podniecĪbas tradĪciju saglabĀŠana latgalĒ · nagiespiedumiem rotātā un švīkātā keramika....
Post on 28-Dec-2019
4 Views
Preview:
TRANSCRIPT
1
PODNIECĪBAS TRADĪCIJU SAGLABĀŠANA LATGALĒ
SATURS
IEVADS_____________________________________________________________________3
1. IESKATS LATGALES PODNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS VĒSTURĒ
1. 1. SĀKOTNE_______________________________________________________________5
1. 2. STILS UN TEHNOLOĢIJA________________________________________________7
1. 3. NOVADA PODNIECĪBA 20. GS. SĀKUMĀ _________________________________10
2. KERAMIKAS ATTĪSTĪBAS TENDENCES 20. GS. OTRAJĀ PUSĒ
2. 1.PODNIECĪBAS CENTRI UN MEISTARI_____________________________________14
2. 2. LATGALES PODNIECĪBA 20. GS. 80. GADOS_______________________________20
2. 2. KERAMIKA GADSIMTU MIJĀ ____________________________________________36
3. PODNIEKU APVIENĪBAS
3. 1. A. PAULĀNA TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA______________________40
3. 2. TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „LATGALE”_______________________45
3. 3.TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „RĒZEKNES APRIŅĶA PŪDNĪKI”____47
3. 4. LATVIJAS KULTŪRAS FONDA KOPA „PŪDNĪKU SKŪLA”___________________50
4. PODNIECĪBAS KOLEKCIJAS
4. 1. LUDZAS NOVADPĒTNIECĪBAS MUZEJS____________________________________54
4. 2. DAUGAVPILS NOVADPĒTNIECĪBAS UN MĀKSLAS MUZEJS_________________56
4. 3. LATGALES KULTŪRVĒSTURES MUZEJS ___________________________________58
4. 4. RAIŅA MUZEJS „JASMUIŽA”______________________________________________61
4. 5. PREIĻU VĒSTURES UN LIETIŠĶĀS MĀKSLAS MUZEJS_______________________65
5. NOVADA PODNIECĪBAS AKTUALITĀTES
5. 1. PODNIEKU APTAUJAS REZULTĀTI ________________________________________66
5. 2. KULTŪRAS DARBINIEKU APTAUJAS REZULTĀTI___________________________77
NOBEIGUMS_________________________________________________________________78
AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS _________________________________________81
ATTĒLU SARAKSTS__________________________________________________________87
PIELIKUMI__________________________________________________________________88
2
IEVADS
Latgales podniecība nozarē „Tautas tradīcijas” ir atzīta par Latvijas kultūras kanonu.
Kanons tika veidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kam
jāatspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākie sasniegumi kultūrā. Kā viena no šādām vērtībām ir arī
Latgales podniecība, kuras sākotne meklējama ļoti senos arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos
slāņos. Kad līdz ar rūpniecības attīstību citu Latvijas reģionu mājsaimniecībās māla trauku
īpatsvars samazinājās vai pat izzuda pavisam, Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība
saglabāja mājamatnieku ražojumu nozīmību daudz ilgāk. Veidojās podniecības centri, par
ko liecina vietvārdi un ar amatu saistīta terminoloģija. Praktiskā pielietojamība noteica
māla trauku tipu augstās estētiskās kvalitātes. Sīkplastika cauri gadsimtiem ieguva savu
stilistiku. 20. gs. sākumā īpaša uzmanība tika pievērsta glazūru dekoratīvo iespēju
daudzveidībai. Tā kā novada podnieki izmantoja sauso glazūru un apdedzināšanu veica vaļējos
cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija ugunij, dūmiem, tvaikiem, arī
nejaušībai. Savus darbus keramiķi realizēja tirgū, kurš kalpoja arī pieredzes apmaiņai,
mūsdienās šo lomu veic izstādes. Tautas universitātes keramikas fakultāte Rēzeknē 70. gadu
nogalē kļuva par pamatu mākslas studijai, kura sākotnēji apvienoja visus reģionā dzīvojošos
meistarus un interesentus. Sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai tradicionāli
amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, stažējoties
meistaru darbnīcās.
Kā savdabīgs kultūras zīmols ir arī ikgadējās Latgales Podnieku dienas, kuras notiek
katru pavasari kopš 1980, kad Rēzeknē tika sarīkota pirmā Tautas daiļamata diena, kas izvērtās
par plašiem tautas mākslas svētkiem, aptverot visu novadu. Lai izvērtētu tautas māksas
aktivitātes, tika iedibināti A. Paulāna lasījumi (kopš 1988 J. Pujāta), kuros piedalās mākslas
zinātnieki un interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm. Tautas māksla attīstās līdz ar
laika prasībām. Galvenais uzdevums meistaram bija un paliek - pārmantot un saglabāt
podniecības tradīcijas, attīstīt tās tālāk un nodot mantojumā nākošajām paaudzēm. Mūsdienās
aktuālas ir autentiskuma, stila kā arī tehnoloģiskā aspekta problēmas, tāpēc ir nepieciešamība
vērst uzmanību uz to estētisko vērtību kopību, kas bāzējas novada keramikas klasikā, ar ko
lepojas gandrīz visi nozīmīgākie Latvijas un Latgales muzeji. Podniecība apliecina atpazīstamību
studijās vai radošo interešu grupās, kur kopā darbojas Tautas daiļamata meistari, amatnieki un
keramiķi ar akadēmisko mākslas izglītību.
Latgales podniecības attīstības gaita ir radusi atspoguļojumu zinātniskos izdevumos,
monogrāfijās, periodikā. Teorētiskā bāze, kas kā ceļvedis Latgales podniecības izziņas un
izpratnes sākotnei kā keramikas cienītājiem tā pašiem meistariem ir 1960 izdotais J. Pujāta
pētījums „Latgales keramika” un tā turpinājums, kas izdots 2002. Informāciju par Latgales
3
meistaru darbību Latvijas kontekstā var rast D. Feldmanes zinātniskajā apcerējumā „Keramikas
darba rīki un darba paņēmieni Latvijā (19.gs. beigās un 20.gs.)”, kurā izmantoti Latvijas ZA
Vēstures institūta un Latvijas Vēstures muzeja materiāli, (Arheoloģija un etnogrāfija II daļā,
1960), u.c. Kā interesantākos pēdējo gadu izdevumus var minēt A. Kūkoja „Mūžs Latgales
kultūrā”, 2005, P. Zeiles „Meistars no Ušpeļu dzimtas”. Pētījums tapis balstoties uz informāciju
periodikā, MS LO un novada muzeju materiāliem.
Pētījuma priekšmets: Latgales keramika
Pētījuma objekts: Daugavpils keramika Latgales keramikas kontekstā
Pētījuma mērķis: pētīt Latgales keramiku kā vienu no spilgtākajām tautas mākslas
nozarēm valstī, tās spēju saglabāties un attīstīties
Pētījuma uzdevumi:
1.Sniegt ieskatu māla darinājumu sākotnē, arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos slāņos,
raksturot podniecību kā amatu viduslaikos, stilu un tehnoloģiju 20.gs. sākumā.
2.Analizēt tautas keramikas attīstības problēmas. Apzināt tradīciju un novitāšu savstarpējās
sakarības, unikālo tradicionālo sauso glazūru pielietošanas un apdedzināšanas vaļējos cepļos
izmantošanas īpatsvaru mūsdienās, jauno tehnoloģiju lomu, autentiskuma un stila problēmas.
3.Noskaidrot pieredzes apmaiņas, izstāžu darbības iespējas, to attīstības tendences mūsdienās.
4.Raksturot nozīmīgākos centrus, pārmantojamības aspektu, personības nozīmi.
5.Skatīt MS un citu organizāciju lomu tautas keramikas saglabāšanā un attīstībā, valsts un
starptautisko organizāciju ietekmi uz tautas keramikas attīstību un virzību.
6.Iepazīt reģiona muzeju kolekcijas, to papildināšanas iespējas.
7.Apzināt un apkopot Daugavpils keramiķu radošās biogrāfijas.
Pētījuma mērķa grupas: Skolēni, studenti, pedagogi, tūristi un citi interesenti.
Darba uzdevuma izpildes metodes:
o Zinātniskās literatūras un periodikas izpēte un analīze;
o Informācijas izpēte un analīze;
o Muzeju keramikas kolekciju apzināšana;
o Anketēšana un/vai intervēšanu;
o Matemātiskā datu apstrāde un vizualizācija;
o Pētījuma dokumenta izstrāde (t.sk. prezentācijas materiāls);
o Prezentācija projekta seminārā (ppt formātā).
Pētījuma bāze: Latgales podniecība
Pētījuma struktūra: ievads, satura izklāsts, nobeigums, bibliogrāfija, pielikumi, kopsavilkums (latviešu,
angļu, krievu valodā).
4 1. IESKATS LATGALES PODNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS VĒSTURĒ
1. 1. SĀKOTNE
Latvijas austrumu daļā, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, keramikas izstrādājumi
pazīstami jau kopš 5.gt.p.m.ē. Senākās liecības par lipinātiem māla traukiem rodamas Lubānas
pusē ar raksturīgo Osas tipa keramiku (nosaukums radies pēc pirmās atraduma vietas, Piestiņas
upes labajā krastā Balvu pusē). Tie ir slaidi smaildibena podi ar plānām malām, neprofilētām
sienām un ovālas bļodiņas ar noapaļotu dibenu. Trauki darināti liekot māla lentu joslām vai
spirālveidā uz augšu un nogludinot. Materiāls tika gatavots ar augu vai citu organisku vielu
piejaukumu, kas trauku apdares procesā daļēji izzuda, masai kļūstot porainai. Dominē iezilgans
vai tumši pelēcīgs kolorīts ar melnām piedeguma pēdām. Virsma pārsvarā neornamentēta, gluda
vai švīkāta. Rotātajiem traukiem ornaments klāj augšdaļu, retāk visu virsmu. Dažreiz sastopams
gar trauku augšmalu ķemmveida zobiņu, seklu bedrīšu vai svītru iespieduma ornaments. Kā
rotājoši elementi izmantoti trīstūri, krustiskas svītras, rombi. Labi izveidotās trauku formas, to
apdedzināšanas kvalitāte un virsmas ornamentika liecina par salīdzinoši augstu trauku
gatavošanas prasmi, savdabīgu pasaules izpratni un skaistuma izjūtu.
Piestiņas tipa keramika (Budjankas, Dvietes, Ičas, Kreiču, Nainiekstes u.c. apmetnes) savu
nosaukumu ieguvusi no Piestiņas apmetnes, kur atrasti nozīmīgākie keramikas paraugi un raksturo
vidējo neolītu. Katlveida trauki izgatavoti no māla, kam piejaukti sasmalcināti gliemežvāki vai
zāle. Mālam tumši vai gaiši pelēcīga nokrāsa ar piedeguma pēdām. Šī tipa darinājumiem bieži
ornamentēta tikai trauka augšmala vai arī starp ornamenta joslām atstāti nerotāti laukumi,
rotājumu veido ķemmveida vai gludā spiedoga nospiedumi, dažāda lieluma seklas bedrītes, retāk -
dažādi pusloka iespiedumi.
Ķemmes – bedrīšu keramiku raksturo liela izmēra katlveida trauki, kas gatavoti no
māliem ar smilšu un drupināta granīta zvirgzdu piejaukumiem un retos gadījumos no māla, kam
piejauktas kādas organiskas vielas. Šī perioda traukiem ir iesarkana, brūngana vai pelēcīga
nokrāsa. Ornamenta kompozīcijā valdošais ir blīvs, slīpi vai vertikāli iespiests ķemmes - zobiņu,
gludā spiedoga vai aptītās auklas ornaments. Ļoti bieži trauka rotāšanai izmantots tikai viens no
minētajiem ornamenta elementiem. Bez minētās ķemmes - bedrīšu keramikas atrasta arī apmestā,
nagiespiedumiem rotātā un švīkātā keramika.
Vēlo neolītu raksturo auklas keramikas kultūra ar augstāku keramikas izgatavošanas
tehnoloģija, labāk apdedzinātiem traukiem. Tika darināti plakandibena māla trauki ar auklas
iespieduma vai skujiņu rakstu. Izplatīta arī tekstilā keramika (kuru darinot tika lietoti audumi, kas
atstāj nospiedumus) un švīkātā keramika. Te var saskatīt mūsdienu Latgales keramikai raksturīgus
saimniecības trauku prototipus un dažus rotājuma elementus, kā skujiņu, jumtiņu, līkloci. Akmens
laikmetā uz trauku sienām sastopami arī zīmējumi tuvi cilvēku un dzīvnieku apveidiem un figurāli
5 veidojumi. Ķemmes-bedrīšu kultūras nesējus uzskata par vēlāko somugru priekštečiem. Auklas
keramikas kultūra, iespējams, saistīta ar baltu, slāvu, ģermāņu kopīgajiem senčiem, kas vēl nebija
nodalījušies no indoeiropiešu valodas kopības.
Agro metālu laikmetā bija izplatīta gludā, švīkātā un tekstilā keramika, kuru nosaukumi
raksturo virsmas apstrādes paņēmienus. Gludā – trauka virsma pēc tā izveides nolīdzināta ar
plaukstu vai kādu palīglīdzekli, švīkātā - virsmai raksturīgas švīkas, kas iegūtas trauku gludinot ar
zāļu vīkšķi vai kādu citu materiālu. Tekstilās keramikas virsmu rotā dažādas intensitātes auduma
vai pinuma nospiedumi. Izžāvētus vai pat daļēji apdedzinātus traukus, apmetot ar šķidriem
māliem un no jauna apdedzinot, ieguva apmesto keramiku. Apmetums mazināja
šķidrumcaurlaidību un veidoja skaistu, grubuļotu virsmu. Darināja podus, bļodas, tīģeļus,
lejamveidnes, māliem piejaucot smiltis vai rupjus kristāliskus materiālus. Šī perioda traukiem
raksturīga vienkārša spaiņveida forma, taisna vienkārša augšmala, pamatdaļa nedaudz sašaurināta.
Bez šīs pamatformas vērojamas arī dažādas variācijas: trauka augšmalas ierāvums, izliekums,
augšmalas profilējums un sānu izliekums. Viens no spilgtākajiem šī perioda piemēriem ir Kivtu
kapulauks, kas atrodas Ludzas pusē. Kivtu kapulaukā ir atrasta vēlā ķemmes-bedrīšu, kā arī
tekstilā, gludā un apmestā keramika. Trauku lauskas ir ļoti daudzveidīgas. Trauki izgatavoti no
tīra māla vai arī no māla ar augu un gliemežvāku piejaukumu. Tie ornamentēti ar sīkiem ķemmes
zobiņu iespiedumiem, kas sakārtoti dažāda garuma joslās, neregulārām, seklām bedrītēm, sīkām
švīkām, vai arī ir pilnīgi gludu virsmu bez ornamenta. Vienā no kapiem tika atrastas lauskas, kas
izgatavotas no māla ar smilšu piejaukumu, ornamentētas ar apaļām, koniskām bedrītēm un īsiem,
dziļiem ķemmes zobiņu iespiedumiem. Arī Āraišu ezerpilī bezripas keramiku apdedzināja
parastajos pavardos. Izplatīta bija gludā, un apmestā, retāk sastopama ar nagiespiedumiem rotātu
virsmu un spodrinātā keramika. Šie veidi turpina pastāvēt arī vidēja dzelzs laikmetā. Ar 6. gs.
spodrinātie trauki nereti apdedzināti ar īpašu paņēmienu, ko šodien pazīstam kā „melno, svēpēto”
keramiku. Mūsdienās arhaiski pievilcīgie darinājumi ir ļoti pieprasīti un daudzi keramiķi
konsekventi pievēršas svēpētās keramikas tehnoloģijai (1., 1.). Šai laika posmā līdzās
saimniecības podiem un bļodām, kuriem dažādojas izmēri, parādās arī galda trauki.
Sākot ar 10.gs. otro pusi māla traukus sāka gatavot uz podnieka ripas, podniecība veidojā
par amatu, kam pievērsās vīrieši. Māla masai, kas bija domāta virpošanai, piejauca smiltis, tā tika
apstrādāta rūpīgāk, trauku sienas bija iespējams izveidot plānākas, tie kļuva ērtāki lietošanai.
Ripas keramikas apdedzināšanas temperatūra bija augstāka nekā lipinātiem traukiem, līdz ar to
sienas nelaida cauri ūdeni. Māla trauku apdedzināšanas krāsnis atrastas Asotē, Daugmalē, u.c.
Dažiem ripas keramikas traukiem uz dibena konstatētas iespiestas īpašuma zīmes, kas liecina par
to, ka šie trauku darināti pēc pasūtījuma / iespējami arī citi skaidrojumi – podnieku darbnīcas
marķējums, trauka īpašnieka zīme, kam varēja būt arī tīri praktiska nozīme, jo uz ripas vai
6 speciāla paliktņa iegrieztā zīme palīdzējusi nostiprināt trauku uz tā (Cimermane I. Zīmes uz 11. –
13. gs. māla traukiem Latvijas PSR teritorijā LPSR Vēstures muzeja raksti. Arheoloģija. –
Rīga,1962). Katras saimes lietošanai līdz pat 13.gs. darina arī lipinātos podus ar gludo un apmesto
virsmu. Dažas keramikas trauku formas nepārveidotas saglabājušās simtiem gadu, piemēram,
vāraunieks. Šī tipa trauki, kas atrasti Lielā Ludzas ezera krastā un citur datējami ar 9.-11 .gs. gan
proporciju, gan rotājumu ziņā neatšķiras no mūsdienās darinātiem. Tas liecina, ka Latgales
keramikai ir ļoti senas un stabilas podniecības tradīcijas (kaut arī podnieki, kuri strādāja 20.gs.
sākumā, nepazina arheoloģiskos paraugus).
Arheoloģiskie izrakumi Jersikas pilskalnā ļauj ieskatīties viduslaiku māla darinājumu
klāstā. 1940 izdevumā „Jersika” saistoša šķiet informācija „Jau 10. slānī mēs atradām no māla
veidotu miniatūrtrauciņu, māla pogas, krelles, vārpstas, ,,šaha” figūru, tīkla gremdēkli, krustu un
nelielu galviņu. Pēdējā veidota ar divi sejām – vienu jaunāku, sīkāk izveidotu, otru it kā
aizplīvurotu, neskaidru, vecāku vai attēlota diena un nakts, vai dzīvība un nāve? Cerams, ka mūsu
mitologi dos pareizāku galviņas divu seju izskaidrojumu. Ļoti interesanti ir dažu māla un tāpat
kaļķakmens vārpstu izrotājumi: gan zvaigžņveidīgi, gan atdarinot pinumu, gan līdzīgi zirnekļu
tīklam vai vienkārši punktiņiem un strīpiņām veidoti raksti, kas nepārprotami apliecina labu
gaumi un māku.” (Balodis F. Jersika. - Rīga, 1940). Jersikas pilskalnā starp atrastajiem
podniecības izstrādājumiem interesi raisa arī terīnveida māla trauki, kas darināti uz podnieka
ripas, rotāti ar uz ripas ievilktiem līklocīšiem un dažreiz ar darbnīcas zīmi uz trauka dibena (6
varianti). Arheologs konstatē: „Patiesi, Jersikas māla veidojumi labi aprāda Latgalē jau Visvalža
laikā un vēl agrāk tās podniecības pirmpakāpi, kuru tur šodien zinām un attiecīgi vērtējam”
(turpat).
Par tālāko keramikas attīstību reģionā liecina atradumi viduslaiku pilsdrupās, kur lielā
daudzumā saglabājušās arī krāsns podiņu lauskas. Krāsns podiņi rotāti kā ģeometriskiem līniju
ornamentiem, tā arī augu, lapu un ziedu attēlojumiem. Maz vietējās bezripas keramikas, toties
virpotā pārstāvēta ļoti plaši, par ko liecina galvenokārt podu fragmenti. Podi rotāti ar līkločiem vai
arī tikai ar līdztekus ejošām līnijām. 15. gs. Latgales keramikā sāka ieviesties glazūras, kas kļuva
spožākas 18. gs., kad sāka plašāk lietot baltmālu. Parādījās grafiskie ornamenti, populāri bija
paralēlu, taisnu un līkloču līniju raksti ievilkti, traukam rotējot uz podnieka ripas.
1. 2. STILSTIKA UN TEHNOLOĢIJA
Līdz ar rūpniecības attīstību citu Latvijas reģionu mājsaimniecībās māla trauku īpatsvars
samazinājās vai pat izzuda pavisam, toties Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība saglabāja
mājamatnieku ražojumu lomu daudz ilgāk. Lai arī te bija maz apstrādājamās zemes, toties šeit bija
meži, māls, smiltis, poētiska daba un dvēseli svētdienās un svētku dienās varēja veldzēt barokāli
7 krāšņajās baznīcās, kas neapšaubāmi rosināja māksliniecisko iztēli. Latgalē šī amatniecības nozare
bija tik būtiska, ka veidojās podniecības centri, par ko liecina vietvārdi un ar amatu saistīta
terminoloģija /piemēram, čymyns (čimins) - vāpēto trauku apakšējā daļa, kas virspusē noslēdzas ar
rievu, dzindra – dzelzs oksīds, gļinka – angoba jeb baltais māls, kozureits – nedaudz atliekta trauka
maliņa, ļaks – eļļas trauks, leika – snīpis, madaunīks (medaunieks) – liels pods ar divām osām,
medus trauks, žbani (ižbuoni) – alus krūzes, peisaks – ar baltmālu uzvilkta īpatnēja volūtveida
rotājoša zīme, pōrinīks – (pārinieks), pōrūss (pārosis) – dvīņu podi jeb pārinieki, pūd(d)ars
(poddars) – podnieks, pūd(d)arneica (poddarnīca) – darbnīca, rukomoika – roku mazgājamais
trauks, smeļteišona (smeltēšana) – apdedzināšana, smeļters – apdedzinātājs, stičķeņa – ar
pulksteņa ritenīti iegravētas līnijas, šļakači (šļakači) - šķidrais māls, kas paliek ap pirkstiem
virpojot, ko vēlāk izmanto osiņu un svečturu zaru līmēšanai, šļompa (šļampa), klīve - putra, ar ko
aplej trauku pirms vāpēšanas, šnariks jeb šņeraks – trauku nogludināmais kociņš, vāraunīks
(vāraunieks) – vārāmais pods, vīnkoršo jeb sprostā paļava, spīde – bezkrāsainā glazūra u.c. /
(Pujāts J. Latgales keramika, Rīga, 1960, Feldmane D. Keramikas rotāšanas rīki un darba
paņēmieni Latvijā (19.gs. beigas un 20.gs.) Arheoloģija un etnogrāfija Rakstu krājums II. - Rīga,
1960).
Trauku virpošanai izmantotas virpas ar koka asīm, kas vēl 20.gs. 50. gados Latgalē bija
diezgan bieži sastopamas, tostarp arī rokas koka ripas. Virpas ar dzelzs asīm darinājuši vietējie
kalēji, un tās podnieku darbnīcā nav ienesušas būtiskas izmaiņas. Apdedzināšanas process norisa
daļēji zemē ieraktos, vaļējos cepļos, kas saglabājušies līdz pat mūsu dienām un pieder divstāvu
cepļu tipam ar vilkmes virzienu vertikālā plāksnē, kur kurtuve atrodas apakšā, bet virs tās
taisnstūrveidīga trauku apdedzināmā telpa. Izstrādājumus sākotnēji ceplī kārtoja bez aptverēm
(kapēm) vairākās kārtās, sākot no lielākajiem. Kapes parādījušās līdz ar dekoratīvās keramikas
attīstību un tās pirmais sācis lietot silajānietis P. Vilcāns. Apdedzināšanai tradicionāli izmantoja
skujkoku malku un liesmu vadīja paļaujoties uz izjūtu, zināšanām un pieredzi.
Praktiskā pielietojamība noteica daudzu podnieku paaudžu izstrādāto māla trauku tipu –
piena podu, vāraunieku, eļļas trauku, bļodu, krūžu un citu – augstās estētiskās kvalitātes (1., 2.).
Viens no izplatītākajiem trauku veidiem bija piena pods, kura formālā, funkcionālā un estētiskā
vienība pretendē uz pilnību. Apvidos, kur mazāk podnieku un māla trauki grūtāk pieejami,
ieplīsušos, nereti arī veselos podus, lai tie ilgāk saglabātos, aptina ar bērzu tāsīm. Ievārījumu
glabāja vienkāršos, taisnās līnijās veidotos, nereti lejas daļā sašaurinātos podos, izmēru ziņā
lielākas bija krējuma ķērnes, lielus podus ar divām osām sauca par “medauniekiem”. Populāri bija
vārāmie podi – „vāraunieki”, tiem formā tuvi pārosīši un dvīņu podi jeb „pārinieki”, ko zemnieki
lietoja ēdiena nešanai uz lauku. Starp ikdienā lietojamiem traukiem nozīmīgas bija bļodas un
bļodiņas ar angobas tehnikā rotātu iekšpusi. Ar oriģinalitāti formas ziņā izcēlās vecticībniekiem
8 darinātie roku mazgājamie trauki (rukomoikas). Puķu podiem bez tīri praktiskas nozīmes liela
loma piešķirta vizuālajam veidolam. 20.gs. sākumā meistari pievērsās arī dekoratīvajai
podniecībai, kā paši teica – „keramikas taisīšanai”. No saimniecības traukiem un to formām
izauga sienas šķīvji, servīzes, krāšņi svečturi, vāzes un citi darinājumi (1., 3.). Liela vērība tikusi
pievērsta alus krūžu darināšanai. Vecāko alus krūžu pamatā ir piena pods, kam iespiests snīpis
(leika) un pielikta osa, nereti šī pirmforma vairāk vai mazāk pārveidota un papildināta ar reljefi
veidotām bārdainām sejām, uzrakstiem, plastiskiem veidojumiem. Senais ļaka jeb eļļas trauka
motīvs saglabājies dekoratīvajās vāzēs, populāras vāzīšu formas bijušas labības kūļa un tautas
celtniecībā pazīstamā sauļotā staba interpretācijas.
Sīkplastika – tautas fantāzijas izauklētie viegla, liriska humora cauraustie zirdziņu, suņu,
mednieku, zaķu, arī velniņu tēli cauri gadsimtiem ieguva savu īpatnējo stilistiku (1., 4.). Rēzeknes
pilskalna arheoloģisko izrakumu 16. -17. gs. slānī atrastais zirdziņš – svilpaunieks - ne ar ko
neatšķiras no šodienas meistaru tāda veida darinājumiem. Rotāšanai lietotos darba rīkus (vīlītes,
lemesīšus, skritulīšus u.c.) darinājuši paši meistari. Plastiskā rotājuma veidošanai galvenais darba
rīks tomēr bijušas podnieka prasmīgās rokas un neliels koka irbulītis kā palīglīdzekli. Tādi
plastiski motīvi kā „vīlītes”, „zobiņi”, „jostiņas”, „aukliņas”, „zīlītes” bieži kļuva par neatņemamu
sastāvdaļu vāžu, svečturu un citu darinājumu koptēlā. Palaikam rotājumam tika izmantoti
savdabīgi spiedodziņi, visbiežāk saulītes vai zvaigznītes formā. Dekoratīvajai keramikai
attīstoties, pilnveidojās arī grafiskais skrāpētais raksts – līkloči, skujiņas, jumtiņi, saulītes, austras
koka motīvi un citi dažādās variācijās. Ornamentikā vērojams grafisks smalkums un nelielu
rotājošo elementu savienojums, kas sasaucas ar Latgales villaiņu smalko rakstu. Angobas
zīmējumiem tikuši izmantoti no govs raga darināti „radziņi”, kā arī otiņas, ar kurām raksts
veidojies smalkāks, lokanāks, līniju dažādībā un smalkajās pārejās tuvinoties gleznojumam.
Podnieki savus izstrādājumus glazēja jeb vāpēja, kā arī apdedzināja nevāpētus. Krāsas podnieki
ieguva un sagatavoja paši. Līdz pat gadsimta sākumam sastopama bezkrāsainā glazūra, kas trauka
pamattoni izcēla, piešķirot tam skanīgumu, piesātinātību, dziļumu. Populāri bija brūnie, dzeltenie,
zaļie, vēlāk zilie toņi. 20.gs. sākumā īpaša uzmanība tika pievērsta glazūru dekoratīvo iespēju
daudzveidībai. Uz viena trauka meistari lika vairākus toņus, iegūstot neparasti glezniecisku
kolorītu. Novada podnieki izmantoja sauso glazūru un sakausētās glazūras tikpat kā nelietoja, jo
primitīvajos apstākļos sakausēšana bijusi samērā grūts uzdevums. Nesakausētās svina glazūras
izgatavoja, ņemot oksidētu svinu vai svina mīniju un izsijātas smalkas kvarca smiltis. Glazēšanu
izdarīja īsi pirms apdedzināšanas. Šim nolūkam, applaucējot rudzu miltus un linsēklas, izgatavoja
līpīgu šķīdumu, ar kuru aplēja māla izstrādājumus, uz kuriem pēc tam uzsijāja svina oksīda un
smilšu maisījumu. Atkarībā no meistara mākslinieciskajām iecerēm šim maisījumam varēja
piejaukt dažādus krāsojošus metāla oksīdus, piemēram, vara oksīds deva zaļu, dzelzs oksīds
9 dzeltenu līdz brūnai, bet mangāna oksīds brūnu līdz melnai krāsai. Zilā (kobalts) tika ieviesta
vēlāk. Ir versija, ka to podniekiem piedāvājis Rūdolfs Pelše. Tā kā meistari izgatavoja sauso vāpi
un apdedzināšanu veica vaļējos cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija
ugunij, dūmiem, tvaikiem, arī nejaušībai. Zemglazūras gleznojumos dominēja augu valsts motīvi.
Savus darbus keramiķi realizēja tirgū, kurš kalpoja arī pieredzes apmaiņai, mūsdienās šo lomu
veic izstādes.
1. 3. NOVADA PODNIECĪBA 20. GS. SĀKUMĀ
19.gs. beigās Eiropā dekoratīvas mākslas jomā populāri kļuva aicinājumi atgriezties pie
viduslaikos izplatītā roku darba, kas meistariem ļautu izvērsties un apliecināt individuālās spējas,
šos aicinājumus pavadīja interese par dabas formām, savas zemes meistaru sniegumu, vietējiem
materiāliem, vietējām tradīcijām (šo ieceru realizācijai kalpoja V. Morisa atbalstītā kustība, kas
pazīstama ar nosaukumu „Māksla un amatniecība”), kas zināmā mērā sasaucās ar tautu vēlmi
apliecināt savu identitāti, kas raksturīga nacionālajam romantismam. 19.gs. 90.gadu vidū, kad
Rīgas Latviešu biedrības zinību komisija bija nodomājusi rīkot pirmo etnogrāfisko izstādi, tā
organizēja ekspedīcijas uz attālākiem Latvijas nostūriem tostarp, arī uz Latgali, kur atklāja
savdabīgu un interesantu tautas darinājumu pasauli. Rēzeknē 1910 notika plaša Lauksaimniecības
sasniegumu izstāde, kurā iekļāvās atsevišķa tautas mākslas un etnogrāfijas ekspozīcija. Šī izstāde
piecdesmito gadu publikācijās tika dēvēta par pirmo novada mākslas skati. Izstāžu darbība novadā
sāka aktivizēties 20. gadu sākumā. Pirmā latviešu mākslas izstāde Daugavpilī datēta ar 1922,
Latgales mākslas un vēsturisku lietu izstāde Ludzā notika 1923 (diemžēl, nav apzināta
informācija, kas tieši iepriekš minētajās skatēs eksponēts no tautas mākslas paraugiem). 20. un
30.gados reģiona centros tautas mākslas un etnogrāfijas paraugu izstādes kļuva sistemātiskas.
Plašāka informācija par Latgales podniecību periodikā rodama sākot ar 20. gadu nogali.
Latgales keramikā notiekošajiem procesiem, talantīgajiem Latvijas Silajāņu meistariem uzmanību
pievērsa Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas meistardarbnīcas (dib. 1924) vadītājs R. Pelše,
radās iespēja piedalīties izstādēs, tostarp arī starptautiskajās. Laikrakstā „Jaunais Vords” pieejama
interesanta informācija par tā laika izstāžu organizēšanas praksi, respektīvi, ka Rīgā no brauciena
pa Latgali atgriezies Daiļamatniecības izstādes tehniskās komisijas priekšsēdētājs R. Pelše, kurš
izteicies, ka pirms pieciem gadiem viņam ar lielām grūtībām nācies nokomplektēt keramikas
kolekciju Parīzes Luvras muzejam, jo visas Latgales podniecības bijušas tukšas, tagad ainu
ieraudzījis pavisam pretēju – „lielie Pļaujas svētki un izstāde Rēzeknē amatnieku sirdis un prātus
galīgi pārveidojusi, radījusi jaunu sparu un ticību viņu amata lietderīgumam. Tagad katrā
podniecībā var saskaitīt ap piecsimt dažādus keramikas priekšmetus. Latgales mākslinieki
gatavojas iepazīstināt rīdziniekus ar savu mākslu, viņi grib un māk strādāt” (Pelše R. Pūdnīceiba
10 Latgolā plaukst // Jaunais Vords, 1937. 14. 01.).
1931 Latgales atsevišķu meistaru darbi tikuši izstādīti Francijā, Sevras muzejā (no tā laika
tur ir saglabājusies neliela podnieku darinājumu ekspozīcija), 1933 - Helsinkos, 1935 Briselē,
Parīzē 1937, 1938 Berlīnē 1939 Leipcigā un Londonā. Plaši notikušas izstādes Latvijā, kurās
piedalījušies Latgales podnieki. (Vidzemes Pļaujas svētku izstāde Koknesē 1935, Latgales novada
izstāde Rēzeknē 1936, Zemgales novada izstāde Jelgavā un Latvijas daiļamatniecības izstāde Rīgā
1937. u.c.). Izstāžu apskatos var lasīt: „Daudzo izstādītāju vidū izceļas Andrejs Pāvulāns no
Silajāņu pagasta, kas izstādījis māla krūzes, puķu traukus, svečturus un zirdziņus — stabulītes.
Pāvulānam par Jelgavas un Rēzeknes izstādītajiem darbiem piešķirta trešā prēmija, bet
Daugavpils izstādē – zelta medaļa, Daiļamatniecības izstādē Rīgā – sudraba” (Bīne J. Latviskā
dzīvokļa iekārta. Puķu trauki // Rīts. 1935. 07. 07. Nr. 184). Tā laika periodikā atsevišķus autorus
interesējušas arī novada podniecības stilistikas problēmas. K. Andermanis savās publikācijās
sniedzis pārskatu par Silajāņu pagasta podniekiem, pievēršot uzmanību masveidībai, kā arī amata
pārmantojamībai daudzās paaudzēs, un, runājot par keramiku, norādījis, ka „blakus dažāda veida
mākslinieciskā ziņā mazvērtīgiem paraugiem redzam skaistus veidojumus izrotātus un pat
noteiktiem dekoratīviem mērķiem kalpojošus” un piebildis, ka „tie varētu interesēt mūsu
mākslinieciskās aprindas.” Bez izturīgajiem ikdienā lietojamajiem traukiem autors pievērsis
uzmanību puķu podiem, vāzēm un baznīcas māla svečturiem, kas bijuši interesanti formās un
bagātīgi rotājumā, kā arī sīkplastikai, kuru raksturojis visai īpatnēji ,,svilpes darina bieži vistu
veidā vai arī kā jātniekus uz diviem zirgiem, kā piemērs te noder arī krājdozīte, ko vainago
Latvijas kareivis.” Apskatot ornamentu, autors atzīmējis, ka to veido dažādi kārtotas līnijas, bieži
līmeniskas, zibeņveidīgas, kas mijas ar taisnām, toties savrup stāvošie vertikālie motīvi kā
skujiņas sastopami retāk. Palaikam virsmas greznotas ar iespiestām dobītēm, kombinējot tās
dažādos veidos (sasaucas ar trauku rotājumiem senatnē). Sastopami arī bagātīgi kārtoti augu
raksti. Trauku malas robotas, svītrotas, vagotas. Puķu podu arī vāžu malas bieži modulētas ar
pirkstu iespiedumiem, tāda veidā cenšoties podu virsmu padarīt dzīvāku (1., 5.). Kā viens no
greznu vāžu un svečturu plastiskajiem elementiem izcelta spirāle (volūta), kas tikusi lietota gan kā
osa, gan rotājums. Podnieku darinājumus tai laikā galvenokārt varējis iegādāties tirgos pie
uzpircējiem, kuri savukārt pašiem meistariem maksājuši visai maz (Ls 18 – 24 par 100 gab.), kas
viņam licis secināt, ka „ja tādos apstākļos vēl tomēr rodas labi darbi podniecība, tad tas norāda, ka
amatniekā mājo intensīvs tēlošanas spēks un šeit mēs sastopamies l’ art pour l’ art burtiskā
nozīmē” (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. 1930. Nr. 7). J. Bīne, pievēršot
uzmanību kolorītam, konstatējis, ka Latgales podnieki izmantojuši pamatā zaļās un brūnās
glazūras, retāk melnās un dzeltenās. Rotājuši grafiskiem plastiskiem, gleznieciskiem motīviem,
kuru „elementi ir ļoti seni un līdzīgi mūsu dzelzs laikmeta ģeometriskam ornamentam (1., 6.).
11 Visbiežāk sastopamie rotājumi ir Dieva jeb debesszīme, Māras līklocis, Laimas skujiņa, Ūsiņa
zīme, svētais koks, divkāršais mēness, (ko dēvē arī par zalkša zīmi) un saulīte” (Bīne J. Latviskā
dzīvokļa iekārta. Puķu trauki // Rīts. 1935. 07. 07.). J. Bīne piedāvājis arī vāžu formveides
principu analīzi, kas nav zaudējusi aktualitāti arī mūsdienās (latviskais stabs dažādās variācijās,
pusstabs jeb kons ar pusbumbu galā, kurš simbolikā nozīmējot debesis, Jāņa zīmi u.tml.) un
norādījis, runājot par to laiku profesionālajiem dekoratīvās keramikas meistariem, ka viņu darbos
„daudz mazāka vērība pievērsta puķu trauku pamatformai, lai arī tā gūtu latvisku īpatnību. Pa
daļai tas izskaidrojams ar to, ka mums līdz šim netika piegriezta vērība mūsu etnogrāfiskai
keramikai - Latgales podniecībai, kura brīnišķā kārtā saglabājusi mūsu senos īpatnos trauku
veidus un rotājumus un Latgales podnieki ar savu primitīvo tēlotāja spēku radījuši atsevišķu
formu pasauli, kas var dot drosmi jauniem, lieliem darbiem mūsu modernā laikmeta nacionālai
keramikai” (Bīne J. Latviskā dzīvokļa iekārta. Puķu trauki // Rīts. 1935. 07. 07.).
LMA Keramikas meistardarbnīca arī veikusi sistemātisku lauku podniecības centru
apsekošanas darbu. R. Pelše kopā ar studentiem apmeklējis slavenākos Latgales
podniekmeistarus, kur apzinājuši darba tradīcijas, apstākļus, zīmējuši un fotografējuši podniecības
izstrādājumi. Vērtējot Latgales keramiku, R. Pelše izcēlis tādas iezīmes, kuras tai laikā
valdzinājušas arī Rietumeiropas skatītāju: „Te vērojama liela formu dažādība un īpatnība. Līdzās
vietēja rakstura formām bieži sastopama formas ar stingru klasicisma, izteiksmīga baroka, pat
spāņu un austrumnieku formu ieskaņām. Te krustojas austrumu (krievu) un rietumu (poļu)
kultūras, pie kam poļiem jau viduslaikos bijuši sakari ar rietumiem, pat ar Spāniju, kuras kultūras
ieskaņas vērojamas arī Latgales trauku formās”, tomēr piezīmējis „par spīti dažādām ārējām
ietekmēm, Latgales podniecība saglabājusi lielu īpatnību formās un rotājumā” (R. Pelše. Mūsu
keramikas sasniegumi un uzdevumi // Raksti un Māksla. 1940, Nr. 6.).
Vietējo tradīciju nozīmību un noturību uzsvēris arī mākslas vēsturnieks B. Vipers. „Augstā
tehnikas meistarība un formu savdabīgums liecina par latviešu lauku podnieku iedzimto, šejienes
amatniecības seno tradīciju izaudzēto stila izjūtu. Šī brīnišķīgā zemnieku mākslas nozare nav
pietiekoši izpētīta, lai varētu noteikti spriest par tās sastāvelementiem un pirmavotiem. Tomēr,
maz pārliecina mēģinājumi meklēt šeit spāņu un mauru, un pat ķīniešu ietekmju atliekas. Latgales
podnieku kompozicionālās fantāzijas pamati neapšaubāmi ir jāmeklē kādās ļoti senās, nacionālās
pagānu tradīcijās, kas raksturīgas katras tautas arhaikai un kas bieži pilnīgi ir pārvērtušās
noslēgtās zemnieku dzīves procesā. Mūsu priekšā ir īsts tautas stils ar savu burvīgo naivitātes un
gudrības sintēzi” (Vipers B. // Students. 1937. 15. 03.).
Jau divdesmito gadu nogalē novada podniecības paraugiem pievērsa uzmanību tautas
mākslas cienītāji un sāka veidot savas privātkolekcijas, no kurām (kā minēts publikācijās)
pazīstamākās ir E. Paegles, M. Grinberģes, O. Kalēja, A. Dzērvīša, J. Bīnes, L. Basankovičas. Arī
12 Latvijas muzeji uzsāka novada podniecības paraugu apzināšanu un var lepoties ar nozīmīgām
trauku ekspozīcijām /Valsts vēstures muzeja etnogrāfiskajā nodaļā, Latvijas etnogrāfiskajā
brīvdabas muzejā u.c./. Arī Latgalē mākslas un kultūras darbinieki sākuši popularizēt tautas
meistaru sasniegumus. Mākslas akadēmijas absolvents O. Kalējs, no 1931 strādājot Daugavpilī,
interesējies par novada kultūru, etnogrāfiju, tostarp, podniecību. 1934 Institūta vēstures kabinetā
atklājis tautas mākslas izstādi, kurā bijusi pārstāvēta arī keramika. Piedalījies (iespējams,
sadarbojoties ar R. Pelši) gan valsts mēroga, gan starptautisku izstāžu keramikas ekspozīciju
komplektēšanā, arī 1937 izstādes Parīzē. Īpašs posms Daugavpils muzeja pirmskara dzīvē bijis
saistīts ar plašas, jaunas ekspozīcijas veidošanu 1940 Latgales dziesmu svētkiem. O. Kalējs
organizējis materiālu vākšanu muzejam. Ar pilsētas preses izdevumu starpniecību griezies pie
pilsētas iedzīvotājiem ar lūgumu palīdzēt senlietu vākšanā. Aicinājums guvis atsaucību un muzejs
papildinājies ar vērtīgiem materiāliem. Latvijas universitātes pasniedzējs, etnogrāfs D. Troicigs
nodevis DM daļu etnogrāfijas priekšmetu, kas savākti Latgalē un iepirkti par Rakstu un mākslas
kameras līdzekļiem. Kā liecina tā laika periodika, Daugavpils muzejam bija cerības kļūt par
provinces visplašāko muzeju, jo tā tapšanā iesaistījās valdība, prezidents K. Ulmanis, LKF,
Izglītības ministrija, Daugavpils pilsētas dome u.c. Daugavpils muzeja paplašinātās ekspozīcijas
atklāšana Latgales dziesmu svētku priekšvakarā 1940. gada 9. jūnijā izvērtās par nozīmīgu
notikumu, jo piedāvāja iespēju iepazīties ar Austrumlatgales attīstību, sākot no akmens laikmeta.
Tika eksponētas Dvietes upes un Lubānas ezera krastos atrastās senlietas, kā arī Jersikas un
Dignājas pilskalna arheoloģiskie materiāli. Etnogrāfijas nodaļa lepojās ar Latgales un Augšzemes
tautas tērpiem un audumiem. „Latgales podnieku veidotie trauki, kurus tā iemīļojuši tautas
mākslas cienītāji, vai arī Latgales kokgriezēju veidotie tēli, kuros mūsu mākslas vēsturnieki
saskata latviešu tēlniecības pirmsākumus, tāpat daudzie mūsu senās celtniecības pieminekļi,
greznās rotas, tautas tērpi un audumi - tie visi kopā liecina par mūsu tautas kultūras senatnīgumu
un latviskā gara spožumu. Mirgos zīļotie vainagi, vizēs baltās sagšas, krekli un galdauti, kuplos
koši rūtotie lindraki un vīru pelēkie muduru svārki, lāsos Latgales podnieku greznie trauki un līdz
ar viņiem mūsu dižās senatnes noslēpumi pavērsies muzeja novietnēs” (Kalējs O. Latgales
Dziesmu svētki 1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī. Daugavpils latviešu biedrības izdevums)
(1., 7.). Silajāņu podniecība Pieminekļu valdei 1943 šķita aktuāla un tagad Latvijas vēstures
muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs var interesentiem piedāvāt plašu materiālu par
podniecības vēsturi šajā pusē, podnieku dzimtām, par podnieku darba kā tehnisko, tā estētisko
pusi, u.tml. (fotoattēli, zīmējumi, stāstījumu pieraksti).
