Direktīva par atbildību vides jomā:

mācību rokasgrāmata un pievienotie slaidi

Paredzēts Vides ĢD

Līguma atsauce Nr. 070307/2012/621542/SER/A1

2013. gada februāris

eftec

STRATUS

CONSULTING

DIREKTĪVA PAR ATBILDĪBU VIDES JOMĀ

Rokasgrāmata divu dienu mācībām

2013. gada februāra versija

PATEICĪBAS

Pētniecības grupa vēlas izteikt pateicību Eiropas Komisijas Vides ĢD pārstāvjiem Hans Lopatta un Alexandra Vakrou

par vadību un atbalstu projekta laikā. Mēs vēlētos pateikties arī visiem testa tīmekļsemināru un darbsemināru

dalībniekiem no dalībvalstu valdībām, rūpniecības nozares, apdrošināšanas nozares un akadēmiskās vides, kā arī

tiem, kas sniedza komentārus par šīs rokasgrāmatas iepriekšējiem projektiem. Par kļūdām ir atbildīgi autori.

ATRUNA

Šis mācību materiāls ir paredzēts Eiropas Komisijai. Taču tajā ir atspoguļoti tikai autoru uzskati, un Komisija nav

atbildīga par jebkādu iespējamu šajā materiālā ietvertās informācijas izmantošanu. Projekta grupa neuzņemas

atbildību par jebkādu tiešu vai netiešu kaitējumu, kas radies no šā mācību komplekta (rokasgrāmatas un slaidu)

kopuma vai tā daļu izmantošanas.

Treknrakstā iezīmētie vārdi ir ietverti arī glosārijā rokasgrāmatas beigās.

Treknrakstā un zilā krāsā iezīmētie vārdi ir atslēgvārdi un termini, kas lasītājam būtu jāzina.

eftec 73-75 Mortimer Street Londona W1W 7SQ Tālr.: 44(0)2075805383 Fakss: 44(0)2075805385 eftec@eftec.co.uk www.eftec.co.uk

1

0. IEVADS MĀCĪBU MATERIĀLOS

eftec un Stratus Consulting Inc. ir sagatavojuši mācību materiālus Eiropas Komisijai, lai nodrošinātu viegli pieejamu

izglītojošu informāciju saistībā ar Direktīvu par atbildību vides jomā (DAVJ). Mācību materiāli sastāv no trim

PowerPointTM slaidu komplektiem un rokasgrāmatas. Tie paredzēti:

o pusdienas prezentācijai vispārējai auditorijai vai personām, kurām nepieciešama pamatinformācija par

DAVJ darbības jomu un principiem, nevis detalizēta tehniskā informācija:

o datnes nosaukums: ELD training_half day_final_0213.ppt

o datnes nosaukums: ELD training handbook_half day_final_0213.doc

o vienas dienas darbsemināram auditorijai, kas vēlas gūt plašāku tehnisko informāciju par kaitējumu

novērtēšanas procesu saskaņā ar DAVJ (tas ietver pusdienas prezentācijas tekstu un papildinformāciju

par DAVJ īstenošanas procesu un līdzvērtīguma analīzes pamatiem):

o datnes nosaukums: ELD training_one day_final_0213.ppt

o datnes nosaukums: ELD training handbook_one day_final_0213.doc

o divu dienu darbsemināram auditorijai, kas vēlas gūt plašāku tehnisko informāciju par kaitējumu

novērtēšanas procesu saskaņā ar DAVJ un papildu tehnisko izklāstu, gadījumu pētījumus un praktisku,

darba grupā pildāmu uzdevumu (tie pievienoti pusdienas un vienas dienas versiju tekstam):

o datnes nosaukums: ELD training_two days_final_0213.ppt

o datnes nosaukums: ELD training handbook_two days_final_0213.doc [THIS DOCUMENT]

o datnes nosaukums: ELD_2 Days Training example worksheet.xls

Lasītāji/pasniedzēji var izvēlēties apstākļiem atbilstošu mācību komplektu. Sākumā visiem ir jāizprot DAVJ pamati,

kas ietverti pusdienas versijā (tā ir tāda pati kā šā dokumenta pirmā nodaļa). Divu dienu versijā sniegtais tehniskais

izklāsts nebūs nepieciešams visiem, taču noderēs tiem, kuru uzdevums ir veikt novērtēšanu. Veicot novērtēšanu,

jāatceras, ka analīzes dziļums un plašums ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma: „vienkāršos“ gadījumos (viegli

noteikt avotu, kaitējumu un atlīdzināšanas (sanācijas) ieguvumus) analīze būs vienkāršāka. Sarežģītākos gadījumos

būs nepieciešama sarežģītāka analīze un tādējādi arī plašāka ekspertīze, laika ieguldījums un resursi.

Mācību materiālu vispārējais mērķis ir veicināt daudzpusīgāku un labāku izpratni par DAVJ, lai to būtu iespējams

īstenot plašāk. Mācību materiāli paredzēti, lai palīdzētu lasītājam rast atbildi uz šādiem galvenajiem jautājumiem:

Kas ir DAVJ? – DAVJ mērķi un aptvērums;

Kā izvērtēt, vai darbībai ir piemērojama DAVJ? – Dažādu veidu kaitējumi, kas nodarīti dabas resursiem un ko

aptver DAVJ; DAVJ ietvertais atbildības režīms; dažādas darbības un avārijas;

Kā izvērtēt, vai uz avāriju attiecas DAVJ? – Izņēmumi un atrunas attiecībā uz atbildību;

Kas ko dara? – Pienākumi, tiesības un galveno ieinteresēto personu iespējamās lomas;

Kādi ir izvērtējamie atlīdzināšanas veidi atbilstoši DAVJ prasībām? – Tostarp, kā šāda atlīdzināšana ir saistīta ar

kopējās uzņēmēja atbildības noteikšanu;

Kā izlemt, kādā apmērā atlīdzināšana ir pietiekama? – Kaitējuma un atlīdzināšanas (līdzvērtīguma) analīze;

2

Kādas izmaksas ir atgūstamas un no kā? – Izmaksu veidi; uzņēmēju pienākumi un tiesības; finansiālais

nodrošinājums.

Sniegti vairāki piemēri un gadījumu pētījumi, kas ilustrē DAVJ īstenošanas un novērtēšanas procesu. Sniegts arī

akronīmu saraksts, glosārijs, saites uz attiecīgajām direktīvām, saites uz dalībvalstu DAVJ vadlīnijām, dalībvalstu

tiesību akti, ar ko transponē DAVJ, un citi atsevišķi oficiāli dokumenti, juridiskās atsauces saistībā ar DAVJ un atsauces

saistībā ar finansiālo nodrošinājumu. Divu dienu mācību rokasgrāmatā ietverti arī šādi pielikumi:

Līdzvērtīguma analīzes metodes;

Ekonomiskais novērtējums;

Ekosistēmu pakalpojumi;

Finansiālais nodrošinājums;

Vēja turbīnu parka radīto kaitējumu novērtēšana, izmantojot līdzvērtīguma analīzes;

Darba grupā pildāms uzdevums par kaitējuma novērtēšanu.

Šis mācību materiāls ir domāts visiem interesentiem, kuriem direktīva jāizprot, lai izpildītu savas juridiskās saistības

atbilstoši direktīvai, vai kuru darbs ir tieši vai netieši saistīts ar direktīvas darbības jomu, tostarp:

kompetentajām iestādēm;

uzņēmējiem;

finansiālā nodrošinājuma sniedzējiem/ zaudējumu novērtētājiem;

ekspertiem: ekologiem, nozares speciālistiem, risku novērtētājiem, ekonomistiem, juristiem (un visiem citiem

ekspertiem atkarībā no katra gadījuma apstākļiem);

nevalstiskām organizācijām un plašākai sabiedrībai.

Materiālā galvenokārt aplūkota DAVJ; tikai kā piemērs minēti daži valstu tiesību akti un norāžu dokumentiem. Tajā

nav ietverta informācija par atšķirīgu transponēšanu un īstenošanu atsevišķās dalībvalstīs (vai to reģionos). Lai

saņemtu vairāk informācijas par valstu DAVJ transponēšanas un citiem attiecīgiem tiesību aktiem saistībā ar

atbildību/vidi, aicinām lasītājus sazināties ar kompetentajām iestādēm katrā dalībvalstī.

3

Saturs

0. IEVADS MĀCĪBU MATERIĀLOS .................................................................................................................................. 1

1. KAS IR DIREKTĪVA PAR ATBILDĪBU VIDES JOMĀ? ...................................................................................................... 9

1.1. Ievads ................................................................................................................................................................ 9

1.2. Mērķis ............................................................................................................................................................... 9

1.3. Vienkāršota DAVJ: atlīdzināšanas ilustrācija ................................................................................................... 11

1.4. Kā izvērtēt, vai DAVJ ir piemērojama darbībai? .............................................................................................. 14

1.4.1. DAVJ aptvertie resursi un pakalpojumi ................................................................................................... 15

1.4.2. DAVJ aptvertās darbības ......................................................................................................................... 18

1.5. Kas ko dara, pirms ir notikusi avārija/ radušies tieši draudi? .......................................................................... 20

1.6. Kā izvērtēt, vai DAVJ ir piemērojama gadījumam? ......................................................................................... 22

1.6.1. DAVJ termiņi ............................................................................................................................................ 22

1.6.2. DAVJ izņēmumi un atrunas ..................................................................................................................... 22

1.6.3. Būtisks kaitējums .................................................................................................................................... 25

1.7. Kas ko dara, kad ir notikusi avārija/ radušies tieši draudi? ............................................................................. 29

1.8. Atlīdzināšanas izmaksas .................................................................................................................................. 32

1.9. Atlīdzināšanas izmaksu finansēšana ............................................................................................................... 32

1.10. Finansiālais nodrošinājums ......................................................................................................................... 33

1.11. Galvenie turpmākie datumi ........................................................................................................................ 33

2. DAVJ ĪSTENOŠANAS PROCESA PĀRSKATS: ATLĪDZINĀŠANAS DARBĪBU PLĀNOŠANA ............................................ 35

3. DAVJ ĪSTENOŠANA – KAITĒJUMA NOVĒRTĒŠANA: IEPRIEKŠĒJA NOVĒRTĒJUMA, PRIMĀRĀS ATLĪDZINĀŠANAS UN

LĪDZVĒRTĪGUMA ANALĪZES PĀRSKATS ............................................................................................................................ 38

3.1. Aprakstīt avāriju .............................................................................................................................................. 40

3.2. Skarto vietu, vides, biotopu un sugu iepriekšēja identificēšana un apraksts ................................................. 42

4

3.3. Esošā vai paredzamā kaitējuma videi rakstura, pakāpes un teritoriālā un laika tvēruma iepriekšēja

identificēšana .............................................................................................................................................................. 43

3.4. Sociālo, ekonomisko un pārrobežu problēmu iepriekšēja identificēšana ...................................................... 46

3.5. Primārās atlīdzināšanas darbību ieguvumi ..................................................................................................... 46

3.6. Kompensējošās un papildu atlīdzināšanas iepriekšēja plānošana ....................................................................... 48

3.7. Lēmuma pieņemšana par atbilstošo novērtēšanas pasākumu līmeni ............................................................ 55

4. KĀ NOTEIKT KAITĒJUMU UN TĀ APMĒRU ................................................................................................................... 58

4.1. Identificēt izpostītos resursus, biotopus un pakalpojumus ................................................................................. 58

4.2. Aprakstīt kaitīgā apstākļa veidu ........................................................................................................................... 59

4.3. Iedarbības novērtējums ....................................................................................................................................... 61

4.3.1. Veids, laiks, ilgums un vieta .......................................................................................................................... 61

4.3.2. Smaguma pakāpe .......................................................................................................................................... 61

4.4. Receptoru novērtējums ....................................................................................................................................... 61

4.5. Kaitējuma noteikšana ........................................................................................................................................... 62

4.5.1. Virszemes ūdeņi ............................................................................................................................................ 62

4.5.2. Gruntsūdeņi .................................................................................................................................................. 63

4.5.3. Nogulsnes ...................................................................................................................................................... 63

4.5.4. Augsne ........................................................................................................................................................... 64

4.5.5. Veģetācija ...................................................................................................................................................... 64

4.5.6. Biota .............................................................................................................................................................. 65

4.5.7. Biotopi ........................................................................................................................................................... 65

4.5.8. Cilvēciskās vērtības ....................................................................................................................................... 65

4.6. Kaitējuma cēloņu noteikšana .......................................................................................................................... 66

4.7. Kaitējuma apmēra noteikšana ............................................................................................................................. 66

4.7.1. Apmēra noteikšanas rādītāji ......................................................................................................................... 68

4.7.2. Pamatstāvokļa noteikšana ............................................................................................................................ 70

4.7.2.1. Pirms un pēc avārijas iegūtu datu izmantošana ........................................................................................ 70

4.7.2.2. Atsauces vietu izmantošana ....................................................................................................................... 71

5

4.7.2.3. Modeļu izmantošana ................................................................................................................................. 71

4.7.2.4. Informācijas avoti ....................................................................................................................................... 71

4.8. Iekšējā zuduma un kopējā debeta aprēķināšana ................................................................................................. 74

4.8.1. Kopējā debeta aprēķināšana ......................................................................................................................... 75

4.8.2. Primārās atlīdzināšanas ieguvumu iekļaušana .............................................................................................. 75

4.8.2. Atjaunošanās ātruma noteikšana ................................................................................................................. 76

4.8.3. Netiešā kaitējuma ievērošana ....................................................................................................................... 76

4.8.4. Debetu aprēķins laika gaitā: diskontēšana ................................................................................................... 76

4.9. Debetu aprēķināšanas ilustratīvi piemēri ............................................................................................................ 77

4.9.1. Līdzvērtīguma analīze .................................................................................................................................... 77

4.9.2. Vērtību līdzvērtīguma analīze ....................................................................................................................... 78

4.3. tabula. Debetu aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju naudas izteiksmē ............................. 79

5. KĀ NOVĒRTĒT ATLĪDZINĀŠANAS IEGUVUMUS ....................................................................................................... 80

5.1. Papildu un kompensējošās atlīdzināšanas iespēju identificēšana un izvērtēšana .......................................... 80

5.1.1. Biotopu atjaunošana un izveidošana no jauna ............................................................................................. 82

5.1.2. Biotopu sadrumstalotība un nošķirtība – 10. panta noteikumi (Dzīvotņu direktīva) ................................... 82

5.1.3. Biotopu apzīmēšana/aizsardzība .................................................................................................................. 82

5.1.4. Atšķirības starp biotopu un sugu kompensēšanu ......................................................................................... 83

5.1.5. Vairāku sugu kompensēšana un atlīdzināšana ............................................................................................. 85

5.2. Atlīdzināšanas iespēju izvērtēšanas kritēriji ......................................................................................................... 85

5.1. tabula. Atlīdzināšanas iespēju atlases izvērtēšanas kritēriju piemēri .............................................................. 87

5.3. Atlīdzināšanas projektu apraksti ..................................................................................................................... 89

5.4. Atlīdzināšanas iespēju ieguvumu (kredītu) aprēķināšana ............................................................................... 89

5.4.1. Noteikt uzlabojuma pakāpi ........................................................................................................................... 91

5.4.2. Noteikt atjaunošanās līknes .................................................................................................................... 91

5.5. Jautājumu risināšana par līdzvērtīguma analīzes neskaidrību un mainīgiem rezultātiem ............................. 91

6.1. Ieguvumu uz katru vienību (kredītu) aprēķināšana ............................................................................................. 94

6

6.1.1. Kredīti uz katru vienību: konceptuāla pieeja ar rādītāju beznaudas izteiksmē ............................................ 94

6.1.2. Kredīti uz katru vienību: konceptuāla pieeja ar rādītāju naudas izteiksmē .................................................. 95

6.2. Atlīdzināšanas apmēra noteikšana ................................................................................................................. 96

6.3. Atlīdzināšanas iespēju izmaksu aplēses .......................................................................................................... 98

6.3.1. Atlīdzināšanas izmaksu komponenti ....................................................................................................... 99

6.3.2. Atlīdzināšanas izmaksu aplēses ............................................................................................................. 100

6.3.3. Apsvērumi par neproporcionālām izmaksām ....................................................................................... 101

7. PĀRRAUDZĪBA UN ZIŅOŠANA ............................................................................................................................... 103

7.1. Seši koriģējošās darbības pārraudzības veidi ................................................................................................ 103

7.2. Pārraudzības darbību laiks ................................................................................................................................. 104

7.3. Ziņošana ............................................................................................................................................................. 105

AKRONĪMI / SAĪSINĀJUMI ............................................................................................................................................. 107

GLOSĀRIJS ..................................................................................................................................................................... 108

SAITES UZ ATTIECĪGAJĀM DIREKTĪVĀM UN CITIEM NORĀDĪJUMIEM .......................................................................... 110

SAITES UZ DALĪBVALSTU NORĀDĪJUMIEM SAISTĪBĀ AR DIREKTĪVU PAR ATBILDĪBU VIDES JOMĀ .............................. 111

DALĪBVALSTU TIESĪBU AKTI, AR KO TRANSPONĒ DAVJ, UN CITU OFICIĀLO DOKUMENTU IZLASE .............................. 113

JURIDISKĀS ATSAUCES SAISTĪBĀ AR DIREKTĪVU PAR ATBILDĪBU VIDES JOMĀ ............................................................. 120

Valstu jurisprudence ............................................................................................................................................. 123

ATSAUCES SAISTĪBĀ AR FINANSIĀLO NODROŠINĀJUMU ............................................................................................. 125

PIELIKUMS: LĪDZVĒRTĪGUMA METODES – TEORĒTISKS APSKATS ................................................................................ 128

PIELIKUMS: EKONOMISKAIS NOVĒRTĒJUMS ................................................................................................................ 132

PIELIKUMS: EKOSISTĒMU PAKALPOJUMI ..................................................................................................................... 137

PIELIKUMS: FINANSIĀLAIS NODROŠINĀJUMS ............................................................................................................... 140

PIELIKUMS: VĒJA TURBĪNU PARKA RADĪTO KAITĒJUMU NOVĒRTĒŠANA, IZMANTOJOT LĪDZVĒRTĪGUMA ANALĪZI .... 143

PIELIKUMS: KAITĒJUMA NOVĒRTĒŠANAS UZDEVUMS ................................................................................................. 145

7

Tabulas

1.1. tabula: Izvērtēšanas faktori, kurus var izmantot, lai noteiktu labvēlīgu aizsardzības statusu (Eiropas Komisija,

2006)

3.1. tabula: Tādu avāriju piemēri, kas var izraisīt kaitējumu, kā noteikts DAVJ

3.2. tabula: Resursu kategoriju un iespējamo pamatpakalpojumu vai izpostīto pakalpojumu piemēri

3.3. tabula: Galvenie kaitējuma novērtēšanas posmi un to piemērošana dažādām līdzvērtīguma metodēm

4.1a. tabula: Informācijas avoti, kas var noderēt pamatstāvokļa novērtēšanā

4.1b. tabula: Tādu informācijas avotu atlase, kas var noderēt pamatstāvokļa novērtēšanā Īrijas Republikā

4.2. tabula: Debetu aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju beznaudas izteiksmē

4.3. tabula: Debetu aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju naudas izteiksmē

5.1. tabula: Atlīdzināšanas iespēju atlases izvērtēšanas kritēriju piemēri

6.1. tabula: Kredītu uz katru vienību aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju beznaudas izteiksmē

6.2. tabula: Būtiski izmaksu komponenti atlīdzināšanas izmaksu aplēsēs

6.3. tabula: Norādošas izmaksu aplēses Apvienotās Karalistes Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāniem (GHK,

2006)

Attēli

1.1. attēls: „Atlīdzināšanas“ ilustratīvs piemērs saskaņā ar DAVJ

1.2. attēls: Kaitējuma uzbūve

1.3. attēls: Izvērtējums par DAVJ piemērojamību darbībai

1.4. attēls: DAVJ atbildības režīms

1.5. attēls: Izvērtējums par DAVJ piemērojamību avārijai

2.1. attēls: Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana

2.2. attēls: Lēmuma pieņemšana par stāvokļa izlabošanas pasākumiem

3.1. attēls: Līdzvērtīguma analīzes posmi

5.1. attēls: Kompensējošās atlīdzināšanas radītu paredzamo uzlabojumu apmēra noteikšana

Lodziņi

1.1. lodziņš: Kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem

8

1.2. lodziņš: Kaitējums ūdenim

1.3. lodziņš: Kaitējums zemei

1.4. lodziņš: Atbildība neatkarīgi no vainas

2.1. lodziņš: Eiropas Savienības Tiesas lietas C-379/08 un C-380/08

3.1. lodziņš: Gadījumu pētījuma avārijas pārskats – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

3.2. lodziņš: Skarto vietu, vides, biotopu un sugu iepriekšēja identificēšana un apraksts – „Šahtas sārņu

rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

3.3. lodziņš: Iepriekšējs pakalpojumu novērtējums – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

3.4. lodziņš: Sociālās, ekonomiskās un pārrobežu problēmas – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K

ielejā“

3.5. lodziņš: Atlīdzināšanas projektu plānošana

3.6. lodziņš: Vēlamo līdzvērtīguma analīzes pieeju hierarhija, kā norādīts direktīvas par atbildību vides jomā

II pielikumā

3.7. lodziņš: Vienkāršs piemērs, lai parādītu līdzvērtīguma analīzes (BLA) posmus

3.8. lodziņš: Iepriekšējs atlīdzināšanas novērtējums – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

3.9. lodziņš: Atbilstošais pasākumu līmenis – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

3.10. lodziņš: Ilustratīvs piemērs, lai parādītu līdzvērtīguma analīzes posmus

4.1. lodziņš: DAVJ un ģenētiski modificēti organismi (ĢMO)

4.2. lodziņš: Skarto populāciju un organizācijas līmeņu noteikšana

4.3. lodziņš: Dabas resursiem radīto kaitējumu noteikšana – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K

ielejā“

4.4. lodziņš: Kaitējuma apmēra noteikšana – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

4.5. lodziņš: Gadījumu pētījums no Spānijas, kurā parādīts, kā noteikt pamatstāvokli

5.1. lodziņš: Atlīdzināšanas izvērtējums – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

5.2. lodziņš: Pārrobežu atlīdzināšana

5.3. lodziņš: Gadījuma piemērs – atbilstoša sliktākā gadījuma analīze

6.1. lodziņš: Gadījuma piemērs – vienkāršs apmēra noteikšanas piemērs

6.2. lodziņš: Gadījuma piemērs – atlīdzināšanas apmēra noteikšana ar rādītāju beznaudas izteiksmē

6.3. lodziņš: Gadījuma piemērs – atlīdzināšanas apmēra noteikšana ar rādītāju naudas izteiksmē

9

7.1. lodziņš: Pārraudzības sistēma pēc atlīdzināšanas

7.2. lodziņš: Pārraudzība/ziņošana – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

1. KAS IR DIREKTĪVA PAR ATBILDĪBU VIDES JOMĀ?

1.1. Ievads

DAVJ tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2004. gada 21. aprīlī ar Nr. 2004/35/EK un pilno

nosaukumu „Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi

nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu“. Dalībvalstīm direktīva bija jātransponē līdz 2007. gada 30. aprīlim.

Dažādu iemeslu dēļ direktīvas ieviešana Eiropas Savienībā netika pabeigta līdz 2010. gada jūlijam1.

DAVJ nav atpakaļejoša spēka. Tas nozīmē, ka to nepiemēro vides kaitējumam, ko izraisījusi emisija vai avārija, kas

beigusies pirms 2007. gada 30. aprīļa, vai tāda emisija, starpgadījums vai avārija, kas notikusi pēc šī datuma, bet

radusies tādas darbības dēļ, kura pabeigta pirms 2007. gada 30. aprīļa. DAVJ piemēro notiekošām darbībām, kas

sākās pirms 2007. gada 30. aprīļa un turpinājās pēc šī datuma, tādā mērā, kādā ir izraisīts kaitējums videi, kas noticis

pēc 2007. gada 30. aprīļa.

1.2. Mērķis

Direktīvas mērķis ir izveidot sistēmu atbildībai vides jomā, kuras pamatā ir princips – „piesārņotājs maksā“, lai

tādējādi panāktu videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (sanāciju). DAVJ papildina tādus ES dabas

aizsardzības režīmus kā Dzīvotņu direktīva 92/43/EEK un Putnu direktīva 2009/147/EK, kā arī ES ūdeņu aizsardzības

režīmu saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu 2000/60/EK. Lai gan DAVJ tekstā un tādējādi arī šajā rokasgrāmatā

galvenokārt aprakstīts, kā jārīkojas brīdī, kad notikusi avārija vai radušies tieši draudi, nedrīkst aizmirst, ka DAVJ ir arī

plašāks mērķis — vispirms kaitējumu novērst.

Uzņēmējiem2, kompetentajām iestādēm3 un finansiālā nodrošinājuma sniedzējiem jāsadarbojas DAVJ izpildes

sagatavošanas posmos (piem., nosakot darbības ar augstu risku, resursus un vietas), lai panāktu labāku sagatavotību,

noteiktu nepieciešamo finansiālo nodrošinājumu un veiktu nepieciešamos pasākumus ar mērķi vispirms izvairīties no

kaitējuma rašanās. Šāda sadarbība ir daļēji prasīta citās direktīvās (piem., Seveso direktīvā), tomēr tā nav DAVJ

juridiska prasība. Tā ir ieteicama, lai īstenošana noritētu efektīvāk, piemēram, ja riska novērtēšanas atbalstam

paredzētos rīkus vai modeļus valdība nodrošinātu uzņēmējiem un otrādi, tiktu ietaupīts laiks un resursi.

DAVJ vispārējais mērķis ir dabas resursiem un to pakalpojumiem4 nodarīto kaitējumu pilnīga atlīdzināšana (sanācija)

līdz stāvoklim, kāds būtu bijis, ja kaitējums nebūtu noticis (to sauc par „pamatstāvokli“5). DAVJ paredz arī papildu

1Pirmo ziņojumu par DAVJ transponēšanu un īstenošanu skatīt EK 2010. gada ziņojumā. 2 Uzņēmējs ir jebkura fiziska vai juridiska, privāta vai publiska persona, kas ir iesaistīta darbībā vai vada to. Te ietilpst darbības atļaujas turētāji, gan personas, kas ir reģistrējusi darbību vai pieteikusi to, ja dalībvalsts to paredzējusi valsts tiesību aktos, ar ko transponē DAVJ (DAVJ 2. panta 6. punkts). 3 Iestāde, kas attiecīgajā dalībvalstī ir atbildīga par īstenošanas pienākumu izpildi saskaņā ar direktīvu par atbildību vides jomā. 4 Dabas resursa funkcijas cita dabas resursa un/vai sabiedrības labā.

10

atlīdzināšanu, lai videi un sabiedrībai kompensētu iekšējos zudumus, t. i., kaitējumus, kas notiek periodā, līdz tiek

sasniegts pamatstāvoklis (vai uz visiem laikiem, ja pamatstāvokli sasniegt nav iespējams). Jāuzsver, ka DAVJ galvenais

uzsvars ir uz kompensēšanu, t. i., atjaunošanu natūrā, lai varētu izlabot nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības dabas

resursiem un to pakalpojumiem. DAVJ neparedz sodoša rakstura zaudējumu atlīdzināšanu6.

Direktīvas pamatā ir princips „piesārņotājs maksā“7. Princips nosaka: uzņēmējam, kas izraisījis kaitējumu videi vai

radījis tiešus šāda kaitējuma draudus, ir jānovērš un jāatlīdzina kaitējums un jāsedz vajadzīgo aizsargpasākumu vai

stāvokļa izlabošanas pasākumu izmaksas. Gadījumā, ja kompetentā iestāde rīkojas pati vai ar trešās personas

starpniecību, minētajai iestādei jānodrošina, lai tai radušās izmaksas tiktu piedzītas no uzņēmēja (DAVJ 8. panta

2. punkts). Uzņēmējiem arī jāsedz videi nodarītā kaitējuma novērtēšanas izmaksas un atlīdzināšanas darbību

pārraudzības izmaksas.

Direktīva ir administratīvo tiesību instruments8. Tā nedod tiesības personām ierosināt prasību par personisku

aizskārumu, kaitējumu īpašumam vai mantisku kaitējumu – jautājumiem, kurus parasti risina civiltiesību un/vai

paražu tiesību ietvaros. Šādi jautājumi neietilpst DAVJ darbības jomā. Turklāt DAVJ attiecas uz dabas resursiem

nodarīto kaitējumu, nevis kaitējumu, kas nodarīts personām, īpašumam vai infrastruktūrai. Tā aptver dažus

sabiedrības veselības aspektus, un ir izveidots mehānisms, kura ietvaros NVO, citas grupas un personas var

kompetentajām iestādēm iesniegt apsvērumus par videi nodarītu kaitējumu vai – dažās dalībvalstīs – tiešiem vides

kaitējuma draudiem un pieprasīt kompetentajām iestādēm atbilstoši rīkoties.

Galveno atbildību saskaņā ar DAVJ uzņemas kompetentā iestāde (visu DAVJ prasību uzraudzība un izpilde) un

atbildīgais(-ie) uzņēmējs(-i) (nepieciešamā un atbilstošā izvērtēšana, reaģēšana, atlīdzināšana un finansēšana). Sava

loma var būt arī citām personām, tostarp finansiālā nodrošinājuma sniedzējiem, tehniskajiem ekspertiem un

pilnvarotajiem pārstāvjiem, kā arī sabiedrībai. Piemēram, DAVJ paredz, ka:

„Jebkura fiziska vai juridiska persona:

kuru ietekmējis vai varētu ietekmēt kaitējums videi (piem., iedzīvotāji, putnu vērotāji, pastaigu cienītāji, zvejnieki

un makšķernieki, personas, kuru veselību var apdraudēt piesārņotāji, personas, kas atbildīgas par bērniem vai

veciem cilvēkiem, kuru veselība var būt apdraudēta9) vai

kurai ir cita pamatota interese, vai

kuras tiesības ir aizskartas, ja tas noteikts valsts tiesību aktos,

var ziņot kompetentajai iestādei par jebkādu kaitējumu videi, kas tiek vai ir izraisīts, vai par tiešiem šāda kaitējuma

draudiem un ir tiesīga pieprasīt kompetentajai iestādei rīkoties.”

5 Resursa un/vai pakalpojumu kvalitāte un kvantitāte, kāda tā būtu bijusi, ja avārija nebūtu notikusi. DAVJ 2. panta 16. punktā pamatstāvoklis definēts kā „stāvoklis laikā, kad dabas resursiem un pakalpojumiem tika nodarīts kaitējums, kāds tas būtu bijis, ja kaitējums videi nebūtu noticis, aprēķināts, pamatojoties uz vislabāko pieejamo informāciju“. 6 Sodoša rakstura zaudējumu atlīdzināšana ir tāda atlīdzināšana, kuras mērķis ir atturēt atbildētāju un citas personas no darbībām, kas līdzīgas tai, par ko ierisināta tiesvedība. Tas ir arī galvenais princips vides politikā, ko paredz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punkts. 7 „Piesārņotājs maksā“ ir tiesību un ekonomikas princips, kas nosaka: persona(-as), kas atbildīga(-as) par piesārņojuma radīšanu, ir atbildīga(-as) arī par kompensāciju dabiskajai videi nodarītā kaitējuma dēļ. 8 T. i., to īsteno valsts iestādes, kurām jānodrošina vides kaitējuma novēršana un atlīdzināšana (tās rīkojas vides interešu vārdā). 9 Šie piemēri ņemti no Anglijai un Velsai paredzētajiem norāžu dokumentiem. Citas dalībvalstis var izmantot atšķirīgus kritērijus.

11

Direktīvas 12. panta 1. punktā arī noteikts, ka par pietiekamu uzskata tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura

atbalsta vides aizsardzību un ievēro visas prasības saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem, kā arī uzskata, ka tai ir

tiesības, kuras var tikt aizskartas.

1.3. Vienkāršota DAVJ: atlīdzināšanas piemērs

Šajā sadaļā apskatīti daži galvenie jēdzieni saistībā ar „atlīdzināšanu“ DAVJ izpratnē, aplūkojot vienkāršu piemēru

(tekstā attēlots slīprakstā).

Iedomājieties situāciju: ir notikusi avārija, kas nelabvēlīgi ietekmē vidi. Piemēram, plīst tvertne, kurā ir bīstamas

ķīmiskās vielas, un piesārņotāji ieplūst netālu esošajā upē.

Pirms DAVJ ieviešanas uzņēmējs atkarībā no dalībvalsts tiesību aktiem īstenotu pasākumus piesārņojuma

apturēšanai (piem., salabotu bojāto tvertni). Uzņēmējs varētu arī īstenot pasākumus, lai attīrītu piesārņoto augsni vai

nogulsnes (piem., pievienot neitralizējošus līdzekļus, izrakt augsni vai nogulsnes).

Kopš ir ieviesta DAVJ (pieņemot, ka tā attiecas uz šo avāriju), noplūdes ietekme uz vidi ir arī jānovērtē un jākompensē

(natūrā, nevis finansiāli). Vienkāršības labad pieņemsim, ka pamatstāvoklī piesārņojuma skartajā upē bija četras

veselas zivis. Pēc noplūdes palikusi tikai viena.

Ar attīrīšanu panāk, ka upē atgriežas vēl viena zivs, tātad kopā ir divas zivis, kas joprojām ir par divām mazāk nekā

pamatstāvoklī.

Attīrīšana ir daļa no primārās atlīdzināšanas, kas ir darbības, ar kurām atjauno izpostītos dabas resursus un/vai

pakalpojumus līdz pamatstāvoklim. Primārā atlīdzināšana var ietvert:

tūlītējas darbības, lai apturētu avāriju, mazinātu, norobežotu un novērstu turpmāku kaitējumu un attīrītu

kaitējuma skarto vietu. Tos var saukt arī par neatliekamiem pasākumiem stāvokļa izlabošanai (DAVJ 6. panta

1. punkta a) apakšpunkts), un

vairāk vidēja termiņa vai ilgtermiņa stāvokļa atlīdzināšanas darbības izpostītajā vietā, ar kurām atjauno izpostītos

resursus un/vai pakalpojumus līdz pamatstāvoklim (attiecībā uz kaitējumu ūdenim un dabai).

Ja izpostītie dabas resursi un/vai pakalpojumi ar primārās atlīdzināšanas pasākumiem izpostītajā vietā nav pilnībā

atjaunoti līdz pamatstāvoklim, jāveic vēl citi atlīdzināšanas pasākumi (neattiecas uz zemei nodarīto kaitējumu).

Šajā vienkāršajā piemērā ir nepieciešami vēl citi pasākumi, lai panāktu, ka upē atgriežas vēl divas zivis un tādējādi

tiek sasniegts pamatstāvoklis – četras zivis.

Papildu atlīdzināšana ir papildu atlīdzināšanas darbības, kas tiek veiktas ārpus kaitējuma skartās vietas vai

resursiem/pakalpojumiem, kuri nedaudz atšķiras no konkrētajiem izpostītajiem resursiem/pakalpojumiem, ar mērķi

atjaunot skartā resursa vai pakalpojuma pamatstāvokli. Piemēram, ja izpostītas zivsaimniecības primārās

atlīdzināšanas rezultātā izpostītajā vietā iespējams atjaunot tikai 50 % zivsaimniecības, var veikt papildu atlīdzināšanu

citā vietā (vēlams netālu no skartās vietas), nodrošinot izpostītās zivsaimniecības atlikušo 50 % atjaunošanu tā, lai

zivsaimniecības resursi abās vietās atgūtu pamatstāvokli.

12

Daudzos gadījumos praktisku apsvērumu vai ierobežotas vietas dēļ izpostītā resursa vai pakalpojuma pamatstāvokļa

pilnīga atlīdzināšana nav iespējama pat tad, ja tiek īstenota primārā un papildu atlīdzināšana. Šādas situācijas var

radīt pastāvīgu vai atlikušo kaitējumu, kas netiek kompensēts. Tāpat arī dabas resursiem un/vai pakalpojumiem var

nodarīt kaitējumu laikposmā no kaitējuma rašanās brīža līdz brīdim, kad atlīdzināšanas darbību mērķis tiek pilnā

mērā sasniegts. Šādas situācijas rada resursu vai pakalpojumu iekšējos zudumus. Praksē gan iekšējo, gan atlikušo

kaitējumu parasti sauc par iekšējiem zudumiem.

Kompensējošā atlīdzināšana var būt nepieciešama, lai kompensētu iekšējos zudumus (neattiecas uz zemei nodarīto

kaitējumu). Dažos gadījumos kompensējošo atlīdzināšanu var veikt vai nu ārpus kaitējuma skartās vietas, vai

resursiem/pakalpojumiem, kas nedaudz atšķiras no konkrētajiem izpostītajiem resursiem/pakalpojumiem. Citos

gadījumos kompensējošās atlīdzināšanas pasākumi var ietvert darbības, ko veic kaitējuma skartajā vietā un kuras

atjauno resursus vai pakalpojumus tādā līmeni, kas ir labāks par pamatstāvokli. Visos gadījumos kompensējošā

atlīdzināšana tiek veiktas tādā apmērā, lai kompensētu iekšējos zudumus. Turklāt atšķirība starp papildu un

kompensējošo atlīdzināšanu ir ļoti neliela – abas attiecas uz darbībām, kuru mērķis ir kompensēt resursa vai

pakalpojuma zudumu, kurš netiek pilnībā kompensēts primārās atlīdzināšanas laikā. Tāpēc praksē papildu un

kompensējošās atlīdzināšanas pasākumus parasti apvieno atlīdzināšanas apmēra noteikšanas nolūkos, lai

kompensētu iekšējos zudumus.

1.1. attēlā parādīts, kā iespējams grafiski attēlot pamatstāvokli, sākotnējo kaitējumu, iekšējos zudumus un

atlīdzināšanas pasākumus, izmantojot iepriekš aprakstītā vienkāršā gadījuma parametrus.

1.1. attēls. „Atlīdzināšanas“ ilustratīvs piemērs saskaņā ar DAVJ

1.2. attēlā sniegts stilizētāks tā paša kaitējuma, iekšējā zuduma un atlīdzināšanas attiecību atspoguļojums:

tāpat kā 1.1. attēlā laiks ir attēlots uz horizontālās ass un izpostītā resursa vai pakalpojuma līmenis – uz

vertikālās ass.

„Iekšējais zudums“ Kompensējošā

atlīdzināšana

„Resursu līdzvērtīguma metode“:

iekšējais zudums = kompensējošā atlīdzināšana

13

Šā resursa vai pakalpojuma pamatstāvoklis ir attēlots kā melna/ raustīta zila horizontāla līnija Bieži vien

pieņem, ka pamatstāvoklis ir konstants (kā 1.1. attēlā), vai nu mērenas vienkāršošanas labad, vai tad, ja

trūkst noteicošu datu, kas liecinātu par citu tendenci. Pamatstāvoklis var būt samērā konstants, tas var

regulāri vai prognozējami svārstīties, kā arī palielināties vai samazināties. Pamatstāvokļa līknes tendences

laikā ir ir atkarīgas no konkrētās vietas un resursa.

Pēc avārijas, kas izraisījusi kaitējumu, resursa vai pakalpojuma līmenis nokritīsies zem pamatstāvokļa, kā to

parāda augšupejošā zaļā līkne. Jāuzsver, ka attēlā parādītās līknes ir tikai ilustratīvas. Šo līniju izliekumu

nosaka resursiem nodarītā kaitējuma un atjaunošanas ātrums un apjoms attiecībā uz konkrētām avārijām,

resursiem un atlīdzināšanas pieņēmumiem.

Daži resursi vai pakalpojumi var atgūt pamatstāvokli dabiskās atjaunošanās ceļā, kā to parāda augšupejošā

zaļā līkne.

Tomēr, tā kā dabiskā atjaunošanās var būtiski ieilgt vai nesasniegt pamatstāvokli, var izvēlēties primārās un

papildu atlīdzināšanas darbības, lai paātrinātu vai palielinātu atjaunošanās iespējamību, kā to parāda

augšupejošā sarkanā līkne.

Attēlā parādīts, ka resursa vai pakalpojuma atjaunošana līdz pamatstāvoklim prasa laiku, turklāt šajā laikā

būs pastāvīgs resursu un pakalpojumu zudums. Kā jau minēts, to sauc par iekšējo zudumu. Attēlā to parāda

lauks zem pamatstāvokļa līknes un virs primārās/papildu atlīdzināšanas līknes. Gadījumos, kad resursu

atjaunot līdz pamatstāvoklim nav tehniski iespējams, iekšējais zudums turpinās bezgalīgi.

Tiek noteikts kompensējošās atlīdzināšanas apmērs, lai nodrošinātu resursus un/vai pakalpojumus tādā

apjomā, lai kompensētu šo iekšējo zudumu.

1.2. attēls. Kaitējuma shēma

14

Direktīva aptver arī dabas resursu kaitējuma tiešus draudus10 (atšķirībā no faktiskas avārijas, kā attēlots piemērā un

1.1. un 1.2. attēlā). Šādos gadījumos uzņēmējam jāveic aizsargpasākumi. Ja uzņēmējs nav identificējams, ja tam nav

jāsedz izmaksas vai ja tas nepilda pienākumu veikt profilaktiskas darbības, tās var veikt kompetentā iestāde.

1.4. Kā izvērtēt, vai DAVJ ir piemērojama darbībai?

1.3. attēla plūsmas diagrammā parādīts lēmuma pieņemšanas process, pirms notikusi avārija (vai radušies tieši

avārijas draudi). Šīs sadaļas atlikušajā daļā sniegta informācija, kas lasītājam palīdzēs atbildēt uz attēlā sniegtajiem

jautājumiem. Divi galvenie jautājumi ir:

vai pastāv iespēja, ka darbība ietekmēs DAVJ aptvertos resursus un/vai pakalpojumus? – tas arī nosaka, vai

piemēro direktīvu (1.4.1. iedaļa), un

vai darbība ir uzskaitīta DAVJ III pielikumā? – tas nosaka uzņēmēja atbildības veidu (1.4.2. iedaļa).

Dažas ieinteresētās personas, jo īpaši uzņēmēji, par prioritāti var noteikt otro jautājumu. Šeit norādītā kārtība

atspoguļo to, ka DAVJ galvenais jautājums ir dabas resursi.

10 Tieši draudi nozīmē, ka ir pietiekama varbūtība tam, ka tuvākajā nākotnē notiks kaitējums videi (DAVJ 2. panta 9. punkts). Jēdzieni „pietiekama varbūtība“ un „tuvākajā nākotnē“ ir atkarīgi no konkrētā gadījuma.

15

1.3. attēls. Izvērtējums par DAVJ piemērojamību darbībai (uz profesionālajām darbībām, kas nav uzskaitītas

III pielikumā, attiecas tikai atbildība par kaitējumu aizsargājamajiem biotopiem un sugām)

1.4.1. DAVJ aptvertie resursi un pakalpojumi

DAVJ nosaka atbildību par i) kaitējumu aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, ii) kaitējumu ūdenim un

iii) kaitējumu zemei (skatīt DAVJ 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu). 1.1.–1.3. lodziņā sniegtas šo resursu

kategoriju definīcijas atbilstoši direktīvas definīcijām.

Attiecībā uz pirmajiem diviem kaitējuma veidiem (aizsargājamajām sugām, dabiskajiem biotopiem un ūdeņiem) DAVJ

paredz izpostīto dabas resursu un/vai pakalpojumu atjaunošanu līdz pamatstāvoklim, kāds tas būtu bijis, ja kaitējums

nebūtu noticis. Uz zemei nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu attiecas citas prasības.

Dabas resursiem kaitējumu var nodarīt kaitīgas avārijas, emisijas vai citi starpgadījumi, kā:

Nē Vai pastāv iespēja, ka

darbība ietekmēs DAVJ aptvertos

resursus?

Jā

Vai darbība ir

uzskaitīta DAVJ

III pielikumā?

Nē

Jā

Īstenot pasākumus kaitējuma

novēršanai

Atbildība, pamatojoties uz

vainu, tikai par kaitējumu

aizsargājamajiem biotopiem

un sugām

Atbildība neatkarīgi no

vainas par kaitējumu

aizsargājamajiem

biotopiem un sugām,

ūdenim un zemei

DAVJ nepiemēro

16

ķīmisko vielu nonākšana vidē, noplūde, novadīšana vai emisija;

fizikāla iedarbība vai izpostīšana, ko rada ugunsgrēks, sprādziens, celtniecība;

bioloģiskā aģenta vai vienības (piem., ģenētiski modificēta organisma vai invazīvas svešzemju sugas)

introducēšana vai nonākšana vidē;

iepriekšminēto starpgadījumu kombinācija vai

tādas avārijas blakusprodukts, kaskādes efekts vai sinerģiskais efekts, kas izraisa ķīmisku vai fizisku

kaitējumu.

Kaitējumu izraisošai avārijai piemēro DAVJ, ja tā ietekmē direktīvas aptvertos resursus un pakalpojumus, ja uz to

neattiecas attiecīgi juridiski izņēmumi un atrunas un ja kompetentā iestāde uzskata, ka dabas resursiem nodarītais

kaitējums ir būtisks (skatīt 1.6. sadaļu).

1.1. lodziņš. Kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem (DAVJ 2. panta 1. punkta

a) apakšpunkts, 2. panta 4. punkts, I pielikums un II pielikuma 1. punkts) ir:

jebkādi postījumi, kuriem ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz aizsargājamo biotopu vai sugu labvēlīga aizsardzības

statusa sasniegšanu vai uzturēšanu, kā noteikts Putnu direktīvā un Dzīvotņu direktīvā un kā aprakstīts turpmāk.

Šādas ietekmes būtiskums jānovērtē attiecībā pret pamatstāvokli, ņemot vērā DAVJ I pielikumā noteiktos

kritērijus. Dažas dalībvalstis (piem., Austrija, Apvienotā Karaliste (izņemot Skotiju), Beļģija, Čehija, Grieķija,

Igaunija, Latvija, Lietuva, Kipra, Polija, Portugāle, Spānija, Ungārija, un Zviedrija) ir nolēmušas paplašināt šo

definīciju, iekļaujot sugas un biotopus, kas ir aizsargāti saskaņā ar valsts vai reģionālajiem normatīvajiem aktiem

visā to jurisdikcijā vai tās daļā.

Dabiskā biotopa aizsardzības statuss uzskatāms par labvēlīgu, ja:

tā dabiskās izplatības areāls un teritorijas, ko tas aizņem šajā areālā, ir stabilas vai paplašinās;

pastāv un, iespējams, ka arī tuvākajā laikā pastāvēs biotopam raksturīgā struktūra un funkcijas, kas vajadzīgas tā ilglaicīgai uzturēšanai;

tam raksturīgo sugu aizsardzības statuss ir labvēlīgs, kā definēts turpmāk.

Sugu aizsardzības statuss uzskatāms par labvēlīgu, ja:

attiecīgo sugu populācijas dinamikas dati liecina, ka ilgtermiņā suga sevi atražo un ir dzīvotspējīga savu

dabisko biotopu daļa;

sugas dabiskās izplatības areāls nav samazinājies un, šķiet, ka tas nemazināsies arī tuvākajā laikā;

biotops ir un, šķiet, ka arī turpmāk būs pietiekami plašs tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai.

Definīcijas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, kuras ir būtiskas DAVJ

Putnu sugas Putnu direktīva, 2009/147/EK (uzskaitītas šīs direktīvas I pielikumā un minētas 4. panta 2. punktā)

Augu un dzīvnieku sugas Dzīvotņu direktīva, 92/43/EEK (uzskaitītas II un IV pielikumā)

Putnu dzīvotnes Putnu direktīva, 2009/147/EK (uzskaitītas direktīvas I pielikumā un minētas 4. panta 2. punktā)

Augu un dzīvnieku dzīvotnes Dzīvotņu direktīva, 92/43/EEK (uzskaitītas direktīvas II pielikumā)

Dabiskās dzīvotnes Dzīvotņu direktīva, 92/43/EEK (uzskaitītas direktīvas I pielikumā)

Vairošanās vai atpūtas vietas

Dzīvotņu direktīva, 92/43/EEK (uzskaitītas IV pielikumā)

17

Eiropas Komisija 2006. gada 2. maija atbildē (neoficiāls dokuments) par DAVJ 2. panta 3. punkta b) apakšpunkta

(„dzīvotnes“, „dabiskie biotopi“ un „sugu vairošanās vai atpūtas vietas“) interpretāciju skaidroja, ka šie termini

aptver visas dzīvotnes, dabiskos biotopus un sugu vairošanās vai atpūtas vietas, kas uzskaitītas direktīvās,

neatkarīgi no tā, vai tās atrodas teritorijā, kas iekļauta Natura 2000 tīklā, vai ārpus tās.

1.2. lodziņš. Kaitējums ūdenim (DAVJ 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, II pielikuma 1. punkts) ir:

jebkāds kaitējums, kuram ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz konkrēto ūdens objektu ekoloģisko, ķīmisko un/vai

kvantitatīvo stāvokli un/vai ekoloģisko potenciālu, kā definēts Ūdens pamatdirektīvā (2000/60/EK), izņemot

nelabvēlīgo ietekmi, uz ko attiecas minētās direktīvas 4. panta 7. punkts. Minētās direktīvas 4. panta 7. punkts ir

par „noturīgām, cilvēka veiktām darbībām“, kas atbilst konkrētiem nosacījumiem (veikti visi piemērotie ietekmes

mazināšanas pasākumi, norādīts konkrēts pamatojums upes baseina apsaimniekošanas plānā, sevišķi svarīgas

sabiedrības intereses un samērīgums).

Jāiepazīstas ar valstu normatīvajos aktos iekļautajām definīcijām par Ūdens pamatdirektīvā (WFD) minēto labo

ekoloģisko stāvokli/potenciālu, lai noteiktu pamatstāvokli un to, vai kaitējuma rezultātā šis stāvoklis/potenciāls

varētu mainīties. Ūdens pamatdirektīvas V pielikumā uzskaitītas kvantitatīvā un kvalitatīvā (ķīmiskā un ekoloģiskā)

stāvokļa definīcijas un attiecīgie rādītāji.

Definīcijas saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu

Upe Iekšējs ūdens objekts, kas galvenokārt plūst virszemē, bet kas daļā sava tecējuma var plūst pazemē.

Ezers Stāvoša iekšēja virszemes ūdenstilpe.

Pārejas ūdeņi Virszemes ūdeņu objekti upes grīvu tuvumā, kas tuvu atrodošos piekrastes ūdeņu ietekmē daļēji ir sālsūdens, taču to būtiski ietekmē saldūdens plūsmas.

Piekrastes ūdeņi Virszemes ūdeņi, kas sniedzas ne vairāk kā vienu jūras jūdzi no piekrastes valsts bāzes līnijas (parasti vidējā bēguma līnija). Šī ir vienkāršota definīcija; pilnu definīciju lūdzam skatīt Ūdens pamatdirektīvā

Teritoriālie ūdeņi Šis termins nav definēts Ūdens pamatdirektīvā, bet gan 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencijā; tas aptver piekrastes ūdeņu joslu, kas sniedzas ne vairāk kā 12 jūras jūdzes (22 km, 14 m) no piekrastes valsts bāzes līnijas (parasti vidējā bēguma līnija).

Mākslīgs ūdens

objekts

Virszemes ūdens objekts, kas radīts cilvēku darbības rezultātā, piemēram, kanāls

Stipri pārveidots ūdens objekts

Virszemes ūdens objekts, kura īpašības cilvēku darbības izraisītu fizikālu izmaiņu rezultātā ir ievērojami mainītas, piemēram, ūdenskrātuve vai aizsprosts

Gruntsūdens objekts Ūdens, kas atrodas zem augsnes virsmas piesātinājuma zonā un ir tiešā saskarē ar augsni vai augsnes apakškārtu

1.3. lodziņš. Kaitējums zemei (DAVJ 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, II pielikuma 2. punkts) ir:

jebkāds zemes piesārņojums (vielas zemē vai zem zemes), kurš rada nopietnu risku tam, ka cilvēka veselība tiek

nelabvēlīgi ietekmēta tādēļ, ka zemē, virs vai zem zemes tieši vai netieši tiek ievadītas vielas, preparāti, organismi

vai mikroorganismi.

Tas neietver tādu materiālu iedarbību, kas pārvietojas pa gaisu un kuru avots nav zeme. DAVJ neaptver kaitējumu,

ko rada gaisa piesārņojums kā tāds, taču to piemēro gadījumā, ja piesārņotāji, kas pārvietojas pa gaisu, nosēžas uz

zemes, ūdens avotiem vai aizsargājamajiem biotopiem/sugām vai ja šajās vietās esošie piesārņotāji ir radījuši

draudus cilvēka veselībai vai videi pēc tam, kad tie sākuši pārvietoties pa gaisu.

18

Ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) izraisītu kaitējumu videi var būt radījuši paši ĢMO (piem., toksīnus ražojošu

kultūraugu ietekme uz aizsargājamajiem kukaiņiem) vai ietekme var būt netieša (piem., kukaiņu klases kaitēkļa

iznīcināšana toksīna ietekmē, kas izraisatādas aizsargājamas sugas iznīcināšanu, kas barojas ar šo kaitēkli).

Kaitējums var būt tūlītējs (piem., aizsargājamo kukaiņu tūlītēja nāve pret kaitēkļiem izturīgu augu audzēšanas laikā)

vai kavēts (ģenētiski modificēta auga vai tā hibrīda invazīva uzvedība pēc vairākām paaudzēm, izraisot kaitējumu

aizsargājamai ekosistēmai). DAVJ tiešā veidā aptver ĢMO, turpretī no ĢMO ražotus produktus (piem., pārtiku un

barību) tā aptver tikai tādā mērā, kādā tie ir aptverti attiecīgajās ĢMO direktīvās par ierobežotu izmantošanu un

apzinātu izplatīšanu, kuras minētas DAVJ III pielikuma 10. un 11. punktā.

DAVJ neattiecas tikai uz nepārprotamām avārijām, starpgadījumiem vai emisijām (turpmāk rokasgrāmatā tiks

minētas tikai „avārijas“). Ja ir iespējams noteikt cēloņsakarību starp kaitējumu un atsevišķu uzņēmēju darbībām,

DAVJ var attiekties arī uz pakāpenisku piesārņojumu vai plaša un izkliedēta rakstura piesārņojumu (skatīt DAVJ

4. panta 5. punktu un ES Tiesas 2010. gada 9. marta spriedumu lietā C-378/08, 58. punktu).

1.4.2. DAVJ aptvertās darbības

Saskaņā ar DAVJ atbildīgā persona ir uzņēmējs, kas direktīvas 2. panta 6. punktā definēts kā:

„jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ir iesaistīta profesionālā darbībā vai vada to, vai arī – ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos – kurai deleģēta noteicošā ekonomiskā ietekme pār šādas darbības tehnisko izpildi, ietverot personu, kas ir šādas darbības atļaujas11 turētājs, vai personu, kas ir reģistrējusi šādu darbību vai pieteikusi to“.

Tas nozīmē, ka kaitējumu izraisošajai darbībai jābūt saimnieciskai darbībai (nevis, piemēram, darbībai mājās), turklāt

tā var būt peļņu nesoša vai bezpeļņas darbība. Dalībvalstis var pieņemt vai paturēt spēkā daudz stingrākus

noteikumus par tiem, kuri DAVJ noteikti kā obligātās prasības (to atļauj DAVJ 16. panta 1. punkts saskaņā ar Līguma

par ES darbību 193. pantu), un arī izmantot plašāku uzņēmēja definīciju vai noteikt vēl citas atbildīgās personas

saskaņā ar DAVJ transponēšanas tiesību aktiem. Vērā ņemams ir 2010. gada 9. marta spriedums lietā C-378/08, no

kura izriet, ka jebkurā gadījumā ir jānosaka cēloņsakarība starp darbību un kaitējumu. Ja tā paredzēts piemērojamos

valstu tiesību aktos, to var atvieglot ar cēloņsakarības prezumpciju, kuras pamatā jābūt ticamiem pierādījumiem

(piem., vielas, attālums).

Atkarībā no uzņēmēja darbības veida ir divi dažādi atbildības standartu veidi12, kas noteikti DAVJ (1.4. attēls).

Atbildība neatkarīgi no vainas: darbības, ko regulē kā iespējami bīstamas saskaņā ar citiem ES vides tiesību

aktiem (uzskaitītas direktīvas III pielikumā). Lai uzņēmējam būtu jāuzņemas atbildība par DAVJ aptverto

kaitējumu, nav jākonstatē vaina. Skatīt 1.4. lodziņu.

11 Regulatora piešķirtā atļauja, ar ko atļauj regulētās struktūras darbību saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem. 12 Piemērošana dalībvalstīs atšķiras, jo dažās dalībvalstīs nav nepieciešams pierādīt vainu saskaņā ar vairumu valsts un pavalstu tiesību aktiem par attīrīšanu, kas uzņēmējiem nosaka atbildību neatkarīgi no vainas par kaitējumu videi (piem., piesārņota zeme, ūdens piesārņojums, biotopi un sugas).

19

Atbildība, pamatojoties uz vainu: citi uzņēmēji, kuru darbības neregulē saskaņā ar DAVJ III pielikumā minētajiem

tiesību aktiem, var būt atbildīgi tikai par kaitējumu aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, nevis par citu

minēto veidu kaitējumiem (ja, protams, ir ievērotas visas direktīvā uzskaitītās prasības). Lai uzņēmējam būtu

jāuzņemas atbildība, ir jākonstatē vaina vai nolaidība.

1.4. lodziņš. Atbildība neatkarīgi no vainas

Piemēro DAVJ III pielikumā uzskaitītajām darbībām, tostarp darbībām un/vai novadīšanai, ko aptver turpmāk

minētās direktīvas (konkrētu sarakstu un formulējumu sk.III pielikumā).

Iekārtu ekspluatācija saskaņā ar Direktīvu 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (IPPC),

kas kodificēta Direktīvā 2008/1/EK, kura aizstāta ar Direktīvu 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām.

Atkritumu apsaimniekošanas darbības saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu 75/442/EEK, kas kodificēta

Direktīvā 2006/12/EK un pārstrādāta ar Direktīvu 2008/98/EK; Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem

atkritumiem, kas kodificēta Direktīvā 2006/12/EK un pārstrādāta ar Direktīvu 2008/98/EK; Direktīvu 1999/31/EK

par atkritumu poligoniem; Direktīvu 2000/76/EK par atkritumu sadedzināšanu, kas iekļauta

Direktīvā 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām. Atkritumu pamatdirektīva jeb Eiropas Parlamenta un

Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu. Ar šo

direktīvu atcēla Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/12/EK par atkritumiem

(Direktīvas 75/442/EEK kodificētā versija ar grozījumiem), Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un

Direktīvu 75/439/EEK par atkritumeļļu saglabāšanu. Tajā paredz atkritumu apsaimniekošanas prasību vispārējo

sistēmu un nosaka atkritumu apsaimniekošanas pamatdefinīcijas ES.

Novadīšana iekšējos virszemes ūdeņos saskaņā ar Direktīvu 76/464/EEK par bīstamām vielām13, kas kodificēta

kā Direktīva 2006/11/EK.

Vielu novadīšana gruntsūdeņos saskaņā ar Direktīvu 80/68/EEK par gruntsūdeņu aizsardzību pret bīstamām

vielām, kas aizstāta ar Direktīvu 2006/118/EK.

Piesārņotāju novadīšana vai iepludināšana virszemes ūdeņos vai gruntsūdeņos saskaņā ar Ūdens

pamatdirektīvu 2000/60/EK.

Vielu, preparātu un produktu ražošana, lietošana, glabāšana, pārstrāde, uzpildīšana, izlaišana vidē un lokāla

pārvadāšana, kā noteikts Bīstamo vielu direktīvā 67/548/EEK, kas aizstāta ar CLP Regulu (EK) Nr. 1272/2008,

Bīstamo preparātu direktīvu 1999/45/EK, Augu aizsardzības līdzekļu direktīvu 91/414/EEK un Biocīdu

direktīvu 98/8/EK, kas aizstāta ar Biocīdu regulu (ES) Nr. 528/2012.

Bīstamu vai piesārņojošu preču pārvadāšana pa autoceļiem, dzelzceļu, iekšzemes ūdensceļiem, jūru vai gaisu, kā

noteikts Ceļu satiksmes drošības direktīvā 94/55/EK vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

Iekārtu ekspluatācija saskaņā ar Gaisa pamatdirektīvu 96/62/EK, kas aizstāta ar Direktīvu 2008/50/EK.

Jebkāda ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežota izmantošana, tostarp transports, apzināta izplatīšana

vidē un laišana tirgū, kā noteikts ar ĢMO saistītajās Direktīvās 90/219/EEK un 2001/18/EK.

Atkritumu pārrobežu pārvadājumi Eiropas Savienības teritorijā, uz to vai no tās (Padomes Regula (EEK)

Nr. 259/93, kas aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006).

Direktīva 2006/21/EK par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu.

Direktīva 2009/31/EK par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu.

Utt. Pilnīgu sarakstu skatīt DAVJ III pielikumā.

Ar dalībvalstu īstenošanas pasākumiem lielākam darbību kopumam var piemērot režīmu, kas paredz atbildību

neatkarīgi no vainas.

13 Toksiskas vielas, kas rada vislielākos draudus videi un cilvēka veselībai.

20

1.4. attēls. DAVJ atbildības režīms (pārņemts no Īrijas Republikas DAVJ vadlīnijām)

Ja par kaitējumu ir atbildīgi vairāki uzņēmēji, dalībvalstis var izvēlēties piemērot solidāro atbildību vai proporcionālo

atbildību.

1.5. Kas ko dara, pirms ir notikusi avārija/ radušies tieši draudi?

Tabulās ir definētas galvenās ieinteresētās personas un apkopoti to pienākumi un lomas (ieskaitot pienākumus, kas

nav ietverti DAVJ, bet ir iespējami saistībā ar darbību) normālas darbības laikā (pirms notikusi avārija/ radušies tieši

draudi, kas izraisa kaitējumu).

Atbildība

neatkarīgi no vainas

Atbildība, pamatojoties

uz vainu

IPPC atļauja

Atkritumu licence/atļauja

Novadīšana ūdeņos

Bīstamas vielas

Ūdens ieguve (Ūdens pamatdirektīva)

ĢMO

Atkritumu pārvadāšana

Ieguves rūpniecības atkritumi

Oglekļa dioksīda uztveršana un

uzglabāšana

Profesionālās darbības, kas

nav ietvertas III pielikumā

Kaitējums

zemei Kaitējums ūdenim

Kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem

21

Kompetentā iestāde Dalībvalsts izvēlēta publiska iestāde, kas ievieš un īsteno direktīvu

PIRMS AVĀRIJAS (NORMĀLAS DARBĪBAS laikā)

var izvēlēties pati īstenot vai mudināt uzņēmējus īstenot pasākumus, kas

samazinās tiešu draudu un kaitējuma risku (ja tas jau nav prasīts, t. i., attiecībā uz

Seveso uzņēmumiem vai objektiem);

mudina gādāt par finansiālo nodrošinājumu vai — ja tas ir obligāts — pieprasa to.

