1

izdevums 2017. gada septembris

Veidot vislabāko dzīvi, gādāt vislabāko aprūpi !

60 Fraser Crescent, Wantirna South, VIC 3152

19.

DIEVA VĀRDU KLAUSĪTĀJI + Arch. Arnolds Lūsis

Jēzus viņiem atbildēja: “Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis.

Ja kāds grib darīt viņa prātu, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva,

jeb es runāju pats no sevis. Jāņā ev. 7:16-17

Baznīca ir vieta, kur mēs ejam, lai Dievu lūgtu, lai klausītos Dieva vārdus, lai Dievam

pateiktos, un - izaugtu par Dieva ļaudīm, sekojot Dieva Dēla - Jēzus Kristus mācībām un

norādījumiem.

Daudzi cilvēki, diemžēl, baznīcā neiet, dievkalpojumus neapmeklē, jo viņiem nav ticības.

Jūs sastapsiet arī tādus cilvēkus, kas pat zobojas par dievkalpojumu apmeklētājiem.

Viens zobgalis, domādams, ka viņš ir ļoti asprātīgs, reiz jautājis kādai vecākai māmiņai:

“Vai tu svētdien biji baznīcā?”

“Biju, dēls, biju...” - māmiņa atbildējusi.

“Nu, un ko tad tev tur mācītājs stāstīja? Ko tu dzirdēji? Kā tur bija?” - prašņājis jaunietis.

“Es dēliņ, esmu vecs cilvēks” - māmuļa teikusi, “Es jau to nevaru vairs atcerēties un tev atstāstīt.”

Jaunietis sācis smieties. “Nu, ko tad tu ej baznīcā, ja nekā nevari vairs atcerēties? Kāds tad

tev no tās iešanas baznīcā tiek labums? Tā tik ir tāda laika kavēšana!”

Māmuļa patreiz skalojusi avotā kādu kreklu, ko mazgājusi. Viņa brīdi padomājusi un tad

teikusi: “ Tā, dēls, gluži nav. Kaut arī es visu vairs nevaru atcerēties, ko mācītājs teica un kādus

Dieva vārdus viņš lasīja, savs labums man tomēr ir ticis. Redzi - šo kreklu. Tas bija netīrs. Bet -

tagad tas ir tīrs. Kāpēc? Tāpēc, ka es to esmu izskalojusi tīrā avota ūdenī. Ūdens kreklā nav

palicis. Ūdens kreklam ir iztecējis cauri. Bet krekls nu ir tīrs. Tāpat tas ir arī ar dievkalpojumā

dzirdēto Dieva vārdu. Tas ir kā tīrs un spirdzinošs avota ūdens, kas tek caur dvēseli un mazgā to

tīru no ļaunuma un grēka.... Tāpēc es eju uz baznīcu un uz dievkalpojumu.”

Kāds tad tiek labums no iešanas uz dievkalpojumiem baznīcā - tā daudzi jautā.

Varbūt arī tu pats tā esi jautājis. Bet - atbilde ir tā, ko vecā māmiņa tik jauki pateikusi.

Dievnamā un dievkalpojumā mēs dzirdam Pestītāja vārdus. Tie vairo mūsu ticību, mazgā mūsu

dvēseli. Un palīdz mums izaugt par Kristus mācekļiem.

2

Gaviļnieki: Vārda dienas

septembrī:

Ilga

Miķelis

Vera

Daudz laimes

vārda dienā!

Samierināties, bet

nepadoties.

Būt mierā, bet

neslinkot.

Cīnīties, bet

neuzbrukt.

Paļauties, bet

darīt pašam.

Saprast, bet

nepārmest.

Izsāpēt, bet

nežēloties.

Un pāri visam- mīlēt dzīvi tādu, kā

Dievs to devis.

Sirsnīgs apsveikums Tēva dienā...

Ronītis ir klāt!

Bieži vien glaudot ronīti, iedzīvotāji un darbinieki aizklīst tuvās un tālās atmiņās par mājas mīluļiem. Tad arī var kopīgi paskatīties bildes un pārrunāt dažados

piedzīvojumus.

Tagad ir nodoms baltajam ronītim izdomāt vārdu. Viens no priekšlikumiem ir nosaukt roņa mazuli par

Princi. Gaidam lasītāju ierosinājumus.

Vēlreiz sakam lielu paldies par ikviena atbalstu, lai

ronītis tagad varētu dzīvot Latviešu Ciemā! IB

Ar prieku varam paziņot, ka ronītis Paro ir atceļojis uz Latviešu Ciemu un ikdienā iepriecina dzīvojošos ļaudis

Latviešu Ciemā.

