DZĪVNIEKU LABTURĪBAS STRUKTŪRAS UN VALSTS KOMITEJAS

DIREKTĪVA 2010/63/ESPAR ZINĀTNISKIEM MĒRĶIEM IZMANTOJAMO DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBU

Rūpes par dzīvniekiem rūpēs par zinātni

© N

ovo

Nor

disk

Vides

1

Valstu kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par to, kā tiek īstenota

Direktīva 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku

aizsardzību

Darba dokuments par dzīvnieku labturības struktūrām un valsts

komitejām, kas vajadzīgas, lai izpildītu direktīvas prasības

Briselē, 2014. gada 9. un 10. oktobrī

Komisija izveidoja ekspertu darba grupu vadlīniju sagatavošanai par dzīvnieku labturības

struktūrām un valsts komitejām, lai varētu izpildīt Direktīvas 2010/63/ES par zinātniskiem

mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību 26., 27. un 49. pantā minētās prasības. Darbam

šajā grupā savus ekspertus varēja izvirzīt visas dalībvalstis un galvenās ieinteresētās

organizācijas. Ekspertu darba grupa tikās sanāksmē 2014. gada 11. un 12. jūnijā.

Ekspertu darba grupas mērķis bija izstrādāt dzīvnieku labturības struktūrām un valsts

komitejām paredzētas vadlīnijas un labas prakses principus attiecībā uz direktīvas prasībām,

lai tādā veidā atvieglotu direktīvas īstenošanu.

Dokuments sagatavots, izmantojot ekspertu darba grupas sanāksmju veikumu, diskusijas ar

dalībvalstīm un Komisijas sniegto juridisko ieguldījumu. Valstu kompetentās iestādes, kas ir

atbildīgas par Direktīvas 2010/63/ES īstenošanu, dokumentu apstiprināja savā

2014. gada 9. un 10. oktobra sanāksmē.

Atruna

Dokuments paredzēts kā vadlīnijas, kas izstrādātas, lai palīdzētu dalībvalstīm un citām

ar Direktīvu 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību

saistītajām pusēm rast vienotu izpratni par direktīvas noteikumiem un sekmēt tās

īstenošanu. Visi komentāri izskatāmi Direktīvas 2010/63/ES kontekstā. Dokumentā

sniegti daži ierosinājumi, kā izpildīt direktīvas prasības. Dokumenta saturs neuzliek

citas saistības papildus direktīvā minētajām.

Vienīgi Eiropas Savienības Tiesa ir tiesīga interpretēt ES tiesību aktus ar juridiski

saistošu spēku.

2

Saturs

Ievads ........................................................................................................................................ 3

Attiecīgie Direktīvas 2010/63/ES panti................................................................................... 4

Dzīvnieku labturības struktūras ............................................................................................. 5

Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras sniegtie ieguvumi ................................................. 5

Prasības par dzīvnieku labturības struktūru uzbūvi, sastāvu un kompetenci ........................ 6

Ar dzīvnieku labturības struktūru saistīto prasību izpilde nelielās audzētāju, izmantotāju un

piegādātāju iestādēs ............................................................................................................. 10

Dzīvnieku labturības struktūras uzdevumu izpilde .............................................................. 10

Aprūpes kultūras veicināšana .............................................................................................. 17

Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras izveide ................................................................ 19

Valsts komitejas ..................................................................................................................... 23

Efektīvas valsts komitejas sniegtie ieguvumi ........................................................................ 23

Valstu komiteju sastāvs un uzbūve ....................................................................................... 24

Ko dzīvnieku labturības struktūras gaida no valsts komitejas? ........................................... 24

Valsts komitejas uzdevumu izpilde ....................................................................................... 25

Efektīvas valsts komitejas nodrošināšana ............................................................................ 28

Informācijas apmaiņas atvieglošana ES mērogā ................................................................. 28

3

Ievads

Šā dokumenta mērķis ir visām pusēm, kas iesaistītas zinātniskajās procedūrās izmantoto

dzīvnieku uzraudzībā, aprūpē un izmantošanā, sniegt informāciju par to, kā izpildīt direktīvas

prasības attiecībā uz dzīvnieku labturības struktūru organizatorisko sastāvu un funkcijām (26.

un 27. pants) un valsts komitejām (49. pants).

Direktīvā ir noteikts, ka dzīvnieku turēšanas, audzēšanas un izmantošanas kontekstā

dzīvnieku labturības apsvērumi uzskatāmi par prioritāriem. Viens no direktīvā noteiktajiem

mehānismiem šā mērķa īstenošanai ir dzīvnieku labturības struktūru izveide katrā iestādē

(paredzot iespējamu atbrīvojumu attiecībā uz nelielām iestādēm, kas var izpildīt dzīvnieku

labturības struktūru uzdevumus citādā veidā). Dzīvnieku labturības struktūras nodrošina

iekšēju uzraudzību un vadlīnijas saistībā ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R)

principu piemērošanu ikdienas darbā, pārrauga noritošo darbu un var sniegt pozitīvu

ieguldījumu projekta priekšlikuma izstrādē.

Lai nodrošinātu sabiedrības uzticēšanos un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām pusēm,

kas ir iesaistītas dzīvnieku ieguvē, audzēšanā, izmitināšanā, aprūpē un izmantošanā

dalībvalstīs, ir svarīgi garantēt saskaņotu pieeju projektu izvērtēšanā un aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides (3R) principu piemērošanā. Dalībvalstu rīcībā jābūt struktūrām

un līdzekļiem, kas vajadzīgi šo mērķu īstenošanai, vajadzības gadījumā izmantojot valsts

komitejas.

Gan dzīvnieku labturības struktūrām, gan valsts komitejām ir būtiska nozīme pienācīgas

aprūpes vides radīšanā un uzturēšanā. Šī aprūpes vide dzīvnieku izmantotāju vidū bieži tiek

dēvēta par „aprūpes kultūru”, un šis termins tiks izmantots turpmākajā tekstā.

Lai gan dzīvnieku labturības struktūras var sniegt ieguldījumu projekta pieteikuma procesā,

attiecībā uz projektu izvērtēšanu direktīvā ir paredzētas atsevišķas prasības. Projektu

izvērtēšanas un retrospektīvās izvērtēšanas vadlīnijas1 ir izstrādājusi iepriekšējā ekspertu

darba grupa, un tās savā 2013. gada septembra sanāksmē apstiprināja valstu kompetentās

iestādes, kas ir atbildīgas par Direktīvas 2010/63/ES īstenošanu. Šo vadlīniju mērķis nav

atkārtot vai reproducēt informāciju, kas ir sniegta vadlīnijās par projekta izvērtēšanu un

retrospektīvo izvērtēšanu.

1 http://ec.europa.eu/environment/chemicals/lab_animals/pdf/guidance/project_evaluation/lv.pdf

4

Attiecīgie Direktīvas 2010/63/ES panti

Dzīvnieku labturības struktūra

31. apsvērums

„Dzīvnieku turēšanas, audzēšanas un izmantošanas kontekstā dzīvnieku labturības

apsvērumi uzskatāmi par prioritāriem. Tādēļ audzētājiem, piegādātājiem un

izmantotājiem [lietotājiem] vajadzētu būt izveidotai dzīvnieku labturības struktūrai,

kuras galvenais uzdevums ir sniegt padomus dzīvnieku labturības jautājumos. Tāpat

pēc projekta izveides un rezultātiem iestādes līmenī šai struktūrai būtu jāsekmē rūpju

pilna atmosfēra un jānodrošina līdzekļi jaunāko tehnikas un zinātnes sasniegumu

praktiskai piemērošanai un savlaicīgai īstenošanai atbilstīgi aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides principiem, lai uzlabotu dzīvnieku stāvokli visā to mūža

garumā. Dzīvnieku labturības struktūras padomiem vajadzētu būt pareizi

dokumentētiem un pieejamiem izpētei inspekciju laikā.”

26. pants. Dzīvnieku labturības struktūra

„1. Dalībvalstis nodrošina, ka katrs audzētājs, piegādātājs un izmantotājs izveido

dzīvnieku labturības struktūru.

2. Dzīvnieku labturības struktūrā ir vismaz persona vai personas, kas iestādē atbild

par dzīvnieku labturību un kopšanu,

un — izmantotāja [lietotāja] gadījumā — zinātniskā personāla pārstāvis. Dzīvnieku

labturības struktūra saņem ieguldījumu arī no norīkotā veterinārārsta vai 25. pantā

minētā eksperta.

3. Dalībvalstis var atļaut maza apmēra audzētājiem, piegādātājiem un izmantotājiem

pildīt 27. panta 1. punktā minētos uzdevumus ar citiem līdzekļiem.”

27. pants. Dzīvnieku labturības struktūras uzdevumi

„1. Dzīvnieku labturības struktūra pilda vismaz šādus uzdevumus:

a) darbiniekus, kas nodarbojas ar dzīvniekiem, konsultē par jautājumiem, kuri

ir saistīti ar dzīvnieku ieguvi, izmitināšanu, kopšanu un izmantošanu;

b) konsultē darbiniekus par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides

prasības piemērošanu un pastāvīgi tos informē par tehnikas un zinātnes

atziņām saistībā ar minētās prasības piemērošanu;

c) ievieš un pārskata iekšējos darbības procesus attiecībā uz uzraudzību,

ziņošanu un pēckontroli saistībā ar iestādē izmitināto vai izmantoto dzīvnieku

labturību;

d) seko projektu attīstībai un rezultātiem, ņemot vērā ietekmi uz izmantotajiem

dzīvniekiem un nosakot elementus, kas vēl vairāk veicina aizstāšanu,

samazināšanu un pilnveidi, un konsultējot par šiem elementiem; un

5

e) konsultē par jaunas mājvietas atrašanas programmām, tostarp par jaunā

mājvietā izmitināmo dzīvnieku pienācīgu socializāciju.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka dokumentāciju par dzīvnieku labturības struktūras

sniegtajām konsultācijām un lēmumus saistībā ar šīm konsultācijām glabā vismaz trīs

gadus.

Dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu kompetentajai iestādei.”

Valsts komitejas

48. apsvērums

„Ir jānodrošina saskanīga pieeja projekta izvērtēšanas un pārraudzības stratēģijai

valstu līmenī. Dalībvalstīm būtu jānodibina valstu komitejas, kuras aizsargā

dzīvniekus, ko izmanto zinātniskiem mērķiem, un kuru uzdevums ir konsultēt

kompetentās iestādes un dzīvnieku labturības struktūras, lai veicinātu aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides principu pieņemšanu. Paraugprakses apmaiņā

Savienības līmenī nozīmīgam vajadzētu kļūt valstu komiteju tīklam.”

