1

Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām nodarbin ātības iesp ēju

sekm ēšana Latvij ā

Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL projekts Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām

integrācija darba tirgū

Rīga, 2007

2

Šis metodiskais materiāls ir tapis Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL projekta „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū” ietvaros. Projekts tika realizēts ar 75 % Eiropas Savienības finansiālu atbalstu no Eiropas Sociālā fonda un 25 % Latvijas Republikas valsts budžeta atbalstu. Šeit paustā informācija ir projekta realizētāju viedoklis un ieteikumi personu ar garīgās veselības traucējumiem un psihiskām slimībām sekmīgai integrācijai darba tirgū. Šis nav Latvijas valsts vai Eiropas Kopienas oficiāls viedoklis. Autori: Māris Taube, Ieva Leimane–Veldmeijere Pateicamies visiem projekta partneriem, kas deva būtisku ieguldījumu materiāla tapšanā no šādām organizācijām: VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (bijusī Garīgās veselības valsts aģentūra), VSIA „Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca”, VSIA „Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca”, VSIA „Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca”, VSIA „Slimnīca „Ģintermuiža”, VSIA „Vecpiebalgas psihoneiroloģiskā slimnīca”, VSIA „Bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca „Ainaži””, Biedrība „Latvijas Cilvēktiesību centrs”, Valsts aģentūrai „Sabiedrības veselības aģentūra” Pateicamies speciālistiem, kas deva būtisku ieguldījumu materiāla tapšanā: Inārai Kalniņai, Lindai Grīnvaldei, Agnesei Uzkalnai, Aigaram Kišuro, Prof. Manfredam Volfersdorfam (Vācija), Valteram Reicelam–Kurzdorferam (Vācija). Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs, Tvaika iela 2, Rīga, LV 1005, Latvija

3

SATURS

I. IEVADS 4 II. KOPSAVILKUMS 4 1. Īss situ ācijas apraksts 4 2. Eiropas Kopienas iniciat īvas EQUAL projekta

„Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām integr ācija darba tirg ū” norise 7

Projekta norises veids 7 Projekt ā izvērtētās inform ācijas

ieguves veids 8 Iegūtās starptautisk ās pieredzes noz īme

projekt ā 9 3. Projekta rezult āti 13 4. Rekomend ācijas 14

4.1. Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām efekt īvas nodarbin ātības (labas prakses) att īst ības iesp ējas Latvij ā: 14 4.1.1. Likumdošanas izmai ņas 14 4.1.2. Person ām ar gar īgiem

trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām pied āvātais darbs 18

4.1.3. Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām nodarbin ātības īpatn ības 18

4.1.4. Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām nov ērtēšanas sist ēma 19

4.1.5. Iespējamie nodarbin ātības veidi 28 4.1.6. Piedāvātie nodarbin ātības

sist ēmas mode ļi 30 4.2. Garīgās vesel ības pakalpojumu sniedz ēju

loma pacientu nodarbin ātības sist ēmā 33 4.2.1. Stacion āro iest āžu loma

šodien un r īt 33 4.2.2. Specializ ētās darbn īcas 35 4.2.3. Ārpusstacin āro iest āžu loma 36

4

I. IEVADS Metodiskais materiāls „Personu ar garīgiem traucējumiem un

psihiskām slimībām nodarbinātības iespēju sekmēšana Latvijā” ir Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL projekta „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū” veikto galveno aktivitāšu, sasniegto mērķu un izstrādāto produktu apraksts.

Metodiskajā materiālā centāmies apkopot un izvērtēt jau Latvijā un pasaulē realizētās aktivitātes, sagatavotos ziņojumus un pieredzi, kā arī paša projekta norisē iegūtās atziņas, nodrošinot darbu un atbalstu cilvēkiem ar smagām psihiskām saslimšanām un būtiskiem psihiskās veselības traucējumiem.

Ceram, ka metodikā atspoguļotā pieredze un priekšlikumi būs noderīgi sociālās un veselības aprūpes politikas veidotājiem un realizētājiem Latvijā.

II. Kopsavilkums

1. Īss situ ācijas apraksts

Mūsdienās 450 miljoniem cilvēku pasaulē ir psihiskas un neiroloģiskas slimības un uzvedības traucējumi. Ceturtajai daļai cilvēku, kuri saskaras ar veselības aprūpes dienestu, ir nepieciešama palīdzība psihiskās veselības jomā. Četri no sešiem biežākajiem invaliditātes iemesliem ir saistīti ar neiropsihiskām slimībām (depresija, alkoholisms, šizofrēnija, bipolāri traucējumi). Ceturtajā daļā ģimeņu kādam ģimenes loceklim ir psihiska slimība. Apmēram 873 000 cilvēku katru gadu izdara pašnāvību1. Šie dati liecina par psihisko traucējumu problēmas aktualitāti pasaulē, un katra valsts cenšas meklēt tai risinājumus.

Latvija nav izņēmums citu valstu vidū, mūsu valstī ir vērojams viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem pasaulē, kas liecina par problēmām pacientu aprūpē, ārstniecībā, rehabilitācijā, sociālā iekļaušanā u.c.

Latvijā, ņemot vērā pasaules valstu vidējos rādītājus, varētu būt apmēram 200 000 cilvēku ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem. Psihiatrijas dienesta lietotāju skaits, t.i. pacientu skaits, kuri vismaz reizi gadā apmeklē psihiatru, ir 65 000. Psihiatrijas dienests pamatā sniedz palīdzību ļoti smagiem, hroniski slimojošiem pacientiem, kuriem ir problēmas ne tikai medicīniskas, bet nereti arī sociālas (ģimenes saišu sairšana, invaliditāte, darba zaudēšana, nabadzība u.c.). No personām, kas izmanto psihiatriskā dienestu, 28% slimo ar šizofrēniju, 24% ar organiskiem psihiskiem traucējumiem (demences u.c.), 23% ar garīgo atpalicību2. Par pakalpojumu saņēmēju sociāli ekonomiskām problēmām, integrācijas grūtībām sabiedrībā, kā arī par slimību norises smagumu liecina arī fakts, ka 25% pakalpojumu lietotāju ārstējas 1 World Health Organization. Investing in Mental Health, 2003 2 VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” dati

5

psihiatriskajās slimnīcās ilgāk par gadu, daži no viņiem ilgāk par 5 un 10 gadiem, praktiski pavada dzīvi slimnīcās3. Pacienti no slimnīcām tiek nogādāti sociālās aprūpes institūcijās, kas būtībā neatrisina integrācijas problēmas, nesekmē iekļaušanos sabiedrībā.

Pacienti, kas slimo ar depresijām, neirozēm, personības traucējumiem, ēšanas traucējumiem biežāk izvēlas ārstēties pie ģimenes ārstiem, privāti praktizējošiem psihiatriem un nenonāk slimnīcās vai valsts psihiatrijā. Šie pacienti nebija projekta un nav šīs metodikas galvenā mērķauditorija.

Latvijā tradicionāli kompleksa psihiatriskā palīdzība tiek nodrošināta psihiatriskajās slimnīcās. Latvijā 2006. gadā bija astoņas psihiatriskās slimnīcas ar 2874 gultām, kā arī trīs vispārēja tipa slimnīcu psihiatriskās nodaļas ar 265 gultām. Kopējais psihiatrisko gultu skaits uz 10 000 iedzīvotājiem bija 13,74. Psihiatriskajās slimnīcās un psihiatriska profila nodaļās pacienti tiek izmeklēti, ārstēti, iespēju robežās tiek nodrošināta rehabilitācija, sniegts sociālais atbalsts. Šeit strādā psihiatri, konsultē citu specialitāšu ārsti (neirologi, internisti, ķirurgi, oftalmologi u.c.), psiholoģisko diagnostiku veic psihologi, rehabilitācijas aktivitātes nodrošina ergoterapeiti, sociālo palīdzību elementārā līmenī sniedz sociālie darbinieki, strādā medicīnas māsas, māsu palīgi. Diemžēl, minēto speciālistu skaits valstī ir nepietiekams.

Ārpus stacionāra pacientiem Latvijā 2006. gadā bija pieejama 91 ambulatorā iestāde, kur pamatā palīdzību sniedz psihiatrs un psihiatrijas māsa. Rīgā darbojas mūsdienīgs ambulatorās palīdzības centrs, kurā pacientus konsultē psihiatri, strādā dienas stacionārs, pacienti var saņemt ergoterapeita, mūzikas terapeita, psihologa, sociālā dara speciālista, sporta terapeita palīdzību. Rīgā ir izveidots arī viens ambulatorais psihiatriskās palīdzības centrs primārās aprūpes iestādē (poliklīnikā), kur pacientus konsultē psihiatrs, var saņemt psihologa, ergoterapeita un sociālā darbinieka palīdzību.

Psihiatriskās slimnīcas Latvijā vēsturiski ir izvietotas statistiskajos reģionos:

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs (Rīga),

• Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca (Latgale),

• Slimnīca „Ģintermuiža” (Jelgava, Zemgale),

• Piejūras slimnīca ar psihiatrisko klīniku (Liepāja, Kurzeme),

• Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca (Vidzeme).

Bērniem psihiatrisko palīdzību nodrošina nodaļas psihiatriskajās slimnīcās, kā arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Rīgā, neirožu stacionārs Jūrmalā. 3 Pasaules Veselības organizācija, PVO-AIMS ziņojums par garīgās veselības aprūpes sistēmu Latvijā, Rīga, 2006. 4 VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” dati

6

Latvijā vēsturiski ir izveidojušās psihiatriskās slimnīcas pacientiem, kuru psihiskie traucējumi nav akūti, tomēr pietiekami nopietni un kavē iekļaušanos sabiedrībā, pieprasa gan sociālu, gan medicīnisku palīdzību. Šādas iestādes ir Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca, Vecpiebalgas psihoneiroloģiskā slimnīca un Bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca „Ainaži”.

2006. gadā trešā daļa no psihiatrijas redzes lokā esošiem pacientiem bija invalīdi, 81% no tiem – 2. grupas invalīdi.

