ekonomika – vide – augsme - geo.lu.lv · bo dzīvi nākotnē. notikumi latvĳ ā un pasaulē...

Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors

Dzintra Atstāja,Banku augstskolas asociētā profesore

Jānis Malzubris, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes lektors

Džineta Dimante, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docente

Palīdzību sniedza arī Tatjana Tambovceva, Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes docente, Aija Graudiņa, Banku augstskolas asociētā profesore, Biruta Pūle, Banku augstskolas docente

8. EKONOMIKA – VIDE – AUGSME

Vides ekonomika – ekonomikas virziens, kas saistīts ar attiecībām starp ekosistēmām un sociāli ekonomiskajām sistēmām plašā nozīmē, attiecībām, kas risina daudzas mūsdienu pro blē mas un ir vajadzīgas ilgtspējīgas nākotnes veidošanai.Vides ekonomikas būtība izriet no uzņēmējdarbības vides tirgus ekonomiskajiem ap stākļiem. Jebkura uzņēmējdarbības veicināšana ir saistīta ar noteiktām funkcijām. Uzņēmējdarbības funkcijas aptver ražošanu un mijiedarbību ar vides elementiem. Visām vides ekonomikas sa-stāvdaļām ir kopīgas pro blē mas, kas saistītas ar izmaksu veidošanu un investīciju efektivitā-tes novērtēšanu. Šajā nodaļā apskatīts šo mijiedarbību raksturs un sekas ilgtspējīgas attīstības kontekstā, svarīgākie ekonomikas jēdzieni un pamatprincipi, vides funkcijas, kas ir nozīmīgas no ekonomiskā viedokļa, kā arī ekonomikas loma ilgtspējīgas attīstības īstenošanā.

Vide.indb 1Vide.indb 1 2010.07.16. 16:55:582010.07.16. 16:55:58

156

Cilvēka dzīve un darbība norit mĳ iedarbībā ar da-bu. Cilvēks – sabiedrība – daba: šī triāde laika gaitā radījusi daudzas pro blē mas, kuru aktualitāte jo īpa-ši nozīmīga ir mūsdienās. Industrializētajā pasau-les daļā izveidojies ideoloģisks konfl ikts starp vides aizsardzību un sabiedrības tehnoloģiskās a� īstības nodrošināšanu. Pārdomāta vides politika samazina videi bīstamu darbību veikšanu. Savukārt tehnoloģi-ju a� īstība ir vērsta uz to, lai ar sarežģītāku tehnolo-ģĳ u palīdzību panāktu vēlamo dzīves līmeni. Pēdē-jos gados sabiedrībā šis uzskats stipri mainījies par labu vides aizsardzībai. Cilvēki ir sapratuši, ka ne visus resursus var atjaunot; sapratuši, ka tīrs ūdens un gaiss ir cilvēka izdzīvošanas neatņemama sastāv-daļa. Mūsdienās notiek pāreja uz tīrām tehnoloģĳ ām un ražošanas procesā tiek samazināta dabas resursu nelietderīga izmantošana, lai panāktu ilgtspējīgu at-tīstību, piemēram, produkta aprites cikla analīzi un lietošanu, atkritumu pārstrādi un izvietošanu videi draudzīgā veidā.

Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei bĳ a ierobežota izpratne par cilvēka un dabas savstarpējo mĳ iedarbī-bu. Mūsdienās zinām, ka dabas resursi nav bezgalīgi un ka jebkura cilvēka darbība ietekmē dabu gan īs-laicīgi, gan ilgā laika posmā. Sabiedrība un biznesa pasaule ir mainījušas savu a� ieksmi pret vidi – ar to saistītie jautājumi bieži vien ir kļuvuši par nopiet-niem argumentiem lēmumu pieņemšanā. Daudzi uzņēmumi, īpaši mazie un vidējie, labāk īsteno vides prasības, tomēr tiem ne vienmēr ir pieejama infor-mācĳ a un trūkst resursu.

Iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšana nav iedomājama bez apkārtējās vides stāvokļa uzlaboša-nas. Vides kvalitātei pazeminoties, zaudē gan sabied-rība, gan tautsaimniecība – vides kvalitātes paslikti-nāšanās negatīvi ietekmē cilvēka veselību, dabisko ekosistēmu stabilitāti, kā arī dabas resursu pieejamī-bu un kvalitāti. Degradēta vide postoši ietekmē arī

sabiedrības apziņu kopumā. Lai samazinātu nevēla-mo ietekmi uz vidi, kardināli jāmaina gan lēmumu pieņemšanas ceļi tautsaimniecībā, gan sabiedrības a� ieksme pret vidi kopumā, jo kvalitatīva vide un maz pārveidota daba ir cilvēka pilnvērtīgas dzīves, valsts un sabiedrības ilgtspējīgas a� īstības neatņe-mami priekšnosacījumi.

Vides politikas īstenošanā arvien lielāka nozīme tiek piešķirta ekonomiskajiem līdzekļiem. Tie sevišķi efek-tīvi darbojas tirgus ekonomikas ap stākļos un ietekmē ražotāja iespējas vai arī patērētāja uzvedību tirgū.

Ekonomisko līdzekļu mērķi ir ierobežot dabas re-sursu nesaimniecisku izmantošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcĳ as ražošanu un patēriņu, vei-cināt jaunu un pilnveidotu tehnoloģĳ u ieviešanu, lai samazinātu vides piesārņojumu, kā arī fi nansiāli no-drošināt vides aizsardzības pasākumus.

Ilgtspējīga a� īstība nav iedomājama bez ekonomis-ko un vides mērķu apvienošanas. Ilgtspējīgas lauk-saimniecības ražošanas metodēm, enerģĳ as izman-tošanai, dabas resursu pārvaldībai un industriālajai ražošanai ir nozīmīgs potenciāls, bet nepieciešams plašāks lietojums. Ilgtspējīga globālā ekonomika ne-tieši norāda arī uz iedzīvotāju skaita un materiālu patēriņa ierobežošanu. Ekonomisko aktivitāšu ilgt-spējas izvērtējums un izmantojums jau ir kļuvis par galveno vadlīnĳ u un turpmākajās desmitgadēs kļūs vēl svarīgāks.

Ekonomika sniedz būtisku ieguldījumu to vides pro blē mu izpratnē un risināšanā, ar kurām sastopas mūsdienu sabiedrība. Cilvēki pievērš daudz lielāku uzmanību vides ekonomiskajai vērtībai un saimnie-ciskās darbības ietekmei uz vidi. Daļēji to nosaka sabiedrībā pieaugošais satraukums par tādām vides pro blē mām kā klimata izmaiņas un kultūrvēsturisku dabas ainavu izzušana. Daļēji to veicina arvien lie-lākā politiķu interese par ieguvumiem un zaudēju-miem, īstenojot noteiktu vides aizsardzības politiku.

8.1. VIDE, EKONOMIKA, ATTĪSTĪBA

8.2. EKONOMIKA UN ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA

8.2.1. EKONOMIKA UN TAUT SAIMNIECĪBAS ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA

Ekonomika bieži vien tiek saprasta kā zinātne par materiālo vēlmju apmierināšanu, par naudas pelnī-šanas prasmi. Tas ir visnotaļ nepilnīgs viedoklis par ekonomiku.

Tulkojumā no grieķu valodas vārds «ekonomika» nozīmē ‘mājas kārtība’. Tātad ekonomika ir zinātne par to, kā panākt, lai mājā būtu kārtība, lai cilvēkiem tur būtu laba dzīve. Materiālo vēlmju apmierināšana un nauda ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosa-cījums tam, lai cilvēks justos labi.

Tautsaimniecība ir saimniecisko darbību kopums un vide, kurā tās norisinās. Tautsaimniecības mērķis ir panākt, lai visi cilvēki dzīvotu labi un justos laimī-gi, taču pašreizējā labā dzīve nedrīkst apdraudēt la-bo dzīvi nākotnē. Notikumi Latvĳ ā un pasaulē rada šaubas, vai pareizi ir izprasta šī mērķa būtība. Rei-zēm tautsaimniecības mērķis tiek skaidrots kā strau-ja ekonomikas izaugsme ilgtermiņā ar ierobežotu vi-des piesārņojumu.

Ekonomika ir zinātne par tautsaimniecību, par to, kā veikt saimnieciskās darbības, lai celtu visu cilvē-ku labklājību, turklāt tā, lai tas neapdraudētu labklā-jību nākotnē. Bieži labklājības jēdziens tiek uzskatīts


157

par pārāk nekonkrētu, lai to varētu izvirzīt par mēr-ķi. Tas tā nav. Labklājībai ļoti būtiskas ir tādas vēr-tības kā veselība, drošība un mājoklis. Vairums cil-vēku pie vērtībām pieskaitīs arī ģimeni un darbu, svaigu gaisu, dzidru ūdeni, tīru vidi ar zaļojošiem kokiem un skaidrām debesīm. Nauda, izglītība un drošība nākotnē – reizēm arī šie tiek minēti kā fakto-ri, kas veido labklājību. Protams, katram indivīdam ir savas prioritātes un sava vērtību sistēma.

Kā mēs, vairojot pašreizējo labklājību, varam ap-draudēt labklājību nākotnē?

Pirmkārt un galvenokārt pasliktinot vides kvali-tāti – gan ekoloģiskā, gan etniskā, sociālā, kultūras un citos aspektos. Tas visbiežāk notiek, sajaucot vie-tām mērķi un līdzekļus – uzskatot par galveno mērķi strauju ekonomikas izaugsmi, infl ācĳ as un valsts bu-džeta defi cīta samazināšanu.

Ilgtspējīga a� īstība nenozīmē to, ka pašreizējai pa-audzei būtu jānodrošina nākamo paaudžu labklājī-ba – katrai paaudzei pašai ir jārūpējas par savu lab-klājību. Ja mēs to izdarīsim nākamās paaudzes vietā, kā gan tā spēs rūpēties par tālāko paaudžu labklā-jību? Taču mūsu paaudze nedrīkst nostādīt nākamo paaudzi sliktākā sākuma pozīcĳ ā, sabojājot vidi un liekot tai maksāt mūsu parādus.

Ilgtspējīgas a� īstības jēdziens parādījās 20. gad-simta otrajā pusē, kad cilvēku a� ieksme pret mate-riāliem labumiem mainījās, uzskatot to iegādi par pašpietiekamu vērtību. Jau 19. un 20. gadsimta mi-jā izcilais amerikāņu ekonomists Torstens Veblens formulēja pārspīlētā patēriņa jēdzienu, norādot, ka cilvēki iegādājas materiālos labumus ne tikai tāpēc, ka tie viņiem būtu vajadzīgi, bet, lai parādītu sev un citiem, ka viņi var tos iegādāties, tādējādi gūstot pašapliecinājumu. Lietas ir zaudējušas cieņpilno at-tieksmi pret tām un tajās ieguldīto darbu, tāpēc tās ar vieglu roku tiek izmestas atkritumos. Līdz ar to dabas resursi tiek pārvērsti par atkritumiem, nera-dot patiesu labklājības pieaugumu. Iespējams, tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc 20. gadsimta otrajā pusē cilvēce sāka apzināties, ka tās a� īstība ir zaudējusi savu ilgtspēju.

Ilgtspējīga a� īstība tā arī var palikt tikai skaists un utopisks mērķis, ja netiks pētīts, kā panākt, lai sa-biedrība un katrs indivīds atsevišķi izprastu šo mēr-ķi, pieņemtu to kā savējo un savu ikdienas darbību pakļautu mērķim. Pat ja lielākā sabiedrības daļa to darīs, pietiks ar atsevišķu indivīdu darbību, kas ne-atbilst mērķim, lai tas tiktu apdraudēts. Ko darīt, lai tas nenotiktu? Tikai ar likuma bardzību vai tikai ar audzināšanu un labu piemēru to diez vai var panākt.

Katram cilvēkam ir sava prioritāšu sistēma. Kā pa-nākt, lai cilvēka darbība viņa individuālā mērķa sa-sniegšanai nav pretrunā ar sabiedrības interesēm?

Cilvēku darbības, lai īstenotu izvirzīto mērķi, var skaidrot, izmantojot spēļu teorĳ as pamatnostādnes – Pareto efektivitātes un Neša līdzsvara jēdzienu. Šāda pieeja ir tipiska sabiedrībai, jo atsevišķa indivīda la-bums ir atkarīgs ne tikai no viņa paša izturēšanās, bet arī no visu pārējo sabiedrības locekļu izturēšanās.

Situācĳ u, kurā nevienam tās dalībniekam nav iespē-jams atrast kādu citu situācĳ u, kurā viņa labums palie-linātos, vienlaikus nesamazinoties neviena cita dalīb-nieka labumam, sauc par Pareto efektīvu situācĳ u.

Situācĳ u, kurā nevienam tās dalībniekam nav ie-spējams palielināt savu labumu, izmainot savu iztu-rēšanos (ja citi savu izturēšanos nemaina), sauc par Neša līdzsvara situācĳ u.

Katru dienu ik uz soļa mēs saskaramies ar to, kā sabiedrība ieslīgst Neša līdzsvara situācĳ ās, kas nav Pareto efektīvas. Vai arī ikkatrs no mums nav sprie-dis: «Es saprotu, ka tas, kas notiek, ir slikti. Taču, ja es gribēšu ko mainīt, pats no tā dabūšu ciest. Tāpēc labāk cietīšu klusu, gan jau kāds cits uzņemsies pār-maiņu iniciatora lomu.»

Ja situācĳ a (sabiedrības locekļu izturēšanās ko-pums) nav Pareto efektīva, tad vienmēr var atrast kā-du labāku situācĳ u. Tātad sabiedrības locekļu iztu-rēšanās kopumam, kas atbilst ilgtspējīgai a� īstībai, ir jābūt Pareto efektīvam. Tai pašā laikā ne jebkura Pareto efektīva situācĳ a atbildīs ilgtspējīgai a� īstī-bai. Tātad Pareto efektivitāte ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums, lai situācĳ a atbilstu ilgtspējī-gai a� īstībai.

Pirmā labklājības ekonomikas pama� eorēma ap-galvo – brīvais tirgus nodrošina to, ka resursu izlie-tojums ekonomikā būs Pareto efektīvs. Tas reizēm tiek minēts kā arguments, ka brīvais tirgus pats par sevi ir mehānisms, kas nodrošina ekonomikas ilgt-spējīgu a� īstību. Taču skaidrojums ir aplams šādu iemeslu dēļ: 1) minētā teorēma ir a� iecināma tikai uz ideālu pilnīgas konkurences modeli, kas mūsdie-nu ekonomikā neeksistē, 2) par efektivitātes kritērĳ u tiek pieņemts peļņas rādītājs naudas izteiksmē, kas no ilgtspējīgas a� īstības viedokļa ir pārlieku vien-kāršoti un nav korekti.

Pieņemsim, ka tiktu atrasta tāda Pareto efektīva si-tuācĳ a, kas atbilstu ilgtspējīgai a� īstībai. Pieņemsim, ka vairums sabiedrības locekļu to atzītu par pareizu un apņemtos ievērot. Vai ar to būtu pietiekami, lai šī Pareto efektīvā situācĳ a īstenotos dzīvē? Labklājības teorĳ as liberālais paradokss apgalvo, ka paļaušanās tikai uz cilvēku brīvu rīcību un Pareto efektīvas si-tuācĳ as sasniegšana ir nesavienojamas lietas. Pareto efektivitāti apdraud Neša līdzsvars – ja kaut viens sabiedrības loceklis atkāpsies no Pareto efektīvā stā-vokļa, jo tādējādi pieaugs viņa individuālais labums (kaut arī citiem sabiedrības locekļiem tas samazinā-sies), arī citi sabiedrības locekļi, to redzot, sāks do-māt: «Ja jau citi tā dara, kāpēc man ir jābūt godīgam muļķim?» Līdz ar to sabiedrība ieslīgs Neša līdzsva-ra stāvoklī, kur katrs sabiedrības loceklis saprot, ka situācĳ a ir slikta, taču, ja kāds to sāks mainīt, viņš pats no tā tikai cietīs.