49. pants. Zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzības valstu komitejas

„1. Katra dalībvalsts izveido zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku

aizsardzības valsts komiteju. Tā konsultē kompetentās iestādes un dzīvnieku

labturības struktūras, kas saistītas ar dzīvnieku iegūšanu, audzēšanu, izmitināšanu,

kopšanu un izmantošanu procedūrās, un nodrošina paraugprakses apmaiņu.

2. Šā panta 1. punktā minētās valstu komitejas apmainās ar informāciju par dzīvnieku

labturības struktūru darbību un projektu izvērtēšanu un dalās pieredzē par

paraugpraksi Savienībā.”

Dzīvnieku labturības struktūras

Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras sniegtie ieguvumi

Efektīva dzīvnieku labturības struktūra dod labumu gan dzīvniekiem, gan zinātnei un

darbiniekiem, kuri strādā ar dzīvniekiem. Tā sniedz iestādei šāda veida garantijas:

uzlabo dzīvnieku labturību, tostarp nodrošinot uzlabojumus saistībā ar dzīvnieku

izmitināšanu, audzēšanu, aprūpi un izmantošanas darbībām;

uzņemas vadību dzīvnieku labturības veicināšanā un saistībā ar izmantošanai

zinātniskajās procedūrās audzētu, turētu vai izmantotu dzīvnieku pienācīgu aprūpi un

izmantošanu, tostarp sniedzot konsultācijas par plānotu vai noritošu darbu;

sniedz konsultācijas par labo praksi un nodrošina tās pienācīgu īstenošanu;

nodrošina kritiski svarīgu forumu, lai garantētu aizstāšanas, samazināšanas un

pilnveides (3R) principu piemērošanu ikdienas darbā;

6

sniedz motivāciju un atbalstu dzīvnieku labturības nodrošināšanai un aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides (3R) principu īstenošanai;

sniedz konsultācijas saistībā ar projektu pieteikumu procesu, jo īpaši ar aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides (3R) principu īstenošanas veicināšanu, un turpina sniegt

ieguldījumu projekta turpmākas īstenošanas gaitā;

darbojas kā galvenais kontaktpunkts konflikta situācijās starp dzīvnieku labturību un

zinātni;

uzlabo saikni un saziņu starp zinātniekiem un dzīvnieku aprūpētājiem / tehniskajiem

darbiniekiem;

ietekmē vadību, lai nodrošinātu piemērotus resursus, kas vajadzīgi pienācīga

zinātniskā darba veikšanai un aprūpes nodrošināšanai;

nodrošina efektīvu sadarbību ar valsts komiteju;

sazinoties ar ārējām ieinteresētajām personām, popularizē laboratorijas dzīvnieku

zinātni;

uzlabo sabiedrības uzticēšanos zinātniskā darba kvalitātei un iestādēs nodrošinātajai

aprūpei;

veicina labu aprūpes kultūru;

uzlabo zinātnes kvalitāti.

Dzīvnieku labturības struktūru uzbūve, sastāvs un kompetence

Direktīvā noteiktie dzīvnieku labturības struktūru obligātie pienākumi aptver plašu tehnisko,

zinātnisko un pārvaldības jautājumu loku, un šo pienākumu izpildei ir vajadzīgi tādi

darbinieki, kuriem ir plašas zināšanas, erudīcija un pieredze. Direktīvas 26. pantā ir noteikts,

ka dzīvnieku labturības struktūrā ir jābūt vismaz personām, kuras atbildīgas par dzīvnieku

labturību un aprūpi, un — izmantotāja iestādes gadījumā — zinātniskā personāla pārstāvim,

un ka jāsaņem ieguldījums arī no norīkotā veterinārārsta2.

Organizatoriskā uzbūve

Dzīvnieku labturības struktūras optimālu uzbūvi ietekmē daudzi faktori, tostarp šādi:

iestādes veids (audzētājs, piegādātājs, izmantotājs);

iestāžu lielums, tostarp dzīvnieku nodaļu skaits un sarežģītība, kā arī darbinieku

skaits;

pētniecības joma;

2 Termins „norīkotais veterinārārsts” šajā dokumentā nozīmē gan „norīkoto veterinārārstu”, gan direktīvas

25. pantā minēto „piemēroti kvalificētu ekspertu”.

7

projektu un procedūru skaits un veids;

izmantoto dzīvnieku sugas un skaits;

iestādes uzbūve un organizācija — piemēram, vairāki objekti dažādās vietās;

pārvaldības stils un struktūra;

iestādes saistības (piemēram, resursu piešķiršana);

iestādes aprūpes kultūra — tā var būt atšķirīga atkarībā no iestādes veida, piemēram,

akadēmiska iestāde salīdzinājumā ar rūpniecības iestādi un valsts sektora iestāde

salīdzinājumā ar privātā sektora iestādi;

iestādes ietvaros dzīvnieku labturības iestādei noteiktie papildu uzdevumi un misijas.

Lielās iestādēs ar sarežģītu organizatorisko uzbūvi dzīvnieku labturības struktūras uzdevumi

bieži vien ir iedalīti mazākos pienākumos, ko veic specializētas apakšgrupas (piemēram,

vides dažādošanas apakšgrupa), atskaitoties galvenajai dzīvnieku labturības struktūrai.

Pamatkompetences

Lai dzīvnieku labturības struktūra nodrošinātu uzdevumu izpildi un varētu efektīvi darboties,

sniedzot maksimālu labumu, tās darbiniekiem vajadzētu būt pienācīgam zināšanu, izpratnes

un erudīcijas līmenim vairākās būtiskās jomās. Vajadzīgās kompetences var atšķirties

atbilstoši konkrētajām problēmām, ko jebkurā laikā izskata dzīvnieku labturības struktūra, un

laiku pa laikam var būt vajadzīga papildu ekspertu piesaiste.

Lietotāju iestādes pamatkompetences:

atbilstošie tiesību akti;

visu iestādē esošo dzīvnieku sugu etoloģija, audzēšana, aprūpe, veselība un labturība,

tostarp saistībā ar vides dažādošanas praksēm;

visi aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principi, kas attiecas uz iestādē

veikto darbu;

o aizstāšanas alternatīvas;

o samazināšana, izmantojot piemērotu eksperimentu plānošanu un statistikas

datus; efektīvas pavairošanas programmas;

o pilnveide, nodrošinot, ka visā audzēšanas un/vai zinātniskajās procedūrās

izmantoto dzīvnieku dzīves laikā tiek ņemta vērā pilnveides principu

piemērošana, tostarp metodes sāpju, ciešanu un distresa mazināšanai

(piemēram, anestēzija, atsāpināšana), un humānu mērķa parametru noteikšana;

labturības novērtēšana (tostarp sāpju, ciešanu un distresa konstatācija);

humāna nogalināšana;

visas iestādē izmantotās procedūras un dzīvnieku modeļi;

zinātniskās disciplīnas, kurās iestādē tiek veikta pētniecība.

Papildu prasmes, kas var uzlabot dzīvnieku labturības struktūras efektivitāti, ietver:

8

komunikācijas / savstarpējo attiecību veidošanas prasmes (tostarp prezentāciju

sniegšanas, vadības, pārliecināšanas, organizatoriskās prasmes, kā arī izpratni par

kolektīvo atbildību);

izglītības prasmes;

attiecīgos gadījumos — kvalitātes nodrošināšanas / revīzijas prasmes.

Audzētāja un piegādātāja iestāde

Salīdzinājumā ar izmantotāja iestādi audzētāja un piegādātāja iestādes veikto darbību loks ir

šaurāks. Tādējādi nepieciešamo pamatkompetenču skaits var būt mazāks. Tomēr par

būtiskām uzskata zināšanas šādās jomās:

atbilstošie tiesību akti;

visu iestādē esošo dzīvnieku sugu (attiecīgos gadījumos ieskaitot ģenētiski

pārveidotus dzīvniekus) audzēšana, aprūpe, veselība un labturība, tostarp saistībā ar

vides dažādošanas praksēm;

aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principi, jo īpaši pilnveide un

samazināšana, proti, šo principu piemērošana visā audzēšanas procedūrās izmantoto

dzīvnieku dzīves laikā;

labturības novērtēšana (tostarp sāpju, ciešanu un distresa konstatācija), noteiktās

intervences stratēģijas attiecībā uz audzēšanas un veselības problēmām, kā arī humāna

nogalināšana;

speciālas zināšanas audzēšanas prakses jomā.

Sastāvs un dalībnieku loka paplašināšana

Ņemot vērā prasītās plašās zināšanas, parasti būtu vajadzīgs lielāks skaits dalībnieku, nekā

noteikts 26. pantā. Iespējams izņēmums ir ļoti nelieli uzņēmumi ar dažiem dzīvniekiem

un/vai nelielu zinātnisko projektu/procedūru skaitu.

Dalībnieku lokam jābūt pietiekami elastīgam, lai nodrošinātu visu aspektu aptvērumu.

Zinātniska ieguldījuma gadījumā tas var būt atkarīgs no aplūkojamajiem zinātniskajiem

jautājumiem. Var apsvērt ārēju tīklu un ekspertu strukturētu izmantošanu, lai uz ad hoc

pamata papildinātu dzīvnieku labturības struktūru pamatdalībnieku loku.

Lai gan veterinārārsta dalība dzīvnieku labturības struktūrā nav prasīta, direktīvā ir noteikta

prasība nodrošināt šāda speciālista ieguldījumu, jo tas tiek uzskatīts par ļoti vērtīgu. Tāpēc

vairākas dalībvalstis ir pilnvarojušas savas valsts dzīvnieku labturības struktūras oficiāli

iekļaut tajās veterinārārstu.

Par svarīgiem tiek uzskatīti arī neatkarīgi dalībnieki (no iestādes vai no citām struktūrām), jo

tie sniedz iespēju aptvert plašāku viedokļu loku un veicināt pārredzamību. Ir vairākas šādu

dalībnieku kategorijas. Šie dalībnieki var būt eksperti, kas pārstāv attiecīgo jomu (piemēram,

dzīvnieku uzvedības vai aizstāšanas tehnoloģiju jomu) vai citu zinātnisko disciplīnu, vai ar

zinātni nesaistītas personas. Viņi var būt neatkarīgi no iestādes vai zinātnes, vai tām abām.

