PIRMDIEN, 2015. GADA 1. JŪNIJĀ

4. LAPPUSE

Sirdscilvēks: tas, kurš spēj ziedot, neizvirzot noteikumus

Jau četrus mēnešus Talsu no-vadā labus darbus veic projekta «Palīdzi man, sirdscilvēk!» īste-notājas, turpinot sniegt atbalstu personām un ģimenēm krīzes brīžos. Viņas — Daci Maķevicu, Sanitu Liepiņu, Tatjanu Šķer-bergu un Aneti Ankmani — kopā savedusi tieši vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem. Tiekoties sarunā, ne-varēju nepamanīt, ka alga par tik labu nodomu īstenošanu ir ne vien gandarījums par iespēju da-rīt pasauli kaut mazliet labāku, bet arī brīnišķīga draudzība, kas šīm sievietēm ļauj nest četrkārt lielākus augļus.Viņas nav pļāpātājas,kuras publiski filozofē par filantropiju kā dzīvesveidu, bet gan darītājas — to katra ir pierādījusi jau pirms dalības šajā projektā. Anete gadiem ilgi jau-niešus uz laba darīšanu mūsu puses pilsētās un pagastos mudina biedrī-bas «No sirds uz sirdi» rīkotajos lab-darības semināros. Arī Dace līdzīgās aktivitātēs bijusi iesaistīta gadiem ilgi un gādā ne vien par cilvēkiem, bet rū-pējas arī par jaunu māju meklēšanu bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem biedrībā «Dzīvnieku otrā iespēja». Tatjana jau ilgi ir Talsu novada fon-da brīvprātīgā darbiniece. Arī Sanita vienmēr atsaukusies aicinājumiem palīdzēt, tieši tāpēc arī šī gada sā-kumā uzsākts jauns projekts. «Kad vienai novada meitenei vajadzēja at-balstu, es palīdzēju, Sanita palīdzēja,

No kreisās puses: Dace Maķevica, Tatjana Šķerberga, Sanita Liepiņa un Anete Ankmane. Autores foto

Projekts «Palīdzi man, sirdscilvēk!» neparedz ilgtermiņa sociālo palīdzību — atbalstu var saņemt tikai vienu vai

divas reizes, lai palīdzētu vissmagākajā brīdī. Atbalstam var pieteikties Talsu, Rojas, Mērsraga, Dundagas un Kandavas novada iedzīvotāji. Tie, kuriem nepieciešama palīdzība, var rakstīt uz e-pasta adresi: palidziet_man@inbox.lv vai zvanīt

pa tālruņiem 25153703 (Dace), 29252737 (Anete) un 25937564 (Sanita). Ikviens aicināts papildināt arī projekta pārtikas produktu krātuvi, lai gadījumos, kad vajadzīgs tieši atbalsts pārtikas veidā,

palīdzību varētu sniegt bez kavēšanās.

Elīna Lāce

tā mēs satikāmies, piesaistījām Aneti un Taņu,» īsi izklāsta Dace. Sanita ar prieku atceras, cik strauji tapis viss vajadzīgais: bankas konts, e-pasta ad-rese, lapa internetā, nosaukums un, jā, uzreiz bijuši arī cilvēki, kam palī-dzēt. 6. februārī, Daces vārda dienā, kopīgi gādāts par palīdzības sniegša-nu pirmajam cilvēkam.

Par tiem, kuriem vajadzīga palīdzī-ba, visbiežāk ziņojot kaimiņi vai citi līdzcilvēki. Arī pašas labdares cenšas turēt acis plati vaļā, lai ieraudzītu ap-kārtējo vajadzības. Piemēram, bērnu-dārzā, pēc saviem bērniem dodoties, nedrīkst palaist garām faktu, ka citam bērnam apaviņi ir jau gandrīz izjuku-ši. «Kad ko tādu redzam, piedāvājam palīdzību,» apliecina Dace.Interesanti, ka sākumā to,kuri grib palīdzēt, bijis vairāk nekā to, kuriem palīdzība vajadzīga. Tagad gan esot otrādi. Visbiežāk vajadzīgas bēr-nu drēbes un pārtika. «Šie cilvēki do-das arī uz «Labo lietu lādi», tomēr ne visu tur var dabūt. Piemēram, puiku — pirmklasnieku — apģērbu nodeldē viņi paši, tāpēc vecākiem nav ko no-dot labdarībai. Šādu apģērbu tad arī biežāk meklē,» zina teikt Sanita.