Atsevišķi pētījumi56789 uzrāda būtiskas problēmas psihiatrijas pacientiem iekļauties sabiedrībā, īpaši darba tirgū. Pārsvarā pacienti strādā gadījuma, neregulārus darbus.

Personu ar garīgiem traucējumiem psihiskām slimībām pilnvērtīga sociāla iekļaušana visur pasaulē un it īpaši Latvijā nav vienkāršs, tikai organizatoriski un finansiāli risināms jautājums, bet nereti vairāk ideoloģisks, sabiedrības iecietības, izpratnes un kultūras līmeņa jautājums. Latvijā tradicionāli psihiatrijas dienesta galvenais uzdevums bija sabiedrības interešu pārstāvniecība, pacienta intereses un vēlmes atstājot otrajā plānā. Šobrīd Latvijā un pasaulē attieksme būtiski mainās, jāmaina arī attieksme pret psihiatrijas pakalpojumu lietotājiem, jāatrod tehniski un finansiāli efektīvi līdzekļi reālai psihiatrijas pakalpojumu lietotāju iekļaušanai sabiedrībā, maksimāli efektīvi izmantojot jau esošos resursus. Nodarbinātība ir būtiskākais sociālās iekļaušanas aspekts, jo ir reāls pacienta integrācijas procesa noslēgums, tādēļ arī nodarbinātības jautājums ir projekta uzmanības centrā.

2. Eiropas Kopienas iniciat īvas EQUAL projekta „Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām integr ācija darba tirg ū” norise

Projekta m ērķauditorija

Projekta „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū” mērķauditorija projektā bija:

• psihiatrisko slimnīcu pacienti vai pacienti, kuri regulāri izmanto ambulatoros pakalpojumus,

• pacienti, kuri nestrādā, nekad nav strādājuši, zaudējuši darbu vai ir invalīdi,

5 Taube M. Narkoloģiskā komorbiditāte psihiatrijā. // Zinātniskie raksti. – Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2003: 61–64. 6 Andrezina R., Taube M. Psychological and Motivation Difficulties of Fixing Up Mentally Ill People. // Collection of Articles. – Riga: Information Systems management Institute, 2004: 87–90. 7 Taube M., Lāce V. Sociālā psihiatrija un statistika. // Konferences vēstis. – Rīga: Latvijas Universitāte, 2004: 89–92 8 Andrēziņa R., Taube M. Garīgi slimu personu nodarbinātība – nozīmīga sabiedrībā balstītas psihiatrijas attīstības problēma. // Zinātniskie raksti. – Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2005: 218–221. 9 Caune M., Taube M. Klīniska sociālpsihiatriska pētījuma rezultāti BO VSIA „Psihiatrijas centrs” stacionārā. // Zinātniskie raksti. – Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2005: 121–125.

7

• pacienti, kuri slimo ar psihiskām slimībām (piemēram, šizofrēniju) vai kuriem konstatēti cita veida garīgi traucējumi (garīga atpalicība, organiski psihiski traucējumi),

• pacienti, kuri vēlējās strādāt, bija strādājuši vai aktīvi izrādīja vēlmi strādāt.

Projektā kopumā strādājuši 243 pacients, no tiem:

• 178 ar psihisku saslimšanu, pārsvarā šizofrēniju,

• 65 ar garīga rakstura traucējumiem, pārsvarā garīgu atpalicību.

Projekta dalībnieku atlase bija katra projekta partnera (psihiatriskās slimnīcas) kompetencē, vēlmi iesaistīties projektā izrādīja vairāk gribētāju kā bija iespējams iekļaut. Īpaši vēlme iesaistīties projektā parādījās projekta norises laikā, kad pacienti redzēja savu draugu un paziņu pozitīvo attieksmi pret projektu.

Projekta norises veids

Projekta ietvaros Latvijas psihiatriskajās slimnīcās legālās darba attiecībās stājās 75 pacienti. Viņi strādāja divus gadus, trīs stundas dienā.

Pacienti strādāja gan slimnīcās, gan ārpus tām – sabiedrībā. Projektā strādāja pacienti, kas ārstējās psihiatriskajās slimnīcās vai arī regulāri apmeklēja ārstu ambulatori un ieradās darbā no mājām.

Pacientiem tika piedāvāts darbs, kas bija nepieciešams darba devējam un pieejams slimnīcā.

Pacienti strādāja šādus darbus:

• palīgstrādnieks dārzniecībā,

• palīgstrādnieks teritorijas uzkopšanā,

• sētnieks,

• kurjers,

• jodkociņu ēvelētājs specializētā darbnīcā,

• piegriezējs kartonāžas cehā,

• virtuves strādnieks,

• šūto izstrādājumu izgatavotājs,

• palīgstrādnieks inventāra noliktavā,

• remontatslēdznieks,

• pacientu avīzes redaktors.

8

Pacienti projekta ietvaros atradās legālās darba attiecībās ar darba devēju. Ja kādu iemeslu dēļ pacients izstājās no projekta, viņa vietā tika pieņemts cits.

Pacientiem darbā palīdzēja sociālā darba speciālists.

Projekta laikā tika identificētas problēmas un meklēti to risinājumi, regulāri (vidēji reizi mēnesī) tikās darba grupa, partneru pārstāvji ziņoja par projektā identificētām problēmām, tika apspriesti iespējamie risinājumi.

Projekta noslēguma posmā notiek semināri pakalpojumu lietotājiem par iespējām pēc projekta beigām iesaistīties darba tirgū. Semināru mērķis ir paaugstināt pakalpojumu lietotāju pārliecību par sevi, kā arī sniegt praktiskus padomus darba meklējumos.

Tiek organizēti arī semināri darba devējiem, kuros plānots viņus iepazīstināt ar projekta norisi, identificētajām problēmām, mazināt aizspriedumus pret psihiatrijas pacietiem un mītus par pacientu nepiemērotību darbam.

Pacientiem arī pēc darba beigām projektā trīs mēnešus tiks nodrošināts sociālā darba speciālista atbalsts, iekārtojoties darba dzīvē (konsultācijas, darba meklējumi, atbalsts saskarsmē ar darba devēju, atbalsts darba vietā).

Projekt ā izvērtētās inform ācijas ieguves veids

Projektā izvērtētā informācija tika iegūta no šādiem avotiem:

• regulāri projektā iesaistīto partneru ziņojumi par problēmām katrā iestādē,

• diskusijas darba grupas sanāksmēs,

• pacientu anonīma aptauja par projektu,

• projekta partneru sniegtā informācija par projektā iesaistītiem pacientiem (izstājušies, iemesli, slimnīcas pacienti vai ambulatori u.c.),

• pacientu novērtējums, kuru veica ergoterapeiti (reizē arī novērtēšanas instrumentu aprobācija divos etapos),

• projektā iesaistīto vietējo un starptautisko ekspertu ziņojumi (novērtēšanas instrumenti, to pilnveidošana un pielietošanas iespējas, aprobācijas rezultāti, Latvijas psihiatrijas sistēmas vērtējums, Latvijas psihiatrijas pacientu nodarbinātības iespēju vērtējums, bērnu un pusaudžu nodarbinātības iespēju vērtējums, slimību un to norišu saistība ar nodarbinātības un sociālās iekļaušanas iespējām),

• starptautiskā sadarbībā iegūtās atziņas (vizītes projekta starptautiskās sadarbības valstīs – Francijā un Itālijā, partneru vizītes psihiatriskās iestādēs Latvijā, starptautiskās sadarbības darba grupas

9

sanāksmes Francijā, Itālijā un Latvijā, partneru piedāvātie materiāli u.c. informācija).

Iegūtās starptautisk ās pieredzes noz īme projekt ā

Starptautiskās sadarbības ietvaros notika darba sanāksmes Francijā, Itālijā un Latvijā, visu Latvijas vietējās partnerības iestāžu pārstāvjiem bija iespēja iepazīties ar Francijas un Itālijas psihiatrijas organizāciju, psihiatrisko iestāžu darbību, pacientu nodarbinātības iespējām, likumdošanu.

Noderīga un Latvijas situācijā izmantojama bija Francijas Fil Rouge ideja par ārstniecības (psihiatriskas slimnīcas), profesionālās iekļaušanas, novērtēšanas, darba vietu (uzņēmumi), sociālās palīdzības apvienošana un daudzfunkcionāla palīdzība, kuru nodrošina viena organizācija – Fil Rouge. Šāda veida integratīva pieeja (atbalsta aģentūra) varētu būt efektīvs līdzeklis atbalstītā darba aģentūru un citu pakalpojumu (aprūpe, ārstēšana, slimības (gadījuma) menedžments, rehabilitācija, sociālais atbalsts) apvienošanai.

Noderīga un Latvijas situācijā izmantojama varētu būt Itālijas sociālo kooperatīvu sistēma un šo kooperatīvu darbība, realizējot pacientu iekļaušanu sabiedrībā, nostādot pacientus līdzvērtīgi personām bez psihiskās veselības traucējumiem. Itālijā ir 2 veidu sociālie kooperatīvi: 1) kooperatīvi, kas nodrošina sociālās aprūpes pakalpojumus un 2) kooperatīvi integrācijai darba tirgū. Sociālos kooperatīvos strādā kopā personas ar un bez veselības problēmām, 30% darbinieku – ar invaliditāti. Darba devējs nemaksā sociālās iemaksas, ko sedz valsts. Psihiatrijas pakalpojumu lietotāji sākotnēji saņem 50% no atalgojuma, bet ik 6 mēnešus, veicot personas novērtējumu, tas tiek pārskatīts un palielināts. Cilvēki ar garīgiem traucējumiem bieži vien strādā 4–6 stundas dienā un šo lēmumu par saīsinātu darba laiku bieži vien psihiatrijas pakalpojumu lietotājs pieņem kopā ar psihiatru. Itālijā ir noteikts atbilstošs gada ienākumu limits vienam psihiatrijas pakalpojumu lietotājam (EUR 7000), kuru pārsniedzot pacients vairs nesaņem invaliditātes pensiju. Nodokļu atvieglojumus kooperatīvos nodarbinātie psihiatrijas pakalpojumu lietotāji saņem 3 gadus. Vairums no viņiem pēc tam turpina strādāt kooperatīvā, tikai vairs nesaņem nodokļu atvieglojumus. Tādējādi viņi ir pilnībā integrēti darbā. Lai persona, strādājot kooperatīvā, saņemtu nodokļu atvieglojumus ilgāk nekā 3 gadus, vajadzīga vienošanās ar arodbiedrību. Sociālā kooperatīva pamatideja ir sagatavot cilvēku atklātajam darba tirgū, lai gan praksē cilvēki reti aiziet no darba kooperatīvā. Šāda darba forma atbilst normālai darba videi, ir izdevīga pacientiem un darba devējiem. Darbi pamatā ir ražošanā (kokapstrāde, mēbeļu restaurācija, vīna darītavas, stādu audzēšana) vai pakalpojumu sfērā (viesnīcas, teritorijas labiekārtošana, veļas mazgāšana).

