ziema / 04 / 2013 - vides vēstis...ozola, ineta eglīte, agrita Žunna, kristīne sēnele, jēkabs...

ziem

a / 0

4 / 2

013

PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

LĪBIETE, KAS MĀCA DABU MUZEJĀRīki: fotoaparāts Canon 600DObjektīvs: 18-50 mm

Uz žurnāla pirmā vāka: ogu īves galotnītē ieķērusies putna dūna.

Ilvu Buntiku par žurnāla pirmā vāka autori biju nolūkojusi jau sen, bet tad, kad viņa tika atzīta par labākās ainavas autori fotokonkursā «Slīteres nacionālajam parkam 90», šaubu vairs nebija – «Vides Vēstu» ziemas numura vāku rotās viņas fotografētā bilde. Tā nu kādā svētdienas vakarā devos pie viņas ciemos uz Ventspils muzeju. Ilvas kabinetā uz pakaramā žuva pēc viduslaiku modes šūtā biezā kleita – nupat bija beidzies pasākums bērniem. Ilva strādā Ventspils muzejā par muzejpedagoģi – jau gadus astoņus šeit sadarbībā ar Slīteres nacionālā parka pētniekiem notiek pasākumi «Daba un vēsture». Jautri un izzinoši – joprojām atceros nodarbību par dažādu meža zvēru ekskrementiem, kuras noslēgumā dalībnieki tika cienāti ar zaķu spiriņām, kas bija pārsteidzoši līdzīgas rozīnēm šokolādē. Tie, kuri uzdrošinājās pagaršot, vaicāja, kāpēc spiras tik gardas. «Vakar zaķim bija dzimšanas diena – torti ēda!» – Ilvai at-bilde kabatā ilgi nebija jāmeklē. Bet, ja nopietni, ikvienam dabaszinību skolotājam iesaku iepazīties ar Ventspils muzeja unikālo pieredzi. Arī Ilva ir pārliecināta, ka skolā nekad nebūs tāds eksponātu un uzskates līdzekļu krājums kā muzejā, turklāt ekskursija uz Ventspili sajūsmina ikvienu.

Ilva ir vietējā, lībiete pa mātes līniju, un vēl tagad Miķeļtornī ir mājas Buntiki. Kā jau visiem piecdesmitgadniekiem, mūsu košākās bērnības atmiņas, kas saistītas ar fotogrāfiju, ir aparāts Smena un vakari aptumšotā vannasistabā kopā ar vecākiem, attīstot un kopējot bildes. Bija laiks, kad Ilva aizrautīgi nodevās akvareļglezniecībai, bija izstādes Igaunijā un pašā Rīgas sirdī – Pēterbaznīcā. Bet tagad vienmēr līdz ir fotoaparāts Canon, jo notvert fotomirkli tomēr ir ātrāk nekā meditatīvi nodoties gleznošanai. Līdz šim «Vides Vēstu» pirmā vāka autori bijuši cieši saistīti ar dabas pētniecību, kam vissvarīgākā ir suga, tās retums, biotopa unikalitāte... Ilva ir viņu gara radiniece – mīl dabu, priecājas par pašas koptām puķēm, suņukiem, dzīvesbiedra zirgiem, kopā ar draudzeni Daci Sāmīti apceļo līvu krasta senās mājvietas un iemūžina guļbūvju faktūras.

Ilva stāsta: «Arvien biežāk pieķeru sevi pie domas: «Mirkli, apstājies, lai varu paspēt tevi iemūžināt!» Ja viss izdodas, esmu laimīga – ir noķerts laiks, un es ilgi varu baudīt šā mirkļa burvību. Ikdienas steiga iemāca jaunus radošo izpausmju ceļus. Esmu atgriezusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad fotomirkļus nācās tvert ar Smena 8 un nakts stundas pagāja, attīstot un kopējot melnbaltās bildes. Tagad man vienmēr ir līdzi Canon 600D. Ar to gan fotografēju, gan filmēju. Pie spoguļkameras tiku, pateicoties zagļiem, – man vairākkārt nozaga Canon Powershot aparātus, un katru nākamo rīku es pirku par klasi labāku.

Jau tad, kad gleznoju, darbus veidoju kā triptihus, un visam cauri vijās atvērtā loga tēma. Esmu iemācījusies izbaudīt sava dārza burvību, kur katra uzziedējusī roze kļūst par manu fotomodeli, katrs augs vai rasas lāse pārsteidz un uzrunā. Protams, arī jūra – no Staldzenes līdz Košragam tā apbur savā neatkārtojamajā būtībā. Lībiešu krastam ir īpaša nozīme manā, manas dzimtas dzīvē, senču gars palicis saglabātajā uzvārdā. Bet jaunākā aizraušanās ir zirgi, kurus esmu iemācījusies mīlēt tāpat, kā to dara mans dzīves draugs Aigars.»

Atvērtus logu es pamanu it visur, arī šo – Dundagas pilī, kad zelta rudenī notika zinātniskā konference «Slīterei 90».

Atklājot personālizstādes, pa-rasti nācās atbildēt uz jautājumu, kāpēc bilžu nosaukumos vienmēr ir pieminēts atvērtais logs. Mans pasaules redzējums ir vienkāršs: atverot logu, vienmēr izdodas savienot divas pasaules – to, kurā atrodamies, ar to, ko redzam. Jau akvareļos aicināju saskatīt katram savu pasauli, tāpēc darbiem nosau-kumus parasti neliku, arī fotogrā-fijas uzrunā pašas.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISZIEMA/04/2013 1

RUBRIKAS 1. vāka autore – Ilva Buntika 3 Redakcijas sleja 54 Grāmatu apskats

DABA 4 Iepazīsti sūnu pasauli 26 Deviņdesmit skaistākie mirkļi Slīterē 36 Tīģeru zemē, kur sāli no kokiem kasa

VĀRDS 10 Jo vairāk ietaupi, jo vairāk kāro piesārņot Saruna ar ilgtspējas speciālistu Jāni Brizgu

DABAS AIZSARDZĪBAS VĒSTURE 21 Slītere – Kurzemes trīsvienība 32 Padomju laiku zaļākais ministrs Jāņa Vanaga atmiņas par Leonu Vītolu

VIDRŪPE 16 Vienaldzība ir iznīcinoša 20 «Balticovo» vistas nebaro ar ĢMO un taupa resursus 40 Uz apaļas zemes stāvam aizas malā (turpinājums)

DARBI 44 Neēd no plastmasas traukiem! 46 Ekodizains nosaka izvēli 47 Vides pārraudzības valsts birojs informē 48 Mīdijas attīra jūru 52 Latvijas Zaļā punkta ziņas

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTISZIEMA/04/2013 3

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»Ausekļa iela 1-1Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi trijos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kasveidotas uz augu eļļas bāzes.

ziema 2013 nr. 4 (145)

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā«Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, «Biotēkas» veikalu tīklā.

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas Vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

Laba diena!

Kad gada nogalē sūtām tev šo «Vides Vēstu» ziemas numuru, domās jau esam nākamajā gadā. Projekts Vides aizsardzības fondā ir iesniegts, un mēs ceram, ka tas tiks atbalstīts, lai nākamgad varētu sagatavot sešus biezus numurus. Bet to, kā īsti būs, labākajā gadījumā zināsim vien ap Ziemassvētkiem. Šogad žurnālu varējām izdot ne tikai ar pieticīgo Vides aizsardzības fonda atbalstu, bet arī pateicoties mūsu ilggadējam draugam Latvijas Zaļajam punktam. Rakstus par Daugavu finansēja Daugavas fonds, rakstus par dabas aizsardzības vēsturi – Meža attīstības fonds. Bet šo lieso laiku nekādi nevarētu pārlaist, ja nebūtu cilvēku, kas dāvināja žurnālam sa-vus rakstus un fotogrāfijas: 1. vāka autori – Ivo Dinsbergs, Igors Deņisovs, Sandris Rabkevičs un Ilva Buntika. Rakstu autori: Kristaps Vilks, Viesturs Ķerus, Dainis Īvāns, Alda Ozola, Ivars Druvietis, Rita Jakovļeva, Rolands Bebris, Elvita Eglīte, Juris Aigars, Solvita Strāķe, Lāsma Ozola, Ineta Eglīte, Agrita Žunna, Kristīne Sēnele, Jēkabs Raipulis, Inta Santa, Inese Liepiņa, Rūta Abaja un Arvīds Barševskis. Viņu devumu atskaitēs atspoguļojām kā brīvprātīgo darbu, un tas palīdzēja līdzsvarot drakonisko līdzfinansējuma slogu. PALDIES!

Laikā, kad veidojām žurnālu, sagruva Zolitūdes «Maxima». Šī briesmīgā nelaime daudziem lika aizdomāties, cik baisi daudz kas tiek noklusēts, sapratām, ka ne visas ēkas ir drošas, bet tieši kuras – tas pašiem jāuzmin. Šajā numurā ievietojām rakstu par to, cik ļoti daudz lietu, kas atro-das mūsu virtuvē, bojā endokrīno sistēmu. Un te es velku paralēles ar 21. novembrī notikušo traģēdiju, proti, veikalā ik pa brīdim atskanēja signalizācija, kas brīdināja par briesmām, bet tikai retais devās prom. Savukārt «Vides Vēstis» jau gadiem brīdina par ftalātu, bisfenola A, dioksīnu un citu sintētisku vielu klātbūtni dažādās plaša patēriņa precēs un informē par iespējamām sekām. Zinu, ka tikai retais ieklausās, jo netic, ka kaut kas ar viņu varētu atgadīties. Šīs lietas taču pārdod veikalos, un mēs ticam, ka tām veikta drošuma analīze. Patiesībā, maz ir preču, ko pirms laišanas ražošanā un tirdzniecībā pilnvērtīgi pārbauda un analizē tās iespējamās sekas.

Bet mēs turpināsim savus lasītājus izglītot par zaļo izvēli, jo tikai retais plašsaziņas līdzeklis mūs par to informē – droši vien viņu iekšējais cenzors čukst, ka šādi raksti vai pārraides varētu sadusmot reklāmdevējus. Vai zaļais dzīvesveids kļūs par dzīves normu? «Vides Vēstis» sarunājās ar vienīgo ilgtspējas speciālistu Latvijā, ģeogrāfijas zinātņu doktoru Jāni Brizgu, un viņš par to šaubās. Laikam cilvēka dabā tomēr ir dzīvot samērā iznīcinošu dzīvesveidu. Bet, pat ja loģiski un zaļi domājošiem cilvēkiem nav pārāk daudz domubiedru, ir vērts pārmaiņas pasaulē sākt pašam ar sevi. Apdomā, kādu postu nes lielveikali, kas pieder ārzemniekiem, – tie tirgo pēc iespējas lētākas un bieži vien bīstamas un kaitīgas ārzemju preces par iespējami lielu naudu, tā iznīcinot ne tikai Latvijas ražotājus, bet arī iedzīvotāju veselību. Zinu, ka vieglāk ieiet parastā veikalā nekā uzmeklēt ekoveikalu, grūtāk ir apciemot zemniekus un pirkt produktus no viņiem vai organizēt tiešās pirkšanas pulciņu. Bet tas nav neiespējami. Kādreiz, kad bieži braucu uz Pāvilostu, pa ceļam iegriezos pie ekozemniekiem Bikstos, Grobiņā un Aizputē. Tagad piestāju pie Pūres augļu un dārzeņu ražotāju veikaliem-noliktavām un Dundagas pienotavas veikala. Ja grib, tad viss ir iespējams!

Anitra

Foto: Vilnis Skuja.

DABA

VIDES VĒSTIS4 ZIEMA/04/2013

Pirms četriem gadiem augu zinātājam Ansim Opmanim aizsūtīju fotogrāfiju, kurā redzams zaļi apaudzis dižliepas stumbrs, un jautāju, vai iespējams noteikt, kas tās par sūnām, ja tās vispār ir sūnas. Toreiz domāju, ka sūnu pazinējam atliek vien uzmest aci kokam, lai pateiktu, kura no tām dažām sūnu sugām, ko pie mums var sa-stapt, tur aug. Kāds pārsteigums! Latvijā, izrādās, ir vairāk nekā 560 sūnu sugu, turklāt precīzai to noteikšanai nereti nepieciešama lupa vai pat mikroskops, un pat tad speciālisti reizumis mēdz strīdēties. Tā ka sugas precīzai noteikšanai pat ar sūnas tuvplāna fotogrāfiju, kur nu vēl tikai koka stumbru pa gabalu, var nepietikt. Toreiz Ansis atbildēja ļoti pieklājīgi: «Ir pārāk tālu, lai būtu pamats minēt kādu konkrētu sugu. Tur varētu būt gan vāverastīte, gan hipns, gan vēl ci-tas sugas,» – tā neatbaidot manu interesi, bet rosinot skatīties tuvāk. Un ne velti, jo ir, protams, arī tādas sugas, kuras pat nespeciālists varētu atšķirt pa gabalu. Šis raksts, kas balstīts uz personīgo piere-dzi, domāts iesācējiem – tādiem, kāda nesen biju arī es.

Kāds no sfagniem Sphagnum sp. ar sporu vācelītēm.

IEPAZĪSTI SŪNU PASAULI Julita Kluša;autores foto

Zaļuma ziņā ziema ir diezgan nabadzīgs gadalaiks, tāpēc ir īstais brīdis, kad pievērst uzmanību sūnām, jo tās var vērot pat sniegainās dienās. Sūnas aug ne vien uz zemes, bet arī uz kokiem, akmeņiem, iežu atsegumiem, pat māju sienām, tātad arī rūdīti pilsētnieki var pievērsties šo mūžzaļo augu vērošanai. Tomēr, lai būtu interesantāk, lieti noderēs mazliet priekšzināšanu.

Ar sūnām noaudzis Dundagas dižliepas stumbrs.

DABA

VIDES VĒSTIS 5ZIEMA/04/2013

Vienu no nākamajiem «aplauzieniem» sūnu apzināšanā piedzīvoju, kad man nekādi neizdevās noskaidrot, kas ir abi fotogrāfijā redzamie augi – viens ar zaļām lapiņām, otrs ar garākiem kātiņiem. Ansis spītīgi rakstīja tikai par vienu sugu – sūnu. Padevos. Izrādās, ka tā arī bija tikai viena suga! Biju domājusi, ka sūnas ir tie zaļumiņi, bet ar kātiņiem – pavisam citas sugas augi, taču, izrādās, arī lapainajiem sūnaugiem veidojas sporogoni, kas sastāv no kātiņa un tāda kā maza trauciņa – sporu vācelītes. Kaut kā taču tām sūnām jāvairojas un sporas kaut kur jāgatavina! Sporu vācelītes mēdz būt dažādas, arī ieraudzīt tās var katrai sugai atšķirīgi – dažām bieži, citām reti.

Šķeltcepurenes Schistidium, pavirši apskatot, ir diezgan neievērojamas, taču bieži sastopamas uz akmeņiem, kapu pieminekļiem, mūra žogiem u.tml. Bet cik krāšņas tās, pateico-ties daudzkrāsainajām sporu vācelītēm, izskatās tuvplānā! Vēl brīnumaināks skats ir, kad vācelīte atveras, – tad tā izskatās kā košs zieds ar trīsstūrainām ziedlapiņām, kas patiesībā ir vācelīti noslēdzošie peristoma zobiņi.

Nokarvācelīšu polija Pohlia nutans.

Izrādās, arī tas vēl nav viss, – lai vairotos, sūnām mēdz būt vēl visādas interesantas metodes un orgāni ar sarežģītiem nosaukumiem, mēdz būt sievišķie un vīrišķie augi. Patiesībā šīs dažādās ar vairošanos saistītās formas ir pats interesantākais, ko sūnu pasaulē atklāt un pētīt, turklāt, tā kā tās ieraugāmas retāk un mēdz nebūt visu gadu, jo lielāks prieks ir tās atrast.

Vairzaru pellija Pellia endiviifolia tā nosaukta, jo vairojas ar vairzariņiem; kad tie saauguši, sūna mazliet atgādina fraktāli (dabā nereti sastopa-ma forma, kad objekts sastāv no vairākām daļām, kuras katra līdzīga visam objektam kopumā, turklāt šīs daļas arī sastāv no visam kopumam līdzīgām daļām utt.).

Sausās vietās kaļķainos atsegumos, uz akmeņainām taciņām un mūriem sastopama lielā cepurene Encalypta streptocarpa ar brūniem daudzšūnu vairpavedieniem lapu žāklēs.

DABA


Sausā laikā sūnas var izskatīties pavisam citādi nekā gana mitru-ma dabūjušas; arī dažādās augtenēs tās atšķiras, un jauni augi var būt pavisam citādi nekā vecāki. Reiz es diezgan stingri mēģināju Ansi pārliecināt, ka viņš sugu noteicis aplam, jo tie dzegužlini, ko redzēju internetā, izskatījās pavisam citādi nekā manējais! Ja vēl ņem vērā daudzveidīgās vairošanās formas, nebūt nav viegli uzreiz saprast, ka tā ir viena un tā pati suga.

Parastā maršancija Marchantia polymorpha – kosmopolītiska suga, aug pie ūdeņiem un ne tikai. Šī maršancija fotografēta uz asfalta pie mūra sienas – sievišķais augs ar starveida arhegoniju sastatiem, kuros atrodas arhegoniji un pēc apaugļošanās attīstās sporas.Mazajā attēlā – maršancija ar vairkurvīšiem, kuros esošie vairķermenīši, nokļūstot augšanai atbilstošā vietā, izaug par jaunu sūnu.

Ar ko tad sākt patstāvīgos sūnu meklējumus? Apdzīvotās vietās tiem vispateicīgākie varētu būt slīpi augoši koki, to stumbru augšpuse parasti sūnām īpaši patīk. Te liela varbūtība atrast lielo pūkcepureni, kas veido tumšzaļu sakļāvušos lapu pušķīšus, virs kuriem mazliet pacēlušās gaiši oranžbrūnas izstieptas sporu vācelītes.

Skujkoku mežos un purvos nereti sastopamais kadiķu dzegužlins Poly-trichum juniperinum: pa kreisi – sausumā sakļāvies; pa labi – mitru-ma pietiek, redzama arī gametangiju seglapu rozete.

Vecos parkos uz kokiem nereti sastopama parastā vāverastīte Leucodon sciuroides: pa kreisi – mitrumā, pa labi – sausumā sacēlusi astītes gaisā.

Purva krokvācelīte Aulacomnium palustre kopā ar vairzariņiem, kam vairlapiņas ir kā zaļi bumbulīši galos, un gametangiju seglapām kā ziedlapām.

Lielā pūkcepurene Orthotrichum speciosum.

DABA


Uz stumbriem bieži sastopama arī parastā pilēzija, ko viegli ievērot, pateicoties īsi atliektajiem, spīdīgi gaišzaļajiem sūnu galiņiem. Nereti šī sūna ieraugāma kopā ar brūnām, taisni izstieptām sporu vācelītēm pa-garos kātiņos.

Parastā pilēzija Pylaisia polyantha.

Tomēr daudz interesantāk sūnas meklēt mežos, tālāk no ceļiem. Viena no biežāk sastopamajām sūnām, kas aug gan uz dzīviem kokiem, gan kritalām, ir ciprešu hipns. Tā ir viena no mainīgākajām sugām, turklāt tai ir arī dažādas formas. Hipns var atgādināt gaiši zaļas bizītes spurainām maliņām, starp kurām nereti sastopa-mas viegli ieliektas brūnas sporu vācelītes uz pagariem brūniem kātiņiem. Sliktākos augšanas apstākļos hipna zariņi var būt izstīdzējuši – teju diegveida.

Ciprešu hipns Hypnum cupressiforme.

Uz kokiem var meklēt arī stumbriem piegulošo plakano skrāpīti Ra-dula complanata – tādas kā daiviņas, kas cita citu daļēji pārklājušas. Raksturīga pazīme ir arī brūnās sporu vācelītes lapu galiņos.

Skujkoku mežā, ja vien zemi neklāj sniegs, sastapsit sazarojušos sūnu ar sarkanīgu stumbru – spīdīgo stāvaini Hylocomium splendens. Tai katru gadu izaug jauns stāvs – tieši virsū iepriekšējam –, un pēc šīs pazīmes tā viegli atšķirama no citām sūnām. Jāņem vērā, ka vecāki dzi-numi izskatīsies smalkāk sazaroti nekā jaunie, tikko izaugušie.

DABA


Mežos uz augsnes retāk sastopama, toties ir viegli atšķirama parastā straussūna Ptilium crista-castrensis, kas tā esot nosaukta, jo atgādinot strausa spalvu. Es drīzāk teiktu – plakanu eglīti.

Parastā rožgalvīte Rhodobryum roseum.Mazajā attēlā – staignos melnalkšņu mežos sastopamās vien-gada skrajlapītes Mnium hornum vīrišķais augs ar ziedveida gametangiju seglapām.

Pamitros skujkoku un lapu koku mežos var ieraudzīt skais-tu sūnu, kas izskatās kā zieds, blīvi izkārtotām aptuveni 20 zaļām ziedlapām – ne velti to sauc par rožgalvīti. Zie-dam līdzīgas gan mēdz būt arī lapu rozetes, kas stublāja galotnē ieskauj gametangijus, – tādas ir vairākām citām sūnu sugām.

Ja mežā ir kritalas, vērts pameklēt līklapu novelliju, kas kā pavisam sīkas zaļi brūnas bizītes vai pat tārpiņi reizēm itin blīvi klāj lielāku vai mazāku kritalas virsmu. Pa gabalu bizītes redzēt nevar – kritala izskatās kā ar plānu paklāju apsegta.

Ar līklapu novelliju Nowellia curvifolia noaugusi kritala. Mazajā attēlā šīs sūnas tuvplāns ar aknu sūnām raksturīgajām bumbiņveida sporu vācelītēm, kas atveroties izskatās kā krustiņi.

DABA


Nu, un, protams, ja kādreiz dodaties uz purvu lasīt dzērvenes, tad noteikti esat redzējuši arī sfagnus, kas mēdz būt dažādās krāsās arī vienas sugas ietvaros: zaļi, dzelteni, sarkani, brūni, arī raibi. Mani apbur arī sfagnu sporu vācelītes, kas atvērušās atgādina glāzītes. Sfagnu sugas savā starpā atšķirt gan ir visai sarežģīti, bet tas vairs nav iesācēja uzdevums.

Lai noteiktu sūnas sugu, ko dabā neviens nav parādījis, var mēģināt to nobildēt un tad salīdzināt ar internetā pieejamo materiālu, jo auga izskats dabā pa gabalu un fotogrāfijā var krietni atšķirties. Tomēr nespeciālistam pastāv liela iespēja kļūdīties. Lai precizētu sūnas sugu, foto var ievietot portālā dabasdati.lv, minot hipotētisko sugas nosaukumu vai kā «nezināms», dažādos attālumos bildētu, ar mērogu un aprakstu par vidi, kur sūna augusi. Aptuveni 200 sūnu sugu foto, kā arī šā raksta elektroni-sko versiju var skatīt vietnē dziedava.lv Latvijas dabas un vērojumu sadaļās. Veiksmīgus meklējumus un atklājumus!

Liels paldies Ansim Opmanim par palīdzību raksta tapšanā un Austrai Āboliņai par dalīšanos zināšanās!

Kailā apaļlape Odontoschisma denudatum ar vairlapiņām.

Pirmatnīgā mežā uz kritalām var izdoties atrast arī retāku, turklāt aizsargājamu sugu – kailo apaļlapi, kurai raksturīgi vertikāli pacelti gaišzaļi bumbuļveida izaugumi – vairlapiņas, tomēr jāņem vērā, ka arī citām sugām mēdz būt līdzīga izskata vairlapiņas.

Pie retākām, bet vieglāk iegaumējamām sūnām, kas aug mežos uz augsnes, varētu minēt zilgano baltsamtīti, kas veido ciņus – sausā laikā zilganus, slapjā laikā zaļākus.

Zilganā baltsamtīte Leucobryum glaucum.

Praulu četrzobe Tetraphis pellucida ar vairlapiņām.

VĀRDS


Kāpēc tu devies uz Ameriku?

Man bija Fulbraita stipendija pētniecībai ASV, tur es strādāju Merilendas universitātes ģeogrāfijas de- partamentā. Mēs pētījām ražošanas un patēriņa ietekmi uz klimatu. Analizēju bijušās Padomju Savienības val-stis – kā ir mainījušās klimatu ietekmējošās patēriņa un ražošanas emisijas pēdējos 20 gados pēc sociālistiskās iekārtas sabrukuma. Deviņdesmito gadu sākumā emisijas saruka, jo samazinājās kopējā ekonomiskā aktivitāte un patēriņš. Mainījās arī ekonomiskā struktūra. Zinām, ka daudzas resursu ietilpīgās rūpnīcas Latvijā tika slēgtas, un līdzīgi notika lielākajā daļā valstu. Daudzās republikās mainījās enerģijas patēriņa struktūra, arī Latvija kļuva neatkarīgāka, jo mums nācās pašiem rūpēties par savu energoapgādi, un arī tagad Latvijā palielinās koksnes īpatsvars kopējā enerģijas apgādē. Vismaz politiski mēs visu laiku runājam, ka gribam kļūt neatkarīgi no Krievijas naftas un gāzes, kaut darbos tas tik ātri neveicas.

Toties cilvēkiem nemaz nešķiet, ka viņi tagad dzīvotu labāk, – tas nekas, ka tīrāk...

No 1998. gada emisiju apjoms atkal sāka pieaugt, jo arī ekonomika sāka atjaunoties. Labā ziņa ir tā, ka ekonomika aug daudz straujāk nekā izmeši. Latvijā tie joprojām ir aptuveni 40% no tā apjoma, kāds bija 1990. gadā. Savukārt iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku ir pārsniedzis 1990. gada līmeni visās bijušajās padomju republikās, izņemot Gruziju, Ukrainu un Moldovu. Statistika lieci-na, ka mēs dzīvojam materiāli pārticīgāk nekā 1990. gadā. Bet iekšzemes kopprodukts nav vienīgais, kas nosaka labklājību. Bez-darbs, protams, ir lielāks, un sociālā nevienlīdzība ir pieaugusi. Latvijā tā ir viena no lielākajām Eiropas Savienībā. Arī ražošanas un patēriņa struktūra ir mainījusies. Metodika, ko es izmantoju pētījumā, ļauj ņemt vērā tieši ar patēriņu saistītās emisijas, – mēs redzam, kurās tautsaimniecības nozarēs tās rodas, ko mēs importējam, ko eksportējam. Tādējādi var iegūt labu priekšstatu par emisiju plūsmām ekonomikā.

