Digitālie attēli. Visi ir redzējuši un zina kāda izskatās parasta fotogrāfija. Bet digitālā? Izdrukāta

tā izskatās tāpat, tikai glabājas nevis fotofilmā, bet datora diskā, un apskatīt to var datora monitorā. Digitālā fotogrāfija- tā ir datne.

Pirms digitālā fotogrāfija kļūs ieraugāma datora monitorā, tā ir jāieraksta datora atmiņā, bet tā kā dators var apstrādāt tikai digitālo informāciju, tad šo procesu sauc par digitalizāciju. Šī procesa rezultāts arī ir datne, kas satur informāciju par attēlu. Šī datne tiek ierakstīta diskā. Pēc tam, kad attēls ir digitalizēts, to var apstrādāt grafiskajās programmās- mainīt spilgtumu, krāsas, kontrastu, savietot vairākus attēlus utt. Digitālos attēlus var izdrukāt, sūtīt draugiem pa e-pastu, ierakstīt CD, publicēt internetā.

Parasti digitālā fotogrāfija tiek iegūta ar digitālo fotokameru, bet to var iegūt arī ar digitālās videokameras palīdzību vai digitalizējot parastu attēlu. Šim nolūkam būs nepieciešams skeneris- ierīce, kas paredzēta attēlu ievadei datorā.

Digitālo attēlu svarīgākā īpašība ir iespēja tos apstrādāt ar datorprogrammu palīdzību, kā arī ierakstīt CD vai DVD diskā kā albūmus vai arhīvus. Vēlāk šādi arhīvi ir ērti pārskatāmi un izmantojami.

Digitalizējot attēlu fotoaparāts šo procesu veic ar vienu slēdža „klikšķi” uztverot to ar speciāla gaismas jutīga sensora palīdzību un pārveidojot digitālā formā. Šādā veidā fiksēto attēlu var apskatīt fotokameras displejā un saglabāt kameras atmiņā vai izdzēst. Pēc tam, kad attēls ierakstīts atmiņā, to var pārsūtīt uz datoru tālākai apstrādei.

Skenerī digitalizējamo attēlu novieto uz plakanas virsmas (stikla) zem kura atrodas gaismas jutīgo elementu rinda un gaismas avots (bieži arī optiskā sistēma), kas pārvietojoties gar attēlu, ar noteiktiem intervāliem ieraksta digitālā formā attēla parametrus. Digitalizētais attēls tiek pārsūtīts uz datoru.

Videokamerā izmanto sensoru, kas darbojas tāpat kā fotokamerā. Secīgi ik pēc noteikta laika intervāla datu nesējā tiek ierakstīti iegūtie digitālie attēli (ieraksta ātrums ir 25 kadri(attēli) sekundē). Ja vēlas, jebkuru kadru no filmas var saglabāt kā atsevišķu attēlu. Šo attēlu pieņemamā kvalitātē var apskatīt tikai datora monitorā.

Lai saprastu digitālo attēlu veidošanas un apstrādes principus, vispirms jāiepazīstas ar datorgrafikas pamatiem.

Ar datorgrafiku saprot jebkuru attēlu (logotipi, fotoattēli, zīmējumi, rasējumi, u.c.) veidošanu un apstrādi ar datora palīdzību dažādās aplikācijās (datorprogrammās)

Datorgrafiku iedala divos tipos: vektorgrafika un rastra grafika. Ar ko šie grafikas tipi atšķiras? Galvenā atšķirība ir attēla glabāšanas princips. Vektorgrafika apraksta attēlu ar

matemātisku formulu palīdzību. Pēc savas būtības jebkuru attēlu var sadalīt vienkāršos objektos (primitīvos), katrs šāds objekts sastāv no kontūrlīnijas un aizpildījuma (krāsas).

Vektorgrafikas galvenā priekšrocība ir iespēja attēlu neierobežoti palielināt, nezaudējot kvalitāti, palielinot attēlu nemainīsies datnes izmērs. Formulas, kas apraksta attēlu paliek tās pašas, mainās tikai koeficienti, kas nosaka attēla izmērus. Ja attēlā būs daudz krāsu nianšu un sīku detaļu, vektoru formā to saglabāt nav reāli, jo datnes izmērs būs milzīgs. Vektoru formā parasti izgatavo logotipus, rasējumus, dažādus uzrakstus.

Rastra grafika, tā ir taisnstūra matrica, kas sastāv no daudziem maziem nedalāmiem punktiem- pikseļiem. Katru pikseli raksturo krāsa. Piemēram, monitors ar izšķirtspēju 1024x768 attēlos matricu, kas sastāv no 786432 pikseļiem, katru no tiem

raksturos noteikta krāsa. Lai cilvēks šādā „mozaīkā” saskatītu viengabalainu attēlu pikseļiem nepieciešams būt ļoti maziem. Tāpēc zemas izšķirtspējas attēlu aplūkojot ar „lupu”(zoom) gaidīto sīko detaļu vietā parādās pikseļu mozaīka. Var, protams, palielināt izšķirtspēju (resemple) kādā grafiskajā redaktorā, bet sīku attēla detaļu kvalitāte no tā neuzlabosies, jo dators starp esošajiem pikseļiem ievieto jaunus, „nokrāsojot” tos „vidējā” krāsā, kā jau esošie pikseļi.

Savukārt samazinot izšķirtspēju, dators pēc noteikta algoritma izņem esošos pikseļus.

Tas arī nosaka galveno rastra grafikas mīnusu- attēla kvalitātes atkarība no izšķirtspējas un netieši no datnes izmēra.

Datnes izmērs atkarīgs no diviem faktoriem. 1.No grafiskās izšķirtspējas. 2.No krāsu dziļuma(jo vairāk krāsu gribam attēlot, jo lielāks datnes izmērs) Attēla grafisko izšķirtspēju nosaka pikseļu blīvums un to mēra pikseļos uz

collu vai punktos uz collu. Fotokamerām uzrāda pikseļu skaitu visā attēlā miljonos pikseļu(megapikseļi). Jo augstāka izšķirtspēja, jo vairāk pikseļu ir attēlā un mazāks to izmērs. Jo augstāka izšķirtspēja, jo sīkākas detaļas būs redzamas attēlā un detalizētākas krāsu pārejas. Grafisko izšķirtspēju nosaka digitālā attēla veidošanas procesā, grafiskās rediģēšanas programmā, digitalizējot ar skeneri vai fotografēšanas laikā ar digitālo fotokameru.