Uzņēmēji Jebkura fiziska vai juridiska, privāta vai publiska persona, kas ir iesaistīta profesionālā darbībā vai vada to, vai arī – ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos – kurai deleģēta noteicošā ekonomiskā ietekme pār šādas darbības tehnisko izpildi, ietverot personu, kas ir šādas darbības atļaujas turētājs, vai personu, kas ir reģistrējusi šādu darbību vai pieteikusi to

Profesionāla darbība, nevis privāta darbība

PIRMS AVĀRIJAS (NORMĀLAS DARBĪBAS laikā)

var izvēlēties ieviest kaitējuma novēršanas pasākumus;

var izvēlēties vai tiem var nākties (ja tas ir obligāti) sagatavot finansiālo

nodrošinājumu atbilstoši kompetentās iestādes prasībām vai uzņēmējdarbības

vajadzībām.

Finansiālā nodrošinājuma

sniedzēji (un tamlīdzīgi)

Apdrošināšanas/pārapdrošināšanas

uzņēmumi

PIRMS AVĀRIJAS (NORMĀLAS DARBĪBAS laikā) (nav pienākuma saskaņā ar DAVJ,

bet var šādi rīkoties)

atbild uz pieprasījumiem pēc pienācīga finansiālā nodrošinājuma;

apsver iespējamo risku un izmaksu novērtēšanu, lai izstrādātu atbilstošus finansiālā nodrošinājuma instrumentus un, nosakot atbilstošu prēmiju, pārliecinās par to ilgtspējību.

Eksperti

Ekoloģijā, citā zinātnē, riska

novērtēšanā, inženierzinībās,

atlīdzināšanas izveidē un

īstenošanā, ekonomikā, tiesībās un

citās jomās, kas palīdzētu īstenot

DAVJ

PIRMS AVĀRIJAS (nav pienākuma saskaņā ar DAVJ, bet var šādi rīkoties)

tehniska iesaiste pasākumos, kuru mērķis ir samazināt tiešu draudu un kaitējuma risku.

Papildus iepriekš minētajām personām ir arī iesaistītās personas: fiziskas vai juridiskas personas, kuras ir skāris vai

draud skart kaitējums videi vai kurām citādi ir pamatota interese ar vides jomu saistītu lēmumu pieņemšanā (vai

22

kuras uzskata, ka ir aizskartas tiesības). Par tādām uzskatāmas vides NVO, kas atbilst jebkurām valsts tiesību aktu

prasībām.

1.6. Kā izvērtēt, vai DAVJ ir konkrētajā gadījumā ir piemērojama?

1.5. attēlā parādīta lēmuma pieņemšanas shēma: virkne jautājumu, uz kuriem jārod atbildes, lai izvērtētu, vai DAVJ

konkrētajā gadījumā ir piemērojama (attiecas gan uz faktisku avāriju, gan tiešiem avārijas draudiem):

vai DAVJ resurss/pakalpojumus ir apdraudēts? (resursu/pakalpojumu definīciju skatīt 1.4.1. iedaļā);

vai avārija ir notikusi DAVJ noteiktajā termiņā? (1.6.1. iedaļa);

vai ir spēkā kādas atrunas un izņēmumi? (1.6.2. iedaļa);

vai kaitējums uzskatāms par būtisku? (1.6.3. iedaļa).

1.6.1. DAVJ termiņi

DAVJ 17. pantā ir ietverti triju veidu termiņi. Šī direktīva neattiecas uz šādiem gadījumiem:

laika (absolūtie) ierobežojumi:

kaitējums, ko izraisa emisijas, starpgadījumi vai avārijas, kas notikušas pirms 2007. gada 30. aprīļa vai pēc šī

datuma, ja kaitējums un tam pamatā esošā cēloniskā darbība ir pilnībā notikusi pirms šī datuma,

starpgadījumi vai avārijas, kas notikuši 30 gadus pirms kaitējuma atklāšanas;

izmaksu atgūšanas (relatīvais) ierobežojums:

ja kopš profilaktisko vai stāvokļa izlabošanas darbību pabeigšanas ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi bez

identificētas kompetentās iestādes vai nepieciešamās trešās personas, vai atbildīgā uzņēmēja, vai trešās

personas, ņemot vērā, kura bija pēdējā (dalībvalstis var ieviest stingrākus noteikumus un tādējādi savos valsts

tiesību aktos pagarināt piecu gadu termiņu).

1.6.2. DAVJ izņēmumi un atrunas

Šajā iedaļā ir uzskaitīti izņēmumi un atrunas, kas attiecas uz DAVJ īstenošanu. Lūdzam atcerēties, ka dalībvalstis

direktīvas īstenošanā var ieviest stingrākus noteikumus, nekā norādīts direktīvas prasību minimumā (16. panta

1. punkts).

DAVJ darbības jomas izņēmumi

DAVJ 4. pantā uzskaitīti fakti vai situācijas, kas atbrīvo uzņēmējus no atbildības saskaņā ar DAVJ:

bruņota konflikta akts, karadarbības, pilsoņu karš vai sacelšanās;

ārkārtēja, neizbēgama un neatvairāma dabas parādība;

darbības, kuru galvenais mērķis ir kalpot valsts aizsardzībai vai starptautiskajai drošībai, vai darbības, kuru

vienīgais mērķis ir aizsardzība no dabas katastrofām;

darbības, uz kurām attiecas starptautiskās konvencijas par naftas piesārņojumu jūrā vai bīstamu vielu

pārvadāšanu pa jūru, vai bīstamas kravas pārvadāšanu pa autoceļiem, dzelzceļu un ar iekšzemes navigācijas

kuģiem, ja attiecīgajā dalībvalstī šīs konvencijas ir ieviestas;

23

darbības, uz kurām attiecas Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums vai starptautiskas

konvencijas kodolenerģijas nozarē.

24

1.5. attēls. Izvērtējums par DAVJ piemērojamību avārijai

Nē

Jā

Vai ūdenim/zemei/biotopiem un sugām, kā

definēts DAVJ, ir nodarīts vai draud

kaitējums?

Vai piemēro kādu

no izņēmumiem

vai ierunām?

Jā

Nē

Jā

Piemēro DAVJ. Pusēm jāveic visas

nepieciešamās darbības

Nē

Jā

Nē

Vai kaitējums/draudi ir

būtiski?

Vai

kaitējums/draudi ir

radušies DAVJ

noteiktajā

termiņā?

DAVJ nepiemēro,

bet varētu

piemērot citus

valsts vai

starptautiskos

tiesību aktus

25

Izkliedēts piesārņojums un cēloņsakarība: Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā C-378/08 (52.–58. punkts)

nosaka: ja nav iespējams noteikt precīzu cēloņsakarību, var izmantot „kaitējuma prezumpciju“, ja dalībvalstis

šādus tiesību aktus piemēro (to nedara visas dalībvalstis. Taču katra dalībvalsts, kas piemērotu šo Tiesas

noteikto nosacījuma prezumpciju, joprojām ievērotu DAVJ). Lai prezumpciju piemērotu, tai jābūt balstītai uz

ticamiem pierādījumiem, piemēram, kaitējumu izraisošajā piesārņojumā esošie piesārņotāji ir tie paši, ko

uzņēmējs izmanto ražošanas procesā, vai ražotne atrodas pietiekami tuvu izpostītajai vietai, lai varētu apgalvot,

ka šis piesārņojums ir cēlies no tās.

Atrunas

Atrunas attiecībā uz atbildību saskaņā ar DAVJ ir šādas.

Trešās personas iejaukšanās un obligāts rīkojums (8. panta 3. punkts) – uzņēmējam nav jāsedz izmaksas par

profilaktiskajām vai koriģējošajām darbībām, ja a) viņš pierāda, ka kaitējumu izraisījusi trešā persona (gadījumā,

ja tika īstenoti atbilstoši drošības pasākumi), vai b) viņš pierāda, ka kaitējumu radījusi valsts iestādes izdota

rīkojuma vai instrukcijas ievērošana, ja vien šis rīkojums nav izdots sakarā ar emisiju vai uzņēmēja paša darbības

izraisītu starpgadījumu.

Atļauja (8. panta 4. punkta a) apakšpunkts) – ja uzņēmējs pierāda, ka nav kļūdījies vai bijis nolaidīgs un ka

kaitējumu videi izraisījusi emisija vai gadījums, ko ir nepārprotami atļāvusi regulatīvā iestāde un kas ir pilnīgā

saskaņā ar atļaujas nosacījumiem, dalībvalsts var nolemt atbrīvot uzņēmēju no atbildības par atlīdzināšanas

izmaksām vai samazināt uzņēmēja atbildības daļu, ja šāda iespējamā atruna ir iekļauta dalībvalsts normatīvajos

aktos, ar kuriem transponē direktīvu.

Pētniecība un izstrādes vai pašreizējās zināšanas (8. panta 4. punkta b) apakšpunkts) – izmantojot rīcības

brīvību, dalībvalstis var arī nolemt atbrīvot uzņēmēju no atbildības par atlīdzināšanas izmaksām, ja uzņēmējs

pierāda, ka nav kļūdījies vai bijis nolaidīgs un ka kaitējumu videi izraisījusi emisija vai gadījums, par kuru netika

uzskatīts, ka varētu rasties kaitējums videi, saskaņā ar valdošajām zinātnes un tehnikas atziņām laikā, kad notika

emisija vai konkrētā darbība.

1.6.3. Būtisks kaitējums

DAVJ piemēro gadījumos, kad radies „būtisks kaitējums“. DAVJ paredz, ka būtiskuma galīgās robežas DAVJ katrā

gadījumā atsevišķi nosaka kompetentā iestāde. Tomēr parasti būtiskuma jēdzienam var būt vairākas atšķirīgas

interpretācijas, tostarp:

regulatīvais būtiskums (avārija vai kaitējums, kas ir skaidri vai netieši aizliegts, piemēram, piesārņojums, kas

pārsniedz regulatīvos kritērijus, standartus vai atļaujas nosacījumus);

sociālais būtiskums (t. i., kaut kas ar īpašu nozīmi vai svarīgumu sabiedrībai vai konkrētām iesaistītajām

personām);

bioloģiskais būtiskums (plašu diskusiju priekšmets bioloģijas zinātnēs; šo terminu parasti attiecina uz ietekmi,

kurai ir bioloģiskas, fizioloģiskas vai ekoloģiskas sekas, kas uzskatāmas par nelabvēlīgām);

statistiskais būtiskums (šo terminu parasti attiecina uz novērotiem vai izmērītiem apstākļiem, par kuriem ir maz

ticams, ka tie radušies tikai nejaušības rezultātā);

sevišķi „liels“ kaitējums.

26

(ASV dabas resursu kaitējuma novērtēšanas praksē (uz kuru DAVJ galvenokārt balstās) kompetentās iestādes bieži ir

centušās atrisināt iespējamās neskaidrības interpretācijā, termina „būtiska“ ietekme vietā pieņemot terminu

„izmērāma nelabvēlīga“ ietekme. Praksē šāda pieeja nozīmē: ja kaitējums ir izmērāms, bet „neliels“ (ekoloģiski,

sociāli utt.), atbildība būs maza, turpretī, ja kaitējums ir izmērāms un „liels“, tad arī atbildība, visticamāk, būs liela. Ar

šādu pieeju nav nepieciešams a priori definēt „būtiskumu“.)

Tomēr DAVJ 2. panta 2. punktā sniegtajā kaitējuma definīcijā ir skaidri noteikta prasība, ka tām jābūt „izmērāmām

nelabvēlīgām izmaiņām“. DAVJ I pielikumā sniegti šādi norādījumi par faktoriem, kas jāņem vērā, novērtējot

kaitējumu aizsargājamajiem biotopiem un sugām, lai gan nav noteikts, kā šādi faktori jāizvērtē praksē (attiecībā uz

kaitējumu zemei par būtiskiem tiek uzskatīti riski cilvēka veselībai):

kaitējumi, kas ir mazāki nekā normālas vidējās (dabiskās) variācijas konkrētajām sugām vai biotopiem;

kaitējumi skarto resursu dabisku variāciju dēļ vai tādi, kas izriet no resursu normālas apsaimniekošanas, kā

reģistrēts biotopu uzskaites dokumentos vai mērķdokumentos, vai kā to iepriekš veikuši īpašnieki vai uzņēmēji;

vai

kaitējumi sugām vai biotopiem, attiecībā uz kuriem ir zināms, ka tie atjaunosies īsā laikā un bez iejaukšanās līdz

pamatstāvoklim vai līdz statusam, kā rezultātā rodas – tikai pateicoties attiecīgās sugas vai biotopa dinamikai –

stāvoklis, ko uzskata par līdzvērtīgu vai labāku par pamatstāvokli.

Papildu izvērtēšanas faktori ir apspriesti dalībvalstu norāžu dokumentos. Piemēram:

Nīderlandes DAVJ norāžu dokumentā teikts, ka „Ņemot vērā kaitējuma videi definīciju un iepriekš minētos

kritērijus, nav iespējams iepriekš noteikt fiksētu vērtību lai varētu konstatēt, vai kaitējums pastāv un kāds ir

kaitējuma slieksnis, jo tas atkarīgs no katra gadījuma konkrētajiem apstākļiem“ (45. lpp.).

Somijas DAVJ norāžu dokumentā ietverti šādi izvērtēšanas faktori attiecībā uz aizsargājamajām sugām un

dabiskajiem biotopiem:

o sugas īpatņu skaits, to biežums vai atrašanās vieta;

o tas, cik liela nozīme postījumu skartajiem īpatņiem un teritorijām ir samērā ar sugas vai dabiskā biotopa

aizsardzības statusa līmeni, ņemot vērā sugas dzīvotspēju vai dabiskā biotopa raksturīgo izplatības areālu

un parasto dabisko varianci;

o sugas izplatības un dabiskā biotopa atjaunošanās spēja;

o sugas vai dabiskā biotopa spēja dabiski atjaunoties vismaz līdz tādam stāvoklim, kāds bija brīdī, kad radās

kaitējums;

o ietekme uz cilvēka veselību.

Īrijas DAVJ norāžu dokumentā arī citēta Eiropas Komisija (2006) saistībā ar faktoriem, kas jāapsver, izvērtējot

labvēlīgu aizsardzības statusu (1.1. tabula).

27

1.1. tabula: Izvērtēšanas faktori, kurus var izmantot, lai noteiktu labvēlīgu aizsardzības statusu (Eiropas

Komisija, 2006. gads) Aspekts Definīcija Izvērtēšanas kritērijs

Sugas vai biotopa izplatības areāls

Areāls, kurā ir ietilpst visas būtiskās biotopa/sugas ekoloģiskās variācijas attiecīgajam bioģeogrāfiskajam reģionam un kurš ir pietiekami liels, lai nodrošinātu biotopa/sugas ilgtermiņa izdzīvošanu.

Novērtējot sugas vai biotopa izplatības areālu, pienācīgi kvalificētam speciālistam jāapsver šādi kritēriji, lai izdarītu vērtējumu: • jānosaka sugas/biotopa pašreizējais izplatības areāls; • jānosaka sugas/biotopa izplatības areāla iespējamais apjoms, ņemot vērā fizikālos un ekoloģiskos apstākļus (piemēram, klimatu, ģeoloģiju, augsni vai augstumu); • jānosaka sugas/biotopa vēsturiskais izplatības areāls un izmaiņu cēloņi; • jānosaka sugas/biotopa dzīvotspējai nepieciešamā teritorija, tostarp apsverot savienojamības un migrācijas jautājumus. Ja ziņas par sugas vai biotopa izplatības areālu ir nepilnīgi dokumentētas, būs nepieciešams eksperta vērtējums un pamatīgas zināšanas par šo sugu vai biotopu.

Biotopa izplatības areāla teritorija

Kopējā platība noteiktā bioģeogrāfiskajā reģionā, kas uzskatāma par minimālo nepieciešamo, lai nodrošinātu biotopa veida ilgtermiņa dzīvotspēju; te ietilpst biotopu veidu atlīdzināšanai vai attīstībai nepieciešamās teritorijas, kuriem pašreizējā platība nav pietiekama, lai spētu nodrošināt ilgtermiņa dzīvotspēju.

Novērtējot biotopa izplatības areālu, pienācīgi kvalificētam speciālistam jāapsver šādi kritēriji, lai izdarītu vērtējumu: • vēsturiskā izplatība un izmaiņu cēloņi; • iespējamā dabiskā veģetācija; • faktiskā izplatība un faktiskā variācija; • biotopa veida dinamika; • dabiskā variācija (apakštipi, sintaksoni, ekoloģiskie varianti utt.); • izplatības modelim jābūt tādam, lai būtu iespējama apmaiņa/gēnu plūsma tipiskajās sugās.

Sugas populācija

Populācija noteiktā bioģeogrāfiskajā reģionā, kas uzskatāma par minimālo nepieciešamo, lai nodrošinātu sugas ilgtermiņa dzīvotspēju.

Novērtējot biotopa populāciju, pienācīgi kvalificētam speciālistam jāapsver šādi kritēriji, lai izdarītu vērtējumu: • vēsturiskā izplatība un bagātība un izmaiņu cēloņi; • iespējamais izplatības areāls; • bioloģiskie un ekoloģiskie apstākļi; • migrācijas ceļi un izplatības veidi; • gēnu plūsma vai ģenētiskā variācija, tostarp gradienti; • populācijai jābūt pietiekami lielai, lai tā spētu tikt galā ar dabiskajām svārstībām un būtu iespējama veselīga populācijas struktūru.

Sugai piemērots biotops

Definīcijas nav. Labvēlīgam vai piemērotam biotopam, kas nepieciešams aizsargājamas sugas labvēlīgam aizsardzības statusam, jānodrošina šādi kritēriji: • sugas biotopa(-u) teritorijai jābūt pietiekami lielai, stabilai un/vai pieaugošai; • biotopa kvalitātei jābūt piemērotai, lai attiecīgajām sugām nodrošinātu ilgtermiņa izdzīvošanu.

Biotops

Definīcijas nav. Biotopa struktūra un funkcija starp dažādiem biotopu veidiem var ievērojami atšķirties, taču pamatā ir jābūt un jāfunkcionē dažādiem biotopam svarīgiem ekoloģiskajiem procesiem, lai varētu uzskatīt, ka tam ir labvēlīgs aizsardzības statuss. Eiropas Komisija ir sniegusi šādu tipisku struktūras un funkcijas praktiskas piemērošanas gadījumu: „meža zemes biotopa funkcija ietvertu atjaunošanos un barības vielu apriti, savukārt struktūra ietvertu tādus elementus kā vecumklases struktūra un nokaltušu koku esība. Visiem elementiem ne vienmēr nepieciešams būt visās vietās. Tāpat dumbrājos var būt svarīgs ekohidroloģiskais režīms, kas nozīmē, ka traucējumi, piemēram, nosusināšana, var būt nelabvēlīgi. Lai gan sadrumstalotība direktīvā nav minēta, ir skaidrs, ka tā var traucēt biotopa funkciju, turklāt tā ir faktors, kurš būtu jāņem vērā struktūras un funkcijas novērtēšanas laikā“.

Sugas vai biotopa nākotnes izredzes

Definīcijas nav. Ja sugu vai biotopu skarošie, identificētie apgrūtinājumi vai draudi uzskatāmi par nebūtiskiem, šīs sugas saglabās ilgtermiņa dzīvotspēju. Lai noteiktu šī novērtēšanas posma rezultātu, var sekot šādai loģikai: • labas izredzes – paredzams, ka suga izdzīvos un būs sekmīga; • viduvējas izredzes – sugas, iespējams, cīnīsies par eksistenci, ja vien nemainīsies apstākļi; • sliktas izredzes – ilgtermiņa dzīvotspēja pakļauta riskam; sugas, iespējams, izmirs.

28

Ūdeņiem radītā kaitējuma būtiskums jāizvērtē, ņemot vērā Ūdens pamatdirektīvā norādīto ūdeņu stāvokli. Ja ir

nelabvēlīgi ietekmēts labs ūdeņu stāvoklis, kaitējums uzskatāms par būtisku. Laba stāvokļa rādītāji atrodami

Ūdens pamatdirektīvas V pielikumā. Nīderlandes DAVJ norāžu dokumentā ierosināts uzdot trīs saistītus

jautājumus, lai noteiktu būtiskumu (41. lpp.):

o Kāds bija ūdeņu ekoloģiskais, ķīmiskais un/vai kvantitatīvais stāvoklis (pirms kaitējuma rašanās)? o Vai uz šo stāvokli ir nelabvēlīga ietekme? o Ja ir, vai tā ir būtiska?

Attiecībā uz zemi dažās dalībvalstīs pastāv iepriekšēji atbildības režīmi vai tiesību akti par kaitējumu zemei, kuros

noteikti faktori, kas jāņem vērā šāda veida kaitējuma novērtēšanā. Turpmāk sniegts šādu faktoru piemērs no

Īrijas Republikas norāžu dokumenta , kur būtiskuma noteikšanai ieteikts veikt divu līmeņu riska novērtēšanu. Šis

ir tikai piemērs, kas nekādā ziņā nav obligāts.

o Pārlūkošanas līmeņa riska novērtēšana:

avota raksturojums (zemes piesārņojums), proti, tā fizikālās un toksikoloģiskās īpašības, t. i., vai tas ir kancerogēns, sprādzienbīstams utt.;

visas pieejamās informācijas kopsavilkums saistībā ar vietas fizisko novietojumu un piesārņojuma avotu(-iem), norādot tos kartēs un shematiskā šķērsgriezumā;

iespējamo recipientu (cilvēku) identifikācija, ņemot vērā attiecīgās zemes un tai blakus un apkārt esošās zemes izmantojumu, tostarp iespējamo apstiprināto izmantojumu nākotnē;

to mehānismu un ceļu identifikācija un raksturojums, kas veicina avota nelabvēlīgo ietekmi uz recipientiem, ieskaitot apakšzemes migrācijas ceļus un ekspozīcijas mehānismus, tādus kā ieelpošana, saskare ar ādu utt.;

visu saiņu starp avotu–ceļu– recipientu apkopojums tabulā un diagrammā, kas var radīt būtisku nelabvēlīgas ietekmes risku cilvēka veselībai;

skaidrs pamatojums tabulas vai teksta veidā, kurā norādītas vērā neņemtās saiknes starp avotu–ceļu– recipientu, jo nav uzskatāmas par potenciāli būtiskām;

tādu ar vietu saistītu datu iztrūkumu vai neskaidrību identifikācija, kas var ietekmēt zemei nodarītā kaitējuma noteikšanu;

skaidrs attiecīgās vietas lēmums, kurā izklāstīts, vai ir nepieciešama turpmāka novērtēšana vai informācijas vākšana, lai noteiktu kaitējumu zemei;

ieteikumi par tālāku informācijas vākšanu, riska novērtēšanu un/vai atlīdzināšanu.

o Kvantitatīvā riska novērtēšana attiecībā uz konkrētu teritoriju:

pārlūkošanas līmeņa novērtēšanas komponenti un: pārstrādāts konceptuālais modelis, kura pamatā ir apkopotā papildinformācija; izmantotās pieejas apraksts un pamatojums, ietverot jebkuras izmantotās programmatūras

atlasi; tabula, kurā norādīti visi izmantotie vispārējā novērtējuma kritēriji vai ievades parametri un

detalizēts lietošanas pamatojums; riska novērtējums, izmantojot izvēlēto metodi; novērtētā riska un iespējamā būtiskuma iztirzājums konceptuālā teritorijas modeļa

kontekstā; iztirzājums un novērtējums par izvēlētajai metodei piemītošo nenoteiktību un ietekmi uz

riska izvērtēšanu; fiksēts lēmums par turpmāku novērtēšanu; ieteikumi par tālāku datu vākšanu, riska novērtēšanu un/vai atlīdzināšanu;

29

riskus, kas saistīti ar vielas fizikālajām īpašībām, piemēram, uzliesmojamības un sprādzienbīstamības risku, var novērtēt, ņemot vērā kaitējuma rašanās iespējamību un tā iespējamo smaguma pakāpi.

Kā dalībvalstu pieejas piemēru var minēt Nīderlandi, kur risks cilvēka veselībai, ko rada kaitējums zemei, nav saistīts ar apdzīvotības blīvumu, bet gan ar zemes piesārņojuma līmeni.

Beļģijas Flandrijas reģionā augsnes sanitizēšana ir obligāta attiecībā uz t.s "jauno augsnes piesāŗnojumu", ja ir pārkāpti augsnes sanitārijas standarti14.

Attiecībā uz ĢMO

o Saistībā ar organismiem un mikroorganismiem (tostarp ĢMO) risku novērtēšanā izmantotajām metodēm jāatspoguļo labākie pieejamie paņēmieni.

Spānijas Karaļa dekrēts (2090/2008, 16., 17., 18. pants) paredz, ka kaitējuma būtiskums jānosaka, izmantojot

kvantitatīvos un kvalitatīvos kritērijus. Ja kaitējuma būtiskumu saskaņā ar šiem kritērijiem nevar konstatēt vai ja

augsne bijusi piesārņota iepriekš, ūdeņiem un augsnei nodarītā kaitējuma būtiskumu var noteikt, analizējot šo

dabas resursu sniegtajiem pakalpojumiem nodarītā kaitējuma apmēru. Piemēram, būtisks kaitējums ūdenī

dzīvojošām sugām nozīmē, ka ūdeņiem, kuros šīs sugas dzīvo, ir nodarīts būtisks kaitējums. Ja kaitējumu

izraisījusi ķīmiska viela, būtiskumu var izmērīt pēc koncentrācijas vai robeždevas. Turklāt jāņem vērā laiks, kādā

recipients saskaras ar vielu, un koncentrācijas un ekspozīcijas laika saistība ar toksiskuma slieksni. Tāpēc Karaļa

dekrētā ieteikts skatīt tādas ķīmisko vielu datubāzes kā Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) datubāze, Eiropas

Komisijas Kopīgā pētniecības centra Veselības un patērētāju aizsardzības institūta datubāze, Starptautiskā

vienotā ķīmisko vielu informācijas (IUCLID) datubāze, uzņēmuma Syracuse Research Corporation (SRC) datubāze,

Chemfinder, Starptautiskās ķīmiskās drošības programmas (IPCS) datubāze un ESAO ķīmisko vielu datubāze.

Lai saņemtu vairāk informācijas par būtiskuma jautājumu, iesakām lasītājiem skatīt dalībvalstu norāžu dokumentus.

1.7. Kas ko dara, kad ir notikusi avārija/ radušies tieši draudi?

Tabulās ir definētas galvenās ieinteresētās personas, kā arī to lomas un atbildība brīdī, kad ir identificēta avārija/ tieši draudi, kas izraisa kaitējumu.

14 http://www.ovam.be/jahia/Jahia/pid/991?lang=null

30

Kompetentā iestāde Dalībvalsts izvēlēta publiska iestāde, kas ievieš un īsteno direktīvu

IR KONSTATĒTI TIEŠI DRAUDI (par tiem ziņojis uzņēmējs vai skartā persona/NVO, vai tie ir novēroti paši par sevi)

rīkojas saskaņā ar pirmo un otro punktu iedaļā „ir konstatēts kaitējums videi“;

pieprasa uzņēmējam veikt aizsargpasākumus, kā arī var jebkurā brīdī pieprasīt uzņēmējam sniegt informāciju, veikt nepieciešamos aizsargpasākumus un pildīt sniegtos norādījumus par nepieciešamajiem aizsargpasākumiem.

IR KONSTATĒTS KAITĒJUMS VIDEI

nosaka, vai kaitējums ietilpst DAVJ darbības jomā atbilstoši tam, kā tā transponēta valsts tiesību aktos;

ja jā, identificē atbildīgo(-os) uzņēmēju(-us) un nosaka atbildības režīmu (neatkarīgi no vainas vai pamatojoties uz vainu);

pieprasa uzņēmējam sniegt papildu informāciju un attiecīgā gadījumā:

veikt nepieciešamās „neatliekamās“ koriģējošās darbības, t. i., praktiskus pasākumus, lai nekavējoties kontrolētu, norobežotu, savāktu vai citādi tiktu galā ar piesārņotājiem un/vai citiem kaitējumu radošiem faktoriem;

ievērot norādījumus par nepieciešamajām neatliekamajām koriģējošajām darbībām;

sadarbībā ar uzņēmēju veic nepieciešamās „faktiskās“ koriģējošās darbības (primāros, papildu un kompensējošos pasākumus), identificē un novērtē stāvokļa izlabošanas iespējas, jo īpaši pieņem/vienojas par koriģējošo darbību plānu, un aicina ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus (7. panta 4. punkts);

ņemot vērā šos apsvērumus, izstrādā konkrētus pasākumus un formalizē izvēlētos atlīdzināšanas veidus;

sadarboties ar uzņēmēju(-iem), lai pārliecinātos, ka ir veikti nepieciešamie pasākumi, proti, primārā, papildu un kompensējošā atlīdzināšana (piešķirt uzņēmējam tiesības tikt uzklausītam pirms lēmuma pieņemšanas);

ja kompetentā iestāde iesaistās un veic stāvokļa izlabošanas pasākumus (ja uzņēmējs to neizdara, ja uzņēmēju nav iespējams identificēt, ja uzņēmējam ir pamatota atruna): pieprasa no uzņēmēja(-iem) atlīdzināšanas, novērtēšanas, administratīvās un citas atbilstošās izmaksas (ja atbildīgas ir vairākas personas — nosaka izmaksu sadalījumu);

pārrauga finansiālā nodrošinājuma instrumenta izstrādi, ieviešanu (ja tas ir obligāti) un īstenošanu.

VISPĀRĒJĀ DIREKTĪVAS ĪSTENOŠANA

(attiecas uz dalībvalsti, nevis katru no, iespējams, vairākām kompetentajām iestādēm katrā valstī) līdz 2013. gada 30. aprīlim ziņo Komisijai par pieredzi ar DAVJ;

var izvēlēties izveidot valsts ziņošanas sistēmu un DAVJ gadījumu datubāzi.

31

Uzņēmēji Jebkura fiziska vai juridiska, privāta vai publiska persona, kas ir iesaistīta profesionālā darbībā vai vada to, vai arī – ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos – kurai deleģēta noteicošā ekonomiskā ietekme pār šādas darbības tehnisko izpildi, ietverot personu, kas ir šādas darbības atļaujas turētājs, vai personu, kas ir reģistrējusi šādu darbību vai pieteikusi to

Profesionāla darbība, nevis privāta darbība

KAD IR KONSTATĒTI TIEŠI DRAUDI VAI KAITĒJUMS VIDEI

veic tūlītējus pasākumus kaitējuma novēršanai, ja ir radušies tieši draudi un tos nevar likvidēt (vai jebkurā gadījumā, ja šāda rīcība ir prasīta valsts tiesību aktos):

nekavējoties informē kompetento iestādi par visiem būtiskajiem situācijas aspektiem;

ievēro kompetentās iestādes norādījumus kaitējuma novēršanai;

kaitējuma gadījumā veic visus praktiski iespējamos pasākumus, lai nekavējoties apturētu, kontrolētu, norobežotu, savāktu vai citādi tiktu galā ar attiecīgajiem piesārņotājiem un/vai citiem kaitējumu radošiem faktoriem (neatliekama atlīdzināšana), un, ja kompetentā iestāde pieprasa, sniedz papildu informāciju, kā arī ievēro jebkādus kompetentās iestādes norādījumus par neatliekamiem atlīdzināšanas pasākumiem;

nosakaiespējamos stāvokļa izlabošanas pasākumus un sadarbojas ar kompetento iestādi, kas tiek izvēlēti atbilstoši stāvokļa izlabošanas pasākumi vai aizsargpasākumi;

īsteno tiesības tikt uzklausītam, pirms kompetentā iestāde ir pieņēmusi jebkādu lēmumu par koriģējošām darbībām;

rīkojas, lai īstenotu (vai finansētu) primāros, papildu un kompensējošos vides pasākumus saskaņā ar koriģējošo darbību plānu un/vai tā, kā norīkojusi kompetentā iestāde, lai atjaunotu izpostītos dabas resursus līdz pamatstāvoklim un ņemtu vērā jebkādu iekšējo kaitējumu (zudumu), līdz vide ir atjaunojusies;

pēc vajadzības sedz attiecīgās izmaksas.

Finansiālā nodrošinājuma

sniedzēji (un tamlīdzīgi)

Apdrošināšanas/pārapdrošināšanas

uzņēmumi

KAD IR KONSTATĒTI TIEŠI DRAUDI VAI KAITĒJUMS VIDEI (nav pienākuma saskaņā ar DAVJ, bet var šādi rīkoties)

iesaistās ieguldījumu kaitējuma un atlīdzināšanas novērtējumā.

Eksperti

Ekoloģijā, citā zinātnē, riska

novērtēšanā, inženierzinībās,

atlīdzināšanas izstrādē un

īstenošanā, ekonomikā, tiesībās un

citās jomās, kas palīdzētu īstenot

DAVJ

KAD IR KONSTATĒTI TIEŠI DRAUDI VAI KAITĒJUMS VIDEI (nav pienākuma saskaņā ar DAVJ, bet var šādi rīkoties)

novērtē, pārbauda un pārrauga kaitējuma (tiešu kaitējuma draudu vai faktiska kaitējuma) novērtēšanu un atlīdzināšanas iespēju izvēli, izstrādi un īstenošanu;

pārrauga rezultātus.

32

1.8. Atlīdzināšanas izmaksas

Izmaksas, kas kompetentajām iestādēm saskaņā ar DAVJ ir jāatgūst no uzņēmējiem (ja tie veikuši profilaktiskos un/vai koriģējošos pasākumus), ietver:

izmaksas, kas radušās, novērtējot kaitējumu videi vai tiešus šāda kaitējuma draudus un nosakot atlīdzināšanas

iespējas;

administratīvās izmaksas, tiesu izdevumi un izpildes izmaksas;

datu vākšanas izmaksas un citas vispārējās izmaksas, monitoringa un pārraudzības izmaksas;

novēršanas un/vai atlīdzināšanas izmaksas.

Principā, ja pastāv vairākas tehniskās iespējas, ar ko iespējams sasniegt to pašu mērķi, jāizvēlas lētākā iespēja. Tas ir

minēts DAVJ, jo šis ir galvenais izmaksu lietderības analīzes, kā arī izmaksu un ieguvumu analīzes princips un pēc tā

vadās, izvēloties primārās, papildu un kompensējošās atlīdzināšanas pasākumu variantus.

Šo pienākumu galējās izmaksas būs atkarīgas no izraisītā kaitējuma rakstura un nepieciešamo atlīdzināšanas darbību

veida. DAVJ neparedz ierobežojumu izmaksām, kas var rasties atlīdzināšanas prasību ievērošanas dēļ. Tomēr

direktīvas II pielikumā ietverts nosacījums, kas kompetentajai iestādei atļauj apturēt koriģējošu darbību, pirms ir

sasniegts pamatstāvoklis vai līdzīgs stāvoklis, ja turpmākas darbības izmaksas būtu neproporcionālas ekoloģiskajiem

ieguvumiem, ar nosacījumu, ka šajā brīdī vairs nepastāv būtisks nelabvēlīgas ietekmes risks uz cilvēka veselību,

ūdeņiem vai aizsargājamajām sugām un biotopiem (II pielikuma 1.3.3. punkts).

„Neproporcionalitāte“ DAVJ nav definēta. Arī Ūdens pamatdirektīvā tā ir pieminēta, taču nav definēta. Taču DAVJ

piemērošanā var noderēt saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu veiktais pētījums (WATECO, 2003). Šajā pētījumā

konstatēts: lai gan teorētiski princips paredz, ka atlīdzināšanas izmaksas nedrīkst pārsniegt atlīdzināšanas ieguvumus,

galu galā neproporcionalitāte ir politisks vērtējums, kas balstīts ekonomiskos apsvērumos. Ņemot vērā izmaksu un

ieguvumu aprēķinu nenoteiktību, apsverot neproporcionalitāti, jāievēro šādi aspekti:

izmaksu un ieguvumu novērtēšanā jāietver kvalitatīvās, kā arī kvantitatīvās izmaksas un ieguvumi;

robežai, pie kuras izmaksas pārsniedz ieguvumus, jābūt novērtējamai un ar augstu ticamības līmeni;

neproporcionalitāte nevar iestāties brīdī, kad izmērītās izmaksas vienkārši pārsniedz izmērāmus ieguvumus;

lēmuma pieņēmējs var apsvērt, vai atlīdzināšanas izmaksu sadale starp atbildīgajām personām (ja tādas ir

vairākas) ir proporcionāla katras personas ieguldījumam kaitējuma radīšanā.

1.9. Atlīdzināšanas izmaksu finansēšana

Primārās, papildu un kompensējošās atlīdzināšanas galvenais finansējuma avots saskaņā ar DAVJ ir atbildīgais(-ie)

uzņēmējs(-i). Uzņēmējs ir atbildīgs ne tikai par izmaksām, kas saistītas ar nepieciešamajām profilaktiskām darbībām

un stāvokļa izlabošanas pasākumiem, bet arī par saistītajām papildu un administratīvajām izmaksām, tostarp tādām,

kas kompetentajai iestādei radušās režīma īstenošanas laikā. Tas ietvers visas izmaksas, kas radušās, nosakot un

raksturojot izraisīto kaitējumu, pētot un izvēloties atbilstošus stāvokļa izlabošanas paņēmienus, īstenojot

nepieciešamos stāvokļa izlabošanas pasākumus, kā arī pārraugot un uzturot šīs darbības efektivitāti pēc tās izpildes.

33

Vienīgās citas personas, kas var būt atbildīgas par izmaksām saskaņā ar DAVJ režīmu, ir trešās personas (tostarp

valsts iestādes, ja tās uzņēmējam ir izdevušas rīkojumus vai norādījumus, kuri izraisījuši kaitējumu videi), kuras

uzskatāmas par atbildīgām kaitējuma izraisīšanā, vai citi uzņēmēji, kuriem konstatēta kopīga atbildība.

Ja atbildīgais uzņēmējs (vai trešā persona) neīsteno nepieciešamos pasākumus vai nav par to atbildīgs saskaņā ar

vienu no direktīvā noteiktajām atrunām vai izņēmumiem, kompetentā iestāde ir pilnvarota īstenot pasākumus pati,

lai gan saskaņā ar DAVJ šāda rīcība juridiski nav obligāta. Ja iestāde veic šādus pasākumus, tai jāatgūst izmaksas no

atbildīgajām personām, ciktāl tas ir iespējams.

1.10. Finansiālais nodrošinājums

DAVJ 14. pantā noteikts, ka dalībvalstis veic pasākumus, lai atbalstītu to, ka attiecīgie ekonomikas un finanšu tirgus

dalībnieki pilnveido finansiālā nodrošinājuma instrumentus un un tirgus, tostarp veido finanšu mehānismus

maksātnespējas gadījumā, nolūkā ļaut uzņēmējiem izmantot finanšu garantijas, lai segtu to saistības saskaņā ar šo

direktīvu.

Eiropas Komisijai bija jāsagatavo ziņojums, kurā apskatīts, ko dalībvalstis ir darījušas, lai izpildītu šo pienākumu, un

pārbaudīti tirgū pieejamā finansiālā nodrošinājuma dažādie veidi. EK 2010. gada ziņojumā tika noteikts, ka ES tirgus

attīstās un ir pieejami dažādi instrumenti, kas veido finansiālo nodrošinājumu. Precīzāk, ziņojumā tika norādīti šādi

fakti:

apdrošināšana ir izrādījusies vispopulārākais instruments, lai kas sedz atbildību vides jomā; apdrošināšanas

kopfondi ir Spānijā, Francijā un Itālijā;

bankas garantijas galvenokārt ir izmantotas Beļģijā, Čehijā, Spānijā, Kiprā, Nīderlandē, Austrijā, Polijā un

Apvienotajā Karalistē;

citi tirgus instrumenti (TI) (attiecas uz atbildību vides jomā kopumā), piemēram, fondi, obligācijas utt. ir

apspriesti Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Kiprā, Polijā un Spānijā.

Komisijas ziņojumā tika konstatēts, ka astoņas dalībvalstis (Bulgārija, Čehija, Grieķija, Portugāle, Rumānija, Slovākija,

Spānija un Ungārija) tajā brīdī bija ieviesušas vai plānoja ieviest obligātu finansiālo nodrošinājumu atbilstīgi DAVJ ar

atšķirīgām metodēm un sākuma datumiem līdz 2014. gadam. Šajās sistēmās bieži tiek veikta attiecīgo nozaru un

uzņēmēju riska novērtēšana15, un tās ietver dažādus valsts mēroga īstenošanas nosacījumus, kas aptver tādus

jautājumus kā kompensācijas ierobežojumi, izņēmumi utt. Ziņojuma publicēšanas brīdī pārējās dalībvalstis joprojām

paļāvās uz brīvprātīgu finansiālo nodrošinājumu.

Pašlaik noris Eiropas Komisijas pasūtītais pētījums par to, cik lietderīgi būtu izveidot Eiropas mēroga Katastrofu

fonda/ riska dalīšanas mehānismu, ko piemēros smagu rūpniecisku avāriju gadījumā un ko, iespējams, varētu

finansēt ar obligātām prēmijām.

1.11. Galvenie turpmākie datumi

• Dalībvalstis līdz 2013. gada 30. aprīlim ziņo Komisijai par īstenošanas pieredzi, kas gūta DAVJ piemērošanā.

15 Riska aplēses, ko aprēķina no potenciālā riska pakāpes un riska varbūtības.

34

Eiropas Komisijas ziņojumam, tostarp pārskatam, jābūt pabeigtam līdz 2014. gada 30. aprīlim.

35

2. DAVJ ĪSTENOŠANAS PROCESA PĀRSKATS: ATLĪDZINĀŠANAS DARBĪBU

PLĀNOŠANA

Kad avāriju vai tiešus draudus ir konstatējusi kompetentā iestāde vai par tiem ziņojis uzņēmējs, vai kompetento

iestādi par to informējusi trešā persona (iesaistītās personas saskaņā ar DAVJ 12. panta 1. punktu), sākas process,

kura laikā novērtē, vai uz šo gadījumu jāattiecina DAVJ. Turpmāk 2.1. attēlā parādīti veicamie pasākumi pēc tam, kad

radies gadījums, uz kuru varētu attiekties DAVJ.

Rodas

kaitējums vai tieši draudi

Veic tūlītējus pasākumus (turpmāka) kaitējuma novēršanai

Novērtē

kaitējumu videi

Plāno

atlīdzināšanu

Īsteno, pārrauga

atlīdzināšanas darbības un ziņo par

tām

saskaņā ar DAVJ un tās dalībvalsts

tiesību aktiem, kas to

transponē

uzņēmēji kontrolē,

norobežo un savāc kaitējumu

un novērš turpmāku

kaitējumu (kā 6. panta

1. punkta a) apakšpunktā)

kompetentā iestāde nolemj,

vai ir radies būtisks kaitējums

videi un ideālā gadījumā

sadarbojas ar uzņēmēju, lai

noteiktu tā apmēru (tostarp

iekšējos zudumus)

kompetentā iestāde lemj par

tādu stāvokļa izlabošanas

pasākumu veidu un mērogu, kas jāveic, iesaistot

procesā uzņēmēju un

citas ieinteresētās

personas [skatīt 2.2. attēlu]

uzņēmējs pēc vajadzības īsteno

papildu un kompensējošo

atlīdzināšanu, veic pārraudzību un

ziņošanu [skatīt 2.2. attēlu]

2.1. attēls. Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana (pielāgots no Defra visaptverošajiem norādījumiem

(Apvienotā Karaliste), 2009)

Ievērībai*: primārā atlīdzināšana šeit attiecas uz vidēja termiņa un ilgtermiņa darbībām.

Lai gan galīgo lēmumu pieņem kompetentā iestāde, daudz efektīvāk un lietderīgāk būs, ja visas iesaistītās personas

(jo īpaši kompetentā iestāde un uzņēmējs(-i)) sadarbosies kaitējuma/draudu atklāšanā un kaitējuma un

atlīdzināšanas iespēju novērtēšanā. Turklāt direktīvas 7. panta 2. punktā minēta „sadarbība ar attiecīgo uzņēmēju

pēc vajadzības“. Kā minēts 1. nodaļā, DAVJ ir atsauce uz vairākām direktīvām, kurās aprakstīti resursi, kam piemēro

DAVJ. Atbilstošā direktīva (vai valstu tiesību akti) ir jānoskaidro, lai nodrošinātu, ka ir aptverta darbība, kas izraisījusi

kaitējumu videi. Tādējādi panāk, ka kaitējuma novērtēšanā un atlīdzināšanas apmēra noteikšanā tiek piemēroti

atbilstoši izvērtēšanas kritēriji. Uz dažiem gadījumiem atkarībā no avārijas un kaitējuma rakstura var attiekties

vairākas direktīvas (vai valsts tiesību akti).

Primārā atlīdzināšana (ar kompensējošo atlīdzināšanu vai bez tās) var būt vai nebūt pietiekama, lai atjaunotu

resursu/pakalpojumu līdz pamatstāvoklim. Ja tā ir pietiekama, DAVJ īstenošanas process var beigties (ar nosacījumu,

ka turpinās pārraudzība un ziņošana). Ja saprātīgā laika posmā pamatstāvokli sasniegt nav iespējams, ir jānovērtē

iekšējie zudumi un jāizstrādā kompensējošās atlīdzināšanas iespējas. Turpmāk 2.2. attēlā parādīts lēmuma

36

pieņemšanas process par atlīdzināšanas pasākumu veidu un apmēru. Var būt gadījumi, kad atlīdzināšanas plāni ir

jāpārstrādā.

Juridiskais process ir atkarīgs no valstu tiesību aktiem. Eiropas Savienības Tiesa ir apkopojusi obligātās prasības, kas

kompetentajām iestādēm jāņem vērā, ja tās uzskata, ka pieņemtajos stāvokļa izlabošanas pasākumos ir

nepieciešamas izmaiņas, lai (sekmīgāk) sasniegtu mērķi. Šīs prasības ir atspoguļotas apvienoto lietu C-379/08 un C-

380/08 46.–67. punktā, kā arī sprieduma pirmajā punktā (skatīt 2.1. lodziņu). No šiem skaidrojumiem izriet, ka valstu

tiesību aktos var būt prasīti papildu procesuālie pasākumi, ja vien tiek ievērotas Tiesas izklāstītās trīs obligātās

prasības.

2.2. attēls. Lēmuma pieņemšana par stāvokļa izlabošanas pasākumiem (pielāgots no Defra norādījumiem

(Apvienotā Karaliste), 2009)

Ievērībai*: šajā procesa posmā uzņēmējs jau ir ziņojis kompetentajai iestādei par avāriju vai kompetentā iestāde ir

atklājusi kaitējumu.

Kompetentā iestāde ziņo uzņēmējam, ka kaitējums ir būtisks* – noteiktajā termiņā jāiesniedz atlīdzināšanas

priekšlikumi

Uzņēmējs iesniedz pasākumus kompetentās iestādes noteiktajā

termiņā, ideālā gadījumā sadarbojoties ar kompetento iestādi

Kompetentā iestāde apspriežas ar ieinteresētajām pusēm

Kompetentā iestāde lemj par atlīdzināšanas iespējām, ņemot vērā uzņēmēja priekšlikumus un iesaistīto

personu komentārus

Koriģējošās darbības plāns, kurā jāietver:

- atlīdzināšanas mērķi

- jau veiktās un plānotās darbības (primārās, papildu

un kompensējošās)

- sagaidāmie rezultāti

- ar nenoteiktību saistītie pasākumi

- aprēķini un principi, kas ir pamatā aplēsēm par

atlīdzināšanas pasākumu apmēru

- pasākumu izmaksas

- pārraudzības plāns

Papildu/kompensējošās atlīdzināšanas variantu

izvērtēšanas kritēriji:

- izpostītā un atlīdzinātā resursa/pakalpojuma

līdzvērtīgums (debeta–kredīta līdzvērtīgums)

- sekmju varbūtība

- varbūtība, ka atlīdzināšana tiks panākta nākotnē

- izmaksas: proporcionālas vai neproporcionālas

37

2.1. lodziņš. Eiropas Savienības Tiesas lietas C-379/08 un C-380/08

Spriedums lietā C-379/08 un C-380/08, 1. punkts:

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu 7. pants un 11. panta 4. punkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas II pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentai iestādei ir tiesības būtiski grozīt tādus videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumus, kuri noteikti konsultatīvas procedūras ietvaros, kas tika piemērota, sadarbojoties ar attiecīgajiem uzņēmējiem, un kuri jau ir īstenoti vai kuru īstenošana ir uzsākta. Tomēr, lai pieņemtu šādu lēmumu:

šai iestādei ir jāuzklausa uzņēmēji, kuriem šie pasākumi ir piemēroti, izņemot, ja vides situācijas steidzamība liek kompetentajai iestādei rīkoties nekavējoties;

minētajai iestādei arī ir pienākums aicināt personas, uz kuru zemes šie pasākumi ir jāveic, iesniegt savus apsvērumus un ņemt tos vērā, un

šai iestādei ir jāņem vērā Direktīvas 2004/35 II pielikuma 1.3.1. punktā paredzētie kritēriji un savā lēmumā ir jānorāda iemesli tās izvēles pamatojumam, kā arī nepieciešamības gadījumā – iemesli, kas var pamatot to, ka nebija pamata veikt vai nevarēja veikt detalizētu minēto kritēriju izpēti, piemēram, vides situācijas steidzamības dēļ.

Spriedums lietā C-378/08, 2. punkts:

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Ja (..)

Direktīvai 2004/35 nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kompetentajai iestādei, rīkojoties šīs direktīvas ietvaros, ir ļauts prezumēt cēloņsakarības esamību, tostarp attiecībā uz izkliedēta piesārņojuma gadījumiem, starp uzņēmumiem un konstatēto piesārņojumu, jo uzņēmumu iekārtas atrodas netālu no piesārņotās teritorijas. Tomēr saskaņā ar principu „piesārņotājs maksā“, lai prezumētu šādu cēloņsakarību, šīs kompetentās iestādes rīcībā ir jābūt pietiekami ticamiem pierādījumiem, lai šo prezumpciju pierādītu, piemēram, uzņēmuma iekārtu atrašanās netālu no konstatētā piesārņojuma un saistība starp atrastajām piesārņojošajām vielām un vielām, kuras minētais uzņēmums izmanto savai darbībai.

38

3. DAVJ ĪSTENOŠANA – KAITĒJUMA NOVĒRTĒŠANA: IEPRIEKŠĒJA NOVĒRTĒJUMA, PRIMĀRĀS ATLĪDZINĀŠANAS UN LĪDZVĒRTĪGUMA ANALĪZES PĀRSKATS

3.1. attēlā parādīti posmi, kas jāīsteno, novērtējot kaitējumu un izvēloties atlīdzināšanas iespējas. Pirmais posms ir

aprakstīts šajā nodaļā. Otrais līdz piektais posms ir apskatīts divu dienu mācību komplektā.

3.1. attēls. Līdzvērtīguma analīzes posmi

Pirmais posms

Veikt iepriekšēju novērtējumu

Aprakstīt avāriju

Identificēt un aprakstīt skartās vietas, vidi, biotopus un sugas

Identificēt radušos vai paredzamo kaitējumu videi raksturu, pakāpi un teritoriālo

un laika tvērumu

Identificēt iespējamās sociālās, ekonomiskās un pārrobežu problēmas

Sākt papildu novērtēšanas darbību izvērtējumu: iespējamo nepieciešamību pēc

papildu un kompensējošās atlīdzināšanas, līdzvērtīguma metožu veidus un

hierarhiju, novērtēšanas izpildei nepieciešamo datu veidus

Izvērtēt ieguvumus no primārās atlīdzināšanas

Noteikt atbilstošo novērtēšanas apmēru

Otrais posms

Noteikt kaitējumu un tā apmēru

(debets)

Ceturtais posms

Noteikt papildu un kompensējošās

atlīdzināšanas darbību apmēru

Piektais posms

Pārraudzīt un ziņot

Trešais posms

Noteikt atlīdzināšanas ieguvumus un

to apmēru (kredīts)

Identificēt izpostītos resursus, biotopus un pakalpojumus

Noteikt kaitējuma cēloņus

Noteikt kaitējuma apmēru

Aprēķināt iekšējo zudumu un kopējo debetu

Identificēt un izvērtēt potenciālās atlīdzināšanas iespējas

Aprēķināt atlīdzināšanas iespēju ieguvumus (kredīts)

Plānot un īstenot atlīdzināšanu

Pārraudzīt atlīdzināšanas sekmes

Ziņot

Aprēķināt ieguvumus uz katru vienību (kredīts)

Noteikt atlīdzināšanas apmēru

Aplēst atlīdzināšanas iespēju izmaksas

Apsvērt, vai izmaksas ir neproporcionālas

Risināt jautājumu par līdzvērtīguma analīzes neskaidrību un mainīgiem rezultātiem

39

Šajā nodaļā aprakstīti iepriekšējā novērtējuma elementi, lai noteiktu kaitējuma iespējamo līmeni un to, vai ir

vajadzīgs pamatīgāks novērtējums. Nodaļā teksta lodziņos kā piemērs ir aprakstīts hipotētisks gadījums (Šahtas sārņu

rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā), kas ilustrē iepriekšējo novērtējumu.

Iepriekšējā novērtējuma laikā apkopotā informācija ir nepieciešama, lai noteiktu, vai uz konkrēto avāriju attiecas

DAVJ. Tāpēc pirms iepriekšējā novērtējuma nav jānosaka, vai uz avāriju attiecas DAVJ.

DAVJ noteiktās kaitējuma novērtēšanas apmērs un aptvērums un tādējādi arī atbilstošu analītisko pasākumu līmenis

atšķirsies atkarībā no katras atsevišķas avārijas konkrētajiem faktoriem, skarto resursu un pakalpojumu skaita,

informācijas pieejamības un primārās, papildu un kompensējošās atlīdzināšanas darbību pieejamības.

Svarīgākos jautājumus, uz kuriem jāatbild iepriekšējā novērtējuma laikā, var iedalīt divās galvenajās kategorijās:

avārijas pamatinformācija un avārijas sekas.

Vispārīga informācija ietver šādus jautājumus:

Kas ir atbildīgais(-ie) uzņēmējs(-i)?

Kādi materiāli nonākuši vidē un kādos biotopos?

Vai ir iespējams, ka dabas resursiem kaitējumu ir nodarījusi (vai nodarīs) avārija (tieši draudi), kas ietilpst

DAVJ darbības jomā?

Vai pastāv cēloņsakarība starp nonākšanu vidē un kaitējumu?

Vai kaitējumi varētu būt būtiski (to nosaka dalībvalstis, bet var ietvert arī apsvērumus par kaitējumu apmēru,

smaguma pakāpi un ilgumu)?

Informācija par avārijas sekām ietver šādus jautājumus:

Vai ir iespējams, ka primārā atlīdzināšana pilnībā kompensēs kaitējumus videi?

Vai ir iespējams, ka būs nepieciešama papildu vai kompensējošā atlīdzināšana, lai kompensētu zudumus?

Vai ir iespējams, ka kaitējums skāris vai skars pakalpojumus cilvēkiem?

Kāda ir novērtējuma nepieciešamā detalizācijas pakāpe?

Iepriekšējā novērtējuma posmi, kas norādīti aptuvenā īstenošanas secībā, ietver šādas darbības:

1) aprakstīt avāriju;

2) identificēt un aprakstīt skartās vietas, vidi, biotopus un sugas;

3) identificēt radušos vai paredzamo kaitējumu videi raksturu, pakāpi un teritoriālo un laika tvērumu;

4) identificēt iespējamās sociālās, ekonomiskās un pārrobežu problēmas;

5) izvērtēt primārās atlīdzināšanas ieguvumus;

40

6) sākt papildu novērtēšanas darbību izvērtējumu:

a) iespējamā nepieciešamība pēc papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas,

b) līdzvērtīguma analīzes veidi un hierarhija,

c) novērtēšanas izpildei nepieciešamo datu veidi.

Nav iespējams iepriekš noteikt konkrētu informāciju, kas tiks apkopota iepriekšējā novērtējuma laikā. Tomēr

turpmāk sīkāk tiks aprakstīti tādas informācijas veidi, kas jāizvērtē katrā posmā.

Iepriekšējā novērtējuma laikā kompetentajai iestādei un uzņēmējam jāuzsāk arī izvērtējums par to pasākumu

iespējamo līmeni, kas nepieciešami vispārējā novērtēšanā.

3.1. Aprakstīt avāriju

Informācija par avāriju var palīdzēt noskaidrot kaitējumu veidu un ilgumu, cēloņsakarību un atbildību un resursu

atjaunojamību. Avārijas aprakstam jābūt pēc iespējas detalizētākam. Izvērtējot iespējamo atbildību saistībā ar

dažādu veidu avārijām, analītiķiem jāņem vērā piemērojamās direktīvas un/vai valstu tiesību akti.

Izvērtējot iespējamos kaitējumus un atlīdzināšanas nepieciešamību, atkarībā no situācijas būtu prātīgi izdarīt

apdomīgus pieņēmumus par iespējamo nelabvēlīgo ietekmi. Ar šādiem pieņēmumiem tiktu nodrošināts, ka

neparedzēta rezultāta gadījumā nerodas pārmērīga atšķirība kompensēšanai nepieciešamās atlīdzināšanas apjomā.

Attiecībā uz ex post kaitējumiem jāsavāc informācija par avārijas veidu, laiku, vietu un ilgumu. Tajā jāietver

informācija par iespējamiem atbildīgajiem uzņēmējiem un vidē nonākušajiem materiāliem. Attiecīgo informāciju var

vākt iepriekšējā izmeklēšanā. Attiecībā uz tādām avārijām kā noplūde un nonākšana vidē jāapraksta vides apstākļi,

kas ietekmē iespējamo pārvietošanos un iedarbību vidē. Turklāt jāidentificē iespējamā nelabvēlīgā ietekme, kas var

būt saistīta ar avāriju, un jāidentificē un jāņem vērā dati, kas ir būtiski cēloņsakarības noteikšanā starp avāriju un

iespējamo nelabvēlīgo ietekmi. Iepriekšējā novērtējuma posmā var būt vēlams identificēt plašu iespējamās

nelabvēlīgās ietekmes klāstu, nevis riskēt, pārmērīgi ierobežojot iespējamās avārijas sekas.

Aprakstot avārijas raksturu, analītiķiem jācenšas identificēt tās pazīmes, kas var ietekmēt iespējamās nelabvēlīgās

ietekmes raksturu un apmēru un kas palīdzēs pieņemt lēmumus par atlīdzināšanu. Avārijas aprakstā var ietvert:

nonākšanas vidē, avārijas vai projekta detalizētu aprakstu;

starpgadījuma laiku un ilgumu;

ar avāriju saistīto ķīmisko, fizikālo vai bioloģisko kaitīgo apstākļu specifisko raksturu;

laika apstākļus;

jebkādas neatliekamās reaģēšanas darbības, primāro atlīdzināšanu vai plānotos mazināšanas pasākumus, kas

jau ir īstenoti.

Ne visa iepriekš uzskaitītā informācija būs svarīga attiecībā uz visām avārijām. Analītiķiem jāapsver, kāda veida

sākotnējā informācija nepieciešama, lai precīzi aprakstītu konkrēto avāriju.

3.1. tabulā sniegti daži tādu avāriju piemēri, kas var izraisīt kaitējumu resursiem, uz kuriem attiecas DAVJ.

41

3.1. tabula. Tādu avāriju piemēri, kas var izraisīt kaitējumu, kā noteikts DAVJ

Avāriju veidi, kas var izraisīt kaitējumu biotopiem un sugām

Aizsargājamo biotopu un sugu tieša aizvākšana

Apzināta aizsargājamo sugu meklēšana un iznīcināšana

Saimnieciskas darbības (piem., pārmērīgas rekreācijas) radīti traucējumi

Ķīmiskais piesārņojums

Fizisks kaitējums

Saimnieciskas darbības (piem., celtniecības un nojaukšanas projekti vai pārmērīga rekreācija) radīti

traucējumi

Ēku nojaukšana, kas rada trokšņus un vibrācijas

Mikrobioloģiskais piesārņojums, kam par iemeslu ir, piemēram, slikta lauksaimniecības prakse, kuras

rezultātā neapstrādāti lopkopības notekūdeņi tiek novadīti zemē un nonāk gruntsūdeņos un virszemes

ūdeņos vai tiek tieši novadīti virszemes ūdeņos, izraisot kaitējumu aizsargājamajām ūdens sugām un

biotopiem

Avāriju veidi, kas var izraisīt kaitējumu ūdeņiem

Kūtsmēslu noplūde ūdens objektā (jāpārbauda, vai šādu avāriju ir izraisījusi kāda III pielikumā minēta darbība

un vai dalībvalsts ir izslēgusi notekūdeņu dūņas no III pielikumā minētajām darbībām)

Ūdens ieguve, kas rada izmaiņas ūdens objekta stāvoklī

Notekūdeņu novadīšana no rūpniecības objekta, pārsniedzot attīrīšanas iekārtu jaudu un piesārņojot ūdens

objektu

Ķīmiskas vielas pārvadājoša kravas automobiļa vai dzelzceļa cisternas satura noplūde (piem., avārijas

rezultātā)

Ūdens objekta aizsprostošana bez pienācīgas novērtēšanas un atļaujas, kā rezultātā ūdens vidē rodas fiziskas

izmaiņas, piem., veidojas nogulsnes, nogulsnes nogulsnējas uz aizsargājamajām gliemenēm, migrējošās zivis

tiek nošķirtas no vairošanās vietām

Sālsūdens iekļūšana gruntsūdeņos (piem., ilgstošas pārmērīgas ūdens ieguves rezultātā)

Ķīmisko vielu vai naftas noplūde no pazemes un virszemes noliktavas, apstrādes un transportēšanas

iekārtām, kā rezultātā rodas kaitējums gruntsūdeņiem un virszemes ūdeņiem

Avāriju veidi, kas var izraisīt kaitējumu zemei

Avārijas, kas rada kaitējumu zemei, var ietvert kaitējumu augsnei un gruntsūdeņiem un migrāciju uz virszemes

ūdeņiem, kam var būt nelabvēlīga ietekme uz cilvēka veselību, ko izraisa:

tieša tvaiku izplatīšanās un iekštelpu un āra gaisa kvalitātes pasliktināšanās;

paaugstināta piesārņotāju koncentrācija augsnē, kas var izraisīt būtisku kaitējumu pa tādiem iedarbības ceļiem kā saskare ar ādu, putekļu ieelpošana, tvaiku rašanās un ieelpošana;

piesārņojuma uzņemšana ar pārtiku, kas audzēta piesārņotā augsnē, vai ar pārtikas produktiem, kam pielipuši piesārņoti putekļi;

piesārņojuma uzņemšana ar kaitējuma skartu dzeramo ūdeni.

