Ugāles bibliotēkas unUgāles mākslas studijas kopdarbs

Uzzīmē grāmatās atrasto Ugāli

Projekts veltīts Latvijas simtgadei,

un to atbalsta Ventspils novada pašvaldība

Eva Proņuka ~ Piena vilciens ~

Stacijas nāca viena pēc otras: Spāre, Usma, Ugāle, Puze, Elkšķene. Vietām vilciens pieturēja ilgāk, citur mazāk. Citur vagoni grūstījās turp un atpakaļ, vagoni tika atkabināti, citur pielikti klāt. Cilvēki stacijās nāca un gāja. Gan kāpa iekšā, gan ārā. Beidzot pēc Elkšķenes, kur vilciens pieturēja pavisam īsu brīdi, nāca Ventspils. Sliežu mezgls palika biezāks, un drīz pēc pulksten septiņiem no rīta vilciens pieturēja pavisam. Nakts vilciens bij lēnāks kā tas, kas atstāja Rīgu rītā, jo pirmajam bij piekabināts vairāk preču vagonu. Tādēļ arī ļaudis jokodamies sauca to par piena vilcienu.

Zvejnieks, Kārlis. Nemiera negaisi. - [Rīga], [1996]. – 141.lpp.

Ilze Lagzdiņa ~ Dūņezers ~

Bēglis apstājās tikai tad, kad priekšā parādījās neliels klajums ar ūdens svītru aiz tā – viņš bija aizskrējis līdz Dūņezeram. Viens krasts ezeram bija zems un purvaini līgans, bet otrajā izcēlās viršiem apaugusi krauja. Stāva kā mūris tā sliecās ezerā, un ūdens tur melnoja akačaini dziļš. Šo vietu Augusts pazina, te voņš kopā ar Miķeli kādreiz bija licis venterus līdakām. Ezera lēzenajā galā bija neliela noteka uz Engures upi, un, ja tērcei aizlika venteri priekšā, tad loms nekad netrūka. Starpība bija tikai tā, ka toreiz viņš bija ķērājs, bet tagad ķēra viņu pašu.

Kraulis, Rihards. Velna asins - Linkolna, 1990. - 57.lpp.

Larisa Zariņa ~ Tumšais klusums ~

Līdz Ugālei vēl valda meži, kuru ielocēs pļavas šūpo smilgu zīdainos viļņus. Tās ir tās paša pļavas, kurās rīta agrumā nāk ganīties stirnas; ja valgā zāle nedod viņām pietiekami mitruma, tad tuvumā allaž atradīsies kāds valks vai pat kāds no Engures vai Stendes zālainajiem līkumiem. Šīs puses upes ir šauras un seklas, bet ne tik viegli pārbrienamas, kā tas var rādīties svešiniekam. Ja arī ūdens nesniegsies pāri kaklam, upes vidū ir dziļas dūņas, kuras ierauj bridēju līdzīgi aukstām, kārām rokām, un neatšķetināmie ūdensrožu kātu vijumi biedē un mulsina. Bet zvēri, kas nāk šurp dzert, nekad nenoliecas pie līmeņa, kamēr tas vēl saduļķots; tie pabrien tikai dažus soļus, cik nepieciešams, atsperas šķeltajiem nagiem zilajā glīzdā un, kad nogulušās duļķes, ilgi dzer no tumšās klusās upes. Šī novada skaistums lēti nedodas rokā to uzreiz nesaskatīsi reti izkaisītajās mājās, priežu mežu šķietamajā vienmuļībā, un šejienes druvas nespēj izaudzēt tik kuplas vārpas augstos stiebros kā citur. Bet ne tas vien ir skaistums, kas apžilbina pirmajā mirklī; var iemīlēt lēni, toties līdz smeldzei un uz visu mūžu.