10

Attēls nr. 1 Itālijas sociālo kooperatīvu darbības veidi

11

Attēls nr. 2 Francijas specializētās darbnīcas

12

Shēma nr. 1. Francijas Fil Rouge darbības ideja

Persona ar garīga rakstura problēmām

Darba problēmas kopējā darba tirgū

Fil Rouge speciālistu atbalsts

Psihiatra konsultācija, citi izmeklējumi

Pacienta novērtēšana, atzinums

Profesionāla orientācija

13

3. Projekta rezult āti.

Projekta ietvaros Latvijas psihiatriskajās iestādēs strādājušas 243 personas, vienlaikus – 75 personas.

Pacienti izstājušies no projekta šādu iemeslu dēļ:

• atraduši labāku darbu,

• nopietni darba līguma pārkāpumi,

• slimības paasinājums,

• pacientu pārvešana uz citu ārstniecības iestādi vai sociālās aprūpes institūciju.

Projekta rezultāti mērķauditorijai:

• legālu darba attiecību pieredze (darba līgums, darba laika uzskaite, strukturēts darba laiks, darba nespējas lapas, atvaļinājumi);

• darba prasmju iegūšana;

• darba pieredze kolektīvā, prasme sastrādāties ar citiem cilvēkiem;

• darba pieredze, ko varēs norādīt turpmākos darba meklējumos;

• pašapziņas, pārliecības palielināšanās par savām iespējām darba tirgū;

• labāka darba atrašana, darba turpināšana ārpus projekta (piemēram, pēc projekta Vecpiebalgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā pacients turpinās darbu, jo pierādījis savas spējas, nepieciešams iestādei);

• pieaugusi prasme apieties ar naudas līdzekļiem, materiālās situācijas uzlabošanās;

• pozitīvas sabiedrības attieksmes veidošanās pret pacientiem;

• psihiatrisko iestāžu darbinieku attieksmes maiņa (lielāks respekts pret pacientiem, cieņa, augstāks viņu novērtējums);

• semināros iegūta informācija par darba iespējām dažādu valsts programmu ietvaros, pacientu darbā iekārtošanās kapacitātes celšanās (kā sevi efektīvāk piedāvāt darba tirgū (CV rakstīšana), kā izprast darba likumdošanu, kā aizstāvēt savas tiesības, kā izvēlēties sev atbilstošāku darbu u.c.);

• semināros darba devējiem mazināta darba devēju negatīvā attieksme pret pacientiem, lielākas iespējas iegūt darba kopējā darba tirgū;

14

• sociālo darbinieku atbalsts, konsultācijas, reāla palīdzība darba vietu meklēšanā (piemēram, Rīgā sameklētas darba iespējas pacientiem pēc projekta beigām strādāt būvniecībā teritorijas labiekārtošanas darbus).

Projekta rezultāti politikas veidotājiem:

• personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām efektīvas nodarbinātības (labas prakses) izstrāde;

• garīgās veselības pakalpojumu sniedzēju (psihiatrisko slimnīcu, ambulatoro iestāžu) lomas identificēšana pacientu nodarbinātības sistēmā.

4. Rekomend ācijas.

Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām efekt īvas nodarbin ātības (labas prakses) att īst ības iesp ējas Latvij ā:

Likumdošanas izmai ņas

Vērtējot nepieciešamās izmaiņas Latvijas normatīvajos aktos un politikas dokumentos attiecībā uz personu ar psihiskiem traucējumiem nodarbinātību, ir jāņem vērā Latvijas esošās starptautiskās saistības. Piemēram, Eiropas Savienības Nodarbinātības direktīva, kuru Latvija pārņēma 2004. gadā, kā arī Eiropas Padomes Sociālā Harta. Šobrīd Latvija ir ratificējusi 1961. gada Sociālo hartu, kaut neatzīstot par saistošu 15. pantu „par cilvēku ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem tiesībām uz profesionālo apmācību, rehabilitāciju un pārorientāciju”. Tāpēc jācer, ka 2006. gada decembrī pieņemtais valdības lēmums parakstīt 1996. gada Pārstrādāto Sociālo hartu, par ratifikācijas termiņu uzliekot 2009. gadu nesīs uzlabojumus arī personām ar garīga rakstura traucējumiem un ceram, ka šoreiz Latvija par saistošu atzīs arī hartas 15. pantu par personu ar invaliditāti tiesībām uz neatkarību, sociālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē.

2006. gada 5. aprīlī Eiropas Padomes Ministru Komiteja (EP) apstiprināja Invaliditātes Rīcības plānu 10 gadu periodam (2006–2015). Rīcības plānā nodarbinātības jomā dalībvalstis apņēmušās 10 gadu laikā īstenot veselu virkni pasākumu, no kuriem mūsu EQUAL projekta kontekstā vērts atzīmēt apņemšanos nodrošināt, lai cilvēkiem ar invaliditāti būtu pieejams individuāls un objektīvs novērtējums, kas identificētu viņu iespējas attiecībā uz iespējamiem darbiem un vairāk orientētos uz prasmju novērtējumu veikt konkrētu darbu, nevis darba nespējas vērtējumu. Novērtējumam būtu arī jādod pamatuzstādījums indivīdam nepieciešamajai profesionālās apmācības programmai un jāpalīdz atrast indivīdam piemērota nodarbošanās.

15

Tāpat cilvēkiem ar invaliditāti ļoti būtiska ir Eiropas Padomes dalībvalstu apņemšanās veikt nepieciešamos vides pielāgojumus darba vietām vai darba apstākļiem, tai skaitā telekomunikācijām, daļējas slodzes darba laikam, darbam, ko cilvēks var veikt, atrodoties mājās. Dalībvalstis arī sola nodrošināt tiem cilvēkiem, kuru vajadzības nevar apmierināt ar atbalsta pasākumiem atklātajā darba tirgū, aizsargāto (sheltered) nodarbinātību un atbalstīt cilvēku ar invaliditāti virzību no aizsargātā (sheltered) un atbalstītā darba uz darbu atklātajā tirgū.10

2006. gada 6. decembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma jaunu Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. 2007. gada 30. martā Konvencija tika atvērta parakstīšanai un šobrīd (uz š.g. 15. maiju) to ir parakstījušas 92 valstis, bet Konvencijas papildprotokolu, kas dod iespēju indivīdiem iesniegt sūdzības ANO par Konvencijas īstenošanu, parakstījušas 50 valstis. Lai gan Latvija vēl nav izlēmusi vai pievienoties 2006. gadā ANO pieņemtajai jaunai Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, ņemot vērā, ka 2007. gada 30. martā Konvenciju parakstījusi arī Eiropas Savienība, vēlams, plānojot jaunus normatīvos aktus vai politikas nostādnes, piemēram, topošo Invaliditātes likumu, ņemt vērā Konvencijā noteiktos standartus. Konvencija attiecināta uz plašu cilvēku ar invaliditāti loku, iekļaujot tajā gan personas ar fiziskiem traucējumiem, gan personas ar garīgiem, intelektuāliem vai maņu traucējumiem (1. pants). Būtiski, ka attiecībā uz personu ar invaliditāti nodarbinātību Konvencija paredz, ka dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, tostarp pieņemot normatīvos aktus, lai „veicinātu to, ka personas ar invaliditāti iegūst darba pieredzi atklātā darba tirgū” (27. panta 1.j) daļa).

EQUAL projekta ietvaros konstatējām vairākas jomas, kur attiecībā uz personu ar garīgiem traucējumiem nodarbinātību būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanā vai politikas dokumentos:

• Nepieciešams periodiski izvērtēt Latvijas normatīvo aktu un to īstenošanas atbilstību EP Invaliditātes Rīcības plānam 2006–2015. gadam un tā pamatnostādņu īstenošanas gaitu. Rekomendējama pievienošanās ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām.

• Nepieciešama diskusija par nodokļu politiku attiecībā uz personu ar invaliditāti nodarbināšanu un kvotu sistēmas ieviešanas nepieciešamību.

10 Council of Europe, Committee of Ministers, Recommendation Rec(2006)5 on the Council of Europe Action Plan to promote the rights and full participation of people with disabilities in society: improving the quality of life of people with disabilities in Europe 2006-2015, https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?id=986865&BackColorInternet=9999CC&BackColorIntranet=FFBB55&BackColorLogged=FFAC75

16

Kvotu sistēma tiek izmantota vairākās Eiropas valstīs kā zināms piespiedu mehānisms, prasot darba devējiem nodarbināt noteiktu procentu cilvēku ar invaliditāti. Piemēram, Ungārijā ir noteikta 5% kvota uzņēmumiem, ja tie nodarbina vairāk kā 20 darbiniekus, Francijā ir noteikta 6% kvota, arī Vācijā ir noteikta 6% kvota uzņēmumiem, ja tie nodarbina vairāk kā 16 darbiniekus. Jāteic gan, ka Ungārijas kvotu praksi pētnieki vērtē kā neefektīvu, jo soda naudas, kas uzņēmumiem jāmaksā par kvotu nosacījuma nepildīšanu, vēl arvien ir ļoti zemas, turklāt vērojama nepietiekama kvotu pildīšanas uzraudzība.11 Nīderlandē darba devējs uzsākot nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, saņem sociālā nodokļa atvieglojumus. Piemēram, izveidojot jaunu darba vietu cilvēkam ar invaliditāti nākamo trīs gadu laikā var saņemt ikgadēju nodokļu atvieglojumu EUR 2042 apmērā.