Kā panākt, lai tiktu saglabāts Pareto efektīvais stā-voklis, ja tas nav Neša līdzsvara stāvoklis?

Amerikāņu ekonomists Torstens Veblens savos darbos apskatījis tādus jēdzienus kā «instinkti» un «institūti». Institūti ir gadsimtu gaitā sabiedrībā vei-dojušos normu kopums, kuras tiek ievērotas ne aiz


158

bailēm no soda, bet gan tāpēc, ka šo normu pārkā-puma neiespējamība cilvēkam ir ieaudzināta jau no mazām dienām. To, ko dara guļamistabā vai tuale-tē, nedara uz ielas, un otrādi. Institūti ar likumu at-tur indivīdus no tādas darbības, kas var apdraudēt sabiedrību. Tos zaudējot, sabiedrības labklājība tiek būtiski apdraudēta.

Domājams, ka visdrošākais ir gadsimtu gaitā sevi a� aisnojušais ceļš – noteiktu principu iedzīvināšana sabiedrībā vispārpieņemtu normu veidā. Pašlaik val-došā augstprātīgā a� ieksme pret vērtībām, kuras no-drošina šādu normu ievērošanu, proti, ģimeni, tautu, valsti, tikumību, reliģĳ u, nopietni apdraud virzību uz mērķi – ilgtspējīgu a� īstību.

8.2.2. EKONOMIKAS UN VIDES MIJIEDARBĪBA

Saimnieciskā darbība vienmēr ietekmē vidi. Ten-dence, kas novērota a� īstītākās pasaules valstīs, rā-da, ka cilvēce patērē aizvien vairāk resursu, nekā būtu nepieciešams tās pamatvajadzību apmierināša-nai. Tas izriet no likumsakarības – jo augstāks dzīves līmenis, jo lielāka pirktspēja. Lai apmierinātu savas pamatvajadzības, cilvēki patērē siltumu, enerģĳ u, pārtiku, apģērbu, mēbeles un jaunākās tehnoloģĳ as. Lai radītu produktus un sniegtu pakalpojumus, tiek izmantotas dabas bagātības. Neracionālas saimnie-ciskās darbības dēļ šo krājumu var nepietikt nāka-majām paaudzēm. Vidi apdraud ražošanas un pa-tērēšanas procesā radušies atkritumi, kuru apjomi

aizvien palielinās, jo arī cilvēku skaits uz Zemes ne-mitīgi pieaug. 8.1. a� ēlā shematiski parādītas mate-riālu plūsmas starp vidi un ekonomiku.

Cilvēka un vides savstarpējo mĳ iedarbību nosacīti var raksturot divējādi:

1) cilvēka un vides mĳ iedarbība, 2) cilvēku mĳ iedarbība. Ekonomikai svarīgi ir pakalpojumi, ko sniedz vide:

vide kā resursu avots, ▪vide kā atkritumu izvietošanas telpa, ▪vide kā dzīves telpa un eksistences nodrošinā- ▪jums.

Vide ekonomikā tradicionāli tikusi uztverta kā at-jaunojamo un neatjaunojamo resursu avots un vie-ta, kur izvietot atkritumus. Tā ir izteikta vides eks-pluatēšanas pieeja. No ekonomikas viedokļa svarīgi ir tas, ka uzskaitīti tie resursi, kam ir īpašnieks un par kuru izmantošanu tiek maksāts. Daļa vides re-sursu bĳ a un ir bezmaksas. Būtiska ir resursu inten-sīva izmantošana un fakts, ka daļai resursu nav no-teikta īpašnieka.

Vides intensīva ekspluatācĳ a saimnieciskās darbī-bas veikšanai ir novedusi pie tā, ka vides izmaiņas 20. gadsimta vidū kļuva par nopietnu pro blē mu glo-bālā mērogā, kas izpaužas kā ārējo izmaksu palieli-nāšanās.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu a� īstību, katrs process jāizvērtē pēc trim pamatprincipiem:

vajadzības ▪ – uzsverot pasaules nabadzīgās daļas (a� īstības valstu un sabiedrības nabadzīgo slā-ņu) vitālās vajadzības, kam jānodrošina visaug-stākā prioritāte. Tas ir vienlīdzības un godīguma princips, jo cilvēki visur ir vienādi, ar vienādām tiesībām uz pārtiku, mājokli, izglītību, arī uz-manību un mīlestību;vides ▪ ierobežotās iespējas nodrošināt pašreizējās un nākotnes vajadzības saistībā ar mūsdienu tehno-loģĳ u un sociālās organizācĳ as a� īstības līmeni. Tas ir piesardzības jeb ilgtermiņa redzējuma princips – nekad neņemt vairāk kā nepieciešams, nenovērtēt par zemu iespējamos riskus. Pirms kaut ko pēr-kam, pārdomāsim – vai mums to tiešām vajag, pirms ieviešam jaunu tehnoloģĳ u vai produktu – vai tie tiešām ir droši visos aspektos, pirms ko nolaužam vai nomedījam – vai mums to vajag un vai mirkļa prieks par savu visspēcību nav nenozī-mīgāks par dzīvās dabas daudzveidību, par kuru gribētu priecāties arī nākamās paaudzes;sistēmisms ▪ – mĳ iedarbības ievērošana starp vidi, sabiedrību un tautsaimniecību, ko parasti atspo-guļo trīs kapitālu modelī, tajā ietverot dabas ka-pitālu, cilvēkkapitālu un cilvēku radīto kapitālu.

Ilgtspējīga a� īstība nozīmē risināt jebkuru eko-nomikas, sabiedrības vai vides jautājumu tā, lai pie-ņemtais lēmums būtu labvēlīgs vai pēc iespējas ma-zāk nelabvēlīgs pārējo nozaru a� īstībai. Ilgtspējīgas a� īstības koncepcĳ a ietver fi ziskos ap stākļus, politis-kas vīzĳ as, jēdzienu par dzīves kvalitāti vai labklā-jību un optimizētu ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu tās resursu pieejamību nākamajām paaudzēm.

Piesārņojums unatkritumi

Preces un pakalpojumi

Produktutirgus

Ekonomiskaiscikls

DABA

Firmas Mājsaimniecības

Faktorutirgus

Ražošanas faktori

Dabas resursi un videspakalpojumi

Atkritumusiltums

Saulesenerģija

1

3

9

87

6

2

54

10

Ekoloģiskais cikls

8.1. attēls. Ekonomikas un vides mijiedarbības modelis1 – preču un pakalpojumu piegāde; 2 – preču un pakalpoju-mu pieprasījums; 3 – resursu piegāde; 4 – resursu pieprasī-jums; 5, 6 – otrreizējā izmantošana, pārstrāde un atjaunošana; 7 – atlikums no ražošanas; 8 – atlikums no patēriņa; 9, 10 – ie-gūtie dabas resursi.


159

8.2.3. IETEKME UZ VIDI TO NOTEICOŠIE FAKTORI UN PRINCIPI

Ietekmi uz vidi nosaka materiālās labklājības pieau-gums. Tas nozīmē lielāku materiālu un enerģĳ as plūs-mu, bet tās samazināšana – mazāk ietekmētu vidi. Ar likumu noteikta prasība potenciāli bīstamiem saim-nieciskās darbības objektiem veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), tas ir viens no vides aizsardzības politikas instrumentiem. IVN ir procedūra, kas tiek piemērota, lai novērtētu paredzētās darbības iespēja-mo ietekmi uz vidi un izstrādātu priekšlikumus ne-labvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai.

Pretstatā normatīvajiem aktiem, kas regulē kādu konkrētu vides sektoru, piemēram, ūdens vai gaisa izmantošanu, IVN ir vērsta uz visu vidi ietekmējošo darbību izvērtēšanu. Šis izvērtēšanas process ir jāuz-sāk pēc iespējas agrākā paredzētās darbības plānoša-nas, projektēšanas un lēmumu pieņemšanas stadĳ ā. Veicot IVN, jānovērtē paredzētās darbības izraisītas tiešas vai netiešas pārmaiņas vidē, kuras ietekmē vai var ietekmēt

cilvēku, viņa veselību un drošību, ▪bioloģisko daudzveidību, ▪aug sni, gaisu, ūdeni un klimatu, ▪ainavu, kultūras un dabas mantojumu, ▪materiālās vērtības, ▪visu minēto jomu mĳ iedarbību. ▪

Svarīga loma IVN procedūrā ir atvēlēta sabiedrī-bai, kurai dotas plašas iespējas līdzdarboties vides jautājumu izvērtēšanā, kā arī ietekmēt lēmumu pie-ņemšanas gaitu un rezultātu.

Nosacīti izšķir divus galvenos virzienus – ekono-misko un vides virzienu. Pie šiem diviem virzieniem jāpieskaita vēl viens – vides un ekonomikas ciešā saistība, kad ekonomisko risinājumu pieņemšana bal stās uz racionālas dabsaimniecības principiem un vides aizsardzību. Vides un ekonomisko mērķu sav-starpējā mĳ iedarbība atainota 8.2. a� ēlā.

Vides un ekonomisko mērķu savstarpēja saskaņa

VideEkonomika Vide Ekonomika

Vide

Ekonomika

Ekonomisko mērķu dominante

Vides mērķu dominante

8.2. attēls. Vides un ekonomisko mērķu mijiedarbība

Ekonomisko mērķu dominantes gadījumā vides pra-sības tiek pieņemtas tikai tādā mērā, kādā to piepra-sa tiesību akti. Vides mērķu dominante nozīmē apzi-nātu ekonomisko interešu ierobežošanu, ieskaitot ienākumus un konkurenci. Vides ekonomika ietver pretrunu izlīdzināšanu starp ekonomiku un ekosis-tēmām, dabas saimniecības pasākumu apvienošanu ar ražojamās produkcĳ as izmaiņām, pašu ražošanu un pārvaldības procesiem.

Ilgtspējīgas a� īstības koncepcĳ a piedāvā tradicio-nālās ekonomikas maiņu, tās galveno principu hu-manizācĳ u, ekonomisko un vides sistēmu a� īstības saskaņotību un kopīgu pieeju meklēšanu. Viena no galvenajām vides ekonomikas kā zinātnes atšķirī-bām no tradicionālās ekonomikas un ekoloģĳ as ir lielāka mēroga un ilgtspējīga pieeja cilvēku darbībai telpā un laikā, kas iekļauj veselu tīklu dažādu līmeņu ekonomisko un ekoloģisko sistēmu, kuras savstarpē-ji mĳ iedarbojas. Tradicionālā ekonomika ir orientēta uz individuāliem patērētājiem, kuru gaume un izvē-les ir noteicošās. Tehniskā progresa un aizvietojamī-bas dēļ dabas resursi tiek uzskatīti par neierobežo-tiem. Vides ekonomikas koncepcĳ a bal stās uz citiem principiem – cilvēki tiek uzskatīti tikai par vienu, kaut arī ļoti svarīgu apvienotās vides – ekonomiskās sistēmas – komponentu.

Ietekmi uz vidi nosaka vairāki sociālekonomiski faktori: iedzīvotāju skaits, materiālās labklājības līme-nis un izmantotās tehnoloģĳ as. Tā ir IPAT formula:

I = P × A × T ,kurI – ietekme uz vidi;P – iedzīvotāju skaits;A – pārticība, materiālā labklājība, ko var izteikt

kā IKP/ iedzīv.;T – tehnoloģĳ as. Ja iedzīvotāju skaits nepieaug, lielāku nozīmi ie-

gūst materiālā labklājība un tehnoloģĳ as. Materiālo labklājību tradicionāli vērtē ar iekšzemes koppro-duktu uz iedzīvotāju. Materiālās labklājības pieau-gums ilgi tika uzskatīts un aizvien tiek uzskatīts par nozīmīgu valsts sekmīgas darbības rādītāju. Tā kā šāda pieeja ir tipiska tirgus ekonomikas valstīm, ma-teriālās labklājības pieaugumam ir raksturīgas arī visas tirgus nepilnības. Tirgus mehānisms nosaka cenas, kuras ietver uzņēmēja izmaksas, bet neietver sabiedrības zaudējumus, kādi rodas preču ražošanas un sadales procesā. Nozīmīgākā tirgus nepilnība ir ārējie efekti, kurus var vērtēt kā ārējās izmaksas, ko pakalpojumu sniedzēji un preču ražotāji uzliek sa-biedrībai. Tādējādi ekonomiskā darbība rada nega-tīvu ietekmi vidē (ārējie efekti) un rodas zaudējumi, kas jāsedz degradētās vides izmantotājiem.

Ārējās izmaksas ir zaudējumi, ko subjekts A ar sa-vu darbību rada citam subjektam B vai subjektam C bez iepriekšēja nodoma un nekompensējot šos zau-dējumus.

Analizējot vides stāvokli un saimnieciskās darbī-bas ietekmi uz vidi, ir lietderīgi izmantot vides indi-katoru sistēmu, kas redzama 8.3. a� ēlā.

8.2.4. VIDE KĀ KAPITĀLS: EKONOMISKĀ AUGSME UN ATTĪSTĪBA

Ekonomiskā augsme kļuvusi par ekonomiskās ana-līzes centrālo pro blē mu, jo, ņemot vērā pastāvīgu iedzī-votāju skaita palielināšanos, ekonomikas a� īstībai jā-nodrošina iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās.


160

Daži ekonomisti apgalvo, ka ekonomikas augsme jeb-kurā gadījumā rada dzīves līmeņa pieaugumu visiem iedzīvotājiem. Tomēr reālā ekonomika rāda, ka dau-dzās valstīs šis process nerada būtisku dzīves līmeņa pieaugumu trūcīgajiem iedzīvotājiem.

Ilgtspējīgā a� īstībā ar jēdzienu «a� īstība» tiek sa-prasta ne tikai augsme (ražošanas, nacionālā koppro-dukta, labklājības), bet arī sociālās un ekonomiskās jomas a� īstība, vienlaikus nodrošinot dabisko eko-sistēmu un cilvēka dzīves vides saglabāšanu.

Kāpēc augsme nav tas pats, kas a� īstība? Ekono-mikas augsme – ar reālā iekšzemes kopprodukta pro-centuālo pieaugumu mērīta saimnieciskās darbības apjoma palielināšanās konkrētā laika posmā.

A� īstība ir plašāks jēdziens, kas ietver dzīves lī-meņa pieaugumu un nabadzības samazinājumu. Ekonomikas augsme nodrošina dzīves līmeņa pieau-gumu tikai nelielai iedzīvotāju daļai, bet lielākā da-ļa iedzīvotāju slīgst nabadzībā. Tas, kā ekonomikas augsme ietekmē dažādus iedzīvotāju slāņus, nosaka ekonomikas a� īstības līmeni.

Tātad ir iespējama ekonomikas augsme bez a� īs-tības vai ar nelielu a� īstību. Par valsts a� īstību var spriest, analizējot tās ekonomiskos raksturlielumus. Vēsturiski IKP tika izmantots kā galvenais raksturlie-lums izaugsmes novērtēšanai. IKP kā dzīves līmeņa rādītāju parasti izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni dažādās valstīs. Valstīs ar lielāku iedzīvotāju skaitu ir jābūt lielākam IKP nekā valstīs ar mazāku iedzīvotā-ju skaitu. Lai salīdzinātu dzīves līmeni dažādās val-stīs, lieto IKP uz vienu iedzīvotāju (no latīņu val. per capita – ‘uz katru galvu’). Tā kā cenu līmenis dažādās valstīs atšķiras, IKP/iedzīv. tiek pārrēķināts, ņemot

vērā cenu līmeņu atšķirības. Šādu rādītāju sauc par IKP/iedzīv. pēc pirktspējas paritātes standartiem.