Ir tik jauki piedalīties šajās satikšanās reizēs, kad veidojas draudzības starp ronīti,

iedzīvotājiem un darbiniekiem.

Šogad jauku pārsteigumu Tēva dienā Latviešu ciema ļaudīm sarūpēja piecus gadus jaunā meitenīte Riya Jain. Viņa katram iedzīvotājam bija uzzīmējusi kartīti ar krāsainu ziedu. Katrā kartītē b i j a i e ra ks t ī t s u zmu nd r i no šs

novēlējums.

Jautājām viņai, kā viņa izdomāja sarūpēt šādu jauku pārsteigumu. Lūk,

ko viņa pastāstīja:

„Pirms kāda laika, kopā ar citiem bērniem, bijām apciemot kādu aprūpes namu. Redzēju iedzīvotāju ikdienu un nodomāju, cik jauki būtu iepriecināt cilvēkus, kuriem varbūt nav neviena, kas viņus svētku

reizē apciemo, apsveic, uzmundrina.

Un tā kā ikdienā braucam garām Latviešu Ciemam, tad ieminējos savai mammai, ka es varētu uzzīmēt

katram iedzīvotājam kartīti.

Mamma piezvanīja uz Latviešu Ciemu un noskaidroja, cik iedzīvotāji šeit dzīvo. Tad ķēros pie

darba. Kartītes zīmēju vairākas dienas. Turp. 3.lpp.

3

Kas tagad notiek?

Briesmas. Kas tagad notiek pilsētā. Klausoties ziņas, kļūst nelabi! Tagad pilsētā saradušies tādi bandīti, kas iet postīdami un laupīdami, pat

vakaros vienam ir bīstami uz ielas rādīties! Kāds var noķert un apstrādāt!

Mēs šeit, Ciemā, dzīvojot, jūtamies droši, kā Paradīzē. Pateicoties mūsu dārzniekam, ziedi netrūkst, ne ziemā, ne vasarā. Visi mūsu margrietiņu krūmi pēc ziedēšanas tika apkopti kā nākas, lai atkal ziedētu un dārzu greznotu ziemā, kad rozes noziedējušas. Nesen vēl visa mūsu iebrauktuve bija pilna margrietiņu krūmiem, tik balta, kā ar sniega pārslām nobārstīta, kas greznoja iebrauktuvi un bija mūsu lepnums. To rādījām ciemiņiem un tur patika uzkavēties pašiem. Bet, vienu dienu pārsteigums! Kāds arī pie mums bija atkūlies un iebrauktuvē visus baltos ziedus nopostījis un margrietiņu krūmiņus apgraizījis! Labi, ka nebija ielauzies un kamēlijas apstrādājis un logus izsitis. Tagad ir bīstami pat ārā rādīties, jo arī vecīši

tiek aplaupīti! Esmu neziņā! Latviešu ciema iedzīvotājs

Tādas lietas

Vēlāk mamma man palīdzēja tajās

ierakstīt vēlējuma vārdus!”

Kartītes tika izdalītas katram Latviešu Ciema iedzīvotājam un sagādāja daudz

prieka!

Latviešu Ciema ļaudis nolēma, ka jaukajai meitenītei ir jāpasaka paldies! Tā vienā no Lidijas Bergmansons darinātām kartītēm tika ierakstīti pateicības vārdi, savākti iedzīvotāju paraksti un

nosūtīta Riya Jain. IB

Ingrida Hawke pastāstīja:

„Latviešu Ciema dārzus apsaimnieko diplomēts dārznieks ar saviem palīgiem. Citreiz liekas, ka dārznieks nodara pāri augiem vai kokiem. Bet visi lēmumi un darbi ir saskaņoti un pamatoti.

Margrietiņu krūmus nācās apgriezt, jo tie bija ļoti sakuplojuši, atradās pārāk tuvu vēsinātājiem. Tīrītājiem nebija vairs iespējams piekļūt notīrīt logus. Rožu krūmi tika apgriezti un, nu redzam, ka tie dzen spēcīgus jaunus dzinumus.

Tagad Ciema apkārtnē stādam tādus augus, kas labi izskatās, bet nav bagātīgi jālaista, tā ietaupam ūdeni. Otrā ielas pusē nācās šķirties no dažiem kokiem, jo vieni atradās pārāk tuvu kādai ēkai, vai to saknes bija tik dziļi

iesakņojušās, ka bojāja rores.

