PusnaktsSaule

Midnight sun(Edward’s story)

Stephanie Meyer

1. Pirmais skatiens

Šis bija brīdis, kad es vēlējos kaut spētu gulēt.Vidusskola.Vai varbūt šķīstītava bija īstais vārds? Ja vien bija kāds veids kā izpirkt savus grēkus, šim bija

labākajam veidam kā to izdarīt. Garlaicība nebija viena no lietām pie kurām es pieradu; katra diena likās vēl vienmuļāka par iepriekšējo.

Laikam jau šo varētu nosaukt par manu miegu – ja miegu definē kā laiku starp aktīviem periodiem...

Es blenzu uz plaisām apmetumā ēdnīcas tālākajā stūrī, iedomājoties dažādus rakstus tajos, taču to tur nebija. Tas bija vienīgais veids kā izslēgt upes tecēšanai līdzīgo vāvuļošanu manā galva.

Es ignorēju dažus simtus balsu pat neskatoties uz garlaicību.Ja runa ir par cilvēku domām, es tās jau esmu atklausījies, taču man nākas tās klausīties atkal un

atkal. Šodien visu domas bija pievērstas nenozīmīgai drāmai par jaunu skolnieku skolā. Vajadzēja tik maz, lai viņus visus satracinātu. Es redzēju šo jauno seju katrā domā, no visiem iespējamiem leņķiem.

Tā bija tikai parasta cilvēku meitene. Sajūsma par viņas ierašanos bija tik iepriekš paredzama – gluži kā iedodot spīdīgu mantiņu bērnam. Puse no aitām-līdzīgajiem vīriešiem jau bija iedomājušies, kā būtu viņā iemīlēties, tikai tāpēc, ka viņa bija kas jauns. Es nu jau stiprāk centos izslēgt viņus ārā no manas galvas.

Bija tikai četras balsis, kuras es izslēdzu ārā , tikai aiz pieklājības nevis riebuma: mana ģimene, divi brāļi un divas māsas, kuri bija tik pieraduši pie privātuma trūkuma manā klātbūtnē, ka pat nedomāja par to. Es centos viņiem dot tik privātuma cik vien iespējams. Es mēģināju neklausīties kad vien varēju.

Es centos..... taču vienalga dzirdēju.Rozālija, kā parasti, domāja par sevi. Viņa bija ieraudzījusi savu atspulgu kāda brillēs un tagad

domāja par savu pilnveidošanu. Rozālijas prāts bija sekls dīķis ar dažiem pārsteigumiem. Emets niknojās par roku-laušanās maču, kur pagājušonakt bija zaudējis Džasperam. Tas prasīs visu

viņa ierobežoto pacietību, lai izturētu līdz stundu beigām un noorganizētu revanšu. Klausoties Emeta domas es nekad nejūtos pārlieku uzbāzīgs, jo viņš nedomā neko tādu, ko viņš neteiktu skaļi vai vēlāk nedarītu. Iespējams es jutos vainīgs lasot citu domas, jo zināju, ka ir tādas lietas par ko viņi negribētu lai zinu. Ja Rozālijas domas bija sekls dīķis, tad Emeta prāts bija ezers bez ēnām, stiklaini caurspīdīgs.

Un Džaspers... mocījās. Es apspiedu nopūtu.Edvard. Alise sauca manu vārdu savā galvā, un uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Tas bija tāpat kā vienkārši izteikt to skaļi. Tas bija labi, ka man dotais vārds vēlāk izgāja no modes

– tas bija ļoti kaitinoši; ikreiz kad kāds iedomājās par kādu Edvardu, mana galva automātiski pagriezās...

Taču tagad mana galva nepagriezās. Alise un es bijām pieredzējuši šajās privātajās sarunās. Ļoti reti gadījās tā, ka kāds mūs pieķēra. Es turēju acis uz līnijām apmetumā.

Kā viņš turas? viņa man jautāja.Es saviebos, tikai maza izmaiņa manā mutē. Nekas, kas piesaistītu pārējo uzmanību. Es tik pat labi

varēju viebties no garlaicības.

2

2

Alise palika nemierīga, un es viņas domās redzēju, kā viņa vēro Džasperu savās neparastajās vīzijās. Vai ir pamats satraukties? Viņa ieskatījās tuvākajā nākotnē, pārskatot vienveidīgās vīzijas, meklējot kaut ko, kas būtu manas grimases cēlonis.

Es lēnam pagriezu galvu pa kreisi, it kā lūkojoties uz ķieģeļiem sienā, nopūtos, un tad pagriezos pa labi, atpakaļ uz plaisām griestos. Tikai Alise zināja, ka es kratu galvu.

Viņa atslāba. Dari man zināmu, ja kļūst pārāk slikti.Es kustināju tikai manas acis, augšā uz griestiem, un tad atkal lejā.Paldies, ka to dari.Es priecājos, ka nevarēju atbildēt skaļi. Ko tad es teiktu? ‘Prieks pakalpot’? Tā nepavisam nebija.

Man nepatika klausīties kā Džaspers mokās. Vai tiešām bija nepieciešams šādi eksperimentēt? Vai nebūtu vieglāk vienkārši atzīt, ka viņš nekad nespēs izturēt slāpes tā kā varam mēs, pārējie, un nepārbaudīt viņa robežas? Kāpēc flirtēt ar katastrofu?

Ir pagājušas divas nedēļas kopš mūsu pēdējām medībām. Tas nav īpaši grūti mums, pārējiem. Tas laiku pa laikam bija mazliet neērti – ja kāds cilvēks noiet pārāk tuvu mums, ja vējš pūš nepareizā virzienā. Bet cilvēki reti kad gāja mums par tuvu. Viņu instinkti viņiem pateica to, ko viņu prāti nekad nesaprastu: mēs esam bīstami.

Un Džaspers šobrīd bija ļoti bīstams.Šobrīd maza meitene apstājās pie galda, kurš bija vistuvāk mūsējam, lai aprunātos ar savu

draudzeni. Viņa atmeta savus īsos, sarkanīgos matus ar pirkstiem izbraukdama tiem cauri. Sildītāji atpūta viņas smaržu pie mums. Es jau biju pieradis pie tā, kā smarža liek justies – sausās sāpes manā rīklē, tukšās ilgas vēderā, automātiskais muskuļu sasprindzinājums, indes pludošana manā mutē...

Tas viss bija diezgan ierasti, parasti to bija viegli ignorēt. Tas bija grūti tikai tagad, ar spēcīgākām sajūtām, kuras dubultojās, jo es centos kontrolēt Džaspera reakciju. Divkāršas slāpes, nevis tikai manējās.

Džaspers ļāva savai iztēlei iet savu ceļu. Viņš to visu zīmēja savā galvā – iztēlojās kā viņš pieceļas no savas vietas pie Alises un nostājas blakus mazajai meitenei. Viņš domāja kā viņš noliektos, it kā gribētu viņai kaut ko iečukstēt ausī, un tad ļautu savām lūpām skart viņas kakla izliekumu. Viņš iedomājās, kā būtu just plūstošo karstumu zem viņas pulsējošās ādas, just to viņa mutē...

Es iespēru pa viņa krēslu.Viņš kādu laiku pētīja manu skatienu, un tad nolaida acis. Es varēju dzirdēt kauna un pretošanās

cīņu viņa galvā.‘’Piedod,’’ Džaspers norūca.Es paraustīju plecus.‘’Tu negrasījies neko darīt,’’ Alise murmināja, remdinot viņa sarūgtinājumu. ‘’Es to redzētu.’’Es aizgaiņāju grimasi, kas liktu viņai melot. Mums bija jāturas kopā – Alisei un man. Tas nebija

viegli, dzirdēt balsis vai redzēt nākotnes vīzijas. Abi dīvaiņi starp tiem, kuri jau bija dīvaiņi. Mēs sargājām viens otra noslēpumus.

‘’Tas mazliet palīdz, ja tu par viņiem domā kā par cilvēkiem,’’ Alise ieteica, viņas augstajai, muzikālajai balsij skanot pārāk ātri, lai to saprastu cilvēka ausis, ja nu gadījumā kāds bija tik tuvu, lai kaut ko sadzirdētu. ‘’Viņas vārds ir Vitnija. Viņai ir mazā māsiņa, kuru viņa dievina. Viņas māte uzaicināja Ezmi uz to dārza ballīti, vai atceries?’’

‘’Es zinu, kas viņa ir,’’ Džaspers strupi atcirta. Viņš aizgriezās, lai blenztu laukā pa vienu no

mazajiem logiem, tie bija izvietoti tieši zem dzegas, kura vijās visapkārt garajai telpai. Viņa tonis

nobeidza šo sarunu. Viņam vajadzētu šonakt pamedīt. Bija smieklīgi šādi uzņemties risku, mēģinot noteikt viņa spēku, stiprināt viņa izturību. Džasperam vajadzētu vienkārši pieņemt savas iespējas un strādāt to robežās. Viņa veidotie ieradumi nav pieļaujami mūsu izvēlētajā dzīves stilā; viņam nevajadzētu šādi izdarīt spiedienu uz sevi.

3

3

Alise klusi nopūtās un piecēlās, paņemot līdzi savu ēdiena paplāti – tā bija tikai butaforija, - un atstāja viņu vienu. Viņa zināja, kad viņam bija gana viņas iedrošinājumu. Lai arī Rozālija un Emets savas attiecības izrādīja spilgtāk, tie bija Alise un Džaspers, kuri pazina viens otra garastāvokļa svārstības tik labi, it kā tās būtu viņu pašu. Tas bija tā, it kā arī viņi varētu lasīt domas – tikai viens otra.

Edvards Kalens.Refleksīva reakcija. Es pagriezos tajā virzienā no kurienes nāca skaņa, tomēr tas nebija izteikts

skaļi, tikai nodomāts.Mazu sekundes daļiņu manas acis apstājās pie ieplestu, šokolādes-brūnu acu pāra kādā bālā sirds-

formas sejā. Es šo seju pazinu, lai gan pats to līdz šim nekad nebiju redzējis. Šodien tas bija galvenais katra cilvēka galvā. Jaunā studente – Izabella Svona. Pilsētas policijas priekšnieka meita, kura kādas situācijas iespaidā atbrauca uz šejieni dzīvot . Bella. Viņa pārlaboja ikvienu, kurš izmantoja viņas pilno vārdu...

Es skatījos projām, nogarlaikojies. Tas aizņēma sekundi, lai es apjaustu, ka viņa nebija tā, kura iedomājās manu vārdu.

Protams, viņā jau ir modusies interese par Kaleniem, dzirdēju pirmās domas turpinājumu.Tagad es atpazinu šo balsi. Džesika Stenlija – ir pagājis laiks kopš viņa mani traucēja ar savām

iekšējām pļāpām. Tas bija tāds atvieglojums, kad viņa tika pāri savai atkarībai, kura bija galīgi nevietā. Kādreiz bija gandrīz neiespējami izbēgt no viņas nemainīgajiem, muļķīgajiem nomoda sapņiem. Pienāca laiks, kad es vēlējos viņai izskaidrot kas tieši notiktu, ja manas lūpas, un zobi aiz tām, nonāktu kaut kur viņas tuvumā. Tas apklusinātu viņas kaitinošās fantāzijas. Doma par viņas reakciju gandrīz lika man pasmaidīt.

Daudz gan tas viņai dotu, Džesika jau sāka spriedelēt. Viņa taču nav pat skaista. Nezinu kāpēc Ēriks tā blenž... vai Maiks.

Pie pēdējā vārda viņa domās saviebās. Viņas jaunā apmātība, populārais Maiks Ņūtons, bija pilnīgi nevērīgs pret viņu. Acīmredzot viņš nebija nevērīgs pret jauno meiteni. Jau atkal, kā bērns ar spīdīgu mantiņu rokās. Tas pielika ļaunu noti Džesikas domām, lai gan ārēji pret jauniņo viņa bija sirsnīga, vis maz, kad izklāstīja viņai savas zināšanas par manu ģimeni. Jaunā studente droši vien vaicāja par mums.

Visi šodien skatās arī uz mani, pašapmierināti nodomāja Džesika. Vai tas nav labi, ka mums ar Bellu divas stundas ir kopā... Varu derēt, ka Maiks gribēs man pajautāt kāda viņa -...

Es centos nobloķēt bezsaturīgo pļāpāšanu man galvā pirms maznozīmīgais un banālais varētu mani saniknot.

‘’Džesika Stenlija stāsta jaunajai Svonai visas netīrās baumas par Kaleniem,’’ es nomurmināju lai izklaidētu Emetu.

Viņš klusi ieķiķinājās. Es ceru, ka viņa to dara pamatīgi, viņš nodomāja.‘’Vispār, drīzāk ne īpaši oriģināli. Tikai mazdrusciņ mājienu uz skandāliem. Ne mazumiņš

šausmu. Esmu mazliet vīlies.’’Un jauniņā? Vai viņa arī ir vīlusies tenkās?Es klausījos, lai dzirdētu ko jaunā meitene, Bella, domā par Džesikas stāstu. Ko viņa redzējusi kad

skatījusies uz dīvaino, krīta-bālo ģimeni, kas bija izvairīgi pret visiem?Zināt viņas reakciju man bija tāds kā pienākums. Es izturējos kā visu vērojošs cilvēks, nebija citu

vārdu kā to pateikt, lai palīdzētu savai ģimenei. Lai mūs aizsargātu. Ja kāds kļuva aizdomīgs, es varēju mums dot brīdinājumu un izdomāt vieglu ceļu kā aiziet. Laiku pa laikam tā notiek – kāds cilvēks ar

spilgtu iztēli redz mūsos varoņus no kādas grāmatas vai filmas. Parasti viņu minējumi bija nepareizi,

taču ir drošāk, ja mēs pārceļamies uz citu vietu, nekā riskējam pakļaut sevi vērīgiem skatieniem. Ļoti, ļoti reti kāds uzminēja pareizi. Mēs viņiem nedodam iespēju pārbaudīt viņu pieņēmumus. Mēs vienkārši nozūdam, lai nekļūtu par ko vairāk, kā tikai biedējošām atmiņām...

4

4

Es nedzirdēju neko, lai gan klausījos tuvumā Džesikas nenozīmīgā iekšējā monologa

nepārtrauktajai straumei. Tas bija tā, it kā tur nebūtu neviena, kas sēdētu viņai blakus. Cik savādi meitene pārvietojās? Tas nešķita ticami, ka Džesika joprojām pļāpāja ar viņu. Es palūkojos augšup, lai pārbaudītu, jūtoties tāds kā nelīdzsvarots. Pārbaudīt to ko man pateikusi papildus dzirde – tas man nekad nav bijis jādara.

Mans skatiens jau atkal satapās ar tām pašām ieplestajām, brūnajām acīm. Viņa sēdēja tieši turpat, kur viņa sēdēja iepriekš, skatoties uz mums, kas laikam ir normāli, jo Džesika joprojām mieloja viņu ar vietējām baumām par Kaleniem.

Arī domāšana par mums būtu normāla.Bet es nesadzirdēju pat ne čukstu.Vilinoši silti, sārti krāsojušies vaigi, kad viņa nolaida skatienu no apkaunojošās neveiklības, kad

tika pieķerta blenžam uz svešinieku. Bija labi, ka Džaspers joprojām vērās ārā pa logu. Man nepatika iedomāties, ko šis vieglais asins pleķītis nodarītu viņa kontrolei.

Emocijas viņas sejā bija tik tīras un saprotamas, ka tik pat labi tas varēja būt rakstīts uz viņas pieres: pārsteigums, kad viņa nenojaušot uzsūca zīmes par smalkajām atšķirībām starp viņai līdzīgajiem un mūsējiem, ziņkārība, kad viņa klausījās Džesikas pasakā, un kaut kas vēl...

valdzinājums? Tā nebūtu pirmā reize. Viņiem mēs esam skaisti, mūsu iecerētajiem upuriem. Un tad, beidzot, apkaunojums kad pieķēru viņu skatāmies uz mani.

Un kaut arī, viņas domas tik skaidri bija redzamas viņas dīvainajās acīs – dīvainajās, jo tās bija tik dziļas; savā tumšumā brūnas acis bieži šķita plašas – es nedzirdēju neko, tikai klusumu no vietas kur viņa sēdēja. Pilnīgi neko.

Es uz brīdi jutos nemierīgs.Šis nebija nekas no tā, ar ko iepriekš esmu saskāries. Vai ar mani kaut kas nebija kārtībā? Es jutos

tieši tāpat kā vienmēr. Uztraucies, es ieklausījos uzmanīgāk.Visas balsis, ko biju bloķējis pēkšņi kliedza manā galvā....diez kāda veida mūzika viņai patīk... varbūt es varētu pieminēt to jauno CD ... divus galdiņus

tālāk Maiks Ņūtons domāja – apmāts ar Bellu Svonu. Paskatieties kā viņš blenž. Vai tad nepietiek ar to, ka puse meiteņu tā vien gaida, lai viņš... Ēriks

Jorkijs iekarsis domāja, arī rotējot apkārt meitenei....tik pretīgi. Varētu domāt, ka viņa ir slavena vai kaut kā tā... Pat Edvards Kalens skatās... Lorēna

Malroja bija tik greizsirdīga, ka viņas sejai vajadzētu būt tumši dzeltenzaļā krāsā. Un Džesika plātās kā viņas jaunā labākā draudzene. Kas par joku... No meitenes domām nemitējās šļākties dzēlīgums.

...varu derēt, ka visi viņai to jau jautājuši. Bet es gribētu ar viņu aprunāties. Izdomāšu oriģinālāku jautājumu... Ešlija Doulinga pārdomāja.

...varbūt viņa būs manā spāņu valodas klasē... Džūns Ričardsons cerēja.

...milzums darāmā šovakar! Trigonometrija, un angļu valodas tests. Es ceru mamma... Andžela Vēbere, klusā meitene, kuras domas bija neparasti laipnas, bija vienīgā pie galda, kura nebija apsēsta ar šo Bellu.

Es dzirdēju viņus visus, dzirdēju katru mazsvarīgo lietu, ko viņi domā tiklīdz tas izritēja caur viņu domām. Bet nedzirdēju neko no jaunās studentes ar maldinoši komunikatīvajām acīm.

Un protams, es dzirdēju ko meitene teica, kad runāja ar Džesiku. Man nevajadzēja lasīt domas, lai es varētu sadzirdēt viņas zemo, tīro balsi tālākajā istabas galā.

‘’Kurš ir zēns ar iesarkani brūnajiem matiem?’’ Es dzirdēju viņu vaicājam, kad viņa slepus uzmeta man skatienu ar acs stūrīti, un uzreiz aizgriezās, jo pamanīja, ka es joprojām skatos.

Ja manī bija modusies cerība, ka viņas balss toņa dzirdēšana palīdzēs man noteikt viņas domu skaņu, kas bija nozudusi kaut kur, kur es to nevarēju sasniegt, es acumirklī biju vīlies. Parasti, cilvēka

5

5

domas bija tādā pašā tonī kādā skanēja viņu fiziskā balss. Bet šī klusā, kautrā balss bija nepazīstama, tā nebija viena no simtiem domu, kas lēkāja apkārt istabai, par to es biju drošs. Pilnīgi un galīgi jauna.

O, vēlu veiksmi, idiote! Džesika nodomāja pirms atbildēja uz meitenes jautājumu.‘’Tas ir Edvards. Viņš, protams, ir burvīgs, bet netērē savu laiku. Viņš neiet uz randiņiem.

Acīmredzot neviena no šejienes meitenēm nav pietiekami izskatīga priekš viņa.’’ Viņa vīpsnāja.Es aizgriezos, lai noslēptu smaidu. Džesikai un viņas klasesbiedrenēm nav ne jausmas, cik viņas ir

laimīgas, ka neviena no viņām man sevišķi nepatika. Taču pagaistot īslaicīgajam humoram, es jutu savādu impulsu, tādu, kādu es neizpratu pilnībā. Tam

bija kāds sakars ar Džesikas izvirtušajām domām par to, ka jauniņā neapzinājās, ka... Es jutu jocīgu vēlēšanos iet un nostāties starp viņām abām, lai aizsargātu šo Bellu Svonu no Džesikas domu tumšākajiem izdomājumiem. Kas par neparastu sajūtu! Mēģinot izokšķerēt iespējamo motivāciju šādam impulsam, es nopētīju meiteni vēl vienu reizi.

Varbūt tas bija tikai kāds manī apslēpts aizsargājošs instinkts – stiprais aizstāv vājo. Šī meitene izskatījās vēl trauslāka par viņas jaunajām klasesbiedrenēm. Viņas āda bija tik caurspīdīga, ka bija grūti noticēt , ka tā gādāja par aizstāvību pret ārējo pasauli. Es varēju saredzēt kā zem skaidrās, bālās ādas viņai caur vēnām ritmiski pulsē asinis... bet man nevajadzētu uz to koncentrēties. Es biju pielāgojies dzīvei, kuru izvēlējos, bet tagad biju tik pat izslāpis kā Džaspers un nebija jēgas kārdinājumu padarīt vēl vilinošāku.

Starp viņas uzacīm bija blāva kroka, par kuras esamību viņa, liekas, neapzinājās.Tas bija apbrīnojami graujoši. Es skaidri varēju redzēt, ka sēdēt šeit viņai bija noslogojoši,

sarunāties ar svešiniekiem, būt uzmanības centrā. Es jutu viņas kautrīgumu, par to liecināja veids kā viņa turēja savus gandrīz vājos plecus, mazdrusciņ kūkumaini, tā it kā viņa kuru katru mirkli gaidītu

atraidījumu. Un tomēr es varēju tikai sajust, tikai redzēt, tikai iztēloties. Nebija nekā izņemot klusumu no šīs parastās cilvēku meitenes. Es nedzirdēju neko. Kāpēc?

‘’Vai iesim?’’ Rozālija nomurmināja, iejaucoties manā mēģinājumā koncentrēties.Es novērsos no meitenes ar tādu kā atvieglojuma sajūtu. Es negribēju, lai neveiksmes turpinātos –

tās mani kaitināja. Un es negribēju, lai manī sāk raisīties kāda interese par viņas slēptajām domām,

tikai tāpēc, ka tās bija noslēptas tieši no manis. Nav šaubu, ka, kad es atšifrēšu viņas domas – un es atradīšu veidu kā to izdarīt – tās izrādīsies tik pat maznozīmīgas un ikdienišķas kā jebkuram citam cilvēkam. Tās nebūs tā vērtas, nebūs vērtas šīs piepūles, ar kādu es centīšos domas aizsniegt.

‘’Nu, vai jauniņā jau baidās no mums?’’ Emets jautāja, joprojām gaidot manu atbildi uz viņa iepriekšējo jautājumu.

Es paraustīju plecus. Viņš nebija pietiekami ieinteresēts, lai izspiestu no manis vairāk informācijas. Un man arī nevajadzētu būt.

Mēs piecēlāmies un izgājām no ēdnīcas.Emets, Rozālija un Džaspers spēlēja vecākās klases skolēnu lomu; viņi aizgāja uz savām

nodarbībām. Es izlikos esam jaunāka vecuma. Es sāku virzīties uz savu jaunākā kursa audzēkņu

bioloģijas kabinetu, sagatavojot savu prātu garlaicībai. Tas bija visai šaubīgi, ka Misters Beners, vīrietis ar ne vairāk kā vidusmēra intelektu, spētu no savām lekcijām izdabūt ārā ko tādu, kas pārsteigtu kādu, kuram ir divi absolventa grādi medicīnā.

Klasē, es iekārtojos savā krēslā un ļāvu manām grāmatām – jau atkal, butaforijas; tajās nebija nekā tāda, ko es jau nezinātu – nokrist uz galda. Es biju vienīgais skolnieks, kuram bija pašam savs galds. Cilvēki nebija pietiekami gudri, lai zinātu, ka no manis baidās, taču ar viņu izdzīvošanas instinktiem pietika, lai turētu viņus pa gabalu.

Istaba pamazām pildījās, kad viņi pēc pusdienām plūda uz šejieni. Es atgāzos savā krēslā un gaidīju, kad paies laiks. Jau atkal, es vēlējos kaut varētu gulēt.

6

6

Viņas vārds piesaistīja manu uzmanību, kad Andžela Vēbere izvadīja jauno meiteni caur durvīm, jo es jau iepriekš par viņu domāju.

Bella liekas tik pat kautrīga kā es. Varu derēt, ka šodiena viņai ir diezgan smaga. Es vēlētos, kaut varētu ko teikt... bet tas droši vien vienkārši izklausītos stulbi...

Jā! Maiks Ņūtons nodomāja, pagriežoties, lai redzētu meitenes ieejam.No vietas kur Bella Svona stāvēja, joprojām, nebija nekā. Tukšā telpa, kur vajadzētu būt viņas

domām kaitināja un atņēma drosmi.Ejot pa sāneju blakus man, lai tiktu līdz skolotāja galdam, viņa nāca arvien tuvāk. Nabaga

meitene; vienīgā pieejamā vieta bija blakus man. Automātiski es novācu visas mantas no viņas galda puses, sastumjot grāmatas kaudzē. Es šaubījos, ka viņa te jutīsies ērti. Šis viņai būs garš semestris – vismaz šajā klasē. Varbūt, sēžot viņai blakus, es tomēr varēšu izdibināt viņas noslēpumus...kaut gan man nekad iepriekš nav bijusi nepieciešama tuvība...un es nemaz neatrastu neko klausīšanās vērtu...

Bella Svona ieslīdēja sakarsušā gaisa plūsmā, kura no izejas lēnām bīdījās uz manu pusi.Viņas smarža satrieca mani kā bumba, kuras mērķis bija sašķaidīt, kā kāda dragājamā ierīce.

Nebija nekā pietiekami spēcīga, ko iztēloties, lai definētu kaut ko tik spēcīgu, kas ar mani šobrīd notika.

Tajā acumirklī, manī nebija pilnīgi nekā no cilvēka, kas reiz biju; ne mazumiņa no cilvēciskuma skrandām, kuras, es iztēlojos esam dziļi iekšā manī.

Es biju plēsoņa. Viņa mans upuris. Uz pasaules nebija nekā cita, izņemot to.Nebija nekādas istabas, pilnas ar lieciniekiem – viņi bija tikai blakus postījumi manā galvā. Viņas

noslēpumainais prāts jau bija aizmirsts. Viņas domas nenozīmēja neko, jo viņa tās ilgi vairs nedomās.Es biju vampīrs, un viņai bija saldākā smarža, ko pēdējo astoņdesmit gadu laikā esmu sajutis.Es nebiju domājis, ka tāda smarža varētu eksistēt. Ja es zinātu, ka tāda pastāv, es būtu devies tās

meklējumos sen, sen atpakaļ. Es būtu izķemmējis visu planētu tās dēļ. Es varēju iztēloties garšu...Slāpes kā uguns dedzināja manu rīkli. Mana mute bija sakarsusi un izžuvusi. Jaunā indes plūsma

nevarēja izkliedēt šo sajūtu. Man, no izsalkuma, kas bija kā atbalss slāpēm, sagriezās kuņģis. Muskuļi saspringa lēcienā.

Nepagāja pat vesela sekunde. Viņa joprojām gāja pa ceļu, kurš viņu nostādīja tieši man pa vējam.Kad viņas kāja skāra zemi, viņas acis nonāca pie manis, mirkli viņa nepārprotami jutās zaglīga.

Viņas skatiens sastapa manējo, un es redzēju savu atspulgu viņas acu plašajā spogulī. Šoks par seju, ko ieraudzīju uz dažiem, grūtiem mirkļiem paildzināja viņas dzīvi. Viņa to nepadarīja vieglāku. Kad viņa pamanīja manu sejas izteiksmi, viņas vaigos saskrēja asinis,

piešķirot viņas ādai gardāko krāsu, kādu jebkad esmu redzējis. Smarža piepildīja un nodarbināja manas smadzenes. Es tik tikko spēju padomāt. Manas domas bija nesakarīgas, trakoja un pretojās kontrolei.

Tagad viņa gāja ātrāk, it kā viņa saprastu, ka vajag bēgt. Steiga viņu padarīja neveiklu – viņa paklupa un steberēja uz priekšu, gandrīz iekrītot klēpī meitenei, kas sēdēja man priekšā. Neaizsargāta, vāja. Pat vairāk nekā parasti cilvēki.

Es centos koncentrēties uz seju, ko redzēju viņas acīs, seju, kuru ar riebumu atpazinu. Manī mītošā briesmoņa seja – tā, kuru esmu sakāvis ar daudzām desmitgadēm piepūles un nelokāmas disciplīnas. Cik viegli viņa tagad izlauzās uz ārpusi!

Smarža atkal virpuļoja man apkārt, sajaucot manas domas un gandrīz vai virzīja mani ārā no vietas.

Nē.Kad mēģināju noturēt sevi krēslā, mana roka cieši satvēra galda malu. Koks nebija pietiekami

stiprs. Mana roka triecās cauri balstam un atliecās ar pilnu sauju ar mīkstām skaidām, atstājot

atlikušajā kokā manu pirkstu nospiedumus.

7

7

Iznīcināt pierādījumus. Tas bija pamatlikums. Es ātri iznīdēju apmali ar manu pirkstgalu nospiedumiem, neatstājot neko izņemot robainu caurumu un kaudzīti skaidu uz grīdas, kuru ar kājām izklīdināju.

Iznīcināt pierādījumus. Papildus zaudējumi... Es zināju, kam tagad būtu jānotiek. Meitenei jānāk jāapsēžas blakus man, un man viņa jānogalina.Nevainīgajiem aculieciniekiem šajā klasē, astoņpadsmit bērniem un vienam vīrietim, nedrīkst ļaut

pamest šo telpu, kad viņi būs redzējuši to, ko drīz redzēs.Es sarāvos no domas, par to, kas man būs jādara. Pat manās sliktākajās dienās es nekad neesmu

nodevies šādai nežēlastībai. Es nekad neesmu nogalinājis nevainīgos, pat ne vienu vienīgu reizi astoņās desmitgadēs ne. Un nu, es plānoju noslaktēt divdesmit reizē.

Briesmoņa seja spogulī atdarināja mani.Pat tad, kad daļa manis trīsēja no tādas domas vien, vēl viena daļa to jau plānoja.Ja meiteni es nogalinātu pirmo, man tam būtu tikai piecpadsmit vai divdesmit sekundes pirms

cilvēki istabā reaģētu. Varbūt mazliet vairāk, ja no sākuma viņi neapjēgtu, ko es daru. Viņai nebūtu laika kliegt vai just sāpes; es viņu nenogalināšu nežēlīgi. Tik daudz es varēju dot šai svešiniecei ar viņas šausminoši iekārojamajām asinīm.

Bet tad man vajadzētu uzmanīt viņus, lai viņi neaizbēg. Man nevajadzēs uztraukties par logiem, tie bija pārāk augstu un par mazu, lai kādam nodrošinātu glābiņu. Tikai durvis – jānobloķē tās un tad viņi būs iesprostoti.

Mēģināt viņus visus nogrābt, tad, kad valdīs panika, juceklis un haoss, būs lēnāk un sarežģītāk. Tas nav neiespējami, taču būs daudz vairāk skaņas. Daudz laika lai kliegtu. Kāds izdzirdēs... un es būšu spiests nogalināt pat vēl vairāk nevainīgos šajā melnajā stundā.

Un viņas asinis atdzisīs, kamēr nogalināšu pārējos.Smarža sodīja mani, aizcērtot manu rīkli ar sausām sāpēm...Tātad aculiecinieki vispirms.Es galvā izplānoju karti. Es biju istabas vidū, tālākajā rindā aizmugurē. Labo pusi es ņemšu pirmo.

Sekundē varētu pārlauzt četrus vai piecus no viņu kakliem, es rēķināju. Tas nebūtu trokšņaini Labā puse būs laimīgā puse; viņi neredzēs mani nākam. Kustoties uz priekšu un atpakaļ kreisajā pusē, viņu visu nogalināšana man aizņems piecas sekundes.

Pietiekami ilgi, lai Bella Svona īsi redzētu, kas ar viņu notiks. Pietiekami ilgi, lai viņa sāktu just bailes. Iespējams, pietiekami ilgi, ja šoks neatņems viņai kustības spējas, lai viņa sāktu kliegt. Vienu vāju kliedzienu, kas nevienam nepievērsīs uzmanību.

Es dziļi ievilku elpu, un smarža kļuva par uguni, kas traucās cauri manām izkaltušajām vēnām, slīdot no manām krūtīm, lai iznīcinātu visus labos impulsus, uz ko es vēl biju spējīgs.

Viņa jau griezās uz šejieni. Pēc dažām sekundēm viņa jau sēdēs dažu collu attālumā no manis.Briesmonis manā galvā gaidot pasmaidīja.Kāds man pa kreisi aizcirta mapi. Es nepaskatījos, lai redzētu, kurš no nolemtajiem tas bija. Bet

kustība atpūta parastu, bezsmaržīgu gaisu, kas noglāstīja manu seju.Vienu īsu sekundi es varēju padomāt skaidri. Šajā mierīgajā sekundē, es savā galvā redzēju divas

sejas, blakus vienu otrai.Viena bija mana, vai varbūt bija: sarkan-acainais briesmonis, kurš nogalinājis tik daudz cilvēku, ka

es pārstāju skaitīt. Loģiskas, pamatotas slepkavības. Slepkavas slepkava, citu, vājāku briesmoņu

slepkava. Tas bija labs salikums, es atzinu – izlemt, kurš bija pelnījis nāves spriedumu. Tas bija kompromiss ar mani pašu. Es esmu barojies ar cilvēka asinīm, taču tikai ar netiešu precizitāti. Mani upuri bija, viņu dažādajās, tumšajās izklaidēs, mazāk cilvēki nekā es.

Otra bija Kārlaila seja. Abās sejās nebija nekādas līdzības. Tās bija gaiša diena un melnākā nakts. Nebija arī nekāda iemesla lai tajās būtu līdzība. Kārlails nebija mans bioloģiskais tēvs. Mūsu sejas

vaibstos nebija nekā kopēja. Mūsu ādas krāsas līdzība, bija apliecinājums par to, kas mēs esam; visiem

8

8

vampīriem bija vienādi ledusauksta, bāla āda. Acu krāsas līdzība bija cita lieta – atspulgs mūsu kopējai izvēlei.

Un tomēr, nebija nekāda pamata līdzībai, es biju iedomājies, ka pēdējos septiņdesmit gados, kuros esmu pieņēmis viņa izvēli un sekojis viņam pa pēdām, mana seja, kaut kādā mērā, ir sākusi atspoguļot viņējo. Mani vaibsti nemaz nav mainījušies, taču man likās, ka kāda viņa gudrība ir iespiedusies manā sejas izteiksmē, ka mazumiņš viņa līdzjūtības varētu būt atstājis izmaiņas manā mutes formā, un kripatiņa viņa pacietības bija skaidri saskatāma manā uzacī.

Visi šie pārveidojumi bija pazuduši nezvēra sejā. Dažu mirkļu laikā, nebūs nekā no tā, kas atstaro gadus, ko pavadīju ar savu radītāju, savu padomdevēju, savu tēvu visos iespējamos veidos. Manas acis kvēlos sarkanas kā sātanam; visa līdzība būs zaudēta uz mūžiem.

Manā galvā, Kārlaila acis mani nenosodīja. Es zināju, ka viņš man piedos briesmīgo rīcību. Jo viņš mani mīlēja. Jo viņš domāja, ka esmu labāks, nekā tas ir patiesībā. Un viņš joprojām mani mīlēs, pat, ja tagad pierādīšu, ka viņš maldās.

Bella Svona apsēdās uz krēsla blakus man, viņas kustības bija stīvas un neveiklas - no bailēm? – un viņas asiņu smarža uzplauka nežēlīgā mākonī apkārt man.

Es pierādīšu, ka manam tēvam par mani nav taisnība. Ciešanas, ko izraisīja šis fakts sāpēja gandrīz tik pat stipri kā uguns manā rīklē.

Es paliecos prom no viņas, pretīgumā – riebumā par mežoni, kurš tik ļoti kāroja viņu nomedīt. Kāpēc viņai bija jāatbrauc uz šejieni? Kāpēc viņai ir jāeksistē? Kāpēc viņai ir jāizbojā šis niecīgais

miers manā ne-dzīvē? Kāpēc šim kaitinošajam cilvēkam vispār bija jādzimst? Viņa mani sagraus.Es pēkšņā niknumā pagriezu seju projām no viņas, nepamatotas dusmas skalojās man cauri.Kas bija šis radījums? Kāpēc mani, kāpēc tagad? Kāpēc man bija viss jāzaudē tikai tāpēc, ka viņa

izvēlējās parādīties tieši šajā nelaimīgajā pilsētā?Kāpēc viņa te ieradās!Es negribēju būt briesmonis! Es negribēju nogalināt pilnu istabu ar nevainīgiem bērniem! Es

negribēju pazaudēt visu, ko esmu sasniedzis savā uzupurēšanos un atteikumu pilnajā mūžā!Es to nedarīšu. Viņa mani nepiespiedīs.Smarža bija problēma, pretīgi valdzinošā viņas asiņu smarža. Ja būtu kaut viens veids kā izturēt...

ja vēl viena svaiga gaisa brāzma varētu noskaidrot manu prātu.Bella Svona manā virzienā izpurināja savus garos, biezos, sarkanbrūnos matus.Vai viņa ir jukusi? Tas bija tā, it kā viņa iedrošinātu briesmoni! Izsmietu viņu.Nebija nekādas draudzīgas brāzmas, kas aizpūstu smaržu prom. Drīz viss būs zaudēts.Nē, te nebija nevienas izpalīdzīgas vēsmas. Bet man nebija nepieciešams elpot.Es apturēju gaisa plūsmu manās plaušās; atvieglojums bija acumirklīgs, bet nepilnīgs. Manā galva

joprojām bija atmiņas par viņas smaržu, tās garša uz mēles. Es nevarēšu izturēt ilgi. Bet, iespējams, varu izturēt stundu. Vienu stundu. Tik tikko pietiekami, lai tiktu ārā no šīs upuru pilnās telpas, upuru, kuriem varbūt nemaz nevajag būt upuriem. Ja es spēšu izturēt vienu īsu stundu.

Tā bija neērta sajūta, neelpot. Manam ķermenim nevajadzēja skābekli, taču tas bija pret maniem instinktiem. Stresa situācijās es paļāvos uz ožu vairāk nekā uz pārējām maņām. Oža vadīja mani medībās, tā bija pirmais brīdinājums briesmu gadījumā. Es reti kad sastapos ar kaut ko tik pat bīstamu cik esmu es, taču pašsaglabāšanās instinkts manī bija tik pat stiprs, cik vidusmēra cilvēkā.

Neērta, bet kontrolējama. Labāk panesama nekā ostot viņu un negremdējot savus zobus viņas smalkajā, plānajā, caurspīdīgajā ādā, lai dabūtu karsto, slapjo, pulsējošo-

Stunda! Tikai viena stunda. Man nevajadzētu domāt par smaržu, garšu.Klusā meitene turēja savus matus starp mums, liecoties uz priekšu, kā rezultātā tie nokrita šķērsām

viņas mapei. Es nevarēju redzēt viņas seju, lai mēģinātu nolasīt emocijas viņas dzidrajās, dziļajās acīs. Vai tāpēc viņa ļāva savām cirtām izvērsties starp mums? Lai no manis noslēptu tās acis? Baiļu dēļ? Kautrības? Lai es neuzzinātu viņas noslēpumus?

9

9

Mans agrākais aizkaitinājums par to, ka viņas bezskaņas domas mani kavēja, bija vājš un bāls salīdzinājumā ar vajadzību – un naidu- kas tagad apsēda mani. Jo es ienīdu šo trauslo sievieškārtas-bērnu blakus man, ienīdu viņu ar visu savu kvēli, kuru es pakļāvu savam bijušajam ‘’es’’, manai mīlestībai pret ģimeni, maniem sapņiem par to, ka esmu kas labāks par to, kas biju... Ienīst viņu, ienīst to, kā viņa liek man justies – tas mazliet palīdzēja. Jā, aizkaitinājums, ko jutu iepriekš bija vājš, bet tas arī mazliet palīdzēja. Es pieķēros katrai emocijai kas mani mulsināja un neļāva domāt par to, kā viņa

garšotu... Naids un aizkaitinājums. Nepacietība. Vai šī stunda reiz beigsies?Un kad stunda beigsies... Tad viņa izies no šīs istabas. Un ko es darīšu? Es varētu stādīt sevi priekšā. Sveika, mani sauc Edvards Kalens. Vai varu pavadīt tevi uz tavu

nākamo nodarbību?Viņa teiktu jā. Tas būtu pieklājīgi. Pat, ja viņa jau baidījās no manis, un es pieņēmu, ka tā ir, viņa

sekotu pieklājībai un ietu man blakus. Vest viņu nepareizajā virzienā būtu pietiekami viegli. Mežs atradās pieskāriena attālumā no stāvlaukuma aizmugurējā stūra. Es viņai varētu pateikt, ka mašīnā aizmirsu grāmatu...

Vai kāds pamanītu, ka es biju pēdējais ar ko viņa redzēta kopā? Ārā lija, kā parasti; divi tumši lietusmēteļi, kas iet nepareizajā virzienā neizraisītu pārāk lielu interesi, un mani nenodotu.

Izņemot to, ka es nebiju vienīgais skolnieks, kurš viņu šodien ievēroja – tomēr neviens nebija tik mokoši ievērojošs kā es. Sevišķi Maiks Ņūtons, apzinājās katru reizi kad viņa, dīdoties krēslā, pārlika savu svaru uz citu pusi – tik tuvu man viņa jutās neērti, gluži kā jebkurš cits, kas būtu viņas vietā, tieši kā gaidīju pirms viņas smarža iznīcināja visas žēlsirdīgās bažas. Maiks Ņūtons pamanītu, ja viņa pamestu klasi kopā ar mani.

Ja es varētu izturēt stundu, vai varētu izturēt arī divas?Es sarāvos jūtot dedzinošās sāpes.Viņa aizies uz savām tukšajām mājām. Policijas šefs Svons strādāja visu dienu. Es pazinu viņa

māju, es pazinu katru māju šajā sīkajā pilsētā. Viņa māja bija iekārtota tieši pret biezo mežu, tuvumā nebija kaimiņu. Pat ja viņai būtu laiks kliedzienam, un tā viņai nebūs, nebūs neviena, kas dzirdētu.

Tas būtu atbildīgs veids, kā rīkoties šajā situācijā. Esmu nodzīvojis septiņas desmitgades bez cilvēku asinīm. Ja es aizturētu elpu, es varētu izturēt divas stundas. Un kad mēs būsim vieni, nebūs nekādas iespējas, ka citi varētu tikt sāpināti. Un nekāda iemesla traukties cauri pieredzei, nezvērs manā galvā piekrita.

Bija nepareizi domāt, ka ar piepūli un pacietību izglābjot deviņpadsmit cilvēkus klasē, es būšu mazāk briesmonis, kad nogalināšu šo nevainīgo meiteni.

Lai gan ienīdu viņu, es zināju, ka mans naids ir netaisns. Es zināju, ka tas ko patiešām ienīdu esmu es pats. Un es ienīdīšu mūs abus daudz vairāk, kad viņa būs mirusi.

Es izturēju stundu šādi – iztēlojoties labākos veidus kā viņu nogalināt. Es mēģināju izvairīties no patiesās darbības iztēlošanās. Tas man varētu būt par daudz; es varētu zaudēt šo cīņu un nogalināt ikvienu manā redzeslaukā. Tā nu es plānoju stratēģiju, neko vairāk. Tas vadīja mani cauri durvīm.

Vienreiz, pašās beigās, viņa palūrēja uz mani cauri viņas matu šķidrajai sienai. Es varēju sajust nepamatoto naidu, degot ārā no manis, kad es sastapu viņas skatienu – redzēju tās atspulgu viņas pārbiedētajās acīs. Asinis iekrāsoja viņas vaigus pirms viņa paguva atkal paslēpties savos matos, un es jau gandrīz nevaldījos.

Bet zvans nozvanīja. Būt zvana izglābtam – cik banāli. Mēs abi bijām glābti. Viņa, glābta no nāves. Es, glābts no īsā brīža, kura laikā es varēju kļūt par murgainu radījumu, kuru neieredzēju un no kura baidījos.

Kad izšāvos pa durvīm, es nespēju iet tik lēni kā vajadzētu. Ja kāds skatījās uz mani, viņi varētu domāt, ka bija kaut kas nepareizs veidā kā es kustējos. Neviens man nepievērsa uzmanību. Visu cilvēku domas joprojām griezās ap meiteni, kura bija nolemta nāvei mazāk kā stundas laikā.

Es noslēpos savā mašīnā.

10

10

Man nepatika domāt par sevi kā par kaut ko tādu kam būtu jāslēpjas. Cik gļēvulīgi tas skanēja! Bet šis neapšaubāmi bija tas gadījums.

Man nebija palicis pietiekami disciplīnas, lai tagad būtu apkārt cilvēkiem. Koncentrējoties uz

saviem centieniem nenogalināt vienu no viņiem neatstāja man nekādas iespējas izturēt pārējos. Kas tā būtu par izšķiešanu! Ja es piekāptos briesmonim, es tik pat labi to varētu izdarīt, tā lai sakāve būtu tā

vērta. Es uzliku disku ar mūziku, kas parasti mani nomierina, bet tagad tā deva ļoti maz. Nē, tas, kas

tagad palīdzēja visvairāk bija vēsais, mitrais, tīrais gaiss, kurš kopā ar vieglo lietu ieplūda caur atvērtajiem logiem. Lai gan es skaidri un gaiši atcerējos Bellas Svonas asiņu smaržu, ieelpot tīro gaisu bija kā izskalot infekciju no mana ķermeņa.

Es atkal biju saprātīgs. Es atkal varēju domāt. Un es atkal varēju cīnīties. Es varēju cīnīties pret to, kas nevēlējos būt.

Man nebija nepieciešams iet pie viņas uz mājām. Nebija nepieciešams viņu nogalināt. Acīmredzot es biju saprātīgs, domājošs radījums, un man bija izvēle. Vienmēr bija izvēle.

Klasē es tā nejutos... bet nu es biju prom no viņas. Varbūt, ja es pēc iespējas uzmanīgāk no viņas izvairītos, manai dzīvei nebūtu nekādas vajadzības mainīties. Visas lietas bija iekārtotas tā, kā man tas patika. Kāpēc lai es ļautu kādam kaitinošam un gardam nekam to izbojāt?

Man nebija jāliek vilties tēvam. Man nebija jāizraisa mātē stress, raizes.... sāpes. Jā, tas sāpinātu arī manu audžumāti. Un Ezme bija tik maiga, tik trausla un mierīga. Izraisīt sāpes tādam kā Ezme bija patiešām nepiedodami.

Cik ironiski bija tas, ka gribēju aizsargāt šo cilvēku meiteni no zemiskajiem, bezjēdzīgajiem draudiem Džesikas Stenlijas nekrietnajās domās. Es biju pēdējā persona, kas jebkad varētu būt Izabellas Svonas aizstāvis. Viņai nekad ne no viena nevajadzēs aizsardzību vairāk, kā viņai to vajag no manis.

Kur ir Alise, es pēkšņi sāku raizēties? Vai tad viņa neredzēja mani nogalinām Svonu meiteni visdažādākajos veidos? Kāpēc viņa nenāca palīgā – apturēt mani vai arī aizvākt pierādījumus, lai arī kurš no variantiem tas būtu? Vai viņa bija tik ļoti iegrimusi domās meklējot problēmas ar Džasperu, ka viņa palaida garām šo daudz šaušalīgāko iespēju? Vai es biju stiprāks nekā domāju? Vai es patiešām meitenei neko nebūtu nodarījis?

Nē. Es zināju, ka tā nav taisnība. Alise noteikti ļoti stipri koncentrējās uz Džasperu.Es meklēju tajā virzienā, kurā zināju, ka viņa būs, mazajā ēkā, kuru izmanto angļu valodas

nodarbībām. Viņas pazīstamās balss atrašanās vietas noteikšana neaizņēma ilgu laiku. Un man bija taisnība. Katra viņas doma bija pievērsta Džasperam, viņa skatījās viņa sīkās izvēles ar lielu precizitāti.

Es vēlējos kaut varētu viņai lūgt padomu, bet tajā pašā mirklī, priecājos, ka viņa nezina uz ko biju spējīgs. Ka viņa nezināja par slaktiņu ko es apsvēru pēdējā stundas laikā.

Es jutu jaunu dedzināšanu manā ķermenī – kaunu. Es negribēju lai kāds no viņiem to uzzina.Ja es varētu izvairīties no Bellas Svonas, ja es varētu ar to tikt galā un viņu nenogalināt – pat kad

domājot par to briesmonis locījās sāpēs un grieza zobus neapmierinātībā – tad nevienam tas nav jāzin. Ja es varētu turēties pa gabalu no viņas smaržas...

Nu vismaz nebija iemesla nemēģināt. Izdarīt pareizu lēmumu. Mēģināt būt tam, par ko mani uzskatīja Kārlails.

Pēdējā stunda bija gandrīz beigusies. Es izlēmu, ka jāsāk realizēt jaunais plāns. Labāk nekā sēdēt te, stāvlaukumā, kur viņa var paiet garām un izbojāt manu mēģinājumu. Jau atkal es jutu netaisno naidu pret meiteni. Es ienīdu to, ka viņai bija šī neapzinātā vara pār mani. Ka viņa varēja piespiest mani būt par kādu, ko nīdu.

Es ātri gāju – mazliet par ātru, bet te nebija liecinieku – uz administrāciju pāri sīkajai skolas teritorijai. Nebija nekāda iemesla lai Bellas Svonas un mani ceļi krustotos. Es no viņas izvairīšos kā no sērgas, kas viņa arī bija.

11

11

Skolas administrācija bija tukša, te bija tikai sekretāre, kuru vēlējos ieraudzīt.Viņa nepamanīja manu kluso ienākšanu.‘’Misis Koupa?’’Sieviete ar nedabiski sarkanajiem matiem paskatījās augšup un viņas acis iepletās. Tās viņus

vienmēr izsita no sliedēm, mazās zīmes, kuras viņi nesaprata, bija vienalga cik reizes viņu redzējuši kādu no mums iepriekš.

‘’Ak,’’ viņa izdvesa, mazliet neapmierināta. Viņa nogludināja savu krekliņu. Muļķīgi, viņa pie

sevis nodomāja. Viņš ir gandrīz pietiekami jauns lai būtu mans dēls. Pārāk jauns lai par viņu domātu tādā veidā... ‘’ Sveiks, Edvard. Kā es varu tev palīdzēt?’’ Viņas skropstas aiz biezajām brillēm notrīcēja.

Neērti. Bet es zināju kā būt apburošam, kad es tāds gribēju būt. Tas bija viegli, jo es acumirklī zināju kādu iespaidu uz cilvēku atstāja mans tonis vai rīcība.

Es paliecos uz priekšu, lūkojoties uz viņu tā, it kā es skatītos dziļi viņas seklajās, mazajās brūnajās acīs. Viņas galvā jau sākās kņada. Tam vajadzētu būt vienkārši.

‘’Es tikai prātoju vai jūs man varētu palīdzēt ar manu stundu sarakstu,’’ es maigā balsī teicu. Es atturējos no cilvēku biedēšanas.

Es dzirdēju kā viņas sirdspukstu ritms palielinājās.‘’Protams, Edvard. Kā varu palīdzēt?’’ Par jaunu, par jaunu, viņa pie sevis skandēja. Nepareizi,

protams. Es biju vecāks par viņas vectēvu. Bet saskaņā ar manu braukšanas apliecību viņai bija taisnība.

‘’Es domāju, vai es varētu pāriet no bioloģijas uz vecākās klases dabas zinībām? Varbūt fiziku?’’‘’Vai ir kāda problēma ar misteru Beneru, Edvard?’’‘’Nepavisam , vienkārši es jau esmu mācījies šo vielu...’’‘’Tajā padziļinātā kursa skolā Aļaskā, kurā visi gājāt, pareizi.’’ Viņas plānās lūpas sakniebās, kad

viņa to apsvēra. Viņiem visiem jau vajadzētu būt koledžā. Dzirdēju kā skolotāji sūdzējās. Perfekti visziņi, nekad nevilcinās atbildot uz jautājumiem, nekad nav bijusi nepareiza atbilde testā –tā, it kā viņi būtu atraduši veidu kā blēdīties katrā priekšmetā. Misters Vorners labāk tic, ka kāds krāpjas nekā atzīst, ka skolnieks ir gudrāks par viņu pašu... Varu derēt, ka viņu māte viņus apmāca... ‘’ Patiesībā, Edvard, fizika ir diezgan pilna jau tagad. Misteram Beneram nepatīk, ja klasē ir vairāk par divdesmit pieciem skolēniem – ‘’

‘’Es nesagādātu problēmas.’’ Protams, ne. Ne jau perfektais Kalens. ‘’Es zinu, Edvard. Bet tur vienkārši nav tik daudz sēdvietu

kā...’’‘’Vai tādā gadījumā varu izlaist stundu? Laiku es varētu izmantot, lai mācītos patstāvīgi.’’‘’Izlaist bioloģiju?’’ Viņas mute atvērās. Tas ir neprāts. Cik gan tas varētu būt grūti, iziet cauri

mācību priekšmetam, ko jau zini? Ir jābūt problēmai ar misteru Beneru. Varbūt man vajadzētu par to parunāt ar Bobu? ‘’Tev nebūs pietiekami ieskaišu, lai beigtu skolu.’’

„Es panākšu viņus nākamgad.”„Varbūt tev par to vajadzētu aprunāties ar saviem vecākiem.”Durvis aiz manis atvērās, taču, lai arī kurš tas būtu, viņš nedomāja par mani, tādēļ es ignorēju

atnācēju un koncentrējos uz misis Koupu. Es pieliecos nedaudz tuvāk, un atpletu savas acis mazliet plašāk. Tas nostrādātu labāk, ja tās būtu zeltainas nevis melnas. Melnums cilvēkus biedēja, un tā tam arī vajadzētu būt.

‘’Lūdzu, misis Koupa?’’ Es padarīju savu balsi tik rāmu un neatvairāmu cik vien varēju – un es varēju to pataisīt ievērojami neatvairāmu. ‘’Vai nav kāds cits priekšmets, uz kuru es varētu pāriet? Esmu pārliecināts, ka kaut kur ir jābūt kādai brīvai spraugai? Sestās stundas bioloģija nevar būt vienīgā iespēja...’’

Es pasmaidīju, uzmanoties lai neatsegtu zobus tik plaši, ka tas viņu nobiedētu, un ļaujot izteiksmei mīkstināt manu seju.

12

12

Viņas sirds dauzījās straujāk. Par jaunu, viņa sev izmisīgi atgādināja. ‘’Iespējams, es varētu parunāt ar Bobu – es domāju misteru Beneru. Noskaidrošu vai – ‘’

Sekunde bija pietiekami daudz lai viss mainītos: atmosfēra istabā, mans uzdevums šeit, iemesls kāpēc es paliecos tuvāk sarkanmatainajai sievietei... Ja bija kāds mērķis, tad tas acumirklī mainījās.

Tas aizņēma tikai sekundi, lai Samanta Velsa atvērtu durvis un noliktu novēloti parakstītu veidlapu grozā pie durvīm, un tad atkal izsteigtos ārā, gribot tikt prom no skolas. Sekunde bija pietiekami, lai

pēkšņa gaisa brāzma cauri durvīm mani sagrautu. Šīs sekundes laikā es sapratu kāpēc tā persona, kas izgāja caur durvīm neiztraucēja mani ar savām domām.

Es pagriezos, lai gan man nemaz nevajadzēja pārliecināties. Es pagriezos lēnām, cīnoties ar muskuļiem, kuri dumpojās pret mani.

Līdzās durvīm ar muguru pie sienas un papīra lapu sagrābusi rokās, stāvēja Bella Svona. Viņas acis bija vēl platākas nekā parasti, kad viņa notvēra manu nikno, necilvēcīgo skatienu.

Viņas asiņu smarža piepildīja katru gaisa kripatiņu šajā sīkajā, karstajā telpā. Mana rīkle uzsprāga liesmās.

Jau atkal no spoguļiem viņas acīs uz mani nikni raudzījās nezvērs, tā bija ļaunuma maska.Mana roka kavējās gaisā virs letes. Man nevajadzētu palūkoties atpakaļ lai varētu pārliekties tai

pāri un iecirst misis Koupas galvu viņas rakstāmgaldā ar pietiekami lielu spēku, lai tas viņu nogalinātu. Labāk divas dzīvības nekā divdesmit. Apmaiņa.

Briesmonis nepacietīgi, badīgi gaidīja, līdz to izdarīšu.Bet vienmēr bija izvēle – tādai bija jābūt.Es pārtraucu savu plaušu kustību un acu priekšā nostādīju Kārlaila seju. Es pagriezos atpakaļ lai

paskatītos uz misis Koupu, un dzirdēju iekšējo pārsteigumu, ko izraisīja izmaiņas manā sejas izteiksmē. Viņa atrāvās prom no manis, bet bailes neizteica sakarīgos vārdos.

Izmantojot visu kontroli, ko ieguvu savās pašaizliedzības dekādēs, es padarīju savu balsi mierīgu un nosvērtu. Manās plaušās bija tikai tik daudz gaisa lai es varētu vēlreiz ierunāties, man bija jāsteidzas cauri vārdiem.

‘’Tad neko. Redzu, ka tas nav iespējams. Liels paldies, jums par palīdzību.’’Es apgriezos un izsteidzos ārā no istabas, mēģinot nejust siltasiņu karstumu no meitenes ķermeņa,

kad nogāju tikai collu attālumā no viņas. Es neapstājos līdz biju savā mašīnā, un visu ceļu uz šejieni, jau atkal, kustējos pārāk ātri. Vairums

cilvēku jau bija aizbraukuši, tāpēc te nebija daudz liecinieku. Es dzirdēju kā otrā kursa skolnieks, Dīdžejs Garets, pamanīja mani, un tad ignorēja...

No kurienes uzradās Kalens – tas bija it kā viņš uzrastos no zila gaisa... Un jau atkal es ar savu iztēli. Mamma vienmēr saka...

Kad es ieslīdēju savā Volvo, pārējie jau bija klāt. Es centos kontrolēt savu elpošanu, bet es kāri tvēru tīro gaisu, it kā iepriekš būtu žņaugts.

‘’Edvard?’’ Alise jautāja, ar satraukumu balsī.Es tikai viņas virzienā pakratīju galvu.‘’Kas pie velna ar tevi notika?’’ Emets prasīja, uz brīdi apmulsis, par faktu, ka Džasperam nebija

garastāvokļa, revanšam. Tā vietā lai atbildētu, es ieslēdzu mašīnai atpakaļgaitu. Man bija jātiek ārā no šī laukuma pirms

Bella Svona sekotu man arī uz šejieni. Mans personīgais dēmons, medīja mani... es pagriezu mašīnu apkārt un palielināju ātrumu. Es sasniedzu četrdesmit pirms vēl tiku uz ielas. Uz ielas, es sasniedzu septiņdesmit pat nepagriezies ap stūri.

Arī bez skatīšanās es zināju, ka Emets, Rozālija un Džaspers bija pagriezušies un blenza uz Alisi. Viņa paraustīja plecus. Viņa neredzēja, kas bija noticis, viņa redzēja tikai to, kas vēl tikai būs.

Tagad viņa centās saskatīt mani. Mēs abi pārskatījām to, ko redzējām viņas galvā, un abi bijām pārsteigti.

‘’Tu brauc prom?’’ viņa nočukstēja.Pārējie tagad skatījās uz mani.

13

13

‘’Vai tiešām?’’ es šņācu caur zobiem.Kad mans lēmums svārstījās un vēl viena izvēle sagrieza manu nākotni tumšākā virzienā, viņa

redzēja.‘’Ak.’’Bella Svona, mirusi. Manas acis, kvēlojoši tumšsarkanas svaigajās asinīs. Meklēšana, kas sekos.

Piesardzīgais laiks, kad gaidīsim līdz atkal būs droši aizvākties un sākt visu no jauna...‘’Ak,’’ viņa atkal teica. Attēls veidojās vēl noteiktāks. Es pirmo reizi redzēju Virsnieka Svona

mājas iekšpusi, redzēju Bellu mazā virtuvītē ar dzelteniem skapīšiem, ar viņas muguru pret mani, kad no ēnām pielavījos pie viņas... ļāvu šai smaržai vadīt sevi tuvāk viņai...

‘’Izbeidz!’’ es novaidējos, vairs nespēdams izturēt.‘’Piedod,’’ viņa nočukstēja ar plaši atplestām acīm.Nezvērs līksmoja.Un vīzija viņas galvā atkal mainījās. Tukšs lielceļš, nakts, koki tam blakus apklāti ar sniegu,

uzplaiksnās ar ātrumu gandrīz divsimt kilometru stundā.‘’Man tevis pietrūks,’’ viņa teica. ‘’Vienalga cik īsu laiku tu būsi prom.’’Emets un Rozālija pārmija nobažījušos skatienus.Mēs bijām gandrīz pie pagrieziena uz garo piebraucamo ceļu, kas veda uz mūsu mājām.„Izlaid mūs šeit” Alise izrīkoja.”Tev pašam vajadzētu pateikt Kārlailam”Es pamāju, un mašīna žēlojās par pēkšņo nobremzēšanu.Emets, Rozālija un Džaspers izkāpa klusēdami; viņi piespiedīs Alisi izskaidrot, kad būšu prom.

Alise pieskārās manam plecam.„Tu izdarīsi pareizo izvēli,” viņa murmināja. Tā šoreiz nebija vīzija – tā bija pavēle. ‘’Viņa ir

Čārlija Svona ģimene. Tas nogalinātu arī viņu.’’„Jā,” es teicu, piekrītot tikai pēdējai daļai.Viņa izlīdēja ārā lai pievienotos pārējiem, viņas uzacis bažās bija savilkušās kopā. Viņi saplūda ar

kokiem, ārpus redzesloka, vēl pirms es apgriezu mašīnu apkārt.Es ātri braucu atpakaļ uz pilsētu, un es zināju, ka vīzijas Alises galvā liesmos no tumša uz gaišu,

gluži kā gaismas virpulī. Kad es steidzos atpakaļ uz Forksu, ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā, es nebiju īsti drošs uz kurieni dodos. Lai sacītu ardievas tēvam? Vai, lai pieņemtu briesmoni manī? Ceļš joņoja projām, zem mašīnas riepām.

14

14

2. Atvērta grāmata.

Es atliecos atpakaļ pret mīksto sniega valni, ļaujot sausajam pulverim zem mana svara pārveidoties. Mana āda bija tik pat auksta kā gaiss man apkārt, un sīkās ledus šķēpeles likās kā samts zem manas ādas.

Debesis virs manis bija tīras, mirdzošas zvaigznēs, dažviet blāzmoja zilas, dažviet dzeltenas. Zvaigznes radīja majestātiskas, virpuļojošas figūras uz melnā visuma – kolosāls skats. Izsmalcināti skaists. Vai drīzāk, tam vajadzētu būt izsmalcinātam. Tā tas būtu, ja es patiešām varētu to saskatīt.

Nekļuva labāk. Bija pagājušas sešas dienas, sešas dienas kopš slēpos tukšajā Denali tuksnesī, taču es nebiju pietuvojies brīvībai kopš reizes kad sajutu viņas smaržu.

Kad skatījos augšup uz dārgakmeņu izrotātajām debesīm, tas bija tā it kā nebija nekādu šķēršļu starp manām acīm un to skaistumu. Šķērslis bija seja, tikai ikdienišķa cilvēka seja, bet es tā īsti nevarēju to izdzīt no sava prāta.

Es dzirdēju tuvojošās domas pirms vēl dzirdēju soļu troksni, kurš tās pavadīja. Kustības skaņa bija tikai blāvs čuksts pret pūderi.

Es nebiju pārsteigts, ka Tanja man bija sekojusi. Es zināju, ka viņa bija apdomājusi tuvojošos sarunu pēdējās dienās, atliekot to uz brīdi, kad viņa būs pārliecināta par to, ko tieši viņa vēlas teikt.

Viņa kļuva redzama sešdesmit jardus tālāk, uzlecot uz melna akmens un balansējot uz viņas kailo pēdu pirkstgaliem.

Tanjas āda zvaigžņu gaismā bija sudrabota, un viņas garās blondās cirtas mirdzēja bālas, gandrīz sārtas savā zemeņu nokrāsā. Viņas dzintara krāsas acis mirdzēja, kad viņa ieraudzīja mani, pus apraktu sniegā, un viņas lūpas lēnām savilkās smaidā.

Smalki. Ja es tik tiešām spētu viņu ieraudzīt. Es nopūtos.Viņa noliecās pie akmens virsmas, viņas pirkstgaliem skarot klinti un viņas ķermenim satinoties

spirālē.Lielgabala lode, viņa nodomāja.Viņa pameta sevi gaisā; viņas figūra kļuva par tumšu, līkumotu ēnu, kad viņa eleganti griezās starp

mani un zvaigznēm. Viņa savijās kamolā tāpat kā bija saslējusi sniega kaudzi man līdzās. Man virsū uzbrāzās sniega viesuļvētra. Zvaigznes palika melnas un es biju dziļi aprakts gaisīgajos

ledus kristāliņos. Es atkal nopūtos, taču nekustējos lai izraktu sevi ārā. Tumsa zem sniega ne sabojāja, ne arī

pilnveidoja skatu. Es joprojām redzēju to pašu seju. ‘’Edvard?’’

15

15

Jau atkal lidoja sniegs, kad Tanja ātri mani izraka. Viņa notīrīja pulveri no manas nekustīgās sejas, neskatoties man acīs.

‘’Piedod,’’ viņa nomurmināja. ‘’Tas bija joks.’’‘’Es zinu. Tas bija smieklīgi.’’Viņas mutes kaktiņi nolaidās.‘’Irīna un Keita teica, ka man tevi vajadzētu atstāt vienu. Viņas domā, ka es tevi kaitinu.’’‘’Ne pavisam,’’ es apgalvoju. ‘’Tieši otrādi, es esmu tas, kurš ir rupjš – pretīgi rupjš. Man ļoti

žēl.’’Tu brauksi mājās, vai ne? Viņa domāja.‘’Es neesmu... pilnīgi... izlēmis.’’Bet tu nepaliksi šeit. Viņas domas tagad bija sapņainas, skumjas.‘’Nē. Neliekas, ka tas... palīdzētu.’’Viņa novaibstījās. ‘’Tā ir mana vaina, vai ne tā?’’‘’Protams ne,’’ es mierīgi meloju.Nemēģini būt džentlmenis.Es pasmaidīju.Manā sabiedrībā tu jūties neērti, viņa apsūdzēja.‘’Nē.’’Viņa pacēla vienu uzaci, viņas sejas izteiksme bija tik neticoša, ka man bija jāsmejas. Vieni īsi

smiekli, kam sekoja vēl viena nopūta. ‘’Nu labi,’’ es piekritu. ‘’Mazliet.’’Arī viņa nopūtās un ielika zodu savās rokās. Viņas domās bija lasāma vilšanās.‘’Tu esi tūkstoš reižu apburošāka nekā zvaigznes, Tanja. Protams, to tu jau labi zini. Neļauj manai

stūrgalvībai graut tavu pašapziņu.’’ Es ieķiķinājos par neiespējamību attiecībā uz to.‘’Es neesmu radusi pie atraidījumiem,’’ viņa žēlojās, apakšējai lūpai pastumjoties uz āru un

pievilcīgi uzmetot lūpu.‘’Protams ne,’’ es piekritu, ar maziem panākumiem mēģinot bloķēt viņas domas, kad viņa īslaicīgi

skatīja cauri atmiņas par tūkstošiem veiksmīgu iekarojumu. Vairākumā gadījumu Tanja deva priekšroku cilvēku vīriešiem – pirmkārt viņu bija daudz vairāk, turklāt viņu priekšrocība bija tas, ka viņi bija mīksti un silti. Un vienmēr arī dedzīgi. Neapšaubāmi.

‘’ Sukubs,‘’ es ķircināju, cerot pārtraukt attēlu ņirbēšanu viņas galvā.Viņa plati pasmaidīja, atsedzot zobus. ‘’Savādniece.’’Pretēji Kārlailam, Tanja un viņas māsas atrada savas sirdsapziņas lēnām. Beigās, tā bija viņu

mīlestība pret cilvēku vīriešiem, kas bija pavērsusi māsas pret slepkavošanu. Tagad vīrieši, kurus viņas mīlēja... dzīvoja.

‘’Kad tu šeit uzradies,’’ Tanja lēnām teica. ‘’Es domāju, ka...’’Es zināju ko viņa domāja. Un man vajadzēja uzminēt, ka viņa tā jutīsies. Bet es tajā brīdī nespēju

analītiski domāt.‘’Tu domāji, ka es pārdomāju.’’‘’Jā.’’ Viņa drūmi paskatījās.‘’Es jūtos briesmīgi par to, ka biju tik nevērīgs pret tavām cerībām, Tanja. Es negribēju – es

nedomāju. Es vienkārši aizbraucu... diezgan lielā steigā.’’‘’Un es domāju tu man neteiksi kāpēc...?’’Es apsēdos un apviju rokas ap kājām, saritinoties it kā sevi aizsargājot. ‘’Es nevēlos par to runāt.’’Tanja, Irīna un Keita ļoti labi iederējās šajā dzīvē, ar ko bija saistītas. Pat labāk, dažos veidos, nekā

Kārlails. Lai gan neprātīgi ciešajā tuvībā, kuru viņas sev neliedza ar tiem, kuriem vajadzētu būt – un reiz arī bija – viņu upuriem, viņas neizdarīja nekādas kļūdas. Man bija pārāk liels kauns lai Tanjai atzītos savā vājumā.

‘’Nepatikšanas ar sievietēm?’’ viņa minēja, ignorējot manu nepatiku.Es nosmējos melnus smieklus. ‘’Ne jau veidā kādā tu to iedomājies.’’

16

16

Tad viņa bija klusa. Es klausījos viņas domās, kad viņa izskrēja cauri dažādajiem minējumiem, mēģinot atšifrēt manu vārdu nozīmi.

‘’Tu neesi pat tuvu,’’ es viņai teicu.‘’Vienu mājienu?’’ viņa prasīja.‘’Lūdzu, lai paliek, Tanja.’’Viņa atkal bija klusa, joprojām prātojot. Es viņai nepievērsu uzmanību, veltīgi mēģinot novērtēt

zvaigznes.Pēc klusa viņa padevās, un viņas domas nodevās citā virzienā.Kur tu dosies, Edvard, ja aizbrauksi? Atpakaļ pie Kārlaila?‘’Es tā nedomāju,’’ es nočukstēju.Kurp es došos? Es nevarēju iedomāties nevienu vietu pasaulē, kas piesaistītu manu interesi. Nebija

nekā ko es gribētu redzēt vai darīt. Tāpēc, ka vienalga uz kurieni iešu, es nedošos uz kaut kurieni – es tikai bēgšu no kaut kā.

Es to ienīdu. Kopš kura laika esmu kļuvis par tādu gļēvuli?Tanja apmeta savu skaido roku ap maniem pleciem. Es sastingu, taču neizrāvos no viņas

pieskāriena. Viņa ar to nedomāja ko vairāk kā vien draudzīgu atbalstu. Lielākoties.‘’Es domāju, ka tu dosies atpakaļ,’’ viņa teica, viņas balsī ieskanoties kripatiņai no viņas sen

zaudētā krievu akcenta. ‘’Vienalga kas tas ir... vai kurš tas ir... kas tevi vajā. Tu skatīsies tam acīs ar paceltu galvu. Tu esi paraugs.’’

Viņas domas bija tik pat pārliecinātas kā vārdi. Es mēģināju ietvert sevī vīziju ar sevi, kura bija

viņas galvā. Vīziju, kurā es traucos pretī lietām ar paceltu galvu. Bija patīkami atkal par sevi tā domāt. Es nekad neesmu apšaubījis savu drosmi, prasmi stāties pretī grūtībām, pirms tās briesmīgās stundas

vidusskolas bioloģijas kabinetā tik īsu laiku atpakaļ. Es noskūpstīju viņas vaigu, ātri paraujoties atpakaļ kad viņa savu seju pagrieza pret manējo, un

viņas lūpas jau bija savilkušās. Viņa noskumusi pasmaidīja par manu veiklību.‘’Paldies tev, Tanja. Man vajadzēja to dzirdēt.’’Viņas domas kļuva īgnas. ‘’Laikam jau, nav par ko. Es vēlētos kaut tu būtu mazliet saprātīgāks par

dažām lietām, Edvard.’’‘’Piedod, Tanja. Tu zini, ka esi man par labu. Es tikai... vēl neesmu atradis to ko meklēju.’’‘’Nu tad, ja tu aizbrauc pirms vēlreiz tiekamies... visu labu, Edvard.’’‘’Uz redzēšanos, Tanja.’’ Tad kad pateicu šos vārdus, es to redzēju. Es redzēju sevi aizejot. Es

redzēju sevi pietiekami stipru, lai atgrieztos vienīgajā vietā kur es vēlējos būt. ‘’Vēlreiz paldies.’’Ar vienu veiklu kustību viņa bija kājās, un tad viņa jau skrēja prom, rēgojoties pār sniegu tik ātri,

ka viņas kājām nebija laika iegrimt sniegā; viņa neatstāja aiz sevis nekādus nospiedumus. Viņa neatskatījās atpakaļ. Mans atraidījums viņai rūpēja vairāk nekā viņa to iepriekš bija izrādījusi, pat savās domās. Viņa negribēs mani redzēt pirms aizbraucu.

Mana mute samežģījās to visu pārskatot. Man nepatika sāpināt Tanju, kaut arī viņas jūtas nebija dziļas, skaidras, un katrā ziņā tas nebija kaut kas kam es varētu atbildēt ar to pašu. Tas joprojām lika man justies kā mazāk džentlmenim.

Es uzliku zodu uz ceļiem un atkal paskatījos augšup zvaigznēs, un pēkšņi es nevarēju sagaidīt kad būšu ceļā. Es zināju, ka Alise redzēs mani braucam mājās, ka viņa pateiks pārējiem. Tas padarīs viņus laimīgus – it īpaši Kārlailu un Ezmi. Taču es vēl brītiņu blenzu zvaigznēs, mēģinot redzēt cauri sejai

manā galvā. Starp mani un mirgojošajām debesīm, man skatījās pretī kāds samulsušu šokolādes-brūnu acu pāris, it kā vaicātu ko šī izvēle nozīmēs viņai. Protams, es nevarēju būt drošs, ka tas bija tas, ko lūdza šīs ziņkārīgās acis. Pat manā iztēlē, es nevarēju dzirdēt viņas domas. Bellas Svonas acis turpināja jautāt, un skaidri saskatāmās zvaigznes turpināja palikt nepamanītas. Ar smagu nopūtu, es padevos, un pierausos kājās, ja es skriešu, es būšu atpakaļ pie Kārlaila mazāk kā stundā...

17

17

Steidzoties satikt ģimeni – un ļoti vēloties būt par to Edvardu, kurš visam stājās pretī ar paceltu galvu – es traucos pāri zvaigžņu gaismā mirdzošajam, sniegotajam laukumam neatstājot nekādus pēdu nospiedumus.

‘’Viss būs labi,’’ Alise izdvesa. Viņas acis bija kaut kur aizklīdušas, un Džaspers vienu roku bija viegli nolicis zem viņas elkoņa, vedot viņu uz priekšu, kad mēs ciešā bariņā iegājām pārpildītajā kafejnīcā. Rozālija un Emets gāja mums pa priekšu, un Emets izskatījās kā smieklīgs miesassargs kāda ienaidnieka teritorijas vidū. Roza arī izskatījās piesardzīga, bet viņa bija drīzāk aizkaitināta nevis sargājoša.

‘’Protams būs,’’ es kurnēju. Viņu uzvedība bija smieklīga. Ja es nebūtu bijis pārliecināts, ka varu izturēt, būtu palicis mājās.

Pēkšņā pārslēgšanās no mūsu normālā, pat rotaļīgā rīta – naktī bija snidzis, un Emets un Džaspers nelika mani mierā pat šajā apjukumā un apbombardēja mani ar slapjdraņķa bumbām; kad viņiem palika garlaicīgi manā reaģēšanas trūkumā, viņi pievērsās viens otram – uz šo pārspīlēto piesardzību man būtu likusies komiska ja es nebūtu tik aizkaitināts.

‘’Viņas te vēl nav, bet veidā kā viņa nāks iekšā... viņa nebūs prom no vēja, ja sēdēsim mūsu parastajās vietās.’’

‘’Protams, ka mēs sēdēsim parastajās vietās. Pārtrauc, Alise. Tu man krīti uz nerviem. Ar mani viss būs pilnīgā kārtībā.’’

Viņa vienreiz samirkšķināja acis, kad Džaspers palīdzēja viņai apsēsties, un viņas acis beidzot koncentrējās uz manu seju.

‘’Hmm,’’ viņa teica, izklausoties pārsteigta. ‘’Man liekas tev ir taisnība.’’‘’Protams, ka ir,’’ es norūcu.Es ienīdu to, ka biju viņu rūpju pašā centrā. Es sajutu pēkšņu līdzjūtību pret Džasperu, atceroties

visas tās reizes kad mēs visu laiku sargājoši grozījāmies viņam tuvumā. Viņš uz īsu brīdi sastapa manu ašo acu skatienu, un plati pasmaidīja.

Kaitinoši, vai ne?Es novaibstījos viņa virzienā.Vai tā bija tikai pagājušā nedēļa kad šī garā, netīrā istaba man likās tik nāvējoši garlaicīga? Kad es

jutos kā gandrīz vai aizmidzis, kā komā, šeit esot?Šodien mani nervi bija cieši nostiepti – klavieru stīgas, savilktas lai dziedātu pie vieglākā

pieskāriena. Manas maņas bija hiper-modras; es izpētīju katru skaņu, katru skatienu, katru gaisa kustību, kas skāra manu ādu, katru domu. Sevišķi domas. Bija tikai viena maņa, kuru es turēju izslēgtu, atteicos izmantot. Ožu, protams. Es neelpoju.

Es biju gaidījis, ka dzirdēšu vairāk par Kaleniem domās, kurām virzījos cauri. Visu dienu es biju gaidījis, meklējot jebkādu jaunu paziņu kam Bella Svona varētu būt pakļāvusies, mēģinot saskatīt virzienu kādu ieņems jaunās tenkas. Bet nekā nebija. Neviens nebija pamanījis piecus vampīrus ēdnīcā, gluži tāpat kā pirms jauniņās ierašanās. Daži cilvēki vēl joprojām domāja par to meiteni, joprojām domāja tās pašas domas ko pagājušajā nedēļā. Tā vietā lai es to uzskatītu par neizsakāmu garlaicību, es biju savaldzināts.

Vai tad viņa nevienam nebija neko teikusi par mani? Nebija nekādas iespējas, ka viņa nebija pamanījusi manu melno, asinskāro skatienu. Es redzēju

viņu uz to reaģējam. Bez šaubām, es viņu biju muļķīgi nobiedējis. Es biju pārliecināts, ka viņa būs kādam to pieminējusi, varbūt pat stāstot mazliet pārspīlējusi, lai padarītu to labāku. Piešķīrusi man dažas draudīgas frāzes.

Un tad vēl arī, viņa dzirdēja kā es mēģinu tikt vaļā no mūsu kopīgās bioloģijas. Viņa droši vien vēlējās uzzināt, pēc tam kad redzēja manu sejas izteiksmi, vai viņa tam bija cēlonis. Normāla meitene būtu citiem apjautājusies, salīdzinājusi savu pieredzi ar pārējiem, meklējusi vienkāršu iemeslu, kas

18

18

izskaidrotu manu uzvedību, lai viņa nejustos tā, it kā tāda būtu vienīgā. Cilvēki izmisīgi vēlas pastāvīgi justies normāli, iederēties. Būt piederīgam visiem apkārtējiem, gluži kā neizteiksmīgam aitu baram. Šī vajadzība bija sevišķi spēcīga nedrošo pusaudža gadu laikā. Šī meitene nebūs izņēmums tam

noteikumam. Bet neviens nepievērsa uzmanību, ka mēs sēdējām šeit, pie mūsu parastā galdiņa. Bellai jābūt izcili

kautrīgai, ja jau viņa nevienam neuzticējās. Iespējams viņa ir runājusi ar savu tēvu, varbūt tās bija spēcīgākās attiecības... lai gan tas likās maz ticami, ja skatās uz faktu, ka viņa pa visu savu dzīvi bija pavadījusi tik maz laika kopā ar viņu. Viņai un viņas mātei vajadzētu būt tuvākām. Tomēr, man vajadzētu kaut kad drīzumā nobraukt gar priekšnieku Svonu un paklausīties par ko viņš domā.

‘’Vai ir kas jauns?’’ Džaspers jautāja.‘’Nekā. Viņa... droši vien neko nav teikusi.’’Visi kā viens pacēla vienu uzaci dzirdot šos jaunumus. ‘’Varbūt tu neesi tik biedējošs kā tu domā,’’ Emets ķiķinot teica. ‘’Varu derēt, ka es viņu varētu

nobaidīt daudz labāk nekā tu.’’Es izbolīju acis.‘’Diez kāpēc...?’’ Viņš atkal samulsa par manu atklāsmi pār meitenes unikālo klusēšanu.‘’Mēs jau par to runājām. Es nezinu.’’‘’Viņa nāk iekšā,’’ Alise nomurmināja. Es jutu kā ķermenis kļūst nekustīgs. ‘’Mēģiniet izskatīties

pēc cilvēkiem.’’‘’Pēc cilvēkiem, tu saki?’’ Emets jautāja.Viņš atvēra savu labo dūri, savijot pirkstus lai atklātu sniega piku ko viņš bija turējis saujā.

Protams, tur tā nebija izkususi. Viņš to bija saspiedis kunkuļainā ledus klucī. Viņa acis bija pavērstas uz Džasperu, bet es redzēju virzienu viņa domās. To, protams, redzēja arī Alise. Kad viņš pēkšņi meta ledus piku viņai virsū, viņa to viegli aizsita projām ikdienišķi noplivinot savus pirkstus. Ledus ar rikošetu atlēca un lidoja pāri visā ēdnīcas garumā, pārāk ātri lai tas būtu redzams ar cilvēka acīm, un ar asu blīkšķi, atsitoties pret ķieģeļu sienu, saplīsa druskās. Arī ķieģelis ieplaisāja.

Visas galvas tajā istabas stūrī pariezās lai uzlūkotu salauztā ledus kaudzīti uz grīdas, un tad sāka grozīties lai atrastu vainīgo. Viņi neskatījās tālāk kā dažus galdiņus tālāk. Neviens neskatījās uz mums.

‘’Ļoti cilvēciski, Emet,’’ Rozālija kritiski noteica. ‘’Varbūt izsit dūri cauri sienai, kamēr esi pret to atspiedies?’’

‘’Tas izskatītos daudz iespaidīgāk ja to izdarītu tu, mazā.’’ Es mēģināju viņiem pievērst uzmanību, un noturēt seju savilktajā, platajā smaidā it kā es būtu daļa

no viņu ķircināšanās. Es sev neatļāvu palūkoties uz turieni, kur es zināju, viņa stāvēja. Taču tas bija vienīgais ko es klausījos.

Es dzirdēju Džesikas nepacietību ar jauno meteni, kura, likās, arī bija apjukusi, un nekustīgi stāvēja rindā. Es redzēju, Džesikas domās, ka Bellas Svonas vaigi vēlreiz asinīs bija iekrāsojušies koši sārti.

Es ievilku īsas, seklas elpas, gatavs pārtraukt elpošanu, ja kāda šķipsniņa viņas smaržas nokļūtu gaisā kaut kur tuvumā man.

Maiks Ņūtons bija kopā ar abām meitenēm. Es dzirdēju abas viņa balsis, psihisko un verbālo, kad viņš Džesikai jautāja, kas kaiš Svonu meitenei. Man nepatika veids kā viņa domas tinās ap viņu, jau iesakņojušos fantāziju uzplaiksnījumi, kas nomāca viņa prātu, kad viņš skatījās kā viņa satrūkstas un atmostas no savas sapņainības it kā viņa būtu aizmirsusi, ka viņš vispār ir šeit.

‘’Nekas,’’ es dzirdēju Bellu sakām klusā, skaidrā balsī. Likās, ka tā skan kā zvaniņš pār čalām kafejnīcā, taču es zināju, ka tas bija tikai tāpēc, ka es biju klausījies tik uzmanīgi.

‘’Es šodien ņemšu tikai ūdeni,’’ viņa turpināja, kad viņa pārvietojās lai pievienotos rindai.Es nevarēju nociesties un pametu ašu skatu viņas virzienā. Viņa skatījās grīdā, asinīm lēnām

izbālot no viņas sejas. Es ātri novērsu skatienu, un palūkojos uz Emetu, kurš smējās par sāpju pārņemto smaidu manā sejā.

Tu izskaties slims, brāl.

19

19

Es pārmainīju savus sejas vaibstus, lai izteiksme izskatītos ikdienišķa un viegla.Džesika skaļi brīnījās par meitenes apetītes trūkumu. ‘’Vai tu nemaz neesi izsalkusi?’’‘’Patiesībā, man ir mazliet nelabi.’’ Viņas balss bija zemāka, bet joprojām ļoti skaidra.Kāpēc tas mani uztrauca, šīs aizsargājošās rūpes, kas pēkšņi izplūda no Maika Ņūtona domām?

Kāda bija nozīme tam, ka šīm domām bija īpašnieciskuma šķautne? Tā nebija mana darīšana, ja Maiks Ņūtons jutās nevajadzīgi noraizējies par viņu. Iespējams tas bija veids kā visi uz viņu reaģēja. Vai arī tad es nebiju vēlējies, instinktīvi, aizsargāt viņu? Pirms gribēju viņu nogalināt, tas gan...

Bet vai meitene bija slima?Bija grūti novērtēt – viņa izskatījās tik trausla ar savu caurspīdīgo ādu... Tad es sapratu, ka arī es

uztraucos, tieši tāpat kā tas stulbais zēns, un es piespiedu sevi nedomāt par viņas veselību.Neskatoties uz to, man nepatika viņu aplūkot cauri Maika domām. Es pārslēdzos uz Džesikas,

uzmanīgi vērojot kā visi trīs izvēlas pie kura galdiņa sēdēt. Par laimi, viņi sēdēja kopā ar Džesikas ierastajiem biedriem, pie viena no pirmajiem galdiņiem telpā. Tieši pa vējam, kā jau Alise apsolīja.

