Annotation

Zenta ĒrgleNosargāt mīlestībuLiesma Rīga 1987 FB2 failu izveidojis Imants

LočmelisStāsta, galvenie varoņi Baiba un

Daumants pēc skolas beigšanas apprecasun sāk patstāvīgu dzīvi. Pēc rakstura abi irdažādi - Baiba smagi pārdzīvo katrusīkāko nesaskaņu, Daumants turpretim irstraujš, vieglprātīgs. Lai nosargātu savumīlestību, abiem nākas pārdzīvot grūtusbrīžus. Tikai turot rokas mazo dēlu,Daumants paīstam saprot ka viņamvīrietim jāuzņemas galvenās rūpes ne vienpar uzturu un apģērbu, bet ari par saticību,

mīlestību un laimi mazajā pasaulē, ko saucpar Pētersonu ģimeni.

DAŽI VĀRDI IEVADAMGrāmatām, tāpat kā cilvēkiem, katrai

savs liktenis. Vienas veikalos ķertin izķer,bibliotēkās nolasa drisku driskās, citasvientuļas un aizmirstas guļ plauktos. Irgrāmatas, no kurām izlasījusi atvadāmies,bet ir tādas, no kuru varoņiem žēl šķirties,gribas uzzināt, kāds liktenis tos sagaida.

Pirms vairākiem gadiem uzrakstījustāstu «Starp mums, meitenēm, runājot…».Tajā parādīta kādas Rīgas skolas astotāsklases skolēnu dzīve, draudzēšanās unpirmās mīlestības jūtas. Viens no stāstagalvenajiem varoņiem — draiskulīgais unvieglprātīgais Daumants iemīlas klusajā,čaklajā Baibā. Viņai savukārt patīktalantīgais un izskatīgais konservatorijas

students Tagils. Baiba viļas savā pirmajāmīlestībā un saprot, ka Daumants ir viņasvislabākais draugs.

Daudzajās tikšanās reizēs dažādāsLatvijas skolās, kā arī man adresētajāsvēstulēs lasītāji pieprasīja grāmataiturpinājumu.

Stāsta «Bez piecām minūtēmpieauguši» darbība risinās kādāprofesionāli tehniskajā šuvēju vidusskolā.Galvenajiem varoņiem Baibai unDaumantam piepulcējas citi — bāreneSvetlana, skaistā, iecirtīgā Dēzija,paslinkais Leons. Baibas draudzība pretDaumantu beigās pāraug abpusējāmīlestībā.

«Mēs gribētu lūgt rakstnieci uzrakstītari šai grāmatai turpinājumu,» Siguldasinternātskolas audzēkņu vārdā raksta

bibliotēkas pulciņa sekretāre LailaCevere. «Ļoti gribētos zināt, kāizveidosies jauniešu turpmākā dzīve, vaiDaumants un Baiba būs laimīgi, vai Dacesun Pētera draudzība turpināsies.» — «Esļoti vēlētos, lai rakstniece uzrakstītugrāmatu vai pat mazu stāstiņu par jaupieaugušajiem jauniešiem, kuri mācāsaugstskolās vai strādā,» raksta V. 2arskano Rīgas 47. vidusskolas. «Tas varētu būtar! turpinājums grāmatai «Bez piecāmminūtēm pieauguši». Stāsta pamatā būtujauniešu dzīve, kad jau Šīs piecas minūtesir pagājušas un liekas, ka dzīvē viss irsasniegts. Bet vēl jau ir daudzasneiekarotas virsotnes.»

Un, lūk, jūsu priekšā jauna grāmata— «Nosargāt mīlestību», kas stāsta parBaibas, Daumanta, Svetlanas un citu no

iepriekšējām grāmatām iepazītu varoņupirmo patstāvīgās dzīves gadu.

Zenta Ērgle

MĪLESTĪBAMĀJASPIRMĀ ALGAIKDIENAAPZAGTAIS JAUNGADSMĒS TIEM VEČIEM PARĀDĪSIM.,.PĀRBAUDEATBILDĪBASATURS

Zenta ĒrgleNosargāt mīlestību

1. n o d a ļ a

MĪLESTĪBA — Raksti: «Kopā ar draugu,» — nē,

labāk: «Ar draugiem aizbraucu uzdienvidiem,» — Daumants diktēja.

— «Būšu atpakaļ augusta beigās.Atslēga pie kaimiņienes.» Viss!

Baiba nolika papīra lapu redzamāvietā uz galda.

— Mamma droši vien neteiks nekā,bet patēvam no dusmām pārdegs«drošinātāji», — viņa iesmējās.

Šuvēju profesionāli tehniskāvidusskola bija pabeigta, kvalifikācijaiegūta, arī darbavieta zināma. Priekšabrīvdienas — viss augusta mēnesis,

vesela mūžība. Baiba un Daumants bijanolēmuši to pavadīt dienvidos. Biļetes uzSimferopoli jau atradās kabatā,mugursomas sapakotas.

— Šī būs vistrakākā dēka manāmūžā, — Baiba teica. — Ja nu aptrūkstnaudas un netiekam vairs atpakaļ, ko tad?

— Gan jau kaut kā, — Daumantsvieglprātīgi atmeta ar roku,

«Ar šuvējas profesiju nekad postānenokļūsiet,» Baiba atcerējās meistaresLiepas vārdus un nomierinājās.

Ziņu, ka Daumants precēsies,Pētersonu ģimene uzņēma bez īpašāmemocijām. Mātei Baiba vienmēr bijapatikusi. Pārējie viņu tikpat kā nepazina.

— Kur tev jāsteidzas kā uzugunsgrēku? — tēvs gan mēģināja iebilst.— Būtu pāris gadu padzīvojis puiša kārtā,

iekrājis naudu, sarūpējis dzīvokli un tadvedis mājās sievu.

— Paliec mierā, tēv! Mēs ari abijauni sagājām kopā, un mums tāpat nekānebija. Labāku sievu par BaibuDaumantam neatrast. — Māte tūlītnostājās dēla pusē.

— Ko tu trako kā nepilnīgais? —brālis Kristaps noprasīja, kad abi bijapalikuši vieni savā istabā. — Vai kaut kas«piededzis»?

— Es viņu mīlu, vai tu to spējsaprast, grāmatu tārps? Četrus gadus esviņai esmu sekojis kā ēna, baidījies, kaviņa neiemīlas citā, ka nepamet mani. Esnegribu vairāk gaidīt un mocīties nevienudienu.

— Tātad tu neesi drošs, ka viņa tevimīl tikpat stipri kā tu viņu?

— Visus skolas gadus gājām līdzās,un viņa mani uzskatīja par labu draugu. Untikai pavisam nesen beidzotizskaidrojāmies.

Brīdi valdīja klusums.— Es tevi apskaužu, mazo brāl.

Baibas dēļ.— Vai tiešām tu nekad neesi pa īstam

iemīlējies? Vecākais brālis pakratījagalvu. — Mūsu kursā sieviešu,

ka biezs, bet neviena nav sirdij tuva.— Krist, vai tu nevarētu piespēlēt

mazliet naudas? Mēs ar Baibu laižam uzdienvidiem.

Kristaps izņēma no maka piecusdesmitniekus, ko bija krājis kurpēm. —Ņem par labu! Vairāk man nav.

— Paldies. Sākšu strādāt, atdošu.— Gan jau.

Kristaps lielā slepenībā gatavojāsuzrakstīt romānu par jauniešiem. Taču, laito veiktu, vajadzēja ne tikai trāpīgasdetaļas un dzīves pieredzi, bet patsgalvenais — spēju iejusties varoņu jūtupasaulē. Par jauniešiem nekas, tos viņšpuslīdz pazina, bet ko iesākt ar vecākopaaudzi, ja viņš nespēj izprast pat savutēvu 11 n māti? Ko viņi domā, kadklusēdami vaļējām acīm guļ viens otramlīdzās? Tēvs bija jaunāks par Daumantu,kad zaudēja roku. Māte reiz ieminējās, katēvs jaunībā esot labi zīmējis un sapņojispar akadēmiju, bet nodots mācībā piemēbeļu galdnieka. Kādēļ tēvs sāka dzert?Varbūt aiz sirdēstiem par neizdevušosdzīvi, par zudušajiem jaunības sapņiem?

Dažreiz cilvēkā gadiem ilgi rūgstneapmierinātība ar sevi, ar ģimeni, ar

darbu. Un pēkšņi tā izlaužas uz āru. Dažsmeklē mierinājumu, aizmirstību, iespējuizteikt vai parādīt sevi vaļaspriekos, betciti — kā Daumanta un Kristapa tēvs —sāk dzert.

Māte kādreiz dziedāja korī. Bet nujau vairākus gadus viņa to pametusi:neesot spēka izstaigāt uz mēģinājumiem.Apbedīt var ne tikai tuviniekus undraugus, bet arī sapņus. Māte vispirmsapraka sapni par medicīnu, bet pēc tam —arī par dziedāšanu.

Pats briesmīgākais laikam gan irapbedīt mīlestību. Savu kvēlo jaunībasdienu mīlestību māte apliecināja ardarbiem. Riskējot ar dzīvību, viņa karalaikā izglāba iemīļoto no drošas' nāves,pēc tam apprecēja invalīdu. Visu mūžuviņa ir vīru žēlojusi, mierinājusi un

balstījusi. Bet kā var mīlēt dzērāju?Kristaps atcerējās — reiz pirms pārisgadiem, kad tēvs sita māti, Daumants, klātpieskrējis, kliedza:

— Triecam viņu ratā! Kam vajadzīgstāds tēvs?! Es viņu ienīstu!

Bet es viņu vēl vienmēr redzu tādu kājaunībā — drošsirdīgu, jautru, skaistu,visas partizānu brigādes mīluli, — mātedēliem atteica.

Par mātes lielo cerību, nepiepildītosapņu iemiesojumu kļuva vecākais dēlsKristaps. Meita Zane un jaunākais dēlsDaumants mācījās kā pa celmiem,galvenokārt uz trijniekiem, Kristapaliecībā virknējās vieni vienīgi piecnieki,turklāt tie nāca bez īpašas piepūles.Daumants kopā ar citiem zēniem barāklaiņoja apkārt, kāpa kokos, plēsa drēbes,

kaitināja kaimiņus, Kristaps pa to laikurātni sēdēja mājās un lasīja grāmatas vaimācījās. Zelta medaļa, pēc tam augstskola.Mātei par lielām bēdām, viņš neaizgāja uzmediķiem. Kristapu interesējasvešvalodas. Fakultātē viņš drīz vienizvirzījās gan mācībās, gan sportā unsabiedriskajā darbā. Pasniedzēji viņuuzskatīja par drošu kandidātu aspirantūrai,bet kursa biedru vidū Kristaps nebijaiecienīts, jo domāja tikai par sevi. Pārējobiedru problēmas viņu neinteresēja.

*Simferopole abus ceļotājus sagaidīja

ar dienvidu svelmi. Izklaiņojušies papilsētu, noguruši un izsalkuši viņi nonācatirgus laukumā. Baibai aizrāvās elpa noaugļu un dārzeņu pārpilnības. Plūmes,aprikozes, persiki, āboli, pirmās vīnogas,

svaigas vīģes — tik mīkstas un saldas, kapašas kusa mutē, — prasīt prasījās, lai tāsnogaršotu.

Autostāvvietā atradās vairākassmagās mašīnas.

— Izmēģināsim laimi. — Daumantsapņēmīgi piegāja pie šoferiem, kas, bariņāsagājuši, tērgāja.

— Uz kurieni jums vajag?— Mums vienalga. Tuvāk pie jūras.— Es braucu uz Koktebeli. Piecīti no

deguna — un nogādāšu tieši jūras krastā.Pēc pusstundas rullējam.

Ērti iekārtojušies kravas kastē uzsalocīta brezenta, Baiba un Daumantsvēroja apkārtni. Taisnās rindās sastādītivīnogulāji, augļu dārzi, tabakasplantācijas. Jo augstāk kalnos traucāsmašīna, jo līkumaināks kļuva ceļš. Līdz

pat apvārsnim sniedzās mežiem apaugušikalni, vietām atsegdami zobainas, kailasklinšu radzes.

Saule norietēja, un ātri satumsa.Baiba, Daumanta plecam piespiedusies,snauda.

— Ei, jūs tūristi! Esam atbraukuši!Mašīna stāvēja kādā kastēm

piekrautā pagalmā. No divstāvu mājasuzvēdīja ēdiena smarža. Kaut kur tuvumāneredzama šalca jūra. Šoferis aizcirtamašīnas durvis, ieslidināja naudu džinsukabatā un skaļi nožāvājās.

— Kur jūs pārnakšņosiet?Baiba ar Daumantu saskatījās un

klusēja.— Kā tad jūs tā — uz dullo

atbraucāt?— Mēs kāzu ceļojumā, — Daumants

teica.— Uz akmeņiem savu sievu guldīsi,

vai? — Šoferis sāka smieties. — Piemums visur jau pilns, nez vai kosameklēsiet.

Abi noskatījās, kā šoferis pazūdtumsā. Gaisā sanēja cikāžu dziesmas.

Asfaltēts kājceliņš noveda tieši jūraskrastā. Viņu priekšā pletās līcis. Pa kreisitālumā mirgoja kāda ciemata ugunis, palabi debesīs slējās melnas klintis, betpriekšā līdz pat apvārsnim bija jūra. Abiapsēdās uz sola. Daumants aplika Baibairoku ap pleciem un pievilka sev cieši klāt.

— Tu jūti, jūra dveš mierīgi — kāaizmigusi: ievelk elpu un ar vieglu nopūtuizdveš.

— Un tā patiešām melna. Tev navauksti? Še, uzvelc džemperi!

— Un tu arī. Sagaidīsim tepat sauleslēktu. Ja es aiz-migšu, tu mani pamodini,labi?

Daumants noāva krosenes, uzlocījabikses un iebrida ūdenī.

— Silts kā vannā. Baiba, dzirdi?Ejam peldēties!

Meitene, tālā ceļa izmocīta, galvu uzmugursomas atspiedusi, saldi gulēja. Bizekā ruda čūska saritinājusies smiltīs. «Laiguļ vien,» Daumants nodomāja, saudzīgipārlicis matu pīni Baibai pār plecu.

Pēc peldes Daumantam nogurumsbija kā ar roku atņemts, Derētu kaut kouzlikt uz zoba. Žēl, ka Simferopolēnepadomāju. Cik, ilgi tā mētāsies pasoliem! Vajadzēja paņemt līdzi telti, tadviss būtu pa pirmo. Cāļi piedāvāja, tačunegribējās apkrauties ar nesamiem.

Baibas dēļ kaut kur jāpiezemējas. Žēlizgrūst visu kapitālu tikai par guļvietām.Un vienā gultā jau Baiba nebūs ar mieru.

Vispār tikumības ziņā viņa atpalikusipar pāris gadsimtiem. Pēc kāzām, tad.,.Muļķīte, kāda tam nozīme — pārisnedēļas ātrāk vai vēlāk. Čaļi apgalvo, katādu skuķu, kuras saviem vīriem ir pirmās,uz pasaules vispār tikpat kā neesot,vienīgi sentimentālos romānos. Ir, ir gantādas, Daumants to droši zināja. Un viņambija patīkami, ka Baiba spējusi sevisaglabāt neskartu.

Līdz šim par maizes šķēli uz galda,par zupas šķīvi vakariņas, par siltumuIstabā, par to, ko vilkt kājās un mugurā,domāja vecāki. Tagad šīs rūpes jāuzņemasviņam, vīrietim, nākamajam vīram,stiprākajam. Viņš nu bija atbildīgs ne vien

par sevi, bet ari par Baibu. Jau šodien,sākot ar šo brīdi. Viņš pierunāja Baibudoties šurp uz dienvidiem, nezinot, kasviņus te sagaida.

Svīda gaisma, jūra kūpēja kā milzukatls. Kaijas, skaļi ķērkdamas, lidinājāsvirs ūdens. No rūsganiem, milzīgāmkviešu karašām līdzīgiem pakalniem izlīdasarkana saules ripa. Daumants vērojaapkārtni. Vai tad tāda izskatāsIzdaudzinātā Krima? Kur palmas uncipreses, kur rožu lauki un cilās dienvidupuķes? Kur skaistas celtnes, kādasdaudzkārt redzētas kinofilmās? Te nekātāda nemanīja. Vienīgi jūra bija glāsmainisilta,

«Varbūt šoferis aizrāvis mūs uzpavisam citu pusi, pie Azovas jūras,piemēram?» Daumantā modās nejaukas

aizdomas.Baiba cieši gulēja un miegā smaidīja.

Daumantam negribējās viņu modināt.Atstājis uz sola zīmīti, viņš devās izlūkotapkārtni.

Baibu pamodināja skaļi smiekli. Divipaveci resnīši nodarbojās ar rīta rosmi unpaši par sevi zobojās. Jūra šķitaaizturējusi elpu, tik mierīga tā bija.Iztraucēdams rīta mieru, skaļrunis sakadārdināt jautru maršu,

— Labrīt! — Tas bija Daumants,smaidīgs un ļoti apmierināts ar sevi. —Mēs atrodamies Koktebelē, atpūtas namateritorijā. Viens vecītis mani nogrāba aizapkakles. Izrādījās lādzīgs pēc dabas unvaren valodīgs. Pats no Maskavas, atpūšasun, starp citu, piehalturē par sargu pieieejas vārtiņiem. Tik vien tā darba kā

ievērot savējos atpūtniekus, šaubīgajiemuzprasīt caurlaidi, bet svešos raidīt prom.Šim esot vajadzīgs pārinieks, nu,nomainītājs. Paradīja man sludinājumu,kas bija piesprausts pie vārtu staba. Untad manā galvā iešāvās pārākā ideja: kābūtu, ja es ̂pieteiktos? Tepat ēdnīcā esotiespējams paēst. Ar apmešanos grūtāk, betatpūtas nama dārzā atrodoties vasaras^mājiņa, kurā glabājoties vecas mēbeles. Jatās piekrāmētu, kādu stūri varētu atbrīvot.Ko tu par to saki? Paēduši būsim. Tuvarēsi cauru dienu sauļoties un peldēties,bet es būšu brīvs katru otro dienu.

— Es arī varu strādāt, — Baibapiebilda.

— Kaut vienreiz mūžā atpūties.— Kas tev tur tek? — Baiba pēkšņi

iesmējās.

— Kur?— No bikšu kabatām.— Ak es, aunagalva! Nopirku tirgu

persikus un plūmes. Veikali vēl slēgti. Ēd!*— Jūs pēc izskata tāds spēcīgs

puisis, vīnogu laukos nopelnītu četrreizvairāk. — Direktors aizdomīgi nopētījaDaumantu.

— Mēs atbraucām atpūsties. —Baiba, krievu vārdus meklēdama, nedrošiskaidroja. — Mums te ļoti patīk: jūra,parks un kalni. Mēs varam pavisam bezalgas, tikai paēst

Direktors brīdi skatījās ārā pa logu.Abi jaunieši viņam patika. Un galu galāviņš ne ar ko neriskēja.

— Labi! Atstājiet savus dokumentus!Un pastāviet kādu dienu blakus vecajam

sargam, lai iepazītu mūsu viesus. Ēdnīcastalonus saņemsiet pie administratores

*— Redzi nu, cik labi iznāca, —

Daumants priecājās kā bērns. —Velnišķīgi paveicās. Kā kinofilmās arlaimīgām beigām, Skrienam uz jūru!Skrienam!

Baiba un Daumants gulēja līdzās uzkoka paklājiņiem oļainajā pludmalē, Juralaiski vēla viņiem pie kājām nelielu., pūlumežģīnēm rotātus vilnīšus. Brūni iedegusiatpūtnieki sauļojās, lasīja, spēlēja kārtis,strīdējās, Bērneļi gar ūdens malu meklējakrāsainus akmentiņus. Bija tik labi tāļauties dāsnajiem saules stariem, nekonedarīt, neko nedomāt. Visa diena brīva,un priekšā vēl daudz tādu bezrūpību dienu.Baiba apvēlās uz vēdera un pašķielēja uz

Daumantu. Acis ciet. Droši vienaizsnaudies. Visu nakti izvārdzis. Baibupārņēma spējš maigums. Viņa pastieparoku un viegli noglāstīja mīļotā plecu.Vīrs… pie šī vārda vēl nav pierasts. Pēcmēneša viņi abi sareģistrēsies un visumūžu būs kopā.

Daumants juta šo pieskārienu un caurplakstiņu spraugu pavērās Baibā. Atirusībize kā rūsgans lakats pārklāja kailomugura. Acis zalgoja mīlestība, pasakotvairāk nekā vārdi. Ārsts pārrunās arzēniem bija apgalvojis, ka vīrieši īstumīlestību iepazīstot tikai no divdesmitčetru gadu vecuma. Tas, kas notiekot līdztam, esot vienīgi sekss, kailadzimumtieksme. Kādas muļķības! Tad jauiznāk, ka viņš ir nenormālais, jo iemīlējaBaibu, kad viņam bija sešpadsmit. Tomēr,

ja grib būt pavisam godīgs, tā zēnu dienumīlestība atšķiras no šis, kuru viņšpārdzīvo pašlaik. Toreiz pietika justBaibu līdzās, nejauši pieskarties, izdarītko labu, lai būtu laimīgs, tagad glāsti,sirsnīgie apskāvieni un maigie skūpstivairs neapmierina, gribas vairāk…

— Ejam ūdenī! - Viņš pielēca kājāsun uzrāva arī Baibu.

*Kalnos, beidzot viņi bija īstos kalnos

ar stāvām klintīm, ar kraujām aizām. Aizklinšu izciļņiem turēdamies viņi nokļuvakāda alā. Tā iesniedzās dziļi kalnā unpazuda tumsā.

— Varbūt senos laikos te mitazvērādās tērpušies cilvēki? — Baiba, kasvisur redzēja brīnumaino, ierunājās.Daumants iesmējās, tā iztraucēdams

sikspārņu baru, kas, pie augstajiemgriestiem pieķērušies, atpūtās pēc naktsmedībām. Baiba izbailēs iekliedzās unmetās uz izeju.

Nelielo noriņu alas priekšā no trimpusēm apņēma bieza vilkābeļu unsavvaļas bumbieru audze, ceturtajā tiešiblakus slejās vertikāla klinšu siena.Zilajās debesīs, spārnus tikkokustinādams, planēja vanags.

— Cik te labi! Nāc, brītiņuatpūtīsimies, — Baiba aicināja un atlaidāsmīkstajā zālītē.

— Es mīlu tevi! — Daumants skaļisauca

— Mīlu tevi, tevi! — atbalssatkārtoja.

— Tu atgādini apburtu pasakuprincesi, un es tevi tagad pamodināšu. —

Daumants pieliecās Baibai tuvu klāt. —Saki, ka mīli mani.

— Mīlu, mīlu, mīlu, — Baibačukstēja. Pelēkajās acīs kā spogulī viņasaskatīja savu atspulgu.

Apkārtējā pasaule izgaisa. Divasmīlestības kļuva par vienu. Baiba šajābrīdī nejuta ne kaunu, ne bailes, viņupārņēma skurbinoša laimes sajūta.

Uzbudinājums pamazām atslāba.Daumants paskatījās uz Baibu, Pirmāreize. Ko viņa tagad pārdzīvo? Meitenesdroši vien jūt citādāk nekā puiši. Pastiepisroku, Daumants maigi, jau bez iekāresnoglāstīja viņas augumu.

Baiba pasmaidīja ar acīm. Viņa bijapārāk satraukta, lai izteiktu kaut vārdu.Tas, kas ar viņiem nupat bija noticis, arī irmīlestības daļa. Un dabas daļa. Uz brīdi

ienāca prātā mātes brīdinājumi, patēvaneķītrās piezīmes. Pēc viņu domām iznāk,ka Baiba tagad ir paklīdene. Bet kādēļ?

«Cik nepareizi mēs lietojam vārdu«mīlestība». Ko gan visu mēs nemīlam?Bulciņas, puķes, saules rietu, nosarmojušukoku, miglainu rītu, vecākus, savu māju…

Mēs degradējam šo svēto vārdu.Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevarmīlēt ziedošu ābeli, par to var vienīgipriecāties. Vārdu «Mīlestība» vajadzēturakstīt ar lielo burtu, kā ticīgie rakstavārdu «Dievs», un lietot vienīgi īstu,patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, patvisskaistākā puķe nečukstēs vārdiņu«mīļais», ar ko tiek izteikts viss,»Daumants prātoja, slepus uz Baibuskatīdamies. Daumants aizskāra Baibasplecu. — Ģērbsimies! Jāiet! Saule jau uz

rietēšanu. Kautrigi aizgriezusies, Baibasapogāja blūzīti.

*Daumants drīz vicu iepazina ne visai

prāvo atpūtnieku salmi, To lielākā daļabija padzīvojuši ļaudis. Trīs reizes dienāviņi devās cauri vārtiņiem uz ēdnīcu jūraskrasta, bez prasīšanas uzrādot jaunajamsargam caurlaides kartiņas. Grūtāk bijavakaros, kad satumsa. Gar jūras krastustiepās jauniešu iecienītā promenadesvieta, bet taisnākais ceļš no ciemata uz toveda cauri atpūtas nama parkam.

— Ko es tādiem varu padarīt? —pavecāka sieviete, kas stāvēja pie vārtiemciemata pusē, žēlojas. — Viņi vienkāršipabīda mani sānis un iet, kur patīk.

Kādu vakaru, tranzistoru pilnāskaļumā kviecinādama, Daumantam unBaibai tuvojas jauniešu kompānija. Noiebraucējiem, tas bija skaidrs.

— Lūdzu caurlaides!— Ko? Ko tu teici? — Kāds puisis

pievirzījās Daumantam bīstami tuvu. —Kas tas par zvēru? Ko tāds pa ziemu ēd?

Svešais nekaunīgi iepūta cigaretesdūmus Daumantam sejā, bet pēc brīža jaugulēja augšpēdus uz asfalta. Meitenesapjukušas ieķiķinājās.

— Stipri sasitāties? — Baibapiegāja pie pakritušā puiša.

Svešajam paspruka lamu vārdi, bet,ieskatījies Baibai acīs, viņš aprāvās.

— Jaunatnes čempions boksā, —Baiba klusi pateica. Un skaļi: — Tepat aizatpūtas nama parka ir otrs ceļš uz jūru.

Baiba klusībā baidījās, kaaizvainotais puisis nesavāc drauģeļu baruun Daumantam neatriebjas, tādēļ viņa nesoli neatkāpās no Daumanta. Bet nekas

nenotika.Parka puķu stādījumi atradās tēvoča

Mihaila pārziņā. Baltiem matiem, baltubārdu, smaidīgs un labvēlīgs viņš staigājano viena rožu dārza uz otru, izravēdamsnezāles, apgriezdams vecos ziedus.Dārznieka lepnums bija puķu kalendārspie administrācijas ēkas. Katru rītu viņšapmainīja datumus.

— Jau piecpadsmitais augusts! —atpūtnieki, uz ēdnīcu brokastīs iedami,izsaucās. — Cik ātri skrien dienas.

— Vēl divpadsmit dienas, un mēsoficiāli būsim vīrs un sieva, — Daumantsteica Baibai. — Un tad mūs nevarēsizšķirt pat tavs nejaukais patēvs!

Sēdēdams sarga nojumītē unneredzēdams Baibu, Daumants pavisamnegaidot atklāja, ka ir greizsirdīgs.

Kūrortā bija tik daudz jaunu vīriešu, betviņa tik skaista. Visi tā vien grib ar Baibuiepazīties, paflirtēt, uzsākt kādu romāniņu.Tādiem tīrais sīkums aiz garlaicības viensagrozīt meitenei galvu.

Laiku pa laikam Daumants nenocietāsun skrēja uz ēdnīcas terasi paskatīties, vaiBaibai nav piesējusies kāda kompānija.Parasti viņa peldējās vai sauļojāsnorunātajā vietā. Bet reiz viņu nekurnemanīja. Daumantu pārņēma bailes: ja nuviņa pēkšņi iekļuvusi kādā straumē, kasvelk iekšā jūrā? Nekāda labā peldētājaviņa nav, ķepurojas tāpat pa suniski.

— Baiba! — viņš, noskrējis pakāpnēm pludmalē, skaļi sauca. Uz viņuraudzījās izbrīnījušās, ieinteresējušās,dusmīgas sejas, — Baibāāā!

— Kas noticis? Ko tu auro kā

negudrs? — Turpat blakus atskanējaviņam tik mīļā balss. Baiba ar mazupuisēnu ūdens malā cēla no oļiem unslapjās grants fantastisku pili. Barsmazuļu, apkārt sastājušies, ar interesivēroja, kas tur iznāks. — Kāda sievietepalūdza pieskatīt savu sīko, kamēr patinopeldēsies, — Baiba paskaidroja.

*Izdzisušais vulkāns Karadags vēl

nebija paspējis nomest naksnīgas miglassegas. Kā viegli plīvuri tās tinās apstāvajām virsotnēm. Daumants, jūraskrastā uz akmens bluķa apmeties,aizgūtnēm zīmēja. Rīta saulē klintisatvizēja dzeltenos, rūsganos un brūnostoņos. Violetas ēnas piešķīra veidojumiemtelpiskumu. Stāvajās klintīs ieķērusiesaugi ar savu sulīgo zaļumu atdzīvināja

sastingušo akmens pasauli.Cerēdama atrast kādu serdolika vai

cita pusdārgakmeņa gabaliņu, Baiba,galvu noliekusi, staigāja gar jūras malu.Ar krāsaino akmentiņu meklēšanu bijaaizrāvušies visi: sākot no bērniem unbeidzot ar sirmgalvjiem.

— Labu veiksmi!Daumants pacēla galvu. Viņam līdzās

stāvēja stiegrains pusmūža vīrietis.— Vai jūs mācāties akadēmijā? —

viņš, brīdi vērojis, apjautajās.— Nē, tāpat, sava prieka pēc, —

Daumants negribīgi atbildēja. — Miglanekādi nepadodas.

Pamēģiniet tā. — Svešais noDaumanta kastes izņēma balto krītiņu,vieglītēm pieskārās zīmējumam un arpirkstu mazliet paberza.

Tā pavisam nejauši Baiba unDaumants iepazinās ar mākslinieku Lapiņuno Sibīrijas.

Daumants klusēdams vēroja, cikveikli mākslinieks sapludināja toņus, kaieklāja krāsas.

— Pastelis nav mana stihija, —Lapiņš skaidroja, — es vairāk ar eļļu vaiakvareli. Katram jau savs. Tev, puis,talants ir, trūkst vienīgi zināšanu, bet beztām tu taustīsies kā pa tumsu.

— Gan es pats kaut kā …— Otrreiz atklāt Ameriku nav vērts,

dzīve par īsu. Akadēmijā tu iemācītospareizi zīmēt, apgūtu dažādas tehnikas.

— Es ari viņam saku, lai vismazpamēģina tikt iekšā, — Baiba žēlojās. —Es strādāšu, pelnīšu, lai viņš mācās.

— Tur jau nu tādus diletantus kā es

gaida — durvis plaši atvērtas, laipnilūdzam… Viss! Nav ko ķēmoties! —Daumants negaidīti uzlēca kājās unsaplēsa uzzīmēto sīkās driskās.

— To nu tu velti. — GleznotājsLapiņš pašūpoja galvu. — Piedod, ka estā neaicināts iejaucos. Bet zīmēt jau varari sava prieka pēc brīvajā laikā. Unmācīties kursos. Es pats tādus vadu. Piemanis nāk pat kāds akadēmiķis un nemaznekaunas sēdēt blakus vidusskolniecei.

Daumants klusēja. Viņam kļuva kaunspar savu puicisko izlēcienu.

Abi jutās bezrūpīgi kā bērni. Vienāpaņēmiena uzskrējuši Vientuļā Kokakalnā, viņi nolika krāsaino oļu saujublakus Volohova kapam. Tāda esot šīspuses paraža.

Volohovs bija dzejnieks un

gleznotājs, šejienes īpatnējās dabasapdziedātājs. Kādēļ viņš izvēlējās savupēdējo atdusas vietu šeit — kalnavirsotnē? No virsotnes varēja redzēt visu,kas viņam bija tuvs un mīļš: paša celtomāju, kur ilgus gadus dzīvots un strādāts,paša stādīto dārzu, jūras līci, Karadagu.Mežonīgajai, neskartajai ainavai arpakalniem, kas austrumos stiepās līdz patapvārsnim, izdzisušajam vulkānam unjūrai piemita savdabīgs skaistums undiženums. Te pār cilvēku vēl valdījapirmatnējā daba. Daumants iztēlojās, kāpirms gadu tūkstošiem piekrastē savāsādas teltīs dzīvojuši senie kimmerf, šīnovada pirmie iemītnieki, ka, pinkainoszirgos sēdēdami, klīstot no pakalna uzpakalnu, viņi sekojuši lopu bariem.

— Daumant, paskaties uz debesīm!

— Baiba iesaucās. Violets mākonis kāteiksmains nezvērs atplestajā mutē

turēja sarkani kvēlojošu saules ripu,garā, zobainā aste bija atspiedusies uzklinšu virsotnes.

— Fantastiski! Tas tev noteiktijāuzzīmē. Zel, ka nepaņēmām līdzipasteļus.

— Šādu mākoņu nekad vairs nebūs.— Es tev palīdzēšu atcerēties.

Paskat, saules vairs nav, un nezvēravēders kļūst aizvien lielāks un lielāks.

—- Būs negaiss. Skrienam ātrāk lejā!Negaiss viņus panāca pludmalē,

krietnu gabalu no atpūtas nama. Jūra putumēlēm laizīja krastu.

Ejam peldēties! — Baiba varonīgicentās pārvarēt bailes.

— Ejam! Dod roku, lai viļņi tevi

neierauj dzelmē. — Daumanta rokās viņajutās pilnīgā drošībā.

Vasaras mājiņa, kurā viņi pārgulēja,bija tumša un mitra, Daumants iededzasveces galu.

— Veicīgi pārģērbies! Es aizskriešupēc vakariņām un karstas tējas.

*Kalnos valdīja pirmsausmas miers.

Pat cikādes, kas visu nakti bijadziedājušas, klusēja. Pret maigajāmpasteļkrāsas debesīm Karadaga klintisizskatījās drūmas un bargas. Kopa argleznotāju Lapiņu Baiba un Daumants pašauru, stāvu taciņu kāpa aizvien augstākkalnos.

Pa labi ar rožainu mākoņa cepurītigalvā, vietām apaudzis biezu mežu, slējāsLielais Karadags. Kreisajā pusē atradās

robota klinšu grēda. Vietām to kā ar milzunazi sašķēla stāvas aizas, paverot skatu uzjūru. Pie vertikālas 'klints, kas vientuļapacēlās grēdas virsotnē, mākslinieksapstājās.

— Šo klinti dēvē par Velna Pirkstu.Pastāv nostāsts, ka senatnē te upurējuši,lai pielabinātu ļaunos garus.

Koktebeles līcis un ciemats bijaredzami kā uz delnas. Virs Vientuļā Kokakalna kā nokaitēta vara panna pacēlāssaule. Pērļaini ievizējās ūdens.

— Kolosāli! Es tālāk ne soli! —Daumants atsēdās uz klintsbluķa un izņēmazīmēšanas piederumus.

— Cik' gadus neesmu šo ainavuvērojis, bet ikreiz tā citādāka un ikreizsaviļņo ar savu skaistumu, — ierunājāsLapiņš.

Baiba, ar muguru pret klintiatspiedusies, skatījās, kā saule ceļasaugstāk, kļūst arvien dzeltenāka un jūrazaudē savu varavīkšņaino vizmojumu.Daumants un Lapiņš strādāja aizgūtnēm.

— Dzirdiet, gaiss dzied! — Baibasauca,

— Mazliet tālāk uz priekšu ir šaura,akmeņaina aiza. Pa to no jūras ceļas siltagaisa strāva, kas atbalsojas klintīs un radašīs neparastās skaņas, — Lapiņšpaskaidroja.

— Es paiešos, paskatīšos.— Tikai nemēģini rāpties lejā! Šī

aiza ir paņēmusi vairāku vieglprātīgujauniešu dzīvības. Ar Karadagu jokotnedrīkst!

Baiba sēdēja takas malā un domīgiraudzījās lejā, kur ūdens, atspoguļojot

apkārtējās klintis, laistījās zeltainos toņos.Baibai un Daumantam šķita, ka viņi

nokļuvuši teiksmainā pasaulē, kur ļaunsburvis milžus pārvērtis par akmensskulptūrām, un nu tās stāv un gaida savuatbrīvotāju. Lapiņš te pazina un zinājanosaukt ikvienu klinšu veidojumu:

— Šī grupa ir karalis, karaliene unviņu svīta. Bet tur mazliet tālāk — viņutroņa zāle, vai nav trāpīgi? VisskaistākKaradagā ir pavasarī. Saulē izdegušāskalnu nogāzes tad klāj zāle —- cilvēkamlīdz jostasvietai. Zied savvaļas peonijas,magones, tulpes.

Negaidot aiz pagrieziena klintispavērās un skatam atklājas plaša ieleja arzilzilu jūras līci un nelielu ēku pudurikrastmalā.

— Tā ir bioloģiskā stacija, kas pēta

apkārtnes dabas un ūdens resursus.Nokāpsim lejā! Man tur dzīvo draugi.Varbūt izdodas sarunāt motorlaivu, tadvarēsim atgriezties Koktebele pa jūru.

Tā patiešām bija skaista,neaizmirstamiem iespaidiem bagāta diena.No jūras skatoties, Karadags atgādinājadraudīgu, neieņemamu cietoksni,aizsargātu ar robotiem mūriem unaugstiem torņiem. Stāvas aizas, apaugušasmežrožu krūmiem, nobeidzās ar jaukiem,klusiem līcīšiem. «Laupītāju» līcī aiz«Ivana klints» kādreiz kontrabandistunelielie kuģīši slēpušies no vajātājiem.Cauri visā Krimas piekrastē izslavētajiem«Zelta vārtiem» varēja izbraukt pat nelielsburinieks, par motorlaivu nemaznerunājot.

— Uz «Jevgeņija Oņegina»

manuskripta malas saglabājies Puškinapašrocīgs šīs klints zīmējums, — Lapiņšstāstīja.

— Vai mēs arī nevarētu? —Daumants lūdzoši paskatījās uzmākslinieku. — Es ātri.

- Nav jau mums kur steigties. —Laivas īpašnieks apžēlojas parmāksliniekiem, pabrauca tālāk no krastajūra un apturēja motoru.

Kamēr abi zīmēja, Baiba nespējaatraut skatu no interesantas zemūdenspasaules. Dzidrajā ūdenī starpūdensaugiem peldēja sudrabainās,svītrotās pelamīdas. Sīkas zivtiņas, kāsunīšus spēlējot, ķēra cita citu, krinolīnostērpušas medūzas dejoja graciozumenuetu. Slaida un ātra kā šautraparādījās kāda plēsīga zivs, iztraucēja

zemūdens pasaules mieru un atkal pazuda,turot mutē noķertu pelamīdu.

Braucēju skatieniem garām slīdējamilzīgs, lēcienam atspēries «Lauva»,zemesraga gala tupēja «Zilonis» un,beidzot, klintsradzē dzejnieka Volohovaprofils ar viņam raksturīgo degunu,piemiegto aci un kuplo bārdu.

— Tauta vienmēr devusi dabasveidojumiem trāpīgus nosaukumus. Esnekad nemainītu šo neskarto dabas stūrītipret Jaltas vai Alupkas pārapdzīvotību,troksni un mākslīgi veidoto ainavu, —-Lapiņš teica.

— Mēs arī ne. Paldies par skaistodienu.

*Puķu kalendārs nepielūdzami rādīja,

ka bezrūpīgās brīvdienas drīz beigsies.

— Sarīkosim mūsu šīs vasarasdarbu izstādi, — Lapiņš ierosināja. —Mani akvareļi, tavi pasteļzīmējumi.

— Līdzās jūsu lieliskajiem darbiemmanējie… Ko tur runāt, — Daumantsatteicās. — Negribu, ka citi par manismejas.

— Pirmkārt, tavi pasteļi nemaz navpeļami, otrkārt, tevi te neviens nepazīst,un reizēm ir lietderīgi no malaspaklausīties, ko citi spriež par tavu darbu.Savāc visus zīmējumus un atnes uzbibliotēku!

Lapiņa mierīgie un pārliecības pilnievārdi Daumantu pārliecināja. Šajā mēnesīviņš no Lapiņa iemācījās vairāk nekā visāiepriekšējā laikā. Gleznošanu viņšnepametīs, to Daumants klusībā bija ciešinolēmis.

Spilgtais plakāts pie bibliotēkasdurvīm ieinteresēja gan atpūtniekus, gangarāmgājējus. Lapiņu pazina daudzi. Viņaakvareļu izstādes te notika gandrīz vaikatru vasaru. Daumants, aiz grāmatuplauktiem aizslēpies, klausījāsapmeklētāju vērtējumu. Kādā jauniešubarā viņš pamanīja puisi, ar kuru kādreizbija notikusi saķeršanās.

— Drosmīgi uztriepts. Veči, jūsnezināt, kas viņš Ir? — Droši vien kādspensionārs, kas aiz gara laika zīmē.

— Runā, esot jauns čalis, tepat noatpūtas nama.

— Neko teikt, tam ir ķēriens.— Žēl, ka es tā neprotu. — Kāda

jauniete šķelmīgi paskatījās uz savupavadoni.

— Tu proti ko citu.

— Nu, ko tad?— Mīlēt.— Kaunies!Daži mēģināja salīdzināt attēloto ar

pašu redzēto un jūtas pārsteigti, ka navspējuši saskatīt skaisto, kas atrodas tepatblakus — gluži vai ar roku aizsniedzams.

— Apsveicu. Pirmajai reizei navslikti, — Lapiņš, pārlasīdams izstādesapmeklētāju atsauksmes, rezumēja. — Šisattiecas uz tevi, paglabā par piemiņu. Ganlabās, gan ari sliktās. Tāda, puis, ir dzīve.Bez ēnām tik spilgti neizceltos arī saulesgaisma.

Pēdējā vakarā Baiba un Daumantsilgi sēdēja pludmalē. Ēdnīca nodzisagaisma. Koktebeles brodvejs kļuva tukšs.Apklusa tūristu bāzes skaļrunis, kaspārraidīja diskomūziku. Tālajā zemesraga

galā mirkšķināja vientuļa taciņa. VirsKaradaga klintīm izlīda mēness — oranžskā apelsīns. Tumšajā ūdenī klājāsvizmojoša zelta taciņa.

Mēness starus stīgoDzelmē dzidrajā,It kā balsis maniTurpu aicina… —Baiba klusi dungoja.«Uz kādu sapņu pili es aizvedīšu

savu sievu?» Daumants prātoja. «Uz ūķibēniņos, kur kaimiņu vecīši gadiem ilgiglabājuši visādas grabažas. Vajadzējapalikt Rīgā un visu savest kārtībā. Bet nujau ir par vēlu.»

*Daumants pie savējiem ieradās

vakariņu reizē.— Kolosāli! Esmu izsalcis kā vilks!

— Nu, nu, vai tad tur, dienvidos,badā dzīvojāt? Nemaz tik izkāmējisneizskaties, — Māte nopētīja savujaunāko.

— Neko lielu jau bļaut nevar. Jūragan tur vienreizēja. Un daba pirmatnēja kāpirms tūkstoš gadiem. Man vesela kaudzeskiču. Vēlāk parādīšu. Kā pie jums pa šolaiku?

— Normāli, — brālis atbildēja.— Baibas senči neuzradās?— Nē,— Jāaizkāpj uz mūsu nākošo mītni.

Jāpiekrāmējas. Vai tu, Krist, mannepiepalīdzētu?

— Var jau.— Tu nevarētu pāris naktis pārgulēt

Zanes istabā, — Daumants palūdza, kadabi bija izgājuši uz ielas — Kamēr mēs

visu savedam kārtība.— Kur tu biji agrāk? — Kristapa

balss skanēja bargi, bet acīs mirdzējasmieklu uguntiņas.

— Saproti, nekādi nedabūjambiļetes — ne uz lidmašīnu, ne vilcienu, —Daumants taisnojās.

Vecā saimniece, kūkumu uzmetusi,raka zemi,

— Ejiet vien augšā! — viņa uzsauca.Izmīdītās kāpnes čīkstēja.

— Vismaz neviens nemanīts nevarēsjūs pārsteigt, — Kristaps iesmējās. —Slēdz vaļā!

Daumanta plaukstā iegūla spožaatslēga.

— Nu, mīlīši! Tas gan irpārsteigums.

Mēbeles viņš tūlīt pazina. Zēna

gados viņu mājas bēniņi bija apkārtējonerātņu patvēruma vieta un klubs. Vecajāskapī starp kožu saēstajam drēbēm viņislēpa pašdarinātus šaujamos, uz ļodzīgāgalda ar apaļām, virpotām kājām sitatrumpas. Nu galds izskatījās gluži kājauns.

Pažobelē aiz aizkariem ieslēpušiesguļvieta, krēsli, senlaicīga etažere arDaumanta grāmatām, te bija viss, kasdzīvei nepieciešams.

— Es esmu mēms! Pa kuru laiku jūsto paveicāt? Kā Baiba priecāsies! Esviņai nekā neteikšu. Tā būs jūsu kazudāvana, viskolosālākā, kāda tikai var būt

*Drebošu sirdi Baiba vēra sava

dzīvokļa durvis. Patēvs skatījās televizoruun pat galvu nepagrieza uz viņas pusi.

Māte rosījās pa virtuvi.— Ak tad pārradies gan. Mēs jau

sākām bažīties. Labi atpūties?Tas bija redzams tāpat bez

jautāšanas.— Māt, man tev kas svarīgs sakāms.

