāku un upuri atbalsta iestādēs.

SARA ir vērtēšanas instruments, kurā tiek izmantota intervija un pieraksti:

intervijas ar apsūdzēto un upuri,

standartizēti mērījumi par fizisko un emocionālo vardarbību,

standartizēti mērījumi par narkotiku un alkohola lietošanu,

citu pārkāpumu vēstures izskatīšana (policijas ziņojumi, upuru liecības un kriminālā pagātne),

cits psiholoģiskais vērtējums, ja tas nepieciešams vai pieejams.

Šī instrumenta klīniskais uzdevums ir izprast, kā un kāpēc cilvēki izlēmuši rīkoties vardarbīgi pagātnē, un noteikt, vai šie vai citi faktori var novest personu pie līdzīgas izvēles nākotnē.

SARA mērķis ir novērst vardarbību. Tas palīdz izpētīt vispārējos vardarbības riska faktorus un dzīvesbiedra vardarbības riska faktorus. Detalizēti tiek apskatīta:

Varmākas kriminālā vēsture: agrākie uzbrukumi ģimenes locekļiem, svešiniekiem vai paziņām, agrākie nosacītas atbrīvošanas vai sabiedriskās uzraudzības noteikumu pārkāpumi;

psihosociālā pielāgošanās/pagātne: vardarbības ģimenē upuris un/vai aculiecinieks, attiecību sarežģījumi nesenā pagātnē, nodarbinātības problēmas nesenā pagātnē, nesena atkarība no vielām vai narkomānija, nesenas domas par pašnāvību vai slepkavību, nesen pārdzīvoti psihotiski vai maniakāli simptomi, personības traucējumi;

personības traucējumi: robežlīnijas personība, psihopātiska personība;

uzbrukumi dzīvesbiedram pagātnē: emocionālas vardarbības, fizisku uzbrukumu, seksuālas vardarbības vai seksuālas greizsirdības vēsture, draudēšana ar ieročiem un/vai nāvi, aizliegumu tuvoties un pieskarties pārkāpumi, uzbrukumu smaguma un biežuma palielināšanās nesenā pagātnē, varmācības nopietnības mazināšana vai pilnīga noliegšana, atzinīga vai piekrītoša attieksme pret vardarbību, pašreizēji pārkāpumi: ieroču izmantošana, draudēšana ar nāvi, netuvošanās pavēļu pārkāpumi, fiziska vardarbība, seksuāli uzbrukumi, smagu miesas bojājumu nodarīšana.

6. Sociālās rehabilitācijas palīdzība cietušiem no smagām dzīves situācijām.

Izpratne par krīzi un palīdzības principiem tajā.

Sociālā darba speciālisti un psiholoģi strādājot ar vardarbībā cietušājām personām, reizēm saskarās ar gadījumiem, kad persona cietusi no smagām dzīves situācijām - nelaimes gadījumiem, stihijas katastrofām un citām situācijām, kurās cietusi persona izjūt milzīgu emocionālo spriedzi un citas negatīvas izjūtas un kurai nepieciešams atbalsts un palīdzība. Kā rāda prakse šādās situācijās cilvēki ne vienmēr griežās pēc palīdzības un ne vienmēr ir pieejamās atbilstošas iespējas palīdzības saņemšanai. Parasti sabiedrība ir iecietīga pret tādiem gadījumiem un iespēju robežās tiek sniegta cietušiem palīdzība, arī pašvaldības sniedz atbalstu. Tomēr kā vērojām nelaimes gadījumā, kas notika mūsu novadā un kurā gāja bojā 7 jaunieši, palīdzību un atbalstu vecākiem un piederīgiem jāsniedz ilgstoši, lai cilvēki varētu atgūt līdzsvaru. Dažas psihologa konsultācijas vai pat mēneša palīdzība institūcijā nerisina šādu problēmu.

Šādas situācijas parasti tiek attiecīnātas pie krīzes situācijām un darbs ar tām tiek balstīts uz krīzes teorijas principiem un pamatiem. Kā viena no smagākajām krīzes situācijām ir zaudējuma krīze - tuvinieku nāve, veselības, darba zaudējumi un citas, kurās cilvēkam īpaši nepieciešams atbalsts, lai tās spētu pienemt situāciju un pārvarēt krīzi. Nedaudz ieskatīsimies aspektos, kas raksturo krīzes situācijas un kas jāņem vērā palīdzības sniedzējiem šadās situācijās.

Zaudējuma krīze pēc psihologa ANDRA VESELOVSKA atziņām.

Zaudējuma krīzi var izraisīt tuvinieka nāve vai smaga slimība, fiziska trauma, ugungrēks un jebkurš cits smags, ārējs stress. Krīzi var piedzīvot jebkurš cilvēks. Reakcija uz smagu stresu var būt visai dažāda: cilvēks vairākas dienas var it kā sastingt, ne ar vienu nerunāt vai varbūt kļūt hiperaktīvs – darboties neadekvāti. Parasti pacienti jūt milzīgu spriedzi, no prāta nepazūd traumējošais notikums, bezcerības sajūta mijas ar noliegumu, kad cilvēks iedomājas, ka nekas slikts nav noticis. Cilvēki pēc smaga stresa bieži ieraujas sevī un nelabprāt stāsta apkārtējiem par savām izjūtām. Zaudējumu krīzes gadījumā bezcerība var būt milzīga. Tās lielums ir atkarīgs no zaudējuma smaguma un cilvēka psihiskās spējas izturēt zaudējumus. Izsērojot zaudējumu, bezcerība mazinās un cerība palielinās. Krīzes situācijā ļoti būtiska ir apkārtējo cilvēku palīdzība. Lai tiktu pāri krīzei, bieži vien ir nepieciešama krīzes terapija. Krīzes terapijā pats būtiskākais ir būt kopā ar cietušo – uzklausīt viņu, pārdzīvot līdz ar viņu, sniegt atbalstu, palīdzēt izturēt smagās jūtas, palīdzēt sērot, kā arī risināt situāciju, kas ir radusies pēc nelaimes, piemēram, pēc ugunsgrēka atrast dzīvesvietu. Te var palīdzēt sociālie dienesti. Krīzes terapeitam ir cieši jāsadarbojas ar mediķiem, sociāliem darbiniekiem, pašvaldībām, policiju, bāriņtiesu. Ja krīzes terapija ir bijusi efektīva, cilvēks pēc kāda laika var turpināt pilnvērtīgi dzīvot. Bet, visas sāpes paturot sevī, cilvēks riskē saslimt ar depresiju, sajust dažādus psihosomatiskus traucējumus - galvassāpes, sirdsklauves, seksuālus traucējumus. Jo krīzes terapija ir ātrāka un palīdzība - kvalificētāka, jo mazāk postošu seku trauma atstāj uz cilvēka turpmāko dzīvi.

 Speciālistiem, kas strādā ar cilvēkiem, ir jābūt ļoti kompetentiem, lai spētu pareizi izvērtēt, cik liela cerība vai bezcerība mājo pacientā, la