/ A . 0

DARBOJAS

Dreisigera kalpotā j i .

D r e i s i g e r s — parķa fabr ikas īpašnieks . D r e i s i g e r a k u n d z e . P { e i f e r s — audumu pieņēmējs N e i m a n i s — kasieris Z ē n s — mācekl is K u č i e r i s J o h a n s M e i t e n e . V e i n h o l d s — Dreis igera dēlu m ā j s k o l o t ā j s . K i t e l h a u z s — māc ī t ā j s . K i t e l h a u z a k u n d z e . H e i d e — polici jas inspektors . K u č e — ž a n d a r m s . V e 1 c e 1 i s — t rak t ie ra īpašnieks . V e l c e J a k u n d z e . A n n a V e l c e i e. V ī g a n d s — galdnieks . K o m i v o j a ž i e r i s . Z e m n i e k s . M e ž s a r g s . S m i t s — ķi rurgs . H o r n i g s — lupatu vācējs . V e c a i s V i t i g s — kalējs . Audēj i : B e k e r s . M o r i c s J ē g e r s . V e c a i s B a u m e r t s . B a u m e r t a m ā t e . B ē r t a B a u m e r t e . E m m a B a u m e r t e . F r i c i s — E m m a s dēls, če t rus g a d u s vecs. A u g u s t s B a u m e r t s . V e c a i s A n z o r g e . H e i n r i h a k u n d z e . V e c a i s H i 1 z e. H i 1 z e s m ā t e . G o t l ī b s H i l z e . L u i z e — viņa sieva. M ī 1 ī t e — viņu meita , sešus g a d u s veca. R e i m a n i s — audējs . H e i b e r s —• audē j s . K ā d a a u d ē j a . Z ē n s , a s toņus g a d u s vecs. V e c i u n j a u n i a u d ē j i u n a u d ē j a s . Sinī d r ā m ā apraks t ī t ie not ikumi r i s inā juš ies če t rdesmi t a jos gados Ei lengebi rges Kašbahā , kā arī Pe t e r sva ldauā un Langen -bilauā E i lengeb i rges pakā jē .

P I R M A I S C Ē L I E N S

Plaša istaba pelēkā krāsā Dreisigera namā Pe te rsva ldauā . Tā ir telpa, kur audējiem jānodod ga tava i s audums. Pa kreisi logi bez aizkariem, tieši pretī stikla durvis, l aba jā pusē t ā d a s pa-šas durvis, pa kurām visu laiku nāk iekšā un iet ārā a u d ē j i , a u d ē j a s un b ē r n i . Pa labi gar sienu, kura, t āpa t kā pā-rējās , cieši noblīvēta ar koka statņiem, ir plats sols, kur ienā-kušie audēji liek savu materiālu. Rindas kārt ībā viņi nāk uz priekšu un sniedz atnesto kontrolei p i e ņ ē m ē j a m P f e i f e -r a m, kurš s tāv aiz liela galda. Viņam rokās cirkulis un lupa. Kad audums apskat ī ts , audējs uzliek parķi uz svariem un m ā-c e k 1 i s nosver to, tad noņem no svariem un uzmet uz s ta t -ņiem. Pfei fers skaļi nosauc izmaksā jamo summu k a s i e r i m N e i m a n i m, kurš sēž aiz maza galdiņa . Spiedīga diena mai ja beigās. Pulks tenis r āda d ivpadsmito s tundu. .Vairums gaidošo audēju a tgād ina cilvēkus, kuri s tāv t iesneša priekšā un saspr ingt i bailēs gaida, vai viņiem lemta dzīvība vai nāve. Visi izskatās nomākti , nospiesti kā ubagi , kurus pazemo vienā laidā un kuri pūlas kļūt nemanāmi , lai tikai viņus paciestu. Visās se jās neaugl īgu, mokošu domu pē-das. Vīrieši cits ci tam līdzīgi, pa pusei punduri , pa pusei pedanti , vai rumā plakanām krūtīm, kāsējoši, nožēlojami ļaudis ar netīri pelēkām sejām, steļļu vergi, kuriem kā j a s sal iektas aiz i lgās sēdēšanas . Sievietes pirmā acu uzmetienā šķiet atšķi-r īgas , tomēr visas nomocītas, nodzītas , noskrandušas , kamēr vīrieši vēl sag labā zināmu nožēlojamu cieņu un viņu apģērbs , kaut salapīts , ir tīrs. J a u n ā s meitenes nav bez pievilcības: t rausl i augumi, vaska bālas sejas , lielas, g rū t s i rd īgas acis.

N e i m a n i s (skaitīdams naudu). Vēl paliek sešpadsmit sudraba grašu un divi feniņi. P i r m ā a u d ē j a (trisdesmitgadiga, izdilusi, ņem naudu ar drebošiem pirkstiem). Lai jums pate ikšana. N e i m a n i s (kad sieva paliek stāvot). Nu? Vai atkal kaut kas nesaskan?

25

P i r m ā a u d ē j a (uztraukta, lūdzoši). Man tā va jadzē tu kaut pāris feniņu uz priekšu. N e i m a n i s Man va jadzē tu pāris simt dālderu! Ja jau saks im runāt par v a j a d z ē š a n u . . . (Jau skaita naudu citam, audējam, strupi.) P a r avansu lemj pats Dreis igera kungs. P i r m ā a u d ē j a Vai es varbūt varētu pa runā t ar pašu Dreis igera kungu? P f e i f e r s (izbijis audējs, tipiskās pazimes nenoliedzamas, lai gan tagad viņš ir labi paēdis, apkopts, gliti ģērbies, gludi skūts, šņauc tabaku. Rupji uzsauc sievai). Tad nu gan Dreisigera kungam būtu darba bez ga la , ja nāktos rūpēties par katru sīkumu. Tam nolūkam esam mēs. (Laiž darbā cirkuli un lupu.) Velns parā -vis! Caurvējš! (Tin biezu šalli ap kaklu.) Kas n ā k iekšā, lai aiztaisa durvis. M ā c e k l i s (skaļi Pfeiferam). Tā iet, kad runā ar stulbeņiem. P f e i f e r s Viss! Uz svariem! (Audējs liek audumu uz svariem.) Būtu jel pratuši savu darbu! Atkal i z l a i d u m i . . . ska-tīties r iebjas. Labs audējs māk kārt īgi uztīt šķērus uz r iestavas. B e k e r s (ienāk. Jauns, spēcīgs audējs, kurš atšķiras no ci-tiem. Viņš izturas vaļīgi, gandrīz bezkaunīgi. Viņam ienākot, Pfeifers, Neimanis un māceklis saprotoši sa-skatās). Ir gan tveice! Jāsvīs t kā pirtī! P i r m a i s a u d ē j s (pusbalsī). Tā vien liekas, būs lietus. V e c a i s B a u m e r t s (iespiežas pa stikla durvīm no labās puses. Aiz viņa paliek gaidot cieši kopā saspiedušies audēji. Baum-erts klibodams panāk uz priekšu un noliek saini uz sola netālu no Bekera. Pats arī atsēžas un slauka sviedrus). Te nu ir tas pelnītais miers.

26

B e k e r s Miers ir labāks nekā kaudze naudas . B a u m e r t s Kaudze naudas nebūtu par sliktu. Vesels, Beker! B e k e r s Vesels, Baumer ta tēv! Te nu mēs atkal sēdēsim sa-zin cik ilgi! P i r m a i s a u d ē j s Viņiem tas vienalga, vai audējs gaida s tundu vai dienu. Bet audējs ari ir cilvēks! P f e i f e r s Klusāk tur a izmugurē! Te jau pats savus vā rdus ne-var dzirdēt! B e k e r s (klusu). Šorīt viņš izkāpis ar kreiso kāju . P f e i f e r s (audējam, kurš stāv viņa priekšā). Čik reižu jau esmu jums teicis! V a j a g labāk iz-t īr ī t! Nu, kas tā par put rošanu? Te ir tādi kunkuļi kā mans pirksts un salmi, un visādi mēsli. A u d ē j s R e i m a n i s Laikam j aunās knaibles nekur neder. M ā c e k l i s (nosvēris audumu). Arī no svara trūkst . P f e i f e r s Un tie esot audēj i — žēl to šķēru, ko jums dod. Manā laikā tā nebija, dieva vārds! Mans meis ta rs būtu man ausis norāvis. Toreiz pret audēj iem bija citas pras ības . Va jadzē ja prast savu darbu uz efef. Nu jau to vairs neprasa . Reimanim desmit sudraba grašus . R e i m a n i s Vienu mārciņu taču rēķina atkri tumiem. P f e i f e r s Man nav laika. Diezgan! Ko jūs a tnesāt? A u d ē j s H e i b e r s (noliek savu audumu. Ķamēr Pfeifers to aplūko, pie-iet tuvāk un runā satraukts pusbalsī). Piedodiet, Pfeifera kungs, es padevīgi lūdzu, vai jūs nebūtu tik žēls irdīgs un neizdarī tu man to patik-

27

šanu . . . neatrēķinātu no šodienas maksas to naudu , ko esmu izņēmis uz priekšu. P f e i f e r s (ar cirkuli rokā pēti audumu, izsmejoši). Nūja ! Pareizi! Ir gan s t rādā t s ! Puse audu atkal vējā! H e i b e r s (pusbalsī turpina). Es to katrā ziņā samaksāšu nākamnedēļ . P a g ā j u š ā nedēļā man bija divas dienas j ā s t r ādā muižā. Un sieva guļ m ā j ā s sl ima . . . P f e i f e r s (nodod audumu svēršanai). Tas nu ir atkal viens īsts putrojums. (Paņem citu audumu.) Ši tāda eģe, te plata, te šaura . Te audi pār t rūkuši , sazin cik daudz, un viss irst ārā . Uz katru pamatnes collu labi ja septiņdesmit diegu. Un kur tie pārējie diegi? Ko saka s i rdsapziņa? Nejē-dzība! (Heibers, asaras valdīdams, stāv pazemīgs un bezspēcīgs.) B e k e r s (pusbalsī Baumertam). Tas draņķis grib, lai mēs piepērkam diegus. P i r m ā a u d ē j a (stāv kasiera tuvumā, laiku pa laikam skatās apkārt, kā palīdzību meklēdama, tad saņem dūšu un vēlreiz lūdz kasieri). Es drīz vien . . . nezinu, ko d a r ī t . . . ja jūs man šo-reiz ar ī nedosiet uz priekšu . . . o, Jēziņ, Jēziņ . . . P f e i f e r s (uzkliedz viņai). Kas tā par jēzošanu! Lieciet taču Jēzum Kristum mieru. Jūs no viņa nemaz tā nebaidāties. Labāk pie-skatiet vīru, lai nesēž augas dienas traktierī . Mēs ne-va ram dot naudu uz priekšu. Mums par to jānorē-ķinās. Nav taču mūsu pašu nauda . Vēlāk no mums to a tpras īs . Kas ir čakls un prot savu darbu, un s t rādā , no dieva bīdamies, tam neva j ag nekāda avansa . Pietiek pļāpāt! N e i m a n i s Un, ja Bi lauas audēj i arī saņem četrreiz vairāk, tad viņi arī dzer četrreiz vai rāk un vēl taisa parādus .

28

P i r m ā a u d ē j a i'skaļi, it kā gribēdama modināt pārējos taisnīguma izjūtu). Es nebūt neesmu slinka, bet man nav vairs spēka . Jau divas reizes esmu bijusi sl ima. Un mans v ī r s , viņš jau arī tikko uz kā j ām turas ; bija pie C e r l a u a s gana, bet tas nekā nezināja , kā tai kaitei līdzēt, un Tad . . . Ar spiešanu neko izspiest nevar . Mēs s t r ā d ā -jam, cik va ram. Jau nedēļām ilgi ne acu neaiz-v e r u . . viss būs labi, ja tik es dabūtu to sāpi ā r ā no kauliem. Bet jums nu ar ī va jadzē tu kaut drusc iņ palīdzēt mums. (Uzstājīgi, glaimīgi, lūdzoši.) Dikti lūdzu, a t jau j ie t man izsniegt šoreizīt pāris g rašu uz priekšu. P f e i f e r s (nelikdamies zinis). Fīdleram vienpadsmit sudraba grašus . P i r m ā a u d ē j a Tikai pāris grašu , lai mēs t iktum pie maizes. Uz pa-rāda vairs nedod. Un bērnu vesels bars . . . N e i m a n i s (pusbalsī komiskā nopietnībā māceklim). «Audējiem ikgad ' viens bērns nāk klāt, aile valle, aile valle, puf, puf, puf!» M ā c e k l i s (tādā pašā toni turpina). «Krupi sešas nedēļas aklums māc (nodzied meldiju, līdz galam), aile valle, aile valle, puf, puf, puf!» R e i m a n i s (nepieskaras kasiera izsniegtajai naudai). Līdz šim mēs taču vienmēr saņēmām t r ī spadsmi ta r -pus g rašus par audumu. P f e i f e r s (iejaucas). Ja jums tas nav pa prā tam, Reiman, tad pasakie t tikai vienu vārdu. Audēju ir diezgan. Vismaz t ā d u ka jus. P a r pilnu svaru mēs dodam pilnu a ta lgo-jumu. R e i m a n i s Cik šeit t rūkst no svara . . . P f e i f e r s Atnesiet gabalu parķa bez kļūdām, tad arī a t m a k s a būs laba.

29

R e i m a n i s Un, ja jūs sakāt , ka te ir daudz mezglu, tad tas taču nevar būt! P f e i f e r s (pārbauda citu parki). Kas labi s t rādā , par to dievs gādā. H e i b e r s (palicis Pfeifera tuvumā, cerēdams notrāpīt laimīgu mirkli. Pasmīnējis par Pfeifera izteicienu, viņš pienāk klāt un runā tāpat kā pirmo reizi). Padevīg i lūdzu jūs, Pfeifera kungs, esiet nu šo rei-zīti žēls irdīgs un neatvelciet to uz priekšu izņemto naudu . Sieva gu | kopš gavēņa uz gultas. Viņa nevar m a n nenieka palīdzēt. Man jāpieņem skuķis, kas sa-spolē spolītes. Tāpēc . . . P f e i f e r s (šņauc tabaku). Heiber, jūs neesat vienīgais, ar ko man jātiek galā . Citi t āpa t gaida savu kārtu. R e i m a n i s Kādus es šķērus saņēmu, kādus uzstiepu, tādu au-dumu noņēmu. Labākus diegus par tiem, kādus da-būju, es taču nevaru atnest a tpakaļ . P f e i f e r s J a tie jums neder, tad jums neva j ag neko šeit ņemt. Mums ir cilvēku bez gala, kas jau papēžus nodel-dējuši, darbu meklējot. N e i m a n i s (Reimanim). Vai tad naudu neņemsiet? R e i m a n i s Ar to es nepavisam nevaru samierināties. N e i m a n i s (nepievērsdams vairs Reimanim uzmanību). Heiberam desmit sudraba graši . Atvilkums — pieci sud raba graš i avansa . Paliek pieci sudraba graši . H e i b e r s (iznāk priekšā, skatās uz naudu, groza galvu, it kā negribētu ticēt, tad lēni savāc naudu). Tas man ir viss. (Nopūšas.) Jā, jā! V e c a i s B a u m e r t s (Heiberam tieši acīs). J ā , jā, Franci! Tev nu ir, par ko nopūsties!

30

H e i b e r s (gausi runā). Redzi, man tak m ā j ā s ir slims skuķis. Tam v a j a -dzēja zāles atnest . V e c a i s B a u m e r t s Kas skuķim vainas? H e i b e r s Redzi, viņa jau kopš mazām dienām tāda vārgule . Nemaz nezinu . . . nu, tev jau var teikt: tāda viņa i r nākusi pasaulē. Net īras asinis, tās viņu moka nos t . V e c a i s B a u m e r t s Katram sava ķibele. Kur jau nabadzība , tur nāk ne-laime pēc nelaimes. Tur nav nekāda glābiņa. H e i b e r s Kas tev tur tanī lakat iņā? V e c a i s B a u m e r t s Mājās tukšs kā izslaucīts. Bija jānogalē mūsu sunī -tis. Daudz ko ēst nebūs, viņš jau pavisam nobado-jies. Bija tāds mazs, mīlīgs sunīt is . Pa t s nevarē ju viņu nogalēt , pietrūka dūšas. P {e i f e r s (pārbaudījis Bekera audumu). Bekeram t r ī spaasmi ta rpus sudraba grašu . B e k e r s Tā ir ubaga dāvana , nevis maksa par darbu. P f e i f e r s Kas nodevis preci, lai iet ārā. Te jau vairs pakustē-ties nevar . B e k e r s (pārējiem, balsi nepazeminot). Tā ir nožēlojama dzeramnauda , vai rāk nekas. Cilvēks-s t rādā no agra rīta līdz vēlai nakti j . Un, kad as toņ-padsmit dienas nosēdēts pie stellēm un neviena brīva vakara, pusdulns aiz putek|iem un kars tuma, tad! beidzot tev laimīgi piešķir t r ī spadsmi ta rpus g r a š u s . P f e i f e r s Te lielu muti nedrīkst brūķēt! B e k e r s Jūs nu man muti neaizbāzīsiet . P f e i {e r s (uzlec kājās, izsaukdamies). Nu, to mēs redzēsim! (Pieskrien pie stikla durvīm.

31

un sauc kantori.) Dreisigera kungs, Dreisigera kungs, vai jūs nebūtu tik laipnsl D r e i s i g e r s (Ienāk. Četrdesmitgadīgs, resns astmatiķis. Stingra balsī). Nu, kas te ir, Pfeifer? P f e i f e r s (bezkaunīgi). Bekers nevar muti pievaldīt. D r e i s i g e r s (izslējās, atmet galvu, cieši lūkojas Bekerā, nāsis vi-ņam raustās). Ak tā — Bekers! (Pfeiferam.) Vai tas pats? (Kalpo-tāji apstiprinot loka galvu.) B e k e r s (bezkaunīgi). J ā , jā, Dreisigera kungs! Tas ir tas pats (rāda uz sevi), un tas ir tas pats (rāda uz Dreisigeru). D r e i s i g e r s (sašutis). Ko šis cilvēks a t ļ au jas? ! P f e i f e r s V iņam pārāk labi k lā jas! Viņš tik ilgi dancos pa ledu, kamēr noies dibenā. B e k e r s (rupji). Ak tu, g raša dvesele, turi labak savas žaunas! Tava māte būs ieskatī jusies sā tanā , kad mēnesnīcā j ā j a uz s lotas kāta, tāpēc no tevis tāds velns iznācis! D r e i s i g e r s (niknumā rēc).

Mut i ciet! Uz vietas muti ciet, c i t ā d i . . . (Viņš dreb, pasper dažus soļus uz priekšu.) B e k e r s (gaida, nekustēdamies no vietas). E s neesmu kurls. Vēl dzirdu gluži labi. D r e i s i g e r s (savaldās, jautā ārēji lietiski). Vai šis puisis ar ī bija tur klāt? P f e i f e r s T a s ir audējs no Bilauas. Viņi allaž ir klāt, kur var iztais ī t skandālu .

32

D r e i s i g e r s t drebēdams). J-j i s jums saku: ja tas notiks vēlreiz un ja gar — arvj namu vēlreiz ies šī žūpu varza , šī pienapuiku : t n č a . kā vakarnakt ar to bezkaunīgo d z i e s m u . . . 3 e k e r s Jūs īaikam domāja t «Asins pirti»? D r e i s i g e r s Viņš zina. kādu dziesmu es domāju . Tāpēc es jums saku: ja dzirdēšu to vēlreiz, tad likšu saķer t kādu i » ; u r t ; un — goda vārds, es nejokoju! — nodošu to VZTZS i rgāniem. Un kad es dabūšu zināt, kas sacerējis šos nožēlojamos, nekrietnos p a n t u s . . .

Tā taču ir skaista dziesma! D r e i s i g e r s Vēl vienu vārdu, un es sūt īšu pēc policijas! Uz kar-s tām pēdām! Ceremonijas es netaisīšu. Ar tādiem puikām taču jātiek galā. Esmu ticis galā ar daudz nopietnākiem vīriem. B e k e r s To es ticu. ī s t s fabr ikants ar divi t r īs simti audēj iem tiek galā tā, ka šie ne iepīkstēties nespēj . Kauli vien paliek pāri. Tādam fabr ikan tam četri kuņģi kā go-vij un ilkņi kā vilkam. Nē, nē, tie nav nekādi joki! D r e i s i g e r s (kalpotājiem). Sis cilvēks no mums nekādu darbu vairs nedabūs. B e k e r s Man vienalga, vai nosprāgt badā pie stellēm vai grāvi . D r e i s i g e r s Arā! Uz vietas ārā! B e k e r s (stingri). Vispirms man jāsaņem a ta lgojums. D r e i s i g e r s Cik tam zellim nākas, Neiman? N e i m a n i s

Divpadsmit sudraba grašu un pieci feniņi.

33 3 — 261

igSi

D r e i s i g e r s (steigšus paķer no kasiera naudu un uzsviež uz galda tā, ka daži gabati nokrīt zemē). Tā! Ņemiet — un aši prom no manām acīm! B e k e r s Vispirms man j ā saņem mana nauda . D r e i s i g e r s Tur ir jūsu nauda . Un ja jūs nevāksieties projām . . . Ir taisni divpadsmit . Mani krāsotā j i taisa pusdienu pā r t r aukumu . . . B e k e r s Mana i nauda i jābūt manā rokā. Te jābūt mana i naudai . (Aizskar ar labās rokas pirkstiem kreisās rokas delnu.) D r e i s i g e r s (māceklim). Paceliet, Tilgner. Mācekl is pacel nokr i tušos n a u d a s gaba lus un kopā ar pā rē jo ieliek Bekeram rokā.

B e 1< e r s Visam jānotiek, kā pienākas. naudu vecā makā.) D r e i s i g e r s Nu? (Tā kā Bekers vēl vienmēr stāv uz vietas, sauc nepacietīgi.) Vai man jāpal īdz, vai? Sta rp audēj iem kust ība . Kāds ilgi un dziļi nopūšas . Tad dzir-d a m s krit iens. Visu vēr ība p ievēršas j a u n a j a m not ikumam. D r e i s i g e r s Kas tur ir? A u d ē j u b a l s i s Kāds pakri ta . — Tāds mazs, smuks puisēns. — Vai nu slims, vai? D r e i s i g e r s Kā tad tā? Pakr i ta? (Pieiet tuvāk.) V e c s a u d ē j s Re, kur viņš guļ. Ļaudis a tkāp jas , r edzams a s t o ņ g a d ī g s zēns, kas guļ uz g r ī d a s kā beigts .

D r e i s i g e r s Vai kāds viņu pazīst? V e c a i s a u d ē j s No mūsu ciema viņš nav.

(Liek bez steigas

• .

V e c a i s B a u m e r t s L s i s i ā s tāds kā Heinrihienes puika. (Apskata zēnu

Jā, jā! Tas ir Heinrihienes Gustavelis . D r e i s i g e r s > x r ik cilvēki dzīvo? V t C i i i B a u m e r t s Argi-ž pie mums, Kašbahā, Dreis igera kungs. Viņš j ā t s pa nakti spēlē un pa dienu sēž pie stellēm. Vi-f n K r :r ceviņi bērni un desmitais ga idāms. A u d ē j u b a l s i s TJESE cilvēkiem iet pavisam b ē d ī g i . . . — Jumts caurs , l i e t s s istabā . . . — Sievai nav pat pāris kreklu i c i e i š n-em deviņiem bērniem . . . V i c a i s B a u m e r t s t pieskaras zēnam). EL puis, kas tad tev ir? Mosties augšā l D r e i s i g e r s Ķerienes klāt, piecelsim viņu kā jās . Ir gan stul-bums — sūtīt tik vā rgu bērnu tādu tālu ceļa ga-bali:. Ainesiet ūdeni, Pfeifer! A c č ē ] a ik^ra palīdz bērnu piecelt kājās). Labāk nenāc pie s a m a ņ a s un mirsti nost, mazais l D r e i s i g e r s Varbūt konjaku, Pfeifer. Konjaks ir labāks. B e k e r s (sičz visu piemirsts un vēro notikušo. Ķeras pie durvju rcktura un sauc skaļi un izsmejoši). Dodiet v iņam ko ēdamu, tad viņš tūliņ nāks pie sa-m a ņ a s ' (Iziet.) D r e i s i g e r s Tas_zellis labu galu neņems. Ņemiet zēnu zem pa-dusēm, Neiman. L ē n i . . . l ē n i . . . tā . . . tā . . . ienesī-sim viņu manā istabā. Ko jūs gr ibējā t? N e i m a n i s Viņš kaut ko teica, Dreisigera kungs! Viņš kust ina lūpas. D r e i s i g e r s Ko tu gribēji teikt, mazais? Z ē n s (izdveš). Gribu . . . ēst!