Izšķirtspējas izvēle atkarīga no digitālā attēla izmantošanas mērķiem un izmantotās tehnikas iespējām.

Krāsu dziļums. Svarīgs faktors rastra attēliem ir krāsu dziļums vai bitu izšķirtspējas lielums, kas nosaka vienu pikseli aprakstošo informācijas daudzumu. Jo lielāks krāsu dziļums, jo plašāks krāsu diapazons un precīzāka krāsu atbilstība oriģinālam.

Piemēram, pikselis ar viena bita izšķirtspēju var būt attēlots tikai ar 21 =2 divām krāsām- baltu un melnu; pikseli ar 8 bitu izšķirtspēju attēlos ar 2 8 =256 krāsām; ar 24 biti- 2 24 -16,7 miljoni krāsu. Uzskata, ka 24 bitu izšķirtspēja ir pietiekama. Parasti izšķirtspēju izvēlas no 1(melnbalts teksts) līdz 48(augstas kvalitātes fotoattēli) biti.

Skeneriem vienmēr, bet reizēm arī digitālajām fotokamerām bez optiskās izšķirtspējas uzrāda arī interpolēto izšķirtspēju. Svarīga ir tikai optiskā(gaismas jutīgā sensora) izšķirtspēja. Tā nosaka cik sīkas detaļas iegūtajā attēlā varēs saskatīt, kā arī to, cik lielu fotogrāfiju varēs izdrukāt.

Tā piemēram: no 1 megapikseļa datnes var izdrukāt 10x15cm fotogrāfiju; no 2Mpix- 12x17,5cm no 3Mpix- 20x25cm no 4Mpix- 27,5x35cm no 5Mpix- 40x50cm Cilvēku uztvere ir atšķirīga, tāpēc šie skaitļi nav absolūti, vienam šādas

fotogrāfijas liksies ļoti labas, citam savukārt pārāk „izsmērētas”, neasas. Pērkot kameru vēlams izvēlēties lielāku nekā pašreiz nepieciešams kameras

izšķirtspēju. Ja atmiņas kartē savietojas mazāk attēlu nekā gribētos, optisko attēla izmēru var samazināt kameras iestatījumos vai izvēlēties augstāku attēla saspiešanas pakāpi.

Grafisko (rastra) datņu formāti. Datorā jebkura informācija var tikt saglabāta tikai noteiktā formātā. Tekstam ir

savi formāti, mūzikas ierakstiem citi, grafiskajai informācijai vēl citi formāti. Grafiskās informācijas formātu nosaka programma ar kuras palīdzību attēls

digitalizēts. Arī fotokameras izmanto programmas un tās sauc par mikrokodu (firmware). Ir daudzi grafiskās informācijas glabāšanas formāti. Izplatītākie ir PSD, BMP, TGA, TIF, JPEG, GIF, PNG. Visi šie formāti izstrādāti rastra grafikas glabāšanai. Īpašs rastra grafikas formāts ir RAW.

RAW (angļu val.-neapstrādāts, jēls) formāts ir nepārveidots datu pieraksts no digitālās kameras gaismas jutīgās matricas, tāpēc tas ir individuāls katram matricas modelim. Šajā formātā attēlu sensors pārraida kameras procesoram visās digitālajās kamerās, ne visās kamerās ir iespēja „aizliegt” procesoram apstrādāt RAW datus. Dārgākajās fotokamerās šajā formātā saglabāts attēls vēlāk datorā tiek pārveidots citā formātā, vai bez izmaiņām saglabāts arhīvā kā digitālais negatīvs.

PSD (paplašinājums-*.psd) formāts ir Adobe Photoshop- populārākā grafiskā redaktora formāts. Atbalsta visus krāsu modeļus, grafiskās izšķirtspējas vērtības un krāsu dziļumus. Šajā formātā var saglabāt montāžas procesa starpstadijas.

BMP (paplašinājums-*.bmp) formāts izstrādāts operētājsistēmai Windows, tāpēc to atbalsta gandrīz visas šajā OS darbojošās programmas. Formāts atbalsta 1,4,8 un 24 bitu krāsu dziļumu.

TGA (paplašinājums-*.tga) videoapstrādei tāpēc maksimāli optimizēts pēc videostandartiem, atbalsta 32 bitu krāsu dziļumu.

TIFF (paplašinājums-*.tif) (Tagged Image File Format – universālais grafisko datņu formāts) kā rada nosaukums, izstrādāts kā universāls formāts, ar kura palīdzību var pārnest grafiskos datus no vienas platformas (operētājsistēmas) uz citu. Šis formāts atbalsta visus pašreiz izmantotos krāsu dziļumus un krāsu kodēšanas modeļus. Šajā formātā saglabātas datnes var pārnest starp visām grafiskās rediģēšanas programmām, nezaudējot attēla kvalitāti. Dati var būt saglabāti nesaspiesti vai saspiesti izmantojot īpašu algoritmu LZW, kurā datnes izmērs tiek samazināts bez datu zudumiem. Kā trūkumu var minēt lielo datnes izmēru.

JPEG (paplašinājums-*.jpg) (Joint Photographic Experts Group – apvienotā fotogrāfijas ekspertu grupa) kā redzams nosaukumā, formāts izstrādāts kā fotoattēlu glabāšanas standartformāts. Paredzēts attēlu saglabāšanai kompresētā (saspiestā) veidā samazinot datnes izmēru no procenta daļām līdz pat simts reizēm. Praktiski gan šis diapazons ir šaurāks- no dažām līdz 15 reizēm. Kaut arī saspiešanas algoritms pazemina kvalitāti, tomēr var izvēlēties saspiešanas pakāpi, kad kvalitātes zudumi praktiski nav pamanāmi. Starp saspiešanas pakāpi un attēla kvalitāti ir apgriezta atkarība: jo mazāku datnes izmēru vēlamies iegūt, jo zemāka būs kvalitāte.

JPEG2000 (paplašinājums- *jp2) modernizēts jpeg formāts, uzlabota attēla kompresija, kā rezultātā paaugstinājusies attēla kvalitāte. Apgalvojumi, ka šis formāts nerada attēla detaļu zudumus nav patiesi. Vienkārši zudumu un kropļojumu ir mazāk nekā jpeg formāta attēliem. Samērā nesen izstrādāts formāts, tāpēc ne visi grafiskie redaktori atbalsta šo formātu.