Paldies par iedzīvotāju modrību! Baudīsim saulainas dienas arī turpmāk mūsu sakoptajā un krāšņajā Latviešu Ciemā!”

Atbildot uz vēstuli

Sākums 2.lpp. Sirsnīgs apsveikums Tēva dienā...

4

Seniori Man prasīja, lai es kaut ko uzrakstu par Ciema senioriem. Domās

iegrimstu – kad cilvēku sāk saukt par senioru?

Vai tam ir jābūt bagātam ar

mazbērniem? Vai jāsasniedz zināms gadu skaits? Vai jābūt

nevarīgam?

Citam laimīgam cilvēkam, kas ir ātri dzīvojis, jau četrdesmit gados ir mazbērni. Vai tas skaitās

seniors?

Cik gadu jābūt aiz muguras, lai būtu seniors? Tagad, pateicoties jauniem medicīnas sasniegumiem ir jāgaida ilgāk, lai cilvēks būtu pusmūžā. Par to nevarīgumu nav ko runāt, cits izlaižas slinkumā jau sešdesmit gados, daži deviņdesmit gadu vecumā nevar palēlināt soli un ir spara pilni. Tā

jautājumu nevaru atrisināt.

Daudzus gadus es biju prom no Melburnas un Senioru grupas sākumu nezinu. Šī grupa it kā jau bijusi, kad mums tāds Ciems vēl nebija. Vai tā darbojās Ciema

labā, kur un kā, skaidri nezinu?

Izmeklējos, bet skaidru atbildi

nekur neatradu. Ļoti žēl.

Varu runāt tikai par to pagātni, kad mums radās nenogurstošais un patīkamais gariņš – Valija. Viņa pati to vada ar smaidu vēl šodien. Mums ir jābūt pateicīgiem tādiem cilvēkiem, kas redz ne tikai

šodienu, bet arī nākotni.

Agrākos gados mums lielā zāle saietos bija pilna, vajadzēja iespiest galdu un saspiesties ciešāk, ne jau siltuma pēc. Tagad Senioru grupa paliek mazāka un mēs varam izplesties pēc

vajadzības.

Daži no mums nav vairāk spējīgi mērot garo ceļu, jo brauc no otras pilsētas puses. Agrāk šo grupu sauca par „pensionāru”. Saietā radās jautājums, vai ir jābūt pensionāram, lai varētu piedalīties. To pārlaboja par Senioru saietu un visi ir gaidīti mūsu vidū. Saieti mums notiek katra mēneša otrajā otrdienā Ciemā. Ar lielu nepacietību gaidām to dienu, kad mēs satiekam vecas paziņas un jauniegūtos draugus. Noklausāmies interesantus stāstījumus, noskatāmies filmas, dzīvojam līdzi kādam, kas ir bijis garā ceļojumā. Noklausāmies izsmeļošus rakstus par dzejniekiem, autoriem, varoņiem un vadoņiem. Temati ir dažādi, bagātīgi un vispusīgi. Jāpateicas visiem, kas piestrādā un ziedo laiku, lai mēs varētu ar lielu interesi pavadīt pāris stundas. Jāpateicas ir arī tiem čaklajiem cilvēkiem, kas strādā, kad mēs to neredzam. Ir jāsaklāj galdi, kurus rotā vienmēr svaigas puķes un arī virtuves pienākumi, lai mēs dabūtu siltu krūzīti ar dzeramo.

Paldies.

Mēneša otrā pusē mums bija dienas izbraukumi ar l ie lu autobusu. Dažreiz braucēju bija par daudz, lai ietilptu busā un dažiem bija jāgaida uz nākošā mēneša priekiem. Tie ieņēma sarakstā pirmo vietu un ar ilgošanos gaidīja nākošo mēnesi. Arī tagad mums ir tādi paši izbraukumi, tikai tie notiekas katru otro mēnesi: skatāmies skaistus parkus, dārzus, vēsturiskas mājas, fabrikas, kas darbojas ar slīdošām lentēm un daudz, daudz, ko citu.

Turp. 5.lpp.

5

Vienmēr Valija atrod kaut ko savādāku un interesantu. Ceļojumi nav tikai Melburnā, braucam uz Bendigo pusi un Philipa salu un daudzām citām v i e t ā m ā r p u s p i l s ē t a s . Interesantākie un va irāk piedzīvojumu pilni mums bija garie izbraukumi. Tur mēs dzīvojām no mājām prom nedēļu. Pa nakti mēs palikām vienā un tai pašā vietā, tikai katru dienu mūs vadāja uz citu pusi. Daudz ko redzējām

un piedzīvojām šajos izbraukumos.

