ziem

a / 0

1 / 2

015

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitr

a To

oma

Aparāts: Canon EOS 6DObjektīvi: 17–40 L USM F4, 70–200 L USM F 2.8, 85 F 1.8 un 50 F 1.8 – portretiemStatīvs, filtrs B+W 0.9 ND un B+W cirkulārais polarizācijas filtrsUz pirmā vāka: vētra «Billija» TūjāUz 4. vāka: Mazā Anna

KARAVĪRS AR FOTOSOMU PLECĀ – GATIS INDRĒVICS

Ir tik brīnišķīgi vērot, kā izaug gan pašas, gan kaimiņu bērni! Šā žurnāla 1. vāka au-tors ir Gatis Indrēvics – mans kaimiņš Raiskuma Gaujmalā, mežsardzes dēls. Bija laiks, kad priecājos, ka Latvijā atcēla obli-gāto dienestu armijā, – man likās tik šaus-mīgi, ka puikām jānoņemas ar kara lietām šajā mierīgajā pasaulē. Tā negribējās, ka maniem dēliem būtu jāvicinās ar ieročiem. Bet Valdas puikas kļuva par karavīriem. Ta-gad esmu pateicīga, ka Latvijā ir stalti un inteliģenti puiši, kuri pārzina kara mākslu, jo šobrīd tas ir tik svarīgi. Sākumā gan likās, ka Gatis ies mammas pēdās, jo pabeidza Ogres meža tehnikumu. Bet viņš iestājās nevis Latvijas Lauksaimniecības universi-tātes mežiniekos, bet gan LU Vēstures un filozofijas fakultātē un specializējās arheo-loģijā. Mums Cēsīs bija vairāki vīri, pie ku-riem tiecās visi nacionāli noskaņotie, viens no viņiem – seno rotu meistars Daumants Kalniņš. Gatis 1997. gadā sāka mācīties pie

viņa kalt senās rotas, tad pamanīja darbnīcā dūdas, pamazām iemācījās tās valdīt un no 2003. gada spēlē grupā «Auļi». Tajā pašā gadā Gatis kļuva par profesionālu karavīru, viņš bijis misijā Irākā un Afganistānā. Un šajā brīdi sākas stāsts par fo-tografēšanu. Irākas bāze atradās pāris kilometru attālumā no senās civilizācijas šūpuļa Babilonas. Karš nešķiro, ko iznīcināt, un Gatim likās ļoti svarīgi paspēt visu nofotografēt pirms grautiņa. Nopirka savu pirmo Canon 300D. Atgriezies Latvijā, gadu apguva foto izpratni pie Māra Kundziņa.

Vaicāju, kāpēc Irākas un Afganistānas bildes ir melnbaltas? – «Man šķiet, ka tā šīs fotogrāfijas atklāj vairāk. Bet tās nav skumjas, es vienkārši šīs kara plosītās zemes tā redzu – melnbaltas,» nosaka Gatis. «Viduslaikos bija trīs šķiras: strādnieki, lūdzē-ji un karotāji. Karavīra loma miera noturēšanā ir ļoti liela, un vienlaikus tieši kara-vīrs saprot, cik karš ir bezjēdzīgs. Bet cerēt, ka visu varēs atrisināt ar demokrātis-kām pārrunām, ir pāragri,» jaunais vīrietis stingri nosaka. Gatis ir Sauszemes spēku Kaujas atbalsta bataljona instruktors un bieži fotografē arī armijas vajadzībām. 2013. gadā viņš ieguva 1. vietu Eiropas militārās preses fotokonkursā.

Kāpēc Gata fotogrāfijās ir bruņinieki? Vienkārši tāpēc, ka viņš ir ne tikai karavīrs, mūziķis un fotogrāfs, bet arī bruņinieks. Bruņinieks sirdī visu laiku, bet bruņas uzvelk tad, kad vēstures rekonstrukciju klubs «Rodenpoys» (jeb dzelzs dēls – līvu valodā) rāda viduslaiku cīņas.

Man ļoti patīk Gata dabas fotogrāfijas. Viņš gan par to brīnās, jo dabu bildē vis-retāk. Tur vajagot mieru. Es ticu, ka miers būs un tas pamazām ienāks arī Gata fotomākslā.

Nekurienes vidū. Afganistāna.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015 1

VĀRDS 6 Ja viss būtu pareizi, nebūtu problēmu Saruna ar pilsētplānotāju Jāni Ķīnastu 10 Latviešu pirmais botāniķis Jānis Ilsters

VIDRŪPE 16 Siltumnīcefekta gāzu emisijas un to ietekme uz klimata politiku 18 Sagatavoti ieteikumi jūras krasta erozijas mazināšanai 36 Nav sniega? Uzpūtīsim!

DABA 20 Dolomīti – retu sugu glabātāji 24 Ilgtspējīgai meža apsaimniekošanai ir nākotne 26 2015. gada dabas simboli 28 Gada augs – čemuru palēks 30 Cilvēku un putnu attiecības Indoaustrālijas arhipelāga salās (1.daļa)

RUBRIKAS Pirmā vāka autors – karavīrs ar fotosomu plecā – Gatis Indrēvics 3 Redakcijas sleja 4 Ziņas 49 Grāmatu apskats

DARBI 38 Stikla mūžs ir bezgalīgs 40 Tur jau tas sāls 42 Meklējam biocīdus mājoklī 45 Kreņķis par dienišķo maizi 46 Putustirola trauki var izraisīt vēzi 48 Wi-Fi piesārņojums 50 Pagatavo zaļo gleznu no augiem

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTIS

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: anitra@vak.lv

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: anete@vak.lv

Makets:Ilze Ramanee-pasts: ilzer@vak.lv

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kas veidotas uz augu eļļas bāzes.

ziema 2015 nr. 1 (152)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

ZIEMA/01/2015

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā, kā arī «Ekovirtuve.lv» tiešās pirkšanas pulciņā.

Foto: Andris Arhomkin.

Laba diena!

Prieks ar Tevi tikties arī šogad!

Pēc trim gadiem svinēsim Latvijas valsts simtgadi, bet reti kurš no mums apjauš, ka pirms gadiem 130 latviešu valodā runāja vien būdiņās un pirtiņās. Latviešu tautības skolotāji savā starpā sarunājās vāciski, un Ati Kronvaldu daudzi uzskatīja par nemiera cēlāju, kad viņš ai-cināja vismaz savā starpā un ar latviešu bērniem runāt latviski. Tajos laikos latviešu valodā trūka daudzu vārdu, tādēļ nācās tos izgudrot. Šajā žurnālā iepazīstinām ar Jāni Ilsteru – pir-mo latviešu botāniķi. Viņš deva vārdus ne tikai augiem un putniem, bet ir arī vārdu «valsts» un «suga» autors. Prieks, ka rakstniece Inguna Bauere tik labprāt atsaucās idejai uzrakstīt par savu novadnieku. Lepojos, ka «Vides Vēstu» autoru vidū ir arī mūsdienu Ilsters – Julita Kluša, kura nepagurusi meklē retas sugas un stāsta mums aizraujošus stāstus par augu pasauli – šoreiz par unikālo faunu Bauskas apkārtnē, Viņa arī cildina otra latvju Ilstera – Normunda Priedīša – mūža darbu – enciklopēdiju «Latvijas augi».

Laikā, kad teju puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo paralēlā pasaulē, ko uzbur Krievijas telekanāli, un gaida atgriežamies Krievijas impērijas laikus, man gribējās tevi iepazīstināt ar karavīru, mūziķi un fotogrāfu Gati Indrēvicu. Zinot, ka mūsu armijā dienē šādi puiši, ir cerība, ka briesmu gadījumā visi jaunekļi nepametīs savu Tēvzemi un netrūks tādu, kam spēks kaulos un karotāja talants.

Savdabīgs karotāja talants ir arī Elīnai Kolātei – hipstermeitenei ar burvīgu humora izjūtu un spēju par sarežģītām vides lietām rakstīt jautri. Ja gribi smieties balsī, sāc lasīšanu no 40. lappuses – tur viņa aplūko dažādas idejas, kā šai slidenajā laikā risināt pretslīdes problēmas uz ielām.

Bet citādi jau viss pa vecam: rakstām par dabu, par vides problēmām, par indēm, kas virmo visapkārt, jo paši tās atnesam mājās, rosinām atbildīgi izturēties pret resursiem, piemēram, stiklu, un iedvesmojam kādam zaļam darbam, piemēram, iestādīt zaļo gleznu. Uzsākam rakstu sēriju par ilgtspējīgu mežsaimniecību, turpinām informēt par retu sugu izzušanu tālās dienvidzemēs. Liels prieks, ka aktīvi izmantojāt iespēju abonēt «Vides Vēs-tis» uz gadu – šogad žurnālam ir divreiz vairāk abonentu nekā pērn! Ja nu attapies tikai tagad, nekas vēl nav zaudēts: piecus žurnāla numurus vari abonēt līdz 20. aprīlim mūsu mājaslapā www.videsvestis.lv/abonesana/

Uz tikšanos aprīlī!

Anitra

VIDES ZIŅAS

VIDES VĒSTIS4 ZIEMA/01/2015

Vides komisārs Rīgā

8. janvārī, dienā, kad Gaismas pilī tika atklāts Latvijas Eiropas prezidentūras pusgads, Rīgu apmeklēja daudzi eirokomisāri, arī vides, jūrniecības un zvejniecības komisārs Karmenu Vella. Viņš pēcpusdienā Lucavsalas «K-rauta» veikalā tika iepazīstināts ar Ei-ropas Savienības atbalstīto projektu «Padomā, pirms pērc», ko Latvijā īsteno Baltijas Vides Forums. Kopā ar Baltijas Vides Foruma prezidenti Haidrunu Fammleri komisārs aplūkoja, kā izskatās būvniecības lietu nodaļas, kur īpaši marķētas videi un cilvēkam draudzīgas krāsas, lakas un līmes iekštelpām. Mūsdienās lielākā daļa preču satur vis-maz dažas ķīmiskas vielas, taču ir iespēja meklēt drošāko alternatīvu. Arī iegādājoties sadzīves ķīmiju, celtniecības preces, tikai retais izpēta uz plānotā pirkuma iepako-juma norādīto informāciju, bet tieši to mudina darīt projekts «Padomā, pirms pērc».

Turpina atjaunot dabiska meža dzīvotni

Vasarā pamatīgu protestu orkānu sacēla Dabas aizsardzības pārvaldes iecere divos Lenčupes un Sveķ-upes mežu masīva nogabalos Gaujas nacionālajā parkā 1,3 un 1,5 ha platībā kontrolēti dedzināt zemse-dzi. Vietējo iedzīvotāju protestu sabiedēts, toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš ieteica uguni nelietot. Taču zemsedzes dedzināšana bija tikai viens no paņēmieniem, kā atjaunot dabiskumu padomju laikā ar priedītēm apstādītajā izcirtumā. Lai uzlabotu un atjaunotu sausus un saulainus priežu mežus jeb boreālos mežus, Lenčupes un Sveķupes mežu masīvā tiks dabiskoti meži 280 ha platībā, veicot mežaudžu retināšanu, atvērumu veidošanu, mirušās koksnes apjoma palielināšanu un t.s. koku gredzenošanu. Tagad, ziemā, kad putniem ligzdošana nav padomā, tiek veikta meža reti-nāšana, no teritorijas izņemot aptuveni 10% koksnes, lai samazinātu biezību un veidotu gaišu un skraju priežu mežu. Nākamais meža dabiskošanas solis būs klajumu jeb atvērumu veidošana, kur iesēties un augt nākamajai koku paaudzei, tā dažādojot mežaudzes vecumu un nodrošinot to, ka mežs spēj pastā-vēt ilgtermiņā. Koksne, kas nocirsta, veidojot atvērumus, tiek atstāta mežā un pamazām sadalīsies. Lai veicinātu stāvošu nokaltušu koku veidošanos, koki tiek «gredzenoti», t.i., tiek noņemta mizas kārta no koka stumbra.

Piemēram, vienā no jaunākajiem Eiropas Komisijas «Eirobarametrā» publicētajiem pētījumiem atzīmēts, ka 78% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi maksāt nedaudz vairāk, ja prece ir videi draudzīga, savukārt 19% respondentu no Latvijas apstiprinājuši, ka pēdējā mēneša laikā iegādājušies videi draudzīgu preci.

Sīverī vislielākā smalkās najādas atradne pasaulē

2014. gada vasarā un rudenī dabas eksperti detalizēti izpētīja vairākas dabas teri-torijas. Visinteresantākie atradumi bija Sīvera ezerā un tā apkārtnē. Te konstatēta vislielākā smalkās najādas atradne pasaulē. Visā Sīvera ezera izpētes teritorijā konstatēti 16 Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi ar 26 variantiem un 20 Latvijas aizsargājamie biotopi. Skaita ziņā tas aptuveni trīs reizes pārsniedz bla-kus esošajā dabas parkā «Dridža ezers» zināmo šādu biotopu skaitu (pieci Eiropas Savienības un septiņi Latvijas aizsargājamie biotopi).

Botāniķis Uvis Suško Sīvera ezerā Latgalē atradis 39 retas un aizsargājamas augu sugas aptuveni 1400 atradnēs. No šīm sugām īpaši jāatzīmē smalkā najāda (Najas tenuissima) un lokanā najāda (Najas Flexilis). Līdz šim pasaulē bija zināmas tikai aptuveni 25 vietas, kur aug smalkā najāda. Sīverī šī suga atklāta pirmo reizi un konstatēta 28 atradnēs! Pēc smalkās najādas populācijas lieluma Sīvers ir uzska-tāms par bagātāko šīs sugas atradni pasaulē. Savukārt Eiropas mēroga retums ir lokanā najāda, kas Eiropā zināma tikai aptuveni 25 vietās. Pēc lokanās najādas populācijas lieluma Sīvers ir uzskatāms par bagātāko šīs sugas atradni Eiropā.

Viens no galvenajiem Sīvera unikālo dabas vērtību pastāvēšanas garantiem ir tā tīrais un dzidrais ūdens. Mūsdienās nozīmīgākais apdrau-došais faktors ir biogēno elementu nokļūšana ezerā pa meliorācijas sistēmām no intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības zemēm un zivju dīķiem.

Lokanā najāda (Najas Flexilis).

Foto: Uvis Suško.

VIDES ZIŅAS

VIDES VĒSTIS 5

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

ZIEMA/01/2015

Kažokādu impērijas posts

Par īpaši aktuālu tēmu sabiedrības redzeslokā ir kļuvusi dzīvnieku audzēšana kažokādu ie-guvei. Par zvēraudzēšanas pilnīgu aizliegumu Latvijā parakstījušies 11 139 Latvijas pilsoņi, kā arī 10 lielākās sabiedriskās dzīvnieku aizsardzības un vides aizsardzības organizācijas, kas izveidojušas apvienību «Sabiedrība pret kažokādām» un vienoti iestājas par šīs nozares slēgša-nu. Prasību aizliegt Latvijā audzēt kažokzvērus «Sabiedrība pret kažokādām» iesniedza izska-tīšanai Saeimā. Tautsaimniecības komisijas vadītājs Romāns Naudiņš uzskata, ka ar tik zaļiem ierosinājumiem nedrīkst graut uzņēmējdarbību Latvijā. Protams, neviens neaudzētu ne lapsas, ne ūdeles, ne šinšilas, ja cilvēki nepirktu kažokus. Modes dāmām vērts zināt, ka pat visdārgā-ko zīmolu kažokādu detaļās konstatētas dažādas kancerogēnas ķimikālijas, jo ādu apstrādes procesā tiek izmantots lērums kodīgu un indīgu vielu. Vecākiem jābūt piesardzīgiem – neva-jadzētu bērniem pirkt ne kažociņus, ne jakas ar dabīgās kažokādas apdari. Itālijas dzīvnieku aizsardzības organizācijas aicinājušas atbildīgās iestādes izņemt šādas preces no tirdzniecības vietām un aizliegt kažokādu izmantošanu bērniem paredzētajā produkcijā.

Jaunākajā Itālijas sabiedriskās organizācijas «LAV» 2014. gada beigās veiktajā pētījumā eko-toksikoloģijas laboratorijā analizētie apģērbi bija paredzēti bērniem, kas jaunāki par trim gadiem. Analīžu rezultātā noskaidrots, ka «D&G» ražotais meiteņu kažociņš satur sešvērtīgo un trīsvērtīgo hromu veselībai bīstamā daudzumā. «Blumarine Baby» ražotajā meiteņu jakā konstatēts liels trīsvērtīgā hroma daudzums un formaldehīds. «Woolrich» ražotajā jakā, kas paredzēta divus gadus vecam bērnam, atrasts liels trīsvērtīgā hroma daudzums, formaldehīds un nonilfenola etoksilāts. Tika atrastas arī citas ķimikālijas, piemēram, policikliskie aromātis-kie ogļūdeņraži.

Izveidota pārrobežu aizsargājamā dabas teritorija «Augšdaugava–Braslavas ezeri»

Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas projekta «Pārrobežu daba» īstenošanas rezultātā Latvijā un Baltkrievijā izveidota jauna pārrobežu aizsargā-jamā dabas teritorija «Augšdaugava–Braslavas ezeri». Projekta laikā izveidota pārrobežu aizsargājamās dabas teritorijas pārvaldības koncepcija, izstrādāti divi Latvijas un Balt-krievijas īpaši aizsargājamo teritoriju pārvaldības plāni, kā arī izstrādāts kopīgs pārvaldī-bas plāns pārrobežu aizsargājamai teritorijai «Augšdaugava–Braslavas ezeri».

Pagaidām gan ne visiem ir uzņēmība pirkt Baltkrievijas vīzu un doties apceļot Braslavas ezerus, tāpēc ar aizsargājamās teritorijas ainavām var iepazīties mājaslapā «Cb-nature.daba.gov.lv». Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Baltkrievijas Zinātņu akadēmi-jas Bioresursu institūtu, nacionālā parka «Braslavas ezeri» administrāciju un Daugavpils novada domi Naujenes novadpētniecības muzejā izveidojusi mūsdienīgu Dabas informācijas centru, kas ir aprīkots ar Latgales reģionā modernākajām tehnoloģijām un inter-aktīvajiem risinājumiem: šeit pieejama virtuālā informācija par aizsargājamās teritorijas dabu, bagāto kultūras mantojumu, nozīmī-giem vēstures notikumiem un personībām, kas redzama gan uz skārienjutīgās projekcijas stikla sienas, gan 3D hologrāfiskā kubā, gan grīdas projekcijā un displejā.

Pateicoties šim projektam, aizsargājamo ainavu apvidu «Augšdaugava» apsekoja dabas eksperti. Visvairāk jaunas informācijas iegūts par putniem – vairākās ekspedīcijās pērn konstatētas 16 Latvijā un Eiropā īpaši aizsargājamas putnu sugas. Ornitologs Gaidis Grandāns atzīst, ka īpaši nozīmīgs atradums ir iepriekš nezināma zivjērgļa ligzda Šilovkas mežu masīvā. Šī suga līdz šim teritorijā bija novērota tikai barojoties, un ligzdošanas vieta nebija zināma. Izdevies konstatēt arī citas putnu sugas, kuru ligzdošanas iecirkņos veidojami mikroliegumi: baltmugurdzenis (13 teritorijas), meža balodis (četras teritorijas), vidējais dzenis (septiņas teritorijas), apodziņš (sešas teritorijas), ziemeļu gulbis (viena teritorija), melnais stārķis (viena teritorija). Šajos rajonos turpmāko ekspedīciju laikā tiks meklētas ligzdas, lai varētu nodrošināt to aizsardzību un uzlabot reto un īpaši aizsargājamo putnu stāvokli teritorijā.

Botāniķis un biotopu eksperts Pēteris Evarts-Bunders konstatējis jaunas aizsargājamu biotopu – nogāžu un gravu mežu – platības pie Daugavā ietekošajām mazajām upēm. Atrastas divas jaunas atradnes retai grīšļu sugai – matainajam grīslim (Carex pilosa), kā arī divas jaunas atradnes daudzgadīgajai mēnesenei (Lunaria rediviva), viena no atradnēm – ļoti plašā teritorijā. Netālu no Krāslavas atrastas arī jaunas meža silpurenes atradnes.

VĀRDS

VIDES VĒSTIS6 ZIEMA/01/2015

Trīs kustīgas detaļas un cilvēcisks dzinējs

– Jau kādu laiku tu vairs nevadi radio «Pieci» raidījumu «Uz rite-ņiem». Kā tu vispār tur sāki darboties?

– Visi cilvēki ir gribējuši kādu laiku parunāt radio. Un, tā kā man bija sakrājies daudz sakāmā, tā bija ļoti laba iespēja to beidzot pateikt.

– Pieļauju, ka bija uzkrāta kāda velosāpe.

– Nu ja! Velosipēds ir lielisks pārvietošanās līdzeklis, efektīvā-kais, kas radīts, turklāt pilsētā pie maziem attālumiem tas ir arī visātrākais. Tam ir trīs kustīgas detaļas un pasažieris kā dzinējs. Man šķiet absurdi, ka viens cilvēks brauc divarpus tonnu smagā kastē! Padomā, cik daudz dabas resursu un cik cilvēku ir cietuši, lai to mašīnu uztaisītu. Un beigās to izmanto viens cilvēks, kurš nobrauc trīs kilometrus. No vienas puses, lieliski – viņš stimulē ekonomiku.

– Zini, kāpēc es Rīgā nebraucu ar riteni? Man vienkārši ir bail.

– Un tas nav normāli, ka cilvēkam ir bail pārvietoties pilsētā. Tam tā nevajadzētu būt.

JA VISS BŪTU PAREIZI, NEBŪTU PROBLĒMUElīna Kolāte

Ar Jāni Ķīnastu gandrīz vienlaikus esam mācījušies vi-des zinātni vienā un tajā pašā universitātē, vienā un tajā pašā fakultātē, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viens otru no studiju laikiem neatceramies necik. Pirms da-žiem gadiem es uzzināju, ka viņš ir cilvēks, kuru interesē saprātīgi veidi, kā izvairīties no ielu applūšanas stipru lietusgāžu laikā. Pieteicos, ka vēlos iepazīties. Sacīts – darīts. Kamēr gāju uz Jāņa darbavietu, aizmirsu viņa uzvārdu. Bet es taču tur nevienam nevarēju teikt, ka meklēju vienkārši Jāni, jo dzīvojam valstī, kur 30% iedzī-votāju ir Jāņi! Tāpēc kādam hipsteram, kam uzskrēju vir-sū gaitenī, padevu labdienu un prasīju, kur te sēž džeks ar vislielāko bārdu. Tā es iepazinos ar Jāni Ķīnastu.

Jānis ir 24 gadus vecs pilsētplānotājs, kurš mīl savu dar-bu. Ticis galā ar «Drain for life» projektu, kā rezultātā Skanstes lokālplānojumā iekļauti ilgtspējīgi risinājumi lietusūdens apsaimniekošanai. Kādu laiciņu kopā ar Daini Kreili vadījis radio «Pieci» velomīļu raidījumu «Uz riteņiem». Nemitīgi domā par to, kādai ir jābūt labai pilsētai. Viņam patīk literatūra, visu veidu māksla un jebkāda dabiņa. Darbojies biedrībā «Mākslas komunikā-ciju platforma» un kādu pusgadu bijis Radošo kvartālu un teritoriju asociācijas valdes priekšsēdētājs. Garšo jērs un tīrs ūdens.

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 7ZIEMA/01/2015

– Kā tev šķiet, cik ilgam laikam jāpaiet, lai arī es varētu mīties?

– Nu, kādus 15 gadus vajadzēs. Tad tu varēsi savu deviņus gadus veco meitu palaist uz skolu ar velosipēdu (pare-dzot, ka Elīnai pēc sešiem gadiem piedzims meita, Jānis demonstrē arī savas ekstrasensa spējas – red. piez.). Vērā ņemama pāreja nevienā pilsētā nav notikusi ātri, un arī pie mums tas prasīs laiku. Cerams, ka tad būs mainījusies attieksme, jo ar veloceļiem vien nav gana. Jā, jāsaka tieši «veloceļi», nevis «veloceliņi», jo «veloceliņi» neizklausās nopietni. Turklāt pagaidām liela daļa velosipēdistu īsti ne-zina satiksmes noteikumus. Es uzskatu, ka labākais riteņ-braucējs ir autovadītājs ar lielu stāžu, kurš daudz staigā kājām.

– Vai tu pats esi vadītājs ar stāžu?

– Jā! Patiesībā es Liepājā vidusskolas laikā uz stundām braucu viens pats ar automašīnu. Re! No 16 gadu vecuma esmu strādājis benzīntankā, jo mani vecāki ir saistīti ar šo biznesu, tāpēc arī autolietas man bija tuvas. Vienā brīdī tas mainījās. Ļoti liela loma manis «pārnešanā» uz velo-sipēdu bija studijām Ģeogrāfijas fakultātē – tas palīdzēja uz lietām paskatīties citādi. Es ceru, ka tā bija kvalitatīva apziņas maiņa. Man patika vides zinātne, jo kopā ar ģeo-grāfiju tā deva iespēju atrast kopsakarības, kas visam ir apakšā. Un, šķetinot to visu, es sapratu, ka, ja kaut ko labu gribas izdarīt, kaut kas arī jānoliek malā. Un tāpēc es

esmu ārkārtīgi pārvērtējis automašīnu lomu mūsu dzīvē.Nav jau tā, ka es gribētu aizliegt mašīnas. Pats nesen čet-ras dienas biju Latgalē ar mašīnu. Neviens jau nav pret kaut ko, bet gan par lietām un ieradumiem, kas konkrētajā situācijā ir daudz jēgpilnāki.

Soliņa būvēšanas birokrātija

– Pēdējo gadu laikā Rīgā kaut kas ir sācis notikt arī ārpus centra, un apkaimes mostas no miega. Šajā procesā pie-dalījies arī tu.

– Rīgā ir 58 apkaimes, un daudzas no tām jau ilgu laiku ir aktīvas, pārsvarā tās, kurām ir bijušas lielas problēmas, piemēram, ostu tuvums: Mangaļsala, Bolderāja, Kundziņ-sala. Un vēl ir tās, kuras sākušas aktivizēties nesen, piemē-ram, Sarkandaugava.

Stāsts par Sarkandaugavu ir ļoti vienkāršs. 2012. gadā biedrība «Urban Institute Riga» divus mēnešus rīkoja ek-sperimentālu kursu ar mērķi nonākt pie apkaimju uzla-bošanas aktivitātēm. Kā gadījās, kā ne, izvēlētā vieta bija Sarkandaugava. Un daļa cilvēku, kuri piedalījās šajā kursā, ir aktīvi vēl aizvien. Tas arī viss. Ir izveidota Sarkandau-gavas attīstības biedrība, un dažas no idejām, kas radās tolaik, tiek realizētas tagad.