Alise man iebakstīja ar elkoni. Viņa drīz skatīsies, izturies cilvēciski.Aiz sava smaida es sakodu zobus.‘’Nomierinies, Edvard,’’ Emets teica. ’’Godīgi. Nu un tad, ja nogalināsi vienu cilvēku. Tas diez

vai ir pasaules gals.’’‘’Tu jau to zināsi,’’ es kurnēju.Emets smējās. ‘’Tev jāiemācās tikt pāri lietām. Tā kā es. Mūžība ir ilgs laiks slīkšanai vainas

apziņā.’’Tieši tad, Alise aizsvieda sīkāku sauju ledus, kuru bija slēpusi, tieši Emeta neko negaidošajā sejā.Viņš pamirkšķināja acis, pārsteigts, un tad plati pasmaidīja savā nojautā.‘’Tu pati uzprasījies,’’ viņš teica, pārliecās pār galdu un sapurināja savus ar ledu pārklājušos matus

viņas virzienā. Sniegs, jau pakusis siltajā telpā, lidoja ārā no viņa matiem neskaidrā pus-šķidrā, pus-ledus dušā.

‘’Fui!’’ Roza žēlojās, kad kopā ar Alisi atsprāga nost no plūdiem.Alise smējās un mēs visi pievienojāmies. Es Alises galvā redzēju to, kā viņa vadīs šo perfekto

notikumu, un zināju, ka meitene – man vajadzētu beigt par viņu tā domāt, it kā viņa būtu vienīgā meitene pasaulē – ka Bella mūs vēros smejamies un spēlējamies, izskatoties tik laimīgiem un cilvēciskiem un nereāli ideāliem kā Normena Rokvela gleznā.

Alise turpināja smieties, un turēja savu paplāti kā vairogu. Meitene – Bella droši vien vēl joprojām skatījās.

...atkal jau blenž uz Kaleniem, kāds nodomāja, piesaistot manu uzmanību.Es automātiski atskatījos uz netīšo saucienu, aptverot, ka manas acis atrada galapunktu, kur pazinu

balsi – šodien esmu to tik daudz klausījies.Taču manas acis pārslīdēja tieši pāri Džesikai, un apstājās pie meitenes caururbjošā skatiena.Viņa ātri nolaida skatienu, atkal aizslēpjoties aiz saviem biezajiem matiem.Par ko viņa domāja? Šī neapmierinātība nevis notrulinājās, bet gan ar laiku likās kļūstam arvien

spēcīgāka. Es mēģināju – pat īsti nejēdzot ko daru, jo nekad agrāk neko tādu neesmu mēģinājis – ar prātu iedziļināties klusumā viņai apkārt. Mana papildus dzirde vienmēr pie manis nākusi dabiski, bez prasīšanas; man nekad nav bijis jācenšas. Bet tagad es koncentrējos, mēģinot izlauzties cauri vienalga kādam vairogam, kas viņu aplenca.

Nekā, izņemot klusumu.Kas ir ar viņu? Džesika domāja, atbalsojot manu vilšanos.‘’Edvards Kalens skatās uz tevi,’’ viņa čukstēja Svonu meitenei ausī, pievienojot ķiķināšanu.

Viņas tonī nebija nekādu viņas greizsirdības un aizkaitinājuma pazīmju. Džesika likās esam prasmīga šāda veida simulētā draudzībā.

Es klausījos, pārāk iegrimis, meitenes atbildē.‘’Viņš neizskatās dusmīgs, vai ne?’’ meitene atčukstēja.

20

20

Tātad viņa bija pamanījusi manu mežonīgo reakciju pagājušajā nedēļā. Protams, ka bija.Jautājums samulsināja Džesiku. Redzēju savu seju viņas domās, kad viņa pārbaudīja manu sejas

izteiksmi, taču es nesastapu viņas skatienu. Es joprojām koncentrējos uz meiteni, mēģinot dzirdēt kaut ko. Mana ciešā koncentrēšanās nelikās palīdzam.

‘’Nē,’’ Džesa viņai teica, un es zināju, ka viņa vēlētos kaut varētu teikt jā – cik ļoti mans ciešais acu skatiens viņu gremza iekšienē – tomēr viņas balsī nebija nekā no tā. ‘’Vai vajadzētu?’’

‘’Nedomāju, ka es viņam patīku,’’ meitene atčukstēja, noliecot savu galvu un atbalstot to ar roku, it kā viņa piepeši būtu nogurusi. Es mēģināju saprast šo kustību, taču varēju tikai izdarīt pieņēmumus. Varbūt viņa bija nogurusi.

‘’Kaleniem neviens nepatīk,’’ Džesa mierināja viņu. ‘’Patiesībā, viņi nevienam nepievērš pietiekami daudz uzmanības, lai kāds viņiem iepatiktos.’’ Viņi nekad tā nedara. Viņas domas bija kurnēšana un žēlošanās. ‘’Taču viņš joprojām skatās uz tevi.’’

‘’Beidz blenzt pretī,’’ meitene nemierīgi teica, paceļot galvu no rokām, lai pārliecinātos, vai Džesika paklausījusi viņas pavēlei.

Džesika ķiķināja, taču darīja kā pieprasīts.Meitene nenovērsa acu skatu no sava galdiņa atlikušo starpbrīža daļu. Es domāju – domāju,

protams, es nevarēju būt drošs – ka šī bija viņas piesardzība. Likās, ka viņa gribētu paskatīties uz

mani. Viņas ķermenis būtu mazliet pagriezies manā virzienā, viņas zods būtu sācis griezties, un tad viņa sevi pieķertu, dziļi ieelpotu un nekustīgi uzlūkotu vienalga ko, kas tobrīd runāja.

Es ignorēju pārējās domas apkārt meitenei lielākoties tāpēc, ka tās nebija, šobrīd, par viņu. Maiks Ņūtons plānoja sniega kauju stāvlaukumā pēc stundām, viņš vēl nebija apjēdzis, ka sniegs jau ir pārvērties lietū. Jumta vibrēšana, ko bija sacēlušas mīkstās pārslas bija pārtapusi pierastākā lietuslāšu pakšķēšanā. Vai viņš tiešām nedzirdēja pārmaiņu? Man tas likās skaļi.

Kad pusdienu starpbrīdis beidzās, es paliku savā vietā. Cilvēki gāja ārā, un es pieķēru sevi mēģinām atšķirt viņas soļu skaņu no pārējām, it kā kaut kas tajos bija svarīgs un neparasts. Cik, stulbi!

Mana ģimene arī nekustējās ne no vietas. Viņi gaidīja lai redzētu, ko darīšu es.Vai es iešu uz klasi, sēdēšu blakus viņai, kur varēšu saost absurdi spēcīgo viņas asiņu smaržu un uz

manas ādas sajust viņas pulsējošo siltumu gaisā? Vai es biju pietiekami spēcīgs? Vai arī man šodienai jau bija pietiekami?

‘’Es... domāju, ka būs labi,’’ Alise vilcinoties teica. ‘’Tavs prāts ir sakopots. Es domāju tu izturēsi šo stundu.’’

Bet Alise labi zināja cik ātri domas var mainīties.‘’Kāpēc izdarīt spiedienu, Edvard?’’ Džaspers vaicāja. Lai gan viņš nevēlējās justies

pašapmierināts par to, ka es biju tas, kurš bija vājš tagad, es dzirdēju, ka viņš tā jutās, tikai mazliet. ‘’Ej mājās. Tiec ar to galā lēnām.’’

‘’Ta nu gan liela muiža!’’ Emets nepiekrita. ‘’Vienalga vai viņš viņu nogalinās, vai nē. Mēs tik pat labi varam aizbraukt.’’

‘’Es vēl negribu pārvākties,’’ Rozālija žēlojās. ‘’Es negribu visu sākt no sākuma. Mēs jau gandrīz esam pabeiguši vidusskolu, Emet. Beidzot.’’

Šajā lēmumā es biju vienmērīgi saplosīts gabalos. Es gribēju, ļoti gribēju, to paveikt ar galvu augšā, nevis atkal aizbēgt prom. Bet es nevēlējos aiziet pārāk tālu, tas tiesa. Tā bija bijusi kļūda, kad pagājušonedēļ Džaspers turējās tik ilgi bez medīšanas; vai šis bija tik pat nejēdzīgi kā tā kļūda?

Es negribēju iznīdēt savu ģimeni. Neviens no viņiem man par to nepateiktos.Taču es gribēju iet uz bioloģiju. Es atklāju, ka vēlos atkal redzēt viņas seju.Tas bija tas, kas izlēma manā vietā. Šī ziņkāre. Es biju dusmīgs uz sevi par to, ka to jutu. Vai tad es

nebiju sev apsolījis, ka neļaušu meitenes domu klusēšanai padarīt mani pārmērīgi ieinteresētu viņā? Un tomēr, te nu es biju, caurcaurēm pārmērīgi ieinteresēts.

Es gribēju zināt ko viņa domā. Viņas prāts bija slēgts, bet viņas acis bija ļoti atvērtas. Iespējams, tā vietā, es varētu lasīt tās.

21

21

‘’Nē, Roza, es domāju viss tiešām būs labi,’’ Alise teica. ‘’Tas... sāk palikt noteiktāk. Esmu par deviņdesmit trīs procentiem droša, ka nenotiek nekas slikts, ja arī viņš ies uz klasi.’’ Viņa ziņkārīgi palūkojās manī, prātojot, kas manās domās bija izmainījies, kas viņas nākotnes vīziju padarīja drošāku.

Vai ar ziņkāri pietiks, lai paturētu Bellu Svonu dzīvu?Emetam bija taisnība – kāpēc vienkārši netikt ar to galā, vienalga kā? Es stāšos pretī kārdinājumam

ar paceltu galvu.‘’Ejiet uz klasi,’’ es pavēlēju, stumjoties prom no galda. Es aizgriezos un soļoju prom no viņiem,

neatskatoties atpakaļ. Es dzirdēju Alises bažas, Džaspera kritiku, Emeta piekrišanu, un Rozālijas aizkaitinājumu, kas sekoja man pa pēdām.

Pie durvīm, es ievilku vienu pēdējo dziļo elpu, un tiklīdz kā iegāju mazajā, siltajā telpā, noglabāju to savās plaušās.

Es nebiju nokavējis. Misters Beners joprojām gatavojās šodienas laboratorijas darbam. Meitene sēdēja pie mana – pie mūsu galda, viņas seja atkal bija nolaista, skatoties uz mapi uz kuras viņa kaut

ko kricelēja. Es novērtēju skici, kad tuvojos, ieinteresēts pat šajā ikdienišķajā viņas prāta daiļradē, taču tā bija bezmērķīga. Tikai nejaušs kricelējums ar cilpām, kurām iekšā ir citas cilpas. Iespējams viņa nekoncentrējās uz rakstu, bet domāja par ko citu?

Es atvilku savu krēslu ar nevajadzīgu raupjumu, ļaujot tam noskrāpēties gar linoleju; cilvēki vienmēr jutās ērtāk, ja skaņa paziņoja par kāda ierašanos.

Es zināju, ka viņa dzirdēja skaņu; viņa nepaskatījās augšup, taču viņas roka izlaida vienu cilpu zīmējumā ko viņa zīmēja, un tas padarīja to nevienmērīgu.

Kāpēc viņa nepaskatījās augšup? Laikam bija nobijusies. Man būs jāatstāj viņā citāds iespaids, vismaz šoreiz. Tā lai viņa domātu, ka iepriekš to ir tikai iztēlojusies.

‘’Sveika,’’ es teicu klusā balsī, kuru izmantoju, kad vēlējos lai cilvēki justos ērtāk, ar lūpām izveidojot pieklājīgu smaidu, kas neparādītu zobus.

Tad viņa palūkojās augšup, viņas platās, brūnās acis bija izbiedētas – gandrīz samulsušas – un pilnas klusu jautājumu. Tā bija tā pati sejas izteiksme, kas pagājušajā nedēļā bija aizsprostojusi manu spēju redzēt.

Skatoties viņas dīvaini dziļajās, brūnajās acīs, es sapratu, ka naids –naids, kuru, biju iedomājies, meitene pelnīja tikai par to, ka viņa vienkārši eksistēja – bija izgaisis. Neelpojot, nesagaršojot viņas garšu, bija grūti noticēt, ka kāds tik viegli ievainojams, kādreiz varētu būt attaisnojums naidam.

Viņas vaigi sāka tvīkt, un viņa neko neteica.Es skatījos viņai acīs, koncentrējoties tikai uz to jautājošajiem dziļumiem, un mēģināju ignorēt

garšīgo ādas krāsu. Man pietika elpas, lai es varētu parunāt vēl brītiņu bez ieelpošanas.‘’Mani sauc Edvards Kalens,’’ es teicu, lai gan es zināju, ka viņa to jau zināja. Bija pieklājīgi šādi

sākt sarunu. ‘’ Pagājušajā nedēļā man nebija iespējas stādīt sevi priekšā. Tu noteikti esi Bella Svona.’’Viņa izskatījās apjukusi – jau atkal starp viņas uzacīm bija neliela krunka. Atbildei viņai vajadzēja

pus sekundi ilgāk nekā tam būtu jābūt. ‘’Kā tu zini kā mani sauc?’’ Viņa prasīja, un viņas balss mazliet drebēja.Es droši vien viņu biju patiešām sabiedējis. Tas man lieka justies vainīgam; viņa bija tik

neaizsargāta. Es maigi iesmējos – tā bija skaņa, kura, es zināju, lika cilvēkiem justies drošāk. Atkal, es biju piesardzīgs ar zobiem.

‘’Ak, es domāju visi zina tavu vārdu.’’ Protams, viņai ir jāapjēdz tas, ka viņa ir nokļuvusi šīs vienmuļās vietas uzmanības centrā. ‘’Visa pilsēta gaidīja tavu ierašanos.’’

Viņa sarauca pieri it kā šī informācija būtu nepatīkama. Es pieņemu, ka esot tik kautrīgam kā likās bija viņa, uzmanība liktos slikta. Vairums cilvēku jutās pretēji. Lai gan viņi negribēja izcelties no bara, tajā pašā laikā viņi, savā individuālajā vienveidībā, kāroja būt uzmanības centrā.

‘’Nē,’’ viņa teica. ‘’Es domāju, kāpēc tu mani nosauci par Bellu?’’‘’Vai tev labāk patīk Izabella?’’ es vaicāju, apjucis no fakta, ka neredzēju, uz ko šis jautājums

vedina. Es nesapratu. Bez šaubām, viņa savu izvēli bija izteikusi skaidri ļoti daudz reižu, tajā pirmajā dienā. Vai visi cilvēki ir tik neizprotami bez garīgā konteksta, zināmā mērā ceļveža?

22

22

‘’Nē, man patīk Bella,’’ viņa atbildēja, viegliņām paliecot savu galvu uz vienu pusi. Viņas sejas izteiksme – ja es to nolasīju pareizi – bija kaut kas starp apkaunojumu un apjukumu. ‘’Taču man liekas Čārlijs – tas ir, mans tētis – sabiedrībā mani sauc par Izabellu. Tā šķiet mani te visi pazīst.’’ Viņas āda satumsa par vienu toni tumšāka.

‘’Ā,’’ es tizli noteicu, un aši aizgriezos prom no viņas sejas. Es tikko apjautu, ko viņas jautājumi nozīmēja: es biju paslīdējis, uztaisījis kļūdu. Ja es nebūtu tajā

pirmajā dienā slepus noklausījies visus pārējos, tad būtu sākumā uzrunājis viņu pilnajā vārdā, gluži kā visi citi. Viņa pamanīja atšķirību.

Es sajutu pēkšņu nemieru. Tas no viņas puses bija ļoti veikli, tas, ka viņa pamanīja manu kļūdu. Diezgan vērīgi, it īpaši priekš kāda, kuram būtu jābūt pārbiedētam no mana tuvuma.

Taču man bija lielākas problēmas nekā vienalga kādas aizdomas par mani, kuras viņa varētu turēt ieslēgtas savā galvā.

Man vairs nebija gaisa. Ja es ar viņu atkal runāšu, man vajadzēs ieelpot. Būtu grūti izvairīties no runāšanas. Viņai par nelaimi, šī galda dalīšana viņu padarīja par manu

laboratorijas partneri, un mums šodien būs jāstrādā kopā. Tas liktos dīvaini – un neizprotami rupji – ja es viņu ignorētu, kamēr strādājam pie laboratorijas darba. Tas viņu padarītu vēl aizdomīgāku, vēl nobijušākos...

Es paliecos nost no viņas, cik tālu vien varēju nekustinot krēslu, pagriežot savu galvu uz ejas pusi. Es sasprindzināju sevi, saslēdzot muskuļus, un tad, elpojot tikai caur muti, ātri iesūcu gaisu, piepildot visu krūškurvi.

Ahh!Tas bija patiesi sāpīgi. Pat nesaožot viņu, es varēju sagaršot viņu uz manas mēles. Mana rīkle

pēkšņi atkal bija liesmās, kārojot to tieši tik pat stipri kā tajā pirmajā mirklī, kad notvēru viņas smaržu pagājušajā nedēļā.

Es sakodu zobus un mēģināju nomierināties. ‘’Sāciet,’’ misters Beners komandēja.Likās, ka, lai pagrieztos atpakaļ pret meiteni, kura lūkojās lejup uz galdu, un pasmaidītu, man bija

jāpaņem katru drusciņu savas paškontroles ko biju sasniedzis septiņdesmit gados smaga darba.‘’Dāmas vispirms, partner?’’ es piedāvāju. Viņa paskatījās augšup uz manu izteiksmi un viņas seja kļuva tukša, un viņas acis platas. Vai ar

manu sejas izteiksmi kaut kas nebija kā vajag? Vai viņa atkal bija nobijusies? Viņa nerunāja.‘’Vai arī es varu sākt, ja tu vēlies,’’ es klusi teicu.‘’Nē,’’ viņa teica, un viņas seja pārtapa no baltas atkal sarkanā. ‘’Es sākšu pirmā.’’Es labāk blenzu uz aprīkojumu uz galda, apbružāto mikroskopu, kastīti ar slaidiem, nekā skatījos

kā zem viņas skaidrās ādas virpuļo asinis. Es caur saviem zobiem ievilku vēl vienu ātru elpu, un saviebos kad garša lika manai rīklei sāpēt.

‘’Profāze,’’ viņa teica pēc neilgas apskates. Viņa sāka slaidu vilkt ārā, lai gan tam bija pievērsusi tik maz uzmanības.

‘’Neiebilsti, ja paskatīšos?’’ Instinktīvi – muļķīgi, it kā es būtu viens no viņai līdzīgajiem – pasniedzos, lai apturētu viņas roku no slaida izvilkšanas. Vienu sekundi, viņas ādas karstums dega manējā. Tā bija kā elektriskā strāva – bez šaubām daudz kārstāka nekā skaidrie deviņdesmit astoņi komats seši grādi. Karstums izšāvās cauri mani plaukstai un augšup pa manu roku. Viņa izrāva savu plaukstu no manējās apakšas.

‘’Piedod,’’ es nomurmināju caur sakostajiem zobiem. Tā kā man vajadzēja kur skatīties, es satvēru mikroskopu un īsi ieskatījos okulārā. Viņai bija taisnība.

‘’Profāze,’’ es piekritu. Es joprojām biju pārāk nemierīgs lai paskatītos uz viņu. Elpojot tik klusi cik vien spēju caur

saviem sakostajiem zobiem un mēģinot ignorēt kvēlojošās sāpes, es koncentrējos uz vienkāršo uzdevumu, rakstot vārdu atbilstošajā vietā uz lapas, un tad aizvietojot pirmo slaidu ar nākamo.

23

23

Ko viņa tagad domāja? Ko viņa juta, kad pieskāros viņas rokai? Manai ādai bija jābūt ledusaukstai – pretīgai. Nav brīnums, ka viņa ir tik klusa.

Es uzmetu acis slaidam.‘’Anafāze,’’ es pie sevis noteicu un ierakstīju vārdu otrajā līnijā.‘’Vai drīkstu?’’ viņa jautāja.Es paskatījos uz viņu, pārsteigts kad redzēju viņu nepacietīgi gaidot, ar vienu roku pus-pastieptu uz

mikroskopa pusi. Viņa neizskatījās nobijusies. Vai viņa tiešām domāja, ka mana atbilde ir neparieza?Es nevarēju nepasmaidīt par cerību pilno skatienu viņas sejā, kad pastūmu mikroskopu viņai tuvāk.Viņa ieskatījās okulārā ar kvēlu vēlēšanos, kas ātri vien izgaisa. Viņas mutes stūrīši nolaidās.‘’Trešais slaids?’’ viņa prasīja, nenovērsdamies no mikroskopa, taču pastiepjot pretī roku. Es

iemetu nākamo slaidu viņai rokā, šoreiz neatļaujot ādai nonākt kaut kur tuvumā viņējai. Sēdēšana blakus viņai bija kā sēdēšana pie sildītāja. Es jutu kā pats mazliet sasilstu līdz augstākai temperatūrai.

Viņa uz slaidu neskatījās ilgi. ‘’Interfāze,’’ viņa vienaldzīgi noteica- iespējams pārāk stipri cenšoties tā izklausīties – un pastūma mikroskopu uz manu pusi. Viņa neaiztika papīru, bet gaidīja, lai es uzrakstu atbildi. Es pārbaudīju – viņai atkal bija taisnība.

Šādi mēs pabeidzām, izrunājot tikai vienu vārdu un nekad nesastopot viens otra acis. Mēs vienīgie bijām pabeiguši – pārējiem klasē ar laboratorijas darbu gāja grūtāk. Maikam Ņūtonam, likās, ir problēmas ar koncentrēšanos – viņš mēģināja vērot Bellu un mani.

Es vēlētos kaut viņš būtu palicis tur no kurienes nāca, Maiks domāja, mani naidīgi uzlūkodams. Hmm, interesanti. Es nezināju, ka zēns lolo kādas naidīgas vēlēšanās attiecībā uz mani. Šis bija kas jauns, apmēram tik pat jauns kā meitenes atbraukšana, tā šķita. Pat vēl interesantāk, es jutu, ka – man par pārsteigumu – šī sajūta bija abpusēja.

Es vēlreiz palūkojos lejup uz meiteni, apmulsis par plašo postījumu un apvērsumu virkni, ka, par spīti viņas ikdienišķumam, ierašanās nevainīgumam, viņa bija ienesusi manā dzīvē jūtas.

Nebija tā, ka es nesaprastu, ko domāja Maiks. Viņa patiesībā bija diezgan skaista... neparastā veidā. Tā bija pat labāk nekā skaista, viņas seja bija interesanta. Ne gluži simetriska – viņas šaurais zods nebija līdzsvarā ar viņas platajiem vaigu kauliem; ekstrēma krāsu ziņā – gaišā un tumšā kontrasts viņas ādā un matos; un tad vēl bija acis, līdz malām pilnas ar klusiem noslēpumiem...

Acis, kuras pēkšņi urbās manējās.Es vēros viņai pretī, mēģinot uzminēt kaut vienu no to noslēpumiem.‘’Vai tev ir kontaktlēcas?’’ viņa pēkšņi teica.Kas par savādu jautājumu? ‘’Nē.’’ Es gandrīz pasmaidīju par ideju uzlabot manu redzi.‘’Ā,’’ viņa murmināja. ‘’Man likās, ka tavās acīs ir kaut kas citāds.’’Pēkšņi, es atkal jutos aukstāks, kad apjēdzu, ka acīmredzot nebiju vienīgais, kas šodien mēģina

izokšķerēt noslēpumus.Es paraustīju plecus, tie bija stīvi, un nikni skatījos tieši uz priekšu uz turieni, kur skolotājs

apstaigāja klasi. Protams, ka manās acīs bija kaut kas savāds kopš pēdējās reizes kad viņa bija tajās lūkojusies. Lai

sagatavotu sevi šodienas smagajam pārbaudījumam, šodienas kārdinājumam, es visu nedēļas nogali biju pavadījis medījot, tik cik iespējams apmierinot savas slāpes, patiešām pārcenšoties. Es sevi pārpludināju ar dzīvnieku asinīm, kaut arī tas neizraisīja nekādu atšķirību necilvēcīgajā aromātā, kas peldēja gaisā viņai apkārt. Kad es pēdējo reizi biju uz viņu paraudzījies, manas acis slāpēs bija melnas. Tagad, kad mans ķermenis bija pārpludināts ar asinīm, manas acis bija silti zeltainas. Gaišā dzintarkrāsā no mana pārmērīgā mēģinājuma apspiest slāpes.

Vēl viena kļūda. Ja es būtu sapratis ko nozīmēja viņas jautājums, es būtu vienkārši pateicis jā.Šajā skolā jau divus gadus esmu sēdējis blakus cilvēkiem, un viņa bija pirmā kura bija mani

apskatījusi pietiekami tuvu lai pamanītu atšķirību manā acu krāsā. Pārējie, kamēr apbrīnoja manas ģimenes skaistumu, bija paraduši ātri nolaist skatienu tiklīdz kā atbildējām viņu skatieniem. Viņi izvairījās, bloķēja detaļas par mūsu izskatu instinktīvā mēģinājumā pasargāt sevi no saprašanas. Neziņa cilvēka prātam bija svētlaime.

24

24

Kāpēc tai bija jābūt tieši šai meitenei, tai, kura saredzēs pārāk daudz?Misters Beners tuvojās mūsu galdam. Es pateicīgi ieelpoju tīrā gaisa straumi, ko viņš atnesa ar sev

līdzi pirms tas varētu sajaukties ar viņas smaržu.‘’Tātad, Edvard,’’ viņš teica, pārskatot mūsu atbildes, ‘’vai tev nelikās, ka arī Izabellai vajadzētu

dot iespēju ielūkoties mikroskopā?’’‘’Bellai,’’ es automātiski izlaboju. ‘’Patiesībā, viņa identificēja trīs no pieciem.’’Mistera Benera domas bija skeptiskas, kad viņš pagriezās lai paskatītos uz meiteni. ‘’Vai tu jau

iepriekš esi darījusi šādu laboratorijas darbu?’’Es skatījos, iegrimis, kā viņa pasmaidīja, izskatoties mazliet sakaunējusies. ‘’Ne ar sīpola sakni.’’‘’Ar stīgas blastulu?’’ misters Beners pētīja.‘’Jā.’’Tas viņu pārsteidza. Šodienas laboratorijas darbu viņš bija paņēmis augstāka kursa. Viņš domīgi

pamāja meitenei. ‘’Vai Fīniksā tu biji padziļinātajā programmā?’’‘’Jā.’’Tātad viņa bija attīstīta, gudra cilvēkam. Tas mani nepārsteidza. ‘’Nu ko,’’ misters Beners teica, sakniebjot lūpas. ‘’Laikam jau labi vien ir, ka esat laboratorijas

partneri.’’ Viņš pagriezās un gāja prom bubinot, ‘’Tātad citiem bērniem būs iespēja iemācīties kaut ko pašiem,’’ zem savas elpas. Es apšaubīju to, ka meitene to dzirdēja. Viņa atkal sāka kricelēt cilpas pār savu mapi.

Tiktāl, divas kļūdas pusstundā. Ļoti slikts rādītājs manai lomai. Lai gan man nebija ne jausmas ko meitene par mani domāja – cik ļoti viņa baidās, cik ļoti viņa mani turēja aizdomās? – es zināju, ka man turpmāk vajag pielikt vairāk pūles, lai atstātu viņā jaunu iespaidu par mani. Kaut kas, kas labāk noslīcinātu viņas atmiņas par mūsu pēdējo briesmīgo sastapšanos.

‘’Žēl par sniegu, vai ne?’’ es teicu, atkārtojot sīku sarunu ko jau biju dzirdējis dučiem skolēnu apspriežot. Garlaicīga, tipiska sarunu tēma. Laiks – vienmēr droši.

Viņa skatījās uz mani ar nepārprotamām šaubām acīs – nenormāla reakcija uz maniem ļoti normālajiem vārdiem. ‘’Ne īpaši,’’ viņa teica, jau atkal mani pārsteidzot.

Es mēģināju aizvadīt sarunu atpakaļ banālos ceļos. Viņa bija no daudz saulainākas, siltākas vietas – viņas āda, likās, to kaut kādā veidā atspoguļoja, par spīti tās godīgumam – un aukstums droši vien lika viņai justies neērti. Mans ledainais pieskāriens jau nu noteikti...

‘’Tev nepatīk aukstums,’’ es minēju.‘’Vai arī slapjums,’’ viņa piekrita.‘’Tev droši vien ir grūti dzīvot Forksā.’’ Varbūt tev nevajadzēja uz šejieni braukt, es gribēju

piebilst. Varbūt tev vajadzētu braukt atpakaļ uz turieni, kur iederies.Taču, es nebiju pārliecināts, ka to vēlējos. Es vienmēr atcerēšos viņas asiņu smaržu – vai bija kāda

garantija, ka es galu galā viņai nesekošu? Turklāt, ja viņa aizbrauks, viņas prāts uz mūžiem paliks noslēpums. Pastāvīga, mieru neliekoša neziņa.

‘’Tev nav ne jausmas,’’ viņa teica zemā balsī, mirkli, ar niknu skatienu lūkojoties man garām.Viņas atbildes nekad nebija tādas, kādas es tās gaidīju. Tās mani pavedināja uzdot vairāk

jautājumu. ‘’Tad kāpēc tu uz šejieni atbrauci?’’ es prasīju, acumirklī saprotot, ka mans tonis bija pārāk

apsūdzošs, un nebija pietiekami vienkāršs šai sarunai. Jautājums skanēja rupji, okšķerīgi.‘’Tas ir... sarežģīti.’’Viņa samirkšķināja savas platās acis, neko nesakot, un es iekšēji gandrīz eksplodēju ziņkārībā –

ziņkārība manā rīklē dega tik pat karsti kā slāpes. Patiesībā, es jutu, ka kļuva mazliet vieglāk elpot; mokas bija kļuvušas paciešamākas caur šo tuvību.

”Es domāju, ka sapratīšu,’’ es uzstāju. Varbūt vienkārša laipnība palīdzēs viņai turpināt atbildēt uz maniem jautājumiem, tik ilgi, kamēr es būšu pietiekami rupjš lai tos uzdotu.

25

25

Viņa klusi skatījās lejup uz savām rokām. Tas mani padarīja nepacietīgu; es gribēju palikt savu roku zem viņas zoda un pacelt viņas galvu, lai varētu lasīt viņas acīs. Bet tas no manas puses būtu muļķīgi – bīstami – ja es vēlreiz pieskartos viņas ādai.

Pēkšņi viņa palūkojās uz augšu. Bija atvieglojums atkal spēt redzēt emocijas viņas acīs. Viņa runāja steigā, ātri izsteidzoties cauri vārdiem.

‘’Mana māte vēlreiz apprecējās.’’ Ak, tas bija pietiekami cilvēciski, to saprast ir viegli. Skumjas izslīdēja cauri viņas skaidrajām

acīm un jau atkal izraisīja kroku starp tām.‘’Tas neizklausās tik sarežģīti,’’ es teicu. Mana balss bija maiga un man pat nevajadzēja censties,

lai to tādu padarītu. Viņas skumjas mani pameta ar sajūtu, ka esmu savādi bezpalīdzīgs, es vēlējos kaut būtu kāds veids kā es varētu viņai likt justies labāk. Savāds impulss. ‘’Kad tas notika?’’

‘’Pagājušajā septembrī.’’ Viņa smagi izelpoja – ne gluži nopūtā. Es aizturēju elpu, kad viņas siltā elpa skāra manu seju.

‘’Un tev viņš nepatīk,’’ es minēju, zvejojot vairāk informāciju.‘’Nē, Filam nav ne vainas,’’ viņa teica, labojot manu pieņēmumu. Tagad viņas pilnīgo lūpu

kaktiņos vīdēja smaida atblāzma. ‘’Par jaunu varbūt, bet pietiekami jauks.’’Tas nesaderēja ar scenāriju ko biju izveidojis savā galvā.‘’Kāpēc tu nepaliki pie viņiem?’’ es jautāju, mana balss bija mazliet par ziņkārīgu. Izklausījās tā, it

kā es bāztu savu degunu kur nevajag. Un jāatzīst, ka tā arī bija.‘’Fils daudz ceļo. Viņš pelna iztiku, spēlējot beisbolu.’’ Mazais smaids kļuva spilgtāks; šī karjeras

izvēle viņu uzjautrināja.Es arī pasmaidīju, nemaz neizvēloties to darīt. Es nemēģināju viņu padarīt mierīgāku. Viņas

smaids vienkārši lika man vēlēties pasmaidīt atbildē – lai es būtu daļa no noslēpuma.‘’Vai es esmu par viņu dzirdējis?’’ es galvā skrēju cauri sarakstiem ar profesionāliem beisbola

spēlētājiem, prātojot kurš Fils bija viņas...‘’Droši vien ne. Viņš nespēlē labi.’’ Vēl viens smaids. ‘’Zemākā līga. Viņš daudz braukā apkārt.’’Saraksti manā galvā acumirklī pārslēdzās, un es, mazāk nekā sekundē, sakārtoju tabulā sarakstu ar

iespējām. Tajā pašā laikā, es iedomājos jaunu scenāriju.‘’Un tava māte tevi atsūtīja uz šejieni lai varētu ceļot kopā ar viņu,’’ es teicu. Likās, ka izdarot

pieņēmumus, es no viņas varēju iegūt vairāk informācijas, nekā uzdodot jautājumus. Tas atkal nostrādāja. Viņas zods izvirzījās uz āru, un viņas sejas izteiksme pēkšņi bija stūrgalvīga.

‘’Nē, viņa mani uz šejieni neatsūtīja,’’ viņa teica, un viņas balsij bija jauna, stingra pieskaņa. Mans pieņēmums viņu bija sarūgtinājis, lai gan es nesapratu kā. ‘’Es pati sevi atsūtīju.’’

Es nevarēju saprast viņas vārdu jēgu, vai arī viņas aizvainojuma cēloni. Es biju pilnīgi pazudis.Tad es padevos. Meitenē vienkārši nebija nekā saprātīga. Viņa nebija kā pārējie cilvēki. Varbūt

viņas domu klusēšana un viņas smaržas aromāts viņā nebija vienīgās neparastās lietas.‘’Es nesaprotu,’’ es atzinu, ienīstot to, ka bija jāpiekāpjas.Viņa nopūtās, un tad skatījās man acīs daudz ilgāk nekā vairums normālu cilvēku spēja paciest.‘’Sākumā viņa palika pie manis, bet viņai viņa pietrūka,’’ viņa lēni skaidroja, viņas tonim ar katru

vārdu kļūstot arvien nelaimīgākam. ‘’Tas viņu padarīja nelaimīgu... tāpēc es izlēmu, ka ir laiks tuvāk iepazīties ar Čārliju.’’

Sīkā kroka starp viņas acīm kļuva dziļāka.‘’Bet tagad tu esi nelaimīga,’’ es nomurmināju. Es nevarēju apstāties un beigt izrunāt savus

pieņēmumus skaļi, cerot kaut ko iemācīties no viņas reakcijām. Tomēr šis nelikās esam tālu no patiesības.

‘’Un?’’ viņa teica, it kā šis pat nebūtu viedoklis, kuru būtu vērts apsvērt.Es turpināju vērties viņai acīs, jūtot, ka es beidzot esmu ieguvis savu pirmo īsto skatu viņas

dvēselē. Es tajā redzēju vienu vārdu, kurā viņa ierindoja sevi starp savām prioritātēm. Atšķirībā no vairākuma cilvēku, viņas pašas vajadzības bija zemu saraksta lejasdaļā.

Viņa bija nesavtīga.

26

26

Es to redzēju, mistērija par šo cilvēku, kas slēpās šajā klusajā prātā sāka mazliet novājināties.‘’Tas nešķiet taisnīgi,’’ es teicu. Es paraustīju plecus, mēģinot izskatīties ikdienišķi, mēģinot

noslēpt savas ziņkārības intensitāti.Viņa pasmējās, taču skaņā nebija nekādas izpriecas. ‘’Vai tev neviens to nav teicis? Dzīve ir

netaisna.’’Es gribēju pasmieties par viņas vārdiem, taču es arī neizjutu nekādu īstu izpriecu. Es kaut ko

mazliet zināju par dzīves netaisnīgumu. ‘’Es domāju, ka esmu to jau kaut kur dzirdējis.’’Viņa arī paskatījās uz mani, atkal izskatoties apjukusi. Viņas acis aizplivinājās prom, un tad atkal

sastapās ar manējām.‘’Tas arī viss,’’ viņa man teica.Bet es nebiju gatavs beigt šo sarunu. Mazais V starp viņas acīm, viņas skumju paliekas, mani

uztrauca. Es vēlējos to nogludināt ar pirksta galu. Taču, protams, es nedrīkstēju viņu aiztikt. Tas nebija droši tik daudzos veidos.

‘’Tu labi tēlo.’’ Es runāju lēnām, apsverot nākamo hipotēzi. ‘’Taču es varu saderēt, ka tu ciet daudz vairāk nekā ļauj kādam saskatīt.’’

Viņa saviebās, viņas acīm samiedzoties un mutei savijoties greizā uzmestā lūpā, un viņa atkal sāka skatīties uz klases priekšu. Viņai nepatika, ka uzminēju pareizi. Viņa nebija vidusmēra mocekle – viņa nevēlējās klausītājiem parādīt savas sāpes.

‘’Vai es kļūdos?’’Viņa mazliet sarāvās, taču citādi izlikās mani nedzirdam.Tas lika man pasmaidīt. ‘’Es tā nedomāju.’’‘’Kāda tev tur daļa?’’ viņa prasīja, joprojām skatoties prom.‘’Tas ir ļoti labs jautājums,’’ es atzinu, vairāk sev nevis lai atbildētu viņai.Viņas uztveres spēja bija labāka nekā manējā – viņa redzēja tieši lietas serdi, kamēr es klumpačoju

apkārt malām, akli izskatot pavedienus. Viņas tik ļoti cilvēciskās dzīves detaļām nevajadzētu mani interesēt. Tas bija nepareizi, ka man rūpēja tas, ko viņa domāja. Viņpus manas ģimenes aizsargāšanai no aizdomām, cilvēku domas nebija svarīgas.

Es neesmu radis būt maz intuitīvs par kādu posmu. Es pārāk paļāvos uz savu ekstra dzirdi – es nepārprotami nebiju tik perspektīvs, cik biju domājis.

Meitene nopūtās un nikni raudzījās uz klases priekšu. Kaut kas viņas neapmierinātajā sejas izteiksmē bija humoristisks. Visa situācija, visa saruna bija humoristiska. Neviens nekad nav bijis lielākās briesmās no manis kā šī mazā meitene – kuru katru mirkli es varētu, apmulsis par savu muļķīgo iedziļināšanos sarunā, ieelpot caur degunu un viņai uzbrukt pirms paspēju sevi aizkavēt – un viņa bija aizkaitināta, jo es neatbildēju uz viņas jautājumu.

„Vai es tevi kaitinu?” es jautāju, smaidot par šī visa bezjēdzību.Viņa ātri uzmeta man acu skatu, un tad viņas acis, likās, iekrita mana skatiena lamatās.‘’Ne gluži,’’ viņa man teica. ‘’Es pati sevi kaitinu. Manā sejā ir tik viegli lasīt – mana māte mani

vienmēr sauc par savu atvērto grāmatu.’’Viņa neapmierinātībā sarauca pieri.Es pārsteigumā lūkojos viņā. Iemesls kāpēc viņa bija apbēdināta bija tas, ka viņa domāja, ka es

viņai redzēju cauri pārāk viegli. Cik, dīvaini! Es nekad neesmu tērējis tik daudz piepūles lai kādu saprastu, visā savā dzīvē – vai arī drīzāk eksistencē, dzīve diez vai bija īstais vārds. Man patiešām nebija dzīves.

‘’Tieši pretēji,’’ es nepiekritu, jūtoties savādi... piesardzīgs, it kā bija kādas slēptas briesmas, ko man nav izdevies ieraudzīt. Es pēkšņi biju satraukts, nojauta darīja mani nemierīgu. ‘’Manuprāt, tevi ir ļoti grūti nolasīt.’’

‘’Tādā gadījumā tu laikam esi labs lasītājs,’’ viņa minēja, izdarot savu pieņēmumu, kas jau atkal bija tieši mērķī.

‘’Parasti,’’ es piekritu.

27

27

Tad es viņai plati uzsmaidīju, ļaujot savām lūpām atsegties, lai atklātu mirdzošu, žiletes asu zobu rindas aiz tām.

To darīt bija stulbi, taču es pēkšņi, negaidīti izmisīgi vēlējos ielikt kāda veida brīdinājumu meitenē. Viņas ķermenis bija tuvāk manējam nekā iepriekš, neapzināti pagriezies mūsu sarunas virzienā. Visas mazās pēdas un pazīmes ar ko pietika, lai pārbiedētu pārējo cilvēces daļu tā vien šķita, ka uz viņu

neiedarbojas. Kāpēc viņa šausmās nenovēršas no manis? Bez šaubām viņa ir redzējusi pietiekami no

manas tumšākās puses, lai apzinātos briesmas, intuitīvi, kāda viņa arī, šķiet, ir. Es tā arī neuzzināju vai manam brīdinājumam bija iecerētais efekts. Tieši tad misters Beners sauca

klasi pie kārtības un viņa uzreiz aizgriezās prom no manis. Viņa izskatījās mazliet atvieglota par

traucējumu, tātad varbūt viņa to saprata neapzināti. Es cerēju, ka tā bija.Es atpazinu valdzinājumu, kas auga manī, pat tad kad centos to izrakt. Es nevarēju atļauties

saskatīt Bellā Svonā ko saistošu. Vai drīzāk, viņa nevarēja to atļauties. Jau tagad, es ļoti vēlējos atkal ar viņu aprunāties. Es gribēju zināt vairāk par viņas māti, viņas dzīvi pirms viņa uz šejieni atbrauca, viņas attiecībām ar tēvu. Visas nenozīmīgās detaļas, kas viņas personību atklātu tālāk. Bet ik sekunde

ko pavadīju ar viņu bija kļūda, risks ko viņai nevajadzētu uzņemties. Viņa nevērīgi atmeta savus biezos matus, tieši tajā mirklī kad biju ļāvis sev vēlreiz ieelpot. Sevišķi

koncentrēts viņas smaržas vilnis iesitās man rīklē.Tas bija kā pirmajā dienā – kā bumba, kuras mērķis bija sašķaidīt. Dedzinošās, sausās sāpes mani

apreibināja. Man atkal vajadzēja saķert galdu, lai noturētu sevi vietā. Šoreiz manī bija mazliet vairāk kontroles. Vismaz, es neko nesalauzu. Nezvērs manī rūca, taču manās sāpēs neguva nekādu

apmierinājumu. Viņš bija pārāk cieši sasiets. Uz mirkli.Es pilnībā pārstāju elpot un atliecos prom no meitenes cik vien tālu varēju. Nē, es nevarēju atļauties saskatīt viņā ko valdzinošu. Jo vairāk interesanta es viņā atradu, jo lielāka

iespēja, ka es viņu nogalināšu. Es šodien jau biju divreiz mazsvarīgi kļūdījies. Vai es paslīdēšu trešo reizi, un šoreiz kļūda nebūs mazsvarīga?

Tik līdz kā zvans noskanēja, es izbēgu no klases – iespējams iznīcinot vienalga kādu pieklājīgo iespaidu, ko biju pa pusei izveidojis šīs stundas laikā. Jau atkal, es ievilku plaušās tīro, mitro gaisu, tā it kā tā būtu dziedinoša rožu eļļa. Es steigšus centos aiziet tālāk, lai starp mani un meiteni būtu tik liela

distance cik iespējams. Emets gaidīja mani pie spāņu valodas klases ārdurvīm. Viņš brīdi pētīja manu mežonīgo sejas

izteiksmi. Kā gāja? viņš piesardzīgi jautāja. ‘’Neviens nenomira,’’ es nobubināju.Laikam jau tas ir kaut kas. Kad beigās redzēju Alisi bastojam, es domāju...Kad gājām iekšā klases telpā, es redzēju viņa pāris mirkļu veco atmiņu, redzētu caur viņa

iepriekšējās klases atvērtajām durvīm: redzēju Alisi, kura raitā solī un ar tukšu seju gāja dabas zinību

ēkas virzienā. Es sajutu viņa vēlēšanos piecelties un pievienoties viņai, un tad viņa lēmumu palikt. Ja Alisei būtu vajadzīga viņa palīdzība, viņa pajautātu...

Es atkritu krēslā un šausmās un pretīgumā aizvēru acis. ‘’Es nenojautu, ka tas bija tik tuvu. Es nedomāju, ka grasījos... Es neredzēju, ka bija tik slikti,’’ es čukstēju.

Nebija jau arī, viņš mani mierināja. Neviens nenomira, vai ne?‘’Jā,’’ es caur zobiem teicu. ‘’Šoreiz nē.’’Varbūt paliks vieglāk.‘’Protams.’’

28

28

Vai, varbūt tu viņu nogalināsi. Viņš paraustīja plecus. Tu jau nebūtu pirmais, kas visu salaiž dēlī. Neviens tevi pārāk bargi netiesātu. Dažreiz cilvēks vienkārši smaržo pārāk labi. Tas ir iespaidīgi, ka esi to turpinājis tik ilgi.

‘’Tas nepalīdz, Emet.’’Es sajutu riebumu pret to, ka viņš pieņēma domu, ka es nogalināšu meiteni, ka tas ir kaut kādā

veidā nenovēršami. Vai tad tā bija viņas vaina, ka viņa smaržoja tik labi?Es zinu kad tas notika ar mani..., viņš atcerējās, aizvedot mani sev līdzi pusgadsimtu atpakaļ, uz

krēslainu lauku ceļu, kur pusmūža sieviete ņēma savus izžuvušos palagus nost no auklas starp ābelēm. Ābolu smarža smagi turējās gaisā – ražas novākšanas laiks bija beidzies un izbrāķētie augļi bija izsvaidīti pa zemi, sitienu pēdas to mizā izpludināja aromātu biezos mākoņos. Šīs smaržas fonā bija svaigi pļauta siena lauks, harmonija. Viņš gāja pa ceļu, neievērodams sievieti, Rozālijas uzdevumā.

Debesis virs galvas bija violetas, oranžas pār rietumu kokiem. Viņš būtu turpinājis iet pa līkumoto ratu ceļu un nebūtu nekāda iemesla atcerēties šo vakaru, ja pēkšņa nakts vēsma nebūtu uzpūtusi baltos palagus kā buras un uzvēdinājusi sievietes smaržu tieši virsū Emeta sejai.

‘’Ah,’’ es klusi novaidējos. It kā ar smaržu, ko atcerējos pats nebūtu pietiekami.Es zinu. Es nezaudēju pat pussekundi. Es pat nepadomāju par pretošanos.Viņa atmiņa kļuva daudz par skaidru lai es to varētu izturēt.Es pielēcu kājās, maniem zobiem sacērtoties tik stipri, ka tie varētu izurbties cauri tēraudam.‘’Esta bien, Edvard?’’ Senjora Gofa jautāja, izbijusies par manu pēkšņo kustību. Es redzēju savu

seju viņas prātā, un zināju, ka izskatījos tā, ka līdz labumam bija tālu. ‘’Me perdona,’’ es nomurmināju, kad metos uz durvīm.‘’Emet – por favor, puedes tu ayudar a tu hermano?’’ viņa jautāja, bezpalīdzīgi žestikulējot uz

mani, kad steidzos ārā no istabas. ‘’Protams,’’ dzirdēju viņu sakām. Un tad viņš bija tieši man aiz muguras. Viņš man sekoja uz ēkas tālāko galu, kur mani panāca un uzlika savu roku man uz pleca.Es ar nevajadzīgu spēku atstūmu viņa roku. Tas būtu sagrāvis kaulus cilvēka rokā, un kaulus

plaukstā tāpat.‘’Piedod, Edvard.’’‘’Es zinu.’’ Es pārgāju dziļās elsās, mēģinot iztīrīt savu galvu un plaušas.‘’Vai tas ir tik pat slikti?’’ viņš jautāja, mēģinot nedomāt par smaržu un aromātu viņa atmiņās, kad

jautāja. Bez īpašiem panākumiem.‘’Sliktāk, Emet, sliktāk.’’Viņš uz brīdi bija kluss.Varbūt...‘’Nē, tas nebūtu labāk, ja es ar to tiktu galā. Ej atpakaļ uz klasi, Emet. Es gribu pabūt viens.’’Viņš bez neviena vārda vai domas pagriezās un ātri aizgāja prom. Viņš pateiks spāņu valodas

skolotājai, ka man bija slikti, vai, ka es bastoju, vai, ka esmu bīstams vampīrs, kuram zudusi kontrole. Vai viņa attaisnojumam bija nozīme? Varbūt es neatgriezīšos. Varbūt man bija jāaizbrauc.

Es atkal aizgāju uz mašīnu, lai gaidītu, kad beigsies stundas. Lai paslēptos. Jau atkal.Man vajadzētu pavadīt laiku pieņemot lēmumus vai mēģinot atbalstīt savu lēmumu, taču, gluži kā

narkomāns, pieķēru sevi meklējam cauri domu vāvuļošanai, kas izstaroja no skolas ēkām. Pazīstamās balsis izcēlās, taču šobrīd es nebiju ieinteresēts klausīties Alises vīzijās vai Rozālijas sūdzībās. Es viegli atradu Džesiku, taču meitene nebija kopā ar viņu, tāpēc turpināju meklēt. Manu uzmanību pievērsa Maika Ņūtona domas, un es beidzot noteicu viņas atrašanās vietu, sporta zālē kopā ar zēnu. Viņš bija nelaimīgs, jo es šodien bioloģijā biju ar meiteni runājis. Viņš vēlreiz izgāja cauri viņas atbildei, kad viņš bija uzsācis sarunu par šo tēmu...

Es nekad nebiju redzējis, ka viņš patiešām ar kādu runā vairāk par plus mīnus vienu vārdu. Protams, viņš nolēma, ka Bella ir interesanta. Man nepatīk kā viņš uz viņu skatās. Taču viņa nelikās pārāk sajūsmināta. Ko viņa teica? Diez kas viņam bija uznācis pagājušo pirmdien. Kaut kā tā. Neizklausījās, ka viņai tas rūpētu. Nevarētu būt, ka tā bija gara saruna...

29

29

Šādi viņš mēģināja ārā no sevis izspiest pesimismu, pacilāts par domu, ka Bella nav ieinteresējusi saruna ar mani. Tas mani kaitināja mazliet vairāk nekā tas būtu pieļaujams, tāpēc beidzu viņā klausīties.

Es ieliku CD ar spēcīgu mūziku atskaņotājā un tad uzgriezu skaļāk līdz tā noslāpēja citas balsis. Man vajadzēja ļoti stipri koncentrēties uz mūziku, lai atturētu sevi no aizpeldēšanas atpakaļ uz Maika Ņūtona domām, kur varētu izspiegot pārsteidzošo meiteni...

Es pāris reizes krāpos, kad stunda gāja uz beigām. Ne jau spiegoju, es mēģināju sevi pārliecināt. Es tikai gatavojos. Es gribēju zināt kad tieši viņa atstās sporta zāli, kad viņa būs stāvlaukumā. Es negribēju lai viņa izraisa manī pārsteigumu.

Tiklīdz kā skolnieki sāka kustēties ārā pa sporta zāles durvīm, es izkāpu no mašīnas, kaut gan nebiju pārliecināts, kāpēc tā darīju. Lietus bija viegls – es to ignorēju, kad tas lēnām sūcās manos matos.

Vai es gribēju lai viņa mani šeit ierauga? Vai es cerēju, ka viņa pienāks aprunāties? Ko es darīju?Es nekustējos, kaut gan mēģināju pārliecināt sevi kāpt atpakaļ mašīnā, zinot, ka mana uzvedība ir

peļama. Es turēju savas rokas sakrustotas pār krūtīm un elpoju ļoti sekli, kad skatījos kā viņa lēnām nāk uz manu pusi, viņas mutes stūrīši bija nolaisti. Viņa neskatījās uz mani. Dažas reizes viņa ātri uzmeta skatu mākoņiem ar tādu sejas izteiksmi, it kā tie viņu būtu aizskāruši.

Es jutos vīlies, kad viņa sasniedza savu pikapu pirms viņai bija jāpaiet garām man. Vai viņa būtu ar mani runājusi? Vai es būtu runājis ar viņu?

Viņa iekāpa pabalējuši sarkanā Ševī automobilī, sarūsējušā nezvērā, kas bija vecāks nekā viņas tēvs. Es lūkojos kā viņa piedarbina mašīnu – vecais motors rūca skaļāk nekā jebkurš cits satiksmes

līdzeklis stāvlaukumā – un tad pastiepj savas rokas pretī karstuma ventilatoram. Aukstumā viņai bija neērti – viņai tas nepatika. Viņa ar pirkstiem izķemmēja savus biezos matus, stumjot sprogas cauri

karstā gaisa straumītei tā, it kā viņa tās mēģinātu izžāvēt. Es iedomājos kā smaržotu auto kabīne un tad

ātri izslēdzu šo domu. Viņa pameta skatu apkārt, kad gatavojās pabraukt atpakaļ, un tad beidzot paskatījās manā virzienā.

Viņa blenza uz mani tikai pussekundi un viss, ko es varēju izlasīt viņas acīs bija pārsteigums pirms

viņas acis aiztraucās prom un viņa parāva auto atpakaļgaitā. Un tad viņa iespiedzās un atkal apstājās, pikapa aizmugurei tik tikko nesaduroties ar Erinas Tīgas mazo automobili, kas nu bija tikai collas attālumā.

Viņa blenza atpakaļskata spogulī, mutei paliekot vaļā aprēķinos. Kad cita mašīna pabrauca viņai

garām, viņa divreiz pārbaudīja visu ceļu un tad pamazām izstūmās no automašīnas novietnes tik piesardzīgi, ka tas manā sejā izraisīja platu smaidu. Tas bijā tā it kā viņa domātu, ka viņa savā

sagrabējušajā auto ir bīstama. Doma par Bellu Svonu kā bīstamu kādam, vienalga ar ko viņa arī nebrauktu, lika man izplūst

smieklos, kamēr meitene pabrauca man garām, skatoties tieši uz priekšu.

30

30

3. Fenomens

Patiesībā, es nebiju izslāpis, taču es izlēmu pa nakti atkal pamedīt. Mazdrusciņ profilaksei, nepietiekami, lai gan zināju, ka tā būs.

Kārlails nāca ar mani; mēs neesam bijuši vieni paši kopš es atgriezos no Denali. Skrienot cauri melnajam mežam, es dzirdēju viņu domājam par steidzīgajām atvadām pagājušajā nedēļā.

Viņa atmiņā, es redzēju kā mani vaibsti bija savijušies niknā izmisumā. Es sajutu viņa pārsteigumu un pēkšņās raizes.

‘’Edvard?’’‘’Man ir jādodas prom, Kārlail. Man ir jādodas prom tagad.’’‘’Kas noticis?’’‘’Nekas. Pagaidām. Bet notiks, ja palikšu.’’Viņš pasniedzās pēc manas rokas. Es jutu cik ļoti tas viņam bija sāpīgi, kad atrāvos no viņa rokas.‘’Es nesaprotu.’’‘’Vai tu kādreiz esi... vai ir bijis tā, ka...’’Es skatījos kā ievilku elpu, redzēju mežonīgo gaismu savās acīs, caur viņa dziļajām bažām.‘’Vai ir bijis kāds cilvēks, kurš tev ir smaržojis labāk nekā pārējie no viņiem? Daudz labāk?’’

31

31

‘’Ak.’’Kad es zināju, ka viņš saprata, manā sejā iekrita kauns. Viņš pasniedzās lai pieskartos man,

nepievēršot uzmanību , kad atkal atrāvos, un atstāja savu roku uz mana pleca.‘’Dari visu kas tev vajadzīgs, lai izturētu, dēls. Man tevis pietrūks. Lūk, ņem manu mašīnu. Tā ir

ātrāka.’’Pašlaik viņš prātoja vai bija izdarījis pareizi, sūtot mani prom. Viņš prātoja vai nav mani sāpinājis

ar savu uzticēšanās trūkumu.‘’Nē,’’ es skrienot čukstēju. ‘’Tas man bija vajadzīgs. Es tik viegli būtu varējis nodot šo uzticību,

ja tu man būtu teicis, lai palieku.’’‘’Man žēl, ka tu ciet, Edvard. Taču tev vajadzētu darīt visu ko vari, lai noturētu Svonu bērnu dzīvu.

Pat ja tas nozīmē, ka tev atkal ir mūs jāpamet.’’‘’Es zinu, es zinu.’’‘’Kāpēc tu atgriezies? Tu zini cik laimīgs esmu par to, ka esi šeit, bet ja tas ir pārāk grūti...’’‘’Man nepatīk justies kā gļēvulim,’’ es atzinu.Mēs bijām palēninājuši gaitu – tagad mēs tik tikko skrējām cauri tumsai.‘’Labāk tas nekā ievilkt viņu briesmās. Viņa būs prom viena vai divu gadu laikā.’’‘’Tev ir taisnība, es to zinu.’’ Taču tieši pretēji, viņa vārdi tikai pastiprināja manu vēlēšanos palikt.

Meitene būs prom viena vai divu gadu laikā...Kārlails pārstāja skriet un es arī apstājos; viņš pagriezās lai apskatītu manu sejas izteiksmi.Bet tu nebēgsi, vai ne?Es nokāru galvu.Vai tas ir lepnums, Edvard? Nav nekā apkaunojoša-‘’Nē tas nav lepnums, kas man liek palikt. Ne tagad.’’Nav kur iet?Es īsi iesmējos. ‘’Nē. Tas mani neapturētu, ja arī es varētu sevi piespiest aiziet.’’‘’Mēs nāksim ar tevi, protams, ja tas ir tas, kas tev vajadzīgs. Tev tikai jāpajautā. Tu esi pārvācies

bez žēlošanās pārējo dēļ. Viņi par šo uz tevi neturēs ļaunu prātu.’’Es pacēlu vienu uzaci.Viņš smējās. ‘’Jā, Rozālija varētu turēt, taču viņa tev ir parādā. Tā vai citādi, būtu daudz labāk, ja

mēs aizbrauktu tagad, kamēr nekāds kaitējums nav nodarīts, nekā tad, ja mēs aizbrauktu vēlāk, pēc tam kad kāda dzīve ir beigusies.’’ Viss humors beigās bija pazudis.

Es sarāvos no šiem vārdiem.‘’Jā,’’ es piekritu. Man balss bija aizsmakusi.Taču tu nedosies prom?Es nopūtos. ‘’Man vajadzētu.’’‘’Kas tevi šeit notur. Edvard? Man neizdodas saprast...’’‘’Es nezinu vai varu paskaidrot.’’ Pat man pašam, tas nebija loģiski.Viņš ilgu brīdi vērtēja manu izteiksmi.Nē, es nesaprotu. Taču es respektēšu tavu slepenību, ja tev tā labpatīk.‘’Paldies tev. Tas ir dāsni no tavas puses, ņemot vērā to, ka es to nedodu nevienam.’’ Ar vienu

izņēmumu. Un es darīju ko varēju lai to viņai atņemtu, vai ne?Mums katram ir savas dīvainības. Viņš atkal smējās. Vai iesim?Viņš tikko bija uztvēris kāda maza briežu bara smaržu. Bija grūti saliedēt daudz entuziasma par šo,

pat labākajos apstākļos, nekārdinošo aromātu. Patlaban, ar svaigām atmiņām par meitenes asinīm manā prātā, smarža patiesībā lika manam vēderam griezties.

Es nopūtos. ‘’Ejam,’’ es piekritu, lai gan zināju, ka vairāk asiņu iespiešana manā rīklē palīdzētu ļoti maz.

Mēs abi pārslēdzāmies uz medīšanas pozu un ļāvām nevaldzinošajai smaržai lēnām vilkt mūs uz priekšu.

32

32

Bija kļuvis aukstāks, kad atgriezāmies mājās. Izkusušais sniegs bija sasalis; izskatījās tā, it kā visu pārklātu plāna stikla kārtiņa – katra priedes skujiņa, katrs papardes zars, katrs zāles stiebrs bija ledus klāts.

Kamēr Kārlails aizgāja pārģērbties viņa rīta maiņai slimnīcā, es paliku pie upes, gaidot, kad uzausīs saule. Es jutos gandrīz vai uzpūsts šajā daudzumā asiņu, ko biju patērējis, bet es zināju, ka patieso slāpju trūkums nozīmēs maz, kad atkal sēdēšu blakus meitenei.

Vēss un nekustīgs gluži kā akmens uz kā sēdēju, es lūkojos tumšajā ūdenī, kas skrēja līdzās ledainajam krastam, es lūkojos tam cauri.

Kārlailam bija taisnība. Man vajadzētu pamest Forksu. Viņi varētu izplatīt kādu stāstu, kas izskaidrotu manu prombūtni. Kuģošanas skola Eiropā. Attālu radu apciemojums. Pusaudžu bēgšana. Stāstam nebija nozīmes. Neviens pārāk intensīvi nejautātu.

Paies tikai gads vai divi, un tad meitene pazudīs. Viņa dzīvos savu dzīvi – viņai būs dzīve, ko dzīvot. Viņa kaut kur ies koledžā, paliks vecāka, uzsāks karjeru, iespējams kādu apprecēs. Es to varēju iztēloties – es redzēju meiteni ģērbtu baltā, ejot vienmērīgā gaitā, viņas rokai esot cauri viņas tēva.

Tās bija dīvainas, sāpes, ko attēls manī radīja. Es tās nesapratu. Vai es biju greizsirdīgs, jo viņai bija nākotne, kādas man nekad nebūs? Tajā nebija nekādas jēgas. Ikkatram no cilvēkiem man apkārt bija tāda pati iespējamība – dzīve – un es reti biju viņus apskaudis.

Man vajadzētu viņu atstāt pie viņas nākotnes. Beigt riskēt ar viņas dzīvību. To darīt būtu pareizi. Kārlails vienmēr izvēlējās pareizo ceļu. Man tagad viņā vajadzētu ieklausīties.

Aiz mākoņiem uzausa saule, un vāja gaisma apmirdzēja visu sasalušo stiklu. Vēl viena diena, es izlēmu. Es viņu redzēšu vēl vienu reizi. To es varu paciest. Iespējams es varētu

pieminēt manu neizlēmīgo pazušanu, uzsākt stāstu. Tas būs grūti; es sajutu spēcīgo nepatiku, kas man jau tagad lika domāt palikšanas attaisnojumus –

iztiept gala termiņu līdz divām dienām, trim, četrām... Taču es darīšu pareizi. Es zināju, ka varu uzticēties Kārlaila padomam. Un es arī zināju, ka biju par daudz nesaskaņā ar sevi, lai izdarītu pareizu lēmumu viens pats.

Daudz par daudz nesaskaņā. Cik daudz šī nepatika nāca no manas apsēstās ziņkārības, un cik daudz nāca no manas neapmierinātās apetītes?

Es gāju iekšā lai pārģērbtos tīrās drēbēs skolai. Alise mani gaidīja, sēžot uz trešā stāva kāpņu augšējā pakāpiena. Tu atkal aizbrauksi, viņa mani apsūdzēja.Es nopūtos un pamāju. Es neredzu uz kurieni tu šoreiz dosies.‘’Es vēl nezinu uz kurieni došos,’’ es čukstēju.Es gribu lai paliec.Es papurināju galvu.Varbūt Džas un es varam nākt līdzi?‘’Viņiem jūs vajadzēs vēl vairāk, ja nebūšu šeit lai visu pieskatītu. Un padomā par Ezmi. Vai tu

atņemsi viņai pusi ģimenes vienā sitienā?’’Tu viņu padarīsi tik bēdīgu.‘’Es zinu. Tieši tāpēc tev jāpaliek.’’Tas nav tas pats kā tad kad tu esi te. Un tu to zini.‘’Jā. Taču man jādara tas, kas ir pareizi.’’Tomēr ir daudz pareizu ceļu un daudz nepareizu ceļu, vai ne?Uz īsu mirkli viņa bija aiztraukusies prom vienā no savām jocīgajām vīzijām; es skatījos kopā ar

viņu kā neskaidrie attēli ņirbēja un virpuļoja. Es redzēju sevi iejauktu savādās ēnās, ko es nevarēju izšķirt – miglaini, neprecīzi apveidi. Un tad, pēkšņi, mana āda mirdzēja atklātas pļavas spožajā saulesgaismā. Šī bija vieta, kuru es zināju. Bija kāds ķermenis pļavā līdzās man, bet, jau atkal, tas bija

33

33

neskaidrs, ne pietiekami lai atpazītu. Attēli notrīcēja un pazuda, tiklīdz miljons sīku izvēļu atkal pārveidoja nākotni.

‘’Es neko daudz no tā nesapratu,’’ es viņai teicu, kad vīzija kļuva tumša.Es arī. Tava nākotne grozās ap tik daudzām lietām, ka es nevaru neko no tā uzspēt. Es domāju, lai

gan...Viņa pārtrauca, un pārlaida acis bezgalīgajai kolekcijai ar nesenajām vīzijām par mani. Tās visas

bija vienādas – izplūdušas un neskaidras.‘’Tomēr, es domāju, ka kaut kas mainās,’’ viņa skaļi teica. ‘’Tava dzīve liekas ir krustceļos.’’Es drūmi pasmējos. ‘’Tu apjēdz, ka pašlaik izklausies pēc viltus čigānietes karnevālā, pareizi?’’Viņa izbāza savu sīciņo mēli pret mani.‘’Šodien viss ir kārtībā, vai ne?’’ es jautāju, mana balss pēkšņi bija nobažījusies. ‘’Es neredzu tevi kādu šodien nogalinām,’’ viņa apgalvoja.‘’Paldies, Alise.’’‘’Ej pārģērbties. Es neko neteikšu – ļaušu tev pateikt pārējiem kad būsi gatavs.’’Viņa piecēlās un metās lejā pa kāpnēm, viņas pleciem nedaudz saliektiem kūkumā. Man tevis

pietrūks. Patiešām. Jā, man arī viņas tiešām trūks.Ceļš uz skolu bija kluss. Džaspers juta, ka Alise ir par kaut ko nomākta, bet viņš zināja, ka ja viņa

par to vēlētos parunāt, viņa to jau būtu izdarījusi. Emets un Rozālija bija nevērīgi, viņiem bija vēl viens no viņu mirkļiem, kad viņi izbrīnā lūkojās viens otram acīs – to bija diezgan pretīgi skatīties no malas. Mēs visi labi apzinājāmies cik bezcerīgi iemīlējušies viņi bija. Vai varbūt es tikai biju nikns tāpēc, ka esmu vienīgais, kurš ir viens. Dažās dienās bija grūtāk nekā pārējās sadzīvot ar trīs perfekti saderīgiem mīlētājiem. Šī bija viena no tām.

Varbūt viņi visi būtu laimīgāki bez manas uzturēšanās apkārt, mana īgnuma un kareivīguma, kas atbilstu vecam vecim kādam man tagad vajadzētu būt.

Protams, pirmā lieta ko izdarīju, kad sasniedzām skolu bija meitenes meklēšana. Tikai sevis sagatavošana, atkal.

Kā tad.Tas bija apkaunojoši kā mana pasaule pēkšņi likās tukša, tajā bija vienīgi viņa – tagad visa mana

eksistence centrējās drīzāk ap meiteni, nekā mani pašu. Tas bija pietiekoši viegli lai tiešām saprastu; pēc astoņdesmit gadiem, kad viens un tas pats

atkārtojās katru dienu, katru nakti, ikviena pārmaiņa bija iedziļināšanās vērta, pagrieziena punkts.Viņa vēl nebija ieradusies, taču es jau pa gabalu varēju dzirdēt viņas pikapa motora apdullinošo

pukšķēšanu. Es atslējos pret mašīnas sānu, lai pagaidītu. Alise palika ar mani, kamēr pārējie devās pa taisno uz klasi. Viņiem bija apnikusi mana mānija – tas priekš viņiem bija neizprotami, ka kāds cilvēks varēja noturēt manu interesi tik ilgu laiku, vienalga cik gardi viņa smaržoja.

Meitene lēni iebrauca manā skatu punktā, viņas acis vērīgi lūkojās uz ceļu un viņas rokas cieši turēja stūri. Viņa par kaut ko izskatījās noraizējusies. Tas man aizņēma sekundi, lai es saprastu kas šis kaut kas bija, lai saprastu, ka ikvienam cilvēkam šodien sejā bija viena un tā pati izteiksme. Ak, ceļš ledū bija slidens un viņi visi centās braukt vēl piesardzīgāk. Varēja redzēt, ka viņa šo pievienoto risku ņēma nopietni.

Tas likās esam saskaņā ar to mazumiņu ko biju iemācījies par viņas raksturu. Es to pievienoju savam sarakstam: viņa bija nopietns cilvēks, atbildīgs cilvēks.

Viņa novietoja pikapu ne pārāk tālu no manis, taču viņa vēl nebija pamanījusi mani šeit stāvam, skatāmies uz viņu. Es prātoju ko viņa darīs kad pamanīs? Nosarks un aizies projām? Tas bija mans pirmais minējums. Bet varbūt viņa arī sāks skatīties. Varbūt viņa nāks ar mani aprunāties.

Es dziļi ievilku elpu, cerīgi piepildot savas plaušas, katram gadījumam.Viņa rūpīgi izkāpa no pikapa, pārbaudot slideno zemi pirms nostājās uz tās. Viņa nepaskatījās

augšup, un tas mani pievīla. Varbūt iešu ar viņu parunāt...Nē, tas būtu nepareizi.

34

34

Tā vietā lai pagrieztos pret skolu, viņa aizgāja līdz pikapa aizmugurei, jocīgā veidā pieķērusies pie mašīnas korpusa, neuzticoties savai stabilitātei. Tas lika man pasmaidīt, un es jutu Alises acis uz manas sejas. Es neklausījos par ko tas lika viņai domāt – man bija pārāk jautri, vērojot kā meitene pārbauda savas sniega ķēdes. Patiesībā viņa izskatījās tā it kā varētu nokrist, veids kā viņai slīdēja kājas. Nevienam citam problēmu nebija – vai viņa bija novietojusi mašīnu vietā, kur ir visvairāk ledus?

Tur viņa apstājās, ar savādu izteiksmi sejā, lūkojoties lejup. Tā bija... jūtīga? Tā it kā kaut kas par riepu viņu darīja emocionālu?

Jau atkal, ziņkāre sāpēja kā slāpes. Tas bija tā it kā man būtu jāzina ko viņa domāja – it kā nekam citam nebūtu nozīmes.

Es iešu ar viņu parunāt. Tā vai citādi, izskatījās, ka viņai noderētu palīdzīga roka, vismaz līdz viņa būs nost no slidenās ietves. Bet, protams, es nevarēju viņai to piedāvāt, vai ne? Es vilcinājos, noraustījies. Ņemot vērā viņas šķietamo nepatiku pret sniegu, viņai diez vai patiktu manas aukstās, baltās rokas pieskāriens. Man būtu vajadzējis uzvilkt cimdus-

‘’NĒ!’’ Alise skaļi noelsās.Es acumirklī aplūkoju viņas domas, minot, ka esmu izdarījis kādu niecīgu izvēli un viņa

redzēja mani darām kaut ko nepiedodamu. Bet tam ar mani nebija nekāda sakara.Tailers Kroulijs bija nolēmis pagriezienu uz stāvvietu veikt nesaprātīgā ātrumā. Šī izvēle liks viņam

slīdēt pāri ledus klātajai zemei...Vīzija nāca tikai pussekundi ātrāk nekā realitāte. Tailera furgons apbrauca ap stūri, kamēr es vēl

joprojām vēroju slēdzienu, kā dēļ caur Alises lūpām bija nācis šausmu pilnais elpas vilciens. Nē, šai vīzijai nebija nekāda sakara ar mani, un tomēr tai bija vistiešākais sakars ar mani, jo

Tailera furgons – tā riepas patlaban skāra ledu vissliktākajā iespējamajā leņķī – trauksies cauri laukumam un sašķaidīs meiteni, kura ir kļuvusi par nelūgtu fokusa punktu manā dzīvē.

Pat bez Alises paredzējumiem, būtu bijis pietiekami viegli nolasīt transporta līdzekļa trajektoriju, kura nu bija ārpus Tailera kontroles.

Meitene, stāvot tieši nepareizajā vietā pie pikapa pakaļpuses, paskatījās augšup, samulsusi par riepu griezīgo skaņu. Viņa ieskatījās tieši manās šausmu pārsteigtajās acīs, un tad pagriezās lai vērotu tuvojošos nāvi.

Ne viņa! Vārdi kliedza manā galvā, it kā tie piederētu kādam citam. Joprojām ieslēgts Alises domās, es redzēju kā vīzija pēkšņi pārveidojās, taču man nebija

laika skatīties kāds rezultāts tas ir.Es drāzos pāri laukumam, metoties starp slīdošo furgonu un nekustīgo meiteni. Es kustējos

tik ātri, ka viss, izņemot objektu uz kuru koncentrējos, pārvērtās neskaidrās kontūrās. Viņa mani neredzēja, – nevienas cilvēka acis nevarēja izsekot manam lidojumam – joprojām skatoties uz neveiklo apveidu, kas grasījās iemalt viņas ķermeni pikapa metāla rāmī.

Es saķēru viņu ap vidukli, kustoties pārāk lielā steigā, mēģinot būt tik maigs, cik tas viņai bija nepieciešams. Tajā sekundes simtdaļā pirms es parāvu viņas niecīgo ķermeni nost no nāves takas un ar viņu savās rokās ietriecos zemē, es spilgti apzinājos viņas vārgo, trauslo ķermeni.

Kad dzirdēju kā viņas galva noblīkšķ pret ledu, likās, ka es pats arī pārvēršos ledū.Taču man pat nebija pilna sekunde, lai noskaidrotu viņas stāvokli. Es dzirdēju furgonu aiz mums, tas griezīgi žēlojās, kad tas sagriezās pret meitenes pikapa spēcīgo dzelzs korpusu. Tas mainīja kursu, virzoties pa loku, jau atkal meitenes virzienā – it kā viņa būtu magnēts, kas pievilktu furgonu.

Vārds, ko es nekad iepriekš nebiju teicis dāmas klātbūtnē izslīdzēja starp maniem sakostajiem zobiem.

Es jau tā biju izdarījis pārāk daudz. Kad es biju gandrīz lidojis pa gaisu, lai pagrūstu viņu nost no ceļa, man jau bija pilnīgi skaidrs kādu kļūdu es pieļauju. Šīs kļūdas apzināšanās mani neapturēja, taču es neaizmirsu, kādu risku uzņēmos – uzņēmos, ne tikai par sevi pašu, bet par visu savu ģimeni.

35

35

Atmaskošana.Un šis pavisam noteikti nepalīdzēja, taču es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka furgona otrais

mēģinājums atņemt viņai dzīvību būs veiksmīgs. Es viņu nometu un izstiepu rokas, satverot furgonu pirms tas skāra meiteni. Tā spēks

uzmeta mani virsū tās mašīnas aizmugurei, kas bija novietota blakus viņas pikapam, un es

sajutu kā tās rāmis aiz maniem pleciem saliecās. Furgons drebēja un trīcēja pret nelokāmo traucēkli, ko radīja manas rokas, un tad sašūpojās, nestabili balansējot uz divām tālākajām

riepām. Ja pakustināšu savas rokas, viena no furgona aizmugurējām riepām uzkritīs uz viņas kājām.

Ak, mīlestības pret visu, kas svēts vārdā, vai katastrofas nekad nebeigsies? Vai bija vēl kas, kas varētu noiet greizi? Es diez vai varētu te sēdēt, turot gaisā furgonu, un gaidīt glābšanu. Es arī nevarēju furgonu aizmest prom – bija jāņem vērā, ka tur iekšā bija vadītājs, kura domas panikā bija nesakarīgas.

Ar iekšēju vaidu, es aizgrūdu furgonu prom, tā, ka tas acumirklī nolīgojās prom no mums. Kad tas krita atpakaļ manā virzienā, es to ar labo roku satvēru zem rāmja, kamēr, jau atkal, ar kreiso roku apņēmu meitenes vidukli un izvilku viņu ārā no furgona apakšas, cieši piespiežot pie sava sāna. Viņas ķermenis kustējās ļengani, kad es viņu pagriezu apkārt, lai viņas kājas nekas nenoslogotu – vai viņa bija pie samaņas? Cik daudz bojājumu es viņai nodarīju savā improvizētajā glābšanas mēģinājumā?

Tagad, es ļāvu furgonam nokrist, lai tas nevarētu viņu savainot. Tas norībēja pret ietvi, visiem logiem vienlaicīgi sasitoties druskās.

Es zināju, ka biju krīzes vidū. Cik daudz viņa redzēja? Vai kādi citi aculiecinieki redzēja mani parādamies pie viņas un tad žonglējot ar furgonu, kamēr mēģināju viņu izvilkt no tā

apakšas? Jautājumiem vajadzētu būt manām lielākajām bažām. Bet es biju pārāk noraizējies, lai atmaskošanas draudi man rūpētu tik daudz, cik vajadzētu.

Pārāk panikas pārņemts, ka es pats savā centībā viņu pasargāt, varētu būt viņu savainojis. Pārāk nobijies, par to, ka viņa bija tik tuvu man, zinot, ko es sajutīšu, ja ļaušu sev ieelpot. Es pārāk apzinājos viņas maigā ķermeņa karstumu, kas bija piespiedies klāt manējam – pat ņemot vērā dubulto šķērsli, ko radīja mūsu jakas, es varēju sajust šo karstumu...

Pirmās bailes bija lielākās bailes. Kad pie mums ielauzās aculiecinieku kliegšana, es noliecos lai apskatītu viņas seju, lai redzētu, vai viņa ir pie samaņas – stipri cerot, ka viņa nekur neasiņoja.

Viņas acis bija vaļā un šokā skatījās. ‘’Bella?’’ es uzbāzīgi jautāju. ‘’Vai tev nekas nekaiš?’’‘’Viss kārtībā.’’ Viņa vārdus izteica automātiski, sapņainā balsī.Atvieglojums, tik skaudrs, ka tas bija gandrīz sāpīgi, izskalojās man cauri, kad dzirdēju

viņas balsi. Es caur zobiem iesūcu elpu, un man bija vienalga par degšanu rīklē, kas tūlīt bija klāt. Es gandrīz to vai gaidīju.

Viņa centās apsēsties, taču es nebiju gatavs viņu atlaist. Tas likās kaut kā... drošāk? Vismaz, tas bija labāk, kad jutu viņu piespiestu sev pie sāniem.

‘’Esi uzmanīga,’’ es viņu brīdināju. ‘’Man liekas, ka tu diezgan stipri sasiti galvu.’’ Nebija nekādas svaigu asiņu smaržas – tīrākā veiksme – taču tas neizslēdza iekšējos

bojājumus. Es pēkšņi biju nemierīgs un gribēju lai Kārlails viņu apskata un pārbauda viņu ar visām radioloģijas ierīcēm.

‘’Au,’’ viņa teica, un viņas tonis bija komiski pārsteigts, kad viņa atklāja, ka man bija taisnība par viņas galvu.

‘’Tieši to es domāju.’’ Atvieglojums man to padarīja smieklīgu, tas mani padarīja gandrīz vieglprātīgu.

‘’Kā tu...’’ Viņas balss noklusa, un viņas plakstiņi nodrebēja. ‘’Kā tu te tik ātri nokļuvi?’’

36

36

Atvieglojums pārvērtās īgnumā, humors pagaisa. Viņa bija pamanījusi par daudz.Tagad, kad atklājās, ka meitene bija diezgan labā stāvoklī, bažas par manu ģimeni kļuva

spēcīgākas.‘’Es stāvēju tev blakus, Bella.’’ Es no pieredzes zināju, ka, ja melojot, biju pašpārliecināts,

tas jebkuru jautātāju padarīja mazāk drošu par patiesību.Viņa atkal pūlējās pakustēties, un šoreiz es to atļāvu. Man vajadzēja elpot, lai es savu lomu

varētu nospēlēt pareizi. Man vajadzēja atstatumu no viņas silto asiņu karstuma, lai gaiss nesajauktos ar viņas smaržu un mani nesatriektu. Es paslīdēju nost no viņas, tik tālu, cik vien bija iespējams šaurajā telpā starp avārijā cietušajiem transporta līdzekļiem.

Viņa palūkojās augšup uz mani, un es nenovērsos. Neskatīšanās acīs bija kļūda, ko būtu pieļāvis tikai nelietpratīgs melis, un es tāds nebiju. Mana sejas izteiksme bija mierīga, laipna... Likās, ka tas viņu mulsina. Tas bija labi.

Negadījuma vieta tagad bija aplenkta. Galvenokārt skolnieki, bērni lūkojās un stūmās cauri spraugai starp mašīnām, lai paskatītos, vai bija redzami kādi kropli ķermeņi. Manā galvā bija kliedzošu čalu un šokētu domu straume. Es vienreiz pārskatīju domas, lai pārliecinātos, ka vēl nebija nekādu aizdomu, un tad izslēdzu tās ārā un koncentrējos tikai uz meiteni.

Viņa šajā trakomājā bija apjukusi. Viņa aši palūkojās apkārt, viņas sejas izteiksme joprojām bija apstulbusi, un mēģināja piecelties kājās.

Es savu roku maigi uzliku uz viņas pleca, lai noturētu viņu uz zemes. ‘’Pagaidām labāk paliec guļus.’’ Izskatījās, ka ar viņu viss ir kārtībā, taču vai viņai tiešām

bija jākustina kakls? Jau atkal, es vēlējos kaut te būtu Kārlails. Gadi, ko pavadīju studējot teorētisko medicīnu nebija nekas, salīdzinājumā ar viņa gadsimtiem ilgo praktiskās medicīnas praksi.

‘’Bet ir auksti,’’ viņa iebilda.Viņa divas reizes tika gandrīz satriekta līdz nāvei un vēl vienu reizi viņu gandrīz sakropļoja,

un aukstums bija tas, kas viņu uztrauca. Man caur zobiem izslīdēja īsi smiekli, pirms es atcerējos, ka situācija nebija smieklīga.

Bella samirkšķināja acis, un tad koncentrējās uz manu seju. ‘’Tu biji tur.’’Tas mani atkal atskurbināja. Viņa ātri paskatījās uz dienvidiem, lai gan šobrīd tur nebija nekā ko redzēt, izņemot furgona

sadauzīto sānu. ‘’Tu biji pie savas mašīnas.’’‘’Nē, nebiju.’’‘’Es tevi redzēju,’’ viņa neatlaidīgi apgalvoja; viņas balss bija bērnišķīga, kad viņa kļuva

ietiepīga. Viņas zods izvirzījās uz āru.‘’Bella, es stāvēju tev blakus, un pagrūdu tevi nost no ceļa.’’Es ieskatījos dziļi viņas plašajās acīs, mēģinot viņu piespiest pieņemt manu versiju –

patlaban, vienīgo racionālo versiju.Viņas zods bija sastindzis. ‘’Nē.’’Es mēģināju palikt mierīgs, necelt paniku. Ja vien es varētu viņu uz brīdi apklusināt, gūt

iespēju iznīcināt pierādījumus... un iedragāt viņas stāstu, noveļot to uz galvas traumu.Vai apklusināt šo nerunīgo, sevī noslēgušos meiteni nevajadzētu būt viegli? Ja vien viņa

man uzticētos, tikai uz pāris mirkļiem...‘’Lūdzu, Bella,’’ es teicu, un mana balss bija pārāk saspringta, jo es pēkšņi gribēju, lai viņa

man uzticētos. Es to gribēju ļoti stipri, un ne tikai ņemot vērā šo negadījumu. Stulba vēlme. Kādas sajūtas, viņai liktu uzticēties man?

‘’Kāpēc?’’ viņa jautāja, joprojām kareivīgi.‘’Uzticies man,’’ es lūdzu.‘’Vai apsoli visu paskaidrot vēlāk?’’Mani padarīja niknu tas, ka atkal viņai jāmelo, kad es tik ļoti vēlējos kaut varētu kaut kādā

veidā izpelnīties viņas uzticību. Tāpēc, kad viņai atbildēju, tas skanēja asi.

37

37

‘’Labi.’’‘’Labi,’’ viņa atbalsoja tādā pašā tonī.Kamēr mūs mēģināja izglābt – ieradās pieaugušie, tika pasauktas autoritātes, tālumā varēja

dzirdēt sirēnas – es centos ignorēt meiteni un sakārtot savas prioritātes pareizajā secībā. Es pārmeklēju katru prātu stāvlaukumā, gan aculieciniekus, gan tos, kas ieradās vēlāk, taču neatradu neko bīstamu. Daudzi bija pārsteigti ieraugot mani blakus Bellai, bet visi secināja – tā kā nebija neviena cita iespējama risinājuma – ka viņi mani, stāvot pie meitenes, pirms negadījuma vienkārši nebija pamanījuši.

Viņa bija vienīgā, kas nepieņēma vieglo izskaidrojumu, taču ar viņu rēķināsies kā ar vismazāk uzticamo liecinieci. Viņa tika pārbiedēta, traumēta, un tad vēl tas, ka viņa pārcieta triecienu pa galvu. Iespējams viņa bija šokā. Būtu pieņemami, ja viņas stāsts būtu neskaidrs, vai ne? Neviens viņai īpaši neticēs, ņemot vērā tik daudzus citus lieciniekus...

Es sarāvos, kad notvēru Rozālijas, Džaspera un Emeta, kuri tikko bija ieradušies, domas. Par šo man šovakar vajadzēs dārgi samaksāt.

Es gribēju nogludināt plecu radīto robu dzeltenbrūnajā mašīnā, taču meitene bija pārāk tuvu. Man būs jāpagaida līdz viņa vairs nebūs tik saspringusi.

Bija grūti gaidīt, – tik daudz acu mani vēroja – kad cilvēki cīnījās ar furgonu, mēģinot to aizstumt prom no mums. Es viņiem varētu palīdzēt, tikai lai paātrinātu procesu, taču jau biju pietiekamās nepatikšanās un meitenei bija vērīgas acis. Beidzot, viņi to pārvietoja tik tālu, ka ātrā palīdzība varēja piekļūt mums ar nestuvēm.