9

Plašākas dalības sniegtie ieguvumi ir šādi:

pieejamas konsultācijas par plašāku ar zinātni, aizstāšanas, samazināšanas un

pilnveides (3R) principiem saistītu, kā arī tehnisku jautājumu loku, kas nodrošina gan

dzīvnieku labturības, gan zinātnes pilnveidi un ļauj noteikt iespējas attiecībā uz

dzīvnieku aizvietošanu, ciešanu mazināšanu un procedūru uzlabošanu;

atbalstu konkrētām darbībām iespējams sadalīt, piemēram, pa apakšgrupām, lai

maksimāli izmantotu resursus un darbinieku laiku;

ar zinātni saistītu dalībnieku kopa, no kuras iespējams izvēlēties, ļauj pārvarēt interešu

konfliktus konkrētās pētniecības jomās;

lielāks dalībnieku skaits nodrošina piekļuvi plašākai kontaktu bāzei (gan iestādē, gan

ārpus tās);

tā atvieglo informētības uzlabošanu par dzīvnieku labturības struktūru nozīmi iestādē,

kā arī veicina tām sniegto atbalstu;

neatkarīgu dalībnieku iesaiste sniegs jaunu perspektīvu un veicinās atvērtību un

pārredzamību, kā arī status quo pārskatīšanu;

augsta līmeņa vadības pārstāvji var nodrošināt atbalstu dzīvnieku labturības struktūrai

visā iestādē;

ir pieejama ekspertu „kritiskā masa”, un tā sniegs lielāku iespēju apspriest ar labo

praksi saistītus jautājumus un noteikt jaunas iespējas aizstāšanas, samazināšanas un

pilnveides (3R) principu īstenošanai.

Plašākas dalības radītās problēmas ir šādas:

resursu noslogojums (laiks, cilvēki, nauda);

var ciest efektivitāte — lēmumu pieņemšana varētu būt sarežģītāka vai prasīt vairāk

laika, jo piedalās vairāk cilvēku ar dažādiem redzējumiem, jo īpaši lielās organizācijās

ar sarežģītu uzbūvi;

dažādu pienākumu līdzsvara saglabāšana dzīvnieku labturības struktūras dalībnieku

vidū;

atbildīguma vājināšanās („to izdarīs kāds cits”);

dzīvnieku aprūpes darbinieku un pētnieku sniegtā ieguldījuma līdzsvara saglabāšana;

konfidencialitātes nodrošināšana.

Katrai iestādei būtu jānosaka pienācīgs dalības apmērs un struktūra, ņemot vērā iestādes

organizatoriskās uzbūves sarežģītību un vajadzīgās prasmes, kā arī izvērtējot iespējamos

ieguvumus un problēmas. Šīs analīzes rezultātā būtu jānodrošina „optimālais apmērs”, kas

veicina dzīvnieku labturības struktūras mērķu pilnīgu izpildi. Tai būtu jānodrošina dzīvnieku

aprūpes un izmantošanas efektīva pārraudzība un visu darbinieku līdzdalība, kā arī jāsniedz

pozitīvs ieguldījums labturības jomas uzlabošanā, aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides

(3R) principu efektīvā īstenošanā un zinātnisko darbu labākā izstrādē.

10

Ar dzīvnieku labturības struktūru saistīto prasību izpilde nelielās audzētāju, lietotāju un

piegādātāju iestādēs

Direktīvā nav sniegta „nelielas” iestādes definīcija. Divas dalībvalstis ir noteikušas šo iestāžu

definīciju. Viena definīcija paredz, ka neliela ir tāda iestāde, kurā strādā mazāk nekā

10 darbinieku, un otra — ka tajā strādā mazāk nekā pieci darbinieki un gadā tiek izmantots

mazāk nekā 50 dzīvnieku.

Daudzās dalībvalstīs tiek gaidīts, ka visas iestādes neatkarīgi no to lieluma nodrošinās

atbilstību 26. un 27. pantam, izveidojot dzīvnieku labturības struktūras.

Tomēr tajās dalībvalstīs, kurās mazajām audzētāju, piegādātāju un lietotāju iestādēm ir atļauts

veikt dzīvnieku labturības struktūru pienākumus citādā veidā, noteiktie uzdevumi ir jāizpilda

pat tad, ja direktīvas 27. pantam atbilstoša dzīvnieku labturības struktūra nav oficiāli

izveidota.

Viena no galvenajām problēmām mazākās iestādēs ir visu efektīvam dzīvnieku labturības

struktūras darbam nepieciešamo zināšanu un prasmju nodrošināšana. Šādas iestādes bieži

izmanto ārējus resursus, lai novērstu zināšanu un prasmju trūkumu.

Ārējs ieguldījums var paplašināt zināšanu bāzi, jo maziem uzņēmumiem ir lielāks risks

atpalikt no jaunumiem laboratorijas dzīvnieku zinātnes jomā.

Šāds ārējs ieguldījums var tikt nodrošināts:

izmantojot ekspertus ar konkrētām prasmēm katrā atsevišķā gadījumā, jo īpaši saistībā

ar precīzi definētiem zinātnes aspektiem;

apvienojot resursus ar citām nelielākām iestādēm/uzņēmumiem;

izmantojot lielāku iestāžu dzīvnieku labturības struktūras.

Svarīgi, lai uzdevumi mērķtiecīgi un samērīgi atbilstu vietējo vajadzību nodrošināšanai.

Dažas nelielas iestādes, jo īpaši gadījumā, ja starp tām pastāv līdzības, piemēram, tās strādā

ar lauksaimniecības dzīvnieku sugām, ir apvienojušas resursus un izstrādājušas kopīgus

dzīvnieku labturības struktūras uzdevumus.

Novērst – patiešām novērst – iespējamu interešu konfliktu var nebūt viegli, jo īpaši tad, ja

iestādes izmanto kopīgus resursus.

Norīkotajam veterinārārstam ir daudzas vajadzīgās prasmes, un viņš var palīdzēt optimāli

izpildīt uzdevumus.

Dzīvnieku labturības struktūras uzdevumu izpilde

Katrai dzīvnieku labturības struktūrai būtu jāizstrādā precīzi definēti darba uzdevumi,

nodrošinot visiem iestādes darbiniekiem skaidrību par pienākumiem un uzdevumiem, kā arī

pilnvaru līmeņiem.

11

Vadības darbiniekiem iestādē šie darba uzdevumi būtu jāapstiprina un jāsniedz būtisks

atbalsts to izpildē. Svarīgi, lai visi darbinieki būtu informēti par dzīvnieku labturības

struktūras esību un tās pienākumiem un lai viņi tiktu mudināti sniegt ieteikumus, kā arī ziņot

struktūrai par jautājumiem, kas rada bažas. Šo informāciju var sniegt jaunajiem darbiniekiem

paredzētajos ievadmācību materiālos.

Lai nodrošinātu optimālu informācijas izplatīšanu iestādē, kā arī attiecīgos gadījumos — citu

zinātnieku/organizāciju vidū ārpus iestādes, ir vajadzīga efektīva saziņas sistēma (to bieži

izstrādā sadarbībā ar personu, kas ir atbildīga par informācijas sniegšanu (24. panta 1. punkta

b) apakšpunkts)).

Turpmāk ir sniegtas vadlīnijas par dzīvnieku labturības struktūras piecu galveno uzdevumu

izpildi.

i. Darbiniekus, kas strādā ar dzīvniekiem, konsultēt par jautājumiem, kuri ir saistīti

ar dzīvnieku ieguvi, izmitināšanu, kopšanu un izmantošanu

Dzīvnieku labturības struktūrai būtu jādarbojas kā forumam, kurā iespējams izskatīt un

apstiprināt jaunu vai pārskatītu praksi saistībā ar dzīvnieku aprūpi un izmantošanu.

Dzīvnieku labturības struktūra iestādes ietvaros var izstrādāt pielāgotu praksi, ņemot vērā

informāciju, kas iegūta no dažādiem iekšējiem un ārējiem avotiem, piemēram, jaunām

publikācijām, nepārtrauktas profesionālās izaugsmes pasākumiem un saziņas ar citiem

zinātniekiem/iestādēm.

Vietējā līmeņa politikas programmu un standartu, tostarp standartprocedūru

(SOP) izstrāde

Dzīvnieku labturības struktūra bieži pārskata un apstiprina iekšējos standartus un

prakses saistībā ar aprūpes aspektiem, kā arī izmanto un ierosina atjauninājumus

gadījumos, kad kļūst pieejamas jaunas zināšanas un uzlabota prakse. Piemēram, tā var

sagatavot vadlīnijas par vislabākajām pārvaldes un paraugu ņemšanas metodēm

(piemēram, daudzumu, virzieniem) attiecībā uz izmantotajām sugām, smaguma

pakāpes novērtēšanu, negatīvu seku pārvaldību, tostarp kaitīgiem ģenētiski

modificētiem fenotipiem, vides dažādošanu, socializācijas un pieradināšanas

stratēģijām, dzīvnieku izmantošanu savvaļā.

Dzīvnieku labturības struktūra var sagatavot ieteikumus par to, kā rīkoties saistībā ar

izņēmumiem standartprakses piemērošanā (piemēram, prasībām izmitināt dzīvniekus

pa vienam) un kā tiek kontrolēta šo izņēmumu piemērošana, lai novērtētu ietekmi uz

dzīvniekiem.

Tā arī var izskatīt ar transportu saistītos aspektus (piemēram, pārvadātāju piemērotību,

vides jautājumus, ar vietējo iestādi saistītos jautājumus), jo īpaši jautājumus, kas nav

aplūkoti citos tiesību aktos un var negatīvi ietekmēt dzīvnieku labturību.

Informācijas izplatīšana par standartiem un politikas programmām iestādes

ietvaros

12

Dzīvnieku labturības struktūrai bieži vien kopā ar personu, kura ir atbildīga par

piekļuves nodrošināšanu informācijai (24. panta 1. punkta b) apakšpunkts), ir būtiska

nozīme darbinieku pienācīgā informēšanā par iestādes prasībām attiecībā uz

labturības, aprūpes un izmantošanas praksi un šīs prakses īstenošanu. Attiecīgie

darbinieki ir laikus jāinformē par uzlabojumiem vai izmaiņām aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides (3R) principos un jāveic kontrole, lai novērtētu šo

izmaiņu ietekmi.

Var izskatīt arī iespēju izveidot neatkarīgu zinātnisko konsultatīvo padomi, kas tiekas

vismaz reizi gadā, lai analizētu labturības, izmantošanas un aprūpes praksi, kā arī

dzīvnieku labturības struktūras efektivitāti.

Pastāvīgie darba kārtības jautājumi (piemēram, norīkotā veterinārārsta ziņojumi par

veselību) tiek uzskatīti par noderīgiem, lai palīdzētu izplatīt informāciju par

jaunumiem saistībā ar iestādē turēto dzīvnieku veselības un labturības uzlabošanu.