IKP/iedzīv. = IKP/iedzīvotāju skaits

Tā kā pasaulē iedzīvotāju skaits nemitīgi palie-linās un daudzviet pieaug IKP uz iedzīvotāju, ir nepieciešams arvien vairāk resursu, rodas vairāk atkritumu, un mēs tuvojamies vides kapacitātes ro-bežu pārsniegumam.

Pagātne Tagadne Nākotne ?

Globālā vide

Globālā ekonomika

Globālā vide

Globālā ekonomika

Globālā vide

Globālā ekonomika

8.4. attēls. Ekonomiskās augsmes iespējamās sekas

Robežpārsniegums ir stāvoklis, kurā aizkavētie vi-des signāli nav pietiekami spēcīgi, lai apturētu aug-šanu. Šādā stāvoklī sabiedrībai vēl ir izdevība rīko-ties, atgriezties vides ietilpības robežās un izvairīties no sabrukuma (8.4. a� ēls.).

Latvĳ as nacionālajā Lisabonas pro grammā ņemta vērā ES nostādne par to, ka ekonomiskā augsme jāat-saista no resursu izmantošanas, lai tautsaimnieciskie un sociālie panākumi netiktu gūti uz dabas resursu pārmērīgas izmantošanas un vides kvalitātes paslik-tināšanās rēķina. Tāpēc nepieciešamais nosacījums ir nodrošināt resursu izmantošanas ilgtspējību. Pastāv dažas nepilnības, kuras vajadzētu ņemt vērā, anali-zējot ekonomikas augsmi un pamatojoties uz IKP:

IKP aprēķinos ņem vērā ēnu ekonomikas ietek- ▪mi, tomēr par tās apjoma precizitāti drošu ga-rantĳ u nav;IKP atspoguļo nevis kvalitatīvo, bet galvenokārt ▪kvantitatīvo pieeju. Līdz ar to IKP pilnībā nepa-rāda iedzīvotāju dzīves līmeņa kvalitāti, bet vi-des un dabas aizsardzība tiek upurēta ražošanai.

Nacionālais kopprodukts (NKP) ir to gala produk-tu kopējā vērtība, kas gada laikā radīti ar valsts ie-dzīvotājiem piederošajiem ražošanas līdzekļiem.

Starpība starp IKP un NKP rāda ārvalstnieku gūto tīro ienākumu. Ja IKP pārsniedz NKP, valsts iedzīvo-tāji ārvalstīs nopelna mazāk nekā ārvalstnieki nopel-na mūsu valstī.

Lai nodrošinātu būtisku iedzīvotāju labklājības pieaugumu, vajadzīga stabila un ilgtspējīga ekono-miskā augsme, bet to lielā mērā ietekmē dabas resur-su patēriņš un vides piesārņojums.

Ekonomisti izvirzījuši ideju, ka ekonomikai ir trīs produkcĳ as līmeņi:

1) primārā produkcĳ a saistīta ar izejvielu iegūšanu no lauksaimniecības, zvejniecības, mežsaimnie-cības un ieguves rūpniecības. Pārsvarā šis līme-nis raksturīgs valstīm, kurās ir zems ienākumu līmenis;

DVirzošie spēki

PSlodze

SStāvoklis

IIetekme

RRīcība

8.3. attēls. Vides indikatoru sistēmaD – virzošie spēki – sociāli ekonomiskie faktori, kas veicina vides kvalitātes rādītāju izmaiņas; P – slodzes indikatori – rak-sturo cilvēka saimnieciskās darbības radīto slodzi vidē (izmešu daudzums, atkritumu ražošana, nozvejas apjoms); S – stāvokļa indikatori – raksturo vidi gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi (pie-sārņojošo vielu koncentrācija, sugu skaits utt.); I – ietekmes indikatori – raksturo vides izmaiņu ietekmi uz ekosistēmām, cilvēku vai vidi kopumā (izzudušo sugu skaits, saslimstība); R – rīcības indikatori – raksturo valsts politiku un pasākumus vi-des kvalitātes uzlabošanai, izmešu samazināšanai (valsts pro-grammas, soda naudas).


161

2) sekundārā produkcĳ a ietver industriālo pro-dukcĳ u, kas saistīta ar ražošanu un būvniecību. Pārsvarā šis līmenis raksturīgs valstīm ar vidēju ienākumu līmeni;

3) terciārā produkcĳ a saistīta ar pakalpojumu sniegšanu (izglītība, tūrisms). Šis līmenis domi-nē augsti a� īstītās valstīs. Ja valstĳ ir liels trešā līmeņa produkcĳ as piedāvājums, tas nozīmē, ka ekonomika ir savā brieduma posmā un izaug-smes procesā.

Valstu ekonomikas a� īstība sākas ar primārās produkcĳ as ražošanu, tad pāriet uz otrā līmeņa

produkcĳ as ražošanu un tikai pēc tam uz trešo līme-ni. Līdz ar ekonomikas augsmi un ienākumu pieau-gumu palielinās arī pieprasījums pēc lauksaimnie-cības precēm. Tātad, ja ienākumi augs, pieprasījums pēc šīm precēm augs proporcionāli straujāk, tāpēc augs arī otrais līmenis. Palielinoties iedzīvotāju ie-nākumiem, palielināsies pieprasījums pēc pakalpo-jumiem, tādā veidā augs un a� īstīsies trešais līmenis. Dažās mazāk a� īstītās valstīs tūrisma dēļ terciārais līmenis ir ļoti nozīmīgs, bet sekundārais līmenis – vājš. Ekonomisti konstatējuši, ka tāda situācĳ a valstĳ varētu būt riskanta.

8.3. ILGTSPĒJĪGA TAUTSAIMNIECĪBAS ATTĪSTĪBA UN VIDE

Ekonomiskās a� īstības novērtēšanā grūtākais ir izvēlēties vienotus raksturlielumus, kas vislabāk atspoguļotu virzību uz ilgtspējīgu a� īstību, kā arī ekonomiskos procesus un to ietekmi uz vidi. Ekono-mikas indikatori pārsvarā ir izteikti monetārās vie-nībās, vides indikatori – fi zikālās vienībās (izcirsto mežu platība hektāros, apdraudēto sugu skaits, pie-sārņojuma apjoms), bet sociālie indikatori var būt saistīti ar reālās dzīves ap stākļiem (nodarbinātības līmenis, nabadzība) vai cilvēciskajām vērtībām, ko ietekmē kultūra, morāle un reliģĳ a. Daudzi indika-tori ļauj novērtēt dažādu ilgtspējīgas a� īstības po-litikas izvirzīto mērķu sasniegšanu, tomēr nedod priekšstatu par kopējo situācĳ u, izmaksām un eko-nomisko stāvokli.

Pasaulē ir izstrādāti vairāki kompleksie indeksi, kas paplašina un apkopo vides, sociālos un eko-nomiskos indikatorus vienotā shēmā, tādējādi at-vieglojot progresa novērtēšanu ceļā uz ilgtspējīgu a� īstību.

Vides vadības analīze ļauj secināt, ka jāpilnveido vides ekonomiskās efektivitātes noteikšanas un re-gulēšanas kārtība vidi saudzējošu lēmumu pieņem-šanai saimnieciskajā darbībā nozaru uzņēmumos un tautsaimniecībā kopumā.

Katru ražošanas procesu var nosacīti iedalīt trīs daļās:

1) izlietotie resursi – izejmateriāli, palīgmateriāli, energo resursi, darbaspēks,

2) ražošanas process – mehāniska, ķīmiska vai cita veida materiālu apstrāde,

3) iegūtais rezultāts – produkcĳ a (arī atkritumi, emisĳ as aug snē, ūdenī, gaisā, troksnis, putekļi, smakas).

No vides viedokļa īpaši svarīgi ir novērtēt iegu-vumus. Lai gan saimnieciskās darbības procesā veidojas piesārņojums, ne vienmēr tas ir būtisks risks atsevišķiem ražošanas posmiem. Dažos ra-žošanas procesos pastāv lielāks emisĳ u risks nevis ūdenī, bet gan gaisā. Ja emisĳ u veidošanās iespē-jamība ir apmēram vienāda, jāizvērtē to ietekme uz vidi, noskaidrojot, vai emisĳ as ūdenī var radīt

nopietnāku ietekmi uz vidi nekā emisĳ as gaisā. Piemērojot šo shēmu konkrētam ražošanas uzņē-mumam, vieglāk var atrast tās ražošanas procesa daļas, kur nepilnību dēļ saimnieciskās darbības veicējs pārkāpj piesārņojošās darbības atļaujā mi-nētos nosacījumus.

Saistībā ar investīcĳ ām sevišķi svarīgs posms ir lēmuma pieņemšana par investīcĳ u izmantošanu. No tā, cik pareizi tiks izstrādāti investīcĳ u projekti, atkarīgs investīcĳ u atmaksāšanās ilgums un saim-nieciskās darbības objekta a� īstības perspektīvas. Atkarībā no projektu veida starptautiskajā praksē reālo investīcĳ u projektu efektivitātes novērtēšanai lieto dažādas metodoloģiskās pieejas un pamatprin-cipus, ko var nosacīti apvienot divās grupās:

1) metodes, kas neparedz lietot diskontēšanas koncepcĳ u:

grāmatvedības peļņas normas vērtēšanas ▪metode,investīcĳ u atmaksāšanās perioda vērtēšanas ▪metode;

2) metodes, kas pamatojas uz diskontēšanas kon-cepcĳ as izmantošanu:

tīrā diskontētā ienākuma vērtēšanas metode, ▪investīcĳ u rentabilitātes vērtēšanas metode, ▪iekšējās ienesīguma (ienākuma) normas vēr- ▪tēšanas metode (sk. 8.5.4. nodaļu).

Vērtējot investīcĳ as, ir svarīgi ņemt vērā ne tikai tiešos ieguvumus, bet arī dažādus netiešos labumus.

Izpētot Pasaules Energoefektivitātes un atjauno-jamās enerģĳ as fonda normatīvus publiskā un pri-vātā fi nansējuma piesaistīšanai, kas paredz nodro-šināt globālu piekļuvi klimatam labvēlīgiem, lētiem un drošiem energopakalpojumiem, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka pieprasījums pēc enerģĳ as līdz 2030. gadam pasaulē pieaugs par vairāk nekā 60%. Tiek lēsts – lai apmierinātu šo pie-prasījumu, nākamajos 25 gados enerģētikas nozarē būs jāiegulda apmēram 8 triljoni latu. Izmantojot parasto investīcĳ u piesaistīšanas plānu, rastos no-zīmīgas fi nansiālas grūtības, turklāt šis plāns neno-drošinātu ilgtspējīgu nākotni.


162

Investīcĳ as atjaunojamās enerģĳ as izmantošanā un energoefektivitātē ir tipiski sabiedriskie labu-mi, kas sniedz būtiskus ieguvumus gan no vietējā, gan globālā viedokļa, piemēram, zemas siltumnīc-efektu izraisošo gāzu un piesārņotāju emisĳ as. Tas palīdz uzlabot energoapgādes drošību, izmantojot tādus vietējā mērogā pieejamus enerģĳ as avotus kā vēja, saules, ģeotermiskā vai biomasas enerģĳ a. Aiz-vien plašāka efektīvas atjaunojamo energoresursu tehnoloģĳ as izmantošana mazinās fosilā kurināmā ietekmi uz vidi un veselību, kā arī spriedzi energo-resursu tirgos. Tā sekmēs vietējo nodarbinātību un ienākumu radīšanu, piemēram, nodrošinot enerģi-jas lietderīgu izmantošanu, īpaši a� ālos apgabalos, kur elektropiegādes paplašināšana nav ekonomiski izdevīga.

Ja pilnībā ņem vērā sabiedrisko labumu, tad at-jaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projekti bieži vien kļūst ekonomiski pievilcīgi, īpaši valstīs, kur enerģĳ as ražošana parasti ir neefektīvā-ka un vairāk piesārņo apkārtējo vidi nekā industria-lizētās valstīs, kur ir spēkā mūsdienīgi tiesību akti vides jomā.

Lai investori atmaksāšanās laiku neuzskatītu par papildu riska faktoru, obligāti jāveic investīcĳ u at-maksāšanās laika aprēķins un novērtējums. Vides mērījumus vēlams saistīt ar aprites cikla pieeju, kas identifi cē galvenās pro blē mas, kā arī ar produkta ietekmi uz vides aizsardzības pasākumiem. Saim-nieciskās darbības radītā piesārņojuma novērtēša-nā, veicot aprites cikla analīzi, ir grūti izlemt, kurā stadĳ ā produkts īsti rodas. Kā piemēru var minēt gumĳ as riepu. Var aplūkot procesu līdz na� as iegu-vei, lai radītu sintētisku gumĳ u, vai arī iekļaut ne-pieciešamā urbšanas ekipējuma ražošanu, lai iegūtu na� u, vai pat ražošanas iekārtas un ekipējumu, kas nepieciešams, lai apkalpotu urbšanas ierīces.

Latvĳ as ap stākļiem raksturīgs piemērs saistās ar tekstilrūpniecību – vai tekstilizstrādājuma ap-rites cikls sākas no šķiedras pārstrādes vai linu audzēšanas? Piesārņojuma novērtēšanai jānošķir

saimnieciskās darbības procesi, lai iegūtu visu ap-kārtējās vides kompleksu mĳ iedarbību ekonomis-kajā sistēmā. Lietojot izlietoto resursu un sa sniegto rezultātu (Input-Output – I-O) analīzi, iespējams pil-nībā aprakstīt visu netiešo un tiešo piesārņojumu, ko rada konkrēta tehnoloģĳ a, kas nodrošina gan produkcĳ as ražošanu, gan ražošanas procesā izlie-toto citu nozaru produkcĳ u.

I-O analīze ļauj vismaz teorētiski veikt aprites cikla analīzi produktam vai ražošanas tehnoloģi-jām. I-O analīzi var arī lietot, lai aprēķinātu tiešos un netiešos izmantošanas efektus dažādām tehnolo-ģĳ ām. Lai lietotu I-O analīzi, nepieciešama informā-cĳ a par izmaksām, izlaidi un piesārņojumu, tāpēc, kaut arī no teorĳ as viedokļa I-O metode ir pievilcī-ga, tā netiek plaši lietota produkta aprites cikla ana-līzes posmos.

Pat vienkāršota I-O metode parāda ietekmju nozī-mi aprites cikla laikā:

tehnoloģĳ as, kas visaptveroši samazina resursu ▪izmantošanu, vienmēr ir pieskaitāmas pie tīrām tehnoloģĳ ām; tehnoloģĳ as, kas aizstāj kādu netīru procesu ar ▪citu tīrāku (aizstāšanas tehnoloģĳ as), var arī ne-būt tīrās tehnoloģĳ as.

Detalizēta I-O metode ļauj droši konstatēt, vai plānotais tīro tehnoloģĳ u cikls saimnieciskajā dar-bībā patiešām būs tīrs. Ekonomisti ir atklājuši daudz komplicētākus I-O modeļus, kas ietver dažādu eko-nomikas sektoru un dažu galveno piesārņotāju vi-des ekonomisko efektu veidošanu.

