Inese Majore

Rīgas 6.vidusskolas vācu

un angļu valodas skolotāja

VĒRTĪBIZGLĪTĪBAS

REALIZĒŠANAS IESPĒJAS SKOLĀ

Pētniecības darbs pedagoģijā

Rīga

2011

SATURS

1. Ievads..............................................................................................................3

2. Vērtībizglītības būtība un nozīme personības attīstībā skolā un sabiedrībā ..5

3. Vērtībizglītības praktiskās realizācijas iespējas skolā....................................8

4. Nobeigums.....................................................................................................14

5. Izmantotā literatūra.......................................................................................16

2

IEVADS

Kā minēts ,,Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā”,tad vērtībizglītība ir ,,personas

pamatvērtību- garīguma,morāles,kultūras,gara un fiziskās stājas- izkopšana izglītības

procesā.Personas pašapziņas, pašvērtības apziņas, pašrefleksijas, valodspējas un

radošuma izkopšana; iecietības, izlīgumspējas,līdzjūtības u.c. vispārcilvēcisko spēju

attīstīšana; ievirze,motivācija un sagatavošana veiksmīgai profesionālai karjerai.”

(1;187)

Pēc šī visaptverošā un plašā skaidrojuma var spriest, ka viss, kas skolēniem tiek

piedāvāts mācību un audzināšanas procesā skolā, ietekmē viņu personības veidošanos

un vērtīborientāciju - ,,uzskatu, nostājas un ar to saistītās rīcības, darbības uz

noteiktām vērtībām, kvalitātēm, kuru izpratnes pamatā ir uzkrātās zināšanas,

attieksme pret dzīvi, pasauli, sabiedriskajām norisēm. Vērtīborientācija saistīta ar

praksi norobežot būtisko no nebūtiskā, svarīgo no mazsvarīgā cilvēka dzīvē, uzsver

cilvēkam nozīmīgākās vērtības. Vērtīborientācijas pamatā ir brīvība izvēlēties, kā

dzīvot, kā izturēties pret apkārtējo dabisko vidi, cilvēkiem, kā rīkoties.”(1; 187-188)

Līdz ar to var secināt, ka vērtībizglītība tiek realizēta gan mācību, gan audzināšanas,

gan pašizglītošanās procesā skolā (attiecībās skolēns-skolotājs, skolēns- skolēns), gan

ārpus skolas attiecībās (skolēns-ģimene, skolēns- draugi, skolēns-sabiedrība). Tāpēc

aktuāls ir jautājums par to, cik liela atbildība par skolēnu vērtībizglītības realizēšanu

jāuzņemas skolai, cik – ģimenei un sabiedrībai kopumā.Cilvēka personības

veidošanās nenotiek tikai atsevišķā telpā (piemēram, skola vai mājas) un laikā

(piemēram, pirms vai pēc pusdienas, rītā vai vakarā, skolas laikā vai brīvdienās).

Tikai tad, kad tiek saskaņotas un tiek realizētas vienotas prasības, principi un sistēma

skolā, mājās un sabiedrībā, var veidoties vienota vērtībizglītība, kas ietver cilvēka

izaugsmi no dzimšanas brīža līdz sava mūža pēdējām dienām. Apgūt dzīves vērtības

nevar ne vienā stundā, ne gadā, ne noteiktā vecumposmā, tam ir jābūt sistemātiskam

mācību, audzināšanas un pašaudzināšanas procesam, kas ikvienu cilvēku skar

visaptveroši. Tādēļ var runāt par skolu tikai kā vienu no iespējām vērtībizglītības

realizēšanā, kas neapšaubāmi ir ļoti svarīga un nepieciešama, lai veidotos humāna un

pilnvērtīga sabiedrība.

Tāpēc šī pētnieciskā darba tēma ir izvēlēta- ,,Vērtībizglītības realizēšanas

iespējas skolā”.

Tēmas teorētiskai un praktiskai atklāšanai tiek izvirzīts darba mērķis- izpētīt

un apkopot vērtībizglītības realizēšanas iespējas skolā.