Skaists izbraukums ar lielo kuģi bija uz Tasmāniju. Vietējais busa šoferis, kas mūs vadāja pa visu salu, mūs apsveica: “Welcome,recycling

teenagers”. Tas mums deva labu omu un jautru prātu visai nedēļai.

Tasmānija bija skaista, neparasta un gribējās palikt drusku ilgāk, jo tik

daudz bija ko redzēt.

Skatījāmies Kamberas puķu dārzus ar bagātīgu krāsu klāstu. Jaunā un vecā parlamenta durvis bija mums atvērtas, muzejā gribējās apsēsties kāda mākslinieka gleznas priekšā un pasapņot. Muzejā varēja redzēt mūsu pagātni bildēs un attēlos. Visas sūtņu mājas bagātīgi sarindotas koptos un zaļos dārzos, slīdēja gar logu garām braucot. Cik pasaule ir maza – dažādi karogi plīvo un visi kaimiņi labi satiek. Brisbenē mums bija silti un draudzīgi. Mums bija jāpievienojas kādai citai grupai, kas nebija latvieši. Pēc pāris dienām mēs jau viens otru pazinām un busā daudz nestrīdējāmies. Ja bija kāds stiprāks vārds teicams, to pateicām ar smaidu

latviski – viņi mūs nesaprata.

Žēl gan, ka mums šodien daži saka: “Es jau brauktu, bet pieradis esmu pie savas gultas un to līdzi ņemt nevaru. Tā mums tie garie izbraukumi vairs nenotiek. Tādi braucieni mums bija reizi gadā un tos ar nepacietību

gaidījām.

Es tikai pastāstīju par dažiem, varētu runāt par daudziem un arī cilvēkiem, kas bija daļa no mūsu dzīves. Gaidām siltāku laiku, kad redzēsim plaukstošas lapas un pavasara ziedus dārzos nākošā izbraukumā. Saieti mums, tomēr, notiek katru mēnesi. Kaut arī dalībnieku skaits ir sarucis, tā sirsnība paliek. Cilvēku, kuru esi saticis 30 gadus, ir

kā ģimenes loceklis un gribas to apsveikt satiekoties.

Arī jaunākie seniori, nāciet! Tas notiek dienas laikā, kad satiksme nav tik liela. Jūs te gaida ne tikai siltas telpas, bet arī siltas sirdis. Katrā saietā

svinam vārda un dzimšanas dienas, atkal viens iemesls papriecāties!

Uz redzīti saietā! Betija

Seniori

Viens no izbraukumiem tālā pagātnē

Sākums 4.lpp.

6

Atmiņu stāsts par ziemas priekiem...

Sildoties saulītē, aizdomājos par ziemu un sniegu...

Nāk atmiņā, reiz bērnībā, vienu nakti ziemā, sniegputenis bija aizputinājis lielu sniega kupenu

aiz mājas āra durvīm, ka pat netikām ārā no rīta...

Ziemā, tuvu Melburnai bija uzkritis sniegs, kur bērni pikojās. Arī kalnos šogad sniegs bija bagātīgi, kur slēpotāji lidinājās kā taureņi pa baltajiem

kalniem. To redzot, nāk atmiņā...

Pirms daudziem, daudziem gadiem Vācijā, Bādverishofenā D.P. bēgļu nometne. Tad vēl bijām jauni - enerģijas un nemiera pilni. Bija ziema un nezinājām, kur savu enerģiju likt un brīvo laiku pavadīt. Viena grupa sadomāja braukt kalnos slēpot. Arī es piedalījos par līdzbraucēju, kaut gan nebiju nekāda slēpotāja,

tikai pratu uz slēpēm nostāvēt.