Iespējamie izskatāmie jautājumi: dzīvnieku ieguves avots, veselības stāvoklis,

virsnormas dzīvnieku nepieļaušana un orgānu/audu apmaiņas veicināšana.

ii. Konsultēt darbiniekus par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides prasības

piemērošanu un pastāvīgi tos informēt par tehnikas un zinātnes atziņām saistībā ar

minēto prasību piemērošanu

Dzīvnieku labturības struktūra šo jautājumu var risināt dažādos veidos, piemēram:

izstrādājot iestādei paredzētas vadlīnijas par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides

(3R) principu piemērošanu iekļaušanai vienotā izglītības un apmācības sistēmā,

ietverot nepārtraukto profesionālo izaugsmi, kā arī sniedzot ieguldījumu šādu

vadlīniju izstrādē;

nosakot un izplatot labo praksi saistībā ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides

(3R) principiem, piemēram, eksperimentu plānošanas pilnveidi un grupu lieluma

optimizāciju;

ieviešot procesus ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principiem saistīto

iniciatīvu noteikšanai un atalgošanai, kā arī īstenojot šīs iniciatīvas praksē;

izmantojot starpdisciplināras iniciatīvas aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides

(3R) principu jomā, piemēram, darbseminārus, kuros tiekas in vivo un in vitro

praktiķi/eksperti, lai izskatītu ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R)

principiem saistītās iespējas;

rosinot iekšējas diskusijas un analīzi, lai noteiktu jomas, kas nākotnē uzskatāmas par

prioritārām saistībā ar risinājumu izstrādi iestādē attiecībā uz aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides (3R) principiem;

aktīvi mudinot zinātniekus, tehniķus un aprūpes darbiniekus sadarboties, lai izstrādātu

un īstenotu uzlabojumus;

13

nodrošinot, ka īpaša uzmanība tiek veltīta samazināšanai un aizstāšanai, kā arī

pilnveidei. Dalībnieki, kuriem ir īpašas zināšanas eksperimentu plānošanas un

alternatīvu izstrādes jomā, šajos jautājumos var sniegt efektīvu ieguldījumu;

izveidojot iestādē aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu kultūru, lai

veicinātu informētību. Šādas pieejas piemērs ir atrodams NC3Rs3 tīmekļa vietnē

4.

iii. Ieviest un pārskatīt iekšējos darbības procesus attiecībā uz uzraudzību, ziņošanu un

pēckontroli saistībā ar iestādē izmitināto vai izmantoto dzīvnieku labturību

Šo prasību izpildei pieņemtie mehānismi ievērojami atšķirsies atkarībā no iestādes

lieluma, kā arī tajā veiktā darba veida un sarežģītības.

Visās audzētāju, piegādātāju un izmantotāju iestādēs būtu jābūt spēkā kvalitātes kontroles

procedūrām un būtu jāreģistrē to piemērošana. Šīm procedūrām vajadzētu ietvert

dzīvnieku labturības struktūras definīciju, darbības jomu un pienākumus iestādē, kā arī

saistītos principus un praksi, tostarp procedūras attiecīgo problēmu reģistrēšanai,

ziņošanai un pārvaldībai, cita starpā mehānismus problēmu atkārtotas rašanās novēršanai.

Būtu jāapsver konkrētu dzīvnieku labturības pārskatu iekļaušana šajās procedūrās

(jāizlemj par tādiem jautājumiem kā kas/kad/kā/biežums/ziņošana un atsauksmes).

Iestādē var tikt izmantota cita pārvaldības prakse, kas ir vērsta uz darbības procesiem,

kuri neattiecas uz dzīvnieku labturības struktūru. Tomēr dzīvnieku labturības struktūrām

jāzina par jebkādu ietekmi, ko šāda prakse rada uz dzīvnieku labturību, aprūpi un

izmantošanu. Tām ir jāpieprasa attiecīgi ziņojumi saistībā ar šādiem procesiem, un tās ir

jāmudina snieg ieguldījumu to īstenošanā, kā arī komentārus par šiem procesiem.

Turpmāk izklāstītie ierosinājumi attiecas uz mehānismiem, kas palīdzēs izveidot un

pārskatīt iekšējos procesus. To izmantošana iestādēs ir bijusi sekmīga, tomēr to

piemērojamība būs atkarīga no iestādes veida. Domājams, nevienā iestādē netiks

izmantotas visas šīs procedūras:

oficiālas iekšējās kvalitātes nodrošināšanas revīzijas tādu projektu/procedūru laikā,

kas var ietvert dzīvnieku labturības struktūras ieguldījumu;

konkrētu dzīvnieku labturības struktūru projektu/procedūru revīzijas;

sistēmas, lai sekotu līdzi revīziju konstatējumiem un atbildēm;

standartprocedūras attiecībā uz to, kā tiek risinātas, reģistrētas un paziņotas revīziju

laikā konstatētās nepilnības saistībā ar neatbilstību vai labturību;

ārējās klientu revīzijas;

dzīvnieku labturības struktūras veikti pārskati par dzīvnieku izmitināšanas telpām ar

ieteikumiem un komentāriem, kas adresēti zinātniskajiem un aprūpes darbiniekiem,

lai veicinātu labu aprūpes kultūru;

3 Valsts centrs izmēģinājumos izmantojamo dzīvnieku skaita samazināšanai, to aizstāšanai un prakses pilnveidei

(Apvienotā Karaliste). 4 Aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu institucionālā sistēma

http://www.nc3rs.org.uk/institutional-framework-3rs .

14

(anonīmas) ziņošanas sistēmas izveide, lai ikvienam sniegtu iespēju ziņot par bažām,

kas saistītas ar dzīvnieku labturību, neizmantojot oficiālo tiešās pārvaldības ziņošanas

sistēmu;

periodiski iekšējie novērtējumi par konkrētiem jautājumiem, piemēram, „lieko”

dzīvnieku skaita samazināšanu, faktiskā [procedūru] smaguma novērtēšanu

salīdzinājumā ar prognozēto smagumu, kā arī novērtējums par to, cik bieži tiek

sasniegti humāni mērķa parametri;

spēkā esošo sistēmu efektivitātes pārskatīšana, lai nodrošinātu to, ka dzīvnieki tiek

pienācīgi uzraudzīti, piemēram, veicot atsevišķu dzīvnieku ikdienas uzraudzību,

novērojot uzvedību un klīniskās pazīmes, kā arī reģistrējot tās atzīmju lapās.

Piemēram, ES vadlīniju dokumentā par procedūru smaguma novērtēšanas satvaru5 ir

atzīts, ka „komandas pieejas” piemērošana labturības novērtēšanas protokola

sagatavošanai un īstenošanai attiecībā uz katru pētījumu ir uzskatāma par labu praksi.

Šajā dokumentā arī ieteikts nodrošināt, lai faktiskā smaguma novērtēšanas protokolu

noteikšanā piedalītos dzīvnieku labturības struktūra un šādi palīdzētu garantēt

konsekvenci. Norādīts arī, ka pārbaudes process, kura ietvaros tiek salīdzināti dažādu

personu veikti vērtējumi, palīdz veicināt atbilstošu sistēmas izmantošanu;

aicinājums neatkarīgiem ekspertiem novērtēt iekšējās sistēmas un/vai dzīvnieku

turēšanas vietas/aprīkojumu;

procesi ar labturību saistītu problēmu ziņošanai un reģistrēšanai, kā arī vajadzības

gadījumā — bažīguma pakāpes palielināšanai:

- procedūras, kas paredzētas, lai konstatētu problēmas un nodrošinātu, ka tiek

veiktas attiecīgas darbības un problēmas ir atrisinātas,

- spēja izmantot lietvedības sistēmu, lai pārraudzītu tendences / problēmu

atkārtošanos,

- pārliecināšanās, ka tiek norīkota konkrēta persona, kas ir atbildīga par

problēmu konstatāciju un to pārraudzību;

iekšējo pārbaužu sistēma, kuru piemēro pēc kompetento iestāžu veiktas oficiālas

kontroles.

iv. Uzraudzīt projektu attīstību un rezultātus, ņemot vērā ietekmi uz izmantotajiem

dzīvniekiem, un noteikt aspektus, kas vēl vairāk veicina aizstāšanu, samazināšanu

un pilnveidi, un konsultēt par šiem aspektiem

Dzīvnieku labturības struktūra var pozitīvi ietekmēt noritošā darba pārraudzību visos

projekta posmos — no sākotnējās plānošanas līdz oficiālam pieteikuma procesam, kā arī

projekta izpildes kontroles laikā.

Ieguldījums projekta plānošanas un pieteikuma posmā var sniegt iespējas uzlabot

pieteikumu kvalitāti, nodrošināt, ka ir īstenoti aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides

(3R) principi, un noteikt, vai ir piemērotas iekārtas un ekspertīze darba veikšanai iestādē.

5 http://ec.europa.eu/environment/chemicals/lab_animals/pdf/guidance/severity/lv.pdf

15

Plašāka informācija un ieteikumi ir sniegti dokumentā „Pamatprincipi par labo praksi

ētiskas pārbaudes procesos”6. Dzīvnieku labturības struktūras līdzīgā veidā var sniegt arī

savu palīdzību saistībā ar iesniegumiem grozījumu veikšanai projektā.

Dzīvnieku labturības struktūrai ir lietderīgi saņemt ziņojumus pēc ievadpētījumiem

saistībā ar jaunām darba jomām, ja pastāv zināmas neskaidrības par procedūru ietekmi uz

dzīvniekiem.

Projekta vidusposma pārskatus, jo īpaši saistībā ar ilgāka termiņa projektiem, var

izmantot, lai nodrošinātu darba norisi atbilstoši plānam un visu papildu iespēju

izmantošanu aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu īstenošanai.

Iekšēji projekta pabeigšanas novērtējumi/ziņojumi sniedz labas iespējas novērtēt faktisko

ietekmi uz dzīvniekiem salīdzinājumā ar prognozēto ietekmi, kā arī noteikt, vai ir

konstatējamas papildu ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principiem

saistītas iespējas informācijas izplatīšanai. Skatīt ES vadlīnijas par projektu izvērtējumu

un retrospektīvu izvērtēšanu7.

Papildu pieejas, ko var izmantot dzīvnieku labturības struktūra, ir šādas:

dzīvnieku labturības struktūra var pieprasīt sistēmu ziņošanai par jebkādu negaidītu

negatīvu ietekmi vai nāvi vai gadījumiem, kad prognozētais skaits, domājams, tiks

pārsniegts;

dzīvnieku labturības struktūras, apspriežoties ar projekta īstenotājiem, var pielāgot

uzraudzības programmas dzīvniekiem, kuri tiek izmantoti procedūrās (skatīt arī

iepriekš minēto ES vadlīniju dokumentu par procedūru smaguma novērtēšanas

satvaru). Šīs programmas ietver šādus elementus:

- uzraudzības pasākumu biežums, pamatojoties uz ierosināto procedūru

smagumu (nosakot konkrētus īpaši svarīgus pasākumus procedūras gaitā);

- apmācība, kas jāapgūst personām, kuras uzrauga dzīvniekus (nodrošina spēju

atpazīt normālu/neadekvātu dzīvnieku uzvedību veiktajās procedūrās);

- kontroltabula vai veidne ar labturības rādītājiem, kas jānovērtē uzraudzības

procesa laikā (piemēram, oficiālā labturības novērtēšanas sistēma, rādītāji, kas

skaidri paredz humānus mērķa parametrus);

- veidne konstatējumu pārskatīšanai/apspriešanai ar atbildīgo pētnieku;

- veidne, kas izmantojama projekta beigās komentāru sniegšanai dzīvnieku

labturības struktūrai;

lai novērstu darba dublēšanos, dzīvnieku labturības struktūra var izmantot jau

pieejamo informāciju (piemēram, pieteikumos pētniecības dotāciju saņemšanai

sniegtās ziņas) par dzīvnieku izmantošanu;

dzīvnieku labturības struktūra var ieviest procesus, lai nodrošinātu, ka visi attiecīgie

darbinieki ir informēti par dzīvnieku labturības struktūras praksi saistībā ar projektu

6 http://www.lasa.co.uk/PDF/GP-ERPJuly2010printFINAL.pdf.