Zigmonte, Dagnija. Jūras vārti. – Rīga, 1960. - 5.,6. lpp

Ilze Mekša-Komisarova ~ Virs Ugāles pērkons krājas ~

Virs Ugāles pērkons krājas,Un Pērkons ir Vectēvs mans.Stingst vareno dižmežu klājums,Tas ir mana Vectēva nams.Tur dievnama sudraba smaileTumšajās debesīs kāpj.Un manī ne kripatas baiļu-Kā kokam, kas atveldzes slāpst.Tur, šūpojot dvēseli manu,Koku galotnes mākoņos nes;Uz kuplākā egles zaraSēžu Vectēva namā es.Pa vēra tumšzaļo stiguNāk Vectēvs Šurp dziedādams:Švīkst pātaga, kapājot zemi,Un skan mana vectēva nams-„Spoža spalva kumeļam(i),Vēl spožāki iemauktiņi´”

Bet krēpes kā Negaiss plīvo.Zibeņa iemaukti zib.Cik vareni zemi dīžā,Kā ozolus saspārdīt grib!Ieklausos Pērkona vārdos.Un mieru tik labi just,Kad pāri pār siena zārdiemSlejas svētnīcas krusts.Es izlīstu slapja un dziedu.Senču zibeņi atblāzmu dedz.Un Ozolu gravā ik ziedāKā bite skan vārdiņš „svēts”- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - --Ik vasaru vectēva kumeļšNāk zvaigādams, dimdēdams.Virs Ugāles pērkons rājas.Jā, Pērkons ir Vectēvs mans!Es Negaisam galdu klājuDziedādam´, raudādam´!

More, Jana. Vectēva nams//Jāņuguns: dzejoļu krājums.-R, 1990

Ārija Indriksone ~ Baņģevas līčos ~

Baņģeva vietām slēpās kārklu un ievu puduros, vietām laistījās zila zem šīrīta skaidrajām debesīm. Pat pa kādam baltam mākonītim upē atspīdēja. Meitenes skrēja pie upes pat neatskatīdamās uz lopiem, jo tie aizcietušie ieklupa sulīgajā zālē. Par lopiem Baņģevas līčos nebija ko raizēties, no šejienes viņu varēja tikai dzīšus aizdzīt, paši neies nekur.Ievas jau bija atziedā, reti vairs pa baltam ķekariņam zaros, no tiem palikušas vien rudas spurgalas. Kur ziedlapas birušas straumē, tur protams, aizpeldējušas, bet, kur aizķērušās doņos un grīšļos, tur stāvēja netīri baltas kā pērnā sniega paliekas.

Belševica, Vizma. Bille dzīvo tālāk. - Rīga, 1996. - 62.,63.lpp.

Dace Grundmane ~ Ir atkal pilns mēness ~

Svētdien, 14.4.46. 14:10Jā ir atkal pilns mēness. Šķiet, ka šovakar, ja nebūs apmācies, būs atkal brīnumgaišs. Brīnišķā mēnesnīca, brīnišķās aprīļa naktis! Ugāles romantika!Pirmdien, 15.4.46. 20:20Liels dzeltenīgs mēness – Luna – Selena – lūr aiz Rasu mājas jumta. Viņš grib izlasīt, ko es rakstu, - ļaut vai neļaut. Ja neļaušu, viņš īgnumā apmāksies un man būs nepatikšanas, ja ļaušu – baidos, ka viņš visu manis rakstīto neizstāsta citiem. Tomēr jāļauj vien būs.

Zigmonte, Dagnija. Dagnija : Dagnijas Zigmontes jaunības sapņi un mīlestība dienasgrāmatās. - Rīga, 1998. - [1.d.].-37. lpp.

Irēna Lakše ~ Lielais brīnums~

Tirgus notika uz muižas lauka dzelzceļa stigas tuvumā. Tirgus kņada rosījās pilnā gaitā, kad pēkšņi atskanēja lokomotīves svilpiens un savāda dārdoņa. Ļaudis bariem vien sāka skriet uz to pusi, no kurienes nāca neparastais troksnis. Skrējām arī mēs ar māti, tēvs palika pie ratiem. Drīz vien ieraudzījām no mežmalas izlokāmies lokomotīvi ar garu sarkanīgu preču vagonu rindu, kas traucās uz stacijas pusi. Skaitījām, skaitījām, līdz sanāca pāri par četrdesmit vagonu.Ventspils dzelzceļš tika atklāts pirms dažiem gadiem un tāpēc lauku ļaudīm bija ko apbrīnot.