Iesakām apsvērt iespēju noteikt 5% kvotu uzņēmumiem, kas nodarbina vairāk nekā 20 darbiniekus. Diskutēšanas vērts arī ir jautājums par darba devēja sociālā nodokļa atvieglojumiem (24,09% vai zemāks invaliditātes gadījumā) tiem, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti vai arī ierosinājums samazināt ienākumu nodokli personām ar invaliditāti no 25% uz 15–20%.

• Nepieciešams pārskatīt normatīvos aktos, kas saistīti ar personas rīcībspēju jautājumiem. Ņemot vērā starptautiskos cilvēktiesību standartus un citu valstu labo praksi, likumdevējiem jāizvērtē, kā personas, kas atzītas par rīcībnespējīgām, varētu izmantot tiesības strādāt. Nepieciešams ieviest daļējo rīcībspēju.

Personas rīcībspējas noteikšanu regulē 1937. gada Civillikums. Šobrīd Latvijas normatīvie akti neparedz daļējas rīcībspējas iespēju un personai tiekot atzītai par rīcībnespējīgu, tiek zaudētas ne tikai tiesības pieņemt lēmumus, bet arī tiesības uz darbu. Civillikums neparedz iespēju aizgādnim noslēgt darba līgumu aizgādnībā esošās personas vietā, jo saskaņā ar Civillikuma 1405. pantu „darba līgumu noslēdzot, lai darījumam būtu tiesisks spēks ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību un rīcības spēja: darījumi, ko taisījušas tiesību vai rīcības nespējīgas personas nav spēkā”. Spēkā esošā likumdošana arī izslēdz iespēju, ka darba līgumu rīcībnespējīgās personas vietā varētu slēgt aizgādnis, jo Civillikuma 1546. pants paredz, ka „līgums, kurā apsolīts, ka trešā persona kaut ko izpildīs, nesaista ne apsolītāju ne arī šo trešo personu”, un Civillikuma 2184. pants nosaka, ka „darbiniekam darbs

11 Open Society Institute, Emese, Kovago, Rights of People with Intellectual Disabilities: Access to Education and Employment: Hungary, Budapest: OSI, 2005

17

jādara personīgi.”12 Tādējādi šobrīd personas, kas ar tiesas lēmumu atzītas par rīcībnespējīgām zaudē tiesības stāties darba attiecībās.

• Nepieciešamas vadlīnijas par vienotiem specializēto darbnīcu veidošanas kritērijiem. (Skatīt nodaļu 4.2.2. Specializētās darbnīcas)

• Nepieciešams Nodarbinātības valsts aģentūras atbalsts un profesionālās apmācības piedāvājums konkrētām mērķa grupām: cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un cilvēkiem un ar psihiskās veselības traucējumiem.

• Nepieciešams sekmēt Eiropas Savienības Nodarbinātības direktīvā un Darba likumā ietverto prasību pēc pielāgotas darba vides iedzīvināšanu.

Darba likumā pārņemtā ES Padomes 2000. gada 27. novembra direktīvas nr. 2000/78/EP, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (t.s. Nodarbinātības direktīvas) prasība pēc pielāgotas darba vides (resonable accomodation) cilvēkiem ar invaliditāti šobrīd vairāk tiek interpretēta kā pielāgota darba vide cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tāpēc nepieciešams ņemt vērā ES ieteikto darba vides pielāgošanas interpretāciju, kas attiecināta arī uz personu ar garīgiem traucējumiem vajadzībām. Darba vides pielāgošana personām ar garīga rakstura traucējumiem varētu izpausties kā:

- atbalsts/palīdzība ne tikai darba vietā, bet darba intervijas laikā, piemēram, nodrošinot atbalsta personu, kas palīdz izlasīt un izskaidrot informāciju, darba līguma nosacījumus u.c.;

- elastīgs darba laiks (piemēram, ir pacienti, kuriem ir medikamentu iedarbības dēļ ir grūtības strādāt no rītiem) ;

- atbalsta persona darba laikā;

- pieejamība darbam – informēšanai, reklamēšanai par darba vietām, intervēšanai jābūt pieejamai vieglā valodā.

• Saistībā ar darba vides pielāgošanu ieteicams ieviest likumdošanu papildus nosacījumus par pārtraukumiem darbā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Darba likuma 145. panta pirmā daļa nosaka ikviena darbinieka tiesības uz pārtraukumu darbā, ja darba laiks ir ilgāks par 6 stundām. Šī paša panta otrā daļa nosaka, ka pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc 4 stundām. Mūsu projekta darba grupā vienojāmies par ieteikumu nodrošināt darbiniekam ar īpašām vajadzībām tiesības uz pārtraukumu 12 Civillikums, pieņemts 1937. gada 28. janvārī, atkārtoti stājies spēkā 1993. gada 1. septembrī, “Zi ņotājs” Nr.22/23, 1993. gada 25. maijs.

18

darbā, ja viņa darba laiks ir 4 stundas dienā. Pārtraukumu ieteicams piešķirt ne vēlāk kā 2 stundas no darba sākuma, ne mazāk kā uz 15 minūtēm.

• Nepieciešami psihiatrijas pakalpojumu lietotājiem pieejami informatīvie materiāli vieglā valodā.

Lai gan šobrīd LM mājas lapā ir pieejams Darba likums vieglā valodā, psihiatrijas pakalpojumu lietotāju vidū vēl arvien trūkst izpratnes un informācijas un izpratnes par darba tiesībām, kā arī par diskrimināciju – kas tā ir un kā reaģēt, ja cilvēks nonācis diskriminējošā situācijā – kur griezties pēc palīdzības? Attiecīgi arī informācijai par NVA piedāvātajiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem – par subsidēto darbu vai topošo atbalstītā darba pilotprojektu būtu jābūt pieejamai vieglā valodā.

• Plānojot nodarbinātības pasākumus invalīdiem politikas līmenī, nepieciešams nopietni pievērsties darba devēju izglītošanai, motivēšanai un uzticības radīšanai.

EQUAL projekta ietvaros šī gada pavasarī plānojot seminārus par personu ar garīgiem traucējumiem nodarbināšanas iespējām, saskārāmies ar problēmām ieinteresēt darba devējus, kas rāda, ka tomēr vēl arvien ir dzīvi aizspriedumi un stigmatizācija. Tāpēc uzskatām, ka arī pēc projekta pabeigšanas būtu nepieciešams sistemātisks valsts atbalsts darba devēju uzrunāšanā un iesaistīšanā. Arī viena no NVA filiālēm minēja zemo darba devēju, kā arī pašu personu ar invaliditāti interesi iesaistīties subsidētajā darbā.

Person ām ar smagiem gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām pied āvātais darbs

Projekta ietvaros piedāvātie darbi bija vienkārši, kas neprasa īpašu apmācību (apmācība var notikt darba gaitā), sagatavotību. Kopējais projekta partneru viedoklis bija, ka jāorientējas uz vienkāršu darbu par mērķi projekta mērķauditorijai izvirzot darba atrašanu, iespēju strādāt un nopelnīt, nevis paaugstināt kvalifikāciju un censties konkurēt uz labāk apmaksātu vai prestižāku darbu.

Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām nodarbin ātības īpatn ības

Būtiskākās mērķauditorijas nodarbinātības īpatnības ir:

• Individuāla pieeja (darba laiks, darba režīms, ritms, kolektīvs vai individuāls darbs, atpūta darba laikā, vieta atpūtai)

19

• Atbalsts no sociālā darba speciālista vai darba instruktora (diferencēts atbalsts) darba procesā, darba atrašanā, kontaktu veidošanā ar darba devēju

Personu ar gar īgiem trauc ējumiem un psihisk ām slim ībām nov ērtēšanas sist ēma

Viens no produktiem, kurus centāmies projekta laikā izstrādāt, bija pacientu darba novērtēšanas sistēma, kas ietver sevī pacientu novērtēšanas laiku (kad?), novērtēšanas veicēju (kas?) un novērtēšanas instrumentu (ar ko?).

Projekta mērķauditorija bija psihiatrisko slimnīcu vai ambulatoro nodaļu pacienti ar smagiem psihiskiem traucējumiem. Projekts bija orientēts uz darba nodrošināšanu un darba organizācijas jautājumiem. Projekts tikai daļēji skāra pacientu profesionālās orientācijas, profesijas piemērotības, novērtēšanas atbilstībai kādai profesijai un profesionālas apmācības jautājumiem. Šie jautājumi ir Sociālās integrācijas centra realizētā EQUAL projekta kompetencē. Projekta „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū” mērķauditorija tika iesaistīta vienkāršos darbos, kuru apguve un prasmju pilnveidošana notika darba procesā. Speciāla atbilstība konkrētam darbam no pacientiem netika prasīta, iespēju robežās tika ņemtas vērā viņu iepriekšējās profesionālās iemaņas dzīves laikā.

Mūs vairāk interesēja pacientu stāvokļa novērtējums darba procesā, kā arī mēs meklējām veidu kā vienkāršāk un efektīvāk sniegt vērtējumu par pacientu, kas, iespējams, strādās atklātā darba tirgū pastāvīgi vai kādas valsts programmas ietvaros.

EQUAL iniciatīvas projekta ietvaros tika adoptēti Latvijas apstākļiem un aprobēti šādi novērtēšanas instrumenti:

• Apmierinātība ar dzīvi,

• Aktivitāšu aptaujas lapa darbdienām un brīvdienām,

• Lomu pārbaudes lapa,

• Nodarbes gadījuma analīzes intervija un novērtējuma skala,

• Darba spēju un veikšanas skala,

• Darba uzvedības novērtējums.

Izvērtējot dažādos novērtēšanas instrumentus un aprobējot tos, secinājām, ka šobrīd mūsu piedāvātais un maksimāli lietderīgi izmatojamais instruments varētu būt „Darba spēju novērtējums”, kas

20

izveidots, apvienojot „Darba spēju un veikšanas skalu” un „Darba uzvedības novērtējumu”, pielāgojot tos Latvijas situācijai.