GIF (paplašinājums-*.gif) (Graphics Interchange Format- grafiskās informācijas apmaiņas formāts) Izstrādāts CompuServe tīkla (Interneta „priekštecis”) vajadzībām 1987. gadā. Priekšrocība- ļoti mazais datnes izmērs, kas daļēji panākts ierobežojot krāsu dziļumu ar 8 bitu vērtību. Pilnvērtīgam fotoattēlam tas ir par maz.

PNG (paplašinājums-*.png) (Portable Network Graphics- pārnēsājamā tīkla grafika) atbalsta līdz 48 bitu krāsu dziļumu, izmanto datu saspiešanas algoritmu bez

zudumiem. PNG formāts bez informācijas par attēla krāsām saglabā datnē arī informāciju par katra pikseļa caurspīdīgumu alfa kanāla veidā, tā var būt noderīga fotomontāžai kad attēlus savieto tos uzklājot vienu uz otra.

Gandrīz visas digitālās kameras attēlu saglabā JPEG vai TIFF formātā, profesionālās un labākās amatieru kameras arī RAW.

Skeneri attēlu uz datoru pārsūta TIFF formātā, un no grafiskās programmas, kurā skenē, to var saglabāt pēc izvēles citā formātā.

Fotokameras uzbūve. Nav liela atšķirība starp analogo (kurā izmanto fotofilmu) un digitālo

fotokameru. Abos gadījumos fotografējamā objekta atstaroto gaismu sakopo un fokusē uz gaismas jutīgā elementa optiskā sistēma. Analogajā kamerā gaismas jūtīgais elements ir fotofilma, digitālajā- speciāls gaismasjūtīgs sensors. Lai iegūtu kvalitatīvu attēlu uz gaismasjūtīgo elementu jānokļūst noteiktam gaismas daudzumam. To panāk izmainot objektīva optisko atvērumu (apertūru) un laiku, kuru gaisma apstaro gaismasjūtīgo elementu. Atšķirība sākas ar brīdi „pēc fotografēšanas” kad analogās kameras filma ir ķīmiski jāapstrādā, un tikai tad var ieraudzīt rezultātu, bet digitālās kameras attēlu var apskatīt praktiski momentā.

Digitālajā fotokamerā attēls tiek fokusēts uz sensora, kas attēlu īsā laikā digitalizē un pirms ieraksta datu nesējā fotokameras LCD displejā var apskatīt ierakstāmo attēlu. Tāpēc acīmredzami neizdevušos attēlus nemaz nesaglabā, bet izdara atkārtotu fotografēšanu. Fotofilmā var saglabāt ierobežotu attēlu skaitu (ne vairāk kā 36), bet digitālo fotokameru datu nesējos- atmiņas kartēs, atkarībā no to lieluma var saglabāt pat vairākus simtus augstas kvalitātes digitālo attēlu. Pie kam pēc attēlu pārsūtīšanas uz datoru, kartē esošos attēlus izdzēš un karti izmanto atkārtoti.

Digitālās fotokameras kvalitāti pamatā nosaka divi mezgli: kameras optiskā sistēma un digitālais sensors. Šie mezgli ir savstarpēji saistīti – nav mērķtiecīgi savietot objektīvu ar plastmasas lēcām un augstas izšķirtspējas digitālo sensoru.

Objektīvs.

Objektīvs, tā ir ierīce, kas attēlu fokusē uz digitālā sensora vai fotofilmas. Vienkāršākais objektīvs ir izliekta lēca. Šādu objektīvu sauc par monokli un tā optiskās īpašības var aprakstīt ar vienkāršām formulām un ģeometriskām konstrukcijām. Abām lēcas virsmām nav jābūt ar vienādu liekuma rādiusu. Taisni, kas iet caur lēcu norobežojošo virsmu centriem sauc par lēcas optisko asi; punktu O, kas atrodas uz optiskās ass lēcas centrā, sauc par optisko centru.

Paralēlu staru kūlis aiz lēcas krustosies vienā punktā, kas ir šīs lēcas fokuss.

Ja priekšmets atrodas pirms lēcas, tā ass attēls veidosies projekcijas plaknē, kas

atrodas starp lēcas fokusu un divkāršu fokusa attālumu un būs samazināts un apgriezts (ar „kājām” uz augšu). Jo tuvāk lēcai atradīsies priekšmets, jo tālāk no fokusa būs tā

attēls. Ja priekšmets atrodas pirms lēcas divkāršā fokusa attālumā, tā attēls arī projicēsies tādā pašā attālumā dabiskā lielumā, ja priekšmets būs tuvāk lēcai, attēls atradīsies aiz divkāršā fokusa attāluma palielināts. Šo īpašību izmanto makrofotogrāfijā (sīku objektu fotografēšanā)

Zinot priekšmeta un tā asa attēla atrašanās vietas, lēcas fokusa attālumu var

aprēķināt pēc vienkāršas formulas: 1/F=1/L+1/f Kur F- fokusa attālums; L- attālums līdz objektam; f- attālums līdz

sensoram(filmai).

Izliektai lēcai piemīt vairāki trūkumi. Būtiskākie ir attēls ass tikai centrā;

dažādas krāsas gaisma tiek fokusēta dažādos punktos, veidojot krāsinus oreolus ap kontrastainiem priekšmetiem. Tāpēc objektīvā izmanto vairākas lēcas, tās izgatavo no dažādiem materiāliem un lēcu virsmas izgatavo asfēriskas (atšķirīgas no sfēras).

Modernajās fotokamerās objektīvs ir sarežģīta optiska ierīce, kas var saturēt daudzas lēcas, tāpēc klasiskā plānas lēcas formula aprēķinos nebūs visai korekta. Šādu objektīvu optisko parametru aprēķinos viena optiskā centra vietā izmanto divus.

Svarīgs parametrs, kas tieši atkarīgs no fokusa attāluma ir objektīva leņķiskais redzeslauks. Tas ir leņķis starp attēla malām telpā, ko attēlo objektīvs.