Vēl ir tāds projekts kā «Manariga.com», kurš patlaban gan ir pasīvā stadijā. 2013. gada vasarā mēs kopā ar bērniem no paletēm taisījām dārza mēbeles. Tas bija vienkāršs ek-speriments pamēģināt kaut ko izdarīt ne tik daudz tāpēc, ka tur vajadzētu sakārtot vidi, bet gan tāpēc, ka sīkajiem ir interesanti. Pamatā jau bērni ir tie, kuri rada dzīvību pilsētu parkos un tur plosās. Tiesa, vēlāk viss, ko sabūvē-jām, tika izdemolēts, bet, lai vai kā, tas bija mēģinājums iesaistīt cilvēkus piedalīties un būvēt. Tā ideja var šķist naiva – iet un kaut ko būvēt no pelēcīga koka paletēm, bet vismaz tika dota iespēja bērniem, kuri nekad nebija turējuši rokā āmuru, uzdāvināt dienu, kad var izmēģināt kaut ko jaunu.

Vecos kortos Vecmīlgrāvī uzbūvējām volejbola laukumu. Zolitūdē uztaisījām futbola laukumu ar sauļošanās soliem un šūpolēm – tur gan uzreiz visu nopostīja. Visilgāk stāvē-ja un tika izmantots soliņš, ko uzlikām autobusa pieturā. Bet tad atbrauca kārtību sargājošās instances un šo bīsta-mo objektu aizvāca.

– Hmm, lai drīkstētu kaut kur uzbūvēt un nolikt beņķīti, ir jāveic saskaņošana ar lērumu cilvēku?

– Protams! Tam visam ir jāiziet cauri. Un tieši tāpēc cilvēki negrib uzņemties iniciatīvu un kaut ko darīt, jo daudz vai-rāk laika aiziet saskaņošanā nekā darīšanā. Man pašam li-kās interesanti pieredzēt, cik sarežģīta un aplama ir šī sis-tēma. Tāpēc es pat drīzāk atbalstu tādu «ņem, ej un dari»

VĀRDS

VIDES VĒSTIS8 ZIEMA/01/2015

pieeju, nevis kaut kādas atļaujas prasīšanas, ja vien tas ir harmoniski un netraucē citiem. Protams, toreiz – projekta laikā – viss tika saskaņots ar visvisādiem departamentiem, pašvaldības policiju, tualetes tika vestas, bija jāizpilda visa tā birokrātija.

– Kāda ir tava motivācija to darīt? Pats taču dzīvo centrā. Parks ir, viss ir. Kādēļ jābrauc uz kaut kādu Zolitūdi taisīt laukumu?

– Es uzaugu laukos.

– Kā tev šķiet, kuras ir tās vietas Rīgā, kas nākotnē varētu izskatīties pēc tavas sapņu apkaimes?

– Pilnīgi vienalga, svarīgi ir tikai tas, lai tās apkaimes, kas ir uz kritiskās robežas, nesabruktu un neaizietu bojā.

– Kuras tad ir uz tās kritiskās robežas?

– Centrs. Iedzīvotāju te ir maz – liela daļa namu stāv tukši. Un to var saprast: īres cenas ir ļoti augstas, cauri centram iet milzīgas auto plūsmas, turklāt, ja vien neesi pilnīgs ur-bānās vides fans, dzīves kvalitāte, piemēram, ģimenēm ar bērniem, šeit nemaz nav tik laba. Labi, te ir daži parki, bet ir ļoti slikti ar vides pieejamību centrā, piemēram, in-valīdiem. Viņu ir daudz, bet mēs jau viņus neredzam, jo cilvēki netiek laukā.

Pilsētas Maslova piramīda

– Vai viens no iemesliem, kāpēc ļaudis negrib iesaistīties apkaimju labiekārtošanā, ir tas, ka viņiem neko vairāk par māju un darbu nevajag?

– Droši vien. Mums nav pieredzes ar pilsētas izmantošanu ārpus mājām un darba. Vispār jau tā ir kompleksa dažādu apstākļu mijiedarbība. Bet laikam tev taisnība, jā – mums nav pilsētvides kultūras. Un, ja arī ir bijusi, tā ir aizmirsta.

– Raksturo idillisku pilsētvides kultūru!

– Tā ir vēlme dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem un dalīties, harmoniski mijiedarboties citam ar citu un ar pilsētu. To-mēr cilvēki dzīvo ļoti privātīpašniecisku un noslēgtu dzīvi. Bet mums ir jāapzinās, ka mēs jau tagad kopā veidojam pilsētu. Nu, tad darām kopā! Nevar integrēt savas vēlmes un vajadzības bez paša līdzdalības. Es biju Latgalē dažas dienas un domāju par to, kas īsti ir vieta, kur man gribas dzīvot.

– Skaidrs, kur! Nesen pats tvītoji, ka jādzīvo Liepājā.

– Tas skaidrs. Man patīk reklamēt vietas, kur es pats esmu dzīvojis. Tātad Jelgava, Liepāja, Durbe.

– Un tur tu pilsētvides kultūru izjūti foršāk nekā Rīgā?– Tās problēmas visur ir vienādas. Jo ilgāk es darbojos pilsētplānošanā, jo vairāk saprotu, ka mēģinājumi atrisi-nāt problēmas tehniski un instrumentāli ir pilnīgs sviests. Daudz vairāk ir jāstrādā citās plaknēs, lai visu savestu kārtī-bā. Un tie nav jauni pārvaldes mehānismi vai tehnoloģijas. Jābūt kaut kādai kulturālai apmaiņai. Ir ļaudis, kas runā, ka pašlaik pasaulē notiekošais ir ievads jaunai renesansei. Jautājums: kur tā novedīs? Iepriekšējā ne pie kā izcila nav novedusi. Sliktākais, ka mēs mācāmies tikai no kļūdām un nelaimēm. Līdz ar to ir paredzams, ka mēs piedzīvosim lielas nepatikšanas, pirms mēs to sapratīsim.

– Bet, tā kā jau tagad ir slikti, tad jau esam uz pareizā ceļa!

– Nu ja, kaut kas jau notiek. Paskaties – viens neliels «Ur-ban Institute Riga» kurss, un cilvēki sāka sadarboties. Bet problēma tāda, ka mēs esam hronofobiski. Tas nozīmē, ka mums ir izkropļota un bailīga attieksme pret laiku. Mēs vis-pār nesaprotam ilgtermiņu. Mēs nesaprotam, kas ir 10, 15, 20 gadu griezums. Saproti, ir pārdzīvota baigā trauma – ir iedota brīvība, un gribas uzreiz iegūt visu, kā līdz šim nav bijis. Un tas ir redzams – pilsēta ir spilgts piemērs tam.

– Kādai būtu jābūt ideālai pilsētai?

– Man šķiet, ka ideāla pilsēta ir tāda, kurā pats var izau-dzēt sev pārtiku. Ļoti vienkārši. Tā Maslova piramīda jau nemainās – cilvēka vajadzības definē izdzīvošanas jautā-jums. Tātad – pajumte, pārtika un sociāla interakcija. Un to nevajag mēģināt aizmirst vai aizstāt. Kad parunā ar cil-vēkiem par to, kā viņi redz nākotnes pilsētu, parasti viņi iedomājas spīguļojošus high-tech stikla debesskrāpjus, un cilvēkam šķiet, ka viņš to grib. Vai tiešām? Mēs tiešām

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 9ZIEMA/01/2015

gribam dzīvot stiklā? Mūsu bērnības atmiņas saistās ar to, kā mēs stāvam dobē vai mētājamies ar smiltīm pludmalē, bet tomēr gribam dzīvot stiklā?

Pērn es biju vienā no neskaitāmajām sabiedriskajām ap-spriešanām Rīgas domē. Izvērtās diskusija par mazdārzi-ņiem, un tad es paprasīju, kāpēc neviens neiedomājas to, ka mazdārziņi – tā ir iespēja Rīgā uz vietas audzēt pārtiku. Un kāds vīrietis no Kundziņsalas sacīja, ka viņš labāk grib, lai pilsētā dzīvo veiksmīgi cilvēki, kuri var atļauties pārti-ku nopirkt veikalā.

Iemesls, kāpēc tas tiek uztverts ar tādām nievām, ir tas, ka neviens negrib mazināt ļaunumu, kas attiecināms kā uz pilsētu, tā uz ciematu, uz jebko. Tas ir tas nenormālais pa-tēriņš. Ļaudīm liekas, ka labbūtība un drošumspēja slēpjas tajā, ka tev ir vairāk mantu. Tik ilgi, kamēr gribēsim dabūt vēl, neko nedodot pretī, nekas nemainīsies.

Tāpēc es nevaru pateikt, kā izskatās mana sapņu pilsēta. Ir jādekonstruē izpratne par pilsētu kā vidi. Rīga šeit ir stāvējusi 800 gadu. Kas var garantēt, ka stāvēs vēl 800? Es jau sen neuzlūkoju pilsētu kā teritorijas plānotājs vai arhitekts, kurš cenšas ieraudzīt kaut kādas konstrukcijas iezīmes un strādāt ar parametriem. Tas viss ir daudz sa-režģītāk. Ja mēs dzīvotu pareizi, darītu pareizi un domātu pareizi, tad jau nebūtu visu šo problēmu. Nu, kā tas var būt, ka pilsētā ir tik daudz resursu, bet cilvēkiem nav, ko ēst? Elīn, kā tas vispār ir iespējams?

– Pag, jautājumus uzdodu es, nevis tu. Pats arī atbildi!

– Jūnijā es biju strādāt Kairā. Tur ir diezgan traki – trīs gadi pēc revolūcijas, bet vecpilsētas centrā staigā cilvēki ar ieročiem rokās. Nabadzība tur ir ārprātīga, bet nepa-ēdušu cilvēku nav, vienkārši nav. Tas nozīmē, ka tam pa-matā ir nekas cits kā kultūra. Tā ir cilvēku vēlme ieraudzīt, ka pilsētā mīt nevis tehniskas struktūras, bet gan cilvēki.

– Vai ir kāda pilsēta, kur esi bijis un kura tev šķitusi ideāla?

– Interesanti, ka pilsētas, kas mani visvairāk ir uzrunājušas un visvairāk velk atpakaļ, ir tās, kur ir vislielākais haoss. Varbūt tā ir pretruna, bet es visvairāk novērtēju cilvēcis-kumu un dzīvīgumu. Piemēram, tā pati Kaira. Vai Saloniki Grieķijā ar milzīgiem streikiem un visu pārējo haosu. Tur var redzēt, ka pilsēta pulsē, dzīvo. Bet es īsti nevaru pa-teikt, vai tam ir racionāls pamats vai tā vienkārši ir lauku zēnam uzgāzta iespaidu gūzma.

– Cilvēki ieklausās tajā, ko saki. Kā tu līdz tam nonāci? (Šis jautājums samulsina un iepriecina Jāni, jo viņš līdz šim nav apzinājies, ka tā taču ir. Nu gan! – aut.)

– Es cenšos būt pieklājīgs, korekts un draudzīgs, bet ne-slēpt to, kā ir. Pilsētplānošanai pieķēros studiju laikā un

bakalaura darbā nolēmu nefalsificēt 100 aptaujas, kā bieži vien dara studenti, bet sarunāju trīs intervijas par ekosistēmu pakalpo-jumiem, kas bija mans darba temats, dzirdēto es arī centos iztirzāt kā vienu no rezultātu sadaļām. Viens no cilvēkiem, kuru intervēju, bija pilsētplānošanas uzņēmuma «Grupa 93» vadītājs Neils Balgalis. Mums izveidojās ļoti labas attiecības. Manu darbu neieskaitīja. Nu, neko. Sazinājos ar Neilu un pēc nedēļas sāku pie viņa strādāt. Caur smagu un intensīvu darbu man bija iespēja ieraudzīt, kā tas notiek. Un kādā brīdī es sapratu, ka ir laiks doties tālāk un darīt to pašam uz savu roku. Tie ir četri gadi smaga darba, kas noveda pie tā, ka šobrīd kādam arī šķiet interesanti tas, ko es saku. Un man tiešām ļoti interesē un patīk tas, ko es daru. Var teikt, ka es no visas sirds strādāju ar savu aizraušanos.

VĀRDS

10 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Pēkšņi aizejot no dzīves, bez maza brītiņa trīsdes-mit astoņi bija mūsu atmodas saucējam, izcilajam pedagogam un latviešu valodas kopējam Atim Kron-valdam (1837–1975), kurš nomira Vecpiebalgā. Tik-pat – viņa novadniekam, vestienietim Jānim Ilsteram (1851–1889). Interesanti – abi šie vīri bija skolmeis-tari, abus aizrāva dabas pētniecība un latvisku jaun-vārdu veidošana, kā arī folkloras vākšana un rakstu darbu sacerēšana. Domājams, ka Kronvalds ar Ilsteru satikās gana bieži, jo abi centīgi apmeklēja skolotāju konferences, ar priekšlasījumiem piedalījās zinātnis-kos vakaros un atbalstīja savu pagastu biedrību akti-vitātes, kopīgi rakstīja «Botānikas vārdnīcu». Turklāt abi, savu līdzgaitnieku ieskatos, visdrīzāk, bija drus-

LATVIEŠU PIRMAIS BOTĀNIĶIS

JĀNIS ILSTERS

Inguna Bauere

Nepilnus trīsdesmit astoņus gadus ilgu mūžu neviens nenosauks par garu. Parasti mums atvēlēts krietni vairāk, lai paspētu izdarīt visu, kas cilvēkam virsze-mes dzīvē paveicams, – iegūtu izglītību, izveidotu ģimeni, laistu pasaulē bērnus, centīgi strādātu un tad... pamazām laistos no kalna lejup, baudot līdzši-nējās darbošanās saldos vai sūros augļus. Tomēr vi-sus Dievs neapbalvo vienādi. Gadās, ka kādam iedota tikai puse no cita līdzgaitnieka mūža garuma, tomēr viņš dzīvo daudz ātrāk, uzmirdz daudz spožāk un at-stāj aiz sevis izcilus darbus – gluži kā meteors zeltī-tu svītru tumšās debesīs. Šis būs stāsts par vienu no tādiem cilvēkiem – par botānikas Barontēvu dēvēto dabas pētnieku Jāni Ilsteru.

Oriģinālās mapes, kādās Ilsters glabāja herbāriju.

VĀRDS

11VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

ku ķerti. Aizrāvušies ar pedagoģiju, zinātni un pētniecī-bu, nostrādājās līdz galējam spēku izsīkumam un nomira sirds mazspējas dēļ.

Piedzima ar vāju veselību

Domās iztēlojos Vestienas pagasta zemnieku mājas Gretes 19. gadsimta viducī, kur 1851. gada pašā ziedoņa laiciņā jaunajā Ilsteru ģimenē klusai, kautrīgai mātei atskrēja pui-ka, otrais bērns Jānītis (pēc viņa esot dzimuši vēl pieci, tur-klāt, domājams, ka pirmā bijusi meitene, jo Gretes vēlāk kļuva par Jāņa dzimtmāju, kā parasti notika ar vecākajiem dēliem). Augsta, gleznaina vieta pašā Vidzemes sirdī, kur slejas sirmais Gaiziņš un palejās kā Dieva acis spīguļo zili ezeri. Dakteru toreiz laukos īsti nebija un, ja arī atradās, tad diezin vai tik zinoši, ka spētu noteikt precīzu diagno-zi slimībai, kas kopš mazotnes uztrauca puisīša vecākus. Kaut kas ar viņu labi nelikās, tāpēc, lai pasaudzētu, Janču-ku nesūtīja smagākos darbos kā citus zemnieku bērnus, viņš drīkstēja izvēlēties, ar ko nodarboties, lai īsinātu garo laiku. Skaidrs, ka tuvākā apkārtne, tās košās dabas neskai-tāmie noslēpumi vilināt vilināja sapņaino zēnu ar zilajām acīm un kuplo, gaišo matu ērkuli, kas veidojās skaistos viļ-ņos. «Īsts eņģelītis,» droši vien priecājās saimes sievietes, labprāt ierādīdamas zinātkārajam puikiņam savas zemnie-ču gudrības: kuru zālīšu novārījumā vilna krāsojama, ku-ras noderīgas veselības kopšanai, bet kuras – pirtsslotām vai zāļu vanniņām.

Kauns runāt latviski

19. gadsimta vidus pieminams kā laiks, kad laukos dzīvo-jošie latvieši vēl tikai pirms pārdesmit gadiem bija saņē-muši uzvārdus. Tiesa, kaut kur tālu tālumā, svešajā Tērba-tas pilsētā, kur atradās augstskola, kurā izglītojās pirmie latviešu tautības studenti, gaisā jau virmoja pirmās atmo-das vēsmas (lai pieminam Alunānu, Valdemāru, Baronu, vēlāk arī Kronvaldu, Māteru, Brīvzemnieku un citus), taču pagāja vēl ilgs laiks, kamēr «atmosties» iekustējās lielākā tautas daļa, kas, Kronvalda vārdiem runājot, «saldi snauda garīgā tumsībā». Krišjānis Valdemārs aicināja savus piekri-tējus: «Sniedziet jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedziet jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā!» Gaisma – zi-nāšanas. Gaisma – «glītošanās», kā tolaik par mācīšanos teica, jo, lai latviski izteiktos, pietrūka ļoti daudzu vārdu. Neaizmirsīsim, ka mūsu mīļā latviešu valoda pirms pār-simt gadu tika turēta lopu, bauru valodas statusā. Un liels kauns bija tiem, kuri tajā sarunājās un neprata vāciski, t.i., nepārvaldīja «kungu mēli».

Kāpēc putniem un puķēm nav vārdu?

Mazais puika no Gretēm, kas atradās tik augstu, ka gan-drīz pieskārās pār kalnieni slīdošo mākoņu maliņām, sa-

protams, arī nerunāja vāciski, vismaz savas dzīves pirmsākumos ne. Toties viņš sarunājās ar putniem, kuru balsis ātri iemācījās atšķirt un atdarināt, ar zālēm un puķēm, kuras atrada un rūpīgi aplūkoja piemājas pļavās. Pavasarī, tiklīdz Vestienas gravās nokusa sniegs, parādījās pirmās... kas tās bija par puķītēm ar neparasti zilām zied-lapiņām un smaržīgu, dzeltenu vainadziņu viducī? Kā tās latviski

Jāņa Ilstera vāktie augi. Etiķete, iespējams, ir viņa rakstīta.

VĀRDS

12 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

sauca? Bībelē lasīt zēns no mātes bija ielauzījies, pat mā-cītājs atzina – gaiša galva, bet kur lai meklē puķu nosau-kumus? Vai tāda grāmata vispār pasaulē atrodama? Māte teica – neesot. Bet tā taču skaidra netaisnība, kas noteikti jālabo! Jo koki, krūmi un ziedi paša mīļā Dieva radīti. Kā tad bez vārdiem?!

Latviešiem nepieciešami gaiši prāti

19. gadsimta sākumā tautas izglītības sistēma Baltijā vēl tikai veidojās, un lauku bērni visu nelielo apmācību saņē-ma mājās. Latvietis tikai muižas kalps, priekš kam viņam zināšanas? Sēžot pie skala uguns un čakli vērpjot, aužot vai ko tamlīdzīgu darot, lūgšanas, baušļus un baznīcas dziesmas mātes bērniem sauca priekšā tik ilgi, līdz viņi tās iegaumēja un varēja bez misēšanās mācītājam pārklauši-nāšanas reizēs atskaitīt. Ap to laiku, kad skološanās kļuva aktuāla Ilsteru Jānim, Vestienā darbojās draudzes skola, kuru viņš pavisam neilgi apmeklēja. Pēc tam – no 1864. līdz 1868. gadam – mācījās pārdesmit kilometru attāla-jā Ērgļu draudzes skolā pie Cimzes semināra absolventa, vēlāk ievērojamā latviešu pedagoga Ādama Tērauda. Uz-sākot skolotāja gaitas, šis vīrs rakstīja: «Priekš tās latviešu tautas labuma lai ir visa mana dzīvošana šinī draudzē...» Labi nostādīto mācību dēļ Tērauda pārvaldītā Ērgļu skola bija izslavēta visā Vidzemē, uz to plūda audzēkņi no malu malām, un klasē, pēc zināšanām tiecoties, sēdēja ne tikai

zaļi jaunekļi, bet arī trīsdesmitgadīgi vīri. Par ko talantīgs pedagogs kļūst padsmitgadīga audzēkņa acīs? Par atdari-nāšanas vērtu paraugu, iedvesmotāju un, protams, darb-audzinātāju. Savukārt skolotājs nevarēja nepamanīt klusā Ilsteru Jāņa patiesi lielo kaislību – dabas pētniecību, kuru veicināja visiem spēkiem, ierādīdams, kā kaltējami augi un veidojami herbāriji, un neatlaidīgi mudinādams turpi-nāt izglītošanos. Kaut vai pašmācībā, ja nepietika līdzek-ļu augstām skolām vai arī piekliboja veselība. Latviešiem

Ilstera paraksts uz etiķetes. Alpu kreimule (Pinguicula alpina L.).

Ilstera vāktais herbārijs.

VĀRDS

13VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

taču nepieciešami gaiši prāti! Skolotājs Tērauds to saprata un gan jau tieši par savu dedzību sa-maksāja ar vietas zaudēšanu – 1869. gadā, sa-nīdies ar Ērgļu baronu Tranzē, viņš bija spiests pamest labi iesākto darbu un atstāt Ērgļus, taču ar savu talantīgo audzēkni arī turpmāk jo bieži sazinājās. Turēdams rokās Ilstera sarakstīto pir-mo botānikas mācību grāmatu latviešu valodā «Botānika tautas skolām un pašmācībai» (izdota 1883. gadā), Tērauds nekavējās ar cildinājumu: «Man tik bija, tāpat kā vēl tagad ir liels prieks par šo tik jauko botānisko grāmatu, kuru turēju un turu par jo svarīgu, ievērojamu soli latviešu zinātniskās literatūras veicināšanas ziņā.»

Laipns, labprātīgs un piemīlīgs pret ikkatru

Gadus trīs Jānis Ilsters strādāja Iršu vācu koloni-jā par mājskolotāju, līdz 1871. gadā, nokārtojis eksāmenus, Cēsu apriņķa skolu pārvaldē saņē-ma pagastskolotāja tiesības. Līdz augstskolai viņš netika, kaut visdrīzāk to vēlējās, toties ne-laida garām iespēju izglītoties pašmācības ceļā. «Cilvēks sastāv no miesas un gara, un abi cieši savienoti. Kad viens cieš, tad arī otrs cieš, kad viens jūsmu jūt, tad arī otrs to jūt jeb, kad mie-sa nīkst, tad arī gars nīkst,» vēlāk, jau nobriedu-šā vecumā rakstīja Ilsters. Viņa miesa bieži cie-ta no neveselības, bet gars visu negaro mūžu slāpa pēc arvien jaunām un jaunām zināšanām. Vai arī pēc mīlestības, ģimenes, bērniem? To mēs nezinām, kaut grūti iedomāties, ka kāds to nevēlētos. No skata Jānis esot bijis glīts cil-vēks ar «maigi mīlīgu» seju un kupliem kviešu krāsas matiem, turklāt ar patīkamu raksturu. Kaudzītes Matīss, kurš 1924. gadā izdeva savas «Atmiņas no tautiskā laikmeta» un, starp citu, nemaz nebija knašs uz savu laikabiedru slavē-šanu, atzina: «Ilstera dzīves un darbības gados viņš piederēja pie pašiem ievērojamākiem un pirmākiem tautas darbiniekiem», pēcāk piebils-tot: «Runājot kā par cilvēku vispāri, jāsecina, ka par viņu palika gan ikkatram mīļas atmiņas, kas vien ar viņu ticis pazīstams. Viņš bij skaitāms pie tiem cilvēkiem, uz kuriem neviens netur naidīga prāta, bet kurus drīz iemīlē visi un ne-kad neaizmirst, – laipns, labprātīgs un piemīlīgs pret ikkatru. No viņa paklusās izturēšanās vaja-dzēja domāt, ka viņš pavisam nespēj pāriet ar savām jūtām ātrumā un dusmoties, kas laikam arī bij un palika patiesība. (..) Daudz viņš no sevis runāt nemēdza. (..) Bet valoda pagriezās arvienu un kā nemanot pie viņa ļoti mīlamās botānikas zinātnes.»

Kā lai mūsu maziņie pavada savu laiku?

Skolotāja darbs botānikas entuziastam sagādāja patiesu prieku, jo viņš bija, kā vēlāk izteicās draugs Āronu Matīss, «dzimis pedagogs». Pedagoģiska rakstura pārspriedumos, kurus publicēja vairākas avīzes, Ilsters uzsvēra, ka zināšanas bērniem vēlams sniegt rotaļu formā, tādējādi mācības padarot patīkamas un pievilcīgas. Šim nolūkam izmantojama tautas folklora – pasakas, mīklas un tau-tasdziesmas –, kā arī zīmējumi, putnu balsis. 1889. gadā žurnālā «Austrums» publicēts raksts «Kā lai mūsu maziņie pavada savu laiku?» ar apakšvirsrakstu «Kur nav darba, tur ir nedarbi», kurā uzsvērts tieši šis aspekts. Vairākus gadus Jānis Ilsters nostrādāja Rīgas apkaimes Ozolaines bērnu patversmē, kādu brīdi arī Vestienas un Liezēres skolās. Bērni savu skolmeistaru tā iemīļojuši, ka nav gribējuši laist prom pat brīvdienās. Taču – veselība, veselība... Kaut tā būtu labāka, tad varētu kalnus gāzt! «Savas skolotāja darbības neatstādams, viņš centās arvienu dziļāk un dziļāk iedibināties savā vismīļākā botānikā, klusām darbodamies arī kā dzejnieks, bet nerādīdamies ar to daudz gaismā,» rakstīja Kaudzītes Matīss.

Dod vārdus augiem: pienenīte, mežrozīte, purene...

Kā minēts atmiņās, Kaudzīte kopā ar Ilsteru devušies dažā labā ekspedīcijā jeb «dabas pētnieciskā gājienā» arī pa Piebalgas laukiem un mežiem. Visdrīzāk, tas noticis ap 1880. gadu, kad Ilsters loloja sapni sagatavot un izdot botāni-kas grāmatu skolu vajadzībām. «Viņš žēlojās, ka netiekot nekādā skaidrībā ar dažādu svešāku lauku puķu un citu augu nosaukumiem, kur gandrīz ikkatrai draudzei un pat vēl mazākiem apgabaliem esot citādi nosaukumi. Šai ziņā viņš vēlējās dzirdēt, kā sauc manā apvidū šo vai citu stādu,» rakstīja Kaudzīte. «Tas nu bij tāds dabas pētniecisks gājiens, kurā es daudz ko dabūju redzēt un dzir-dēt no Ilstera prašanas stādu zinātnes lietās. Viņš tur atrada puķi pēc puķes, visādas lapas un zāles, pastāstīdams par ikkatru ne vien viņu zinātniskos no-saukumus, bet arī zinātnisko nozīmi.» Botānikas entuziasts esot ļoti priecājies, kad kādam augam, kuram līdz tam nav bijis zināms latviskais nosaukums, tāds

Oriģinālā mape, atvērums. Arī mūsdienu marķējumi, jo mapes tiek izmantotas her-bārija uzglabāšanai – tam, kas nu no Ilstera herbārija pēc izformēšanas palicis LU Botānikas muzejā.

VĀRDS

14 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

atradies. Ja neatradās, izdomāja pats: pienenīte, gundega, rudzupuķe, kaķpēdiņa, purene, mežrozīte... Viņa savāktie augu, putnu un dzīvnieku latviskie nosaukumi apkopo-ti un iespiesti Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumos 1884. un 1885. gadā.