JO VAIRĀK IETAUPI, JO VAIRĀK KĀRO PIESĀRŅOT

Anitra Tooma; foto no Jāņa personīgā arhīva

Vēl pirms gadu mijas gribējās aprunāties ar Jāni Brizgu par to, kā dzīvot tālāk. Vai mūsu zaļajai rīcībai ir kāda jēga, jo galu galā katra dzīve reiz beidzas. Jānis jau gadus 20 darbojas vides nevalstiskajās organizācijās, vada biedrību «Zaļā brīvība», pērn aizstāvēja promocijas darbu un kļuva par ģeogrāfijas zinātņu doktoru, kopā ar ģimeni veselu gadu dzīvoja Amerikā un pilnveidoja pētnieka prasmes. Tagad viņš ir atgriezies Latvijā un, šķiet, ar interesi vēro, vai šeit viņa zināšanas un prasmes kādam būs vajadzīgas. Mēs tikāmies Jāņa un Lienes mājīgajā, zaļi iekārtotajā dzīvoklī, kas atrodas koka ēkā blakus Botāniskajam dārzam; sarunās brīvi iesaistījās arī abi puiši – Kārlis un Jurģis, bet Maija, atmetusi cerības, ka tētis beigs runāties, Jāņa klēpī iemiga.

VĀRDS


Tu ļoti pārsteidzi ar apgalvojumu, ka, jo cilvēkam ir oglekļa mazietilpīgāks dzīvesveids, jo vairāk viņam ir iespēju piesārņot.

Jā, šis ir diezgan daudz pētīts fenomens jeb Dževonsa paradokss. 1865. gadā britu ekonomists Viljams Dževons (William Stanley Jevons) novēroja, ka dažādi tehnoloģiski uzlabojumi, kas palielina ražošanas efektivitāti, nevis samazina piesārņojošā resursa izmantošanu, bet gan tieši pretēji – to palielina. Parasti domājam, ka, ogļu sadedzināšanas tehnoloģijām kļūstot efektīvākām un modernākām, ogļu patēriņš kļūs mazāks un gaiss tīrāks. Bet Dževons atklāja, ka notiek tieši pretējais! To sauc par atsitiena efektu.Piemēram, mēs nopērkam energoefektīvu mašīnu un līdz ar to ietaupām naudu par degvielu. Pāri paliek nauda, tāpēc mēs varam braukt tur, kur iepriekš nebraucām, jo likās – būs dārgi. Protams, laba mašīna uzlabo dzīves kvalitāti, bet, ja analizējam ietekmi uz vidi, tad rodas papildu slodze. Līdzīgi ir ar ēku siltināšanu: inženieri aprēķina, kāds būs efekts, bet neņem vērā, ka cilvēki uzgriezīs lielāku temperatūru iekštelpās, jo varēs to atļauties. Bet videi draudzīgāk būtu darboties komple-ksi: siltināt ēku un apkurei izmantot mazāk resursu, ja cilvēki mājoklī uzturētu nevis +24°C, bet +20°C un siltāk saģērbtos.

Tagad cilvēki Latvijā bieži vien pelna mazāk...

Ne jau tāpēc mēs pelnām mazāk, ka esam nopirkuši efektīvāku mašīnu. Iespējams, tā ir mūsu pašu izvēle jeb tā sauktais brīvprātīgās vienkāršības dzīves stils. Aizvien biežāk cilvēki nevis piespiedu kārtā jeb krīzes spiesti, bet paši pēc savas izvēles vienkāršo dzīvesveidu un atsakās no lielu algu nesošiem darbiem un ļoti aizņemta dzīvesveida, tā vietā mēģina vairāk laika izbrīvēt sev.

Man šķiet, ka minimālismā dzīvot ir veselīgāk. Savu personīgo piesārņojumu samazini, jo neēd visādus dīvainus ēdienus, nepērc mantas, kas izgaro ķimikālijas.

Jā. Tas tiek uzskatīts par pašu ilgtspējīgāko, videi draudzīgāko dzīvesveidu, kāds var būt.

Brīdī, kad cilvēks saprot, ka laimi nevar nopirkt, iestājas miers. Tā nemitīgā tiekšanās kāpināt ekonomiskos rādītājus, man šķiet, iznīcinās planētu.

Amerikāņu ekonomists Hermans Deilijs (Herman Daly), ar kuru man pirms kāda laika iznāca parunāties, uzskata, ka ekonomika daudzos gadījumos, jo sevišķi ASV, ir kļuvusi neekonomiska. Ekonomiskā attīstība daudziem politiķiem kļuvusi par pašmērķi. Bet cilvēkiem vienīgais mērķis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, neskatoties, no ku-rienes tā nākusi. Tas, man liekas, ir liels drauds planētai. Piemēram, Latvijā ik gadu tiek aprēķināts ilgtspējas in-dekss, un dīvaini, ka līderos ir «Aldaris», «Cēsu alus», «Latvenergo» un «Cemex»! Kas tiek analizēts, ja alkohola ražotāji un lielākie piesārņotāji var būt paši ilgtspējīgākie uzņēmumi valstī?

Nauda kļuvusi par visu vērtību mēru. Starp citu, pērn bija interesants pētījums par ilgtspējīga dzīvesveida dažādiem scenārijiem, un lielākajā daļā no tiem parādās, ka 2050. gadā naudas varētu arī nebūt.

Daļa cilvēku par tādu zaļo ētiku smīkņā. Viņi uzskata, ka mēs nomirsim ātrāk nekā sagaidīsim vienlīdzību un līdzsvarotu dzīvi, tādēļ nav vērts aizdomāties par zaļajiem pamatprincipiem.

Nav jau obligāti jādomā par pasauli, var domāt par sevi, un arī tas būs ilgtspējīgi. Ir pētīts, vai nauda rada vai nerada laimi. Ne visās valstīs ar lielākiem ienākumiem ir lielāka subjektīvā laimes sajūta. Daudzi pētījumi rāda, ka, piemēram, latīņamerikāņi ir laimīgāki nekā ASV iedzīvotāji, kaut gan ienākumi ASV ir daudz lielāki. Izrādās, ka mums nav tik svarīgs absolūtais naudas dau-dzums, bet gan relatīvie ienākumi pret pārējiem, proti, lai man ir vairāk nekā kaimiņam, nav svarīgi, vai tie ir 100 lati vai 200 tūkstoši, galvenais, lai ir vairāk nekā tiem, ar kuriem mēs sevi salīdzinām. Vēl tiek uzskatīts, ka ienākumi līdz 10 tūkstošiem dolāru gadā ir slieksnis,

Jānis un Kārlis atpūšas, uzkāpuši kādā no augstākajiem skatu punktiem Katoktinas kalnu parkā Merilendas štatā ASV pagājušajā ziemā.

VĀRDS


kad ienākumu pieaugums nozīmē arī laimes celšanos, jo cilvēks dzīvo nabadzībā un vienīgais, ko var atļauties, ir nopirkt ēdienu un apmierināt savas pamatvajadzības. Ja pelni vairāk, katrs nākamais nopelnītais dolārs vairāk laimes nenes, un tad laime ir atkarīga no tādām garīgām vērtībām kā sociālā uzticība, draudzība, cilvēku loks, uz ko vari paļauties, kas tev var palīdzēt nebaltā dienā. Bet, augot ienākumiem, šīs cilvēcīgās saites bieži tiek sarautas, jo tad tu vairāk izolējies no pārējiem.

Tu ar ģimeni gadu dzīvoji Amerikā, un jūs mēģinājāt dzīvot zaļi. Vai izdevās?

Mēs dzīvojām salīdzinoši mazā mājiņā tā sauktajā proletariāta rajonā – trīs mazas istabiņas un bēniņi, kas nav apkurināmi, bet vasarā var dzīvot. Bija arī liels pagalms, un tas bija galvenais, kāpēc noīrējām šo māju, jo Amerikā bērnus uz ielas nevar laist vienus pašus, bet, ja viņi sēdētu visu laiku dzīvoklī, nekas labs tur nesanāktu ne mums, ne viņiem pašiem, ne kaimiņiem. Kā jau visas mājas Amerikā, arī šī nebija īpaši energoefektīva. Ziemā daudz naudas aizgāja sildīšanai, vasarā – dzesēšanai. Bēniņi ziemā brīžiem bija siltāki nekā pirmais stāvs, jo siltums brīvi gāja cauri griestiem un jumtam.

Liela daļa sabiedrības Amerikā pērk pusgatavos ēdienus, saliek saldētavā, tad uzsilda mikroviļņu krāsnī un ēd. Bet Liene gatavoja mājās, tāpēc uzmeklējām gan mazos veikaliņus, gan ekoveikalus. Sākumā mums nebija mašīnas, nācās iepirkties tuvējos veikalos, kas bija visparastāko lielveikalu ķēdes. Tā kā mēs dzīvojām spāniski runājošo kopienā, tad veikalos bija vairāk visādu dārzeņu. Vēlāk mēs nopirkām mašīnu, jo gribējās apskatīt Ameriku.

Sabiedriskais transports Amerikā nav attīstīts?

Vašingtona, kur strādāju pētniecisko darbu, ir salīdzinoši labi nodrošināta ar sabiedrisko transportu. Mēs izvēlējāmies māju

piepilsētā netālu no metro, lai varam aizbraukt uz pilsētu. Mēs dzīvojām privātmāju rajonā, kur īsti nekas nenotiek, cilvēki pa ielām nestaigā, visi tikai atbrauc mājās, aizbrauc uz veikaliem, paēd, pārguļ. Kad gribējām nokļūt tuvākajā dabas parkā, ceļā nācās pavadīt divas stundas un trīs reiz-es pārsēsties. Turklāt brīvdienās bieži vien notika metro remonti, un mēs bieži nokavējām pasākumus. Bija diez-gan grūti izstaigāt uz veikaliem, arī veļas mašīnas mums nebija, izmantojām publisko veļas mazgātavu pakalpoju-mus. Grūti iedomāties, bet tur pa ielu neviens nestaigā. Kad Ziemassvētkos nesu no tirgus mājās eglīti, cilvēki apturēja mašīnas un fotografēja mani, jo nebija redzējuši, ka cilvēks ar rokām nes eglīti. Vairākas reizes, kad mēs ar puikām nācām no veikala, kas patiesībā bija kādu kil-ometru no mājām, cilvēki apstājās un prasīja, vai kas atgadījies, vai nevajag palīdzēt un aizvest uz mājām.

Amerikāņi nestaigā ar kājām?

Ja staigā, tad tikai pa parku vai mežu, nevis pa ceļmalu, un arī tad ne jau ar iepirkuma maisiņiem rokās. Daudzos dzīvojamajos rajonos nemaz nav ietvju. Nu jaunie cilvēki mēģina cīnīties, lai uzbūvē ietves. Bet vecie ir pret, sak, mēs 60 gadus esam iztikuši bez ietvēm, mums tagad ietves nevajag! Turklāt tas sašaurinātu ielas, samazinātu iespēju nolikt mašīnas. Mums otrādi – vecie gribētu ietves, jauna-jiem būtu vienalga.

Kā jūs tikāt pie mēbelēm un traukiem?

Amerikā visas mājas izīrē bez mēbelēm. Pirmajās dienās palīdzēja paziņas, kas iedeva dažus matračus, bet, tā kā tur cilvēkiem ir ļoti daudz mantu, salīdzinoši daudz nau-das un viņi visu laiku pērk jaunas lietas, nākas izdomāt,

Viens no Jāņa ģimenes ceļojumiem ASV bija brauciens uz Pirkstezeru (Finger lakes) apkaimi Ņujorkas štatā agrā pavasarī. Šis ir Paniņu ūdenskritums (Buttermilk waterfall) pie Itakas pilsētas.

VĀRDS


kur likt vecās mantas. Sestdienās notiek tā sauktās pa-galma izpārdošanas, kad cilvēki izliek pie durvīm visādas mantas un mēģina pārdot. Tas ir viens veids, kā diezgan lēti var nopirkt visu, kas mājās vajadzīgs. Vēl ir interneta kopas – vari pierakstīties savā kopienā un tad, ja ir kaut kas lieks un nevajadzīgs, izsūtīt paziņojumu, ka visi, kurus tas interesē, var atbraukt un paņemt. Vēl mēs atradām in-teresantu celtniecības materiālu noliktavu, kur var atdot visu, kas palicis pāri pēc remonta, varbūt kādam noder. Tā mēs savācām visu ikdienā vajadzīgo – gan traukus, gan mēbeles. Kad braucām prom, visu pagalma izpārdošanā atdevām kaimiņiem.

Amerikā nekaunas no lietotām mantām?

Droši vien ir sabiedrības daļa, kas nekad nepirktu lie-totas mantas. Bet arī turīgākos rajoniņos ir cilvēki, kas bieži izpārdod mantas, iet pie kaimiņiem, un man liekas, ka tas ir savdabīgs komunikācijas veids, jo tā ir iespēja citam ar citu parunāties, iepazīties. Amerikā cilvēki ir daudz mobilāki, bieži vien pārceļas strādāt no viena štata uz otru. Pārvadāt iedzīvi ir dārgi, tāpēc tur šī second hand kustība ir ļoti populāra. Latvijā pārvācas uz Rīgu un tālāk uz Angliju.

Amerikāņu patēriņš, protams, ir milzīgs. Viņi visi ir atkarīgi no automašīnām, bez tās neko nevar izdarīt,

turklāt viņiem ir jābrauc milzīgi attālumi. Daudzi brauc divas stun-das uz darbu un divas atpakaļ. Tā jau visas tās emisijas rodas. Bet, ekonomiskās krīzes spiesti, arī viņi ir sākuši daudz vairāk domāt par taupību un vidi.

Amerika ir galējību zeme. Var sastapt gan ļoti zaļi domājošus cilvēkus, gan tādus, kas it nemaz nav zaļi. Var atrast videi draudzīgus restorānus, veselīgus ēdienus, bet lielākā sabiedrības daļa tur ēd hamburgerus, uzdzerot kolu. Diezgan švaks tas kopējais dzīvesveids, no zaļuma viedokļa skatoties. Bet, tā kā ASV ir liela, tad arī nelieli soļi ilgtspējas virzienā uzreiz rada būtiskus emisiju samazinājumus.

Bet mēs augstu novērtējām to, ka Amerikā ir brīnišķīga daba – gan kalni, gan okeāni –, turklāt tā nav īpaši blīvi apdzīvota. Savukārt Rietumeiropā – kur viena pilsēta beidzas, otra sākas. Droši vien tāpēc amerikāņi nesaprot Eiropas satraukumu par dažādām vides lietām. Viņiem putni un zvēri ir visapkārt, pat pilsētu parkos.

Ar ko tu tagad nodarbojies Latvijā?

Darbojos «Zaļajā brīvībā» – tajā pašā organizācijā, kur strādāju pirms tam. Biju domājis pasniegt lekcijas par ilgtspēju Latvijas Universitātē, bet jaunajiem, cik noprotu, tur vairs nav vietas. Esmu

Daudzie dabas parki piedāvā ne tikai svaigu gaisu un pastaigu takas, bet arī dabīgus trenažierus līdzsvara vingrinājumiem, ko bērni tik labprāt izmanto.

Community Forklift ir milzīga būvmateriālu un mājas iekārtošanas lie-tu noliktava netālu no Vašingtonas – cilvēki tajā ziedo neizmantotos un pāri palikušos materiālus, savukārt visa peļņa tiek sociāliem projektiem. Tur arī regulāri notiek svētki un pasākumi kopienai un bērniem.

VĀRDS


nodibinājis vides konsultāciju uzņēmumu, un ir vairāki pētījumi, pie kuriem strādāju.

Kāda ir vides nevalstisko organizāciju loma Latvijā?

Viens no uzdevumiem ir uzraudzīt un ietekmēt vides poli-tiku, it īpaši jomās, kuras to ietekmē, t.i., lauksaimniecība, mežsaimniecība, enerģijas politika, iepirkums. Bet man liekas, ka iespējas panākt, lai vides NVO priekšlikumi tiek ņemti vērā, ir diezgan mazas. It sevišķi, ja tie konfliktē ar valdošo jeb politisko uzstādījumu un naudas pelnīšanas iecerēm. Latvijā ir maz vides nevalstisko organizāciju, ku-ras spētu mobilizēt sabiedrību un pārliecināt politiķus. Jāņem vērā, ka Latvijā cilvēku iesaistīšanās brīvprātīgo

darbā un arī naudas ziedošana šādām organizācijām nav īpaši populāra lieta. Tāpēc sabiedriskās organizācijas ne-var pilnvērtīgi strādāt, jo trūkst brīvprātīgo, kas varētu palīdzēt, maz, kas ziedo līdzekļus. Bet ziedošanas tradīcija ir samazinājusies visā Eiropā. Otra iespēja ir piesaistīt korporatīvo naudu, bet tad jāvērtē tās izcelsme: no alkohola ražotājiem zaļie naudu neņems, no cigarešu ražotājiem un dabas postītājiem arī ne. Bet tieši viņi ir tie, kas visvairāk grib atbalstīt dabas organizācijas. Šie uzņēmumi vismaz sabiedrības acīs vēlas izskatīties zaļāki, tāpēc atbalsta talkas un citas praktiskas izpausmes, bet reti kad atvēl vides politikas ietekmēšanai, jo bieži vien šādi lēmumi traucētu viņu biznesu.

Kāpēc tu joprojām darbojies nevalstiskajā sektorā? Kāpēc neesi kļuvis par ierēdni vai startējis vēlēšanās?

Mani valdzina brīvība, kad varu domāt un darīt, ko pats vēlos. Valsts iestādēs ierēdņiem tas ir liegts… Mana paziņa, kas tagad aizgājusi strādāt valsts pārvaldē, atzīst, ka tik daudz nekad nav strādājusi, bet ne vienmēr šim darbam var redzēt kādu jēgu. Man liekas, ieejot politikā, iespējas darīt to, ko gribi, radikāli samazinās. Jābaidās no vēlētājiem, jābaidās no koalīcijas un opozīcijas, un visa pārējā. Ienākumi drošāki, bet mute jātur ciet.

Kā pasaulei būtu jāattīstās, lai mēs te noturētos ar visiem saviem bērniņiem un mazbērniņiem?

Domāju, ka ir jāatrod jauna definīcija, kas ir tā pilnvērtīgā dzīve, uz ko katrs individuāli un visa sabiedrība kolektīvi virzās. Bet, lai nākotnē dzīve būtu laba, jāsamazina materiālu un resursu patēriņš, vairāk vajadzētu pievērsties nemateriālām sevis apliecināšanas iespējām. Iešana uz lielāku iekšzemes kopproduktu, uz lielākām mājām, kur vairāk mantu, mūs nekur neaizvedīs. Tas ir kā vāveres skrējiens ritenī. Mēs ģimenē, protams, mēģinām ikdienā rīkoties zaļi, lai mūsu darbi saskan ar vārdiem, bet vai tāds dzīvesveids sabiedrībā ies plašumā, šaubos.

Ja arī tu neticēsi, tad taču vispār nav jēgas rītos no gultas kāpt ārā!

Jā, svarīgi, lai tu pats tici tam, ko dari, un dari to, kam tici. Tas, ka cilvēki spējīgi domāt vienu un darīt citu, atrast visādus iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, nerīkoties nezaļi, – tas arī ir šķērslis ilgtspējīgam dzīvesveidam. Zināšanu taču ir gana, bet pārvērst tās rīcībā ir daudz sarežģītāk. Turklāt darīt to pašu, ko citi, ir daudz vieglāk nekā rīkoties citādi.

Vai tavi bērni saprot, ko tu dari?

Kārlis, vidējais puika, vairākas reizes ir prasījis: «Tēt, ko tu dari?» Bērnudārzā citu bērnu vecākiem ir saprotami darbi: viens brauc ar mašīnu, cits kaut ko būvē... Viņiem

Braucienā uz Ņujorku nevar neiegriezties mazās kafejnīciņās un konditorejās, lai nobaudītu slavenos amerikāņu šokolādes cepumus un kēksiņus.

Latvietis Virdžīnijas renesanses svētkos – Jānis ar ģimeni turp devās kopā ar latviešu draugu palīdzēt tirgot viņa darinātās baltu rotas.

VĀRDS


ir skaidrs, ko tēvs dara. Bet ko dara ilgtspējas pētnieks vai NVO vadītājs? Toties viņi zina, kas ir bioloģiskā pārtika. Viņi šķiro atkritumus, jā, nekritiski pieiet visām lietām, kā jau bērni. Par resursiem arī viņi domā. Lai kāda lieta ras-tos un nonāktu pie mums, ir jāpatērē dažādi resursi. Viņi saprot, kāpēc man nepatīk plastmasas rotaļlietas.

Kāds ir tavs dzīves mērķis?

Dzīvē nav mērķa. Dzīve ir vienkārši jādzīvo. Nedomāju, ka cilvēks ir nācis pasaulē, lai ko darītu vai nedarītu. Šaubos, vai mums kā sabiedrībai ir dota kāda īpaša misija dzīvei uz Zemes. Dzīvniekiem arī nav nekādu mērķu, bet viņi dzīvo daudz ilgtspējīgāk nekā cilvēki.

Man liekas, ja nav mērķa, vai vispār jēga apgrūtināt planētu ar savu eksistenci?

Tev kā indivīdam var būt īstermiņa un ilgtermiņa mērķi, bet cilvēcei kopumā nav mērķa.

Bet kā pasaulei būtu jāattīstās? Mazāk jāvairojas vai mazāk jātērē?

Abi divi – kā kurā reģionā. Latvijā cilvēku skaits jau tā samazinās, toties Āfrikā un Āzijā ir ļoti straujš pieaugums, bet tā «kūka» ir tikai viena, visiem gribas paēst. Ir viena bezcerīga lieta, proti, ja mēs sadedzinām visus naftas, ogļu un gāzes resursus, kas ir zināmi pašlaik, klimata pārmaiņas ir neizbēgamas, būs ne tikai 2°C pieaugums, bet 4°C pieaugums. Es neredzu iespēju panākt fosilo

resursu lietošanas liegumu, jo visu naftu, gāzi un ogles gan valstis, gan firmas, kurām pieder šie resursi, jau ir ierēķinājušas savās bilancēs uz nākamajiem desmit un divdesmit gadiem. Vai mēs paši spētu būt tik stipri, lai pateiktu, piemēram, Krievijai, – nē, mums jūsu naftu un gāzi nevajag, mēs lietosim atjaunojamos resursus, par spīti tam, ka tie ir dārgāki.

Tu tici, ka cilvēki brīvprātīgi varētu samazināt patēriņu?

Neliela daļa sabiedrības to jau dara, bet tas ir nepietieka-mi, lai panāktu pārmaiņas. Daba mums to liks saprast, taču tad droši vien jau būs par vēlu kaut ko radikāli mainīt. Vienīgās cerības ir uz gudriem lēmumiem. Kad tuvojās ekonomiskā krīze, atsevišķi ekonomisti par to brīdināja. Taču politiķi neklausījās, jo negribēja ticēt, un izvēlējās īstermiņa labumu. Tāpat ir ar ekoloģisko krīzi: ir cilvēki, kuri saka, ka kaut kas jāmaina, jo tā visiem būtu labāk, bet mēs dzīvojam tik uz priekšu pēc principa «labāk zīle rokā, nekā mednis kokā». Cilvēki domā ļoti tuvredzīgi un īstermiņā. Tāpēc bez ārēja spēka, kas piespiedīs mainīt ierasto patērētāja dzīves stilu, ir maz cerību, ka cilvēki paši nolems mainīt ieradumus. Jā, domubiedru grupa var mainīties, to apliecina cilvēki, kas vienojas ekokomūnās. Ja viņu labais piemērs pavelk sev līdzi citus, tad būtu cerības, bet jāatzīst, ka sociālās pārmaiņas sabiedrībā no-tiek ļoti lēni.

Hmm, tad laimīgu Jauno gadu tev ir bezjēdzīgi novēlēt?

Dzīve sastāv no maziem priekiem, un tos es baudu.

Kāda no daudzajām dabas takām Amerikā – šoreiz mazā Maija izkāpusi no mugursomas uz tēta muguras.

Latvijas Dabas fonds – dabas advokāts

Ģirts Strazdiņš: Viena no sabiedrisko organizāciju galvenajām misijām ir līdzdalība lēmumu pieņemšanā. Pēdējo 50 gadu laikā demokrātiskā sabiedrībā lēmumu pieņēmēji tiek ietekmēti no vairākām pusēm, proti, atbilstoši partijas piederībai viņiem pirmām kārtām jārēķinās ar politisko spiedienu, apņēmīgi darbojas arī ekonomiskais bloks, jo uzņēmējiem ir savas inte-reses – viņi grib pēc iespējās brīvāk izmantot resursus, plašāk tirgoties, un vides aizsardzība šajā gadījumā pa-rasti ir mazsvarīga. Un tam visam pretī stāv sabiedrisko organizāciju bloks, kam rūp vides kvalitātes un dabas

daudzveidības saglabāšana, kā arī sociālās intereses. Sabiedriskās vides organizācijas, protams, ir dažādas: ir biedru organizācijas, ir dažādi nodibinājumi un «Green-peace» tipa struktūras. Bet mērķis visām ir viens – panākt videi draudzīgu lēmumu pieņemšanu, kas balstās uz ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem.

Jau kopš nodibināšanas Latvijas Dabas fonds aktīvi iesaistās ar dabas aizsardzību saistītu lēmumu apspriešanā un pieņemšanā, jo tieši saimnieciskā aktivitāte lauksaimniecības, mežizstrādes, enerģētikas vai citās nozarēs rada vislielāko ietekmi uz dabas daudzveidību, daudz kas atkarīgs no apsaimniekošanas veida, un to visu ar attiecīgiem normatīvajiem aktiem un likumiem, kā arī

Latvijas Dabas fonds (LDF) dibināts gandrīz pirms gadsimta ceturkšņa, un tajā apvienojušies profesionāļi, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir ne tikai ama-ta pienākums, bet arī dzīves aicinājums. Tie žurnāla «Vides Vēstis» lasītāji, kuri nav aktīvi iestājušies par kādas dabas teritorijas saglabāšanu savā apkārtnē, diez vai spēj iedomāties, cik grūtas cīņas vides nevalstiskajām organizācijām nākas izcīnīt politikas plānošanas dokumen-tu un normatīvo aktu tapšanas procesā, lai saglabātu līdzsvaru dabā. Naudas apmātie ir gatavi izmantot jebkuru tautas dullināšanas paņēmienu, lai pierādītu, ka melns ir balts, ka krūmi ir mežs, ka izcirtumā ir dižāka bioloģiskā daudzveidība nekā pirmatnējā mežā, ka arī taisns grāvis ir upe un tamlīdzīgi. Ja viņus neuzraudzītu aktīvi iedzīvotāji un pieredzējušas, neuzpērkamas vides nevalstiskās organizācijas, iespējams, pa šiem gadiem mēs būtu zaudējuši vairāk dabas vērtību. Tomēr regulāra sekošana līdzi izmaiņām dabas un vides aizsardzības likumdošanā saistīta ar neatlaidīgu, mērķtiecīgu un pastāvīgu darbu. Un ir labi, ja šādu darbu demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības veidošanas vārdā reizumis atbal-sta arī valsts vai starptautiskie fondi. Pama-tojoties uz ilggadējo pieredzi, LDF saņēmis EEZ finanšu instrumenta 2009.-2014.gadam atbalstu projektam «Ilgtspējīgas attīstības veicināšana, integrējot vides un dabas aizsardzības prasības politikas plānošanas dokumentos». Par projekta būtību un to, kāpēc lēmumu pieņemšanu nedrīkst atstāt tikai politiķu un naudas pelnītāju ziņā, stāsta Latvijas Dabas fonda vadītājs Ģirts Strazdiņš un Vides konsultatīvās padomes priekšnieka viet-niece un Latvijas Dabas fonda padomes locekle botāniķe Lelde Eņģele.