Nolēmām braukt uz Berchtesgardenu slēpot uz vienu nedēļu. No nometnes mums deva līdzi uzturu vienai nedēļai. Un tā sēdāmies visi smagā mašīnā un devāmies ceļā. Braucot, lai nebūtu garlaicīgi, dziedājām, bet tiklīdz apstājāmies dziedāt, arī mūsu mašīna apstājās un tā visu ceļu bija jādzied, ja gribējām tikt kalnos. Mūsu apmešanās vieta bija kāda viesnīca, kur visi rindā gulējām uz grīdas. Kalns, kur notika slēpošana, bija garšs un līdzens, lejas daļā bija šķūnis, kur daudzi piestāja. Apkārt šķūnim bija nelīdzens, nomīdīts un bieži tur gadījās krist, jo gadījās kāds gājējs pa ceļam. Tad vēl kādu gabaliņu uz priekšu bija pāris metrus dziļa grava, tad atkal līdzenums līdz kādam ceļam. Pirmajās dienās gāja visādi,

no katra nieka vajadzēja gāzties.

Kāds skolotājs, kas apmācīja slēpotājus, gadījās tuvumā, un redzēja mani krītam, izteica komplimentu, ka es protot krist un tas ir ļoti vajadzīgs slēpojot. Pēc pāris dienu slēpošanas, bijām stīvi. Neatminos, kā mēs no rīta tikām kalnā, laikam bija kādas ierīces? Bet ir palicis atmiņā, ka mēs vakaros slēpojām lejā, kur bijām apmetušies. Vakarā slēpojot lejā, bija arī savi piedzīvojumi... Pa ceļam vienā vietā arī bija grava, bet ne tik dziļa kā augšā kalnā. Pirmie lēcieni bija visādi. Sniegs bija pat aiz apkakles, kad nokunkuļoju lejā. Bet tur bija labs treniņš, lai sagatavotos lielajam lēcienam

kalna augšējai gravai.

Vienu vakaru slēpojām pa citu vietu, tur bija stipri stāvs kalns un bija jāprot tikt lejā. Pārējie slēpotāji aizlidoja kā taureņi – zigzag metot, bet man vēl nebija tā veiklība pie ātra pagrieziena, negribēju arī rādīt, ka netikšu lejā! Taisīju pēc savas izpratnes, pie katra pagrieziena nosēdos, noliku slēpes vajadzīgā virzienā un tā pēc savas modes taisot zigzag tiku lejā pie pārējiem slēpotājiem, kuri mani gaidīja un bija norūpējušies, kā es tikšu

lejā? Turp. 7.lpp.

7

Sirds Dārzs

Kā ziedošs dārzs ir dvēsele tava -

Pilns tas ar ziediem smaržīgiem:

Pat nezālēm tur vietas nava,

Tās nīkst starp stādiem spēcīgiem

Šos stādus lielais Dārznieks stāda

Un izvēlējies vērtīgos,

Kas mīlestības ziedus rāda,

Ar svētību Viņš laista tos.

A.Cinkus

No “Kas kas ko” jautājumu lādes...

Tā, cīnoties un cenšoties tikt pie pārējiem slēpotājiem līdzi, pēdējās dienās jau varēju droši doties pa garo kalnu lejā un arī tas, kas gadījās pie šķūnīša mani vairs netraucēja. Arī dziļās gravas lēcienā, droši nolaidos stāvus uz savām slēpēm. Arī lejas daļā, pie ceļa, varēju

iztaisīt strauju pagriezienu.

Braucot atpakaļ uz mājām, pa ceļam vairs nedziedājām, bet kavējāmies atmiņās par jaukajām dienām slēpojot un priecājāmies par skaisto dabu, par saulē mirdzošām kalnu galotnēm tuvumā un tālumā. Viss tas ir palicis

neizmirstamā atmiņā. Anna

Atmiņu stāsts par ziemas priekiem... Sākums 6. lpp.

Miķeļi jeb Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži un gada auglīgās daļas

aizvadīšanas svētki. Šos svētkus svinēja aptuveni rudens saulgriežu laikā (ap 21.—23.

septembri), kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu.

Miķeļdienas nosaukums ir radies no kristiešu godātā erceņģeļa Miķeļa, kura dienu

svin rudens saulgriežu laikā.

Latviešu mītoloģijā tas pakāpeniski aizstāja rudens saulgriežu laikā svinētās

apjumības jeb appļāvības, kas bija pēdējā pļaujas diena, kad ar burvju rituālu

palīdzību centās nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.

Latviešu Ciems aicina!

Sestdien, 23. septembrī

no plkst. 10. 00 -14. 00

MIĶEĻDIENAS sarīkojums!

Tirdziņš no 10. 00 (Rokdarbi,

ēdieni, gardumi)

Loterija - Laimes rats;

12. 00 Siltas pudienas

—$ 10;

13. 00 Mūzikāli priekšnesumi

Dažāda veida kūkas un kafija.

Jautājums: Kas ir Miķeļdiena?