Mēs rīt sareģistrējamies.Mātei saļodzījās kājas, un viņa smagi

atkrita krēslā.— Tā jau var sirdstrieku dabūt. Ar

ko tad? Vai ar to gaisagrābsli Daumantu?— Viņš nav nekāds gaisagrābslis,

bet mans vīrs. Pati zini, cik ilgi mēs jaudraudzējamies. Un es viņu mīlu.

— Krietna meita, neko teikt.Paslepšus, mātei aiz muguras.

— Tu biji prom, un pēc tamaizbraucām mēs.

— Vai esat padomājuši, kur

dzīvosiet? Pie mums nav ko cerēt,Naikovskis to puisi neieredz ne acu galā.

— Daumants sarunājis istabiņu kādāpersoniskā mājā. Māt, lūdzu, nesakipatēvam nekā. Ka nesabojā mums kāzas.Viņš dusmās ātrs. — Baiba lūdzošipaskatījās uz māti.

Jaunākais brālis Rolands, nopagalma augšā uzsaukts, priecīgs metāslielajai māsai ap kaklu un tūlīt sakaizjautāt par dienvidiem: vai tiesa, ka turjūra tik silta kā vannā, ka apelsīni augkokos kā āboli un vīnogas tur ēdotkartupeļu vietā?

Naikovskis, tēju dzerdams, klusībāsalīdzināja māti un meitu. Pirmā izplūdusi,novītušu seju, kuru vairs nespēj apslēptpat biezā smiņķa kārta, otra — kā ziedošspavasaris.

Naktī, kad vīrs bija aizmidzis, māteklusām apsēdās uz Baibas dīvāna unapraudājās.

— Meitiņ, mīļo, kā mēs bez tevis?Varēji vēl pāris gadiņus padzīvot savāvaļā. Laulības dzīve nav nekāda izprieca:mūždien ēdiens, trauki, veļa, vīrs arīprasa, lai to appuišo, lai viņam dancoapkārt. Tik vien sievietei ir tās brīvībaskā līdz kāzām. Bet varbūt tu jau gaidibērnu? — māte izbijusies iejautājās.

— Nē.— Tad kādēļ tāda steiga ar

precēšanos?— Mēs mīlam viens otru un gribam

būt kopā.— Nu tad satiecieties, kas jums

liedz? Vai nu tūliņ jāprecas?— Es nevaru te dzīvot. Naikovskis

mani..— Zinu. Viņš kļuvis pavisam dulls.

Nekā vairs pa prātam nevar izdarīt. —Māte atkal ieraudājās. — Tu aiziesi, espalikšu viena pati.

— Tev taču ir Rolandiņš.— Puika pavisam izlaidies. Apsaukā

mani tādiem pašiem vārdiem kā tēvs. Patnorāt es viņu vairs nedrīkstu, Naikovskistūlīt metas starpā.

Baibai kļuva mātes žēl. Brīdišņukstēja abas.

*Pēdējo reizi Baiba uzkopa

Naikovsku dzīvokli, tad sakravāja savasmantas. Veļa un pāris kleitas sagāja mātesvecajā koferī. Grāmatas sasēja sainī,Daumants vēlāk atnāks pakaļ. Tad viņanomazgājās un apvilka balto skolas

izlaiduma kleitu, kura nu noderēja ari parlīgavas tērpu.

Baibai atsēžoties, vecā dīvānaatsperes žēli noskanēja. Viņa te vairsnegulēs. Šodien sāksies jauna, laimīgadzīve, jau šodien, jau šodien! Un nekadviņa vairs nedzirdēs patēva sēcošo elpuun nejutīs mitrās, trīcošās rokaspieskārienu kailajam plecam, kas viņaiuzdzina aukstus šermuļus.

Atskrēja Dace, atnesa līgavasplīvuru.

— Nāc, piemērīsim! Cik tu skaista!Vai zini, mēs ar Pēteri būsim tavi vedēji?Tev nav nekas pretī? Mana mamma saka,ka mēs esot par jauniem. Bet kas par to?Pusgadu es tomēr esmu vecāka par tevi.Ņem vērā, turpmāk tu vari nākt pie manispēc padoma un palīdzības. Oficiāli — kā

pie vedējmātes. Tu droši vien esi ļotilaimīga?

— Es nezinu. Tas ir kaut kasneizsakāms! Varbūt sapnis? . s ,

— Kur tie zēni aizkavējušies? Kanenokavējam. Daumants un Pēteris ieradāssvinīgi ģērbušies tumšos

uzvalkos un izturējās stīvi unnopietni.

— Braucam! Taksis lejā gaida.Baiba atvadoties pēdējoreiz pārlaida

skatu istabai, kur bija pavadīts viņaslīdzšinējais mūžs, kur piedzīvots tik mazprieka, bet daudz bēdu. Viņa atvadījās nosavas bērnības.

Uz neredzēšanos!

2.nodaļa

MĀJAS Svetlana puķainajā izlaiduma kleitā

ar kailajiem pleciem sēdēja mašīnā blakusMārcim un drebinājās.

— Tev auksti? — Mārcisnobremzēja mašīnu un gādīgi aplika apmeitenes pleciem savu žaketi. — Tūlītieslēgšu sildītāju. Nepaies ne divasstundas, kad būsim mājās.

«Mājās, mājās, mājās!» līksmi dūcamašīnas riteņi. Svetlanai galvā valdījajuceklis. Domas par slavas pilno nākotnicīnījās ar praktisko saprātu.

«Apmainīt basketbolu pret dzīvokli,to nu gan es no tevis, Sveta, negaidīju,»

treneris Krūms bija teicis. «Par teviinteresējās meistarkomandas dublierutreneris. Tālākais atkarīgs no pašas. Arlaiku būtu ari dzīvoklis…»

Bet meistare Liepa un visas meitenesbija gluži pretējās domās: «Neesi muļķe,Sveta. Cik ilgi vēl sportosi, pašai savsdzīvoklis — tā ir liela veiksme.»

Svetlanai līdz šim nebija pat savastūrīša, kur izraudāt bēdas. Bērnunams,internātskola, kopmītne — visur viņaatradusies citu acu priekšā, vienmēr kādspar viņu pasmējies, pazobojies, iztaujājis,izbāris, bīdījis un stūmis. Un nu viņa sēžblakus gandrīz svešam puisim un brauc uzmājām. Vai tās kļūs par viņas īstajāmmājām, uz mūžu, vai būs tikai pagaidumiteklis? Ardievu skaistie sapņi parslavu, par tālām zemēm! Svetlanai pēkšņi

kļuva pašai sevis tik žēl, ka asaras sākaritēt pār vaigiem,

— Kas tev notika? — Mārcissatraucās.

— Nekas. — Svetlana nošņaukājās.— Tavas rozes palika kopmītnē. Tagadtās novītis.

Kāda viņa pretīga mele! Nevar tačuatzīties, ka raud par zudušajiem sapņiem,cerību miglā tīto nākotni. AtradusiesSemjonova! Parasta skolas basketakomandas centra uzbrucēja, tik vien ir kāgarais augums, ko viņa bieži vien lādētnolādējusi.

Ne vārda neteicis, Mārcis apgriezamašīnu un brauca atpakaļ uz Rīgu.

«Laikam jau manis dāvātie ziediSvetai ko nozīmē, ja to dēļ līst asaras,»Mārcis prātoja. Tad jau arī devējs nav

vienaldzīgs. Un viņam pašam: vai Svetapatīk? Kā citādi viņš būtu par meiteni tikdaudz domājis, dienām ilgi viens patssēdēdams pie traktora stūres. Viņi abi kļūslabi draugi, citādi nemaz nevar būt.

Kā jau vasaras brīvdienās, kopmītnebija tukša un klusa. Elita un Ina vēl nebijaatgriezušās no izlaiduma balles.

Komandante Apolinārija Ivanovnapalīdzēja Svetlanai sakravāties. Daudzlaika tas neprasīja. Visa meitenes mantībaietilpa sporta somā. Mārča dāvātās rozesSvetlana rūpīgi ietina mitrās avīzēs.

— Atsēdīsimies brītiņu pēc krievuparažas, — Poļas tante teica. Svetlana unMārcis apsēdās abi līdzās uz gultas malas.

Svetlana pārlaida skatu logiem arnomelnējušiem aizkariem (vajadzējaizmazgāt, kā viņai tas neienāca prātā?),

Elitas pavirši saklātajai gultai, Inaskaktiņam ar kinoaktieru fotogrāfijām piesienas, galdam ar tukšu puķu vāzi un skaļinopūtās. Bērnība bija beigusies.

— Nu tad dzīvo vesela. —Komandante piecēlās uti noskūpstījaSvetlanu uz abiem vaigiem. — Esilaimīga. Nedari kaunu tiem, kas tevimācījuši un audzinājuši.

Pēc tam Sveta, Mārcim līdzāssēdēdama, devās pa pazīstamo ceļu uzBauzēm.

— Vietējie par bauzēm dēvē kalnuvirsotnes, — Mārcis skaidroja.

Bija atpūtas diena. Žiguļi, volgas,zapiņi, moskviči, ekskursantu autobusi citsaiz cita nebeidzamā straumē plūda ārā nopilsētas. Steidzīgākie bezbēdīgi centāsapdzīt priekšējos, iespraukties brīvajās

spraugās starp automašīnām. Mārcis visuuzmanību pievērsa stūrei. Aiz pilsētasrobežas ticis uz platās vairākjoslu šosejas,viņš piedeva gāzi un atviegloti nopūtās.

— Vienmēr baidos braukt pa Rīgu.Pilns ar mašīnām, visādu satiksmes zīmjulīdz riebumam. Pamēģini kādu neievērot,tūlīt inspektors klāt. Nesaprotu, ko tiecilvēki tā laužas uz pilsētu, tur jau pat tīrugaisu drīz nāksies pirkt par naudu kāJapānā.

— Tavu jauku novadu, katrampauguram zaļu lapu cepure galvā, katrāieplakā pa mirdzošai ezera acij, —Svetlana jūsmoja.

— Garāmbraucēji, tūristi, vasarnieki— tie redz tikai skaistumu, bet mums,mehanizatoriem, reizēm lādēties gribas —nogāzes vietām tik stāvas, ka tehnika gāžas

apkārt. Pats velns laikam sasējis tāsbauzes te citu pie citas.

Pie mehāniskajām darbnīcām Mārcisnobremzēja. Te mūsu, mehanizatoru,valstība. Vai nav skaisti? DaiļdārznieceAnna visu ar kājām gaisā apgriezusi —kur agrāk mētājās salauztas mašīnas unpletās dubļu jūra, tagad zāliens un puķes.Sākumā puiši spurojās pretim — kāda tevajadzība pēc rozītēm, te ir ražošanassektors, nevis meiteņu puķu dārzs. Bet tassievišķis izrādījās sīksts pēc velna.Vispirms pielauza savu vīru, mūsubrigadieri, pēc tam pārējos. Tagad puišipaši rūpējas par kārtību. Esam ieguvušipirmo vietu rajonā.

No šejienes varēja redzēt visuciematu — vērienīgo tirdzniecības centru,tam blakus jaunuzcelto administratīvo ēku,

kas pērngad vēl atradās sastatnēs. Abuceltņu aizmugurē drūzmējās daudzstāvumājas, tādas pašas kā pilsētā. Citā kalnanogāzē, jau tālu saredzama ar savām košisarkanajām ķieģeļu sienām, pacēlāsvidusskola un sporta komplekss. Tas bijasaimniecības lepnums, kuru brauca skalilies un kuru labprāt rādīja pat viesiem nokaimiņu republikām un ārzemēm. Daudzassaimniecības žēlojās par jauniešutrūkumu, no Bauzēm neviens projāmnebēga. Pievilka ne tikai augstaisatalgojums, bet ari labie sadzīves apstākļi.Puišus vilināja slēgtais peldbaseins,šautuve, sacīkšu motocikli un pašuspēkiem iekārtotā mototrase.

— Mūsu priekšsēdētājam galvastrādā. Nav jau ari pats nekāds vecis.Reizēm paķer moci aiz ragiem un parāda

klasi. Tevi viņš jau pērngad pamanīja,goda vārds. Dēzijas mammai teicis, kakolhozā vajadzētu organizēt sieviešubasketbola komandu. Padomā!

Svetlana nosarka. Vai Mārcis tosacīja tāpat, vai varbūt Dēzija bijaizpļāpājusies?

Piebraucis pie ciemata augstākāsceltnes — piecstāvu nama, kurā dzīvojagalvenokārt jaunie speciālisti, — Mārcisapturēja mašīnu.

— Te nu būs tavas mājas.Svetlana brīdi klusēdama skatījās.

Mārcis apgāja mašīnai apkārt un galantiatvēra durvis. Otrā rokā viņš turējameitenes mantību.

— Kāpjam augšā!Trešais stāvs, ceturtais, piektais.

Mārcis ielika Svetlanas plaukstā spožu

atslēgu, pie kuras bija piestiprināts noādas izgatavots rūķītis — atslēgu sargs,

Svetlana atslēdza durvis. Nouztraukuma sirds krūtīs dauzījās kānegudra. Priekšā koridors. Pa labi divasšaurākas durvis, pa kreisi platākas,stiklotas. Smaržo pēc krāsas. Virtuve ariebūvētu sienas skapi un gāzes plīts.Vanna. Istabā gādīgas rokas nolikušassaliekamo gultu, uz tās uzklāti balti linupalagi un svītraina lauku sega,

— Un tas viss man?Rožu pušķi kā bērnu pie krūtīm

piespiedusi, Svetlana stāvēja istabas vidūun no laimes smējās.

— Es tūliņ! — Mārcis izsteidzās unpēc brīža ienesa trīslitru burku ar ūdeni.— Nu tad pagaidām! Liecies slīpi,atpūties! Pievakarē atkāpšu.

Svetlana palika viena. Uz grīdasnotupusies, viņa lēnām citu pēc cita likaziedus burkā, tad uzlēca kājās un sāka visukārtīgi apskatīt. Pavēra virtuves skapīšadurvis, pagrieza vannas krānus. Lodžijāelpa aizrāvās no plašā skata uz apkārtni.Te viņa sēdēs vasaras novakarēs,atpūtīsies un lasīs grāmatu. Un vispār —ko gribēs, to darīs. Elita viņu nevarēsizlikt no istabas, kamēr pati mīlinās arsavu drauģeli. Svetlana pārlaida vērtējošuskatu tukšajai istabai. Vispirms jāsagādādīvāns, galds, pāris krēslu, drēbju skapis,vēlāk ari ērts atpūtas zvilnis. Un tepiķis,tik mīksts un pūkains, ka kājas tajāiegrimst līdz potītēm. Tad pie viņas būsvēl mājīgāk nekā pie Dēzijas.

Dēzija — viņas solabiedrene.Skaistā Dēzija. Nevis gudrā, labā, čaklā,

tikai — skaistā. Kā Svetlana kādreizapskauda viņas lelles seju un trausloaugumu! Bet nu vairs ne. Sapratusi, kaglīta seja cilvēkam nav galvenais.

Dēzija vienmēr sapņoja parskaistiem tērpiem, lepnu māju, vīru arblatiem, mašīnu, tikai par bērnu ne. Tasneietilpa viņas plānos. Mārcis teica:dzemdības esot bijušas grūtas. Totiespuika atskrējis dūšīgs. Vai Dēzija irlaimīga?

Svetlana novilka savu garo izlaidumaballes kleitu, nomazgājās un atlaidās gultā.«Uz brīdi, tikai uz mazu brītiņu,» viņa patisev piekodināja, bet iekrita kā akā. Svetasapņoja, ka atrodas viena mazā laiviņāvētrainā jūrā. «Palīgā!» Kaut kur virsgalvas atskanēja dārdoši smiekli. Svetlanaatvēra acis, Mārcis kustināja gultu un skaļi

smējās. Meitene savilka segu līdz zodam.— Ir gan tev varoņmiegs. Jau vakars.

Rausies augšā, mamma atsūtīja ēdamo.Būsi izsalkusi.

Izej virtuvē! Man jāapģērbjas. Ko laiuzģērbj? Svetlanai pēkšņi gribējāsizskatīties pievilcīgai. Mārča dēļ, laiviņam patiktu. Halātiņš izbalējis. Pērnējāvasaras kleitiņa saburzījusies. Uzvilks topašu izlaiduma.

Ceptas gaļas šķēles un kartupeļikārdinoši smaržoja. Bet nebija ne nažu, nedakšiņu, ne karošu, ne šķīvju.

— Ak, es aitasgalva! Kā esneiedomājos! Pagaidi, aizņemšos nokaimiņiem.

Svetlana dzirdēja, ka Mārcis ilgizvana un dauzās gan pie vienām, ganotrām durvīm.

— Kaut kur aiztinusies. Nav ko taisītceremonijas. Mūsu tālie senči arī sukājaiekšā ar saviem pieciem pirkstiem.

Mārcis paklāja uz grīdas dvieli,nolika bļodiņas ar ēdieniem un patsnometās līdzās.

— Lūdzu, galds klāts!— Pārākie alu cilvēki vakartērpā un

džinsos, — Svetlana iesmējās un nometāsuz ceļiem. Pēkšņi uzradās negantaēstgriba. Abi pārmaiņus ņēma no traukiembrūni apcepto gaļu un miltainoskartupeļus, klāt piekozdami Mārča mātesskābētos, skraukšķošos gurķīšus.

Mārcis, apmulsis no meitenestuvuma, centās uzturēt sarunu:

— Toreiz, pirms kādiem miljonsgadiem, gan bija ērta dzīve: paēd,noslauki pirkstus ādās, un gatavs. Ne

šķīvji jāmazgā, ne istabas jāpoš.— Mūsdienu cilvēki ir apauguši ar

simtiem lietu, bez kurām vairs neprotiztikt.

— Es lasīju, ka dažāda veida dakšiņuvien esot vairāk nekā pusducis: augļiem,zivīm, brokastīm, pusdienām un kam turvēl. Tīrais izmisums, vai ne?

«Ārprāts, kādus niekus mēs gvelžam.Pat prātā nenāca, ka Sveta mani tānoburs,» Mārcis, pilnām mutēm ēzdams,domāja.

«Kādēļ viņš tik uzmanīgs pret mani?Vai tiešām viņš?…» Meitene pat nosarkano šīs neizteiktās domas.

— Nu gan vairāk ne kumosa. Pasakipaldies savai mammai.

— Ejam paklaiņot!— Ejam! — Svetlana priecīga

piecēlās.— Mēs rudenī pārcēlāmies uz

ciematu. Tikmēr abi ar tēvu vārdojāmmammu, kamēr apvārdojām. Jaunaisnamiņš būs gods godam: ar piecāmistabām, pirti, garāžu, darbnīcu. Gribi, estev parādīšu.

Pirms vairākiem gadu tūkstošiemStraujupītes ūdeņi bija izgrauzuši dziļugravu. Apaugusi ievām, liepām, vītoliemun kļavām, tā līkumoja cauri Bauzesciematam, piedodama tam īpašu jaukumu.Pa stāvu taciņu abi nokāpa lejā. Lēkādamapāri akmeņiem un kritalām un itin kabārdamās par negaidītajiem šķēršļiem,Straujupīte čalodama steidzās uz Gauju.Noglumējis koka stumbrs veda uz otrukrastu.

— Es tevi pārnesīšu!

— Nevajag, es pati! — Svetlanamierīgi pārgāja pa nedrošo laipu pāriupei.

«Cita meitene būtu spiegusi, ķērusiesap kaklu, visādi māžojusies, bet Sveta ne.Kļuvusi daudz drošāka nekā pērnvasar.Vairs nesarkst un nestostās, kad ciešākpaskatās virsū,» Mārcis vērtēja. «Baltaiskostīms labi piestāv viņas melnajiemmatiem un melnīgsnējai sejai.»

Augšā kraujas malā pacēlās divstāvumāja. Jumta čokurā šūpojās savītis zāļuvainags.

— Vai nav jauka vieta? Katautasdziesmā:

Kalnā ievas skaisti zied,Lejā strauja upe tek.Kalnā teku pušķoties,Lejā balti mazgāties.

— Bet kā tad ar veco māju? —Svetlana jautāja.

— Kurināsim nost. Ne tā vairssalāpāma, ne piesildāma.

Svetlana vienu vienīgu reizipērnvasar, tad, kad pazuda sugas bullītis,bija redzējusi Mārča mājas — mūžvecas,ar lielu, nosūnojušu, kā zaļu samtupārklātu jumtu, ar guļbūves sienām unmaziem lodziņiem. Viņai šķita, ka tādasvecas lauku mājas ir kaut kas svēts, jo tāsglabā daudzu paaudžu priekus un bēdas,mīlestības apliecinājumus, bērnu pirmosvārdus un soļus, vecāku pēdējosnovēlējumus, ka, visu to iznīcinot, satrūkstdzīvās atmiņu saites, kas saista arpriekšgājējiem. Ja viņai kāds parādītumāju, kur dzimusi viņas vecmāmiņa, kuruzaugusi māte, kailām kājām uz turieni

aizskrietu.— Un tev nebūs žēl visu to atstāt?— Tāda kā jocīga. Kas tur ko žēlot!

Vasarā vēl nekas, bet ziemā māja kā leduskambaris. Un kur tad vēl tās baigāskupenas. Mašīna mežam nevelk cauri,jāsperas līdz padusēm pa sniegu. Mammagan reizēm apraudas. Šīs mājas cēlisviņas vecvectēvs, muižas dārznieks. Ganjau samierināsies. Jaunā māja pavisamcita lieta. Būvbrigadieris tēvam labsčoms, sola līdz Oktobra svētkiem dabūtgatavu. Centrs ar roku aizsniedzams.Ziemā varēs katru nedēļu aizkāpt uz kinci,uz dančiem. Cik nu te tālu, viens stiepiens.Tu nāksi kopā ar mani, jā?

Svetlana vērīgi ieskatījās Mārčaplatajās acīs un klusēdama pamāja argalvu. Šim puisim varēja uzticēties, viņš

nelikās vieglprātīgs meitu mednieks.Jau krēsloja, kad abi atgriezās. Nams

sagaidīja jauno iemītnieci ar spožāmuguņu acīm.

— Vienīgi tavi logi tumši. Espagaidīšu, kamēr tie iedegsies.

Kaimiņienes ieradās ar sālsmaizi.— Es esmu Anna, strādāju par

daiļdārznieci, — Padrukna sieviete,krietni vecāka par Svetlanu, pasniedzaviņai rozi garā kātā.

— Bet es — Diāna, pārdevējarūpniecības preču veikalā.

— Briesmīgi nozīmīga persona, ņemvērā. Visi importi iet caur viņas rokām, —Anna smiedamās piebilda.

— Pašcepta. — Diāna pasniedza arķiršiem rotātu kūku.

Svetlana apjukusi turēja to rokā un

neapjēdza, kur lai noliek. Abas viešņasiesmējās.

— Pagaidi, mēs tūlīt.Anna ienesa mazu, zemu galdiņu,

Diāna ķeblīšus.— Lūdzu, dzīres var sākties.— Bet man nav ne nažu, ne šķīvīšu,

— Svetlana samulsusi noteica.— Bet par to tev ir zilās rozes.

Mārcis veselu nedēļu dīca apkārt, kamērizdīca.

Ne Anna, ne Svetlana nepamanīja, kaDiāna pie šiem vārdiem saraujas, kā pliķisaņēmusi.

— Tu nemaz nezini, kā mēs tevigaidījām. Iepriekšējā šuvēja ir dekrētā,līdz Jaungadam uz viņu nav ko cerēt.Tiesa, vienās mājās uzdarbojas nopilsētas atbraukusi kaktu skroderiene,

darbu veic pa roku galam, bet naudu plēšbaigo. Pie mums tagad tā iegājies, kāsvētki, tā vajag jaunu kleitu. Tev būsdarbs līdz ausīm, kamēr visas apsusi. Betpar pārējo nebēdā, gan pamazāmiekārtosies. Es arī sāku no nekā, bet tagadman ir viss, ko sirds kāro,— gan vīrs, gandivi bērni, iedzīve, pat žigulis.

Anna izrādījās runīga, turpretim sīkā,trauslā Diāna sēdēja, drūmi sevīierāvusies.

— Ko tu klusē kā ūdeni mutēieņēmusi? — Anna beidzot pamanīja.

— Sāp galva.— Ienāc vēlāk pie manis, iedošu

tableti.«Ko Mārcis šajā baigajā būdā

saskatījis? Mati taisni kā sari, acis šķības,pati kā reklāmu stabs.» Diāna kritiski

pētīja Svetlanu. «Skrien apsveikt ar tādāmizcilām rozēm, vadā pa ciematu. Būtu kautbagāta, bet nē — plika kā baznīcas žurka,pat karotes nav.» Viņai, Diānai, gan irviss: importa mēbeles, vācu porcelānaservīze. Mārcis pats kādreiz slavēja, kapie viņas esot eleganti. Bet varbūt viņamāte lika šo Svetu vadāt? Stāsta, ka viņapērnvasar Mārča mātes vietā esotstrādājusi par teļkopi. Droši vien tā būs,tāpēc nav ko uztraukties, Mārcis jaunemainīs viņu, Diānu, pret šo reklāmustabu.

Diāna pasmaidīja un nolauza gabalupašceptās kūkas.

— Atceries labi, ko šonakt sapņosi,tas piepildīsies, — Anna aiziedamapiekodināja.

Pirms gulētiešanas Svetlana

naktskreklā izgāja uz lodžijas. Pa Diānasistabas logu skanēja deju mūzika.Ciemats grima tumsā. Vienīgi pietirdzniecības centra dega dažas spuldzes,skopi apgaismodamas tuvāko apkārtni.Tur atradās arī viņas darbavieta, pavisamtuvu, jāpāriet vienīgi pagalms.

Kāds te miers un klusums! Un gaisssmaržo pēc bērziem, it kā tikko būtunolijis lietus. Gluži kā bērnunamā, kurviņa bija uzaugusi. Svetlanu pārņēma dziļšmiers, kāds pārņem cilvēku, kas ilgi unmokoši meklējis atbildi uz pašu grūtākojautājumu, ko uzdod dzīve — kā dzīvottālāk —, un beidzot izlēmis, ko darīt, un irpārliecināts, ka tieši tas būs vienīgais untātad pareizais ceļš.

No rīta viņu pamodināja dīvainaskaņa. Tāda rodas, kad ar nazi piesit

kristāla traukam. Saule uz grīdas bijaizklājusi mirdzošu paklāju. Tā vidūstāvēja mazs putniņš dzelteniem sāniem,melnu galvu, jocīgi klanījās uz savāmtievajām kājiņām un uzstājīgi tirkšķināja.Svetlana lēnītiņām pasniedzās pēc kūkasdrupačām un pasvieda putnam. Tasvērtējoši paraudzījās ar savām spožajāmacu zīlītēm guļošajā cilvēkā, tad, paķērisdrupaču, izlidoja pa logu.

— Nebaidies, nāc vēl! — Svetlanaaicināja. Un putniņš patiešām drīz vienatgriezās.

Svetlana labsajūtā izstaipījās. Ciklabi! Nav vairs jāmācās, jātrīc eksāmenos.Priekšā vesels atvaļinājuma mēnesis.Vispirms viņa krietni atpūtīsies, sauļosies,peldēsies un gulēs, gulēs. Tad pamazāmsāks iekārtoties. Un tad jau ari būs

pienācis laiks sākt darbu. Bet par to viņavēl nedomās, gan jau pagūs.

Krietni ieturējusies, Svetlana ielikasomā peldkostīmu, frotē dvieli unizlaiduma uzdāvināto grāmatu, aizslēdzadurvis un kāpa lejā. No pērnās vasarasStraujupītes ielokā blakus Dēzijas vecākumājai viņai bija iemīļota sauļošanās vieta.

Šoreiz mājas durvis bija ciet. Tātadvisi darbā. Suns, pazinis nācēju, laipnipaluncināja asti un nolaizīja roku.

Izpeldējusies Svetlana tāpat slapjāpeldkostīmā atlaidās siena gubā kā mīkstāpēlī. Siens saldi smaržoja pēc vīstošāmpļavu puķēm un zāles. Oranža mārīte arseptiņiem punktiņiem uzrāpās uz meitenesplaukstas un ņēmās aptecēt visus pirkstus.

— Biz, biz, mārīte, kur tavi bērniņi?— Mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja.

Kraujie, kupliem kokiem apaugušieupes krasti norobežoja Svetlanu nopārējās pasaules kā ar biezu, zaļuaizkaru. Bija tik labi gulēt uz mugurassasilušajā siena gubā un vērot, kā debesīsātri slīd mākoņi. Tie atgādināja iz-pluinītus lakatus. Droši vien tur, augšā, irpamatīgs vējš, bet te nejuta ne vēsmiņas.

Meitene atvēra grāmatu un centāslasīt, taču domas atkal un atkal atgriezāspie Mārča. Ko viņš pašreiz dara? Vai viņuarī atceras? Teicās pievakarē atnākt. Kauttik nepiemānītu. Neviens puisis līdz šimviņai tā nav paticis kā Mārcis.

«Vai tik nebūšu pa īstamiemīlējusies?» Svetlana apjuka no šīsdomas. Muļķības! Tādu kā viņa neviensneiemīlēs. Nav ko sapņot parneiespējamo. Bet ja nu tomēr?

*Svetlana pamodās no mitra

pieskāriena un izbijusies iekliedzās. Kādsar mēli laizīja viņas seju un priecīgismilkstēja. Dēzijas Kāravs. Sadzinis viņaspēdas, gudrinieks. Pulkstenis jau viens.Gribējās ēst.

Saimniecības ēdnīcā bija trokšņaini.Te cits citu pazina, sasaucās, apjautājās,kā klājas. Svetlana nopirka talonus. Arpaplāti rokās viņa skatījās, kur apsēsties.

— Sveta, nāc pie puikām! — Viņaizdzirda pazīstamu balsi. Mārcis izņēmaviņai no rokām paplāti un atbrīvoja vietu.

— Kā atpūties? Nav vienaigarlaicīgi? — viņš apjautājās.

— Nē.— Tu tāda braša meita, nāc labāk

strādāt pie mums, — puiši putekļainos,

eļļainos kombinezonos mēļoja. —Izmācīsim tevi par traktoristi. Tas nekas,ka darbs melns, par to maksā baltu naudu.

Svetlana jutās brīvi un droši šajādraudzīgajā mehanizatoru pulciņā.

— Vai tu nevarētu man pēc darbapalīdzēt? Es gribu nopirkt dažas mēbeles,bet vienai…

— Nebēdā! Nogādāsim tavusdārgumus ar simt zirgiem, ka norūks vien.Šodien nesanāks, mēs pa tālajiem laukiem.Bet rītvakar var. Veči, kas nāks palīgā?

— Visi, protams!Puiši aizsteidzās pie saviem

traktoriem. Svetlanai bija laika diezgan.Viņa apstaigāja tirdzniecības centru unatrada šuvēju darbnīcu. Durvis bija ciet.Svetlana ieskatījās pa noputējušiemlogiem. Neliela uzgaidāmā telpa ar

pielaikošanas kabīni, kuru aizsedza puķotiaizkari. Otrā — lielākajā istabā divigaldi, skapis gar visu sienu - krēsli. Uzviena galda stāvēja vāze ar sakaltušampuķēm.

— Ko lien gar stūr ? — rupjasievietes balss viņai aiz muguras uzsauca.— Tur tak neviens nav. Ciet tā būda un tikdrīz vaļā nebūs. Nav ko snaikstīties!

Svetlana atskatījās un iesmējās.Resnās balss īpašniece izrādījās sīka,vāja sieviete pelēkā virsvalkā ar slotu unlickšķeri rokās.

— Ko blenž? Cilvēku neesi redzējis,vai?

— Es esmu jaunpieņemtā šuvēja.— Tā jau cit' runāšan'. Atslēga pie

priekšnieka. Viņš šodien nobrauc uz RīgPiekāp no rīta.

Gumijas galošās ieautās kailās kājaspa asfaltu švīkādama, «svarīgā» personaaizgāja.

Plašajā rūpniecības un saimniecībaspreču veikalā otrajā stāvā bija karsti unsmacīgi. Pārdevējas, bariņā sagājušas, parkaut ko skaļi smējās. Kāds pircējs cilājavirskreklus, taču nekādi nespējaizvēlēties, pētīja rakstu, lika atpakaļ, ņēmacitu.

— Vai parastā kokvilnas audumanav? — Svetlana, piegājusi pie Diānas,pavaicāja.

— Tev daudz vajag?— Ja platais, tad trīs metrus, ja

šaurais — piecus.— Atradīsies. Zils ar puķītēm —

der?— Der.

Diana pazuda noliktava un pēc īsabrīža atgriezās ar mazu, papīrā ievīstītusainīti.

— Seši trīsdesmit. Importa. Maksākasē!

— Es tūliņ aizskriešu uz mājām pēcnaudas.

— No diviem līdz trim pusdienaslaiks. — Diāna noglabāja sainīti zemletes.

— Varbūt mēbeles varētu uznomaksu?

— Var. Pirmā iemaksa — divdesmitpieci procenti no vērtības.

Svetlana paņēma naudu un tūlīt arīsapirkās nepieciešamākos saimniecībaspriekšmetus: nažus, dakšiņas, karotes,katliņu, pannu, krūzes un šķīvjus. Pēc tampārskaitīja atlikušo summu un saka pētīt

mēbeles. Krēslu vietā pagaidām iztiks arķeblīšiem. Izvelkamu dīvānu un mazugaldiņu virtuvei viņa var atļauties. Vēlderētu skapis, bet tas ir briesmīgi dārgs.Tomēr jāpērk, gan jau iztiks līdz pirmajaialgai. Nepilns mēnesis vien palicis. Untad viņai iešāvās prāta, ka viņa taču varsākt strādāt ātrāk, kaut vai rīt.

Sūt Svetlana prata. Sliktāk, taisnībusakot, pavisam bēdīgi bija ar piegriešanu.Apģērbu konstruēšanas pamatus viņas bijamācījušās otrajā kursā. Skolas ateljēkleitas katrai pasūtītajai meistarespiegrieza un pielaikoja pašas, meitenēmatlika vien sašūt. Visu vakaru Svetlananosēdēja, šķirstīdama un pētīdama GintasKalniņas grāmatu «No auduma līdztērpam». Viss itin kā šķita esamsaprotams, bet viņa nojauta, ka starp

grāmatā rakstīto teoriju un pašaiapgūstamo pieredzi būs jānoiet kļūdāmbruģēts un asarām laistīts ceļš.

Izklājusi uz grīdas nopirkto katūnu,Svetlana uzlika uz tā pēc viņas augumadarināto piegrieztni, rūpīgi apzīmēja arkrītu kontūras un izgrieza. Anna viņaiaizdeva savu veco, no mātes mantoto«Zingera» rokas šujmašīnu. Viņai nebijapat spoguļa, kur pielaikojot paskatīties,nācās traucēt to pašu Annu. Pret DiānuSvetlana gluži instinktīvi juta nepatiku,kaut arī neprata to izskaidrot. Diāna pretviņu bija laipna, apsolīja noformēt uznomaksu mēbeles, piedāvāja pat dārguimporta paklāju, labi zinādama, kajaunajai kaimiņienei tas nav pa kabatai. —Ja tavi darbi būs tikpat diži kā augums, tadciemata sievietes būs priecīgas, —

sadzīves pakalpojumu punkta vadītājs,Svetlanu no galvas līdz kājām nopētījis,iesmējās. — Ko dievs vienam piešķīrispar daudz, to otram atkal atņēmis. Manderēja kādus pāris desmit centimetruspielikt.

Sveta tumši pietvīka. Vadītājsnojauta, ka nošāvis greizi.

— Tas labi, ka tu esi nodomājusisākt darbu ātrāk. Ciema sievas man solāsmatus izplūkāt, ja negādāšu šuvēju.

— Es baidos, — Svetlananostostījās.

— No kā tad?— No piegriešanas. Skolā mums to

tikpat kā nemācīja. Ja nu sabojāju drānu?— Vai tik traki būs? Ejam, es tev

parādīšu telpas, — Priekšnieks parakņājāspie sienas piekārtajā skapītī, atrada

vajadzīgo atslēgu, un abi devās uz Svetasnākamo darbavietu.

Darbnīcas grīdas, galdus un krēslusklāja putekļu kārta.

— Kā Vija aizgāja dekrētā, tā stāv nujau kuro mēnesi. Apkopēja mums nav nočaklajām.

— Es pati, — Sveta piedāvājās.Priekšnieks nopriecājās un parādīja, kurglabājas spaiņi, lupatas, slotas.

Tirdzniecības centra sievietes tūliņievēroja Svetas rosīšanos. «Jauna šuvējauzradusies.» Šī ziņa apskrēja ciematu vējaātrumā.

Pirmā ieradās Diāna. Darbnīcasdurvis bija ciet. Diāna paskatījās pa logu.Sveta sev pielaikoja tikko pašūto kleitu.«Tīri normāli,» Diāna novērtēja.

— Tu varētu uzraut līdz nākamajai

svētdienai, ko? Pa blatu kā labaikaimiņienei. — Diāna, iegājusi darbnīcā,noklāja uz galda punktotu trikotāžas drānu.

— Tā gan laikam dārga? — Svetapārlaida roku mīkstajam audumam.

— Nerunā, pārdošanā nemaz nebija.Ar kaukšanu izkaucu no rajona noliktavasvecenes. Svētdien mūsu pilsētiņā viesojas«Credo», ļaužu būs, ka biezs. Jāpašiko.Studentu celtniekos esot pārākie čaļi.Mūsu miestiņā jau nav kur izvērsties, ganpati drīz apjautīsi.

Diāna nolika Svetlanai priekšā noārzemju modes žurnāla izplēstu lapu.Izvēlētais modelis bija sarežģīts — plataapkakle, kas kreisajā sānā pārgāja svārkuvolānā, piedevām vēl lukturpiedurknes.Skolas ateljē, kur vienmēr ar padomulīdzās stāvēja meistare Liepa, Svetai

tādas kleitas nebija gadījies šūt.— Es nezinu, varbūt labāk atdot

kādai prasmīgākai šuvējai, '— viņanedroši ieteicās.

— Jocīgā, pilsētas ateljē baigā rindaun meistares plēš vēl pa virsu. Vai tubaidies?

Sveta klusēdama paraustīja plecus.—- Skaties, ka nesabojā! — Diānaaiziedama piekodināja.

Sveta lūkojās uz rožaino audumu arsīkajiem, melnajiem punktiņiem, līdz sākaraudāt. Parastus svārkus, blūzes,vienkāršas kleitiņas viņa prata uzšūt, betšitādu? Šurp braucot, viņa bijapārliecināta, ka strādās divatā. Ko tagadlai iesāk? Atdot drānu atpakaļ, godīgiatzīties, ka neprot tādu modeli uzšūt? Tāviņa apkaunos ne tikai sevi, arī meistarus,

kuri viņu trīs gadus mācījuši, visu skolu.Turklāt Diāna izbazūnēs pa ciematu, kajaunā šuvēja ir galīga nepraša.

Nevajadzēja braukt uz šejieni.Sadale gribēja nozīmēt uz «Rīgastērpiem». Būtu kopā ar Daci un citāmmeitenēm. Ja ko nezinātu, meistares turpatlīdzās. Pa vakariem spēlētu basketbolu.Varbūt izdotos izsisties līdzmeistarkomandai, tad visas durvis vaļā —ārzemes, slava. Bet viņa kā aptaurēta —tikai uz Bauzēm, citur nekur. Savu mājusagribējās. Nu pašai jākož pirkstos.

-~ Paskatieties, pēc kā es izskatos!Pēc ķēma! — Diāna pārskaitusiesnodemonstrēja pārdevējām jauno kleitu.Jā, tā nebija izdevusies, draudzenes tampiekrita. Kuplā apkakle Diānas paīsokaklu vērta vēl īsāku, volāni, kas modes

lapā vijās skaistos viļņos, izskatījāssaplakuši, slīpā josla muguras pusēveidoja neglītu kroku.

— Tādu tikai atpakaļ pie teļiem! —Diāna kliedza, — Tur viņai īstā vieta, janeprot šūt, kā pienākas. Es to tā neatstāšu!Sūdzēšos rajona, rakstīšu uz avīzi! Lai ne-domā, ka pie mums uz laukiem var sūtītvisādus brāķdarus!

— Aizej pie Vijas, — draudzenesdeva padomu, — varbūt var saglābt.

— Vaina nav šuvējā, bet modelī.Tādam fasonam vajag stingrāku drānu,nevis mīksto trikotāžu, — Vijaaizbildināja jauno kolēģi.

Ap Svetu savijās nevalodas. Par tāmparūpējās Diāna,

— Varbūt viņa kaut kā uzšūs prastuķiteli apkopējai vai slaucējai, bet labu

materiālu tādai nevar uzticēt.— Nu ko tu uz viņu esi uzēdusies?

— dārzniece Anna rājās. — Neviensmeistars no gaisa nav nokritis. Zemipareizi uzrakt, pat to ir jāiemācās, kur nuvēl kleitu pašūt.

Ne jau izbojātās kleitas dēļ vienDiana neieredzēja jauno kaimiņieni. KopšSvetlana ieradās Bauzēs, Mārcis pieDiānas vairs ne reizes nebija iegriezies,bet pie Svetas nāca vai ik pārvakarus. Pavaļējo logu skaidri varēja dzirdēt, cikabiem jautri. Sveta uz ātrāko jādabū prom,gan tad viss būs atkal kā agrāk.

*Sveta smagi pārdzīvoja pirmo

neveiksmi, raudāja, rakstīja un plēsaatlūgumu. Pamanījusi Mārci, bēguļoja,ieslēdzās dzīvoklī, nelaida iekšā. Beidzot

galīgi izšķīrās — dosies atpakaļ uz Rīgu,— Kas ar tevi notiek, bērniņ? —

Dēzijas mātē, nejauši satikusi Svetlanuupmalā, apvaicājās.

— Kādēļ jūs mani, tādu nemākuli,aicinājāt uz šejieni? — Sveta izplūdaasarās. — Jau rītdien pat braucu prom.

— Es gan nedomāju, ka tu pirmogrūtību priekšā tik ātri piekāpsies.

— Ņemiet mani pie teļiem tāpat kāpērnvasar. Citur es nederu, visi tā saka.

— Kādi visi?— Nu Diāna un pārējās pārdevējas.— Neklausies, ko viņas melš. Tādu

Diānu es pie teliņiem pa kilometru tuvāknelaistu, tevi gan. Bet katram savs darbsdarāms. Man mājas jau otro gadu glabājasnešūta vasaras kleitas drāna. Cerēju uzDēziju, bet veltīgi. Vai tu neņemtos?

— Un ja nu es sabojāju tāpat kā toDiānas?

— Nerunā niekus, būs labi.Kleita Dezijas mātei izdevās skaista.

Tiesa, fasons nebija nekāds sarežģītais.Nākošā pieteicās kaimiņiene Anna.

— Darbiņietes tērps tev varen labiiznācis. Man kaut ko līdzīgu, tikai viduklīvaļīgāku.

Ēdnīcas personāls pasūtīja visāmvienādus puķainus virsvalkus. Piemērījottērpus, Sveta iepazinās un sadraudzējās ardažām meitenēm un vairs nejutās tikvientuļa.

— Pavisam cits skats, —priekšnieks, apskatījis glīti tērptāsdarbinieces, uzslavēja. — Malacis,Svetlana, esi nopelnījusi prēmiju.

Sveta atplauka.

Kamēr iestrādāsies, pagaidāmneķeries pie pārāk sarežģītām kleitām. —Priekšnieks piemiedza aci.

Bijušās kursa biedrenes vēl atpūtās.Dace ceļoja pa Sibīriju, Baiba sauļojasMelnās jūras krastos, bet Svetlana jau bijauzsākusi darba dzīvi, kuru Dati bijaizvēlējusies.

3. nodaļa

PIRMĀ ALGA — Kādēļ tev katru dienu jāspiežas

pārpildītā autobusā, Jāzaudē ceļā turpatdivas stundas, ja tepat divus kvartālustālāk jaunajā ateljē vajadzīgas šuvējas? Espats lasīju sludinājumu, — Daumantsnešaubīdamies noteica.

— Bet man ir norīkojums tieši uz«Rīgas tērpiem», — Baiba atbildēja. —-Mēs kopā ar Daci…

Viņa neprata tik ātri izlemt kāDaumants, ilgi pārlika un šaubījās.

— Padomā pati, kas tā būs par dzīvi:tev iekritīs_ rīta maiņa, man vakara, mēsviens otru tikpat kā neredzēsim. Bet te

darbs vienā maiņā, — Daumants palīdzējaizšķirties.

Milzīgajā augstākās kategorijasmodes nama, kas atradās pilsētas centrā,darbaroku netrūka. Tādēļ kadruinspektore, pat nepainteresējusies, kādēļjaunā speciāliste grib pāriet darbā uzzemākas kategorijas ateljē pilsētasnomalē, nekavējoties izrakstījanorīkojumu un piedevām vel novēlēja labuveiksmi.

*Vienpadsmit gadus Baiba un

Daumants 1. septembri bija gājuši uzskolu. Nu viņi gāja uz darbu.

Pirmais aizsteidzās Daumants.Piekopusi istabu, arī Baiba devās uz savuateljē. Rokassomiņā atradās norīkojums.Viņai pretim uz jaunuzcelto skolu ziediem

rokās steidzās skolēni. Baibai kļuvaskumji ap sirdi — jaukais, bezrūpīgaisbērnības laiks bija pagājis.