Šī komanda nedzīvo no viena ugunsgrēka līdz nākamajam, bet gādā arī par to, lai gadījumos, kad steidza-mi vajadzīga palīdzība, uzreiz būtu ko dot, īpaši jau situācijās, kad cilvēkiem nav ko ēst. «Lai nav tā, ka vēl jāraks-ta informācija sociālajos tīklos un nedēļu jāgaida, kad cilvēki vajadzīgo saziedos,» skaidro Sanita. Jāēd taču ir katru dienu! Šī iemesla dēļ projekta dalībnieces iedomājušās ierīkot pār-tikas ziedojumu kasti krājumu veido-šanai. Pirmā kaste ar SIA «Krauzers» atbalstu jau tapusi — tā varētu ceļot pa dažādiem uzņēmumiem, pa nedē-ļai tajos uzkavējoties, dodot iespēju to darbiniekiem ziedot pārtikas pro-duktus darba vietā. Šādā gadījumā ziedotājiem jāizvēlas produkti, kuri ir ilgāk glabājami, tādi kā makaroni, rīsi, cukurs, milti vai eļļa.

Otru ziedojumu kasti varētu sta-cionāri turēt kādā noteiktā vietā, piemēram, lielveikalā, lai cilvēki ie-pērkoties vienas griķu pakas vietā va-rētu paņemt divas, otru ieliekot zie-dojumu kastē. Diemžēl veikalu tīkla «Maxima» vadība nepiekrita idejai novietot pārtikas kasti viņu veikalā, toties atbalstīja projektu, ļaujot iegā-dāties produktus 100 eiro vērtībā. Tie jau pārtapuši desmit pārtikas pakās, tomēr joprojām tiek meklēta vieta stacionārajai pārtikas ziedojumu kas-tei, un projekta īstenotājas priecāsies, ja tāda tiks atrasta ar šīs publikācijas starpniecību.

Lai arī galvenā palīdzībair pārtika un apģērbs, noderīgas cilvē-kiem var izrādīties higiēnas preces, ve-ļas pulveris, dažāda veida sadzīves teh-nika un arī mēbeles. Projekta «Palīdzi man, sirdscilvēk!» īstenotājas neslēpj, ka par noliktavām nākoties izmantot

pašu mājas. Šopavasar sperts vēl viens solis tālāk — pie Daces mājām kopīgi ierīkots dārzs, lai varētu audzēt dārze-ņus labdarībai. Te ar cerībām tiek gai-dīta laba raža bietēm, burkāniem, sī-poliem, skābenēm, spinātiem, dillēm, pupiņām un citām kultūrām.

Nesen izdevies svētīgs brauciens uz Strazdes bērnunamu, ko noteikti gri-bēšoties atkārtot. Gluži tāpat, kā to-dien tika safrizēti bērni, esot doma par

sirmgalvju uzpošanu, ja vien būtu tāda vaja-dzība. Dace iedegusies arī par citviet noskatīto ieceri gādāt par vilnas zeķu noadīšanu uguns-dzēsības un glābšanas dienesta vīriem. Pāces vilnas fabrikā šim mēr-ķim jau apsolīta dzija, nu atliek vien lūkot pēc atsaucīgām adītā-jām, lai šie 72 zeķu pāri varētu tapt.