8

Krīt sniegs

Kad es vēl biju bērns... Un laukā sniga sniegs...

Man sirdī izplauka arvien tāds dīvains maigums...

Es rūtīm piespiedu tad skatīdamies vaigu,

Un nezinu – kādēļ – man bija prieks ...Tāds prieks...

Es ilgi skatījos... Un brīnījos ...Man šķita:

Tur brīnums liels, kā zvans aiz mana loga sita...

Šis balto pārslu pulks... Cik acs vien redzēt spēja,

Tās gaisā šūpojās un ņirbēja un skrēja.

Un tad pilns dzīvības bij' debess viss un gaiss,

Un mani satrauca šis krāšņums savāds.

Es logā skatījos un pārslas klusi klājās

Un liela izbrīna kā pali manī krājās,

Līdz pēkšņi saucu es: „Māt, pasaki man to,

No kurienes pie mums šīs pārslas atlido?”

Un māte skatījās ...Un smaids tai bija vaigā...

„No debesīm, mans dēls!” To teica balsī maigā.

Un nesapratu es: Kur ir šīs debesis?

Kas tādā augstumā ir viņas uzcēlis?

Un – kāpēc jābūt tām? Un kas drīkst redzēt tās?

Un dziļā mulsumā man elpa aizrāvās.

Es toreiz biju bērns un daudz ko nesapratu.

Kur tālu nu tas laiks... Bet lūk – kad šodien skatienu

Pa logu pametu... Es redzu: pārslas krīt...

Tad veco vagu sirds sāk atkal domās dzīt.

Es skatos debesīs caur logu aizmiglotu...

Ja gan... Vēl šodien es tik daudz ko nesaprotu...

Kas ir šīs debesis? Kas viņas uzcēlis?

L. Breikšs

Katru rītu Dieviņš nāk,

Veco dziesmu aizsāk -

To par puķēm ielejā

Un par putniem gaisā.

Un vienmēr, kad agros rītos

Sāk skanēt zvani, -

Es vienmēr brīnos:

“Kas radījis tādu mani?”

Laiki mainās, laiki jūk,

Laika daudz vairs nava.

Mazā zelta rāmītī,

Man ir bilde tava.

Tu esi droša un es esmu drošs

Pārējais viss ir aizejošs.

Pārējais viss no dzīves šīs,

Tā kā mākonis izdzisīs.

Imants Ziedonis

Un negribas vairs dzīvot tālāk,

tā gribās dzīvot atpakaļ,

un noiet kaut kur klusi

malā, tur, kur no miltiem graudus maļ...

....un mēs vairs nemācījām skaitīt,

un tas ir tas visskaistākais -

ko mīlestība neprot skaitīt.

Imants Ziedonis

Pārdomām...

9

Sasniedzot pusaudža gadus, gana darbam nebiju vairs piemērot.

Tiku paaugstināts puspuiša kārtā. Nezinu, kas to izšķīra, tēvs vai saim-nieks. Domāju, ka puspuisis nopelnīja vairāk kā ganiņš un tas noteikti palīdzēja mūsu daudzbērnu

ģimenei.

Es, puspuisis, biju daudz garāks kā saimnieka salīgtais pilnais puisis Jānis! Kaut skaitījos puspuisis, lauka darbos bija jātur līdzi Jānim. Nekādas puses! Bieži gāja grūti un saimnieks ar

mīkstu sirdi, reizēm palaida grožus vaļīgāk.

Atceros siena pļaušanu. Pļava bija lēzenas upes krastā, kas bieži pārplūda pļavā. Zāle bija mīksta un sulīga. Jānis sāka pirmais un viņam sekoju es. Mēģināju atdarināt viņa slaidos vēzienus ar izkapti. Viņam zālīte gūlās glītā valnī, bet mans izkapts atrada cinīšus, kur aizķerties. Paliku tālu aizmugurē Jānim. Saimnieks bija nākamais aiz manis. Viņš deva padomu, lai es izkapta zoli slidinot piespiestu zemei. Beidzot viņš ieteica

man sākt jaunu vālu, citādi viņš nopļaušot manus papēžus.

Jānis ātri sasniedza upi un bija atkal drauds maniem papēžiem. Līdz pusdienas laikam pļava bija nopļauta un es domāju, ka manas rokas

nokritīs jau brokastlaikā.