Jo tuvāk nāca darbavieta, jo gausākikļuva Baibas soļi. Kājas itin kā ķērās aizneredzamiem šķēršļiem. Skolā un praksēviss bija vienkārši: ja ko neprata, lūdzapalīdzību meistarei. Bet kā lai jautā glužisvešiem cilvēkiem? Izsmies. Teiks:diplomēta šuvēja, bet nezina tik vienkāršulietu. Bet varbūt viss būs labi un viņauztraucas veltīgi? Pie ateljē ieejas durvīmBaiba brīdi apstājās un dziļi ieelpoja, lainomierinātu strauji pukstošo sirdi…

Pieņemšanas telpā pāris sievietesšķirstīja pagājušā gada modes žurnālus.Pieņēmēja, tērpusies brūnā atlasavirsvalkā, klausuli ar roku aizsegusi,pļāpāja pa telefonu.

— Pasūtījumus šodien nepieņemam,— viņa uzsauca Baibai un turpinājasarunu.

Telpas stūrī atradās vienīgaisgreznojums — liela, noputējusi palmaiekaltušiem lapu galiem.

— Es teicu, ka pasūtījumusnepieņemam! — sieviete aizkaitinātā balsīuzsauca Baibai.

— Es ierados darbā, — Baibanedroši teica.

— Pagaidi, dārgumiņ, es tūlītpiezvanīšu vēlreiz. Izlasījusi norīkojumu,viņa piespieda pogu.

— Priekšniek, te viena ieradusiesstrādāt. Vai aizvest? Ateljē vadītājspieklājīgi sasveicinājās, palūdzaapsēsties un ņēmās pētīt Baibasdokumentus.

«Tieši no skolas, tātad bez darbaiemaņām. Rudie mati aizmugurē savītismagā mezglā, tikai daža draiskasprodziņa vijas ap augsto pieri. Vairākpar sešpadsmit nevar dot, bet pirkstā jaulaulības gredzens,» vadītājs vērtēja jaunodarbinieci. «Redzams, ka no kautrīgajām,sēd piesarkusi, acis ar skropstāmaizsegusi. Tas labi, lecīgās man netīk.»

Novēlējis veiksmi pirmajādarbavietā, vadītājs ieveda Baibu telpā,kur šuva sieviešu kleitas.

— Biedrene Kalna, saņemiet jaunokadru.

Slaida sieviete Baibas mātes vecumānegribīgi piecēlās un nopētīja meiteni. —Un tas viss?

— Pagaidām viss.— Tad nebrīnieties, ja pasūtītāji

rakstīs sūdzības.— Brigadiere Kalna, ceru, ka jaunā

darbiniece jūsu vadībā strādās sekmīgi unneiesniegs atlūgumu jau pēc pāris nedēļāmkā iepriekšējās!

Brigadiere saknieba lūpas unneatbildēja.

— Ja jums gadās kādi pārpratumi vaineskaidrības, nekautrējieties, nāciet tiešipie manis, — vadītājs atvadīdamiespiebilda.

— Kāda īpaša laipnība, —brigadiere nobrīnījās. Priekšnieks tevpazīstams?

Baiba klusēdama pakratīja galvu.— Kāda kategorija?— Trešā.— Pagaidām strādāsi par mācekli

pie vīlēm. Linda, ierādi jauniņai darbu!

Telpas aizmugurē piecēlās meiteneBaibas vecumā. Pārējās šuvējas, jaugados vecākas sievietes, pavadījajaunpienācēju ar vērtējošu skatienu —iznāks no viņas lietaskoks vai būs tikai pavirsu braucēja. Baiba to redzēja un jutāsneērti.

— Tu no parastās videnes vaiarodenes? — Linda apjautājās.

— No šuvēju profesionāli tehniskāsvidusskolas.

— Ar diplomu?— Jā.— Kā brigadierei nav kauna tevi

ieskaitīt par mācekli? Tu nepalaidies, cērtpretim. Citādi tev dzīves nebūs, apcelspar muļķi. — Linda nokrāva Baibaipriekšā audumu kaudzi. — Es izbraucucauri vēsturniekos. Mani senci gluži vai

ķerti uz senatni: tēvs arheologs, mātevēstures skolotāja. Ieņēmuši galvā, ka manjāiet viņu pēdās. Labi vien ir, ka izgāžos,jo es to vēsturi jau no bērnības esmupārēdusies līdz kaklam, brokastīs,pusdienās un vakariņās par to vien runā unspriež. Man patīk dzīvnieki. Nākamgadiešu uz Lauksaimniecības akadēmiju,mācīšos par veterinārārsti. Manis dēļsenči lai stāv vai uz galvas. Tēvs parmājās dzīvošanu negribēja ne dzirdēt. Tadnu izlēmu atnākt uz šejieni, piepelnīties unpie viena iemācīties šūt. Tas dzīvēvienmēr noderēs, vai ne? Bet divāsnedēļās tālāk par vīļu apmetināšanuneesmu tikusi. Tādā tempā var sirms kļūtun nekā neiemācīties. — Visu to Lindaizbēra kā no ložmetēja, tad ievilka elpu unšāva tālāk: — Aizeju uz zooloģisko dārzu

par dzīvnieku apkopēju. Ja labi strādāšot,teicās dot ieteikumu uz akadēmiju. Tiklīdzsenči to uzzinās, būs baigais trobelis. Betlai, neesmu vairs nekāds klēpja bērns.

Brigadiere, nostājusies meitenēm aizmuguras, zīmīgi ieklepojās.

Baiba noņēma šujmašīnai apvalku unpārcilāja noliktos drēbju gabalus. Vīļuapmetināšana viņai bija ierasts darbs, kasneprasīja daudz pūļu un īpašu zināšanu.

Kad brigadiere bija aizgājusi, Lindaturpināja sarunu:

— Tu redzēji, kādas viņai acis? Asaskā īleni. Pirmā nāk uz darbu, pēdējā aiziet.Nedomā kādu minūti nokavēt vai aiztītiesātrāk. Superapzinīgā.

Baiba nebija noskaņota uz pļāpāšanu.Vīļu apmetināšana skaitījās netīrs darbs.Mikroskopiskas auduma daļiņas kairināja

rīkli un izsauca klepu. Pieredzējušasšuvējas no šī darba centās izvairīties.

Mazā mašīnīte — overloks — slīkaputekļos un diegu galos. Baiba to rūpīgiiztīrīja un sāka strādāt. Nazīši bija neasi,izspūrušās auduma malas nācās griezt aršķērēm.

Pēc brīža satrūka diegi. Baibapacietīgi ievēra no jauna vēl un vēl reizi.Acīs saskrēja asaras. Skolā šis darbsviņai bija veicies. Vai tiešām viņa ir tādadumiķe, ka netiek galā ar šo vienkāršouzdevumu? Mašīnā kaut kas klabēja.Eļļošana nelīdzēja. Baiba izmēģināja šūtgan ātrāk, gan lēnāk, bet nekā.

— Re, tev arī neiet, — Lindanopriecājās. — Brigadiere man sakliedza,ka es esot nepraša, sliņķe un sazin kas vēl.Atsauca meistaru, tas pačubinājās,

pačakarēja un neko neizlaboja. Teica,trūkstot kādas tur deficīta detaļas.

— Atsūta mums visādas pabiras, kascitiem neder! — brigadiere, apskatījusiBaibas darbu, skaļi sauca pa visudarbnīcu.

—- Liec meiteni mierā! — viena nošuvējām aizrādīja. — Pati labi zini, kamašīna bojāta.

Kalna izmetās no darbnīcas, skaļiaizcirzdama durvis.

— Nebēdā. — Teicēja pienāca pieBaibas un noglāstīja plecu. — Vienmērjau viņa nav tik ērcīga, bet šodien saņēmano vadītāja rājienu — un nu viņai vajag uzkādu izgāzt dusmas. Rīt negaiss pārskriesun viss būs kārtībā.

Nokārtu galvu Baiba vilkās uzmājām. Ne tādu viņa bija iedomājusies

savu pirmo darbadienu. «Vai tiešām šisnepelnītais apvainojums būs mana vienīgāatmiņa no dienas, ko gaidīju ar tādāmcerībām? …» viņa nodomāja.«Daumantam neko nestāstīšu, atdrāzīsiesvēl uz šejieni un sacels traci. Jāpaciešas.Gan būs labi. Pārējās darbabiedrenesliekas tīri lādzīgas. Vadītājs arī laipns.Vienīgi brigadiere…»

Pa ceļam uz mājām Baiba iegriezāskulinārijā, nopirka ceptu vistu un pēcnelielas vilcināšanās katram pa kūkai.Pirmā īstā darbadiena galu galā bijasvētki. Estētikas mācības stundāsdirektore tik skaisti runāja, ka šādi svētkilīdzīgi košiem dzīpariem rotājot dzīvesaudumu.

Daumants virtuvē, kājas uz ķebļauzstutējis, lasīja avīzi.

— Kā pagāja tava pirmādarbadiena? — Baiba, galdu klādama,ievaicājās.

— Nekāda strādāšana neiznāca.Sapulcināja mūs, jaunos, sarkanajā stūrītī.Filiāles direktore Taisija Feoktistovaapgaismoja par firmas cildenajiemuzdevumiem moderni un skaisti apģērbtpadomju ļaudis. Sī cerot, ka mēs ātriapgūšot darba iemaņas un plecu pie plecaar pirmrindniekiem izpildīsim plānu,vārdu sakot, lēja kā no lejkannas, kā jautādās reizēs parasts. Ceha priekšnieceMieze mūs izvadāja pa visiem stāviem,sākot no sagatavošanas iecirkņapuspagrabā, beidzot ar šūšanas cehuaugšstāvos. Tie, kas bija pirmo reizi,skatījās acis iepletuši, nav nekāds joks,rūpnīcas tūkstoš strādnieki apgādā ar

uzvalkiem visu republiku. Mūsu cehā vien— četri iecirkņi, astoņas brigādes,piecsimt drēbnieku. Meistars Juris Eglebeidzis mūsu skolu. Varen centīgs, jaupirmajā dienā katram iedalīja darbu, man— piedurkņu šūšanu. Vispār piņķerīgabūšana, bet gan jau tikšu galā.

*Viņi šūpojās savā mīlestībā kā

viļņos. Katru dienu atklāja viens otrā kojaunu, vēl neiepazītu.

Kas tas tev par punktiņu uz lāpstiņas?Dzimumzīmīte. Ļauj, es noskūpstīšu.

— Trakais, man kut.— Un tagad es tevi uzzīmēšu kailu ar

vaļā palaistiem matiem.— Man kauns, — Baiba uzvilka

segu līdz kaklam.— No kā? No manis? Apsedzies ar

saviem matiem!— Apsoli, ka to bildi nevienam

nerādīsi!— Zvēru!*Saimniece bija iecerējusi paplašināt

tulpju plantāciju.— Nav man no īrniekiem palīdzības,

— viņa žēlojās dēlam. — Daumantamsāpot pērn savainotā roka, Pat karakomisariāta dakteri atzinuši, ka nav vēlīsti pie veselības. Skuķis gan parok pabrītiņam, bet nekāda krietnā strādnieka noviņas nav.

—- Ko ņēmi tādus vārguļus mājā? —dēls skaļi šķendējās. — Vajadzējaizvēlēties stipru un spēcīgu vīrieti.

— Tāds nu gan tev rausies dārzā parbaltu velti, — saimnieces balss bija tikko

sadzirdama. — Jaunie vēl dumiķīši.— Būtu piemetuši šad tad pa

desmitniekam, gan būtu ar mieru.— Tu pats arī varētu pa vakariem, —

saimniece nedroši ieminējās. — Tāpatāsvisa naudiņa būs tavējā.

— Uz mani tu neceri, — dēlsatbildēja.

Baiba aizvēra logu. Ierūcās mašīna.Smalkā pusaugu kucēna balsī ieņerkstējāsmājas sargs.

— Sitas numurs viņai neies cauri, —Daumants skaitās. — Katru mēnesi paristabu noplēst pa divdesmitpiecniekam unvēl prasīt, lai mēs rokam zemi. Es viņaipateikšu dažus biezus vārdus.

— Nevajag. — Baiba pieglaudāsvīram. — Pats zini, mums citur nav kurpalikt.

— Nesaprotu, kādēļ viņa tā plēšas?Vecam cilvēkam taču daudz nevajag.

— Tādi viņi ir visi. Jo vieglāk naudanāk, jo gribas vairāk un vairāk.

— Varbūt parunāt ar Leonu? —-Daumants ieminējās, — Viņiem jumtaistabiņa brīva. Iebūvētu krāsni, kaut kāizdzīvotu,

— Nē! — Baiba iesaucās tik skaļi,ka Daumants izbrīnījies paskatījās uz viņu.

— Kādēļ?— Tādēļ, ka… Baiba aprāvās

pusvārdā.— Tu domā — viņa tēva dēļ? Bet

manējais taču arī… Ir gan mana sieviņabailule.

*Septembris briedināja dārzos ābolus,

zirnekļi tīklos vāca rasas pilienus. Putni,

baros sapulcējušies, gatavojāsaizceļošanai. Baiba cītīgi strādāja dārzā.

— Roc dziļāk! — saimniece, līdzāsstāvēdama, izrīkoja. — Tulpītes mīlmīkstu, irdenu augsni.

Atmatainā zeme bija cieta kā akmens.Lāpsta ar pūlēm līda caur velēnām. Noneierastā darba Baibai sāpēja mugura.Neganti sūrstēja plaukstās uzberztāstulznas.

— Šitāds darbiņš jauniem nāk tikaipar labu, — saimniece runāja, — īpaši,kad augu dienu nosēdēts pie šujmašīnas.

Ik pa brīdim Baiba pameta skatu uzvārtiņu pusi. Daumantam jau sen vajadzējabūt mājās. Vai tik nav kas nelabs noticis?

Nosārtinājusi vai pusi debess, sauleiegrima Kalnciema mežos.

— Uznāks vēl salna, — saimniece

bažījās. — Puķītes nosals, tik daudzmantas aizies postā. Vajadzēja šodienaizvest uz tirgu. Nav jau kas man, vecamcilvēkam, palīdzētu. Jūs rīt varētu abi arDaumantu …

— Mēs braucam uz Siguldu.Piezvaniet dēlam! Saimniece sakniebalūpas.

— Met nu mieru, sāk jau krēslot.Maz gan tev tā spēka.

Baiba pasmēla no mucas lietus ūdeniun turpat mauriņā nomazgājās. Tadpagājās līdz vārtiņiem. Skopi apgaismotāiela bija tukša.

Uzkāpusi istabā, Baiba atlaidās gultā.Prāts bija nemierīgs. Daumants tādsstraujš, gatavs ikvienu aizstāvēt.

—Nāc dzert tēju, — saimnieceaicināja, — Es izcepu ābolkūku.

— Paldies, negribas, — tikko asarasvaldīdama, Baiba atbildēja.

—Ka ne, ne, — saimnieceapvainojās.

*Pēcpusdienā, pamanījis pa durvīm

ienākam ceha priekšnieci un kasieri ardokumentu mapi un somu rokās, meistarsdeva zīmi pārtraukt darbu. Šuvējasizbrīnījušās saskatījās.

— Šodien mūsu jaunie biedri saņempirmo pašu rokām nopelnīto algu. Līdzšim jūs uzturēja vecāki. Ar šo bridi todarīsiet paši. Ne jau pēc vecuma vienskaita cilvēka pilngadību, bet gan pēc tā,kad pats sāk sevi apgādāt, kad no ņēmējakļūst par devēju.

«Septiņi sarkanie un sīcene parveselu mēnesi — pamaz.» Daumants

iebāza nopelnīto kabatā. «Vitai vairāk parsimtu. Būs jāsarauj. Nekas, gan jau kaut kāizkulsimies. Ja pietrūks, aizņemšos nomātes.»

Ceha labākā daiļlasītāja katramjaunajam norunāja pa piemērotaitautasdziesmai un pasniedza ziedus.Daumantam tika:

Acis darbu bijājās, Rokas darbunebijās: Kam rokām bijāties, Kad zinājapadarīt?

— Kas ir, čaļi, sastiķējam unnosvinam pirmo algu, ka strādnieku šķiraipienākas, — pēc maiņas ģērbtuvē Leonsierosināja.

— Kur tad?— Var tepat «Luniņā». Pasūtīsim

galdiņu ar visu, kas pienākas. Vai mēskādi nabagi?

— Es pasēju, — Vita skaidri un gaišipateica.

— Es ari, — Daumants viņaipiebalsoja.

— Ko tad tu, atturībnieku biedrībāesi iestājies, vai? — pārējie puiši smējās.

— Viņš jau zem sievas tupeles,Leons noņirdzās,

— Pats tu esi zem sievas tupeles!— Apslacīšana, tā ir sena strādnieku

tradīcija, — Leons neatlaidās. —Pasēdēsim stundiņu, divas, paēdīsim, kāpienākas, iemalkosim savu mēriņu uniesim mājās. Nav jau jāpielejas līdzrīklei. Paspriedīsim par dzīvi, par mūsunākotni. Daumant, ejam! Kas vēl nāks?

— Ja nu kompānijas labad un tikai uzstundiņu … — Daumants šaubījās, betLeons jau viņu vilka uz izeju.

*Baiba atvēra acis. Uz gultas malas

sēdēja Daumants, muļķīgi smaidīja unsniedza viņai dāliju garā kātā ar visusakni.

— To es izrāvu mūsu dārzā. Vai navsmuka? Nu, ko tu blenz uz mani? Pirmāalga bija jāapslaka? Bija. Sametām kopā:es, Leons un citi čaļi. Vēl jau palika pāri,neuztraucies. — Daumants taustījās pakabatām un nometa uz segas dažassaburzītas naudaszīmes.

Baiba izbijusies skatījās uz vīru. Netādu viņa bija iztēlojusies abu pirmo algasdienu.

— Tikai nesāc kaukt! Tu zini, esnevaru ciest sieviešu asaras!

Baiba piecēlās no gultas un nokāpalejā. Vilku sugas kucēns — platām ķepām,

noļukušām ausīm —, draudzībumeklēdams, nolaizīja viņas roku unpiespiedās pie kājām. Debesis bijapiebērtas mirdzošām zvaigznēm.Drēgnums līda aiz apkakles. Baibanodrebinājās. Vai tiešām visi skaistievārdi un solījumi, ar kuriem Daumantsneskopojās, ir meli un izlikšanās? Unviņa, muļķe, noticēja. Nē, nevar būt.Paklupt var katrs. Jāpalīdz piecelties,jāatbalsta. Kopš tās reizes pirmajā skolasgadā, kad Daumants zvērēja nedzert nepiles, viņš savu vārdu ir turējis. Kādēļ tadšodien? Vai tiešām arī viņu sagaidaDaumanta matēs un citu dzērājsievu sūraisliktenis? Tad jau labāk šķii lies tūlīt,kamēr vēl nav bērnu. Bet kur lai viņa iet?Atpaka| pie patēva? Nekad. Uz kopmītniari negribas.

Uz mutes gultā iekritis, Daumantsgulēja ciešu dzērāja miegu. Baiba novilkaviņam kurpes un uzsedza segu. Nogultieslīdzās un ost pretīgo alkohola dvingu viņanespēja. Uzmetusi plecos jaku, Baibaapsēdās pie galda. Blakus vāzei arpēdējiem ziediem atradās aploksne aruzrakstu: B. Pētersone. Viņas pirmā alga.Astoņdesmit seši rubļi četrdesmitkapeikas. Izlīdzinājusi Daumantasaburzītās naudaszīmes, viņa salika tāskaudzītē — četri desmitnieki, divipiecnieki, trijnieks un saplīsis rublis.Trešā daļa aizies par istabu. Tuvojasziema, bet Daumantam pusmētelītis galīgiapdilis. Un naudas tik vien paliek kāēšanai. Patēvs Naikovskis, būdamsgrāmatvedis, gadiem ilgi ik dienaspierakstīja katru izdoto rubli, ar sarkanu

pasvītrodams lielākos izdevumus, allažpārmezdams sievai izšķērdību untincinādams meiteni kaut kādu nieka pariskapeiku dēļ, ja rēķini nesaskanēja. Baibano sirds ienīda šo izdevumu grāmatu.Daumants turpretim vieglprātīgi dzīvojapēc principa «gan jau kaut kā», nesa viņainevajadzīgas dāvanas un kārumus un patspar to priecājās kā bērns. Nu jau pārisdienu viņi bija pārtikuši tikai no maizes unpiena.

Baiba nopūtusies piegāja pie skapjaun izņēma no atvilktnes liela formātakladi, patēva dāvanu. Kopš kāzām tā bijagulējusi neatvērta. Uz vāka skaidrāgrāmatveža rokrakstā bija uzrakstīts«Mūsu saimniecība». Tālāk sekoja Baibaitik pazīstamās iedaļas: ienākumi (alga,papildu ienākumi), izdevumi (pārtika,

dzīvoklis, apģērbs, mājsaimniecība,izklaidēšanās, kārtējie pirkumi),ietaupījumi, dažādi. Nākamajā lappusēviņa pamanīja konvertu ar uzrakstu«Baibai. Galējas nepieciešamības brīdī».Samulsusi viņa turēja rokā simt rubļunaudaszīmi un pirmo reizi pa īstamaizdomājās, kāda maģiska vara piemīt šimpapīriņam — to varēja pārvērst mētelī,kurpēs, skaista kleitā.' Turpmāk tā nedrīkstdzīvot. Vīrs jāsauc pie kārtības.

Bet kā viņš varēja šovakar tā izdarīt?Tieši tagad, kad viņi bija nolēmuši divatānosvinēt savu pirmās algas dienu arkopēju izbraukumu. Kā viņš drīkstējaaizmirst? Vēl mēnesis nav pagājis pēckāzām, un draugi jau viņam nozīmē vairāknekā sieva. Kas būs vēlāk? Klusiraudādama, viņa nolika galvu uz rokām untā arī aizmiga.

Baiba uztrūkās no kāpņu čīkstoņas.— Visu nakti pie jums dega uguns,

— saimniece, durvīs stāvēdama,pārmetoši teica. — Nācu raudzīt, vai navkas slikts noticis.

— Daumantam nelabi, — Baibaatbildēja, — un es..

— Redzu jau, redzu. Mani tuneapmānīsi. Visa istaba smird kā krogus.Sāks vēl iet tēva pēdās. Bet to es jums

tūlītās saku: dzērājus savā mājā necietīšu.Durvis sparīgi aizcirzdama, viņa

izgāja no istabas.— Kas ir? Kas noticis? — No miega

uztrūcies, Daumants neizpratnē raudzījāssievā, kura, pret vaļējo logu pagriezusies,raudāja. — Ko tu psiho? Tu jau zini,mūsējo darbā vesels bars. Es negribēju,bet šie zviedz: es esot zem sievas tupeles.Nekas liels jau nebija. Runājāmies pardzīvi, iemetām pa mēriņam. Es tikaikompānijas pēc. Leons gan pielējās, un,mājās nākot, vajadzēja šo stutēt. Tāpēc arīaizkavējos. Baigi sāp galva un kaltē. Vaitev nav kāds skābs gurķis? Palūdzsaimniecei!

Ne vārda neteikusi, Baiba izgāja noistabas. Daumants no jauna iegrima miegā.Kad viņš pamodās, bija jau gaiša diena.

Visā mājā valdīja tāds klusums, ka varējadzirdēt mušas sīcam. Kailā kāja atdūrāspret zemē nomesto dāliju.

— Kur tā te gadījās? — Daumantsskaļi prātoja. — Laikam būšu pavairākiekampis un savārījis ziepes. Nekāneatceros.

Uz gultas malas sēdēdams, Daumantsieraudzīja pie skapja sakravātumugursomu.

— Baiba, kur tu esi, taisies,braucam! Velns parāvis, jaupusdivpadsmit. Nokavēts. Sieva tā gaidījaun priecājās par šo dienu. Izdomāja visasvietas, kas noteikti jāapskata.

Izgājis pagalmā, Daumants pavērāsdārzā. Neviena nemanīja. iepumpējisūdeni, viņš ilgi mazgājās. Vēsais ūdensaizdzina miegu. Galva kļuva tāda kā

vieglāka. Tad, lūk, kādēļ Baibasapūtusies. Viņš nolūgsies, uz ceļiemnokritīs, apzvērēs, ka nekad vairs,,. Ganpiedos. Nekas briesmīgs taču nav noticis.

Baibas nekur nemanīja. Māja bijatukša. Un ja nu viņa aizgājusi? Pavisam.Daumantu sagrāba bailes. Viņš pārlēcasētai un iemetās pie mātes.

— Viens huligāns izrāvis manu mīļo,manu labo puķīti, — māsasdēls Andrītisžēlojās. — Es visu vasaru to laistīju unkopu.

Daumants nosarka. Baibas nebija arīte.

— Varbūt aizgājusi uz veikalu pēcpiena un maizes, — māte ieteicās. — Kātad jūs tā nenorunājāt?

Paķēris no virtuves galda skābugurķi, Daumants metās uz autobusu

pieturu.Naikovsku nebija mājās. Kaimiņiene

paskaidroja, ka jau vakar kaut kuraizbraukuši ar savu autiņu.

Kur vēl meklēt? Dace un Pēteris irsacensībās. Daumants aizskrēja piekādreizējā Baibas dziedāšanas skolotājaIrbes. Uzzinājis, ka Daumants ir Baibasvīrs, večuks ļoti nopriecājās un, gandrīz arvaru nosēdinājis Daumantu viesistabā piegalda, palūdza sievai uzvārīt kafiju. Abivecīši katru ciemiņa vārdu no lūpāmnolasīja, tik ļoti viņi kāroja uzzināt, kāBaibai klājas,

— Viņa solījās šodien pie jumsatnākt, — Daumants mānījās. — Mēsnorunājām lejā satikties.

Viņš jutās tā, it kā sēdētu uz karstāmoglēm. Varbūt pagājušo nakti kaut ko

Baibai samuldējis vai, nedod dievs, patiesitis? Vecīši mēģināja viņu pierunāt vēlbrītiņu uzgaidīt, bet Daumants nespējamierīgi sēdēt pie galda un dzert kafiju.

— Ja viņa atnāk, lūdzu, pasakiet, laimani negaida. Būšu mājas.

Vecīši apsolīja.Autobuss vilkās kā uz bērēm,

Daumants skrēja uz mājām. Atslēgastāvēja norunātajā vietā. Baibas nebija.Suns smilkstēdams diedelēja ēst.Daumantu mocīja nežēlīgas slāpes.

*Baiba stāvēja blakus saimniecei

Centrāltirgus puķu sektorā un kārtojaziedus. Iedzimtā gaumes un skaistumaizjūta palīdzēja viņai izveidot glītas ziedukompozīcijas, kas patika pircējiem.

No rīta Baiba pati pieteicās nogādāt

ziedus uz tirgu. Sirds viņai sāpēs sarāvās,kad saimniece bez žēlastības nogriezaskaistās dālijas, asteres, helēnijas,samtenes, par kurām meitene katru dienutā bija priecājusies.

Atstājiet vismaz to dāliju krūmu piemūsu loga, — viņa palūdza.

— Ko tu žēlo, muļķe! Tikpat salnavisas nokodīs. Ja ne šonakt, tad rīt. Ja nutik dikti gribi, tad vakarā pati piesedz arplēvi.

Baibai patika tirgus rudenī. Kamērsaimniece iekārtojās, viņa, iejukusidaudzgalvainajā pircēju pūlī, apstaigājaaugļu un sakņu pārdevēju galdus. Kāmāksliniece viņa priecājās par bumbieru,ābolu, plūmju un dažādo dārzeņu formu unkrāsu bagātību.

— Skaistulīt, nopērc granātus, tie

saglabā mūžīgu jaunību, — tumši iededzisdienvidnieks ar tibeteju galvā piedāvāja.

Pie puķu pārdevējiem Baibapalēnināja soļus. Katru puķu sugu viņaapveltīja ar kādu īpašību: rozes —lepnas, lilijas — šķīstas, puķuzirnīši —kautri, miķelenes — pieticīgas. Baibaibija žēl šī krāšņuma. Dārzā ziedi bijadzīvi, bet te pamazām mira, un pēc pārisdienām tos izmetīs atkritumu tvertnēs.

Saimniece, salikusi ziedus vāzēs, kāpagadās, viņu jau gaidīja. Baiba tospārkārtoja glītos pušķos. Pārdevējas lomāviņa jutās neērti. Daža garāmgājēja aciskā liptin pielipa meitenes sejai unaugumam, un tādos brīžos viņa nosarka.Un ja nu pēkšņi kāds pazīstams? Domās,ka Baiba kļuvusi par andelmani.

— Ar tevi kopā pavisam cita

tirgošanās, — saimniece paslavēja. —Būtu metusi to savu šūšanu pie malas unnākusi man palīgos. Nopelnītu vairāk unbez kādiem kreņķiem.

«Ne par kādu naudu tu mani otrreizšurp neatvilksi,» Baiba nodomāja.

— Vēl es tev teikšu — to savējoDaumantu saņem stingrāk. Sāks iet tēvapēdās …

— Puiši atzīmējuši pirmās algasdienu, — Baiba aizbildināja vīru.

— Vienreiz algas diena, citreizdzimumdiena, vēl kaut kas — un skaties— ceļš uz elli vaļā. Mājās sakur viņampamatīgu pirti!

Saule jau slīdēja aiz tirguspaviljoniem, kad pēdējie ziedi beidzottika pārdoti.

— Še. — Saimniece izvilka no

somas notaukotu piecnieku. — Esinopelnījusi. Aizteci uz paviljoniem,nopērc kaut ko ēdamu. Jums taspieliekamais jau nedēļu tukšs kāizslaucīts.

No ilgās neierastās stāvēšanasBaibai sāpēja kājas. Kopš iepriekšējāspēcpusdienas viņa nebija neko ēdusi.Paviljonā sievas jau kravāja nost savaspreces. Sirēna vēstīja par tirgus slēgšanu.Baiba nopirka dažas olas, krējuma pudeli,biezpiena paciņu un devās uz autobusu.Saimniece bija jau priekšā.

— Varēji paņemt ari gaļas gabalu. —Viņa ieskatījās meitenes soma. — Vīriešibez gaļas nevar iztikt. Nekas, man irsardeles, novārīsim jaunos kartupeļus unsarīkosim kopīgas vakariņas. Es uz bridiiegriezīšos pie draudzenes. — Kad abas

izkāpa no autobusa, saimniece ierunājās:—• Nestāsti, ka visu dienu biji kopā armani. Ja mīl, tad tavējam tā būs labamācība. Vīriešiem nekad nevajag visuatklāt, lai pamokās greizsirdībā, laisaprot, ka sieva nav viņa īpašums vien, arkuru var izdarīties, kā ienāk prātā.

Droši vien saimniecei taisnība,Baiba prātoja, iedama uz mājām. Tačukatram ir sava dzīve, un, kas nodervienam, neder citam.

Daumants, galvu nodūris, sēdēja uzsoliņa mājas priekšā. Suns iesmilkstējās.Pa celiņu ar produktu somu rokā nācaBaiba.

_ — Beidzot! Kur tu biji tik ilgi? Estevi visur meklēju, — piekļāvis sievu sevcieši klāt, viņš čukstēja. — Es tā baiļojospar tevi. Piedod, mīļā, es nekad vairs ..

Baiba aizspieda viņa muti ar skūpstu.Ar nepacietību gaidītā un plānotā

pirmās algas diena beidzās arsavstarpējiem mīlestībasapliecinājumiem, bet pa vidu bijauztraukumi, pārdzīvojumi un asaras.

4. nodaļa

IKDIENA — Kādēļ mūsu brigadiere tik

žultaina? — Baiba kādu dienu pavaicājadarba biedrenēm.

— Nav viņai viegla dzīve, — šuvējaBērziņa — triju bērnu māte — atbildēja.— Mēs pārnākam mājās, bērni ķeras apkaklu apmīļot, vīrs palīdz vakariņasgatavot. Viņa viena savās četrās sienās,nevienam nevajadzīga, neviena negaidītaun neapmīļota.

—- Saki vien skaidru valodu — viņamūs apskauž. Baibu par tās jaunību unskaistumu, mūs par to, ka mums irģimenes, vīri un bērni, ir kam dzīvot.

Pavērojiet vien, visi vientuļnieki, kasdzīvo tikai sev, ar laiku klust tādi kādīvaini — cits īgns, cits ļauns.

— Varbūt aiziet visiem kopā uzteātri vai koncertu? — Baiba prātoja.

— Kurš gan klapatāsies ar biļetēm?Nevienam nav laika.

Ateljē nebija izveidojies ciešs,draudzīgs kolektīvs. Katrs dzīvoja parsevi, katrs ar saviem priekiem un bēdām.Pašas nevaļīgākās bija precētās sievas,kurām bija bērni.

Starp netālā gastronomijas veikalapārdevējām un šuvējām valdīja noruna:mēs jums, jūs savukārt mums. Ar desām unpusfabrikātiem nelielais šuvēju kolektīvstika apgādāts. Baibai kā jaunākajaivajadzēja iet pēc pirkumiem un neretinācās dzirdēt saniknoto rindā stāvētāju

sašutušos izsaucienus:— Ko lien bez rindas! — Baiba

tādās reizēs skriešus metās prom noveikala.

— Muļķe gatavā! — sievas viņunorāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs visaspamestu darbu un stāvētu rindās? Ko tupati savam vīram celsi vakarā galdā?Labi, ka mums ir tāda iespēja.

Dienas aizlidoja vienā steigā. Salnasdārzos nokoda ziedus, vējš norāva kokiemlapas un aurodams ložņāja pa vecās mājaspažobelēm. Daumants katru vakarukurināja dzelzs krāsniņu. Uz dažāmstundām mazajā istabiņā kļuva silti unmājīgi.

— Vai tu esi apmierināta ar savudarbu? — kādu vakaru, kad abi sildījāspie krāsns, Daumants apjautājās. Baiba

izbrīnījusies paskatījās uz vīru.— Protams.— Vai tu zini, kādēļ es aizgāju uz

šuvēju skolu? Lai būtu kopā ar tevi.— Un nu nožēlo?— Man nepatīk konveijera darbs, —

Daumants godīgi atzinās. — Es jausaprotu, ka ikvienā žaketē ir arī manadarba daļa, bet tā ir tik nemanāma. Lai aricik labi es sašūtu, teiksim, sānu vīles, jaVita sabojās piedurkni, iznāks brāķis unvisu pārējo teicamais darbs aizlidos pievelna vecmātes, vai tā nav? Cita lietapašam uzšūt uzvalku no sākuma līdzpēdējam adatas dūrienam. Tad tas irradošs darbs. Pašlaik es esmu rezervists.Pārzinu visas operācijas. Labākajāgadījumā pēc gada vai diviem maninozīmēs par meistaru. Ar to arī griesti būs

sasniegti, tālāk nekur. Juris Egle nākošgadpošas uz augstākajiem piegriezēju kursiemun pēc tam strādās mūsu vecajā skolā parražošanas apmācības meistaru.

— Mums vēl pusotra gada jāatstrādā.«— Tas gan, bet par nākotni domāt

taču drīkst.— Un tomēr tev nav taisnība. Viens

pats kuģi vai lidmašīnu neuzbūvēsi.— Atradusi, ko salīdzināt… Bet es

negribu būt nezināma skrūvīte! —Daumants izkliedza. — Gribu būt es pats— Daumants Pētersons. Lai visi redz unzina, ka to esmu paveicis pats ar savāmrokām.

*No Baibas dienasgrāmatas:«Mēs ar Daumantu neprotam

saimniekot. Mēneša beigās naudas

vienmēr pietrūkst un nākas aizņemties nosaimnieces vai Daumanta mātes. Vīrs irpārāk izšķērdīgs, nopelnītais viņam iztekkā ūdens no plaukstas — par krāsām,audekliem, dažādiem kārumiem. Ziemasmēteļiem tā arī nespējām sakrāt. Kad esdusmojos, viņš smejas — skopulis untaupītājs nekad nebūšot. Nesaprot, kastarp taupību un skopulību ir milzīgaatšķirība.

Esmu sākusi saskatīt vīrā trūkumus.Vai tas nozīmē, ka es viņu vairs tik stiprinemīlu? Bet viņš?…»

*Divas reizes nedēļā Daumants

apmeklēja mākslas studiju. Pārnācismājās, viņš sajūsmināts stāstīja parpasniedzēju gleznotāju Strālu:

— Tu pat iedomāties nespēj, kāds

viņš cilvēks. Izskats vien ir ko vērts —rūsgana bārda, gari, sprogaini mati, lielasacis, kalsena seja — un kāds talants!Paņem manus šīs vasaras pasteļus, skatās,dažus atliek sāņus. No ģīmja neko nevarnolasīt, patīk vai ne. Man kājas trīc,gaidot viņa spriedumu. Maestro — tā viņuiesaukuši studisti — pazīstams ne tikai kālabs gleznotājs, bet ari kā taisnīgs kritiķis.

— Slavēja vai nopēla, saki ātrāk, —Baiba nepacietīgi viņu pārtrauca.

— Pa vidām, dažus uzteica, pārējosnokritizēja, esot kļūdas perspektīvā unkompozīcijā. Lai nebēdājot, to šeit studijāiemācīšoties. Ierādīja man vietu, iedevapapīru un ogli un lika zīmēt kluso dabu —garsnīpainu misiņa tējkannu, maizes klaipuun sīpolus. Publika tur dažāda — sākot arsešpadsmitgadīgu skolniecīti un beidzot ar

sirmgalvi, kuram droši vien ir visiseptiņdesmit. Ir pat kādas lielas rūpnīcasgalvenais inženieris un docents,ekonomisko zinātņu kandidāts. Zini, kasman tur patīk? Tas, ka studijā mūs vienokopējs mērķis — apgūt mākslas pamatus,iemācīties sevi izteikt mākslā. Citi turmācās jau desmit un vairāk gadus, viņudarbi izstādīti arī ārzemes. Vasarās visikopā dodoties studiju izbraukumos uzlaukiem vai kādu provinces pilsētiņu,dzīvojot tur ilgāku laiku, gatavojot skicesun kopīgi pārspriežot, kas izdevies, kasne.

*No Baibas dienasgrāmatas:«Daumants, aizrāvies ar zīmēšanu,

pamet mani vienu pat svētdienās. Apnicissēdēt mājās. Gribas dziedat. Rīt pat

aiziešu pie sava kādreizējā skolotajāIrbītes.»

*— Vareni! — vecais operdziedātājs

Irbe nopriecājās, pārbaudījis Baibasbalsi. — Šie skolas gadi tev nav gājušizudumā. Žēl, ka pajuka jūsu slavenaisansamblis.

— Visas meitenes izklīdušas, strādādažādos uzņēmumos. Grūti satikties.

— Cik nu mums tā pilsēta liela, Jalabi gribētu, varētu reizi nedēļā sanāktkopā.

— Kas mūs mācīs, un kur notiksmēģinājumi?

— Es pats būtu ar mieru. Klubā«Blāzma» kāda telpa atradīsies. Tu tikaisasauc savas meitenes, gan redzēsiet, atkalgūsiet pirmās vietas, — vecais vīrs

sajūsminājās. Acis viņam mirdzēja, pleciiztaisnojās, tik ļoti gribējās vel būtnoderīgam. — Jūs varētu koncertēt kopāar Tagila ansambli.

Baibu nevajadzēja pārliecināt, viņajau bija izlēmusi.

— Nē! — uzzinājis sievas nodomu,Daumants cieti noteica. — Mācies piesava Irbes, bet uz klubu neiesit

— Kādēļ? — Baibas maiga balsskļuva neparasti skarba.

— Es zinu, kas tevi velk uz«Blāzmu». Tagils. Ne velti

apgalvo, ka veca mīlestība nerūsot.— To es no tevis negaidīju. Vai tu

maz apjēdz, ko runā? — Baiba noskaitās.— Pie tā klimpermaņa es tevi

nelaidīšu!— Ansambli vadīs Irbīte. Uz'

večuku, ceru, tu neesi greizsirdīgs?— Tas donžuāns tikmēr laizīsies tev

apkārt, kamēr ievilks pie savējiem.— Un, ja arī ievilktu, kas tur ļauns?

Tie visi ir kolosāli puiši. Bet nebaidies,viņiem jau ir soliste — vēl labāka nekāes.

Tajā vakarā abi aizmiga, viens otrammuguru pagriezuši.

*Otrā dienā pēc darba Baiba negāja uz

mājām, bet iesēdās autobusa un brauca pieDaces.

— Vai kaut kas noticis? —pamanījusi draudzenes ne laimīgo seju,Dace uztraucās.

— Daumants mani vairs nemīl, —Baiba šņukstēja. — Viņš man neuzticas.Un apvaino. Nelaiž uz klubu mācīties

dziedāt.Vārdu pa vārdam Dace no Baibas

uzzināja visu par strīdu.— Tavs Daumants gluži vienkārši ir

greizsirdīgs uz Tagilu un tavu dziedāšanu.Greizsirdība ir mīlestības ēna. Tā vismazrakstīts grāmatās.

— Tu domā? — Baiba cerīgipaskatījās draudzenē.

— Bet kādēļ tavs Pēteris navgreizsirdīgs?

— Un kā vēl! Katru dienu zvana untaujā, ar ko es satiekos. Mēs tagadredzamies vienīgi svētdienās. Man padienu darbs, vakarā lekcijas, Pēterisuniversitātē, bet vakaros kārto savu pirmodzejoļu krājumu, tikai tu nevienam nesaki,tas ir noslēpums.

— Vai tu mīli Pēteri? — Baiba,

draudzenei acīs skatīdamās, pajautāja.— Es nezinu, — Dace samulsusi

atzinās. — Ar viņu kopā nekad navgarlaicīgi. Mēs ejam uz dejām,pārrunājam izlasītās grāmatas,apmeklējam teātrus un koncertus,dodamies pārgājienos. Viņš ir mansdraugs!

— Un tu viņam?Atceroties pēdējo tikšanos, Dace

nosarka. Tik kvēli skūpsti liecina ne tikaipar draudzību.

— Vai jūs nekad nestrīdaties?— Tā kapitāli ne. Vienīgi par

sīkumiem. Tu jau zini, kāds Pēteris irmākoņstūmējs un fantazētājs. Kad es viņuvelku no debesīm lejā uz zemi, viņšskaišas. Bet es neņemu galvā. Ja viens jājar dzejas pegazu pa gaisu, otram abām

rokām jāturas pie zemes, citādi nebūslīdzsvara. Mamma arī tā domā.

Baiba bridi klusējot prātoja, kā šajāziņā ir viņas ģimenē, tad apmierinātakonstatēja, ka abi ar vīru ir gan fantazētāji,gan reālisti, kā nu kuro reizi.

— Ko tu darītu manā vietā? — viņapajautāja.

— Nezinu. Mūsmājās mēdza teikt:gudrākais piekāpjas.

— Tu domā, man jāatsakās nodziedāšanas? — Baiba bija pārsteigta.

— Nē, to gan ne. Es tavā vietācenstos Daumantu pārliecināt, ka tevdziedāšana ir tikpat vajadzīga kā viņamzīmēšana. Baiba posās uz mājām.

— Jau pavēls, varbūt pārgulēsi piemanis? Izrunāsimies no sirds. Tik ilgineesam tikušās.

— Nē, Daumants uztrauksies. Mumspašiem ar sevi jātiek skaidrībā.

*— Kurtu biji? — Daumants nikni

noprasīja, kad Baiba beidzot pārradāsmājās.

— Pie meitenēm.— Kādām meitenēm?— Ansambļa. Pie Intas, Ingrīdas,

Gunas, Ērikas.— Tātad iesi uz «Blāzmu»? —

Daumants dusmīgi iekliedzās.— Protams. Tu drīksti un es ne?— Ko es drīkstu?— Iet uz mākslas studiju.— Es eju mācīties, nodarboties ar

mākslu, vai to tu saproti? Tas ir pavisamkas cits.

— Bet es eju dziedāt, tā arī ir

māksla. Un pēc tam nāku godīgi mājās,nevis metu lielus līkumus, lai pavadītuskaistas sievietes.

Daumants piesarka kā pļaukusaņēmis.

— Kā tu zini?Baiba neatbildēja, Ar pūlēm

valdīdama asaras, viņa sāka klāt gultu.— Kas nu šī par sievieti! Desmitās

klases skuķis. Viņai vienai bail, —Daumants pielaidīgā balsī taisnojās.

— Nu tad skrien ari citus vakaruspretim uz autobusa pieturu! Ej vienlaimīgs, kaut tūlīt pat! Bet nebļauj, jaTagils mani kādreiz atvedīs mājās; ar savumašīnu,

— Baiba! Tas nu ir par traku!Baiba klusēja. Nesen saimniece

netālu no savas draudzenes mājas bija

satikusi Daumantu kopā ar kādu meiteni untūlīt pasteidzās to pavēstīt Baibai: sak,redz, kādi tie vīrieši nelieši, nav vēl lāgāmedusmēnesis pagājis, bet šis jaulakstojas ar citām. Velti saimniecegaidīja, ka jaunā sieva raudās. Viņa tadbūtu pažēlojusi, pamācījusi, kā rīkoties,mierinājusi.

«Viņi kopā iet uz mākslas studiju,»Baiba šķietami vienaldzīgā balsī atteica.

«To es tev saku — sakur pirti, laivēlāk pašai nav jākož pirkstos!»

«Nav jau par ko, saimniec.»Naktī Daumantu pamodināja Baibas

šņuksti.— Nu, neraudi, piedod man, — viņš

ņēmās sievu mierināt.— Tu mani vairs nemīli.— No kurienes tu to izrāvi?

— Ja mīl, tad uzticas. Bet tu netici.Man Tagils ir gluži vienaldzīgs.

— Es tik ļoti baidos tevi pazaudēt.— Dumiķīti, — Baiba pagriezās

pret vīru. — Es taču tevi mīlu.Daumants skūpstīja sievas vaigus un

acis, kas bija sāļas no asarām:— Apsoli, nē, apzvēri — ja tu

kādreiz iemīlēsi citu, tad nemānīsi mani,bet pateiksi godīgi, jā?