3 5 3*

D r e i s i g e r s (nobālē). Neko nevar sapras t . A u d ē j a Man likās, viņš teica . . . D r e i s i g e r s Nekas, to mēs redzēsim. Nekavējieties! Noguldiet viņu pie manis uz dīvāna. Paklausīsimies, ko teiks ārs ts . Dreis igers , Neimanis un audē ja ieved zēnu kantor ī . Audēj i s a k u s t a s kā skolēni, kad sko lo tā j s a t s t ā j i s klasi. Viņi izs lē jās , kaut ko čukst, m ī ņ ā j a s , tad uzreiz visi sāk skaļi runā t .

V e c a i s B a u m e r t s Es vienmēr teicu, ka Bekeram taisnība. A u d ē j i u n a u d ē j a s Ko tad viņš teica? — Tas nav nekas jauns , ka atkal vienu bads pieveic. — Un kas būs ziemu, ja maksu apcērp vienā gabalā! — Ar kartupeļiem arī šogad bēdīgi. — Nekas cits nebūs, visi liksimies garšļ&uku. V e c a i s B a u m e r t s Vislabākais , kad dara tā kā Nentvihas audējs — uz-met cilpu kaklā un pakaras pie stellēm. Se, iešņauc tabaku, es biju Neirodē, tur man svainis s t r ādā fabrikā, kur ta isa to šņaucamo tabaku. Viņš m a n tādu nieku iedeva. Kas labs tev tai sainī t ī? V e c a i s a u d ē j s Tāda s a u j a grūbu. Garām brauca rati no dzirnav-nieka Ulbriha. Viens maiss bija mazliet atiris. Taisni man par laimi, pats saproti . V e c a i s B a u m e r t s Pe te r sva ldauā ir divdesmit divas sudmalas , bet. mums no tā labuma nekāda. V e c a i s a u d ē j s N e v a j a g tikai zaudēt dūšu. Vienmēr jau kaut kas labs a tgadās un palīdz tikt gabal iņu tālāk. H e i b e r s Kad bads nāk virsū, tad jā lūdz četrpadsmit svētie aizstavji , un, ja a r ī tad_ paēdis nebūsi, tad jāņem mutē akment iņš un jāsūkā. Vai ne, Baumert?

Nāk a tpaka ļ Dreis igers , P fe i fe r s un kasieris.

36

D r s : J : g ē r s S f e i i i j ev išķs jau nebi ja . Zens ir a tkal gluži m u n d r s , i? Lzz-~:. ~:s un smagi pūzdams.) Tā tomēr ir liela

Bērns jau ir kā sa lmiņš , ko vē j š apsviež . G i / r . .- .-aptverami, kā c i l v ē k i . . . kā vecāki v a r būt fi£c a r r ā t ī g i . U z k r a u j v i ņ a m divas p a k a s p a r ķ a , Sai v : - š nes puso t ras jūdzes . Nudien kaut kas ne-

j. Man v a j a d z ē s dot r īko jumu, lai no bērn iem mies: r.čDier.em. (Bridi klusēdams soļo pa istabu.) Sā i i : : ! . bet es uzs t ā j īg i lūdzu, lai nekas t āds nea t -a . ī r : : : : ; . Kam tad galu ga lā būs jāa tb i ld? Ska id rs , 3u — f a b r i k a n t i e m . Mēs pie visa e s a m va in īg i . J i l i i i r .abaga bērns ziemu ies t rēgs t sn iegā un no-

tad tūliņ a tgad īs ies skr iben ts — un pēc d ivām •cer. l ~ šis š ausmu s t ā s t s būs v i sās avīzēs. Bet tēvs , bz-z vecāki, kuri t ādu bērnu sū ta . . . dievs p a s a r g , tti:: tad viņi vainīgi ! F a b r i k a n t a m jāa tb i ld , f a b r i k a n t s t t as grēkāzis . Audē ju vienmēr nopa i j ā , bet f ab r ikan -t i - . s a ; > : pa ādu: v iņš ir cilvēks bez s i rds , b ī s t a m s scrVr:*.?. k u r a m kat rs preses s u n s dr īks t kost ikros. E e : - ; r t . f ab r ikan t s dzīvo lieliski, vienos priekos un a t i ' ^ ī audēj iem bada a lgu. Bet, ka š ā d a m v ī r a m ar ī k T i . z a un bezmiega nakt is , ka viņš u z ņ e m a s lielu riste. '-:āds s t rādniekiem pat ne s a p n ī n e r ā d ā s , ka

t a i r e i z ga lva gr iežas r iņķī no bezga l īg iem rē-'iļpE-ier: un pārrēķiniem, ka v i ņ a m s imtiem reižu jā -iāar.1 ur. jāpār l iek, ka viņš, tā sakot , c īnās uz dzī-

ur. nāvi ar konkurent iem, ka neviena diena 3Beci:*rt bez n e p a t i k š a n ā m un zaudē jumiem, par to S t : : e i es vīri klusē. Un ko g a n neuzveļ f ab r ikan -i k n . g a n nesūc viņiem asinis , kas negr ib dzīvot mz t ; ~ u rēķina! Nē, nē! Būtu jūs m a n ā ādā , t ad iār?:i vien dziedātu citu dziesmu. (Mazliet apvaldijies.) JO te i z tu rē jās t a s zellis, t a s puisietis , t a s Bekers! U k t*2£-d viņš s t a i g ā s apkār t un s tabu lēs visiem, cik I r s i t r.ečēlīgs es esmu, ka es par ka t ru s īkumu

audē jus pa durv īm laukā . Vai tā t as ir? Vai «h fs t t>r iām esmu tik nežēl īgs?

b a l s i s | J D E E . . Dreis igera kungs! ^ 3U x-£ : 5 i g e r s

• Sfau arī tā d o m ā j u . Bet šie nelieši s t a i g ā apkā r t l m . č : : e : bezkaun īgas dz iesmas par m u m s , f ab r ikan-

tiem, melš par badu, bet pašiem tik daudz br īvas naudas , ka degvīnu tempj veseliem stopiem! Viņiem va jadzē tu iebāzt degunu citā vietā un paskatīt ies, kā k lā jas audējiem audeklu fabrikās. Tie gan var par t rūkumu runāt . Bet jūs, parķa audēji , jums ir pilnīgs pama t s klusībā pateikties dievam. Un es prasu ve-cajiem, čaklaj iem un kār t īga j iem audējiem: vai s t rādnieks, kurš savu darbu prot, var nopelnīt sev maizi pie manis? Ļ o t i d a u d z b a l s u Jā , Dreisigera kungs! D r e i s i g e r s Nu redziet! Tāds zellis kā Bekers, protams, nevarēs. Bet es jums iesaku: turiet tādus pie saites. Ja man tas viss apniks, tad es pielikšu punktu. Slēgšu to bodīti ciet, un tad gādā j ie t paši par sevi. Tad re-dzēsim, kur jūs dabūsiet darbu. Pie sava Bekera, protams, ne. P i r m ā a u d ē j a (izlauzusies pie Dreisigera, verdziskā padevībā no-slauka putekļus no viņa svārkiem). Jūs esat drusku notriepušies, godātais Dreisigera kungs . D r e i s i g e r s M a n a m uzņēmumam iet sasodīt i slikti, to jūs paši zināt . Pe ļņas vietā man pašam jāpiemaksā. Un, ja es, v isam par spīti, vēl rūpējos par to, lai maniem audēj iem vienmēr ir darbs, tad es gribu, lai to at-zīst. Man ir tūkstošiem ķīpu ar precēm, un es vēl šodien nezinu, vai varēšu tās kādreiz pārdot. Bet es esmu dzirdējis, ka apkār tnē ļoti daudz audēju esot bez darba , un t ā p ē c . . . nu, Pfeifers jums to visu iz-skaidros. Proti , stāvoklis ir tāds: lai jūs redzētu, ka man labi n o d o m i . . . zināms, ubaga dāvanas es izdalīt nevaru, tik bagā t s es neesmu, bet es varu līdz z ināmai robežai dot bezdarbniekiem izdevību šo to nopelnīt . Ka man tas ir milzīgs risks, tā ir mana da r ī šana . Es tikai domāju tā: ja cilvēks ik dienas nopelna kumosu maizes, tad tas ir daudz labāk nekā badoties. Vai man nav ta isnība? D a u d z a s b a l s i s Jā , jā , Dreisigera kungs!

38

D r i : 5 : g e r s Es esmu apņēmies dot darbu vēl divsimt audēj iem. U i i l i i e r n noteikumiem, to jums Pfeifers paskaidros . t G'i~ iet.j ? : r r . ā a u d ē j a fzLzs'žias viņam ceļā, runā ārkārtīgi ātri, lūdzoši sx uzstājīgi). Gcoāia i s Dreisigera kungs, es gribēju jums vispade-

lūgt. varbūt j ū s . . . Es jau divreiz esmu sli-

D r e i s i g e r s (steigdamies). Runāj ie t ar Pfeiferu, labā sieviņ, es jau tā esmu oc iavē j ies . (Atkāpjas.) R e i m a n i s < z:zal aizstājas viņam ceļā, runā sūdzoties un apvai-

DrKsige::- kungs, es pat iešām esmu spiests sūdzēties. F e i k r ; kungs man . . . Es taču vienmēr saņēmu par siTv č«rbu divpadsmitarpus . . . D r e i s i g e r s (iekrīt viņa runā). Tur sēž pieņēmējs, griezieties pie viņa, tā ir viņa da r ī šana . H e i b e r s (aiztur Dreisigeru). Godātais Dreisigera kungs (stostīdamies un ārkār-tīgi ātri), lūdzu jūs p a d e v ī g i . . . va rbū t Pfeifera kungs . . . v a r b ū t . . . v a r b ū t . . . D r e i s i g e r s Ko tad jūs gribat? H e i b e r s Nauda , ko es pagā ju šo reizi saņēmu uz priekšu, un tā kā es . . . D r e i s i g e r s Es pat iešām jūs nesaprotu . H e i b e r s Es biju dikti lielā t rūkumā, tāpēc . . .

39

D r e i s i g e r s Pfeifera dar ī šana , Pfeifera dar ī šana . Es nudien ne-varu runāj ie t ar Pfeiferu. (Steidzīgi ieiet kan-tori.)

Lūdzēji bezpalīdzīgi saskatās. Cits pēc cita nopūzdamies iz-

P f e i f e r s (atsākdams darbu). Nu, Anna, ko tu atnesi? V e c a i s B a u m e r t s Cik tad mums maksās par gabalu . Feifera kungs? P f e i f e r s Desmit sudraba grašus . V e c a i s B a u m e r t s Nu, t as gan ir ko vērts! Sta rp audējiem rosība, čuksti un kurnēšana.

O T R A I S C Ē L I E N S

I s tab iņa bezzemnieka Vilhelma Anzorges māj iņā Kašbahā, Eilengebirgē. Šaurā , tikko sešas pēdas augs tā telpa ar bed-rainu gr īdu un melni nokvēpušiem griestiem sēž pie stellēm divas j aunas meitenes — E m m a un B e r t a B a u m e r t e s . B a u m e r t a m ā t e , paral izēta vecīte, sēž uz ķeblīša pie gul-tas, viņai priekšā t ī tavas . Viņas dēls A u g u s t s , divdesmit g a d u s vecs, idiots, ar mazu augumu un galvu, gariem locek-ļiem kā zirneklim, sēž uz ķeblīša un arī spolē. Pa diviem maziem lodziņiem kreisajā pusē, daļēji aizlīmētiem ar papīru vai aizbāztiem ar salmiem, spiežas iekšā vārga , sā r ta vakara ga isma. Tā apspīd meiteņu vaļējos, gaišos matus , kailos, vā-jos plecus, t ievos kaklus vaska krāsā, rup ja audekla kreklu krokas uz m u g u r a s — krekli un īsi svārki no v is rupjākā audekla ir vienīgais viņu apģērbs . Vecajai sievai siltā gaisma krīt uz sejas, kakla un krūt īm; seja kā skelets, ar krokām un grumbām, āda bez asinīm, ūdeņainas, sasarkušas , iekritušas acis, iekaisušas no vi lnas putekļiem, dūmiem un darba lampas gaismā, garš , cīpslains kakls ar kāksli, iekritušas, ar izbalē-jušiem lakatiem un lupa tām seg tas krūtis. Apspīdēta arī tā s ienas daļa laba jā pusē, kur a t rodas krāsns ar lāviņu, gul ta un va i rākas spilgti izkrāsotas svētbildes. Uz kār ts pie krāsns izžautas v i sādas lupatas, aiz krāsns samesti dažādi nevērt īgi krāmi. Uz sola pie krāsns salikti veci podi un pārēj ie vir tuves piederumi, uz papīra noliktas žūšanai kartupeļu mizas. No griest iem noka rā j a s diegi un dzijas, pie stellēm groziņi ar spolītēm. Dibensienā zemas durvis bez ats lēgas. Tām blakus

40

kārklu k lūgu sa in is un vai rāki caur i grozi . S te l lu r īboņa , ri t-miskie ķemmlades sitieni, no kuriem dreb g r īda un s ienas a tspoles d ū k š a n a un k laudzoņa , šu rpu tu rpu skra idot — v i s a s š is skaņas kuram vēl p ievienojas t ī t avu ne r ims toša i s trok-snis, kas a t gad ina lielu kameņu dūkšanu , piepilda visu telpu.

B aumerta māte (žēlīgā, gurdā balsi, kad meitenes pārstāj aust un noliecas pār audumu). Vai tad jau atkal jāsien mezgli? E m m a (vecākā, divdesmit divus gadus veca, sien pārtrū-kušo dziju). Tā nu gan ir dzija! B e r t a (piecpadsmit gadus veca). Ar tādu dabū kārtīgi nomocīties! E m m a Kur viņš tik ilgi kavējas? Aizgaja taču deviņos no rī ta. B a u m e r t a m ā t e Kā tad! Kur viņš īsti aizķēries, meitenes? B e r t a Dieva de|, neuztraucies, mat! B a u m e r t a m ā t e Vienās bailēs jādzīvo, nudien! E m m a auž.

B e r t a Pag, Emma! E m m a Kas ir? B e r t a Man likās, tur kads nak. E m m a Tas būs Anzorge, viņš nāk mājās . F r i c i s (gadus četrus vecs, mazs, baskājains, noskrandis zēns, ienāk raudādams). Māt, man gribas ēst! E m m a Pagaidi , Fricīt, pagaidi drusku. Vectēvs tūliņ būs klāt. Viņš pārnesīs maizi un kafiju. F r i c i s Man tā gribas ēst, māmiņt

41

A u g u s t s iziet, Fricis v iņam līdzi.

B a u m e r t a m ā t e (pārmērīgās, bērnišķīgās bailēs, gandrīz smilkstot). Bērni, bērni, kur tad tēvs palicis? B e r t a Varbū t viņš iegāj is pie H a u f a . B a u m e r t a m ā t e (raud). Un ja nu viņš iegāj is krogā! E m m a Nevar būt, māt! Mūsu tēvs nav no tādiem.

E m m a Jā , jā, Fricīt! Pie Dreisigera uz Petersva ldauu. F r i c i s Vai viņš tur dabūs maizi? E m m a Jā , jā, v iņam tur dos naudu, un tad viņš varēs no-pirkt maizi. F r i c i s Vai vectēvam dos daudz naudas? E m m a (sirdīgi). Rimsties nu, puika, nep |āpā! Abas ar Bertu auž, bet tad pā r t r auc darbu .

B e r t a Ej, August , pavaica Anzorgem, vai viņš neiedos sveci.

E m m a Es jau tev teicu. Neesi tik dumjš . Vectēvs drīz vien pārnāks . Viņš atnesīs gardu maizi un kafi ju. Mēs visi sēdīsimies pie galda, mate savāks kartupeļu mi-zas, aiznesīs bodniekam, un viņš iedos Fricītim krū-zīti ar ga rš īgu ķērnespienu. F r i c i s Uz kurieni vectēvs a izgā ja? E m m a Pie fabr ikanta nodot audumu, Fricīt. F r i c i s Pie fabr ikanta?

B a u m e r t a m ā t e (zaudē savaldīšanos aiz pārmērīgajām bailēm). N u . . . n u . . . kas tad īsti būs? Ja v i ņ š . . . ja v iņš pārnāk m ā j ā s . . . J a viņš visu nodzēris un pā rnāks tukšām rokām? M ā j ā s ne drusciņas sāls , ne kripa-t iņas maizes . . . no kur ināmā tāpa t tikai viena liek-šķere . . . B e r t a Rimsties nu, māt! Tagad ir j auns mēness. Mēs ar Augustu aiziesim uz mežu un savāks im pāris klēpju žagaru . B a u m e r t a m ā t e Uzskriesiet virsū mežsa rgam, un viņš pievāks jūs. A n z o r g e (vecs audējs, milža augumā, viņam zemu jānoliecas, lai ienāktu istabā, iebāž pa durvīm galvu un ķer-meņa augšējo daļu. Mati un bārda viņam vienās pinkās). Kas tad nu ir? B e r t a Būtu nu devuši gaismu! A n z o r g e (apspiestā balsi, it kā ar slimiem runājot). Ārā taču vēl gaišs! B a u m e r t a m ā t e Vai tad tu gribi, lai mēs sēžam tumsā? A n z o r g e Man vēl ir citas dar ī šanas ! (Iziet.) B e r t a Redziet nu, cik viņš skops. E m m a Jāsēž un jāga ida , kamēr v iņam tas ienāks prā tā . H e i n r i h a k u n d z e (ienāk. Trlsdesmitgadiga sieva stāvokli. Novārgusi seja pauž mokošas raizes un baiļu pilnu sasprin-gtibu). Labvakar visapkār t ! B a u m e r t a m ā t e Nu, Heinrihien, ko mums labu pateiksi? H e i n r i h a k u n d z e (klibo). Man kāda lauska iedūrās pēdā.

B e r t a Nac šurp, apsēdies. Paskat īšos , varbūt varēšu to iz-vilkt. Heinr iha kundze apsēžas , Ber ta nometas ceļos un apska ta v iņas pēdu.

B a u m e r t a m ā t e Kā pa t avām mā jām, Heinrihien? H e i n r i h a k u n d z e (izmisuma lēkmē). Gals rokā, ko tur lai saka. (Veltīgi pūlas valdīt asaras, klusu raud.) B a u m e r t a m ā t e Mums jau, Heinrihien, pats labākais būtu, ja mīļais dievs apžēlotos par mums un pievāktu mūs pie se-vis. H e i n r i h a k u n d z e (nespēj valdīties, brēc raudādama). Mani n a b a g a bērni mirs t badā! (Elso un spalgi kliedz.) Esmu pavisam kā bez galvas! Var ķerties, pie kā grib, var skriet apkārt , kamēr paliek bez kāju , viss velti. Es jau tikko velku elpu, un kas būs tālāk? Deviņas izsalkušas mutes, kā l'ai tās pa-ēdina? Ar ko? Viņvakar dabūju gabal iņu maizes, no tā pietika abiem mazākaj iem. Kam citam lai es būtu devusi, ko? Visi brēc vienā gabalā : māmiņ, man, mā-miņ, man! Nē, nē! Un es taču vēl varu s ta igā t , bet kas notiks, kad man būs jāliekas gultā? To drusku kar tupeļu ūdens izskaloja. Nav vairs nenieka, ko likt uz zoba. B e r t a (izvilkusi lausku un izmazgajusi brūci). Vajadzē tu apsiet kādu lupatu; Emma, pameklē kaut ko! B a u m e r t a m ā t e Mums jau neiet labāk, Heinrihien. H e i n r i h a k u n d z e Tev v ismaz ir t avas meitenes. Tev ir vīrs, kas var s t rādā t , bet manē ja i s pagājušonedēļ atkal gar zemi. Viņu tā k ra t ī j a un pur inā ja , ka es aiz bailēm vairs nezināju , ko iesākt. Un pēc t ādas lēkmes viņš a tksl as toņas dienas gulēs kā beigts.

44

B a u m e r t a m ā t e Manēja i s jau ar ī nav nekam vērts . Kā pieķeras pie kāda darba, tā beigas. Sāp krūtis, sāp krusti . Un no-ēduši esam visu, m ā j ā s nav ne feniņa. Ja viņš šo-dien nepārnes īs kaut pāris grašu , tad es nezinu, kas būs tālāk. E m m a Tici, Heinrihien. Mēs jau esam tiktāl nogā juš i , ka tēvs paņēma Ami līdzi, liks kādam nokaut . V a j a g taču dabūt kādu nieku vēderam. H e i n r i h a k u n d z e Varbūt jums būtu maza sau j iņa miltu? B a u m e r t a m ā t e Ne tik, cik aiz naga , Heinrihien, pat šķipsniņas sā ls nav mā jā s . H e i n r i h a k u n d z e Nu, tad es pat iešām nezinu, ko iesākt! (Pieceļas, bet neiet projām, murmina.) Nudien nezinu! Nekur ne-kādas palīdzības! (Kliedz dusmās un bailēs.) Es būtu laimīga, ja kaut cūkēdienu dabūtu! Ar tukšām rokām es nedrīkstu uz m ā j ā m iet! Tas nav iespējams! Lai dievs m a n piedod! Nekāda cita padoma es ne-zinu. (Izklibo ārā, likdama soli uz ievainotās pēdas.) B a u m e r t a m ā t e (sauc viņai nopakaļ). Heinrihien, Heinrihien! Netaisi muļķības! B e r t a Neko viņa nedar īs . Netici viņai . E m m a . Tā jau viņa vienmēr runā. (Apsēžas pie stellēm un sēž kādu mirkli.) A u g u s t s ienāk un ar sveci r āda ce |u tēvam, kurš t ikko velkas ar me tu ķīpu.

B a u m e r t a m ā t e Jēziņ, Jēziņ, vīrs, kur tu biji tik ilgi?! V e c a i s B a u m e r t s NTa, tu jau tā ā trā . Ļauj drusku atvilkt elpu. Labāk paskaties, kas man nak līdzi. M o r i c s J ē g e r s (ienāk saliecies pa durvīm. Stalts, vidēja auguma sārtvaidzis rezervists, huzāra cepure uz vienas auss.

45

Pilna forma, zābaki, tīrs krekls bez apkaklītes. Roka pie cepures, militāri salutē. Brašā toni). Labvakar , Baumer ta tant! B a u m e r t a m ā t e Re nu! Re nu! Vai tu nu atkal mā jā s? Neesi mus vēl aizmirsis? Nu, tad apsēdies! Nāc apsēdies! E m m a (piebīda koka krēslu, apslaukot to ar svārkiem). Labvakar , Moric! Gribēji atkal apskatīt ies, kā na-baga ļaudis dzīvo? J ē g e r s Ko tu neteiksi, Emma! Savām acīm negribeju ticēt! Tev jau tāds puisietis, kurš drīz vien var iet zaldā-tos! Kur tu viņu ķēri? B e r t a (paņēmusi no tēva to produktu mazumu, ko viņš at-nesis, liek galu uz pannas un iešauj krāsnī, kamēr Augusts iekur uguni). Tu taču pazīsti audēju Fingeru? B a u m e r t a m ā t e Viņš dzīvoja kambar ī t ī pie mums. Gribēja viņu pre-cēt, bet jau tad allaž sūdzē jās par krūtīm. Es jau br īd inā ju skuķi, bet vai tad var ko iestāstī t? Nu viņš jau sen apakš zemes, un viņai jātiek galā ar puiku, kā māk. Bet saki nu, Moric, — kā tad tev klājies? V e c a i s B a u m e r t s To nu labāk neprasi , māt . Tādam maizes netrūkst , viņš tik smejas par mums. Apģērbies kā firsts, sud-raba pulkstenis un vēl desmit dālderu naudas piede-vām. J ē g e r s (plati iepletis kājas, ar lielīgu smīnu). Sūdzēties es nevaru. Man zaldātos nav slikti klājies. V e c a i s B a u m e r t s Viņš bijis rotmist ra dieninieks. Paklau vien, cik viņš smalki runā! J ē g e r s Jā , pie tās smalkās r u n ā š a n a s esmu tā pieradis, ka nu nemaz citādi nevaru. B a u m e r t a m ā t e Nu, ko jūs teiksiet! Tāds slaists, kāds viņš bija, un, re, ticis pie naudas . Tu taču nekādam darbam ne-

46

derēji, pat aušanai dziju neprāt i saspolēt . Allaž tik pa durvīm laukā, te peļu l amatas izlikt, te cilpas sarkankrūt īš iem. Nu, vai tā nebi ja? J ē g e r s Tiesa, tiesa, Baumerta tant . Es ķēru ne tikai sar-kankrūt īšus , es ķēru arī bezdelīgas. E m m a . Un cik reižu mēs tev teicam, ka bezdelīgas ir indī-gas! J ē g e r s Man tas bija vienalga. Bet kā jums klājies, Baum-erta tant? B a u m e r t a m ā t e Ak Jēziņ, cik slikti pēdējos četros gados! Lauž visus kaulus. Paskat ies uz maniem pirkstiem. Pa t i nezinu, vai uz upes esmu saaukstē jus ies , vai. Kur t āda kaite piemetusies! Es taču nevaru nevienu locekli pakus-tināt . Neviens cilvēks nevar iedomāties, kādas sāpes man jācieš. V e c a i s B a u m e r t s Viņai jau pavisam slikti. Ilgi viņa neizturēs. B e r t a No rī ta mes viņu apģērb jam, vakarā noģērb jam. Ēdi-nām kā mazu bērnu. B a u m e r t a m ā t e (turpina žēlīgā, raudulīgā balsī). Mani v a j a g apkopt no priekšas un no pakaļas . Es neesmu sl ima vien, es esmu kā par s logu. Kā es esmu lūgusies dievu to tēvu, lai ā t rāk sauc mani pie sevis! Ak Jēziņ, Jēziņ, man iet jau pārāk grūti! Es nudien n e z i n u . . . ko cilvēki var d o m ā t . . . bet es kopš bērna kā jas esmu radusi pie darba . Vienmēr esmu tikusi ar visu galā , un te u z r e i z . . . (veltīgi mēģina piecelties) nu, itin nekādi. Man ir labs vīrs un ar ī bērni labi, bet kad paskatos uz v i ņ i e m . . . Kādas tās meitenes izskatās?! Ne asins lāsītes ģīmī. Bal tas kā līķauti. Un tā mūžīgā paminu mīšana , tās stelles. Kas tā viņām par dzīvi? Cauru gadu neno-kāpj no sola. Būtu jel kādu lupatu nopeln ī jušas , lai varētu apģērbties, kā nākas , un parādī t ies ļaudīs, aiziet uz baznīcu vai kur papriecāties. Izskatās kā no cilpas izvilktas — j aunas meitenes, piecpadsmit un divdesmit gadu .