Siena laiks atstāja arī patīkamas atmiņas. Sausais siens bija jādabū šķūnītī, kas bija turpat pļavas malā. Meitas sagrāba sienu kaudzītēs, saimnieks tās savāca tādā kā ragavās un atvilka pie šķūnīša. Jānis ar dakšu lielus klēpjus siena iesvieda pa lūku šķūnītī un ganu meitai un man tie bija jāpārnes uz šķūnīša aizmuguri. Man bieži aizķērās kāja aiz āboliņa stiebriem un es ar visu siena klēpi apgāzu gana meitu un uzvēlos viņai virsū. Viņa tikai jautri smēja un viņas acīs saskatīju izaicinājumu to

atkārtot.

Nē, ne rokas vairs sāpēja, ne siena gruži aiz krekla kaitināja. Reibām

no svaigās siena smaržas un viens no otra.

Atceras pusvecis Edgars

Rakstiet „LATVIEŠU CIEMA avīzītei” ! Ja jums ir kādas ziņas, joki, mīklas, domas, dzejoļi...

Lūdzu dalīties ar mums visiem, un iesniedziet rakstus

activities istabā.

Nākošais izdevums iznāks oktobrī un veidosim to visi kopā.

Rakstiet mums arī e-pastā: activities@latvianfs.org.au

Puspuisis

10

Kad vēl sēdējām skolas solos, tad vingrošanas stundas iesākām

ar dziesmiņu –

Sit diben` pret zem`

Sit diben` pret zem`

Uz augšu palecies...

Protams, to darījām pirms skolotāja ienākšanas klasē, bet nopietni to vingrošanas lietu neņēmām arī kad skolotājs bija klāt. Spurdzām un sprauslojām un “netīšām” kritām uz dibena vai vēdera viscauri vingrošanas izdarībām. Skolotājs bija dikti jauks cilvēks un par puiku ēverģēlībām daudz neuztraucās. Un tā jau saka – ko skolas dienās iemācoties, tas paliekot uz visu mūžu. Tāpēc jau laikam arī tagad neredzu nekādu īstu jēgu sēdēt uz krēsla un cilāt rokas gan uz augšu,

gan leju, gan uz riņķi vien.

Tā teorija, ka ja biežāk vingrināsi rokas un kājas, tad tu ilgāk turēsies uz kātiem - ir un paliek tikai teorija - ja esi 80- 90 vai visus 100 gadiņus vecs. Ja tev rokas paliek stīvas un iet pa kreisi kad tu gribi tās celt augšā, un pa labi negrib iet nemaz, tad staipies un gories cik gribi, tev kori diriģēt būs

grūtības.

Protams, tas nenozīmē, ka nebūtu cilvēki kas apzvēr, ka regulāra vingrošana viņiem palīdz. Ticu viņiem. Es tikai nesaprotu, kādēļ taisni tiem kas šo palīdzēšanu saņem – visbiežāk jābrauc uz hospitāli ar gūžas

lūzumiem vai ko tamlīdzīgu.

VINGROŠANA Esmu nācis pie slēdziena, ka vingrošana ir garšas lieta. Vienam patīk,

otram nē, un trešajam ir pilnīgi vienalga vai viņš tupstas un ceļas, vai nē.

Viendien`, tīri nekaunīgi, vienam no viņiem to n o p r a s ī j u . Protams, kad viņš bija atkopies pietiekoši, lai varētu sakarīgi r u n ā t . V i ņ š

pavisam nopietni man atbildēja – Vingrinājumos mēs lietojam rokas un kājas un man nav nekādas

vainas ne pie vienām ne otrām.

Gūžas kaulu mēs nevingrinājām un

tieši gūžas kaulu salauzu.

Uz tādu loģisku atbildi, man nebija

ko teikt.

Aizgāju uz savu istabiņu, apsēdos, pārdomāju šo vingrošanas lietu - bet vingrot vēl neesmu sācis. Bet, tam nav nekāda sakara ar teorijām vai pieredzēm - es vienkārši esmu par spītīgu un ietiepīgu, lai sāktu staipīties Es labāk sēžu ārā uz sola, zem krūma un skatos kā putniņi taisa savus vingrojumus.Tā tik ir dzīvība. Tīri vai skaudība sametas skatoties. Ja būtu spārni, skrietu viņiem līdzi. Varbūt tā drusku spocīgāk izskatītos - ar manu augumu – bet kas man par to, ja varu brīvi un slaidi plivināties

un pie reizes arī uzsvilpot

Sit diben` pret zem`,

Sit diben` pret zem`

Uz augšu palecies...