Avāriju, kas var radīt kaitējumu zemei, piemēri:

lielas ķīmiskās tīrītavas radīts zemes piesārņojums ietekmē telpu gaisa kvalitāti tuvējos mājokļa īpašumos;

pārtrauc darboties atkritumu sadedzināšanas iekārtas dūmu attīrīšanas sistēma un tuvējā dzīvojamajā rajonā

augsnes virskārtā rodas smago metālu piesārņojums, kas pārsniedz kritērijos norādīto slieksni;

nejauša ķīmisko vielu noplūde no uzglabāšanas, apstrādes un ražošanas teritorijām un gāzu migrācija uz

42

iekštelpas vidi un caur zemi, ķīmisko vielu migrācija pa novadcaurulēm un tehniskajiem kanāliem uz augsni un migrācija uz gruntsūdeņiem;

apzināta neatļauta atkritumu apglabāšana uz zemes vai zemē, kā rezultātā veidojas gāzes, kas migrē uz tuvējiem mājokļa īpašumiem, un ķīmiskais piesārņojums gruntsūdeņos, ko izmanto dzeramā ūdens apgādē, un virszemes peldūdeņos;

iekārtas ekspluatācijas izbeigšana, kuras laikā rodas nejauša naftas produktu vai ķīmisko vielu noplūde augsnē un gruntsūdeņos;

ēku nojaukšana, kuras laikā tiek pārrautas vairs neizmantotas caurules un tvertnes, kur ir pārpalikuši naftas

produkti vai ķīmiskas vielas, kas tādējādi nonāk augsnē un gruntsūdeņos.

3.1. lodziņš. Avārija – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

K ieleju (hipotētiska vieta), vietu, kurā atrodas cieto iežu ieguves sārņu rezervuārs, 2011. gada 22. februārī skāra liela

ziemas lietusgāze. Lietus izkausēja ielejā esošo sniegu, kā rezultātā plīsa sārņu rezervuāra aizsprosts. Pārrāvuma dēļ

sārņi ieplūda K upē. Lai gan uz aizsprosta pārrāvuma vietu dienas laikā tika nosūtīta avārijas brigāde, līdz pārra'vuma

salabošanai K upē jau bija iekļuvuši vairāki tūkstoši tonnas ieguves sārņu, ko aiznesa vismaz 10 km lejup pa straumi

uz lielu, aizsargājamu mitrāja teritoriju divu upju saplūšanas vietā. Vizuāli šķita, ka lielākā daļa sārņu ir izvietojušies

un nogulsnējušies mitrājā, lai gan ir iespējams, ka sārņi turpināja plūst lejup pa straumi upes sistēmā. Uzņēmējs

nekavējoties ziņoja attiecīgajām iestādēm par avāriju. Upes lejteces iedzīvotāji arī ziņoja iestādēm un pauda bažas

par ūdens kvalitāti un zivsaimniecībām.

Turpmākajās nedēļās pēc sārņu aizsprosta pārrāvuma tika veikts iepriekšējs avārijas novērtējums. Iepriekšējā

novērtējuma posmā tika iegūta turpmāk minētā informācija.

Attiecībā uz avārijas laiku un ilgumu konstatēja, ka tā bija vienreizēja un īslaicīga (mazāk par divām dienām)

sārņu izplūde, tomēr izplūdušie sārņi rada ilgtermiņa kaitējumu videi.

Sārņos bija ļoti augsta noteiktu smago metālu (piem., vara, cinka un kadmija) koncentrācija, turklāt sārņi bija

paskābināti (pH aptuveni 4).

Stipro lietusgāžu un kūstošā sniega dēļ caurplūdums upē bija ļoti paaugstināts salīdzinājumā ar tipisku

ziemas caurplūdumu.

Objektā tika veikti avārijas novēršanas darbi un sārņu aizsprosts tika ātri salabots. Labošanas laikā tika

pārtrauktas visas minerālu apstrādes darbības. Upē vai mitrājā avārijas darbus neveica.

Avārijas dokumentēšanas nolūkos tika uzņemtas vairākas fotogrāfijas, un iekārtas uzņēmējs paņēma vairākus

upes ūdens paraugus 10 km garumā augšup pa straumi no mitrāja. Mitrājā vai upē lejup pa straumi no

mitrāja paraugus neņēma.

Bija atsevišķi ziņojumi par upmalās redzētiem mirušiem taimiņiem. Tomēr sistemātiski biotas paraugi netika

ņemti.

Tika iegūti dati par upes ūdens kvalitāti pirms avārijas. Tomēr šo datu paraugi bija nepietiekami. Netika

atrasti bioloģiskie dati par skarto upes platību. Tomēr bija sagatavota detalizēta uz mitrāja teritorijas

inventarizācija un karte, jo tas jau agrāk bija noteikts par īpaši aizsargājamu mitrāju.

3.2. Skarto vietu, vides, biotopu un sugu iepriekšēja identificēšana un apraksts

Šajā posmā ietvertie pasākumi atvieglos to resursu identificēšanu, kurus ar lielu varbūtību ir skārusi vai draud skart

avārija. Var būt nepieciešams izvērtēt iespējamo resursa vai biotopa nepietiekamību, vietējo vai reģionālo nozīmi un

to sugu, kuras draud skart kaitējums, un svarīgāko biotopu aizsardzības statusu, kā arī citus vietējos vai reģionālos

faktorus, kas var palielināt vai samazināt kaitējuma varbūtību vai apmēru.

43

Iepriekšējā novērtējuma pasākumi var ietvert objekta apmeklējumu, iepazīšanos ar literatūru, datubāzēm un

interneta avotiem, lai noskaidrotu būtisku informāciju par (iespējamam) riskam pakļautajiem resursiem, un skarto

resursu pamatstāvokļa ekoloģisko, bioloģisko un fizikālo īpašību noteikšanu. Lai saņemtu papildinformāciju, var

sazināties ar ekspertiem. Piemēram, resursu apsaimniekotājiem bieži vien ir nepublicēti dati, ko var izmantot

pamatstāvokļa raksturošanai un iespējami skarto resursu identificēšanai. Informācijas veidi, kas var noderēt skarto

vietu, vides, biotopu un pakalpojumu identificēšanā, ietver:

potenciālā kaitējuma apdraudēto vai tā skarto resursu un pakalpojumu (tostarp ekoloģisko un cilvēkiem

paredzēto pakalpojumu) identificēšanu;

avārijas vai noplūdes skarto apmeklētāju identificēšanu un uzskaiti;

datus par skarto dabas resursu fizikālo, bioloģisko vai ķīmisko kvalitāti.

Šis posms palīdzēs kompetentajai iestādei secināt, cik praktiski iespējama, sarežģīta un detalizēta varētu būt

potenciālā novērtēšana. Šajā iepriekšējā identificēšanā jāietver:

apsvērumi par pieejamo datu veidiem;

šādu datu kvalitāte un kvantitāte;

datu teritoriālais un laika tvērums;

informācija par to, vai ir pieejami dati par pamatstāvokli;

cita informācija, kas būtiska skarto resursu un pakalpojumu identificēšanai un aprakstam;

dati, kas būtiski, lai noteiktu kaitējuma pakāpi un apmēru vietām, videi, biotopiem, sugām, funkcijām un

pakalpojumiem.

3.2. lodziņš. Skarto vietu, vides, biotopu un sugu iepriekšēja identificēšana un apraksts – „Šahtas sārņu rezervuāra

aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Tika provizoriski noskaidrots, kādi resursi varētu būt skarti, proti, aptaujāja zinošus vietējo resursu apsaimniekotājus, iepazinās ar publicēto informāciju saistībā ar šo un līdzīgām vietām, apspriedās ar uzņēmēju, apmeklēja objektu un uzņēma fotogrāfijas. Potenciāli skartie resursi bija:

ūdens kvalitāte upē un mitrājā;

nogulšņu kvalitāte upē un mitrājā;

upes, piekrastes un mitrāja biotopi;

ūdens biota, jo īpaši taimiņi un ūdens bezmugurkaulnieki;

mitrāja veģetācija;

sīkie zīdītāji un gājputni, kas vasaras mēnešos, domājams, izmanto mitrāja biotopus. Potenciāli skartās vietas aptvēra K upes augšteci 10 km garumā, mitrāju un nezināmu upes garumu lejup pa straumi

no mitrāja.

3.3. Esošā vai paredzamā kaitējuma videi rakstura, pakāpes un teritoriālā un laika

tvēruma iepriekšēja identificēšana

Šajā iepriekšējā novērtējuma posmā var iekļaut tiešus novērojumus (piem., fizikālu ietekmi, nogalinātas zivis,

ķīmiskām vielām raksturīgu spīdumu utt.), aprakstus par analogām situācijām, kurās ir raksturots kaitējums,

literatūras pārskatus, ķīmisko vielu koncentrāciju salīdzinājumu ar toksiskuma slieksni un vienkāršu modelēšanu.

Iepriekšējā novērtējumā jācenšas atbildēt uz šādiem jautājumiem:

44

Vai resursi ir pakļauti videi kaitīgiem apstākļiem avārijas dēļ?

Kādi biotopi, kopienas un sugas varētu būt pakļautas vislielākajam riskam?

Vai ir tiešs kaitējuma pierādījums (piem., nogalinātas zivis)?

Kāds ir iespējamā kaitējuma raksturs (piem., mirstība, biotopu zudums, populācijas samazināšanās,

piesārņojums, kas ierobežo biotopu ražotspēju)?

Cik plaši ir iespējamie kaitējumi?

Cik ilgi kaitējums varētu pastāvēt?

Vai kaitējums varētu saglabāties nākotnē (pēc primārās atlīdzināšanas)?

Daži informācijas veidi, kas varētu noderēt šajā posmā, ietver:

datus par asociatīvo ekoloģiju, kas saistīta ar pārtikas aprites enerģijas pārneses iespēju;

avārijas, izplatīšanas vai noplūdes kartēšanu, izsekošanu, filmēšanu un fotografēšanu/attēlveidošanu

(attiecīgā gadījumā zemes uzņēmumi, aerouzņēmumi, satelītuzņēmumi);

to materiālu paraugus, kas var disperģēties, izkliedēties, noārdīties, denaturēties vai tikt atšķaidīti;

papildu vides datus (piem., temperatūra, notece, pH, izšķīdušā skābekļa sastāvs, straumes, plūdmaiņas un

citi iespējamie pārvietošanās līdzekļi);

tādu mirušo atlieku vai datu vākšanu, kas saistīti ar īslaicīgo ietekmi uz resursiem;

piezīmes, kas saistītas ar mirušo atlieku vākšanu;

īslaicīgu datu vākšanā izmantotās metodes un procedūras;

jebkuru pieejamo pamatinformāciju.

Izpostīto pakalpojumu iepriekšējā identificēšanā jāietver visu ekosistēmas pakalpojumu izvērtējums, tostarp

lietošanas un nelietošanas vērtības. Ekosistēmas pakalpojumu piemēri ir sniegti 3.2. tabulā.

Jāizpēta esošie ieraksti par atpūtnieku, apmeklētāju un lietotāju statistiku, kā arī citiem iespējami skartajiem

iedzīvotājiem. Būtiski var būt arī demogrāfiskie ieraksti vai kartes, resursu noteikta izmantošana kultūrā un

informācija par lietošanas veidu.

Lai identificētu iespējami skartās ekoloģiskās funkcijas, jāņem vērā iespējami skarto sugu, kopienu, biotopu un ainavu

ekoloģija un bioloģija. Šādu ekosistēmu pakalpojumu piemēri:

biotopu pakalpojumi;

populācijas dinamikas uzturēšana, tostarp ņemot vērā reproduktīvo spēju; svarīgāko dzīves posmu uzturēšana;

reprodukcijai, audzēšanai, barības meklēšanai, patvērumam vai citām darbībām nepieciešamo svarīgāko

biotopu uzturēšana;

teritoriju kā sugu migrācijas koridoru izmantošana;

teritoriju kā tādu biotopu izmantošana, kur migrācijas laikā apstāties;

barības ķēdes un barības vielu aprites procesi, kas nodrošina enerģiju populāciju, biotopu, kopienu un ainavu

uzturēšanai;

bioloģiskās daudzveidības saglabāšana (ietverot saglabāšanu individuālā (piem., ģenētiskā), sugu, populācijas,

biotopu un kopienas sastāva līmenī);

ainavas dinamika (piem., pārejas zonu ietekme, ainavas neviendabīgums, termiskās īpašības);

mitrāju vai piekrastes zonu asimilēšanas spēja, novājinot piesārņotājus un erozijas enerģiju;

ūdensšķirtņu spēja regulēt ūdens kvalitāti.

45

3.2. tabula. Resursu kategoriju un iespējamo pamatpakalpojumu vai izpostīto pakalpojumu piemēri

Iespējami izpostītais resurss

Ekosistēmu pakalpojumu piemēri (papildinformāciju par ekosistēmu pakalpojumiem skatīt pielikumā par ekonomisko novērtējumu)

Apgādes pakalpojumi: šie ir no ekosistēmām iegūti produkti. Regulēšanas pakalpojumi: šie ir ieguvumi no ekosistēmu procesu regulēšanas. Atbalsta pakalpojumi: šie ir pakalpojumi, kas nepieciešami, lai ražotu visus pārējos ekosistēmu pakalpojumus. Kultūras pakalpojumi: šie ir nemateriālie ieguvumi, ko cilvēki saņem no ekosistēmām caur garīgo bagātināšanu, kognitīvo attīstību, pārdomām, atpūtu un estētisko pieredzi.

Gruntsūdeņi Apgāde: dzeramais ūdens Regulēšana: palīdzība virszemes ūdeņiem Atbalsts: asimilēšanas spējaa

Virszemes ūdeņi Apgāde: dzeramais ūdens, atpūta, pārtika (piem., zivis) Regulēšana: plūdu riska pārvaldība, ūdens filtrācija, asimilēšanas spēja Atbalsts: barības vielu aprite Kultūra: atpūta virszemes ūdeņos, uz vai gar tiem, vizuālā pievilcība

Nogulsnes Apgāde: biotops, patvēruma vieta, barība Regulēšana: asimilēšanas spēja

Augsne Apgāde: barība, biotops, minerāli Regulēšana: erozijas kontrole, asimilēšanas spēja, klimats Atbalsts: barības vielu aprite

Ūdens biota Apgāde: barība Atbalsts: medījums citiem organismiem Kultūra: atpūta (piem., makšķerēšana)

Zemes resursi Apgāde: barība, augsnes veidošanās Regulēšana: klimats, apputeksnēšana, erozijas kontrole Atbalsts: biotops, patvēruma vieta, barība Kultūra: atpūta (piem., pārgājiens)

a. Piemēram, resursa spēja absorbēt zema līmeņa piesārņotājus, neradot nelabvēlīgu ietekmi.

Vācot informāciju par iespējami skartajiem pakalpojumiem, analītiķiem jāņem vērā pakalpojumu nepietiekamība vai

bagātība, to reģionālā nozīmība cilvēkiem vai ekosistēmai un iespējamie nākotnes draudi teritorijai var resursiem,

kas nodrošina līdzīgus pakalpojumus.

3.3. lodziņš. Iepriekšējs pakalpojumu novērtējums – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Tika noteikti iespējami skartie pakalpojumi saistībā ar novēroto un iespējamo kaitējumu dabas resursiem, un tie bija šādi:

upes, piekrastes un mitrāja biotopu pakalpojumi;

citi ekosistēmu pakalpojumi, kas saistīti ar skartajiem biotopiem un biotu;

atpūtas zveja un zivju patēriņš;

46

eksistences vērtības. Tuvējie iedzīvotāji neizmanto upi dzeramā ūdens ieguvei, un ielejas morfoloģija ievērojami ierobežo aluviālo gruntsūdeņu daudzumu. Tāpēc gruntsūdeņu un dzeramā ūdens pakalpojumi netika uzskatīti par apdraudētiem.

3.4. Sociālo, ekonomisko un pārrobežu problēmu iepriekšēja identificēšana

Ja rodas bažas par vides taisnīgumu vai sabiedrībai paredzētu pakalpojumu zudumiem, var būt nepieciešams iegūt

esošos datus, kas raksturo izpētāmās teritorijas sociālo un ekonomisko ainavu. Ja avārijas sekas šķērso jurisdikcijas

robežas, novērtēšanas teritorijā var atšķirties pilnvarojošie tiesību akti, noteikumi, norādījumi un prasības. Ņemot

vērā resursu izmantošanu ietekmējošos sociālos, ekonomiskos un politiskos faktorus, var atšķirties arī pārvaldības un

pakalpojumu plūsma. Arī gadījumos, kad avārijas sekas šķērso neoficiālas, taču pieņemtas sociālās vai ekonomiskās

ģeogrāfiskās robežas, pakalpojumu zudumi var atšķirties teritoriāli atkarībā no šīm robežām papildus atšķirībām, ko

veido piesārņotāju izplatība un fizikālie kaitīgie apstākļi.

3.4. lodziņš. Sociālās, ekonomiskās un pārrobežu problēmas – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K

ielejā“

Vietā netika identificētas īpašas sociālās, ekonomiskās vai pārrobežu problēmas. Lai gan K upē notiek taimiņu atpūtas

zveja, netiek uzskatīts, ka tai ir īpaša ekonomiskā nozīme. Lai gan avārija, iespējams, skāra dažādas ieinteresēto

personu grupas, tostarp vietējos iedzīvotājus, makšķerniekus, personas, kas atpūšas ārā, un dažādas personas, kas

rūpējas par vides kvalitāti reģionā, tika uzskatīts, ka šo personu intereses nerada īpašas sociālās problēmas, kas būtu

jāiekļauj kaitējuma novērtēšanā.

3.5. Ieguvumi no primārās atlīdzināšanas darbībām

Atlīdzināšanas galvenais mērķis allaž ir atlīdzināšana līdz pamatstāvoklim, likvidējot kaitējuma izraisītās nelabvēlīgās

izmaiņas. Primārā atlīdzināšana ietver tādus pasākumus kā piesārņojumu izraisošās vielas vai kaitējumu izraisošās

struktūras aizvākšanu no vides, kā arī citus pasākumus, piemēram, stādīšanu un pavairošanu (piem., zivis), zivju ceļu

celtniecību, teritorijas izmantošanas ierobežojumus vai vides stāvokļa pārraudzību.

Primārās atlīdzināšanas piemērs ir dabiskā atjaunošanās. Tomēr dabiskā atjaunošanās parasti nenozīmē, ka netiek

veikti nekādi pasākumi. Tā bieži ietver citus administratīvos pasākumus, piemēram, attiecīgās teritorijas

izmantošanas pārraudzību vai ierobežošanu.

Gadījumos, kad ir nodarīts kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, primārā atlīdzināšana

nozīmē pasākumus, kas atjauno aizsargājamās sugas izpostīto biotopu vai izpostīto dabisko biotopu; svarīgākais

pasākums ir atbalsts dabiskās atjaunošanās procesā, izmantojot tādus līdzekļus kā mežu apsaimniekošana, augsnes

sagatavošana un koku stādīšana. Ūdens piesārņojuma gadījumos stāvokļa izlabošanas pasākumi var ietvert

pasākumus turpmāka ķīmiskā kaitējuma novēršanai vai ūdens objekta atjaunošanas metodes, piemēram, ūdens

aerāciju un bagarēšanu.

Primārie stāvokļa izlabošanas pasākumi, kas īsākajā iespējamā laikposmā atjauno dabisko resursu vai pakalpojumu

pēc iespējas tuvāk pamatstāvoklim, ne vienmēr ir labākā vai izmaksu ziņā lietderīgākā iespēja. Šādā gadījumā tiesību

aktos noteikts, ka iestādes var izvēlēties alternatīvus pasākumus. Alternatīvos pasākumus var izvēlēties, ja ir atlasīti

47

arī papildu un kompensējošie stāvokļa izlabošanas pasākumi. Piemēram, tas ir iespējams, ja līdzīgu dabisko resursu

un pakalpojumu līmeni var radīt ārpus skartās teritorijas par zemākām izmaksām.

Primārās atlīdzināšanas veidi, kurus var īstenot, ietver šādus:

paātrināt atjaunošanos līdz pamatstāvoklim (nevis vienkārši samazināt riskus cilvēka veselībai vai videi),

atjaunojot, piemēram:

o virszemes ūdeņu plūsmas kvantitāti un kvalitāti, kāda tā bija pirms avārijas;

o pamatstāvokļa veģetācijas kopienas sastāvu un struktūru;

o barības tīkla komponentus, kas apgādā zivis un savvaļas dzīvniekus, piemēram, bezmugurkaulnieku

kopienas, kuras ir būtiskas kukaiņēdājām zivīm un savvaļas dzīvniekiem, un sīko zīdītāju kopienas, kas

ir būtiskas plēsējputniem un gaļēdājiem dzīvniekiem;

o fizisko biotopu, kas var būt noārdījies avārijas izraisīto kaitējumu dēļ;

atjaunot piekļuvi atpūtas pakalpojumiem, kas teritorijā tika sniegti iepriekš;

atjaunot piekļuvi resursu sniegtajiem tirdzniecības pakalpojumiem.

Papildu primārās atlīdzināšanas darbības, kuras var īstenot saistībā ar ekosistēmu pakalpojumiem, var ietvert šādas

(minēti tikai daži piemēri visu veidu kaitējumam):

pārkārtot, pārkonturēt un atkārtoti apaudzēt ar vietējām sugām, lai paātrinātu dabisko atjaunošanos pēc

traucējumiem saistībā ar primārās atlīdzināšanas darbībām;

uzlabot ūdens biotopu, stādot piekrastes veģetāciju vai veicot darbus upē, lai pēc primārās atlīdzināšanas

darbībām atjaunotu sistēmu vismaz līdz tās fizikālajam pamatstāvoklim.

Jāizvērtē jebkuru veikto primārās atlīdzināšanas darbību paredzamie ieguvumi. Primārās atlīdzināšanas pasākumiem

var būt vairāki atšķirīgi ieguvumi, tostarp:

kaitējuma fiziskās teritorijas samazināšana;

izpostīto sugu, biotopu vai pakalpojumu skaita samazināšana;

kaitējuma pakāpes samazināšana;

laikposma samazināšana, kurā sugas, biotopi vai pakalpojumi atjaunojas līdz pamatstāvoklim.

Katrs no šiem iespējamiem ieguvumiem var radīt nepieciešamību pēc papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas.

Izvērtējot primārās atlīdzināšanas iespējamos ieguvumus, jāņem vērā jebkāds sekundārais vai netiešais kaitējums, ko

var radīt primārās atlīdzināšanas darbības. Sekundārā kaitējuma veidi var ietvert:

biotopa papildu zudumu, kas radies pievedceļu vai punktu un pagaidu infrastruktūras celtniecības dēļ;

biotopu papildu fiziska aizvākšana reaģēšanas darbību laikā;

reaģēšanas darbību radīti papildu fizikāli traucējumi biotopam vai pakalpojumiem.

Piemēri:

pievedceļu celtniecība smagajām iekārtām, kas paredzētas izplatīto materiālu savākšanai;

biotopu, piemēram, mitrāju, fizikāla aizvākšana attīrīšanas procesa laikā, lai tādējādi ierobežotu izplatīto

materiālu ilgtermiņa iedarbību uz sugām;

48

upes gultņu fizikāla samaisīšana, lai atbrīvotu iesprostotos materiālus;

atpūtas piekļuves punktu slēgšana, lai nodrošinātu attīrīšanas iekārtu piekļuvi.

3.6. Kompensējošās un papildu atlīdzināšanas iepriekšēja plānošana

Pārskatot iespējamās primārās atlīdzināšanas ieguvumus, var izvērtēt, vai ir nepieciešama papildu vai kompensējošā

atlīdzināšana. Turpmākie divi jautājumi palīdz noteikt, vai ir nepieciešama papildu/kompensējošā atlīdzināšana un

kāds tās veids būtu vispiemērotākais.

(i) Vai primārā atlīdzināšana tika īstenota pietiekami (lai atjaunotu resursu/pakalpojumu līdz

pamatstāvoklim)?

(ii) Vai primārā atlīdzināšana ātri atjaunos pamatstāvokli?

Primārā atlīdzināšana ne vienmēr ir izpildāma vai prātīga iespēja. Ja avārijas vietas apstākļi apdraud cilvēka veselību

vai drošību, dažas primārās atlīdzināšanas darbības var uzskatīt par nepieņemamām. Tāpat primārā atlīdzināšana var

nebūt vēlama, ja ir maz ticams, ka tās darbības sniegs būtiskus ieguvumus videi, vai ja darbības, ko varētu veikt,

iespējams, izraisīs būtisku netiešo kaitējumu.

Ja ir nolemts veikt primārās atlīdzināšanas darbības, šo darbību raksturu, iespējams, var pielāgot, lai veicinātu

izpostīto resursu atjaunošanos līdz pamatstāvoklim.

Ja ātra primārās atlīdzināšanas darbība var novērst draudus sabiedrības veselībai un labklājībai vai videi un vienlaikus

arī ātri atjaunot resursus līdz pamatstāvoklim, turpmākas papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas darbības var

nebūt nepieciešamas.

Ja ir skaidrs, ka izdevumi (finansiālie vai citādi), ko rada papildu atlīdzināšanas robežieguvuma aplēses (izmantojot

līdzvērtīguma analīzi), pārsniegs ieguvumus no papildu atlīdzināšanas, ir laikus jāpieņem lēmums par turpmākas

kaitējuma un atlīdzināšanas analīzes nepieciešamību.

Pēc (tūlītējas, vidēja termiņa un ilgtermiņa) primārās atlīdzināšanas (darbību) izpildes var uzdot divus jautājumus:

(iii) Vai papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas darbības ir atbilstošas un izpildāmas?

(iv) Kādas pieejas jāizmanto, lai noteiktu kompensējošās atlīdzināšanas apjomu?

Ja paredzams, ka ar primāro atlīdzināšanu netiks pilnībā sasniegts pamatstāvoklis vai tā atjaunošana prasīs ilgu laiku,

var būt nepieciešama papildu atlīdzināšana (papildu vai kompensējošā) ārpus kaitējuma skartās vietas. DAVJ nav

definēts, kas saprotams ar apzīmējumu „ilgtermiņa“, un to nevar zinātniski definēt vienādi. Attiecībā uz dažām

sugām vai biotopiem un īpaši postošām avārijām jau dažas dienas var būt pārāk ilgs laiks, savukārt attiecībā uz citiem

resursiem/avārijām apmierinošs laiks var būt mēneši vai gadi līdz pamatstāvokļa sasniegšanai. Definīcija un izvēle

atšķiras konkrētā gadījumā.

Šāda situācija var rasties, ja:

49

primārā atlīdzināšana, pat ja tā izstrādāta pamatstāvokļa atjaunošanai, netiks veikta līdz noteiktam brīdim

nākotnē;

primārā atlīdzināšana, pat ja tā izstrādāta pamatstāvokļa atjaunošanai, ietvers darbības, kuru izpildei

nepieciešams ilgs laiks;

primārās atlīdzināšanas, pat ja tā izstrādāta pamatstāvokļa atjaunošanai, atjaunošanās periods būs pārāk

garš; vai

primārā atjaunošana pilnībā neatjaunos resursus/pakalpojumus līdz pamatstāvoklim.

Šajos gadījumos var būt nepieciešama kompensējošā atlīdzināšana, lai kompensētu iekšējo zudumu, kurš rastos laikā

no avārijas notikšanas līdz brīdim, kad ir atjaunots pamatstāvoklis. Turklāt pēdējā minētajā situācijā ir nepieciešama

papildu atlīdzināšana, lai kompensētu starpību starp stāvokli teritorijā pēc primārās atlīdzināšanas izpildes un

pamatstāvokli.

Praksē atlīdzināšanas projekti, ko īsteno papildināšanas un kompensēšanas nolūkos, bieži var būt vieni un tie paši, jo

īpaši tad, ja aizstājamie pakalpojumi ir līdzīgi. Turpmāk 3.5. lodziņā sniegti jautājumi, uz kuriem jāatbild, izvērtējot

nepieciešamību pēc papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas.

3.5. lodziņš. Atlīdzināšanas projektu plānošana

Veikt iepriekšējo novērtēšanu:

Vai primārā atlīdzināšana nav pietiekama?

Vai ir papildu un kompensējošās atlīdzināšanas iespējas, kas nodrošina tādus resursus vai pakalpojumus, kuri ir pietiekami līdzīgi zudušajiem resursiem un pakalpojumiem, lai varētu veikt līdzvērtīguma analīzi?

Ja tas ir zināms, vai ir iespējams identificēt maiņas vienības un rādītājus, kas tiks izmantoti? Tas veicinātu datu agrīnu vākšanu.

Kāda informācija ir pieejama par galvenajiem recipientiem, iespējamo ietekmes lielumu, atjaunošanās laiku, atbilstošām atlīdzināšanas alternatīvām un izmaksām?

Kāda papildinformācija tiek vākta reaģēšanas un primārās atlīdzināšanas pasākumu laikā, ko varētu izmantot nepieciešamās papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas apjoma noteikšanai?

Sagatavot grafiku:

Kad būs pieejama papildinformācija?

Līdz kuram datumam ir jāveic novērtēšana?

Līdz kuram datumam ir jāveic svarīgākais ieguldījums?

Identificēt resursus:

Kurš veiks novērtēšanu – uzņēmējs, kompetentā iestāde, padomdevēji?

Kādas ir nepieciešamās prasmes un ekspertīze?

Kāda līmeņa ieguldījums un informācija ir proporcionāla kaitējuma apmēram un varbūtējām koriģējošajām iespējām?

Identificēt nepieciešamību pēc papildinformācijas:

Kādi papildu dati būs nepieciešami, lai novērtētu kaitējumu un koriģējošās iespējas?

Cik daudz datu ir pieejami no kaitējuma novērtējuma un citiem avotiem?

Kādi modeļi vai programmatūras ir nepieciešamas, lai novērtētu kaitējumu un stāvokļa izlabošanas pasākumus?

50

Apsvērt ieinteresēto personu līdzdalību:

Vai ir plašāka ieinteresēto personu grupa, kuru var vajadzēt informēt vai kuras ieguldījums būs noderīgs?

Kādi pasākumi ir nepieciešami, lai koordinētu to ieguldījumu vai sazinātos ar tām?

Avots: Apvienotās Karalistes visaptverošie norādījumi (2009)

Kad ir noteikts, ka ir nepieciešama kompensējošā atlīdzināšana, jāizvērtē atbilstošo kompensējošās atlīdzināšanas

iespēju izvērtējums. Turpmāk 3.6. lodziņā sniegta kompensējošās atlīdzināšanas novērtēšanai izmantojamo

līdzvērtīguma metožu hierarhija.

Līdzvērtīguma analīzes metodes izmanto, lai noteiktu tādu resursu un pakalpojumu veidu un apjomu, kas laika gaitā

ir zuduši vides kaitējuma dēļ, un zuduma kompensēšanai nepieciešamo papildu un kompensējošās atlīdzināšanas

darbību veidu un apjomu. Līdzvērtīguma analīzēs ņem vērā ietekmes uz vidi un atlīdzināšanas iespēju ķīmisko,

fizikālo, bioloģisko un reizēm sociālo un ekonomisko raksturu.

Ir vairāki līdzvērtīguma analīzes veidi, kurus var piemērot DAVJ gadījumiem. Atkarībā no izvēlētā analīzes veida,

zudumus un vēlamos atlīdzināšanas ieguvumus var izteikt dažādās vienībās (vai rādītājos):

atsevišķu resursu pieeja (resursu līdzvērtīguma analīze – RLA), kur kaitējuma radītos zudumus un atlīdzināšanas

ieguvumus izsaka resursu vienībās (piemēram, zivju vai putnu skaits, gruntsūdeņi litros);

atsevišķu pakalpojumu pieeja (biotopu līdzvērtīguma analīze – BLA), kur kaitējuma radītos zudumus un

atlīdzināšanas ieguvumus izsaka biotopa izteiksmē un kompensē ar līdzīga biotopa atlīdzināšanu (piemēram,

biotopa teritorija (piem., mitrājs) un tā zudušo pakalpojumu apjoms (procentos) avārijas izraisīta kaitējuma dēļ);

atsevišķu vērtību pieeja (vērtību līdzvērtīguma analīze –VLA), kur debetu un kredītu izsaka naudas izteiksmē

(atsevišķas vērtības). Ja var aplēst kaitējuma vērtību naudā, bet nevar aplēst atlīdzināšanas ieguvumu vērtību

naudā, atlīdzināšanas budžetu (izmaksas) var pielīdzināt kaitējuma vērtībai (atsevišķas vērtības un izmaksas).

Naudas kā rādītāja izmantošana nenozīmē, ka finansiālā kompensācija ir pietiekama. Saglabājas DAVJ princips, ka

ir jāatlīdzina izpostītie resursi un pakalpojumi.

3.6. lodziņš. Vēlamo līdzvērtīguma analīzes pieeju hierarhija, kā norādīts direktīvas par atbildību vides jomā

II pielikumā

DAVJ noteikts šādi:

nosakot papildu un kompensējošo izlīdzinošo pasākumu apmēru, vispirms izvērtē līdzvērtīgas pieejas katram

atsevišķajam resursam vai pakalpojumam. Atbilstoši šīm pieejām vispirms izskata darbības, kas paredz tādu

pašu dabas resursu un/vai pakalpojumu veidu, kvalitāti un kvantitāti. Ja tas nav iespējams, jānodrošina

alternatīvi dabas resursi un/vai pakalpojumi. Piemēram, kvalitātes samazinājums jākompensē ar stāvokļa

izlīdzināšanas pasākumu kvantitāti (II pielikuma 1.2.2. punkts).

Ja nav iespējams izmantot pirmo izvēli – atsevišķu resursu vai pakalpojumu pieeju –, tad lieto alternatīvas

51

novērtēšanas metodes. Kompetentā iestāde var noteikt metodi, piemēram, novērtēšana naudā, lai noteiktu

nepieciešamo papildu un kompensācijas izlīdzinošo pasākumu apjomu. Ja zudušo resursu un/vai

pakalpojumu novērtēšana ir praktiski iespējama, bet dabas resursu un/vai pakalpojumu aizstāšanas

vērtēšanu atbilstošā termiņā vai par mērenām izmaksām nevar veikt, tad kompetentā iestāde var izvēlēties

stāvokļa izlabošanas pasākumus, kuru izmaksas ir līdzvērtīgas zudušo dabas resursu un/vai pakalpojumu

naudā aprēķinātajai vērtībai (II pielikuma 1.2.3. iedaļa).

Pielikuma 1.2.3. iedaļā minētā novērtēšana naudā ietver atsevišķu vērtību pieejas, turpretī stāvokļa izlīdzināšanas

pasākumi, kuru izmaksas ir līdzvērtīgas ar zudušo resursu un/vai pakalpojumu aplēsto vērtību naudā, tiek saukti par

atsevišķu vērtību un izmaksu pieejām. Kopumā papildu un kompensējošās atlīdzināšanas novērtēšanai paredzētajām

līdzvērtīguma pieejām DAVJ nosaka šādu hierarhiju:

1. Atsevišķu resursu pieeja

2. Atsevišķu pakalpojumu pieeja

3. Atsevišķu vērtību pieeja

4. Atsevišķu vērtību un izmaksu pieeja

Līdzvērtīguma metodes ir paredzētas, lai sniegtu tiešu salīdzinājumu starp kāda gadījuma izraisītu kaitējumu un

papildu un kompensējošās atlīdzināšanas darbību sniegto ieguvumu. Līdzvērtīgums nosaka šādas iespējamās

atšķirības:

laiks starp kaitējuma rašanos un atlīdzināšanas darbību ieguvumu sniegšanu;

kaitējuma pakāpe, kura bieži izteikta kādā vienībā un salīdzināta ar atlīdzināšanas sniegto ieguvumu pakāpi, kas

arī izteikta kādā vienībā;

izpostītā resursa vai pakalpojuma veids un atlīdzinātā resursa vai pakalpojuma veids.

Parasti līdzvērtīguma analīze tiks izpildīta piecos pamatposmos (visu veidu analīzei).

Pirmais posms: iepriekšējs novērtējums. Šo posmu izpilda, lai noteiktu, vai jāveic līdzvērtīguma analīze, un, ja jā, tad

atbilstošo analīzes apmēru un saturu.

Otrais posms: kaitējuma un tā apmēra noteikšana (debets). Šajā posmā identificē izpostītos resursus un/vai

pakalpojumus un kaitējuma apmēru attiecībā pret pamatstāvokli. Nosaka kaitējuma cēloņus. Visbeidzot, nosaka

primārās atlīdzināšanas ieguvumus un kopējā debeta apmēru.

Trešais posms: atlīdzināšanas ieguvumu un to apmēra noteikšana (kredīts). Kredītus nosaka, identificējot un

izvērtējot iespējamās atlīdzināšanas iespējas un aprēķinot ieguvumus, kas tiks gūti, īstenojot papildu vai

kompensējošās atlīdzināšanas projektus.

Ceturtais posms: papildu un kompensējošās atlīdzināšanas apmēra noteikšana. Līdzvērtīguma analīzes kā tādas

pēdējais posms ir īstenojamā(-o) atlīdzināšanas projekta(-u) apmēra un kvantitātes noteikšana. Apmērs tiek noteikts

tā, lai laika gaitā atlīdzināšanas projektu diskontētā dabas resursu vai pakalpojumu plūsma (kredīti) ir līdzvērtīga

izpostītajā teritorijā zaudētajai plūsmai (debeti).

52

Piektais posms: pārraudzība un ziņošana. Kad ir veikta līdzvērtīguma analīze, atlasīti atlīdzināšanas projekti un

noteikts to apmērs, tiek sagatavots atlīdzināšanas plāns, kas ietver projekta mērķus, detalizētu informāciju par

īstenošanu, inženiertehniskos plānus un projektus un bioloģiskos plānus un projektus. Atlīdzināšanas plānā iekļauj arī

procedūras un grafikus, lai pārraudzītu resursu un pakalpojumu atjaunošanos pēc īstenošanas un izvērtētu projekta

panākumus (skatīt arī 2.2. attēlu).

Līdzvērtīguma analīzē ar debetu saprot tāda zuduma daudzumu, kas radies vides kaitējuma dēļ. Debets bieži ir

daudzdimensionāls, jo vides kaitējumam var būt nelabvēlīga ietekme uz daudzām sugām, biotopiem, ekosistēmu

funkcijām un cilvēciskajām vērtībām. Turklāt kaitējuma teritoriālais un laika tvērums un kaitējuma pakāpe var

atšķirties atkarībā no tā, kā tie tiek mērīti.

BLA vai RLA parasti tiek definēts viens vai vairāki zuduma mērījumi, lai tie kalpotu kā galveno izpostīto resursu vai

pakalpojumu indikatori. Izvēloties debeta mērījumus (parasti sauktus par „rādītājiem“), tiek pieņemts, ka

atlīdzināšana, kas pievēršas izvēlētajiem rādītājiem, netieši sniegs ieguvumu debeta aspektos, kas līdzvērtīguma

analīzē netika īpaši apskatīti. Rādītāju izvēle un izmantošana turpmāk ir apspriesta 4. nodaļā.

Kredīts līdzvērtīguma analīzē ir dabas resursu vai pakalpojumu ieguvumu apjoms, kas tiks gūts, veicot papildu un

kompensējošo atlīdzināšanu. Projektu skaits, veids un lielums tiek noteikts tāds, lai paredzamais radītā ieguvuma

apjoms būtu aptuveni vienāds ar debetu, ja tā apmēru nosaka ar vienu un to pašu rādītāju.

Noteikt līdzvērtīgumu (apmēru) starp debetu un kredītu konceptuāli ir diezgan vienkārši:

noteikt kaitējuma izraisīto zudumu (kopējo debetu) apmēru,

noteikt ieguvuma (kredīta), kas paredzams uz katru atlīdzināšanas vienību, apmēru,

dalīt kopējo debetu ar vienības kredītu, lai iegūtu kopējo nepieciešamo kredītu (t. i., atlīdzināšanas) apjomu.

Turpmāk 3.7. lodziņā sniegts vienkāršs gadījumu pētījums, lai parādītu līdzvērtīguma analīzes posmus (izmantojot

biotopu līdzvērtīgumu).

3.7. lodziņš. Vienkāršs piemērs, lai parādītu līdzvērtīguma analīzes posmus (BLA)

Iedomājieties gadījumu, kad degvielas uzpildes stacijas uzņēmējs ir izraisījis gruntsūdeņu piesārņojumu. Lai veiktu

primāro atlīdzināšanu kaitējuma skartajā vietā, būtu jāaizvāc zem stacijas esošā zeme, lai veiktu tās apstrādi, un

jāveic dārga un laikietilpīga sūknēšanas un apstrādes operācija, lai attīrītu apakšā esošos gruntsūdeņus. Šādos

apstākļos primārā atlīdzināšana var izmaksāt vairāk nekā EUR 500 000 par katru atlīdzinātā ūdens hektārmetru a.

Alternatīva ir netālu esošo ar nitrātiem piesārņoto gruntsūdeņu atlīdzināšana, izmantojot bioloģiskās attīrīšanas

metodes, kas izmaksā aptuveni EUR 100 000 par katru hektāru. Šajā situācijā uzņēmējs var pieprasīt, lai kompetentā

iestāde atļauj netālu esošo ar nitrātiem piesārņoto gruntsūdeņu bioloģisko attīrīšanu tā vietā, lai īstenotu dārgu

primāro atlīdzināšanu kaitējuma skartajā vietā. Šādas apmaiņas apstiprinājums būtu atkarīgs no vairākiem faktoriem,

kuri kompetentajai iestādei būtu jāapsver, piemēram, vai abi gruntsūdeņu objekti un to pakalpojumi ir pietiekami

līdzīgi. Ja ar nitrātiem piesārņotos gruntsūdeņus būtu paredzēts attīrīt jebkurā gadījumā, attīrīšanas ieguvumi

neradītu „papildu“ ieguvumu un tāpēc tos nevarētu apstiprināt kā šīs atlīdzināšanas ieguvumu. a Gruntsūdeņu hektārmetrs ir tāda ūdens daudzums, kas nepieciešams, lai nosegtu 1 hektāru zemes 1 metra dziļumā

Kā norādīts iepriekš, DAVJ II pielikumā priekšroka tiek dota atsevišķu resursu un atsevišķu pakalpojumu līdzvērtīguma

pieejām, nevis pieejām, kurās novērtē naudā, piemēram, atsevišķu vērtību vai atsevišķu vērtību un izmaksu pieejai.

BLA un RLA ir atbilstošas, ja:

53

var noteikt kopēju rādītāju, kas atspoguļo nelabvēlīgās ietekmes izpostītos un ar atlīdzināšanu atjaunotos dabas

resursus vai pakalpojumus;

izpostīto un atlīdzināto biotopu ainavu apstākļi ir pietiekami līdzīgi, lai atlīdzināšanā varētu nodrošināt līdzīgus

dabas resursus vai pakalpojumus;

ir pietiekami dati par BLA un RLA ievades parametriem vai tos savākt ir izmaksu ziņā lietderīgi.

Ja šie nosacījumi netiek izpildīti, BLA un RLA procesu rezultātā var nenotikt atbilstoša atlīdzināšana. Kā jau visiem

modeļiem, ievades datu trūkums ierobežo rezultātu derīgumu.

Praksē resursi un pakalpojumi ir sarežģīti, un var rasties grūtības, izprotot paredzamas vai negaidītas avārijas ietekmi

uz sugām, biotopiem un/vai ekosistēmu funkcijām un nosakot tās apmēru. Turklāt noteikt apmēru ieguvumam, ko

laika gaitā nodrošinās atlīdzināšanas projekti, var būt tehniski problemātiski. Tāpēc, lai noteiktu debeta un kredīta

apmēru, parasti līdzvērtīguma analīzes grupā ir nepieciešama ekspertīze un profesionāls vērtējums. Šāda grupa var

ietvert biologus, ekologus, toksikologus, ķīmiķus, hidrologus, atpūtas jomas pārvaldniekus un citus speciālistus vides

jomā, kā arī ekonomistus un juristus.

Ja vienādu vai līdzīgu dabas resursu vai pakalpojumu atlīdzināšana nav tehniski iespējama (piem., nav pieejams

līdzīga veida un kvalitātes biotops vai organismi), nav vēlama (piem., ja tuvējā biotopa vai organismu uzlabošana

palielinās toksisku vielu iedarbību uz savvaļas dzīvniekiem) vai ir pārāk dārga, BLA un RLA var nebūt atbilstošas. Šādos

gadījumos labāk īstenot kompensējošas darbības, kas nodrošina dabas resursus vai pakalpojumus, kuru veids vai

kvalitāte atšķiras no kaitējuma skartajiem dabas resursiem vai pakalpojumiem. Šajos gadījumos metodes, kurās

novērtē naudā, piemēram, iepriekš aprakstītā vērtību līdzvērtīguma analīze, var kalpot par labāku pamatu

atlīdzināšanas darbību atlasē un apmēra noteikšanā.

Citiem vārdiem – vērtību līdzvērtīguma analīze var būt atbilstošāka situācijās, kad atbilde uz vienu vai vairākiem

turpmāk norādītajiem jautājumiem ir „jā“:

Ja atlīdzināšana „natūrā“ nav iespējama, vai ir jāatlīdzina vai jāuzlabo dažādi resursi vai pakalpojumi, lai

kompensētu kaitējumu videi?

Vai izpostīto resursu veids atšķiras no (papildus vai kompensējoši) atlīdzināto resursu veida?

Vai izpostīto resursu kvalitāte atšķiras no (papildus vai kompensējoši) atlīdzināto resursu kvalitātes?

Vai kaitējuma aptvērums ir tik liels, ka nepieciešamie pieņēmumi par atsevišķu pakalpojumu un atsevišķu resursu

līdzvērtīgumu nav pierādāmi?

Vai kaitējuma dēļ ir zaudēti svarīgi cilvēku izmantoti pakalpojumi?

Vai atlīdzināšanas darbību vieta ir pietiekami tālu no izpostītās vietas, lai varētu apsvērt vērtību līdzvērtīgumu?

Turpmāk 3.3. tabulā apkopoti galvenie kaitējuma novērtēšanas posmi un to piemērošana alternatīvām līdzvērtīguma

pieejām.

54

3.3. tabula. Galvenie kaitējuma novērtēšanas posmi un to piemērošana dažādām līdzvērtīguma metodēm

Pirmais posms: iepriekšējs novērtējums Kaitējuma, pieejamo datu, atlīdzināšanas iespēju, atbilstoša analīzes un pasākumu apmēra noteikšana Identificē neskaidrības un pieņēmumus un veic jutīguma analīzi

Vienādi piemēro visām līdzvērtīguma analīzes metodēm Iepriekšēja novērtējuma darbību piemēri: ar avāriju saistītu datu vākšana kaitējuma skartajā vietā, skarto resursu un pakalpojumu apjoma un veida izvērtējums, konkrētu primārās atlīdzināšanas darbību izpilde.

Otrais posms: kaitējuma un tā apmēra noteikšana (debets) Kaitējuma cēloņu noteikšana, kaitējuma, tostarp iekšējo zudumu, novērtēšanai nepieciešamā(-o) rādītāja(-u) atlase; pamatstāvokļa un tā apmēra noteikšana, izpratnes veidošana par kaitējuma iedarbību, izpostītu resursu un pakalpojumu īpašībām, primārās atlīdzināšanas ieguvumu noteikšana Identificē neskaidrības un pieņēmumus un veic jutīguma analīzi

Resursu līdzvērtīguma pieejā izmanto fizikālos un kvalitatīvos rādītājus, ko izsaka resursu vienībās, piemēram, zivju skaits, meža zemes platība utt. Biotopu līdzvērtīguma pieejā izmanto fizikālos un kvalitatīvos rādītājus biotopu, nevis atsevišķa resursa līmenī (piem., skartā mitrāja biotopa hektāri un pakalpojumu zudums procentos). Vērtību līdzvērtīguma pieejā kā rādītāju izmanto vērtību naudā: atsevišķu vērtību un izmaksu versijā kaitējuma novērtējums naudā tiek noteikts kā budžets atlīdzināšanai, kuras ieguvumus tiešā veidā neaplēš. Atsevišķu vērtību līdzvērtīguma pieejā gan kaitējumu vērtība, gan atlīdzināšanas ieguvumi tiek aplēsti naudas izteiksmē. Kopējo nepieciešamās atlīdzināšanas apjomu aplēš, dalot kopējo kaitējumu (otrais posms) ar ieguvumu no katras atlīdzināšanas vienības (trešais posms). Šo dalījumu piemēro visai līdzvērtīguma analīzei. Galvenais noteikums ir kopējo kaitējumu (debetu) un atlīdzināšanas ieguvumu (kredītu) izteikt, izmantojot vienu un to pašu rādītāju. Piemēram, pieņemsim, ka ugunsgrēka laikā nodeg 10 hektāri cieto lapkoku meža, un uz to attiecas DAVJ. Vienā no atlīdzināšanas iespējām tiktu nodrošināti 2 hektāri cieto lapkoku meža netālu no skartās vietas. Būtu nepieciešamas piecas šādas iespējas (10/2), lai nodrošinātu kredītu un debetu līdzvērtīgumu.

Trešais posms: atlīdzināšanas ieguvumu un to apmēra noteikšana (kredīts) Atlīdzināšanas iespēju noteikšana, atbilstošāko un izpildāmo iespēju atlase, atlīdzināšanas ieguvumu aplēses, izmantojot tos pašus rādītājus, ko otrajā posmā Identificē neskaidrības un pieņēmumus un veic jutīguma analīzi Ceturtais posms: atlīdzināšanas darbību apmēra noteikšana Kopējā atlīdzināšanas apjoma noteikšana, atlīdzināšanas izmaksu aplēses Identificē neskaidrības un pieņēmumus un veic jutīguma analīzi Piektais posms: pārraudzība un ziņošana Atlīdzināšanas plāna (mērķi, projekti) sagatavošana un tā īstenošanas pārraudzība Identificē neskaidrības un pieņēmumus un veic jutīguma analīzi

Šajā posmā tiek aplūkots, kam jānotiek pēc tam, kad atlasīta atlīdzināšanas iespēja un uzsākta tās īstenošana. Tāpēc tas nav saistīts ar izmantotās līdzvērtīguma analīzes veidu. Tomēr pārraudzība un ziņošana ir neatņemama atlīdzināšanas daļa, tāpēc šis posms šeit ir iekļauts.

55

Līdzvērtīguma metodes, debeta un kredīta rādītāju un atbilstošu atlīdzināšanas alternatīvu atlase bieži var būt

iteratīvs process. Analīzes grupa sākumā var atlasīt vienu līdzvērtīguma pieeju un vēlāk, kad ir pieejama plašāka

informācija par kaitējuma raksturu vai atlīdzināšanas iespējām, nolemt, ka cita līdzvērtīguma pieeja ir piemērotāka,

lai noteiktu atbilstošu kredīta apjomu vai veidu.

Iteratīvas var būt arī citas analīzes daļas, proti, rādītāja(-u) atlase, lai noteiktu debeta un kredīta apmēru, un lēmuma

pieņemšana par uzticamām un loģiski savienojamām pieejām (lai aprakstītu zuduma un ieguvuma trajektorijas,

paredzamos dabas resursa vai pakalpojuma zudumus un ieguvumus un pamatstāvokli).

3.8. lodziņš. Iepriekšējs atlīdzināšanas novērtējums – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Iepriekšējā atlīdzināšanas novērtējumā tika izdarīti turpmākie secinājumi. Iekārtas uzņēmēja īstenotā neatliekamā reaģēšana bija sekmīga un novērsa pastāvīgu sārņu noplūdi. Ir iespējams īstenot mitrāja papildu primāro atlīdzināšanu, lai savāktu nogulsnējušos sārņus, taču tam nepieciešams pētījums, lai noteiktu iespējamos ieguvumus un iespējamo netiešo ietekmi uz mitrāju. Raktuvju sārņu veida dēļ turpmākā ietekme, iespējams, būs pietiekami ilga, lai iekšējie zudumi rastos pirms jebkādas atjaunošanās līdz pamatstāvoklim. Lai izvērtētu skartajai biotai un biotopiem nodarīto kaitējumu, atbilstošas ir biotopa un/vai resursa līdzvērtīguma pieejas. Vērtību līdzvērtīguma pieeja netika uzskatīta par atbilstošu metodi, jo kaitējuma ietekme galvenokārt bija ekoloģiska, nevis ekonomiska vai saistīta ar cilvēku izmantotiem pakalpojumiem. Iespējama ir mitrāju, upes biotopu un taimiņu kompensējošā atlīdzināšana. Ekoloģiskā kaitējuma atlīdzināšanas

projekti, kuros pievēršas šiem resursiem, ir īstenoti citur.

3.7. Lēmuma pieņemšana par atbilstošo novērtēšanas pasākumu līmeni

Pamatojoties uz pirms tam aprakstīto iepriekšējo novērtējumu (tostarp primārās atlīdzināšanas ieguvumiem un

iespējamo papildu un kompensējošo atlīdzināšanu), var izvērtēt novērtēšanas iespējamo aptvērumu, ņemot vērā

šādus apstākļus:

ir radusies vai var rasties avārija (tostarp DAVJ minētie „tiešu draudu“ apstākļi), ko aptver DAVJ vai saistītas

direktīvas un/vai attiecīgās dalībvalsts sistēmas/noteikumi;

izplatīto piesārņotāju daudzums un koncentrācija vai fizikālā kaitējuma pakāpe ir pietiekama, lai, iespējams,

nodarītu kaitējumu dabas resursiem;

iespējams, ir izpostīti dabas resursi vai dabas resursu sniegtie pakalpojumi;

ar primārās atlīdzināšanas darbībām netiks pienācīgi atlīdzināts avārijas radītais kaitējums;

ārpus kaitējuma skartās vietas varbūt pastāv iespējas veikt papildu un kompensējošās atlīdzināšanas projektus;

ir pieejami dati, kas nepieciešami kaitējuma apmēra noteikšanai, kā arī atlīdzināšanas plānošanai un apmēra

noteikšanai, tos var savākt par mērenām izmaksām, var modelēt vai atbilstoši aprēķināt.

Pēc tam jāpieņem lēmums par novērtēšanai nepieciešamo pasākumu pakāpi. Parasti atbilstoša īstenojamās

detalizācijas pakāpe tiks noteikta atkarībā no:

56

avārijas smaguma pakāpes;

kaitējuma pakāpes, apmēra un ilguma;

datu pieejamības;

papildu datu vākšanas viegluma un izmaksām;

konkrētajam gadījumam nepieciešamās precizitātes pakāpes;

citiem faktoriem, ko kompetentā iestāde var apsvērt.

Gadījumos, kad kaitējuma teritoriālais un laika tvērums un pakāpe ir neliela un resursi strauji atjaunosies līdz

pamatstāvoklim (ar primāro atlīdzināšanu vai bez tās), līdzvērtīguma analīzi var veikt ierobežotā apjomā. Šādu maza

mēroga novērtējumu pamatā var būt viegli pieejami dati, modeļi, vienkāršoti pieņēmumi un formulas. Ja kaitējums ir

sarežģītāks, var izraisīt kaskādes veida vai pastāvīgu nelabvēlīgo ietekmi, to nevar novērst ar primāro atlīdzināšanu

vai vienkārši novērst ātri, var vajadzēt detalizētāku, visaptverošu analīzi. Visaptverošajā novērtēšanā var būt

nepieciešama datu vākšana un analīze, tostarp lauka vai laboratorijas pētījumu izstrāde un īstenošana, lai izprastu

kaitējuma apmēru, vai tehniski ekonomiskais pamatojums, lai atlasītu atbilstošus atlīdzināšanas projektus vai

metodes.

3.9. lodziņš. Atbilstošais pasākumu līmenis – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Pamatojoties uz iepriekšējā novērtējuma rezultātiem, kompetentā iestāde nolēma, ka ir nepieciešama pilnīga kaitējumu novērtēšana. Šāds lēmums tika pieņemts turpmāk minēto iemeslu dēļ. Uz avāriju un tās izraisītajiem kaitējumiem, kas nodarīti dabas resursiem, attiecas DAVJ darbības joma un saistītie dalībvalsts tiesību akti. Kaitējums ūdens kvalitātei, ūdens biotopiem un biotai un aizsargājamajiem mitrāja biotopiem, iespējams, bija būtisks un pastāvīgs. Skarto resursu iespējamā kaitējuma pakāpe bija būtiska, un tie dabiski neatjaunotos īsā laika posmā. Pieejamie skartās vietas dati, tostarp ķīmiskā un bioloģiskā informācija, nebija pietiekami, lai varētu noteikt kaitējuma apmēru. Tomēr šādu datu vākšana ir iespējama un reālistiska. Piemēram, pētījumus par ūdens kvalitāti, nogulšņu kvalitāti, foreļu populācijām un mitrāju veselību parasti veic, izmantojot pienācīgi dokumentētas metodes. Primārā atlīdzināšana nenodrošinās pilnīgu atjaunošanos līdz pamatstāvoklim un nekompensētu sabiedrībai par paredzamajiem iekšējiem zudumiem nākotnē. Ir iespējami kompensējošās atlīdzināšanas projekti tādu veidu resursiem, kurus, iespējams, skars avārija. Pamatojoties uz iepriekš minēto, kompetentā iestāde noteica, ka ir jāveic pilnīga novērtēšana, tostarp skartās vietas

datu vākšana un atbilstošu atlīdzināšanas un pārraudzības plānu izstrāde. Šāda novērtēšana varētu ilgt aptuveni 1–3

gadus.

Turpmāk 3.10. lodziņā sniegts vienkāršs gadījumu pētījums, lai parādītu līdzvērtīguma analīzes posmus (izmantojot

biotopu līdzvērtīgumu). Sīkāka informācija par metodiku un terminoloģiju ir sniegta šīs rokasgrāmatas 4.–7. sadaļā.

57

3.10. lodziņš. Ilustratīvs piemērs, lai parādītu līdzvērtīguma analīzes posmus

Iedomājieties gadījumu, kad mitrājam ir nodarīts kaitējums, izplatot no apstrādes iekārtas ūdeni ar zemu pH.

Mitrāja platība ir 10 ha. Ūdens ar zemo pH līmeni izraisa tik būtisku sākotnējo kaitējumu, ka, pamatojoties uz augu

augšanas apjomu virs zemes, kas uzskatāms par labu mitrāja veselības indikatoru, zinātnieki aprēķina, ka 75 % no

visiem augiem ir sākotnēji zuduši. Paredzams, ka turpmāko piecu gadu laikā mitrājs atjaunosies līdz pamatstāvoklim.

Ņemot vērā mitrāja veidu un saprotot, ka tas galu galā atjaunosies līdz pamatstāvoklim, netika īstenota primārā

atlīdzināšana.

Pamatojoties uz šo informāciju, tika veikta biotopu līdzvērtīguma analīze. BLA tika aprēķināts, ka sākotnējais zudums

75 % apmērā, kas tika atjaunots piecu gadu laikā, radīja debetu 21,6 diskontēto pakalpojuma hektāru gadu jeb

SPHG apmērā. SPHG ir BLA uzskaites vienība, kur ar „diskontētu“ jāsaprot, ka piemēro diskonta likmia – šajā gadījumā

3 % –, lai pielāgotos kaitējuma laika plūsmai. Ar „pakalpojuma hektāru“ saprot, ka BLA kaitējumu mēra, pamatojoties

uz kaitējuma izraisītajām izmaiņām „pakalpojuma zudumā“ uz hektāru (sākotnēji 75 %). Ar „gadiem“ saprot, ka

debets zuduma laikposmā tiek summēts. Līdzvērtīguma analīzē nav fiksētas diskonta likmes.

Tiek izstrādāts kompensējošās atlīdzināšanas pasākums, pamatojoties uz pieejamās informācijas pārskatu un

zināšanām par tuvējiem mitrājiem. Zināms, ka tuvākajā apkārtnē ir citi mitrāji, taču to vispārējo veselību varētu

uzlabot, ja tiktu īstenoti daži atlīdzināšanas pasākumi. Tika identificēts viens konkrēts mitrājs, kur eksotisko augu

aizvākšana uzlabotu tā vispārējo veselību, ko mēra, ņemot vērā dabiskā mitrāja augu augšanas apjomu virs zemes.

Tiek lēsts, ka augu augšanu virs zemes var palielināt no 50 % līdz gandrīz 100 % salīdzinājumā ar mitrāja situāciju

pirms tā izpostīšanas. Koriģējošo darbību plānošana un īstenošana ilgtu divus gadus, pēc tam būtu nepieciešami vēl

trīs gadi, lai augu augšana uzlabotos no 50 % līdz 100 %. Aprēķināts, ka ieguvums jeb kredīts, uzlabojot hektāru šī

mitrāja, nodrošinās 15,5 SPHG uzlabotā mitrāja paredzamajā mūža ilgumā.

Tāpēc, lai kompensētu 21,6 SPHG mitrājam radītā kaitējuma, veicot atlīdzināšanu tuvējā mitrājā, būtu jāuzlabo

21,6/15,5 = 1,4 hektāri noārdītā mitrāja, aizvācot eksotiskos augus.

Mitrāju 1,4 hektāru platības atlīdzināšanas izmaksas ietver plānošanas un izstrādes, atļaujas saņemšanas,

īstenošanas, uzraudzības, darbību/uzturēšanas, pārraudzības u. c. izmaksas. Pieņemot, ka izmaksas ir aptuveni

EUR 50 000 uz hektāru, kopējās atlīdzināšanas izmaksas, lai kompensētu kaitējumu, būtu 1,4 x 50 000 = EUR 70 000.

a Lasītājam jāizmanto oficiālā diskonta likme, ko piemēro viņa dalībvalstī (piem., Apvienotajā Karalistē oficiālā likme

sākumā ir 3,5 % un ar laiku samazinās līdz nullei, un tiek ziņota Viņas Majestātes Valsts kases Zaļajā grāmatā).

58

4. KĀ NOTEIKT KAITĒJUMU UN TĀ APMĒRU

Šis ir kaitējumu novērtēšanas un resursu līdzvērtīguma analīzes otrais posms (skatīt 3.1. attēlu). Tā mērķis ir noteikt

zaudēto resursu (vai resursu pakalpojumu) apmēru, kas jākompensē ar atlīdzināšanas projektiem. Kaitējuma un tā

apmēra noteikšanā var izmantot pētījumus, lai noteiktu kaitējuma cēloņus, pakāpi, teritoriālo un laika tvērumu un

raksturu. Citos gadījumos var pietikt ar esošajiem datiem un/vai modeļiem. Jāizstrādā kaitējuma novērtēšanas

pētījumi, lai sagatavotu zinātniski precīzus augstas kvalitātes datus un atbildētu uz līdzvērtīguma analīzē svarīgiem

jautājumiem. Pētījumi nav jāizstrādā, lai atbildētu uz pilnībā zinātniska rakstura jautājumiem. Tomēr analītiķiem

nevajadzētu vilcināties ar pamatīga zinātniska rakstura izmeklējumu izpildi, jo bez pareizas kvantitatīvās informācijas

par kaitējumu ir maz ticams, ka ar līdzvērtīguma analīzi tiks noteikts „pareizais“ atlīdzināšanas apjoms.