Lineārās (matricas) algebras metodes tiek lietotas, lai aprēķinātu tiešo un netiešo piesārņojumu, ievie-šot dažādus modernu tehnoloģĳ u kompleksus.

Praktiski I-O metode vēl joprojām nav lietojama, lai noskaidrotu detalizētus jautājumus, piemēram, vai damasta audums ir tīrāks par vienreizējai lieto-šanai paredzētu materiālu? Tā vietā I-O metodi lieto plašāku jautājumu noskaidrošanai, piemēram, par resursu izmantošanas un piesārņojuma samazinā-šanu kādā tautsaimniecības nozarē.

8.4. VIDES EKONOMIKA UN TIRGUS MEHĀNISMS

8.4.1. KONKURENCES TIRGUS MEHĀNISMS

Tirgus funkcionēšanu nosaka pieprasījums un piedāvājums. Pieprasījums parāda, cik daudz pre-ču cilvēki vēlas un spēj nopirkt, un piedāvājums – cik daudz preču ražotāji ir gatavi piedāvāt tirgū par dažādām cenām. Mĳ iedarbība starp pircējiem un pārdevējiem palīdz noteikt līdzsvara cenu, kā-dā pieprasītais un piedāvātais preces daudzums ir vienāds.

Pieprasījuma līkne grafi ski a� ēlo sakarību starp pieprasīto preces daudzumu un tās cenu.

Pieprasījuma likums nosaka – ja citi nosacījumi ir vienādi, preces pieprasītais daudzums samazinās, pieaugot cenai. Piedāvājuma līkne grafi ski a� ēlo sa-karību starp piedāvāto preces daudzumu un tās ce-nu. Piedāvājuma likums nosaka – ja citi nosacījumi ir vienādi, preces piedāvātais daudzums palielinās, pieaugot cenai. Citi nosacījumi, kas ietekmē preces pieprasījumu, ir pircēju ienākumu līmenis, papil-dinošo un aizvietojošo preču cenas, pircēju gaume, nākotnes prognozes. Savukārt piedāvājumu bez pre-ces cenas ietekmē arī izejmateriālu un darbaspēka izmaksas, tehnoloģĳ u pieejamība, pārdevēju skaits. Grafi ski tirgus līdzsvars ir parādīts 8.5. a� ēlā.


163

Cena(p)

pk

qk Daudzums (q)

Pieprasījums (D)

Piedāvājums (S)

8.5. attēls. Tirgus līdzsvars pilnīgas konkurences ap stākļosTirgus līdzsvars rodas, kad preces pieprasītais un piedāvātais daudzums ir vienāds. Grafi kā konkurences noteiktā līdzsvara cena ir pk un daudzums – qk.

Pilnīga konkurence – tirgus stāvoklis, ja tajā pa-stāv gan pircēju, gan pārdevēju konkurence, bet nav savstarpējas pārdevēju vienošanās par preču cenu, un tas atbilst šādiem kritērĳ iem:

ir ļoti daudz pircēju un pārdevēju, no kuriem ▪neviens nevar ietekmēt tirgus cenu, pircējiem un pārdevējiem ir brīva iespēja tirdz- ▪niecību sākt vai pārtraukt,tiek piedāvātas vienveidīgas, nediferencētas pre- ▪ces,pircējiem un pārdevējiem ir iespējams iepazīties ▪ar pilnīgu informācĳ u par tirgu,tirgū ir iespējams pirkt vai pārdot jebkādu preču ▪daudzumu.

Tirgus pašregulācĳ as svarīgs priekšnoteikums ir pilnīga konkurence. Tā kā reāli dzīvē visi pilnīgas konkurences nosacījumi pastāv reti, parādās situāci-jas, kad resursu sadalījums nav efektīvs un ir iespē-jams uzlabot kādu tirgus dalībnieku situācĳ u, nepa-sliktinot neviena cita dalībnieka situācĳ u.

8.4.2. VIDES PRO BLĒ MAS KĀ TIRGUS NEPILNĪBU REZULTĀTS

Vides pro blē mu rašanās parāda, ka a� iecībā uz vi-di un dabas resursiem tirgus mehānisms nav nodro-šinājis efektīvāko resursu sadalījumu, kā to paredz teorĳ a.

Situācĳ as, kurās tirgus cenu veidošanās mehā-nisms nenodrošina sabiedrībai efektīvu resursu sa-dalījumu, tiek sauktas par tirgus nepilnībām. Galve-nās tirgus nepilnības ir

sabiedrisko labumu pieprasījuma noteikšanas ▪grūtības,pozitīvi un negatīvi ārējie efekti, ▪nepilnīgas konkurences gadījumi (monopoli, ▪oligopoli, monopolistiskā konkurence),informācĳ as asimetrĳ a. ▪

Sabiedriskie labumi ir preces un pakalpojumi, kas vienlaikus pieejami daudziem indivīdiem, un viena indivīda patēriņš nesamazina patēriņa iespējas ci-tiem. Kā piemērus sabiedriskiem labumiem var mi-nēt tīru gaisu vai ūdeni, parkus, sabiedriskās kārtības

nodrošināšanu – tie ir pieejami daudziem patērētā-jiem, un ir neiespējami vai ļoti sarežģīti citus a� urēt no to lietošanas, pat ja viņi par to nav maksājuši.

Uzskatot piesārņojuma samazināšanu par pakal-pojumu, uz kuru tāpat a� iecas brīvā tirgus nosacīju-mi, varētu atrast ekonomiski efektīvu vides piesār-ņojuma līmeni. Lai noteiktu līdzsvara stāvokli, būtu jākonstruē pieprasījuma un piedāvājuma taisnes. Tā kā vides kvalitātes uzlabojumi ir sabiedrisks labums, rodas grūtības noteikt tās pieprasījumu ar dažādiem cenu līmeņiem. Sabiedriskie labumi reāli netiek tir-goti, un cilvēki nezina, cik viņi par tiem būtu gatavi maksāt, jo tos var izmantot neko nemaksājot. Tomēr ekonomistiem ir izdevies atrast metodes, ar kurām var vismaz aptuveni noteikt sabiedrības pieprasīju-mu pēc vides kvalitātes uzlabojumiem.

Līdzīgi kā citām precēm, kuru tirgus līdzsvars parā-dīts 8.6. a� ēlā, piedāvājuma taisne S parāda piesārņo-juma samazināšanas robežizmaksas – izmaksas, kas rodas, samazinot piesārņojumu par vēl vienu vienību dažādos vides kvalitātes līmeņos. Tāpat kā citu preču gadījumā, piedāvājuma līkne būs augošas funkcĳ as grafi ks, jo tādus piesārņojuma apjomus, kuros nekas nav darīts piesārņojuma samazināšanai, samazināt par vienu vienību izmaksā mazāk – pietiek uzstādīt vienkāršu a� īrīšanas iekārtu. Taču, uzlabojoties vides kvalitātei, piesārņojuma samazināšana par vēl vienu vienību izmaksā dārgāk, jo ir jāievieš daudz sarežģī-tākas piesārņojuma samazināšanas tehnoloģĳ as.

Vides kvalitātes pieprasījuma līkne D ir dilstošas funkcĳ as grafi ks, jo ieguvums no piesārņojuma sa-mazināšanas ir lielāks, ja piesārņojuma apjoms ir liels (koordinātu sākumpunkts). Uzlabojoties vides kva-litātei, ieguvumi no vēl vienas vienības piesārņoju-ma novēršanas kļūst mazāki. Ja pilsētā jau ir ļoti laba gaisa vai ūdens kvalitāte, cilvēki nebūs gatavi maksāt par nelieliem uzlabojumiem tikpat, cik viņi maksātu, ja esošā šo vides pakalpojumu kvalitāte būtu slikta, jo

Izmaksas,ieguvumi

(P)

pE

qE Piesārņojuma samazinājums (Q)

D = MB

S = MC

8.6. attēls. Piesārņojuma samazinājuma ekonomiski opti-mālais līmenisS = MC piedāvājums – sabiedrības robežizmaksas; D = MB pie-prasījums – sabiedrības robežieguvumi.Tirgus līdzsvars redzams pieprasījuma un piedāvājuma līknes krustpunktā, kur piesārņojuma samazināšanas robežizmaksas ir vienādas ar sabiedrības robežieguvumiem no piesārņojuma samazināšanas – ekonomiski efektīvais piesārņojuma samazi-nāšanas līmenis ir qE, un tā izmaksas – pE.


164

arī ieguvums no šiem uzlabojumiem ir mazāks. Tātad par pieprasījuma funkcĳ u varam uzskatīt gan cilvēku gatavību maksāt par vides kvalitātes uzlabojumiem, gan arī sabiedrības ieguvumus, kas saistīti ar tīrāku vidi, uzlabotu veselību, labāk funkcionējošām ekosis-tēmām, estētiku un īpašuma vērtības pieaugumu.

No ekonomikas viedokļa efektīvs piesārņojuma līmenis ir tāds, kurā piesārņojuma samazināšanas izmaksas nepārsniedz sabiedrības ieguvumus, ko rada piesārņojuma samazināšana. Tas nav tā sauca-mais «nulles piesārņojums», ko ar pašreizējām teh-noloģĳ ām varētu panākt, tikai pilnībā atsakoties no elektrības un transporta sistēmas izmantošanas, no dažādām precēm un pakalpojumiem.

Vides pro blē mu risinājumus var meklēt, arī mode-lējot pieprasījumu un piedāvājumu dažādām precēm un pakalpojumiem, kas rada vides piesārņojumu. Tādā gadījumā tirgus nepilnības ir ārējie efekti un nepilnīga informācĳ a.

Ārējie efekti rodas, ja, ražojot vai patērējot preci, rodas papildu izmaksas vai papildu labums kādai trešajai personai, kura nav ne preces pircēja, ne pār-devēja. Ja pilsētā ir rūpnīca, kas ražo cementu un rada kaitīgus izmešus, tad pilsētas iedzīvotājiem rodas pa-pildu izmaksas, jo viņi biežāk slimo, tāpēc jāapmeklē ārsti un jāpērk zāles. Tas ir negatīvs ārējais efekts, kas rada preces cenā neieskaitītas izmaksas, un tiek sara-žots pārāk daudz šīs preces, jo tirgus cena neatspo-guļo visas sabiedrības izmaksas (8.7. a� ēls).

Ja rūpnīca ievieš jaunu tehnoloģĳ u vai uzstāda at-tīrīšanas iekārtas, kas samazina piesārņojumu, tad trešajām personām rodas papildu labums – pilsē-tas iedzīvotāju veselība uzlabojas, palielinās darba

ražīgums, viņi var nopelnīt vairāk – tas ir pozitīvs ārējais efekts, un šī prece tiek saražota par maz, jo tir-gus cena neatspoguļo visus sabiedrības ieguvumus.

Tirgus nepilnības izraisa arī nepilnīga informācĳ a. Bieži patērētāji neapzinās, kādus ārējos efektus un kā-das izmaksas viņu patēriņš rada sabiedrībai kopumā. Negatīvus efektus rada, piemēram, plastmasas mai-siņi, kas ārkārtīgi lēni sadalās, pārmērīgs virszemes un gruntsūdens patēriņš nelabvēlīgi ietekmē pārējā ūdens kvalitāti un daudzumu, kā arī no ūdens atka-rīgās ekosistēmas. Pozitīvus ārējos efektus rada gaisa vai ūdens a� īrīšana, piesārņojuma novēršana, uzlabo-joties iedzīvotāju veselībai, pieaugot lauksaimniecības produktu ražai, saglabājoties bioloģiskajai daudzvei-dībai. Nodrošinot sabiedrību ar informācĳ u par patē-riņa sekām, preču pieprasījums vai gatavība maksāt par vides kvalitātes uzlabojumiem varētu mainīties.

Piesārņojuma samazināšana ir politikas līdzek-lis, ar kura palīdzību valdības cenšas risināt tirgus nepilnības – regulēt pieprasījumu un piedāvājumu vai nodrošināt vides piesārņojuma samazināšanu. Diemžēl arī valsts iejaukšanās ne vienmēr nodrošina efektīvu iznākumu un tirgus nepilnības netiek pilnī-bā novērstas.

8.4.3. PIESĀRŅOJUMA SAMAZINĀŠANAS METODES

Valdību rīcībā esošos līdzekļus un metodes var ieda-līt trĳ ās pamatgrupās: institucionālās pieejas, normatī-vie līdzekļi un ekonomiskās ieinteresētības metodes.

Institucionālā pieeja ir sabiedriskas preces īpa-šumtiesību piešķiršana kādam tirgus dalībniekam, transakcĳ u izmaksu samazināšana, informācĳ as pie-ejamības nodrošināšana.

Normatīvie līdzekļi ir noteiktā kārtībā apstiprinā-ti likumi, noteikumi vai standarti, kas nosaka prasī-bas, kādām jāatbilst ražošanas procesam, precei vai piesārņojumam, – tās ir kvotas, aizliegumi, netirgo-jamas licences.

Tirgus metodes (nodokļi, mērķsubsīdĳ as, tirgoja-mas emisĳ u kvotas) ir politikas iniciatīvas, kas ļauj piesārņotājam izvēlēties ekonomiski izdevīgāko pa-ņēmienu piesārņojuma samazināšanai.

Transakcĳ u izmaksas ir saistītas ar pārrunu ve-šanu starp piesārņotāju un sabiedrības pārstāvjiem, kas cieš no šī piesārņojuma. Izdevumi saistās ar ju-ridiskām konsultācĳ ām, sarunu organizēšanu, telpu un informācĳ as nodrošināšanu.

Institucionālās pieejas teorētiskais pamatojums ir sniegts Kousa teorēmā. 1960. gadā tika publicēts britu izcelsmes amerikāņu ekonomista, Nobela prē-mĳ as laureāta Ronalda Kousa (Ronald Coase, 1910) ie-vērojamais darbs «Sociālo izmaksu pro blē ma» («The Problem of Social Cost»). R. Kouss pamatoja, ka, no-sakot skaidras īpašuma tiesības, tirgus mehānisms nodrošinās efektīvu pro blē mas atrisinājumu neat-karīgi no tā, kurai pusei īpašumtiesības ir piešķirtas. Kā nepieciešamie nosacījumi minētas zemas infor-mācĳ as iegūšanas un transakcĳ u izmaksas.

Izmaksas,derīgums,

cena(P)

pK

pE

qKqE Daudzums (Q)

MPB = MSB

MSC

MPC

8.7. attēls. Ārējo efektu ietekme uz konkurences tirgus līdzsvaruMPC – privātās robežizmaksas; MSC – sociālās robežizmaksas (privātās izmaksas plus neieskaitītās izmaksas ārējo efektu dēļ); MPB – privātais robežieguvums; MSB – sociālais robež-ieguvums; qK – preces konkurences līdzsvara daudzums; qE – preces efektīvais daudzums; pK – preces konkurences cena; pE – preces efektīvā cena.Konkurences ap stākļos pieprasījuma un piedāvājuma līdzsva-ra daudzums būtu qK un cena – pK. Ja privātajām robežizmak-sām pieskaitām izmaksas, kas rodas negatīvu ārējo efektu dēļ, sabiedrības robežizmaksu līkne MPC novirzās uz MSC. Re-dzam, ka sabiedrībai efektīvais līdzsvars ir ar mazāku preces daudzumu qE un augstāku preces cenu pE.


165

R. Kouss parāda – ja ir defi nētas īpašuma tiesības, iesaistītās puses, piemēram, ražotāji, kas rada piesār-ņojumu, un iedzīvotāji, kas cieš no šī piesārņojuma, uzsāks tirgošanos, piedāvājot otrai pusei kompensā-cĳ u (8.8. a� ēls).