7 http://ec.europa.eu/environment/chemicals/lab_animals/pdf/guidance/project_evaluation/lv.pdf

16

pārraudzību, tostarp norādot, kad, kādā formātā un kam ir vajadzīga informācija. Tā

arī var ieviest procesus bažu paušanai un novēršanai (ziņošanas sistēma).

v. Konsultēt par jaunas mājvietas atrašanas programmām, tostarp par jaunā mājvietā

izmitināmo dzīvnieku pienācīgu socializāciju

Lai gan saskaņā ar direktīvas noteikumiem (19. pants) ir atļauta izmitināšana jaunā

mājvietā, šāds pasākums būtu jāīsteno tikai tad, kad iespējams nodrošināt atbilstību

konkrētiem nosacījumiem, proti:

a) to ļauj dzīvnieka veselības stāvoklis;

b) nav apdraudējuma sabiedrības veselībai, dzīvnieka veselībai vai videi;

c) ir veikti piemēroti pasākumi, lai sargātu dzīvnieka labsajūtu.

Jābūt izstrādātām valsts (dalībvalsts) vadlīnijām, ko papildina vietējās (dzīvnieku

labturības struktūras) vadlīnijas par dzīvnieku izmitināšanu jaunā mājvietā, jo tās var

palīdzēt mazināt nepamatotus kavējumus, ja rodas iespēja veikt izmitināšanu jaunā

mājvietā.

Dzīvnieku labturības struktūras vadlīnijās būtu skaidri jānosaka izpildāmie iestādes

nosacījumi. Tajās būtu jāietver šāda informācija:

apstākļi, kādos iespējama dzīvnieka izmitināšana jaunā mājvietā;

kā noteikt, ka dzīvnieks pretendē uz izmitināšanu jaunā mājvietā, un kā iekļaušana

programmā izmitināšanai jaunā mājvietā ļaus saglabāt/uzlabot šā dzīvnieka labturību;

veterinārārsta darbs, kas jāiegulda procesā un veicamajā kontrolē;

ja vajadzīgs, informācija par veselības/izmantošanas / profilaktiskās medicīnas

programmu;

informācija par ierosināto socializācijas programmu (jāsaskaņo ar attiecīgiem

ekspertiem);

kritēriji, uz kuru pamata jānovērtē jaunā īpašnieka/vides piemērotība;

noteiktie pienākumi un saistīto deklarāciju veidnes jaunajiem īpašniekiem;

informācija par turpmāku pasākumu programmām;

apstiprinātā dzīvnieka pavaddokumentācija;

kā vajadzības gadījumā nodrošināt pastāvīgas konsultācijas jaunajiem īpašniekiem

(piemēram, ar konkrētas kontaktpersonas starpniecību);

iespējamu jauno īpašnieku noteikšana (NB! Sadarbība ar dzīvnieku aizsardzības

labdarības organizācijām, kurām ir īpašas zināšanas par dzīvnieku izmitināšanu jaunā

mājvietā, ir bijusi sekmīga);

17

LASA publikācijā ir sniegti papildu ieteikumi par suņu izmitināšanu jaunā mājvietā8.

Citi uzdevumi, kuru īstenošanā dzīvnieku labturības struktūra var sniegt ieguldījumu

Ja dzīvnieku labturības struktūrai ir svarīga nozīme iestādē un iespēja labi pārraudzīt

jautājumus, kas attiecas uz dzīvnieku labturību, aprūpi un izmantošanu, tā var lieliski palīdzēt

īstenot citus saistītos uzdevumus, kas sniedz labumu gan dzīvnieku labturības, gan zinātnes

jomā (ja vien to atļauj resursi). Citi ierosinātie uzdevumi, kuru izpildē dzīvnieku labturības

struktūras var veicināt labturības un aprūpes praksi iestādē, ir šādi:

ieguldījums vienotas izglītības un apmācības sistēmā un tās satura izstrādē iestādes

ietvaros; sadarbība ar personu, kas ir atbildīga par apmācību un kompetenci (24. panta

1. punkta c) apakšpunkts), lai nodrošinātu, ka apmācības un nepārtrauktās

profesionālās izaugsmes nodrošināšana ir aktualizēta un atbilstoša — dzīvnieku

labturības struktūra var palīdzēt noteikt jomas, kurās nepieciešami atjauninājumi vai

kurās jānodrošina prasmju atsvaidzināšanas mācības (piemēram, par anestēziju);

saistītu tiesību aktu, piemēram, par dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu un bioloģisko

drošību, īstenošanas izskatīšana;

ieguldījums iestādes komunikācijas stratēģijas (gan iekšējās, gan ārējās) par dzīvnieku

izmantošanu izstrādē un īstenošanā;

palīdzība prioritāšu noteikšanā attiecībā uz resursu piešķīrumiem iestādēs.

Aprūpes kultūras veicināšana

Atbilstošas aprūpes kultūras nodrošināšana ir ikviena interesēs, jo tā uzlabos dzīvnieku

labturību un tādējādi veicinās labākus zinātniskos rezultātus, kā arī sniegs iestādes darbā

iesaistītajām personām pārliecību par to, ka augstas kvalitātes dzīvnieku aprūpes un

izmantošanas prakses nodrošināšana ir būtiska prioritāte.

Tiesību aktu prasībām atbilstošas dzīvnieku turēšanas vietas/aprīkojums un resursi vien

automātiski nenodrošinās, ka dzīvnieku labturība, aprūpe un izmantošana ir piemērota un

atbilstoša. Visām dzīvnieku aprūpē un izmantošanā iesaistītajām personām būtu jātiecas

īstenot aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principus un apliecināt uzmanīgu un

cieņpilnu attieksmi pret dzīvniekiem, kas tiek audzēti izmantošanai zinātniskās procedūrās

vai izmantoti šādās procedūrās. Ja iestādē nebūs nodrošināta atbilstoša aprūpes kultūra,

labturības un zinātnisko rezultātu optimizācija ir maz ticama.

Galvenie faktori, kas kopā veicina atbilstošu aprūpes kultūru iestādē, ir šādi:

ļoti svarīgi nodrošināt pienācīgu visu vadošo darbinieku uzvedību un attieksmi

pret dzīvnieku izmantošanu pētījumos. Vadībai vajadzētu būt labi informētai

par dzīvnieku aprūpes un izmantošanas jautājumiem un jātiecas nodrošināt

8

http://www.lasa.co.uk/PDF/LASA%20Guidance%20on%20the%20Rehoming%20of%20Laboratory%20Dogs.p

df .

18

augstus dzīvnieku labturības standartus; darbiniekiem būtu centīgi jāveic savs

darbs, jāuzņemas individuāla atbildība visos līmeņos, kā arī jābūt gataviem

uzņemties iniciatīvu, lai atrisinātu iespējamas problēmas. Kopumā ir vajadzīga

attieksme, kuras pamatā nav tikai noteikumu izpilde, bet arī personas pozitīva

un aktīva pieeja un attieksme pret dzīvnieku labturību un humānu zinātni;

tiek gaidīts, ka visos iestādes līmeņos tiks ievēroti augsti standarti attiecībā uz

dzīvnieku izmantošanas tiesiskajiem, labturības, aizstāšanas, samazināšanas un

pilnveides (3R) principu un ētiskajiem aspektiem; iestāde nodrošinās dzīvnieku

novietņu atbilstību augstiem standartiem, un tā būs ieviesusi dzīvnieku

labturības politikas programmas. Pienācīgi mācīti darbinieki nodrošinās

dzīvniekiem labu veterināro un tehnisko aprūpi;

kopīga atbildība (saglabājot individuālā līmeņa atbildību) par dzīvnieku aprūpi,

labturību un izmantošanu;

aktīva pieeja attiecībā uz standartu uzlabošanu, nevis reaģēšana uz problēmām

tikai tad, kad tās rodas;

efektīva saziņa visa uzņēmuma ietvaros par dzīvnieku labturības, aprūpes un

izmantošanas jautājumiem un par to saikni ar labu zinātnisko praksi;

tiek nodrošināta atbilstība un izprasta tās nozīme;

darbinieki, kuri ir atbildīgi par konkrētiem jautājumiem, zina, kāda ir viņu

atbildība un uzdevumi;

pilnvaroti aprūpes darbinieki un veterinārārsti ar cieņu izturas pret dzīvnieku

aprūpes un tehniskajiem darbiniekiem un uzklausa viņu viedokli, un visā

iestādē tiek sniegts atbalsts viņu pienākumu izpildei un darbam;

tiek uzklausīti visi viedokļi un bažas, izskatot tos ar pozitīvu attieksmi.

Darbinieki visos organizācijas līmeņos būtu jāmudina runāt par problēmām

(t. i., nebūtu pieļaujama „vainošanas kultūra”), un būtu jāveicina arī laba

saskarsme un komunikācija starp pētniekiem un dzīvnieku aprūpes

darbiniekiem.

Kā izveidot labu aprūpes kultūru?

Lai gan aprūpes kultūrai būtu jāaptver visi iestādes līmeņi, svarīgi, lai augstākā līmeņa

darbinieki uzņemtos vadību un acīmredzami apliecinātu savus centienus nodrošināt iestādē

labu aprūpes kultūru un sniegt tai atbalstu.

Darbinieku atlase, izmantojot pielāgotus darbā nolīgšanas procesus, kas palīdz atpazīt

vēlamās iezīmes. Vēlams, lai šie procesi tiktu piemēroti visu dzīvnieku aprūpē un

izmantošanā iesaistīto darbinieku atlasē.

Vadībai būtu jāatzīst un jānovērtē darbinieku centieni veicināt efektīvu aprūpes kultūru,

piemēram, ietverot to darbinieku novērtēšanas kritērijos vai izstrādājot apbalvošanas

programmas par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu iniciatīvām.