Uz jautājumu, kāpēc viņas to visu dara, Anete atbild ar pretjautājumu: «Kā-pēc gan ne?» Viņai piekrīt Dace: «Tieši tā! Ja mēs to varam — kāpēc nedarīt? Mums gribas pasauli padarīt labāku, ie-saistīt līdzcilvēkus, lai arī viņi pamana tos, kuriem vajadzīga palīdzība, un ir gatavi

palīdzēt. Vienmēr jau nevajag zie-dot naudu. Palīdzēt var ļoti dažādos veidos. Tikai — ja cilvēki ziedo, tad lai dara to no labas sirds, neizvirzot savus noteikumus: nedodiet dzērā-jiem, nedodiet tam un tam! Tādas situācijas ir bijušas, un tad ziedotās mantas esam atdevušas atpakaļ. Ja ziedo, tad ziedo; ja ne, tad ne! Kāda atšķirība, kas to lietos, ja reiz tev šī lieta nav vajadzīga!»

Aprunāšana, nenovīdība — kurzemnieku netikums?Elīna Lāce

Kāda mūsu puses iedzīvotāja jau vairākus gadus dzīvo ārpus Latvijas. Tikšanās ar tautiešiem viņā nesen uzjundījusi skumjas pārdomas par latviešu, īpaši kur-zemnieku, nenovīdību un tieksmi aprunāt citus. «Pēc šiem prom-būtnes gadiem gribējās jautāt — vai tiešām kaut kur vēl tā notiek? Kāpēc cilvēki Latvijā joprojām tic otram aiz muguras izteikta-jam? Vai tad paši maz ir cietuši no apmelojumiem un izdomāju-miem?» Sabīne jautā. Lai arī il-gas pēc dzimtenes nav zudušas, nākoties atzīt — svešumā ne reizi nav gadījies piedzīvot tādas intri-gas, skaudību un pat naidīgumu, kā savulaik, dzīvojot Talsu pusē.Kad sarunās ar citiem latviešiemkļuvis skaidrs, ka aprunāšanas krust-ugunīs te joprojām nonāk arī viņai mīļi cilvēki, radušās pārdomas par to, vai tiešām šejieniešiem nav nekā cita darāma, kā vien rakņāties pa citu dzīvi, lai meklētu iemeslus otra apmē-tāšanai ar dubļiem. Uz centieniem at-gādināt, ka runa ir par nepierādītiem faktiem, kas ceļo no viena pļāpīga cil-vēka pie nākamā, topot arvien vairāk

piepušķoti, latvieši zinīgi atgādinot teicienu — nav dūmu bez uguns. Pat ja viss izrunātais nav patiesība, kaut kam taču tur jābūt! «Jāsaka godīgi — dzīvojot ārpus Latvijas, biju no tā visa attālinājusies, tāpēc man šķita, ka cilvēki kļuvuši laipnāki un drau-dzīgāki, ka tādas lietas vairs neno-tiek. Bet manas ilūzijas tika sa-grautas.

Strādājot ārze-mēs savā tagadējā kolektīvā, secinā-ju, ka te necīnās cits pret citu, lai pakāptos augstāk un tiktu tālāk. Te kolēģi nav kon-kurenti, bet ir komanda, kas pa-līdz un atbalsta, jo saprot, ka tikai tā var ko paveikt un nest pelņu uzņēmumam. Ja kolektīvā būs intrigas un bedres rakšana citam, tad nebūs prieka nākt uz darbu un no tā uzņēmums cietīs. Varbūt man tie-šām ir tikai paveicies, bet šajos pāris gados ārpus Latvijas katrā darbavietā esmu jutusies gaidīta un novērtēta. Esmu jutusies īpaša un vajadzīga gan

kā darbinieks, gan kā cilvēks,» atzīst Sabīne.

Citādas esot atmiņas par dzīvi Lat-vijas mazpilsētā. «Bija brīži, kad ļoti cietu no cilvēku skaudības, nenovī-

dības un tenkām. Īpaši to varēja izjust, ja ar kādu biju labās attiecī-bās. Nedod Dievs, ja vēl ar pretējā dzimuma cilvēku! Vai tad tas ir kāds grēks — būt drau-gam? Vai nevaja-dzētu priecāties par draudzīgām attiecībām, izpalī-dzību? Pati esmu dzīvojusi tikai Kurzemē. Vid-zemnieki apgalvo, ka viņu pusē tā ne-esot. Atceros, kad īsu laiku dzīvoju