P

pK

pE

qK

qE

Q

MPB = MSB

MSC = MPC + MEC

MPC

Atpūtniekupiedāvātā

kompensācija

Rūpnīcaipieņemamā

kompensācija

A

B

C

D

8.8. attēls. Tirgošanās, ja īpašuma tiesības ir rūpnīcai

Piemēram, ezera krastā ir rūpnīca, kas iepludina savus notekūdeņus ezerā, kā dēļ rodas kaitējums vie-tējiem iedzīvotājiem un atpūtniekiem, kas ezerā vē-las peldēties, makšķerēt, vizināties ar laivām. Ja īpa-šumtiesības pieder rūpnīcai, tad tirgošanās sāksies ar noteiktu saražoto preču daudzumu qK, kas atspoguļo konkurences līdzsvaru. Šādā preces daudzumā nega-tīvu ārējo efektu dēļ atpūtniekiem rodas papildu iz-maksas, ko parāda nogrieznis CD. Piedāvājot rūpnī-cai kompensācĳ u, lai tā samazina ražošanas apjomus, atpūtnieki būs ieguvēji tik ilgi, kamēr kompensācĳ as apmērs būs mazāks par viņiem radīto kaitējumu, kas 8.8. a� ēlā ir iezīmēts kā četrstūris ABCD. Rūpnīca būs ieinteresēta samazināt ražošanas apjomu, ja saņemtā kompensācĳ a būs lielāka nekā neiegūtā peļņa (MPB – MPC) par produkcĳ as daudzuma samazinājumu, kas a� ēlā parādīts ar trĳ stūri ABD. Kamēr atpūtnieku piedāvātā kompensācĳ a ir lielāka par negūto peļņu, rūpnīca būs gatava samazināt ražošanas apjomu, bet atpūtnieki būs ar mieru piedāvāt tikai tik lielu kom-pensācĳ u, kas nepārsniedz viņiem radīto kaitējumu (MSC – MPC). Kā redzams a� ēlā, produkcĳ as ražoša-nas apjoma samazinājums notiks no qK līdz qE, kas at-bilst efektīvam līdzsvaram, jo šajā punktā piedāvātās kompensācĳ as apmērs sakrīt ar negūtās peļņas sum-mu un nevienam nav iespēju savu stāvokli uzlabot.

Ja īpašumtiesības būtu atpūtniekiem, tad tirgoša-nās sāktos ar nostādni, ka rūpnīcai nav tiesību pie-sārņot ezeru. Rūpnīca sāktu tirgošanos ar atpūtnie-kiem, piedāvājot kompensācĳ u, lai varētu uzsākt preces ražošanu. Tādā gadījumā ar jebkādu kompen-sācĳ as apjomu, kas būs mazāks par peļņu, rūpnīca būs ieguvēja, savukārt atpūtnieki būs gatavi saņemt jebkuru kompensācĳ as apjomu, ja vien tas pārsniedz viņiem nodarīto kaitējumu. Tāpat kā iepriekšējā ga-dījumā, līdzsvars tiks panākts ar preces daudzumu qE, kad ne rūpnīcai, ne atpūtniekiem nav iespējams vēl vairāk uzlabot savu stāvokli.

Nosacījums par zemām informācĳ as iegūšanas un transakcĳ u izmaksām ir svarīgs, jo šāda tirgošanās prasa gan informācĳ u par nodarītā kaitējuma apmē-ru un tā ekvivalentu naudā, gan pārrunas starp ie-saistītajām pusēm, gan juridisku jautājumu risināša-nu. Tam nepieciešams laiks un nauda.

Taču ne vienmēr ir iespējams noteikt piesārņoju-ma ietekmes skarto cilvēku loku gan ģeogrāfi skā at-tāluma, gan laika ziņā. Nereti piesārņojums nav jū-tams uzreiz, bet uzkrājas laika gaitā, un cietējas būs nākamās paaudzes.

Tomēr jāapzinās, ka ilgtspējīgai a� īstībai nepietiek tikai ar tīru vidi. Lai nodrošinātu cilvēku labklājī-bu, nevar iztikt bez ražošanas un lauksaimniecības. Tāpēc sarunas starp piesārņotājiem un cietējiem ir kompromisa meklējumi. Kousa teorēmas kritiķi kā vienu no argumentiem min ārkārtīgi retus šādas kaulēšanās piemērus dzīvē. Taču nevar noliegt, ka ir gadījumi, kad investori, kas vēlas būvēt ražotnes, sastopoties ar vietējo iedzīvotāju pretestību, cenšas panākt vienošanos, ieguldot līdzekļus vietējās infra-struktūras a� īstībā, labiekārtojot vidi vai izveidojot a� īrīšanas iekārtas.

Iespējas realizēt tirgošanos ar piesārņotājiem at-vieglo piesārņojošās darbības sabiedriskā apsprie-šana, kuras nepieciešamība ir noteikta tiesību aktos saistībā ar IVN.

Normatīvie līdzekļi nosaka standartus, kvotas, no-teiktu vielu izmantošanas aizliegumus vai lietošanas ierobežojumus, lai nodrošinātu sabiedrības veselībai nepieciešamo vides kvalitāti. Taču šie līdzekļi nevei-cina meklēt izmaksu ziņā efektīvākos piesārņojuma samazināšanas pasākumus. Normatīvo līdzekļu vei-di un piemēri ir doti 8.1. tabulā.

8.1. tabula. Normatīvo piesārņojuma samazināšanas līdzekļu veidi

Normatīvais līdzeklis Apraksts Piemēri ES un Latvijā

Produktu standarti

Noteiktu vielu koncentrācijas pieļaujamās robežas

Mazgāšanas līdzekļos fosfātu saturam jābūt mazākam par 0,5% no kopējās masas

Tehnoloģiju prasības

Prasības lietot noteiktas metodes vai standartus

Prasība uzstādīt katalītisko konvertoru automobiļu izpūtējiemPrasība izmantot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, lai saņemtu integrētās piesārņojuma kontroles licenci

Produkcijas apjomu kvotas vai aizliegumi

Produktu ražošanas apjoma limiti, ko nevar nodot citiem

Aizliegts izmantot dzīvsudrabu, pesticīdu DDT, azbesta šķiedras

Emisiju licences Emisiju apjoma limiti, ko nevar nodot citiem

Emisiju apjomi, kas tiek atļauti uzņēmumiem pie-sārņojošās darbības atļaujās

Kopējās valstī pieļaujamās emisijas

Emisiju apjoms, lai nodrošinātu vides kvalitāti cilvēka vese-lībai nekaitīgā līmenī

Latvijā maksimāli pieļaujamais sēra dioksīda (SO2) emisiju apjoms ir 101 Kt/gadā

Izvietojuma kontrole (zonas, plānošana)

Noteikumi attiecībā uz vietām, kur var veikt noteiktas darbības

Dabas rezervātos ir aizliegta saimnieciskā darbība


166

No sabiedrības kopējo izmaksu viedokļa normatī-vajiem līdzekļiem ir virkne trūkumu. Pirmkārt, stan-dartā noteiktais piesārņojuma līmenis var būt tāls no ekonomiski efektīvā piesārņojuma līmeņa. Tādā gadījumā var būt divas situācĳ as: vai nu standarts ir noteikts pārāk stingrs un piesārņojuma samazināša-nas izdevumi pārsniedz sociālos ieguvumus, vai arī standarta prasības ir pārāk zemas, un, ieguldot pa-pildu līdzekļus piesārņojuma samazināšanā, varētu panākt lielākus sociālus ieguvumus. Nosakot stan-dartus, atbildīgajai institūcĳ ai nav pieejama precī-za informācĳ a ne par pieprasījuma, ne piedāvājuma funkcĳ ām, tās var modelēt tikai aptuveni, tāpēc eko-nomiski optimālā piesārņojuma līmeņa noteikšanā kļūda ir ļoti iespējama.

Otrkārt, nosakot valsts standartu, netiek ņemtas vērā atšķirības starp reģioniem. Optimālo piesārņo-juma līmeni nosaka MSB un MSC novietojums, un ļoti iespējams, ka dažādos reģionos vismaz viena no šīm funkcĳ ām atšķiras. Gan sociālās izmaksas, gan ieguvumi var atšķirties ienākumu, izglītības, kā arī iedzīvotāju blīvuma dēļ. Piemēram, rajonā ar lielu bezdarba līmeni un salīdzinoši zemām algām piesār-ņojuma samazināšana, kas ietver lielu darbaspēka patēriņu, varētu būt lētāka nekā galvaspilsētā. Līdz ar to, pat ja standarts ir efektīvs kādā noteiktā reģio-nā, tas nenozīmē, ka tas ir efektīvs visā valstī.

Treškārt, standarta nodrošināšana nedos efektīvu risinājumu, ja piesārņojošo vielu emisĳ ai nav vienā-da ietekme uz apkārtējo vidi. Tas notiek gadījumos, ja ietekme uz vidi nemainās proporcionāli izmešu daudzumam. Atšķirības piesārņojumā rodas arī tad, ja piesārņotāji atrodas dažādā a� ālumā no iedzīvo-tājiem vai ekosistēmas, pat ja piesārņojuma avoti ir identiski. Jo tālāk no iedzīvotājiem atrodas piesārņo-juma avots, jo mazāks ir nodarītais kaitējums, tāpēc ka daļa piesārņojuma dabiski izzūd, pateicoties vi-des asimilācĳ as spējai.

Būtisks standartu trūkums ir arī tas, ka vienotu standartu ieviešanā visiem piesārņojuma avotiem nelietderīgi tiktu izmantoti sabiedrības kopējie re-sursi, jo piesārņojuma samazināšanas izmaksas at-šķiras dažādām vidi piesārņojošām vielām. Piesār-ņojuma samazināšanas izmaksu atšķirības starp to avotiem izraisa gan ražošanas iekārtu vecums, gan ražošanas faktoru cenu atšķirības dažādos reģionos. Darbaspēka un izejvielu cenas atšķiras pieprasīju-ma un piedāvājuma, transportēšanas izmaksu un citu iemeslu dēļ. Vienotie standarti paredz, ka gan tām piesārņojošām vielām, kam ir mazas piesārņo-juma samazināšanas izmaksas, gan tām, kam tās ir augstas, piesārņojums jāsamazina vienādi. Līdz ar to tiek iztērēts vairāk sabiedrības resursu, nekā būtu nepieciešams. Ja vairāk piesārņojuma līmeni samazi-nātu tām piesārņojošām vielām, kuru piesārņojuma samazināšanas izmaksas ir zemākas, vairāk tiktu palielināta izmaksu efektivitāte.

Kā praksē varētu realizēt to, lai kopējās sabied-rības izmaksas piesārņojuma samazināšanai būtu vismazākās? Tā kā normatīvu pieeja nav efektīva,

risinājums tiek meklēts ar tirgus metožu palīdzību, izmantojot tirgus ieinteresētību un cenu mehānis-mus, lai nonāktu pie efektīva līdzsvara, nezinot katra uzņēmuma piesārņojuma samazināšanas izmaksas. Tirgum būtu jānodrošina, lai, pieņemot lēmumus, ārējie efekti tiktu iekļauti sabiedrības izmaksās. Tas nozīmē, ka piesārņojumam vajadzētu noteikt cenu. Ja tas tiktu izdarīts, tad pircēji un pārdevēji varētu koriģēt savu uzvedību, ņemot vērā tirgus ap stākļu izmaiņas.

Pirmais ekonomists, kurš ierosināja nodokli kā piemērotu līdzekli, lai iekļautu ārējo efektu radītās izmaksas preces cenā un tādējādi samazinātu to pie-prasījumu, bĳ a Kembridžas Universitātes profesors Arturs Pigū (Arthur Pigou; 1877–1959).

Izmaksas,ienākumi

(P)

pK

pE

qK

qE

Daudzums (Q)

MPB = MSB

MSC

MPC

MPC + t

0

8.9. attēls. Pigū nodokļa grafi skais skaidrojumsKonkurences ap stākļos pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara daudzums būtu qK un cena – pK. Ja ražotājam jāmaksā nodok-lis t, robežizmaksu taisne MPC pavirzās uz augšu, uz MPC + t. Ja nodokļa apjoms noteikts tieši tik liels, cik ir neieskaitītās iz-maksas, kas radušās ārējo efektu dēļ, tad jaunais līdzsvars ir ar sabiedrībai efektīvu preces daudzumu qE un preces cenu pE.

A. Pigū priekšlikums bĳ a aplikt ar nodokli katru negatīvus ārējos efektus radošo preces vienību tā, lai, pie privātajām robežizmaksām pieskaitot nodok-li, konkurences līdzsvars novirzītos uz efektīvo līdz-svaru. Praksē galvenā pro blē ma ir naudas izteiksmē novērtēt, cik lielas ir neieskaitītās izmaksas un kā-dam jābūt efektīvā līdzsvara preces daudzumam un cenai. Pigū nodokļa būtība tiek izmantota, ieviešot dažādas piesārņojuma maksas.

Maksa vai nodoklis par piesārņojumu – maksa, kuras galvenais mērķis iekļaut ārējos efektus pro-dukta izmaksās, kas atbilst principam «piesārņo-tājs maksā». Nodoklis un maksa atšķiras ar to, ka nodoklis nonāk kopējā valsts budžetā, bet maksu saņem pakalpojuma sniedzējs vai pašvaldība. Daļa piesārņojuma maksu mainās līdz ar emitētā piesār-ņojuma daudzumu, bet citas tiek noteiktas kā lieto-tāja maksas neatkarīgi no reālā piesārņojuma apjoma (8.2. tabula). Ieviešot maksu par piesārņojumu, pie-sārņojuma radītājam ir iespēja izvēlēties ekonomis-ki izdevīgāko variantu – vai nu samazināt emisĳ as, izmantojot videi draudzīgākas tehnoloģĳ as, sama-zināt ražošanas un līdz ar to piesārņojuma apjomus,


167

vai turpināt emitēt piesārņojumu un maksāt par to piesārņojuma maksu. Standartu izmantošanas gadī-jumā šādu izvēles iespēju nav.

8.2. tabula. Maksa par piesārņojumu – tās veidi un piemēri

Maksas veids Apliekamais objekts Piemēri

Emisiju vai noplūdes maksa

Piesārņojuma daudzums, kas nonāk vidē

Maksa par atkritumu poligonu izmantošanuOglekļa nodokļiSlāpekļa nodokļi Francijā un ZviedrijāMinerālmēslojuma un pesticīdu nodokļi

Dabas resursu maksas vai lietotāja maksas

Resursa izmantošanas apjoms vai sabiedrisko pakalpojumu izmaksas

Maksa par municipālo atkritumu savākšanuLidmašīnu radīto trokšņu maksaKanalizācijas notekūdeņu maksasSatiksmes sastrēgumu maksas pilsētās

Produktu maksas

Tiek piemērotas piesārņojošiem produktiem

Nodoklis par baterijāmNodoklis par plastmasas maisiņu izmantošanuNodoklis par iepakojumuMaksa par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem

Subsīdĳ a – maksājums vai nodokļa atlaide, kas no-drošina fi nansiālu atbalstu par piesārņojuma samazi-nāšanu vai plāniem to samazināt nākotnē. Subsīdĳ as piešķir vai nu par piesārņojumu samazinošu iekārtu iegādi un uzstādīšanu, vai par reālu piesārņojuma samazinājumu. Līdzīgi kā Pigū nodoklim, subsīdi-jai jābūt vienādai ar sabiedrības robežieguvumiem efektīvā piesārņojuma līdzsvara gadījumā. Vairākās ES valstīs tiek subsidēta videi draudzīgu automobiļu iegāde, Saules baterĳ u uzstādīšana, biodegvielas iz-mantošana, notekūdeņu a� īrīšanas iekārtu būvniecī-ba un citas vidi saudzējošas darbības.