— Tas nekad nenotiks, — Baibaapgalvoja. — Nemūžam!

Miers bija noslēgts.Pēc raksturiem Baiba un Daumants

bija ļoti dažādi. Baiba starp svešiemļaudīm jūtas bikla, bija klusa, pacietīga,iejūtīga, centās vienmēr pakalpot, pažēlot,piedot. Darbabiedrenes to dažkārtizmantoja savtīgos nolūkos. Bet, ja kaut ko

bija nodomājusi, ar lielu neatlaidībucentās to sasniegt, neņemdama vērā patvīra aizliegumus.

Daumants turpretim bija nepastāvīgs,vieglprātīgs, straujš. Redzēdamsnetaisnību, viņš spēji uzliesmoja kā sausssalmu kūlis, dusmās pārsteidzās, sarunājaļaunus vārdus, kurus vēlāk nožēloja.

Baiba, no darba mājās pārnākusi,ilgojās divatnes mīļuma, glāstu. Daumantslīdzi atnesa visas sava ceha ķibeles unpriecīgos brīžus. Stāstīt un attēlot vīrsprata. Reizēm Baibai nācās skaļi smieties,reizēm uztraukties kopā ar Daumantu.Neklātienē viņa iepazina gandrīz visusceha jauniešus.

«Ar Leonu nu reiz ir cauri. Uz skoluneiet, darbā nav rādījies veselu nedēļu, —Daumants kādu vakaru teica Baibai.

— Varbūt slims, — Baibasatraucās.

— Dzer, komjaunatnes birojānolēmām, lai iet prom uz paša vēlēšanos.Cik ilgi var ar tādu auklēties? Vēl tikaijādabū Miezes piekrišana, bet tas irsīkums. Viņa dzērājus necieš ne acu galā.

Baiba platām acīm skatījās vīrā.— Ko tu blenz? Viss pareizi, ar savu

uzvedību viņšmaitā gaisu arī pārējiem.— Leons taču ir tavs draugs. Abi

vienā kursā mācījāties…— Kas viņš man par draugu?

Plencis…— Kā jums nav kauna pamest

biedru nelaimē? Vai kāds pie viņa ir uzmājām aizgājis, pajautājis, kādēļ viņšdzer. Varbūt aiz bēdām?

— Kas šim par bēdām! Sencisplosto un velk līdzi arī Leonu.

— Rausies augšā! Ejam.— Uz kurieni?— Pie Leona, protams.Daumants negribīgi piecēlās no

gultas un piegāja pie loga. Lielas lietuslāses sitās rūtīs. Vējš raustīja ābeļu zarus.

— Naivā, domā, tu pateiksi:«Leonīd, dzert nav labi, tas bojā veselībuun nāk par sliktu ģimenei,» — un šis tūliņsitīs roku pie krūtīm un apzvērēs: «Esnekad vairs…» Jāsmejas. Cik neesamlūgusies, draudējuši, prēmijas noņēmuši,nekas nelīdz.

Baiba saknieba lūpas un sniedzās pēcmēteļa. Daumants nemitējās tielēties:

— Līst. Vēls arī. Varbūt atliksimlīdz rītvakaram?

— Neesi no cukura, neizkusīsi. Undeviņi nav nekāds vēlais laiks.

Zem Baibas puķainā lietussargapatvērušies, abi skrēja pa, dubļainajāmnomales ieliņām. Pārlieku tālu jau nebija.Dārza vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, vējāžēli čīkstēja. Virtuves logs bija aizklāts arvecu segu. Pārējie grima tumsā. Uzklauvējieniem neviens neatsaucās.Daumants paraustīja rokturi. Durvisatvērās.

Leona sieva, ar kuru viņš tā arīnebija papūlējies sareģistrēties, pašreizvirtuvē vannoja savu pirmdzimto.

— A, tie esat jūs, — viņa, galvupagriezusi, noteica. — Veriet ātrāk durvisciet, lai mazais nesaaukstējas!

Virtuve bija piežauta ar tikkomazgātiem autiņiem, rāpulīšiem,

paladziņiem.— Kur tad Leons? — Baiba

pavaicāja.— Guļ, galīgi nodzēries.— Celsim augšā. Jāaprunājas.— Šovakar tas neko nedos, varbūt

rīt… Sirds jau viņam laba un rokas arīveiklas. Cik reižu nav zvērējis, ka nekadvairs nedzers, bet, tiklīdz tēvs atnespudeli, tā pagalam. Man vairs nav spēka.Būtu kur dzīvot, paņemtu mazo, aizietuneatskatīdamās, — Ilona runāja, un asarasbira vannītē.

Baiba pie plīts sildīja paladziņu.Daumants ieliks bērnu viņai rokās.

— Ļauj, es viņu saģērbšu,— Baibapalūdza. Izdzēris savu piena pudeli,mazais saldi aizmiga.

— Nav pat ar ko jūs uzcienāt. Leons

visu nedēļu vienā žvingulī, gurķu muciņutukšu izēdis, visa iztikas nauda pa tīro.Aizņēmos no kaimiņienes, lai nopirktumazajam pienu. — Ilonai sakrājiesrūgtums plūda pāri malām. — Ko es dzīvēesmu redzējusi? Tikai darbu un darbu.Mājās kolhozā astoņi brāļi un māsas citspar citu mazāki. Es — vecākā. Tēvs —pļēgurs. Māte sitās vai nost Cēlās pirmspieciem, skrēja uz kolhoza kūti slauktgovis, tad atpakaļ pabarot bērnus unapkopt pašu lopiņus, pēc tam atkal uz kūti.Mēs, vecākie bērni, kā no skolas mājās, tādarbā iekšā — cits nes malku, cits gatavoēdienu, apkopj istabas, pabaro lopus.Vakaros, kad acis no noguruma krita ciet,gatavojām skolas mācības. Reizēmdusmas sanāca — ar ko mēs sliktāki parpilsētas bērniem? Viņiem asfaltētas ielas,

kino, teātri, visādi pulciņi, mums nekā.Katru dienu jāstampā tie pieci kilometri uzskolu, vienalga, lietus vai sniegs, dubļivai sals, es pa priekšu, mazie miegapilnām acīm rindiņā aiz manis. Nespēju toizturēt. Salecos ar mammu, pametu skolu,aizbēgu uz Rīgu. Viena meitene no mūsupuses pieņēma savā istabā. Tur arī satikuLeonu. Sagājām kopā. Pirmajos mēnešosviņš bija pavisam normāls. Uzposāmmāju, apkopām dārzu, sastādījāmkartupeļus, kāpostus, gurķus. Dzīvojāmdraudzīgi. Pat tēvs saņēmās, mazāk dzēra.Divi dzērāji uz kakla, mazs bērns uzrokām, ko lai es iesāku? — Ilonasnomāktajā balsī ieskanējās izmisums. —Ar prieku ietu strādāt kaut vai parapkopēju, bet kur lai atstāju Intiņu?Aizvest mātei vēl vienu lieku

aprūpējamo? Sirdsapziņa neatļauj unkauns arī.

— Darbā jau Leons raujas kā zvērs,— Daumants centās aizstāvēt.

*— Tad, kad skaidrā prātā, — Ilona

rūgti iesmējās,— Ceha komjauniešu birojā viņu

ņemšot vēlreiz pa īstam priekšā, — Baiba,lūdzoši paskatījusies uz vīru, nedrošiieminējās.

— Ko tas dos? Nav jau pirmā reize.Es vairs neticu.

— Piespiedīsim, lai iet ārstēties.Piedod, Ilona, ka neatnācām agrāk. Unnebēdā, tas kaitē mazulim. Pasaki Leonam,ka svētdien pēc pusdienas piekāpsim,Baiba atvadījusies nomierināja jaunosievieti.

— Jūs nedrīkstat Leonu atlaist, —Baiba gultā, vīram pieglaudušies, teica.Kaut vai Ilonas un tā mazā dēļ. Dzirdi?

Daumants sparīgi šņākuļoja.— Neizliecies, tu neguli. Bez jums

viņš aizies postā.— Ne es viens, visi lēma un

ieprotokolēja.— Papīra dvēseles! — Baiba

aizsvilās dusmās un pagrieza vīrammuguru. — Tu taču zināji, kā viņš dzīvo.Kādēļ klusēji par Ilonu un viņas mazuli?Un vispār — vai kāds no jums ir bijis pieviņiem, apsveicis ar bērna piedzimšanu?

— Nelāgi iznāca, — Daumantsnoņurdēja, — katram savas darīšanas,man zīmēšana, citiem arī šis tas. Un tāaizmirsās. Bet vēl jau nekas nav nokavēts.

*

— Pavisam izlaidies, — Daumants,stutēdams sagāzušos vārtiņus, noteica, -—kopš pērnā gada nevar salabot.

Leons gulšņāja istabā, Ilona virtuvēgatavoja ēdienu. Mazais turpat līdzāsplītij ratiņos saldi gulēja,

Ilona nopriecājās par dāvanu —raibajiem flaneļa rāpulīšiem. Veikalā tikskaisti neesot manīti.

— Pati šuju, — Baiba palielījās,— Visādus darbus protu darīt, bet

šūt ne, — Ilona atzinās. — Leons teicāsiemācīt, bet tā ari palika.

— Ķobis plīst pušu no sāpēm, —Leons atzinās, ar pūlēm piecēlies gultāsēdus. — Būtu kāda pudele alus, kaut kāsalāpītos, bet kas dos, Ilona nikna kāpūķis, šņāc vien.

— Kam par godu tad šoreiz

pļundurēji?~ Slīcināju bēdas. Veco ar ātro

palīdzību aizveda. Sirds nepietiekamība,kaut kāda aknu kaite un sazin kas vēl. Diezvai izķerpīs. Tēvs taču, žēl.

— Un tu darīji visu, lai arī tevinogādā turpat blakus tēvam?

— Aizveries! Man jau tā draņķīgiap dūšu. Ilona izārdījās, nesāc vismaz tu.

Par atlaišanas draudiem Leons tikaipasmējās. Sludinājumi esot pilni ar darbapiedāvājumiem, katrs ateljē viņu paņemšotatplestām rokām.

— Ilonai taisnība, — Daumantsmājupiedams teica Baibai, — Leonasolījumi nedzert ir kapeikas vērti. Viņš tosaizmirsīs, tiklīdz kāds paskalinās viņapriekšā pudeli.

— Nekādas atlaišanas vai

promiešanas! — Padzirdējusi parkomjauniešu lēmumu, ceha priekšniecenoskaitās. — Iesi ārstēties narkoloģijasdispanserā. Pati katru nedēļu pārbaudīšu.

— Neiešu, neparko ne, — Leonsiespītējās. — Neesmu nekāds alkoholiķis,kas dzer lētos vīneļus.

— Nedēļām darbu kavēt, tas navnekas! — Mieze aizsvilās. — Lai citistrādā tavā vietā?

— Es atstrādāšu!— Pamēģini tikai neatstrādāt! Mieze

uzgrieza telefona numuru:— Kad pieņem dakteris Viziņš?

Paldies. Šodien 17.00 esi klāt! Adresi,ceru, zini?

— Uz dispanseru neiešu, — Leons,mājup braucot, teica Daumantam. —Nesēdēšu vienā strīpā ar visādiem

zilīšiem.— Mieze neliksies mierā.— Lai viņa iet, zini, kuri Atraduši

grēkāzi. Visi dzer, tu pats arī.— Kopš pirmās algas ne piles.— Ja Baiba tur stingros grožos,— Bet Ilona?— Ko Ilona… Pēdējā laikā to vien

zina kā pārmest un bimbāt. Sakreņķējas,sīkais pa nakti ņerkst, neļauj gulēt. Vai tāir dzīve?

— Visi slikti, tu vien esi bez vainas.Kaut dēla dēļ būtu saņēmies, — Daumantskaunināja. Brīdi abi soļoja klusēdami,rokas salīgi kabatās sabāzuši.

— Nesaki Ilonai, ka man noņēmaprēmiju. Pastrādāšu virsstundas, atpelnīšu.Gan pats tikšu ar sevi galā.

*

Decembris atnāca ar stipru salu.Nomales ieliņu peļķes, bērniem parprieku, pārvērtās mazās slidotavās. Tadsāka snigt lielām, biezām pārslām.Pelēcīgā nomale kļuva skaista un tīra.

Vakaros silti sakurinātā Pētersonuistabiņa rītos pārvērtās ledaini auksta,ūdens spainī sasala. Logos ziedējaleduspuķes. Visgrūtāk bija tajās nedēļās,kad Daumantam iekrita rīta maiņa. Laipagūtu uz pirmo autobusu, vajadzējacelties piecos. Steigā izdzēris no termosatēju, ko Baiba vakarā bija ielējusi,Daumants rikšoja uz autobusa pieturu.

Mājās pārnācis, viņš centās sievupalutināt: izkurināja krāsniņu, pagatavojavakariņas.

Skolu beidzot, kāds apsveicējsviņiem bija teicis, ka laime esot tad, ja

cilvēks no rīta priecīgs ejot uz darbu, betnovakarē priecīgs atgriežoties mājās, jodzīve galvenokārt paiet darbā un mājās.Toreiz Baiba par šiem vārdiemnepadomāja, bet tagad tie nezin kāpēcienāca prātā. Kādreiz, kad viņa arDaumantu sastrīdas, neveicas, pat mājāsatgriezties negribas. Kaut vai pārguliturpat darbnīcā uz galda!

Bet šodien kājas pašas tecējateciņiem vien! Cik skaisti visapkārt!Putenis pārklājis pār ielām, dārziņiem unnamu jumtiem biezas, pūkainas segas.Apsnigušie koki dzirkstī spuldžu gaismākā brīnumaini ziedi. Debesis piebērtas arspožam zvaigznēm. Baiba savā nodabākaut ko jautru dungoja, un sniegs pie katrasoļa gurkstēdams piebalsoja. Vienā rokāviņa stiepa produktiem piekrautu somu,

otrā — avīzēs rūpīgi ievīstītus ziedus.Atcerēsies vai ne? Atcerēsies, kā gancitādi. Skolā vienmēr apsveica, ne reizesneaizmirsa.

— Mans deguns jau pie autobusupieturas saoda, ka tiek gatavots kaut kassuperīgs, — Daumants, pavēris virtuvesdurvis, jautri sauca. — Esmu izsalcis kāvilks, kā tīģeris, kā lauva!

— Ej vien augšā, lauva, es tūlīt, —Baiba, pie plīts sasarkusi, atsaucas.

— Kas tad šodien par svētkiem? —Pamanījis uz galda kā sarkanas liesmasmirdzošās neļķes, Daumants brīnījās. —Kas šodien par datumu? Ceturtaisdecembris! Ak, es idiņš! Pavisam izgājano galvas. Piedod, Baibuli! Apsveicuvārda dienā.

Paķēris sievu klēpī, viņš to mīļi

noskūpstīja.— Laid vaļā, trakais! Vakariņas

atdziest. Vieni cilvēks teicās esam izsalciskā vilks.

— Nu kā es tā varēju aizmirst, —Daumants vēl nespēja norimt. — Gribi, estev uzdāvināšu nevīstošu puķu pušķi arvisu krūzi? — Parakņājies kaktā, kurstāvēja viņa zīmējumi, Daumantspasniedza pašdarinātu akvareli. —Maestro teica, esot pa pirmo.

— Tās jau mūsu dālijas, — Baibanopriecājās. — Zini ko, mēs tāsierāmēsim un pieliksim pie sienas — te,virs dīvāna.

— Tu domā? Daumants šaubījās.— Tā ir dāvana man, un es par to

esmu noteicēja.— Labi. Es tai izgatavošu rāmi.

— Zini, es esmu izpildījusi mēnešaplānu un vēl par procentu pārpildījusi.Protams, ar mūsu triecienniecēmsalīdzināt nevar, tomēr… Man visu šolaiku bija tāda sajūta, ka es nekam nederu,nekā nespēju. Bet šodien brigadiereuzslavēja, solījās paaugstināt kategoriju.Es esmu tik priecīga.

— Vai es neteicu, ka vissnokārtosies?

— Nebūtu priekšnieks izgādājisjaunu overloku, nekas neiznāktu. Sн griežun šuj kā zvērs, rautin rauj no rokām ārā,spēj tik drānu laist iekšā. Es tagad apmācudivas praktikantes no mūsu vecās skolas.Pati pāriešu pie vasaras kleitām. Tā vīļumetināšana, godīgi sakot, man jauapnikusi.

— Šausmas, ko mēs abi darām! —

Daumants saķēra galvu.— Ko tad? — Baiba izbijās.— Runājam par darbu. Bet mēs taču

kādreiz apņēmāmies… Lūdzu, Pētersonakundze, maza dāvaniņa vārda dienā —sestdien ejam uz Dailes teātri..,

— Un svētdien uz mežu slēpot.Apsoli, ja?

*No Baibas dienasgrāmatas:«Cik maz mums svētku! Ikdiena ir

bezkrāsaina kā nomazgāta trauklupata.Kādreiz, vēl skolā iedama, es sapņoju parlielu laimi. Patiesībā mēs iztiekam arsīkām laimes drumstaliņām, kas padaramazliet krāsaināku ikdienas pelēcību.Darbabiedrenes laipns vārds, priekšniekaatzinība, aplausi pēc veiksmīginodziedātas dziesmas, necerēti iegūta

biļete uz koncertu padara uz brīdi laimīgu.Kaut varētu dzīvot tā, lai katra diena būtumazi svētki! Bet varbūt tad arī svētkipārvērstos par ikdienu?,,.»

*Pusdienas laikā, ejot uz ēdnīcu vai

nākot no tās, jaunieši, kā parasti, apstājāspie fotoavīzes «Strādā jaunā maiņa».Katras brigādes jauniešu darba grafiksbija attēlots sava krāsā.

— Vita atkal visiem priekšā. Vaitikai meistars Egle netaisa kādu ķīmiju?

— Meitenes, jaunas bildes! Re,Daumants saviebies, itin kā sāpētu zobi.Būtu vismaz fotogrāfa priekšā sataisījispriecīgāku ģīmi!

— Man nav par ko, — Daumantsnoņurdēja un lasījās ātrāk prom nobīstamās vietas.

— Vita krājot naudu mašīnai. Esotiestājusies auto-rindā.

— Gadiem ilgi atteikties no importakleitas, kurpēm, no visa kā mašīnas dēļ, esgan to neatzīstu, — noteica Aija Krūmiņa.— Kamēr viņa sakrās naudu, būs kļuvusipar absolūtu vecmeitu. Ar ko tadprecēsies, ar savu mašīnu, vai?

^Meitenes iesmējās. Viņām tik vienbija domas un runas kā par kleitām,diskotēkām, puišiem. Vēl pāragri prātotpar naudas krāšanu. Vēlāk, kadapprecēsies, gan tad paspēs.

* * *Lai cik grūta bija agrā celšanās,

jaunie darbu visvairāk kavēja vakaramaiņā.

— Tā ir norakstīta dzīve, — viņitaisnojās. — Atnāc mājas, visi jau pampst

savās gultās. No rīta loderē pa māju, pēctam velcies atkal uz darbu. Tā jau dullsvar palikt.

— Nav un nav tiem jaunajiem pretdarbu ieaudzināta ne atbildības, nepienākuma izjūta, — Mieze skaitās. —Juri, cik jauno šovakar trūkst tavābrigādē?

— Aija un vēl divi puiši.— Citās brigādēs tāpat. — Mieze

sadabūja kavētāju adreses un devās ceļā.— Kur dēls? — viņa pajautāja

gados vecākai sievietei, kas atvēra durvis.— Aizgāja uz darbu. Vai kas

noticis? — sieviete satraucās.— Nē, nekas, gribēju satikt, —

Mieze viņu nomierināja. — Viss kārtībā.Vecākus darba konfliktos neiejaukt

— tāpat jau diezgan auklējušies ar saviem

lolojumiem, lai atbild jaunie paši, — tādsbija Miezes princips.

Aijas nebija mājās. Trešais kavētājsmierīgi sēdēja pie televizora un skatījāshokeja pārraidi.

_— Apģērbies un brauc līdzi! —Mieze pavēlēja bez liekam runām. —Tavu darbu cits neviens nedarīs.

Savākusi pilnu mašīnu, cehapriekšniece piebrauca pie darbavietas.

— Ceru, ka otrreiz man jums pakaļvairs nebūs jābrauc.

Vainīgie klusēja.— Kādēļ vakar nebiji darbā? —

Mieze nākamajā dienā jautāja Aijai.Jauniete nosarka.— Viens čalis uzaicināja uz

«Latvijas» bāriņu. Es tur biju pirmo reizi.Baigi kolosāli.

. — Bet kas strādāja tavā vietā? Aijaparaustīja plecus:

— Droši vien rezerviste.— Rezerviste Sporta pilī skatījās

hokeja maču.— Tikai nesakiet manai mammai, —

Aija lūdzās.— Viņa atkal pārdzīvos.Vakara maiņa bija ļoti neizdevīga arī

Daumantam. Studisti sāka zīmēt aktus.— Taisni nezinu, ko darīt, — viņš

sūdzējās Baibai.— Kamēr es strādāju vakara maiņā,

pārējie studijas dalībnieki mani apdzen.Žēl pamest zīmēšanu. Bet mainītdarbavietu arī negribas.

Baiba viņu saprata — Daumantamgleznošana bija tas pats, kas viņaidziesma, bez tās dzīve kļūtu daudz

vienmuļāka, tukšāka.— Parunā ar meistaru, varbūt tevi

var iekārtot vienā maiņā?— Juris nebūs ar mieru. Un pārējie

arī. Vakaros jau neviens negrib strādāt.Tiešām, kad Daumants ierunājās par

strādāšanu tikai rīta maiņā, Juris teica:— Es baidos izlemt. Ejam pie

«Mammas», kā viņa teiks, tā arī būs.Par «Mammu» jaunie strādnieki bija

iesaukuši ceha priekšnieci Miezi — parviņas iejūtību pret jaunatnācējiem, pargādību, izpratni, par mātišķām rūpēm.Jaunie zināja, ka pie viņas droši varēja ietgan sirdi izkratīt, gan padomu lūgt.

— Mākslas studija ir labs pasākums,— Mieze puisi uzslavēja. — Aiziešupaskatīties, ko tu tur dari. Ja tev patiešāmtā ir sirdslieta, mēģināsim kaut ko

izkombinēt. Par ko tu pašreiz strādā?Par rezervistu. Daumants ir teicami

apguvis visas operācijas un var aizvietotjebkuru strādnieku, — Juris atbildējaDaumanta vietā. — Varbūt darīsim tā —lai viņš pusi laika nostrādā pirmajā maiņāun pusi otrajā.

~ Lai notiek. Bet tev būs jāpierāda,uz ko esi spējīgs. Vajadzēs palīdzētnoformēt mūsu sarkano stūrīti.

~ Labprāt, — priecīgs, ka viss tiklabi nokārtojies, Daumants apsolīja.

*Leons labā garastāvoklī soļoja mājās

no rīta maiņas. Kabatā atradās alga —visa līdz pēdējai kapeikai. Ilona neticēs,kā parasti algas dienās, liks uzpūst elpu.Ārā krietni piesalst, bet sieva staigāpadilušā rudens mētelī. Priekšā divas

izejamās dienas. Rīt viņi nopirks drēbi unpats uzšūs pēc pēdējās modes — nebūssliktāk kā tām modīgajām, kas slīpē centrabulvārus.

Jaunceltņu kvartālā pie dzērienuveikala durvīm Leons neviļuspiebremzēja. Gandrīz mēnesi viņš bijastrādājis, galvu nepacēlis, gājis uzdispanseru un paklausīgi rijis visādastabletes. Pudeli alus viņš būtu godamnopelnījis. Dakteris gan apgalvoja —viens malks, un visa ārstēšana jāsāk nogala. Varbūt tukša muldēšana? Alus navnekāds alkohols. Rīkle ari gluži sausa. Nē,labāk nopirkšu kādu kārumu sievai, tikmaz esmu lutinājis Ilonu.

Konditorejā viņš nopirka torti«Ārija». Vakarā pasēdēs pie sakurinātaskrāsns, padzers zaļu tēju, aprunāsies. Dēla

dēļ jānokārto dokumenti. Puika uz goda,pēc izskata kā tēvs, būtu vien augumāpadevies dižāks.

Ilonas saraudātā seja liecināja, kanoticis kas ļauns.

— Vai sīkais saslimis?— Tēvs miris.Nosalušie pirksti atlaida aukliņu, un

tortes kārba ar troksni nokrita zemē.— Kā miris? Viņam bija labāk.— Kaimiņienei zvanīts no slimnīcas.*Rūpes par apbedīšanu ierāva Leonu

īstā virpulī. Ilonai uz rokām bērns, unpalīdzēt vīram viņai nebija laika. Labi, kadarbabiedri, uzzinājuši par Leona nelaimi,nāca palīgā — sagādāja zārku, izvadītāju,muzikantus.

"Sasalušie zemes kukuržņi ar dobju

troksni krita uz zārku, trīs saujas no Leona,trīs no Ilonas, trīs no tēva šķirtās sievas.Vairāk tuvinieku mirušajam nebija.

«Vieglas smiltis, saldu dusu. Tēvamtikko pāri četrdesmitiem. Varēja vēldzīvot. Pats sevi pazudinājis. Vai arī es?Nē, vairs ne lāses, zvēru, tēvs, pie tavakapa,» Leons apņēmās.

Ilona pie kapa kopiņas aizdedzinājadivas sveces — viņas dzimtajā pusē bijatāda paraža. ,

— Kādēļ nepaziņoji ātrāk? — Leonamāte, klāt pienākusi, vaicāja. — Mumsvisādi blati, varējām dabūt deficītazāles…

Leons klusēdams raudzījās uz lepnākažokā tērpto sievieti, kas saucās viņamāte. No krāsotajām skropstām nebijanoritējusi neviena asara. Bet kādreiz taču

viņi mīlēja viens otru un bija laimīgi,Leons to labi atceras. Tad māte smagisaslima. Uzradās tas glumais dakteris,viņas tagadējais vīrs.

Kad māte reiz viņu, desmitgadīguzēnu, aizveda pie sevis uz lepno dzīvokli,viņš iespļāva dakterim sejā — parizpostīto bērnību, par tēvu, kas no bēdāmsāka dzert.

— Kā tev klājas? — Mātes acispārslīdēja dēla plānajam vamzim unIlonas apvalkātajam mētelim. — Varbūtvajadzīga palīdzība? Saki, nekaunies!

— Iztiksim tāpat kā līdz šim. — Šīsieviete Leonam bija dziļi vienaldzīga.

— Nu tad dzīvo vesels. Mātepasniedza dēlam cimdoto roku.Nosmaržoja dārgs parfīms, nogurkstējasniegs, Leons un Ilona palika vieni pie

kapa. Krēslā rāmi dega sveces.— Es baidos par tevi, Leon.— Būs labi, gan redzēsi. Ejam,

mājās mūs gaida dēls!*Baiba un Daumants no kapsētas

mājās devās klusēdami, katrs savu domuvērpdami.

«Ar manu tēvu var notikt tas pats.Reizēm noturas mēnesi, citreiz ilgāk untad kā palaiž plostu… Kristaps ieslēdzassavā istabā, neliekas manām. Māsabaidās. Žēl mātes…» Daumants domājapar saviem vecākiem.

«Ilonai būs vieglāk, Leona tēvs vairsnevilks vīru zaņķi. Žēl, protams, cilvēkstaču. Bet vai tāds, kam prātā tikai pudele,cienīgs saukties par cilvēku?» Baibaprātoja. «Labi, ka tagad dzērājiem

pieteikts karš, krietna daļa atjēgsies …»*— Kaut velns parautu šito suņubūdu!

— Daumants, kādā svētdienas rītā pirmaispiecēlies, šķendējās. — Iekšā tikpatauksts, cik ārā. Kamēr pienāks mūsudzīvokļa rinda, garu izlaidīsim. Jurisstāsta, ka Vācijas DemokrātiskajāRepublikā jaunieši brīvajā laikā kopīgiemspēkiem paši ceļot sev mājas un saņemotdzīvokļus jau pēc gada. Domā, pie mumsnebūtu gribētāju? Un kā vēli

Pēc brokastīm Daumants aizgāja uzzīmēšanas nodarbībām. Baiba saimniecesvirtuvē vārīja «garos kāpostus» visainedēļai. Vīrs, par laimi, ēdiena ziņānebija izvēlīgs. Kamēr vārījās pusdienas,varēja mierīgi paadīt. Kādā modes žurnālāviņa bija noskatījusi rupjvilnas džempera

fasonu. Tā būs dāvana Daumantam uzJauno gadu.

— Adi vien, adi, — virtuvē ienākusi,vecā saimniece indīgi noteica, — skaties— iznāks vēl tā, ka priecāsies cita. Nemazneblenz! Mana draudzene redzējusi tavuvīriņu bučojamies ar kaimiņienes skuķi, topašu, kas arī iet uz zīmēšanu.

— Viņa būs pārskatījusies.— Kāda tur pārskatīšanās! Pie

vārtiņiem stabā lampa — gaišs kā dienā.Tas skuķis esot pats kāries kaklā.

— Neticu, — Baiba strupi noteicaun, lai slēptu acīs saskrējušās asaras,noliecās pār kāpostu katlu.

— Tava darīšana. Ja gribi, variaiziet un pati savām acīm pārliecināties.

Pirmajā brīdī Baiba bija ar mieru,bet tad, iedomājusies, kā abas vecas,

teātra binokli pie acīm pielikušas, gaidapārrodamies kaimiņu meiteni unDaumantu, viņa nepatikā noskurinājās.Izspiegot savu vīru, nē, tik zemu viņa navkritusi. Droši vien tas bijis pa jokam.Vecu sievu pļāpas — aiz gara laika vaiskaudības tās reizēm ir gatavas aprunāt unsanaidot dažu labu laimīgu pāri. Ja būtukas nopietns, Daumants pats atzītos.

Baiba Daumantam nekā neteica, tačuaizdomīgi vēroja un vērtēja viņa vārdusun rīcību. Nekas it kā nebija mainījies.

*No Baibas dienasgrāmatas:«Ko es iesāktu, ja Daumants pēkšņi

pavēstītu, ka mīl citu ? Droši vien nomirtuaiz bēdām. Kādas muļķības es te rakstu?Daumants ir mans, un es viņu nevienaineatdošu. Ja vajadzēs, cīnīšos par savumīlestību.

«Agrāk pirms kāzām Daumants vaikatru brīdi skaļi apliecināja, ka mani mīl.Kādēļ viņš tagad to nedara? Vienīgivakaros, kad esam gultā. Tādās reizēs jauvisi vīrieši.. »

Daumants ievēroja sievas pēkšņoatturību, taču to izskaidrot nespēja.Reizēm Baiba neatbildēja uz viņaglāstiem, izlikās aizmigusi, kaut pēc elpasvarēja just, ka ir nomodā. Agrāk patikļāvās klāt, bet nu griež muguru. Kādēļ?

Varbūt ieskatījusies citā? Darbā tikaisievietes; vienīgo vīrieti — gados pavecovadītāju ar vēderiņu un pliko pakausi —nav ko ņemt vērā. Tagils! Kādreizējāgreizsirdība uzliesmoja ar jaunu spēku.

Tagad tas bija Daumants, kuršstāvēja pie loga un gaidīja sievupārnākam. Jau vienpadsmit,pusdivpadsmit, tik vēlu viņa nekad…Ieliņas tumšas, tukšas…

Daumants sniedzās pēc savasvirsjakas, lai ietu uz autobusu pieturu, kadpie vārtiņiem nobremzēja žigulis. Sunspriecīgs ieņerkstējās, un pēc brīža kāpnesskanēja Baibas vieglie soļi.

— Kur tu blandījies tik ilgi? —Mēģinājām jauno programmu. Ja tā iziescauri, Tagils cer dabūt pirmo kategoriju.Un tad mēs esam uz zaļa zara!

— Tagils un Tagils! — Daumantsaizsvilās. — Turpmāk es pats iešu tevpretim.

— Bet kā tad tava pielūdzēja nozīmēšanas pulciņa? — Baiba nevainīgijautāja.

— Lai meklē sev citu pavadītāju!«Greizsirdīgs, tātad mīl,» Baiba

nopriecājās.— Kad noslīpēsim programmu, kā

nākas, bušu ātrāk mājās … — viņaapsolīja.

5. nodaļa

APZAGTAIS JAUNGADS Filiāles direktore Taisija Feoktistova

bija beigusi institūtu, kas tikai iztālēmatbilda apģērbu šūšanas profilam. Pirmspāris mēnešiem ieradusies filiālē, viņavietnieces pavadībā izstaigāja visas telpasun pēc tam vairs cehos netika manīta. Jakādu ievajadzējās, izsauca pie sevis uzkabinetu. Ar savu vietnieci TaisijaFeoktistova satika lieliski. Filiāle plānuizpildīja, tādēļ firmas ģenerāldirektorsviņu netraucēja. Alga bija pieklājīga,prēmijas saņēma regulāri. Direktore bijaapmierināta. Šaurajā, veclaicīgajātrīsstāvu namā blakus fabrikai, kur

izvietojās filiāles vadība ungrāmatvedība, valdīja mierīga, omulīgaatmosfēra — gandrīz kā mājās. Soļusslāpēja mīksti paklāji. Gaisā vējojakafijas aromāts. Uz zemā, ar stiklupārsegtā galdiņa vienmēr, ari ziemā,atradās vāze ar ziediem. Sekretāre arsavam ekstravagantajam izskatam tikneatbilstošu vārdu — Solveiga — bijapienācīgi izdresēta. Viņa kuru katru pievadības nemaz neielaida, vispirms sīkiiztaujāja, kādā jautājumā. Ja ražošanas,tad sūtīja atpakaļ pie meistarēm vai cehupriekšniekiem, ja personīgos — piearodkomitejas priekšsēdētājas.

Trauksmes signāli sāka skanētdecembra vidū. Pirmajā nedēļāstrādnieces vēl nekā neteica. Vairumsatprasījās no darba, apkopa mājas soli,

citas tāpat knibinājās, atvilka elpu pēckārtējās sturmēšanas mēneša beigās.Jaunieši, bariņos sagājuši, trieca jokusvai, uzgriezuši tranzistorus uz visskaļāko,locījās dejā.

Kad materiāli nepienāca arī otrajānedēļā, strādnieki sāka uztraukties:

— Ko viņi tur piegriešanas cehādara, ka nesūta darbu? Kādēļ meistarinegādā? Kas šiem, cieta alga, bet mumstas pamatīgi iegriezīs kabatā! Juri, ej tūliņnoskaidro!

— Viņi sēž bez darba tāpat kā mēs.Sagatavošanas cehā nav materiāla. Nemetra. — Atgriezies no piegriešanas ceha,Juris bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

— Kādēļ nav?— Lielajā noliktavā kaut kas

saķēries. — Un ko dara sagādnieki?

Juris Egle paraustīja plecus. Parmateriāliem viņš neatbildēja.

Apdraudēts kļuva ne tikai mēnešaplāns un līdz ar to prēmijas ganstrādniekiem, gan priekšniecībai, bet patsgalvenais — arī gada plāns untrīspadsmitā alga.

— Es prasu, lai plāns tiktu izpildīts!— Taisija Feoktistova ražošanasapspriedē pirmo reizi pacēla balsi.

— Prasīt jums vajadzēja agrāk — unnevis no strādniekiem, bet no savasvietnieces. Tad cehi nebūtu nonākuši tādāstāvoklī, — Mieze skarbi atbildēja.

— Tam, ka vēl līdz šim trūkstmateriālu, ir objektīvi iemesli, —direktores vietniece sagādes jautājumosŅina Ivanova taisnojās.

— Tā jau katrs var aizbildināties.

Vajadzēja sagādāt rezerves vismaznedēļai.

— Tas nozīmē — deviņi tūkstošimetrus uzvalka drānas vien. Kur lai tovisu lieku, varbūt manā kabinetā?

— Par to bija laiks padomāt visusšos gadus. Šī taču nav pirmā sastrēgumareize. — Vecais meistars Krūklis nopriekšniecības nebaidījās, teica, īsodomāja, tieši acīs.

Pietiek ecēties. Labāk visi kopāizprātosim, kā izkļūt no grūtā stāvokļa, —Taisija Feoktistova pārtrauca strīdu.

— Ko jūs uztraucaties! Nekasārkārtējs taču nav noticis. Šodien braucampakaļ. Rit no rīta materiāli būs uz vietas,— Ņina Ivanova apsolīja.

— Jums, protams, tas nešķiet nekasārkārtējs, — Mieze aizsvilās. — Jūs, kā

parasti, malkosiet kafiju un šķirstīsietmodes žurnālus, kamēr strādnieces jūsuneizdarības dēļ sitīsies vai nost, lai tikaiizvilktu plānu.

— Lūdzu bez personiskiemapvainojumiem!; — Filiāles direktorecentās aizstāvēt savu draudzeni. —Centrālajā noliktavā tika atklātasnekārtības.

— Vajadzēja iet pie firmas vadības,viņi dotu rīkojumu izsniegt mumsnepieciešamos materiālus. Kamērpārmērīs, sazīmēs, sagriezis, paies vēldivas dienas. Tātad mēneša plānsjāizpilda divās nedēļās. Vai tas irnormāli? Daudzām sievietēm mājās mazibērni, kas tos apkops un pieskatīs, kamērmātēs strādās divās maiņās?

— Mēs strādniekiem pavēlēt

nevaram, bet tikai lūgt. Ja viņi nebūs armieru brīvprātīgi strādāt virsstundas,piespiest mēs nevaram, — arodkomitejaspriekšsēdētāja, pati kādreizējā šuvēja,uzdrošinājās iebilst. — Un vispār —arodkomiteja ir pret šādu pārslodzi. Notās cieš strādnieku veselība.

— Un rada brāķi, Krūklisatgādināja šo visiem zināmo patiesību.

— Pagaidām nogaidīsim. Lai šūšanascehs izpilda gada plānu, tad padomāsim,— Taisīja Feoktistova izlēma.

*Pusi mēneša loderējām, nu rausim

par diviem, — mājās pārnācis, Daumantsnoskaities paziņoja. — Mani meistarsnozīmēja par brāķa labotāju. Tu variiedomāties: atradās mūsu brigādē pāristipinu, kuri atsacījās strādāt piektdienas

nakti un sestdien. No vecajiem, protams.Deklarēja, ka šiem veselība esot dārgākapar mūsu plānu. Egoisti, domā tikai parsevi!

— Pie mums arī iet kā pa elli.Priekšniecība pieņēmusi tik daudzpasūtījumu, ka netiekam galā. Es tagadšuju izejamās kleitas. Ar lētajāmkatūnenēm tiek galā praktikantes. Un tikpatvisu līdz Jaungadam nepaveiksim.Meistare teica: kas vēloties, lai paliekotdarbā ilgāk, izkombinēšot lielāku prēmiju.Kā tu domā, palikt?

Izlem pati. Ja jūties nogurusi, nācmājās. Nedari sev pāri.

— Mieze kļuvusi pārāk bezkaunīga,kāpj mums uz galvas, — Ņina Ivanovapiezīmēja, kad visi bija izgājuši. — Estavā vietā viņai iegrieztu rājienu un

noņemtu prēmiju, lai pievaldās un zinasavu vietu.

— Viņa esot ilggadēja darbiniece,— direktore šaubījās. — Strādnieki viņumīlot un cienot.

— Es gan tam neticu. Gribi, atsūtīšupie tevis otrā iecirkņa vecāko meistariTimpu, viņa pastāstīs tādas lietiņas ..,

*Pētera baznīcas torņa pulkstenis

dobji nodimdināja desmit reizes, kad JurisEgle nodeva meistaram Krūklim pēdējožaketi. Gada plāns bija izpildīts un parpāris procentiem pat pārsniegts, filiālesgods glābts.

— Paldies, draugi! Es jums, saviemdarbabiedriem, apsolu, ka nekad vairs,kamēr es būšu ceha priekšniece, nenotiksšādas šturmēšanas, — Mieze apsolīja. —

Darīšu visu, lai darbs ritētu normāli, unprasīšu to arī no augstākstāvošiem.

Daumants un Baiba savu pirmokopīgo Jaungadu bija nolēmuši sagaidītdivatā. Baiba nopirka nelielu eglīti,uzposa istabiņu, sacepa svētku pīrāgus. Uzgalda blakus eglītei atradās vīramsagādātā dāvana — pašas adītsdžemperis. Uzvilkusi jauno, no Daumantapaslepšus šūto kleitu, Baiba apsēdās pieaizsalušā loga, ar elpu izkausējaleduspuķēs mazu laukumiņu un sāka gaidīt.Saimniece bija aizbraukusi pie dēla,mājās atradās tikai viņa un suns Volfs.

«Kur gan Daumants tik ilgi kavējas?Vai tik nebūs sācis svinēt kopā ar puišiemkā toreiz, kad saņēma pirmo algu?» Baibauztraucās.

Suns priecīgi ierējās. Pa sniegoto

taciņu, stiepdams lielu kasti, nāca viņasvīrs. Kas gan tur varētu būt? Baiba metāslejā pa stāvajām bēniņu kāpnēm.

— Vari mūs apsveikt, plāns izpildīts.Norāvām līdz astoņiem. Daži vecie vēlpalika, mūs atlaida ātrāk. Es drāzos artaksi. Tu nogaidījies, jā? Droši viensadomāji diezin ko?

Baiba saņēma kasti aiz auklām,pacēla un tūliņ atkal nolaida zemē.

— Tā tev dāvana.— Tik liela un smaga?— Ļauj, es uznesīšu.— Nesīsim abi.Nepacietīgiem pirkstiem Baiba

raisīja vaļā auklas.— Televizors! Paldies! — Viņa

apkampa vīru un skaļi noskūpstīja. — Kurtu izrāvi tik daudz naudas?

— Saņēmu prēmiju un izdarīju pirmoiemaksu. Desmit rubļus mēnesī mēs tačukaut kā sagrabināsim? Uzraušu pavakariem kādas džinsenes. Tieši šovakarRaimonda Paula jaunais mūzikls. Betpirms tam estrādes koncerts. Uzstādīsimtūlīt — te uz grāmatplaukta pretim gultai.

Ja istaba kļūs auksta, varēsimskatīties, gulēdami zem segas.

Sākumā pa zilgano ekrānu ņirbējakaut kādas svītriņas un punktiņi, betskaļrunī skanēja tik pretīgi sprakšķi, kapie krāsns guļošais Volfs pacēla galvu unskaļi ierējās. Daumants paņēmainstrukciju un sāka pārbaudīt un grozītvisus slēdžus un pogas pēc kārtas.

— Met mieru! Rīt ari ir diena. Drīzdivpadsmit. Pasēdēsim tāpat, — Baiba,visas cerības zaudējusi, mēģināja

Daumantu pierunāt.Tad pēkšņi televizora ekrānā

parādījās attēls.— Izdevās! — Daumanta seja

staroja. — Cik tu šovakar esi skaista!Klausies, šo kleitu es tev neesmuredzējis. No kāda modes žurnāla tu esiizkāpusi?

— No «Burdas», — Baiba šķelmīgipasmaidīja.

— Bet es kā no darba. Acumirklīti.— Nevajag, Daumanti Ir labi tāpat.— Nē, vajag gan!Pēc mirkļa Daumants, ar pirkstiem

izspūrušos, sprogainos matuspieglauzdams, nostājās Baibas priekšāsavā kāzu uzvalkā un paklanījās.

— Lūdzu uz deju! Cik labi, ka mēsesam kopā, — sievas galvu savam plecam

pieglauzdams, viņš čukstēja. — Un mumsbūs daudz šādu jaungadu. Sākumā divatā,tad trijatā, četratā …

—- Stop! — Baiba smējās. — Esgribētu trīs bērnus. Kremļa kuranti svinīginosita divpadsmit reizes. Glāzēsiezaigojās saimnieces dāvātais ķiršu vīns.

— Par laimi! Par mīlestību!— Lūdzu pie svētku galda!— .Un to visu tu pati? Baiba, tev

jāmaina profesija, jāiet par kulināri. Visstik ļoti garšīgs, — Daumants slavēja. —Tu zini, kad es pēdējo reizi ēdu?Pagājušajā gadā. Leo man piespēlējabulciņu un viss. Gribējās saraut, lai ātrāktiktu mājās. Tāda sajūta ir sacensībās.

Cilvēks domā tikai par vienu —jāpaspēj. Un uzvar. Pēc tam ir velnišķīgilabi.

Abi ērti iekārtojās gultā, lainoskatītos svētku pārraidi Baiba ar tīriprofesionālu interesi vēroja dziedātājuekstravagantos tērpus, bet Daumants pēcbrīža vairs nekā neredzēja. Negulētāiepriekšējā nakts un vairāku dienusaspringtajā darbā pārpūlētais organismsprasīja savu. Baiba piecēlās, izslēdzatelevizoru un uzsvilpa sunim.

Zvaigznes pie debesīm tonakt šķitaīpaši spožas. Krietni piesala. Baibapagājās līdz vārtiņiem. Daudzos logos vēldega ugunis, ļaudis turpināja svinētsvētkus. Ielas galā pusaudži laida raķetes.Tās aprakstīja pret debesīm slaidu loku ungaisā sadalījās sīkās, krāsaināszvaigznītēs. Puikas no sajūsmas auroja.Volfs jautājoši paskatījās Baibai acīs:varbūt vajadzētu riet?

— Paliec mierā! — Baiba uzsaucaun noglaudīja sunim galvu. Daumantavecāku dzīvokļa logi bija tumši. «Mēs arīlabie, domājam tikai par sevi. Vecīšidroši vien mūs gaidīja.»