13 2. PODNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS TENDENCES 20. GS. OTRAJĀ PUSĒ
2. 1. PODNIECĪBAS CENTRI UN MEISTARI
Pēc Otrā pasaules kara podnieka darbs ticis uzskatīts par parazītisku un nesavienojamu ar
padomju dzīves veidu, keramiķiem uzlikti lieli nodokļi, kam sekojusi darbnīcu un cepļu
aizzīmogošana, mantas un lopu aprakstīšana. 40.-50. gadu mija Silajāņu podniekiem bijusi īpaši
smaga, jo padomju vara pakāpeniski centusies likvidēt individuālo ražošanu arī amatniecībā un
lauksaimniecībā. Amatniekiem un zemniekiem tikuši uzlikti lieli nodokļi, tā piespiežot iestāties
kolhozos. 1947 nodokļi A. Paulānam sasnieguši 15000 rubļu. Sekojusi lopu aprakstīšana,
darbnīcas un cepļa aizzīmogošana. Vēl 50. gadu nogalē J. Teicāns rakstā „Latgales keramiķu
vajadzības” minējis, ka šopavasar, piemēram, kolhoza valde aizliedza b. Čerņavskim ganīt govi uz
kolhoza zemes, iekams viņš nebūs samaksājis par ganībām 5000 rubļus. Izcilam keramiķim b.
Zagorskim rajona finanšu nodaļa šogad lika samaksāt 4000 rbļ. nodokli, utt. (Teicāns J. Latgales
keramiķu vajadzības // Cīņa. 1958. 18. 12.). A. Paulāns 1949 bija spiests sākt strādāt par
jaunnodibinātā kolhoza podnieku /paša materiāli, darbs, darbnīca un ceplis – puse ienākumu
kolhozam/. Darinājis galvenokārt saimniecības traukus. „Bet galvenā nelaime”, norādījis J. Pujāts,
ir tā, „ka keramiķi mākslinieki artelī zaudē savu meistarību, pareizāk būtu, ja viņi strādātu
individuāli, artelī viņi sāks cits citu kopēt un vienveidosies, bet Latgales keramikas mākslas
skaistums pastāv tieši katra darba individualitātē” (turpat). Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas
vīru acīs palīdzējušas tādas kolorītas personības ka mākslinieks A. Detlavs un it īpaši mākslas
zinātnieks J. Pujāts. 1955 ar (jau leģendām apaugušajiem) diviem čemodāniem Silajāņu vadošo
keramiķu krūzēm, vāzēm, svečturiem un svilpauniekiem devies uz LKP Centrālkomiteju, kur
pratis pārliecināt funkcionārus par podnieku daiļrades nozīmību, pierādījis tā laika varenajiem, ka
keramika ir neizvērtējama tautas mākslas bagātība. Nodokļi tikuši samazināti un podnieku cepļi
atsākuši kūpēt. J. Pujāts mudinājis meistarus piedalīties izstādēs. Atjaunojusies izstāžu darbība un
jau 1957 notikusi pirmā pēc Otrā pasaules kara vērienīgākā Silajāņu keramikas izstāde Rīgā, pēc
kuras novada podniecība ieguvusi lielu popularitāti (1., 8.). Divu nākošo gadu laikā J.Pujāts
noorganizējis 18 izstādes tostarp, ārzemēs, kur podnieku devums ticis augsi novērtēts. 1958 bijis
viens no iniciatoriem Latgales novada apvienotās izstādes sarīkošanai Daugavpilī, kā arī
piedalījies Latgales kultūras nedēļas organizēšanā Rīga, kur par nozīmīgu notikumu izvērtusies
tēlotājas un lietišķās mākslas izstāde 1958 decembrī (1., 9.). „Latgale savu mākslu parādīja ļoti
bagātu, savdabīgu un dziļi tautisku, parādīja, ko tā krājusi un saglabājusi gadu desmitos”, rakstīja
republikas presē. Kā viens no centrālajiem pasākumiem bija novada mākslas izstāde, kur līdzās
arheoloģiskā un etnogrāfiskā posma mākslinieciskās kultūras atspoguļojumam, skanīgajam tautas
meistaru sniegumam nozīmīgu vietu ieņēma tēlotāja māksla, praktiski pirmo reizi kopā likts
Latgalē dzimušu, radoši strādājošu, kā arī novadā iedvesmu smeļošu autoru darbu klāsts.
14 „Latviešu un krievu mākslas muzeja durvis, šķiet, par šaurām, zāles par mazām, lai uzņemtu
Latgales mākslas izstādes apmeklētāju plašo straumi, kad izstādi vienā dienā apmeklēja ap turpat
3000 skatītāju. Tas ir rekordskaitlis muzeja vēsturē.” Ir gan interesanta piezīme, ka Latgales
keramiku rīdzinieki daudz dzirdējuši, bet pa īstam redzējuši samērā maz (Smelters M. Tautas
māksla // Zvaigzne, 1959. Nr. 3.). Ar īpašu vērienu izcēlusies podniecības ekspozīcija.
Publikācijās tiek minēts, „ka Silajāņi ir Latgales keramikas centrs, kur strādā 200 meistaru sākot
ar vectēvu un beidzot ar mazdēlu, kur visjaunākajam pašreiz ir tikai 7 gadi”, jo Silajāņu podnieki
jau trīsdesmitajos gados sākuši piedalīties izstādēs. Vispāratzītu autoritāti guva konkrētas spilgtas
personības, kuras radīja un pilnveidoja stilu. Tā A. Paulāna darbība noteica vāžu, svečturu formu
un rotājumu tālāku attīstību visā novadā. Viņš bija nepārspējams sīkplastikas meistars, kura
talants šo pēc būtības rotaļlietu pārvērta par mākslas darbu. P. Vilcāns deva ievirzi ļoti precīza,
smalka skrāpētā raksta, virtuozi izsvarotu trauku siluetu tapšanai. 1937 Vispasaules mākslas un
tehnikas izstādē Parīzē abu šo keramiķu meistarība tika novērtēta ar zelta medaļām, Andreja un
Polikarpa Riuču, Staņislava Kalves - ar sudraba.
A. Paulāns dzimis Silajāņu pagasta Šembeļu sādžā, podnieka Izidora ģimenē. Tēvs virpojis
izturīgus saimniecības traukus kā bļodas, krūzes, krūzītes un podus, palaikam izvirpojis
vienkāršas ziedu vāzes un svečturus, darinājis svilpauniekus. Agrā bērnībā palīdzējis tēvam
gatavot mālus, veicis citus palīgdarbus. Gadu gaitā kopā vēl ar diviem brāļiem apguvis podnieka
darba iemaņas. Pirmā pasaules kara laikā Paulāns ticis smagi ievainots un atzīts kara dienestam
par nederīgu. 1918 pēc demobilizācijas no cara armijas nopietni pievērsis podniecībai. Uzcēlis
jaunu dzīvojamo māju, bet vecās mājas vienā galā ierīkojis darbnīcu, otrā piebūvējis trauku
apdedzināšanas cepli. Pārņēmis tēva un tuvāko kaimiņu darba pieredzi, pilnībā apguva latgalisko
podniecības darba tehnoloģiju. Balstīdamies uz tradīcijām un likdams lietā bagāto fantāziju,
līdzīgi citiem Latgales podniekiem sākumā virpojis tikai ikdienas dzīvē lietojamos traukus. 1926
pēc pieminekļu valdes etnogrāfiskās ekspedīcijas Rēzeknes un Ludzas apriņķos radusies interese
un pieprasījums pēc Latgales keramikas savdabīgajiem izstrādājumiem. Mainīdams saimniecības
trauku lielumu, atsevišķu daļu samērus un rotājuma elementus, darinājis vāzes. Daudzi darinājumi
kļuvuši par Latgales dekoratīvās keramikas pamattipiem, piemēram, zvanveida, sauļotā staba un
labības kūļa vāzes, dekoratīvie šķīvji, divu, trīs un vairākžuburu svečturi (ar P. Vilcānu bijuši
vieni no pirmajiem, kas 30. gados sākuši veidot sarežģītus vairākstāvu svečturus). Īpaši izceļas trīs
un piecžuburu svečturi, kuru siluets atgādina austras koku. Izcilā formas izjūta atklājas cilvēku,
dzīvnieku un putnu figūru veidošanā, sadzīves notikumu un pasaku motīvu atainošanā. Daudz
darījis Latgales keramikas ornamentikā lietoto darbarīku pilnveidošanā. Jau esošo tradicionālo
Silajāņu keramikas darba rīku komplektu (koka irbulis, saru otiņa, ķemmīte) papildinājis ar koka
kātā iestiprinātu pulksteņa ritenīti, no lietussarga spraišļa izgatavojis ieapaļu kaltiņu, izmantojis
15 vīles iedzītņa smailo galu). Šos darba rīkus pārņēmuši citi Silajāņu meistari, rodot iespēju
bagātināt keramikas izstrādājumu rakstu. Īpašu vietu viņa daiļradē ieņem svilpītes un figurālās
grupās veidotās sadzīves ainas. Grafiskajais rotājums atrodams kā viegli ieskrāpēts raksts.
Iemīļotie A. Paulāna krāsu toņi bijuši sulīgi zaļie un dzeltenie. P. Vilcāns dzimis Silajāņu pagasta
Dūbu sādžā, tēvs Joahims ar podnieka amatu nodarbojies no zemkopības darbiem brīvajā laikā,
bijis viens no labākajiem savas sādžas podniekiem. Pirmo patstāvīgo cepli dedzinājis jau pēc tēva
nāves 16 gadu vecumā. Izdedzinājis kādus četrus podu cepļus un devies uz Pēterburgu, kur
metalurģiskajā rūpnīcā strādājis par atslēdznieku virpotāju. 1921 pavasarī atgriezies Latvijā un
atsācis podnieka gaitas. 1926 uzcēlis jaunu māju, veco pārveidojis par darbnīcu ar lielu
apdedzināšanas cepli. Darinājis tai laikā zemnieku pieprasītos saimniecības traukus kā bļodas,
piena podus, medauniekus, ievārījuma podus, ķērnītes, puķu podus, pa kādai vāzītei, sākotnēji
izmantojot atturīgu ornamentu. Radījis savu īpatnēju krūzes tipu-pazemu, ar kupli velvētu vēderu.
Virpojis arī traukus ūdens glabāšanai, triju spaiņu tilpumā. Viens no pirmajiem darinājis liela
izmēra monumentālas grīdas vāzes (izmantojot medaunieka formu). Savos traukos tiecies pēc
mākslinieciska perfektuma. 30 gados, kad dekoratīvā keramika gājusi plašumā, ticis uzaicināts ar
saviem darbiem piedalīties izstādēs Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, arī ārzemēs. Darinājis liela izmēra
dekoratīvus daudzžuburu svečturus (līdz 25 žuburiem, leģenda stāsta, ka bijis pat vairāk), sienas
šķīvjus, galda servējuma piederumus u.c. Silajāņu keramikā servīžu darināšanas aizsācējs un reizē
rezultatīvākais meistars. Rosīgi darbojies tehnoloģiskā procesa uzlabošanā, dažādu darbarīku,
cepļa inventāra piederumu radīšanā. Bijis izcils rotājuma meistars - rakstu sacerētājs un
interpretētājs, kompozīciju veidotājs, tehniku izkopējs, grafiskās ekspresijas spilgtākais pārstāvis.
Neapmierinājies ar viena toņa vāpējumu, sācis kombinēt divas dažādu toņu glazūras, iegūstot
īpaši skanīgu kolorītu. Darbnīcā podniecības pamatus apguvuši A. Ušpelis (vecākais), P.
Čerņavskis u.c.
Bez iepriekšminētajiem, jau popularitāti guvušajiem autoriem plašu un daudzpusīgu
keramikas darinājumu klāstu piedāvājuši tā laika jaunie Silajāņu podniecības pārstāvji S. Kalve un
P. Čerņavskis. S. Kalve radošo rokrakstu parāda plastisko formu meklējumos, savukārt, P.
Čerņavskis dekoratīvās ziedu vāzēs, sienas šķīvjos, servīzes izcēlušās ar smalki sabalsoto kolorītu
brūngani dzeltenā kopnoskaņā, tiecoties saglabāt Silajāņiem raksturīgās tradīcijas. Ar jauniem
darbiem izstāde piedalījušies brāļi Riuči, kas arī lielāku vērību pievērsuši polihromiem glazūru
sabalsojumiem. Skatītāju ievērību izpelnījas J. Dubovska keramika no skolotājas Leokādijas
Basankovičas kolekcijas, plastiskās formas ziņā pievilcīgie J. Macijevska darbi. Šī izstāde izcēlās
arī ar to, ka tajā parādījās jauni, iepriekš skatītajiem nepazīsami vārdi, jo daudzi keramiķi tikuši
uzskatīti par „vienkāršiem podniekiem” un agrāk mākslas izstādes nebija piedalījušies, tostarp J.
Caics, J. Zagorskis, A. Zagorskis u.c. un, kā ticis uzsvērts periodikā „dažu labu skatītāju dzird
16 runājam, ka A. Zagorska krūze esot mākslinieciskajā ziņā viena no vislabākajām un visrakstu-
rīgākajām Latgales krūzēm visa izstādē, un kur tad 10 gadus vecā J. Zagorska zirdziņi, sunīši,
auniņi. Tieši šī apstākļa dēļ ir jāatbalsta mūsu jaunie, talantīgie, daudzsološie „vienkāršie
podnieki”, kuru māksla tāpat kā rudzu maize — spēka, veselības un lauku smaržas pilna. Lūk,
kālab gribas vēlēt turpmākos panākumus ir A. Ušpelim un V. Zagorskim, ir I. Limanam un M.
Limanei, ka arī daudziem citiem, kuru vārdus te nevar uzskaitīt, jo kas lai zina, kuri no viņiem būs
Paulāna un Vilcāna slavas taku gājējs.” (Smelters M. Tautas māksla // Zvaigzne. 1959, Nr. 3.).
Latgalē praktiski nav bijis neviena rajona, kur nebūtu savu keramiķu. (Strauji augošā
Ludzas keramiķu saime atstājusi tālu nopakaļ kārsaviešus, kas necik sen skaitījās par šī novada
keramikas centru – tā presē.) Ludzas keramikas sasniegumus un īpatnības demonstrēja Antona
Biuvita, Donata Kasparāna, Viktora Ruskuļa zemnieciski vienkāršās vāžu kā arī citu trauku
formas. Spilgti sevi pieteica Antons Šmulāns ar sīkplastiku un skatītāju uzmanību saistīja
„medalus krūzes ar zirdziņiem, lāčiem, āžiem, piena krūzes vāzes, svečturi un it īpaši svilpaunieki
- bagāta un ļoti īpatnēja krāšņuma pasaule, kurā laimīgi apvienojies plastiskās izdomas spilgtums
ar labu kolorīta izjūtu”. A. Šmulāns Antons nepārspēts tautas pasakās un teikās izauklētu neliela
izmēra ļoti savdabīgu velniņu, meistars, kuri atnesuši īpašu ievērību un pasaules slavu. Meistaru
uz sīkplastiku apzināti virzījis J. Pujāts. Katrs velnēns bijis savādāks, ar savu sejas izteiksmi un
raksturu. Šajos darinājumos izpaudušās izcilās plastiķa dotības, viņa spēja mālā atveidot
personīgās pārdomas par dzīvi, ļaužu attiecībām, netikumiem. Sīkplastiku bieži izmantojis kā
neatņemamu un izteiksmīgu komponentu krūžu, divžuburu un četržuburu svečturu kompozīcijās,
kur plastiski tvertās dabas formas maksimāli tuvinātas svečturu ornamentālajām uzbūves formām
ar tā abstrakti ģeometrisko raksturu, tomēr nezaudējot figūriņām raksturīgo kustību ekspresiju un
psiholoģisko izteiksmi. Šāda tipa svečturiem iedvesmu bieži vien smēlis tautas folklorā.
Šajā izstādē pirmo reizi tik plašs skatītāju loks tika iepazīstināts ar Ziemeļlatgales (Viļakas
puse — Kozukolna un Tereškovas sādžas, Baltinavas, Kupravas un Tilžas apkaime) tautas
podniecības paraugiem. Dekoratīvā ievirze, kas, savā laikā skāra silajāniešu un vēlāk arī Ludzas
podnieku darbus, Ziemeļlatgales reģionam pagāja secen, un keramika savā formā, rotājumā un
kolorītā saglabāja senākās etnogrāfiskās iezīmes un izcēlās ne tikai ar savu atturību un skarbumu,
bet arī lietderību. „Tautas meistaru darinājumi ir sirsnīgi un īsti. Te jūtams zemes spēks un saules
siltums, mežu dziļā elpa. Vienkāršība te sadevusies rokā ar izteiksmību, daiļuma izjūta ar dzīves
vajadzību izpratni un atzīstamu amata māku” (Pujāts J. Ziemeļlatgales keramika. Katalogs.
Rēzekne. 1988.). Ziemeļlatgales podnieku darinājumi izstādē izcēlās ar īpašo pietāti pret māla
dabīgajām vērtībām, kā arī vēlmi šīs vērtības saudzēt, izcelt tās vienkāršiem līdzekļiem. Blakus
saimniecības traukiem ieskanējās arī interese par dekoratīvās podniecības pusi, kuru demonstrēja
atturīgas vāzes un dzīvnieku figūru veidojumi - svilpaunieki. Kā rosīgākie Ziemeļlatgales
17 podnieki tika minēti - Donats Ārmanis, Vladislavs un Ignats Dumbrovski, Broņislavs Ivanovskis,
Malvīne Locāne, Staņislavs, Broņislavs un Vladislavs Locāni, Staņislavs Vaivods u.c. M. Locāne
tajā laikā bija vecākā Latgales keramiķe, kura pratusi savam amatam piesaistīt arī vedeklu A.
Locāni. Šajā dzimtā bez keramiķa B. Locāna turpināja krūzes un medauniekus virpot tēvs
Staņislavs, un jau pirmos zirdziņus, pīlītes un pat ragainos velnus šajā izstādē demonstrēja viņa 7
gadīgais dēls Pēteris. Izstādi atklājot J. Pujāts referējis par lietišķo mākslu, kā arī bijis kataloga
autors (V. Svirska zīmētie portreti, J. Pīgožņa vāks) (1., 10.). Rakstījis ievadu un sakārtojis
novada redzamāko mākslinieku, kuri piedalījās izstādē, darbu mapi /15 krāsainas reprodukcijas/.
Izstāde bijis nozīmīgs stimuls novada mākslas tālākai attīstībai. Saņēmis LPSR AP Prezidija Goda
rakstu par lielu ieguldījumu izstādes organizēšanā, kā arī Latgales keramiķu darbības
aktivizēšanā. 1958 bijis klāt kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa un Rīgas Lietišķās mākslas
vidusskolas direktora Imanta Žūriņa sarunā par mākslas vidusskolas filiāles atvēršanu, kurā būtu
keramikas nodaļa, Rēzeknē. 1960 nāca klajā J. Pujāta grāmata „Latgales keramika”. Bet jau drīz
novada kultūras nedēļas rīkotājiem piedēvēta tendence nacionāli norobežoties un viņu aktivitātes
tikušas ierobežotas.
Keramika līdz pat sešdesmitajiem gadiem attīstījās centros, kuros vēsturiski veidojies savs
stils un tradīcijas (1., 11.). Bez Silajāņu centra ar spilgtu un dekoratīvu keramiku un tādiem
meistariem kā A. Paulāns, P. Vilcāns, Jānis Backāns, Onufrijs Kondrovs, P. un A. Riuči, Antons
Ušpelis (vecākais), Stanislavs Kalve, Jāzeps Kaļva, P. Čerņavskis u.c. dziļu savdabību un senāko
tehnoloģiju līdz pat mūsu dienām atnesa Antons Melderis, Ādams Kāpostiņš, u.c., kurus pazīstam
arī kā Pušas keramikas pārstāvjus. Ar šo jēdzienu parasti saprot tās savdabīgās estētiskās
kvalitātes, kuras gadsimtos izkopa podnieki, kas dzīvoja Pušas ezera apkārtnē. Par šo tradīciju
senumu liecina vēl 20. gs. sākumā plaši izplatītā trauku apdedzināšana ar svēpēto paņēmienu un
atsevišķos gadījumos trauku veidošana ar rokas ripu, izgatavoto priekšmetu kārtošana ceplī bez
apdedzināšanas aptverēm, kā arī spiedoga lietošana un senu ornamentu izmantošana darinājumu
rotāšanā, jeb „puķošanā”, kā teikuši vietējie iedzīvotāji. Podniecība Pušas apkaimē nebija mazāk
izplatīta, kā slavenajos Silajāņos tā, piemēram, vēl 20.gs. 30. gados Voicišos no 40 ģimenēm
vismaz 25 nodarbojās ar šo amatu. Arī šeit bija pazīstamas vairākas podnieku dzimtas — Kokini,
Teirumnieki, Tuči, Lāči, Melderi u. c. Izstrādājumus pārdeva gan uz vietas, gan apkaimē un tirgos
— Dagdā, Maltā, Rēzeknē, dažreiz arī Daugavpilī un Līvānos, kā arī Aknīstē, kur tos augstās
lietderības dēļ bija iecienījuši arī kaimiņi — lietuvieši. (Žugovs J. Pušas keramika. Katalogs.
1985.). Ā. Kāpostiņa dzimtā puse bija Rēzeknes apriņķa Pušas ciema Loču sādža. Tēvs iztiku
pamatā pelnījis ar podniecību, jo bijis plaši pazīstams meistars. Ādams Katiņu pagasta Ubagovas
sādžas divgadīgo skolu apmeklējis tikai vienu ziemu, jo uzreiz uzņemts otrajā klasē (kā pats vēlāk
uz krūzes rakstījis: „Skolā gājis līdz pusdienām vienā klasē, pēc pusdienām otrā”). 1917 tēva
18 vadībā uzsācis uzsācis podnieka gaitas. Aizrāvies ar mūziku, spēlējis vijoli. 1949 gadā nācies
iestāties kolhozā un amatam atlikušas tikai svētdienas. 1959 sācis piedalīties izstādēs Latvijā un
ārpus tās robežām. 1977 piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija. Darbi atrodas visos
nozīmīgākajos Latvijas muzejos, daudzās privātkolekcijās. Pirmā personālizstāde sarīkota
Rēzeknē 1980. Lirisma cauraustā vienkāršībā un zemnieciskā pamatīgumā izcēlis savā daiļradē
māla dabīgā kolorīta un faktūras vērtības. Lietojis apbrīnojami plānas glazūras, rotājis darbus ar
augu un ziedu motīviem zemglazūras gleznojumā, kā ornamentus ieskrāpējis tautas dziesmas,
pastāstus, biogrāfiskus faktus. Darinājis savdabīgu plastiku. Keramiku kārtojis ceplī bez
apdedzināšanas atverēm, ļaujot vaļu ugunij, dūmiem, nejaušībai. Spilgtākais zemnieku
visreliktākā podniecības slāņa pārstāvis, kas līdz 20. gs. 80. gadiem saglabājis, kopis un atstājis
mantojumā šodienas meistariem vissenāko, tostarp, svēpētās keramikas tehnoloģiju.
60. gadu sākumā daudzi vecie keramiķi bija aizgājuši aizsaulē, jaunie pārcēlušies uz
pilsētām un novada podniecības nākotne šķita visai apšaubāma. J. Pujātam, prasmīgi interpretējot
1975 PSKP CK Plēnuma lēmumu par tautas daiļamatniecības attīstību PSRS, izdevās panākt
keramikas kā tautas mākslas atdzimšanu. Ierodoties Rēzeknē kā Rīgas Poligrāfiķu kluba Tautas
kultūras universitātes lektors un noorganizēja Tautas universitātes Keramikas fakultāti (Rēzeknes
tipogrāfijā – direktors Marks Bruzgulis), kas kļuva par pamatu mākslas studijai, kura sākotnēji
apvienoja visus reģionā dzīvojošos meistarus un interesentus. Zināma rosība sākās arī Daugavpils,
Preiļu, Krāslavas, Ludzas pusē u.c. Sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai
tradicionāli amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes Lietišķās mākslas
vidusskolā, stažējoties meistaru darbnīcās. Keramikas fakultāte praktiski radās uz muzeja bāzes,
un J. Pujāts darbībā iesaistīja ne tikai podniekus, bet arī RLMV audzēkņus, R/A „Latvijas
keramikā” strādājošos, kā arī jebkuru, kam bija laiks un patika nodarboties ar mālu, kas saņēmuši
mantojumā tieksmi radīt paliekošas vērtības, balstītas uz tautas mākslas gadu tūkstošos krāto
pieredzi. Nodarbības vadīt un lekcijas lasīt pieaicināja Latvijā izcilākos šai jomā speciālistus (S.
Cimermanis, I. Loze, u.c.). J. Pujāts prata klausītājus ieinteresēt un aizraut (kā atceras ilggadējā
LKM fondu glabātāja S. Ribakova, arī muzejā nodibinājies pulciņš „Svilpaunieks” un visi
darbinieki rosīgi mīcījuši mālus, lipinājuši podus, darinājuši svilpauniekus). Panākot masveidību,
tika audzināti ne tikai meistari, bet arī radīta vide, kurā šī māksla varēja attīstīties un skatītājs,
kurš spētu to novērtēt. No Tautas universitātes klausītājiem 1978 izauga studija, un šinī pat gadā
apliecināja savu varēšanu Rīgā Dabas muzejā rīkotajā Latgales keramikas izstādē. Spējīgāko
studistu darbi aizceļoja uz Franciju, ap simts vienībām tika atlasītas PSRS Tautas mākslas izstādei
Maskavā. 1979 nogalē Vēstures muzejā Rīgā tika sarīkota vērienīga vecmeistaru un tautas
universitātes Keramikas fakultātes klausītāju (L. Āboliņa, A. Aleksāne, A. Audiāns, J. Backāns,
A. Baugulis, A. Bernāne, H. Bernāne, A. Bernāns, A. Buivits, L. Cīrulis, P. Čerņavskis, S.
19 Čerņavska, A. Dieglis, J. Dūbovskis, D. Dūbovskis J. Gribuste, A. Gutāns, M. Gulbe, P. Iruks, L.
Jakuškina, J. Kalve, S. Kalve, J. Kaļva, P. Kaļva, P. Kise, I. Klīdzējs, G. Krone, Ā. Kāpostiņš, A.
Kondra, O. Kondra, L. Masaļska, H. Masaļskis, A. Melders, J. Melders, K. Namsone, Z.
Patmalniece, A. Paulāns, I. Paulāns, A. Peipāns, K. Puķe, M. Reidzāns, S. Ribakova, A. Riučs, P.
Riučs, V. Ruskulis, S. Saveļjevs, J. Seiksts, A. Šmulāns, E. Šmulāne, J. Tumeļkāne, J. Ušpele, A.
Ušpelis (vecākais), A. Ušpelis (jaunākais), P. Ušpelis, V. Ušpelis, E. Vasilevskis, J. Vigups) darbu
izstāde (1., 12.). Jauno podnieku darinājumi tika likti blakus Latgales keramikas klasiķu darbiem
no muzeja fondiem”, lai parādītu Latgles keramikas vēsturiskās saknes, stila veidošanos – trauku
formu un rotājumu attīstību” un „lai skatītājiem un arī pašiem izstādes dalībniekiem būtu labākas
iespējas salīdzināšanājumam un vērtēšanai.” (Pujāts J. Latgales keramika izstāde. Katalogs. Rīga,
1979.). 80. gados šī prakse tika plaši pielietota - izstādēs blakus jauno autoru darbu ekspozīcijai kā
stila tīrības un izpratnes piemēru rādīt Latgales keramikas klasiķu devumu.
2. 2. LATGALES PODNIECĪBA 20. GS. 80. GADOS
Sākot ar 1980, kad Rēzeknē tika sarīkota pirmā vissavienības nozīmes Tautas daiļamata
diena, kas izvērtās par plašiem tautas mākslas svētkiem, katru pavasarī aprīlī Mākslas dienu
ietvaros notiek Latgales keramikas dienas, aptverot visu novadu, aizejot pat pāri tā robežām ar
daudzajām izstādēm un citām aktivitātēm. Lai rosinātu radošai darbībai, par gada nozīmīgāko
devumu Mākslinieku savienība kādam no meistariem piešķīra A. Paulāna medaļu (autors Jāzeps
Pīgoznis) un diplomu (autors Gunārs Krollis) (1., 13.). Lai izvērtētu tautas māksas aktivitātes, tika
iedibināti A. Paulāna lasījumi, pēc J. Pujāta aiziešanas aizsaulē 1988, izrādot patiesu cieņu
mākslas zinātniekam, tie ieguva J. Pujāta vārdu. Arī mūsdienās tajos piedalās mākslas zinātnieki
un interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm.
Pirmās Latgales Keramikas dienas sevi pieteica ar plašu, daudzveidīgu programmu un
izvērtās par „šīs daiļamata nozares vissavienības mēroga svētkiem” (Pujāts J. Tautas mākslas
atdzimšanas svētki // Padomju Jaunatne. 1980. 23. 04.), kuras reizē arī demonstrēja J. Pujāta
organizatora spējas, jo viņam bija izdevies pārliecināt par tautas rūpalu attīstību atbildīgos PSRS
MS un PSRS Mākslas akadēmijas darbiniekus par Latgales keramiķu prasmi un iespēju svētkus
rīkot atbilstošā līmenī. Pirmo Keramikas dienu saimnieki bija Rēzeknes pilsēta un rajons, jo šeit
no jauna tikuši uzbūvēti 8 keramikas apdedzināšanas cepļi un darbnīcas, kā arī Preiļi. J. Pīgožņa
sirsnīgajā manierē darinātajā Keramikas dienu plakātā par rīkotājiem uzskaitīti arī PSRS un LPSR
Mākslinieku savienības, PSRS Mākslas akadēmija (1., 14.). „J. Pīgožņa plakāts bija šo dienu ass.
Ap to tad arī dažādos ātrumos un attālumos viss notika” (Avotiņš V. Latgales keramikas dienas //
Literatūra un Māksla. 1980. 01. 05.). Pirmajās keramikas dienās piedalījās viesi no Maskavas,
Igaunijas, Lietuvas, Rīgas un citurienes (kas arī kļuva par tradīciju). Viņu vidū tā laika
20 prominences, kā LKP CK Kultūras nodaļas vadītājs A. Goris, LPSR kultūras ministra vietnieks I.
Batrags, PSRS MS mākslas zinātnes un kritikas komisijas priekšsēdētaja vietnieks V. Tolstojs,
KPKSR Tautas māksliniece, PSRS MS tautas mākslas sekcijas priekšsēdētāja G. Orlova, PSRS
MA dekoratīvās mākslas nodaļas zinātniskā sekretāre V. Jelttova, PSRS KM eksperte Z.
Ļitvinova, Viļņas Mākslas institūta prorektors J. Adamonis, mākslinieki, zinātnieki, dzejnieki un
žurnālisti.
Rēzeknes novadpētniecības muzejā tika atklāta centrālā izstāde, kurā kopā ar vecmeistaru
A. Meldera, J. Backāna, P. Čerņavska un citu darbiem varēja skatīt un vērtēt to gadu jauno
meistaru A. un P. Ušpeļu, V. Vogula, L. un V. Vinceviča, E. Vasilevska, J. Seiksta, P. Iruka, u.c.
kā arī pāragri aizgājušā, talantīgā P. Kises devumu. Tika godināts Latgales vecākais keramiķis Ā.
Kāpostiņš, kurš cauri savam septiņdesmit piecu gadu mūžam saglabājis senās Latgales keramikas
tradīcijas. Turpat varēja skatīt arī A. Ušpeļa darbu izstādi. Tautas daiļamata meistara diplomi tika
pasniegti A. Kāpostiņam. P. Čerņavskim, A. Ušpelim (jaunākais), V. Vincevičam, V. Vogulam.
Par īstiem svētkiem, izrādi un reizē izstādi brīvā dabā izvērtās gadatirgus ar plašu podu pārdošanu
un arī dāvināšanu. Podnieku svētkus kuplināja atvērto cepļu dienas, „kad ikviens, kas nebija
slinks, varēja ložņāt un pētīt, jautāt un klausīties. Iekost siera šķēlē un iebaudīt miezīti.” (Avotiņš
V. Latgales keramikas dienas // Literatūra un Māksla. 1980. 01. 05.). P. Ušpeļa, L. Vinceviča, V.
Vogula un A. Ušpeļa cepļus varēja skatīt gan kuroties, gan otrā dienā ārā ņemot. Par interesantu
aizsākumu izvērtās podnieku birzs stādīšana Ušpeļu darbnīcu tuvumā Rēzeknes apkaimē.
Preiļu pusē Jasmuižā podniecības vecmeistaru P. Vilcāna, A. Paulāna, A. Šmulāna u.c.
darbu izstāde no muzeja fondiem, kurā tika eksponēti arī fotogrāfa Jura Krieviņa ilgos gados
rūpīgi vāktie fotomateriāli par Latgales keramiķiem. Varēja skatīt vecmeistaru portretu galeriju,
etnogrāfiski dzīvo vidi, kurā noritējusi podnieku dzīve un radošā darbība un Latgales ainavas.
Fotogrāfijās māksliniekam bija izdevies izteiksmīgi tvert mirkļus no novada podnieku ikdienas un
šiem mirkļiem piešķirt pārlaicību ar tiešu nesenā apjautu, skatot vecos keramiķus. Kopējo
ekspozīciju kuplināja Latgales tautas tērpu izstāde un Renātes Mančinskas vadītās Tautas lietišķās
mākslas studijas „Dubna” (pirmā TLMS Latgalē) tekstils. Visi pasākumi notika ar tautas folkloras
grupu, koru u.c. pašdarbības kolektīvu piedalīšanos, kur veiksmīgi kopā likta, „dziedāta un
lūkojama folklora, tradīcija, mīts. Keramikas dienu norises visumā bij izkārtotas pārdomāti,
apgādātas ar vajadzīgām ziņām (tikšanās, filmas, katalogs katrai izstādei u. tml.), iespējami
precīzas laikā. Un atkal — uz Maskavu, uz Lietuvu, uz Rīgu, uz pasauli ar priekšstatu un domu
par Latgales keramiku, ar kādu podu un svečturi nastā, ar tuvākām nojautām par šo savādo stūri,
kur Riebiņos jaunas meitas zina dziedāt tās dziesmas, ko Jasmuižā Saunas sievas, kur Jersikas un
Mežvidu kapelas spēlēja, visi dancoja, dziedāja, jutās, it kā būtu te pusdzīves bijuši. Ārā dziedāja
strazdi, stārķi lidoja, augšā mēness spīdēja, apakšā zeme vilga un vērās. Lipa māls” (turpat).
21 Nākošā gada pavasarī jau četrus novada pilsētas un rajonus (Daugavpils, Ludza, Preiļi,
Rēzekne), aptvēra Latgales Keramikas dienu pasākumi. G. Kroļļa vadītajai Mākslinieku
savienības delegācijai (Izabella Krolle, E. Detlavs, Dainis Krastiņš, Pēteris Martinsons, J.
Pīgoznis, J. Pujāts u.c.) kā arī preses, televīzijas pārstāvjiem, visiem viesiem bija iespēja iepazīties
ar rajoniem, kur šis tautas mākslas veids guvis plašu vai vismaz jūtamu atsaucību. Rajonu kultūrai
darbinieki, visur iepazīstināja ar labākajiem pašdarbības kolektīviem, dodot iespēju tiem sevi
apliecināt. Keramikas dienas ievadīja Ludza ar novadnieku izstādes atklāšanu un Apolinārija
Diegļa godināšanu viņa septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā.
Izstāde Rēzeknes muzejā tika nosaukta par eksperimentālu, par varēšanas demonstrēšanu,
par jaunu formu un izteiksmes paņēmienu meklēšanu ar visām no tā izrietošajām problēmam.
Masveidība bija sasniegta un aktuāls kļuva stilistikas jautājums, jo „vairums jaunākās paaudzes
keramiķu apguvuši „tradīcijas formu”, bet diez vai vairums ir apguvis „tradīcijas saturu”, lai
varētu brīvi eksperimentēt tā ietvaros, un māksliniecisko domāšanu, lai varētu eksperimentēt pāri
tā ietvariem” un vēl „formas, kurām nav bijis priekštecības pieredzē, nekavējoties atklāj vājās
vietas, starpību starp profesionāli un tautas amata meistaru, viņu visai dažādajām pieejām
tradīcijai” (Avotiņš V. Māla slavināšana // Literatūra un Māksla. - 1981. 01. 05.). Izstādē pirmo
reizi skatītāju vērtējumam savu darbu plašāku klāstu piedāvāja R/A „Latvijas keramika” Rēzeknes
ceha tautas keramikas kolektīvs, jo J. Pujāts tobrīd cerēja, ka šī amatniecības attīstības forma, tāpat
kā vietējās rūpniecības ministrija organizētā R/A „Daiļrade” varētu dot savu ieguldījumu novada
podniecības tradīciju izkopšanā un saglabāšanā. R/A „Latvijas keramika” tika piešķirts tautas
keramikas rūpalu nosaukums un zināmā mērā pārkārtota apvienības ievirze. „Latvijas keramikas”
Rēzeknes cehā sāka darboties jaunie tautas keramiķi, J. Pujāts bija pārliecināts, ka ievērojot
Latgales keramikas tradīcijas formā, rotājumā, kolorītā tiražējumu vietā stāsies radoši spraigi
variējumi par paša keramiķa iecerēto, Mākslas padomes akceptēto trauka vai svečtura tipu.
Keramikas dienu atklājums šajā gadā bija Jānis Backāns. Viņa keramika „Daiļrades”
salonā allaž tikusi plaši pieprasīta. „Tomēr visiem, kas pazīst J. Backānu, nekad nebija gadījies
redzēt kopā vienlaikus tik daudz darbu, kas dod vispilnīgāko priekšstatu par šo interesanto
meistaru. Nav nejaušība, ka uz izstādes slēgšanu sanāca tik daudz cilvēku, kas vēlējās personiski
pateikties par sagādāto prieku.” (Saulīte A. Sirdspriekam // Znamja Truda. 1982. 01. 05.).
Tradicionāli Lietišķās mākslas vidusskolas jaunajās telpās notika gan svinīgs sarīkojums, gan
virkne citu pasākumu (audzēkņu darbu izstāde, kas demonstrēja labu formu, stingru skolu un
biklumu šīs skolas pārvarēšanā ceļā uz individualitāti, keramikas izstāde pārdošana u.c.).
Preiļos notika keramikai veltīts vakars ar P. Čerņavska izstādi un paša meistara
godināšanu. Kā nelielā ekspozīcija, tā mājās palikusī „produkcija” apliecināja sevi cienoša cilvēka
darbu, bez nolaidēm – „tas tirgum, tas muzejam”. Jasmuižā – Ziemeļlatgales keramikas izstāde.
22 Diena noslēdzās ar A. Ušpeļa cepļa kurināšanu un no rīta cepļa izņemšanu, keramikas birzē ozolu
stādīšanu. Līdzās izstādēm Ludzā, Rēzeknē, Preiļos, Jasmuiža, kurām bija lokāls vai arī
retrospektīvs raksturs, Daugavpils muzejā apkopots Latgales keramiķu pēdējā gada sniegums (1.,
15.). Izstādē piedalījās visu paaudžu tautas keramiķi, taču nozīmīgākais vārds piederēja jaunajiem,
„kas intensīvā darbā un meklējumos pakāpeniski ievirzās savu radošo spēku briedumā” (Pujāts J.
Latgales keramika. Katalogs, 1982). Šajā izstādē varēja tikties arī ar lietuviešu melnās keramikas
meistaru darbiem (G. Prans, S. Mašals, M. Miļausks). Melnā svēpētā keramika radīja plašu
interesi, jo Latgalē tā panīka 20.gs. sākumā. Latgales podnieki iepriekšējā gadā piedalījās
lietuviešu tautas keramikas seminārā Druskininkos, un sāka veidoties sadarbība starp Latgales un
Lietuvas podniekiem, jo kā trauku formas, tā tehnoloģija ir tuvas un būtībā tās ir „atvases no
kopējas saknes”. Daugavpils izstāde varēja uzskatatīt par sava veida ikgadēju pārskatu, kurš
visumā apmierināja priekšstatus par Latgales keramiku un atsevišķiem meistariem. „Kolorīts kļūst
hromatiski skanīgāks. Māls tiecas atplaukt savās dabiskajās estētiskajās kvalitātēs. Latgales kera-
mikas stils uzzied jaunā attīstības pakāpē” (turpat). Par gada nozīmīgāko devumu tautas keramikā
Ā. Kāpostiņam tika pasniegta pirmā Mākslinieku savienības A. Paulāna medaļa un diploms. Arī
citās iestādēs un organizācijās, tostarp Daugavpils mūzikas vidusskolā varēja apskatīt keramikas
ekspozīciju. „Vēlēšanās, lai Latgales keramikas popularitāte būtu noturīga, keramikas dienās
redzētais, jaunākās paaudzes meistaru gan radošie, gan ar „ražošanas” rutīnu mazliet apaugušie
ceļi, viņu ne vienmēr noteiktie dzīves veids un dzīves vide, pastāvīgā atrašanās kultūrcentru
profesionalitātes ietekmē, visumā vairs ne individuāli, bet sistematizēti, kolektīvi apgūtā
pamatpieredze raisa domas, ka nepieciešams meklēt paņēmienus, kā jaunajos apstākļos, ar tiem
atbilstošiem līdzekļiem panākt to, kas raksturoja vecos podniecības izcilniekus, - sava patstāvība,
vispārēja pasaules uzskata nesaskaldīts estētiskais priekšstats, kurš nodrošina meistaru ar tautas
mākslai būtības apzinātu vai neapzinātu izpratni.” (Avotiņš V. Māla slavināšana // Literatūra un
Māksla. 1981. 01. 05.).
Tā laika periodikā izskanēja atziņa, ka par vadošo tautas keramikas spēku izvirzījušies
Rēzeknes apkaimes meistari. Par Podnieku dienu pasākumu un daudzu citu aktivitāšu centru
izvērtās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskola, kurā no 1959 darbojās Keramikas nodaļa. 80.
gados to vadīja Janīna Gribuste, mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāles
Keramikas nodaļā. Apjaust Latgales keramikas būtību palīdzējusi kolorīta personība Marta
Krastiņa – dzimusi vidzemniece, bet liela novada podniecības pazinēja un cienītāja. Praksē
meistarības noslēpumus J. Gribuste apguvusi P. Čerņavska darbnīcā, iespaidojusies no saulainās
A. Paulāna fantāzijas radītās podniecības pasaules, tuva šķitusi Ā.Kāpostiņa mākslas poētiskā
sirsnība, viņa koptā visreliktākā podniecības kultūra. 1983 uzņemta Mākslinieku savienībā. No
2006 ir Latvijas Kultūras fonda mūža stipendiāte. Darina podus, bļodas, krūzes, svečturus un arī
23 šodien mazāk pazīstamus trauku tipus. Jūtīgi sabalansējot apjomus, ar lielu tīrību un smalkumu
veidojot formas, panākot atturīgu eleganci siluetu ritmos, ar īpašu aizrautību variē vāraunieka un
piena poda aprises. Korektā, profesionāli izslīpētā forma, interesantā krāsainība, prasmīgi
savienota ar atturīgu rotājumu, tradicionālajiem otas raksta motīviem un to kompozīcijām, kā arī
ekspresīvi atraisītajiem dabas formu atvasinājumiem zemglazūras apgleznojuma tehnikā, raksturo
autores devumu novada podniecības koptēlā. 1980 RLMV par pasniedzēju, Keramikas
programmas vadītāju sākusi strādāt Anita Bernāne. Podniecības pamatus apguvusi Rēzeknes
Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā un kā pirmā novada podniece ieguvusi augstāko
profesionālo izglītību Mākslas Akadēmijas Keramikas nodaļā, (diplomdarba vadītājs
P. Martinsons), kur paralēli pasaules plašuma apjautai stiprināta atziņa par tautas mākslas
nozīmīgumu. Latgales podniecības būtībai tuvojusies vietējo meistaru darbnīcās. Autori interesējuši
arī keramikas senākie slāņi, svēpējuma un lustras glazūru mākslinieciskās iespējas. Pieaicinot
arheoloģi I. Lozi, 80 gados tikuši apzināti neolīta trauku formveides principi, tehnoloģija un
ornamentika. Kā viena no organizatoriem Podnieku dienu pasākumos piedalījusies kopš šīs
tradīcijas aizsākuma. 2003 LMA ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslā. RLMV
daudzi novada podnieki dēvē par savu skolu.