VIDRŪPE


VIENALDZĪBA IR

IZNĪCINOŠA

ilgtermiņa stratēģijām nosaka tieši likumdošana. Tas, ko LDF kā sabiedriska organizācija var izdarīt, ir mēģināt šīs stratēģijas, likumus un tiem pakārtotos normatīvos ak-tus padarīt pēc iespējas draudzīgākus dabai, panākt, lai biznesa sektoram būtu jārēķinās ar dabas aizsardzības prasībām. Es domāju, ka LDF dabas aizsardzības interešu aizstāvēšanas jomā ir izdarījis ļoti daudz, sasniedzot aug-stu profesionālo līmeni. Nevienlīdzīgajā cīņā ar naudas varu ir vajadzīgas pamatīgas zināšanas un liela pieredze, lai spētu pierādīt, ka dabas aizsardzība ir ne mazāk svarīga.

Projekta «Ilgtspējīgas attīstības veicināšana, integrējot vides un dabas aizsardzības prasības politikas plānošanas dokumentos» mērķis ir panākt aktīvu un plašu sadarbību starp organizācijām un savstarpēji saskaņotus viedokļus, lai efektīvāk izmantotu ierobežoto kapacitāti un rezultatīvi piedalītos lēmumu pieņemšanas procesā. Parasti tas ir brīvprātīgs darbs, un cilvēki ziedo daudz sava brīvā laika, lai, iedziļinoties normatīvajos aktos, atrastu tās vietas, kur nākotnē varētu rasties kāds apdraudējums, un arī

dotu padomus, kā integrēt dabai draudzīgas prasības. Viena no galvenajām Latvijas Dabas fonda misijām ir tieši profesionālā līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos, jo īpaši, ņemot vērā to, ka Latvijā nav daudz sabiedrisko organizāciju, kas aktīvi darbotos šajā lauciņā. Protams, mums ne vienmēr izdodas pārliecināt par savu taisnību. Bet mēs varam mēģināt izskaidrot, vajadzības gadījumā varam informēt sabiedrību ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību par to, ka briest problēmas, ja kādi lēmumi tiks pieņemti neatbilstoši sabiedrības interesēm. Ļoti svarīgi ir piedalīties arī lēmumu pieņemšanas procesos pašvaldību līmenī, bet tur lielākā loma ir tieši vietējām un reģionālajām organizācijām. Mēs varam sadarboties ar tām un dalīties pieredzē.

Latvijas vides nevalstisko organizāciju darba pieredze, pro-tams, nav liela, bet mums ir Rietumeiropas demokrātijas paraugi, kur ir ļoti lielas sabiedriskās organizācijas ar sim-tiem tūkstošu biedru, šīs organizācijas pārstāv sabiedrības intereses pietiekami spēcīgi, un lēmumu pieņēmēji spiesti tās respektēt. Mēs ceram, ka vides nevalstisko organizāciju Latvijā kļūs ne tikai vairāk, bet tās būs lielākas, cilvēki būs aktīvāki un iesaistīsies kā biedri, kā aktīvisti, kā brīvprātīgie, jo tas ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā mēs varam pasargāt dabu. Pretējā gadījumā ekonomiskā sektora lobijs gūs virsroku, jo viņi ar to pelna naudu, tāpēc iesaista profesionālus sabiedriskās domas grozītājus un lobistus. Nav viegli cīnīties un pārliecināt tikai naudas varu saprotošu lēmumu pieņēmēju. Bet, no otras puses, vēsu prātu atspēkojot visādu veidu ticamus un mazāk ticamus argumentus, mums izdodas pierādīt savu uz dabas likumsakarībām balstīto taisnību.

Āža kāja likumprojektos

Lelde Eņģele: Pieredze un zināšanas ir ļoti svarīgas, lai vides nozares normatīvu sistēmu pārzinātu kopumā. Tad, lasot kārtējos likumu vai noteikumu grozījumu projektus, ir vieglāk pamanīt draudošās problēmas. Visi normatīvie akti ir savā starpā saistīti, un ja, ķeras klāt vienam pun-ktam, tad tā sauktā āža kāja var izlīst arī citā. Vides NVO cenšas iesaistīties normatīvu un plānošanas dokumentu tapšanā pēc iespējas savlaicīgāk, darbojoties ministriju veidotajās darba grupās. Šāda iesaistīšanās prasa lielus spēkus, taču tiek izvērtēts visu pušu viedoklis un do-kumenta projekts ir kvalitatīvāks, tostarp dažas videi «kaitīgas» idejas nemaz netiek līdz izskatīšanai Ministru kabinetā vai Saeimā.

Pašlaik norit ļoti smagas diskusijas par Lauku attīstības programmu 2014.–2020. gadam, un Zemkopības minis-trija vēl nav publiskojusi pēc sabiedriskās apspriešanas precizēto programmas tekstu. Tādējādi vēl joprojām saglabājas bažas, ka kopējais finansējums bioloģiski vērtīgo zālāju uzturēšanai nākamajā plānošanas periodā, salīdzinot ar iepriekšējo, ir samazināts. Tāpat nav skaidrs, vai un kādi

Ģirts Strazdiņš.

Foto

no

LDF

arhī

va.

VIDRŪPE


datumi tiks noteikti tā sauktajai vēlajai pļaujai. Pret šo vēlo pļauju iebilst arī paši zemnieki, un ir dīvaini, ka Zemkopības ministrija šādi ierobežo lauksaimniekus un liedz dabai draudzīgajiem zemniekiem iegūt vērtīgu lopbarību. Bažas rada arī Lauku attīstības programmā plānotie meliorācijas pasākumi bez nosacījumiem, kas liktu īstenot dabai draudzīgākus meliorācijas projektus.

Līdz šim neredzēta nekaunība ir tas, kā Zemkopības ministrija manipulē ar jēdzieniem, lai pasākumus, kas pašlaik der «meža ekonomiskās vērtības uzlabošanai», jaunajā Lauku attīstības programmā nosauktu par «ieguldījumiem meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai». Nopietnas diskusijas gaidāmas arī par Ministru kabineta noteikumiem Lauku attīstības programmas pasākumu ieviešanai.

Vides NVO – traucēklis vai palīgi?

Nesen Latvijas Dabas fonda organizētajā seminārā Zemkopības ministrijas pārstāvji lika manīt, ka esam pārāk radikāli, pārāk zaļi, ka mums vairāk ir jādomā par ražotājiem. Mums, savukārt, šķiet, ka mēs jau tā cenšamies iedziļināties ekonomiskajās problēmās un ražotāju vajadzībās, tāpēc arī viņi varētu kādu solīti panākt pretī un saprast, piemēram, ka putni perē pavasarī, tādēļ šajā laikā nebūtu jācērt koki jebkurā meža biezoknī. Peļņu ilgtermiņā var plānot arī rēķinoties ar ciršanas ierobežojumiem putnu ligzdošanas laikā.

Ģirts Strazdiņš: Es domāju, ka ir jāredz kopējā vīzija – uz kurieni mēs kā sabiedrība ejam. Mēs runājam par mežiem, bet kas ir Latvijas nākotnes meži? Vai tās ir rindiņā sastādītu vie-nas sugas koku plantācijas, kur viss izskatās tik glīti – nav brikšņu, nav zaru, viss tā smuki sa-kopts, tiek audzēti kubikmetri, kas pārtaps latos un eiro? Ir skaidrs, ka ar dabas daudzveidību šādām plantācijām kopīgā ir maz. Bet mežs var būt arī dabisks, kur aug un dzīvo daudz dažādu sugu, ir pamežs, putni un zvēri, un šādu mežu var uzturēt, pareizi apsaimniekojot. Domāšana kubikmetru kategorijā ir īstermiņa. Cik tad lielu peļņu mēs varam iegūt no tiem ku-bikmetriem, par ko pretī dabūsim garlaicīgus plantāciju mežus? To vēlas mežizstrādātāji, bet mēs kā sabiedrība to varbūt nemaz negribam. Jo mums, sabiedrībai, pieder puse no mežiem, un tos apsaimnieko AS «Latvijas valsts meži». Mēs, protams, neesam pret ciršanu vispār. Jautājums ir par apsaimniekošanas veidu, proti,

necirst, piemēram, putnu ligzdošanas laikā un tamlīdzīgi. Diemžēl mežistrādes bizness attīstās kubikmetru domāšanas virzienā, arī «Latvijas valsts mežos». Jā, viņi pieņēmuši darbā labus biolo-gus, bet – vai ieklausās viņu teiktajā? Galvenais jautājums ir par pamatdarbības veidu. Piemēram, kā mežs tiek apsaimniekots, uz kurieni šāda saimniekošana ved, kāda ir uzņēmuma nākotnes vīzija par mežiem pēc 50–100 gadiem? Un tur nu mums domas radikāli atšķiras. Tagad Eiropā kļūst populārs tāds jēdziens kā «ekosistēmu pakalpojumi», tas ir, mežs tiek uzskatīts par ekosistēmu, nevis par konkrētu koksnes daudzumu kubikmetros. Ekosistēma sabiedrībai sniedz virkni labumu, un koksne ir tikai viens no tiem. Bioloģiskā daudzveidība, kas tiek uzturēta dabai draudzīgi apsaimniekotos mežos, rada virkni ieguvumu plašām sabiedrības masām: cilvēki dabiskā mežā atpūšas, pastaigājas, lasa ogas un sēnes, iet medībās.

Likumsakarības ekosistēmā uzskatāmi parāda bites. Ja tās izmirs, globāli tiks apdraudēta visa lauksaimniecība. Bet pļavas, virsāji un citi dabiskie biotopi ir vispiemērotākā bišu dzīves vide. Ja mēs to iznīcinām, mēs apdraudam ne tikai lauksaimniecību kā nozari, bet arī iespēju saražot pārtiku. Vai šādi zaudējumi vispār ir salīdzināmi ar jebkuriem īstermiņa ekonomiskiem labumiem? Mēs necīnāmies par kādas vienas sugas aizsardzību, mēs cīnāmies, lai ekosistēma būtu vitāla, bagāta un daudzveidīga. Ikviens intuitīvi nojauš, ka dabiska daba, nevis cilvēka mākslīgi radītā vide, ir tā labākā.

Lelde Eņģele (ugunsdzēsēja).

Foto

no

LDF

arhī

va.

VIDRŪPE


Piemēram, mauriņam, salīdzinot ar dabisko pļavu, nav lielas vērtības, mauriņam tikai cilvēku apdzīvotā vietā ir vērtība. Bet dabiska pļava rada dzīves vidi daudzām citām radībām, bez kurām tādā mākslīgā pasaulē arī cilvēks nespētu izdzīvot. Ir jāsaprot, ka tā cīņa ir nevis par to, lai kāds mazāk nopelnītu, bet tā ir iestāšanās par cilvēka labklājību ilgtermiņā. Citādi vieniem būs vienas dienas peļņa, bet nākotnē visiem, neatkarīgi no tā, vai esi bagāts vai pieticīgs, naudu nemaz nebūs, kur likt, jo maizi varbūt nemaz nevarēs nopirkt.

Maize, ko nevar vairs ēst

Nu jau ir tā, ka daudzi produkti satur tik daudz pesticīdu atlieku, ka diez vai tos vispār drīkst ēst. Pasaule diemžēl iet ekonomikas pavadā, it īpaši jaunattīstības valstis, kur ekonomikas sektors vienkārši ekspluatē dabas resursus un vietējos iedzīvotājus. Mēs tomēr varam to ietekmēt, izvēloties preces, produktus vai pakalpojumus, kas ir videi un veselībai draudzīgi, un tas nozīmē atbalstīt dabisku un veselīgu nākotni. Arī mūsu nauda ir efektīvs līdzeklis, lai ietekmētu procesus pasaulē, piemēram, vairāk izvēloties ekosertificētus produktus.

Es domāju, labs risinājums, lai pasauli glābtu, ir kļūt par aktīvu sabiedrības locekli, un tad veidi, kā izpausties, var būt dažādi. Var iekļauties sabiedriskā organizācijā, ar kuras palīdzību veicināt zaļāku nākotni, var ik dienas taupīt resursus, piemēram, lietot mazāk papīra, tā veici-not papīrmalkas mazāku ciršanu. Ikdienas soļi un izvēles nosaka ļoti daudz. Ja esmu vienaldzīgs un to visu neņemu vērā, tad es jau esmu pielīdzināms dabas iznīcinātājam un esmu daudzu nelaimju cēlonis, jo ar savu bezdarbību es radu nelaimi daudziem cilvēkiem pasaulē. Viņi ir spiesti saražot šo produktu gan vietējai dabai, gan savai veselībai kaitīgos apstākļos. Es domāju, ir svarīgi katram saprast nākotnes vīziju un ar savu darbību sekmēt to, lai tā būtu zaļāka un skaistāka.

Lelde Eņģele: Ir jāpatur prātā, ka Latvijas un Eiropas Savienības budžetā naudas ir tik, cik ir, un, ja attiecīgs tās daudzums ir paredzēts videi, tad vides kvalitātes uzlabošanai un dabas vērtību saglabāšanai būtu jāplāno zinātniski pamatotākie un efektīvākie pasākumi. Tur liela nozīme ir arī tam, kādu lēmumu pieņems par konkrēto pasākumu atbildīgais ierēdnis ministrijā un kādu lēmumu pieņems atbildīgais ministrs. Jautājums tikai, kam lēmuma pieņemšanā ir lielāks svars – zināšanām un pamatojumam vai kāda lobija pasūtījumam.

«Sargājiet dabu, tikai netraucējiet ekonomiku!»

Ģirts Strazdiņš: Katra sabiedrība savu valdību ir pati nopelnījusi. Ja mēs pēdējos pārdesmit gadus esam

tiekušies vienīgi pēc ekonomiskās labklājības, tad arī esam ievēlējuši tādus lēmumu pieņēmējus, kuriem šīs intereses dominē. Vēlreiz – katram pašam ir sevī jāmainās. Tad, kad būsim mainījušies paši, tad arī vēlēšanu iecirknī nobal-sosim par tādiem politiķiem, kuru nākotnes redzējums ir līdzīgs mūsējam.

Es joprojām gribu ticēt, ka lielākā daļa sabiedrības domā plašāk un ka šo cilvēku vērtības nav tikai nauda, bet gan sociālā labklājība, vides kvalitāte, kā arī izglītības un kultūras jautājumi. Bet – var jau būt, ka kādu tikai nauda dara laimīgu. Tomēr pieļauju, ka lielākajai daļai cilvēku ir daudz citu vērtību. Ja naudas vārdā šīs pārējās vērtības tiek iznīcinātas, tad vides NVO ir par ko rūpēties, par ko celt trauksmi un ziņot, ka attīstība iet nepareizā virzienā. Mēs gribam redzēt pilnvērtīgu nākotni, mēs cīnāmies par zaļo komponenti, citi iestājas par sociāliem jautājumiem – tāda ir demokrātiska sabiedrība, un visi viedokļi būtu jāņem vērā, domājot par ilgtspējīgu attīstību. Gribas ticēt, ka sabiedrība grib sevi redzēt ne tikai bagātu, bet arī laimīgu, veselīgu un pilnvērtīgu dzīvi dzīvojošu. Cik man ir nācies ar cilvēkiem parunāt, lielākā daļa domā šādi.

VIDRŪPE


Nacionālais uzņēmums «Balticovo» šogad svin 40 gadu jubileju un negrasās pārdoties ne leišiem, ne kādam globālam monstram. Te vistas dēj labākās olas Latvijā, jo «Balticovo» ir vienīgais lielražotājs valstī, kas nebaro putnus ar ĢMO soju, bet gan Latvijā audzētu barību, kas gatavota no rapša un labības. Dējējām šeit aiz-liegts dot medikamentus, jo kaitīgās vielas no organis-ma putni izvada arī ar olu starpniecību. Bet, domājot par produkta kvalitāti, tikai retais aizdomājas par lielo darbu, ko daudzi ilgtspējīgi domājoši uzņēmumi velta tam, lai samazinātu izmetamā iepakojuma daudzumu.

«Balticovo» valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs stāsta: «Lai taupītu iepakojuma materiālu, jau pirms pieciem gadiem olu transportēšanas kartona kastēm noņēmām aizlokāmo augšu, tādējādi samazinot iepakojuma daudzumu uz transportējamo olu skaitu par 15%. Savukārt pirms diviem gadiem par diviem gramiem jeb 10% samazinājām katras plastmasas iepa-kojuma kastītes svaru, kas bija iespējams, izmantojot jaunu iepakojuma dizainu un tehnoloģijas. Šādi mēs būtiski ietaupījām resursus un samazinājām atkritumu apjomu. Ja Lielajā talkā cilvēki visā Latvijā savāc 195 tonnas izmētātu atkritumu, tad uzņēmums «Balticovo» šādu apjomu vienkārši nerada. Šobrīd mēs izstrādājam tādu kā «lego» tipa iepakojuma dizainu olām – savstarpēji savienotas, transportēšanai drošas pakas, kas dos iespēju olas uz lielveikaliem transportēt bez kartona iepakojuma kastēm. Esam pārliecinājušies, ka makulatūras iepakojums olām ir nepraktisks – ja vienā kastē kāda ola saplīst, tā sasmērē citus iepakojumus, un daļu produkcijas nākas brāķēt. Turklāt makulatūras pārstrāde ir vidi piesārņojoša, tērē vairāk resursu, nekā ražojot plastmasas iepakojumu. Pavisam drīz «Balticovo» savas produkcijas iepakojumam izman-tos 100% otrreiz pārstrādājamu PET materiālu. «Bal-ticovo» atteicies arī no olu bretēm, kas izgatavotas no makulatūras, to vietā izmantojot no plastmasas gatavotas un daudzreiz izmantojamas bretes.»

Vai esat pamanījuši, ka «Balticovo» olas saliktas kastītēs, kas nav koši apdrukātas? Iepakojuma noformējumā valda minimālisms, un tie, kuri domā ne tikai par vidi, bet arī savas maltītes kvalitāti, to novērtē. Jo pats svarīgākais – lai olas nesatur pesticīdu atliekas un neapdraud veselību ar līdz galam neizpētītās ĢM barības blaknēm. Un, ja ražotājs vēl īpaši piedomājis pie ekodizaina un efektīvas loģistikas – tas ir vēl viens arguments, lai izvēlētos Latvijā dētas olas.

«BALTICOVO» VISTAS NEBAROAR ĢMO UN EKONOMĒ RESURSUS

VIDRŪPE


Šis gads dabas aizsardzības jomā bija skaists – nosvinēti 40 gadi, kopš dibināts Gaujas nacionālais parks, un 90 gadi, kopš dibināts Slīteres dabas piemineklis. Ir dzirdēts vie-doklis, ka īstais jubilārs šogad ir Gaujas nacionālais parks, jo Slīterei taču nav nekā, ko svinēt, – tur nacionālais parks nodibināts tikai 2000. gadā... Bet, ja velkam paralēles ar cilvēkiem, mēs taču nesākam no jauna skaitīt gadus sie-vietei, kura precoties maina uzvārdu. Divas jūras, divas tautas, ļoti daudz laiku lokos no iznīcināšanas pasargātu dabas vērtību – tās ir Slīteres bagātības. Dažam tā ir skais-ta vieta pie jūras, kur veldzēt dvēseli, citi vēlas tur medīt vai būvēties, bet pētnieki Slīteri sauc par reto sugu Noasa šķirstu. Piemineklis, rezervāts, nacionālais parks – tāda trīsvienība piedzīvota šajos 90 gados.

1923. gadā, bet ir arī uzskats, ka tas notika 1921. gadā, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, vispirms 1100 ha platībā tika nodibināts Slīteres dabas piemineklis, tad 1946.gadā, jau padomju laikos, Tautas komisāru padome visus aizsargājamos objektus bez lielas vētīšanas apstiprināja un dabas pieminekli iekļāva aizsargājamo mežu pirmajā grupā. 1957. gadā nodibināja Slīteres rezervātu, kura teritorija pēc valsts meža zemju un Bažu purva pievienošanas bija 7860 ha, un to pieskatīja mežsargi.

1970. gadā rezervāta teritorija tika paplašināta un nu sa-sniedza jau 9362 ha, bet no 1977. gada Slīteres rezervāts aizņēma 14 882 ha lielu piejūras zemienes daļu Balti-jas jūras un Rīgas līča piekrastē. 1979. gadā rezervāts ieguva administrāciju, un pirmo reizi pa šiem gadiem šeit regulāri notika zinātniski pētnieciskais darbs, jo administrācijas uzdevums bija ne tikai pārraudzīt un apsaimniekot rezervāta teritoriju, bet arī veikt un koordinēt zinātniskos pētījumus gan šeit, gan citos Latvijas rezervātos. 2000. gadā Slīteres valsts rezervāts ieguva nacionālā parka statusu.

Tie ir sausi fakti, bet aiz tiem stāv dažādas politiskās varas un arī cilvēki – gan tādi, kam dabas aizsardzība ir dzīves jēga un misija, gan stukači, karjeristi un vietvalži. Viņi visi ir ietekmējuši šīs aizsargājamās teritorijas vēsturi.

Te vienmēr bijis dabas piemineklis

Entomologs Kristaps Vilks mūs aizved uz to tālo laiku, kad Slīterē ieradās pirmie zinātnieki un dabas pētnieki. Par viņu vērojumiem Kristaps jau stāstīja «Vides Vēstu» šā gada pirmajā numurā. Nu viņš Slīteres vēsturi rāda uz 210 gadus vecas Kolkas egles gadskārtu rakstiem.

SLĪTERE – KURZEMES TRĪSVIENĪBAVecā priede Kolkasragā.

DABAS AIZSARDZĪBAS VĒSTURE


Pirms 90 gadiem ainava bija klajāka

Lībiešu kultūras darbiniece Baiba Šuvcāne pētījusi, kā veidojusies un mainījusies cilvēku dzīve Slīteres nacionālā parka teritorijā, jo arī tas ļoti ietekmējis dažādus biotopus. Pirmā pasaules kara laikā piekrastes iedzīvotājiem nācās pamest savas mājas, visu iedzīvi, tostarp zvejas inventāru, kas tika izpostīts, lopi tika likvidēti. Kad 1920. gados cilvēki atgriezās mājās, zemi nācās rakt ar lāpstu. Sākās agrārā reforma, un zvej-niekciemu iedzīvotājiem apmēram trīs verstu jeb 3,2 km attālumā iedalīja 6–7 ha lielus zemesgabalus – dažs uz tā būvēja māju, cits pļāva sienu. Tāpēc Slīterei raksturīgas tālās pļavas. Naudas nebija, kredītu notei-kumi bija drakoniski. 30. gados zvej-nieki jau kļuva turīgāki, Mazirbē, Košragā, Pitragā un Saunagā rūca gateri – tur zāģēja kokmateriālus jaunām ēkām. Ciemu teritorijas bija klajas, jo visur tika ganīti lopi, audzēta labība, arī pēc malkas tālu nebrauca. Jau tolaik nācās īstenot

pirmos ierobežojumus piekrastes izciršanai, jo ceļojošās kāpas, piemēram, Liepājas pusē un Vecāķos, apraka mājas un iekoptos tīrumus.

Laiki mainījušies, un nu Slīteres nacionālā parka teritorijā faktiski vairs nav nevienas zemnieku saimniecības, zvej-nieki pēc zivīm biežāk brauc uz Ventspili, nevis laižas bangojošajā jūrā ar mazu laiviņu, reti kurš rušinās pa smilšaino augsni, lai iekoptu dārziņu. Tagad piejūras cie-mu teritorijas ir mežainas, starp kokiem slejas vasarnie-ku mājas. Ziemā šeit dzīvo vismaz 10–20 reižu mazāk cilvēku nekā vasarā. Tālās pļavas aizaug ar kokiem, en-tomologi rīko krūmu ciršanas talkas un cer saglabāt dzīvotnes tādiem kukaiņiem, kam patīk dzīve atklātākā vietā. Konferences laikā vairāki zinātnieki rosināja domāt par to, kā Slīterei attīstīties tālāk – vai mēģināt atjaunot seno laiku agrāro ainavu vai ļaut uzvarēt mežam.

Cilvēki, kas veidoja Slīteres likteni

Slīteres dabas pieminekļa unikalitāti nostiprināt nolēma pirmie latviešu dabas pētnieki – botāniķis Nikolajs Malta cildināja vietu, kur savvaļā aug ogu īve jeb platpaeglis un Baltijas efejas, taksatori apbrīnoja bagātīgos un mazskar-tos mežus Zilo kalnu pakājē. Droši vien nav mazsvarīgi, ka šo vietu labi pārzināja Pauls Sarma, talsinieks, kurš

«Nav grūti pamanīt, ka Kolkasragā ir lielas priedes, kas izstiepušas savus raupjos zarus uz visām debespusēm. Šim kokam ir aptuveni 210 gadu. Tolaik, kad tas uzdīga, dzimis pasaku lielmeistars Hanss Kristians Andersens. Uz Kolkasraga priedes gadskārtu skaidiņas saliku dažus Slīterei zīmīgus notikumus. Divdesmit gadi, kas pagājuši kopš lielā deguma Bažu purvā, šā koka mūžā nav itin nekas. Pat cen-timetrs nav. Jau tad, kad pirms 90 gadiem Slīteres Zilajos kalnos tika nodibināts dabas piemineklis, šis koks bija liela, 120 gadus veca priede, kas pieredzējusi laiku, kad tika iz-veidota Latvijas valsts, kad uzceltas abas šīs puses bākas – gan uz saliņas jūrā, gan Zilo kalnu kraujas malā. Es stāvu zem lielās priedes vainaga un domāju – varbūt tai tālajā 1871. gadā tieši tepat garām uz Kolkasragu gāja pirmais da-bas pētnieks Heinrihs Morics Vilkomms... Ja skaitām gadus tālāk, nokļūstam laikā, kad Slīterē tik tikko bija uzsākta tāda nopietnāka meža ciršana. Tā ir 200 gadu vēsture, kas ierakstīta 26,5 centimetros – Kolkasraga priedes koksnes gabaliņā. Dabai 90 gadi ir niecīgs laika sprīdis.

Otrajā (zaļajā) rāmītī parādītas gadskārtas, kas ir būtiskas dabas daudzveidībā. Melnais stārķis ligzdu var būvēt kokā, kura vidējais vecums ir 200 gadi. Priežu sveķotājkoksngrauzis, kas ir kukaiņu pasaules daudzveidības simbols, apdzīvo kokus, kuri ir vismaz 150 gadus veci. Slīterē šādi koki ir, tāpēc šī ir patiešām ļoti unikāla teritorija.»