Galvenie elementi, lai noteiktu kaitējumu videi un tā apmēru, kuri apspriesti šīs nodaļas atlikušajā daļā, ietver:

izpostīto resursu, biotopu un pakalpojumu identificēšanu;

kaitējuma cēloņu noteikšanu;

kaitējuma apmēra noteikšanu (resursa un pakalpojuma kvalitātes līmeni pēc avārijas salīdzinot ar

pamatstāvokli);

iekšējā zuduma un kopējo debetu aprēķinu (ņemot vērā primārās atlīdzināšanas ieguvumus un netiešā

kaitējuma radītos zudumus).

Šie elementi skaidroti ar piemēru „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“.

4.1. Identificēt izpostītos resursus, biotopus un pakalpojumus

Iepriekšējā novērtējuma laikā apkopotajiem datiem un informācijai jāatvieglo iespējami izpostīto resursu, biotopu un

pakalpojumu identificēšana. Šos datus, kā arī papildu datus, ko var savākt, analizē, lai sagatavotu loģiskas un

uzticamas aplēses par izpostīto resursu vai biotopu veidiem un šo resursu vai biotopu parasti sniegtajiem

pakalpojumiem.

Identificējot izpostītos resursus un biotopus, jāņem vērā iespējamie pārvietošanās ceļi vai netiešās vai sekundārās

sekas, kas var rasties avārijas rezultātā, tostarp gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu ceļi; augsnes, nogulšņu un kapilārā

ūdens ceļi; barības ķēdes un citi bioloģiskie ceļi un gaisa ceļi, ja pastāv saikne ar identificēto piesārņotāju. Var

izmantot konceptuālos vietas modeļus, lai veidotu saskaņotu priekšstatu par biotopiem un ekosistēmām ar mērķi

palīdzēt iespējami skarto resursu identificēšanā.

Tā kā līdzvērtīguma analīzei izvēlētā pieeja var būt vērsta uz pakalpojumu zudumu, nevis paša resursa zudumu,

analīzē var būt nepieciešams identificēt pakalpojumus, ko parasti sniedz kaitējuma skartais resurss vai biotops.

Nosakot kaitējumu, jāpievēršas ne tikai ekoloģiskajam kaitējumam un ar to saistītiem pakalpojumu zudumiem, bet

arī sociālajiem un ekonomiskajiem faktoriem (tostarp cilvēciskajām vērtībām), kas atkarīgi no attiecīgo resursu

ekoloģiskās integritātes.

Tādu datu veidi, ko parasti izvērtē izpostīto resursu, biotopu un pakalpojumu identificēšanas laikā, ietver:

vietas hidroloģiju, ģeoloģiju, ekoloģiju, bioģeoķīmiju un īpašus resursus. Jāiekļauj informācija par Eiropas

aizsargājamo biotopu un sugu esību, kā noteikts DAVJ. Biotopi ir uzskaitīti Dzīvotņu direktīvas (HD)

I pielikumā, sugas ir uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas II un IV pielikumā, un savvaļas putnu sugas ir minētas

Putnu direktīvas (WBD) 4. panta 2. punktā vai uzskaitītas I pielikumā;

59

ūdens objekta veidu. Būs svarīgi iegūt informāciju par skartā ūdens objekta veidu, kā noteikts Ūdens

pamatdirektīvas 2. pantā, un vides aizsardzības mērķiem, kā noteikts Ūdens pamatdirektīvas 4. pantā.

Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 5. pantu no katras dalībvalsts būs pieejamas ūdens objekta īpašības,

cilvēku darbības ietekmes uz virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli pārskats un ūdens izmantošanas

ekonomiskā analīze katrā upes baseinu apgabalā. Šie dati jāsakopo kā daļa no iepriekšēja novērtējuma (skatīt

3. nodaļu);

vietas apzīmējumu, ja tāds ir. Jāatsaucas uz starptautiskiem vietas apzīmējumiem (piem., īpaša aizsargājamā

teritorija (SPA) saskaņā ar Putnu direktīvu, īpaši aizsargājama dabas teritorija (SAC) vai Kopienā nozīmīga

teritorija (SCI) saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, starptautiskas nozīmes mitrājs saskaņā ar Ramsāres

konvenciju). Jāatsaucas arī uz valsts mērogā svarīgām dabas aizsardzības vietām, ja tās ir iekļautas valsts

tiesību aktos, ar ko īsteno DAVJ;

vidē nonākušo ķīmisko piesārņotāju veidu un to izturēšanos vidē vai fizikālā kaitīgā apstākļa veidu, ja avārija

ir saistīta ar vides fizikālu sagraušanu;

ķīmisko vielu koncentrāciju augsnē, virszemes ūdeņos, gruntsūdeņos, biotā un gaisā;

attiecīgo piesārņotāju fona koncentrācijas;

pārvietošanās un iedarbības ceļus;

ekosistēmas fizikālās īpašības un to neaizsargātību pret avāriju. Šeit jāiekļauj informācija par ietekmēto

biotopu teritoriju vai apmēru un dzīvnieku vai – dažos gadījumos – iznīcināto vai kaitējuma skarto augu

skaitu. Var izmantot aerouzņēmumu un citas attālinātas izpētes metodes, lai iegūtu informāciju par avārijas

apmēru un nozīmīgumu;

potenciāli skartās sugas, biotopu izmantojumu (piem., vietu izmanto migrācijai, nārstošanai, audzēšanai,

barības meklēšanai), būtiskas trofiskās attiecības un cenožu sastāvu;

būtiskas biotopu īpašības, izmantojumu un stāvokli;

ģeogrāfisko novietojumu attiecībā pret apdzīvotām vietām;

teritorijā esošo resursu izmantojumu atpūtai un citiem nolūkiem.

4.2. Aprakstīt kaitīgā apstākļa veidu

Aprakstot kaitējumu, jāņem vērā kaitējuma teritoriālais un laika tvērums, kā arī kaitējuma pakāpe. Šajā posmā

jāietver attiecīgā kaitīgā apstākļa veida pamatīgs izvērtējums.

Bioloģiski kaitīgie apstākļi var ietvert ievadītus bioloģiskos līdzekļus16 (piem., ĢMO, 4.1. lodziņš), patogēnus un

invazīvas sugas. Bioloģiska kaitīgā apstākļa veida aprakstā jānorāda tā mijiedarbības veids ar ekoloģiskajām

pamatkopienām un sugām un jāietver apsvērumi par ekoloģiskajiem procesiem (piem., barības vielu dinamika,

sadalīšanās procesi), kopienas sastāvu, bioloģisko vai ģenētisko daudzveidību, mednieka–laupījuma dinamiku un citi

būtiski apsvērumi.

16 Bioloģisks kaitīgais apstāklis var būt jebkāds starpgadījums (fizikāls, ķīmisks vai bioloģisks), kas rada spriedzi bioloģiskajā sistēmā. Piemēri tam ir fizikāls traucējums, piesārņojums vai eksotiskas sugas. Bioloģiskie līdzekļi ir organismi, kas rada spriedzi. Piemēri tam ir eksotiskas sugas un ĢMO.

60

4.1. lodziņš. DAVJ un ģenētiski modificēti organismi (ĢMO)

Ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) izplatīšana vidē var to pakļaut ievērojami atšķirīgākiem riskiem nekā daudz

citu darbību, ko aptver direktīva par atbildību vides jomā (GeneWatch UK, 2005)17. ĢMO izplatīšanas iespējamā

nelabvēlīgā ietekme var būt ar tālejošām sekām un dārgu atlīdzināšanas procesu, turklāt var paiet ļoti ilgs laiks, līdz

šo ietekmi pamana. Tajā pašā laikā pašlaik ir salīdzinoši maz pieredzes vai ekspertīzes, uz ko atsaukties ĢMO

iespējamās ietekmes ilgtermiņa novērtējumā. Tātad iespējamā nelabvēlīgā ietekme var būt nenoteiktāka un

neparedzamāka nekā citiem „tradicionālākiem“ vides kaitīgajiem apstākļiem.

Jāatzīmē, ka DAVJ pieeja attiecībā uz ĢMO izraisītajiem riskiem atšķiras no citu ES tiesību aktu un noteikumu pieejas,

kas pievēršas ĢMO, piemēram, no Direktīvas par apzinātu izplatīšanu (2001/18/EK) – galvenā ES tiesību akta, kas

nosaka ĢMO lietojumu Eiropā.

DAVJ izmanto vispārēju pieeju un neaplūko „ĢMO izraisīto kaitējumu“ kā atsevišķu kategoriju. Tā vietā direktīva

paredz stingru režīmu atbildībai vides jomā un ļauj dalībvalstīm ieviest īpašu aizsardzības līmeni, ja tās – papildus

citiem iemesliem – vēlas labāk saskaņot atbildības režīmu ĢMO jomā ar to izmantotajiem esošajiem likumiem un

noteikumiem. Valstu režīmi atbildībai ĢMO jomā ir svarīgi, jo ĢMO izraisītā kaitējuma novērtēšanas (un tādējādi arī

kompensācijas līmeņa) pamatā jābūt šo režīmu prasībām.

Aprakstā jāņem vērā iespējamais dažādu mērogu kaitējums ekoloģiskajā organizācijā (piem., īpatnis, populācija,

kopiena un ekosistēma) un dažādu mērogu kaitējums fizioloģiskajā organizācijā (piem., šūnas iekšienē, šūnu līmenī,

organismā un populācijā) (4.2. lodziņš).

Fizikāli kaitīgie apstākļi var tiešā veidā radīt biotopa zudumu, ietekmēt hidroloģiskos režīmus vai zemes pārklājuma

veidus, kā arī ietekmēt ūdens daudzumu, ātrumu, būtiskās ūdens līmeņa sezonālās svārstības, maksimālo

temperatūru un erozijas potenciālu. Hidroloģiskus kaitīgos apstākļus var aprakstīt kā pārāk lielu, pārāk mazu vai

nelaikā nodrošinātu ūdens pieejamību vai kā izmaiņas savienojamībā ar būtiskiem hidroloģiskajiem ceļiem.

4.2. lodziņš. Skarto populāciju un organizācijas līmeņu noteikšana

Dzīve uz zemes ir ļoti organizēta, turklāt paši organismi ir ļoti organizētas sistēmas. Zinātnieki pazīst dažādu līmeņu

bioloģisko organizāciju, sākot no ļoti maza mēroga (elementārdaļiņas–atomi–molekulas) līdz vidējam (orgāni–sugas)

un lielam mērogam (populācija–kopiena–ekosistēma). Jo augstāka atrašanās bioloģiskās organizācijas piramīdā, jo

lielāks sastopamo bioloģisko sistēmu apjoms un sarežģītība. Bioloģisko daudzveidību (dzīvības dažādību uz zemes)

bieži izsaka trīs līmeņos – ekosistēmu dažādība, sugu dažādība un gēnu dažādība.

Pretēji novērtējumam par risku cilvēka veselībai dažos ekoloģiskajos novērtējumos var pievērsties risku/kaitējumu

noteikšanai populācijas līmenī. Vispārīgi izsakoties, bioloģijā ar populāciju saprot organismu grupu, kas savstarpēji

krustojas un apdzīvo noteiktu vietu, vai cilvēkus vai citas dzīvas būtnes „noteiktā teritorijā“. Reizēm populāciju definē

arī kā vienas un tās pašas sugas organismu grupu, kas ir „samērā izolēta“ no citiem tās pašas sugas organismiem.

Abas definīcijas atstāj būtisku vietu teritorijas robežu noteikšanai vai interpretācijai par to, kas uzskatāms par

17 GeneWatch UK (2005), Piezīmes DEFRA saistībā ar ĢMO un direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu [Notes for DEFRA in relation to GMOs and the implementation of the Environmental Liability Directive], GeneWatch UK.

61

„relatīvi izolētu“ organismu. Šī nenoteiktība attiecas arī uz koncepciju par „skarto populāciju“, ko var uzskatīt par

populāciju, kas saskaras ar starpgadījuma vai darbības sekām.

ES mērogā uz dažādiem bioloģiskās organizācijas līmeņiem attiecas atšķirīgi noteikumi un tiesību akti. Daži noteikumi

ļauj ņemt vērā kaitējumu atsevišķiem organismiem, turpretī vairākos noteikumos tiek atbalstīta novērtēšana

augstākā organizācijas līmenī. Turklāt šajā jomā valstu tiesību akti var nedaudz atšķirties dalībvalstu starpā un no ES

tiesību aktiem (vai labi?). Tāpēc nav iespējams definēt vispārēju organizācijas līmeni, kurā konstatējams „kaitējums

bioloģiskajai daudzveidībai“. Kompetentās iestādes atbildība ir spriest par atbilstošo novērtējamo organizācijas

līmeni, pamatojoties uz vislabāko pieejamo zinātnisko informāciju un praksi, vienlaikus ņemot vērā attiecīgo tiesisko

regulējumu (ES un valsts/reģionālo), kā arī informāciju par kaitējumu un skarto vietu.

Tomēr, pat pievēršoties augstākiem organizācijas līmeņiem, bieži vien lietderīgi un reizēm pat nepieciešami ir

novērtēt ietekmi zemākos organizācijas līmeņos, jo šādā mērogā kaitējumus noteikt ir daudz vieglāk, turklāt bieži

vien tas var kalpot kā starpnieks, lai noteiktu kaitējumus augstākos bioloģiskās organizācijas līmeņos. Tāpēc ir

ieteicams ietekmes noteikšanu sākt zemākā līmenī (piem., īpatņu līmenī) un tad virzīties uz augstākiem līmeņiem

(populācijām, kopienām, ekosistēmām). Atkarībā no situācijas ietekme uz īpatņiem/populācijām/kopienām var būt

vairāk vai mazāk būtiska (attiecībā uz aizsargājamo statusu, retumu, nozīmi ekosistēmas integritātē, pakalpojumos

utt.). Saistībā ar to jānosaka novērotās ietekmes nozīme lielākā ekoloģiskajā un reizēm arī sociālekonomiskajā

sistēmā.

4.3. Iedarbības novērtējums

Iedarbības novērtējuma mērķis ir novērtēt ar avāriju saistīto kaitīgo apstākļu iespējamās iedarbības uz iespējami

skartajiem resursiem vai biotopiem veidu, laiku, ilgumu un vietu.

4.3.1. Veids, laiks, ilgums un vieta

Faktori, kas jāņem vērā iedarbības novērtēšanas laikā, ietver:

iedarbības uz vidi veidu;

jebkādas iedarbības laiku (piem., pastāvīga vai neregulāra; saistība ar citiem vides faktoriem, tādiem kā izšķīdušā

skābekļa koncentrācijas izmaiņas dienas laikā, hidroloģiskie faktori, vietējās plūdmaiņas; saistība ar

bioloģiskajiem faktoriem, tādiem kā migrācijas raksturs un nārstošanas cikli);

iedarbības ilgumu (piem., akūta vai hroniska; pastāvīga vai neregulāra; iedarbība vairākās paaudzēs);

iedarbības vietu (tostarp ņemot vērā iespējamos recipientus, kas izmanto dažādu biotopu platību; noteiktā vietā

pastāvošus fizikālos, hidroloģiskos, bioģeoķīmiskos un ekoloģiskos faktorus, kas var ietekmēt iedarbību).

4.3.2. Smaguma pakāpe

Raksturojot iedarbības pakāpi vai smaguma pakāpi, jāņem vērā piesārņotāju koncentrācija (ķīmiskas avārijas

gadījumā), fizikālo izmaiņu pakāpe (fizikālu kaitīgo apstākļu gadījumā) un bioloģiskās iedarbības uz bioloģiskiem

kaitīgajiem apstākļiem apmērs.

4.4. Recipientu novērtējums

Recipienti ir organismi, kopienas, biotopi, ekosistēmas un pakalpojumi, kurus skar avārijas sekas (skatīt arī

4.2. lodziņu iepriekš). Atkarībā no avārijas un tās sekām recipientus var aprakstīt vairākos organizācijas mērogos,

62

sākot no organisma iekšienes (šūnu līmenī) līdz ekosistēmas līmeņa galapunktiem. Vairākus recipientus var izmantot

(vai vismaz apsvērt to izmantošanu) līdzvērtīguma analīzē, tostarp:

galapunktus organisma iekšienē;

atsevišķu biotu, piemēram, zivis, bentiskos bezmugurkaulniekus, putnus un zīdītājus;

biotas populācijas;

bioloģiskās kopienas, piemēram, aukstā ūdens strautos, no jauna radušos mitrājos, dubļu sanesās un

piekrastes mežos;

biotopus vai biotopu kopas;

ainavas;

ekosistēmas un ekosistēmu procesus;

cilvēkiem paredzētas izmantošanas galapunktus.

Ir būtiski ņemt vērā, ka konkrēti recipienti, organizācijas līmeņi un galapunkti var būt noteikti dažādās ES direktīvās

vides jomā un dalībvalstu tiesību aktos.

Recipientu novērtējumā jāņem vērā dažādu mērogu kaitējums ekoloģiskajā organizācijā (piem., īpatnis, populācija,

kopiena un ekosistēma) un dažādu mērogu kaitējums fizioloģiskajā organizācijā (piem., šūnas iekšienē, šūnu līmenī,

organismā un populācijā). Reizēm recipients ainavas līmenī atšķiras no mazāka mēroga recipienta. Ainavas līmenī

recipients var būt cilvēku apdzīvotība (un sekas var būt sociāli vai ekonomiski zaudējumi), turpretī mazāka mēroga

recipients var būt zivis vai mitrājs (un sekas var būt nāve vai izpostīšana).

4.5. Kaitējuma noteikšana

Kad ir raksturoti kaitīgie apstākļi, recipienti un to savstarpēji saistītie ceļi, nākamajā līdzvērtīguma analīzes posmā

parasti nosaka, kāds kaitējums ir radies dabas resursiem. Kaitējuma noteikšanu vispārīgi definē kā pierādījumu

sniegšanu par nelabvēlīgām izmaiņām dabas resursa vai pakalpojuma bioloģiskajā, ķīmiskajā vai fizikālajā kvalitātē.

Ar šo plašo definīciju kompetentās iestādes un analītiķi var diezgan brīvi definēt kaitējuma īpašības.

Izplatītāko ar avāriju saistīto kaitējumu un pakalpojumu zudumu veidu piemēri ir šādi:

virszemes ūdeņi,

gruntsūdeņi,

nogulsnes,

augsne,

veģetācija,

biota,

biotopi,

cilvēku piešķirtas lietošanas un nelietošanas vērtības.

4.5.1. Virszemes ūdeņi

Virszemes ūdeņiem var radīt kaitējumu tad, ja virszemes ūdens objekta ķīmiskie, hidroloģiskie vai fizikālie apstākļi ir

pietiekami, lai izraisītu nelabvēlīgu ietekmi uz ūdens biotu vai cilvēkiem, kas izmanto šo ūdeni. Kaitējums virszemes

ūdeņiem var nozīmēt, ka ir pārsniegti:

63

ūdens kvalitātes standarti (tostarp attiecībā uz biotu, dzeramo ūdeni, atpūtas jomā un lauksaimniecībā

izmantotu ūdeni);

toksikoloģiskais vai ar plūsmu saistītais slieksnis;

ūdens biotas aizsardzības kritēriji;

citi skaitliski vai vārdiski kritēriji, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēkus un pārējo biotu.

Virszemes ūdeņiem radītā kaitējuma dēļ var arī slēgt publisku piekļuvi virszemes ūdens objektiem vai ieviest

publiskās lietošanas (piemēram, zvejas un peldēšanas) ierobežojumus.

Piemēri pakalpojumu zudumiem, kas saistīti ar ietekmi uz virszemes ūdeņiem, var ietvert dzeramā ūdens apgādes

pārtraukšanu, atpūtas jomā izmantoto ūdeņu pakalpojumu (peldēšanas, laivošanas, zvejas utt.) pārtraukšanu uz

noteiktu laiku un nelabvēlīgu ietekmi uz ūdens biotu vai biotopu.

Papildu pakalpojumu zudumi, ko var apsvērt, ietver ūdens asimilēšanas spējas (virszemes ūdeņu spēja absorbēt

zema līmeņa piesārņotājus, nepārsniedzot standartus vai neradot nelabvēlīgu ietekmi) samazināšanos, hidroloģiskās

izmaiņas (tostarp plūsmas daudzumu vai laiku) un ar piesārņojumu saistītu „stigmu“. Ar stigmu saprot situāciju, kad,

pat ja ir pabeigtas attīrīšanas darbības, cilvēki izvēlas neizmantot vai neapmeklēt attiecīgo vietu, vai kad attīrīšanas

darbības nav pilnībā efektīvas vai noteiktas un tāpēc šajā vietā ir pastāvīgs subjektīvais risks (un saistīti ekonomiskās

vērtības zudumi).

4.5.2. Gruntsūdeņi

Gruntsūdeņiem var radīt kaitējumu tad, ja ūdens nesējslānī18 ķīmiskie, hidroloģiskie vai fizikālie apstākļi ir pietiekami,

lai nelabvēlīgi ietekmētu cilvēkus, kas izmanto šo ūdeni, vai biotu vai biotopus, kas pakļauti gruntsūdeņu noplūdei.

Kaitējums gruntsūdeņiem var nozīmēt, ka ir pārsniegti pamatlīmeņi, dzeramā ūdens standarti vai norādījumi;

toksikoloģiskais vai hidroloģiskais slieksnis vai kritēriji biotai, kas var tik pakļauta iedarbībai upes vai līča avoksnājos,

avotos vai sekcijās, kur ieplūst gruntsūdens; vai citi skaitliski vai vārdiski uz gruntsūdeņiem attiecināmi kritēriji, kuru

mērķis ir aizsargāt cilvēkus un pārējo biotu.

Fizikālie vai hidroloģiskie kaitējumi var ietvert ūdens nesējslāņa ūdens noturēšanas spējas samazināšanos, ieguves no

ūdens nesējslāņa robežvērtības samazināšanos, izmaiņas uzpildīšanās/iztukšošanas attiecībās vai ūdens nesējslāņa

iznīcināšanu, sablīvējot vai pārklājot to tā, ka gruntsūdeņa avots vai no gruntsūdeņa atkarīgais biotops vairs nav

pieejams. Gruntsūdeņiem kaitējumu var radīt arī piekļuves fiziskie ierobežojumi gadījumos, kad ūdens nesējslānis

tiek izmantots citiem nolūkiem.

Pakalpojumu zudumi, kas saistīti ar ietekmi uz gruntsūdeņiem, var ietvert cilvēkiem vai mājlopiem paredzēta

dzeramā ūdens apgādes pārtraukšanu, aizliegumu turpmāk izmantot ūdens nesējslāni publiskā dzeramā ūdens

apgādei vai lauksaimniecībā, atpūtai paredzētas teritorijas slēgšanu ar gruntsūdeņu piesārņojumu saistīta riska dēļ

vai biotopu noārdīšanos, kas saistīta ar vielu toksiskumu seklajos gruntsūdeņos. Fizikāls kaitējums ūdens nesējslānim

var tieši vai netieši izraisīt līdzīgus pakalpojumu traucējumus.

4.5.3. Nogulsnes

Kaitējumu nogulsnēm var novērtēt, izmantojot atbilstošus norādījumus un standartus vai apliecinot, ka avārija ir

skārusi nogulsnes tādā mērā, ka tās nelabvēlīgi ietekmē citus resursus.

18 Ūdens nesējslānis ir ūdeni saturoša caurlaidīga akmens vai irdenu materiālu (grants, smiltis vai nogulumi) apakšzemes slānis, no kura, izmantojot aku, var iegūt gruntsūdeņus.

64

Fizikāls kaitējums nogulsnēm var ietvert attīrīšanu, apglabāšanu vai izmaiņas granulometriskajā sastāvā. Šādas sekas

var nelabvēlīgi ietekmēt nogulšņu spēju nodrošināt biotopus nogulsnēs dzīvojošiem un nogulsnes ēdošiem

organismiem.

Pakalpojumu zudumi, kas saistīti ar kaitējumu nogulsnēm, var ietvert tādu nogulšņu spēju likvidēšanu vai

samazināšanu, ar ko tās nodrošina biotopu ūdens biotai, tostarp augiem, bentiskajiem bezmugurkaulniekiem, zivīm

un nogulsnes ēdošiem putniem. Nogulsnēm radītais kaitējums var izraisīt mitrāju augu iznīcināšanu, mitrāju vai

ūdens augu segas samazināšanos, izmaiņas kopienas sastāvā vai mitrāja vai ūdens augu kopienu struktūras

vienkāršošanos, kas samazina savvaļas dzīvnieku biotopu kvalitāti. Cilvēkiem paredzētu pakalpojumu zudumi var

ietvert samazinātu piekļuvi atpūtas teritorijām vai zemākas kvalitātes pasākumus atpūtas teritorijā.

4.5.4. Augsne

Augsnei radītā kaitējuma piemēri aizsargājamajos biotopos var ietvert tādu ķīmisko vielu koncentrāciju, kas izraisa

toksikoloģisku reakciju augsnes mikroorganismos, bezmugurkaulniekos, augos vai savvaļas dzīvniekos. Fizikāli

kaitējumi augsnei var ietvert eroziju vai apbedīšanu, izmaiņas augsnes struktūrā vai funkcijā (piem., ūdens

noturēšanas spēja, barības vielu aprite) vai tāda biotopa zudumu, kas uztur biotu.

Pakalpojumu zudumi, kas saistīti ar kaitējumu augsnei, var ietvert tādu augsnes spēju likvidēšanu vai samazināšanu,

ar ko tās nodrošina biotopu savvaļas dzīvniekiem vai ganības mājlopiem. Kaitējums augsnei var izraisīt augu

iznīcināšanu, augu segas samazināšanos, izmaiņas kopienas sastāvā, augu kopienu struktūras vienkāršošanos, kas

samazina savvaļas dzīvnieku biotopu kvalitāti vai ganību zemes kvalitāti. Cilvēkiem paredzētu pakalpojumu zudumi

var ietvert samazinātu piekļuvi atpūtas teritorijām, zemākas kvalitātes pasākumus atpūtas teritorijā vai samazinātu

piekļuvi ganībām vai resursu ieguvi valsts zemes īpašumos.

Papildus piesārņotas augsnes ekoloģiskajām sekām, augsnei izraisīto kaitējumu var apliecināt, nosakot, ka kaitējums

rada risku cilvēka veselībai. Lai gan valstu tiesību aktos, ar kuriem transponē DAVJ, var izmantot precīzākas

definīcijas, DAVJ uz kaitējumu zemei attiecas tikai tad, ja tas rada risku cilvēka veselībai. Tomēr ir divas situācijas,

kurās var būt nepieciešams resursu līdzvērtīgums, kad ir radies vai radīsies kaitējums augsnei: 1) kad kaitējums skar

ne tikai augsni/zemi, bet arī izraisa kaitējumu aizsargājamajiem biotopiem, sugām vai ūdenim, un 2) kad primārās

atlīdzināšanas pasākumi veselības risku novēršanai izraisa kaitējumu aizsargājamajam ūdenim, biotopam vai sugai, uz

kuru attiecas DAVJ.

4.5.5. Veģetācija

Kaitējums veģetācijai var ietvert augu segas, daudzveidības, veselības, dzīvotspējas, reproduktīvās spējas, stabilitātes

vai biotopa vērtības samazināšanos. Turklāt attiecībā uz savvaļas dzīvnieku sugām kaitējumu var radīt arī augu sugu

uzturvērtības vai biotopa vērtības samazināšanās

Kaitējumu veģetācijai parasti rada fizikālas avārijas, turklāt šādos gadījumos kaitējumu var salīdzinoši vienkārši

identificēt un aprakstīt. Daudz āķīgāk un sarežģītāk ir identificēt tādas augsnei nodarītā kaitējuma avārijas, kas izraisa

izmaiņas augsnes bioģeoķīmijā vai pārējās kopienas augu sastāvā tādā mērā, ka vairs nav iespējams atjaunot

veģetācijas pamatstāvokli.

Pakalpojumu zudumi, kas saistīti ar kaitējumu veģetācijai, ietver savvaļas dzīvnieku biotopu kvalitātes

pazemināšanos, tās fizikālās stabilizācijas pazemināšanos, ko veģetācija nodrošina augsnei, un augu segas siltuma vai

hidroloģisko rādītāju pazemināšanas īpašību samazināšanos. Iznīcinot veģetāciju vai nodarot tai kaitējumu, var

65

samazināties izmantojuma iespējas atpūtas vai izklaides jomā, rasties pārtikas vai ārstniecības augu, ainavas vērtības

zudums vai samazināties nelietošanas vērtības.

4.5.6. Biota

Kaitējuma galējās sekas var ietvert atsevišķu organismu nāvi, populāciju samazināšanos, izmaiņas kopienu sastāvā,

uzturošu biotopu zudumu un letālas sekas, kas ietekmē organismu vai populāciju dzīvotspēju. Subletālas sekas var

ietvert slimību (vai nomāktu imūnsistēmu), anormālu uzvedību, vēzi, gēnu mutācijas, fizioloģiskas disfunkcijas

(tostarp reprodukcijas disfunkciju) vai fiziskas deformācijas. Kopumā par kaitējumu var uzskatīt jebkura tāda kaitīgā

apstākļa ietekmi, kas izraisa nelabvēlīgas izmaiņas bioloģiskā resursa dzīvotspējā. Turklāt par kaitējumu var uzskatīt

gadījumus, kad tāds kaitīgais apstāklis kā ķīmiskais piesārņotājs veido biotas ēdamajos audos koncentrāciju, kas

pārsniedz droša patēriņa līmeni.

Attiecībā uz ūdens biotu virszemes ūdeņu vai nogulšņu kritēriju pārsniegšana var norādīt uz kaitējumu zivīm un

bentiskajiem bezmugurkaulniekiem. Novērtēšanu var papildināt ar tāda toksikoloģisko sliekšņu izvērtējumu, kas

iegūti, aplūkojot literatūru vai veicot pētījumus par konkrēto vietu.

Var izmantot populācijas datus, lai noteiktu, vai organismu bagātības, daudzveidības vai vecuma struktūras telpiskie

modeļi norāda uz kaitējumu. Izmeklējumi saistībā ar zivju vai savvaļas dzīvnieku iznīcināšanu, autopsija, patoloģija un

ķīmiskā analīze, informācija par organismu reprodukciju un pieejamā literatūra var sniegt informāciju, ko var

izmantot kaitējuma noteikšanā. Var izmantot gan lauka, gan laboratorijas izmeklējumus, lai noteiktu kaitējumu.

4.5.7. Biotopi

Lai novērtētu kaitējumu biotopiem, analītiķi var salīdzināt galvenās biotopu īpašības:

sauszemes biotopiem – augu sega, sastāvs, struktūra, barības kvalitāte un ražošana vai siltuma sega

novērtēšanas un atsauces vietās;

ūdens biotopiem – raksturīgā kopienu struktūra un sugu sastāvs (ietverot bentiskās kopienas/sugas), plūsmu

režīmi, trofiskā mijiedarbība, ūdens temperatūra, barības vielu režīms, gaismas iespiešanās, ūdens kvalitāte

un nogulšņu režīms.

Lai vienkāršotu novērtēšanu, reizēm biotopā var identificēt indikatorsugas, ja var zinātniski konstatēt ekoloģisko

saistību.

4.5.8. Cilvēciskās vērtības

Dabas resursi cilvēkiem nodrošina daudz pakalpojumu, šeit sauktus par ekosistēmu pakalpojumiem. Cilvēkiem

paredzētu pakalpojumu zudumu var izraisīt kaitējums vai kaitējuma draudi dabas resursiem un izmaiņas resursu

sniegto pakalpojumu kvantitātē un/vai kvalitātē. Pakalpojumu zudumi var būt saistīti ar faktisku vai iespējamu risku19

cilvēka veselībai, ar dabas resursu zudušu izmantojumu (vai iespējamu izmantojumu) vai ar dabas resursu sniegto

nelietošanas vērtību (indivīdi novērtē vidi, nevis veidus, kā viņi to izmanto) zudumiem.

19 Risku cilvēka veselībai var radīt tiešs fizisks kontakts ar piesārņotajiem resursiem (piem., augsni, ūdeni), piesārņotas zemes vai pārtikas avotu (piem., augsnes, augu, zivju, gaļas) apēšana vai piesārņotāju ieelpošana. Riskiem var būt gan letālas, gan subletālas sekas, piemēram, pazeminātas reproduktīvās spējas, pazeminātas garīgās spējas vai elpošanas orgānu slimību pieaugums. Jebkurš kaitējums ar pierādītu ietekmi uz cilvēka veselību DAVJ definēts kā būtisks.

66

Cilvēkiem paredzētu pakalpojumu zudumu var mērīt tieši un/vai netieši. Tiešie mērījumi ietver izmaiņas izmantotā

resursa daudzumā, piemēram, indivīdu veiktajos zvejas vai medību braucienos, vai izmērāmu riska pieaugumu

cilvēka veselībai, ko izstrādā, veicot epidemioloģiskus pētījumus. Pakalpojumiem, kurus tirgo faktiskajos tirgos,

izmanto datus par cenas un patēriņa uzvedību, lai noteiktu vērtību naudā. Citiem pakalpojumiem datus par vērtību

savāc, intervējot indivīdus vai novērojot viņu uzvedību. Tomēr dažus pakalpojums var pat neizmantot tiešā veidā

(piem., regulēšanas pakalpojumus). Kad tirgu nav (ārpustirgus vērtības) un kad pakalpojumi netiek izmantoti tiešā

veidā, tiek izstrādātas dažādas vērtēšanas metodes, lai apkopotu un analizētu datus (sīkāku informāciju skatīt

pielikumā par ekonomisko novērtējumu).

4.6. Kaitējuma cēloņu noteikšana

Dabas resursus un to pakalpojumus var ietekmēt vairāki kaitīgie apstākļi. Daži kaitīgie apstākļi ir dabiski un var būt

samērā konstanti, periodiski vai epizodiski. Citi kaitīgie apstākļi ir antropogēni, taču nav saistīti ar konkrētu avāriju.

Analītiķim jāidentificē attiecīgās avārijas sekas, lai noteiktu ar avāriju saistīto kaitējumu un tā apmēru. Analītiķim arī

pēc iespējas precīzāk jānosaka cēloņsakarība starp avāriju un izraisīto kaitējumu.

Lai izvērtētu cēloņsakarību, var izmantot zinātniskus datus no literatūras, loģiskās analīzes, pētījumiem par konkrētu

vietu, modelēšanas un deduktīvās argumentācijas. Lai noteiktu iespējamu vai varbūtēju cēloņsakarību starp avāriju

un izmaiņām nodrošinātajos resursos vai pakalpojumos, var būt jāveic intensīva, rūpīga pārbaude. Tāpēc

cēloņsakarības noteikšanā iesaistītajai zinātnei vai ekonomikai jābūt precīzai un pārredzamai.

Nosakot attiecīgā kaitējuma cēloni, var būt nepieciešami lauka vai laboratorijas izmeklējumi vai sākotnējais pētījums,

ja ķīmiskā, bioloģiskā vai fizikālā ietekme ir sarežģīta, reta vai samērā maz izprasta. Daudzos gadījumos viens faktors

nevar būt attiecīgā kaitējuma vienīgais cēlonis. Lai noteiktu cēloņsakarību, var nebūt nepieciešams noteikt precīzu

atsevišķā faktora ietekmi uz iesaistītajiem dabas resursiem un pakalpojumiem. Var pietikt ar to, ka tiek vienkārši

apliecināta cēloņsakarības ticamība un iespēja, ka tai ir bijusi vismaz daļēja ietekme.

4.7. Kaitējuma apmēra noteikšana

Nosakot kaitējuma apmēru, parasti jāizvērtē:

kaitējuma teritoriālais tvērums un pakalpojuma vai resursa zudums;

kaitējuma un pakalpojuma zuduma apmērs laikā (pagātne, tagadne un paredzamā nākotne);

kaitējuma un pakalpojuma zuduma pakāpe (bieži vien izsaka kā sniegtos pakalpojumus procentos attiecībā pret

pamatstāvokli, organismu skaitu vai kā organisma vai biotopa īpašības kvalitātes samazināšanos).

Kaitējuma un pakalpojuma zuduma apmēru un pakāpi var noteikt, izmantojot ķīmiskos, toksikoloģiskos, bioloģiskos

vai ekonomiskos datus, ģeogrāfiskās informācijas sistēmas un modelēšanu.

Kaitējuma teritoriālā tvēruma raksturojumā jāidentificē pilnīgs kaitējumu teritorijas apmērs un var identificēt

kaitējuma gradientus vai ietekmes zonas. Paraugu ņemšana vai modelēšana, lai novērtētu pārvietošanos,

disperģēšanos, atšķaidīšanu, pārveidošanu vai nelabvēlīgo ietekmi, var palīdzēt kaitējuma gradientu vai ietekmes

zonu identificēšanā.

Kaitējuma laika tvēruma raksturojumā identificē avārijas datumu un nelabvēlīgās ietekmes rašanās datumu (ja abi

datumi atšķiras). Ja nav pieejama informācija par konkrēto vietu, lai noteiktu kaitējuma laika tvēruma apmēru,

zudumu ilguma pamatā var būt zināšanas par līdzīgiem starpgadījumiem līdzīgās vietās. Atjaunošanas trajektorijas

67

var noteikt, pamatojoties uz ekoloģiskās pēctecības koeficientu, ķīmisko vielu noturību vidē un izpratni par

sadalīšanās un pārvietošanās dinamiku vai informāciju no publicētās literatūras par atjaunošanās ātrumu pēc

līdzīgiem traucējumiem. Ja ir plānotas vai jau tiek īstenotas primārās atlīdzināšanas darbības, kaitējuma laika

tvēruma novērtēšanā jāņem vērā atlīdzināšanas ietekme uz atjaunošanos.

Kaitējuma vai pakalpojuma zuduma apmērs (pakāpe) jāizsaka attiecībā pret pamatstāvokli. Dažos gadījumos tas

tiks veikts, skaidri nosakot pamatstāvokļa apmēru un stāvokļa apmēru pēc avārijas. Dažos gadījumos būs jāaprēķina

tikai atsevišķs vai atšķirīgs avārijas izraisītais kaitējums (piem., aprēķinot ķīmiskas toksiskās vielas izraisītu atšķirīgu

mirstību vai nosakot attīstības projektā ietvertā veida biotopam radītā fizikālā kaitējuma apmēru). Resursam vai

resursa sniegtajiem pakalpojumiem radītā kaitējuma pakāpi parasti izsaka vienā vai vairākās vienībās, ko var

izmantot, lai atspoguļotu avārijas nelabvēlīgo ietekmi un tās apmēru. Šīs vienības sauc par rādītājiem.

4.3. lodziņš. Dabas resursiem radītā kaitējuma noteikšana – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K

ielejā“

Uzsākot kaitējuma noteikšanu, tika izstrādāts konceptuāls vietas modelis attiecībā uz iedarbību un sekām. Tas palīdzēja vadīt datu vākšanas norises gaitu, kas ietvēra:

ūdens kvalitātes paraugus upē un mitrājā, lai mērītu smago metālu koncentrāciju un citus ūdens kvalitātes papildu parametrus;

nogulšņu paraugus upē un mitrājā, lai mērītu smago metālu koncentrāciju;

bentisko bezmugurkaulnieku paraugu vākšanu (lai izvērtētu bagātību un daudzveidību) nogulšņu paraugu ņemšanas vietās;

pētījumus par elektrozveju, lai noteiktu taimiņu bagātības daudzumu vairākos punktos sākotnējos 10 km pret straumi no mitrāja, kā arī 20 km lejup pa straumi no mitrāja;

mitrāja veģetācijas apsekojumus;

migrējošo putnu apsekojumus mitrāja teritorijā vasaras mēnešos;

aerouzņēmumus, kas palīdzēs noteikt ietekmes apmēru. Pamatojoties uz paraugu ņemšanu uz lauka, kas apvienota ar literatūras pārskatu, tika izdarīti turpmākie secinājumi par kaitējumu.

1. Ūdens kvalitāte upes augštecē 10 km garumā pārsniedza regulatīvos kritērijus un literatūrā publicēto toksikoloģiskās ietekmes slieksni attiecībā uz varu, cinku un kadmiju. Pārsniegums pirmajā gadā pēc noplūdes bija pastāvīgs un liels (vairāk nekā 100 reizes pārsniedzot attiecīgos kritērijus). Otrajā gadā pēc noplūdes šis pārsniegums turpinājās, taču bija mazāks (10 reizes pārsniedzot kritērijus). Trešajā gadā koncentrācija bija vēl nedaudz zemāka. Vienkāršota ūdens kvalitātes modelēšana norādīja, ka vieta atjaunosies līdz pamatstāvoklim (bez pārsniegumiem) piecu gadu laikā pēc avārijas.

2. Līdzīga situācija tika novērota upes 10 km augšteces nogulsnēs. 3. Pirmajā gadā pēc noplūdes upes augštecē pilnībā tika iznīcinātas foreles un bentiskie bezmugurkaulnieki.

Paredzamais atjaunošanās laiks bija 10 gadi. 4. Ūdens kvalitāti lejup pa straumi vismaz 10 km garumā no mitrāja pasliktināja kadmijs un cinks. Kaitējuma

pakāpe bija zemāka nekā augštecē (aptuveni 5–10 reizes pārsniedzot kritērijus un publicēto slieksni), un pilnīga atjaunošanās bija paredzēta piecu gadu laikā.

5. Foreļu populāciju apjoms pirmajos piecos kilometros lejup pa straumi no mitrāja bija aptuveni 50 % no paredzamā līmeņa (pamatojoties uz lejteces bagātības datiem un atsauces vietās savāktajiem datiem). Sākot no 10 km lejup pa straumi no mitrāja, foreļu bagātība bija normālā pamatstāvokļa līmenī.

6. Tika noteikts, ka visā 10 ha mitrāja platībā būtisku kaitējumu ir radījušās tur izveidojušās nogulsnes, kā to apliecina dati par nogulsnēm, novērotā ietekme uz veģetāciju un fakts, ka migrējošie putni neizmanto nevienu dzīvotspējīgu biotopu.

68

4.7.1. Apmēra noteikšanas rādītāji

Apmēra noteikšanas rādītājus izmanto, lai izteiktu gan pakāpi dabas resursa vai pakalpojuma kaitējumam, ko

izraisījusi avārija, gan pakāpi ieguvumiem, ko radījis atlīdzināšanas projekts. Svarīgi ir atlasīt atbilstošu rādītāju, jo

aplēstā zuduma un ieguvuma apjoms var atšķirties atkarībā no izmantotā rādītāja.

Rādītāji var ietvert viegli izmērāmas, kvantitatīvas īpašības, piemēram, apdzīvotības blīvumu, augu segu,

produktivitātes aplēses vai lietotāju apmeklējumus, kā arī sarežģītākas konceptuālās un kvalitatīvās īpašības,

piemēram, biotopa piemērotības vai kvalitātes indikatorus, vairāku mainīgo indikatorus vai subjektīvus vērtējumus.

Lai varētu aprēķināt līdzvērtīgumu, rādītājiem abās – zuduma (debeta) un ieguvuma (kredīta) – vienādojuma pusēs

jābūt vienādiem. Ja rādītāji atšķiras, nav iespējams līdzsvarot debetus un kredītus, kas ir resursu līdzvērtīguma

analīzes mērķis. Rādītāji var arī būt lietderīgi, pārbaudot atšķirības tādu pakalpojumu kvalitātē un kvantitātē, ko

nodrošina pamatstāvokļa, izpostītie un atlīdzinošie biotopi. Piemēram, ja kaitējuma apmēru nosaka pēc avārijas

palikušās vietējās augu segas procentuālajā daudzumā uz hektāru, arī atjaunošanā panāktais ieguvums jāizsaka

izveidotās vietējās augu segas procentuālajā daudzumā uz hektāru. Ja kaitējuma apmēru nosaka kā populācijas

samazināšanos attiecībā pret pamatstāvokli, ieguvums jāmēra kā populācijas pieaugums attiecībā pret

pamatstāvokli. Apmēra noteikšanas rādītāju piemēri:

konkrētā biotopa veida apmērs;

resursa vienības vai daudzums (piem., upes veida kilometri, konkrēta biotopa veida hektāri, izmantojamā

ūdens tilpums);

veģetācijas blīvuma, segas vai biomasas mērījumi;

vēlamu, dominējošu vai būtisku veģetācijas sugu procentuālais tvērums;

biotopa kvalitātes indikatori;

bioloģiskā produktivitāte (piem., primārā vai sekundārā produktivitāte), sugu bagātība, biomasa,

daudzveidība vai kopienas sastāva mērījumi;

reprodukcijas koeficienti;

biotopa izmantošanas dienas (piem., kad avārija ir tā samazinājusi biotopa pieejamību, ka to var apdzīvot

mazāk organismu);

ekoloģisko procesu mērījumi, piemēram, oglekļa mineralizācijas koeficienti, barības vielu eksports vai

sadalīšanās;

zuduma kategorijas, kas noteiktas, pamatojoties uz toksiskuma sliekšņu pārsniegšanas pakāpi (piem., šī

pieeja var ietvert informācijas par reakciju uz devu apkopošanu no literatūras vai pētījumiem par konkrētu

vietu un tāda zuduma aplēšu izstrādi, ko rada pieaugoša piesārņotāja koncentrācija augsnē, nogulsnēs,

virszemes ūdeņos vai bioloģiskajos audos);

vērtību līdzvērtīguma analīzē naudu var uzskatīt par rādītāju, lai mērītu kaitējumu un atlīdzināšanu.

Kaitējums atsevišķiem dabas resursiem var izraisīt ekosistēmas līmeņa pakalpojumu samazināšanos. Atlasot rādītājus

un nosakot pakalpojumu zudumu apmēru, analītiķiem jāapsver šie savstarpēji atkarīgie ekosistēmas līmeņa

pakalpojumu zudumi.

69

Dažādi pakalpojumu sniegšanas mērījumi ietver publicētus vai apstiprinātus indikatorus saistībā ar vides veselību, kā

arī indikatorus, kas izstrādāti konkrētām avārijām un lietošanai biotopu līdzvērtīguma analīzē. Lietderīgu tekstu, kurā

aprakstīta vairāku mainīgo indikatoru lietošana un iespējama nepareiza lietošana, var atrast Ott grāmatā (1978)20.

Biotopa piemērotības indikatorus parasti izmanto, lai apkopotu vairākas īpašības, kas saistītas ar siltuma segu un

aizsegu, barības pieejamību, reproduktīvajām vajadzībām un fiziskā biotopa spēju uzturēt raksturīgas funkcionālās un

strukturālās kopienas, kas svarīgas savvaļas dzīvnieku sugām vai attiecīgajai kopienai.

Dažreiz ir jāidentificē vairāki iespējamie rādītāji, jo viens vai vairāki no tiem var nebūt piemēroti gan līdzvērtīguma

analīzes debeta, gan kredīta pusei (atcerieties, ka rādītājiem abās vienādojuma pusēs jābūt vienādiem). Turklāt

reizēm ar vienu rādītāju netiks aptverti visi zuduma aspekti. Ja izmanto vairākus rādītājus, analītiķim ir rūpīgi

jānosaka, vai dažādo rādītāju aprēķinātie zudumi ir neatkarīgi vai papildinoši, vai zudumu vai ieguvumu pusē rādītāji

pārklājas.

Līdzvērtīguma analīzes rezultāti ir atkarīgi no tā, kāds rādītājs ir izvēlēts, lai noteiktu zudušo un aizstāto pakalpojumu

apmēru. Tā kā visi biotopi un dabas resursi sniedz dažādus ekoloģiskos pakalpojumus, ar vienu rādītāju nekad var

nebūt iespējams aptvert visus iespējamos pakalpojumus, kas ir zaudēti. Tāpēc, lai noteiktu atbilstošu atlīdzināšanas

apmēru, rādītāja izvēle ir viens no vissvarīgākajiem apsvērumiem. Lai samazinātu domstarpību iespēju vēlākos

līdzvērtīguma analīzes posmos, kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem, pienācīgi apspriežoties ar biologiem,

ekologiem vai attiecīgā gadījumā citiem attiecīgiem vides zinātniekiem vai ekonomistiem, jau agrīnā posmā

jāsadarbojas, lai atlasītu atbilstošu rādītāju.

Turpmāk sniegti praktiski padomi rādītāju atlasei.

Atlasīt jutīgas sugas, lai izmantotu tās kā izpostītā biotopa kvalitātes rādītāju. Pēc loģikas, ja jutīgās sugas

atjaunojas, tad, iespējams, atjaunosies arī tās, kas nav tik jutīgas. Piemēram, karpas vietā izvēlieties taimiņu, jo

karpas ir izturīgākas.

Neatlasiet sugas, par kurām jums nav pietiekami daudz informācijas. Piemēram, jūs zināt sugas pamatstāvokli,

taču, ja jūs nezināt/ nevarat modelēt veidu, kā suga reaģētu uz atlīdzināšanu, nebūtu iespējams aplēst

atlīdzināšanas ieguvumus.

Ja biotops uztur vairākas sugas, taču pats biotops ir izpostīts, efektīvāk būtu kā rādītāju izmantot biotopu, nevis

atsevišķas sugas.

Vienkāršus gadījumus var analizēt, izmantojot vienu rādītāju. Sarežģītākos gadījumos var vajadzēt vairākus

rādītājus.

20

Izmantojot apvienotu rādītāju, obligāti jānosaka mērs, kas ir būtisks attiecībā uz katru no atsevišķajiem komponentiem (piem., vienreizību un vienmērību). Tā kā rādītājam līdzvērtīguma analīzes debeta un kredīta pusē jābūt vienādam, īpaša uzmanība jāpievērš, ja šis rādītājs ir indeksa vērtība (t. i., bezdimensionāls), jo kompensējošais atlīdzināšanas projekts ne tikai palielinās indeksu (rādītāju), bet arī saglabās sākotnējo proporcionālo līdzsvaru starp atsevišķiem komponentiem (piem., vienreizību un vienmērību). Ott, W.R. (1978), Vides indikatori, teorija un prakse [Environmental indices, theory and practice]. Ann Arbor Science Publishers.

70

4.4. lodziņš. Kaitējuma apmēra noteikšana – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Kaitējuma apmērs tika noteikts, izmantojot turpmāk minētos rādītājus. Lai noteiktu ūdens resursiem radītā kaitējuma apmēru, kompetentā iestāde nolēma izmantot taimiņa bagātību kā galveno rādītāju, ko turpmāk izmantot resursu līdzvērtīguma analīzē. Pamatojoties uz iegūtajiem paraugiem atsauces vietās un K upes lejtecē, tika konstatēts, ka taimiņu blīvums pamatstāvoklī bija 10 taimiņi uz 100 m2. Upes 10 km augštecē pirmajā gadā taimiņi tika iznīcināti, un paredzamais periods, lai atjaunotos līdz pamatstāvoklim, ir 10 gadi. Kopējā skartā platība augštecē bija 10 km x vidējais platums 10 m = 100 000 m2. Taimiņu blīvums 10 km lejup pa straumi no mitrāja vidēji bija piecas zivis uz 100 m2, un paredzamais periods, lai atjaunotos līdz pamatstāvoklim, ir pieci gadi. Kopējā skartā platība lejtecē bija 10 km x vidējais platums 20 m = 200 000 m2. Lai noteiktu mitrāja biotopam radīto kaitējumu apmēru, kompetentā iestāde nolēma, ka atbilstošāka ir biotopu līdzvērtīguma pieeja un kaitējuma apmērs tiks noteikts, ņemot vērā pakalpojumu samazināšanos ielejas mitrāja biotopā. Mitrājam nodarītā kaitējuma pakāpes dēļ tika pieņemts, ka ir pilnībā zuduši pakalpojumi visā 10 ha mitrāja teritorijā, tā paredzamais atjaunošanās laiks ir vismaz 50 gadi. Tomēr, tā kā radās bažas par piesārņoto nogulšņu iespējamu pārvietošanos un turpmāku ietekmi uz lejteces resursiem, tika pieņemts atlīdzināšanas plāns, kas ietvēra pilnīgu mitrāja ekskavāciju un turpmāku nivelēšanu un pārstādīšanu. Atlīdzināšana tiktu īstenota piecus gadus pēc noplūdes, un tās izpilde aizņemtu vienu gadu. Tika paredzēts, ka pārstādītā mitrāja atjaunošanās aizņems 10 gadus. Tomēr pārstādītajā mitrājā nebūtu tāda pilnīga sugu daudzveidība kā pamatstāvokļa mitrājā, pat pēc turpmākas 50 gadu ilgas atjaunošanās.

4.7.2. Pamatstāvokļa noteikšana

Pamatstāvoklis ir resursa vai biotopa stāvoklis laikā, kad dabas resursiem un pakalpojumiem tika nodarīts kaitējums,

kāds tas būtu bijis, ja attiecīgā avārija nebūtu notikusi. Pamatstāvokļa apmēru var noteikt, izmantojot pirms avārijas

iegūtos datus no izpostītās vietas vai datus no līdzīgām vietām, kuras avārija nav skārusi (t. i., „atsauces“ vietām), vai

izmantojot modeļus.

4.7.2.1. Pirms un pēc avārijas iegūtu datu izmantošana

Dažos gadījumos pamatstāvokli var pienācīgi dokumentēt, izmantojot esošo informāciju par stāvokli pirms avārijas.

Attiecībā uz paredzamiem starpgadījumiem (kā saistībā ar Dzīvotņu direktīvu, Putnu direktīvu un Direktīvu par

ietekmi uz vidi(EIA)) pamatstāvoklis vienmēr jāraksturo pirms jebkāda notikuma vai traucējumiem. Attiecībā uz

notikušiem starpgadījumiem (kā saistībā ar DAVJ direktīvu, pat tiešu draudu gadījumos) pamatstāvokli reizēm var

rekonstruēt, izmantojot konkrētās vietas ģeoloģiskās, ģeoķīmiskās, bioloģiskās un citas datubāzes, kas var būt

apkopotas ļoti dažādiem nolūkiem. Pamatstāvokļa raksturojumā var ietvert aprakstu par vietas ķīmisko, bioloģisko

un fizikālo stāvokli pirms avārijas, vietas sociālās un ekonomiskās īpašības un attiecīgā gadījumā vietas lomu

plašākā – ekosistēmu vai ekonomiskajā – kontekstā.

71

4.7.2.2. Atsauces vietu izmantošana

Ja pirms avārijas iegūtā informācija par pamatstāvokli izpostītajā vietā nav pietiekama, pamatstāvokļa raksturošanai

var izmantot datus no atsauces vietām. Atsauces vietas jāatlasa, ņemot vērā faktorus, kas var ietekmēt attiecīgajā

vietā nodrošināto dabas resursu un pakalpojumu kvalitāti un kvantitāti. Īpašības var ietvert:

ekoreģionu;

atrašanās vietu;

klimatu;

topogrāfiju;

zemes izmantojumu;

cilvēku apdzīvotības blīvumu;

strauta lielumu, augstumu virs jūras līmeņa, orientāciju un robežzemes izmantojumu;

līču vai estuāru apveidu, dziļuma mērīšanu, straumes, apmalu biotopus un robežzemes izmantojumu;

ģeoloģiju, ģeoķīmiju, hidroloģiju un augsnes veidus vai citus faktorus, kas ietekmē vai kontrolē organismu,

biotopu vai bioloģisko kopienu bagātību vai daudzveidību;

svarīgus demogrāfiskos faktorus (piem., populācijas lielumu, populācijas centru tuvumu, piekļuvi,

nepietiekamību, resursu apsaimniekošanu, reģionālo nozīmi utt.), nosakot vērtību līdzvērtīguma analīzes

nolūkos cilvēku piešķirtas lietošanas un nelietošanas vērtības pamatstāvoklī.

Atlasot atsauces vietas, lai novērtētu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai, būs svarīgi atlasīt vietas, kas uztur tādu

pašu veidu Eiropas aizsargājamos biotopus un dažos gadījumos konkrētu veidu veģetāciju šādos biotopos. Šīs vietas

var identificēt, izmantojot EUNIS (Eiropas Savienības Dabas informācijas sistēmu) biotopu klasifikāciju vai citas valstu

veģetācijas klasifikācijas. Atsauces vietām jābūt tajā pašā bioģeogrāfiskajā reģionā, kur atrodas izpostītā vieta, un

jābūt pēc iespējas tuvāk tai.

Jāatlasa tādas atsauces vietas, kas pēc iespējas vairāk atbilst izpostītajai vietai. Dažos gadījumos var izmantot

vairākas atsauces vietas, un atsauces vietas stāvokli var aprakstīt pieņemamā vai tipiskā apmērā.

4.7.2.3. Modeļu izmantošana

Ja atsauces vietas nav pieejamas, ir neatbilstošas vai nepietiekamas vai ja nepieciešamais pamatstāvokļa apraksts ir

par organisma stāvokli, vispiemērotākā pieeja pamatstāvokļa noteikšanai var būt modelēšana. Modeļi var būt

vienkārši un aprakstoši vai sarežģīti skaitļu kodi. Neatkarīgi no detalizētības vai izsmalcinātības pakāpes, izmantotā

modeļa pamatā jābūt uzticamai zinātniskajai loģikai.

Izmantojot pastāvošus apstiprinātus modeļus, var paātrināt pamatstāvokļa analīzi; dažas aģentūras regulāri izmanto

modeļus vides apstākļu izvērtējumā.

4.7.2.4. Informācijas avoti

Turpmāk 4.1a. tabulā parādīti informācijas avoti, kas var noderēt pamatstāvokļa datu salīdzināšanā. 4.1b. tabulā

sniegti daži datu avoti Īrijā (ko sniedzis Dawn Slevin no uzņēmuma Environmental Liability Services Ltd (2012. gada

20. septembrī) konsultācijas laikā saistībā ar šo rokasgrāmatu). Saraksts nav izsmeļošs, un visu datu kopu lietošanai

72

piemēro tiesību aktus par autortiesībām, tāpēc jāapspriežas ar datu īpašnieku, lai saņemtu atļauju izmantot

pieejamo informāciju.

4.1a. tabula. Informācijas avoti, kas var noderēt pamatstāvokļa novērtēšanā

Aizsargājamie biotopi un sugas Eiropas Savienības Dabas informācijas sistēma: http://eunis.eea.europa.eu/

Natura 2000 valstu ziņojumi

Dānijas dabas un vides portāls: www.vandognatur.dk

Francijas Natura 2000 datubāze: http://www.developpement-durable.gouv.fr/-Natura-2000,2414-.html Francijas Valsts dabas mantojuma uzskaite (INPN) attiecība uz datiem par biotopiem un sugām http://inpn.mnhn.fr/accueil/index?lg=en.

Ūdens Ūdens informācijas sistēma Eiropai (WISE): http://water.europa.eu/

Detalizēti kopējās īstenošanas stratēģijas (CIS) kopsavilkumi un pamatnostādnes. Šie dokumenti nav juridiski saistoši, taču tie sniedz norādi par to, kā liela ekspertu struktūra paredz, kādai konkrētās jomās jābūt optimālajai situācijai. http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/facts_figures/guidance_docs_en.htm

Īstenošanas ziņojumi: http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/implrep2007/index_en.htm

Informācijas apmaiņas platforma (CIRCA – saziņas un informācijas resursu centra administrators) http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/iep/index_en.htm

Saites uz dalībvalstu iestādēm un starptautiskajām baseinu iestādēm (sīkāku informāciju var iegūt attiecīgajās vietnēs) http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/links/index_en.htm

BRGM (Francijas ģeoloģiskā apsekojuma) datubāze attiecībā uz gruntsūdeņiem http://www.brgm.fr/brgm/ref_fr_site.htm Francijas Ūdens aģentūru Ūdens pamatdirektīvas datubāze http://www.lesagencesdeleau.fr/v2/pages/?lang=en Francijas Valsts ūdens datu un kopējo reģistru pārvaldības dienests (SANDRE) sniedz vairākas datubāzes, piemēram, kartogrāfisku attēlojumu, kurā aprakstītas ūdens sistēmas Francijā http://www.sandre.eaufrance.fr/?lang=en Portāls Eaufrance, Francijas Ūdens informācijas sistēmas (SIE) piekļuves punkts:

73

http://www.eaufrance.fr/

Datiem un kartēm attiecībā uz visiem ar vidi saistītiem tematiem (ko var meklēt)

http://www.eea.europa.eu/data-and-maps

Krustenisku resursu teritoriālā

informācija

Telpiskās informācijas infrastruktūra Eiropas Kopienā (INSPIRE) http://inspire.jrc.ec.europa.eu/

Globālā vides un drošības novērošana (GMES) http://www.gmes.info/

Zemes novērošanas sistēmu globālais tīkls (GEOSS) http://www.earthobservations.org/geoss.shtml

Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīkls (EIONET) http://www.eionet.europa.eu/

Kopīga vides informācijas sistēma (SEIS) http://ec.europa.eu/environment/seis/ (Eiropas Komisijas paziņojumā par SEIS, kas pieejams šajā tīmekļa vietnē, uzskaitīti daudzi citi dalībvalstu un EK pētniecības pamatprojekta informācijas avoti)

4.1b. tabula. Tādu informācijas avotu atlase, kas var noderēt pamatstāvokļa novērtēšanā Īrijas Republikā

Pieejamie dati Portāls

Pamatiežu ģeoloģija Hidroģeoloģija Ģeotehnika Jūras datu kopas un jūras gultnes kartēšana Minerāli Irdenas nogulsnes Ģeotehnika Ģeotūrisms

http://www.gsi.ie/mapping

Piesārņotāju izplatīšana un pārnese http://prtr.epa.ie/

Hidrometriskie dati http://hydronet.epa.ie/hydronet.html

Augsne Licencēšana un īstenošana Pilsētas notekūdeņu attīrīšanas statuss Ūdens pamatdirektīvas riska skaitliskais novērtējums/statuss / Ūdens pamatdirektīvas aizsargājamo teritoriju reģistrs Gaisa kvalitāte

http://gis.epa.ie/Envision/

Biotopu un sugu datu kopas Bioloģiskā daudzveidība Invazīvas sugas Aizsargājamās sugas Apdraudētās sugas Piekrastes zonas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vietu kartes

http://www.npws.ie/mapsanddata/

Plūdu kartes http://www.floodmaps.ie/

Turpmāk 4.5. lodziņā ietverta Spānijas sniegtā informācija par to, kā tā piemērojusi dažādas pamatstāvokļa

novērtēšanas pieejas testpiemērā.