Dorbe, Herberts. Bērnība, es sveicu tevi. - Rīga, 1968. - 120. lpp.

Jolita Mališeva ~ Un spīdēja daudznakt zvaigznes ~

Kailām rokām vadīja grožus.

Karietē snauduļoja fon Bērs;Meļņi stiepās kā stīgas.Un spīdēja daudznakt zvaigznesPār Ugāles egļu smailēm.

More, Jana. Popes pasaka // Diānas loks. - Rīga, 1982. – 21.lpp.

Arīda Mekša ~ Pie Libertāla bodes

Brauciens notika vasarā, jaukā, saulainā dienā. Bija ko redzēt un pabrīnīties, piebraucot pie Lībertāla bodes, kur pie slitas tēvs piesēja zirgus. Līdzās bija vesela pajūgu rinda, kas, jādomā, še bija parasta parādība un liecināja, ka bodnieka kvieši zeltin zēla. Turklāt pilnais veikals apmulsināja ar daudzajām un dažādajām precēm. Kā gan visa še nebija! Sākot ar apaviem, audekliem, beidzot ar adatām un ratu smēru.

Dorbe, Herberts. Bērnība, es sveicu tevi. - Rīga, 1968. - 119., 120. lpp.

Sarmīte Dubrova ~ Dūņezera teika

Viņam ienāca prātā vectēva — Miķeļa tēva — stāsts par Dūņezeru: tur dzīvojot pats nelabais. To viņš kādreiz redzējis pats savām acīm. Kādu dienu, apstaigājot apgaitu, viņš pusdienas laikā apsēdies ezermalas vaivarājos uz veca celma un iekodis azaidu. Pēc tam līdzās celmam ēnā atlaidies atpūtināt kājas. Taisījies jau tā kā iesnausties, kad izdzirdissavādu troksni, it kā negaisa krākšanu. Paskatījies tad uz stāvo krauju ezera pretējā krastā (...) un nevarējis ticēt savām acīm: melna kariete ar četriem melniem zirgiem priekšā drāzusies pa krauju lejā, tieši melnajā atvarā. Ūdens pašķīdis, dūņas novārījušās, un tad viss apklusis. Vecais tēvs tūlīt trūcies kājās un bēdzis prom no ezera cik ātri kājas nesušas. Kopš tās reizes dienvidū viņš Dūņezera tuvumā nekad nerādoties. Dienvidus, tāpat kā pusnakts, esot stunda, kad visādi nelabi gari apkārt dauzoties...

Kraulis, Rihards. Velna asins. - Linkolna, 1990. - 57.lpp.

Laimdota Junkara ~ Būs karš... ~

Atceļā no Tērandes līdz Ugālei brauca kopā maidzenieši, popnieki, dundadznieki, ugālnieki. Ugālē bija pietura zirgu pūtināšanai. Tie, kam vēl tālāks ceļš priekšā, pirmkārt, dundadznieki, ierosināja arī pašiem nedaudz stiprināties un iegriezties pie Frēliha, kā sauca viesnīcu-krogu pie Ugāles dzelzceļa stacijas. Šim priekšlikumam visi pievienojās. Krogā bija īpaša „kungu” istaba, un, tā kā viesmīlis pagasta rakstvežus ar viņu palīgiem un šķūtniekiem piedevām uzskatīja par kungiem, tad visus ieaicināja kungu galā. Te istabas vidū bija paprāvs galds ar mīkstiem sēdekļiem apkārt, uz blakus galdiņa gramofons ar dažām nodeldētām platēm, otrā istabā biljards. Tā kā Tērandes grāfa pusdienas jau bija aizmirstas, tad viesi lika ķelnerim kraut galdā visu ko, kas vien šai ekonomijā labs atrodams, attiecīgus stiprumus neizslēdzot. Pēc iebaudīšanas pirmās kārtas sākās vispārējas dzīvas sarunas, kas lielākoties risinājās par atentātu Sarajevā un visu, kas ar to sakarā.

Dorbe, Herberts. Vaicāju jaunībai. - Rīga, 1970. - 156.lpp

2017. gada 13. novembris