Biedrību spēks

Rīgas Latviešu biedrības nodibināšana 1868. gadā un tās pirmās aktivitātes rosināja latviešu sabiedriskās dzīves uz-plaukumu. «Sevišķs, neizskaidrojams aizgrābtības spēks», kā to raksturoja Kaudzītes Matīss, vienoja inteliģentos tautiešus zem nacionālās kopības karoga. Ar skubu gan laukos, gan pilsētās uzradās aizvien jaunas latviskas bied-rības. Tas lika saausīties Baltijas guberņas vāciešiem, kuri, savas avīzes «Rigasche Zeitung» redaktora J. Ekarta vār-diem izsakoties, uzskatīja, ka «latvieši ir tik neattīstīti, ka viņiem kaitē pat mazākā izglītības deva». Tajā pašā laikā vācbaltiešu nonicinātie «bauri» cits pēc cita pierādīja, ka tiekšanās pēc izglītības nes bagātīgus augļus. Jau būdams

pie mūžības sliekšņa, Jānis Ilsters savam draugam, Vietal-vas skolas priekšniekam Jurim Kalniņam rakstīja: «Vai ar zemkopības biedrības dibināšanu jau kādu soli esat uz priekšu? Zemkopības biedrībām nākamībā būs lielu lielais svars.»

1845. gadā Rīgā nodibināja Rīgas Dabaspētnieku biedrību (Rigaer Naturforscher Verein), kas bija visīstākais vācu iestā-dījums, kurā diezin vai bija paredzēta vieta arī latviešiem. Apstiprinošas ziņas atrodamas presē, kur vēstīts, ka «Rī-

gas Dabaspētnieku biedrība visus interesentus neuzņēma savējo vidū, jo tur lielākoties darbojās vācbaltu pārstāvji» («Brīvā Latvija», Nr.26 12.07.2003). Kā šajā slēgtajā organi-zācijā 19. gadsimta astoņdesmitajos gados iekļuva mūsu Jānis Ilsters? Visticamāk, pierādīdams un ar darbiem aplie-cinādams savas izcilās dotības. Kā Vestienas lauku puisis jutās augstprātīgo Rīgas kolēģu vidū? To mēs varam tikai minēt, taču skaidrs, ka pirmajā vietā viņam noteikti bija darbs, nevis jūtu peripetijas. Ilsters piedalījās skolotāju konferencēs ar referātiem un čakli rakstīja avīzēm. Viņa augu pētniecībai un arī pedagoģijai veltītie apcerējumi parādījās «Baltijas Vēstnesī», «Dienas Lapā», «Balsī», «Rotā» un «Austrumā». Par autora zināšanu daudzpusību varam spriest pēc virsrakstiem: «Kārklu rīkstīšu audzināšana», «Veco latviešu puķu dārziņš», «Ap Jāņu laiku», «Daži dārz- un zemkopības jautājumi», «Par dabas vēsturi mūsu tautas skolās» un tā tālāk. Daļu no šiem rakstiem publicēja jau pēc autora pāragrās nāves, kas pārvilka svītru daudzām iecerēm, to skaitā zemkopības laikraksta «Latvijas Zem-kopis» izdošanai.

Herbārijs, Ilstera paraksts.

VĀRDS

15VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Līdzdalība Dabaspētnieku biedrībā Jānim Ilsteram ļāva pie-kļūt biedrības fondiem un bibliotēkai. Grāmatas par dabas pētniecību bija retums, tāpēc arī ļoti dārgas, bet tajās ap-slēptās zināšanas – neizmērojams dārgums! Aktīvi veido-jās botāniķa personisko grāmatu krājums – kā nu bez tā? Pēc Jāņa Ilstera aiziešanas, Āronu Matīss, rakstot par drau-gu, norādīja, ka viņš savas dzīves laikā sakrājis ļoti bagātu bibliotēku, kurā bijuši ne tikai vispārēja rakstura darbi par botāniku, ģeoloģiju, kultūraugiem, augu kultivēšanu u.c., bet arī visi ievērojamākie teksti par šiem jautājumiem, kas attiecās uz Baltiju. Blakus zinātniskiem iztirzājumiem pēt-nieks neaizmirsa arī dzīves praktisko pusi, prātoja par to, kā ar augu kultūru uzlabošanu vairot zemnieku ienākumus. Ik uz soļa taču atradās iespēja kaut ko progresīvu ieviest! Kaudzītes Matīss atminas, kā, nejauši paņēmis zāļu sauju no siena gubas, Ilsters to sadalījis vairākās daļās. «Viena ceturtdaļa šai pļavā ir labu zāļu, otra – vidēju, trešā – maz-vērtīgu, bet ceturtā pavisam nederīgu,» viņš secinājis. «To sacīdams, viņš pēdējā blāķītī rādīja kādus tur «paeglīšus» un vēl nezin kādus citus niekus, piebilzdams klāt, ka tad, kad pļavas sākot mēslot, kā ārzemēs to darot, tad nederīgās zā-les izzūdot un vietā nākot pavisam citas. (..) Tai laikā pļavu mēslošana Baltijā vēl nemaz nebij daudz zināma, bet Ilsters jau prata par viņu runāt.»

Vērtīgie herbāriji

No 1885. līdz 1888. gadam dzīvodams un strādādams Pļa-viņās un Vestienā, zinātnieks savāca plašu un vērtīgu her-bāriju, kas šodien glabājas LU Bioloģijas fakultātes Latvijas floras herbārijā un Latvijas Dabas muzeja fondos. Bez tam viņš sīki iepazinās ne tikai ar Daugavas krāšņākā posma floru, bet arī ar vēsturi un ievērojamām vietām, piedalījās Daugavas ielejas Kokneses–Pļaviņu posma ceļveža saraks-tīšanā (publicēts 1887. gadā). Diemžēl veselība kļuva tik slikta, ka pētniekam nācās atgriezties dzimtenē un mūža pēdējo cēlienu aizvadīt lauku klusumā savās Gretēs, par kurām viņš sacerējis šos naivos, bet mīlīgos pantus:

«Kur mainās kalni, lejasAr jaukiem līcīšiem, Tur mājiņ’ mana ceļasAr zemiem palodiem..

Šai mājiņai vispirmākNes saulīt’ jaunu rītUn vakaros visilgākVēl viņas logos spīd..

Šās jaukās gravas galāZem kokiem vietiņa,Kur daudzreiz, darbs kad galā,Man salda stundiņa..»

«Ilsteram toreiz bij piekalnē zem kupliem kokiem īpaša ēnaina vietiņa ar galdu un sēdekļiem, kur – pēc viņa paša

Piemiņas zīme Jānim Ilsteram Vestienā.

vārdiem – viņš mīlot darboties ar rakstniecību un stādu pētījumiem,» atmiņās apstiprina Matīss Kaudzīte. «Mīļo hiacintu zilumam līdzīgo acu Ilster!» aizrautīgajam botāni-ķim esot rakstījusi kāda dabu mīloša kundze vācu valodā, šķiet, no Tērbatas (toreiz Jurjevas), no kurienes latvieti ap-ciemot ieradies arīdzan universitātes botānikas profesors Johans Kristofs Klinge, kam Ilsters ik pa laikam sūtījis sa-vus augu fenoloģiskos novērojumus.

Arī ļoti slimam esot, strādāts tika daudz. Rokrakstā palika Jāņa Ilstera «Zooloģija». Zināms, ka viņš rakstīja arī «Prak-tiskās botānikas sistemātisko kursu», taču šis darbs nav atrasts. Daudzi manuskripti palikuši nepublicēti. Pēdējais ieraksts botāniķa piezīmju grāmatā izdarīts 1889. gada 9. aprīlī: «Ļoti jauks, saulīgs, silts, rāms laiks, var sacīt, daba svin pavasara atmodu. Pirmie ziedi ziliem vizbulī-šiem, Gretēs vēl tikai 1 eks. uzziedējis, citi pumpuros, šo-dien redzami pirmie tauriņi, vakarā skraida mēslu vabolis. Līdaku nārsts. Sniegu redz vairs maz...»

Sniegam nokūstot pavisam, uz raiba taureņa spārniem gaišā cilvēka Jāņa Ilstera dvēselīte aizlidoja debesīs. Kāds nezināms draugs, kurš paslēpies zem segvārda Zundulis, 1889. gada maija sākumā laikrakstā «Balss» publicēja viņa piemiņai veltītas vārsmas:

«Kamēr vecais Pērkons maigi latvju druvas slacinās,Tikmēr baltie bāleliņi tavus darbus daudzinās...»

VIDRŪPE

16 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Siltumnīcefekta gāzu inventarizācija Latvijā

Procesi, kuros rodas SEG emisijas, ir daudz un dažādi, tā-pēc emisijas aprēķina gan no lielām rūpnīcām, gan pat no kūlas dedzināšanas. SEG inventarizācijā parādās informā-cija par visiem tautsaimniecības sektoriem, t.sk. enerģēti-

SILTUMNĪCEFEKTA GĀZU EMISIJAS UN TO IETEKME UZ KLIMATA POLITIKU

ku (ieskaitot transportu), lauksaimniecību, rūpnieciskiem procesiem, zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību, šķīdinātāju un citu produktu lietošanu un atkritumu apsaimniekošanu. Tomēr iepriek-šējā pieredze rāda, ka katra SEG inventarizācijas ziņojuma izstrādē ik gadu nākas saskarties ar virkni problēmu, kuru risināšana sniegtu būtiskus kvalitatīvās un kvantitatīvās informācijas uzlabojumus.

Lai risinātu situāciju un nodrošinātu kvalitatīvāku infor-māciju, paaugstinātu emisiju uzskaitē iesaistīto ekspertu kapacitāti un uzlabotu klimata politikas pasākumus un prognozes, Latvijā ir uzsākts projekts «Nacionālās sistē-mas pilnveidošana siltumnīcefekta gāzu inventarizācijai un ziņošanai par politikām, pasākumiem un prognozēm».Kā partneri projektā iesaistītas vairākas institūcijas. Pro-jekta vadošais partneris ir Vides aizsardzības un reģionā-lās attīstības ministrija (VARAM), kas izstrādā, organizē un koordinē klimata pārmaiņu samazināšanas politikas īstenošanu. Norvēģijas Vides aģentūra sniegs konsultāci-jas un piedalīsies visās galvenajās projekta aktivitātēs un pieredzes apmaiņā saistībā ar nacionālās SEG inventarizā-

Foto

: Iev

a Br

uņen

iece

Klimata pārmaiņas Latvijā notiek jau tagad – par to liecina izmaiņas temperatūras un nokrišņu režīmā, vētru intensitā-tē. Klimata pārmaiņas izraisa gan dabiski, gan cilvēka radī-ti procesi, taču pēdējās desmitgadēs pārmaiņas lielākoties notiek atmosfērā pieaugošās siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju koncentrācijas dēļ, kas radusies cilvēka darbības rezultātā. Eiropas Savienība nākamajās desmitgadēs plāno ievērojami samazināt SEG emisijas, arī Latvija uzņēmusies mērķus emisiju samazināšanai un oglekļa dioksīda (CO2) pie-saistei. Latvijas pienākums ir katru gadu uzskaitīt radītās un piesaistītās siltumnīcefekta gāzes. Ik gadu iesniedzamo SEG emisiju un CO2 piesaistes aprēķina aprakstu un apkopojumu speciālā ziņošanas formātā sauc par SEG inventarizāciju.

cijas sagatavošanu un uzlabošanu. Zemkopības ministrija kopā ar padotības institūcijām Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU) un Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu (LVMI) «Silava» strādās pie metodoloģijas pilnveidošanas SEG inventarizācijas sagatavošanai lauksaimniecības un zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektoros. Valsts SIA «Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs» (LVĢMC) izstrādās integrētu datubāzi emisiju uzskaitei un uzlabos emisiju aprēķinu un kvalitātes kontroli no rūpniecisko procesu sektora. Projekta norises laiks – no 2014. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada 30. aprīlim.

Sagaidāmās pārmaiņas un pasākumi

Lai uzlabotu Latvijas SEG emisiju inventarizācijas sistēmu, plānots izveidot integrētu datubāzi gan klimata pārmai-ņu, gan gaisa piesārņojošo vielu emisiju datu apkopošanai un ziņojumu sagatavošanai. Datu bāze būs mūsdienīgs ri-sinājums, kas sekmēs apjomīgo datu savietojamību, darba plūsmas optimizāciju un atvieglos ziņojumu sagatavošanu dažādām starptautiskām un vietējām institūcijām.

VIDRŪPE

17VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Projekta ietvaros pirmo reizi Latvijā tiks veidota augšņu di-gitālo karšu datu bāze. Aktivitātes mērķis ir digitalizēt un transformēt pieejamās Latvijas augšņu kartes elektronis-kā formātā, kas apkopos visu izmantoto lauksaimniecības zemi mērogā 1:10 000, ļaujot ātri aktualizēt informāciju un paātrināt oglekļa bilances aprēķinus. Projekta rezul-tātā tiks izstrādāts nacionālas nozīmes lauksaimniecībā izmantojamo zemju augšņu kartēšanas un kvalitatīvais novērtējums un zemes informācijas sistēma, kas balstīta uz aktuālu ģeotelpisko informāciju.

Lai uzlabotu SEG inventarizācijas ziņojuma lauksaimniecī-bas sadaļu, nepieciešams aprēķinos pamatoties uz precī-ziem nacionālajiem datiem. Lai iegūtu šādus Latvijas ap-stākļiem piemērotus, ticamus un reproducējamus datus, projekta ietvaros LLU izstrādās precizētu emisiju aprēķina metodoloģiju.

LVMI «Silava» novērtēs augsnes oglekļa krājumu aram-zemē un pļavās, jo līdz šim Latvijā par to nav zinātnisku datu. Dati ir nepieciešami, lai aprēķinātu oglekļa krājumu ilgtermiņa izmaiņas augsnē sakarā ar zemes izmantošanas izmaiņām.

Lai nodrošinātu efektīvas klimata politikas izstrādi, tiks sagatavota metodika, ar kuru būs iespējams novērtēt līdz-šinējos un plānotos politikas pasākumus. Tiks izstrādāti modelēšanas instrumenti, kas palīdzēs salīdzināt konkrē-tus pasākumus SEG emisiju samazināšanai, aprēķināt to tiešo un netiešo ietekmi un izmaksas, tādējādi nodrošinot iespējami vispiemērotāko politikas pasākumu izvēli.

Projekta ietvaros tiks organizētas arī konferences, apmācī-bu semināri, pieredzes apmaiņas un izglītojoši pasākumi, lai palielinātu kapacitāti ekspertiem, kas iesaistīti inven-tarizācijas ziņojuma sagatavošanā un klimata pārmaiņu nacionālās politikas, pasākumu un prognožu izstrādē. Ka-pacitātes celšanas pasākumi kalpos par platformu disku-sijām un zināšanu apmaiņai starp ekspertiem un politikas veidotājiem, kas iesaistīti Latvijas inventarizācijas sistē-mā, un Norvēģijas partneriem.

Lai ar projektu iepazīstinātu plašāku sabiedrību, 2014. gada 26. novembrī norisinājās projekta atklāšanas konference. Konferencē tika diskutēts par aktuālajiem Latvijas klima-ta politikas jautājumiem, turpmāko politikas veidošanas attīstību un tās pilnveidošanu, kā arī par projektā jau pa-veikto un turpmāk plānoto. Pasākumā piedalījās vietējie un ārvalstu projekta partneri, eksperti, zinātnieki un citas valsts pārvaldes institūcijas, kuru darbs tieši vai netieši saistīts ar SEG inventarizācijas sagatavošanu, klimata pār-maiņu politiku un prognozēm. Konferences materiāli un informācija par projektu atrodami VARAM mājaslapā:

http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/

DABA

18 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Ilgstošas jūras krasta erozijas rezultātā daudzviet Latvijā krasta lī-nija ir pietuvojusies apbūvētām piekrastes teritorijām, kur atrodas dzīvojamās mājas, infrastruktūras objekti, kā arī citas vērtības. Tas nav nekas unikāls – līdzīgi apstākļi ir arī citās valstīs Baltijas un citu jūru krastos. Situāciju Latvijā par īpašu var uzskatīt tāpēc, ka, at-šķirībā no lielākās daļas Eiropas valstu, mums pagaidām nav savas likumiski regulētas ilgtermiņa krasta aizsardzības stratēģijas.

Šāds regulējums ir nepieciešams, jo Latvijā tādu posmu kopējais garums, kur mūsdienās krasta līnija atkāpjas, ir aptuveni 120 km, turklāt pēdējo 20 gadu laikā tas notiek ar aizvien pieaugošu ātrumu, un sagaidāms, ka nākotnē pastiprināsies vēl vairāk. Lai problēma nekļūtu lielāka, visiem piekrastes izmantotājiem un apsaimnieko-tājiem ir nepieciešama precīza informācija par erozijas tendencēm, kā arī skaidrība par to, kur un ko krasta aizsardzībai drīkst darīt, kurš par to ir atbildīgs un kam par to būtu jāmaksā.

Diemžēl piekrastes pašvaldību iespējas erozijas «apsaimniekoša-nā» ir ierobežotas. Aizsargjoslu likums gan atļauj īpašos gadījumos būvēt krasta stiprinājumus, tomēr nav īsti skaidrs, kādas metodes Latvijas apstākļiem ir piemērotas un ko uzskatīt par «apdraudētu apbūvi». Atbilžu meklēšana uz šo jautājumu ir piekrastes pašvaldī-bu amatpersonu vai apdraudēto teritoriju īpašnieku kompetencē.

Varētu jautāt: «Kas tad tur tik sarežģīts? Ja reiz krastu noskalo – tas jāstiprina!» Ir pašsaprotami, ka krasta erozijas riska vietās dzīvojošie vēlas, lai viņu īpašums tiktu pasargāts. Tomēr, kā liecina pasaules un nedaudz arī Latvijas pieredze, šādi saimniekojot, ļoti bieži problēma tiek atrisināta tikai uz īsu brīdi, bet ilgākā laikā tā samilst, ierobežo «nostiprinātā» krasta posma izmantošanas iespējas, un izmaksas, lai noturētu krasta līniju uz vietas, arvien aug un aug.

Labi, ka mums ir iespēja mācīties no citu kļūdām. Tā, pie-mēram, Itālijā 19. un 20. gadsimtā ir nobetonēti vairāk nekā 620 km krasta līnijas, un lielā daļā gadījumu zaudēju-mi ir izrādījušies lielāki par ieguvumiem: pazūd pludmales, aizsargbūves nepārtraukti ir jāuzlabo un jāpapildina, jo tās ir pašas savas iznīcības instruments. Līdzīga pieredze ir Polijā, Vācijā, ASV un citur. Tas gan nenozīmē, ka krasta eroziju nedrīkst ierobežot, nē – to var un vajag darīt, bet tikai tad, kad pats sliktākais scenārijs krastu stiprināšanas gadījumā tomēr tiek atzīts par mazāko ļaunumu.

Eiropas Komisijas virzītā visu Eiropu aptverošā projektā tika formulētas galvenās rekomendācijas krastu erozijas «apsaimniekošanā» dilstošā secībā pēc vēlamības:

1) neiejaukšanās jeb pielāgošanās;2) kāpas atjaunojoši augu stādījumi, smilšu piebērša-na pludmalē;3) vienkāršas aizsargbūves ar īsu ekspluatācijas laiku un iespējami mazu skartā krasta posma garumu;4) masīvas būves: betona sienas, molu sistēmas, viļņ-lauži.

Šīs rekomendācijas tapušas, balstoties uz apjomīgo pagāt-nes pieredzi, un iesaka rēķināties ar faktiski neietekmēja-mo dabas spēku.

2014. gada oktobrī noslēdzās pētījums, kura ietvaros Latvijas Universitātē tika izstrādāts metodiskais mate-riāls «Vadlīnijas jūras krasta erozijas seku mazināšanai», ko līdzfinansēja Igaunijas un Latvijas programmas 2007.–2013. gada sadarbības projekts «Piekrastes un jūras telpis-

SAGATAVOTI IETEIKUMI JŪRAS KRASTA EROZIJAS SEKU MAZINĀŠANAI

DABA

19VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

kā plānošana Pērnavas līča teritorijā Igaunijā un Latvijas piekrastes pašvaldībās». Pētījuma mērķis bija sniegt atbal-stu piekrastes pašvaldībām un zemes īpašniekiem lēmu-mu pieņemšanā, teritorijas apsaimniekošanā un attīstības plānošanā, lai mazinātu jūras krasta erozijas seku ietekmi piekrastē.

Vadlīniju izstrādātāji vērtēja visu informāciju par to, kur un cik strauji Latvijā jūra uzbrūk, cik veiksmīgi darbojas tās aizsargbūves, kuras jau ir uzbūvētas, kā arī to, kāda ir kaimiņvalstu pieredze aizsargbūvju ierīkošanā un likumis-kā regulējuma sakārtošanā. Pēc šīs analīzes datiem Latvi-jas piekraste tika sadalīta iecirkņos, kur katram no tiem ir raksturīgs erozijas ātrums un citi nozīmīgi apstākļi (1. att.). Šie īpašie apstākļi tad arī nosaka, kādas darbības krasta erozijas ierobežošanā ir piemērotākas.

Metodiskajā materiālā ir sagatavota krasta erozijas izpla-tības prognoze 2025. un 2060. gadam, kas nodota visu piekrastes pašvaldību atbildīgo amatpersonu rīcībā un tiks izmantota plānojumu izstrādei (2. att.).

1. att. Jūras krasta erozijas riska iedalījums piecās klasēs (Ventspils piemērs ilustrācijai).

Ar rekomendācijām katram krasta iecirkņu tipam var iepazīties meto-diskajā materiālā «Vadlīnijas jūras krasta erozijas seku mazināšanai», kas pieejams Kurzemes plānošanas reģiona mājaslapā www.kurze-mesregions.lv. Rezumējot jāatzīst un jāsamierinās, ka krasta nostip-rināšana nav vēlama nekur, bet 4. un 5. klases iecirkņos (hroniska un bieža hroniska erozija) tā tomēr ir pieļaujama pavisam īsos posmos pie tādiem objektiem, kas var tikt noskaloti jau līdz 2025. gadam. Par vēlamu (tomēr ar saviem trūkumiem) erozijas mazināšanas metodi Latvijā uzskatāma no jūras un – jo īpaši – no ostu kuģu ceļiem izsmel-tu smilšu piebēršana vai uzskalošana krasta apdraudētajās vietās.

2. att. Krasta erozijas maksimālās izplatības prognoze 2060. gadam Rojas DA daļā. SIA «Metrum» aerofoto.

Krasta nostiprinājums (gabions) Pāvilostas ZA daļā.

Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu preterozijas stiprinājumu izrai-sīta krasta erozijas pastiprināšanās.

DABA

20 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Ja ne-biologam pajautātu: «Kā izskatās paparde?», viņa atbilde va-rētu būt: «Nu, kā – kā paparde!» Pat nespējot precīzi nosaukt, ar ko tieši paparde atšķiras no citiem augiem, arī cilvēkam bez iz-glītības bioloģijā ir priekšstats, kā izskatās paparde, proti, tas ir augs ar plakaniski izkārtotām ļoti garām un šaurām lapām. Taču sīkpapardes it nemaz neizskatās tādas. To lapiņas drīzāk ir ovālas vai apaļīgi rombveida, ar robotām maliņām. Apgriežot lapiņu ot-rādi, var redzēt garenus tā sauktos sorus jeb sporu mājiņas ar plē-vainu jumtu, kas liecina – tas ir sporaugs. Kad sporas nogatavojas, tās izveļas no mājiņas kā brūni mākonīši. Nepazīt sīkpapardes nav negods, jo Latvijā tās sastopamas vien nedaudzās vietās, turklāt pārsvarā uz dolomīta atsegumiem. Vislabprātāk sīkpapardes aug Daugavas un Lielupes upju ielejās, taču lielākās atradnes pazuda Pļaviņu HES dzelmēs. Visas sīkpapardes Latvijā ir aizsargājamas, iekļautas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā – tātad tās ir izzūdošas sugas jeb sugas, kuras sastopamas tik reti, ka to skaits jau samazi-nājies līdz kritiskai robežai. Bauskas dabas parkā sastopamas visas jeb abas Latvijā augošās sīkpaparžu sugas – plūksnu sīkpaparde Asplenium trichomanes un mūru sīkpaparde Asplenium ruta-muraria.

DOLOMĪTI – RETU SUGU GLABĀTĀJI

Julita Kluša, Ansis Opmanis; autoru foto

Bauskas pilskalna nogāze ar dolomīta atsegumiem pie Mūsas.

Mūru sīkpaparde vasarā (kreisajā pusē) un ziemā ar brūnajiem spo-ru mākonīšiem.

Plūksnu sīkpaparde ziemā; pa kreisi – lapu apakšpusē garenie sori ar sporām.

Tā kā sīkpapardes ir retas, tad retas ir arī uz tām augošās sēnes, kuru attīstības ciklā nepieciešamas sīkpapardes. Tāda ir, piemē-ram, rūsas sēne Milesina murariae, kas mūru sīkpapardes lapiņas padara brūnas.

DABA

21VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Sīkpapardes aprakstītas jau pirmajos mūsu valsts flo-rai veltītajos zinātniskajos darbos 18. gadsimta otra-jā pusē, bet Bauskas apkārtnē pirmo reizi tās piemin Eduards Lēmanis 1895. gadā. Ja gribi atrast sīkpapar-des, visērtāk to darīt ziemā, jo tad citu zaļu paparžu uz klintīm nav. Dolomīta atsegumus apdzīvo arī trauslās pūslīšpapardes Cystopteris fragilis, bet tām atšķirībā no ziemzaļajām sīkpapardēm rudenī lapas nokalst.

Bauskas dabas parkā dolomīta atsegumi atrodami vai-rākās vietās – pie Bauskas pils, kā arī zem Bornsmindes un Jumpravmuižas parka. Sīkpapardēm bagātākās ir 370 m garās un līdz 5 m augstās Bornsmindes klintis Lielupes kreisā krasta līkumā. Viegli pieejami un ska-tam iespaidīgi ir līdz 5,5 m augstie Bauskas dolomīta atsegumi pie Mūsas tilta, taču augu uz tiem ir maz. Au-giem bagātāki ir dolomīti Bauskas pils otrā pusē – pie Mēmeles. Toties visgarākais ir no vairākiem posmiem sastāvošais dolomītu atsegums pie Jumpravmuižas, kas Lielupes labajā krastā stiepjas gandrīz 700 m garumā.

Retie ziedaugi un vērtīgie biotopi

Uz dolomītu klintīm aug ne tikai papardes, ķērpji un sūnas, bet arī reti ziedaugi, piemēram, melnā klintene Cotoneaster laxiflorus (syn. Cotone-aster niger), maurloks Allium schoenoprasum un meža vizbulis Anemone sylvestris, kas ierakstīti Sarkanajā grāmatā un sastopami reti, turklāt gandrīz tikai upju ielejās.

Bornsmindes dolomīta atsegums vasarā.