Cik vien Baiba spēja atcerēties,Jaungada sagaidīšana viņas vecāku mājāsnorisa pēc vienas programmas. Abas armammu, nopūlējušās ar mājas tīrīšanu unēdienu gatavošanu, ap desmitiem saklājasvētku galdu. Rolandiņš un patēvs iededzaeglītē svecītes. Tad atskanēja klauvējienipie durvīm, Rolandiņš skrēja atvērt unieraudzīja gaidīto dāvanu maisu. DiemžēlSalavecis jau bija aizsteidzies pie citiem.Apdāvināšanās, laimes vēlējumi, svētkumielasts, televizors ,.. Naikovskim nebijadraugu, un viņš negribēja, ka mammaaicina uz mājām savas darbabiedrenes.

Baiba no mammas bija saņēmusi svētkuapsveikumu un ielūgumu sagaidīt Jaungadupie viņiem,

«Varbūt aiziesim?» viņa bija nedrošiieminējusies.

«Paldies! Tava patēva ģīmis manuzsit žulti, un tad es par sevi vairsnegalvoju. Labāk tepat mūsu istabiņadivatā, tu un es,» vīrs atteicās.

Baiba bija piekritusi.«Ko gan tagad dara mani draugi?»

viņa prātoja. «Pie Daces droši vien irjautri — iet rotaļās, skatās diapozitīvus.Tur ir arī Pēteris ar savu māti.» Dace bijapavēstījusi, ka Pētera mātes neieņemamaisiebildumu cietoksnis pamazām drūpot,iespējams, ka nākošajā rudenī viņiembūšot kāzas. Arī Dace aicināja pie sevis.

Bijusī skolas biedrene Dēzija auklē

dēlu. Dace zināja teikt, ka stāvā sajūsmāviņa par to neesot. Nu jā, Dēzija paliekDēzija — ārišķīgās vērtības, greznastualetes viņa vienmēr vērtējusi augstāk partuvinieku mīlestību. Ko dara Sveta? Parviņu arī nekas nav dzirdēts kopš rudens.Kā viņai, bārenītei, vienai uz laukiemklājas? Baiba arī labā, pat apsveikumakartiņu aizmirsa aizsūtīt.

*Nē, Svetlana nesēdēja viena savā

istabā. Kopā ar citiem Baužu ciemajauniešiem viņa Vecgada vakaru pavadījasaimniecības klubā. Raibi ģērbtie svētkuviesi — gan fantastiskās maskās tērpušies,gan bez tām, kā nu kurš jutās ērtāk, —griezās dejā, lēca kumeliņu un polku,dziedāja (kur redzētas latviešu saiešanasbez dziedāšanas?). Mārcis no Svetlanas

neatkāpās ne soli.— Tā nu mums nebija lemts

saradoties, kā bijām cerējušas, — Dēzijasmamma, apsēdusies blakus savaidraudzenei, smagi nopūtās. — TavsMārcis ir krietns puisis. Bet mana Dēzija,ak, negribas nemaz runāt. Sirds kāpj pamuti ārā. Ne vīžo kārtīgi savu bērnu kopt,ne vīru apčubināt. Uz Rīgu, uz teātriem unrestorāniem — tur viņai žiglas kājas. Patiiemācījās vadīt mašīnu, nu triecas papasauli kā apdauzīta. Benedikts ir zeltacilvēks, bet nav vairs nekāds jaunais.Viņam labāk patīk mājās pie sievas unbērna, bet mana Dēzija kā sadzelta —viņa jau neiešot savu jaunību apraktnetīros autiņos. Ne tādēļ esot precējusies.Cik ilgi Benedikts to pacietīs? Vīramātestaigā apkārt, kūkodama kā bada dzeguze,

piesauks vēl nelaimi.Mārča māte mīļām acīm noraudzījās

uz dēlu un Svetlanu, kuri ar saviemslaidajiem augumiem pacēlās pāri citiemdejotājiem. Jaunā māja gatava, laiksdēlam ņemt sievu. Atskries bērniņi, viņapalīdzēs izauklēt. Lai cik mīļi ir viņaskopjamie teliņi, cilvēka bērni tomērpaliek cilvēka bērni. Svetlanu viņanemainītu pret desmit tādām Dēzijām. Navsaprotams, ko tas viņas dēls tūļājas unvilcinās, ja ikvienam skaidri redzams, kaabi ir saderīgs pāris. Mārča māte vairsnecerēja uz vecāko dēlu. Izstudējis parārstu, viņš paliks pilsētā. Bet Mārcis irlauku cilvēks, bez zemes viņš nevar. Kamgan viņiem tāda māja kā pils, ja tajāneskanēs bērnu balstiņas?

Jaungada sarīkojums tuvojās

nobeigumam. Vecāka gadagājuma ļaudissen bija devušies pie miera. Mūzikaiskanot, zālē diskoja nenogurdināmiepusaudži.

Mārcis, cieši zem rokas saņēmis,vadīja Svetu mājās.

— Kāda burvīga nakts! Arī mēnessspīd kā uz pasūtījuma, — Sveta sapņainiteica. —Es nekad neesmu braukusikamanās pa piesnigušu mežu. Vienīgigrāmatās lasījusi.

— Gribi, es tevi izvizināšu ar simtzirgiem kā karalieni? — Mārcis iesmējās.

— Man pietiktu ar vienu.— Tu nopietni?— Jā. Bet tas ir tikai sapnis.— Šajā naktī viss iespējams. Ejam!— Uz kurieni?— Tad jau manīs.

Svetas dēļ Mārcis bija gatavs uzvisu. Viņi iegāja tukšajā liellopu fermaspagalmā. Sargs Kristaponkulis, svētkumēriņu ieņēmis, saldi gulēja. Mārcisklusiņām izveda fermas zirgu, iejūdzakamanās, iemeta tajās krietnu neslavusiena un noteica: Lūdzu, kariete gaida.

— Vai tā būs labi? — Svetavilcinājās.

— Neprāto, kāp iekšā! Neviens patnepamanīs. Kamēr nāks slaucējas, būsimatpakaļ.

Zirgs nostāvējies uzņēma straujuriksi. Ciemata ugunis palika tālu aizmuguras. Mežā ceļš bija piesnidzis. Zirgssāka iet soļiem. Sniega smaguma pilniemzariem koki stāvēja kā apburti.Izstīdzējušo bērziņu noliektās galotnespāri ceļam veidoja fantastiskus

godavārtus. Egles, baltām sagšāmsasegušās, atgādināja lielajos lakatosietinušās vecas lauku sievas. Neliela mežaklajuma malā Mārcis apturēja zirgu.Zaļganajā mēness gaismā Sveta pamanījabriežu ģimeni. Briežu tēvs, galvu aržuburotajiem ragiem izslējis, uzmanīgiraudzījās apkārt. Viņa siltā elpa saltajāgaisā pa nāsīm izplūda kā divi dūmumākonīši.

Zirgs iezviedzas, un vienā mirklīklajums bija tukšs. —- Žēl. Bija tikskaisti.

>— Nekas, gan jau atnāks. Siensviņiem garšo, Ieliksim arī mūsējo, laiviņiem tiek svētku mielastā, — Svetapalūdza.

Abi bāza barotavas redelēssakaltušās zāles, kas vēl tagad smaržoja

pēc vasaras. Un tad saltajā Jaungada naktīmeža apņemtajā noriņā Mārcis pateicaSvetai mūžsenos, bet vienmēr tik gaidītosvārdus:

— Es tevi mīlu. Kļūsti mana sieva.Svetai bija jūtīga, romantiska

dvēsele, un Mārcis, būdams praktiskasdabas cilvēks, centās viņai piemēroties.

Otrā dienā Mārcis aizveda iecerētopie saviem vecākiem. Svetai likās, kaikviens pretimnācējs viņas sejā izlasīs to,kas ar viņiem naktī noticis, kur nu vēlstingrā Mārča māte»

Māte virtuvē gatavoja ēdienu. Tēvs,brilles uz acīm uzlicis, skaļi lasīja viņaipriekšā avīzi.

Mēs nolēmām precēties, — Mārcispavēstīja» — Sarakstīsimies, cik drīz vieniespējams.

Brīdi valdīja klusums. Varējadzirdēt, kā katliņā burbuļoja ūdens.

—- Varbūt jums mana nākamā sievanav pa prātam?

— Ko tu runā! Sen jau vajadzēja, —pirmā attapās māte, piegāja pienosarkušās meitenes, pastiepāspirkstgalos un skaļi viņu nomutēja.

— Nu tad apsveicu! — Tēvs —augumā tikpat ražens kā dēls — aplikaroku ap nākamās vedeklas pleciem. — Laiaug dēli kā ozoli, meitas kā liepas. Mēs armāti jau sen par to spriedām.

— Vai nevajag ko palīdzēt? —Sveta piedāvājās.

— Ko nu, meit, man viss jau gatavs.Tūlīt uzklāšu pusdienu galdu. Šodienmums divkārši svētki,

— Nāc, es tev parādīšu mūsu istabu!

— Mārcis aplika roku Svetas pleciem.«— Viss augšstāvs mūsu rīcībā ~~ te

mēs, tur « dzīvos zēni, bet šeit —meitenes.

Sveta pēkšņi juta kājās dīvainunespēku. Viņa apsēdās uz Mārča gultasmalas un aizklāja rokām seju.

— Kas tev? — Mārcis satrūkās.— Man bail no lielās laimes. Jūs

visi esat tik labi pret mani — tu, tavivecīši un visi citi. Ja tu zinātu, cik skumjabija mana bērnība. Bērnunamā uninternātskolas mazākajās klasītēs mēs visigaidījām mammas — gan savējās, Īstās,gan audžumātes. Dažiem laimējās, citipalika tukšā. Mani —- tādu lielu, neglītu— neviens nevēlējās par audžubērnu. Esto ļoti pārdzīvoju, raudāju, apskaudulaimīgos.

— Nu tev būs gan tēvs, gan māte. —Vai es drīkstēšu viņus tā saukt?

— Protams, kā gan citādi?— Mārci, paskaties man acīs! Es

apsolu, ka būšu tev laba sieva un mūsubērniem mīļa māte. Viņiem jāizauglaimīgā ģimenē.

— Āmen! — Mārcis iesmējās, taču,pamanījis, cik nozīmīgi Svetai šie vārdi,tūliņ aprāvās.

— Bērni, nāciet pusdienās! — māteno lejas aicināja.

*Jaungada naktī, ar bažām domādama

par jaunāko meitu, Dēzijas mātenenojauta, ka nelaime jau klauvē piedurvīm.

Pie universālveikala direktoraBenedikta Sarmas bija sapulcējies viss

mazpilsētas «zieds». Pēc bagātīgāmvakariņām vīrieši iegāja kabinetā uzspēlētkārtis. Gados vecākās sievietes, Dēzijasmīkstajos zviļņos iegrimušas, pārspriedapilsētas pēdējos jaunumus. Jaunieši tādēvētajā zālē dejoja. Dēzija — noreibuši,pietvīkusi — gāja no rokas rokā.

— Tu esi pati skaistākā mūsu pilsētā,— ķirurgs Ingmārs čukstēja viņai ausī, —tevis dēļ esmu prātu zaudējis, naktīs teviredzu sapņos.

Stereomagnetofons rēca pilnā balsī.Līdz gadu mijai bija atlikusi nepilnapusstunda. No restorāna uzaicinātieviesmīļi jau kārtoja uz galda spainīšus arledū ieliktām šampanieša pudelēm,pārslaucīja kristāla glāzes.

Negaidot starp dejotājiem parādījāsBenedikts — svētku reizei pavisam

nepiedienīgā izskatā: kaklasaite atrauta,mati izspūruši, pats bāls kā nāve.

— Ingmār, vai tu ko sajēdz no bērnuslimībām? — izslēdzis magnetofonu, viņšjautāja ķirurgam.

— Maz gan, es vairāk ar kauluzāģēšanu, — Ingmārs smējās stulbudzērāja smiekliņu. — Ja tev vajag konošņāpt, katrā laikā.

— Idiots! Dēzij, zvani ātraipalīdzībai! Pēterītis mirst! Laid, labāk espats.

Dēzija metās uz bērnistabu.— Ej ārā, slepkava! — vīramāte

ieķērcās.Sveša sieviete melnās drānās —

tādās pašās kā Benedikta mātei — staigājaapkārt bērnam, krustījās un kaut komurmināja. Mazais Pēterītis sasarkušiem

vaigiem sēcoši cīnījās pēc elpas. Viņšizskatījās bezpalīdzīgs un nožēlojams.Dēzijai kļuva dēlēna tik ļoti žēl, ka viņasāka raudāt. «Apsolos, ka būšu laba māte,kaut tik viņš izdzīvotu!» viņa klusāmčukstēja.

— Ātrā palīdzība aizbrauca pēcbērnu ārstes, — Benedikts teica unnometās pie gultiņas ceļos.

— Ārsts nelīdzēs. Kā dievs lems, tābūs!

— Māt, lai tā pesteļotāja pazūd! Laiviņas smakas te vairs nebūtu! Sen jauvajadzēja izsaukt ārstu! — Benediktsuzkliedza.

Viņam un mātei mazulis bija kāsaule, ap kuru riņķoja visa viņu dzīve, —mantinieks, dzimtas turpinājums, nākotnescerība.

Uzzinājusi, ka ir gaidībās, Dēzijagribēja taisīt abortu. Likās stulbībaapkrauties ar bērnu deviņpadsmit gaduvecumā, kad viņai iespēja baudīt dzīvipilniem malkiem.

Vienmēr gatavs iztapt sievai —Benedikts šajā jautājumā bija nelokāms.

Dēla jauno sievu vecā ienīda jau nopirmā brīža, kad Dēzija parādījās šajāmājā. Būtu viņai teikšana, viņa šosvilpasti sen padzītu, lai iet, no kurienesnākusi. Vienīgi bailes no dēla dusmāmlika savaldīties. Abas sievietes dzīvoja,pēc iespējas vairīdamās viena no otras.

Dēzija saimniecības lietās nejaucās.Kamēr viduklis vēl nebija piebriedis, viņabraukāja uz teātriem, koncertiem, gājaviesos. Skaisto, iznesīgo sievieti —piedevām vēl universālveikala direktora

sievu — visi labprāt ielūdza pie sevis,cienāja, pieglaimojās. Tos pāris mēnešuspirms dzemdībām, kurus nācās pavadītmājās, Dēzija uzskatīja par zaudētu laiku.Benedikts viņu dievināja, centās katruvēlēšanos no acīm nolasīt. SākumāDēzijai tas patika, vēlāk apnika.«Luncinās kā suns.»

Dēla piedzimšana tika uzņemta argavilēm. Pat vecā, pirmo reizi turēdamamazdēlu rokās, savilka plānās lūpas tādākā smaidā. Bērna kopšanu uzņēmāsvīramāte. Autiņus nāca mazgāt kāda noviņas dievticīgajām draudzenēm. KadDēzijai izsīka piens, tika sarunāta zīdītāja.

Jaunā māte par to nemaz neuztraucās.Beidzot viņa atkal varēja darīt, ko patigribēja. Arī Benedikts vairs nerīkojagreizsirdības scēnas, kad viņa, jūtami

iereibuši, pārradās rīta pusē. Benediktaprātu un brīvo laiku aizņēma dēls.Vīramātes un viņas draudzeņu tīstīts unvīstīts, zēns bieži slimoja.

— Vajag norūdīt! — ārste ieteica.Pirms dažām dienām, kad vīramātes

nebija mājās, Dēzija izlēma sāktnorūdīšanu — satina mazo segās, ielikaratiņos un izstūma uz terases.

— Prātu esi izkūkojusi! — Mājāspārnākusi, vīramāte metās pie bērna. —Arā sals! Rociņas, kājiņas aukstas kāledus! Nes šurp spirtu, tak jau nebūsi arsaviem draugiem visu izlakusi.

Pamazām mazais atsila, sāka raudāt.— Skrien pēc karsta piena! —

vīramāte izrīkoja. Dēzija izbijusiespaklausīja.

Otrā rītā puisēnam sacēlās neliela

temperatūra. Pēterītis šņaukājās unklepoja. Vīramāte staigāja apkārtšņākdama. «Vai nu pirmā reize,» Dēzijasevi mierināja, paretam ieskatīdamāsbērna istabā.

Jaungada svinības bija tepat piedurvīm, vajadzēja domāt par dzērieniemun ēdieniem, viesu salūgta pilna māja.Labi, ka Benediktam visur blati. Tāiznāca, ka dēlēns tika atstāts vecāsmātesziņā, bet tā uz debesu spēkiem paļāvāsvairāk nekā uz ārstiem.

*Ārste atsteidzās tieši no viesību

galda, pat svētku tērpu nepaguvusi novilkt.— Bērns nopietni saaukstējies!

Kādēļ nesaucāt ārstu ātrāk?Benedikts pārmetoši paskatījās uz

māti un sievu. Māte, ceļos nometusies,

lūdza dievu. Dēzija reibuma pilnām acīmvērās ārstē. Veclaicīgais sienas pulkstenisblakusistabā nodimdināja divpadsmitreizes, pavēstīdams, ka sācies Jaunaisgads. Blakusistabā atskanēja šampaniešapudeļu paukšķi, skaļi saucieni, laimesvēlējumi. Ingmārs, paplāti ar glāzēm rokābalansēdams, plaši atvēra durvis. Aiz viņadrūzmējās smaidošie viesi. Pamanījisbērnu ārstes noraizējušos seju, skaļiraudošo Benedikta māti, viņš aptvērasituāciju un izbīdīja visus ārā.

— Uzliksim sinepju plāksterus —kļūs vieglāk. Dodiet dzert pelašķu tēju —tas palīdzēs atklepot. Rītdien es atnākšu.Tāds dūšīgs zeperis, gan drīz atkal būsvesels.

Ārste aizgāja.— Gādā, lai māja būtu tukša! Bērnam

vajadzīgs miers un klusums! — Benediktspavēlēja. — Ja gribi, vari doties līdzi,tāpat no tevis — tādas iedzērušas — navnekāda labuma. Skrien pie sava Ingmāra,man vienalga!

— Ak tā! — Dēzija atvēra durvis. —Ingmār, vīrs mani dzen ārā. Vai tu dosiman naktsmājas? Viesi ieinteresētiapklusa. Brieda skandāls. Ingmārs apjucisklusēja.

— Kādēļ tu neatbildi? Pirmspusstundas tu mani dēvēji par savu sirdskaralieni! — Dēzija histēriski iesmējās.

Pārējie viesi apjukuši klusēja.— Ejam pie manis. — Neērto

situāciju izglāba universālveikalavecākais grāmatvedis.

— Ēdamos un dzeramos ņemamlīdzi! Neļaus jau mantai iet bojā! —

Dēzija atvēlēja.Benedikts pa logu noskatījās, kā viņa

viesi, bļaustīdamies un cits citu sniegāgrūzdami, aiziet pa pilsētiņas galvenoielu. Ingmārs un Dēzija gāja pēdējie.Ķirurgs satvēra viņa sievu aiz rokas unmēģināja ievilkt šķērsieliņā. Dēzijapretojās, izrāvās un paskrējās atpakaļ uzmājas pusi. Benedikts aizslēpās aizaizkara. Kad viņš atkal pavērās pa logu,iela bija tukša.

Benedikts paņēma no galda konjakapudeli. «Laimīgu Jauno gadu, vecīt!» viņšnovēlēja savam attēlam spogulī. Jā, drūmabilde. Apaļo vēderiņu vairs neslēpj patteicami pašūtais uzvalks. Plikais pakausiscauri rūpīgi pārsukātajiem matiem spīd kāmēnesis aiz mākoņu šķidrauta. Uz vaigiemdīgst sirmi bārdas rugāji. Tos nevar

noslēpt, pat divreiz dienā skujoties. Betgadu nav nemaz tik daudz — četrdesmitdivi! Vīrietis labākajos gados. Nedrīkstnolaisties. Jāsaņemas. Viņam dēlsjāaudzina.

Māte snauda krēslā blakus Pēterīšagultiņai. Pavisam veca un vāja kļuvusi.Cik viņai gadu? Drīz būs astoņdesmit.

— Kas tur? — Māte uztrūkās.— Nekas, nekas. Bērns nosvīdis

gluži slapjš.Tas labi, temperatūra krītas. Žigli

apmainīsim krekliņu un spilvendrānu.Mazulis paraudzījās tēvā lielām,

zilām Dēzijas acīm, kāri padzērās siltutēju un atkal aizmiga.

— Paldies dievam, pats ļaunākaispāri. — Māte pārkrustījās.

— Ej gulēt, es pasēdēšu, —

Benedikts teica. — Vai tā dzērāju varzaprojām?

— Jā.— Un Dēzija arī?— Jā, Es pats viņu pierunāju. Jauna

vēl, lai izpriecājas, gan vēlāk pierims.— Akls un stulbs tu esi, dēls! Būtu

triecis to pasaules brūti prom, lai tīramāja. Ne viņa kārtīga sieva, ne māte.

— Bez viņas mums nebūtu arīPēterīša.

Māte aizgāja uz savu kaktu un tāpatar visām drēbēm atlaidās gultā. Viņai bijamodrs miegs, pietika zīdainītimiekunkstēties, kad vecā sieva jau bijaaugšā. Dēziju turpretim aizmigušu spētuuzmodināt vienīgi lielgabala šāviens pieauss. TādēJ mazo novietoja pie mātes,

Benedikts novilka laķenes, atlaida

vaļā cieti savilkto bikšu siksnu, atsēdāsērtajā krēslā un kājas uzstutēja uz ķeblīša.Domas vijās un vērpās ap sievu. Vai viņaaizgāja kopā ar visiem vai ar Ingmāru?Tādā mazā pilsētiņā nekā nenoslēpsi, visskā uz delnas. Gan pēc pāris dienāmvecenes būs klāt, pasniegs mātei jaunākāsbaumas tikpat kā medusmaizi. Un mātesavukārt viņam. Nekad nevienu sievietiviņš nav tā iekārojis kā Dēziju. Kāpamanīja Bauzēs zaļumballē, tā bijapagalam,

«Sitā odziņa būs mana!» To viņš bijateicis pa jokam un ne gluži skaidrā prātā.

«Tam skuķim sirds vietā automāts,iemetīsi desmitnieku — darbosies,neiemetīsi — paliksi tukšā,» DraugiDēziju novērtēja pareizi. Bet Benediktsbija kā apmāts. Vai ik pārdienas triecās uz

Rīgu, veda ziedus, konfektes, importamantas, kamēr savu panāca. Nekad, nereizes viņš no sievas mutes netikadzirdējis to, pēc kā tik ļoti ilgojās, —vārdus «es tevi mīlu». «Ak tu, mans labaisvecīt!» — un steigā uzspiesta buča uzvaiga — tas bija viss, ko viņš saņēma,iepriecinājis sievu ar kādu viņas iekārotumantu. Varbūt ar laiku, viņš cerēja. Nu irskaidrs, ka veltīgi. No otra bērna Dēzijakategoriski atteicās.

Mazais, vēl nesaprātīgais dēlēnspārvērta tēva dzīvi. Viņš atmetasmēķēšanu, pārstāja nīkt kopā ar draugiemdažādās kompānijās, spēlēt kārtis un dzert.Par viņu zobojās, izsmēja, apsaukāja parbērnu aukli. Benediktu tas neuztrauca.Dzīvei bija radies mērķis. Viņš bijavajadzīgs šim mazajam cilvēkbērnam.

*Baznīcas pulkstenis nozvanīja astoto

Jaunā gada stundu. Mazpilsētiņa pamazāmmodās. Pie universālveikala izkrāva pienakastes. Dēzija pārgāja ielas otrā puse unpaslēpa seju kuplajā lapsādas apkaklē. Nokonjaka, šampanieša un sazin vēl kādiemdzērieniem sāpēja galva. Pamodāssirdsapziņa. Viņa daudzkārt bijakoķetējusi, skūpstījusies, bet laulībupārkāpa pirmo reizi. Ingmārs prata tikpārliecinoši pierunāt. Ārzemēs tā esotnormāla parādība, neviens par toneuztraucoties. Benediktam gabalsnenokritīšot, ja viņi abi patīkamipavadīšot laiku. Neesot jau viņas vīrsnekāds svētulis.

Jo tuvāk nāca mājas, jo lēnāki kļuvaDēzijas soļi. Ka mazajam? Vajadzēja

palikt mājās. Goda vārds, viņa nebūtugājusi, bet Benis, viesiem dzirdot, tikrupji kliedza uz viņu. Pļāpukulēm nu būsatkal ko mēles deldēt. Kādēļ viņi nedzīvoRīgā? Tur katrs par sevi, neviens nebāždegunu otra darīšanās. To, ka viņa nebijakopā ar pārējiem, Benedikts uzzināspavisam drīz, par to šaubu nav.

Vārtiņi bija aizslēgti. Lai iekļūtumājās, Dēzijai kā zaglei nācās rāpties pārimetālā kaltajam žogam, Viņu ielaidavīramātes draudzene — sakaltusidievticīga večiņa ar iesauku «SvētāAmālija». Istabas bija sakoptas unizvēdinātas. Tīkami smaržoja pēcdedzinātiem kadiķiem.

Dēzija klusi pavēra vīramātes undēliņa istabas durvis. Slimais puisēnsmierīgi gulēja, cieši turēdams mazajā

dūrītē tēva pirkstu. Viņam līdzās, neērtisaliecies, šņākuļoja Benedikts. «Viņšvarētu būt mans tēvs,» šī doma Dēzijaiienāca prātā ne jau pirmo reizi. Iedzērusitableti pret galvassāpēm, Dēzija ērtiiekārtojās uz dīvāna savā «buduārā».

Jau krēsloja, kad viņa pēkšņipamodās. Līdzās stāvēja Benedikts unskatījās uz viņu. Cik tu aizmigusi esijauka.

— Tu gribi teikt, ka nomodā esmunejauka? — Dēzija saērcināta jautāja.

— Neķildosimies, vismaz šodien ne.Benedikts atsēdās un sabāza rokas

mājas vamža kabatās, lai sieva neredzētu,kā tās dreb.

— Varbūt būs labāk, ja mēsdzīvosim katrs par sevi?

— Tu gribi šķirties?! — Dēzijaneticēja savām ausīm.

— Oficiāli šķirties vai ne, tas manvienalga, trešo reizi vairs neprecēšos.Audzināšu dēlu viens pats. Bet tu vēl esijauna, vari sākt dzīvi no gala.

— Vai tu mani vairs nemīli? —Dēzija satrūkusies paskatījās uz vīru. Laikādus podus viņa gāza, Beņa mīlestībašķitās droša un nesatricināma, visusaprotoša, visu piedodoša, un nu pēkšņi— šķirties!

— Vai pagājušās nakts dēļ?

— Ne tikai.Dēzija nosarka.— Nekas tāds jau nebija, tu

neiedomājies, — viņa taisnojās.— Bija vai nebija, man tagad

vienalga.«Tēlo, gan pēc pāris dienām nāks

nolūgties!» Dēzija vieglprātīgi nosprieda.Vakariņas pagāja klusējot.

Benediktam zem acīm bija uztūkušimaisiņi, Dēzija sapūtusies klusēja. Vienīgimāte izskatījās apmierināta. Dievs beidzotbija uzklausījis viņas kvēlās lūgšanas unapskaidrojis dēla prātu, kuru sātansskaista skuķa izskatā sagrozījis glužiaplamu.

Benedikts pārvācās uz savudarbistabu, Dēzija uz buduāru, skaistā, arimporta mēbelēm iekārtotā guļamistaba

palika tukša. Viņu laulības dzīvē tā vēlnekad nebija noticis.

Ja nu Benis nopietni? Ko tad laiiesāk?

Šuvēju skolu viņa pameta, tā arīnesaņēmusi diplomu. Māte, māsa,draudzenes, meistare Liepa visas vienābalsī toreiz apgalvoja, ka viņa daranepareizi. Varbūt viņām bija taisnība?Nekad, nemūžam viņa nebūs šuvēja, tasdarbs nav viņai domāts. Bet kāds tad? Parto Dēzijai līdz šim nebija vajadzībasprātot Rīgā gan kaut ko piemērotu atrastu,bet nav kur apmesties. Māsa tikkoapprecējusies, viņai vienistabasdzīvoklītis. Gadiem ilgi paciest kopmītņušaurību, svešu sieviešu tuvumu — paldies.Pie mammas arī negribas, tur nāksiesmelnās miesās rauties pa kūti vai laukiem,

citādi jau viņi ar tēvu nemaz neprotdzīvot, Piedevām vēl klausīties morāli parizlaidīgu dzīvi, visa vaina par notikušotiks uzgrūzta viņai. Benedikts večiemkļuvis tuvs kā pašu dēls.

Visprātīgākais — no jauna izdevīgiapprecēties. Domās Dēzija pārskatījasavus pielūdzējus, bet neviens nederēja,vienam maza aldziņa, citam — nav ērtadzīvokļa. Ingmārs viņai patika — skaists,iznesīgs, perspektīvs, bet viņam nāk līdzidonžuāna slava, un Dēzija viņam ir tikaikārtējā dēka. Vispār skaidrs, ka šajāmazpilsētiņā viņai nav kur izvērsties. Ak,kādēļ pirms laika lauzīt galvu! Varbūt vissvēl nokārtojas. Viņa tēlos mīlošu sievu unmāti, pasēdēs kādu laiku mājās, un tadBeņa dusmas pāries. Viss būs atkal kaagrāk.

Dēzija saritinājās uz dīvāna,apsedzās ar silto, vieglo skotu pledu unsaldi aizmiga.

Benediktam miegs nenāca. Lai gulētu,mīkstais, sēdēšanai piemērotais dīvānsizrādījās šaurs un neērts.

Viegli pateikt — šķirties. Ko viņšvar pierādīt? Neviens liecinieks Dēzijaiun Ingmāram pie gultas klāt nav stāvējis.Uzņemties vainu uz sevi? Negribas. Un, jaarī izšķirtos, Dēzija bērnu ņemtu pie sevis— kaut vai tādēļ, lai sariebtu. Taču bezPēterīša mātei un viņam nav dzīves.Neizlēmis nekā konkrēta, Benediktsklusām iegāja pie dēla un uzsedzanoslīdējušo segu.

6.nodaļa

MĒS TIEM VEČIEM PARĀDĪSIM.,. Ja Madara Mieze ko bija cieši

izlēmusi, to ar āmuru no galvasneizdauzīsi — tāds raksturs. Ģimene drīzvien pierada, ka viņa, no darba pārnākusi,uz pāris stundām ieslēdzās savā istabā unlūdza netraucēt. Cehos un atsevišķosiecirkņos viņa aprunājās ar strādniekiem,uzklausīja viņu ierosinājumus unpretenzijas.

— Filiāles plāna izpilde balstāsgalvenokārt uz šūšanas ceha pleciem.Tādēļ es prasu, lai pārējie cehi radītumums iestrādi vismaz vienai nedēļai. Laicitu cehu un dienestu neizdarības dēļ

mūsējiem nebūtu jācieš, esmu izstrādājusidarba organizācijas plānu, kur redzams, kāun ko darīt. — Mieze nolika mapīti arsaviem priekšlikumiem filiāles vadītājaipriekšā uz galda.

— Mēs ar tiem iepazīsimies unvirzīsim tālāk, — Tai-sija Feoktistovaatbildēja un nevērīgi ielidinājadokumentus rakstāmgalda atvilktnē.

*Šūšanas ceha ražošanas sapulce

notika tik vētraini kā nekad agrāk.— Turpmāk raudzīšos, lai ikviens

strādnieks, meistars un brigadierisizpildītu viņam uzticētos pienākumus. Mēsvisi zinām — ir kāda vecākā meistare, kassavu algu nopelna nevis ar darbu, bet armēli. Daži meistari nāk uz darbu jaugrādos, nesagādā strādniekiem darbu,

sajauc dažādu izmēru detaļas, un rezultātārodas brāķis. Izkārtot darbu brigādēs,rūpēties par savlaicīgu materiālusaņemšanu, raudzīties par padarītākvalitāti un nepieļaut brāķi — tas irmeistaru un brigadieru, nevis manspienākums. Par brāķi turpmāk atbildēs netikai vainīgais drēbnieks, bet ari viņatiešais priekšnieks. Vēl viena problēma— daži vecie strādnieki paņem sev labākapmaksātus darbus, bet jaunajiem atstājgrūtākos un neizdevīgākos.

— Vai mēs to neesam nopelnījuši arsavu ilggadīgo darbu? — atskanējastarpsaucieni. — Ko viņa aizstāv tosjaunos!

— Jaunie arī grib dzīvot!—- Jaunajiem trūkst darba iemaņu,

bet, ja pirmrindniece ražo brāķi, tad tam

nav nekāds attaisnojums.— Sauc vārdā!— Lūdzu, man nav bail. Vilma

Amoliņa, piemēram, paņēmusi sev pašuizdevīgāko operāciju, tīko vēl pēc otras— lai nedodot jaunpienācējam, lai dodotviņai. Vilma izpilda divas un vairāknormas, viņai liela alga, prēmijas, viņasfoto uz goda plāksnes, viņa sēd prezidijā.Bet brigādē visi zina, ka Vilma strādāpavirši, ka citiem jālabo viņas brāķis. Jūs,vecie, klusējat, nesakāt ne vārda.Baidāties. Vecākā meistare izbazūnēs, kadažam skauž pirmrindnieces slava! Betjaunie to redz un ir neapmierināti.

Mieze nesaudzēja nevienu brāķdari,darba kavētāju un dzērāju.

— Sen jau bija laiks tā rīkoties, —vairums strādnieku piekrita. Aizskartie

sapūtusies klusēja.— Raksti sūdzībai — Ņina Ivanova

pavēlēja meistarei Timpai. — UnDierunā, lai Amoliņa arī uzraksta, viņa irbiroja locekle, pirmrindniece. Tasmeistars, kā tu teici, Vilis Riņķis, arī lairaksta, jo vairāk, jo labāk. Tu pati viņiempalīdzi sacerēt, zini, kā vajag, nav pirmāreize.

*Janvāra mēneša plānu šūšanas cehs

izpildīja savlaicīgi un bez steigas. Un tiešitad Mieze saņēma pavēli par rājienu unprēmijas noņemšanu. Nervi uzdeva, un,iegājusi savā kambarītī, Madara Miezesāka raudāt tā, kā raud mazi bērni parnepelnītu sodu.

«Lūdzu atbrīvot mani no cehapriekšnieces…» Kādēļ? «Par sliktu darba

organizāciju un neiecietīgu izturēšanospret padotajiem.,.» — bija rakstīts pavēlē.Tiesa kas tiesa, brāķdarus un kavētājusviņa nekad nav pacietuši, bet par sliktudarba organizāciju un sturmēšanu gadabeigās filiāles direktore lai prasaatbildību no savas vietnieces.

— Madaras mamma raud!—« Es pavēru durvis: viņa, galvu

rokās atspiedusi, šņukst. Nobijos unaizvēru durvis, cik klusu vien spēju, —Vita uztraukti stāstīja.

Pat visvecākās strādniecesneatcerējās, ka būtu redzējušas priekšnieciraudam. Aizrautīgi smejamies, baramies,ja darbs negāja, kā vajag, — jā, betraudam — ne reizes.

— Varbūt saslimusi? Vai mājāskāda nelaime?

— Vēl no rīta staigāja smaidīdama.— Kurš vainīgs? — Daumants metās

pie kontroliera — piekasīga, gadosvecāka vīra, kas pārbaudīja šuvēju darbu.Nē, šodien, kā par brīnumu, brāķa nebija.Arī citos iecirkņos darbs ritēja normāli,pat zamša virsjaku brigādē, kur parasti šistas saķērās.

Daumants uz pirkstgaliem pielavījāspie priekšnieces kabineta durvīm.Klusums»

Nē, Mieze vairs neraudāja. Un tāsjau ari nebija ne žēluma, ne sāpju asaras,drīzāk dusmu.

«Ludzu atbrīvot mani no…» — tikaidaži vārdi, bet cik grūti uzrakstāmi! Vīrsjau sen saka, lai meklēju sev mierīgākudarbu. Bet kā lai atstāj tos piecus simtus,kas kļuvuši par viņas otro ģimeni, kuras

priekos un bēdās viņa dalījusies visus šosgadus?

*Vai jūs jau dzirdējāt? Miezi

pazeminot par vienkāršu meistari, —vecākā meistare Timpa staigāja paiecirkņiem mēļodama. ™ Tā viņai vajag,lai neceļ degunu par augstu. Kas viņa tādair, ja uzdrošinās visiem aizrādīt. Runā, kaviņa to kaunu nepārdzīvošot, iešotpavisam prom. Laimīgu ceļu! Būs mumsreiz miers. Pēdējā laikā vairs nevarizturēt. Skraida pa filiāli ka apsvilusi.Neviens neko nespēj pa prātam izdarīt.

— Tu, Minna, labāk pievaldi savugaro mēli un.Ma-daru liec mierā, —šuvējas viņu apsauca. — Kurš cits vēl tiklabi pārzina ikvienu darbu un pazīst katrustrādnieku kā viņa?

Filiāles direktore jau kuro reizipārlasīja īso iesniegumu, ko sekretāre bijanolikusi uz viņas rakstāmgalda: «Lūdzumani atbrīvot no darba uz pašasvēlēšanos. M. Mieze.»

— Ko likt viņas vietā? — TaisijaFeoktistova paskatījās uz savu vietnieciŅinu Ivanovu un arodkomitejaspriekšsēdētāju Cimdiņu. — Varbūt tavudraudzeni vecāko meistari Minnu Timpu?Viņa arī esot ilggadīga darbiniece.

— Timpa mūs aizlaidīs dibenā, ka neattapties nepagūsim.

— Viņu jau sen vajadzēja aizvadītpensijā, tukša vieta, vairāk nekas, —Cimdiņa piebilda. — Kādēļ mēs toreizMiezei iedevām nepelnītu rājienu? Parvelti apvainojām labu cilvēku.

Arodkomitejas priekšsēdētāja

pastāvīgi atradās itin ka starp diviemdzirnakmeņiem — strādnieku domas nevienmēr sakrita ar direkcijas uzskatiem.

Filiāles direktore saprata, ka arrājienu, izdabājot vietnieces aizskartajaipatmīlībai, pārsteigusies. Turpmāk viņanebūs tik naiva, neklausīs, ko katrsiestāsta. Draudzība ir draudzība, bet darbspaliek darbs. Un tas nedrīkst ciest nopersoniskām intrigām.

— Mieze ir partijas biedre. Laiviņas lietu izskata birojā, — Ņina Ivanovaierosināja.

— Tu domā — mūsu pašu?— Nē, lielajā, firmas. Te viņai

daudz draugu. Paņemsim līdzi arīstrādnieku sūdzības.

— Vai dzērāja meistara untenkuvāceles Timpas? — Cimdiņa

iedrošinājās ironizēt.— Uz papīra tas nav rakstīts.— Miezes lietu izskatīsim pašu

mājās! Savu netīro veļu mazgāsim tepat uzvietas, — Taisija Feoktistova nolēma.

* * *— Veči! Graujošs jaunums! Madaras

mammai iegriezts stingrais rājiens, un viņauzrakstījusi atlūgumu, — Leons pusdienaslaikā pavēstīja.

— Nav tiesa, — Vita šaubījās.— Ir gan, — Juris apstiprināja. —

Laikam tādēļ viņa arī raudāja.Mašīnrakstītāja teica, ka Miezes vietālikšot Timpu.

— Tā tik vēl trūka!— Vai direktore naglas saēdusies!

— Daumants satraucās. — Droši vien tādullā vietniece kaut ko sapūtusi» Uz to

viņai ķēriens. Miezi nedrīkst laist projām.Viņa saprot un aizstāv mūs, jaunos.

— Juri, tu esi meistars, aizej piedirektores, parunā.

— Naivie! Feoktistova par mumstikai pasmiesies. Ko viņa, kabinetāsēdēdama, zina par mūsu cehu? Saklausāsvisādas tenkas un notic. Jāiet pie firmasģenerāldirektora un jārunā visukomjauniešu vārdā.

— Pareizi. Lai iet arī Vita, viņa irpirmrindniece, foto uz goda plāksnes.

— Ņem līdzi Daumantu, viņamrunājamais īstajā vietā.

— Velti jūs pūlaties. — Veciestrādnieki izturējās noraidoši, —Augstajai priekšniecībai tādu kā mēs Irtūkstošiem, un katram, sava bēda un rūpe.

— Pēc jūsu domām, mums vajadzētu

turēt rokas klēpī un Jaut, lai Madarasmamma aiziet? —- jaunie iekarsa. —Visas tās Ņinas Ivanovas, Timpas unAmoliņas to vien gaida. Jūs darāt, kogribat, bet mēs cīnīsimies.

— Izrādās, ka mūsu ģenerāldirektorsĀboliņš ir pavisam normāls vecītis.Iesauca savā kabinetā, padeva roku,nosēdināja mīkstos ādas krēslos, —Daumants vēlāk stāstīja Baibai. —Sapratis, kādā jautājumā mēs atnākuši,nospieda uz galda pogas un izsaucapartijas sekretāru un arodkomitejas bosu.Mēs izlikām visu, kas uz sirds: par trakosturmēšanu gada beigās, par netaisnorājienu Miezei, par traci, kas pēc tamizcēlās.

Š3iem pirmā dzirdēšana, domājuši,ka pie mums viss kartība, reklamācijas

normas robežās, plāns izpildīts, ko vairāk.Kad Juris apjautājās, kā priekšniekinovērtējuši Miezes filiāles rekonstrukcijasprojektu, šie brīnījās. Tātad Feoktistova tovienkārši noslēpusi. Lai neuztraucoties,visu noskaidrošot, tik labu darbinieci kāMieze neviens projām nelaidīšot.

Partijas biroja sēdē, kur apspriedaMiezes lietu, piedalījās arī firmas partijaspirmorganizācijas sekretārs unarodbiedrības pārstāvis. Mieze gaidītorājienu un aizrādījumu vietā saņēmauzslavas par prasīgumu, principialitāti,biedriskumu, iejūtīgu darbu ar jaunajiem.Viņas atlūgumu nepieņēma un rājienu kānepamatotu ierosināja atcelt.

Ņina Ivanova sēdēja, lūpassakniebusi. Taisija Feoktistova taisnojās,ka rājiena pamatā bijušas dažas

strādnieku rakstiskas sūdzības, kurām viņaun arodkomitejas pārstāve noticējušas.

Ar Miezes izstrādāto filiālesrekonstrukcijas plānu direktore pat nebijapapūlējusies iepazīties, paklausīdamavietnieces apgalvojumam, ka tāda Mieze— vienkārša šuvēja nav spējīga kaut kojēdzīgu izdomāt, ja inženieri ar augstākoizglītību netiek galā. Tā arī projekts,kuram Mieze bija veltījusi tik daudz pūļu,aizmirsts gulēja direktores rakstāmgaldaatvilktnē.

— Nekavējoties sameklējiet uniedodiet to man! — firmas partijaspirmorganizācijas sekretārs pieprasīja.

Mieze jutās gandarīta.*— Jaunie ir nedisciplinēti, bez īpaša

iemesla kavē darbu, izturas neiecietīgi

pret vecākiem biedriem, — meistarsKrūklis, kas pats visu mūžu bijaakurātības un disciplīnas paraugs,sūdzējās. — Ja aizrāda, viena vārda vietādod pretim desmit. Sirds viņiem nav piedarba, galvenais, ka tik lielāku rublinopelnītu.

— Ko viņi mums piekasās? Paši navbez vainas, sagrābuši visizdevīgākosdarbus, pārējos atmet mums.

— Prasām savu jauniešu brigādi!Pareizi, Daumant, parādīsim tiem

večiem!— Tas būtu pa pirmo! Kopā

strādāsim un kopā svinēsim svētkus, —Leons sajūsminājās.

— Madaras mamma neielaidīsies,— Vita šaubījās.

— Ielaidīsies, viņai gaiša galva. Ja

izdosies, no Vitas katram pa saldējumam!Ceha priekšnieci Daumants noķēra

ceļā uz trešo iecirkni.— Jauniešu brigāde nav nekāda

pankūka, kuru var izcept dažās minūtēs.Man jāpadomā.

Pēc pāris dienām Mieze patiuzmeklēja Juri un Daumantu.

— Principā tas būtu iespējams,jauniešu mums diezgan, bet tas prasīsbrigāžu pārkārtošanu. Darbā radīsiesjuceklis. Tagad plānu izpildām savlaicīgi.Varbūt būtu labāk, ja viss paliktu pavecam? — Kaut gan jautājums tika uzdotsnopietni, acīs dega jautras liesmiņas.

— Mums apnicis klausīties vecostrādnieku aizrādījumos — jaunie šādi,jaunie tādi . .. Gribam pierādīt, ka varamstrādāt ne sliktāk! — Daumanta balss

skanēja dedzīgi.— Un ja nu neizdodas? Juri, saki tu

.. .— Es nezinu. Ir starp mums arī

neapzinīgie.— Mēs visi kopā viņus piespiedīsim

strādāt kārtīgi. Būs labi, priekšniec, —Daumants apsolīja.

— Es jums ticu. Bet neaizmirstiet:jūsu darbam vienmēr sekos pieredzējušostrādnieku acis. Nekādas atlaides nebūs.Sacensība notiks uz vienlīdzīgiemnoteikumiem.

Padzirdējušas, ka Juris aiziet piejauniešiem, vecākās strādniecesprotestēja:

— Mēs viņu neatdosim. Tik labs unizdarīgs meistars vel nav redzēts.

— Tieši tādu jauniešu brigādei arī

vajag, — Mieze izšķīra strīdu. — Ko viņiar vecu darīs?

Sākumā, kamēr sastrādājās, jauniešubrigāde netika vecajiem līdzi.

— Nu ko es jums teicu? — meistarsKrūklis rūca. — Ne viņiem izturības, nepacietības.

— Mēs vēl neesam piešāvušies, —Juris Egle taisnojās. — Dodiet laiku!