Mani novērtēja labi pazīstama, sirma seja. ‘’Sveiks, Edvard,’’ Brets Vorners teica. Viņš bija arī reģistrēts ārsta palīgs, un es viņu labi

pazinu no slimnīcas. Tā bija veiksme – vienīgā veiksme šodien – ka viņš līdz mums nonāca pirmais. Viņa domās, viņš ievēroja, ka izskatos modrs un mierīgs. ‘’Ar tevi viss kārtībā, puis?’’

‘’Es jūtos lieliski, Bret. Es necietu. Taču baidos, ka Bellai varētu būt kontūzija. Viņa stipri sasita galvu, kad parāvu viņu nost no ceļa...’’

Brets pievērsa uzmanību meitenei, kura par nodevību pameta uz mani niknu skatu. Ak, tas bija pareizi. Viņa bija klusā mocekle – viņa deva priekšroku neuzkrītošai ciešanai.

Viņa manu stāstu nekavējoties nenoliedza, un tas man lika justies labāk.Nākamais ārsts mēģināja uzstāt lai ļauju sevi apskatīt, bet nebija pārāk grūti viņu atrunāt.

Es apsolīju, ka ļaušu savam tēvam to izdarīt, un viņš nomierinājās. Ar vairumu cilvēku, ja runāju ar aukstu pārliecību balsī, tas bija viss, kas vajadzīgs. Vairumu cilvēku, tikai ne ar meiteni, protams. Vai viņa vismaz kādā nozarē bija normāla?

Kad viņi viņai uzlika kakla stiprinājumu – un viņas seja apkaunojumā kļuva tumši sarkana – es izmantoju šo izklaidības mirkli lai ar kāju klusām izlīdzinātu iespiedumu dzeltenbrūnajā mašīnā. Vienīgi mani brāļi un māsas pamanīja, ka to daru, un Emeta prātā dzirdēju solījumu, labot visu, ko nebiju pamanījis. Pateicīgs par viņa palīdzību – un vēl pateicīgāks, ka vismaz Emets jau ir piedevis manu bīstamo izvēli – es biju mierīgāks, kad iekāpu ātrās palīdzības mašīnas priekšējā sēdeklī blakus Bretam.

Policijas priekšnieks ieradās pirms viņi bija ieliekuši Bellu mašīnas aizmugurē. Lai gan Bellas tēva domas ritēja lēnāk nekā vārdi, panika un bažas izplūda no vīrieša prāta

un apslāpēja ikkatru citu domu tuvākajā apkārtnē. Vārdos neizteiktās bažas un vainas apziņa, milzīgi to viļņi, izskalojās no viņa, kad viņš ieraudzīja savu vienīgo meitu uz nestuvēm.

Izskalojās no viņa un izslīdēja cauri man, atbalsojoties un pieaugot stiprākām. Kad Alise mani brīdināja, ka Čārlija Svona meitas nogalināšana nogalinātu arī viņu, viņa nepārspīlēja.

Mana galva locījās šajā vainas apziņā, kad klausījos viņa panikas pārņemtajā balsī. ‘’Bella!’’ viņš kliedza.‘’Man nekas nekaiš, Čār- Tēt.’’ Viņa nopūtās. ‘’Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā.’’Viņas apgalvojums neko daudz neremdināja viņa šausmas. Viņš uzreiz pagriezās pret

tuvāko ārstu un pieprasīja vairāk informācijas.

38

38

Līdz es dzirdēju viņu runājam, veidojot pilnīgi sakarīgus teikumus par spīti viņa panikai, es nebiju apjautis, ka viņa nemiers un raizes nebija vārdos neizsakāmas. Es tikai... nedzirdēju īstos vārdus.

Hmm. Čārlijs Svons nebija tik kluss kā viņa meita, taču sapratu no kurienes nāk viņas nerunīgums. Interesanti.

Es nekad neesmu pārāk ilgi bijis pilsētas policijas virsnieka tuvumā. Es vienmēr esmu viņu turējis par lēni domājošu – tagad sapratu, ka es esmu tas lēnais. Viņa domas bija daļēji slēptas, nevis neesošas. Es dzirdēju tikai tenoru, šo domu toni...

Es gribēju ieklausīties stiprāk, redzēt vai es varu šajā jaunajā, mazākajā mīklā atrast atslēgu uz meitenes noslēpumiem. Taču tad Bella tika ievietota mašīnas aizmugurē, un ambulance bija ceļā.

Bija grūti atraut sevi no šī iespējamā, mistērijas, kas mani bija apsēdusi, risinājuma. Taču man tagad bija jādomā – bija no katra leņķa jāpaskatās uz to, kas šodien bija noticis. Man bija jāklausās, lai noteiktu vai neesmu mūs visus ievilcis tādās briesmās, ka nekavējoties būtu jādodas prom. Man bija jākoncentrējas.

Ārstu domās nebija nekā, kas mani uztrauktu. Cik tālu viņi varēja teikt, ar meiteni nebija noticis nekas nopietns. Un Bella, līdz šim, turējās pie stāsta, ar ko biju nodrošinājies.

Prioritāte, kad nonācām slimnīcā, bija satikt Kārlailu. Es steidzos cauri automātiskajām durvīm, bet es nevarēju pilnībā aizmirst uzraudzīt Bellu; es viņu pieskatīju cauri feldšera domām.

Bija viegli atrast mana tēva pazīstamo prātu. Viņš bija savā mazajā kabinetā, viens pats – otrais mazumiņš laimes šajā nelaimīgajā dienā.

‘’Kārlail.’’Viņš dzirdēja manu tuvošanos, un kļuva nemierīgs tiklīdz ieraudzīja manu seju. Viņš

pielēca kājās, viņa seja nobālēja līdz kaula baltumam. Viņš noliecās pāri kārtīgi sakārtotajam riekstkoka galdam.

Edvard – tu ne – ‘’Nē, nē, tas nav tas.’’Viņš dziļi ievilka elpu. Protams, ne. Piedod, ka tā nodomāju. Tavas acis, protams, man

būtu vajadzējis zināt... Viņš atvieglojumā pamanīja manas joprojām zeltainās acis.‘’Viņa ir savainota, lai gan, Kārlail, droši vien tas nav nekas nopietns, bet-‘’‘’Kas notika?’’‘’Muļķīga autoavārija. Viņa bija nepareizajā vietā, nepareizajā laikā. Bet es nevarēju tā

vienkārši tur stāvēt – ļaut tam vienkārši viņu sadragāt – ‘’Sāc no sākuma, es nesaprotu. Kā tu biji iejaukts?‘’Furgons slīdēja pa ledu,’’ es čukstēju. Kamēr runāju, es blenzu uz sienu aiz viņa. Tā vietā

lai tur būtu milzum daudz ierāmētu diplomu, viņam bija viena vienkārša eļļas glezna – viņa mīļākā, neatklāts Hasama gleznojums. ‘’Viņa stāvēja tam ceļā. Alise redzēja, kas notiks, taču nebija laika neko darīt, bija tiešām jāskrien pāri stāvlaukumam un jāpagrūž viņu nost no ceļa. Neviens neko nepamanīja... izņemot viņu. Man vēlreiz bija jāpatur furgons, taču jau atkal neviens to neredzēja... izņemot viņu. Man ir... man ļoti žēl, Kārlail. Es negribēju mūs ievilkt briesmās.’’

Viņš apgāja apkārt galdam un uzlika savu roku uz mana pleca. Tu rīkojies pareizi. Un tas tev nevarēja būt viegli. Es ar tevi lepojos, Edvard.Tad es viņam varēju ieskatīties acīs. ‘’Viņa zina, ka ar mani kaut kas... nav kārtībā.’’‘’Tas nekas. Ja mums būs jādodas prom, mēs dosimies. Ko viņa teica?’’Es pakratīju galvu, mazliet neapmierināts. ‘’Pagaidām neko.’’Pagaidām?‘’Viņa piekrita manai versijai par notikumu gaitu – taču viņa gaida izskaidrojumu.’Viņš sarauca pieri, to apsverot.

39

39

‘’Viņa sasita savu galvu – nu, es to izdarīju,’’ es ātri turpināju. ‘’Es viņu diezgan spēcīgi atsitu pret zemi. Liekas, ka ar viņu viss kārtībā, bet... es nedomāju, ka būs grūti apšaubīt viņas viedokli.’’

Es jutos kā nelietis, tikai izsakot šos vārdus.Kārlails dzirdēja riebumu manos vārdos. Varbūt tas nebūs nepieciešams. Redzēsim, kas

notiks, vai iesim? Izklausās, ka man ir pacients, kas jāapskata. ‘’Lūdzu,’’ es teicu. ‘’Esmu tik noraizējies, ka viņu savainoju.’’Kārlaila sejas izteiksme atdzīvojās. Viņš nogludināja savus gaišos matus – tikai dažus toņus

gaišākus nekā viņa zeltainās acis – un iesmējās.Šī tev ir bijusi interesanta diena, vai ne? Viņa prātā, es saskatīju ironiju, un tas biju

smieklīgi, vismaz viņam. Pilnīga lomu maiņa. Kaut kad tajā īsajā neapdomātajā sekundē, kad skrēju pāri apledojušajam laukumam, es biju pārvērties no slepkavas aizstāvī.

Es pasmējos kopā ar viņu, atceroties cik drošs es biju par to, ka Bellai nekad nevajadzēs vairāk aizsardzības no kāda cita nekā manis paša. Maniem smiekliem bija pieskaņa, jo neskatoties uz furgonu, tā joprojām bija.

Es viens pats gaidīju Kārlaila kabinetā – tā bija viena no ilgākajām stundām ko esmu piedzīvojis – klausoties domu pilnajā slimnīcā.

Izskatījās, ka Tailers Kroulijs, furgona šoferis, bija cietis vairāk nekā Bella, un uzmanība tika pievērsta viņam, kamēr viņa gaidīja savu kārtu uz rentgenu. Kārlails turējās fonā, uzticoties sava palīga diagnozei, ka meitene bija tikai nedaudz savainota. Tas padarīja mani nemierīgu, taču es zināju, ka viņam ir taisnība. Viens ašs skatiens uz viņa seju un viņa acumirklī atcerēsies par mani, par faktu, ka ar manu ģimeni kaut kas nebija kārtībā, un tas varētu viņu pamudināt uz runāšanu.

Viņai pilnīgi noteikti bija labprātīgi runājošs sarunu partneris. Tailers mocījās vainas apziņā par faktu, ka viņš viņu gandrīz nogalināja, un likās, ka viņš par to nevar aizvērties. Es cauri viņa acīm redzēju viņas sejas izteiksmi, un bija skaidrs, ka viņa vēlējās, lai viņš pārtrauc. Kā viņš to neredzēja?

Bija kāds saspīlēts mirklis, priekš manis, kad Tailers viņai jautāja, kā viņa tika nost no ceļa. Es gaidīju, aizturējis elpu, kad viņa vilcinājās.‘’Ēe...’’ viņš dzirdēja viņu sakām. Tad viņa apklusa uz tik ilgu laiku, ka Tailers sāka prātot,

vai šis jautājums bija viņu samulsinājis. Beidzot, viņa teica. ‘’Edvards mani pagrūda nost.’’Es izelpoju. Un tad mana elpošana paātrinājās. Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis viņu

izrunājam manu vārdu. Man patika kā tas skanēja – pat, dzirdot to tikai caur Tailera domām. Es gribēju to dzirdēt pats savām ausīm...

‘’Edvards Kalens,’’ viņa teica, kad Tailers nesaprata, kuru viņa domāja. Es attapos, ka esmu pie durvīm, mana roka bija uz roktura. Vēlme viņu redzēt auga arvien lielāka. Man bija sev jāatgādina par piesardzību.

‘’Viņš stāvēja man blakus.’’‘’Kalens?’’ Ha. Tas ir dīvaini. ‘’Es viņu neredzēju.’’ Es varētu apzvērēt... ‘’Oho, tas

laikam notika ļoti ātri. Vai ar viņu viss kārtībā?’’‘’Man šķiet, ka jā. Viņš kaut kur tepat ir, bet viņam nelika gulēt uz nestuvēm.’’Es redzēju domīgo skatienu viņas sejā, viņas acu aizdomu pilno savilkšanos, taču Tailers šīs

sīkās izmaiņas viņas sejā nepamanīja. Viņa ir glīta, viņš domāja, gandrīz pārsteigumā. Pat šajā sajukumā. Nav mans ierastais

tips, tomēr... Man vajadzētu viņu kaut kur uzaicināt. Atlīdzinot par šodienu...Tad, es biju ārā vestibilā, pusceļā uz neatliekamās palīdzības telpu, un pat uz sekundi

neapdomāju to, ko daru. Par laimi, māsiņa ienāca istabā pirms to izdarīju es – bija Bellas kārta uz rentgena aparāta. Es atspiedos pret sienu tumšā kaktā turpat aiz stūra un mēģināju saņemties, kamēr viņu aizstūma projām.

40

40

Tam, ka Tailers domāja, ka viņa ir glīta, nebija nozīmes. To pamanītu ikviens. Man nebija nekāda iemesla justies... kā es jutos? Aizkaitināts? Vai arī nikns bija tuvāk patiesībai? Tas nekādā ziņā nebija loģiski.

Es paliku te tik ilgi, cik varēju, taču nepacietība mani uzvarēja un es gāju atpakaļ uz radioloģijas telpu. Viņa jau bija pārvietota atpakaļ uz neatliekamās palīdzības istabu, taču es varēju slepus paskatīties viņas rentgena uzņēmumus, kamēr māsiņa neskatījās.

Es jutos mierīgāks, kad to izdarīju. Viņas galvai nekas nekaiš. Es viņu nebiju savainojis, ne īpaši.

Kārlails mani šeit pamanīja. Tu izskaties labāk, viņš komentēja.Es lūkojos tieši uz priekšu. Mēs nebijām vieni, vestibils bija pilns ar sanitāriem un

apmeklētājiem.Ak, jā. Viņš pielika uzņēmumus pie apgaismotās virsmas, taču man nevajadzēja paskatīties

otro reizi. Sapratu. Viņai it nekas nekaiš. Labi pastrādāts, Edvard.Mana tēva atzinības skaņa manī radīja jauktu reakciju. Es būtu apmierināts, vienīgi es

zināju, ka viņš neatzītu to, ko taisos darīt tagad. Vismaz, viņš to neatzītu, ja zinātu manu īsto motivāciju...

‘’Es domāju, ka iešu ar viņu aprunāties – pirms viņa redz tevi,’’ es zem elpas nomurmināju. ‘’Izturies dabiski, it kā nekas nebūtu noticis. Nogludini lietas.’’ Visus iespējamos iemeslus.

Kārlails izklaidīgi pamāja, joprojām vērojot rentgena uzņēmumus. ‘’Laba doma. Hmm.’’Es paskatījos, lai redzētu, kas piesaistījis viņa interesi.Paskaties uz visām šim sadzijušajām kontūzijām! Cik daudz reižu viņas māte viņu ir

nometusi? Kārlails pie sevis pasmējās par savu joku. ‘’Es sāku domāt, ka meiteni vienkārši vajā nelaimes. Vienmēr nepareizajā vietā,

nepareizajā laikā.’’Forksa bez šaubām viņai ir nepareizā vieta, kad tu esi te.Es sarāvos.Uz priekšu. Nogludini lietas. Es pēc mirkļa tev pievienošos. Es ātri aizgāju prom, jūtoties vainīgs. Iespējams es biju pārāk labs melis, ja varēju apmuļķot

Kārlailu.Kad iegāju neatliekamās palīdzības telpā, Tailers klusi bubināja, joprojām atvainojās.

Meitene mēģināja aizbēgt no viņa sirdsapziņas pārmetumiem, izliekoties, ka guļ. Viņas acis bija ciet, taču viņas elpošana nebija vienmērīga, un šad tad viņas pirksti nepacietīgi noraustījās.

Es ilgu brīdi skatījos viņas sejā. Šī bija pēdējā reize, kad viņu redzēšu. Šis fakts izraisīja spēcīgas sāpes manās krūtīs. Vai tas bija tāpēc, ka ienīdu to, ka mīkla jāatstāj neatrisināta? Nelikās, ka tas būtu pietiekams izskaidrojums.

Visbeidzot, es dziļi ievilku elpu un iegāju dziļāk istabā. Kad Tailers mani ieraudzīja, viņš sāka runāt, bet es pieliku pirkstu pie lūpām. ‘’Vai viņa guļ?’’ es nomurmināju. Bellas acis atsprāga vaļā un aizslīdēja pie manas sejas. Tās uz brīdi kļuva platākas, un tad

dusmās vai aizdomās sašaurinājās. Es atcerējos, ka man ir jāspēlē sava loma, tāpēc pasmaidīju tā, it kā šorīt nebija noticis nekas neparasts – izņemot to, ka viņa sasita savu galvu un mazliet ļāva savai iztēlei iet savu ceļu.

‘’Sveiks, Edvard,’’ Tailers teica. ‘’Man ļoti žēl-‘’Es pacēlu vienu roku, lai apturētu viņa atvainošanos. ‘’Nav asiņu, nav nozieguma,’’ es

greizi noteicu. Nemaz nedomājot, es plati pasmaidīju par savu personīgo joku.Bija apbrīnojami viegli ignorēt Taileru, kurš gulēja ne vairāk kā četras pēdas tālāk no

manis, klāts ar svaigām asinīm. Es nekad nebiju sapratis kā Kārlails to spēja – spēja ignorēt savu pacientu asinis, lai varētu viņus ārstēt. Vai tad pastāvīgais kārdinājums nebūtu tik

41

41

mulsinošs, tik bīstams...? Bet tagad... Es sapratu kā, ja tu koncentrējies uz kaut ko citu pietiekami stipri, kārdinājums neko nenozīmē.

Pat svaigas un atklātas, Tailera asinis salīdzinājumā ar Bellas nav nekas. Es ieturēju distanci no viņas, apsēžoties Tailera matrača kājgalī. ‘’Tātad, kāds ir spriedums?’’ es viņai jautāju.Viņas apakšlūpa mazliet izbīdījās uz āru. ‘’Man it nekas nekaiš, taču viņi neļauj doties

prom. Kā tas nākas, ka tu neesi piesaistīts nestuvēm tāpat kā mēs pārējie?’’Viņas nepacietība atkal lika man pasmaidīt.Varēju dzirdēt, ka Kārlails tagad ir vestibilā.‘’Viss atkarīgs no sakariem,’’ es bezrūpīgi teicu. ‘’Bet neuztraucies, es nācu, lai tevi

atbrīvotu.’’Es uzmanīgi vēroju viņas reakciju, kad istabā ienāca mans tēvs. Viņas acis paplašinājās un

mute pārsteigumā atvērās. Es iekšēji novaidējos. Jā, viņa noteikti pamanīja līdzību.‘’Tā, mis Svona, kā jūs jūtaties?’’ Kārlails jautāja. Viņam piemita brīnišķīgi mierinoša

izturēšanās, kas vairumam pacientu acumirklī lika justies nepiespiesti. Es nevarēju pateikt, kādu iespaidu tas atstāju uz Bellu.

‘’Ar mani viss kārtībā,’’ viņa klusi teica.Kārlails piestiprināja viņas rentgena uzņēmumus pie apgaismotās virsmas pie gultas. ‘’Tavi

rentgena uzņēmumi izskatās labi. Vai tev sāp galva? Edvards teica, ka to diezgan stipri sasiti.’’Viņa nopūtās un atkal teica, ’’Man nekas nekaiš,’’ taču šoreiz nepacietība izplūda viņas

balsī. Tad viņa vienreiz nikni paraudzījās manā virzienā. Kārlails piegāja tuvāk un maigi pārlaida pirkstus pāri viņas skalpam līdz zem viņas matiem

atrada punu. Mani pārsteidza nesagatavotu emociju vilnis, kas iztriecās man cauri.Tūkstošiem reižu esmu redzējis Kārlailu strādājam ar cilvēkiem. Gadus atpakaļ, es pat

viņam neoficiāli asistēju – kaut arī tikai situācijās, kurās asinis nebija iejauktas. Tātad tas man nebija nekas jauns, skatīties kā viņš darbojas ap meiteni tā, it kā būtu tāds pats cilvēks kā viņa. Es daudzas reizes esmu apskaudis viņa kontroli, taču tas nebija tāpat kā šīs emocijas. Es viņu apskaudu vairāk nekā tikai par kontroli. Man sāpēja atšķirība starp Kārlailu un mani – ka viņš viņai varēja pieskarties tik maigi, bezbailīgi, zinot, ka nekad viņu nesavainos...

Viņa saviebās, un es noraustījos savā vietā. Man uz mirkli bija jākoncentrējas, lai saglabātu savu mierīgo pozu.

‘’Vai sāp?’’ Kārlails jautāja.Viņas zods drusciņ pašāvās uz augšu. ‘’Tā īsti ne,’’ viņa teica.Vēl viens mazs gabaliņš par viņas raksturu iekrita savā vietā: viņa bija drosmīga. Viņai

nepatika izrādīt vārgumu.Iespējams visvieglāk ievainojamā radība, ko jebkad esmu redzējis, un viņa negribēja likties

vāja. Spurdziens izslīdēja man starp zobiem.Viņa uz mani pameta vēl vienu niknu skatu.‘’Tātad,’’ Kārlails teica. ‘’Tavs tēvs ir uzgaidāmajā telpā – tu tagad ar viņu vari doties

mājup. Taču brauc uz šejieni, ja uznāk reibonis vai, ja ir kādas problēmas redzē.’’Viņas tēvs bija šeit? Es traucos cauri domām, kas bija pārpildītajā uzgaidāmajā telpā, taču

cilvēku grupā nevarēju sameklēt viņa prāta aso balsi, pirms viņa atkal ierunājās, viņas seja bija nemierīga.

‘’Vai es nevaru braukt atpakaļ uz skolu?’’‘’Varbūt tev šodien vajadzētu atpūsties,’’ Kārlails ierosināja. Viņa man uzmeta acis. ‘’Vai viņš drīkst braukt atpakaļ uz skolu?’’Uzvedies normāli, nogludini lietas... ignorē to, kāda ir sajūta, kad viņa man paskatās acīs...‘’Kādam ir jāizplata labās ziņas, ka mēs izdzīvojām,’’ es teicu.‘’Patiesībā,’’ Kārlails izlaboja, ‘’izskatās, ka lielākā daļa skolas ir uzgaidāmajā telpā.’’

42

42

Šoreiz es paredzēju viņas reakciju – viņas nepatiku pret uzmanību. Viņa mani nepievīla.‘’Ak nē,’’ viņa novaidējās un uzlika rokas uz sejas.Man patika tas, ka beidzot uzminēju pareizi. Es sāku viņu saprast...‘’Vai gribi palikt?’’ Kārlails jautāja.‘’Nē, nē!’’ viņa aši teica, pārkarinot savas kājas pāri matracim un slīdot lejā līdz viņas kājas

bija uz grīdas. Viņa paklupa uz priekšu, ārpus līdzsvara, Kārlaila rokās. Viņš viņu noķēra un nostādīja uz kājām.

Jau atkal, skaudība izplūda man cauri.‘’Man nekas nekaiš,’’ viņa teica pirms viņš paspēja ko bilst, viņas vaigi krāsojās neskaidri

sārti.Protams, tas Kārlailu netraucēja. Viņš pārliecinājās, ka viņa ir atguvusi līdzsvaru un tad

nolaida rokas. ‘’Iedzer tailenolu pret sāpēm,’’ viņš pamācīja.‘’Tik traki jau nesāp.’’Kārlails smaidīja, kas parakstīja viņas slimības lapu. ‘’Izklausās, ka tev ļoti paveicās.’’Viņa mazliet pagrieza savu galvu, lai stingrām acīm palūkotos manī. ‘’Laime, ka Edvards

stāvēja man blakus.’’‘’Ak, jā, protams,’’ Kārlails aši piekrita, viņas balsī saklausot to pašu ko es. Viņa nebija

norakstījusi savas aizdomas uz iztēli. Vēl ne.Viss ir tavās rokās, Kārlails domāja. Tiec ar to galā tā, kā tev šķiet vislabāk.‘’Liels paldies,’’ es nočukstēju, ātri un klusi. Neviens cilvēks mani nedzirdētu. Kārlaila

lūpas mazliet pacēlās uz augšu par manu sarkasmu, kad viņš pagriezās pret Taileru. ‘’Baidos, ka tev nāksies šeit palikt mazliet ilgāk,’’ viņš teica, kad sāka pārbaudīt brūces, ko bija atstājis sagrautais vējstikls.

Nu, es šo ķezu ievārīju, tātad tas bija tikai taisnīgi, ka ar to bija jātiek galā man.Bella piesardzīgi gāja uz manu pusi, neapstājoties līdz viņa bija neērti tuvu. Es atcerējos kā

tiku cerējis, pirms visa šī miesas bojājumu nodarījuma, ka viņa man tuvotos... Šis bija kā tās vēlēšanās izsmiekls.

‘’Vai varu uz brīdi aprunāties ar tevi?’’ viņa šņāca uz mani.Viņas siltā elpa sasniedz manu seju un man bija jāpastreipuļo soli atpakaļ. Viņas pievilcība

nenieka nebija samazinājusies. Katru reizi, kad viņa bija man tuvumā, tas iedarbināja visus manus sliktākos, neatlaidīgākos instinktus. Manā mutē ieplūda inde un mans ķermenis tiecās pretī atradumam – tiecās ieraut viņu savās rokās un piespiest viņas rīkli maniem zobiem.

Mans prāts bija spēcīgāks par ķermeni, taču tikai mazliet.‘’Tavs tēvs tevi gaida.’’ Es viņai atgādināju, mans žoklis bija cieši sažņaudzies.Viņa pameta ašu skatu uz Kārlailu un Taileru. Tailers mums nepievērsa nekādu uzmanību,

bet Kārlails kontrolēja katru manu elpu.Uzmanīgi, Edvard.‘’Es gribētu aprunāties ar tevi vienatnē, ja tev nekas nav iebilstams,’’ viņa zemā balsī

uzstāja.Es vēlējos viņai pateikt, ka man ir daudz kas iebilstams, taču es zināju, ka galu galā man tas

būs jādara. Es tik pat labi varēju tik ar to galā. Es biju tik daudz pretrunīgu emociju pārņemts, kad izsoļoju no istabas, klausoties viņas

klūpošajos soļos aiz manis, kas mēģināja mani panākt. Man bija izrāde, kas tagad bija jāizspēlē. Es zināju lomu, ko tēlošu – zināju, kāds ir tās

raksturs: es būšu nelietis. Es melošu un izsmiešu un būšu nežēlīgs.Es pretojos visiem saviem labākajiem impulsiem – cilvēku impulsiem, kuriem biju

pieķēries visus šos gadus. Es nekad neesmu vairāk gribējis to, kaut būtu pelnījis uzticību kā šajā mirklī, kad man bija jāiznīcina jebkāda tās iespējamība.

43

43

Visu padarīja ļaunāku tas, ka zināju – šī būs viņas pēdējā atmiņa par mani. Šī bija manu ardievu aina.

Es pariezos pret viņu.‘’Ko tu gribi?’’ es auksti prasīju.Viņa mazliet atrāvās atpakaļ no mana naidīguma. Viņas acis kļuva mulsas, šī bija

izteiksme, kas mani bija vajājusi...‘’Tu man esi parādā paskaidrojumu,’’ viņa teica smalkā balsī; viņas ziloņkaula krāsas seja

nobālēja.Bija ļoti grūti paturēt manu balsi skarbu. ‘’Es izglābu tavu dzīvību – es tev neko neesmu

parādā.’’ Viņa sarāvās – skatīšanās kā mani vārdi viņu sāpina, dedzināja kā skābe.‘’Tu apsolīji,’’ viņa čukstēja.‘’Bella, tu sasiti galvu, tu nezini, ko runā.’’Tad viņas zods pacēlās. ‘’Ar manu galvu viss ir kārtībā.’’Tagad viņa bija dusmīga, un tas man to padarīja vieglāku. Es sastapu viņas nikno skatienu,

pārvēršot savu seju vēl nedraudzīgāku. ‘’Ko tu no manis gribi, Bella?’’‘’Es gribu zināt taisnību. Es gribu zināt, kāpēc man tevis dēļ jāmelo.’’Tas, ko viņa gribēja bija tikai taisnīgi – man nepatika tas, ka man bija viņai jāatsaka.‘’Kā tu domā, kas notika?’’ es viņai gandrīz uzrūcu.Viņas vārdi straumē izlija ārā. ‘’Viss, ko zinu ir, ka tu nebiji man ne tuvumā – Tailers arī

tevi neredzēja, tā, ka nemaz nestāsti, ka esmu pārāk stipri sasitusi galvu. Tam furgonam vajadzēja sašķaidīt mūs abus – un tas nesašķaidīja, un tavas rokas tā sānā atstāja iespiedumu – un tu atstāji iespiedumu tajā otrā mašīnā, un tu nemaz neesi cietis – un tam furgonam vajadzēja saspiest mans kājas, bet tu to pacēli...’’ Pēkšņi, viņa sakoda zobus un viņas acis vizēja neizlietās asarās.

Es skatījos uz viņu, mana sejas izteiksme bija izsmejoša, lai gan tas, ko īstenībā jutu bija bijība; viņa bija redzējusi itin visu.

‘’Tu domā, ka es nocēlu no tevis furgonu?’’ es sarkastiski jautāju.Viņa atbildēja ar vienu stīvu mājienu.Mana balss kļuva vēl izsmejošāka. ‘’Neviens tam neticēs, vai zini.’’Viņa piepūlējās, lai savaldītu dusmas. Kad viņa man atbildēja, viņa katru vārdu izrunāja

lēnā apdomībā. ‘’Es nevienam netaisos stāstīt.’’Viņa to domāja nopietni – es to redzēju viņas acīs. Pat saniknota un nodota, viņa glabās

manu noslēpumu. Kāpēc?Šoks uz pussekundi sabojāja manu rūpīgi ieplānoto sejas izteiksmi, un tad es atkal savācos. ‘’Tad kāda tam nozīme?’’ es jautāju, strādājot pie tā, lai noturētu balsi dzēlīgu.‘’Man tas kaut ko nozīmē,’’ viņa saspringti teica. ‘’Man nepatīk melot – tātad ir jābūt

labam iemeslam, lai es to darītu.’’Viņa lūdza, lai es viņai uzticos. Gluži kā es gribēju, lai viņa uzticas man. Tašu šī bija

robeža, kuru nedrīkstēju šķērsot.Mana balss palika cietsirdīga. ‘’Vai tu nevari man vienkārši pateikties, un likties mierā?’’ ‘’Paldies,’’ viņa teica, un tad klusi niknojās, gaidot.‘’Tu neliksies mierā, vai ne?’’‘’Nē.’’‘’Tādā gadījumā...’’ Es nevarēju viņai pateikt taisnību pat, ja vēlējos... un es nevēlējos.

Labāk, lai viņa izdomā pati savu stāstu, nekā zina, kas es esmu, jo nekas nevarētu būt sliktāks par patiesību – es biju dzīvs murgs, pa taisno no šausmu romāna lapām. ‘’Es ceru, ka izbaudīsi vilšanos.’’

44

44

Mēs drūmi skatījāmies viens otrā. Bija dīvaini cik mīļas bija viņas dusmas. Gluži kā saniknots kaķēns, maigs un nekaitīgs, un tik nezinošs par savu ievainojamību.

Viņa pietvīka sarkana un atkal sakoda zobus. ‘’Kāpēc tu vispār iejaucies?’’Viņas jautājums nebija tas, ko es gaidīju vai, kam biju sagatavojies atbildēt. Es pazaudēju

savu lomu. Es jutu kā maska aizslīd no manas sejas, un pateicu – šoreiz – taisnību.‘’Es nezinu.’’ Es vēl pēdējo reizi iegaumēju viņas seju – tajā joprojām bija ievilkušās dusmu rievas, asinis

vēl nebija izzudušas no viņas vaigiem – un tad pagriezos un aizgāju prom.

45

45

4. Vīzijas

Es aizbraucu atpakaļ uz skolu. To darīdams, rīkojos pareizi, tas bija visneuzkrītošākais veids kā uzvesties.

Dienas beigās gandrīz visi pārējie skolnieki arī bija atgriezušies uz stundām. Tikai Tailers un Bella un vēl nedaudzi – kuri droši vien izmantoja negadījumu kā iespēju nobastot – nebija ieradušies.

Man nevajadzētu būt grūti rīkoties pareizi. Taču, visu pēcpusdienu, es griezu zobus un centos pieveikt vēlēšanos, kuras dēļ arī es tiecos nobastot – lai atkal atrastu meiteni.

Gluži kā izsekotājs. Apsēsts izsekotājs. Apsēsts vampīrs-izsekotājs. Šodien skola bija – kaut kā, neiespējami – pat vēl garlaicīgāka nekā tā šķita tieši pirms

nedēļas. Kā komā. Bija tā, it kā būtu aizplūdusi krāsa, no ķieģeļiem, no kokiem, no debesīm, no sejām man apkārt... Es blenzu uz plaisām sienās.

Bija vēl kāda pareiza rīcība, kaut kas, kas man būtu jādara... bet es to nedarīju. Protams, tā bija arī nepareiza rīcība. Viss bija atkarīgs, no kādas perspektīvas uz to lūkojas.

No Kalena perspektīvas – ne tikai vampīra, bet Kalena, kāda, kurš bija piederīgs ģimenei, tik ļoti retai parādībai mūsu pasaulē – pareizā rīcība būtu apmēram šāda:

‘’Esmu pārsteigs redzot tevi klasē, Edvard. Es dzirdēju, ka biji iesaistīts tajā briesmīgajā nelaimes gadījumā šorīt.’’

‘’Jā, es biju, mister Bener, taču man palaimējās.’’ Draudzīgs smaids. ‘’Es vispār netiku ievainots... Es vēlētos kaut to pašu varētu sacīt par Taileru un Bellu.’’

‘’Kā viņi jūtas?’’‘’Man šķiet Taileram nekas nekaiš... tikai dažas virspusējas skrambas no vējstikla. Taču

neesmu drošs par Bellu.’’ Norūpējies skatiens. ‘’Viņai varētu būt kontūzija. Es dzirdēju, ka viņa uz laiku bija diezgan nesakarīga – pat redzēja lietas. Zinu, ka ārsti bija noraizējušies...’’

Tā tam būtu jānotiek. Es to biju parādā savai ģimenei.‘’Esmu pārsteigs redzot tevi klasē, Edvard. Es dzirdēju, ka biji iesaistīts tajā briesmīgajā

nelaimes gadījumā šorīt.’’‘’Es netiku ievainots.’’ Nekāda smaida.Misters Beners samulsis pārnesa svaru no kājas uz kāju.‘’Vai tu kaut ko zini par to, kā jūtas Tailers Kroulijs un Bella Svona? Dzirdēju, ka bija

ievainojumi...’’Es paraustīju plecus. ‘’Es to tāpat nezinātu.’’Misters Beners nokremšļojās. ‘’Ēe, pareizi...’’ viņš teica, mans aukstais skatiens viņa balsi

padarīja mazliet nedabisku.Viņš ātrā solī aizgāja atpakaļ uz klases priekšu un sāka savu lekciju.Es rīkojos nepareizi. Ja vien uz to neskatās no aizēnotāka skatu punkta.Vienkārši tas likās tik... tik nebruņnieciski, celt neslavu meitenei, viņai aiz muguras, it

īpaši, kad viņa pierādīja, ka ir daudz uzticamāka nekā es varētu sapņot. Viņa nav teikusi neko, lai mani nodotu, par spīti tam, ka viņai bija labs iemesls to darīt. Vai es viņu nodošu pēc tam, kad viņa nav darījusi neko, tikai turējusi manu noslēpumu?

Man bija gandrīz tieši tāda pati saruna ar misis Gofu – tikai spāņu valodā, nevis angļu – un Emets manī ilgi noskatījās.

Es ceru, ka tev ir labs izskaidrojums par to, kas šodien notika. Roza jau sāk vest karu.Es, neskatoties uz viņu, pārbolīju acis. Patiesībā, es biju izdomājis perfektu izskaidrojumu. Tikai pieņemsim, ka neizdarīju neko,

lai apturētu furgonu, lai neļautu tam meiteni sadragāt... Es riebumā novērsos no tādas domas. Taču, ja viņa tiktu ievainota, ja viņa tiktu sakropļota un asiņotu, sarkanajam šķidrumam izplūstot, izžūstot uz asfalta, svaigo asiņu smaržai pulsējot gaisā...

46

46

Es atkal nodrebēju, bet ne tikai riebumā. Daļa manis trīcēja alkās. Nē, es nebūtu spējīgs skatīties kā viņa asiņo, neatmaskojot mūs visus daudz drausmīgākā un šokējošākā veidā.

Tas būtu perfekts attaisnojums... taču es to neizmantošu. Tas bija pārāk apkaunojoši.Un es par to nebiju iedomājies līdz pat brīdim, kad tas viss jau bija beidzies.Uzmanies no Džaspera, Emets turpināja, neievērodams manu sapņainību. Viņš nav tik

nikns... taču ir apņēmīgāks.Es redzēju, ko viņš ar to domāja, un, uz brīdi, istaba peldēja man apkārt. Mans niknums bija

tik visiznīcinošs, ka sarkani dūmi nomāca manu redzi. Es domāju, ka tajā aizrīšos. JĒZIŅ, EDVARD! SAŅEM SEVI ROKĀS! Emets savā galvā kliedza uz mani. Viņa roka bija

uz mana pleca, noturot mani vietā pirms es varētu pielēkt kājās. Viņš reti kad izmantoja visu savu spēku – reti kad bija vajadzība, viņš bija tik ļoti stiprāks par jebkuru vampīru, ko kāds no mums jebkad bija sastapis – taču tagad viņš to darīja. Viņš satvēra manu roku nevis centās mani nospiest uz leju. Ja viņš mani spiestu uz leju, krēsls zem manis būtu sabrucis.

MIERĪGI! Viņš pavēlēja.Es mēģināju nomierināties, taču tas bija grūti. Manā galvā dega niknums. Džaspers neko nedarīs līdz nebūsim aprunājušies. Man tikai likās, ka tev vajadzētu zināt

kādā virzienā viņš ir vadīts. Es koncentrējos uz nomierināšanos, un jutu kā Emeta roka atslābst. Centies nepadarīt sevi par vēl lielāku apsmieklu. Tu jau esi pietiekami lielās nepatikšanās.Es dziļi ievilku elpu un Emets mani atlaida.Es, kā jau ierasts, pārmeklēju istabu, taču mūsu sadursme bija bijusi tik īsa un klusa, ka

tikai tie daži cilvēki, kas sēdēja aiz Emeta, bija pamanījuši. Neviens no viņiem nezināja, ko tas nozīmēja, un viņi atmeta tam ar roku. Kaleni bija dīvaiņi – visi to zināja.

Nolādēts, sīkais, tu esi tāds juceklis, Emets piebilda, līdzjūtīgā tonī.‘’Iekod man,’’ es zem elpas nomurmināju, un es dzirdēju viņa zemo spurdzienu.Emets neturēja ļaunu prātu, un man droši vien vajadzētu būt pateicīgākam par viņa vieglo

dabu. Taču es redzēju, ka Emets saprot Džaspera nolūkus, ka viņš apsvēra, ka tā varētu būt labākā notikumu gaita.

Niknums vārījās, tik tikko kontroles robežās. Jā, Emets bija spēcīgāks par mani, bet, roku laušanās mačā, viņš vēl nekad nav mani sakāvis. Viņš sūdzējās, ka tā notiek, jo es krāpjos, bet domu dzirdēšana bija tik pat liela daļa no manis, kā viņa neaptveramais spēks bija daļa no viņa. Cīņā mēs bijām līdzīgi pretinieki.

Cīņa? Vai tāds bija šī visa virziens? Vai es cīnīšos ar savu ģimeni dēļ cilvēka, ko tik tikko pazinu?

Es mirkli par to padomāju, padomāju par trauslo sajūtu, kad meitenes ķermenis bija manās rokās salīdzinājumā ar Džasperu, Rozu un Emetu – pārdabiski spēcīgiem un ātriem, dabas radītas nonāvēšanas mašīnas...

Jā, es cīnīšos viņas dēļ. Pret savu ģimeni. Es nodrebēju.Taču nebija godīgi atstāt viņu neaizsargātu, kad es biju tas, kurš ievilka viņu briesmās. Es nevarēju uzvarēt viens pats, ne jau pret trīs no viņiem, un es prātoju, kas būs mani

sabiedrotie. Kārlails, protams. Viņš necīnīsies ne ar vienu, taču viņš būs pilnīgi pret Rozas un Džaspera

nolūkiem. Tas varētu būt viss, kas man vajadzīgs. Tad jau redzēs...Ezme, šaubīgi. Viņa arī nenostāsies pret mani, un viņai riebsies nepiekrist Kārlailam, bet

viņa piekritīs jebkuram plānam, kurš saglabātu ģimeni neskartu. Viņas prioritāte būtu nevis pareizība, bet gan es. Ja Kārlails bija mūsu ģimenes dvēsele, tad Ezme bija sirds. Viņš bija vadonis, kuram bija vērts sekot; viņa šo sekošanu pārvērta mīlestības pilnā rīcībā. Mēs visi viens otru mīlējām – pat neskatoties uz niknumu, ko tagad jutu pret Džasperu un Rozu, pat plānojot cīņu ar viņiem, lai izglābtu meiteni, es zināju, ka viņus mīlu.

47

47

Alise... man nebija ne jausmas. Tas droši vien būs atkarīgs no tā, ko viņa redzēs tuvojamies. Viņa nostāsies uzvarētāja pusē, es iztēlojos.

Tātad, man tas būs jādara bez palīdzības. Viens pats es nevarēju viņiem līdzināties, taču es neļaušu ievainot meiteni manis dēļ. Tā varētu likties izvairīga rīcība...

Mans niknums mazliet notrulinājās pēkšņā melnajā humorā. Es varu iedomāties kā meitene reaģētu, ja es viņu nolaupītu. Protams, es reti viņas reakcijas uzminēju pareizi – bet kāda tad cita reakcija izņemot šausmas viņai varētu būt?

Es nebiju drošs, kā ar to tikt galā – ar viņas nolaupīšanu. Es pārāk ilgi nevarēšu izturēt, ja atradīšos viņai tuvu. Iespējams es viņu vienkārši nogādātu atpakaļ pie viņas mātes. Pat tas būtu briesmu pārpilni. Viņai.

Un arī man, es pēkšņi sapratu. Ja es viņu nejauši nogalinātu... Es nebiju pārliecināts tieši kādas sāpes tas manī izraisītu, taču es zināju, ka tās būtu daudzpusīgas un spēcīgas.

Laiks pagāja ātri, kamēr es apsvēru visus sarežģījumus, kuri man vēl bija priekšā: strīds, kas mani gaidīja mājās, konflikts ar manu ģimeni, attālums, kuru man pēc tam varētu būt jāmēro...

Nu, es vairs nevarēju sūdzēties, ka dzīve ārpus skolas bija vienmuļa. Tik daudz meitene bija mainījusi.

Kad zvans nozvanīja, Emets un es klusi gājām uz mašīnu. Viņš raizējās par mani, un raizējās par Rozāliju. Viņš zināja kura pusē viņam būs jānostājas, kad sāksies strīds, un tas viņu uztrauca.

Pārējie, arī klusumā, gaidīja mūs mašīnā. Mēs bijām ļoti klusa apvienība. Tikai es varēju dzirdēt kliegšanu.

Idiots! Vājprātīgais! Plānprātiņš! Muļķadesa! Egoistiskais, bezatbildīgais muļķis! Rozālija savā prātā uzturēja pastāvīgu apvainojumu straumi. Tādējādi bija grūti sadzirdēt pārējos, taču es viņu ignorēju tik stipri cik vien spēju.

Emetam bija taisnība par Džasperu. Viņš par savu kursu bija drošs.Alise bija nemierīga, viņa raizējās par Džasperu, pārlaižot acis nākotnes vīzijām. Vienalga

kādu kursu attiecībā uz meiteni Džaspers uzņēma, Alise vienmēr tur redzēja mani, viņu bloķējam. Interesanti... šajās vīzijās kopā ar viņu nebija ne Rozālija, ne arī Emets. Tātad Džaspers plānoja darboties viens. Tas visu padarīs vienlīdzīgāku.

Džaspers bija labākais, noteikti vispieredzējušākais cīnītājs mūsu vidū. Mana vienīgā priekšrocība bija tā, ka es dzirdēju viņa gājienus pirms viņš tos veica.

Mēs ar Emetu un Džasperu nekad nebijām cīnījušies vairāk kā rotaļīgi– tikai māžojoties. Man palika nelabi no domas, ka mēģināšu patiešām ievainot Džasperu...

Nē, ne tā. Tikai nobloķēt viņu. Tas bija viss.Es koncentrējos uz Alisi, iegaumējot Džaspera dažādos uzbrukuma veidus.Kad to darīju, viņas vīzijas pārveidojās, aizceļojot arvien tālāk un tālāk no Svonu mājas. Es

viņu nobloķēju agrāk...Izbeidz, Edvard! Tas tā nevar notikt. Es to nepieļaušu.Es viņai neatbildēju, tikai turpināju skatīties.Viņa sāka meklēt dziļāk, iekšā dūmakā, nedrošā attālu iespēju karaļvalstī. Viss bija ēnains

un neskaidrs.Uzlādētais klusums nepagaisa visu mājupceļu. Es novietoju mašīnu mājas lielajā garāžā; tur

bija Kārlaila Mersedess, blakus tam atradās Emeta lielas džips, Rozas M3 un mans Vanquish. Biju priecīgs, ka Kārlails jau bija mājās – šis klusums beigsies ar sprādzienu, un es gribēju, lai viņš būtu tur, kad tas notiks.

Mēs gājām taisnā ceļā uz ēdamistabu.Istaba, protams, nekad nepildīja savu patieso funkciju. Taču tā bija mēbelēta ar garu, ovālu

sarkankoka galdu, kas bija krēslu ieskauts – mēs bijām sīkumaini attiecībā uz visām istabām atbilstošajām butaforijām. Kārlailam patika to izmantot kā konferenču zāli. Grupā ar tik

48

48

spēcīgām un nesavienojamām personībām, dažkārt bija nepieciešams visu apspriest mierīgā, sēdošā veidā.

Man bija sajūta, ka dekorācijas šodien neko daudz nepalīdzēs. Kārlails sēdēja savā ierastajā vietā istabas austrumu galā. Ezme bija viņam līdzās – viņi uz

galda virsmas turēja savas sadotās rokas. Ezmes acis bija uz manas sejas, to zeltainās dzīles bija bažu pilnas.Paliec. Tā bija viņas vienīgā doma. Es vēlējos kaut varētu uzsmaidīt sievietei, kas man patiešām bija māte, bet, priekš viņas,

man pašlaik prātā nebija nekādu mierinājumu.Es apsēdos Kārlaila otrā pusē. Ezme sniedzās viņam apkārt, lai savu brīvo roku uzliktu man

uz pleca. Viņai nebija ne jausmas, kas tūliņ sāksies; viņa tikai raizējās par mani. Kārlails labāk apjēdza to, kas tuvojas. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas un piere saraukta. Šī

izteiksme izskatījās par vecu viņa jaunajai sejai.Kad visi pārējie apsēdās, es redzēju kā tiek novilktas robežas.Rozālija apsēdās tieši pretī Kārlailam, otrā garā galda galā. Viņa nikni raudzījās manī, ne

reizi nenolaizdama acis.Emets apsēdām viņai blakus, gan viņa seja, gan domas bija sašķobījušās. Džaspers vilcinājās, un tad aizgāja atbalstīties pret sienu aiz Rozālijas. Viņš bija izlēmis,

neskatoties uz šīs diskusijas iznākumu. Mani zobi aizcirtās kopā.Alise istabā iegāja pēdējā, un viņas acis koncentrējās uz kaut ko tālu prom – nākotni, kas

joprojām bija pārāk neskaidra, lai viņa to varētu likt lietā. Likās, pat bez apdomāšanās, viņa apsēdās blakus Ezmei. Viņa paberzēja savu pieri it kā viņai sāpētu galva. Džaspers neizlēmīgi noraustījās un apsvēra pievienošanos viņai, taču palika vietā.

Es dziļi ievilku elpu. Es to visu iesāku – man vajadzētu runāt pirmajam.‘’Man ir žēl,’’ es teicu, vispirms paskatoties uz Rozāliju, tad uz Džasperu un tad uz Emetu.

‘’Es nevienu no jums negribēju ievilkt nepatikšanās. Tas bija neapdomīgi, un es uzņemšos pilnu atbildību par savu pārsteidzīgo rīcību.’’

Rozālija drūmi uz mani paskatījās. ‘’Ko tu ar to domā, ‘uzņemšos pilnu atbildību’? Vai tu domā to nokārtot?’’

‘’Ne jau tā, kā tu domā,’’ es teicu, piestrādājot, lai mana balss paliktu nosvērta un klusa. ‘’Es esmu gatavs aiziet, ja tas to visu padarīs labāku.’’ Ja es ticētu, ka meitene būs drošībā, ja es ticēta, ka neviens no jums viņu neaiztiks, es savā galvā izlaboju.

‘’Nē,’’ Ezme nomurmināja. ‘’Nē, Edvard.’’Es paplikšķināju pa viņas roku. ‘’Tie būs tikai daži gadi.’’‘’Tomēr, Ezmei ir taisnība,’’ Emets teica. ‘’Pašlaik tu nekur nevari doties. Tas būs pretstats

izpalīdzībai. Mums ir jāzina, ko cilvēki domā, šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk.’’‘’Alise uztvers visu nozīmīgāko,’’ es nepiekritu.Kārlails pakratīja galvu. ‘’Es domāju, ka Emetam ir taisnība, Edvard. Ja tu pazudīsi,

meitene runās iespējami vairāk. Vai nu aizbraucam mēs visi, vai arī neviens no mums.’’‘’Viņa neko neteiks,’’ es žigli uzstāju. Roza tuvojās eksplozijai, un es gribēju, lai šis fakts

izskan pirms tam. ‘’Tu nezini, kas viņai prātā,’’ Kārlails man atgādināja. ‘’Tik daudz es zinu. Alise, atbalsti mani.’’Alise uz mani garlaikoti paskatījās. ‘’Es neredzu, kas notiks, ja mēs šo te vienkārši

ignorēsim.’’ Viņa uzmeta acis Rozai un Džasperam.Nē, viņa neredzēja to nākotni – ne jau kad Rozālija un Džaspers bija tik pārliecināti, ka

nostāsies pret incidenta ignorēšanu. Rozālijas plauksta ar skaļu rībienu noplīkšķēja uz galda. ‘’Mēs nedrīkstam pieļaut iespēju,

ka cilvēks kaut ko pasaka. Kārlail, tev tas ir jāsaprot. Pat ja mēs visi izlemtu pazust, nav droši aiz mums atstāt stāstus. Mēs dzīvojam savādāk nekā mums līdzīgie – tu zini, ka ir tādi, kuriem

49

49

ļoti patiktu, ja būtu kāda atruna, lai norādītu uz mums ar pirkstu. Mums ir jābūt uzmanīgākiem nekā citiem!’’

‘’Mēs jau agrāk aiz sevis esam atstājuši tenkas,’’ es viņai atgādināju. ‘’Tikai tenkas un aizdomas, Edvard. Nevis aculieciniekus un pierādījumus!’’‘’Pierādījumus!’’ es izsmēju.Taču Džaspers piekrītoši māja ar galvu, viņa acis bija bargas. ‘’Roza -‘’ Kārlails sāka. ‘’Ļauj man pabeigt, Kārlail. Tam nav jābūt nekādam lielajam inscenējumam. Meitene

šodien sasita galvu. Tātad varbūt šī trauma izrādās nopietnāka nekā likās.’’ Rozālija paraustīja plecus. ‘’Katrs mirstīgais iemieg ar iespēju vairs nekad nepamosties. Mums līdzīgie no mums gaidītu satīrīšanu aiz sevis. Tehniski, tas būtu Edvarda uzdevums, taču tas ir acīmredzami viņpus viņa apziņas. Jūs zināt, ka spēju sevi kontrolēt. Es aiz sevis neatstāšu nekādus pierādījumus.’’

‘’Jā, Rozālij, mēs visi zinām cik prasmīga slepkava tu esi,’’ es rūcu.Viņa, saniknojusies, uzšņāca uz mani.‘’Edvard, lūdzu,’’ Kārlails teica. Tad viņš pagriezās pret Rozāliju. ‘’Rozālij, Ročesterā es

uz to skatījos citādi, jo jutu, ka taisnīgums tev bija parādā. Vīrieši, ko nogalināji, tev necilvēcīgi nodarīja pāri. Šī nav tāda pati situācija. Svonu meitene ir nevainīga.’’

‘’Tas nav nekas personisks, Kārlail,’’ Rozālija teica caur zobiem. ‘’Tas vajadzīgs, lai mūs visus pasargātu.’’

Kamēr Kārlails pārdomāja savu atbildi, istabā valdīja neliels klusums brīdis. Kad viņš pamāja, Rozālijas acis iemirdzējās. Viņai to vajadzēja saprast labāk. Pat ja es nebūtu spējīgs lasīt viņa domas, es varētu paredzēt viņa nākamos vārdus. Kārlails nekad neielaidās kompromisos.

‘’Es saprotu tavu domu gājienu, Rozālij, bet... man ļoti gribētos, lai mūsu ģimene būtu pasargāšanas vērta. Laiku pa laikam notiekošie... nelaimes gadījumi vai misēkļi ir neapskaužama mūsu eksistences daļa.’’ Iekļaut sevi šajā daudzskaitlī viņam bija ļoti raksturīgi, kaut arī viņš pats nekad nav pieļāvis tādu misēkli. ‘’Nežēlīga nevainīga bērna nogalināšana ir kaut kas pilnīgi savādāks. Es uzskatu, ka viņas radītais risks, vienalga vai viņa izsaka savas aizdomas, vai nē, nav nekas salīdzinājumā ar lielāko risku. Ja mēs izdarām izņēmumus, lai sevi aizsargātu, mēs riskējam ar kaut ko daudz svarīgāku. Mēs riskējam ar to, ka pazaudēsim mūsu būtību.’’

Es ļoti rūpīgi kontrolēju savu sejas izteiksmi. Nevajadzētu daudz, lai es sāktu plati smaidīt. Vai aplaudēt, es vēlējos kaut es to drīkstētu.

Rozālija drūmi skatījās. ‘’Tas vienkārši būtu atbildīgi.’’‘’Tas būtu cietsirdīgi,’’ Kārlails maigi izlaboja. ‘’Katra dzīvība ir dārga.’’Rozālija smagi nopūtās un uzmeta lūpu. Emets paplikšķināja viņai pa plecu. ‘’Būs labi,

Roza,’’ viņš zemā balsī iedrošināja.‘’Jautājums,’’ Kārlails turpināja, ‘’ir vai mums vajadzētu pārvākties?’’‘’Nē,’’ Rozālija žēlojās. ‘’Mēs tikko te ievācāmies. Es negribu atkal sākt vidusskolas otrā

kursa gadu!’’‘’Tu, protams, varētu paturēt savu pašreizējo vecumu,’’ Kārlails teica. ‘’Un tik drīz jau atkal pārvākties?’’ viņa atcirta.Kārlails paraustīja plecus. ‘’Man šeit patīk! Te ir tik maz saules, mēs varam būt gandrīz normāli.’’‘’Nu, mums, protams, nav jāizlemj tagad. Mēs varam nogaidīt un paskatīties vai tas kļūst

nepieciešams. Edvards liekas pārliecināts par Svonu meitenes klusēšanu.’’Rozālija nosprauslājās. Taču es vairs neraizējos par Rozu. Es redzēju, ka viņa piekritīs Kārlaila lēmumam,

vienalga, cik sašutusi viņa bija par mani. Viņu saruna pārgāja uz mazsvarīgām detaļām.

50

50

Džaspers palika vienaldzīgs. Es sapratu kāpēc. Pirms viņš un Alise satikās, viņš dzīvoja frontes joslā, nežēlīgā kara

teātrī. Viņš zināja likumu neievērošanas sekas – viņš pats ar savām acīm ir redzējis to šaušalīgās atbalsis.

Daudz ko izteica tas, ka viņš, ar savām papildus spējām, nebija mēģinājis Rozāliju nomierināt, un, tagad, viņš arī nemēģināja viņu atkal sadusmot. Viņš turējās nomaļus šai diskusijai – tai pāri.

‘’Džasper,’’ es teicu.Viņš sastapa manu skatienu, viņa seja bija neizteiksmīga. ‘’Viņa nemaksās par manu kļūdu. Es to nepieļaušu.’’‘’Tātad viņa no tā iegūst labumu? Viņai šodien vajadzēja nomirt, Edvard. Es to tikai

ievirzītu pareizās sliedēs.’’Es, uzsverot katru vārdu, atkārtoju. ‘’Es to nepieļaušu.’’Viņa uzacis pašāvās uz augšu. Viņš to nebija gaidījis – viņš nebija iedomājies, ka es

rīkošos, lai viņu apturētu. Viņš vienreiz pakratīja galvu. ‘’Es neļaušu Alisei dzīvot briesmās, pat, ja tās būtu niecīgas.

Tu ne pret vienu nejūti to, ko es jūtu pret viņu, Edvard, un tu neesi izdzīvojis to, ko esmu izdzīvojis es, vienalga vai esi redzējis manas atmiņas, vai nē. Tu nesaproti.’’

‘’Es to neapstrīdu, Džasper. Taču tagad tev saku, ka neatļaušu tev ievainot Izabellu Svonu.’’

Mēs skatījāmies viens otrā – ne jau nikni, bet gan novērtējot pretestību. Es jutu kā viņš uztver noskaņojumu man apkārt, pārbauda manu apņēmību.

‘’Džas,’’ Alise ieteicās, mūs pārtraucot.Viņš vēl brīdi lūkojās manī, un tad paskatījās uz viņu. ‘’Nepūlies man stāstīt, ka spēj sevi

aizsargāt, Alise. Es to jau zinu. Man joprojām ir jā –‘’‘’Tas nav tas, ko teikšu,’’ Alise iejaucās. ‘’Es gribēju lūgt, lai izdari man pakalpojumu.’’Es redzēju, kas viņai bija prātā, un mana mute ar dzirdamu elpas vilcienu atkrita vaļā. Es

blenzu uz viņu, šokēts, neskaidri apzinājos, ka visi izņemot Alisi un Džasperu mani piesardzīgi vēroja.

‘’Es zinu, ka mīli mani. Paldies. Bet es to patiešām novērtētu, ja tu nemēģinātu nogalināt Bellu. Pirmkārt, Edvards to domā nopietni un es negribu, lai jūs cīnītos. Otrkārt, viņa ir mana draudzene. Vismaz, viņa tāda būs.’’

Viņas galvā tas bija skaidri kā stikls: smaidoša Alise, kuras ledainā roka bija apkārt meitenes siltajiem, trauslajiem pleciem. Un Bella arī smaidīja, viņas roka bija apņēmusi Alises vidukli.

Vīzija bija ļoti stabila kā klints; vienīgi laiks nebija droši nosakāms.‘’Bet... Alise...’’ Džaspers elsoja. Es nevarēju sevi piespiest pagriezt galvu, lai ieraudzītu

viņa sejas izteiksmi. Es nevarēju sevi atraut no attēla Alises galvā, lai varētu ieraudzīt viņējo.‘’Es viņu kādudien mīlēšu, Džas. Es uz tevi būšu ārkārtīgi nikna, ja neļausi viņai pastāvēt.’’Es joprojām biju ieslēgts Alises domās. Es redzēju kā nākotne mirgo, kad Džaspera lēmums

stomījās viņas negaidītā lūguma radītajā sejā. ‘’Ak,’’ viņa nopūtās – viņa neizlēmība padarīja skaidru vēl vienu jaunu nākotni. ‘’Redzi?

Bella neko neteiks. Ne par ko nav jāuztraucas.’’ Veids kā viņa pateica meitenes vārdu... it kā viņas jau tagad viena otrai būtu uzticības

personas...‘’Alise,’’ es aizžņaugtā balsī sacīju. ‘’Ko... tas...?’’‘’Es jau tev teicu, ka gaidāmas pārmaiņas. Es nezinu, Edvard.’’ Bet viņas žoklis saspringa,

un es sapratu, ka te ir kas vairāk. Viņa mēģināja par to nedomāt; pēkšņi viņa ļoti stipri koncentrējās uz Džasperu, kaut arī viņš bija pārāk apstulbis, lai gūtu panākumus lēmumu pieņemšanā.

51

51

Viņa dažreiz tā darīja, kad mēģināja kaut ko no manis noslēpt. ‘’Ko, Alise? Ko tu slēp?’’Es dzirdēju Emetu nokurnam. Vienmēr, kad man un Alisei bija šāda veida sarunas, viņš

kļuva neapmierināts. Viņa pakratīja galvu, mēģinot nelaist mani tajā iekšā. ‘’Vai tas ir saistīts ar meiteni?’’ es prasīju. ‘’Vai tas ir saistīts ar Bellu?’’Koncentrējoties, viņas zobi šņirkstēja, bet, kad es izrunāju Bellas vārdu, viņa paslīdēja.

Viņas kļūda ilga vissīkāko sekundes daļu, taču tas bija pietiekami. ‘’NĒ!’’ es kliedzu. Es dzirdēju kā mans krēsls atsitās pret grīdu, un tikai tad apjautu, ka

stāvu kājās. ‘’Edvard!’’ Kārlails arī bija kājās, viņa roka bija man uz pleca. Es viņu tik tikko manīju. ‘’Tas nostiprinās,’’ Alise čukstēja. ‘’Ar katru minūti tu esi arvien apņēmīgāks. Viņai tik

tiešām ir palikušas tikai divas izvēles. Vai nu viena, vai otra, Edvard.’’ Es redzēju to, ko redz viņa... taču es to nevarēju pieņemt.‘’Nē,’’ es atkal teicu; manam noliegumam nebija nekādas skaņas. Manas kājas likās tukšas,

un man bija jāatbalstās pret galdu.‘’Vai kāds lūdzu arī mums pārējiem varētu izskaidrot šo mistēriju?’’ Emets žēlojās.‘’Man ir jādodas prom,’’ es čukstēju Alises virzienā, viņu ignorējot. ‘’Edvard, mēs jau to izrunājām,’’ Emets skaļi teica. ‘’Tās ir labākais veida kā pamudināt

meiteni uz runāšanu. Bez tam, ja tu aizlaidīsies, mēs nezināsim droši vai viņa runā, vai nē. Tev ir jāpaliek un ar to jātiek galā.’’

‘’Es neredzu, ka tu kaut kur dotos, Edvard,’’ Alise man teica. ‘’Es nezinu vai tu vēl vari aiziet.’’ Padomā par to, viņa klusi piemetināja. Padomā par aizbraukšanu.

Es sapratu, ko viņa ar to domāja. Jā, doma, ka nekad vairs neredzēšu šo meiteni bija... mokoša. Taču tas arī bija nepieciešams. Es nevarēju pieļaut arī to nākotni, uz kuru es acīmredzot notiesāju arī viņu.

Es neesmu pilnībā pārliecināta par Džasperu, Edvard, Alise sacīja. Ja tu aizbrauksi, ja viņš domās, ka viņa ir briesmas mums visiem...

‘’Es to nedzirdu,’’ es iebildu, vēl aizvien tik tikko manot klausītājus. Džaspers vilcinājās. Viņš nedarīs neko tādu, kas sāpinātu Alisi.

Šobrīd nē. Vai tu riskēsi ar viņas dzīvību, atstāsi viņu neaizsargātu?‘’Kāpēc tu man to nodari?’’ es vaidēju. Mana galva atkrita manās rokās. Es nebiju Bellas aizstāvis. Es nevarētu tāds būt. Vai tad Alises sašķeltā nākotne tam nebija

pietiekams pierādījums?Es arī viņu mīlu. Vai arī mīlēšu. Tas nav tas pats, bet, šī iemesla dēļ, es vēlos lai viņa būtu

tuvumā.‘’Arī mīlu viņu?’’ es neticīgi čukstēju. Viņa nopūtās. Tu esi tik akls, Edvard. Vai tad tu neredzi virzienu, kurā vadies? Vai tad tu

neredzi, kur tu jau esi? Tas ir nenovēršamāk nekā, tas, ka austrumos uzausīs saule. Redzi, ko redzu es...

Es šausmās pakratīju galvu. ‘’Nē.’’ Es mēģināju izslēgt vīzijas, ko viņa man atklāja. ‘’Man nav jāseko tam kursam. Es došos prom. Es mainīšu nākotni.’’

‘’Tu vari mēģināt,’’ viņa teica skeptiskā balsī. ‘’Ak, nu taču!’’ Emets auroja.‘’Ieklausies,’’ Roza viņam uzšņāca. ‘’Alise redz, kā viņš ieķeras cilvēkā! Cik klasiski

Edvardam!’’ Viņa norīstījās. Es tik tikko viņu dzirdēju. ‘’Ko?’’ Emets iztrūcināts teica. Tad istabā atbalsojās viņa dunošie smiekli. ‘’Vai tas ir tas,

kas ir noticis?’’ Viņš atkal iesmējās. ‘’Smags lūzums, Edvard.’’

52

52

Es jutu viņa roku uz mana pleca, un es izklaidīgi to nopurināju. Es nespēju pievērsties viņam.

‘’Ieķerties cilvēkā?’’ Ezme apstulbušā balsī atkārtoja. ‘’Meitenē, kuru viņš šodien izglāba? Iemīlēties viņā?’’

‘’Ko tu redzi, Alise? Precīzi,’’ Džaspers prasīja.Viņa pagriezās pret viņu; es sastindzis turpināju blenzt uz viņas sejas daļu, kas bija

redzama. ‘’Viss ir atkarīgs no tā, vai viņš ir vai nav pietiekami stiprs. Vai nu viņš pats viņu

nogalinās’’ – viņa pagriezās, lai atkal manī palūkotos, viņas skatiens bija nikns – ‘’un tas mani patiešām aizkaitinātu, Edvard, nemaz nerunājot par to, ko tas nodarītu tev – ‘’ viņa atkal pagriezās pret Džasperu, ‘’vai arī viņa kādudien būs viena no mums.’’

Kāds noelsās; es nepaskatījos, lai noskaidrotu kurš.‘’Tas nenotiks!’’ Es atkal kliedzu. ‘’Neviens no abiem!’’Alise izlikās mani nedzirdam. ‘’Viss atkarīgs no tā,’’ viņa atkārtoja. ‘’Viņš varētu būt tieši

tik stiprs, lai spētu viņu nenogalināt – bet daudz netrūks. Tas prasītu apbrīnojamu daudzumu kontroles,’’ viņa sprieda. ‘’Pat vairāk nekā ir Kārlailam. Viņš varētu būt tieši tik stiprs... Vienīgā lieta, kam viņš nav pietiekami spēcīgs ir turēšanās no viņas pa gabalu. Tas ir noiets etaps.’’

Es nevarēju atgūt savu balsi. Šķita, ka pārējie arī. Istaba bija klusa.Es blenzu uz Alisi, un visi pārējie blenza uz mani. Es no pieciem dažādiem skatu punktiem

redzēju manis paša šausmu pārņemto sejas izteiksmi. Pēc ilga brīža Kārlails nopūtās.‘’Nu, tas... visu sarežģī.’’‘’Es tā teiktu,’’ Emets piekrita. Viņa balss joprojām skanēja tuvu smiekliem. Uzticēsimies

Emetam, viņš atradīs joku manas dzīves sagrāvē. ‘’Es pieņemu, ka plāni, par spīti visam, paliek nemainīgi,’’ Kārlails domīgi teica. ‘’Mēs

paliksim un vērosim. Acīmredzot neviens... nedarīs pāri meitenei.’’Es sastingu.‘’Nē,’’ Džaspers klusi teica. ‘’Es tam piekrītu. Ja Alise redz tikai divas iespējas-‘’‘’Nē!’’ mana balss nebija kliedziens vai rūciens vai izmisuma sauciens, bet gan kaut kāda

visu trīs kombinācija. ‘’Nē!’’Man bija jāaiziet, jābūt prom no viņu visu domu skaņām – Rozālijas paštaisnā riebuma,

Emeta humora, Kārlaila bezgalīgās pacietības...Vēl ļaunāk: Alises pārliecības. Džaspera pārliecības par šo pārliecību.Visļaunākais no visa: Ezmes... prieks.Es izsoļoju no istabas. Ezme pieskārās manai rokai, kad pagāju garām, taču es neatzinu šo

žestu. Es sāku skriet vēl pirms biju ārā no mājas. Es vienā lēcienā pārvarēju upi un ietraucos

mežā. Lietus bija atgriezies, lija tik stipri, ka pāris acumirkļos biju izmircis. Man patika biezais ūdens palags – tas radīja sienu starp mani, mežu un pārējo pasauli. Tas sakļāvās ap mani, ļaujot man pabūt vienam.

Es neatskatoties skrēju uz austrumiem, pāri un cauri kalniem, nenovēršoties no taisnā kursa, līdz ieraudzīju Sietlas gaismas un pēc tam arī dzirdēju tās skaņu. Es apstājos pirms sasniedzu cilvēku civilizācijas robežu.

Lietus ieskauts, pilnīgi viens, es beidzot piespiedu sevi palūkoties uz to, ko esmu izdarījis – uz veidu kā es esmu sagrozījis nākotni.

Pirmkārt, vīzija, kurā redzama Alise un meitene, viņu rokas ir sakļautas viena otrai apkārt – uzticība un draudzība bija tik acīm redzamas, tās pilnīgi kliedza no attēla. Bellas platās šokolādes krāsas acis šajā vīzijā nebija samulsušas, taču joprojām noslēpumu pilnas – šobrīd, šķita, ka tie ir laimīgi noslēpumi. Viņa neatrāvās no Alises aukstās rokas.

53

53

Ko tas nozīmēja? Cik daudz viņa zināja? Tajā īslaicīgajā nākotnes dzīves momentā, ko viņa domāja par mani?

Un tad bija otrs attēls, tāds pats kā agrāk, tomēr tagad tas bija šausmu iekrāsots. Alise un Bella, viņu rokas, paļāvīgā draudzībā, joprojām apvija viena otrai vidukli. Taču tagad, starp rokām nebija nekādas atšķirības – abas bija baltas, gludas kā marmors, cietas kā tērauds. Bellas platās acis vairs nebija šokolādes krāsā. Varavīksnenes bija satriecoši, spilgti tumšsarkanas. Tajās esošie noslēpumi bija neizdibināmi – akceptēšana vai bēdas? Bija neiespējami pateikt. Viņas seja bija auksta un nemirstīga.

Es nodrebēju. Es nevarēju apspiest jautājumus, tie bija līdzīgi, tomēr atšķirīgi: Ko tas nozīmēja – kā tas notika? Un ko viņa tagad par mani domāja?

Es varēju atbildēt uz pēdējo. Ja es savā nespēkā un savtībā iegrūstu viņu šajā tukšajā pus-dzīvē, viņa, bez šaubām, mani ienīstu.

Taču bija vēl viens šausminošs attēls – ļaunāks par jebkuru attēlu, kas bijis manā galvā.Manis paša acis, piesātināti tumšsarkanas cilvēka asinīs, briesmoņa acis. Bellas salauztais

ķermenis manās rokās, pelnu balts, iztukšots, nedzīvs. Tas bija tik konkrēti, tik skaidri.Es nevarēju to izturēt, uz to skatīties. Es to nevarēju paciest. Es to mēģināju padzīt no

manas galvas, mēģināju saskatīt kaut ko citu, vienalga ko citu. Mēģināju atkal ieraudzīt viņas dzīvās sejas izteiksmi, kas, manas dzīves pēdējā nodaļā, bija aizšķērsojusi manu skatu. Viss bija veltīgi.

Manu galvu piepildīja Alises drūmā vīzija, un es iekšēji locījos agonijā, ko tā izraisīja. Tikmēr, manī esošais nezvērs bija līksmes pilns, gavilējošs savu panākumu varbūtībā. Tas manī radīja riebumu.

To nedrīkstēja pieļaut. Bija jābūt veidam kā apiet nākotni. Es neļaušu Alises vīzijām sevi vadīt. Es varu izvēlēties citādu ceļu. Vienmēr bija izeja.

Tādai bija jābūt.

54

54

5. Ielūgums

Vidusskola. Tā vairs nav šķīstītava, tagad tā ir tīrā elle. Mokas un uguns... jā, man ir abi.Tagad es visu daru pareizi. Salikti visi punkti uz „i”, visi „t” krustoti. Neviens nevar

sūdzēties, ka es kavējos ar saviem pienākumiem.Iepriecinot Ezmi un aizsargājot pārējos, es paliku Forksā. Esmu atgriezies pie sava vecā

režīma. Es vairs nemedīju vairāk par pārējiem. Katru dienu es apmeklēju vidusskolu un spēlēju cilvēka lomu. Katru dienu es uzmanīgi klausījos vai nedzirdēšu ko jaunu par Kaleniem – tur nekad nebija nekā jauna. Meitene citiem neteica ne vārda par viņas aizdomām. Viņa tikai atkārtoja vienu un to pašu stāstu atkal un atkal – es stāvēju viņai blakus un tad pagrūdu malā – līdz viņas dedzīgajiem klausītājiem apnika un viņi beidza jautāt pēc papildus detaļām. Tur nebija briesmu. Mana pārsteidzīgā rīcība nevienu nebija sāpinājusi.

Nevienu, izņemot mani. Es biju apņēmies mainīt nākotni. Nebūt ne vieglākais uzdevums ko veikt vienam, bet nebija

citas izvēles, lai es spētu sadzīvot ar to. Alise teica, ka es neesmu pietiekami stiprs, lai turētos prom no meitenes. Es pierādīšu, ka

viņa kļūdās.Es domāju, ka pirmā diena būs vissmagākā. Tās beigās es biju pārliecināts, ka tā arī bija.

Es kļūdījos... domājot.Tas gremza, jo zināju, ka tas sāpinās meiteni. Es mierināju sevi ar domu, ka viņas sāpes nav

nekas vairāk kā kniepadatas dūriens – tikai mazs dūriens no atraidījuma – salīdzinot ar mani. Bella bija cilvēks un viņa zināja, ka es biju kas vairāk – kaut kas nepareizs, kaut kas biedējošs. Viņa, iespējams, bija vairāk atvieglota nekā sāpināta, kad es aizgriezu savu seju prom no viņas un izlikos, ka viņa nemaz neeksistē.

„Sveiks, Edvard,” viņa sveicināja mani bioloģijā, pirmajā dienā pēc atgriešanās. Viņas balss bija simpātiska, draudzīga, par simt astoņdesmit grādiem pretēja kopš pēdējās reizes, kad runāju ar viņu.

Kādēļ? Ko nozīmēja šī pārmaiņa? Vai viņa aizmirsa? Izlēma, ka iztēlojusies veselu notikumu virkni? Vai iespējams, ka viņa piedevusi to, ka neturēju solījumu?

Jautājums dedzināja kā man uzbrūkošas slāpes katru reizi kad ieelpoju.Tikai viens mirklis, lai ieskatītos viņas acīs. Tikai lai redzētu, vai es spēju izlasīt tur

atbildi...Nē. Es nedrīkstu atļaut sev pat to. Nedrīkstu, jo mainīšu nākotni.Es pagriezu savu zodu par collu viņas virzienā skatoties prom no telpas priekšējās daļas. Es

vienreiz pamāju ar galvu un tad pagriezu savu seju taisni.Viņa vairs neuzrunāja mani.Tajā pēcpusdienā, tiklīdz beidzās skola un mana loma bija nospēlēta, es aizskrēju uz Sietlu

kā biju darījis dienu iepriekš. Izskatījās, ka es spēju izturēt sāpes tikai nedaudz vieglāk, kad lidoju virs zemes, ieraujot visu ap mani zaļā virpulī.

Šis skrējiens bija kā mans ikdienas paradums.Vai es viņu mīlu? Es tā nedomāju. Vēl ne. Alises vīzija par šo nākotni bija iestrēgusi manī,

manās domās, un es spēju redzēt, cik viegli tas būtu iemīlēties Bellā. Tā tiešām būtu kā krišana: bez piepūles. Neļaujot sev viņu mīlēt, tas būtu pretējs – tas stumtu mani augšā pa klinti, plaukstu pa plaukstai, uzdevums būtu tikpat grūts it kā man nebūtu nekas vairāk kā tikai mirstīgo spēks.

Vairāk nekā mēnesi turējos, un katru dienu tas kļuva aizvien grūtāk. Tas neradīja skaidrību man – es turpināju gaidīt līdz tikšu tam pāri, līdz kļūs vieglāk. Tam jābūt tam, ko Alise domāja, kad redzēja vīziju – es nebūšu spējīgs turēties prom no meitenes. Viņa redzēja manas sāpes palielinoties. Bet es spēju tās regulēt.

55

55

Es neiznīcināšu Bellas nākotni. Ja mans liktenis bija mīlēt viņu, vai nav iespējas vismaz izvairīties no viņas?

Es domāju, ka spētu izvairīties no viņas līdz zināmai robežai. Es spētu izlikties, ka ignorēju viņu un nekad neskatīties viņas virzienā. Es spētu izlikties, ka viņa mani neieinteresē. Bet tā nebūtu realitāte.

Es vēl jo projām sekoju katram viņas elpas vilcienam, katram vārdam ko viņa saka. Es iedalu savas mokas četrās kategorijās.Pirmās divas bija pazīstamas. Viņas smarža un viņas klusums. Vai drīzāk – uzņemoties par

sevi atbilstošo atbildību – manas slāpes un mana ziņkārība.Trešās bija pašas primitīvākās no manām mokām. Tagad tas bija vienkārši mans ieradums

bioloģijas stundās neelpot. Protams, vienmēr bija izņēmumi – kad man vajadzēja atbildēt uz jautājumu vai kā tamlīdzīgi, man vajadzēja elpot, lai runātu. Katru reizi es izgaršoju meitenes smaržu ap viņu, tas bija tāpat kā pirmajā reizē – uguns un brutāls, mežonīgs spēks, kurš cenšas izkļūt brīvībā. Tas bija grūti noturēties vietā, kamēr bija šāds neliels mirklis vai arī savaldīties šādos brīžos. Un, kā pirmajā dienā, briesmonis manī rēca, tādēļ noslēdzos no ārpasaules...

Smieklīgākais bija tieši nemainība manās ciešanās. Jautājums nekad neizkrita no prāta: Ko viņa tagad domā? Kad dzirdu viņas kluso nopūtu. Kad viņa izklaidīgi aptin matu šķipsnu ap pirkstiem. Kad viņa noliek grāmatas ar lielāku spēku nekā parasti. Kad viņa nokavējusies iesteidzās klasē. Kad viņa paklūp aiz savām kājām uz līdzenas grīdas. Katra ievērotā kustība manā izcilajā redzeslokā bija noslēpums. Kad viņa runāja ar citu cilvēcisku skolēnu, es analizēju katru viņas vārdu un toni. Vai viņa izteica savas domas, vai arī saka to, ko citi vēlas dzirdēt? Tas man bieži izklausās tā, it kā viņa mēģina teikt cilvēkiem to, ko viņi gaida, un tas man atgādina mani ar ģimeni un mūsu ikdienišķo ilūziju dzīvi – mēs bijām labāki nekā viņa. Vienīgi es kļūdos par to, tās ir izdomātas lietas. Kādēļ viņai jāspēlē loma? Viņa bija viena no viņiem – pusaugu cilvēks.

Maiks Ņūtons bija vispārsteidzošākais no manām ciešanām. Kurš vēlas kādreiz sapņot tik vispārējas lietas, un kā garlaicīgs mirstīgais spēj tā satracināt? Ja godīgi, man vajadzētu justies pateicīgam nepatīkamajam zēnam; vairāk nekā citi viņš centās ar meiteni runāt. Es tik daudz ko iemācījos caur šīm sarunām – es vēl jo projām sastādīju savu sarakstu – bet nepatīkamākais bija tas, ka Maika palīdzība ar šo projektu mani tikai saniknoja ar vien vairāk. Es nevēlējos, lai Maiks ir tas, kurš uzzina viņas noslēpumus. Es vēlējos to darīt.

Tas palīdzēja tikai tā, ka viņš nekad neatklāja viņas mazos atklājumus, viņas mazās kļūdas. Viņš neko nezināja par viņu. Viņš radīja meitenes tēlu savās domās tādu, kāds tas nebija – meitene, kura ir tikpat virspusēja kā viņš pats. Viņš neievēroja nesavtību un drosmi, kas veidoja viņu atšķirīgu no citiem cilvēkiem, viņš nedzirdēja neparasto briedumu viņas teiktajos vārdos. Viņš nesaskatīja to, ka tad, kad viņa runāja par savu māti, viņa pati izklausījās pēc mātes, kura runā par savu bērnu labāk nekā citi – mīloši, iecietīgi, ar vieglu uzjautrinājumu un ar spēcīgu aizstāvību. Viņš nedzird pacietību balsī, kad viņa ar neīstu interesi runā par viņa nesakarīgajiem stāstiem un viņš nespēj pat uzminēt kāda laipnība ir aiz šīs pacietības.

Caur viņas sarunām ar Maiku, es spēju pievienot kvalitāti savam sarakstam par Bellu, visvairāk atklāt no visa teiktā, kā tas būtu noslēpums. Bella bija laba. Visas citas klāt pievienotās lietas veido veselumu – laipna un kautrīga, nesavtīga un mīloša, un drosmīga – viņa bija laba caur caurām.

Tomēr, šie izpalīdzīgie atklājumi mani neatsildīja pret puisi. `Pieder viņam`, kā viņš uztvēra Bellu – it kā viņa būtu radīta nopirkšanai – provocēja mani gandrīz tik pat daudz kā viņa skolnieciskā fantāzija par viņu. Viņam vajadzētu vairāk domāt par meiteni kā par personību; un kamēr paiet laiks, Maikam jāapdomājas par viņa sāncenšiem – Taileru Krovliju, Ēriku Jorkiju un arī par mani. Viņš pārkāpjot robežu sēdēja uz mūsu galda viņas puses pirms stundas sākuma, tērzēja ar viņu, iedrošinot viņu pasmaidīt. Tikai pieklājīgs smaids, es ieskaidroju sev.

56

56

Viens un tas pats, es bieži kavēju laiku iztēlojoties, kā no mana sitiena viņš pārlido pār klasei un ietriecas tālākajā sienā... Tas iespējams nesavainotu viņu nāvējoši...

Maiks bieži nedomā par mani kā sāncensi. Pēc negadījuma viņš uztraucās, ka Bella un es dalīsimies ar pieredzi par šo notikumu, bet acīmredzot notika pilnīgi pretējais. Atskatoties atpakaļ, viņš vēl jo projām uztraucās, ka es Bellu nošķiršu no viņas vienaudžu ievērības. Bet tagad es meiteni ignorēju tik pat daudz kā visus pārējos, un viņa bezrūpība auga.

Ko viņa tagad domāja? Vai viņa vēlējās viņa uzmanību?Un visbeidzot, pēdējās no manām ciešanā, arī vissāpīgākās: Bellas vienaldzība. Tāpat kā es

ignorēju viņu, viņa ignorēja mani. Viņa nekad vairs nemēģināja ar mani runāt. Cik man zināms, viņa nekad par mani pat nedomāja.

Tas lika man justies niknam – vai pat salauza manus centienus mainīt nākotni – izņemot to, ka dažreiz viņa vēroja mani, kā darīja to jau iepriekš. Es to nekad neredzēju, es neļāvu sev skatīties viņai pretī, bet Alise vienmēr mūs brīdināja, kad Bella lūkojās uz mums; pārējie vēl jo projām bija satraukti par meitenes nepilnīgajām zināšanām.

Sāpes padarīja vieglāk panesamas arī tas, ka viņa laiku pa laikam lūkojās uz mani no liela attāluma. Protams, viņa varēja prātot, kas es esmu par dīvaini.

„Bella šajā acumirklī lūkosies uz Edvardu. Izskatieties normāli,” Alise teica kādā marta trešdienā un visi sāka nedaudz dīdīties un pārnest savu svaru no vienas kājas uz otru kā jau cilvēki; absolūts miers bija raksturīgs tikai mums līdzīgajiem.

Es uzzināju to, cik bieži viņa lūkojas manā virzienā. Tas mani apmierināja, doma, ka tā nevajadzētu būt, bet ir. Viņas skatīšanās mūsu virzienā nepamazinājās laikam ejot. Es nezināju, ko tas nozīmē, bet tas lika man justies labāk.

Alise nopūtās. Es vēlētos...„Nejaucies, Alise,” es nočukstēju. „Tas nenotiks.”Viņa uzmeta lūpu. Alise bija noraizējusies par viņas vīzijā redzēto draudzību ar Bellu.

Dīvainā kārtā viņa skuma pēc meitenes, kuru pat nepazina.Es piekrītu, tu esi labāks nekā domāju. Tev ir izdevies visu nākotni sajaukt un esi atkal

nejūtīgs. Es ceru, ka esi laimīgs. „Tas man veido pārliecības sajūtu.”Viņa nosprauslājās.Es centos izslēgts viņu no prāta, biju pārāk nepacietīgs priekš šīs sarunas. Man nebija pārāk

labs garastāvoklis – saspringtāks nekā es ļautu kādam no viņiem saskatīt. Tikai Džaspers zināja cik lielas sāpes es izjutu, viņš ar savām unikālajām spējām juta kā no manis plūst stress un spēja ietekmēt citu garastāvokļus. Viņš nesaprata iemeslus manam saspringtajam garastāvoklim, domām, un – kamēr man bija nemainīgi slikts garastāvoklis šinīs dienās – viņš neievēroja to.