Depozītu un atmaksas sistēma – sistēma, kurā vispirms ir jāsamaksā par potenciālo piesārņoju-mu, ko pēc tam atmaksā, ja produkts tiek nodots

atbilstošai iznīcināšanai vai otrreizējai izmantoša-nai. Šis tirgus līdzeklis apvieno iniciatīvas, kas lī-dzīgas maksai par piesārņojumu, taču atvieglo kon-troles mehānismu, jo piesārņojošās preces pircējs ir ieinteresēts nodrošināt tās atbilstošu utilizēšanu, saņemot iemaksātā depozīta atmaksu. Visbiežāk sistēmu izmanto dzērienu iepakojumiem, svinu sa-turošām baterĳ ām un akumulatoriem, automašīnu riepām un citiem produktiem, kuru atkritumi ir vi-dei bīstami.

Piesārņojuma atļauju tirdzniecības sistēma – tāda tirgus izveidošana, kurā tiek tirgotas atļaujas emitēt piesārņojumu. Zinot vēlamo piesārņojuma samazi-nāšanas līmeni, tiek dota iespēja tirgus mehānismam noteikt piesārņojuma samazināšanas cenu.

Piesārņojuma atļauju tirdzniecības sistēmās iz-manto vai nu tirgojamus piesārņojuma kredītus, kad piesārņotājs iegūst kredītus tikai tad, ja emitē piesār-ņojumu mazāk par noteikto standartu, vai piesārņo-juma atļaujas, kas dod tiesības piesārņotājam emitēt noteiktu daudzumu piesārņojuma. Sistēmas galve-nās sastāvdaļas ir

noteikta skaita atļauju izsniegšana reģionā, ▪izsniegto atļauju tirdzniecības nodrošināšana ▪starp piesārņojuma avotu īpašniekiem šajā re-ģionā.

Piesārņojuma radītājiem ir iespēja izvēlēties lētāko iespēju – nopirkt piesārņojuma atļauju vai samazināt piesārņojumu. Piemērā par diviem piesārņotājiem ar dažādām piesārņojuma samazināšanas izmaksām pirmais uzņēmums būtu gatavs nopirkt piesārņoju-ma emisĳ as atļaujas no otrā uzņēmuma, kuram, sa-vukārt, ir izdevīgi samazināt piesārņojumu savu iz-maksu priekšrocību dēļ.

Nozīmīgākais šādas metodes trūkums ir tas, ka tiek kontrolēts tikai kopējais piesārņojuma dau-dzums reģionā. Tas var izraisīt situācĳ as, kad rodas atsevišķi «karstie punkti», kur koncentrējas liels pie-sārņojums.

8.5. VIDES EKONOMISKĀ VĒRTĪBA UN VĒRTĒŠANAS METODES

8.5.1. VIDES VĒRTĪBAS NOTEIKŠANAS NEPIECIEŠAMĪBA

Vides ekonomiskā vērtēšana vienmēr notiek ar no-teiktu mērķi, lai

izvēlētos ekonomiski izdevīgāko variantu kon- ▪krēta mērķa sasniegšanai, salīdzinot dažādu vi-des projektu izmaksas un ieguvumus,novērtētu vides aizsardzībā ieguldīto līdzekļu ▪efektivitāti,novērtētu videi nodarīto kaitējumu, ▪novērtētu ārējo efektu radītās izmaksas vai ie- ▪guvumus,noteiktu prioritātes vides aizsardzības un sagla- ▪bāšanas projektos,

noteiktu pieprasījumu pēc vides kvalitātes, kas ▪ļautu modelēt efektīvu piesārņojuma līmeni, no-sakot standartu un nodokļu likmju lielumu.

8.5.2. VIDES KOPĒJĀ EKONOMISKĀ VĒRTĪBA

Nosakot vērtību dažādiem dabas objektiem, jāņem vērā, ka nākas vērtēt to daudzveidīgās funkcĳ as. Vie-na no iespējām vides kompleksajā ekonomiskajā no-vērtēšanā ir ekosistēmu kopējās ekonomiskās vērtī-bas koncepcĳ a.

To izmantojot, var novērtēt dažādus ekosistēmu sniegto labumu veidus, tai skaitā tos, kurus nav vienkārši izteikt naudas izteiksmē. Atbilstoši šai


168

koncepcĳ ai ekosistēmu kopējo ekonomisko vērtību veido dažādu izmantošanas vērtību un ar izmanto-šanu nesaistītu vērtību summa. Kopējās ekonomis-kās vērtības sastāvdaļas parāda vērtību, ko sabiedrī-ba piešķir dažādām dabas objektu īpašībām.

Kopējās ekonomiskās vērtības galvenās sastāvda-ļas ir

izmantošanas vērtība, ko veido tiešās izmanto- ▪šanas vērtības un netiešās izmantošanas vērtī-bas summa;ar izmantošanu nesaistītā vērtība, ko veido ie- ▪spējamās izmantošanas vērtības, pastāvēšanas vērtības un saglabāšanas vērtības summa.

Kopējā ekonomiskā vērtība

Izmantošanas vērtība

Tiešās izmantošanas vērtība

Netiešās izmantošanas vērtība

Ar izmantošanu nesaistīta vērtība

Iespējamās izmantošanas vērtība

Pastāvēšanas vērība

Saglabāšanas vērtība

8.10. attēls. Vides kopējā ekonomiskā vērtība

Tiešās izmantošanas vērtība ir atkarīga no fak-tiskās vides izmantošanas – tā atbilst dabas objekta vērtībai un dabas objekta īpašībām, kas dod iespēju sniegt pakalpojumus, no kuriem var iegūt peļņu. Tā, piemēram, Baltĳ as jūras tiešās izmantošanas vērtība ietver ienākumus no zvejniecības, tūrisma, kuģnie-cības.

Netiešās izmantošanas vērtība saistīta gan ar eko-sistēmas funkcĳ ām – fi zikāliem, ķīmiskiem un bio-loģiskiem procesiem, kas nodrošina ekosistēmas pašsaglabāšanos, pretplūdu aizsardzību, klimata stabilizācĳ u, augu barības vielu aizturēšanu, oglek-ļa dioksīda absorbēšanu, pazemes ūdeņu papildinā-šanos, gan arī ar ieguvumiem no kultūrvēsturiskām ainavām, pievilcīgām vietām, neskartās dabas aiz-sardzības. Šīs funkcĳ as atbalsta ekonomisko darbī-bu, aizsargā īpašumu un veselību, tāpēc ka saglabā vides kvalitāti un vietas stabilitāti. Baltĳ as jūras eko-sistēmai netiešās izmantošanas vērtību var saistīt ar tādiem pakalpojumiem kā piesārņojuma asimilācĳ a, klimatu regulējošas funkcĳ as, atpūtas un atveseļoša-nas pakalpojumi, dzīvesvietas nodrošinājums vērtī-giem un retiem biotopiem vai putnu sugām.

Iespējamās izmantošanas vērtība, ko sauc arī par atliktās alternatīvas vērtību, ir saistīta ar vides ob-jekta alternatīvo izmantošanu un tā neatklāto po-tenciālu, kura izmantošana var tikt atklāta nākot-nē. Piemēram, Baltĳ as jūras baseinā pašreiz netiek iegūta na� a, taču iespējams, ka na� u varētu iegūt nākotnē, izmantojot augstāku tehnoloģĳ u a� īstības līmeni. Šī iespēja, protams, palielina kopējo ekono-misko vērtību. Nākotnē daudzus dabas objektus va-rētu izmantot tā, lai tie būtu noderīgāki sabiedrībai

nekā pašlaik, tāpēc ka biotopu daudzveidības un ģe-nētiskā fonda saglabāšana ir obligāti priekšnosacīju-mi tālākai sabiedrības a� īstībai un jauniem zinātnes atklājumiem.

8.11. attēls. Vides vērtību nosaka ne tikai materiāli izmērā-mās, bet arī estētiskās vērtības un dabas pašvērtības

Pastāvēšanas vērtība izpaužas tā, ka cilvēki piešķir vērtību apziņai, ka tiek nodrošināta biotopu un sugu pastāvēšana. Tā atspoguļo apziņas vērtību, ka šādas vietas eksistē, pat ja cilvēks pats tās nekad neredzēs vai neizmantos kādā citā veidā, kā arī ietver dabas objekta sociālo nozīmīgumu – zinātnes, audzināša-nas un izglītības nolūkiem, kā dabas objekta estētis-ko un kultūras vērtību un ekosistēmas vērtību pašu par sevi.

Saglabāšanas vērtība – sabiedrība piešķir vērtību vides objekta saglabāšanai nākamām paaudzēm tā-pēc vien, ka šis dabas objekts pašlaik eksistē. Šī vēr-tība veidojas no cilvēku gatavības maksāt par dabas objekta eksistenci vispār, neatkarīgi no tā, vai cilvēks pats to izmanto vai ne. Zaudējot unikālus dabas ob-jektus, to reālo vērtību nekad vairs nevar atgūt, jo dzī-vo būtņu gadījumā var tikt zaudēta ģenētiskā infor-mācĳ a un nākotnes evolucionāro izmaiņu iespējas.

8.5.3. VIDES EKONOMISKĀS VĒRTĒŠANAS METODES

Redzot, cik plašs ir ekosistēmu sniegto labumu klāsts, kļūst skaidrs, ka daudzus no tiem ir gandrīz neiespējami novērtēt naudas izteiksmē. Lai varētu vērtēt dažādas a� īstības alternatīvas, ieguldījumu efektivitāti un pieprasījumu pēc vides kvalitātes, ir nepieciešams vismaz aptuveni noskaidrot šos ie-guvumus naudas izteiksmē. Izmantojot vērtēšanas rezultātus, jāņem vērā sabiedrības uzskats par vēr-tībām un vērtību gradācĳ u. Vērtības sabiedrības iz-pratnē var laika gaitā mainīties gan zinātnisko at-klājumu dēļ, gan palielinoties indivīdu izpratnei. Vērtēšanas rezultātus lielā mērā ietekmē gan izvēlē-tās metodes, gan vērtētāju a� ieksme pret vērtējamo objektu, viņu dzīves uzskats un a� ieksme pret vidi.


169

Lai izteiktu naudas izteiksmē vērtību, ko patērētā-ji piešķir dažādiem dabas pakalpojumiem un labu-miem, ekonomisti izmanto šādus kritērĳ us:

tirgus cena, ▪gatavība maksāt (tā ir summa, kuru patērētājs ▪gatavs maksāt par vides kvalitātes uzlabošanu vai saglabāšanu),gatavība pieņemt kompensācĳ u (summa, kuru ▪patērētājs gatavs saņemt par a� eikšanos no pre-ces vai pakalpojuma).

Tirgus cena ir patērētāja novērtētā labuma zemākā robeža, jo, pērkot preces par tirgus cenām, daļa pir-cēju tās pirktu arī tad, ja cena būtu augstāka nekā tir-gū noteiktā. Līdz ar to tirgus cenas neatspoguļo visu patērētāju gatavību maksāt. Vides labumu ekono-misko vērtību pilnīgāk parāda gatavība maksāt vai pieņemt kompensācĳ u.

Uz tirgus novērtējumiem balstītās metodes iz-manto datus par reālajos tirgos notikušiem darī-jumiem, lai novērtētu ieguvumus vai zaudējumus par vides kvalitātes izmaiņām. Šo metožu grupu iz-manto, novērtējot tādus ekosistēmu produktus, kas tiek tirgoti.

Šādos gadījumos var izmantot izejvielu un pro-dukcĳ as tirgus cenas, kas atspoguļo to pieprasījuma un piedāvājuma a� iecību. Uz tirgus novērtējumiem balstītās metodes var izmantot, lai noteiktu tikai vi-des tiešās izmantošanas vērtību un tikai a� iecībā uz tādiem labumiem, kas ir tirgus preces.

Biežāk izmantotās uz tirgus novērtējumiem balstī-tās metodes:

aizvietošanas metode, ▪produktivitātes un ienākuma izmaiņu metode, ▪atjaunošanas izdevumu metode. ▪

Aizvietošanas metodes pamatā ir izmaksas, kas rodas kādas ekosistēmas funkcĳ as kompensēšanai ar vislētāko aizvietotāju, kas tiek uzskatīts par vides pakalpojuma vērtību.

Piemēram, ja ģimene izmanto ūdeni no privātās akas un tuvējās rūpnīcas notekūdeņu piesārņojuma dēļ tās ūdens kļūst dzeršanai nelietojams, ģimenei nākas ūdeni pirkt vai uzstādīt ūdens a� īrīšanas ie-rīces. Izmantojot aizvietošanas metodi, tiktu aprēķi-nātas patērētā ūdens vai a� īrīšanas ierīces uzstādīša-nas un ekspluatācĳ as izmaksas laika periodam, kāds izvēlēts, veicot vērtēšanu. Savukārt, ja dabīgā ūdens-tilpē ūdens kvalitāte kļuvusi nepiemērota zivju iz-dzīvošanai, aizvietošanas izmaksas būtu saistītas ar zivju audzēšanu zivjaudzētavā.

Produktivitātes un ienākumu izmaiņu metodi lie-to tad, ja vides resursi tiek izmantoti ražošanas pro-cesā. Jebkuras resursu izmaiņas var izmainīt pro-duktivitāti un tādējādi arī ienākumus.

Metodi var izmantot, lai aprēķinātu papildu ienā-kumus, vērtējot paredzamās nozvejas palielināšanos, ieviešot jaunu ūdens a� īrīšanas tehnoloģĳ u, graudu ražas palielināšanos, uzlabojot gaisa kvalitāti, nor-matīvi nosakot augstākus gaisa kvalitātes standar-tus. Šīs metodes var izmantot arī, lai novērtētu papil-du izmaksas, kas rodas, piemēram, paplašinot dabas

lieguma platību, jo tādēļ samazināsies koksnes un citu dabas resursu ieguve.

Atjaunošanas izdevumu metodi kā ekosistēmas vērtības mēru izmanto izmaksu pasākumiem, lai ekosistēma tiktu atjaunota līdz vēlamajai kvalitātei. Piemēram, tās var būt izmaksas, kas nepieciešamas aizauguša ezera a� īrīšanai, vai izmaksas, kas nepie-ciešamas, lai atjaunotu erozĳ as skartas aug snes aug-lību.

Netiešās izvēles metodes izmanto, lai novērtētu vi-des pakalpojumus, kuri netiek tirgoti, bet kuru vērtī-bu nosaka, izmantojot tirgus preču cenas, kas saistī-tas ar vērtēto vides labumu:

hedonisko cenu metode, ▪ceļojuma izmaksu metode. ▪

Ar hedoniskās cenu metodes palīdzību ekosistē-mas vai vides pakalpojumu vērtība tiek noteikta, iz-mantojot to tiešu ietekmi uz kādas citas preces cenu. Visbiežāk tiek izmantotas mājokļu cenu atšķirības, kas saistītas ne tikai ar dažādām mājokļa īpašībām, bet arī ar apkārtnes labiekārtotību un infrastruktū-ru. Šī metode paredz, ka īpašuma tirgus cenas, to-starp arī mājokļu cenas, atspoguļo vērtību, ko cilvēki piešķir apkārtējās vides kvalitātei.

