Viss mans mūžs - burtu mozaīkā

vītsStaicele

2016. gada 17. septembris

Sieviete drīkst slēpt savus gadus. Bet kas tā par biogrāfiju

- bez sākumpunkta? /M.Svīre/

Mani vecāku grūtības neskāra, es, tāpat kā pārējie bērni, tiku mīlēta un lutināta

/D.Avotiņa/

Dainas Avotiņas foto divu trīs gadu vecumā

Mēs dzīvojām skolā. Vai brīnums, ka mana kvēlākā vēlēšanās

bija kļūt par skolnieci?/M. Svīre/

Māra Svīre kopā ar vecāko māsu Liju Brīdaku

Ne sarežģītie sadzīves apstākļi, ne ļaužu samezglotie likteņi

man netraucēja izbaudīt jaunībai lemtos priekus

/D. Avotiņa/

Daina pie vīra Ulda jaunnopirktā vecā moskviča

Un tā es savu bailēs nosvīdušo roku ieliku

viņa siltajā, lielajā plaukstā/M. Svīre/

Māra savā kāzu dienā

Man ne prātā nenāca, ka arī es pati varētu radīt kādu grāmatu

/D. Avotiņa/

Daina pārdomu brīdī pirms nākošajām dzejas rindām

Rakstīsi, ko gribi, nevis ko liek,

būsi sava laika noteicēja/M.Svīre/

Māra savas prozas lasījumā

Bet vai gan es varēju , vai es drīkstēju netulkot lietuviešu autoru darbus,

tā stiprinot latviešu un lietuviešu literāros kontaktus/D. Avotiņa/

Lietuviešu dzejas dienās Daina kopā ar A. Sukovski,

A. Maldoni un A. Baltaķi

“U meņa dokumenti v porjadke” - nav vairs neviena latvieša,

kurš nezina tekstus no šīs filmas

Filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā komanda pēc divdesmit gadiem

Ar askētisku vāku – sarkanu uzrakstu „Raimonds Pauls”

uz dzeltena fona

Raimonda Paula skaņu plate ar Dainas Avotiņas vārdiem

Tā var notikt tikai Brazīlijā: mēs kļuvām par profesoriem bez doktorantūras un

disertācijām/M. Svīre/

Mācību procesā

Rakstnieku savienībā es jau nebiju no tiem galvenajiem

/D. Avotiņa/

Dainas runa goda rakstu izsniegšanā

Rakstnieku savienībā

Rakstnieku savienības valdes locekle, vada prozas sekciju

/M. Svīre/

E. Veidenbauma prēmijas laureāti, tai skaitā Māra,tiekas ar lasītājiem Cēsīs

Neļaujot iepelēt izdevniecību skapjos…

Abas mūsu literātes ir ieguvušas un vēl joprojām bauda nemainīgu lasītāju mīlestību

Lielās lasītāju balvas pasniegšanas ceremonija 2012. gadā Mālpilī

Savā 40. dzimšanas dienā pateicu: «Man ir četrdesmit, un pie tā mēs arī paliksim»

/M. Svīre/

Bet es esmu laimīga, ka varu staigāt pa savu senču iemītajām takām

/D. Avotiņa/

Paldies, ka bijāt kopā ar mums!