74

4.5. lodziņš. Gadījumu pētījums no Spānijas, kurā parādīts, kā noteikt pamatstāvokli

Spānija ir īstenojusi eksperimentālu projektu, lai parādītu, kā piemērot vides kaitējuma novērtēšanas metodiku, kā noteikts 23. oktobra Likumā par atbildību vides jomā Nr. 26/2007. Šādā pasākumā daļa no novērtēšanas procesa ir pamatstāvokļa noteikšana. Avārija: naftas izplūdums, kas skāris pludmales teritoriju (noklājot smiltis un akmeņus). Šī avārija notika un tās sekas tika novērstas pirms bija stājies spēkā Likums par atbildību vides jomā. Tomēr pēc tam tā tika izmantota, lai parādītu, kā būtu vajadzējis novērtēt un novērst kaitējumu saskaņā ar jauno režīmu atbildībai vides jomā. Šajā praktiskajā vingrinājumā tika identificēti daži uzdevumi, kurus būtu vajadzējis īstenot, lai noteiktu pamatstāvokli. 1. Tādu ziņojumu analīze, kas aplūko pludmaļu aizsardzības stāvokli pirms kaitējuma, ietverot gan kaitējuma

skarto pludmali, gan apkārtējās pludmales. Bija zināms, ka pētījuma teritorijā esošais krasts bija noplicināts jau pirms izplūduma. Pludmalē bija ļoti daudz atkritumu, lai gan aromātisko ogļūdeņražu saturs bija zems. Atkritumi pludmalē uzkrājās, jo tos tur sanesa jūras straumes no ostas, kas atradās izpostītās pludmales ziemeļos. No otras puses, bija zināms, ka akmeņainajā pludmales teritorijā no iepriekšējām avārijām bija saglabājusies pārakmeņojusies jēlnafta un izolēti zemes gabali.

2. Pētāmajā pludmalē un blakusesošajā pludmalē iegūto smilšu paraugu eksperimentāla pārbaude, lai uzreiz pēc kaitējuma noteiktu gaistošās eļļas saturu pludmales virskārtā. Vispirms eksperimentālo pārbaužu laikā tika identificēts, ka pludmale, kas atradās blakus izpostītajai pludmalei, ir vispiemērotākā pamatstāvokļa noteikšanai, jo tai ir tādas pašas īpašības attiecībā uz atkritumiem un pārakmeņojušos jēlnaftu. Lai salīdzinātu abas pludmales un tādējādi noteiktu izpostītās pludmales pamatstāvokli, tika nolemts, ka:

no katras pludmales tiks paņemti seši paraugi. Paraugi tiks ņemti no virskārtas dziļumā no 0,15 līdz 0,40 metriem, un tie tiks ievietoti hermētiskos konteineros, lai novērstu izmaiņas fizikālķīmiskajās īpašībās;

paraugi tiks nogādāti laboratorijā apstrādei un homogenizācijai. Tas tiks īstenots, samaisot kopā sešas vienādas daļas no katra parauga katrai pludmalei, rezultātā izveidojot divus galīgos paraugus – vienu no katras pludmales;

abi paraugi tiks analizēti ar infrasarkano fotometriju (FTIR.PE-F/0005), lai noteiktu kopējo naftas ogļūdeņraža daudzumu (TPH);

no blakusesošās pludmales iegūtā TPH vērtība noteiks pamatstāvokli – stāvokli, kuru centīsies sasniegt ar koriģējošajām darbībām.

Vērts pieminēt, ka pēc kaitējuma seku novēršanas šīs pārbaudes tika veiktas abās pludmalēs, lai noteiktu, vai īstenotie stāvokļa izlabošanas pasākumi ir sasnieguši vēlamo rezultātu. Lai gan analīzes rezultāti norādīja, ka izpostītajā pludmalē ir augstākas TPH vērtības nekā blakusesošajā pludmalē (0,06 g/kg pret 0,02 g/kg), abās pludmalēs tās bija mazākas par 0,10 g/kg sausa parauga, tāpēc tika apliecināts, ka smiltis vairs nav piesārņotas.

4.8. Iekšējā zuduma un kopējā debeta aprēķināšana

Aprēķinot iekšējo zudumu, ir jānosaka resursa vai pakalpojuma zuduma pakāpe katru gadu no brīža, kad pirmo reizi

ir radies kaitējums, līdz brīdim, kad resursi un pakalpojumi ir atjaunoti līdz pamatstāvoklim (ar primāro atlīdzināšanu

75

vai dabisko atjaunošanos). Izpostītās teritorijas zuduma pakāpe katru gadu tiek saskaitīta (un diskontēta), lai iegūtu

kopējo (pašreizējo vērtību) debetu.

Gadījumos, kad izpostītie resursi vai pakalpojumi neatjaunojas līdz pamatstāvoklim, iekšējos zudumus skaita

bezgalīgi.

Daudzos gadījumos līdzvērtīgumam pietiek, ja kaitējumu apmēru izsaka kā pieaugošu zudumu attiecībā pret

atlīdzināšanas mērķi, precīzi nenosakot pamatstāvokļa apmēru. Piemēram, ja avārija ir radījusi kaitējumu lokālam

mitrājam, var pietikt tikai ar to, ka tiek raksturots mitrājam nodarītā kaitējuma veids un pakāpe un veikti

atlīdzināšanas pasākumi līdzīgā mitrājā. Šādu analīzi var veikt, precīzi nenosakot pamatstāvokļa pakalpojumu

(piemēram, faunas daudzveidība vai bagātība) apmēru, ja var pieņemt, ka atlīdzinātā mitrāja biotopi kopumā

nodrošinās līdzīga veida un līmeņa pakalpojumus, kā izpostītā mitrāja biotops.

4.8.1. Kopējā debeta aprēķināšana

Kopējā debeta aprēķināšana ir vienkārša, kā norādīts turpmāk. Informācija par katru mainīgo ir sniegta turpmāk šajā

sadaļā. Turpmāk 4.9. sadaļā sniegti piemēri.

Kopējais debets = sākotnējās avārijas radīts kaitējums

+ primārās atlīdzināšanas radīts netiešais kaitējums

- ieguvumi no primārās atlīdzināšanas

Kopējā debeta pašreizējā vērtība = diskontēts kopējais debets

4.8.2. Primārās atlīdzināšanas ieguvumu iekļaušana

Ja tiek vai tiks īstenotas primārās atlīdzināšanas darbības, to radītie ieguvumi vai pakalpojumu pieaugums jāiekļauj

debeta aprēķinā. Tas ietvers resursa vai pakalpojuma uzlabojumu apjoma, kā arī uzlabojumu koeficienta noteikšanu.

Nosakot primārās atlīdzināšanas ieguvumu apmēru, var apsvērt šādus faktorus:

salīdzinājums ar citur veiktām līdzīgām primārās atlīdzināšanas darbībām;

vides uzlabojumu modeļi;

ekoloģiskā pēctecība un laiks, kas nepieciešams ekosistēmas atjaunošanai pēc traucējumiem;

bioloģiskās atjaunošanās laiks;

fizikālās, ķīmiskās vai hidroloģiskās atjaunošanās laiks.

Piemēram, ja primārā atlīdzināšana ietver attīrīšanu un fizikālās vides atjaunošanas darbības, tad aplēses par laiku,

kas nepieciešams sistēmas dabiskās izpildes atjaunošanai, var pamatoties uz:

augšanas tempu vai ekoloģiskās pēctecības modeļiem;

literatūras informāciju par laiku, kāds vajadzīgs, lai atjaunotu barības vielu apriti, paliekošu biomasu vai biotopa

struktūru līdzīgi pamatstāvoklim vai atjaunotu paredzamo biotas kopienu struktūru vai populācijas blīvumu;

76

informāciju par sadalīšanos, noārdīšanos, atšķaidīšanu, saistīšanu un apbedīšanu vai citiem ķīmisko piesārņotāju

likvidācijas vai detoksifikācijas ceļiem, kas jāņem vērā, izvērtējot primārās atlīdzināšanas ieguvumus noplūdes un

izplatīšanas gadījumā. Gadījumos, kad tiek ievadītas vai izplatītas svešzemju sugas vai patogēni, jāņem vērā

informācija par bioloģisko līdzekļu iznīcināšanas spēju.

4.8.2. Atjaunošanās ātruma noteikšana

Atjaunošanās laikposms pēc primārās atlīdzināšanas var būt lineāra funkcija (piem., nepārtraukta atjaunošanās pēc

atlīdzināšanas darbību izpildes ar vienmērīgu sniegto pakalpojumu pieaugumu katru gadu, virzoties uz pamatstāvokli

vai paredzamo galīgo stāvokli) vai nelineāra funkcija, ja ir pieejami dati, lai aprakstītu šādu trajektoriju.

Dažām ekosistēmām sākotnējā atjaunošanās no pilnīgas izpostīšanas līdz gandrīz funkcionālai sistēmai var būt

strauja. Tomēr pilnīgai funkcijas atjaunošanai var vajadzēt vairākus gadus pat pēc tam, kad biotops vizuāli kļuvis

līdzīgs pamatstāvoklim. Šādu trajektoriju var aprakstīt lineāros segmentos, kur pirmajā segmentā ir stāva

atjaunošanās slīpne, kas turpinās ar pakāpeniskāku slīpni attiecībā uz turpmākiem gadiem. Ja ir pieejami dati, lai

aprakstītu sarežģītāku trajektoriju, šādu modeli var viegli iekļaut līdzvērtīguma analīzē.

4.8.3. Netiešā kaitējuma ievērošana

Ja neatliekamās reaģēšanas darbība vai primārā atlīdzināšana rada kaitējumu papildus tam, kuru izraisījusi avārija, arī

tas jāietver kaitējuma aprēķinā. Reizēm no šāda netiešā kaitējuma nav iespējams izvairīties, un tas ir nepieciešams,

lai novērstu avārijas izplatību vai ierobežotu tās smaguma pakāpi. Piemēram, reaģējot uz naftas izplūdumu, var būt

nepieciešams nogādāt smagās mašīnas ekoloģiski jutīgā teritorijā, tādējādi radot papildu kaitējumu, kas ir sākotnējās

avārijas netiešais kaitējums.

4.8.4. Debetu aprēķins laika gaitā: diskontēšana

Debetus un kredītus, kas ir izstrādāti pagātnē vai nākotnē, nevērtē tāpat kā tos, kas izstrādāti šodien. Šādai atšķirībai

ir divi galvenie iemesli. Pirmais ir indivīdu priekšrocības laikā, kas nozīmē, ka nemainīgos apstākļos indivīdi vēlas

patērēt tūlīt (šodien), nevis gaidīt. Šīs nepacietības dēļ mums ir nepieciešama kompensācija par to, ka tiek atlikts labu

lietu (piem., plaša patēriņa preču, vides resursu utt.) patēriņš. Otrais šīs atšķirības iemesls ir kapitāla vērtība –

resursus (naudu vai ko citu), kas ir pieejami šodien, var izmantot (ieguldīt vai apstrādāt), lai radītu turpmākus

ieguvumus, kas tiktu zaudēti, ja resursi nebūtu pieejami vēl turpmāko(-os) gadu(-us).

Tāpēc mums jāizmanto procedūra, lai nodrošinātu, ka debeti un kredīti, kas rodas dažādos laika posmos, tiek

salīdzināti līdzvērtīgi. Šajā procedūrā izmanto pašreizējās vērtības reizinātāju, kurā ņemta vērā likme (r), lai pielāgotu

nākotnes vai pagātnes vērtības pašreizējiem apstākļiem:

(1 + r)(gads – pamatgads)

Ja likmi izmanto, lai pielāgotu nākotnes vērtības pašreizējiem apstākļiem, to sauc par diskonta likmi, bet procesu –

par diskontēšanu:

1/(1 + r) (gads – pamatgads)

Citiem vārdiem – ja norādītais gads ir lielāks par pamatgadu (nākotnē), pašreizējās vērtības reizinātāja „pakāpei“ ir

negatīva zīme un pašreizējās vērtības reizinātājs kļūst par diskonta reizinātāju.

77

Diskonta (vai saliktās) likmes izvēles pamatā ir teorētiskā literatūra, un dažās dalībvalstīs ir noteiktas oficiālās likmes

(piem., Apvienotajā Karalistē sākuma likme ir 3,5 %, kas 300 gadu laikā samazinās līdz 0 %. Eiropas Komisijas

projektos parasti izmanto 4 % likmi).

4.9. Debetu aprēķināšanas ilustratīvi piemēri

Šajā piemērā izmantota biotopu līdzvērtīguma analīzes (BLA) pieeja, lai aplēstu hipotētiskas avārijas izraisītu

kaitējumu (debetu). Tajā pieņemts, ka zudušie pakalpojumi atjaunosies dabiski (nebūs jāveic primārā atlīdzināšana).

Tāpēc mums nav jāapraksta primārās atlīdzināšanas ieguvumi vai jebkāds netiešais kaitējums

4.9.1. Līdzvērtīguma analīze

Mēs aplūkojam vienkāršu avāriju ar kaitējumiem un izdarām hipotētiskus pieņēmumus, kuriem mēs varam piemērot

atsevišķu pakalpojumu pieeju. Mūsu vienkāršajā BLA pieņemam, ka 100 hektāriem zemes tika nodarīts kaitējums,

kas izraisīja biotopu pakalpojumu zudumu. Hipotētiskie pieņēmumi:

Sākuma gads. Pieņemam, ka zudumi sakās 2012. gadā.

Beigu gads. Pieņemam, ka zudumi pieaugs līdz 2021. gadam, kurā 100 hektāru sniegtie biotopu pakalpojumi būs

atjaunojušies līdz pamatstāvoklim (stāvoklim pirms avārijas).

Pamatgads. Lai varētu diskontēt, par pamatgadu (jeb gadu, kurā tika mērītas vērtības) izvēlamies 2012. gadu.

Teritoriālais tvērums. Pieņemam, ka zudumi radušies vienmērīgi visā 100 hektāru zemes gabalā.

Zuduma pakāpe. Pieņemam, ka zuduši 50 % pakalpojumu, pamatojoties uz mūsu apmēra noteikšanas rādītāja –

vietā esošo sugu skaita – samazināšanos. Šajā vienkāršajā piemērā pieņemam, ka vietā esošo sugu skaits pārstāv

biotopu pakalpojumu līmeni. Tālāk pieņemam, ka 50 % zudums saglabājas pirmos piecus gadus (līdz

2016. gadam) un zudums ik gadu samazinās par četriem papildu gadiem, pēc kuriem procentuālais pakalpojumu

zudums ir nulle un sistēma ir atjaunojusies.

Pašreizējās vērtības reizinātājs. Lai attēlotu sociālās priekšrocības laikā, atlasām 3 % diskonta likmi, kas ir

akadēmiskajā literatūrā un Apvienotās Karalistes valdības norādījumos ietvertās „sociālās diskonta likmes“

diapazonā (0–3,5 %). Dalībvalstis attiecīgā gadījumā var noteikt savu oficiālo diskonta likmi, kas jāizmanto

līdzvērtīguma analīzē. Ja šādas oficiālās likmes nav, jutīguma analīzē var izmantot likmi 0–3,5 % diapazonā.

Rādītājs. Pakalpojuma hektāru gadi – pakalpojumi, ko katrā gadā ideālos apstākļos sniedz viens hektārs attiecīgā

biotopa.

Turpmāk 4.2. tabulā parādīti aprēķini. Tabulas (a) slejā norādīts teritoriālais tvērums (t. i., ietekmētā teritorija),

(b) slejā norādīta procentuālā pakalpojumu zuduma pakāpe, bet (c) slejā norādīts pašreizējās vērtības reizinātājs,

kura pamatā ir 3 % diskonta likme. Ikgadējo debetu aprēķina, sareizinot visas trīs slejas. Saskaitot tās, var iegūt

kopējo debetu laikā, kad tiek nodarīts kaitējums pakalpojumam. Kopējo BLA debetu aprēķina diskontētajos

pakalpojuma hektāru gados (SPHG). Mēs izmantosim šo kopējo debetu 319,5 SPHG apmērā turpmāk 6. nodaļā, lai

attēlotu, kā noteikt kompensējošās atlīdzināšanas apmēru šim vienkāršajam piemēram.

78

4.2. tabula. Debeta aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju beznaudas izteiksmē

Gads Teritoriālais tvērums (hektāri)

(a)

Procentuālais zudums

(b)

Pašreizējās vērtības

reizinātājsa

(c)

Debetsb (SPHG)

(d = a b c)

2012. (pamatgads)

100 50 1 50,00

2013. 100 50 0,97 48,50

2014. 100 50 0,94 47,00

2015. 100 50 0,92 45,76

2016. 100 50 0,89 44,42

2017. 100 40 0,86 34,50

2018. 100 30 0,84 25,12

2019. 100 20 0,81 16,26

2020. 100 10 0,79 7,89

2021. 100 0 0,77 0,00

2022. 100 0 0,74 0,00

Kopējais debets „diskontētajos pakalpojuma hektāru gados“ jeb SPHG

319,5

a. Pašreizējās vērtības reizinātājs = 1/(1+ diskonta likme)(gads – pamatgads). Šajā piemērā diskonta likme ir 3 % un pamatgads ir 2012. gads.

b. Debetu aprēķina, reizinot teritoriālo tvērumu ar procentuālo pakalpojumu zudumu un pašreizējās vērtības reizinātāju.

4.9.2. Vērtību līdzvērtīguma analīze

Kopējā debeta aprēķins ir vienāds gan atsevišķu vērtību, gan atsevišķu vērtību un izmaksu analīzē – starp abiem

analīzes veidiem vienīgā atšķirība ir atlīdzināšanas apmēra noteikšana (aprakstīts 6. nodaļā). Šajā vienkāršajā vērtību

līdzvērtīguma analīzē pieņemam, ka populāru zvejas upi piesārņoja ķīmisko vielu izplatīšanās, kā rezultātā trīs gadu

laikā pilnībā zuda daži zvejas braucieni un daļēji zuda citi zvejas braucieni. Turpmāk identificējam konkrētus

pieņēmumus mūsu ilustratīvajam piemēram, izmantojot iepriekš aprakstītos ievades datus:

Sākuma gads. Pieņemam, ka zudumi sakās 2012. gadā.

Beigu gads. Pieņemam, ka zudumi beidzās 2014. gadā, t. i., līdz 2014. gadam pakalpojumi atjaunojās līdz

pamatstāvoklim.

Pamatgads. Par pamatgadu izvēlamies 2012. gadu, kas nozīmē, ka šajā gadā pašreizējās vērtības reizinātājs ir

viens.

Pašreizējās vērtības reizinātājs. Lai attēlotu sociālās priekšrocības laikā, atlasām 3 % diskonta likmi (kā iepriekš

debeta aprēķinos).

Rādītājs:

o zudušo zvejas braucienu skaits. Lēšam, ka trīs gadu laikā upes piesārņojuma dēļ zudīs, t. i., netiks veikti,

600 atpūtas zvejas braucieni. Tas nozīmē, ka 200 makšķernieki, kas turpmāko trīs gadu laikā katru gadu

būtu zvejojuši šajā upē, nezvejos vispār, kā rezultātā zudīs šo zvejnieku labklājība. Šajā vienkāršajā

piemērā pieņemam, ka zvejnieki paliek mājās. Sarežģītāki gadījumi var ietvert došanos uz citu ne tik

iecienītu vietu un ar to saistītās izmaksas (zudumus);

79

o katra zudušā zvejas brauciena lietošanas vērtība. Pieņemam, ka ar šiem zudušajiem braucieniem saistītā

„vērtība par braucienu“ ir EUR 25;

o samazināto zvejas braucienu skaits. Tiek pieņemts (pamatojoties uz apspriešanos ar galvenajām

ieinteresētajām personām un iepriekšēju izpēti), ka joprojām notiks apmēram 100 braucieni pa upi, taču

tiem būs zemāka kvalitāte (ar zemāku vērtību, kā norādīts turpmāk);

o pazeminātas kvalitātes zvejas brauciena lietošanas vērtība. Tiek pieņemts, ka ar šiem samazinātajiem

braucieniem saistītā „vērtība par braucienu“ ir EUR 15.

Turpmāk 4.3. tabulā parādīti aprēķini. Pirmajā tabulas daļā aprēķināti pakalpojumu zudumi saistībā ar zvejas

braucieniem, kas netika veikti (EUR 14 567); otrajā daļā aprēķināti pakalpojumu zudumi samazinātās kvalitātes dēļ

saistībā ar zvejas braucieniem, kas tika veikti (EUR 4370). Šo divu zudumu summa veido ar izplūdumu saistīto kopējo

labklājības zudumu, t. i., zudušu cilvēkiem paredzēto lietojumu (EUR 18 937).

Ikgadējo debetu aprēķina, sareizinot visas trīs slejas (a, b un c). Saskaitot tās, var iegūt kopējo debetu laikā, kad tiek

nodarīts kaitējums cilvēkiem paredzētiem pakalpojumiem. Ņemiet vērā, ka turpmākiem zudumiem pašreizējās

vērtības kontekstā ir mazāka vērtība (c) slejā norādītā pašreizējās vērtības reizinātāja dēļ. Kopējo šā kaitējuma debeta

aprēķinu izsaka diskontētajā zuduma vērtībā (DZV), un tā rādītājs naudas izteiksmē ir EUR 18 938. Mēs izmantosim šo

kopējo debetu EUR 18 938 apmērā turpmāk 6. nodaļā, lai attēlotu, kā noteikt kompensējošās atlīdzināšanas apmēru

šim vienkāršajam piemēram.

4.3. tabula. Debetu aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju naudas izteiksmē

Gads Zudušo zvejas braucienu

skaits

Zudušā zvejas

brauciena

vērtība (EUR)

Pašreizējās vērtības

reizinātājs1

Debets (DZV)

(EUR)

(a) (b) (c) (d = a x b x c)

2012. 200 25 1 5 000

2013. 200 25 0,97 4 854

2014. 200 25 0,94 4 713

2015. 0 25 0,92 0

2016. 0 25 0,89 0

Kopējā zudušo braucienu diskontētā vērtība (EUR) 14 567

Gads Zemākas kvalitātes zvejas

braucienu skaits

Zemākas kvalitātes

zvejas brauciena

vērtība (EUR)

Pašreizējās vērtības

reizinātājs1

Debets

(DZV)

(EUR)

(a) (b) (c) (d = a x b x c)

2012. 100 15 1 1 500

2013. 100 15 0,97 1 456

2014. 100 15 0,94 1 414

2015. 0 15 0,92 0

2016. 0 15 0,89 0

Kopējā samazināto braucienu diskontētā vērtība (EUR) 4 370

Kopējā zudušo pakalpojumu diskontētā vērtība (DZV) (EUR) 18 937

1. Pašreizējās vērtības reizinātājs, kā noteikts 4.8.4. iedaļā. Šajā piemērā diskonta likme ir 3 %, pamatgads ir 2012. gads.

80

2. Debetu aprēķina, reizinot zudušo zvejas braucienu skaitu (vai samazinātas kvalitātes zvejas braucienu skaitu) ar zudušā (vai zemākas kvalitātes) zvejas brauciena vērtību un reizinot to ar pašreizējās vērtības reizinātāju (a x b x c).

5. KĀ NOVĒRTĒT ATLĪDZINĀŠANAS IEGUVUMUS

Šis ir kaitējumu novērtēšanas un resursu līdzvērtīguma analīzes trešais posms (skatīt 3.1. attēlu). DAVJ definēti trīs

atlīdzināšanas veidi: primārā, papildu un kompensējošā. Šajā posmā pievēršas papildu un kompensējošajai

atlīdzināšanai. Atlīdzināšanas ieguvumu un to apmēra noteikšanas mērķis ir aplēst tādu radīto vai uzlaboto resursu

(vai resursu pakalpojumu) ieguvumu (kredītu) apmēru, ko var izmantot noteiktā kaitējuma apmēra kompensēšanai.

Saskaņā ar DAVJ vispārīgā pieeja ir identificēt atlīdzināšanas projekta iespējas un, izmantojot to pašu rādītāju, ko

debeta apmēra noteikšanā, aplēst ieguvumu (jeb kredītu) apmēru, kas tiktu nodrošināts atlīdzināšanas īstenošanas

laikā.

Atlīdzināšanas ieguvumi ir ekoloģiski labumi, piemēram, biotopu uzlabošanās vai konkrēta resursa populācijas

pieaugums, kuru apmēru nosaka kā resursu vai pakalpojumu uzlabojumus. Ja tiek izmantots rādītājs naudas

izteiksmē, ieguvumus var izteikt kā resursu, kuru cilvēki pastiprināti izmanto (lietošanas vērtības), vai kā pieaugumu

vērtībā, ko indivīdi piešķir resursam vai pakalpojumam neatkarīgi no tā, vai viņi resursu izmanto (nelietošanas

vērtības).

Galvenie atbilstošu veidu atlīdzināšanas noteikšanas elementi ietver:

tādu iespējamo atlīdzināšanas iespēju identificēšanu un izvērtēšanu, ko var izmantot kaitējumu

kompensēšanai;

atlīdzināšanas iespēju radīto ieguvumu (kredītu) aprēķināšanu. Šim nolūkam ir jāizstrādā līdzīgs informācijas

kopums, kādu izmanto kaitējuma (debetu) apmēra noteikšanā. Kredītu apmēra noteikšana ietver:

laika gaitā gūto uzlabojumu pakāpes noteikšanu, ko veic līdzīgi pakalpojuma un/vai pakalpojuma kaitējuma

pakāpes noteikšanai;

tādu atjaunošanās līkņu noteikšanu, kas atspoguļo atlīdzināšanas darbību produktivitātes paredzamo laiku

un pakāpi, ko izvērtē izvēlētā rādītāja kontekstā;

neskaidrības jautājuma risināšanu: līdzvērtīguma analīzes laikā analītiķiem jāapzina iespējamie neskaidrības

avoti. Īpaši sarežģīti var būt novērtēt neskaidrības avotus, kas saistīti ar atlīdzināšanas iespēju (uzlabojumu

pakāpes, atjaunošanās līkņu utt.) pakalpojumu ieguvumu (kredītu) aprēķināšanu (un tāpēc šajā iedaļā ir ietverts

neskaidrības jautājums).

5.1. Papildu un kompensējošās atlīdzināšanas iespēju identificēšana un izvērtēšana

Papildu un kompensējošās atlīdzināšanas plānošanā jāidentificē projekti, kas sniedz labumu izpostīto resursu un

pakalpojumu veidiem. Šajā posmā arī jānosaka kompetento iestāžu un citu ieinteresēto personu pilnvaras,

priekšrocības un mērķi. Kad ir identificēts projektu kopums, tiek noteikti katrā projektā paredzamie ieguvumi un to

apmērs, kuru izsaka ar rādītāju, ko izmanto analīzes zudumu (debeta) pusē.

Atlīdzināšanas projektu idejas var nākt no dažādiem avotiem, piemēram, iesaistīto personu resursu

apsaimniekošanas ekspertīzes un esošajiem resursu apsaimniekošanas plāniem, kas identificē vēlamās vai ierosinātās

darbības, lai uzlabotu resursu apstākļus. Atlīdzināšanas projektus var īstenot skartajā vietā, tuvējās vietās vai, ja ir

81

atbilstošs resursu savienojums, ja ir bažas par izplatīšanās ietekmi vai ja rodas administratīvi, juridiski,

inženiertehniski vai bioloģiski faktori, vietās, kas ir ģeogrāfiski tālu no kaitējuma vietas.

Atlīdzināšanas iespējas var lūgt resursu apsaimniekošanas aģentūrām, akadēmiskajiem ekspertiem, kas iesaistīti

dabas resursu apsaimniekošanā vai atjaunošanās izpētē, un sabiedrībai. Nevalstiskām organizācijām, indivīdiem un

citām ieinteresētajām personām, kas rūpējas par vides veselību, zemes aizsardzību un dabas resursu mantojumu,

bieži vien ir idejas par atlīdzināšanas, atjaunošanas, iegādes vai biotopu uzlabošanas projektiem, kas arī var būt

svarīgas. Atlīdzināšanas iespēju identificēšanas un izvērtēšanas process var ietvert šādus posmus:

noteikt atlīdzināšanas iespēju izvērtēšanas kritērijus;

izstrādāt varbūtējo atlīdzināšanas iespēju sarakstu vai datubāzi;

piemērot izvērtēšanas kritērijus, lai identificētu iespējamās atlīdzināšanas darbības;

nodrošināt, ka var izmantot atbilstošus rādītājus, lai salīdzinātu atlīdzināšanas kredītus ar debetiem;

aplēst vienības izmaksas prioritārajām atlīdzināšanas darbībām. Izmaksās jāietver darbības īstenošana un

administrēšana, kā arī darbības, uzturēšanas un pārraudzības izdevumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka

projekts sniedz līdzvērtīguma analīzē iekļautos ieguvumus.

Atbilstošie atlīdzināšanas projekti būs atkarīgi no vairākiem mainīgajiem lielumiem, tostarp ietekmēto biotopu vai

sugu populāciju veida, radītā kaitējuma veida un plašāka spiediena, kas iedarbojas uz šīm biotopu un sugu

populācijām. Atlasot atbilstošos projektus, jāņem vērā seši pamatprincipi (tie ir šādi):

ieguvumu veidošanas metode;

biotopu sadrumstalotība un nošķirtība;

biotopu apzīmēšana/aizsardzība;

atšķirības starp biotopu un sugu kompensēšanu;

vairāku sugu kompensēšana un atlīdzināšana;

norādījumi par paredzamu kompensāciju kaitējumam Natura 2000 vietās.

Turpmāk 5.1. lodziņā sniegts pārskats par to, kā tika atlasītas atlīdzināšanas iespējas gadījumu pētījumā, kas

aprakstīts iepriekšējās divās nodaļās.

5.1. lodziņš. Atlīdzināšanas izvērtējums – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Lai novērstu mitrāja iekšējos zudumus, tika izvērtētas trīs atlīdzināšanas iespējas:

nekāda darbība (dabiskā atjaunošanās);

mitrāja atjaunošana ārpus kaitējuma skartās vietas;

aizsardzība ar iegādes palīdzību.

Iespēja „nekāda darbība“ netiek atlasīta, jo iekšējais zudums ir pārāk liels. Mitrāju atjaunošana netiek atlasīta, jo

pakalpojumi, kas zuda uz visiem laikiem, bija saistīti ar dabiskiem, atšķirīgiem mitrājiem. Tiek atlasīta iespēja

„aizsardzība ar iegādes palīdzību“. Tiek izdarīti standarta pieņēmumi par aizsardzības scenārijiem un izstrādes

riskiem.

Lai novērstu taimiņu iekšējos zudumus, tiek izvērtētas trīs citas atlīdzināšanas iespējas:

nekāda darbība (dabiskā atjaunošanās) – netika atlasīta, jo tika uzskatīts, ka iekšējais zudums ir pārāk liels;

inkubatoru papildināšana – netika atlasīta, jo radās bažas par ģenētiku utt.);

strauta biotopu atjaunošana citās K upes pietekās, kas tika atlasīta kā atbilstoša iespēja.

82

Tika izdarīti daži vienkārši pieņēmumi par foreļu atjaunošanu: 5 m plats strauts; foreļu blīvums palielinās no 5 uz

100 m2 līdz 10 uz 100 m2; trīs gadu īstenošanas periods un septiņu gadu atjaunošanās pēc īstenošanas.

5.1.1. Biotopu atjaunošana un izveidošana no jauna

Aizsargājamajiem biotopiem vai aizsargājamo sugu biotopiem radīto kaitējumu vai zudumu var atlīdzināt, izveidojot

biotopu no jauna vai aizstājot to. Tas var būt tehniski sarežģīts uzdevums.

Iespējama alternatīva biotopa izveidošanai ir esošā biotopa atjaunošana. Vairumā gadījumu atjaunojamajam

biotopam jābūt tāda paša (vai līdzīga) veida kā tam, kas tika izpostīts vai iznīcināts. Biotopu veidi ir noteikti Dzīvotņu

direktīvas I pielikumā un Eiropas Savienības dzīvotņu interpretācijas rokasgrāmatā (EK, 2003)21.

Ja kā atlīdzināšanu izmanto biotopu atjaunošanas shēmas, jānosaka šādas atjaunošanas pakalpojumu ieguvuma

pakāpes jeb „pievienotās vērtības“ apmērs. Faktori, kuriem šādā novērtēšanā jābūt līdzsvarā, ietver šādus:

izmaiņu temps – jānovērtē biotopa dabiskās atjaunošanās temps. Piemēram, svešzemju skuju koku aizvākšana

no lapu koku meža var sniegt lielu ieguvumu tā aizsardzības statusam īstermiņā, taču, ja šie koki dabiski

neatjaunojas, ilgtermiņā tie dabisku procesu rezultātā var izzust no meža. Tāpēc īstermiņa aizsardzības ieguvuma

novērtējumam jābūt līdzsvarā ar situāciju, kāda ilgtermiņā var rasties dabisku procesu rezultātā;

papildinātība – ir jārūpējas, lai nodrošinātu, ka biotopu atjaunošanas nolūkos veiktās darbības rada „papildu“

ieguvumus, t. i., tādus, kas citādi nebūtu radušies. Ir svarīgi novērst dubultās uzskaites kredītu iespēju.

5.1.2. Biotopu sadrumstalotība un nošķirtība – 10. panta noteikumi (Dzīvotņu direktīva)

Atlīdzināšanas projektu atlasei izmantoto pieeju lielā mērā ietekmēs izpostītā vai iznīcinātā biotopa konteksts. Ja

ietekmētais biotops ir daudz lielāka biotopa maza daļa, atlīdzināšanas projekti, kuros vienkārši izveido vai atjauno

citu līdzīga lieluma biotopa platību, nekompensēs kaitējumu sākotnējai lielajai biotopa platībai salu bioģeogrāfijas

principu dēļ.

Nepieciešamība vienot ainavas elementus, lai tādējādi atjaunotu ekoloģisko funkciju, īpaši norādīta Dzīvotņu

direktīvas 10. pantā, kurā dalībvalstīm prasa „censties“ uzlabot Natura 2000 tīkla vienotību, apsaimniekojot tās

ainavas iezīmes, kas ir būtiski svarīgas savvaļas faunai un florai.

5.1.3. Biotopu apzīmēšana/aizsardzība

Iespējami vienkārša iespēja, ko kompetentās iestādes var izmantot, ir apzīmēt attiecīgo teritoriju kā jaunu dabas

rezervātu vai Natura 2000 vietu, lai kompensētu esošās vietas kaitējumu vai zudumu. Tomēr jāuzsver, ka šī pieeja

pati par sevi nesniedz ekoloģiskus vai ar bioloģisko daudzveidību saistītus ieguvumus, jo netiek radīti jauni

ekoloģiskie pakalpojumi. Tomēr, ja neaizsargāts biotops ir pakļauts briesmām, aizsardzība, ko tam sniedz

apzīmējums, varētu nodrošināt papildu ekosistēmu pakalpojumus, ko var uzskatīt par atlīdzināšanas ieguvumiem. Lai

kompensēšanas vai atlīdzināšanas veids būtu derīgs, draudiem, kuriem pakļauts nesen apzīmējumu ieguvis biotops,

jābūt reāliem, samērā tiešiem un izmērāmiem, piemēram, zeme, kas zonēta vai apstiprināta mājokļu attīstībai.

21 Eiropas Komisija, Vides ģenerāldirektorāts, Daba un bioloģiskā daudzveidība (2003), Eiropas Savienības dzīvotņu

interpretācijas rokasgrāmata, EUR versija [Interpretation Manual of European Union Habitats EUR], 25. oktobris.

83

5.1.4. Atšķirības starp biotopu un sugu kompensēšanu

Ja paredzamie plāni ietekmē aizsargājamo sugu populācijas, atlīdzinošo biotopu nodrošinājuma pieejas var atšķirties

no tām, ko veic, ja kaitējums nodarīts aizsargājamajiem biotopiem. Tomēr dažos gadījumos atbilstoši var būt

kompensēt zudumu vai kaitējumu aizsargājamu sugu lietotai biotopa teritorijai tā, it kā tas būtu aizsargājams

biotops, lai gan daudzos gadījumos biotops, kurā ir aizsargājamas sugas, arī ir aizsargāts.

Sugu populācijas bieži ir ļoti mobilas un var stiepties ievērojamos attālumos. Lai kompensētu kaitējumu sugu

populācijām, ir jāizprot sugas ekoloģiskās prasības dažādos tās dzīves ciklos, dažādos gada laikos un pat dažādos

dienas laikos.

Lai gan daudzas aizsargājamo sugu populācijas ir saistītas ar aizsargājamajiem biotopiem, ir tādas, kas izmanto

parastus un neaizsargājamus biotopus (piem., apstrādātu lauksaimniecības zemi) visā savā dzīves ciklā vai daļā no tā.

Šādos gadījumos pieejamo kompensācijas iespēju veids var būt elastīgāks. Kompensācijas vai atlīdzināšanas projektu

izstrāde ar mērķi kompensēt kaitējumu sugu populācijām var ietvert tiešākas iesaistīšanās iespējas, piemēram,

pārziemojošu putnu populāciju barošanu, izkaisot graudus, vai tādas labības apstrādi, ar kuru putni barosies.

Arī migrējošo sugu aizsardzībā jāapsver atlīdzināšanas vai kompensācijas pasākumi, kas populācijai palīdz citā dzīves

cikla posmā, nevis tajā, kurā tika nodarīts kaitējums videi. Piemēram, izpētot kaitējumu, kas radīts migrējošo putnu

populācijas ziemošanas biotopam, var atklāties, ka šo putnu sugas izdzīvošanai svarīgāks ir putnu vairošanās biotops

vai apstāšanās vietas migrācijas ceļos. Šādos apstākļos, populācijai kopumā var būt noderīgāka tādu projektu

īstenošana, kas uzlabo biotopu migrācijas ceļos vai ligzdošanas biotopos, ja var apliecināt, ka tie ir populācijas „vājās

vietas“. Līdzīga situācija var rasties ar migrējošām zivīm, piemēram, ar lasi. Upei nodarītu kaitējumu nārstošanas

posmā var kompensēt ne tikai ar primāro atlīdzināšanu vietā, kur radies kaitējums, bet arī uzlabojot migrācijas ceļus

(piem., aizvācot tādus šķēršļus kā aizsprosti) vai uzlabojot apstākļus estuāros (piem., uzlabojot ūdens kvalitāti vai

samazinot rūpniecisko zivsaimniecību ietekmi). Turpmāk 5.2. lodziņā sniegts pārskats par pārrobežu atlīdzināšanu

šādos gadījumos.

5.2. lodziņš. Pārrobežu atlīdzināšana

Atlīdzināšanas nodrošināšanai piemērotu vietu identificēšanā rūpīgi jāapsver vairāki kompromisi. Ja iespējams,

atlīdzināšanas vietām jābūt netālu no izpostītās vietas vai pat blakus tai un tajās jābūt līdzīgam biotopu veidam, jo

tādējādi tiek nodrošināta maksimālās ekoloģiskās nepārtrauktības uzturēšana un vides pakalpojumu sniegšana.

Tomēr, tā kā lielākajā daļā Eiropas ainava ir ekoloģiski sadrumstalota, bieži vien nav iespējams atrast piemērotas

atlīdzināšanas vietas netālu no izpostītās vietas vai pat blakus tai. Dažos gadījumos izpostītais biotops var būt

ārkārtīgi rets, un tāpēc atlīdzināšanai nepieciešamās līdzīgās vietas var atrasties diezgan tālu.

Noteiktos gadījumos labākās atlīdzināšanas vietas var atrasties diezgan tālu no izpostītās vietas un pat šķērsot valstu

robežas. Izmantojot pārrobežu vietas bioloģiskās daudzveidības atlīdzināšanā, rodas vairāki jautājumi saistībā ar:

migrējošajām sugām;

bioģeogrāfiskajiem reģioniem;

biotopu sadrumstalotību un ekoloģiskajiem tīkliem,

vides pakalpojumiem un lietošanas vērtībām.

84

Atlīdzināšanas nodrošināšanai paredzēto vietu atrašanās saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu ir minēta

divās svarīgās Eiropas Komisijas publikācijās (EK, 200022 un EK, 200723). Šajos dokumentos uzsvērta to kompensējošo

vietu nozīme, kas saglabā Natura 2000 tīkla vienotību.

Kopumā tajos ieteikts, ka kompensācijas pasākumiem, kas ierosināti saistībā ar projektu, ir:

salīdzināmās proporcijās jāpievēršas negatīvi skartajiem biotopiem un sugām;

jāattiecas uz vienu un to pašu bioģeogrāfisko reģionu vienā un tajā pašā dalībvalstī;

jānodrošina funkcijas, kas pielīdzināmas tām, ar kurām tika pamatoti sākotnējās vietas atlases kritēriji.

Tāpēc attālums starp sākotnējo vietu un vietu, kur tiks veikti kompensācijas pasākumi, nav šķērslis, ja vien tas

neietekmē vietas funkcijas un tās sākotnējās atlases iemeslus. Tomēr īstenot prasību par to, lai kompensācija tiktu

veikta vienas dalībvalsts robežās, var nebūt tik viegli, jo īpaši vietās, kas šķērso valstu robežas, vai mazās dalībvalstīs.

Migrējošās sugas

Ja kaitējums videi skar migrējošās sugas – vai nu putnus, kas aizsargājami saskaņā ar Putnu direktīvu, vai citas sugas,

kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas pielikumos –, teorētiski pastāv iespējas nodrošināt šāda kaitējuma atlīdzināšanu

vairākās vietās attiecīgo sugu migrācijas ceļā. Tomēr, lai atlasītu šādas vietas, ir padziļināti jāizprot attiecīgo sugu

migrācijas raksturs un rūpīgi jāidentificē ekoloģiski vājās vietas šajos ceļos. Ja šāds izpratnes līmenis ir pieejams, var

būt iespējams atlīdzināt ziemošanas biotopa zudumu, uzlabojot biotopu, ko putni izmanto kā apstāšanās vietas

migrācijas ceļā, vai pat vairošanās vietas.

5.2. lodziņš. Pārrobežu atlīdzināšana (turpinājums)

Daudzi migrējošie mitrāju putni pārziemošanas vietās veido tādu sugu kopu, kas, iespējams, ieradušās ziemošanas

vietā pa dažādiem migrācijas ceļiem un no dažādām vairošanās vietām. Rezultātā šādas migrējošo sugu kopas

atlīdzināšana ārpus ziemošanas vietām var nebūt iespējama. Tomēr lielākā daļa migrējošo mitrāju putnu izmanto

ziemošanas vietu tīklus mitrāju kompleksā, tāpēc var būt iespējams noteikt šī vietu kompleksa apmēru un nodrošināt

atlīdzināšanu vienā vai vairākās no šīm vietām, lai saglabātu vispārējo ekoloģisko biotopu funkciju.

Attiecībā uz migrējošām zivīm atlīdzināšanas iespējas var nodrošināt, likvidējot migrācijas šķēršļus upē, uzlabojot

estuāru vides kvalitāti vai samazinot plēsonības/zvejas spiedienu noteiktos migrācijas ceļa posmos.

Bioģeogrāfiskie reģioni

Eiropas bioģeogrāfiskie reģioni ir noteikti Dzīvotņu direktīvā un veido ekoloģiski saskaņotas teritorijas ar kopīgām

ekoloģiskajām īpašībām. Kaitējuma atlīdzināšana Eiropas aizsargājamajiem biotopiem un sugām, kas uzskaitītas

22 Eiropas Komisija (2000b), Natura 2000 vietu apsaimniekošana – Dzīvotņu direktīvas 6. panta noteikumi [Managing

Natura 2000 Sites – The provisions of Article 6 of the Habitats Directive], Luksemburga. 23 Eiropas Komisija (2007), Vadlīnijas saistībā ar 6. panta 4. punktu. Koncepciju skaidrojums: alternatīvi risinājumi, sevišķi svarīgas

sabiedrības intereses, kompensācijas pasākumi, kopējā vienotība, Komisijas atzinums. [Guidance Document on Article 6(4).

Clarification of the concepts of: alternative solutions, imperative reasons of overriding public interest, compensatory measures,

overall coherence, opinion of the Commission.] [Ievērībai: tas aizstāj Eiropas Komisijas (2000b) dokumenta nodaļu par 6. panta

4. punktu]. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm

85

Dzīvotņu direktīvas pielikumos, jāveic tajā pašā bioģeogrāfiskajā reģionā, kur atrodas izpostītā vieta.

Biotopu sadrumstalotība un ekoloģiskie tīkli

Daudzām sugām un biotopiem ekoloģisko funkciju var saglabāt tikai tad, ja ir pietiekami liels biotops vai ja pastāv

funkcionālas saiknes starp biotopu zemes gabaliem, kas veido ekoloģiskos tīklus vai uztur sugu metapopulācijas.

Rokasgrāmatas 3.2.1.2. apakšiedaļā ir atsauce uz Dzīvotņu direktīvas 10. pantu. Tajā dalībvalstīm prasīts veikt

pasākumus, lai aizsargātu tādas ainavas līdzekļus mērķa sasniegšanai un lineārās iezīmes, kas saglabā ekoloģisko

savienojamību. To ir būtiski ņemt vērā atlīdzināšanas pasākumu atlasē, ja kaitējums rodas vietās, kas veido daļu no

ekoloģiskā tīkla vai uztur sugu lielāku metapopulāciju. Rezultātā vēlamāka var būt biotopu zemes gabalu atjaunošana

aiz valsts robežām, nevis vietas atlase tajā pašā dalībvalstī, kurā nav tādas pašas ekoloģiskās funkcijas. Tas var būt

īpaši svarīgi kalnu grēdās un piekrastes vietās, kur daudzas lielas un ekoloģiski saskaņotas vietas pārsniedz valstu

robežas.

Dabas resursu pakalpojumi un lietošanas vērtības

DAVJ noteikts, ka atlīdzināšanas iespēju atlasē jāņem vērā arī izpostītajā vietā sniegtie pakalpojumi. Attiecībā uz

daudzām vietām līdzīgus vides pakalpojumus var nodrošināt tikai vietās, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī un

salīdzinoši netālu no izpostītās vietas. Ja attālums starp izpostīto vietu un atlīdzināšanas vietu pieaug, vides kaitējuma

skartajai iedzīvotāju grupai jāmēro tālāks ceļš, lai gūtu tādu pašu vides ieguvumu. Lai kompensētu šo ģeogrāfisko

pārvietošanu, būtu jāveic vairāk atlīdzināšanas pasākumu, iespējams, nodrošinot lielāku biotopa platību.

5.1.5. Vairāku sugu kompensēšana un atlīdzināšana

Kaitējums videi bieži vien ietekmēs vairākas atšķirīgas aizsargājamās sugas. Piemēram, upei nodarīts kaitējums var

skart vairāku aizsargājamo zivju sugu populācijas. Dažas no tām var būt pamatīgi izpētītas un ar labiem datiem par

pamatstāvokli, turpretī citas var būt daudz mazāk pētītas un ar ļoti atšķirīgām dzīves cikla vajadzībām. Jāapsver

iespēja izstrādāt kompensācijas vai atlīdzināšanas komplektu, kas sniedz atbilstošu ieguvumu vairākām sugām (vai

biotopiem).

5.2. Atlīdzināšanas iespēju izvērtēšanas kritēriji

Kad ir identificētas varbūtējās atlīdzināšanas iespējas, tās jāizvērtē attiecībā pret kompetento iestāžu un citu

ieinteresēto personu prasībām vai priekšrocībām un attiecīgajiem statūtiem un noteikumiem. DAVJ II pielikumā

skaidri noteikti vairāki kritēriji, kā novērtēt atbilstošas koriģējošās iespējas, izmantojot vislabākās pieejamās

metodes:

ietekme uz sabiedrības veselību un drošību;

katras iespējas izmaksas;

katras iespējas panākumu varbūtība;

apmērs, līdz kādam katra iespēja novērsīs turpmāku kaitējumu, un izvairīšanās no papildu kaitējuma iespējas

īstenošanas rezultātā;

sociālie, ekonomiskie, kultūras aspekti un apvidus faktori;

kaitējuma atjaunošanai nepieciešamais laiks;

vietas, kurā noticis kaitējums, atjaunošanas apmērs;

ģeogrāfiskās saiknes ar kaitējuma skarto teritoriju.

86

Kad analītiķi izstrādā un atlasa projekta izvērtēšanas kritērijus, viņiem jānosaka plašāka kritēriju atlase un veidi, kā

katru no tiem var interpretēt ierosināto projektu izvērtēšanā. Turpmāk 5.1. tabulā sniegti katra kritērija

interpretācijas piemēri. Dažādās vietās kritēriji un to interpretācija var atšķirties atkarībā no konkrētās vietas

problēmām, iespējām un ierobežojumiem. Lūdzam ņemt vērā – lai gan tabulā izmantotais formulējums galvenokārt

attiecas uz DAVJ, kritērijus vienlīdz labi var piemērot situācijām, ko aptver citas attiecīgās direktīvas, piemēram,

Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu, Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva.

Turpmāk 5.1. tabulā sniegtie kritēriji ir iedalīti divās grupās: sākotnējās pārbaudes kritēriji un detalizēti izvērtēšanas

kritēriji. Tādus kritērijus, kādi ietverti sākotnējās pārbaudes grupā, var izmantot kā „izturējis/neizturējis“ kritērijus, lai

ātri un objektīvi izslēgtu nepiemērotas iespējas. Tas var būt svarīgi, ja ieinteresētās personas ir sniegušas idejas, kas

nav atbilstošas izraisīto kaitējumu veidu kompensēšanai par spīti tam, ka tās, iespējams, ir uzteicamas.

Turpmāk 5.1. tabulā nav sniegts galīgs un izsmeļošs saraksts. Atkarībā no iesaistīto personu veiktās izvēles, atšķirīgus

kritērijus vai kritēriju kategorijas var vērtēt pamatīgāk, lai uzsvērtu projekta īpašības, kurām attiecīgās personas

piešķir lielāko vērtību.

Kad ar pārbaudes kritērijiem ir izslēgtas nevēlamās iespējas un palikušās iespējas ir sarindotas pēc daudzuma vai

kvalitātes, var identificēt prioritāros projektus. Šiem prioritārajiem projektiem var pievērst papildu uzmanību, kas

nepieciešama, lai sagatavotu detalizētākus projekta aprakstus un izvērtētu iespējamos ieguvumus, tostarp ieguvumu

veidu, pakāpi un laiku, un relatīvo projekta „piemērotību“, ņemot vērā tā vispārējo līdzvērtīgumu.

Iepriekš uzskaitīto informāciju izmanto trim nolūkiem: i) lai noteiktu atbilstošus, īpaši būtiskus un derīgus projektus;

ii) lai līdzvērtīguma modelēšanā noteiktu tādu projekta apmēru, lai tas kompensētu kaitējumu; un iii) lai sagatavotu

galīgo atlīdzināšanas plānu un īstenošanas norādījumus. Jo detalizētāka informācija, jo noderīgāka tā būs katra

lietojuma vajadzībām.

87

5.1. tabula. Atlīdzināšanas iespēju atlases izvērtēšanas kritēriju piemēri

Kritērijs Interpretācija

Sākotnējās pārbaudes kritēriji

Pievērsties resursiem, ko izpostījušas noplūdes, vai pakalpojumiem, kas zuduši kaitējumu dēļ

Projektus vērtē pēc tā, vai tie atjauno, atveseļo, aizstāj vai iegūst izpostītajiem dabas resursiem un pakalpojumiem līdzvērtīgus dabas resursus un pakalpojumus.

Atbilst piemērojamiem/attiecīgiem tiesību aktiem un noteikumiem

Projektiem jābūt likumīgiem.

Aizsargāt sabiedrības veselību un/vai drošību

Projekti nedrīkst apdraudēt sabiedrības veselību un/vai drošību.

Saskaņot ar plānotajām attīrīšanas un primārās atlīdzināšanas darbībām

Projekti nedrīkst būt pretrunā plānotajām attīrīšanas un primārās atlīdzināšanas darbībām, un šīs darbības tos nelikvidēs un nekaitēs tiem.

Būt tehniski iespējamiem Projektiem jābūt ar augstu panākumu varbūtību.

Līdz minimumam samazināt netiešo kaitējumu

Projekti nedrīkst radīt papildu dabas resursu kaitējumu, pakalpojumu zudumu vai vides degradāciju, vai netiešie kaitējumi, kas var rasties, ir nelieli salīdzinājumā ar ieguvumiem.

Būt sabiedrībai pieņemamiem

Projektiem jāpanāk obligātais sabiedrības piekrišanas līmenis; projekti nedrīkst sabiedrībai radīt neērtības.

Samazināt piesārņotāju iedarbību uz dabas resursiem

Primārās atlīdzināšanas projektos jāsamazina piesārņotāju iedarbība un to apjoms, mobilitāte un/vai toksiskums.

Samazināt piesārņotāju apjomu, mobilitāti un/vai toksiskumu

Detalizēti izvērtēšanas kritēriji

Atjaunot vai saglabāt izpostīto dabas resursu veidu

Projektiem ar atlīdzināšanas vai saglabāšanas darbībām jāuzlabo tā resursa kvalitāte, kas ir izpostīts vai tiks izpostīts (piem., gruntsūdeņi, sauszemes biotops).

Saglabāt apdraudētas dabiskās kopienas, kas ir unikālas un ar augstu kvalitāti vai savienotas ar šāda veida teritorijām

Projektiem, kuri ietver zemes/resursa iegūšanas vai saglabāšanas servitūtus, ir jāaizsargā augstas kvalitātes vai unikāli resursi vai jāizveido dzīvotspējīgas aizsargjoslas pret turpmākām norisēm šādās teritorijās.

Pievērsties resursam vai pakalpojumam, kas nespēj atjaunoties vai kura dabiskā atjaunošanās būs ilga

Projektos jāpievēršas resursiem/pakalpojumiem, kuru atjaunošanās bez atlīdzināšanas darbības būs lēna (piem., > 25 gadi).

Pievērsties „prioritāro“ resursu vai pakalpojumu atlīdzināšanai

Resursu apsaimniekotāji var izstrādāt prioritāšu sarakstu, pamatojoties uz skarto resursu veidiem un kaitējuma pakāpi.

Izmantot vispāratzītas, uzticamas

Projektos jāizmanto atbilstošas, pierādītas un sekmīgas metodes. Eksperimentālām metodēm, pētījumiem vai nepierādītām tehnoloģijām var

88

metodes/tehnoloģijas, kurām ir augsta panākumu iespējamība

piešķirt zemāku prioritāti.

Kritērijs Interpretācija

Būt izmaksu un ieguvumu ziņā izdevīgam

Projektiem jābūt augstai paredzamo ieguvumu proporcijai attiecībā pret paredzamajām izmaksām, salīdzinot ar citiem projektiem, kas sniedz ieguvumu tam pašam resursam.

Nodrošināt zemas izmaksas saistībā ar ilgtermiņa darbību, uzturēšanu un pārraudzību

Ilgtermiņa izmaksām jābūt samērīgām, ņemot vērā paredzamos ieguvumus.

Iespējams noteikt apmēru līdz atbilstošam resursa kaitējuma vai zuduma līmenim

Projektiem jāatbild par apmēra noteikšanu, lai nodrošinātu atbilstoša lieluma atlīdzināšanu. Zemāka prioritāte jāpiešķir nelieliem projektiem, kas sniedz tikai minimālu ieguvumu attiecībā pret izpostītajiem resursiem vai pakalpojumiem, vai pārlieku lieliem projektiem, kuru darbības jomu nav iespējams atbilstoši samazināt.

Sniegt ieguvumus, ko var izmērīt, lai izvērtētu panākumus

Projektiem jāsniedz ieguvumi, kas ir izmērāmi un kuru apmēru var noteikt, lai izmērītu panākumus.

Būt saskanīgam ar reģionālo plānošanu un administratīvi iespējamam

Projektiem jābūt saskaņā ar reģionālo plānošanu (piem., jāatbalsta bioloģiskās daudzveidības rīcības plāni); projektiem jābūt administratīvi iespējamiem.

Radīt netiešos ieguvumus Prioritāte jāpiešķir projektiem, kas sniedz ieguvumu vairākiem izpostītajiem resursiem vai pakalpojumiem vai kas sniedz sekundārus vai kaskādes veida ieguvumus ekoloģiskajiem resursiem un ekonomiskus ieguvumus.

Vairot sabiedrības spēju izmantot vidi, gūt prieku vai labumu no tās

Šo var uzskatīt vai nu par atsevišķu izvērtēšanas kritēriju, vai daļu no netiešajiem ieguvumiem atkarībā no iesaistīto personu mērķiem.

Censties panākt vides taisnīgumu un/vai iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem

Projekta vides taisnīgums vai iespēja vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ir pakāpe, līdz kādai projekts sniedz ieguvumu indivīdiem, ko vissmagāk skāris kaitējums. Prioritāte jāpiešķir projektiem, kas sniedz labumu iedzīvotāju grupām ar zemiem ienākumiem, kuras bieži vien visvairāk cieš no piesārņojuma.

Sniegt ekoloģiskus un/vai ekonomiskus ieguvumus visaptverošai teritorijai vai populācijai

Prioritāte jāpiešķir projektiem, kas sniedz vislielāko labumu. Ja lielāks projekts rada lielāku labumu, šādi projekti ir vairāk atbalstāmi.

Sniegt ieguvumus ātrāk Prioritāte jāpiešķir projektiem, kas pilnībā sasniegs paredzamos rezultātus ātrāk, nekā resurss to izdarītu dabiskās atjaunošanās ceļā, un ātrāk nekā citi projekti, kas sniedz ieguvumu tam pašam resursam. Jo ātrāk tiek panākts līdzvērtīgums, jo labāk.

Nodrošināt ilgtermiņa ieguvumus

Prioritāte jāpiešķir pastāvīgiem, nevis īstermiņa projektiem.

Sniegt ieguvumus, ko nesniedz citi atlīdzināšanas projekti

Nedrīkst izvēlēties projektus, kas jau tiek īstenoti vai kuriem ir ieplānots finansējums citu programmu ietvaros, lai nodrošinātu, ka tiek sniegti papildu ieguvumi.

89

5.3. Atlīdzināšanas projektu apraksti

Projekta apraksti sākotnēji var būt stāstījuma formā un ar vienkāršiem teikumiem. Kad ir apkopota plašāka

informācija, projekta aprakstiem jākļūst detalizētākiem un tajos jānorāda:

projekta mērķi;

projekta īstenošanai nepieciešamās darbības;

iespējamais projekta lielums;

paredzamie ieguvumi un aplēstais ieguvumu sasniegšanas laiks;

pastāvīga darbība un uzturēšanas darbības, kas nepieciešamas projekta vai tā ieguvumu atbalstam;

aptuvenās izmaksas, kas nepieciešamas īstenošanai un pastāvīgai darbībai un uzturēšanai;

atļaujas saņemšanas prasības;

iespējamie administratīvie (vai citi) šķēršļi;

iespējamie netiešie/papildu ieguvumi vai kaitējumi saistībā ar projektu;

pārraudzības un izvērtēšanas plāns.

5.4. Atlīdzināšanas iespēju ieguvumu (kredītu) aprēķināšana

Parasti iesaka projektus, jo tie pievēršas resursam vai pakalpojumam, ko ir izpostījusi avārija. Projekta mērķis var būt

tāda paša veida biotopa atlīdzināšana, kāds tika izpostīts, taču citā vietā. Ja biotopi ir līdzīgi, tad teorētiski ar

atlīdzināšanas projektu saistītajiem ieguvumiem (piem., barības sagāde, siltuma sega un aizsegs, ligzdošanas un

audzēšanas biotops) būtu jābūt līdzīgiem tiem pakalpojumiem, kas tika zaudēti kaitējuma dēļ. Tomēr var būt

neiespējami identificēt atlīdzināšanas projektus, kas pievēršas dabas resursiem un pakalpojumiem, kuri vienādi ar

zudušajiem dabas resursiem un pakalpojumiem. Atlīdzināšanas vietai var būt atšķirīgs ainavas konteksts, tāpēc dabas

resursu un pakalpojumu plūsmas var nebūt vienādas. Biotops atlīdzināšanas vietā var būt vairāk vai mazāk pieejams

mērķa sugām vai robežoties ar vairāk vai mazāk aizsargājamiem un vēlamiem biotopu veidiem. Vai arī kaitīgais

apstāklis, kas ir noplicinājis atlīdzināšanas vietu, var atšķirties no tā, kas izraisīja kompensējamo kaitējumu, tāpēc, lai

gan atlīdzināšanas vietā dabas resursu un pakalpojumu ieguvumi ir iespējami un noderīgi, tie var nebūt vienādi ar

kompensējamo dabas resursu un pakalpojumu ieguvumiem.

Citā pieejā, ar ko izvērtē relatīvos projekta ieguvumus biotopiem, izmanto „skalārus lielumus“, lai noteiktu prioritāro

svērumu. Skalāros lielumus var izmantot, lai noteiktu „prioritāros biotopus“ (piem., īpaši produktīvi mitrāju biotopi

var būt „prioritāri“ salīdzinājumā ar ne tik produktīvām pļavām), sugas vai biotopa nepietiekamību, attālumu no

izpostītās vietas (piem., kompetentās iestādes var dot priekšroku atlīdzināšanai netālu no avārijas vietas, nevis tālāk;

šādas ar attālumu saistītas prioritātes var atspoguļot skalāros lielumos) vai konkrētus sociālos faktorus.

Turpmāk apspriedīsim trīs apsvērumus, lai izvērtētu atlīdzināšanas projekta iespējas varbūtējos ieguvumus.

Ģeogrāfiskais tuvums (skatīt arī 5.2. lodziņu)

Atlīdzināšanas projekti, kas sniedz ieguvumu dabas resursiem, bieži ir atbilstošāki, ja tie atrodas ģeogrāfiski tuvu

izpostītajai vietai. Lielāka iespēja atrast līdzīgus biotopus un resursus ir tuvējās vietās, kurām ir līdzīgs klimats,

gadalaiku ilgums, ģeoloģiskais pamatmateriāls, iespējamā dabiskā veģetācija, sugu kopas, kā arī dabiskie un

antropogēnie kaitīgie apstākļi. Tomēr ne vienmēr iespējams atrast atbilstošus atjaunošanas projektus ar ģeogrāfiski

90

tuvu atrašanās vietu, jo īpaši tad, ja izpostītais biotops ir reti sastopams vai izpostītais pakalpojums bijis atkarīgs no

unikāla ainavas konteksta. Turklāt, ja kaitējums nodarīts tādam resursam kā migrējošie putni un atbilstošs

atlīdzināšanas projekts nozīmē migrējošo putnu aizstāšanu, tad atlīdzināšanu vislabāk ir veikt attālā vairošanās vietā.

Kā iepriekš minēts, konkrētos gadījumos kompetentās iestādes var izmantot tuvuma skalāros lielumus, lai noteiktu,

vai netālu no avārijas vietas nav atlīdzināšanas iespēju.

Lai kompensētu zudumus, kam cilvēki piešķir lietošanas un nelietošanas vērtību, par atbilstošu reti uzskatāma

atlīdzināšana tālu no izpostītās vietas. Šādos gadījumos pastāv risks, ka ieguvums tiks sniegts cilvēkiem, kam zudums

nav radījis kaitējumu, uz to indivīdu rēķina, kurus zudums ir skāris.

Līdzības pakāpe

Jo līdzīgāks atlīdzināšanas projekts ir izpostītajai vietai vai resursam, jo vieglāk ir panākt līdzvērtīgumu. Tomēr ne

vienmēr var atrast ļoti saderīgus projektus. Šādās situācijās analītiķi var izstrādāt „tulkotājus“ jeb skalāros lielumus,

kas ļauj atbilstoši pielāgot debetu un kredītu.