Uz Bornsmindes klints kopā ar Sarkanās grāmatas 3. kate-gorijas sugu – violetiem ziediem ziedošo maurloku – aug arī bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsuga – kalnu āboliņš Trifolium montanum (baltām ziedu galviņām).

Pļavu daudzveidības dēļ Bauskas dabas parks piemērots arī zālāju mācībām.

Bauskas dabas parkā ir arī interesantas pļavas, ko biologi klasifi-cē par bioloģiski vērtīgiem zālājiem (BVZ) un sauc par biotopiem «Mēreni mitras pļavas» (kods 6510), «Sausi zālāji kaļķainās augsnēs» (6210), kā arī pie pašas Lielupes «Eitrofas augsto lakstaugu audzes» (6430) un šaurās joslās arī «Palieņu zālāji» (6450). Tajās sastopami tādi reti un Sarkanajā grāmatā ierakstīti augi kā ārstniecības indai-ne Vincetoxicum hirundinaria, britu staģe Inula britannica u.c.

1930. gados izdota pastkarte ar Zemgales karti vienā pusē un ai-cinājumu tūristiem otrā pusē. Kā redzams, šī ir viena no pirmajām vietām (šādu pastkaršu sērijā izdota kā Nr. 6), uz kuru aicināti tūris-ti. Kartē var redzēt Elejas–Bauskas šaursliežu dzelzceļa līniju. Šāda pastkarte maksājusi 5 santīmus.

DABA

22 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Dabas parka robežās nelielās joslās ietilpst arī biotops «Nogāžu un gravu meži» (9180*). Mežos un parkos var izdoties sastapt arī retu un aizsargājamu kokaugu sugu – kārpaino segliņu Euonymus ver-rucosus, kam atšķirībā no bieži sastopamā Eiropas segliņa zari ir grubuļaini jeb kārpaini.

Parki parkā

Bauskas dabas parks var lepoties ne vien ar dabiskiem veidojumiem, bet arī ar vairākiem ievērības cienīgiem cilvēku veidotiem parkiem. Jumpravmuižas parkā ir gan seni un lieli koki, no kuriem aptuve-ni desmit ir valsts nozīmes dižkoki (pārsvarā ozoli), gan dolomītu atsegumi gar Lielupi, kuros līdz 20. gadsimta beigām notika regu-lāri klinšu kāpšanas treniņi un sacensības, gan Mīlestības avotiņš, kas iztek no klinšu apakšas pašā Lielupes krastā, gan 18. gadsimta beigās būvētās mākslīgās pilsdrupas, ko muižas īpašnieks uzcēlis parka viesu izklaidēšanai. Tolaik mākslīgi izveidots arī dolomīta alu labirints, kas nu jau aizgruvis. Diemžēl tagad, dodoties uz parku no Bauskas–Mežotnes ceļa puses, pie ieejas lasāms brīdinājums: «Privātīpašums. Ieeja aizliegta.» Iespējams, uz parku vai vismaz Jumpravas dolomīta atsegumiem Lielupes krastā var nokļūt, ejot no Lielupes puses. Parku var aplūkot no Lielupes pretējā krasta, turklāt mākslīgās pilsdrupas izskatās pat iespaidīgāk nekā tuvumā.

4 km uz ZR no Jumpravmuižas parka Mežotnē ir grezna pils ar koptu parku, kas veidots 18. un 19. gadsimta mijā. Arī Mežotnes parkā ir vairāki dižkoki, ir arī dažādu svešzemju sugu koki. Savu-laik Mežotnes parks bijis vislabāk atjaunotais ainavu parks Latvijā, taču pēdējos gados tas «pārkopts», izcērtot pārāk daudz koku un tā zaudējot daļu ainaviskuma. No parka pāri Lielupei skatāms arī Mežotnes pilskalns ar avotiņu.

Savukārt Lielupes kreisajā krastā pie Ziedoņiem ir Bornsmindes pils ar muižas parku, kuru mūsdienās mēdz dēvēt par Ziedoņu par-ku. Viss Bornsmindes parks esot sena kapsēta, kas izmantota līdz 12. gadsimtam; tagad – arheoloģijas piemineklis. Žurnālā «Latvijas

Bornsmindes parkā augošā veimutpriede, kas ierindoja-ma Latvijas trīs dižāko sugas pārstāvju skaitā. Tās apkārt-mērs 2014. gadā – 3,48 m.

Jumpravmuižas parks ar dolomīta atsegumiem un mākslīgajām pilsdrupām.

Kareivis 1938. g.» var lasīt: «Bornsmindes pilī un bijušajā muižā mīt Zemkopības ministrijas uzturētā Ziedoņa dārz-kopības skola. Pēdējai plaša koku audzētava, kuŗā audzē labākās augļu koku šķirnes, kā arī košuma krūmus un ro-zes. Siltumnīcās un brīvā dabā audzē vīna stādus. Ar loku un puķu stādiem ikgadus apgādā plašas apkārtnes iedzī-votājus. Liela vērība pievērsta arī biškopībai. Skolu 9 pa-stāvēšanas gados beiguši 175 audzēkņi.» Padomju gados skolu pārcēla uz Kaucmindi, pārdēvējot par Saulaini, bet šī vieta saglabāja Ziedoņu vārdu. Mūsdienās Bornsmindes parks netiek rūpīgi kopts, tas aiz-aug ar krūmiem un nav tik ērts pastaigām, taču vienlaikus tur saglabājas retākas sugas, kurām patīk ēnaināka un mit-rāka vide, piemēram, aizsargājamā sūnu suga – plakanla-pu porenīte, kas izskatās kā zaļi daivaini un no stumbra at-stāvoši zariņi. Porenīte te veido vienu no lielākajām sugas populācijām visā Latvijā, vietām koku stumbrus noklājot vairāku metru augstumā. 2014. gadā plakanlapu porenīti atradām arī Mežotnes parkā.

Pussalā pie Bauskas pils un pilsdrupām (15.–16. gs.), kas ir nozīmīgas vērtības pašas par sevi, izveidota arī pastai-gu taka, kas ved līdz vietai, kur saplūst Mūsa un Mēmele, radot Lielupi.

No Bauskas braucot Jumpravas virzienā, ceļa labajā pusē pievērs uzmanību interesanta izskata dižkokam – no ceļa saskatāma zema melnā priede Pinus nigra ar platu vainagu, tā ir viena no divām lielākajām sugas pārstāvēm Latvijā, kas pārsniegušas 3 m apkārtmēru. Vērts aplūkot arī Me-žotnes kaļķu cepli, kas ir arhitektoniski interesants.

DABA

23VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Sūnu medībās

2014. gada decembrī devāmies uz Bauskas dabas parku sa-vām acīm skatīt, kas labs tur atrodams. Īpaši interesējāmies par dolomītu atsegumiem. Tā bija diena, kad Latvijā solīja lielu vētru, teju vai orkānu, taču Bauskas pusē spīdēja saule, un dolomītu atsegumu aizvējā par solīto vētru varēja aiz-mirst. Omulību veicināja arī Lielupē peldošie ledus gabali, kas laiku pa laikam saskrējās, radot klusi kraukšķošas ska-ņas gluži kā pavasarī ledus iešanas laikā. Pavisam atslābinā-ties gan nevarēja, jo upi un vietām arī ļoti šauro sauszemi pie dolomītu klints klāja slidens ledus. Kur beidzas sausze-me un sākas upe? Vai paslīdēšana nebeigsies ūdenī?

Uz klintīm pētījām gan ziemzaļās sīkpapardes, gan dažādos ķērp-jus, sūnas un sīkas sēnītes; tika manīti arī gliemeži un pat dažas naskas mitrenes. Pie Bornsmindes klints ievērojām arī divus avoti-ņus tekam Lielupes virzienā.

Interesanta vieta Bornsmindes dolomītu atsegumā ir jau vairākus gadu desmitus sens dolomītu noslīdenis, kas šobrīd pret Lielupi atrodas 45 grādu leņķī. Julita Lielupes pašā krastā uz dolomīta pa-manīja lielu un skaistu, taču nepazīstamu sūnu. Arī Ansis citā vietā bija jau atradis tieši tādu pašu sūnu. Izrādās, nepazīstamā skaistule ir Donavas krāčsūna, kas Latvijā ir gan aizsargājama, gan mikrolie-gumu suga, gan arī Sarkanās grāmatas 1. kategorijas suga – tātad uz izzušanas robežas. Kādreiz tā bagātīgi augusi Daugavas krācēs starp Pļaviņām un Koknesi, kur atradnes applūdināja Pļaviņu HES. Pēdējie dati par sūnu bija Daugavā pie Doles Rumbas, kur 1980. gadu beigās Donavas krāčsūna bijusi ļoti sliktā stāvoklī. Nu tā atras-ta arī pie Lielupes! Šī sūna parasti aug ūdenī, krācēs uz dolomīta, bet, palu ūdeņiem noskrienot, nonāk arī sausumā.

Reti gadās redzēt ar aizsargājamo plakanlapu porenīti Porella platyphylla tik bagātīgi klātus stumbrus. Ja redzi sūnas uz koku stumbriem, akmeņiem vai klintīm – ne-plēs tās nost! Nepazīstot vari iznīcināt lielas vērtības.

Dabiska meža biotopa (DMB) indikatorsuga – sūna Anomodon viticulosus jeb pinuma kažocene kopā ar DMB specifisko sugu – ķērpi Leptogium lichenoides.

Pavisam uz Bornsmindes klintīm konstatējām 23 sūnu sugas, bet uz Bauskas klintīm – 18. No Bauskas dabas parkā atrastajām četras sugas ir aizsargājamas, bet piecas sugas – ierakstītas Latvijas Sar-kanajā grāmatā. Starp atrastajām ļoti reti Latvijā sastopamām sūnu sugām (viena vai pāris atradņu) jāpiemin blīvā zobainīte Conardia compacta, avota kaļķenīte Gymnostomum calcareum, aļģu tīmeklīte Serpoleskea confervoides un mīkstā knābjcepurīte Rhynchostegiella te-nella. Par pēdējo, šķiet, ziņu līdz šim Latvijā vispār nav bijis, bet, iespējams, tas lielās līdzības dēļ ar vienu no parastākajām akmeņu sugām – apšu vāverhipnu Sciuro-hypnum populeum, jo atšķirības sa-skatāmas tikai mikroskopā.

Secinājums: Bauskas apkārtne atgādina Daugavas ieleju ne tikai ar skatu no ceļa uz upes līkumiem un dolomītu klintīm abos krastos, arī sūnu flora izrādās līdzīga. Un galvenās vērtības glabā tieši dolo-mītu klintis, kas Latvijā sastopamas reti.

Vairāk fotogrāfiju «dziedava.lv» sadaļā «Vērojumi».

Donavas krāčsūna Cinclidotus danubicus. Krāčsūnai ir ļoti īpatnējs lapas šķērsgriezums – lapas mala ir ar vairāku šūnu biezu apmali (to gan var novērot tikai mikroskopā; attēlā apakšā), un šāda pazī-me ir tikai dažām ģintīm.

DARBI

VIDES VĒSTIS24 ZIEMA/01/2015

Normatīvajos aktos ir noteikta kārtība, kā novērtēt meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Skaidri definēti seši kritēriji un trīsdesmit četri indikatori. Piemēram, kritērijam «Meža ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības uzturēšana, aizsardzība un atbilstoša uzlabošana» ir deviņi indikatori. Gan koku sugu sastāvs, gan meža atjaunošana, gan mežaudžu dabiskums, atmirusī koksne, ainavas raksts, apdrau-dētās meža augu un dzīvnieku sugas un aizsargātie meži. Katru kritēriju izsaka mērvienībās – hektāros, procentos vai kubikmetros uz hektāra. Vairāki no šo kritēriju raksturojošajiem indikatoriem it kā nenes taustāmu labumu, tāpēc šķiet mazsvarīgi. Tomēr šie kritē-riji ir vieni no svarīgākajiem, jo raksturo meža ekosistēmu un tajā notiekošos procesus. Sarunās ar meža jomas darbiniekiem bieži nākas pieskarties jautājumiem, kas saistīti ar aizsargājamām sugām un biotopiem. Pārsteidzoši, ka daudzi meža nozarē strādājošie nici-

ILGTSPĒJĪGAI MEŽA APSAIMNIEKOŠANAI

IR NĀKOTNE

Raimonds Mežaks, mežkopis

noši izsakās par dabas aizsardzību un biologu centieniem saglabāt retās sugas. Tad man gribas jautāt: «Kā tu vispār vari strādāt mežā, ja neesi zaļi domājošs?» Ideāla situācija būtu, ja visiem, kuri strādā mežā, būtu pietiekami liela izpratne par ekosistēmā notiekošajiem procesiem.

Zāģēt, saudzējot pārējos

Protams, arī mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri strādā mežā un zina, kā to darīt saprātīgi – tā, lai labi būtu ne tikai cil-vēkiem, bet arī mežā un tā apkārtnē mītošajām sugām. Manuprāt, daļai sabiedrības domāšana ir standartizēta un atrodas tādās kā lamatās. To var pārbaudīt, pajautājot, pie-mēram, cilvēka domas par to, kas, viņaprāt, ir mežs. Nebrī-nītos, ja daudzi teiktu: «Mežs ir vieta, kur es varu iegūt kok-sni. Mežs ir domāts tam, lai mēs varētu elpot svaigu gaisu.Mežs ir vieta, kur varam salasīt ogas un sēnes.» Pieļauju, ka būtu diezgan maz tādu, kas teiktu, ka mežs ir arī mājvieta daudzām sugām. Ne vienmēr tās ir retas un aizsargājamas. Jūs taču piekritīsit, ka arī ikdienišķas sugas vēlas dzīvot un izdzīvot. Tāpēc, lai mežā varētu strādāt ilgtspējīgi, cilvēkam

Bieži vien ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas jēdziens nepa-matoti tiek sašaurināts līdz runām par koksnes vai citu meža labumu ieguvi nepārtrauktai patērēšanai. No šāda viedokļa vēr-tējot meža resursus, statistikas dati neliecina, ka nākotnē mūs gaidītu trūkums. Iespējams, būs jācērt jaunāki un tievāki koki. Savukārt, no koksnes resursu viedokļa raugoties, – viss it kā ir kārtībā. Problēma tikai tā, ka ilgtspējīga meža apsaimniekošana nav nepārtraukta koksnes resursu ieguve Latvijas mežos, bet arī atbildīga izturēšanās, tostarp – pret tām augu un dzīvnieku su-gām, kuras nevar ne ēst, ne izmantot saimniecībā.

Meklējot potenciālos ekoloģiskos kokus, atzīmēta liela apse, kas ne-pieciešama mežā mītošajām sugām.

DARBI

VIDES VĒSTIS 25ZIEMA/01/2015

ir jāsaprot, kā iegūt labumus, nodarot pēc iespējas mazāk posta. Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka mūsu darbības vai bez-darbības sekas var izpausties citās ekosistēmās.

Dzimtas izcirtums

Latvijas privāto mežu apsaimniekošanas prakse rāda, ka cilvēks, kļuvis par meža īpašnieku, bieži vien par vienīgo mērķi uzskata lielāku koksnes apjoma ieguvi pēc iespē-jas īsākā laikā. Tāds mērķis nosaka arī metodes. Daudzi joprojām izvēlas kailcirtes, neskatoties uz to, ka mežs ir tikai, piemēram, 10 ha liels. Nocērtot visu vai gandrīz visu īpašumā esošo mežu, cilvēks zaudē ar to saikni, ainava vairs nav atpazīstama: tur, kur agrāk auga skaistas priedes, palicis vien izcirtums; kaut kad tas kļūs par jaunaudzi, kas būs jākopj, būs jāstāda egles vai priedes. Tas prasīs inves-tīcijas. Likumsakarīgi, ka par šādu īpašumu pamazām zūd interese. Tāpēc nereti tiek pieņemts lēmums meža zemi pārdot, bieži vien ārzemniekiem.

Kuru koku atstāt, kuru – ne

Manuprāt, loģiski būtu, ja nelielu īpašumu apsaimnieko-šanā plašāk pielietotu nekailciršu mežsaimniecības meto-des. Nekailciršu meža apsaimniekošanas modeļa būtība ir pakāpeniska koku ciršana, radot pēc iespējas mazāku ietekmi uz meža vidi. Nocērtot visu nelielo meža īpašu-mu vienā piegājienā, ļoti grūti runāt par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu. Tomēr nekailciršu modeļa izvēle pati par sevi vēl neko nenozīmē. Svarīgi ir ievērot labo praksi. Visam meža apsaimniekošanas procesam jābūt vērstam uz ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principu ievēroša-nu. Nepietiek ar to, ka kokus mežā izretina līdz noteiktai biezībai. Izcērtamo koku atzīmēšanas procesā jāsaprot, kāpēc izcirtīs tieši šos kokus. Jābūt skaidrībai, kādu mēs gribam savu mežu redzēt nākotnē. Katrai darbībai jābūt pamatotai. Izciršanai iezīmē caurmēru sasniegušus kokus vai to grupas, bojātos, bet komerciāli izmantojamos ko-

kus (piemēram, ar svaigiem mizgrauža bojājumiem), kokus, kuri traucē mērķa sugas tālākai attīstībai.

Izlases cirtē saglabāts liels sauss ozols un tā nolūzušās daļas.

Izlases cirte ozolu mežā: lai uzlabotu gaismas apstākļus, izcirsta daļa egļu. Izlases cirte vērsta uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, to-mēr īpašnieks ieguvis kokmateriālus, kurus varēs realizēt. Nopietnākais izaicinājums nākotnē – nodrošināt ozolu ilgtspēju jeb jaunas ozolu pa-augas veidošanos, jo bioloģiski vecie ozoli pakāpeniski ies bojā, nodroši-not mežam nepieciešamo mirušās koksnes daudzumu.

Ļoti svarīgi ir izvēlēties piemērotākos ekoloģiskos kokus. Labs palīgs ir normatīvie akti, tomēr tajos ir noteiktas vien minimālās prasības. Ja noteikts, ka jāatstāj četri sausie koki, tas nenozīmē, ka nedrīkst atstāt vairāk. Bieži vien, izvācot sauso koku, meža īpašnie-kam ieguvums ir mazs, toties, ja koks paliek neskarts, tajā mītoša-jām sugām tas ir neatsverams atbalsts tālākai eksistencei. Mežam labāk, ja īpašnieks sausā koka vietā ciršanai izvēlas kādu no dzīva-jiem kokiem, protams, ja tas nav potenciāli labs ekoloģiskais koks. Jā, nekailciršu mežsaimniecības principus nevar apgūt uzreiz, tāpēc meža īpašniekiem vajadzētu biežāk ciemoties pie saimniekiem, kas labi pārzina nekailciršu mežsaimniecības praksi. Ik gadu kādā no piecām Pasaules Dabas fonda demonstrējumu teritorijām notiek semināri ar objektu apskati dabā. Protams, tās nav vienīgās saim-niecības, kurās praktizē nekailciršu mežsaimniecību. Tāpēc šogad «Vides Vēstis» uzsāk rakstu ciklu par dabai draudzīgu mežsaimnie-cību, un pirmais, kura pieredzi aprakstīšu nākamajā numurā, būs Mārtiņš Lūkins no Amatas novada Zaubes pagasta.

Izlases cirtē atstāta liela sausā egle.

VIDES VĒSTIS26 ZIEMA/01/2015

2015. GADA DABAS SIMBOLIGada koks – krūmu čuža Pentaphylloides fruticosaGribi redzēt 2015. gada koku? Brauc uz Čužu purvu, tur pie Kandavas ir purva taka, kur ir vienīgā savvaļas krūmu čužas atradne Latvijā. Tā kā citur savvaļā šī krūmu suga nav atrasta, tā iekļauta Sarkanās grāmatas 1. kate-gorijā kā izzūdoša suga; tā ir arī aizsargājama. Čužu purva dabas liegums ir ļoti interesanta vieta – purvaina un ar sēravotiem, tajā sastopamas arī daudzas citas retas un aizsargājamas sugas.

Krūmu čuža, ko sauc arī par klinšrozīti, ir līdz pusotru metru garš, zarains krūms ar šaurām lapiņām, un visu vasaru tas zied dzelteniem ziediem. Klinš-rozīte ir arī populārs augs apstādījumos, bet nevar taču salīdzināt – apstādī-jumu rindiņu un plašu lauku ar ziedošām savvaļas klinšrozītēm! Tiesa, esot bažas, ka šī savvaļas atradne noveco un lāgā neatjaunojas, tātad čužas iz-mirst, tāpēc ir cerība šogad gūt atbildi uz jautājumu, vai tā ir un ko darīt.

Gada sēne – lielā pergamentsēne Phlebiopsis giganteaSakņu piepe Heterobasidion annosum ir skaista piepe, bet, mežsaimniekiem par nelaimi, tā izraisa trupi arī dzīvos kokos. Ja ir svaigi celmi, kas ir labs barības avots dažādām piepēm, sakņu piepes sporas tur uzdzīvo un piepe iet plašumā.

Lielā pergamentsēne arī labprāt barojas uz celmiem, taču dzīvus kokus nebo-jā. Sakņu piepes un līdz ar to trupes izplatīšanās iespējas ir mazākas, ja per-gamentsēnes sporas uz celmiem nonāk un ieaug pirms sakņu piepes sporām. Lai to veicinātu, pēc ciršanas celmus apsmidzina ar preparātu, kas satur lielās pergamentsēnes sporas. Šīs sēnes augļķermeņi izskatās kā pelēkbalta, mīksta vaska klājums, aug mitrās vietās skujkoku kritalu apakšpusē vai uz celmiem. Ja atrodi vairāk nekā metru garu augļķermeni, par precīzu atradnes vietu ziņo, sū-tot vēsti uz e-pastu talis.gaitnieks@silava.lv vai zvanot uz tālr. 26463738, – tiek solīta pārsteiguma balva!

Gada kukainis – lielais mārsilu zilenītis Phengaris arionIr tāds rets biotops – sausi virsāji. Tur aug virši, miltenes, brūklenes, vietām at-klāta smilts vai sūnas un ķērpji. Ja gadās nonākt šādā vietā vasarā un tur mani violeti ziedošos mārsilus ar spēcīgo smaržu, palūko, vai tur nelidinās arī šā gada kukainis – aizsargājamajam lielajam mārsilu zilenītim patīk tieši tādas vietas. Tauriņš reti sastopams un liecina par minētā biotopa stāvokli – ja ir šis zilenītis, var būt arī citas retākas sugas. Gada kukaini var meklēt arī citos aizsargājamos biotopos – smiltāju zālājos, pelēkajās kāpās, arī skrajākos priežu mežos un pat ceļmalās. Atšķirībā no citiem zilenīšiem, kam arī ir spilgti zila spārnu virspuse, šai sugai uz zilā fona ir arī vairāki izteikti, iegareni, melni plankumi, un šis tauriņš ir teju nātru raibeņa lielumā. Ja redzi, ziņo portālam «Dabasdati.lv»!

Gada augs – čemuru palēks Chimaphila umbellataJa gadās staigāt sausākos priežu mežos – kur sūnas, kāda brūklene, mellene, kāds ķērpītis uz zemes –, klajākā lauku-mā var izdoties ieraudzīt arī šā gada augu – čemuru palēku, kam zāģzobainas ziemzaļas lapiņas un vasarā glīts rozā zie-du čemuriņš. Auglīši tam ir kā apaļas bumbiņas – varbūt no igauņu pall (bumba) arī cēlies palēka nosaukums?

Vairāk par 2015. gada augu un kā to atšķirt no citiem līdzī-gajiem lasi šā žurnāla 28. lpp.

Foto: Julita Kluša

Foto: Tālis Gaitnieks

Foto: Sintija Elferte

Foto: Julita Kluša

Augļi. No kreisās: čemuru palēks, vienzieda sūnactiņa, apaļlapu ziemciete, laimes palēcīte.

Gada ģeovieta – Staiceles dzelzs avotiNo šā gada mainās gan nominācijas nosaukums – Gada ģeoloģiskā ob-jekta vietā turpmāk tiks nominēta Gada ģeovieta –, gan tās pasludinā-tājs – Latvijas Petroglifu centra vietā Ziemeļvidzemes ģeoparks. Staiceles dzelzs avoti atrodas Ziemeļvidzemē, Alojas novada Staiceles pagastā, Sa-lacas kreisajā krastā augšpus Staiceles. Avoti īpaši ar to, ka ūdens lielos daudzumos satur dzelzi un dažādu dzelzs savienojumu izgulsnēšanās vietās iekrāso avotus oranžā krāsā. Staiceles jeb Rēciema minerālkrāsvie-lu okera cehā pirms gadiem 50 to izmantoja sarkanīgas dabīgas sausās krāsas ražošanai.

DABA

VIDES VĒSTIS 27ZIEMA/01/2015

Gada bezmugurkaulnieks – grēvis Saduria entomonJa mēdz staigāt gar jūrmalu, rūpīgi vērojot pludmales smiltis, var gadīties pamanīt kādu no jūras izskalotu grēvi, kas ir vienādkājvēzis. Tā gaiši brūnais ķermenis ir posmots, astes gals gari nosmailots; tēviņiem ķermeņa garums var pārsniegt 8 cm, bet mātītēm tas ir aptuveni 6 cm garš. Ja pamani, ziņo portālā «Dabasdati.lv»! Lielākoties grēvis dzīvo, ieracies jūras dzelmes gruntī. Labi jūtas dažādos dziļumos, bet tie, kas dzīvo dziļāk, ir gan lielāki, gan ilgāk dzīvo (līdz pat deviņiem gadiem). Grēvis ir nozīmīgs barības avots vairākām zivju sugām, piemēram, mencai un ziemeļu jūrasbullim. Vēža populāciju negatīvi ietekmē upju ieskalotās lielās barības vielu (fosfora un slāpekļa) koncentrācijas un skābekļa deficīts piegrunts slānī.

Gada putns – dzeltenais tārtiņš Pluvialis apricariaJa dzērveņojot gadījies nokļūt plašās slapjākās un klajākās vietās, arī priekšstats par augstajiem purviem būs. Tādos purvos ir daudz sūnu – krāsainie sfagni, arī spilves baltiem pušķīšiem, dzērvenes, kāda reta, zema priedīte. Augstajos purvos, it īpaši slapjākās un klajākās vietās, mēdz ligz-dot arī šā gada putns – aizsargājamais un Sarkanās grāmatas 3. kategorijā ierakstītais dzeltenais tārtiņš. Putns reti sastopams un liecina par biotopa stāvokli – ja augstajā purvā mīt dzeltenais tārtiņš, var laimēties tur atrast arī citas retākas sugas! Lielāka iespēja dzelteno tārtiņu redzēt ir caurceļo-šanas laikā, kad klajākos laukos vienuviet pulcējas pat tūkstošiem putnu. Ziņo portālā «Dabasdati.lv» par jebkuru šā putna novērojumu, bet īpaši, ja zini tā ligzdošanas vietas!