Nacionālais parks, 2000 (~197 gadi)

Ugunsgrēks Bažu purvā, 1992 (~189 gadi)

Grāmata «Slītere», 1983 (~180 gadi)

Rezervāta administrācija, 1979 (~176 gadi)

Rezervāts, 1957 (~154 gadi)

Dabas piemineklis, 1923 (~120 gadi)

Latvijas Republika, 1918 (~115 gadi)

Kolkas bākas uzcelšana, 1884 (~81 gads)

H. M. Vilkomma ceļojums, 1871 (~68 gadi)

Šlīteres bākas uzcelšana, 1849 (~46 gadi)

Bažu purva meliorēšana, 1838 (~35 gadi)

Kokogļu dedzināšana, 1828 (~25 gadi)

???

VĒSTURISKIE NOTIKUMI SLĪTERĒ

2013 (~210 gadi)

Melnais stārķis

Priežu sveķotāj-koksngrauzis

1803



padomju laikos bija Mežsaimniecības problēmu institūta Dabas aizsardzības laboratorijas vadītājs, un Meža mi-nistrijas Dabas aizsardzības daļas vadītājs Aivars Siliņš, kurš pirms tam bija Dundagas MRS direktors. Tāpēc nav brīnums, ka pirmā rezervātus pārvaldošā institūcija atradās tieši Slīterē.

Valsts rezervātu centrs

1979. gada 2. jūlijā tika pieņemts lēmums izveidot Slīteres valsts rezervāta administrāciju, kas pārraudzītu ne tikai Slīteres, bet arī Moricsalas, Grīņu un Krustkalnu rezervātu. Par saimnieciskajiem jautājumiem gādāja direktors An-tons Gubāts, par zinātnisko izpēti – viņa vietniece Anna Seile. Šie cilvēki parasti tiek minēti kā rezervāta pirmie darbinieki. Bet – bija padomju laiki un pierobežas zona, tādēļ patiesībā pirmais darbā tika apstiprināts cilvēks X, kurš modri sekoja līdzi tam, vai kāds savās runās neap-draud padomju varu.

Jocīgi, bet pirmais rezervāta kantoris atradās pie Tal-siem, tur strādāja grāmatveži un saimnieciskie dar-binieki, zinātnieki – vecajā Šlīteres mežniecībā un vēlāk Mazirbes tautas namā. Atmodas laikos lībieši pieprasīja godam atjaunoto ēku savā īpašumā, un nacionālā parka pirmsākumos kantoris tika pārcelts uz Dundagu, lai būtu tuvāk direktora un grāmatvežu mājoklim. No 2009. gada Kurzemes reģionālās administrācijas kantoris atkal ir tur, kur tam pienākas būt, – Slīterē.

Rezervāta laikos cilvēku netrūka: bija mežu sardze, medību vadītāji, 11 zinātniskie darbinieki, laboran-

1921. gads – Slīteres dabas piemineklis

1961. gads – Slīteres valsts rezervāts

Sīkrags

Mazirbe

KošragsPitrags

Saunags

Vaide Kolka

Uši

SLĪTERES NACIONĀLĀ PARKA ROBEŽU IZMAIŅAS

B A L T I J A S J Ū R A

RĪGAS LĪCIS

2000. gads – Slīteres nacionālais parks

Sapnis par Ziemeļkurzemes nacionālo parku

Dabas liegums

Ances purvi un meži

Ovīšu dabas liegums

Slītere

ti, grāmatveži, šoferi. Notika rosīga rezervāta dabas izpēte, visi materiāli tika publicēti rakstu krājumā «Mežsaimniecība un Mežrūpniecība», tika izdotas brošūras sērijā «Daba un Mēs». Putnus pētīja Vilnis Skuja un Elmārs Pēterhofs, augus – Ērika Kļaviņa un Ilze Rēriha, zirnekļus – Māris Šternbergs, sēnes – Edgars Vimba, ķērpjus – Al-fons Piterāns, tauriņus – Aleksandrs Šulcs, īves – Ilmārs Riekstiņš, sūnas – Austra Ābeltiņa.

Anna Seile.



Daudz retāk tiek pieminēti fiziķu pētījumi – viņi atklāja, ka gar Zilo kalnu krauju un Kolkas pusē ir anomāliju josla jeb pamatiežu garozas lūzums, caur kuru izdalās pat vairāk radiācijas nekā Baldonē, kur tiek glabāti radioaktīvie atkritumi. Šajā zonā novērojami māzeri un citi koku izkropļojumi. Žēl, bet pētījums netika pabeigts.

Nogurusi no bezcerīgās cīņas ar ogotājiem, Anna Seile aizdomājās, cik aplami ir leģendārie dzērveņu lasīšanas termiņi, un rosināja tos atcelt. Līdzīgi kā tagad ar pīļu sezonas atklāšanu, kad pie visiem Latvijas dīķiem un ezeriem vienlaikus sākas apšaude, tā 70. gados cilvēki metās dzērveņu purvos, un tas dabai nodarīja daudz lielāku ļaunumu nekā ogu pakāpeniska nolasīšana. Jau tajos laikos vietējiem iedzīvotājiem bija ļauts lasīt ogas rezervāta teritorijā, bet šādas privilēģijas pieprasīja arī Meža ministrija un armija. Ja mežiniekus vēl varēja apvārdot, tad armijnieki vienkārši aplenca Pēterezeru un paziņoja, ka dzērveņu laikā viņiem tur ir mācības. Tolaik viens no kolorītākajiem vides inspektoriem bija Edgars Hausmanis. Viņš daudz neskatījās – radinieks, kaimiņš, roms vai augsta amatpersona... Ja tika pieķerts rezervāta zonā ar dzērveņu groziņu, ogas izbēra un uzrakstīja pro-tokolu par dabai nodarīto kaitējumu.

1980. gadu vidū par rezervāta direktoru kļuva Juris Janovs. Viņš ar sparu pievērsās saimnieciskiem dar-biem, bet vietniece zinātniskajā darbā Anna Seile aizvien vairāk iesaistījās Atmodas kaislībās. Kad Annu Seili 1990. gadā ievēlēja LPSR pēdējā Augstākajā Padomē un vēlāk Saeimā, viņas darbu turpināja Elmārs Pēterhofs. Jāatzīst,

ka pētnieciskais darbs tika samazināts līdz minimu-mam, vien botāniķe Ilze Rēriha nodarbojās ar augu sugu inventarizāciju, bet zooloģe Ina Brauna ķēra peles. Šajā laikā aizsargājamās teritorijas no mežu sistēmas tika no-dotas Vides komitejas un vēlāk Vides ministrijas pārziņā.

Lielākais trieciens bija 1992. gada ugunsgrēks Bažu purvā, ko tūkstošiem cilvēku dzēsa 50 dienas. Tas bija lielākais ugunsgrēks Latvijas vēsturē. Protams, ka praktiskie latvieši plānoja mesties rezervāta teritorijā ar zāģiem, bet tikai tāpēc, ka rudenī bija pazeminājušās koksnes cenas, tika atļauts rezervāta zonā kokus necirst. Tagad, pēc div-desmit gadiem, skaidri redzams, ka no šī lēmuma dabai nekāds kaitējums nav radies, drīzāk labums – šeit sastopa-mas dažādas retas sugas, apdegušās priedes turpina augt, tikai lāceņu raža gan vairs nav tik bagātīga kā senāk.

Nākamā robežzīme Slīteres dabas parka vēsturē bija zemes reforma. Ja bijušo īpašnieku mantiniekiem atdotu mežus un pļavas rezervāta zonā, tas nozīmētu aizsargājamās te-ritorijas galu. Pateicoties Annas Seiles atbalstam valstiskā līmenī un Elmāra Pēterhofa rosībai uz vietas, tika atļauts bijušās zvejnieku pļavas un mežus kompensēt ar zemēm pie jūras. Tā, netērējot ne latu, tika saglabāti aizsargājamie mežu masīvi, mantinieki ieguva vērtīgas zemes, ko dau-dzi izdevīgi pārdeva, un tā bija savdabīga kompensācija par ierobežoto dzīvi slēgtajā zonā, izsūtīšanu un citām represijām.

Nacionālo parku nodibina tūkstošgades mijā

1996. gadā, Aijas Mellumas iedvesmots, Elmārs Pēterhofs mēģināja pārliecināt toreizējo vides ministru Māri Gaili, ka jāveido nacionālais parks, kurā tiktu apvienots lībiešu krasts un Slīteres valsts rezervāts. Taču vietējie iedzīvotāji šo ideju tolaik noraidīja. Tad pēkšņi 1999. gada nogalē Vides ministrija attapās, ka no 2000. gada 1. janvāra visi padomju laika likumi un noteikumi zaudē spēku. Tāpēc Pēterhofs kopā ar ministriju ļoti operatīvi sagatavoja li-kumprojektu par Slīteres nacionālo parku un bez liekas apspriešanās ar tautu 2000. gada 1. janvārī bija nodibināts Slīteres nacionālais parks. Teritorijai pārstrādāja zonējumu, un nu vajadzēja nodrošināt tūristiem iespēju aplūkot pusgadsimtu neredzētos dabas krāšņumus. Tika atjaunots Slīteres bākas komplekss un Slīteres dabas taka, pa kuru sākumā varēja pastaigāties bez uzraudzības, bet, kopš kāda ārzemnieku grupa izrakņāja retas orhidejas, seno pieminekli drīkst apraudzīt tikai parka darbinieka pavadībā. Joprojām ikviens var uzkāpt skatu tornī pie ceļa, tika izveidota Pēterezera dabas taka, Ēvažu stāvkrasta dabas taka; tikai Bažu purva taka un skatu tornis tagad ir satrupējuši. Dažādi tiek vērtēts un, ka nacionālā par-ka vadība 2004. gadā pašvaldībai ļāva pārdot Kolkas ragu Benitas Sadauskas uzņēmumam, bet, pateicoties

Elmārs Pēterhofs.



turpmākajai stingrajai uzraudzībai, viesnīcas un kempinga būve šeit netika atļauta. Mežsargmājā «Siliņi» tika ierīkota viesu māja, kur uzturēties turīgiem vācu medniekiem.

2004. gadā par brīvdomību saimnieciskajos jautājumos Elmāru Pēterhofu no amata atbrīvoja, un viņa vietā pēc sīva konkursa par Slīteres parka direktori no 2005. gada 1. janvāra tika iecelta Dace Sāmīte. Dace nekavējoties uzmeklēja biologus – darbā tika atjaunots uz tūrisma centru deportētais biologs Vilnis Skuja, sāka strādāt jaunais ornitologs Helmuts Hofmanis un ento-mologs Kristaps Vilks. Tolaik notika sīva cīņa par ciemu robežām un teritoriālo plānojumu, un, lai pārtrauktu nelikumīgu apbūvi, nācās iesaistīt pat Satversmes tiesu, kas apturēja Kolkas pašvaldības patvarīgi izstrādāto teritorijas plānu.

Kurzemes reģionālā administrācija

2009. gadā tika veikta plaša dabas aizsardzības sistēmas reorganizācija. Dabas aizsardzības pārvaldei tika pievie-notas visas nacionālo parku un rezervātu administrācijas, pēcāk tās likvidēja un tika izveidota Kurzemes reģionālā administrācija, kurai tagad jāpārrauga visas aizsargājamās teritorijas no Nidas līdz Kaltenei un Aucei. DAP ģenerāldirektoram, kam dabas aizsardzība nebija

prioritāte, Dace Sāmīte bija lieks traucēklis, tāpēc 2011. gadā šajā amatā tika ierotēta Ērika Kļaviņa, kas dau-dzus gadus bija vadījusi Ķemeru nacionālo parku. Dace tika pazemināta amatā un kļuva par Ērikas vietnieci, bet 2013. gada sākumā, kad Ērika nolēma iesaistīties lielā Eiropas projektā, viņa atkal tika atjaunota Slīteres parka direktores amatā. Nu ir godam nosvinēta Slīteres jubi-leja, un Dace Sāmīte neslēpj savas nākotnes vīzijas – iz-veidot Ziemeļkurzemes nacionālo parku, jo turpat blakus Slīteres nacionālajam parkam atrodas dabas liegums «An-ces purvi un meži», bet aiz tiem – Ovīšu dabas liegums. Arī šajās teritorijās ir brīnišķīga dabas daudzveidība, un to pilnvērtīgāk varētu pieskatīt un izpētīt, ja iekļautu nacionālā parka teritorijā.

Es ceru, ka pēc desmit gadiem, kad svinēsim Slīteres simt-gadi, neviens neapšaubīs ne jubilejas gadu, ne šīs vietas milzīgo nozīmi Latvijas vēsturē. Divas jūras, divas tau-tas un īsts sugu Noasa šķirsts – tā ir Slītere. Un, kā 90. gadadienai veltītajā konferencē teica Aija Melluma: «Es novēlu, lai Slīterē tiktu pilnvērtīgi atjaunota pētnieciskā darba tradīcija, jo nespēju iedomāties, kā bez zinātnieku klātbūtnes var izstrādāt nosacījumus dabas aizsardzībai. Tāpēc ir labi jāzina, kā šīs vērtības ir tapušas, un ne viss ir jāaizliedz, bet jāzina, kas nepieciešams, lai dabas un kultūrvides dārgumus nosargātu.»

Anitra Tooma

Dace Sāmīte.



DEVIŅDESMIT SKAISTĀKIE MIRKĻI

SLĪTERĒ

Foto

: Gun

dega

Slo

ka

Šā gada sākumā žurnāls «Vides Vēstis» un Dabas aizsardzības pārvalde izsludināja fotokonkursu «Slīteres nacionālajam parkam 90», un nu 90 labākās fotogrāfijas līdz gada beigām apskatāmas Latvijas Dabas muzeja 3. stāva izstāžu zālē. Oktobra beigās Slīteres draugi un fotokonkursa dalībnieki pulcējās uz izstādes atklāšanu, un viņiem bija svarīgs uzdevums, proti, no četriem pirmo vietu ieguvušajiem kadriem izvēlēties vienu – vislabāko.

Satraucošs brīdis – kuram tiks lielā balva un uzvara Milžu cīņā? No kreisās: Līga Eglīte, Julita Kluša, Ilva Buntika un Vilnis Skuja. Līgai pirms 11 gadiem izdevies notvert brīnišķīgu kadru Sīkraga Vīnamegos zivju žāvēšanas laikā; Julita ir nepārspējama sūnu un gļotsēņu skaistuma bildētāja; Ilva, kā jau iedzimtā un māksliniece, fotografē lieliskas vietējās ainavas, bet Vilnis jau vairāk nekā 30 gadu ir Slīteres nacionālā parka zoologs un bildē tramīgos savvaļas dzīvniekus.

Gandrīz puse skatītāju nobalsoja par Viļņa Skujas fotografēto lūsi. Autors no Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektores Sandras Bērziņas saņem aploksni, kurā ir 300 latu vērta dāvanu karte pirkumam «Baltijas foto servisā». Lai pārējām laureātēm nebūtu tik bēdīgi, nacionālais uzņēmums «Balticovo» katrai dāvināja 100 latu vērtu dāvanu karti pirkumam fotoveikalā.

DABA


Uzņēmuma «Balticovo» valdes priekšsēdētājs Arnis Vein-bergs ir dzimis Dundagā, tāpēc piekrita sagādāt Slīteres nacionālajam parkam brīnišķīgu dāvanu – visas 90 fotogrāfijas «Baltijas foto servisā» tika uzlīmētas uz stin-gras pamatnes un sagatavotas garam ceļojumam pa Latvi-ju pretī mūsu valsts simtgadei.

Ja vēlaties savas pilsētas vai novada izstāžu zālē redzēt fotoizstādi par Slīteri, sazinieties ar Andru Ratkeviču: [email protected], tālr.: 63286000, 28385025.

Fotokonkurss notika Latvijas Vides aizsardzības fonda finansētā projekta «Aizsargājamās dabas teritorijas jubile-jas pasākumu cikls «Slīterei 90»» ietvaros.

Pateicība par fotoizstādes atklāšanas pasākuma atbalstīšanu:

AS «Balticovo», Latvijas Dabas muzejam, «Baltijas foto servisam», 3 pavāru restorānam «Tam labam būs augt», Ķelmēnu maizes ceptuvei, veikalam «Dabas dobe», zivju gatavošanas meistaram Egilam Perekrestam, sklandu raušu meistarei Elmai Zadiņai.

Grāmatas laureātiem dāvināja Dabas aizsardzības pārvalde, lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs», LU Akadēmiskais apgāds, izdevniecības «Jāņa sēta» un «Zvaigzne ABC».

Nominācija AUGI1. vieta

Julita Kluša. Sfagni paceļ glāzītes par Slīteri!

Sfagni – šīs savdabīgās sūnas – man šķituši interesanti jau tad, kad par sūnām vēl neinteresējos. Tie ir tik krāsaini: zaļi, sarkani, brūni, dzelteni un pat balti! Krāsainākās no sūnām! Bet vēl lielāks pārsteigums un prieks bija atklāt, cik intere-santas ir sfagnu sporu vācelītes – kā tādas paceltas glāzītes!

2013. gada 25. septembrī, staigājot pa mežiem starp Pitragu un Mazirbi, skatīju arī purvainos mežus, kas bagāti sfagniem. Tad nu centos atrast tādus, kam būtu sporu vācelītes. Šie zaļie bija tīri draudzīgi – izskatījās, ka viņi uzsauc nedzirdamus tostus gan par mani, gan Slīteres nacionālo parku.

DABA


2. vieta. Julita Kluša. Mazā meža raganiņa 3. vieta. Raimonda Mandeika. Vecais ozols

Uz Slīteres nacionālo parku 2013. gada septembra beigās braucu ar konkrētu mērķi – papētīt, kādas interesantas sūnas un gļotsēnes izdosies atrast mežos ar kangariem un vigām. Pirmais lielais prieks bija trejdaivu bacānija Bazzania trilobata, kas ir visai reta sūna, turklāt aizsargājama suga, taču interesantas šā auga fotogrāfijas uzņemt neizdevās.Lai atrastu gļotsēnes, meklēju slapjākās, kritalām bagātākās vietas purvainajos mežos un staignājos. Gļotsēnes atradu, bet ne sevišķi daudz un ne pārāk interesantas, tāpēc vairāk pētīju sūnas. Tā, pētot sfagnus, atklāju tajos baltas bumbiņas – līdz šim tādas biju redzējusi tikai vienu reizi! Izrādās, kādas no gļotsēnēm Lamproder-ma sp. Šis gan ir vērtīgs atradums!

Bilde tapusi 2012. gada pavasarī uz Slīteres nacionālā par-ka un dabas lieguma «Ances purvi un meži» robežas, pie Ķikana. Simtgadīgā ozola trūdošais stumbrs, iespējams, ir ideāls patvērums retām un aizsargājamām sugām, jo šādu vecu lapu koku kļūst aizvien mazāk.

Nominācija CILVĒKI1. vieta

Līga Eglīte. Atmiņu smarža III

2002. gada augusts. Atkal viens saulains atvaļinājums Sīkraga «Vīnamegos». Jau pāris rītu kaimiņš Vilis, vienīgais ciema zvejnieks, atgriežas gandrīz tukšā: «Zivis nenāk.» Jūra par siltu, neesot īstais vējš, un tā... Saimniece Lidija pār sētu nolūkojusi, ka vezumā tomēr kaut kas ir, un neliekas mierā: «Viņam tajā vannītē apakš tīkliem bija zivis. Iešu paprasīt.» Pēc brīža darījums notiek. Mutes bļodā ir 24 butes jeb lestes, tātad uz katra irba sanāks pa astoņām, jo vairāk kūpināmajā mucā nav vietas. Kamēr pagales izkuras līdz lielām oglēm, lestes tiek nomazgātas, savērtas un apžāvētas, lai nebūtu «pile deguna galā». Lidija ver zivis un atgaiņājas: «Nefotografē mani! Vecs cilvēks nav smuks!» – bet pati pēc brīža ieskrien istabā, saķemmējas, sarīvē vaigus un smaidīga atgriežas pie kūpinātavas. Tagad, pēc 11 gadiem, aplūkojot izstādei izvēlēto bildi, Lidija seci-na: «Tā nekas! Labi.»

DABA


2. vieta. Linda Dambeniece. Kolka – biologa dzimtene: Laura

3. vieta. Zigmunds Kazanovskis. Re, kur viņš ir!

Kopš 1994. gada Kolkas vecajā skolā vasarās mājo jaunie bio-logi – Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pirmā kursa studenti. Daudziem šī ir pirmā vieta, kur tie saskaras ar prak-tisku biologa darbu, bet visiem, kas pabeiguši studijas, šī no-teikti ir vieta, ko viņi dēvē par mājām...Laura ir ihtioloģe, un par zivīm viņa saka: «Cauri dzīvei skrienot, saprotu, ka zivis ir īstie dzīvnieki, no kuriem mācīties mieru. Bet Kolka ir vieta, kur savulaik sākās mans ceļš pretī jūrai. Tā ir vieta, kur pat jūras biologam ir citādas izjūtas. Tas ir sākums, vieta, kur satiekas ūdens un cilvēks.» Fotogrāfija uzņemta 2012. gada vasarā pie Irbes ietekas jūrā. Laura bija atbraukusi, lai ihtiologiem palīdzētu piekrastes zivju uzskaitē.

Ir 4.30 no rīta, un pasākums «Kas dziedāja Kolkas malā?» 2013. gada Slīteres ceļotāju dienu ietvaros var sākties. Septiņi cilvēki no diviem miljoniem Latvijā mītošo ir ieradušies, lai ieklausītos simtiem mazu putnu mēlīšu radītajā rīta simfonijā un ieraudzītu brīnišķīgā orķestra jaukos dalībniekus. Putnu vērotājus no vecās bākas drupām vēroja arī baltā cielava. P.S. Melnie punkti debesīs nav netīrumi uz matricas, bet tūkstošiem spāru, kas tobrīd devās lielajā pārlidojumā.

Nominācija DZĪVNIEKI1. vieta

Vilnis Skuja. Lūsis

Reizēm arī īsas tikšanās mēdz būt neaizmirsta-mas. Vismaz fotogrāfam. Šis lūsis Lynx lynx dzīvo Pitraga mežos.

DABA


2. vieta. Edgars Lediņš. Baltkakla mušķērājs 3. vieta. Mārtiņš Kalniņš. Trīs puiši

Bija laiska 2013. gada aprīļa pievakare Kol-kas biologu bāzē, kad saņēmām ziņu no vecākā valsts vides inspektora Helmuta Hofmaņa par Šlīteres bākas apkaimē pirms dažām stundām novērotu baltkakla mušķērāja Ficedula al-bicollis tēviņu. Lēcām mašīnā un braucām. Mūsu pulciņā bija arī topošais šīs sugas ek-sperts Mārtiņš Briedis, kuram pēc nedēļas bija plānots brauciens uz Čehiju, lai nākamos trīs gadus veltītu doktora disertācijas izstrādāšanai tieši par baltkakla mušķērājiem! Latvijā šī suga uzskatāma par retu – pirmoreiz konstatēta tikai 2000. gadā, un līdz šim tikai septiņi novērojumi. Putnu ieraudzījām uzreiz pēc īsas provocēšanas ar balss ierakstu. Vērojām to pāris stun-du – putns meta lielus lokus ap bāku un aizrautīgi lasīja pirmos pavasara kukaiņus no bākas sienas piesaulītē. Kad bija iegūtas nepieciešamās kvalitātes bildes, atkāpāmies, vēl no auto loga vērojot mazā svešzemju viesa izdarības. Nakts bija migrācijai labvēlīga, un nākamajā dienā putnu vairs nesastapām.

Kā lai ar visām smaržām izstāsta pavasara vakaru Bažu purvā? Vai rubeņu rubināšanu it kā tepat, bet tomēr tālumā? Vakara vēsumu ar siltuma viļņu brīžiem? Kā lai izstāsta tās sajūtas, kad notirpušiem ceļgaliem gaidi pirms minūtēm divdesmit izbiedētos varžu puišus? Kā lai izstāsta, cik grūti saglabāt nopietnību, kad pa vienai vien purva vardes Rana arvalis izlien un lielām acīm skatās tevī, sak, kas tas par sakārni te uzradies? Var jau mēģināt, bet... izstāstīt tās sajūtas, kādas bija Bažu purvā pirms septiņiem gadiem, laikam nevar...

Nominācija SKATI1. vieta

Ilva Buntika. Liedagā snauž laiva

Košraga liedagā snauž lai-va, tā uzrunā un vedina uz pārdomām par vietējo zvej-nieku dzīvi. Mans vīratēvs joprojām dodas zvejā no dzimtā krasta. Zvejošana vietējiem asinīs.

DABA


Tik varenus krustviļņus neredzēsi vasarā. Tos meklē rudens vētru laikā, kad saules stari kļuvuši pavisam slīpi un pūš ziemeļu vai ziemeļaustrumu vējš.

Foto uzņemts 2013. gada augusta vakarā Slīteres nacionālajā parkā Bažu purvā. Purvā ierodos jau laikus, jo jāsakārto viss nakts kukaiņu gaismošanai nepieciešamais. Visapkārt zied un smaržo virši. Pēc saulrieta no purva vigām un mazo priedīšu biezokņiem pamazām laukā kāpj tumsa. Viens vakarlēpis burbuļo zara galā tieši virs manis. Tuvojoties pusnaktij, secinu, ka vasara laikam pamazām atkāpjas – ir kļuvis pārāk vēss, lai naktstauriņi labi li-dotu. Tā nu vairāk laika veltu tam, kas notiek apkārt. Un apkārt ir Bažu purva neticami skaistās, līdz šim neredzētās naksnīgās ainavas. Debesīs krīt augusta zvaigznes, un kaut kur dziļāk purvā, tālāk no manas kukaiņlampas gaismiņas, varbūt staigā vilki. Par to, ka viņi te mēdz iet, liecina no rīta atrastās pēdas.

Tālajā 1992. gada vasarā šeit vairāk nekā 3000 ha platībā izdega purvs un mežs, kam turpmākajos gados tika ļauts netraucēti dzīvot savu dzīvi – atjauno-ties un veidoties pilnībā bez cilvēka iejaukšanās. Tagad, pēc divdesmit ga-diem, šeit ir paaudzies jauns mežs, taču zīmes, kas liecina par tālajiem notikumiem, atrodamas joprojām. Naksnīgajās debesīs iesniedzas zaraini priežu sausokņi, kaut kur starp sūnām un viršiem guļ krituši koki, uz kuriem

tieši pusnaktī, ja laimējas, var ieraudzīt tik ļoti reti sastopamo lielo dižkoksngrauzi. Tā ir Latvijas lielākā vabole. Šis naktskukainis un vēl daudzas citas Slīteres nacionālā parka dabas vērtības ir tieši saistītas ar Bažu purva ugunsgrēku.