Par iestādes prasībām saistībā ar labturības un aprūpes praksi būtu jāinformē visi darbinieki,

ne tikai personas, kas tieši iesaistītas dzīvnieku aprūpē un izmantošanā. Tās būtu papildus

19

jāuzsver un plašāk jāizklāsta ievadmācībās un tālākizglītības programmās, kas paredzētas

visiem darbiniekiem, kuri izmanto un aprūpē dzīvniekus.

Jāveicina oficiālo un neoficiālo saziņas kanālu izveide pētnieku, aprūpes un tehnisko

darbinieku komunikācijai, kas būtu abpusēji lietderīga gan zinātnes, gan dzīvnieku labturības

jomā. Jāveicina sadarbība ar citām iestādēm, lai izstrādātu labo praksi un dalītos tajā,

piemēram, uzaicinot vieslektorus vai organizējot darbinieku apmaiņas vizītes.

Dzīvnieku labturības struktūras nozīme labas aprūpes kultūras veicināšanā

Dzīvnieku labturības struktūrai ir teicamas iespējas virzīt aprūpes kultūras attīstību, un tai

šajā jomā būtu jāapliecina aktīva vadība. Dzīvnieku labturības struktūrai sadarbībā ar

augstākā līmeņa vadību būtu jānodrošina, lai uzņēmumā būtu atbilstošas struktūras

piemērotas aprūpes kultūras veicināšanai un lai šīs struktūras tiktu pārraudzītas tā, ka tiek

sasniegti optimāli rezultāti.

Visiem attiecīgajiem darbiniekiem vajadzētu būt informētiem par dzīvnieku labturības

struktūras nozīmi, un minētie darbinieki ir jāmudina paust idejas un iniciatīvas, lai

pilnveidotu labo praksi.

Dzīvnieku labturības struktūrai būtu jānodrošina uz sadarbību vērsta, koleģiāla un

nekonfrontējoša pieeja, vienlaikus saglabājot autoritāti un panākot ieteikumu īstenošanu.

Papildu ieteikumi, lai palīdzētu dzīvnieku labturības struktūrai izveidot labu aprūpes kultūru:

mudināt zinātniekus sadarboties ar dzīvnieku aprūpes darbiniekiem un novērtēt

aprūpes darbinieku sniegto ieguldījumu;

sniegt jaunajiem darbiniekiem informāciju par dzīvnieku labturības struktūras nozīmi

un pienākumiem un mudināt viņus sniegt ieguldījumu tās darbā;

nodrošināt projektu īstenotāju pastāvīgu dalību dzīvnieku labturības struktūras darbā;

nodrošināt visiem darbiniekiem iespēju uzdot jautājumus dzīvnieku labturības

struktūrai un apmeklēt tās sanāksmes;

sazināties ar darbiniekiem (prezentācijas / informatīvie biļeteni / tīmekļa vietne) un

izplatīt informāciju par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principiem,

labturības uzlabojumiem, politikas pārmaiņām, aprūpes darbinieku, apmācības

nodrošinātāju, veterinārārstu un dzīvnieku labturības struktūras pienākumiem.

Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras izveide

Tiesiskajā regulējumā ir noteikts, ka katrā dzīvnieku audzētāja, piegādātāja un izmantotāja

iestādē ir jāizveido dzīvnieku labturības struktūra. Ja pienākumu un uzdevumu izpilde ir

efektīva, var tikt panākti būtiski uzlabojumi labturības un zinātnes jomā. Tomēr saistībā ar

efektivitātes nodrošināšanu ir jāatrisina vairākas problēmas.

20

Turpmāk aplūkoti galvenie elementi, kas nepieciešami, lai izveidotu efektīvu dzīvnieku

labturības struktūru.

Resursi

Iestādei ir jānodrošina pietiekamu resursu pieejamība, tostarp pietiekami daudz laika

darbiniekiem dzīvnieku labturības struktūras uzdevumu veikšanai, telpas sanāksmēm

un administratīvais atbalsts.

Ir jāparedz laiks, kurā dalībnieki var veikt dzīvnieku labturības struktūras

pienākumus, tostarp apmeklēt sanāksmes, pasākumus un veikt pēckontroli, kā arī

risināt jautājumus sanāksmju starplaikos.

Darbinieki/prasmes

Dalībniekiem, tostarp priekšsēdētājam, ir jābūt personiskajām īpašībām, kas

raisa cieņu tehnisko/zinātnisko darbinieku vidū.

Dalībniekiem, kas veic pienākumus dzīvnieku labturības struktūrā, jābūt

neatkarīgiem, un projektu apspriešanas un izskatīšanas laikā viņi nedrīkst būt

iesaistīti interešu konfliktos.

Motivētas personas (vēlams brīvprātīgie), kas atbalsta dzīvnieku labturības

struktūras mērķus.

Saikne ar konkrētām galvenajām atbildīgajām personām saskaņā ar direktīvu

(20. panta 2. punkts, 24. panta 1. punkts, 25. pants, 40. panta 2. punkta

b) apakšpunkts); tās var arī iekļaut plašākā dzīvnieku labturības struktūras

dalībā vai tīklā.

Dzīvnieku labturības struktūras dalībniekiem būtu jānodrošina atbilstošas

individuālās ievadmācības un nepārtraukta profesionālā izaugsme.

Pietiekamu pilnvaru deleģēšana un vērā ņemams vadības atbalsts dzīvnieku

labturības struktūrai, uzturot ciešus sakarus ar augstākā līmeņa vadību un

nodrošinot stratēģisku vietu iestādes organizatoriskajā struktūrā.

Iestādēs būtu jābūt spēkā skaidriem un iedibinātiem mehānismiem, lai

nodrošinātu, ka dzīvnieku labturības struktūras ieteikumi tiek ņemti vērā un

dzīvnieku labturības struktūrai ir pilnvaras īstenot visus ieteikumus, kas

ietekmē dzīvnieku labturību, lai panāktu tās lēmumu izpildi izmantotāju

iestādēs. Dzīvnieku labturības struktūras ieteikumi būtu jāievēro, jāpieņem,

jāīsteno, kā arī jāveic to izpildes kontrole.

Organizatoriskais sastāvs

Jānodrošina atbilstoša struktūra, kas ir samērīga ar iestādes uzbūves sarežģītību.

Komunikācija/pamanāmība organizācijas ietvaros

Attiecīgajiem darbiniekiem būtu jāzina par dzīvnieku labturības struktūras darbības

procesiem un darba praktiskajiem aspektiem, tostarp mērķiem un prioritātēm

21

(piemēram, politikas programmām, standartprocedūrām), un viņiem arī vajadzētu būt

informētiem par plānotajām sanāksmēm un sagatavotajām darba kārtībām, darbību

reģistrāciju un kontroli.

Ļoti svarīgi izveidot skaidrus saziņas kanālus (oficiālus un neoficiālus):

iestādē: jābūt mehānismiem, kas paredzēti, lai laikus sniegtu svarīgu informāciju

attiecīgajām personām. Ieteikumiem jābūt precīzi formulētiem un vērstiem uz

pareizo mērķauditoriju. Piemēram:

- ieteikumi par peļu vides bagātināšanu būtu jāadresē visiem, kas iestādē veic

peļu audzēšanu, aprūpi vai izmantošanu;

- ieteikumi par plaši izmantotas metodes (piemēram, asins parauga ņemšanas no

perifēras vēnas) uzlabošanu būtu jāadresē visām pētniecības grupām, kuras

iestādē izmanto minēto metodi;

- ieteikumi par metodi vai modeli, kas raksturīgs konkrētam projektam, būtu

jāadresē šajā projektā iesaistītajai pētniecības grupai (piemēram, projekta

īstenotājiem, kuri plāno eksperimentus, darbiniekiem, kas veic procedūru,

veterinārārstiem un dzīvnieku aprūpes darbiniekiem, kuri sniedz

konsultācijas par mērķa parametriem un veic dzīvnieku uzraudzību).

Padomu izplatīšanai noderīgas ir iekšējās tīmekļa vietnes, bet tās būtu

jāpapildina ar individuāliem paziņojumiem e-pasta formā vai regulāriem

jaunumu izklāstiem, piemēram, iestādes/dzīvnieku labturības struktūras

informatīvajiem biļeteniem;

ārpus iestādes: piemēram, starp dzīvnieku labturības struktūru un valsts

komiteju un citām dzīvnieku labturības struktūrām;

ar kompetento iestādi, kas atbildīga par projekta novērtēšanu: atkarībā no

vietējās organizācijas un attiecīgos gadījumos tā var būt savstarpēja informācijas

apmaiņa, lai nodrošinātu pienācīgu informācijas kvalitāti projektu pieteikumos,

bet retrospektīvajās izvērtēšanās — visu dzīvnieku labturības struktūras

dalībnieku piekļuve attiecīgajai informācijai (t.sk. žurnāliem, datubāzēm u.c.).

Problēmas un iespējamie risinājumi saistībā ar efektīvas dzīvnieku labturības

struktūras izveidi

Problēmas Iespējamie risinājumi

Nepietiekams atbalsts

resursu/pilnvaru/pārvaldes jomā — nav

faktisku pilnvaru rīkoties attiecībā uz

personām, kuras nevēlas sadarboties, lai

panāktu ieteikumu izpildi, vai saistībā ar

nepietiekamiem resursiem ieteikumu

Augstākā līmeņa vadības pārstāvju labāka informētība par

dzīvnieku labturības struktūru galvenajiem pienākumiem un

atbildību var tikt nodrošināta ar kompetentās iestādes sniegta

pamudinājuma/atbalsta palīdzību.

Izmantojot atsauksmes par inspekcijām (saskaņā ar 34. pantu),

publicētās vadlīnijas par dzīvnieku labturības struktūras un

22

sniegšanai. iestāžu nozīmi/prasībām, piemēram, atbilstība, laba aprūpes

kultūra, atbilstošs sastāvs un prasmes; regulāras sanāksmes;

efektīva problēmu novēršana; pienācīga izglītība un

apmācība.

Nepietiekamas zināšanas/izpratne par

dzīvnieku labturības struktūras nozīmi;

nepietiekama kompetence iestādē;

darbinieki nevēlas brīvprātīgi veikt

pienākumus dzīvnieku labturības struktūras

darba nodrošināšanai; bažas par interešu

konfliktu.

Vadība atzīst dzīvnieku labturības struktūras būtisko nozīmi;

dzīvnieku labturības struktūras pienākumu apspriešanas

iekļaušana ievadprogrammās un periodiskajos novērtējumos.

Apmācības un nepārtrauktas profesionālās izaugsmes

nodrošināšana dzīvnieku labturības struktūras pārstāvjiem.

Rūpīga nepieciešamās kompetences izvērtēšana (zināšanas,

prasmes un personīgā kompetence) un dzīvnieku labturības

struktūras dalībnieku atlase, pamatojoties uz šo izvērtējumu.