Kā redzams diagrammā, jo īsāks fokusa attālums, jo lielāks leņķiskais redzeslauks, jo plašāku telpu no viena un tā paša uzņemšanas punkta objektīvs spēj attēlot. Diagrammā redzamās fokusa attāluma un leņķiskā redzeslauka attiecības ir spēkā tikai fotokamerās ar kadra izmēru, kas atbilst 35 mm fotofilmas kadram, ja kadra izmēru samazina, redzeslauks arī samazinās. Tāpēc digitālajām kamerām, kurās sensora izmērs atšķiras no fotofilmas kadra izmēra, fokusa attālumu norāda pārrēķinot uz 35mm filmas kadra izmēru, tas ir norāda tādu 35mm kameras objektīva fokusa attālumu, kura leņķiskais redzeslauks ir tāds pats kā apskatāmajam digitālās kameras objektīvam. Šis princips ir saglabājies no 35mm filmu kameru „ēras” kad visām kamerām bija vienāds kadra izmērs un fotogrāfi leņķi mērīja fokusa attāluma milimetros.

Pamatobjektīva redzeslauks ir tāds pats kā cilvēka acij, tāpēc attēlotā telpa būs tuva mums pierastajai.

Platleņķa objektīviem raksturīga iespēja no neliela attāluma fotografēt lielus objektus, ja nevar atkāpties pietiekamā attālumā, tā ir iespēja tomēr nofotografēt visu interesējošo sižetu kopumā. „Maksa” par šo iespēju ir ģeometriskie un perspektīvas kropļojumi (krītošas ēkas, „buratino” deguni cilvēkiem attēla malās, u.c.).

Teleobjektīvus izmanto, lai no liela attāluma nofotografētu nelielus objektus. Jāatceras, ka pat neliela kameras izkustēšanās fotografēšanas brīdī attēlu neglābjami izsmērēs. Tāpēc, lai ar šauru objektīva leņķi fotografēts attēls būtu ass, nepieciešams izmantot statīvu vai ļoti īsu eksponēšanas laiku. Sensora jutībai jābūt augstai.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados objektīvu optiskās sistēmas aprēķinos sāka izmantot datorus. Tas radīja iespēju masveidā izgatavot objektīvus, kuriem pārvietojot atsevišķas lēcas vai to grupas iespējams mainīt fokusa attālumu, pie tam saglabājot pieņemamu attēla kvalitāti visā fokusa attālumu diapazonā. Šādus objektīvus ar maināmu fokusa attālumu sauc par varioobjektīviem vai zūmiem.

Pašlaik lielākā daļa fotokameru tiek komplektēta tieši ar zūmobjektīviem. Jāņem vērā, ka zūmobjektīvs ir kompromisu rezultāts un labu attēlu projicē tikai ar noteiktu fokusa attālumu, pārējā parametru diapazonā attēla kvalitāte samazinās. Pie tam, jo lielāks fokusa izmaiņas diapazons, jo attēla kvalitāte zemāka. „Superzūmi” ar desmitkārtīgu fokusa maiņas diapazonu drīzāk ir mārketinga rezultāts, tāpēc par normālu var uzskatīt ne lielāku kā trīs līdz četrkārtīgu fokusa maiņas diapazonu. Profesionālie zūmobjektīvi parasti ar lielāku fokusa attāluma maiņas diapazonu netiek ražoti. Ļoti augstas kvalitātes attēlu iegūšanai vēl joprojām izmanto objektīvus ar fiksētu fokusa attālumu. Visos kvalitātes testos augstākais novērtējums ir fiksēta fokusa attāluma objektīviem.

Protams, ir vilinoši nofotografēt zvēriņu vairāku simtu metru attālumā, bet jāatceras, ka lētie „superzūmi” raksturojami ar ļoti zemu attēla kvalitāti un cerētā attēla vietā var iegūt tikai nenosakāmas formas plankumu, kas var būt gan stirniņa, gan suns.

Bieži digitālajām kamerām uzrāda digitālo palielinājumu (zūmu), kas ir ekvivalents attēla centrālās daļas saglabāšanai ar interpolētu izšķirtspēju, to pašu var panākt jebkurā grafiskajā redaktorā, tāpēc kamerā šo iestatījumu izmantot nav mērķtiecīgi, jo datorā to pašu var izdarīt nesalīdzināmi labāk.

Objektīva gaismasspēja ir parametrs, kas nosaka, cik liels gaismas daudzums nokļūt uz filmas vai sensora. Lielāka lēca spēj sakopot vairāk gaismas, tomēr tā būs arī dārgāka. Gaismasspēja tiek norādīta F vērtībās un skaitliski ir vienāda ar objektīva fokusa attāluma un aktīvā atvēruma diametra attiecību. Piemēram, objektīvs ar gaismasspēju 4 būs ar četras reizes mazāku atvērumu nekā tā fokusa attālums. Jo

augstāka objektīva gaismasspēja, jo spilgtāku attēlu šis objektīvs projicēs, tas dod iespēju fotografēt arī tad, ja apgaismojums ir neliels

Tehniski izgatavot objektīvu ar lielāku maksimālo atvērumu ir grūtāk, tāpēc šādi objektīvi ir dārgi. Samazinot diafragmas lielumu, panāk lielāku asi attēlotās telpas dziļumu, tas ir to attālumu, kurā attēla sīkākās detaļas būs skaidri saskatāmas.

Attēla kropļojumi objektīvā. Lēcas aprēķina formulas korekti darbojas tikai attiecībā uz šauru gaismas kūli optiskās ass tuvumā un monohromatiskai gaismai.

Lielākā daļa gaismas caur objektīvu neplūst tā optiskās ass tuvumā, gaisma sastāv no dažāda garuma viļņiem, tāpēc attēls centrā un malās fokusējas ar atšķirīgu precizitāti. Šos kropļojumus sauc par aberācijām.

Hromatiskās aberācijas kropļojumi izskatās kā krāsaini oreoli ap attēla sīkām, kontrastainām detaļām. Tie rodas tāpēc, ka dažādas krāsas gaisma tiek lauzta dažādā leņķī. Sfēriskā aberācija izskatās kā pazemināts asums attēla malās.

Objektīvā savietojot lēcas ar dažādu liekuma formu un rādiusu, kā arī izmantojot to izgatavošanā dažādus materiālus, aberācijas iespējams samazināt.

Zūmobjektīvos aberācijas kompensēt ir grūtāk, jo fokusa attālums tiek mainīts mainot lēcu savstarpējo izvietojumu. Tāpēc jo lielāks fokusa maiņas diapazons, jo vairāk aberāciju radīs objektīvs, īpaši zūma diapazona galos.