47

B e r t a (stāv pie krāsns). Atkal nāk dūmi! V e c a i s B a u m e r t s Nu re, šitie paši dūmi. Pa lauz i nu galvu, kā te var ko darī t . Un itin drīz tā krāsns sabruks. Lai jau brūk, līdzēt nevar , bet tie kvēpi, tie mums jār i j iekšā. Mēs visi mokāmies ar klepu, cits vairāk, cits mazāk. Kā uzkrīt tas klepus, tad tev sagriež visas iekšas, un nevienam nav par to nekāda bēda. J ē g e r s Tā taču ir Anzorges dar ī šana , v iņam krāsns jālabo. B e r t a Gaidi vien! Viņš jau tā kurn no rī ta līdz vakaram. B a u m e r t a m ā t e Mēs a izņemam viņam daudz vietas. V e c a i s B a u m e r t s Un, līdzko kāds iepīkstēsies, tā pa durvīm laukā. Drīz jau būs pusgads , kopš neesam īri maksā juš i . B a u m e r t a m ā t e Un ir taču pārticis cilvēks, va rē ja būt drusku žēlsir-dīgāks. V e c a i s B a u m e r t s Viņam pašam nav nekā, māt , v iņam grūta dzīve, un neviens v iņam nenāk pal īgā. B a u m e r t a m ā t e Viņam taču ir m ā j a . V e c a i s B a u m e r t s Ko nu runā, māt! Sai m ā j ā v iņam nepieder ne šķem-beles. J ē g e r s (tikmēr apsēdies un izņem no vienas kabatas īsu pīpi ar skaistiem pušķiem, no otras pudeli degvīna). Tā vairs tā lāk nevar iet. Es skatos un brīnos, kā tie cilvēki var dzīvot. Pi lsētā pat suņiem labāk k lā jas . V e c a i s B a u m e r t s (žirgti). Re, re, tu ar ī to saprot i! Bet, līdzko vārdiņu pa-teiksi, tā tev atbildēs: grūt i laiki. A n z o r g e (ienāk, vienā rokā māla pods ar viru, otrā nepabeigts grozs). Sveicināts, Moric! Tu atkal esi šeit? Kā klā jas?

48

w " V ii'fhj i..;; , " . ..;-iijļ

ia^iia

:ii"āļiSļii;p?|;S{ļļ) ::ļ;i:|)Sļļnj|4ļi|ļ,iļļ|!

" f' :!,''!

, . .«'is ^cn'ļpli'piļtM ; • •:! 'ijusj l! j; ļ*!

1 'ļiHi . J .j.Vlfļi.r'i'!'. ''*" ļiļļiļpl • • i •• i '"«• <..?'Hi' fi*

•.. J ii •.i::"i',:!:f5'?:, 'f-i

iijJyjļ-,;i' - , . ..j i1 'tf.'"1 IļT'(

«.««i"»'»

J ē g e r s Paldies, Anzorges tēv. A n z o r g e (ieliek podu krāsni). Ko tu neteiksi! Izskatās taisni kā grāfs . V e c a i s B a u m e r t s Pa rād i v iņam savu lepno pulksteni. Viņš a tbrauc is ar j a u n ā m drēbēm un desmit dālderiem ska id rā naudā . A n z o r g e (groza galvu). Tā, tā! Tā gan! J ē g e r s (kamēr visi raugās viņā saspringti un padevīgi). Atcerieties vien, cik bieži jūs mani biedējāt . Vien-mēr daudz inā jā t : «Paga id i vien, gan tevi izmācīs , kad būsi zaldātos!» Bet re, man tanīs za ldātos ne-maz nebija slikti. Pēc pusgada es ]au dabū ju uz-šuves. Galvenais , nedrīkst slinkot! Es spodr inā ju vah-mis t ram zābakus, sukā ju viņa zirgu, skrēju pēc a lus . Es biju kus t īgs kā zebiekste. Un dienestu es p i ld ī ju labi: smagie lielgabali, tie bi ja manā ziņā, un t ie ta is t ī jās vien! Es biju pirmais zirgu stallī , p i rmais pārbaudē, pirmais seglos, un, kad mēs g ā j ā m uz-brukumā, — marš , marš ! velns un elle, jupis tevi rāvis, žēlīgais dievs! Un deguns man bija kā dzinēj -sunim uz visu ko. Es vienmēr teicu sev: neviens tev te nepalīdzēs, turies, cik vari , — un es saņēmos , un viss g ā j a gludi, un nonāca pat tiktāl, ka rot-mistrs teica visa eskadrona priekšā par mani : «Tas ir īsts huzārs , t ādam ka t ram jābūt!»

Klusums. Viņš aizdedzina pīpi.

A n z o r g e (galvu grozīdams). Tad nu gan tev bijusi laime! Jā, jā! Tā gan! (Apsē-žas uz grīdas, noliek blakus zaru vīstokli, iespiež grozu starp ceļiem un sāk pīt.) V e c a i s B a u m e r t s Nu, tad cerēsim, ka tu mums arī atnesīsi laimi. Nu, varbūt uzdzersim, ko?

45 4 — 261

J ē g e r s Skaidrs , ka tā, Baumer ta tēv, un, kad šī pudele būs tukša, dabūsim citu! (Uzsviež naudas gabalu uz galda.) A n z o r g e (dumjā izbrīnā ķiķina). Nu, nu, kas tad te n o t i e k . . . tur čurkst cepetis, te pudele brandvīna . . . (dzer no pudeles). Uz veselību, Moric! Jā , jā! Tā gan! P u d e l e iet no rokas rokā. V e c a i s B a u m e r t s Kaut jel uz svētkiem būtu dabūjuš i gabal iņu ceptas ga ļas , bet tā paiet gads aiz gada — un nekā! •Gaidi nu, ka pieklīdīs atkal kāds šunelis kā šis pirms mēneša, bet tas jau dzīvē reti gadās . A n z o r g e Un tu liki Ami nobeigt? V e c a i s B a u m e r t s Va i tad labāk lai viņš badā nosprāgtu? A n z o r g e Jā , jā! Tā gan! B a u m e r t a m ā t e U n bija tāds mīlīgs, žiperīgs sunīt is! J ē g e r s J ū s vēl vienmēr esat kāri uz suņa cepeti? V e c a i s B a u m e r t s Jēz iņ , Jēziņ, kaut mums tā nekad netrūktu! B a u m e r t a m ā t e Jā , jā, tāds gaba l iņš ga ļas dikti labi noder. V e c a i s B a u m e r t s Va i tev vai rs nav pa zobam suņa gaļa? Padzīvo vien pie mums, Moric, gan tev ēstgr iba radīsies. A n z o r ge (osta gaisu). Nu jā, jā — tā gan. Tas būs kas garš īgs — dikti labi ož. V e c a i s B a u m e r t s (osta).

J ā s a k a , īsts kanēlis . A n z o r g e Nu , tad pasaki mums savas domas, Moric. Tu taču •esi redzējis, kā tai pasaulē iet. Vai mums, audējiem, pienāks kādreiz labāki laiki?

.so

J ē g e r s Jācer, protams. A n z o r g e Mēs te nevaram ne dzīvot, ne nomirt . Mums k l ā j a s bēdīgi, vari man ticēt. Cilvēks si tas līdz asinīm, bet tik un tā beidzot jā la ižas dibenā. Trūkums norauj, mums jumtu virs ga lvas un izsit gr īdu zem k ā j ā m . Agrāk, kamēr vēl s t r ādā ju pie stellēm, t ad ar dievu uz pusēm kaut kā varē ja izsisties. Bet nu es j au vai rāk par gadu sēžu bez darba . Ar kurvju p ī šanu tikko var dzīvību izvilkt. Pinu līdz vēlai nakt i j , un , kad iekritu gultā , tad esmu nopelnī j is vienu s u d r a b a gras i un sešus feniņus. Tu esi no skolotiem, nu saki pats : vai var iztikt pie ši tās dārdzības? Trīs dā lder i man j āmaksā par m ā j a s nodokli, viens dālderis ze-mes nodok]a, t r īs dālderi par m ā j a s nomu. Nopelnu čet rpadsmit dālderu pa visu gadu, tad nu pašam pa-liek septiņi dālderi. Tas man ir ēšanai , apkurei, drē-bēm, apaviem, apšūšana i un aplāpīšanai , t āpa t vēl dzīvoklis un viss pārē ja is! Vai tad kāds br īnums, ka naudas neatliek procentiem? V e c a i s B a u m e r t s Bijis nu kāds, kas a izbrauktu uz Berlīni un pas tā s -tītu ķēniņam, kā mums te k lā jas! J ē g e r s No tā nebūtu nekāda labuma, Baumer ta tēv. P a r t o jau daudz raks t ī t s avīzēs un spriests. Bet tie bagā t -nieki, tie visu prot apgriezt pavisam o t r ā d i . . . v iņ i apmuļķo pašu labāko krist īgo. V e c a i s B a u m e r t s (galvu grozīdams). Tad arī tai Berlīnē viņiem neko nevar izdarī t! A n z o r g e Saki taču, Moric, — kā tas ir iespējams? Vai tad pret viņiem nav nekāda likuma? Kad es tā plēšos, ka āda iet nost no rokām, un tomēr nevaru procen-tus nomaksā t , vai tad bodnieks var a tņemt m a n u māj iņu? Viņš ir bodnieks, viņš grib saņemt savu naudu. Nu es pat iešām nezinu, kas te notiks. Ja man jāiet no šejienes ārā . . . (Caur asarām.) Te es esmu dzimis, te mans tēvs sēdēja pie stellēm četr-desmit gadus . Un cik bieži viņš mātei teica: «Māt, kad man pienāks pēdējā s tundiņa , turies cieši pie

51 4*

m ā j a s . 3o m ā j u es esmu iekarojis ar savām asinīm. Katra nag la — tā ir bezmiega nakts, katrs baļķis — l a s ir gads, kad ēsta tikai sausa maize.» Vajadzē tu t aču p a d o m ā t . . . J ē g e r s Viņi a tņems jums pēdējo, uz to viņi ir meistari . A n z o r g e J ā , jā! Tā gan! Ja jau man gals, tad labāk lai iz-nes mani no šejienes, nekā vecuma beigās palikt bez pa jumtes . Un nāve — tas jau nieks! Mans tēvs ar ī mira labprāt . Beidzamajā brīdī viņam gan drusku s a n ā c a bailes, bet es ievācos pie viņa gultā, un viņš nomier inā jās . Kad tā a tceras: toreiz es biju trīs-padsmit gadu vecs puika. Biju noguris un aizmigu īblakus s l ima jam tēvam. Ko nu es lielu sapra tu! Un, kad pamodos, viņš jau bija auksts. B a u m e r t a m ā t e (pēc pauzes). P a m e t nu acis krāsnī, Berta, un dod Anzorgem viru. B e r t a Ēdiet nu, Anzorges tev! A n z o r g e (ēd raudādams). J ā , jā! Tā gan! Vecais B a u m e r t s sāk ēst ga ļu no pannas .

B a u m e r t a m ā t e Tēv, tēv, vai tad nevari drusku paciesties? Ļauj Ber-t a i nolikt visu uz galda . V e c a i s B a u m e r t s (gremodams). P i r m s diviem gadiem es biju pēdējo reizi pie diev-ga lda un drīz pēc tam pārdevu baznīcas svārkus. P a r to naudu nopirku gabalu cūkgaļas. Kopš tās reizes neesmu gaļu ēdis līdz šim vakaram. J ē g e r s M u m s n e v a j a g nekādas gaļas , mūsu vietā to ēd fabrikant i . Viņi jau taisni peld taukos. Kas netic, lai aiziet uz Bilauu vai Petersvaldauu, tur var re-dzēt vienus br īnumus. Fabr ikantu pilis cita aiz citas. Viena pils aiz otras. Spoguļstikli , torņi, dzelzs no-žogojumi . Nē, nē, tur neviens nav pat dzirdējis par •sliktiem laikiem. Tur pietiek gan cepetim un pīrā-

52

giem, gan ekipāžām un orēm, gan guvernan tēm un saz in kam vēl! Un kā viņi plā tās! Viņi vai rs paši nezina, ko darī t aiz savas bagā t ības un augs tprā t ī -bas. A n z o r g e Vecos laikos bija pavisam citādi. Tad fabr ikant i dzī-voja paši un ļāva dzīvot audējiem. Bet t agad viņi visu s a r a u j sev. Tas nāk no tam, tā es domāju , ka tie bagāt ie netic vairs ne dievam tam kungam, ne velnam. Viņi neko nezina no baušļiem un dieva soda. Viņi nozog mums pēdējo maizes kumosu un ko vien var , pievāc to pašu drusku mūsu bar ības . No viņiem nāk visa tā nelaime. Ja mūsu fabr ikant i būtu labi cilvēki, tad mums nebūtu j āgaužas par sliktiem laikiem. J ē g e r s Paklausiet ies, es jums ko jauku palas īšu priekša. (Izvelk no kabatas vairākas papīra lapiņas.) August , aizskrien uz traktieri un atnes vēl vienu pu-deli. Un ko tu tā smejies, August? B a u m e r t a m ā t e Es jau nezinu, kas ar to zēnu ir, viņš vienmēr sme-jas . Lai notiek kas not ikdams, viņš laiž tik smieklus vaļā . Nu, ašāk, ašāk! (Augusts aiziet ar tukšo pu-deli.) Nu, vecais! Tu zini gan, kas labi iet pie sirds? V e c a i s B a u m e r t s (gremo, patīkami satraukts aiz ēšanas un dzerša-nas). Moric, tu esi mūsu cilvēks! Tu proti lasīt un rakst ī t . Tu zini, kā mums, audējiem, k lā jas . Tev ir laba sirds pret n a b a g a audējiem. Tev va jadzē tu ņemt to mūsu lietu savās rokās. J ē g e r s Lai notiek! Es neatsakos. Tiem bezgožiem fabr ikan-tiem es labprāt iegrieztu kādu ķirķi. Man tas t ī ra is nieks. Es esmu sat icīgs cilvēks, bet, ja man sanāk dusmas un es vairs nevaru valdīties, tad paķeršu Dreisigeru ar vienu roku un Ditrihu ar otru un likšu viņiem tā sabadīt ies, ka viņiem dzirksteles no acīm izsprāgs . Ja vien varētu panākt , ka mēs tura-mies kopā, tad mēs tiem fabrikant iem tādu pirti sa-kurinātu . . . Tad mums neva jadzē tu ne ķēniņa, ne vald īšanas , tad mēs gluži vienkārši teiktu: «Mēs

53

gr ibam to un to un to un to negribam,» — un tad viņi dziedātu pavisam citu dziesmu. Ja viņi nopra-tis, ka mums ir galva uz pleciem, tad tūliņ apsviedis asti uz otru pusi. Es tos draņķus pazīstu! Tie ir īsti lupatas! B a u m e r t a m ā t e Nudien tā tas ir. Es neesmu ļaunas dabas un al laž esmu teikusi, ka bagā ta j i em arī jābūt pasaulē , bet kad šitā notiek . . . J ē g e r s Manis pēc lai velns r au j viņus visus, man šitās su-gas nav žēl. B e r t a Kur tad tēvs palicis? Vecais B a u m e r t s nemano t i zgā j i s ā rā . B a u m e r t a m ā t e Nezinu gan, kur viņš ir. B e r t>a Varbūt viņam slikti ticis no gaļas, viņš j au a t rad is no tās. B a u m e r t a m ā t e (lielā uztraukumā raudot). Nu, redziet nu, redziet nu! Neko vairs nevar paturē t iekšās. Un tā drusciņa labā ēdiena jādod atkal a tpakaļ . V e c a i s B a u m e r t s (ienāk raudādams aiz niknuma). Nē, nē, ar mani drīz būs beigas! Tiktāl viņi mani ir noveduši! Kad nu cilvēks vienreiz ieēdis kādu ga rdu kumosu, tad nevar to vairs paturēt iekšās. (Raudādams apsēžas uz lāviņas.) J ē g e r s (pēkšņā niknumā, fanātiski). Un tepat blakus ir tādi t iesas spriedēji, tādi asins-sūcēji, kas visu gadu neko citu nedara kā apzog dievu to kungu! Un viņi apgalvo, ka audēji dzīvotu vienā pārt icībā, ja vien nebūtu tik slinki. A n z o r g e Tie jau nav cilvēki. Tie ir necilvēki. J ē g e r s Nekas, mēs viņiem sarīkosim svētkus. Mēs ar rudo Bekeru jau no runā j ām, ka, pirms aizejam, nodziedā-sim viņiem vēl «Asinspirti».

1 Atdzejoj is Knuts Skujenieks.

Viņš lasa kā skolēns pa balsieniem, ar nepareizu uzsvaru , to-t ies ar spēcīgu izjūtu. Viņa las īšanā dzirdams viss: izmisums, sāpes, niknums, naids, atriebības alkas.

Seit tiesa, br iesmīgāka daudz P a r fēmes tiesu pašu, Bez kāda spr ieduma te ļauts No miesas izpūst dvašu. Šai moku bedrē ļaudis krīt, Mirst lēnām, dien no dienas. Vai var tos vaidus saskai t ī t , Kas skan šais mēmās sienās?1

V e c a i s B a u m e r t s (dziesmas vārdu satracināts un dziļi satraukts, val-dās ar pūlēm, lai neiejauktos Jēgera lasīšanā. Bei-dzot viņš stostīdamies, raudādams un smiedamies griežas pie sievas). Te ir tā moku bedre. Kas to rakst ī j i s , māt , tas teicis patiesību. To tu vari a p l i e c i n ā t . . . Kā tur sacī ts? Tur v a i d i . . . kā? Tie tiek s k a i t ī t i . . . J ē g e r s Vai var tos vaidus saskai t ī t . V e c a i s B a u m e r t s Tu jau labi zini, ka mēs va idam augu dienu, vien-a lga , vai s tāvam vai guļam. J ē g e r s (lasa tālāk, kamēr Anzorge, pametis darbu, sēž dziļi satricināts, bet Baumerta māte un Berta vienā laidā slauka acis).

A n z o r g e

Jēziņ, Jēziņ, vai ta ir tā pati dziesma? J ē g e r s J ā , jā, man viņa ir. A n z o r g e

To jau laikam sauc par Dreisigera dziesmu. J ē g e r s Es jums to nolasīšu. B a u m e r t a m ā t e Kas to dziesmu ir izgudroj is? J ē g e r s

To neviens nezina. Un t agad klausieties.

Te dreisigeri ļaudis kauj , Kā bendes viņi s t rādā , Bez kauna viņi dzīvam r au j P ā r acīm pāri ādu. Jūs skrienat, velna perējums . . .

V e c a i s B a u m e r t s (dusmās drebēdams, sper ar kāju grīdu). Jā, s ā t ana dzimums!!! J ē g e r s (lasa).

Lai kamptu un lai r ī tu To pēdējo, kas pieder mums, — Un lāstu nopelnītu.

A n z o r g e Nu jā, jā, tas ir lāstu vērts . V e c a i s B a u m e r t s (dūres sažņaudzis, bargi).

Un lāstu nopelnītu! J ē g e r s

Ne raudas līdz, ne žēlabas Pre t cietsirdību tādu: «Kam nepatīk, var mierīgs tas Iet projām un sp rāg t badu!»

V e c a i s B a u m e r t s Kā tur bija? Ne r audas līdz, ne žēlabas . . . Ka t r s vā rds . . . kat rs vārds . . . Tikpat ta isnīgs kā bībelē. Te nepalīdz ne lūgšanas , ne zemošanās! A n z o r g e Jā, jā! Tā gan! Te nekas nepalīdz! J ē g e r s (lasa).

Kā var pat iešām nesapras t Tās rūpes un tās raizes, Kad visā m ā j ā nea t ras t Ne garoziņu maizes? Ha! Tukša skaņa — žēlojums! Jūs zināt savu tiesu — Viens mērķis kanibāliem jums: Plēst kreklu līdz ar miesu!

V e c a i s B a u m e r t s (uzlec kājās, kā delīrijā). Adu līdz ar kreklu noplēsīs! Viss pareizi, nabagiem noplēsis ādu līdz ar kreklu. Te es s tāvu — Roberts

Baumerts , audēju meis tars no Kašbahas . Kas var uzstāt ies un s a c ī t . . . Visu mūžu esmu bijis godīgs cilvēks, un paskatieties nu uz mani! Ko m a n devis mans godīgums? Kāds es izskatos? Ko viņi no ma-nis iztaisī juši? «Te cilvēks mirst lēnām, dien no dienas . . . » (Izstiepj rokas uz priekšu.) Re, pa taus-tiet m a n a s rokas: kauli un āda! Jūs nelieši, s ā t a n a dzimums! (Sabrūk uz krēsla, raudot aiz izmisuma un sāpēm.) A n z o r g e (nosviež grozu kaktā, pieceļas, drebēdams aiz nik-numa, ar pūlēm runā). Tas viss ir jāsa lauž , es jums saku, tūliņ uz vietas! Mēs i lgāk vairs necietīsim! Mēs necietīsim, lai no-tiek kas notikdams!

T R E Š A I S C Ē L I E N S

Dzertuve Pe te rsva ldauas traktierī , liela telpa, ba |ķu gr ies tus bals ta koka pīlārs, ap to galds. Pa labi no pīlāra, tā ka tikai s tendere aizsegta, dibensienā ir ieejas durvis. Pa t ām redzams lielais pr iekšnams, kur a t rodas mucas un t rauki alus brūvē-šanai . Stūrī , pa labi no durvīm, lete: koka šķērssiena cilvēka augs tumā ar plauktiem trakt iera traukiem, dziļāk s ienas skapis ar pudeļu r indām; s tarp šķērssienu un skapi vieta traktiernie-kam. Pie letes ar raibu ga ldsegu apklā ts galds, v i rs tā skais ta lampa, ap galdu pīti krēsli. Netālu pa labi durvis ar uzraks tu «Vīnistaba» — smalkākiem viesiem. Vēl tālāk tikšķ veclaicīgs s ienas pulkstenis. Pa kreisi no ieejas durvīm pie dibensienas ga lds ar pudelēm un glāzēm, kaktā liela podiņu krāsns. Krei-sa jā sienā t r īs mazi logi, ga r sienu sols, pret katru logu galds . Gar galdiem soli ar atzveltnēm, katra ga lda galā koka krēsls. Lielā telpa ir zili krāsota, gar sienām reklāmas, lētas, krāsa inas bildes un oleogrāf i jas , s tarp tām Fr īdr iha 'Vil-helma IV portrets . T r a k t i e r n i e k s V e l c e l i s , labsirdīgs milzis pāri piec-desmit gadiem, tecina aiz letes no mucas alu glāzē. V e l c e ļ a k u n d z e gludina veļu pie krāsns. Viņa ir izskat īga, tīri ģēr-busies sieviete ap tr īsdesmit pieciem gadiem. A n n a V e l c e i e, glīta gadus sept iņpadsmit veca meitene ar krāšņiem, rudiem matiem, akurā tā tērpā, sēž pie segtā galda un izšuj. Uz mirkli viņa pā r t r auc darbu un ieklausās: tā lumā dz i rdams skolēnu dziedāts bēru korālis. Aiz tā paša galda sēž darba drēbēs g a l d n i e k s V ī g a n d s , v iņam priekšā Bavā r i j a s alus krūze. Viņš ir vīrs, kurš zina, kas darāms, ja grib sasniegt mērķi, proti, jābūt slīpētam, izveicīgam un bez jebkādas kaut-rēšanās . Turpat sēž k o m i v o j a ž i e r i s un ar apetī t i ēd

vācu bifš teku. Viņš ir v idē ja a u g u m a , uzbaroj ies , uz tūc is , ž i rg ts , m u n d r s un va | ī g s . Ģērbies moderni . Viņa ce |a piede-rumi — soma, č emodāns ar pa raug iem, l ie tussargs , apmetn i s , pl īša pleds — a t rodas b lakus uz krēsliem.