Lai to paveiktu, tiek noteikti šādi darba uzdevumi:

1) izzināt pedagoģiska un ētiska satura literatūrā paustās teorētiskās

nostādnes par vērtībizglītību un tās nepieciešamību skolā,

2) apkopot vērtībizglītības praktiskās realizācijas iespējas skolā.

Šī darba tapšanā tiek izmantotas šādas metodes:

1) teorētiskās literatūras izpēte,

2) likumu, nolikumu, vadlīniju un citu normatīvo, rekomendējošo un skolas

darbību reglamentējošo dokumentu izpēte,

3) praktiskās pieredzes materiālu un metodisko ieteikumu apkopošana.

3

Darba praktiskās daļas veikšanai un risinājuma meklējumiem tiek izmantota Rīgas

6.vidusskolas pieredze vērtībizglītības realizācijā.

Pētniecības darbs sastāv no ievada, no divām teorētiskā pamatojuma un problēmas

Praktiskā risinājuma apkopojuma nodaļām, kā arī nobeiguma, kurā izteikti

kopsecinājumi par iepriekšējās nodaļās paustajām teorētiskajām un praktiskajām

atziņām.

4

1.VĒRTĪBIZGLĪTĪBAS BŪTĪBA UN NOZĪME

PERSONĪBAS ATTĪSTĪBĀ SKOLĀ UN SABIEDRĪBĀ

Ikviens skolotājs, ikviens vecāks, ikviena tauta, visa cilvēce kopumā jau izsenis ir

vēlējusies nodot jaunajai paaudzei savu pieredzi, t.i., tās vērtības, tos atzinumus, ko

katrs ir atradis un pārbaudījis, sapratis un visbeidzot atzinis par labu esam. Tās ir gan

pozitīvās īpašības, ,, kas saistītas ar garīgo sfēru, kultūru, morāli, māksliniecisko un

estētisko sfēru, cilvēku savstarpējām attieksmēm u.tml. ( 1; 187 ), gan tas, ko,, cilvēks

savā apziņā uztver kā sev vai citai personai būtiski nozīmīgus, vēlamus konkrētos

vēsturiskos apstākļus, noteiktā kultūrā un konkrētā sabiedrībā, kā arī kas sekmē viņu

personības veidošanos.”( 1; 187)

Tātad viennozīmīgi tiek pausts, ka vērtības tikai tad var kļūt par personības

ieguvumu, ja cilvēks pats tās apzinās, pieņem un realizē savā dzīvē. Tomēr cilvēks

ļoti daudz ietekmējas no paraugiem, citu viedokļiem, atziņām, tad to vēlas izmēģināt,

pārbaudīt, līdz beidzot to pieņemot vai nepieņemot savā apziņā un vērtību sistēmā.

Viens no skolas uzdevumiem ir aktualizēt vērtību izpausmi ,,vienībā ar

principiem, normām, mērķiem, ideāliem” (1; 187 ) un veicināt vērtīborientējošu

attieksmi pret kultūru, darbu, valsti, cilvēkiem un sevi pašu”( 1; 187 ).

Ja izglītības iestādē vērtībizglītībai ir piešķirta nozīmīga vieta un loma, tad var

cerēt, ka patiesība ir atziņā, ka ,, stabila vērtīborientācija nodrošina noturīgu uzdevību

un darbību, stabilizē interešu un vajadzību virzību, regulē personas rīcības

motivāciju.” ( 1; 188 )

Vērtībizglītības lielā loma tiek uzsvērta ne tikai atsevišķas personības izaugsmē,

bet arī plašākā jomā, jomā, jo ,,ar vērtību izpratnes un vērtīborientācijas maiņu

plašākā sabiedrībā parasti saistītas nopietnas pārmaiņas valsts un sabiedriskajā

dzīvē.”’( 1; 188 ) Tas vēlreiz apstiprina jau darba ievadā izteikto domu, ka skola ir

tikai viena no vērtībizglītības realizācijas iespējām, jo tās vērtības, kas rodas

sabiedrībā kopumā ir daudz noteicošākas un spēcīgāk ietekmē personības attīstību

nekā viena cilvēka vai kādā atsevišķā skolā aktualizētās vērtības.