Gada dzīvnieks – mežacūka Sus scrofaKurš tad nepazīst mežacūku! Bet, ja tomēr ir kāds, kurš to vēl nav redzē-jis, var aiziet uz zooloģisko dārzu un apskatīt. Man gan nav gadījies uz-klausīt sirdi aizkustinošus stāstus par zoodārzā redzētiem rukšiem, taču par savvaļā redzētajiem gan! Kad zoologam Vilnim Skujam jautāju, ko da-rīt, ja mežā pēkšņi pamana mežacūku, viņš atbildēja, ka vispirms jākļūst klusam (ja vien ir vēlme par piemiņu iegūt labas fotogrāfijas), bet tad gan jātrokšņo – lai cūka tevi pamana un aizbēg. No mežacūkām nav jābaidās, jo veselās no trokšņotāja pašas bēgs, bet ar Āfrikas cūku mēri slimās būs par vārgu, lai uzbruktu. Piesardzīgam būt gan nekad nav par ļaunu, it īpa-ši mazu sivēnu laikā (agrā pavasarī). Vietās, kur dzīvo mežacūkas, vienmēr ir augsnes rakumi un tā sauktās dubļu vannas, kur mežacūkām vārtīties. Ja redzi beigtu mežacūku, informē Pārtikas un veterināro dienestu, jo, ja dzīvnieks slimojis ar Āfrikas cūku mēri, svarīgi ir utilizēt katru miesas un kaulu kriksīti!

Sagatavoja: Julita Kluša

Foto

: Agn

ija S

kuja

Foto

: Jul

ita K

luša

Foto

: Aiv

ars

Petr

iņš

Foto

: Dai

nis

Ozol

s

DABA

VIDES VĒSTIS28 ZIEMA/01/2015

Latvijas Botāniķu biedrība par 2015. gada augu izvēlējusies čemuru palēku. Kas tas par augu, un kāpēc to tā sauc?

Auga ģints nosaukums Chimaphila jeb chima+phila nozīmē ‘ziemu mīlošs’ (starp citu, grieķu kheima un latviešu ‘ziema’ ir vienas izcelsmes vārds un apzīmē vienu un to pašu), bet sugas nosaukums umbellata nozīmē ‘čemurs’. Tātad par gada augu nominēts... ziemu mīlošs čemurs! Kāpēc čemurs? Tā-pēc, ka auga mazie rozā ziediņi sakārtoti čemurā.

Bet par to ziemas mīlēšanu... Neesmu droša, ka ir veikti no-pietni pētījumi par augu jūtām, taču fakts, ka čemuru palē-kam lapas arī ziemā ir zaļas, varētu tikt tulkots kā ziemas mīlēšana. Latvieši laikam nav tādi optimisti, tāpēc šādus au-gus ar ziemzaļām lapām mēdz dēvēt daudz pieticīgāk – par ziemcietēm, sak, kaut kā jau to ziemu piecieš.

Kā cēlies latviskais palēka nosaukums? Turklāt palēks, nevis pelēks! Pat dažs botāniķis šo augu gadiem sauc par pelēku un brīnās, uzzinājis tā pareizo nosaukumu. Zināms, ka jau 1830. gadā botāniķa Johana Gotlība Fleišera (Johann Gottlieb Fleischer) rokrakstā minēts vārds pallehks, tomēr laika gaitā lietoti arī citi nosaukumi – čemurziedai-nais ziemcietis, čemurainā ziemciete un čemuru himafila (atvasinot no sugas latīniskā nosaukuma); pēdējais iegājies tik ļoti, ka tiek lietots arī mūsdienās. Taču 20. gadsimtā augu arvien biežāk sauc par čemuru palēku. Kāpēc tieši «palēks» – nav izdevies noskaidrot. Mana versija ir šāda: tā kā čemuru palēkam no auga galotnes katru gadu izaug jauns dzinums ar rozetveidā izkārtotām lapām, varbūt «pa-

lēks» apraksta to, ka augs katru gadu «palec» par vienu stāvu uz priek-šu?

Kā vēl mēdz saukt čemuru palēku? Par mātes zālēm, meža mirti, lielo brūklenāju, brūklenāju tēviņiem. Palēka lapas tiešām ir līdzīgas brūkle-ņu lapām – garenas, ādainas, spīdīgas. Lapu malās esošo robiņu dēļ tas saukts arī par zāģrobenāju. Kā palēku atšķirt no citiem augiem? Čemuru palēks nebūt nav vienīgā savvaļas suga ar zaļām lapiņām cauru gadu, taču citiem radniecīgajiem augiem lapiņas parasti ir lielākas un apaļākas.

Čemuru palēks un tam radniecīgie ziemzaļie augi jūnijā–jūlijā zied. Ne velti tieši čemuru palēks izvēlēts par Gada augu, jo tā ziedi ir viskrāšņā-

GADA AUGS – ČEMURU PALĒKS

Julita Kluša;autores foto

Čemuru palēks Chimaphila umbellata.

Latvijas floras horoloģijā (1981. g.) bija publicēta čemuru palēka izpla-tības karte (sarkanie punktiņi). Attēlā tā papildināta ar priežu sausieņu mežu izplatību (zaļie punktiņi).

DABA

VIDES VĒSTIS 29ZIEMA/01/2015

kie – piecas plaši atvērtas maigi rozā ziedlapiņas. Vislabāk tās izskatās no apakšas, jo skaistais ziedu čemurs ir ar noliektām ziedu galviņām. Augs ir neliels, tāpēc, lai skaistumu skatītu sa-vām acīm, nāksies izrādīt godu, zemu noliecoties vai pat nogu-ļoties čemuru palēka priekšā. Ziedi esot arī smaržīgi, un tas taču arī jāpārbauda! Citiem ēriku dzimtas ziemciešu apakšdzimtas augiem ziedi, pavirši skatot, atgādina maijpuķītes.

Interesanti, ka dažiem augiem ziedu laikā ziedkopas nolīkst, bet augļu laikā – paceļas. Tā ir gan Gada augam čemuru palēkam, gan vienzieda sūnactiņai, gan laimes palēcītei. Šā iemesla dēļ ziedu laikā viegli atšķiramā palēcīte augļu laikā kļūst līdzīga ci-tām ziemcietēm, taču čemuru palēka stāvais čemurs viegli atšķi-rams arī augļu laikā.

Čemuru palēks sastopams sausos un skrajos priežu mežos – gan mežainās piejūras kāpās, gan iekšzemē – parasti nelielās gru-pās. Tomēr kurā katrā priežu mežā tas neaugs – palēka augšana saistīta ar augsnes sēnēm (tā sēkliņas ir sīciņas kā puteklīši – barības vielu tur nav, tāpēc ūdens un minerālvielu uzņemšanai dīgstošajiem augiem nepieciešama simbioze ar sēnēm), turklāt palēkam vajadzīgs diezgan daudz gaismas un klajākas vietas, ko

Lapas. Augšā (no kreisās): laimes palēcīte Orthilia secunda (atgādina bērza lapiņas), vienzieda sūnactiņa Moneses uniflo-ra (lapu malās robiņi, taču apaļīgākas nekā palēkam), mazā ziemciete Pyrola minor (lapas vairāk garas nekā platas); apakšā ar apaļīgām lapiņām grūtāk atšķiramās: apaļlapu ziemciete Pyrola rotundifolia, zaļganā ziemciete Pyrola chlorantha.

Ziedi. No kreisās: čemuru palēks, vienzieda sūnactiņa (viens paliels zieds), laimes palēcīte (izteikti nolīcis ziedu ķekars), mazā ziem-ciete (kā pumpuru galviņas uzaug, tādas – mazos bumbulīšos – arī paliek, plašāk neatveroties), zaļganā ziemciete (ziedi zaļgani), apaļlapu ziemciete (irbulis līks un ievērojami pārsniedz zieda vainaga garumu). Tās un vidējās ziemcietes Pyrola media ziedi savā starpā grūtāk atšķirami, taču pēdējā ir sastopama ārkārtīgi reti un ir aizsargājama.

vieglāk nodrošināt, ja mežā notiek tā sauktie dabiskie traucējumi, piemēram, ugunsgrēks, kas palīdz atbrīvoties no liekā noēnojuma un rada klajākus laukumus. Savukārt mežizstrādes procesā mainās augsnes sastāvs, un tad var izzust vajadzīgās sēnes, līdz ar tām arī palēki.

Ar ko vēl īpašs čemuru palēks? Tas ir labs savas dzīvotnes rakstu-rotājs, tāpēc, to ieraugot, vērts ieskatīties vērīgāk, jo ir cerības at-rast arī citus floras retumus, piemēram, meža un pļavas silpurenes, smiltāju neļķi, ziemeļu linneju, vālīšu staipekni un plakanstaipekņus. No 1977. gada līdz 1990. gadu beigām čemuru palēks bija iekļauts aizsargājamo sugu sarakstā (attiecīgi arī Latvijas Sarkanajā grāmatā, 3. kategorijā), taču tad aizsardzības un retā auga statuss zaudēts. Mūsdienās, kad meži tiek strauji izcirsti un dabisko mežu vietā tiek veidoti mākslīgie stādījumi, čemuru pelēks atkal būtu jāpieskaita iz-zūdošām sugām izzūdošo biotopu dēļ.

Populārzinātniskajā Latvijas Sarkanajā grāmatā 1992. gadā minēts šāds fakts: «Kādā dabas aizsardzībai veltītā izstādē tika eksponēti divi 1929. gadā Darmštates tirgū pirkti vainagi. Kad vienu no tiem iz-jauca, izrādījās, ka tā pagatavošanai izmantoti aptuveni 500 čemuru palēki.» Esiet saudzīgi, Latvijā čemuru palēks ir gana reti sastopams, lai to izmantotu šādiem un līdzīgiem mērķiem!

Kā pašam dabā atrast čemuru palēku? Noderēs Aivara Jakoviča grā-mata «Mežaparks. Rīgas ekotūrisma ceļvedis» (2013). Tajā pieminēts, ka šis augs sastopams Mežaparka mežos un kāpās, turklāt grāmatā ir arī kartes, kurās iezīmētas gan čemuru palēka, gan citu ziemciešu atradnes. Šos ziemzaļos augus var meklēt jebkurā gadalaikā, arī zie-mā, ja vien mežā nav sniega.

Ko darīt, ja ieraugi čemuru palēku? Ziņo portālā «Dabasdati.lv»! Botāniķi gaida arī citus tautā lietotus auga nosaukumus, ziņas par palēka izmantošanu senāk un mūsdienās, kā arī novērojumus par mežizstrādes, degšanas un citu traucējumu ietekmi uz šo augu (e-pasts: botaniku-biedriba@hotmail.com).

Paldies Latvijas Botāniķu biedrības kolēģiem un kolēģēm par palīdzī-bu raksta tapšanā!

Raksta pilno versiju lasiet «Dziedava.lv» sadaļā «Vērojumi».

DABA

VIDES VĒSTIS30 ZIEMA/01/2015

CILVĒKU UN PUTNU ATTIECĪBAS INDOAUSTRĀLIJAS ARHIPELĀGA SALĀS

Dr. biol. Dmitrijs Teļnovs, Latvijas Entomoloģijas biedrība;

autora foto

Majalibit (Mayalibit) līcis Vaigeo (Waigeo) salā – šajos kalnos un lietusmežos vairāk nekā 100 gadu no zinātniekiem veiksmī-gi slēpušās Vaigeo lielkājvistas.

Dmitrijs Teļnovs par Indonēzijas salu dabas daudz-veidību «Vides Vēstīs» raksta jau kopš 2007. gada, jo šajā gadā pirmo reizi zooloģijas vēsturē Indonē-zijā, Halmaheras salā, tika veikti bezmugurkaulnie-ku taksonomiski ekoloģiskie pētījumi, un tos veica neviens cits kā Latvijas zinātnieki. Pa šiem gadiem Dmitrijs Indonēzijā atgriezies daudzkārt, un droši vien neviens cits šo attālo zemi nepazīst labāk par viņu. Iepriekšējā «Vides Vēstu» numurā bija publi-cēts Ruslana Matroža raksts par to, kā Ķīnā izzūd sugas, jo cilvēki savvaļas dzīvniekus vienkārši izēd, bet to, kādas ir Āzijas iedzīvotāju attiecības ar dabu, vēlas izskaidrot Dmitrijs – augsta līmeņa speciālists Indoaustrālijas reģiona bezmugurkaulnieku takso-nomijas, evolūcijas un šīs teritorijas bioģeogrāfijas jautājumos. Šis raksts būs ne tikai par krāšņajiem un vienlaikus biedējošiem putnu tirgiem Indoaus-trālijas reģionā, bet arī par faktoriem, kas nosaka putnu daudzveidības uzplaukumu šajā pasaules nostūrī, un par cilvēka tieksmi pēc skaistuma, kas ietekmē daudzu miljonu putnu likteņus.

1. daļa

Indonēzijas mūsdienu monētas (no kreisās): 50 Indonēzijas rūpiju (IDR) re-verss – Ķīnas vālodze (Oriolus chinensis), 100 IDR reverss – melnais kakadu (Probosciger aterrimus), 200 IDR reverss un averss – Bali strazds (Leucop-sar rothschildi) un Garuda (ģerbonis).

DABA

VIDES VĒSTIS 31ZIEMA/01/2015

Indoaustrālijas ģeogrāfiskais reģions ir plaša terito-rija, kas atrodas uz Indijas un Klusā okeāna robežas starp Āziju un Austrāliju, un tas sastāv no vairāk nekā 25 tūkstošiem dažādu lielumu un formu salu. No augšas tas izskatās kā krāsains paklājs. Šeit atrodas pasaulē lielākās salas – gan Jaungvineja, kas ir otrā lielākā sala pasaulē, gan Borneo, kas ir trešā, gan Su-matra – sestā lielākā sala, kā arī Filipīnas. Tā kā šis reģions atrodas tuvu ekvatoram, klimats lielākoties ir karsts un mitrs. Netrūkst kalnu, tostarp ļoti augstu un ledājiem klātu virsotņu, piemēram, Puncak Jaya jeb Džaja smaile, kas slejas 4884 m virs jūras līmeņa. Te ir ļoti daudz vulkānu – Javas salā vien ir 45 aktīvi vul-kāni. Tik daudzveidīgus biotopus, protams, apdzīvo pasaulē bagātākā fauna – sugas, kas nekur citur uz Zemes nav sastopamas. Šis reģions ir mājvieta vairāk nekā 15% visā pasaulē sastopamo dzīvnieku sugu, kas ir milzīgs skaits tādai platības ziņā nelielai teritorijai. Jaungvinejas salā vien mīt aptuveni 5% visas pasaules dienas tauriņu sugu!

Indonēzijas Republikas teritorijā ietilpst vairāk nekā 17 tūkstoši salu. Šī ir pasaulē piecpadsmitā lielākā valsts platības (~2 miljoni km2) ziņā un ceturtā lielākā nācija ar aptuveni 250 miljoniem iedzīvotāju. Vairāk nekā puse Indonēzijas populācijas dzīvo Javā, kas ir pasaulē biezāk apdzīvotā sala, turklāt Java ir tikai di-vas reizes lielāka par Latviju. Galvaspilsētā Džakartā dzīvo aptuveni 30 miljoni cilvēku, un to blīvums sa-sniedz pat 15 tūkstošus cilvēku uz kvadrātkilometru jeb vidēji trīs reizes vairāk nekā Londonā. Indonēzija ir arī pasaulē lielākā musulmaņu valsts.

Kultūru un valodu ligzda

Dažādu tautu, to kultūru un valodu veidošanās arī ir evolucionārs pro-cess, un tam raksturīgi teju tie paši virzītājspēki kā bioloģiskajai evo-lūcijai. Ģeogrāfiskās izolācijas, vietējo ģeogrāfisko īpatnību, klimatisko un citu apstākļu iespaidā te izveidojies kultūru kokteilis, kuram analo-ga nav nekur citur. Izcils piemērs ir Jaungvinejas sala, kur cilvēki sazi-nās vairāk nekā 1000 (!) valodās, kas klasificētas vairāk nekā 60 valodu dzimtās, – tā nav nekur citur pasaulē.

Indoaustrālijas reģiona karte.

«Bing Maps»

Zālamana salu republikas Šuazelas provinces karogu rotā no jau izmirusi suga – Šuazelas cekulainais balodis Microgoura meeki (attēls no Wikipedia resursiem).

Arī kultūras, reliģijas un tradīciju ziņā dajaki no javiešiem un minahasie-ši no papuasiem atšķiras vēl vairāk nekā eiropieši no indiāņiem. Javas un Sumatras iedzīvotāji jau vairākus gadsimtus pirms eiropiešu parādī-šanās pieņēma islāmu, Bali salā joprojām valda hinduisms, bet Borneo un Jaungvinejas pamatiedzīvotāji, kaut arī mūsdienās skaitās kristieši, joprojām aktīvi piekopj animistiskus rituālus. Attīstības līmenis un dzī-ves jēgas interpretācija variē no salas salā, no cilts ciltī.

DABA

VIDES VĒSTIS32 ZIEMA/01/2015

Putni ģerbonī un uz monētām

Indonēzijas ģerbonī attēlota Garuda – mistisks putns, uz kura mu-guras pārvietojās hinduistu dievs Višnu. Tas apstiprina putnu no-zīmīgumu indonēziešu ikdienā. Garudas galva ir pagriezta uz labo pusi, kas simbolizē valsts kursu uz demokrātiju (pretēji kreisajai pusei – sociālisma ceļam). Garudas apspalvojumā ir iekodēts valsts neatkarības iegūšanas datums – 17.08.1945: katrā putna spārnā ir 17 spalvu, astē – astoņas spalvas, un kakla apspalvojums sastāv no 45 spalvām. Pirms pāris gadiem Indonēzijas kultūras ministrija Latvijas Nacio-nālajam mākslas muzejam uzdāvināja lielisku Garudas statuju no koka, un pašlaik tā atrodas mākslas muzejā «Rīgas birža».

Zīmīgi, ka Indonēzija, kas ir musulmaņu valsts, par savu simbolu iz-vēlējusies hinduisma elementu. Tas liecina par dažādu reliģisko strā-vojumu savstarpējo cieņu un iedzīvotāju miermīlību. Garudas milzu statuja valsts galvaspilsētas Džakartas starptautiskajā lidostā sagaida un pavada ikvienu Indonēzijas viesi. Bali salā atrodas skulptūru parks «Mandala Garuda Wisnu Kencana». Parka centrālais elements ir 23 m augsta dieva Višnu statuja, un top arī Garudas statuja, kurai pagai-dām izveidota vienīgi galva. Pēc darbu pabeigšanas Garudas spārnu pletums būs 64 m, un tā būs pasaulē lielākā skulptūra. Arī Indonēzijas rūpijas rotā putnu attēli: uz 50 IDR attēlota viena no vālodžu sugām (latīn. Oriolus chinensis, indonēz. Kepudang kuduk-hitam), uz 100 IDR – melnais kakadu (Probosciger aterrimus, Kaka-tua raja), bet uz 200 IDR – Bali strazds (Leucopsar rothschildi, Jalak Bali). Arī uz 70. gadu rūpijām bija attēloti putni – mazais paradīzes putns (Paradisaea minor, Burung cenderawasih) un karalienes Vikto-rijas vainagbalodis (Goura victoria, Mambruk Victoria). Protams, ka visu monētu reversu grezno Garuda kā valsts ģerbonis. Tas liecina par nācijas īpašajām jūtām pret ornitofaunu.

Bet ar visu to daudzmiljonu tautas mīlestība pret putniem ne-beidzas. Un šeit man pirmoreiz gribētos teikt «diemžēl».

Mīļākais putns – vista

Ja man jautātu, kura putnu suga indonēziešiem ir vismīļākā, es ne brīdi nešaubītos. Indonēzieši un malajieši to sauc par ayam, zinātnieki – par Gallus gallus, bet lielākā daļa pasaules iedzīvo-tāju to pazīst kā vistu. Tiešām, sarkanās savvaļas vistas dabā ir sastopamas no Austrumindijas līdz pat Vanuatu salām, kā arī Indonēzijas salās. Pirms vairāk nekā 5000 gadu cilvēks šo sugu domesticēja, un tagad vistas gaļa ir viens no izplatītākajiem un lētākajiem olbaltumvielu avotiem pasaulē. Indonēzijā, kā jau islāma valstī, cūkgaļu neēd, toties uz katra stūra tiek piedāvāts vietējo tik iemīļotais nasi ayam (rīsi ar vistas gaļu) un ayam bakar (grilēts vistas gaļas šašliks uz kociņa).

Piektā daļa planētas putnu sugu

Kad stāstu par Indonēziju un Jaungvineju, bieži lietoju vārdus «visbagātākā», «vislielākā», «visskaistākā», un es nemaz nepār-spīlēju – mūsdienās zinātniski aprakstīts mazliet vairāk nekā 10 000 recento putnu sugu (par fosilajām šoreiz nerunāsim), un Indonēzijā, kas platības ziņā aizņem mazāk par 2% no planētas sauszemes, sastopams vairāk nekā 1700 putnu sugu – gandrīz piektā daļa no pasaules putnu sugu kopskaita! No tām gandrīz 500 sugu (~30%) ir Indoaustrālijas salu endēmi un nekur ci-tur pasaulē nav sastopamas. Likumsakarīgi, ka, attālinoties

Karalienes Viktorijas vainagbalodis (Goura victoriae) vienlaikus ir skaistākā un apdraudētākā vainagbaložu suga, viens no raksturīgāka-jiem Papua reģiona putnu faunas pārstāvjiem.

Skats uz Niuafo’ou salu (vulkānu). Vulkāna kalderas vidū redzamās trīs mikroskopiskās saliņas ir pēdēja vieta, kur dabiskā vidē vēl sa-stopama Tongas lielkājvista (Megapodius pritchardii). Lielākās saliņas garums ir 800 m (attēls no GoogleEarth resursiem).

DABA

VIDES VĒSTIS 33ZIEMA/01/2015

no Āzijas kontinenta, pakāpeniski pieaug endēmo sugu īpatsvars: no aptuveni 6% Sumatrā līdz pat aptuveni 40% Jaungvinejā.

Tidore salas sultāna kabinetu rotā mazā paradīzes putna (Para-disaea minor) izbāznis. Vēl pirms eiropiešu ienākšanas Moluku sa-lās, Tidore sultanāts valdīja arī Jaungvinejas salas rietumu daļā.

Indonēzijas putnu fauna būtisko reģionālo atšķirību un īpatnību dēļ nav vienots veselums, tā balstās uz trim «vaļiem» – Zundālendas reģionu (angl. Sundaland), Vollesa reģionu (angl. Wallacea) un Papua reģionu. Katram raksturīga sava dzīvnieku, arī putnu, fauna, un tās veidošanās vēsture ir atšķirīga.

Zundālendā ietilpst Lielās Zunda salas, t.sk. Borneo jeb Kalimantā-na, Sumatra un Java, kā arī platības ziņā krietni mazākās Bali, Ma-dura, Siberuta utt. Zundālendas putnu fauna evolucionāri ir tuvāka DA Āzijas ornitofaunai. Te sastopamas gandrīz 800 putnu sugas, no kurām aptuveni 150 ir reģiona endēmi. Kā raksturīgākos var minēt savvaļas vistas (Gallus gallus, G. varius), zaļo pāvu (Pavo muticus), lie-lo argusu (Argusianus argus), Āzijas bārdaiņus (dzimta Megalaimidae). Zundālendā putnu sugu daudzveidība samazinās virzienā no Āzijas uz Austrāliju.

Šuazelas cekulainais balodis (Microgoura meeki) ir viena no su-gām, kas zaudēta uz visiem laikiem, – pirmo un pēdējo reizi Šuaze-las cekulainais balodis dabā noķerts 1904. gadā (skenējums no žur-nāla «Novitates zoologicae» 9. sējuma, 1904. gads).

Loriketi Charmosyna placentis intensior sastopami tikai Ziemeļu Moluku salās un apdzīvo mangrovju audzes un piekrastes lietusmežus. Pasuga joprojām ir bieži sastopama brīvā dabā, bet, līdzīgi kā citi papa-gaiļi, tiek aktīvi ķerta, lai turētu nebrīvē Indonēzijā. Attēlā: divi loriketu tēviņi un trīs mātītes tirgū Vedas (Weda) ciemā Halmaheras salā.

Vollesa ir pavisam neliela teritorija starp Āzijas kontinentālo šelfu un Austrālijas kontinenta Sahul šelfu. Šajā reģionā ietilpst Sulavesi, Mazās Zunda salas, kā arī Moluku salas. Vollesā ir vairāk nekā 650 putnu sugu (no tām 40% jeb aptuveni 265 ir endēmas), tajā skaitā Sulavesi – aptuveni 360 sugu. Vollesas ornitofaunai raksturīgas gan Āzijas, gan Austrālijas izcelsmes sugas. Tālāk uz rietumiem Austrā-lijas un Jaungvinejas grupas nenonāk, līdzīgi kā lielākā daļa Āzijas grupu nav sastopamas tālāk uz austrumiem no Vollesas. Vollesā parādās pirmie paradīzes putnu dzimtas (Paradisaeidae) pārstāvji, un papagaiļu (kārta Psittaciformes) daudzveidība šeit ir daudzkārt lielāka nekā Zundālendā.

Papua reģions ar vairāk nekā 830 putnu sugām (no kurām endēmu ir virs 40%) ir viena no putniem bagātākajām vietām uz planētas. Viens no galvenajiem iemesliem – plēsīgo zīdītāju trūkums vietējā faunā. Kakadu (ģints Cacatua) un lori papagaiļi (triba Lorini), milzu kazuāri (ģints Casuarius), krāšņie paradīzes putni (dzimta Paradisa-eidae) un lielkājvistas (dzimta Megapodiidae) – lūk, tie ir putni, kas uzreiz izceļ Papua reģionu no Āzijas un tuvina to Austrālijas faunai.

DABA

34 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Savādi, ka platības ziņā daudz lielākajā Austrālijā sastop vien par kādiem 10% vairāk putnu sugu nekā Papua reģionā.

Papua degunragputna (Rhyticeros plicatus) ķermenis ir līdz pat 90 cm garš, un tā ir viena no lielākajām lidojošajām putnu su-gām Austrālāzijā. Šī suga joprojām ir salīdzinoši bieži sastopa-ma Moluku salās, Jaungvinejā un Zālamana salās. Ligzdo koku dobumos 18–30 m augstumā. Šos putnus parasti vispirms sa-dzird un tikai pēc tam ierauga – gaisa plūsma ap spalvām lidojot rada skaņu, kas līdzinās troksnim, kāds rodas, izplūstot tvaikam no lokomotīves caurulēm.

Evolūcijas un cilvēkfaktora ietekmēti

Putni Indoaustrālijas reģionā ir sastopami visur – gan tropu me-žos, gan savannās, atklātā jūrā un iekšējos ūdeņos, lielās un pa-visam mazās salās. Pat nelielās salās nereti izveidojas savdabīgas putnu sugas, kuru izplatības areāls, pateicoties lielai izolētībai un tam, ka nav plēsēju, reizēm nepārsniedz pat dažus desmitus kvadrātkilometru. Tāpēc arī liela daļa endēmo putnu sugu ir slik-ti lidotāji, kas ligzdo uz zemes. Šie arī cieš visvairāk, ja uz salas tiek ievazātas svešas sugas.