V e 1 c e 1 i s (pasniegdams komivojažierim glāzi alus, griežas pie Viganda). Velns zina kas šodien notiek Pe tersva ldauā . V I g a n d s (skarbā, dārdošā balsi). Šodien taču Dreis igeram nodod preci. V e l c e | a k u n d z e Bet agrāk nekad tādas kņadas nebija. V ī g a n d s Varbūt troksnis ir tāpēc, ka viņš grib pieņemt div-simt j aunu audēju. V e l c e ļ a k u n d z e (joprojām gludina). Jā , jā, tā laikam būs. Viņš grib divus s imtus, bet a tnāks veseli seši simti. Tādu jau mums ir at l ika likām. V I g a n d s Ak Jēziņ, pāri par mēru! Un, lai cik viņiem slikti, viņi neizmirst . Viņi laiž bērnus pasaulē vairāk, nekā va jadz īgs . (Korālis uz bridi dzirdams skaidrāk.) Turklāt šodien vēl ir bēres. Audējs Fābihs beidzot nomiris. V e 1 c e 1 i s Ilgi gan viņš ta i s ī jās uz to miršanu. Vairāk par gadu s t a igā j a apkār t kā spoks. V ī g a n d s Tici vai ne, Velcei, bet zārciņš bija tik maziņš, tik sīciņš, kādu man nekad nav gadī j ies taisīt . Un t a s līķītis pat deviņdesmit mārciņas nesvēra. K o m i v o j a ž i e r i s (gremodams). Es gan n e s a p r o t u . . . lai kurā avīzē skatās , v isur lasāmi baigi s tāst i par audēju t rūkumu; vismaz t r ī s ce tur tda ļas šo cilvēku jau nomiruši . Bet kad redz t ādas bēres . . . Es taisni braucu iekšā ciemā. Pū tē ju orķestris, skolotājs , skolēni, māc ī tā j s un vesels mil-zums cilvēku, it kā g labā tu Ķīnas ķeizaru, nudien! Ja cilvēki var to visu s a m a k s ā t . . . (Izdzer alu. No-

58

licis krūzi uz galda, pēkšņi rotaļīgi uzrunā meiteni.) Vai ne, jaunkundz? Vai m a n nav ta isn ība? A n n a muls i s m e j a s un cītīgi š u j tā lāk .

K o m i v o j a ž i e r i s Jūs droši vien izšuja t r ī ta kurpes tēt iņa kungam? V e 1 c e 1 i s O, t ādas man ta s es gan kā jās nevilktu! K o m i v o j a ž i e r i s Nu, paklausieties! Es atdotu pusi savas man t ības , ja šīs r ī takurpes būtu domātas man! V e l c e J a k u n d z e P a r kaut ko tādu viņam nav s ap ra šanas . V I g a n d s (vairāk reižu nokāsējies, pagrūstījis krēslu, beidzot saņem dūšu un iejaucas sarunā). Kungs a t ļāvās brīnīt ies par bērēm? Bet tās taču ir pavisam mazas svinības, vai ne, j aunā kundze? K o m i v o j a ž i e r i s Nu jā, tāpēc es arī j au t ā ju s e v . . . Šādas bēres taču prasa t raku naudu! Kur tie cilvēki dabū va j adz īgo kapitālu? V ī g a n d s Jūs mani padevīgi atvainosiet , mans kungs, bet tā ir tāda šejienes trūcīgo iedzīvotāju šķiras nes&prota-mība. Atļauj ie t sacīt, viņiem ir tāda pārspī lēta iedo-m ā š a n ā s par pienācīgu godbij ību un svētu pienā-kumu pret viņā pasaulē a izgājuš iem tuviniekiem. Un, ja nu mirst vecāki, tad tā ir īsta māņt ic ība , ka no pakaļpalicēj iem un mantiniekiem savāc pēdējo, un, ja bērniem trūkst naudas , tad a izņemas no vietējiem bagātniekiem. Viņi iekrīt parādos līdz ausīm, aizņe-mas no viņa godības māc ī tā ja , no ķestera un no vi-siem, kas vien var aizdot. Tāpat bēru mielasts ar ēšanu un dzeršanu . . . Nē, nē, es cildinu pienācīgu bērnu mīlestību, bet tāpēc jau n e v a j a g visu mūžu palikt zem parādu s loga. K o m i v o j a ž i e r i s Atļaujiet , bet māc ī t ā j am taču va j adzē j a viņiem to izskaidrot. V ī g a n d s Piedodiet augsts i rdīgi , mans kungs, bet a t ļauj ie t aiz-rādīt , ka ikvienai mazai draudzei ir sava baznīca

59

un viņiem jāuztur savs dvēseļu gans . Un no tādām lielām bēru svinībām arī g a r ī g a j a m tēvam rodas smuks ienākums. Un, jo vai rāk ļaužu piedalās bērēs, jo bagā t īgākas veltes saņem garīdzniecība. Kas pa-zīst šejienes darba ļaužu apstākļus, tas var ar pil-nīgu pārliecību apgalvot , ka mācī tā ju kungiem ne-maz nav pa p rā t am tādas pieticīgas bēres. H o r n i g s (ienāk. Mazs, likkājis večuks, pār plecu un krūtīm saite ar tnaišeli. Viņš vāc lupatas). Labdien visapkār t ! Lūdzu nu vienu glāzīti. Nu, j aunā kundze, vai jums ir kādas lupatas? Annas jaun-kundzi Man rat iņos ir skais tas lentes matiem, krekliem, zeķēm, skais tas sp raužamās adatas , mat-ada tas , t amborada tas un āķi! Visu došu par dažām lupatām! (Citā toni.) No lupatām iztaisīs smuku, baltu papīriņu, un jūsu draudziņš a t rakst īs uz tā jums vienu jauku vēstulīti . A n n a O, paldies, man n e v a j a g nekāda draudziņa. V e l c e ļ a k u n d z e (pārmaina gludekli). Tāda ir tā meitene. No precēšanās negrib neko zināt . K o m i v o j a ž i e r i s (uzlec kājās, it kā priecīgi pārsteigts, pieiet pie ap-segtā galda un sniedz Annai roku). Tas ir vareni , jaunkundz, rīkojieties t āpa t kā es! Hop! Dodiet ķepiņu! Mēs abi paliksim neprecēti. A n n a . (tumši pietvīkusi sniedz viņam roku). Jūs taču esat jau precējies?! K o m i v o j a ž i e r i s Dievs pasarg , es tikai izliekos. Jūs domāja t to tā-pēc, ka man gredzens pirkstā? Ak, to es esmu tādēļ uzmaucis, lai pasa rgā tu savu pievilcīgo personu no nekautr īgiem uzbrukumiem. No jums es nebīstos. (Novelk gredzenu un iebāž kabatā.) Visā nopietnībā, jaunkundz , vai jūs nemaz negribat precēties, kaut mazdrusc iņ? A n n a (galvu purinādama). Nē, nē.

V e l c e ļ a k u n d z e Viņa neprecēsies, ja vien negadīs ies kaut kas sevišķs.. K o m i v o j a ž i e r i s Un kāpēc gan ne? Kāds bagā t s Silēzijas m a g n ā t s apprecēja savas mātes istabeni, un arī b a g ā t a i s fabr ikants Dreisigers paņēma par sievu t rakt iernieka meitu. Tā nav pus tik skais ta kā jūs, j aunkundz , bet t agad braukā ekipāžā ar sulaini l ivrejā. Kāpēc gan ne? (Staigā pa istabu, staipīdamies un ielocīdams-kājas.) Es labprāt iedzertu tasi kaf i jas . Ienāk A n z o r g e un v e c a f s B a u m e r t s , abiem pa s a i n i m dzi jas , klusu un pazemīgi apsēs t a s b lakus H o r n i g a m pie priek-šē jā ga lda pa kreisi. V e 1 c e 1 i s Sveicināti! Anzorges tēv, vai patiesi es tevi a tka l redzu? H o r n i g s Esi vienreiz izlīdis no savas piekvepušas migas? A n z o r g e (bezspēcīgi un samulsis). Paņēmu atkal no fabr ikanta dziju aušana i . V e c a i s B a u m e r t s Viņš grib s t rādā t par desmit sudraba grašiem. A n z o r g e Es jau neparko to nebūtu dar ī j is , bet ar kurvju p ī -šanu nevar iztikt. V ī g a n d s Labāk desmit sudrabgraš i nekā tukšas rokas. Cilvē-kam v a j a g taču savas nodarbošanās . Es labi paz ī s tu Dreisigeru. P i rms nedēļas izņēmu viņam dubultlo-gus. Mēs toreiz r u n ā j ā m par to. Viņš visu dara aiz. žēls irdības pret jums! A n z o r g e Nu jā, jā. Tā gan! V e 1 c e 1 i s (ieliedams audējiem pa glāzītei degvīna). Iestiprinieties. Bet saki, Anzorge, — cik ilgi tu ne-esi dzinis bārdu? Tur tas kungs gribētu to l a b p r ā t zināt. K o m i v o j a ž i e r i s (sauc). Ak, saimnieka kungs, tā es taču neteicu! Audējmeis -ta ra kungs dūrās m a n acīs ar savu cienī jamo iz-

61

ska tu . Kat ru dienu vis negadās redzēt tādus spēka-vīrus . A n z o r g e (kasa pakausi). N u jā, jā. Tā gan! K o m i v o j a ž i e r i s T a g a d tik reti dabū redzēt šādus dabasbērnus. Mus j a u kul tūra tā n o l a i z ī j u s i . . . bet man prieks par š ā d u pirmatnību. Cera inas uzacis! Sapinkota bārda . . . H o r n i g s Redziet, cienītais kungs, es jums to pateikšu: šiem cilvēkiem nav lieka feniņa, lai ietu pie bārddziņa, u n par bārdasnaz i viņi ij domāt nedrīkst . Kas aug, lai aug. Savu ārieni pār ta is ī t viņi nevar . K o m i v o j a ž i e r i s E s lūdzu jūs, dārga is vīrs, vai tad e s . . . (Klusu saimniekam.) Vai drīkst tam p inka ina jam piedāvāt krūzi alus? V e 1 c e 1 i s Nē, nē, viņš nepieņems. Viņam ir t ādas dīvainības. K o m i v o j a ž i e r i s Kad ne, tad ne. Vai atļausiet , jaunkundz? (Piesēžas pie viņas galda.) Ticiet man, jūsu matus es ievēroju, līdzko nācu iekšā. Tāds blāvs s p ī d u m s . . . tik mīk-s t i . . . tik kupli. (Sajūsmā skūpsta savus pirkstgalus.) U n krāsa . . . kā nobrieduši kvieši! Berlīnē jūs ar sa-viem matiem saceltu īstu furoru! Parole d'honneur, ar šādiem matiem jūs varētu pat ga lmā parādī-ties . . . (Atgāžas pret krēsla atzveltni, tīksmināda-mies par meitenes matiem.) Lieliski, taisni lieliski! V I g a n d s Tāpēc viņa arī izpelnījusies jauku nosaukumu. A n n a (klusu smejas). •O, neklausieties uz viņu! H o r n i g s J ū s taču sauc par lapsiņu, vai ne? V e 1 c e 1 i s Rimstiet ies nu! Gribat tai meitenei galīgi galvu sa-groz ī t? Viņai jau tā diezgan daudz visādu untumu. Šodien grib grā fu , r ī tdien va jadzēs jau firstu gādā t .

V e l c e J a k u n d z e Nesāc nu aprunā t savu bērnu, virs! Tas nav n e k a s ļauns, ja cilvēks grib tikt uz augšu . Visi jau tā ne-domā kā tu. Un tas arī nebūtu labi, tad neviens ne-tiktu uz priekšu, visi paliktu sēžam uz vietas. J a Dreisigera vectēvs tā būtu domājis , tad dēls būtu; tāds pats n a b a g a audējs , bet nu viņš ir bagā t s p ā r mēru. Un vecais Tromtra arī bi ja tikai n a b a g a audējs , bet nu viņam ir divpadsmit muižas — un, pats ticis vēl dižmaņos. V ī g a n d s Tas viss ir pareizi, Velcei. Sinī lietā tava sieva ir uz pareiza ceļa. To es varu apliecināt. Ja es būtu do-mā j i s t āpa t kā tu, vai tad man būtu septiņi zeļļi?' H o r n i g s Jā, tu jau esi apskaužams. Audējs vēl s t a igā uz. abām kā jām, bet tu jau taisi v iņam zārku. V ī g a n d s Kas grib tikt uz priekšu, t am jā tur acis vaļa . H o r n i g s Jā, jā, tās jau tev kā pūcei. Tu zini labak par dak-teriem, kad nāve pievāks audēja bērnu. V ī g a n d s (vairs nesmaida, pēkšņās dusmās). Bet tu labāk par policiju zini, kuri no audēj iem mī l iemest un kuri katru nedēļu aizlaiž zem rokas kār -t īgu porciju spolīšu. Tu nāc pēc lupatām, bet n e s projām kādu posmu dzijas, tā tas notiek. H o r n i g s Bet tu vāc savu ražu kapsētā. Jo vai rāk cilvēku lie-kas guļus uz ēveļskaidām, jo tev tas nāk par labu . Kad tu paskaties uz to bērnu zārciņu grēdu, tad plikšķini savu vēderu un saki: «Sitas bija v a r e n labs gads , mazie mira kā mušas . Nu es va ru šone-dēļ iedzert vienu pudeli vairāk.» V ī g a n d s Jā, bet ar zagtu mantu es net irgojos. H o r n i g s Toties tu uzdod dubultu rēķinu bagā t am parķa fab-r ikantam vai pievāc pāris dēļu no Dreisigera būvlau-kuma, kad ir tumša nakts .

63

V ī g a n d s nobālē.

V e l c e ļ a k u n d z e (izgājusi no istabas, nes kafiju komivojažierim). Vai labāk nepasniegt jums kafi ju is tabiņā? K o m i v o j a ž i e r i s Ko jūs vēl neizdomāsiet! (Uzmet Annai tvīksmigu .skatienu.) Te es sēdēšu, kamēr nomiršu. J a u n s m e ž s a r g s u n z e m n i e k s (ienāk, zemniekam rokā pātaga). Labdien! (Apstājas pie letes.) . Z e m n i e k s Mums divus ingveralus . V e 1 c e 1 i s Vesel i dzēruši! (Piepilda glāzes, abi ienācēji paņem tās, saskandina, izdzer un noliek glāzes uz letes.) K o m i v o j a ž i e r i s Nu, mežsa rga kungs, vai krietnu gabalu nosta igā-j ā t ? M e ž s a r g s Kā tad. Es nupat nāku no Steinzeifersdorfas . Ienāk divi vecie audēj i un apsēs tas pie ga ld iņa blakus Anzor-•gem, B a u m e r t a m un H o r n i g a m .

K o m i v o j a ž i e r i s Atvainojiet , vai jūs esat grāf'a Hohheimera mež-s a r g s ? M e ž s a r g s E s kalpoju g rā fam Kailšam. K o m i v o j a ž i e r i s Pareizi , pareizi, es jau arī gribēju tā teikt. Tīrā ne-laime ar visiem tiem grāfiem, baroniem un brīvkun-

V ī g a n d s (uzgriež viņam muguru). Ak, runā , ar ko gribi, tikai ne ar mani! (Pēkšņās dusmās.) Sasodī ts melkulis! H o r n i g s Zā rku galdnieks! V ī g a n d s (klātesošiem). Viņš māk lopus noburt . H o r n i g s Pielūko, es tev saku, citādi es noburšu tevi pašu.

giem, visus pat prā tā nevar paturē t . Bet kāpēc j ums rokā cirvis, mežsarga kungs? M e ž s a r g s To es a tņēmu malkas zagļiem. V e c a i s B a u m e r t s Mūsu kungi, tie ņem visus ciet pat par nieka skai-dām. K o m i v o j a ž i e r i s Bet at ļauj iet , tā taču nevar, ja katrs gribēs pie-vākt . . . V e c a i s B a u m e r t s Atļauj iet sacīt, te ir t āpa t kā visur — lieli un mazi zagļi ; ir tādi, kuri t i rgo jas va i rumā ar zag tu malku un kļūst bagāt i , bet ja n a b a g a audē j s . . . P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s (pārtrauc Baumertu). Mēs nedr īks tam ne žagar iņa pievākt, bet kungi, tie toties r īkojas vēl brašāk, tie velk mums ādu pār acīm nost. Kas tik mums nav j āmaksā : pi lsētas no-devas, audēju nodoklis un kur tad vēl k laušas! Skrien gribot negribot kunga darbos, vai tev tas pa-tīk vai nepatīk. A n z o r g e Tā tas ir: ko fabr ikants nespēj pievākt, to muižnieks tev vilkšus izvelk no kabatas . O t r a i s v e c a i s a u d ē j s (apsēdies pie blakus galdiņa). Es pats to teicu mūsu cienīgam kungam. Jūs m a n žēlīgi piedosiet, g rā fa kungs, es v iņam teicu, bet šo-gad es nevarēšu tik daudz klaušu pildīt. Nekādi ne-sanāk! Un kāpēc? Jūs mani atvainosiet, bet ūdens nodar ī j i s man lielu postu. Manu mazo zemes gaba-liņu pavisam noskalojis . Man j ā s t r ādā dienu un nakti, ja gribu dzīvību izvilkt. Un tas n e g a i s s . . . Cilvēki, cilvēki! Es s tāvēju un lauzī ju rokas. Tā labā zeme, to nonesa no kalna taisni līdz mā ja i , un tās mīļās, dā rgās sēklas! Ak Jēziņ, Jēziņ, es tik s tā-vēju un ska t ī jos uz mākoņiem, veselu nedēļu es tā r audā ju , ka vai acis i z r a u d ā j u . . . Un tad es a tkal vedu zemi kalnup, as toņdesmit smagus vezumus, īsta mocība!

65 5 — 261

Z e m n i e k s (rupji). Ko jūs te činkstat vienā gabala! Ko dievs mums sūta , tas visiem jāņem par labu. Un, j a j u m s iet uz slikto pusi, kas tad ir vainīgsL ja ne jus paši? Kā jūs dzīvojāt , kad jums labi k lā jās? Visu nospēlējat un nodzērāt . Būtu jel ko ietaupījuši , tad šodien katrs feniņš noderētu, tad nevajadzētu ne dziju, ne malku zagt . P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s (stāv ar biedriem priekšnamā un runā pa vaļējām durvīm). Zemnieks paliek zemnieks, kaut arī gu | līdz deviņiem rī tā. P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s Tā jau tas ir: zemnieks un muižnieks — tie dzied vienu dziesmu. Ja audē jam va j ag , kur apmesties, tad zemnieks saka: «Es tev došu kaktiņu, kur dzīvot, maksā īri, palīdzi novākt sienu un labību un, ja ne-gribi, lasies projām!» Iesi pie otra, tas teiks to pašu. V e c a i s B ' a u m e r t s (sirdīgi). Katrs, kas nav slinks, tas plēš mums ādu nost . (Iziet.) Z e m n i e k s (pārskaities). Ak jūs pl ikadīdas — ko jūs mākat darī t? Vai protat zemi uzart? Vara t izdzīt taisnu vagu vai uzmest ratos kādu s ta t iņu kūļu? Jūs protat tikai slinkot un gulēt pie sievām. Slīmesti jūs esat, va i rāk nekas! Nekur jūs nederat ! S a m a k s ā un iet ā rā . M e ž s a r g s smiedamies seko. Velcelis, Vel-ceļa kundze un VIgands skaļi smejas , komivojažier is s m e j a s k lus iņām. Kad smiekli nor imst , i e s t ā j a s k lusums.

H o r n i g s Tāds zemnieks, tas ir kā īsts vērsis! Vai nu es ne-zinu, kāds te visur t rūkums! Ciemos viss tukšs. Ko gan tur visu var redzēt! Pa četri, pa pieci viņi guļ pliki uz viena sa lmu maiše ja . K o m i v o j a ž i e r i s (pieklājīgi, pārmetošā toni). Atļaujiet , mīļais cilvēk. F ir t rūkumu kalnu ciematos dzird dažādas valodas, bet ja jūs protat l a s ī t . . .

66

H o r n i g s 0 , es lasu avīzi no viena gala līdz o t ram tāpa t kā jūs. Nē, nē, es gan zinu, kas notiek, esmu daudz-reiz šos ļaut iņus aps ta igā j i s . Ja jau četrdesmit gadu uz pleciem, tad beigu beigās sāk šo to sapras t . Kā tad bija ar Fulleriem? Bērni r akņā j ā s a tkr i tumu kau-dzēs kopā ar kaimiņu zosīm. Un mira viņi pliki mā-jās uz gr īdas . Aiz bada viņi r i ja smirdošu klīsteri, un bads viņus pļāva simtu pēc s imta.

K o m i v o j a ž i e r i s Bet, ja jūs protat lasīt, tad taču jums jāzina , ka val-dība devusi r īkojumu pārbaudī t stāvokli un ka . . . H o r n i g s Zinu jau, zinu: ierodas tāds kungs no va ld ības , kurš visu zina jau labāk bez apska t ī šanās . Viņš pas ta igā mazliet pa ciemu, kur s t rau t iņš tek un kur skais tā-kās mā jas . Viņš taču negribēs notraipī t savas spo-žās pilsētnieka kurpes. Un viņš domā, ka visur ir tikpat jauki, sēžas ekipāžā un laižas projām. Un tad raksta uz Berlīni, ka apmeklējis ciemu un nekādas nabadzības pazīmes nav redzējis . Bet būtu v iņam bijis drusku pacietības un viņš būtu pakāpies aug-stāk tur, no kurienes tas s t rau t iņš iztek, un pagā j i s ciazuliet sānis, kur s tāv tās būdiņas, tās vecās l igzdas kalnos, kas ir tik nokvēpušas un draud sa-brukt, ka žēl sērkociņa, ar ko tām uguni pielaist, tad viņš gan būtu citādu ziņu sūt ī j i s uz Berlīni. Pie rtartis viņiem va j adzē j a griezties, tiem va ld ības sū-t ī ta j iem kungiem, kuri negrib ticēt, ka te ir t rūkums. Es viņiem būtu ko parād ī j i s ! Būtu atvēris viņiem acūs. 'ai viņi redz tās migas , kur bads mājo!

i"-; ieiis dzird audēju dziesmu.

V s i c e 1 i s J fa Tiņi atkal dzied to sā t ana dziesmu. ¥ i g ir. d s Vāpi saceļ ka jas visu ciemu. V i i c e i a k u n d z e T I Tīen liekas, it kā gaisā būtu kāda sē rga .

M-i.ļ.i:ī un B e k e r s apskāvuš ies j a u n u audē ju p r i ekšga lā • I t e i Ē i a : - : ienāk pr iekšnamā u n dodas iekšā dzer tuvē .

5*

J ē g e r s Eskadrons , s tā t ! Nokāpt no zirgiem! Ienācēj i dodas pie dažād iem galdiem, kur sēž audēj i , un sāk ar tiem s a r u n a s .

H o r n i g s (sauc Bekeram). Nu pasaki jel — kas te īsti notiek, ka jūs brūkat te iekšā tādā barā? B e k e r s (zimīgi). Varbūt šis tas notiks arī. Vai ne, Moric? H o r n i g s Nedzeniet jokus! Nesāciet neko darī t . B e k e r s Asinis jau ir l i jušas. Gribi redzēt? (Uzbrauka pie-durkni un rāda asiņojošas potējuma retas rokas augšdaļā. Pārējie audēji dara to pašu.) Mēs bi jām pie bārddziņa Smita, lai potē pret bakām. H o r n i g s Nu, t agad man viss skaidrs . Nu vairs nav ko brī-nīties, ka visās ielās tāda k la igāšana . Ja jau šādi puiši klīst apkārt! . . . J ē g e r s (skaļi, lietigā toni). Tūliņ divas pudeles, Velcei! Es maksā ju . Tu domā, ka man nav skanošā? Lika pagaidī t ! Kad mēs gri-bam, tad va ram dzert šņabi un sūkt kafi ju līdz pat r ī t am kā dažs labs iebraucējs. (Jaunie audēji sme-jas.) K o m i v o j a ž i e r i s (komiskā izbrīnā). Vai jūs domāja t par mani vai par sevi? Saimnieks , saimniece, v iņas meita, VIgands un komivojaž ier i s sme jas .

J ē g e r s Vienmēr to, kurš j au tā . K o m i v o j a ž i e r i s At jauj ie t , j auna i s cilvēk, — man šķiet, ka jums labi k lā jas? J ē g e r s Sūdzēties nevar. Esmu ga tavu apģērbu f i rmas komi-vojažieris . S t r ādā ju uz pusēm ar fabr ikantu. Jo vai-

68

rāk audēj i badojas , jo labāk ēdu es. Jo lielāka naba-dzība, jo ga rdāka mana maize. B e k e r s Labi pateikts, Moric, uz tavu veselību! V e 1 c e 1 i s (atnesis degvīnu. Atgriezdamies pie letes, viņš pa-liek stāvot un flegmātisks un resns pagriežas pret audējiem. Runā mierīgi un iespaidīgi). Lieciet šim kungam mieru, viņš jums neko ļaunu nav nodar ī j i s . J a u n o a u d ē j u b a l s i s Mēs jau viņu neaiztiekam. Velcela kundze, pārmi juš i dažus v ā r d u s ar komivojažier i , pa-nēm viņa ka f i j a s tasī t i un ienes b lakus is tabā . Komivojaž ie r i s seko viņai , audē ju smieklu pavad ī t s .