Šī diena būs grūti panesama. Smagāk nekā iepriekšējās dienas.Maiks Ņūtons, riebīgais puika, kuram es nedrīkstēju būt par sāncensi, gatavojās Bellu

aicināt uz randiņu. Meitenēm vajadzēja puišus aicināt uz dejām, kuras bija tuvu horizontam, un viņš ļoti cerēja, ka Bella aicinās viņu. Tā kā viņa to nebija izdarījusi, viņa pašpārliecība sāka rukt. Tagad viņš bija neērtā stāvoklī – es priecājos par viņa neērtumu vairāk nekā vajadzētu – jo Džesika Stenlija tikko viņu pašu uzaicināja uz dejām. Viņš nevēlējās teikt „jā”, jo vēljoprojām cerēja, ka Bella izvēlēsies viņu (un pierādīs uzvaru pār saviem sāncenšiem), bet viņš nevēlējās teikt „nē” un palaist garām dejas. Džesika bija sāpināta vilcināšanās dēļ un minēja iemeslus tam, tādēļ bija nodomājusi sāpināt Bellu. Atkal man bija instinkts nostāties starp Džesikas dusmīgajām domām un Bellu. Tagad es labāk sapratu šos instinktus, bet tas tikai vairāk sagrāva šos nodomus, jo es nevarēju rīkoties.

Domāju, ka tas nonāks līdz kaut kam. Es biju pilnīgi noskaņojies uz maznozīmīgām vidusskolas drāmām, tādēļ vienreiz izrādīju pat necieņu pret to visu.

57

57

Maiks mēģināja sevi iedrošināt, kamēr viņš ar Bellu iegāja bioloģijas kabinetā. Es klausījos viņa iekšējā cīniņā un gaidīju, kad viņš sāks runāt. Zēns bija vājš. Viņš gaidīja šo uzaicinājumu uz dejām, baidoties atklāt savu aizraušanos pirms viņa ir parādījusi kādu zīmi par izvēli uz viņu. Viņš nevēlējās tikt sāpināts ar atraidījumu, tādēļ gaida, kad viņa spers pirmo soli.

Gļēvulis.Viņš atkal ērti un familiāri apsēdās uz mūsu galda, un es iztēlojos kāda būtu skaņa, ja viņa

ķermenis triektos pret pretējo sienu un lielākā daļa viņa kaulu salūztu.„Tātad,” viņš teica meitenei skatoties grīdā. „Džesika mani aicināja uz pavasara dejām.”„Tas ir brīnišķīgi,” Bella tūlīt ar entuziasmu atbildēja. Bija grūti nesmaidīt par to kā viņas

balss toņa dēļ pazuda Maika pašapziņa. Viņš bija cerējis uz meitenes apjukumu. „Tev būs jautri ar Džesiku.”

Viņš vēlējās cīnīties par pareizo atbildi. „Nu...” viņš vilcinājās un gandrīz aizbēga prom. Tad viņš tomēr saņēmās. „Es viņai pateicu, ka vēl padomāšu par to.”

„Kādēļ tu to darīji?” viņa prasīja. Viņas tonis bija nosodošs, bet tur bija arī neskaidrības kripatiņa.

Ko tas nozīmēja? Negaidīti, spēcīgs niknums manas rokas sažņaudza dūrēs.Maiks nedzirdēja šo kripatiņu. Viņš bija nosarcis – pēkšņi es jutos kā nežēlīgs zvērs, un tas

likās kā uzaicinājums – un atkal viņš skatījās uz grīdu pirms sāka runāt.„Es tā prātoju... nu, varbūt tu vēlējies aicināt mani.”Bella vilcinājās.Tajā mirklī, kad viņa vilcinājās, es spēju redzēt nākotni daudz skaidrāk nekā Alise jebkad

spējusi.Meitene varēja teikt „jā” uz Maika neizteikto jautājumu, un varēja ari neteikt, bet citā veidā,

citā dienā, viņa var teikt „jā” kādam. Viņa bija jauka un aizraujoša, un vīrieši nebija nevērīgi pret šo faktu. Vai viņa varētu izšķirties par kādu šajā nogurušo ļaužu burzmā, vai viņa gaidīs līdz būs prom no Forksas un tad nāks tā diena, kad viņa varētu pateikt „jā”.

Es redzēju viņas dzīvi tāpat kā agrāk – universitāte, karjera... mīlestība, laulības. Es redzēju viņu blakus tēvam un viņas roku uz tēva rokas, ģērbtu maigi caurspīdīgi baltā, viņas seja pietvīkusi laimē, kamēr viņa lēni iet Vāgnera marša pavadībā.

Sāpes bija daudz lielākas par visu, ko biju jutis iepriekš. Cilvēkam būtu jābūt tuvu nāvei, lai spētu šis sāpes sajust – tomēr cilvēks neizdzīvotu šīs sāpes izjūtot.

Un ne tikai sāpes, bet arī tiešu niknumu.Dusmas kāroja pēc kādas no psiholoģiskajām izejām. Domās, šis maznozīmīgais,

necienīgais zēns nebūtu piemērots būt par to cilvēku, kuram Bella teiks „jā” , tomēr es ilgojos sadragāt viņa galvaskausu savās rokās, lai kurš tas arī būtu par cilvēku.

Es nesapratu šīs emocijas – tas bija tās kamols ar sāpēm, dusmām, ilgām un izmisumu. Es nekad to nebiju izjutis; es nespēju to nosaukt vārdā.

„Maik, es domāju, ka tev viņai jāsaka „jā”,” Bella rāmā balsī noteica.Maika cerības izplēnēja. Man vajadzēja priecāties par šiem apstākļiem, bet es biju jau zudis

jaunā sāpju virpulī, arī nožēlā par šīm sāpēm un dusmām, kuras bija manī.Alisei bija taisnība. Es nebiju pietiekami spēcīgs. Tieši tagad Alise varbūt redz nākotni maināmies un savijoties, kļūstot atkal kroplai. Vai tas

iepriecinās viņu? „Vai tu kādu jau uzaicināji?” Maiks pēkšņi pajautāja. Viņš paskatījās uz mani ar aizdomīgu

skatienu pirmo reizi daudzu nedēļu laikā. Es sapratu, ka esmu nodevis pats savas intereses; mana galva bija pagriezta Bellas virzienā.

Viņa mežonīgā skaudība viņa domās – skaudību uz jebkuru, kurš tika uzskatīts par labāku nekā viņš pats – pēkšņi nosauca vārdā manas nezināmās emocijas.

Es biju greizsirdīgs.„Nē,” meitene teica ar nelielu humora dzirksti balsī. „Es vispār neiešu uz dejām.”

58

58

Caur visu nožēlu un dusmām, es jutu atvieglojumu viņas vārdos. Pēkšņi, es sāku ievērot savus konkurentus.

„Kādēļ ne?” Maiks jautāja gandrīz nepieklājīgā tonī. Tas aizskāra mani, ka viņš šādā tonī runāja ar viņu. Tas lika man apvaldīt ņurdienu.

„Es došos uz Sietlu tajā sestdienā,” viņa atbildēja.Smieklīgākais nebija ļaunprātība kā tas varētu likties iepriekš – tagad tas biju es, kurš

pilnīgi uz visu vēlējās atrast atbildes. Es vēlējos zināt kur un kādēļ šīs jaunās atklāsmes drīz beigsies.

Maika tonis kļuva aizvien nepatīkamāk pielabinošs. „Vai tu nevari doties uz Sietlu kādu citu sestdienu?”

„Piedod, bet nē.” Tagad jau Bella bija skarba. „Tādēļ tev nevajadzētu Džesai likt ilgāk gaidīt – tas ir nepieklājīgi.”

Viņas nemiers par Džesikas jūtām piemeta uguni manai greizsirdībai. Šis brauciens uz Sietlu bija tikai aizbildinājums, lai teiktu nē - vai viņa noraidīja Maiku tikai lojalitātes dēļ pret draudzeni? Viņa bija pat vairāk nekā pašaizliedzīga pat priekš tam. Vai viņa īstenībā vēlējās, kaut varētu teikt jā? Vai arī abi minējumi ir nepareizi? Vai viņu interesēja kāds cits?

„Jā, tev taisnība,” Maiks tik žēli nomurmināja, ka es gandrīz izjutu līdzjūtību pret viņu. Gandrīz.

Viņš aizgrieza savas acis prom no meitenes, nogriežot manu skatījumu uz meitenes seju caur viņa domām.

Viņš nebija tik iecietīgs.Es pagriezos lai ieraudzītu viņas sejā pats sevi, pirmo reizi vairāk nekā mēneša laikā. Tas

bija ass pagrieziens, lai atļautu sev to, kā dziļi ievilkts elpas vilciens cilvēka plaušās.Viņas acis bija aizvērtas, un viņas plaukstas piespiestas viņas sejai. Viņas pleci saliekti kā

aizsargājoties. Viņa nedaudz papurināja savu galvu it kā censtos izstumt kādas domas no sava prāta.

Fascinējoši.Mistera Benera balss izvilka viņu no sapņainības, un viņas acis lēnām atvērās. Viņa tieši

paskatījās uz mani, iespējams izpētot manu ciešo skatienu. Viņa lūkojās manās acīs ar tikpat samulsušu izteiksmi, kā cilvēks, kurš jau ilgi meklējis mani.

Uz sekundi es nejutu ne nožēlu, ne vainas apziņu, vai dusmas. Es zināju, ka tās drīz atgriezīsies, un pavisam drīz, bet šajā brīdī es mēģināju justies stiprs, bez nervozitātes. Ja es uzvarēšu, tad tas ir labāk par zaudējumu.

Viņa nenovērsās, bet es turpināju vērot viņu ar nepiemēroti stingru skatienu, veltīgi cenšoties lasīt viņas domas caur viņas dziļi brūnajām acīm. Tās bija pilnas ar jautājumiem, labāk jau būtu, ka ar atbildēm.

Es varēju redzēt savu acu atspulgu, un redzēju arī, ka tās bija melnas no slāpēm. Ir pagājušas apmēram divas nedēļas kopš mana pēdējā medīšanas ceļojuma; šī nebija labākā diena, lai mana apņēmība sadruptu. Bet izskatījās, ka acu tumšums viņu nebaida. Viņa vēl jo projām nenovēršas, un viņas maigā, valdzinošā āda sāka iekrāsot rozā.

Par ko viņa tagad domā?Es gandrīz uzdevu viņai šo jautājumu skaļi, bet tajā brīdī skolotājs Beners nosauca manu

vārdu. Es izlasīju pareizo atbildi viņa domās, kamēr uzmetu īsu skatienu viņa virzienā.Es izgrūdu īsā elpas vilcienā. „Krebsa cikls. ” Slāpes apdedzināja manu rīkli – mani muskuļi saspringa un mute piepildījās ar indi – es

aizvēru savas acis un centos koncentrēties, lai savu vēlmi pēc viņas asinīm un niknumu paturētu sevī.

Briesmonis bija stiprāks nekā iepriekš. Briesmonis rēca. Viņš apskāva šo divējādo nākotni, kas bija viņam dota, iespēja 50:50, ka viņa ilgas piepildīsies.

59

59

Treškārt, nedrošajā nākotnē es centos veidot viens pats tieši savu gribasspēku – iznīcinot tipisko greizsirdību, par visām lietām – un viņš bija tam tik tuvu.

Nožēla un vainas apziņa mani dedzināja līdz ar slāpēm, un, ja es būtu spējīgs raudāt, tad tagad asaras būtu parādījušās manās acīs.

Ko es esmu izdarījis?Zinu, ka esmu šo kauju jau zaudējis, izskatījās, ka nav iemesla pretoties tam, ko vēlējos; es

atkal turpināju lūkoties uz meiteni.Viņa bija paslēpusies aiz saviem matiem, bet es varēju redzēt caur viņas cirtām, ka tagad

viņas vaigi bija tumši piesarkuši.Briesmonim tas patika.Viņa vairs nesastapa manu stingro skatienu. Viņa nervozi tina ap pirkstiem savas tumšās

matu cirtas. Viņas smalkie pirksti, viņas maigās plaukstu locītavas – tas viss izskatījās tik trausls, skatoties uz visu pasauli, liekas, ka tikai mana elpa varētu tos salauzt.

Nē, nē, nē. Es nevaru to darīt. Viņa bija pārāk trausla, pārāk laba, pārāk dārga lai nolemtu viņu nāvei. Es nedrīkstēju atļaut manai dzīvei savīties ar viņas, iznīcinot to.

Bet es nespēju arī turēties prom no viņas. Alisei bija par to taisnība.Briesmonis manī neapmierināti šņāca, kamēr es svārstījos, nosliecoties uz vienu pusi, tad uz

otru. Mana noteiktā stunda ar viņu paskrēja pārāk ātri, kamēr es šaubījos starp akmeni un skarbo

vietu. Noskanēja zvans, un viņa sāka kārtot savas mantas neskatoties uz mani. Es jutos vīlies, bet es ļoti cerēju uz pretējo. Veids, kā es izbaudīju viņas klātbūtni kopš negadījuma, bija nepiedodams.

„Bella?” es teicu, nespējot sevi apturēt. Mans gribasspēks sadrupa driskās.Viņa vilcinājās pirms paskatījās uz mani; kad viņa pagriezās, viņas izteiksme bija

piesardzīga un aizdomīga.Es sev atgādināju, ka viņai bija visas tiesības būt aizdomīgai pret mani. Tā viņai vajadzēja

justies.Viņa gaidīja, kad es turpināšu, bet es tikai lūkojos uz viņu un lasīju viņas seju. Es sāku

sekli, maziem malkiem elpot gaisu ar regulāriem intervāliem, tajā pašā laikā cīnoties ar savām slāpēm.

„Ko?” viņa beidzot teica. „Vai tad tu atkal runā ar mani?” Viņas tonī bija aizvainojuma maliņa, it kā viņa mīļi dusmotos. Tas izraisīja vēlmi pasmaidīt.

Es nebiju drošs kā lai atbild uz viņas jautājumu. Vai es atkal runāju ar viņu, vai to viņa bija domājusi?

Nē. Es nespēju tur neko palīdzēt. Un tomēr es centīšos palīdzēt.„Nē, tā īsti ne,” es teicu viņai.Viņa aizvēra acis, tas mani neapmierināja. Tas aizšķērsoja man labāko veidu kā piekļūt

viņas jūtām. Viņa dziļi un lēni ieelpoja ar aizvērtām acīm. Viņas mute bija aizvērta.Vēljoprojām aizvērtām acīm viņa sāka runāt. Protams, tas nebija normāls veids kā

cilvēkiem sarunāties. Kādēļ viņa tā dara?„Ko tu tādā gadījumā gribi, Edvard?”Tas, kā izklausījās mans vārds no viņas lūpām, darīja savādas lietas ar man. Ja man būtu

sirdspuksti, tie noteikti paātrinātos.Bet kā lai atbild viņai?Ar patiesību, es nolēmu. No šī brīža es pret viņu būšu tik patiess cik spēšu. Es nevēlējos

iegūt viņas neuzticību, ja vien viņas uzticību vispār bija iespējams iegūt.„Piedod,” es viņai teicu. Tas bija patiesāk nekā viņa var iedomāties. Diemžēl es varēju

atvainoties tikai par mazsvarīgāko. „Es zinu, ka esmu ļoti nepieklājīgs. Bet tā tiešām ir labāk.”Viņai būtu labāk, ja es tā tomēr turpinātu, turpinātu būt rupjš. Vai varētu?Viņa atvēra acis, to izteiksme vēljoprojām bija piesardzīga.

60

60

„Es nesaprotu, ko tu gribi teikt.”Es centos viņu brīdināt, cik spēju pieļaujamās robežās. „Ir labāk, ja mēs neesam draugi.”

Protams, tik daudz viņa saprata. Viņa bija gudra meitene. „Tici man.”Viņas acis savilkās, un es atcerējos, ka šos vārdus teicu jau iepriekš, tieši pirms tam, kad

lauzu solījumu. Es sarāvos, kad viņa sakoda zobus – viņa noteikti arī to atcerējās.„Ļoti žēl, ka tu to neizdomāji jau agrāk,” viņa dusmīgi noteica. „Tu būtu aiztaupījis sev

visu nožēlu.”Es šokēts skatījos uz viņu. Ko viņa vispār zināja par manu atvainošanos?„Atvainošanos? Atvainošanos par ko?” es prasīju.„Par to, ka neļāvi tam stulbajam busiņam mani sašķaidīt!” viņa atcirta.Es apstulbis sastingu.Kā viņa tā var domāt? Glābt viņas dzīvību bija viens no vispieņemamākajiem darbiem, ko

esmu izdarījis kopš esmu viņu saticis. Vismaz viena lieta par ko es nekaunos. Tikai viena lieta, kura dara mani laimīgu par to, ka es vispār eksistēju. Es biju cīnījies ar sevi, lai noturētu viņu dzīvu, kopš sajutu viņas smaržu. Kā viņa varēja tā par mani domāt? Kā viņa varēja apšaubīt manu varoņdarbu visā šajā nekārtībā?

„Tu domā, es nožēloju, ka izglābu tev dzīvību?”„Es zinu, ka tā ir,” viņa atcirta.Viņas novērtējums par manu nodomu lika man sadusmoties. „Tu neko nezini!”Cik mulsinoši un neaptverami viņas prāts strādā! Viņa noteikti nedomā tā kā pārējie cilvēki.

Viņa bija pavisam atšķirīga.Viņa aizgrieza savu seju prom un atkal sakoda zobus. Viņas vaigi šoreiz tumši pietvīka tieši

dusmu dēļ. Viņa sagrūda savas grāmatas kopā, vienā rāvienā uzlika uz rokas un, mana skatiena pavadīta, aizsoļoja uz durvju pusi.

Pat esot aizkaitinātam, tas bija neiespējami neatrast viņas dusmās kaut nedaudz uzjautrinājuma.

Viņa gāja pastīvi, skatoties, kur iet, un tomēr viņas kāja durvju ailē aizķērās aiz sliekšņa. Viņa paklupa, un visas viņas lietas nokrita uz grīdas. Tā vietā, lai viņa noliektos un savāktu savas lietas, viņa taisni stāvēja, pat nepaskatoties uz leju, līdz nebija pilnīgi pārliecināta, ka šīs grāmatas tiešām neatgūs.

Es centos savaldīties, lai nesāktu smieties.Neviena nebija, kurš skatītos uz mani; es pavīdēju viņas pusē un saliku viņas grāmatas

sākotnējā kārtība pirms viņa paspēja paskatīties uz leju.Viņa pusceļā saliecās, ieraudzīja mani un sastinga. Es pasniedzu viņas grāmatas atpakaļ,

pārliecinoties, ka mana ledaini aukstā āda viņai nekur nepieskaras.„Paldies tev,” viņa ar spīvu balsi man ledaini atbildēja.Viņas tonis atkal mani aizkaitināja.„Nav par ko,” es noteicu tik pat ledaini.Piecēlusies viņa pagriezās pareizajā virzienā un aizgāja uz savu nākošo stundu.Es skatījos, kamēr vairs neredzēju viņas nikno stāvu.Spāņu valoda pagāja kā miglā. Skolotāja Goffa nekad neapšaubīja manas zināšanas – viņa

zināja, ka manas spāņu valodas zināšanas ir labākas nekā viņai, tādēļ viņa man deva brīnišķīgu darījumu ar iecietīgumu – atstājot mani brīvu pārdomām.

Tātad es nevarēju ignorēt meiteni. Tas bija acīmredzami. Bet vai tas nozīmē, ka man nav izvēles un man viņa jāiznīcina? Tā nevar būt vienīgā pieļaujamā nākotne. Tur ir jābūt vēl kādai iespējai, kādam smalkjūtīgam balansam. Es centos izdomāt kādu no šiem veidiem...

Es nepievērsu Emetam uzmanību, līdz stunda bija gandrīz beigusies. Viņš bija uzjautrināts – Emetam nebija pārāk laba intuīcija, lai uztvertu citu garastāvokļus, bet viņš varēja saskatīt acīmredzamās izmaiņas manī. Viņš prātoja, kas tāds ir noticis, ka man vairs nav neapmierinātā sejas izteiksme. Viņš pūlējās definēt pārmaiņas, un beigās nolēma, ka es izskatos cerību pilns.

61

61

Cerību pilns? Vai tāds es izskatos no ārpuses?Kamēr mēs gājām uz Volvo, es apsvēru ideju par cerību, prātojot, uz ko es īsti ceru.Bet man nebija pārāk ilga laika, lai to pārdomātu. Es, kā vienmēr, biju jūtīgs uz citu domām

par meiteni, Bellas vārda skaņas manā galvā no... no sāncenšiem. Es nodomāju, ka man to vajadzētu pieņemt, saprast savu uzmanību. Ar lielu apmierinājumu dzirdēju Ērika un Tailera domas par Maika izgāšanos, un pašu nākamos soļus.

Ēriks jau bija stāvlaukumā, gatavodamies pārķert meiteni pie viņas automašīnas, kur viņa nevarētu izvairīties no viņa. Tailera klasi paturēja ilgāk, lai uzdotu mājasdarbus, un viņš izmisīgi steidzās, lai noķertu Bellu pirms viņa izvairās.

To man bija jāredz.„Pagaidīsi pārējos?” es nomurmināju uz Emeta pusi.Viņš mani aizdomīgi nopētīja, bet tad paraustīja plecus un pamāja ar galvu.Bērns zaudējis prātu, viņš nodomāja, uzjautrinoties par manu neparasto lūgumu.Es redzēju kā Bella iet no sporta zāles uz stāvlaukumu, un gaidīju viņu vietā, kur viņa, mani

nemanot, varētu paiet garām. Kad viņa bija tikusi tuvāk Ērika slēpnim, es ātri, platiem soļiem pagājos pa ceļu un sāku iet tādā tempā, lai ietu garām īstajā brīdī.

Es vēroju viņas augumu sastingstam, kad viņa ieraudzīja zēna skatienu, kurš viņu gaidīja. Viņa sastinga uz brīdi, bet nomierinājusies devās uz priekšu.

„Sveiks, Ērik,” es dzirdēju viņu draudzīgā balsī uzsaucot.Es biju pēkšņi un negaidīti noraizējies. Kas būs tad, ja šis pusaugu nervu kamols ar viņa

neveselīgo ādu kaut kādā veidā spēs iepriecināt viņu?Ēriks skaļi nokrekšķinājās. „Sveika, Bella.”Izskatījās, ka viņa nesaprot puiša nemiera iemeslu.„Kas noticis?” viņa jautāja, atslēdzot savu furgonu un neskatoties uz viņa nobijušos sejas

izteiksmi.„Nu, es tā prātoju... vai tu nevēlies ar mani iet uz pavasara dejām?” Viņa balss aizlūza.Viņa beidzot paskatījās augšup. Vai viņa atteiks ielūgumu, vai arī pieņems? Ēriks nespēja

ieskatīties viņai acīs, tādēļ es nespēju redzēt viņas seju viņa prātā.„Es domāju, ka meitenes uzlūdz,” viņa atbildēja, izklausīdamās uztraukta.„Nu, jā,” viņš žēli piekrita.Šis nožēlojamais zēns mani neaizkaitināja tik pat ļoti kā Maiks Ņūtons, bet es nespēju atrast

sevī līdzjūtību pret viņa baiļu sajūtu, kamēr pēc tam Bella viņam pieklājīgā balsī atbildēja.„Paldies, ka pavaicāji man, bet es tajā dienā došos uz Sietlu.”Viņš jau to bija dzirdējis, tomēr vienalga viņš jutās vīlies.„Ak,” viņš nomurmināja, nedroši paceļot acu skatu līdz viņas deguna līmenim. „Varbūt

nākamreiz.”„Protams,” viņa piekrita. Tad viņas lūpu kaktiņi noslīga uz leju tā, it kā viņu žēlojot atstātu.

Man tas patika.Ēriks šļūcošiem soļiem aizgāja prom, ejot nepareizā virzienā no viņa mašīnas, viņš tagad

vienīgi vēlējās aizbēgt.Es pagāju viņai garām tajā brīdī, un dzirdēju kā viņa atviegloti nopūšas. Es iesmējos.Viņa pagriezās virzienā un šo skaņu, bet es skatījos taisni uz priekšu un centos noturēt

savus lūpu kaktiņus uz leju, neraustoties no smiekliem.Tailers bija aiz manis un gandrīz skrēja, lai paspētu viņu noķert pirms meitene varētu paspēt

aizbraukt. Viņš bija drosmīgs un vairāk pārliecināts nekā tie abi divi; viņš tik ilgi gaidīja, lai tuvotos Bellai tikai tādēļ, ka respektēja Maika tiesības vaicāt pirmajam.

Es vēlējos, lai viņam veiktos noķert Bellu divu iemeslu dēļ. Ja – kā es biju sācis domāt – visa šī uzmanība bija Bellai nepatīkama, es vēlējos redzēt viņas reakciju. Bet, ja tā nebija – ja viņa gaidīja Tailera uzaicinājumu – tad es arī to vēlējos uzzināt.

62

62

Es nenovērtēju Taileru Krovliju kā konkurentu un arī apzinājos, ka tas ir slikti. Man viņš likās garlaicīgs un neievērojams, bet ko tad es zinu par to, kam Bella dod priekšroku? Varbūt viņai patīk tādi viduvēji, parasti zēni...

Es sarāvos no šādas domas. Es nekad nevarētu būt parasts puisis. Cik tas bija muļķīgi iecelt sevi konkurenta kārtā pret tiem, kuri arī bija ieķērušies Bellā. Kā viņa jebkad varētu uztraukties par kādu, kurš bija briesmonis?

Viņa bija pārāk laba briesmonim.Man vajadzēja ļaut viņai bēgt, bet mana nepiedodamā ziņkārība atturēja mani no tā, kas

būtu labi. Atkal. Bet ko tad, ja Tailers tagad palaidīs savu iespēju garām un runās ar viņu, kad man nebūs iespēju dzirdēt atbildi? Es iebraucu savu Volvo šaurajā izbraucamajā ceļā, lai aizšķērsotu viņai ceļu.

Emets ar pārējiem bija jau ceļā, bet viņš saprata, ka šis dīvainais solis kādā veidā saistīts ar viņiem, tādēļ viņi gāja ļoti lēni, skatoties uz mani un cenšoties saprast, ko es īsti darīju.

Es vēroju meiteni savā atpakaļskata spogulī. Viņa, nikni raugoties uz manu mašīnas aizmuguri, nesastapa manu skatienu, bet izskatījās it kā viņa vēlētos, kaut brauktu ar tanku nekā aprūsējušu Ševroletu.

Tailers steidzās uz savu mašīnu un tika rindā tieši aiz viņas, būdams ārkārtīgi pateicīgs par manu neizskaidrojamo uzvedību. Viņš pamāja viņai, cenšoties piesaistīt Bellas uzmanību, bet viņa to nepamanīja. Viņš gaidīja kādu brīdi, tad izkāpa no mašīna un devās pie meitenes pasažiera puses loga. Viņš pieklauvēja pie stikla.

Viņa salēcās un apjukusi lūkojās uz viņu. Pēc sekundes viņa ar roku attaisīja logu, izskatījās, ka viņai ar to bija problēmas.

„Es atvainojos, Tailer,” viņa teica aizkaitinātā balsī. „Es esmu iestrēgusi aiz Kalena.”Viņa izrunāja manu uzvārdu stingrā balsī – viņa vēl jo projām bija dusmīga uz mani.„Es zinu,” Tailers teica, pat nenojauzdams par viņas garastāvokli. „Es tikai vēlējos tev ko

pajautāt, kamēr esam šeit iestrēguši.”Viņs pašapzinīgi smaidīja.Es biju iepriecināts par to, kā viņa nobālēja, saprotot viņa nepārprotamo nolūku.„Vai tu mani aicināsi uz pavasara dejām?” viņš jautāja bez domām par sakāvi.„Es nebūšu pilsētā, Tailer,” viņa atteica viņam, aizkaitinājums vēljoprojām bija saklausāms

viņas balsī.„Jā, Maiks teica to.”„Tad kādēļ - ?” viņa skatījās uz vaicātāju.Viņš paraustīja plecus. „Es cerēju, ka tu tikai vēlējies viņam saudzīgāk atteikt.”Viņas acis uzliesmoja, un tad palika aukstas. „Piedod, Tailer,” viņa atteica nemaz

neizklausoties, ka tiešām nožēlo. „Es tiešām tajā dienā nebūšu pilsētā.”Viņš akceptēja viņas lēmumu, un viņa pašapziņa pat nebija cietusi. „Tas ir forši. Mums jau

vēl ir balle.” Viņš cienīgi aizsoļoja uz savu automašīnu.Tas bija pareizi, ka pagaidīju šo visu.Šausmu izteiksme viņa sejā bija lieliska. Tas mana pateica to, ko man nemaz tik steidzīgi

nevajadzēja zināt - viņai nebija jūtas ne pret vienu no šiem cilvēku kārtas vīriešiem, kuri vēlējās piesaistīt viņas uzmanību.

Un, iespējams, viņas sejas izteiksme bija smieklīgākais, ko esmu jebkad redzējis.Tad arī atnāca mana ģimene, apmulsuši par faktu, ka es biju mainījies – drīzāk par

šūpojošos no smiekliem, nekā ar drūmu skatienu iznīcinot visu, kas ir redzeslaukā.„Kas te tik smieklīgs?” Emets vēlējās zināt.Es tikai pakratīju galvu vienlaicīgi arī no jauna sākot smieties par to, kā Bella dusmīgi

sagrieza savu skaļo mašīnu. Viņa izskatījās tā, it kā atkal vēlētos kaut viņai būtu tanks.„Braucam!” Rozālija nepacietīgi nošņācās. „Beidz uzvesties kā idiots. Ja vien tu vari.”Viņas vārdi mani neaizkaitināja – es biju pārāk uzjautrināts. Bet es darīju, ko viņu lūdza.

63

63

Mājup braucot neviens ar mani nerunāja. Es vēl jo projām klusi smējos, domājot par Bellas sejas izteiksmi.

Kad iegriezos ceļā uz māju – palielinot ātrumu, jo šeit nebija liecinieku – Alise sagrāva manu labo garastāvokli.

„Tātad, vai tagad es varu sarunāties ar Bellu?” viņa man pēkšņi jautāja, neievērojot nekādus pirmos vārdus, kas mani iesildītu.

„Nē,” es atcirtu.„Nav godīgi! Ko man jāgaida?”„Es vēl neko neesmu izlēmis, Alis.”„Lai jau tā būtu, Edvard.”Bellas divi likteņi Alises galvā jau atkal bija pavisam skaidri.„Kāda jēga tev ir viņu iepazīt?” es nomurmināju, pēkšņi saīdzis. „Ja nu es vienkārši viņu

nogalināšu?”Viņa sekundi vilcinājās. „Tev ir mērķis,” viņa pieļāva.Es izbraucu pēdējo aso pagriezienu ar 90 jūdzēm stundā, un tad ar skaļu troksni apstājos

collas attālumā no garāžas dziļākās sienas.„Izbaudi savu skrējienu,” Rozālija ar apmierinājumu teica, kamēr es izkāpu no mašīnas.Bet es šodien neskrēju. Īstenība, es devos medīt. Pārējie bija nolēmuši doties medībās rītdien, bet es nedrīkstēju atļauties tagad būt izslāpis.

Es pārspīlēju ar to, dzerot vairāk asinis nekā nepieciešams, atkal pārpludinot sevi – man paveicās klaiņojot tik agri, jo nomedīju mazu aļņu baru un vienu melno lāci. Es biju tā pārpildīts ar asinīm, ka tas jau bija nepatīkami. Vai ar to bija gana? Kādēļ viņas smarža bija daudz stiprāka nekā jebkura cita?

Es medīju gatavojoties nākamajai dienai, bet, kad es vairs nevarēju medīt un saule jau stundu pa stundai tuvojās ausmai, es zināju, ka nākamajā dienā tas tomēr nebūs gana daudz.

Atkal mani pāršalca nervozuma vilnis, kad sapratu, ka es grasos uzmeklēt meiteni.Visu atpakaļ ceļu uz Forksu es strīdējos ar sevi, bet mana mazāk cēlsirdīgā puse uzvarēja,

un es sāku pildīt savu neattaisnojamo plānu. Briesmonis bija nemierīgs, bet labi pabarots. Es zināju, ka būšu drošā attālumā no viņas. Es tikai vēlējos zināt, kur viņa atradās. Es tikai vēlējos redzēt viņas seju.

Bija pāri pusnaktij, Bellas māja bija tumša un klusa. Viņas furgons bija nolikts pretī sētai, bet viņas tēva policijas mašīna bija novietota ceļa malā. No viņas kaimiņiem nebija dzirdama neviena apzināta doma. Brīdi es no meža tumsas vēroju māju, kura robežojās ar to austrumos. Priekšējās durvis iespējams būs aizslēgtas – tā nebūs problēma, izņemot to, es nevēlējos aiz sevis atstāt tādus pierādījumus kā salauztas durvis. Vispirms es izlēmu pamēģināt augšstāva logu. Daudzi cilvēki nemēdza sevi apgrūtināt, lai ierīkotu tur slēdzeni.

Pussekundē es šķērsoju atklāto pagalmu un apgāju riņķī applukušajai mājai. Ar vienu roku šūpojoties īvē, kura bija pie viņas loga, es palūkojos caur stiklu un mana elpa apstājās.

Tā bija viņas istaba. Es varēju viņu redzēt mazā gultā, viņas segas bija uz grīdas, bet palagi bija aptinušies ap viņas kājām. Kamēr es skatījos, viņa nemierīgi pagrozījās un vienu roku pārlika pāri galvai. Viņa negulēja trokšņaini, vismaz šajā naktī. Vai viņa sajuta sev blakus briesmas?

Es noraidīju sevi, kamēr vēroju viņas mētāšanos. Kā es varēju būt kaut nedaudz labāks, ja skatījos kā kaut kāds slims lūriķis! Es nebiju labāks. Es biju daudz, daudz sliktāks.

Es atbrīvoju savus pirkstgalus, lai varētu ielēkt pa logu. Bet vispirms es sev atļāvu ieskatīties viņai dziļi sejā.

Tā nebija mierpilna. Starp viņas uzacīm bija maza rieviņa, viņas lūpu kaktiņi bija pavērsti uz leju. Viņas lūpas sākumā bija sakniebtas, bet nedaudz vēlāk tās jau bija pavērtas.

„Labi, mam,” viņa nomurmināja.Bella miegā runāja.

64

64

Uzjautrinošs pavērsiens un tomēr tāds kā neatvairāms kauns par to ko daru. Pievilkšanas spēks šīm neaizsargātajām un neapzināti izteiktajām domām bija neiespējami vilinošs.

Es pamēģināju atvērt logu, tas nebija aizslēgts, domājams, tikai iestrēdzis no pārāk retās lietošanas. Es to lēni paslidināju malā, saraujoties, katru reizi, kad logs iečirkstējās pret metāla rāmi. Man būs jāatrod eļļa priekš nākamās reizes...

Nākamās reizes? Es atkal riebumā pakratīju galvu.Es klusi ielēcu pa pusatvērto logu.Viņas istaba bija maza – nekārtīga, bet ne netīra. Uz grīdas blakus gultai bija kaudzēs

sakrautas grāmatas, to muguriņas bija prom no manis, un izsvaidīti kompaktdiski, kurus varēja klausīties viņas lētajā kompaktdisku atskaņotājā – vienas kaudzītes augšā bija tukšs dārglietu šķirstiņš. Ap datoru bija papīru kaudze, kurš bija muzeja cienīgs eksemplārs, pārliecinoši būdama novecojusi tehnoloģija. Nepārāk tīri apavi uz koka grīdas.

Es ļoti vēlējos izlasīt viņas grāmatu un kompaktdisku nosaukumu, bet biju sev apsolījies ieturēt distanci; tā vietā, es gāju apsēsties vecā šūpuļkrēsla istabas tālākajā stūrī.

Vai kaut reizi esmu domājis par viņai raksturīgo izskatu? Es domāju par to pirmo dienu, un manu riebumu pret zēniem, kuri uzreiz bija ieintriģēti par viņu. Bet tagad, kad atceros viņas seju viņu domās, es nespēju saprast, kā es varēju neievērot viņas skaistumu uzreiz. Tas likās tik acīmredzami.

Tieši tagad – ar viņas tumšajiem matiem, kuri nekārtīgās un mežonīgās cirtās aptvēra viņas bālo seju, ar nodilušu un caurumainu t-kreklu un nobružātām treniņbiksēm, viņas sejas panti atslābuši neapzinīgumā, viņas pilnīgās lūpas viegli pavērta – man aizrāvās elpa viņu vērojot. Jeb būtu aizrāvusies, es sāji nodomāju, ja es elpotu.

Viņa nerunāja. Iespējams viņas sapnis bija beidzies.Es lūkojos uz viņas seju un prātoju, kā lai nākotni veido paciešamāku.Sāpināt viņu bija nepanesami. Vai tas nozīmē, ka mana vienīgā iespēja ir atkal mēģināt

viņu pamest?Pārējie nevar tagad mani pārliecināt. Mana prombūtne nevienu neiegrūdīs briesmās. Tur

nebūtu nekādu aizdomu, nevienam nebūtu pat ienācis prātā saistīt to ar nelaimes gadījumu.Es šaubījos tāpat kā šajā pēcpusdienā, un nekas nelikās iespējams.Man nebija cerību sacensties ar cilvēku puišiem, vai šie īpatnējie puiši viņu uzaicinās vai

nē. Es biju briesmonis. Kā viņa varēja mani redzēt kā jebko citu? Ja viņa zinātu patiesību par mani, tas viņu nobaidītu un atgrūstu. Kā nevainīgs liecinieks šausmu filmā, viņa aizbēgtu, šausmās kliedzot.

Es atceros viņas pirmo dienu bioloģijā... un zināju, ka priekš viņas tā bija visatbilstošākā reakcija.

Tas bija muļķīgi iztēloties, ka es viņu uzaicinu uz muļķīgām dejām, un viņa atceļ savus pārsteidzīgos plānus un piekrīt iet ar mani.

Es nebiju tas, kuram viņa nolemtu pateikt „jā”. Tas bija kāds cits, kāds cilvēcisks un silts. Un es pat nevarēju atļaut sev – kādu dienu, kad viņa pateiks „jā” – nomedīt un nogalināt to cilvēku, jo viņa būtu pelnījusi viņu, lai arī kas viņš būtu. Viņa ir pelnījusi laimi un mīlestību ar to, kuru viņa izvēlētos.

Es biju viņai parādā tagad izdarīt pareizus darbus; es vairs ilgāk nevaru aizbildināties, ka es viņai biju vienīgās briesmas mīlot viņu.

Galu galā, tam pat nebija lielas nozīmes, ja es aizietu, jo Bella nekad nevarētu mani redzēt tādā veidā, kā es vēlētos. Nekad neredzot mani, kā kādu, kurš būtu cienīgs mīlēt.

Nekad.Vai var salauzt mirušu, sasalušu sirdi? Es jutos tā it kā, mana būtu.„Edvard,” Bella teica.Es sastingu un lūkojos uz viņas aizvērtajām acīm.

65

65

Vai viņa bija pamodusies un pieķērusi mani šeit? Viņa izskatījās aizmigusi, bet viņas balss bija tik skaidra...

Viņa izdvesa klusu nopūtu, un tad, nemierīgi sakustējusies, apgriezās uz otriem sāniem – vēl jo projām aizmigusi un sapņojot.

„Edvard,” viņa maigi nomurmināja.Viņa sapņoja par mani.Vai mirusi un sasalusi var atkal pukstēt? Es jutos, tā it kā mana to darītu.„Paliec,” viņa nopūtās. „Neej prom. Lūdzu... neej prom.”Viņa sapņoja par mani, un tas pat nebija murgs. Viņa vēlējās, lai es palieku pie viņas, tur,

viņas sapnī.Es pūlējos atrast vārdus izjūtām, kas plūda caur mani, bet nebija pietiekami stipru vārdu,

kuri spētu to aprakstīt. Pēc ilgiem laikiem, es iegrimu tajās.Kad es izniru, es vairs nebiju tas vīrietis, kas biju.Mana dzīve bija nebeidzama, nemainīga pusnakts. Tas man bija nepieciešams, lai vienmēr

būtu pusnakts. Tad kā bija iespējams, ka saule ausa tieši tagad, pusnakts vidū?Kopš laika, kad kļuvu par vampīru, apmainot savu dvēseli un mirstību pret nemirstību un

dedzinošām sāpēm pārvērtību laikā, es biju pilnībā sasaldēts. Mans ķermenis bija kļuvis vairāk kā akmens nevis miesa, nezūdošs un nemainīgs. Arī es pats biju sasalis – mana personība, manas vēlmes un nepatika, mans garastāvoklis un manas vēlmes; tas viss bija nemainīgs.

Tas bija tas pats, kas ar visiem pārējiem. Mēs visi bijām sasaluši. Dzīvi akmeņi.Kad kādu no mums piemeklē pārmaiņas, tas ir ļoti reti, bet ilgstoši. Esmu redzējis kā tas

notiek ar Kārlailu, un desmitgadi vēlāk ar Rozāliju. Mīlestība mūs maina uz mūžību, tas nekad nesāk bālēt. Ir pagājuši vairāk nekā astoņdesmit gadi kopš Kārlails atrada Ezmi, un līdz šim viņš skatās uz viņu ar neticību acīs, kā pirmo reizi iemīlējies. Tas vienmēr ir tas ceļš viņiem.

Arī man uz mūžiem tas būs vienīgais ceļš. Es mīlēšu šo trauslo cilvēku meiteni visu savu atlikušo eksistences laiku.

Es cieši skatījos uz viņas nezinošo seju, katrā mana akmens ķermeņa daļiņā jūtot šo mīlestību par viņas mieru.

Tagad viņa gulēja daudz mierīgāk, ar vieglu smaidu uz viņas lūpām.Vienmēr vērot viņu, es sāku plānot.Es mīlēju viņu, un tādēļ es centīšos būt gana stiprs, lai viņu pamestu. Es zināju, ka neesmu

gana stiprs tagad. Es strādāšu pie tā. Bet iespējams, es biju pietiekami stiprs, lai likteni pagrieztu citā virzienā.

Alise bija redzējusi divas Bellas nākotnes, un tagad es tās abas izpratu.Mīlestība pret viņu, nepasargā mani no viņas nenogalināšanas, ja es pieļaušu kļūdas.Tomēr, es tagad nejutu briesmoni, nespēju nekur viņu atrast. Varbūt mīlestība spētu

apklusināt viņu uz visiem laikiem. Ja es tagad viņu nogalinātu, tas nebūtu apzināti, tikai briesmīgs nelaimes gadījums.

Man jābūt ārkārtīgi uzmanīgam. Es nekad nedrīkstēšu atļaut savai modrībai samazināties.Es nepielaidīšu kļūda.Beidzot es izpratu to otro nākotni. Es samulsu no šīs vīzijas – kas var būt par rezultātu tam,

ka Bella kļūst par gūstekni nemirstīgā pusdzīvē? Tagad – izpostot meitenes nākotni – es spēju saprast, kā es varētu, būdams neiedomājami savtīgs, lūgt savam tēvam tādu pakalpojumu.

Viņa būtu pelnījusi, ko labāku.Bet es redzēju vēl vienu nākotni, vienu smalku līniju, pa kuru es būtu spējīgs iet, ja vien

spētu saglabāt savu līdzsvaru.Vai es to spēju? Būt ar viņu kopā un atstāt viņas mirstību?Apdomīgi es dziļi ievilku elpu, un tad vēl vienu, ļaujot viņas smaržai izplūst caur mani kā

mežonīgai ugunij. Istaba bija piepildīta ar viņas smaržu; viņas smarža bija uz katra priekšmeta.

66

66

Man reiba galva, bet es sakāvu šo reiboni. Man vajadzēja to darīt, ja grasījos pieļaut jebkāda veida attiecības ar viņu. Es ieelpoju vēl vienu dziļu, dedzinošu elpu.

Es vēroju viņu guļam līdz saule parādījās aiz austrumu mākoņiem.

Es pārrados mājās tikai tad, kad pārējie jau bija devušies uz skolu. Es ātri pārģērbos, izvairoties no Ezmes jautājošajām acīm. Viņa redzēja satraukuma staru manā sejā, viņa juta gan manu uztraukumu, gan atvieglojumu. Mana ilgā grūtsirdība sāpināja viņu, un viņa jutās atvieglota redzot, ka tas ir beidzies.

Es aizskrēju uz skolu, ierazdamies dažas sekundes pēc manu māsu un brāļu ierašanās. Viņi nepagriezās, bet vismaz Alisei vajadzētu zināt, ka stāvu biezajā mežā, kurš robežojās ar ietvi. Es nogaidīju, kamēr neviens neskatījās, un tad, it kā iznākot no pastaigas pa mežu, iegāju pārpildītajā mašīnu stāvlaukumā.

Es dzirdēju Bellas mašīnas rīboņu aiz stūra, un es gaidot apstājos aiz Subaru, kur es varēju vērot, citu neievērots.

Viņa iebrauca stāvlaukumā, ilgi un nikni noskatīdamās uz manu Volvo, pirms viņa ar sarauktu pieri novietoja mašīnu vienā no tālākajām vietām.

Tas bija dīvaini atcerēties, ka viņa iespējams vēljoprojām bija dusmīga uz mani, un ar labu iemeslu.

Es vēlējos pasmieties par sevi – vai arī iespert sev. Visa mana sazvērestība un plānošana būtu apspriežama, ja vien viņa nepievērstu man pārlieku lielu uzmanību, vai ne? Viņas sapņi taču varēja būt par pilnīgi kaut ko citu. Es biju tik augstprātīgs muļķis.

Tiešām, tas priekš viņas bija daudz labāk, ja viņa man nepievērsa uzmanību. Tas mani neapturēs no viņas novērošanas, bet es došu viņai skaidru brīdinājumu pirms es sākšu izsekot. Es biju viņai to parādā.

Es klusi soļoju uz priekšu, prātodams kā vislabāk viņai tuvoties.Viņa padarīja to visu vienkāršāku. Viņas automašīnas atslēgas izslīdēja caur viņas

pirkstiem, kamēr viņa to ņēma ārā no slēdzenes, un iekrita dziļā peļķē.Viņa pieliecās, bet es izvilku tās pirmais, un savedu kārtībā pirms viņa paspēja ielikt savus

pirkstus ledainajā ūdenī.Es piecēlos un atspiedos pret viņas auto, pirms viņa paspēja atliekties atpakaļ un

iztaisnoties.„Kā tu to izdarīji” viņa pieprasīja.Jā, viņa vēl jo projām bija nikna.Es pasniedzu viņai atslēgas. „Ko izdarīju?”Viņa pastiepa savu roku, un es iemetu atslēgas viņas plaukstā. Es dziļi ieelpoju, saraujoties

no viņas smaržas.„Parādījies no zila gaisa,” viņa paskaidroja.„Bella, tā nav mana vaina, ka tu esi tik neuzmanīga.” Vārdi bija tik nepareizi, gandrīz kā

joks. Vai bija kaut kas, ko viņa nebija ievērojusi?Vai viņa dzirdēja, kā mana balss apņēma viņas vārdu kā glāsts?Viņa nikni paskatījās uz mani, nesaprotot manu humoru. Viņas sirdspuksti paātrinājās – no

dusmām? No bailēm? Pēc brīža viņa nolaida savu acu skatu.„Kādēļ tev vakar bija vajadzīgs sastrēgums?” viņa jautāja neskatoties man acīs. „Man likās,

ka tu centies izlikties, ka es neeksistēju, nevis nokaitināt mani līdz nāvei.”Joprojām ļoti dusmīga. Tas prasīs nedaudz piepūles, lai ievadītu lietas pareizajā gultnē. Es

atcerējos savu solīju būt patiesam pret viņu...„Tas bija Tailera, nevis mans dēļ. Man bija jādod viņam iespēja.” Un tad es iesmējos. Es tur

neko nevarēju darīt, iedomājoties viņas vakardienas sejas izteiksmi.

67

67

„Tu – ” viņa noelsojās, un tad aprāvās, parādīdama, ka ir pārāk saniknota, lai pabeigtu. Tur tā bija – tā pati izteiksme. Es apspiedu nākamos smieklus. Viņa tagad bija jau gana nikna.

„Un es nemaz neizliekos, ka tu neeksistē,” es pabeidzu. Tas bija pareizi, pasakot to nejauši, it kā ķircinot. Viņa nesaprastu, ja es viņai ļautu ieraudzīt to, ko jūtu. Es viņu nobiedētu. Man vajadzēja savas jūtas savaldīt, turēt lietas, kā ķircinot...

„Tātad tu centies mani saniknot līdz nāvei? Kopš Tailera busiņš neizdarīja savu darbu?”Ātrs dusmu zibsnis izšāvās caur mani. Vai viņa tiešām tam tic? Tas bija muļķīgi no manas puses justies tik apvainotam – viņa nezināja par pārvērtībām, kas

notika naktī. Bet es vienalga biju nikns.„Bella, tavas domas ir pilnīgi absurdas,” es atcirtu.Viņas seja nosarka, un viņa uzgrieza man muguru. Viņa gatavojās iet prom.Nožēla. Man nebija tiesību dusmoties.„Pagaidi,” es lūdzu.Viņa neapstājās, tādēļ es sekoju viņai.„Piedod tas bija rupji. Es nesaku, ka tā nav tiesa” – tas bija absurdi iztēloties, ka vēlos viņai

jebkādā veidā sāpes - „Bet vienalga bija rupji tā teikt.”„Kādēļ tu man neliec mieru?”Tici man, es vēlējos teikt. Es centos.Ak, un piedevām, es esmu neizsakāmi iemīlējies tevī.Viegli turpini.„Es vēlējos tev ko vaicāt, bet tu mani izsiti no sliedēm.” Darbības kurss tikko novirzījās uz

mani, un es iesmējos.„Vai tev ir personības dalīšanās?” viņa jautāja.Tam vajadzētu būt tam pašam ceļam. Mans garastāvoklis bija tik neparasts, tik daudz jaunu

emociju bija manī.„Tu jau atkal to dari to pašu,” es asi izteicu.Viņa nopūtās. „Nu labi. Ko tu gribēji jautāt?”„Es prātoju, vai nākamajā sestdienā...” Es vēroju viņas šoku, kurš atspoguļojās viņas sejā,

un apspiedu vēl vienus smieklu. „Nu, zini, pavasara deju diena - ”Viņa izslēdza mani no sava skatiena, bet beidzot pagrieza savas acis pret manējām. „Vai tu

mēģini būt asprātīgs?”Jā. „Vai tu, lūdzu, atļausi man pabeigt?”Viņa klusumā gaidīja, viņas zobi kodīja maigo apakšlūpu.Šī aina uz sekundi novērsa manu uzmanību. Dīvaina un neparasta reakcija platiem soļiem

tika pie manas aizmirstās cilvēcības kodola. Es mēģināju to nokratīt, lai varētu spēlēt tālāk savu lomu.

„Es dzirdēju, ka tu tajā dienā dosies uz Sietlu, un prātoju, vai tu gribētu, lai tevi aizved.” es piedāvāju. Es sapratu, ka labāk par vienkāršu izjautāšanu par viņas plāniem ir tas, ka es varu dalīties ar tiem.

Viņa nesaprotot skatījās uz mani. „Ko?”„Vai tu vēlies, lai tevi aizved uz Sietlu?” Vieni paši manā mašīnā – no domām vien manu

rīkli sāka dedzināt. Es ievilku dziļu elpu. Izmanto to.„Kas tad?” viņai jautājot, viņas acis mulsumā pavērās plašāk.„Nu es taču,” es lēni teicu.„Kāpēc?”Vai tas tiešām bija tik liels pārsteigums, ka es vēlējos pavadīt laiku ar viņu? Viņa būs

pieņēmusi manu pagātnes visliktāko iespējamo uzvedību.„Nu,” es it kā nejauši teicu, „Es plānoju nākamajās nedēļās braukt uz Sietlu, un, ja godīgi

sakot, neesmu pārliecināts, ka tavs furgons spētu izturēt tik tālu ceļu.” Tas likās visdrošāk ķircinot viņu, nevis atļaut man būt pilnīgi godīgam.

68

68

„Manam furgonam nav ne vainas, paldies par apvaicāšanos,” viņa teica tajā pašā izbrīnītajā balss tonī. Viņa atkal sāka iet. Es turējos viņai blakus.

Viņa īsti neteica nē, tādēļ uzskatīju, ka tā ir priekšrocība.Vai viņa teiks nē? Ko es darīšu, ja viņa tomēr tā atbildēs?„Bet vai tas var aizbraukt līdz Sietlai ar vienu bāku benzīna?”„Nesaprotu, kāda tev tur daļa,” viņa īgņojās.Tas vēl nebija nē. Un viņas sirdspuksti atkal kļuva ātrāki, viņas elpa paātrinājās.„Izsīkstošu resursu izšķērdēšanai vajadzētu būt ikviena rūpei.”„Nu tiešām, Edvard. Es netieku tev līdzi. Man likās, tu negribēji būt mans draugs.”Caur mani izšāvās saviļņojums, kad viņa izrunāja manu vārdu.Kā lai pasaku to nenopietni, un tajā pašā laikā arī godīgi? Nu, daudz svarīgāk bija būt

godīgam. It īpaši šajā jautājumā.„Es sacīju, ka būtu labāk, ja mēs nebūtu draugi, nevis – ka es negribētu tāds būt.”„Vai, paldies, tagad viss ir skaidrs kā diena!” viņa sarkastiski noteica.Viņa apstājās zem ēdnīcas jumta un atkal satika manu ciešo skatienu. Viņas sirdspuksti

nebija vienmērīgi. Vai viņa baidījās?Es uzmanīgi izvēlējos savus vārdus. Nē, es nespēju viņu atstāt, bet, iespējams, viņa ir gana

gudra, lai pamestu mani, pirms jau ir par vēlu.„Tas būtu... pienācīgāk, ja tu nebūtu draugos ar mani.” Savu nodomu par to, ka runāšu

nenopietni, es pazaudēju, kad lūkojos viņas izkusušas šokolādes dziļajās acīs. „Bet es esmu noguris turēties no tevis pa gabalu, Bella.” Vārdi dedzināja ar pārāk lielu kvēli.

Viņas elpošana apstājās pavisam, bet pēc sekundes tā atjaunojās, tas lika man raizēties. Cik ļoti es viņu nobiedēju? Lai nu kā, es to noskaidrošu.

„Vai tu brauksi ar mani uz Sietlu?” es atkal atkārtoju šo jautājumu.Viņa pamāja, un viņas sirds skaļi dauzījās.Jā. Viņa teica jā tieši man.. Bet tad mans saprāts atgriezās. Ko tas viņai maksās?„Tev tiešām vajadzētu turēties no mani pa gabalu,” es viņu brīdināju. Vai viņa mani

dzirdēja? Vai viņa paglābsies no draudīgās nākotnes ar mani? Vai es nevarēju ko izdarīt, lai paglābtu viņu no manis?

Vienkārši un viegli turpini, es sev teicu. „Tiksimies klasē.”Man vajadzēja koncentrēties, lai neļautu sev skriet, kamēr bēgu.

69

69

6. Asins grupa

Es caur citu cilvēku acīm visu dienu viņai sekoju, tomēr tās bija trūcīgas ziņas no manas apkārtnes.

Nederēja ne Maika Ņūtona redzējums, jo nespēju izprast viņa uzbrukumus fantāzijā, ne arī Džesikas Stenlijas, jo viņas aizvainojums pret Bellu saniknoja mani tik ļoti, ka tas vairs nebija droši tādai maznozīmīgai meitenei. Andžela Vēbere bija laba izvēle, kad viņas acis bija noderīgas; viņa bija patīkama - bija viegli būt viņas prātā. Un dažreiz skolotāji bija tie, kuri nodrošināja mani ar vislabāko skatu.

Es biju pārsteigts, visu dienu vērojot viņas klupšanu – aizķeroties aiz spraugas ietvē, paklūpot pār nejauši nokritušām grāmatā, un visbiežāk pār savām pašas kājām – cilvēki, kuru domas es slepus noklausījos, Bellu uzskatīja par neveiklu.

Es to apsvēru. Tā bija tiesa, ka viņai bieži pat tikai taisni nostāvēt kājās bija apgrūtinoši. Es atceros, kā pirmajā dienā viņa aizķērās aiz galda, ar grūtībām saglabāja līdzsvaru uz ledus pirms negadījuma, vakardien paklupa aiz zemas durvju aplodas maliņas... Cik savādi, viņiem bija taisnība. Viņa bija neveikla.

Es nezinu, kādēļ tas mani tik ļoti uzjautrināja, bet, ejot no Amerikas vēstures stundas uz angļu valodu, es skaļi smējos un daži cilvēki pat sāka piesardzīgi skatīties uz mani. Kā es to nekad agrāk nebiju ievērojis? Iespējams tādēļ, ka tajā visā bija tik liela grācija – klusumā ap viņu, veidā, kā viņa turēja galvu, viņas kakla izliekumā...

Bet, tagad no viņas grācijas vairs nebija ne miņas. Misters Vārners skatījās, kā viņa aizķērās aiz paklāja malas un burtiski ielidoja savā krēslā.

Es atkal smējos.Laiks ritēja neticami gausi, kamēr es gaidīju iespēju viņu redzēt pats savām acīm. Beidzot

noskanēja zvans. Es ātri, platiem soļiem devos uz ēdnīcu, jo vēlējos nodrošināties ar vietu, no kurienes mani varētu labi ieraudzīt. Es biju viens no pirmajiem. Es izvēlējos galdu, pie kura parasti neviens nesēdēja, un ērti iekārtojos.

Kad mana ģimene ienākot redzēja mani vienu sēžam jaunā vietā, viņi nebija pārsteigti. Gan jau Alise bija viņus brīdinājusi.

Rozālija pagāja man garām pat neuzmetusi skatu.Idiots.Rozālijai un man nekad nav bijušas vieglas attiecības – es viņu pamatīgi nokaitināju jau

pirmajā reizē, kad viņa dzirdēja manu balsi, un tas viss ir pasliktinājies – bet izskatās, ka viņa pēdējo gadu laikā ir kļuvusi vēl īgnāka. Es nopūtos. Rozālija domāja tikai par sevi.

Džaspers man viegli uzsmaidīja, kamēr gāja garām.Vēlu veiksmi, viņš šaubīdamies nodomāja.Emets pārbolīja acis un pakratīja galvu.Nabaga puika, sajucis prātā.Alise staroja, un pat viņas zobi mirdzēja.Vai tagad es varu runāt ar Bellu??„Nejaucies,” es klusāk par savu elpas vilcienu noteicu.Viņa sadrūma, un atkal kļuva starojoša.Labi. Esi ar stūrgalvīgs, bet tas ir tikai laika jautājums.Es atkal nopūtos.Neaizmirsti par laboratorijas darbu šodien bioloģijā, viņa man atgādināja.Es pamāju. Nē, es nebiju par to aizmirsis.Kamēr es gaidīju ierodamies Bellu, es viņu vēroju caur jauna skolēna acīm, kurš gāja labu

gabalu aiz Džesikas uz ēdnīcu. Džesika vāvuļoja par gaidāmajā dejām, bet Bella vispār nekādi nereaģēja uz tukšo pļāpāšanu.

70

70

Brīdī, kad Bella iegāja pa durvīm, viņas acis pievērsās galdam, kur sēdēja mani brāļi un māsa. Viņa mirkli skatījās, un tad, saraukusi pieri, sāka lūkoties grīdā. Viņa nebija mani šeit ievērojusi.

Viņa izskatījās tik... noskumusi. Mani pārņēma spēcīga vēlme piecelties un nostāties viņai blakus, lai mierinātu viņu, tikai es nezināju, ko viņa uzskatīja par mierinošu. Nezināju pat, kā lai sev pievērš viņas uzmanību. Džesika turpināja pļāpāt par dejām. Vai Bella skuma tādēļ, ka neapmeklēs tās? Tas nelikās iespējams...

Tomēr tās varētu būt zāles, ja viņa vēlētos.Viņa pusdienām nopirka dzeramo un vairāk neko. Vai tas bija pareizi? Vai tad viņai

nevajadzēja vairāk barojošu vielu? Es nekad agrāk netiku pievērsis uzmanību cilvēku diētām.Cilvēki patiešām bija kaitinoši trausli. Tur bija miljons dažādu lietu pat kurām uztraukties...„Edvards Kalens atkal uz tevi skatās,” es dzirdēju Džesiku nosakām. „Nez kādēļ viņš

šodien sēž viens pats?”Es biju pateicīgs Džesikai – domās viņa tagad bija diezgan nokaitināta – jo Bella žigli

pacēla galvu un ar acīm meklēja mani, līdz satika manu skatienu.Tagad viņas sejā vairs nebija ne miņas no skumīguma. Es cerēju, ka viņa bija bēdīga, jo

domāja, ka esmu aizgājis agrāk no skolas, un šī cerība lika man pasmaidīt.Es pamāju ar roku, lai viņa man pievienojas. Viņa no tā likās tik izbijusies, ka es atkal

vēlējos viņu paķircināt.Tādēļ es viņai piemiedzu aci, un viņas mute atkrita vaļā.„Vai viņš domā tevi?” Džesika rupji pavaicāja.„Varbūt viņam vajag palīdzību pie viņa bioloģijas mājasdarba,” viņa teica lēnā, nenoteiktā

balsī. „Am, es labāk iešu paskatīties, ko viņš vēlas.”Tas bija vēl viens jā.Viņa divreiz paklupa, nākot uz mana galdiņa pusi, lai gan viņas ceļā nekā nebija, tikai

perfekti gluds linolejs. Godīgi, cik daudz līdz šim es biju palaidis garām? Es biju veltījis vairāk uzmanības viņas nedzirdamajām domām, vismaz tā es pieņemu... Ko vēl es biju palaidis garām?

Runā godīgi, tomēr nenopietni, atkārtoju pie sevis atkal un atkal.Viņa nedroši apstājās pie krēsla, kurš atradās man pretī. Es dziļi ieelpoju, šoreiz vairāk caur

degunu, nekā caur muti.Jūti dedzināšanu, es sausi nodomāju.„Vai gribi šodien sēdēt pie manis?” es jautāju viņai.Viņa pavilka krēslu atpakaļ un apsēdās, labu laiciņu lūkodamās manī. Viņa izskatījās

uztraukta, bet viņas apsēšanās bija vēl viens jā.Es gaidīju, kamēr viņa sāks runāt.Tas paņēma kādu laiku, bet beidzot viņa teica: „Tu esi citāds.”„Nu...” es vilcinājos. „Es nolēmu – ja jau man tāpat jānokļūst ellē, tad kādēļ nepadarīt to

pilnīgu!”Kurš lika man to pateikt? Es nolēmu, ka tas vismaz ir godīgi. Un iespējams, ja Bella

piedomātu, viņa sadzirdētu manos vārdos brīdinājumu. Varbūt viņa sapratīs, ka viņai vajag celties un iet prom tik ātri cik iespējams...

Viņa nepiecēlās. Viņa gaidoši skatījās uz mani, kamēr es atstāju savu teikumu nepabeigtu.„Tu labi zini, ka man nav ne mazākās nojausmas, ko tu ar to domā,” viņa noteica, kamēr es

turpināju klusēt.Tas bija atvieglojums. Es pasmaidīju.„Es zinu.”Bija grūti ignorēt domas, kuras burtiski uz mani kliedza aiz Bellas muguras – bet es tāpat

biju vēlējies mainīt sarunas tematu.„Man šķiet, ka tavi draugi dusmojas uz mani par tavu nolaupīšanu.”

71

71

Tas viņai galīgi neinteresēja. „Gan jau pārdzīvos.”„Varbūt es tevi viņiem nemaz neatdošu.” Es pat nezināju, vai mēģināju būt godīgs, vai tikai

centos viņu atkal paķircināt. Esot viņai blakus, bija ļoti grūti sakārtot paša domas.Bella skaļi norija siekalas.Es smējos par viņas sejas izteiksmi. „Tu izskaties noraizējusies!” Tas tiešām nebija

smieklīgi... Viņai vajadzētu būt uztrauktai.„Nē.” Viņa bija slikta mele, un nepalīdzēja arī tas, ka viņas balss aizlūza. „Īstenībā

pārsteigta... Kam par godu tas viss?”„Es jau tev teicu,” es viņai atgādināju. „Esmu noguris cenšoties turēties no tevis pa gabalu.

Tā nu es padevos.” Es centos smaidīt tāpat kā pirms brīža, bet tagad jau ar nelielu piepūli. Tas galīgi negāja kopā – censties būt patiesam un tomēr it kā nenopietnam vienlaicīgi.

„Padevies?” viņa samulsusi atkārtoja.„Jā – es vairs nebūšu labs.” Un acīmredzot padevos censties viegli, it kā nejauši sākt

sarunas. „Tagad es vienkārši darīšu to, ko vēlos, un ļaušu kauliņiem krist, kā tiem iepatīkas.” Tas bija gana patiesi. Ļaušu viņai ieraudzīt savu savtību. Lai tas arī brīdina viņu.

„Es atkal neko nesaprotu.”Es biju gana egoistisks, lai būtu iepriecināts, par šādu atbildi. „Es vienmēr pasaku par

daudz, runājot ar tevi – tā ir viena no problēmām.”Drīzāk mazsvarīga problēma, salīdzinājumā ar citām. „Neraizējies,” viņa mierināja mani. „Es tāpat neko nesaprotu no tā.”Labi. Tātad viņa paliks. „Es ar to rēķināšos.”„Tātad – vienkāršākā valodā – mēs tagad esam draugi?”Es to sekundes laikā apsvēru. „Draugi...” es atkārtoju. Man nepatika kā tas skan. Tas nebija

gana daudz.„Vai arī ne.” Viņa nomurmināja, izskatoties samulsusi.Vai viņa domāja, ka man pret viņu nav tik lielas simpātijas?Es pasmaidīju. „Nu, es domāju, ka mēs varam pamēģināt. Bet es tevi brīdinu, ka neesmu

tev nekāds labs draugs.”Es gaidīju viņas atbildi, tajā pašā laikā jutos kā pārrauts uz pusēm – vēloties, kaut viņa

beidzot sadzirdētu un saprastu, un tajā pašā laikā domājot, ka es varētu mirt, ja viņa mirs. Cik melodramatiski! Es sāku pārvērsties par tādu kā cilvēks.

Viņas sirdspuksti paātrinājās. „Tu to daudz esi atkārtojis.”„Jā, jo tu vienkārši neklausies manī!” es atkal pārāk saspringti atbildēju. „Es vēl jo projām

gaidu, ka tu tam noticēsi. Ja esi gudra, tad vairīsies no manis.”Ah, bet ja es viņai to atļaušu darīt, vai viņa mēģinās?Viņas acis samiedzās. „Man šķiet, tu tikko skaidri parādīji, kāds ir tavs viedoklis attiecībās

uz manu intelektu.”Es nebiju pārliecināts par to, kā viņa to domāja, bet es atvainojoties pasmaidīju, minot, ka

es esmu viņu nejauši aizvainojis.„Tātad,” viņa lēni teica. „Kamēr vien es... nebūšu gudra, mēs mēģināsim būt draugi?”„Tas izklausās patiesi.”Viņa skatījās uz leju, uzmanīgi aplūkodama limonādes pudeli savās rokās.Atkal jau vecā ziņkāre mani mocīja. „Par ko tu domā?” es jautāju – tas bija atvieglojums, beidzot izrunājot šos vārdus skaļi.Viņa satika manu skatienu, un viņas elpa paātrinājās, kamēr viņas vaigi iekrāsojās tumši

rozā. Es ieelpoju un izgaršoju šo gaisu.„Es cenšos izprast, kas tu esi.”Es sastingu smaidot, neļaujot sejas vaibstiem mainīties, kamēr panikas vilnis izbrāzās caur

manu ķermeni.

72

72

Protams, viņa par to prātoja. Viņa taču nebija dumja. Es nevarēju cerēt, ka viņa būs nevērīga pret kaut ko tik acīmredzamu.

„Vai ir kādi panākumi šajā jautājumā?” es jautāju tik nevērīgi, cik vien spēju.„Nekādi lielie,” viņa atzina.Es iespurdzos pēkšņā atvieglojumā. „Kādas ir tavas teorijas?”Tās nevar būt sliktākas par patiesību, un pat nav svarīgi, pie kāda secinājuma īsti viņa

nonāca.Viņas vaigi kvēli piesarka, bet viņa neko neteica. Es spēju gaisā sajust viņas siltumu no

piesarkušajiem vaigiem.Es pamēģināju izmantot savu pamudinošo balss toni. Uz normāliem cilvēkiem tas labi

iedarbojās.„Vai tu man neteiksi?” es mudinoši uzsmaidīju.Viņa pakratīja galvu. „Tas ir pārāk apkaunojoši.”Ah. Neziņa bija ļaunāka par visu citu. Kādēļ viņas pieņēmumi viņu apkaunoja? Tos

nezinot, es nespēju viņu saprast.„Zini, tas tiešām ir kaitinoši!” Mana žēlošanās iededza viņā kaut ko. Viņas acīs parādījās uguns, un viņas vārdu straume

kļuva vēl ātrāka nekā parasti.„Nē, es nespēju iztēloties, kādēļ gan tevi tas vispār varētu kaitināt – tāds sīkums kā tas, ka

tev kāds nesaka, ko domā. Pat tad, ja pats visu laiku izmet mīklainas piezīmes, kuru dēļ otram jāpavada bezmiega naktis, cenšoties izzīlēt to nozīmi... Kādēļ gan tam vajadzētu būt kaitinoši?

Es sadrūmu, saprotot, ka viņai bija taisnība. Es nebiju taisnīgs.Viņa turpināja. „Vai vēl labāk, iedomājies: kāds izdara veselu kaudzi visdīvaināko lietu –

sākot ar tavas dzīvības glābšanu vienā dienā un beidzot ar izturēšanos kā pret spitālīgo nākamajā... un šis kāds nekad neko nepaskaidro, pat pēc tam, kad apsolījis to darīt. Arī tas būtu ļoti kaitinoši.”

Tā bija garākā runa, kādu es no viņas esmu dzirdējis, un tas deva jaunu informāciju manam sarakstam.

„Tev nu gan ir raksturiņš!”„Man nepatīk divkosība.”Viņas aizkaitinājums, protams, bija pilnīgi pamatots.Es lūkojos uz Bellu un prātoju, kā es varētu būt iespējami patiesāks it visā pret viņu, līdz

klusās klaigas Maika Ņūtona galvā mani samulsināja.Viņš bija tik pārskaities, ka tas lika man iesmieties.„Kas?” viņa paprasīja.„Tavs puisis domā, ka mana sabiedrība tev nav patīkama – viņš prāto, vai varētu nākt šurp,

lai pārtrauktu mūsu strīdu.” Tas būtu dievīgi, redzēt viņu cenšamies to darīt. Es atkal iesmējos.„Es nesaprotu par ko tu runā,” viņa noteica ledainā balsī. „Bet esmu pārliecināta, ka tu

kļūdies.”Es ļoti priecājos par viņas noliedzošo balss toni un teikumu, ka viņi nav pāris.„Es nekļūdos. Es jau tev teicu, ka lielāko daļu cilvēku domas ir viegli nolasīt.”„Protams, izņemot mani.”„Jā. Izņemot tevi.” Vai viņa visur bija izņēmums? Vai tas nebūtu vairāk taisnīgi – apsverot

visu, ko tagad es esmu paveicis – ja es spētu sadzirdēt vismaz kaut ko no viņas domām? Vai tas bija par daudz prasīts? „Es prātoju, kādēļ tas tā ir.”

Es atkal mēģināju ielūkoties viņas acīs...Viņa lūkojās kaut kur citus. Viņa attaisīja limonādes pudeli un ātri iedzēra malku, viņas

skatiens bija vērsts uz galdu.„Vai neesi izsalkusi?” es jautāju.„Nē.” Viņas acis bija piekaltas galda tukšajai spraugai starp mums. „Un tu?”

73

73

„Nē, neesmu izsalcis,” es atbildēju. Es pilnīgi noteikti nebiju tādā veidā izsalcis.Viņa vēl jo projām skatījās uz galdu, viņas lūpas bija sakniebtas. Es pacietīgi gaidīju.„Vai tu varētu izdarīt man pakalpojumu?” viņa jautāja, pēkšņi atkal sastopot manu ciešo

skatienu.Ko viņa vēlējās no manis? Vai viņa vēlējās uzzināt patiesību, ko man nebija ļauts izpaust –

patiesību, ko viņai nekad mūžā nevajadzētu uzzināt?„Tas atkarīgs no tā, ko tu vēlies.”„Tas nav nekas liels,” viņa man apsolīja.Es atkal ar interesi gaidīju.„Es tikai tā prātoju...” viņa lēni teica, lūkodamās uz limonādes pudeli un virpinot to savos

slaidajos pirkstos. „Vai tu varētu mani iepriekš pabrīdināt, pirms nākošreiz izlemsi mani atkal ignorēt manis pašas dēļ? Vienkārši, lai varu sagatavoties.”

Viņa vēlējās brīdinājumu? Ja es to ignorētu, tā būtu slikta doma... Es pasmaidīju.„Tas izklausās taisnīgi,” es piekritu.„Paldies,” viņa teica, paskatoties uz augšu. Viņas seja bija tik atvieglota, ka es vēlējos

pasmaidīt par paša atvieglojumu.„Vai es drīkstu saņemt vienu atbildi?” es cerīgi vaicāju.„Bet tikai vienu,” viņa atļāva.„Pasaki man lūdzu vienu no savām teorijām.”Viņa kvēli nosarka. „Ne šo atbildi.”„Tu nevari atteikties, tu tikko apsolīji atbildēt uz vienu jautājumu,” es centos viņu pierunāt.„Bet tu pats jau esi lauzis savus solījumus,” viņa strīdējās pretī.Viņai bija taisnība.„Tikai vienu teoriju – es nesmiešos!”„Smiesies gan.” Viņa izskatījās tik pārliecināta par to, lai gan es nespēju iedomāties neko

smieklīgu par šo tēmu.Mēģināju savādākā veidā pierunāt. Es dziļi ielūkojos viņas acīs – tik viegli izdarīt, ja acis ir

tik dziļas – un maigi nočukstēju: „Lūdzu?”Viņa samirkšķināja acis, un viņas sejā vispār vairs nebija nekādu emociju.Nu jā, tā nebija īsti tā reakcija, ko biju vēlējies panākt.„Ēe... ko?” viņa vaicāja. Viņa izskatījās apreibusi. Kas ar viņu bija?!Bet es vēl nepadevos.„Lūdzu, pasaki man tikai vienu mazītiņu teoriju,” es lūdzos savā maigajā, nebiedējošajā

balsī, noturot viņas acu skatu manās acīs.Mani pārsteidzot un apmierinot, tas beidzot nostrādāja. „Amm, nu, varbūt tev ir iekodis radioaktīvs zirneklis?”Komiksu žurnāli? Nav brīnums, ka viņa domāja, es smiešos.„Tas nav pārāk oriģināli,” es viņu paķircināju, mēģinot noslēpt savu atvieglojumu.„Piedod, bet tas arī viss,” viņa aizkaitināti atbildēja.Tas mani arvien vairāk nomierināja. Es atkal varēju viņu paķircināt.„Tu neesi ne tuvu īstenībai.”„Nekādu zirnekļu?”„Nē.”„Un nekādas radiācijas?”„Nekādas.”„Sasodīts,” viņa nopūtās.„Un kriptonīts mani arī nekādā veidā neietekmē,” es ātri noteicu – pirms viņa pajautā vēl ko

par kodieniem – un tad es iespurdzos, jo viņa domāja, ka esmu supervaronis.„Tu teici, ka nesmiesies, atceries?”Es saspiedu lūpas kopā.

74

74

„Es to tāpat galu galā uzzināšu,” viņa apsolīja.Un kad uzzinās, viņa bēgs.„Kaut tu nemēģinātu,” es noteicu, viss uzjautrinājums bija pagaisis.„Jo...?”Es biju parādā viņai par godīgumu. Tomēr, es centos pasmaidīt, lai mani vārdi neizskanētu

tik draudīgi. „Ja nu es neesmu supervaronis? Ja nu esmu sliktais?”Viņas acis nedaudz iepletās, un viņas lūpas pavērās. „Ā,” viņa noteica. Un tad, vēl pēc

vienas sekundes: „Skaidrs.”„Vai tiešām?” es pajautāju, cenšoties noslēpt savas sāpes.„Tu esi bīstams?” viņa minēja. Viņas elpa paātrinājās, bet sirds dauzījās kā traka.Es nevarēju viņai atbildēt. Vai šī būs mūsu pēdējā saruna? Vai viņa aizbēgs? Vai es

drīkstētu viņai atzīsties mīlestībā pirms viņa aiziet? Vai arī tas viņu nobiedētu vēl vairāk?„Bet ne slikts,” viņa nočukstēja, pakratot galvu. Viņas dzidrajās acīs nebija baiļu. „Nē, es

neticu, ka esi slikts.”„Tu maldies,” es izdvesu.Protams, es biju slikts. Vai tad es tagad nepriecājos, ka viņa mani uzskata par labāku nekā

esmu pelnījis? Ja es būtu labs, es turētos no viņas pa gabalu.Es pāri galdam pasniedzos pēc viņas limonādes pudeles vāciņa. Viņa nesarāvās no manas

rokas pēkšņā tuvuma. Viņa tiešām no manis nebaidījās. Vēl ne.Es virpināju korķīti savos pirkstos tik ātri kā vilciņu, vērodams labāk to nekā viņas seju.

Manas domas bija tik juceklīgas.Bēdz, Bella, bēdz! Es nespēju sevi piespiest izteikt šos vārdus skaļi.Pēkšņi viņa pielēca kājās. „Mēs nokavēsim!” viņa teica, pirms es biju sācis uztraukties, ka

viņa kādā veidā dzirdējusi manu kluso brīdinājumu.„Es neiešu uz stundu.”„Kādēļ ne?”Jo es nevēlos tevi nogalināt. „Dažreiz ir veselīgi nobastot kādu stundu.”Precīzāk, tas ir veselīgāk cilvēkiem, ja vampīri nobasto stundas tajās dienās, kad tiek

izlietas asinis. Šodien skolotājs Beners vēlējās skolēniem noteikt asins grupu. Alise jau bija nobastojusi no rīta savu bioloģijas stundu.

„Nu, es tad iešu,” viņa noteica. Tas mani nepārsteidza. Viņa bija atbildīga – vienmēr darīja pareizās lietas.

Viņa bija mans pretmets.„Tad jau tiksimies vēlāk,” es teicu, cenšoties atkal izklausīties ikdienišķi un skatoties uz

korķīti, ko virpināju pirkstos. Un par citu, es dievinu tevi... biedējošā, bīstamā veidā.Viņa vilcinājās, un es uz mirkli cerēju, ka viņa, neskatoties uz visu, paliks pie manis. Bet

zvans noskanēja un viņa aizsteidzās prom.Es pagaidīju līdz viņa aizgāja, un tad ieliku korķīti savā kabatā – suvenīrs no šīs

visnozīmīgākās sarunas – un caur lietu gāju uz savu mašīnu.Es uzliku savu mīļāko, nomierinošo mūziku – to pašu, kuru klausījos tajā pirmajā dienā –

tomēr Debisī (Debussy) mūzikas notis dzirdēju vien uz īsu brīdi. Pavisam citas notis skrēja caur manu prātu, melodijas fragmenti, kuri mani nomierināja un ieintriģēja. Es izslēdzu stereo iekārtu un klausījos mūziku savās domās, fragmentu izspēlēju atkal un atkal līdz tas attīstījās līdz pilnīgai harmonijai. Mani pirksti instinktīvi kustējās pār gaisā iedomātiem klavieru taustiņiem.

Jaunais skaņdarbs manās domās plūda vijīgās skaņās līdz manu uzmanību piesaistīja prāta sāpju vilnis.

Es pagriezos pret to pusi no kuras nāca ciešanas.Vai viņa paģībs? Ko man darīt? Maiks paniski domāja.

75

75

Simts metrus attālāk Maiks tuvināja Bellas ļengano ķermeni ietvei. Viņa neveikli noslīdēja uz mitrā betona, viņas acis bija aizvērtas, viņas āda bija līķa bālumā.

Es gandrīz izrāvu mašīnas durvis.„Bella?” es iesaucos.Viņas nedzīvajā sejā neparādījās nekādas izmaiņas, kad izkliedzu viņas vārdu.Mans ķermenis kļuva aukstāks par ledu.Es zināju par Maika nepatīkamo pārsteigumu, jo dzirdēju niknumu viņa domās. Viņš

domāja tikai par savām dusmām uz mani, tādēļ es nezināju, kas noticis Bellai. Ja viņš būs kaut ko nodarījis viņai, es viņu iznīcināšu.

„Kas notika – vai viņa ir savainota?” es pieprasījumu, cenšoties koncentrēties uz viņa domām. Tas bija kaitinoši iet cilvēka lēnajā gaitā. Man nevajadzēja piesaistīt uzmanību, kad tuvojos.

Tad es varēju saklausīt viņas sirds pukstus un viņas vienmērīgo elpu. Kamēr es skatījos, viņa samiedza acis vēl vairāk ciet. Tas remdēja daļu no manas panikas.

Es redzēju Maika galvā atmiņu uzplaiksnījumu par notikušo bioloģijas klasē. Bellas galva noliekta pār mūsu galdu, un viņas gaišā ādas krāsa vērtās zaļgana. Sarkanas lāses uz baltām kartiņām...

Asins grupa.Es apstājos tur, kur biju, aizturot elpu. Viņas smarža bija viena lieta, bet pavisam kas cits

viņas plūstošās asinis.„Man šķiet, ka viņa paģība,” Maiks noteica vienlaicīgi būdams uztraukts un aizkaitināts.

„Es nezinu, kas notika, viņa pat neiedūra sev pirkstā.”Caur mani izšāvās atvieglojums, un es atkal ieelpoju, izgaršodams gaisu. Ah, es varēju

saost sīkos asins pilienus no Maika Ņūtona dūriena vietas. Kādreiz tas būtu mani pievilinājis.Es nometos ceļos blakus viņai, kamēr Maiks neizlēmīgi mīņājās man blakus, niknodamies

par manu iejaukšanos.„Bellas. Vai tu mani dzirdi?”„Nē,” viņa novaidējās. „Ej prom.”Atvieglojums bija tik brīnišķīgs, ka es iesmējos. Ar viņu viss bija kārtībā.„Es viņu vedu uz medpunktu,” Maiks teica. „Bet viņa nebija spējīga tālāk iet.„Es parūpēšos par viņu. Vari doties atpakaļ uz klasi,” es noteicu.Maika zobi sacirtās kopā. „Nē! Man to uzticēja darīt!”Es netaisījos stāvēt un bārties ar nožēlojamu cilvēku.Satraukts un nobijies, daļēji pateicīgs un daļēji sarūgtināts no nepatīkamā stāvokļa, kas

nenovēršami lika viņai pieskarties, es maigi pacēlu Bellu no betona un turēju savās rokās, pieskaroties tikai viņas drēbēm, un turot tik lielu atstatumu starp mūsu augumiem, cik bija iespējams. Es strauji, platiem soļiem devos uz priekšu, lai steidzīgi viņu nogādātu drošībā – citiem vārdiem, tālāk prom no manis.

Viņas acis pārsteigti pavērās.„Noliec mani zemē,” viņa vājā balsī mēģināja pavēlēt – pēc viņas sejas izteiksmes es

minēju, ka atkal apmulsusi. Viņai nepatika izrādīt savu vājumu.Es tik tikko dzirdēju Maika protesta saucienus aiz mums.„Tu izskaties briesmīgi,” es viņai teicu un plati pasmaidīju, jo ar viņu nebija noticis nekas

slikts, vienīgi bāla seja un vārgs vēders.„Noliec mani atpakaļ uz ietves,” viņa nomurmināja. Viņas lūpas bija bālas.„Tātad tu ģībsti no asiņu smaržas?” Vai tas varēja kļūt vēl ironiskāk?Viņa aizvēra acis un saknieba lūpas.„Un pat ne no tavām pašas asinīm,” es piebildu, manam tā jau platajam smaidam kļūstot vēl

platākam.

76

76

Mēs bijām pie administrācijas ēkas. Durvis bija palikušas vaļā par vienu collu, un es tās paspēru vaļā, prom no mana ceļa.

Miss Koupa izbijusies pielēca kājās. „Ak, kungs,” viņa noelsās, kamēr viņa noskatīja bālo meiteni manās rokās.

„Viņa paģība bioloģijā,” es paskaidroju, pirms viņas iztēle kļuva vēl neiespējamāka.Miss Koupa steidzās atvērt durvis uz māsiņas kabinetu. Bellas acis bija atkal pavērtas, un

lūkojās uz miss Koupu. Es dzirdēju pavecās māsiņas iekšējo izbrīnu, kamēr uzmanīgi noguldīju meiteni uz pavecas kušetes. Tiklīdz Bella bija nolikta uz gultas, es nostājos istabas tālākajā malā. Mans ķermenis bija pārāk satraukts, pārāk dedzīgs, mani muskuļi saspringti un inde plūda. Viņa bija tik silta un aromātiska.

„Viņai tikai nedaudz noreiba galva,” es nomierināju Hamonda kundzi. „Bioloģijā bija asins grupas noteikšana.”

Viņa pamāja, tagad saprazdama. „Kādam allaž paliek slikti.”Es apslāpēju spurdzienu. Taisnība, Bella bija tā viena.„Atgulies uz minūtīti, dārgā,” Hamonda kundze teica. „Tas pāries.”„Es zinu,” Bella atbildēja.„Vai tas bieži notiek?” māsiņa jautāja.„Dažreiz,” Bella piekrita.Es mēģināju nomaskēt savus spurdzienu kā klepu.Šis centiens piesaistīja māsiņas uzmanību man. „Jūs varat tagad doties atpakaļ uz klasi,”

viņa noteica.Es ieskatījos viņas acīs un meloju ar perfektu pārliecību. „Man jāpaliek pie viņas.”Hmm. Es brīnos... ah, nu labi. Hamonda kundze pamāja ar galvu. Tas uz viņu tīri labi nostrādāja. Kādēļ Bellai vajadzēja būt tik sarežģītai?„Es iešu sameklēt ledu tavai pierei, dārgā,” māsiņa noteica, juzdamās nedaudz neērti no

lūkošanās manās acīs – veidā, kā cilvēkiem vajadzētu rīkoties – un atstāja istabu.„Tev bija taisnība,” Bella novaidējās, aizverot savas acis.Ko viņa ar to domāja? Es uzreiz iedomājos ļaunāko iespēju: viņa ir pieņēmusi manu

brīdinājumu.„Tā tas parasti ir,” es teicu, cenšoties saglabāt balsī jautru toni; lai gan tagad tas skanēja

drīzāk sapīcis. „Bet par ko tieši šoreiz?”„Bastot ir veselīgi,” viņa nopūtās.Ah, atkal atvieglots.Tad viņa kļuva klusa. Viņa tikai lēnām ieelpoja un izelpoja. Viņas lūpas atguva krāsu.