Par nozīmīgu notikumu izvērtās izstāde Maskavā 1982 rudenī, kura bija iekļauta
Starptautiskās mākslas kritiķu asociācijas simpozija darba kārtībā. Ekspozīciju veidoja 70 autoru
ap 2000 darbi aptverot visu nozīmīgāko novada keramikā. Tā kārtējo reizi apliecināja J. Pujāta
organizatora un diplomāta spējas un deva iespēju ne tikai skatītājam, bet arī autoriem izvērtēt to,
ko tobrīd saprata ar jēdzienu “Latgales keramika”. Gatavojoties izstādei, podnieki pievērsās
senāko slāņu apzināšanai. 80. gadu sākumā, kad keramikas vienkāršības skaistums likās jau zudis
košo glazūru daudzkrāsainajā mirdzumā, Latgales podniekiem izdevās atjaunot (Voldemāra
Vogula darbnīcā, balstoties uz Ā. Kāpostiņa informāciju), melnās svēpētās keramikas ieguves
tehnoloģiju. Kopā likts svēpējums ar neolīta darināšanas un rotāšanas paņēmieniem, visnotaļ
organiski iekļāvās kopējā stilā, blakus krāšņi vāpētajai keramikai. Mūsdienās arhaiski pievilcīgie
darinājumi ir ļoti pieprasīti un daudzi meistari konsekventi pievēršas svēpētās keramikas
tehnoloģijai un stilistikai. Izstādei Maskavā tika nodrukāta afiša un J. Pujāta sastādītais katalogs
(1., 16., 17.). Tās sagatavošanā, organizēšanā un iekārtošanā lielu darbu ieguldīja LPSR
Mākslinieku savienības Latgales organizācija. /1982 apvienojoties visiem Austrumlatvijā
dzīvojošajiem māksliniekiem Daugavpils organizācija guva nosaukumu LPSR Mākslinieku
savienības Latgales organizācija/. Tās administratīvais centrs pārvietojās uz Rēzekni, jo Rēzeknē
bija izveidojušies priekšnosacījumi, kas veicināja mākslas dzīvi pilsētā – Rēzeknes Lietišķās
mākslas vidusskola, kura 1980 bija ieguvusi, plašas telpas, kurās varēja rīkot un arī tika rīkotas
izstādes, bērnu mākslas skola, pilsētas vadības atbalsts, mākslinieku darbnīcas u.tml. Par valdes
24 priekšsēdētāju kļuva O. Zvejsalnieks, kura vadībā MS LO izvērsa aktīvu darbību gan nostiprinot
materiāli tehnisko bāzi (MF salons – 1984, MF kombināta “Māksla” iecirknis - 1987), gan rīkojot
izstādes, gan citas ar mākslu saistītās aktivitātes, gan vienojot un rosinot visus novadā dzīvojošos
māksliniekus, kuriem bija ko piedāvāt skatītājiem. A.Vējāns, raksturojot novada mākslinieku
aktivitātes, secināja, ka „Latgale viss ir cieši saistīts kopā - pagātne ar tagadni. Darbs ar dziesmu,
podnieka ripa ar tēlotāju mākslu un dzeju. Viss izaug no zemes un no sirds: šūpuļdziesma, glezna,
grāmata, medaunieks” (Latgalische Keramik und Aquarelle. Katalogs. Verfasser: I. Vilčuka.
Bremen. 1986.).
Izstādes orgkomiteju 19 cilvēku sastāvā vadīja LPSR MS valdes priekšsēdētāja Dž.
Skulme un tajā ietilpa Daugavpils, Ludzas, Preiļu, Rēzeknes pilsētas un rajona vadītāji, R/A
Latvijas keramikas, R/A Daiļrade vadība, kā arī muzeju pārstāvji, mākslinieki u.c. Par žūrijas
komisijas priekšsēdētāju tika nozīmēts MS Tautas mākslas komisijas vadītājs R. Heimrāts, tās
sastāvā darbojās E. Detlavs, P. Martinsons, J. Pujāts, J. Pīgoznis, E. Rozenbergs, O. Zvejsalnieks
(1., 18.). Izstādes organizēšanu materiāli atbalstīja arī Mākslas fonds – podestūra, transports u.c.
Ekspozīcijai iecerētie darbi tika savākti no visiem novada meistariem un nogādāti atlasei RLMV
izstāžu zālē, kā arī vecmeistaru darbi no muzeju krājumiem. To iekārtot brauca paši mākslinieki
(A. Bernāne, A. un P. Ušpeļi, V. Vincevičs, O. Zvejsalnieks, I. Vilčuka, R. Mančinska, M. Kronis,
J. Ruduks) P. Martinsona vadībā. /P. Martinsons dzimis 1931 Daugavpilī. Keramiķis, arhitekts.
1957 beidzis LVU inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu. No 1965 piedalās izstādēs.
1961 AS biedrs, 1965 MS biedrs. 1962 – 1971 strādājis Rīgas LMV. 1968 LMA Lietišķi
dekoratīvās un Rūpnieciskās mākslas nodaļas pasniedzējs, 1989 docents, 1994 profesors. 1992
ieguvis mākslas maģistra grādu. Kopš 1963 nodarbojas ar keramiku, strādā MF eksperimentālajā
keramikas darbnīcā. Apbalvojumi: Starptautiskā keramikas izstādē konkursos Faencā – Zelta
medaļa 1972, 1975, 1976; 2. starptautiskā keramikas izstāde Gdaņskā – Polijas Rūpniecības un
celtniecības ministrijas prēmija 1973; 3. starptautiskā keramikas izstāde Sopotā – zelta medaļa un
speciālā Polijas Rūpniecības un celtniecības ministrijas prēmija 1976; MS diploms un medaļa par
gada izcilāko jaunrades sniegumu 1976, 1988; 7. starptautiskā keramikas izstāde Valorisā –
diploms 1978; 3. starptautiskā keramikas izstāde konkurss Mino 1992 – bronzas godalga/.
P. Martinsons iekārtojot izstādi vadījās no milzīgās telpas diktētajiem noteikumiem, kuru
neitrālo, plašo „pelēkumu” šķitis gandrīz neiespējami piepildīt, kā pats vēlāk izteicies: „Es sapratu,
ka Maskavas skatītājam, kur dienā var pat simt izstādes apmeklēt, neko neizteiks katra autora
vārds vai individuālā rokraksta nianses.” Ekspozīcija sākās mazākajā no divām tai atvēlētajam
telpām ar klasisku ievadu. Virknē stiklotu vitrīnu brīvi kārtojās A. Paulāna, P. Vilcāna, A.
Šmulāna, J. Caica, Riuču, A. Diegļa un citu vecmeistaru darbi, dodot ieskatu par saimniecības
trauku tipiem, raksturojot divu novada podniecības līniju – plastikās un grafiskās
25 līdzāspastāvēšanu (1., 19.). Trauku tipu „salās” atsevišķi grupējās krūzes un vāzes, eļļas un dažādi
citi saimniecības trauki, svilpaunieku grupiņas un lielā ažūrā masa kārtojās svečturi. Kopiespaids
bija noteicošais. Trauku kopu un grupu autoru vārdi tika norādīti, neizceļot atsevišķu meistaru
darbus. Ekspozīcijas neatņemama sastāvdaļa bija tekstīliju grupas (krāšņās Latgales segas, jostas
un linu galdauti, pārsvarā TLMS „Dubna” darinājumi), dodot nojausmu par krāsu izjūtas
principiem novada tautas mākslā. Par vidi, ainavu, darbnīcu interjeriem un pašiem meistariem
informēja J. Krieviņa fotomateriāli. „Milzīgo telpu ieraugot, pagaisa iepriekšējās asociācijas. Zāli
apdzīvoja, applūdināja keramikas klājiens, it kā būtu apstādināts tirgus dienas mirklis, applūdināja
ar to raibo pārpilnību, kas neļauj „piesiet aci” vienuviet, bet ierauj kopiespaida virpulī. Centrā – kā
tikko apdzisušā pavardā nosvēpusi melnā keramika, ap to – it kā liesmas atblāzmas mirgojumi
krūžu un vāžu spožajās vāpēs, jo tālāk no centra, jo pieaug formu sarežģītība vāžu smalkajos
siluetos un svečturu izlocītajos sažuburojumos, pieaug krāsainība dekoratīvo šķīvju toņu
kontrastainībā un vāžu plūdinātajās krāszieda pārejās” (Kaminska R. Latgales keramika Maskavā
// Literatūra un Māksla. 1982. 12. 11.). Viss minētais, izņemot muzeju fondus, dažu pēdējo gadu
darinājums, lielākoties vidējās, jaunākās un visjaunākās paaudzes meistaru cepļos dedzināts.
Gatavojoties izstādei, daudzi jaunākās paaudzes meistari (P. Iruks, J. Ruduks, V. Voguls u.c.)
kāpināja tradicionālo piena podu, vāraunieku, medaunieku, ķērņu, vāžu u.c. darinājumu apjomus,
panākot formu monumentalitāti, uz ko rosināja, plānojot ekspozīciju J. Pujāts, apzinoties
paredzētās izstāžu zāle mērogu. Gan melni svēpētie podi, gan spoži vāpētās vāzes (J. Seiksts) katrā
grupā iezīmējās kā kompozicionāla dominante. Par Latgales keramiku kā par tautas mākslu, tautas
daiļrades lokam atbilstošu parādību atgādināja klasika izstādes ievadā, demonstrējot izstrādātos
un nostabilizējušos principus. Paaudzi, kura tradicionālā praktiķa kārtā apguvusi amatu un
joprojām palikusi uzticīga zemnieka sētai un kuras darbība vērtējama kā Latgales keramikas
tradīcijiu dekoratīvās puses izkopšana, Maskavas izstādē plašāk pārstāvēja P. Čerņavska darbu
kolekcija, J. Backāna saimniecības trauki. Novada meistara devumu vērtēja arī Maskavas mākslas
zinātnieki. „Mūsu valsts Eiropas daļas republiku tautu dažādo keramikas veidu vidū Latvijā radītā
izceļas ar savu dzīvotspēju, masveidību, lieliskajām tehniskajām īpašībām un ar to, ka tajā bez
jebkādas piespiešanās organiski savienojas dziļi tradicionālas nacionālas iezīmes ar mūsdienīgām
formām, noteiktība un vienkāršība – ar dekoratīvu izteiksmīgumu un eleganci”... „Latgales
meistari ļoti labi izjūt uz tradicionāla pamata veidotu izstrādājumu lomu un nozīmi, pēc viena
standarta iekārtotu mājokļu noformējumā ienesot gan siltumu, gan nacionālo daudzveidību”
(Хохлова Е. Латгальская керамика. Советское Декоративное Искусство // М: Издательство
Советский художник, 1986). E. Hohlova pamanīja tādu vidējās un jaunākās paaudzes meistaru
darbus kā J. Backāna darinātos tradicionālos medauniekus, eļlas traukus un citus, tieši praktiskai
pielietojamībai domātus, V. Vogula saimniecības trauku formu lakonismu sabalsojumā ar atturīgo
26 ornamentu, E. Vasilevska darinājumu proporcionālo skaidrību. P. Iruka svēpētās keramikas
monumentalitāti, J. Seiksta svečturu un vāžu greznību, M. Reidzāna darbu apburošo raupjumu, P.
Čerņavska kolorīta smalkumu, A. Ušpeļa fantāzijas bagātību, plastikas izjūtu tādu darinājumu kā
šķīvju, vāžu interpretācijā. Izstādes 22 autoru 78 darbus iepirka PSRS tautu lietišķi – dekoratīvās
mākslas muzejs (1., 20.).
Izstāde tika kopumā vērtēta kā komunicēšanās iespēja ar PSRS MS, iespēja parādīt, ka
Latgales keramika dzīva un autentiska, pierādīt, ka tā ir daudzskaitlīga un daudzveidīga. Tā bija
iespēja pievērst arī starptautiskās kultūras sabiedrības uzmanību novada podniecībai, jo līdz šai
izstādei Latgales keramika atsevišķu autoru interpretācijā tika iekļauta kopējās lietišķās mākslas
darbu kolekcijās kā vissavienības skatēs, tā arī ārzemēs, bet netika demonstrēta patstāvīgās
ekspozīcijās. PSRS MS vadība vērsās pie republikas vadības, ar lūgumu izteikt pateicību visiem,
kas piedalījās izstādes organizēšanā un starptautiskā simpozija sekmīgā norisē (1., 21.). Nākošajās
keramikas dienās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas aktu zālē Latvijas PSR Mākslinieku
savienības valdes priekšsēdētāja Latvijas PSR Tautas māksliniece Džemma Skulme sveica novada
organizācijas un iestādes, kā arī atsevišķus dalībniekus, pasniedzot tiem Latvijas PSR Mākslinieku
savienības Goda rakstus par veiksmīgu keramikas darbu ekspozīciju Latgales keramikas izstādē
Maskavā 1982, tostarp J. Pujātam, P. Čerņavskim, P. Irukam, A. Ušpelim (jaunākajam), V.
Vogulam, par aktīvu un veiksmīgu līdzdalību Latgales keramikas izstādes organizēšanā,
starptautiskā tautas mākslas simpozija norises kuplināšanā.
Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā. „Kāpjoša, šalkojoša cilvēku straume plūda uz
skolas augstāko virsotni – atklātu terasi. Zem pelēkas debess miglā cēlās un grima Rēzeknes
pakalni, bet visa vidū Ušpeļu dzimtas (četru paaudžu) keramika, ko rasināja un spirdzināja sīks
lietutiņš.” (Sila R. Tālu pāri septiņiem pakalniem // Rīgas Balss. 1983. 15. 04.) Atklājot izstādi,
Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks Ēvalds Valters novēlēja gan keramiķiem, gan visiem
latgaliešiem saglabāt sava novada krāsas un formas, saglabāt sava dialekta vienreizīgo spožumu,
dziesmu un māla skanīgumu. Palūkoties uz L. Vinceviča šķīvjiem un svečturiem, E. Vasilevska
krūzēm, iepazīties ar Ušpeļu podnieku dzimtas savdabīgo daiļradi ieradās tūkstošiem cilvēku no
visām republikas malām. Daudz ļaužu bija arī tradicionālajā podu gadatirgū, kur skanēja dziesmas
un joki un priekšnesumus sniedza etnogrāfiskie ansambļi. Rēzeknes novadpētniecības muzejā bija
skatāma P. Čerņavska 60 gadu jubilejas personālizstāde, kurā ar fantāzijas izdomu un kolorīta
bagātību saistīja milzīgie svečturi, dekoratīvie šķīvji, vāzes, podi. Viņa devumu keramikā MS
novērtēja ar A. Paulāna diplomu un medaļu. „Galvenais ir uzupurēšanas darbam. Un disciplīna ir
iegūta. Kad domā cits, pods ir greizs.” atklāšanā izteicās pats meistars.
1984 keramikas dienas (1., 22.) piedāvāja skatītājam tautas mākslas meistaru darbu izstādi
Daugavpils Centrālajā kultūras namā un M. Caunes fotogrāfiju izstādi „Latgales keramiķi”,
27 novadpētniecības un mākslas muzejā „Daugavpils un Silajāņu keramika”, atvērto durvju dienas V.
Vinceviča un S. Vilcāna darbnīcā, kur interesenti varēja vērot cepļa dedzināšanas nobeigumu.
Savukārt Daugavpils Mūzikas vidusskolā izstādē „Dāvana bērniem” varēja skatīt tautas meistaru
darinātos svilpauniekus. „Māla rotaļlietas ir viens no senākajiem un interesantākajiem tautas
daiļrades izpausmes veidiem. Tās pievelk ar savu poētiskumu, asprātīgu humoru un dzīvesprieku”
(Žugovs J. Rotaļlietas. Katalogs. 1984.). Izstāde iepazīstināja ar A. Paulāna, A. Šmulāna, A.
Kāpostiņa vai S. Vilcāna poētikas caurausto pasauli, P. Kises „brīnumputniem”, kuri radīja
pavisam jaunu skatījumu uz šo „mazo sadzīves skulptūru”, kā arī citu autoru darbiem. Izskanēja
doma, ka Latgales keramikā sīkplastika vēl īsti nav novērtēta un ka muzeja fondos maz pārstāvēta,
kā izņēmumu minot LPSR Vēstures muzeju.
Otrajā keramikas svētku dienā Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta šīs puses
keramikas klasiķu darbu izstāde, to papildināja jaunās paaudzes autoru J. Ruduka un J. Seiksta
ekspozīcijas. J. Seiksts dzimis Ludzas pusē, beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu, par
dzīves un darba vietu izvēlējies Madonas pusi, bet savā radošajā izteiksmē saglabājis uzticību
novada podniecības tradīcijām. 1980 uzņemts MS. Viņa darbi skatīti gan Latvijā, gan pasaulē
(Maskavā, Ungārijā, Francijā u.c.). Izstādes atklāšanā J. Seiksts saņēma A. Paulāna diplomu un
medaļu par gada izcilāko sniegumu Latgales keramikā. Lai izkoptu tautas keramikas atsevišķas
nozares, ar izstādi „Svečturi, podi un krūzes” (Malnavas sovhoztehnikumā), tika uzsākta prakse
Keramikas dienās organizēt atsevišķu žanru skates.
Savukārt Rēzeknes Novadpētniecības muzejā, plašākai publiskai apskatei tika piedāvāti
muzeja fondi, kuros centrālā vieta atvēlēta P. Vilcāna un A. Paulāna darinājumiem, kā arī abu
vecmeistaru laikabiedru Zagorsku un Babru ģimeneņu sniegumam, kuras pārstāvji vēl
sešdesmitajos gados darbojās Silajāņu novadā un izcēlās ar labām podniecības tradīcijām. Izstādes
ekspozīcijā iekļāvās arī Ā. Kāpostiņa un J. Backāna jaunākais devums. Silajāņu podniecībai
piederīgs jau bija Backāna vecaistēvs Jāzeps, bet pats sešpadsmitgadīgais Jānis pirmās šī amata
iemaņas apguva pie kaimiņu Skrauču sādžas meistara Jāzepa Šļiukas, kopš 1942 keramika viņa
dzīvē ieņēmusi arvien paliekošāku vietu. Dalība izstādēs Maltā, Preiļos, Rīgā, Cēsis un citur lika
mākslas cienītājiem viņa radošo devumu pamanīt. 50 gados ticis uzaicināts piedalīties Maskavas
Vispasaules jaunatnes festivālam rīkotajā izstāde, kā arī kopā ar citiem Latgales māla meistariem
latviešu mākslas izstāde Bukarestē. Mākslinieku savienības biedrs, strādājis R/A „Daiļrade”.
Novada podniecības tradīciju izpratnē ievadījis daudzus keramiķus. Izstrādājis savus īpatnējos
krūžu, vāžu un svečturu tipus, saglabājot Silajāņu tradīcijām raksturīgo. „Dekoratīvā rakstura
darbiem ne mazāk izteiksmīgi blakus skatās arī saimniecības trauki, gan rudens zelmeņu zaļojošā
spēka un rūgstošo arumu brūnuma krāsām apvāpētie medaunieki, gan pamatīgie, zemnieciskie
smagnējības pielijušie eļļas trauki, arī izdegušā māla sarkanīgā samtainumā iesorbētie podi, ķērnes
28 un bļodas. Lai pierādītu, ka Jānim Backānam ne tikai īsts vīra augums un kā nākas rokas garums,
bet tik pat laba izjūta lielo trauku formu satvarā, viņš izgriež arī pa īsti graciozai grīdas vāzei”
(Kūkojs A. Keramiķis Jānis Backāns. Katalogs. 1985.).
RLMV kā galvenais šo Keramikas dienu akcents tika atklāta Latgales keramikas studijas
darbu izstāde „Par to autoriem var īsumā pateikt tā – viņi krietni strādājuši” (Kūkojs A. Lai atkal
runā māls // Znamja Truda. 1984. 07. 04.). Studijas jauno keramiķu sniegumu varēja redzēt kopēja
izstādē Greiškānu ciema kultūras namā. Vērtētāji pamanīja tādus autorus kā A. Gutāns, J.
Krompāns, brāļi Vituškini, M. Kronis, A. Kise, O. Ratnieks un „vēl dažus citus pavisam maz
pazīstamiem autorus” (turpat). Turpinājās arī cepļu kurināšanas un izņemšanas demonstrēšana.
Katram bija izdevība redzēt, kā atver krāsni, izņem māla podus. „Nelielais ceplis pilns un
pārpildīts, veiklākie skatītāji iekārtojušies kaut kur pie griestiem, citi iekarojuši jumta lūku. Un
visu acu priekšā dzima brīnums — dienas gaismu ieraudzīja bezglazūras dūmotā keramika.” Tad
autors V. Voguls melnos traukus iznesa ārā pie baltajiem bērziem. „Lai visiem tiek prieks! Arī
tiem, kuriem cepļa telpā pietrūka vietas” (turpat). Ar personālizstādi Viļānu selekcijas un
izmēģinājumu stacijā sevi reprezentēja P. Ušpelis, Preiļu rajona Galēnu ciemā darbu skati
piedāvāja P. Čerņavskis, kuru atklājot LPSR Tautas mākslinieks G. Krollis teica, „ka dziesma
skan arī no P. Čerņavska traukiem. Tā ir meistara mūža dziesma, ko pauž cilvēks, kas te dzimis,
audzis, čakli un godīgi dzīvojis. Cik daudz negulētu nakšu, cik daudz sāpju un prieka dienu aiz šīs
krāsu un formu bagātības (turpat). Vērtējot tradicionālo Podniecības dienu gadatirgu Rēzeknē,
vietējā prese rakstīja: „Un tomēr visas preces neizpirka. Atklāti sakot, ne katram pa kabatai ir
šķīvis vai svečturis, kuram cena gandrīz kā par sudraba trauku. Taču, manuprāt, ir vēl viens
iemesls, kāpēc keramiku ķertin neķēra. Pirms 3 – 4 gadiem Latgales keramikas vāze bija vairāk
izstādes eksponāts nekā tirgus prece, turpretī tagad vairums cilvēku, kuri vēlējās iegādāties šādu
vāzi vai svečturi, to nopirkuši Rīgas salonos, gadatirgos etnogrāfiskajā muzejā vai arī tepat
Rēzeknē, tieši keramiķu darbnīcās.Tāpēc pieprasījums pēc dekoratīvās keramikas mazinājies. Bet,
lūk, glītus, praktiskus māla traukus katrai dienai būtu nopirkuši daudzi – ne jau interjera
izrotāšanai, bet gan saimniecības vajadzībām. Domāju, ka mūsu meistariem būtu vērts par to
padomāt” (Magone M. Uz tirgu brauca jauni un veci // Znamja Truda. 1984. 04. 10.). Arī 1985
Keramikas dienas piedāvāja daudzveidīgu svētku programmu. Centrālais pasākums norisa RLMV
ar Latgales keramikas izstādes atklāšanu un A. Paulāna medaļas un diploma piešķiršanu. Savukārt
Rēzeknes novadpētniecības muzejā bija skatāma Ā. Kāpostiņa, J. Backāna, M. Reidzāna jubilejas
izstāde. Keramiķu jaunā paaudze godināja vecākās paaudzes keramiķi Ā. Kāpostiņu un A.
Paulāna, P. Vilcāna un P. Kises piemiņu. Šo keramikas dienu jaunievedums saistīts ar teorētiskās
domas rosināšanu un pirmajiem A. Paulāna lasījumiem, kuros ar referātiem uzstājās - M. A.
Ņekrasova (Maskava) /„Tautas mākslas būtība”/, J. Pujāts /„Latgales keramikas attīstība
29 mūsdienās”/, A. Kūkojs /„A. Paulāna paaudzes keramiķi”/. Debatēs par Latgales keramikas
jautājumiem iesaistījās plašs interesentu loks. Pasākumi turpinājās E. Vasilevska keramikas ceplī
„Akminīšos”. Tematiskā izstāde „Latgales vāzes un šķīvji”, kura raksturoja sasniegumus šinī
jomā, bija skatāma Dagdas KN. Krāslavas vēstures un mākslas muzejā - jauno keramiķu darbu
izstādes, tautas folkloras koncerts, tirdziņš Daugavpils KN, izstāde „No Latgales keramikas
vēstures” Daugavpils mūzikas vidusskolā, Daugavpils muzejā Pušas keramikas ekspozīcija. Savu
pirmo lielāko darbu skati Daugavpils pilsētas skatītāju vērtējumam piedāvāja jaunie keramiķi
Ausma un Staņislavs Skirmanti, demonstrējot savu izpratni un interesi par senākajiem keramikas
slāņiem, tām vērtībām, kas atrodamas arheoloģijā. Daugavpils keramikas studijas 5 darba gadu
atskaites izstāde sniedza ieskatu 30 autoru daiļradē (1., 23.). Līksnas puses skatītājiem tika
piedāvāta izstāde „Latgales krūzes un podi” no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja
fondiem (1., 24., 25., 26.).
Septītās Latgales keramikas dienas sākās ar Rēzeknes novadpētniecības muzejā atklāto MS
LO biedru darbu skati. RLMV plašajās telpas varēja aplūkot Latgales keramikas kopējo izstādi,
kur lielu ekspozīcijas daļu veidoja Tautas universitātes keramikas fakultātes klausītāju un mākslas
skolas audzēkņu darbi. Šeit notika Keramikas dienu svinīga atklāšana. Par nozīmīgāko radošo
sniegumu A. Paulāna diplomu un medaļu saņēma A.Ušpelis (jaunākais), kā kuplas dzimtas
pārstāvis, kura septiņdesmito gadu nogalē bija to podnieku vidū, kuri saglabāja tautas keramikas
tradīcijas. Izstādē labi skatījās A. Ušpeļa saimniecības trauku, sienas šķīvju, svečturu grupas.
RLMV notika otrie A. Paulāna lasījumi par mākslas specifikas jautājumiem, tās attīstības
noteikumiem industrializācijas un urbanizācijas apstākļos. Izskanēja domas par tautas mākslu kā
mākslinieciskās kultūras pamatu pamatu. J. Pujāts recenzējot keramikas dienu pasākumus,
saskatījis, ka „tomēr izstāde gatavota ar pavieglu roku. Aizmirsies iespiest pat dokumentējošu
izstādīto darbu sarakstiņu, nerunājot nemaz par katalogu, pie kura ir pieraduši Latgales keramikas
cienītāji. Jāuzmanās, lai nolaidība organizatoriskajā darba nekļūtu par tradīciju.” Un vēl „Latgales
keramika vēl nekad nav saņēmusi kritiku presē. Žēl. Arī vairākus gadus keramikas dienās vairs
nepraktizē darbu apspriešanu. Kritika aizstāta ar gavilēm. Varbūt ka būtu lietderīgi Paulāna
lasījumos ietvert nozīmīgāko keramikas izstāžu apspriešanu, pieaicinot kompetentus kritiķus.
Keramikas dienu izstādes ir tautas un arī pašu podnieku audzināšanas nozīmīgs faktors” (Pujāts J.
Ziedēšana pirms pumpuru plaukšanas // Cīņa. 1986. 20. 04.).
Liela izmēra dekoratīvus šķīvjus, daudzžuburu svečturus, krāšņas vāzes, ieturētas „gaišā,
dekoratīvi pacilājošā kopskaņā”, adresētus tā laika plašajiem interjeriem izstādē Rēzeknes 5.
vidusskolā piedāvāja L. Vincevičs. „No savas paaudzes podniekiem L. Vincevičs vislabāk jūt
polihromo salikumu gan pastelīgi izlīdzinātā, gan arī kontrasta kārtojumā. Viņš labi pārvalda
podnieka amata pusi, kaut arī bieži atkāpjas no tradīciju noteiktās tehnoloģijas” (Kūkojs J.
30 Latgales keramika. Katalogs. 1986.). Dricānu un Gaigalavas kultūras namos tika atklātas A.
Vinceviča, M. Kroņa, P. Iruka darbu izstādes. /Te ir P. Iruka tēva mājas un tagad arī darbnīca un
podu ceplis. Viņš ir teicams virpotājs, kas meklē smalki svarotus trauku apveidus, atturīgu stilā
izturētu gleznoto un arī plastisko rotājumu. Pavasara mitrumā gan noklusis krāsu skanīgums, taču
atdzīvojušies pustoņi. (turpat)/. Daugavpilī centrālajā KN skatāma Latgales keramiķu kopējā
darbu izstāde. Atsevišķi keramikas meistari, turpinot jau pārbaudīto praksi, savus darbus, to
izteiksmības kāpināšanai, eksponēja kopā ar citu mākslas veidu pārstāvjiem. S. Vilcāns, sarīkojis
savu darbu skati muzejā kopā ar LPSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku gleznotāju
Staņislavu Kreicu. L. Zeiļas keramika labi skatījās kopā ar akvarelista Jāņa Undas darbiem ziedu
salonā. V. Vinceviča trauki saderīgi sadzīvoja vienā telpā ar Ģertrūdes Zeiles gleznām. A.
Skirmantes svečturu izstāde priecēja skstītājus veikala „Mācību grāmata” skatlogos (1., 27.).
1987 Latgales keramikas dienas noritēja ar devīzi „Tautas māksla kā kultūras sastāvdaļa”
un svētki sākās Daugavpilī (1., 28.) ar Latgales keramikas un audumu izstādes ekspozīcijas
atklāšanu (TLMS „Latgale” un „Dubna”, Krāslavas keramiķi, Daugavpils audējas). /”Tautas
podniecības vērtības pārliecinoši apzinās un interpretē vecmeistars S. Kaļva. Viņa virpa apliecina
saimniecības trauka uzbūves un gleznoto rakstu estētisko pievilcību, māla materiāla sarkanīgo
samtainību. S. Vilcāns un viņa skola ar izpratni un dedzību apliecina savu uzticību podiem, saska-
tīdami tur neizsmeļamu poēzijas lauku un rosinājumus ar vienkāršiem līdzekļiem sasniegt
izteiksmes spilgtumu. Te jāmin S. Vilcāns jaunākais un it īpaši V. Vincevičs, kas savu talantu
apliecina ar tautas podniecības klasisko vērtību cieņas pilnu interpretējumu. Viņu pēdās seko
teicams virpotājs Jānis Saikovskis, lai arī dekoratīvās ievirzes keramikā vēl pieklibodams
tektonikā un arī rotējumā. Keramikas cepļu celtniecībā daugavpiliešos vēl nav modusies rosība,
tomēr Dienvidlatgales keramika acīm redzami atdzimst”./ (Pujāts J. Dziļākam arumam // Cīņa.
1987. 25. 04.). Trešos A. Paulāna lasījumus „Daugavpilieši spējuši pacelt augstā teorētisko atziņu
līmenī” (turpat). Par tautas mākslu kā par kultūras sastāvdaļu referēja PSRS Mākslas akadēmijas
Mākslas teorijas Institūta zinātniece, mākslas zinātņu doktore Marija Ņekrasova, kura tautas
mākslai deva zinātnisku formulējumu, norobežojot to no vaļasprieka izpausmēm mākslā un
profesionālās mākslas. /”Tautas māksla mūsdienās ir etnosa garīgās dzīves atmiņa, kas sevi glabā
milzīgu estētisko un ētisko pieredzi. Šim garīgo vērtību potenciālam mūsdienu kultūras dzīves
aspektā ir īpaša aktualitāte. Tautas māksla ir izauklējusi daudzus principus, kas gulst kā
stūrakmeņi mūsdienu mākslinieciskajā kultūrā. Lai minam tikai vienkāršības ekspresiju vai arī
formas, rotājuma atbilstību materiālam. Kā īpašs kolektīvās mākslinieciskās darbības tips ar savu
tēlu sistēmu un saviem vērtību kritērijiem, tā mūsu sabiedrībā sadarbojas ar otru – individuālās
mākslinieciskās darbības tipu, mūsu dekoratīvi lietišķajā mākslā paverot iespēju formu un virzienu
daudzveidībai, palīdzot priekšmetu vidē pārvarēt standartizāciju” M. Ņekrasova/.
31 Tautas mākslas svētku otrā diena noritēja Rēzeknē ar Latgales keramikas kopējo izstādi,
kuras uzdevums bija atspoguļot Latgales keramikas formu, rotājuma, kolorīta bagātību, parādīt
stila savdabību, raksturot podnieku izaugsmi. Par gada nozīmīgāko radošo sniegumu Latgales
keramikā MS pasniedza A. Paulāna diplomu un medaļu P. Ušpelim, kurš tika atzīts par labu
saimniecības trauku darinātāju un aktīvu novada podniecības popularizētāju. Izvērtējot Keramikas
dienu popularitāti un sasniegumus J. Pujāts saskatījis tā laika podniecības attīstības tendencēs
kritizējamas parādības, norādot, ka „Šķīvjos un vāzēs nereti ielavījies lēts krāsu saraibinājums.
Melnie podi dažkārt kļuvuši par modes lietu, darināti bez pārliecības. Toties māla dabīgās
estētiskās kvalitātes podnieki jūt un krāšņi interpretē. Vāžu un svečturu formu meklējumos,
plastiskajā rotājumā redzama stagnācija. Jau piecus gadus Latgales podnieku jaunā paaudze, kas
pie virpām stājās steigā, bez stažēšanās meistardarbnīcā, pārtraukusi klasisko tradīciju
sistemātiskas studijas. Kopējai izstādei trūkst kataloga. Jau vairākus gadus neorganizē keramikas
dienās notiekošo izstāžu apspriešanu. Podnieku dienas no darba svētkiem sāk ieslīdēt
pašapmierinātībā un pārvērsties par gavilēšanas svētkiem. Minētā situācija var izraisīt liktenīgas
sekas šai vēl ne visai stabilajai podnieku paaudzei” (Pujāts J. Dziļākam arumam // Cīņa. 1987. 25.
04.). Interese par Latgalē jau tradicionālajām Podnieku dienām lika sarosīties arī citu novadu
podniekiem. Rēzeknē skatītājiem tika piedāvāti arī Vidzemes jauno podnieku darbi un lietuviešu
keramika. Kinoteātrī „Zvaigzne” demonstrēja kinomateriālus pa tautas mākslu, par Latgales
keramikas izstādi Maskavā 1982. Turpat eksponēti A. Paulāna studijas podnieku darbi. Izstādes
recenzijās izcelts P. Iruka kā virtuozs virpotājs, saimniecības trauku zinātājs, vāžu būvķermeņu
meklētājs, kā arī L. Vincevičs, J. Krompāns, V. Pankovs. Rēzeknes Novadpētniecības muzejā
bija skatāma Ā. Kāpostiņa darbu piemiņas izstāde (1., 29.).
1988 Keramikas dienu galvenie pasākumi notika Rēzeknē ar Latgales keramikas kopējo
izstādi RLMV, kuru J. Pujāts nosaucis par „meistaru talanta, izaugsmes un radošā snieguma
gadskārtējā ģenerālskati”, kuru raksturo „darbi stilā spilgti, nosargā tautas mākslas augsto
profesionālismu. Retumis pavīd formu samākslojums, rotājuma pārblīvētība, atkāpes no kanona –
tradīciju obligātā minimuma, aiz kura parasti sākas „čiks””, tālāk piezīmējot, ka tomēr „izstādē
valda remdenības gars, nav tai kataloga, trūkst darbu iztirzāšanas un izvērtējuma”, jo „Latgales
keramiķi ir organizatoriski sadrumstaloti trijās daļās, tāpēc nevar nodrošināt nepieciešamo
kvalitāti pat relatīvi nelielās izstādēs. Tas jāredz un par to jāpadomā MS vadībai”. Toties piezīmē,
ka: „A. Paulāna lasījumu autoritāte ar katru gadu pieaug. Tie sāk izvērsties par nozīmīgu tautas
mākslas teorētiskās domas centru, kur šķetina samezglotos tautas mākslas vēstures un arī aktuālos
prakses jautājumus.” (Pujāts J. Podnieku svētki // Cīņa. 1988. 20. 04.). Lasījumu tēma „Lokālais,
nacionālais un internacionālais tautas mākslā”, referātus lasīja profesors P. Zeile, mākslas
zinātnieki J. Hohlova (Maskava), V. Rimkus (Lietuva) u.c. Baltkrievu un Rīgas mākslas
32 zinātnieku piedalīšanās kāpināja domas spriegumu debatēs. Klausītāju vidū bija ne tikai podnieki,
bet arī muzeju darbinieki, Rīgas Mākslas akadēmijas un Minskas Mākslas institūta studenti.
Keramikas dienu viesi vakaru sagaidīja J. Krompāna darbnīcā, verot cepli, priecājoties par melnā
— svēpētā dedzinājuma podiem. Šogad Andreja Paulāna diploms un medaļa (1., 30.) piešķirta
Silajāņu podniecības pārstāvim S. Vilcānam (vecākajam), godinot viņu par radošo sniegumu un
tautas keramikas atdzimšanas sekmēšanu Daugavpilī. (Tā bija astotā - pēdējā piešķirtā medaļa).
Šajos podniecības svētkos īpaša uzmanība tika veltīta Ziemeļlatgales keramikai, kuras
pārstāvju darbi sastopami muzeju kolekcijās, tiek rādīti atsevišķās skatēs, kopējās izstādēs, bet
krietnu laiku nav strādājis neviens podnieks. Ar vēlmi rosināt šajā pusē podniecības atdzimšanu
tika rīkots vesels pasākumu cikls, tostarp, izstāde Balvos, kur savus darbus, līdzās audumiem un
veco podnieku paraugiem demonstrēja arī RLMV absolvente Jolanta Taube un Juris Gabranovs.
Kā potenciāls Ziemeļlatgales keramikas atdzimšanas variants tika skatīts arī R/A „Daiļrade”
Viļakas cehs. Balvu rajona kultūras namā darbus izstādīja Preiļu keramiķu kopa (P. Čerņavskis, J.
Caics, J. Čerņavskis, A. Rečs), ekspozīcija tika vērtēta kā P. Čerņavska radošās personības
apmirdzēta, dekoratīvi kuplu formu un izjustas polihromijas caurstrāvota Silajāņu keramikas
izstāde. Tilžas vidusskolā savus traukus un veidojumus rādīja J. Žugovs. „Un brīnums nāk.
Latviešu tautās muzicēšanā šodien labi zināmais Jānis Grigalis pieliek pie mutes pavisam necilu
māla stabuli... un pāri cilvēku galvām kā pavasarīgs cīruļa trellis, aizskan dzidra skanīga
melodija.” (Kūkojs A. Jāņa Žugova keramika. Katalogs. 1988.). Nākošās dienas pasākumi norisa,
aizejot pāri Latgales robežām, PSRS Tautas mākslinieka Leo Svempa dzimtajā pusē Gulbenes
rajona Beļavā, kur bija izstādītas Latgales vāzes un svečturi, sīkplastika. Podnieki godināja
gleznotāja piemiņu, kas tik daudz darījis Latgales keramikas sabiedriskā prestiža celšanā. Laikā,
kad L. Svemps vadīja LPSR Mākslinieku savienību, A. Paulāns un P. Vilcāns tika uzņemti MS,
viņiem piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums. „Smagā zemnieka
solī Latgales keramika brien savu likteņa nosprausto stigu. Tā vijas kalnup. Katra podnieku
paaudze nāk ar savām problēmām, saviem radošajiem sasniegumiem, sēdama gaismas sēklu ļaužu
apziņā. Šai sēklai ir mūžības skaņa” (Pujāts J. Podnieku svētki // Cīņa. 1988. 20. 04.). Izstāžu
darbības loks kļuva plašāks, radās iespēja sevi parādīt arī ārpus PSRS. Latgales keramiķu darbi
gan bieži tika iekļauti kopējās lietišķās mākslas skatēs, kā Latvijā, tā ārzemēs, taču 80. gadu vidū
tie izgāja pasaulē pirmo reizi patstāvīgi apliecināt tikai sev piemītošās mākslinieciskās kvalitātes.
„Katra izstāde ir sabiedriski nozīmīga mākslinieka atskaite, bet divkārt atbildīga, kad viesos pie
draugiem dodas vesels kolektīvs” tā rakstīja Aleksis Osmanis vērtējot MS LO biedru darbu
izstādi Lietuvā, šī atziņa varētu kalpot kā moto šī perioda novada mākslas izstāžu praksei.
Keramikas ekspozīcijas raksturojumā ieskanējās šim laikam raksturīga nots „kā vienmēr
nekļūdīgi un pašapzinīgi - keramika, visu iecienītā un nedaudz palutinātā, kuru Kauņā pārstāv visu
33 paaudžu meistari” (Osmanis A. Kauņas gleznu galerijā // Literatūra un Māksla. 1984. 05. 10.).
Īpaši skanīgas izvērtās izstādes Polijā 1985 un Vācijā 1986, kuru ekspozīciju pamatā veidoja MS
Latgales organizācijas biedru P. Čerņavska, J. Backāna, J. Gribustes, Antona (jaunākā) un P.
Ušpeļu, E. Vasilevska, S. Vilcāna, J. Seiksta, A.Bernānes, V. Vinceviča, V. Vogula, kā arī izcilā
svečturu meistara M. Reidzāna u.c. autoru darbi. Izstādi Polijā organizēja PSRS un Polijas
draudzības biedrības Latvijas nodaļa kopā ar Mākslinieku savienību un MS Latgales organizāciju
(1., 31., 32.). Izstādes pamatkodolu veidoja gan tobrīd aktīvo MS biedru darbi, gan to keramiķu
darinājumi, kuros visizteiksmīgāk konkretizējās gadsimtos izauklētās un radoši saglabātās
tradīcijas. Jasmuižas muzejs no saviem fondiem atvēlēja novada keramikas „klasiku” A. Paulāna,
P. Vilcāna, Ā. Kāpostiņa izstrādājumus, kuri ekspozīcijā ienesa to īpašo pievilcību, kas tik
raksturīga podniecības un dekoratīvās podniecības aizsākumiem. Izstādei Polijā tika atlasīti
sešpadsmit autoru 260 izstrādājumi, kas pārstāvēja četras keramiķu paaudzes. Gatavojoties
izstādei tika gūta laba pieredze šāda veida pasākumu rīkošanai. Keramikas izstāde Polijas pilsētā
Gdaņskā (sākotnēji plānota Varšavas padomju zinātnes un kultūras centrā) kļuva par svarīgu
notikumu. Sākotnēji ekspozīcija tika iekārtota RLMV zālē un ar to varēja iepazīties rēzeknieši. No
1000 izstādītajiem darbiem žūrijas komisija Latvijas PSR Nopelniem bagātās mākslas darbinieces
I. Krolles vadībā (žūrijas komisijā pazīstami mākslinieki kā G. Krollis, J. Pīgoznis u.c., kuri
vienmēr bijuši līdzdalīgi visās ar novada mākslu saistītās aktivitātēs) atlasīja darbus šai izstādei.
Ekspozīcija kopumā atspoguļoja Latgales keramikas attīstību 20. gadsimtā. Gdaņskā keramiķus
pārstāvēja P. Ušpelis, kurš atgriezies stāstīja: „Pateicoties mūsu draugu poļu precizitātei un
augstajai, organizētībai, ekspozīciju noformējām vienā dienā. Atklāšanas ceremonijā piedalījās
PSRS konsuls Gdaņskā L. Radionovs, vojevodistes kultūras nodaļas direktors M. Naimovičs. Tur
tika demonstrēti arī kinožurnāli par Latgales keramikas izstādi Maskavā 1982, par keramiķu
Ušpeļu dzimtu. „Mani apbēra ar jautājumiem. Ar sevišķu sajūsmu cilvēki runāja un iztaujāja par
P. Čerņavska, M. Reidzāna svečturiem. Poļiem ļoti iepatikās mūsu sīkplastikas darbi, dekoratīvie
šķīvji. Ar interesi apmeklētāji apskatīja stingrās līnijās ieturētos melnās keramikas traukus (V.
Voguls. A. Bernāne), sajūsminājās par to, ka daudziem šodienas darinājumiem ir dekora elementi,
kas sastopami uz arheoloģiskajos izrakumos atrastajām lauskām.” Atsauksmes presē deva iespēju
paskatīties uz novada podniecību no malas „Izstāde ir dzīva un autentiska, ne tā sauktā banālā
folklora. Proti – diezgan bieži folkloras formas cenšas atdzīvināt ar sen atmirušu formu, ar senu,
sastingušu motīvu stilizāciju, kuri zaudējusi savu saturu, jēgu un kuros arvien mazāk un mazāk
paliek autentisku elementu, kam būtu izšķiroša mākslas vērtība. Lielākoties tas nav nekas vairāk
kā masu produkcija – radniecīga „Cepelijai”. Tomēr tas, kas kādreiz bija vai vēl ir dzīvs un
autentisks, tagad kļūst par vienu no lielākajiem stimuliem māksliniekiem un mākslas cienītājiem,
kuri meklē saskarsmi ar eksotiskā primitīva inspirējumiem un ceļa radītājiem. Tas ir iemesls, kādēļ
34 izstāde, kas reprezentē ikdienā lietišķi izmantojamu keramikas materiālu, guva vispārēju interesi.
Tā ir mūsu dabiskā reakcija, tādu cilvēku reakcija, kuri saistīti ar bieži līdz galam neizprastu
mūsdienu mākslas pretrunīgo raksturu. Vispatiesākie un oriģinālākie tautas mākslas darinājumi
dzimst tur, kur civilizācija nav paspējusi saindēt daiļrades pirmavotus” (Kuszewsky J. Ceramika
lotevwska // Dziennik Baltycki, 1985. 12. 11.). Skatītāja īpašu uzmanību izpelnījās dekoratīvie
šķīvji, ar dabas formām vairāk saistītā sīkplastika. Arī recenzijas īpaši uzsvēra formu un rotājumu
daudzveidību, atturību, glazūru toņu smalkos sabalsojumus ar gleznieciski mīkstajām pārejām,
plūdinājumiem, atzīmēja arī svēpētās keramikas pirmatnējo skarbumu un siluetu izteiksmību.