2. vieta. Vilnis Skuja. Kolkasraga krustviļņi

3. vieta. Kristaps Vilks. Bažu purvs pusnakts krāsās

DABA




Leons Vītols no 1971. līdz 1990. gadam bija Latvi-jas mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs. Šajā laikā tika izveidota Dabas aizsardzības laboratorija Mežsaimniecības problēmu institūtā, kas bija šīs ministrijas paspārnē, un to vadīja Pauls Sarma, un Dabas aizsardzības daļa ministrijā, ko vadīja Aivars Siliņš. Pirms 40 gadiem tika nodibināts Gaujas nacionālais parks un uzbūvēta izci-la infrastruktūra tūrismam un dabas izglītībai, nodibināta valsts rezervātu administrācija ar centru Slīterē, izveidots Teiču un Krustkalnu rezervāts, uzbūvēts vērienīgs meža zinātnes centrs Salaspilī. Latvijas meži tika godam ap-saimniekoti un pasargāti no izciršanas. Var teikt, ka tieši Leons Vītols un viņa kolēģi parūpējās, lai neatkarīgajai Latvijai būtu pašai savi dabas resursi, ko gadsimta ce-

turksni ieguldīt valsts attīstībā. Tomēr neatkarīgās Latvi-jas amatpersonas Vītolu drīz vien atstādināja no darba mežsaimniecības sistēmā. Pēc gadiem desmit, divus gadus pirms nāves, viņam piešķīra V pakāpes Triju Zvaigžņu or-deni. Leons Vītols apglabāts Salas kapos.

Leons Vītols dzimis 1931. gada 18. februārī Liezērē. Pa-beidzis vietējo pamatskolu, viņš sāk mācīties Cesvaines ģimnāzijā, bet pēc gada nolemj doties pāri visai Latvijai uz leģendāro Aizupes meža tehnikumu, kur mācījušies teju visi tā laika mežinieki. 1950. gadā Vītols teicami pabeidz tehnikumu un iestājas LLA Mežsaimniecības fakultātē, pēc pieciem gadiem sāk strādāt Cesvaines mežniecībā, bet drīz vien pieņem darba piedāvājumu Daugavpils mežsaimniecības Līksnas mežniecībā. Viņš dara savu dar-bu teicami un tiek iecelts par Aizputes mežsaimniecības galveno mežzini. Nav noslēpjamas Vītola spējas bez kon-fliktiem un despotisma vadīt lielu kolektīvu, un viņš kļūst par Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Mežu atjaunošanas un apsardzības daļas vadītāju. Pēc pāris ga-diem gan nākas uzņemties atbildību par meža, papīra un kokapstrādes nozari LKP Centrālajā komitejā. Taču tad par mežu ministru kļūst studiju biedrs Vilis Kariss, un viņš uzaicina Leonu Vītolu kļūt par savu vietnieku. Kad 41 gada vecumā Vilis Kariss negaidīti aiziet viņsaulē, Leons Vītols uzsāk savu mūža darbu un 1971. gada 24. decembrī kļūst par mežsaimniecības un mežrūpniecības ministru. Tolaik viņam ir jau 16 gadus ilga pieredze mežsaimniecības jomā, un, kā visi tolaik vadošie nozares darbinieki, viņš izgājis dienesta hierarhijas ceļu no pašas apakšas un tikai tad kļuvis par ministru.

PADOMJULAIKU ZAĻĀKAIS MINISTRSAnitra Tooma; foto no Jāņa Vanaga albumiem

Pateicoties Meža attīstības fonda atbalstītam projektam, šogad bija iespēja turpināt pērn uzsākto rakstu sēriju par dabas aizsardzības vēsturi, lai atspoguļotu mežu darbinieku lielo de-vumu šajā jomā. Pirms gada šķita, ka vēl tikai atliek uzrakstīt par padomju laika izcilajiem cilvēkiem dabas aizsardzības jomā un darbs padarīts. «Vides Vēstu» vasaras numurā varējāt lasīt interviju ar Gunāru Skribu, rudenī – stāstu par Paulu Sarmu, nu kārta leģendārajam mežu ministram Leonam Vītolam. Šobrīd aptveru, cik daudz vēl ir steidzami pierakstāmu atmiņu stāstu, jo tie cilvēki, kuri veidoja dabas aizsardzības sistēmu un vēl var dalīties ar atmiņām, kļūst vecāki, un tikai viņi atceras, kas red-zams uz teju pusgadsimtu vecām fotogrāfijām. Turklāt katram ir savs viedoklis par to, kas, kā un kāpēc notika, tāpēc, tikai ska-tot šīs atmiņas kopumā, varam izprast šo dabas aizsardzībai tik svarīgo laika posmu.

Leons Vītols meža darbinieku spartakiādē.



Kāds tad bija Leons Vītols? Lai to uzzinātu, devos uz Lielvārdi – ciemos pie viņa vietnieka Jāņa Vanaga. Šie vīri plecu pie pleca strādāja ministrijā 18 gadus. Arī Jānis Va-nags ir no Madonas puses, dzimis un uzaudzis Mētrienā, tikai desmit gadus jaunāks par Leonu Vītolu.

Vītols, Vanags un Rubenis... Mēs daudzus gadus nostrādājām kopā un bijām tik vienoti, ka ex libris mākslinieks Zigurds Zuze pat uzzīmēja grāmatzīmi, kur vītola zaros sēž divi putni – vanags un rubenis. Es ministrijā sāku strādāt 1972. gada februārī, un pirmais darbs, ko man uzticēja Vītols, bija Gaujas nacionālā parka dibināšanas lietu kārtošana, jo biju atbildīgs arī par dabas aizsardzības jomu. Tajā laikā vi-sus aizsargājamos dabas objektus sadalīja pa ministrijām, un Meža ministrijai uzdeva aprūpēt aizsargājamos mežus un dabas objektus, piemēram, dižakmeņus un dižkokus, kā arī medību lietas. Pirms tam no 60. gadiem Ministru Padomes pakļautībā bija Dabas aizsardzības pārvalde.

Kā jūs tolaik uztvērāt to, ka jāuzņemas atbildība par da-bas aizsardzību?

Tas bija goda pienākums. Dažādos liegumus mēs uzskatījām par mūsu dārgumu krātuvi. Mēs taisījām medņu liegumus un ērgļu liegums – ko tikai neizdomājām, lai šos lielos pāraugušos mežu masīvus izslēgtu no aprites un ciršanas plānu aprēķiniem! Bija vēl ceļa aizsargjoslas, upju aizsardzības joslas, ūdens glabātājmeži, liegumi gar ceļiem. Tolaik mēs vadījāmies pēc sarežģītas formu-las, pēc kuras aprēķināja cirtmetu un noteica, cik drīkst cirst. Tiklīdz mēs tos aizsargājamos mežus izņēmām ārā, gala rezultāts krietni kritās un tad Maskavā redzēja, ka Latvijā vairāk nav, ko cirst, un ciršanas apjomus nedrīkst palielināt!

Vai jūs nojautāt, ka to visu sataupāt brīvai Latvijai?

Tas laikam bija zemapziņā. Pastāv taču arī tādi jēdzieni kā mežkopja aicinājums un goda prāts. Vecie mežkopji vienmēr mācīja: «Ja tev ir šaubas, vai kopšanas cirsmas laikā koku cirst vai necirst, labāk atstāj, jo nocirst tu jebkurā brīdī paspēsi.» Piemēram, Celtniecības ministrija bija Vissavienības pakļautībā, un būvmateriālus tai iedalīja Maskavā. Ja šie viņiem iedala koksni no Karēlijas un Komi, no Novgorodas vai Pleskavas apgabala, kāpēc mums cirst savus?

Tātad dabas aizsardzība tolaik Meža ministrijā jums bija azarts?

Drīzāk tas bija mērķis darīt labu Latvijai. Faktiski jau viss mežkopja darbs ir dabas aizsardzība. Mēs vispirms sējam, kopjam, aizsargājam mežu un beigās vācam ražu. Es uz zaļajiem esmu nikns: kur tas redzēts, ka pāraugušus kokus ceļmalu alejās vairs nedrīkst cirst? Lai paliek un sapūst – tur kukainīši iemetīsies, viņi saka. Pilnīgi nejēdzīgi! Un tad vēl tie

atsevišķie koki, ko tagad sauc par ekoloģiskajiem kokiem, – kur tādi uzradās, kurš diletants to ieviesa? Toreiz, Atmo-das sākumā, šie vides klubi un kas tik tur vēl nenodibinājās galīgi sajauca gaisu un vecajos speciālistos neklausījās. Bet Latvijā ir aptuveni 50% mežainuma, kukaiņiem nav nekādu problēmu atrast kādu sausokni blakus mežā! Tagad izcirstas visas ceļmalas, ko mēs bijām saglabājuši, un vēl šie ērmīgie koki... Nepatīkami skatīties. Bet vai kāds ir analizējis, cik ļoti vairojusies bioloģiskā daudzveidība? Neesmu dzirdējis.

Jāni, daudzi saka, ka dabas aizsardzība Latvijā bija īpaši labā situācijā, jo Leons Vītols bijis draugos ar Paulu Sar-mu.

Nezinu, vai bija kāda īpaša draudzība, bet lietišķas attiecības gan. Vītols labi izprata dabas aizsardzības lietas, jo viņš taču bija mežkopis un speciālists! Pauls Sarma strādāja institūtā, kurš bija pakļauts Meža min-istrijai. Kad zinātnieki ierosināja dibināt Krustkalnu un

Jānis Vanags.

Mežu darbinieki dāvina Ziedonim ozolu Lībagos. Pasākumā piedalās: Māra Misiņa, Imants Ziedonis, Ausma Kantāne, Jānis Vanags, Leons Vītols un Staņislavs Saliņš. 1983. gads.



Teiču rezervātu vai kādu citu aizsargājamu teritoriju un Vītols to bija akceptējis, mēs, ministrijas darbinieki, to visu virzījām uz priekšu. Kad papīri bija sakārtoti, stāvējām kā mūris: neaiztieciet nacionālo parku, neaiztieciet rezervātus! Partija un valdība ar mūsu vārdu ļoti rēķinājās, jo, ko teica Vītols, tas bija likums un neviens vairs to neapšaubīja. Varbūt tas bija arī tāpēc, ka Vītols un arī es lieliem priekšniekiem vadījām medības un bieži varējām ar viņiem aprunāties brīvākos apstākļos. Un reizē pavirzīt uz priekšu arī Meža ministrijas intereses.

Staņislavs Saliņš bieži nāca runāt par dižkokiem. Viņš bija goda vīrs un ar milzu entuziasmu gāja kopā ar dabas sargātājiem Ziedoņa vadībā. Vēlāk Imants Ziedonis nodibināja Dižkoku atbrīvotāju gru-pu, un viņi gadiem katru otro nedēļas nogali devās talkās. Vītols Ziedonim bija apsolījis transportu, un tad es zvanīju uz MRS un sarunāju, cikos un kur jābūt. Ja Vītols bija kaut ko akceptējis, viņa padotie gādāja, lai viss notiktu.

Klau, lai to visu tā raiti izdabūtu cauri, nebija dāvanas jādod, jāsadzer?

Imantam Ziedonim? Nekad! Jā, kad mēs braucām uz GNP talkām, ēdām maizītes un arī iedzērām pa malkam alu vai kaut ko stingrāku, ja kāds bija paņēmis līdz. Bet nekādi kukuļi gan jādod nebija.

Tad, kad uz Maskavu braucu saskaņot Latvijas vajadzības Valsts plānā, tad es turp devos ar balzamu, konfektēm un svežije cveti. Visu ceļu puķes vilcienā rasināju un uzreiz no rīta gāju uz Valsts plānu pie meitenēm, kas raksta tos cipariņus. Samainīt kādu ciparu par 0,5 viņām bija nieks, bet Latvijai tas bija pusmiljons rubļu! Tā mēs dabūjām papildu līdzekļus gan Gaujas nacionālajam parkam, gan citām vajadzībām. Par to naudu uztaisījām Līgatnes dabas parku, asfaltējām ceļus, uzcēlām administrācijas ēku un kājnieku tiltu pār Gauju. Dabas aizsardzībai jau Maskava naudu nedeva, tāpēc nācās visādi mānīties. Bet meliorācijai un ceļu būvei nauda bija. Vai tu ceļu būvē nacionālajā parkā vai citur – kāda starpība? Tam visam vajadzēja naudu, un viss notika ar mānīšanos.

Kā Leonam Vītolam izdevās saglabāt latviskumu mežu sistēmā? Viņš bija nacionāli noskaņots?

Viņš bija īpašs cilvēks, bet, lai apgalvotu, ka nacionāli noskaņots, tik krasi neņemos teikt. Mēs bijām plastiski. Ja bija svarīgi, lai mani saprot, protams, ka runāju krievu valodā. Tas, ka mežu sistēmā pārsvarā strādāja latvieši, lielākoties bija tāpēc, ka meža tehnikumā visi bija latvieši, augstskolā mācības arī notika latviešu valodā. Bet tas, ka mežu sistēmā vispār nebija krievu, nav taisnība – bija, tikai ne tik augstos amatos. Toties krievi strādāja 1. daļā, jo Latvijas meži bija pilni ar kara objektiem, armijnieki tad pa taisno gāja uz 1. daļu un pateica, ka viņiem vajadzīgs vot šitāds te gabals meža Alūksnes vai Dundagas pusē. Un viņi neskaņoja vairāk ne ar vienu citu. Kad Maskava pie mums sūtīja delegācijas no citām valstīm vai PSRS republikām, 1. daļa vienmēr bija klāt, staigāja līdzi, rakstīja atskaites. Ko viņi tur saprata, it īpaši, ja tulkoja no angļu vai vācu valodas uz latviešu, nezinu.

Tā kā mežu speciālisti bija latvieši, loģiski, ka arī visa lietvedība bija latviešu valodā. Atskaites Maskavai gan, protams, sagatavojām krieviski. Mūsu ministriju pārzināja Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks krievs Ivans Bandaļetovs, skaidri zinājām, ja mēs viņam uzrakstītu vēstuli latviešu valodā, neko nedabūtu.

Atceros spilgtu epizodi no tiem laikiem: mūsu ministri-jas partijas organizācijā bija pensionētais Alfons Noviks, kurš agrāk tam bija ministra vietnieks. Vienā sapulcē Vītols runāja latviski. Parasti partijas sapulces notika krievu valodā, jo tur tie 1. nodaļas krievi arī bija. Ja runāja latviski, viņi uzreiz kliedza kā aizkauti, ka nesaprot! Tā, Nikolajs Ivanovičs uzreiz kāpj tribīnē un nodod Vītolam: «Kā tad tu, Leon Petrovič, šitā varēji izdarīties? Kāpēc tu nerunā krievu valodā? Pat Ļeņins runāja krieviski!» Parasti jau neviens Vītolam pretī nerunāja, visi viņu respektēja. Un tad piecēlās Noviks. Viņš nekad nebija runājis – visus šos 18 gadus, kopš es tur strādāju. Klusums. Un tad No-viks krieviski, lai Nikolajs Ivanovičs saprastu, teica: «Jums nav taisnība, ministrs var runāt, kādā valodā viņš grib. Te ir Latvija!» Sapulces beigās Vītols kāpa tribīnē un teica: «Kas attiecas uz Nikolaja Ivanoviča kritiku, es jums gribu pateikt: ne tikai Ļeņina draugi runāja krieviski, bet arī Ļeņina ienaidnieki!» Un apsēdās. Bet parasti jau lieki uz ecēšām Vītols neleca.

Konferencē «Slīteres daba un cilvēki cauri gadsimtam» Anna Seile stāstīja, ka pirmais cilvēks, kuru pieņēma darbā rezervāta administrācijā, bija cilvēks X jeb stukačs.

Varbūt, bet tas mums nebija zināms.

Jūs nezinājāt, kuri darbinieki ir ziņotāji? Tas bija pašiem jānojauš?

Domāju, ka daudzviet pat direktors nezināja, kuri tie ir. Piemēram, ministri un viņu vietnieki, to es zinu skaidri, ziņotājos nevarēja būt. Kādreiz medībās par to aizrunājāmies ar čekas priekšniekiem... Reiz, kārtis spēlējot, viņiem paspruka, ka neesmu viņu interešu lokā, jo pārak augstā amatā. Bet mežrūpniecības saimniecībās, MRS, bija zampoļiti jeb direktora vietnieki politiskajā darbā... Arī braucot tūrisma vai pieredzes apmaiņas grupā vajadzēja rēķināties, ka nevar pārāk brīvi izrunāties.

Tas bija laiks, kad Latvijā ielaida bebrus un jenotsuņus.

Kurš gan varēja iedomāties, ka šie dzīvnieki tā savai-rosies! Tolaik «Silavā» strādāja Bebru Mārtiņš, viņš mūs pārliecināja, ka bebrs, kas Latvijā jau bija dzīvojis, jāielaiž atkal, un tā 70. gados Gaujas un Daugavas upju basei-nos tika ielaisti 100 bebri. Arvedam Kalniņam pieraksta jenotsuņa ievešanu Latvijā, bet tas notika 50. gados, viņš tolaik bija augstos amatos, cienījams zinātnieks, kā arī grāmatas «Medniecība» autors.

tika izveidota apvienība «Latvijas mežs», un kādu laiku Vītols bija tās ģenerāldirektors, mēs bijām viņa vietnieki. No 1990. gada kādu laiku pastāvēja Meža ministrija, un to vadīja Kazimirs Šļakota, bet tad 1993. gadā nozari pievienoja Zemkopības ministrijai. Vītolam mežu sistēmā vietas vairs nebija. Vispār jau neviens padomju laika «produkts» savā amatā pēc Atmodas nepalika.

2003. gadā Leonam Vītolam pasniedza V pakāpes Trīs Zvaigžņu ordeni.

To nu viņš noteikti bija pelnījis, tāpat kā balvu «Zelta čiekurs» par mūža ieguldījumu. Jā, viņš bija komunistiskās partijas biedrs, bet citādi jau viņš padomju laikā nevarētu būt ministrs. Taču jāskatās, ko cilvēks, par spīti Latvijai nedraudzīgai varai un utopiskai partijai, paveicis savā mūžā. Vītols bija arī Augstākās Padomes deputāts, viņš balsoja par Latvijas neatkarību. Meža nozare daudz zaudēja, ka jaunajā Saeimā vairs nebija neviena mežinieka. Tagad jau politikā izvirzās tikai solītāji, bet mežinieki nav nekādi oratori. Arī Vītols ar vārdiem nemētājās, viņš ar darbiem pierādīja savu taisnību. Cilvēkus lietišķi uzklausīja, bet nekādas tubrāļošanās nebija. Bezkaunību un stulbumu gan viņš necieta, ja kāds uzkāpa uz šīm varžacīm, nācās rakstīt atlūgumu. Bet labus speciālistus viņš saudzēja – ja no augšas izskatīšanai tika atsūtīta kādu cilvēku nomelnojoša vēstule jeb kļauza, viņš apsūdzēto pasauca pie sevis, noskaidroja apstākļus un parasti šo sūdzību noslēpa dziļi atvilktnē vai iemeta papīrgrozā.Medību laikā gan humors dzirkstīja. Viņš visu mūžu korī dziedāja, muzicēja.

Esmu ļoti gandarīts, ka man bija iespēja strādāt Vītola vadībā, jo, ja kāds jautājums bija saskaņots, pēcāk viņš ļāva pilnīgu vaļu darīt, tikai šad tad apvaicājās, vai viss labi iet. Bet, ja darbi ķērās, varēja brīvi iet pēc padoma. Kopā ar Leonu Vītolu mēs, mežinieki, jutāmies aizvējā.



Bet nu ar saviem limitiem esam nonākuši otrā grāvī. Vilkiem un lūšiem noteikts limits! Vārnām un žagatām, arī bebram lieguma laiki, bet nabaga cūkām – nekāda limita, tās var medīt visu gadu. Vilkus taču izmedīt nav iespējams, jau padomju laikā tos medīja un neizmedīja, arī cara laikos neizmedīja, pat Ulmaņa laikos, kad milzīgas prēmijas maksāja, neizmedīja. Tā nu viņi tagad plēš zem-niekiem aitas un suņus.

Mežinieki aktīvi iesaistījās Atmodas laika notikumos un daudz palīdzēja, jo īpaši barikāžu laikos...

Nu, tur Vītols bija, kā saka, štāba priekšnieks. Viņš izlēma, kur uz ceļa atstāt ar baļķiem piekrautu mašīnu, kur izgāzt baļķus, lai neviens netiek garām, arī visa malka barikāžu ugunskuriem nāca no Meža ministrijas. Protams, viņam bija ļoti daudz palīgu.

Reiz pēc gadiem mēs braucām no bērēm Kuldīgā, bijām kādu glāzīti iedzēruši uz vieglām smiltīm, un viņš tei-ca: «Zini, es toreiz neuzticējos nevienam, pat saviem tuvākajiem vietniekiem, kas mani jau brīdināja, lai daudz neklausos Tautas frontes avangarda cilvēkos. Es taču sapratu, kas notika Tautas frontes laikā, un zinu, ka katru revolūciju uzsāk karstgalvji jeb avangards, kas vienmēr iet bojā vai pēcāk tiek atstumti. Bet aiz viņiem ir gudrie cilvēki, kas visu plāno un īsteno. Taču Atmodas laikos tie, kuri bija avangardā, arī iekļuva pirmajos krēslos. Un viņi nezināja, ko ar jauniegūto varu darīt.» Tā viņi revolucionāri likvidēja visu – gan kolhozus un mežrūpsaimniecības, gan lielās rūpnīcas. Un arī mežu jomā avangardā izrāvās cilvēki, kas pirms tam jutās pietiekami nenovērtēti. Nu viņi tam Vītolam parādīs! Meža ministrijas vairs nav – nu labi, lai nebūtu, bet visu sistēmu tik veikli nojaukt uz līdzenas vietas! Tas Vītolam ārkārtīgi ķērās pie sirds. Viņš nebija iedomājies, ka paša kolēģi un padotie – cilvēki, ku-riem viņš bija uzticējies un ar kuriem gadu gadiem bija kopā strādājis, vienās skolās studējis, – nespēs aizstāvēt mežsaimniecības pašus pamatus un tradīcijas. Pat lai medītu paša savulaik izveidotajās medību saimniecībās, viņam bija jāgaida rindā!

Tagad, kad ieeju mežā, gribas kliegt: vai dieniņ, vai dieniņ! Vai kāds vispār zina, kas notiek mežā??? Tagad strādā tikai ar datoriem un aerofotogrāfijām, mežkopis pa mežu vairs nestaigā. Mežziņa amats ir saglabāts, bet mežniecību vairs nav, to tagad sauc par biroju. Es paskatījos svešvārdu vārdnīcā – birojs tā ir viena birokrātiska iestāde, kur, rupji sakot, ražo papīrus.

Anna Seile stāstīja, ka Kazimiram Šļakotam nācās do-ties pie Vītola un pateikt: Saeima ir lēmusi, ka viņš vairs mežu nozarē nestrādās...

Jā, 1988. gada 1. oktobrī Mežsaimniecības un mež- rūpniecības ministriju likvidēja, bet tā paša gada jūlijā jau

Jānis Vanags un Leons Vītols diskutē ar priekšniekiem no Maskavas. 1978.gads.

Tadžikistāna

Afganistāna

Kazahstāna

Uzbekistāna

Pakistāna

Ķīna

Kirgizstāna

DABA


Vidusāzijā, tālu aiz tuksnešiem un kalnu grēdām atrodas Tadžikistāna – valsts ar senu vēsturi un kultūru. Vairāk nekā 90% Tadžikistānas teritorijas aizņem kalni, tāpēc daudz-viet ir saglabājusies unikāla, maz skarta daba. Arī vietējo iedzīvotāju tradicionālais dzīvesveids augstkalnu apvidos ir dabu saudzējošs. Tajā pašā laikā līdzenumu un upju ieleju zemes tiek ļoti intensīvi izmatotas lauksaimniecībā, un tur unikālo upju ieleju ekosistēmas ir saglabājušās tikai grūtāk sasniedzamās vietās. Viena no tādām ir 1938. gadā izveidotais dabas rezervāts «Tigrovaja balka». Tas ir ne tikai slavenākais un vecākais Tadžikistānas dabas rezervāts, bet arī pasaules nozīmes dabas teritorija, kurā tiek aizsargāta unikālā tugāju ekosistēma.

Kas ir džungļi? Tie ir neizbrienami brikšņi, kur saauguši krūmi, koki, liānas, zālaugi, līst lietus, zied orhidejas... Tugāji ir tie paši džungļi, tikai tuksnešainās Vidusāzijas upju ielejās. Kaut tuksnesis un džungļi šķiet absolūti ne-savienojamas lietas, Vidusāzijā dažviet vēl var redzēt šādas neizbrienamas krūmu, koku, niedru un citu zālaugu au-dzes, kas mijas ar savannām līdzīgiem tuksnešu koku turan-gu mežiem, spoguļgludiem ezeriem un neticami dzidriem saldūdens avotu strautiem, kas starp tugājiem savus tīros ūdeņus nes uz vietējiem ezeriem un Vahšas upi.

Katra «zaļā» biologa sapnis ir redzēt kaut ko tādu, ko pasaulē citviet neredzēsi. Tugāji ir unikāla ekosistēma, kurā ir liela sugu daudzveidība. Savulaik studējot bioloģiju, man bija jāraksta referāts par PSRS rezervātiem. Viens no tiem bija «Tigrovaja balka». Dabas aizsardzības grāmatās lasītais apraksts toreiz ieviesa bijību pret šo vietu. Turānas tīģeris, Buhāras briedis, tuksnešu antilopes džeirāni, svītrainās hiēnas, grifi, kobras – tas viss studenta, jaunā

TĪĢERU ZEMĒ, KUR SĀLI NO KOKIEM KASA

Arvīds Barševskis, Daugavpils universitātes rektors;autora foto

Aiz šiem vārtiem sākas rezervāts «Tigrovaja balka». Rezervāts izveidots 1938. gadā, lai aizsargātu unikālās tugāju ekosistēmas un tugājos dzīvojošās sugas, to skaitā – turānas tīģeri, kurš oficiāli tiek uzskatīts par izzudušu sugu jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Rezervāta platība ir nedaudz vairāk par 50 tūkstošiem hektāru, no kuriem tugāju meži aizņem aptuveni 24 tūkstošus hektāru, un tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur tie saglabājušies tik mazskartā veidā. Rezervātā ir konstatētas 20 zivju, 30 rāpuļu, 34 zīdītāju un 150 putnu sugas. To, cik kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugu sastopams šajā rezervātā, tā īsti nespēj pateikt neviens...

Rezervāts «Tigrovaja balka»

DABA


biologa, prātam likās kaut kas neaptverams, nesasnied-zams. Šovasar kārtējo reizi apmeklēju Tadžikistānu un biju laimīgs, kad uzzināju, ka varēšu šo dabas brīnumu redzēt pats savām acīm. Rezervātā biju tikai dažas stundas, taču iespaidi – tie ir neaizmirstami. Protams, es neredzēju nedz džeirānus, nedz Buhāras briežus. Man pietika ar iespēju basām kājām pabrist pa tugāju smiltīm, nopeldēties kristāldzidrajā tugāju avotā un apēst tomātu ar sāli, kas nokasīta no turangas celma. Bet būs arī nākamās reizes, jo Daugavpils universitātes biologi ir uzaicināti pētīt rezervāta kukaiņu faunu, kas līdz šim ir ļoti maz pētīti.