Viņas mute bija nedaudz neproporcionāla, viņas apakšējā lūpa bija nedaudz par pilnīgu, lai sakristu ar augšējo. Lūkošanās uz viņas lūpām lika man sajusties spēcīgam. Tas lika man tuvoties viņai, tomēr tā nebija no tām labākajām idejām.

„Vienu brīdi tu mani pamatīgi nobiedēji,” es noteicu – atjaunojot sarunu, lai es atkal varētu dzirdēt viņas balsi. „Es jau domāju, ka Ņūtons veļ tavu līķi, lai apraktu to mežā.”

„Ha, ha,” viņa noteica.„Godīgi – esmu redzējis līķus ar labāku sejas krāsu.” Īstenībā, tā bija taisnība. „Es jau

uztraucos, ka vajadzēs atriebt tavu nāvi.” Un es to darītu.„Nabaga Maiks,” viņa nopūtās. „Varu derēt, ka viņš ir dusmīgs.”Niknums izskrēja caur mani, bet es to ātri apvaldīju. Viņas bažas droši vien bija tikai aiz

žēlsirdības. Viņa bija laipna. Tas arī viss.„Viņš noteikti mani ienīst,” es teicu viņai, uzjautrināts par tādu ideju.„Tu nevari to zināt.”„Es redzēju viņa skatienu.” Tā ,iespējams, varēja būt taisnība, jo vērojot viņa seju, es varētu

nonākt pie šāda secinājuma. Visa šī prakse ar Bellu bija uzlabojusi manas prasmes cilvēku sejas izteiksmju lasīšanā.

77

77

„Kā tu mani pamanīji? Man likās, ka tu bastoji.” Viņas seja izskatījās jau labāk – zaļais tonis bija pazudis no viņa caurspīdīgās ādas.

„Es biju savā mašīnā, klausījos disku.”Viņas sejas izteiksme pārvērtās, it kā mana ļoti vienkāršā atbilde viņu kādā veidā pārsteigtu.Viņa atvēra acis atkal, kad Hamonda kundze atgriezās ar ledus kompresi.„Te būs, dārgā,” māsiņa noteica, kamēr viņa pielika to pie Bellas pieres. „Tu izskaties

labāk.”„Man šķiet, ka man ir labi,” Bella noteica, un kamēr viņa piecēlās, ledus paciņa bija jau

pastumta prom. Nu, protams. Viņai nepatika, ja par viņu rūpējās.Hamonda kundze noplātīja rokas pret meiteni, gribot iestumt viņu atpakaļ gultā, bet tieši tad

miss Koupa atvēra durvis un ienāca. Ar viņas parādīšanos ienāca arī svaigu asiņu smarža, tomēr tikai maza dvesma.

Neredzams, aiz viņas birojā stāvēja Maiks Ņūtons, kurš vēl joprojām bija ļoti nikns, vēlēdamies kaut smagais puisis, kuru viņš tagad balstīja, būtu meitene, kura atradās šeit ar mani.

„Mums ir vēl viens,” miss Koupa teica.Bella ātri noleca no kušetes, vēlēdamās ātrāk būt prom no uzmanības centra.„Lūdzu,” viņa noteica, dodot atpakaļ Hamonda kundzei auksto kompresi. „Man to

nevajag.”Maiks noņurdēja, kamēr pustumšus dabūja Lī Stīvensu caur durvīm. Asini vēl tecēja no Lī

paceltās rokas.„Ak, nē.” Tas bija mans mājiens, ka jāiet – un izskatījās, ka arī Bellas. „Izej birojā, Bella.”Viņa lūkojās uz mani ar samulsušu izteiksmi.„Uzticies man – ej.”Viņa pagriezās un satvēra durvju rokturi pirms tās bija aizcirtušās, un iesteidzās

administrācijas telpās. Es viņai dažu collu attālumā sekoju. Viņas dzīvespriecīgās matu cirtas aizskāra manu roku...

Viņa pagriezās, lai uzlūkotu mani, viņas acis vēl jo projām bija plaši atvērtas.„Tu tiešām paklausīji man.” Tā bija pirmā reize.Viņas mazais deguntiņš saraucās. „Es saodu asinis.”Es skatījos uz viņu milzīgā pārsteigumā. „Cilvēki nevar saost asinis.”„Nu, es varu – tas uzdzen man nelabumu. Tās ož pēc rūsas... un sāls.”Mana seja bija kā sasalusi, un es vēl aizvien uzkrītoši lūkojos viņā.Vai viņa maz bija cilvēks? Viņa izskatījās pēc cilvēka. Viņa bija tik trausla kā cilvēka. Viņa

smaržoja kā cilvēks – nu labi, īstenībā daudz labāk. Viņa izturējās kā cilvēks... daudzmaz . Tomēr viņa nedomāja kā cilvēks, un nereaģēja kā viens no viņiem.

Lai gan, bija vēl kādas citas iespējas?„Kas?” viņa noprasīja.„Nekas.”Tad mūs iztraucēja Maiks Ņūtons, ienākot istabā ar aizvainotām, niknām domām.„Tu izskaties labāk,” viņš rupji noteica.Mana roka noraustījās, vēloties iemācīt viņam dažas manieres. Man būs jāuzmana pašam

sevi, savādāk es to visu pabeigšu ar šī pretīgā zēna slepkavību.„Tikai turi savu roku kabatā,” viņa teica. Uz vienu ātru sekundi es domāju, ka viņa runāja ar

mani.„Tā vairs neasiņo,” viņš īgni atbildēja. „Vai tu dosies atpakaļ uz nodarbību?”„Tu joko? Tad jau es uzreiz varu apgriezties un iet atpakaļ!”Tas bija ļoti labi. Man jau likās, ka es būšu pazaudējis veselu stundu bez viņas, tā vietā,

tagad esmu saņēmis papildus laiku. Es jutos tik alkatīgs, tverot katru mirkli.

78

78

„Jā, laikam jau tā ir...” Maiks nomurmināja. „Vai tu brauksi šajā nedēļas nogalē? Uz pludmali?”

Ah, viņiem bija plāni. Dusmas mani sastindzināja. Domājams, tas bija grupas ceļojums. Kaut līdzīgu biju redzējis arī citu skolnieku galvās. Tas nebija tikai viņiem divatā. Tomēr es vēl jo projām bija pārskaities. Es mēģināju pārvarēt savu stingumu, centos kontrolēt sevi.

„Protams, es jau teicu, ka piedalos,” viņa apsolīja viņam.Tātad viņa jau iepriekš bija piekritusi. Greizsirdība dedzināja vēl mokošāk kā slāpes. Nē, tas bija vairāku draugu pasākums, es centos sevi pārliecināt. Viņa vienkārši pavadīs

dienu draugu sabiedrībā. Nekas vairāk.„Mēs tiekamies pie mana tēta veikala desmitos.” Un Kaleni NAV ielūgti. „Es būšu,” viņa noteica.„Tad tiksimies sportā.”„Atā,” viņa atbildēja.Viņš šļūcošā gaitā devās atpakaļ uz klasi, viņa domas bija pilnas niknuma. Ko viņa vispār ir

saskatījusi tajā dīvainī? Protams, viņš ir bagāts, es vismaz tā domāju. Meitenes domā, viņš ir izskatīgs, bet es gan tā nedomāju. Pārāk... pārāk perfekts. Varu saderēt, ka viņa tēvs izmēģina plastiskās operācijas uz viņiem visiem. Tas ir īstais iemesls, kādēļ viņi visi ir tik bāli un skaisti. Tas nav dabiski. Un tas viņa skatiens... biedējošais skatiens. Dažreiz, kad viņš skatās uz mani, varu apzvērēt, viņš domā par manis noslepkavošanu... Ķertais...

Maiks nebija tik nevērīgs kā varētu likties.„Sports,” Bella klusām atkārtoja, kā novaidoties.Es palūkojos uz viņu, un redzēju, ka viņa atkal ir bēdīga par kaut ko. Es nebiju pārliecināts

par ko, bet bija skaidrs, ka viņa nevēlējās doties uz nākamo stundu ar Maiku, un man jau bija plāns.

Es nostājos viņai pretī un pieliecos tuvu viņas sejai, sajūtot kā viņas siltums izstarojas uz manām lūpām. Es neiedrošinājos elpot.

„Es varu par to parūpēties,” es nočukstēju. „Apsēdies un izskaties bāla.”Viņa darīja, kā es lūdzu, apsēzdamās vienā no krēsliem un atbalstīdama galvu pret sienu,

kamēr aiz mani mis Koupa iznāca no medmāsas kabineta un piegāja pie sava galda. Ar aizvērtām acīm, Bella izskatījās it kā atkal būtu bijusi paģībusi. Viņas pilnīgā ādas krāsa vēl nebija atgriezusies.

Es pagriezos pret sekretāri. Vismaz Bella uzvedās tā kā vajadzēja, es sarkastiski nodomāju. Tas bija tā kā cilvēkiem vajadzētu reaģēt.

„Mis Koupa?” es vaicāju, izmantodams atkal pamudinošo balss toni.Viņas skropstas noplivinājās, un viņas sirdspuksti paātrinājās. Par jaunu, saņem sevi rokās!

„Jā?”Tas bija interesanti. Kad Šellijas Koupas pulss paātrinājās, tas bija tādēļ, ka viņa saskatīja

mani kā fiziski pievilcīgu, nevis tādēļ, ka viņa būtu nobijusies. Es to izmantoju uz apkārtesošajām cilvēku sievietēm... līdz šim es nebiju izdomājis izskaidrojumu Bellas auļojošajiem sirdspukstiem.

Man drīzāk pat patika tas. Ja godīgi, pat pārāk daudz. Es pasmaidīju, un mis Koupas elpa kļuva uzkrītošāka.

„Bellai nākamā stunda ir sports, bet es domāju, ka viņa nejūtas labi. Visticamāk, man vajadzētu viņu aizvest mājās. Vai jūs varētu attaisnot viņai kavējumu?” Es lūkojos dziļi viņas acīs, izbaudīdams viņas domu juceklīgumu, kas plūda viņas prātā. Vai tas bija iespējams ar Bellu...?

Mis Koupai vajadzēja skaļi norīt siekalas pirms spēja atbildēt. „Vai jums arī vajag attaisnojumu, Edvard?”

„Nē, man ir stunda pie mis Gofas, viņai nebūs nekas iebilstams.”Es nebiju pievērsis tagad pārāk daudz uzmanības viņai. Es pārdomāju jauno iespēju.

79

79

Hmm. Man bija patīkami cerēt, ka Bella mani redz pievilcīgu tāpat kā citi cilvēki, bet kad tad Bellai ir tāda pati reakcija kā citiem cilvēkiem? Man nevajadzēja lolot pārāk lielas cerības.

„Labi, tad viss kārtībā. Vai tev ir labāk, Bella?”Bella vārgi pamāja – nedaudz pārspīlējot.„Vai varēsi paiet, vai man atkal tevi jānes?” es vaicāju, uzjautrināts par viņas vājo

aktierspēli. Es zināju, ka viņa vēlējās iet pati – viņai nepatika būt vājai.„Es iešu pati,” viņa atteica.Atkal pareizi. Man jau labāk padevās tas.Viņa piecēlās, uz brīdi vilcinādamās līdz atguva līdzsvaru. Es pieturēju durvis viņai, un mēs

izgājām ārā - lietū.Es vēroju, kā viņa, aizvērusi acis, pacēla savu seju pret vieglo lietu, nevērīgs smaids rotāja

viņas lūpas. Par ko viņa domāja? Kaut kas šajā ainā bija nepareizs, un es ātri vien aptvēru, kas šajā situācijā man likās tik nepierasts. Normālas cilvēku meitenes nepavērstu viņu sejas tādā veidā pret smalko lietu; normālas cilvēku meitenes bija uzkrāsojušās, pat tik mitrā vietā kā Forksa.

Bella nekad nebija uzkrāsojusies, un viņai arī nevajadzēja. Kosmētiku industrijas saņēma miljoniem dolāru no sievietēm, kuras centās atdarināt tādu ādu kā viņai.

„Paldies,” viņa teica, tagad uzsmaidot man. „Ir gandrīz vērts būt slimai, lai neietu uz sportu.”

Es skatījos pāri skolas teritorijai, prātodams, kā paildzināt laiku kopā ar viņu. „Vienmēr laipni,” es noteicu.

„Vai tu būsi? Es domāju, šo sestdien?” viņa izklausījās cerību pilna.Ah, viņas cerība bija remdējoša. Viņa vēlējos mani sev līdzās, nevis Maiku Ņūtonu. Un es

vēlējos teikt jā. Bet bija vairākas lietas, ar kurām bija jārēķinās. Viena no tām, šo sestdien spīdēs saule...

„Uz kurieni jūs tieši dosieties?” es centos izklausīties bezrūpīgs, lai gan tam tāpat nebija nozīmes. Maiks taču teica uz pludmali. Nebija pārāk lielas cerības tur izvairīties no saules.

„Uz Lapušu, uz pirmo pludmali.”Sasodīts. Nu tad jau tas tāpat būtu neiespējami.Jebkurā gadījumā, Emets būtu aizkaitināts, ja es atceltu mūsu plānus.Es uzmetu viņai ašu skatu, sāji pasmaidīdams. „Es nedomāju, ka būtu uzaicināts.”Viņa nopūtās, jau samierinājusies ar to. „Es tikko tevi uzaicināju.”„Labāk nemēģināsim nabaga Maiku šonedēļ izaicināt vēl vairāk. Mēs taču negribam, lai

viņš salūst.” Es iedomājos saraut nabaga Maiku pats, un izbaudīju ainu savā prātā.„Maiks – šmaiks,” viņa atkal aizdomājusies noteica. Es plaši pasmaidīju.Un tad viņa sāka iet prom no manis.Nedomājot par savu rīcību, es pasniedzos un satvēru viņu aiz viņas lietus mēteļa. Viņa

parauta atpakaļ apstājās.„Kur tad tu esi sataisījusies iet?” Es biju gandrīz saniknots, ka viņa atstāja mani. Es vēl

nebiju pavadījis gana daudz laika kopā ar viņu. Viņa nedrīkstēja iet, vēl ne.„Es braukšu mājās,” viņa atbildēja, būdama samulsi par to, kādēļ gan tam vajadzēja mani

sadusmot.„Vai tad tu nedzirdēji, ka apsolīju tevi droši aizgādāt mājās? Vai tad tu domā, ka ļaušu tev

tādā stāvoklī vadīt mašīnu?” Es zināju, ka viņai tas nepatika – mana iejaukšanās viņas vājumā. Bet, jebkurā gadījumā, man vajadzēja praksi braucienam uz Sietlu. Redzēsim, vai es spēšu izturēt viņas klātbūtni tik mazā telpā. Tas katrā ziņā bija daudz īsāks brauciens.

„Kāds vēl stāvoklis?” viņa pieprasīja. „Un kā būs ar manu mašīnu?”„Es likšu Alisei pēc skolas to aizvest.” Es uzmanīgi viņu vilku atpakaļ uz savu mašīnu, jo

tagad jau es zināju, ka iet atpakaļgaitā viņai bija gana liels izaicinājums.

80

80

„Laid vaļā!” viņa iesaucās, sāniski ejot un gandrīz paklūpot. Es pašāvu vienu roku aiz viņas, lai noķertu viņu, bet viņa atguva līdzsvaru pirms tas bija nepieciešams. Man nevajadzētu meklēt iemeslus, lai pieskartos viņai. Tas sāka likt man domāt par mis Koupas reakciju uz mani, bet es izslēdzu to no apziņas, atlikdams to uz vēlāku laiku. Tur bija daudz ko jāpārdomā.

Es viņu palaidu vaļā blakus mašīnai, un viņa sastomījās pie durvīm. Man būs jābūt daudz uzmanīgākam, lai nepārrēķinātos ar viņas līdzsvaru...

„Tu esi tik uzstājīgs!”„Durvis ir vaļā.”Es iekāpu savā mašīnas pusē un iedarbināju to. Viņa vēl jo projām nekustīgi stāvēja ārpus

mašīnas, tomēr lietus bija pieņēmies spēkā, un es zināju, ka viņai nepatīk aukstums un slapjums. Ūdens iesūcās viņas biezajos matos, liekot tiem izskatīties gandrīz melniem.

„Es pati esmu lieliski spējīga aizbraukt mājās!”Protams, viņa bija spējīga – tikai es nebiju spējīgs palaist viņu vaļā.Es attaisīju viņas puses logu un paliecos pretī viņai. „Kāp iekšā, Bella.”Viņas acis sašaurinājās, un es minēju, ka viņa plāno mēģināt vai arī nemēģināt skriet uz

savu mašīnu.„Es tevi atvilkšu atpakaļ,” es solīju, izbaudot vilšanos viņas sejā, kad viņa aptvēra, ka es to

arī izdarītu.Viņas zods pašāvās uz augšu, viņa atvēra viņas puses durvis un iekāpa iekšā. No viņas

matiem ritēja lāses uz ādas sēdekļiem un viņas zābaki žļurkstēja viens pret otru.„Tas nemaz nav nepieciešams,” viņa auksti atteica. Man likās, ka īstenībā zem

aizvainojuma maskas viņa vienkārši bija apmulsusi.Es ieslēdzu sildītājus, lai viņai nevarētu būt nepatīkami, un ieslēdzu mūziku kā jauku fonu.

Es braucu uz stāvlaukuma izeju, vērodams viņu ar acu stūrīšiem. Viņas apakšējā lūpa bija ietiepībā nedaudz izvirzījusies. Es cieši lūkojos uz to, pārbaudot, kā tas ietekmē manas izjūtas... iedomājos atkal par sekretāres reakciju...

Pēkšņi viņa pavērās uz stereo iekārtu un viegli pasmaidīja, viņas acis pārsteigumā iepletās. „Mēnesgaisma?” viņa jautāja.

Klasiskās mūzikas fans? „Tu zini Debisī?”„Ne pārāk,” viņa atbildēja. „Mana mamma bieži mājās klausījās klasiku – es zinu tikai

savas mīļākās dziesmas.”„Tā arī ir viena no manām mīļākajām.” Es lūkojos lietū, apsvērdams to. Izrādās, man ir kas

kopīgs ar šo meiteni. Es jau biju sliecies domāt, ka esam pretēji visās jomās.Viņa tagad izskatījās daudz atbrīvotāka, tāpat kā es, lūkodamās lietū ar neko neredzošām

acīm. Es izmantoju viņas īslaicīgo izklaidību, lai paeksperimentētu ar elpošanu.Es uzmanīgi ievilku elpu caur degunu.Pārliecinoši.Es ciešāk satvēru stūri. Lietus padarīja viņas smaržu vēl labāku. Es nebiju varējis

iedomāties, ka tas ir iespējams. Stulbi, es tikko iztēlojos kā viņa varētu garšot.Es mēģināju norīt dedzinošo sajūtu kaklā un domāt par kaut ko citu.„Kāda ir tava mamma?” es izklaidīgi pajautāju.Bella pasmaidīja. „Viņa ir ļoti līdzīga man, bet izskatās skaistāka.”Es to apšaubīju.„Esmu atsitusies Čārlijā,” viņa turpināja. „Bet viņa ir sabiedriskāka nekā es, un arī

drosmīgāka.”To es arī apšaubīju.„Viņa ir bezatbildīga un nedaudz ekscentriska, un arī ļoti neparedzama pavārmākslā. Viņa

ir mana vislabākā draudzene.” Viņas balss kļuva melanholiska; viņas piere saraucās.Jau atkal viņa izklausījās vairāk pēc mātes, nekā bērna.

81

81

Es apstājos iepretim viņas mājai, jau par vēlu sākdams prātot, vai man vajadzētu zināt, kur viņa dzīvo. Nē, tas nebūtu aizdomīgi tik mazā pilsētiņā, kur viņas tēvs ieņem policista amatu...

„Cik tev gadu, Bella?” Viņai jābūt vecākai par viņas vienaudžie. Iespējams, viņa vēlāk sāka iet skolā vai arī palikusi uz otru gadu... tomēr tas nevarēja būt tiesa.

„Septiņpadsmit,” viņa atbildēja.„Man nešķiet, ka tev varētu būt septiņpadsmit.”Viņa iesmējās.„Kas?”„Mana mamma vienmēr ir teikusi, ka piedzimu jau trīsdesmit piecgadīga, un ar katru gadu

ieslīgstu arvien dziļāk pusmūžā.” Viņa atkal iesmējās, un tad nopūtās. „Nu, kādam jau jābūt pieaugušam.”

Tas daudz, ko izskaidroja. Tagad es redzu... kā bezatbildīgā māte palīdzēja izskaidrot Bellas briedumu. Viņa ir agri nobriedusi, un kļuvusi par tādu kā aprūpētāju. Tad, lūk, kāds ir iemesls, ka viņa nevēlas, lai kāds par viņu parūpētos – viņa jūtas tā, it kā tas būtu viņas pienākums.

„Tu jau pats arī īsti neatgādini vidusskolnieku,” viņa noteica, izvilkdama mani no manām pārdomām.

Es saviebos. Visu ko es saskatu viņā, viņa saskata arī manī. Es sāku mainīt savu viedokli.„Kādēļ tava māte apprecējās ar Filu?”Viņa minūti vilcinājās pirms atbildēja. „Mana mamma... viņa ir ļoti jauna priekš saviem

gadiem. Es domāju, ka Fils liek viņai justies vēl jaunākai. Jebkurā gadījumā mamma ir kā traka pēc viņa.” Viņa iecietīgi pakratīja galvu.

„Vai tu to atbalsti?” es prātoju.„Vai tam maz ir nozīme?” viņa jautāja. „Es vēlu viņai laimi... un viņš ir tas, kuru viņa

vēlas.”Nesavtība viņas teiktajā mani šokēja, tomēr tas bija atbilstoši tam, ko esmu uzzinājis par

viņas raksturu.„Tas ir ļoti augstsirdīgi... Es tā iedomājos, nez....”„Kas?”„Vai tu domā, ka viņa izdarītu to pašu tavā labā? Neskatoties uz to, kāda ir tava izvēle?”Tas bija muļķīgs jautājums, un tomēr es nespēju noturēt savu balsi ikdienišķā tonī, kamēr

jautāju. Cik stulbi pat iedomāties, ka kāds dos atļauju man būt kopā ar viņu meitu. Cik stulbi pat tikai iedomāties, ka Bella izvēlēsies mani.

„E-es tā domāju,” viņa izstostīja, reaģēdama kādā savādā veidā uz manu skatienu. Bailes... vai pievilcība?

„Bet viņa neskatoties uz visu ir mana māte. Tas ir nedaudz savādāk...” viņa pabeidza.Es sāji pasmaidīju. „Tātad tas, nedrīkstētu būt kāds ļoti biedējošs tips?”Viņa plati pasmaidīja. „Kā tu to domā – biedējošs? Vairāki pīrsingi sejā un kaudzēm

tetovējumu?”„Šķiet, tā varētu būt viena no definīcijām.” Pēc manām domām neapdraudoša definīcija.„Kāda ir tava definīcija?”Viņa vienmēr vaicāja nepareizos jautājumus. Vai arī iespējams, tieši pareizos jautājumus.

Katrā ziņā, viens no tiem, uz kuriem nevēlējos atbildēt.„Vai tev šķiet, ka es varētu būt biedējošs?” es viņai jautāju, pūloties nedaudz pasmaidīt.Viņa pamatīgi apdomāja atbildi, pirms nopietnā balsī atbildēja. „Hmm... Es domāju, tu

varētu būt, ja vien to vēlētos.”Es arī biju nopietns. „Vai tu tagad baidies no manis?”Viņa atbildēja uzreiz, to pat neapdomājusi. „Nē.”Es bez grūtībām viegli pasmaidīju. Es nedomāju, ka viņa atbildēja pilnīgi godīgi, bet arī ne

pilnībā meloja. Vismaz, viņa nebija tik nobijusies, lai ietu prom. Es tagad prātoju, kā viņa

82

82

justos, ja es viņai pateiktu, ka viņa diskutē ar vampīru. Es iekšēji atrāvos no domām, par viņas iespējamo reakciju.”

„Tātad, vai tu tagad man pastāstīsi par savu ģimeni? Tas būtu daudz interesantāks stāsts par manējo.”

Ne mazāk baisa saruna par iepriekšējo.„Ko tu vēlies zināt?” es piesardzīgi vaicāju.„Vai Kaleni tevi adoptēja?”„Jā.”Viņa vilcinājās, tad sāka runāt klusā balsī. „Kas notika ar taviem vecākiem?”Tas nebija tik smags jautājums; man nebija jāmelo viņai. „Viņi nomira jau pirms daudziem

gadiem.„Man žēl,” viņa nomurmināja, skaidri uztraukdamās, ka sāpinājusi mani.Viņa uztraucās par mani.„Es viņu nemaz tik skaidri neatceros,” es pārliecināju viņu. „Kārlails un Ezme jau ilgu laiku

ir bijuši man kā vecāki.”„Un tu mīli viņus,” viņa secināja.Es pasmaidīju. „Jā. Es nevaru iedomāties divus vēl labākus cilvēkus.”„Tev ir ļoti paveicies.”„Es zinu, ka ir.” Šajā vienā gadījumā, saistībā ar vecākiem, manu laimi nevar noliegt.„Un tavs brālis un māsa?”Ja man būs jāizplūst detaļās, man vajadzēs melot. Es palūkojos pulkstenī, nomākts saprotot,

ka man laiks kopā ar viņu ir iztecējis.„Kas attiecas uz manu brāli un māsu, un Džasperu un Rozāliju, tad viņi būs visai

neapmierināti, ja būs jāstāv lietū, gaidot mani.„Vai, piedod, tev laikam jābrauc.”Viņa nepakustējās. Arī viņa nevēlējās, lai mūsu laiks būtu beidzies. Man tas ļoti, ļoti patika.„Un iespējams, tu vēlēsies dabūt atpakaļ savu furgonu, pirms policijas priekšnieks Svons

pārbrauc mājās, lai tev nebūtu jāstāsta par atgadījumu bioloģijā.” Es plati pasmaidīju par atmiņām, ka viņa apmulsusi bija manās rokās.

„Esmu pārliecināta, ka viņš jau to ir dzirdējis. Forksā nav nekādu noslēpumu.” Viņa izteica pilsētiņas vārdu ar izteiktu nepatiku.

Es pasmaidīju par viņas vārdiem. Patiesi, nekādu noslēpumu. „Izklaidējies pludmalē.”Es lūkojos stiprajā lietus gāzē, zinādams, ka tā ilgi neturpināsies, un tomēr vēloties to

vairāk nekā agrāk, kaut tā būtu. „Vēlu labu laiku, lai tu varētu sauļoties.” Tāds tas tiešām arī būs sestdien. Viņa to izbaudīs.

„Vai tu rīt nebūsi skolā?”Viņas nožēla balsī mani iepriecināja.„Nē. Emets un es sāksim šīs brīvdienas agrāk.” Es biju nikns uz sevi tagad, ka izdomāju

tādu plānu. Es varētu to lauzt... bet šeit nebija īsti ko medīt, un mana ģimene jau bija gana daudz nobažījušies par manu gandrīz vai apsēsto uzvedību.

„Ko jūs darīsiet?” viņa pajautāja, neizklausīdamās laimīga par manis teikto.Labi.„Mēs dosimies pārgājienā Goutrokvaildernesā uz dienvidiem no Reinīras.” Emets bija kā

traks uz lāčiem to sezonā.„Nu labi, izpriecājies,” viņa noteica ar pavisam mazu entuziasmu. Viņas entuziasma

trūkums mani atkal iepriecināja.Kamēr es lūkojos viņā, es sāku justies gandrīz mokpilns no domām vien, ka būs jāatvadās

no viņas pat tikai uz īsu laiku. Viņa bija tik maiga un viegli ievainojama. Tas likās tik pārdroši izlaist viņu no mana redzesloka, kur ar viņu varēja notikt jebkas. Un tomēr, visliktākās lietas ar viņu var notikt tieši atrodoties kopā ar mani.

83

83

„Vai tu varētu izdarīt kaut ko manā labā šajā nedēļas nogalē?” es viņai nopietni jautāju.Viņa pamāja, viņas acis iepletās un samulsa no mana skatiena intensitātes.Turi to gaiši.„Neapvainojies, bet man šķiet, ka tu esi no tiem cilvēkiem, kas pievelk negadījumus kā

magnēts. Tādēļ... mēģini neiegāzties okeānā, nepakļūsti zem mašīnas vai kaut ko tādā garā, labi?”

Es viņai iešķībi uzsmaidīju, cerot, ka viņa neieraudzīs manās acīs skumjas. Es tik ļoti vēlējos, lai viņai nebūtu daudz labāk esot prom no manis, neskatoties uz to, kas ar viņu varētu notikt.

Bēdz, Bella, bēdz. Es tevi tik ļoti mīlu, vai tas būtu tavā labā vai manā.Es biju aizkaitināts par savu ķircināšanos. Viņa nikni paskatījās uz mani. „Darīšu ko

varēšu,” viņa atcirta, izlēkdama lietū un aizcirzdama durvis aiz sevis tik stipri, cik vien varēja.Gluži kā saniknots kaķēns, kurš tic, ka ir tīģeris.Es paspēlējos ar atslēgām, ko es tikko biju izņēmis no viņas jakas kabatas, un smaidīdams

aizbraucu.

84

84

7. Melodija

Man vajadzēja pagaidīt, lai dotos atpakaļ uz skolu. Pēdējā stunda vēl nebija beigusies. Tas bija labi, jo man bija daudz kas jāpārdomā un man vajadzēja pabūt vienam.

Viņas smarža vēl bija jūtama mašīnā. Es atstāju logus aizvērtus, ļaujot tai mani satriekt, tīšuprāt izraisot ugunīgo dedzināšanu savā rīklē.

Valdzinājums.Tā ir sarežģīta lieta par ko prātot. Tam ir tik daudzas puses, tik daudz dažādu nozīmju un

līmeņu. Tas nav tas pats, kas mīlestība, tomēr, kādā sarežģītā veidā, saistīts ar to.Man nebija ne mazākās jausmas vai Bella mani uzskatīja par pievilcīgu. (Vai viņas prāta

klusēšana kādā veidā turpināja sagraut ar vien vairāk un vairāk manas cerības līdz es kļūstu nikns? Vai arī bija kāda robeža, kuru es galu galā spētu sasniegt?)

Es mēģināju salīdzināt viņas psiholoģisko reakciju ar citiem, kā, piemēram, ar sekretāri un Džesiku Stenliju, bet šī salīdzināšana nebija pārliecinoša. Tās pašas iezīmes – mainīgs sirds pukstu ātrums un elpas vilcieni – varēja tik pat labi norādīt uz bailēm vai šoku, vai raizēm, kuras atkarībā no viņu interesēm varēja mainīties. Likās maz ticams, ka Bellu varētu nodarbināt tās pašas domas, kuras parasti bija Džesikai Stenlijai. Neskatoties uz visu, Bella ļoti labi apzinājās, ka ar mani kaut kas nebija kārtībā, pat, ja nezināja, kas īsti. Viņa bija pieskārusies manai ledainajai ādai, un tad strauji atrāvusi savu roku no dzestruma.

Un tomēr... es atceros tās fantāzijas, kuras caurstrāvo mani, bet atceros tās ar Bellu Džesikas vietā...

Mana elpa kļuva arvien ātrāka, uguns pa manu rīkli kāpa augšup un lejup.Kas būtu, ja Bella iztēlotos mani apskaujam viņas trauslo ķermeni? Sajūtot mani, kad

pievelku viņu cieši pie savām krūtīm un tad maigi palieku savu roku zem viņas zoda? Atglaužot biezās cirtas no viņas pietvīkušās sejas? Izsekojot viņas pilnīgo lūpu līnijas ar maniem pašu pirkstu galiņiem? Tuvinot manu seju viņas sejai, kur spēju sajust viņas elpas siltumu savā mutē? Lēni arvien vairāk tuvinoties...

Bet tad es izrāvos no šī sapņa, zinot, tāpat kā es zinu citu domas, ka Džesika iztēlojas šīs lietas, kas notiktu, ja es būtu viņai tik tuvu.

Valdzinājums bija neiespējama dilemma, jo Bella bija mani jau pārāk savaldzinājusi vissliktākajā veidā.

Vai es vēlējos, kaut es Bellu būtu savaldzinājis, kā vīrietis sievieti?Tas bija nepareizais jautājums. Pareizais jautājums bija, vai man vajadzētu vēlēties, kaut es

Bellu valdzinātu tādā viedā, un šī atbilde bija nē. Jo es nebiju cilvēku vīrietis, un tas bija netaisni pret viņu.

Ar katru savas būtības šķiedriņu es alku būt normāls vīrietis, tad es varētu, neapdraudot viņas dzīvību, turēt viņu savās skavās. Tad es varētu brīvi tērpt savas fantāzijas, fantāzijas, kuras nebeigtos ar viņas asinīm uz manām rokām, viņas asinīm kvēlojot manās acīs.

Mana dzīšanās pēc viņas bija neattaisnojama. Kāda veida attiecības es viņai varu piedāvāt, kad nevaru riskēt pat viņai pieskarties?

Es atbalstīju galvu savās rokās.Tas bija vēl vairāk mulsinoši, jo nekad visā savā dzīvē nebiju juties tik cilvēciski – pat ne

tad, kad es biju cilvēks, cik es spēju atsaukt atmiņā. Kad es biju cilvēks, manas domas vijās tikai ap kareivja slavu. Lielāko daļu no maniem pusaudža gadiem plosījās Lielais Karš (The Great War) un man bija palikuši tikai deviņi mēneši līdz manai astoņpadsmitajai dzimšanas dienai, kad gripas uzliesmojums pārsteidza... Man bija tikai neskaidri iespaidi no maniem cilvēka gadiem, ar katru pagājušo desmitgadi drūmās atmiņas bālēja arvien vairāk un vairāk. Visai skaidri es atcerējos savu māti, un, atceroties viņas seju, izjutu senu smeldzi. Es atsaucu atmiņā, cik ļoti viņa necieta nākotni, kurai es aizgūtnēm traucos pretī, skaitot lūgšanas katru nakti, kad viņa galda lūgšanā pirms vakariņām teica, ka tas „riebīgais karš” beigsies... Man

85

85

nebija citu atmiņu par kādām ilgām. Izņemot manas mātes mīlestību, tur nebija citas mīlestības, kas liktu man vēlēties palikt...

Man tas bija kas pilnīgi jauns. Man nebija pret ko vilkt paralēles vai salīdzināt ar ko.Mīlestība, ko izjutu pret Bellu, nāca skaidra, bet tagad ūdens bija saduļķojies. Es ļoti

vēlējos, kaut būtu spējīgs viņai pieskarties. Vai viņa jutās tāpat? Tam nav nozīmes, es centos sevi pārliecināt.Es cieši skatījos uz savām baltajām rokām, ienīstot to cietumu, to necilvēcisko spēku...Es salēcos, kad pasažieru durvis atvērās.Ha. Pārsteidzu tevi. Tā ir pirmā reize, Emets domāja, kamēr ieslīdēja sēdeklī. „Varu

saderēt, mis Gofa uzskata, ka tu esi salietojies, tu pēdējā laikā esi tik ekscentrisks. Kur tu biji šodien?”

„Es biju... darīju labus darbus.”A?Es iespurdzos. „Parūpējos par slimniekiem, nu tādā garā.”Tas viņu pamatīgi samulsināja, bet tad viņš ieelpoja un sajuta mašīnā smaržu.„Ā. Atkal tā meitene?”Es novaibstījos.Tas sāk palikt dīvaini.„Nu, nu. Pastāsti man par to,” es nomurmināju.Viņš atkal ieelpoja. „Hmm, viņai patiesi ir sava garša, vai ne?”Caur manām lūpām izlauzās ņurdiens pirms viņa vārdi bija izveidojuši teikumu,

automātiska atbilde.„Mierīgi, puis, es tikai saku.”Tad jau arī pārējie ieradās. Rozālija uzreiz ievēroja smaržu un nikni paglūnēja uz mani, vēl

nebija pārgājis viņas aizkaitinājums. Es prātoju, kas bija viņas problēma, bet viss, ko varēju sadzirdēt no viņas, bija aizvainojumi.

Man nepatika arī Džaspera reakcija. Tāpat kā Emets, viņš sajuta Bellas pievilcību. Jebkuram no viņiem tā nebija tā īstā smarža, tikai tūkstošā daļa no pievilcības, ko sajutu es. Es vēl jo projām biju sarūgtināts, ka viņas asiņu smarža likās salda arī viņiem. Džasperam bija vāja kontrole...

Alise piesteidzās man blakus pie mašīnas un izstiepa savu roku pēc Bellas furgona atslēgām.

„Es tikai redzēju, ka tā biju es,” viņa noteica – neskaidri, kā jau tas bija viņas dabā. „Bet būs jāpaskaidro man iemesli.”

„Tas nenozīmē - ” „Es zinu, zinu. Es pagaidīšu. Tas nebūs ilgi.”Es nopūtos un iedevu viņai atslēgas.Es viņai sekoju uz Bellas māju. Lietus lāses sitoties izklausījās pēc miljoniem mazu

āmuriņu, tik skaļi, ka, iespējams, Bellas cilvēciskā dzirde nesadzirdēs furgona motora pērkona skaļumu. Es lūkojos uz viņas logu, bet viņa nemāca paskatīties. Iespējams, viņas tur nemaz nebija. Tur nebija domu, ko dzirdēt.

Tas mani skumdināja, ka nevarēju viņu sadzirdēt pat tik daudz, lai zinātu, ka viņa ir tur – lai pārliecinātos, ka viņa ir laimīga, vai, vismaz, drošībā.

Alise iekāpa mašīnas aizmugurējā sēdeklī un mēs devāmies mājup. Ceļš bija tukšs, tādēļ brauciens aizņēma vien dažas minūtes. Mēs bariņā iegājām mājā, un tad katrs nodevāmies saviem dažādajiem laika pavadīšanas veidiem.

Emets un Džaspers bija pašā šaha spēles karstumā, sīki izplānojot katru nākamo soli, izmantojot astoņus šaha galdiņus – izpletušies gar stikla sienu – un uzstādot paši savus sarežģītos spēles noteikumus. Viņi neļāva man spēlēt; tikai Alise vairs ar mani spēlēja.

86

86

Alise, apejot apli viņiem, devās pie viņas datora un es varēju dzirdēt viņas monitoru iedziedamies dzīvei. Alise strādāja pie Rozālijas garderobes modes dizaina, bet šodien Rozālija viņai nepiebiedrojās, stāvot viņai aiz muguras un izsakot domas par griezumiem un krāsām, kamēr Alises roka fiksēja to visu uz skārienjutīgā ekrāna. Tā vietā Rozālija šodien bija nīgri izstiepusies uz dīvāna un, ne brīdi neapstājoties, sekundē pārslēdza ap divdesmit kanāliem uz platekrāna televizora. Es varēju dzirdēt viņu pūlamies izdomāt iet vai neiet uz garāžu, lai pielabotu viņas BMW.

Ezme, augšstāvā dungojot, apskatīja ar ziliem rotājumiem veidotu jauno servīzi.Alise pēc brīža atbalstīja savu galvu pret sienu un sāka vaibstīties par Emeta nākamajiem

gājieniem – Emets sēdēja uz grīdas ar muguru pret Alisi – pret Džasperu, kurš savu sejas izteiksmi noturēja rāmu, kamēr nokāva Emeta mīļāko zirdziņu.

Un es, pirmo reizi pēc tik ilga laika, ka sajutu kaunu, gāju apsēsties pie izsmalcināta, liela flīģeļa, kurš atradās pie ieejas.

Mana roka viegli skrēja pa taustiņu skaņkārtām, pārbaudot to augstumus. Tonis vēl jo projām bija perfekts.

Ezme augšstāvā pārstāja darīt, ko bija iesākusi, un pacēla galvu uz klavieru skaņas pusi.Es sāku spēlēt pirmos toņus, kuri uzvedināja mani uz šodien mašīnā dzirdēto melodiju, un

biju apmierināts, ka tas izklausās daudz labāk, kā biju iztēlojies.Edvards atkal spēlē, Ezme lielā priekā domāja, un viņas smaids pletās pa visu seju. Viņa

piecēlās no galda un klusi piesteidzās pie kāpņu augšējiem pakāpieniem.Es pievienoju harmonizējošu līniju, ļaujot galvenajai melodijai vīties caur to.Ezme apmierināta nopūtās, apsēdās uz augšējā pakāpiena un atbalstīja galvu pret margām.

Jauna dziesma. Tā ir tik gara. Un kas par burvīgu melodiju. Es ļāvu melodijai vīties jaunā virzienā, pievienojot tai basu skaņas.Edvards atkal komponē? Rozālija nodomāja, un viņas zobi sacirtās nežēlīgā aizvainojumā.Tajā brīdī viņas prāts paslīdēja, un es varēju izlasīt visu viņas īsteno aizvainojuma iemeslu.

Es redzēju, kādēļ viņa ir tik neapmierinoši noskaņota pret mani. Kādēļ Izabellas Svonas slepkavība pat ne drusciņ neaizskāra viņas sirdsapziņu.

Ar Rozāliju tā vienmēr bija iedomība.Mūzika negaidīti aprāvās, un es iesmējos pirms spēju sev palīdzēt, asas uzjautrinājuma

smieklu šaltis izlauzās pirms spēju aizlikt roku priekšā savai muteiRozālija pagriezās, lai nikni paraudzītos manī, viņas acis mirdzēja trakā niknumā.Emets un Džaspers arī pagriezās, lai cieši palūkotos, un es dzirdēju Ezmes apjukumu. Ezme

spēji bija nokāpusi pa kāpnēm, apstādamās, lai uzmestu skatienu Rozālijai un man.„Nepārtrauc, Edvard,” Ezme mudināja pēc ilga saspīlējuma brīža.Es atkal sāku spēlēt, uzgriežot muguru Rozālijai, kamēr ļoti stipri centos kontrolēt, lai pār

manu seju neizstieptos plats smaids. Viņa pielēca kājās un cēli izgāja no istabas, juzdamās vairāk nikna nekā apkaunota. Tomēr neapšaubāmi arī apkaunota.

Ja tu kaut ko pateiksi, es tevi medīšu kā suni.Es apslāpēju jaunu smieklu vilni.„Kas notika, Rozālij?” Emets sauca viņai pakaļ. Rozālija neatgriezās. Viņa turpināja iet

caur priekšnamu, tad uz garāžu un ātri panira zem viņas mašīnas, tā it kā viņa vēlētos sevi tur paslēpt.

„Par ko tad tas?” Emets man jautāja.„Man ir tikai neskaidras idejas,” es meloju.Emets bija vīlies, neapmierināts un sāka kurnēt.„Turpini spēlēt,” Ezme skubināja. Mani pirksti atkal uz brītiņu apstājās.Tomēr es darīju, kā viņa lūdza, un viņa atnāca, lai apstātos aiz mani, uzliekot rokas man uz

pleciem.

87

87

Dziesma bija neatvairāma, tomēr nepilnīga. Es nevērīgi savienoju notis, bet tas nelikās kaut kā pareizi.

„Tā ir apburoša. Vai tai ir vārds?” Ezme jautāja.„Vēl nav.”„Vai pamatā ir kāds stāsts?” viņai jautājot varēja dzirdēt balsī smaidu. Tas deva viņai

milzīgu gandarījumu, un es sajutos vainīgs, ka biju pametis novārtā mūziku tik ilgu laiku. Es biju egoistisks.

„Tā ir... šūpuļdziesma, man tā šķiet.” Tieši tajā brīdī es sapludināju pareizās notis. Tā viegli plūda tālākā virzībā, veidojot pašas savu dzīvi.

„Šūpļa dziesma,” viņa pie sevis atkārtoja.Šai melodijai bija savs stāsts, un līdzko es to sapratu, melodijas fragmenti viegli savietojās.

Stāsts bija par guļošu meiteni šaurā gultā, tumšie mati bija biezi, mežonīgi un savijušies kā ūdenszāles pāri spilvenam...

Alise atstāja Džasperu ar viņa paša idejām un nāca apsēsties man blakus uz soliņa. Savā trallinošajā, vēju zvaniņu balsī viņa bez vārdiem dungoja melodiju divas oktāvas augstāk par klavieru izspēlēto.

„Man tā patīk,” es nomurmināju. „Bet kā būtu ar šo?”Es pievienoju harmonijai viņas melodiju – manas rokas lidoja pār taustiņiem savienojot

visus gabaliņus kopā – nedaudz pārveidojot un mīkstinot, veidojot jaunu virzienu...Viņa uztvēra noskaņu un dziedāja līdzi.„Jā. Perfekti,” es noteicu.Ezme saspieda manu plecu.Bet nu es varēju redzēt beigas, kopā ar Alises balsi tonis atplauka kā saule un pārcēlās uz

jaunu noskaņu. Es varēju redzēt kā dziesmai vajadzētu beigties, jo guļošā meitene bija ideāla tāda, kāda viņa bija, un jebkura izmaiņa būtu aplama, skumjas. Tagad dziesma virzījās uz lēnāku, zemāku un izprastāku melodiju. Arī Alises balss pazeminājās un kļuva svinīga, tonis, kurš piederējās katedrālei ar atbalsojošām arkām.

Es nospēlēju pēdējo noti, un tad mana galva noliecās pār taustiņiem.Ezme noglāstīja manus matus. Viss būs kārtībā, Edvard. Šīs darbs ir pat labāks par

vislabāko. Tu esi pelnījis laimi, mans dēls. Nāve tev to ir parādā.„Paldies,” es nočukstēju, vēlēdamies kaut spētu tam ticēt.Mīlestība ne vienmēr nāk ērtā iesaiņojumā.Es īsi iesmējos bez prieka dzirksts.Tu no mums visiem uz šīs planētas, iespējams, esi vislabāk apveltīts, lai spētu stāties pretī

šai sarežģītajai neziņai. Tu no mums visiem esi vislabākais un vissaprātīgākais.Es nopūtos. Katra māte par savu dēlu domātu to pašu.Ezme vēl jo projām bija prieka pilna, jo mana sirds beidzot bija saviļņota pēc visa šī laika,

traģēdijas potenciāls nav svarīgs. Viņa jau domāja, es uz mūžiem palikšu viens...Viņa tevi arī mīlēs, viņa pēkšņi iedomājās, pārsteigdama ar savu domu virzienu. Ja viņa ir

saprātīga meitene. Viņa pasmaidīja. Bet es nevaru iedomāties nevienu, kurš būtu tik lēns, ka neredzētu, kā tu centies iekarot meitenes sirdi.

„Beidz, mamm, tu liec man sarkt,” es jutos tik saviļņots. Viņas vārdi, lai gan neiespējami, mani uzmundrināja.

Alise pasmaidīja un paņēma no plaukta „Sirdi un dvēseli”. Es plati pasmaidīju un kopā ar viņu pabeidzu vienkāršu harmoniju. Tad es viņu iepriecināju ar „Čopstika” (Chopsticks) atskaņošanu.

Viņa ieķiķinājās, tad atkal nopūtās. „Tā! Es vēlos zināt par ko tu īsti smējies, kad Roza aizsvilās,” Alise stingri noteica. „Bet es varu redzēt, ka tu nevinnēsi.”

„Nē.”Viņa ar savu pirkstu viegli uzsita man pa ausi.

88

88

„Esi jauka, Alis,” Ezme rājās. „Edvards ir džentlmenis.”„Bet es gribu zināt!” Es iesmējos par raudulīgo toni, kādā viņa runāja. Tad ieteicos: „Ieklausies, Ezme,” un sāku

spēlēt viņas mīļāko dziesmu par vārdos neizsakāmo cieņu uz mīlestību, ko jau tik daudzus gadus esmu vērojis starp viņu un Kārlailu.

„Paldies tev, dārgais.” Viņa atkal saspieda manu plecu.Man nebija jākoncentrējas, lai spēlētu labi pazīstamus gabalus. Tā vietā es domāju par

Rozāliju, kura vēljoprojām tēlotā aizvainojumā bija garāžā, un plati pasmaidīju pie sevis.Man bija pat nedaudz žēl viņas, jo viņa bija atklājusi spēju just greizsirdību uz mani. Tas

bija nožēlojami tā justies. Protams, viņas greizsirdība bija tūkstošiem reižu mazāka par manu. Gluži kā lapsa scenārija silē.

Es prātoju, cik ļoti Rozālijas dzīve un personība atšķirtos no tagadējās, ja viņa nebūtu vienmēr bijusi visskaistākā. Vai viņa būtu laimīgāka persona, ja skaistums nebūtu visos laikos bijis viņas spēcīgākais krāpšanās paņēmiens? Mazāk egocentriska? Vairāk līdzjūtīgāka? Nu labi, es nospriedu, ka tas tāpat ir bezjēdzīgi par to prātot, jo kas noticis, noticis, un viņa vienmēr ir bijusi visskaistākā. Pat kā cilvēks, viņa vienmēr dzīvojusi prožektoru gaismā savas pievilcības dēļ. Ne jau par to viņa sapņoja. Tieši pretēji – viņa mīlēja apbrīnot visu citu iepriekš minēto. Tas nebija mainījies zaudējot viņas mirstību.

Tad tas nepārsteidza, pieņemot šo vajadzību kā dāvātu, ka viņa bija aizvainota, bet es nebiju, jo jau no paša sākuma viņa gaidīja, lai viņas skaistumu pielūdz tā kā to vīriešiem vajadzētu darīt. Nav jau tā, ka viņa vēlētos mani jebkurā veidā – tas ir tālu no tā. Bet tas viņu sakaitināja, ka es viņu nevēlējos, neraugoties uz viņas pūlēm. Viņa bija centusies to panākt.

Ar Džasperu un Kārlailu tas bija savādāk – viņi jau bija iemīlējušies. Es biju pilnīgi nesaistīts, un spītīgi vienaldzīgs.

Es domāju, ka vecais aizvainojums būs aprakts. Ka tas viņai sen jau aizmirsts.Un viņa tāda bija... līdz brīdim, kad es beidzot atradu kādu, kuras skaistums mani pievilka

tā, kā viņas nespēja.Rozālija paļāvās uz savu ticību, ka, ja es viņā neatradu neko vērtības cienīgu, tad uz Zemes

jau nu noteikti nebija nekā tik skaista, kas varētu mani saistīt. Viņa bija saniknota kopš brīža, kad es izglābu Bellas dzīvību, minot ar viņas vērīgo sievietes intuīciju, ka es jau tad biju ieinteresēts, tikai to neapzinājos.

Viņa bija nāvīgi aizskarta par to, ka es atradu kādu maznozīmīgu cilvēku meiteni un uzskatīju viņu par pievilcīgāku nekā Rozālija.

Es apspiedu vēlmi atkal iesmieties.Mani uztrauca veids, kā viņa uzlūkoja Bellu. Rozālija īstenībā domāja, ka meitene bija

neizskatīga. Kā viņa tam varēja ticēt? Tas man bija neizprotami. Neapšaubāmi, greizsirdības dēļ.

„Ah!” Alise pēkšņi iesaucās. „Džasper, uzmini, ko es tikko ieraudzīju!”Es ieraudzīju to, ko viņa tikko redzēja, un manas rokas sastinga uz taustiņiem.„Ko tu ieraudzīji, Alis?” Džaspers jautāja.„Nākošnedēļ mūs apciemos Pīters un Šarlote! Viņi brauks ciemos, vai nav jauki?”„Kas notika, Edvard?” Ezme jautāja, sajūtot spriedzi manos plecos.„Pīters un Šarlote būs Forksā?” es nošņācu uz Alisi.Viņa pārgrieza acis pret mani. „Nomierinies, Edvard. Tā nav viņu pirmā viesošanās.”Mani zobi sacirtās. Tā bija pirmā reize kopš Bella bija atbraukusi, un viņas saldo asiņu

smarža pievilka ne jau tikai man.Viņa sarauca pieri, sajūtot manu noskaņojumu. „Viņi nekad viņu nemedīs. Tu to zini.”Bet Džaspera paglābtais brālis un mazā vampīre, kuru viņš mīlēja, nebija tādi kā mēs; viņi

medīja parastajā veidā. Viņiem nevarēja uzticēties, ja tuvumā bija Bella.„Kad?” es pieprasīju.

89

89

Viņa ne īpaši laimīga saknieba lūpas, bet tomēr pateica, ko man vajadzēja zināt. Pirmdien no rīta. Neviens neko nenodarīs Bellai.

„Nē,” es piekritu, un tad aizgriezos prom no viņas. „Esi gatavs, Emet?”„Man likās, ka mēs dosimies ceļā no rīta?”„Mums jāatgriežas līdz svētdienas pusnaktij. Man likās, ka tu jau esi gatavs doties prom.”„Jā, labi. Tikai ļauj man atvadīties no Rozālijas.”„Protams.” Ar tādu garastāvokli kāds bija Rozālijai, atvadas būs īsas.Tu to tiešām esi zaudējis, Edvard, viņa nodomāja, kamēr viņš atradās pret aizmugures

durvīm.„Man šķiet, ka nē.”„Nospēlē vēl vienu reizi savu jauno dziesmu,” Ezme lūdza.„Ja tu tā vēlies,” es piekritu, tomēr biju nedaudz svārstīgs sekojot šim tonim, kurš veda uz

neizbēgamām beigām – beigām, kuras lika rīkoties man nepierastos veidos. Es brīdi par to domāju, un tad izvilku no kabatas pudeles korķīti un noliku uz tukšā mūzikas nošu statīva. Tas nedaudz palīdzēja – mana mazā piemiņa par viņas jā.

Es pamāju sev un sāku spēlēt.Ezme ar Alisi saskatījās, bet neko neteica.

„Vai nekad neviens tev nav teicis nespēlēties ar ēdienu?” es uzsaucu Emetam.„Ah, nē, Edvard!” viņš atsauca man plati uzsmaidīdams un pamādams. Lācis izmantoja

izdevību, kad viņa uzmanība bija novērsta, un ar savu smago ķepu aizķēra Emeta krūškurvi. Nagu skrāpējums saplēsa driskās viņa kreklu, un noskrapstēja pret viņa ādu.

Lācis ierēcās dārdošā troksnī.Velns parāvis, Roza uzdāvināja man šo kreklu.Emets uzrēca saniknotajam dzīvniekam.Es nopūtos un apsēdos uz ērta laukakmens. Tas varētu paņemt kādu brītiņu.Bet Emets jau bija gandrīz beidzis. Viņš atļāva lācim pamēģināt ar vēl vienu ķepas vēzienu

nocirst savu galvu, smiedamies par to, ka tā ķepa atlēca atpakaļ un lācis pats dabūja triecienu. Lācis ierēcās un Emets caur smiekliem arī ierēcās. Tad viņš pagājās pretī zvēram, kurš tāpat bija galvas tiesu garāks nekā lācis uz savām pakaļkājām, un, viņu augumi savijušies, nogāzās zemē, noraujot līdz ar viņiem egli. Lāča ņurdieni pārgāja burbuļojošās skaņās.

Dažas minūtes vēlāk Emets lēni pieskrēja klāt tai vietai, kur viņu gaidīju. Viņa krekls bija saplēst, sadriskāts un notašķīts ar asinīm, lipīgs no zvēra asinīm un spalvas. Viņa tumšie mati nebija diži labākā stāvoklī. Viņa seju rotāja ļoti plats smaids.

„Tas gan bija viens spēcīgs lācis. Es gandrīz varēju sajust viņa cirtienu.„Tu esi tāds bērns, Emet.”Viņš vērīgi paskatījās uz mani ar savaldītu skatienu. „Vai tad tu nebiji spējīgs notvert kalnu

lauvu?”„Protams biju. Es tikai neēdu kā tāds mežonis.”Emets iesmējās savā dunošajā balsī. „Es vēlētos kaut tie būtu stiprāki. Tad būtu vairāk

jautrības.”„Neviens nav teicis, ka tev būtu jācīnās ar savu ēdienu.”„Jā, bet ar ko tad lai es cīnos? Tu un Alise krāpjaties, Roza nekad nevēlas sabojāt savu

frizūru, bet Ezme sadusmojas, ja Džaspers un es tiešām cīnāmies.”„Dzīve visapkārt ir tā jau smaga, vai ne?”Emets plati pasmaidīja, pārnesdams savu svaru tā, lai būtu kaujas gatavībā.„Nu taču, Edvard. Tikai izslēdz to ārā uz minūti un cīnies godīgi.”„To nevar izslēgt,” es viņam atgādināju.

90

90

„Es tā prātoju, ko tā meitene dara, lai atturētu tevi?” Emets pārdomāja. „Varbūt viņa var dot man kādus ieteikumus.”

Mans labais garastāvoklis pazuda. „Turies no viņas pa gabalu,” es noņurdēju caur zobiem.„Riskanti, riskanti.”Es nopūtos. Emets apsēdās man blakus.„Piedod. Es zinu, tu esi gājis cauri smagiem pārbaudījumiem. Es tiešām cenšos nebūt pārāk

nejūtīgs muļķis, bet tā kā tā ir daļa no manas dabas...”Viņš gaidīja līdz es iesmiešos par viņa joku un tad sataisīja pavisam nopietnu grimasi.Visu laiku tik nopietns. Kas tagad tevi nomāc?„Domas par viņu. Labi, īstenībā raizes.”„Par ko tad būtu jāraizējas? Tu taču esi šeit!” Viņš skaļi iesmējās.Es atkal ignorēju viņa joku, tomēr atbildēju uz jautājumu. „Vai tu kādreiz esi domājis cik

viņi visi ir trausli? Cik daudz sliktu lietu pastāv, kuras var notikt ar mirstīgajiem?”„Ne pārāk. Tomēr šķiet, es saprotu, ko tu domā. Es taču tajā pirmajā reizē ar to lāci pārāk

nespēlējos, ne?”„Lāči,” es nomurmināju, pievienojot jaunas bailes kausā. „Tā tik būtu viņai veiksme, vai

ne? Noklīdis lācis pilsētā. Protams, tas mestos virsū tieši Bellai.”Emets pasmējās. „Tu izklausies pēc trakā, tu to zināji?”„Tikai iztēlojies uz vienu minūti, ka Rozālija būtu cilvēks, Emet. Un viņa varētu uzskriet

virsū tieši lācim... vai viņai uzbrauktu mašīna... vai kas vieglāks... vai nokristu pa kāpnēm... vai saslimt – ar tiešām nopietnu slimību!” Vārdi no manis vētrainā sprādzienā nāca laukā. Tas bija veids kā tos dabūt laukā – tie jau visu nedēļas nogali manī pūžņoja. „Ugunsgrēki un zemestrīces, un viesuļvētras! Ah! Kad tu pēdējo reizi skatījies ziņas Vai tu esi redzējis, kas ar viņiem notiek? Zādzības un slepkavības...” Mani zobi sacirstās kopā, un es pēkšņi biju tik saniknots no domas, ka citi cilvēki varētu viņu savainot, ka es nespēju paelpot.

„Vou, mierīgāk. Saņemies, sīkais. Viņa dzīvo Forksā, atceries? Tātad viņa tikai salīs.” Viņš paraustīja plecus.

„Man šķiet, ka viņai ir kāda nelaimīga aura, Emet, es tiešām tā domāju. Paskaties uz pierādījumiem. No visām pasaules vietā, kur viņa varēja doties, viņa visbeidzot izvēlējās doties uz pilsētu, kur vampīri ieņem nozīmīgu skaitu no iedzīvotājiem.”

„Jā, bet mēs esam veģetārieši. Vai tad tā nav veiksme, nav taču slikti?”„Ar to kā viņa smaržo? Noteikti slikti. Un tad vēl, vēl vairāk nelaimes, tieši veids, kā viņas

smarža ietekmē mani.” Es nikni raudzījos uz savām rokā, jau atkal tās ienīzdams.„Izņemot to, ka tev ir vairāk paškontroles kā jebkuram citam, ieskaitot Kārlailu. Vēl viena

veiksme.’„Furgons?”„Tas bija tikai nelaimes gadījums.”„Tev vajadzēja redzēt kā tas atkal un atkal triecās viņai virsū, Em. Es zvēru, tas bija tā it kā

viņa būtu kaut kāds magnēts.”„Bet tur biji tu. Tā bija veiksme.”„Vai tad? Vai tad tā nav visbriesmīgākā veiksme kāda jebkuram cilvēkam būtu iespējama –

vampīrs, kurš viņā iemīlas?” Emets kādu brīdi to apdomāja. Viņš iedomājās meiteni savā galvā, un saprata, ka nespēj

viņu pilnībā redzēt. Godīgi, es nespēju viņu pilnībā atminēties.„Nu, es jau arī nevaru tā īsti redzēt Rozāliju,” es rupji atcirtu. „Godīgi, viņa izskatās, ka

vairāk rūpējas par savu izskatu, nekā viņas glītā sejiņa to būtu pelnījusi.”Emets norīstījās. „Es tiešām nebiju domājis, ka tu to man teiksi...”„Es nezinu, kas ir viņas problēma, Emet,” es meloju ar pēkšņi platu smaidu.Es redzēju, ka viņa uzmanība uz kādu laiku bija pavērsusies uz mani. Viņš mēģināja man

uzgrūst akmeni, un tad bija skaļa, šķeļoša skaņa, kad starp mums saplaisāja akmens.

91

91

„Krāpnieks,” viņš nomurmināja.Es gaidīju līdz viņš mēģinās reizi, bet viņa domas iegriezās jaunā virzienā. Viņš atkal

iztēlojās Bellas seju, bet iztēlojās to baltāku, iztēlojās viņas acis koši sarkanas...„Nē,” es iesaucos, mana balss aizlūza.„Tas atrisinātu visas tavas raizes par mirstību, vai tad ne? Un tad tu arīdzan negribētu viņu

nogalināt. Vai tad tas nav labākais ceļš?”„Man? Vai arī viņai?”„Tev,” viņš vienkārši atbildēja. Viņš domās pievienoja protams.Es bez prieka dzirksts iesmējos. „Nepareizā atbilde.”„Es tik ļoti neiebilstu,” viņš man atgādināja.„ Rozālija gan.”Viņš nopūtās. Mēs abi zinājām, ka Rozālija darītu jebko, atdotu jebko, ja tikai viņa atkal

varētu būt cilvēks. Pat Emetu.„Jā, Rozālija gan iebilst,” viņš klusi piekrita.„Es nedrīkstu... Man nevajadzētu... Es nesagraušu Bellas dzīvi. Vai tad tu nejustos tāpat , ja

tā būtu Rozālija?”Emets kādu brīdi par to domāja. Tu tiešām... mīli viņu?„Es to pat nespēju aprakstīt, Emet. Piepeši šī meitene ir visa mana pasaule. Es vairs bez

viņas neredzu jēgu pārējam uz pasaules.”Bet tu viņu nepārvērtīsi? Viņa nedzīvos mūžīgi, Edvard.„Es to zinu,” es novaidējos.Un, kā jau tu pieminēji, viņa ir ļoti trausla.„Tici man – arī to es zinu.” Emets nebija pārāk taktiska persona, un viņa stiprā puse nebija delikātas diskusijas. Viņš

cīnījās ar sevi, vēlēdamies, kaut nebūtu aizskarošs.Vai tu viņai maz vari pieskarties? Es domāju, ja tu mīli viņu... vai tu nevēlies, nu pieskarties

viņai?Emets un Rozālija dalījās ar spēcīgu fizisku mīlestību. Viņam bija grūti izprast kā kāds spēj

mīlēt bez šī aspekta.Es nopūtos. „Es pat nevaru par to domāt, Emet.”Vov. Tad kādas ir tavas alternatīvas?„Es nezinu,” es nopūtos. „Es cenšos izdomāt veidu kā... kā pamest viņu. Es tikai nevaru

saprast kā lai piespiež sevi turēties no viņas pa gabalu...”Ar dziļu apmierinājumu es pēkšņi sapratu, ka pareizākais man bija palikt – vismaz

pagaidām, kamēr Pīters un Šarlote ir ceļā. Viņai ar mani bija drošāk, vismaz pagaidām, nekā tad, ja es būtu prom. Uz laiku es varu būt viņas neticamais aizstāvis.

Šīs domas darīja mani nervozu; es būšu viņai aiz muguras, tātad, es varēšu pildīt savus noteikumus tik ilgi cik tas ir iespējams.

Emets ievēroja pārmaiņas manā garastāvoklī. Par ko tu domā?„Tieši tagad,” es nedaudz skeptiski ieteicos, „Es mirstu no vēlmes skriet atpakaļ uz Forksu

un pārbaudīt, kā viņai klājas. Es nezinu, vai paspēšu līdz svētdienas naktij.”„Oho! Tu neatgriezīsies mājās agrāk! Ļauj Rozālijai kaut nedaudz nomierināties. Lūdzu.

Manis dēļ.”„Es centīšos palikt,” es šaubīdamies noteicu.Emets uzsita pa telefonu manā kabatā. „Alise zvanīs, ja būs kāds pamats tavām panikas

lēkmēm. Viņa izturas tik pat dīvaini pret to meiteni kā tu.”Es par to novaibstījos. „Labi. Bet es nepalikšu ilgāk par svētdienu.”„Tā pat nav jēgas steigties atpakaļ – jebkurā gadījumā būs saulains. Alise teica, mēs būsim

brīvi no skolas līdz trešdienai.”Es stīvi pakratīju galvu.

92

92

„Pīters un Šalrote zina kā par sevi parūpēties.”„Man tas tiešām neinteresē, Emet. Ar Bellas veiksmi, viņa ies pastaigāties mežā tieši

nepareizajā brīdī un -” es sarāvos. „Pīters nezin neko par savu paškontroli. Es dodos atpakaļ svētdien.”

Emets nopūtās. Tieši kā jukusi persona.

Bella mierīgi gulēja, kad es iekāpu pa logu viņas istabā agrā pirmdienas rītā. Šoreiz es biju atcerējies par eļļu, un logs manā ceļā klusi vērās.

Pēc veida kā viņas mati mierīgi gulēja pār spilvenu es varēju pateikt, ka viņai šī nakts bijusi mazāk nemierīga nekā pēdējā reizē, kad šeit biju. Viņa bija savas rokas palikusi zem sevis kā mazs bērns, un viņas lūpas bija viegli pavērtas. Es varēju dzirdēt kā viņas elpa lēnām virzās iekšā un ārā caur viņas lūpām.

Tas bija pārsteidzošs atvieglojums būt šeit, būt spējīgam atkal viņu redzēt. Es sapratu, ka nebiju īsti mierīgs, ja vien bija tādi apstākļi. Nekas nebija kārtībā, ja es biju prom no viņas.

Nav jau arī tā, ka viss būtu kārtībā, kad esmu ar viņu. Es nopūtos, ļaujot slāpju ugunij izšauties caur manām plaušām. Es biju prom no tā pārāk ilgi. Pavadītais laiks bez sāpēm un kārdinājuma tagad padarīja to daudz spēcīgāku. Bija jau gana ļauni, ka es baidījos nomesties ceļos blakus viņas gultai tā, lai es varētu izlasīt viņas grāmatu nosaukumus. Es vēlējos zināt stāstus viņas galvā, bet es baidījos no tā vēl vairāk kā no slāpēm, baidījos, ka, ja es ļaušu sev būt viņai tik tuvu, es vēlēšos viņai būt tik tuvu arī vēlāk...

Viņas lūpas izskatījās ļoti maigas un siltas. Es varēju iztēloties, kā pieskaros tām ar pašiem pirkstu galiņiem. Pavisam viegli...

Tā bija tieši tāda veida kļūda, no kādas es vēlējos izvairīties.Manas acis pārskrēja pār viņas seju atkal un atkal, pārbaudot tās pārmaiņas. Mirstīgie

mainījās visu laiki – es jutos apbēdināts no domas, ka esmu ko palaidis garām...Es domāju, viņa izskatījās... nogurusi. It kā viņa nebūtu kārtīgi izgulējusies pa šo nedēļas

nogali. Vai viņa bija izgājusi no mājas?Es klusi un sāji pasmējos, par to kā tas mani sarūgtina. Un kas tad būtu, ja arī viņa būtu

gājusi? Viņa man nepiederēja. Viņa nebija mana.Nē, viņa nebija mana – es atkal kļuvi bēdīgs.Viena no viņas rokām noraustījās, un es ievēroju, ka pāri viņas plaukstai bija sekli, tikko

sadzijuši skrāpējumi. Viņa bija ievainota? Lai gan, acīmredzami, tas nevija nopietns ievainojums, tomēr tas mani uztrauca. Es apsvēru iespējas un nospriedu, ka viņa būs bijusi paklupusi. Ņemot vērā visus apstākļus, tas izskatījās pēc prātīgākā izskaidrojuma.

Bija ērti domāt, ka man nebūs mūžīgi jālauza galva par visiem šiem mazajiem noslēpumiem. Tagad mēs bijām draugi –vai, vismaz, centāmies tādi būt. Es varētu pajautāt viņai par viņas pavadīto laiku šajā nedēļas nogalē – par pludmali, un par jebkuru no vēlajām nakts aktivitātēm, kas padarīja viņas izskatu tik nogurušu. Es varētu pajautāt, kas noticis ar viņas roku. Un es varētu nedaudz pasmaidīt, kad viņas apliecinātu manu teoriju par tām.

Es iešķībi pasmaidīju, prātodams vai viņa bija iekritusi okeānā vai tomēr nē. Es prātoju, vai viņa bija patīkami pavadījusi laiku izbraucienā. Es prātoju, vai viņa vispār bija par mani domājusi. Ja arī viņa ilgojās, tad tas salīdzinājumā ar manu milzīgo ilgu kausu bija tikai neliels malks.

Es mēģināju viņu iztēlotie pludmales saulē. Bilde nebija pilnīga, jo es nekad nebiju bijis Pirmajā pludmalē (First Beach). Es zināju tikai kā tā izskatās fotogrāfijās...

Es sajutu nelielas bažas par noslēpumu, es domāju par iemeslu, kādēļ es nebiju bijis nevienu reizi skaistajā, noslēgtajā pludmalē, kura atradās vien dažu minūšu skrējienā no manas mājas. Bella bija pavadījusi dienu Lapušā – vietā, kur es pēc līguma nedrīkstēju iet. Vietā, kur

93

93

daži veci vīri vēljoprojām atcerējās stāstus par Kaleniem, atcerējās un ticēja tiem. Vietā, kur mūsu noslēpums bija zināms...

Es papurināju galvu. Man nebija iemesla uztraukties par to vietu. Arī Kileutiem pēc līguma bija robeža. Pat ja Bella saskrietos ar kādu no tiem gudriniekiem, viņi nespēs neko izjaukt. Un kādēļ gan viņiem vajadzētu par šo tēmu ieminēties? Kādēļ gan Bellai vajadzētu savu ziņkārību apmierināt tieši tur? Nē – Kileuti, iespējams, bija vienīgā lieta par ko man nebija jāuztraucas.

Es biju dusmīgs uz sauli, kura sāka aust. Tas man atgādināja, ka es nespēšu remdēt savu zinātkāri tuvākajās dienās. Kādēļ tā spīd tieši tagad?

Ar nopūtu es izlēcu pa viņas logu pirms bija gana gaišs, lai kāds mani tur ieraudzītu. Es biju iecerējis palikt blakus viņas mājai tumšajā mežā, līdz viņa aizbrauks uz skolu, bet, kad iegāju mežā, es pārsteigts atklāju viņas gaistošo smaržu uz meža takas.

Es tai ātri, ar ziņkāri sekoju, kļūdams arvien vairāk un vairāk uztraucies, kamēr tā veda arvien dziļā tumsā. Ko Bella šeit ārā darīja?

Smaržas vēsma pēkšņi apstājās nekurienes vidū. Viņa bija pagājusi tikai dažus soļus nost no takas papardēs, kur aizskāra krituša koša stumbru. Iespējams, apsēdās tur...

Es apsēdos, kur viņa bija sēdējusi, un apskatījos apkārt. Viss ko viņa bija spējīga redzēt bija papardes un mežs. Tad, iespējams, lija – viņas smarža jau bija nomazgāta, nekad neiesūcoties dziļāk kokos.

Kādēļ gan Bellai vajadzēja nākt šeit un sēdēt vientulībā – viņa tiešām bija viena, par to nebija šaubu – pielijuša, tumša meža vidū?

Tas nebija loģiski, un, pretēji pārējiem ziņkāres izraisītajiem jautājumiem, es varēju to ietvert ikdienišķā sarunā.

Tātad, Bella, es mežā sekoju tavai smaržai pēc tam, kad es atstāju tavu istabu, kur vēroju tevi guļam... Jā, tā iespējams būtu īsta ledus šalts.

Es nekad neuzzināšu, ko viņa bija domājusi un darījusi šeit, un tas lika neapmierinātībā maniem zobiem sacirsties. Vēl ļaunāk, tas bija daudz par tālu no tā scenārija, ko biju iedomājies Emetam – Bella, viena pati domādama mežā, kur viņas smarža sauca ikvienu, kuram bija tik laba oža, lai sekotu tai...

Es novaidējos. Viņai bija ne tikai izcili slikta veiksme, bet viņa vēl centās pielabināties tai.Nu labi, vismaz uz šo brīdi viņa bija aizsargāta. Es viņu uzmanīšu, sargāšu no ļaunuma, tik

ilgi, kamēr spēšu vien to attaisnot.Es pēkšņi atradu sevī vēlmi, kaut Pīters ar Šarloti paildzinātu savu uzkavēšanos.

8. Spoks

Es abās saulainajās dienās Džaspera viesus Forksā redzēju maz. Es vispār devos mājās lai Ezme neuztrauktos. Citādi mana eksistence nozīmēja ko vairāk nekā būšana par vampīru. Es slēpos, būdams neredzams ēnās, kur es varēju sekot savas mīlas objektam un apsēstībai- kur es varēju viņu redzēt un dzirdēt veiksmīgo cilvēku, kuri varēja iet caur saules stariem viņai garām, domās un nejauši viņu aizskart ar roku. Viņa nekad nereaģēja uz tādu kontaktu; viņu rokas bija tikpat siltas cik viņas.Neierašanās skolā nekad agrāk nav bijusi tik mokoša. Bet vismaz izskatījās, ka saule Bellu priecē, tāpēc es varu cerēt, ka viņa īpaši neapvainosies. Viss, kas viņu iepriecināja bija pieskaitāms pie maniem labajiem darbiem. Pirmdienas rīts, es noklausījos sarunas, kas varētu sagraut manu pašapziņu un liktu pavadīt laiku prom no viņas mokām. Kad tas beigsies, domāju, tas labi papildinās manu dienu.Man vajadzētu just mazu cieņu pret Maiku Ņūtonu; viņš nav tik viegli padevies un devies prom. Viņš ir daudz bravurīgāks nekā biju domājis. Viņš mēģinās vēlreiz.

94

94

Bella skolā ir ieradusies agrāk, nekā parasti, acīmredzami izbaudīdama sauli, un apsēdusies uz viena no reti lietotajiem soliņiem pagalmā un gaidīja pirmo zvanu. Viņas mati saulē bija ieguvuši rūsganu toni, kādu es nekad nebiju pamanījis. Maiks viņu tur ieraudzīja, cerēdams, un paļaudamies uz savu veiksmi.Tas bija mokoši tikai noskatīties, slēpjoties lielajās koku ēnās no saules gaismas.Viņa uz viņu skatījās ar pietiekami lielu entuziasmu, lai celtu viņa pašapziņu, bet manu tieši otrādi.Redzi, es viņai patīku. Viņa nesmaida tā, it kā nepatiktu. Varu saderēt, ka viņa gribēja ar mani doties uz dejām ar mani. Interesanti, kas tik nozīmīgs meklējams Sietlā...Viņš pamanīja izmaiņas viņas matos. „Es nebiju pamanījis, ka tavi mati ir ar sarkanu nokrāsu.”Es nejauši nolauzu jaunu egli, kad viņš saņēma viņas matu šķipsnu. „Tikai saulē,” viņa teica. Es biju apmierināts, kad viņa atrāvās no viņa kad viņš aizlika matu šķipsnu viņai aiz auss.Tas Maikam aizņēma mirkli, lai saņemtu drosmi, mazai sarunai.Viņa viņam atgādināja par eseju, kas jānodot Trešdien. No apmierinātās sejas izteiksmes es sapratu, ka viņa to jau ir pabeigusi. Viņš par to bija aizmirsis un tā viņam aizņems visu brīvo laiku.Velns- stulbā eseja.Beidzot viņš sakopoja domas- mani zobi sacirtās tik stipri, ka tie varēja kļut par granīta pulveri- bet pat pēc apdomāšanās, viņš nespēja pareizi formulēt jautājumu.„Es gribēju tevi kaut kur uzaicināt.” „Oh,” viņa noteica.Pēc tam tikai klusums.Oh? Ko tas nozīmē? Vai viņa piekrīt? Pag- Es laikam īsti nepaprasīju.Viņš smagi nopūtās.„Nu, mēs varētu aiziet vakariņās vai tamlīdzīgi.. un pie esejas es piestrādātu vēlāk.” Muļķis- arī tas nebija jautājums.Dusmu un greizsirdības mokas izlauzās daudz stiprāk nekā pagājušonedēļ. Es lauzu visus kokus, kas pagadījās, lai tikai sevi šeit noturētu. Es ļoti gribēju izskriet pagalmā, pārāk ātri cilvēku acīm, un paķert viņu sev līdzi- tikai nozagt no zēna, ko es šobrīd ienīdu tik ļoti, ka spētu tagad nogalināt. Un to tiešām izbaudītu.Vai viņa viņam teiks jā?„Es nedomāju, ka tā ir laba doma.” Es atkal ieelpoju. Mans saspringtais ķermenis atslābinājās.Sietla vispār bija tikai iegansts. Nevajadzēja jautāt. Ko es vispār domāju? Varu saderēt, ka tas dīvainis Kalens...„kāpēc?” viņš jautāja aizsmakušā balsī.„Es domāju...” viņa iesāka ”un ja tu kādam atstāstīsi to, ko es tagad saku, es tevi vienkārši nožmiegšu-”Es smējos skaļos smieklos „”Bet es domāju, ka tas aizskartu Džesikas jūtas.”„Džesikas?” Kas? Bet... Oh. Labi. Es ceru... tātad... Huh.Turpmāk viņa domas nebija saprotamas.„Tiešām, Maik, vai tu esi akls?”Es apbrīnoju viņas sentimentu. Viņa nedomā, ka kāds nevar būt tik līdzjutīgs, cik ir viņa. Kādas nepatikšanas Maiks ir izdarījis uzaicinot Bellu, vai viņš iedomājās ka tas varētu būt grūti Dzesikai? Tas laikam ir savtīgums, kas viņu ir padarījis aklu uz citiem. Un Bella bija tik nesavtīga, viņa redzēja visu.Džesika. HUH vou. Huh

95

95

„Oh,„ Oh,” viņš mēģināja teikt.Bella izmantoja viņa apjukumu, lai izbēgtu.„Laiksiet uz klasi, es nevaru vēlreiz nokavēt.”Maiks sākot ar šo brīdi kļuva neuzticams no sava skatupunkta. Viņš palika pie idejas par Džesiku un pārdomāja atkal un atkaluviņam patika domāt par viņu daudznozīmīgi. Šī bija otra vieta, kas nebija laba, ja Bella ir tā jau jutusies.Viņa ir jauka, es domāju. Skaists ķermenis. Kā putniņš rokā...Tad viņš atslēdzās jaunās fantāzijās, kas viena par otru bija vulgārākas par iepriekšējo, līdzīgas tām, kas agrāk bija par Bellu, bet šīs jau likās vairāk reālas. Cik maz viņam nozīmēja jebkura meitene; praktiski neko. Pēc šī brīža es sapratu viņa domas.Kad viņa bija ārpus redzesloka es it kā dejoju pa visām domām, paturot viņu acīs, vienmēr laimīgs, ka Andžela Vēbere ir tuvu Bellai. Es vēlējos, kaut būtu kāds veids kā pateikties Vēberu meitenei par būšanu labam cilvēkam. Tas lika man justies labāk, zinot, ka Bellai ir vismaz viens labs draugs kā Andžela.Es skatījos uz Bellas seju no nezinu kurienes un es varēju redzēt, ka viņa atkal ir bēdīga. Tas mani pārstiedza - Es domāju, ka ar sauli būs pietiekami, lai uzturētu viņai labu garastāvokli. Bet pusdienās, es redzēju viņu skatoties atkal un atkal uz tukšo Kalenu galdu un tas bija mulsinoši. Tas deva man cerību. Iespējams, ka arī viņai manis pietrūkstViņa plāno iziet ar citām meitenēm- Es automātiski plānoju savu maršrutu-bet šos plānus izjauks Maiks, uzaicinot Džesiku uz randiņu, ko viņš iepriekš plānoja ar Bellu. Tāpēc es devos taisnā ceļā uz viņas mājām, pa ceļam iegāju mežā un pārliecinājos, vai viņas smarža jau ir izgaisusi un neviens nav pārāk tuvu. Es zināju, ka Džaspers bija brīdinājis savu brāli netuvoties pilsētai- mēģinādams saprast uz manu vājprātu sakarā ar meiteni- bet es tam neuzticējos. Pēterim un Šarlotei nebija nolūka mūsu ģimenes sanaidot, bet nolūks bija mūs mainīt...Labi, es esmu pārcenties. Es to zināju.Ja viņa zinātu, ka es skatos... un ja nu viņai ir tās pašas mokas mani neredzēt kā man viņu...Bella izgāja pagalmā pēc ļoti garas stundas iekštelpās. Viņa līdzi bija paņēmusi grāmatu un segu.Es klusu pakāpos uz augstākajiem zariem tuvākajā kokā, no kura varēja redzēt visu pagalmu.Viņa izklāja segu uz mitrās zāles, apgūlās uz vēdera un sāka šķirstīt grāmatu, it kā mēģinādama atrast kādu vietu, kur bija palikusi. Es lasīju gar viņas plecu.Ah- klasika. Viņa bija Austena fane.Viņa lasīja ātri, kustinot savas potītes. Es skatījos saules un vēja rotaļā viņas matos un uz ķermeņa, bet tad viņas ķermenis pēkšņi saspringa, un viņas roka burtiski sasala uz lappuses. Viss, ko es redzēju bija tas, ka viņa lasīja trešo nodaļu, kad aizcirta grāmatu un lapas līdz ar to, vairs neko.Es pametu skatu uz grāmatas nosaukumu, Mensvīldas Parks. Viņa sāka jaunu stāstu- grāmatu ar novelēm. Es domāju- kāpēc viņa tik absurdi izvēlējās stāstus.Tikai pēc maza brīža, viņa ar neizprotamām dusmām aizcirta arī otru grāmatu. Ar kvēli drūmu skatienu viņa nolika grāmatu sev blakus, un apgriezās uz muguras. Viņa dziļi ieelpoja, it kā mierinādama sevi, atlocīja piedurknes un aizvēra savus brīnišķīgos plakstus. Es atcerējos noveli, bet nesapratu, kas viņu ir apbēdinājis. Vēl viena mīkla, es iedomājos. Viņa gulēja pavisam mierīgi, tikai vienreiz noņemot savus matus no sejas. Tie uz viņas sejas veidoja līdzību ar kastaņkrāsas upi. Un tad atkal viņa bija emocionāla.Viņas elpošana palēninājās. Pēc dažām ļoti garām minūtēm viņas lūpas sāka trīcēt murminot miegā.

96

96

Neiespējami pretoties. Es klausījos, cik tālu vien bija iespējams, uzķerot balsis no tuvākajām mājām.Divas ēdamkarotes miltu...viena glāze piena...Aiziet! Cauri aizsardzībai! Ai, nu aiziet! Sarkano, vai zilo.. vai varbūt uzvilkt ko konservatīvāku...Neviens nebija tuvumā. Es nolēcu uz zāliena, pārvietojoties klusu, uz pirkstgaliem.Tas nebija pareizi, pārāk riskanti. Cik ļoti es kādreiz nosodīju Emetu par viņa domām attiecībā uz cilvēkiem, Džasperu- par disciplīnas trūkumu- un tagad es pārkāpju pilnīgi visus noteikumus, tāpat kā viņi. Man bija jābūt atbildīgajam.Es uzmanīgi klausījos, bet drošības pēc tāpat paliku ēnās.Es izvairījos atrasties saules spožumā. Jau pietiekami slikti bija tas, ka mana āda ir kā akmens un necilvēciska ēnā; es negribēju, lai Bella uz mani skatītos saules gaismā. Starpība starp mums ir nepārvarama, pietiekami sāpīga, lai tā riņķotu manā galvā atkal un atkal.Bet es nespēju ignorēt varavīksnes krāsu lāsumiņus viņas ādā, kad viņai tuvojos. Mans žoklis saspringa no šīs ainas. Vai es varu būt vēl dīvaināks? Es varēju iedomāties viņas šoku, kāds būtu iespējams, ja viņa tagad atvētu acis... Es jau sāku atkāpties, kad viņa atkal ko nomurmināja, mani noturot uz vietas.„Mmm... Mmm.”Nekas īpaši gudrs. Nu, es varu arī mazliet pagaidīt.Es uzmanīgi nozagu viņas grāmatu izstiepjot roku un aizturot elpu, tikai drošības pēc. Es atsāku elpot, kad biju pāris jardus tālāk, izgaršojot smaržu, ko saule padarīja tikai labāku. Tveice likās pat saldāka par viņas smaržu. Vai tas vispār ir iespējams? Mana rīkle atkal pludoja ar indi, atkal dedzināja, jo es esmu bijis prom no viņas tik ilgu laiku.Paškontrolei vajadzēja brīdi, un tad es sevi piespiedu ieelpot caur degunu un ļāvu viņas grāmatai atvērtai iekrist manās rokās. Viņa sāka ar pirmo grāmatu... Es skatījos caur grāmatas lappusēm uz trešo nodaļu ar nosaukumu Jūtas un Sajūtas, meklējot kaut ko, kas viņu varētu tā sadusmot Austena stāstā.Kad manas acis automātiski apstājās pie mana vārda- grāmatā tieši tika iepazīstināts ar galveno varoni Edvardu Ferāru- Bella atkal runāja.„Mmm. Edvard.” Viņa čukstēja.Šoreiz es nebaidījos, ka viņa varētu būt pamodusies. Viņas balss bija tikai klusa, mierīga kā burbuļošana. Tas nebija baiļu kliedziens, kāds izskanētu, ja viņa tagad mani te ieraudzītu.Prieks uzvarēja riebumu pret sevi. Viņa vēl aizvien sapņoja par mani, beidzot.„Edmund. Ahh. Pārāk... Līdzīgi...”Edmunds?Ha! Viņa nemaz nesapņoja par mani, es uzreiz sapratu un sapīku. Riebums atkal atgriezās. Viņa sapņoja par grāmatu varoņiem. Manī mīt tik liela augstprātība.Es atgriezu grāmatas vietā un atgriezos lielajās ēnās- kur es slēpos.Pēcpusdiena pagāja, un es skatījos, atkal jūtoties bezpalīdzīgs par to, ka saule atkal riet, un ēnas palika lielākas, tuvojoties arvien tuvāk viņai. Es gribēju tās atgrūst atpakaļ, bet tumsa nebija iespaidojama; ēnas ieskāva viņu. Kad saule pazuda, viņas āda izskatījās pārāk bāla- spocīgi bāla. Viņas mati atkal bija tumši, gandrīz melni, un stiepās gar viņas seju.Bija sāpīgi pat domāt- kā būtu, ja Alises vīzijas piepildītos. Bellas vienmērīgie, stiprie sirdspuksti bija vienīgais mierinājums, skaņa nelika domāt par sevi kā par rēgu, kā par briesmām.Es biju atbrīvojies, līdz ieradās viņas tēvs.Es mazliet varēju dzirdēt viņa domas, kad viņš brauca pa galveno ielu savā auto. Kaut kāds apgrūtinājums... pagātnē... kaut kas par viņa dienu darbā. Gaidas jaucās ar izsalkumu – es domāju, ka viņš prātoja par vakariņām. Bet viņa domas bija tik klusas, ka es nevarēju būt drošs, ka man ir taisnība; es tikai dzirdēju sīkas domu driskas.