Lai izmainītu uz sensoru plūstošās gaismas daudzumu, visos objektīvos regulē aktīvo atvērumu. Šim nolūkam kalpo diafragma. Īpašas formas plāksnītes, kas no objektīva malām aizsedz gaismas plūsmu. Diafragmas lielumu mēra un apzīmē tāpat, kā gaismasspēju f vienībās. Gaismasspēja ir maksimālā diafragma. Ja samazina diafragmas atvērumu, samazināsies arī aberācijas, jo objektīva lēcu malas, kur kropļojumi ir vislielākie, tiks aizsegtas.

Skaitliski diafragmas vērtība ir vienāda ar objektīva aktīvā atvēruma attiecību pret fokusa attālumu un to norāda ar daļu, kuras skaitītājā ir 1 vai f, bet saucējā norāda attiecības vērtību, piemēram, 1:2,8; 1:8 (arī F/2,8; F/8 vai f:2,8; f:8). Sarunvalodā norāda tikai saucēja vērtību- 2,8; 8. Viegli pamanīt, ka jo lielaks diafragmas skaitlis, jo mazāk gaismas plūst caur objektīvu. Gaismas daudzums atkarīgs no atveres laukuma, tāpēc tipiskās diafragmas vērtības norāda ar soli, kas vienāds ar kvadrātsakni no 2, tas ir apm. 1,4.

Diafragmas lielums tiešā veidā ietekmē asi attēlotās telpas dziļumu (asuma

dziļumu). Jo vairāk atvērts objektīvs (mazāks diafragmas skaitlis), jo mazāks asuma

dziļums. Jāatceras, ka asi attēlotā telpa pirms objekta, uz kuru fokusēts objektīvs būs mazāka nekā pēc tā. Palielinoties fokusa attālumam, pie tās pašas diafragmas vērtības asi attēlotās telpas dziļums samazinās, fokusa attāluma izmaiņas divas reizes asuma dziļumu izmaina četras reizes. Fotografējot portretus parasti izmanto objektīvus ar fokusa attālumu ap 100mm un gaismasspēju virs 2. Tad asi attēlots būs tikai modelis

un telpa ap to būs neasa. Vēl šādi fotografētiem portretiem pareizi tiek attēlotas sejas proporcijas.

Portrets pa labi fotografēts ar garfokusa objektīvu (100mm); pa kreisi- ar

platleņķa (32mm). Digitālajām kamerām svarīgs ir arī minimālais objektīva atvērums, pie kura

iespējams fotografēt. Kamerām ar mazāku sensora izmēru šis lielums nepārsniedz 11; kamerām ar pietiekami lielu sensoru- 22 un vairāk. To nosaka pikseļa izmērs (gaismas difrakcija sensorā).

Kameras sensoru tāpat kā fotofilmu nepieciešams eksponēt ar noteiktu gaismas daudzumu. Viens no regulējošajiem elementiem ir diafragma, otrs – aizslēgs, ierīce ar kuras palīdzību regulē eksponēšanas (gaismas iedarbības uz sensoru) laiku.

Filmu kamerās šo funkciju veica mehāniska ierīce, digitālajās kamerās to var panākt arī padodot attiecīga ilguma elektrisko impulsu sensoram. Šajā laikā notiek attēla digitalizācija. Pārējā laikā sensors attēlu pārraida kamerā iebūvētajam LCD displejam, kas darbojas kā skatu meklētājs. Dārgākajās digitālajās kamerās izmanto mehānisko aizslēgu.

Diafragma regulē gaismas spilgtumu; aizslēgs- apgaismojuma laiku. Digitālos attēlus glabā atmiņas kartēs. Atmiņas kartes modelim nav izšķirošas

nozīmes attēla kvalitātes nodrošināšanā, tomēr jāievēro, ka mazā kartē varēs saglabāt mazāk attēlus, arī kartes savietojamībai ar citām digitālām ierīcēm (otra fotokamera, mūzikas atskaņotājs) var būt izšķiroša loma kameras izvēlē.

Digitālais sensors attēlu fiksē pelēko toņu gradācijā, lai iegūtu krāsainu attēlu, sensora elementus aizsedz ar noteiktas krāsas gaismas filtriem. Pēc digitalizācijas attēls tiek apstrādāts ar kamerā iebūvēto datoru. Šim kameras mezglam jāveic visas aprēķinu funkcijas, lai iegūtu „gatavu” attēlu. Papildus sensora datu apstrādei pēc eksponēšanas, šis dators veic arī visu kameras elektronisko funkciju vadību, tas ir gaismas daudzuma mērījumi, krāsu balansa, autofokusa un citi aprēķini.

Ja vien tas ir iespējams, attēlu vēlams saglabāt RAW formātā. Pat vismodernākais dators nevar uzminēt, ko jūs gribējāt attēlot savā fotogrāfijā. Kamerā veicot datu interpolāciju, daļa datu neglābjami zudīs, toties ar personālo datoru veicot konvertēšanu, šo procesu var atkārtot vairākkārt ikreiz iegūstot mazliet citu rezultātu, kurš būs atkarīgs no programmas iestatījumiem. Tā var iegūt patiesi labus attēlus, jo puse no laba attēla ir tā kvalitatīva pārveide no sensora „jēldatiem” uz grafisko attēlu. Arī datu konvertēšanas programmas nemitīgi tiek pilnveidotas uzlabojot algoritmus, lai iegūtu pēc iespējas reālistiskākus attēlus.

Sensora kvalitāti nosaka izšķirtspēja, gaismas jutība, ģeometriskie izmēri. Sensora grafiskā izšķirtspēja ir gaismas jutīgo elementu skaits sensorā, no tā atkarīgs, cik lielu attēlu varēs iegūt un cik sīkas detaļas šajā attēlā varēs skaidri saskatīt. Grafisko izšķirtspēju norāda megapikseļos (miljonos pikseļu), un tā var būt no megapikseļa daļām līdz pat desmit un vairāk megapikseļu. Krāsu izšķirtspēja nosaka,

cik krāsu toņus var saskatīt attēlā. Parasti kamerās krāsu izšķirtspēja ir no 24 biti līdz 36 biti. Tas nozīmē, ka katru pamatkrāsu (sarkano, zaļo un zilo) apraksta ar 8 līdz 12 bitiem. Sensora gaismas jutību tāpat kā fotofilmām norāda ISO vērtībās. Parasti sensora jutība ir 50 līdz 400 ISO. Jāievēro, ka paaugstinot sensora gaismas jutību attēlā parādīsies trokšņi (detaļas, kuru reālajā objektā nemaz nav, artefakti). Mazāka ģeometriskā izmēra sensoram būs lielāki trokšņi.