Svečturi pārsteidza un sajūsmināja ar virtuozo māla plastiku, dekoratīvo krāšņumu, varbūt tāpēc,
ka māls kā materiāls svečturu darināšanai Polijā tradicionāli neticis izmantots. Interesanti
piezīmēt, ka Latgales keramikā skatītājs izcēla rokoko eleganci, kamēr paši raduši redzēt barokālu
sulīgumu. Toties krāsas viņiem tāpat asociējas ar dabas bagātīgajiem toņiem ieintriģēja senā, taču
joprojām dzīvā daiļamata vēsturiskie aspekti.
Vēlme sniegt plašāku un interesantāku ieskatu Latgales mākslā īstenojās Lietuvā Viļņā
(1986 februārī), ar kuru Latgales organizācijas bija stabilas sadarbības tradīcijas. (Lietuvas
mākslinieki rādījuši savus darbus kā Daugavpilī, tā Rēzeknē, savukārt latgalieši – Paņevēžā,
Kauņā, Telšos). Melni svēpētie trauki kopā ar gleznu sulīgo krāsainību veidoja saskanīgu
ansambli. Turklāt daudzveidīgu individuālās variācijās ar V. Vogula trauku eleganto
monumentalitāti vai J. Seiksta dekorativitāti, A. Bernānes svečturu tvirto plastiku, E. Vasilevska
podu pirmatnējo raupjumu un A. Skirmantes keramikas etnogrāfisko precizitāti. „Melnā keramika
ir pazīstama arī pie mums, taču beidzamā laikā galvenokārt tikai profesionāļu modernā inter-
pretācijā. Latgales keramiķu darbiem svaigumu piešķir tieši uzmanība pret tradīcijām, gadsimtu
gaitā izkoptā klasiski disciplinētā, monumentāli līdzsvarotā forma, atturīgais dekors” (E.
Geņušiene, grafiķe Lietuvas PSR MS sekretāre par saviem iespaidiem izstādē). Ar katru sarīkoto
izstādi krājās pieredze un ekspozīcijas kļuva pārdomātākas un daudzveidīgākas.
Gadu vēlāk Latgales keramikas un akvareļu izstāde Brēmenē tika sarīkota ar Latvijas un
ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības atbalstu. Tika izdots krāsains katalogs (1., 33.) un
nodrukāta afiša (autors J. Briedis) (1., 34.). Ekspozīciju Brēmenē veidoja žūrijas komisija (G.
Krollis, I. Krolle, P. Martinsons, u.c.). No darbu plašā klāsta, kuri bija savākti RLMV izstāžu zālē,
tika atlasītI 470 keramikas trauki un trīsdesmit Ē. Caunes, V. Paura J. Undas akvareļi. Senās
Hanzas pilsētas Brēmenes rātsnamā 650 kvadrātmetru lielā telpā ekspozīciju iekārtoja P.
Ušpelis. Izstādē tika eksponēti podniecības mākslas paraugi, kuru vidū, lai varētu gūt
priekšstatu par keramikas klasiku, tās saknēm, no Rīgas muzeju fondiem atvestās A. Paulāna, P.
Vilcāna, A. Šmulāna un Ā. Kāpostiņa darinātas vāzes, krūzes un svečturi kā arī aktīvi
strādājošo keramiķu, tostarp, E. Vasilevska saimniecības trauki, dekorēti ar dzidriem, brīviem
35 apgleznojumiem, saglabājot dabisko māla krāsu, V.Vogula svēpētā, melnā keramika, liekot domāt
par trauku seno cilmi, par tiem kultūras slāņiem, uz kuriem balstās šodienas tautas māksla.
Savukārt A. Bernāne savos svečturos, distancējoties no ierastajiem priekšstatiem par novada
podniecību, liekot lietā MA iegūto saceres prasmi, pauda savu skatījumu uz tradīcijām.
Tradicionāli bija P. Čerņavska, A. un P. Ušpeļu, J. Seiksta trauki, izstādē piedalījās arī A.
Skirmante, P. Iruks, J. Gribuste, kā arī citi keramiķi, kas turpināja kopt senās mākslas tradīcijas.
Izstādi atklāja Brēmenes senators Dīters Opers, atzīmējot, ka keramikas māksla Latvijā ir
augšupejoša. „Nākas konstatēt savdabīgu tautas mākslas uzplaukumu, tieši mūsdienu attīstības
aspektā.” Par izstādi rakstīja avīzes „Bremer Nachrichten” un „Weser – Kurler”, atklāšanas
ceremoniju pārraidīja Brēmenes televīzija, tādējādi piesaistot plašu publikas uzmanību. Kā
izteicās P. Ušpelis varējis just, ka Vācijas Federatīvās Republikas skatītājs noguris no
modernās mākslas izpausmēm, ar baudu atpūtās un smēlās ierosmes, vērojot tautas mākslas
darinājumus. Šī pati ekspozīcija ar nosaukumu „Rēzekne – Brēmene – Rīga” tika parādīta
Ķīpsalas izstāžu zālē Rīgas skatītājiem un atzinīgi vērtēta. Kā nozīmīgu notikumu novada kultūras
dzīvē 80 gadu nogalē var minēt Latgales organizācija sarīkoto vērienīgo izstādi – „Latgales
māksla laiku lokos” Rīgā, viesnīcas Latvija izstāžu zālē. Tajā tika rādīts izcilākais, kas sasniegts
Latgales mākslā sākot no arheoloģijas un etnogrāfijas. Izstāde tika veidota kā veltījums Latgales
kultūras nedēļai Rīgā 1958. Gatavojot ekspozīciju tika pārlūkoti visi novada muzeju fondi, kā arī
muzeju krātuves Rīgā. Izstādes kopainā tradicionāli iekļāvās, to skanīgu darot, Latgales keramika,
kopā ar fotomākslinieka J.Krieviņa podniecības pamatlicēju fotogrāfijām. 80. gadu vidū Latgales
keramika pārdzīvoja neparastus popularitātes uzplūdus, dažādu pasākumu apmeklētājus varēja
skaitīt tūkstošos, podniecībai pievērsās daudzi amatnieki.
2. 3. PODNIECĪBA GADSIMTU MIJĀ
Mainoties sabiedriskajai, ekonomiskajai un politiskajai formācijai 90. gadu sākumā, Latgales
keramiķiem „atvērās pasaule” un viņi savas aktivitātes varēja izvērst arī starptautiskajā mērogā,
toties podniecības jomā zuda masveidība. 90. gados podniekiem neklājas viegli, jo ar savu darbu
iztiku nopelnīt varēja tikai retais, tomēr, saglabājot tradīcijas, podnieku cepļi kūpēja. Turpinājās
Podnieku dienas, gan vairs ne tik vērienīgi kā iepriekš. To pasākumi norisa lielākoties pagastu
centros (Viļānos, Maltā (1., 35.), Kaunatā, Rogovkā, Jasmuižā u.c.). 90. gadu otrajā pusē atsākās
zināma rosība. 18. Latgales podnieku dienu (1., 36.) pasākumu galvenā norises vieta bija
Rēzeknes mākslas koledža ar nelielām podniecības ekspozīcijām un atvērto durvju dienu
keramikas darbnīcā, kurā skatītājs varēja mēģināt veidot vai virpot kādu māla darinājumu.
Skolotāju lomu šoreiz uzņēmās bijušie skolas absolventi, tagad pazīstami novada podniecības
meistari. Podnieku dienu ietvaros notika cepļa kurināšana un cepļa izņemšana P. Ušpeļa darbnīca
36 „Moldedžūs” Rēzeknes pusē. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris P. Ušpelis, kurš vadīja TLMS
„Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, un kā MS LO valdes loceklis koordinēja Latgales podnieku
aktivitātes, kopā ar citiem meistariem atrada laiku, lai veltītu uzmanību Rēzeknes mākslas
koledžas keramikas nodaļas studentiem, neliedzot padomu, kā arī radot iespēju māla darinājumus
apdedzināt savā ceplī. Šo svētku organizēšanā aktīvi piedalījās TLMS „Rēzeknes apriņķa
pūdnīki”, Rēzeknes rajona padome un Kaunatas pagasta padome. Tradicionālā novada
podniecības izstāde, kurā varēja redzēt Rēzeknes, Alūksnes, Daugavpils, Balvu keramiķu jaunāko
devumu, tika piedāvāta Kaunatas skatītājam kultūras namā. Kaunatas pusē darbojas arī E.
Vasilevskis un viņa vadītā LKF „Pūdnīku skūla”. Tradicionālo ieskatu klasiskajā mantojumā
sniedza J. Krieviņa fotoizstāde „Latgales keramiķi – vecmeistari.” Podnieku dienās pie P.Ušpeļa
viesojušies kino dokumentālisti no Skandināvijas. Filmējuši, brīnījušies un vēlējuši vienu:
„Nepazaudējiet Latgales keramikas tradīcijas. Pazaudēsiet, kļūsiet tādi paši kā mēs!” (Trops J. Lai
nenorimst māla ziedēšana // Znamja Truda. 1997. 12. 04.). 90. gadu periodika ataino arī tādas
noskaņas kā „Tagad vairāk prieks acij paplūkoties, jo maks paplāns”. Uz jautājumu: „Vai Latgales
keramikai atkal reiz nāks ziedu laiki?” Latgales podnieku dienu viesis kultūras ministrs R. Pīks
atbildēja: „Mēs ministrijā patlaban izstrādājam tādas kultūras objektu tūrisma kartes, ko visiem
dalīsim – lai zin, ka te var atbraukt, paskatīties piemēram, kā top māla trauki” (Rancāne A.
Podnieku dienas cīruļputenī // Latgales Laiks. 1997. 03. 05.). Šodien gandrīz visi Latgales
podnieki iesaistījušies dažādos ar tūrisma attīstību saistītos projektos. „Tagad aina ir citāda - pie
nedaudzo īsto Latgales podnieku namdurvīm stāv tūristu autobusi un automašīnas, atbraucēji iet
pie meistariem skatīties Brīnumu - cepļa atvēršanu”. „P. Ušpelis parādīja Brīnumu - deva iespēju
rīdziniekiem palūkoties, kā dzīva uguns deg, kā krāsas mirdz, kā no cepļa izņemta bļoda skan
gluži kā Aglonas baznīcas zvani.” (Ilze. Mālu vezums, podu vezums // Universitātes Avīze. 1998.
26. 05.). Un rīdzinieki brauc uz Preiļiem, lai izstādē skatītu A. Kūkoja gleznas un vēl aplūkotu
citu podnieku darbus. Turpat Preiļos izcilākā kolorīta meistara novada podniecībā P. Čerņavska
75. gadskārtas atcerei veltīta izstāde ar meistara podiem, daudžuburu svečturiem, grafiski
smalkiem sienas šķīvjiem, bagātīgām vienotā stilā servīzēm un piemiņas brīdis ar dzejas rindām
kapsētā. Jasmuižā savukārt jaunie keramiķi sarūpējuši darbu izstādi „Veltījums Polikarpam
Černavskim”. Katra podnieka daiļrade ir vienreizēja un neatkārtojama. Studijā veiksmīgi
līdzdarbojas divu paaudžu meistari. Jaunajai keramiķu paaudzei pievienojusies E. Vincevičs, P.
Gailums, U. Puzulis, kuri iet savu daiļrades ceļu. Keramiķu radošais darbs ir kā cieņas un pietātes
apliecinājums Latgales keramikas vecmeistara P. Čerņavska dzīvei un daiļradei. Tā laika
podniecības aktivitātēs varam gūt ieskatu papētot studijas „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” izstāžu
darbību, kuri kopā ar citu studiju dalībniekiem 1998 sarīkojuši daudzas nozīmīgas izstādes. Gads
sākts ar tematisku izstādi „Ugunsputni” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā, savukārt
37 Ārzemju mākslas muzeja velvēs „Baltijas valstu keramika” kopā ar lietuviešiem, Balvos pilsētas
70 gadu jubilejai veltīta ekspozīcija, Pētera baznīcā Rīgā izstāde par godu Dziesmu svētkiem,
Eiropas Kultūras mantojuma dienās izstāde Kaunatā kā veltījums pilskalniem, U. Puzuļa
personālizstāde atskatoties uz pieciem darba gadiem savā darbnīcā, gada nogalē Latvijas MS
fonda salonā „Stallis” Rīgā. Visu aktivitāšu centrā P. Ušpelis. No intervija ar P. Ušpeli: „Jāturas
pie tradīcijām! Pie formas un ornamenta. Un, lai gan tas ir smags darbs, būtu jāatmet šajā jomā it
kā progresīvā eloktrifikācija un jāatgriežas pie tradicionālajiem malkas cepļiem. Tas taču nav
normāli, ja šo tautas mākslas māla kultūras klasiku šodien Latgalē veido desmit atvērtajos cepļos.
Nākotne ir apdraudēta! Keramiķis nav tirgus ražotājs, bet galvenokārt viņa cepļa dūmiem
jānorāda izstādes virzienā. Piedalīšanās izstādēs ir obligāta. Bez tā zūd 90 procenti no
mākslinieka. Pagātnē (pavērojiet katalogus) šo „bausli” vecmeistari strikti ievēroja. Jo kur tad
radās tās medaļas no pasaules par dievišķo. Latgales keramiku, ja ne no piedalīšanās izstādēs?”
Jautāts par kritiku, podnieks atbildēja: „Kritika parāda, kur mēs esam - ēnas vai gaismas pusē,
ejam uz augšu vai slīdam lejā. Bet atkal nelaime – nav jau to reālo, objektīvo vērtētāju šeit uz
vietas! Ļoti vēlams, lai uz izstādēm brauktu zinoši mākslas kritiķi, mākslas zinātnieki. Bet
nebrauc. Tā ka objektīva slēdziena par Latgales tautas keramiku šodien nav! Nav jaunās vērtētāju
paaudzes. Bet aiziešana uz moderno „mālošanu” ir beigas tautas mākslai. Vai Latgales tauta
nekļūs pārlieku nabaga, ja cepļi netiks atvērti arī pēc 2000. gada?” (Trops J. Kas izkūpējis cepļos?
// Rēzeknes Vēstis. 1998. 12.).
P. Ušpelis bija arī viens no iniciatoriem A. Paulāna darbnīcas atjaunošanai Jasmuižas
muzejā. 1998 jūlijā ticis parakstīts „Svinīgi svarīgs apsolījums”, par to, ka klātesošie darīs visu
iespējamo un kā arī neiespējamo, lai 1999 Pēteros atklātu slavenā podnieka A. Paulāna
rekonstruēto cepli (I. Zukulis, J.Streičs, S. Apeināne, P. Ružinskis, A. Pastore, A. Rugāte, A.
Rancāne, P. Ušpelis, E. Brovacka, J. Pīgoznis, V. Lausks, A. Egliena, S. Brūvere, V. Ušpelis). Lai
īstenotu ieceri tika nodibināts Jasmuižas sabiedriskais fonds, (nauda ienākusi no visām 17 Preiļu
rajona pašvaldībām, muzeja un tā filiāles Jasmuižā). Savukārt, lai novada podniecība saglabātu
savu identitāti un gūtu sabiedrības atbalstu tika nodibināts „Latgales keramikas saglabāšanas
fonds” (vad. V. Ušpelis). Tā pamatkodolu veidoja TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, kura
mērķis bija Latgales keramikas saglabāšana un popularizēšana, Latgales keramiķu atbalstīšana un
to darba apstākļu uzlabošana. Kā uzdevumi tika izvirzīti - katalogu, brošūru par Latgales
keramiku veidošana un izdošana, izstāžu un fonda saimnieciskās darbības organizēšana, Latgales
keramikas ražotnes izveidošana, sistemātiska keramiķu darbu vākšana un pastāvīgas ekspozīcijas
iekārtošana, Latgales keramikas radošās darbnīcas organizēšana. Kā sabiedriskās ieinteresētības
nozīmīgs rezultāts bija 1999 jūlijā atklātā rekonstruētā A. Paulāna keramikas darbnīca – ceplis (1.,
37.). Darbus veica firma ,,Varss” un arhitekts Ansis Bākulis, logu kokgriezumus darināja
38 Celtniecības koledžas restaurācijas nodaļas studenti. 2. jūlijā atjaunotajā darbnīcā notika cepļa
kurināšana, tā atvēršana un svinīga atklāšana. Ceplī savus darbus apdedzināja 16 Latgales
keramiķi, kuru traukus varēja iegādāties izsolē. Keramiķi darbus dāvināja muzejam ekspozīcijas
papildināšanai. Krājumā nokļuva adītie cimdi, ar kuriem no cepļa ņemti ārā vēl karstie trauki.
Pasākumā piedalījās vairāki simti apmeklētāju. „Atjaunotā darbnīca ir apliecinājums Latgales
keramika dzīvotspējai un amatniecības veidam. Tā būs bāze Latgales keramikas tālākai attīstībai
un darbībai”, sacīja J.Raiņa literatūras vēstures muzeja direktors I. Zukulis. Notika arī
ekspresizstādes „Kur Paulāna zirgi zviedz” atklāšana ar 100 meistara keramikas darinājumiem, kā
arī fotoattēliem un dokumentiem. Par godu šim notikumam RLMVM izdevis bukletu par meistaru
un viņa darbnīcas vēsturi. Šis notikums plaši atspoguļots presē. Aija Lāce publikācijā „Ai, Jezus,
kāda Latgale!” rakstīja: „Stabu galu stārķu telegrāfs par notikumu vēsta: tikšot atklāts jauns ceplis
ar senu vēsturi, izcilā Latgales podnieka Andreja Paulāna darbnīca – jauna, spodra guļbūve, mats
matā tāda, kāda reiz Paulānam bijusi viņa Šembeļos un kāda tā gadu pēc meistara nāves pārvesta
uz Jasmuižu, uzstutēta bez pamatiem uz plikas zemes... Šis ceplis ir gadsimta lielākais notikums
Latgales kultūras dzīvē, - pārliecinoši saka P. Ušpelis, un tas, ja lielākie notikumi gadu simtenī
būtu sakrājušies vairāki, apliecinātu vien to, ka Latgales keramika pati par sevi ir viens dižens
notikums ar ilga laika sīkstu dzīvīgumu...” (Lāce A. Ai, Jēzus, kāda Latgale! // Literatūra un
Māksla Latvijā. 1999. 08. 07.). Atjaunotais A. Paulāna ceplis – darbnīca laika gaita ieņēmis
paliekošu vietu Latgales podnieku aktivitātēs, piemēram, 2000 Latgales keramikas dienu
pasākumi notika Jasmuižā. Piedaloties daudziem interesentiem TLMS ,,Rēzeknes apriņķa
pūdnieki” kurināja cepli. 27. jūlijā notika kārtējā cepļa kurināšana, kuru ar saviem darbiem
piepildīja dažādu studiju keramiķi. Galvenais kurinātājs bija TLMS ,,Rēzeknes apriņķa podnieki”
vadītājs P. Ušpelis, reizē atklājot personālizstādi Keramikas ēkā. Savukārt Preiļos mākslinieks
tika sveikts dzīves jubilejā, viņu godinot ne tikai kā podnieku, bet arī kā organizatoru. „Sevi
piesaka keramiķu jaunā paaudze. Izstāžu pārvešana, iekārtošana, transporta jautājumu risināšana
paņem daudz laika, taču mani gandarī, ka varu sevi apliecināt gan kā radoša personība, gan kā
studijas vadītājs. Mūsu pienākums arī šajā laikā, kad kultūra pārdzīvo grūtus laikus, nepieļaut, lai
tautas podniecības māksla, kuru esam mantojuši no senčiem, aizietu zudumā.” Jaunajam gadu
tūkstotim veltītajai (1., 38.) svečturu izstādē P. Ušpelim izdevās rosināt gandrīz pussimts autorus
Latgales svečturu izstādei 2000 svecēm „Gaisma un mūzika” Rēzeknē, Daugavpilī (1999), Rīgā
(2000) Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja telpās ar noslēguma parādi Pils laukumā
(albums „Svečturis Latgales keramikā” 2000). Muzeja izstāžu zālēs, „prātu un sirdi” žilbināja
svečturu pārpilnība un daudzveidība. Ekspozīciju ievadīja slaveno meistaru – A. Paulāna, P.
Vilcāna, brāļu A. un P. Riuču, S. un J. Kaļvu, J. Dubovska, P. Čerņavska, Ā. Kāpostiņa, A.
Ušpeļa, S. Vilcāna un citu Latgales keramikas klasiķu darbi, galvenokārt no muzeju fondiem.
39 Izstādes koptēlā dominēja monumentālo svečturu ansambļi, gan plaknē vērsti, gan telpiski variēti
barokāli krāšņie, visu tradicionālo tipu daudzžuburu svečturi. „Palaikam radošajā procesā
krustojas arī atšķirīgas tendences: vairāki keramiķi tiecas izteiktāk saglabāt iepriekš izstrādātos
svečturu tipus un rotāšanas paņēmienus (A. Ušpelis, E. Vincevičs, M. Kronis, V. Pauliņš u.c.), citi
uzrāda nepārprotamu vēlmi atrast atšķirīgu, pat kontrastējošu svečtura modeli. Starp jaunas
izteiksmības meklētājiem izceļas A. Bernāne, vienlīdz spēcīga kā svečtura ažūrā, grafiskā ritma
izteicēja, tā plastiski pulsējoša, aplī komponēta svečtura veidotāja. Izteiksmīgajos, konstruktīvi
būvētajos S. Viļuma svečturos veiksmīgi saliedēts māla masas spēks, monohromais tonis un
dekoratīvi spilgti vai gleznieciski smalki veiktais virsmas rotājums. P. Gailuma svečturos
saskatāmi ekspresijas meklējumitŗan formā, gan faktūru un glazūru lietojumā vēlme atrast jaunas
izteiksmes nianses izpaužas A. Ušpeļa, L. Čibles, U. Puzuļa, A. Pīgožņa svečturos. (Kučinska V.
Latgales svečtura augstā dziesma // NRA. 2000. 21. 09.). Latgales svečtura svētkus papildināja
mūzikas instrumentu ekspozīcija. Svečturu izstāde noslēdzās Rīgā Pils laukumā ar Rudens
Saulgriežu sarīkojumu, sveču aizdegšanu Latgales keramiķu svečturos, tikšanos ar meistariem,
Janīnas Kursītes apceri par svečturu un māla simboliku, muzicējot Ilgai Reizniecei, Rūtai un
Valdim Muktupāveliem. Grāmatas „Svečturis Latgales keramikā” atvēršanas svētki, visus kopā
pulcināja un vienoja Melngalvju namā 2001 maijā un notika uz TLMS „Rēzeknes apriņķa
pūdnīki” meistaru darbu izstādes atklāšanas fona. Abi tika vērtēti kā Latgales kultūras vēsturei
svarīgi notikumi. „Ļoti veiksmīgi tika savienots Melngalvju kungu gars ar patieso zemes
saimnieku mākslu. Un podi, svečturi, svilpaunieki organiski iederējās vecajos kungu pagrabos,”
atzinis Melngalvju nama saimnieks Ojārs Spārītis piebilstot: „Šī diena ieies Rīgas un Melngalvju
nama vēsturē ar to, ka labas idejas piepildās vienmēr, ja tās uzņemas īstenot „riktīgie” cilvēki, tādi
kā Pēteris Ušpelis, kurš ir ne tikai grāmatas „Svečturis Latgales keramikā” idejas iniciators un
veidotājs, bet arī izstādes organizators. Jāteic, ka gluži simboliska bija iniciatīva, kas
vainagojusies ar grāmatu par keramiku, jo tās centrālais objekts ir gaisma, arīdzan gara gaisma, un
svečturis Rīgai šo gaismu nes un vīri, kuru rokas spēj turēt uguni un nedegt, spēj radīt brīnumu,
kas dzidri iemirdzas gan Melngalvju nama pagrabos izstādītajos podnieku darbos, gan skatāms
plastiskajos svečturos jaunajā grāmatā. Lai skaists ir šis Latgales kultūras mēnesis! Lai podi skan,
nevis plīst Melngalvju nama pagrabos! Un lai šinī namā Latgales kultūra atrod draugus, dzirdīgas
ausis un, protains, uzmanīgus vērotājus!” (Adermane A. Melngalvju namā // Rēzeknes Vēstis.
2001. 17. 07.).
2001 Latgales podnieku dienu apskatos gan ieskanas „Vai Latgales keramikai zudis
agrākais prestižs? Vai ceļā uz ES tāda lokāla mākslas parādība kā Latgales keramika nebūs
vajadzīga?” jo daudzi potenciālie podnieki šim amatam atmetuši ar roku un Rēzeknes pusē
sarīkota tikai viena izstāde Nautrēnos. Neskatoties uz zināmu pesimismu keramiķi turpināja
40 strādāt, par ko liecināja kaut vai aktivitātes Jasmuižā, kur rudens pusē gandrīz nedēļas garumā A.
Paulāna darbnīcā - ceplī darbojās keramiķis J. Seiksts. Cepļa sagatavošanas, dedzināšanas un iz-
ņemšanas procesu filmēja Latvijas televīzija, gatavojot filmu ,,Mālu maģija” (2002, režisore Ieva
Freinberga), Keramikas ēkā savukārt skatītājus priecēja LKF kopas „Pūdnīku skūla” neglazēto un
melno jeb svēpēto māla trauku izstāde. 2002 „Podnieku diena Jasmuižā” vienlaicīgi bija arī
veltījums keramiķim A. Ušpelim (vecākajam), kuram apritētu 90 gadi. No muzeja krājuma
keramikas priekšmetiem sagatavota un eksponēta keramiķim veltīta izstāde.
Latgales podnieku dienu pasākumi 2003 jau kļuva plašāki (1., 39.). To rīkošanā iesaistījās
TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, LKP kopa „Pūdnīku skūla”, A. Paulāna TLMS un
Daugavpils TLMS „Latgale” sadarbībā ar pašvaldībām un KKF atbalstu, ieverot daudzveidīgu
pasākumu klāstu, tostarp atvērto durvju dienas J. Krompāna darbnīcā Rēzeknes pusē nedēļas
garumā, cepļa kurināšanu un izņemšanu I. Veceļa darbnīcā Krāslavas rajona Aulejas pagastā,
cepļa atklāšanu un izņemšana O. un V. Pauliņu darbnīcā Krāslavas rajona Sakovas sādžā, LKF
kopas „Pūdnīku skūla” izstāžu atklāšanu Lūznavas pamatskolā un rehabilitācijas centrā „Rāzna”,
cepļa kurināšanu S. Viļuma darbnīcā Ozolaines pagasta Bekšos, Latgales keramiķu darbu un
izstādes „Latgales plecu lakats” atklāšanu F. Trasuna muzejā „Kolnasāta.”
Latgales keramika turpina iegūt savu atpazīstamību studijās vai radošo interešu grupās, kur
kopā darbojas gan Tautas mākslas meistari, gan amatnieki, gan keramiķi ar akadēmisko mākslas
izglītību, tostarp, TLM studija „Latgale” Daugavpilī (Jānis un Marija Saikovski, Vladislavs
Zabiņāko, Lilija Zeiļa, Ligita Pakne, Ilona Šauša, Līga Čible, Mairita Folkmane, Valentīns Petjko
u.c.), A. Paulāna TLMS Rēzeknē (Leonards Vincevičs, Juris Krompāns, Anatolijs Vituškins,
Viktors Pankovs, Andrejs Koļesņikovs, Vitālijs Krivošejs, Gunārs Češeiko, Josifs Dibaņins,
Jāzeps Caics u.c.), TLM „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” (A. Bernāne, Jolanta un Valdis Dundenieki,
Pēteris Gailums, Janīna Gribuste, Uģis Puzulis, Arvīds Pīgožņa, Andris Ušpelis, Viktors Ušpelis,
Edvīns Vincevičs, Vladislavs Vincevičs, Olga un Voldemārs Voguli, V. Pauliņš u.c.) un LKF
kopa „Pūdnīku skūla” (Evalds Vasilevskis, Staņislavs Viļums, Aivars Ušpelis, Ilmārs Vecelis
u.c.), kuras apvieno visai spilgtus un individuāli izteiksmīgus meistarus, kuri par pamatu savā
daiļradē uzskata sekošanu tradīcijām. Podniecība - tas ir dzīves veids, tā mēdz izteikties paši
meistari. Ceturtajā un piektajā paaudzē keramikas tradīcijas turpina Ušpeļu dzimta – Antons,
Viktors, Andris, Aivars. Arī mūsdienās meistari praktiskajā darbībā iesaista gan savu ģimeni, gan
tuviniekus. Preiļu pusē podniecības tradīcijas P. Čerņavska darbnīcā turpina Jāzeps Caics, Raivo
Andersons u.c. Kopā “Ceplīšos” strādā V. un O. Voguli, podniecības prasmes apguvuši arī viņu
dēli Jānis un Māris. V. Vinceviča radošos meklējumus turpina dēls Edvīns. Rogovkas pusē -
Gailumi, Bērzpilī - Dundenieki, Krāslavā – Valdis un Olga Pauliņi, Daugavpilī Jānis un Marija
Saikovski turpina griezt podnieka ripu, kurināt cepļus, uzturēt dzīvu seno amatu.
41 3. PODNIEKU APVIENĪBAS
3. 1. A. PAULĀNA TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA
Par A. Paulāna TLMS sākotni var uzskatīt 1976, kad Rēzeknē darbu uzsāka Rīgas
Centrālā poligrāfiķu kluba Tautas universitātes Lietišķās mākslas fakultātes Rēzeknes filiāles
keramikas nodaļu, kura dibināja un vadīja J. Pujāts. No tautas universitātes klausītājiem 1978
izauga studija, kas uzreiz sevi apliecināja Rīgā Vēstures muzejā rīkotajā Latgales keramikas
izstādē. Labākie darbi aizceļoja uz Franciju, kā arī uz Maskavu, uz pirmo PSRS Tautas mākslas
izstādi. 1980 uz Latgales keramikas studijas bāzes tika sarīkotas Padomju Savienībā pirmās
Podnieku dienas, ko tautas mākslas popularizēšanas nolūkos iedibināja PSRS Mākslinieku
Savienība un PSRS Mākslas Akadēmija. Turpmāk Latgales keramikas dienas kļuva par
gadskārtēju tradīciju un šogad tās notiks trīsdesmit pirmo reizi. 1982 Keramikas dienās akcents
tika likts uz Latgales keramikas studijas darbu izstādi RLMV un jauno keramiķu sniegumu varēja
izvērtēt arī izstādē Greiškānu ciema kultūras namā. Keramikas studija darbojās pie Rēzeknes
novadpētniecības muzeja un apvienoja 42 dalībniekus, tostarp 19 Tautas daiļamata meistarus.
Attīstības procesā iesaistījās pilsētnieki, mākslas skolas audzēkņi un absolventi, sākotnēji ar mālu
brīvajā laikā nodarbojas skolotāji, tirdzniecības darbinieki, strādnieki, taču vairums, darbojoties
studijā, keramikai pievērsās tiktāl, ka tā ar laiku kļuva par viņu pamatprofesiju, un viņu
darinājumus varēja redzēt ne tikai izstādēs, bet arī R/A „Daiļrade”, LPSR Mākslas fonda salonos
un kā tas bija pieņemts jau 50 gados, atsevišķi autori tika uzņemti LPSR Mākslinieku savienībā
un, tāpat kā vecmeistari, tika dēvēti par studijas Goda biedriem.
Sākotnēji vairums Rēzeknes keramiķu strādāja pēc tradicionālajiem Latgales podniecības
principiem, izmantojot ne tikai latgaliskās trauku pamatformas, bet arī sauso vāpes putināšanu,
apdedzināšanu vaļējos bedres tipa cepļos, tādēļ pilsētas apkārtnē tika uzcelts virkne darbnīcu. /”Ar
personīgajām darba telpām nodrošinājies 21 keramiķis” – tā var lasīt tā laika periodikā/
Ģeogrāfiskā ziņā studijas dalībnieki apdzīvoja ne tikai Rēzeknes pilsētu un rajonu, bet brauca arī
no Preiļiem, Krāslavas, Ludzas pat Valmieras, aktīvi iesaistījās pilsētas un novada kultūras dzīvē,
rīkoja izstādes un personālizstādes, kā arī darbojās citos ar tautas mākslu saistītos pasākumos.
Studijas savā darbībā vadījās pēc tādiem uzdevumiem, kā: studēt agrāko keramiķu
paaudžu mantojumu, saglabāt un izkopt stila tīrību, rosināt radošiem meklējumiem, pilnveidot
māksliniecisko līmeni, propogandēt tautas mākslu, organizēt izstādes un citus pasākumus, savā
darbā iesaistīt arvien jaunus entuziastus, celt keramiķu vispārējo kultūras līmeni. Liela vērība tika
pievērsta izstāžu darbībai, tā dodot atskatu uz tautas mākslas attīstību, parādīt tobrīd strādājošās
keramiķu paaudzes uzticību tautas mākslas tradīcijām un viņu māksliniecisko briedumu, jaunu
ceļu meklējumus.
42
80. gadu vidū studijas vadību pārņēma Antons Kūkojs (dzejnieks, mākslinieks un
režisors), kurš atspoguļojot kultūras norises Latgalē un stāstot par dzīvē sastaptajām personībām
grāmatā „Mūžs Latgales kultūrā”, sniedzis ieskatu tā laika norisēs: „Pašam tiešas saskares ar mālu
nekādas, ja nu vienīgi - kāda medaļa izveidota, tomēr lieku lietā, ko varu un māku. Pirmkārt,
pieredzi katra radītā darinājuma izvērtēšanā, ko esmu ieguvis no pastāvīgas saiknes ar agrākajiem
un šodienas māla meistariem, paša J. Pujāta skola; scenogrāfa darba pieredze, kas tagad lieti noder
izstāžu iekārtošanā. Arī pašam galu galā izveidojušies priekšstati par īstām, paliekošām mākslas
vērtībām, kur galvenais noteicējs - sirds, jo tai iekšā ir kas tāds, kas nojauš tīrradņa klātbūtni.
Tāpat ar gadiem iecienītā krāsu un būvķermeņu savstarpējo proporciju harmonijas izjūta. Jāatrota
tik piedurknes un jāķeras pie darba: reizi, divas mēnesī - kopā sapulcināšana tuvāku un tālāku
plānu apspriešanai, paša vai uzaicinātu vieslektoru nodarbības tautas mākslas un folkloras
padziļinātai iepazīšanai,- tad individuāls darbnīcu apmeklējums, keramiķu darbu rūpīga analīze,
jaunu radošu uzdevumu nospraušana, mērķprogrammu izstrādāšana personālizstādēm vai grupu
skatēm. Ikviena reprezentācija - vai tā organizēta lauku klubiņā, Rēzeknē vai kaimiņu pilsētā,
Latvijā vai ārpus tās robežām, ir neapšaubāms dzenulis katra radošai attieksmei pret darbu. Savas
divdesmit un pat vairāk keramikas izstādes gadā - tas Tautas studijai tikpat kā likums. Latgales
keramikas dienās vien - piemēram, 1988 - gadā Balvu un Gulbenes rajonā vienlaikus sanāca
vismaz divpadsmit, bet, ja tām vēl pieskaita vēlākās, tad kopumā tiešām pāri trīsdesmit. Bet
meistari ne jau izstādēm vien strādā. Gadatirgi Latvijas Brīvdabas muzejā, tepat Rēzeknē un citur,
ikmēneša normas. „Daiļradei”, un kur pēc tautas keramikas izslāpušo ekskursantu bari! Spēj tikai
puiši izdedzināt cepli, podus vēl karstus izķers līdz pēdējam, pat par lauskām gatavi maksāt.”
TLMS nosaukumu Rēzeknes novadpētniecības muzeja Latgales keramikas studija ieguva
1986 un /pēc L. Vinceviča ierosinājuma/ pieņēma A. Paulāna vārdu, ar to norādot, ka veidojot
savu individuālo radošo rokrakstu un izkopjot māksliniecisko līmeni, apzinās tradīciju
pārmantošanas lomu un nozīmi. Bez tiešajiem dalībniekiem studija par saviem goda biedriem
uzskatīja Ā. Kāpostiņu, MS biedrus A. Ušpeli, J. Backānu, P. Čerņavski un E. Vasilevski, V.
Vogulu, kuri bija savu tautas mākslas apjautu guvuši J. Pujāta ietekmē.
Ilglaicīgi studiju vadīja Leonards Vincevičs, kura dzimtā puse ir Rēzeknes apriņķa
Sakstagala pagasta Vorkaļi. Keramikai pievērsies, strādādams R/A „Latvijas keramika” Tūmužu
cehā 1962. Pirmsākumi interesei par podnieniecību meklējami bērnības iespaidos Galēnu
podnieka F. Vilcāna darbnīcā. Daudz ceļojis pa dzimto novadu, darbojies kā ārštata korespondents
Latvijas televīzijā. Filmējot sižetus „Panorāmai” par novada podniecību, radusies vēlme
atgriezties pie keramikas un 1976 iestājies Tautas universitātes keramikas fakultātē. Kopš 80.
gadiem strādā savā darbnīcā. Piešķirta tautas daiļamata meistara kvalifikācija. 1989 strādājis par
meistaru A. Paulāna TLM studijā, no 1993 līdz 2009 to vadījis. Izcils dekoratīvo šķīvju un
43 svečturu meistars, izveidojis monumentālu grīdas svečtura tipu, darina vāzes, krūzes u.c. traukus.
Izstādēs sācis piedalīties no 1982.
Studijā patreiz darbojas Jāzeps Caics, Gunārs Češeiko, O. Deksne, Josifs Dibaņins, Aivars
Kise, Andrejs Koļesņikovs, Vitālijs Krivošejs, Juris Krompāns, Viktors Pankovs, Leonards
Vincevičs, Anatolijs Vituškins, u.c., kuri lielākā vai mazākā mērā atraduši katrs savu atpazīstamu
radošo rokrakstu, jo vēl 80.gadu vidū A. Kūkojs, analizējot situāciju podniecībā, rakstīja
„Patlaban tā pārdzīvo paaudžu maiņu, un galvenais, ka ienākošā audze ne pēc savas garīgās
struktūras, ne pēc tiešās saiknes ar agrākajām tradīcijām nelīdzinās iepriekšējai” un, „ka tiem
studijas biedriem, kam svešākas latviešu tautas mākslas īpatnības, kam agrāk nav bijis ģimenes
sakņu tautas podniecībā, nav viegli tikt pāri bezpersoniskuma un virspusīgas pakaļdarināšanas
barjerai” (Kūkojs A. Barjerai pāri. // Znamja Truda, 1986. 11. 10.).
Viens no aktīvākajiem un ilglaicīgākajiem studijas biedriem ir J. Krompāns. 1967 iestājies
Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, taču pārgājis darbā uz ražošanas
apvienības „Latvijas keramika” Jēkabpils cehu, kur viņa darbaudzinātājs bijis Silajāņu keramikas
tradīciju turpinātājs P. Kalve. Taču keramikas cehs, kur diendienā jāgatavo vienas un tās pašas
formas priekšmeti, īstu gandarījumu nav devis. Iesaistījies Latgales keramikas studijā, iekārtojis
personīgo darbnīcu. Pirmos patstāvīgos cepļus palīdzējis kurināt pieredzējušais meistars J.
Backāns. Laika gaitā atrasts zināms, viņam vien piederošs īpatnību kopums, kas J. Krompāna
darbus izceļ citu autoru vidū /svečturi, ar arhitektoniski skaidru izsvarotu, ažūru siluetu, vāžu,
krūzīšu piezemētās formas, meklējumi augļu trauku izveidē, skanīgas glazūras/. J. Krompāna
darbnīcā amata prasmi slīpējuši S. Vituškins, A. Vituškins, J. Pavlovskis, A. Koļesnikovs, V.
Pankovs u.c. A. Vituškins apguvis amata pamatus R/A „Latvijas keramika”, izejot cauri visām
keramiķa profesijām un apjausmu par stilu guvis Latgales keramikas studijā, kad bija izkurināti
patstāvīgi vairāk kā trīsdesmit cepļi. Savu izpratni par novada podniecību paudis jau 1986
personālizstādē Rēzeknes Novadpētniecības muzejā, akcentu liekot uz ikdienā lietojamiem
traukiem - piena podiem, krūzēm, servīzēm, dekoratīvajā jomā sasniegto demonstrējot ar dažiem
svečturiem un vāzēm. V. Pankova vecāki nākuši no Silajāņiem, arī pats bērnībā ticies ar tās puses
podniekiem. Mācoties skolā, paticis zīmēt, bet tuvāka saskarsme ar mālu radusies mātes darba
vietā R/A „Latvijas keramika”, kur 80. gadu sākumā kļuvis par apdedzinātāju, tad virpotāju
keramikas cehā. No 1985 darbojas R/A „Daiļrade”. Meklējumu rezultātā izveidojušies dekoratīvo
šķīvju savdabīgie krāstoņi un rotāšanas paņēmieni, vāžu un krūžu formas, puķu podu un
saimniecības trauku variācijas. A. Kise pēc RLMV dekoratīvās noformēšanas nodaļas beigšanas
pievērsies podniecībai. 1988 stažējies pie E. Vasilevska, strādājis kopā ar V. Krivošeju, līdz
iekārtojis savu personīgo darbnīcu. 1984 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums. Rūpīgi
izstrādājot ik detaļu darina smalki izlīdzsvarotus darbus, plastiskas figūriņas, pielieto angobas
44 apgleznojumu. V. Krivošejs, Tautas daiļamata meistars kopš 1984, dzimis Sibīrijā. Strādājot par
šoferi R/A „Latvijas keramika” Rēzeknes cehā, pievērsis uzmanību māla plastiskajām īpašībām
un pēc vairāku gadu cītīga darba „plauktos sakāpj svinīgi graciozie tumšbrūnie svečturi, tiek
priecētas acis ar piena podu sarkanīgo mālainību, ar medaunieku un eļļas trauku dūšīgo
pamatīgumu.” (Kūkojs A. Aivara Kises un Vitālija Krivošeja keramika. Katalogs. 1988.). No
2009 studijas vadītājas pienākumus uzņēmusies Evija Vasilevska.
3. 2. TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „LATGALE”
Daugavpils apkaimē tautas keramikas tradīcijas pastāvējušas sen, tomēr 20.gs. vidū
apsīkušas. Tās no jauna sāka veidoties 50.gadu nogalē, kad Daugavpilī sev mājvietu atradis S.
Vilcāns, tradīcijām bagātās Silajāņu podniecības pārstāvis. Meistara dzimtā puse bijusi Preiļu
rajona Dūbes. Amata prasmi sācis apgūt jau bērnībā un kā pats kadā intervijā atzinis: „Mans tēvs,
vectēvs un vecvectēvs visi bija Latgales podnieki. Pie tēva man neiznāca mācīties, tēvs nomira,
kad man bija divpadsmit gadi, strādāju kopā ar savu radinieku P. Vilcānu.” (Pie zaļo krūžu
meistara). Pārceļoties uz dzīvi Daugavpilī strādājis labiekārtošanas uzņēmumā par podnieku,
vēlāk galdnieku, tikai brīvo laiku, varējis veltīt radošam darbam (Pat darbnīca nav mana.
Atbraucu no Krustpils, man dārzniecībā piedāvāja gatavot puķu podus. Es šo darbu pieņēmu, lai
varētu kaut ko veidot.). Izstādēs sācis piedalīties no 1942 un 1960 kļuvis par TDM, izveidojis
novada podniecības stilistikā sev raksturīgas nianses. („Es neko nezīmēju. Nekur neko nemeklēju.
Cenšos neietekmēties no citiem, man pietiek pašam sava. Tas iedzimst no paaudzes uz paaudzi.”).
Podniecībai pievērsies dēls Staņislavs, piebiedrojies podnieks Roberts Šers, Rēzeknes lietišķās
mākslas vidusskolas absolvents Vladislavs Vincevičs. Par keramiku nopietni sācis interesēties V.
Vinceviča skolnieks Jānis Saikovskis u.c. 70. gadu vidū aktuāls kļuvis jautājums par keramikas
cepļa būvi kolektīvajā darbnīcā. Pilsētā aktīvi darbojās profesionāli mākslinieki, kuri bija
izveidojuši MS Daugavpils organizāciju, kuras valdes sēdes protokolā Nr. 5 (1976. gada 1. maijs)
var lasīt: „apsprieda – keramikas cepļa būvi kolektīvajā darbnīcā Sarkanarmijas ielā (tagad 18.
novembra) Nr. 8; nolēma – 8. maijā sarīkot talku, lai uzceltu nojumi darbu sākšanai, kurI
paredzēti maija beigās.” Un jau 70. gadu nogalē MS Daugavpils organizācijas kolektīvajās
darbnīcās ar pilsētas Kultūras nodaļas atbalstu tika uzbūvēts keramikas ceplis (1., 40., 41.).