Darba sp ēju nov ērtējums

Darba spēju novērtējums ir veidots balstoties uz diviem instrumentiem, kas izstrādāti specifiski personām ar psihiskām saslimšanām un pētījumos uzrādījuši augstus derīguma un ticamības rādītājus:

Darba uzvedības novērtējums – Work behavior inventory, (G. Bryson, G. Tamasine, M. D. Bell, K. Edward, 1997), kas izveidots un izmantots darba rehabilitācijas programmās un pētījumos ASV. Minētais instruments sastāv no 36 jautājumiem, kas attiecas uz piecām darba veikšanas dimensijām: darba paradumiem, sadarbību, sociālajām prasmēm, darba prasmēm un sevis prezentēšanu, kā arī kopējo vērtējumu.

Darba spēju un veikšanas skala – Occupational abilities and performance scale, (M.V. Karidi, K. Papakonstantinou, N. Stefanis, M. Zografou, G. Karamouzi, P. Skaltisi, N. Tsinisia, C.Christidou, A. Rabavilas, C.N. Stefanis, 2005), kuras sākotnējās versijas tika pielietotas jau no 1984. gada vairāk kā 1200 pacientiem, pirms darba un nodarbju rehabilitācijas programmu uzsākšanas Grieķijā un dažādās Eiropas valstīs. Šis instruments sastāv no 29 punktiem, kas attiecas uz darba uzdevumu veikšanai būtiskajām motorajām, kognitīvajām un savstarpējās mijiedarbības prasmēm.

Pēc instrumentu veidlapu un rokasgrāmatu saņemšanas no to autoriem tika veikta to tulkošana un atpakaļ tulkošana. Instrumenta izstrādes un aprobācijas gaitā tika organizēts seminārs darba vadītājiem par instrumentu lietošanu. Tika veikta instrumentu pielietošanas pārbaude, lai noteiktu neskaidrības jautājumu formulējumos.

Laika periodā no 2007. gada 17. līdz 27. aprīlim abi minētie instrumenti tika pielietoti trīsdesmit EQUAL projektā nodarbinātajām personām ar psihiskām saslimšanām. Novērtēšanā tika iesaistīti četri darba vadītāji no dažādām projekta norises vietām.

Rezultātā, vadoties pēc iegūtās pieredzes šo instrumentu lietošanā un izvērtējot katra instrumenta pozitīvos un negatīvos aspektus, tika izveidots pēc iespējas vieglāk uztverams, saprotams un aizpildāms instruments Darba spēju novērtējums.

Darba spēju novērtējums sastāv no divu veidu veidlapām. Darba spēju novērtējuma veidlapa I ļauj novērtējumus par katru klientu redzēt

21

pārskatāmi uz vienas lapas vismaz par 3 mēnešiem (ja novērtējums veikts ar 2 nedēļu intervāliem), tādējādi labāk ir iespējams redzēt klienta darba spēju un stāvokļa izmaiņas.

Darba spēju novērtējuma veidlapā II fiksē klienta spējas un uzvedību tikai par vienu vērtējuma periodu (piemēram 2 nedēļas), toties tā priekšrocības ir iespēja darba vērtētājam paskaidrot vai komentēt savu viedokli, ja tas nepieciešams. Tādējādi iespējams iegūt izsmeļošāku un precīzāku informāciju par klientu.

Darba sp ēju nov ērtējuma apraksts

Darba spēju novērtējums sastāv no 26 jautājumiem, kas pakārtoti četrām darba spējas raksturojošām dimensijām:

• A skala – Sevis prezentēšana,

• B skala – Sociālās prasmes,

• C skala – Darba paradumi,

• D skala – Darba kvalitāte,

Vērtējums tiek veikt, novērtējot klientu darba laikā pēc 5 punktu skalas, kurā:

• vērtējums 1 nozīmē gandrīz nekad (nefunkcionējošs)

• vērtējums 2 nozīmē reti (funkcionējošs ar pastāvīgu atbalstu)

• vērtējums 3 nozīmē reizēm (funkcionējošs ar neregulāru atbalstu)

• vērtējums 4 nozīmē pārsvarā (funkcionējošs ar retu atbalstu)

• vērtējums 5 nozīmē gandrīz vienmēr (patstāvīgi funkcionējošs)

Darba spēju novērtējums ir pielāgojams dažādām darba rehabilitācijas vidēm un programmām. Speciāls aprīkojums vai darbu simulācijas nav nepieciešami. Pēc dažu stundu apmācības rehabilitācijas speciālisti, darba vadītāji vai darbaudzinātāji var apgūt precīzu un ticamu novērtēšanu. Atgriezenisko saiti par aptauju viegli var integrēt individuālajās vai grupu nodarbībās, pārrunājot problēmas un izvirzot mērķus. Noteiktā mērķa uzvedība var kļūt par materiālu sociālo prasmju treniņam. Arī klientu ģimenēm aptauja var palīdzēt uzstādīt reālistiskākus mērķus.

22

Darba spēju novērtējuma rezultāti var tikt izmatoti:

Pirmreizējam novērtējumam, kura laikā var:

• ātri noteikt problēmas, kuru dēļ nepieciešams bez kavēšanās iejaukties,

• noteikt rīcību un mērķus, sastādot individuālos rehabilitācijas plānus,

• piedāvāt klientiem un viņu ģimenēm reālu darba spēju potenciāla novērtējumu.

Atkārtotiem novērtējumiem, kura laikā var:

• noteikt izmaiņas darba veikšanā laika gaitā,

• noteikt, vai klients gūst uzlabojumus no rehabilitācijas,

• saņemt objektīvu informāciju, vai pakalpojumu līmeni jāpalielina vai jāsamazina,

• atklāt negaidītas negatīvas izmaiņas darba veikšanā, kas var ziņot par potenciālu krīzi,

• sniegt informāciju darba vadītājiem, klientiem, viņu ģimenes locekļiem informāciju par konkrētās personas progresu.

Programmu novērtēšanai un pētījumiem, kuru laikā var:

• novērtēt programmas rezultātus klienta uzvedības problemātiskās jomās

• salīdzināt dažādas programmas, specifiskas iejaukšanās efektivitāti vai klientu grupas funkcionēšanu dažādās jomās.

Darba spēju novērtējumu var lietot:

• vismaz trīs rehabilitācijas programmas posmos – programmas sākumā, pēc vienas nedēļas novērošanas perioda, programmas vidus posmā un programmas beigās;

• optimāli rehabilitācijas programmas sākumā, pēc vienas nedēļas novērošanas perioda un tālāk reizi divās vai trīs nedēļās;

• lai noteiktu rehabilitācijas programmas efektivitāti klientu integrēšanā darba tirgū, būtu ieteicams iespēju robežās arī turpmāk veikt klientu novērtēšanu reālajā darba vidē pēc rehabilitācijas programmas beigšanās.

23

Ieteikumi instrumentu lietotājiem:

• aizpildot novērtēšanas veidlapu būtu vēlams sekot instrumenta rokasgrāmatā aprakstītajiem kritērijiem. Gadījumos, ja atbilstoši šķiet divi varianti, jāliek zemākais no tiem;

• ja vērtētājs uzskata, ka bez vērtējumiem nepieciešami arī papildus komentāri klienta spēju vai uzvedības precīzākai atspoguļošanai, tos iespējams izteikt, izvēloties novērtēšanas veidlapu II;

• vērtējumu nedrīkst izdarīts saudzējošāku, attaisnojot klienta uzvedību ar dažādu viņa gribai nepakļautu faktoru ietekmei (slimības izraisītās problēmas uzvedībā, personības izmaiņas, alkoholisms, ģimenes problēmas u.c.), jo novērtējums jau izstrādāts, ņemot vērā specifiskās šīs klientu grupas problēmas;

• vērtētājam jāatceras, ka vērtēta tiek objektīva uzvedība, nevis klienta personība vai rakstura īpašības.

24

Darba sp ēju nov ērtējuma veidlapa

Darbinieks

Darba vieta

Vērtētājs

1 – gandrīz nekad (nefunkcionējošs) 2 – reti (funkcionējošs ar pastāvīgu atbalstu) 3 – reizēm (funkcionējošs ar neregulāru atbalstu) 4 – pārsvarā (funkcionējošs ar retu atbalstu) 5 – gandrīz vienmēr (patstāvīgi funkcionējošs) A skala: Sevis prezent ēšana

Datums:

A1. Prot sniegt informāciju par sevi

A2. Rūpējas par savu izskatu

A3. Adekvāti novērtē sevi un savas spējas

A4. Atturas no pārmērīgas vai nesaturīgas runāšanas

A5. Darbā ir modrs

A6. Spēj pieņemt lēmumus

Kop ējais _________ B skala: Soci ālās prasmes

Datums:

B1. Uztur labas attiecības ar kolēģiem

B2. Kad iespējams, pievienojas sociālajām grupām

B3. Spēj sadarboties

B4. Emocijas pauž pieņemamā veidā

B5. Ņem vērā konstruktīvu kritiku, ieteikumus

B6. Neskaidrību gadījumā uzdod jautājumus

Kop ējais _________

25

C skala: Darba paradumi

Datums:

C1. Darbu sāk laikā

C2. Uzdevumus paveic noteiktajā laika posmā

C3. Dodas atpūtas pauzēs tikai tad, kad tas paredzēts

C4. Veicot uzdevumu prot sadalīt spēkus

C5. Ņem vērā detaļas

C6. Aktivitātēs piedalās spontāni un aktīvi

C7. Piemīt pacietība uzdevuma veikšanā

Kop ējais _________

D skala: Darba kvalit āte

Datums:

D1. Darbs tiek paveikts precīzi

D2. Darba kvalitāte ir noturīga

D3. Prot izmantot atbilstošas metodes un instrumentus

D4. Labo savas kļūdas

D5. Spēj sekot instrukcijām

D6. Spēj veikt uzdevumu bez atkārtotām instrukcijām

D7. Piemīt izturība uzdevumu paveikšanai

Kop ējais _________

26

Darba sp ēju nov ērtējuma veidlapa II

Darbinieks Datums

Darba vieta Vērtētājs

1 – gandrīz nekad (nefunkcionējošs)