Tugāji nav cilvēkam draudzīga vieta. Jābūt īpaši piesardzīgam, pat bio-logam. Šeit ir daudz indīgo čūsku – kobras, ģurzas un efas var sastapt daudzviet. Mani kā entomologu vilināja daudzie ziedošie krūmi. Eļļas vaboles, rožvaboles un vēl daudz dažādu spārnaiņu lidinājās kokos. Taču ik pa brīdim rezervāta direktors man aizrādīja: «Uzmanīgi, tur labāk ne. Var būt ģurza!»

Rezervāta direktors Nuriddins Saifollojevs ir īsts reindžeris. Viņš ir Afganistānas kara veterāns, kurš savā ikdienas darbā joprojām spiests iz-mantot šaujamieroci, tagad gan – cīņai ar malumedniekiem, kas uzglūn izzūdošajiem Buhāras briežiem. Viņš lieliski pārzina rezervātu un var aizrautīgi stāstīt par jebkuru apdraudēto sugu, tās tikumiem, uzvedību, bioloģijas īpatnībām. Enciklopēdiskās zināšanas ir iegūtas praksē, nemitīgi novērojot dabu. Izrādās, viņam nemaz nav biologa izglītības.

Turangas ir mums pazīstamo papeļu radinieces, kas aug nelielā teritorijā Vidusāzijas tuksnešos. Koku mūžs ir īss, tajos ātri ieviešas trupe un izveidojas dobumi. Dobumus ir iecienījušas zaļās vārnas, kuru te ir daudz, un tās ligzdo gandrīz katrā dobumainajā turangā.

Turangu zaru lūzuma vietās vai uz to celmiem daudzviet var redzēt iedzeltenu kristālisku vielu. Kad parka direktoram jautāju, kas tas par pulveri, viņš iesaka ņemt un pagaršot. Izrādās, turangas izdala vārāmo sāli! Pat man kā biologam tas sākumā šķita nereāli. Koks un vārāmā sāls... Vēlāk, kad pusdienojām, direktors piegāja pie turangas zara, ar nazi nokasīja sāli un uzbēra tomātam, piebilzdams: «Šī sāls satur daudz organismam vajadzīgu minerālu!»

DABA


Tugājos valda liels sausums. Zeme saulē sakarst tā, ka atklātā vietā uz tās ar basām kājām nav iespējams nostāvēt. Kā gan citādi, ja pat ēnā karstums mēdz sasniegt +49°C.

Šīs aliņas veidojuši indīgie zirnekļi tarantuli. Ja tur iekrīt kāds kukainis, tas ātri tiek apēsts. Arī tarantulus rezervātā var sastapt ik uz soļa.

Viens no 30 rezervātā sastopamo rāpuļu sugu pārstāvjiem. Mazliet papozējis, tas ātri nozuda.

Par spīti karstumam, tugājos ir daudz nelielu dabisku ūdenskrātuvju, kur kūsā dzīvība.

Vahšas upe. Tālumā redzamie kalni jau ir Afganistānas teritorijā. Rezervāts robežojas ar Afganistānu. Atrašanās pierobežā, no vienas puses, mazina cilvēku ietekmi uz rezervāta dabu, no otras, upe ir labs ceļš maluzvejniekiem un medniekiem.

Tugāji. Daudzi krūmi bruņojušies ļoti asiem dzeloņiem, tāpēc brišana tiem cauri nav diez cik patīkama.

DABA


Nelielajās tugāju ūdenstilpēs šaudās daudz sīku zivtiņu. Taču sākotnējais priekšstats, izrādās, ir visai maldīgs. Kā stāstīja rezervāta direktors, tajās mīt arī īsti monstri – milzu karpas, līdakas un citas zivis.

Daudzi tuksneša augi ir necili, ar smalkiem, smaržīgiem ziediņiem, kuru aromāts pievilina kukaiņus no plašas apkārtnes.

Pusdienas uz tapčana. Mēs ar direktoru simboliski kopā laužam vietējo maizi – ļepjoškas. Tapčans izbūvēts rezervātā pie pētnieku namiņa. Tur var paēst pusdienas, bet pēc tam – turpat arī nosnausties diendusu.

Vietējais aksakals – tadžiku ilgdzīvotājs, kurš ar lielu nostalģiju atcerējās, ka kādreiz bijām brāļu tautas, kas dzīvoja vienā valstī. «PSRS laikā mēs uz jums Pribaltikā skatījāmies kā uz pirmrindniekiem. Jūs toreiz it visā bijāt mums priekšgalā. Mans dēls dienēja Pribaltikā, daudz stāstīja par jums,» ar lepnumu saka tadžiks.

Kas var būt labāks par peldi siltā kristāldzidrā minerālūdenī unikālā rezervāta teritorijā +49°C karstā dienā! Sapņi mēdz piepildīties...

Viena no cilvēces problēmām ir pārāk lielais iedzīvotāju skaits, kas jau pārsniedz septiņus miljardus. Pēc speciālistu aprēķiniem, tas ir krietni par daudz, lai visiem Zemes iedzīvotājiem nodrošinātu tādu dzīves līmeni, kāds tas ir ekonomiski attīstītākajās valstīs. Arī pūles panākt starptautisku vienošanos par dzimstības ierobežošanu, it īpaši nabadzīgākajās valstīs, nav devušas rezultātu, un iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Likumsakarīgi, ka tajās valstīs, kurās sasniegts augsts ekonomiskās attīstības līmenis, dzimstība krītas un raksturīga ir tās samazināšanās zem dabiskā iedzīvotāju atražošanas līmeņa. Varētu domāt, ka ceļš uz iedzīvotāju skaita samazināšanu ir skaidrs – jāpaaugstina ekonomiskās attīstības līmenis un problēmu ar pārapdzīvotību nebūs. Diemžēl reālā situācija ir daudz sarežģītāka. Tās valstis, kuras sasniegušas augstu labklājības līmeni, īpaši nekāro, lai arī nabadzīgās valstis tādu sasniegtu. Šīs trūcīgās val-stis ir bagāto valstu ražojumu tirgus, un tur var realizēt savu augsto tehnoloģiju produkciju, tostarp – ieročus.

Tāpat šīs valstis ar lētāku darbaspēku kļūst par vietām, kur bagātās valstis izvieto savas rūpnīcas lētākas produk-cijas ražošanai, tuvāk resursu iegūšanas vietām. Nav jau tā, ka šīs bagātās valstis nepalīdzētu trūcīgajām, kad tur ir bads vai ar ieročiem rokās jāmaina valsts iekārta, lai pie varas tiktu valdība, kas būtu labvēlīga savas zemes resursu lētai izmantošanai. Šīs trūcīgās valstis ir arī neizsmeļams tā sauktā smadzeņu eksporta avots uz bagātajām valstīm, kā arī demogrāfiskās bedres aizpildītāji, kas nodrošina novecojošās bagātās valsts pamatiedzīvotāju sociālās vajadzības. Bet emigrantu ieplūšana rada jaunas problēmas. Viņi var integrēties jaunajā vidē, pārņemot arī tās tikumus, tostarp – zemo dzimstību, bet, sasnied-zot noteiktu skaitu attiecībā pret pamatiedzīvotājiem, var sākt kultivēt savas izcelsmes zemes tradīcijas un izpratni par sabiedriskajām attiecībām un valsts iekārtu, kas var krietni atšķirties no bagātās valsts tikumiem un netikumiem. Sagaidīt, ka iedzīvotāju skaita pieaugums noregulēsies pats no sevis, ir visai nereāli.

Dzimstības regulēšana

Iecere regulēt dzimstību ar noteiktām kvotām un ierobežojumiem, kas neļautu iedzīvotāju skaitam pieaugt,

UZ APAĻAS ZEMES STĀVAM AIZAS MALĀDr. biol. Jēkabs Raipulis, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija

Turpinājums «Vides Vēstu» rudens numurā publicētajam rakstam, kur autors izskaidroja, kas ir antropocen-trisms, un iezīmēja problēmas, ko Zemei radījusi patērētāju sabiedrība, kas attālinājusies no dabas.

VIDRŪPE


ir daudz reālāks paņēmiens, kā mazināt pārapdzīvotības problēmu. Pirmie dzimstības ierobežojumi tika ieviesti Ķīnā. Diemžēl mēģinājumi panākt vienošanos par dzimstības ierobežošanu arī citās valstīs nav devuši pozitīvus rezultātus. Taču dzimstības ierobežošana Ķīnā parāda arī šā pasākuma negatīvās puses, proti, darbspējīgo cilvēku skaits samazinās, bet pensijas vecuma jeb aprūpējamo un nodrošināmo cilvēku īpatsvars sabiedrībā palielinās, kā tas ir arī Eiropas sabiedrībās. Viena bērna ģimenē ķīnieši priekšroku dod zēniem, tādēļ jau šobrīd Ķīnā uz 100 meitenēm dzimst aptuveni 118 zēnu, kā rezultātā, pēc demogrāfu aprēķiniem, 2020. gadā valstī reproduktīvā ve-cuma vīriešu būs par 35 miljoniem vairāk nekā sieviešu. Tas nozīmē, ka daudzi vīrieši nevarēs nodibināt ģimeni, kas, savukārt, kļūs par draudu sociālajai stabilitātei. Ķīniešu demogrāfi uzskata, ka dzimstības ierobežojumi ir jāatceļ, jo pie tā labklājības līmeņa, kāds ir sasniegts Ķīnā, cilvēkiem vairs nebūs vēlmes veidot lielas ģimenes, līdzīgi kā tas ir lielākajā daļā pārtikušo sabiedrību. Kā viens no risinājumiem pārapdzīvotības mazināšanai tiek minēts arī globāla militārā konflikta, nāvējošas pandēmijas vai smagas dabas katastrofas izraisīta iedzīvotāju skaita samazināšanās; sliktā ziņa ir tā, ka šādas kataklizmas cilvēci atmetīs atpakaļ visai primitīvā līmenī.

Ilūzijas par mūžīgo dzinēju un nepārtrauktu progresu

Visai iluzora ir daudzu ticība, ka cilvēks spēs atklāt tādus enerģijas avotus un tehniskos jauninājumus, kas novērsīs samilzušās problēmas tādās jomās kā enerģētika, pārtika un atkritumi vai novērsīs pārapdzīvotību, kolonizējot ci-tas planētas. Šāds scenārijs varbūt būtu iespējams, ja vi-sas valstis, visi pasaules iedzīvotāji strādātu šajā virzienā bez konfliktiem un pretrunām. Pagaidām visi jaunākie sasniegumi tiek virzīti militārā spēka stiprināšanai, lai risinātu problēmas no spēka pozīcijas. Un diezin vai pārapdzīvotības jautājuma risināšana ar citu planētu kolonizēšanu kļūs reāla, pirms cilvēks Zemi jau būs padarījis neapdzīvojamu.

Viens no iemesliem, kāpēc mūsdienu sabiedrība nonākusi šai visai neapskaužamajā situācijā, ir pārliecība par nepārtraukto izaugsmi un dzīšanās pēc kaut kā jauna. Kā teicis latviešu fiziķis E. Siliņš, «…dzenoties pēc iedomātā «progresa» elka, progresa forsētāji ir totāli piesārņojuši gaisu, ūdeņus un augsni, novezdami Zemi līdz ekoloģiskai katastrofai. Par šīs situācijas izveidošanos liela daļa vai-nas būtu jāuzņemas «mūžīgā» progresa ideologiem, kas, aizrāvušies ar savu «vienīgo objektīvo patiesību», aizmir-sa, ka ikviens progress ir cieši saistīts ar tā pretmetu – regresu, bet katra sakārtotība – ar to pavadošo haosu.» No šāda viedokļa skatoties, visai apšaubāma ir forsētā visa jaunā, tikai ar cilvēka gribu un neilgām pārbaudēm akceptētu jauninājumu ieviešana.

UZ APAĻAS ZEMES STĀVAM AIZAS MALĀVIDRŪPE


Pirmkārt, lielākoties šādi jauninājumi ar laiku dod ne tikai pozitīvu, bet arī negatīvu rezultātu, kas var pārsniegt vēlamo de-vumu, piemēram, atomenerģētika un atomieroči, pesticīdi un vides piesārņojums, pret pesticīdiem izturīgu organismu veidošanās u. c.

Otrkārt, tām vides un dzīvesveida pārmaiņām, kuras rada cilvēka tieksme dzīvot pēc iespējas komfortablāk un nodrošinātāk, ne-tiek līdzi cilvēka bioloģiskā būtība. Mēs aizvien vairāk nodarbinām un pārslogojam savu psihi, ne miesu, tā radot aizvien lielākas problēmas veselībai un samazinām iespējas izjust laimi.

Treškārt, ja arī tiks sasniegti tehniski jauninājumi vai atrasti neierobežoti enerģijas avoti, piemēram, torsija lauki, kas atrisinās mūsu problēmas, tie vispirms tiks izmantoti jaunu ieroču ražošanai, lai paverdzinātu zaudētājus.

Ceturtkārt, jauni meklējumi un atklājumi medicīnā un gēnu inženierijā var iziet ārpus cilvēka kontroles, tādējādi radot draudus cilvēka sugas eksistenci. Tādēļ mums vajadzētu piebremzēt ar jauninājumu ieviešanu masveidā un globālos mērogos, ļaujot tiem izturēt laika pārbaudi.

Piektkārt, jo sarežģītāka, visaptverošāka un sabiedrībai būtiski nozīmīgāka ir kāda jaunā tehnoloģija, jo tā ir ievainojamāka un traucējumi tajā draud ar lielākām nevēlamām sekām. Piemēram, globālās informācijas tehnoloģijas, kuru iziešana no ierindas var kļūt par pasaules mēroga katastrofu.

Fantāziju pasaulē

Par galējo antropocentrisma realizācijas modeli var uzskatīt ideju apvienot cilvēka prātu un datorprogrammu, izveidojot tādas sistēmas, kas ļautu virtuālo pasauli papildināt ar savu prātu, pārvarot bezdibeni starp materiālām lietām un dzīvības formām, tā nodrošinot nemirstību. Cilvēces bojāeja, pēc idejas autoru domām, nebūs nekas vairāk kā atbrīvošanās no ierobežojošas un ne visai izturīgas čaulas, kurā inte-lekta tehniskajam domāšanas veidam beidzot kļuvis par šauru.

Sava vieta cilvēces tālāko likteņu prognozēšanā ir arī tā sauktajām sazvērestības teorijām. Mūsdienu negāciju cēloņi tiek meklēti atsevišķu cilvēku grupu organizētā sabiedrības degradēšanā, samaitājot indivīdus ar alkoho-lu, narkotikām un seksuālām anomālijām, piesedzoties ar cilvēka brīvas izvēles un rīcības tiesībām, tā padarot daļu cilvēku rīcības nespējīgus, lai paši sev nodrošinātu elitāru stāvokli. Nevainīgas nav arī ezotēriskās idejas par cilvēka izcelšanos no kosmiskās enerģijas ar īpašu sūtību un kosmisko virsvadību, kas nepieļaus cilvēces bojāeju, bet parādot pareizo tālākās darbības ceļu, vienlaikus turpinās pilnveidošanos. Šīs idejas nav nevainīgas tādēļ, ka noņem ikviena atbildību par cilvēces turpmāko likteni, nemēģinot risināt problēmas, kas ir veicamas pašam.

Jaunās apziņas meklējumos

Lai gan daudzi fakti un ievirzes liecina par nopietniem pārbaudījumiem, kas mūsu sabiedrību gaida jau pavisam drīz, cilvēki pārsvarā ir paļāvības pilni, ka pozitīvs risinājums tiks atrasts un satraukums ir pārspīlēts. Analizēšu četras populārākās pieejas.

Liberālās sabiedrības pašregulēšanās spēja. Liberālisma piekritēji uzskata, ka šādā sabiedrībā notiks personas brīvības nepārtraukta izaugsme. Jo lielāka brīvība, jo ātrāk noritēs attīstība un sabiedrība sasniegs ideālu stāvokli. Lai katrs brīvi tiecas pēc sava labuma. Daudzu brīvību sadur-sme dabīgā veidā noteiks katram indivīdam viņa brīvības robežu. «Neredzamā tirgus ekonomikas roka» akumulēs individuālos centienus vienā virzienā, kas būs pieņemams visiem. Tomēr cilvēku lielās bioloģiskās daudzveidības dēļ liberālisms paver iespējas arī daudzām negācijām.

Postindustriālās sabiedrības zinātniskais potenciāls. Pēdējo gadsimtu laikā sabiedrības attīstības centrā bija in-dustrija. Nākamajos piecdesmit gados par sabiedrības gal-veno institūtu kļūs universitātes un vadošā loma piederēs dažādu nozaru zinātniekiem, augstas klases speciālistiem – intelektuāļiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem. Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finanšu, bet gan intelektuālais kapitāls. Universitātes, kur gatavo zinātniekus un speciālistus, kļūs par cilvēkresursu sadales centriem. Tomēr pārliecībai, ka zinātnieki pateiks, kas ir pa-reizi, kas – nepareizi, nav droša pamata. Zinātne ir absolūti neitrāla pret to, vai zinātniskie rezultāti ir iegūti, skrupu-lozi saglabājot cilvēku intereses, vai nē. Arī zinātniekus vir-za godkāre būt pirmatklājējiem, naudas kāre ieviest savus atklājumus pēc iespējas izdevīgāk un radīt labi apmaksātas tehnoloģijas. Tātad iespēja izlemt, ko atļaut, ko aizliegt, nebūtu atstājama tikai zinātnieku vai tehnokrātu ziņā.

Cilvēka bioloģijas pārveidošana atbilstoši sociālajām pārmaiņām. Pilnveidojoties gēnu tehnoloģijām, radīsies kārdinājums veikt ne tikai negatīvo eigēniku, bet arī

VIDRŪPE


«uzlabot» cilvēkus fiziski un garīgi, pilnveidot viņus atbilstoši izvirzītajiem ideālās sabiedrības modeļiem, atbrīvojoties no evolūcijas negatīvā mantojuma, kas cilvēka saprātu ļautu izmantot tikai «labā» un «pareizā» darīšanai un izskaustu cilvēka dabā dziļi iesakņojušos pagātnes mantojumu – agresivitāti, ekspansivitāti un citas uzvedības izpausmes, kas ir pamatā mūsdienu cilvēces problēmām. Kaut arī daudzsološs, šis ceļš ir nepieļaujams. Tas agrāk vai vēlāk novedīs pie eigēniskiem pasākumiem, t. i., mēģinājumiem «uzlabot» cilvēku paša cilvēka izpratnē. Neapšaubāmi, tā būs vēlme palielināt kognitīvās spējas, kreatīvos dotumus u. c. īpašības, ku-ras nosaka viena cilvēka pārākumu pār otru. Filozofijas zinātņu doktors Gunārs Brāzma norāda, ka, «domājot par pozitīvo eigēniku, ir pamats ievērot īpašu piesardzību, lai atsevišķu specializētu īpašību vai spēju pastiprināšana nemazinātu indivīda iespējas iegūt daudzveidīgu pieredzi un būt atvērtam dažādām iespējām».

Cilvēka apziņas maiņa no antropocentriskās uz biocen-trisko. Vispirms cilvēkam ne vien ir jāmēģina mainīt un veidot sev labvēlīgu vidi, bet arī pašam jāpanāk pretī videi, kurā viņš dzīvo. Ir jāmaina cilvēku un sabiedrības paradigma, atbrīvojoties no cilvēka evolūcijas gaitā izveidojušās ekspansīvās tieksmes, kas tagad neļauj realizēties ilgtspējīgas attīstības idejām un skatīties ar op-timismu nākotnē.

Cilvēka antropocentriskā attieksme pret dabu ir jāaizstāj ar biocen-trisku. Biocentrisma domas pamatā ir uzskats, ka visām dzīvības formām ir no cilvēka neatkarīga vērtība un ka cilvēks nav visa esošā centrs. Piemēram, domātāja, teologa, ārsta, muzikologa Alberta Šveicera «godbijības ētika attiecībā pret visu dzīvo visās tā formās» noliedz jebkādu atšķirību starp dzīvības izpausmēm.

19.–20. gadsimtā dažādu dzīves sfēru pārmaiņu tempi ir daudz straujāki nekā cilvēka apziņas maiņa. Tā mainās ļoti lēni. Šāda apziņas atpalicība apdraud cilvēces tālāku pastāvēšanu. Tomēr pārmaiņas kultūrā notiek ātrāk par genofonda izmaiņām. Psihologs, psihoterapeits un transpersonālās psiholoģijas pamatlicējs, K. G. Junga ideju turpinātājs Staņislavs Grofs raksta: «Man nav nekādu šaubu par iespēju dziļi transformēt apziņu, kā arī par to, ka tas palielina mūsu iespējas izdzīvot, ja šī transformācija notiek lielos apmēros.»

Veidojot jauno apziņu, vajadzētu skaidri zināt, uz ko tad virzīt cilvēka intereses un aktivitātes. Vai tā būs aizvien pieaugošā dažādu tieksmju un vēlmju apmierināšana vai apzināta atteikšanās no liekā un nevajadzīgā, dzīvošana saskaņā ar dabu un līdzcilvēkiem, ko mums par pienākumu uzliek saprāts un kas ir vienīgais veids, kā saglabāt cilvēka sugu? Diemžēl šajā konfliktu, nesaskaņu, pretrunu un netaisnības laikmetā, pastāvot dažādām valstu un sabiedrību struktūrām un reliģiskajiem uzskatiem un pārliecībām, būs grūti panākt vienošanos, kas attieksies uz visas pasaules iedzīvotājiem un ko pildīt būs gatavi visi.

VIDRŪPE

DARBI


2013. gada sākumā ANO publicēja ziņojumu par vielām, kas izraisa endokrīnās jeb hormonālās sistēmas traucējumus, jeb EDS (angl.: endocrine disrupting substance). To sagatavo-jusi starptautiska akadēmisko ekspertu grupa no Vides un veselības aģentūras. Šīs mākslīgās ķīmiskās vielas, kas nelie-los daudzumos ir daudzu sadzīves preču sastāvā, var izraisīt iedzimtas kroplības, neauglību, onkoloģiskas un psihiskas saslimšanas, kā arī dažādu dzīvnieku sugu izzušanu. Daži zinātnieki apgalvo, ka lielākā daļa sintētisko vielu ir EDS un jau izraisījušas globālus draudus dzīvībai. Īpaši apdraudēti ir mazizglītotie jaunattīstības valstu iedzīvotāji, lai gan man šķiet, ka arī mēs tiekam turēti lielā neziņā. Pagājis gandrīz vesels gads, bet šis ANO ziņojums nogrimis kaut kur tīmekļa dzīlēs, un mēs, nenojaušot neko ļaunu, turpinām ēst no plastmasas traukiem, valkājam sintētiskas drēbes, dzīvojam mākslīgu materiālu ieskauti, elpojam mākslīgas smakas un smaržas, un neviens nepasaka, ka ikdienā lieto-jam visīstākos masu iznīcināšanas ieročus! Turklāt pērkam tos par smagā darbā pelnītu naudu – tātad iemainām savu nebrīvi pret mokošu nāvi!

Visvairāk endokrīnās sistēmas traucējumu izraisītāju sa-tur plastmasas izstrādājumi, un visplašāk lietotie ir ftalāti un bisfenols A, bet mūs apdraud vismaz vairāki tūkstoši nāvīgo EDS, kas slēpjas arī pesticīdos un dažādos dūmos. Citāts no ziņojuma: «EDS vainojami pie aizvien pieaugošās saslimstības ar krūts un prostatas vēzi, diabētu, astmu, aptaukošanos, insultu, sirds un asinsvadu slimībām, Al-cheimera un Parkinsona slimību. Bērni, kam jau embrija stadijā nācies saskarties ar EDS, ir ar paaugstinātu šo slimību risku nākotnē. Jau bērnībā viņiem var būt ner-vu sistēmas attīstības traucējumi, piemēram, disleksija un autisms.» Satraucoši, ka mūsdienās jau desmitā daļa bērnu cieš no EDS izraisītajām kaitēm! Kā gan kaut kas tāds var notikt progresīvajā pasaulē, kur tiek darīts viss, lai mēs dzīvotu aizvien ērtāk un pārticīgāk? Un atbilde nav tālu jāmeklē, proti, tā ir naudas vara, kas ražotājiem liek rīkoties pretēji jebkādām ētikas un nekaitīguma

normām, viņi atsakās identificēt produkta ķīmiskās kom-ponentes, strādā slepenībā un savas personīgās inter-eses liek augstāk par sabiedriskajām, un tas diemžēl tiek pieļauts. Turklāt mēs nepretojamies šim ļaunumam, jo tas ir tik ērti! Patiesībā EDS reālais kaitīgums ir daudz lielāks, jo pētījumā tika vērtēts katrs elements un tā ietekme atsevišķi, bet ikdienā mēs saskaramies ar daudzu EDS mijiedarbību, kas vairākkārt pastiprina to kaitīgo ietekmi.

Latvijā par šo problēmu runā reti, un parasti tie ir ārsti, kas diendienā saskaras ar tādu aizvien aktuālāku problēmu kā neauglība. Ginekoloģe Eva Barkāne atzīst, ka ārzemju konferencēs iegūto informāciju Latvijā uzklausa slinki un publicē reti. «Pēdējo 50 gadu laikā industriāli attīstīto val-stu vīriešiem spermas kvalitatīvie rādītāji ir samazinājušies uz pusi. Daudzām sievietēm, jo īpaši tām, kas jaunākas

NEĒD NO PLASTMASAS TRAUKIEM!

Brīdinājums! Veikalos joprojām nopērkamas šādas fajansa elektriskās tējkannas. Nepērc! Šo trauku nav iespējams atbrīvot no asas pesticīdu smakas. Tāpēc iesaku jebkuru elektrisko tējkannu jau veikalā apostīt.

Anitra Tooma

DARBI


par 25 gadiem, novēro dažāda tipa olnīcu disfunkciju un neauglību. Mūsdienās, salīdzinot ar laiku pirms 30 ga-diem, par 26% vairāk sieviešu saslimst ar krūts audzējiem, par 76% vairāk vīriešu – ar prostatas audzējiem. Mazuļi dzimst nedēļu agrāk nekā pirms 15 gadiem, bet vīrišķo reproduktīvo orgānu attīstības traucējumi ir viens no jaundzimušo zēnu biežākajiem iedzimtajiem defektiem. Zinātnieki vēl nav izpētījuši, tieši kādi faktori to ietekmē. Mums vēl nav atbilžu uz visiem jautājumiem. Tomēr aiz-vien vairāk pētījumu visā pasaulē pierāda, ka noteiktas industriālās ķīmiskās vielas, tostarp tādas, kas pazīstamas ar nosaukumu kseno (xeno) estrogēni, spēj atdarināt cilvēka hormona – estrogēna – darbību. Rezultātā tiek izjaukts bioloģiskais hormonu balanss un pieaug risks saslimt ar dažādām ginekoloģiskām slimībām, pieaug neauglības un krūts audzēja gadījumu skaits. Pēc Otrā pasaules kara vidē ir nokļuvis vairāk nekā 80 tūkstoši dažādu ķīmisku vielu, un vismaz 85% ir tādas, kam nekad nav pētīta to ietekme uz cilvēku veselību.»