Pēc mēneša jaunieši mina uzpapēžiem pieredzējušo strādniekubrigādēm. «Zaļie» — tā viņus devēja visāfiliālē — sadzīvoja draudzīgi, kopīgipriecājās, cits citam palīdzēja, ja darbākas aizķērās. Gados vecākie strādniekiviņus vēroja ar slēptu skaudību.

— Kas viņiem! Viena galva, vienarūpe. Tiklīdz mājās būs bērnu bariņš, tadtā vis nevarēs, — ģimenes matēs

nopūzdamās sprieda.*— Igauņu firmas «Baltija» jaunieši

uzaicina mūs piedalīties konkursā, —kādu dienu sapulcinājis savu brigādi, Jurispavēstīja. — Ko darīsim?

— Vai tad mēs šūt neprotam?— Viņu brigāde pastāv jau otro

gadu, mēs tikko… — Juris šaubījās. —Vai pratīsim uzšūt uzvalku labāk parviņiem?

— Nav ko prātot, sit ēstiem saujā unaicini, lai brauc šurp.

— Pagaidi, Daumant, nestreb karstuputru.

— Ko domā Mieze?— Neko, tā esot mūsu pašu darīšana.

Tad ko lai igauņiem atbildu?Neies jau raustīties. Saki, ka esam ar

mieru.*Konkurss notika firmas lielajā klubā.

Vestibilā saveda galdus, šujmašīnas,gludināmos dēļus, piegrieztas detaļasvienādu fasonu uzvalkiem.

Tērpusies savos zaļajos virsvalkos,Jura Egles brigāde izvietojās telpas vienāgalā, igauņi — otrā. Pa vidu, uzstādījušijupiterus, rosījās kino ļaudis,iemūžinādami sacensību.

Lai uzdevumu veiktu laikā, nācāskrietni saraut. Uzvalks bija piegriezts Juraaugumam.

— Piemērīsim. Pats galvenais —pleci. Polsteris par mazu. Pie kreisāspiedurknes krunciņa. Tas nekas, to Leonspiegludinās. Parādi priekšpusi! Atlokinošūti taisni, kabatas arī kartība,

piedurknes stāv normāli, — brigādesjaunieši pētīja un grozīja savu meistaruJuri, cītīgi meklēdami kļūdas pašūtajāuzvalka.

— Nu, Leo, tev pēdējais vārds. Laibuktes būtu tik asas kā žiletes,

— Tiks izpildīts! — Leons argludekli strādāja virtuozi un ātri.

Abi meistari ar tikko šūtajiemuzvalkiem mugurā panācās viens otrampretim un draudzīgi paspieda rokas.

— Pasmaidiet! Tā, labi, pavisamlabi. Un tagad visi apkārt bariņā, ciešākkopā, lai ieiet kadrā, Kārtībā! Izslēgtjupiterus! — nokomandēja operators.

Konkursa dalībnieki atvieglotinopūtās.

*Lielās kluba zāles logi bija aizklāti

ar bieziem aiz™ kariem. Telpā valdījapuskrēsla. Kārtodami skaņu aparatūru, uzskatuves darbojās pāris puišu.

— Aiziet! — viens no viņiem skaļiuzsauca,

Sāka plūst daudzkrāsainas gaismasšaltis. Uz spožā, no kvadrātveida gaismasķermeņiem veidota tablo atainojas dažādifantastiski ornamenti, kas pazibēja unnodzisa, dodot vietu citiem.

Izdzirduši mūziku, zālē pulcējāsdejotāji. Mūzikas skaņas kļuva arvienskaļākas, un tad pēkšņi iestājās klusums— tik dziļš, ka bija dzirdama nejaušinokrituša garderobes numuriņatinkšķešana. Uz skatuves uznāca modernāuzvalkā tērpies puisis ar palielu «tauriņu»zem zoda.

— Mani sauc Aldis. Būšu šī vakara

vadītājs. Apsveicu mūsu viesus un ceru,ka mēs visi kopa pavadīsim jauku atpūtasvakaru. Turpināsies dokumentālas filmasuzņemšana par mūsdienu jauniešiem darbaun atpūtā. Nepievērsiet kino ļaudīm īpašuuzmanību un dejojot negāziet zemējupiterus. Un tagad sveiksim uzvarētājus.Lūdzu tušu!

Aplausiem skanot, zālē iesoļojakonkursa dalībnieki.

— Vārds žūrijas komisijaspriekšsēdētajām firmas «Tēvija»ģenerāldirektoram biedram Āboliņam.

— Apsveicu abas jauniešukomandas ar teicami veiktu darbu. Patvecais šuvēju skolas amata meistarsAntons Krauklis, tāpat arī no Tallinasatbraukušie meistari nevarēja atrastnevienu lielāku vainu, tikai sīkumus vien.

Ir noticis rets gadījums — abas komandasieguvušas vienādu punktu skaitu. Igauņudrēbniekiem pāris punktu vairāk par darbakvalitāti, bet latvieši savuties uzdevumuveica ātrāk. Tādēļ ceļojošā balva —mākslinieka Balzera glezna «Jaunība» —pusgadu glabāsies pie_ rīdziniekiem, betotru pusi — pie nākošo sacensīburīkotajiem talliniešiem. Lūdzu «Tēvijas»komandas pārstāvi saņemt balvu.

Juris Egle pacēla gleznu tā, lai zālēvisi to varētu redzēt. Vēl katram pasniedzaziedus un nelielas piemiņas balvas.Jupiteru gaisma žilbināja acis.

— Sataisi jēdzīgu ģīmi, tūlīt viņšfilmēs.— Aija iegrūda Vitai dunku sānos.— To visu rādīšot ķinīšos un patelevizoru. Viens operators pielīda manpavisam klāt… Droši vien mans ģīmis būs

pa visu ekrānu! Ka tik nepalaistu garām!Būs jānoprasa, kad rādīs.

— Viņu puiši izskatās tīri jēdzīgi.Dāmu dejā uzlūdzam, jā? — Vita jautāja.

— Šī vakara programma veltītalatviešu diskomūzikai, — Aldis pavēstīja,kad kinoļaudis bija paveikuši savu darbuun aizgājuši. — Programmas pirmajā daļāansambļa «Prelīde» priekšnesumi.Vadītājs Tagils, solistes Liāna un Baiba.Ansamblis pēdējā diskomūzikas skatēieguva godalgotu vietu. Par to atzinīgiizteicās pats maestro Raimonds Pauls,

Daumants, meklēdams Baibu, bijaizstaigājis visas pieejamās kluba telpas.Nu viņš to ieraudzīja uz skatuves unpirmajā brīdī pat nepazina: plīvojošāzaļganā kleitā ar kailiem pleciem, kuplievara krāsas mati palaisti vaļā un sasieti ar

vizuļojošu lenti. Tik greznu un skaistu viņšsavu sievu redzēja pirmo reizi.

Kura viņam ir mīļāka: tā klusā unpieticīgā, kas vienkāršā rītasvārkā rosījāspa māju, vai šī grezni tērptā, kas tik drošiun veikli kustējās pa skatuvi? Pa kurulaiku viņa to iemācījusies? Un Tagils, tasslīpētais zutis, nenolaiž no Baibas ne acu.

Baibas soprāns un Liānas zemais altsvijās un mijās, reizēm saplūstot kopā,reizēm atdaloties solo dziedājumos.

— Ko tu tāds sapūties? Ejam dejot!— Vita aiz rokas ierāva Daumantudejotāju burzmā.

Jaunieši viļņojās, griezās, virpuļoja,pietupās, atraisīdamies mūzikas ritmā.

— Kolosāli, vai ne? Kad nedēļanosēdēta pie šujmašīnas, gribasatbrīvoties, — Vita teica. — Es bieži eju

uz diskotēkām. Viskolosālākās irpoligrāfiķos — ar labiem diskoriem unpieklājīgu publiku.

— Tur jau netiek iekšā.— Manam puisim ir blatiņš. Varu

pagādāt ielūgumus.— Jāaprunājas ar sievu.«Pa kuru laiku Vita tā progresējusi?»

Daumants klusībā brīnījās. «Skolā bijagatavā zubrītāja. Cik maz mēs tomēr vienspar otru zinām!»

— Baiba lieliski uzstājas. Espirmajā brīdī pat nepazinu.

— Es arī ne, — Daumants pasmējās.Starpbrīdi viņš ilgi meklēja sievu, līdzatrada aktieru istabā. Abi ar Tagilu bijatik ļoti iegrimuši sarunā, ka Daumantu patnepamanīja.

— Es tevi ļoti lūdzu. — Tagils

satvēra Baibas roku.— Nezinu …Lai tie abi nedomātu, ka viņš

noklausās, Daumants klusam aizvēradurvis un pēc tam pieklauvēja. Baiba ātriizrāva roku no Tagila plaukstas unnosarka.

— Iepazīstieties — mans vīrs.— Mēs viens otru pazīstam jau

vairākus gadus, — Tagils savilka ūsainovirslūpu, — neklātienē, protams. Kā jumspatika mūsu programma?

— Var iztikt, — Daumants noteica.— Baiba, ejam uz deju zāli.

Tagils nāca līdzi.— Drīkst lūgt? — Viņš zālē

paklanījās pret Baibu.— Aizrunāts. — Daumants atbīdīja

Tagila pastiepto roku un ierāva sievu

dejotāju barā.— Vai tik tu neesi greizsirdīgs? —

pamanījusi vīra sadrumušo seju, Baibaiesmējās.

«Ar ko tas drēbnieciņš Baibu tāieēdinājis?» Tagils ar acīm sekoja abiemdejotājiem. «Būtu viņa manējā, esizskolotu par ekstraklases dziedātāju.Viņai visi dotumi — glīta seja, labsaugums, balsi var pastiprināt araparatūru.»

— Iedeva tev kurvīti? — Liānajautāja, — Šī nav mums piemērota vide.

— Tev nepatīk strādnieku jaunatne?— To es neesmu teikusi. Es tikai

nezinu, par ko ar viņiem lai runāju. Nošūšanas es nekā nejēdzu.

— Vari būt droša, ka daudzi te irgudrāki par tevi, Liāna apvainojusies

pagrieza Tagilam muguru.— Neņem galvā, vecenīti Labāk

iesim arī mēs pakratīties,$ * *— Es tikai šodien pa īstam sapratu,

ka esmu mūsu brigādei vajadzīgs, ka viņinevar bez manis tin es bez viņiem, —Daumants, mājās ejot, teica sievai.

Baiba paņēma vīru zem rokas unpiespiedās viņam ciešāk. Nakts bija vēsa.

— Tu šovakar biji pasakaini skaista.Žēl, ka es tik maz nopelnu. Tev piestāvētugrezni tērpi un lepna māja.

— Mums ir daudz kas vairāk —mīlestība un saticība, — Baiba atbildēja,— Un mēs zinām, ko vērta pašu pelnītamaize.

No Baibas dienasgrāmatas:«Cik labi, ka es nepametu

dziedāšanu. Man patīk šuvējas darbs, irjauki apzināties, ka ar savām rokām spējusagādāt citiem prieku. Bet dziesma irpavisam kas cits, tā dara skaistu ne tikaimanu dzīvi…»

7. nodaļa

PĀRBAUDE Vasarā zīmēšanas nodarbības

nenotika. Daumantam pietrūka studijasvadītāja Strāla trāpīgā vērtējuma, kopīgoizstāžu apmeklējumu un sarunu parmākslu, pat naivās vidusskolniecītesGitas, kas raudzījās uz viņu apbrīnaspilnam acīm. Vairāki studistu darbi — arīDaumanta — tika atlasīti republikaspašdarbības mākslinieku izstādei.Daumants jutās gandarīts. Viņš tātad spējaizteikt krāsu valodā to, ko redzēja, par kosapņoja un domāja.

— Rudenī tev jāiet uz sagatavošanaskursiem un pēc tam uz Mākslas akadēmiju,

— Baiba atkal atsāka pa ziemu aprimušopierunāšanu. — Iztiksim ar manu algu.

Daumants neatbildēja, jo saprata, ciktas nereāli. Ar abām algām viņi tik tikkospēja savilkt galus kopā. Galvenais, viņšnebija pārliecināts par sevi. Skaisti mālētprot daudzi, bet tikai dažiem dabadāvājusi tik lielu talantu, lai spētu sauktiespar īstu mākslinieku. Strāls prata lieliskianalizēt katra klasiķa krāsu paleti,īpatnējo rok-rakstu, kas šo māksliniekuatšķīra no citiem un padarīja vienreizēju.Daumants saprata, ka gribēšana vēl navvarēšana. Maestro taisnība, ir jāstrādā unjāstrādā katru brīvo brīdi, kamēr iznāk tas,ko esi iecerējis. . Redzēdama īrniekuskicējam kādu nelielu nomales ieliņu,saimniece sūdzējās Daumanta mātei, kaviņas dēls pavisam izlaidies: nodarbojas

ar niekiem, nepalīdz dārzā. Tulpju sīpolijārokot ārā no zemes, jāšķirojot, jā vedotpārdot, bet palīga neviena.

— Kur tad jūsu pašas dēls, naudiņutaču viņš iebāž savā kabatā?

— Vai nu augsti mācīts cilvēks iesrakņāties pa zemi!

— Daumants būs mākslinieks, unarī viņam tas nav jādara. Jums palīdzBaiba, un piedevām par to nožēlojamopažobeli katru mēnesi jūs saņemat kvartu.Ko vēl gribat? — Pētersone bijanoskaitusies.

— Mākslinieks atradies, prastsskroderis, vairāk nekas! — pagriezusimuguru, kaimiņiene skaļi noteica.

Daumants studijām brīvā daba vai,ka mākslinieki dēvēja, plenēram gatavojāskā svētkiem — gruntēja audeklus, pirka

krāsas, skaizdamies, ka nevar dabūt to,kas vajadzīgs.

— Kas nekait Māksliniekusavienības biedriem, viņiem sava bodīte,tur ir viss. Par mums, pašdarbniekiem,neviens nerūpējas, — viņš pukojās.

Tas, ka arī Baiba varētu braukt līdzi,Daumantam pat prātā neienāca. Baiba toļoti pārdzīvoja.

No Baibas dienasgrāmatas:«Es klusībā cerēju, ka atvaļinājuma

laikā abi kaut kur aizbrauksim, uz Latgalivai citur, pat naudu iekrāju. Nu nekā.Gleznošana kopā ar studijas biedriemviņam nozīmē vairāk nekā es. Gudricilvēki raksta, ka neilga šķiršanās vienīgistiprinot mīlestību. Man gan šķiet, ka tie irnieki.»

*

Gleznošanas piederumiem apkrāvies,Daumants aizbrauca. Pavadījusi viņu līdzautobusa pieturai un atgriezusies mājās,Baiba atlaidās gultā. Pēdējas dienas viņaslikti jutās. Vajadzēja saņemties, laiDaumants nekā nepamanītu un nepaliktuviņas dēļ mājās. Labi, ka rit un parit navjāiet uz darbu, viņa krietni izgulēsies,atpūtīsies un būs atkal vesela. Sapnī šķita,ka abi ar Daumantu brauc laivā pa upi.Garam slīd kokiem aizauguši krasti,dīvainas klintis, seklumā šaudās zivtiņas.Nākamajā dienā saimniece viņuuzmodināja.

— Nācu raudzīt, kas ar tevi. Vakarizskatījies pavisam ne savā ģīmī — bāla,zili riņķi zem acīm. Paēdīsim kopāpusdienas, esi jau nopelnījusi, manpalīdzēdama.

Piedegušu kotlešu dvaka virtuvēizsauca jaunu nelabuma lēkmi. Baiba armokām tika līdz tualetei.

— Laikam bušu ko nelāgu ieēdusi,— viņa taisnojās, pamanījusi saimniecesvērīgo skatienu.

— Vai tik nebūsiet sadzīvojušibērnu? Tad nu lūkojiet laikus pēc citasistabas. Es neļaušu sīkajiem postīt manudārzu un piebļaut māju.

Uzgājusi augšā, Baiba sāka prātot —ja nu saimniecei taisnība?

— Ej nu ej, Pētersonīt, apraugi savuvedeklu, guļus vien laižas un meklē pēcskāba, — saimniece pāri žogam uzsaucakaimiņienei.

Daumanta māte un vēlāk arī ārstsapstiprināja Baibas aizdomas — viņai būsbērns.

Uzbrazmoja spējš prieks. Viņiem būsturpinājums: zēns vai meitene, viņumīlestības apliecinājums. Daumantspriecāsies. Bet ja nu ne? Greizsirdībastārps atgādināja: viņš jau tagad kopā arto… Muļķības, nieki, Daumants nav tāds!Divas nedēļas šķita esam garas kā mūžība.Baiba staigāja apkārt, itin kā kaut ko būtupazaudējusi. Ierējās suns — viņa skrējapie loga skatīties. Nakti pamodās, izstieparoku — blakus tukša vieta. Uzmācāsrūpes. Un pirmā — kur dzīvot? Ja arīsaimnieci pierunātu, tādā aukstumā bērnsziemu neizturēs. Jābrauc pie Daumanta,jaapspriežas.

Pārvarējusi kautrību, Baiba aizgājapie priekšnieka lūgt atvaļinājumu — kautvai uz vienu nedēļu. Svarīgu ģimenesapstākļu dēļ.

— Ja nu svarīgu ģimenes apstākļudēļ, tad jādod, — priekšnieks ironiskinosmīnēja, nopētījis Baibas augumu.

Baiba nosarka, saprazdama, kopriekšnieks ar to domā.

— Bet vairāk ne dienas. Pati zini,kāds pašreiz sastrēgums. Sievišķi glužitraki palikuši, visām vajag jaunas kleitas.

*Pakalnā pakāpusies, jaukā Vidzemes

pilsētiņa ar saviem senlaicīgajiem sarkanudakstiņu apjumtajiem namiņiem atgādinājaskaistu gleznu. Augstāka vieta pacēlāsgadsimtiem veca baznīca bieziem mūriemun smailu, iztālēm saredzamu torni.

Skolas kopmītnes pārzine pateica, kamākslinieki jau kopš agra rīta aizgājušigleznot uz upmalu un atgriezīsies tikaipievakarē.

Ko nu darīt? Iet uz upmalu vaipagaidīt līdz vakaram? Gribējās ātrākpavēstīt priecīgo vēsti. Bet ja nuDaumants dusmojas, viņu tik pēkšņiieraudzījis, un nodomā, ka viņu izspiego?Labāk paciesties.

Iekārtojusies viesnīcā, Baiba devāspaklaiņot pa pilsētiņu. Pašā centrā apkārtbaznīcai tinas un vijas šauras ieliņas.Veco namiņu apdrupušos mūrus nosedzavīteņaugi. Nelielie pagalmiņi bijaapauguši ar mīkstu, zaļu mauriņu. Starpšķūnīšiem ziedēja karšu rozes, puķutabaka, kašājās vistas. Večiņas, uz soliemsasēdušas, pieskatīja mazbērnus. Caurinocietinājumu mūrī izbūvētiem, metālākaltiem vārtiem Baiba negaidot nonācapils parka. Te valdīja tīkama paēna. Dīķīpeldēja gulbji. Pamanījuši starp gājējiem

savus draugus, putni droši nāca klāt unskaļi pieprasīja cienastu.

Atpūtusies Baiba piebiedrojāsskolēnu ekskursantu grupai, izstaigājapilsdrupas, apbrīnoja seno celtniekuveidotās skaistās velves, uzzināja parpilsētiņas pagātni.

Lai ko viņa klausītos, lai kur skatītos,domas laiku pa laikam atgriezās pie bērna.Daumants mīl bērnus. Bez tēva augošaismāsasdēls Andrītis viņam apkārt vientinas, un Daumants nekad viņu neatstumj,kā to mēdz darīt viņa vecākais brālisKristaps. Kristaps ir aprēķinātājs,karjerists, kas, daudz neprātodams,pagrūdīs citus nost no ceļa, lai tikaipirmais sasniegtu mērķi. Labi, ka viņasvīrs ir pavisam citāds — iejūtīgs, sirsnīgs.

Viņi bija norunājuši, ka bērni būs

tikai pēc tam, kad viņi saņems un iekārtosdzīvokli, apskatīs pasauli, iztrakosies. Nunegaidīti sevi ir pieteicis mazulis — šūnukamoliņš, kas vēl nav cilvēks, bet jau irdzīvs. Šad tad Baiba bija dzirdējusi, kadarbabiedrenes runāja par abortiem kā parparastu lietu, bez kuras laulības dzīvēneiztikt. Baiba klausoties šausminājās —viņa to uzskatīja par slepkavību.

Nespēdama ne mirkli ilgāk gaidīt,Baiba steidzās pie vīra. Pilsēta palika aizmuguras.

Asfaltētā šoseja, saules tveicēnosvīdusi, taisna kā bulta veda uz Rīgu.Šaurs, putekļains ceļš iegriezās starpdiviem pakalniem, kas bija apauguši arkokiem. Pār oļiem lēkādama, nelielatērcīte steidzās uz upi. Ūdens bija tīrs unvēss. Baiba noskaloja sakarsušo seju un

rokas. Pēkšņi aiz ceļa pagriezienaparādījās upe. Mazliet tālāk kuplā milzeņaozola paēnā sēdēja meklētie un gleznoja.Daumanta starp viņiem nemanīja. Studijasvadītāju Baiba tūliņ sazīmēja pēcvijīgajiem, rūsganajiem matiem un bārdas.

Strāls piemiegtām acīm, kā viņš tomēdza darīt, ainavu vērojot, brīdi skatījāsBaibā, tad sāka skaļi smieties.

— Divi rūsganie satikušies! Vai mēsneesam radinieki? Kas tu Daumantambūsi, māšele, vai? Kādēļ viņš tādu jaukubērnu slēpa no mums? Mēs tevi tik drīzprojām nelaidīsim. Nosēdināsim upesmalā uz akmeņiem, atpīsim matus, būsmums pašiem sava nāra ko zīmēt, armieru?

Baiba pasmaidīja, vaigos kļuvaredzamas mīlīgas bedrītes.

— Uz kuru pusi Daumants aizgāja?— Pie klintīm. — Kāds ar roku

parādīja virzienu.— Vai tevi pavadīt? — Strāls

apjautājās.— Nē, es pati.Cauri lazdu un ievu biezokņiem

taciņa izveda baltām pīpenēm, sārtāmsveķenēm, ziliem zvaniņiem un citāmpuķēm pieaugušā pļavā. Rūsganasmilšakmens klints upes pretējā krastādubultojās ūdenī. Tas bija tik skaisti, kaBaiba krietnu brīdi stāvēja kā sastingusi.

Gabaliņu tālāk smilšu sērē kārklupudura ēnā gulēja divi peldkostīmosizmetušies jaunieši. Meitene kaut kouzstājīgi runāja, puisis atvairījās. Baibapagājās tuvāk, lai pajautātu, vai viņi navmanījuši te kādu gleznojam, Pēkšņi kājas

kļuva ļenganas, un viņa, nespēdamanostāvēt, sakņupa kuplajā zālē.

— Nu, ko tu, Gita, nevajag, — tābija Daumanta balss, — liec mani mierā!

— Man vienalga, vai tev ir sieva vainav, tikpat tu būsi mans! Es nevaru beztevis, dzirdi! Pat naktīs tevi redzu sapņos.Nespirinies pretī! Tev būs viss:automašīna, šika māja. Mēs varēsim ceļot,kur vien gribēsim, un gleznot. Mani senčiar puķēm rauš baigo rubli, un es viņiemesmu vienīgā. Tu pat nojaust nevari, cikman uz grāmatiņas! Tā būs ari tavējā. Nuko tu tajā rudajā pele esi saskatījis? Bizi,kas kuļājas kā govij aste pār muguru? Neviņa firmīgi ģērbusies, nekā! Ja tu nenāksipie manis, es, goda vārds, izdarīšupašnāvību, metīšos tepat atvarā unnoslīcināšos. Nu ko tu tiepies, nāc,,.

Baiba pacēla galvu. Blondā skuķecieši pieplaka viņas vīram. Baiba arrokām aizspieda muti, lai apturētukliedzienu, tad metās pa taciņu atpakaļkrūmos, Pie stāvas kraujas viņa apstājās.Straume lēnām griezās virpuli, it kā kādsūdeni maisītu ar milzīgu karoti. Sausaslapas, zariņi, zāle kustējās pa spirāli uzcentru, līdz pazuda atvara acī.

«Viens mirklis — un vairs nebūtu nemanis, ne nākamā bērna,» Baibai iešāvāsprātā. «Nē, nē, prom no šīs briesmīgāsvietas!» Nogriezušies no takas, viņalauzās cauri biežņai pa stāvo krastuaugšup. Ass zars saskrāpēja vaigu, Baibanejuta, ka tek asinis.

Krietnu brīdi vēlāk drūmi un nerunīgipie pārējiem ieradās Gita un Daumants —tā arī neko neuzgleznojuši. Strāls abus

domīgi nopētīja.— Kur tad liki māsu?— Kādu māsu? — Daumants

brīnījās.— Skaistuli ar garo bizi un

skaidrajām acīm. Mēs visi gatavojāmiespēcpusdienā viņu gleznot.

— Tā būs bijusi Baiba, mana sieva,— Daumants uztraucās. — Mēs upmalāsauļojāmies, droši vien viņa nepamanīja.Jāiet meklēt, ka neapmaldās.

Gita posās līdzi.— Vācies! — Daumants viņai skarbi

uzsauca.Pārējiem viņu attiecības nebija

nekāds noslēpums.Daumants metās pa taciņu atpakaļ. Ja

Baiba viņus abus redzējusi, būs lielaskaidrošanās. Pļaviņā nonācis, viņš skaļi

sauca sievu. Atbalss atmēdīja, tačuneviens neatsaucās.

Jāpadomā loģiski. Strāls teica viņaparādījusies ap divpadsmitiem. Pusvienosviņi ar Gitu bija atpakaļ. Pusstundas laikānekur tālu nevar aiziet. Skriešus taču viņatik karstā laikā neskrēja?

Kilometru tālāk klintis pārnāca upesšajā pusē. Tikko saskatāma taciņa uzvijāsgandrīz stāvus augšā. Aiz krūmiemturēdamies, Daumants ar pūlēm uzrāpāslīdz puskraujai, tad apstājās. Baiba nav nodrosmīgajām. Te jau vajadzīga alpīnistaizveicība.

Kādēļ Baiba tik pēkšņi ieradusies?Varbūt mājās kas noticis? Māte izskatījāssagurusi…

Pie atvara Daumants piebremzējaskrējienu. Ja nu viņa visu redzējusi un

izmisumā metusies dzelmē? Vienubrīd,kad tas skuķis mācās virsū, viņam šķita, kadzird skrejošu soļu dipoņu. Kādasmuļķības viņš safantazē! Jāaizrauc uz Rīgupārliecināties, kas īsti noticis.

Viesnīcas dežurants aizdomīginopētīja nekārtīgo, saskrāpēto Baibu, betnekā neteica. Sametusi somā savasmantiņas, Baiba steidzās uz autobusu tā, itkā kāds viņu vajātu.

Ar Daumantu kopā vairs ne brīdi.Vīrs ir nonāvējis viņas mīlestību. Baibanespēj dalīt istabu un gultu ar tādu, kasapmāna* Vienalga, kurp, tikai prom, laiDaumants nevar atrast.

Visu atceļu ar mokām valdījusies,Baiba mājās iekrita gultā un ļāva vaļuizmisīgām raudām. Ko lai nu iesāk, kamlai prasa padomu? Vienīgā īstā draudzene

Dace aizbraukusi. Ar māti un patēvuveltīgi runāt, viņi tūliņ sāks skaitīt savu:vai mēs tev neteicām, ka tā būs?Vajadzēja klausīt toreiz, kad skrēji kāsadegusi uz dzimtsarakstu…

Irbītes? Šiem vecīšiem zelta sirdis.Bet, visu mūžu ap sevi vien tinusies unčubinājušies, viņi nesapratīs, ka mīlestībavar tik pēkšņi beigties. Irbes māte teiks,lai piedod, kļūdīties var katrs, sevišķijaunībā, kad asinis karstas. Vecaisdziedāšanas skolotājs pastāstīs pamācošupiemēru no savas dzīves, paglaudīs galvuun uzcienās ar stipru kafiju. Pirms trimgadiem, kad viņa, muļķa skuķēns, bijaiemīlējusies Tagilā, Irbītes paglāba. Arītagad pieņemtu ar prieku. Nē, turDaumants viņu atradīs jau nākamajā dienā.

Bet varbūt viņš nemaz nemeklēs? Būs

priecīgs, ka ticis no sievas vaļā? Šī domaBaibu aplēja kā ar aukstu ūdeni. Nevarbūt, ka visi mīļie vārdi un glāsti — tikaiizlikšanās. To viņa būtu jutusi. Mīlestībunevar liekuļot.

Jādodas prom, bet uz kurieni? Uzziemeļiem? Sveša zeme, sveši ļaudis…Labāk meklēt pajumti kaut kur laukos. Pag,vai Sveta nerakstīja, ka viņu ciematāvajadzīga šuvēja? Jāsameklē vēstule ..

Vēstule izkrita no skapī paslēptāsdienasgrāmatas.

«Kopš janvāra esmu precēta sieva,»Sveta rakstīja. «Kolhoznieki tagad dzīvobagāti, kāzās un bērēs lūdz simtiem viesu.Mums ar Mārci tāda izrādīšanās nepatīk.Bija tikai paši tuvākie radi un draugi,starp citu, ari Dēzija. Par viņu būtu īpašarunāšana, bet to, kad tiksimies. Ciema

tenkukules mēļo, ka man droši vienpaslīdējusi kāja un kāzām drīz viensekošot kristības. Uz to pusi jau ir. Mārčavecāki par nākamo mazbērnu tik ļotipriecājas, ka gatavi mani uz rokām nēsāt.

Tu pat iedomāties nespēj, cik esesmu laimīga! Man, bārenei, nu ir vīrs,vecāki, turklāt gaidu bērniņu. Labi, kaatbraucu uz šejieni. Pasūtījumu ir tikdaudz, ka nespēju veikt. Esmuiemācījusies piegriezt vissarežģītākosmodeļus, un ciema sievietes ar manudarbu ir apmierinātas. Nāk pat no kaimiņusaimniecībām.

Otra šuvēja pašreiz nestrādā, viņaimājās mazulis. Tādēļ arī es Tev rakstu.Vai Tu nezini kādu no mūsējām, kasgribētu nākt uz šejieni strādāt?»

Toreiz viņa nespēja Svetu

iepriecināt. Varbūt vēl nav par vēlu?Pietiks prātot, viņa brauks uz Bauzēm,padzīvos kādu laiciņu pie Svetas un visulabi apdomās.

Ar pūlēm aizspiedusi kofera slēdžus,Baiba pārlaida acis istabiņai, kur bijajutusies laimīga, mīlēta, pielūgta, brīva nopatēva tirānijas, no mātes žēlabām. Tagadpaliks tikai atmiņas… Piepeši Baibupārņēma nogurums, savāda bezpalīdzība,gandrīz vai bailes. Viņa apsēdās uzkofera, rokas nevarīgi nolaidusi garsāniem, un tukšu skatienu vērās logā.

Varbūt prātīgāk Daumantu sagaidītmājās un tad izrunāties?

Baibai acu priekšā no jaunaparādījās spožas saules pielietā upmala,rūsgano klinšu atspulgs ūdenī un divipuskaili ķermeņi — viņas Daumants un tas

skuķis. Baiba saknieba lūpas, aizslēdzadurvis un, atvadījusies no saimnieces,neatskatīdamās aizgāja.

Krēsliņā Daumants pārradās mājās.Atslēga stāvēja norunātajā vietā. Baibasnebija. Trūka arī viņas drēbju. Daumantspieklauvēja pie saimnieces istabasdurvīm. Viņa labu brīdi nosodoši skatījāspuisī, tad klāja vaļā:

— Es Baibai sen teicu, lai triec tevi,pasaules brūtgānu, ratā, bet šī ne un ne.Daumants ir labs, es viņu mīlu. Te tev nubija labais, sieva gaida bērniņu, bet šismīlinās ar citu. Es tūliņ manīju, ka labinav. Acīs asaras, lūpiņas dreb. «Paldies,saimniec, par visu labu. Es atpakaļ uzšejieni vairs nenākšu, lai Daumants veltinemeklē.» Sabučojāties …te saimniecesērīgi nopūtās un pielika pie acīm

kabatdrānu, — noskatījos, kā viņa aizgāja,koferīti rokā nesdama. Nu tu vari bučotiespa sētmalēm ar savu Gitu, cik uziet! Tikaipielūko, lai viņas tēvs tev stilbos neielaižsavu suni, tas ir ciets cilvēks.

— Uz kurieni Baiba aizgāja?— Nezinu, neteica.Pamanījis dārzā māti, Daumants

pārlēca tieši pāri sētai.— Vai Baiba pie jums nav?— Nē. Teicās braukt pie tevis. Vai

kas noticis?— Jā, nelaime.— Ar Baibu? — māte satraucās. —

Nāc iekšā virtuvē.Kristaps, kā vienmēr grāmatu šķīvim

priekšā atstutējis, ēda.— Pie visa vainīgs tas aptaurētais

skuķis no Līčupes ielas! — Daumants

eksplodēja. — Visu ziemu velkas manpakaļ kā ēna, karas kaklā. Sākumā manlikās, ka šī pa jokam, bet laikam jaunopietni: draud slīcināties, kārties unvelns zina ko vēl. Vienīgajai meitiņai nekānetrūkst, ko grib, to dabū. Un nu viņaiekārojusi mani — kā importa kurpes vaikleitu. Zākājas par Baibu, piesola naudu,mašīnu, visādus labumus, lai tikai nākotpie viņas. His-tēriķe gatavā!

— Vai smuka? — Kristapspainteresējās.

— Nu smuka, jā, ģīmis tik svēts unnevainīgs, ka neuzminēsi, kas viņai aizādas. Tā es ari iekritu. Šī sataisa mīlīgasactiņas — pēc zīmēšanas nodarbībām tikvēlu esot bail vienai iet mājās. Pavadījuvienreiz, otrreiz, šī jau pārliecināta, ka turmani pavadā kā savu dobermani, uzsvilps,

un es tūlīt skriešu. Nekas nesanāca.Domāju, liksies mierā, bet nē, šī vēltrakāk.

— Kaimiņu sievas veikaliņā jaulabu laiku trin mēles, — māte piebilda, —paldies dievam, ka Baibai saticīga daba.

— Šo dienu viņa man nepiedos.Uzskrēja virsū, kad Gita mani…

— Tava Baiba ir piedzimusi vismazdivus gadsimtus par vēlu. Pat pie mumssekss ir kļuvis par parastu parādību.

— Tikai ne Baibai. Viņa pieprasīsšķiršanos.

— Nu un kas? Preci nost tomiljonāri un dzīvo cepuri kuldams bezliekām klapatām un raizēm.

— Es jau neesmu sugas bullis, kovar nopirkt par dārgu naudu vaislai, —Daumants nikni atcirta. Mazliet

nomierinājies, viņš turpināja apdzisušābalsī: — Man vajag Baibu un citasnevienas. Bet es pat nezinu, kur viņumeklēt.

— Man bail par tevi, Kristap. Nokurienes tu tāds ciniķis un aprēķinātājs esiradies? — Māte nosodoši pavērāsvecākajā dēlā.

— Es jau tikai pajokoju, māt. Vai tuhumoru nesaproti?

- Šito nudien ne. Brālim nelaime, bettu te gvelz niekus. Nebūtu Baiba stāvoklī,tad vēl nekas. Šajā laikā sievietes visuuztver daudz jūtīgāk. — Māte apsēdās,brīdi domāja, atbalstījusi zodu delnā. —Šovakar jau vēls. Rīt aizej uz darbu,piezvani viņas mātei, apskriendraudzenes. Ka tik uztraukumā sev kaut konenodara!

Lēnām un negribīgi Daumants kāpapa stāvajām kāpnēm uz savu istabu.Pirmais stāvs grima tumsā, saimniece, parlaimi, jau gulēja. Nelielā telpa vēl glabājaBaibas smaržu, viņa lietoja tikai lavandasodekolonu un ziepes. Viņš pārmeklēja, vaikaut kur nav atstāta kāda zīmīte, unneatradis tāpat ar visām drēbēm atgūlās uzdīvāna. No pretējās sienas uz viņuraudzījās vēl skolas laikos zīmētais sievasportrets.

Viņš, precēts vīrs, nedrīkstēja tāaizmirsties, jau kuro reizi Daumants sevpārmeta. Ja viņš nebūtu mīlējis sievu, betmīl taču. Tas skuķis mācās virsū kā miegs,skūpstīja viņu. Baiba laikam redzēja.Sievietes vienmēr pārdzīvo traģiskāk.Baiba jo īpaši. Kā nu lai attaisnojas?

Visu laiku Daumants uztraucās un

domāja par Baibu, Tad pēkšņi kā ar āmurupa pieri pārsteidza atziņa — viņam būsbērns. Daumants to ieraudzīja iztēlē neviskā mazu zīdainīti, tie viņam likās neglīti,bet divus vai trīs gadiņus vecu. Uzlēciskājās, Daumants paņēma papīru,pasteļkrītiņus un, visu aizmirsis, zīmējameitas portretu. Tāda būs viņa meita —rūsganiem matiem un lielām, zilām acīmkā mātei.

Rīta gaismā zīmējumu pabeidzis,viņš noguris iekrita gultā un cieši aizmigapārliecībā, ka nākošajā dienā vissnokārtosies: Baiba būs pārnakšņojusi piemammas vai kādas draudzenes, lielaisuztraukums būs pārgājis, viņš nolūgsies,un viss būs atkal labi. Citi precētie vīriešinebūt nav tādi svētuļi, reizēm kopīgosdarbavietas izbraukumos vai somu pirtīs

gribot negribot iznāk sagrēkoties. Viņusievas tādēļ uz ecēšām nelec Par Baibugan to nevar teikt. Grūti viņam ar tik jūtīgusievu. Reizēm izsprūk skarbāks vārds:darbā sagājis šķērsām, kāds pārpildītāautobusā uzgrūdies viņa somai ar olām,šķidrums aptraipījis kādai dāmiņaiimporta mēteli, un tā nu piekladzina visuautobusu… Nervi sakarsēti līdzbaltkvēlei, kaut kur taču jāizlādējas, citādidrošinātāji pārdegs, Bet Baiba tūliņizplūst asarās, un viņam stundām ilgijālūdzas, jāzvēr, ka nekad vairs …

*Pa to pašu ceļu, pa kuru Sveta

priecīgi satraukta pirms gada brauca uzsavām pirmajām mājām, nu devās Baiba,nezinot, kas viņu Bauzēs sagaida. Ceļš temeta līkumus ap stāvākiem pauguriem, te

ieslīdēja ieplakās, atklājot braucējuskatieniem lielākus un mazākus ezerus,Baiba šoreiz nekā neredzēja. Prātā nācaviena drūma doma pēc otras.

Jau krēsloja, kad autobuss apstājāsBauzēs. Centra namu logos spīdējagaisma, ari ielas bija gaišas un asfaltētas.

«Te vairāk izskatās pēc pilsētas nekāmūsu nomalē,» Baibai pavīdēja doma.Atradusi namu, kurā dzīvoja Svetlana, unveltīgi izklauvējusies pie durvīm, Baibaapsēdās uz kāpņu pakāpiena. Viņa vairsnespēja paspert ne soli, pārāk grūta bija šīdiena.

Baibu uzmodināja skaļas balsis. Pakāpnēm augšup smiedamies nāca divibērneļi un sieviete ar lielu puķu pušķirokās.

— Jūs kādu meklējat?

— Es pie Svetas.— Sveta nesen pārcēlās pie vīra.

Mēbeles gan vēl atrodas tepat. Ko mēsstāvam kāpnēs? Nāciet iekšā. — Svešāsvēlīgi aicināta, Baiba iegāja istabā, —Tūliņ mēs visu noskaidrosim, es tikaiielikšu puķes ūdenī. — Veiklām rokāmsieviete kārtoja ziedus platā, zemā traukā,citu augstāk, citu zemāk. Kritisku skatienuaplūkojusi savu darbu no visām pusēm unvēlreiz ziedus pārkārtojusi, viņanoprasīja: — Skaistas?

— Skaistas, — Baiba piekrita.— Nebrīnieties, esmu daiļdārzniece.

Uz maniem pleciem visa ciemataapzaļumošana, raujos melnās miesās. Betko es te par sevi. — Viņa aprāvās. —Tūliņ piezvanīšu Svetlanai.

— Nevajag, es pati aiziešu,

pastāstiet tikai ceļu.— Ko jūs — tādā tumsā: pāri gravai,

pāri upei! Lai brauc pakaļ. Jūs sēdiet,jūtieties kā mājās. Es nolikšu bērnus gulēt.

Nepagāja ne pusstunda, kad Sveta arvīru bija klāt. Viņa metās Baibai ap kakluun no prieka apraudājās.

— Kā tu te gadījies? Naktī? Kāpēciepriekš nepaziņoji? Es nevienu nomūsējām neesmu satikusi, tikai Dēziju.Nezinu, kā jums visām klājas, — Svetarunāja, atbildi negaidīdama.

«Kā laime pārvērš cilvēku,»iegrimusi mašīnas mīkstajā sēdeklī unklausīdamās Svetas līksmajā balsī, Baibanogurusi domāja. «Šī ir pavisam citaSveta. Blakus staltajam vīram pat augumsvairs nešķiet tik dižens.»

Acīgā Sveta, kaut arī bija pamanījusi

draudzenes saraudātās acis, iztaujātnesāka. Apmīļota un pabarota Baibagulēja baltos palagos istabā ar baltāmmēbelēm, kuru Mārcis bija iekārtojisnākamajam bērnam. Ienākusi novēlētlabunakti, Sveta apjautājas:

— Vai var jau manīt?Baiba klusēdama pamāja,

nodomādama, ka pēc pusgada ari viņa būstāda pati kupla.

— Spārdās kā negudrs, neliek mieru.Laikam būs puika. Mārcis traki gaida.Sadomājis vectēvam un tēvam par godudot Mārtiņa vārdu. Tāda esot ģimenestradīcija no senseniem laikiem. Es gansmejos, ka juceklis vien izcelsies, saukšuvienu, atnāks trīs… — Ievērojusi, kaBaibai trīc zods un viņa ar pūlēm valdaasaras, Sveta aprāvās. — Kas tev lēcies?

Ko dara Daumants? Skolā daudzasmeitenes tevi viņa dēļ apskauda. Atceries,tā pati Dēzija vai no ādas līda laukā.

— Nav vairs Daumanta.— Kā nav? Sveta satrūkās.— Es aizbēgu no viņa.— Nu gan tu mani nobaidīji, es

nodomāju, ka beigts un pagalam.— Man tikpat kā miris.Kad Baiba izstāstīja, kas šodien

noticis, brīdi abas sēdēja klusēdamas.— Nu saki — vai tu savam Mārcim

piedotu?— Nezinu. Bet izskaidrojusies es

būtu. Sievietes pašas ari reizēm ir baigās,krīt uz vīriešiem kā bites uz medu. Tādāmvienalga, precēts vai neprecēts. UnDaumants piedevām tāds smukulis. Varbūttas skuķis pats viņam kārās kaklā?

Baiba atcerējās, ko par Gitu bijastāstījusi saimniece, un pamāja ar galvu.

— Redzi nu — Vai Daumants zina,uz kurieni tu devies?

— Nē.— Viņš droši vien tagad uztraucas,

tevi meklē.— Gan jau sēž sava plenērā un

mīlinās ar Gitu. Viņš mani nemazneredzēja, pat nenojauta, ka es uz turieni

aizbraukšu.Baiba teica vienu, bet klusībā bija

pārliecināta, ka Daumants viņu meklēs,uztrauksies. «Tā viņam būs laba mācība.Par Bauzēm viņš pat neiedomāsies. Lai pamokās.»

Sveta nezināja, kādu padomudraudzenei dot. Viņa bija gatava dalītieslaimē, bet nelaime katram sava, to citiem

neizdalīsi pa drupačai kā maizes riku.— Nekas nav briesmīgāks par

vientulību: bez mātes, bez tuviemdraugiem un iemīļota cilvēka, — viņadomīgi teica. — Es to esmu pārcietusi. Jakāda gribētu man Mārci atvilt, es cīnītosvisiem spēkiem un visiem līdzekļiem,nevis gļēvi aizbēgtu, atstājot vīru neziņā.Tu esi nogurusi. Rīts gudrāks par vakaru.Dosimies pie miera!

Baiba palika viena. Pa atvērto loguviņa dzirdēja sienāžu sisināšanu. Tas, kaDaumants tajā pašā naktī, par viņudomādams un pārmetumos mocīdamies,zīmē savas nākamās meitas ģīmetni,Baibai pat prātā neienāca.

Kaut kur tālumā, piesakot jaunudienu, iedziedājās gailis. Viņam tūliņskanīgā balsī atsaucās kāds tepat lejā zem

loga. Drīz vien viss gaiss skanēja noBaužu gaiļu pirmās rīta sasaukšanās. Tadatkal iestājās klusums. Ausa gaisma. Patigrūtākā diena un nakts Baibasdeviņpadsmit gadus ilgajā dzīvē tuvojāsnobeigumam. Nogurums prasīja savu.Otros gaiļus Baiba vairs nedzirdēja…

Ar viegli slēptu lepnumu Svetanākošā dienā izrādīja Baibai savudarbavietu — pieņemamo istabu,uzlaikošanas kabīni ar trim lieliemspoguļiem. Blakus atradās darbistaba.Baiba bija pārsteigta — divas elektriskāsšujmašīnas, ērts galds piegriešanai, sienāiebūvēti skapji -— viss spīd un laistās.Negribot viņa iedomājās saspiestību, kādavaldīja viņas ateljē. Galds pie galda divāsrindās, pa vidu šaura eja, putekļi, mašīnutroksnis.