2 – reti (funkcionējošs ar pastāvīgu atbalstu)

3 – reizēm (funkcionējošs ar neregulāru atbalstu)

4 – pārsvarā (funkcionējošs ar retu atbalstu)

5 – gandrīz vienmēr (patstāvīgi funkcionējošs)

A skala: Person īgā prezent ācija

Koment āri:

A1. Prot sniegt informāciju par sevi

A2. Rūpējas par savu izskatu

A3. Adekvāti novērtē sevi un savas spējas

A4. Atturas no pārmērīgas vai nenozīmīgu lietu runāšanas

A5. Darbā ir modrs

A6. Spēj pieņemt lēmumus

Kop ējais _________

B skala: Soci ālās prasmes

Koment āri:

B1. Uztur labas attiecības ar kolēģiem

B2. Kad iespējams, pievienojas sociālajām grupām

B3. Spēj sadarboties

B4. Emocijas pauž pieņemamā veidā

B5. Ņem vērā konstruktīvu kritiku, ieteikumus

B6. Neskaidrību gadījumā uzdod jautājumus

Kop ējais _________

27

C skala: Darba paradumi

Koment āri:

C1. Darbu sāk laikā

C2. Uzdevumus paveic noteiktajā laika posmā

C3. Dodas atpūtas pauzēs tikai tad, kad tas paredzēts

C4. Veicot uzdevumu prot sadalīt spēkus

C5. Ņem vērā detaļas

C6. Aktivitātēs piedalās spontāni un aktīvi

C7. Piemīt pacietība uzdevuma veikšanā

Kop ējais _________

D skala: Darba kvalit āte

Koment āri:

D1. Darbs tiek paveikts precīzi.

D2. Darba kvalitāte ir noturīga

D3. Prot izmantot atbilstošas metodes un instrumentus

D4. Labo savas kļūdas

D5. Spēj sekot instrukcijām

D6. Spēj veikt uzdevumu bez atkārtotām instrukcijām

D7. Piemīt izturība uzdevumu paveikšanai

Kop ējais _________

28

4.1.5. Iespējamie nodarbin ātības veidi

Latvijā ir šobrīd pieejamas un sekmīgi strādā virkne nodarbinātības programmu. Mūsu projekta darba grupas diskusijās un partneru ieteikumos visvairāk tika vērtēti divi – pasākums „Atbalstītais darbs” un aktīvās nodarbinātības pasākums „Bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība”. Abas minētās aktivitātes ir attīstāmas un derīgas EQUAL projekta „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū” mērķauditorijai. Trešā interesantā, taču mērķauditorijas neizmantotā forma ir sociālie uzņēmumi.

Akt īvās nodarbin ātības pas ākums „Bezdarbnieku subsid ētā nodarbin ātība” mērķis ir nodrošināt bezdarbniekiem iespēju iegūt un pilnveidot profesionālās prasmes. Mūsu projekta mērķauditorijas nodarbinātība atbilsts pasākuma virzienam „profesionālo prasmju apguve subsidētā darba vietā”.

Šī pasākuma sekmīgāku realizāciju mērķauditorijai apgrūtina problēmas:

• Ierobežots atbalsta laiks – 24 mēneši. Mūsu EQUAL projektā tieši problēma ar projekta beigām radīja vislielāko satraukumu un neapmierinātību pacientu vidū. Tomēr, plānojot maksimālu pacientu integrāciju kopējā darba tirgū, projekta beigas bija zināms stimuls daļai pacientu meklēt darbu kopējā darba tirgū.

• Darba devēju ne vienmēr godprātīgā attieksme – interese par vienreizējo dotāciju darba vietas iekārtošanai, pielāgošanai un/vai pieejamības nodrošināšanai, atpūtas vietai. Šāda attieksme nerada komfortablus darba apstākļus, ierobežo personu ar garīgiem traucējumiem iespējas iekļauties pasākumā, jo iespējamie darba/atpūtas vietas pielāgojumi nebūs tik „dārgi”.

• Profesionālo prasmju apguve ar mērķi turpmāk labāk konkurēt darba tirgū varētu būt problemātiska, jo mūsu projekta mērķauditorijas uzdevums būtu strādāt vienkāršus darbus, nevis orientēties uz karjeras izaugsmi.

• Darba vadītāja nodrošināšana tikai 3 mēnešus varētu būt nepietiekama, nespētu sniegt to atbalstu (ne tikai darba praksi), kas nepieciešama pacientam.

• Būtiski, lai nerastos pacientiem ar invaliditāti garīgu traucējumu dēļ problēmas iegūt bezdarbnieka statusu.

Pasākums „Atbalst ītais darbs” bezdarbniekiem – person ām ar gar īga rakstura trauc ējumiem , kurām ir nepieciešams īpašs atbalsts integrācijai darba tirgū un sabiedrībā ir mērķtiecīgi veidots pasākums personām ar garīga rakstura traucējumiem. Darba devējs, iesaistoties pasākumā un nodarbinot personas ar garīga rakstura

29

traucējumiem, var atrisināt darbaspēka trūkuma problēmu vienkāršu darbu veikšanai. Šādā veidā darba devējs veicina sociāli atbildīga uzņēmuma tēlu. Nodarbinātības valsts aģentūra personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina apmaksātu darba audzinātāju 3 mēnešus, kas seko līdzi darbinieka veiktā darba kvalitātei un nepieciešamo prasmju apguvei. Darba audzinātājs palīdz atrast darba vietu, iepazīstina ar darba vietu, veicamajiem pienākumiem un darba kolēģiem.

Lai izvērtētu pasākumā iesaistīto bezdarbnieku spējas, prasmes un psiholoģiskās īpatnības un atrastu katram pasākumā iesaistītam bezdarbniekam piemērotāko darba vietu, pakalpojuma sniedzējs katram pasākumā iekļautajam bezdarbniekam piedāvā psihologa, ergoterapeita un sociālā pedagoga konsultācijas, sagatavošanas un motivācijas programmas izstrādi, sagatavošanas un motivācijas programmas īstenošanu, atzinuma darba meklēšanas procesa uzsākšanai sagatavošanu. Šāds pasākums vērtējams pozitīvi, visprecīzāk atbilst mūsu projekta mērķauditorijai.

Šī pasākuma sekmīgāku realizāciju mērķauditorijai apgrūtina problēmas:

• Pasākumu orientācija pamatā uz darbā iekārtošanu, bet mūsu projektā nonācām pie secinājuma, ka pieejai jābūt kompleksai (ārstniecība, medicīniskā, sociālā un profesionālā rehabilitācija, sociālo jautājumu risināšana, darbs)

• Darba audzinātāja atbalsts tikai 3 mēnešus var būt nepietiekams

• Neskaidrības ar pasākuma mērķauditoriju. Termins „personas ar garīga rakstura traucējumiem” nereti tiek tulkots kā personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem jeb garīgo atpalicību. Arī atbalstītā darba sistēmas piltoprojekts, kas 2000. gadā Latvijā izveidoja un ieviesa atbalstītā darba metodi asociācijas „Rūpju bērns” un biedrības „Saule” vadībā, bija paredzēts cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Tāpēc šī metodika būtu jāpielāgo cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem vajadzībām. Ar 2005. gada 10. augusta Ministru kabineta rīkojumu nr. 544 apstiprinātās „Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnes 2005.–2015. gadam” precizē terminu „personas ar smagiem garīga rakstura traucējumiem”, norādot, ka tas ietver arī „personas ar psihiskām saslimšanām”, taču jautājums, vai personas ar garīga un smagiem garīga rakstura traucējumiem ir viens un tas pats, paliek ne līdz galam skaidrs, jo nevienā citā normatīvajā aktā nav definēts kas ir persona ar garīga rakstura traucējumiem.

• Nepietiekams pakalpojumu apjoms Latvijā, arī ierobežots pakalpojumu sniedzēju loks. Šobrīd biedrība „Saule” sekmīgi sniedz atbalstītā darba pakalpojumus cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Pakalpojumu sniegšanā varētu piedalīties psihiatriskas

30

iestādes vai ar tām saistītas organizācijas, kas ļautu racionāli izmantot speciālistu resursus, pieejamo informāciju par aprūpē esošiem pacientiem.

Sociālo uzņēmumu darbība ir balstīta uz biznesa plānu, uzņēmumā daļa nodarbināto ir mērķauditorijas pārstāvji. Sociālie uzņēmumi, mūsuprāt, būtu ļoti interesanta un progresīva nodarbinātības forma, jo tās darbība ir balstīta uz līdzvērtīgu gan veselu personu, gan personu ar garīgās veselības problēmām sadarbību. Viens no veidiem kā attīstīt sociālos uzņēmumus ir pārveidot esošās specializētās darbnīcas vai ražotnes par šādiem uzņēmumiem. Sociālo uzņēmumu darbības sekmīgai nodrošināšanai vajadzētu ņemt vērā šādus ieteikumus:

• noteikt noteiktu skaitu (procentus) no darbiniekiem, kam jābūt ar invaliditāti un smagiem garīgā rakstura traucējumiem. Tie varētu būt 40% no strādājošiem;

• sociālajam uzņēmumam jāstrādā kā parastam uzņēmumam, kas nodrošina noteiktu produktu ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu;

• par uzņēmumā nodarbinātiem invalīdiem nebūtu jāmaksā valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas;

• darba alga varētu būt diferencēta – pirmajā gadā mazāka, tad palielināta;

• būtu jāizmanto iespējas samazināt ražošanas izmaksas – piemēram, ja uzņēmums izmanto valsts vai pašvaldības zemes, ēkas (piemēram, slimnīcas teritorijā strādājošs uzņēmums), nebūtu jāmaksā noma;

• jārada iespējas pasūtītājiem (valsts, pašvaldības) labprātāk izvēlēties sociāla uzņēmuma pakalpojumus, ražojumus. Piemēram, iespēja izvēlēties bez konkursa pasūtītāju, noteikt „sociāli atbildīga uzņēmuma, iestādes” nosaukumu;

• sociālā uzņēmumā strādājošiem jānosaka ieņēmumu līmenis, līdz kuram var saņemt invaliditātes pensiju. Mūsu apstākļos minimālais kritērijs varētu būt valstī noteiktā minimālā alga. Ja nopelnīta līdzekļu un invaliditātes pensija kopā pārsniedz minimālo algu – tiek proporcionāli samazinātas invaliditātes pensijas izmaksas. Šāds mehānisms varētu samazināt valsts sociālo slogu;

• Jānodrošina iespēja kombinēt pakalpojumus (piemēram, sociālais uzņēmums un bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība.