Taču, nenoliedzot skolas lielo ietekmi personības tapšanas procesā, jāatceras, ka

,,izglītība būtiski nosaka sabiedrības attīstības perspektīvu, tautas vietu un nozīmi

pasaules kultūrtautu saimē.”( 3; 4 ) Tāpēc ir aktuāli runāt par vērtībizglītības

realizēšanu skolā, izglītība ,,dod iespēju apgūt nacionālo kultūru un visas cilvēces

Kultūras pamatvērtības, tādējādi sekmējot personības kā kultūras cilvēka veidošanos.”

( 3; 4 ) Kā uzsvērts ,,Latvijas izglītības koncepcijā’’, jau pati ,, izglītība ir personiskā,

Sabiedriska un vispārcilvēciska pamatvērtība,”(3; 5 )

Zināms, ka ikdienā skolā ir jāievēro izglītības pamatprincipi, kuri savā būtībā

nosaka galvenās vērtības, kuras būtu jāaktualizē skolēnu mācību un audzināšanas

procesā, tie ir:

1) humanitāte- atzīst cilvēku kā pamatvērtību, veidojot patiesi cilvēcīgu

Personību, kopjot humānus uzskatus, jūtas un attieksmes,

2)demokrātiskums- īsteno savstarpējā cieņā balstītu cilvēku kopdarbību,

ievērojot pieņemtās vienošanās,

3) individualizācija- respektē un attīsta individualitātes intereses, vajadzības,

darbības motīvus, vērtības un spējas, ievērojot sabiedrības centienus un vajadzības,

4) radošums- attīsta un aktualizē personības radošo potenciālu,

5

5) tautiskums- paredz personības nacionālās apziņas iesakņošanos, nacionālās

kultūras apguvēja un pilnīgotāja īpašību attīstību, personības atvērtību un

cieņu pret citu tautu nacionālajām vērtībām,

6) tikumiskums-sekmē augstu morālo apziņu un tikumisku rīcību,

7) profesionalitāte- paredz profesionālās virzības izkopšanu izglītības

ieguves gaitā,

8) zinātniskums- īsteno tādu izglītību , kuras pamatā ir zinātnes mūsdienu

atziņas, patiesības un tās pierādījumu meklējumi,

9) sistemātiskums- paredz izglītību kā veselumu , kura apguvē cilvēks varētu

izveidot kopsakarīgu pasaules redzējumu un skaidri apzināt savu vietu un

lomu pasaulē,

10) mūsdienīgums- nozīmē aktuālu pedagoģijas un psiholoģijas atziņu

ievērošanu izglītības teorijā un praksē, patstāvīgas nacionālās izglītības

izveidi atbilstoši pasaules pieredzei. ( 3 ; 5 )

,,Izglītības saturu veido audzēkņu personībai, sabiedrībai un laikmetam

atbilstoši konkretizēta cilvēces pieredze” ( 3; 8), kura balstās uz 3 galvenajām

sastāvdaļām:

1) zināšanām (faktoloģiskā pieredze),

2) prasmēm (praktiskās darbības pieredze ),

3) audzināšanu (attieksmju pieredze). (3; 8 )

Audzinātība jeb,, attieksmju pieredze veido audzēkņu vērtīborientāciju un pārliecību,

nosaka viņu garīgumu.Attieksmju pieredzes iegūšanai pievēršama īpaša uzmanība, jo

tā līdz šim maz iestrādāta izglītības saturā un nav ieguvusi atbilstošu vietu mācībās.”

( 3; 8 ) Tāpēc šobrīd arvien vairāk tiek par to domāts . Ir izveidoti jauni mācību

priekšmetu standarti, kuri stājas spēkā ar 2008./2009. mācību gadu.Tajos kā viens no

svarīgākajiem uzdevumiem ir uzsvērta,, sabiedriskajai un individuālajai dzīvei

nepieciešamo zināšanu un prasmju pamatu apguve, vērtīborientācijas veidošanās.”