Trokšņus samazina apstrādājot attēlu kameras datorā, kā arī pēc attēla ieraksta personālajā datorā. Kamerās ar mehānisko aizslēgu izmanto trokšņu kompensāciju, kad no eksponētā attēla pēc noteikta algoritma atņem tumsā (ar aizvērtu aizslēgu) eksponētu attēlu, kurš satur tikai trokšņus. Profesionālajās studijas kamerās sensoru dzesē, jo trokšņu daudzums ir atkarīgs no sensora temperatūras.

LCD displejā var apskatīt eksponēto attēlu, arī papildinformāciju par attēlu, mainīt kameras iestatījumus, to izmanto arī kā skatu meklētāju. Displejam ir tādas pašas funkcijas kā personālā datora displejam.

Digitālo kameru var pieslēgt personālajam datoram. Šim nolūkam kalpo USB saskarne (interface). Labāk gan izmantot kādu universālo karšu lasītāju, tad datoram pieslēgto karti var izmantot kā noņemamo disku. Daudzās kamerās izmanto lēno USB1 protokolu, tāpēc ar USB2 karšu lasītāju datu pārsūtīšana uz datoru notiks ap desmit reizes ātrāk.

Parasti digitālajās kamerās ir iebūvēta zibspuldze. Telpās un nepietiekama apgaismojuma apstākļos ar šo zibspuldzi var iegūt pieņemamas kvalitātes attēlus no neliela attāluma. Palielinoties attālumam zibspuldzes gaisma izkliedējas un fotografējamais objekts tiek apgaismots par maz. Šādos gadījumos varētu izmantot lielas jaudas ārējo zibspuldzi, ja vien tas tehniski ir iespējams, jo vienkāršākajām fotokamerām šādu zibspuldzi nevar pieslēgt.

Digitālo attēlu grafiskā apstrāde.

Attēlu digitālajai apstrādei var pieskaitīt arī attēlu digitalizāciju ar skeneri, jo šis process parasti tiek veikts kādā grafiskās rediģēšanas programmā.

Īpašs gadījums ir digitālās kameras sensora datu (RAW datu) konvertēšana kādā grafiskajā datnes formātā. Šo procesu arī var salīdzināt ar grafisko apstrādi, tikai šajā procesā iegūst tālāk grafiski apstrādājamu attēlu, tomēr visas procesa nianses var kontrolēt un izmainīt ar programmas iestatījumiem. Ja rezultāts neapmierina, procesu var atkārtot. Daudzās valstīs RAW dati ir izmantojami kā lietiskais pierādījums, jo tie satur visus sensora defektus, pēc kuriem var identificēt kameru, ar kuru izdarīts uzņēmums, un veicot attēla datormontāžu (viltojumu), tas ir pamanāms.

Grafisko attēlu apstrādi var nosacīti iedalīt divos posmos. Pirmajā posmā veic pamatapstrādi, pēc kuras attēls ir ar pareizu krāsu balansu, spilgtumu, kontrastu, apgrieztām liekajām malām. Ar šo posmu var beigt attēla apstrādi, ja tas ir dokumentāls kāda notikuma apraksts. Šādi apstrādātus attēlus var izdrukāt ar druku un ievietot albūmā, parādīt paziņām nu draugiem, īsāk, darīt visu, ko ar bildēm dara.

Otrajā posmā, ja vēlas var attēlu apstrādāt ar dažādiem filtriem, veikt vairāku attēlu savietošanu, realizēt dažādas korekcijas. Šie procesi ir darba un laika ietilpīgi, tāpēc šādu apstrādi veic tikai dažiem attēliem, kuriem vēlas piešķirt noteiktu izteiksmi.

Var, protams, nedarīt neko, bet vienkārši aiznest atmiņas karti uz digitālo fotolaboratoriju un saņemt gatavas bildes. Tikai jāatceras, ka laboratorijas darbinieki izdrukās bildi kā ir, ar visām liekajām malām, kaut kādu aptuveno krāsu korekciju pēc saviem ieskatiem.

Svarīgi pirms sākt kaut ko darīt grafiskās rediģēšanas programmā ir kalibrēt datora monitoru. Pēdējā laikā popularitāti guvušie LCD monitori attēlu grafiskajai apstrādei piemēroti minimāli, jo krāsu dziļums tiem ir neliels, optiskā un krāsu izšķirtspēja nav augsta un attēls mainās atkarībā no apskates leņķa. Arī pagājušā gadsimta CRT monitori nav labākais risinājums, jo attēlu veidojošās elektronstaru lampas (kineskopa) kvalitāte ar laiku pasliktinās.

Vienkāršākā monitora kalibrēšna nozīmē panākt, lai monitors pareizi attēlotu gaišos un tumšos toņus. Var izmantot šādu tabulu:

Tā ir pelēko toņu skala, kurā blakus esošo lauku piesātinājums atšķiras par

pieciem procentiem. Šādu skalu var izgatavot jebkurā grafiskajā redaktorā. Ar monitora spilgtuma un kontrasta regulatoriem jāpanāk, lai būtu redzami visi lauki, un blakus esošie lauki ir atšķirīgi. Tas nodrošina iespēju ieraudzīt visgaišākās un vistumšākās detaļas rediģējamajā attēlā. Baltās un melnās krāsas balansu monitoram regulēt ir grūtāk, jo krāsu redze, tāpat kā muzikālā dzirde ir attīstīta ne visiem. Ja apstrādā digitālos attēlus ar nepareizi noregulētu krāsu balansu monitoram, arī visas bildes būs ar nepareizām krāsām.

Apstrādājot digitālos attēlus, jāņem vērā, ka arī darba telpas apgaismojuma spektrs ietekmē krāsu uztveri. Kvēlspuldzes gaisma „liks” samazināt sārtos toņus attēlā, bet luminiscento lampu gaisma- palielināt. Tas tāpēc, ka cilvēka acs pielāgojas telpas apgaismojumam, lai balti priekšmeti vienmēr izskatītos balti neatkarīgi no gaismas spektra.

Jebkura digitālā attēlu apstrāde izmaina sākotnējos datus, tāpēc ir svarīgi saglabāt sākotnējos attēlus arhīvā (tos var uzskatīt par digitālajiem negatīviem). Ja apstrādāto attēlu paredzēts saglabāt *.jpg formātā, darbu vēlams veikt „vienā piegājienā” bez vairākkārtējas starpstadiju saglabāšanas un saglabāto datņu atvēršanas. Ja tomēr starpstadijas ir jāsaglabā, šim nolūkam vēlams izmantot nesaspiestos datņu formātus- *.tif, *.png.