Trūkumu analīze attiecībā uz nepieciešamajām prasmēm;

vajadzības gadījumā, atbalsts centieniem piesaistīt ārējus

ekspertus.

Būtiski novērst konfliktus; jautājums ir rūpīgi jāanalizē,

jāievieš process konfliktu novēršanai.

Neapmierinoši, slikti strukturēti dzīvnieku

labturības struktūras paziņojumi.

Atbalsts efektīvai informācijas stratēģijai; ciešas saiknes

izveide un atbalsts par informāciju atbildīgajām personām.

Nespēja brīvi paust viedokli.

Visi darbinieki būtu jāmudina ziņot par jautājumiem, kas rada

bažas, un nebaidīties no represijām. Lai veicinātu brīvu

viedokļa paušanu un risinātu problēmas, iestādes darba

kultūrai jābūt tādai, kas nepieļauj iebiedēšanu.

Priekšsēdētājam būtu jānodrošina, lai visi dzīvnieku labturības

struktūras dalībnieki būtu pilnvaroti aktīvi piedalīties

sanāksmēs.

Dzīvnieku labturības struktūra netiek

uztverta nopietni; ieteikumi netiek ņemti

vērā vai īstenoti.

Pienācīgu pilnvaru nodrošināšana dzīvnieku labturības

struktūrai: ieteikumi ir jāņem vērā, izņemot situācijas, kad ir

pārliecinoši iemesli tos noraidīt.

Atbilstošu struktūru noteikšana: īpaši piemērotas/pielāgotas

iestādes vajadzībām.

Liekas birokrātijas novēršana: darbībām jābūt atbilstošām

iestādes vajadzībām; esošo līdzekļu izmantošana; oficiālas un

neoficiālas datu reģistrēšanas izmantošana.

Pietiekamas pilnvaras, tomēr nezaudējot „konsultatīvo”

nozīmi; šie statusi ir jālīdzsvaro.

Konsekvences un nepārtrauktības nodrošināšana: var būt

noderīga dalības termiņu pārklāšanās.

Atsauksmju saņemšana par sniegtajiem ieteikumiem:

ieteikumu ietekmes pārskatīšana.

23

Valsts komitejas

Direktīvas 49. pantā un 48. apsvērumā ir aprakstītas prasības attiecībā uz valsts komitejas

izveidi zinātniskiem mērķiem izmantotu dzīvnieku aizsardzībai visās dalībvalstīs. Valsts

komitejām būtu jākonsultē kompetentās iestādes un dzīvnieku labturības struktūras par

jautājumiem, kas saistīti ar dzīvnieku iegūšanu, audzēšanu, izmitināšanu, kopšanu un

izmantošanu procedūrās, un jānodrošina labās prakses apmaiņa.

Valstu komitejām būtu jāveicina saskaņota pieeja projektu novērtēšanai, kā arī jāsniedz

būtisks ieguldījums labās prakses apmaiņā saistībā ar dzīvnieku labturības struktūru darbību

un projektu novērtēšanu dalībvalstīs un Savienības līmenī.

Lai gan vairākās dalībvalstīs pirms Direktīvas 2010/63/ES stāšanās spēkā jau darbojās valsts

komiteja, to funkcijas nedaudz atšķīrās. Minētās komitejas parasti atbildēja uz kompetentās

iestādes pieprasījumiem, kas bieži bija saistīti ar tiesiskā regulējuma aspektiem vai ar jaunu

politikas programmu izstrādi, piemēram, par ģenētiski pārveidotiem dzīvniekiem, vai arī

sniedza konsultācijas par konkrētiem darba veidiem, piemēram, smagām procedūrām, kurās

izmanto primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti. Nevienai no šīm komitejām nebija vērā

ņemamas sadarbības ar vietējām dzīvnieku labturības struktūrām.

Daudzās dalībvalstīs šā dokumenta sagatavošanas laikā (2014. gada vasarā) valsts komitejas

joprojām bija agrīnā izveides posmā, un pat tajās komitejās, kas jau pastāvēja iepriekš, tiek

veikti atsevišķi pārstrukturēšanas darbi, lai nodrošinātu atbilstību jaunās direktīvas prasībām.

Efektīvas valsts komitejas sniegtie ieguvumi

Veicina pienācīga līmeņa saskaņotību un konsekvenci jautājumos, kas saistīti ar

dzīvnieku aprūpi un izmantošanu dalībvalstī un ES, un to veic, tieši sadarbojoties ar

dzīvnieku labturības struktūrām vai — attiecīgās dalībvalstīs — ar reģionālajām

struktūrām.

Veicina projektu novērtēšanas konsekvenci dalībvalstīs, jo īpaši valstīs, kurās

novērtēšanu veic divas vai vairākas struktūras.

Nodrošina, ka ieteikumi/informācija par dzīvnieku aprūpi un izmantošanu katrā

dalībvalstī ir pienācīgi saskaņota gan attiecībā uz dzīvnieku labturības struktūrām, gan

to starpā.

Izveido efektīvu saziņas tīklu ar dzīvnieku labturības struktūrām.

Sniedz neatkarīgu ieguldījumu dzīvnieku labturības politikas programmās un praksē

zinātniskiem mērķiem paredzētu dzīvnieku aprūpes un izmantošanas jomā.

Var sniegt ieguldījumu vadlīniju izstrādē par valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu.

Var veicināt attiecīgo ieinteresēto personu diskusiju par zinātniskiem mērķiem

paredzētu dzīvnieku aprūpi un izmantošanu.

Var nodrošināt centrālo repozitoriju efektīvai aktuālas labās prakses izplatīšanai valsts

līmenī.

24

Papildus norādītie ieguvumi, kas ir atkarīgi no valsts struktūras un piemērojamiem valsts

tiesību aktiem:

nodrošina pārraudzību attiecībā uz apmācības nodrošināšanu dalībvalstī;

jautājumos par dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem mērķiem var atbalstīt

kompetento iestādi efektīvas saziņas nodrošināšanā ar plašu sabiedrību.

Valstu komiteju sastāvs un uzbūve

Komitejas sastāvs

Dažās dalībvalstīs valsts komitejas sastāvs ir noteikts valsts tiesību aktos.

Dalībnieku lokam vajadzētu būt līdzsvarotam, lai veicinātu uzticamību un paļāvību pētnieku,

labturības un aprūpes grupu, kā arī plašas sabiedrības vidū. Vajadzīgās kompetences jomas

ietver dzīvnieku labturību, dzīvnieku uzvedību, zināšanas par sugām, zināšanas veterinārijas

jomā, ētiku, zinātni, alternatīvas (aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principus),

eksperimentu plānošanu, tiesisko regulējumu, tostarp tiesību aktos noteikto novērtējumu /

drošības novērtējumu un dzīvnieku aizsardzību.

Dalībnieki būtu jānorīko, galvenokārt pamatojoties uz viņu prasmēm un kompetenci, kā arī

redzējumu, ko tie var sniegt komitejai. Neatkarīgi no dalībnieku kompetences jomas, veicot

savus pienākumus, viņiem būtu jāstrādā neatkarīgi, un komitejai un tās dalībniekiem savu

pienākumu izpildē nebūtu jāpakļaujas citas personas vai organizācijas norādēm.

Visiem dalībniekiem būtu labi jāizprot tiesiskais regulējums un valsts komitejas pienākumi

un atbildība. Atkarībā no personu pieredzes var būt vajadzīgas ievadmācības.

Struktūra / darba prakse

Lai gan valsts komitejas darbam vajadzētu būt neatkarīgam un objektīvam, parasti ir cieša

saikne ar kompetento iestādi (kura var sniegt administratīvo atbalstu un kuras pārstāvji var

būt iesaistīti dalībnieku vai novērotāju statusā).

Struktūrai ir jābūt labi koordinētai, lai nodrošinātu, ka komitejas darba plānos /

komunikācijas stratēģijā ir iekļautas visas dalībvalsts iestādes/uzņēmumi. Tas būs īpaši

sarežģīti situācijās, kad valsts komitejai ir pakļautas vairākas reģionālās struktūras.

Lai sekmētu progresu attiecībā uz saskaņotas pieejas veicināšanu projektu novērtēšanai, būtu

noderīga cieša sadarbība ar kompetento iestādi, kas atbildīga par projektu novērtēšanu un

projektu atļauju piešķiršanu.

Ko dzīvnieku labturības struktūras gaida no valsts komitejas?

Tiek gaidīts, ka valsts komitejas dzīvnieku labturības struktūrām sniegs ieteikumus

jautājumos, kas saistīti ar dzīvnieku ieguvi, turēšanu, izmitināšanu, aprūpi un izmantošanu

procedūrās, un nodrošinās labās prakses apmaiņu starp visām iestādēm.

25

Lai veiktu šos pienākumus, jānodrošina efektīva saziņa starp valsts komiteju un visām

dzīvnieku labturības struktūrām, izplatot informāciju un apmainoties ar labo praksi saistībā ar

būtiskiem jautājumiem, piemēram, par dzīvnieku labturības struktūru uzbūvi un darbību, kā

arī norisēm saistībā ar dzīvnieku labturību un aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R)

principiem.

Citi faktori, kurus valstu komitejas var apsvērt, lai izpildītu to, ko no tām gaida dzīvnieku

labturības struktūras, ir šādi:

visbiežāk uzdoto jautājumu (Frequently Asked Questions — FAQs) sagatavošana

un vadlīniju izstrāde par bieži sastopamām problēmām, ko ir aktualizējušas

dzīvnieku labturības struktūras;

foruma izveide informācijas apmaiņai. Šajā jomā var būt noderīga moderno IT

rīku izmantošana;

vispārēju vadlīniju izstrāde un/vai darbsemināru organizēšana saistībā ar bieži

sastopamām problēmām, ko ir aktualizējušas dzīvnieku labturības struktūras;

sistēmas izstrāde tiešai (un mērķtiecīgai) saziņai ar attiecīgajiem augstākā līmeņa

vadības pārstāvjiem, piemēram, institūta vadītāju, lai ar regulāru informatīvo

biļetenu palīdzību noteiktu vai nostiprinātu dzīvnieku labturības struktūru

pozīciju, pienākumus un nozīmi;

informētības nodrošināšana par sāktajām iniciatīvām saistībā ar dzīvnieku aprūpi

un izmantošanu, sniedzot attiecīgo informāciju dzīvnieku labturības struktūrām.