97

97

Sāku prātot, kā tad izklausās viņas māte- kāda ģenētiska kombinācija Bellu ir padarījusi tik unikālu.Bella sāka pamosties, krampjaini pieceļoties sēdus, kad viņas tēva mašīnas riepas triecās pret piebraucamo ceļu. Viņa skatījās sev apkārt, redzami apjukusi no negaidītās tumsas. Īsu brīdi viņas acis uzkavējās ēnās, kur es slēpos, bet tas bija pārāk īss laiks, lai mani tur ieraudzītu.„Čārlij?” viņa jautāja skaļā balsī, vēl aizvien skatoties uz kokiem, kuru ēnās stiepās pāri mazajam pagalmam.Viņa mašīnas durvis aizcirtās, un viņa skatījās skaņas virzienā. Viņa ātri piecēlās kājās un paķēra savas mantas, vēlreiz paskatoties atpakaļ uz mežu.Es pakāpos uz koka, kas bija netālu no mazās virtuves loga, un klausījos viņu vakarā. Bija interesanti salīdzināt Čārlija domas ar viņa verbālo balsi. Viņa mīlestība un uzmanība pret viņa vienīgo meitu bija tik liela, ka ne viņš, ne es to nespēju izteikt vārdos. Bet viņš vienmēr runāja konservatīvi, nosvērti. Lielāko daļu laika, viņi sēdēja klusējot. Es dzirdēju viņu diskusiju par Bellas plāniem rītvakar doties uz Portandželosu, un es tikmēr plānoju savus plānus. Džaspers neteica, lai Pēteris un Šarlote turas pa gabalu no Portandželosas. Es zināju, ka viņi nesen paēda un viņiem nav nekāda iemesla medīt mūsu māju apkārtnē, bet man viņa ir jāpieskata jebkurā gadījumā. Tā vai tā šeit vienmēr bija mūsu sugas būtnes. Un vēl visas citas cilvēku briesmas, par kurām es nekad agrāk nebiju aizdomājies. Cik gan nožēlojamas var būt manas atrunas!Es dzirdēju viņas satraukumu par tēva vakariņām, kamēr viņa būs prom, un pasmaidīju par manas teorijas patiesumu- jā, viņa par citiem rūpējas.Tad es devos prom, zinādams, ka atgriezīšos, kad viņa būs aizmigusi.Man nevajadzētu pārkāpt viņas privātās telpas robežu, ko izdarītu ziņkārīgais toms. Es šeit biju viņas aizsardzībai, nevis lai glūnētu uz viņu kā Maiks Ņūtons un neapšaubāmi, viņš tā darītu. Es viņu tik muļķīgi neuzlūkošu.Kad es atgriezos, mana māja bija tukša, kas priekš manis bija labi. Man nepietrūka apjukušo, dusmīgo domu, jautājot pēc mana veselā saprāta. Emets bija atstājis zīmīti uz galvenā balsta.Futbols Reinīras laukā- nāc! Lūdzu?Es atradu pildspalvu un uzrakstīju vārdu piedot zem viņa uzaicinājuma. Komandas sanāks arī bez manis jebkurā gadījumā.Es devos īsākajās no medībām, cīnoties ar mazākām, necilākām radībām, kas negaršoja tik labi, cik mednieks vēlētos, tad devos pārģērbties pirms skrēju atpakaļ uz Forksu.Bella šodien negulēja labi. Viņa kūņojās savās segās, viņas seja reizēm bija noraizējusies, dažreiz bēdīga. Es domāju, kāds gan rēgs viņu medī... un tad sapratu, ka nemaz negribu zināt.Kad viņa runāja, viņa pārsvarā murmināja noniecinošas lietas par Forksu drūmā balsī. Tikai vienreiz, kad viņa čukstēja vārdus „Nāc atpakaļ” un viņas rokas tvarstīja gaisu- es tikai varēju cerēt, ka viņa sapņo par mani. Nākamajā skolas dienā, pēdējā dienā, kad saule varēs mani aizkavēt tāpat kā iepriekšējās dienās, Bella izskatījās vēl drūmāka, nekā vakar, un es domāju vai viņa atcels savus plānus, jo viņa neizskatījās attiecīgajā garastāvoklī. Bet, būdama Bella, viņa savu draugu prieku vērtē augstāk par savējo.Viņa šodien bija uzvilkusi zilu blūzi ar dziļu izgriezumu, kuras tonis tik labi saskanēja ar viņas ādas krāsu, ka viņa izskatījās kā salds krēms.

Skola beidzās, un Džesika piekrita vest abas meitenes- Andžela arī brauca, par ko es biju ļoti pateicīgs.

98

98

Es devos mājās pēc mašīnas. Kad ieraudzīju, ka Pēteris un Šarlote vēl aizvien ir šeit, es nolēmu meitenēm dot stundu, lai atrautos. Es nekad nespētu viņām sekot ar atļauto ātrumu- pretīgi, nodomāju.Es ienācu caur virtuvi, izvairoties no Ezmes un Emeta jautājumiem, un devos taisnā ceļā pie klavierēm.Ou, Viņš ir atpakaļ. Rozālija, protams.Ak, Edvards. Kā man nepatīk redzēt viņa ciešanas. Ezmes prieks bija izkropļots no iejaukšanās. Bet viņai nevajadzētu būt iejauktai. Šis mīlas stāsts, kuru viņa iedomājās, jebkurā brīdī varēja kļūt par traģēdiju. Izpriecājies šovakar Portandželosā,Alise jautri domāja. Dot man ziņu, kad varēšu runāt ar Bellu.Tu esi dīvains. Es nespēju noticēt, ka tu palaidi garām spēli, lai tikai redzētu kā kāds guļ, Emets dusmojās.Džaspers nepagodināja mani ar domām par mani, kamēr es spēlēju dziesmu nedaudz negantāk, nekā biju iecerējis. Tā bija veca dziesma, par parastu tēmu: nepacietību. Džaspers atvadījās no saviem draugiem, kas uz mani skatījās kā uz vienu īstu dīvaini.Kāda dīvaina radība, Alises auguma, gaiši blondā Šarlote domāja. Un iepriekšējā reizē, kad mēs satikāmies, viņš bija normāls un patīkams.Pētera domas nesakrita ar viņējām, kā jebkurā parastā gadījumā.Noteikti pie vainas dzīvnieki. Cilvēku asiņu trūkums viņu ir padarījis traku, viņš nobeidza. Viņa mati bija gandrīz tādā pašā tonī, kā viņas, un gandrīz tā paša garuma. Viņi bija vienādi- izņemot augumu- viņš bija tik garš, cik Džaspers. Lieliski saskaņots pāris, es tā vienmēr esmu domājis.Visi savās domās kavējās pie manis, bet Ezme pārstāja domāt par mani brīdī , kad es sāku spēlēt nospiesti, vairs nespēdams saistīt viņas uzmanību.Es ilgu laiku viņiem nepievērsu uzmanību, vienkārši ļaujot mūzikai novērst mani no manas mazās depresijas. Bija grūti izdabūt meteni ārā no skata un prāta. Es vienīgi pievērsu uzmanību uz viņu vienkāršajām atvadām, kas jau tuvojās noslēgumam.„Ja tu atkal satiec Mariju,” Džaspers teica mazliet piesardzīgi, ”pasaki, ka es viņai vēlu tikai labu.”Marija bija vampīrs, kas pārvērta gan Džasperu un Pēteri- Džasperu 19. gadsimta otrajā pusē, Pēteri daudz agrāk- 40. gados. Viņa vienreiz satika Džasperu, kad mēs bijām Kalgaros. Tā bija notikumiem bagāta tikšanās- mums bija nekavējoties jāpārceļas. Džaspers viņai diplomātiski lūdza, lai viņa nākotnē turas pa gabalu.„Es nedomāju, ka tas būs drīz,” Pēteris teica smejoties- Marija neapšaubāmi bija bīstama un viņi ar Pēteri viens otru īpaši nemīlēja. Pēteris bija bijis noderīgs Džaspera bēgšanā. Džaspers vienmēr ir bijis Marijas mīlulis; viņa to tikai mazliet apdomāja, jo viņa bija plānojusi Džasperu nogalināt. „Bet ja man nebūtu izvēles, es to darītu,” viņa kādreiz nopietni atbildēja.

Viņi jau spieda rokas, gatavojoties doties. Es ļāvu dziesmai pārtrūkt, nesagaidījušai beigas, un piecēlos kājās.„Šarlote, Pēteri,” es neuzmanīgi ieteicos.„Bija jauki tevi atkal sastapt, Edvard,” Šarlote mierīgi atbildēja. Pēteris tikai drūmi pamāja, aizgriezās un devās prom.Slimais Emets izgrūda uz mani savās domās.Idiots, Rozālija domāja tajā pašā laikā.Nabaga zēns. Ezme.

99

99

Un Alise norunāja. Viņi dosies taisnā ceļā uz Sietlu. Nebūs ne tuvumā Portandželosai. Viņa man par pierādījumu parādīja vīziju.Es izlikos, ka neesmu to dzirdējis un redzējis, mani attaisnojumi jau tāpat nebija pārliecinoši.Vienreiz es savā mašīnā jutos daudz vairāk atslābinājies, nekā jebkur citur; maiga dūkšana no dzinēja, ko Rozālija man pagājušajā gadā rekomendēja, kad viņas dzinējs bija daudz labākā stāvoklī. Tas bija kā mierinājums, jo es ar katru jūdzi, kas burtiski lidoja zem mašīnas riepām, jutos arvien tuvāk Bellai-manai mīlai un apsēstībai.

9. Portandželosa

Kad es tuvojos pilsētai, vēl bija pārāk gaišs, lai dotos iekšā pilsētā, lai gan manas mašīnas logi bija notonēti. Es negribēju uzņemties lieku risku. Vairāk lieka riska, man vajadzētu teikt.Es biju drošs, ka atradīšu Džesikas domas arī no attāluma, jo tās bija skaļākas par Andželas, bet, ja es atradīšu vienas, tad atradīšu arī otras. Tad, kad ēnas pagarinājās, es varēju vairāk pietuvoties. Tagad es nostājos uz aizauguša piebraucamā ceļa ārpus pilsētas, kas izskatījās maz lietots. Es zināju galveno virzienu kur jāmeklē- Portandželosā bija tikai viena vieta, kur var nopirkt kleitas. Nebija ilgi jāgaida, līdz es atradu Džesikas domas, grozoties spoguļa priekšā, un es varēju redzēt Bellu viņas skatījumā, kad viņa jautāja viņas viedokli par garu, melnu kleitu.Bella vēl aizvien izskatās saskābusi. Ha ha. Andželai bija taisnība- Tailers bija galīgs muļķis pat par balli domājot. Kāpēc viņa par to ir tik dusmīga? Beidzot viņa zin, ka viņa jau ir aizrunāta nākamajai ballei. Bet ko darīt, ja Maiks neizpriecāsies dejās un vairs mani neuzlūgs? Ko darīt, ja viņš uzlūgs Bellu uz balli? Vai viņa uzaicinās Maiku, ja es neko neteikšu? Vai viņš domā, ka viņa ir skaistāka par mani? Vai viņa uzskata, ka ir skaistāka par mani?„Es domāju, ka zilā ir labāka. Tā izceļ tavas acis.”Džesika uzsmaidīja Bellai siltu, nepatiesu smaidu, ar dīvainu skatu viņu uzlūkojot.Vai viņa tā tiešām domā? Ja nu viņa grib, lai es sestdien izskatos pēc galīgas muļķes?Es jau biju noguris klausīties Džesiku. Tāpēc es meklēju Andželu- ak, bet Andžela tieši bija pielaikošanas kabīnē un mainīja kleitas, es ātri izskrēju no viņas domām, lai dotu viņai privāto telpu.Nu, nebija daudz briesmu, kādās Bella varētu iekulties valsts lielveikalā. Es ļaušu viņām iepirkties, un tad pārtveršu, kad viņas beigs. Tas nebūs ilgi līdz iestāsies tumsa- mākoņi sāka atgriezties, lidojot no rietumiem. Es tikai varēju pamest paviršu skatienu caur biezo koku biezokni, un redzēju, ka tie tikai paātrina saules pazušanu. Es viņus sagaidīju lielā pateicībā, ar lielu nepacietību, kādu nekad agrāk nebiju izjutis. Rīt es atkal skolā varēšu sēdēt blakus Bellai tik tuvu, atkal pusdienās piesavinoties viņas uzmanību. Es varēšu jautāt visus jautājumus, kas manī jau ir tik daudz sakrājušies...Tātad, viņa bija saniknota par Tailera uzmanību. Es redzēju viņa galvā to, ko viņš nepateica vārdos, viņš burtiski sasala uz vārda balle. Es mēģināju atcerēties viņas sejas izteiksmi tajā pēcpusdienā- lielu neticību- un iesmējos. Es gribu zināt, ko viņa atbildētu. Es degu nepacietībā, tāpēc toreiz Bellai aizsprostoju ceļu.Laiks gāja lēni kad es gaidīju, ka ēnas pagarināsies. Es ik pa laikam pārbaudīju Džesikas domas; viņas psihisko balsi bija visvieglāk atrast, bet man tur nepatika uzkavēties. Es redzēju vietu, kur viņas bija iecerējušas paēst. Vakariņu laikā būs tumšs.. varbūt es it kā netīšām varētu izvēlēties to pašu restorānu. Es pieskāros savam telefonam kabatā, apdomādams ideju par Alises uzaicināšanu vakariņās... Viņai tas patiktu, bet viņa, iespējams, gribētu runāt ar Bellu. Es

100

100

nebiju pārliecināts, vai vēlos Bellu vēl vairāk iepazīstināt ar savu pasauli. Vai tad jau ar vienu vampīru nav pietiekami daudz briesmu? Es atkal pārbaudīju Džesikas domas. Viņa domāja par savām rotaslietām, un jautāja Andželas viedokli.„Varbūt man atgriezt kaklarotu. Man mājās jau ir viena, kas varētu derēt, un es iztērēju daudz vairāk, nekā bija atļauts...” Mammu tas iedzīs vājprātā. Par ko gan es domāju?Kā to saprast? Bella nebija kopā ar viņām? Es skatījos caur Džesikas acīm, un tad pārslēdzos uz Andželas. Viņas gāja pa ietvi gar galveno veikalu līniju, dodoties atpakaļ uz mašīnu. Bella nebija redzama.Ak, kam gan interesē Bella? Džesika ļauni nodomāja, pirms atbildēja uz Andželas jautājumu. „Ar viņu viss ir kārtībā. Mums tagad dodoties uz restorānu būs nez cik laika nogarlaikoties. Lai nu kā, es domāju, ka viņa vēlējās pabūt viena.” Es īsā mirklī sapratu, ka Bella ir devusies uz grāmatu veikalu, ko es redzēju Džesikas domās. „Tad labāk pasteigsimies” Andžela teica. Es ceru, ka Bella nedomā, ka mēs viņu esam pametušas. Viņa iepriekš mašīnā bija tik laipna pret mani... Viņa ir tiešām jauks cilvēks. Bet viņa visu dienu bija tāda kā nomākta. Varbūt tas ir Edvarda Kalena dēļ? Varu saderēt, ka tāpēc viņa man iepriekš jautāja par viņa ģimeni.Man labāk vajadzēja pievērst uzmanību. Ko es te vispār biju palaidis garām? Bella viena pati klaiņo apkārt un viņa jautāja par mani? Tagad Andžela pievērsa uzmanību Džesikai -viņa kaut ko runāja par to idiotu Maiku- un es vairāk no viņas neko neizdabūju.Es novērtēju ēnas. Drīz saulei vajadzētu būt aiz mākoņiem. Ja es palikšu ceļa rietumu pusē, kur celtnes varētu ceļu paslēpt no spožās saules...Es sāku nervozēt, kad braucu caur reto satiksmi uz pilsētas centra pusi. Es rēķinājos ar to, ka Bella ir viena pati, un tāpēc man nav ne mazākās nojausmas- kā lai viņu atrodu. Manvajadzētu ar to rēķināties. Bet ja nu nē? Jau nu viņa nebija viena? Greizsirdība uz nezināmo izstrāvoja caur mani.Es Portandželosu pārzinu ļoti labi; es taisnā ceļā devos uz grāmatnīcu, ko redzēju Džesikas domās, cerot, ka es meklēšu tikai īsu brīdi, bet šauboties, ka tas būs tik vienkārši. Kad Bella ir kaut ko padarījusi vieglāku?Es biju pārliecināts, ka mazais veikaliņš ir tukšs, izņemot pārdevēju. Šī neizskatījās pēc vietas, kur varētu doties Bella- pārāk moderni praktiskam cilvēkam. Man iedomājos, vai viņa vispār sevi apgrūtināja ar ienākšanu?Bija ēnains gabals, kur es varēju nolikt auto... Ēna tieši veidoja mazu taku, kas veda līdz pat grāmatnīcas nojumei. Man nevajadzētu. Klejošana apkārt saulainās stundās nebija drošas. Bija ēnains gabals, kur es varēju nolikt auto... Ēna tieši veidoja mazu taku, kas veda līdz pat grāmatnīcas nojumei. Man nevajadzētu. Klejošana apkārt saulainās stundās nebija drošas. Bet, ja es nejauši auto novietošu ēnā tieši nepareizajā laikā, kad saule parādīsies?

Bet es vairs nezināju, kā lai vēl atrod Bellu! Es apstājos un izkāpu, turoties visdziļāk ēnā. Es ātri iegāju grāmatnīcā, nekā, kas norādītu uz Bellas smaržu. Viņa bija bijusi šeit- uz ietves, bet viņas smaržas veikaliņā nebija. „Sveicināti! Kā var-” pārdevēja iesāka, bet es jau biju izgājis pa durvīm.Es sekoju Bellas smaržai tik tālu, cik spēju, bet tad apstājos, pirms iekļuvu tieši saules gaismā.Cik bezspēcīgs es jutos- iežogots starp sauli un tumsu, kas spēkojās uz ietvies. Tik ierobežots.Es tikai varēju minēt, ka viņa turpināja iet pāri ielai, turoties dienvidos. Nekas daudz nenorādīja uz to, kur viņa ir pašlaik. Vai viņa bija apmaldījusies? Nu, runājot par Bellu, tas nebija izslēgts.Es iekāpu atpakaļ mašīnā, un lēni braucu pa ielām, viņu meklējot. Es dažas reizes izkāpu no mašīnas, bet es tikai vienreiz notvēru viņas smaržu, un virziens mani samulsināja. Kur viņa mēģināja doties?

101

101

Es dažas reizes devos uz grāmatnīcu un restorānu, cerot viņu satikt. Džesika un Andžela jau tur bija, mēģinot izdomāt vai pasūtīt, vai pagaidīt Bellu. Džesika nekavējoties izvēlējās pasūtīt.Es lidoju caur svešinieku domām, skatoties caur viņu acīm. Noteikti kāds viņu irkaut kur redzējis.Es kļuvu arvien nervozāks un nervozāks un aizvien vairāk es iedomājos par vienkāršu pazušanu. Tas bija iespējams. Es nekad agrāk nebiju iedomājies, ka viņu būs tik grūti atrast kā tagad, kad viņa ir ārpus mana skata, un acīmredzami nomaldījusies. Man tas nepatika.Mākoņu pie horizonta kļuva vairāk, un pēc pāris minūtēm, es varēšu viņu izsekot. Tad tas man neaizņems daudz laika. Tikai saule mani padarīja tik bezpalīdzīgu. Tikai vēl dažas minūtes, un es atkal spēcīgs, un tad cilvēku pasaule būs tā bezpalīdzīgā.Viena doma, nākamā. Tik daudz nenozīmīgu domu....man šķiet, ka mazulim ir vēl viena auss infekcija...Atkal nokavēju. Es nespēšu viņam izskaidrot...Viņa nāk! Aha...Tur, beidzot, bija viņas seja. Beidzot kāds bija viņu pamanījis!Es no apkārtnes redzēju tikai gabaliņu, un tad es daudz rūpīgāk nolasīju vīrieša domas, kurš tīksminājās skatoties viņas apmākušajā sejā.Viņa domas man bija svešas, un beidzot, ne gluži nelaipnas. Es kādreiz medīju tiešitādas domas.„NĒ!” es ierēcos un ņurdienu krusa izšāvās no manis. Mana kāja iespieda gāzes pedāli grīdā, bet kurp es devos?Es redzēju tikai galveno vietu, bet ne konkrēti. Kaut kas, kam tur noteikti ir jābūt- ceļa zīme, veikala priekšpuse, es gaidīju vēl kaut ko, kas man dotu vēl kādu zīmi, bet to arī nesagaidīju. Viņš koncentrējās tikai uz Bellas sasalušo seju- izbaudīdams bailes, kas nāca no tās.Viņas seja bija neskaidra vīrieša domās, un viņš to salīdzināja ar citām. Bella nebija viņa pirmais upuris.Manu rēcienu skaņa sadrebināja automašīnas rāmi, bet tas mani neuztrauca.Tur, kur viņi atradās, sienās nebija logu. Kādā rūpnīcu rajonā, tālu no populārajām iepirkšanās vietām. Mana mašīna apgriezās gar stūri, apdzenot vēl vienu transportlīdzekli, cerot, ka dodos pareizajā virzienā. Kad otrs vadītājs iekliedzās, es jau biju tālu prom.Paskaties, kā viņa dreb! Vīrietis pie sevis ķiķināja. Bailes viņam bija patīkamākā daļa- viņš to izbaudīja.„Nepieskaries man.” viņas balss klusa un stingra, tas nebija kliedziens.„Nespirinies, saldumiņ.”Viņš skatījās uz viņu un sarāvās no cita cilvēka smiekliem. Viņš bija aizkaitināts, un pie sevis uzbļāva ko līdzīgu- Aizveries, Džef! Bet viņš izbaudīja to, kā viņa nobijās. Tas viņu iekvēlināja. Viņš sāka iedomāties viņas zemošanos, kā viņa varētu lūgties...Es nebiju sapratis, ka ar viņu kopā ir vēl citi, līdz izdzirdēju skaļus smieklus. Es pētīju, izmisīgi cenšoties redzēt ko vairāk. Viņš bija spēris pirmo soli viņas virzienā, izlokot rokas.Viņa domas nebija tik pretīgas, cik bija viņš. Viņi bija mazliet iereibuši, neviens no viņiem nebija iedomājies, cik tālu vīrietis, vārdā Lonijs, bija plānojis nonākt. Viņi akli sekoja Lonijam. Viņš viņiem bija apsolījis mazu izpriecu...

102

102

Viens no viņien nervozi uzmeta acis ielai- viņš negribēja tikt pieķerts meitenes novārdzināšanā- un deva man to, ko man vajadzēja. Es atpazinu ielu, uz kuru viņš skatījās. Es braucu pie sarkanajām gaismām, iebraucot tieši starp divām mašīnām, kas kustējās. Aiz manis taurēja. Manā kabatā ievibrējās telefons. Es to ignorēju.Lonijs lēnām tuvojās meitenei, sakaujot nelielo attālumu- Bellas bailes viņu uzbudināja. Viņš gaidīja kliedzienu, un gatavojās to aizturēt.Bet Bella sasprindzināja žokli un kaut ko stipri domāja. Viņš bija pārsteigts- viņš bija gatavojies, ka viņa mēģinās bēgt. Pārsteigts un vīlies. Viņam patika dzīties pakaļ, izjūtot adrenalīnu medībās. Šī ir drosmīga. Tā varbūt pat ir labāk...vairāk cīņas viņā.Es saspringu. Huligāns jau varēja dzirdēt manas automašīnas dzinēja rēkoņu, bet viņš tam nepievērsa uzmanību, būdams pārāk koncentrējies uz savu upuri.Es varēju redzēt, kā viņš izbauda upura medīšanu. Es varēju redzēt, ko viņš domā par manumedīšanas stilu. Es jau kādā savas galvas nodalījumā atlasīju virkni mocīšanas veidu, kādas es biju izmēģinājis savos dumpinieka gados, meklējot sāpīgāko no tiem. Viņš to nevarētu paciest. Viņš locītos agonijā. Pārējie varētu mirt ātri, bet monstrs vārdāLonijs varētu sākt lūgties nāvi daudz ātrāk, nekā es to pieļautu.Viņš bija uz ceļa, sākdams iet viņai arvien tuvāk.Es asi izgriezos gar līkumu, mašīnas priekšējās gaismas parādīja skatu un viņus izbiedēja. Es varēju notriekt līderi, kurš nolēca no ceļa, bet tā viņam būtu pārāk viegla nāve.Es ļāvu mašīnai sagriezties, un sašūpoties uz ceļa, lai durvis būtu tuvāk Bellai. Es tās atvēru, un viņa jau bija gatava iekāpt.„Kāp iekšā,” es norūcu. Kas pie velna?Es zināju, ka šī nav laba doma! Viņa nav viena!Vai man vajadzētu bēgt?Domāju, ka ar šo tiktu galā...Bella pa atvērtajām durvīm ielēca mašīnā bez vilcināšanās, aiz sevis aizcērtot durvis.Un tad viņa uz mani skatījās ar tik uzticīgu sejas izteiksmi, kādu es nekad no citiem cilvēkiem neesmu redzējis, un mani varmācīgie plāni izkūpēja gaisā.Tas priekš manis aizņēma vairāk par sekundi, lai es saprastu, ka es nedrīkstu viņu atstāt mašīnā līdz es tiktu galā ar tiem četriem. Bet ja es viņai lūgtu neskatīties? Ha! Kad gan viņa ir darījusi to, ko saku? Kad gan viņa ir darījusi drošas lietas?Vai es viņus aizvilktu prom no viņas skatiena, un atstātu viņu tur vienu? Es sapratu, ka ir arī citi bīstami cilvēki, kas šovakar var nokļūt Portandželosas ielās, bet pat bija šokējoši, ka šeit atradās pat šie četri! Viņa ir kā magnēts, kas pievelk pie sevis nepatikšanas. Es viņu neizlaidīšu no acīm.Tas lika justies kā iemeslam, kas paātrinātu viņas došanos prom no viņas vajātājiem tik ātri, ka viņi pavadītu manu automašīnu tikai ar apjukušām sejas izteiksmēm. Viņa nepiefiksētu manu vilcināšanās mirkli. Viņa pieņemtu, ka no sākuma tas bija bēgšanas plāns.Es pat viņu nevarēju notriekt ar auto. Tas viņu pārbiedētu.Es tik mežonīgi gribēju viņa nāvi, ka tas sitās manās ausīs un tas aizsedza manu skatienu un sajutu garšu uz mēles. Mani muskuļi saspringa no ārkārtas situācijas, alkas padarīja viņa nāvi nepieciešamu. Man

103

103

vajadzējaviņu nogalināt. Es varētu lēnām, lēnām atdalīt viņa ādu no muskuļiem, muskuļus no kauliem...Izņemot gadījumu, ka meitene- vienīgā meitene pasaulē- bija iekrampējusies sēdeklī ar abām rokām, skatījās uz mani, viņas acis joprojām bija gaišas un uzticīgas man. Atriebībai nāksies pagaidīt.„Uzliec drošības jostu,” es norīkoju. Mana balss bija skarba un pilna ar asinskāri. Ne ar parastu asinskāri. Es nedrīkstēju sevi aptraipīt ar jebko, kas nācis no tā vīrieša.Viņa aizsprādzēja drošības jostu, maliet izbīstoties no radītās skaņas, Viņa izbijās no tik mazas skaņas, kamēr es steidzos cauri pilsētai, ignorējot visus ceļu satiksmes noteikumus. Tas mani neinteresēja- ņemot vērā to, kas bija tikko noticis.„Vai ar tevi viss ir kārtībā?” viņa jautāja, viņas balss bija pilna stresa un bailēm.Viņa gribēja zināt vai ar maniviss ir kārtībā?Es mirkli apdomāju viņas jautājumu. Ne tik ilgi, lai viņa pamanītu manu vilcināšanos.Vai ar mani bijaviss kārtībā?„Nē,” es sapratu, ka mana balss ir pilna dusmuEs viņu aizvedu uz to pašu neizmantoto ceļu, kur biju pavadījis visgarlaicīgāko un visnožēlojamāko savas eksistences pēcpusdienu. Tagad zem kokiem bija tumšs.Es biju tik uzvilcies, ka mans ķermenis tur sastinga, cīnoties. Manas ledusaukstās, saspringtās rokas, cerēja uz burtisku Bellas vajātāja salaušanu tādos gabaliņos, ka viņa ķermeni nekad neatpazītu,,,Bet es nedrīkstēju viņu atstāt vienu, neaizsargātu tumšā naktī.„Bella?” es jautāju caur zobiem.„Jā?” viņa momentā atbildēja un tad nokrekšķinājās.„Vai ar tevi viss ir kārtībā?” Nozīmīgākais bija viņas veselība. Ne atriebība. Es tozināju, bet mans ķermenis bija tik pilns dusmu, ka bija grūti padomāt.„Jā.” Viņas balss vēl aizvien bija aizsmakusi- no bailēm, nevis no šaubām pret mani.Tāpēc es nedrīkstēju viņu pamest.Tas bija tik dīvaini- pat, ja es būtu drošs, ka viņa manas prombūtnes laikā ir pilnīgā drošībā, es nevarēju viņu vienu pamest tumsā. Mans prāts to neizturētu.Viņai vajadzētu būt, vismaz, šokētai.Es noteikti nebiju tas, kas viņu ir padarījis tik mierīgu- pat ja es zināju, kādam man būtu jāb;ut, lai viņu mierinātu, es tāds nebiju. Viņa noteikti spēja just manu brutalitāti, agresiju, kas no manis lauzās aumaļām, tas noteikti bija acīmredzams. Es noteikti viņu satraukšu vēl vairāk, ja nesavaldīšu briesmoni sevi, kas burtiski vārījās manī.Man vajadzēja novērst domas.„Lūdzu, novērs manu uzmanību,” es palūdzu.„Kā, lūdzu.”Man tikko pietika kontroles, lai viņai paskaidrotu, ko es vēlējos.„Vienkārši papļāpā par kaut ko mazsvarīgu, līdz es nomierināšos,” es norīkoju caur saspringto žokli. Vi’[na bija vienīgais, ka mani noturēja iekša mašīnā. Es vēl aizvien varēju dzirdēt vīrieša

104

104

dusmas, kas mijās ar sarūgtinājumu... Es zināju kur viņš atrodas... Es aizvēru savas acis, it kā tādējādi cerot, ka tā es tās neredzēšu...„Ēe...” es domāju, ka viņa meklēja ko tādu, kas būtu jēdzīgs priekš šīs sarunas. „Vai par to. Ka rīt pēc skolas taisos nobraukt Taileru Krouliju?” Viņa teica tā, it kā tas būtu jautājums.Jā- tas bija tieši tas, ko man vajadzēja. Protams, ka Bella izdarīja ko negaidītu. Kā tas ir bijis iepriekš, kad no viņas mutes nāca draudīga varmācības nots, es jutos tik ļoti uzjautrināts. Viņa- un varmācīga! Ja mani nededzinātu dziņa nogalināt, es smietos.„Kāpēc?” Es norūcu, liekot viņai rūnāt vēl.„Viņš visiem stāsta, ka iešot ar mani uz izlaidumu,” viņa teica ar savu tīģerkaķena vardarbību. „Vai nu viņš ir pilnīgi ķerts, vai arī joprojām mēģina kaut kā izlīdzināt to, ka gandrīz nogalināja mani pagājušajā... nu, tu jau atceries,” viņa sausi iestarpināja,”un viņš domā, ka izlaidumskaut kādā viedā ir pareizais veids, kā to izdarīt. Manuprāt, ja es apdraudēšu viņa dzīvību, mēs būsim kviti un viņš liksies mierā un nepūlēsies visu labot. Man nav vajadzīgi ienaidnieki, un varbūt tad Lorena atstāsies no manis. Lai gan varbūt nāksies samalt lupatās viņa sentru,” viņa tagad turpināja, gandrīz līdzjūtīgi. „Ja vi;nam nebūs braucamā, viņš nevienu nevarēs vest uz izlaidumu...” Dažreiz bija uzmundrinoši redzēt, ka viņa visu uztver tik nepareizi. Tailers nepievērsa viņai uzmanību negadījuma dēļ. Viņa acīmredzami nemanīja citu skolas zēnu simpātijas, vai arī to iemeslu nesaprata. Vai viņa nepamanīja arī manas simpātijas? Ak, tas nostrādāja. Viņas nepareizā domāšana vienmēr ir bijusi saistoša. Es sāku atgūt kontroli pār sevi, redzot kaut ko aiz atriebības un spīdzināšanas... „Biju par to dzirdējis,” es viņai izstāstīju. Viņa pārtrauca runāt, bet man vajadzēja, lai viņa turpina.„Tu biji dzirdējis?” viņa neticīgi jautāja. Un tad viņas balss kļuva vēl aizkaitinātāka, nekā iepriekš. „Ja viņš būs paralizēts no kakla uz leju, viņš nevienu nevarēs vest uz balli.”Es vēlējos, kaut būtu jebkāds veids, kas liktu viņai turpināt. Kā esvēlējos dzirdēt viņas balsi- sarkasmu, hiperbolas- tas man pašlaik būtu noderējis.Es nopūtos, un atvēru acis.„Labāk?” viņa kautrīgi pajautāja.„Ne gluži.”Nē, es biju mierīgāks, bet nejutos labāk, jo es sapratu, ka nevaru nogalināt monstru vārdā Lonijs, bet es vēl aizvien to vēlējos gandrīz visvairāk uz šīs pasaules. Gandrīz.Bet šobrīd vairāk par slepkavas nomedīšanu, gribēju meiteni. Un zinot, ka viņa nekad nebūs mana, tas manu šīvakara nogalināšanas jautrību padarīja par neiespējamu- nav nozīmes, cik attaisnojams bija iemesls. Es vēlējos būtar viņu.Tāpēc es labāk izvēlējos Bellu, nevis slepkavu.Es esmu pavadījis septiņdesmit gadus, mēģinot būt kas cits- jebkas, izņemot, slepkavu. Šie piepūles gadi ir padarījuši iespējamu to, ka šī brīnišķā būtne atrodas man blakus, dzīva. Un tad es sapratu, ja es atgriezīšos tajā dzīvē- slepkavas dzīvē- tikai uz vienu nakti, pat ja manās acīs nebūs liesmojošā sārtuma- vai viņa pamanīs atšķirību?Es centos būt pietiekami labs priekš viņas. Bet tas nav iespējams. Bet es turpināšu censties.„Kas noticis?” viņa izčukstēja.

105

105

Viņas elpa piepildīja manu degunu, un es atcerējos, kāpēc es neesmu viņas cienīgs. Pat pēc šī visa, pat ņemot vērā to, cik stipri mīlu viņu... viņa vēl aizvien lika manai mutei pludot ar indi.Man vajag viņai atbildēt cik godīgi vien spēju. Es to esmu viņai parādā.„Dažreiz man ir problēmas kontrolēt savas dusmas, Bella.” Es skatījos pa logu melnajā naktī, vēloties lai viņa gan spētu dzirdēt draudus manā balsī, un tai pašā laikā lai nevarētu. Pārsvarā, lai nevarētu. Bēdz, Bella, bēdz. Paliec, Bella, paliec... lūdzu. Cik es esmu savtīgs. „Bet tas nepalīdzētu, ja es grieztos apkārt, un nomedītu tos...” Domāšana par to vien, mani gandrīz izvilka no mašīnas. Es dziļī ieelpoju, ļaujot viņas smaržai dedzināt manu muti. „Vismaz, par to es mēģinu sevi pārliecināt.”„Ā.”Viņa vairāk neko neteica, un sāku prātot, cik daudz viņa saprata manos vārdos? Es uzmanīgi viņu vēroju, bet viņas seja bija neizprotama. Katrā ziņā nešokēta. Nu, viņa vismaz nekliedz. Pagaidām.Kādu brīdi bija klusums. Es cīnījos pret to, kas es nedrīkstēju būt, mēģinot būt tas, kam man vajadzētu būt.„Džesika un Andžela uztrauksies,” viņa nomurmināja. Viņas balss bija ļoti mierīga, un es nevarēju saprast kādēļ. Vai tasbija šoks? Varbūt viņa vēl nav aptvērusi šīvakara notikumus. „Man bija ar viņām jāsatiekas.”Vai viņa gribēja tikt no manis prom? Vai arī viņa tikai uztraucās par to, ka draudzenes uztrauksies?Es viņai neatbildēju, tikai ieslēdzu mašīnu, un apgriezos uz pilsētas pusi. Ar katru jūdzi, ar kuru es pietuvojos pilsētai, bija gr;ut;ak turēt solījumu sev. Es vienkārši biju tiktuvu viņam...Ja tas bija neiespējami- ja es nekad nebūšu pelnījis šo meiteni- tad kāpēc atstāt vīrieti nesodītu? Es noteikti varu tik daudz atļauties...Nē, es nepadošos. Vēl ne. Es viņu vēlējos pārāk daudz, lai padotos.Mēs bijām pie restorāna, kad es s;aku lasīt meiteņu domas. Džesika un Andžela bija beigušas ēst, un viņas tagad patiesi sāka uztraukties par Bellu. Viņas jau grasījās ie t viņu meklēt pa tumšajām Portandželosas ielām.Šī nebija īstā nakts, lai viņas sāktu klaiņot apkārt-„Kā tu zināji kur...?” Bellas nepabeigtais jautājums mani iztrūcināja, un es sapratu, ka esmu pieļāvis vēl vienu kļūdu. Es biju pārāk uztraucies, lai viņai pajautātu, kur viņa ir sarunājusi tikties ar savām draudzenēm.Bet, nepabeigusi savu jautājumu, Bella tikai papurināja savu galvu, un gandrīz pasmaidīja.Ko tas nozīmē?Nu, man nebija laika izprast, ko viņa ar to domāja. Es atvēru durvis.„Ko tu dari?” viņa jautāja, izklausoties izbiedēta.Neizlaižu tevi no acīm. Neļauju sev šovakar palikt vienam. Aptuveni tā. „Vedu tevi vakariņās.”Tam vajadzētu būt interesanti. Likās, ka tas bija kādā citā vakarā, kad es iedomājos, ka varētu uzaicināt Alisi vakariņās uz to pašu restorānu, uz kuru devās Bella ar savām draudzenēm, izliekoties, ka tas ir bijis netīšām. Un tagad, es biju šeit, praktiski randiņā ar meiteni. Bet tas īsti neskaitījās, jo es viņai nedevu iespēju atteikt.

106

106

Viņa jau bija līdz pusei aatvērusi savas puses durvis pirms es paspēju apiet ap mašīnu- parasti pārvietošanās cilvēka ātrumā nebija tik apbēdinoša- viņa nemaz negaidīja, ka es viņai atvēršu durvis. Vai tas bija tāpēc, ka viņa nebija pieradusi, ka pret viņu izturas kā pret dāmu, vai arī tāpēc. Ka viņa neuzskata mani par džentelmeni?Es gaidīju uz ietves, kad viņa man pievienosies, kļūstot arvien nervozāks, kad viņas draudzenes gāja arvien tālāk pa ietvi.„Ej un apturi Džesiku un Andželu, lai man arī viņas nav jāmeklē,” es viņu ātri norīkoju. „Man nešķiet, ka es spētu savaldīties, ja vēlreiz satiktu kādu no taviem draudziņiem.” Nē, es to nespētu.Viņa nodrebinājās, bet tad ātri savaldījās. Viņa paspēra pussoli viņu virzienā, saucot, „Džes! Andžela!” skaļā balsī. Viņas pagriezās, un viņa tām pamāja.Bella! Ak, viņa ir drošībā! Andžela atvieglota iedomājās.Tik ilgi? Džesika oie sevis nokurnēja, bet viņa bija pateicīga, ka Bella nebija pazudusi, vai savainota. Tas viņu manās acīs padarīja mazliet labāku.Viņas steidzās atpakaļ, un tad apstājās, šokētas, kad ieraudzīja mani sev blakus.Ak- DIEVS! Džesa apstulbusi nodomāja. Neparasti!Edvars Kalens? Vai viņa aizgāja viena, lai viņu satiktu? Bet kāpēc viņa man jautāja par viņiem, ja zināja, ka viņš ir pilsētā... Es uz īsu brīdi ieraudzīju Bellas atmirušo sejas izteiksmi, kad viņa jaut;aja Andželai vai mana ģimene bieži nav skolā. Nē, viņa nevarēja zināt, Andžela nolēma. Džesikas domas pārveidojās no pārsteigtas līdz aizdomīgai. Bella no manis to slēpa.„Kur tu biji?” viņa izprašņāja, skatoties uz Bellu, bet lūrot uz mani no ietves.„Es apmaldījos. Un tad es satiku Edvardu,” Bella teica, ar vienu roku pamājot uz manu pusi. Viņas balss bija pavisam normāla, it kā tā būtu noticis īstenībā.Viņai or iestājies šoks. Tas bija vinīgais viņas miera izskaidrojums.„Vai jums nekas nebūs iebilstams, ja es jums pievienošos?” Es pajautāju pieklājības pēc; es zināju, ka viņas jau ir paēdušas.Pie velna, bet viņš ir seksīgs! Džesika domāja, pēkšņi nesakarīgi domājot.Andžela nebija labākās domās. Kaut mēs nebūtu paēdušas. Vai. Tikai. Vai.Bet kāpēc es tā nevārēju izdarīt ar Bellu?„Ēe.. protams,” Džesika piekrita.Andžela sarauca pieri. „Mmm... Bella, mēs vispār gaidot jau paēdām,” un vēl piemetināja. „Piedot.”Kas? Aizveries! Džesa uzreiz nolamājās.Bella paraustīja plecus. Tik bezrūpīga... Noteikti šokā. „Tas nekas, es neesmu izsalkusi.”„Es domāju, ka tev derētu kaut ko ieēst,” es nepiekritu. Viņas asinīs vajag cukuru- es greizi iedomājos, jo viņa smaržoja pietiekami saldi. Šausmas ātri pārskrēja pār viņu un to ar tukšs vēders notiekti nepalīdzēja. Viņa ātri ģībst, to es nospriedu pēc personīgās pieredzes.Meitenes nebūs nekādās briesmās, ja viņas taisnā ceļā dosies mājās. Briesmas nevar sekot

107

107

viņāmuz katra soļa.Un es varēšu būt kopā ar Bellu- tik ilgi, cik viņa vēlēsies būt kopā ar mani. „Vai jums nekas nebūtu iebilstams, ja Bellu šovakar mājās aizvestu es?” es jautāju Džesikai, pirms Bella paspētu ko iebilst.”Tad jums nebūs jāgaida, kamēr viņa ēdīs.”„Mjā, laikam tā varētu...” Džesika uzreiz skatījās uz Bellu, gaidīdama kādu zīmi, vai tas bija tas, ko viņa vēlējās.Es gribu palikt... bet viņa noteikti grib sev. Kurš gan negribētu? Džesa domāja. Tajā laikā Bella piemiedza ar aci.Bella piemiedza ar aci?„Nu labi,” Andžela steidzīgi noteica, steidzoties prom, ja tas bija tas, ko Bella vēlējās. Un izskatījās, ka bija. „Līdz rītdienai, Bella... Edvard” Viņa piepūlējās, lai izteiktu manu vārdu parastā tonī. Tad viņa parāva Džesikas roku un sāka vilkt prom.Būs jāpasakās Andželai par šo.Džesikas mašīna bija tuvu, apgaismota ar ielu laternām. Bella viņas uzmanīja, parādījās mazā bažu kroka starp viņas uzacīm, līdz kamēr viņas bija mašīnā, tāpēc viņa noteikti nojauta, kādās briesmās ir iekūlusies. Džesika pamāja, kad jau brauca prom, un Bella atmāja atpakaļ. LKad mašīna aizbrauca, viņa dziļi ieelpoja un pagriezās, lai uz mani paskatētios.„Es tiešām neesmu izsalkusi,” viņa teica.Kāpēc viņa gaidīja, līdz viņas aizbrauc, lai sāktu runāt ar mani? Vai viņa tiešām vēlējās būt ar mani vienatnē, pat pēc manu slepkavniecisko vēlmju uzliesmojuma? Es gribēju pieskarties viņas rokai... viņas pierei, lai pārbaudītu viņas temperatūru. Bet viņa atraidītu manu auksto roku, kā tas jau ir bijis iepriekš.Ak, mans DIEVS, viesu sagaidītāja iesaucās savā emocionālajā balsī, ieraudzījusi mani. Mans... ak, vai.Izskatījās, ka šī bija mana galvu sagrozīšanu nakts. Vai arī tas bija tāpēc, ka es vēlējos arvien vairāk, kaut Bella uz mani skatītos šādi? Mēs saviem upuriem liekamies tik pievilcīgi. Es nekad agrāk par to nebiju domājis. Parasti- ja cilvēkiem patīk tādas kā Šellija Koupa, vai Džesika Stenlija, viņas var arī nepatikt un, tādējādi, viņi neriskē ar savu veselību.„Galdiņu diviem?” es mudināju viesu sagaidītāju, kad viņa nerunāja.„Ak, protams. Sveicināti restorānā La Belle Italia.” Mmm. Kas par balsi! „Lūdzu, sekojiet man.” Viņas domas bija noraizējušās- domājot.Varbūt viņa viņam ir māsīca. Viņa nevarētu būt māsa, viņi nemaz neizskatās līdzīgi. Bet ģimene, noteikti. Viņš nevarētu būt kopā ar viņu.Cilvēku acis bija mākoņos tītas; viņi neko neredzēja skaidri. Kā šī ne īpaši oriģināli domājošā sieviete varēja redzēt manus psihiskos trumpjus- mana skaistuma lamatas- tik labi, bet nevar;eja redzēt maigo, perfekto meiteni man blakus?Nu, pat ja tas nepalīdzēs, mēģināts nav zaudēts, sagaidītāja domāja, un veda mēs uz ģimeņu lieluma galdiņa, pašā vidū , piepildītākajā restorāna pusē. Vai es varētu viņam iedot savu telefona numuru, kamēr viņa ir šeit...? viņa lauzīja galvu.Es paņēmu naudaszīmi no savas aizmugurējās kabatas. Cilvēki ir spējīgi izdarīt jebko, ja par to tiek maksāts.

108

108

Bella jau grasījās ieņemt viesu uzņēmējas norādītajā vietā. Es papurināju galvu viņas virzienā, un viņa vilcinājās, un skatījās uz mani ar neslēptu ziņkārību. Jā, viņai šodien vajadzētu būt ziņkārīgai. Pūlis nav ideāla vieta priekš šīs sarunas.„Varbūt kādu mazliet privātāku vietu?” Es jautāju viesu sagaidītājai, dodot naudas zīmi. Viņas acis izplētās pārsteigumā, un tad šašaurinājās, kad ņurcīja dzeramnaudu.„Protams.”Kad viņa mūs veda uzsadalītām nišām, palūrēja uz naudu.Piecdesmit dolāri par labāku galdiņu?Arī bagāts. Tas nu gan ir kaut kas- varu saderēt, ka viņa žakete vien maksā vairāk par manu algu. Velns. Kāpēc viņš grib būt divatā arviņu?Viņa mūs aizveda līdz klusam nodalījumam, kur neviens nevarēs mūs redzēt- Bellas reakciju, kad es viņai jebko stāstīšu. Man nebija ne jausmas, ko viņa šovakar gribēs zināt. Un nehija ne jausmas, ko es viņai teikšu.Cik daudz viņa būs uzminējusi? Kādus izskaidrojumus es atradīšu, lai paskaidrotu viņai visu, kas šovakar notika.„Kā būtu šeit?” viesu saņēmēja vaicāja.„Nevainojami,” es viņai atbildēju, mazliet saīdzis par viņas aizvainoto attieksmi pret Bellu, es viņai plaši pasmaidīju, atklājot zobus. Ļāvu viņai redzēt mani skaidri.Vai! „Ēe... jūsu apkalpotāja tulīt būs klāt.” Viņš nevar būt īsts. Es noteikti sapņoju. Varbūt viņa pazudīs... varbūt man uzrakstīt numuru uz viņa kečupa paplātes... Viņa aizklejoja prom, mazliet koncentrējoties, kurp jāiet.Savādi. Viņa vēl aizvien nav nobijusies. Es pēkšņi atcerējos Emeta teikto kafejnīcā pirms vairākām nedēļām. Es viņu nobiedētu labāk par tevi.Vai es zaudēju iemaņas?„Tev tiešām nevajadzētu tā izdarīties ar cilvēkiem,” Bella pārtrauca manas domas pārmetošā tonī. „Tas nav godīgi.”Es skatījos uz viņas viegli nosodošo sejas izteiksmi. Ko viņa ar to domāja? Es nebiju nobiedējis viesu saņēmēju nebiju nobiedējis, par spīti maniem centieniem. „Kā izdarīties?”„Tā apžilbināt cilvēkus- viņa noteikti tagad virtuvē elš.”Hmm. Bellai gandrīz bija taisnība. Viesu sagaidītāja bija tikai mazliet zaudējusi kontroli, aprakstot savus nepareizos iespaidus par mani savai draudzenei.„Nu taču.” Bella norāja mani, kad es neatbildēju. „Tu noteikti zini kādu iespaidu atstāj uz citiem.”„Es apžilbinu cilvēkus?” Tas bija interesants veids, kā to aprakstīt. Pietiekami precīzi šim vakaram. Es mēģināju saprast, kāpēc ir atšķirība starp...„Vai neesi pamanījis?” viņa vēl aizvien skeptiski, jautāja. „Tavuprāt, arī citiem viss nāk tik viegli?”„Vai es apžilbinu arī tevi?” Es izrunāju saspringti, ar ziņkāri, vārdi izskanēja ātri, un tos vairs nevarēja atsaukt.Bet pirms es sāku krist izmisumā par to, ka vārdi bija izskanējuši skaļi, viņa nekavējoties atbildēja „Bieži.” Un viņas vaigi iekrāsojās maigi rozā.Es apžilbinu viņu.Mana sirds palēcās ar tādu cerību, kādu vēl nekad agrāk nebiju izjutis.

109

109

„Sveicināti,” kāds teica, oficiante, ar sevi iepazīstinot. Viņas domas bija skaļas, un tās daudz izstāstīja par oficianti, tāpēc es tās izslēdzu. Es klausīšanās vietā skatījos uz Bellu, skatoties, kā asinis iekrāsoja viņas vaigus, neatceroties to, ka tas liek manai mutei pludot, bet gan atceroties, kā tas izskatījās kopā ar viņas krēmkrāsas ādu... Oficiante kaut ko no manis gaidīja. Ak, viņa jautāja par dzērieniem. Es turpināju skatīties uz Bellu, un oficiante negribot pagriezās, lai arī to darītu.„Es ņemšu kolu?” Bella teica, it kā gaidot apstiprinājumu.„Divas kolas,” es pasūtīju. Slāpes- normālas, cilvēka slāpes- zīme uz šoku. Es gribēju pārliecināties, ka viņa iegūst papildus cukuru no limanādes savā asinsritā.Es domāju, ka viņa izskatās veselīgi. Vairāk, nekā veselīgi. Viņa izskatījās starojoša.„Kas noticis?” viņa prasīja- es domāju, ka brīnoties par to, kāpēc es uz viņu tā skatos. Kopš aizgāja oficiante, es esmu palicis mazliet savāds.„Kā tu jūties?” es jautāju.Viņa samirkšķināja acis, p;pārsteigtapar jautājumu. „Viss kārtībā.”„Tev nereibst galva, nav slikti, auksti...?”Viņa tagad izskatījās vēl vairāk apjukusi. „Vai vajadzētu?”„Nu, vispār es gaidu, kad tev iestāsies šoks.” Es mazliet pasmaidīju, gaidīdams noliegumu. Viņa tagad nedrīkst justies aprūpēta.Atbilde viņai aizņēma minūti. Viņas acis dažreiz bija mazliet nekoncentrētas. Tad, kad es viņai uzsmaidīju, viņa tā noteikti izskatījās. Vai viņa bija... apžilbināta?Es labprāt tam noticētu.„Es domāju, tas nenotiks. Man allaž ir padevies apspiest nepatīkamas lietas,” viņa mazliet aizelsusies, teica.Tad tādā gadījumā viņai ir bijusi liela prakse ar nepatīkamām lietām? Vai viņas dzīve vienmēr ir bijusi tik bīstama?„Vienalga,” es viņai teicu.”Es jutīšos labāk, kad iedabūsi sevī cukuru un ēdienu.”Viesmīle atgriezās ar kolām un maizes groziņu. Viņa tos nolika man priekšā, un jautāja manu pasūtījumu, mēģinot sastapt manu skatienu. Es viņai norādīju, ka viņai vajadzētu jautāt Bellai, izslēdzot viņu no prāta. Viņai bija vulgāras domas.„Ēe...” Bella steidzīgi aplūkoja ēdienkarti „Es ņemšu sēņu ravioli.”Oficiante steidzīgi pagriezās pret mani. „Un jūs?”„Man neko, paldies.”Bella uz mani mīklaini paskatījās. Hmm. Viņa varēytu būt sapratusi, ka es nekad neēdu ēdienu. Viņa pamanīja visu. Un vienmēr esot kopā ar viņu, es aizmirsu būt piesardzīgs.Es nogaidīju, līdz atkal bijām divatā.„Dzer,” es norīkoju.Es biju pārsteigts, ka viņa bez iebildumiem paklausīja. Viņa izdzēra glāzi tukšu, un es viņai piestūmu otru, mazliet saviebies domās. Slāpes vai šoks?Viņa mazliet iedzēra, un tad notrīsēja.„Vai tev ir auksti?”„Tas tikai no kolas,” viņa teica, atkal nodrebot, viņas lūpas nodrebēja, it kā viņai būtu kas sakāms.Skaisitā, zilā blūze, ko viņa bija uzvilkusi izskatījās pārāk plāna, lai viņu pienācīgi aizsargātu; tā izskatījās kā otrā āda, gandrīz tikpat trausla. Viņa ir tik vārga, tik mirstīga. Es neesmu viņas cienīgs. „Vai tad tev nav jakas.”„Ir.” Viņa skatījās sev apkārt, izskatīdamās samulsusi. „Ak- es esmu to aizmirsusi Džesikas mašīnā..”

110

110

Es novilku savu jaku, vēloties, kaut mūsu ķermeņa temperatūras nebūtu tik atšķirīgas.Ak kā es to vēlējos. Būtu jauki dot viņai siltu jaku. Viņa skatījās uz mani, un viņas vaigi atkal iekrāsojās sārti.Par ko gan viņa pašlaik domāja?Es viņai pāri galdam padevu jaku, viņa to nekavējoties uzvilka, atkal nodrebot.Jā, būtu tiešām jauki, ja tā būtu silta. „Paldies.” Viņa teica. Viņa dziļi ieelpoja, un tad atlocīja pārāk garās piedurknes, lai atbrīvotu savas rokas. Viņa atkal dziļi ieelpoja.Vai viņa beidzot aptvēra šī vakara notikumus? Viņa vēl aizvien izskatījās labi; viņas āda vēl aizvien bija starp gaišu un rozā, kas variēja starp skaistās, zilās blūzes krāsu.„Zilais ļoti piestāv tavai ādas krāsai,” es viņai izteicu komplimentu. Lai būtu godīgs.„Tiešām,” viņa protestēja, izprotot manus nodomus. „Man nav šoka.”„Tev vajadzētu būt šokam- normālam cilvēkam tāds būtu. Tu pat neizskaties nobijusies.” Es skatījos uz viņu, nosodot, brīnoties kāpēc viņa nevar būt normāla, un nosodot sevi par to, vai es tiešām vēlētos, lai viņa tāda būtu.„Es ar tevi jūtos tik droši,” viņa teica, acis atkal, bija pilnas ar uzticību. Ar uzticību, kuru es nemaz nebiju pelnījis.Visi viņas instinkti bija nepareizi- otrādi. Tai vajadzētu būt problēmai. Viņa nesaprata nepatikšanas, kuras viņai, būdami cilvēkam, vajadzētu sajust. Viņai bija pretēja reakcija. Bēgšanas vietā, viņa izvēlējās uzkavētie, izaicinot to, kas viņu varētu nobiedēt...Kā gan lai es viņu aizsargāju no sevis, ja neviensno mums to nevēlējās? „Tas ir sarežģītāk, nekā biju plānojis,” es nomurmināju.Es redzēju, kā viņa cenšas saprast manus vārdus, pārdomājot tos, un es gribēju zināt, ko viņa galu galā viņa ar to saprata. Viņa paņēma maizes salmiņu un sāka ēst, vērtējot manu sejas izteiksmi. Viņa brīdi košļāja, un tad maigi pagrieza savu galvu.„Kad tavas acis ir gaišas, tu esi labākā noskaņojumā,” viņa ieteicās parastā tonī.Viņas vērīgums, kad viņa pateica īstenību, lika man noreibt. „Ko?”„Kad tavas acis ir melnas, tu esi īdzīgāks- un ar to tad ir jārēķinās. Man šajā sakarā ir kāda teorija,” viņa vekli piemetināja.Tātad viņa ir nonākusi pie sava izskaidrojuma. Protams, ka ir. Tā taču ir Bella. Es sajutu lielu nozīmi tam, cik tuvu viņa ir nokļuvusi patiesībai.„Vēl teorijas?”„Ahā.” Viņa košļāja vēl vienu kumosu, pēkšņi kļuvusi bezrūpīga. Jo, varu saderēt, viņa nedomā par monstra iespēju.„Cerams, šoreiz tu būsi radošāka...” es meloju, ad viņa apklusa. Patiesībā, es cerēju, ka viņai nebūs taisnība- jūdzēm tālu no patiesības. „Vai arī tu joprojām idejas smelies komiksos?”„Nu, īsti no komiksa es to nenoskatīju,” viņa teica, mazliet sakautrējusies. „Tomēr neizdomāju arī gluži pati.”„Un?” Es jautāju caur sakostajiem zobiem. Noteikti, nevajadzētu runāt mierīgi, ja viņa varētu kliegt.Viņa vilcinādamās kodīja savu lūpu, līdz parādījās oficiante ar Bellas ēdienu. Es apkalpotājai pievērsu mazliet uzmanības, kad viņa kārtoja šķīvjus Bellas priekšā, un tad jautāja vai es neesmu pārdomājis.Es atteicos, bet prasīju vēl kolu. Oficiante nebija pamanījusi tukšās glāzes. Viņa tās paņēma un aizgāja.„Tātad- tu teici?” es iesāku, tiklīdz atkal bijām vieni, atkal kļūdams nervozs.

111

111

„Es tev pastāstīšu mašīnā,” viņa klusi sacīja. Ak, tas būs slikti. Viņa nebija gatava izrunāt savus minējumus citu klātbūtnē. „Ja vien...” viņa pēkšņi turpināja.„Tev ir noteikumi?” Es biju tik uzvilcies, ka gandrīz noņurdēju vārdus.„Man. Protams, ir daži jautājumi.”„Protams,” es smagi piekritu.Viņas jautājumi, visdrīzāk, novedīs mani pietiekami tālu, lai es varētu saprast, ko viņa domā. Bet kā es uz tiem atbildēšu? Ar iespējamiem meliem? Vai arī es viņu aizdzīšu ar patiesību? Vai arī es neko neteikšu, nespēdams atbildēt?Mēs sēdējām klusēdami, kad ieradās oficiante ar pasūtīto limonādi.„Nu, sāc,” es teicu, sasprindzinot žokli, kad oficiante aizgāja.„Kāpēc tu esi Portandželosā?”Tas bija pārāk vienkāršs jautājums- priekš viņas. Tas viņai neko nedotu, ja es neatbildētu godīgi, bet dotu par daudz, ja es viņai atbildētu patiesi. Vispirms ļaušu viņai atklāt ko vairāk, kas dotu man aptuvenu atbildes virzienu.„Nākamais,”es teicu.„Bet tas bija pats vienkāršākais!”„Nākamais,” es atkārtoju.Viņa mana atteikuma dēļ izskatījās pievilta. Viņa neskatījās uz mani, bet gan uz savu ēdienu. Lēni, ļoti pārdomājot, viņa paņema kumosu un ar piesardzību košļāja. Viņas acis bija aizdomīgas.„Nu labi,” viņa teca. „Teiksim, tīri teorētiski, ka... šis kāds... zinātu, ko citi cilvēki domā, nu, spētu lasīt domas- ar dažiem izņēmumiem.”Tas būs slikti.Tas izskaidroja mazo smīnu mašīnā. Viņa bija apķērīga- neviens cits nekad nespētu ko tādu pat uzminēt. Izņemot Kārlailu, bet tas tāpat bija acīmredzami, sākumā, kad es atbildēju uz visām viņa domām. Viņš to saprata ātrāk par mani...Šis jautājums nemaz nebija tik slikts. Ņemot vēr\a to, ka viņa zināja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, lai cik nopietni tas būtu. Domu lasīšana, vispār, neietvēra vampīra iespēju. Es tikšu cauri ar teorijām.„Tikai vienuizņēmumu,” es izlaboju. „Teorētiski.”Viņa pasmaidīja- mana atklātība viņu priecēja. „Nu labi, tad vienu izņēmumu. Kā tas notiek? Kā... šis kāds... varētu kādu atrast tieši īstajā brīdī? Kā viņš var zināt, ka viņa ir nepatikšanās?”„Teorētiski?”„Protams,” viņas lūpas noraustījās, brūnās acis kļuva dedzīgas.„Nu,” es vilcinājos. „Ja... šis kāds...”„Sauksim viņu par Džo.” Viņa ierosināja.Man vajadzēja pasmaidīt par viņas degsmi. Vai viņa tiešām uzskatīja, ka patiesība būs laba? Ja mani noslēpumi viņai likās patīkami, kāpēc man tos slēpt?„Nu tad Džo,”es piekritu. „Ja Džo būtu bijis uzmanīgāks, mirklim nevajadzētu likties tik īstam...” man vajadzēja papurināt galvu, lai aizdzītu domas par to, cik maz vajadzēja, lai es šovakar būtu nokavējis. „Tikai tu vari iekulties nepatikšanās tik mazā pilsētiņā. Tu būtu pilnīgi sagrāvusi noziedzības līmeņa rādītājus uz kādiem desmit gadiem.” Viņas lūpu kaktiņi pārmetoši nolaidās, vienaldzīgi izdvešot. „Mēs runājam par teorētisku notikumu.”Es pasmējos par viņas aizkaitinājumu.Viņas lūpas, viņas āda, mati... Tie izskatījās tik maigas. Es vēlējos tiem pieskarties. Es vēlējos pacelt viņas lūpu kaktiņus. Neiespējami... Un skumji... Mana āda viņai liktos pretīga.

112

112

„Tas tiesa,” es teicu, turpinādams sarunu, pirms ieslīgstu lielā depresijā. „Vai sauksim tevi par Džeinu?”Viņa paliecās uz manu pusi pāri galdam, viss humors un aizkaitinājums pazuda no viņas plašajām acīm. „Kā tu zināji?” viņa jautāja. Viņa izklausījās skaļa un izbrīnīta.Vai man vajadzētu viņai pateikt patiesību? Bet, vai man maz bija izvēle?Es vēlējos viņai izstāstīt. Es vēlējos nopelnīt uzticību, kas vēl aizvien bija redzams viņas acīs.„Tu zini, ka vari man uzticēties,” viņa nočukstēja, un izstiepa roku, it kā gribēdama pieskarties manām rokām, kas stāvēja uz tukšā galda manā priekšā.Es atrāvos, jo ienīdu domāt par viņas reakciju, kad viņa sajutīs manu akmenscieto, auksto roku.Es zināju, ka varu uzticēt viņai savus noslēpumus; viņa bija tik uzticama, saprot lietu būtību. Bet es neticēju, ka mani noslēpumi viņu neizbiedēs. Viņu noteikti izbiedēs. Patiesība bija baisa.„Es nezinu, vai man vēl ir izvēle,” es nomurmināju. Es atcerējos, ka es vienreiz viņu ķircināju par ‘izcili neuzmanīgu’. Un aizvainoju viņu, ja es pareizi izpratu viņas sejas izteiksmi. Nu, vismaz vienreiz man vajadzētu saprast pareizi. „Man nebija taisnība- tu esi daudz vērīgāka, nekā es biju domājis.” Un, es domāju, ka viņa neko nesapratīs, bet es neapzināti biju viņai iedevis pārāk daudz informācijas. Bet viņa neko nepalaida garām.„Es domāju, ka tev vienmēr ir taisnība,” viņa teica, ķircinot mani.„Agrāk tā bija.” Agrāk es zināju, ko daru. Agrāk es vienmēr biju pārliecināts par to, ko daru. Bet tagad viss bija putrā un nesaprotams.Bet es neko negribu mainīt. Es negribu, lai manai dzīvei ir kāda jēga. Es gribu jucekli, ja vien tas nozīmē to, ka es varu palikt kopā ar Bellu.„Man arī citā ziņā nebija taisnība,” es turpināju, sākot stāstīt ko pavisam citu. „Tu nepievelc negadījumus- tā nebūtu pietiekami plaša klasifikācija. Tu pievelc nepatikšanas. Ja desmit jūdžu rādiusā ir kas bīstams, tas noteikti tevi atradīs.” Bet kāpēc viņu? Ko gan viņa ir izdarījusi, ka ir nopelnījusi ko tādu?Bellas seja atkal kļuva nopietna. „Un arī tu esi šajā kategorijā?”Godīgums bija pats galvenais šajā jautājumā par jebko citu. „Nešaubīgi.”Viņas acis sašaurinājās- nevis no aizdomām, bet aiz gan savādas koncentrēšanās. Viņa atkal pār galdu izstiepa roku. Lēni un apdomīgi. Es par sprīdi atrāvos no viņas, bet viņa tam nepievērsa nekādu uzmanību, ar mērķi man pieskarties. Es aizturēju savu elpu- nevis viņas smaržas dēļ, bet gan viņas pēkšņās, bezbailīgās uzvedības dēļ. Bailes. Mana āda viņai liksies pretīga. Sāpes. Jo viņa aizbēgs.Viņa maigi ar saviem pirkstu galiem noglāstīja manu plaukstas virspusi. Viņas maiguma karstums, maigais pieskāriens, nelīdzinājās nekam, ko es jebkad biju izjutis. Tas bija gandrīz pakalpojums. Vajadzētu būt, ja manī nebūtu baiļu. Es uzmanīgi ieskatījos viņas sejā, kad viņa pieskārās manai aukstajai, akmenscietajai rokai, vēl aizvien nespēdams elpot. Kaut viņā nebūtu riebuma.Bet viņa iešķībi pasmaidīja. Es jutos atvieglots.„Paldies,” viņa teica, sastopot manu skatienu, ar mazliet drebošu balsi. „Šī bija jau otrā reize.”Viņas maigie pirksti uzkavējās virs manas plaukstas, it kā tām tas būtu patīkami.Es viņai atbildēju, cik vien parasti spēju. „Trešo reizi labāk nemēģināsim, labi?”Viņa saviebās, bet pamāja.

113

113

Es izvilku savu roku no viņējām. Maigums, kuru es jutu, kad viņa man pieskārās... es nebiju gaidījis viņas pielaidības maģiju... ka viņai pieskāriens neliksies pretīgs. Bet ja tā būs par daudz, pieskāriens varētu tāds likties. Tāpēc es paslēpu savas rokas zem galda.Es lasīju viņas acīs; lai gan viņas domas nebija dzirdamas, es varēju redzēt uzticību un izbrīnu. Es tajā brīdī sapratu, ka esvēlos atbildēt uz viņas jautājumiesm. Nevis tāpēc, ka es esmu tos viņai parādā. Ne jau tāpēc, ka es vēlējos iegūt viņas uzticību. Es vēlējos, lai viņa iepazīst mani.„Es tev sekoju uz Portandželosu,” es viņai klāstīju. Vārdi lauzās laukā tik strauji, ka es tos pat neapdomāju. Es sapratu taisnības briesmas, risku, ko uzņemos. Katrā brīdī viņas nedabiskais miers var pāraugt histērijā, bailēs. Es negribēju, lai viņa baidās. Vispār, to zinot, vārdi lauzās vēl ātrāk. „Es vēl nekad agrāk neesmu mēģinājis kādu konkrētu cilvēku noturēt pie dzīvības, un tas ir vēl grūtāk, nekā biju iedomājies. Bet tas laikam ir tāpēc, ka runa ir par tevi. Parasti cilvēki savas dienas kaut kā vada bez katastrofām.”Es viņu uzlūkoju, gaidīdams.Viņa smaidīja. Viņas lūpas pacēlās līdz pat galam, viņas šokolādes acis bija siltas.Es tikko runāju tā, ka tam vajadzētu būt biedējoši, bet viņa smaidīja. Kā tas var būt iespējams?„Vai tev nav ienācis prātā, ka mana stunda jau nosita tajā pirmajā reizē ar- busiņu- un ka tu iejaucies likteņa gaitā? Viņa jautāja.„Tā nebija pirmā reize,” es tecu, skatīdamies uz sarkanbrūno koka galdu, mani pleci sarāvās no kauna. „Tava stunda jau bija situsi, kad es tevi pirmoreiz satiku.”Tā bija taisnība, un tas mani sadusmoja. Es biju norīkots lai viņu nopgalinātu kādā nežēlīgā, netaisnā veidā,un- pat, ja es viņu pagaidām negrasos nogalināt- viņu tāpat mēģina kaut kādā veidā nogalēt. Vienalga kā. Tagad es iemiesojos šaušalīgā, greizsirdīgā monstrā, atriebīgā plēsoņā.Tagad es gribēju kaut ko, kādu, kas būtu par šo atbildīgs- kaut ko konkrētu, pret ko būtu jācīnās. Kaut kas, jebkas, ko varētu iznīcināt, lai Bella būtu drošībā. Bella bija klusa, viņas elpošana paātrinājās.Es uz viņu paskatījos, zinādams, ka beidzot viņā ieraudzīšu bailes, kuras es tik ilgi gaidīju. Vai tad es nepateicu, cik tuvu esmu bijis līdz viņas nogalināšanai? Tuvāk par busiņa iespējamo viņas notriekšanu. Un vēl aizvien, viņas seja bija mierīga, acisvēl aizvien savilkušās no koncemtrēšanās.„Vai atceries?” Viņa to atcerējās. „Jā,” viņa teica. Viņas balss joprojām bija normāla, mierīga. Viņas dziļāsacis bija pilnas ar sapratni. Viņa zināja. Viņa zināja, ka es kādreiz esmu vēlējies viņu nomedīt.Bet kur ir kliedzieni? „Un tu tomēr sēdi tepat,” es teicu uzsverot neticību.„Jā, te es sēžu... tevis dēļ.” Viņas izteiksme mainījās, pārtapa nopietina, un viņa mainīja lietas būtību. „Jo kaut kādā veidā tu zināji, kā mani šodien atrast... ?”Cerību pilns, es kārtējo reizi centos tikt pāri barjerai, kas aizsargāja viņas domas, cenšoties izprast. Tas man it neko nedeva. Kā vispār viņai varēja rūpēt kas cits, izņemot acīmredzamo patiesību, kura ir izteikta?Viņa gaidīja, tikai nopietna. Viņas āda bija bāla, kas viņai ir dabīga, bet tā mani atkal iztrūcināja. Ja es turpināšu viņai par daudz stāstīt, viņai vajadzēs enerģiju, tik līdz šoks pāries.

114

114

Es izteicu savus nosacījumus. „Tu ēd, es runāšu.” Viņa to pārdomāja pussekundi, un tad iemeta kumosu mutē tik ātri, ka tas radīja nepareizu priekšstatu par viņas mieru. Viņa par manu atbildi sajutās vēl nervozāka, nekā viņas acis atļāvās parādīt.„Tas ir grūtāk, nekā tam vajadzētu būt- paturēt tevi acīs,” es viņai teicu. ”Parasti,, es kādu varu atrast viegli, a jau esmu dzirdējis viņa domas.”Es uz viņas seju skatījos pavisam uzmanīgi, kad to teicu. Pareizi uzminēt un pārbaudīt bija divas dažādas lietas.Viņa bija sastingusi, acis bija plašas. Es sajutu, ka mani zobi sacirtas kopā, kad gaidīju viņas panikas uzliesmojumu.Viņa tikai samirkšķināja acis, skaļi norija kumosu un tad ātri apēda vēl vienu. Viņa gribēja, lai es turpinu.„Es paturēju acīs Džesiku,” es turpināju, uzmanīdams katru vārdu, ko pateicu. „Ne jau rūpīgi, jo, kā jau es teicu, tikai tu esi spējīga iekulties nepatikšanās tik mazā pilsētiņā kā Portandželosa.-” Es nevarēju nepateikt to. Vai viņa maz saprata, cik ļoti atšķiras viņa atšķiras no citiem? Vai viņa saprata to, ka citi cilvēki kaut kā iztiek bez patstāvīgas nāves izaicināšanas, vai arī viņa to uzskatīja par normālu? Viņa bija vistālāk no normālā visnenormālākā no visiem, ar kuriem esmu saskāries. „Un sākumā es nepamanīju, kurā briīdī tu aizgāji viena pati. Tad, kad es sapratu, ka tu neesi kopā ar viņām, devos tevi meklēt uz grāmatveikalu, ko redzēju viņas domās. Es redzēju, ka tu tur neesi bijusi, ka esi gājusi uz dienvidiem..., un es zināju, ka drīz vien tev būs jāgriežas atpakaļ. Tāpēc es gaidīju tevi un izklaidīgi ielūkojos garāmgājēju domās, lai redzētu, vai kāds ir tevi pamanījis, un tad es zinātu, kur tu esi. Man nebija nekāda iemesla uztraukties... bet sav;ad;a kārtā es raizējos...” Es elpoju arvien ātrāk, un es atcerējos to uztraukumu. Viņas smarža mani dedzināja, un tas mani mierināja. Šīs sāpes bija tas, kas atgādināja, ka viņa ir dzīva. Cik ilgi vien dedzinās, viņa būs dzīva.„Es sāku braukāt apkārt, joprojām... klausīdamies.” Es cerēju, ka tas vārds viņai neko daudz nenozīmēja. Tam vajadzētu būt mulsinošam. „Beidzot rietēja saule, un es grasījos kāpt laukā un sekot tev kājām. Un tad-”Un tad atmiņas pārņēma mani- perfekti skaidras un spilgtas. Likās, ka tas mirklis atkārtotos- es atkal sajutu slepkavnieciskos uzplūdus skrienot cauri manam ķermenim, tas saspringa ledū.Es vēlējos viņu mirušu. Man vajadzēja viņu mirušu. Man žoklis saslēdzās, tiklīdz es centos sevi noturēt pie galdiņa. Bellai vēl aizvien mani vajadzēja. Tikai tam ir nozīme.„Un tad- kas?” viņa nočukstēja, viņas tumšās acis izplētās.„Es dzirdēju viņu domas,” es izteicu caur zobiem, nespēdams noturēt rūcienu, kas izlauzās caur manu muti. „Es redzēju tavu seju viņu domās.”Es ar grūtībām savaldīju vēlmi nogalināt. Es vēl aizvien precīzi redzēju, kur viņu meklēt. Viņa ļaunās domas piesārņoja naksnīgo gaisu, pievelkot mani sev klāt...Es paslēpu savu seju, jo zināju, ka tā ir monstra, mednieka, slepkavas seja. Es piesaistīju viņas tēlu aiz savām aizvērtajām acīm, lai pārņemtu kontroli pār sevi, koncentrējoties tikai uz viņas seju. Smalkais kaulu ietvars, plānais bālās ādas apvalks- kā zīds, kas pārvilkts pār stiklu, neticami maiga un viegli salaužama. Viņa bija pārāk trausla šai pasaulei. Viņai vajadzēja sargu. Un nepareizi izstarādāta likteņa dēļ, es biju vislabākais pieejamais kandidāts.Es mēģināju paskaidrot manu šaušalīgo reakciju, lai viņa spētu saprast.„Tas bija ļoti... grūti- tu nevari iedomāties cik ļoti- vienkārši savākt tevi un atstāt viņus... dzīvus,”es nočukstēju. „Es būtu varējis tev atļaut braukt ar Džesiku un Andželu, bet baidījos; ja tu mani atstāsi vienu, es sākšu viņus meklēt.”Otro reizi šovakar, es mēģināju sameklēt slepkavu. Beidzot es precīzi nezināju, kur viņš atrodas.

115

115

Viņa bija klusa un es centos sevi savaldīt. Es ieklausījos viņas sirdspukstos. Ritms nebija vienmērīgs, bet tas palēninājās, un ar laiku palika vienmērīgs. Arī viņas elpošana bija lēna, un vienmērīga.Es biju pārāk tuvu robežai. Man viņa jānogādā mājās pirms...Un vai tad es viņunogalināšu? Vai es atkal kļūšu par slepkavu? Pēc tā, ka viņa ir man uzticējusies? Bet vai tad es varu sevi apstādināt?Kad mēs būsim vieni, viņa izstāstīs savu jaunāko teoriju. Bet vai es to gribēju dzirdēt? Es par to nervozēju, prātodams, vai es uzzināšu ko sliktu- patiesību.Lai nu kā, viņai šovakar bija par daudz taisnības.Es atkal paskatījos uz viņu, un viņas sejabija bālāka, nekā iepriekš, bet mierīga.„Vai esi gatava doties mājās?” es jautāju.„Esmu gatava doties prom,” viņa teica, uzmanīgi izvēloties vārdus, it kā parasts ‘jā’ īsti neizteiktu to, ko viņa vēlās teikt.Savādi, kāpēc tā.Oficiante atgriezās. Viņa bija dzirdējusi Bellas sakāmo, un viņa attraucās no pavisam citas puses, domājot, kā lai vēl mani uzrunā. Es gribēju pārskatīt to, ko viņa piedāvāja. Lai mazliet pasmietos. Bet neuzdrīkstējos.„Kā klājas?” viņa man jautāja.„Mēs esam gatavi aksāt, paldies,” es viņai teicu, skatoties uz Bellu. Uz viņu nevar neskatīties.Oficiante uzreiz sāka nevienmērīgi elpot- kā teiktu Bella, apžilbināta no manas balss.Un tad pēc īsas pārskatīšanas, es sapratu, kāpēc šovakar esmu tik pievilcīgs- mana balss bija neparasti skarba, vīrišķīga, domās nebija parasto baiļu.Tas bija Bellas dēļ. Tik ļoti cenšoties viņu aizsargāt, tik ļoti cenšoties būt cilvēks, esmu zaudējis savas iemaņas. Tagad cilvēki redzēja tikai manu skaistumu, aiz labi nomaskētās kontroles bija baiss radījums.Es paskatījos uz oficianti, redzēdams, cikļoti viņa cenšas sakopot domas. Tagad, kad es sapratu iemeslu, tas bija mazliet uzjautrinoši.„Protams,” viņa izdvesa. „Te būs.”Viņa man iedeva mapi ar rēķinu, domādama par kartīti, kas bija aiz rēķina. Par kartīti ar viņas numuru. Jā, tas bija smieklīgi.Es atkal biju sagatavojis naudu. Es uzreiz viņai atdevu mapīti ar visu naudu, lai viņa nelolotu liekas cerības, mūžīgi gaidot manu zvanu, kas nekad neskanētu.„Bez atlikuma,” es viņai teicu, cerot, ka dzeramnaudas lielums mazliet mazinās viņas sarūgtinājumu.Es piecēlos, un Bella ātri sekoja. Es gribēju viņai padot savu roku, bet sapratu, ka veiksme šoreiz varētu no manis novērsties. Tā šovakar tāpat bija pārāk izaicināta. Es neskatoties uz oficianti pateicos, vienkārši nespēju neskatīties uz Bellu. Arī Bella bija pamanījusi ko uzjautrinošu.Mēs izgājām laukā; es gāju tik tuvu, cik vien bija iespējams. Pietiekami tuvu, lai viņas ķermeņa siltums liktos, it kā viņa man būtu pieskārusies. Bet tas nebija tas pats. Kad es pieturēju viņai durvis, viņa klusi nopūtās, un es prātoju, kas šoreiz viņu ir apbēdinājis. Es ieskatījos viņas acīs, kā jautājot, bet viņa pēkšņi nodūra acis, acīmredzami apkaunota. Tas mani padarīja vēl vairāk ziņkārīgu, nekā jebkad,bet tas arī mani padarīja nespējīgu pajautāt. Klusums turpinājās, līdz es viņai atvēru durvis, un pats arī iekāpu mašīnā.Es ieslēdzu sildītāju- siltais laiks pēkšņi ir beidzies; aukstums mašīnā noteikti viņai neliekas mājīgs. Viņa iespiedās manā jakā, ar mazu smaidu uz lūpām.

116

116

Es gaidīju, atliekot sarunu līdz laternu gaismas pazuda. Tas lika man justies vēl lielākā divvientulībā kopā ar viņu.Vai tas bija pareizi? Tāpēc, ka es koncentrējos tikai uz viņu, lika mašīnai likties vēl mazākai. Viņas smarža virpuļoja mašīnai ar parasto viršu smaržu, pievelkoties un nostiprinoties sēdekļos, salonā, visur. Tas pārveidojās par savu smaržu, kā visās citās automašīnās panāca ar gaisa atsvaidzinātājiem. Tas notika; es degu. Degšana, manuprāt, bija pieņemama. Tā mani padarīja stiprāku. Tā šovakar tik daudz ir devusi. Un viņa vēl aizvien ar prieku sēdēja man blakus. Man kaut kas par to bija jādot pretī. Bija jāziedojas. Kvēli jāziedojas.Tagad es to uztvēru par parastu dedzināšanu, neko vairāk. Bet inde piepildīja manu muti, un mani muskuļi savilkās gaidās. It kā es tagad medītu...Man vajag novērst domas. Es zināju, kas to varētu izdarīt. „Tagad,” es viņai teicu. Bailes no viņas atbildes izslēdza dedzināšanu. „Ir tava kārta.”