ACDsee 8

Vienkāršākā un pietiekami ērta aplikācija digitālo attēlu apstrādei un

rediģēšanai. Ar to var veikt visu nepieciešamo, lai digitālo attēlu sagatavotu izdrukai fotolaboratorijā, saglabātu digitālajā arhīvā, izveidotu bilžu galeriju diskā, publicētu attēlus internetā, arī izdrukātu attēlus ar datoram pieslēgto krāsu druku.

Startējot programmu, atveras galvenais, pārlūka, logs.

Saskarne līdzīga, kā vairumam MsWindows aplikāciju. Pārlūka logā var

izvēlēties mapi, kurā esošos attēlus vēlamies apskatīt, šķirot šos attēlus pēc dažādiem izvēlētiem kritērijiem, dzēst, pārvietot, u.c. Šajā logāvar izvēlēties rediģējamo attēlu iezīmējot to vai no konteksta izvēlnes ar labo peles pogu. Iezīmējot vairākus vai visus attēlus, tos var pārsaukt pēc piedāvātā vai pašu izveidotā šablona. Iespējama arī vairāku attēlu pakešapstrāde, kā arī slaidrādes demonstrācija un slaidrādes datnes izveide ierakstam diskā vai nosūtīšanai pa e-pastu, publicēšanai internetā.

Izvēloties vienu attēlu, to var atvērt atsevišķā apskates logā.

Šajā logā ir redzama tikai viena izvēlētā bilde, zem tās statusa joslā ir visa

informācija par datnes izmēru, attēla izšķirtspēju, digitalizācijas datums un datnes nosaukums.

Virs attēla rīku joslā bez parastajiem rīkiem atrodas ekspozīcijas brīdinājuma

ieslēgšanas pogas, tās aktivizējot tiks noteiktā krāsā iekrāsoti tie attēla apgabali, kuri nesatur fotogrāfisko informāciju, ir pilnīgi melni un pilnīgi balti.

Aktivizējot skaņas celiņa atskaņošanas pogu tiks atskaņots attēlam pievienotais audioieraksts. Ar šo rīku var arī rediģēt esošo ierakstu un ierakstīt jaunu audioinformāciju, kura tiks pievienota digitālajam attēlam.

Kreisajā malā atrodas praktiski visi digitālo attēlu rediģēšanai nepieciešamie rīki. Šie rīki sagrupēti pēc funkcionālās nozīmes. Rediģēšana notiek soli pa solim, rīki izvietoti no augšas uz leju ieteicamā rediģēšanas secībā, izņemot undo/redo pogas, kuras vairāk ir ar funkcionālu nozīmi.

Pirmā grupa- undo/redo atceļ/atjauno atcelto rediģēšanas soli. Pielietojot rediģēšanas rīkus, rediģējamais attēls atveras jaunā logā, kurā labajā

malā izvietoti nepieciešamie rīki. Katrā režīmā tie ir citi. Augšējā kreisajā stūrī izvietoti logu maiņas rīki, ar ko var apskatīt saglabāto tekošo un rediģējamo attēlus.

Otrā grupa- Ekspozīcijas korekcija. Pirmā no augšas – „autoekspozīcija”, automātiskā režīmā piemeklē ekspozīciju(gaišumu) un kontrastu, tā lai visā attēlā nosacīti nebūtu pilnīgi balti un melni apgabali.

Var pamēģināt, bet labāk izmantot otro pogu, kura ļauj manuāli iestatīt nepieciešamo kontrastu un ekspozīciju.

Šajā logā pārvietojot bīdņus gaišums, kontrasts, piesātinājums, panāk attēla

optimālo ekspozīciju, ko var kontrolēt priekšapskates logos. Kad rezultāts sasniegts, spiežam pogu „Done”, labi, un attēla apskates logā atvērsies jau izmainītais attēls. Šajā brīdī kļūst aktīva „undo” poga ar kuras palīdzību var atcelt iegūtās izmaiņas.

Vislabākos rezultātus var iegūt izmainot attēla histogrammas, tikai der atcerēties, ka šis rīks paredzēts zinošiem lietotājiem.

Pārvietojot bīdņus zem histogrammas, izvēlētajā kanālā (spilgtums, sarkanais,

zaļais, zilais) panāk nepieciešamo attēla ekspozīciju. Pēc tam izmaiņas saglabā ar pogu „pielietot( Aplay)” un aizver logu ar pogu Done.

Nākamais solis – krāsu korekcija. Pirmā poga- automātiskais baltās krāsas balanss. Nepieciešams kursoru, kurš attēlo pipeti novietot uz attēla apgabala, kuram jābūt baltā vai neitrāli pelēkā krāsā un noklikšķinot ar peles kreiso pogu visas krāsas tiks koriģētas proporcionāli. Analogs baltā balansam pēc kalibrācijas attēla, tikai šajā gadījumā kalibrēšana notiek pēc noteikta attēla apgabala. Jāatceras, ka cilvēka seja balta nemēdz būt.

Nākamās divas pogas – manuāla krāsu korekcija pa kanāliem izmantojot RGB vai HSL krāsu modeļus. Pārvietojot bīdņus labās malas rīku joslā panāk nepieciešamās krāsu izmaiņas.

Pēdējā poga šajā grupā ļauj iegūt no krāsaina attēla melnbaltu.

Ceturtajā grupā ir tikai viena poga- „sarkano acu” efekta novēršana. Rediģēšanas logā to attēla daļu, kurā ir šis efekts, maksimāli palielina, ar kursoru iezīmē koriģējamo apgabalu un izvēlas acu krāsu. Pēc tam darbību atkārto kamēr visas „sarkanās acis” ir izlabotas.

Piektās grupas rīki - „Noise reduction” un „unsharp mask” attiecīgi maskē digitālā fotoaparāta matricas trokšņus/ liniatūras radītos interferences efektus līniju veidā un paaugstina attēla optisko asumu izceļot asas tonālās pārejas.

Vispirms vēlams pielietot trokšņu korekciju, un tikai pēc tam asuma paaugstināšanas filtru, jo trokšņu korekcija pazemina asumu.