( 8; 3 )

Līdz ar to skolās tiek nodrošināta iespēja ,,tikumiskai, estētiskai, intelektuālai un

fiziskai attīstībai, sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos”

(4; LR Izglītības likums, 2. pants ), t.i. izglītību, kas pati par sevi ir personiska,

sabiedriska un vispārcilvēciska pamatvērtība.

Vēsturiski cilvēces attīstības gaitā sabiedrībā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir

galvenās vērtības, kam arī būtu pievēršama lielākā uzmanība izglītībā.Tā, piemēram,

Senajā Ķīnā Konfūcijs kā galveno audzināšanā izvirza paklausību, pienākumu, t.i.,

esošās kārtības uzturēšanu bez izmaiņām (pozitīvais- 5 tikumi ( žēlsirdība, taisnīgums,

kārtība, piesardzība, uzticība), negatīvais neveicina attīstību. Dēmokrits uzskata, ka

cilvēks kļūst labs, pateicoties vingrinājumiem, mācīšanās dod 3lietas : labi runāt, labi

domāt, labi darīt. Sokrāts domā, ka cilvēkā augstākais – zināšanas un gudrība, bet

Platons iesaka attīstīt indivīda spējas, veltot sevi piemērotam darbam, savukārt

Aristotelis iezīmē, ka fiziskās, tikumiskās, intelektuālās audzināšanas mērķis ir valsts.

6

Viduslaikos galvenais vērtību atskaites punkts ir ticība, kuras pamatā dogmatisks

mācību process ( iekalšana ), kā arī bruņinieku tikumi- militāri fiziskās

spējas.Renesansē kā galvenā vērtība zemes virsū ir cilvēks.Rablē aizstāv brīvās

audzināšanas teoriju bez piespiešanas, bet Moņtēns uzskata, ka morālās īpašības

svarīgākas par zināšanām, Ruso pievērš uzmanību tam, ka jāieaudzina pienākums ar

darba palīdzību un jāapzinās brīvības tiesības, tikumiskajā audzināšanā uzsverot, ka

laba griba- ceļš uz ideālu cilvēku.Kants saka, ka jāattīsta saprāts, kas var atrisināt

visas dzīves problēmas, bet Fihte saista tikumības un gribas attīstību, jo izziņa ir tikai

darbība, cilvēka darbību nosaka paša sapratne. Herbarts ir par to, ka audzināšanā

jāveido stiprs tikumisks raksturs. Spensers-par audzināšanu, kas vērsta uz paš-

saglabāšanos , Šopenhauers- par gribas audzināšanu, Djūijs- par noderīgumu, spēju

konkukēt darba tirgū. Kognitīvisti uzskata, ka jāattīsta intelekts, bet eksistenciālisti -,

ka jāveicina izvēles brīvība, orientējot uz dzīves pieredzi.

No iepriekš teiktā secināms, ka katrā laikmetā vērtības, kas tiek noteiktas

audzināšanas saturam, ir mainījušās, bijušas atšķirīgas un mainīgas, jo nepārtraukti

noris vēsturiskas, ekonomiskas un politiskas izmaiņas. Šobrīd audzināšanas centrā ir

humāna personība, kura veidojas izglītošanās procesā, atbildīga par vērtībām sevī un

sabiedrībā.Ja būtu iespējams šīs teorijas realizēt, būtu ideāla sabiedrība, kuru veido

ideāli indivīdi. Diemžēl dzīves realitāte bieži apliecina, ka ideja ir un paliek ideja, bet

cilvēku veido arī sociālie, ekonomiskie, politiskie, kultūras u. c. faktori. Vēl nevienai

teorijai nav izdevies šīs pretrunas atrisināt, jo audzināšanā iespējams ietvert tikai

dažus aspektus.

Par praktiskām vērtībizglītības iespējām, to realizāciju skolā tiek runāts nākošajā

darba nodaļā.