Pieņemsim, ka ir divas dzīvojamās mājas ar vienā-dām patērēšanas īpašībām (istabu skaits, mājas uz-celšanas gads, apdares līmenis, a� ālums no pilsētas centra), izņemot apkārtējās vides kvalitāti – at mo sfē-ras gaisa piesārņojumu, trokšņu līmeni, apkārtnes ainavu, meža, parka vai ūdenstilpes tuvumu. Šo mā-ju cenas visdrīzāk atšķirtos, un šo atšķirību iemesls būtu vides kvalitāte.

Izmantojot atbilstošas statistikas metodes, hedo-nisko cenu pieejā tiek noskaidrots:

cik lielā mērā īpašumu cenu starpību ietekmē ▪konkrētu vides parametru atšķirības dažādos īpašumos;cik daudz cilvēki ir gatavi maksāt par vides kva- ▪litātes uzlabošanu, un kāda ir uzlabojuma soci-ālā vērtība.

Hedonisko cenu metodes ierobežojums ir tas, ka var izmērīt tikai tos vides ieguvumus, kas ir saistī-ti ar mājokļu vai citu vērtēšanā izmantoto preču ce-nām. Pie tam var izmērīt gatavību maksāt tikai par apzinātajām vides kvalitātes atšķirībām un to tieša-jām sekām. Ja cilvēki neapzinās saistību starp kādu videi raksturīgu pazīmi un viņu ieguvumiem, vides vērtība neatspoguļosies preču cenās.

Ceļojuma izmaksu metodi galvenokārt lieto, lai vēr-tētu dabas objektus, parkus vai aizsargājamās teritori-jas, ko izmanto atpūtas pakalpojumiem. Šādu atpū-tas vietu pakalpojumu vērtību nevar mērīt tikai pēc maksas par to izmantošanu, kas parasti ir zema vai pat bezmaksas. Metodes pamatā ir analīze par laika un transporta izdevumiem, ko patērētāji tērē nacionā-lo parku, dabas pieminekļu un citu īpaši aizsargājamo teritorĳ u izmantošanas un to skaistuma baudīšanas iespējai. Metodi var lietot arī, lai noteiktu ekonomiski pamatotu ieejas maksu dabas parkā, lai regulētu ap-meklētāju skaitu un investētu parka a� īstībā.


170

Tiešās izvēles metodes:konstruētā tirgus jeb kontingenta vērtēšanas ▪metode, kontingenta izvēles metode. ▪

Tiešās izvēles metodes izmanto dažādas aptau-jas tehnikas, lai noskaidrotu cilvēku gatavību mak-sāt par kādu ekosistēmas pakalpojumu. Šo metožu priekšrocība ir tā, ka iespējams novērtēt ne tikai eko-sistēmas izmantošanas vērtību, bet arī ar izmantoša-nu nesaistīto vērtību.

Konstruētā tirgus metodes pamatā ir ideja noteikt patērētāju vēlmi maksāt par apkārtējās vides pakalpo-jumiem un to derīgumu, par to jautājot patērētājiem. Tirgus preču gadījumā šo gatavību maksāt noskaid-rot ir vienkārši, proti – tirgū. Bet tirgus nevar palī-dzēt novērtēt kvalitāti apkārtējai videi, kuru nevar ne pārdot, ne nopirkt. Risinājums ir aptaujāt iedzīvotā-jus, kāda ir viņu izvēle konkrētajos ap stākļos. Jautāt var, piemēram, kādai ir jābūt kompensācĳ ai cietuša-jiem par kaitējumu no apkārtējas vides piesārņojuma, vai arī, cik viņi ir gatavi maksāt, lai novērstu šos zau-dējumus vai lai fi nansētu apkārtējās vides kvalitātes uzlabošanu. Aptaujas var veikt, nosūtot anketas pa pastu, telefonintervĳ ās vai klātienes intervĳ ās.

Izmantojot aptauju, jāņem vērā, ka statistiski pa-matoti jāizvēlas aptaujājamie, kuriem tiek lūgts atbil-dēt uz daudziem sīki izstrādātiem jautājumiem, cik daudz cilvēki ir gatavi maksāt par ekosistēmu pakal-pojumiem vai to kvalitāti (piemēram, par purvu vai neskartas dabas teritorĳ u). Aptauja tiek veidota tā, lai respondentiem būtu tirgus ap stākļiem līdzīga izvēle.

Konstruētā tirgus izvēles metode ir līdzīga kons-truētā tirgus metodei, taču neprasa cilvēkiem atbil-dēt par viņu gatavību maksāt naudas izteiksmē, bet gan tiek jautāts par viņu prioritātēm. Respondentiem jāizvēlas starp kādu vides pakalpojumu vai rakstu-rojumu grupu par vienu cenu un kādu citu pakal-pojumu vai raksturojumu grupu par atšķirīgu cenu. Šī metode ir piemērota, lai iegūtu informācĳ u poli-tiskiem lēmumiem par a� īstības scenārĳ iem, kas var ietekmēt vides pakalpojumu kvalitāti un dabas resursu stāvokli. Tā ir vērsta nevis uz vērtības no-skaidrošanu naudas izteiksmē, bet gan uz sabiedrī-bas prioritātēm.

Praksē tiek izmantotas arī citas vides vērtēšanas metodes, tomēr tās spēj atklāt tikai atsevišķas vides kopējās ekonomiskās vērtības sastāvdaļas. Jāuzsver, ka ekosistēmu vērtēšanā primārais ir vides izman-tošana.

Teritoriāli ierobežotos resursus var izmantot da-žādi. Pastāv teritorĳ u harmonizējošie izmantošanas veidi, bet diemžēl daudzi saimnieciskās darbības veidi izslēdz vai ierobežo cits citu. Piemēram, zvej-niecību var savienot ar atpūtu un tūrismu, bet na� as ieguve turpretī ierobežo gan pirmo, gan otro darbī-bas veidu. Turklāt dažas ekosistēmas funkcĳ as var izslēgt pašreiz, bet saglabāt to aktivizēšanas iespējas nākotnē. Citos gadījumos alternatīvu vides izmanto-šanas iespēju var pazaudēt uz visiem laikiem. Piemē-ram, teritorĳ as pasludināšana par īpaši aizsargājamu

dabas teritorĳ u izslēdz iespēju tajā nodarboties ar lauksaimniecību, bet saglabā to kā alternatīvu. Bet pilsētas būvniecība uz daudziem gadu desmitiem iz-slēdz jebkuras teritorĳ as izmantošanas alternatīvas, piemēram, lauksaimniecībai, atpūtas vajadzībām, meža apsaimniekošanai.

8.5.4. IZMAKSU UN IEGUVUMU ANALĪZE UN DISKONTĒŠANA

Lai nodrošinātu materiālo labklājību, nepiecie-šams investēt ražotnēs, kas nodrošina preces un pa-kalpojumus. Ekonomikā investīcĳ u lietderību vērtē, izmantojot ieguvumu un izmaksu analīzi. Izvēloties investīcĳ u veikšanai piemērotāko projektu, ieguvu-mi un zaudējumi ir jāsalīdzina, un salīdzināšana notiek naudas izteiksmē. Faktiski tiek salīdzināti naudas ieguldījumi a� iecīgā projektā un ieņēmumi (ieguvumi). Tā kā ieguvumi visbiežāk ir sagaidāmi nākotnē, tie tiek vērtēti no mūsdienu viedokļa. Var saskaitīt katra perioda sagaidāmos labumus vai zau-dējumus un iegūto summu uzskatīt par investīcĳ u izdevīguma vērtējumu. Ja ieguvumi ir lielāki par zaudējumiem, tad projekts ir pieņemams.

8.12. attēls. Pareiza investīciju politika ir priekšnosacījums ieguldījumu pareizai izvēlei un lēmumu pieņemšanai

Šāds vienkāršs ieguvumu un izdevumu salīdzinā-jums ekonomikas teorĳ ā un praksē tiek uzskatīts par nepieņemamu vairāku iemeslu dēļ. Šodienas ieņē-mumi tiek uzskatīti par vērtīgākiem nekā rītdienas ieguvumi. Pārfrāzējot pazīstamu parunu: labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Tāpēc tiek ņemts vērā laika faktors – diskontēšana. 100 lati šodien ir vērtīgāki ne-kā 100 lati pēc gada vai diviem, jo tos var ieguldīt un šo summu palielināt ar procentu ienākumiem. Īste-nībā tiek salīdzināti ieguldījumi dotajā projektā un alternatīvi ieguldījumi, piemēram, noguldījums ban-kā. Vai arī tiek salīdzināts ieguldījums zināmā pro-jektā, piemēram, pērkot valsts obligācĳ as ar noteiktu ienesīguma procentu. Ja ieguvums no projekta ir lie-lāks, tiek uzskatīts, ka projekts ir izdevīgs.

Reālajā darbībā nākas sastapties ar vairākām pro-blē mām, sevišķi, ja ņemam vērā vides aizsardzību.


171

Pirmkārt, visi ieguvumi un zaudējumi ir jāizsaka naudas izteiksmē, un daudzos gadījumos tas rada papildu sarežģījumus.

Otrkārt, lietojot aprakstīto metodiku, nākotnes kaitējums tiek novērtēts par zemu, jo daudzi ieguvu-mi vai kaitējumi videi var parādīties pēc daudziem gadiem. Diskontēšana nobīda sabiedrības izmaksas tuvāk sākuma periodam, bet nākotnes izmaksas un ieguvumi tiek novērtēti zemāk nekā sākuma perio-da izmaksas un ieguvumi. Līdz ar to tiek pārkāpts galvenais ilgtspējīgas a� īstības princips – paaudžu vienlīdzība. Diskontēšana rada daudzas pro blē mas nākamajām paaudzēm, jo augsta diskonta likme vei-cina kā atjaunojamo, tā arī neatjaunojamo resursu āt-rāku izlietošanu. Arī projektu, jaunu tehnoloģĳ u ra-dītās izmaksas un ieguvumi, kas rodas tālākā laika periodā, tiek novērtēti par zemu (piemēram, izmak-sas, ko veido kodol enerģētikas radītie atkritumi AES apturēšanas posmā). Tādēļ derīgi projekti var tikt noraidīti kā nepieņemami. Ieguvumus vai zaudēju-mus investīcĳ ām sociāli nozīmīgos projektos ar lielu ieguvumu videi vai kaitējumu videi ir grūtāk novēr-tēt nekā privātajos investīcĳ u projektos. Galvenais iemesls ir tas, ka nav piemērotas cenu sistēmas. Ne vienmēr izdodas atrast līdzīgas cenas tām, kas tiek izmantotas privātajos projektos, jāvērtē zaudējumi vai ieguvumi objektiem, kam nav tirgus cenas. Ne-izdodas novērtēt visus ieguvumus un zaudējumus, nākas izmantot hipotētiskas cenas.

Vērtējot investīcĳ as sociāli nozīmīgos projektos, parasti izmanto zemāku diskonta likmi – likmi, kas ir bezriska ieguldījumiem. Par tādu uzskata valsts ilgtermiņa obligācĳ u procenta likmi.

8.5.5. APDROŠINĀMIE RISKI

Vides nozares risku apdrošināšanas iespējas vis-pirms jāaplūko kā divu nozaru vides un apdrošinā-šanas saskarsmes punkts – vides riska vieta kopējā risku telpā un priekšnosacījumi apdrošināmā riska atpazīšanai.

Apdrošinātajiem riskiem piemīt dubulta daba:riska iestāšanās gadījums, ▪riska iestāšanās ap stākļi. ▪

Ilustrējot vides risku apdrošināšanā, riska iestā-šanās gadījums būtu graudaugu iespējamā raža (ap-drošināšanas objekts), bet riska iestāšanās ap stākļi – vētra, vējš, krusa, sausums, ilgstošas lietavas, trešās personas nodarītie zaudējumi.

Personas individuālā a� ieksme pret risku var at-šķirties un atšķiras no apdrošināšanas sabiedrības profesionālo riska parakstītāju uztveres. Nenoteik-tības līmenis konkrētam riskam atkarīgs no a� ieks-mes pret risku un citiem parametriem. Ja privātper-sona zemestrīces, plūdu, viesuļvētru riskus pieņems par trešā līmeņa – visaugstāko – nenoteiktības pakā-pi, tad apdrošināšanas sabiedrību un valdības risku vadības speciālisti reālajā kompetencē dabas stihĳ as a� iecinās uz otro – vidējo – nenoteiktības līmeni. Minētās atšķirības a� ieksmē pret vienu un to pašu

risku starp privātpersonu un privātajiem apdrošinā-tājiem vai valdību var veidoties dažādu riska pārval-dīšanas ekonomiskās kapacitātes līmeņu dēļ. Riska pārvaldīšanas ekonomisko kapacitāti raksturo fi nan-siālie, informatīvie un riska vadības parametri − pie-ejamo līdzekļu apjoms iespējamo zaudējumu kom-pensēšanai.Pie šādiem riskiem var minēt globālo ekonomisko depresĳ u, viesuļvētras, plūdus, zemes-trīces, graudaugu sējumu ražas iespējamos zudu-mus dabas stihĳ u ietekmē. Tas nozīmē, ka zaudējumi noteiktos ģeogrāfi skos reģionos korelē pozitīvi un ir atkarīgi cits no cita, jo, piemēram, zemestrīce neizbē-gami radīs lielus zaudējumus medicīnas un īpašuma apdrošināšanā. Šos riskus nav iespējams identifi cēt un apvienot. Saskaņā ar teorĳ u, ja risks nav identi-fi cējams un apvienojams, tad risku nav iespējams diversifi cēt, līdz ar to risks nav apdrošināms klasis-kā apdrošināšanas izpratnes formā. Apdrošināšanas pamatuzdevums ir izkliedēt risku jeb iespējamos zaudējumus apdrošināšanas fondā. Apdrošināšanas fondu veido apdrošinātāji, apvienojot tajā daudzas lī-dzīgas vienības, kas raksturo risku. Apdrošināšanas fondu var defi nēt kā savstarpēju vienošanos starp apdrošinātājiem un apdrošinātajiem − vienādo risku raksturojošo vienību turētājiem − par noteikta veida apdrošināšanu, uzņemoties vienādo risku raksturo-jošo vienību iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu, jo parasti tikai neliela daļa apdrošināšanas fonda da-lībnieku cieš zaudējumus.

Pasaules pieredze liecina par jaunu apdrošināša-nas formu izmantošanu, apdrošinot fundamentālos, sarežģīti apdrošināmos (sistemātiskos) riskus.

Par fundamentālu risku vai sarežģīti apdrošināmu (sistemātisku) risku uzskatāms tāds risks, kura frek-vence nav paredzama, bet tā ietekmei vienlaikus pa-kļauta ievērojama daļa pasaules iedzīvotāju. Funda-mentālā riska iedalījums:

dabas riski (zemestrīce, vētra, plūdi), ▪sabiedrības radīti riski (kodol enerģētika, ▪ klimata izmaiņas).

8.13. attēls. Vides riski (piemēram, krasta erozija, noslīdeņu riski) var būt nozīmīgs šķērslis jebkurai, pat šķietami drošai attīstībai


172

Nelielo risku iedarbība raksturīga vienai riskus raksturojošai vienībai (objektam) vai dažām riskus rak sturojošām vienībām (objektiem), piemēram, uguns grēkā rūpnīcā vai ceļu satiksmes negadījumā vien laikus cietušie 10 autotransporta līdzekļi ir pie-skaitāmi pie nelielo risku zaudējumu kategorĳ as.

Nelielo risku iedalījums:dabas riski (vējš, krusa, sausums, ilgstošas lieta- ▪vas), trešās personas radīti riski. ▪

Apdrošināmie riski, kuri neskar sabiedrību kopu-mā, bet a� iecas uz personas mantu, īpašumu, vese-lību, biznesu, piemēram, autotransporta avārĳ a vai autotransporta zādzība, vai ugunsgrēks privātajā īpa-šumā, nerada globālas pro blē mas. Šie riski ir identifi -cējami, un tos var apvienot. Tas nozīmē, ka riskus var diversifi cēt un šie riski ir apdrošināmi.