Septiņdesmito gadu beigās izstāžu apskatos parādījās jēdziens „Daugavpils keramiķu
kopa”, kura šai periodā darbojās Rēzeknē nodibinātās Latgales keramikas studijas paspārnē. 1980
apvienojot 16 meistarus pie Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja izveidojas
keramikas studija. Pirmie tās vadītāji bija Jānis Žugovs, Ausma Skirmante, bet kopš 1996 – Lilija
Zeiļa. Keramikas studija darbojusies uz sabiedriskiem pamatiem, tai nebijis pastāvīgu telpu,
trūcis pieredzes, tomēr jau 1981 Daugavpilī tika noorganizēti Latgales keramikas dienu pasākumi.
45 Pēc mācībām Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, kā arī VMA, Daugavpilī 1981 atgriezās A.
Skirmante, kas tautas podniecības pamatus bija apguvusi S. Vilcāna vadībā. Keramikas studija
sākusi darboties Centrālā kultūras nama paspārnē un tai piešķirtas atsevišķas telpas. A.
Skirmante vadījusi nodarbības iesācējiem, organizatoriskos jautājumus risinājis J. Žugovs.
„Mūsu kolektīvs ir internacionāls, tajā darbojas dažādu profesiju pārstāvji, studenti un skolnieki.
S. Vilcāns to iedala trīs grupās. Meistari, tie ir abi Vilcāni un V. Vincevičs, mācekļi – J.
Saikovskis, A. un S. Skirmanti, J. Žugovs, L. Zeiļa un L. Lazdāne. Trešajā grupā ir visi tie, kuri
regulārās nodarbības tikai sāk iepazīšanos ar mālu, keramikas teoriju.” (Žugovs J. Latgales keramikas
izstāde. Daugavpils. 1984.). Studija jau ar pirmajiem darbības gadiem uzsāka izstāžu rīkošanu,
organizējot tās Daugavpilī, rajonā, ar saviem darbiem piedaloties skatēs Rēzeknē, Valmierā,
Bauskā, Liepājā, Rīgā, Maskavā kā arī – 1980 Francijā, 1983 Bulgārijā, 1985 Polijā.
Daugavpils keramikas studijas 5 darba gadu atskaites izstādē (1., 42.) piedalījās tādi autori
kā I. Baumane, I. Berko, J. Berko (Vinceviča), S. Grinčuns, D. Kokina, L. Lasmanoviča, L.
Lazdāne, E. Martinova, A. Piškins, A. Podjava, V. Podjava, L. Revjakova, J. Saikovskis, I.
Sarkane, S. Skirmants, A. Skirmante, J. Skutelis, R. Stašāne, R. Šers, Z. Šukste, A. Usatovs, R.
Vaivode, S. Vilcāns (vecākais), S. Vilcāns (jaunākais), V. Vincevičs, B. Volčoks, L. Zeiļa, M.
Žugova, F. Žugovs, J. Žugovs, no kuriem septiņi bija TDM. 1985 Daugavpils keramikas studija
kļuva par TLMS „Latgale” un aktīvi izvērsa savu darbību. Jau par nākošā gada Keramikas dienu
pasākumiem presē izskanēja vērtējums, ka „Daugavpilieši meklējuši tautas mākslas godināšanai
īpatnējas, skaistas formas. Daugavpils sarosījusies. Gatavojas celt cepļus un sākt strādāt ne vaļas
priekam, bet pa īstam.” (Pujāts J. Ziedēšana pirms pumpuru plaukšanas // Cīņa. 1986. 20. 04.).
Izstāžu katalogi vēstī, ka „vecmeistars S. Vilcāns, kas ir Daugavpils keramikas kodols, sarīkojis
savu izstādi muzejā kopā ar LPSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku gleznotāju Staņislavu
Kreicu. Savus darbus izstādījis J. Žugovs un ziedu salonā — L. Zeiļa kopā ar akvarelistu Jāni
Undu” un „kā izcils vidējās paaudzes meistars minams V. Vincevičs. Viņā saprot un dziļi izjūt
māla brīnumaino skaistumu – krāsu toņa jūtīgumu, smalkgraudaino virsmu, plastisko
izteiksmīgumu. Viņš to meistarīgi apliecina ar saviem darbiem. Trauki izstaro gluži vai garīgu
gaišumu. Tā ir himna mālam. Trauki saderīgi eksponēti vienā telpa ar Ģertrūdes Zeiles gleznām,
A. Skirmantes svečturu izstāde veikala „Mācību grāmata” skatlogos”. Kā vienmēr podniecības
dienās liela vērība veltīta keramikas klasikai un izstāde „Latgales krūzes un podi” no Daugavpils
novadpētniecības un mākslas muzeja fondiem tika parādīta Vīksnas KN, ekspozīcija „No
Latgales keramikas vēstures” mūzikas vidusskolā, Pušas keramikas kolekcija muzeja telpās.
Daugavpils jaunie keramiķi ar saviem darbiem iepazīstināja izstādes atklāšanā Krāslavas vēstures
un mākslas muzeja apmeklētājus. (Tautas folkloras koncerts, tirdziņš Daugavpils KN u.c.
pasākumi). Arī astotajās Latgales keramikas dienās, kuras noritēja ar devīzi „Tautas māksla kā
46 kultūras sastāvdaļa” tautas mākslas svētku pirmās dienas saimniece bija Daugavpils. Jau trešo
reizi keramikas dienās notika A. Paulāna lasījumi, kuros īpašu uzmanību izpelnījās Mākslas
akadēmijas Mākslas teorijas Institūta zinātniece, mākslas zinātņu doktore Marija Ņekrasova, kura
referātā „Tautas māksla mūsu kultūrā” tautas mākslai deva argumentētu formulējumu, noro-
bežojot to no vaļasprieka izpausmēm mākslā un profesionālās mākslas. Periodikā tika atzīmēts, ka
lasījumus „Daugavpilieši šogad pratuši pacelt augstā teorētisko atziņu līmenī” (J. Pujāts.
Dziļākam arumam // Cīņa. 1987. 25. 04.). Izstādēs uzmanību izpelnījās S. Vilcāns ar viņa un viņa
skolas izpratni par saimniecības trauku darināšanu un prasmi ar vienkāršiem līdzekļiem sasniegt
izteiksmes spilgtumu, podniecības klasisko vērtību cieņas pilnu interpretējumu (S. Vilcāns
(jaunākais), V. Vincevičs, J. Saikovskis). Starp daudzajiem pasākumiem ievērību guva V.
Vinceviča svečturu skate centrālajā KN Daugavpilī, Latgales keramikas un audumu ekspozīcija
(TLMS „Latgale”, „Dubna”, Krāslavas keramiķi, Daugavpils audējas). Kā atzinību par par radošo
sniegumu un tautas keramikas atdzimšanas sekmēšanu Daugavpilī 1988 A. Paulāna diplomu un
medaļu saņēma S. Vilcāns (vecākais).
90. gados turpinās Keramikas dienu pasākumi, lai arī ar mazāku vērienu, tiek rīkotas gan
personālizstādes, gan grupu izstādes, gan ņemta dalība Latgales keramiķu kopējās aktivitātēs kā
Latvijā, tā ārzemēs. Studijas darbībā iesaistās akadēmisku izglītību guvušas mākslinieces, kuras
saista novada podniecības tradīcijas. Raksturojot daugavpiliešus A.Kūkojs atzīmējis, ka: „Par
Daugavpils keramiķu studiju, kuru tagad vada L. Zeiļa, varu vien sacīt, pašas vārdiem runājot, ka
tur ar keramiku nodarbojas galvenokārt sievietes, tāpēc arī viņu darinājumi ar emocionālu lādiņu,
jo: „Māls mūs atspoguļo gan iekšēji, gan ārēji, un, tāpat kā nav divu vienādu keramiķu, nav arī
divu vienādu podu. Tās emocijas un domas, kas ir mūsos, gribot negribot iegulst poda virsmā.
Roku nospiedumi saglabājas traukā, un darbi stāsta par mums. Tāpēc es nestrādāju bez iedvesmas,
jo negribas savas negatīvās emocijas likt traukā” (Kūkojs A. Mūžs Latgales kultūrā, Rēzekne: LK
centra izdevniecība, 2005.).
Prospektos un katalogos var gūt informāciju par Daugavpils keramiķu studiju kā pirmo
podnieku apvienību Latgalē, kas ieguvusi Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) nosaukumu.
Tajā kopš dibināšanas kopā darbojas gan Tautas mākslas meistari, gan amatnieki, gan keramiķi ar
akadēmisko mākslas izglītību. Savos darbos Latgales keramikas tradīcijas turpina J. un M.
Saikovski, V. Zabiņāko, daudzveidīgi savos radošajos meklējumos ir L. Zeiļa un L. Pakne, I.
Šauša, L. Čible, M. Folkmane un V. Petjko. Podniecības tradīcijas tiek popularizētas, piedaloties
dažādos lokāla un valsts mēroga kultūras dzīves notikumos: izstādēs, mūzikas un mākslas
festivālos, Dziesmu svētkos, gadatirgos, Mākslas dienās u.c. Starptautiska atzinība gūta Lietuvā,
Baltkrievijā, Krievijā, Polijā, Austrijā. Vācijā, Spānijā, Portugālē, Anglijā, Nīderlandē, Norvēģijā
un Francijā.
47
Nozīmīga ir saikne ar citiem podnieku amata pratējiem. Sadarbojoties ar Kultūras fonda
kopas „Pūdnīku skūla” dalībniekiem, veidotas kopīgas ceļojošās izstādes, plenēri, kurināti
svēpētās keramikas un glazūras cepļi. Studijas darbību ir veicinājis E. Melngaiļa Tautas mākslas
centrs. Pateicoties Daugavpils pilsētas Domei TLMS „Latgale” dalībniekiem ir savas radošās
darbnīcas, kurās notiek darba process - veidošana, virpošana, glazēšana un apdedzināšana. Šeit
atrodas lielākais no Latgales malkas cepļiem ar divām kurtuvēm. Studija veic arī pedagoģiskas
aktivitātes - ir izveidojusies laba sadarbība ar skolu audzēkņiem un Daugavpils Universitātes
studentiem. Studijas darbs 2001 ticis augstu novērtēts, piešķirot L. Zeiļai Kultūras ministrijas
prēmiju par spilgtu devumu tautas mākslā. TLMS dalībnieki ar saviem darinājumiem apliecina, ka
podniecībai ir ne tikai utilitāra materiāla vērtība, bet tai piemīt tautas garīgā kultūras vērtība un
identitāte. TLMS „Latgale” ir vienmēr atvērta pilsētas viesiem un tūristiem, sadarbības projektiem
un jauniem radošiem kontaktiem.
3. 3. LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „RĒZEKNES APRIŅĶA PŪDNĪKI”
TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” dibināta 1989 (1., 43). Studijā apvienojās Latgales
keramiķi, Tautas daiļamata meistari, MS LO biedri no Rēzeknes, Rēzeknes, Balvu rajona,
Daugavpils, Krāslavas, Alūksnes, P. Ušpeļa vadībā. P. Ušpelis, kā spilgts Silajāņu podniecības
stilistikas pārstāvis, kura darbi saista ar krāsu harmoniju un skanīgumu, toņu bagātību, siluetu
izteiksmīgumu un detaļu precizitāti, tehnisku un formālu pilnību, kā pirmais no keramiķiem 1995
par nopelniem Latvijas labā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. 1987 apbalvots ar A. Paulāna medaļu
un diplomu. 2001 piešķirta Lielā folkloras gada balva. Izstādēs sācis piedalīties 1964 kā Latvijā,
tā pasaulē.
Pašlaik studijā darbojas podnieki: Raivo Andersons, Anita Bernāne, Jolanta un Valdis
Dundenieki, Pēteris Gailums, Janīna Gribuste, Valdis un Olga Pauliņi, Uģis Puzulis, Aivars
Ušpelis, Andris Ušpelis, Antons Ušpelis, Viktors Ušpelis, Edvīns Vincevičs, Vladislavs
Vincevičs, Stanislavs Viļums, Jānis Voguls, Māris Voguls, Voldemārs Voguls. Visiem ir piešķirts
Tautas daiļamata meistara nosaukums, vairāki ir arī Latvijas mākslinieku savienības biedri (I.
Gribuste, A. Ušpelis, V. Vincevičs, V. Voguls).
Studijas vadītājs kopš 2003 Andris Ušpelis kurš keramikas pamatus apguvis tēva Pētera
darbnīcā. 1991–1995 mācījies Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. 1991
sācis darboties Tautas lietišķās mākslas studijā „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”. 1995–2000 paralēli
radošajam darbam pabeidzis Rēzeknes Augstskolu. Ir juriskonsults būvfirmā „Ceļi un tilti” un
docētājs Rēzeknes augstskolā. 1995 piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija. 1998
iesaistījies Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. Darina saimniecības traukus un
dekoratīvas ievirzes darbus: vāzes, sīkplastiku un it īpaši svečturus. Saista akvareliski dzidrais,
48 tīrskanīgais kolorīts ar gleznieciskām toņu pārejām. Rotājumam izmanto grafiskus plastiskus,
virpas un otas rakstus. Piedomā par ornamenra zīmju simbolisko skaidrojumu un to izmantošanas
likumsakarībām novada podniecībā. Liekot lietā savu pārliecību un darbu, balstoties uz
pārmantotajām tradīcijām, kā arī mērķtiecīgu un vispusīgu seno amatu noslēpumu apgūšanu,
izkopj Silajāņu keramikai raksturīgās formas, kolorītu, rotājumu un stila izjūtu.
Studijas darbs organizēts, ņemot vērā gan studijas, gan valsts, gan pašu meistaru intereses.
Regulāri notiek studijas organizētie pasākumi un izstādes, tā piedalās Tautas mākslas centra
rīkotajās aktivitātēs, kā arī paši meistari organizē publiskas cepļu kurināšanas un personālizstādes.
Katru gadu studijas darbs sākas ar „Latgales podnieku dienām.” Podnieku dienas ir izaugušas par
vairāku dienu pasākumu, kuru laikā notiek atvērto durvju dienas meistaru darbnīcās, tiek rīkoti
paraugdemonstrējumi, iesaistīti bērnu mākslas un mūzikas skolu audzēkņi, kā arī to pašvaldību,
kuru teritorijā atklāj lielo izstādi, vietēji amatnieki. Pēdējos gados Latgales podnieku dienas ir
TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” rīkots pasākums un tajā tiek aicināti piedalīties arī citās
Latgales un Latvijas studijās strādājošie meistari, tostarp, podnieki no Lietuvas.
Par gadskārtēju tradīciju ir kļuvusi kopēja cepļa kurināšana Raiņa muzejā „Jasmuiža”
Preiļu rajona Aizkalnē, ar studijas meistaru atbalstu atjaunotajā A. Paulāna darbnīcā. Tas ir
nozīmīgs notikums gan keramiķiem, gan muzeja apmeklētājiem, jo pasākumā piedalās daudzi
podnieki ar dažādā stilistikā un tehnikā veidotiem darbiem un cepli kurina katru gadu cits
meistars. Studija ar Latgales keramikas izstādi reizi trīs gados viesojas Valsts Ārzemju mākslas
muzeja Velvju zālē, kas kļūst par vērienīgu pasākumu, kad podniekiem ir iespēja ar savu veikumu
priecēt lielāku skatītāju un vērtētāju pulku.
Īstenojot valsts ieceres tautas mākslas attīstībā, studijas meistari regulāri piedalās v/a
Tautas mākslas centra rīkotajās Starptautiskajās (Baltijas valstu) un republikas nozīmes tautas
lietišķās mākslas izstādēs, kā arī ir iesaistījušies v/a Tautas mākslas centra nozaru konsultatīvās
padomes darbā un kā speciālisti tiek aicināti pašvaldību sadarbības grupu aktivitātēs.
2006 augustā pirmo reizi Latvijā notika Starptautiskās keramikas akadēmijas 42.
Ģenerāla asambleja, kas kā īpašs notikums starptautiskajā keramikas dzīvē deva iespēju
popularizēt Latvijas un arī Latgales keramikas sasniegumus plašākai auditorijai. Ar studijas
rīkotās izstādes atklāšanu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tā uzsāka savu darbību.
Par vienu no studijas darbības virzieniem tiek uzskatīta Latgales keramikas
popularizēšana, pieņemot, ka labākais veids kā caur meistaru iepazīt podniecību, ir publiska
cepļu kurināšana kā arī viesošanās darbnīcās. Par aktīvitātēm šajā jomā liecina publikācijas,
intervijas radio, televīzijā, presē. Speciālisti, kuri analizē procesus tautas mākslā, atzīst, ka kvalitāte
ar kādu visos laikos Latgales keramika sevi pieteikusi, nav zudusi. Studija savu iespēju robežās
cenšas popularizēt Latgales keramiku arī ārzemēs /dalība Beļģijā, Sint-Niklāsas pilsētas Eiropas
49 Savienības dalībvalstu festivālā ,,Europa – 2006”/, tostarp, 2006 iesaistoties INTERREG III
projektā ,,Latvijas-Lietuvas kultūras dzīves bagātināšana ar tradīciju apmaiņu”, kuru realizējot,
notiek keramikas apmaiņas izstādes starp Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju, Latgales podnieku
dienu pasākumi un starptautiskas amatnieku meistardarbnīcas.
Regulāri novada pagastu pašvaldībās notiek ceļojošā studijas dalībnieku darbu izstāde, kurā
tautas mākslas cienītāji var ne tikai iepazīties ar jaunākajām tendencēm podniecībā, bet arī
iegādāties iepatikušos darbus.
TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” meistari ir saņēmuši valsts atzinību (1., 44.). Tā
P.Ušpelis, A. Ušpelis, V. Voguls par ieguldījumu ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni, bet ilggadējā
Rēzeknes mākslas vidusskolas pasniedzēja un studijas dalībniece J.Gribuste kļuvusi par
Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti. 2006 TLMS ,,Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, novērtējot lielo
ieguldījumu tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanā, kultūras dzīves organizēšanā,
popularizēšanā gan Latgalē, Latvijā, gan starptautiskā mērogā, piešķirta Lielā folkloras gada balva.
3. 4. LATVIJAS KULTŪRAS FONDA KOPA „PŪDNĪKU SKŪLA”
Latgales keramikas tradīciju pārmantojamību Rēzeknes pusē nodrošina arī LKP kopa
,,Pūdnīku skūla”, kas ne tikai nodarbojas ar mālu, bet veiksmīgi realizē dažādas aktivitātes. Tā
oficiāli apstiprināta 1990 un tās sākotne saistīta ar podnieku E. Vasilevski, kurš strādājot par deģi
R/A „Latvijas keramika” Rēzeknes ražotnē (1976 – 1978), kļuvis par klausītāju Tautas
universitātes keramikas fakultātē. Jau pirmajās nodarbībās sapratis, ka mācēt virpot traukus ir
stipri par maz, lai kļūtu par keramiķi. J. Pujāta lekciju kvalitāte, saturs un tematika likusi
iedziļināties tautas mākslas būtībā un strādāt Latgales podniecības stilā. Pirms vecajā Zemesgola
klētiņā iekārtojis darbnīcu un būvējis cepli, amata zināšanās papildinjies pie P. Ušpeļa un V.
Vinceviča. 1979 piešķirta TDM kvalifikācija. 1982 uzņemts MS. No 1985-1990 strādājis par
mācību meistaru Rēzeknes 14. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur apmācījis podnieku grupu.
Ierīkojis darbnīcu lauku mājās “Akminīši”. Vasaras praksēs pārliecinājies par kopā darbošanās
lietderību. 1989 E. Vasilevska mācekļi nolēma strādāt kopā, un ,,Pūdnīku skūlas” kopsapulces
vārdā E. Vasilevskis parakstīja iesniegumu LKF priekšsēdētājam Imantam Ziedonim, kurā var
lasīt: ,,Uzskatām par nepieciešamu izveidot podniecības tradīciju atjaunošanas kopu
,,Pūdnīku skūla”, kura savā praktiskajā darbībā būtu orientēta uz amata tradīciju izpēti, tā
iespējami precīzu apguvi, šo zināšanu izplatīšanu un praktisku lietošanu. Šādu darbību
uzskatām par ārkārtīgi nepieciešamu, jo līdzšinējo tautas mākslas pastāvēšanu koordinējošie
pasākumi un vērtību sistēma ir novedusi pie podnieka amata galējas deformēšanās. Par
tautas keramiku dēvētie izstrādājumi lielākoties dezorientē izstāžu skatītājus un praktiskos
lietotājus, jo patiesībā nav funkcionālo un estētisko vērtību kopuma nesēji amata
50 tradicionālo kritēriju ietvaros” (Bērsone G. Pūdnīku skūla // Latvijas Jaunatne. 1990.
27. 11.).
Kopas dibinātājs un vadītājs E. Vsilevskis par svarīgāko uzskata kopas izstrādātos
podnieka darbības principus – nelietot industriālas un cilvēka veselībai kaitīgas darba metodes,
trauku tapšanas procesā kā galveno izmantot roku darbu, apdedzināšanu veikt atklātas uguns
malkas cepļos, saglabāt un izkopt tradicionālo tehnoloģiju, pētīt etnogrāfisko un arheoloģisko
materiālu, studēt un popularizēt baltu, latgaļu un reģionālo māla, kā amatniecības materiāla
izpratni un popularizēt māla trauku lietošanu sadzīvē. Piesakot kopas darbības principus par
pamatu tika ņemti J. Pujāta veidotie Latgales keramikas apvienības statūti (rokrakstā glabājas pie
E. Vasilevska), noteikti apvienības darbības vispārējie principi, uzdevumi, dalībnieku statuss,
tiesības un pienākumi, tostarp, par radošās, audzinošās, organizatoriskās darbības pamatšūnu
izvirzot meistardarbnīcu, konkrētajā gadījumā - E. Vasilevska darbnīcu, kas pulcē mācekļus,
domu un darba biedrus (vecmeistars, keramiķis meistars, keramiķis, keramiķis iesācējs un
māceklis).
No 1994 līdz 2000 (E.Vasilevskis, S.Viļums), tiek izdotas pirmās krāsainās pastkartes,
izveidots sākotnējais materiāls par tūrisma maršrutu „Apkārt Rāznai”, veidojas sadarbība ar
Rēzeknes fotogrāfiem, realizējot projektus un organizējot kopējās izstādes, jo kopas dalībnieku
aktivitātes nav saistītas tikai ar podnieka amatu. Neapšaubāmi tā ir māla kā materiāla iepazīšana,
tehnoloģisko paņēmienu apguve, intuitīvās pasaules apjausmas izkopšana, māka pārvaldīt uguni,
jo podnieka ceplis tā tradicionālajā veidā nav aprīkots ar mūsdienīgām tehniskām ierīcēm, bet
reizē ar to ir jāpārzina arī tirgus iespējas un jāprot gatavos traukus arī realizēt. No 2000 tiek
realizēti projekti, kurus finansē Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras fonds, kopas aktivitātes
atbalsta Rēzeknes rajona padome, vietējās pašvaldības. Veidojas sadarbība TLMS „Latgale”,
TLMS ,,Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, TLMS ,,Dzīpariņš”, Mākslas akadēmijas Latgales filiāli,
Latgales attīstības aģentūru un Latgales fotogrāfiem. „Pūdnīku skūlas” darbi ir apceļojuši visu
Latviju. Sadarbojoties ar galerijām ,,Mans’s” un ,,Daugava”, organizētas izstādes un realizētas
dažādas aktivitātes. Izstādes Vidzemē un Kurzemē veidotas kopā ar galerijas „Laipa” vadītāju
Gunu Kalnaču. Pateicoties Kurzemes tūrei, sākās sadarbība ar Talsu Romas katoļu draudzes
prāvestu Andreju Mediņu un viņa izveidoto SO „Kalna svētību kopienu”. 2002 vasarā kopā ar
TLMS „Latgale” Vitebskas festivāla „Slavjanskij bazar” laikā „Pūdnīku skūla” demonstrēja pašu
izstrādāto māla apdedzināšanas tehnoloģiju. Katra gada nogalē notiek izstādes Arhitektu namā
Rīgā. Podnieki tradicionāli piedalās arī pavasara „Latgales podnieku dienās” gan ar atvērtajām
darbnīcām - cepļu dedzināšanu, gan izstādēm. 2003 vairākas reizes ceplis tika dedzināts Raiņa
Literatūras un mākslas muzejā Jasmuižā, ceplī ievietojot neglazētos, svēpētos melnos
saimniecības traukus, virpotus no pašu iegūtiem māliem Daugavas krastos Krāslavas rajonā,
51 Akmenīšos Kaunatas pagastā Rēzeknes rajonā, Gailīšu ciemā Silajāņu tuvumā Preiļu rajonā -
vietās, kur mālus kādreiz ieguva novada podniecības vecmeistari. Astoņpadsmit no šajā pirmajā
ceplī apdedzinātajiem saimniecības traukiem V. Pauliņš, L. Zeiļa, S. Viļums, A. Ušpelis un P.
Gailums dāvināja muzejam, lai tie tiktu eksponēti Paulāna darbnīcā, savukārt 2004 pēc LKF
kopas „Pūdnīku skūla” meistaru ierosmes katru piektdienu un sestdienu kāds Latgales keramiķis
darbojās A. Paulāna darbnīcā-ceplī. Šim nolūkam tika izgatavota un uzstādīta kājminamā virpa.
Kā kādā intervijā E. Vasilevskis teicis: „Virpojot ar elektrisko virpu, strādā tikai rokas – tas ir kā
žests. Bet, ja strādā ar kājminamo, darbojas viss ķermenis – tu dejo. Vēl podniekam nepieciešama
intuīcija, tas ir kā tam krāsotājam, kurš uz jautājumu, kā tu zini, kad krāsa ir vajadzīgajā tonī,
atbild – jaucu, kamēr drebulis pārskrien pār kauliem. Tad zinu, ka krāsa ir laba (Pētersons A.
Latgales māla un uguns svētkos // NRA. 1997. 28. 04.).
2004 izveidota mājas lapa, kurā apkopota visa informācija par bijušajiem un turpmākajiem
kopas projektiem. „Akminīšos” par tradīciju ir kļuvuši gadskārtējie podnieku vasaras plenēri.
2001 „Pūdnīku vosoras skūlā” profesionālu podnieku vadībā ar mālu strādāja gan bērni, gan
pieaugušie, tostarp gleznotāji J. Pīgoznis un Ilgvars Zalāns. 2002 pavasarī profesionāļi izmēģināja
dažādus māla sastāvus, modernās glazūras, trīs veidu apdedzināšanas tehnoloģijas („dobes” cepli,
tradicionālo cepli, ar uguns noslāpēšanu iegūstot melnus podus un Latgalē visplašāk izmantoto
glazēto trauku apdedzināšanas paņēmienu, kur māls iegūst sarkanīgu nokrāsu) starptautiskā
keramiķu simpozija ietvaros. Savukārt rudenī „Akminīšos” pulcējās podnieki un folkloristi
vasaras nometnē „Skaņas mālā”, kur veidoja māla mūzikas instrumentus. Pēdējos gados īpaša
vērība tiek veltīta vissenākajiem arheolģiskajiem podniecības slāņiem un darbi tiek apdedzināti kā
gadu tūkstošus pirms mūsu ēras - zemē izraktā bedrē.
E. Vasilevskis un reizē arī „Pūdnīku skūla” atzīmēti 2001 ar Lielo folkloras gada balvu
par tradicionālās kultūras mantojumā balstītu jaunradi; 2003 Latvijas Republikas Kultūras
ministrijas atzinības rakstu par radošu ieguldījumu Latgales keramikas mākslas attīstībā; 2006
KM Gada balvu par spilgtu un radošu darbu Latgales keramikas mākslas vērtību saglabāšanā,
popularizēšanā un tradicionālās kultūras dzīves organizēšanā (1., 45.). E.Vasilevska skolnieki
S.Viļums un I.Vecelis, kas 1990 bija mācekļi, tagad ir meistari, katrs ar savu darbnīcu, podu
apdedzināšanas cepli un, izmantojot līdzšinējo pieredzi, spēj zināšanas un prasmes nodot saviem
mācekļiem. viņi ir izkopuši savu stilistisko līniju, sasnieguši atbilstošu māksliniecisko līmeni,
sistemātiski piedalās izstādēs (1., 46).
No 2003 KF kopas „Pūdnīku skūla” organizatorisko darbu veic S. Viļums, kurš
profesionālo izglītību ieguvis Rēzeknes 14. Profesionāli tehniskās vidusskolas formētāju, mākslas
keramikas izgatavotāju grupā. Novada podniecības pamatus apgvis pie E. Vasilevska, strādājot
viņa darbnīcā un 1991 kļuvis par KF kopas „Pūdnīku skūla” dibinātājbiedru. Piedalījies „Pūdnīku
52 vosoras skūla” pasākumos kā arī citās aktivitātēs. 1996 aprīkojis savu darbnīcu un uzmūrējis
keramikas apdedzināšanas cepli „Bekšos”. 1998 kļuvis TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”
dalībnieks un piedalījies visās studijas rīkotajās izstādēs. 1998 iesaistījies Latgales keramikas
saglabāšanas fonda darbībā. 2000 piešķirta tautas daiļamata meistara kvalifikācija. No 2003 vada
KF kopu „Pudnīku skūla”. Darina visus trauku veidus – konstruktīvi loģiskus, skaidrus aprisēs,
kuru liekto un lauzto apjomu mija piešķir tiem visai ekspresīvu kopnoskaņu. Dekoratīvo formu
meklējumos tiecas uz dziļāku, ietilpīgāku pasaules mākslinieciskās kultūras apguvi, reizē
saglabājot lietišķību, savu stilu.
A.Ušpelis amatu apguvis pie vectēva Antona, tēva Antona, tēvočiem Viktora un Pētera -
spilgtiem Silajāņu keramikas meistariem. Jau piecu gadu vecumā sācis veidot svilpauniekus,
kuriem sekojušas naudas krātuvītes, stabules, rotātas tautu meitām, tautu dēliem, muzikantiem un
pasaku tēliem. Cik vien sevi atceras, vienmēr ir zinājis, ka būs keramiķis. 1989 - 1993 mācījies
Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā. 1993 piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija.
1990 sācis darboties Tautas lietišķās mākslas studijas „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”. 1998
iesaistījies Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. Strādā ar kājminamu podnieka virpu
vecatēva darbnīcā, darbus apdedzina atklātā bedres tipa ceplī, pa savam turpinot tautas podniecībā
iedibinātos principus. Estētiskās izjūtas, kratās piecās paaudzēs, vērš saistošos keramikas
darinājumos.
Kopa organizē un vada keramiķu radošo darbību, izstāžu darbību, veic sistemātisku darbu
komplektēšanu muzejos, rūpējas par gatavo izstrādājumu - podu - lietošanas ieviešanu sadzīvē,
popularizē Latgales keramiku masu mēdijos, rūpējas par sadzīves kultūras un etnogrāfisko
tradīciju saglabāšanu un attīstību, dalās pieredzē, rīkojot radoša vizuālās mākslas skolotāju
sadarbības nometnes, kuras laikā pedagogi iepazīs māla ka materiāla izmantošanu vizuālās
mākslas stundās.
53 4. PODNIECĪBAS KOLEKCIJAS
4. 1. LUDZAS NOVADPĒTNIECĪBAS MUZEJS
Latgales austrumu daļā atrodas Ludzas keramikas centrs. Par keramikas dažādību un
daudzveidību, kā arī par tās sākumattīstību un izplatību šajā reģionā sniedz ieskatu arheoloģiskie
izrakumi tādās vietās kā Budjankas, Jurizdikas, Kreiču, Kubulovas apmetnes, Kivtu kapulaukā
u.c. Dažas Ludzas keramikas podu, piemēram, vāraunieku formas nepārveidotas saglabājušās
simtiem gadu. Šī tipa trauki, atrasti Lielā Ludzas ezera krastā datējami ar 9.-11 .gs., gan
proporciju, gan rotājumu ziņā neatšķiras no mūsdienās darinātajiem, kas vēlreiz apliecina, ka
Latgalē arī Ludzas keramikai ir ļoti senas un stabilas podniecības tradīcijas (1., 47.)
Ludzas muzeja keramikas kolekcija sāka veidoties līdz ar muzeja dibināšanu (1918) un
pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir Tadeuša Šmulāna darinātā vāze. 2009 keramikas
kolekcijā ir 560 priekšmeti un hronoloģiski aptver 12. – 21. gadsimtu. Kā senākos var minēt
podus ar naga nospiedumiem, kuri atrasti apmetnes vietā Ludzas ezera krastā. Tie iegūti 1961 un
attiecināmi uz 12. gs. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas muzeja kolekcijā, ir ar
bērza tāsīm aptīts māla pods, kas darināts ap 19.gs. un atrasts vai dāvināts, poda īpašnieks to
pārdevis muzejam (15 rbļ). Jaunākie keramikas priekšmeti muzeja kolekcijā ir 24 keramiķa V.
Pankova darbi – šķīvji, vāzes, krūzes, sīkplastika.
Latgales keramikas kolekcija iepazīstina ar 32 autoru darbiem (autori nav zināmi
senākajiem paraugiem 19.gs. un 11.-12.gs.). Kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās
darināšanas vietām un aptver Ludzas un Rēzeknes rajonus. Nav iegādāti keramikas priekšmeti no
Kurzemes, Zemgales, Vidzemes meistariem. Sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju laikā,
apzinot Ludzas rajonu un Ziemeļlatgales keramikas centrus kā arī atsevišķu keramiķu, tostarp, V.
Pankova, P. Gailuma u.c. darbnīcas.
Latgales keramikas kolekciju veido saimniecības trauki un dekoratīvā keramika. Tā dod
priekšstatu par trauku pamattipiem, formu, rotājumu /angobas zīmējumi, glazūras daudzveidība,
sīkplastikas rotājumi, iespiestais raksts u.c./ Plašs un daudzveidīgs ir saimniecības trauku krājums,
kurā ir dažādu meistaru darinātie medaunieki, ievārījuma podi, ķērnes, krūzes, kā arī piena podi,
kas ir pievilcīgi ar savu vienkāršību, reizē - ar dekoratīvo izteiksmību. Interesanta un savdabīgas ir
ir bļodas, izmērā gan lielas, gan mazas, kā arī puķu podi jeb vāzaunieki, kuri pat tumšākajā
zemnieku mājā ienesa svētdienīgu noskaņu. Dekoratīvi pievilcīgi ir pelnu trauki, vāzes, kas
atvasinātas no saimniecības traukiem un atšķiras gan pēc lieluma, gan pēc formas. Iztēli rosinoša
ir sīkplastikas un svilpaunieku kolekcija. Toņu un krāsu dažādība piešķir Ludzas keramikai īpašu
kolorīta savdabību, kurā jūtama saikne ar dabu - mežiem un tīrumiem raksturīgā zaļā, aramzemei
līdzīgā - no pelēcīgi brūnganā līdz sulīgi brūnajam, atsevišķos darbos ieskanas zilais un
dzeltenais.
54 No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti meistaru darbi, tai skaitā A. Šmulāna,
A. Diegļa, A. Buivita u.c. darbi. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas Šmulānu – Šmulanovu, Ušpeļu u.c.
Par Ludzas keramiķu „ciltstēvu” tiek uzskatīts Jāzeps Šmulāns un viņa darbi raksturo laiku, kad
podnieks nebija vis mākslinieks, bet gan amatnieks. Pie viņa ir skolojies gan paša dēls Antons,
gan Apolinārijs Dieglis un Antons Buivits. A. Šmulāns dzimis un radoši darbojies Ludzas apriņķa
Mērdzenes (Blontu) pagasta Kucovkā. Pirmās amata prasmes apguvis tēva darbnīcā. Podus
savulaik virpojis vectēvs Jezups, amatu pārņēmis viņa dēls, arī Jezups, kurš savukārt darba prasmi
nodevis Antonam /arī māsas vīram A. Buivitam, A. Dieglim/. 1951 uzsācis patstāvīgas podnieka
gaitas. Daudz mācījies no kaimiņu podniekiem, /tostarp, A. Buivita/ apdedzinot darbus kopējā
ceplī. 1960 piešķirta tautas daiļamata meistara kvalifikācija. 1958 sācis piedalīties izstādēs. Darbi
eksponēti arī ārpus Latvijas, tostarp, Monreālā Kanādā. Strādājis novada podniecības tradīciju
garā Ludzas pusei raksturīgā tumšā, piesātinātā kolorītā. Darinājis saimniecības traukus, it īpaši
krūzes. Sīkplastikai pievērsies jau bērnībā, kur pirmie darinājumi bijuši tradicionālie svilpaunieki
– zirdziņš un pīlīte. Laika gaitā tapuši mālā vai visi lauku cilvēka dzīves līdzgaitnieki kā gotiņas,
pīlītes, cūciņas, āzīši, auniņi, arī meža iemītnieki lāči, lapsas, zaķi. Līdzās dzīvnieku tēlojumam
pievērsies arī sadzīves žanra tematikai-savdabīgu plastisku veidolu guvuši bērnībā redzētie
grāvrači, siena pļāvēji, kalējs, linu kulstītāji un citu darbu darītāji, tostarp, arī podnieki, kuriem
raksturīga monumentālitāte, plastiskās formas izteiksmes spēks, māla valodas pamatīgums,
lakoniskas izteiksmīgas ķermeņa kustības, žesti, mīmika. A. Šmulāns svečturu, krūžu, sīkplastikas
figūru izveidē stingri turējies pie tautas folkloras labākajām tradīcijām. Mākslas zinātnieks J.
Pujāts raksturojis: „Neizsmeļama, tēlaini spilgta fantāzija, izcilas plastiķa dotības un kolorīta
izjūta piešķir viņa krūzēm, medalus servīzēm un svilpauniekiem – tautas pasaku un sakāmvārdu
interpretējumiem – īpašu pievilcību. Viņa figurālajos motīvos atplaiksnī asprātīga humora
dzirksts, drastiska nebēdnība, bet pāri visam - acīgs dabas vērojums un spilgtums tā
mākslinieciskajā atveidojumā” (Pujāts J. Latgales keramika, Rīga, Latvijas valsts izdevniecība,
1960). Muzeja kolekcijā var iepazīt A. Šmulānu arī kā velnu meistaru. Viņa darinājumi, izceļoties
ar plastiskās formas pievilcību, liek padomāt arī par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Savukārt A. Buivits daudz darinājis medalus krūzes, svečturus, vāzes, saldumu traukus,
kuri rotāti ar plastiskiem zemciļņa rakstiem - saulītēm un skujiņām. Ornamentos dominē augu
motīvi - saulīte pārtop par ziediņu, skujiņa pāraug par puķītes lapiņām. Vāpēt mīlējis zaļiem,
dzeltensarkanīgiem, tumšbrūniem toņiem.
A. Diegļa ceplis kurējies Blontu pagastā. Amata prasmi pie kaimiņa, tolaik pazīstamā
meistara J. Šmulāna mācījās tikai trīs mēnešus, un jau 1922 pavasarī patstāvīgi sācis veidot un
apdedzināt piena podus, alus kausus, kā arī citus saimniecības traukus, kuri bijuši pieprasīti tirgū.
Keramikas darbnīcu ierīkojis vecajā ciema klētiņā. Izcils formu meistars, tumšs kolorītā, rotājumā
55 bieži izmantojis plastiskus elementus.
Tautas daiļamata meistare Genovefa Urtāne, 70.g. beigās J. Pujāta vadībā apguvusi māla
noslēpumus, katrā veidotajā figūriņā panākusi mālam atbilstošu plastisku izteiksmību. Meistares
sīkplastika tikusi eksponēta Latvijā, kā arī Maskavā, Baltkrievijā, Vācijā u.c.
Muzeja pastāvēšanas gados Latgales keramikas komplektēšanas intensitāte nav bijusi
vienmērīga. Kolekcijas veidošanas gaitā iezīmējas vairāki aktīvi periodi – 1959, 1963, 1972 –
1973, kad iepirkti Ludzas rajona podnieku darbi, 2003, 2004 jaunākā keramika. Lielākā kolekcijas
daļa iegādāta par muzeja budžeta līdzekļiem, bet 2003, 2004 par J. Mekša un Jura Soikana ziedoto
naudu. Ludzas NM keramikas kolekcija ir izvietota atklāta tipa krātuvē, līdz ar to ikvienam
interesentam ir iespēja iepazīties ar kolekcijas priekšmetiem. 2004 izveidots DVD „Ludzas
keramikas plaukumam”, tajā iespējams aplūkot muzeja krājumā esošos Ludzas keramiķu darbus.
Keramikas kolekcijas priekšmeti regulāri tiek izstādīti muzeja veidotajās keramikas izstādēs.
Ludzas Novadpētniecības muzeja teritorijā kopš 1976.gada atrodas slavenā Polikarpa Vilcāna
(1894 - 1969) keramikas darbnīca, kas tika pārvesta no Preiļu rajona Silajāņu pagasta.
4. 2. DAUGAVPILS NOVADPĒTNIECĪBAS UN MĀKSLAS MUZEJS
20.gs. 30.gados Latvijas muzeji uzsāka novada podniecības paraugu apzināšanu un var
lepoties ar nozīmīgām keramikas kolekcijām /Valsts vēstures muzeja etnogrāfiskajā nodaļā,
Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā u.c./ Arī Latgalē mākslas un kultūras darbinieku
uzmanību saistīja kā etnogrāfija, tā arheoloģija un tautas māksla, tostarp keramiķu devums. Kā
viena no spilgtākajām personībām var minēt O. Kalēju, kurš Daugavpilī strādājis no 1931 un
interesējas par novada kultūru, keramiku un arī Silajāņu meistariem. Dzimis Rēzeknes apriņķa
Bērzgales pagasta Ilzenē ierēdņa ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Rēzeknes ģimnāzijā, Pirmā
pasaules kara gados devies bēgļu gaitās un kopā ar ģimeni nokļuvis Krievijā. Pēc Smoļenskas
apgabala Sičovkas vidusskolas beigšanas 1920–1921 mācījies Maskavas Augstākajās
mākslinieciski tehniskajās darbnīcās glezniecību (pedagogi K. Korovins, A. Arhipovs, A. Drēviņš.
Maskavas muzejos un privātkolekcijās iepazinis izcilo pasaules mākslas meistaru darbus). Pēc
Latvijas Mākslas akadēmijas, kur profesora V. Purvīša vadībā beidzis Dabasskatu glezniecības
meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Latgales ainava” (Sakstagals), iegūdams mākslinieka gleznotāja
kvalifikāciju, savu dzīvi, pedagoģisko, sabiedrisko darbību saistījis ar Daugavpili. No 1927
regulāri piedalījies mākslas izstādēs kā Daugavpilī, tā novadā un Rīgā, būdams arī aktīvs
Daugavpils latviešu mākslinieku kopas organizētājs. Strādājis vairākās vidusskolās, kā arī
Daugavpils Valsts skolotāju institūtā par zīmēšanas un mākslas vēstures pasniedzēju. Rosināja un
iedvesmoja audzēkņus Latgales folkloras, etnogrāfijas vākšanā un izzināšanā. Bijis Daugavpils
vēstures muzeja pirmais vadītājs. Savācis visplašāko Latgales keramikas kolekciju — ap 2300
56 eksponātu. Strādājis par komponista E. Melngaiļa sekretāru viņa Latgales folkloras materiālu
vākšanas laikā, kā arī piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Jersikas pilskalnā, Višķu un
Aizkalnes kapulaukos.
1934. Institūta vēstures kabinetā atklājis tautas mākslas izstādi, kurā pārstāvēta arī
keramika. Piedalījies (iespējams, sadarbojoties ar R. Pelši) gan valsts mēroga, gan starptautisku
izstāžu keramikas ekspozīciju komplektēšanā, tostarp, arī 1937 izstādei Parīzē.
Muzejs darbību uzsāka 1938 maijā kā Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļa un tā
sastāvēja galvenokārt no kolekcijām. Īpašs posms Daugavpils muzeja pirmskara dzīvē bija saistīts
ar plašas, jaunas ekspozīcijas veidošanu 1940.g. Latgales dziesmu svētkiem. O. Kalējs organizēja
materiālu vākšanu muzejam un bija viens no pirmajiem, kas radīja sapratni par to, ka Latgales
keramika ir viens no izcilākajiem tautas mākslas fenomeniem Latvijas kultūrā. Tālāku muzeja
attīstību pārtrauca karš. Ekspozīcija tika slēgta, daudzi eksponāti pazaudēti. O. Kalējam izdevies
tikai nelielu muzeja eksponātu daļu noslēpt pie apkārtējiem zemniekiem un tādā veidā izglābt.
Pēc kara sākās muzeja atjaunošana, un tas atsāka darbu 1944septembrī kā Daugavpils
Valsts vēstures muzejs, bet no 1945 – kā novadpētniecības muzejs. Materiālu vākšanas laikā
Kalupē tika uzietas sešas gleznas un keramika, ko kara laikā O. Kalējs izveda un noslēpa pie
vietējiem iedzīvotājiem. Keramikas kolekcijas pirmsākumi ir saistīti O. Kalēja savāktajiem
podniecības priekšmetiem.