— Šī ir mana vieta. Kamēr mazulispaaugsies, pāriniece strādās mājās, vēlākmēs mainīsimies. Mārcis gan saka, laiparis gadu par darbu i nesapņoju. Bet kolai iesāk, kad skapji pilni ar nešūtāmkleitām un kostīmiem? Sievas vai uzceļiem lūdzas. Arī tev netrūktu, ko strādāt.

Varbūt tu būtu ar mieru? — Svetajautājoši paskatījās Baibā. — Vismazpagaidām, kamēr tiksi skaidrībā? Darbsatrastos arī Daumantam, un dzīvoklis tepatblakus.

— Es labprāt, es ar prieku! —Baiba iesaucās, bet tad pēkšņi apklusa.Viņas ateljē tāpat bija sakrājies kaudzēmnešūtu kleitu. Vēl sestdiena, svētdiena,pirmdien beidzas piešķirtais atvaļinājumsun jābūt atpakaļ.

— Bet tev taču pienākas divas

nedēļas, — Sveta ieminējās.— To otru piešķirs vēlā rudenī, kad

darba mazāk.— Uzraksti lūgumu, lai pagarina.

Mārcis nākamnedēļ brauks uz Rīgu,aizvedīs. Pievienosim ārsta zīmi, ka tupagaidām nevari strādāt, kaut kas arnerviem vai sirdi. Mums laba dakterīte.Nervi tev patiešām nav kārtībā, daudznekas melots nebūs. — Viscaur godīgāSveta, gribēdama palīdzēt draudzenei,bija ar mieru ielaisties kompromisā arsirdsapziņu. Baiba iegrima domās —varbūt tiešām strādāt šeit kopā ar Svetu?

— Man tagad jāsarauj, Šīm divāmkleitiņām šovakar nāks pakaļ. — Svetaizklāja uz galda vienu zīda, otru vistraskleitu. — Ir jau pielaikotas, jāsašuj vīlesun jāizgludina. Bet tu pa to laiku pastaigā

pa ciematu un visu labi apdomā.— Negribas. Labāk es tev palīdzēšu.

Nu darbnīcā dūca divas mašīnas.— Kā tev ar dziedāšanu? — pēc

brīža Sveta apjautājās.Baiba satraucās. Par Tagilu viņa bija

pavisam aizmirsusi. Ko teiks meitenes, koIrbīte? Daudzas saites viņu saistīja arRīgu, un sāpīgi būtu pārraut ikvienu notām. Tieši tagad mēs tā īsti esamsadziedājušās, un ziemā Tagils cer dabūtpirmo kategoriju. Pašreiz gan visiizklīduši līdz septembra vidum. Un ko parmani domās darbabiedrenes? Precētāstūliņ nospriedīs, ka esmu izdarījusi abortuun radušies sarežģījumi, brigadierenievājoši savilks uzacis un teiks, ka jautūliņ sapratusi, kas aiz tās godīgās fasādesslēpjas.

Baibai kļuva sevis tik ļoti žēl, kaasaras sāka līt aumaļām. Sveta dzīrāsmierināt, bet tad pārlika: lai izraudās, kļūsvieglāk. Labāk lai rūgtums izlīst uz ārunekā krājas sirdī.

— Piedod, — Baiba pēc brīžaizmocīja smaidu. — Nevarēju savaldīties.

— Man jau arī acis slapjā vietā,Mārcis saka, ka reizēm līstot kā nolejkannas.

Brīdi atkal dūca abas mašīnas.— Zini, te tomēr labāk strādāt nekā

pie mums ateljē, tu satiecies ar savāmklientēm, novērtē, kas kurai piestāv pēcauguma, gadiem, dod padomu, ja kaut kasneizdodas, palabo. Mēs tik dragājam —kā jau pie konveijera — un pašas nemazneredzam, kā mūsu darbs izskatās. Es patpiegriezt vairs nemācētu, ateljē ir speciāla

darbiniece, kas to vien dara kā piegriež unuzmēra. Baigā knīpstanga, runā, ka ņemotdzeramnaudas. Pati jau gados, bet ģērbjaseleganti. Vadītājam nav luksa žigulis, betviņai ir.

— Žiguli var nopelnīt arī godīgāceļā, — Sveta piezīmēja, — Mārcissavējo dabūja kā prēmiju par labu darbu.Bet par piegriešanu neraizējies. Mums irdažnedažādi šabloni, atliek vienīgi mazlietpakoriģēt. Diezgan strādāts, ejampusdienās!

— Saimnieces mums labas,produktus dod kolhozs, — Sveta stāstīja.— Traktoristiem un kombainieriem ražasnovākšanas laikā ēdienu pieved uz lauka.Vispār ar ēstvarīšanu mājāsnenoņemamies, vienīgi pa svētdienāmMārča mamma pagatavo ko gardāku. Nāc,

es tev parādīšu savu dzīvokli. Ja izlemsipalikt, tas būs tavs. Nebrīnies. Mājaparedzēta jaunajiem speciālistiem. Arišuvējām…

«Vidēji liela istaba, lodžija, mazulisvarētu gulēt svaigā gaisā cauru gadu,»Baiba vērtēja. «Ar mūsu būceni nesalīdzināt. Rīgā pie tāda dzīvokļa mumstik drīz netikt.»

— Lauku cilvēki piektajā stāvānegrib dzīvot, tādēļ te mitinās vienīgijaunieši. Daiļdārzniece ar ģimenipārcelsies uz Līvānu mājiņu, rudenī būšotgatava. Dārzu viņa jau iekopusi. Tagadvisi, kuriem bērni, ceļ savas mājas. Unpareizi dara — bērnus kopš mazotnesvajag radināt pie darba. Mēs ar Mārcisavējo arī nelutināsim, lai neizaugbaltrocis.

*

Daumants izmisīgi meklēja Baibu.Viņas labākā draudzene Dace kopā arPēteri atradās orientēšanās sacīkstēs kautkur Sibīrijā. Rolandiņš, Baibas pusbrālis,teica, ka māsu neesot redzējis veselumūžību. Ateljē vadītājs, pavēriesDaumanta satrauktajā, izmocītajā sejā,pasauca viņu sānis un deva padomuapstaigāt slimnīcu ginekoloģiskās nodaļas.Viņa Baiba un aborts, nekad! Daumantsdomās noraidīja šādu varbūtību, tomērgāja, sarka, stostījās, klusēdams pacietaslimnīcu personāla zobgalīgos skatienus.Veltīgi. Pievakarē satriekts, pārguris viņšsēdēja mātes virtuvē un nezināja, koiesākt.

Dienu vēlāk Daumants uz ielas pievārtiņiem ieraudzīja Gitu. Suns aiz žogarēja aizgūdamies.

— Ko tu te velcies? — Daumantsviņai nikni uzsauca.

— Tikai tevis dēļ visa šī jezga! —Pabīdījis Gitu nost, viņš neatskatījiesiegāja mājā.

— Tik un tā tu būsi mans! — Gitanosauca pakaļ.

— Tagad, kad sieva no tevisaizbēgusi, tas ir pavisam droši,

Pieci soļi uz priekšu, pieci —atpakaļ — tā Daumants soļoja naktī paistabu, līdz paguris tāpat ar visām drēbēmiekrita gultā.

— Puisis pavisam postā aizies, —Daumanta māte, pie kaimiņienes aizgājusi,žēlojās. — Ne vairs ēd, ne guļ.

— Tā viņam vajag. Apmānīt tik labuun mīlīgu sievu. Krietns cilvēks uz tonebūtu spējīgs. Un ar ko? Ar to svilpasti

Gitu.— Gan jau Baiba jums pateica, uz

kurieni dosies?— Ne, atstāja savas mantiņas un

teicās kādu atsūtīt pakaļ. Lai veltinemeklējot, viņa būšot tālu prom. Unbērnu uzaudzināšot viena pati.

— I par to paldies. Vismaz jādomā,ka roku sev nav pielikusi.

— Prātīgākais — nogaidīt, lai pārietlielie uztraukumi. Gan pati dos ziņu, kautvai uz darba vietu, — Kristaps sprieda.

— Es nespēju sēdēt rokas klēpīsalicis un mierīgi gaidīt, vai tu to saproti,grāmatu tārps!

— Netrako! Sevi Baiba nežēlotu, betnākamo bērnu gan.

*Veco, labo dakteri pazina un mīlēja

jau trešā Baužu paaudze. Uzzinājusi, kasaslimis kāds no viņas aprūpējamiem,ārste nekurnēdama devās to raudzīt,vienalga, kāds ārā bija laiks. Vairāk parzālēm sirdzēju uzmundrināja sirsnīgievārdi, cerība uz izveseļošanos, kādudaktere prata iedvest.

Uzgaidāmā istaba bija tukša. Baibanedroši pavēra kabineta durvis.

— Tāda kā neredzēta mūsu pusē. —Ārste paskatījās caur brillēm unpasmaidīja.

Baiba neko neslēpa un izstāstījaārstei visu savu lielo bēdu stāstu.

Nākamā mazulīša dēļ nouztraukumiem gan jāvairās! — ārstepiekodināja. — Pats labākais dziedinātājs— darbs. Paravē dārzu, palīdzi pļavāsienu vākt. Svaigs gaiss, vienkāršs lauku

uzturs, naktīs labs miegs — tas ir viss, kasnepieciešams nākamajai māmiņai. Nedēļuatpūties, gan viss būs labi.

Ārstei viegli teikt — neraizēties,domāt par labo, priecīgo. Bet ja nu Baibaibez Daumanta pat saule šķiet melna? Naktīgultā izstiep roku — blakus tukša vieta.Nav pie kā pieglausties, kam padomuprasīt. Tikai tagad, kad Daumanta nebijalīdzās, Baiba pa īstam saprata, cik ļotiviņu Iemīlējusi. Sveta arī zāģē katru dienuvienu un to pašu — jāpaziņo Daumantam,jāsatiekas, jāizrunājas, gan vissnoskaidrosies. Varbūt Daumants neesot tikvainīgs, kā Baibai liekoties. Un, ja aribūtu, ikvienam varot paklupt kāja. Jacilvēku pa īstam mīl, tad jāpiedodot.Nedrīkstot domāt tikai par savuaizvainojumu. Bērnam būšot vajadzīga ne

vien māte, bet arī tēvs.Svetai labi, Mārcis ir stabils kā

klints, Daumantam turpretī vējš pa galvušaudās. Baiba sāka šaubīties, vai viņapareizi darījusi, atbēgot šurp un atstājotvisus nezina.

*— Čau, Daumant! — Dēzija Rīgas

centrā saķēra bijušo skolas biedru aizrokas. — Kas ar tevi? Tev tāds izskats, itkā tu būtu vismaz gadu noslimojis.

— Uz to pusi bija, — Daumantsnoņurdēja. Par šo sastapšanos viņš nemaznepriecājās.

— Kā tad Baiba tevi slimu pametavienu? — Dēzija taujāja.

— Kādēļ tu domā, ka pameta? —Vai tiešām vēsts par viņa nelaimi būtuaizskrējusi pat līdz Dēzijas

mazpilsētiņai?— Neizliecies, it kā tu nezinātu, ka

Baiba jau otro nedēļu raujas pa Bauzēm.Abas ar Svetu.

— Sveika un vesela? — Daumantspēkšņi atplauka.

— Protams, — Dēzija nobrīnījāspar tādu muļķīgu jautājumu.

— Vai tu ar personīgo tačku?— Protams.— Paķersi mani līdzi?— Ar lielāko prieku. Diviem būs

īsāks ceļš. Man vēl šādas tādas darīšanas.Satiekamies pēc divām stundām stacijaslaukumā. Oranžs žigulis, pēdējie cipari33.

— Okei.Tā nu gan ir cūcene, ka viņš

saskrējies ar Dēziju. Tādā izskatā Baibai

nedrīkst rādīties. Jāsapošas, janoskujas…Norunātajā laikā Daumants jau

gaidīja. Rokā viņš saudzīgi turēja baltāpapīrā ietītu puķu pušķi. Tas atkal bijaagrākais Daumants. Dēzijas vērtējumā —skaistākais viņu kursa puisis. Daumantsklusēja, prātoja, kā attaisnoties. Būtuzinājis, cik daudz Baiba toreiz upmalāredzējusi… Ja pašu sākumu, kad Gita līdapie viņa bučoties, tad vēl nekas. Sazinkāda apmātība viņu toreiz bija pārņēmusi— pašam sieva mājās, un tas skuķis arītraks, bāžas virsū kā aptaurēts.

Nokļuvusi uz platās šosejas, Dēzijapievērsās Daumantam.

— Ko tu tāds saskābis?Sastrīdējāties? Daumants klusējot pamājaar galvu.

— Tad jau mums abiem jāmetas uz

vienu roku. Mēs ar vīru arī sagājām ragos,— Dezija iesmējās. — Šis iedomājiesmani komandēt, ko drīkst un ko nedrīkst.Sarunājām nelielā kompānijā doties uzdienvidiem, uz Krimu, bet šis neparkonelaiž, Tad es saskaitos un atbēgu piemammas.

Dēzija vārdu pa vārdam atcerējāsvakardienas strīdu.

— Vēl tu esi mana sieva un esnevēlos, ka tu ar savu mīļāko braukā padienvidiem. Izšķirsimies oficiāli, tad dari,ko gribi!

Pēc pirmās nopietnās ķildasJaungada dienā Dēzija saprata, ka šāvusipār strīpu. Kādu laiku viņa rūpīgi kopaslimo puisēnu, iztapa vīram. Benedikts,nepieradis pie sievas laipnības, atplauka.Cerēja, ka ģimenes laime izglābta.

Neiebilda, ka viņa šad tad aizbrauca uzRīgu paklausīties koncertus vai noskatītiesteātra izrādi un pēc tam nakšņoja piemāsas. Otrā dienā viņa parasti vīramātesklātbūtnē sīki pastāstīja par redzēto vaidzirdēto. Tas, ka šajos izbraukumosneiztrūkstoši piedalījās arī Ingmārs,nevienam nebija zināms. Braucienu uzdienvidiem viņi ar Ingmāru bijaizplānojuši jau sen. Ceļā dosiesdivas'mašīnas — slimnīcas galvenaisārsts ar savu ģimeni un Dēzija aroperācijas māsu — jautru sievišķilabākajos gados. ̂ Ingmārs grupaipievienosies «nejauši» kaut kur pusceļā.Pārējie braucēji par to nekā nezināja. Tadkādēļ Benedikts draud ar šķiršanos?Šķiršanās Dēzijas plānos nebijaparedzēta. Jaunās māmiņas gods viņai

atļāva nestrādāt, dzīvot bez rūpēm.— Nu, Benīt, tu taču zini, es vēl

nekad neesmu bijusi Krima un peldējusiessiltajā jūrā. No kā tu baidies? Galvenaisārsts mani pieskatīs labāk par buldogu. Janegribi laist vienu, dosimies abi.

— Kādam jāpaliek pie bērna. Māteveca, var saslimt.

— Nelaidīsi?— Nē!— Ej elle! Es jau neesmu pie tevis

pieķēdēta. Neslēpdamās Dēzija devās pieIngmāra.

— Benedikts piedāvā šķiršanos.— Nu un tad? — Ķirurgs nelikās par

šo ziņu iepriecināts.— Vai tevi tas nemaz neinteresē? —

Dēzija saērcināta jautāja. — Tu tačusolīji, ka tiklīdz būšu brīva …

— Daudz ko solīju, — Ingmārs viņupārtrauca. — Pilsētiņa maza, mūs visipazīst. Te mums dzīves nebūs. Saki atkalvisu no gala citā vietā ar istabu kaut kurbēniņos… Kad galvenais aizies pensijā,man ir cerības uz paaugstinājumu …

— Jūs visi esat cūkas, tu, Benedikts,visi vīrieši! Sākumā apberat arsolījumiem, bet vēlāk, savu dabūjuši,parādāt durvis!

Dēzija izskrēja no dzīvokļa. Kāpnēsviņa apstājās ka zemē iemieta. Bērns! Kāviņai tas nebija ienācis prāta ātrāk!Benedikts dancos pēc viņas stabules! Pēclikuma bērns pienākas mātei, lai sūdz, jagrib!

Dēzijai paveicās. Nelielais dārziņšpie mājas bija tukšs. Vīramāte uz terasesatpūtas krēslā snauda. Mazais Pēterītis,

sētiņā ielikts, kravāja klucīšus.— Mamm, mamm, — māti pazinis,

viņš bubināja un stiepa pretim rociņas.Dēzija piespieda bērnu cieši sev klāt unmetās uz garāžu. Pēc stundas viņa jau bijaBauzēs pie mātes.

— Dulla un traka! — māte, mazdēluucinādama, rājās. — Būtu vismaz drēbītespaņēmusi līdzi. Ko vilksi mugurā, jamazais apčurāsies?

— Rīt aizbraukšu uz Rīgu unnopirkšu,

— Kas pa to laiku mazo pieskatīs?Mēs abi ar tēvu esam darbā.

«Sākas,» Dēzija nodomāja. «Sīkaismani piesies pie mājas stiprāk nekā artauvu.» Droši vien viņa ir pārsteigusies.

— Piezvani Mārča mammai, laiizlīdz.

Nu Dēzija steidzās uz mājam,sapirkusi visu, kas bērnam nepieciešams.Sirds viņai bija nemierīga.

Sēdēdams mašīnā līdzās Dēzijai,Daumants domāja savu domu: «Ja nuBaiba nepiedod, pieprasa šķiršanos?Pielūgšos, metīšos ceļos, tagad, kad mumsbūs bērniņš, viņa nedrīkst aiziet nomanis.» Viņu māca prieks un vienlaikusdrudžaina neziņa, izmisīgas bailes.

«Es viņa kādreiz biju ieķērusies līdzausīm,» Dēzija iesānis vēroja Daumantaprofilu. «Skaists jau ir, līdzīgs tam grieķudievam, kā viņu sauc, par Apollonulaikam, tāds pats kumpains deguns unsprogaini mati. Protams, ar Benediktunevar salīdzināt. Tagad, ja Daumantuvarētu dabūt, neņemtu par velti. Nosmukuma neviens nav paēdis. Dzīvot no

rokas mutē — to spēj tikai tāda muļķe kāBaiba.»

*Baiba dīkā sēdēja uz lodžijas. Visu

dienu abas ar Svetu bija cītīgi strādājušas.Kā deju kolektīva meitenes priecājās parjaunajiem tērpiem! Nu varēšot mierīgibraukt uz rajona skati, nebūšot jākaunas.

Strādājot aizmirsās pašas bēdas.Toties tagad tās uzmācas ar divkāršuspēku.

— Taču šonakt manā pilīVisi logi gaiši spīd,Gaidu tevi, gaidu tevi,Mana mīļā Pelnrušķīti —skanēja no Diānas lodžijas …Daumants skolā jokojot ari viņu

dēvēja par Pelnrušķīti — tādēļ ka patēvspret viņu izturējās kā pret kalponi.

Baiba bija aizdomājusies, pēkšņidivas spēcīgas rokas pacēla viņu nokrēsla un piespieda sev cieši klāt. Uzsejas viņa juta kvēlus skūpstus. Daumants!

— Mīlu tikai tevi! Piedod man,stulbenim, kretīnam.

— Nerunāsim nekad vairs par to. —Baiba gan smējās, gan raudāja.

— Bez tevis man nav dzīves.— Man ari.— Brauksim tūliņ mājās.— Vēls taču. Neviens autobuss vairs

neiet.— Iesim kājām.— Trakais, gandrīz divsimt

kilometrus!— Kristaps ir ar mieru mainīties

istabām. Māte solījās iet pensijā unpieskatīt mūsu mazuli, — Daumants ~

lepns, ka visu tik labi izkārtojis, —aizgūtnēm stāstīja.

Baiba iedomājās veco māju, šauroistabiņu ar ieeju no virtuves, kurāDaumants ilgus gadus bija dzīvojis kopāar vecāko brāli, dzērāju tēvu, nē, labāktomēr pašiem par sevi.

— Kā tev šeit patīk? — viņaapjautajās, kad abi līdzas gulēja uz Svetasizvelkamā dīvāna.

— Nekādas vainas, — Daumantsatbildēja, — īpaši vasarā.

— Tad paliekam pavisam, — Baibapateica to, ko jau vairākkārt bijaiedomājusies.

— Te, nomalē, pāķos?! — Daumantsuzlēca sēdus. — Prom no Rīgas?!

— Kādēļ gan ne? Sveta, piemēram,ir apmierināta. Un kāda te nomale!

Kultūras pils, vidusskola, bērnudārzs,tirdzniecības centrs — viss pie rokas. Tadjau mūsu Pārdaugava ir lielāka nomale.

— Tu domā vienīgi par sevi! Bet es,ko es te darīšu? Varbūt kļūt par slaucējuvai cūkkopi, vai iet tev palīgā šūt kleitas?

— Vispirms es domāju par mūsunākamo bērnu. Te viņam būtu daudzkārtlabāk nekā mūsu pažobelē. Un velti tusmejies — cūkkopējas un slaucējas darbsir tikpat cienījams un vajadzīgs kādrēbnieka vai jebkurš cits arods.

— Piedod, es tā negribēju… Tasnāca tik negaidīti…

Brīdi abi klusēja.— Svetas priekšnieks jautāja, vai

man neesot zināms labs vīriešu uzvalkušuvējs. Viri gribot drēbes pēc saviemkauliem, — Baiba pēc krietna brīža

ieteicās.— Tu, Baibiņ, neapjēdz, ko no

manis prasi, Pamest mūsu jauniešubrigādi, kad visi esam tik labisastrādājušies? Juris Egle rudenī ies uzpiegriezēju kursiem, Mieze ieminējās, kagribot likt mani viņa vietā. Būs lielākaalga. Un gleznošanas nodarbības? Šķirtiesno Strāla tagad, kad tikko esmu sācisapjaust, kā jāstrādā pastelī, akvarelī uneļļā?… To es nespēju. Tu nevari teikt, kaes nedomāju par bērnu. Pielauzt brālimainīties ar istabām nemaz nebija tikviegli. Tagad, kad mums būs sīkais, ircerības ari uz dzīvokli, pāris_ gadupacietīsimies. Mēs visi trīs ar brāli unmāsu uzaugām tajā vecajā graustā, kā tu todēvē, un nekas, esam dzīvi un veseli. Nē,uz Bauzēm pārcelties es gan negribētu.

Atzīsties — tu tikai pajokoji, vai ne? Tasnevar būt nopietni.

Baiba neatbildēja, gulēja ciešiaizvērtām acīm. Daumants nopūtas,piespieda pieri sievas plecam unaizmiga.

Baiba vēl ilgi palika nomodā,mocīdamās ar dažādām domām…Vīriešiem tas laikam ir citādāk nekāmums. Viņiem pirmajā vietā darbs,vaļasprieki un tikai tad ģimene. KādēļDaumants nav tāds kā Mārcis? Ar kādunepacietību viņš gaida mantinieku. Kāsaudzē un lolo Svetu. Tik un tā cita vīraBaiba negribētu, vien savējo, lai arī kādsviņš būtu. Daumantā it kā iemājo divispēki — pienākuma apziņa uz savu darbuun vēlēšanās sevi izteikt mākslā. Ar pūlēmviņai bija izdevies pierunāt Daumantu

rudenī iet uz Mākslas akadēmijassagatavošanas kursiem. Pārceļoties uzšejieni, tam visam būtu strīpa pāri, tiesakas tiesa.

Savās šaubās Baiba dalījās ar Svetu.— Nudien nezinu, kādu padomu tev

dot. Ja man liktu atgriezties atpakaļ uzRīgu un mīcīties pa kopmītni, nepiekristuneparko uz pasaules. Ne jau Mārča dēļpirms gada atbraucu uz šejieni. Mangribējās savas mājas, nevis kaktiņukopmītnē. Mīlestība atnāca pēkšņi — kāzibens no skaidrām debesīm. Reizēm mankļūst bail no tādas laimes. Zini, es patesmu mazliet greizsirdīga uz Dēziju. Jauagrāk viņa tinās ap Mārci. Tagad pasākusinākt uz mūsmāju — itin kā pie manis, itinka aiz garlaicības, bet acis bola uzmanējo.

Sveta velti uztraucās, Mārcis, kasvakaros pārguris pārnāca mājās, tērpiesnetīrā kombinezonā, kas oda pēc eļļas undegvielas, Dēzijai nepatika. Bet vienaibija garlaicīgi, un Sveta — tuvākākaimiņiene.

Pie vīra dzīvojot, par bērna ēdienuun tīrām drēbītēm rūpējās Benedikta māte.Nu to vajadzēja darīt pašai. Reiz, kadmāte, pievakarē no teļu kūts pārnākusi,atrada mazdēlu pilnā balsī raudam, betmeitu mierīgi lasām grāmatu, izcēlās asavārdu maiņa:

— Kādēļ bērns raud?— Kā lai es zinu? Izvārīju mannas

putru, neēd.— Es arī tādu piedegušu neēstu, —

māte, ēdienu pagaršojusi, teica. — Nāc,bērniņ, omīte tevi nomazgās un pabaros.

Vanna bija piekrauta ar netīramdrēbītēm.

— Paklau, meit, vai tu patiešāmdoma, ka man pēc grūtās darbadienasjāappuišo vēl arī tevi ar bērnu? Ko tuPēterītim rīt vilksi mugura?

— Gan jau.— Ar «gan jau» bērnu neapģērbsi.

Uzsildi ūdeni un ķeries klāt!— Ko jūs visi gribat no manis! —

Dezija sāka histēriski raudāt. —Benedikts sakliedza rupjības, piedraudējaar šķiršanos — un nu tu arī…

— Ja negribi bērnu apkopt,nevajadzēja ņemt, — māte cieti noteica.— Benedikts tev ir pārāk labs vīrs

Benedikts ieradās Bauzēs ar vakaraautobusu, Pamanījis pagalmā savu žiguli,viņš atviegloti nopūtās.

. — Viņa nekad nav bērnu mīlējusi.Ziemā gandrīz postā aizlaida, — znotsžēlojās. — Man dēlēns ir visas dzīvessaturs.

— Neatdošu, — Dēzija iecirtās. —Tik mazam bērnam jābūt pie mātes, un jūsman nekā nevarat padarīt,

Benedikts to zināja, likums bijasievas pusē. «Mīlestība patiešam mēdzbūt akla. Kā es toreiz neredzēju, kasslēpjas aiz naivas, meitenīgās ārienes?»

— Ko tu vēlies? Es visu sagādāšu,tikai atstāj puisēnu man, — viņš lūdzās.

— Dzīvokli Rīgā, — Dēzija topateica nedomājot.

— Dzīvokli nevaru solīt, bet istabugan.

— Centrā?— Jā. Kirova ielā.

— Ar oficiālu pierakstīšanos?— Jā. Atbrauc tuvākajās dienās, tad

nokārtosim šķiršanos un visu pārējo.Bērnu es ņemšu tūliņ līdzi.

Dēzijas māte rūpīgi noguldījaaizmigušo mazdēlu uz aizmugurējasēdekļa.

— Es labprāt būtu viņu paturējusi,bet man vēl kādi gadi jāatstrādā, — viņataisnojās, tikko valdīdama asaras. — Unno Dēzijas, pats redzi, nekādas bērnuaukles nav.

— Neuztraucieties, mūsmājāsbērnam nekā netrūks.

— Nav paša galvenā — mātesmīlestības. Dēzija vēl jauna, kas zina, arlaiku nāks pie saprašanas. Nesteidzietiesar šķiršanos!

— Diezgan ilgi ticēju, nu vairs ne,

— Benedikts nopūtās un iedarbinājamotoru.

Māte, stāvēdama pagalmā, ar skumjuskatienu pavadīja mašīnu, kamēr tā pazudaaiz kokiem, tad atgriezās istabā, kurDezija, it kā nekas nebūtu noticis,joprojām lasīja grāmatu. Par uztraukumuliecināja vienīgi trīcošas rokas.

— Izmainīt bērnu pret istabu! Kur tutāda dzeguze mūsu ģimenē esi radusies?— Mātei no sašutuma drebēja lupas.

— Neķērc! Gan viss būs pa pirmo.Tagad tik jābrauc uz Rīgu un labijāiekārtojas. Lai mazais paaugas, tadņemšu pie sevis.

— Tad viņš tevi negribēs.— Ko tāds saprot.— Gan tu vēlāk nožēlosi, piemini

manus vārdus. — Māte noslaucīja

priekšauta stūri asaras un devās gatavotvakariņas. ;

«Kur Benim pēkšņi Rīga istaba?»Dezija, uz upi iedama, prātoja. «Vai tikviņš nemuld, lai izmānītu bērnu? Bertastante, pensionētā skolotāja? Jā, viņa dzīvoKirova ielā.» Atmiņā atausa Benediktamirušā tēva māsa, sakaltusi vecenīte. Reizviņi — tikko apprecējušies — bijaaizgājuši ciemos. Dzīvoklī oda pēcnaftalīna un vecām plīša mēbelēm. Istabaslielas kā zāles, augstiem griestiem. Turvarētu izvērsties. Tantiņa jau otru mūžunedzīvos. Paldies dievam, Rīgā visisludinājumu dēļi aplīmēti ar darbapiedāvājumiem. Viņa ies tikai tur, kurdaudz vīriešu, ar vīriešiem labāksastrādāt, viņi nav tik piekasīgi, un arīiespējas apprecēties ir lielākas. Ingmārs,

stulbenis, viņai piedāvāja sanitāres vietuslimnīcā par nieka rubļiem, atradis muļķi.Bet vispār nav ko trakot. Kamēr skaistslaiks, viņa padzīvos tepat pie mammas.

*Pie Svetas ciemodamās, Baiba

vienmēr nopriecājās par gleznu pie sienas— senlaicīga māja ar nosūnojušu salmujumtu kā mūžveca lauku sieva, tai blakusziedošas ābeles kā jaunas draiskasmeitenes, pāri visam dzidri zila pavasaradebess.

— Tās ir Mārča senču mājas, —Sveta paskaidroja. — Pašā mūsu kolhozanomalē dzīvo kāds večuks jau krietni pāriseptiņdesmit. Visu mūžu viņš strādājis parnamdari un galdnieku, cēlis mājas,gatavojis mēbeles, kolhoza laikā vadījisbūvbrigādi. Nu jau pensijā. Lūk, šis

vecītis kopš jaunības glezno. Neviens viņunesaprata — ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi—, izsmēja, teica, ko šis ērmojoties. Mūsujaunais zīmēšanas skolotājs apgalvo, ka tāesot liela māksla, un tikmēr runāja, kamērpierunāja Ozoltēvu sarīkot kultūras namāgleznu izstādi. Tev vajadzēja redzēt, kasnotika. No Rīgas atbrauca vesels autobussslavenu mākslinieku, skatās, brīnās, slavē.Uzņēma pat filmā, •rādīja televīzijā.Gleznas viņam lielas kā logi. Vietējie tūlītsazīmēja — tā ir Kleistu birzs, tasupurozols, šī te — vecā Krastu māja.Mākslinieki strīdējās. Vieni saka, žēl, kavečukam nav skolas, citi atkal, ka tas tiešiir labi, akadēmija iztaisot visus vienāduskā ēvelētus dēļus, bet Ozoltēvs saglabājissavu īpatnējo triepienu, tehniku un krāsugammu. Tā viņi sprieda, mēs pārējie tikai

klausījāmies, ko mēs no tādām lietāmsaprotam. Bet varbūt Daumantu tasinteresētu?

— Tu pati nemaz neapjēdz, kā maniiepriecināji. Izstāsti ceļu, mēs arDaumantu aiziesim pie Ozoltēva.

— Mārčs var aizraut ar mašīnu.— Nē, ms labāk ar kājām.Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi

strādāja, Daumants izstaigāja Baužuapkārtni un nožēloja, ka nav paņēmis līdziskiču bloku.

Neviļus galvā iešāvās doma, kurulīdz šim viņš bija kategoriski noraidījis.«Varbūt patiešām apmesties šeit uz dzīvi?Atstrādāšu savas stundas un brīvajā laikāgleznošu, cik patīk. Nekāds pārākaistalants man nav, tad jau Strāls būtumudinājis uz akadēmiju. Neviens man

neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņapēc padoma.»

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgistrādāja, Daumants izstaigāja Baužuapkārtni, jūsmoja par skaisto dabu unnožēloja, ka nav paņēmis līdzi skičubloku.

Sestdienas rītā Baiba vedināja vīrugarākā pastaigā.

Šaurs, reti braukts, ar lauku puķēmgar malām apaudzis ceļš līkumoja cauribirzīm, apliecās ezera līcim vai stāvākampakalnam. Tā iedami, viņi nonāca bagātākolhoza vistālākajā nostūrī. Ļaudis nošejienes pārcēlās uz centru, pametot vecāsmājas savam liktenim. Vienigi vecīši,kurus vairs nevilināja ne rosīgā kultūrasdzīve, ne universālveikala importi, šeitvadīja savas atlikušās dienas. Rudeņos un

ziemās, kad jau tā sliktais ceļš mašīnāmkļuva neizbraucams, viņi arī tika pamestilikteņa varā.

Reizi pa reizei Daumants apstājās unilgi skatījās, itin kā gribēdams redzētopaturēt atmiņā. Kāda ezera smilšainā līcītīabi nopeldējās un atpūtās. Gludi nomīdītataciņa viņus aizveda pie senlaicīgāmēkām. Salmu jumti, vietām izraibinātizaļām sūnām, ar savu smagumu itin kāspieda ēku guļbūves vainagus zemē. Skaļiriedams, bet asti priecīgi luncinādams,pieskrēja melns sprogains šunelis.

— Sē, Kranci!Šunelis negribot pagājās klētiņas

virzienā. Tās ēnā sēdēja večuks ungleznoja. Pāri vecmodīgu briļļu stikliemuz ienācējiem raudzījās draudzīgas,smieklu krunciņu apņemtas acis.

— Labdien, Ozoltēv! — Baibasveicināja. — Jums labasdienas no Krastumātes un te ciemakukulis.

— Pašcepta karašiņa, mīkstajā pūka,tas gan labi, — večuks nopriecājās,saņemdams pa senai parašai baltā drāniņāievīstīto kukulīti. — Maizīte izbeidzāspirms divām dienām. Tuvumā veikala nav.Kaimiņiene solīja atvest no centra, betnerādās. Nāciet nu jūs arī pie azaidagalda. Vakar izmetu liepu medu. Šogadziedēja kā nekad.

Plašajā, ar baltu āboliņu apaugušajāpagalmā pletās varena trijžuburu liepa.Tās ēnā atradās no ozola bluķiem darinātsgalds un sēdekļi. Saimnieks no akasizvilka piena kannu, no klēts atnesa ardvieli pārsegtu medus bļodu. Baibailīdzpaņemtās ēdnīcas smalkmaizītes

blakus dzintarainajam medum šķitāsbezgaršīgas un apnikušas, bet vecais vīrstās mērcēja pienā, medū un ēdaslavēdams.

— Mēs redzējām, cik skaisti jūs esatuzgleznojuši ezeru, — Baiba ieminējās.— Mans vīrs arī glezno, mācās studijā.

— Es jau tikai pa vaļas brīžiem, —Daumants atrunājās.

Ozoltēvs brīdi kā vērtēdamsparaudzījās ciemiņā.

— Pa vaļas brīžiem, — viņš rūgtiteica. — īsta māksla prasa visu. Būtu mantavi gadi, pavisam citādi savu dzīvinodzīvotu, bet ko nu vairs… Cik nav manismējuši, cik bāruši. Sieva skauda katrulatu, ko izdevu par krāsām un audeklu.Bērni staigājot lāpītām drēbēm, cauriemzābakiem, kauns no ļaudīm. Bet tas, kas

manī bija iekšā, lauzās uz āru, gleznojotbiju laimīgs, aizmirsu visu — darbu,trūkumu, slimības. Reiz sadūšojos.Paņēmu dažas gleznas, aizbraucu pie pašaPurvīša, jāzina taču, ir man talants vainav. Tas notika pa vidām starp abiemkariem. Purvītis toreiz jau bija krietnigados. Šis saliek manus darbus rindā garsienu, pieiet tuvāk, atkāpjas tālāk, nekānesaka, skatās. Man ceļi no bailēm ļogās,kas tik nu būs. Gana izskatījies, nosēdinamani mīkstā krēslā un sāk pratināt, nokuras puses nākot, kādās skolās mācījies,ko darot pašreiz. Stāstu, kā ir, skolāsagāju sešas ziemas, pieprotu galdnieka unnamdara amatus. Tev, puis, liels talants,pabeidz vidusskolu un nāc uz akadēmiju,uzņemšu savā darbnīcā. Kur man toreiz,nabaga amatniekam ar sievu un maziem

bērneļiem, līdz akadēmijai tikt. Vērojudabu — tuvumā krāsas spilgtas, katrssīkums labi redzams, bet tālumā visssaplūst, kļūst gaisīgs un līnijas itin kāsatek vienā punktā. Tā arī mālēju. Tūliņpēc kara mūsmājās kādu vasaru apmetāsviens īsts mākslinieks. No viņa es daudziemācījos, nu jau miris, labs cilvēks bija.

— Ozoltēv, parādiet savas gleznas,— Daumants palūdza.

— Citreiz, puis, agrāk par manismējās, ar pirkstiem rādīja, nu pēc tāķinīša pasākuši nākt rindā vien, laipārdodot savus darbus. Kam man nauda,pensiju saņemu, sava iztikšana ir unkrāsām arī atliek. Vairāk nekā mannevajag. Kad nomiršu, lai kolhozs ņem,kultūras namam tukšu sienu diezgan.Gribas pabeigt iesākto, kamēr saulīte vēl

rotājas ūdenī.— Vai jums neatradīsies kāda veca

ota un papes gabals?Ne vārda neteikdams, večuks iegāja

namā un iznesa prasīto. Brīdi Baibaklusēdama vēroja, kā abi aizrautīgi strādā.

— Paejies, meit, pa dārzu un paēdiesogas.

Baiba staigāja pa veco dārzu kā paapburtu pasaku valstību. Bites dūkdamaspa viņām vien zināmiem gaisa ceļiemlaidās uz stropiem. Ar lielām un saldāmogām aicināja upeņu krūmi. Jāņogaskārdināja ar sarkanajiem ķekariem.Avenājā ar zemē sabirušajām ogāmmielojās vistu saime.

— Salasīšu jums upenes, laisaimniece uzvāra ziemai ievārījumu, —Baiba teica Ozoltēvam.

. — Mana saimniece kopš pērnējārudens mīt veļu valstībā, bērni pa svešāmmalām izklīduši, esmu palicis viens —pats sev kungs un pavēlnieks.

Nekā nebilzdama, Baiba iegājavirtuvē, sameklēja lielu bļodu un devās uzdārzu. Daumants, iegrimis gleznošanā, topat nepamanīja.

Kad saule jau slīdēja uz vakara pusi,Ozoltēvs rūpīgi izmazgāja otas, nostājāsDaumantam aiz muguras un ilgi skatījās:— Tu, puis, esi ceļa sākumā. Neizniekosavu dzīvi, kā to esmu darījis. Met numieru, iesim paskatīties tās manas bildes.

Vecais gleznotājs nesa ārā gleznascitu pēc citas un krāva tās šķūņa galā uznaglām.

— Tās te sacftlna kinoļaudis. Istabasman tumšas, lodziņi mazi, nevar filmēt. Pa

ziemu es vairāk niekojos ar koku.Gleznas rindojās viena blakus otrai,

cita virs citas, noklājot šķūņa dēļu sienu.Vairākās bija atainoti kalni.

— Par kalniem sapņoju visu mūžu.Pirms gadiem desmit saņēmu dūšu,aizbraucu uz Kaukāzu. Apmetos pie kādagana kalnu ganībās un gleznoju, gleznoju.Tie bija laimīgākie brīži manā mūžā. Kāditur saules lēkti! Ieplakas līdz malāmpilnas ar miglu kā saputotu krējumu, betsniegiem klātās virsotnes jau atmirdzrožainas. Pa dienu atkal viss izmainās,klintis kļūst daudzkrāsainas, ēnascaurspīdīgas. Kalnu ganību sulīgaiszaļums un puķu pārbagātība līdzās klinšuskarbajam varenumam. Mierīgs, ieplakāguļošs ezers kā spogulī ataino apkārtējāsvirsotnes. To skaistumu es nemaz nespēju

parādīt, lai kā censtos. Būtu pats Purvītisjaunībā pamācījis, tad varbūt kaut kasiznāktu.

Daumants skatījās klusēdams. Vakararēnās saules apspīdēts, pie šķūņa sienasbija redzams viena cilvēka mūža darbs.Viņa kādreiz gatavotie skapji un krēsli,bufetes, galdi un gultas tagad droši vienatzīti par vecmodīgiem un nokurināti, betgleznas glabās roku pieskārienu mūžīgi.

— Pirms pāris nedēļām divi bijaatskrējuši ar žiguli, esot mākslinieki, laidodot savus labākos darbus. Šie izkārtošotman personālizstādi Rīgā, es kļūšotslavens visā padomju zemē. Nedevu. Kamman vairs slava? Pirms gadiem trīsdesmitčetrdesmit, kad es vēl biju stiprs unvesels, tad gan, bet tagad, kad jāpošas uzkukaiņu ciemu… Tā tas cilvēka mūžā

iekārtots. Šakumā rāpjamies dzīves kalnā,citam iet vieglāk, citam grūtāk, gadāspaklupt, noslīdēt lejā, bet, kam izdodasnokļūt virsotnē, tam elpa aizraujas noplašuma un skaistuma, kas atklājas. Neesigana izpriecājies, kad dzīves ceļš jauvijas lejā un pasaule katru gadu kļūstaizvien šaurāka un šaurāka. Man tagaddārzs, ezermala, birztaliņa, tad būs istabaun beidzot deviņas pēdas. — Večuks toteica bez īpaša rūgtuma. — Tu stāvi ceļasākumā, nenomaldies pa sānu takām kā es.īsta māksla prasa cilvēku visu.

Baiba, nemanot klāt pienākusi,dzirdēja viņa vārdus.

— Jāiet, — viņa teica. — Kamērnokļūsim Bauzēs, būs tumsa.

Daumantam negribējās šķirties.— Rīt svētdiena, — viņš lūdzoši

paskatījās uz sievu, — varbūt mēs varētutepat pārlaist nakti.

— Kā tad, ka varat, istabā vietasdiezgan, kūtsaugšā svaigs siens, —Ozoltēvs nopriecājās. — Vispirms tiksanesīsim iekšā bildes, pa nakti varsavilkt lietu. Un tad ar steigu ir jāiet pēcgotiņas. Tu, meitiņ, varētu iekurt plīti,izvārīt jaunos kartupeļus.

Viena istaba bija pilna ar gleznām,Ozoltēvs bija parādījis tikai nelielu daļu.Namatēvs iedeva lina palagus un košāmstrīpām izrakstītu pašaustu segu. Un tadjau viņi gulēja čauganajā sienā kā mīkstāpēlī.

— Vai tu esi ievērojusi, ka dažicilvēki ir kā siltas saulainas dienas, betciti atkal kā lietains nelaiks? Un vēl ir tādikā brāzmains negaiss. Ozoltēvs ir līdzīgs

atvasaras vakaram, viss, pēc kā cilvēkstiecas — slava, manta —, viņam kļuvisvienaldzīgs, palikusi viena vienīgamīlestība uz mākslu. Tā uztur dzīvībasuguntiņu. Ja viņš vairs nespēs gleznot, tadnomirs, — Daumants skaļi prātoja. —Ozoltēvam tūkstoškārt taisnība, ikvienamjādara tieši tas darbs, kam viņš ir radīts,kas viņam vislabāk padodas.

Bet cik grūti īsto aicinājumu dažkārtsaskatīt, īpaši jaunībā. Un cik daudzi visumūžu nomokās, nemīlamu darbustrādādami. Šī bija skaista diena.

Pievilcis sievu ciešāk klāt unapsedzis kailos plecus ar palagu,Daumants aizmiga.

Viņu uzmodināja Ozoltēva balss: —Pagriezies, muļķa lops! Klapatas vien manar tevi. Atdošu kaimiņienei, būs miers.

Drīz vien slaucenē sāka čurkstētpiens.

Daumants nolēca pa siena pantu zemēun atsēdās lūkā. Saule vēl slēpās aizliepas žuburiem. No ezera kā no liela,kūpoša katla cēlās migla. Šķita, ka turdejotu plīvuros tērptas ūdensmeitas.

— Ejam peldēties! — Daumantspamodināja Baibu. — Tādu rītu grēksnogulēt.

Āboliņš, piebērts rasas lāsēm, tīkamikutināja kailās kāju pēdas. Dzestraisūdens

apņēma jauniešu ķermeņus unaizdzina pēdējās miega paliekas.

— Nāciet man līdzi, es jums kaut koparādīšu, — Ozoltēvs aicināja. Piesējisgovi pļaviņā aiz dārza, viņš veda ciemiņuscauri brīnumjaukai bērzu birztalai. — Kad

nokritīs rasa, atnāc, meitiņ, ar groziņu, temēdz būt sarkanie apšukundziņi, salasimums pusdienām.

Aiz birzs paugura virsotnē pletāsvarens ozols.

— Astoņiem žuburiem, devītajāiespēra zibens, no tā es izgatavojubluķīšus un galdu. Pērnvasar Guntis Eniņšbija ieklīdis pie manis, teicās meklējamdižkokus. Tad mēs abi izmērījām,apkārtmērs 5 metri 10 centimetri. Manavecāmāte, kad es vēl biju pusaugu zēns,stāstīja, ka viņas vecvecmāmiņa un citiļaudis uzskatījuši ozolu par svētu. Kadģimenē piedzimis bērns, meita aizgājusipie vīra, viņi nākuši uz šejieni

.un nesuši dāvanas, ēdamo, jostas,prievītes, cimdus.