Starptautiskās vides aizsardzības organizācijas par putnus ne-gatīvi ietekmējošiem pamatfaktoriem nosauc četrus: dzīvotņu iznīcināšana (tajā skaitā mežu platību samazināšanās), jaunu plēsēju introducēšana, niecīgs izplatības areāls un mazas popu-lācijas, kā arī medīšana. 1904. gada janvārī britu putnu kolekcionārs un naturālists Al-berts Mīks (Albert Stewart Meek) Šuazelas (Choiseul) salā Zālama-na salu arhipelāgā noķēra sešus neparastus putnus un ievāca arī vienu olu. Tajā gadā britu baņķieris un zoologs barons Volters Rotšilds (Walter Rothschild) aprakstīja šo sugu kā zinātnei jaunu un nosauca par Šuazelas balodi jeb Šuazelas cekulaino balodi (Microgoura meeki). Suga vairs nav redzēta kopš 1904. gada un tiek uzskatīta par izmirušu, to, visticamāk, iznīcināja Zālamana salās ievestie kaķi.

Zivju dzenītis Ceyx lepidus ir viena no 26 šīs dzimtas sugām Vollesa reģionā. Putnu, kas krēslas stundā ielidoja kādā mājā Tobelo pilsētā Halmaheras salā, noķēra ar entomoloģisko tīkliņu, nofotografēja un palaida brīvībā (L. Vagnera foto).

Šādu improvizētu zvērnīcu Indonēzijā ir simtiem, it īpaši pie nelielām ēstuvēm. Dzīvnieki, tostarp putni, tiek turēti apšaubāmos apstākļos un bez licences. Attēlā: zvērnīca pie ēstuves Ternate salā. Priekšplānā re-dzams baltvēdera jūras ērglis (Haliaeetus leucogaster), tālāk – Molu-ku ērglis (Aquila gurneyi). Abas sugas joprojām bieži sastopamas un viegli novērojamas. Būrī iesprostoti reti zilacu kuskusi (Phalanger ma-tabiru) – nelieli somaiņi, kas dzīvo tikai divu nelielu vulkānu – Ternate un Tidore – apkārtnē.

Verabiai (Werabiai) upes ieleja Vaigeo (Waigeo) salā ir vienīgā vieta uz Zemes, kur sastopamas Vaigeo lielkājvistas.

DABA

35VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Uz iznīcības robežas jau daudzus gadu desmitus balansē Tongas lielkājvista (Megapodius pritchardii). Fosilijas lieci-na, ka suga kādreiz bija sastopama gandrīz visā Tongā, arī Samoa un Niue. Tagad pēdējie daži desmiti putnu mīt no kaķiem, žurkām un cūkām brīvajās saliņās Niuafo’ou vulkā-na kalderā. Sugas pašreizējs izplatības areāls nepārsniedz pāris kvadrātkilometru. Mēģinājums pavairot šo sugu tikpat mikroskopiskajā Founalei salā izrādījās daļēji veik-smīgs – pirmajos gados pēc introdukcijas putni savairojās, bet 2010. gadā to skaits atkal stipri saruka.

Bet ir arī veiksmes stāsti. Vaigeo (Waigeo) salas lielkājvistu (Aepypodius bruijnii) atklāja slavenais britu naturālists un evo-lucionists Alfrēds Volless (Alfred Russel Wallace) un zinātniski to aprakstīja 1880. gadā. Lielkājvista līdz mūsdienām bija saglabājusies vien kā daži muzejeksemplāri un tika uzskatī-ta par izmirušu. 1999.–2001. gadā Eiropas ornitologi orga-nizēja vairākas ekspedīcijas, bet vistu neatrada, līdz 2000. gada decembrī aplūkoja vietējo iedzīvotāju pusdienu pa-liekas. Kaulus speciālisti viennozīmīgi klasificēja kā Vaigeo lielkājvistas kājas. Vietējie parādīja, kur retā vista dzīvo, un pastāstīja, ka regulāri to medī. Tā retā lielkājvista piedzīvoja savu atkārtotu atklāšanu! 2012. gadā arī es apmeklēju A. bruijnii dzīvotnes un turpat konstatēju arī vairākas zinātnei pilnīgi jaunas gliemežu un vaboļu sugas.

2006. gadā Starptautiskā dabas saglabāšanas biedrība (The Conserva-tion International) un Indonēzijas Zinātņu institūts organizēja ekspe-dīciju Foja (Foya) kalnos Jaungvinejas salas ziemeļdaļā. Foja kalnienē, aptuveni 2200 m v. j. l. augstumā ir pilnīgi neapdzīvota teritorija, kur cilvēki nekad nav bijuši. Tur zinātniekiem paveicās no jauna atklāt un pirmoreiz dabā novērot bronzas parotiju jeb Berlepša paradīzes putnu (Parotia berlepschi), kas aprakstīts 1897. gadā, bet kopš tiem laikiem neviens to nebija redzējis! Mans kolēģis, The Conservation In-ternational Klusā okeāna nodaļas vadītājs Brūss Bīlers (Bruce Beehler), pēc Fojas ekspedīcijas man stāstīja, ka visvairāk viņu saviļņojusi reto dzīvnieku uzvedība – tā kā tie nekad nebija sastapušies ar cilvēku, viņi it nemaz nebaidījās. Paradīzes putni, proehidnas (ģints Zaglos-sum) un kokķenguri (ģints Dendrolagus) bez bailēm nākuši ekspedīci-jas nometnē un ārdījušies pa zinātnieku teltīm. Kaut kas tāds iespē-jams vienīgi Indoaustrālijas salās – skaistākajā un sugām bagātākajā vietā uz Zemes!

Ieteicamā literatūra

Grāmatu sērija trīs sējumos «Birds of Indonesia». Katrs sējums vel-tīts vienam reģionam – Zunda salām, Vollesai un Jaungvinejai. Grā-matas izdotas, kooperējoties «BirdLife International» un «Burung Indonesia».

Plašākai informācijai: anthicus@gmail.com

Vollesa un Papua reģions īpaši izceļas ar bagātīgu papagaiļu faunu. Neapšaubāmi krāšņākās papagaiļu sugas sastopamas tieši šeit. Sarkan-zaļais lori (Lorius garrulus) ir Ziemeļu Moluku salu endēms un dabā joprojām sastopams bieži. Bet šie skaistie putni lielā skaitā tiek ķerti un eksportēti uz citām Indonēzijas salām turēšanai nebrīvē. Attēlā: sarkanzaļais lori veikaliņā Vedas ciemā Halmaheras salā.

VIDRŪPE

36 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Ziemā cilvēkus mēdz piemeklēt divas problēmas: vai nu sniega ir par daudz, vai arī tā ir par maz. Par daudz ir tad, ja nevar atvērt mājas durvis, bet sniega trūkums ir sāpīgs vai nu Ziemassvētkos, vai arī tad, ja esi slēpošanas trases īpašnieks, gaidi lielo ziemas peļņu, bet decembris, janvāris un februāris vienkārši nolemj kļūt par profesionāliem pavasara mēnešiem.

1964. gadā Ziemas Olimpiskās spēles notika Insbrukā, Austrijā. To-gad bariņš organizatoru pat sāka smēķēt no stresa, jo kā nesniga, tā nesniga. Viņi nevēlējās izgāzties kā veca sēta, tāpēc olimpiādes glābšanā iesaistīja armiju – 3000 karavīru uzdevums bija kāpt augstu Alpos un nonest lejā ledus bluķus un 40 tūkstošu kubikmetru sniega. Sniega pūšamās mašīnas tad jau bija izgudrotas, bet slēpošanas tra-sēs tās sāka izmantot kādus 10 gadus pēc Insbrukas spēlēm.

Mūsdienās mākslīgais sniegs vairs nav nekas neparasts – piemēram, Alpos 30% no visām slēpošanas trasēm ir klā-tas ar mākslīgo sniegu. Un nākotnē gan jau būs vēl vairāk, jo vismaz tajos pašos nabaga Alpos kļūst siltāks un sniega ir mazāk un mazāk. Šajā rakstā es pārsvarā minēšu Alpu piemērus nevis tāpēc, ka fanotu par jodelēšanu, bet gan tāpēc, ka par šo reģionu ir veikts visvairāk pētījumu.

Kā uzburt sniegu?

Sniega pūšanas tehnoloģija ir pavisam vienkārša: gaisā tiek «izšauti» ūdens pilieni, tie sasalst, nokrīt un tā veido sniega segu. Vēlams, lai gaisa temperatūra būtu ne vairāk par -3°C, jo citādi nekas nesals. Lai sniega pārslas veido-tos pavisam braši, nepieciešams kaut kas, ap ko tās ūdens pilītes varētu apsalt. Parasti sniega meistari ūdenim klāt pieliek speciālu sniega līdzekli, kura sastāvā ir baktērija, vārdā Pseudomonas syringae, kas sākotnēji tika atrasta vecu lapu kaudzē. Šī baktērija sevišķu labvēlību izpelnījusies, jo tās proteīni ir tieši tādā formā, lai katra ūdens pile tiem gribētu piesalt klāt. Un to zina ikviens – vissvarīgākais ir būt labā formā. Kaut arī visi pielūdz skaistās sešstaru sniegpārsliņas, ar sniega pūtēju tādas nedabūt – mākslī-gās sniegpārslas ir apaļas. Vēl maisījumam var klāt piemest jebko, lai sniegu padarītu tieši tādu, kāds tas vajadzīgs.

Ar ziemas sporta veidiem man ir diezgan sliktas attiecības. Visspilgtāk atmiņā palikusi sporta stunda apmēram trešajā klasē, kuru pavadījām, slēpojot Pļavnieku mežā. Pēdējais, ko atceros, – braucot no kalna, biju pamanījusies ar galvu iekrist kupenā tā, ka kājas ar visām garajām slēpēm tirinā-jās gaisā. Apmēram 10 gadu vēlāk mans labākais draugs,

NAV SNIEGA? UZPŪTĪSIM!Elīna Kolāte

VIDRŪPE

37VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

kurš bija arī snovborda treneris, mēģināja iemācīt man snovot. Kad viņš trīs stundas bija noskatījies, kā zvaig-znes pozā rotēju lejup pa bērnu kalniņu, viņš atzina, ka ir tomēr cilvēki, kuriem nesanāk. Ar šiem piemēriem vē-lējos teikt, ka man ir tiešām vienalga, cik patīkami vai nepatīkami ir braukt pa mākslīgo sniegu, jo es no tā nekā nesaprotu. Toties man ir viedoklis par mākslīgā sniega ietekmi uz vidi. Un šis viedoklis ir visai negatīvs.

Negaršīgā zāle

Lai sniegu varētu uzburt, nepieciešams ūdens – vienam kvadrātmetram sniega vajadzīgi 200–600 litri ūdens. Tā kā ziema Alpos ir sausākais gadalaiks, ūdens no gaisa nekritīs, bet to var paņem vai nu no upēm vai ezeriem, vai no mākslīgām ūdenskrātuvēm, vajadzības gadījumā smādēts netiks arī gruntsūdens. Dabīgā sniega sastāvā būtu ūdens, kas kritis no gaisa un neko daudz savā ceļā nav sastapis, tāpēc ir relatīvi tīrs, savukārt ūdens, kas ir, teiksim, upē, jau ir tecējis pa zemi uz savu laimīgo upi un pa ceļam savācis dažnedažādus minerālus un barības vielas. Upes ūdenim tas ir pilnīgi normāli, bet, tā kā da-bīgi sniegs krīt no debesīm, nevis izlec no upes, parastā sniegā šo barības vielu nav. Tas nozīmē vienu – kad māks-līgais sniegs kusīs, tas apkārtējās pļavas pielies ar barības vielām pilnu ūdeni. Savukārt tas liks mainīties augu su-gām – palēnām šajās nogāzēs sāks dzīvot tās sugas, kam garšo daudz barības vielu.

Turklāt bieži vien sniegam klāt tiek liktas dažādas ķī-miskas vielas. Pārāk ciets sniegs? Pieliekam kaut ko, lai to mīkstinātu. Pārāk mīksts? Padarīsim cietāku! Pārāk auksts? Uzsildīsim! Pārāk lipīgs? Atlipināsim! Izrādās, ka cilvēkiem, kuri strādā mākslīgā sniega industrijā, mēdz būt vairāk ādas slimību nekā viņu draugiem. Otra prob-lēma ir tā, ka kaut kad sniegs izkūst un visi šie elementi nonāk tuvējās pļavās un beigu beigās – arī ūdenstilpēs.

Tā kā dzīve uz Zemes kļūst siltāka un sniegs kūst agrāk, agrāk iestājas arī tas mirklis, kad pļavās sāk augt lekna zāle un ziedēt krāšņas puķes. Izņēmums ir tās vietas, kur izveidotas mākslīgā sniega trases. Mākslīgais sniegs izkūst aptuveni 2–4 nedēļas vēlāk nekā dabīgais, tāpēc arī govīm no šokolādes «Milka» reklāmām jāpagaida, līdz varēs plūkt savas mīļākās zālītes. Lai «Milkas» gotiņām būtu ko ēst arī ziemā, tā zāle kaut kad ir arī jānopļauj un jāizžāvē. Vēlams to darīt, kamēr saulīte ripo pa zemes virsu un netraucē lietus. Bet – tavu nelaimi! – tā kā pļavas ir sākušas zaļot dažas nedēļas vēlāk, zālītes nav paspēju-šas uzziedēt un izsvaidīt pa visu apkārtni savas sēklas, kas nozīmē, ka gadu gaitā bioloģiskā daudzveidība šeit samazināsies. Jau tagad rodas konflikti starp slēpošanas trašu īpašniekiem un govju saimniekiem, jo, redz, pļa-vas ir noplicinātas un govis par to ir bēdīgas, jo zāle nav garšīga. Var saprast – ja es būtu govs, es arī bēdātos par negaršīgu zāli.

Kur pazūd ūdens?

Slēpošanas trašu saimniekiem rodas konflikti ne tikai ar govīm, bet arī ar tiem ļaudīm, kuri vienkārši netālu dzīvo, un paradoksālā kārtā – savā ziņā arī ar tūristiem, kuru dēļ tie kūrorti vispār tiek uzturēti. Sniega uzpūšana patērē ārkārtīgi daudz ūdens – Austrijas un Šveices Alpos 20–40% no visa patērētā ūdens tiek pārvērsta mākslīgā sniegā, tur-klāt tas notiek gadalaikā, kad ir ne tikai vismazāk nokrišņu, bet arī visvairāk tūristu, kuri grib ēst, dzert un nomazgāties. Visiem mēdz nepietikt, tādēļ bieži vien upes izžūst, un uz to brīdi visiem ūdens dzīvniekiem ir beigas.

It kā varētu šķist, ka ar ūdens daudzumu visam vajadzētu būt kārtī-bā – ziemas sākumā paņemam ūdeni, bet pavasarī tas izkūst un aiz-tek atpakaļ. Dots devējam atdodas! Tomēr šī problēma nav uzpūs-ta, uzpūsts ir tikai sniegs. Vidēji mākslīgā sniega ražošanas procesā 30% ūdens tiek zaudēts. Pirmkārt, šis savlaicīgi paņemtais ūdens tiek uzglabāts mākslīgās ūdenskrātuvēs, no kurām kaut kāda daļa iztvaiko. Un, jo siltāks kļūst, jo vairāk iztvaiko. Otrkārt, zudumi ro-das arī, ūdeni transportējot līdz trasei. Kad beidzot sasniegts kalns, ūdeni uzšauj aptuveni 10 metru augstumā, un tad tiek sagaidīts, ka nu tik būs sniegs. Tomēr tādā augstumā vējš ir mazliet ņiprāks, un katras ūdens piles likteni vairs nav iespējams izkontrolēt. Smagākās lāsītes nokrīt zemē, bet pārējās aizskrien, kur acis rāda.

Pavasarī, kad viss sāk kust, nekas nav beidzies. Mākslīgais sniegs ir aptuveni divas reizes blīvāks nekā «parastais», kas nozīmē divreiz vairāk ūdens. Turklāt mākslīgo sniegu uzpūš biezākā slānī, nekā pa-rasti trasēs sastopams dabīgais sniegs, tātad ūdens apjoms palie-linās vēl vairāk. Vietās, kur mākslīgā sniega trašu ir daudz, tas var izraisīt plūdus, kurus it kā varētu saukt par mākslīgiem, taču tajā pašā laikā tie ir ļoti īsti. Un, jo vairāk ūdens, jo vairāk augsnes tiek aiznests prom no kalna, kaut arī ikvienam būtu gribējies, lai tā paliek savā vietā, bet mēs paliksim savās.

Silvestrs Stallone regulāri atgriežas, un viņam skaisti sanāk, jo vietu, kur izplūkties, pasaulē netrūkst. Arī Šlesers atgriežas gana bieži, jo gan osta, gan lidosta stāv, kur stāvējušas. Bet, ja Džūlija Endrjūsa ar savām «Mūzikas skaņām» un ziedošajām pļavām gribētu atgriezties sniegoto Alpu pakājē, viņai piemērota vietiņa būtu rūpīgi jāpameklē.

DARBI

38 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Ja man kāds vaicātu, kuru materiālu ir viszaļāk pārstrādāt, nešauboties teiktu – stiklu. Stikls ir visveselīgākais iepa-kojuma materiāls, tāpēc vienmēr dodu priekšroku pro-duktam, kas ielikts stikla pudelē vai burciņā, nevis metāla bundžai vai plastmasas traukam. Pārkausējot stiklu, var saražot tikpat labu pudeli, toties pārstrādājot, piemēram, polietilēnu, nevar saražot tikpat augstas kvalitātes plast-masu. Tā pati problēma ir ar makulatūras pārstrādi – tas ir energoietilpīgs un piesārņojošs process.

Stikla ražošana gan ir energoietilpīgs process, kurā izmanto kvarca smiltis, sodu un kaļķakmeni, bet 30–40% no kopējās masas var un vajag aizvietot ar stikla taru. Visur, kur pārstrā-dā stiklu, gaužas par lausku trūkumu, un, lai cik paradoksāli tas liktos, daļa lausku no Eiropas tiek vizināta pat uz Ķīnu! Latvijā sašķirotais stikls biežāk tiek vests pārstrādei uz Lie-tuvu. Stikla kausēšanas rūpnīcas sirds ir varena krāsns, kas 5–7 gadus strādā bez pārtraukumiem. Tehnoloģisko pro-cesu nodrošināšanai nepieciešamā temperatūra ir 1550°C, tāpēc krāsns ar darbu jānodrošina nepārtraukti.

Pārstrādes rūpnīcā vispirms tiek atlasīti visi materiāli, kas nav no stikla. Pēc tam savāktās pudeles un burciņas sadau-za kaletē – tā rūpniecībā sauc sadauzītu izlietoto stiklu. Kalete tiek apstrādāta ar magnētu, lai no tās aizvāktu pu-deļu metāla vāciņus. Vakuumprocesā tiek atdalīti plastma-sas un papīra atlikumi.

Vispirms 1550°C karstumā no smiltīm, sodas, kaļķakmens

STIKLA MŪŽS IR BEZGALĪGSun stikla lauskām izkausē viendabīgu stikla masu. Ik pēc sekundes daži karsta stikla pilieni 1200°C temperatūrā tiek formēti par pudeli vai burciņu. Tad pudeles un burci-ņas lēni atdziest jeb norūdās. Pēc rūdīšanas pudeles aiz-ceļo uz šķirošanu, kur tās automātiski pārbauda. Brāķē-tās pudeles atgriežas kausēšanas krāsnī. Veselās pudeles tiek iepakotas vakuumā un nosūtītas pudeļu pildītājiem. Pārstrādātai pudelei ir tāda pati kvalitāte kā tai, kas tikko ražota no smiltīm.

1 t stikla lausku ietaupa 1t kvarca smilšu un 250 kg kal-cinētās sodas. Svarīgi, ka, kausējot stikla šķembas, var pamatīgi ietaupīt enerģijas resursus, jo stikla kalete kūst zemākā temperatūrā, tāpēc kausēšanai vajag mazāk ener-ģijas nekā stikla ražošanai no pirmreizējām izejvielām: viena no pārstrādātā stikla ražota pudele nodrošina ener-ģijas ietaupījumu, kas ļauj spožajai 10 W LED spuldzei degt 40 stundas!

Ja izejvielām piejauc kaut 10% stikla šķembu, enerģijas pa-tēriņš samazinās par 2,5%, jo stikla šķembas veicina siltu-ma pārvietošanos stikla masā, tāpēc ikvienam stikla pār-strādes uzņēmumam stikla lauskas ir ļoti svarīgs resurss. Izgatavojot gaišās pudeles, stikla lausku piedeva var būt līdz 60%, bet tumšās pudeles – pārsniegt pat 80%.

Stikls, kas dabā pats nesadalās, ir pārstrādājams bezgalīgi un pārstrādāts saglabā tādas pašas īpašības, kādas ir jau-nam stiklam.

DARBI

39VIDES VĒSTISZIEMA/01/2015

Padomi šķirotājam

Pirms izmet konteinerā, burciņas un pudeles izskalo.

Lai stiklam paredzētajā konteinerā varētu samest pēc iespējas vairāk stikla, neveicinātu demolēšanu un tau-pītu resursus, metot trauku konteinerā, centies to sa-dauzīt.

Pēc iespējas noņem visas metāla vai plastmasas daļas, vāciņus vai korķus.

Nemet stikla konteinerā porcelānu, kristāla priekšme-tus, stikla glāzes un logu stiklus.

Balzama krūka ir izgatavota no māla, tāpēc nekādā ga-dījumā to nemet stiklam domātajā konteinerā.

Auto stiklus nodod atsevišķi, piemēram, auto servisā.

Logu stiklu nodod šķirošanas laukumos speciālajos konteineros.

Ja atkritumu šķirošanas laukumā ir konteiners gan bez-krāsainam, gan krāsainam stiklam, izmanto iespēju šķi-rot stiklu pēc krāsām vairākās frakcijās.

Stikla šķirotāji palīdz ugunsnelaimē cietušai ģimenei

Laika posmā no pagājušā gada novembra līdz šā gada janvāra beigām visi, kas tukšo stikla taru ielika «EcoBaltia grupas» vides apsaimniekošanas uzņēmumu (PSIA «Jumis», SIA «EKO Kurzeme» un SIA «EcoBaltia Vide») stiklam do-mātajos konteineros, piedalījās sociālajā akcijā «Otrā dzī-ve». Jau novembrī izrādījās, ka Kurzemē, Pierīgā, Piejūras reģionā un Siguldā sašķirots par 50 t vairāk stikla nekā oktobrī, bet akcijas kopējie rezultāti tiks paziņoti februā-ra vidū. Par katru «EcoBaltia grupas» uzņēmumu šķirošanas kon-teineros papildu sašķiroto stikla kilogramu tiek ziedoti līdzekļi ģimenēm, kas nonākušas nelaimē. Pateicoties iedzīvotāju aktivitātei, īsi pirms Ziemassvētkiem ģimene no Uguņciema saņēma 500 eiro atbalstu, kas ģimenei pa-līdzēs ierīkot apkuri ar līdzcilvēku atbalstu pašu rokām atjaunotajā mājā. Februāra vidū tiks noskaidroti pārējie palīdzības saņēmēji. Sociālo akciju «Otrā dzive» rīkoja «EcoBaltia grupa» un AS «Latvijas Zaļais punkts» sadarbī-bā ar labdarības organizāciju «Ziedot.lv» un AAS «Piejūra». Akcijas mērķis bija šķirošanas labo darbu sarakstu papil-dināt ar vēl vienu labu kopīgi padarītu darbu – palīdzēt sākt otro dzīvi mūsu līdzcilvēkiem, kuri nelaimē zaudējuši māju vai iedzīvi.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS40 ZIEMA/01/2015

Ir pienācis un tik ātri nepazudīs tas laiks, kad ar sausām kājām mājās pārrodas tikai tie ļaudis, kuri ikdienā pārvieto-jas uz rokām. Un nevienam nav jājūtas neērti par neveiklu nogāšanos, jo tā tagad dara visi. Tāpat arī drausmīgi netī-ri zābaki nav nekāds sliktais stils, jo tā tagad ir ikvienam. Tie, kuriem gadījies šajā laikā nokrist uz mutes un pagaršot zemi, zina, ka pie visas tās ielu pļurzas vainojams sāls.

Nevienam tas sāls nepatīk, bet to tomēr lieto ar cerību, ka uz ielām neveidosies ledus. Šādai cerībai ir pamats. Tīrs saldūdens sāk pārvērsties ledū tad, kad tā temperatūra samazinās līdz 0°C grādiem. Bet, piemēram, lai sasaltu okeāna ūdens, nepieciešami aptuveni -2°C grādi. Tā tas ir, jo ūdenī ir izšķīduši sāļi. Teorētiski arī cukurs varētu aizkavēt sasalšanu, bet tas būtu neefektīvāks, dārgāks un negaršīgāks par sāli, turklāt būtu liels risks pielipt pie ie-las. Par sāls spēju aizkavēt sasalšanu var pārliecināties ik-viens, saldētavā ievietojot vienu tīra ūdens glāzi un vienu sālsūdens glāzi. Diemžēl šis efekts nav mūžīgs, un, ja ir kārtīga ziema un aukstums, tas sāls ir bijis nebijis.

Tātad viens no sāls uzdevumiem ir aizkavēt ūdens sasalša-nu, otrs – veicināt jau sasaluša ledus izkušanu. Ja iesālām ledu, varam novērot, ka ap sāls graudiņiem sākas kušana. Tiesa, ap -15°C grādiem šis triks vairs nedarbojas, jo ūdens molekulas ir tik cieši kopā, ka sālim vairs nav iespēju kaut kur iespraukties. No tā izriet, ka aukstumā daudz vērtīgāk

sāli ir kaisīt kaut vai pašam savās brūcēs, bet uz ledus tam nebūs nekādas jēgas.

Kāpēc gan ne?

Kaut arī sāls ir samērā lēts prieks, neviens sevišķu sajūsmu par tā atrašanos uz ielām nepauž. Un arguments, ka sāls pļurza depresijā iedzen i mazu, i lielu, šoreiz ir viens no nesvarīgākajiem.

Pirmkārt, jāmin lieta, ko ir pamanījuši pat tie, kuri neredz tālāk par saviem purngaliem. Tie ir apavi, kas tiek sabojā-ti. Varbūt, tā globāli ņemot, tas ir nesvarīgs sīkums, bet diemžēl ir tā, ka ikvienam kaut kas jāvelk kājās, sevišķi ziemā. Liels bija mans prieks, kad atklāju, ka ir viens veids, kā tās baltās svītras var likvidēt. Zābaki ir jāpucē ar etiķi, tad sāls pazudīs kā nebijis. Tiesa, pēc tam ar tīrā ūdenī samitrinātu lupatiņu jānotīra arī tas etiķis, lai skābe nesa-ēstu apavus. To, kā no grīdas iztīrīt tur visas ziemas laikā uzkrājušos sāli, es gan nezinu. Reiz mēģināju tīrīt ar Coca-colu, bet beigās padevos un pleķim uzstūmu virsū skapi.