J a u n o a u d ē j u b a l s i s Dreisigeru kungi ir bendes . . . V e 1 c e 1 i s Kuš, kuš! Dziediet, kur gribat , bet savā m ā j ā es to necietīšu. P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s Viņam taisnība, metiet dziedāšanu pie malas . B e k e r s (kliedz). Bet Dreis igeram mēs vēlreiz paiesim ga rām. Lai viņš vēlreiz paklausās mūsu dziesmu. V ī g a n d s Netaisiet pārāk lielu traci, ka neiznāk nepa t ikšanas ! Smiekli un kliedzieni: «Ho, ho!»

V i t i g s (sirms kalējs bez cepures, ādas skotelē un koka tu-pelēs, nokvēpis kā no smēdes nākdams, pieiet pie

un gaida savu glāzi degvīna). L-auj nu viņiem mierīgi te i jā ter i paspēlēt! Suņi, kas daudz rej, nekož. V e c o a u d ē j u b a l s i s Vitig! Vitig! V 11 i g s Te viņš ir. Kas va jadz īgs? V e c o a u d ē j u b a l s i s Vrtīgs ieradies! Vitig, Vitig! Nāc šurp, Vitig, apsē-« e s pie mums! Nāc pie mums, Vitig!

V i t i g s Es gan labāk uzmanīšos un nesēdīšos pie tādiem pa-gāniem. J ē g e r s Nāc iedzer ar mums! V i t i g s Pa tu r i vien savu brandavinu. Kad es_ gribu dzert, tad maksā ju pats. (Apsēžas ar savu glāzi pie Baum-erta un Anzorges. Plikšķina Anzorgem pa vēderu.) Kāds ēdiens ir tiem audējiem? Ba landas un utu gaļa . V e c a i s B a u m e r t s (uzbudināts). Nu, bet kas tad ir, ja viņi vairs nevar to paciest? V i t i g s (liekuļotā izbrīnā dumji blenž audējā). Nu, nu, Heinerle, vai tu tas esi? (Sāk nevaldāmi smieties.) Ļautiņi mīļie, es nosmiešos beigts. Vecais Baumer t s grib taisī t dumpi. Nu tik ies vaļā: sāks dumpoties skroderi, tad auni, peles un žurkas! Ak tu pasaul ī t , tas tik būs jandāl iņš! (Smejas locīdamies.) V e c a i s B a u m e r t s Pak lau , Vitig, es esmu tāds pats kā agrāk. Es arī t a g a d saku: labāk visu nokārtot miera ceļā. V i t i g s Sūdu tu panāksi , nevis miera ceļu. Kur tad kas no-ticis miera ceļā? Vai Franci jā , vai? Varbūt Robes-pjērs bagātniekiem rociņu spieda? Tur bija viens sauciens: visus nost! Visus uz gi l jot īnu! Tā tam jā-notiek, allong Sangfangl Ceptas zosis nevienam mutē nekrīt . V e c a i s B a u m e r t s Ja man būtu kāds nieks, ko izvilkt dzīvību . . . P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s Mums ūdens jau līdz kaklam, Vitig. O t r a i s v e c a i s a u d ē j s Drīz vien vairs nevarēs mā jā rādīties. Vai s t rādā vai guli, bads kremt vienmēr. P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s M ā j ā s cilvēks gal īgi zaudē galvu. A n z o r g e Man vienalga, šā vai tā.

70

V e c o a u d ē j u b a l s i s (pieaugošā uztraukumā). Nekur nav miera! P rā t s nenesas uz darbu! Pie mums Steinkuncendorfā viens jau sēž augu dienu pie s t rauta plikā izskatā kā dieva radī t s un m a z g ā j a s . Laikam galva v iņam sa jukus i . T r e š a i s v e c a i s a u d ē j s (pieceļas un sāk runāt «mēlēs», pirkstu draudoši pacēlis). Ir ta isna tiesa debesīs! Nebiedrojieties ar tiem bagā ta j i em un dižcil t īgajiem! Ir ta isna t iesa debesīs! Tas kungs Cebaots . . . Daži smejas . Viņu atspiež a tpakaļ sēdeklī .

V e 1 c e 1 i s Viņš jau nedrīkst ne glāzīti izdzert, kad tūdaļ s a j ū k prātā. t r e š a i s v e c a i s a u d ē j s i'atkal uzlec kājās). Jā gan! Viņi netic ne dievam, ne ellei, ne debesīm. Par reliģiju viņi tikai smejas . . . P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s Liecies nu mierā, liecies mierā! B e k e r s Ļauj viņam noskaitī t savu pant iņu. Varbūt d a ž a m

ies pie sirds. D a u d z a s b a l s i s freizē). Ļaujiet runā t ! Ļaujiet! T r e š a i s v e c a i s a u d ē j s i paceltā balsi). Tāpēc lai plaši a tveras elles rīkle un lai apr i j visus , i a s nospiež nabagos un lieto varu pret ne la imīga-i ^ r i . tā saka tas kungs. (Troksn i s . Viņš pēkšņi sāk še'-.lamet kā skolnieks.)

Ja par l inaudēju darbu Daži domā pasmieties, Tiem būs ellē mocīties!

£ e :-: e r s Bč: mēs esam parķa audēji . (Smiekli.) K i- : n i g s L š u u d ē j i e m klā jas vēl bēdīgāk. Viņi klīst pa kal-• n s - kā īsti spoki. Jums v ismaz ir vēl spēks spār-# b e s .

"SS

V i t i g s Vai tu domā, ka mums pats ļaunākais ir ga rām? To drusciņu vīr išķības, kas mums vēl ir, fabrikanti drīz vien izdeldēs. B e k e r s Viņš taču teica: «Drīz vien audēj i s t r ādās par mai-zes garozu.» B a l s i s Kas tā teica? B e k e r s To Dreisigers teica par audejiem. J a u n s a u d ē j s To nelieti v a j a g pakār t i J ē g e r s Pak lau , ko es teikšu, Vitig. Tu tik daudz esi s tāst ī -jis par f ranču revolūciju. Vienmēr tik daudz runā j i s par to. Varbūt arī mums drīz radīsies izdevība pār-liecināties, kurš no mums ir pļāpa un kurš godīgs cilvēks? V i t i g s (ātrās dusmās). Turi muti , puisi Vai esi dzirdējis lodes svi lpjam? Vai esi s tāvēj is postenī ienaidnieka zemē? J ē g e r s Tu jau esi godavīrs . Mēs taču esam biedri. Es negri-bēju tevi aizvainot. V i t i g s Uz tādiem biedriem es uzspļauju . Iedomīgais pūslisl Ienāk ž a n d a r m s Kuče.

V a i r ā k a s b a l s i s Cst, cst, policija! Visi d i ezgan ilgi kuš ina ci ts citu, kamēr i e s t ā j a s p i ln īgs klu-sums .

K u č e (ieņem vietu pie pīlāra, kamēr visi klusē). Lūgtu vienu glāzīt i . Atkal p i ln īgs k lusums .

V i t i g S Nu, Kuče, vai atnāci apskatīt ies, kā pie mums iet?

72

K u c e (nelikdamies viņu redzot). Labdien, meis tar Vīgand-V ī g a n d s (joprojām sēdēdams letes stūrī). Paldies, Kuce. K u c e Kā iet ar darbiem? V ī g a n d s Paldies par ap jau tāšanos . 5 e k e r s Pārvaldnieks baidās, ka mēs sabojās im iekšas aiz tās lielās a lgas , ko mēs saņemam. J ē g e r s Re nu, Velcei, mēs tā pārēdāmies cepeti ar t auku mērci, kl impām un kāpostiem, ka va ram tikai iedzert šampanieti . Smiekli.

V e 1 c e 1 i s Tā gan izskatās. K u c e Un, ja jums ar ī būtu šampanie t is un cepetis, ij tad j i s vēl ilgi nebūtu apmierināt i . Man nav neviena šampanieša, bet jādzīvo vien ir. B e k e r s t'z? mājienu uz Kutēs degunu). Viņš aplej savu sa rkano gurķi ar b randav īnu un alu. un gurķis briestin briest. SarSikli.

V i i i g s Tādam ž a n d a r m a m gan ir g rū ta dzīve: te jās t iep j i sšadēj ies ubaga puika uz ūķi, te jāpavedina kāds

i jĒr t ; audēju_ skuķis, te jāp ie tempjas līdz ne samaņa i • e jānoslanī sieva tā, ka viņa aizbēg pie kaimiņiem, Jte jādrasē zirga mugurā vai j āvā r t ā s pēļos līdz de-jjrapen rītā — vai tas ir viegls darbs? l ī č i

..cits tik vien! Gan tu ar laiku izmuldēsies līdz Hs:. Sen jau zināms, kas tu par zelli esi. Tavas

ās runas jau nonākušas līdz pat l and rā t am. tevi pazīstu, ar savu žūpošanu un t rakt ier ī sēdē-

šanu tu novedīsi sievu un bērnu līdz n a b a g m ā j a i un sevi pašu līdz cietumam. Kūdi vien, kūdi, gan tev pienāks gals. V i t i g s (rūgti smejas). Kas to zina, kāds būs gals?! Var būt, ka tava puse būs ta isnība . (Niknās dusmas.) Bet, ja tiktai no-nāks, tad es gan zinu, kas par mani ziņojis fabri-kantiem un kungiem, kas mani tā noķēzījis un no-melnojis , ka neviens man nedod darbu, kas_ man uz-r īd ī j i s zemniekus un melderi, ka es nedējām ilgi nedabū ju ne zirgu apkalt , ne salabot ritenim stīpu. Es zinu, kurš tas ir. Es reiz novilku no zirga to nekriet-neli, kad viņš ar pletni plītēja mazu muļķa puiku, kurš bi ja norāvis pār is negatavu bumbieru. Un es tev saku: tu mani pazīsti, ja tu ieslodzīsi mani cie-tumā, tad raksti pie laika tes tamentu! Ja līdz manim nonāks kādas baumas , tad es paķeršu pirmo, kas gadīsies pie rokas, — pakavu vai āmuru, ra tu asi vai spaini — un a t rad īšu tevi, lai kur tu būtu, iz-raušu tevi no gul tas , kur tu vārt ies ar sievu, un sadauz īšu tev pauri — tik tiešām kā mani sauc par Vit igu! (Uzlec kājās un grib uzbrukt Ķučem.) V e c i e u n j a u n i e a u d ē j i (saķer viņu). Vitig, Vitig, nāc pie prāta! K u č e (nevilšus piecelies, viņa seja ir bala. Viņš pamazām atkāpjas un, jo tuvāk durvīm, jo drošāks kļūst. Pē-dējos vārdus viņš runā jau uz sliekšņa, lai nākošajā mirklī pazustu). Ko tu gribi no manis? Ar tevi man nav nekādu da-r ī šanu . Man bija j ā runā ar šejienes audējiem. Tev es neko neesmu nodar ī j i s . Man gar tevi nav nekādas da ļas . Bet jūs, audējus , es brīdinu: policijas priekš-nieka kungs aizliedz jums dziedāt to dziesmu — Dreis igera dziesmu jeb kā jūs to saucat . Un, ja tā au rošana uz ielas nemitēsies, tad viņš parūpēsies, lai jums cietumā būtu vai rāk laika un miera. Tur jus varēsiet dziedāt pie ūdens un maizes, cik ilgi gribēsiet. (Iziet.)

74

V i t i g s (sauc viņam nopakaļ.) N'eko viņš nevar mums aizliegt, pat ja mēs aurosim tā, ka logi drebēs un rtiūs dzirdēs pašā Reihenbahā! Un, ja no mūsu dziedāšanas jumti sabruks pār fab-rikantu ga lvām un policistiem kaskas ielauzīs pau-rus, tad to mums neviens nevar aizliegt! B e k e r s (tikām piecēlies un padevis zīmi, lai visi sāk dzie-dāt, pats pievienojas dziesmai).

Seit tiesa, briesmīgāka daudz P a r fēmes tiesu pašu, Bez kāda sprieduma te ļauts No miesas izpūst dvašu.

Saimnieks mēģ ina v iņus apklus inā t , bet uz viņu nek lausās . VIgands aizspiež aus is un izskrien ārā . Audēj i pieceļas un dziedādami seko Vi t igam un Bekeram, kuri ar z īmēm r ā d a , k i visiem jāiet p ro j ām.

Sai moku bedrē ļaudis krīt, Mirst lēnām dien no dienas. Vai var tos vaidus saskai t ī t , Kas skan šais mēmās sienās?

Nākamo p a n t u audēj i j au dzied uz ielas, iekšā paliek t ikai :až i j auni audēj i , kuri maksā rēķinu. N ā k a m a j a m p a n t a m bei-dzoties, i s taba paliek tikai Velcelis, v iņa sieva un mei ta , Horn igs un vecais Baumer t s .

Te dreisigeri ļaudis kauj , Kā bendes viņi s t rādā , Bez kauna viņi dzīvam r a u j Pā r acīm pāri ādu.

V e l c e l i s (vienaldzīgi vāc kopā glāzes). Šodien viņi paga lam izlaidušies. Vecais B a u m e r t s g r a s ā s iet p ro j ām.

H o r n i g s Nu, saki, Baumert , — kas te īsti notiek? V e c a i s B a u m e r t s Viņi grib iet pie Dreisigera, panākt , lai pieliek drusku pie a lgas . V e 1 c e 1 i s Un tu ar ī gribi piedalīties t ādās muļķībās?!

V e c a i s B a u m e r t s Redzi, Velcei, no manis tur nekas nav a tkar īgs . Kad jaunie var , tad vecaj iem v a j a g . (Mazliet apmulsis iziet.) H o r n i g s (pieceļas). Es nu gan brīnītos, ja viss beigtos labi. V e 1 c e 1 i s Kas to būtu domājis , ka veči, kas ar vienu kāju jau kapā, zaudēs prātu?! H o r n i g s Katrs cilvēks uz kaut ko cer.

C E T U R T A I S C Ē L I E N S

Petersva ldaua . Pa rķa fabr ikanta Dreisigera kabinets. Lepni iekārtota telpa XIX gads imta pirmās puses sa l t a jā stilā. Griesti, k rāsns un durvis baltā krāsā, tapetes sal tā tēraudpelēkā tonī ar s īkām puķītēm. Pols terē tas mahagoni koka mēbeles, pārv i lk tas ar sa rkanu audumu, ar bagāt īg iem kokgriezumiem, skapj i un krēsli no tā paša materiāla: pa labi s tarp diviem ar ķ i ršsarkaniem damas ta priekškariem aizsegtiem logiem a t rodas sekretārs , skapis ar nola ižamām priekšdurvīm, taisni iepretī d īvāns, netālu no tā dzelzs naudas skapis; d īvāna priekšā

falds, atzveltņi un krēsli; pie dibensienas skapis ar ieročiem, ī siena, t āpa t kā pārē jās , daļēji a izsegta ar lētām gleznām

zelt ī tos ietvaros. Virs dīvāna spogulis zeltītā rokoko ietvarā. Vienkāršas durvis pa kreisi ved uz priekšnamu. Vaļē jas div-viru durvis dibensienā ved salonā, kurš tikpat grezni un ne-māj īg i iekārtots. Salonā ir divas dāmas — Dreisigera kundze un Kitelhauza kundze, māc ī t ā j a sieva, viņa aplūko gleznas. Ats ta tu s tāv māc ī t ā j s Kitelhauzs un runā ar teoloģi jas kan-didā tu mā j sko lo tā ju Veinholdu.

K i t e l h a u z s (mazs, laipns viriņš, omulīgi pļāpādams un smēķē-dams, iznāk kopā ar mājskolotāju, kurš ari smēķē, pirmajā istabā; viņš apskatās un izbrīnā groza galvu, jo tur neviena nav). Tur nav par ko brīnīties, kandidāta kungs, — jūs esa t j auns . Jūsu gados mums, večiem, ar ī bija tam-līdzīgi uzskati , kaut ar ī ne taisni tādi. Katrā ziņā līdzīgi. Un visi šie skaistie ideāli piešķir jaunība i burvību, kandidā ta kungs . Diemžēl tie ir pārejoši , nepas tāv īg i kā apr ī ļa saule. Nodzīvojiet vispirms

76

līdz maniem gadiem. Ja t r īsdesmit gadus no vietas piecdesmit divas reizes gadā , neskaitot svētkus, uz-runāsiet no kanceles ļaudis, tad gribot negribot kļūsiet daudz mierīgāks. Atcerieties mani , kad jums pienāks mans vecums, kandidā ta kungs! V e i n h o 1 d s (deviņpadsmit gadus vecs, garš, bāls un vājš, glu-diem, gaišiem matiem. Kustības ļoti nemierīgas un nervozas). Ar visu cieņu pret jums, māc ī t ā j a kungs . . . Es nu-dien n e z i n u . . . Raksturu ziņā pas tāv liela dažā-dība . . . K i t e l h a u z s Mīļais kandidā ta kungs, lai kāds nemiera ga r s jūs būtu — (pārmetošā tonī) un tāds jūs esat —, lai cik dedzīgi un s tūrgalvīg i jūs uzstātos pret pašrei-zējiem apstākļiem, ar laiku tas viss pāries. Jā, jā, es piekrītu, mums ir amata brāļi, kuri jau diezgan cie-n ī j a m ā vecumā vēl a i z rau jas kā jaunekļi . Viens spre-diķo pret žūpošanu un organizē a t tur ības biedrības, otrs sacer uzsaukumus, kas runā taisni uz sirdi. Bet ko viņi ar to panāk? Tur, kur audēj i dzīvo trū-kumā, t rūkums netiek mazināts . Turpret ī sociālais miers tiek iedragāts . Nē, nē, te pat iešām j ā saka : kurpniek, paliec pie savām liestēm! Dvēseļu gans , ne-rūpējies par vēderu! Sludini īsto dieva vārdu , un par pārē jo lai rūpē jas tas, kas gādā pa jumt i un bar ību putniņiem un ne ļauj panīkt lilijai uz lauka . . . Bet nu es gan gribētu zināt, kur tik pēkšņi pazudis mūsu laipnais namatēvs . D r e i s i g e r a k u n d z e (ienāk reizē ar mācītāja sievu. Viņa ir trīsdesmitga-dīga, skaista sieviete, spēcīga un robusta. Acīs duras nesaskaņa starp viņas valodu un kustībām un ele-ganto, krāšņo tualeti). Jums pilnīga ta isnība, māc ī tā ja kungs. Vilhelms vienmēr ta r īkojas. Ja v iņam kas ienāk prā tā , tad viņš skrien projām, un man jāsēž vienai. Esmu jau daudzreiz par to runā jus i , bet v iņam var teikt, ko grib, viss v ienalga . K i t e l h a u z s Mīļā cienītā kundze, viņš taču ir veikalnieks.

77

V e i n h o 1 d s J a nemaldos, tad tur kaut kas ir noticis. D r e i s i g e r s (ienāk stipri uztraukts). Nu, Roza, vai kaf i ja ga tava? D r e i s i g e r a k u n d z e (sabozusies). Tu to vien proti kā skriet projām. D r e i s i g e r s (kā garāmejot). Ak, ko tu zini! K i t e l h a u z s Piedošanu! Vai jums kādas nepat ikšanas , Dreisigera kungs? D r e i s i g e r s To man ir katru dienu, cik vien dievs kungs dod, mī-ļais māc ī tā ja kungs. Pie tām es esmu pieradis. Nu, Roza! Kas ar kaf i ju? (Dreisigera kundze neapmieri-nāta pieceļas un vairākkārt spēcīgi parauj plato, iz-šūto zvana auklu.) Nupa t k ā . . . (mazliet sastomās). Es būtu gan novēlējis jums to redzēt, kandidāta kungs! Tas jums būtu piedzīvojums! Bet v i s p ā r . . . Nāciet, sāksim spēlēt vistu. K i t e l h a u z s Jā , jā un vēlreiz jā! Nometiet no pleciem šās dienas putekļus un nas tas un piederiet atkal mums! D r e i s i g e r s (pieiet pie loga, pabīda vienu aizkaru sānis un rau-gās ārā. Instinktīvi). Banda!!! P a n ā c šurp, Roza! Saki, tur tas gara is sar-kanmat i s ! . . . K i t e l h a u z s Tas ir tā saucamais sa rkana i s Bekers. D r e i s i g e r s Nu, saki — vai tas ir tas pats, kas aizvakar tevi ap-vainoja? Atceries, ko tu s t ā s t ī j i . . . kad Johans sē-dināja tevi karietē. D r e i s i g e r a k u n d z e (savelk lūpas šķībi, stiepti). Es vairs nezinu. D r e i s i g e r s Nesāc nu klīrēties! Man tas noteikti jāzina. Man tās bezkaunības nu līdz kaklam. Ja tas ir viņš, es saukšu

78

viņu pie atbi ldības. (Dzirdama audēju dziesma.) Nu, paklausieties, paklausieties vien! K i t e l h a u z s (galīgi sašutis). Vai tad šīm nejēdzībām nemaz nebūs nekāda ga la? Nu man pat iešām arī j ā saka : pienācis laiks policijai iejaukties! Atļauj iet man arī paskatī t ies! (Pieiet pie loga.) Palūkojiet ies nu, Veinholda kungs! Tur nav tikai jaunieši vien, tur ir ar ī veci, cienījami audēj i t an ī barā . Cilvēki, kurus es gadiem ilgi esmu uz-skat ī j i s par godīgiem un dievam paklausīgiem, — viņi skrien līdzi. Viņi piedalās šai nedz i rdē ta jā ne-jēdzībā. Viņi min kā jām dieva baušļus! Vai jūs gri-bat arī šos ņemt savā aizsardzībā? V e i n h o 1 d s Pro tams , ne, māc ī tā ja kungs . Tas nozīmē, māc ī tā ja kungs . . . kā skatāmies uz notikumiem. Tie taču ir izbadējušies, tumši ļaudis. Viņi izsaka savu neap-mierināt ību tā, kā viņi to saprot . Es nebūt negaidu, kja šādi c i l v ē k i . . . K i t e l h a u z a k u n d z e (maza, vāja, noziedējusi sieviete, vairāk atgādina vecavu nekā precētu sievieti). Veinholda kungs, Veinholda kungs! Es jūs lūdzu! D r e i s i g e r s Kandidāta kungs, man ļoti žēl . . . es neesmu pieņē-mis jūs savā namā, lai jūs man lasītu lekcijas par humani tā t i . Es lūgtu jūs tu rpmāk nodarboties vienīgi ar manu bērnu audz ināšanu un a ts tā t pārē jo tikai man, man vien. Jūs s ap ra t ā t mani? V e i n h o 1 d s (stipri nobālējis, stāv mirkli kā sasalis, tad, dī-vaini smaidot, palokās. Ķlusu). Protams , protams, es jūs sapra tu . Es ga id ī ju to. Tas atbilst m a n ā m vēlmēm. (Iet ārā.) D r e i s i g e r s (brutāli). Tādā gad ī j umā pasteidzieties, mums va j adz īga tā is-taba! D r e i s i g e r a k u n d z e Bet Vilhelm, Vilhelm!

79

D r e i s i g e r s Vai tu pie pilna prāta? Tu lūdz par cilvēku, kurš aiz-s tāv šos sa lašņas , šos neliešus un šo bezkaunīgo dziesmu? D r e i s i g e r a k u n d z e Bet, vīriņ, vīriņ, viņš taču pat iešām ne . . . D r e i s i g e r s Mācī tā ja kungs, vai viņš aizstāvēja viņus vai neaiz-s tāvē ja? K i t e l h a u z s Dreisigera kungs, viņa jaunībai tas jāpiedod. K i t e l h a u z a k u n d z e Es gan nezinu, šis j auna i s cilvēks ir no tik labas un g o d ā j a m a s ģimenes. Viņa tēvs četrdesmit gadus kalpoja par ierēdni, un v iņam itin neko nevarē ja pārmest . Māte bija tik laimīga, ka dēls a t radis pie jums tik jauku patvērumu. Un n u . . . viņš taču nav prat is to novērtēt. P f e i f e r s (atrauj durvis uz priekšnamu, sauc). Dreisigera kungs, Dreisigera kungs! Vienu jau no-tvēruši! Nāciet iekšā! Viens jau ir saķerts! D r e i s i g e r s (aši). Vai kāds aizskrējis pēc policijas? P f e i f e r s Priekšnieka kungs jau nāk pa kāpnēm augšā . D r e i s i g e r s (durvis). Padevīgs kalps, priekšnieka kungs! Prieks, ka esat ieradies. K i t e l h a u z s (liek dāmām ar zimēm noprast, ka labāk ir iet ārā. Viņš, sieva un Dreisigera kundze ieiet salonā). D r e i s i g e r s (visaugstākā mērā uztraukts nupat ienākušajam po-licijas priekšniekam). Priekšnieka kungs, mani krāsotavas strādnieki nupa t noķēruši vienu no ga lvenaj iem dziedātāj iem. Es ne-varēju to i lgāk izturēt. Sai bezkaunībai nav Vairs ro-bežu. Tas r ada sašu tumu. Man ir viesi, un šie ne-krietneļi iedrīkstas . . . viņi apvaino manu sievu, kad viņa pa rādās uz ielas, manu zēnu dzīvībai d raud

80

briesmas! Nav izslēgta iespēja, ka viņi metas ar dū-rēm uz maniem viesiem. Ticiet man: ja vienā kā r t īgā valst ī šādi fakti paliek nesodīti , ja nevainojami cil-vēki — kā es un mana ģimene — jopro jām tiek pub-liski n o z ā k ā t i . . . jā, t a d . . . tad man jānožēlo, ka man ir citi priekšstati par t iesībām un t ikumību. P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s (gadus piecdesmit vecs, vidēja auguma, korpulents, pilnasinigs. Viņam ir kavalērista mundieris ar zo-benu un piešiem). Protams, ne . . . Nē . . . protams, ne, Dreis igera kungs . Paļauj ie t ies uz mani . Nomierinieties, es esmu jūsu rī-cībā. Viss būs kārt ībā . . . Man ļoti pa prā tam, ka j ū s esat a izturējuši vienu no ga lvenaj iem bļauriem. Ļoti pat īkami, ka šai lietai pienācis gals . Audēju vidū ir pāris tādu sabiedriskās kār t ības t raucē tā ju , uz ku-riem jau sen esmu metis acis.