Citi ekoloģiski, kultūras, ekonomiski un socioloģiski sarežģījumi

Citi sarežģījumi, kas var rasties atlīdzināšanas projekta ieguvumu identificēšanas laikā, ietver tādu kultūras, sociālo

vai ekonomisko zaudējumu kompensēšanu, kurus ir grūti aprakstīt vai noteikt to daudzumu, izmantojot BLA vai RLA.

Ja atlīdzināšanas apmēra noteikšanā izmanto BLA vai RLA, jo galvenais zudums ir ekoloģisks, bet sekundārais zudums

ir kultūras jomā, var vajadzēt papildu metodi, lai noteiktu atbilstošās kompensācijas apmēru. Lai nodrošinātu pilnīgu

kompensāciju, var būt nepieciešams izmantot ekonomiskā novērtējuma metodi, lai noteiktu vērtības, ko cilvēki

piešķir dabas resursu sniegtajiem pakalpojumiem, apvienojumā ar BLA. Vērtību līdzvērtīguma metodes ir aprakstītas

nākamajā sadaļā.

Lai noteiktu iespējamo atlīdzināšanas projektu ieguvumu apmēru (kredītus), ir jāizstrādā līdzīgs informācijas kopums

par kaitējuma apmēru (debetiem). Izmantojot izvēlēto rādītāju, jāizvērtē paredzamais atlīdzināšanas darbību

produktivitātes laiks un pakāpe, un paredzamā produktivitāte jāsalīdzina ar to pakalpojumu kopējo apjomu, ko

izpostītā vieta būtu sniegusi, ja kaitējums nebūtu noticis. Turpmāk 5.1. attēlā parādīts, kā var pieaugt resursu

uzlabojumi pēc tādu kompensējošo vai papildu atlīdzināšanas darbību izpildes, kuras uzlabo resursu un pakalpojumu

stāvokli. Laukums F ir pakalpojuma pieaugums darbības dēļ. Kad darbība ir beigusies, resursu un pakalpojumu

kvalitāte var turpināt uzlaboties (laukums G) līdz jaunam pamatstāvoklim, kas saglabātos līdz noteiktam brīdim

nākotnē (laukums H). Laukumu F, G un H (lauks starp pamatstāvokļa līniju un pakalpojumu līkni) summa ir

pakalpojumu atlīdzināšanas ieguvums, ko izmanto, lai kompensētu ar izpostīto vietu saistītos zudumus.

91

5.1. attēls. Kompensējošās atlīdzināšanas radītu paredzamo uzlabojumu apmēra noteikšana

5.4.1. Noteikt uzlabojuma pakāpi

Uzlabojuma pakāpi jeb kredītu aprēķina līdzīgi kā nosakot kaitējuma pakāpi jeb debetu. Jāidentificē ieguvumi, ko,

iespējams, nodrošinās atlīdzināšanas projekts. Uzlabojuma pakāpi aprēķina, aplēšot rādītāju pašreizējo vērtību un

vērtību pēc īstenošanas.

5.4.2. Noteikt atjaunošanās līknes

Atlīdzināšanas darbību produktivitātes paredzamais laiks un pakāpe jāizvērtē izvēlētā rādītāja kontekstā. Aplēses par

ieguvumu apjomu un turpmāko trajektoriju var balstīties uz informāciju no līdzīgiem projektiem līdzīgās vietās, uz

publicēto literatūru, modeļu izmantošanu vai var ietvert profesionālu vērtējumu.

Var veikt arī modelēšanu, lai aplēstu laiku, kāds atlīdzinātajiem resursiem vai biotopiem ir nepieciešams, lai sniegtu

pilnīgus ieguvumus. Ekoloģiskos pakalpojumus var atjaunot citādā tempā nekā tādus pakalpojumus, kuriem cilvēki

piešķir lietošanas vai nelietošanas vērtību, tāpēc jāņem vērā abi, ja vien nav pieņemts lēmums līdzvērtīguma analīzē

pievērsties tikai vienam no tiem.

Atjaunošanās aplēsēs jāņem vērā dabiski kaitīgie apstākļi un traucējumi, kuri saprātīgā mērā var ietekmēt

atjaunošanās ātrumu, un koriģējošās un uzturēšanas darbības, kas tiktu veiktas, lai vairotu projekta panākumus

turpmākos gados.

5.5. Jautājumu risināšana par līdzvērtīguma analīzes neskaidrību un mainīgiem

rezultātiem

Ar līdzvērtīguma analīzi saistītas neskaidrības avoti var rasties no vides mainīguma un neparedzamības, mērījumu

neskaidrības un mainīguma, mūsu ierobežotajām zināšanām par ekosistēmām, datu trūkuma (vai neprecīziem

datiem) pat tad, ja sistēmas ir zināmas un izprastas, vai no neskaidrībām par iesaistītajiem sociālajiem,

ekonomiskajiem vai politiskajiem lēmumiem. Neskaidrības var rasties jebkurā analīzes posmā, pat brīdī, kad:

tiek aplēsti kaitējuma radītie zudumi (debeti) un atlīdzināšanas projektu sniegtais labums (apmēra noteikšana);

Sākas

atlīdzināšanas

darbība

Beidzas

atlīdzināšanas

darbība/ sākas

dabiskā

atjaunošanās

Beidzas dabiskā

atjaunošanās

B

G B

e

Laiks

Dabas resursu

pakalpojumi

Pamatstāvoklis

92

tiek aplēsti atlīdzināšanas projektu ieguvumi (kredīti);

tiek īstenoti atlīdzināšanas projekti;

tiek risināti administratīvi, politiski un juridiski jautājumi;

tiek aplēstas atlīdzināšanas izmaksas.

Dabiskā variācija var sarežģīt daudzu biotopu pakalpojumu atjaunošanās trajektoriju definēšanu un paredzēšanu

(Strange et al., 2002). Vēl vairāk atlīdzināšanas pasākumu rezultātu prognozes apgrūtina raksturīgā ekosistēmu –

veselu vai izpostītu – sarežģītība. Lai gan tas atšķiras atkarībā no konkrētā resursa, pakalpojuma un biotopa, daudzi

faktori, kas var ietekmēt atjaunošanās un atlīdzināšanas panākumus var būt nezināmi vai maz izprasti.

Veicot līdzvērtīguma analīzi, jāapsver ar tādu kaitējumu saistītu iespējamo rezultātu neskaidrība, mainīgums un

varbūtības, uz kuru attiecas DAVJ vai jebkura cita attiecīga direktīva. Šādi apsvērumi var ietvert:

neskaidrības galveno avotu identificēšanu;

neskaidrību samazināšanu, ja iespējams;

neskaidrību kvantitatīvu iekļaušanu, izmantojot jutīguma analīzi, Montekarlo simulācijas vai citus skaitļu rīkus;

neskaidrību analīzi, iekļaušanu un paziņošanu rezultātu sniegšanā.

Neskaidrību izvērtēšanas procesā var izmantot atbilstoša sliktākā gadījuma scenārijus, lai nodrošinātu skartās vides

un sabiedrības aizsardzību (skatīt 5.3. lodziņu).

5.3. lodziņš. Gadījuma piemērs – atbilstoša sliktākā gadījuma analīze

Lielas, piesārņotas vietas izvērtēšanas laikā kompetentajai iestādei bija jāpievēršas neskaidrībai, kas saistīta ar

mitrāja atlīdzināšanas ieguvumu ilgumu. Rūpnieciskās un mājokļu attīstības, vētras radīto kaitējumu un citu faktoru

dēļ ar konkrētā mitrāja atlīdzināšanas projektu saistīto ieguvumu ilgums bija neskaidrs. Projekts varēja sniegt

ieguvumus jebkurā laikposmā no 15 līdz 50 gadiem. Bija pieejama ierobežota zinātniskā literatūra par neskaidrības

amplitūdas samazināšanu. Lai novērtēšanā pievērstos šai neskaidrībai, kompetentā iestāde veica „atbilstoša sliktākā

gadījuma scenārija“ analīzi. Atbilstoša sliktākā gadījuma scenārija analīzē izvērtē pieejamo informāciju un interpretē

to tā, lai nodrošinātu dabas resursu un pakalpojumu aizsardzību. Izmantojot šo pieeju, kompetentā iestāde noteica,

ka saskaņā ar atbilstoša sliktākā gadījuma interpretāciju ieguvumu ilgums ir aptuveni 20 gadi. Tādēļ kā pieņemams

tika atlasīts mitrāja atlīdzināšanas projekts.

Sākotnējos posmos informācijas pieejas vērtību var piemērot vienlaikus ar „iepriekšējo novērtējumu“, lai noteiktu,

vai veikt papildu izmeklēšanas identificēto neskaidrības avotu samazināšanai. Pateicoties informācijas struktūras

oficiālajai vai neoficiālajai vērtībai, analīzē var apsvērt, vai ir attaisnotas papildu pētījumu izmaksas, ņemot vērā

galīgo aplēšu rūpīguma vai precizitātes iespējamos uzlabojumus. Atlikušo neskaidrību analīzi var veikt, sākot no

neskaidrības avotu, apjoma un virziena kvalitātes apsvērumiem un beidzot ar vienkāršu jutīguma analīzi, kurā

identificēts iespējamo risku apmērs, un pat izsmalcinātām varbūtības pieejām, izmantojot Montekarlo simulācijas

metodes (Metropolis un Ulam, 1949; Kahneman un Tversky, 1982; Fishman, 1995)24.

24 Metropolis, N. un Ulam, S. (1949), Montekarlo metode, Amerikas Statistikas apvienības laikraksts [The Monte Carlo Method,

Journal of the American Statistical Association] 44(247): 335.–341. lpp.

Kahneman, D. un Tversky, A. (1982), Vērtējums saskaņā ar neskaidrību: heiristika un neobjektivitāte [Judgement under

Uncertainty: Heuristics and Biases], Cambridge University Press, Kembridža.

Fishman, G.S. (1995), Montekarlo: koncepcijas, algoritmi un izmantojums [Monte Carlo: Concepts, Algorithms, and Applications],

Springer Verlag, Ņujorka.

93

6. PAPILDU UN KOMPENSĒJOŠĀS ATLĪDZINĀŠANAS APMĒRA NOTEIKŠANA

Šis ir kaitējumu novērtēšanas un resursu līdzvērtīguma analīzes ceturtais posms (skatīt 3.1. attēlu). Apmēra

noteikšana līdzvērtīguma analīzē ir process, kurā nosaka papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas apjomu, kas

nepieciešams, lai kompensētu kaitējumu dabas resursiem un/vai pakalpojumiem. Nepieciešamās papildu vai

kompensējošās atlīdzināšanas apjoms ir atkarīgs no primārajā atlīdzināšanā sniegtajiem ieguvumiem. Apmēra

noteikšana ietver ieguvumu (kredītu) aprēķinu visām attiecīgajām atlīdzināšanas iespējām un apmēra noteikšanu

(kopējo debetu dala ar kredītiem uz katru vienību). Apmēra noteikšanas princips paliek nemainīgs neatkarīgi no

izmantotā rādītāja (piem., biotopa lielums un kvalitāte biotopu līdzvērtīguma analīzē vai nauda vērtību līdzvērtīguma

analīzē), ja vien gan kredīta, gan debeta aprēķinos izmanto vienu un to pašu rādītāju.

Nosakot nepieciešamās papildu vai kompensējošās atlīdzināšanas apmēru, atlīdzināšanas projekta kredītus aprēķina

tā, lai sniegtās atlīdzināšanas apjomu var pielāgot videi radītā kaitējuma apjoma vai pakāpes kompensēšanai.

Konceptuālā ideja ir tāda, ka lielāki zudumi ir jākompensē ar lielāku atlīdzināšanas apjomu, bet mazāki zudumi – ar

mazāku atlīdzināšanas apjomu. Spēja pielāgot sniegtās atlīdzināšanas apjomu ir būtiska līdzvērtīguma analīzes

procesā.

Apmēra noteikšana ietver četrus apakšposmus:

to ieguvumu uz katru vienību (kredītu) aprēķināšana, kurus sniedz atlasītie atlīdzināšanas projekti. Piemēram,

tas var ietvert biotopu pakalpojumu uzlabojumu uz katru hektāru atlīdzinātās zemes (biotopu līdzvērtīguma

analīze) vai zvejas pasākumu uzlabojumu uz katru zvejas braucienu (vērtību līdzvērtīguma analīze);

atlīdzināšanas apmēra noteikšana ir process, kurā nosaka, cik lielai ir jābūt sniegtajai atlīdzināšanai. Tā ir

vienāda ar kopējo debetu, kas izdalīts ar kredītiem uz katru vienību;

atlīdzināšanas iespēju izmaksu aplēses bieži vien veic uz katru vienību projektiem, kuru lielumu var pielāgot. Šis

posms arī var noderēt, lai salīdzinātu alternatīvu projektu izmaksas, jo īpaši gadījumos, kad izmaksas ir sniegtas

kā izmaksas uz katru ieguvuma vienību;

apsvērumos par neproporcionālām izmaksām ņem vērā to, vai aplēstās atlīdzināšanas izmaksas var būt

neproporcionālas atlīdzināšanas ieguvumiem.

Vienkāršu piemēru skatīt 6.1. lodziņā.

6.1. lodziņš. Gadījuma piemērs – vienkāršs apmēra noteikšanas piemērs

Izstrādājot kaitējuma novērtējumu, kompetentā iestāde ir uzsākusi resursu līdzvērtīguma analīzi gruntsūdeņiem.

Iestāde noteica, ka ir radušies 450 diskontētie hektārmetru gadi gruntsūdeņu debeta pēc tam, kad tika ņemti vērā

primārās atlīdzināšanas ieguvumi. Iestāde arī noteica, ka var īstenot tādus gruntsūdeņu kompensējošās

atlīdzināšanas projektus, kas attīrītu piesārņotus gruntsūdeņus citā vietā. Katrs attīrīto gruntsūdeņu hektārmetrs

nodrošinātu ieguvumus 25 hektārmetru gadu apmērā.

Tika noteikts atlīdzināšanas projektu apmērs, dalot kopējos debetus 450 diskontēto hektārmetru gadu apmērā ar

atlīdzināšanas projekta ieguvumiem 25 hektārmetru gadu apmērā uz hektārmetru. Tā rezultātā papildu

atlīdzināšanā ir jāattīra 18 hektārmetri gruntsūdeņu.

94

6.1. Ieguvumu uz katru vienību (kredītu) aprēķināšana

Kredītus var aprēķināt vai nu kā kopējos atlīdzināšanas kredītus, vai kā kredītus uz katru atlīdzināšanas iespējas

vienību. Ar kredītu uz katru vienību aprēķiniem saprot tādu atlīdzināšanas projekta pakalpojumu ieguvumu apmēra

noteikšanu, ko izsaka kā katru atlīdzināmā pakalpojuma, resursa, biotopa vai vērtības vienību. Ja atlīdzināšanas

iespējas var sadalīt izmērāma apjoma vienībās, kopējo atlīdzināšanas lielumu var pielāgot, lai tas atbilstu kaitējuma

apmēram. Piemēram, gadījumā ar atsevišķu pakalpojumu pieeju kredītu uz katru vienību definētu kā biotopu

pakalpojumu ieguvumu uz hektāru (piem., diskontētie pakalpojuma hektāru gadi jeb SPHG uz biotopa atlīdzināšanas

hektāru).

6.1.1. Kredīti uz katru vienību: konceptuāla pieeja ar rādītāju beznaudas izteiksmē

Informācija, kas nepieciešama kredītu uz katru vienību izvērtēšanai, ir līdzīga tai, kas vajadzīga debeta un kredīta

aprēķinos 4. un 5. nodaļā. Piemēram, daži ievades dati noteikti ir tie paši (piem., rādītājs, ar ko mēra izmaiņas

resursos vai pakalpojumu līmeņos, diskonta likme un pamatgads); citi ievades dati pēc koncepcijas ir ļoti līdzīgi

(piem., ieguvuma pakāpe kredīta aprēķināšanā ir analoga ar zuduma pakāpi debeta aprēķināšanā). Aprēķināšanai

nepieciešamie ievades dati ietver turpmāk minētos datus.

Sākuma gads. Gads, kurā sākas atlīdzināšanas projekts, kas sniedz ieguvumus videi.

Beigu gads. Gads, kurā atlīdzināšanas projekts pārstāj sniegt ieguvumus videi. Dažos gadījumos projekti var

sniegt ieguvumus bezgalīgi. Tomēr arī šādos gadījumos ir iespējams aplēst galīgos sniegtos ieguvumus,

izmantojot diskonta likmi.

Viena vienība. Apzīmē atlīdzināšanas vienību, kurai var noteikt apmēru, t. i., to var pielāgot, lai kompensētu

kaitējumu. Tas var būt biotopa hektārs, tāds resurss kā zivs vai putns utt. Šajā aprēķinā vienība vienmēr ir 1, jo

mēs aprēķinām kredītus „uz katru vienību“.

Pašreizējās vērtības reizinātājs. Ar šo reizinātāju izsaka laika atšķirību starp brīdi, kad kaitējums rodas, un brīdi,

kad sākas papildu vai kompensējošā atlīdzināšana. Diskonta likmei gan debeta, gan kredīta aprēķināšanā jābūt

vienādai (skatīt 4.8. iedaļu).

Ieguvuma pakāpe. Ar ieguvuma pakāpi apzīmē to pašu koncepciju, ko ar zuduma pakāpi debeta aprēķinā, taču

ieguvuma pakāpe attiecas uz atlīdzināšanas projekta sniegtu uzlabojumu, nevis avārijas radītu kaitējumu.

Rādītājs. Rādītājam (beznaudas), ko izmanto ieguvuma mērīšanai, jābūt vienādam ar rādītāju, ko izmanto kopējo

debetu aprēķināšanā.

Pamatstāvoklis. Resursa vai pakalpojuma stāvoklis, ja kaitējums nebūtu noticis. Procentuālajam pakalpojumu

ieguvumam jābūt saistītam ar resursa pamatstāvokli (tāpat kā procentuālajam pakalpojumu zudumam debeta

aprēķināšanā).

Pamatgads. Gads, ko izmanto pašreizējās vērtības aprēķināšanā. Gadam vienmēr jābūt vienādam ar pamatgadu,

ko izmanto debeta aprēķināšanā.

Ilustratīvā piemērā 6.1. tabulā parādīts, kā šie aprēķini varētu izskatīties tipiskā vērtību līdzvērtīguma analīzē.

Resursu līdzvērtīguma analīzē (RLA) aprēķini būtu ļoti līdzīgi, tāpēc tie turpmāk nav parādīti. Turpmāka informācija

par šīs tabulas izmantošanu atbilstošā kontekstā ir sniegta 6.1. lodziņā.

95

6.1. tabula. Kredītu uz katru vienību aprēķināšanas ilustratīvs piemērs, izmantojot rādītāju beznaudas

izteiksmē

Gads Vienība,

hektāru skaits

Ieguvuma pakāpe,

sugu pieaugums vietā (%)

Pašreizējās vērtības

reizinātājsa

Kredīts uz katru vienībub

SPHG

(a) (b) (c) (d) = (a) (b) (c)

2014. 1 10 0,94 0,09

2015. 1 20 0,92 0,18

2016. 1 30 0,89 0,27

2017. 1 40 0,86 0,35

2018. 1 50 0,84 0,42

.

. .

. . .

.

.

2065. 1 50 0,21 0,10

2066. 1 50 0,20 0,10

2067. 1 50 0,20 0,10

2068. 1 50 0,19 0,10

Kredīts uz katru atlīdzinātās zemes hektāru 12,08

a. Pašreizējās vērtības reizinātājs = 1/(1 + diskonta likme)(gads – pamatgads), kur diskonta likme = 3 % un pamatgads ir 2012. gads.

b. Kredītu uz katru vienību aprēķina, reizinot pakalpojumu ieguvumu (%) ar pašreizējās vērtības faktoru katrai vienībai un katram projekta gadam.

6.1.2. Kredīti uz katru vienību: konceptuāla pieeja ar rādītāju naudas izteiksmē

Ja atsevišķu vērtību pieejā primārais komponents ir lietošanas vērtība, apmēra noteikšanas procesā var izmantot

kredītus uz katru vienību.

Daži informācijas ievades dati noteikti ir tie paši, ko izmanto debetu aprēķināšanā (piem., rādītājs naudas izteiksmē,

ar ko mēra izmaiņas, diskonta likme un pamatgads), turpretī citi ievades dati pēc koncepcijas ir ļoti līdzīgi (piem.,

cilvēkiem paredzētas lietošanas ieguvuma vienības kredīta aprēķināšanā ir analogas ar cilvēkiem paredzētas

lietošanas zuduma vienībām debeta aprēķināšanā). Viena galvenā atšķirība ir pieņēmuma par „ieguvuma pakāpi

ekonomiskajā vērtībā“ iekļaušana. Šis galīgais pieņēmums ir vajadzīgs kredītu pusē, izmantojot rādītāju naudas

izteiksmē, jo tas pārveido resursu ieguvumus tādas naudas daudzumā (vērtībā), kas saistīta ar šīm izmaiņām. Šajā

formulā izmantotie ievades dati ietver turpmāk minētos datus.

Sākuma gads. Kā aprakstīts iepriekš.

Beigu gads. Kā aprakstīts iepriekš.

Viena vienība. Apzīmē atlīdzināšanas vienību, kurai var noteikt apmēru, t. i., to var pielāgot, lai kompensētu

kaitējumu. Ar to parasti apzīmē cilvēkiem paredzētas lietošanas vienību (piem., zvejas brauciens, laivošanas

brauciens, atpūtas diena pludmalē).

Cilvēkiem paredzētas lietošanas ieguvumu pakāpe. Uzlabojums, kas saistīts ar cilvēkiem paredzētu dabas resursu

lietošanu, pēc atlīdzināšanas projekta. Piemēram, ja galvenais cilvēkiem paredzētais lietojums ir zveja, tas var

96

veicināt nozvejoto zivju skaita (vai zivju lieluma) pieaugumu konkrētā ezerā pēc atlīdzināšanas projekta (piem.,

biotopu uzlabošana).

Ekonomiskās vērtības ieguvumu pakāpe. Vērtības pieaugums, kas saistīts ar cilvēkiem paredzētu dabas resursu

lietošanu, pēc atlīdzināšanas projekta. Tas pārveido cilvēkiem paredzētas lietošanas ieguvumu pakāpi

ekonomiskā ieguvumā (ko mēra ar mūsu rādītāju naudas izteiksmē). Ja galvenais cilvēkiem paredzētais lietojums

ir zveja, tas var veicināt pieaugumu vērtībā, ko zvejnieks saista ar veikto zvejas braucienu pēc atlīdzināšanas

projekta attiecīgajā vietā.

Pašreizējās vērtības reizinātājs. Kā aprakstīts iepriekš.

Papildu pieņēmumi, kas nav formulēti iepriekš, bet tomēr ir svarīgi ievades dati šajā aprēķinā, ietver turpmāk

minētos datus.

Rādītājs. Rādītājam (beznaudas), ko izmanto ieguvuma mērīšanai, jābūt vienādam ar rādītāju, ko izmanto kopējo

debetu aprēķināšanā (skatīt 4. nodaļu, kurā apskatīta rādītāju atlase).

Pamatstāvoklis. Kā aprakstīts iepriekš.

Pamatgads. Kā aprakstīts iepriekš.

6.2. Atlīdzināšanas apmēra noteikšana

Atlīdzināšanas apmēru nosaka tādu, lai atlīdzināšanas ieguvumi (kredīti) būtu vienādi ar avārijas radīto kaitējumu

(debeti). Mērķis ir noteikt nepieciešamās atlīdzināšanas apjomu, izmantojot vai nu rādītāju beznaudas izteiksmē

(BLA vai RLA), vai rādītāju naudas izteiksmē (VLA). Šo aplēšu ievades dati ir kopējie debeti un kredīti uz katru

vienību. VLA gadījumā, kas balstās uz atsevišķu vērtību un izmaksu sistēmu, vienīgie ievades dati ir kopējais

debets. Turpmāk sniegts apraksts par atlīdzināšanas apmēra noteikšanu katram līdzvērtīguma analīzes veidam.

Atlīdzināšanas apmēra noteikšana ir vienkārša procedūra. Kaitējums (izmaksas) un atlīdzināšana (ieguvumi) jāmēra,

izmantojot vienādu rādītāju (piem., biotopu pakalpojumi, resursu vienības vai vērtība naudā). Atlīdzināšanu mēra,

izsakot to kā rādītāju uz katru sniegto vienību. Tādējādi, dalot kopējās izmaksas ar ieguvumiem uz katru vienību, tiks

izslēgta mērījuma vienība. Tas ir sīkāk ilustrēts turpmākajos piemēros.

Noteiktais

atlīdzināšanas

apmērs

= kopējie debeti atlīdzināšanas ieguvums uz katru vienību

= sniedzamo atlīdzināšanas vienību skaits

Izmantojot atsevišķu vērtību pieeju ar rādītāju naudas izteiksmē, sniedzamo atlīdzināšanas vienību skaits būtu

vērtība saistībā ar cilvēkiem paredzēta lietojuma pieaugumu (piem., lietotāju dienu skaits)25, ko rada atlīdzināšanas

projekts (atcerieties, ka atlīdzināšanas projektam jākompensē kaitējuma vērtība). Tādējādi kompetentajai iestādei

25 Atkarībā no resursa lietotāju dienu skaits var atspoguļot zvejas braucienus pa upi, laivošanas dienu skaitu ezerā vai pludmales apmeklējumu skaitu atpūtai paredzētā pludmalē. Vērtības pierādījumi neaprobežojas tikai ar lietojumu atpūtas nolūkos. Atkarībā no kaitējuma veida var izmantot arī citas vienības, piemēram, ietekmi uz veselību, labības vērtību utt.

97

un/vai atbildīgajam uzņēmējam būtu jāveic pietiekama atlīdzināšana, lai nodrošinātu, ka vērtības ieguvums ir vienāds

ar vērtības zudumu.

6.2. lodziņš. Gadījuma piemērs – atlīdzināšanas apmēra noteikšana ar rādītāju beznaudas izteiksmē

Vienkāršajā piemērā 4. nodaļā mēs pieņēmām, ka 100 hektāriem zemes tika nodarīts kaitējums, kā rezultāta zuda

biotopu pakalpojumi. Tika aplēsts, ka kopējie debeti ir 319,5 diskontētie pakalpojuma hektāru gadi (SPHG)

(4.9. sadaļa). Iepriekš 6.1. tabulā pieņēmām, ka atlīdzināšanas projekts var sniegt uzlabotus biotopu pakalpojumus

netālu no skartās vietas. Ekologi un biologi ir identificējuši biotopu uzlabojumus (kredītus). Mērķis ir aplēst kredītus

uz katru vienību un izmantot šo informāciju atlīdzināšanas apmēra noteikšanā. Turpmāk identificēsim mūsu

ilustratīvā piemēra hipotētiskos pieņēmumus, kuri ir modelēti pēc aprakstītajiem ievades datiem.

Sākuma gads. Pieņemam, ka pirmos atlīdzināšanas ieguvumus sniedza 2014. gadā.

Beigu gads. Pieņemam, ka ieguvumus pārstās sniegt 2068. gadā.

Vienība. Mēs nosakām biotopu pakalpojumu hektāru apmēru (t. i., vienība = hektārs).

Ieguvuma pakāpe. Mērām biotopu pakalpojumu ieguvumu no atlīdzināšanas projekta, pamatojoties uz mūsu

rādītāju un pamatstāvokli – pieņemam, ka sugu skaitā tiks sasniegts 50 % pieaugums attiecībā pret

pamatstāvokli. Paredzams, ka šis ieguvums radīsies pakāpeniski pirmajos piecos gados no 2014. līdz 2018. gadam

un tad turpinās pastāvīgi pieaugt par 50 % turpmākos 50 gadus (pēc kuriem sugu skaits būs tāds, kāds tas bija

sākotnējā pamatstāvoklī).

Pašreizējās vērtības reizinātājs. Pieņemam, ka diskonta likme ir 3 %.

Rādītājs. Rādītājs beznaudas izteiksmē ir tas pats, ko izmanto debeta aprēķināšanā: biotopu pakalpojumu

hektāri, kas reizināti ar sugu skaitu attiecīgajā vietā.

Pamatstāvoklis. Pieņemam, ka pamatstāvoklis ir tāds pats, kāds noteikts debeta aprēķināšanā. Tas nozīmē, ka

ieguvuma pakāpe ir proporcionāla šim pamatstāvoklim.

Pamatgads. Pieņemam, ka analīzes pamatgads ir 2012. gads (tas pats, kas debeta aprēķināšanā), tādējādi

pašreizējās vērtības reizinātājs šajā gadā ir vienāds ar 1.

Iepriekš 6.1. tabulā parādīts, kā tiktu aprēķināti kredīti uz katru vienību vienam hektāram zemes, kas nākotnē sniegtu

biotopu pakalpojumus 55 gadus. Kredīts uz katru vienību vienkārši ir ieguvumu pakāpe, kas reizināta ar pašreizējās

vērtības reizinātāju (ar 1 vienību). Šīs visu gadu vērtības saskaita, iegūstot kopējo kredītu uz katru vienību visā

atlīdzināšanas projekta pastāvēšanas laikā.26 Tādējādi biotopu pakalpojumu pieaugums (virs pamatstāvokļa),

pateicoties atlīdzināšanas projektam, pašreizējā vērtībā (2012. gads) ir 12,08 SPHG uz katru biotopa atlīdzināšanas

hektāru. Tāpēc kopējais vides ieguvums, ko rada šis ierosinātais atlīdzināšanas projekts, uz katru vienību (t. i., uz

hektāru) ir 12,08 SPHG.

Lai noteiktu atlīdzināšanas apmēru, kopējais debets jādala ar kredītiem uz katru vienību. Tādējādi, lai kompensētu

kopējo zudumu 319,5 SPHG apmērā ar vienkāršu atlīdzināšanas projektu, būtu nepieciešami 26,5 atlīdzināšanas

hektāri.

26 Ja ieguvumi tiktu nodrošināti bezgalīgi, pašreizējās vērtības reizinātājs pēc aptuveni 100 gadiem būtu mazāks par 0,1. Praksē tas nozīmē, ka ieguvumi, kas rodas pēc 100 gadiem no šī brīža un turpinās nākotnē, būtībā ir nulle. Tāpēc mēs joprojām varam aplēst galīgo kredītu uz katru vienību atlīdzināšanas projektiem ar mūžīgiem ieguvumiem.

98

Noteiktais

atlīdzināšanas

apmērs

= 319,5 SPHG 12,08 SPHG uz (1) hektāru

= 319,5 SPHG uz (1) hektāru / 12,08 SPHG

= 26,5 hektāri (vienības) sniedzamās atlīdzināšanas

Tāpēc hektāru gadu apjoms, kas jāsniedz katru gadu (t. i., jāatlīdzina šajā gadā un jānodrošina tā pieejamība

55 gadus) un kas kompensēs biotopa kopējo iekšējo zudumu, ir aptuveni 26,5 hektāri. Turpmāk parādīsim, kā šajā

aprēķinā izslēdzas mērījuma vienības, kas sniedz mums kopējo atlīdzināmo hektāru skaitu.

6.3. lodziņš. Gadījuma piemērs – vienkārša atlīdzināšanas apmēra noteikšana ar rādītāju naudas izteiksmē

Iepriekš 4.9. sadaļā sniegtajā piemērā par vienkāršu vērtību līdzvērtīguma analīzi, mēs pieņēmām, ka populāru zvejas

teritoriju piesārņoja ķīmisko vielu izplatīšanās, kā rezultātā zuda 600 zvejas braucieni un samazinājās kvalitāte

100 zvejas braucieniem, kas joprojām tika veikti šajā teritorijā. Ar šādiem pieņēmumiem mēs aprēķinājām kopējo

debetu diskontētā zuduma vērtībā (DZV), kas ir EUR 18 937.

Izmantojot atsevišķu vērtību un izmaksu pieeju, apmērs tiktu noteikts šādi: kompetentā iestāde atgūtu no atbildīgā

uzņēmēja EUR 18 937 un izmantotu to, lai īstenotu kompensējošas koriģējošās darbības. Šīs darbības var ietvert zivju

pavairošanu, uzlabotu publisko piekļuvi zvejas teritorijām vai biotopu uzlabojumus, kuru mērķis ir uzlabot zvejas

pasākumus (piem., uzlabot nozvejas lielumu). Būtiski, lai atlīdzināšanas apmērs tiek noteikts tāds, ka kopējās

izmaksas nepārsniedz EUR 18 937. Citiem vārdiem – atsevišķu vērtību un izmaksu sistēma nodrošina debetu un

kredītu līdzvērtīgumu, pieņemot, ka atlīdzināšanas izmaksas ir vienādas ar kopējiem debetiem.

Izmantojot atsevišķu vērtību pieeju, atlīdzināšanas apmērs tiktu noteikts citādi. Šajā gadījumā kompetentā iestāde arī

atgūtu finansējumu, kas tiktu izmantots tādu pašu veidu atlīdzināšanas darbību īstenošanai (piem., zivju pavairošana,

uzlabota publiskā piekļuve zvejas teritorijām vai biotopu uzlabojumi, kuru mērķis ir uzlabot nozvejas lielumu). Tomēr

šai atlīdzināšanai izmantotā finansējuma apjoma pamatā ir vērtība, ko makšķernieki saņem no ierosinātā

atlīdzināšanas projekta, nevis kaitējuma vērtība. Citiem vārdiem – atsevišķu vērtību sistēma nodrošina debetu un

kredītu līdzvērtīgumu, pieņemot, ka atlīdzināšanas apjoma pamatā jābūt atlīdzināšanas projekta sniegtās vērtības

pieaugumam.

6.3. Atlīdzināšanas iespēju izmaksu aplēses

DAVJ noteikts, ka kompetentajām iestādēm no atbildīgajiem uzņēmējiem ir jāatgūst šādu veidu izmaksas:

izmaksas, kas radušās, novērtējot kaitējumu videi vai tiešus šāda kaitējuma draudus un atlīdzināšanas iespējas;

administratīvās izmaksas, tiesu izdevumi un izpildes izmaksas;

datu vākšanas izmaksas un citas vispārējās izmaksas, monitoringa un pārraudzības izmaksas;

atlīdzināšanas izmaksas.

99

Šeit pievērsīsimies atlīdzināšanas projekta izmaksām, jo tām ir liela nozīme dažādu atlīdzināšanas iespēju

salīdzināšanā.

6.3.1. Atlīdzināšanas izmaksu komponenti

Atlīdzināšanas izmaksas ietver:

projekta izstrādi (tostarp zinātnisko vai inženiertehnisko izstrādi, atļaujas saņemšanu, apsekojumus un citas ar

izstrādi saistītas izmaksas);

projekta īstenošanu;

projekta administrēšanu;

darbības un uzturēšanu;

pārraudzības un ziņošanas izdevumus;

kompetentās iestādes veiktas uzraudzības izmaksas.

Atlīdzināšanas projektu izmaksas ir atkarīgas no konkrētā projekta, taču, lai izvairītos no faktisko atlīdzināšanas

izmaksu nepietiekamām vai pārmērīgām aplēsēm, var noderēt 6.2. tabulā sniegtie vispārējie apsvērumi par

iespējamiem izmaksu komponentiem.

Ņemiet vērā, ka atsevišķu vērtību un izmaksu pieejā kaitējuma izmaksas tiek noteiktas kā atlīdzināšanas budžets, kas

jāizmanto iepriekš uzskaitīto izmaksu vajadzībām.

6.2. tabula. Būtiski izmaksu komponenti atlīdzināšanas izmaksu aplēsēs

Izmaksu kategorija Apraksts

Plānošana Atlīdzināšanas projekta plānošana un izstrāde. Tas ietver arī iepriekšējus ekoloģiskos (vai ekonomiskos)

apsekojumus, lai identificētu kaitējuma (vai vērtības vai labklājības zuduma) apmēru, un ekoloģiskos

(vai ekonomiskos) apsekojumus, lai uzskaitītu vai novērtētu ekoloģiskos datus pēc noplūdes (vai

vērtības vai labklājības zuduma). Šo izmaksu komponentu var iedalīt šādās apakšgrupās:

sākotnējā izstrāde, apsekošana un plāna sagatavošana ietver tos darba aspektus, kas

nepieciešami pirms galīgā izpildāmā atlīdzināšanas plāna sagatavošanas. Tajā jāietver arī

resursu līdzvērtīguma analīzes izmaksas;

galīgā plāna sagatavošana ietver galīgā atlīdzināšanas plāna sagatavošanu, tostarp, ja

nepieciešams, jebkādu sabiedrības iesaisti un atsauksmes, projekta rasējumus,

inženiertehniskos modeļus, apsekojumu rezultātus, pārvietošanās grafikus un citus

nepieciešamus plāna elementus.

Atļauju saņemšana Jebkādas nepieciešamās likumīgās piekļuves ieguve, atļauju saņemšanas prasību vai citu šādu saistību

izpilde, kas var būt nepieciešama atlīdzināšanas darba veikšanai.

Zemes iegāde Zemes iegādes izmaksas var ietvert jebkādas nepieciešamās izmaksas, lai iegūtu īpašuma servitūtus,

lietošanas tiesības vai citus juridiskus instrumentus, kas vajadzīgi, lai īstenotu atlīdzināšanas darbības un

turpmākas darbības, pārraudzību vai adaptīvās pārvaldības darbības.

Īstenošana Īstenošanas izmaksas ietver atlīdzināšanas īstenošanas pamatelementus, tostarp visu darbaspēku,

materiālus, transportu, infrastruktūras attīstību, vietas apsaimniekošanu un uzraudzību, kā arī piegādes,

kas nepieciešamas īstenošanas procesa laikā.

Darbības un

uzturēšana

Darbības un uzturēšanas izmaksas ietver visas nepieciešamās izmaksas, lai īstenotu un pārvaldītu

projektu, tostarp nepieciešamo darbaspēku, aprīkojumu, materiālus un piegādes šīm darbībām. Bieži

vien šo komponentu izsaka kā īstenotās darbības izpildes un/vai uzturēšanas gada izmaksas (piem.,

ikgadēja nogulšņu aizvākšana no izbūvētām novadcaurulēm).

Uzraudzība Uzraudzība ietver jebkādas izmaksas, kas saistītas ar atlīdzināšanas projektu nepieciešamo uzraudzību,

100

ko veic kompetentās iestādes. Ļoti iespējams, ka šis izmaksu komponents ietvers darbaspēka izmaksas

un administratīvās pieskaitāmās izmaksas, proti, papildu izmaksas (papildus darbaspēka izmaksām), kas

jāpieskaita organizācijas darbības pastāvīgajām izmaksām (īre, komunikācijas, sabiedriskie pakalpojumi,

atļaujas, apdrošināšana utt.).

Pārraudzība un

ziņošana

Pārraudzība un ziņošana ietver visas nepieciešamās pārraudzības un ziņošanas izmaksas, tostarp

darbaspēka, materiālu, piegāžu un informācijas izplatīšanas izmaksas.

Neizdošanās

neparedzamība

Neparedzēto izmaksu komponents sedz visas nepieciešamās un atbilstošās neparedzētās izmaksas, ko

piemēro neskaidrībām saistībā ar atlīdzināšanas projekta izpildi. Mērķis ir paredzēt negaidītus/nejaušus

starpgadījumus, kā rezultātā faktiskās izmaksas ir lielākas par plānotajām izmaksām (piem., slikti laika

apstākļi). Bieži vien šo izmaksu komponentu veido standarta procentuālais apjoms, ko pievieno

precīzākajām izmaksu aplēsēm (piem., visām iepriekš minētajām izmaksām). Vispārējā praksē kā

„neparedzētās izmaksas“ pieņem papildu 20 % līdz 40 % no kopējām aplēstajām izmaksām.

6.3.2. Atlīdzināšanas izmaksu aplēses

Atlīdzināšanas projekta vadītājiem jābūt uzcītīgiem izmaksu aplēsēs, lai nodrošinātu, ka ir ietvertas visas izmaksu

kategorijas. Svarīgi, lai zinātnieki un inženieri, kas atbildīgi par projekta izstrādi, sniedz ieguldījumu izmaksu aplēsēs

vai vismaz pārbauda tās.

Parasti informāciju par izmaksām var iegūt:

izstrādājot konkrētās vietas atlīdzināšanas izmaksas;

iegūstot līdzīgu projektu reprezentatīvās izmaksas (ņemot vērā iespējamās atšķirības saistībā ar vietas atrašanos,

vietējiem ekonomiskajiem faktoriem, resursu vai projektu līdzību);

ņemot vērā citus faktorus, kas var ietekmēt projekta izmaksu variācijas, vai apspriežoties ar ekoloģiskās

atlīdzināšanas un inženiertehniskās izstrādes ekspertiem.

Turpmāk 6.3. tabulā sniegti daži atlīdzināšanas izmaksu piemēri. Apvienotās Karalistes Bioloģiskās daudzveidības

rīcības plāna (BDRP) ietvaros ir aplēstas biotopu izveidošanas izmaksas vairākiem atšķirīgiem biotopu veidiem. Tās ir

izstrādātas, ņemot vērā gadījumu pētījumus un intervijas ar valsts mēroga speciālistiem. Attiecībā uz atlasītajiem

biotopiem ir apkopotas to apsaimniekošanas, atjaunošanas un izveidošanas izmaksas. Izmaksas ir robežās no

GBP 15 000/ha par solončaka izveides kapitāla izmaksām (galvenokārt zemes iepirkums) līdz tikai GBP 350/ha par

zemienes virsāja izveidi (pieskaitot papildu apsaimniekošanas izmaksas GBP 450/ha/gadā) (GHK, 2006)27.

Ņemiet vērā, ka šajā dokumentā nav detalizēti aplūkota pieprasījuma izmaksu komponentu neskaidrība. Tomēr

tipiskā pieeja, kas papildina pārraudzības un uzraudzības izmaksu pamata neparedzamību, ir aprakstīta NOAA

Tehniskajā dokumentā 99–1 (4.2.3. iedaļa) (1999)28. Diekmann un Featherman (1998)29 arī apraksta iespējamos

izmaksu neskaidrības novērtēšanas veidus.

27 GHK (2006), „Apvienotās Karalistes Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns: izmaksu aprēķinu sagatavošana sugu un biotopu

rīcības plāniem“ [„UK Biodiversity Action Plan: Preparing Costings for Species and Habitat Action Plans“]. Defra un partneru

ziņojums. 28 NOAA (1999), Diskontēšana un neskaidrības risināšana dabas resursu kaitējuma novērtēšanā, Tehniskais dokuments 99–1

[Discounting and the Treatment of Uncertainty in Natural Resource Damage Assessment, Tehniskais dokuments 99-1], Nacionālā

okeānu un atmosfēras administrācija (NOAA), ASV.

101

6.3.3. Apsvērumi par neproporcionālām izmaksām

Direktīvas par atbildību vides jomā II pielikuma 1.3.3. iedaļas b) punktā noteikts, ka, neskarot DAVJ 1.3.2. iedaļā

paredzētos noteikumus un saskaņā ar tās pašas direktīvas 7. panta 3. punktu, kompetentajām iestādēm ir tiesības

nolemt, ka nav jāveic turpmāki stāvokļa izlabošanas pasākumi, ja „veicamo stāvokļa izlabošanas pasākumu izmaksas,

lai sasniegtu pamatstāvokli vai līdzīgu līmeni, būtu neproporcionālas panāktajiem ekoloģiskajiem ieguvumiem“.

Līdzīgs izņēmuma noteikums ir ietverts Ūdens pamatdirektīvas 4. pantā, taču ar būtisku atšķirību – tajā nav noteikts,

ka vides ieguvumiem jākalpo par atsauci. Attiecībā uz abām direktīvām diskutabls ir jautājums par termina

neproporcionālas izmaksas praktisko interpretāciju: attiecībā pret ko izmaksas uzskatāmas par neproporcionālām?

kā mērāma neproporcionalitāte? un kāds ir neproporcionalitātes slieksnis? Turpmāk apspriesta un attēlota

neproporcionalitātes koncepcija, pamatojoties uz darbu saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu. Ņemiet vērā, ka DAVJ

kontekstā jautājumi būtībā ir tie paši.

Neproporcionalitātes novērtēšanā divi galvenie kritēriji ir:

izmaksu neproporcionalitāte attiecībā pret ieguvumiem: izmaksas uzskatāmas par neproporcionālām, ja tās

pārsniedz naudā izteiktus ieguvumus, sasniedzot „labu statusu“, piemēram, ūdens objektā (vai, iespējams, ja

izmaksas pārsniedz ieguvumus par noteiktu „drošības rezervi“). Tādējādi neproporcionālo izmaksu novērtēšanu,

lai pamatotu izņēmumu, nevar uzskatīt par Ūdens pamatdirektīvas mērķu ex post izmaksu un ieguvumu analīzes

pārbaudi;

izmaksu sadale dažādiem dalībniekiem un to spēja samaksāt: izmaksas ir neproporcionālas, ja tās rada

nepieņemamu slogu konkrētam dalībniekam vai dalībnieku grupai. Šāds gadījums var būt arī tad, ja izmaksu

sadale dalībnieku vidū ļoti atšķiras no šo dalībnieku ieguldījuma risinātajā problēmā vai ja papildu izmaksas

galvenokārt jāsedz dalībniekiem, kas jau iepriekš ir centušies tās būtiski samazināt.

Rodas jautājums, vai starp abiem kritēriju veidiem jābūt kādai hierarhijai. Šķiet, šāda hierarhija ir ierosināta ES Ūdens

un ekonomikas lietu darba grupas ietekmīgās vadlīnijās, kurās izmaksu un ieguvumu salīdzinājums (ar dažām

kvalifikācijām) ieteikts kā pietiekams kritērijs un dalībnieku spēja samaksāt (ko lēmuma pieņēmēji „varētu vēlēties

apsvērt“) – kā nepieciešams kritērijs (WATECO, 2003).

Turpmāk 6.3. tabulā parādītas dažas ilustratīvas izmaksas no Apvienotās Karalistes Bioloģiskās daudzveidības rīcības

plāniem, kuras var noderēt dažu atlīdzināšanas izmaksu aplēsēs.

6.3. tabula. Norādošas izmaksu aplēses Apvienotās Karalistes Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāniem (GHK,

2006)

Apsaimniekošana GBP/ha/gadā

Atjaunošana Izveidošana/paplašināšana

Vietējā meža zeme 75 GBP 3 000/ha kapitāla izmaksas

GBP 1500/ha kapitāla izmaksas + GBP 200/ha/gadā 10 gadiem

Zemienes virsājs 200 GBP 350/ha kapitāla izmaksas

GBP 350/ha kapitāla izmaksas + GBP 450/ha/gadā

Zemienes augstais purvs

150 GBP 4975/ha + GBP 150/ha/gadā ikgadējās

GBP 815/ha kapitāla izmaksas + GBP 380/ha/gadā ikgadējās izmaksas

29 Diekmann, J.E. un Featherman, W.D. (1998), Izmaksu neskaidrību novērtēšana: vides atjaunošanas projektos gūtās atziņas

[Assessing Cost Uncertainty: Lessons from Environmental Restoration Projects], Būvinženierijas un apsaimniekošanas laikraksts

[Journal of Construction Engineering and Management] 124(6): 445.-451. lpp.

102

izmaksas

Piekrastes un applūstošu teritoriju zāļu purvs

200 GBP 200/ha/gadā GBP 1280/ha kapitāla izmaksas + GBP 315/ha/gadā ikgadējās izmaksas

Zemienes kaļķainā pļava

200 GBP 2063/ha kapitāla izmaksas +

GBP 200/ha/gadā ikgadējās izmaksas

GBP 2100/ha kapitāla izmaksas + GBP 280/ha/gadā ikgadējās izmaksas

Zemienes sausā pļava skābā augsnē

200 GBP 830/ha kapitāla izmaksas +

GBP 200/ha/gadā ikgadējās izmaksas

GBP 920/ha kapitāla izmaksas + GBP 280/ha/gadā ikgadējās izmaksas

Mitrzeme ar niedrēm 60 GBP 817/ha kapitāla izmaksas +

GBP 60/ha/gadā ikgadējās izmaksas

GBP 1361/ha kapitāla izmaksas + GBP 380/ha/gadā ikgadējās izmaksas

Krīta upes GBP 15 000/km

Solončaks 51 GBP 15 000/ha

103

7. PĀRRAUDZĪBA UN ZIŅOŠANA

Šis ir kaitējumu novērtēšanas un resursu līdzvērtīguma analīzes piektais posms (skatīt 3.1. attēlu). Šajā nodaļā

aprakstīta pārraudzības sistēmu un iespējamo ziņošanas pieeju izstrāde.

Izstrādājot pārraudzības plānus, kompetentā iestāde var uzzināt, vai atlīdzināšanas projekti ir īstenoti, kā plānots, un

vai projekti ir snieguši paredzētos dabas resursu un/vai pakalpojumu ieguvumus. Pateicoties detalizētiem

pārraudzības plāniem, kompetentā iestāde vai organizācijas, kas īsteno projektus, var arī novērtēt, vai ir

nepieciešamas koriģējošas darbības.

Lai gan progresa un iedarbīguma pārraudzība un ziņošana paši par sevi nav līdzvērtīguma analīzes komponenti, tiem

jābūt neatņemamam vispārējā atbildības novērtējuma aspektam. Projekta pārraudzīšanas un ziņošanas posma

galvenie pasākumi ietver atlīdzināšanas plānošanu un īstenošanu, pārraudzību un ziņošanu.

7.1. Seši koriģējošās darbības pārraudzības veidi

Kopumā pastāv sešu veidu koriģējošās darbības pārraudzības plāni, kurus var izstrādāt (Roni, 2005)30:

pamatstāvokļa pārraudzība, lai raksturotu esošos (pirms atjaunošanas) bioloģiskos, ķīmiskos vai fizikālos

apstākļus, ko var izmantot vai nu atjaunošanas plānošanā, vai turpmākos salīdzinājumos;

statusa pārraudzība, lai raksturotu dažādus bioloģiskos, ķīmiskos vai fizikālos apstākļus noteiktā teritorijā un

noteiktā laikā;

tendenču pārraudzība, lai noteiktu, kā apstākļi mainās laika gaitā;

īstenošanas pārraudzība, lai noteiktu, vai projekts tika īstenots, kā plānots;

efektivitātes pārraudzība, lai noteiktu, vai projektam ir vēlamā ietekme uz biotopu, fizikālajiem procesiem vai

ūdensšķirtnes apstākļiem;

apstiprināšanas pārraudzība, lai izvērtētu, vai izmērīto ietekmi uz biotopu, fizikālajiem procesiem vai

ūdensšķirtnes apstākļiem tiešām radījušas atjaunošanas darbības. Tādā veidā apstiprināšanas pārraudzībā

izvērtē, vai hipotētiskas loģiskās attiecības starp atjaunošanas darbību un paredzamo rezultātu bija pareizas.

Ņemot vērā, ka šajā kategorijā parasti ir nepieciešama intensīva (un tādējādi dārga) paraugu ņemšana,

apstiprināšanas pārraudzību iesaka tikai situācijās, kad projekts neatbilst kritērijiem un nav skaidri panākumu

trūkuma iemesli.

Pārraudzībā arī var novērtēt, vai personas, kas īsteno pasākumus, veic to, ko viņas atlīdzināšanas plānā ir apņēmušās

darīt. Atlīdzināšanas plānos iekļautie izstrādes un izpildes kritēriji var palīdzēt kompetentajām iestādēm novērtēt, vai

atbildīgās personas īstenošanas laikā ievēro noteiktās prasības.

Sākotnēji debeta un kredīta apmēra noteikšanā izmantotajam rādītājam joprojām jāpiešķir būtiska vērtība, izvērtējot

projekta panākumus un ieguvumus. Parasti pārraudzība un ziņošana pēc pārraudzības būs būtiska atlīdzināšanas

plānu daļa.

30 Roni, P. (redaktors) 2005. Strautu un ūdensšķirtņu atjaunošanas pārraudzība. Amerikas Zivsaimniecību biedrība [Monitoring stream and watershed restoration. American Fisheries Society], Bethesda, Mērilenda

104

Pārraudzības sistēmas jāizstrādā katram atlasītajam atlīdzināšanas projektam. Pārraudzībai jābūt pietiekamai, lai

noteiktu atlīdzināšanas ieguvumu apmēru attiecībā pret novērtēšanas rādītājiem, kas tika izmantoti atlīdzināšanas

plāna izstrādē. Tomēr pārraudzība var ietvert dažādu atšķirīgu veidu darbības:

starpnieku (ūdens, gaisa, augsnes, nogulšņu) un biotas (piem., zivju audu) ķīmisko pārraudzību;

indivīdu, populāciju, kopienu vai biotopu bioloģisko pārraudzību;

mērķa īpašību (piem., nogulšņu pieauguma tempa, ūdens plūsmu utt.) fizikālo un hidroloģisko pārraudzību;

pārraudzību, kurā uzmanība vērsta uz īpašiem plānotiem vai izpildes pasākumiem (piem., iestādītas mitrāja

veģetācijas virszemes biomasa; piesārņotāju noplūdes koncentrācija, saglabāšanas servitūtos iekļautie hektāri

utt.).

Izstrādājot pārraudzības plānus, jāņem vērā atbilstošs dabiskā mainīguma apmērs, tostarp tādi faktori kā sezonu

variācijas hidrogrāfos, savvaļas dzīvnieku migrācija, augšanas sezonas, plūdmaiņu cikli un iespējams cilvēkiem

paredzēts lietojums. Pārraudzības plānu izstrādes pamatā jābūt statistikai, atbilstoši ņemot vērā nepieciešamo spēju

pamanīt izmaiņas vides mainīgajos lielumos. Visbeidzot, visa pārraudzība jāveic saskaņā ar zinātniski izstrādātiem un

apstiprinātiem paraugu ņemšanas un analīzes plāniem. Būtiski ir atcerēties, ka pārraudzības, tostarp ziņošanas,

izmaksas jāiekļauj atlīdzināšanas izmaksās.

7.2. Pārraudzības darbību laiks

Pārraudzība jāveic regulāros intervālos, ko nosaka, pamatojoties uz bioloģiskiem, ķīmiskiem, fizikāliem, sociāliem vai

ekonomiskiem faktoriem, kas ir būtiski panākumu noteikšanā.

Pārraudzība jāveic pirms atlīdzināšanas plānu īstenošanas, tās laikā un pēc tās. Izstrādājot pārraudzības sistēmas,

jāiekļauj dažādu pārraudzības darbību izpildes laiks. Turpmāk minēti piemēri, kad jāveic konkrētas pārraudzības

darbības, kas saistītas ar koriģējošo darbību īstenošanu.

Pamatstāvokļa pārraudzība

o Pirms faktiskās koriģējošo darbību īstenošanas

Īstenošanas pārraudzība

o Koriģējošo darbību laikā

Statusa pārraudzība

o Koriģējošo darbību sākumā, līdz ir sasniegti izstrādes/funkciju mērķi

Tendenču pārraudzība

o Periodā, kad rodas koriģējošo darbības ieguvumi

Efektivitātes pārraudzība

o Periodiski koriģējošās darbības mūža laikā

105

Apstiprināšanas pārraudzība

o Konkrētos „apstiprināšanas“ punktos, kas identificēti atlīdzināšanas plānā, lai izvērtētu, vai izmērīto

ietekmi uz biotopu, fizikālajiem procesiem vai ūdensšķirtnes apstākļiem tiešām radījušas atlīdzināšanas

darbības. Ja nepieciešams, pēc tās var veikt koriģējošas darbības.

7.3. Ziņošana

DAVJ nav prasības ziņot par atsevišķiem gadījumiem. Tomēr, tā kā pārraudzība un izvērtēšana ir vienīgie līdzekļi, ar

kuriem kompetentās iestādes var apliecināt, ka tās ir aizsargājušas sabiedrības dabas resursus, būtiski ir ziņot par

pārraudzības un izvērtēšanas rezultātiem. Tāpēc iestādes var apsvērt iespēju nodrošināt kaitējuma novērtēšanas

ziņojumu pieejamību sabiedrības apskatei regulāros intervālos un pieejamā formātā.

Pārraudzības plānos jāparedz arī ziņošana pēc pārraudzības. Ziņošanai ir būtiska nozīme, lai:

paziņotu skartajai sabiedrībai atlīdzināšanas plāna panākumus (un neizdošanos);

paziņotu skartajai sabiedrībai nepieciešamās izmaiņas pārraudzības projektā vai paredzamajā atjaunošanās

ātrumā;

paziņotu skartajai sabiedrībai par jebkādiem iespējamiem (vai neesošiem) riskiem cilvēka veselībai;

veicinātu zinātnes atziņas attiecībā uz atlīdzināšanas iedarbīgumu un atjaunošanās ātrumu.

Neatkarīgi no tā, vai ziņojumi ir publiski pieejami, tajos jāietver projekta apraksts, projekta mērķi, paredzamā

atjaunošanās un ieguvumu trajektorija, pārraudzības ietvaros savāktie dati un pārraudzības datu pārskats un

interpretācija. Jāziņo par jebkādām veiktām vai paredzamām koriģējošajām darbībām un jāapraksta resursu

atjaunošanās un/vai pakalpojumu atjaunošanās līdz pamatstāvoklim pakāpe un atbilstība paredzamajai atjaunošanās

trajektorijai.

7.1. lodziņš. Pārraudzības sistēma pēc atlīdzināšanas

Pārraudzība pēc atlīdzināšanas ir galvenais atlīdzināšanas procesa posms. Efektīvs plāns pārraudzībai pēc

atlīdzināšanas palīdzēs:

identificēt problēmas, kuras var koriģēt;

noteikt ieguvumu apmēru;

sniegt informāciju, ko var paziņot politikas veidotājiem un sabiedrībai par atlīdzināšanas ieguvumiem. Pirms izstrādāt plānu pārraudzībai pēc atlīdzināšanas, jānosaka projekta konceptuālais modelis. Šim modelim skaidri

jāattēlo atlīdzināšanas darbība, paredzamie starpposma rezultāti un ceļš/process, kurā starpposma rezultāti radīs

vēlamos ilgtermiņa rezultātus.

Efektīvā pārraudzības sistēmā izmanto konceptuālo modeli, lai sniegtu svarīgu informāciju katrā atlīdzināšanas

procesa posmā. Ideālā gadījumā pārraudzības sistēmā būs ietverta gan pārraudzība pirms īstenošanas, lai noteiktu

sākotnējo stāvokli, gan atsauces vietas, kas tiks pārraudzītas vienlaicīgi ar projekta vietu. Tā kā pamatstāvoklis laika

gaitā var mainīties (piem., sausums var izraisīt zivju populāciju reģionālu samazināšanos), pārraugot laika gaitā

radušās izmaiņas atsauces apstākļos, var veikt atbilstošu pamatstāvokļa pielāgošanu.

106

Attiecībā uz katru pārraudzības sistēmas posmu jāizstrādā plāns, kurā noteikts, kas būs atbildīgs par pārraudzību,

kam tiks ziņots par rezultātiem, šī pārraudzības posma mērķis, veicamās pārraudzības darbības, pārraudzības vieta,

pārraudzības laiks un jebkādi kritēriji, kas veicinās koriģējošu darbību.

Pārraudzības posmu pārskats

Pirmais posms: pārraudzīt projekta vietu un atbilstošas atsauces vietas, lai noteiktu stāvokli pirms īstenošanas.

Otrais posms: pārraudzīt īstenoto darbību, lai noteiktu, vai īstenošana ir bijusi sekmīga. Ja nepieciešams, šie rezultāti

veicinās īstenošanā vajadzīgās koriģējošas darbības.

Trešais posms: pārraudzīt projekta vietu un atsauces vietas īstermiņā (bieži 1–5 gadi), lai noteiktu, vai īstenošana ir

guvusi paredzētos starpposma rezultātus. Ja nepieciešams, šie rezultāti veicinās koriģējošas darbības.

Ceturtais posms: pārraudzīt projekta rezultātus un atsauces vietas ilgtermiņā (bieži 3–10+ gadi), lai noteiktu projekta

rezultātu apmēru salīdzinājumā ar pamatstāvokli. Pamatstāvoklis jāpielāgo īslaicīgām izmaiņām, pamatojoties uz

līdzīgām izmaiņām atsauces vietās.

7.2. lodziņš. Pārraudzība/ziņošana – „Šahtas sārņu rezervuāra aizsprosta pārrāvums K ielejā“

Tika veikta ikgadējā pārraudzība, lai izvērtētu primārās un kompensējošās atlīdzināšanas darbību izpildi. Primārās atlīdzināšanas pārraudzībā uzmanība tika pievērsta augu segas atjaunošanai izpostītajā mitrājā. Ikgadējā sezonālā paraugu ņemšana bija plānota 10 gadu periodam. Kompensējošās atlīdzināšanas pārraudzībā uzmanība tika pievērsta:

taimiņu blīvumam;

ūdens kvalitātei;

nogulšņu kvalitātei.

Par spīti elektrozvejai tika veikta ikgadējā taimiņu pārraudzība ietekmētajās un atjaunotajās vietās 10 gadu periodā. Tika paņemti ūdens kvalitātes paraugi (pavasarī, rudenī) skarto platību galvenajās vietās, lai nodrošinātu atjaunošanos piecu gadu periodā, ja vien apstākļi nenorādīja citādi. Tika paņemti nogulšņu paraugi (tikai rudenī) tajās pašās vietās, kur ūdens kvalitātes paraugi, lai nodrošinātu atjaunošanos piecu gadu periodā, ja vien apstākļi nenorādīja citādi. Tika veikta izpildes kritēriju un veģetācijas atjaunošanās pārraudzība 10 gadu periodā mitrājā, kurā tika īstenota primārā atlīdzināšana. Visas administratīvās un pārraudzības izmaksas tika iekļautas vispārējās kaitējuma novērtēšanas izmaksās.

107

AKRONĪMI / SAĪSINĀJUMI

BLA Biotopu līdzvērtīguma analīze

DAVJ Direktīva par atbildību vides jomā

EIA (D) Ietekmes uz vidi novērtējums (direktīva)

EK Eiropas Komisija

ES Eiropas Savienība

ĢMO Ģenētiski modificēti organismi

HD Dzīvotņu direktīva

IPPC Direktīva par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli

RLA Resursu līdzvērtīguma analīze

SAC Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas saskaņā ar EK Dzīvotņu direktīvu par dzīvotņu un sugu aizsardzību

SCI Kopienā nozīmīga teritorija

SPA Īpaša aizsargājamā teritorija

SPHG Diskontētie pakalpojuma hektāru gadi

SSSI Zinātnei nozīmīgas teritorijas – savvaļas dzīvnieku biotopu, ģeoloģisko iezīmju un reljefa formu dabas mantojuma teritorijas

VLA Vērtību līdzvērtīguma analīze

VM Vēlme maksāt

VP Vēlme pieņemt kompensāciju

WBD Putnu direktīva

WFD Ūdens pamatdirektīva

108

GLOSĀRIJS

Administratīvo tiesību instruments

To īsteno valsts iestādes, kurām jānodrošina vides kaitējuma novēršana un atlīdzināšana (tās rīkojas vides interešu vārdā).