Lietišķās mākslas meistaru labākie darbi tika eksponēti dažādās izstādēs. Viena no tām
notika 1958 un tajā tika izstādīts vairāk nekā tūkstoš darbu (audumi, adījumi, pinumi, keramika
u.c.). Pēc izstādes Daugavpilī tie tika aizsūtīti uz Rīgu, kur notika Latgales kultūras nedēļa. Viens
no komisijas locekļiem, Daugavpils O. Kalējs, uzsvēris, ka „izstāde gan pēc sava mākslinieciskā
līmeņa, gan eksponātu skaita pārspēj 1940 izstādi un liecina par Latgales tautas mākslas
popularitāti.”
Muzeja pastāvēšanas gados Latgales keramikas komplektēšanas intensitāte nav
vienmērīga. Tā atkarīga no keramikas attīstības gaitas, popularitātes sabiedrībā, muzeja
materiālajām iespējam, vajadzībām un kolekcijas veidošanas gaitā iezīmējas vairāki aktīvi periodi.
Lielākā kolekcijas daļa iepirkti par DNMM budžeta līdzekļiem. Pirmais lielākais pirkums 1959
pēc izstādes Rīga, no kuras tika iepirkti piecdesmit sešu Latgales keramiķu darbi un otrais
lielākais iepirkums notika 1982 pēc Latgales keramikas izstādes Maskavā, kad muzeja krājumi
tika papildināti ar šinī ekspozīcijā pārstāvēto autoru devumu.
1959 jūlijā muzejs pārcēlās uz Rīgas ielā 8, kur muzejs atrodas arī šodien. Nams ir
jūgendstila paraugs (1883) un ir ne tikai arhitektūras, bet arī vēstures piemineklis. 1969 muzejā
izveidota Mākslas nodaļa. 1980 pie muzeja uzsāka darbību Daugavpils keramikas studija
„Latgale”. 1993 tika pabeigta muzejam atbilstošas fondu glabātavas celtniecība, kur tiem
57 paredzētas atsevievišķas telpas arī etnogrāfijas, keramikas priekšmetu un tekstiliju glabāšanai.
Kopš 1994 muzeja paspārnē darbojas mākslas salons „Māra”, kur var iepazīties ar mākslas
darbiem un tos arī nopirkt.
Arheoloģijas nodaļā atrodas senlietas no 9. gt. p. m. ē. līdz 17. gs., kas iegūtas
arheoloģiskajos izrakumos seno cilvēku apmetņu vietās Dvietes upes un Lubānas ezera krastos,
Jersikas, Dignājas un Dinaburgas pilskalnos, kapulaukos. Muzeja darbinieki 1986 piedalījās arī
Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta organizētajos Dinaburgas pils izrakumos Ē.
Mugureviča vadībā. Etnogrāfijas nodaļā savākti darbarīki, sadzīves priekšmeti, audumi, apģērbi,
mūzikas instrumenti, keramika. Gan saturiskajā, gan skaitliskajā ziņā visievērojamākā ir Latgales
keramikas kolekcija, kurā redzami gan vecākās paaudzes keramiķu (P. Vilcāna un A. Paulāna),
gan jauno meistaru darinājumi. Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja keramikas
kolekcija sāk veidoties līdz ar muzeja dibināšanu un pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ar
V.Zagorska darināta vāze, pašlaik keramikas kolekcijā ir apmēram 1300 priekšmeti. Latgales
keramikas kolekcija sastāv no vairākām apakšgrupām: arheoloģiskā keramika, sadzīves trauki,
autoru keramika. Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver gan arheoloģiskajos
izrakumos iegūtos priekšmetus, starp kuriem senākais ir vāraunieks, kas atrasts Jersikā, gan
mūsdienu autoru darbus, kā pēdējie iepirkti I.Paknes un L.Zeiļas krūzes un podi. Latgales
keramikas kolekcijā pārstāvēti 29 autoru darbi. Ne visiem ir zināmi darinātāju vārdi. Latgales
keramikas kolekcija saistīta, galvenokārt, ar tās darināšanas vietām un aptver Daugavpili, Preiļu,
Rēzeknes un Ludzas rajonus. No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti Silajāņi
un TLMS „Latgale”. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas – Vilcāni, Zagorski. Muzeja perspektīvajā
plānā līdz 2020 ir ieplānota patstāvīga lietišķās mākslas (keramikas) un tēlotājmākslas
ekspozīcijas izveide.
4. 3. LATGALES KULTŪRVĒSTURES MUZEJS
Muzejs dibināts 1959 kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle un izvietots ēkā, kurā
līdz Otrajam pasaules karam atradās centrālais Latgales muzejs. Atverot savu pirmo ekspozīciju
1960, muzejs darbojas patstāvīgi kā Rēzeknes Novadpētniecības muzejs. Atbilstoši krājuma
kolekciju raksturam un darba saturam, 1990 Rēzeknes Novadpētniecības muzejs tiek pārdēvēts
par Latgales Kultūrvēstures muzeju (LKM), 1996 Rēzeknes pilsētas pašvaldība muzeja
vajadzībām nodod trīsstāvu ēku līdzās muzeja centrālajai ēkai, kurā darbu uzsāk LKM Izstāžu
nams.
Latgales keramika neapšaubāmi ir spilgtākā parādība 20. gadsimta latviešu tautas mākslā.
Kā kolekcionēšanas objekts, tā ievērību gūst 20.gadsimta 20. - 30. tajos gados, kad līdzās paaudžu
izauklētajām saimniecības tauku formām pārliecinoši savu vietu ieņem dekoratīvās keramikas
58 izstrādājumi. Ir ziņas par Janopoles muižas īpašnieka, mākslas pazinēja Antona - Kazimira
Rommera un Daugavpils mākslinieka Oskara Kalēja privātkolekcijām, daļa no kurām neilgi pirms
2. pasaules kara nonāca Centrālā Valsts vēstures muzeja un Daugavpils muzeja krājumos. Par
Latgales keramikas kolekcijas esamību pirmskara Rēzeknes Latgales centrālajā muzejā ziņu nav.
Sistemātiska keramikas kolekciju komplektēšana Latgales novada muzejos notiek, sākot ar
20. gadsimta 60 - tajiem gadiem, kad izveidojas novadpētniecības muzeju tīkls, kā arī, pateicoties
mākslas zinātnieka J. Pujāta pūliņiem, tiek gūta izpratne par Latgales keramiku kā unikālu un
saglabājamu tautas mākslas vērtību. Latgales kultūrvēstures muzejā keramikas kolekcija sāk
veidoties līdz ar muzeja dibināšanu. Pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir Jāzepa Gailiša
darinātais brūns pelnu trauks. Latgales keramikas kolekcijā ir vairāk kā 2000 priekšmeti. Tās
ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar darināšanas vietām un aptver Latgales - Rēzeknes, Preiļu,
Ludzas, Daugavpils, Balvu rajonus, Rēzeknes un Daugavpils pilsētas. Atsevišķos gadījumos darbi
iegādāti citos Latvijas reģionos, piemēram, Madonā, Jaunjelgavā, Rīgā un citur. Nav iegādāti
keramikas priekšmeti no Krāslavas rajona meistariem. Sistemātiska izpēte veikta muzeja
ekspedīciju laikā, apzinot Pušas podniecības, Silajāņu, Rēzeknes keramikas centrus. Pārējie
reģioni apmeklēti, komplektējot atsevišķu keramiķu darbus no viņu darbnīcām.
Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver 18. - 21.gadsimtu. Senākie
vāraunieka tipa 3 podi atrasti Voronovas ebreju kapsētā, kur tikuši lietoti rituāla vajadzībām. Tie
iegūti 1978 un attiecināmi uz 18. gadsimtu. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas
muzeja kolekcijā, ir Silajāņu pagasta Rībeņu sādžas podnieka Andreja Skābas darinātā piena
krūze. Podnieks dzīvojis dūmistabā un šo krūzi darinājis ap 1848. Muzeja krājumā tā nonāca
1982. Latgales keramikas kolekcija ir daudzveidīga un interesanta. Tā sastāv no vairākām
apakšgrupām: saimniecības trauki, dekoratīvā keramika, suvenīri, rūpniecisko ražojumu paraugi,
mākslas vidusskolas audzēkņu diplomdarbi (20.gs. 60 - tie gadi). Kolekcija dod priekšstatu par
saimniecības trauku pamattipiem, dekoratīvās keramikas tektonisko formu un rotājumu
daudzveidību, tehnoloģiskajiem paņēmieniem. Vērtējot pēc meistarības līmeņa, var secināt, ka
autoru kvalifikācija ir dažāda. Latgales keramikas kolekcijā pārstāvēti 123 autoru darbi, lielai
saimniecības trauku grupai darinātāju vārdi nav zināmi. No tradicionālajiem centriem visvairāk
pārstāvēti Silajāņu, Pušas, Rušonas un Ludzas, tai skaitā A.Paulāna, P.Vilcāna, A. Kāpostiņa,
A.Meldera, J.Backāna un A.Šmulāna darbi. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas, piemēram, Ušpeļu un
Čerņavsku keramika.
Šodien ir diezgan grūti klasificēt keramiķus pēc centriem vai puduriem. 70 - to gadu
smago dzīves apstākļu dēļ, kad nebija pieejams elektriskais apgaismojums, televīzija, telefona
sakari, sadzīves tehnika, daudzi keramiķi mainīja dzīvesvietu un pārcēlās tuvāk pilsētām. Šādas
migrācijas rezultātā ir nonivelējušās atsevišķu keramikas centru raksturīgo iezīmju izpausmes.
59 Īpaši tas sakāms par laiku, kad 70 - to gadu beigās pēc J. Pujāta vadītās Tautas universitātes kursa
absolvēšanas, Latgales keramikā ienāca jauni spēki, kuri ne tikai apguva amata prasmi pie
vecmeistariem, bet nereti pārņēma kādu no meistara mākslinieciskā rokraksta iezīmēm. Izzūdot
podniecības centriem, mūsdienu keramiku mērķtiecīgāk sistematizēt pēc studijām vai radošo
interešu grupām, kas sāka veidoties kopš 70 - gadu beigām. Muzeja kolekcijā pārstāvēti
A.Paulāna TLMS keramiķu darbi, dažu TLM studijas „Latgale” meistaru darbi, TLM studijas
„Rēzeknes apriņķa pūdnīki” kolekcija, Kultūras fonda kopas „Pūdnīku skūla” darinājumi, kā arī
„neorganizēto” keramiķu darbi.
Lielākā kolekcijas daļa iegādāta par muzeja budžeta līdzekļiem, bet ir arī dāvinājumi, ko
keramiķi pasnieguši muzejam. Savu darbu kolekciju muzejam dāvinājusi sīkplastiķe G. Urtāne,
projekta „Neolīta keramikas apdedzināšana” radošā grupa, u.c. kā arī ASV dzīvojošais novadnieks
- rakstnieks un filozofs Aleksis Rubulis. Latgales kultūrvēstures muzeja Latgales keramikas
kolekcija, kas tapusi 45 gadu laikā, nav spējusi pilnībā aptvert visus podniecības centrus. Pārējie
Latgales muzeji, veidojot savas kolekcijas, aizpilda šo trūkumu.
Keramikas kolekcija Latgales kultūrvēstures muzeja krājumā ieņem nozīmīgu vietu un ir
Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa. Pastāv dažādas muzeja darba formas, lai nodrošinātu
krājuma pieejamību sabiedrībai, taču par galveno tiek uzskatīta muzeja ekspozīcija. Laika posmā
no 1995 oktobra līdz 2004 jūnijam muzejā bija atvērta vienīgā Latvijā pastāvīgā Latgales
keramikas ekspozīcija. Muzeja ēkas renovācijas dēļ šo ekspozīciju nācās slēgt, ir izvedota jauna
ekspozīcija. Jau iestaigātas un atzinību guvušas Latgales keramikas ekspozīcijas „Māla un uguns
pārvērtību radīts brīnums” 1. kārtas ekspozīciju zāles. Lubāna šalkas ekspozīcijas arheoloģijas
sadaļā ieinteresējušas ne vienu vien apmeklētāju izsekot Latgales keramikas pirmsākumus no
neolīta laika līdz pat 20. gs. sākumam. Ekspozīcijas 2. kārta ieved apmeklētāju podniecības 20. gs.
20. - 30. gadu darbu pasaulē, sniedzot iespēju sekot dekoratīvo tendenču attīstībai, jaunu formu un
tehnisko risinājumu meklējumiem. Tajā iekļauta arī daļa no Romeru dzimtas kolekcijas. Latgales
kultūrvēstures muzeja speciālisti Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā iepazina un pētīja Romeru
dzimtas keramikas kolekciju, kā rezultātā no šīs kolekcijas ekspozīcijā apskatāms 21 darbs,
atklājot Latgales keramikas daudzveidību un vērtību jau kopš 20. gs. sākuma. /Dr. Henriha S. de
Romera vecāki, Janopoles poļu muižnieks Antons Kazimirs Romers un viņa dzīvesbiedre Anna
Romere (dzimusi Soltane)/, interesējās par Latgales vēsturi un kultūru, prata novērtēt Latgales
mākslas vērtības, unikālos keramikas vecmeistaru darinājumus, un 20.gs. 20. gados sāka veidot
Latgales keramikas kolekciju. Tā ir pirmā zināmā Latgales keramikas kolekcija, kura sastāvēja no
vairāk kā 300 darbiem. To raksturo pārsvarā neliela izmēra svečturi, vāzes, sālnīcas, terīnes u.c.,
galvenokārt brāļu Riuču, brāļu Kaļvu, P. Vilcāna, A. Paulāna u.c. Silajāņu meistaru darinājumi.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Romeru ģimene pameta Latviju un emigrēja uz Poliju, pēc
60 Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, pateicoties kolekcijas īpašnieka A. K. Romera pēcteču
gādībai, keramikas kolekcija tika nodota Valsts vēstures muzejam, /tagad Latvijas Nacionālais
vēstures muzejs/.
Ekspozīcijas jaunās zāles piedāvā skatīt meistaru A. Paulāna, P. Vilcāna, brāļu Riuču u.c.
izcilo veikumu 30. gados, keramiķu spožo uznācienu Latgales kultūras nedēļā Rīgā, Maskavā
80.gados, kā atgādinājumu par Latgales keramikas entuziasta devumu tautas mākslas tradīciju
saglabāšanā, veltījumu mākslas vēsturniekam J. Pujātam. Latgales keramikas vēsturiskie aspekti
ekspozīcijā sasaistās ar mūsdienu keramikas tendencēm, meistaru apvienībām, to darbības vir-
zieniem.
Mūsdienu keramikas zālē izstādīti visu Latgales keramiķu apvienību un atsevišķu meistaru
dāvinātie darbi, piemēram, J. Krompāna svečturis 25 svecēm. Tas ir unikāls gan formas, gan
izmēru ziņā, V. Pankova veidotā māla vāze, uz kuras savus vēlējumus un autogrāfus varēja atstāt
ne tikai podnieki un keramiķi, bet arī citi interesenti. Uzraksti uz tās pēc daudziem gadiem būs ne
tikai atgādinājums par ekspozīcijas atklāšanu, bet arī vēsturiska liecība par konkrētā laikā
dzīvojošiem cilvēkiem, šodien vecākā un spilgtākā Silajāņu pārstāvja A. Ušpeļa pēdas no-
spiedums mālā, kā atgādinājums, ka podniecības klasiķi mīcīja mālus ar kājām.
Muzeja darbinieki apmeklēja Latgales keramiķu darbnīcas, filmēja meistarus darba
procesā un fiksēja viņu domas savu arodu. Top ekspozīcijas trešā, digitālā, kārta. Visus
eksponātus, kas glabājas muzeja fondos, apmeklētāji varēs redzēt kinolektorijā noskatoties
speciāli izveidotu filmu.
4. 4. RAIŅA MUZEJS „JASMUIŽA”
Raiņa muzeja „Jasmuiža” keramikas kolekcija sākusi veidoties 1969. Muzejs dibināts
1964 kā sabiedriskais muzejs, bet ar 1966 janvāri tas kļūst par Raiņa Literatūras un mākslas
vēstures muzeja filiāli. Līdz ar muzeja nosaukuma maiņu 2001 Jasmuiža kļūst par
Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja filiāli, bet no 2009 oktobra muzejs ir Valsts
aģentūras „Memoriālo muzeju apvienība” Raiņa un Aspazijas muzeja sastāvdaļa. Savukārt
Jasmuižas keramikas kolekcija pašlaik ir Valsts aģentūras „Rakstniecības un mūzikas muzejs”
rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves krājuma sastāvdaļa. Raiņa muzejs
„Jasmuiža” izvietojies bijušajā Jasmuižas muižā. (Pliekšānu ģimene Jasmuižā dzīvojusi līdz
1891).
1969 augustā Līvija Volkova noorganizēja braucienu pie Silajāņu meistariem. Kopā ar
mākslas zinātnieku J. Pujātu tika apzināti Latgales keramikas vecmeistari, vākti eksponāti
RLMVM direktora V. Kalpiņa iecerētajai Latgales keramikas pastāvīgajai ekspozīcijai. No
keramiķa P. Vilcāna mājām un darbnīcas muzeja darbinieki paņēma 69 darbus - visus, kas
61 palikuši pēc meistara aiziešanas mūžībā. 20. gadsimta 60.-to gadu beigās un 70.-to gadu pirmajā
pusē savākti gandrīz 600 priekšmeti, tai skaitā 154 A. Paulāna darinātie puķu podi, kuri uz
Jasmuižu pārvesti 1974 kopā ar vecmeistara cepli. Ilggadēja muzeja darbiniece Gaida Jablovska,
grāmatas „Tu, mana jaunības zeme...” ievadā raksta: „Vīri un viņu dzīvesbiedres pat puķes mūsu
klātbūtnē pārstādīja, lai puķu podu varētu atdot muzejam, pārlēja stikla traukā eļļu no „ļakiem”,
pārlika ievārījumus un atteicās no pēdējā piena poda vai medaunieka.” (Jablovska G. Tu, mana
jaunības zeme...).
1971 likti pamati topošajai Latgales keramikas ekspozīcijas ēkai, iekārtota Latgales
keramiķu darbu izstāde, apmēram 160 darbi, Silajāņu keramikas vecākās paaudzes meistaru P.
Vilcāna un A. Paulāna, A.Ušpeļa (vecākā), P. Čerņavska un Zagorsku dzimtas veidotās vāzes,
krūzes, svečturi, svilpaunieki.
Latgales keramikas ekspozīcija atjaunotajā zirgu stallī tapa 1972 un to iekārtoja
mākslinieks Jānis Pipurs, eksponētjot vairāk kā 30 Silajāņu, Ludzas, Viļakas, Rēzeknes un Balvu
puses meistaru ap četrsimt darbus, atspoguļojot Latgales meistaru daudzveidību un tradīciju
pārmantojamību no paaudzes paaudzē. To papildināja podnieku virpa un J. Krieviņa A. Paulāna
fotogrāfija. Pēc gada atsevišķa izstāde tika veltīta mūžībā aizgājušajam vecmeistaram A.
Paulānam. 1974 no Silajāņu Šembeļiem uz Jasmuižu pārvesta un 1999 rekonstruēta vecmeistara
A. Paulāna darbnīca un ceplis, kur var iepazīt vidi un apstākļus, kādos novada podnieki strādājuši
19. gs. beigās un 20.gs. Te tiek demonstrēts keramikas apdedzināšanas process malkas ceplī (1.,
48.). A. Paulāna cepļa kurināšanas un atvēršanas pasākumi notiek regulāri. Tajos piedalījušies
daudzi Latgales keramiķi - TLMS „Rēzeknes apriņķa podnieki”, LKF kopas „Pūdnīku skūla” un
TLMS „Latgale” dalībnieki.
1991 izveidota jauna Latgales keramikas ekspozīcija. Regulāri tiek rīkotas ilglaicīgas
tematiskās podniecības darbu izstādes, kā, piemēram, visu gadu skatāma izstāde „Andrejam
Paulānam 100”, J. Backāna 70 gadu jubilejas izstāde, TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”
keramika, „Voldemārs Voguls un viņa darbnīca” u.c.
2002 jūnijā G. Jablovskas vadībā tiek īstenots VKKF atbalstīts projekts - ,,Latgales
podnieku cepļi”. Izbraucot pa kādreiz slavenajiem podniecības centriem Rēzeknes, Ludzas,
Balvu un Preiļu rajonā, ekspedīcijas komanda (G. Jablovska, profesore Janīna Kursīte, keramiķis
P. Ušpelis, Solvila Brūvere, fotogrāfs Gunārs Krauze, operators Jānis Jablonskis) iepazinās ar
gandrīz 20 podnieku dzīves vietām, filmēja, fotogrāfēja, iegūva dažādus keramikas priekšmetus
(24), kā, J. Backāna aptveres jeb kapes, kuras izmantotas podu apdedzināšanai ceplī, A. Diegļa
puķu podus un vāzes, Antona Teirumnieka darinātos naktspodiņus.
2005 sadarbībā ar Preiļu galveno bibliotēku un Preiļu rajona padomi, muzejs īstenojot
VKKF mērķprogrammu realizēja projektu ”Latgales kultūras mantojums - Silajāņu keramiķu
62 darbi elektroniskajos informācijas nesējos”, kur tagad var skatīt 508 Silajāņu podnieku darinātos
māla priekšmetus G. Krauzes fotofiksācijā. Kopā ar aprakstu fotoattēli ievietoti Preiļu galvenās
bibliotēkas interneta mājas lapā Novadpētniecības datu bāzē. Latgales keramikas kolekcija
skatāma arī uzlīmēs. 2006 keramikas ekspozīcija pārvietota uz Lielo izstāžu zāli, kur tā skatāma
vēl šobrīd.
2010 sākumā Jasmuižas keramikas kolekcijā ir 1796 priekšmeti un pārstāvēti 130
autoru darbi. Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver 20. un 21. gadsimtu.
Diemžēl daļai krājumā esošo priekšmetu nav zināms to darināšanas laiks, īpaši tas attiecas uz
senākajiem saimniecības traukiem, kuru autori pārsvarā arī nav zināmi (aptuveni 5 %). Pirmie
reģistrētie keramikas priekšmeti ir Jāņa Dumbrovska 1958 darinātās bļodiņas. Senākais
kolekcijā esošais priekšmets ir nezināma autora 20. gs. sākumā darināts pods, kura
izcelsmes vieta ir Daugavpils apriņķa Maļinovas ciems. Tas iegūts 1984. Sena ir arī ap
1925 tapusī nezināma autora krūze no Andrupenes pagasta (J. Žugova kolekcija). Ar 20. gs.
pašu sākumu datējami ekspedīcijās iegūtie nezināmu autoru darināti saimniecības trauki,
kas iekļauti muzeja palīgkrājumā, kā, piemēram, eļļas trauks, medaunieki, krūzes,
ievārījuma podi, pods ar tāss pinumu, bļoda, vāraunieks. Savukārt jaunākie keramikas
priekšmeti muzeja kolekcijā ir keramiķa V. Vinceviča neglazētais piena pods, kurš virpots un
apdedzināts Daugavpils rajona Maļinovas pagasta Kokinos 1999 V. un E. Vinceviču darbnīcā,
V. Pauliņa darinātā glazētā vāze, virpota un apdedzināta Krāslavā 2008. Abi priekšmeti ir autoru
dāvinājums muzejam. 20. gs. 70.-to gadu beigās muzeja krājums papildināts ar 163
priekšmetiem, bet 80.-to gadu pirmajā pusē kolekcija pieaugusi jau par 238 priekšmetiem un 80.-
to gadu otrajā pusē – vēl par 172 priekšmetiem, 90.-tajos gados – tikai 83. Šajos laikā Jasmuižas
krājums papildināts galvenokārt ar priekšmetiem no muzejā notikušajām izstādēm, kuru
eksponāti, izstādei beidzoties, vai nu iepirkti vai autoru dāvināti. Savukārt 21. gs. pirmajā
desmitgadē kolekcija papildināta ar 615 priekšmetiem. Iepirkumi parasti veikti par Raiņa
Literatūras un mākslas vēstures muzeja, vēlāk – par Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja -
budžeta līdzekļiem. Apjomīgākais muzeja keramikas kolekcijas papildinājums ir J. Žugova
keramikas kolekcija (491 priekšmets), iepirkta 2007. Viens no pēdējās desmitgades
nozīmīgākajiem ieguvumiem ir dramaturga Gunāra Priedes 2000 dāvinātā privātkolekcija ar 46
A. Šmulāna darinātajiem velniņiem.
1999 muzeja krājumu papildināja 16 autoru dāvinātie priekšmeti, kuri tika apdedzināti
pirmajā rekonstruētajā A. Paulāna ceplī, 2003 keramiķi muzejam dāvināja 18 šajā ceplī
apdedzinātos priekšmetus. Savukārt 2005 Vilcānu dzimtas pārstāve Elizabete Babre muzejam
dāvināja deviņus P. Vilcāna darinājumus. Pēdējā desmitgadē muzejam savus darbus dāvinājuši
daudzi Latgales keramiķi: Antons, Pēteris, Viktors, Aivars un Andris Ušpeļi, V. Pauliņš, L. Zeiļa,
63 S. Viļums, E. Vasilevskis, P. Gailums, V. un E. Vinceviči, O. un V. Voguli, U. Puzulis, A.
Bernāne, J. Gribuste, J. un V. Dundenieki. Pateicoties dāvinājumiem, Jasmuižas keramikas
kolekcija regulāri papildinās ar jauniem eksponātiem.
Keramikas kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās darināšanas vietām.
Jasmuižas keramikas kolekcijā pārstāvēti Latgales podniecības centri kā Ziemeļlatgale (Viļakas
un Tilžas apkaime), Austrumlatgale (Šķinči, Lielie Blonti, Kucovka, Ūdri, Pušmucova) un tā
dēvētie Silajāņu keramiķi (Dūbes, Babri, Līņakalns, Ezergailīši, Šembeļi, Feimaņi, Loči).
Kolekcija sastāv no vairākām apakšgrupām: saimniecības trauki, dekoratīvā keramika,
sīkplastika. Vairāk kā puse no priekšmetiem ir saimniecības trauki, kuri dod priekšstatu par
visiem pamattipiem, formām, kā arī par rotājumu – bedrītēm, iespiedumiem, grafisko ornamentu,
apgleznojumu, tā sniedz ieskatu par meistaru izaugsmi, attīstību, jauniem meklējumiem un
eksperimentiem. „Lielākā daļa meistaru ir bijuši un joprojām ir uzticīgi tradicionālajām
Latgales keramikas formām, rotājumiem, stilam, nedaudz ieviešot arī mūsdienīgas korekcijas,
eksperimentējot gan ar rotājumu, gan formu” (S. Brūvere). No tradicionālajiem centriem
visplašāk kolekcijā pārstāvēti Silajāņu podniecības centra meistaru darbi, tai skaitā A.
Paulāna, P. Čerņavska, P. Vilcāna, Ušpeļu dzimtas pārstāvju – Antona (tēva) un P. Ušpeļu, S.
Vilcāna, Ā. Kāpostiņa, kā arī Ludzas apkārtnes keramiķa A. Šmulāna darbi. Ir atsevišķu dzimtu
kolekcijas, piemēram, Teirumnieku, Tuču, Šmulānu, Ruskuļu, Zagorsku, Locānu, Babru,
Dubovsku, Ārmanu, Melderu, Kaļvu, Bauguļu, Ušpeļu dzimtas. Daļa keramikas kolekcijas katru
sezonu tiek eksponēta, bet lielākā daļa priekšmetu atrodas muzeja krājuma telpās, kur
apmeklētājiem nav pieejama.
2008 un 2009 muzeja darbinieki apstrādāja J. Žugova Latgales keramikas kolekciju,
ievadīja Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājuma elektroniskajā katalogā MUPUS un
signēja priekšmetus. Elektroniskajā katalogā pakāpeniski tiek ievadīti pārējie kolekcijas
priekšmeti.
4. 5. PREIĻU VĒSTURES UN LIETIŠĶĀS MĀKSLAS MUZEJS
Preiļu vēstures un mākslas muzeja keramikas kolekcija sāk veidoties līdz ar muzeja
dibināšanu 1985 un pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir Onufrija Kondrova ap 1960
darinātā piena krūze. Šobrīd keramikas kolekcijā ir 281 priekšmets, t.sk. 95 priekšmeti
Keramikas mājā Talsu ielā 21, Preiļos. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas muzeja
kolekcijā, ir nezināma autora ap 1880 darinātā krējuma ķērne no Rēzeknes rajona Dricānu pagastā
Trimalnieku mājām, kur tā nonākusi no ebreju tirgotāja maiņas ceļā.
Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari pamatā aptver 20. – 21. gadsimtu.
Senākie ir saimniecības trauki (20. gs. 20.-30. gadi), kas atrasti Preiļu raj. teritorijā, to autori nav
64 zināmi. Jaunākie keramikas priekšmeti muzeja kolekcijā ir P. Ušpeļa krūzes un medaunieki.
Latgales keramikas kolekcijā pārstāvēti 21 autora darbi. 18 kolekcijas priekšmetiem darinātāju
vārdi nav zināmi. Lielākā kolekcijas daļa iegādāta par Preiļu raj. budžeta līdzekļiem, bet
nozīmīgākais dāvinājums P. Čerņavska ap 1960 darinātā keramika, kas atrasta 1986 rudenī
ekspedīcijas laikā Silajāņos, „Babru” mājas bēniņos (~ 20dažāda veida vāzes).
Kolekcija papildināšanai 1986 pēc PVLMM pasūtījuma P. Čerņavskis speciāli darinājis
saimniecības traukus. Krājumā glabājas arī P. Čerņavska pēdējos dzīves gados veidotā sīkplastika,
svilpaunieki – divpadsmitgalvaini un sešgalvaini pūķi, velns - vijolnieks, velns – bundzinieks,
figurāla grupa no pasakas par trešo tēva dēlu u.c. Apzinot P. Čerņavska darbību Silajāņos un
Preiļos, sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju laikā.
Latgales keramikas kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās darināšanas vietām un
aptver Preiļu un Rēzeknes pilsētas un Preiļu un Rēzeknes rajonus, Pušas keramikas centru pārstāv
viens Ā. Kāpostiņa trauks. Latgales keramikas kolekcijas priekšmeti klasificēti pēc autorības
principa, P. Čerņavska un J. Caica darbi dalīti apakšgrupās. Kolekcija dod priekšstatu par
saimniecības trauku pamattipiem – piena podu, vāraunieku, medaunieku, ķērni, pārosi, eļļas
trauku, puķu podu u.c. Pārstāvēts P. Čerņavska visu veidu grafiskais rotājums. Pēc meistarības
līmeņa J. Caics uzskatāms kā tiešs viņa skolas pārmantotājs un spēcīgākais māceklis. Visi autori
amatu apguvuši pie meistariem kā mācekļi. A. Ušpelis mācījies RLMV.
No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti Silajāņu meistaru darbi, tai
skaitā P. Čerņavskis (98), P. Vilcāns (5), A. Paulāns (2), O. Kondrovs (7), V. Zagorskis (2).
Kolekcijā ir A. un P. Ušpeļu darinājumi, Čerņavsku dzimtu pārstāv pats P. Čerņavskis, sieva
Antoņina, sievas māsa Broņislava Kikere, dēls Jāzeps Čerņavskis, znots J. Caics, krustdēls A.
Rečs.
Keramikas kolekcijas pieejamību nodrošina ekspozīcija „Polikarps Čerņavskis – meistars
un personība” Keramikas mājā Talsu ielā 21. Atklātajā krātuvē tā ir apskatāma apmeklētājiem.
65 5. NOVADA PODNIECĪBAS AKTUALITĀTES
5. 1. PODNIEKU APTAUJAS REZULTĀTI
Novada podniecībā pašlaik strādā pussimts meistaru, kuriem lielākai daļai ir sava darbnīca un
apdedzināšanas ceplis (64%). Tiek izmantota arī studijas (19%), darbavietas /DU, LMDV,
Latgales amatniecības centrs/ (11%), kolēģa darbnīca (6%).
o Rēzeknes LMV keramikas nodaļu beiguši 42% no keramiķiem, augstākā mākslinieciskā
izglītība ir 8% un vispār augstākā izglītība - 26%, MS uzņemti 14%.
o Aptuveni viena trešdaļa keramiķu novada podniecības tradīcijām pietuvinājās vai tās
apguva pie meistariem, kuri bija tās pārmantojuši, 20% Tautas universitātes keramikas
fakultātē.
o Par skolotāju tautas tradīciju apguvē keramikā nosauc katrs savu meistaru.
1.att. Latgales tradicionālo keramiku darina
66
2.att. Savā daiļradē meistari balstās
o Mālus pārsvarā pērk, rok paši vai apvieno visus iespējamos veidus, pārstrādā tēva krājumus.
3.att. Kā materiālu izmanto
o Lielākā daļa meistaru strādā ar elektrisko virpu, no aptaujātajiem tikai seši izmanto kājminamo virpu.
o Darbus apdedzina: tradicionālajā bedres tipa ceplī ~ 50%, elektriskajā viena trešdaļa, pārējie izmanto dažādus variantus.
o Izmanto: sausās glazūras 40%, slapjās glazūras 35%, vispār neizmanto 15%, citi varianti
10%.
67
4.att. Darbu formas atvasina
5. att. Trauku formu, proporcijas atrisina
68
6. att. Darina (trauku veidi)
o 30.- 50. gadu pētījumos tiek atzīmēts, ka novada keramikā dominē grafiskais rotājums kā izrādās arī mūsdienās meistari dod tam priekšroku, jo uz jautājumu: kā var saukt manu rotājuma stilu, iegūtas sekojošas atbildes:
7. att. Rotājuma stils
69
8. att. Traukus rotājuma veids
o Darbu rotāšanai izmanto tādus darba rīkus kā - otas (27% ), steku (27%), spiedogu (19%), tekstilu (16%), ritentiņu (8%), kā arī metāla zīmuli, dabas materiālus, kociņus, ādiņas, šabloniņus, auklas, putnu spalvas, pūslīšus, savus pirkstus, nagus
70 9. att. Par galveno uzskata
kas piestāv trauka formai 33%
kas papildina trauka formu 27%
kas izceļ materiālu 19%
tādas ir tradīcijas 12%
10. att.Rakstu zīmes tiek lietotas kā rotājums
o Ornamentu 4% uzskata par universālu simbolu, kas norāda uz pasaules mītiski tēlainu redzējumu un izpratni. Trauku rotājot, uz izjūtu paļaujas 5%.
o Rakstu zīmju racionāli izzina:
pētot mākslas literatūrā 26%
pētot arheoloģiskos materiālus 26% (grāmatas, muzeji, arheoloģiskie izrakumi
pētot etnogrāfiskos materiālus 21% (grāmatas, muzeji, ceļojumi)
jautājot vecajiem meistariem 15% (minēti P. Čerņavskis, J. Backāns)
intuitīvi, tēlaini tulkojot 12%
dažkārt parādot sev nozīmīgas emocijas, atkārtojot dabas ritmus.
speciāli nav pētīta vai izzināta simbolu vai zīmju nozīme. Ornaments rodas pats no sevis. Cilvēki, kam ir zināma simbolu nozīme var darbos saskatīt loģiku un izskaidrot grafisko rotājumu nozīmi un jēgu
o Uz jautājumu, par autoritāti Latgales podniecības stilistikā šodien trešā daļa nesniedz atbildi vai arī raksta, ka autoritātes nav. Gandrīz katrs respondents min citu meistaru vai vairākus (katram keramiķim ir sava autoritāte). No pašreiz strādājošajiem podniekiem vairākas reizes tiek nosaukti A. Ušpelis (jaunākas), E. Vasilevskis kā arī aizsaulē aizgājušie vecmeistari
o Jautājumā par spilgtu, savdabīgu talantīgu personību ar savu stilistiku novada podniecībā nav vienprātības, jo katrs podnieks nosauc citu meistaru (tādējādi tiek minēti gandrīz visi šodien strādādājošie) vairakkārt minēti E. Vasilevskis, S. Viļums, P. Gailums
o Vairāk kā pusei respondentu podniecība ir iztikas avots, gandrīz tik pat daudz piezīmē, ka tas ir vaļas prieks vai blakus darbs, jo maizi jāpelna ar ko citu, lielākajai daļai tā tomēr ir arī iekšējā nepieciešamība un dzīves veids
71
11. att. Darbus realizē
o Lai arī daudz tiek runāts par melno svēpēto keramiku, tomēr izrādās, ka labāk pēdējos gados iegādājas tradicionālo krāsaino keramiku (40%), prasa „kaut ko netradicionālu” (27%), melno svēpēto (24%), tādu, kas uzrunā, (3%), dizaina priekšmetus (3%), dažādu (3%)
12. att. Darbus iegādājas
o Uz jautājumu, ka „tirgus tradicionāli lielā mērā ir noteicis tautas mākslas stilu, vai, Jūsuprāt, šodien pircējs spēj novērtēt Jūsu darbu?” gandrīz visi respondrnti atbildēja pozitīvi - pircējs, kuram interesē keramika ir zinošs un spēj novērtēt labu darbu, jā, jo izvēlas sev tīkamākos darbus, arī „spēj novērtēt, nopirkt atļaujas retāk”, „nestrādāju tirgum, keramika nav iztikas avots”, tikai viens atbildēja „nē, nespēj novērtēt ieguldīto darbu”
72
o Kā dokumenti, kuri kaut kādā mērā ietekmējuši keramiķu darbošanos mūsdienās, tiek minēti RLMV, MS, Amatnieku kameras diploms, ar piebildi, jo mazāk atskatos uz dokumentiem, jo labāk sanāk, bet lielākai daļai respondentu šis jautājums nav šķitis aktuāls.
o Radošajā darbībā palīdz: izstāžu apmeklēšana, kontakti ar citiem keramiķiem, tūristiem, pircējiem, dažādādu profesiju pārstāvjiem, profesionāļiem, plenēri, pašiedvesma, spītība, iekšējā sakārtotība, apziņa, ka darbi patīk un tie ir interesanti cilvēkiem, neatstāj tos vienaldzīgus, iespēja rast un realizēt jaunas idejas, palīdz Dieviņš, piederība Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijai, ģimene, jauni, talantīgi un radoši meistari, kuriem ir iespēja atdot savu meistarību un daudz ko saņemt pretī.
o Traucē radošajā darbībā: valsts politika, kas vērsta pret mazajiem un vietējiem ražotājiem, ja cilvēks negrib darboties, tad vienmēr meklēs un atradīs iemeslus, kuri traucē, slimības, nav tirgus, diemžēl laika trūkums, materiālās iespējas, tas, ka esmu sieviete, fiziski nevaru veikt smagus darbus, maizes darbs un mazi bērni, likumdošana.
[Saglabāta respondentu atbilžu stilistika.]
5. 2. KULTŪRAS DARBINIEKU APTAUJAS REZULTĀTI
o Lielākā daļa (80%) respondentu dzīvo pilsētā, 20% laukos
o Izglītība vidējā 13% , vidējā speciālā – 13%, augstākā – 56%, maģistrs – 18%
13. att. Par novada podniecību interese radās
73
14. att. Patīk
15. att. Keramiku iegādājas (kur)
o Keramiku iegādājos tāpēc, ka:
lietoju to ikdienā 32%
vienkārši patīk 52%
vēlos atbalstīt meistarus 9%
interjerā 5%
74
māja iekārtota senlatviešu gaumē 2%
o Man mājās ir:
• svečturi 13%
• podi 14%
• bļodas 14%
• sienas šķīvji 10%
• vāzes 19%
• svilpaunieki 10%
• puķu podi 15%
• ķērnes 1%
• eļļas trauki 2%
• krūzes 32%
• citi 3%
75 16. att. Traukus izmanto
o Jau 20.gs. 20. gados teorētiskajās nostādnēs iezīmējās 3 varianti kā vajadzētu attīstīties tautas mākslai, tostarp, keramikai:
17. att. Mūsdienu skatījums
76
18. att. Man šķiet, ka šodien podniekiem vajadzētu savā radošajā darbībā
NOBEIGUMS
1.Latgales keramika šodien ir viena no spilgtākajām tautas mākslas nozarēm
Latvijā. Tās sākotne meklējama ļoti senos etnogrāfiskajos tā arī arheoloģiskajos slāņos. Māla
darinājumi šeit pazīstami kopš 5.gt. p.m.ē. Pēc rotājuma, tā uznešanas paņēmieniem,
virsmas apdares, arī tehnoloģijas, te sastopama ķemmes – bedrīšu, auklas, tekstilā, švīkātā,
gludā, apmestā, spodrinātā un citu veidu keramika. Te var saskatīt mūsdienu Latgales
keramikai raksturīgus saimniecības trauku prototipus un dažus rotājuma elementus. Ar trauku
lipināšanu pamatā nodarbojās sievietes. Apdedzināšanai izmantoja saimniecības pavardus
vai krāsnis. Kopš 5.gs. pazīstama arī melnā svēpētā keramika. 10.gs. sāka ieviesties
podnieka ripa, podniecība veidojās par amatu, kuram pievērsās vīrieši. Pilnveidojās
tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika. Atsevišķi darbi tika marķēti. 15. gadsimtā
parādījās glazūra, 18. gs. – angoba. Latgalē podniecība bija tik būtiska, ka veidojās
podniecības centri, par ko liecina vietvārdi un ar amatu saistīta terminoloģija.
Apdedzināšanas process norisa daļēji zemē ieraktos taisnstūrveida vaļējos cepļos, kas
saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Praktiskā pielietojamība noteica daudzu podnieku
paaudžu izstrādāto māla trauku tipu – piena podu, vāraunieku, eļļas trauku, bļodu, krūžu un citu –
augstās estētiskās kvalitātes. 20.gs. sākumā meistari pievērsās arī dekoratīvajai podniecībai, kā
77 paši teica – „keramikas taisīšanai”. No saimniecības traukiem un to formām izauga sienas šķīvji,
servīzes, krāšņi svečturi un citi darinājumi. Sīkplastika – viegla, liriska humora caurausti
zirdziņu, suņu, mednieku, zaķu, arī velniņu un citu tautas fantāzijas izauklētie tēli cauri
gadsimtiem ieguva savu stilistiku. Dekoratīvajai keramikai attīstoties, pilnveidojās arī
rotājums. Podnieki savus izstrādājumus glazēja jeb vāpēja, kā arī apdedzināja
nevāpētus. Krāsas podnieki ieguva un sagatavoja paši. 20.gs. sākumā īpaša uzmanība tika
pievērsta glazūru dekoratīvo iespēju daudzveidībai. Meistari lika vairākus toņus, iegūstot
neparasti glezniecisku kolorītu. Tā kā novada podnieki izmantoja sauso glazūru un apdedzināšanu
veica vaļējos cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija ugunij, dūmiem,
tvaikiem, arī nejaušībai. Savus darbus keramiķi realizēja tirgū, kurš kalpoja arī pieredzes
apmaiņai, mūsdienās šo lomu veic izstādes. Jau sākot ar 20. gadu nogali, meistariem radās iespēja
piedalīties izstādēs, tostarp, arī starptautiskajās /Francijā, Vācijā, Somijā u.c./, kā arī gūt atzinību.
1937.gadā Vispasaules mākslas un tehnikas izstādē Parīzē A. Paulāna un P. Vilcāna meistarība
tika novērtēta ar zelta medaļām, A. un P. Riuču, S. Kalves ar sudraba.
Tā laika periodikā atsevišķus autorus interesējušas arī novada podniecības stilistikas
problēmas, amata masveidība, pārmantojamība daudzās paaudzēs, centri, vietējo tradīciju
nozīmība un noturība. Tika uzsākts lauku podniecības centru apsekošanas darbs. Keramikai
pievērsa uzmanību tautas mākslas cienītāji un sāka veidot savas privātkolekcijas, arī Latvijas
muzeji uzsāka paraugu apzināšanu un var lepoties ar nozīmīgām šo trauku ekspozīcijām /Valsts
vēstures muzeja etnogrāfiskajā nodaļā, Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā u.c./ Arī Latgalē
mākslas un kultūras darbinieki sākuši popularizēt tautas meistaru sasniegumus.
2. Pēc Otrā pasaules kara podnieka darbs ticis uzskatīts par parazītisku un nesavienojamu
ar padomju dzīves veidu. Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas vīru acīs palīdzējušas tādas
kolorītas personības ka mākslinieks A. Detlavs un it īpaši mākslas zinātnieks J. Pujāts.
Atjaunojusies izstāžu darbība (1955) un jau 1957 notikusi pirmā pēc Otrā pasaules kara
vērienīgākā Silajāņu keramikas izstāde Rīgā, pēc kuras novada podniecība ieguvusi lielu
popularitāti. Savukārt Latgales kultūras nedēļas skatē Rīgā, kurā jo kupli bija pārstāvēta novada
podniecība A. Paulānam un P. Vilcānam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas
darbinieka goda nosaukums. Abus meistarus uzņēma Mākslinieku savienībā kā pirmos tautas
mākslas pārstāvjus. Tas bija bezprecedenta gadījums, jo tradicionāli Mākslinieku savienība
savās rindās uzņēma tikai profesionālu izglītību guvušus un savā daiļradē noteiktu līmeni
sasniegušus meistarus. Kā vēlāk izteicies J. Pujāts, tā ir bijusi arī MS lojalitātes un atbalsta
demonstrēšana Latgales keramikai, kuru tā laika funkcionāri centās pakļaut iznīcībai.