7

2.VĒRTĪBIZGLĪTĪBAS PRAKTISKĀS REALIZĀCIJAS

IESPĒJAS SKOLĀ

Ikviena izglītības iestāde, arī skola darbojas, pamatojoties uz LR IZM Izglītības

likumu, dažādiem normatīvajiem aktiem, kā arī attiecīgās iestādes nolikumu, kuru

Apstiprina iestādes dibinātājs, konkrēti, pašvaldība.Skolā tiek realizētas izglītības

programmas, kas tiek sastādītas saskaņā ar Valsts izglītības standartu, nosakot to

mērķus un galvenos uzdevumus, izglītības obligāto saturu.

Kā noteikts Latvijas izglītības koncepcijā, izglītība ir viena no cilvēces

pamatvērtībām, kuru skolā realizē pedagoģiskajā procesā.Pedagoģiskais process ir

mērķtiecīgs gan mācību, gan audzināšanas darbs un tiek realizēts, ievērojot valsts

noteiktos izglītības ieguves nosacījumus, kā arī katrai skolai raksturīgo darba

specifiku.

Tēmas turpmākā izklāstā tiek skatītas vērtībizglītības praktiskās realizācijas iespējas

vienā skolā- Rīgas 6.vidusskolā.

Šajā skolā tiek realizēta pamatizglītības programma (1.-9.klasei ) un vispārējās

vidējās izglītības programmas (10.-12.klasei ):

1) eksaktā virziena ( dabaszinību ) programma,

2) humanitārā virziena ( politika un tiesības) programma,

kā arī daudzas interešu izglītības programmas, kas saistītas ar mūziku, tādējādi

nodrošinot skolas attīstības programmā paredzēto: ,,Demokrātiska, humāna,

nacionāla, radoša skola ar skolēniem un darbiniekiem labvēlīgu vidi un augstu

mācīšanas un mācīšanās motivāciju”,tā iezīmējot skolai raksturīgākās un

svarīgākās vērtības, kas tālāk tiek realizētas mācību un audzināšanas procesā, kura

mērķis : ,,sekmēt skolēnu izaugsmi par garīgi bagātām , fiziski veselām, radošām

un sociāli aktīvām personībām, kas ir gatavas iekļauties mūsdienu mainīgajā

dzīvē.”(6).

Izglītības koncepcijā minēti pamatprincipi jeb pamatvērtības tiek ievērotas un

realizētas skolas mācību un audzināšanas procesā :

- humanitātes princips- cilvēks kā pamatvērtība (cilvēcīgums, individualitāte,

personība, uzskatu, jūtu un attieksmju humanitāte)

Realizācija : - mācību saturs,

- klašu audzinātāju stundas,

- savstarpējo attiecību veivošana mācību un ārpusstundu darbā.

- demokrātiskuma princips- demokrātiska personība, savstarpējā cieņā balstīta

cilvēku kopdarbība (gatavība turpmākajam darbam un dzīvei demokrātiskā

sabiedrībā)

8

Realizācija: - mācību priekšmetu stundu saturs, metodes un organizācija,

- klašu audzinātāju stundas,

- darbība skolēnu pašpārvaldē,

- darbošanās skolēnu aktīvā,

- skolēnu pienākumi un tiesības,

- klases likumi,

- piedalīšanās debašu kluba darbībā.

individualizācijas princips- respektēta un attīstīta individualitāte sabiedrībā

(intereses,vajadzības, darbības motīvi, vērtības un spējas )

Realizācija: - mācību un audzināšanas darba individualizācija ( stundās,

konsultācijās, fakultatīvu nodarbībās )

- interešu izglītības nodarbības,

- ārpusstundu pasākumi (izstādes, konkursi, skates, koncerti, teātra izrādes,

sporta sacensības),

- skolēnu izpēte (anketēšana, novērošana, pārrunas, skolēnu darbu izpēte ).

radošas darbības princips- radoša personība

Realizācija: - mācību un audzināšanas darbs (referāti, patstāvīgie, praktiskie,

jaunrades un zinātniski pētnieciskie darbi ),

- projektu darbi,

- interešu izglītības nodarbības,

- ārpusstundu pasākumi .