Atbildība neatkarīgi no vainas

Darbības, ko regulē kā iespējami bīstamas saskaņā ar citiem ES tiesību aktiem vides jomā (uzskaitītas direktīvas III pielikumā). Vainu nav nepieciešams noteikt uzņēmējam, kas atbildīgs par DAVJ aptverto veidu kaitējumiem. Uzņēmēji, kuru darbības ir uzskaitītas DAVJ III pielikumā, ir (neatkarīgi no vainas) atbildīgi par visu trīs veidu kaitējumu, proti, kaitējumu aizsargājamajiem biotopiem un sugām, ūdenim un zemei.

Atbildība, pamatojoties uz vainu

Uzņēmēji, kuru darbības neregulē saskaņā ar DAVJ III pielikumā minētajiem tiesību aktiem, var būt atbildīgi tikai par kaitējumu aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, nevis par citu minēto veidu kaitējumiem (ja, protams, ir ievērotas visas direktīvā uzskaitītās prasības). Vaina vai nolaidība jānosaka atbildīgajam uzņēmējam.

Atļauja Regulatora piešķirtā atļauja, kas ļauj regulētās struktūras darbību saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem.

Bīstamas vielas Toksiskas vielas, kas rada vislielākos draudus videi un cilvēka veselībai.

Būtisks kaitējums Būtiska kaitējuma aptvērums ir atkarīgs no konkrētā gadījuma. Būtiska kaitējuma noteikšanas kritēriji attiecībā uz kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai ir ietverti DAVJ I pielikumā, lasot kopā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, kā arī Ūdens pamatdirektīvā attiecībā uz kaitējumu ūdenim.

Iekšējais zudums Kaitējums kopš brīža, kad notiek sākotnējo kaitējumu izraisošā avārija, līdz brīdim, kad izpostītais(-ie) resurss(-i)/pakalpojums(-i) atjaunojas līdz pamatstāvoklim. Ja (par spīti visiem atlīdzināšanas pasākumiem) pamatstāvokli nevar sasniegt, iekšējais zudums ir kaitējums, kas turpinās bezgalīgi, un atlīdzināšanas apjomā tas jāapsver.

Kompensējošā atlīdzināšana

Atlīdzināšanas darbības, ko veic izpostītajā vietā vai ārpus tās, izmantojot tādus pašus vai līdzvērtīgus resursus/pakalpojumus, kas tika sevišķi izpostīti, lai kompensētu iekšējos zudumus (neattiecas uz kaitējumu zemei).

Kompetentā iestāde Iestāde, kas atbildīga par direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu.

Pakalpojumi Dabas resursa funkcijas cita dabas resursa un/vai sabiedrības labā.

Pamatstāvoklis Resursa un/vai pakalpojumu kvalitāte un kvantitāte, kāda tā būtu bijusi, ja avārija nebūtu notikusi (DAVJ kontekstā).

Papildu atlīdzināšana Papildu atlīdzināšanas darbības, kas tiek veiktas ārpus kaitējuma skartās vietas vai resursiem/pakalpojumiem, kuri nedaudz atšķiras no konkrētajiem izpostītajiem resursiem/pakalpojumiem, ar mērķi atjaunot skartā resursa vai pakalpojuma pamatstāvokli (neattiecas uz kaitējumu zemei).

Piesārņojums Vielas zemē, uz zemes vai zem tās, kuras var radīt kaitējumu.

109

Primārā atlīdzināšana Atlīdzināšanas darbības, ar kurām atjauno izpostītos dabas resursus un/vai

pakalpojumus līdz pamatstāvoklim. Primārā atlīdzināšana var ietvert:

tūlītējas darbības, lai apturētu avāriju, mazinātu, norobežotu un novērstu turpmāku

kaitējumu un attīrītu kaitējuma skarto vietu. Tos var saukt arī par neatliekamiem

stāvokļa izlabošanas pasākumiem (DAVJ 2. pants);

vidēja termiņa vai ilgtermiņa stāvokļa atlīdzināšanas darbības izpostītajā vietā, ar

kurām atjauno izpostītos resursus un/vai pakalpojumus līdz pamatstāvoklim

(attiecībā uz kaitējumu ūdenim un dabai).

Princips „piesārņotājs maksā“

Tiesību un ekonomikas princips, kas nosaka: persona(-as), kas atbildīga(-as) par piesārņojuma radīšanu, ir atbildīga(-as) arī par kompensāciju dabiskajai videi nodarītā kaitējuma dēļ. Tas ietverts LESD 191. panta 2. punktā.

Riska novērtēšana

Riska aplēses, ko aprēķina no iespējamā riska apmēra un riska rašanās iespējamības.

Sodoša rakstura zaudējumi Zaudējumi, kuri paredzēti, lai atturētu atbildētāju un citas personas no iesaistīšanās

darbībā, kas līdzīga tai, kura ir attiecīgā tiesas procesa pamatā.

Tieši draudi Tieši draudi nozīmē, ka ir pietiekama varbūtība tam, ka tuvākajā nākotnē notiks kaitējums videi (DAVJ 2. pants). Jēdzienus „pietiekama varbūtība“ un „tuvākajā nākotnē“ pielāgo konkrētam gadījumam.

Uzņēmējs Darbības uzņēmējs ir jebkura fiziska vai juridiska, privāta vai publiska persona, kas ir iesaistīta darbībā vai vada to. Tas var ietvert personu, kas ir atļaujas turētājs, vai personu, kas ir reģistrējusi darbību vai pieteikusi to (atkarībā no valstu DAVJ transponēšanas).

Ūdens nesējslānis Ūdens nesējslānis ir ūdeni saturoša caurlaidīga akmens vai irdenu materiālu (grants, smiltis vai nogulumi) apakšzemes slānis, no kura, izmantojot aku, var iegūt gruntsūdeņus.

Ūdens objekts To attiecina uz virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu objektiem, kas identificēti Ūdens pamatdirektīvas 5. pantā un II pielikumā.

Vēlme maksāt Naudas daudzums, ko indivīdi vēlas maksāt, lai novērstu (vides kvalitātes un/vai kvantitātes) zudumu vai nodrošinātu uzlabojumus.

Vēlme pieņemt kompensāciju

Naudas daudzums, ko indivīdi vēlas pieņemt kā kompensāciju par (vides kvalitātes un/vai kvantitātes) zuduma pieļaušanu vai neuzlabošanu.

110

SAITES UZ ATTIECĪGAJĀM DIREKTĪVĀM UN CITIEM NORĀDĪJUMIEM

Direktīva par atbildību vides jomā – oficiālais teksts:

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2004:143:0056:0075:en:PDF

Eiropas Komisijas tīmekļa vietne saistībā ar direktīvu par atbildību vides jomā:

http://ec.europa.eu/environment/legal/liability/index.htm

Eiropas Komisijas tīmekļa vietne saistībā ar Dzīvotņu direktīvu:

http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/index_en.htm

Eiropas Komisijas tīmekļa vietne saistībā ar Putnu direktīvu:

http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/birdsdirective/index_en.htm

Eiropas Komisijas tīmekļa vietne saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu:

http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/index_en.html

Eiropas Komisijas (2010) Ziņojums par direktīvas par atbildību vides jomā efektivitāti, Brisele, 2010. gada

12. oktobris, COM(2010) 581 galīgā redakcija:

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2010:0581:FIN:LV:PDF

Tūkstošgades ekosistēmu novērtējums attiecībā uz ekosistēmu pakalpojumiem:

http://www.unep.org/maweb/en/index.aspx

Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika (TEEB):

http://www.teebweb.org/

WATECO (2003): Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK) Kopējā īstenošanas stratēģija – 1. vadlīnijas: „Ekonomika un

vide“:

http://www.waterframeworkdirective.wdd.moa.gov.cy/docs/GuidanceDocuments/Guidancedoc1WATECO.pdf

111

SAITES UZ DALĪBVALSTU NORĀDĪJUMIEM SAISTĪBĀ AR DIREKTĪVU PAR

ATBILDĪBU VIDES JOMĀ

Dānija

Vides aizsardzības aģentūra un Teritoriālās un vides plānošanas aģentūra (bez datuma), direktīvas

par atbildību vides jomā norādījumi

Somija

Vides ministrija (2012), Būtiska vides kaitējuma atlīdzināšana: procedūru rokasgrāmata

Francija

Commissariat général au développement durable, La loi responsabilité environnementale et ses

méthodes d’équivalence – Guide méthodologique, juillet 2012 (versija franču valodā).

http://www.developpement-durable.gouv.fr/IMG/pdf/Ref-LRE.pdf

Tiesību akti par atbildību vides jomā un līdzvērtīguma metodes (2012. gada jūlijs – versija angļu

valodā)

https://melanissimo.developpement-

durable.gouv.fr/lecture.jsf?uuid=a68f13ea74835beaa7d4952be0c33e7f

Īrija

Vides aizsardzības aģentūra (2011), Noteikumi par atbildību vides jomā: vadlīnijas

Nīderlande

(2008) Norādījumi par Nīderlandes Vides pārvaldības likuma 17. nodaļas 2. sadaļu: pasākumi vides

kaitējuma vai tiešu tā draudu gadījumā (tulkojums angļu valodā)

Portugāle

Agencia Portuguesa do Ambiante, Ministério da Agricultura, do Mar, do Ambiente e do Ordenamento do Território (2011), Guia para a Avaliação de Ameaça Iminente e Dano Ambiental Responsabilidade Ambiental (pieejams portugāļu valodā)

Spānija

Vides, lauku un jūras lietu ministrija (2008), 22. decembra 20680 Karaļa dekrēts Nr. 2090/2008, ar ko

ievieš 23. oktobra Likuma par atbildību vides jomā Nr. 26/2007 daļējas īstenošanas noteikumus

(tulkojums angļu valodā – neformāls, neoficiāls)

Pastāv arī citas vadlīnijas spāņu valodā par vides riska analīzi un ekonomiskās izvērtēšanas rīkiem; tās

pieejamas http://www.magrama.gob.es/es/calidad-y-evaluacion-ambiental/temas/responsabilidad-

mediambiental/

112

Apvienotā Karaliste

Vides, pārtikas un lauku lietu departaments (Defra) (2009), 2009. gada Noteikumi attiecībā uz

kaitējumu videi (novēršana un atlīdzināšana), norādījumi Anglijai un Velsai (visaptveroša

rokasgrāmata) http://archive.defra.gov.uk/environment/policy/liability/pdf/indepth-guide-

regs09.pdf

Defra un Velsas asamblejas valdība (2009), Noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi, tā novēršana un

atlīdzināšana (vispārīga rokasgrāmata)

http://archive.defra.gov.uk/environment/policy/liability/pdf/quick-guide-regs09.pdf

Ziemeļīrijas Vides departaments (DOENI), 2009. gada Noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi

(novēršana un atlīdzināšana), norādījumi Ziemeļīrijai http://www.doeni.gov.uk/eld_guidance.pdf

Vides aģentūra (2009), Pārskats par to, kā noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi mijiedarbojas ar

mūsu pašreizējām pilnvarām un pienākumiem

Vides aģentūra (2009), Kas ir kaitējums videi?

Natural England (2011), 2009. gada Noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi (novēršana un

atlīdzināšana), Natural England rokasgrāmata

113

DALĪBVALSTU TIESĪBU AKTI, AR KO TRANSPONĒ DAVJ, UN CITU OFICIĀLO

DOKUMENTU IZLASE

Austrija

o 55. federālais likums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un

atlīdzināšanu, Austrijas Republikas Federālais oficiālais vēstnesis, 2009. gada sēj., I daļa, izdots

2009. gada 19. jūnijā

o 2009. gada 29. oktobra Likums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma

novēršanu un atlīdzināšanu (Burgenlande), Burgenlandes oficiālais vēstnesis Nr. 2/2010, izdots

2010. gada 11. janvārī

o 2009. gada 26. novembra 9. likums, ar ko groza Karintijas 2002. gada Dabas aizsardzības likumu,

Karintijas oficiālais vēstnesis Nr. 4/2010

o 2009. gada 9. jūlija 55. Likums, ar ko groza Karintijas Likumu par IPPC iekārtām, Karintijas oficiālais

vēstnesis Nr. 26/2009, izdots 2009. gada 30. septembrī

o Lejasaustrijas Likums par atbildību vides jomā, 6200-0, Nr. 77/2009, izdots 2009. gada 5. augustā

o 95. likums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu,

2009. gads

o 2010. gada 5. maija 4. likums, ar ko groza Likumu par vides aizsardzību un vides informāciju,

Zalcburgas oficiālais vēstnesis, izdots 2010. gada 30. jūnijā

o 2009. gada 17. novembra 10. likums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma

novēršanu un atlīdzināšanu, Štīrijas oficiālais vēstnesis Nr. 6/2010, izdots 2010. gada 10. februārī

o 2009. gada 18. novembra 5. likums par atbildību gadījumā, kad nodarīts kaitējums aizsargājamajām

sugām un dabiskajiem biotopiem un nodarīts konkrēts kaitējums zemei, Tiroles oficiālais vēstnesis

Nr. 2/2010, izdots 2010. gada 21. janvārī

o Likums, ar ko groza Likumu par IPPC iekārtām un Seveso II iekārtām, Forarlbergas oficiālais vēstnesis

Nr. 3/2010, izdots 2010. gada 2. februārī

o 38. likums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu

Vīnē, Vīnes oficiālais vēstnesis Nr. 38, 2009. gada sēj., izdots 2009. gada 1. septembrī

Beļģija:

o 2007. gada 25. aprīļa Likums, kas ietver dažādus noteikumus (IV), 2007. gada 8. maija oficiālais

vēstnesis (federālā līmenī)

114

o 2007. gada 15. maija Likums par civilo aizsardzību, 2007. gada 31. jūlija oficiālais vēstnesis, 50748

(federālā līmenī)

o 2007. gada 3. augusta Karaļa dekrēts par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, kad

tirgū tiek laisti ĢMO vai tos saturoši produkti, 2007. gada 20. septembra oficiālais vēstnesis, 49665

(federālā līmenī)

o 2007. gada 8. novembra Karaļa dekrēts par tāda videi nodarītā kaitējuma novēršanu un

atlīdzināšanu, kas radies pārvadājumos pa autoceļiem, dzelzceļu, iekšzemes ūdensceļiem vai gaisu,

2007. gada 9. novembra oficiālais vēstnesis (federālā līmenī)

o 2007. gada 25. oktobra Karaļa likums par būtisku kaitējumu jūras videi un aizsargpasākumu,

piesārņojuma novēršanas pasākumu un stāvokļa izlabošanas pasākumu radīto izmaksu atgūšanu,

2007. gada 9. novembra oficiālais vēstnesis (federālā līmenī)

o 21. decembra Dekrēts, ar ko papildina 1995. gada 5. aprīļa Dekrētu, kas ietver vispārīgus noteikumus

par vides politiku, ar XV nodaļu „Kaitējums videi“, lai transponētu Direktīvu 2004/35/EK, 2008. gada

12. februāra oficiālais vēstnesis (Flandrijas reģions)

o Flandrijas valdības 2011. gada 9. septembra Lēmums, kas ietver turpmākus mērus attiecībā uz

pieprasījumu pēc pasākumiem un pārsūdzības procedūrām saistībā ar videi nodarītā kaitējuma

novēršanu un atlīdzināšanu (Flandrijas reģions)

o 2006. gada 27. oktobra Dekrēts par zemes apsaimniekošanu (Flandrijas reģions)

o 2007. gada 22. novembra Dekrēts, ar ko groza vides kodeksa pirmo sējumu par videi nodarītā

kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, 2007. gada 19. decembra oficiālais vēstnesis (Valonijas

reģions)

o 2008. gada 13. novembra Rīkojums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma

novēršanu un atlīdzināšanu, 2008. gada 14. novembra oficiālais vēstnesis (Briseles reģions)

o Briseles reģiona valdības 2009. gada 19. marta Lēmums, kurā ietverti daži noteikumi attiecībā uz

2008. gada 13. novembra Rīkojumu par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma

novēršanu un atlīdzināšanu, 2009. gada 16. aprīļa oficiālais vēstnesis (Briseles reģions)

o 2009. gada 5. marta Rīkojums saistībā ar piesārņotas zemes apsaimniekošanu un atlīdzināšanu

(Briseles reģions)

Bulgārija:

o Likums par atbildību attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, oficiālais

vēstnesis Nr. 43, 2008. gada 29. aprīlis

Kipra:

115

o 2007. gada Likums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un

atlīdzināšanu, Likums Nr. 189(I)/2007, Kipras Republikas valdības oficiālais vēstnesis Nr. 4154, izdots

2007. gada 31. decembrī

Čehija:

o 2008. gada 22. aprīļa Likums par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu un

grozījumiem dažos tiesību aktos

o 2009. gada janvāra Dekrēts par zemei nodarītā ekoloģiskā kaitējuma atklāšanu un atlīdzināšanu

Dānija:

o 466. likums par videi nodarītā kaitējuma izmeklēšanu, novēršanu un atlīdzināšanu (Likums

par kaitējumu videi), oficiālais vēstnesis A, izdots 2008. gada 18. jūnijā

o 507. likums, ar ko groza Likumu par vides aizsardzību un dažādus citus likumus, oficiālais

vēstnesis A, izdots 2008. gada 18. jūnijā

o 652. rīkojums par kritērijiem, ar kuriem nosaka videi nodarītā kaitējuma esību, un par videi

nodarītā kaitējuma konkrētu veidu atlīdzināšanas prasībām, publicēts 2008. gada 28. jūnijā

o 657. rīkojums par administrācijas un uzraudzības izmaksu segšanu saskaņā ar Likumu par

kaitējumu videi, publicēts 2008. gada 28. jūnijā

o 789. rīkojums par videi nodarīto kaitējumu utt. attiecībā uz aizsargājamām sugām vai

starptautiskām dabas aizsardzības teritorijām saistībā ar rūpnieciskās zvejas darbībām,

publicēts 2008. gada 25. jūlijā

o 875. rīkojums par procedūrām, lai noteiktu videi nodarītā kaitējuma vai tiešu vides

kaitējuma draudu esību attiecībā uz aizsargājamām sugām vai starptautiskām dabas

aizsardzības teritorijām saistībā ar ostu celtniecību un paplašināšanu un piekrastes

aizsardzības pasākumu īstenošanu, un noteiktu iekārtu uzstādīšanu un paplašināšanu

Dānijas teritoriālajos ūdeņos, publicēts 2008. gada 4. septembrī

Igaunija:

o Likums par atbildību vides jomā, elektroniskais oficiālais vēstnesis, izdevējs: Riigikogu, 2007. gada

14. novembris, Rezolūcija Nr. 203

Somija:

o 383. likums par videi nodarītā konkrētu veidu kaitējuma atlīdzināšanu, Helsinki, 2009. gada 29. maijs

o 713. valdības dekrēts par videi nodarītā konkrētu veidu kaitējuma atlīdzināšanu, Helsinki, 2009. gada 24. septembris

116

Francija:

o Loi n° 2008-757 du 1er août 2008 relative à la responsabilité environnementale et à diverses

dispositions d’adaptation au droit communautaire dans le domaine de l’environnement, Journal

Officiel de la République française du 2 août 2008, Texte 2 sur 107.

o Décret n° 2009-468 du 23 avril 2009 relatif à la prévention et à la réparation de certains dommages

causés à l’environnement, Journal Officiel de la République Française du 26 avril 2009.

Vācija:

o Likums, ar ko transponē Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par atbildību vides jomā attiecībā

uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, Federālais oficiālais vēstnesis

(Bundesgesetzblatt (BGBl)), Berlīne, 2007. gada 10. maijs

Grieķija:

o Prezidenta dekrēts Nr. 148, Atbildība vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un

atlīdzināšanu – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK

transponēšana, Grieķijas Republikas valdības oficiālais vēstnesis, pirmais izdevums, Nr. 190,

2009. gada 29. septembris

Ungārija:

o 2007. gada Likums Nr. XXIX, ar ko groza dažus vides aizsardzības likumus saistībā ar atbildību vides

jomā, 1995. gada Likumu Nr. LIII par vides aizsardzības vispārējiem noteikumiem un 1995. gada

Likumu Nr. LVII par ūdens apsaimniekošanu, oficiālā vēstneša Magyar Közlöny redakcija, 2007/52,

3316.-3320. lpp.

o Valdības dekrēts Nr. 91/2007, (IV. 26.) Korm par dabiskajai videi nodarīta kaitējuma apmēra

noteikšanu un kaitējuma kompensēšanas noteikumiem

o Valdības dekrēts Nr. 90/2007, (IV. 26.) Korm par videi nodarītā kaitējuma novēršanas un

atlīdzināšanas noteikumiem

Īrija:

o 2008. gada Likumpamatotais akts Nr. 547, Eiropas Kopienas (Atbildība vides jomā), 2008. gada

noteikumi

Itālija:

117

o Noteikumi saistībā ar kompensējošo aizsardzību pret kaitējumu videi, 2006. gada 14. aprīlis, oficiālā

vēstneša parastais pielikums, vispārējā sērija, Nr. 88

Latvija:

o Vides aizsardzības likums, Vēstnesis [oficiālais vēstnesis], 183, 2006. gada 15. novembris

o Noteikumi par kritērijiem, kurus izmanto, novērtējot īpaši aizsargājamām sugām vai īpaši

aizsargājamiem biotopiem nodarītā kaitējuma ietekmes būtiskumu, Vēstnesis [oficiālais vēstnesis],

54, 2007. gada 30. marts, Noteikumi Nr. 213, protokols Nr. 21, 32. nodaļa

o Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums

videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas, Vēstnesis [oficiālais

vēstnesis], 78, 2007. gada 16. maijs, Noteikumi Nr. 281, protokols Nr. 25, 31. nodaļa

o Grozījumi Vides aizsardzības likumā, Vēstnesis [oficiālais vēstnesis], 107, 2007. gada 5. jūlijs

Lietuva:

o Nr. IX-147, 2005. gada 24. marts, oficiālais vēstnesis, 2005. gads, Nr. 47-1558 (2005. gada 12. aprīlis),

Likums, ar ko groza un papildina Vides aizsardzības likuma 1., 2., 6., 7., 8., 14., 19., 26., 31., 32., 33.

un 34. pantu un pielikumu un atceļ 24. pantu, un pievieno likumam 32. panta 1. un 2. punktu

o Nr. IX-648, 2006. gada 8. jūnijs, oficiālais vēstnesis, 2006. gads, Nr. 72-2667 (2006. gada 28. jūnijs),

Likums, ar ko groza Likuma par vides aizsardzības valsts pārraudzību 1., 2., 3., 12., 18., 20. un

24. pantu un iekļauj tajā pielikumu

o Nr. IX-1299, 2007. gada 18. oktobris, oficiālais vēstnesis, 2007. gads, Nr. 116-4741 (2007. gada

13. novembris), Likums, ar ko groza Likuma par vides aizsardzības valsts pārraudzību 12. pantu,

papildina likuma IV nodaļu ar ceturto iedaļu un groza likuma pielikumu

o Nr. IX-1510, 2008. gada 24. aprīlis, oficiālais vēstnesis, 2008. gads, Nr. 53-1954 (2008. gada

10. maijs), Likums, ar ko groza Likuma par vides aizsardzības valsts pārraudzību 3., 6., 7., 11., 21.,

22., 23., 27., 29., 30., 36. un 37. pantu un pielikumu

Luksemburga:

o Loi du 20 avril 2009 relative à la responsabilité environnementale en ce qui concerne la prévention et

la réparation des dommages environnementaux, Journal officiel du Grand-Duché de Luxembourg,

Recueil de Législation, A – N° 82, 27 avril 2009, p. 968.

Malta:

o Vides aizsardzības likums (435. nodaļa) – Attīstības plānošanas likums (356. nodaļa) – Noteikumi par

videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, 2008. gads, 2008. gada oficiālais paziņojums

LN 121

118

Nīderlande:

o 2008. gada 24. aprīļa Likums, ar ko groza Vides apsaimniekošanas likumu saistībā ar

Direktīvas 2004/35/EK (atbildība vides jomā) ieviešanu, Staatsblad van het Koninkrijk der

Nederlanden (Likumu, rīkojumu un dekrētu biļetens), 2008. gads, Nr. 166

o 2008. gada 21. maija Dekrēts, ar ko groza spēkā stāšanās datumu 2008. gada 24. aprīļa Likumam, ar

ko groza Vides apsaimniekošanas likumu saistībā ar Direktīvas 2004/35/EK (atbildība vides jomā)

ieviešanu, Staatsblad van het Koninkrijk der Nederlanden (Likumu, rīkojumu un dekrētu biļetens),

2008. gads, Nr. 178

Polija:

o 2007. gada 13. aprīļa Likums par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, oficiālais

vēstnesis Nr. 75, 493. punkts, OV īpašais izdevums poļu valodā, 15. nodaļa, 8. sējums, 357. lpp.

o 2008. gada 30. aprīļa Likums par videi nodarītā kaitējuma novērtēšanas kritērijiem (īsteno

Direktīvas 2004/35/EK I pielikumu), OV īpašais izdevums poļu valodā, 15. nodaļa, 8. sējums,

357. lpp.)

o 2008. gada 4. jūnija Rīkojums par stāvokļa izlabošanas pasākumu veidiem un to īstenošanas

apstākļiem un veidu (īsteno Direktīvas 2004/35/EK II pielikumu), oficiālais vēstnesis Nr. 103,

664. punkts, OV īpašais izdevums poļu valodā, 15. nodaļa, 8. sējums, 357. lpp.)

Portugāle:

o 2008. gada 29. jūlija Dekrētlikums Nr. 147/2008, oficiālais vēstnesis Diário da República, 1. sērija,

Nr. 145, 2008. gada 29. jūlijs

Rumānija:

o Ārkārtas rīkojums par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un

atlīdzināšanu, Rumānijas valdības rīkojumi, Rumānijas oficiālais vēstnesis (Monitorul Oficial al

României), I daļa, Nr. 446/29.VI.2007.

Slovākija:

o 2007. gada 21. jūnija Likums par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu un

grozījumiem dažos likumos, 2007/305

Slovēnija:

o Likums, ar ko groza Vides aizsardzības likumu (ZVO-1B), Nr. 003-02-6/2008-15, 2008. gada 7. jūlijs

o Noteikumi par videi nodarītā kaitējuma noteikšanas detalizētiem kritērijiem, pieņemts oficiālajā

vēstnesī Ur.l. RS [Uradni list Republike Slovenije], Nr. 46/2009

119

o Dekrēts par videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumu veidiem, pieņemts oficiālajā vēstnesī

Ur.l. RS [Uradni list Republike Slovenije], Nr. 55/2009

Spānija:

o Ley de Responsabilidad medioambiental 26/2007 de 23 Octubre 2007 (23. oktobra Likums

Nr. 26/2007 par atbildību vides jomā)

Zviedrija:

o Zviedrijas vides kodekss, oficiālais vēstnesis SFS [Svensk författningssamling] Nr. 1998:808

o Rīkojums par nopietnu kaitējumu videi, oficiālais vēstnesis SFS [Svensk författningssamling]

Nr. 2007:667, 2007. gada 17. jūlijs

o Oficiālais vēstnesis SFS [Svensk författningssamling] Nr. 2006:703 (Administratīvā procesa likums),

2006. gada 1. jūlijs, ar ko groza SFS Nr. 1986:223, kas izdots 1986. gada 7. maijā

Apvienotā Karaliste:

o 2009. gada Noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi (novēršana un atlīdzināšana) (Anglija), 2009. gada

29. janvāris, Nr. 153

o 2009. gada Noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi (novēršana un atlīdzināšana) (Velsa), 2009. gada

11. aprīlis, Nr. 995 (W. 81)

o 2009. gada Noteikumi par atbildību vides jomā (Skotija), 2009. gada 23. jūnijs, Nr. 266

o 2009. gada Noteikumi attiecībā uz atbildību vides jomā (novēršana un atlīdzināšana) (Ziemeļīrija),

2009. gada 29. jūnijs, Nr. 252

o 2008. gada Noteikumi par importu un eksportu (kontrole) (grozījums), Gibraltāra oficiālā vēstneša

otrais pielikums, Nr. 3689, 2008. gada 11. decembris, 2008. gada oficiālais paziņojums Nr. 98

120

JURIDISKĀS ATSAUCES SAISTĪBĀ AR DIREKTĪVU PAR ATBILDĪBU VIDES JOMĀ

Lielāko daļu šī atsauču saraksta sniedza Anne Gwenn Alexandre.

Alexandre, A.-G. (2012), Risques environnementaux. Approches juridique et assurantielle. Europe et Amérique du

Nord, Bruylant.

Bergkamp, L. (2000), Komisijas Baltā grāmata par atbildību vides jomā: vājš piemērs par EK režīmu attiecībā uz

atbildību neatkarīgi no vainas, Pārskats par Eiropas vides tiesību aktiem [The Commission’s White Paper on

environmental liability: a weak case for an EC strict liability regime, European Environmental Law Review], maijs,

141.-147. lpp.

Bergkamp, L. (2001), Atbildība un vide [Liability and environment], Kluwer Law International, Hāga.

Bergkamp, L. (2001), Komisijas 2001. gada jūlija darba dokuments par atbildību vides jomā: civiltiesības vai

administratīvās tiesības, lai novērstu kaitējumu videi un atjaunotu vidi?, Atbildība vides jomā [The Commission July

2001 Working Paper on environmental liability: civil or administrative law to prevent and restore environmental

harm?, Environmental Liability], 207. lpp.

Bergkamp, L. (2002), Ierosinātā direktīva par atbildību vides jomā, Pārskats par Eiropas vides tiesību aktiem [The

proposed Environmental Liability Directive, European Environmental Law Review], decembris, 327.-341. lpp.

Bergkamp, L. (2003), Vides riska izplatība un apdrošināšana, Pārskats par Eiropas Kopienas un starptautiskajiem vides

tiesību aktiem [Environmental risk spreading and insurance, Review of European Community and International

Environmental Llaw], 12. sēj., Nr. 3, 269.-283. lpp.

Bergkamp, L. (2005), direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana ES dalībvalstīs, ERA forums: scripta iuris europaei

[Implementation of the Environmental Liability Directive in EU Member States, ERA-Forum: scripta iuris europaei],

389.-400. lpp.

Bergkamp, L. un Goldsmith, B.J. (2013), redakt., ES direktīva par atbildību vides jomā. Komentārs [The EU

Environmental Liability Directive, A Commentary]. Oksforda: Oxford University Press.

Betlem, G. (2005), 2004. gada direktīvas par atbildību vides jomā aptvērums un ierunas: kas par ko ir atbildīgs?, ERA

forums: scripta iuris europaei [Scope and defences of the 2004 Environmental Liability Directive: Who is liable for

what?, ERA-Forum: scripta iuris europaei], 376.-388. lpp.

Betlem, G., Brans, E. (2006), Atbildība vides jomā ES: 2004. gada direktīva salīdzinājumā ar ASV un dalībvalstu tiesību

aktiem [Environmental Liability in the EU: The 2004 Directive compared with US and Member State law], Cameron

May.

Bocken, H. (2006), Finanšu garantijas direktīvā par atbildību vides jomā: ar katru reizi labāk, Pārskats par Eiropas

vides tiesību aktiem [Financial guarantees in the Environmental Liability Directive: Next time better, European

Environmental Law Review], 1, 13.-32. lpp.

121

Bocken, H. (2009), Alternatīvas finanšu garantijām attiecībā uz atbildību vides jomā saskaņā ar DAVJ, Pārskats par

Eiropas enerģijas un vides tiesību aktiem [Alternative financial guarantees for environmental liabilities under the ELD,

European Energy and Environmental Law Review], 18(3), 146.-170. lpp.

Bontems, P. un Rotillon, G. (2007), L’économie de l’environnement, La découverte, collection Repères, Paris, 3e.

Bothe, M. (1994), La politique de l’environnement : de la réglementation aux instruments économiques, Centre

d’études et de recherches de droit international et de relations internationales, Académie de droit international de la

Haye, Martinus Nijhoff publishers, Londres.

Bruns, E., Kieß, C., Peters, W. (2009), Anforderungen an die Erfassung, Bewertung und Sanierung von

Biodiverstitätsschäden nach dem Umweltschadensgesetz, Natur und Recht, 149.-159. lpp.

Cans, C. (2009) (sous la direction de), La responsabilité environnementale, prévention, imputation, réparation,

Thèmes et commentaires, Actes, Dalloz, Paris.

Cooke, S. (1995), Likums par kaitīgajiem atkritumiem [The law of hazardous waste], Matthew Bender & Co, Ņujorka.

Crowhurst, G. (2006), direktīva par atbildību vides jomā: Apvienotās Karalistes perspektīva, Pārskats par Eiropas

vides tiesību aktiem [The Environmental Liability Directive: A UK Perspective, European Environmental Law Review],

15(10), 266.-276. lpp.

Czybulka, D. (2008), Die Anwendung der Umwelthaftungsrichtlinie in der Ausschließlichen Wirtschaftszone und auf

dem Festlandsockel, Natur und Recht, 304.-311. lpp.

Dab, W. (2007), Santé et environnement, Que-sais-je ?, n° 3771, PUF, Paris.

De Sadeleer, N. (1999), Les principes du pollueur-payeur, de prévention et de précaution, Bruylant/AUF, Bruxelles.

Descamps, H., Slabbinck, R., Bocken, H. (2008), Starptautiski dokumenti par atbildību vides jomā [International

documents on environmental liability], Springer.

De Smedt, K., (2007), Atbildība vides jomā federālajā sistēmā. Tiesību aktu un ekonomikas analīze [Environmental

liability in a federal system. A law and economics analysis], Intersentia

De Smedt, K. (2009), Vai saskaņošana vienmēr ir efektīva? Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana, Pārskats

par Eiropas enerģijas un vides tiesību aktiem [Is harmonisation always effective? The implementation of the

Environmental Liability Directive, European Energy and Environmental Law Review], 18(1), 2.-18. lpp.

Dombert, M. (2009), 10 USchadG: Abschied vom polizeirechtlichen Entschließungsermessen?, Zeitschrift für

Umweltrecht, 406.-410. lpp.

Fogleman, V. (2006), direktīvas par atbildību vides jomā ieviešana: pienākumi, pilnvaras un pašizpildoši noteikumi,

Atbildība vides jomā [Enforcing the Environmental Liability Directive: Duties, Powers and self-executing provisions,

Environmental Liability], 127.-146. lpp.

122

Fogleman, V. (2009), Noteikumi attiecībā uz kaitējumu videi: jaunais režīms, Atbildība vides jomā [The Environmental

Damage Regulations; the new regime, Environmental Liability], 147.-176. lpp.

Fogleman, V. (2009), direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana Apvienotajā Karalistē [Implementation of the

Environmental Liability Directive in the United Kingdom], EurUP 6, 291.-300. lpp.

Fogleman, V. (2010), Eiropas Savienības Tiesas noteikumi attiecībā uz direktīvu par atbildību vides jomā, Atbildība

vides jomā [The European Court of Justice rules on the Environmental Liability Directive, Environmental Liability], 39.-

44. lpp.

Freeman, P.K. un Kunreuther, H.C. (1997), Vides riska pārvaldība ar apdrošināšanas palīdzību [Managing

environmental risk through insurance], Kluwer, Bostona, 1997. gada versija (Pētījumi un risks un neskaidrība:9

[Studies and risk and uncertainty: 9]).

Hietel, E., Roller, G., Eberlein, A. (2012), Biodiversitätsschaden – die ökologische Dimension des

Umweltschadensgesetzes, NNA-Berichte, 1, 18.-29. lpp.

Hinteregger, M., (2008), Atbildība vides jomā un ekoloģiskais kaitējums Eiropas tiesību aktos [Environmental liability

and ecological damage in European law], Cambridge University Press

Justice and Environment (2011), DAVJ, ANO Vides programmas norādījumu un Lugāno konvencijas salīdzinājums

[Comparison of the ELD, the UNEP Guidelines and the Lugano Convention],

http://www.justiceandenvironment.org/publications/eld

Justice and Environment (2011), Galvenās atšķirības starp DAVJ, ANO Vides programmas norādījumiem un Lugāno

konvenciju [Key Differences between the ELD, the UNEP Guidelines and the Lugano Convention],

http://www.justiceandenvironment.org/publications/eld

Justice and Environment (2011), „Kolontar sarkano dūņu lieta“ [„Kolontar Red Mud Case“],

http://www.justiceandenvironment.org/publications/eld

Knopp, L., Wiegleb, G., Piroch, I. (2008), Die (neue) Haftung für Schäden an der Biodiversität, Natur und Recht, 745.-

754. lpp.

Lau, M. (2009), Der Biodiversitätsschaden – wie "gefährlich" ist das Umweltschadensrecht wirklich?, Zeitschrift für

Umweltrecht, 589.-596. lpp.

Lavrysen, L. (2007), Tiesību akti par augsnes atlīdzināšanu Beļģijas Flandrijas reģionā, Starptautiskais seminārs par

tiesību aktiem, kas regulē augsnes piesārņojumu [Legislation on soil remediation in the Flemish Region of Belgium,

International Seminar on Law Regulating Soil Contamination], Laņdžou, PR China.

Mauerhofer, V. (2008), Atbildība par „bioloģiskās daudzveidības kaitējumu“ direktīvā par atbildību vides jomā – tās

definīcija un norobežošana no stingrākām ES, starptautiskajām un valstu normām ['Biodiversity damage' liability in

the Environmental Liability Directive – its definition and delimitation frommore stringent EU, international and

national norms], Environmental Law Network International, 1, 19.-24. lpp.

Mertikopoulou, V. (2007), Atbildība vides jomā un ekonomiskā analīze: Direktīvas 2004/35/EK paradigma

[Environmental liability and economic analysis: The paradigm of Directive 2004/35/EC], Revue hellénique de droit

international, 199.-206. lpp.

123

Petersen, M. (2009), direktīva par atbildību vides jomā – dabas aizsardzības paplašināšana Eiropā, Pārskats par vides

tiesību aktiem 11 [The Environmental Liability Directive – extending nature protection in Europe, Environmental Law

Review 11], 5.-20. lpp.

Pirotte, Ch. (2007), direktīva par atbildību vides jomā: saskaņots atbildības režīms?, Vides tiesību akti un pārvaldība

[The Environmental Liability Directive: a harmonised liability regime?, Environmental law & management], 237.-

245. lpp.

Roller, G. (2011), Développement récent du droit de l'environnement en Allemagne, Revue juridique de

l’environnement, 91.-107. lpp.

Roller, G., Eberlein, A., Hietel, E. (2012), Umweltschadensgesetz in der Praxis – Zwischenergebnisse des

Forschungsprojektes "Umwelthaftung und Biodiversität", NNA-Berichte, 1, 30.-37. lpp.

Sá, S. (2011), Responsabilidade ambiental, Vida Económica

Steichen, P. (2010), Responsabilité environnementale, Revue juridique de l’environnement, 503.-511. lpp.

Thenard-Cornu, E. (2008), La réparation du dommage environnemental: Etude comparative de la directive

2004/35/CE du 21 avril 2004 sur la responsabilité environnementale et de l'US Oil Pollution Act, Revue juridique de

l’environnement, 175.-189. lpp.

Viney G., and Dubiosson B. (2006), Les responsabilités environnementales dans l’espace européen, Bruylant/LGDJ,

Bruxelles.

Winter, G., Jans, J. H., Macrory, R., Krämer, L. (2008), Apsvērumi saistībā ar EK direktīvu par atbildību vides jomā,

Vides tiesību aktu laikraksts [Weighing up the EC Environmental Liability Directive, Journal of Environmental Law],

20(2), 163.-191. lpp.

Waris E. (2010), Atšķirības valstu vidū, nosakot smaguma pakāpes slieksni direktīvas par atbildību vides jomā

piemērošanas nolūkos [National differences in setting the severity threshold for application of the Environmental

Liability Directive], Ympäristöjuridikka, 1, 4.-20. lpp.

Valstu jurisprudence

Francija: Tribunal de grande instance d’Albertville du 26 août 1975 (JCP 1976, II, 18304, note

Rabinovitch).

Cass. 2e civ. 10 mai 2007.

Cass., 3e civ., 16 mars 2005.

CA Grenoble, 1ère ch. Civ., 21 juin 2004.

Cass. Civ. 3e, 3 mai 1977, Bull. civ. n° 194.

Conseil d’Etat, 17 mai 1974, commune de Bonnieux.

Apvienotā Karaliste: Bartoline Ltd v. Royal & Sun Alliance Insurance Plc, 29 novembre 2006 (Haute Cour de Justice,

Chambre du Banc de la Reine, Greffe du Tribunal de Commerce de Manchester).

124

Cambridge Water v. Eastern Counties Leather Plc (1994) AC 264.

Rylands v. Fletcher (1868) LR 3 HL 330.

125

ATSAUCES SAISTĪBĀ AR FINANSIĀLO NODROŠINĀJUMU

AIG Europe : Hellebuyck, A., “Assurance et environnement: un aperçu international de l’expérience vécue par les

assureurs en matière de responsabilité civile du fait des atteintes à l’environnement, avec une description des

couvertures existantes ainsi que quelques suggestions pour leur développement dans l’avenir ”, 19 octobre 1992,

Bruxelles.

AON : Taylor, R.J., „Vēstrisks pārskats par vides apdrošināšanas tirgu“ [„Historical overview of the environmental

insurance market“], AON Risk Services, Environmental Services Group

AON Environmental Services Group: Taylor, R.J., „Vides apdrošināšanas izmantošana, lai veicinātu nekustamā

īpašuma attīrīšanu, attīstību un tirdzniecību“ [„The use of environmental insurance to facilitate the cleanup,

development and sale of real estate“].

AON Global:

o „Spānija apstiprina jauno likumu par atbildību vides jomā“ [„Spain Approves New Environmental Liability

Law“], Global Risk Alert, 2008. gada februāris.

o „Jauni tiesību akti Vācijā, lai nodrošinātu atbilstību ES direktīvai par atbildību vides jomā“ [„New

Legislation in Germany to Comply with EU Environmental Liability Directive“], Global Risk Alert,

2007. gada septembris.

BIO Intelligence Service, Pētījums saistībā ar direktīvas par atbildību vides jomā (DAVJ) īstenošanas efektivitāti un ar

to saistītiem finansiālā nodrošinājuma jautājumiem [Study on the implementation effectiveness of the Environmental

Liability Directive (ELD) and related financial security issues], 2009. gada galīgais ziņojums, 115 lappuses.

BIO Intelligence Service, Finansiālais nodrošinājums direktīvā par atbildību vides jomā [Financial security in

Environmental Liability Directive], 2008. gada augusts, http://www.bios.com.

Castle P., Pētījums par civiltiesisko atbildību sistēmām, lai atlīdzinātu videi nodarīto kaitējumu [Study of civil liability

systems for remedying environmental damage], galīgais ziņojums (1995. gada 31. decembrī), Mc Kenna & Co,

1996. gada jūnijs, 391 lappuse.

Comité Européen des Assurances (CEA) :

o «Projet de recommandations du CEA», 11 août 2004, Bruxelles, 11 pages.

o «Commentaires du CEA concernant la proposition de directive sur la responsabilité environnementale en

vue de la prévention et de la réparation des dommages environnementaux», 21 mai 2002, Bruxelles, 2

pages (note), 9 pages (commentaires généraux et spécifiques).

o «Responsabilité environnementale – Livre Blanc de la Commission européenne», juin 2000, Bruxelles, 14

pages.

o «Conditions d’assurance d’un régime de responsabilité environnement», juillet 1998, Bruxelles, 6 pages.

126

o «Les caractéristiques des dommages écologiques», juillet 1997, Bruxelles, 5 pages.

EpE (Entreprises pour l’Environnement) : « Les risques environnementaux vus par les entreprises, leurs banquiers et

leurs assureurs », Rapport du groupe de travail qui s’est réuni entre 2003 et 2005.

Gen Re: „Direktīva par atbildību vides jomā un Vācijas Apdrošināšanas apvienības paraugformulējumi“ [„The

Environmental Liability Directive and the German insurance association’s model wordings“], 2007. gada jūnijs.

Institut de Science Financière et d’Assurances (ISFA) :

o Caillat, A.L.,, Dutang, C., Nguyen, T., Tran, Q.,, Thuy, T., „Titrisation des risques d’assurance”, 25 avril

2008 (64 pages).

o Chenal, D., Kayo de Kayo, G., Kelhiouen, R., Milhaud, X., Sauser, C., „Projet de transfert alternatif de

risque : Titrisation du risque de catastrophe naturelle ”, mars 2008, 22 pages.

Italian Pool: „Italian Pool ziņojums“, 2005. gada valsts ziņojums, Eiropas piesārņojuma grupas tikšanās, Parīze,

2006. gada 2. un 3. oktobris.

Lovell White Durrant: „Ieteikumi reaģēšanai uz vides jomas un citiem ilgstošiem pieprasījumiem“ [„Suggestions for

responding to environmental and other long-tail reinsurance claims“], 1998. gada seminārs, Londona.

Marsh: „Vides apdrošināšanas tirgus jaunums – pieprasījumi“ [„Environmental Insurance Market Update – Claims“],

2008. gada vasara.

Marsh Environmental Group: Bresssler, A., „ASV vides atbildības tirgus vadība“ [„Navigating the U.S. Environmental

Liability Market“] (1. un 2. daļa), 2002. gada marts, pieejams:

http://www.irmi.com/Expert/Articles/2002/Bressler03a.aspx [2008. gada 18. janvāris].

MEDEF:

o „Premières observations sur le projet de loi transposant la directive 2004/35/CE sur la responsabilité

environnementale”, juin 2007.

o „Observations sur le projet de transposition de la directive 2004/35/CE du 21 avril 2004 sur la

responsabilité environnementale en ce qui concerne la prévention et la réparation des dommages

environnementaux”, novembre 2006.

Milieupool, Nīderlandes Vides traucējumu apdrošināšanas grupas 2008. gada ziņojums [Annual Report of Dutch

Environmental Impairment Insurance Pool 2008].

Munich Re Group:

o Azbests, masām nodarīto zaudējumu uzbūve, Risks, atbildība un apdrošināšana [Asbestos, anatomy of a

mass tort, Risk, liability & insurance], 2009. gads, 112 lappuses.

o Attīstības tirgus: veselība, jauna atbildība vides jomā, liela mēroga starpgadījumu risks [Growth market:

health, new environmental liability, the risk of mega-events], 2006. gada februāra temati. Deux articles

127

sont liés à notre sujet: „Valsts kā dabas aizstāve“ [„The state as nature’s advocate“] (18.-25. lpp.) un

„Milzīgs izaugsmes potenciāls vides apdrošināšanas tirgū“ [„Enormous potential for growth in the

environmental insurance market“] (26.-29. lpp.).

PLIA (Pollution Liability Insurance Agency – Atbildības par piesārņojumu apdrošināšanas aģentūra), 2009. gada

kopsavilkuma ziņojums, 2010. gada janvāris.

SCOR La réforme de la RC française : fait dommageable / réclamation (amendement Hunault), janvier 2004.

Swiss Re:

o EK direktīva par atbildību vides jomā, kaitējumu analīzes modelis, aktuālais ziņojums, 12/2006.

o Videi nodarītā kaitējuma apdrošināšana Eiropas Savienībā [Insuring environmental damage in the

European Union], Swiss Re Technical Publishing, Casualty, 2007. gada 23. maijs.

Willis:

o Atbildības vides jomā pasaules mēroga pārvaldība: pasaules vides apdrošināšanas risinājumi [Gobal

environmental liability management: worldwide environmental insurance solutions], Willis International,

2008. jūnijs, 30. izdevums, 5 lappuses.

o Eiropas Savienības direktīva par atbildību vides jomā [The European Union Environmental Liability

Directive], Willis Environmental, 2007. gada aprīlis, 2 lappuses.

o Vides apkārtraksts: vides apdrošināšana un riska pārvaldība ik ceturksni [Environmental newsletter: The

environmental insurance and risk management quaterly], The Willis Index, 2007. gada otrais ceturksnis,

6 lappuses.

o Vides apkārtraksts: 2006. gada tirgus pārskats [Environmental newsletter: market review 2006], The

Willis index, 2007. gada pirmais ceturksnis.

128

PIELIKUMS: LĪDZVĒRTĪGUMA METODES – TEORĒTISKS APSKATS

Līdzvērtīguma metožu pamatā ir šāda formula:

PbbxJbxb Lt

jppt

Bt

jjt

jt I t* */***/* p

0j V V

[___________________________] = [_____________________________]

Zudumi Ieguvumi

kur t ir laiks (gados):

t = 0 rodas kaitējums

t = B izpostītais biotops atjaunojas līdz pamatstāvoklim

t = C brīdis, kad ir iesniegts pieprasījums

t = I tiek uzsākts biotopa aizstāšanas projekts, lai sniegtu ieguvumus

t = L biotopa aizstāšanas projekts pārtrauc sniegt ieguvumus

un kur:

jV ir izpostītā biotopa (kad tas nav izpostīts) sniegto ieguvumu vērtība gadā uz katru

vienību pV ir aizstājošā biotopa sniegto ieguvumu vērtība gadā uz katru vienību

x t

j ir dažu izpostītā biotopa sniegto resursu vai pakalpojumu rādītāja līmenis uz hektāru

gada t beigās

jb ir izpostītā biotopa (kad tas nav izpostīts) resursu vai pakalpojumu rādītāja

pamatstāvokļa līmenis uz hektāru

xt

p ir aizstājošā biotopa sniegto resursu vai pakalpojumu rādītāja līmenis uz hektāru

gada t beigās

b p ir aizstājošā biotopa sākotnējais resursu vai pakalpojumu rādītāja līmenis uz hektāru

t ir diskonta reizinātājs, kur t = 1/(1+r) t - C un r ir diskonta likme attiecīgajā laika

posmā

J ir izpostīto hektāru skaits

P ir tā aizstājošā projekta lielums hektāros, kas vienādo zudumus ar atlīdzināšanas

ieguvumiem

Turpmāk izskaidroti šīs formulas ievades dati un tad sniegts ilustratīvs piemērs, kā to var izmantot, lai aprēķinātu

kopējo debetu (zudumu), kas mērīts diskontētajos pakalpojuma hektāru gados (SPHG).

129

Sākuma gads. Sākuma gads ir gads, kad sākās kaitējums DAVJ noteiktajos gadījumos (vai kad ir paredzēta tā

sākšanās gadījumos, uz kuriem attiecas Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu, Dzīvotņu direktīva un Putnu

direktīva, vai tiešu draudu gadījumos saskaņā ar DAVJ), vai gads, kurā sākas zudumu aprēķins. Sākuma gads

jānosaka gan modeļa debeta, gan kredīta pusē. Debeta pusē sākuma gads ir gads, kurā sākās (vai paredzams, ka

sāksies) zudumi, vai gads, kurā sākas zudumu aprēķins. Kredīta pusē tas ir gads, kurā paredzēts atlīdzināšanas

ieguvumu sākums.

Beigu gads. Beigu gads ir gads, kurā vairs nav turpmāku kaitējumu – vai nu resursi atjaunojas dabiski, vai

primārās atlīdzināšanas darbību rezultātā. Kredīta pusē tas ir pēdējais gads, kurā ir saskaitīts kredīts no

atlīdzināšanas projekta. Attiecībā uz dažiem atlīdzināšanas projektiem ir paredzams, ka ieguvumi tuvākajā

nākotnē pieaugs, taču citos gadījumos projekta dzīves ilgums var būt diezgan ierobežots. Dažreiz paredzamā

beigu gada nav, jo tiek uzskatīts, ka resursi neatjaunosies.

Pamatgads. Tas ir gads, kuru izmanto pašreizējās vērtības aprēķināšanā; parasti tas ir gads, kurā veikta kaitējuma

novērtēšana.

Teritoriālais tvērums. Līdzvērtīguma analīzes debeta pusē tā ir teritorija, kurā ir radušies zudumi. Kredīta pusē ar

teritoriālo tvērumu saprot atlīdzināmo laukuma vienību. Kredītu mērījuma vienībai jābūt tādai pašai, kādu

izmanto debeta pusē, lai varētu veikt līdzvērtīguma aprēķinus.

Dabas resursa vai pakalpojuma zuduma pakāpe. Šī ir resursu vai pakalpojumu zuduma pakāpe teritoriālajā

tvērumā. To parasti izsaka procentos, pamatojoties uz paredzamajām izmaiņām atlasītajā apmēra noteikšanas

rādītājā. Zuduma pakāpe laika gaitā var mainīties. Attiecībā uz BLA tā ir dabas resursu vai pakalpojumu zuduma

pakāpe kaitējuma teritoriālajā tvērumā attiecībā pret pamatstāvokli. Zuduma pakāpe laika gaitā var mainīties

(tāpat arī pamatstāvoklis), un, ja resursu apstākļi laika gaitā uzlabojas, dabas resursi vai pakalpojumi var

atjaunoties līdz pamatstāvoklim. Daudzos gadījumos ASV vairāku mainīgo kaitējuma rādītāji ir izteikti procentos

no pakalpojumu zuduma, kur zuduma apjoms var mainīties robežās no 0 % līdz 100 %. Jāuzsver, ka šī daļējā

pakalpojumu zuduma koncepcija nav vispārpieņemta. Piemēram, saskaņā ar noteiktiem regulatīvajiem režīmiem

var pieņemt, ka jebkurš kaitējums ir jāatlīdzina pilnībā un ka praksē pakalpojumu apakškopas proporcionāla

atlīdzināšana nav ne iespējama, ne vēlama31. Attiecībā uz RLA zuduma pakāpi var izteikt kā zaudēto indivīdu

skaitu, izmaiņas taksonomiskajā daudzveidībā, populāciju samazināšanos, reprodukcijas vai dzīvotspējas zudumu

(tostarp zudušo dzīves ilgumu vai mazuļu samazināto skaitu) vai citus resursu traucējumu rādītājus. Attiecībā uz

VLA zuduma pakāpi izsaka naudas izteiksmē, atspoguļojot zuduma ekonomisko vērtību, proti, indivīdu vēlmi

maksāt, lai novērstu zudumu, vai vēlmi pieņemt kompensāciju par zuduma pieļaušanu.

Dabas resursu vai pakalpojumu ieguvums. Tas ir tā ieguvuma apjoms, ko paredzēts saņemt, īstenojot

atlīdzināšanas projektu. Kad projekts ir īstenots, ieguvumi sāk pieaugt, tomēr pilnīgi ieguvumi var nerasties līdz

noteiktam brīdim nākotnē. Tāpat kā debeta aprēķināšanā, dabas resursu vai pakalpojumu ieguvumu apmēru

nosaka attiecībā pret pamatstāvokli. Ieguvumu (kredītu) un zudumu (debetu) apmērs jānosaka, izmantojot tos

pašus rādītājus.

Pamatstāvoklis. Pamatstāvoklis ir stāvoklis, kāds tas būtu bijis, ja kaitējumu izraisošā avārija nebūtu notikusi.

DAVJ ietverto pilnīgo pamatstāvokļa aprakstu izmanto arī līdzvērtīguma analīzē.

31 Analoģijā, ar ko pamato šo argumentu, apgalvots, ka rokas vai kājas zudums avārijā neveido „ekstremitāšu pakalpojumu“ zudumu 25 % apmērā. Pilnīga kompensācija drīzāk nozīmētu, ka ir pilnībā jāizārstē ievainojums.

130

Rādītājs. Rādītājs vienkārši ir dabas resursu vai pakalpojumu zuduma un ieguvuma mērvienība.

Kaitējuma vai atjaunošanās trajektorija. Jāsniedz apraksts par dabas resursu vai pakalpojumu zuduma vai

ieguvuma laikposmu, kurā jāatspoguļo degradācijas vai atjaunošanās ātrums.

Pašreizējās vērtības reizinātājs. Līdzvērtīguma analīzes aprēķinos ASV parasti tiek iekļauta diskonta likme 3 % vai

4 % apmērā (skatīt A.1 lodziņu). Izmantojot diskonta (vai salikto) likmi, var savienot agrāko pakalpojumu zudumu

un diskontēt turpmāko pakalpojumu zudumu, lai aplēstu pašreizējo vērtību. Ņemiet vērā – tā kā savienošana

nozīmē, ka agrākajiem kaitējumiem tiek piešķirta pašreizējā vērtība, tā nav saistīta ar beigu gadu. Citiem

vārdiem – savienošanas beigu gads vienmēr ir pamatgads.

A.1. lodziņš. Diskontēšana

Debetus (zudumus) un kredītus (ieguvumus), kas ir izstrādāti pagātnē vai nākotnē, nevērtē tāpat, kā tos, kas

izstrādāti šodien. Šādai atšķirībai ir divi galvenie iemesli. Pirmais ir indivīdu priekšrocības laikā, kas nozīmē, ka

nemainīgos apstākļos indivīdi vēlas patērēt tūlīt (šodien), nevis gaidīt. Šīs nepacietības dēļ mums ir nepieciešama

kompensācija par to, ka tiek atlikts labu lietu (piem., plaša patēriņa preču, vides resursu utt.) patēriņš. Otrais šīs

atšķirības iemesls ir kapitāla vērtība – resursus (naudu vai ko citu), kas ir pieejami šodien, var izmantot (ieguldīt vai

apstrādāt), lai radītu turpmākus ieguvumus, kas tiktu zaudēti, ja resursi nebūtu pieejami vēl turpmāko(-os) gadu(-us).

Tāpēc mums jāizmanto procedūra, lai nodrošinātu, ka debeti un kredīti, kas rodas dažādos laika posmos, tiek

salīdzināti līdzvērtīgi. Šajā procedūrā izmanto pašreizējās vērtības reizinātāju, kurā ņemta vērā likme (r), lai pielāgotu

nākotnes vai pagātnes vērtības pašreizējiem apstākļiem:

)()1( pamatgadsgadsr

Ja likmi izmanto, lai pielāgotu pagātnes vērtības pašreizējiem apstākļiem, to sauc par salikto likmi, bet procesu – par

savienošanu:

)()1(1 pamatgadsgadsr

Citiem vārdiem – ja gads ir mazāks par pamatgadu (pagātnē), pašreizējās vērtības reizinātāja „pakāpei“ ir pozitīva

zīme un pašreizējās vērtības reizinātājs kļūst par salikto reizinātāju.

Ja likmi izmanto, lai pielāgotu nākotnes vērtības pašreizējiem apstākļiem, to sauc par diskonta likmi, bet procesu –

par diskontēšanu:

)()1/(1 pamatgadsgadsr

Citiem vārdiem – ja norādītais gads ir lielāks par pamatgadu (nākotnē), pašreizējās vērtības reizinātāja „pakāpei“ ir

negatīva zīme un pašreizējās vērtības reizinātājs kļūst par diskonta reizinātāju. Diskonta (vai saliktās) likmes izvēles

pamatā ir teorētiskā literatūra, un dažās dalībvalstīs ir noteiktas oficiālās likmes (piem., Apvienotajā Karalistē sākuma

likme ir 3,5 %, kas 300 gadu laikā samazinās līdz 0 %). Eiropas Komisijas projektos parasti izmanto 4 % likmi.

Šis formulējums ietver trīs svarīgus punktus par līdzvērtīguma analīzi:

131

1) ar līdzvērtīguma metodēm nosaka laika atšķirību starp brīdi, kad rodas kaitējums, un brīdi, kad atlīdzināšanas

darbības sniedz ieguvumus, veicot aprēķinus pašreizējās vērtības izteiksmē (diskontējot vai savienojot);

2) sniegtā dabas resursa vai ekoloģiskā pakalpojuma daudzums uz laukuma vienību izpostītajā teritorijā un

atlīdzināšanas vietā var atšķirties. Realitātē salīdzinoši maz avārijās biotops (vai biota) tiek pilnībā iznīcināts,

savukārt vairumā atlīdzināšanas darbību netiek radīts pilnīgi jauns un funkcionējošs biotops (vai biota).

Turklāt biotopu funkcijas ir sarežģītas un ekosistēmu procesi ir saistīti. Lai to noteiktu, zudumu un ieguvumu

apmēra noteikšana bieži vien balstās uz dabas resursa vai ekoloģiskā pakalpojuma viena mērījuma jeb

„rādītāja“ lielumu vai aplēsēm. Izmantotajam rādītājam jābūt vienādam zudumu un ieguvumu pusē, turklāt

tam jābūt lietderīgam, mērot pamatstāvokļa, izpostīto un kompensējošo dabas resursu vai pakalpojumu

kvalitātes un kvantitātes atšķirības;

3) resursu un biotopu līdzvērtīguma analīzē tiek pieņemts, ka resursa vai biotopa vērtība sabiedrībā laika gaitā

paliek nemainīga. Taču to var apstrīdēt ar apgalvojumu, ka pieaugoša attīstība vai klimata pārmaiņas var

radīt dažu resursu vai biotopu veidu (piem., pilsētas mitrāju) deficītu un tādējādi palielināt zuduma vērtību

nākotnē, kā arī šobrīd padarīt tā kaitējumu dārgāku. Resursu un biotopu līdzvērtīguma analīzē nav tiešā veidā

atļauts veikt izmaiņas prioritātēs.

132

PIELIKUMS: EKONOMISKAIS NOVĒRTĒJUMS

Ekonomiskās vērtības ir vērtības, ko indivīdi piešķir vides resursiem un to ekosistēmu pakalpojumiem. Tās ir relatīvas

un pamatojas uz indivīdu prioritātēm attiecībā uz izmaiņām resursu un pakalpojumu kvalitātē un/vai kvantitātē.

Savukārt indivīdu prioritātes nosaka tas, kā resursa vai pakalpojuma izmaiņas ietekmē viņu labklājību (vai

sabiedriskos pakalpojumus).

Gan resursu līdzvērtīguma analīzē (RLA), gan biotopu līdzvērtīguma analīzē (BLA) iekļauti pieņēmumi par ekonomisko

novērtējumu. Pieņēmumā noteikts, ka atlīdzināšanas darbību vērtība uz katru vienību ir vienāda ar izpostītā resursa

vai pakalpojuma vērtību uz katru vienību. Ar šādu pieņēmumu tiek nodrošināts, ka atlīdzināšanas darbību apmērs,

kas izmērīts ar BLA vai RLA, atbilstoši kompensē sabiedrībai kaitējumu. Tomēr dažos gadījumos – vai nu tāpēc, ka

kaitējums ir tik liels, vai pieejamās atlīdzināšanas veids ir pietiekami atšķirīgs no izpostītajiem resursiem vai

pakalpojumiem – šis pieņēmums var nebūt atbilstošs. Šādos gadījumos atbilstošas var būt pieejas, kurās novērtē

naudā, piemēram, atsevišķu vērtību vai atsevišķu vērtību un izmaksu pieeja. Papildinformāciju par šādām situācijām

skatīt DAVJ II pielikuma 1.2.3. iedaļā.