10. Teorija.

``Vai varu pajautāt vēl kaut ko?`` viņa lūdzās, atbildot manai prasībai. Es biju satraukts un noraizējies par vissliktāko. Un tomēr, tas bija tik kārdinoši – paildzināt šo brīdi .Būt kopā ar Bellu – labprātīgi – vēl dažas sekundes ilgāk. Es nopūtos dilemmas priekšā un tad atbildēju: ``Vienu.````Nu...,`` viņa īsu brīdi vilcinājās, izlemjot, kuru jautājumu izteikt. ``Tu teici, ka zināji, ka es nebiju iegājusi grāmatu veikalā un ka es devos uz dienvidiem. Es vienkārši prātoju, kā tu to varēji zināt.``Es nikni palūkojos ārā pa logu. Atkal bija vēl viens jautājums, kas neatklāja neko par viņu, bet gan daudz vairāk par mani.``Es domāju, ka mēs vairs neizvairīsimies no atbildēm,`` viņa sacīja. Viņas intonācija bija nosodoša un vīlusies. Cik smieklīgi. Viņa bija tā, kura izvairījās. Nu labi, viņa vēlējās, lai es visu nosaku. Šī saruna mūs nenovedīs ne pie kā laba.``Nu labi, tad,`` es sacīju, ``es sekoju tavai smaržai.`` Es gribēju palūkoties uz viņas seju, bet es baidījos no tā, ko varētu tur ieraudzīt. Tā vietā es klausījos viņas elpošanā – tā paātrinājās, bet pēc tam atkal normalizējās. Pēc brīža viņa atkal runāja, un viņas balss bija mierīgāka, bekā es biju gaidījis.``Un tad tu vēl neesi atbildējis uz vienu no maniem pirmajiem jautājumiem...`` viņa sacīja.Es saraucu pieri un palūkojos uz viņu. Viņa arī lūkojās uz mani. ``Kuru?````Kā tas darbojas – spēja lasīt domas?`` viņa jautāja, atkārtojot jautājumu, ko bija uzdevusi jau tad, kad bijām restorānā. ``Vai tu vari lasīt jebkura domas jebkurā vietā? Kā tu to dari? Vai tava pārējā ģimene...?`` viņa pārstāja jautāt un atkal pietvīka.``Tas jau bija vairāk nekā viens,`` es teicu. Viņa vienkārši skatījās uz mani un gaidīja atbildi. Un kāpēc man viņai to nepateikt? Viņa jau lielāko daļu no visa bija uzminējusi, un bija vieglāk par to runāt, nekā padarīt visu vēl neskaidrāku.``Nē, tāds esmu tikai es. Un es varu dzirdēt ikvienu un ikvienā vietā. Man jābūt diezgan tuvu. Jo labāk zināma kāda...``balss``, jo no lielāka attāluma es to varu sadzirdēt. Bet tomēr ne tālāk par piecām jūdzēm,`` es centos atrast veidu, kā viņai saprotami paskaidrot to visu. Paskaidrot tā, kā viņa pati to spētu izdarīt. ``Tas ir kā būt milzīgā hallē pilnā ar cilvēkiem, kuri visi reizē runā. Tā ir kā nemitīga dūkoņa – balsu dūkoņa. Līdzko es koncentrējos uz vienu balsi, pārējās domas izkliedējas. Lielāko daļu laika es cenšos izslēgt savas spējas – tas var būt ļoti nomācoši. Tā ir vieglāk justies normālam,`` es novaibstījos, ``nekā tad, ja es pēkšņi skaļi atbildētu uz kāda domām.``

117

117

``Kāpēc tu nespēj dzirdēt mani?`` viņa brīnījās.Es atbildēju viņai ar neviltotu patiesību. ``Es nezinu,`` es atzinu. ``Es pieļauju, ka tā ir, jo tavs prāts nestrādā tāpat kā lielākajai daļai citu cilvēku. Tas ir tā, it kā tavas domas darbotos AM frekvencē, bet es spētu uztvert tikai FM.`` es pieļāvu, ka viņai varētu nepatikt šis salīdzinājums. Viņas reakcija lika man pasmaidīt. Viņa nebija vīlusies. ``Vai ar manu prātu kaut kas nav kārtībā?`` viņa jautāja un viņas balsī varēja nojaust sarūgtinājumu. ``Es esmu dīvaina?``Ak, atkal ironija. ``Es spēju dzirdēt citu domas un tu uzskati, ka esi dīvaina,`` es smējos. Vienmēr nepareizie instinkti.. Bella kodīja savas lūpas un kroka starp viņas acīm ievilkās dziļāka. ``Neuztraucies,`` es viņu mierināju. ``Tā ir tikai teorija...`` Bet bija arī svarīgākas diskusijas, par kurām runāt. Es par to uztraucos. Katrā sekundē bija sajūta, it kā es vēlētos pārņemt laiku. ``Kura aizved mūs atpakaļ pie tevis,`` es teicu, sadaloties divās personās – abas bija noraizējušās un nepakļāvīgas. Viņa nopūtās, bet joprojām turpināja kodīt savu lūpu – mani satrauca, vai viņa sevi nesavainos. Viņa cieši ielūkojās man acīs, viņas seja kļuva nemierīga.``Vai mēs vēl izvairāmies?`` es klusu jautāju.Viņa palūkojās lejup, cīnoties ar kādu iekšēju dilemmu. Pēkšņi viņa sastinga un viņas acis plati pavērās. Bailes pirmo reizi pārklājās pār viņas seju. ``Svētais Dievs!`` viņa elsa. Es satraucos. Ko viņa redzēja? Kā gan kaut kas spēja viņu biedēt? Tad viņa kliedza: ``Piebremzē!````Kas noticis?`` Es joprojām nesapratu, kas viņu biedēja.``Tu brauc ar simts jūdzēm stundā!`` viņa kliedza uz mani. Viņa pameta skatienu ārā pa logu un sarāvās no tumšajiem kokiem, kas ātri skrēja mums garām. Šī nenozīmīgā lieta, mazliet ātruma, iedzina viņu bailēs? Es izbolīju savas acis. ``Nomierinies, Bella.`` ``Vai tu gribi mūs nogalināt?`` viņa jautāja ar spalgu un stigru intonāciju.``Mēs necietīsim avārijā,`` es viņai apsolīju. Viņa ierāva malku elpas un tad runāja mazliet augstākā balsī. ``Kāpēc tu tā steidzies?````Es vienmēr tā braucu,`` es uzmetu viņai ciešu skatienu, uzjautrinoties par viņas šokēto sejas izteiksmi.``Skaties uz ceļu!`` viņa kliedza.``Es nekad neesmu nokļuvis avārijā, Bella. Es nekad neesmu ticis pieķerts.`` Es viņai palti uzsmaidīju un aizskāru savu pieri. ``Iebūvēts radars.````Ļoti smieklīgi,`` viņa sarkastiski teica, viņas balss vairāk bija nobijusies nevis dusmīga. ``Čārlijs ir policists, atceries? Man mācīja pakļauties ceļu satiksmes noteikumiem. Starp citu, ja tu ar Volvo ietriektos kokā, tu varētu mierīgi aiziet.`` ``Varbūt,`` es teicu, un tad bez noskaņas iesmējos. Jā, nelaimes gadījumā mēs būtu pilnīgi atšķirīgi pasažieri. Viņai vajadzēja baidīties par spīti manām braukšanas iemaņām.. ``Bet tu nevarētu,`` es nopūtos un liku mašīnai palēnināt gaitu. ``Laimīga?``Viņa palūkojās uz spidometru. ``Gandrīz.``Vai arī tagad es braucu par ātru? ``Es ienīstu braukt lēni,`` es nomurmināju un liku mašīnai atkla palēnināt gaitu.``Vai tas ir lēni?`` viņa jautāja.``Spriežot pēc mana ierastā ātruma, tad jā,`` es nepacietīgi atteicu.Cik reižu viņa bija izvairījusies no mana jautājuma? Trīs reizes? Četras? Vai viņas domas bija tik nepieņemamas? Man to vajadzēja zināt – nekavējoties. ``Es joprojām gaidu tavu pēdējo teoriju.``Viņa atkal iekoda sev lūpā, un viņas sejas izteiksme kļuva sarūgtināta, drīzāk mokoša. Es apvaldīju savu nepacietību un mana balss kļuva mīkstāka.Es negribēju viņu padarīt noskumušu. ``Es nesmiešos,`` es apsolīju, vēloties, kaut tas būtu vienīgais kavēklis, kas liktu viņai klusēt.``Es vairāk baidos, ka tu būsi dusmīgs uz mani,`` viņa čukstēja.

118

118

Es piespiedu savai balsij palikt mierīgai. ``Vai ir tik slikti?````Diezgan slikti,`` viņa lūkojās lejup, nevēloties sastapt manas acis. Sekundes gāja.``Uz priekšu,`` es iedrošināju.Viņas balss bija niecīga. ``Es nezinu, kā sākt.````Kāpēc nesākt no paša sākuma?`` es atcerējos viņas vārdus, ko viņa man teica pirms vakariņām. ``Tu teici, ka to neizdomāji to pati.````Nē,`` viņa piekrita, un tad atkal iestājās klusums. Es domāju par lietām, kas viņu iedvesmotu. ``Ar ko tu sāki – ar grāmatu, filmu?`` man vajadzēja izskatīt viņas grāmatu kolekciju, kamēr viņa pati nebija mājās. Man nebija ne jausmas, ko viņa lasīja..``Nē,`` viņa teica. ``Tas bija sestdien, pludmalē.``To es negaidīju. Vietējās tenkas par mums nekad nebija nomaldījušās. Vai bija kas tāds, par ko es neko nezināju? Bella palūrēja uz mani un ieraudzīja pārsteigumu manā sejā. ``Es biju pie veca ģimenes drauga – Džeikoba Bleka,`` viņa aizsāka. ``Čārlijs un viņa tēvs bija jau pazīstami pirms es biju piedzimusi.`` Džeikobs Bleks – vārds nebija pazīstams, bet tagad tas man tomēr kaut ko atgādināja... kādreiz, sen atpakaļ.. Es palūkojos ārā pa logu, pārskatot atmiņas un meklējot kādu sakarību. ``Viņa tēvs ir viens no Kiluetu vecākajiem,`` viņa teica.Džeikobs Bleks, Efraims Bleks. Pēcnācējs – nav šaubu. Es biju tik slikts, cik vien varēju būt. Viņa zināja patiesību. Mans prāts lidoja caur notikumiem, un mans ķermenis sasala sāpēs. Viņa zināja patiesību. Bet...ja viņa taisnību uzzināja sestdien.. tad viņa par to zināja arī šodien.. un vēl..``Mēs devāmies pastaigā,`` viņa turpināja. ``Un viņš stāstīja man kādu senu leģendu – mēģinādams mani iebiedēt, es tā domāju. Viņš pastāstīja vienu par..`` viņa apstājās, bet tagad nebija jēgas bažīties; es zināju, ko viņa vēlējās teikt. Vienīgais noslēpums tagad bija, kāpēc viņa aizvien bija šeit kopā ar mani.``Aiziet,`` es teicu.``Par vampīriem,`` viņa čukstēja, un viņas vārdi bija pat vēl klusāki par čukstiem.Es sarāvos no viņas vārdiem, bet tad atkal sevi kontrolēju. ``Un tu uzreiz iedomājies mani?`` es jautāju.``Nē. Viņš.. pieminēja tavu ģimeni.`` Tas bija dīvaini, ka tas bija pats Efraima mazbērns, kurš pārkāpa noteikumus, zvērot, ka nevienam neko neizpaudīs. Mazdēls vai mazmazdēls, iespējams. Pirms cik gadiem tas bija? Septiņdesmit? Man vajadzēja saprast, ka ne jau vecais vīrs, kurš ticēja leģendām, varēja izpaust patiesību un kļūt par briesmām. Protams – tā bija jaunā paaudze, tie, kurus vajadzēja brīdināt. No turienes nāca izskaidrojums. Es iedomājos, ka tagad varēju iznīcināt mazo, neaizsargāto cilti piekrastē, kas mani tagad tā ieinteresēja. Efraims un viņa aizstāvji ilgi bija miruši...``Viņš vienkārši domāja, ka tā bija muļķīga māņticība,`` Bella pēkšņi teica, viņas balsī sajutu jaunas bažas. ``Viņš nedomāja, ka es to uztveršu tik nopietni.``Es redzēju, kā viņa neveikli savija savas rokas.``Tā bija mana vaina,`` viņa teica pēc neilgas pauzes, un tad viņa satvēra savu galvu, it kā būtu nokaunējusies. ``Es piespiedu viņu man izstāstīt.````Kāpēc?`` Nu vairs nebija tik grūti runāt mierīgi. Vissliktākais jau bija aiz muguras. Lai cik ilgi mēs spriedām par jauno atklāsmi, mēs ne tuvu nerunājām par tā visa sekām. ``Lorēna teica kaut ko par tevi – viņa centās mani izprovocēt,`` viņa savilka seju atmiņās.Es biju nedaudz novērsies, prātojot, kā Bellu varētu izprovocēt kāds, kas par mani kaut ko bija teicis...``Un vecāks zēns no cilts teica, ka tava ģimene neiet uz rezervātu, bet man likās, ka viņš domāja pavisam ko citu. Tā es pasaucu Džeikobu vienu pašu un izdibināju to no viņa,`` viņas galva nokrita vēl zemāk, kad viņa to pateica, un viņas sejas izteiksme bija... vainīga. Es novērsu

119

119

savu skatu no viņas un skaļi iesmējos. Viņa jutās vainīga? Ko gan viņa tādu bija izdarījusi, lai būtu pelnījusi noniecinājumu?``Izdibināji no viņa?`` es jautāju. ``Es mēģināju flirtēt – tas nostrādāja labāk nekā biju cerējusi,`` viņa izskaidroja, un viņas balss no atmiņām aizlūza. Es to varēju tikai iztēloties – ņemot vērā, ka viņa bija pievilcīga, viņai pašai to nezinot, - cik viņai vajadzēt būt pārliecinātai par sevi, kad viņa mēģināja flirtēt. ``Es gribētu to redzēt,`` es teicu, un tad atkal iesmējos ar rupju humoru. Es vēlējos, kautbūtu dzirdējis zēna reakciju, kaut būtu redzējis visu savām acīm. ``Un tu apsūdzēji mani par cilvēku apžilbināšanu – nabaga Džeikobs Bleks.`` Es nebiju tik ļoti dusmīgs kā gribēju zināt, ko viņa juta. Labi, ka viņš arī nezināja labāk.Un kā gan es varēju gaidīt, ka kāds nedos viņai to, ko viņa vēlējās?Es jutu, kā viņas pietvīkums sasildīja gaisu starp mums. Es uzmetu acis viņai, bet viņa cieši raudzījās ārā pa logu. Viņa vairs nerunāja. ``Un ko tad tu darīji?`` Laiks atgriezties šausmu stāstā. ``Es kaut ko centos atrast internetā.`` Vienmēr praktiski. ``Un vai tu kaut ko atradi?`` ``Nē,`` viņa teica. ``Nekā piemērota. Lielākā daļa informācijas bija muļķīga. Un tad - `` viņai atkal aizlūza balss un es dzirdēju, kā viņas zobi sasitās kopā.``Kas?`` es prasīju. Ko viņa atrada? Kas viņai lika šausmināties? Bija īsa pauze, un tad viņa čukstēja.``Es nolēmu, ka tam nav jēgas.``:Soks uz sekundi sasaldēja manas domas, un tad es visu atkal sapratu. Kāpēc viņa aizgāja no draudzenēm, nevis palika kopā ar viņām. Kāpēc viņa iekāpa manā mašīnā bez domāšanas, bez kliegšanas pēc palīdzības... Viņas reakcija allaž bija nepareiza – allaž pavisam un galīgi nepareiza. Viņa kā magnēts pievilka nelaimes un briesmas. Viņa tās ielūdza.``Tam nav nozīmes?`` es izgrūdu caur zobiem un mani piepildīja dusmas. Kā es varēju kādu aizsargāt, kurš bija tik... tik... tik apņēmīgs būt neaizsargāts? ``Nē,`` viņa sacīja klusā balsī, kura bija neparasti maiga. ``Man nav svarīgi, kas tu esi.``Viņa bija neiespējama. ``Tevi nesatrauc, ka es esmu monstrs? Ka es neesmu cilvēks?````Nē.``Es sāku prātot, vai ar viņu viss bija kārtībā. ``Tu esi dusmīgs,`` viņa nopūtās. ``Man nevajadzēja neko teikt.`` it kā viņa būtu mums palīdzējusi, ja to visu būtu slēpusi.``Nē. Es diezgan labi saprotu, ko tu domā – pat ja tas ir vājprātīgi.`` ``Tātad man atkal nav taisnība?`` viņa jautāja.``Es tā nebiju domājis!`` es sakodu savus zobus. ``Tas nav svarīgi!`` es atkārtoju viņas teikto ļaunā tonī. Viņa noelsās.``Man ir taisnība?````Vai tam ir kāda jēga?`` es atbildēju. Viņa dziļi ieelpoja. Es nikni gaidīju viņas atbildi.``Ne īpaši,`` viņa teica un viņas balss atkal nomierinājās. ``Bet mani tas interesē.`` ne īpaši. Tas nebija īpaši svarīgi. Viņa nesatraucās. Viņa zināja, ka es esmu necilvēks, briesmonis, bet tas viņai nebija īpaši svarīgi. Līdzās manām bailēm par viņas veselo saprātu, es sāku justies kā piepildīts ar cerību.Es mēģināju to noslēpt.``Kas tieši tevi interesē?`` es viņai pajautāju.Vairs nebija noslēpumu, tikai sīku detaļu.``Cik tev gadu?`` viņa jautāja. Mana atbilde bija ātra un pierasta. ``Septiņpadsmit.````Un cik ilgi tev jau ir septiņpadsmit?`` Es centos nesmaidīt. ``Kādu laiku,`` es atzinu.

120

120

``Labi,`` viņa sacīja un pēkšņi bija pilna ar entuziasmu. Viņa man uzsmaidīja. Kad es palūkojos uz viņu, rūpēdamies par viņas garīgo veselību, viņa pasmaidīja vēl platāku smaidu. Es novaibstījos.``Nesmejies,`` viņa brīdināja. ``Bet kā tu vari būt ārā dienas laikā?``Es, par spīti viņas lūgumam, pasmējos. Izskatījās, ka viņa tiešām internetā nebija atradusi neko jēdzīgu.``Mīts,`` es viņai sacīju.``Sadegšana saulē?````Mīts.````Gulēšana zārkā?````Mīts.`` Es savā dzīvē ilgi nebiju baudījis miegu – ne tikai tās piecas naktis, kurās vēroju Bellu guļam... ``Es neguļu,`` es nomurmināju, papildinot savu atbildi.Īsu brīdi viņa klusēja. ``Pavisam ne?`` viņa jautāja.``Nekad,`` es izdvesu. Es cieši lūkojos viņas acīs un vēlējos, kaut spētu gulēt.ne tāpēc, lai aizmirstos, kā es to būtu darījis kādreiz, ne tāpēc, lai paglābtos no garlaicības, bet tāpēc, ka es gribēju sapņot. Varbūt, ja es būtu zaudējis samaņu, ja es varētu sapņot, es nokļūtu tajā pasaulē, kur es un Bella būtu kopā. Viņa sapņoja par mani. Es vēlējos, kaut spētu sapņot par viņu. Viņa arī palūkojās uz mani, un viņas skatiens bija izbrīnīts. Man vajadzēja novērsties no viņas skatiena. Es nevarēju par viņu sapņot. Būtu labāk, ja viņa par mani nesapņotu. ``Tu vēl nepajautāji pašu svarīgāko jautājumu,`` es teicu un mans krūškurvis palika vēl aukstāks un cietāks. Viņai pašai vajadzēja saprast. Tajā pašā brīdī viņai vajadzētu saprast to, ko viņa darīja. Viņa bija tāda, kas redzētu, ko tas nozīmē. Fakts, ka es viņu mīlēju. ``un kurš tas ir?`` viņa pārsteigti jautāja, nemaz nenojaušot briesmas.Tikai tagad mana balss kļuva bargāka. ``Tu neesi nobažījusies par manu diētu?````Ā, tas,`` viņa runāja tik klusā tonī, ka es to nevarēju izprast.``Jā tas. Vai tu negribi zināt to, vai es dzeru asinis?`` viņa izvairījās no mana jautājums. Beidzot. Viņa saprata.``Nu, Džeikobs teica kaut ko arī par to,`` viņa atbildēja. ``Ko Džeikobs teica?````Viņš teica, ka.. tu nemedī cilvēkus. Viņš teica, ka tava ģimene negrib būt bīstama, tāpēc jūs medījat tikai dzīvniekus.````Viņš teica, ka mēs neesam bīstami?`` es ciniski atkārtoju.``Ne tieši,`` viņa izlaboja. ``Viņš teica, ka jūs nevēlaties būt bīstami. Bet Kilueti tāpat nevēlas redzēt jūs uz savas zemes.``Es Lūkojos uz ceļu, manas domas bezjēdzīgi sapinās, manā rīklē bija jūtamas ugunīgas slāpes. ``Nu, vai viņam bija taisnība?`` viņa jautāja tik mierīgi, cik spēja. ``Par cilvēku nenogalināšanu?````Kiluetiem ir laba atmiņa,`` es ātri noteicu. ``Viņi dara pareizi, turoties tālāk no mums. Mēs joprojām esam bīstami.````Es nesaprotu.`` Nē, viņa nevarēja. Kā lai viņai to paskaidro? ``Mēs mēģinām,`` es viņai teicu. ``Mēs parasti visu darām labi. Tikai dažreiz mēs kļūdāmies. Es, piemēram, kļūdos, ļaujot tev būt vienatnē ar mani.`` Viņas smarža joprojām bija ļoti spēcīga manā mašīnā. Bet es varēju to ignorēt. Vēlēšanās būt viņai tik tuvu stāvēja pāri visam. Viņa gribēja būt ar mani – par spīti visam – Viņa gribēja būt ar mani kopā. ``Tas ir ļoti bīstami,`` es viņai patiesi teicu, cerot, kaut uzticība spētu visu attaisnot. Viņa brīdi neko neteica. Es dzirdēju, kā mainās viņas elpošana – tā bija dīvaina, bet neizklausījās, ka viņa baidītos.``Pastāsti man vairāk,`` viņa pēkšņi sacīja, viņas balss aiz sāpēm aizkrita. Es viņu rūpīgi apskatīju. Viņa izjuta sāpes. Kā gan es to pieļāvu?

121

121

``Ko tiešu tu gribētu uzzināt?`` es jautāju, domājot, kā viņu vēl vairāk nesāpināt. Viņai nevajadzēja just sāpes. Es nevarēju to pieļaut. ``Pastāsti, kāpēc jūs medījat dzīvniekus cilvēku vietā,`` viņa joprojām bija sāpju pilna. Vai tad tas nebija acīmredzams?``Es nevēlos būt monstrs,`` es murmināju.``Vai dzīvnieki nav tik labi?`` Es meklēju kādu izskaidrojumu, lai viņa labāk saprastu. ``Es neesmu pārliecināts, bet es to varētu salīdzināt ar diētu; mēs sevi saucam par veģetāriešiem, tāds mūsu mazais joks. Tas pilnībā neremdē mūsu izsalkumu, pareizāk – slāpes. Bet tas mūs padara pietiekami stiprus nepadoties. Lielāko daļu, no laika.`` Mana balss palika klusāka; es biju nokaunējies, ka pakļāvu viņu briesmām. Briesmām, kuras es turpināju pieļaut... ``Dažreiz tas ir grūtāk par jebko citu.````Vai tev tagad ir grūti?``Es nopūtos. Protams, viņai vajadzēja pajautāt jautājumu, uz kuru es nevēlējos atbildēt. ``Jā,`` es atzinu. Šoreiz es uzminēju viņas reakciju : viņas elpošana bija spēcīga, viņas sirdspuksti bija vienmērīgi. Es to paredzēju, bet nesapratu. Kā viņa varēja nesajust bailes? ``Bet tu tagad neesi izsalcis,`` viņa pieteica, būdama pilnīgi pārliecināta par sevi. ``Kāpēc tu tā domā?````Tavas acis,`` viņa brīvi sacīja. ``Es taču teicu, ka man ir sava teorija. Es ievēroju, ka cilvēki – it īpaši vīrieši – ir īgni, kad grib ēst.``Es ķiķināju par viņas aprakstu – īgni. Viņa kaut ko noklusēja. Bet viņa, kā parasti, bija tuvu patiesībai. ``Tu esi uzmanīga, vai ne?`` es atkal smējos. Viņa mazliet pasmaidīja, un starp viņas acīm atkal parādījās kroka, viņa laikam uz kaut ko ļoti koncentrējās.``Vai tu šonedēļ medīji kopā ar Emetu?`` viņa prasīja, kad pieklusa mani smiekli. Viņas balss bija tikpat valdzinoša, cik graujoša. Vai viņa spēja saprast tik daudz uzreiz? Es biju vairāk šokēts nekā viņa``Jā,`` es viņai teicu, un tad, kad es vēlējos izbeigt šo sarunu, es atkal sajutu to pašu vēlmi, ko restorānā : es gribēju, lai viņa zinātu, kas es esmu. ``Es negribēju doties prom,`` es lēni turpināju, ``bet tas bija nepieciešams. Ir vieglāk būt tavā tuvumā, kad es neesmu izslāpis.````Kāpēc tu negribēji doties?``Es ievilku dziļu elpu, un tad pagriezos, lai sastaptu viņas skatienu. ``Tas padarīja mani.. norūpējušos,`` es domāju, ka ar to pietiks, bet laikam tomēr nē, ``atstāt tevi vienu. Es nejokoju, kad es lūdzu tevi neiekrist okeāna vai nesavainoties. Es gandrīz sajuku prātā, uztraucoties par tevi. Un pēc tam, kas notika šovakar, vēl joprojām esmu pārsteigts, ka visu nedēļas nogali ar tevi nekas nebija noticis.`` Tad es atcerējos skrāpējumu uz viņas plaukstas. ``Nu, gandrīz nekas,`` es izlaboju.``Kas?````Tavas rokas,`` es viņai atgādināju.``Viņa nopūtās un sašķobīja seju. ``Es paklupu.``Es pareizi uzminēju. ``Tas ir tas, ko es domāju,`` es teicu, nespēdams apvaldīt savu smaidu. ``Es domāju, ka ar tādu kā tu varētu notikt kas daudz sliktāks – un tas mani mocīja visu to laiku, kamēr biju prom. Tās trīs dienas bija ļoti garas. Es tiešām kritu Emetam uz nerviem,`` es joprojām kaitināju Emetu un arī visu manu pārējo ģimeni, izņemot Alisi...``Trīs dienas?`` viņas balss pēkšņi bija spalga. ``Vai tad tu neatbrauci šodien?``Es nesapratu, kāpēc viņas balss bija tik asa. ``Nē, mēs atgriezāmies svētdien.````Tad tāpēc neviena no jums nebija skolā?`` viņa jautāja. Viņas aizkaitinājums mani mulsināja.``Nu, tu jautāji, vai saules gaisma mani nogalina, bet tā nav,`` es teicu. ``Bet es nevaru atrasties saulē, vismaz ne tur, kur mani kāds varētu ieraudzīt.`` Tas novērsa viņu no noslēpumainā īgnuma.``Kāpēc?`` viņa jautāja, noliecot savu galvu uz vienu pusi.

122

122

Es šaubījos, vai spētu atrast piemērotu izskaidrojumu. Tāpēc es vienkārši viņai atbildēju: ``Es tev kādreiz parādīšu.`` Un tad es domāju, vai man vajadzētu laust šo solījumu. Vai es redzēšu viņu atkal? ``Tu varēji man piezvanīt,`` viņa teica. Kas par dīvainu secinājumu!``Bet es zināju, ka tu esi drošībā.``Bet es nezināju, kur esi tu. Es - `` viņa apstājās, lūkojās uz savām plaukstām. ``Kas?````Man tas nepatika,`` viņa kautrīgi noteica, viņas vaigi pietvīka. ``Neredzēt tevi. Tas arī mani padarīja nemierīgu.``Vai tagad tu esi laimīgs? Es prasīju pats sev. Šeit nu bija manu cerību piepildījums. Es biju apmulsis. Pārāk apmulsis, lai saprastu, ka manas vēlmes nemaz nebija tik tālu no realitātes. Tas bija tas, kāpēc viņai nebija svarīgi, ka es esmu monstrs. Kāpēc ``pareizi`` un ``nepareizi`` vairs nelīdzēja? Kāpēc visas manas pārējās vēlmes deva Bellai pirmo vietu? Bella arī par mani raizējās. Bet es zināju, ka tas nav nekas, salīdzinājumā ar to, cik stipri es viņu mīlēju.Bet tas bija pietiekami, lai viņa spētu riskēt ar manu dzīvību, sēžot man blakus. Padarot mani tik laimīgu. Vai bija kaut kas, ko es tagad varētu darīt, lai viņu nesāpinātu? Vismaz kaut kas? Man vajadzētu turēties no viņas pa gabalu. Man vajadzētu neatgriezties Forksā.Bet tā es viņai sagādāšu sāpes. Vai tas liktu man tagad palikt? Tas, ka aizejot es visu padarītu tikai ļaunāku? Tas, kā es tagad jutos, sajūtot viņas siltumu.. Nē, nekas mani nevarēja apstādināt.``Ak,`` es pie sevis novaidēju. ``Tas ir nepareizi.````Ko es pateicu?`` viņa jautāja, mēģinot sev uzvelt vainu.``Vai tu neredzi, Bella? Ir tikai viena lieta, kas mani padarītu nelaimīgu, bet simtiem citu, kas spētu padarīt nelaimīgu tevi. Es negribu, lai tu tā justos,`` tā bija taisnība. Tie bija meli. Pati savtīgākā daļa manis lidoja no domas, ka viņa mani gribēja tikpat ļoti, cik es viņu. ``Tas ir nepareizi. Es esmu bīstams, Bella. Lūdzu, saproti to.````Nē,`` viņa īgni uzmeta lūpu. ``Es runāju nopietni,`` es cīnījos ar sevi – puse manis izmisīgi viņai piekrita, otra puse izmisīgi centās viņu nepakļaut briesmām – un tāpēc vārdi caur maniem zobiem skanēja kā ņurdieni.``Es arī,`` viņa uzstāja. ``Es tev jau teicu, ka man nav svarīgi, kas tu esi. Par vēlu.``Par vēlu? Neizbēgami, neapturami.. Par vēlu? Alises vīzija riņķoja pa manu galvu, Bella tumši sarkanās acis nesatricināmi uz mani palūkojās. Bet tur nebija nekas, kas liktu man domāt, ka Bella mani ienīda par tādu nākotni. Viņa neienīda mani, ka biju viņai visu nozadzis. Nozadzis viņas dzīvi un dvēseli.Vēl nevarēja būt par vēlu. ``Nekad tā nesaki,`` es šņācu. Viņa lūkojās ārā pa savu logu, un viņas zobi atkal sacirtās. Viņa savilka plaukstas dūrēs. Viņas elpošana nebija vienmērīga. ``Par ko tu domā?`` man vajadzēja zināt. Viņa pašūpoja savu galvu, pat nepaskatīdamās uz mani. Es saredzēju ko spīdošu uz viņas vaiga. Agonija.``Vai tu raudi?`` Tas lika viņai raudāt. Es viņu biju ļoti sāpinājis.Viņa notrausa asaras. ``Nē,`` viņa meloja, un viņas balss aizlūza. Kāds sen apslēpts instinkts lika man viņai pietuvoties – tajā brīdī es jutos cilvēcīgs. Un tad es atcerējos, ka tāds.. neesmu. Un es nolaidu savu roku. ``Piedod,`` es teicu, un mans žoklis aizcirtās. Kā es viņai varēju izskaidrot, cik žēl man bija? Žēl par to, ka biju izdarījis tik daudz muļķīgu kļūdu. Žēl par manu nebeidzamo savtīgumu. Žēl par to, ko nespēju mainīt – ka es biju briesmonis, kurš varēja nogalināt viņu. Es ievilku dziļu elpu – ignorējot savu nožēlojamo reakciju, kad sajutu viņas smaržu – un centos sevi savākt. Es gribēju mainīt tematu, padomāt par kaut ko citu. Mana ziņkārība par meiteni nebija remdējama. Man vienmēr bija kāds jautājums. ``Pasaki man kaut ko,`` es teicu.``Jā?`` viņa jautāja un viņas balsī joprojām bija sāpes.

123

123

``Par ko tu domāji šovakar, nu tieši pirms tam, kad es parādījos? Es nespēju izprast tavu sejas izteiksmi – tu neizskatījies tik nobijusies. Tu izskatījies tā, it kā mēģinātu koncentrēties,`` es atcerējos viņas seju.``Es centos atcerēties, kā padarīt uzbrucēju nekaitīgu,`` viņa teica, viņas balss nomierinājās. ``Nu, tu zini – pašaizsardzība. Es grasījos iemīcīt viņa degunu viņa smadzenēs,`` viņa nespēja savaldīties līdz beigām. Viņas tonis mainījās, līdz tas sāka vārīties no niknuma. Tas nebija pārspīlēti. Viņas rotaļīgais raksturs vairs nebija tik jautrs. Es varēju redzēt viņas trauslo figūru – tā bija kā trausls zīds – kuru aizēnoja liels, cilvēcīgs monstrs, kurš bija gatavs viņu ievainot. Manā galvā vārījās niknums.``Tu gribēji ar viņiem kauties?`` es gribēju ievaidēties. Viņas instinkti bija nāvējoši – bet tikai viņai pašai. ``Vai tu nedomāji par bēgšanu?````Es būtu nokritusi,`` viņa kautrīgi teica. ``Un par palīgā saucienu?````Es tikai tad par to iedomājos.``Es neticībā pašūpoju galvu. Kā viņa spēja palikt dzīva, pirms atbrauca uz Forksu? ``Tev bija taisnība,`` es viņai sacīju. ``Es noteikti cīnos pret nāvi, mēģinot tevi atstāt dzīvu.`` Viņa nopūtās un palūkojās ārā pa logu. Tad viņa paskatījās uz mani. ``Vai es tevi rīt redzēšu?`` viņa pēkšņi jautāja. ``Jā. Man arī ir jānodod eseja,`` es viņai uzsmaidīju un jutos labi, ka tā izdarīju. ``Es pataupīšu tev vietu pusdienās.`` Viņas sirds strauji dauzījās, un mana mirusī sirds pēkšņi sajuta siltumu. Es apstājos pie viņas mājas. Viņa nekur negāja, lai mani pamestu. ``Vai tu apsoli rīt būt?`` viņa neatlaidīgi jautāja.``Es apsolu.`` Kā viena nepareizi izdarīta lieta deva man tik daudz laimes? Viņa pielieca savu galvu, remdēja sāpes un atdeva manu jaku. ``Tu to vari paturēt,`` es droši atbildēju. Es gribēju, lai viņai paliek kaut kas no manis.``Bet tad tev rīt nebūs jakas,`` viņa atdeva to man, skumīgi pasmaidīdama. ``Es negribu skaidrot Čārlijam,`` viņa man teica.Es viņai uzsmaidīju. ``Ā, pareizi.``Viņa uzlika savu plaukstu uz durvju roktura, bet tad apstājās. Viņa nevēlējās aiziet tikpat ļoti, cik es vēlējos, kaut viņa paliktu. Kaut viņa nebūtu neaizsargāta pat uz īsu brīdi... Pīters un Šarlote bija jau diezgan tālu ceļā, daudz tālāk par Sietlu. Nav šaubu. Bet vienmēr bija citi. Šī pasaule nebija droša cilvēkiem, un viņai tas bija vēl bīstamāk nekā pārējiem. ``Bella?`` es jautāju, pārsteigts par prieku, kas bija pat tad, kad izrunāju viņas vārdu. ``Jā?````Vai tu man kaut ko apsolīsi?````Jā,`` viņa bez šaubām piekrita, un tad viņas acis savilkās, it kā viņa kaut ko domātu.``Neej viena pati mežā,`` es viņu brīdināju, prātojot, vai šis lūgums mainīs viņa skatienu. Viņa izbijusies samirkšķināja acis. ``Kāpēc?``Es nikni lūkojos neuzticīgajā tumsā. Gaismas trūkums manām acīm nebija problēma, un tas neapgrūtināja arī citus medniekus. Tumsa laupīja acu gaismu tikai cilvēkiem. ``Es vienmēr nebūšu visbīstamākā lieta,`` es viņai sacīju, ``kas gadīsies tavā tuvumā.``Viņa notrīcēja, bet ātri atguvās un pat pasmaidīja, kad teica: ``Ja nu tu tā vēlies.`` Viņas elpa aizskāra manu seju, tā bija tik maiga un salda.Es tā varētu stāvēt visu nakti, bet viņai vajadzēja iet gulēt. Manī bija divas spēcīgas vēlmes: vēlme pēc viņas, vēlme pēc viņas drošības. Es nopūtos, jo tas nebija iespējams. ``Tiksimies rīt,`` es teicu, zinot, ka redzēšu viņu daudz ātrāk. Lai gan viņa mani līdz rītam neredzēs. ``Nu tad rīt,`` viņa piekrita un atvēra durvis. Atkal agonija, skatoties, kā viņa aiziet. Es pieliecos viņai pretī, vēloties viņu šeit paturēt.

124

124

``Bella?`` Viņa pagriezās un tad sasala no pārsteiguma, ka mūsu sejas bija tik ļoti tuvu. Es arī gandrīz zaudēju galvu no šī tuvuma. Siltums no viņas strāvoja lieliem viļņiem, tas aizskāra manu seju. Es varētu, bet es sajutu viņas ķermeņa trauslumu... Viņas sirdspuksti stostījās, un viņas lūpas atvērās.``Saldus sapņus,`` es čukstēju un atliecos atpakaļ, pirms mans ķermenis izdarītu ko tādu, kas viņu savainotu. Viņa nekustīgi sēdēja, viņas acis bija platas un apstulbušas. Viņa bija apžilbināta, es minēju. Es arī tāds biju. Tad viņa atjēdzās – viņas sejā joprojām bija saskatāms apmulsums – un izkāpa no mašīnas, paklupdama aiz savas pēdas. Tamdēļ viņai nācās pieturēties pie auto rāmja, lai nepakristu. Es ieķiķinājos – cerams, ka tas bija pārāk klusu, lai viņa to spētu sadzirdēt. Es novēroju viņas gājienu līdz durvīm, kur dega gaisma. Tagad viņa bija drošībā. Un es drīz atgriezīšos, lai par to atkal pārliecinātos. Es jutu, ka viņas acis mani neatstāja, kad devos prom pa tumšo ielu. Tā bija dīvaina sajūta, bet es pie tās biju pieradis. Parasti es skatījos caur citu domām uz sevi. Tas bija neparasti aizraujoši – neaprakstāmā sajūta, ko izjutu, skatīdamies caur citu acīm. Miljoniem domu traucās caur manu galvu, kamēr braucu cauri šai naktij. Ilgu laiku es vienkārši riņķoju pa ielām, nekur nebraukdams un domādams par Bellu. Es jutos tik atbrīvots, jo viņa zināja patiesību. Man vairs nebija jāšausminās, ka Bella varētu uzzināt, kas es īsti esmu. Viņa zināja. Un viņai tas nebija svarīgi. Lai gan tas nāca tikai un vienīgi viņai par sliktu, tas padarīja mani neiedomājami brīvu. Viņa mani nespētu mīlēt tā, kā to daru es – tik spēcīga, visu iznīcinoša, satriecoša mīlestība vienkārši salauztu viņas trauslo ķermeni. Bet viņa bija pietiekami stipra. Pietiekami, lai pakļautos neapzinātam riskam. Pietiekami, lai būtu ar mani kopā. Un būt kopā ar viņu man bija pati lielākā laime. Tikai īsu brīdi – kamēr es biju viens un nebūtu sāpinājis nevienu citu – es sev atļāvu izbaudīt to laimi bez traģēdijas. Es vienkārši ļāvos būt laimīgs, ka viņa uztraucās un domāja par mani. Es vienkārši izbaudīju uzvaras garšu – Biju ieguvis viņas uzmanību. Vienkārši iztēlojos, ka ar katru dienu es varēšu būt viņai tuvāk un tuvāk, dzirdēšu viņas balsi un redzēšu viņas smaidus. Es vairākas reizes atsaucu atmiņā viņas smaidu, redzot viņas lūpu kaktiņus paceļamies, redzot nelielo bedrīti, kas skāra viņas vaigu, redzot, kā mainījās viņas acis... Tovakar viņas pirksti uz manas plaukstas bija tik silti un maigi. Es iztēlojos, kā būtu aizskart viņas maigo ādu, kas virs viņas vaiga kaula bija tik zīdaina, silta.. tik trausla. Bīstami trausla. Es neredzēju, kur domas mani veda, bet bija jau par vēlu. Aizvien jaunas un jaunas viņas sejas ainas parādījās manās fantāzijās. Pazudusi ēnās, nobālusi aiz bailēm – tagad viņas žoklis bija stingrs un noteikts, viņas acis bija niknas, tās centās koncentrēties, viņas slaidais ķermenis bija gatavs aizsargāties.``Ak,`` es ievaidējos, un cerēju, ka spēšu to visu aizmirst. Es biju viens pats. Un Bella, es uzticējos, bija drošībā savā gultā; uz brīdi es biju nežēlīgi laimīgs, ka tieši Čārlijs Svons – galvenais vietējo likumu ieviesējs, trenēts un bruņots – bija viņas tēvs. Tam vajadzēja kaut ko nozīmēt, tam vajadzēja nodrošināt viņai kaut kādu patvērumu. Viņa bija drošībā. Viņa bija pelnījusi to labāko. Es nevarēju ļaut viņai domāt un raizēties par slepkavām. Bet.. kā ar pārējiem? Bella bija drošībā, jā. Andžela un Džesika, visticamāk, arī bija drošībā savās gultās. Tagad briesmonis maldījās pa Portandželosas ielām. Cilvēcīgs monstrs – vai tas viņam sagādāja problēmas? Bija nepareizi piebeigt slepkavu. Es to zināju.Bet ļaut viņam iet un uzbrukt atkal? To es nevarēju pieļaut. Blondā apkalpotāja no restorāna. Oficiante, uz kuru es tā īsti neskatījos. Abas centās mani uzbudināt banālā veidā, bet tas nenozīmēja, ka viņas bija pelnījušas būt briesmās.Arī viena no viņām varēja būt kāda Bella. Šis izskaidrojums man lika aizdomāties.Es pagriezos uz ziemeļiem, palielinot ātrumu, jo tagad man bija mērķis. Kad es biju iekūlies nepatikšanās, es zināju, kur doties pēc palīdzības. Alise sēdēja uz lieveņa, gaidīdama mani. ``Kārlails ir savā kabinetā,`` Alise man pateica, pirms biju pajautājis.``Paldies,`` es teicu.

125

125

Paldies, ka atbildēji uz manu zvanu, viņa sarkastiski domāja.``Ak,`` es apstājos pie durvīm, paņēmu savu telefonu un atvēru to. ``Piedod. Es pat nepārbaudīju, kas man zvanīja. Es biju... aizņemts.``Jā, es zinu. Man arī žēl. Tad, kad redzēju, kas notiks, tu jau biji ceļā.``Es biju tuvu,`` es murmināju.Piedod, viņa atkārtoja, nokaunējusies pati par sevi. Bija viegli būt labam, zinot, ka ar Bellu viss ir kārtībā. ``Nevajag. Es zinu, ka tu visu nevari noķert. Neviens negaida, lai tu būtu viszine, Alis.``Paldies.``Es pat uzaicināju tevi šovakar uz vakariņām – vai tu to redzēji, pirms es pārdomāju?``Viņa plati pasmaidīja. Nē, es arī to nokavēju. Vēlos, kaut būtu zinājusi. Es būtu gājusi.``Ar ko tu biji tik aizņemta, ka tik daudz palaidi garām?``Džaspers domāja par mūsu gadadienu. Viņa smējās. Viņš mēģināja nedomāt par manu dāvanu, bet viņam tīri labi neveicās...``Tu esi bezkaunīga.``Jap. Viņa saknieba savas lūpas un palūkojās uz mani ar apsūdzošu sejas izteiksmi. Es tikai vēlāk pievērsu tam uzmanību. Vai tu pateiksi viņiem, ka viņa zina?``Jā, vēlāk.``Es neko negribu teikt. Izdari man pakalpojumu un pasaki Rozālijai, ka manis šeit nav, labi? Es pamāju. ``Protams.``Bella to uztvēra tīri labi.``Pārāk labi.`` Alise man plati uzsmaidīja.Nenovērtē Bellu par zemu.Es centos bloķēt bildi, kuru tik ļoti nevēlējos redzēt – Bella un Alise, labākās draudzenes.Es gribēju zināt atlikušo vakara gaitu. Bet biju mazliet noraizējies, lai pamestu Forksu...``Alise..`` Es iesāku, un viņa jau redzēja, ko es gribēju jautāt.Ar viņu šonakt viss būs kārtībā. Tagad es visu pieskatīšu labāk. Viņai noteikti vajag divdesmit četru stundu supervīziju, vai ne?``Vismaz.````Lai nu kā, tu drīz būsi kopā ar viņu.``Es ievilku dziļu elpu. Šie vārdi man likās tika skaisti. ``Aiziet, izdari to, un tu varēsi ātrāk nokļūt tur, kur tiešām vēlies būt,`` viņa man sacīja.Es pamāju ar galvu un steidzos uz Kārlaila istabu. Viņa acis mani gaidīja – tās drīzāk bija pievērstas durvīm, nevis biezajai grāmatai uz galda. ``Es dzirdēju Alisi stāstām, kur mani vari atrast,`` viņš teica un smaidīja. Tas bija kā atvieglojums - būt ar viņu – redzēt viņa saprotošās acis. Kārlails zinās, ko darīt.``Man vajadzīga tava palīdzība.````Jebko, Edvard.`` Viņš man to apsolīja.``Vai Alise tev stāstīja, kas šovakar notika ar Bellu?``Gandrīz notika, viņš izlaboja.``Jā, gandrīz. Man ir dilemma, Kārlail. Redzi, es gribu... ļoti gribu... viņu nogalināt.`` Tad vārdi sāka plūst ātri un kvēli. ``Tik ļoti. Bet es zinu, ka tas nav pareizi, tāpēc, ka tā būtu atriebība, nevis taisnība. Tas nevar būt pareizi, ļaut sērijveida slepkavam un nogalinātājam klaiņot pa Portandželosu. Es nepazīstu turienes cilvēkus, bet es nevaru ļaut, lai viņš nogalina kādu citu Bellas vietā. Ļaut kādam izciest to, ko būtu izcietis es, ja Bella būtu savainota. Tas nav taisnīgi - `` Viņa platais, negaidītais smaids apturēja manu auksto vārdu traukšanos. Viņa tev ir ļoti laba, vai ne? Tik daudz līdzjūtības, tik daudz kontroles. Es esmu iespaidots.``Es nemeklēju komplimentus, Kārlai.````Protams, nē. Bet es nevaru novērst savas domas, vai ne?`` viņš atkal smaidīja.

126

126

``Es par to parūpēšos. Tu vari vienkārši atpūsties. Neviens cits netiks ievainots Bellas vietā.`` Es redzēju plānu viņa galvā. Tas nebija tieši tas, ko es gaidīju – tas neapmierināja manu vēlmi atriebties – bet es zināju, ka tas bija pareizi.``Es tev parādīšu, kur viņu atrast,`` es teicu. ``Aiziet.``Viņš pa ceļam paņēma savu melno somu. Es biju iztēlojies bargāku sodu – varbūt tādu kā iedragāt viņam galvaskausu – bet man bija jāļauj Kārlailam rīkoties. Mēs paņēmām manu mašīnu. Alise jau darīja savu darbu. Alise plati pasmaidīja un pamāja, kad mēs devāmies prom. Es redzēju, ka viņa lūkojās mums nopakaļ; mums nebūšot problēmu. Ceļš nebija ilgs; bija tumšs un ceļi bija tukši.Es nolaidu mašīnas uguņus, lai nepievērstu lieku uzmanību. Man lika pasmaidīt tas, kā Bella būtu reaģējusi par šo ātrumu. Es jau tā braucu lēnāk nekā parasti – lai būtu ilgāk ar viņu kopā – kad viņa iebilda. Kārlails arī domāja par Bellu. Es neparedzēju, ka viņa viņam būs tik dārga. Tas bija negaidīti. Varbūt tas bija kaut kā saistīts ar mani. Viņš iztēlojās Bellu ar ledusaukstu ādu un asins sarkanām acīm, bet tad izvairījās no attēla.Jā. Tikai. Nemirstoša. Kā tur var būt kaut kas labs, ja iznīcina ko tik tīru un mīļu? Es lūkojos tumsā, šīs domas izkliedēja pilnīgi visu ši vakara prieku. Edvards ir pelnījis laimi. Viņš tai ir parādā pateicību.Mani pārsteidza Kārlaila domas. Bija jābūt izejai.Es vēlētos, kau spētu noticēt vismaz vienai no tām.Es nekavējos Portandželosā. Es aizvedu Kārlailu uz vietu, kur radījums vārdā Lonijs slīcināja savu vilšanos kopā ar draugiem. Kārlails redzēja, cik grūti man bija atrasties tik tuvu šim briesmonim – dzirdēt viņa domas, redzēt viņa atmiņas, kurās Bella jaucās ar citām meitenēm, kuras tagad varēja nebūt drošībā. Mana elpošana paātrinājās. Ej, Edvard. Kārlails domāja pieklājīgā balsī. Es viņus pieskatīšu. Tu Ej atpakaļ pie Bellas.Viņas vārds bija vienīgais, kas novērsa manu uzmanību un tikai tas man tagad kaut ko nozīmēja. Es atstāju viņu mašīnā, un taisnā ceļā skrēju caur guļošo mežu uz Forksu. Tas aizņēma mazāk laika nekā braucot ar Bellu manā ``ātrajā`` mašīnā. Pēc dažām minūtēm es izspūris stāvēju pie viņas mājas un vēru vaļā logu. Es ar atvieglojumu klusi uzelpoju. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt. Bella bija drošībā un gulēja, viņa sapņoja. Viņas mitrie mati bija savēlušies kā jūraszāles pār spilvenu. Bet kaut kas nebija tā, ka visās naktīs – viņa bija cieši saritinājusi - drīzāk sapinusies pārvalkā - pārvalku ap saviem pleciem. Auksti, es minēju. Pirms es apsēdos ierastajā vietā, viņa miegā nodrebēja un viņas lūpas notrīsēja. Es neilgu brīdi domāju un tad klusi aizgāju uz priekštelpu, pētot viņas māju. Čārlijs skaļi krāca. Es pat varēju sadzirdēt, par ko viņš sapņoja. Kaut kas saistīts ar ūdeni un pacietību.. varbūt makšķerēšana? Augšstāvā bija kumode. Es to atvēru un atradu, ko biju meklējis. Es izmeklēju visbiezāko segu no skapīša un aiznesu to uz Bellas istabu. Es to aiznesīšu atpakaļ, pirms viņa pamodīsies, un neviens neko nenojautīs. Aizturēdams savu elpu, es uzmanīgi pārklāju segu pār Bellu; viņa nereaģēja uz segas svaru. Es apsēdos šūpuļkrēslā. Kamēr gaidīju, kad viņai paliks siltāk, es domāju par Kārlailu, prātodams, kur viņš tagad bija. Es zināju, ka viņa plāns izdosies – Alise to redzēja. Domādams par savu tēvu, es nopūtos – viņš mani vērtēja pārāk augstu.. Es vēlējos, kaut būtu tas, par ko viņš mani uzskatīja. Tā persona, kura būtu pelnījusi to laimi un būtu cienīga domāt par Bellu – šo guļošo meiteni. Viss būtu savādāk, ja es būtu tas Edvards. Līdzko es par to domāju, tad dīvains, nepazīstams redzējums piepildīja manu prātu. Uz īsu brīdi, liktenīgā ragana, ko biju iztēlojies kā Bellas slepkavu, tika aizstāta ar vismuļķīgāko un vispārgalvīgāko no eņģeļiem. Ar eņģeli – sargu. Ar bezrūpīgu smaidu uz lūpām, rezgalīgi debeszilām acīm eņģelis Bellu atspoguļoja tā, ka es nespēju normāli viņu uzlūkot. Smieklīgi spēcīgā smarža, kura pat novērsa manu uzmanību, klusās domas, kas izraisīja manī ziņkārību,

127

127

neaptveramais skaistums, kas lika man neatraut no viņas acis, neparastā nesavtība, kura iedvesa manī bijību. Aizmirstot pati sevi – tikai tā viņa varēja būt manā tuvumā – un velkot sev līdzi nepatikšanas. Tāda viņa bija. Tad bezatbildīgais eņģelis ar paviršiem smiekliem aizskaloja Bellas trauslumu – tā bija pagātne. Viņš uzticējās, ka es Bellu neiznīcināšu. Es pašūpoju galvu par neapdomīgo eņģeli. Beidzot es varēju kaut ko darīt, mainīt likteni. Man eņģeļa nebija. Tie laikam bija tikai labajiem – tādiem kā Bella. Bet kur visu atlikušo laiku bija palicis Bellas sargeņģelis? Kas viņu visu laiku pieskatīja?Es klusu iesmējos, kad beidzot sapratu, ka eņģelis biju es.Tikai eņģelis-vampīrs, - tur bija atšķirība. Apmēram pēc pusstundas Bella atslāba no saspringtās pozas. Viņas elpošana kļuva dziļāka un viņa sāka murmināt. Es gandarīts pasmaidīju. Es biju niecīgs, bet viņa gulēja daudz labāk, ja es biju klāt.``Edvard,`` viņa nopūtās un es pasmaidīju. Es pastūmu malā traģēdiju un ļāvu sev atkal būt laimīgam.

11. Pratināšana.

CNN telekompānija pirmā izpauda stāstu. Es biju laimīgs, ka ziņas redzēju pirms man vajadzēja doties uz skolu, biju norūpējies, ka dzirdēšu kā cilvēki pārrunā šo notikumu un kādu uzmanības daudzumu viņi pievērsīs tam. Laimīgā kārtā ziņu bija ļoti daudz. Dienvidamerikā bija notikusi zemestrīce, bet Tuvajos Austrumos bija nolaupīts politiķis. Šīm ziņām tika pievērsta tikai neliela uzmanība, bija pateikti tikai daži teikumi un parādīta viena neskaidra bilde.``Alanzo Kalders Vallass (Alonzo Calderas Wallace), aizdomās turētais sērijveida izvarotājs un slepkava no Teksasas un Oklahomas štata, pagājušajā naktī tika arestēts Portlendā, Oregonā, pateicoties kādai anonīmai personai. Vallass tika atrasts agri no rīta bezsamaņā, gulēdams kādā alejā, viņš atradās tikai dažus jardus no policijas iecirkņa. Amatpersonas vēl nevar izpaust, kad tieši šī persona tiks sūtīta uz Hjūstonu vai Oklamasitiju, lai tur tiktu tiesāta.``Attēls nebija skaidrs, miglains uzņēmums, personai bija bieza bārda.Bet, Bella redzētu šo bildi, viņa to varētu atpazīt. Es cerēju, ka viņa neatpazīs; tas viņai radītu lieku uztraukumu.``Šajā pilsētā būs stingra kontrole. Mēs esam pārāk tālu no citām pilsētām, lai tās vēlētos iesaistīties,`` Alise man sacīja. Es pamāju ar galvu. Bella bieži neskatījās televīziju, un es nebiju redzējis, ka viņas tēvs bez sporta pārraidēm interesējās par kaut ko citu. Es darīju, ko varēju. Šis monstrs vairs nemedīs, un es nebiju kļuvis par slepkavu. Pēdējā laikā. Es darīju pareizi, uzticēdamies Kārlailam, lai gan es joprojām vēlējos, kaut monstra gals nebūtu tik viegls. Es pieķēru sevi cerot, ka viņu aizsūtīs uz Teksasu, kur nāvessodu izpilde bija tik populāra... Nē. Tam nebija jēgas. Man vajadzēja to aizmirst un domāt par to, kas patiešām bija svarīgi. Es Bellu pametu jau vairāk kā stundu atpakaļ. Es jau atkal alku viņu redzēt. ``Alise, vai tu domā-`` viņa mani pārtrauca.``Rozālija brauks ar savu mašīnu. Viņa joprojām ir apvainojusies, bet tu zini, ka viņa jutīsies labāk, ja ļausi viņai braukt.`` Alise trīcēja no smiekliem.Es viņai plati uzsmaidīju. ``Tiksimies skolā.``

128

128

Alise nopūtās, un mans smaids pazuda. Es zinu, es zinu. Viņa domāja. Vēl ne. Es pagaidīšu, līdz pats vēlēsies mani ar viņu iepazīstināt. Tev vajadzētu zināt, ka tas arī mani padara savtīgu. Es arī patikšu Bellai. Es viņai neatbildēju, kad steidzos ārā pa durvīm. Šis bija savādāks veids, kā pārdomāt situāciju. Vai Bella gribētu iepazīties ar Alisi? Vai viņa gribētu sev draudzeni-vampīru? Pazīsto Bellu... šī ideja neliktu viņai izturēties neciešami. Es drūmi paskatījos pats uz sevi. Tas, ko Bella vēlējās, un tas, kas viņai nāca par labu – bija divas ļoti atšķirīgas lietas. Es sāku justies diezgan neērti, kad novietoju savu auto pie Bellas iebraucamā ceļa. Cilvēku paruna saka, ka no rīta viss izskatās savādāk – lietas mainās, kad tu sāc rīkoties. Vai es Bellas acīs būšu savādāks šajā nedaudz gaišajā, bet miglainajā dienā? Vai būšu vairāk ļauns vai mazāk ļauns nekā tajā tumšajā naktī? Vai uzticība bija pazudusi, kamēr viņa gulēja? Vai viņai beidzot būs bail? Viņas sapņi bija mierīgi, lai gan tikai pagājušo nakti. Kad viņa reizi pēc reizes izrunāja manu vārdu, viņa smaidīja. Vairāk kā vienu reizi viņa lūdza mani palikt. Vai tas šodien kaut ko nozīmēs? Es satraukdamies gaidīju, dzirdot katru troksni, ko viņa radīja iekšpus savas mājas – ātros, piņķerīgos soļus, aso folija skaņu, ledusskapja durvju aizciršanos. Izklausījās, ka viņa steidzās. Viņa vēlējās ātrāk nokļūt skolā? Šī doma lika man pasmaidīt, daudzsološi. Es palūkojos pulkstenī. Es to iedomājos – braukdama ar lielu ātrumu savā vārgajā mašīnā viņa tāpat būtu nokavējusi – viņa būtu ieradusies par vēlu.Bella izskrēja no mājas, viņas soma ar visām grāmatām noslīdēja no viņas pleca, viņas mati bija savīti nekārtīgā astē, kura jau grasījās noslīdēt no viņas pakauša līdz kaklam. Viņas biezais, zaļais svīteris, ko viņa bija uzģērbusi, nebija pietiekami labs, lai pasargātu viņu no aukstās un nepatīkamās miglas. Tas, bez glaimiem, patiešām viņai bija par lielu. Tas nomaskēja viņas slaido figūru, ietīdams visas viņas jaukās un maigās līnijas vienā bezveidīgā juceklī. Bet es cienīju viņas izvēli, lai gan vēlējos, lai viņa uzģērbtu ko līdzīgu mīkstajai, zilajai blūzei, kas viņai bija pagājušonakt... audums pieglaudās viņas ķermenim tik valdzinoši, kakla izgriezums atsedza viņas kakla dobumu, pār kuru bija pārvijušās dažas matu cirtas. Zilais plūda kā ūdens gar viņas liego ķermeni...Tas bija labāk – tas bija nepieciešams – ka turēju savas domas tālu, tālu prom no tās figūras, ko es vēlējos redzēt, ja viņa valkātu to zilo blūzi. Es nedrīkstēju pieļaut vēl vairāk kļūdu, un tā būtu milzīga kļūda, ja es ļautu sev pakavēties svešajās alkās un domās par viņas lūpām... viņas ādu... viņas ķermeni... Tās domas bija zudušas. Tās alkas izvairījās no manis simts gadu. Es nevarēju sev ļaut domāt par to, ka varētu viņai pieskarties. Tas nebija iespējams. Es viņu salauztu. Bella aizgriezās no durvīm, un bez vilcināšanās pieskrēja pie manas mašīnas pat neapskatīdama to. Tad viņa mazliet piebremzēja, viņas ceļi sastinga kā izbijušam kumeļam. Viņas soma noslīdēja vēl zemāk, un viņas acis iepletās plašāk, kad viņa aplūkoja manu mašīnu. Es izkāpu, neuztraucoties par to, ka nepārvietojos cilvēcīgā ātrumā, un atvēru viņai pasažieru durvis. Man viņu nevajadzētu nekā maldināt – kad mēs bijām vieni, man vajadzēja būt tam, kas es tiešām esmu. Viņa palūkojās uz mani un atkal sastinga - es tiešām biju šeit un biju saredzams caur miglu. Un tad pārsteigums viņas acīs pārvērtās par ko citu, un es vairs nebiju nobijies – vai cerīgs – ka viņas jūtas pret mani būtu mainījušās pa šo nakti. Siltums, apbrīns, valdzinājums – viss kopā jaucās viņas šokolādes krāsas acīs. ``Vai tu gribi šodien braukt kopā ar mani?`` es jautāju. Atšķirībā no vakardienas vakariņām, man viņai vajadzēja ļaut izvēlēties. Tagad vienmēr vajadzēja ļaut viņai izvēlēties.``Jā, paldies tev,`` viņa nomurmināja, kāpdama iekšā manā mašīnā bez vilcināšanās.Vai tas jebkad beigs mani saviļņot, ka es biju tas, kuram viņa teica ``jā``? Es par to šaubījos. Es acumirklī jau biju otrā mašīnas pusē, kvēli vēlēdamies būt viņai blakus. Viņa neizrādīja ne mazāko zīmi, ka būtu šokēta par manu pēkšņo ierašanos. Laimei, ko izjutu, kad viņa sēdēja man blakus, nebija izskaidrojuma. Lai gan es mīlēju savu ģimeni un izbaudīju katru brīdi, ko

129

129

pavadījām kopā, lai gan dzīve piedāvāja tik daudz un dažādu lietu, es nekad nebiju bijis tik laimīgs, kā tagad. Pat zinot, ka tas bija nepareizi, ka tas nevarēja beigties labi, es nespēju ilgi turēt savu seju bez smaida. Mana jaka bija pakārta uz krēsla atzveltnes un Bella to uzlūkoja. ``Es paņēmu jaku priekš tevis,`` es viņai sacīju. Bija auksts. Viņai nebija jakas. Protams, tas bija pieņemams fakts, lai nodrošinātos. ``Es negribēju, lai tu saslimsti vai kaut kā tā.````Es nemaz neesmu tik vārga,`` viņa sacīja, cieši lūkodamās uz manu krūškurvi labāk nekā uz manu seju, jo viņa nevēlējās sastapt manas acis. Bet viņa uzvilka sev jaku pirms es paspēju viņu nokomandēt vai pierunāt. ``Neesi tik vārga?`` es pie sevis nomurmināju. Viņa cieši lūkojās ārā pa logu, kad es pietuvinājos skolai. Es varēju tikai paildzināt klusumu uz dažām sekundēm. Bet man vajadzēja zināt, par ko viņa šorīt domāja. Tik daudz kas starp mums jau bija mainījies kopš norietēja saule. ``Vai tad šodien nebūs neviena jautājuma?`` es jautāju, cenzdamies runāt gaiši. Viņa smaidīja, izskatīdamās priecīga, ka es biju aizsācis par kaut ko runāt. ``Vai mani jautājumi tevi garlaiko?````Ne tik ļoti kā tavas reakcijas,`` es viņai godīgi atbildēju, smaidīdams atbildot uz viņas smaidu. Viņas mute pavērās. ``Vai es slikti reaģēju?````Nē, tur jau tā problēma. Tu visu uztver tik vēsi – tas ir neparasti.`` Pat neviens kliedziens. Kā tas varēja būt? ``Es tiešām brīnos, par ko tu domā.`` ``Es vienmēr tev esmu teikusi, par ko tieši domāju.````Tu rediģē.``Viņas zobi iespiedās viņas lūpā. Neizskatījās, ka viņa mēģinātu atcerēties, kad tā būtu darījusi – tā bija neapzināta atbilde uz jautājumu.``Ne ļoti.`` Ar šiem dažiem vārdiem bija pietiekami, lai mana ziņkārība kļūtu vēl spēcīgāka. Ko gan viņa slēpa? ``Ar to pietika, lai mani padarītu neprātīgu,`` es sacīju. Viņa vilcinājās un tad čukstēja : ``Tu negribēsi to dzirdēt.``Man brīdi vajadzēja padomāt, izskriet cauri pilnīgi visai pagājušajai naktij, atceroties vārdu pēc vārda, pirms es izveidotu sakarību. Iespējams, tas aizņēma daudz laika, jo es nespēju iedomāties ko tādu, ko nevēlētos dzirdēt no viņas. Un tad – viņas balss tonis bija tāds pats kā vakar vakarā; atkal tajā pēkšņi bija jaušamas sāpes – es atcerējos. Vienreiz es viņai biju lūdzis neizteikt skaļi savas domas. Nekad tā vairs nesaki, es viņai to biju uzrūcis. Es pat liku viņai raudāt... Vai tas bija tas, ko viņa no manis slēpa? Viņas jūtu dziļumi pret mani? Tas, ka viņai bija vienalga, ka esmu monstrs? Tas, ka viņa domāja, ka bija par vēlu? Es nevarēju parunāt, jo prieks un sāpes bija pārāk spēcīgi vārdi, atstarpe starp tiem bija pārāk plaša, lai atbildētu loģiski. Mašīnā bija klusums, izņemot viņas nevienmērīgos sirdspukstus un elpošanu.``Kur ir tava pārējā ģimene?`` viņa pēkšņi jautāja. Es dziļi ievilku elpu – iegaumējot smaržu, kas bija mašīnā un jaucās ar īstām sāpēm; man to vajadzēs izmantot, es ar gandarījumu secināju – un piespiedu sevi atkal būt mierīgam. ``Viņi paņēma Rozālijas mašīnu.``Es novietoju mašīnu brīvajā laukumā blakus nezināmai mašīnai. Es slēpu savu smaidu, skatīdamies, kā viņas acis iepletās. ``Dižmanīgi, vai ne?````Um, vou. Ja jau viņai ir mašīna, kāpēc viņa brauc ar tevi?`` Rozālijai patiktu Bellas reakcija...ja vien viņa nebūtu kareivīgi noskaņota, kas noteikti nenotiktu.``Kā jau es teicu, tas ir dižmanīgi. Mēs parasti cenšamies saplūst ar pārējiem.````Tu laikam esi bez panākumiem,`` viņa man sacīja, un tad iesmējās ar bezrūpīgu smaidu. Dzīvespriecīgā, viscaur mierīgā smieklu skaņa sasildīja manu tukšo krūškurvi. ``Tad kāpēc Rozālija šodien brauca ar savu mašīnu, ja reiz tas ir tik uzkrītoši?`` viņa brīnījās.

130

130

``Vai tad tu nesaproti? Es tagad pārkāpju visus noteikumus.`` Manai atbildei vajadzēja būt mazliet biedējošai - bet, protams, Bella pasmaidīja par to. Viņa negaidīja, lai es atvērtu durvis kā pagājušonakt. Man skolā vajadzēja izlikties normālam – tāpēc es nevarēju pārvietoties tik ātri, lai atvērtu viņai durvis. Es gāju viņai tik tuvu, cik vien varēju atļauties, uzmanīgi skatīdamies, vai mans tuvums viņu nesavārdzinās. Divreiz viņas plauksta aizskāra mani, bet viņa to ātri atrāva atpakaļ. Izskatījās, ka viņa vēlējās man pieskarties... Mana elpa paātrinājās. ``Kāpēc jums visiem ir tādas mašīnas? Jūs taču gribat palikt slepenībā?`` viņa jautāja, kad mēs gājām.``Iecietība,`` es atzinu. ``Mums patīk braukt ātri.````Skaitļi,`` viņa bubināja, viņas balss saīga. Viņa pat nepaskatījās, lai ieraudzītu manu plato smaidu. Oh! Es tam neticu! Kad Bella to aizmirsīs? Es to nesaprotu! Kāpēc? Džesikas domas iztraucēja manu domāšanu. Viņa gaidīja Bellu, patverdamās no lietus zem kafejnīcas jumta, un Bellas jaka bija pār viņas roku. Viņas acis iepletās aiz neticības. Bella to arī ievēroja, mazliet vēlāk. Muļķīgs pietvīkums aizskāra Bellas vaigus, kad viņa izprata Džesikas sejas izteiksmi. Džesikas domas bija kā uzrakstītas uz viņas sejas. ``Sveika, Džesika. Paldies, ka atcerējies,`` Bella viņu sveicināja. Viņa pasniedzās pēc jakas, kuru klusējot pasniedza Džesika. Man vajadzētu būt jaukam pret Bellas draugiem, vienalga, vai tie bija vai nebija labi. ``Labrīt, Džesika.``Oouu.. Džesikas acis iepletās vēl platākas. Tas bija dīvaini un apbrīnojami... un, protams, mazliet mulsinoši... cik ļoti Bellas tuvums mani mīkstināja. Likās, ka no manis neviens nebaidījās. Ja Emets to uzzinātu, viņs mani par to ķircinātu visu nākamo gadsimtu. ``Em... sveiki,`` Džesika nobubināja, un viņas acis pievērsās Bellas sejai, tās bija pilnas ar jautājumiem. ``Domāju, ka tiksimies trigonometrijā.`` Tu man visu izstāstīsi. Tu man atbildēsi uz visiem maniem jautājumiem. Detaļās. Man jāzina visi sīkumi! Edvards, dīvainais KALENS! Dzīve ir tik netaisna.Bellas mute raustījās. ``Jā, tiksimies tad.`` Džesikas domas kļuva mežonīgas, kad viņa devās uz pirmo nodarbību, palūrot vairākas reizes atpakaļ uz mums. Visu stāstu. Es nepieņemšu neko nepilnīgu. Vai viņi vakar bija norunājuši tikšanos? Vai viņi satiekas? Cik ilgi? Kā viņa to varēja paturēt noslēpumā? Tā nav nejaušība – ar viņiem viss ir nopietni. Vai ir kāda cita izvēle? Es to uzzināšu. Es nevaru palikt neziņā. Ak, man paliek slikti...Pēkšņi Džesikas domas atvienojās, un viņa ļāva lidot fantāzijām caur viņas galvu. Es sarāvos no viņas pieņēmumiem, un ne tikai tāpēc, ka viņa iztēlojās sevi Bellas vietā. Tam tā nevajadzētu būt. Un tagad es... es vēlējos... es pretojos, izdarot pieņēmumu. Cik nepareizās situācijās es ievilkšu Bellu? Kura no tām pārtrauks viņu nogalināt? Es sašūpoju savu galvu un mēģināju to pacelt. ``Ko tu viņai stāstīsi?`` es jautāju Bellai.``Hei!`` viņa stipri čukstēja. ``Es domāju, ka tu nespēj lasīt manas domas!````Es nespēju.`` Es palūkojos uz viņu, būdams pārsteigts un cenšoties izprast viņas vārdu jēgu. Ak – Mēs noteikti domājām par vienu un to pašu lietu reizē. Hmm... Man tas visai patika. ``Lai nu kā,`` es viņai teicu, `` es varu lasīt viņas – viņa gaidīs tevi klasē, lai varētu uzbrukt.`` Bella ievaidējās un tad ļāva jakai noslīdēt no pleciem. No sākuma es nedomāju, ka viņa vēlas man to atdot – es pēc tās nejautāju; man gribējās, lai viņa to patur... Bet, apliecinājums – es biju pārāk lēns, lai palīdzētu viņai to uzvilkt atpakaļ. Tad nu viņa man padeva jaku un sakrustoja savas rokas pat nepaskatīdamās uz mani, lai ieraudzītu, ka es jau grasījos palīdzēt. Es saraucu pieri, bet tad jau kontrolēju savas emocijas, pirms viņa kaut ko būtu pamanījusi.``Nu, ko tad tu viņai teiksi?`` es laikam izdarīju spiedienu. ``Varbūt mazu palīdzību? Ko viņa gribētu uzzināt?`` es smaidīju un pašūpoju savu galvu. Es gribēju dzirdēt, ko viņa par to domā.``Tas nav godīgi,`` viņas acis savilkās ciešāk. ``Nē, tu man neteiksi, ko tu zini – tagad tas pavisam nebūtu godīgi.``

131

131

Pareizi – viņai nepatika dubultas normas. Mēs nonācām pie viņas klases durvīm – kur arī man vajadzēja viņu pamest; es prātoju, vai Misis Koupa varētu dot pajumti kādam, kas pārceltos uz manu angļu valodas klasi... Es koncentrējos pats uz sevi. Es varētu būt godīgs.``Viņa grib zināt, vai mēs slepeni satiekamies,`` es lēni sacīju. `` Un viņa grib zināt, ko tu jūti pret mani.``Viņas acis bija platas – ne izbiedētas, bet gan atjautīgas. Tās bija atvērtas, lai es varētu vienkārši lasīt. Viņa tēloja nevainīgo.``Ak,`` viņa murmināja, ``ko man vajadzētu teikt?`` ``Hmmm.`` Viņa vienmēr centās, lai es būtu tas, kurš vairāk dod, nevis viņa. Es apdomāju, kā atbildēt. Kāda ietiepīga matu šķipsna, mazliet mitra no miglas, nokrita pār viņas plecu un saruļļojās, kur viņas atslēgas kauls bija paslēpts zem smieklīgā džemperīša. Tas vilināja manas acis... liekot tām šķērsot viņas apslēptās kontūras... Es tiecos pēc šķipsnas uzmanīgi, tā, lai nepieskartos viņas ādai – rīts jau tā bija pietiekami dzestrs pat bez mana pieskāriena – un tad atrāvu roku atpakaļ, tur, kur tā nespētu novērst viņas domas. Es atcerējos to reizi, kad Maiks Ņūtons aizskāra viņas matus, un mans žoklis sacirtās. Toreiz viņa sarāvās no viņa pieskāriena. Bet tagad viņas reakcija nebūt tāda nebija; starp citu, viņas acis mazliet iepletās, zem viņas ādas strauji sāka riņķot asinis, un viņas sirds pēkšņi un nemierīgi sāka dauzīties. Es centos nesmaidīt, kad atbildēju uz viņas jautājumu: ``Es ceru, ka tu vari teikt ``jā`` uz pirmo jautājumu... ja tu neiebilsti-`` viņas izvēle, vienmēr viņas izvēle, ``-tas būtu vieglāk par jebkuru citu izskaidrojumu.````Es neiebilstu,`` viņa čukstēja. Viņas sirds joprojām nebija atradusi īsto ritmu.``Un uz otro jautājumu... `` tagad es nevarēju noslēpt smaidu, ``nu, es klausīšos, lai pats uz to saņemtu atbildi.`` Ļauj Bellai to apdomāt. Es noslēpu savu smaidu, kolīdz Bellas sejā pavīdēja šoks. Es ātri apgriezos, pirms viņa paspētu paprasīt vēl kaut ko. Man bija grūti nedot viņai to, ko viņa lūdza. Un es gribēju dzirdēt viņas domas, nevis savas. ``Tiksimies pusdienās,`` es viņai teicu, saucot pār plecu, un mani pārņēma nožēla, kad palūkojos atpakaļ un ieraudzīju, ka Bella joprojām lūkojās man nopakaļ ar plati ieplestām acīm. Viņas mute bija atvērta. Es atkal aizgriezos un sāku smieties.Kolīdz biju prom, uzreiz dzirdēju šokētās un prātojošās domas, kuras virmoja pa manu galvu – acis visu laiku bija vērstas uz Bellas seju un manu aizejošo figūru. Es viņiem pievērsu nelielu uzmanību. Es nespēju koncentrēties. Es gribēju skriet – patiešām skriet, tik ātri, ka es varētu nozust, tik ātri, ka es justos tā, it kā lidotu. Kāda daļa no manis jau lidoja. Es uzvilku savu jaku, kad devos uz klasi, ļaudams viņas aromātam virmot ap mani. Es tagad varētu aizdegties – ļaujot smaržai padarīt mani nejūtīgu – un tad būtu vieglāk to ignorēt vēlāk, vēlāk, kad būšu ar viņu kopā pusdienās...Bija labi, ka skolotāji nevilcināja laiku un neizsauca mani. Šodien vajadzēja būt tai dienai, kad viņi mani vēlētos pārbaudīt, mani, kas biju nesagatavots un nespētu atbildēt. Mans prāts šorīt bija tik daudz vietās vienlaicīgi; tikai mans ķermenis bija klasē. Protams, es novēroju par Bellu. Tas bija palicis tik pierasti, tik automātiski kā elpot. Es dzirdēju viņas sarunu ar sagrauto Maiku Ņūtonu. Bella ātri pievērsās sarunai ar Džesiku, un es tik plaši uzsmaidīju Robim Saiveram (Rob Sawyer), kurš sēdēja solā man pa labi, ka viņš acīm redzami sarāvās un ieslīdēja dziļāk savā sēdvietā, protams, tālāk no manis. Fui! Šausmīgi. Nu,es laikam nebiju to pavisam zaudējis. Es bez problēmām pievērsos Džesikas domām, redzēdams viņas bagātīgos jautājumus, ko viņa uzdeva Bellai. Un es arī klausījos Andželu Vēberi. Es jutos viņai tik pateicīgs – viņa vispirms domāja par to, kas bija atgadījies ar Bellu, un tikai tad par kaut ko citu. Tā es visu rītu gaidīju, meklēdams ko tādu, ko viņa vēlētos. Es pieņēmu, ka tas būs pavisam viegli; kā jau pārējie cilvēki, arī viņa noteikti vēlējās kādu nieciņu vai greznumlietiņu. Bez problēmām, kaut ko īpašu. Man vajadzētu viņai to nodot slepeni. Bet Andžela tomēr nebija tik

132

132

piekāpīga un nepievērsa sev pārāk daudz uzmanības. Viņa bija pārāk apmierināta ar visu. Viņa bija laimīga. Varbūt šis bija cēlonis viņas neparasti labajai attieksmei – viņa bija viena no tiem retajiem cilvēkiem, kam bija tas, ko viņi vēlējās, un viņi vēlējās to, kas viņiem bija. Ja viņa nebūtu pievērsusi uzmanību skolotājai un piezīmēm, viņa domātu tikai par maziem dvīņu brāļiem, ar kuriem viņa šajā nedēļas nogalē dosies uz pludmali – viņa gaidīja šo notikumu ar diezgan mātišķu prieku. Viņa dvīņus pieskatīja diezgan bieži, bet šis fakts neko nemainīja... Tas bija ļoti mīļi. Bet tas man diez ko nepalīdzēja. Bija jābūt kaut kam tādam, ko viņa vēlējās. Man vienkārši vajadzētu turpināt novērošanu. Bet vēlāk. Bija pienākusi Bellas trigonometrijas stunda kopā ar Džesiku. Es neskatījos, kur gāju, kad devos uz angļu valodu. Džesika jau sēdēja savā vietā, un abas viņas pēdas nepacietīgi dauzījās pret zemi, kad viņa gaidīja ierodamies Bellu. Pilnīgi pretēji – kad es sēdēju klasē jau ierastajā vietā, es paliku neticami mierīgs. Man vajadzēja sev atgādināt, lai mazliet sāktu uztraukties. Lai uzturētu šarādi. Tas bija grūti, manas domas tik ļoti koncentrējās uz Džesiku. Es cerēju, ka viņa pievērsīs uzmanību un tiešām mēģinās skatīties uz Bellas seju, lai to varētu redzēt arī es. Džesikas satraukums pastiprinājās, kad Bella ienāca klasē. Viņa izskatās... drūma. Kāpēc? Varbūt nekas nav tā, ka viņa vēlētos, lai būtu ar Edvardu Kalenu? Tā būtu vilšanās. Bet... tad viņš joprojām būtu brīvs. Ja viņš pēkšņi būtu ieinteresēts satikties, es neiebilstu... Bellas seja nebija drūma. Tā bija negribīga. Viņa uztraucās – viņa zināja, ka es to visu dzirdēšu. Es sev uzsmaidīju.``Izstāsti man visu!``Džesa pieprasīja, kamēr Bella vilka nost savu jaku un pakāra to uz krēsla atzveltnes. Viņa kustējās, visu pārdomādama, negribēdama ko teikt. Uh, viņa ir tik lēna. Aiziet, jāuzzin pikantie jaunumi! ``Ko tu gribi zināt?`` Bella centās izvairīties, kad apsēdās savā vietā. ``Kas notika pagājušajā naktī?````Viņš mani aizveda pavakariņot un tad nogādāja mani mājās.``Un tad? Nu beidz, tur bija jābūt kaut kam vairāk! Es zinu, ka viņa melo. Es to tāpat no viņas uzzināšu. ``Kā tu tik ātri nokļuvi mājās?`` Es redzēju, kā Bella izbolīja acis par Džesikas aizdomīgumu. ``Viņš brauc kā trakais. Tas bija briesmīgi.`` Viņa uzsmaidīja niecīgu smaidu, un man atkal bija skaļi jāsmejas, pārtraucot mistera Meisona (Mr. Mason`s) paziņojumu. Es centos smieklus pārvērst klepošanā, bet neviens nebija muļķis. Misters Meisons uzmeta man aizkaitinātu skatienu, bet es pat necentos paklausīties, kādas domas aiz tā slēpās. Es dzirdēju tikai Džesiku. Uh. Izklausījās, ka viņa stāsta patiesību. Kāpēc man vajadzēs izspiest no viņas vārdu pa vārdam to, ko es gribēju dzirdēt? Ja es būtu viņas vietā, es būtu bez mitas lielījies. ``Vai tas bija kā randiņš – vai tu teici viņam, ka tiksieties šeit?````Nē, es biju ļoti pārsteigta, kad viņu šeit satiku,`` Bella viņai sacīja. Kas tad īsti notiek?? ``Bet viņš taču tevi šodien atveda uz skolu?`` Šajā stāstā vajadzēja būt kam vairāk. ``Jā – arī tas bija pārsteigums. Viņš ievēroja, ka man vakar nebija jakas.``Tas nav diez ko interesanti, Džesika vīlusies domāja.Es biju noguris no viņas jautājumu jūras – es gribēju dzirdēt kaut ko, ko vēl nezināju. Es cerēju, ka viņa nebija tik ļoti neapmierināta, lai nepavaicātu to, ko es gaidīju.``Vai tu atkal kaut kur dosies?`` Džesika jautāja.Viņš piedāvāja mani aizvest sestdien uz Sietlu, jo viņš domā, ka mana mašīna to neizturēs. Vai tas kaut ko nozīmē?Hmm. Viņš tiešām domā nopietni, lai.. nu, parūpētos par viņu. Kaut kam vajadzēja būt, ja ne pie Bellas, tad pie Edvarda. Kā TAS var būt? Bella ir traka. ``Jā,`` Džesika atbildēja uz Bellas jautājumu.``Nu, tad,`` Bella nobeidza. ``jā.``

133

133

``Vou – Edvards Kalens.`` Kau arī viņa patiktu Edvardam vai nē, tas tiešām ir iespaidīgi.``Es zinu,`` Bella nopūtās. Viņas balss tonis iedrošināja Džesiku. Beidzot – Izklausījās, ka viņa to pajautās! Viņai vajadzētu apjēgt... ``Pagaidi!`` Džesika sacīja, pēkšņi atcerēdamās pašu svarīgāko jautājumu. ``Vai viņš tevi noskūpstīja?`` Lūdzu, saki jā. Un tad apraksti katru sekundi! ``Nē,`` Bella nobubināja un tad palūkojās lejup uz savām plaukstām, viņas seja liecās lejup. ``Tas nav tā.``Nolādēts. Es vēlos... Ha. Izskatās, ka viņa to izdarīja. Es saraucu pieri. Bella izskatījās apbēdināta, bet tā nebija vilšanās, kā domāja Džesika. Viņa to nevarēja vēlēties. Zinot, ko viņa zināja. Viņa nevēlējās būt tik tuvu maniem zobiem. Lai viņa zinātu, man bija arī indes zobi. Es noskurinājos.``Vai tu domā, ka sestdien...?`` Džesika neatstājās. Bella izskatījās vēl vairāk pievilta, kad viņa to teica: ``Es tiešām par to šaubos.`` Jā, viņa tiešām to vēlas. Viņai tas sāp.Vai tāpēc, ka es skatījos cauri Džesikas izpratnei, man likās, ka Džesai ir taisnība? Kādu sekundes daļu es biju apmulsis no domas, no iespējamības, kā tas būtu, ja es viņu mēģinātu noskūpstīt. Manas lūpas pie viņas lūpām, auksts akmens pie silta, trausla zīda.. Un tad viņa nomirtu. Es pašūpoju savu galvu, sarāvos, un piespiedu sevi koncentrēties.``Par ko tu runā?`` Vai tu runāji ar viņu, vai liki viņam pašam visu saprast, tāpat kā man? Es, nožēlas pilns, pasmaidīju. Džesika nebija tālu no patiesības.``Es tiešām nezinu, Džes. Tik daudz sīkumu. Mēs mazliet runājām par angļu valodas eseju.`` Pavisam mazliet. Es platāk pasmaidīju. Nu, beidz taču! ``lūdzu, Bella! Pastāsti man sīkāk.`` Bella uz brīdi padomāja. ``Nu... labi. Vienu varu pastāstīt. Tev vajadzēja redzēt, kā apkalpotāja flirtēja ar viņu – tas bija pārāk uzkrītoši. Bet viņš viņai nepievērsa ne mazāko uzmanību.``Kas par dīvainu notikumu, ko pastāstīt. Es biju pārsteigts, ka Bella to bija ievērojusi. Man likās, ka tā bija tik nebūtiska lieta. Interesanti...``Tā ir laba zīme. Vai viņa bija skaista?`` Hmm. Džesika par to domāja vairāk nekā es. Laikam tāda sieviešu lieta.``Ļoti,`` Bella viņai sacīja. ``Bez šaubām – viņai bija kādi deviņpadsmit vai divdesmit.``Džesika vienā brīdī pēkšņi apjuka, kad atcerējās Maiku pirmdienā, kad viņiem bija tikšanās – Maiks bija pārāk jauks pret apkalpotāju, kuru Džesika uzskatīja par ne īpaši pievilcīgu. Viņa ātri izlēca no atmiņām un atgriezās, noslāpēdama savu aizkaitinājumu, pie vēl neatklātajām detaļām. ``Pat labāk. Tu viņam noteikti patīc.````Es arī tā domāju,`` Bella lēni sacīja, un es biju pie pašas krēsla malas, kad mans ķermenis palika nekustīgs. ``Bet ir grūti par to runāt. Viņš vienmēr ir tik noslēpumains.``Man nevajadzēja būt tik nepārprotami skaidram un nekontrolējamam kā es domāju. Lai gan... tik vērīga kā viņa... Kā viņa vēl to nebija sapratusi, ka es biju iemīlējies? Es izskatīju mūsu sarunu, būdams pārsteigts, ka es tos vārdus tiešām nebiju teicis skaļi. Es jutos, it kā tā atklāsme būtu zemteksts katram mūsu vārdam. Vou. Kā tu vari sēdēt viņam blakus un vēl sarunāties? ``Es nesaprotu, kā tu vari būt tik drosmīga, lai būtu ar viņu vienatnē,`` Džesika teica. Bellas sejā parādījās šoks. ``Kāpēc?`` Parasta reakcija.Ko viņa domāja par maniem vārdiem? ``Viņš ir tik...`` Kā lai pareizi pasaka? ``biedējošs. Es nezinātu, ko lai viņam saka.`` Es pat šodien ar viņu nespēju parunāt angļu valodā, un viss, ko spēju izdvest, bija labrīt. Es noteikti izklausījos pēc muļķes. Bella smaidīja. ``Man tiešām ir problēmas ar sakarību, kad atrodos viņa tuvumā.`` Viņa noteikti lika Džesikai justies daudz labāk. Viņa bija neiespējami pārņemta ar sevi, kad mēs bijām kopā.``Ou, nu,`` Džesika nopūtās. ``Viņš ir neticami lielisks.``

134

134

Bellas seja pēkšņi palika vēsa. Viņas acis uzliesmoja tāpat, kad viņa apvainojās par kaut ko netaisnu. ``Viņā ir daudz kas vairāk nekā tikai tas,`` Bella izgrūda. Oo. Mēs beidzot pie kaut kā bijām nonākuši.``Tiešām? Piemēram, kas?``Bella uz mirkli kodīja savu lūpu. ``Es to nevarēšu pareizi izskaidrot,`` viņa beidzot sacīja. ``Bet aiz viņa sejas slēpjas kaut kas vēl neticamāks.`` Viņa novērsās no Džesikas, viņas acis uz kaut ko cieši koncentrējās, it kā viņa cieši raudzītos tālumā. Sajūta, kura mani tagad mocīja, bija neticami līdzīga tai, ko izjutu tad, kad Kārlails vai Ezme mani uzslavēja par to, ka biju kaut ko izdarījis. Līdzīga sajūta, bet daudz stiprāka, daudz iznīcinošāka. Nebija nekas labāks par to seju! ``Vai tas ir iespējams?`` Džesika ķiķināja. Bella nepagriezās. Viņa turpināja lūkoties vienā virzienā, ignorēdama Džesiku. Normāls cilvēks būt ļauni pasmējies.Varbūt tā būtu, ja es nesarežģītu savus jautājumus. Ha ha. Ja es runātu kā ar bērnudārznieci. ``Tātad tev viņš patīk?`` Es atkal biju Nekustīgs. Bella nepaskatījās uz Džesiku. ``Jā.````Es domāju, vai tev viņš patiešām patīk?````Jā.`` Kā viņa pietvīka! ``Cik ļoti viņš tev patīk?`` Džesika jautāja.Angļu valodas klase neuzies gaisā un es to neievērošu. Tagad Bellas seja bija spilgti sarkana – es pat varēju sajust garīgās bildes siltumu.``Pārāk daudz,`` viņa čukstēja. ``Vairāk, nekā viņam patīku es. Bet es neredzu, ko tur varētu darīt.``Trāpīts!Ko misters Varners tikko jautāja? ``Um – kurš numurs, mister Varner?`` Bija labi, ka Džesika vairs neķircināja Bellu – man bija vajadzīga minūte. Par ko tā meitene vispār domāja? Ka es viņai patīku vairāk nekā viņa man? Kā viņa kaut ko tādu varēja iedomāties? Bet es neredzu, ko tur varētu darīt? Ko gan tas nozīmēja? Es nevarēju atrast piemērotu izskaidrojumu šiem vārdiem. Tie bija pārāk sīksti. Likās, ka es vairs nekādu dāvanu nesaņemšu. Acīmredzamas lietas, lietas, kurām bija ideāli izskaidrojumi, kaut kādā veidā spēja visu sagriezt otrādi un radīt viņas prātā jūkli. Vairāk, nekā viņam patīku es? Laikam man tagad nevajadzētu pamest telpu. Es nikni palūrēju uz pulksteni, sakozdams savus zobus. Kā dažas minūtes varēja likties tik nemirstīgi garas? Kur bija palicis mans mērķis? Mans žoklis visu mistera Varnera trigonometrijas stundu bija caur caurēm nekustīgs. Es dzirdēju vairāk no tā, nekā no lekcijas savā paša klasē. Bella un Džesika vairs nerunāja, bet Džesika vairākas reizes palūrēja uz Bellu, un vienreiz viņas seja bija izteikti koši sarkana, lai gan tam nebija nekāda iemesla. Pusdienas nevarēja pienākt tik ātri. Es nebiju pārliecināts, vai Džesika iegūs tās atbildes, pēc kurām es tik ļoti kāroju. Nodarbība beidzās, bet Bella bija ātrāka par viņu. Tikko bija noskanējis zvans, Bella pagriezās pret Džesiku: ``Angļu valodas stundā Maiks man jautāja, vai tu ko teici par pirmdienas vakaru,`` viņa sacīja un nedaudz pasmaidīja. Es sapratu, kāpēc viņa tā darīja – uzmanības novēršana kā labākā aizsardzība. Maiks jautāja kaut ko par mani? Prieks pēkšņi padarīja Džesikas prātu neaizsargātu, maigāku, bez ierastās viltības. ``Tu joko! Ko tu teici?````Es viņam teicu, ka tu ļoti labi pavadīji laiku – viņš izskatījās iepriecināts.```` Pasaki, ko tieši viņš teica, un ko tieši tu atbildēji!``Tā arī beidzās mani veiksmīgie sirojumi pa Džesikas prātu – es vairs neko īpašu neuzzināju. Bella smaidīja, it kā viņa domātu tieši to pašu. It kā viņa būtu uzvarējusi šajā cīņā. Nu, pusdienas būs cits stāsts. Es gūšu labākus panākumus nekā Džesika, cenzdamies iegūt atbildes uz jautājumiem, es par to pārliecināšos.