D r e i s i g e r s Jā , pāris zaļknābju. Pi lnīgi pareizi. Slinki lempji , p lukatas , kas negrib s t r ādā t un izlaidīgi dzīvo, a u g u dienu pavada traktierī , kamēr beidzamais feniņš no-plītēts. Bet nu es esmu s t ingr i apņēmies likt pie darba šos profesionālos bļaurus . Tas ir v isas sabied-r ības interesēs, ne tikai m a n ā s vien. P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s Noteikti! Pav i sam noteikti, Dreisigera kungs! Tur nevienam nevar būt pret jums pretenziju. Un kas ir manos spēkos . . . D r e i s i g e r s Ar pletni va jadzē tu noplītēt tos diedelniekus! P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s Piļnīgi pareizi, pilnīgi pareizi. Jādod citiem labs pie-mers. K u č e (ienāk un pieņem militāru stāju. Durvis uz priekš-namu paliek vajā, dzirdami smagi soļi). Priekšnieka kungs, padevīgi ziņoju: mēs esam ares-tējuši kādu vīru. D r e i s i g e r s Vai gr ibat šo cilvēku redzēt, policijas priekšnieka kungs?

st 6 — 261

P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s P r o t a m s , protams! Vispirms mes gribam apskat ī t viņu tuvumā. Dariet man to pat ikšanu, Dreisigera kungs , un izturieties pavisam mierīgi. Es s a g ā d ā š u j u m s ganda r ī j umu , va ra t man ticēt. J ē g e r s (kuru ieved ar krāsām notraipijušies pieci strādnieki, acīmredzot nākdami no darba. Arestētajam cepure uz vienu ausi, viņš mazliet iereibis, bezkaunīgi jautrs, pacilātā omā). Ak jūs nožēlojamie! Un jūs esot strādnieki? Jūs esot "biedri? P i rms es to dar ī tu , pirms nodotu savu biedru, tad labāk nocirstu sev roku! U z priekšnieka mā j i enu Kuče pavēl k rāso tā j i em a tkāpt ies no s a v a upura . J ē g e r s s tāv viens, bezkaunīg i smīnot . Visas dur--vis aizver.

P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s (uzbrēc Jēgeram). •Cepuri nost, lempi! (Jēgers ļoti lēni noņem cepuri, joprojām ironiski smīnēdams.) Kā tevi sauc? J ē g e r s Vai es kopā ar tevi esmu cūkas ganī j is , vai?

Klātesoš ie s akus t a s . D r e i s i g e r s St ipr i teikts. P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s (pārvēršas sejā, grib nikni uzbrēkt, bet apvaldās). G a n viss būs labi. Kā tevi sauc, es tev prasu? (Kad atbildes nav, trakās dusmās.) Puis, runā , vai es likšu tev uzskait ī t divdesmit pieci! J ē g e r s (ne acu nepamirkšķinājis pēc niknā brēciena, īstā omulībā pār klātesošo galvām uzrunā glītu kalponi, kura, grasidamās likt kafiju uz galda, negaidītās ai-nas pārsteigta, stāv ar vaļā muti). Ko neteiksi, Pletbret lu Emīl i ja ar ī šai sabiedrībā? Pielūko nu, ka tiec ar veselu ādu ārā! Te var sa-celties tāds vējš, kas aizpūtīs visu projām. Meitene blenž viņā, līdz a t topas , ka v iņa tiek uz runā t a , pie-tv īks t aiz kauna , aizsedz acis un, a t s t ā ju s i t r a u k u s uz ga lda , izskrien ārā . Klātesošie atkal sa rosās .

82

P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s (reju pat apjucis, Dreisigeram). Visā savā mūžā . . . man nav gadī jus ies tāda nedzir-dēta bezkaunība . . . J ē g e r s (nospļaujas). D r e i s i g e r s Puis, tu neesi cūku kūtī, saproti?! P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s Nu mana i pacietībai beigas. Pēdējo reizi: kā tevi sauc? K i t e l h a u z s (kurš visu laiku lūkojies gar pavērtajām salondur-vim un klausījies, notikušā satracināts, nāk iekšā un drebēdams iejaucas sarunā). Viņu sauc par Jēgeru, priekšnieka kungs. Morics . . . vai ne? Morics Jēgers . (Jēgeram.) Nu saki taču, Jē-ger, — vai tad tu mani nepazīst i? J ē g e r s (nopietni). Jūs esat māc ī tā j s Kitelhauzs. K i t e l h a u z s Jā , tavs dvēseles gans , Jēger! Tas pats, kas tevi kā mazu zīdainīti uzņēma baznīcas klēpī. Tas pats, no kura rokām tu pirmo reizi saņēmi svēto vakarēdienu. Vai tu to neatceries? Un kā es esmu pūlējies un pū-lējies likt tev pie sirds tā kunga vārdus ! Vai tā ir tava pateicība? J ē g e r s (drūmi kā pazemīgs skolnieks). Es taču esmu samaksā j i s savu dālderi . K i t e l h a u z s Nauda , nauda . . . Vai tad tu domā, ka šī nievātā, nožēlojamā nauda . . . Pa tu r i savu naudu . . tas man būs daudz pat īkamāk. Kas tās ir par blēņām? Esi godīgs, esi kristietis! Padomā par to, ko esi apsolī j is! Turies pie dieva baušļiem, esi krietns un dievticīgs! Nauda , nauda . . . J ē g e r s Es esmu kvēkers, māc ī tā ja kungs , es nekam vairs neticu.

83

K i t e l h a u z s Kas? Kvēkers? Nerunā aplamības! Met ārā no gal-v a s vārdus , kurus nesaproti , un labojies! Tie ir go-d īg i ļaudis, nav pagāni kā tu. Kvēkers! Ko neteiksi! Kvēkers! P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s Ar jūsu a t ļau ju , māc ī t ā j a kungs! (Nostājas starp viņu un Jēgeru.) Kuce! Sasieniet viņam rokas!

Arā mežonīgi kliedzieni: «Jēgerul Atbrīvot Jēgeru!».

D r e i s i g e r s (mazliet nobijies tāpat kā pārējie, pieskrien pie loga) Ko tad tas atkal nozīmē? P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s O, to es saprotu! Tas nozīmē, ka viņi grib šo plukatu atkal dabūt ārā . To prieku mēs viņiem gan nesagā-dās im. Skaidrs, Kuče! Viņš jāved uz cietumu. K u č e (ar virvi rokā, vilcinādamies). Atļauj ie t ziņot, priekšnieka kungs, tas mums diezin va i izdosies. Tur ir tāds sasodī ts ļaužu bars . ī s ta t r ako banda , priekšnieka kungs. Tur ir Bekers, tur kalējs . . . K i t e l h a u z s Ar laipnu a t ļ au ju — lai vēl vairāk neiesveltu ļau-n a s kaisl ības — vai nebūtu prāt īgāk, ja mēs mēģi-n ā t u miera ceļā, priekšnieka kungs? Varbūt Jēgers apsolīsies iet labprāt īg i līdzi, vai? P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s Kas jums prā tā?! Uz manu atbildību! Uz Jēgeru es palais t ies nevaru. Drošāk, Kuče! Bez liekas pļāpā-š a n a s ! J ē g e r s

(smiedamies izstiepj rokas pretī). Cieši, cieši, labi cieši! Tas jau nebūs uz ilgu laiku. (Kuče sasien Jēgeru, krāsotāji palīdz.) P o l i c i j a s p r i e k š n i e k s Uz priekšu, marš! (Dreisigeram.) Ja jūs no kaut kā t ī s t ā t i e s , sūtiet sešus k rāso tā jus viņiem līdzi. Tie var Jēgeru ieņemt vidū. Es jāšu pa priekšu, Kuče sekos. Kas stāsies mums ceļā, tam mēs sadosim pa ādu. (Ārā kliedzieni: «Ķikaragūl Vau, vau!» Priekš-nieks draudoši pagriežas pret logu.) Nelieši! es jums

84

rād ī šu «ķikaragū» un «vau, vau»l Marš , uz priekšu! (Viņš iet pa priekšu ar kailu zobenu, pārējie seko ar lēģeru vidū.) J ē g e r s (sauc izejot). Un lai nu c ienī jamā Dreisigera kundze neceļ de-gunu gaisā , viņa ir tāda pati kā mēs! Viņa simtiem reižu lēja šņabi manam tēvam par t r im feniņiem. Eskadrons , uz kreiso! Marš, marš ! (Iziet smieda-mies.) D r e i s i g e r s (pēc pauzes, ārēji mierīgs). Kā jums šķiet, māc ī tā ja kungs? Vai neķersimies pie v is ta? Domāju , ka nu mums nekas nestāsies ceļā. (Aizdedzina cigāru un vairākkārt nervozi iesmejas.) P a t l a b a n man šis notikums sāk likties komisks. Si-t a s dēlietis! (Viņam izlaužas nervozi smiekli.) Tas ir ta isn i neapraks tāmi smieklīgi. Vispirms saskr iešanās pie ga lda ar kandidātu . Pēc piecām minūtēm viņš a tvadās un — aiziet! Tad šis notikums. Bet nu spē-lēsim mierīgi mūsu vistu. K i t e l h a u z s Jā , b e t . . . (Lejā brēcieni.) Jā, b e t . . . zināt, tie cil-vēki ta isa briesmīgu traci. D r e i s i g e r s Iesim gluži vienkārši citā is tabā, tur mūs neviens netraucēs . K i t e l h a u z s (groza galvu). Gribētos gan zināt, kas tos cilvēkus apsēdis. Kan-d idā tam bija ta isnība, v ismaz es vēl nesen domāju , ka audēji ir pazemīgi , pacietīgi un pakļāvīgi ļaudis. Vai jūs tāpa t nedomājā t , Dreisigera kungs? D r e i s i g e r s Skaidrs, ka viņi bija pacietīgi un pakļāvīgi , sk&idrs, ka agrāk viņi bija kār t īgi un tikumīgi. P ro tams , tik ilgi, kamēr viņus nesamuls inā ja humānisma sludi-nā tā j i . Tie pietiekami ilgi ska idro ja šiem cilvēkiem, cik briesmīgs ir viņu stāvoklis. Padomāj i e t paši: vi-sas šīs biedrības un komitejas pal īdzības sn iegšanai audējiem! Galu galā audējs viņiem notic, un nu v iņam t rumpis rokā! Lai nu kāds pamēģina v iņam

85

atkal iedot prā tu! Nu viņam ir plašs vēriens. Nu v iņš kurn vienā kurnēšanā . Nu viņam neder ne šis, ne tas. Viss jāpasniedz uz zelta paplātes!

Pēkšņi dz i rdami daudzba ls īg i , p ieaugoši «urā» saucieni .

K i t e l h a u z s Ar visām r u n ā m par humani tā t i panākts tikai tas , ka vienas dienas laikā jēri pārvērtušies par īstiem vilkiem. D r e i s i g e r s Ak nieki! Ar vēsu saprā tu , mācī tā ja kungs, visā š inī not ikumā var saskat ī t arī šo to labu. Tādi a tgad ī jumi nepaliks nepamanī t i augs tākās sfērās . Iespējams, ka tur beidzot sapra t ī s , ka tā turpināt ies nevar, ka ne-pieciešams kaut ko darī t , lai mūsu tēvzemes rūpnie-cība varē tu noturēties virs ūdens. K i t e l h a u z s Bet sakiet — ar ko izskaidrojama šī ne iedomājamā krīze? D r e i s i g e r s Uz ārzemēm neko nevar izvest, pārāk augs ta mui ta . Visi labākie t irgi mums ir atņemti, un savā zemē mums jākonkurē uz dzīvību un nāvi, te mēs esam lik-teņa varā , pilnīgi likteņa va rā . P f e i f e r s (iesteberē aizelsies un bāls). Dreisigera kungs, Dreisigera kungs! D r e i s i g e r s (grasīdamies ieiet salonā, sapīcis atskatās). Nu, Pfeifer, kas nu atkal noticis? P f e i f e r s Nē . . . nē . . . tas nav iedomājams! D r e i s i g e r s Kas tad ir? K i t e l h a u z s Nebiedējiet mūs, runāj ie t taču! P f e i f e r s (vēl vienmēr kā bez prāta). N ē . . . tas nav iedomājams! Nē j e l . . . nē, kaut kas š i tāds! Priekšniecība . . . tā nu gan dabūs! D r e i s i g e r s Velns parāvis , kas jūs tā pārbiedējis? Vai kāds no-lauzis kaklu?

86

P f e i f e r s (gandrīz raudot, aiz bailēm kliedz). Viņi a tbr īvoja Moricu Jēgeru, priekšnieku piekāva un aizdzina, žandarmu piekāva un aizdzina. Bez kaskas . . . ar sa lauztu zobenu . . . nē, nē! D r e i s i g e r s Pfeifer , jūs esat acīmredzot jucis! K i t e l h a u z s Tā jau būtu īsta revolūcija. P f e i f e r s (atsēdies uz krēsla, drebēdams pie visām miesām, smilkst). Dreisigera kungs, nelaime klāt! Dreis igera kungs, ne la ime klāt! D r e i s i g e r s Nu kāds labums tad no visas šīs policijas . . . P f e i f e r s Dreis igera kungs, nelaime klāt! D r e i s i g e r s Ak, turiet taču muti, Pfeifer! Pie velna! D r e i s i g e r a k u n d z e (iznāk kopā ar mācītāja sievu no salona). Ak, tas pat iešām ir nelāgi, Vilhelm. Viss jaukais va-kars mums sabojā ts . Arī māc ī tā ja kundze g rasās doties uz m ā j ā m . K i t e l h a u z s Mīļā, cienītā Dreisigera kundze, tas va rbū t pa t iešam būtu šodien pats labākais . . . D r e i s i g e r a k u n d z e Bet, Vilhelm, tev taču va jadzē tu no visas t iesas tur iejaukties. D r e i s i g e r s Nu, tad ej pie viņiem un pasaki to! Ej! Ej! (Nostā-jas mācītājam priekšā un neizpratnē prasa.) Vai tad es esmu t i rāns? Vai es esmu cilvēkēdājs? K u č i e r i s J o h a n s (ienāk). Cienītā kundze, es iejūdzu zirgus. Kandidā ta kungs jau iesēdināja ra tos Jorgeli un Kārlīti . Ja griezī-sies uz slikto pusi, mēs laidīsimies prom. D r e i s i g e r a k u n d z e Bet kas slikts var gadīt ies?

87

J o h a n s M a d ā m a s kundze, es gan skaidri nezinu. Es tik tā domāju . Tur lasās aizvien va i rāk ļaužu kopā. Viņi jau aizdzina priekšnieku un žandarmu. P f e i f e r s Nelaime klāt, Dreisigera kungs, nelaime klāt! D r e i s i g e r a k u n d z e (pieaugošās bailēs). Jā , bet kas var notikt? Ko tie cilvēki grib? Viņi taču nevar brukt mums virsū. J o h a n s M a d ā m a s kundze, viņi ir kā nikni suņi. P f e i f e r s Nelaime, liela nelaime! D r e i s i g e r s Muti ciet, ēzeli! Vai durvis a izbarikādētas? K i t e l h a u z s Dariet man to p a t i k š a n u . . . Dariet man to patik-šanu . . . Es esmu apņēmies . . . Dariet m a n to patik-šanu . . . (lokanam.) Ko tie cilvēki grib? J o h a n s (apmulsis). Viņi grib lielāku algu, tie muļķi. K i t e l h a u z s Labi, jauki! Es iziešu pie viņiem un izpildīšu savu pienākumu. Es aprunāšos ar viņiem pavisam no-pietni. J o h a n s Mācī tā ja kungs, mācī tā ja kungs! To nu labāk atme-tiet. Tur neviens vārds nelīdzēs. K i t e l h a u z s Mīļais Dreisigera kungs, vēl vienu vārdiņu. Lūdzu, nostādiet pie durvīm cilvēkus, un lai tās tūdaļ aiz-slēdz, kad iziešu. K i t e l h a u z a k u n d z e Ak, Jozef, tu pat iešām gribi to darī t? K i t e l h a u z s Es gribu. Es gribu. Es zinu, ko es daru. Neraizē-jies, tas kungs mani pasa rgās . (Kitelhauza kundze spiež viņam roku, atkāpjas un slauka asaras. No le-jas nepārtraukti skan dobja dunoņa, tur sapulcējies liels (aužu bars.) Es izlikšos . . . Es izlikšos, ka mie-rīgi eju uz m ā j ā m . Es gribu redzēt, vai mans baz-

88

nīcas kalpa a m a t s . . . vai tas neiedvesīs respektu šiem | a u d ī m . . . Es gribu r e d z ē t . . . (Paņem cepuri un spieķi.) Tad uz priekšu dieva vā rdā . (Iziet, Drei-sigers, Pfeifers un Johans viņu pavada.) K i t e l h a u z a k u n d z e Mīļā Dreisigera kundze . . . (raudadama metas viņai ap kaklu). Kaut tikai v iņam nenotiktu kada nelaime! D r e i s i g e r a k u n d z e (izklaidīgi). Es neko nesaprotu, māc ī t ā j a kundze, man ir t ā . . . Es nemaz nezinu, kā man ap dūšu. Kaut kas tāds nav taču cilvēkiem iespējams . . . Ja tas ir tā . . . tad j au bagā t ība ir noziegums. Redziet, ja man būtu kāds to agrāk sacī j is , es nudien nezinu, māc ī t ā j a kundze, bet tad es labāk būtu palikusi savos trū-c īga jos apstākļos. K i t e l h a u z a k u n d z e Mīļā Dreisigera kundze, visos apstākļos ir diezgan daudz vi lšanos un grūt ību. D r e i s i g e r a k u n d z e Nu kā tad, nu kā tad, tā es jau ar ī domāju . Bet, ka mums ir vai rāk nekā c i t i e m . . . ak Jēziņ, mēs taču neesam neko zaguši . Katrs feniņš ir iegūts go-dīgā ceļā. Tas taču nav iespējams, ka cilvēki bruktu mums tāpēc virsū. Vai m a n s vīrs vainīgs , ka veikals tik slikti iet? No le jas a t skan rēcieni. Kamēr abas sievietes s t ā v bā las un nobi jušās , iedrāžas Dreis igers .

D r e i s i g e r s Roza, uzmet sev kaut ko uz pleciem un skrien uz ratiem, es tūliņ sekošu! (Metas pie naudas skapja, atslēdz un izņem dažādus vērtīgus priekšmetus.) J o h a n s (ienāk). Viss ga tavs! Bet nu labi ātri, kamēr viņi nav sag rā -buši sē tas vār tus! D r e i s i g e r a k u n d z e (paniskās bailēs metas kučierim ap kaklu). Johan, mīļais, labais Johan! Glāb mūs, visuvisula-bakais Johan! Glāb m a n u s zēnus, ak, a k . . .

89

D r e i s i g e r s Esi taču prā t īga! Laid Johanu vaļā! J o h a n s Madām, madām! Esiet pavisam mierīga. Mūsu rik-šotāj i ir labā stāvoklī. Tos neviens nenoskries. Kas stāsies ceļā, to mēs sabrauks im. (Iziet.) K i t e l h a u z a k u n d z e (neprātīgās bailēs). Bet mans vīrs? B e t . . . bet mans vīrs? Bet, Dreisi-gera kungs, mans vīrs? D r e i s i g e r s Mācī tā ja kundze, mācī tā ja kundze, viņš ir neaiz-skar ts ! Apmierinieties, viņš ir dzīvs! K i t e l h a u z a k u n d z e Viņam ir kas slikts noticis. Jūs tikai nesakāt m a n , jūs tikai nesakāt . D r e i s i g e r s Nekas, to viņi vēl dabūs nožēlot. Es labi zinu, ka s tur roku pielika. Tāda nedzirdēta, neizsakāma ne-kaunība nepaliks bez sekām. Draudze, kura apvaino savu dvēseļu ganu, pie velna ar tādu! Traki suņi , nekas vairāk, ā rprā t īg i nezvēri, kuri sava soda ne-izbēgs! (Dreisigera kundzei, kura stāv kā sasalusi.) Nu, ej taču, kusties! (Dzird klaudzienus pie ieejas durvīm.) Vai tu dzirdi? Tā banda ir jukusi. (Dzird plīstam rūtis, kuras samet parterī.) Tā banda ir ju-kusi! Nekas cits neatliek, mums jā ta isās ā t rāk pro-jām. Ārā dzird saucienus : «Pfei feru šurp! Pfe i fe ru šurp!»

D r e i s i g e r a k u n d z e Pfeiferu, Pfeiferu, viņi grib Pfeiferu! P f e i f e r s (iedrāžas iekšā). Dreisigera kungs, pie sētas vārtiem stāv jau pūlis. Ieejas durvis neizturēs i lgāk par trim minūtēm. Ka-lējs Vitigs dauza vār tus ar spaini kā neprāt īgs . No le jas ska |āk i un skaidrāki kliedzieni: «Lai Pfe i fers nāk ā rā t Lai Pfe i fe rs nāk ārā!» Dreis igera kundze kā v a j ā t a izskrien, Ki te lhauza kundze viņai seko.)

P f e i f e r s (ieklausās, dzird savu vārdu, viņa seja pārvēršas, viņu sagrābj ārprātīgas bailes. Viņš raud, kunkst,

90

lūdzas, smilkst, zibenīgā ātrumā metas pie Dreisi-gera, apskauj viņu kā bērns, glāsta viņam vaigus un plecus, skūpsta rokas, pieķeras pie viņa kā slī-konis un nelaiž viņu vaļā). Ak, mīļais, dārgais , visužēl īgais Dreis igera kungs , nepametiet mani vienu, esmu jums vienmēr uzticīgi kalpojis , esmu labi izturējies pret cilvēkiem. Es taču nevarē ju maksā t viņiem vairāk, nekā noteikts! Ne-a t s tā j ie t mani, viņi mani netaupīs . Ja mani a t radīs , viņi mani nositīs! Ak dievs debesīs, dievs debesīs! Mana sieva, mani b ē r n i . . . D r e i s i g e r s (veltīgi pūlas atbrīvoties no Pfeifera). Laidiet taču mani vaļā! Viss nokārtosies, viss nokār-tosies! (Iziet kopā ar Pfeiferu.) D a ž u s mirk ļus telpa ir tukša . Sa lonā izbirst logu rūt is . Viss n a m s nodreb, dz i rdams b rāzma ins «urā», tad k lusums. Pēc da-ž ā m sekundēm klusi un uzman īg i soļi pa kāpnēm uz o t ro s t āvu , tad piesardzīgi un bikli saucieni: «Pa kreisi! Uz augšu ! Cs t ! Lēnāk, lēnāk! Negrūs t ies ! Re, ko es d a b ū j u ! Nost bendes! Nu tik būs prieki! Nespiedies v i rsū! Mierā!» P r i e k š n a m ā pa-r ā d ā s jauni audēj i un audē jas , tie neuzdr īks t a s ienākt un s t u m j c i ts citu. Pēc d a ž ā m sekundēm biklums uzveikts , un Dre is igera kabinetu un sa lonu pilda t rūcīgi ģērbti , vā j i , pa t s l imīgi , no-sk randuš i vai ielāpiem klāti ļaudis, s ākumā ziņkāri un bailīgi vē ro visu, tad sāk taus t ī t . Mei tenes izmēģina d īvānus , izveido-j a s g rupas , ku ras vēro sevi spogul ī . Daži kāp j uz krēsliem, lai ap lūkotu g leznas vai noņemtu tās . Tikmēr plūs t aizvien j aun i t rūc īg ie no p r i ekšnama iekšā.