Otrkārt, sāls bojā ceļus. Sālim ir tendence piesaistīt ūdeni. Par to varam pārliecināties, uz dīvāna uzlejot sarkanvīnu un pēc tam šo vietu iesālot – pēc brīža sāls čupa būs kļuvusi sārta, jo būs izdzērusi izlijušo vīnu. Tāpat notiek, kad sāls

Elīna Kolāte

TUR JAU TAS SĀLS

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 41ZIEMA/01/2015

maisījums iekļūst asfalta spraugās, – tas piesaista vairāk ūdens nekā parasti, un tā kļūst par problēmu, kad šis ūdens sasalst un tos nabaga ceļus sāk plēst pušu. Turklāt sāls ne-kautrēsies un asfaltā izēdīs aizvien lielākas spraugas, kur salīt visam ūdenim. Šo efektu varētu novērst, ja sakusušo sāls un ūdens maisījumu no ielām kāds kādreiz aizvāktu.

Treškārt, jo vairāk sālīsim, jo vairāk rūsēs mašīnas un viss cits, kas var rūsēt. Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs: vispirms mašīna ir slapja, kas nozīmē, ka skābeklim un ogļskābajai gāzei nav problēmu ar to nonākt tiešā saskarē, un pašā sālī ir tādi joni, kam rūsa vienkārši nespēj atteikt, tāpēc tā mīļuprāt noklāj visu, kas ir noklājams. To kaut kādā veidā varētu mazināt, bieži mazgājot un vaskojot savu auto. Bet kurš gan to gribētu darīt, ja popmūzikas klipos skaidri un gaiši redzams, ka mašīnas jāmazgā tad, kad var sākt vilkt īsus šortus?

Tagad no mīnusiem, kas uztrauc ikvienu, pāriesim pie tiem mīnusiem, par kuriem domā tikai tie, kam rūp daba un patīk dzīvnieki.

Sāls mīnuss Nr. 4 – tie, kuriem ir suns, kas jāizved ārā, labi zina, ka šiem dzīvnieciņiem iesālītās ķepas sāp un plaisā. To katrs pats var izmēģināt, ilgstoši uz savas ādas turot sālsūdens kompreses. Kā atvieglot dzīvnieka ciešanas? Jā-noskalo ķepas.

Piektkārt, arī savvaļas dzīvnieki cieš no sāls. Piemēram, putniņi mēdz sajaukt sāls graudiņus ar sēkliņām un, nez ko sacerējušies, aprij to sāli, kam nevajadzētu būt viņu parastajā ēdienkartē. Sāli ēd ne tikai putni, bet arī aļņi. It kā nekas traks – viņiem garšo, par sliktu arī nenāk, bet kur tad viņi to sāli ēd? Uz ceļiem, protams. Un ko nozīmē aļņu

vakariņas uz ceļiem? Tās ir potenciālas avārijas situācijas.Sestkārt, man ļoti patīk koki, gan jau neesmu vienīgā, tāpēc sāli speciāli uz kokiem un citiem apstādījumiem neviens ne-met. Taču tas tur tomēr nokļūst. Kad sniegs un ledus kopā ar sāli veido to putru uz ceļiem un tai izbrauc cauri auto, putra tiek uzšļakstīta uz kokiem. Un, kad sētnieki mēģina vienuviet savākt nevajadzīgo sniegu, tas tiek mests uz kokiem, jo, tā kā neviens kokos ar mašīnu nebrauc, tur tas nevienam it kā ne-traucē. Kamēr zeme sasalusi, tā nav liela bēda, bet, kad iestā-jas pavasaris, nepatikšanas ir klāt. Augsne ir atkususi, un tajā dziedādams infiltrējas sālsūdens. Koks ir pamodies no ziemas miega un ar gardu muti grib uzsūkt visu, kas ir augsnē. Diemžēl tajā mirklī nekā daudz tur nav, toties ir sāls, kas arī bagātīgi tiek uzņemts. Iespējams, ka būsit dzirdējuši par tādu vides problēmu kā augsnes sasāļošanās. Tas gan lielākoties ir aktuāli vietās, kur ir gana karsts, bet doma ir apmēram tā pati. Gan jau būsit ie-vērojuši, ka tad, kad saēdamies kaut ko sāļu, sāk ļoti slāpt. Ar augiem ir tāpat – pēc milzīga sāls daudzuma uzņemšanas gri-bas «padzerties». Un tas ne vienmēr ir iespējams. Piemēram, sāls uzkrājas lapās, un tur ūdens vairs nevar izspraukties cauri tai sāļu armijai. Turklāt palielināts sāļu daudzums traucē «labo» minerālvielu uzņemšanu. Tā visa rezultātā koks noskumst, un tā lapas kļūst brūnas. Piemērs tam ir jebkurš koks, kurš vasaras plaukumā ir ar tik brūnām lapām, ka šķiet – klāt oktobris.

Pēc visiem šiem mīnusiem ir vērts vēlreiz uzdot jautājumu, vai tiešām kopējās izmaksas sanāk tik mazas. Protams, pašam ielu un ceļu uzturētājam tas ir gana lēti, jo nav jāmaksā par radīto negatīvo efektu novēršanu, bet, ja pieskaita izmaksas, ko dabū samaksāt visi pārējie, kopā sanāk diezgan, khmm, sālīti.

Protams, ir alternatīvas. Skandināvijas valstīs no iespējas avarēt uz slidena ceļa izvairās ar granīta šķembām. Vēl var uz ielām bērt smiltis. Var arī izkaisīt nevis sāli, bet gan sētniekus un kat-ram iedot pa liesmu metējam, lai kausē to ledu nost. Tiesa, tādā gadījumā efekts beigtos līdz ar darbdienas beigām, turklāt tiktu sākti vairāki tiesas procesi par nodedzinātiem kažokiem. Vēl der paturēt prātā, ka kārtīgs šņabis sasalst pie kādiem -30°C grādiem, un tas savukārt nozīmē, ka, ja ielas bagātīgi nolaistītu ar spirtu, mēs aizmirstu, kas ir ledus. Diemžēl pie viena mēs arī aizmirstu, kas ir dzīve skaidrā.

Kaut arī Rīga tiek sālīta uz nebēdu, šis raksts top laikā, kad pilsētas ielās cilvēki biežāk krīt nekā stāv. Tāpēc varbūt vispār jāatmet ar roku domai novērst apledojumus, jo redzams, ka tas vienkārši nesanāk. Tā vietā vienkārši varētu iemācīties to pie-ņemt jeb adaptēties. Piemēram, šā žurnāla galvenā redaktore Anitra Tooma, lai nekristu, virs zābakiem velk zeķes, bet pati raksta autore vairs sen neizvairās no kritieniem, kā rezultātā ir attīstījusi tik labu krišanas māku, ka nopietni satraumēties nav iespējams. Un ikreiz, kad gadās apgāzties, ir jāatceras režisora Jāņa Norda spirituālā runa «Lielā Kristapa» pasniegšanas cere-monijā: «Necelsies, kas nebūs kritis!»

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS42 ZIEMA/01/2015

Ja esi «Vides Vēstu» lasītājs, tu droši vien centies dzīvot zaļi un pirkt bioloģisko pārtiku, jo tās audzēšanā un apstrādē aizliegts izmantot pesticīdus, savukārt tas saudzē gan vidi, gan nebojā veselību. Bet pesticīdu brāļus biocīdus mēs nepelnīti aizmirstam un plaši lietojam, pat neiedomā-joties, ka tie var būt tikpat kaitīgi, jo nereti satur tās pašas darbīgās vielas, ko pesticīdi. Piemēram, bitēm ļoti kaitīgā pesticīdu aktīvā viela fipronils, kas Latvijā netiek atļauts lauksaimniecībā, var būt biocīdu sastāvā, un ikviens var brīvi veikalā nopirkt zemesvēžu indi «Medvegon».

Kur slēpjas biocīdi?

Biocīdi ir līdzekļi kādu mums nevēlamu organismu no-galināšanai vai atbaidīšanai – tās var būt baktērijas, sēņu sporas, kukaiņi, gliemeži un pat dzīvnieki, piemēram, kur-mji. Varu derēt, ka teju ikvienā mājoklī iespējams atrast kādu līdzekli, kas satur biocīdus. Uzaicinu tevi paviesoties Annas un Pētera mājā. Varbūt viņi ir tavi vecāki, varbūt mīļā vecmāmiņa un opītis, kas mazbērniem vēl tikai vis-labāko, bet, pašiem nezinot, savu mitekli pārvērtuši par indes krātuvi... Anna un Pēteris ir pensionāri, kas pārāk neuztraucas par jaunmodīgo «zaļumu», un domā, ka viss, ko pārdod veikalā, ir gana drošs, tāpēc lielākā nozīme ir cenai. Cik daudz viņu mājās atradīsim biocīdus?

Vannasistaba. Skat, pēc šokolādes smaržojošas ziepes! Izrā-dās, antibakteriālās, tātad – biocīds līdzeklis. Tās satur trik-lozānu, kas ir ļoti kaitīgs ne tikai ūdens organismiem, bet arī to lietotājam. Dezinficējošs losjons pēc depilācijas – to droši vien aizmirsusi mazmeitiņa, arī – biocīds. Vannasista-bā Anna glabā mazgājamos līdzekļus, un TV viņa dzirdējusi, ka vienu reizi mēnesī grīdu vajag izmazgāt ar antibakteriālu līdzekli, – Annai tīrība patīk! Atrodam arī līdzekli pret pelē-jumu. Attaisām vaļā – smird pēc hlora, jo satur hipohlorītu (5%). Te stāv arī reklāmās redzētais vannasistabas tīrīšanas līdzeklis – arī satur hipohlorītu. Nesen Pēteris pārbūvēja vannasistabu un apstrādāja vannas malas ar hermētiķi, un arī šis līdzeklis satur biocīdas vielas pret pelējumu.

MEKLĒJAM BIOCĪDUS MĀJOKLĪ

Jana Simanovska

Fipronils Lēnas iedarbības inde, ļoti kaitīga kukaiņiem, arī bitēm, bet ir bažas, ka atstāj paliekošas sekas arī uz cilvēku veselību.Fipronila plašo izmantošanu min kā vienu no cēloņiem bišu populācijas izmiršanā, kas nopietni apdraud augļkoku un citu augu apputeksnēšanu, tāpēc Eiropas Komisija iesaka pār-traukt šīs vielas izmantošanu lauksaimniecībā.

NN N

NH2F

F

F

F F

FCl

ClS

O

Nātrija hipohlorīts (NaClO)Plaši lietots dezinficējošs līdzeklis, smird pēc hlora. Neuzma-nīgi rīkojoties, var kairināt elpošanas ceļus. Nejaukt kopā ar skābēm, jo tad var izdalīties hlora gāze, kas ir ļoti indīga.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 43ZIEMA/01/2015

Guļamistaba. Neko nemanu, bet Anna atklāj, ka pirms pā-ris gadiem no ceļojuma atvedusi blaktis, un nekas cits kā dezinfekcijas brigādes palīdzība nav līdzējis – parastie pret-kukaiņu aerosoli nav līdzējuši – re, viens pustukšs skapja stūrī vēl stāv. Atrodam vienu līdzekli pret putekļu ērcītēm, ko Anna sen nopirkusi, bet nav bijis iedvesmas izmantot. Te pavisam jaunas Pētera zeķes – ar sudraba mikrodaliņām, antibakteriālas. Iespējams, pēc 3–4 mazgāšanas reizēm lielākā daļa sudraba būs izskalojusies un nokļuvusi kana-lizācijā. Tā kā uz grīdas pielīmēts mīkstais segums, ir liela iespēja, ka visi līdzekļi, kas te lietoti mušu, blakšu vai kožu nīdēšanai, putekļu veidā paslēpušies paklājā.

Virtuve. Trauku mazgājamais līdzeklis ir antibakteriāls, jo satur sudraba nitrātu. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteo-roloģijas centra mājaslapā atļauto biocīdu sarakstā šāda lī-dzekļa nav. Tātad – vai nu importētājs pārkāpj likumu un nav to reģistrējis kā biocīdu, vai arī sudraba savienojumu šajā līdzeklī nav, un tādā gadījumā tā ir patērētāju maldināšana.

Virtuvē stāv arī želejveida līdzeklis pret prusakiem, kas satur fipronilu. Iesaku Annai citreiz izvēlēties kukaiņu ķe-ramās mājiņas, jo tad lielākā daļa kaitīgās vielas paliks mā-jiņā, nevis tiks izkliedēta pa visu virtuvi. Želeja pret skud-rām un prusakiem satur imidakloprīdu (0,2%), ko uzskata par īpaši bīstamu bitēm, un Eiropas Komisija iecerējusi ievērojami ierobežot tā izmantošanu lauksaimniecībā.

Priekšnamā atrodam atsvaidzinošu, antibakteriālu līdzek-li apaviem – tā sastāvā ir triklozāns – un arī repelentu odu atbaidīšanai, kas satur 15% N, N-dietil-m-toluamīda, to dēvē arī par DEET. Līdzeklis pret skudrām satur 0,5% permetrīna.

Tagad interesantākais – šķūnītis. Pirmais, ko tur atrodam, ir līdzeklis pret sūnām. To Pēteris izmantoja, lai cīnītos ar sūnām uz mājas jumta. Īpaši iemīļojušas tās bija ziemeļu pusi. Līdzeklis palika pāri, bet pustukšo iepakojumu ārā mest žēl. Tas ir biocīds, bet aktīvās vielas nosaukums uz iepakojuma izdzisis. Šķūnītī ir arī līdzeklis pret zemesvē-žiem, kas nograuž saknes tomātiem un puķēm. To gan Pē-teris zina, ka tas ir ļoti indīgs, un, lai gan nekādu briesmī-gu uzrakstu uz iepakojuma neredz, ieskatoties tuvāk – jā, brīdinājums ir (satur 0,05% fipronilu).

TriklozānsZiepēs tā ir maz – tikai 1g/kg –, bet, tā kā tas ir arī daudzos citos produktos, piemēram, zobu pastā, apavu atsvaidzināša-nas līdzekļos, trauku mazgāšanas švammītēs u. c., to atrod arī cilvēku organismā – asinīs, urīnā, mātes pienā. Ir pētījumi, kas brīdina, ka triklozāns nevēlami ietekmē dzīvnieku hormonālo sistēmu. Varbūt tā ir endokrīno sistēmu traucējoša viela? Par triklozāna kaitīgumu «Vides Vēstis» raksta jau sen, tas lēnām iziet no modes, t.i., to saturoši produkti pazūd no veikalu plauktiem.

Cl

Cl

O

Cl

OH

Sudraba nitrāts (AgNO3) un sudraba nanodaļiņas (AgNP)Sudraba nitrāts ir ļoti kaitīgs ūdens organismiem. Ir pētīju-mi, kas liecina, ka sudraba nanodaļiņas iedarbojas uz orga-nismiem citādi nekā sudraba joni. Eiropas ekspertu grupa, kas novērtēja sudraba nanodaļiņu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, secināja, ka mēs vēl pārāk maz par tām zinām, lai novērtētu nanodaļiņu izmantošanas radītos riskus.

ImidakloprīdsŠī viela pieder neonikotinoīdu grupai, ko uzskata par īpaši bīstamu bitēm – tā iedarbojas pat ļoti nelielās devās – vienai bitei pietiek 0,024 µg šīs vielas, lai tā ietu bojā. Eiropas Pār-tikas drošības iestāde paziņojusi, ka imidakloprīds var atstāt ietekmi uz cilvēka nervu sistēmas attīstību, īpaši smadzenēm, un tāpēc nevēlams kā pesticīds.

Cl N

N N

HN NO2

Vairākus gadus šķūnītī stāv pustukša kanna ar koksnes konservantu, kas bija nepieciešams smilšu kastes koka malu apstrādei. Smilšu kastē patīk rotaļāties mazbērniem, kuri šad tad atbrauc ciemos. Šo līdzekli Pēteris ir pārlējis

N, N-dietil-m-toluamīds, DEET Kukaiņu atbaidītājs – kukaiņiem nepatīk tā smarža. Tiek uz-skatīts par drošu lietošanā, tomēr Kanādas Veselības aizsar-dzības iestāde neiesaka DEET lietot zīdaiņiem, kas jaunāki par 6 mēnešiem, un bērniem līdz 12 gadiem tikai 10% koncentrā-cijā un ne biežāk kā trīs reizes dienā.

N

O

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS44 ZIEMA/01/2015

no citas kannas, tāpēc viņš nemaz nezina, kas tur iekšā. Varbūt šis līdzeklis ir ļoti kaitīgs, piemēram, satur hroma savienojumus, ko nesen aizliedza tirgot? Ir veikti pētījumi par bērnu rotaļlaukumiem, un atklāts – ja koksnes aizsardzības līdzeklis, ar ko apstrādātas koka detaļas, satur kaitīgas vielas, tās nelielos daudzumos var palikt uz bērnu rokām. Ķīmiskos produktus – un vēl jo vairāk biocīdus – neva-jadzētu pārliet citos iepakojumos: pirmkārt, nav garantijas, ka šis iepakojums tam ir piemērots, otrkārt, vēlāk vairs nezinām, kas tur ir iekšā un kā ar to rīkoties.

Beidzot kārta Annas un Pētera lepnumam – saunai. Kā tad! Tur atro-dam dezinficējošu līdzekli, ko saimniekiem kāds ir uzdāvinājis.

Paskaties arī savā mājoklī – cik daudz šādu kaitīgu ķīmisku vielu at-radīsi? Visticamāk, no četriem biocīdu veidiem (skat. attēlu) tu neat-radīsi tikai tos, kas iekļauti sadaļā «Citi biocīdi», ja vien tev nav pašam savas laivas vai dzīvnieku izbāžņu darbnīcas. Pārējos – dezinfekcijas līdzekļus, konservantus, kaitēkļu kontroles līdzekļus – ja ne pašus līdzekļus, tad pēdas no to izmantošanas atrastu gan.

Eiropas pesticīdu rīcības tīkls «PAN Europe» ziņo, ka lauksaimniecī-bas pesticīdu tirdzniecības apjoms sasniedz 27 miljardus eiro, bet pēdējos desmit gadus tas stagnē. Biocīdu tirgus ir mazāks – tā ap-joms sasniedz 10–11 miljonus eiro gadā, bet pēdējo piecpadsmit gadu laikā tas ir audzis par 4–5% gadā. Ar tādiem tempiem pēc 15 gadiem tas dubultosies, bet pēc 20 gadiem sasniegs pesticīdu tirgus apjomu.

Vai likums mūs nepasargā?

Sākotnēji EK direktīva par biocīdiem, ko pirms 16 gadiem pieņēma Eiropā, ieviesa saprotamu biocīdu kontroles mehānismu: ikvienu biocīdu līdzekli, pirms to sāk tirgot, nepieciešams izvērtēt, kādus riskus tas rada cilvēkiem un videi, un tad reģistrēt valsts iestādē, kas pārbauda ražotāja iesniegto izvērtējumu. Produktiem, kas no-nāk veikalu plauktos, jāpievieno informācija par to bīstamību un

drošības pasākumiem. Protams, šāda prasība sarežģīja dzīvi ražotājiem, kas sūdzējās, ka viņiem nav laika un nau-das, lai šādus izvērtējumus veiktu, un arī valsts iestādēm pietrūka līdzekļu, lai pārbaudītu iesniegumus (un vēl cīnī-tos ar rūpniecības lobiju šajā procesā) un arī kontrolētu to, kas notiek tirgū. Tāpēc šodien ir grūti saprast likumu prasības attiecībā uz biocīdiem, jo tās ārkārtīgi sarežģījuši pārejas periodi un pagaidu prasības. Arī paši ražotāji at-rod viltīgus veidus, kā apiet likumus, – tie vai nu paļaujas, ka veikalu plauktos tirgotos līdzekļus nepārbaudīs, vai arī tos nemaz nereģistrē, vai pat mēģina reģistrēt kā līdzekli, kam prasības ir mazākas un vieglāk tikt cauri. Ir arī labās ziņas, proti, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs pašlaik pārbauda, kādi līdzekļi satur fipronilu, un, iespējams, tuvākajā nākotnē tos tirgot nevarēs.

Kādas sekas ir biocīdu lietošanai?

Biocīdi apdraud gan dabu, gan arī mūs pašus – aizvien vairāk sāk runāt par mikrobu rezistenci, pie kā līdztekus antibiotikām vaino arī pārāk plašo antibakteriālo līdzekļu izmantošanu. Arī pie visdažādāko alerģiju epidēmijas da-ļēji tiek vainota cilvēku pārāk lielā tieksme pēc sterilas vi-des. Tāpat ir aizdomas, ka dažas biocīdu aktīvās vielas var bojāt hormonālo sistēmu. Ko mums darīt? Ja pērc līdzekli, kas paredzēts kādu organismu – mikrobu vai kukaiņu – iznīcināšanai, apzinies, ka tas ir biocīds! Izvērtē, cik ļoti kaitēklis tevi traucē un vai no tā var izvairīties ar citiem līdzekļiem. Ja tomēr esi izlēmis izmantot indi – apdomā, ko dari, ievēro drošību un glabā to tur, kur bērni un zvēri netiek klāt!

P. S. Anna un Pēteris, protams, ir izdomāti, bet viņu mājās atrastie biocīdi īsti un atrodami ne tikai veikalu plauktos, bet arī tavās, radu un draugu mājās.

BIOCĪDI

Dezinfekcijas līdzekļi

• Cilvēku higiēnai paredzētie līdzekļi• Dezinfekcijas līdzekļi, kas nav paredzēti tiešai piemērošanai cilvēkiem un dzīvniekiem• Veterinārajai higiēnai paredzētie līdzekļi• Dzeramā ūdens, pārtikas un dzīvnieku barības dezinfekcijas līdzekļi

Kaitēkļu kontroles līdzekļi

• Līdzekļi nevēlamu dzīvnieku apkarošanai – indes pret grauzējiem, kukaiņiem, putniem, zivīm, gliemjiem • Repelenti – nevēlamu dzīvnieku atbaidīšanai

Konservanti

• Rūpniecisko produktu konservanti• Celtniecības materiālu konservanti• Koksnes konservanti • Konservanti līdzekļos pret gļotām, pret pelējumu, dzesēšanas šķidrumos

Citi biocīdi

• Pretapaugšanas līdzekļi (ūdenī)• Šķidrumi balzamēšanai un taksidermijai

Ja vēlies lērumu E vielu, droši ēd kūkas, konfektes un cepumus! «RIMI» meža ogu kūkā pieminētas vismaz 25 E vielas, bet, tā kā vairākas vielas sauktas vārdos, piemēram, kālija sorbīts u.c., kopā būtu 30! Biezpiena un augļu kūkas sastāvs teju ideāls – vien nieka desmit E. Taču abas kūkas satur asinsvadu aizdambētājus – hidro-genētos taukus! Tas, ko katrs ēd, protams, ir viņa paša ziņā, tomēr labi vismaz, ka aizvien biežāk veikalos tiek ievērota prasība arī uz sveramo gardumu kastēm publicēt produkta sastāvdaļu sarakstu. Lasītpratējiem nav jādzīvo ilūzijās. Bēdīgi, ka no šīs lasāmvielas kļūst šķērmi, un šajā gadu mijā mēs saldumus vispār nepirkām un viesos cienājāmies negribīgi.

Atgriežoties pie maizes, pētīju plašo piedāvājumu un aizdomājos par to, ko ražotāji mums nepasaka – cik ķimikāliju tiek lietots, lai izaudzētu graudus. Bet, tā kā Eiropas Savienība pieprasa sniegt at-skaites, zināms, ka 2012. gadā visos tīrumos izsmidzināts teju 600 tonnu pesticīdu darbīgās vielas jeb vidēji 1 kg/ha, pirms gadiem pieciem bija par trešdaļu mazāk. Visvairāk ķimikāliju lieto ziemas kviešiem – 0,84–2,14 kg/ha. Visdāsnāk savus laukus ar indēm ap-kaisa tie, kuru saimniecības ir lielākas par 500 ha, tieši viņi lieto tos 2,14 kg/ha!

Cik indes sezonā tiek 1 ha graudaugu? Kg/ha darbīgās vielas

1. Ziemas kvieši 1,5

2. Ziemas mieži 1,4

3. Vasaras kvieši 0,9

4. Vasaras mieži 0,7

5. Rudzi 0,6

6. Griķi 0,4

7. Auzas 0,4

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Teju puse no visām izmantotajām indēm ir nezāļu iznīcinātāji jeb herbicīdi. Līderis – glifosātus saturoši līdzekļi. Latvijā atļauts lietot 31; populārākie: «Raundaps», «Glifoss», «Kliniks», «Taifūns», «Ura-gāns» u.c. Iegriezos Centrāltirgus veikalā «Viss pret grauzējiem un kaitēkļiem» un bez jebkādiem indētāja kvalifikāciju apliecinošiem sertifikātiem varēju nopirkt četru veidu glifosātu saturošas augu indes. Tas viss apliecina to, cik plaši Latvijā lieto pesticīdus – ne velti atļauto augu aizsardzības līdzekļu saraksts ir 324 lpp. garš! Vēl graudaudzēšanā plaši lieto augšanas stimulatorus, lai labi barotais augs nekristu veldrē.

Tāpēc, pērkot maizi, aizdomājies, kāpēc teju katra otrā Latvijas ie-dzīvotāja urīnā atrodamas glifosāta atliekvielas un, vai pārbaudot Zemgales aku ūdeni, neatklātos līdzīga aina kā ASV, Francijā vai Spānijā, kur 80–98% virszemes ūdeņu atklāti glifosāta sadalīšanās produkti veselībai bīstamā daudzumā.

Klāt 2015. gads – tieši šogad pēc ilgas stīvēšanās un atlikšanas ES izvērtēs glifosāta herbicīdu lietošanas drošumu. Tāpēc pērc biolo-ģiski sertificētu maizi vai cep mājās no sertificētiem miltiem! Tādus piedāvā zemnieku saimniecības «Kaņepītes» un «Eicēni».

DARBI

VIDES VĒSTIS 45ZIEMA/01/2015

Pirms gadiem astoņiem žurnālā «Vides Vēstis» analizējām dažādus produktus, arī maizi. Nolēmām šogad palūkot, vai ir kas mainījies. Pavadot lielveikala maizes stendā krietnu laiku, sajutos kā bibliotēkā. Maizes iepakojuma dizaineri taču ir īsti dzejnieki! Re, kā «Latvijas maiznieka» reklāmisti daino: «Kurzemes saulainā ainava, nobriedušo vārpu virmojums labības laukos un krietna darba darītāju sastrādāto roku raupjais maigums ir vainagojies dzīvā un veselīgā Rucavas sēklu maizē.» Vēl uz iepakojuma rakstīts, ka tā esot «Latvijas sēklu maize» – dainotāji droši vien ne-zina, ka vismaz sezama sēklas Latvijā neaug, tāpēc diez vai arī pieminētās saulespuķu sēklas ir no latvju tīrumiem. «Bez E» – šāds labi pamanāms uzraksts rotā teju ikvienu baltmaizi, un sastāvdaļu sarakstā tiešām nav E.

«Hanzas maiznīcas» piedāvātās «Rudzu rikas» arī ir bez E, toties ceptas Igaunijā. Joprojām nesaprotu, kāpēc daudzas ceptuves savai rudzu maizei pievieno kviešu miltus – cil-vēkiem, kuri izvairās no glutēna un kviešiem, tik un tā jā-lasa sastāvs, lai atrastu tīru rudzu maizi. Labi, ka Kuldīgas maizes ceptuve cep rudzu maizi tikai no rudzu miltiem. Uz tās iepakojuma lieliem burtiem rakstīts, ka maize ir bez rauga, bez E, bez konservantiem.