Sestajā grupā attēla izmēra un orientācijas korekcijas rīki. Šos rīkus pielieto atšķirīgi: pirms visām korekcijām vēlams attēlu pagriezt ar

„kājām” uz leju, savukārt apgriezt liekās malas un definēt gatavā attēla izmēru vēlams pašās beigās. Ja attēlu paredzēts izdrukāt fotolaboratorijā, ģeometriskos izmērus izvēlamies tādus kā plānotajai fotogrāfijai, izšķirtspēju- 300dpi. Svarīgi apgriežot malas definēt malu attiecību, piemēram 10X15cm fotogrāfijai tā ir 2:3; 9X12cm- 3:4. Publicēšanai internetā garākās malas izmērs nebūtu vēlams lielāks par monitora izšķirtspēju – 1024 pikseļi; kompresijas pakāpi jāizvēlas augstāku, tā, lai datnes izmērs nepārsniegtu dažus desmitus kilobaitu.

Un pēdējā, septītā grupa ar trijiem rīkiem teksta pievienošanai attēlam, attēla efektu veidošanai, kā arī dažādu defektu retuša. Pielietošanas secība šeit pēc izvēles.

Darbu beidzot gatavo attēlu saglabā attiecīgā mapē datni nosaucot pēc sistēmas, kādu sev esam izstrādājuši. Vēlams neizdzēst attēla oriģinālu, lai vēlāk, ja nepieciešams, to varētu apstrādāt atkārtoti. Ja nepieciešams saglabāt starpstadijas, vēlams izmantot nekompresētos datņu formātus – png vai tiff.

Attēlu skenēšana programmā ACDSee.

1. Startē programmu ar peles kreisā taustiņa dubultklikšķi uz programmas ikonas

( vai: start=>programs=>ACD Systems=>ACDSee 8.0). 2. Izvēlas opciju „Get Photos” (iesavināt) programmas rīku rindā; dialoga logā

izvēlas „From scaner” (no skenera) (vai: file=>acquire=>from scaner). 3. Aktivizēsies vednis, kas palīdzēs soli pa solim veikt turpmākās darbības.

Kreisajā pusē izvēlas „TWAIN” (skaneru datu pārraides protokols); labajā pusē – skenera draiveri (CanoScan 4200F) =>”Next”

Izvēlamies skenēt vienu, vai vairākus dokumentus; ja vairākus, saglabāt šos dokumentus vienā vai vairākās datnēs. Loga apakšējā daļā datnes formātu (vēlams JPG) kā arī saglabāšanas iestatījumus:

JPEG ir grafiskais datņu formāts, kurā izmantota datu kompresija (samazināšana) ar zudumiem, tas ir, jo mazāks datnes izmērs, jo zemāka attēla kvalitāte. Kvalitātes indeksu izvēlas robežās no 50 līdz 99. Pārējos iestatījumus atstāj kā attēlā redzams. Ja vēlas iestatījumus izmantot arī nākamajās darba sesijās, aktivizē „Save these settings as the defaults” =>OK =>next

Šajā dialoga logā izvēlas datnes nosaukumu un ceļu uz mapi, kurā saglabāt skenētos attēlus.

Datnes nosaukuma sagatave (template), pēc noklusējuma- datums.=> Edit...

Logā var ierakstīt jebkuru datnes nosaukumu; Simboli „###” norāda

automātisko numerāciju. Simbolu skaits (trīs) – zīmju skaitu numurā, piemēram, 148; 149; 150 utt. =>OK

Norādot, ar kādu skaitli sākt numerāciju, vēlams neesošās augstākās šķiras (desmitus; simtus) aizpildīt ar nullēm. Mērķa mape (destination folder): ieraksta mapes nosaukumu Pārlūkot (Browse): atrod mapi, kurā izveidot mērķa mapi.

Ievieto skenējamo attēlu skenerī =>Next> Atvērsies skenera vednis.

Priekšapskates logā izvēlas skenējamo apgabalu, visu attēlu vai tikai daļu; kā arī attēla iestatījumus skenera vednī: izšķirtspēju, mērogu. Izšķirtspēju izvēlas atkarībā no plānotās attēla izmantošanas- publikācijai internetā pietiks ar 100dpi; bet tālākai apstrādei grafiskās rediģēšanas aplikācijās vajadzētu 300-400dpi. Pārējos iestatījumus vēlams nemainīt, jo kvalitatīvāku attēlu var iegūt attēlu apstrādājot grafiskajā redaktorā, piem. ACDSee iekļautajā. Mērogs nosaka skenētā attēla palielinājumu vai samazinājumu. Vednī norādītais datnes izmērs atbilst nekompresētam datnes formātam (*.tif); reālais *.jpg datnes izmērs būs atkarīgs no iepriekš izvēlētā kvalitātes indeksa (kompresijas pakāpes).

Komanda „Accept”(apstiprināt) aktivizē attēla skenēšanu ar izvēlētajiem parametriem un datu nosūtīšanu uz datoru.

Šajā iesavināšanas vedņa logā redzama ieskenētā attēla ikona un var izvēlēties, skenēt vēl attēlus, vai beigt skenēšanu ar komandu „Next”

Ja ir aktivizēts iestatījums „Pārlūkot Jūsu jaunos attēlus” (Browse to your new images), attēli atvērsies ACDSee pārlūka logā, pēc komandas „Finish” aktivizēšanas.

Svarīgi atcerēties: šādā veidā ieskenēts teksta dokuments vai tabula būs attēls un to nevarēs rediģēt, izmainot saturu, piemēram, Word teksta redaktorā. To varēs tikai palielināt vai samazināt, izdrukāt vai nosūtīt pa e-pastu; Pirms skenēšanas sākuma skeneris kalibrējas, tāpēc mazliet var būt jāuzgaida.

Dokumentu kopēšna izmantojot skeneri un druku. Ievieto dokumentu skenerī.

Dokumenta augšējam labajam stūrim jāatrodas pie skenera loga augšējā labā stūra; kopējamajai pusei pret logu (uz leju).

Spiež pogu „Kopēt” (pirmā no labās puses uz skenera priekšējā paneļa)

Aktivizēsies kopēšanas aplikācija, mazajā dialoga logā spiežam „Cancel”, lai varētu mainīt iestatījumus.

Loga augšējā daļā izvēlamies oriģināla parametrus un kopijas parametrus. Vidējā daļā izvēlamies printeri, (lāzerdruka izdrukās monohromu (melnbaltu kopiju; tintesdruka- krāsainu) un palielinājumu vai samazinājumu. Apakšā labajā malā spiežam pogu „Black” vai „Color” atkarībā no izvēlētās drukas.