3. 60. gadu sākumā daudzi vecie keramiķi bija aizgājuši aizsaulē, jaunie pārcēlušies uz
pilsētām un novada podniecības nākotne šķitusi visai apšaubāma. J. Pujātam, prasmīgi
78 interpretējot 1975 PSKP CK Plēnuma lēmumu par tautas daiļamatniecības attīstību PSRS, izdevās
panākt keramikas kā tautas mākslas atdzimšanu. Rēzeknē viņa vadībā uzsāka darbību Tautas
universitātes keramikas fakultāte, kas kļuva par pamatu mākslas studijai, kura sākotnēji apvienoja
visus reģionā dzīvojošos meistarus un interesentus. Zināma rosība sākās arī Daugavpils, Preiļu,
Krāslavas, Ludzas pusē u.c. Sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai
tradicionāli amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes lietišķās mākslas
vidusskolā, stažējoties meistaru darbnīcās.Šodien praktiski nav iespējams klasificēt keramiķus
pēc centriem. Migrācijas rezultātā nivelējās atsevišķu keramikas centru raksturīgo iezīmju
izpausmes. Latgales keramikā ienāca jauni spēki, kuri ne tikai apguva amata prasmi pie
vecmeistariem, bet nereti pārņēma kādu no meistara mākslinieciskā rokraksta iezīmēm. Izzūdot
podniecības centriem, mūsdienu keramiku mērķtiecīgāk sistematizēt pēc studijām vai radošo
interešu grupām.
4. Latgales keramika 21. gadsimta sākumā ir mainījusi tradicionālo un prognozējamo
attīstības gaitu. Ja 20. gadsimtā keramika attīstījās kāpinot dekoratīvo izteiksmes līdzekļu
pielietojumu, tad mūsdienās vērojama atgriešanās pie pamatmateriāla ekoloģisko, plastisko un
vizuālo īpašību studēšanas un izcelšanas. Pētot un pielietojot senas apdedzināšanas tehnoloģijas,
apdares paņēmienus un līdzekļus, balstoties uz tradicionālajām vērtībām, tā kļūst interesantāka, jo
ar gadsimtos un pat gadu tūkstošos izauklētu tehnoloģiju palīdzību tiek veidota mūsdienām
atbilstoša keramika.
5. Šodien ļoti aktuālas ir autentiskuma, stila kā arī tehnoloģiskā aspekta problēmas.
Gandrīz katram podniekam darbnīcā ir gan tradicionālais bedres tipa ceplis, gan elektriskās
apdedzināšanas krāsnis, kā arī dažāda veida glazūras, kas dod neierobežotas iespējas radošai
pašizpausmei, tāpēc ir vēl jo lielāka nepieciešamība vērst uzmanību uz to estētisko vērtību
kopumu, kas bāzējas novada podniecības klasikā un ar ko lepojas gandrīz visi nozīmīgākie
Latvijas muzeji. Kā kolekcionēšanas objekts, keramika ievērību gūst 20.gadsimta 20. - 30. tajos
gados, kad līdzās paaudžu izauklētajām saimniecības tauku formām pārliecinoši savu vietu ieņem
dekoratīvās keramikas izstrādājumi. Sistemātiska keramikas kolekciju komplektēšana Latgales
novada muzejos notiek, sākot ar 20. gadsimta 60 - tajiem gadiem, kad izveidojas
novadpētniecības muzeju tīkls, kā arī, pateicoties mākslas zinātnieka J. Pujāta pūliņiem, tiek gūta
izpratne par Latgales keramiku kā unikālu un saglabājamu tautas mākslas vērtību. Tās ģeogrāfija
saistīta galvenokārt ar darināšanas vietām un aptver Latgales novadus un pilsētas. Atsevišķos
gadījumos darbi iegādāti citos Latvijas reģionos. Sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju
laikā, apzinot keramikas centrus, komplektējot atsevišķu keramiķu darbus no viņu darbnīcām.
Novada muzeju kolekcijās var rast ieskatu par keramiku no 9. līdz 21. gadsimtam. Tās dod
priekšstatu par saimniecības trauku pamattipiem, dekoratīvās keramikas tektonisko formu un
79 rotājumu daudzveidību, tehnoloģiskajiem paņēmieniem. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas. Lielākā
kolekciju daļa iegūta par muzeju budžeta līdzekļiem, atsevišķu personu ziedojumiem, kā arī ir
pašu meistaru dāvinājumi. Lai nodrošinātu krājuma pieejamību sabiedrībai tiek izmantotas
dažādas muzeju darba formas kā ekspozīcija, atklātā krātuve, izstādes, digitālizācija
/elektroniskais katalogs, kolekcija DVD formātā/, kinolektoriji, muzejpedagoģijas programmas
u.c. Daudzi projekti tapuši ar Latvija Kultūras fonda, Kultūrkapitāla fonda uc. atbalstu.
6. Sākot ar 1980, kad Rēzeknē tika sarīkota pirmā vissavienības nozīmes tautas daiļamata
diena, kas izvērtās par plašiem tautas mākslas svētkiem, katru pavasari notiek Latgales keramikas
dienas, aptverot visu novadu, aizejot pāri tā robežām ar daudzajām izstādēm un citām aktivitātēm.
Lai izvērtētu tautas māksu tika iedibināti A. Paulāna lasījumi (kopš 1988. J. Pujāta), kuros
piedalās mākslas zinātnieki un interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm.
7. Par nozīmīgu notikumu izvērtās izstāde Maskavā 1982 rudenī, kura bija iekļauta
Starptautiskās mākslas kritiķu asociācijas simpozija darba kārtībā. Ekspozīciju veidoja 70 autoru
2000 darbi aptverot visu nozīmīgāko novada keramikā. Tā deva iespēju ne tikai skatītājam, bet arī
autoriem izvērtēt to, ko tobrīd saprata ar jēdzienu “Latgales keramika”. Gatavojoties izstādei,
podnieki pievērsās senāko slāņu apzināšanai. 80. gadu sākumā, kad keramikas vienkāršības
skaistums likās jau zudis košo glazūru daudzkrāsainajā mirdzumā, Latgales podniekiem izdevās
atjaunot melnās svēpētās keramikas ieguves tehnoloģiju. Kopā likts svēpējums ar neolīta
rotāšanas paņēmieniem, organiski iekļāvās kopējā stilā, blakus krāšņi vāpētajai keramikai.
Mūsdienās arhaiski pievilcīgie darinājumi ir ļoti pieprasīti un daudzi meistari konsekventi
pievēršas svēpētās keramikas tehnoloģijai un stilistikai. 80. gadu vidū Latgales keramika
pārdzīvoja neparastus popularitātes uzplūdus, dažādu pasākumu apmeklētājus varēja skaitīt
tūkstošos, podniecībai pievērsās daudzi amatnieki. Izstāžu darbības loks kļuva plašāks, radās
iespēja sevi parādīt arī ārpus PSRS. Īpaši skanīgas izvērtās izstādes Polijā (1985) un Vācijā
(1986). Mainoties sabiedriskajai, ekonomiskajai un politiskajai formācijai 90. gadu sākumā,
Latgales keramiķiem „atvērās pasaule” un viņi savas aktivitātes var izvērst arī starptautiskajā
mērogā, toties podniecības jomā zuda masveidība. Tomēr jaunajam gadu tūkstotim veltītajā
svečturu izstādē P. Ušpelim izdevās rosināt gandrīz pussimts autorus Latgales svečturu izstādei
2000 svecēm Rēzeknē un Daugavpilī (1999), noslēguma parādei Rīgas pils laukumā (albums
„Svečturis Latgales keramikā” 2002).
Īstenojot valsts ieceres tautas mākslas attīstībā, studiju meistari regulāri piedalās v/a
Tautas mākslas centra rīkotajās Starptautiskajās (Baltijas valstu) un republikas nozīmes tautas
lietišķās mākslas izstādēs, kā arī ir iesaistījušies v/a Tautas mākslas centra nozaru konsultatīvās
padomes darbā un kā speciālisti tiek aicināti pašvaldību sadarbības grupu aktivitātēs. Studijas un
kopa popularizē Latgales keramiku arī ārzemēs /dalība Beļģijā, Sint-Niklāsas pilsētas Eiropas
80 Savienības dalībvalstu festivālā ,,Europa – 2006”/, INTERREG III projekts ,,Latvijas-Lietuvas
kultūras dzīves bagātināšana ar tradīciju apmaiņu”, kuru realizējot, notiek keramikas apmaiņas
izstādes starp Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju, Latgales podnieku dienu pasākumi un
starptautiskas amatnieku meistardarbnīcas, Vitebskas festivāls „Slavjanskij bazar” ar pašu
izstrādāto māla apdedzināšanas tehnoloģiju demonstrēšanu. Daudzi meistari piedalās
starptautiskos simpozijos, mākslas akcijās, festivālos, izstādēs kā ES valstīs, tā Krievijā u.c.
Podnieku aktivitātes atbalsta novadu un pilsētu padomes, vietējās pašvaldības, tiek realizēti
projekti, kurus finansē Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras fonds, veidojas sadarbība ar
Latgales attīstības aģentūru, ar tūrisma attīstību saistītos projektos /Latvijas – Lietuvas pārrobežu
sadarbības programmas projekts “Kreatīvā tūrisma attīstība, izveidojot Māla mākslas centrus
Daugavpilī un Utenā”/ u.c., v/a Tautas mākslas centrs.
8. Par vienu no studiju darbības virzieniem tiek uzskatīta Latgales keramikas
popularizēšana, pieņemot, ka labākais veids kā caur meistaru iepazīt podniecību, ir publiska
cepļu kurināšana kā arī viesošanās darbnīcās. Par aktīvitātēm šajā jomā liecina publikācijas,
intervijas radio, televīzijā, presē. Speciālisti, kuri analizē procesus tautas mākslā, atzīst, ka
kvalitāte ar kādu visos laikos Latgales keramika sevi pieteikusi, nav zudusi. Tiek veidotas mājas
lapas, kurās apkopota informācija par bijušajiem un turpmākajiem projektiem. Par tradīciju
kļuvuši gadskārtējie podnieku vasaras plenēri, nometnes, dalība starptautiskajos keramiķu
simpozijos u.c.
9. Valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis ir piešķirts P. Čerņavskim, A.
Kūkojam, A.Ušpelim, P. Ušpelim, V. Vogulam. Bet ilggadējā Rēzeknes Mākslas un dizaina
vidusskolas pasniedzēja, keramiķe J.Gribuste kļuvusi par Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti.
Kultūras ministrijas prēmija par spilgtu devumu tautas mākslā, par veikumu skolu jaunatnes
izglītojošās programmās, popularizējot Latgales keramikas vēsturi, keramikas izgatavošanas
tehnoloģijas un metodes, par piedalīšanos lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs 2001
piešķirta L. Zeiļai. Lielo folkloras gada balvu par tradicionālās kultūras mantojumā balstītu
jaunradi 2001, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atzinības rakstu par radošu ieguldījumu
Latgales keramikas mākslas attīstībā 2003, KM Gada balvu par spilgtu un radošu darbu Latgales
keramikas mākslas vērtību saglabāšanā, popularizēšanā un tradicionālās kultūras dzīves
organizēšanā 2006 saņēmis E. Vasilevskis. TLMS ,,Rēzeknes apriņķa pūdnīki” 2006 novērtējot
lielo ieguldījumu tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanā, kultūras dzīves organizēšanā,
popularizēšanā gan Latgalē, Latvijā, gan starptautiskā mērogā, piešķirta Lielā folkloras gada balva.
10. Novada podniecībā pašlaik strādā pussimts meistaru, kuriem lielākai daļai ir sava
darbnīca un apdedzināšanas ceplis, tiek izmantotas arī studiju un arī darbavietas /DU, LMDV,
Latgales amatniecības centrs/ darbnīcas. Gandrīz puse meistaru ir beiguši Rēzeknes LMV
81 keramikas nodaļu, daži ieguvuši augstāko māksliniecisko izglītību, viena trešdaļa ir pabeiguši
citas augstākās mācību iestādes. MS uzņemti septiņi meistari. Par radošās, audzinošās,
organizatoriskās darbības pamatšūnu novada podniecības tradīciju apguvē tomēr paliek konkrēta
keramiķa meistardarbnīca, kas pulcē mācekļus, domu un darba biedrus. Nozīmīga ir saikne ar
citiem podnieku amata pratējiem, veidotas kopīgas ceļojošās izstādes, plenēri, kurināti svēpētās
keramikas un glazūras cepļi.
11. Latgales keramikas tradīcijas mūsdienās kopj meistari, kuri apvienojušies „A. Paulāna
TLMS”, TLMS „Latgale”, „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, LKF kopa ,,Pūdnīku skūla”, kas ne tikai
nodarbojas ar mālu, bet veiksmīgi realizē dažādas aktivitātes, kopā darbojoties gan Tautas
mākslas meistariem, gan amatniekiem, gan keramiķiem ar akadēmisko mākslas izglītību. Tās
apvieno visai spilgtus un individuāli izteiksmīgus meistarus, kuri par pamatu savā daiļradē
uzskata sekošanu tradīcijām. Podniecība - tas ir dzīves veids, tā mēdz izteikties paši meistari.
Ceturtajā un piektajā paaudzē keramikas tradīcijas turpina Ušpeļu dzimta – Antons, Viktors,
Andris, Aivars. Arī mūsdienās meistari praktiskajā darbībā iesaista gan savu ģimeni, gan
tuviniekus.
AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
1.Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja materiāli.
2.Daugavpils pilsētas domes dokumenti.
3.Latgales Kultūrvēstures muzeja materiāli.
4.Ludzas Novadpētniecības muzeja materiāli.
5.Mākslinieku savienības Latgales organizācijas arhīva materiāli.
6.Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja materiāli.
7.Raiņa muzeja „Jasmuiža” materiāli.
8.Rēzeknes rajona Kultūras nodaļas dokumenti.
9.Fotogrāfijas no autoru privātkolekcijām.
10.Fotogrāfijas no A. Bernānes, J. un V. Dundenieku, A. Rancānes, A. Ušpeļa, J. Žugova privātkolekcijām.
11.Adermane A. Latgale ir māla vezums // Padomju Jaunatne. – 1988. 20. 04.
12.Adermane A. Māls ir dzīvs // Padomju Jaunatne. – 1984. 14. 04
13.Adermane A. Melngalvju namā // Rēzeknes Vēstis. - 2001. 17. 07.
14.Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr. 7.
82 15.Ausmas un Staņislava Skirmantu izstāde „No Latgales keramikas vēstures.” Katalogs (teksts J. Žugovs). - Daugavpils, 1985.
16.Avotiņš V. Latgales keramikas dienas // Literatūra un Māksla. - 1980. 01. 05.
17.Avotiņš V. Māla slavināšana // Literatūra un Māksla. - 1981. 01. 05.
18.Ādams Kāpostiņš / Buklets (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1985.
19.Balodis F. Jersika. - Rīga, 1940.
20.Bankovskis P. Brīdis mākslas izstādē // Padomju Jaunatne. – 1985. 11. 01.
21.Bankovskis P. Ne tikai mālus mīcīt // Padomju Jaunatne. - 1983. 08. 04.
22.Bernāne H. Viskrāšņākā kolekcija // Rēzeknes Vēstis. – 1995. 21.10.
23. Bērsone G. Pūdnīku skūla // Latvijas Jaunatne. - 1990. 27. 11.
24. Bīne J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.
25.Brente J. Dažas tikšanās Brēmenē // Padomju Jaunatne. – 1986. 27. 11.
26.Cimermane Dz. Zīmes uz 11. – 13. gs. māla traukiem Latvijas PSR teritorijā. LPSR Vēstures muzeja raksti. Arheoloģija. – Rīga,1962.
27.Daugavpils keramikas studijas 5 darba gadu atskaites izstāde. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1985.
28.Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs (teksts L. Žilvinska), 1998.
29.Latgales keramikas dienas / Prospekts. Rēzekne, 1989.
30.Feldmane Dz. Keramikas rotāšanas rīki un darba paņēmieni Latvijā (19.gs. beigas un 20.gs.). Arheoloģija un etnogrāfija. Rakstu krājums II daļa. – Rīga, 1960.
31.Ginters V. Ornāments latviešu mākslā // Raksti un Māksla. - 1940. Nr. 1.
32.Grīnberga M. Jasmuižā atjaunota Andreja Paulāna darbnīca // Diena. – 1999. 06. 07.
33.Ilze. Mālu vezums, podu vezums // Universitātes Avīze. – 1998. 26. 05.
34.IkaunieksV. Ciltstēvs // Rēzeknes Vēstis. – 1997. 22. 11.
35.Ivanišaka S. Atrod draugus Melngalvju namā // Rēzeknes Vēstis. – 2001. 17. 07.
36.Jāņa Backāna keramika / Buklets. Rēzekne, 1982.
37.Jansons A. Rietumvācijas mozaīka // Rīgas Balss. - 1986. 08. 12.
38.Jāņa Žugova keramika, Mečislava Caunes fotogrāfijas. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1986.
39.Jurciņš P. Formu un glazūru meistars // Cīņa. – 1983. 09. 05.
40.Kalējs O. Latgales Dziesmu svētki 1940. gada 15. un 16. jūnijā - Daugavpilī. - Daugavpils latviešu biedrības izdevums, 1940.
41.Kaminska R. Latgales keramika Maskavā // Literatūra un Māksla. - 1982. 12. 11.
83 42.Kaminska R. Mantojuma apzināšanās darbībā // Literatūra un Māksla. - 1980. 31. 10.
43.Keramiķis Jānis Backāns / Buklets (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1985.
44.Krišjānis A. Latgales keramikas karuselī // Cīņa. - 1980. 25. 05.
45.Kučinska V. Latgales keramikas saulgrieži // Cīņa. - 1990. 29. 05.
46.Kučinska V. Latgales svečtura augstā dziesma // NRA. - 2000. 21. 09.
47.Kūkojs A. Barjerai pāri // Znamja Truda. – 1986. 11. 10.
48.Kūkojs A. Goda vīrs // Rēzeknes Vēstis. – 2005. 16. 07.
49. Kūkojs A. Lai atkal runā māls // Znamja Truda. - 1984. 07. 04.
50.Kūkojs A. Latgales keramika sava patrona zemē // Literatūra un Māksla Latvijā.–2001.24.05.
51.Kūkojs A. Meistara nemirstība // Znamja Truda. - 1986. 20. 11.
52.A. Mūžs Latgales kultūrā. - Rēzekne, 2005.
53.Kūkojs A. Rēzeknes vasara Jasmuižā // Znamja Truda. – 1984. 04. 08.
54.Kūkojs A.Rotaļīgi, tīkami sirdij //Darba karogs. – 1990. 25. 08.
55.Kuszewsky J. Ceramika lotevwska // Dziennik Baltycki. - 1985. 12. 11.
56.Latgales keramika / Buklets (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1984.
57.Latgales keramika. Katalogs (teksts A. Kūkojs). - Rēzekne, 1986.
58.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Daugavpils, 1981.
59.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1981.
60.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1982.
61.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rīga, 1979.
62.Latgalische Keramik. Katalog. West- Germany, 1990.
63.Latgales keramika un akvarelis. Katalogs (teksts I. Vilčuka). – Rēzekne, 1987.
64. Latgalische Keramik und Aquarelle. Katalog (Verfasser I. Vilčuka) – Bremen, 1986.
65.Latgales keramikas dienas. Katalogs (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1987.
66. Latgales keramikas dienas. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1987.
67.Latgales keramiķi. Katalogs (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1989.
68. Latgales keramiķi. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1980.
69.Latgales keramikas izstāde „Dāvana bērniem”. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1984.
70.Latgales keramikas izstāde. Katalogs (teksts A. Kūkojs). – Preiļi, Rēzekne. 1964.
71.Latgales keramika Rīgā. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1982.
84 72.Latgales keramika un audumi. Katalogs (teksts M. Landratova). – Rīga. 1979.
73.Latgales kultūras darbinieki. I daļa. - Rīga, 2008.
74.Latgales kultūras darbinieki. II daļa. - Rīga, 2008.
75.Latgales mākslas izstādes katalogs. – Daugavpils, 1959.
76.Latgales mākslas izstāde. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rīga, 1958.
77.Latgales mākslas izstāde. Katalogs (teksts E. Detlavs, R. Paukšte). – Daugavpils, 1959.
78.Latgales māksla laiku lokos. Prospekts (teksts I. Vilčuka). - Rēzekne, 1989.
79.Latgales svečturu izstāde „Ugunsputni”. Katalogs. - 2007.
80.Latvijas PSR arheoloģija. – Rīga, 1974.
81.PSR MS LO izstāde Kauņā. Katalogs (teksts I. Vilčuka). – Rēzekne, 1984.
81.Lāce A. Ai, Jezus, kāda Latgale! // Literatūra un Māksla. – 1999. 08. 07.
82.Leiterte Dž. Podu dienas Rēzeknē // Padomju Jaunatne. – 1983. 13. 04.
83.Līduma B. Zeme, uguns un cilvēks // Dziesmusvētki. – 1999. 04.
84.Magone M. Uz tirgu brauca jauni un veci // Znamja Truda. – 1984. 04. 10
85.Mākslas dienas - 1983. Prospekts. – Rēzekne, 1983.
86.Mākslas dienas - 1984. Prospekts. – Rēzekne, 1984.
87.Mākslas dienas - 1985. Prospekts. – Rēzekne, 1985.
88.Mākslas dienas - 1986. Prospekts. – Rēzekne, 1986.
89.Mākslas dienas - 1987. Prospekts. – Rēzekne, 1987.
90.Mākslas dienas - 1988. Prospekts. – Rēzekne, 1988.
91.Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I sēj. Rīga, 1995.
92.Māksla un arhitektūra biogrāfijās, II sēj. Rīga, 1996.
93.Movelis A. Varšavā // Znamja Truda. - 1985. 22. 08.
94.Nizinska M. Aprīļa raibā palete // Znamja Truda. 1984. 07. 04.
95.Nizinska M. Ezerzemes krāsas priecē maskaviešus // Znamja Truda. – 1982. 18. 09.
96.Ņikitins J. Keramikas dienas Rēzeknē // Znamja Truda. – 1984. 10. 04.
97.Oskara Kalēja personālizstāde. Katalogs. - Rīga, 1992.
98.Osmanis A. Kauņas gleznu galerijā // Literatūra un Māksla. - 1984. 05. 10.
99. Pelše R. Mūsu keramikas sasniegumi un uzdevumi // Raksti un Māksla - 1940, Nr. 6.
100.Pelše R. Pūdnīceiba Latgolā plaukst // Jaunais Vords – 1937. 14. 01.
85 101.Pētersons A. Latgales māla un uguns svētkos // NRA. - 1997. 28. 04.
102.Priekule I. Latgales keramiķu melnie darbi Vitebskā un Rīgā//Latgales Laiks. –2004. 20. 08.
103.Pujāts J. Dziļākam arumam // Cīņa. - 1987. 25. 04.
104.Pujāts J. Kas jauns Latgales keramikā // Literatūra un Māksla. 1978. 15. 12.
105.Pujāts J. Latgales keramika. – Rīga, 1960.
106. Pujāts J. Podnieku svētki // Cīņa. – 1988. 20.04.
107.Pujāts J. Tautas mākslas atdzimšanas svētki // Padomju Jaunatne. - 1980. 23. 04.
108.Pujāts J. Zemes spēks un saules dzirkstījums // Padomju Jaunatne. - 1980. 28. 03.
108.Pujāts J. Ziedēšana pirms pumpuru plaukšanas // Cīņa. - 1986. 20. 04.
109.Pušas keramika. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1985.
110.Pūdnīku skūla. Katalogs (teksts E. Vasilevskis). Rīga, 2003.
111.Raiskuma I. Gleznas pēc tam, kad viss jau uzgleznots//Literatūra. Māksla. Mēs.–1996.04.07.
112.Rancāne A. Podnieku dienas cīruļputenī // Latgales Laiks. - 1997. 03. 05.
113.Rancāns A. Latgalē // Literatūra un Māksla. – 1986. 11. 04.
114.Rancāns A. Paulāntēva cepļa trešā atdzimšana // Novadnieks. – 1999. 07. 07.
115.Rēzeknes apriņķa pūdnīki (teksts P. Gleizdāns). – Rīga, 1995.
116.Saulīte A. Sirdspriekam // Znamja Truda. – 1982. 01. 05.
117.Seiksta L. Latgales Podnieku dienas – 2003 // Rēzeknes Vēstis. – 2003. 17. 04.
118.Sila R. Tālu pāri septiņiem pakalniem // Rīgas Balss. - 1983. 15. 04.
119.Smelters M. Tautas māksla // Zvaigzne. 1959, Nr. 3.
120.Svečturis Latgales keramikā (albums). - Rēzekne, 2000.
121.Šnore E. Kivtu kapulauks. – Rīga, 1987.
122.Teicāns J. Latgales keramiķu vajadzības // Cīņa. - 1958. 18. 12.
123.Trops J. Lai nenorimst māla ziedēšana // Znamja Truda. - 1997. 12. 04.
124.Upe V. Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums // Rēzeknes Vēstis. – 2008. 28. 08.
125.Upeniece M. Vērtīgs ieguvums // Rēzeknes Vēstis. - 2008. 15. 11.
126.Vasilevska E. LKP „Pūdnīku skūla” darbība 1990 – 2005 (maģistra darbs). Rēzekne, 2005.
127.Vējāns A. Mūžam dzīvie mākslas avoti. Latgales keramika un akvarelis. Katalogs. - Rēzekne, 1985.
128.Vladislava Vinceviča keramika / Buklets (teksts J. Žugovs). Daugavpils, 1985.
129.Vipers B. // Students. - 1937. 15. 03.
86 130.Vilčuka I. Mūsu mākslinieki Brēmenē // Znamja Truda. - 1986. 01. 11.
131.Vilčuka I. Tāli un atbildīgi ceļi // Literatūra un Māksla. - 1986. 18. 04.
132.Zeile P. Nu Latgolas mōla un krōsom // Zemturs. – 1997. 10. 01.
133.Zuja A. Baudīt māla brīnumu // Rēzeknes Vēstis. – 2008. 11. 09.
134. Латгальская керамика. Каталог (сост. Я. Пуятс). – Москва, 1982.
135.Осипова О. Не боги горшки обжигают // Народная Газета. - 2002. 23. Липень
136.Хохлова Е. Латгальская керамика // Советское Декоративное Искусство. - Москва, 1986.
137.Цимермане Д. Традиционность и современность латгальской керамики. – Рига, 1989.
138.Intervija ar Berezovsku S.
139.Intervija ar Brūveri S.
140.Intervija ar Ģipteri R.
141.Intervija ar Ivanovsku S.
142.Intervija ar Pleikšni I.
143.Intervija ar Ribakovu S.
144.Intervija ar Unzuli J.
145.Intervija ar Verjovočnikovu G.
http://images.google.lv/
87 ATTĒLU SARAKSTS 1. Arheoloģiskie trauki un to interpretācijas 2. Saimniecības trauki 3. Dekoratīvā keramika 4. Sīkplastika 5. Latgales trauku formas (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr.7.) 6. Vāžu formu shēmas. (Bīne. J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.) 7. Latgales Dziesmu svētki. 1940. Reklāmas izdevuma vāks 8. Latgales mākslas izsādes katalogs. 1959 9. Izstādes plakāts 10. Izstādes kataloga vāki. 1958 11. A. Dieglis. 80. gadu sākums 12. Izstādes katalogs. 1979 13. A. Paulāna medaļa un diploms 14. Pirmo Latgales Keramikas dienu plakāts (J. Pīgoznis) 15. Izstādes katalogs. 1981 16. Izstādes katalogs. Maskava1982 17. Izstādes afiša. Maskava 1982 18. LPSR MS Latgales keramikas izstādes orgkomitejas un žūrijas komisijas saraksta kopija. 1982 19. Izstāde Maskavā. 1982 20. Vēstules kopija no PSRS Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja. 1987 21. PSRS MS vēstules kopija. 1982 22. Plakāts. 1984 (J. Briedis) 23. Daugavpils studijas pasākumu projekta kopija. 1985 24. Keramikas dienu afiša. 1985 25. Keramikas dienu afiša. 1985 26. Daugavpils keramiķi 20.gs. 80. gadi 27. Prospekti. 1986 28. Afiša. 1987 29. Keramiķis A. Kāpostiņš 30. Daugavpils Kultūras nodaļas iesnieguma kopija. 1985 31. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985 32. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985 33. Brēmenes izstādes kataloga vāks un atvērums. 1985 34. Brēmenes izstādes afiša (J. Briedis). 1985 35. Afiša. 1996 36. Afiša. 1997 37. A. Paulāns 39. Reklāmas lapa. 2003 40. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Dokumentu kopijas 41. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Protokola kopija 42. Izstādes prospekts. 1985 43. TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki. Prospekts 1995 46. Akminīši. 2009 47. Ludza. 2009 48. Jasmuiža. 2009
88 PIELIKUMI
PIELIKUMS Nr. 1
ILUSTRĀCIJAS (DOKUMENTI, FOTOGRĀFIJAS)
1.Arheoloģiskie trauki un to interpretācijas
2. Saimniecības trauki
3. Dekoratīvā keramika
4. Sīkplastika
5. Latgales trauku formas (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr.7.)
6. Vāžu formu shēmas. (Bīne. J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.)
7. Latgales Dziesmu svētki. 1940. Reklāmas izdevuma vāks
8. Latgales mākslas izsādes katalogs. 1959
9. Izstādes plakāts
10. Izstādes kataloga vāki. 1958
11. A. Dieglis. 80. gadu sākums
12. Izstādes katalogs. 1979.
13. A. Paulāna medaļa un diploms
14. Pirmo Latgales Keramikas dienu plakāts (J. Pīgoznis)
15. Izstādes katalogs. 1981
16. Izstādes katalogs. Maskava. 1982
17. Izstādes afiša. Maskava 1982
18. LPSR MS Latgales keramikas izstādes orgkomitejas un žūrijas komisijas saraksta kopija. 1982
19. Izstāde Maskavā. 1982
20. Vēstules kopija no PSRS Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja. 1987
21. PSRS MS vēstules kopija. 1982
22. Plakāts. 1984 (J. Briedis)
23. Daugavpils studijas pasākumu projekta kopija. 1985
24. Keramikas dienu afiša. 1985
25. Keramikas dienu afiša. 1985
26. Daugavpils keramiķi 20.gs. 80. gadi
27. Prospekti. 1986
28. Afiša. 1987
29. Keramiķis A. Kāpostiņš
30. Daugavpils Kultūras nodaļas iesnieguma kopija. 1985
31. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985
32. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985
33. Brēmenes izstādes kataloga vāks un atvērums. 1985
34. Brēmenes izstādes afiša (J. Briedis). 1985
35. Afiša. 1996
36. Afiša. 1997
37. A. Paulāns
A. Paulāna darbnīca Jasmuižā Pirmā cepļa izņemšana atjaunotajā A. Paulāna darbnīcā. 1999
A. Paulāns un RLMV audzēkņi. 1968
A. Paulāna darbu ekspozīcijas fragments Maskavas izstādē. 1982
38. Izstāde Latgales svečturis. Gaisma un mūzika. Reklāma. 2000
39. Reklāmas lapa. 2003
40. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Dokumentu kopijas
41. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Protokola kopija
42. Izstādes prospekts. 1985
43. TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki. Prospekts 1995
44. Rēzeknes rajona Kultūras nodaļas dokumentu kopijas
45. Rēzeknes rajona Kultūras nodaļas dokumentu kopijas
46. Akminīši. 2009
47. Ludza.
2009
48. Jasmuiža. 2009
ATTĒLU SARAKSTS 1. Arheoloģiskie trauki un to interpretācijas 2. Saimniecības trauki 3. Dekoratīvā keramika 4. Sīkplastika 5. Latgales trauku formas (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr.7.) 6. Vāžu formu shēmas. (Bīne. J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.) 7. Latgales Dziesmu svētki. 1940. Reklāmas izdevuma vāks 8. Latgales mākslas izsādes katalogs. 1959 9. Izstādes plakāts 10. Izstādes kataloga vāki. 1958 11. A. Dieglis. 80. gadu sākums 12. Izstādes katalogs. 1979 13. A. Paulāna medaļa un diploms 14. Pirmo Latgales Keramikas dienu plakāts (J. Pīgoznis) 15. Izstādes katalogs. 1981 16. Izstādes katalogs. Maskava1982 17. Izstādes afiša. Maskava 1982 18. LPSR MS Latgales keramikas izstādes orgkomitejas un žūrijas komisijas saraksta kopija. 1982 19. Izstāde Maskavā. 1982 20. Vēstules kopija no PSRS Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja. 1987 21. PSRS MS vēstules kopija. 1982 22. Plakāts (J. Briedis). 1984 23. Daugavpils studijas pasākumu projekta kopija. 1985 24. Keramikas dienu afiša. 1985 25. Keramikas dienu afiša. 1985 26. Daugavpils keramiķi 20.gs. 80. gadi 27. Prospekti. 1986 28. Afiša. 1987 29. Keramiķis A. Kāpostiņš 30. Daugavpils Kultūras nodaļas iesnieguma kopija. 1985 31. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985
32. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985 33. Brēmenes izstādes kataloga vāks un atvērums. 1985 34. Brēmenes izstādes afiša (J. Briedis). 1985 35. Afiša. 1996 36. Afiša. 1997 37. A. Paulāns 39. Reklāmas lapa. 2003 40. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Dokumentu kopijas 41. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Protokola kopija 42. Izstādes prospekts. 1985 43. TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki. Prospekts 1995 46. Akminīši. 2009 47. Ludza. 2009 48. Jasmuiža. 2009
2. PIELIKUMS
ANKETAS
ANKETA Nr.1
1. Tautas podniecības izstādēs piedalos no gada 2. Profesionālo izglītību guvu:
o Rēzeknes LMV o Mākslas akadēmijā o citā mācību iestādē (kādā?) o _______________ darbnīcā
3. Novada podniecības tradīcijām pietuvinājos vai apguvu: o meistara _____________ darbnīcā o studijā_______________ o tautas universitātes keramikas fakultātē
4. Par saviem skolotājiem tautas tradīciju apguvē keramikā uzskatu: 5. Izmantoju:
o sausās glazūras o slapjās glazūras o vispār neizmantoju o citi varianti
6. Tuvs kolorīts: o dzeltenais o zaļgans o zilgans
7. Ornamentikā tuvi tādi motīvi, kā: 8. Latgales tradicionālo keramiku darinu:
o vienmēr o reti o izstādēm o pēc pasūtījuma o sava prieka pēc
9. Savā daiļradē balstos uz: o 30-50 gadu tradīcijām o 80 gadu tradīcijām o etnogrāfiju o arheoloģiju
o miksēju visu kopā 10. Savu darbu formas atvasinu no:
o vāraunieka o piena poda o ļaka
11. Darinu galvenokārt: o svečturus o podus o bļodas o krūzes o vāzes o svilpauniekus o šķīvjus
12. Manu rotājuma stilu pārsvarā var saukt par: o grafisku (kas raksturīgs kā, piem., P.Vilcānam) o plastisku (kas raksturīgs kā, piem., A.Paulānam) o glezniecisku (kas raksturīgs kā, piem., A. Kāpostiņam) o vispār nerotāju
13. Darbus realizēju (sanumurējiet augošā kārtībā): o gadatirgos o salonos o darbnīcā o izstādēs o pēc pasūtījuma
14. Labāk pēdējos gados iegādājas: o tradicionālo krāsaino keramiku o melno svēpēto o prasa „kaut ko netradicionālu”, norādiet, piem., ko:
15. Manus darbus, manuprāt, iegādājas: o privātkolekcijai o dzīvojamo telpu rotāšanai o sabiedrisko interjeru noformēšanai o dāvanai nozīmīgā jubilejā o kā suvenīru braucot uz ārzemēm o muzeju fondiem
16. Tirgus tradicionāli lielā mērā ir noteicis tautas mākslas stilu, vai, Jūsuprāt, šodien pircējs spēj novērtēt Jūsu darbu?
17. Esmu dzimis o pilsētā o laukos
18.Bērnību pavadīju o pilsētā o laukos
20. Interesi par mākslu un, tostarp, keramiku bērnībā raisīja 21. Strādāju:
o savā darbnīcā o studijas darbnīcā o kolēģa darbnīcā
22. Mālus iegūstu: o roku pats (kur) o pērku (kur)
23. Izmantoju galvenokārt: o sarkanos mālus o zilos mālus o pelēcinātos mālus
o akmens masu o šamotu
24. Darbus virpoju: o ar kājminamo virpu o ar elektriski darbināmo virpu
26. Darbus apdedzinu: o tradicionālajā bedres tipa ceplī
27. Apdedzināšanas cepli: o mantoju (no tēva, vectēva) o uzbūvēju pats (i), kurā gadā
28. Darbu rotāšanai izmantoju tādus darba rīkus kā: o otas o steku o ritentiņu o spiedogu o tekstilu
29. Darbus rotāju ar: o angobu o faktūru o gravējumu o apgleznojumu o virpas rakstu o nerotāju vispār
30. Par galveno uzskatu: o materiālu o formu, o kolorītu, o rotājumu
31. Trauku formu, proporcijas meklēju: o virpošanas procesā o iepriekš uzzīmēju o gatavoju modeli
32. Rakstu zīmes lietoju kā: o rotājumu, kas piestāv trauka formai, o rotājumu, kas papildina trauka formu, o rotājumu, kas izceļ materiālu, o tāpēc, ka tādas ir tradīcijas o universālu simbolu, kas norāda uz pasaules mītiski tēlainu redzējumu un izpratni
33. Ja rakstu zīmes izprotu kā universālu simbolu, kas norāda uz pasaules mītiski tēlainu redzējumu un izpratni, tad: o racionāli izzinu:
- jautājot vecajiem meistariem (kam, ko) - pētot mākslas literatūrā (kādā, ko) - pētot etnogrāfiskos materiālus (kur, ko) - pētot arheoloģiskos materiālus (kur, ko) - intuitīvi, tēlaini tulkoju (paskaidrojiet plašāk, kā)
34. Par autoritāti Latgales podniecības stilistikā šodien, uzskatu: 35. Par spilgtu, savdabīgu talantīgu personību, ar savu stilistiku šodien novada podniecībā uzskatu: 36. Podniecība man ir:
o iztikas avots o vaļas prieks, jo strādāju par o _____________________
37. Cepli kurinu
38. dokumenti u.c. lēmumi mūsdienās, kuri ir kaut kādā mērā ietekmējuši Jūsu darbošanos. Ja ir, tad, kādi:
39. Kas palīdz, kas traucē radošajā darbībā:
ANKETA Nr. 2
1. Dzīvoju: • lauku mājā • pilsētas dzīvoklī • ________________
2. Izglītība: • vidējā • vidējā speciālā • augstākā • maģistrs • zinātņu doktors
3. Strādāju: • _____________
4. Par novada podniecību interese radās: • bērnībā, jo ______________________________ • skolas gados, jo __________________________ • studiju laikā, jo __________________________ • nesen, jo _______________________________
5. Apmeklēju izstādes, jo ___________________________ apmeklēju gadatirgus, jo __________________________ neapmeklēju izstādes, jo__________________________ ciemojos meistaru darbnīcās, jo ____________________
6. Patīk: • tradicionālā polihromā Silajāņu keramika • melnā svēpētā keramika • neglazētie podi • podi vispār • svečturi • vāzes • netradicionāli, savdabīgi darinājumi kā __________
_________________________________________ 7. Keramiku iegādājos:
• izstādēs • gadatirgū • darbnīcā • salonā • man dāvina • _____________ • _____________
8. Keramiku iegādājos tāpēc, ka: • lietoju to ikdienā • vienkārši patīk • vēlos atbalstīt meistarus • ___________________
9. Man mājās ir:
• svečturi (kādi?) • podi • bļodas • sienas šķīvji • vāzes • svilpaunieki • puķu podi • ķērnes • eļļas trauki • __________ • __________
10.Traukus lietoju ikdienā: • produktu glabāšanai • kafiju, tēju dzerot • interjera rotāšanai • kā puķu podus • kā vāzes • vienkārši patīk • darba vietā priecēju acis • lieku rakstāmlietas un citus sīkumus
11.Jau 20.gs. 20.- gados teorētiskajās nostādnēs iezīmējās 3 varianti kā vajadzētu attīstīties tautas mākslai, tostarp, keramikai:
• stingri balstoties etnogrāfijā (R. Zariņš) • etnogrāfiskos elementus brīvi interpretējot un variējot (J. Madernieks) • brīvi attīstīties bez kaut kādiem nosacījumiem (J. Rozentāls)
Kurš no virzieniem Jums tuvāks? Kāpēc?___________________________
___________________________________________________________
12.Man šķiet, ka novada podniecības meistariem šodien tomēr vajadzētu:
• vairāk balstīties uz etnogrāfiju un arheoloģiju • studēt 20 – 30 – 50 gadu keramikas paraugus • ļauties lielākai radošai darbībai, jo apnikuši tie atkārtojumi • patīk tāda, kāda tā ir šodien • neuzskatu, ka būtu liela atšķirība starp mūsdienu meistaru darinājumiem un vēsturiskajiem
paraugiem
ANKETA Nr. 3
1._______________________________ muzeja keramikas kolekcija sāk veidoties līdz ar muzeja dibināšanu. Muzejs dibināts________ un pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir __________________________ (autora) darinātais __________________________. 2009. gadā keramikas kolekcijā ir ___________ priekšmeti. 2.Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver ___________. gadsimtu. Kā senākos var minēt ________________________________atrasti (kur?) _____________________________. Tie iegūti ______________ gadā un attiecināmi uz ____ gadsimtu. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas muzeja kolekcijā, ir ___________________________________, kas darināts ap ________gadu, atrasts vai dāvināts _______________________________. Jaunākie keramikas priekšmeti muzeja kolekcijā ir keramiķa (autors, priekšmets, tehnoloģija) _________________________________________________________. Latgales keramikas kolekcijā pārstāvēti _____autoru darbi. Vai visiem eksponātiem ir zināmi darinātāju vārdi? 3.Lielākā kolekcijas daļa iegādāta par____________ budžeta līdzekļiem, bet dāvinājumi, (kādi? kad? cik daudz?)_____________________________________________________________________________________ . 4.Muzeja pastāvēšanas gados Latgales keramikas komplektēšanas intensitāte nav vienmērīga. Tā atkarīga no keramikas attīstības gaitas, popularitātes sabiedrībā, muzeja materiālajām iespējām, vajadzībām un kolekcijas veidošanas gaitā iezīmējas vairāki aktīvi periodi (kādi?)_______________________________________________. 5.Latgales keramikas kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās darināšanas vietām un aptver Latgales (rajonus, pilsētas?) ____________________________________________________________________________. Atsevišķos gadījumos darbi iegādāti citos Latvijas reģionos, piemēram, ___________________________________. Nav iegādāti keramikas priekšmeti no ______________________________________________meistariem. Sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju laikā, apzinot __________________________________________________ keramikas centrus. Pārējie reģioni apmeklēti, komplektējot atsevišķu keramiķu _____________________________________________________ darbnīcas. 6.Latgales keramikas kolekcija sastāv no vairākām apakšgrupām: ____________________________________________________________________________________________Kolekcija dod priekšstatu par saimniecības trauku pamattipiem, formu, rotājumu (kādu?) __________________________________________________________________________________________ . Kāda ir autoru kvalifikācija vērtējot pēc meistarības līmeņa? _________________________________________.
7.No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti________________________________________ meistaru darbi, tai skaitā (konkrētu autoru)_____________________________________________________darbi. Ir atsevišķu dzimtu (kādu?) kolekcijas _____________________________________________________________ . 8.Kas šodien tiek darīts ar muzeja Latgales keramikas kolekciju?______________________________________.
PIELIKUMS Nr. 3 DAUGAVPILS KERAMIĶU BIOGRĀFIJAS
Līga Čible (1968)
Dzimusi Daugavpilī. 1984.–1988. mācījusies Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā pie Anitas
Bernānes, 1990.–1996. studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, profesora Pētera Martinsona keramikas
meistardarbnīcā. Strādājusi par pasniedzēju Daugavpils mākslas skolās. Kopš 2005 ir Daugavpils pilsētas galvenā
māksliniece. Darbojas Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijā (priekšsēdētāja1998.-2006.), TLMS „Latgale”,
Latvijas Mākslinieku Savienības biedre. Kopš 1989 piedalās izstādēs Latvijā - Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī,
Krāslavā, Preiļos, Madonā, Ogrē, Jūrmalā, Talsos, Valmierā, Liepājā, Rīgā; Lietuvā – Panevežā, Dusetos,
Zarasos, Šauļos, Baltkrievijā - Minskā, Vitebskā, Gomeļā, Bobruiskā, Vācijā – Ribnicā-Damgartenē, Austrijā
- Hornā, Gmundā, Francijā - Montmiralle, Chaville. Piedalījusies Starptautiskos simpozijos, mākslas akcijās,
festivālos - Austrijā, Francijā, Baltkrievijā un Latvijā - Zvārtavā, Rojā, Līvānos, Berķenelē, Ikšķilē. Strādā ar
dažādiem keramikas materiāliem, galvenokārt ar šamotu. Saistošs ir gan arheoloģijas materiāls, gan laikmetīgā
māksla. Veido gan praktiski lietojumus traukus, gan keramikas objektus. Veidojusi arī instalācijas un mākslas
objektus no koka, papīra, tekstilmateriāliem, plastikāta u.c. Daudzu izstāžu, pasākumu, svētku, poligrāfijas darbu
māksliniece un kuratore.