Šogad pie jaunas etiķetes tikusi arī zaļi domājošajiem tik mīļā Ķelmēnu maize. Tai gadus trīs gan vairs nav bioloģis-kās lauksaimniecības sertifikāta, toties uzraksts, ka 92% tās sastāvdaļu ir bioloģiskas. Un labāk jau tāda maize, nekā pasakām apdrukāta nebioloģiskā. Grozoties pa mai-zes stendu, neatradu vairs nevienu bioloģiski sertificētu maizi – vēl pērn «Lāču» ceptuve to piedāvāja arī lielveika-los. Ekosertificētā «Svētes maize» nopērkama eko veikalos un zemnieku tirdziņā piektdienās pie lielveikala «Spice».

Lasot dažādu maižu sastāvu, sapratu, ka klāt 2015. gads – beidzot ir spēkā noteikumi, kas nosaka, ka produkta sastāv-daļu sarakstam jābūt drukātam salasāma lieluma burtiem, un tā tik tiešām ir! Ir arī plašs uzskaitījums ar iespējamiem alergēniem, bet kur gan palikušas E vielas? Es ticu, ka maiznieki neblēdās un dažādi irdinātāji, cilinātāji un citi uzlabotāji tagad neslēpjas aiz vārda «fermenti», «ie-raugs» utt.

KREŅĶISPAR DIENIŠĶO MAIZI

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

DARBI

VIDES VĒSTIS46 ZIEMA/01/2015

Jau pagājušā gadsimta 90. gados pasaules zinātnieki un mediķi sa-vās konferencēs runāja par to, ka šā gadsimta lielākā problēma būs sintētiskie materiāli un to ietekme uz hormonālo sistēmu. Latvi-jā, protams, par to neviens nerunāja, mums bija citas problēmas. Gadsimtu mijā «Vides Vēstīs» par to ierunājās Latvijas Universitātes profesors Māris Kļaviņš, 2007. gadā – andrologs Juris Ērenpreiss, bet reti kurš viņos klausījās.

Jau vairāk nekā gadu mēģinu izvairīties no plastmasas lietošanas virtuvē: plastmasas tējkannu nomainīju pret metāla; blenderi ar plastmasas krūzi pret tādu, kam stikla krūze; nenopirku kafijas automātu, jo netīk, ka tam daudzas detaļas no plastmasas, bet tā vietā iegādājos metāla mokas kanniņu; teflona pannā dedzinu tikai čekus turības vairošanai; ēdienu cepu čuguna pannā; visus pārtikas produktus lieku stikla burkās. Bet plastmasa tik un tā spraucas mājā pa visām šķirbām: piena produkti safasēti PET pudelēs, polistirola vai polipropilēna trauciņos vai ar plastmasu oderētās papīra pakās. Fasētā gaļa, jau gatavie suši, sagrieztās desas, sieri, zivis – viss salikts putu polistirola jeb putuplasta šālītēs un ietīts plēvē. Lielveikala salāti – plastmasas kastītē, bet karstie ēdieni – putuplasta kastē. Karstie dzērieni preses veikaliņos un benzīntankos – vai nu ar plastmasu oderētos traukos, vai polistirola krūzēs.

Pa kuru laiku putu polistirols kļuva par vienu no visplašāk lietotajiem iepakošanas materiāliem? Bet galvenais – kā-pēc? Droši vien tāpēc, ka lēts. Kāpēc lēts? Man aizdomas, tas tāpēc, ka vismaz ASV un Kanādā jau vairākus gadus tiek publicēti satraucoši raksti par to, ka zinātnieki pēc 20 gadu ilgiem pētījumiem pateikuši: jā, ir skaidrs, ka stirols ir kancerogēns un, ja šādā siltumnoturīgā trauciņā liek karstu ēdienu vai lej karstu dzērienu, izdalās ksenoestro-gēni, kas maitā hormonālo sistēmu, noskaidrots, ka tas arī veicina leikēmiju un limfomu. Vēl no polistirola traukiem ēdienā var izdalīties bisfenols A un ftalāti. Grūtniecēm šis iepakojuma veids būtu jāignorē. Jautājums tikai, cik no jaunajām māmiņām zina par potenciālo bīstamību?

Polistirols ir videi ļoti nevēlams plastmasas veids, tāpēc daudzās pilsētās ASV ir aizliegts to izmantot pārtikas ie-pakojumam, piemēram, Berkeleja Kalifornijā polistirolu aizliegusi izmantot savā teritorijā jau kopš 1987. gada. ASV ātrās ēdināšanas uzņēmumu ķēde «Starbuck» pārstāja lietot šādus traukus, arī datoru ražotājs «Dell» paziņoja, ka turpmāk vairs nelietos polistirola iepakojumu – jauna datora pircēji droši vien jau pamanījuši, ka iepakojums ir

PUTUPOLISTIROLA

TRAUKI VAR IZRAISĪT

VĒZIAnitra Tooma, Jana Simanovska

Kā pasargāt sevi no potenciālā piesārņojuma, kas izdalās no vienreiz lietojamiem traukiem

Neēdiet karstus ēdienus un nedzeriet karstus dzērienus no vien-reiz lietojamiem traukiem!

Ja ņemat līdzi uz darbu ēdienu – lieciet to stikla burkā, ne plast-masas kārbiņā.

Laba alternatīva PET ūdens pudelei ir metāla pudele, bet var izlī-dzēties ar stikla pudeli mīkstā, pufīgā apvalkā, ko var pagatavot pats.

Labāk iegādājieties metāla termokrūzi un piknikā līdzi ņemiet emaljētu bļodiņu vai tādu, kas gatavota no palmu lapām, kā arī metāla karoti.

Vienreiz lietojamo papīra trauku sastāvā 20–40% ir sintētiskas vielas: gan plastmasas pārklājums, gan apdrukas krāsa, gan pild-vielas. Tā nav droša izvēle.

Nopirktos produktus mājās izņemiet no plastmasas iepakojuma vai iztiniet no plēves un pārvietojiet stikla vai emaljētos trau-kos.

Nekad neko nesildiet mikroviļņu krāsnī, ieliktu vienreiz lietoja-mā traukā vai aptītu ar plēvi!

Nomainiet plastmasas elektrisko tējkannu!

Izlasiet interviju ar andrologu Juri Ērenpreisu «Vides Vēstu» 2007. gada 1. numurā (pieejams www.videsvestis.lv arhīvā).

DARBI

VIDES VĒSTIS 47ZIEMA/01/2015

no čaganas papīra masas. Toties Latvijā vairs teju neko no platmasas iepakojuma nevar likt pie šķirotiem atkritu-miem, jo visi piena produkti un vienreiz lietojamie trauki gatavoti no polistirola PS vai polipropilēna PP. Bet atkri-tumu pārstrādātāji var izmantot tikai PET un PE jeb po-lietilēnu.

Kāpēc polistirols ir kaitīgs?

Polistirolu iegūst, polimerizējot stirolu – aromātisko spir-tu, kas ir kancerogēns dzīvniekiem un, iespējams, arī cil-vēkiem. To iegūst no naftas ķīmiskās sintēzes ceļā, kas prasa ļoti daudz enerģijas. Putu iegūšanai izmanto gāzes, kas piedalās gan ozona slāņa noārdīšanā, gan siltumnīcas efekta izraisīšanā. Polistirola atliekas ir viens no galvena-jiem plastmasas atkritumu veidiem okeānos, kas nopietni apdraud savvaļas dzīvniekus. Kad polistirols nonāk atkri-tumu izgāztuvē (Latvijā to nepārstrādā), tas nesadalās pat vairākus simtus gadu. Arī tad, ja to pārstrādā, ir nepiecie-šams ieguldīt daudz papildu resursu, lai iegūtu lietderīgu materiālu.

Lai gan stirols no pārtikas iepakojuma – kaut nedaudz, bet tomēr – var nokļūt arī pārtikā, pārtikas drošības ek-sperti uzskata, ka tas nepārsniedz drošības prasības un cilvēkam nekaitē: iespējamā stirola pāreja no iepakoju-ma uz pārtikas produktu nepārsniedz tā koncentrācijas produktos, kur tas parādās dabiskā ceļā. Taču stirols var izdalīties pastiprināti, ja iepakojums nonāk saskarē ar kar-stumu. Ņemot vērā polistirola visnotaļ kaitīgo ietekmi uz vidi, tā iepakojuma potenciālais kaitīgums cilvēkiem tiek uzskatīts par mazāk nozīmīgu. Tāpēc – vides labā atsa-kieties no polistirola iepakojuma, ko atpazīsi pēc cipara 6 vai saīsinājuma PS marķējuma zīmē, un savas veselības labā izvairieties no polistirola vienreiz lietojamo trauku lietošanas.

DARBI

VIDES VĒSTIS48 ZIEMA/01/2015

Bez redzama iemesla uznākošas galvassāpes, neizprotama nervozi-tāte un paaugstināts stresa līmenis, depresija. Nemitīgs nogurums, nespēks, locītavu sāpes, redzes pasliktināšanās, sirdsdarbības trau-cējumi un tiem līdzi nākoši nepatīkami blakusefekti – par šādām veselības problēmām sūdzas daudzi. Ārsti problēmu izcelsmi paras-ti noraksta uz mazkustīgu dzīvesveidu, fiziskās slodzes trūkumu, pārāk lielu darba slodzi un stresu. Taču, izrādās, šīs problēmas var izraisīt kas nesaredzams, nesajūtams, nesasmaržojams un nesagar-šojams – elektromagnētiskais piesārņojums jeb elektromagnētisko viļņu raidītāju izstarojums. Bezvadu internets, telefoni ar interneta pieslēgumu, rācijas, planšetdatori – katrai no šīm iekārtām līdzi nāk raidītājs, kurš izstaro elektromagnētiskos viļņus.

Sabiedriskajā transportā, koncertā vai konferencē telpā mums bla-kus var atrasties desmitiem mobilo telefonu. Vai arī tas ir pilnīgi nekaitīgi un neatstāj nekādu ietekmi uz veselību? Varam tikai mi-nēt, jo nav dzirdēts, ka kāds būtu veicis mērījumus un dati būtu kaut kur publiskoti. Pēdējos gados aizvien plašāk pieejams Wi-Fi jeb bezvadu internets «no gaisa», bet jāapzinās, ka katram vaifajam nepieciešams raidītājs – katrā tramvajā vai autobusā, katrā dzelzce-ļa vagonā, katrā kafejnīcā vai bibliotēkā, darba vietā un pat mājās. Pavasarī mans gudrais tālrunis ziņoja, ka var noķert 5–6 kaimiņu vaifajus, rudenī to skaits jau bija dubultojies. Var jau teikt – to jauda ir tik niecīga, ka nav ko uztraukties! Tā jau it kā ir, taču, ja summē visu gaisā esošo raidītāju jaudas visā frekvenču diapazonā, jo īpaši lielā pilsētā, joprojām jāuzdod jautājums: vai tiešām elektromag-nētiskā starojuma intensitāte ir tik niecīga, ka par to nevajadzētu uztraukties? Kurš spēj atbildēt uz šo jautājumu?

Es nebūt neaicinu visus atgriezties laikos, kad dzīve aizritēja ska-lu uguns gaismā. Lietojiet pašreizējos civilizācijas labumus, ja tie jums šķiet nepieciešami, bet paraugieties, kur atrodas jūsu Wi-Fi raidītājs. Ja tas paslēpts zem krēsla vai zem galda pie jūsu kājām, vismaz pārvietojiet to uz istabas vai darba kabineta tālāko stūri. Cik vien iespējams dodieties dabā bez neviena moderna rīka tuvu-mā. Būs labāk – pavisam noteikti!

Es gribu atgādināt, ka mūsu ķermenis ir sarežģīta fizikāli ķīmis-ka pašregulējoša sistēma, kuru ietekmē pat Saules aktivitāte. Ārsti jau sen atzīst, ka pastāv korelācija starp sirdsslimnieku pašsajūtu un elektromagnētiskajām vētrām. Ziemeļblāzma iz-skatās skaisti, bet tās laikā daudzi cilvēki sūdzas par galvassā-pēm un sliktu pašsajūtu. Ja jums ir mikroviļņu krāsns, ielieciet tajā desas gabalu, iedarbiniet un paskatieties, kas ar to būs noticis! Mikroviļņu krāsns ir tas pats elektromagnētisko viļņu raidītājs, lai cik neticami tas arī liktos. Varbūt šis eksperiments rosinās kādu uz ierastām lietām paskatīties no nedaudz cita skatu punkta!

Tests

Mājās varat veikt mistera Bīna cienīgu testu, lai apjaustu elek-tromagnētiskā starojuma līmeni: ieslēdziet tranzistoru uz gara-jiem vai vidējiem viļņiem, bet tā, lai dzirdams vien paša uztvē-rēja raidītais troksnis. Ieslēdziet dažādas elektroierīces un tad tuviniet tām tranzistoru – atkarībā no elektromagnētiskā lauka stipruma atskanēs klusāki vai skaļāki sprakšķi. Pastaigājiet ar radiouztvērēju arī gar sienām – tām cauri spiežas elektromag-nētiskie viļņi no kaimiņu tehnikas un vadiem, kas noslēpti zem apmetuma. Šis eksperiments noteikti iedvesmos pārvietot gul-tu un darbagaldu uz «klusāku» vietiņu.

Ledusskapis un saldētava: labāk uzturieties no šīm ierīcēm vismaz 1 m attālumā.

Elektriskā plīts: 25 cm attālumā no priekšējā paneļa magnē-tiskā lauka intensitāte ir 1–3 µT (mikroteslas), 50 cm attālumā 0,1–0,15 µT, tāpēc labāk gatavot, turoties no katla izstieptas rokas attālumā.

Elektriskā tējkanna: 20 cm attālumā – 0,6 µT.

Veļasmašīna: 10 µT, tādēļ, kad tā darbojas, nevajag neko darīt tās tuvumā.

Mikroviļņu krāsns: 30 cm attālumā 0,3–8 µT; visvairāk izstaro pa atvērtām durvīm.

Putekļusūcējs: aptuveni100 µT, labi, ka parasti izmanto garu cauruli.

Dators: drošs attālums ir vismaz 70 cm no ekrāna un 2 m no kolēģa datora aizmugures.

Televizors: spēcīgāks starojums ir no aizmugures, ne no ekrā-na, drošs attālums – vismaz 1,2–2 m.

Mobilais telefons: turiet to vismaz 1,5–2 m attālumā no se-vis. Telefons lielāku starojumu izplata vietās, kur vāja zona un runātājam ejot vai braucot. Ja iespējams, runājiet pa tele-fonu, turot to vismaz 50 cm attālumā no sevis. Iesaku lietot bezroku sistēmu, ārējo skaļruni, runāt pēc iespējas īsāk un kodolīgāk, sūtīt vairāk īsziņu sarunu vietā.

Radiotelefons: turiet vismaz 50 cm attālumā no sevis.

Elektrosadales skapis kāpņu telpā: bīstamā zona ir 3 m. Pie sienas, kur atrodas elektroskapis, nevajag gulēt vai strādāt.

Wi-Fi PIESĀRŅOJUMS

Normunds Smaļinskis

VIDES VĒSTIS 49

GRĀMATU APSKATS

ZIEMA/01/2015

Julit

a Kl

uša

Enciklopēdija «Latvijas augi»

Normunds Priedītis SIA «Gandrs», 888 lpp., 2014

Ja esi topošais vai esošais botāniķis, nav divu domu – tev šī grāmata jāiegādājas, jo tā ir līdz šim pilnīgākais informācijas avots par Latvijas savvaļas (vietējo, ieva-zāto un dārzbēgļu) augu (ziedaugu, skuj-koku un paparžaugu) sugām (kopā aptu-veni 1800) ar precīziem to aprakstiem un fotogrāfijām.

Enciklopēdijas autors bioloģijas zinātņu doktors Normunds Priedītis šo enciklo-pēdiju sāka veidot jau studiju laikā 1980. gadā, pamatdarbu pie tās pabeidza 2002. gadā, bet aktuālus grāmatas papildinā-jumus un labojumus iesniedza līdz pat 2014. gada maijam, tāpēc šo enciklopē-diju var uzskatīt par autora mūža darbu. Līdz šim N. Priedīša sagatavoto informā-ciju par augiem varēja skatīt interneta en-ciklopēdijā «Latvijasdaba.lv».

Teksta ļoti sīkie burtiņi cilvēkiem ar sliktu redzi varētu šķist kā būtisks grāmatas trū-kums, savukārt cilvēkiem ar labu redzi tas pārvēršas ieguvumā – visi augu apraksti ietilpst vienā nebūt ne pārcilvēciski smagā grāmatā (tās svars – nepilni 2 kg), kuru va-jadzības gadījumā var ņemt līdzi dabā.

Vai grāmata var noderēt arī cilvēkiem bez izglītības bioloģijā? Autors nopietni domājis par to, lai enciklopēdiju varētu

izmantot jebkurš dabas mīļotājs. Tajā iekļauta gan atsevišķa sadaļa par augu no-teikšanu dabā, gan terminu vārdnīca un auga daļu pamatveidu shematiskie attēli ar nosaukumiem. Ja ir patiesa interese iemācīties atšķirt ne tikai pašus zināmākos au-gus, šī grāmata ir lieliska iespēja patstāvīgām mācībām! Tomēr jābrīdina, ka apraksti veidoti «botāniķu valodā», tāpēc, ja nav priekšzināšanu, rūpīgi jāizlasa skaidrojumi grāmatas ievadnodaļās. Kā īpašs pluss jāmin autora kvalitatīvās fotogrāfijas, kurās parādīti augi ar raksturīgākajām pazīmēm to pazīšanai.

Ja esat pavisam bez priekšzināšanām un ar enciklopēdijas «Latvijas augi» palīdzību gribēsiet noskaidrot, kā sauc kādu augu, – tas varētu būt pagrūti. Bet, ja spējat at-šķirt, kurā dzimtā tas varētu būt iekļauts, grāmata sniedz lielisku iespēju salīdzināt līdzīgo augu aprakstus un fotogrāfijas vienuviet, jo augi sakārtoti pa dzimtām. Ap-rakstos minētas arī būtiskākās atšķirības no citiem līdzīgiem augiem. Enciklopēdijas beigās ir alfabētiskais rādītājs augu nosaukumiem latviešu un latīņu valodā.

Ir padomāts, lai grāmatu varētu izmantot arī botāniķi, kuri nepārzina latviešu va-lodu, proti, enciklopēdijā ir botānisko jēdzienu vārdnīca latviešu–angļu–krievu va-lodā; grāmatas ievads ir krievu un angļu valodā, un šajās valodās ir arī katras sugas sastopamības un augšanas vietu kopsavilkums. Sugu nosaukumi minēti arī angļu, vācu, zviedru, igauņu, lietuviešu un krievu valodā.

Enciklopēdijā ietverts arī Sarkanās grāmatas augu saraksts, bet grāmatas nobeigu-mā 70 lappuses veltītas dažādu veģetācijas tipu aprakstiem.

Grāmatu var iegādāties SIA «Gandrs» grāmatnīcās un «Gandrs.lv» e-veikalā.

Putnu barotava no otrreiz izmantotiem materiāliem

Latvijas Ornitoloģijas biedrība izsludina konkursu, kurā aicina pagatavot putnu barotavu no otrreiz izmantojamiem materiāliem un nofotgrafēt tajā putnus, lai būtu pārliecība, ka jūsu vei-dojums pilda savas funkcijas. Darbi konkursam jāsūta elektroniski līdz 28. februārim, pietei-kuma anketa publicēta Ornitoloģijas biedrības mājaslapā www.lob.lv.Vērtēšana notiks četrās vecuma grupās, un tiks noteikti katras grupas trīs labāko darbu autori. Balvās: dāvanu kartes no «Motacilla.lv», bezmaksas ekskursijas, grāmatas, žurnāla «Putni Dabā» komplekti u.c.

Svarīgi atcerēties!• Ja putnu barošana iesākta, tā jāturpina līdz pat pēdējiem sniegiem. Tāpat jāseko līdzi tam, lai barotavā barība būtu pieejama visu laiku. Brīžos, kad ēdamā nav, putni vairs nemeklē citas barošanās iespējas, bet līdz pēdējam brīdim gaida, kad to papildinās.• Barotavai vajag izvēlēties vietu, kur kaķi u.c. plēsīgi dzīvnieki netiek klāt. Tieši kaķi ir vieni no lielākajiem apdraudējumiem savvaļas putniem.• Nekādā gadījumā nedrīkst izlikt barību, kuras saturā ir sāls, jo tā putniem ir bīstama – pat nāvējoša!• Putnu «ēdnīcā» jāievēro vairāki tīrības noteikumi: tā ne retāk kā reizi divās nedēļās jāiztīra no barības paliekām un mēsliem, kā arī jāuzmana, lai tā netiek aizputināta un ir putniem vienmēr viegli pieejama.

DARBI

VIDES VĒSTIS50 ZIEMA/01/2015

Cilvēks ir nācis no dabas un tiecas būt pie tās, tāpēc ik pa laikam meklē un attīstīta idejas, kā dabisko atgriezt urbānajā vidē. Inter-netā var atrast daudz ideju jumta dārzu un vertikālo dārzu ierī-košanai, bet gribējās jums parādīt, kā zaļās gleznas mācās veidot Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti.

Ideju par vertikālajiem stādījumiem pirmais patentēja Stenlijs Hārts Vaits (Stanley Hart White) 1939. gadā Francijā, Parīzē. Tas radī-ja jaunu pavērsienu ilgtspējīgas arhitektūras plānošanā. Vertikālie stādījumi aizņem mazāk vietas, tos mēdz ierīkot arī iekštelpās, pie-mēram, restorānos un lielveikalos. Zaļās sienas telpā ienes dzīvību, tā ir augoša, dzīva un mūžam mainīga māksla. Prasmīgi izveidota, zaļā siena būs ne tikai skaista, bet arī ekoloģiski vērtīgs interjera objekts, kas uzlabos telpas mikroklimatu, jo augi attīra un mitrina gaisu, dienā no CO2 ražo skābekli, kas īpaši noderīgi telpās, kurās uzturas daudz cilvēku. Svarīgi ir izvēlēties labāko vietu, kur zaļo sienu novietot, jo augiem nepieciešama gaisma, tie regulāri jālaista un jābaro.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ainavu arhitektūras un plā-nošanas specialitātes 4. kursa studenti mācību priekšmeta «Lietišķā ekoloģija» pasniedzējas Ingas Grīnfeldes vadībā izstrādāja četrus kursa projektus, lai iemācītos izveidot zaļo sienu. «Dzīvo gleznu» Anna Katlapa, Anna Semjonova un Dace Skrūzmane veidoja pērn, bet mazprasīgie sukulenti nīkuļoja, tāpēc 4. kursa ainavu arhitek-tūras studenti Dagnija Zaretoka, Kristīne Garkalne, Liene Ausēja, Maira Kalniņa, Lolita Hercoga un Pēteris Vorza mēģināja saprast, kur pieļautas kļūdas un kā tās labot.

«Dzīvās gleznas» pamatne gatavota no koka. Augšā un apakšā ir at-verami plauktiņi ūdens rezervuāru (sulu pakas ar skrūvējamu korķi) glabāšanai (1. shēma). Pamatne izklāta ar plēvi, lai pasargātu sienu no mitruma. Laistīšanas sistēmas caurulītes izvietotas vienmērīgai laistīšanai pa visu gleznu. Augsne bija iepildīta plastikāta šūnās, un pāri visam nostiprināts ģeotekstils un metāla siets, lai augsne nebirtu laukā (2. shēma). Lai augus varētu iestādīt, tika izgriezti caurumi sietā un ģeotekstilā.

PAGATAVO ZAĻO GLEZNU NO AUGIEMLolita Hercoga; LLU Ainavu arhitektūras un plāno-šanas studiju programmas 4. kursa studente

DARBI

VIDES VĒSTIS 51ZIEMA/01/2015

Kad zaļā siena jeb «Dzīvā glezna» nonāca mūsu rokās, augi bija panīkuši. Mēģinājām atrast iemeslu un secinājām, ka jāuzlabo laistīšanas sistēma. Varbūt otrā kļūda bijā tā, ka augsne tika apklāta ar pārāk smalku metāla režģi un plēvi, kas traucēja augiem augt un vairoties; varbūt plastikāta šūnas traucēja saknēm izplesties un normāli augt. Vēl ra-dās aizdomas, ka, tiecoties pēc ātrāka rezultāta, tika ie-stādīti jau pārāk lieli augi, kas nespēja adaptēties jaunajos apstākļos. Zaļo sienu izjaucām, lai pārbaudītu laistīšanas sistēmu, un atklājās, ka caurumi caurulītēs aizsērējuši ar zemes daļi-ņām. Pārtaisījām laistīšanas sistēmu: 4 mm diametra cau-rulītes nomainījām pret 6 mm un ik pēc 7–8 cm izdūrām caurumus, tad notinām ar pretsalnu plēvi, lai nepieļautu aizsērēšanu. Caurulīšu galus aiztaisījām ar korķi (3. shē-ma), lai ūdens paliek caurulītē un laika gaitā pats iztvaiko

un augi var paņemt nepieciešamo mitruma daudzumu. Korķi ļauj laistīšanas sistēmu iztīrīt – reizi gadā vai divos izskalot, lai atbrī-votos no kaļķa nogulsnēm. Plastikāta šūnu vietā pieskrūvējām trīs horizontālus dēlīšus, lai palīdzētu saturēt augsni un novērstu tās nosēšanos. Piepildījām rāmi ar istabas augiem domātu augsni, pāri pārlikām plastikāta sietu 15x15 cm divās kārtās ar nobīdi, lai bie-zāks stiegrojums (4. shēma). Sietu piestiprinājām ar skavotāju.

Vietās, kur plānojām stādīt augus, sietā izkniebām caurumiņus, ar la-bām domām iestādījām augus – raiblapu efejas (Hedera), peperomijas (Peperomia) un ripsāļus (Rhipsalis). Pirmo mēnesi glezna atrodas hori-zontāli, lai augi sakuplo. Pēc tam liksim vertikāli un laistīsim no aug-šas reizi nedēļā, lejot sulu pakās ūdeni, bet nerasināsim, lai saprastu, vai atjaunotā laistīšanas sistēma darbojas. Šādu zaļo sienu var izvei-dot katrs savās mājās un stādīt arī garšaugus, piemēram, timiānu. Tā ir iespēja tikt pie sava dārziņa nelielā dzīvoklī vai birojā.

Zaļās sienas ierīkošana un piepildīšana ar augsni.

Zaļā siena rekonstruēta.

VIDES VĒSTIS52 ZIEMA/01/2015

Turpinājums no 2. vāka

VĀKU BILŽU AUTORS

GATA INDRĒVICA FOTOMIRKĻI

Vētras «Billija» laikā Tūjā. Rudens Ķemeru purvā.

Naktssardzē. Vikingu kauja.

Bruņinieku pārgājiens Kvēpenes mežos. Gatis – otrais no labās. Seno rotu meistars Daumants Kalniņš un meitene seno latgaļu tērpos.

Skārnis. Ceļš.

Gani.

Musulmaņu sieviete un kalašņikovs.