4.1.6. Piedāvātie nodarbin ātības sist ēmas mode ļi

Projekta viens no produktiem, kurus vēlējāmies izstrādāt bija nodarbinātības sistēma. Virkne jautājumu ir aplūkoti šajā metodikā (novērtēšana, esošās darba formas invalīdiem, atbalsts, slimnīcu loma).

31

Būtībā sistēmas modelim vajadzētu maksimāli efektīvi apvienot mērķauditorijas darba nodrošināšanai nepieciešamās komponentes šodienas situācijā un perspektīvā attīstības modelī.

Nodarbinātības sistēmas attīstības modelis ir cieši saistīts ar garīgās veselības un sociālās sfēras attīstības politiskajām tendencēm un reālo rīcību.

Garīgās veselības aprūpes jomā nozīmīgs politiskais dokuments, kas tiek izstrādāts un gatavots apstiprināšanai ir pamatnostādnes „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2007. – 2017. gadā”.

Sociālā sfērā politikas plānošanas dokuments, kas iezīmē personu ar smagiem garīga rakstura traucējumiem nodarbinātības aktivitātes un principus ir Ministru kabineta 2005. gada 10. augustā apstiprinātās „Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnes 2005.–2015. gadam”. Minētais dokuments nosaka, ka plānots „Invalīdu nodarbinātības likumā” noteikt konkrētas invalīdu nodarbinātību veicinošas programmas, paredzot:

• attīstīt un ieviest subsidētās nodarbinātības pasākumus invalīdiem, kuriem nepieciešams īslaicīgs atbalsts viņu atgriešanai darba tirgū;

• paredzēt valsts atbalsta programmu specializēto darbnīcu funkcionēšanai, ja šajās darbnīcās strādājošo invalīdu skaits nav mazāks par 75% no kopējā nodarbināto skaita;

• paredzēt atbalsta pasākumus personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (tai skaitā ar psihiskām saslimšanām), kuras atrodas ārstniecības vai ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs, ar mērķi veicināt aktivizēšanas pasākumu veikšanu atbilstoši personu vajadzībām un funkcionālo traucējumu smagumam;

• paredzēt valsts budžeta finansējumu invalīdu atbalstītā darba programmu īstenošanai;

• paredzēt valsts atbalsta programmu darbā iekārtošanas institūciju izveidei, kuras reģistrēs invalīdus ar garīga rakstura traucējumiem un koordinēs viņu iekārtošanu piemērotā algotā pagaidu darbā pēc darba devēju pieprasījuma;

„Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnēs 2005.–2015. gadam” paredzētie rīcības virzieni atbilst mūsu EQUAL projekta gaitā noformulētajam viedoklim par pasākumu būtību. Jāatzīmē vienīgi, ka minētajās pamatnostādnēs atbalsta pasākumu personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem plānotais īstenošanas termiņš ir 2021. gads, kas neizslēdz iespēju jau šodien uzsākt konkrētas aktivitātes.

32

Shēma nr. 2 Personu ar smagiem gar īga rakstura trauc ējumiem iespējamā nodarbin ātības sist ēma

Stacion ārā psihiatrisk ā iest āde vai dienas centrs (hroniski, pastāvīgā psihiatrijas dienesta aprūpē (šizofr ēnija, organiski psihiski trauc ējumi, gar īgā atpalic ība)

Atbalsta a ģentūra (sākotnēji ārstniecības iestādes (slimnīcas) struktūrā, vēlāk atsevišķi). Nodrošina individuālu pieeju pacientam, pietiekam informācija par veselības stāvoklis, darba spējām, vēlmēm. Veic novērtēšanu, meklē darbu, sniedz atbalstu uzsākot darbu (pacientam un darba devējam), profesionālā rehabilitācija

Ārstniec ība

Psih osoci ālā rehabilit ācija

Specializ ēta darbn īca (sākotnēji slimnīcas struktūrā, vēlāk pārveidojas par soci ālo uzņēmumu, ārpus slimnīcas struktūras). Legālas darba attiecības, vienots nolikums visās šāda veida darbnīcās

Ražošana vai pakalpojumu sniegšana sabiedr ībai (sākotnēji pakalpojumi slimnīcas struktūrā, vēlāk – sociālais uzņēmums)

Soci ālā aprūpe

Soci ālās integr ācijas centrs (novērtēšana, profesion ālā orient ācija, pārkvalifik ācija)

Ambulator ā aprūpe (šizofr ēnija, gar īgā atpalic ība, neirozes, depresijas, person ības trauc ējumi)

Bezdarbnieku subsid ētā nodarbin ātība, atbalst ītais darbs

Atvērtais darba tirgus (darba dev ēju motiv ācija, nodok ļu atlaides, kvotu sist ēma)

33

4.2. Garīgās vesel ības pakalpojumu sniedz ēju loma pacientu nodarbin ātības sist ēmā

4.2.1. Stacion āro iest āžu loma šodien un r īt

Viens no jautājumiem, kuru vēlējāmies izvērtēt projekta gaitā, bija stacionāro psihiatrisko iestāžu loma, veidojot pakalpojumu saņēmēju nodarbinātības sistēmu. Jautājums par pakalpojumu saņēmēju lomu ir aktuāls, jo pakāpeniski valstī notiek psihiatriskā dienesta reorganizācija, esošo iestāžu pārveide, jaunu pakalpojumu izveide iestādēs, kas liek risināt arī pakalpojumu sniedzēju nodarbinātības jautājumu psihiatriskās iestādēs. Psihiatriskās palīdzības dienesta attīstība ir noteikta pamatnostādņu projektā „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2007.–2017. gadā”.

Minētais dokuments nosaka galvenās tendences dienesta attīstībā:

• stacionāro psihiatrisko iestāžu lomas un apjoma samazināšanos,

• iestāžu sniegto pakalpojumu dažādošanu (rehabilitācija, aizņemtība, nodarbinātība)

• ārpusstacionālo pakalpojumu attīstību.

Turpmāk stacionāro psihiatrisko iestāžu loma varētu būt vairāk saistīta ar rehabilitācijas, sociālās aprūpes, aizņemtības, nodarbinātības (specializētās darbnīcas) un darbā iekārtošanas jautājumiem.

Būtiskākā problēma mūsu skatījumā ir šobrīd Latvijā pastāvošie dažādie viedokļi par to, kur beidzas aizņemtības terapija, kā tā definējama un kur sākas nodarbinātība, par ko pacientam būtu jāsaņem atalgojums. Šobrīd šajā jomā nav definīciju un regulējuma, līdz ar to katra iestāde rīkojas pēc saviem ieskatiem.

Laika periodā no 2005. gada februāra līdz 2006. gada maijam Latvijas Cilvēktiesību centrs, veicot cilvēktiesību monitoringu garīgās veselības iestādēs, pievērsa uzmanību arī iestāžu piedāvātājiem pacientu nodarbinātības pasākumiem. Ārpus EQUAL projekta aktivitātēm atzīmējami sekojoši labās prakses piemēri nodarbinātības jomā iestādēs.

Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca ir pirmā no psihoneiroloģiskajām slimnīcām, kas vairākiem pacientiem radusi iespēju izmantot Nodarbinātības valsts aģentūras aktīvās nodarbinātības pasākumus invalīdiem bezdarbniekiem (t.s. subsidēto darbu). Biedrība „Paspārne” nodrošina četriem Aknīstes PNS slimnīcas pacientiem subsidētās darba vietas – Gārsenes pagasta centrā atvērtajā kafejnīcā un pacientu izstrādājumu veikalā. Savukārt Aknīstes PNS savā teritorijā nodrošina subsidētās darba vietas četriem pacientiem. Papildus piecpadsmit EQUAL projektā un astoņiem subsidētajā darbā nodarbinātajiem pacientiem piecpadsmit Aknīstes PNS pacienti strādā dažādos slimnīcas palīgdarbos (piemēram,

34

siltumnīcās, pie šķeldas kraušanas utt.) un saņem minimālo atalgojumu (arī 3 h darba diena). Šāda pacientu nodarbināšanas prakse Aknīstes PNS tiek īstenota jau apmēram 10 gadus.

Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca „Ģintermuiža” 2005. gada decembrī veikusi nodarbinātības auditu par pacientu rehabilitācijas pasākumu apjomu, intensitāti un to nodrošināšanai nepieciešamo resursu un telpu pietiekamību, kā arī izmantošanas lietderību. Audita ietvaros pacienti tika izvērtēti rehabilitācijas veikšanai, vērtējot pieejamos rehabilitācijas pasākumus gan akūtajās, gan subakūtajās, gan arī hroniskajās nodaļās. Akūtajās nodaļās rehabilitācijas pasākumos iesaistīti bija 53–100% pacientu, subakūtajās 93–95%, bet hroniskajās 48–100% pacientu. Kā rehabilitācijas pasākumi tiek minēti tējas dzeršanas pasākumi, ekskursijas, darbs dārzā un slimnīcas teritorijā, telpu uzkopšanas iemaņu apguve u.c. Savukārt geriatrijas nodaļā, kur rehabilitācijas pasākumos iesaistīti 100% pacientu, kā galvenie pasākumi tiek minēti mēģinājumi pacientu uzmundrināt, piecelt sēdus, pastaigāt, apkopt, iesaistīt galda spēlēs u.c.13

Vērtējot stacionāro iestāžu lomu psihiatrijas pakalpojumu lietotāju nodarbinātībā, ir būtiski ņemt vērā ko par nodarbinātību domā paši psihiatrijas pakalpojumu lietotāji un būtiski saprast kāds atbalsts viņiem nepieciešams. 2005. gadā Latvijas Cilvēktiesību centra veiktās psihiatrijas pakalpojumu lietotāju anketēšanas rezultāti rāda, ka 49% no visiem (266) psihiatriskajās slimnīcas intervētajiem pacientiem nav apmierināti ar pašreizējo nodarbinātības situāciju. Vidējais psihiatriskajās slimnīcās intervēto pacientu ienākumu līmenis bija 64,67 lati (33,5% intervēto pacientu). Intervēšanas brīdī tikai 29 no intervētajiem 266 slimnīcu pacientiem strādāja pastāvīgu algotu darbu. Interviju rezultāti rāda, ka, lai gan 31% slimnīcu pacientu ir interesējušies par darba iespējām, viņi ļoti reti darba meklējumos ir vērsušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (tikai 5% no 266 respondentiem), kurā 6 pacienti ieguvuši informāciju par subsidēto darbu, bet 8 – reģistrējušies bezdarbnieka statusā.