Mairita Folkmane (1970)
Dzimusi Krāslavā. Profesionālo izglītību guvusi1985.–1989. Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas
nodaļā, 1993.–1997. studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, 1997.–1999. pilnveidojusi meistarību profesora P.
Martinsona Keramikas meistardarbnīcā. 2001.-2004. studējusi Daugavpils Universitātes maģistrantūrā, ieguvusi
izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā. Kopš 1998 darbojas Daugavpils Reģiona mākslinieku asociācijā un
TLMS „Latgale”. Strādājusi skolās Krāslavā un Daugavpilī, kopš 2006 ir docente Daugavpils Universitātes Mākslu
katedrā.
No 1990 piedalās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs (Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā, Polijā, Francijā, Vācijā,
Norvēģijā), keramikas meistardarbnīcās un plenēros Daugavpilī (2009, 2007), Berķenelē (2008), Rēzeknē (2008),
Aulejā (2005), Līvānos (2001, 2000), Rojā (1998). Piedalījusies to organizēšanā Daugavpilī un reģionā.
Personālizstādes kopā ar I. Folkmani: Alūksnē (2000), Rīgā (2001) Daugavpilī (2001, 2002), Madonā (2004),
Liepājā (2005), Krāslavā (2005). 1997, 1998 veidojusi sānu altārus mozaīkas tehnikā Sv. Marijas Goretti Salacgrīvas
katoļu baznīcā. Veidojusi arī instalācijas Latvijā (Pedvāles brīvdabas muzejā, Berķenelē), Lietuvā (Viļņā) Zviedrijā
(Alingsas, Rydal), Francijā (Montmirailē). Darbi atrodas Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, mākslas
muzejā „Dauderi” Rīgā, Keramikas muzejā Krievijā, Skopinā. 2000-2009 publicējusi informatīvus rakstus žurnālā
„Studija” par mākslas izstādēm Latgalē.
Ligita Pakne (1963)
Dzimusi Daugavpils rajonā, Kalupē. 1978.–1982. mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas, mākslas Keramikas
nodaļā pie J. Gribustes un A. Bernānes. 1982.–1992. strādā R/A „Daiļrade”. Darbojas TLMS ”Latgale”, iepazīst novada
podniecības tradīcijas Ausmas Skirmantes darbnīcā. 1986. piešķirts TDM nosaukums. 1983.–1989. Strādā
Daugavpils bērnu mākslas skolā. 1983. uzsāk izstāžu darbību Latvijā. Pēta vecmeistara Ādama Kāpostiņa radošo
mantojumu, kurš fascinē ar sarežģītas domas vienkāršu izteiksmi savos darbos. Darinot pārsvarā saimniecības
traukus, cenšas formas nesamākslot, iemiesot vienkāršības izteiksmīgumu. Kolorītā patīk zilganie toņi, ornamentikā
tuvas mitoloģiskās zīmes – jumis, zalktis, saulīte.
No 1983 piedalās Latgales podnieku dienu pasākumos. Kopš 1999 iesaistās LKF kopas „Pūdnīku skūla” projektos un
akcijās Latvijā un ārzemēs. Podus svēpē arī malkas ceplī (S. Viļuma, I. Veceļa darbnīcās, Jasmuižā). Nozīmīgākās
izstādes ir “Latgales svečturis-2000” Rīgā, TLMS “Latgale” 20. gadu jubilejas izstāde, 2001., 2002., 2007. izstādes
festivāla “Slavjanskij bazar” ietvaros Baltkrievijā. 2007. svečturu izstāde „Ugunsputni„ Daugavpilī, Rīgā. 2003.,
2008. izstādes veltītas Latviešu dziesmu un deju svētkiem. 2003. personālizstāde Ilūkstē. Darbi atrodas novada
muzejos, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Valentīns Petjko (1985)
Dzimis Daugavpilī. Kopš 2002 darbojas keramikas studijas L. Zeiļas meistardarbnīcā, 2008 ieguva bakalaura grādu
kultūras vēsturē Daugavpils Universitātes Humanitārajā fakultātē un uzsāka maģistra studijas Latvijas Mākslas
akadēmijā. 2009 keramikas un stikla mākslas studijas Dokuz Eylul Universitātē Izmirā (Turcija).
Kopš 2002 darbojas TLMS “Latgale”, 2005. iesaistījās LKF kopā „Pūdnīku skūla”. 2003.–2009. piedalās ikgadējā
projekta „Uguns, māls un meistari” organizēšanā un īstenošanā Starptautiskajā Mākslu festivālā „Slavjanskij bazar”
Vitebskā (Baltkrievija), 2006 piedalījās Saulgriežu svētkos „Kolomenskas” brīvdabas muzejā Maskavā, 2003.–2006.
plenēros Bruknas pilī Bauskas raj., 2003.–2008. „Akminīšos” Kaunatā, 2006.–2007. „Ķieģeļceplī” Raunā, 2008
piedalījās Latvijas Mākslas akadēmijas rīkotajā starptautiskajā mākslas simpozijā „Dialogs-2008” Zvārtavā. Kopš
2003 piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, 2006 sarīkoja personālizstādi Daugavpils Universitātē.
Jānis Saikovskis (1955)
Dzimis Lietuvā. 1977 pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī. Iepazīšanās ar keramiķi S. Vilcānu un viņa daiļradi radījusi vēlmi
saistīt savu dzīvi ar podniecību. Profesionālās iemaņas papildinājis keramiķa V. Vinceviča darbnīcā. Apmeklējot J.
Pujāta lekcijas, iedziļinājies Latgales keramikas stilistikā un tradīcijās. Savu rokrakstu veidojis, balstoties uz Silajāņu
meistaru trauku darināšanas paņēmieniem, kolorītu un ornamentiku. Kopš 1980. gada darbojas TLMS „Latgale”.
1982 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums. Izstādēs piedalās
kopš 1978, to skaitā 1981, 1984, 1991, 1996, 1997 un 1999 Daugavpilī; 1982 Maskavā; 1985 un 1994 Francijā; 1986
Poznaņā (Polija); 1992 izstāžu zālē „Arsenāls” Rīgā; 1993 Lauku sētas muzejā Radomā (Polija); 1995 Helsinkos
(Somija); 1998 Sv. Pētera baznīcā Rīgā; 2000 izstādē „Latgales svečturis – 2000” Rīgā; 2001 un 2007 izstādē
„Svečturi” Vitebskā (Baltkrievija); 2003 Ķīpsalas izstāžu zālē Rīgā; 2004 starptautiskajā podnieku festivālā Gaudā
(Nīderlande); 2008 izstāžu zālē Rīgā. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrālijā, Austrijā, Indijā,
Kanādā, Portugālē, Spānijā, Somijā, Vācijā, Zviedrijā.
Marija Saikovska (1957)
Dzimusi Daugavpilī. 1973.–1976. mācījusies profesionāli tehniskajā skolā Rīgā. 1976 atgriezusies dzimtajā pilsētā.
Latgales podniecībai pievērsusies 1980, tās pamatus apguvusi dzīvesbiedra J. Saikovska vadībā, S. Vilcāna darbnīcā.
Patīk veidot daudzžuburu svečturus. Darbojas TLMS „Latgale”. 1980 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums.
Kopš 1998 piedalās izstādēs: 1998 Baltijas valstu keramikas izstādē Ārzemju Mākslas muzejā Rīgā, Tautas mākslas
izstādē Pētera baznīcā Rīgā, Latgales mākslinieku darbu izstādē Daugavpilī; 2000 izstādē „Latgales svečturi”
Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā; 2001 Baltkrievijā; 2002 Rīgā; 2003 Ķīpsalas izstāžu zālē Rīgā; 2004 Portugālē,
starptautiskajā podnieku festivālā Gaudā (Nīderlande); 2007 izstādē „Ugunsputni” Baltkrievijā; 2008 Latvijas
Dzelzceļa muzejā DEPO Dziesmu un Deju svētku ietvaros.
Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs – ASV, Austrālijā, Austrijā, Francija, Kanādā, Nīderlandē, Somijā,
Vācijā.
Ausma Skirmante (1956)
Dzimusi Rīgā. Mācījusies Daugavpils 1. vidusskolā, 1971.–1975. mācījusies RLMV, 1976.–1981. LMA Keramikas
nodaļā. Tautas daiļamata meistare. 1995.–1997. maģistra studijas Daugavpils Universitātē, iegūts maģistra grāds
pedagoģijā. 1975.–1990. strādā R/A „Daiļrade”, 1990.–1995. TLMS „Latgale” vadītāja, 1990.–1997. – pedagoģe
Daugavpils Mākslas koledžas Saules skolā, 1992.–1997. Daugavpils Pedagoģiskās universitātes lektore, Rīgas
Latviešu privātās vidusskolas „Zīļuks” mācību daļas vadītāja, 1997.–2001. DPU lektore filiālēs Jelgavā, Rīgā, 2001
datorgrafiķe animācijas studijā „Rija”, no 2001 skolotāja Apdāvināto Bērnu fakultatīvajā skolā Rīgā.
Sarīkojusi piecas personālizstādes, arī kopā ar dzīvesbiedru S. Skirmantu. Piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, to
skaitā 1980 LPSR Mākslas akadēmijas studentu darbu izstādē Viļņā; 1982 Maskavā; 1983 Latgales keramikas izstādē
Lisabonā (Portugāle); 1983 Latgales keramikas izstādē Bulgārijā; 1985 TLMS „Latgale” keramikas izstādē Francijā; 1987
TLMS „Latgale” keramikas izstādē Poznaņā (Polija); 1991 izstādē „Gleznas un keramika” Zarasos (Lietuva); 1994
Daugavpils keramikas izstādē Radomā (Polija); 1995 Latgales svečturu izstādē Viļņā (Lietuva); 2001 TLMS „Latgale”
keramikas izstādē Vitebskā (Baltkrievija).
Ilona Šauša (1965)
Dzimusi Ilūkstē. 1983.–1986. mācījusies Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā. 1986.–1988. pedagoģe Daugavpils
Bērnu mākslas skolā, māksliniece – konsultante salonā „Telpa” Daugavpilī, 1994.–1999. Rīgas Restaurācijas
birojā. 1993.–1995. pasniedzēja Folkloras skolā E. Melngaiļa Tautas Mākslas centrā. Daugavpils Reģiona
Mākslinieku asociācijas un Tautas Lietišķās mākslas studijas "Latgale" biedre, Tautas daiļamata meistare.
Kopš 1985 piedalījusies vairāk nekā 200 mākslas projektos, grupas un personālizstādēs Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā,
Krievijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Spānijā, Somijā, Polijā, Igaunijā un Uzbekistānā.
2002. un 2007. saņem balvas par novatorismu un seno tradīciju apvienošanu
Starptautiskajā keramiķu forumā Skopinā (Krievija)
Multifunkcionāla māksliniece. Veido performances, vides objektus, sniega un ugunsskulptūras, piedalās mūzikas
festivālos. Tomēr pamatnodarbošanās ir tradicionālā podniecība (svilpaunieki, tautas mūzikas instrumenti) un
laikmetīgā keramika (skulptūras, objekti). Darbu pamatā poētika, prieks un rotaļīgums.
Staņislavs Vilcāns (1918–2001)
Dzimis Preiļu rajona Silajāņu pagasta Dūbēs podnieku dzimtā. Amata prasmi sācis apgūt bērnībā, par savu skolotāju
uzskata P. Vilcānu. 1938 S. Vilcāna darbi tika pieņemti mākslas salonos Rīgā. 1957 pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī.
1971.–1991. strādājis R/A „Daiļrade”, 1981 uzņemts LPSR Mākslinieku savienībā. Sniedzis lielu ieguldījumu
podniecības attīstībā Daugavpils novadā. Izveidojis TLMS „Latgale”. S. Vilcānam 1960 piešķirts Tautas daiļamata
meistara nosaukums. 1985 kļuva par Vissavienības Pašdarbnieku mākslas daiļrades skates laureātu, 1988 – par
Mākslinieku savienības A. Paulāna diploma un medaļas laureātu. Darinājis podus, vāzes, krūzes, svečturus, radījis
oriģinālas nianses novada podniecības stilistikā. Kopš 1947 aktīvi piedalījies izstādēs, to skaitā 1978 un 1980 Francijā;
1980., 1991 un 1992 Rīgā; 1979, 1980 un 1982 Maskavā; 1979 Ungārijā; 1979, 1991 un 1995 Lietuvā; 1983
Bulgārijā; 1986 Portugālē, Polijā, Vācijā; 1991 Zarasos (Lietuva), Latgales keramikas izstādē Jēkabpils rajonā,
TLMS „Latgale” izstādē Daugavpils teātrī; 1993 Latgales keramikas izstādē „Mana zeme – mana tēvu zeme”; 1995
Viļņā (Lietuva); 1996 Daugavpilī, Rēzeknē; 1998 izstādē „Veltījums Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju
svētkiem” Rīgā, Baltijas republiku keramikas izstādē Rīgā. S. Vilcāna darbi atrodas daudzos Latvijas muzejos un
privātkolekcijās ārzemēs. Uzticīgs sava tēva māksliniecisko principu pārmantotājs un tālāk kopējs bija arī dēls
Staņislavs Vilcāns (1944–2009).
Edvīns Vincevičs (1971)
Dzimis Daugavpilī. Podniecības pamatus apguva sava tēva Vladislava darbnīcā līdztekus mācībām vidusskolā un
celtniecības tehnikumā. 1991 pēc dienesta armijā uzsāka patstāvīgas podnieka darba gaitas. Novada podniecības
tradīcijās iedziļinās, darbojoties TLMS „Latgale”. 1995 iesaistījās TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, bet 1998 –
Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. E. Vinceviča darinājumos vērojamas dažādu saimniecības trauku
formas, dekoratīvas ievirzes, darbu rotāšanai izmanto angobu, faktūru, gravējumu, virpas rakstu. Raksturīgs dzeltens,
zaļgans un zilgans kolorīts, kādu var iegūt tikai ar sausajām glazūrām. Savā daiļradē izkopj Silajāņu meistaru
tradīcijas.
Izstādēs piedalās kopš 1992, 1995.–2009. iesaistās TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” projektos, izstādēs Latvijā un
ārzemēs, Podnieku dienu pasākumos, gadskārtējā cepļa kurināšanā Jasmuižā. 2000 piedalījās ceļojošā izstādē
„Latgales svečturis – 2000” Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā; 2001 – Mākslas dienās Rīgā, izstādē „Rīgai 800”
Melngalvju namā; 2008 Vinceviču dzimtas keramiķu darbi izstādīti Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. Dalība
un daudzinājums konkursā „Radošākais amatnieks Latgalē 2008”.
Vladislavs Vincevičs (1945)
Dzimis Preiļu rajona Galēnu ciema Ceperniekos. 1961.–1965. profesionālo izglītību ieguva Rīgas Lietišķās mākslas
vidusskolas Rēzeknes filiāles Keramikas nodaļā. Novada podniecības pamatus apguvis F. Vilcāna, P. Vilcāna, P.
Čerņavska darbnīcās. 1980 ieguvis Tautas daiļamata meistara nosaukumu. 1988 uzņemts LPSR Mākslinieku
savienībā. Kopš 1965 piedalās izstādēs, kuru skaits Latvijā sasniedzis vairākus desmitus. Darbi ir tikuši izstādīti arī
Bulgārijā, Čehoslovākijā, Krievijā, Polijā, Portugālē, Ungārijā, Vācijā, Francijā. 1995 iesaistījās TLMS „Rēzeknes
apriņķa pūdnīki” darbībā, piedalās projektos, izstādēs, Podnieku dienu pasākumos, gadskārtējā cepļa kurināšanā
Jasmuižā. 1998 iesaistījās Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. Personālizstāde 1985 Jasmuižā. Vinceviču
dzimtas keramiķu darbi atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. Dalība un daudzinājums konkursā
„Radošākais amatnieks Latgalē 2008”.
Darina dekoratīvas ievirzes darbus īpatnējās intonācijās – prasmīgi savienojot lakonismu uzbūvē ar smalku rotājumu,
zaļganām, tonāli niansētām, struktūrās bagātīgām glazūrām. Darbus apdedzina elektriskajā ceplī, ko izveidojis 1978.
Vladislavs Zabiņako (1955)
Dzimis Daugavpilī. 1962.–1972. mācījies Daugavpils 2. vidusskolā, 1984.–1987. – Višķu Lauksaimniecības
tehnikumā. 1987 pievēršas podniecībai, tās pamatus apguvis keramiķa J. Saikovska vadībā. Latgales un Silajāņu
podniecības tradīciju izpratnē ievadījis S. Vilcāns (vecākais). 2000 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums.
Iesaistās TLMS „Latgale” darbībā.
Kopš 1988 piedalās Latgales keramikas izstādēs, to skaitā 1988 Daugavpilī; 1989 Jēkabpilī; 1990 Daugavpilī; 1992
Tautas lietišķās mākslas izstādē Rīgā; 1993 Polijā; 1996 Portugālē; 1998 Tautas lietišķās mākslas izstādē Sv. Pētera
baznīcā Rīgā; 2000 Somijā; 2004 Ventspilī; 2005 Liepājā, kā arī TLMS „Latgale” organizētajās izstādēs.
Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Kanādā, Austrālijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā. Nepieciešamība strādāt
ar mālu radusies pakāpeniski, iedvesmojuši Latgales ceļi un daba.
Lilija Zeiļa (1958)
Dzimusi Daugavpilī. 1975.–1979. mācījusies RLMV. 1978. iesaistījusies A. Paulāna TLMS darbībā, 1978.–1979.
apmeklējusi J. Pujāta lekcijas Tautas universitātes Keramikas fakultātē, Rēzeknē. Novada podniecības tradīcijas
apguvusi S. Vilcāna(dēla) un S.Vilcāna darbnīcās, E. Vasilevska darbnīcā. 1986. ieguva Tautas daiļamata meistara
nosaukumu. 1979.–1992. strādāja R/A „Daiļrade”. No 1996. Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Tautas
Lietišķās Māksla Studijas „Latgale” vadītāja. Pedagoģiskais darbs par pasniedzēju tēlotājmākslas metodikā Latvijas
Universitātes Daugavpils filiālē 2000. – 2003. 1999. apguvusi mākslas mārketingu un saņēmusi Zviedrijas
Austrumgotlandes Linčopingas (Ostergotlande, Linkoping) Amatnieku asociācijas un uzņēmējdarbības organizēto
studiju sertifikātu.
No 1979. piedalās Latgales podnieku dienu, novada un tautas mākslas izstādēs Latvijā un ārpus tās robežām, organizē
TLMS „Latgale” projektus un izstādes Latvijā un ārzemēs.
Sadarbībā ar E. Vasilevski un LKF kopu „Pūdnīku skūla” īstenoti vairāki nozīmīgi projekti: 2000. izstāde „Melno
podu keramika” Daugavpilī; 2001. par godu S. Vilcāna 80 gadu jubilejai Daugavpilī atjaunots un kurināts viens no
lielākajiem malkas cepļiem Latvijā; 2001. starptautiskais „Pūdnīku skūlas” plenērs „Senās apdedzināšanas
tehnoloģijas” Akminīšos. 2001., 2007. izstāde „Svečturi” Vitebskā (Baltkrievija). No 2002.–2009. projekts „Māls,
uguns, un meistari” Vitebskā (Baltkrievija) Starptautiskā mākslu festivāla „Slavjanskij bazar” ietvaros; dalība 2003.–
2006. plenēros Bruknas pilī Bauskas raj., 2006. organizēta keramikas cepļa kurināšana un izņemšana Saulgriežu
svētkos „Kolomenskaja” brīvdabas muzejā Maskavā; 2006. piedalījās Starptautiskās Keramikas akadēmijas 42.
Ģenerālās asamblejas pasākumos Rīgā – konferencēs un izstādē („Uguns un māls podos un bildēs” Arhitektu
savienības namā, Rīgā; izveidots demonstrācijas CD disks); dalība 2006.–2007. Plenērā „Ķieģeļceplis” Raunā 2006. –
2007. Melnās keramikas ceļojošā grupas izstāde Oslo (Norvēģija); Pleskavā (Krievija); no 2007.–2008. g. ceļojošā
Latgales svečturu izstāde „Ugunsputni”.
1986.gadā personālizstāde – Lilijas Zeiļas keramika un Jāņa Undas akvareļi, Daugavpilī; 1992.gadā personālizstāde
„Svētki” Latviešu biedrībā Maskavā; 2002.gadā personālizstāde „Adventes keramika” Daugavas vanagu biedrības
Bedfordas nodaļā Londonā un 2003.gadā personālizstāde „Adventes keramika” Musee du Lapin Agile de Montmartre
Parīzē.
2001. Kultūras ministrijas prēmija par spilgtu devumu tautas mākslā, par veikumu skolu jaunatnes izglītojošās
programmās, popularizējot Latgales keramikas vēsturi, keramikas izgatavošanas tehnoloģijas un metodes, par
piedalīšanos lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Galvenā vērība Lilijas Zeiļas darbos ir akcentēta virpoto
trauku – māla, „dzīvās uguns” un angobas gleznojuma saspēlē, saglabājot klasiskās Latgales trauku formas. Darbi
atrodas muzejos un privātkolekcijās pasaulē!
Jānis Žugovs (1950)
Dzimis Rēzeknē, par keramiku sācis interesēties, vēl būdams J. Mediņa Mūzikas skolas audzēknis. Pēc J. Vītola
Latvijas Valsts konservatorijas obojas klases (1968.–1973.) beigšanas dzīvi un darbību saistījis ar Daugavpili.
Apciemojot dzimto pusi, viesojies pie Latgales podniekiem, sācis kolekcionēt keramikas izstrādājumus. Kolekcijas
veidošana lika iedziļināties dažādo novadu – Pušas, Silajāņu, Viļakas, Ludzas – podniecības īpatnībās, tas, savukārt,
radīja ierosmi arī pašam strādāt ar mālu. 1979 sāka piedalīties izstādēs Latvijā un ārzemēs. 1980 J. Žugovs kļuva par
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Daugavpils keramikas studijas vadītāju, bet 1985.–1990. bija
TLMS „Latgale” vadītājs.
J. Žugovu saistījis A. Paulāna radošais rokraksts, meistara radītā sīkplastika. Trauku virpošanu Žugovs apguva pie S.
Vilcāna. Veidojis keramikas ciklu – veltījumu sava novada ievērojamākajiem ļaudīm, kurā ar savdabīgu māla
plastikas valodu pratis iezīmēt personības raksturīgākās īpatnības. Darinājis sīkplastiku, svilpauniekus. J. Žugova
darbi tikuši izstādīti Austrijā, Bulgārijā, Francijā, Lisabonas Starptautiskajā gadatirgū, Vissavienības
Tautsaimniecības sasniegumu izstādē, Piemaskavas rotaļlietu muzejā Zagorskā u.c. Patlaban dzīvo Rīgā.
Latgale ceramics today is one of the most brilliant national (folk) arts in Latvia. The history and origins of
ceramics in Latgale are revealed by etnographical and archeological strata.Clay products have been manufactured in
this region since ca 5000 B.C. As evidenced by the differences in ornaments, the finish of the surface and the
technologies used in the creation of ceramics, a real diversity of ceramics products are found in the region – „comb-
hollow”, „string” and „textile” patterns as well as scraped, smooth and plastered, just to mention a few.Vessels were
shaped by hand, mainly by women. House ovens and heating stoves were used for baking. Since the 5th century A.D.
black „sooted” ceramics have been produed. During the 10th century a fast-rotating potter’s wheel became popular
and pottery became a trade to which also men turned to. As time passed the technology and the shapes and ornaments
of the vessels were perfected. Patterns of straight or undulating lines, drawn on a vessel while rotating on the wheel,
gained popularity. Glaze appeared in the 15th century and, later on in the 19th century, engobe was also used.
As industry developed in other Latvian regions, the ratio of produced crockery within the household
decreased. However, due to the peculiarity of the economic situation in Latgale, home trade kept its important role for
much longer. A ready availability of woods, clay and sand along with the region’s admirable nature and magnificent
churches in baroque style heavily influenced the creative imagination.Crockery in Latgale became so important that
pottery centres were developed. The terminology connected with this trade is evidence of the importance of pottery in
the Latgale region.A fast-rotating wooden potter’s wheel was popular in the 1950’s, as well ass wooden hand wheels.
Wheels with iron axels were made by local blacksmiths. For the baking process heating stoves, dug in the ground,
were used. These have been preserved and are used also today. The firebox is situated in the lower part with the
crockery baking space above it. The practical usage of crockery ensured its high quality, as did regenerations of gifted
potters who refined the art of pottery. A variety of vessels was made, one of the most popular being the milk pot.
Other popular vessels include pots used for prservering jam – simple pots narrowed in the lower part, big pots with
the handles that were called honey pots as well as pots used for cooking. A particular type of cooking vessel – the
twin pot – was used for peasents to carry meals for the people wokring in the field. Among vessels for everyday use,
those with engobe ornamenting were especially popular. In the beginning of the 20th century potters started turning to
decorative ceramics. From plain kitchen crockery they developed magnificent vases, wall plates, tea sets, splendid
candle holders and many other objects. Special attention was paid to making beer jugs, which were decorated, for
example, with bearded faces in high relief and other plastic elements. The plastic elements and decorative motifs
became an integral part of vases, candle holders and the like. Figurines – tiny horses, dogs, hunters, hares, devils and
other characters fostered by folk tales and folk fantasy – all acquired an expression of their own.
Archeological excavations of the Rezekne Castle ruins bear witness to the high craftsmanship of the potters.
For example, a fanciful whistle in the shape of a small horse was found. Although the whistle dated back to the 16th
century, it didn’t differ much from todays masterpieces. The skillful masters used their hands and various small
shaping tools to create decorative motifs, such as seams, teeth, stitched belts, strings and beads. As the art of
decorative ceramics was refined, the ornaments were perfected – the undulations, the herring-bone pattern and the
most diverse variations of patterns and shapes of astronomical or biological nature. Cow horns were used in engobe,
which made the pattern more delicate and pliant, resembling a painting. For patterns glaze was usually used in
decorative pottery and the vessels were baked in the open kilns. The colours used for dying crockery were made by
the potters themselves. Up to the begining of the century translucent glaze was commonly used. Plain colour glazes:
green, yellow or brown also found wide application and later blue was added as well. In the begining of the 20th
century special attention was paid to a variety of decorative glaze in colouring ceramic products. Using various
colours potters achieved extraordinary pictorial effects. As the potters of the region used dry glaze and the baking was
done in open kilns, fire, smoke, steam and, to some extent, chance, played a significant role in attaining those unique
hues.
The potters used to sell their works in the market, where they also exchanged knowledge and experiences
with eachother, though nowadays exhibitions have taken over a significant part of the role that markets used to play.
In the 1920’s, Silajani potters began to use two-colour glaze in decorative pottery. (In recent years they have also
begun to use multicoloured glaze.) Silajani master ceramics are widely known not only in Latgale. In the 1930’s they
were invited to participate in a host of international exhibitions, for examplie in France (1931), Helsinki (1933),
Brussels (1935) and Berlin (1938). They gained acknowledgement for their expertise and it was they who created new
styles in pottery and perfected existing ones. That was how the works of A. Paulans set the fashion in the
development of the ornamentation and form of vases and candle holders throughout the region. A.Paulans was an
unimitable master of small-size ceramics, his talent turned that which had been basically a toy into a piece of art. P.
Vilcans gave an impetus to the forming of very balanced shapes in meticulously fine scraped patterns. At the 1937
Paris World Fair both these masters of art were awarded gold medals, the craftsmanship of A. and P. Riucs and S.
Kalve won silver. During the course of time, Latgalian ceramics has undergone a peculiar route of development,
preserving the most important element its own style.
After the World War II, pottery was taken to the brink of destruction by the pressures of inflated taxes. Folk
art was rehabilitated in the eyes of state autoritātes by such extraordinary individuals as artist E. Detlavs and
particulary art scholar J. Pujats. They succeeded in proving that ceramics is an invaluable wealth of folk art. In
december of 1958 the week of Latgalian Ceramics Days was organized in Riga. Potters expozition attracted great
attention of visitors. A. paulans and P. Vilcans were confered the title of Honoured Artists of the Republic. The
Artist’s Union bestowed its membership to A. Paulans and P. Vilcans as the first representatives of folk art. It
stimulated further development of regional art. Today ten Latgalian potters are A.U. (Artists Union) members. Apart
from Silajani and masters A. Paulans, P. Vilcans, J. Backans, O. Kondrovs, A. and P. Riucs, A. Uspelis (the eldest),
S. Kalve, J. Kalva, P. Cernavskis, A. Melderis, A. Kapostins are known as reprsentatives of ceramics art. Craftsmen
of Ludza used to work in heavy, rustic forms and dark tones. Ruskuls, Dieglis, Smulans clans work in this way.
Smulans was an extraordinary individual artist. Potters from North Latgale produced brilliant colourful ceramics,
preserving unique ancient technology. Potters appreciated the natural colour of clay and its velvet, smallgrain surface.
D. Armanis, V. and I. Dumbrovski, B. Ivanovskis, M. Locane, S., B. and O. Locani and S. Vaivods can be mentioned
as the most creative potters of North Latgale.
Early in the 60's many of the old masters had passed away; the young had moved closer to cities. Only the
most devoted ones believed in the future of the trade. Art scholar J. Pujats, ingeniously bending the Soviet regulations
of that time, launched an active campaign for the preservation and development of the ancient trade. Activities started
in the Rezekne's People’s University Ceramics Faculty, which united all local masters and others who had an interest.
Activities started also in Daugavpils, Preili, Kraslava and Ludza areas. A new generation emerged, a generation who
considered that Latgalian ceramics included not only potters who had traditionally inherited the trade, but also ones
who had acquired its foundations at the Rezekne College of Applied Arts, and gained exerience in the studios of the
regional artists.
In 1980 the potters of the region were the first craftmen of Latvia to start their own festival – The Latgalian
Ceramics Days, which became a tradition and turned into a significant event in the cultural life of the region. For
remarkable achievements craftsmen were awarded the A. Paulans medal and a diploma (author J. Pigoznis).
The autentic nature of the earthenware was noticed and highly appereciated by the participants of the
International Syposium of Art in Moscow in 1982, when an exhibition of Latgalian ceramics in Moscow presented
more than 2000 objects by 72 authors. Getting ready for that exebition, craftsmen found the experience of previous
generations helpful in solving contemporary problems. In the 80's the style of the regional pottery became more
enriched. The craftsmen begun studying and using more ancient technologies, in particular the black „sooting”. Also
neolitic shapes and ornaments were drawn out to daylight. All this made the total view much brighter. Charring,
combined with neolitic devices of sculpting and decorating, has produced fascinating results that fit into the
traditional style, side by side with the richly glazed ceramics. Ceramists have started active participation in
exhibitions, for example, in Poland (1985) and Germany (1986), as well as in other countres. The names of craftsmen
P. Cernavski, J. Backans, J. Gribuste, A. and P. Uspelis, E. Vasilevskis, S. Vilcans, J. Seiksts, A. Bernane, V.
Vincevics, V. Voguls became known all over the world.
All famous museums in Latvia can take pride in splendid Latgalian ceramics. To get familiar with the
conditions potters worked in at the end of the 19th and beginning of the 20th centuries, visit the master A. Paulans
reconstructed workshop and the kiln in Jasmuiza. Up-to-date is the exhibition „Transformation of clay and the faire
creates wonder” in Latgalian Museum of Culture and History. The Ludza Ethnographical Museum programme is
based on P. Vilcans cottage, workshop and DVD. P. Cernavskis workshop and the kiln are very popular in Preili
(Preili History and Applied Art Museum) as well as the restored ceramics workshop in the Ethnographic and Art
Museum in Daugavpils. The majority of projects have been made possible with the help of the Culture Preservation
Fund. Latgalian ceramists become well–known because of different projects, schools and groups of creative interests,
where folk art masters, craftsmen and acknowledged academically educated art masters work together. One example
is the TLM Studio „Latgale” in Daugavpils (L. Cible, M. Folkmane, L. Pakne, V. Petjko, J. and M. Saikovski, V.
Zabiņako, L. Zeila and others). In the middle of the 20th century the regional potters comunity joined forces with
many other crafsmen and thousands of people visited exhibitions, so Latgalian ceramics became very popular.
In the begining of the 1990's, when Latvia regained its independence, Latgalian ceramists had an opprtunity
to extend their activities in the wide world, but most of the craftsmen gave up their trade. P. Uspelis was the only one
in Latvia to hand down the ceramic tradition in several generations. He organized a ceramic candelabrum exhibition.
The travelling show, wich is considered to be one of the major applied art projects of 2000, with participation of
about 50 Latgalian ceramists, featured 500 candelabrum in Rezekne and in Daugavpils. The inal parade took place in
Riga in Pils Square (album „Candelabrum in Latgale ceramics” 2000). Very important nowadays is the technological
aspect, problems of authenticity and style in the development of the Latgalian ceramics. Todey almost every potter
has an electric stove for baking as well as a traditional kiln. The variety of glaze makes possibilities to show the
artistic power, maturity and exquisite craftsmanship of the regional potters. A.Paulans TLMS in Rezekne (J. Caics, G.
Ceseiko, J. Dibanins, V. Krivosejs, A. Kolesnikovs, J. Krompans, V. Pankovs, L. Vincevics, A. Vituskins and others),
TLMS „Rezekne region potters” (A. Bernane, J. and V. Dundenieks, P. Gailums, J. Gribuste, V. Paulins, A. Pigozna,
U. Puzulis, A. Uspelis, V. Uspelis, E. Vincevics, V. Vincevics, O. And V. Voguls and others) and KF together
„Potters’ school (E. Vasilevskis, S. Vilums, A. Uspelis, I. Vecelis and others), unite bright, individually expressive
masters of art, which are considered to be important to follow folk traditions.
Pottery is a way of life, as masters used to say. Skils are basically passed to the son from his father. The art
of the Uspelis clan has been continued by Antons, Viktors, Andris, Aivars – fourth and fifth generation. They involve
their family as well as other relatives in their activities.Pottery traditions in Preili area continue through J. Caics, R.
Andersons and others in P. Cernavskis workshop. In „Ceplisi” O. and V. Voguls work together, their sons Janis and
Maris have also acquired potters’ skills, V. Vincevics creative searching is maintained by his son Edvins. Gailums’
work in Rogovka area, Dundenieks’in Berzpils, V. and O. Paulins’ work in Kraslava, M. and J. Sakovskis – in
Daugavpils. They continue to rotate on the potter’s whell, heat kilns and keep this ancient craft alive.
Латгальская керамика – одно из ведущих направлений латышского народного творчества. Первые изделия
из глины на территории Латвии появились в пятом тысячелетии до нашей эры. Во втором тысячелетии до
нашей эры разрабатывались формы сосудов и приемы декорирования, которые в какой-то мере определяют
характер сегодняшней керамики. Переход к изготовлению посуды при помощи быстро вращающегося
гончарного круга датируется десятым веком. Глазурь гончары начали применять в пятнадцатом веке, ангобу –
в девятнадцатом. Благодаря труду и таланту мастеров многих поколений исторически сложившиеся виды
хозяйственной посуды – горшки, крынки, миски, кувшины приобрели различные формы, отличающиеся
ясностью, простотой, завершенностью общего художественного решения. В 20-е годы 20 века наряду с этой
бытовой посудой, гончары начали создавать кувшины, вазы для фруктов, подсвечники, назначение которых
не исчерпывалось только практическим применением. Узоры изделий органически сочетаются с формой
предмета. В подсвечниках, которые считаются мерилом умения и таланта мастера, элементы орнамента
становятся основой тектоники. Изделия мелкой пластика – игрушки, свистульки, пронизанные
лукавым юмором, мягкой лиричностью, поэтическим отношением к действительности, тесно связаны с
природными формами, ритмикой, цветом.
Необычен колорит латгальской керамики. Используя естественный цвет глины, мастера искусно
сочетают его с изысканной гаммой неуловимо переходящих друг в друга желтых, зеленых, коричневых, синих
оттенков. Эти сочетания красок и цветовые переходы обусловлены глубоким своебразием технологии. Для
глазурования применяются в основном сухие непритированные свинцовые глазури. Обжиг, как и в древности,
производится в открытых печах ямного типа, где пламя и дым имеют свободный доступ к изделиям. В 80-е
годы возрос интерес к лаконизму и монументальности форм. В связи с этим особое внимание уделяется
дымленой керамике и орнаментике неолита.
Свои работы керамики продавали на рынках, которые также служили возможностью обмена опытом;
в наши дни эту роль выполняют выставки. С развитием декоративной керамики развертывалась и выставочная
деятелъность. Уже в 30-е годы у лучших мастеров была возможность показать своё искусство в Севре (1931),
в Хельсинки (1933), в Брюсселе (1935), в Берлине (1938) и других местах. В 1937 году на Всемирной выставке
в Париже эолотыми медалями были отмечены работы мастеров Силаянского центра П. Вилцана и А. Паулана,
серебряными - работы Андрея и Поликарпа Риучей.
После Второй Мировой войны в СССР работу гончаров стали считать паразитической,
несовместимой с образом советской жизни. Убедить советских функционеров в важности работы керамиков
и доказать, что керамика - неоценимое богатство народного искусства, удалось искусствоведу Янису Пуяту.В
декабре 1958 года в Риге была организована неделя Латгальской культуры. Особенно выделилась экспозиция
гончаров. А. Паулану и П. Вилцану было присвоено звание заслуженного деятеля искусств ЛССР. Оба
мастера были приняты в Союз художников в качестве первых представителей народного искусства. Выставка
была значительным стимулом для дальнейшего развития искусства края. Еще до шестидесятых годов
существовали отдельные, исторически сложившиеся центры Латгальской керамики. Наиболее известный -
Силаяни. Здесь кроме вышеупомянутых мастеров работали многие другие, сохранявшие из поколения в
поколение свое умение: О. Кондровс, Я. Бацканс, П. и А. Риучи, А. Ушпелис, Я. Кальва и др.
Общепризнанным авторитетом пользовались яркие личности, которые создавали и развивали стиль.
Работы А. Паулана определили дальнейшее развитие форм и орнамента гончарных изделий. Он также был
непревзойдённым мастером мелкой пластики и небольшую игрушку, по сути, превратил в произведение
искусства. П. Вилцанс дал пример очень точному, изящному графически, выцарапанному узору.
Древнейшие приемы изготовления и обжига керамики до наших дней донесли мастера Пуши А.
Капостиньш, А. Мелдерис и другие, изделия которых замечательны своей подглазурной росписью.
Строгость форм и скромность колорита характерны керамике лудзенских мастеров (Рускули, Диегли,
Шмуланы). А. Шмулан был мастером своеобразной мелкой пластики – выразительных чертиков. Керамика
северной Латгалии в формах, орнаментике и в колорите сохранила древние отзвуки. Гончары высоко ценили
натуральный цвет глины, её бархатную, зернистую поверхность. В 20 веке самыми активными
Северолатгальскими керамиками были Д. Арманис, В. и И. Дубовские, Б. Ивановский, М. Лоцане, С., Б. и В.
Лоцаны, С. Вайводс.
В результате близорукой культурной политики в начале 60-х годов 20 века эти веками
создававшиеся центры Латгальской керамики изчезли. Благодаря умелому использованию постановлений
правительства („О развитии народного творчества”) под руководством искусствоведа Я. Пуята в 1976 году
в Резекне начал работу факультет керамики народного университета, который стал основой для возрождения
гончарного промысла в регионе.
Молодое поколение осваивало основы керамики в Резекненском училище прикладного искусства,
практикуясь также в мастерских опытных мастеров. Начиная с 1980 года в Резекне был организован первый
Всесоюзный день мастеров народного творчества, который превратился в большой праздник народного
искусства. Каждую весну в рамках Дней искусства проходят дни Латгальской керамики, охватывая весь край
различными выставками и другими мероприятиями. Чтобы оценить активность народных мастеров, в Резекне
с 1984 устраиваются чтения имени А. Паулана, с 1988 года чтения Я. Пуята, в которых участвуют
искусствоведы не только из Латвии, но и из других государств. Работая в традиционных формах, применяя
образовавшуюся в течении веков технологию и материалы, народные мастера приобрели статус
признанных художников. Это подтвердила и организованная осенью 1982 года выставка в Москве,
которая проходила в рамках Международного симпозиума искусствоведов, а также в 1985 году –
выставка в Польше, в 1986 – в Германии.
В середине 80-х годов Латгальская керамика пережила небывалый расцвет, в мероприятиях Дней
керамики участвовали тысячи посетителей. Многие керамики были приняты в Союз художников. Ярко и
плодотворно по врожденному эстетическому чутью работали мастера старшего поколения Я. Бацканс, П.
Чернявскис, А. Ушпелис (старший), С. Вилцанс. Семейные традиции продолжали А. Ушпелис (младший),
П. Ушпелис. Внутренняя сила и духовность истинно народного творчества присуща работам Я. Грибусте,
А. Бернане, В. Вогула, Я. Сейкста, Э. Василевского, П. Ирука и других керамиков, пришедших в
народную керамику по зову души.
После смены общественно – политической и экономической формации в начале 90-х годов 20 века
перед латгальскими керамиками „открылся мир”: свою активность они сумели проявить на международной
арене, но к этому времени в гончарном деле иссякла массовость. Но на выставке Латгальских подсвечников,
посвящённой новому тысячелетию, П. Ушпелису удалось организовать почти 50 авторов в Резекне и
Даугавпилсе (1999) и в заключительном параде на площади Рижского замка в Риге (Альбом „Подсвечники в
Латгальской керамике 2002”).
В современном мире очень актуальна самобытность предмета, а также стиль и проблемы технологии.
Сегодня почти у каждого гончара в мастерской есть как традиционная в виде ямы печь, так и современные
электрические печи для обжига керамических изделий, различного вида глазурь, что даёт неограниченные
возможности для высоких эстетических качеств Латгальской керамики, чем так гордятся важнейшие музеи
Латвии. Познакомиться с обстановкой и условиями, в которых работали гончары в 19 и 20 веках, можно в
реконструированной мастерской латгальского керамика А. Паулана в Ясмуйже. Современную экспозицию
Латгальского Культурно – исторического музея „Чудо рожденное глиной и огнем” дополняет музейно –
педагогическая программа. В основе программы Лудзенского Краеведческого музея посещение дома –
мастерской П. Вилцана и DVD. Популярна мастерская и печь П. Чернявского в Прейлях (Музей Истории и
прикладного искусства). В Даугавпилсе заслуживает внимания реконструированная керамическая мастерская
при музее Kраеведения и искусства.
Сохранению традиций Латгальской керамики способствуют творческие обьединения - (TLMS)
народные студии прикладного искусства „Latgale” в Даугавпилсе (Л. Зейля, Л. Пакне, А. Чибле, И. Шауша, В.
Забиняко В. Петько, Я. и М. Сайковские, М. Фолкмане и др.), студия им. А. Паулана в Резекне (Л. Винцевич,
Ю. Кромпанс, А. Витушкин, В. Панков, А. Колесников, В. Кривошей, Г. Цешейко, И. Дибанин, Я. Цаиц и
др.), студия „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” (А. Бернане, И. и В. Дундениеки, П. Гайлумс, Я. Грибусте, У. Пузулис,
А. Пигожня, А. Ушпелис, В. Ушпелис, Э. Винцевич, В. Винцевич, О. и В. Вогули, В. Паулиньш и др.) и
группа Фонда Культуры „Pūdnīku skūla” (Э. Василевский, С. Вилюмс, А. Ушпелис, И. Вецелис и др.),
которых объединяет яркая индивидуальность, профессиональное мастерство, самобытный путь развития,
верность народным традициям. В этих обьединения вместе работают и мастера народного искусства, и
ремесленники, и керамики с академическим образованием. Как высказываются сами мастера, гончарное дело
– это стиль жизни. В четвёртом и пятом поколениях продолжает семейные традиции керамиков род
Ушпелисов: Антон, Виктор, Андрис, Айварс. В Прейлях традиции керамиков в мастерской П. Чернявского
продолжает Я. Цаиц, Р. Андерсонс и др. Вместе в „Цеплишах” работают В. и О. Вогули, искусство
гончарного дела также освоили их сыновья Янис и Марис. Творческие искания В. Винцевича продолжает его
сын Эдвин. В Роговке работают Гайлумы, в Берзпилсе - Дундениеки, в Краславе – Паулини, в Даугавпилсе –
Сайковские продолжают вращать гончарный круг, топить печи, поддерживать живое древнее ремесло.
top related