Ftalātus satur gan mīkstās un elastīgās bērnu rotaļlietas, dažādi plastmasas izstrādājumi, gan arī smaržas un kosmētika. Mēs absolūti brīvprātīgi ziežam šo nāvi un plānprātību nesošo vielu uz savas ādas un dodam savam bērnam! Bisfenolu A satur lielākā daļa cietās plastma-sas izstrādājumu, katra konservu bundža un pat daudzas bērnu pudelītes1! Dažus produktus Eiropas Savienībā jau aizliegts tirgot, bet simtiem tūkstoši bīstamu mantu viltīgi gaida, kad mēs tās atnesīsim mājās un sāksim lietot. Vislielākais neprāts ir ēst produktus, kas bijuši saskarē ar plastmasu, taču izvairīties no tiem diemžēl ir grūti, fak-tiski neiespējami.

1 Eiropas Savienības valstīs nopērkamās pudelītes zīdaiņu barošanai nedrīkst saturēt bisfenolu A, bet tā izmantošana nav aizliegta citos izstrādājumos. Līdzīgi ir ar ftalātiem – paši kaitīgākie ir aizliegti bērnu rotaļlietās, bet to klātbūtne nav izslēgta citos produktos.

No kā gatavota tējkanna, kurā tu ik dienu vāri ūdeni?

No kā gatavoti maisiņi, kuros vāra, piemēram, rīsus vai griķus?

No kā gatavotas piena pudeles un sulu pakas?

No kāda materiāla gatavota kastīte, kurā tu līdzņemšanai saliec pusdienas sev un bērnam?

No kā gatavota plēve, kurā ietīts siers un citi produkti?

Vai papīra glāze, kurā tu ielej karstu kafiju, piemēram, degvielas uzpildes stacijā, nav oderēta ar plastmasas slāni?

Šādus jautājumus varu pati sev uzdot bieži, jo izvairīties no plastmasas nav viegli, taču ne neiespējami. Kad sāku domāt ar galvu, atrunāju meitu barot mazdēlu no plast-masas pudelītes, un jaunie vecāki uzzināja, cik grūti aptiekā nopirkt stikla pudelīti. Vai māneklīti, kas nav no plastmasas.

Ieskaties!

Arī sunim nepērku plastmasas rotaļlietas, bet dodu graušanai mežā atrastus stirnu radziņus vai no kokvilnas auklām sapītas mantas.

Izvēloties termosu vai termokrūzi, raugos, lai iekšpusē nav plast-masa.

Nelietoju pannas ar teflona pārklājumu, jo tās izlīmētas ar plast-masas slāni.

Nelietoju virtuves dēlīšus no plastmasas un silikona cepamformas.

Nekad nepērku produktus konservu bundžās.

Produktus, kas iepakoti plastmasā, mājās pārlieku stikla pudelēs un burkās.

Izrādās, ka mikseri, blenderi un citi virtuves rīki no plastmasas ēdienā emitē dažādas kaitīgas gāzes, kas nemanot nonāk ēdienā.

Ievēroju, ka dažu firmu plastmasas trauciņos kviešu zelmenis sliktāk dīgst. Man bija lieliski apsakņojušies spraudeņi, iestādīju tos jogurta trauciņos, un visi kā viens aizgāja bojā. Iespējams, ka plastmasai pievieno vielas, kas kavē dažādu mikroorganismu attīstību jeb nomāc dzīvību, tādējādi padarot jogurtu teju mūžīgu, bet augi neaug.

Mūsu organismam ik dienu nākas saskarties un pretoties dažādiem toksīniem, kas sastopami visapkārt, un, jo lielāka izdevība tiem nonākt mūsu asinsritē, jo lielāka varbūtība, ka pienāks brīdis, kad organisms neizturēs pārslodzi un uzvarēs slimība. Bet kas gan liedz iespējamos piesārņotājus likvidēt jau nākamajā dienā, kad esi par tiem uzzinājis? Atgādināšu grāmatas «No šūpuļa līdz šūpulim» au-tora Mihaēla Braungarta tik pašsaprotamo ieteikumu: kad tu sapro-ti, ka dari ko aplam, pārtrauc to nekavējoties!

Ekoloģiskās problēmas mūsdienās kļūst arvien aktuālākas, tāpēc jau no 20. gadsimta 90. gadiem aizvien lielāku nozīmi rūpniecība velta tīrākas ražošanas paņēmienu izstrādei, lai samazinātu ne tikai ražošanas izmaksas, bet arī piesārņojumu un atkritumu daudzumu, kā arī patērētu mazāk enerģijas. Tomēr ne vienmēr tika vērtēta arī materiālu resursu izmantošanas efektivitāte. Būtisks posms ekodizaina attīstībā sākās gadsimtu mijā, kad vides pārvaldībā pamazām tika īstenoti ekoefektivitātes pasākumi un aprites cikla analīze. Šīs idejas pārņēma dizaineri, arhitekti un dažādu citu jomu speciālisti, radās «ekodizaina» virziens. Bet, lai prece atbilstu ekodizaina prasībām, to vajag ražot ar t.s. tīrajām tehnoloģijām, kad izej-vielas iegūtas videi draudzīgā veidā, nav vestas no tālienes, dabā pietiek resursu rezervju.

Amerikā ekostila sludinātāja lomu ieņēmis Denijs Seo (Dan-ny Seo) – dzīvnieku tiesību aizstāvis, interjera dizainers un nenogurdināms ballīšu piekritējs. No kaņepēm austā kostīmā un audekla kurpēs viņš dodas no vienas ballītes uz otru. Deni-jam ir daudz atbalstītāju, starp tiem arī slavenības – Alisija Sil-verstone, Natālija Portmane, Breds Pits, Džūda Lovs un Kristija Terlingtone. Viņa ietekmē Demija Mūra kļuva par veģetārieti, ierīkoja mājā saules energoapgādi un atteicās no sintētiskajiem mazgāšanas līdzekļiem. Par pirmo interjera dizaina skatuvi kalpoja Denija vecāku māja. Viņš to pārbūvēja, izmantojot tikai un vienīgi dabīgos un pārstrādātos materiālus. Turklāt visas izejvielas, sākot no speciālām krāsām un beidzot ar kājslauķīti, nemaksāja dārgāk par ne tik zaļajiem analogiem. Ar Denija zaļajiem padomiem varat iepazīties mājaslapā www.epicurious.com

Ekoloģiska pieeja nenozīmē atteikšanos no progresa. Tieši otrādi – tā jaunākajiem izgudrojumiem var likt kalpot par labu gan sev, gan dabai. Kamēr mēs vēršam naidīgus skatienus uz dūmojošajiem rūpnīcu skursteņiem, izrādās, ka lielākās nejēdzības notiek te-pat – mūsu degungalā. Kaut vai tāds loģisks, bet slinki īstenots princips: izlietotajam iepakojumam jānonāk pārstrādē. Intere-santi, ka ir mākslinieki, kas, pirms nodod iepakojuma atkritumus reģenerācijai, tos atdzīvina mākslas darbos.

Dizaina misija

Jēdziens «ekodizains» pēdējos gados ir bijis modes vārds visdažādākajās nozīmēs un izpratnes līmeņos. Taču akadēmiskā refleksija par šo vienu no raksturīgākajām 21. gadsimta sabiedrības pašizpausmes parādībām joprojām ir tikai pašā agrīnākajā aizmetņa stadijā. Dizains ir mūžīgais attīstības un mainības spēks. Tas ir nebeidzams process materiālu un teh-niku attīstībā, nemaz nerunājot par jaunām dizaina tendencēm un stiliem.

Ekodizaina stratēģija balstās uz vairākiem pamatprincipiem:

• materiāla izvēle – izvēlēties videi draudzīgus materiālus, piemēram, tādus, kas ražoti no pārstrādātām un atjaunojamām sastāvdaļām;

• materiālu daudzuma ierobežošana – izmantot mazāk materiālu, tomēr nodrošināt līdzvērtīgu produkta darbību un izmantošanu;• ražošanas efektivitātes paaugstināšana – izmantot labākās saimniekošanas prakses paņēmienus;• produkta efektīva piegāde patērētājiem – izmantot identificētu un atkārtoti lietojamu iepakojumu;• produkta izmantošanas mērķu paplašināšana – ieviest ekodizaina risinājumus, kas ir svarīgi cilvēku veselības, darba aizsardzības un citās jomās;• optimāla kalpošanas ilguma noteikšana – pagarināt produkta kalpošanas laiku, piemēram, padarot to vieglāk tīrāmu, vienkārši labojamu vai ērtāk izjaucamu;• produkta atkritumu izmantošana aprites cikla beigu fāzē – realizēt vieglu un vienkāršu produkta vai to detaļu atkārtotu uzmantošanu vai pārstrādi;• produkta darbības jomas paplašināšana – tiekties pēc tā, lai vienu produktu varētu izmantot dažādās situācijās.

Ilgtspējīgas nākotnes veidošana balstās uz tāda ceļa atrašanu, kas apmierinās šī brīža sabiedrības vajadzības daudz konstruktīvākā veidā. Dizaineri ir galvenie, kas veido mūsu gaumi un ietekmē izvēli, jo viņi ir atbildīgi par svarīgiem materiālu un ražošanas izvēles lēmumiem. Dizaineri nav tikai stilistiski inovatori, bet arī problēmu atrisinātāji. Domājot par ekodizainu, nav jātiecas radīt tikai pilnīgi jaunu dizainu, bet ir nepieciešams domāt par to jaunā veidā.

Ksenija Osadčuka, 16 gadi, mācās Liepājas 8. vidusskolas 10.a klasē

Noslēdzies rakstu konkurss «Zaļā ziņa», ko rīkoja SIA «Zaļā josta» sadarbībā ar žurnālu «Vides Vēstis», veikalu tīklu «Sportland» un EKO mediju «Tīrai Latvijai». Konkursa mērķis bija motivēt vecāko klašu skolēnus padziļināti interesēties par vides saudzēšanas un ekoloģijas aktualitātēm Latvijā un pasaulē, lai pašu spēkiem sagatavotu interesantu un unikālu ziņu par atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem. Izvērtējot visus iesniegtos darbus, tika noteikti pirmo triju vietu ieguvēji, kas balvā saņems dāvanu karti no veikalu tīkla «Sportland».

EKODIZAINS NOSAKA IZVĒLI

RAKSTU KONKURSS «ZAĻĀ ZIŅA»

DARBI


1. vieta – Ksenija Osadčuka2. vieta – Aija Reinholca3. vieta – Guna Laučjuna

Ksenijas raksts bija tik interesants, ka nolēmām to publicēt. Visi konkursam iesniegtie darbi izlasāmi www.tirailatvijai.lv

DARBI


2013. gadā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra pabeigta šādiem projektiem:

Nr.p.k. Projekts

Iespējamā atrašanās vieta paredzētās darbības realizācijai

Atzinums par

IVN izdots

Projekta ierosinātājs

1. Tilta pār Daugavu un piebraucamo ceļu būvniecība un ceļu rekonstruk-

cija Jēkabpilī

Jēkabpils pilsēta un Krustpils novada Kūku pagasts

01.02.2013.Jēkabpils pilsētas

pašvaldība

2. Vēja elektrostaciju parka ierīkošana Tārgales pagastā

Ventspils novada Tārgales pagasts 28.02.2013.SIA «E.S. Green»

3. Vēja elektrostaciju parka «Ziemeļvējš» būvniecība Tārgales

pagastā Ventspils novada Tārgales pagasts 12.04.2013. SIA «TCK»

4. Pārtikas olu un olu produktu ražošanas uzņēmuma paplašināšana

Iecavas novadāIecavas novada Iecavas pagasts 07.06.2013.

AS «BALTICOVO»

5. Viesu nama un apvienota gājēju un veloceliņa izbūve Jūrmalā, zemesgabalā «Vaivari 1310»

Jūrmalas pilsēta 20.06.2013. Fiziska persona

6. Elektropārvades tīklu savieno-juma «Kurzemes loks» 3. posma Tume – Rīga (Imanta) esošās 110

kV elektropārvades līnijas re-konstrukcija un tās sprieguma

palielināšana līdz 330 kV vai esošās 110 kV elektropārvades līnijas

rekonstrukcija un jaunas 330 kV elektropārvades līnijas izbūve

Tukuma novada Tukuma pilsētas teritorija, Tu-mes, Degoles, Slampes un Džūkstes pagastu teritorijas, Engures novada Smārdes pagasta teritorija, Jelgavas novada Valgundes pagasta

un Kalnciema teritorijas; Babītes novada Salas un Babītes pagastu teritorijas, Mārupes novada Mārupes pagasta teritorija, Dobeles

novada Jaunbērzes pagasta teritorija, Jūrmalas pilsētas teritorija un Rīgas pilsētas teritorija.

01.08.2013.AS «Latvijas elektriskie

tīkli»

2013. gadā ietekmes uz Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamām teritorijām (Natura 2000) procedūra pabeigta šādiem projektiem:

Nr.p.k.

ProjektsIespējamā atrašanās vieta paredzētās

darbības realizācijai

Atzinums par

IVN izdots

Projekta ierosinātājs

1.Rekreatīvā tūrisma kompleksa iz-

veide (rekonstrukcija un jaunbūve)Salacgrīvas novada Ainažu pagasts 26.02.2013. Fiziska persona

2.Pasākumi plūdu riska novēršanai

Carnikavas novadāCarnikavas novada Carnikavas, Gaujas un

Siguļu ciemu teritorijas.09.08.2013.

Carnikavas novada dome

3.Autoceļa P4 Rīga – Ērgļi rekons-trukcija posmā 35,7 – 45,0 km

(Vāverkrogs – Jugla)

Ogres novada Suntažu pagasts un Ropažu novads

22.11.2013.VAS «Latvijas valsts ceļi»

* Informācija par visu aktuālo projektu materiāliem un ietekmes uz vidi novērtējuma gaitu un rezultātiem pieejama Vides pārraudzības valsts birojā Rīgā, Rūpniecības ielā 23 (tālr. 67321173) un biroja mājaslapā internetā – http://www.vpvb.gov.lv, kā arī atbilstošajā Valsts vides dienesta reģionālajā vides pārvaldē un pie projekta ierosinātāja.

VIDES PĀRRAUDZĪBAS VALSTS BIROJS INFORMĒ

Jūru ekosistēmās mīdījām ir svarīga loma – tās ir aktīvas filtrētājas, kas barojoties efektīvi atfiltrē fitoplanktonu jeb mikroskopiskās aļģes, baktērijas un detrītu. Savukārt aļģes un baktērijas augšanas procesā un šūnu veidošanā iesaista barības vielas, galvenokārt slāpekli un fosforu. Filtrējot mīdijas uzņem lielāko daļu no aļģēs, baktērijās un detrītā saistītā slāpekļa un fosfora daudzuma. Ir pierādīts, ka slāpekļa saturs gliemenēs ir aptuveni 1% no gliemenes svara, bet fos-fora saturs – aptuveni 0,2%. Tā kā mīdiju audzes ir ļoti ražīgas – pat vairāki tūkstoši gliemeņu uz kvadrātmetru –, to izfiltrētais ūdens daudzums ir iespaidīgs. Vidēja izmēra gliemene spēj izfiltrēt 30 ml ūdens minūtē, tātad divi tūkstoši gliemeņu diennaktī spēj izfiltrēt 86 m3 ūdens. Līdz ar to patiess ir apgalvojums, ka gliemeņu audzes darbojas kā milzīgi bioloģiskie filtri, kas uztver vie-las, kuras cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā no sadzīves notekūdeņiem, rūpniecības un lauksaimniecības nonākušas piekrastes ūdeņos.

MĪDIJAS ATTĪRA JŪRU

Ingrīda Puriņa, Ieva Bārda, Ligita Laipeniece un

Zaiga OzoliņaLatvijas Hidroekoloģijas institūts,

Kurzemes plānošanas reģions, SIA «Vides investīciju fonds»

Papē izskalotās gliemenes.

VIDRŪPE


Senāk domāja, ka mīdijas pieder tikai vienai sugai Mytilus edulis, bet mūsdienās tiek izdalītas trīs sugas: Mytilus edulis, Mytilus trossulus un Mytilus galloprovincia-lis. Sugu izplatības areāli bieži krustojas, veidojot pat starpsugu hibrīdus. Mytilus galloprovincialis visbiežāk sastopama Vidusjūrā, Atlantijas okeānā pie Eiropas dienvidu daļas un pie Āfrikas krastiem, kā arī Ziemeļu un Dienvidamerikā, Jaunzēlandē un Āzijā. Britu salās sastopamas visas trīs sugas, savukārt Baltijas jūras dienvidu daļā atrodams Mytilus edulis, bet Baltijas jūras ziemeļos un arī Latvijas piekrastē – tikai Mytilus tros-sulus. Ģeogrāfiski plašo izplatību pavada arī izteiktas gliemeņu izmēru variācijas. To būtiski ietekmē jūras ūdens sāļums. Okeānā mīdijas izaug pat 11–20 cm ga-ras, jo ūdens sāļums sasniedz 35‰. Pie mazāka sāļuma kalcija izgulsnēšanās čaulās vairs nenotiek tik intensīvi, tādēļ gliemeņu izmēri ir mazāki. Dāņu šaurumos, kur jūras ūdens sāļums ir 18‰, mīdijas sasniedz tikai 6–8 cm, bet Baltijas jūras ziemeļu daļā un Latvijas piekrastē pie 5–7‰ ūdens sāļuma sastopami vien 2–4 cm gari pundurīši.

Kam lai izbaro leknās aļģes?

Šobrīd Baltijas jūrā ieplūst paaugstināts barības vielu, t.i., slāpekļa un fosfora, daudzums, kas izraisa jūras eitrofikāciju jeb pārbarošanu; bieži novērojama pastiprināta mikrosko-pisko alģu un viengadīgo makroskopisko aļģu savairošanās. Aļģu masai atmirstot un sedimentējoties, ūdenī rodas skābekļa deficīts, tāpēc jūrā veidojas bezskābekļa jeb mirušās zonas. Lai atjaunotu jūras ekosistēmu, ievērojami jāsamazina gan slāpekļa un fosfora ieplūdes jūrā, gan jau esošo barības vielu daudzums. Galvenais slāpekļa noplūžu avots ir lauksaimniecības zemes, bet galvenais fosfora avots ir municipālie notekūdeņi.

Valstis apkārt Baltijas jūrai ir apzinājušas jūrā ieplūstošās barības vielu koncentrācijas, kā arī izstrādājušas plānus šo ieplūžu samazināšanai. Baltijas Jūras Rīcības plāns paredz, ka Latvijai, tāpat kā citām valstīm, līdz 2021. gadam jāsamazina slāpekļa ieplūdes jūrā par 2560 tonnām, fos-fora – par 300 tonnām. Tas ir salīdzinoši maz, salīdzinot ar to slāpekļa un fosfora daudzuma samazinājumu, kas jāpanāk pārējām Baltijas jūras valstīm. To iespējams izdarīt, uzlabojot lauksaimniecības zemju apstrādi upju sateces baseinos, samazinot minerālmēslu lietošanas apjomus, kā arī veicinot bioloģiskās lauksaimniecības saimniecību attīstību, atjaunojot mitrājus, aizsargjoslas ūdenstilpju krastos un būvējot labākas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas pilsētās un ciemos. Papildus šīm darbībām ir iespējama arī ekoloģisko gliemeņu fermu izvietošana Baltijas jūrā.

Eiropā gliemeņu ēšanas tradīcijas pastāv sen – pirmo reizi ēdamgliemenes jeb mīdijas pieminētas jau Aristoteļa dar-bos, savukārt gliemeņu audzēšana akvakultūrā pieminēta

jau 1235. gadā Francijā. Kopš tiem laikiem gliemeņu audzēšanas apjomi Eiropā ir ievērojami pieauguši. Mūsdienās lielākās gliemeņu audzētavas atrodas Dānijā, Nīderlandē un Francijā. Ievērojami mazākos apjomos tās tiek audzētas Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā un Norvēģijā. Gliemeņu audzēšanas tradīcijas ir izplatījušās arī citviet pasaulē, piemēram, ASV un Kanādā, kā arī Brazīlijā un Jaunzēlandē.

Ēdam gliemenes jeb mīdijas ir ļoti veselīgs pārtikas produkts. Tās satur daudz proteīna un nepiesātināto taukskābju, kas ir īpaši svarīgi cilvēku uzturā. Mīdijas, līdzīgi kā citas jūras veltes, piemēram, laši, mencas, reņģes, austeres un garneles, pārsvarā satur omega-3 polinepiesātinātās taukskābes, kuru iekļaušana maltītē ir īpaši svarīga cilvēkiem ar sirds un asinsvadu, neirodeģeneratīvām, kā arī autoimūnām slimībām. Bez tam mīdijas ir vērtīgs vitamīnu un minerālvielu avots, tās satur daudz B grupas vitamīnu (B12 vitamīnu, B1 vitamīnu jeb tiamīnu, B2 vitamīnu jeb riboflavīnu, B9 vitamīnu jeb folskābi un B6 vitamīnu), kā arī vērtīgas minerālvielas – kalciju, dzelzi, magniju, cinku, mangānu un pat selēnu.

Gliemenes dzidrina ūdeni un pievilina zivis

Līdz šim gliemeņu fermas veidoja tikai tādēļ, lai audzētu tei-camu pārtikas produktu, taču drīz tika konstatēts, ka gliemeņu audzēšanai ir vēl cita pievienotā, turklāt ekoloģiskā vērtība. Kā jau minējām, 1% no mīdijas svara ir tīrs slāpeklis. Nosverot visu fermas produkciju, varam aprēķināt, cik kilogramu slāpekļa tiek izņemts no jūras ekosistēmas, ievācot gliemeņu ražu. Šādu ekoloģisku un ekonomisku risinājumu cīņai ar ūdens piesārņojumu ir novērtējušas arī citas piejūras valstis, kas atrodas mazāk sāļu jūru krastos. 1980. gados Zviedrijā tika uzsākta mīdiju kultivēšana Baltijas jūrā. Tā kā sāļums Baltijas jūrā ir zems un gliemeņu izmēri mazi, tās audzēja tikai tehniskām vajadzībām – vistu barībai un bioloģiskajam mēslojumam lauksaimniecībā. Protams, pirmie mēģinājumi nebija

Gliemeņu Mytilus trossulus peldošās stadijas jeb veligeri. Fotografēts zem mikroskopa, izmērs dabā – 0,13 mm. Šajā agrīnajā stadijā (ap-tuveni 2-3 nedēļu vecumā) gliemenes gatavojas metamorfozei un meklē substrātu, kam piestiprināties.

VIDRŪPE


viegli – ledus ziemā bija smags pārbaudījums gliemeņu audzēšanas entuziastiem, taču, attīstoties tehnoloģijām un iegūstot praktisku pieredzi, daudzas grūtības tika pārvarētas. Šobrīd pilnībā funkcionālas gliemeņu fermas Baltijas jūrā atrodas Ālandu salās, Somijā, kā arī Zviedrijā. To iegūtā produkcija sasniedz vidēji 45 t gadā. Šie apjomi nav lieli, bet vietējie iedzīvotāji ir apmierināti – ūdens fermu apkārtnē kļuvis dzidrāks, ap fermām pulcējas vairāk zivju. Iegūtā produk-cija joprojām tiek izmantota gliemeņu miltu ražošanai, kas ir alternatīva zivju miltiem, kā arī bioloģiskā mēslojuma ražošanai. Savukārt turpat restorānā tūristi tiek cienāti arī ar delikatesēm – vietējām gliemenēm, kas, lai gan ir mazas, bet tikpat gardas. 2012. gadā Latvija sadarbībā ar Zviedriju un Somiju iesaistījās projektā «Gliemju komerciāla audzēšana, pārstrāde un izmantošana Baltijas jūras reģionā», kas vairāk pazīstams ar nosaukumu «Baltic EcoMussel». Projektu līdzfinansēja Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības pro-gramma. Šā projekta laikā Latvijas Hidroekoloģijas institūta (LHEI) zinātnieki veica pilotpētījumu par gliemeņu kāpuru piesaistīšanos mākslīgam substrātam Latvijas piekrastē. Tā kā Latvijas piekraste ir pakļauta spēcīgai viļņu un vēja iedarbībai, tā radikāli atšķiras no Zviedrijas un Somijas arhipelāgu apstākļiem, tāpēc bija nepieciešams

veikt praktiskus pētījumus par to, vai gliemenes šādos apstākļos spēj piestiprināties un noturēties pie mākslīga substrāta, kāds ir gliemeņu augšanas ātrums, optimālais dziļums gliemeņu audzēšanai, barošanās apstākļi, kā arī to, kāda ir Latvijas piekrastē sastopamo mīdiju barības vērtība un kādi riska faktori var apdraudēt gliemeņu audzēšanu. Paralēli praktiskajiem darbiem bija nepieciešams noskaidrot, kurš no gliemeņu fermu modeļiem būtu piemērots Latvijas skarbajiem apstākļiem, kā gliemeņu fermas sadzīvos ar migrējošo putnu bariem Baltijas jūras piekrastē, kā tās ietekmēs bentiskās zivis, kā gliemeņu audzēšanai piemērotās vietas saskaņot ar jūras teritoriālajiem plāniem. Vienlaikus tika analizēta iespējamā gliemeņu fermu sinerģija ar zivjaudzētavām un vēja parkiem1.

Mīdiju audzēšana Latvijā

Lai pētītu gliemeņu kāpuru piestiprināšanos pie mākslīgā substrāta, 2013. gada maija sākumā Baltijas jūrā pie Jūrmalciema, Liepājas un Pāvilostas 15 m, 20 m un 25 m dziļumā tika noenkurotas vertikālas virves ar pludiņu ūdens virspusē. Zinātnieki katru mēnesi apsekoja šīs vie-tas, ievācot gliemeņu peldošo stadiju paraugus, kā arī ņemot fitoplanktona paraugus un mērot barības vielu koncentrācijas ūdenī.

Pavasarī, kad notiek gliemeņu nārsts, ūdenī notiek apaugļošanās, un gliemeņu kāpuri savas agrīnās attīstības stadijas pavada, brīvi peldot ūdens masā. Gliemeņu peldošās stadijas jeb veligeri ūdenī sastopami 2–5 nedēļas, tad kāpuri gatavojas metamorfozei un meklē substrātu, kam piestiprināties. Ja atrasts piemērots substrāts, gliemeņu kāpurs iziet metamorfozi, zaudējot orgānus, kas atvieglo peldēšanu, un iegūstot pielāgojumus sēdošam dzīvesveidam. Pētījumā tika konstatēts, ka gliemeņu nārsta kulminācija Latvijas piekrastē notiek maija vidū, kad veligeru skaits litrā ūdens sasniedz pat 11 tūkstošus. Taču katrā pētījuma vietā nārsta laiks bija nedaudz atšķirīgs. Jau jūnija beigās veligeru skaits bija sarucis līdz dažiem simtiem, kas liecina, ka starplaikā bija notikusi gliemeņu kāpuru piestiprināšanās substrātam. Apsekojot pētījuma vietas septembrī, visās deviņās vietās tika konstatēta gliemeņu kāpuru piestiprināšanās virvēm.