Rīgā, jau toreiz man šķita — cik labi, ka beidzot varu brīvi elpot un dzīvot savu dzīvi bez palielināmā stikla ap-kārtējo rokās! Man ārkārtīgi žēl, ka vairumam Talsu pusē dzīvojošo citu dzīve interesē vairāk nekā savējā. Lai-ku, ko varētu veltīt tuviniekiem, viņi tērē, meklējot skabargas citu acīs. Ne-zinu, kāpēc tā. Varbūt pie vainas tas,

ka pašiem nav sakārtota dzīve un nav apmierinātības. Un tāpēc — kad pa-domāju, vai es gribētu atgriezties tur, kur vērpj intrigas ne tikai par mani, bet par katru, kurš parādās pie apvār-šņa, tad man bēdīgi jāatzīst, ka laikam tomēr ne,» skumji vērtē Sabīne.Iestājoties pret milzīgo negatīvismu,viņa reiz tuvam cilvēkam ieteikusi veikt eksperimentu. «Pamēģini vie-nu dienu nodzīvot bez neviena slikta vārda! Noliec visu savu gaušanos un pesimismu malā, nevienu neaprunā, nelamājies, nesaki neko sliktu par kaimiņu, par niķīgu bērnu, par dār-gām cenām, par televīzijā redzēto, par sliktu laiku… Tā vietā mēģini visā atrast kaut ko labu un pozitīvu, un tu redzēsi, ka īstenībā viss lielā mērā atkarīgs no tevis paša — tā, kā tu redzi un uztver pasauli un cil-vēkus sev līdzās. Nav tā, ka viens ir dikti labs un pareizs, bet cits — dikti slikts un nepareizs. Visi esam pie-dzimuši vienādi. Ja kāds izveidojies skarbāks, citādāks nekā tu, tas bijis atkarīgs no viņa gūtās pieredzes un citiem iemesliem, kāpēc viņš kļuvis tieši tāds. Ja iepazīsties ar cilvēku tuvāk, mēģini ieskatīties viņa dvēse-lē, tad ieraugi, ka visi esam vienādi, jūtīgi, mums visiem ir sirds, kas sāp,» Sabīne uzskata.

Kā instrumentu, kas varētu palī-dzēt atturēties no ļaunas aprunāša-nas, viņa iesaka stāstu par trim sie-tiem. Kāds cilvēks jautājis Sokrātam: «Zini, ko par tevi teica tavs draugs?» «Pagaidi,» viņu apstādinājis Sokrāts, «vispirms to, ko tu vēlies pastāstīt, izlaid caur trīs sietiem. Vispirms caur patiesības sietu. Tu esi pārlie-cināts, ka tā ir taisnība?» «Nē, es vienkārši to dzirdēju,» atzina saru-nu biedrs. «Tātad tu nezini, vai tā ir taisnība. Tagad izsijāsim to caur otro — labestības sietu. Tu gribi teikt par manu draugu kaut ko labu?» jautājis Sokrāts. «Nē, gluži pretēji,» atzina cilvēks. «Tātad — tu gatavojies teikt par viņu kaut ko sliktu, bet īsti pat nezini, vai tā ir taisnība. Pamēģinām trešo — labuma sietu. Vai man pa-tiešām ir nepieciešams dzirdēt to, ko tu grasies man pastāstīt?» jautāja Sokrāts.«Nē, nav tādas nepiecieša-mības,» piekrita cilvēks. «Tajā, ko tu gribi man pateikt, nav ne taisnības, ne labestības, ne arī labuma. Tad kāpēc to vispār teikt?» aicinājis aizdomāties Sokrāts un viņam pievienojas Sabīne.

Pamēģini vienu dienu nodzīvot bez neviena slikta

vārda! Noliec visu savu gaušanos un pesimismu malā, nevienu neaprunā, nelamājies, nesaki neko sliktu par kaimiņu, par

niķīgu bērnu, par dārgām cenām, par televīzijā redzēto,

par sliktu laiku… Tā vietā mēģini visā atrast kaut

ko labu un pozitīvu, un tu redzēsi, ka īstenībā viss lielā mērā atkarīgs no tevis paša.