Prioritātes mēra, ņemot vērā to, cik lielam kompromisam starp naudu un šādām izmaiņām indivīdi ir gatavi. Šāda

kompromisa vienība ir nauda – vispārēja vienība, ar ko iespējams salīdzināt finansiālās un vides jomas izmaksas un

ieguvumus. Izmantojot šo vienību, prioritātes izsaka kā indivīdu vēlmi maksāt (VM) naudu, lai novērstu vides zudumu

vai nodrošinātu ieguvumu, un viņu vēlmi pieņemt (VP) naudu kā kompensāciju par vides zuduma pieļaušanu vai

neuzlabošanu. Ar ekonomisko novērtējumu aplēš galējo izmaiņu vērtību. Citiem vārdiem – indivīdi rīkojas saskaņā ar

viņu vēlmi maksāt un vēlmi pieņemt vai pauž to, lai veicinātu izmaiņas, nevis paustu savas prioritātes attiecībā uz

resursa absolūto vērtību.

Indivīdiem ir dažādu veidu motivācija attiecībā uz vēlmi maksāt un vēlmi pieņemt, lai aizsargātu ekosistēmu

pakalpojumus. Šos motivāciju veidus analizē tā sauktajā kopējās ekonomiskās vērtības (KEV) tipoloģijā (A.1. attēls).

Ar „kopējās“ šeit saprot dažādu motivāciju kopumu, nevis absolūto vērtību. Informāciju par tādu ekosistēmu

pakalpojumu klasifikāciju, kas indivīdiem nodrošina labklājību un kam tādējādi ir ekonomiskā vērtība, skatīt turpmāk.

Motivāciju attiecībā uz prioritātēm vai vērtību veidiem var apkopot šādi:

Lietošanas vērtība ietver vai nu tiešu, vai netiešu mijiedarbību ar resursu:

tiešas lietošanas vērtība: ekosistēmu pakalpojumus izmanto, patērējot tos, piemēram, iegūstot rūpniecisko

ūdeni, vai nepatērējot tos, piemēram, atpūtas nolūkos (piem., zveja);

netiešas lietošanas vērtība: sniegto ekosistēmu pakalpojumu vērtība, piemēram, barības vielu aprite, biotopu

nodrošinājums, klimata regulēšana utt.;

iespēju vērtība: nav saistīta ar ekosistēmu pakalpojumu pašreizējo lietošanu, bet gan ar ieguvumu, ko sniedz

iespēja to darīt nākotnē. Saistīts jēdziens ir šķietamu iespēju vērtība, ko rada izvairīšanās no tādiem

neatgriezeniskiem lēmumiem vai to atlikšana, kuru tehnoloģiskie un zināšanu uzlabojumi var mainīt ekosistēmas

optimālo apsaimniekošanu.

Nelietošanas vērtība ir saistīta ar ieguvumiem, ko rada vienkārši apziņa, ka ekosistēmas tiek uzturētas. Citiem

vārdiem – nelietošanas vērtība nav saistīta ar jebkādu ekosistēmas lietošanu. Nelietošanas vērtību var iedalīt trīs

daļās:

133

altruistiskā vērtība: rodas no apziņas, ka laikabiedri var baudīt ekosistēmu pakalpojumus;

mantojuma vērtība: saistīta ar apziņu, ka ekosistēmas un to pakalpojumi tiks nodoti nākamajām paaudzēm;

eksistences vērtība: rodas vienkārši no gandarījuma par apziņu, ka ekosistēmas turpina pastāvēt, neatkarīgi no

tā, vai tās izmanto pats indivīds vai citi tagad vai nākotnē.

A.1. attēls. Kopējā ekonomiskā vērtība

Tie, kas tieši un netieši izmanto ekosistēmu pakalpojumus, t. i., lietotāji, iespējams, piešķir gan lietošanas, gan

nelietošanas vērtību. Tos, kas tieši vai netieši pakalpojumu neizmanto, bet joprojām piešķir nelietošanas vērtības,

sauc par nelietotājiem. Ir salīdzinoši viegli identificēt lietotājus, turpretī nav teorētiskas nelietotāju definīcijas.

Definīcija ir empīrisks jautājums, ko var atbildēt ar sākotnēja pētījuma palīdzību. DAVJ kontekstā labklājības zudumus

(pieaugumu), ar ko saskaras vides resursu un pakalpojumu lietotāji un nelietotāji, jāietver debeta un kredīta aplēsēs.

Ir īpaši izstrādātas ekonomiskā novērtējuma metodes, lai aplēstu šos dažādos ekonomiskās vērtības veidus naudas

izteiksmē. Tās visas sastāv no trim galvenajiem posmiem, kā parādīts A.2. attēlā, un tādējādi tās nevar veikt ar

nepieciešamajām ekoloģiskajām vai citām zinātniskajām/tehniskajām analīzēm, ar kurām aplēš ietekmi (debetu no

zuduma un kredītu no atlīdzināšanas).

KEV

Lietošanas vērtība

Nelietošanas vērtība

Faktiska lietošana

Iespēju vērtība

Citiem Eksistence

Tieša lietošana

Netieša lietošana

Altruisms

Mantojums

134

A.2. attēls. Ekonomiskā novērtējuma trīs posmi

Ekonomiskā novērtējuma metodes atšķiras atkarībā no tā, kādus datus tajās izmanto un kādus vērtību komponentus

tās ietver.

Tirgus cenas un patērētāju uzvedības dati mēra faktiskos tiešos izdevumus (piem., apmeklējuma maksa, atpūtas

izdevumi, izdevumi par pudelēs iepildītu ūdeni), un tos var aplēst tikai vērtībās, kuras piešķir resursa lietotāji.

Daudzas ekosistēmu pakalpojumu sniegtās preces un pakalpojumi ir tirgus preces (piem., apgādes pakalpojumi

(pārtika, dzērieni, šķiedra utt.), tūrisms utt.). Tirgus cena, par kādu prece tiek iemainīta, sniedz informāciju par tās

ekonomisko vērtību. Jo īpaši preces pircējam cena atklāj naudas apjomu, ko pircējs vismaz vēlas tērēt, lai iegūtu

preci. Pārdevējam cena atklāj naudas apjomu, ko pārdevējs vismaz vēlas saņemt kā kompensāciju par preces

pārdošanu. Tādējādi, piemēram, rūpnieciskās zvejas (apgādes pakalpojums) ekonomiskā vērtība tiek lēsta nozvejas

tirgus vērtībā. Tāpat arī tirgus ieņēmumi no tūrisma (kultūras pakalpojums) atspoguļo šā pakalpojuma ekonomisko

vērtību.

Tomēr informācija par cenu ir neprecīzs konkrētā ekosistēmu pakalpojuma ekonomiskās vērtības mērītājs, jo tas var

pilnībā neatspoguļot VM vai VP. Piemēram, daudzi pircēji būs gatavi pārmaksāt tirgus cenu, lai iegūtu preci. Atšķirību

starp maksimālo apjomu, ko pircējs ir gatavs maksāt, un reāli samaksāto summu sauc par patērētāju cenu

pārpalikumu, kas atspoguļo ieguvuma elementu, saņemot preci, kas „iegūta par brīvu“. Tāpat arī preces pārdevējs

par preces pārdošanu var būt gatavs pieņemt par tirgus cenu zemāku summu. Atšķirību starp minimālo apjomu, ko

pārdevējs ir gatavs pieņemt, un reāli saņemto summu sauc par ražotāja pārpalikumu, kas atspoguļo apmaiņā gūto

papildu ieguvumu (faktiski „ekonomiskā peļņa“). Kopumā tirgus preču un pakalpojumu gadījumā ekonomisko vērtību

(VM vai VP) atspoguļo samaksātā vai saņemtā tirgus cena un jebkāds patērētāja cenu pārpalikums vai ražotāja

pārpalikums.

Kvalitatīvais

novērtējums

Kvantitatīvais

novērtējums

Novērtējums

naudā

Izprast ietekmes veidu (saistīt avāriju ar kaitējumu un atlīdzināšanas

iespēju ar ieguvumu)

Noteikt apmēru (izmantojot rādītāju beznaudas izteiksmē)

debetam no kaitējuma un kredītam no atlīdzināšanas

Tirgus dati, atklāto prioritāšu un konstatēto prioritāšu metodes, lai aplēstu kvantitatīvo

ietekmi naudas izteiksmē

135

Pastāv arī daudzi ekosistēmu pakalpojumi (faktiski lielākā daļa pakalpojumu), ko nepārdod tirgos, tāpēc tie ir

„bezcenas“ un „ārpustirgus“ preces. Lai aplēstu ekonomisko vērtību šīm ārpustirgus precēm un pakalpojumiem bez

informācijas par cenu, ir izstrādātas divu veidu novērtējuma metodes.

Atklāto prioritāšu metode ietver indivīdu patēriņa uzvedības analīzi tirgos, kas ir saistīti ar vērtējamajiem resursiem

vai pakalpojumiem. Vienu no šādām metodēm sauc par „ceļojumu izmaksām“, kur aplēš vērtību, ko lietotājs netieši

piešķir mantojuma vietai, no ceļojumu izmaksām, kas tiem rodas, nokļūstot līdz vietai un atpakaļ, tostarp izmaksas

par ceļojumā un attiecīgajā vietā pavadīto laiku. Cita galvenā atklāto prioritāšu metode ir „hedoniskās cenas

noteikšana“, kur analizē īpašuma pārdošanas datus, lai noteiktu dažādas papildus īpašuma iezīmes, kas tirgū padara

īpašumu saistošu. Šādas īpašības var ietvert īpašuma veidu un lielumu, taču tās var būt saistītas arī ar atrašanās

vietu, piemēram, teritorijas tīrība, ainavas skaistums, kultūras vietu, skolu, transporta sistēmu tuvums utt.

Atklāto prioritāšu metodes var aplēst tikai tādu izmaiņu vērtību, kas jau ir notikušas, un tās ietver tikai vērtības, ko

piešķir lietotāji.

Konstatēto prioritāšu metodes ietvaros indivīdiem tiek lūgts finansiāli kompensēt izmaiņas resursā vai pakalpojumā.

Reakcija var būt vai nu indivīda vēlme maksāt (VM), lai novērstu zudumu vai nodrošinātu uzlabojumus, vai vēlme

pieņemt (VP) kompensāciju par zuduma pieļaušanu vai neuzlabošanu. Ir divas galvenās konstatēto prioritāšu

metodes variācijas, kas atšķiras pēc kompensācijas jautājuma izstrādes veida: i) nejaušais novērtējums, kurā jautāts

par VM vai VP attiecībā uz visiem resursa vai pakalpojuma dažādajiem aspektiem (īpašībām), un ii) izvēles

eksperiments, kurā aptaujātajam lūdz izvēlēties iespējas ar aptuveni vienu vai vairākām īpašībām. Abas versijas var

īstenot, izmantojot individuālas intervijas mājās vai uz vietas, vai intervijas tiešsaistē. Slavenajā Exxon Valdez lietā

ASV arī tika izmantots nejaušā novērtējuma projekts, lai aplēstu ekonomisko vērtību zudumam, ar ko saskārās

lietotāji un nelietotāji naftas izplūduma dēļ Aļaskā (Carson et al, 199232). Šī lieta bija būtisks pagrieziena punkts, lai

panāktu, ka konstatēto prioritāšu pētījumi tiek pieņemti kā tiesisks pierādījums kaitējuma novērtēšanas gadījumos

ASV, un veicināja paraugprakses norādījumu publikāciju, ko īstenoja Nacionālā okeānu un atmosfēras administrācija

(NOAA) (Arrow et al., 199333). Lai saņemtu jaunākus norādījumus par nejaušo novērtējumu un izvēles eksperimenta

pieejām, lasītāji var skatīt Bateman et al (2002)34.

Literatūra par ekonomisko novērtējumu ir plaša un turpina pieaugt. To apliecina vairāki pētījumi lielākajā tiešsaistes

datubāzē – Vides novērtējuma atsauču krājumā (EVRI –www.evri.ca). EVRI var veikt meklēšanu, izmantojot dažādus

mainīgos, tostarp pētījuma veikšanas vietu, pētījuma galveno objektu (vispārējas vides vērtības, novērtēto vides

preču un pakalpojumu veids, videi kaitīgie apstākļi vai to avots), novērtējuma metodi, pieejamo pētījuma informāciju

(piem., anketas, kartes, tabulas utt.), ekonomiskos rādītājus un pētījuma gadu.

32 Carson, R.T., Mitchell, R.C., Hanemann, W.M., Kopp, R.J., Presser, S. un Ruud, P.A. (1992), Nejaušā novērtējuma pētījums par zudušajām pasīvās lietošanas vērtībām Exxon Valdez naftas izplūduma dēļ, ziņojums Aļaskas štata ģenerālprokuroram [A contingent valuation study of lost passive use values resulting from the Exxon Valdez oil spill, report to the Attorney General of the State of Alaska].

33 Arrow, K., Solow, R., Portney, P.R., Leamer, E.E., Radner, R. un Schuman, H. (1993), NOAA Nejaušā novērtējuma speciālistu grupas ziņojums [Report of the NOAA Panel on Contingent Valuation], Vašingtona: Resources for the Future.

34 Bateman, I.J., Carson, R.T., Day, B., Hanemann, M., Hanley, N., Hett, T., Jones-Lee, M., Loomes, G., Mourato, S., Ozdemiroglu, E., Pearce, D.W., Sugden, R un Swanson, S. (2002), Ekonomiskais novērtējums ar konstatēto prioritāšu metodēm: rokasgrāmata [Economic Valuation with Stated Preference Techniques: A Manual]. Londona: Edward Elgar.

136

Tādas datubāzes kā EVRI ir īpaši noderīgas, lai atvieglotu turpmāku literatūrā atrastā ekonomiskās vērtības

pierādījuma izmantošanu, jo īpaši gadījumos, kad nav iespējams sākotnējais ekonomiskais pētījums. Procesu, kad

izmanto iepriekšējus pierādījumus, sauc par vērtību (vai ieguvumu) pārcelšanu. Vienības vērtības aplēses vai tādu

faktoru funkcijas, kas skaidro ekonomisko vērtību (VM vai VP) variāciju, var pārcelt no pētījuma uz jaunas analīzes

kontekstu. Lai gan vērtību pārcelšanā ir ierobežojumi (jo īpaši meklējot pierādījumus literatūrā, kas ir atbilstoša

attiecīgajai analīzei), tās priekšrocības ir acīmredzamas – ir vajadzīgs mazāk laika un finansējuma salīdzinājumā ar

sākotnējā novērtējuma pētījumu. Labas vērtības pārcelšana ir būtiska, lai paplašinātu kombinēto ekosistēmu

pakalpojumu un ekonomiskās vērtības pieeju izmantošanu (skatīt eftec, 2010, paraugprakses norādījumus vērtību

pārcelšanai Apvienotajā Karalistē35).

Atbilstošās novērtējuma metodes izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no tā, kurš vērtības veids ir

jāaplēš, kādi dati ir pieejami un/vai kādus var savākt, no laika un resursu pieejamības. Šie faktori jānovērtē kā daļa no

līdzvērtīguma analīzes pirmā posma sākotnējā novērtējuma. Pieejamo datu un kaitējuma apmēra novērtējums (un

tādējādi arī atbilstošais analītisko pasākumu līmenis) arī noderēs, lai atlasītu atbilstošu novērtējuma metodi, un jo

īpaši, lai noteiktu, vai pietiek ar vērtību pārcelšanu vai ir nepieciešams dārgāks un laikietilpīgāks sākotnējais pētījums.

Kad ir noteikts, ka ir nepieciešams ekonomiskais novērtējums (un tādējādi arī vērtību līdzvērtīguma analīze), var

izmantot turpmākos kritērijus, lai atlasītu atbilstošu metodi:

lietošanas (vai lietotāja) vērtības var aplēst, izmantojot tirgus cenas, atklāto prioritāšu un konstatēto prioritāšu

metodes;

nelietošanas vērtības var aplēst, tikai izmantojot konstatēto prioritāšu metodes;

ja resurss ir unikāls (pat vietējā vai valsts mērogā, nevis obligāti pasaules mērogā), iespējams, būs cilvēki, kas to

novērtē pat tad, ja viņi paši to (tieši vai netieši) neizmanto. Lai gan individuālās nelietošanas vērtības mēdz būt

mazākas nekā individuālās lietošanas vērtības, nelietotāju kopskaits mēdz būt daudz lielāks. Tāpēc kopumā

nelietošanas vērtības var veidot ievērojamu summu un tās nevajadzētu ignorēt, ja ir radīts būtisks kaitējums

resursam vai pakalpojumam, kas uzskatāms par unikālu;

ja skartajam resursam vai pakalpojumam nav tirgus vai saiknes ar tirgoto preci vai pakalpojumu (piem., atpūtas

vieta ar neierobežotu piekļuvi), var nebūt iespējams izmantot tirgus cenas datus un būtu jāapsver atklāto

prioritāšu un konstatēto prioritāšu metodes;

pastāv daudzi faktori, kas atkarīgi no konkrētā resursa/pakalpojuma/avārijas, piemēram, kaitējuma vieta, laiks un

ilgums, un liela nozīme atbilstošās novērtējuma metodes atlasē būs arī tam, vai ir iespējams sasniegt

pamatstāvokli, un citiem faktoriem, kas ir būtiski debetu un kredītu kvalitatīvajā un kvantitatīvajā novērtējumā.

Līdzvērtīguma analīzes sākumposmā jāapspriežas ar ekonomistiem, lai izpētītu iespējas.

35 eftec (2010), Ietekmes uz vidi novērtējums: praktiski norādījumi attiecībā uz vērtību pārcelšanas izmantojumu politikā un projektu novērtēšanā. Ziņojums Apvienotās Karalistes Vides, pārtikas un lauku lietu departamentam [Valuing Environmental Impacts: Practical Guidelines for the Use of Value Transfer in Policy and Project Appraisal. Report to the UK Department for Environment, Food and Rural Affairs], Londona.

137

PIELIKUMS: EKOSISTĒMU PAKALPOJUMI

Ekosistēmu pakalpojumi (Tūkstošgades ekosistēmu novērtējums, 2003. un 2005. gads)36

Lai gan priekšstats par ekosistēmu radies jau sen, ekosistēmas pirmo reizi sāka pētīt pirms nepilna gadsimta, kad

Arthur Tansley 1935. gadā sniedza sākotnēju zinātnisko konceptu (Tansley, 1935)37, bet Raymond Lindeman veica

pirmo kvantitatīvo pētījumu ekosistēmu kontekstā 1940. gadu sākumā (Lindeman, 194238). Pirmā mācību grāmata,

kuras pamatā ir ekosistēmu koncepcija, tika publicēta 1953. gadā, to sarakstījis Eugene Odum (Odum, 195339).

Tādējādi ekosistēmas koncepcija, kurai ir tik liela nozīme Zemes dzīves veida izpratnē, patiesībā ir salīdzinoši jauna

pētījumu un pārvaldības pieeja.

Tansley ekosistēmas formulējumā ietverts „ne tikai organismu komplekss, bet arī viss fizikālo faktoru komplekss, kas

veido to, ko mēs saucam par vidi“ (Tansley 1935:299). Viņš atzīmēja, ka ekosistēmām „ir visdažādākie veidi un

izmēri“. Galvenā ekosistēmu identificējošā iezīme ir fakts, ka tā patiešām ir sistēma; tās atrašanās vieta vai izmērs ir

svarīgi, taču tam ir otršķirīga nozīme.

Ņemot vērā Tansley un turpmākus papildinājumus, Tūkstošgades novērtējumā (TN) tika izvēlēta ekosistēmas

definīcija, kas pieņemta Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (KBD): „augu, dzīvnieku un mikroorganismu

sabiedrību un to nedzīvās vides dinamisks komplekss, kurš mijiedarbojas kā funkcionāla vienība“ (Apvienoto Nāciju

Organizācija 1992: 2. pants).

Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas ir cieši saistīti jēdzieni. Bioloģiskā daudzveidība KBD tiek definēta kā „dzīvo

organismu formu dažādība visās vidēs, tai skaitā sauszemes, jūras un citās ūdens ekosistēmās un ekoloģiskajos

kompleksos, kuru sastāvdaļas tās ir; tā ietver daudzveidību sugas ietvaros, starp sugām un starp ekosistēmām“

(Apvienoto Nāciju Organizācija 1992: 2. pants). Tādējādi daudzveidība ir ekosistēmu strukturāla iezīme, bet

ekosistēmu dažādība ir bioloģiskās daudzveidības elements. Konvencijas puses ir apstiprinājušas „ekosistēmu pieeju“

kā to sākotnējo darbības sistēmu.

Attiecībā uz analīzi un novērtēšanu būtiski ir pieņemt pragmatisku skatījumu uz ekosistēmu robežām atkarībā no

uzdotajiem jautājumiem. Zināmā mērā visa Zemes biosfēra ir ekosistēma, jo tās elementi mijiedarbojas. Mazākā

mērogā vadošais princips ir tāds, ka skaidri noteiktā ekosistēmā tās komponentu mijiedarbība ir augsta, taču aiz tās

robežām – zema.

Ekosistēmas teritoriālās norobežošanas praktiskā pieeja ir veidot virkni būtisku faktoru pārklājumu, kas ataino

pārtraukumu vietas, piemēram, organismu izplatība, biofizikālā vide (augsnes veidi, noteces baseini, dziļums ūdens

objektā), un teritoriālo mijiedarbību (mājvietas, migrācijas modeļi, attiecīgās plūsmas). Lietderīga ekosistēmu robeža

ir vieta, kur sakrīt vairāki no šiem relatīvajiem pārtraukumiem. Lielākā mērogā reģionālas un pat pasaules mērogā

36 Tūkstošgades ekosistēmu novērtējums jeb Tūkstošgades novērtējums [Millenium Ecosystem Asssessment jeb Millenium Assessment]: visi dokumenti un informācija – http://millenniumassessment.org 37 Tansley, AG (1935), „Augāja terminu un koncepciju izmantošana un sagrozīšana“ ["The use and abuse of vegetational terms and concepts"]. Ecology 16 (3): 284.–307. lpp. 38 Lindeman, R.E. (1942), Ekoloģijas trofiski dinamiskais aspekts [The trophic dynamic aspect of ecology]. Ecology, 23, 399.–418. lpp. 39 Odum, E. (1953), Ekoloģijas pamati [Fundamentals of Ecology]. W.B. Saunders, Filadelfija, Pensilvānija

138

izplatītas ekosistēmas var novērtēt, pamatojoties uz kopējām strukturālajām pamatvienībām. Šādu sistēmu TN

izmanto ekosistēmu īpašību un izmaiņu vispārējā analīzē.

Īsumā – ekosistēmu pakalpojumi ir tādu ieguvumu tipoloģija, ko sniedz ekosistēmas cilvēkiem un kas apkopoti šādi:

Apgādes pakalpojumi: šie ir no ekosistēmām iegūti produkti, tostarp:

pārtika un šķiedra – tas ietver plašu pārtikas produktu klāstu, kas iegūti no augiem, dzīvniekiem un mikrobiem,

kā arī tādus materiālus kā koksne, džuta, kaņepes, zīds un daudzus citus no ekosistēmām iegūtus produktus;

kurināmais – koki, kūtsmēsli un citi bioloģiskie materiāli, kas kalpo kā enerģijas avots;

ģenētiskie resursi – tas ietver gēnus un ģenētisko informāciju, ko izmanto dzīvnieku un augu audzēšanā un

biotehnoloģijā;

bioķīmija, dabiskie medikamenti un farmaceitiskie līdzekļi. Daudzus medikamentus, biocīdus, pārtikas piedevas,

piemēram, alginātus, un bioloģiskos materiālus iegūst no ekosistēmām;

dekoratīvie resursi – dzīvnieku produktus, piemēram ādas un čaulas, un puķes izmanto kā rotājumus, lai gan šo

resursu vērtību bieži vien nosaka kultūra. Šis ir piemērs, kā savienojas ekosistēmu pakalpojumu kategorijas;

saldūdens – saldūdens ir vēl viens piemērs, kā savienojas pakalpojumu – šajā gadījumā apgādes un regulēšanas

pakalpojumu – kategorijas.

Regulēšanas pakalpojumi: šie ir ieguvumi no ekosistēmu procesu regulēšanas, tostarp:

gaisa kvalitātes uzturēšana – ekosistēmas gan veido ķīmiskās vielas, gan iegūst tās no atmosfēras, ietekmējot

daudzus gaisa kvalitātes aspektus;

klimata regulēšana – ekosistēmas klimatu ietekmē gan vietējā mērogā, gan globāli. Piemēram, vietējā mērogā

zemes pārklājuma izmaiņas var ietekmēt gan temperatūru, gan nokrišņus. Globālā mērogā ekosistēmām ir

būtiska nozīme attiecībā uz klimatu, jo tās vai nu piesaista, vai izdala siltumnīcefekta gāzes;

ūdens regulēšana – noplūdes, plūdu un ūdens nesējslāņa uzpildīšanas laiku un apmēru būtiski var ietekmēt

zemes pārklājuma izmaiņas, tostarp jo īpaši izmaiņas, kas pārveido sistēmas ūdens uzglabāšanas iespējas,

piemēram, mitrāju pārveidošana vai mežu aizstāšana ar aramzemi, vai aramzemju aizstāšana ar pilsētas

teritorijām;

erozijas kontrole – augu segai ir būtiska nozīme augsnes saglabāšanā un nogruvumu novēršanā;

ūdens attīrīšana un atkritumu apstrāde – ekosistēmas var radīt saldūdens piesārņojumu, taču tās var arī palīdzēt

izfiltrēt un sadalīt organiskos atkritumus, kas ievadīti iekšējos ūdeņos, kā arī piekrastes un jūras ekosistēmās;

cilvēku slimību regulēšana – izmaiņas ekosistēmās var tiešā veidā mainīt cilvēku patogēnu, piemēram, holeras,

bagātību un mainīt slimību pārnēsātāju, piemēram, moskītu, bagātību;

bioloģiskā kontrole – ekosistēmu izmaiņas ietekmē labības un mājlopu kaitēkļu un slimību izplatību;

apputeksnēšana – ekosistēmu izmaiņas ietekmē apputeksnētāju izplatību, bagātību un efektivitāti;

aizsardzība pret vētrām – tādu piekrastes ekosistēmu kā mangrovju un koraļļu rifu esība var ievērojami

samazināt orkānu vai lielu viļņu radīto kaitējumu.

Kultūras pakalpojumi: šie ir nemateriālie ieguvumi, ko cilvēki saņem no ekosistēmām caur garīgo bagātināšanu,

kognitīvo attīstību, pārdomām, atpūtu un estētisko pieredzi, tostarp:

kultūras daudzveidība – ekosistēmu daudzveidība ir viens no faktoriem, kas ietekmē kultūru daudzveidību;

139

garīgās un reliģiskās vērtības – daudzos reģionos garīgās un reliģiskās vērtības tiek saistītas ar ekosistēmām vai to

pakalpojumiem;

zināšanu sistēmas (tradicionālās un formālās) – ekosistēmas ietekmē dažādās kultūrās izstrādāto zināšanu

sistēmu veidus;

izglītības vērtības – ekosistēmas, to komponenti un procesi daudzās sabiedrībās nodrošina pamatu gan

formālajai, gan neformālajai izglītībai;

iedvesma – ekosistēmas sniedz bagātīgu iedvesmas avotu mākslā, folklorā, valstu simbolos, arhitektūrā un

reklāmā;

estētiskās vērtības – daudzi cilvēki dažādos ekosistēmu aspektos rod skaistuma jeb estētisko vērtību, ko

atspoguļo atbalsts parkiem, „gleznainiem autoceļiem“ un mājokļu vietu atlase;

sabiedriskās attiecības – ekosistēmas ietekmē sabiedrisko attiecību veidus, kas ir izveidojušies noteiktās kultūrās.

Piemēram, zvejnieku sabiedrības daudzos to sabiedrisko attiecību aspektos atšķiras no klejotāju ganāmpulku vai

lauksaimnieku sabiedrības;

apziņa par piederību vietai – daudzi cilvēki novērtē „apziņu par piederību vietai“, kas ir saistīta ar atzītām viņu

vides iezīmēm, tostarp ekosistēmas aspektiem;

kultūras mantojuma vērtības – daudzas sabiedrības piešķir lielu vērtību vai nu vēsturiski nozīmīgu ainavu

(„kultūras ainavu“), vai kultūrā nozīmīgu sugu saglabāšanai;

atpūta un ekotūrisms – cilvēki bieži vien izvēlas sava brīvā laika pavadīšanas vietu, daļēji balstoties uz dabas

ainavu vai kultūrainavu īpašībām konkrētajā teritorijā.

Kultūras pakalpojumi ir cieši saistīti ar cilvēciskajām vērtībām un uzvedību, kā arī ar cilvēku iestādēm un sociālās,

ekonomiskās un politiskās organizācijas modeļiem. Tāpēc, visticamāk, indivīdu un kopienu vidū atšķirsies izpratne par

kultūras pakalpojumiem, nevis, piemēram, par pārtikas ražošanas nozīmīgumu.

Atbalsta pakalpojumi: šie ir pakalpojumi, kas nepieciešami, lai ražotu visus pārējos ekosistēmu pakalpojumus. Tie

atšķiras no apgādes, regulēšanas un kultūras pakalpojumiem ar to, ka to ietekme uz cilvēkiem ir vai nu netieša, vai

rodas ļoti ilgā laika posmā, turpretim citās kategorijās ietekme uz cilvēkiem ir samērā tieša un rodas īsā laika posmā.

(Dažus pakalpojumus, piemēram erozijas kontroli, var ietvert gan apgādes, gan regulēšanas pakalpojumu kategorijā

atkarībā no to ilguma un ietekmes uz cilvēkiem ātruma.) Piemēram, cilvēki tiešā veidā neizmanto augsnes veidošanās

pakalpojumus, lai gan izmaiņas tajos viņus skartu netieši, jo tiktu ietekmēts pārtikas ražošanas apgādes pakalpojums.

Tāpat klimata regulēšana ir iekļauta regulēšanas pakalpojumu kategorijā, jo ekosistēmu izmaiņām var būt ietekme uz

vietējo vai pasaules klimatu laika posmā, kas saistīts ar cilvēku lēmuma pieņemšanu (desmitgades vai gadsimti),

turpretī skābekļa gāzes ražošana (fotosintēzes laikā) ir iekļauta apgādes pakalpojumu kategorijā, jo ietekme uz

skābekļa koncentrāciju atmosfērā rastos tikai pēc ārkārtīgi ilga laika. Daži citi apgādes pakalpojumu piemēri ir barības

vielu aprite, ūdens aprite un biotopa apgāde.

140

PIELIKUMS: FINANSIĀLAIS NODROŠINĀJUMS

Kopš dalībvalstis ir transponējušas DAVJ valstu tiesību aktos, ir sākuši rasties dažādi apdrošināšanas risinājumi. Jo

īpaši pieaug šādu risinājumu pieejamība:

īpaši vispārējās trešo personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas paplašinājumi,

atsevišķas ekoloģiskā kaitējuma atbildības apdrošināšanas (EKAA) paplašinājumi (parasti nepieciešami attiecībā

uz dabai un sugām nodarīto kaitējumu).

Apdrošināšanu bieži vien izmanto un uzskata par atbilstošu līdzekli, lai aizsargātu uzņēmēju no finansiālām sekām

saistībā ar konkrētiem, taču neparedzamiem starpgadījumiem iepriekš noteiktā apdrošināšanas līguma aptvērumā.

Apdrošināšanas aptvērumu nosaka, ņemot vērā uzņēmēja vajadzības, piemēram, darbību, iespējamos receptorus,

juridisko vidi, uzņēmēja vides riska pārvaldību. Tās katram uzņēmējam un katrai dalībvalstij var atšķirties.

Apdrošinājuma limits ir līgums starp apdrošinātāju un apdrošināto, ņemot vērā iepriekš minētās vajadzības un

apdrošinātā situāciju, kā arī atsevišķā apdrošinātāja gatavību riskēt. Pat ja būtisku ar DAVJ saistītās atbildības daļu

tagad var aptvert ES tirgū, visas atbildības summa kopumā nav vienāda ar apdrošināšanas līguma aptvērumu, jo

apdrošināšanas līgumam var būt raksturīgi aptvēruma ierobežojumi, piemēram, izslēgta tīša rīcība, sodi un

sodanaudas un pakāpeniski radušies starpgadījumi, kas nodara kaitējumu videi, rada izkliedēto piesārņojumu utt.

Videi nodarītā kaitējuma novēršana un vides atjaunošana saskaņā ar DAVJ transponēšanas tiesību aktiem ir ļoti

sarežģīta joma, kas ietver zudušo vides pakalpojumu, atbilstošu paredzamo atjaunošanas pasākumu un to ilgtermiņa

rakstura definēšanu un novērtēšanu.

Kā rāda pieredze daudzās dalībvalstīs (piem., Vācijā, Francijā, Itālijā), iepriekš aprakstītais apdrošināšanas mehānisms

ir ļoti sekmīgi īstenots brīvajā tirgū, kur apdrošinātie var brīvi izvēlēties, kādā apmērā viņi vēlas nodot riskus

apdrošināšanas nozarei, savukārt apdrošinātāji var brīvi izvēlēties, ar kādiem noteikumiem viņi šādus riskus pieņems.

Ieteicams regulāri pārskatīt apdrošināšanas līgumus, lai atspoguļotu iespējamās izmaiņas apdrošināto darbībās vai

juridiskajā vidē, tādas kā DAVJ īstenošana.

Piemēram, Vācijā „DAVJ politika“ jau ir kļuvusi par standartu riskam pakļautajās nozarēs/ riskam pakļautajiem

uzņēmējiem, un daudzi no 140 atbildības apdrošinātājiem nodrošina DAVJ politiku. Vairums šo apdrošināšanas

uzņēmumu nodrošina aptvērumu, pamatojoties uz nesaistošu paraugformulējumu, ko izstrādājusi Vācijas

Apdrošināšanas apvienība (VAA). Apdrošināšanas uzņēmumi šo aptvērumu nodrošina paši, nevis ar apvienību

starpniecību. Tiek uzskatīts, ka Vācijā ir visattīstītākais tirgus attiecībā uz DAVJ politiku (Nils Hellberg (Leiter

Haftpflicht, Kredit, Transport und Luftfahrtversicherung GDV), saziņa pa privāto e-pastu, 2012. gada 11. novembris).

Komisijas ziņojumā (2010), sadarbojoties ar ekspertiem un ieinteresētajām personām, tika secināts, ka ir pārāk agri

ieteikt, lai tiktu ieviesta obligāta sistēma, kas saskaņota visā ES. Tomēr attiecībā uz valstīm, kur tā ir ieviesta, tika

ierosināts, ka obligātajās finansiālā nodrošinājuma shēmās varētu izmantot pakāpeniskas pieejas veidu, paredzēt

zema riska darbību izslēgšanu un noteikt ierobežojumus pieprasītajam finansiālajam nodrošinājumam.

Pakāpeniska pieeja nozīmē finansiālā nodrošinājuma pakāpenisku ieviešanu dažādiem riska veidiem un rūpniecības

nozarēm vai aptvertajai atbildībai. Dažas dalībvalstis, kas ir pieņēmušas obligātu nodrošinājuma režīmu, ir

ierobežojušas prasību līdz III pielikumā ietvertajām darbībām, kurām ir nepieciešama atļauja, apstiprinājums vai

141

reģistrācija, savukārt citas dalībvalstis to piemērojušas tikai dažām III pielikumā ietvertajām darbībām, sākot ar

riskantākajām (Ungārijā tā ir ierobežota līdz IPPC iekārtām).

Spānijā 23. oktobra Likumā Nr. 26/2007 noteikts, ka DAVJ III pielikumā noteiktajiem uzņēmējiem ir jāveic vides riska

novērtēšana, lai izprastu tāda iespējamā vides riska apmēru, ko var radīt viņu darbības. Slieksnis, kuru pārsniedzot,

finansiālais nodrošinājums kļūst obligāts, ir atkarīgs no tā, vai uzņēmējam ir EMAS vai ISO sertifikācija:

uzņēmējiem, kuriem nav EMAS vai ISO sertificētu vides pārvaldības sistēmu, ir jāizveido finanšu garantija, ja viņu

vides riska novērtējumā aplēstais iespējamā kaitējuma apmērs ir EUR 300 000 vai vairāk;

uzņēmējiem, kuriem ir EMAS vai ISO sertificētas vides pārvaldības sistēmas, ir jāizveido finanšu garantija, ja viņu

vides riska novērtējumā aplēstais iespējamā kaitējuma apmērs ir EUR 2 000 000 vai vairāk.

Vides riska novērtējums ir ne tikai rīks, ar kuru nosaka uzņēmēja pienākumu izveidot obligātu finanšu garantiju un

noteikt tās apmēru, bet arī lēmumu pieņemšanas un riska pārvaldības rīks, ar kuru uzņēmēji var īstenot pasākumus,

lai samazinātu iespējamos riskus, ar kuriem viņi saskaras, un līdz minimumam samazinātu iespējamās sekas.

Čehijas Likuma par atbildību vides jomā (167/2008) 14. panta 3. punktā noteikts, ka „finansiālais nodrošinājums nav

jāgarantē uzņēmējam, kurš ar riska novērtējuma palīdzību pierāda, ka uzņēmējs ar savām darbībām varētu nodarīt

kaitējumu videi, kura atlīdzināšana izmaksātu mazāk par CZK 20 000 000, vai kaitējumu videi, kura atlīdzināšana

izmaksātu vairāk par CZK 20 000 000, taču uzņēmējs vienlaikus ir reģistrējies EMAS18) programmā vai ir uzskatāmi

uzsācis darbības, kas nepieciešamas reģistrācijai šajā programmā, vai ir sertificējis vides pārvaldības sistēmu, kas

atzīta saskaņā ar standartu kopumu ČSN EN ISO 14000, vai ir uzskatāmi uzsācis darbības, kas nepieciešamas šādas

sertifikācijas iegūšanai.“

Turpmāk A.1. lodziņā sniegta informācija par finansiālā nodrošinājuma aptvērumu atlasītās dalībvalstīs.

142

A.1. lodziņš. Finansiālā nodrošinājuma aptvērums atlasītu dalībvalstu tiesību aktos

1. Spānijas Likums par atbildību vides jomā Nr. 26/2007: (26. pants. Metodes)

Finanšu garantiju var izveidot, izmantojot jebkuru no turpmāk minētajiem līdzekļiem, kas var būt alternatīvi vai

papildinoši attiecībā uz garantēto apjomu un starpgadījumiem:

a) apdrošināšanas polise, kas atbilst 8. oktobra Likumam Nr. 50/1980 par apdrošināšanas līgumiem un kas iegūta no

apdrošināšanas uzņēmuma, kurš ir pilnvarots darboties Spānijā. Šajā gadījumā no 33. pantā minētās funkcijas

jāuzņemas apdrošināšanas klīringa konsorcijam;

b) garantija, ko piešķīrusi finanšu iestāde, kas pilnvarota darboties Spānijā;

c) tehnisko rezervju izveide speciāla finansējuma veidā, kas sastāv no finanšu ieguldījumiem, ko atbalsta valsts

sektors.

Izvēlētā finanšu garantija var ietvert nosacījumus par kaitējuma ierobežošanu, kā paredzēts šajā iedaļā, vai citus

likumā noteiktos nosacījumus.

2. Portugāles Dekrētlikums Nr. 147/2008: (22. pants. Obligātais finansiālais nodrošinājums)

1) Uzņēmējiem, kas veic III pielikumā uzskaitītās profesionālās darbības, jāsniedz viena vai vairākas obligātas,

autonomas alternatīvās vai papildinošās finanšu garantijas, kas viņiem ļauj uzņemties atbildību vides jomā;

2) finansiālo nodrošinājumu var iegūt, saņemot apdrošināšanas polises, saņemot bankas garantijas, iesaistoties vides

fondos vai nodibinot īpašus fondus, kas paredzēti šim nolūkam;

3) garantijas ievēro privilēģiju principu, tās nevar novirzīt citam mērķim vai pakļaut daļējam vai pilnīgam, sākotnējam

vai izrietošam apgrūtinājumam;

4) var noteikt zemākus ierobežojumus, lai izveidotu obligāto finansiālo nodrošinājumu, ar regulējumu, ko

apstiprinājuši par finanšu, vides un ekonomikas jomu atbildīgie valdības locekļi, saistībā ar:

a) iekļauto darbību aptvērumu;

b) aptveramā riska veidu;

c) garantijas ilgumu;

d) garantijas piemērošanas īslaicīgo aptvērumu;

e) minimālo garantējamo apjomu.

3. Bulgārijas 2008. gada 29. aprīļa Likums par atbildību attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un

atlīdzināšanu: (43. pants)

1. Uzņēmējiem, kas veic 1. pielikumā uzskaitītās darbības, jāgarantē aizsargpasākumu un stāvokļa izlabošanas pasākumu finansiālā izpilde likumā noteiktajos gadījumos vismaz vienā no šiem veidiem:

1) (spēkā no 2011. gada 1. janvāra) apdrošināšanas polise; 2) bankas garantija; 3) nekustamā īpašuma hipotēka un/vai nekustamā īpašuma tiesības uz hipotēku; 4) ieņēmumu, nekustamā īpašuma vai vērtspapīru apgrūtinājums.

2. (Spēkā no 2011. gada 1. janvāra) Uzņēmēji, kas veic 1. pielikumā uzskaitītās darbības, var Vides un ūdens

ministrijai iesniegt apdrošināšanas polisi, lai tā segtu tiešu draudu risku par kaitējumu videi vai reāli radušos

kaitējumu videi septiņu dienu laikā no apdrošināšanas līguma parakstīšanas brīža.

143

PIELIKUMS: VĒJA TURBĪNU PARKA RADĪTO KAITĒJUMU NOVĒRTĒŠANA,

IZMANTOJOT LĪDZVĒRTĪGUMA ANALĪZI

Šajā gadījumu pētījumā piemēro resursu līdzvērtīguma analīzi tāda iespējamā kaitējuma iepriekšējam novērtējumam,

ko var izraisīt vēja turbīnu parka izvietojums.

Vēja turbīnas pastāvīgi rada nelielu skaitu putnu nāves gadījumu, ja tās ir izvietotas migrācijas ceļos. Vairums

migrējošo putnu ir pakļauti riskam gūt kaitējumu no vēja turbīnu parkiem. Plēsējputni ir putnu klase, kam vēja

turbīnu parki visbiežāk nodara kaitējumu. Kaitējumu var radīt ietriekšanās rotorā, ielidošana atbalsta stieplēs, torņos

un/vai pārvades līnijās. Kad putnu nogalina vēja turbīna vai tās atbalsta infrastruktūra, putna sniegtie pakalpojumi ir

zaudēti. Apmēram 25 % no aptuveni 500 putnu sugām šajā konkrētajā dalībvalstī ir aizsargājamās sugas, jo tām

draud izmiršana saskaņā ar 1979. gada 2. aprīļa EK Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību.

Lielākas ekonomiskās izvērtēšanas ietvaros tika veikta līdzvērtīguma analīze, lai izprastu ieguvumus un izmaksas, ko

radītu jauna 200 vēja turbīnu parka uzstādīšana.

Lai noteiktu putniem nodarīto kaitējumu, izmantojot resursu līdzvērtīguma pieeju, ir nepieciešams izvēlēties

mērījuma (rādītāja) vienību apjoma noteikšanai. Ir vairāki iespējamie rādītāji, piemēram, biotopa teritorijas vienības,

nogalināto putnu skaits, zudušo putnu gadu kopējais skaits vai zudušo putnu un to pēcnācēju kopējais skaits. Šajā

līdzvērtīguma analīzē tika noteikts, ka atbilstošs rādītājs ir zudušo putnu gadu kopējais skaits. Šajā rādītājā ietverts

sākotnēji nogalināto putnu skaits, kā arī nogalināto putnu vecuma klašu atšķirības un reprodukcijas potenciāls.

Lai veiktu aplēses par iespējamo kaitējumu putniem (debetu), ko izraisītu vēja turbīnu parks, tika izmantota

informācija un dati no esošajiem vēja turbīnu parkiem. Galvenā izmantotā informācija bija paredzamais nogalināto

plēsējputnu skaits uz katru turbīnu gadā, kas ir labs indikators (rādītājs), lai noteiktu kopējo ietekmi uz putniem.

Migrācijas modeļu un vispārējo vēja plūsmu dēļ plēsējputni ir viena no putnu klasēm, kuru visvairāk ietekmē vēja

turbīnas. Analīzē tika noteikts, ka ir atbilstoši izmantot plēsējputnu nāves gadījumu skaitu kā līdzvērtīguma rādītāju.

Kad bija pabeigta literatūras apskate par vēja turbīnu nogalināto plēsējputnu skaitu gadā, tika aplēsti 0,05 plēsējputni

uz katru turbīnu gadā. Papildu pētījumā atklājās, ka aptuveni tikai 50 % putnu, ko nogalina turbīnas, tiek tiešā veidā

novēroti. Ņemot vērā šo informāciju un zināmo informāciju par vecuma klasēm saistībā ar novērotajiem mirušajiem

plēsējputniem un to reproduktīvo produktivitāti katrā vecumā, analītiķi noteica, ka vēja turbīnu parka 25 gadu

darbības laikā 200 turbīnu dēļ vidē būtu aptuveni par 900 plēsējputnu gadiem mazāk. Šie 900 plēsējputnu gadi ir

līdzvērtīguma analīzes debets.

Lai noteiktu šā debeta iespējamo kompensāciju (kredītus), analītiķi apskatīja esošo informāciju par tādu darbību

veidiem, ko varētu veikt, lai uzlabotu plēsējputnu spēju izdzīvot un produktivitāti. Šajos pētījumos uzmanība tika

pievērsta darbībām, kas varētu palielināt mazuļu aprūpes rādītājus, spēju izdzīvot un reproduktīvo produktivitāti.

Šajā apskatē tika identificēti trīs veidu projekti: „nošķiršanas“ programmas, piesārņojuma kontrole un plēsējputnu

rehabilitācija. Nošķiršanas programmās tiek īstenoti tieši centieni, lai uzlabotu mazuļu aprūpes rādītājus, savācot olas

no ligzdām, audzējot putnu mazuļus kontrolētā vidē un tad palaižot jaunos putnus savvaļā. Piesārņojuma kontroles

programmās uzmanība parasti pievērsta produktivitāti samazinošu piesārņotāju, piemēram, svina, aizvākšanai no

vides. Plēsējputnu atjaunošanas un rehabilitācijas programmās ķer slimus vai ievainotus putnus, palīdz tiem

atveseļoties un pēc tam palaiž tos savvaļā. Veiktajā literatūras apskatē tika konstatēts, ka visefektīvākās būs

nošķiršanas programmas, jo tās spēs tiešā veidā un savlaicīgi palielināt plēsējputnu skaitu dabā.

144

Tika izvērtēts, kādā mērā nošķiršanas programma palielinās plēsējputnu skaitu savvaļā. Attiecībā uz katru jauno

putnu izdzīvošanas likme pirmajā gadā palielinātos par 25 %, turklāt analītiķi aprēķināja, ka katrs vienu gadu vecs

plēsējputns, kas nošķiršanas programmā palaists savvaļā, veicinātu kredīta pieaugumu par 2,8 plēsējputnu gadiem.

Pamatojoties uz šiem aprēķiniem, plēsējputnu nošķiršanas programma, kas palaistu savvaļā 40 vienu gadu vecus

putnus gadā 10 gadu garumā, radītu kredītu aptuveni 900 plēsējputnu gadu apmērā. Nošķiršanas programmas

izmaksas ietver uzsākšanas, ikgadējās nošķiršanas darbību (olu savākšana, audzēšana un atbrīvošana) un

pārraudzības izmaksas. Izmaksu aplēses atšķiras atkarībā un vietas, vispārējā programmas lieluma un tā, vai

programma ir saistīta ar universitāti vai nevalstisku organizāciju. Pamatojoties uz analītiķiem pieejamajām aplēsēm,

tika noteikts, ka izmaksas būs aptuveni EUR 7 500 uz katru putnu. Programmas 10 gadu darbības laikā un papildu

5 gadu pārraudzībā tika aplēsts, ka nošķiršanas programmas kopējās pašreizējās vērtības izmaksas būs aptuveni

EUR 3 000 000.

Kopumā kompensāciju par kaitējumu plēsējputniem, ko izraisījusi 200 vēja turbīnu parka uzstādīšana, varētu īstenot

ar aktīvu nošķiršanas programmu. Lai pilnībā kompensētu kaitējumu, programmas laikā katru gadu 10 gadu garumā

būtu jāpalaiž savvaļā aptuveni 40 vienu gadu veci plēsējputni. Izmaksas par šādas programmas īstenošanu, rezultātu

pārraudzību un ziņošanu būtu aptuveni EUR 3 000 000.

145

PIELIKUMS: KAITĒJUMA NOVĒRTĒŠANAS UZDEVUMS

Šajā uzdevumā jūs apskatīsit materiālus, kuros aprakstīta piesārņojuma izplatīšanās piekrastē40. Dalībniekiem

jāsadalās nelielās grupās pa divi vai trīs, lai veiktu kaitējuma novērtēšanu un līdzvērtīguma analīzes uzdevumu.

Paredzams, ka kopumā uzdevuma izpildei būs nepieciešamas aptuveni trīs stundas. Ir norādīts katras daļas izpildes

ieteicamais ilgums.

Uzdevumam nepieciešamie materiālie ietver:

Direktīvu par atbildību vides jomā;

DAJV rokasgrāmatu divu dienu mācībām.

Uzdevums ir sadalīts četrās daļās:

1) iepriekšēja novērtējuma izstrāde, lai noteiktu, kā avārija atbilst kaitējuma novērtējumam saskaņā ar

DAVJ;

2) iespējamo kaitējuma kategoriju un piemērojamo novērtēšanas metožu izvērtējums;

3) novērtēšanas metožu piemērošana atlasītajiem kaitējumiem;

4) darbsemināra dalībnieku grupu diskusija.

Avārijas apraksts

No jēlnaftas glabāšanas tvertnes, kas novietota naftas attīrīšanas vietā un piepildīta ar tūkstošiem litru jēlnaftas, 2011. gada 20. jūnijā sākās noplūde. Lielākā daļa jēlnaftas tika savākta piesārņojuma teritorijā ap tvertni. Savākšanas teritorijā esošais atlaišanas vārsts, kas paredzēts lietus notekūdeņu novadīšanai, nejauši bija palicis atvērts, un jēlnafta izplūda no piesārņojuma teritorijas tuvējā upē un mitrājā. Jēlnafta smagi skāra saldūdens upi aptuveni 2,5 kilometru garumā un aptuveni 50 hektārus mitrāja. Pirms izplūšanas līča ūdeņos jēlnafta piepildīja aptuveni 35 hektārus mitrāja dziļumā, kas pārsniedza četras collas. Kopumā mitrājiem šajā reģionā ir labs aizsardzības statuss. Pirms tika noteikta noplūdes avota vieta un apturēta noplūde, vidē bija noplūduši aptuveni 2,5 miljoni litru smagās jēlnaftas. Uz noplūdi reaģēja daudzi kompetentās iestādes aģentūras darbinieki, naftas uzņēmuma pārstāvji, attīrīšanas darbuzņēmēji, zinātnieki un citi. Lai atgūtu pēc iespējas vairāk naftas, attīrīšanas darbinieki izmantoja naftas atdalīšanas aprīkojumu, naftas barjeras un sorbentus materiālus. Kad iespēju robežās bija aizvākta peldošā nafta, tika uzsākta piekrastes attīrīšana no naftas. Līča krasta teritoriju attīrīšanā pilsētās tika izmantota augstspiediena ūdens mazgāšana, lai aizvāktu naftu no dokiem, piestātnēm un dambjiem. Upes gultnē nafta tika samaisīta, lai atbrīvotu pēc iespējas vairāk naftas. Liela daļa piekrastes veģetācijas 1,5 km upes garumā, piemēram, vītoli un vilkvālītes, tika aizvākti, lai novērstu naftas atkārtotu nokļūšanu upē. Tā kā liela daļa naftas palika purvā un tā ilgi būtu pastāvīga atkārtota naftas piesārņojuma avots, tika nosusināti 35 hektāri smagi piesārņotā mitrāja, nopļauta piesārņotā veģetācija un aizvākta augsne 10 cm biezumā. Kas tika izpostīts? Noplūdei bija ietekme uz savvaļas dzīvniekiem, biotopiem un cilvēkiem paredzētu lietojumu atpūtas nolūkos. Kaitējumi ietvēra tiešu ietekmi uz savvaļas dzīvniekiem un augiem; tika nodarīts kaitējums biotopam un atpūtas

40 Fakti šim uzdevumam ir ņemti no vairākiem atšķirīgiem praktiskiem kaitējuma novērtēšanas gadījumiem.

146

teritorijām. Naftas noplūdes dēļ tika slēgtas pludmales, kas paredzētas atpūtai un atpūtas zvejai. Konkrētāk, tika ietekmēti turpmāk norādītie dabas resursi vai pakalpojumi. Savvaļas dzīvnieki

Zivis. Upe bija daudzu saldūdens zivju sugu mājvieta. Visas zivis šajā upes posmā tika nogalinātas. Pēc noplūdes tika savākti aptuveni 2000 kg beigtu zivju. Tiek lēsts, ka tas veido aptuveni 50 % no kopējā nogalināto zivju apjoma noplūdes dēļ. Putni. Nafta skāra vairāk nekā 20 putnu sugas. Galvenās sugas ietver nirējpīles, bridējputnus un putnus, kas uzturas pludmalē. Divām skartajām sugām – lāsumainajam alkam (Brachyramphus marmoratus) un baltajam tārtiņam (Charadrius nivosus) – ir īpašs statuss. Vairāk nekā 2500 putnu tika savākti jau miruši vai mira pēc savākšanas. Tiek lēsts, ka, iespējams, ir miruši trīsreiz vairāk putnu, taču reaģēšanas pasākumu laikā netika savākti, jo tos nebija iespējams atrast. Papildu 3000 naftas skartos putnus attīrīja cilvēki un palaida brīvībā. Piekrastes biotopi Saldūdens upe. Tika smagi piesārņota saldūdens upe 3 km garumā. Nafta sajaucās vertikālajā ūdens slānī un nedaudz naftas nogulsnējās upes dibenā, naftas skartais piekrastes biotops gar upes krastiem tika aizvākts. Naftas aizvākšanas nolūkos veiktā upes gultnes samaisīšana pārvietoja vai nogalināja lielāko daļu bentisko bezmugurkaulnieku 2,5 km garā upes posmā. Mitrāji. Nafta skāra aptuveni 50 hektārus mitrāja biotopa, no kuriem 35 hektāri tika smagi piesārņoti. Primārās atlīdzināšanas darbību laikā 35 hektāri mitrāju tika aizvākti, lai ierobežotu naftas ilgtermiņa iedarbību uz dzīvniekiem. Paredzams, ka būs nepieciešami aptuveni 25 gadi, lai šie mitrāji un augsnes apakškārtas struktūra pilnībā atjaunotos līdz pamatstāvoklim. Vēl 15 hektāri mitrāju bija viegli piesārņoti, un paredzams, ka tie atjaunosies aptuveni četru gadu laikā. Smilšainās pludmales. Nafta skāra aptuveni 2000 metrus smilšainās pludmales. Aptuveni puse bija viegli piesārņota, turpretī otra puse – smagi piesārņota. Pludmales piesārņojuma un attīrīšanas darbību dēļ pludmales bija slēgtas atpūtas lietojumam apmēram divus mēnešus. Kad pludmales atkal tika atvērtas, cilvēki pamazām atgriezās. Bija nepieciešams aptuveni vēl viens mēnesis, lai pludmales lietojums atgrieztos tās pamatstāvokļa lietojuma līmenī. Šajā laikā tika zaudētas aptuveni 500 000 pludmales atpūtas lietotāju dienas. IEPRIEKŠĒJS NOVĒRTĒJUMS (30 minūtes)

Iepriekšējā novērtējumā jums jāaplūko šāda informācija:

avārijas vispārējs apraksts – vieta, mehānisms, uzņēmējs;

avārijas izplatīto materiālu vai radītā fizikālā kaitējuma veids;

avārijas izplatīto materiālu apjoms;

to biotopu vai uzņemošās vides veidi, ko piesārņojusi izplatīšanās;

avārijas vispārējais fizikālais apmērs – hektāri, upes metri, gruntsūdeņu litri utt.;

to dzīvnieku, augu un biotopu veidi, ko, iespējams, skārusi avārija;

jebkādi novēroti dzīvnieku vai augu nāves gadījumi avārijas dēļ.

Iepriekšējais novērtējums ietvers iepriekšēju noteikšanu un pamatojumu, balstoties uz šiem jautājumiem:

Vai uz šo avāriju attiecas DAVJ?

147

Vai uz avāriju attiecas DAVJ IV pielikumā uzskaitītās starptautiskās konvencijas, kas ierobežotu DAVJ

piemērojamību?

Vai pastāv piemērojamas atrunas vai izņēmumi?

Vai profesionālā darbība ir uzskaitīta DAVJ III pielikumā?

Vai atbildība par avāriju ir atbildība, pamatojoties uz vainu?

Cēloņsakarība – vai iespējams, ka kaitējums ir saistīts ar izplatīšanu cēloņsakarības kontekstā?

Būtiskums – vai kaitējums varētu būt būtisks?

IESPĒJAMO KAITĒJUMA KATEGORIJU UN PIEMĒROJAMO NOVĒRTĒŠANAS UN LĪDZVĒRTĪGUMA METOŽU IZVĒRTĒJUMS (30 minūtes) Izstrādājot vispārējās novērtēšanas pieeju, apsveramie jautājumi ietver šādus:

Vai ir paredzams, ka ar primāro atlīdzināšanu pietiks, lai novērstu kaitējumus videi?

Vai paredzams, ka var īstenot papildu atlīdzināšanu mitrājiem, putniem vai pludmalēm?

Kādas ir iespējamās pieejas, lai noteiktu kompensējošās atlīdzināšanas apmēru dažādām kaitējumu kategorijām?

Kādus biotopus/sugas novērtēšanā var apvienot vienā grupā un kādus biotopus/sugas var novērtēt atsevišķi?

Kādas ir atbilstošās līdzvērtīguma metodes, lai izmērītu kompensējošo atlīdzināšanu?

Kādi dati varētu būt vajadzīgi, lai pabeigtu novērtēšanu?

Ja būtu paredzēts veikt līdzvērtīguma analīzi par kompensējošo atlīdzināšanu mitrāju kaitējumiem un pludmaļu atpūtas lietojuma zudumam, kādu pieeju izmantošana būtu atbilstoša? Kādi īpaši dati būtu vajadzīgi?

LĪDZVĒRTĪGUMA ANALĪZES PIEMĒROŠANA (1,5 stundas) Turpmāk jums ir sniegta papildinformācija, lai varētu piemērot līdzvērtīguma analīzi mitrāju kaitējumiem, ko radījusi izplatīšanās. Papildinformācija, lai veiktu biotopu līdzvērtīguma analīzi zudušajiem mitrājiem Zudušo mitrāju teritorija – 35 hektāri smagi piesārņota, 15 hektāri mēreni piesārņota. Sākotnējā kaitējuma līmenis, kas balstīts uz augu segas un apakšzemes struktūras zudumu: smagi piesārņotas teritorijas – 100 % zudums, viegli piesārņotas teritorijas – 25 % zudums. Gadu skaits līdz pilnīgai mitrāju biotopa atjaunošanai: smagi piesārņotas teritorijas – 25 gadi, viegli piesārņotas teritorijas – 4 gadi. Ir divas teritorijas, kurās varētu veikt kompensējošo atlīdzināšanu.

Teritorija A ir noārdīts mitrājs 250 hektāru platībā aptuveni 15 km attālumā no izpostītās vietas. Šis mitrājs funkcionē aptuveni 75 % apmērā no tā pilnīgā ekoloģiskā potenciāla. Ja to uzlabotu, šis mitrājs nodrošinātu tādu pašu veidu augu un savvaļas dzīvnieku sugu resursus un pakalpojumus, kādus sniedza naftas izpostītie mitrāji. Var īstenot darbības, lai uzlabotu šos mitrājus un palielinātu to vispārējo ekoloģisko funkciju no 75 % līdz 100 %, kas nodrošinātu tiem labu aizsardzības statusu. Būs nepieciešami aptuveni divi gadi, lai izstrādātu un plānotu konkrētās atlīdzināšanas darbības un gūtu tām apstiprinājumu, un vēl divi gadi līdz atlīdzināšanas darbību pilnīgai īstenošanai. Paredzams, ka uzlabotie mitrāji pastāvēs vismaz 50 gadus. Atlīdzināšanas darbību īstenošanas izmaksas ir aptuveni EUR 25 000 uz hektāru.

Teritorija B ir noārdīts mitrājs 100 hektāru platībā aptuveni 30 km attālumā no izpostītās vietas. Šis mitrājs ir būtiski noārdīts un funkcionē aptuveni 25 % apmērā no tā pilnīgā ekoloģiskā potenciāla. Ja to uzlabotu, šis mitrājs nodrošinātu līdzīgu veidu augu un savvaļas dzīvnieku sugu resursus un pakalpojumus, kādus sniedza

148

naftas izpostītie mitrāji. Var īstenot darbības, lai uzlabotu šos mitrājus un palielinātu to vispārējo ekoloģisko funkciju no 25 % līdz 100 %, kas virzītu tos tuvāk labam aizsardzības statusam. Būs nepieciešami aptuveni divi gadi, lai izstrādātu un plānotu konkrētās atlīdzināšanas darbības un gūtu tām apstiprinājumu, un vēl pieci gadi līdz atlīdzināšanas darbību pilnīgai īstenošanai. Paredzams, ka uzlabotie mitrāji pastāvēs vismaz 50 gadus. Atlīdzināšanas darbību īstenošanas izmaksas ir aptuveni EUR 50 000 uz hektāru.

Līdzvērtīguma analīzes vajadzībām atbildamie jautājumi (1 stunda):

Kāds ir debets, izsakot to zudušajos mitrāju pakalpojumos gadā, ko izraisījusi naftas noplūde?

Cik lielu kredītu varētu radīt abās iespējamajās atlīdzināšanas vietās – teritorijā A un teritorijā B?

Kādu veidu kredīti tiktu nodrošināti katrā atlīdzināšanas vietā un kā labā?

Kura vieta nodrošinātu izmaksu ziņā lietderīgāko kompensējošo atlīdzināšanu?

Kādas ir kompensējošās atlīdzināšanas izmaksas?

Kādi būtu atbilstoši pārraudzības un ziņošanas pasākumi, lai izprastu uzlabojumus, ko faktiski sniegusi kompensējošā atlīdzināšana?

Kādu veidu adaptīvās pārvaldības darbības var būt nepieciešamas, ja atlasītā atlīdzināšana nedarbojas, kā plānots (piem., vajadzīgs vairāk laika, nav nodrošināti visi ieguvumi)?

Kādas ir paredzamās kopējās novērtēšanas izmaksas?

o Kādas novērtējuma, tostarp iepriekšējā novērtējuma, īstenošanas izmaksas? o Kādas kompensējošās atlīdzināšanas izmaksas? o Kādas pārraudzības un ziņošanas izmaksas? o Kādas ir neparedzētās izmaksas?

Skatīt arī ar šo piemēru saistīto Excel datni. Datnes nosaukums: <<ELD_2 Days Training example worksheet.xls>>