Jaukus sapņus novēl

Jancis

11

Platmale

Vislielākais pieprasījums starp drukātiem izdevumiem, joprojām ir

pēc naudas.

Herlufa Bidstrupa karikatūra

Rūvenešim i štāc

sakamaš:

Biš, gāš mācitaš

Vecaš Rakst skaidrotaš,

Preti nāc skolotaš

Maz bēr mocitaš.

Optimists ir vīrietis, kas neizslēdz mašīnas motoru, kad sieva ieskrien veikalā nopirkt kādu

nieciņu.

Prokurors vaicā

lieciniekam: - Vai jūs zināt,

kas jums būs par

nepatiesu liecību

sniegšanu?

- Nu, it kā jau desmit

tūkstošus apsolīja!

Vecs angļu lords pārrodas

mājās.

Sulainis viņu sagaida

burkšķēdams:

-Nu ko, vecais tekuli, beidzot pārvilkies mājās?Noteikti atkal pa bābām

vazājies.

- Nē, Džon, beidzot nopirku

dzirdes aparātu!

Puisis pārdod avīzes, lai papildinātu savu

kabatas naudu.

- Jau divdesmit upuru! Liela blēdība!

Pērciet avīzi!

Kāds vīrs nopērk avīzi, šķirsta, škirsta, bet

neatrod neko par lielo krāpšanu.

- Tu, blēdi! - viņš sašutis iesaucas.

Puisis turpina:

- Jau divdesmit pirmais upuris! Liela

blēdība! Pērciet avīzi!

Kad cilvēkam uzrodas daudz naudas, viņš grib vēl kaut ko - grib būt mazdrusciņ

laimīgs.

12

Līmeniski:

1. Slazdi

5. Pils. Latvijā

8. Puķe

9. Krūmi dzelteniem ziediem

10. Zirglieta (daudzsk.)

11. Pants (dzejolī)

12. Vēja sapūsti smilšu pauguri

14. Zirglietas

18. Ķermeņa daļa

20. Žāvētas zivis

23. Nikna

24. Svinību telpas

25. Auns

26. Jūras gliemezis

Stateniski: 1. Koki 2. Ģimenes locekle 3. Viegli drūpoša 4. Niecīga 5. Mirdzēt 6. Pils. Eiropā 7. Pamest 13. Pils. Latvijā 15. II p.k. Varonis 16. Kukainis 17. Izlīdz 19. Rožu dzimtas augs ar dzeloņainu stublāju 21. Amatnieku, tirgotāju apvienība 22. Nokrišņi (viensk.)

Krustvārdu mīklu sastādījis ES

Rakstiet mums e-pastā: activities@latvianfs.org.au

18. avīzītes krustvārdu mīklas atminējumi

Līmeniski: 1.Strēlnieki 7. Truši 8. Klaidēt 10. Traktāts 11. Andi 13. Dators 15. Briede 17. Nāra 18. Sudetija 21. Trikāta 22. Īrija 23. Pseudonims Stateniski: 1. Skuba 2. Raisters 3. Lakats 4. Īgas 5. Kadence 6. Atstādināts 9. Trīsēdamas 12. Prievīši 14. Tarvīds 16. Lugano 19. Ibiss 20. Kalu

Savdabīgie rekordi pasaulē ...

1 2 3 4 5 6 7

8 9

10 11

12 13 14 15

16 17

18 19 20 21

22

23 24

25 26

Vecā kāis zinā māis mugurkāulnieks

Pētnieki atrada Grenlandes haizivi, kas piedzīvojusi Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera laikus Latvijā, Napoleona Bonaparta valdīšanu, kā arī abus Pasaules karus. Zinātnieki atraduši haizivi, kuras vecums ir 392 gadi, un līdz ar to tas ir uzskatāms par vecāko zināmo mugurkaulnieku, kas līdz šim atrasts. Haizivs vecumu zinātnieki noteikuši, pielietojot radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi.

Zinātnieki pētīja 28 haizivju mātīšu acu lēcas, kas ļauj iegūt informāciju par to vecumu. Pētījumā tika izmantotas haizivis, kuras bija iekļuvušas zvejas tīklos. Pētījums tika publicēts 2016. gadā, un tas pirmoreiz sniedza informāciju par vecumu, ko spēj sasniegt Grenlandes haizivis. Šīs haizivis galvenokārt dzīvo Skotijas ūdeņos, Ziemeļjūrā, kā arī Atlantijas okeāna Austrumos. No www.draugiem.lv