P i r m a i s v e c a i s a u d ē j s (ienāk). Nē, nē, lieciet mani mierā! Lejā viņi sāk jau g rau t visu kopā! Sito t rakumu! Tur taču nav ne jēgas , ne prā ta . Tas viss var ļoti slikti beigties. Kam vēl galva uz pleciem, lai turas tā lāk no šīm ap lamībām! Es p iesargāšos un nepiedalīšos pie t ādām nejēdzībām! Jēge r s , Bekers, Vi t igs ar koka spaini rokā un bars vecu u n j a u n u audē ju ieskrien kā medībās , s a saukdamies a i z s m a k u š ā m bals īm.

J ē g e r s Kur viņš ir? B e k e r s Kur tas r īkļurāvējs?

91

V e c a i s B a u m e r t s Man bija jā r i j zale, r i j tu zāģu skaidas! P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Sagrābs im viņu aiz kā j ām un izmetīsim p'a logu uz bruģa , lai no viņa pāri paliek tik s lap ja vieta. O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s (ienāk). Ir jau aizlaidies! V i s i Kas tad? O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Dreisigers! B e k e r s Un Feifers arī? B a l s i s Meklējiet Feiferu! Meklējiet Feiferu! V e c a i s B a u m e r t s Meklējiet, meklējiet Feiferu, lai pievelk ciešāk mums vēderus! (Smiekli.) J ē g e r s Ja nea t rad īs im to lopu Dreisigeru . . . Tad padar īs im viņu p a r nabagu . V e c a i s B a u m e r t s Lai viņš ir tik pliks kā baznīcas žurka. Pav isam na-bags! Visi me ta s uz sa lona durv īm, lai sāk tu tur g rau t iņu .

B e k e r s (kurš skrien pirmais, apgriežas un aiztur pārējos). Stāt , uzklausieties! Kad tiksim te galā, tad iesim pie citiem. Uz Bīlauu, pie Ditriha, kuram ir mehā-niskās stelles. Viss posts nāk no fabr ikām! A n z o r g e (ienāk no priekšnama. Pasper dažus soļus, apstājas, neticīgi apskatās, papurina galvu, iesit sev pa pieri un saka). Kas es esmu? Audējs Antons Anzorge. Vai tu esi jucis, Anzorge? Tā jau ir, viss griežas vienā vir-pulī. Un ko es te daru? Pr iecājos kopā ar citiem? Kur tu esi iekļuvis, Anzorge? (Sit atkal sev pa pieri.) Es allaž palieku muļķos. Nekas neiznāk. Ne-kad net rāpu tur, kur v a j a g . Pro jām, projām! Ejiet 92

prom, jūs dumpinieki! Galvas prom, kā j a s prom, ro-kas prom! Ja tu ņem manu mā ju , tad es ņemu t a -vējo. Aiziet! (Aurodams metas salonā. Pārējie seko> viņam ar svilpieniem un smiekliem.)

P I E K T A I S C Ē L I E N S

Langenbi laua . Vecā Hilzes audējdarbnīca . Pa kreisi lodziņš , t am priekšā stelles, pa labi gulta , tai cieši klāt galds . Pa labi kaktā krāsns un sols. Ap galdu uz zema soliņa, uz gu l tas ma-las un koka taburetes sēž vecais H i I z e, viņa vecā, aklā un gandr īz pilnīgi kurlā s i e v a , viņa dēls G o t l ī b s un v iņa sieva L u i z e, klausoties r ī ta lūgšanu. S ta rp galdu un stellēm s tāv t ī tavas . Pie nokvēpuša jām griestu s i jām k a r ā j a s visādi aušanas un spolīšu t ī šanas piederumi, t āpa t g a r a s dziju šķete-res. Is tabā visur mē tā j a s dažādi krāmi. Šaura ja i , zemaja i telpai dibensienā ir durvis uz priekšnamu. Pret ī p i rma jām durvīm i r otras, va | ē jas , kas ļau j ielūkoties otrā — pi rmaja i l īdzīgā is ta-biņā. Grīda no akmens plāksnēm, apmetums nodrupis , nošķieb-t a s kāpnes ved uz bēniņiem. Pa daļai redzama veļas ba ļ |a u z sola. Visur mē tā j a s trūcīgi veļas gabali un n a b a g a ļaužu t rauk i . Gaisma visās telpās krīt no kreisās puses.

V e c a i s H i l z e (bārdains, plecīgs, bet aiz vecuma, darba, slimībām, un rūpēm sakumpis virs. Viņš ir invalīds ar vienu roku. Smails deguns, pelēka seja, dziļas, audējiem raksturīgas iekaisušas, nogurušas acis; viņš šķie-tami sastāv tikai no ādas, kauliem un cīpslām, ļoti' vājš, dreb. Ķad dēls un vedekla piecēlušies, viņš:

skaita lūgšanu). Mīļais dievs kungs, mēs nespē jam vien tev pateik-ties, ka tu arī šonakt neesi a t s tā j i s mūs ar s a v u žēlast ību un gādību . . . un esi par mums apžēloj ies . Ka mums arī šonakt nekas ļauns nav noticis. Kungs, tava labvēlība sniedzas tālu, un mēs e s a m vienkārši nabaga grēcinieki, necienīgi, lai tava k ā j a samītu mūs, tik grēcīgi un samai tā t i mēs esam. B e t tu, mūsu mīļais tēvs, gribi mūs s a r g ā t un pieņemt tava dā rgā dēla — mūsu kunga un pes t ī tā ja Jēzus-Kris tus deļ. Jēzus asins un ta isnība ir m a n a r o t a un godadrēbes. Un, ja mēs ar ī dažreiz k ļūs tam m a z -dūšīgi zem tavas sod ī t ā j ā s rokas un ja šķīst īšanas, uguns pārmērīgi svilina mūs, tad nepras i no m u m s

93

pārāk daudz un piedod mums mūsu parādus . Dod m u m s pacietību, debesu tēvs, ka mēs pēc šīm cieša-n ā m varē tu iemantot tavu mūžīgo svetlaimību. Āmen. H i l z e s m ā t e (saliekusies uz priekšu, saspringti klausījusies, rau-dādama). Ak, tēt, tava lūgšana allaž ir tik jauka! Luize iet pie ve ļas baļ ļas , Gotl ībs — otrā is tabā. V e c a i s H i l z e Kur tad skuķis? L u i z e U z Pe te rsva ldauu pie Dreisigera. Viņa vakar bija a tkal sašķeterējusi va i rākus kamolus. V e c a i s H i l z e (runā ļoti skaļi). Nu, māt, es tev atkal pielikšu t ī tavas klāt. H i l z e s m ā t e Labi, labi, vecais. V e c a i s H i l z e (nolikdams titavas viņai priekšā). E s jau gan tevi labprāt atpestī tu no šī d a r b a . . . H i l z e s m ā t e N ē . . . nē . . . kā tad es varētu nosist to garo laiku? V e c a i s H i l z e Es tev apslaucīšu mazdrusciņ pirkstus, lai dzija nav "taukaina. Dzirdēji? (Slauka viņai rokas ar lupatu.) L u i z e (pie veļas baļļas). Vai tad mēs esam ko taukainu ēduši? V e c a i s H i l z e J a nav tauku, grauzīs im sausu maizi, ja nav maizes, ēdīs im kartupeļus, ja nav kartupeļu, tad ēdīsim sau-s a s pelavas. L u i z e (izaicinoši). Un, ja nebūs mums vairs melno miltu, tad dar īs im kā Vengleri — noskatīsimies, kur dīriķis apracis no-s p r ā g u š u zirgu. Izraksim to un pārt iksim pāris nedēļu no mai tas . Vai ne? G o t l ī b s {sauc no dibenistabas). Ko tu tur muldi kā ne pilnā prātā?!

S4

V e c a i s H i l z e Tu varētu gan uzmanīt ies ar tik bezdievīgām ru-nām! (Piesēžas pie stellēm, sauc.) Vai nepal īdzēs i man, Gotlīb, ievērt pāris diegu? L u i z e (no baļļas). Gotlīb, palīdzi tēvam! (Iznāk Gotlībs un kopā ar tēvu. stājas pie grūtā darba — izvilkt caur nltīm metu diegus. Līdzko viņi ķeras pie darba, te priekšnamā parādās Hornigs.) H o r n i g s (no sliekšņa). Dievs palīdz darbā! V e c a i s H i l z e u n G o t l ī b s Paldies, Hornig. V e c a i s H i l z e Saki nu — kad tu īsti guli? Dienu tu t irgojies, nak t i s tāvi sardzē. H o r n i g s No miega nav vairs ne miņas! L u i z e Sveiks, Hornig! V e c a i s H i l z e Nu, ko labu pastās t īs i? H o r n i g s Jaukas j aunas ziņas, meistar . Petersvaldauieš i iztai-s ī juši smalku joku — izdzinuši fabr ikantu Dreisi-geru ar visu ģimeni no migas laukā. L u i z e (mazliet uztraukusies). Hornigs atkal pataisa baltu par melnu. H o r n i g s Šoreiz ne, j aunā kundze, šoreiz ne! Rat iņos m a n ir skaisti bērnu priekšautiņi . Nē, nē, es saku ska id ru patiesību. Viņi padzinuši viņu, zvēru pie visiem svē-tierr.! Vakar vakarā Dreisigers ieradies Reihenbahā.. Taču dievs vēl ir debesīs! Viņu nav gr ibējuši t u r paturēt aiz bailēm no audējiem, v iņam nācies a tka l taisīties tā lāk — uz Sveidnici. V e c a i s H i l z e (piesardzīgi ņem diegus un liek pie nītīm, bet dēls: no otras puses ar āķi paķer tos un izvelk cauri). Pietiek, Hornig, nemels nu niekus!

95

H o r n i g s Lai tad es iegrimstu zemē uz vietas! Nē, nē, par to j a u zina kat rs bērns. V e c a i s H i l z e Nu , tad saki — vai es esmu jucis vai tu? H o r n i g s Kā tu gribi. Viss, ko es s tās t ī ju , ir t ikpat patiess kā āmen baznīcā. Es neteiktu ne vārda , ja nebutu pa t s tur bijis un redzējis visu pats savām acīm. Ar s a v ā m acīm, kā es t agad redzu tevi, Gotlīb. V i ņ i i z -demolē ja visu fabr ikanta māju no pagraba līdz bēni-ņiem. Pa bēniņu logiem viņi meta porcelānu ārā — ta i sn i pāri j umtam zemē. Un cik baķu parķa viņi s a m e t a s t rau tā ! Ūdens netika uz priekšu, vari man ticēt, tas kāpa pāri krastiem un bija pavisam zils n o indigo krāsas , ko viņi bēra ārā pa logiem. Zili putekļu mākoņi cēlās uz augšu taisni kā pulveris. Nē, nē, tur viņi saimniekojuši lieliski! Un ko viņi i zda r ī ju š i namā . . . un krāsotavā . . . un noliktavās . . . Viņi sadauz ī juš i kāpnes, uzlauzuši gr īdas , sasi tuši spogu ļus . . . dīvānus, krēslus — visu saplēsuši , sa-dr iskājuš i , sagra iz ī juš i , s ad ragā juš i , satriekusi, sa-minus i , s akapā juš i — sasodīts! Tici, daudz t rakāk nekā karā . V e c a i s H i l z e U n to visu izdar ī juš i šejienes audēji? (Lēni un ne-ticīgi groza galvu. Pie durvīm sastājušies ziņkārīgie mājas iemītnieki.) H o r n i g s Kas tad cits? Es varu visus vārdā nosaukt. Es ap-s t a i g ā j u ar landrā tu visu namu un runā ju ar dau-dziem — viņi bija t ikpat nerunīgi kā vienmēr. Viņi d a r ī j a visu nesteidzīgi, bet pamatīgi . Landrā ts mē-ģ i n ā j a viņus pierunāt , viņi bija t ikpat pazemīgi kā v ienmēr , bet pierunāties neļāvās. Tās br īnišķīgās mē-beles, tās tika sakapā ta s gabalos, it kā viņi būtu nolīgti to dar ī t . V e c a i s H i l z e U n tu aps ta igā j i m ā j u kopā ar landrā tu? H o r n i g s V a i tu domā, ka man bija bail? Visi mani pazīst k ā jau lupatu vācēju. Es nevienu neaiztieku, ar vi-s iem labi saprotos . Tik t iešām kā es saucos Hornigs ,

96

es aps t a igā ju visu mā ju ! Jūs v a r a t man ticēt: man tirpuļi skrēja pa muguru! Un landrā ts arī bi ja kā apdullis, es jau to redzēju. Un kāpēc? Neviens ne-teica ne vārda , visi s t r ā d ā j a klusēdami. Taisni elpa aizrāvās, skatoties, kā tie n a b a g a badacietej i beidzot tiek pie atriebības! L u i z e (uztraukta, drebēdama, acis slaucīdama priekšautā). Tas ir labi, kādreiz taču tam bija jānotiek! I e m ī t n i e k u b a l s i s Vai tad mazums r īkļurāvēju visapkār t ! — Tur iepretī arī viens tāds dzīvo! — P a š a m četri zirgi un sešas karietes, bet audēj iem ļauj mir t badā! V e c a i s H i l z e (vēl vienmēr neticīgi). Bet kā tas tur tā va rē ja notikt? H o r n i g s Kas to zina? Kas zina? Vieni runa tā, otri atkal ci-tādi . V e c a i s H i l z e Ko tad viņi runā? H o r n i g s Nu, dievs ar tevi, Dreisigers esot teicis: «Lai audēj i ri j ba landas , ja viņiem gr ibas ēst.» Vai rāk es neko nezinu. Kust ība s t a rp iemītniekiem, kuri s a šu tuš i s t ā s t a ci ts c i tam dzir-dētos vā rdus .

V e c a i s H i l z e Nu, paklau, Hornig! Manis pēc tu varētu teikt: Hil-zes tev, tev rīt jāmirs t . Tas ir iespējams, es atbildētu, kāpēc gan ne? Tu varētu man teikt: Hilzes tēv, rīt pie tevis ieradīsies P rūs i j a s karalis , — bet, ka au-dēji, tadi paši cilvēki kā es un mans dēls, dar ī tu t adas lietas, — nekad! To es neticēšu nemūžam! M ī l ī t e (septiņgadīga, skaista meitene ar gariem, vaļējiem linu krāsas matiem, rokās groziņš, ieskrien lēkā-dama. Rada mātei sudraba karoti). Māmiņ, paskaties, kas man ir! Nopērc m a n kleitiņu par to! L u i z e Ko tu atskrēj i tik aizelsusies, meitiņ? (Arvien vairāk uztraucas.) Ko tu tur atstiepi? Tu' j au esi pav isam

97 7 — 261

bez elpas. Un kamoli vēl groziņā. Ko tas nozīmē, meitiņ? V e c a i s H i l z e Kur tu ņēmi to karoti, meiten? L u i z e Varbūt viņa ir to a t radusi . H o r n i g s P a r to var dabūt divi t r īs dālderi . V e c a i s H i l z e (nesavaldīgi). Ārā, skuķi, ārā! Taisies, ka tieci! Vai gribi, lai ņemu žagaru? Un karoti aiznes tur, kur to paņēmi. Vai gribi mūs visus par zagļiem padar ī t? Ko? Nu, pag, es tev tos niķus izdzīšu! (Skatās apkārt, meklēdams, ar ko nopērt bērnu.) M ī l ī t e (raud, turēdamas mātei pie_ svārkiem). Nesit man, vectētiņ . . . Mēs . . . to . . . a t radām. Visi bē rn i . . . kas nesa kamolus . . . visi a t rada . L u i z e (cīnās ar bailēm un ziņkāri). Nu, re nu, vina ir a t radus i karoti! Kur tu to a t radi? M ī l ī t e (elsodama). Pete rsva ldauā . . . tur mēs a t radam . . . pie Dreisigera m ā j a s . V e c a i s H i l z e Nu, tad man viss skaidrs . Taisies nu, ka tiec, ci-tādi es tev tā sadošu, ka tu mani pieminesi! H i 1 z e s m ā t e Kas tur ir? H o r n i g s Paklau , Hilzes tēv! Lai Gotlībs uzvelk svārkus, pa-ņem karoti un aiznes uz policiju. V e c a i s H i l z e Gotlīb, velc svārkus mugurā ! G o t l ī b s (jau vilkdams svārkus, uztraukts). Es ieiešu kancelejā un teikšu: neņemiet ļaunā, vai nu bērnam kāds prāts? Un karoti es atnesu. Te tā ir. Nebrēc, Mīlīt.

Māte ieved r audošo meiteni d ibenis tabā un aizsit durvis . Pa t i v iņa nāk a tpakaļ .

H o r n i g s Kādus tr īs dālderus varētu par to dabūt! G o t l ī b s Dod kādu lakatiņu, Luize, es ietīšu karoti , lai tai ne-kas nenotiek. Nē, nē, tik dā rga man ta ! (Viņam asa-ras acis, kad viņš ietin karoti.) L u i z e Būtu mums tāda man ta — mēs nedēļām ilgi va-rētu no tās iztikt! V e c a i s H i l z e Ej, ej, pasteidzies! Steidzies tik ātri, cik vien vari! Tā tik vēl t rūka! Taisi, lai ā t rāk d a b ū j a m nost no kakla to velna karoti! (Gotlībs ar karoti iziet). H o r n i g s Nu, man arī jāiet. (Iziet no audēju darbnīcas, pa-kavējas kādu mirkli priekšnamā un aiziet.) S m i t s (kustīgs, apaļīgs vīriņš ar tumšsarkanu, šķelmīgu seju). Labrīt, ļautiņi! Nu, tie tik ir j'auki notikumi! Vai ne? (Draud ar pirkstu.) Droši vien jūs arī esat tur roku pielikuši. (Uz sliekšņa.) Labrīt , Hilzes tēv. (Kādai sievietei priekšnamā.) Nu, māmiņ, vai vēl lauž kau-lus? Labāk? Re nu! Hilzes tēv, man gr ibas palūkot, kā pie jums izskatās! Kas, pie velna, ir ar to mā-miņu? L u i z e Daktera kungs, viņai tās ga i smas āderes ir izžuvu-šas. viņa itin nemaz vairs neredz. 5 m i t s Tas viss no putekļiem un tāpēc, ka aužat sveču ca ismā. Nu, sakiet — vai jūs s'aprotat, kas te notiek? Visa Pe te rsva ldaua kā jās , ļaudis nāk uz šejieni. So-

agri iesēžos savos ratos, nedomāju neko ļaunu, :->• ne uz to pusi. Un pēkšņi dzirdu tādus br īnumus . v ā d s velns tanīs cilvēkos iesēdies, Hilze? Plosās kā Ti;>u bars. Taisa revolūciju, dumpi, neklausās , laupa, ā rčas . . . Mīlīt! Kur ir Mīlīte? (Luize izstumj Mīlīti, zīl sasarkušu no asarām.) Nu, Mīlīt, iebāz rociņu srar.ā kabatā . (Mīlīte paklausa.) Es tev atnesu pipar-š i k a s . Jā, jā, tik neēd visas uzreiz. Ak tu, m a n a gal-Ti~a! Vispirms padziedi: «Lapsa kūmiņ, a t d o d . . . L i r s a kūmiņ, a t d o d . . . zosi.» Vai zini, ko tu esi iz-

r

ii*»-:

dar ī jus i? Tu esi nosaukusi sliktā vārdā zvirbu|us uz māc ī t ā j a žoga. Un viņi pasūdzējušies māc ī tā ja kun-gam. Nu, ko jūs teiksiet! Uz šejieni nāk pusotra tūk-stoša cilvēku! (Dzirdama tāla zvanīšana.) Dzirdat? Reihenbahā viņi zvana trauksmi. Pusot ra tūkstoša cilvēku! Pasaule i gals klāt! Taisni šausmas! V e c a i s H i l z e Vai viņi pat iešām nāk uz Bīlauu? S m i t s Nu jā, nu jā! Es ar pūlēm izlauzos cauri tam milzī-g a j a m baram. Tā vien gr ibējās izlēkt no rat iem un iedot ka t ram pa pulverīt im. Velkas cits aiz cita, pe-lēki un nelaimīgi, un tik smeldzīgi dzied, ka kuņģis sažņaudzas un rīkle sāk kutēt kā uz vemšanu. Mans Fr īdr ihs uz bukas jau šņukstēja kā veca vecene. Man va jadzē ja pirmā izdevīgā gad ī j umā iemest glā-zīti sīvā. Es nu gan negribētu būt fabr ikants , kaut arī varētu vizināties uz gumi jas riepām. (Tāla dzie-dāšana.) Vai dzirdat? It kā ar pirkstu kauliņiem sit pa vecu, pā r sp rāgušu katlu! Mīļie bērni, nepaies ne piecas minūtes, kad viņi būs klāt. Ardievu, ļautiņi, netaisiet muļķības! Karaspēks nāk tūliņ aiz viņiem. Nezaudējiet galvu. Petersvaldauieši , tie jau ir prātu zaudējuši . (Tuvas zvana skaņas.) Debestiņ, nu jau zvana arī mūsējie! Tie nu ir galīgi jukuši! (Uziet augšstāvā.) G o t l ī b s (atgriežas. Jau priekšnamā sāk stāstīt, elpai aizrau-joties). Es viņus redzēju, es redzēju viņus. (Kādai sievai priekšnamā.) Viņi ir klāt, krus tmāt , viņi ir klāt! (Uz sliekšņa.) Viņi ir klāt, tēv, viņi ir klāt! Viņiem rokās ir mieti, laužņi un kapļi. Viņi ir j au augšā pie Ditriha un taisa tur traci. Liekas, viņiem izmaksā naudu. Ak Jēziņ, kas būs tālāk? Es pat ne-skatos uz to pusi. Un tik daudz ļaužu, nē, tik daudz ļ&užu! Ja viņi saņemsies un nāks uz šejieni — pa-saul ī t mīļā! — tad mūsu fabrikantiem labi neklā-sies. V e c a i s H i l z e Ko tu tā skrēji? Tagad ilgi netiksi pie elpas, uznāks atkal veca kaite, dabūsi gulēt uz muguras un spār-dīties pa gultu.

100

G o t l ī b s i priecīgi satraukts). Man taču va jadzē ja skriet, citādi viņi būtu mani aizturējuši! Visi s t ā j ā s man virsū: tev arī jāliek te r ī k a klāt! Krust tēvs Baumer ts arī tur bija. Viņš man teica: tev tāpa t noderētu kāds lieks piecnieks, tu jau arī esi nabags badacietējs . Un viņš vēl teica: pasaki savam tēvam . . . Man jāsaka jums, tēv, jums esot jāiet un jāpal īdz a tmaksā t fabr ikan tam par viņa nelietību. (Dedzīgi.) Viņš saka: nu pienākuši citi laiki. Tagad mums, audējiem, būs pavisam cita dzīve. Mums tikai visiem j ā sanāk kopā un jāpal īdz tikt pie tās. Lai mums svētdienās būtu sava pusmār-ciņa ga ļas un svētkos asinsdesa ar kāpostiem. Ta-gad viss ieies citās sliedēs, tā viņš m a n teica. V e c a i s H i l z e (apspiestā sašutumā). L"n tas esot tavs krust tēvs?! Un viņš aicina tevi pie-dalīties tādos sodāmos darbos?! Turies no t ādām lie-tām tālāk, Gotlīb. Tur pats velns ir iejaucies. Tas ir sā tana darbs, ko viņi dara . L u i z e (kaislīga uztraukuma pārņemta, strauji). Jā. jā, Gotlīb, ielien aizkrāsnē, paņem pavārn īcu rokā un paniņu bļodiņu klēpī, uzvelc svārkus un skaiti lūgšanu, tas tēvam būs pa p rā tam! Un tas esot vīrs! Ļaudis p r iekšnamā smejas .

V e c a i s H i l z e (drebēdams, apspiestā niknumā). t ' n tu domā, ka tu esi īsta sieva? Nu, tad es tev pateikšu skaidri un gaiši. Tu gribi būt māte , bet mute tev kā laidars. Tev j ā rāda piemērs s avam bēr-nam, bet tu kūdi savu vīru uz noziegumiem un bez-godīgu rīcību. L u i z e (vairs nevaldās). S:s jūsu liekulīgās runas . . . no tām neviens bērns nav paēdis. Tāpēc visi mani četri gulēja dubļos un skrandās . Neviens aut iņš neizžuva no jūsu runām. Es esmu māte, kas to zina, un tāpēc, ka es to zinu, es novēlu, lai visi fabr ikant i nokļūst ve lnam rīklē,

101

lai viņus piemeklē mēris un visādas sērgas . Es esmu māte! Kā lai uztur pie dzīvības tādu mazuli?! Es esmu raudā jus i vienā gabalā no tā mirkļa, kad sī-kulītis nāca pasaulē, līdz tam mirklim, kad nāve viņu pievāca. Jums gar to nebija daļas. Jūs skaitī-j ā t lūgšanas un dziedājāt , bet es skraidī ju , noberzusi kā j a s asinīs, lai sadabū tu kaut krūzīti paniņu. Un tās neskai tāmās naktis, kad es lauzīju galvu, kā s a g l a b ā t mazo dzīvībiņu, lai vismaz vienu paglāb tu no kapsētas! Ko tāds bērns ir noziedzies, ko? Un kāpēc viņu gaida tāda briesmīga nāve, kamēr Dit-rihi mazgā savus bērnus vīnā un skalo pienā? Nē, nē, ja te ies vaļā, tad mani ar desmit zirgiem neno-turēs! Un to es saku: ja viņi sāks graut Ditriha fab-riku, tad es būšu p i rmajās r indās, un vai! tam, kas gribēs mani at turēt! Man pietiek, tas ir skaidrs . V e c a i s H i l z e Tu esi pazudusi , tev neviens nevar līdzēt. L u i z e (trakās dusmās). J u m s neviens nevar palīdzēt! Ķēmi jūs esat, lupatas , nevis vīrieši! Jūs esat vērti, lai jums iespļauj ģīmī! Jūs laižaties lapās, padzirdējuši bērna gra-buli! Jūs pateiksiet trīs reizes paldies, ja jūs sami-zos, kā nākas . J u m s jau tā izsūktas asinis, ka jūs pat nosarkt vairs nevara t . Jūs v a j a g tā noplītēt ar pletni, ka jums smadzenes sāktu s t rādāt ! (Aši iziet.) Pauze . V i spā rē j s apmulsums .