Jautāti par nepieciešamo atbalstu, iekārtojoties darbā, kā visnepieciešamāko gan slimnīcās, gan sociālās aprūpes centros intervētie psihiatrijas pakalpojumu lietotāji minēja papildu apmācību un kursus, emocionālo atbalstu un iedrošinājumu meklēt darbu, palīdzību darba meklējumos, piemēram, informāciju par brīvajām darba vietām. Slimnīcu pacienti norādīja, ka viņiem ir būtisks sākotnējais atbalsts darba vietā, kā arī atbalsts, tiekoties ar darba devēju, piemēram, gatavojoties darba intervijai un slēdzot darba līgumu.14

13 Ieva Leimane-Veldmeijere, Uldis Veits, Psihoneiroloģiskās iestādes, Monitoringa ziņojums par slēgtajām iestādēm Latvijā, Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2006. 44.-45.lpp. 14 Ieva Leimane-Veldmeijere, Uldis Veits, Psihiatrijas pakalpojumu lietotāju vajadzību izvērtējums.- Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2006, 45.-50.lpp.

35

4.2.2. Specializ ētās darbn īcas

Specializētās darbnīcas šobrīd ir definētas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā15, kā darbnīcas, kurās izveidotas darba vietas un nodrošināts speciālistu atbalsts redzes un dzirdes invalīdiem vai personām ar garīga rakstura traucējumiem (1. panta 25. punkts). Savukārt 2003. gada 3. jūnijā ir apstiprināti Ministru Kabineta noteikumi nr. 291 Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem nosaka prasības specializētajām darbnīcām (nodaļa XVIII.), kurās nekas nav minēts par darbnīcās nodarbināto personu ar invaliditāti atalgojuma principiem.

Pētot Eiropas valstu pieredzi darbnīcu veidošanā, izdalāmi divi darbnīcu veidi: darbnīcas, kas nodrošina konkrētu produktu ražošanu (ar šādām darbnīcām EQUAL projekta ietvaros visiem projekta partneriem bija iespēja iepazīties Francijā) un darbnīcas, kas ir mazāk produktīvas un vairāk līdzinās aizņemtības/rehabilitācijas centriem. Atalgojuma sistēma arī ir atšķirīga – pirmā tipa darbnīcās ar klientiem tiek slēgti darba līgumi un viņi saņem darba algas, bet otrā tipa darbnīcās klienti strādā bez darba līgumiem un saņem nelielas stimulus (bonusus) – piemaksas pie invaliditātes pensijām.16

Vērtējot Latvijas esošo normatīvo bāzi saistībā ar darbnīcām, ir grūti mūsu darbnīcu definīcijā saskatīt kādu no minētajiem darbnīcu veidiem. Tā kā Latvijā nav izveidota normatīvā bāze darbnīcu veidošanai, kas sniegtu stingras vadlīnijas arī attiecībā uz darba samaksas jautājumiem, šobrīd tiek radīti dažādi darbnīcu projekti, kurus katra iestāde īsteno pēc saviem ieskatiem.

No visām Latvijas psihoneiroloģiskajām slimnīcām tikai Daugavpils un Strenču PNS šobrīd ir izveidotas darbnīcas. Strenčos darbnīcas tika izveidotas 2006. gadā ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Daugavpils PNS darbnīcas, kurās ietilpst šūšanas un kartonāžas cehs, darbojas kopš 1961. gada. Šūšanas cehā pacienti šuj gultas veļu ārstniecības iestādēm. Latvijas Cilvēktiesību centra veiktās monitoringa vizītes laikā Daugavpils PNS personāls informēja, ka pacienti, strādājot nenormētu darba laiku, jo, ja cilvēks jūtas slikti, viņš varot darbu pārtraukt. Daugavpils PNS ir izveidojusi ārstniecisko ražošanas darbnīcu nolikumu, kuru apstiprinājis Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departaments un kurš ir saskaņots ar Latvijas Psihiatru asociāciju. Nolikums nosaka, ka „ārstniecisko ražošanas darbnīcu galvenais mērķis ir darba terapijas metožu lietošana pacientiem ar nervu un psihiskām slimībām, saskaņā ar kuru darbnīcu

15http://www.socpp.gov.lv/lv/files/Socialo_pakalpojumu_un_socialas_palidzibas_likums_ar_grozij_2006.doc (pēdējo reizi skatīta 10.05.2007.). 16 E.Samoy, L.Waterplas, Sheltered employment in five member states of the Council of Europe: Austria, Finland, Norway, Sweden and Switzerland.- Strasbourgh Cedex- Council of Europe Publishing, 1997, p.8.

36

darbība ir pilnīgi pakārtota uzdevumam – ārstēšanai ar darbu.”17 Saskaņā ar nolikumu darbnīcu uzdevumos ietilpst gan darba apmācība ar mērķi pacientiem apgūt jaunu profesiju, gan pacientu iekārtošana darbā pēc darba terapijas kursa pabeigšanas un jaunas profesijas apgūšanas. Nolikumā nekas netiek minēts par pacientu atalgojumu. No cilvēktiesību viedokļa nodarbinātajiem pacientiem būtu tiesības saņemt atalgojumu, it īpaši ņemot vērā to, ka darbnīcās strādā ne tikai slimnīcā stacionētie pacienti, bet arī ambulatorie pacienti.

Arī citās valstīs, piemēram, Francijā, gūtā pieredze liecina par to, ka t.s. aizsargāto darbnīcu (sheltered workshops) nodarbinātie psihiatrijas pakalpojumu lietotāji saņem samaksu par padarīto darbu. Lai gan ES Nodarbinātības direktīva aizsargā pret ekspluatāciju, līdz šim ES ietvaros vēl nav vienprātības un turpinās diskusija par to vai t.s. aizsargātās (sheltered) darbnīcas pakļaujas direktīvai.

4.2.3. Ārpusstacion āro iest āžu loma

Latvijā pašreiz personu ar garīga rakstura traucējumiem aprūpē vēl arvien dominē institucionālās aprūpes modelis un lielāko pakalpojumu klāstu vēl arvien nodrošina institūcijas – psihoneiroloģiskās slimnīcas vai specializētie sociālās aprūpes centri. Sabiedrībā balstītas garīgās veselības aprūpes pakalpojumu klāsts Latvijā ir ļoti niecīgs – ar ārvalstu finansējuma palīdzību ir izveidotas vairākas iniciatīvas, piemēram, Jelgavā (dienas aprūpes centrs cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem un mobilā psihiatriskās palīdzības brigāde), savukārt Rīgā ar valsts finansējuma atbalstu jau 2 gadus veiksmīgi darbojas Ambulatorās aprūpes centrs Juglā. Tomēr tas ir nepietiekami. Efektīvai psihiatrijas pakalpojumu lietotāju iekļaušanai sabiedrībā ir nepieciešama gan sabiedrībā balstītas garīgās aprūpes pakalpojumu sistēmas izveide, gan gadījuma menedžmenta metodes ieviešana.

Mūsuprāt viena no ambulatoro (ārpusstacionāro) iestāžu būtiskām funkcijām nākotnē varētu būt gadījuma menedžera funkciju realizēšana. Gadījuma menedžmenta pamatuzdevums ir nodrošināt aprūpes pēctecību un klientam nepieciešamo pakalpojumu pieejamību un efektīvu izmantošanu. Pētnieks Agranoff (1977) efektīvai gadījuma menedžmenta sistēmas funkcionēšanai iesaka īstenot piecas funkcijas:

• klienta vajadzību izvērtējumu;

• visaptveroša pakalpojumu plāna attīstīšanu katram klientam;

• klienta iepazīstināšanu ar piedāvātajiem pakalpojumiem;

• pārliecināšanos, ka klients izvēlētos pakalpojumus tiešām saņem;

17 Psihoneiroloģisko slimnīcu (iestāžu) ārstniecisko ražošanas darbnīcu nolikums, apstiprinājis Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktora vietnieks A. Čivčs, 17.06.2003.

37

• klienta apmierinātības ar saņemtajiem pakalpojumiem izvērtēšanu.18

Mūsu projekta mērķa grupai ir būtiski ne tikai piemērota darba atrašana, bet arī sociālo un medicīnisko pakalpojumu saņemšana. Tāpēc attiecībā uz psihiatrijas pakalpojumu lietotājiem, kas ambulatori apmeklē psihiatru vismaz vienu reizi mēnesī, būtu vēlams ambulatoro ārstniecības iestāžu ietvaros piedāvāt arī citu speciālistu (piemēram, ergoterapeita un sociālā darbinieka) atbalstu, realizējot atbalsta aģentūru darbības principu, pārņemot plašu funkciju klāstu no stacionārajām iestādēm. Specializēto darbnīcu veidošana pie ambulatorajām iestādēm (dienas centriem) būtu progresīva pieeja, paredzot psihiatrijas dienesta attīstības tendences nākotnē.

18 C.W.Pratt, K.J.Gill, N.M.Barrett, M.K.Roberts, Psychiatric Rehabilitation.- United States of America: Academic Press, 2002, pp.198-213.