— Tas gan laikam bija ļoti sen? —

Baiba ieprasījās.— Es rēķinu, ka 19. gadsimta

sākumā. Toreiz ļaudis vēl turēja cieņāsenus kokus, lielus akmeņus un citus dabasveidojumus. Ne tā, kā tagad, zāģē nost bezjēgas. Šo koku es daudzkārt esmugleznojis gan ziemā, kad pret bālajāmdebesīm kā melnbaltā grafikā atainojaskatrs sīkākais zariņš, gan pavasarī, kadvainagu klāj caurspīdīgs jauno zaļo lapiņupllvurītis.

— Es arī gribētu… Baiba, paliksimvēl brītiņu, — Daumants lūdzošipaskatījās uz sievu.

Kad abi mākslinieki ar svaigāmskicēm, izsalkuši, bet apmierinātipārradās mājās, uz galda kūpēja kartupeļubļoda, bet visu virtuvi līdz augšaipiepildīja kārdinošā sēņu mērces smarža.

Uz loga, pārsegtas ar tīru dvieli, rindojāsupeņu ievārījumu burciņas.

— Tu nu gan čakla meita. Lielspaldies! Būs, ko ziemā i ārstēties, i tējusaldināt.

Pēc sātīgajām vakariņām jauniešisāka posties mājup.

— Droši vien vairs nekadnetiksimies, tādēļ ņemiet piemiņai šogleznu.

Gleznā saule bija tikko norietējusi unpamale atvizēja asiņaini sarkanos toņos,kas pamazām pāriet oranžos, dzeltenos,gaiši zilos, zaļganos. Sarmā tērptie ozolazari uz sārtā sniega meta zilganas ēnas.Daba itin kā sastinga saltās nakts gaitās.

«Es tā nekad nespēšu,» Daumantspats sev klusībā atzinās.

— Paldies, Ozoltēv, par visu! Gan

jau vēl redzēsimies, iespējams, ka visamdrīz, — viņš teica, paspiezdams vecā vīracieto, sastrādāto plaukstu.

Mājup abi devās klusēdami, Baibapa priekšu, Daumants, gleznu nesdams,dažus soļus iepakaļ. Katrs domāja savudomu.

«Tāds skaistums visapkārt. Plenērscauru gadu. Te viena ainava jaukāka parotru!

Varētu arī Rīgas pasniedzēju ar viņaklasi aicināt.» Neviļus galvā iešāvāsdoma, kuru līdz šim viņš bija kategoriskinoraidījis. «Varbūt Baibai taisnība?Varbūt patiešām apmesties šeit uz dzīvi?Zināšanu pamaz. Bet kā Ozoltēvs? Patsvisu, Rīgas kungiem mutes palikušas vaļā.Atstrādāšu savas stundas un brīvajā laikāgleznošu, cik patīk. Ar mākslu naudu

pelnīt es nedomāju, vien savam priekam.Nekāds pārākais talants man nav, tad jauŠtrāls būtu mudinājis uz akadēmiju.Neviens man neliedz brīvdienās braukt uzRīgu pie viņa pēc padoma. Bet kā laiatstāj brigādi? Puiši apsaukās pardezertieri, teiks, ka sevi pārdevis pardzīvokli. Ceha priekšniece Mieze būsvīlusies.»

«Es nopūlos pierunāt Daumantupārcelties uz Bauzēm,» Baiba strādādamagudroja. «Bet vai man uz to ir tiesības? Janu Daumants patiešām ir talantīgs?Atteikties no īstā aicinājuma, uzupurētiesģimenes labā un visu mūžu darīt darbu,kas nav sirdij tuvs, nē, to gan ne. Kaut te Irērts dzīvoklis, klusums un svaigs gaiss,labi ļaudis un pat ansamblis, kurā esvarētu dziedāt, esmu to visu ar mieruupurēt Daumanta dēļ. Seši studiju gadi navnekāda mūžība, tie paies ātri. Ja mēsgribam saglabāt ģimeni, abiem jābūt kopā,vienalga, šeit vai Rīgā.»

Nonākuši pie pretējiem lēmumiem,viens otram par tiem ne vārda nebilzdami,abi sēdās pie vakariņu galda.

— Es esmu ar mieru pārcelties uzšejieni, — Daumants negaidot paziņoja.

— Nē.— Nu zini… Kādēļ?— Tev jāiet uz akadēmiju.— Liecies mierā, Baiba! Neiznāks

no manis slavens gleznotājs. Un pindzelētsavam priekam es varu arī šeit.

Baiba kļuva domīga. VarbūtDaumantam taisnība? Kādēļ nav neviena,kurš nemaldīgi pateiktu, kā rīkoties?

— Bet ja mūs nelaiž prom no darba?— Baiba ieminējās. — Mums jāatstrādāsavi trīs gadi. Manā ateljē darba-rokuvienmēr trūcis, bet pasūtījumu kaudzēm.

Es arī par to domāju, — Daumantsatzinās. — Nezinu, kā lai pasakasavējiem. Būs liels trādirīdis. Ak, nav koiepriekš raizēties. Galu galā mēsnetaisāmies halturēt, lai raustu naudu, betgodīgi strādāt savā profesijā. Ejam gulēt.

Man velnišķīgi nāk miegs.Sprogaino galvu sievai pie krūtīm

piespiedis, Daumants drīz vien aizmiga.«Viņš noteikti tā izlēmis manis dēļ,»

Baibai miegs nebija ne prata. «Vai esdrīkstu pieņemt tādu upuri?»

— Vīriešu drēbnieku vajag?— Vajag. — Baužu komunālo

pakalpojumu punkta vadītājs brīdiklusēdams vēroja Daumantu. Firmīgiģērbies, rokas bikšu kabatās, lūpāsironisks smīniņš — lielu uzticību šispuisis neiedvesa. Piedevām pārliekujauns. Svetlana gan bija ieteikusi — puisisesot ar veiklām rokām.

— Džinsi paša šūti?— Paša gan.— Nekādas vainas, — vadītājam

nācās atzīt. — Cik ilgā laikā tu tādas

uzrauj?— Kā strādā. Ja uz akorda, tad

ātrāk, ja gumiju stiepjot, lēnāk.— Labi, paskatīsimies, kāds tev tas

krampis. Sāksim ar džinsiem. Noņemmanu mēru. Drēbi un pārējo es tūliņatnesīšu.

— Kā ar algu un dzīvošanu?— Pavērosim, ko tu spēj, un tad

runāsim. Ja cītīgi strādāsi, divus simtusgarantēju. Vēlāk, kad iestrādāsies, vairāk.

— Pamaz.., Uz rudeni man «Tēvijā»sola meistara vietu ar lielāku algu.

— Kā pats zini.— Baigais pāķis! — Daumants skaļi

sirdījās, piegriezdams priekšniekambikses. — Netic, uzskata mani par antiņu.Es viņam parādīšu Rīgas klasi! Rīt no rītadžinsi būs gatavi!

Baiba skatījās uz vīru un smaidīja.— Vai viņš tev dzīvokli cieši apsolīja? —Daumants jautāja.

— Nē, Sveta gan teica …— Ko Sveta, atradīsies kāds čoms,

iegrūdis mūs atkal kādā čukņā. Vajag visuskaidri norunāt.

— Vēl jau nemaz nevar zināt, vaimūs abus pieņems. Teica —izmēģināšanai uz mēnesi. Cūku maisānevarot pirkt. Un pareizi vien ir. Tie laiki,kad laukos krita ap kaklu katram nejaušamiebraucējam, ir pagājuši. Gan jau šis arīzvanīs uz mūsu skolu, izjautas.

Priekšnieks ilgi pētīja Daumantašūtās bikses, apskatīja sevi spogulī un bijaapmierināts.

— Tieši maniem kauliem. Kabatasoriģinālas. Nošuves taisnas. Sitam saujā!

— Vispirms norunāsim pardzīvošanu.

— Pagaidām varat apmesties Svetasdzīvoklī. Ar mieru? Daumants ciešisaspieda pasniegto mīksto plaukstu.

— Oho! Tev ir spēks! — Vadītājspakratīja pirkstus.

— Jaunatnes čempions boksā, —Baiba iesmējās. — Bijušais, — Daumantspiebilda.

*Atpakaļ uz Rīgu abi devās kā uz

tiesu.— Kādēļ tev vajadzēja steigties ar

bērnu? Varēji padzīvot vieglāk kādusgadus un tad… — Baibas ateljē vadītājspārmeta. — Pasaki — kur lai es tavā vietārauju šuvēju? Paliksi līdz dekrētam, ātrākprom nelaidīšu.

Iegājusi pie darbabiedrenēm, Baibasāka raudāt,

— Neņem galvā, viņš jau nunenoteiks, vai tev drīkst būt bērni vai ne.Tu dari pareizi. Cik bezbērnu pāri pēcpirmā nopietnā strīda aiziet katrs uz savupusi. Raksturi šiem nesaskanot un sazinkas vēl, — precētās sievas dalījāspieredzē. — Bet, ja ir bērni, tadjāpadomā, jāsamierinās vienam ar otru.Un kur tas prieks, vērojot, kā tāds ķiparsar katru mēnesi kļūst lielāks un gudrāks,kā pirmo reizi uzsmaida mātei, pasakapirmos sakarīgos vārdus.

«Laimīgā,» brigadiere Zelrna Kalnaklusībā apskauda Baibu. «Man šis prieksgājis secen.»

— Nu, nu, nekauc! Dod šurp savuatlūgumu, gan mēs priekšnieku

pielauzīsim, — viņa, Baibai par izbrīnu,neiebilda.

Daumantam tik viegli negāja.— Nodevējs! Egoists!— Pašlabuma tīkotājs!— Iet prom tagad, kad brigāde tik

labi sastrādājusies! Nelaidīsim!Meistars Juris Egle klusēja. Ceha

priekšniece bija piekritusi, ka rudenīDaumants stāsies viņa vietā. Nu nekā. Vitaizpilda divas normas, pelna lielo rubli,viņa par meistaru negribēs. Leons?Raksturā nenopietns — nebūs autoritātes.Tiesa, pēdējos mēnešos godam turas,ārstējas, nedzer ne pilītes.

Daumants klusēja, jutās vainīgs, sākašaubīties, vai dara pareizi.

— Pasaki skaidri un gaiši — kādēļtu gribi mūs atstāt? — iesaukusi Daumantu

savā kabinetā, Mieze noprasīja. Zaudētlabu strādnieku, turklāt vēl ar māksliniekadotībām, viņai nepavisam negribējās.

— Mēs gaidām mazuli, — Daumantsatzinās. — Uz laukiem mums būs lielākasalgas un dzīvoklis ar visām ērtībām.

— Mazliet uzgaidi! — Cehapriekšniece pacēla telefona klausuli. —Vai biedrs Caune? Kā mums ar jaunonamu

Pļavniekos? Pēc mēneša nodos? Vainevarētu ārpus kārtas? Mums dzīvokļa dēļaiziet jauns, spējīgs puisis, arī sievašuvēja. Es zinu, ka gara rinda, un tomēr…Nekādu cerību? Žēl. Mieze nolika klausuliun smagi nopūtās.

— Dzīvokli mēs varam solīt tikaipēc trim gadiem. Ar celtniecību neiet tikātri, kā vajadzētu. Varbūt jūs paciestos?

— Tajā pažobelē ar mazu bērnu?Tur jau ziemā spainī ūdens sasalst ledū.

— Bet kā ar tavu gleznošanu?Strādāšu uz savu roku. Reizi mēnesī

braukšu pie meistara konsultēties.— Apdomā labi! Rīga paliek Rīga, te

mākslas izstādes, teātri, koncerti, te tavibiedri, vecāki.

Daumants klusēdams nolika uz cehapriekšnieces galda atlūgumu. Miezesaprata, ka viņš ir izšķīries unpierunāšana nelīdzēs.

— Visi, kuriem kaut cik prātiņšmājās, bēg šurp uz Rīgu, bet jūs — uz tādunomali! — Kristaps, izdzirdis par brāļanodomu, brīnījās.

— Tu, brālīt, esi jūtami atpalicis nodzīves, — Daumants viņu pārtrauca. —Atbrauc, paskaties un tad runā. Tādos

būceņos tur neviens nedzīvo.— Kā zini. Es pārvācos uz jūsu

istabu. Beidzot esmu sācis rakstīt romānupar studentiem. Pirmās piecas lapaspusesjau gatavas. Pats zini, kā šeit pie mumsstrādāt. Sīkais ņerkst, vecais, kad iemetis,lamājas …

— Dostojevskis un Čaks esotrakstījuši pat krogā.

— Es neesmu ģēnijs. Tiem večiemdroši vien bija drāšu nervi. Man katrsmazākais troksnītis spēj aizdzīt iedvesmu,bet bez tās nekas labs nesanāk, vienavienīga sadomātība.

— Kas man, prasi saimniecei.Mēbeles mēs līdzi neņemsim, tikai drēbesun traukus.

*Beidzot pienāca šķiršanās bridis.

Līdzpaņemtās mantas jau bija sakrautasmašīnā.

«Viena gada loks noslēdzies,» Baibapie sevis rezumēja. «Pērnajā septembrīvīrs mani pa stāvajām kāpnēm uz rokāmuznesa augšā un pasniedza istabas atslēgu.Toreiz biju laimīga, ka esmu tikusi promno patēva divdomīgajām runām, mātesgreizsirdības un mūžīgajiem strīdiņiem.Protams, mīlu savu vīru, citādi nemaznebūtu precējusies. Tagad pēc gada, kadkopā pārlaisti prieki un bēdas, manamīlestība kļuvusi vēl stiprāka. Bet vai taspats noticis arī ar Daumantu? Ko viņšpašreiz domā? Varbūt atceras Gitu? Labi,ka cilvēki neprot lasīt viens otra domas.Mātei par gaidāmo bērnu vēl nekoneteikšu. Tāpat zinu, ko viņa atbildēs —tik jaunai par agru apkrauties ar bērnu, —

brīdinās par negulētām naktīm, netīriemautiņiem un tā tālāk. Dos padomu — taisītcauri, kamēr nav par vēlu.»

Daumanta māte ar ķimikālijusaēstiem pirkstiem gludināja neredzamukleitas kroku. Viņa vēl vienmēr strādājamēbeļu fabrikā par pulētāju, zināja, kaspēki iet uz beigām, ka ilgi neizturēs. Bijaapsolījusi Daumantam atstāt darbu unpieskatīt mazuli. Nu nekā. Puisim izaugušispārni, lido prom no vecāku pajumtes,grib pats vīt savu ligzdu. Kristaps arīgatavojas bēgt. Nekā nesaka. Saimnieceizpļāpājās. Kaunas no dzērāja tēva.

Baibas māte, uz vaļējā loga palodzesatbalstījusies, skatījās, kā Rolands dārzādraiskojas ar suni. Izaudzis pa šo gadu,bet vēl maza bērna prātā.

— Tēvs saka … Naikovskis … —

viņa izlaboja, — no Rīgas gan viegliaizbraukt, bet grūti atgriezties. Mēsdomājam, ka tu, meit, izdari pašu lielākomuļķību savā mūžā.

«Pirms gada, kad mēs abiprecējāmies, viņa ari tā teica,» Daumantssakoda zobus. Nebija nekādas jēgas pirmsšķiršanās ecēties. īpaši, ja antipātijas bijaabpusējas.

— Žēl man tevis, meit, — vecāsaimniece šņukstēja.

— Mēs labi sadzīvojām.— Jūs kā uz bērēm! — Daumants

mēģināja jokot.— Neviens taču nav nomiris, gluži

otrādi — sākam jaunu dzīvi.Šoferis uz ielas skaļi notaurēja.— Jāiet. Kamēr aizbrauksim, būs

tumsa.

Māte iedeva dēlam tīkliņu arceļamaizi, saimniece Baibai pasniedzapuķu pušķi.

— Brauciet ciemos, — Baibaaicināja.

*— Viss. — Daumants nosvieda

drēbju paunu istabas vidū un ar delnasvirspusi noslaucīja sviedrus no pieres.

— Sākam jaunu dzīvi — un saviemspēkiem. Gulta mums jau ir, pārējosagādāsim.

— Sveta ar mieru mums atstāt arīskapi, galdu un krēslus.

— Pamazām atmaksāsim. Nebēdā,vecenīt, mēs drīz vien dzīvosim lepni.Četras čaklas rokas, divas gudrasgalvas… — Daumants paņēma sievu klēpīun sagrieza riņķī. — Jūlijs, augusts,

septembris.., — viņš skaitīja, — Sieviešudienā man būs jārūpē divas dāvanas —meitai un tev.

— Es jūtu, būs dēls, — Baiba viņuķircināja. — Meita gan. Es tev viņu tūliņparādīšu. Nepacietīgiem pirkstiemDaumants raisīja vaļā skiču mapi, tadpieliecās un ar zobiem pārkoda auklu.

Baiba skatījās uz sarkanmatainomeitenīti, kas bija ļoti līdzīga viņai,

— Pa kuru laiku tu to uzzīmēji?— Tajā pašā naktī, kad tu… —

Daumants apklusa, — Ne, to mēsnepieminēsim. Nekad, jā?

Baiba klusēdama pamāja ar galvu.*— Re, kādu skaistu drānu man

izgādāja Diāna, — darbnīcā pie Baibasiegājusi, Dēzija palielījās. Drēbe

patiešām bija skaista. Zila ar sīkāmpuķītēm. Tā lieliski pieskaņojās Dēzijaszilajām acīm un blondajiem matiem.

— Vai tas tiesa, ka jūs ar Daumantupavisam pārceļaties uz šejieni?

— Taisnība gan.— Tas ir dumji darīts. Sveta — to

es saprotu. Viņa atbrauca Mārča dēļ.Šitādai baigai būdai tā ir liela laime —satikt puisi, kas viņu ņem par sievu. Kāaklai vistai grauds. Tagad viņa ar savulielo vēderu spiesta tupēt mājās. Mārci,nabadziņu, vienu nelaiž ne uz dančiem,nekur. Baidās.

— Zini ko, Dēzij, ja tu esi atnākusiaprunāt Svetu, tad taisies veiklāk prom, —Baiba noskaitās.

— Kas tev lēcies, vairs patērzētnedrīkstēs? — Dēzija brīnījās. — Uzšuj

man kleitu, tikai veicīgi! Pēc pārisdienām jābrauc uz Rīgu svarīgāsdarīšanās. Benis man izgādāja šikudzīvokli pašā centrā. Es neiešu savu dzīviaprakt pāķos.

— Nāc pēc mēneša, — Baibaatteica. — Šūšu rindas kārtībā, re, cikdaudz drēbju sanests. Ja vajag ātrāk,ķeries klāt pati.

8.nodaļa

ATBILDĪBA Tik jauku rudeni neatcerējās pat

gados vecāki ļaudis. Septembrī bija siltskā vasaras vidū. Oktobrī dārzosvienlaicīgi ziedēja gan asteres un dālijas,gan pēdējās rudens puķes — miķelītes unmārtiņrozes. Ziemeļu gājputni pārtraucasavus pārlidojumus uz dienvidiem unbarojās novāktajos tīrumos.

Oktobra beigās salnas nokoda puķesun apģērba kokus krāšņos rudens tērpos.Ardievas saukdamas, uz dienvidiemaizlidoja dzērves.

Zemie mākoņi devīgi birdināja gansaltas lietus lāses, gan slapju sniegu. Zeme

izmirka, sīkie lauku ceļi kļuvaneizbraucami. Pasaule vientuļajās laukumājās sašaurinājās līdz kūtij, pagalmam,pirtiņai. Ciemata priekšrocības kļuvaacīm redzamas — uz tirdzniecības centru,klubu, skolu, bērnudārzu pa asfaltētajiemceliņiem varēja nokļūt sausām kājām.

Pētersonu ģimenei saimniecībasdarbi daudz laika neaizņēma. Pusdienasabi paēda turpat tirdzniecības centraēdnīcā, brokastu un vakariņu tiesuiegādājās kulinārijas veikalā. Lielo veļunodeva mazgāšanā un saņēma atpakaļspodru, izgludinātu un pat iesmaržotu.

Brīvajā laikā abi piedalījāsmākslinieciskajā pašdarbībā. Mūzikasdzīve Bauzēs atradās dziedāšanasskolotāja Priedīša rokās. Viņš vadīja kori,sieviešu ansambli, palīdzēja estrādes

orķestra puišiem. Baiba sadraudzējās aransambļa dziedātājām un atsākamēģinājumus.

Daumants pievienojās nelielajamzīmētāju pulciņam, ko vadīja zīmēšanasskolotājs Dzelme. Kāds no pēdējāsklases zēniem posās uz Mākslasakadēmiju, pārējie nāca galvenokārtDzelmes dēļ. Reizē ar zīmēšanas ungleznošanas pamatlikumiem skolotājsmācīja saskatīt skaisto dabā, izprastmākslas darbus, ar viņu varēja runāt parvisu, kas interesēja jauniešus: parmīlestību, draudzību, cilvēku attiecībām.

Dzelme sapņoja Bauzēs izveidotgleznu galeriju.

— Jaunā kluba foajē visas sienastukšas. Žēl, ka saimnieki paskopi,neatbalsta mākslu. Bet nekas, vajag tikai

sākt. Es atnesīšu kādu savu darbu,Daumants arī neatteiksies, akadēmijasaudzēkņi atcerēsies dzimto pusi — un tāpamazām… Aicināsim ceļojošās izstādes.Agrāk bijām atpalikusi nomale, nu vairsne.

— Skolotāj, kādēļ jūs, mākslinieksbūdams, nācāt strādāt uz šejieni?

— Es neesmu mākslinieks, bet ganmākslas vēsturnieks, tā ir liela starpība.Senajiem romiešiem ir sakāmvārds:«Labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā.»Galvaspilsētā tādu kā es ir simtiem, betkas Bauzēs zīmēs dekorācijas, mācīsskolēnus? Kolhozs man palīdzēja, kad espaliku viens — bez vecākiem. Parādsjāatdod. Dzimtā puse ari vilka atpakaļ.

*Ar pūlēm uzstīvējusi savu vienīgo

vakarkleitu, Baiba grozījās spoguļapriekšā. Apaļo vidukli nenoslēpa patkuplie svārki.

— Oktobra svētkos jāuzstājas, betnav ko vilkt mugurā, — viņa šķendējās.

— Uzšuj jaunu kleitu. Atkal liekiizdevumi.

—- Plika taču nestaigāsi! —Daumants naudas lietas uzticēja sievai.Pēc vairāk nekā gadu ilgās kopdzīves viņibeidzot bija iemācījušies iztikt ar to, kopaši nopelnīja. Baiba pat bija nedaudzietaupījusi priekšdienām, kad uzradīsiesmazais un viņa kādu laiku nespēs strādāt.

Pāris vakaros kleita bija gatava.— Nu, vai stipri var manīt? — Viņa

grozījās vīra priekšā.— Pilnīgi neko. Gluži otrādi, tu esi

kļuvusi daudz skaistāka.

— Tu to saki tādēļ, lai manimierinātu. Baužu sievām ir vērīgas acis.

— Muļķīte, no kā tu kaunies?Rīgas ateljē strādādama, Baiba bija

saklausījusies precēto biedreņu runas paršo sievietei tik grūto laiku, kad vajag nodaudz kā atteikties — no fiziskas tuvības,izbraukumiem, viesībām. Droši vien arīviņai sejā parādīsies brūni plankumi kāSvetai, augums neglīti piebriedis, viņakļūs neveikla, nespēs strādāt tik veicīgi kāagrāk.

Daumantam vienmēr paticis vissskaistais. Tepat blakus dzīvoklī grozāsDiāna, slaida kā niedrīte, no galvas līdzkājām firmā tērpusies.

Baiba velti raizējās. DiānaDaumantam bija tikai dzīvokļakaimiņiene.

— Nu ienāc, ienāc pie manis,paskaties, kā es dzīvoju, — Diānavairākkārt aicināja. — Uzcienāšu ar īstuskotu viskiju, «White Horse», esidzirdējis par tādu?

— Pataupi savu blakšūdeni īstajamņēmējam, — Daumants jokoja.

— Baidies? Viss ciems runā, ka tuesot zem sievas tupeles.

— Lai katram vīram būtu tik mīļatupelīte, — Daumants labsirdīgi nosmējās.Nepūlies velti, Diānīt, nekas nesanāks.

Ar dzīvi Bauzēs Daumants bijaapmierināts. īpašu gandarījumu sagādājatas, ka bija redzams darba rezultāts, Šeitviss viņa rokās. Ar eļļu nosmērētākombinezonā tērpts mehanizators, uzvilcisDaumanta šūto moderno uzvalku, kļuva tikstalts un elegants, ka viņu nevarēja vairs

pazīt. Ne tikai valkātājam vien par to bijaprieks.

Slava par Baužu jaunā drēbniekaveiklajām rokām ātri vien izplatījās paplašo apkārtni. Kādreiz tik pieticīgielauku ļaudis ne labprāt pirka sērijtērpus,viņi pētīja jaunākos modes žurnālus unpasūtīja apģērbus savam augumam.

— Vislabāk man Bauzēs patīk tas, kapļavas, lauki un meži kā ar rokuaizsniedzami. Nākošvasar ievziedu unlakstīgalu laikā izstaigāsim Straujupīteskrastus, Zīmēšanas skolotājs teica, katālāk esot fantastiski smilšakmens ieži —gandrīz kā Siguldā.

«Nākošvasar man būs bērnsauklējams,» Baiba nodomāja, bet vīramnekā neteica. Viņam mazulis pagaidām vēlbija tāls, netverams.

Daumants spēja strādāt stundām, patnejuzdams nogurumu. Baibai klājās grūtāk.No ilgās sēdēšanas sāpēja mugura, pampakājas. Vakaros, noguldījis sievu gultā,Daumants tās masēja.

— Turpmāk tu strādāsi tikai astoņasstundas un ne minūti ilgāk, lai priekšniekssaka, ko grib.

— Līdz Oktobra svētkiem sarausim,tad atvilksim elpu, — Baiba mierinājasevi un vīru.

— Neveicas man ar sieviešušuvējām, tikko iestrādājas, tā apprecas unaiziet dekrētā. — Uzzinājis, ka Baibastāvokli, priekšnieks noplātīja rokas, —Baiba būs trešā.

— Arī bērnu dzimšanas plānsjāpilda, — Daumants atjokoja, — latviešutauta nedrīkst izmirt. Vija ņem darbu

mājās, pēc tam Ierindā stāsies arī Svetlanaun Baiba, nespēsiet sagādāt pasūtījumus.

*Tuvojās Svetas radību laiks. Viņa

staigāja apkārt kupla, rimta un laimīga,tuvinieku mīlestības apņemta.

— Skaties, kur liec kājas, kanepakrīti! Nenes neko smagu! Tiklīdz jūtisāpes, zvani uz mehānisko darbnīcu!Dzirdi? — Mārcis, katru rītu uz darbuejot, piekodināja.

— Kaut kas nav kārtībā. — Pēdējāsapskates laikā vecā daktere norūpējusiesgrozīja galvu. — Es saklausu divējussirdspukstus. Nāksies braukt uz rajonacentru, tur moderna aparatūra.

Rajona ārsts apstiprināja — gaidāmidvīņi.

Dzemdības Ievilkās. Sāpes uzplūda

viļņveidīgi. Sākumā izretis, tad aizvienbiežāk un biežāk.

Mārcis visu dienu un nakti nosēdējaslimnīcas vestibilā uz sola.

Rita pusē Sveta, vīriešu čībās ieautāskājas pa zemi šļūkādama, pavēra durvis uzvestibilu un klusu pasauca Mārci.

— Man bail, — pieglaudusi galvuMārča krūtīm, viņa čukstēja, — ja ar manikas notiek, rūpējies par bērniem, nepamettos.

Mārcis skūpstīja sievas izmocīto,brūniem plankumiem klāto seju. SāpesSvetu sagrāba ar jaunu spēku. Viņasaļima.

— Māsiņ, māsiņ! — Mārcis skaļisauca. — Viņai slikti!

Svetu ieveda dzemdību zālē.— Kliedz, būs vieglāk! — ārsts

pamācīja.No cieši sakostajām lūpām uz baltā

palaga ritēja asins lāses. Sveta neizdvesane skaņas. Brīžiem viņai šķita, ka nobriesmīgām sāpēm viņa zaudēs prātu, tadviss iegrima kā miglā, viņa zaudējasamaņu.

— Jātaisa ķeizargrieziens, — ārsts,iznācis vestibilā, teica.

— Vai tas bīstami? — Mārcisnobālēja un saķēra ārsta roku kā spīlēs.

— Neuztraucieties.— Lūdzu, glābiet Svetu! Bez viņas

man nav dzīves. Nu, nu, saņemieties, ārstsuzsita šņukstošajam milzim uz pleca, —gan būs labi.

Iekritušām acīm, kas drudžainispīdēja bārdas rugājiem sadīgušajā sejā,Mārcis caur stiklotām durvīm

noraudzījās, kā Svetu ratiņos aizved uzoperāciju telpu.

— Tu nedrīksti mani atstāt, dzirdi,Sveta, tev jādzīvo! — pavēris durvis,Mārcis sauca.

Apkopēja viņu pabīdīja nost kānedzīvu priekšmetu un sāka mazgātvestibila grīdu. Pēc brīža Mārcis atkalstāvēja agrākajā vietā un nenolaida acisno operāciju telpas durvīm. Izskrēja māsa,nozuda blakustelpā un atgriezās ar kautkādu aparātu. Mārcim noreiba galva, viņšatspiedās pret sienu. Kaut kur iebrēcāsbērns, tad vēl viens. Vai viņš sapņoja?Koridorā parādījās vecmāte, turēdamakatrā rokā pa baltam vīstoklītim. Viņapanācās uz Mārča pusi un priecīgipasmaidīja.

— Apsveicu ar dvīņiem — dēls un

meita.— Kā māmiņa?— Viss kārtībā. Varonīga tev, puis,

sieva. Neviena kliedziena. Pat krietns vīrsto neizturētu.

Mārcis izstreipuļoja no slimnīcas undziļi ieelpoja dzirkstošo, auksto gaisu. Aiznosarmojušajiem dārza kokiem pacēlāssarkana saules ripa. Viņš kļuvis tēvsdēlam un meitai — tas taču vareni! Mārcisno laimes skaļi iesmējās. Zvirbuļi, kas pieslimnīcas logiem gaidīja rīta cienastu,izbailēs pacēlās spārnos.

Galva griežas riņķī, cik daudz darbujāpaveic. Jāgādā divvietīgi ratiņi, otragulta, veļas komplekti… Kā viņi tiks arabiem galā? Vienu baros, otrs kliegs? Kālai pateicas Svetai par šo dāvanu? Viņa,nabadzīte, tik daudz izcieta, gandrīz

dzīvību zaudēja.Sveta pamodās pēcpusdienā. Rokas

neapzināti taustīja vēderu. Tas bijaapsaitēts un aizskarot sāpēja.

— Māsiņ! Kur mani bērni? Kas arviņiem noticis?

— Nekliedz, viss kārtībā, —blakusgultā sēdošā sieviete mierināja. —Tev dēls un meita.

— Kādēļ es nekā neatceros? Jūsmani mānāt. Es gribu viņus redzēt!

— Pašreiz nedrīkst, mazuļi guļ.Vakarā barošanas reizē varēsi paskatīties.

Māsiņa Svetai vēnā injicēja zāles, unpēc īsa brīža viņa, nekā nejuzdama, ciešiaizmiga.

Pienāca vakara barošanas laiks.Jaunās māmiņas rosījās, gaidīdamasbērnus, dezinficēja krūtis, nolika pa rokai

marles maskas — bija gripas laiks.Auklīte, salikusi mazuļus ratiņos cieši citupie cita kā baltmaizes klaipiņus, izvadājatos māmiņām. Zīdaiņi izsalkuši aizgūtnēmbrēca. Silto piena strūkliņu mutē sajutuši,viņi apklusa un sāka kāri zīst.

Sveta atvēra acis. Auklīte turējarokās divus vienādus mazuļus un smaidījapār visu seju.

— Pasaki nu, māmiņ, — kurš dēls,kura meita? Sveta centās saskatīt mazajāssejiņās savus vai Mārča vaibstus. Abi uzraudāšanu savilktie ģīmīši izskatījāsvienādi kā ūdens lāses.

— Dodiet man. — Sveta izstieparokas pēc bērniem.

— Vēl kādu laiciņu nāksiespaciesties, ~ auklīte teica un nolika mazosatpakaļ ratiņos.

— Bet kā tad viņi — neēduši?— Nebaidies, kamēr tev pašai nebūs

piena, paēdinās citas māmiņas.Sveta gulēja uz muguras gultā un

jutās laimīga. Bērni bija nākuši pasaulēveseli, viņa, izsprukuši kaulainajai norokam, atveseļosies un dosies mājās. Uznaktsgaldiņa smaržoja Mārča sarūpētieapelsīni, āboli un sulas. Turpat blakus īsavēstulīte: «Paldies, dārgā, par Mārcīti unAnneli. Mīlu jūs vairāk par visu pasaulē.»Sveta zināja, ka tie nav tukši vardi, betteikti no sirds. Viņa domāja par savu mati— ka viņa pirms divdesmit gadiem,mīļota cilvēka pievilta un pamesta, arbērnu uz rokām nezināja, ko iesākt. JaMārcis pēkšņi pateiktu, ka mīl citu, unviņa paliktu ar abiem mazuļiem viena, vaiviņa atdotu tos bērnunamā? Nekad,

cīnītos, zobus sakodusi, strādātu, bet nobērniem nešķirtos! Viņas māte nespēja vainegribēja viņu iemīlēt, pameta kā kucēnupie zīdaiņu nama durvīm. Svetlana unIvars — tas ir viss, ko viņa zina parsaviem vecākiem. Pat uzvārds ir Sērmūkšumātes. Labā, mīļā audzinātāja, viņai Svetailgus gadus pieķērās ar visu bērnamīlestības alkstošo sirdi. Kā viņai tagadklājas? Jāaizraksta, jāaicina raudzībās.

*Februārī Baibai sākās dekrēta

atvaļinājums. Ar prieku viņa darinājamazulim purinu.

— Varēji nopirkt gatavu, —Daumants, cilādams mazos, plānoskrekliņus, mežģīnēm apšūtas cepurītes unmīkstos autiņus,_ rūca. Baiba tikaismaidīja. Tas, ko viņa darīja, nesagādāja

pūles, bet gan apmierinājumu. Vīrietim tonesaprast.

Kam līdzināsies viņu mazulis —Daumantam vai viņai? Veci ļaudisapgalvo, ka topošajam māmiņāmjāskatoties uz skaistiem cilvēkiem, tad arībērns būšot skaists. Daumants pie sienasbija piespraudis paša zīmēto meitas

portretu, bet Baiba bija ciešipārliecināta, ka pirmdzimtais būs dēls.

Vecā ārste piekodināja negulšņāt,kustēties, daudz staigāt. Baibai, kas bijauzaugusi pilsētas mūros, daba šķita kānelasīta grāmata. Tā pati Straujupīte, kastecēja pa dziļo gravu, ik reizes likāscitādāka. Pie Svetas iedama, Baibaapstājās uz laipas un ilgi vērās ūdenī.Saules stari, kas bija izspraukušies caurikoku lapotnēm, lēkāja pa viļņiem un

spēlējās ar zivīm. Rudenī pa straumi uzleju peldēja krāsainu lapu plosti.

Novembra kailsalā upīte pārklājās arcaurspīdīgu ledu, bet dzīvība tajāneaprima. Skaidri varēja redzēt, kā starpūdenszālēm šaudās punktotās foreles,svītrainie asari, pēc medījuma no slēpņaizlec plēsīgā smailpurne līdaka.

Janvāra puteņi piedzina gravu arsniegu. Upīte itin kā aizmiga ziemas'miegā. Tikai tur, kur virda avoti, ūdensneaizsala visu ziemu. Virs tādām vietām,brīdinot gājējus, pacēlās kustīga migliņa.

Ar izbrīnu Baiba vēroja, cik dažādsspēj būt parasts sniegs. Reizēm tas bijamīksts un gurkstošs ka kartupeļu milti.Sala laikā, kad sīkie ledus kristāliņi lūzazem gājēju kājām, sniegs dziedāja. Martātas kļuva graudains. Pa dienu atkususī

virskārta naktī pārklājas ar sērsnu. Tāsaulē spīdēja kā nolakota. Kokos sākatecēt sulas, ar savu siltumu izkausēdamassniegu ap stumbriem. Bērzus apņēmavioleta migliņa. Uz kārklu tumšisarkanajiem un vītolu oranžajiem zariemsatupa pūpoli. Svetas dārza tieši sniegājau ziedēja dzeltenās un sarkanas sniegarozes.

Draudzenes bērnistabā smaržoja pēcpiena un svaigas veļas. Dvīnīši paēdušimierīgi gulēja katrs savā gultiņā. Svetakārtoja no āra ienestos autiņus.

— Ar pūlēm pagūstu izmazgāt, —viņa žēlojās.

— Laimīgā, tev viss garām, —Baiba mazliet apskauda draudzeni.

— Kaut tev nebūtu jāizcieš tas, kasman. Bet bērnu dēļ es būtu ar mieru izturēt

vēl vairāk, — Sveta atzinās. — To, kojutu,_ paņemot viņus rokās un pieliekotpie krūtīm, nevar izstāstīt, tas pašaijāpārdzīvo.

*Kārtodama skapi, Baiba atrada vecā

naktskreklā ietīto dienasgrāmatu un sāka tošķirstīt.

«Klase man uzticēja pāraudzināt toslaistu un kausli Daumantu. Vai es tospēšu?» Astotā «b». Cik toreiz viņi visibija jauni un naivi!

«Tagils«.. Kādēļ man kaist vaigi, kadviņš uz mani paskatās? Man viņa patīkviss — rokas ar slaidajiem pirkstiem, kastik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņamīļā seja ar tumšajām acīm un smaidīgomuti, mati, kas cirtojas kā meitenei.»Pirmā mīlestība, sapnis par kopējo

nākotni. Labi vien bija, ka Tagils toreizviņā redzēja tikai naivu pusaugu meiteni

«Cik dažādas mēdz būt mīlestības.Katram citādāka.

Kādēļ precējās Dēzija? Aizaprēķina, vieglas dzīves tīkodama. Mumsar Daumantu nepieder nekas, bet mēsesam daudz bagātāki un laimīgāki parDēziju. Mēs paši veidosim savu dzīvi.Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas.»

«Visādi gājis pa šo laiku, kopš esamprecējušies. Bijuši gan smiekli, gan rūgtasasaras. Ja varētu laika ratu pagrieztatpakaļ un ja Daumanta vietā man blakusatrastos Tagils, skaists, talantīgs, labisituēts? Tagils vairākkārt lika nojaust, kaes neesmu viņam vienaldzīga. Nē, dzīvemani iemācījusi skatīties redzīgākāmacīm. Aiz smalkās ārienes slēpjas egoists,

kam tuva tikai paša slava un karjera.»Baiba aizvēra dienasgrāmatu un

ielika skapī. Drīz būs jāraksta jaunadienasgrāmata, nu jau par trim.

*Pirmās sāpes Baiba sajuta drīz pēc

pusnakts. Daumants bija cieši aizmidzis unnekā nemanīja. «Žēl modināt, varbūtpāries.» Tikai tad, kad vairs nespējaizturēt, Baiba saprata — pienākusi viņasstunda.

— Tūliņ skrienu zvanīt Mārcim, —-Daumants uztraucās līdz ar sievu. —Kamēr atkul sies «ātrā palīdzība», mēs jaubūsim slimnīcā.

«Kaut paspētu laikā,» Baibabaiļojās. Viņai bija tāda sajūta, ka bērnskuru katru brīdi nāks pasaulē,

— Mārcis tūliņ būs klāt!

Sievu uz rokām paņēmis, viņšuzmanīgi nesa to lejā. Ciemata māju logibija tumši. Melnajās, samtainajās debesīsmirdzēja zvaigznes. Gaiss smaržoja pēckustoša sniega. Pārupē kļuva dzirdamaautomašīnas rūkoņa. Starp kailajiemkokiem parādījās prožektoru gaisma.Piebrauca Mārcis.

— Ātrāk, ātrāk, — Baibasteidzināja. Viņa baidījās, ka bērnsnepiedzimst ceļā. Un daudz netrūka, ka tāarī būtu noticis.

— Brauc vien mājās, es pasēdēšu,— Daumants teica draugam, kad Baibabija laimīgi nogādāta slimnīca. — Tev rītdarbadiena.

— Nekas. Mazliet jāatjēdzas pēc šītrakā brauciena. Ceļš ledains, mašīna uzgrāvi vien velk. Man vel tagad slapja

mugura un rokas trīc.Mārcis saprata, ka Daumants pašreiz

pārdzīvo tādus pašus šaubu, izmisuma unneziņas brīžus, kādus viņš pirms dažiemmēnešiem.

— Tik mierīga dzīvīte kā līdz šim tevnebūs, tas ir skaidrs. Bet, kad tu paņemtādu ķiparu rokās un apzinies, ka tas irkauls no tava kaula, kaut kas iekšā aizlaimes nokņud. Vēl jau maziņi, bet kadsāks kājelēm tipināt un runāt..,

Daumantam tēva jūtas vēl bijasvešas. Diendienā vērodams, kā Baibakļūst aizvien pilnīgāka un, taisnību sakot,ari neglītāka, redzēdams, cik viņai grūti,Daumants klusībā reizēm pat nožēloja, katā iznācis. Līdz tam viņi bija brīvi. Tagadbērns viņus piesies pie mājas. Vismazsākumā, kamēr paaugsies — viņi to silītē

nedos. Vēlāk, kad Baibai būs jāsākstrādāt, tad jau manīs.

— Apsveicu ar dēlu. Četri kilo divisimti. Sarkanmatains kā māte.

Daumants sagrāba apaļīgo vecmātiklēpī un sagrieza trakā virpulī.

— Paldies!— Ko nu man. Pateicies sievai. Dēls

nāca pasaulē viegli, bez mokām. Laiviņam arī dzīvē tikpat viegli klātos!

— Puiša gadi, vecīt, beigušies. —Mārcis draudzīgi uzsita Daumantam uzpleca. — Divi vien, tas vēl nav nekas, betbērni — tā jau ir atbildība.

*— Noliec dēlu uz dīvāna, lai guļ. Cik

labi, ka esmu atkal mājās! — Baibaatlaidās atpūtas krēslā. — Nedēļa vienpagājusi, bet man šķita, ka biju promveselu mūžību.

Daumants skatījās uz sievu unnevarēja vien atskatīties. Rūsganā bizeapvīta ap galvu. Sprodziņas pie deniņiemsagriezušās kliņģerīšos. Tieviņa kā agrāk— astotajā klasē, kad viņš to pirmo reiziieraudzīja un iemīlēja. Viņa sieva un dēlamāte.

Mazais ieņerkstējās sīkā balstiņā.Baiba tūliņ pielēca kājās, atraisīja zilolenti, ar kuru bija sasieta sega.

— Droši vien esam slapji. Nu kā tad!Daumants pirmo reizi noliecās pār

dēlu. Viens vienīgs tāds pasaulē, viņa un

Baibas veidojums, radies kādā mīlestībaspilnā jūlija naktī. Un viss viņa gēnos jauierakstīts — izskats, raksturs, talants.Sīksīciņas rociņas un kājiņas. Pie tievākakla galva šķiet dažus numurus par lielu.Bezzobainā mute vaļā. Jocīgs. Neticami,ka no tāda sīkaliņas izaugs liels cilvēks.

— Bērni aug ātri, — itin kā viņadomas lasīdama, Baiba teica. — Pēc gadajau tecēs kājām, pēc trim gadiem — uzbērnudārzu, pēc sešiem gadiem —- uzskolu. Nebūsim ne attapušies, kad dēls jaubūs liels. Es gribētu, lai viņš kļūtu pargleznotāju.

— Drīzāk jau par operdziedoni, —Daumants, klausoties mazuļa klaigāšanā,iesmējās.

— Mums laiks pusdienot. — Baibaatpogāja halāta augšējās pogas. Nelielās,

meitenīgās krūtis bija kļuvušas apaļas,pilnas piena. Daumants viņai pasniedzamazuli.

«Kādēļ mākslinieki kopš senseniemlaikiem tik daudz attēlojuši sievieti armazu bērniņu uz rokām? Tādēļ, ka mātesmīlestība pati skaidrākā, nesavtīgākā,tīrākā šajā pasaulē.» Daumants skatījās uzsievu un dēlēnu, un viņu pirmo reizi paīstam pārņēma atbildības jūtas par šiemabiem vismīļākajiem cilvēkiem pasaulē.Viņam, vīram un tēvam, jāuzņemasgalvenās rūpes ne tikai par uzturu,apģērbu un pajumti, bet galvenokārt parsaticību, draudzību, laimi šajā mazajāpasaulē, kuru sauc par Pētersonu ģimeni.

SATURS Nosargāt mīlestībuZenta Ērgle. Daži vārdi

ievadam…………………………………………………………………….309

1. nodaļa. Mīlestība…………………………………………………………………………………….310

2. nodaļa. Mājas…………………………………………………………………………………………327

3. nodaļa. Pirmāalga…………………………………………………………………………………..340

4. nodaļa.Ikdiena………………………………………………………………………………………..353

5. nodaļa. Apzagtais Jaungads……………………………………………………………………374

6. nodaļa. Viola grib šiki dzīvot……………………………………………………………………390

7. nodaļa. Mēs tiem večiemparādīsim…………………………………………………………..403

8. nodaļa. Pārbaude……………………………………………………………………………………417

9. nodaļa. Atbildība…………………………………………………………………………………….449