Valsts komiteja var darboties kā informācijas centrs, kas sniedz informāciju par

tiešsaistes resursiem un sazinās ar citiem dalībniekiem, piemēram, aizstāšanas,

samazināšanas un pilnveides (3R) principu centriem, PARERE9, ES NETVAL

10,

apmācību nodrošinātājiem, laboratorijas dzīvnieku zinātnes asociācijām;

konsultāciju pakalpojumu sniegšana jautājumos, kas dzīvnieku labturības

struktūrām rada grūtības, piemēram, kā vērtēt dzīvnieku izmantošanu jomās, uz

kurām neattiecas projekta atļauja, vai konsultācijas saistībā ar pētniecību, ko ES

zinātnieki veic iestādēs, kuras atrodas ārpus ES dalībvalstu robežām (un kurās,

iespējams, netiek ievēroti ES standarti, tādējādi radot reputācijas apdraudējumu

ES iestādei, kuras šie zinātnieki pārstāv).

Valsts komitejas uzdevumu izpilde

Direktīvā ir noteikti vairāki valsts komitejas mērķi. Tomēr šie mērķi ir ļoti vispārīgi, tāpēc

būtu noderīgi sniegt vadlīnijas par to, kā tos praktiski īstenot.

Galvenie uzdevumi (49. pants)

Koordinācijas punkta nodrošināšana un atbalsta sniegšana dzīvnieku labturības

struktūrām.

9 https://eurl-ecvam.jrc.ec.europa.eu/about-ecvam/scientific-advice-stakeholders-networks/parere.

10 https://eurl-ecvam.jrc.ec.europa.eu/eu-netval.

26

Aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu popularizēšana

dzīvnieku labturības struktūrai / kompetentajām iestādēm sniegtajās

konsultācijās.

Kompetento iestāžu konsultēšana (vēlams gan aktīvi, gan reaģējot uz norisēm).

Labās prakses izplatīšana.

Informācijas apmaiņa par pieeju projekta novērtēšanai, lai atvieglotu saskaņotu

un harmonizētu pieeju valsts līmenī.

Ieteikumu sniegšana saistībā ar konkrētiem jautājumiem dzīvnieku ieguves,

audzēšanas, izmitināšanas, aprūpes un izmantošanas jomā.

Informācijas apmaiņa ar citām valsts komitejām.

Papildu/fakultatīvu uzdevumu apsvēršana

Publisko debašu dalībnieku informēšana par dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem

mērķiem.

Atzinuma sniegšana par tiesību aktu/vadlīniju projektiem.

Ieteikumu sniegšana par nākotnes pētniecības jomām un ar dzīvnieku aprūpi un

izmantošanu saistītiem jautājumiem.

Zinātnisku atzinumu/ekspertīzes sniegšana pēc pieprasījuma.

Konsultēšana par vienotas izglītības un apmācības sistēmas īstenošanu

dalībvalstī.

Valstu noteiktā kārtība pēc direktīvas transponēšanas var paredzēt papildu

uzdevumus, piemēram, konsultēšanu par konkrētiem projektu veidiem vai

apelācijām saistībā ar lēmumiem par projektu atļauju piešķiršanu.

Valsts komitejas galveno uzdevumu izpilde

i. Dzīvnieku labturības struktūru konsultēšana

Visām dalībvalstīm ir jāatvieglo valsts komitejas piekļuve visām dzīvnieku labturības

struktūrām dalībvalstī.

Valsts komitejai būtu jāsarakstās ar dzīvnieku labturības struktūrām / valsts

kontaktpunktiem, lai noskaidrotu, kādi konsultāciju/vadlīniju /saziņas veidi būtu noderīgi.

Iestāžu apmeklējumi var palīdzēt valsts komitejas dalībniekiem iegūt plašāku informāciju

par jautājumiem, kas saistīti ar dzīvnieku izmantošanu un aprūpi zinātnisku procedūru

ietvaros, un sniegt papildu iespējas noteikt jautājumus, kuros būtu vēlamas konsultācijas.

Lai valsts komiteja efektīvi veiktu savu konsultēšanas pienākumu, tai ir vajadzīga

efektīva saziņas stratēģija, kas var ietvert, piemēram:

- tikšanos ar kompetentajām iestādēm (jo īpaši, ja ir iesaistītas vairākas

kompetentās iestādes);

- tikšanos ar dzīvnieku labturības struktūras pārstāvjiem;

- dzīvnieku labturības struktūru tīkla izveidi, lai atvieglotu saziņu ar dzīvnieku

labturības struktūrām un to starpā.

27

Valsts komiteja arī var:

apstiprināt un izplatīt noderīgus metodiskos norādījumus;

izstrādāt dzīvnieku labturības struktūrām paredzētu informācijas portālu un diskusiju

forumu;

vajadzības gadījumā piesaistīt papildu ekspertus / izveidot ekspertu darba grupas, lai

izstrādātu ieteikumus par konkrētām dzīvnieku labturības struktūru konstatētām

problēmām (piemēram, smaguma pakāpes novērtēšanu).

Ideālā situācijā vajadzētu būt spēkā mehānismiem, lai noteiktu valsts komitejas un tās

sniegto ieteikumu efektivitāti, tostarp saņemot informāciju no kompetentajām iestādēm

un dzīvnieku labturības struktūrām.

ii. Apmaiņa ar paraugpraksi projektu novērtēšanas jomā

Šā uzdevuma veikšana būs lielā mērā atkarīga no tā, kādas projektu novērtēšanas

struktūras ir katrā dalībvalstī. Tas, vai katra valsts komiteja varēs veicināt saskaņotu

pieeju projektu novērtēšanai, būs atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no projektu

skaita, sarežģītības un klāsta, kā arī no katrā dalībvalstī izstrādātajiem noteikumiem un

vadlīnijām.

Ja valsts tiesiskajā regulējumā tas ir atļauts, valsts komitejai cita starpā ir šādas iespējas

veicināt minētā uzdevuma izpildi:

izstrādāt/apstiprināt projektu novērtēšanas vadlīnijas; tās var ietvert pieteikumu

iesniedzējiem paredzētas vadlīnijas, lai šādi uzlabotu pieteikumu kvalitāti;

sadarboties ar pusēm, kas veic projektu novērtēšanu, piemēram, piedaloties

sanāksmēs novērotāja statusā. Tā mērķis būtu informēt procesā iesaistītos, nevis

piedalīties individuālu pieteikumu iesniegšanas procesos;

pārskatīt projektu / projektu novērtējumu paraugus;

pārskatīt dalībvalstu darba rezultātus saistībā ar projektu atļaujas izdošanas termiņu

(saskaņā ar 41. pantu); apkopot pieteikumu iesniedzēju atsauksmes par atļaujas

piešķiršanas procesu.

Konsekvenci iespējams uzlabot vēl vairāk, nodrošinot piemērotu apmācību pieteikumu

iesniedzējiem un projektu novērtētājiem, kā arī regulāri pārskatot projektu novērtējumu

rezultātus. Valsts komiteja var izvērtēt un/vai pārskatīt šādas apmācības un visu

pieteikuma iesniedzējiem/novērtētājiem pieejamo vadlīniju saturu.

iii. Valsts komitejas nozīme labas aprūpes kultūras veicināšanā

Valsts komiteja var sniegt ieguldījumu vairākos veidos:

organizēt valsts forumu, lai nodrošinātu labās prakses apmaiņu;

nodrošināt labās prakses apmaiņu, izveidojot valsts sistēmu informācijas par labo

praksi apkopošanai, uzglabāšanai un izplatīšanai;

popularizēt labas aprūpes kultūras nozīmi labu rezultātu sasniegšanai zinātnes un

dzīvnieku labturības jomā;

28

informēt dzīvnieku labturības struktūras par to nozīmi labas aprūpes kultūras

veicināšanā un atbalstīt tās;

izmantot nevis bezpersoniskus informatīvos biļetenus, bet personīgo kontaktu un

saskarsmes sniegtās priekšrocības, lai uzsvērtu labas aprūpes kultūras nozīmi.

iv. Konsekvences veicināšana valsts līmenī

Valsts komiteja var veicināt konsekvenci:

palīdzot izstrādāt un aktīvi izplatīt apstiprinātas hartas / rīcības kodeksus / vadlīnijas

par projektu novērtējuma veikšanu, dzīvnieku labturības struktūru

uzdevumiem/darbu, retrospektīvu izvērtēšanu un projektu netehniskiem

kopsavilkumiem;

sniedzot ieguldījumu vienotas sistēmas un standartu izstrādē izglītības un apmācības

jomā.

Uzskata, ka ir noderīgi, ja valsts komiteja izplata informāciju par sniegtajiem

ieteikumiem, kā arī kompetento iestāžu un dzīvnieku labturības struktūru sniegtos

komentārus par to, kā tika īstenoti šie ieteikumi un cik noderīgi tie izrādījās praksē.

Efektīvas valsts komitejas nodrošināšana

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai valstu komitejām:

būtu pietiekami laika un citu resursu prasību izpildei;

būtu pietiekama kompetence — dalībnieki bieži vien iesaistās komitejā brīvprātīgi;

lai tās nodrošinātu dalības nepārtrauktību valsts komitejā, izmantojot jauno/aizejošo

dalībnieku rotācijas/pārklāšanās principu;

būtu pieejama jaunākā informācija par norisēm saistībā ar laboratorijas dzīvnieku aprūpi

un izmantošanu.

Informācijas apmaiņas atvieglošana ES mērogā

Būtu jāizstrādā sistēma un atbilstoši instrumenti informācijas apmaiņai starp valsts komitejām

(ES valstu komiteju tīkls).

Lai palīdzētu īstenot šo izdevumu, varētu izveidot ierobežotas piekļuves forumu diskusijām

starp valstu komiteju priekšsēdētājiem vai izraudzītiem pārstāvjiem (piemēram, CIRCABC),

lai šādi izplatītu un sniegtu informāciju par valsts pasākumiem un politikas programmām.

Lai palīdzētu īstenot saziņu, būtu jāsagatavo valstu komiteju kontaktpersonu/priekšsēdētāju

saraksts. Būtu jāparedz visu dalībvalstu komiteju priekšsēdētāju (vai šā amata kandidātu)

sanāksmes, lai šādi atvieglotu informācijas apmaiņu par pieredzi un labo praksi.

29

Valsts kontaktpunktu sanāksmju darba kārtībā būtu jāiekļauj pastāvīgs punkts par jaunumiem

saistībā ar valstu komitejām, lai tādā veidā vērotu to attīstību un apspriestu problēmas.

Valstu komiteju sanāksmēs būtu jāapmainās ar informāciju par labo praksi saistībā ar

konkrētiem jautājumiem, kā arī jāizstrādā vadlīnijas par kopīgu interešu jautājumiem.

Valstu komiteju pārstāvjiem būtu jātiekas un jāpiedalās starptautiskās sanāksmēs saistībā ar

zinātni / dzīvnieku labturību, lai šādi atbalstītu un izvērstu valstu komiteju darbu.

Laba prakse ir arī kopīgot valstu ziņojumus, tostarp kopsavilkumus par progresu, ja šie

dokumenti ir pieejami.