135

135

Man vajadzēs stingrāku izturību, kad ceturtās stundas laikā ik pa brīdim pārbaudīšu Džesikas domas. Man nebija tik liela pacietība, lai spētu visu laiku klausīties viņas apsēstās domas par Maiku Ņūtonu. Pagājušajās divās nedēļās man ar viņu bija vairāk nekā pietiekami. Viņš varēja būt laimīgs, ka ir izdzīvojis. Es vienaldzīgi gāju caur sporta zāli kopā ar Alisi, mēs vienmēr tā darījām, kad vajadzēja sportot ar cilvēkiem. Viņa parasti bija manas komandas biedre. Bija pirmā diena, kad spēlējām badmintonu. Es ar garlaicību nopūtos, lēni atsizdams ``mušiņu``, lai tā lidotu pretējā virzienā. Lorēna Malorija (Lauren Mallory) bija pretinieku komandā, viņa nokavēja sitienu. Alise grieza savu raketi kā zizli, lūkodamās uz griestiem. Mēs visi ienīdām šo sporta zāli, īpaši Emets. Šādas spēles bija apkaunojums viņa personīgajai filozofijai. Zāle šodien izskatījās vēl sliktāk nekā parasti – es jutos tikpat aizkaitināts, kāds vienmēr bija Emets. Pirms mana galva varētu eksplodēt aiz nepacietības, treneris Kleps (Coach Clapp) atsauca spēles un palaida mūs ātrāk. Tā bija muļķīga laime, ka viņš bija izlaidis savas brokastis – jauna pieeja diētai – bet tagad tomēr viņš steidzās, lai kaut kur ieturētu treknas pusdienas. Viņš sev apsolīja, ka sāks ar rītdienu... Tas deva man pietiekami daudz laika, lai nokļūtu līdz matemātikas ēkai pirms bija beigusies Bellas stunda. Izbaudi laiku, Alise domāja, kad jau bija man priekšā, lai satiktu Džasperu. Tikai dažas dienas pacietības. Es domāju, ka tu nevēlēsies Bellu no manis pasveicināt, vai ne? Es, būdams aizkaitināts, pašūpoju savu galvu. Vai viss ir labi? Abās vietās visu nedēļas nogali būs saulains. Tev vajadzētu mainīt savus plānus. Es nopūtos un pievērsos pavisam kam citam. Pašapmierināti, bet noteikti nepieciešami. Es atbalstījos pret sienu pie durvīm un gaidīju. Es biju pietiekami tuvu, lai varētu dzirdēt Džesikas balsi caur ķieģeļiem tikpat labi, cik viņas domas. ``Tu jau šodien nesēdēsi ar mums kopā, vai ne?`` Viņa izskatās... mazliet labāk. Bet es varu derēt, ka viņa tonnām ir noklusējusi.Es tā nedomāju,`` Bella atbildēja, dīvainā kārtā būdama nepārliecināta. Vai tad es neapsolīju, ka pusdienas pavadīšu kopā ar viņu? Par ko viņa domāja? Viņas kopā iznāca no klases, un abi acu pāri plaši pavērās, kad tie ieraudzīja mani. Bet es varēju dzirdēt tikai Džesiku.Jauki. Vou. Ou, nu jā, notiks vēl kas, par ko viņai vajadzēs pastāstīt. Varbūt es viņai šovakar piezvanīšu... vai varbūt labāk nevajadzētu viņu iedrošināt. Hah. Es ceru, ka viņš paies viņai garām. Maiks ir jauks, bet... vou. ``Tiksimies vēlāk, Bella.``Bella nāca man pretī, uz brīdi apstādinādama soļus, joprojām viņa bija nepārliecināta. Viņas āda virs vaiga kauliem bija maigi rozavīga. Tagad es viņu pazinu pietiekami labi, lai būtu drošs, ka vilcināšanās iemesls nebija bailes. Acīmredzami, ka tas vija tas, ko viņa bija iztēlojusies starp manām un viņas jūtām. Vairāk, nekā viņam patīku es. Muļķības! ``Sveika,`` es teicu, un mana balss bija kā bērna aizvainojums. Viņas seja palika gaišāka: ``Sveiks.``Viņa neizrādīja, ka vēlētos teikt vēl kaut ko, tātad es visu ceļu līdz kafejnīcai klusēju, un viņa, tāpat darīdama, gāja man līdzās. Jaka nostrādāja – viņas smarža nebija tik blāva kā parasti. Tā bija tik spēcīga, lai es atkal varētu izjust tās sāpes. Es varēju sāpes ignorēt vieglāk par vieglu, bet kādreiz es neticēju, ka tas vispār būs iespējams. Bella bija nemierīga, kad mēs stāvējām rindā, un, kad viņa sastapa manu skatienu, viņa aši novērsās, it kā būtu samulsusi. Vai tas bija tāpēc, ka tik daudzi cilvēki lūkojās uz mums? Varbūt viņa dzirdēja skaļos čukstus – tenkas bija tādas pašas gan sarunās, gan domās. Vai varbūt viņa domāja, spriežot pēc manas sejas izteiksmes, ka ir iekūlusies ķezā?Viņa neko neteica līdz brīdim, kad es kaut ko meklēju viņas pusdienām. Es nezināju, kas viņai garšo – vēl nezināju – tāpēc ņēmu visu ko. ``Ko tu dari?`` viņa klusā balsī man uzšņāca. ``Tu taču to visu neņem priekš manis?`` Es pašūpoju savu galvu un parādīju paplāti kasierei. ``Puse, protams, ir priekš manis.``

136

136

Viņa pacēla vienu uzaci, bet neko vairāk neteica, kad es maksāju par ēdienu un aizvedu viņu pie tā galdiņa, kur mēs sēdējām pēdējo reizi – pirms viņas postošās pieredzes par asinsgrupas noteikšanu. Tagad viss bija savādāk. Viņa atkal apsēdās man pretī. Es pastūmu paplāti viņai tuvāk: ``Ņem visu, ko vēlies,`` es iedrošināju.Viņa paņēma ābolu un grozīja to savās plaukstās. Es nosodoši paskatījos uz viņas seju. ``Es esmu ziņkārīga.`` Kāds pārsteigums! ``Ko tu darītu, ja kāds liktu tev ēst?`` viņa turpināja tik klusā balsī, ka tas nebija sadzirdams ar cilvēku ausīm. Nemirstīgās ausis bija pavisam savādākas, it īpaši tad, ja tās pievērsa uzmanību. ``Tu vienmēr esi ziņkārīga,`` es sūdzējos. Nu labi. Nav bijis tā, ka es nekad nebūtu ēdis. Tā bija kāda daļa no šarādes. Nepielūdzama daļa. Es pasniedzos pēc ēdiena, kas atradās man vistuvāk, un aizvēru acis, kamēr es nokodu mazu gabalu no vienalga kā. Es pat varētu teikt, ka darīju to bez skatīšanās. Tas bija tikpat glums, drupatains un pretīgs kā jebkurš cits cilvēku ēdiens. Es to strauji sakošļāju un noriju, cenšoties nevaibstīties. Ēdiena gabals lēni un neērti slīdēja lejup pa manu rīkli. Es nopūtos par domu, ka vēlāk man to vajadzēs dabūt atpakaļ. Riebīgi. Bellas sejas izteiksme bija šokēta. Iespaidota. Es gribēju izbolīt savas acis. Protams, mums vajadzēs precizēt tādu maldinājumu.``Ja kāds tevi izaicinātu ēst zemi, tu varētu, vai ne?`` viņas deguns novaibstījās, un viņa smaidīja. ``Es vienreiz ēdu...izaicinājuma pēc. Nemaz nebija tik slikti,`` es smējos.Viņi izskatās tik labi, vai ne? Laba savstarpēja valoda. Es Bellu vēlāk dabūšu. Viņš pret viņu izturas tā, kā vajadzētu, ja viņam viņa tiešām interesētu. Viņš izskatās ieinteresēts. Viņš ir... perfekts. Džesika nopūtās. Hum. Es sastapu Džesikas ziņkārīgās acis, un viņa nervozi novērsās, ķiķinot kopā ar meiteni, kas sēdēja viņai blakus. Hmmm. Laikam tomēr labāk pieķerties Maikam. Tā vismaz ir realitāte, nevis fantāzija...``Džesika analizē ikkatru soli, ko es izdaru,`` es informēju Bellu. ``Viņa vēlāk tevi par to tircinās.``Es pastūmu paplāti viņai atpakaļ – pica, es aptvēru – prātojot, kā labāk iesākt. Mana iepriekšējā vilšanās atbalsojās, līdzko šie vārdi atkārtojās manā galvā: Vairāk nekā viņam patīku es. Bet es neredzu, ko tur varētu darīt. Viņa nokoda gabalu no tā paša picas gabala, no kura biju kodis es. Protams, viņa nezināja, ka es esmu kaitīgs – nezināja to, ka dalīšanās ar vienu ēdienu pat varēja viņu nogalināt. Es joprojām ļāvu viņai sevi mierīgi aplūkot. Nevis kā citiem. Man vajadzētu uzmanīgi sākt. ``Tātad, apkalpotāja bija skaista, vai ne?``Viņa atkal pacēla uzaci. ``Tu tiešām neievēroji?`` Kā jau katra sieviete, arī viņa centās novērst manu uzmanību no Bellas. Atkal bezjēdzīgi. ``Nē. Es nepievērsu viņai uzmanību. Man bija daudz par ko domāt.`` Ne mazāk par to, ka viņai mugurā bija tā maigi pieguļošā blūze... labi, ka viņa šodien bija uzvilkusi to neglīto džemperi. ``Nabaga meitene,`` Bella smaidīdama teica. Viņai patika, ka es nebiju atradis neko interesantu tajā apkalpotājā. Es to varēju saprast. Cik daudz reižu es biju iztēlojies izlīmēt Maiku Ņūtonu pret sienu bioloģijas klasē? Viņa nespēja vaļsirdīgi ticēt, ka viņas cilvēcīgās jūtas, septiņpadsmit īsu gadu piepildījums, varētu būt spēcīgākas nekā nemirstīgas jūtas, kas tika veidotas manī vairāk nekā gadsimtu.``Tas, ko tu teici Džesikai...``es nespēju noturēt savu balsi vienaldzīgu, ``nu, tas mani uztrauc.``Viņa nekavējoties centās aizstāvēties. ``Es neesmu pārsteigta, ka tu dzirdēji ko tādu, kas tev nepatiktu. Un tu zini, ko viņi teiktu par slepenajiem noklausītājiem.`` ``Es taču tevi brīdināju, ka klausīšos,`` es viņai atgādināju. ``Un es tevi brīdināju par to, ka nevēlēsies dzirdēt visu, ko domāju.`` Ak, viņa laikam domāja par to reizi, kad liku viņai raudāt.

137

137

Nožēla padarīja manu balsi stingrāku. ``Jā, tu brīdināji. Lai gan tev nav taisnība. Es gribu zināt, ko tu domā - visu. Es vienkārši vēlētos... kaut tu nedomātu par dažām lietām.`` Es zināju, ka man nevajadzēja vēlēties, kaut viņa domātu par mani. Bet es to darīju. Protams, es to darīju. ``Tā ir tāda kā atšķirība,`` viņa kurnēja, drūmi skatīdamās uz mani. ``Bet tas šobrīd nav pats svarīgākais.````Kas tad tas ir?`` viņa pieliecās man pretī, viņas plauksta viegli aptvēra viņas rīkli. Tas pievilka manas acis – tas mani mulsināja. Cik gan maiga bija viņas āda... Koncentrējies, es sevi komandēju. ``Vai tiešām tici, ka tu vēlies mani vairāk nekā es tevi?`` es jautāju. Man šis jautājums likās smieklīgs, it kā vārdi būtu sapinušies.Viņas acis bija platas, viņa pārstāja elpot. Tad viņa palūkojās projām, ātri samirkšķinot acis. Viņas elpošana atgriezās. ``Tu atkal to dari,`` viņa murmināja.``Ko tad?````Tu mani žilbini,`` viņa atzina, piesardzīgi paskatīdamās man acīs. ``Ou.`` Hmm. Es nebiju pilnīgi pārliecināts par to, ko tagad darīt. Tā arī nebija patiesība, ka nevēlējos viņu apžilbināt. Es joprojām biju saviļņots, ka to spēju. Bet tas nepalīdzēja turpināt sarunu. ``Tā nav tava vaina,`` viņa nopūtās. ``Tu tur neko nevari darīt.````Vai tu atbildēsi uz manu jautājumu?`` es pieprasīju. Viņa lūkojās uz galdu. ``Jā.`` Tas bija viss, ko viņa pateica. ``Jā, tu atbildēsi, vai jā – tu tiešām tā domā?`` es nepacietīgi jautāju. ``Jā, es tiešām tā domāju,`` viņa teica pat nepaskatīdamās uz mani. Viņas balsī varēja saklausīt nespēcīgu skumju nokrāsu. Viņa atkal nosarka, un viņas zobi pavirši kodīja viņas lūpu. Es pēkšņi apjautu, ka viņai to bija ļoti grūti atzīt, jo viņa tiešām tam ticēja. Un es nebiju labāks par to gļēvuli Maiku, nepajautādams viņai, lai viņa pati pabeigtu savu sajūtu aprakstu pirms to būtu izdarījis es. Es nespēju redzēt viņai cauri, un tāpēc tam laikam nebija attaisnojuma. ``Tev nav taisnība,`` es apsolīju. Viņai vajadzēja saklausīt maigumu manā balsī. Bella palūkojās augšup uz mani, viņas acis bija neskaidras. ``Tu to nevari zināt,`` viņa čukstēja. Viņa domāja, ka es nespēju novērtēt viņas jūtas, jo nespēju lasīt viņas domas. Bet patiesībā problēma bija tā, ka viņa manas jūtas novērtēja pārāk zemu nekā tas bija patiesībā. ``Kas tev liek tā domāt?`` es prātoju. Viņa palūkojās uz mani, starp viņas uzacīm pavīdēja grumba, un viņa atkal kodīja savas lūpas. Jau miljono reizi es vēlējos, kaut spētu viņu dzirdēt. Es jau biju gatavs lūgties, lai viņa man pastāstītu, kādas domas viņu nodarbināja, bet viņa pacēla pirkstu, lai mani apklusinātu. ``Ļauj man padomāt,`` viņa lūdza. Tik ilgi, kamēr viņa sakārtotu savas domas, es vēl spēju paciesties. Vai man vajadzēja tādam būt. Viņa saspieda kopā savas plaukstas, vīdama un atkal atbrīvodama savus slaidos pirkstus. Kamēr viņa runāja, viņa skatījās uz savām rokām tā, it kā tās piederētu kādam citam. ``Nu, blakus nepārprotamajam..`` viņa nomurmināja. ``Dažreiz... es nevaru būt droša – es nezinu, kā lasīt domas – bet dažreiz man liekas, ka tu mēģini atvadīties, lai gan saki pavisam ko citu.`` Viņa nepacēla savas acis. Vai viņa aptvēra, ka tā bija tikai neliela daļa no vājuma un savtības, ka viņa vēlējās mani paturēt? Vai viņa tādēļ par mani domā mazāk? ``Tu visu paspēj uztvert,`` es ieelpoju un tad šausmās skatījos, kā sāpes pārņēma viņas sejas izteiksmi. Es steidzos, lai iebilstu viņas pieņēmumam. ``Un tieši tāpēc tev nav taisnība, lai gan-`` es iesāku, un tad apstājos, atceroties pašus pirmos viņas izskaidrojuma vārdus. Tie mani satrauca, un es nezināju, vai biju tos pareizi sapratis. ``Ko tu domāji ar ``nepārprotamo``?````Nu, paskaties uz mani,`` viņa sacīja. Es skatījos. Viss ko es vienmēr darīju – skatījos uz viņu. Ko viņa ar to domāja? ``Es esmu pilnīgi parasta,`` viņa izskaidroja. ``nu, izņemot to, ka pievelku sliktās lietas, kas atrodas manā tuvumā, un ka esmu tik neizbēgami neveikla. Un tagad paskaties uz sevi.``

138

138

Viņa savēdināja gaisu ap mani. Viņa domāja, ka ir parasta? Viņa domāja, ka es kaut kādā veidā biju labāks par viņu? Kuru vērtējumā? Apstulbušu, aprobežotu, aklu, tādu kā Džesikas vai misis Koupas? Kā viņa neapjēdza, ka bija pati skaistākā... pati īpašākā... Ar šiem vārdiem nebija pietiekami. Un viņai nebija ne jausmas. ``Tu sevi neredzi tik skaidri, ja kas,`` es viņai sacīju. ``Es piekrītu, ka tu esi nepārspējama, ja runa iet par ķezām...`` es humoristiski pasmējos. Es neatradu ļauno likteni, kas laupīja viņas dīvainību. Lai nu kā, nemākulība zināmā mērā bija jautra. Mīļi. Vai viņa ticētu, ja es pateiktu, ka viņa ir skaista, gan no ārpuses, gan no iekšpuses? Varbūt viņa būtu atradusi dažus pārliecinoši apstiprinošus faktus. ``Bet tu nedzirdēji, ko par tevi domāja visi vīriešu kārtas pārstāvji tavā pirmajā dienā šeit, vidusskolā.`` Ak, - cerība, saviļņojums, kvēlas vēlēšanās pavadīja šīs domas. Ātrums, ar kādu tie pievērsās neiespējamām fantāzijām. Neiespējami, jo viņa nevienu no viņiem nevēlējās. Es biju vienīgais, kam viņa teica ``jā``. Manam smaidam vajadzēja būt pašapmierinātam. Viņas seja bija mēma aiz pārsteiguma. ``Es tam neticu,`` viņa nobubināja. ``Notici man tikai šo vienu reizi – tu es pretēja parastajam.`` Viņas eksistence bija vienīgā, kas attaisnoja manu radīšanu pilnīgajā pasaulē. Viņai ne īpaši patika dzirdēt komplimentus, es to varēju redzēt. Viņa pietvīka un mainīja tematu. ``Bet es neatvados.````Vai tad tu neredzi? Tas tikai pierāda, ka es daru pareizi. Es rūpējos vairāk, jo, ja es varētu to izdarīt...`` Vai es kādreiz būšu pietiekami nesavtīgs, lai izdarītu pareizo izvēli? Es izmisumā pašūpoju savu galvu. Man vajadzētu meklēt spēku. Viņa bija pelnījusi dzīvi. Nevis to, ko Alise redzēja viņas nākotnē. ``Ja aiziešana būtu pareizā lieta, kas būtu jādara...`` Un tai vajadzētu būt pareizajai lietai, vai ne? Šeit nebija neapdomīgais eņģelis. Bella man nepiederēja. ``Tad es sāpināšu pats sevi, lai nesāpinātu tevi, lai pasargātu tevi no briesmām.`` Līdzko es izteicu šos vārdus, es gribēju, lai tie būtu patiesi. Bella nikni palūkojās uz mani. Kaut kādā veidā mani vārdi bija viņu sadusmojuši. ``Un tu domā, ka es nedarītu tāpat?`` viņa nikni pieprasīja. Tik nikni – tik maigi un tik trausli. Kā viņa jebkad spētu kādu sāpināt?``Tev nekad nevajadzētu izdarīt izvēli,`` es viņai sacīju, atkal parādot lielo atšķirību starp mums. Viņa lūkojās uz mani, ar rūpēm aizstādama dusmas viņas acīs, un atkal starp viņas acīm parādījās mazā kroka. Bija kaut kas galīgi aplams visuma kārtībā, ja kaut kas tik labs un trausls nebija pelnījis eņģeli-sargu, kas viņu atturētu no nepatikšanām. Nu, es domāju ar melnu humoru, vispār jau viņai bija sargs – vampīrs. Es smaidīju. Es mīlēju šo attaisnojumu, kādēļ arī paliku. ``Protams, pasargājot tevi no nelaimēm, ir sajūta, it kā visu laiku būtu pieprasīta mana nelokāmā klātbūtne.`` Viņa arī pasmaidīja. ``Šodien neviens man nav nodarījis ko ļaunu,`` viņa maigi sacīja, un tad viņas seja uz īsu brīdi palika prātojoša, un starp viņas acīm atkal parādījās krunciņa. ``Vēl,`` es sausi piemetināju.``Vēl,`` viņa, man par pārsteigumu, piekrita. Es būtu gatavs pieļaut jebkādu iespēju, lai viņu aizsargātu.Kā viņš to varēja? Tas savtīgais muļķadesa! Kā viņš to varēja mums nodarīt? Rozālija izdūra cauri savu garīgo kliedzienu. ``Mierīgi, Roza,`` es dzirdēju Emetu čukstam no kafejnīcas otra gala. Viņa roka bija pārlikta pār viņas pleciem, cieši turēdama viņu savā vietā – apvaldīdama viņu. Piedod, Edvard, Alise vainīgi domāja. Viņa pati laikam nespēja pateikt, ka Bella jau ir uzzinājusi par daudz no jūsu sarunas... un, jā, tas būtu vēl sliktāk, ja es viņai nebūtu izstāstījusi patiesību. Uzticies man par to. Es sarāvos no garīgās bildes, kas sekoja manā prātā, no tā, kas būtu noticis, ja es mājās pateiktu Rozālijai, ka Bella zina patiesību, ka viņa zina, ka es esmu vampīrs. Viņa tur varētu izpausties. Man vajadzētu paslēpt savu ``Aston Martin`` kaut kur ārpus pilsētas, ja viņa nenomierinātos

139

139

līdz skolas beigām. Lai gan Džaspers arī nebija daudz laimīgāks. Es vēlāk ar pārējiem izlīgšu. Es vienīgais biju atstājis tik daudz laika, lai būtu kopā ar Bellu. Es šo laiku netaisos izniekot.Es dzirdēju Alisi atgādinām man par kādu lietu, kas vēl bija jānokārto. ``Man tev ir cits jautājums,`` es teicu, izslēgdams Rozālijas psihiskās histērijas.``Aiziet,`` Bella smaidīdama sacīja.``Vai tev patiešām šo sestdien vajag doties uz Sietlu. Vai arī tā bija tikai tāda atruna, lai tev nevajadzētu teikt ``nē`` visiem saviem pielūdzējiem?`` Viņa savieba seju par maniem vārdiem. ``Tu zini, es vēl tev neesmu piedevusi par to atgadījumu ar Teiloru. Tā bija tava vaina, ka viņš ļāva sev domāt, ka es gribēšu ar viņu iet uz dejām.````Ou, viņš tāpat bez manas palīdzības būtu atradis kādu iespēju, lai tev pajautātu – es tikai ļoti gribēju redzēt tavu reakciju.`` Tagad gan es smējos, atcerēdamies viņas pārsteigto sejas izteiksmi. Nekas no tā, ko es viņai biju stāstījis par savu tumšo dzīvi, nelika viņai justies tik ļoti pārbiedētai. Patiesība viņu nebiedēja. Viņa gribēja būt ar mani kopā. Pārsteidzoši. ``Bet, ja es tevi aicinātu, vai tu man atteiktu?````Visticamāk, ka nē,`` viņa sacīja. ``Bet es to būtu izdarījusi vēlāk – tēlodama, ka esmu slima, vai ka man ir izmežģīta potīte.`` Cik dīvaini. ``Kāpēc tu tā darītu?``Viņa papurināja savu galvu, it kā būtu vīlusies, ka es uzreiz nespēju saprast. ``Man šķiet, ka tu mani vēl nekad neesi redzējis sporta zālē, bet es cerēju, ka tu uzreiz sapratīsi.``Ak. ``Vai tu pieturies pie fakta, ka nespēj šķērsot līdzenu vietu, neatrazdama neko tādu, aiz kā paklupt?````Bez šaubām.````Tai nevajadzētu būt problēmai. Viss ir atkarīgs no vadītāja.`` Neilgu sekundes daļu es biju pārņemts ar ideju, ka dejojot turu viņu uz savām rokām – un viņa noteikti būs uzģērbusi ko jauku un maigu, nevis šo pretīgo džemperi. Ar izcilu dzidrumu es atcerējos, kā jutās viņas ķermenis zem mana, kad es biju viņu paglābis no neapstādināmā furgona. Bet vairāk par paniku vai izmisumu, vai vilšanos es varēju atcerēties izjūtas. Viņa bija tik silta un tik maiga, ka viegli piekļāvās manam paša akmens ķermenim... Es pats sevi atgriezu atpakaļ realitātē. ``Bet tu man vēl neesi teikusi-`` es ātri teicu, aizturēdams viņu no strīda ar mani par viņas neveiklību, ko viņa parasti mēdza darīt. ``Vai tu esi apņēmusies doties uz Sietlu, vai tu labāk gribētu, lai mēs darītu pavisam ko citu?`` Viltīgi – piedāvājot viņai izvēlēties, bet nepiedāvājot viņai tādu izvēli kā pavadīt dienu bez manis. Tik tikko godīgi no manas puses. Bet es vakar biju viņai ko apsolījis... un man patika ideja par apsolījuma piepildīšanu – tikpat labi patika, cik biedēja. Sestdien mirdzēs saule. Es viņai varētu parādīt īsto sevi – ja es biju pietiekami spēcīgs, lai paciestu viņas šausmas un riebumu. Es zināju kādu vietu, kur uzņemties šo risku... ``Es varu pieņemt alternatīvas,`` Bella sacīja. ``Bet man ir arī kāds jautājums.`` Kvalificēts ``jā``. Ko gan viņa vēlējās no manis? ``Kāds?````Vai es varēšu braukt?``Vai šī bija viņas humoristiskā ideja? ``Kāpēc?````Nu, laikam jau tāpēc, ka tad, kad teicu Čārlijam, ka došos uz Sietlu, viņš speciāli pajautāja, vai braukšu viena. Un, tajā brīdī, jā, es domāju, ka braukšu viena. Un, ja viņš atkal jautāju, es noteikti nemelotu, bet es nedomāju, ka viņš to darīs, un tāpēc, ja atstāšu savu mašīnu pie mājas, tas vienkārši prasīs nevajadzīgus skaidrojumus. Un arī tāpēc, ka tava braukšana mani biedē.``Es izbolīju savas acis. ``No visām lietām, kas ar mani ir saistītas, tevi biedē tikai mans braukšanas stils.`` tiešām, viņas prāts darbojās ačgārni. Es ar riebumu pašūpoju galvu.Edvard, Alise uzbāzīgi sauca. Pēkšņi es lūkojos spožā saules riņķī, es biju ievilkts vienā no Alises vīzijām. Tā bija vieta, kuru es labi zināju, vieta, uz kuru es tikko vēlējos aicināt Bellu – maza pļava, uz kuru neviens nebija gājis, izņemot mani. Klusa, jauka vieta, kur es varēju pabūt

140

140

vienatnē – pietiekami tālu no jebkura cilvēka pēdām, ka pat mans prāts varēja būt mierā un klusumā. Alise arī atpazina to pļavu, jo viņa nesen kādā citā vīzijā bija mani tur redzējusi – uzplaiksnošajā, neskaidrajā vīzijā, kuru Alise man parādīja tajā rītā, kad izglābu Bellu no furgona. Arī tajā uzplaiksnošajā vīzijā es nebiju viens. Un tagad tā bija pavisam skaidra – Bella biju tur kopā ar mani. Tātad es biju pietiekami drosmīgs. Viņa lūkojās uz mani, varavīksnes dejoja pāri viņas sejai, viņas acis bija neizdibināmas. Tā ir tā pati vieta, Alise domāja, un viņas prāts bija pilns šausmu, ka tas nomāca vīziju. Spriedze – varbūt, bet šausmas? Ko viņa ar to domāja – tā pati vieta? Un tad es to redzēju. Edvard! Alise uzmācīgi protestēja. Es viņu mīlu, Edvard! Es nikni izslēdzu viņu no savām domām. Viņa Bellu nemīlēja tā, kā es viņu mīlu. Viņas vīzija bija neiespējama. Nepareiza. Viņa kaut kā bija kļūdījusies, redzēdama neiespējamības. Pagāja ne tikai dažas sekundes. Bella ziņkārīgi lūkojās uz manu seju, gaidīdama uz mani, kad piekritīšu viņas vēlmei. Vai viņa pamanīja šausmu uzliesmojumu? Vai varbūt tas bija par ātru, lai viņa spētu pamanīt? Es cieši lūkojos uz Bellu, uz mūsu nepabeigto sarunu, aizliekot Alisi un viņas kļūdaino, melojošo vīziju tālu prom. Viņi nebija pelnījuši manu uzmanību. Man laikam vairs nevajadzēja paturēt savu rotaļīgo balss toni, kad ķircinājām viens otru. ``Vai tu nevēlies pateikt savam tēvam, ka pavadīsi dienu kopā ar mani?`` es jautāju, un mana balsī pavīdēja tumšā noskaņā. Es atkal biju pieskāries vīzijām, mēģinādams tās aizstumt vēl tālāk, lai tās nemaisītos pa manu galvu.``Ja runa ir par Čārliju, tad atturība ir labākais variants,`` Bella sacīja, būdama nešaubīga par šo faktu. ``Lai nu kā, bet kur mēs dosimies?`` Alisei nebija taisnība. Pagalam nepareizi. Nebija nekādu iespēju, lai tā notiktu. Un tā jau bija veca vīzija, spēkā neesoša. Lietas mainījās. ``Laiks būs ļoti jauks,`` es viņai lēni sacīju, cīnīdamies ar paniku un neizlēmību. Alisei nebija taisnība. Es varētu mierīgi turpināt, ja nebūtu neko redzējis vai dzirdējis. ``Un tāpēc es izvairīšos no cilvēku acīm.. un tu vari palikt ar mani, ja tev tas patiktu.``Bella bija sapratusi jēgu vienā acumirklī; viņas acis bija gaišas un kvēlas. ``Un tu man parādīsi, ko teici par sauli?`` Laikam kā tik daudzas reizes iepriekš, viņas reakcija būs pilnīgi pretēja tai, ko es gaidīšu. Es pasmaidīju par šādu iespējamību, cenzdamies atgriezties pie iepriekšējā temata. ``Jā. Bet...`` Viņa nepateica ``jā``. ``Ja tu nevēlies palikt... vienatnē ar mani, es tomēr labāk vēlētos, lai tu viena pati nedodies uz Sietlu. Es drebu, domādams par ķezām, kurās varētu iekļūt tu tik lielā pilsētā.`` Viņas lūpas saspiedās ciešāk; viņa bija aizkaitināta. ``Fēniksa ir trīs reizes lielāka par Sietlu – bet tikai iedzīvotāju ziņā. Platības ziņā-````Bet tu tomēr nevēlējies doties uz Fēniksu,`` es teicu, pārtraukdams viņas attaisnošanos. ``Tātad man labāk patiktu, ja tu paliktu ar mani.`` Viņa varētu palikt ar mani mūžīgi, bet arī ar to nebūtu pietiekami. Man tā nevajadzētu domāt. Mēs nevarējām būt kopā mūžīgi. Ejošās sekundes gāja ātrāk, nekā tas bija bijis jebkad iepriekš; katra sekunde izmainīja viņu, bet mani atstāja tādu, kāds biju.``Ja arī tas notiktu, es neiebilstu palikt ar tevi vienatnē,`` viņa sacīja. Nē – jo viņas instinkti bija niecīgi.``Es zinu.`` Es nopūtos. ``Bet tev tomēr vajadzētu pateikt Čārlijam.````Kāpēc gan man tas būtu jādara?`` viņa jautāja, izklausīdamās pārbiedēta.Es palūkojos uz viņu, es nespēju pārtraukt vīziju virpuļošanu manā galvā. ``Nu tikai tāpēc, lai dotu man kādu labu iemeslu nogādāt tevi atpakaļ mājās,`` es šņācu. Viņai vajadzēja dot man vismaz tik daudz – vienu liecinieku, kā dēļ man vajadzētu būt piesardzīgam. Kāpēc Alise caur šo izdarīja uz mani spiedienu? Bella skaļi norija siekalas un ilgi skatījās uz mani. Ko viņa redzēja? ``Es domāju, ka izmantošu savas iespējas,`` viņa sacīja. Uh! Vai viņa vispār satraucās par to, ka riskē ar savu dzīvību? Vai

141

141

arī viņa alka pēc kādas adrenalīna devas? Es drūmi paskatījos uz Alisi, kura atbildēja man ar brīdinošu acu uzmetienu. Bez viņas arī Rozālija uzmeta man saniknotu acu skatu, bet es par to īpaši vairs nesatraucos. Ļauj taču viņai iznīcināt mašīnu. Tā bija tikai rotaļlieta. ``Parunāsim par kaut ko citu,`` Bella pēkšņi ierosināja.Es palūkojos atpakaļ uz viņu, prātodams, kā viņa varēja būt tik nevērīga pret to, kas tagad notika. Kāpēc viņa manī nesaskatīja to monstru, kas es patiesībā biju? ``Un par ko tu gribi parunāt?`` Viņas acis metās pa labi un pa kreisi, it kā pārbaudīdamas, ka tuvumā nav neviena, kas varētu slepeni noklausīties. Viņa noteikti plānoja ieviest citu, ar mītiem saistītu tematu. Viņas acis uz sekundi sasala, un viņas ķermenis sastinga, un tad viņa palūkojās atpakaļ uz mani. ``Kāpēc jūs pagājušajā nedēļā devāties uz Goatas klintīm (Goat rocks)... lai medītu? Čārlijs teica, ka tā nav īpaši laba vieta pārgājieniem, jo tur esot daudz lāču.`` Tik nevērīgi. Es cieši lūkojos uz viņu, paceldams vienu uzaci. ``Lāči?`` viņa skaļi izelsa. Es šķībi pasmaidīju, skatīdamies dziļi viņas acīs. Vai tas liktu viņai mani uztvert nopietni? Vai vispār jebkas to spētu izdarīt? Viņa centās savākt savu sejas izteiksmi. ``Bet tu jau zini, ka lāčiem tagad nav sezona,`` viņa stingri noteica, sašaurinādama savas acis.``Ja tu esi rūpīgi lasījusi, tad likumi atļauj medīt tikai ar ieročiem.``Viņa uz īsu brīdi zaudēja kontroli pār savu seju. Viņas lūpas atvērās. ``Lāči?`` viņa atkal sacīja, bet šoreiz tas drīzāk bija eksperimentāls jautājums, nevis šoka kliedziens. ``Grizli ir Emeta iecienītais.`` Es lūkojos viņas acīs, redzēdams, ka mani vārdi tajās atbalsojas. ``Hmm,`` viņa murmināja. Viņa, skatīdamās lejup, nokoda gabaliņu picas. Viņa to domīgi sakošļāja, tad padzērās. ``Tātad,`` viņa sacīja, beidzot palūkodamās augšup. ``Un kurš ir tavs iecienītais?``Es cerēju, ka spēšu kaut ko tādu paredzēt, bet tomēr nevarēju. Bella vienmēr bija zinātkāra, līdz pašiem dziļumiem. ``Kalnu lauva,`` es strupi atbildēju.``Ā,`` viņa neitrālā tonī sacīja. Viņas sirdspuksti palika stingri un vienmērīgi, it kā mēs runātu par kādu iecienītu restorānu. Nu tad labi. Ja viņa to vēlējās uztvert kā neko neparastu... ``Protams, mums jābūt uzmanīgiem, lai neizmainītu tuvējo apkārtni ar neapdomīgiem uzbrukumiem,`` es viņai sacīju atdalītā un aukstā balsī. ``Mēs meklējam tādas platības, kur ir ļoti daudz plēsīgu zvēru – dodoties prom tik tālu, cik nepieciešams. Šeit vienmēr var atrast pietiekami daudz briežu un aļņu, un tā arī vienmēr būs, bet kur tad paliek jautrība?`` Viņa klausījās ar pieklājīgi ieinteresētu izteiksmi, it kā es būtu skolotājs un pasniegtu viņai lekciju. Man vajadzēja pasmaidīt. ``Tieši tur,`` viņa rāmi murmināja, nokozdama vēl kādu gabalu picas. ``Agrs pavasaris ir Emeta mīļākais lāču medīšanas laiks,`` es sacīju, turpinādams savu lekciju. ``Tie ir tikko pamodušies no ziemas miega, tāpēc ir vieglāk aizkaitināmi.`` Jau septiņdesmit gadu garumā viņš nav ne zaudējis, ne izlaidis kādu cīņu. ``Nav nekas jautrāks kā aizkaitināts grizli lācis,`` Bella piekrita, nopietni piemetinādama. Es nevarēju noturēt spurdzienu, līdzko ievēroju viņas neloģisko mieru. ``Pasaki, lūdzu, par ko tu tiešām domā.````Es cenšos to iztēloties – bet nevaru,`` viņa teica, un starp viņas acīm pavīdēja krunciņa. ``Vai jūs medījat lāčus bez ieročiem?````Ou, mums ir ieroči,`` es viņai sacīju, un tad veltīju viņai platu smaidu. Es iztēlojos viņas riebumu, bet viņa bija ļoti mierīga, lūkodamās uz mani. ``Bet tikai ne tādi, kādi ir atļauti – ierakstīti likumos. Ja tu esi redzējusi lāča uzbrukumu televīzijā, tu varētu iztēloties Emetu medījam.``Viņa ātri palūkojās pretī galdiņa, kur sēdēja citi, un nodrebēja. Beidzot. Un tad es smējos pats par sevi, jo zināju, ka daļa no manis vēlējās, lai viņa paliktu nevērīga arī pret to. Viņas tumšās acis bija platas, dziļas, kad viņa lūkojās uz mani. ``Vai tev arī garšo lāči?`` viņa jautāja gandrīz nesadzirdamā čukstā.

142

142

``Vairāk lauva, vai kā viņus dēvē,`` es sacīju viņai, cenzdamies izklausīties objektīvi. ``Parasti mūsu izvēles ir nemainīgas.`` Viņas lūpas izveidoja nelielas bedrītes stūrīšos. ``Parasti,`` viņa atkārtoja. Tad viņas galva paliecās uz vienu pusi, un viņas acīs skaidri varēja saskatīt ziņkāri. ``Vai tas ir kaut kas, ko es varētu noskatīties?``Man nevajadzēja kādas vīzijas no Alises, lai iztēlotos šīs šausmas – mana iztēle bija pietiekami laba. ``Pilnīgi droši, ka nē,`` es viņai uzrūcu.

12. Sarežģījumi.

Mēs ar Bellu klusējot gājām uz bioloģiju. Es centos koncentrēties uz šo brīdi, uz meiteni man līdzās, uz to, kas bija reāls un pamatots, uz jebko, kas neļautu Alises maldinošajām, nenozīmīgajām vīzijām iekļūt manā galvā.Mēs pagājām garām Andželai Vēberei, kura kavējās uz ietves, apspriežot mājasdarbu ar zēnu no viņas trigonometrijas klases. Es pavirši pārlūkoju viņas domas, sagatavojies uz kārtējo vilšanos, bet tā vietā jutos pārsteigts par viņas domu ilgpilno noskaņu. Ā, tātad bija kaut kas, ko Andžela vēlējās. Diemžēl tas nebija nekas tāds, ko varētu viegli iesaiņot kā dāvanu.Uz mirkli izjutu savādu apmierinājumu, dzirdot Andželas bezcerīgās ilgas. Mani pārņēma tuvības izjūta, kādu Andžela nevarētu pat iedomāties, un tajā mirklī es biju vienots ar jauko cilvēku meiteni. Apziņa, ka es nebiju vienīgais, kurš piedzīvoja nelaimīgu mīlestību, bija savādi mierinoša. Sirdssāpes bija visur.Nākamajā brīdī es piepeši izjutu milzīgu aizkaitinājumu. Jo Andželas stāstam nevajadzēja būt traģiskam. Viņa bija cilvēks un viņš bija cilvēks, un atšķirība, kas viņas domās likās tik nepārvarama, bija smieklīga, patiesi smieklīga, salīdzinājumā ar manu situāciju. Viņas salauztajai sirdij nebija pamata. Cik veltīgas skumjas, ja viņai nav nopietna iemesla nebūt kopā ar to, kuru viņa vēlējās. Kāpēc gan lai viņa neiegūtu to, ko gribēja? Kāpēc gan lai šim stāstam nebūtu laimīgas beigas?Es vēlējos sniegt viņai dāvanu... Nu ko, es sniegšu viņai to, ko viņa vēlējās. Zinot, ko spēju paveikt ar cilvēku dabu, tam noteikti nevajadzēs būt pārāk sarežģīti. Pārlūkoju viņai līdzās esošā zēna, viņas pievilcības objekta, domas, un viņš nelikās noraidošs, viņš tikai vilcinājās tā paša iemesla dēļ. Bezcerīgs un padevies, tieši tāpat kā viņa.Man tikai vajadzēja sniegt kādu mājienu...Plāns izveidojās viegli, scenārijs uzrakstījās pats no sevis, man īpaši nepiepūloties. Man vajadzēs Emeta palīdzību - vienīgais patiesais sarežģījums būs piedabūt viņu tajā piedalīties. Ar cilvēku dabu bija daudz vieglāk manipulēt nekā ar vampīru raksturu.Biju apmierināts ar savu lēmumu, ar savu dāvanu Andželai. Tā bija jauka izklaide, aizmirstot manis paša problēmas. Kaut manējās būtu tik viegli atrisināmas.Biju daudz labākā noskaņojumā, kad mēs ar Bellu ieņēmām savas vietas. Varbūt man vajadzētu būt nedaudz pozitīvākam. Varbūt mums bija kāds risinājums, kuru es vienkārši nepamanīju tāpat, kā Andžela neredzēja savu acīmredzamo atrisinājumu. Tas nebija gluži tāpat... Bet kāpēc velti tērēt laiku bezcerībai? Ja runa bija par Bellu, man nebija laika, kuru varētu tā velti iztērēt. Katrai sekundei bija nozīme.Misters Beners ienāca, iestumjot aizvēsturisku televizoru un videokasešu atskaņotāju. Viņš bija ķēries pie tēmas, kas viņu īpaši neinteresēja - gēnu sajaukšanās - nākamo trīs dienu laikā rādot

143

143

filmu. Lorenzo's Oil nebija pārāk iepriecinošs gabals, bet tas netraucēja telpā valdošajam satraukumam. Nekādu piezīmju, nekādu pārbaudes darbu. Trīs brīvas dienas. Cilvēki līksmoja.Jebkurā gadījumā, man tas nelikās svarīgi. Es plānoju pievērst savu uzmanību tikai un vienīgi Bellai.Šodien es neatvilku savu krēslu tālāk no viņas, lai atstātu sev brīvu vietu, kur elpot. Tā vietā es apsēdos viņai tuvu blakus tā, kā to darītu jebkurš normāls cilvēks. Tuvāk, nekā mēs sēdējām manā mašīnā, pietiekami tuvu, lai mana ķermeņa kreisā puse izjustu viņas ādas karstumu. Tas bija savāds piedzīvojums, gan iepriecinošs, gan pārgalvīgs, bet man šādi patika labāk, nekā sēdēt viņai pretī pie galda. Tas bija vairāk par to, pie kā biju pieradis, un tomēr es ātri apjautu, ka ar to nepietiek. Es nebiju apmierināts. Atrašanās viņai tik tuvu lika man vēlēties būt vēl tuvāk. Jo tuvāk es biju, jo šī vēlme kļuva stiprāka.Es biju viņu apsūdzējis par briesmu pievilkšanu. Šobrīd likās, ka tā bija patiesība vārda tiešajā nozīmē. Es biju briesmas, un viņas pievilcība pieauga spēkā ar katru collu, ko atļāvos pietuvoties viņai vēl vairāk.Un tad misters Beners izslēdza gaismu. Tas bija savādi, cik lielu atšķirību tas radīja, ņemot vērā to, ka gaismas zudums manām acīm neko nenozīmēja. Es joprojām varēju redzēt tikpat nevainojami kā iepriekš. Katra detaļa telpā bija skaidri saredzama. Tad no kurienes radās šīs pēkšņais elektrošoks gaisā, šajā tumsā, kas man nebija nekāda tumsa? Vai tas bija tāpēc, ka es zināju, ka esmu vienīgais, kurš spēja skaidri redzēt? Ka mēs ar Bellu citiem bijām neredzami? It kā mēs būtu vieni paši, tikai mēs divi, noslēpušies tumšajā telpā, sēžot tik tuvu viens otram līdzās...Mana roka pati no sevis pavirzījās uz viņas pusi. Tikai, lai pieskartos viņas plaukstai, lai to turētu tumsā. Vai tā būtu tik briesmīga kļūda? Ja mana āda viņai nepatiktu, viņai tikai vajadzētu atrauties...Es atrāvu savu plaukstu atpakaļ, cieši sakrustojot rokas uz krūtīm un sažņaudzot dūres. Nekādas kļūdas. Es biju sev apsolījis, ka nepieļaušu nekādas kļūdas, lai cik minimālas tās arī neliktos. Ja es satveršu viņas plaukstu, es tikai gribēšu vēl - vēl vienu nenozīmīgu pieskārienu, vēl nedaudz pavirzoties uz viņas pusi. Es to sajutu. Manī auga jauna veida iekāre, cenšoties pārvarēt manu paškontroli.Nekādas kļūdas.Bella sakrustoja savas rokas uz krūtīm, un viņas plaukstas savilkās dūrēs tāpat, kā manējās.Par ko tu domā? Es vai miru no vēlmes pačukstēt viņai šos vārdus, bet telpa bija pārāk klusa, lai varētu kaut vai tikai čukstus sarunāties.Filma sākās, nedaudz izgaismojot tumšo telpu. Bella palūkojās uz mani. Viņa ievēroja to, ka mans augums bija sasprindzis - tāpat kā viņējais - un pasmaidīja. Viņas lūpas viegli pavērās un acis šķita sirsnīgi aicinošas.Vai arī es tikai redzēju to, ko vēlējos redzēt.Es atsmaidīju; viņas elpa aizrāvās ar klusu elsienu un viņa žigli novērsās.Tas visu padarīja ļaunāku. Es nezināju viņas domas, bet piepeši biju pilnīgi pārliecināts, ka man iepriekš bija bijusi taisnība, un ka viņa vēlējās, lai es viņai pieskaros. Tāpat kā es, arī viņa izjuta šo bīstamo iekāri.Elektrība zumēja starp mūsu abu ķermeņiem.Visas stundas garumā viņa nepakustējās, saglabājot savu stīvo, kontrolēto pozu tāpat, kā es saglabāju savējo. Ik pa brīdim viņa pašķielēja uz mani, un strāva nekavējoties izšāvās caur mani ar negaidītu sparu.Stunda pagāja - lēni, bet ne pietiekoši lēni. Tas bija kaut kas tik jauns, es būtu varējis tā sēdēt kopā ar viņu dienām ilgi, tikai, lai pilnībā izdzīvotu šo sajūtu.Kamēr minūtes ritēja, es pats sev izteicu dučiem dažādus argumentus, saprātīgi cīnoties ar iekāri, cenšoties atrast ieganstu viņai pieskarties.

144

144

Visbeidzot misters Beners atkal ieslēdza gaismu. Spilgtajā lampu gaismā, atmosfēra telpā atkal kļuva normāla. Bella nopūtās un izstaipījās, izlokot pirkstus sev priekšā. Viņai laikam nebija pārāk ērti tik ilgu laiku sēdēt, saglabājot šādu pozīciju. Man tas bija vienkāršāk - nekustīgums bija pilnīgi dabisks.Es iespurdzos par atvieglojuma pilno izteiksmi viņas sejā. - Tas bija interesanti.- Ahā, - viņa nomurmināja, skaidri saprotot, par ko es runāju, bet viņa neizteica nekādus komentārus. Ko gan tikai es neatdotu, lai dzirdētu, ko viņa domāja tieši tagad.Es nopūtos. Nekāda vēlēšanās tur neko nevarēja līdzēt.- Vai iesim? - es vaicāju, pieceļoties kājās.Viņa novaikstījās un nedroši piecēlās, nedaudz izpletusi rokas, it kā baidītos nokrist.Es varēju piedāvāt viņai roku. Vai arī varēju satvert viņu aiz elkoņa - pavisam viegli - un noturēt viņu kājās. Tas pavisam noteikti nebūtu tik briesmīgs pārkāpums...Nekādas kļūdas.Ejot uz sporta zāli, viņa bija ļoti klusa. Rieva starp viņas acīm bija pierādījums, zīme, ka viņa bija dziļi iegrimusi domās. Arī es biju dziļi aizdomājies.Viens pieskāriens viņas ādai nenodarīs viņai pāri, mana savtīgā puse apgalvoja.Man nebija grūtību apvaldīt savas plaukstas spiediena spēku. Tas nebija pārāk sarežgīti, kamēr vien es sevi pilnībā kontrolēju. Mana taustes sajūta bija daudz attīstītāka nekā cilvēkiem; es varēju žonglēt ar divpadsmit kristāla glāzēm, nevienu no tām nesaplēšot; es varēju noglāstīt ziepju burbuli, to nepārsitot. Tik ilgi, kamēr vien sevi kontrolēju...Bella bija kā ziepju burbulis - trausla un ātri gaistoša. Īslaicīga.Cik ilgi es būšu spējīgs attaisnot savu klātbūtni viņas dzīvē? Cik daudz laika man bija dots? Vai man būs vēl viena iespēja, tāda kā šī, kā šis brīdis, kā šī sekunde? Viņa nebūs mūžīgi rokas stiepiena attālumā no manis...Bella pagriezās pret mani pie sporta zāles durvīm, un viņas acis iepletās, redzot manu izteiksmi. Viņa neko neteica. Es palūkojos savā atspulgā viņas acīs un ieraudzīju cīņu, kas plosījās manī. Es vēroju savu seju izmaināmies, kad mana labākā pusi zaudēja visus argumentus.Mana roka pacēlās bez apzinātas vēlmes. Pavisam maigi, it kā viņa būtu radīta no visplānākā stikla, it kā viņa būtu trausla kā burbulis, mani pirksti noglāstīja silto ādu, kas sedza vaigu kaulus. Tā sakarsa zem mana pieskāriena, un es sajutu asins straujo pulsu zem viņas caurspīdīgās ādas.Pietiek, es sev pavēlēju, lai gan mana plauksta alka piekļauties viņas vaigam. Pietiek.Bija grūti atraut roku, lai apturētu sevi no nokļūšanas viņai vēl tuvāk nekā jau biju. Tūkstošiem dažādas iespējamības tajā mirklī izšāvās caur manām domām - tūkstošiem dažādu veidu, kā viņai pieskarties. Ar pirkstgalu noglāstīt viņas lūpu izliekumu. Satvert plaukstā viņas zodu. Izņemt sprādzi no viņas matiem un ļaut tiem pārklāt manu roku. Ar rokām aptvert viņas vidukli, piekļaujot viņu pie mana auguma.Pietiek.Es piespiedu sevi pagriezties, atvirzoties no viņas. Mans ķermenis kustējās stīvi - negribīgi.Ļāvu savam prātam kavēties aiz manis, vērojot viņu, kamēr es strauji devos projām, sasprindzinājuma dēļ teju vai skrienot. Uztvēru Maika Ņūtona domas - tās bija visskaļākās - kad viņš vēroja Bellu nevērīgi paejam viņam garām ar aizmiglotu skatienu un piesarkušiem vaigiem. Viņš nikni paglūnēja un tad mans vārds viņa domās tika iejaukts starp lāstiem; nespēju novaldīties, nepasmīnot par atbildi. Mana plauksta kņudēja. Es to izstaipīju un tad savilku dūrē, bet tā turpināja nesāpīgi smelgt.Nē, es nebiju viņai nodarījis pāri - bet pieskaršanās viņai tik un tā bija kļūda.Sajūta bija kā degot - it kā slāpju dedzināšana no rīkles būtu izplatījusies pa visu ķermeni.Nākošreiz, kad būšu viņas tuvumā, vai spēšu nepieskarties viņai atkal? Un, ja es viņai pieskaršos vienreiz, vai būšu spējīgs pie tā apstāties?

145

145

Vairs nekādu kļūdu. Viss, pietiek. Saglabā šīs atmiņas, Edvard, es sev drūmi teicu, un pievaldi savas rokas. Vai nu tā, vai arī man nāksies piespiest sevi aiziet... kaut kā. Jo es nevarēju ļaut sev atrasties viņas tuvumā, ja turpināju pieļaut kļūdas.Dziļi ievilku elpu un centos nomierināt savas domas.Emets mani pārķēra pie angļu valodas ēkas.- Sveiks, Edvard. - Viņš izskatās labāk. Dīvaināk, bet labāk. Viņš izskatās laimīgs.- Sveiks, Em. - Vai es izskatījos laimīgs? Par spīti haosam, kas valdīja manā galvā, bija jāatzīst, ka tā es arī jutos.Ieteiktu tev turēt muti ciet, sīkais. Rozālija vēlas noraut tev galvu. Nopūtos. - Piedod, ka tev bija ar to jātiek galā. Vai tu dusmojies uz mani?- Protams, ne. Gan jau Roza pārdzīvos. Tam tāpat bija lemts notikt. - Ņemot vērā to, ko Alise redzēja tuvojamies...Alises vīzijas bija pēdējā lieta, par kuru es šobrīd vēlējos domāt. Es cieši blenzu uz priekšu ar sakostiem zobiem.Meklējot veidu, kā novērst uzmanību, es ieraudzīju Benu Čeniju, kurš iegāja spāņu valodas klasē mums pa priekšu. Ā - te nu bija mana izdevība sniegt Andželai Vēberei viņas dāvanu.Es apstājos un saķēru Emeta roku. - Uzgaidi brīdi.Kas par lietu?- Zinu, ka neesmu to pelnījis, bet vai vari man izdarīt pakalpojumu?- Ko tu gribi? - viņš ziņkārīgi vaicāja.Pavisam klusu - un ātrumā, kas cilvēku ausīm padarītu vārdus nesaprotamus neatkarīgi no tā, cik skaļi tie būtu izrunāti - es viņam izskaidroju, ko vēlējos darīt.Kad biju beidzis, viņš blenza uz mani ar tikpat tukšu skatienu kā viņa domas.- Nu? - es mudināju. - Vai tu man palīdzēsi to izdarīt?Vajadzēja minūti, lai viņš spētu atbildēt. - Bet, kāpēc?- Nu taču, Emet. Kāpēc gan ne?Kas tu tāds esi, un ko tu esi izdarījis ar manu brāli?- Vai tad tu neesi tas, kurš sūdzas, ka skolā nekad nekas nemainās? Šitais būs kaut kas nedaudz savādāks, vai ne? Uzskati to par eksperimentu - par eksperimentu ar cilvēku dabu.Viņš blenza uz mani vēl vienu brīdi, pirms to sagremoja. - Nu ko, es tev piekrītu, tas ir kaut kas savādāks... Labi, lai notiek. - Emets nosprauslojās un tad paraustīja plecus. - Es tev palīdzēšu.Es pasmīnēju, jūtoties daudz pārliecinātāk par savu plānu tagad, kad viņš bija iesaistījies. Rozālija bija sodība, bet es vienmēr būšu viņai parādā par to, ka viņa izvēlējās Emetu; nevienam nebija labāka brāļa par manējo. Emetam nevajadzēja vingrināties. Es tikai reizi viņam nomurmināju viņa sakāmo, kad mēs iegājām klasē.Bens jau bija savā vietā aiz manis, sagatavojot mājasdarbu nodošanai. Mēs ar Emetu abi apsēdāmies un darījām to pašu. Klases telpa vēl nebija klusa; slāpēto sarunu murdoņa turpināsies, līdz misis Gofa apsauks klasi. Viņa īpaši nesteidzās, labojot iepriekšējās stundas uzdevumus.- Tātad, - Emets ierunājās skaļākā balsī nekā parasti - kad viņš patiešām runāja tikai ar mani. - Vai tu jau uzaicināji Andželu Vēberi uz randiņu?Papīru čaukstoņas skaņa aiz manis spēji apklusa, kad Bens sastinga, mūsu sarunai piepeši piesaistot viņa uzmanību.Andžela? Viņi runā par Andželu?Lieliski. Biju ieguvis viņa interesi.- Nē, - es atbildēju, lēni nogrozot galvu, lai izskatītos nožēlas pilns.- Kāpēc nē? - Emets improvizēja. - Vai tu esi zaķpastala?Es novaikstījos. - Nē. Dzirdēju, ka viņai patīkot kāds cits.

146

146

Edvards Kalens taisījās kaut kur uzaicināt Andželu? Bet... Nē. Man tas nepatīk. Es negribu, lai viņš atrodas viņas tuvumā. Viņš... nav viņai piemērots. Tas nav... droši.Es nebiju gaidījis bruņinieciskumu, aizsargājošu instinktu. Biju cerējis izraisīt greizsirdību. Bet tas vienalga nostrādāja.- Un tu ļausi tam sevi apturēt? - Emets nievājoši noprasīja, jau atkal improvizējot. - Tu netaisies sacensties?Es nikni paglūnēju uz viņu, tomēr liku lietā to, ko viņš man sniedza. - Paklau, man šķiet, ka viņai patiešām patīk tā Bena persona. Es netaisos viņu pārliecināt par pretējo. Ir vēl arī citas meitenes.Reakcija krēslā aiz manis bija elektriska.- Kas? - Emets atgriezās pie scenārija.- Mans laboratorijas partneris teica, ka tas ir kāds tipiņš, vārdā Čenijs. Neesmu pārliecināts, ka zinu, kurš tas ir.Es apspiedu smaidu. Tikai nepieejamie Kaleni varēja ticami notēlot, ka nepazīst katru skolēnu šajā mazajā skolā.Bena domas virmoja no šoka. Es? Un nevis Edvards Kalens? Bet kāpēc gan lai viņai patiktu es?- Edvard, - Emets klusi murmināja, nobolot acis puiša virzienā. - Viņš ir tieši aiz tevis, - viņš ar lūpu kustībām noteica tik skaidri, ka cilvēks viegli varēja saprast vārdus.- Ā, - es atmurmināju pretī.Pagriezos savā krēslā un uzmetu skatienu puisim, kurš sēdēja aiz manis. Uz īsu sekundi, tumšās acis aiz brillēm bija izbiedētas, bet tad viņš saspringa un iztaisnoja savus šauros plecus, mana skaidri redzami nicīgā novērtējuma aizvainots. Viņa zods izslējās un nikns pietvīkums satumsināja viņa zeltaini brūno ādu. - Ha, - es iedomīgi noteicu, pagriežoties atpakaļ pret Emetu.Viņš domā, ka ir labāks par mani. Bet Andžela tā nedomā. Es viņam rādīšu...Perfekti.- Lai gan, vai tad tu neteici, ka viņa uz dejām uzaicināja Jorkiju? - Emets sarauca degunu, pieminot puisi, kuru lielākā daļa cilvēku izsmēja par viņa neveiklību.- Cik es zinu, tas bija grupveida lēmums. - Gribēju pārliecināties, ka Benam tas ir skaidrs. - Andžela ir kautrīga. Ja Be... nu, ja čalim nav drosmes viņu kaut kur uzaicināt, viņa pati to nekad nedarīs.- Tev patīk kautrīgas meitenes, - Emets atkal ķērās pie improvizācijas. Klusas meitenes. Tādas kā... hmm, nu es nezinu. Varbūt tādas kā Bella Svona?Es pasmīnēju. - Precīzi. - Tad es atgriezos pie tēlojuma. - Varbūt Andželai apniks gaidīt. Varbūt es uzaicināšu viņu uz izlaiduma balli.Nē, tu viņu nekur neaicināsi, Bens domāja, iztaisnojoties krēslā. Nu, un kas par to, ja viņa ir tik stipri garāka par mani? Ja viņu tas neuztrauc, tad arī es par to neuztraukšos. Viņa ir jaukākā, gudrākā, smukākā meitene šajā skolā... un viņa grib mani.Man šis Bens patika. Viņš šķita gaišs un labsirdīgs. Varbūt pat tādas meitenes kā Andžela vērts.Es parādīju Emetam uz augšu pavērstus īkšķus zem galda, kad misis Gofa piecēlās un apsveicinājās ar klasi.Labi, es atzīstu - tas bija visai jautri, Emets nodomāja.Es pasmaidīju pie sevis, sajūsmināts, ka man bija izdevies vienam mīlas stāstam piešķirt laimīgas beigas. Biju absolūti drošs, ka Bens īstenos savus nodomus, un Andžela saņems manu anonīmo dāvanu. Mans parāds bija nokārtots.Cik gan muļķīgi varēja būt cilvēki, ļaujot sešu collu auguma starpībai sagraut savu laimi.Mani panākumi uzlaboja manu garastāvokli. No jauna pasmaidīju, iekārtojoties savā krēslā un sagatavojoties izklaidei. Galu galā, kā jau Bella bija norādījusi pusdienlaikā, es nekad iepriekš nebiju viņu redzējis darbībā sporta nodarbībās.

147

147

Balsu mutulī, kas piepildīja sporta zāli, Maika domas bija visvieglāk nofiksēt. Pēdējo dažu nedēļu laikā viņa prāts bija kļuvis pat pārāk pazīstams. Es nopūtos, piespiežot sevi klausīties caur viņa domām. Vismaz varēju būt pārliecināts, ka viņš pievērsīs Bellai uzmanību.Pieslēdzos tieši laikā, lai dzirdētu, kā viņš piedāvājas būt viņas badmintona partneris; izsakot šo piedāvājumu, citas partnerības rosījās viņa domās. Mans smaids pagaisa, zobi sacirtās kopā, un man nācās sev atgādināt, ka Maika Ņūtona noslepkavošana nav pieļaujama versija.- Paldies, Maik. Tu jau zini, ka tev tas nav jādara.- Neuztraucies, es nemaisīšos tev pa kājām.Viņi uzsmaidīja viens otram, un neskaitāmu negadījumu atmiņas - vienmēr kaut kādā veidā saistītas ar Bellu - uzplaiksnīja Maika domās.No sākuma Maiks spēlēja viens pats, kamēr Bella vilcinājās laukuma tālākajā pusē, pierasdzīgi turot savu raketi, it kā tā būtu kaut kāds ierocis. Tad treneris Klaps piegāja klāt un piedāvāja Maikam ļaut Bellai uzspēlēt.O-o, Maiks nodomāja, kad Bella ar nopūtu pavirzījās uz priekšu, turot raketi visai neveiklā leņķī.Dženifera Forda servēja tieši Bellas virzienā ar pašapmierinātu pieskaņu domās. Maiks redzēja Bellu lecam uz priekšu, novēzējot raketi pārāk tālu no mērķa, un viņš metās klāt, lai mēģinātu glābt atsitienu.Ar trauksmes sajūtu es vēroju Bellas raketes trajektoriju. Nu, bet protams, tā atsitās pret stingro tīklu un atsprāga atpakaļ, vispirms iekraujot viņai pa pieri un tad sagriežoties, lai trāpītu Maika rokai ar atbalsojošu bums.Au. Au. Vaīii. Šitais atstās zilumu. Bella masēja savu pieri. Zinot, ka viņa bija savainota, bija grūti palikt sēžot krēslā, kur bija mana vieta. Bet, ja es būtu atradies tur, ko gan es būtu varējis darīt? Un nelikās, ka tas bija kaut kas nopietns... Es vilcinājos, turpinot vērot. Ja viņa sadomās turpināt savus centienus spēlēt, man nāksies izdomāt kādu ieganstu, lai izvilktu viņu laukā no zāles.Treneris iesmējās. - Piedod, Ņūton. - Tā meitene ir ļaunākais lāsts, kādu man nācies redzēt. Nevajadzētu viņu laist tuvumā citiem...Viņš apņēmīgi pagrieza muguru un devās vērot citu spēli, ļaujot Bellai atgriezties pie viņas iepriekšējās novērotājas lomas.Au, Maiks atkal nodomāja, masējot roku. Viņš pagriezās pret Bellu. - Tev nekas nekaiš?- Nē, un kā tu jūties? - viņa kaunīgi vaicāja, nosarkstot.- Gan jau būs labi. - Negribu izklausīties pēc raudulīga sīkā. Bet tas bija sāpīgi, vecīt!Maiks viebdamies apļoja roku.- Es labāk pastāvēšu aizmugurē, - Bella noteica, viņas sejā drīzāk bija samulsums un nožēla, nevis sāpes. Varbūt Maikam tika smagākais trieciens. Es ļoti cerēju, ka tā arī ir. Vismaz viņa vairāk nespēlēja. Viņa tik uzmanīgi turēja raketi aiz muguras, platās acis nožēlas pilnas... Man nācās ieklepoties, lai nomaskētu smieklus.Kas te tik smieklīgs? Emets gribēja zināt.- Vēlāk pateikšu, - es nomurmināju.Bella vairāk nespēlēja. Treneris viņu ignorēja un ļāva Maikam spēlēt vienam pašam.Stundas beigās es ātri izpildīju testu, un misis Gofa palaida mani no stundas ātrāk. Es saspringti klausījos Maikā, ejot pāri zālienam. Viņš bija izlēmis iztaujāt Bellu par mani.Džesika zvēr, ka viņi satiekas. Kāpēc? Kāpēc viņam bija jāizvēlas Bella?Viņš nenojauta patieso fenomenu - Bella bija izvēlējusies mani.- Tātad.- Kas tātad? - viņa brīnījās.- Tu un Kalens, ja? - Tu un dīvainis. Ja bagāts puisis ir tas, kas tev šķiet svarīgi, tad jau...Es griezu zobus par viņa pazemojošo pieņēmumu.- Tā nav tava darīšana, Maik.

148

148

Aizstāvas. Tātad tā ir patiesība. Nolāpīts. - Man tas nepatīk.- Tam arī nav tā jābūt, - viņa atcirta.Kāpēc viņa neredz, ka viņš ir gatavais cirkus ērms? Gluži kā viņi visi. Tas, kā viņš blenž uz viņu. Man metas šermuļi, to redzot. - Viņš uz tevi skatās tā, it kā... it kā tu būtu kaut kas ēdams.Es sarāvos, gaidot viņas atbildi.Viņas seja koši pietvīka, un lūpas sakniebās, it kā viņa aizturētu elpu. Tad negaidot spurdziens izlauzās no viņas lūpām.Tagad viņa par mani smejas. Lieliski.Maiks pagriezās ar drūmām domām, un aizvilkās prom, lai pārģērbtos.Es atspiedos pret ēkas sienu un centos savākties.Kā gan viņa varēja smieties par Maika pārmetumu - tik tuvu mērķim, ka es jau sāku uztraukties, ka Forksa kļūst pārāk zinoša... Kāpēc lai viņa smietos par apgalvojumu, ka es varētu viņu nogalināt, labi apzinoties, ka tā bija balta patiesība? Kas gan tajā varēja būt tik smieklīgs?Kas ar viņu nebija kārtībā?Vai viņai bija slimīga humora izjūta? Tas nesaskanēja ar manu viedokli par viņas raksturu, bet kā gan es varēju būt par to pārliecināts? Vai varbūt mans nomoda sapnis par vieglprātīgo eņģeli bija patiess vienā ziņā, ka viņai nebija ne mazākās baiļu sajūtas. Drosmīga - tas bija tikai viens apzīmējums. Citi viņu nodēvētu par stulbu, bet es zināju, cik labestīga viņa ir. Tomēr, lai kāds arī nebija iemesls, viņai par labu nenāca ne baiļu trūkums, ne arī greizā humora izjūta. Vai šis savādais trūkums viņu tik bieži iegrūda briesmās? Varbūt es viņai vienmēr būšu vajadzīgs...Tieši tāpēc mana oma pacēlās spārnos.Ja vien es spēšu pakļauties pašdisciplīnai, neapdraudot viņu ar sevi, varbūt tad būs pareizi, ja es palikšu kopā ar viņu.Kad viņa iznāca pa sporta zāles durvīm, viņas pleci bija stīvi un apakšlūpa jau atkal atradās starp zobiem - satraukuma pazīme. Bet tiklīdz viņas skatiens satikās ar manējo, viņas saspringušie pleci atlaidās un pār seju pārlaidās plats smaids. Tā bija savādi mierīga izteiksme. Viņa nevilcinoties nāca tieši pie manis, apstājoties tikai tad, kad atradās tik tuvu, ka viņas ķermeņa karstums pāršalca mani kā paisuma vilnis.- Sveiks, - viņa nočukstēja.Jau atkal laime, ko šajā brīdī izjutu, nelīdzinājās nekam no iepriekš piedzīvotā.- Sveika, - es atteicu, un tad - par cik mans garastāvoklis bija tik spožs, ka nespēju atturēties, nepaķircinot viņu - piebildu, - Kā gāja sportā.Viņas smaids pagaisa.- Labi.Viņa bija slikta mele.- Tiešām? - es vaicāju, vēloties uzsākt iztaujāšanu - joprojām biju noraizējies par viņas galvu; vai viņai sāpēja? - bet tajā brīdī Maika Ņūtona domas kļuva tik skaļas, ka sabojāja manu koncentrēšanos.Es viņu ienīstu. Kaut viņš nomirtu. Es ceru, ka viņš ar savu spožo mašīnu taisnā ceļā nobrauks no klints. Kāpēc viņš vienkārši nevar likt viņu mierā? Lai turas pie sev līdzīgajiem - pie dīvaiņiem.- Kas noticis? - Bella noprasīja.Manas acis nofokusējās uz viņas seju. Viņa palūkojās uz aizejošā Maika muguru, un tad atkal paskatījās uz mani.- Ņūtons krīt man uz nerviem, - es atzinos.Viņas mute pavērās un smaids pazuda. Viņa laikam bija aizmirsusi, ka manos spēkos bija novērot viņas postažu pēdējās stundas laikā, vai arī viņa bija cerējusi, ka es to nedarīšu. - Tu atkal noklausījies?- Kā tavai galvai?

149

149

- Tu esi neiespējams! - viņa caur zobiem izgrūda, un tad viņa apcirtās un nikni aizstampāja stāvlaukuma virzienā. Viņas āda bija koši piesarkusi - viņa bija nokaunējusies.Es turējos viņai līdzās, cerot, ka viņas dusmas ātri pāries. Parasti viņa mēdza visai ātri man piedot. - Tu pati minēji, ka nekad neesmu tevi redzējis sporta nodarbībās, - es paskaidroju. - Tas atmodināja manu ziņkārību.Viņa neatbildēja; viņas uzacis saraucās.Stāvlaukumā viņai nācās spēji apstāties, apjaušot, ka ceļu līdz manai mašīnai bija nobloķējis vesels bars vīriešu kārtas skolēnu. Interesanti, cik ātri ar tādu var pabraukt...Paskaties uz tiem SMG pārslēgiem. Es nekad neesmu tos redzējis ārpus žurnāla vākiem...Superīgi malējie sildītāji...Kā gribētos, lai arī man kaut kur mētātos sešdesmit tūkstoši dolāru...Tieši šī iemesla dēļ bija labāk, ja Rozālija lietoja savu mašīnu tikai ārpus pilsētas.Es izlavierēju cauri ziņkārīgo puišu baram līdz savai mašīnai; pēc sekundi ilgas vilcināšanās, Bella sekoja manam piemēram.- Uzkrītoši, - es nomurmināju, kad viņa iekāpa iekšā.- Kas tā ir par mašīnu? - viņa brīnījās.- M3.Viņa sarauca pieri. - Es nerunāju mašīniski.- Tas ir BMW. - Es izbolīju acis un tad koncentrējos uz to, lai atpakaļgaitā izbrauktu no vietas, nevienu nesabraucot. Man nācās ieurbties ar skatienu dažu puišu sejās, kuri īpaši nevēlējās dot man ceļu. Ar pussekundes ilgu skatienu šķita pietiekami, lai viņus pārliecinātu.- Vai tu vēl dusmojies? - es vaicāju. Viņas seja bija atslābusi.- Skaidra lieta, - viņa strupi atteica.Es nopūtos. Varbūt man nevajadzēja par to ierunāties. Nu labi. Laikam jau es varēju mēģināt par to atlīdzināt. - Vai piedosi man, ja atvainošos?Viņa to brīdi apdomāja. - Varbūt... ja tu tiešām to teiksi no sirds, - viņa izlēma. - Un apsolīsi tā vairāk nedarīt.Es negrasījos viņai melot, bet nebija iespējams, ka es varētu piekrist kam tādam. Varbūt, ja es piedāvātu viņai nedaudz savādāku apmaiņu.- Un ja nu es to teiktu no sirds un piekristu sestdien ļaut tev vadīt mašīnu? - es iekšēji sarāvos no šīs domas.Rieva starp viņas acīm atkal bija savā vietā, kamēr viņa apsvēra jauno darījumu. - Sarunāts, - viņa noteica pēc pārdomu brīža.Tagad man vajadzēja atvainoties... Es nekad nebiju mēģinājis tīšām Bellu apžilbināt, bet šķita, ka nu būtu īstā reize, kad to darīt. Braucot prom no skolas, es dziļi ielūkojos viņas acīs, prātojot, vai daru visu pareizi. Izmantoju savu visvaldzinošāko balss toni.- Tādā gadījumā man ļoti žēl, ka tevi sadusmoju.Viņas sirds sitās skaļāk nekā jebkad, un tās ritms piepeši sāka pārsisties. Viņas acis plati iepletās, izskatoties nedaudz apstulbušas.Es šķībi pasmaidīju. Laikam man tas bija izdevies. Protams, arī man bija nelielas grūtības novērsties no viņas acīm. Biju tikpat apžilbināts kā viņa. Tīrā laime, ka biju labi iegaumējis šo ceļu. - Un es ieradīšos pie tevis sestdien no paša rīta, - es piebildu, pabeidzot vienošanos.Viņa viegli samirkšķināja acis, papurinot galvu, it kā cenšoties noskaidrot domas. - Ēe... - viņa noteica, - attiecībā uz Čārliju neko nepalīdzēs tas, ka piebraucamajā ceļā stāvēs volvo. Vajadzēs skaidrot iemeslu.Ak, cik maz viņa joprojām par mani zināja. - Es neesmu nodomājis braukt ar mašīnu.- Kā... - viņa iesāka jautājumu.

150

150

Es viņu pārtraucu. Atbildi būtu grūti izskaidrot bez uzskatāmas demonstrācijas, un tagad galīgi nebija piemērots brīdis. - Par to nesatraucies. Es būšu klāt. Bez mašīnas.Viņa piešķieba galvu uz sāniem, un uz brīdi izskatījās, ka viņa grasās izspiest vairāk informācijas, bet tad šķita, ka viņa maina domas.- Vai tagad jau ir vēlāk? - viņa vaicāja, atgādinot par mūsu šīsdienas nepabeigto sarunu ēdnīcā; viņa atlika vienu sarežģītu jautājumu tikai tāpēc, lai uzdotu kādu citu, kas bija tikpat nepatīkams.- Laikam jau ir, - es negribīgi piekritu.Es apstājos viņas mājas priekšā, saspringti domājot, kā lai to paskaidro... pārāk skaidri neizpaužot manu briesmīgo dabu, nenobiedējot viņu vēlreiz. Vai arī tas būtu nepareizi? Vai nebūtu labi minimalizēt manu tumšo pusi?Viņa gaidīja ar to pašu pieklājīgi ieinteresēto sejas izteiksmi, kas viņai bija pusdienlaikā. Ja es nebūtu tik ļoti satraukts, viņas absurdais miers liktu man smieties.- Vai tu joprojām gribi zināt, kāpēc nedrīksti mani redzēt medījam? - es vaicāju.- Vispār es galvenokārt neizpratu tavu reakciju, - viņa sacīja.- Vai es tevi nobiedēju? - es prašņāju, pārliecināts, ka viņa to noliegs.- Nē.Es centos nesmaidīt, un tas neizdevās. - Atvaino par biedēšanu. - Un tad mans smaids izgaisa kopā ar acumirklīgo jautrību. - Jau doma vien par to, ka tu varētu būt tur... medību laikā.- Tas būtu slikti?Mentālā aina bija pārāk nelāga - Bella, tik viegli ievainojama pilnīgā tumsā; es pats, pilnīgi ārpus kontroles... Es centos to izmest no prāta. - Ārkārtīgi.- Jo...?Es dziļi ieelpoju, uz brīdi koncentrējoties uz slāpju dedzināšanu. Tās izjušana, kontrolēšana, tas pierādīja manu pārsvaru pār to. Tas nekad mani vairs nekontrolēs - es panākšu, ka tā arī notiek. Es būšu viņai gana drošs. Lūkojos uz mīļajiem mākoņiem, īsti tos neredzot, vēloties noticēt, ka mana apņemšanās kaut ko mainītu, ja es medību laikā uzdurtos viņas smaržai.- Kad mēs medījam... mēs pilnībā paļaujamies uz maņām, - es sacīju, rūpīgi apdomājot katru vārdu, pirms to izrunāju. - Un mazāk lietojam prātu. Īpaši tas attiecas uz ožu. Ja tu būtu kaut kur tuvumā, kad es zaudētu savaldīšanos...Es mokpilni papurināju galvu, iedomājoties, kas notiktu - nevis varētu notikt, bet tiešām notiktu - ja tā patiešām gadītos.Ieklausījos viņas sirdspukstu palēcienā, un tad nemierīgi pagriezos, lai izlasītu to viņas acīs.Bellas seja bija mierīga, acis mierīgas. Viņas lūpas bija viegli savilktas, manuprāt, raižpilni. Bet par ko viņa raizējās? Par savu drošību? Vai arī par manām ciešanām? Es turpināju lūkoties uz viņu, cenšoties pārveidot viņas neskaidro izteiksmi par drošu faktu.Viņa blenza pretī. Pēc brīža viņas acis kļuva platākas, un acu zīlītes palielinājās, kaut gan gaisma nebija mainījusies.Mana elpa kļuva straujāka, un piepeši klusums mašīnā sāka elektriski zumēt, gluži kā tumšajā bioloģijas klasē šajā pēcpusdienā. Pulsējošā strāva atkal virmoja starp mums, un mana kāre viņai pieskarties bija krietni spēcīgāka pat par prasību apmierināt slāpes.Pulsējošā elektrība lika man justies tā, it kā man atkal būtu pulss. Mans ķermenis dziedāja kopā ar to. It kā es būtu cilvēks. Vairāk par visu uz pasaules es vēlējos sajust viņas lūpu karstumu pret savējām. Uz vienu sekundi es izmisīgi pūlējos atrast spēku, savaldību, lai spētu pietuvināt savas lūpas tik tuvu viņas ādai...Viņa ierāva saraustītu elpu, un tikai tad es apjautu, ka brīdī, kad es biju sācis elpot straujāk, viņabija pārtraukusi elpot vispār.Es aizvēru acis, cenšoties salauzt saikni starp mums.Vairs nekādu kļūdu.

151

151

Bellas eksistence bija saistīta ar tūkstošiem smalki sabalansētiem ķīmiskiem procesiem, tie visi bija tik viegli sagraujami. Viņas plaušu ritmiskā izplešanās, skābekļa plūsma, viņai bija vai nu dzīvība vai nāve. Viņas trauslās sirds straujo ritmu varēja pārtraukt tika daudzi muļķīgi negadījumi vai slimības vai... es.Es nedomāju, ka kaut viens no manas ģimenes locekļiem vilcinātos, ja viņam vai viņai tiktu piedāvāta iespēja atgriezties - ja viņš vai viņa varētu mainīt nemirstību pret iespēju atkal kļūt mirstīgam. Ikviens no mums stāvētu liesmās par to. Degtu tik daudzas dienas vai gadsimtus, cik nepieciešams.Lielākā daļa no mums līdzīgo nemirstību vērtēja augstāk par visu pārējo. Bija pat cilvēki, kuri alka pēc tā, meklējot tumšās vietās tos, kuri varēja tiem sniegt ļaunāko no veltēm...Tikai ne mēs. Tikai ne mana ģimene. Mēs atdotu visu, lai atkal varētu kļūt par cilvēkiem.Bet neviens no mums nekad nebija tik izmisīgi vēlējies šo atpakaļceļu tā, kā to šobrīd vēlējos es.Es lūkojos uz mikroskopiskajām bedrītēm un plaisām vējstiklā, it kā stiklā būtu paslēpts kāds risinājums. Elektrība nebija mazinājusies, un man nācās koncentrēties, lai noturētu rokas uz stūres.Mana labā plauksta atkal sāka nesāpīgi smelgt no tā, ka iepriekš biju viņai pieskāries.- Bella, man šķiet, ka tagad tev jāiet mājās.Viņa uzreiz paklausīja, bez iebildumiem, izkāpjot no mašīnas un aizcērtot durvis aiz sevis. Vai viņa izjuta potenciālās briesmas tikpat skaidri kā es?Vai aiziešana viņai sāpēja tāpat, kā man sāpēja viņas atlaišana? Vienīgais mierinājums bija tas, ka es drīz viņu redzēšu. Drīzāk nekā viņa redzēs mani. Es pasmaidīju par to, tad nolaidu logu un paliecos uz priekšu, lai vēl vienu reizi ar viņu parunātu - tagad, kad viņas ķermeņa karstums atradās ārpus mašīnas, tas bija drošāk.Viņa ziņkārīgi pagriezās, lai redzētu, ko es vēlos.Neskatoties uz to, ka šodien viņa man bija uzdevusi tik daudzus jautājumus, viņa joprojām bija tik ziņkārīga. Turpretī mana ziņkārība bija pilnīgi neapmierināta; atbildēšana uz viņas šodienas jautājumiem bija atklājusi tikai manus noslēpumus. Es no viņas biju ieguvis tikai savus personīgos pieņēmumus. Tas nebija godīgi.- Klau, Bella?- Jā?- Rīt ir mana kārta.Viņas piere saraucās. - Kādā ziņā?- Uzdot jautājumus. - Rītdien, kad mēs būsim drošākā vietā, liecinieku ielenkumā, es iegūšu pats savas atbildes. Pasmīnēju par šo domu, un tad atvirzījos atpakaļ, jo viņa nepakustējās, lai dotos prom. Pat viņai atrodoties ārpus mašīnas, elektrības atbalss zumēja gaisā. Arī es vēlējos izkāpt, lai pavadītu viņu līdz durvīm par ieganstu palikt viņas tuvumā.Vairs nekādu kļūdu. Es nospiedu gāzi, un tad nopūtos, kad viņa pazuda aiz manis. Likās, ka es vai nu traucos tuvāk Bellai, vai arī traucos prom no viņas, nekad nepaliekot uz vietas. Man vajadzēs atrast veidu, kā noturēties uz vietas, ja mēs jelkad vēlējāmies rast mieru.

152

152