Latvijas piekrastē lielākais piestiprinājušos gliemeņu skaits tika konstatēts 6–10 m dziļumā. Šī ir no somu kolēģiem atšķirīga pieredze, jo Somijā maksimālais gliemeņu pārklājums iegūts 2–4 m dziļumā. Iemesls ir intensīvā vēja un viļņu iedarbība Latvijas piekrastē. Tāpat lielāks gliemeņu skaits konstatēts uz virvēm, kas atrodas tālāk no krasta – 20 m un 25 m dziļumā. Taču Latvijas piekrastē ir arī savas pozitīvās puses, proti, labvēlīgāks skābekļa

1 Iegūtā informācija pieejama SIA «Vides investīciju fonds» un Kurzemes plānošanas reģiona interneta vietnēs

Gliemeņu audzēšana Dānijā.

VIDRŪPE


Raksts tapis Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas INTERREG IV A pro-jekta «Baltic EcoMussel» ietvaros. Projektu īsteno Austrumzviedrijas Enerģētikas aģentūra (East Sweden Energy Agency, Zviedrija) sadarbībā ar Latvijas partneriem: Kurzemes plānošanas reģionu un SIA «Vides investīciju fondu», un «Novia» Augstskolu (Novia University of Applied Sciences) Somijā. Mērķis ir sekmēt gliemeņu audzēšanas kā komerciāli izdevīga zivsaimniecības virziena attīstību. Projekta laikā apkopota informācija un izstrādāts pamatojums nozares ilgtspējīgai attīstībai Balti-jas jūras reģionā. Projekta ilgums 24 mēneši: 01.01.2012.-30.12.2013. Kopējais budžets ir 723 051 EUR, t.sk.: 560 443 EUR – Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansējums, 162 608 EUR – projekta partneru līdzfinansējums.

režīms, lielāks straumes ātrums un līdz ar to palielināta barības pieplūde, kā arī mazāka sedimentu akumulācijas iespēja ap gliemeņu audzēm. Vislielākās gliemenītes – līdz pat 3 mm – septembrī tika atrastas Pāvilostā, kas liecina, ka Pāvilostā tās vai nu nārstojušas agrāk, vai arī to augšanas apstākļi bijuši labvēlīgāki. Liepājā un Jūrmalciemā gliemenītes sasniedza vien aptuveni 2 mm garumu. Taču jāņem vērā, ka gliemeņu kāpurs metamorfozes laikā ir vien 0,3 mm garš, tātad aptuveni divu mēnešu laikā gliemenes svars ir gandrīz desmitkāršojies!

Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par gliemeņu attīstību Latvijas piekrastē, eksperimentālās virves tiks atstātas jūrā līdz 2014. gada rudenim. Lai gan projekts noslēdzas šogad, LHEI zinātnieki turpinās sekot līdzi gliemeņu attīstībai Baltijas jūrā, lai iegūtu visu iespējamo informāciju par gliemeņu audzēšanas iespējām Kurzemes

piekrastē. Apskatot gliemeņu audzēšanai izmantotās metodes citviet pasaulē un izvērtējot to stiprās un vājās puses, konstatējām, ka Latvijas piekrastes skarbajiem apstākļiem vispiemērotākā me-tode būtu iegremdētās fermas, t.i., 5–6 m dziļumā iegremdētu vir-vju sistēma, uz kuras attīstās gliemenes. Gliemenes tiek novāktas, paceļot virves virs ūdens vai izceļot visu sistēmu. Līdz ar to šāda ferma nezinātājam pat nebūtu pamanāma – to iezīmētu tikai dažas bojas. Zvejnieki ar laivām fermas teritorijā uzturētos un darbotos vien reizi vai divas gadā.

Nākotnes iespējas un klupinājumi

Gliemeņu fermu izveide Baltijas jūras piekrastē nākotnē radītu jaunas darbavietas un uzņēmējdarbības iespējas piekrastes iedzīvotājiem vai zvejniekiem. «Baltic EcoMussel» ietvaros tika izstrādāts biznesa plāns gliemeņu audzētavu izveidei, turklāt tika apskatīti visi ar gliemeņu potenciālo audzēšanu saistītie Latvi-jas likumdošanas akti, lai atvieglotu jauna biznesa uzsākšanu. Gliemeņu ražošana radītu iespējas attīstīties arī jauniem produk-tu pārstrādes uzņēmumiem. Šobrīd tiek apzinātas gliemeņu pārstrādes iespējas – paralēli tradicionālajam lietojumam cilvēku pārtikā no gliemeņu masas var ražot augstvērtīgu mājputnu barību, zivju barību, bioloģisko mēslojumu, kā arī izmantot tās biogāzes ieguvei. Jaunākie atklājumi liecina, ka no gliemeņu masas var ražot gan ūdensizturīgu līmi, gan antikorodējošu materiālu.

Tomēr ekonomikai jābūt ekonomiskai. Patlaban jaunam gliemeņu audzētājam būtu grūti atrast noietu savai produkcijai, jo tirgū 1 kg gliemeņu maksā tikai 1–2 eiro, kas neatsver smago ieguldīto darbu. Atgriežoties pie sākotnējās domas par ekoloģisko gliemeņu audzēšanu, galvenais ieguvējs no mīdiju fermu attīstības būs valsts, jo kopā ar ražu tiek atgūta daļa no jūrā iepludinātā slāpekļa. Šobrīd gliemeņu audzētāji šādu pakalpojumu savām valstīm sniedz par brīvu. Taču daudzās valstīs tiek runāts par slāpekļa kvotu tir-gus izveidi, ņemot vērā principu «piesārņotājs maksā». Aprēķinot kapitālieguldījumus, kas nepieciešami, lai uzlabotu attīrīšanas ierīču darbību, atjaunotu mitrājus, atjaunotu ūdenstilpju aizsargjoslas u.c. slāpekļa un fosfora noplūdes ierobežojošas darbības, varam aprēķināt, cik izmaksā 1 kg slāpekļa, kas neieplūst jūrā vai arī tiek izņemts no jūras. Kāpēc lai šādu summu nesaņemtu gliemeņu audzētājs? Tāpēc var rasties jautājums, kāpēc mums būvēt dārgās notekūdeņu attīrīšanas ierīces un veikt citus pasākumus, ja var vienkārši izvietot gliemeņu fermas jūrā un skaitīt, cik kilogramu slāpekļa tiek izņemts no ekosistēmas? Taču jāatceras, ka gliemeņu fermas ierindojamas to pasākumu kategorijā, kas palīdz novērst sekas, bet ar piesārņojuma cēloņiem mums tomēr jācīnās tur, kur tas rodas.Projekta dalībnieki vizītē Ālandu salās.

VIDRŪPE


LATVIJAS ZAĻĀ PUNKTA ZIŅASDARBI


SPAINĪŠI IZLIETOTĀM BATERIJĀM

Biroja preču piegādātājs «Officeday Latvia» sadarbībā ar Latvijas Zaļo punktu aicina uzņēmumus pieteikties bateriju vākšanai bi-rojos. Spainīšus uzņēmums atvedīs vai iztukšos bez maksas visiem klientiem vienlaikus ar biroja preču piegādi.

Kaspars Zakulis, Latvijas Zaļā punkta direktors: «Baterijas satur dažādas vielas, no kurām bīstamākās ir smagie metāli. Ja baterijas nonāk kopējā atkritumu plūsmā un pēc tam atkritumu poligonā zem klajas debess, to apvalks sāk rūsēt, atveras un bīstamās sastāvdaļas nonāk augsnē, ūdeņos, no kurienes tās uzņem augi un dzīvnieki. Vēlāk šīs vielas nonāk arī pārtikas produktos un cilvēka organismā, kur uzkrājas, radot pakāpenisku un it kā nemanāmu, bet rezultātā bīstamu apdraudējumu veselībai. Spainīši un kastītes bateriju vākšanai šobrīd ir plaši pieejamas – tirdzniecības, izglītības iestādēs un, pateicoties «Officeday Latvia», arī darbavietās, kas, manuprāt, ir ērtākā bateriju šķirošanas vieta, jo uz darbu mēs do-damies katru dienu.»

ŠĶIRO KOJĀS

No šā gada 1. oktobra līdz 2014. gada 31. martam trīs Rīgas lielāko augstskolu – Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes – dienesta viesnīcās norisinās akcija «Šķiro! Dari to pareizi!». Akcijas iniciators ir Latvijas Zaļais punkts, kas kopmītnēs izvietojis šķirošanas konteinerus, izplatījis informatīvus materiālus un rīko apmācības. 500 latu vērtu naudas balvu Latvijas Zaļais punkts piešķirs tai dienesta viesnīcai, kuras iemītnieki akcijas laikā būs sašķirojuši visvairāk materiāla. Kaspars Zakulis, Latvijas Zaļā punkta direktors: «Kopmīt-nes ir daudzu jaunu un aktīvu studentu pirmā patstāvīgās dzīves vieta, tāpēc jau pašā saimniekošanas sākumposmā ir svarīgi iemācīties šķirot atkritumus un izprast šā procesa nozīmīgumu. Atkritumu šķirošana ir viens no veidiem, kā saudzēt vidi un dot ieguldījumu dabas resursu taupīšanā. Sašķirotie atkritumi kļūst par otrreizējām izejvielām, no kurām atkārtoti var ražot jaunus materiālus vai preces.»

«PricewaterhouseCoopers» SIA darbinieki, rūpējoties par videi draudzīgas saimniekošanas principiem, atsaukušies SIA «Officeday Latvia» un Latvijas Zaļā punkta aicinājumam un izvietojuši birojā spainīšus izlietoto bateriju savākšanai: «Bateriju spainīti izmanto-jam jau labu laiku. Tas ātri piepildās, un to var arī ātri nomainīt, jo «Officeday» reizē ar kārtējo preču piegādi atved tukšu spainīti. Nu jau mums ir divi spainīši, kas izvietoti katrs savā biroja galā. Mūsu darbinieki izmanto iespēju iemest izlietoto bateriju tur, kur vajag, nevis kopējā sadzīves atkritumu konteinerā pie mājas. Tā bija ļoti laba «Officeday» doma – piegādāt bateriju spainīšus birojiem!» Vairāk informācijas: www.officeday.lv vai pa tālruni 67808100

DARBI


Akcija norisinās: Buļļu ielā 5, Burtnieku ielā 1, Jūrmalas gatvē 74/76, Rēznas ielā 10c, Tālivalža ielā 1b, Zeļļu ielā 8, Mārupes ielā 17, Mārupes ielā 17a, Hipokrāta ielā 3, Meža ielā 5, Lilijas ielā 4, Āzenes ielā 22, Burtnieku ielā 2a, Laimdotas ielā 2a, Indriķu ielā 8, Ezermalas ielā 6.

Kaspars Zakulis, AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors

LOGU TĪRĀMĀ ŠĶIDRUMA KANNIŅAI – OTRU MŪŽU

No 1. oktobra Latvijas Zaļais punkts sadarbībā ar SIA «Narvesen Baltija» un auto preču vairumtirdzniecības uzņēmumu SIA «Getz Bros&Co Latvia» atsāka savākt otrreizējai pārstrādei vai uzpildei logu tīrāmā šķidruma kanniņas. Laikā no 2009. gada janvāra līdz 2013. gada jūnijam tika nodots vairāk nekā 12 tonnas plastmasas, no kurām 20% jeb 14 tūkstoši vējstiklu šķidruma kanniņu tika uzpildītas atkārtoti. Kaspars Zakulis, komentējot projekta nozīmīgumu, uzsvēra pozitīvo tendenci autovadītāju sabiedrībā: «Narvesen» klienti ir apzinīgi plastmasas kanniņu šķiro-tāji – to pierāda četru gadu laikā savāktais apjoms, kopš tika dota iespēja izmest kanniņas speciālos konteineros. Savāktās kanniņas ir izmantojamas atkārtotai uzpildīšanai, bet tās, kuras nav iespējams izmantot atkārtoti, tiek pārstrādātas Latvijā. Neviena kanniņa nenonāk sadzīves atkritumos! Pareiza iepakojuma šķirošana un pārstrāde otrreizējās izejvielās veicina dabas resursu taupīšanu.» Līdz 2013. gada 31. decembrim 16 «Narvesen» tirdzniecī-bas vietās DUS «Neste» teritorijā, kur ir izvietoti plastma-sas kanniņu savākšanas konteineri, norisināsies akcija. Tās laikā tiks izlozēti 20 laimīgie, kas bez maksas saņems pie-cas 4 l kanniņas ar «Narvesen» ziemas vējstiklu šķidrumu.

Lai piedalītos loterijā, akcijas laikā jānopērk «Narvesen PREMIUM» 4 l ziemas vējstiklu šķidrums plastmasas kanniņā. Plastmasas kanniņa ar loterijas kartiņu jāizmet vienā no 16 plastmasas iepakojumu savākšanas kontein-eriem «Narvesen» tirdzniecības vietās.

«Narvesen» tirdzniecības vietas, kur norisinās akcija:

1. Kuldīgas iela 1, Rīga 2. Dambja iela 10, Rīga 3. Lucavsalas iela 1, Rīga 4. Krasta iela 68, Rīga5. Ulmaņa gatve 84, Rīga 6. Vienības gatve 144, Rīga 7. Maskavas iela 427b, Rīga 8. Upesgrīvas iela 1, Mārupe 9. Elejas iela 1, Bauska 10. «Krustiņi», Iecavas pagasts 11. Loka maģistrāle 2a, Jelgava 12. Viestura iela 21, Jūrmala 13. Kaugurciems 83, Jūrmala 14. Sūru iela 1, Kuldīga 15. Apvedceļš 5, Saldus 16. Dundagas iela 1, Talsi

GRĀMATU APSKATS


«DERĪGIE IZRAKTEŅI LATVIJĀ»Valdis Segliņš, Austra Stinkule, Ģirts StinkulisLU Akadēmiskais apgāds, 183 lpp.

Ikvienā valstī zemes dzīļu resursi ir nacionālā bagātība, bet Latvijā jau 20 gadus derīgo izrakteņu izpēte un apguve ir pārtraukta un ļoti daudzus materiālus, kas izrokami tepat, importē no citām valstīm, pat no Ķīnas. Ja Latvija pati kvalitatīvi apsaimniekotu savus derīgos izrakteņus, valsts iekšzemes kopproduktu varētu palielināt līdz pat 5%, jo kaļķakmens iegulu mums pietiktu 1300 gadiem, savu mālu – 1100 gadiem, dolomīta, smilts un grants – vismaz 200 gadiem.

Latvijas vadošo ģeologu sagatavotajā grāmatā atklāti ne tikai ļoti interesanti fakti par praktiski nozīmīgām iegulām – smilti un granti, mālu, kaļķakmeni, dolomītu, bet arī tādiem smalkumiem kā krāsu zeme un dziednieciskās dūņas. Protams, pirmais, ko izlasīju, – par cerībām uziet dimantus un naftu. Tagad katrs var kartēs palūkot, vai viņa mājvietas tuvumā nav iespējams pašam sarakt okera krāsas smiltis sienu tonēšanai vai labas dūņas pirtij. Dimantus rotām gan man nevajag.

«LAIKA ATKĀRTOJUMS»Dzintars Tilaks

«Madris», 182 lpp.

Nezinu, tas labi vai slikti, ka talantīgajam Latvijas Radio raidījumu vadītājam Dzintaram Tilakam dod aizvien mazāk iespēju strādāt ēterā: labi, ka Dzintars šo tukšumu aizpilda ar līdzvērtīgu nodarbi un raksta grāmatas, slikti, jo maz iespēju radio dzirdēt šo sirdsgudro vīrieti. Šā gada nogalē izdotas trīs viņa grāmatas, bet īpaši vēlos ieteikt šo, kur lasāmi divi garie stāsti: «Duļķis» un «Laika atkārtojums». Pirmā stāsta galvenais varonis pēc samaņas zaudēšanas attopas viens uz pasaules, kas applūdusi, un viņš izdzīvojis tikai tāpēc, ka atradies uz kalna Vidzemē. Labā ziņa ir tā, ka viss beidzas labi un tā bijusi «tikai» koma pēc avārijas. Bet tik un tā pamācoši un bailīgi. Otrajā stāstā caurvijas atgriešanās pagātnē, kas pastāv līdztekus tagadnei.

Trīs labi kalendāri«Latvijas Avīze»

SAULES UN MĒNESS DIENU KALENDĀRS AR ĀRSTNIECĪBAS AUGIEM – augu fotogrāfiju autors Ilmārs Birulis pats nepiedzīvoja brīdi, kad izdevniecība, kur viņš nostrādāja visu mūžu, izdod kalendāru tikai un vienīgi ar viņa bildēm. Man šis kalendārs būs mīļš sveiciens no cilvēka, kurš mani pārliecināja un iedvesmoja uzrakstīt astoņus tematiskus izdevumus par dažādām zaļām tēmām. Tiem, kuri īstajās dienās griež matus un nagus, iet pirtī, dedzina čekus, kā arī tiem, kuri sagai-da saullēktus un saulrietus, šis kalendārs ļoti noderēs, jo te saskatāmiem burtiem publicētas Saules un Mēness dienas, kā arī lielo spīdekļu lēkti un rieti.

KALENDĀRS 2014 – bērnus šis kalendārs iepriecinās, jo te publicētas skaistas dzīvnieku mazuļu fotogrāfijas un atzīmēti arī skolas brīvlaiki, bet viņu vecākus – tas, ka zoologs Vilnis Skuja lakoniski izklāstījis to, ko ikvienam par šiem dzīvniekiem vajadzētu zināt, piemēram to, ka stārķēnu kājas un knābis ir melni, bet pieaugušo stārķu – sarkani. Ka lapsēniem pirmajā mēnesi acis ir zilas un tikai pēcāk kļūst dzeltenas, ka speķa zīlīšu tēviņam uz vēdera ir melna svītra, kā arī daudz citu inter-esantu faktu.

ASTRONOMIJAS UN ASTROLOĢIJAS AVĪZE 2014 – var jau apbrīnot mūsu tautas lie-lo ticību dažādiem horoskopiem, čika laikiem un veiksmes dienām, bet katrs jau tic, kam vēlas. Arī es matus griežu tikai 13. Mēness dienā. Šajā tematiskajā avīzē aprakstīts Saturna un Zirga gads, publicēti horoskopi, analizēts nākamais gads nu-merologa skatījumā, publicēts kalendārijs ar Saules un Mēness lēktiem un rietiem, Mēness fāzēm, ceļu Zodiakā, džorvu un zvaigžņu laiku, grafiski iezīmētas veiksmju un neveiksmju dienas. Un turpat blakus – plaša informācija par komētām, krītošām zvaigznēm un planētu redzamību.

Grām

atas lasīja: Anitra Tooma.

GRĀMATU APSKATS


«UZTURĀ LIETOT NAV IETEICAMS»Hanss Ulrihs Grimms «Zvaigzne ABC», 224 lpp.

Vācu žurnālista Grimma grāmata ir drosmīga kritika mūsdienu funkcionālajiem pārtikas produktiem, ko globālie pārtikas koncerni vēlas mums iebarot ierastā ēdiena vietā, apgalvojot, ka tā ir veselīgāk. Grāmatas stils Latvijai ne pārāk ierasts – tas svārstās no detektīvžanra līdz populārzinātniskam apcerējumam. Ko vērts likt aiz auss? Piemēram, to, ka nav drošu pierādījumu tam, ka pārtika ar speciālām piedevām, probiotiķiem, vitamīniem, samazinātu kaloriju būtu veselīgāka, salīdzinot ar parasto, tā ir tikai dārgāka, un tu maksā vairāk par nesvaigu un mazkvalitatīvu produktu. Autors min arī pētījumus, kas liecina, ka šāda pārtika drīzāk skādē, piemēram, probiotiķu, D vitamīna, folskābes, A vitamīna, augu sterīnu u.c. piedevas. Diemžēl pierādīt to, ka kāds pārtikas produkts, tā piedeva vai pesticīdu atliekas konvencionālajā pārtikā kādu saslimdinājuši, ir grūti, jo šīs sekas izpaužas ilgtermiņā, turklāt cilvēks sastopas ar ļoti daudziem riska faktoriem. Tomēr šādi pētījumi ir, un dažkārt to nepatīkamos rezultātus nespēj atspēkot pat ražotāju lobijs, piemēram, transtauki vai mazkaloriju pārtika. Grimms nesaudzē arī rūpnieciskos bioproduktus.

«DZĪVE BEZ INDĪGĀM VIELĀM»Debra Linna Deda

«Zvaigzne ABC», 312 lpp.

Apgāds «Zvaigzne ABC» dara svētīgu darbu, vairākas reizes gadā izdodot pasaulē populāras grāmatas par dažādu veidu piesārņojumu. Par šīm lietām nav minēts ne vārda preču reklāmās, par to neinformē plašsaziņas līdzekļi, jo tas varētu sadusmot reklāmdevējus, kam maza bēda, vai no viņu ieteiktajiem labumiem cilvēki tiešām dzīvo labāk vai gluži otrādi – slimo un nespēj iznēsāt ve-selus bērnus. Šīs grāmatas pirmo versiju autore uzrakstīja gandrīz pirms 30 gadiem – laikā, kad mēs pat vēl neko nenojautām par to, ka ne tikai dažādas saimniecības preces, bet pat pārtikas produkti veikalu plauktos varētu būt kaitīgi. Nu jau gadus divdesmit badīgi kožam attīstīto valstu importa pīrāgā un negribam atzīt, ka lielu daļu slimību nopērkam par savu nemaz tik viegli pelnīto naudu. Kā orientēties šajā mīnu laukā, ko sauc par labklājīgu dzīvi? Iespējams, pirmajā brīdī jums liksies, ka autore ir alerģiska paranoiķe, kam viss ir slikti. Tomēr izrādās, viņa ir ne tikai ļoti jutīga pret toksiskām vielām (šo kaiti, starp citu, sauc par multiplo ķīmisko jutīgumu), bet arī ārste, zinātniece, toksikoloģe un ļoti izglītota patērētāja. Ja jūs žurnālu «Vides Vēstis» lasāt, lai prastu izvairīties no piesārņojuma, šī būs jūsu rokasgrāmata. Lasāma lēni, pa nodaļai.

«ĒD, LAI BŪTU JAUNS»Elizabete Peitone-Džounsa«Zvaigzne ABC», 160 lpp.

Autore sola, ka šī grāmata būs praktiska rokasgrāmata ikvienam, kurš vēlas izskatīties un justies jauns. Kārdinoši, vai ne? Aizpildījusi organisma jauneklības testu, laimīga uzzināju, ka mans augums un gars ir gadus divdesmit jaunāks nekā rakstīts pasē, tomēr dažas pazīmes liecināja, ka prieki nebūs ilgi, ja daudz cītīgāk neizravēšu no uztura cukuru, sāli, govs piena produktus, gaļu un sliktos taukus. Labi, esmu ar mieru – bet kas atliek atlikušajam mūžam? O, bietes un kurkuma, kas man ļoti garšo, sarkanās pupiņas, ko nekad neesmu mēģinājusi ēst, citroni un ķiploki – eh, tie gan man netīk. Vispār lielu jaunumu nav, bet grāmata iedvesmojoša. Ir arī ēdienu receptes.

Es būtu vēlējusies, lai grāmatā ir precīzāk sniegtas atsauces apgalvojumiem par funkcionālo produktu kaitīgumu un tās tapšanā būtu piedalījušies arī zinātniskie redaktori. Tomēr lielākoties grāmatā minētā informācija ir pamatota, un neticīgie tomi var uzmeklēt grāmatas beigās minētos pētījumus, ko publicējuši respektabli avoti. Ja kādreiz esat uzķērušies uz vitaminizētās pārtikas tirgotāju solījumiem, pirkuši bērniem vitamīnus vai meklējuši probiotiķus, vēlams grāmatu izlasīt, jo tā sniegs ieskatu sarežģītajā rūpnieciskās pārtikas lobiju pasaulē un skaidros savu versiju par patieso dzinējspēku funkcionālo produktu piedāvājumam.

Ķīmiķe Jana Simanovska

Turpinājums no 2. vāka

PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORS


Vecākā meita Ketija tikko kļuvusi par māmiņu, bet Ilva par vecmāmiņu. Jau pāris gadu netālu no Kokneses, Pērses upes krastā, viņai ir iespēja ciemoties nu jau radu un draugu mājās. Vienā rāmā rudens rītā Ilva un Aigars devās izbraucienā ar laivu. Daugava bija klusa kā jērs, ne vilnītis nesagrozīja Kokneses pilsdrupu atspīdumu.

Lai tiktu pie skaista kadra, nekur tālu nav jātraucas... Skats pa Ilvas kabineta logu uz Ventspils ostu.

Nesen Ilvas dzīvesbiedrs Aigars atsāka treniņus jāšanas sportā klubā «Arizona», tāpēc aizvien biežāk kadrā nonāk zirgi. Mīļākais zirgs Madris – Madrepors jeb baltais korallis pieaugot kļuva pilnīgi melns.

Ilvas meitai Ketijai pieder apbrīnojami fotogēniski punduršpici Ebija un Rastijs.

Uz Ilvas Buntikas fotoizstādes «Atvērtais logs – fotomirkļi» atklāšanu ieradušies lieli un mazi radiņi.

Vecais Košraga steķis vasarā spoguļojas jūras mainīgajos ūdeņos, bet ziemā – sniegoti baltajos leduslaukos. Ziemā ļaužu plūsma šeit norimst, un lībiešu ciemā iestājas īpašs miers. Vietējie iedzīvotāji reti apciemo veco steķi, bet saulīte gan nepārstāj par to rūpēties, reizumis pakausējot ledu, lai atspulgs kļūtu pamanāmāks.

Lībiešu valodā Košrags nozīmē zirga ceļš. Šis fo-tomirklis laikam ir unikāls, jo zirgi pie vecā steķa sen nebija manīti, turklāt ne jau tikai liedagā, arī ciemā tie sen nav bijuši, bet šovasar jāšanas sporta kluba «Arizona» biedri un zirgi ciemojās pie Ilvas un Aigara Košragā.

Nav iespējams saulrietu pilnvērtīgi izrādīt vienā kadrā. Te kolāža, kur nojaušams loga rūtojums.

Vēl viena Ilvas lielā aizraušanās ir puķu dārzs. Te uzziedējusi zilā roze ‘Vīnes valsis’.

ziema / 04 / 2013 - vides vēstis...ozola, ineta eglīte, agrita Žunna, kristīne sēnele, jēkabs...

Documents