Ideālā gadījumā apdrošināmiem riskiem jāatbilst vairākiem noteikumiem:

riskam jābūt novērtējamam naudas izteiksmē, ▪apdrošināmais risks jāpārstāv daudzām vienī- ▪bām,apdrošināšanas pircējam jābūt pret risku neitrā- ▪lai personai,riskam jābūt nelielam, ▪zaudējumiem jābūt nejaušiem, ▪riska radītajiem zaudējumiem jābūt identifi cēja- ▪miem,kompensācĳ ai jābūt ekonomiski pamatotai. ▪

Abas risku grupas – fundamentālie un nelielie ris-ki – raksturo vides riskus. Piemēram, Daugavā ūdens var tikt piesārņots

autoavārĳ ā, nokļūstot indīgām vielām ūdenī Lat- ▪vĳ as teritorĳ ā (neliels risks),ķīmiskās rūpnīcas avārĳ ā Baltkrievĳ as teritorĳ ā ▪(fundamentāls risks).

Apdrošināšanas administrēšanas izvēle nosaka ap-drošināšanas raksturu:

privātā apdrošināšana – privātais sektors (nelielie ▪riski),valsts apdrošināšana − publiskais sektors (funda- ▪mentālie riski),kombinētā apdrošināšana − privātais un publis- ▪kais sektors (nelielie riski + fundamentālie riski).

Vides risku vadībai gan teorētiski, gan praktiski vislabāk izvēlēties kombinētās apdrošināšanas admi-nistratīvo modeli − apdrošināšanas shēmu. Apdroši-nāšanas shēmā veidojas komunikācĳ a starp apdroši-nāšanas shēmas dalībniekiem.

8.5.6. VALSTS NODOKĻU POLITIKA KĀ LĪDZEKĻU PIESAISTES PAŅĒMIENS, ĪSTENOJOT VIDES AIZSARDZĪBAS PROJEKTUS

Tradicionāli nodokļu politika ir valsts pasākumu kopums, kas virzīts uz ekonomiskās izaugsmes sti-mulēšanu, augstu fi nanšu rezultātu sasniegšanu, ie-vērojot nodokļu maksātāju intereses un tiesības. Šāds nodokļu politikas defi nējums atbilst divām no trim ANO Vides un a� īstības komisĳ as ziņojumā minēta-jām ilgtspējīgas a� īstības iespējām, izslēdzot vidi, jo nodokļu kā valsts obligāto maksājumu pamatfunkci-ja ir fi skālā – nodrošināt valsti ar naudas līdzekļiem un nodrošināt valsts fi nanšu resursu avotus, kas tiek akumulēti budžetā un izlietoti valsts vispārējo funk-cĳ u izpildes nodrošināšanai (aizsardzībai, sabiedris-kās kārtības uzturēšanai, izglītībai).

No ekonomiskā viedokļa nodokļi ir ekonomisko re-sursu sadales, nacionālā ienākuma pārdales un mak-roekonomiskās stabilizācĳ as līdzeklis, kas atspoguļo reāli eksistējošas ekonomiskās un fi nanšu a� iecības.

Nodokļu regulējošā funkcĳ a atspoguļojas nodokļu uzlikšanas diferenciācĳ ā. Iekasējot nodokļus, valsts ietekmē ekonomisko subjektu, fi zisko un juridisko personu, uzvedību. Valstĳ izvirzot dažādus noteiku-mus dažādām nodokļu maksātāju grupām vai dažā-dām teritorĳ ām, tiek stimulēta vai traucēta kapitāla un ražošanas koncentrācĳ a, paaugstināta vai sama-zināta subjektu ekonomiskā aktivitāte.

Kopš 90. gadu sākuma plaši ir apspriesta iespēja sa sniegt vides aizsardzības jomā izvirzītos mērķus ar nodokļu palīdzību, tomēr joprojām ES līmenī da-bas resursu nodoklis netiek regulēts.

Dabas resursu nodokli par ūdens resursu ieguvi un ūdeņu piesārņošanu, kā arī ūdensapgādes un ka-nalizācĳ as tarifus un maksu par ūdens resursu lie-tošanu fi ziskajām un juridiskajām personām nosaka, ievērojot:

ka fi ziskās un juridiskās personas sedz visas iz- ▪maksas, kas saistītas ar ūdens resursu lietošanu, arī maksā par ūdens resursiem un videi nodarī-to kaitējumu;principu – piesārņotājs maksā; ▪ka ūdens resursi lietojami racionāli; ▪ģeogrāfi skos, ģeoloģiskos un klimatiskos ap- ▪stākļus, kā arī izvērtējot maksājumu apmēra un maksas piemērošanas sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās sekas.

Lai arī sabiedrība vēl nav gatava mainīt savu patē-rētājas raksturu a� iecībā uz vidi, tomēr arvien vairāk uzņēmumu cenšas samazināt vides piesārņojumu, izmantojot videi draudzīgus materiālus, jo dabas re-sursu nodokļa likmes gadu no gada palielinās. Tādē-jādi tiek īstenots Dabas resursu nodokļa likumā defi -nētais dabas resursu nodokļa mērķis: veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcĳ as ražošanu un realizācĳ u, veicinot jau-nu, vidi saudzējošu tehnoloģĳ u ieviešanu, atbalstot

8.3. tabula. Dabas risku vadības iespējas

ES līmenī Latvijā1. Valdības piešķirtās atlīdzī-

bas – speciālie zaudējumu atlīdzināšanas fondi (subsīdi-jas ārkārtas gadījumos)

1. Valdības piešķirtās atlīdzī-bas – subsīdijas ārkārtas gadījumos (valsts budžeta līdzekļi)

2. Privātā apdrošināšana:- valsts subsidē apdrošināša-

nas prēmijas- valsts nesubsidē apdrošinā-

šanas izmaksas

2. Privātā apdrošināšana:- valsts subsidē apdrošināša-

nas prēmijas- valsts nesubsidē apdrošinā-

šanas prēmijas


173

tautsaimniecības ilgtspējīgu a� īstību, kā arī fi nan-siāli nodrošinot vides aizsardzības pasākumus.

Lai atbalstītu nodokļu maksātājus, valsts atļauj vi-sus no nodokļa maksājumiem iegūtos līdzekļus (no-dokļa ieņēmumus) izmantot tikai tādu pasākumu un projektu fi nansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aiz-sardzību, sanācĳ u, rekultivēšanu, videi kaitīgu atkri-tumu utilizēšanu vai pārstrādi, kā arī resursu izpēti vai atjaunošanu.

Pasaules dabas resursu pašreizējā ekspluatācĳ a nav ilgtspējīga. Sabiedrības labklājības pilnveidoša-na ir jāveido saskaņā ar vides saglabāšanu un aiz-sardzību. Jaunais vides a� īstības modelis atspoguļo patērētāju sabiedrības izraisītās vides degradācĳ as un klimata pārmaiņu negatīvās sekas mūsdienu pa-saulē, aicinot stiprināt zinātnes un izglītības sfēru un valsts pārvaldes, akadēmiskā, privātā un sabiedrības sektora sadarbību ilgtspējīgas a� īstības veicināšanā kā vietējā, tā globālā līmenī.

Kopš 90. gadu sākuma plaši ir apspriesta iespēja sa sniegt vides aizsardzības jomā izvirzītos mērķus ar nodokļu palīdzību, tomēr joprojām ES līmenī da-bas resursu nodoklis netiek regulēts pretēji tam, cik detalizēti tiek harmonizēts cits ar vides piesārņoša-nas ierobežošanu saistīts maksājums – akcīzes no-doklis na� as produktiem.

Par ekonomisko līdzekli vides aizsardzībā uzska-tāms arī akcīzes nodoklis na� as produktiem, degvie-lai un automobiļiem. Lai arī visi šī nodokļa ieņēmu-mi netiek novirzīti vides aizsardzībai, diferencētās nodokļa likmes degvielai veicina kvalitatīvākas un videi draudzīgākas degvielas lietošanu. ES akcīzes nodoklis tiek ieskaitīts vides nodokļu grupā, bet Lat-vĳ ā tas ir ārpus dabas resursu nodokļiem.

Na� as produktu, līdzīgi kā dabas resursu akcīzes nodokļa, mērķis ir ierobežot na� as produktu patēri-ņu to kaitīgās ietekmes dēļ uz apkārtējo vidi, kā arī pildīt savu fi skālo funkcĳ u – dot valsts budžetam ie-ņēmumus.

Dabas resursu nodoklis sastāv no maksas par da-bas resursu izmantošanu un vides piesārņošanu li-mitos noteiktajā apmērā un no sankcĳ ām par virsli-mita piesārņojumu un resursu pārtēriņu. Dabas resursu nodokli Latvĳ ā iekasē, lai iegūtu līdzekļus vides atveseļošanai – tas ir dabas resursu nodokļa pamatmērķis. Tāpēc ar šo nodokli apliek personas, kas piesārņo apkārtējo vidi un izmanto dabas resur-sus savā saimnieciskajā darbībā. Latvĳ ā dabas resur-su nodokli maksā gan juridiskās, gan fi ziskās perso-nas vai to apvienības.

Nodokļa maksājumu veic par dabas resursu iegu-vi, izmantošanu, kā arī par dabas piesārņojumu.

Nodokļu maksātājiem visu veidu dabas resursu ieguvei un izmantošanai, kā arī piesārņojošo vielu ievadīšanai vidē ir jāsaņem atbilstoša atļauja vai li-cence, vai C kategorĳ as (videi mazāk bīstamas) pie-sārņojošas darbības apliecinājums, kuru izsniedz Vides ministrĳ as padotībā esošas institūcĳ as un paš-valdības. Atļaujā vai licencē noteiktais maksimālais pieļaujamais dabas resursu ieguves, lietošanas vai emitējamā piesārņojuma daudzums vai C kategori-jas piesārņojošas darbības deklarācĳ ā norādītais vidē emitētais piesārņojuma apjoms ir limitēts.

Ar nodokli apliekamos objektus var strukturēt de-viņās grupās:

dabas resursi, tajā skaitā ūdens resursi, kā arī ▪parka vīngliemeži;zemes dzīles, iesūknējot ģeoloģiskajās struktū- ▪rās dabasgāzi vai siltumnīc efekta gāzes;poligoni un izgāztuves, kur tiek glabāti atkritu- ▪mi, un piesārņojošu vielu emisĳ a gaisā un ūdenī;stacionāras tehnoloģiskas iekārtas emitētais ▪siltumnīc efekta gāzu apjoms, kas nav ietverts nodotajās emisĳ as kvotās;videi kaitīgas preces; ▪preču un izstrādājumu iepakojums un vienreiz ▪lietojamie galda trauki un piederumi;radioaktīvas vielas; ▪transportlīdzekļi; ▪ogles, kokss un lignīts (brūnogles). ▪

Dabas resursu nodokli aprēķina atbilstoši likmju klasifi kācĳ ai un faktiskajam resursu daudzumam vai svaram.

8.14. attēls. Arī ainaviskas vides vērtības var būt nozīmīgs investīcijas sekmējošs faktors

8.6. VIDES AIZSARDZĪBAS UN EKONOMIKAS AUGSMES LĪDZSVARA MEKLĒJUMOS

Nacionālo un globālo vides pro blē mu risināšana ir galvenais uzdevums cilvēcei 21. gadsimtā. Lielā-kajai daļai pro blē mu cēlonis ir ekonomiskā augsme,

cenšoties nepārtraukti paaugstināt materiālās lab-klājības līmeni. Līdz ar to risinājumi jāmeklē arī eko-nomikas sfērā. Vides aizsardzības politika parasti


174

Endres A., Holm-Müller K. (1998) Die Bewertung von Umweltschäden-Theorie und Praxis sozialökonomischer Verfahren. Stuttgart.

Field B. C., Field M. K. (2002) Environmental Economics: an Introduction. 3rd ed., Boston: McGraw-Hill: Irwin.

Hackett S. C. (2006) Environmental and Natural Resources Economics. Theory, policy, and the sustainable society. 3rd ed., M. E. Sharpe, Inc.

Hussen A. (2004) Principles of Environmental Economics. 2nd ed. London, New York: Routledge.

Rejda G. E. (2003) Principles of Risk Management and Insurance. 8th ed. USA.

Skipper H. D. (1998) International Risk and Insurance: an Environmental – Managerial Approach. USA.

Thomas J., Callan S. (2007) Environmental Economics: Applications, Policy, and Theory. Thomson South-Western.

Tietenberg T. (2000) Environmental and Natural Resource Economics. 5th ed., Massachusetts: Addison-Wesley.

LITERATŪRA

INTERNETA RESURSI2005 Environmental Sustainability Index. Benchmarking National

En vi ron mental Stewardship – Yale Center for Environmental Law and Policy Yale University; Centre for International Earth Science Information Network Columbia University. In collaboration with: World Economic Forum, Geneva, Switzerland, and Joint Research Centre, European Commission, Ispra, Italy. Pieejams: www.yale.edu/esi

Ekonomisko instrumentu un brīvprātīgo vienošanos OECD/EEA datubāze. Pieejams: www2.oecd.org/ecoinst/queries/index.htm

Informācija par ES emisiju tirdzniecības sistēmu. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/climat/emission/index_en.htm

Informācija par EK klimata pārmaiņu politiku. Pieejams:http://ec.europa.eu/climateaction/index_lv.htm

Vides ekonomiskās vērtēšanas metodes. Pieejams: www.ecosystemvaluation.org

vērtē izmaksas un ieguvumus, un šie ekonomiskie aspekti bieži ir galvenie lēmumu pieņemšanā. Da-žos gadījumos nepieciešams kompromiss starp eko-nomiku un vides kvalitātes saglabāšanu. Nedrīkst aizmirst arī vides riskus, kuru pilna apzināšana un vērtēšana ir būtiska, veidojot tautsaimniecības a� īs-tības stratēģĳ as.

Lai sa sniegtu mērķus ekonomikas un vides a� ie-cību saskaņošanā, tiek izmantotas vairākas ekono-miskās regulēšanas metodes, kas balstītas uz tirgus regulēšanas metodēm. Tomēr tās parāda, ka līdzšinē-jā pieredze nav pietiekama, lai atrisinātu aizvien pie-augošās tautsaimniecības izraisītās vides pro blē mas.

Ekonomiski svarīgu lēmumu pamatā ir ieguvumu un izmaksu salīdzināšanas metode, kuras izmanto-šana darbības sfērās, kas skar vidi, nav pilnvērtīgi izstrādāta.

Salīdzinot ieguvumus un izmaksas, nākas izvērtēt darbības radītos zaudējumus videi un arī ieguvumus naudas izteiksmē, jo visi lēmumi ekonomikā tiek pie-ņemti, izvērtējot ieguvumus un izmaksas naudas iz-teiksmē. Tieši šo metožu tālāka a� īstība un plašāka

izmantošana ir būtiska, veidojot ekonomiskās a� īstī-bas stratēģĳ u. Ekonomikā ir skaidri jāformulē vides loma un vieta. Diemžēl pagaidām vides nozīme šādā shēmā neparādās tik būtiski, kā tas ir reālajā pasaulē.

8.15. attēls. Labklājības izpratne, kas ietver arī kvalitatīvu vidi, ir ilgtspējīgas attīstības pamatā


ekonomika – vide – augsme - geo.lu.lv · bo dzīvi nākotnē. notikumi latvĳ ā un pasaulē...

Documents