H i l z e s m ā t e Kas tad Līziņai, tēt? V e c a i s H i l z e Nekas, māt . Kas tad lai būtu? H i l z e s m ā t e Saki, tēv, — vai man tā liekas vai patiešām zvana? V e c a i s H i l z e Tur kādu glabā, māt . H i l z e s m ā t e Man tas gals kā nenāk, tā nenāk. Kāpēc es nevaru nomirt , vīrs! V e c a i s H i l z e (pamet darbu, pieceļas, svinigi). Gotlīb! Tava sieva mums s a r u n ā j a sazin ko. Gotlīb,

102

paskaties šurp! (Atsedz krūtis.) Te m a n sēž iekšā tāds nieks — uzpirksteņa lielumā. Un, kur es savu : : k u pazaudēju, par to j āp rasa ķēniņam. Peles man r.av to nograuzušas . (Staigā pa istabu.) Tava sieva vei nebija nākusi pasaulē , kad es jau lēju asinis par tēvzemi. Un tāpēc viņa var melst, cik viņai patīk. Man tas vienalga. P a r to var tikai nospļauties. Bai-:i:ies? Man jābaidās? P a r ko man jāba idās , pasaki —:an to! No tiem zaldātiem, kuri droši vien sekos šiem dumpiniekiem? Pasau l ī t mīļā, lai taču nāk! l i e l a nelaime? Nē, nē, kaut man mugura ir tāda vārga, toties kauli man ir kā zilonim. Ar pār is lem-"īgiem durkļu nesējiem es viegli tikšu galā . Nu, un ;z arī gals pienāk? Ak, ar lielu prieku, ar lielu t r ieku es taisī tu svētvakaru! Uz miršanu es ilgi lū-•::?ms neesmu. Labāk šodien nekā rīt. Nē, nē. Un tzs būtu labāk par visu! Ko tad cilvēks šeit a t s t ā j ? T: veco moku kambari taču neviens neapraudās . Un :ā5 mūžīgās bailes un mūžīgo ņ i rgāšanos par mums, •:: sauc par dzīvi, — to katrs labprāt pametīs . Bet viz. Gotlīb, ja mēs pala ižam ga rām to, kas būs nā-kamajā dzīvē, — tad ar mums ir beigas! G :> 11 ī b s Vai kāds zina, kas notiek, kad cilvēks ir beigts? Re-dzējis neviens to nav. V e c a i s H i l z e Es tev saku, Gotlīb, nešaubies par to vienīgo, kas mums. nabagiem, ir. Kāpēc tad es nosēdēju uz šā šoka pāri par četrdesmit gadiem un mierīgi noska-

kā tas tur augšā dzīvo uzpūtībā un pārpi ln ībā r r . iedzīvojas no mana bada un ciešanām? Kāpēc? Tāpēc, ka man bija cerība. Cerība visā l ielajā trū-i r m ā . (Rāda pa logu.) Tev šeit ir visi labumi, man tie būs viņā pasaulē, tā es domāju. Un, kaut mani sacērt gabalos, es tam ticu. Tas mums ir apsolī ts . Tiesa būs, bet tiesneši nebūsim mēs. «Man pieder īa i T š b s a n a , saka tas kungs, mūsu dievs.» F i : i b a l s s

A®5e :i. šurp! V e c a i s H i l z e JC i r i s pēc dariet, ko gribat . (Apsēžas pie stellēm.) Mszl iieciet mierā.

•Kī

G o t l ī b s (pēc īsas cīņas). Es ar ī iešu s t rādā t . Lai notiek kas notikdams. (Iz-iet.) D z i r d a m a audē ju dziesma, to dzied s imtiem balsu pav i sam tuvu; tā skan kā dobjas , mono tonas žēlabas.

I e m ī t n i e k u b a l s i s (priekšnamā). Pasau l ī t mīļā, viņi nāk šurp kā skudras! — Kur viņi gadī juš ies , tāds milzums audēju? — Nespiedies virsū, es ar ī gribu redzēt! — Paskat ies uz to garo šķeistu priekšgalā! — Ak, ak! Nu viņu ir ka biezs! H o r n i g s (ienāk starp ļaudīm priekšnamā). Nu, vai tas nav īsts tei jāteris? Katru dienu tādu nedabū redzēt. Jums va jadzē tu aiziet līdz augšē jam Ditr iham. Tur viņi visu apgriezuši otrādi. Ditr iham nav vairs ne mā jas , ne fabrikas, ne vīna pagraba , itin nekā. Viņi tempj t agad no pudelēm, nav laika korķus vilkt ārā . Viens divi — nosit kaklu un dzer, kaut sagriež lūpas pret lauskām. Viens otrs jau asi-na ins kā cūka. Droši vien tagad ķersies pie šejienes Ditr iha. M a s u dziesma apklususi .

I e m ī t n i e k u b a l s i s Viņi nemaz tik briesmīgi neizskatās . H o r n i g s Lai nu tā būtu! Bet pagaidiet vien! Tagad viņi ķe-ras tai lietai klāt no visas tiesas. Paskatiet ies, kā viņi aps tā juš i no visām pusēm to fabr ikanta pili. Redziet to mazo, resno vīru — viņam koka spainis rokā. Paša s biezākās durvis viņam sašķīs t kā ziepju burbulis . Vara t man ticēt! Kad viņš nogrābs kādu fabr ikantu , tad tas savu galvu paspēlēs kā likts! I e m ī t n i e k u b a l s i s Blakš! Se tev nu! — Ar akmeni pa logu! — Nu ve-c a j a m Ditr iham dūša papēžos! — Viņš izkar dēli! — Re, kur izkar dēli! — Kas tur uzrakst ī ts? — Vai var i izlasīt? — Tā tik vēl t rūka, ka es nepras tu la-sīt! — Nu, tad lasi! — Jūs — visi — būsiet — ap-mierināti . Jūs visi būsiet apmierināti .

104

H o r n i g s Tur nu viņš velti pūlējās . Tagad tas vai rs nepalī-dzēs. Viņiem ir pašiem sava doma. Viņi tēmē uz fabriku. Tās mehāniskās stelles -— tās viņi grib sa-dauzot. Tās izput ināja visus audējus , kuri auž mā-jā : . To jau pat aklais redz. Nē, nē! Šodien viņiem ir .irla dūša. Neviens landrā ts , neviena policija netiks ar viņiem galā — un nekāds dēlis te vai rs nepalī-dzes. Kas redzējis, kā viņi saimnieko, tas zina, kas tur ga idāms. I e m ī t n i e k u b a l s i s Cilvēki mīļie, šito ļaužu baru! — Kas viņiem te va-jadzīgs? (Steigšus.) Viņi nāk jau pāri pār tiltu! — i Bailīgi.) Nāk uz mūsu pusi! — (Vislielākā pārstei-gumā un bailēs.) Viņi nāk pie mums, viņi nāk pie n u m s ! — Viņi sauc audējus ārā no m ā j ā m ! Visi aizbēg, p r i ekšnams tukšs . Bar s nemiernieku — netīr i , no-rmē juš i , no degv īna un u z t r a u k u m a s a s ā r t u š ā m se jām, mežo-r lg i , novā rguš i aiz negu lēšanas , nosk randuš i — ar saucieniem: «Audēji, šurp!» — izklīst pa a t sev i šķām is tabām. Vecā Hi lzes : ; : abā ienāk Bekers un daži j auni audēj i , apbruņo juš ie s ar run -g ā m un mietiem. Paz inuš i veco Hilzi, viņi a p s t ā j a s , mazl ie t i tvēsuš i .

B e k e r s Hilzes tēv! Metiet pie ma las baiļošanos. Lai sēž pie stellēm tāds, kuram tas pa prā tam. Jums vairs ne-v a j a g s t r ādā t bez peļņas. Pa r to mēs parūpēsimies . P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Jums vairs neva jadzēs iet gulēt neēdušam. O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Audējiem atkal būs jumts virs ga lvas un krekls mu-gurā! V e c a i s H i l z e Kāds velns jūs te atdzinis ar mietiem un cirvjiem? B e k e r s Tos mēs pārbaudīs im uz Ditriha muguras ! O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Mēs tos aizdedzināsim un iegrūdīsim fabr ikant iem rīklē, lai viņi jūt, kā bads dedzina. T r e š a i s j a u n a i s a u d ē j s Nāciet līdzi, Hilzes tēv! Mēs nevienam nepal iksim parādā!

105

O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Mūs neviens nav žēlojis. Ne dievs, ne cilvēki. Tagad mēs paši ņemsim sev tiesības. V e c a i s B a u m e r t s (nāk iekšā, mazliet nedrošs uz kājām, padusē no-kauts gailis. Viņš izpleš rokas). Brālīt i — mēs visi esam brāļi! Nāciet pie m a n a s sirds, brāļi! Smiekli . V e c a i s H i l z e Tad tāds tu izskaties, Vilem?! V e c a i s B a u m e r t s (Aizkustināts.) Gustav , tu?! Gustav, nabaga badacietēj , nāc pie ma-nas sirds! V e c a i s H i l z e (norūc). Liec mani mierā. V e c a i s B a u m e r t s Tā tas ir, Gustav. Cilvēkam uzsmaidī jus i laime. Uz-met man aci, Gustav. Pēc kā es izskatos? Cilvēkam uzsmaid ī jus i laime! Vai es neizskatos pēc g rā fa? (Sit sev pa vēderu.) Uzmini, kas man ir vēderā! Man vēderā ir dižciltīga bar ība. Cilvēkam uzsmaida laime, tad viņš dzer šampaniet i un ēd zaķa cepeti. Zināt, ko es jums teikšu: mēs nošāvām buku, vis-pirms mums va j adzē j a labi saēsties! V i s i (cits caur citu). Labi saēsties, urā! V e c a i s B a u m e r t s Līdzko esi norij is pirmo labo kumosu, uzreiz jūties kā cits cilvēks. Kungs Jēzu, tad rodas tāds spēks kā vērsim. Un šis spēks tā laužas no tevis ārā, ka pats nemaz neredzi, ko tu slānī . Un tāds prieks ro-das kaut ko sag rau t ! J ē g e r s (durvīs, apbruņojies ar vecu kavalērista zobenu). Mēs esam devušies dažos slavenos uzbrukumos. B e k e r s Nu jau mēs gluži labi saprotam, kā rīkoties. Viens divi — un mēs m ā j ā iekšā! Un tūliņ pie darba! Viss sprakšķ un trīc. Dzirkstis lido kā no ēzes.

P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Mums va jadzē tu iztaisīt kādu nelielu ugunsgrēku . O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Dosimies uz Reihenbahu un pielaidīsim uguni ba-gātnieku m ā j ā m ! J ē g e r s To viņiem tikai va jadzē tu! Viņi saņemtu varen lielu apdroš ināšanas naudu. Smiekli.

B e k e r s No šejienes dosimies uz Fre iburgu pie Tramt ras . J ē g e r s Mums va jadzē tu ķerties arī pie ierēdņiem. Esmu lasī-jis, ka no birokrātiem ceļoties visas nelaimes. O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Mēs iesim uz Breslavu. Tur mums pievienosies vēl vairāk ļaužu. V e c a i s B a u m e r t s (Hilzem). Nu, iedzer vienreiz, Gustav! V e c a i s H i l z e Es brandavīnu nekad nedzeru. V e c a i s B a u m e r t s Tas bija vecajā pasaulē , bet nu mēs esam jaunā pa-saulē, Gustav! P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Katru dienu jau nav lieldienas! Smiekli.

V e c a i s H i l z e 'nepacietīgi). Ko jūs gr ibat no manis , nolādētie?! V e c a i s B a u m e r t s i'mazliet apmulsis, ārkārtīgi laipni). Nu redzi, es tev atnesu gaileli. Izvāri to mātei . V e c a i s H i l z e • oārsteigts, gandrīz draudzīgi). Pasaki to mātei . H i l z e s m ā t e 'pielikusi roku pie auss, saspringti klausās un atvē-sinās ar abām rokām). Lieciet mani mierā. Es negribu cāļu zupu.

1*>7

V e c a i s H i l z e Pareizi , māt . Man ar ī neva jag . Un ši tādu nepavisam ne. Un tev, Baumert , tev es ko pateikšu. Kad veči p ļāpā kā mazi bērni, tad velns aiz priekiem met kū-leņus. Un lai jūs to zinātu! Lai jūs visi to zinātu: es un jūs — mums nav nekā kopēja. Es neesmu jūs a ic ināj is nākt te iekšā. Te jums nav ko meklēt ne tiesības, ne ta isnību. B a l s s Kas nav ar mums, tas ir pret mums. J ē g e r s (brutāli draud). Tev smadzenes sagr iezušās uz otru pusi. Saproti , ve-cais, mēs neesam nekādi zagļi . B a l s s Mēs esam izsalkuši, tas ir viss. P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Mēs gr ibam dzīvot, tas ir viss. Un tāpēc mēs pār-griezām virvi, kurā karā jāmies . J ē g e r s Un tas bija pareizi darī ts! (Draudēdams vecajam ar dūri.) Saki tik vēl vienu vārdu! Tad tu dabūsi ar šito p& purnu! B e k e r s Klusāk, klusāk! Liec mieru veca jam vīram. Hilzes tēv, tā mēs esam apņēmušies: labāk mirt nekā dzī-vot tā, kā dzīvojām. V e c a i s H i l z e Vai es tā neesmu dzīvojis vai rāk nekā sešdesmit gadu? B e k e r s Vienalga, t agad viss būs citādi. V e c a i s H i l z e Tas nekad nenotiks. B e k e r s Ko nedabūsim ar Pabu, to paņemsim ar varu. V e c a i s H i l z e (smejas). Ar varu? Nu, tad jūs ilgi nebūsiet zemes virsū. Viņi jums parādīs , kam ir vara ! Pagaidie t vien mazdrus-ciņ!

io«

J ē g e r s Tu domā par zaldāt iem? Mēs arī esam bijuši zaldāt i . Ar vienu vai divām rotām mēs viegli tiksim galā . V e c a i s H i l z e Ar muti, to es ticu. Un, ja jūs padzīsiet divas rotas, tad desmit j aunas būs vietā. B a l s i s (aiz loga). Zaldāti nāk! Uzmanieties! (Pēkšņi visi apklust. Iz-tālēm dzirdamas bungu un tauru skaņas. Klusumā īss, negaidīts izsauciens: <rSasodītsI Jālaižas lapās!» Vispārēji smiekli.) B e k e r s Kurš grib šmaukt projām? Kurš tas ir? J ē g e r s Kas tur ko baidīties no pāris lempīgām ķiverēm? Es komandēšu jūs. Es esmu bijis za ldāts un labi zinu tos tr ikus. V e c a i s H i l z e Ar ko tad jūs šausiet? Ar mietiem, ko? P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Lieciet tam veca jam sakārn im mieru, v iņam augš-galā nav kas kār t ībā. O t r a i s j a u n a i s a u d ē j s Jā , v iņam nav visi prāti m ā j ā s . G o t l ī b s (nemanot piegājis klāt nemierniekiem, sagrābj runā-tāju). Vai tev tā j ā ņ i r g ā j a s par vecu cilvēku? P i r m a i s j a u n a i s a u d ē j s Laid mani vaļā, es neko ļaunu neteicu. V e c a i s H i l z e (iestājas starp viņiem). t a u j viņiem pļāpāt. Nepārsteidzies, Gotlīb! Viņš drīz vien saprat īs , kurš ir šodien vai rāk jucis — viņš vai es. B e k e r s Nāksi mums līdzi, Gotlīb? V e c a i s H i l z e Tas viņam vis prā tā nenāk.

109

L u i z e (ieskrien priekšnamā, sauc). Netērējiet velti laiku! Nav ko tērēt laiku ar tādiem bībeles ērzeļiem! Nāciet uz laukumu! Uz laukumu jānāk! Krust tēv Baumert , nāciet, cik ātri vara t . Ma-jors ieradies jāšus , runā uz ļaudīm, lai viņi ejot uz m ā j ā m . Ja jūs nepasteigsieties, mēs paspēlēsim visu. J ē g e r s

(ārā ejot). Vīrs gan tev varen dūšīgs! L u i z e Kur man ir vīrs? Man nav neviena vira! Pr iekšnamā dzied:

Reiz dzīvoja kāds vīriņš mazs, Hē, juhē! Tam lielu sievu gribējās , Hei, didel, didel, dim, dirn, dim, he i rasasā!

V i t i g s (ar koka spaini rokā, nākdams no augšstāva, grib iet ārā, bet paliek priekšnamā uz mirkli stāvam). Uz priekšu! Kas nav bezgodīgs suņa gabals , uz priekšu, urā! (Steidzas ārā. Grupa, kurā ir Jēgers un Luize, seko viņam, «urā» saukdami.) B e k e r s

Dzīvojiet vesels, Hilzes tēv, parunās im citu reizi. (Grib iet.) V e c a i s H i l z e Diezin vai tā būs. Piecus gadus es vairs nenodzī-vošu. Un ā t rāk tu neatgriezīsies. B e k e r s

(izbrīnā apstājas). No kurienes tad, Hilzes tēv? V e c a i s H i l z e No cietuma, no kurienes tad citur! B e k e r s

(skaļi smiedamies). P a r to es sen jau sapņoju . Tur vismaz maizi va r kār t īgi saēsties, Hilzes tēv! (Iziet.)

110

V e c a i s B a u m e r t s (truli kaut ko domā, sēdēdams uz ķeblīša, tad pie-ceļas). Tev ta isnība, Gustav. Esmu drusku par daudz ieme-tis. Bet toties galva man skaidra . Tev ir savas do-mas pār visu, man ir savas . Es saku: Bekeram tais-nība, ja arī viss beidzas ar ķēdēm un virvēm — cietumā tomēr daudz labāk nekā m ā j ā s . Tur tu esi aprūpēts , badoties neva j ag . Man jau nav nekāda prieka piedalīties, bet redzi, Gustav, — cilvēkam taču v a j a g vienreiz mūžā uzelpot ar pilnu krūti. (Lēni iet uz durvju pusi.) Dzīvo vesels, Gustav! Ja nu kas notiek, noskaiti lūgšanu par mani, dzirdi! (Iziet.)

Nemiernieki izklīduši, p r i ekšnams atkal p i ldās ar z iņkā r īga j i em iemītniekiem. Vecais Hilze sēž pie stel lēm. Got l ībs izvilcis no a izkrāsnes cirvi un mehāniski p ā r b a u d a tā a sumu. Abi, vecais un Gotl ībs, st ipri uz t raukt i . Ārā liela | aužu pūļa dūkoņa un duna .

H i l z e s m ā t e Saki taču, vīrs, — kāpēc gr īda tā dreb, kas tur no-tiek? Kas īsti būs? Pauze .

V e c a i s H i l z e Gotlīb! G o t l ī b s Kas ir? V e c a i s H i l z e Liec cirvi nost. G o t l ī b s Kas tad malku saskaldīs? (Atbalsta cirvi pret krāsni.)

Pauze.

H i l z e s m ā t e Gotlīb, klausi, ko tēvs saka. K ā d a b a l s s (aiz loga dzied).

Un mazais vīriņš m ā j ā s sēd, Hē, juhē! Un b |odas, šķīvjus tukšus ēd, Hei, didel, didel, dim, dim, dim, he i rasasā!

t u

G o t l ī b s (uzlec kājās, pieskrien pie loga ar paceltu duri). Lops, nepatais i mani t raku! Noskan zalve.

H i l z e s m ā t e (saraudamās). Jēzus Kristus, atkal pērkons! V e c a i s H i l z e (neviļus saņem rokas). Mīļais dievs debesīs! Pa sa rg i nabaga audējus, pa-sarg i manus nabaga brāļus! (īss klusums. Satraci-nāts čuksts.) Nu plūst asinis! G o t l ī b s (mirkli, kad atskan zalve, uzlec kājās, cieši satver cirvi rokā, piesarcis, tikko valda dziļo satraukumu). Nu, un t agad ar ī nedrīkst ne pīkstēt? J a u n a a u d ē j a (no priekšnama ieskatās istabā). Hilzes tēv, Hilzes tēv, ej nost no loga! Mums augšā ieskrēja pa logu lode. (Pazūd.) M ī l ī t e (iebāž smejošo galviņu pa logu iekšā). Vectētiņ, vectētiņ, viņi šāva ar plintēm. Cilvēki pa-krita. Viens griežas riņķī vien kā vilciņš, bet otrs spi r inās kā zvirbulis, kuram r au j nost galvu! (Pa-zūd.) K ā d a a u d ē j a Dūžs labs jau padar ī t s auksts . V e c s a u d ē j s (priekšnamā). Skatieties, viņi iet zaldāt iem virsū! O t r s v e c s a u d ē j s (bezspēcīgi). Nē, nu paskatieties uz tām sievietēm, paskatieties uz t ām sievietēm! Uzrāvušas brunčus uz augšu un sp ļau j uz zaldāt iem! K ā d a a u d ē j a (sauc iekšā). Gotlīb, paskat ies uz savu sievu! Viņai vai rāk dūšas nekā tev, viņa lēkā ap durkļiem kā dancodama! Četri vīri ienes ievainoto caur p r iekšnamu. Skaidr i dz i rdama kāda balss : «Tas ir audē j s Ulbrihs.» Pēc d a ž ā m sekundēm

112

kāda cita balss : «Tam nu s v ē t v a k a r s pienācis, dabū j i s lodi ausī.»-Dzird vīr iešus k ā p j a m augšup . Arā pēkšņi «urā» saucieni .

B a l s i s p r i e k š n a m ā Kur viņi ņēmuši tos akmeņus? — Vācieties pro jām! — No šosejas! — Nu, ardievu, zaldāti! — Nu sviež bruģa akmeņus! (Ārā baiļu kliedziens un rēkoņa priekšnamā. Kāds, bailēs izsaucoties, aizcērt durvis• uz ielu.) Viņi lādē atkal. — Nu būs j auna zalve! — Hilzes tēv, nost no loga! G o t l ī b s (skrien pēc cirvja). Ko, ko, ko? Vai jūs esat traki suņi? Vai mums jārij: pulveris un lodes maizes vietā? (Ar cirvi rokā mirkli vilcinājās, tēvam.) Lai nošau j manu sievu? Nē, ne-kad! (Ārā skrienot.) Uzmanieties, t agad nāku es! (Projām.) V e c a i s H i l z e Gotlīb, Gotlīb! H i l z e s m ā t e Kur tad ir Gotlībs? V e c a i s H i l z e Velnam rīklē! B a l s s (no priekšnama). Ejiet nost no loga, Hilzes tēv! V e c a i s H i l z e To es nedar īšu! Un kaut jūs visi s a juk tu p r ā t ā ! (Hilzes mātei pieaugošā ekstāzē.) Te mani nosēdi-nāj is mans debesu tēvs. Vai ne, māt? Te mēs palik-sim un darīsim to, kas mūsu pienākums, kaut pa-saule ietu bojā!

v ; - 5 sāk aust . Noblīkšķ zalve. Līdz nāvei ievainots , veca i s K : .::e sas le jas un nokrī t uz s tel lēm. Pēkšņi a t skan skali «urā»-5r_:ieni . Cilvēki, kuri s t ā v ē j a pr iekšnamā, skrien ārā uz ielas .

H i l z e s m ā t e >'vairāk reižu atkārto). Tēv. tēv, kas tev notika?

piebeidzamie «urā» saucieni aizvien a t t ā l inās . Nega ido t i s tabā sa gšus ieskrien Mīlīte.

8-261

M ī l ī t e Vectēt iņ, vectētiņ, viņi dzen za ldātus no ciema arā , v iņi ieņēmuši Ditriha m ā j u un dara to pašu, ko pie Dreisigera. Vectētiņ? (Meitene sabīstas, kļūst uz-manīga, iebāž pirkstu mutē un piesardzīgi tuvojas mirušajam.) Vectētiņ!? H i l z e s m ā t e Nu , saki taču kādu vārdu, vīrs, citādi mums patie-š ā m metas bailes.