● tautiskuma princips - nacionālpatriotiska, nacionālapzinīga, nacionālkulturāla,

starpnacionāli toleranta un pilsoniska personība ( nacionālā apziņa un kultūra,

atvērtība un cieņa pret citām nacionālajām vērtībām )

Realizācija : - mācību stundu saturs,

- klašu audzinātāju stundas,

- ārpusstundu pasākumi (skolā, pilsētā, valstī ),

- interešu izglītības nodarbības,

- sadarbība ar citu tautību pārstāvjiem starpskolu un starpvalstu pasākumos un

projektos,

- projektu nedēļa .

● tikumiskuma princips- tikumiska personība (augsta morālā apziņa un tikumiska

rīcība uz ētisku vērtību pamata )

Realizācija : - sabiedrības paraugs un pieredze,

- ģimenes attiecību modelis un pieredze,

- mācību un audzināšanas saturs skolā un ārpusskolas aktivitātēs,

- individuālā pieredze, vērtības un apziņa .

9

● profesionalitātes princips- profesionāli virzīta personība

Realizācija : - LR IZM un IP mācību un audzināšanas darba prioritātes,

- skolas mācību un audzināšanas darba plānošana, norise un analīze,

- mācību priekšmeta plānošana, realizēšana un analīze,

- audzināšanas darba plānošana, realizēšana un analīze (klašu audzinātāja un

mācību stundas , ārpusstundu pasākumi ),

- audzināšanas norises ģimenē,

- audzināšanas norises sabiedrībā .

● mūsdienīguma princips- mūsdienīga personība (aktuālas pedagoģijas un

psiholoģijas atziņas teorijā un praksē, patstāvīga nacionālā izglītība, iepazīta un

adaptēta pasaules pieredze )

Realizācija : - demokrātijas norises pasaulē,

- politiskās norises valstī,

- masu mediju saturs un kvalitāte,

- sociālā un kultūrvide valstī, pilsētā, ģimenē ,

- mācību un audzināšanas darbs skolā,

- ārpusskolas aktivitātes un interešu izglītība pilsētā, valstī, pasaulē.

Tā kā vistiešāk skolēnu vērtīborientāciju un pārliecību veido attieksmju jeb

audzināšanas process, tad skolā ir izstrādāta ,,Audzināšanas darba programma”, kurā

līdztekus vispārīgajam un tālejošajam audzināšanas mērķim- ,,brīvas un atbildīgas

personības attīstības sekmēšana, veidojot demokrātiskai sabiedrībai raksturīgu

attieksmi pret vērtībām, morāli, indivīda pienākumiem un tiesībām”(7)- tiek minēti

konkrēti uzdevumi, kuri tad arī nosaka galvenās vērtības, kam skolā tiek pievērsta

uzmanība:

1) ,,sekmēt ģimenes, klases, skolas kultūrvides veidošanos,

2) veicināt skolēnu socializāciju daudzveidīgā mācību stundu un ārpusstundu

darbā,

3) veidot saskarsmes un sadarbības prasmes, attīstīt spēju adaptēties un

integrēties mainīgajā sociālajā vidē,

4) rosināt nacionālās un valstiskās identitātes ētisko vērtību apzināšanos,

pašrealizācijas attieksmju veidošanos un to īstenošanu skolēnu rīcībā un

uzvedībā.” ( 7)

Viens no šīs programmas izveides un realizācijas pamatuzdevumiem- ,, akcentēt

pedagoga un skolēna mijiedarbības procesu, nostiprinot dzīves pamatvērtības- es pats,

mana dzīve, ģimene, darbs un valsts.”( 7)

Skolā audzināšanas darbs tiek mērķtiecīgi plānots:

1) skolā- IZM prioritārie virzieni audzināšanas darbībai, skolas mācību un

audzināšanas uzdevumi, skolas mācību un audzināšanas darba plāns, skolas

audzināšanas darba programma;

10

2) klasē- klases mācību un audzināšanas darba uzdevumi (pēc IZM un skolas

noteiktajām audzināšanas darba prioritātēm, kā arī pēc audzināšanas darba

aktualitātēm un nepieciešamības konkrētajā klasē ), klases audzinātāja darba

programma un plāns katram semestrim, paredzot klases audzinātāja stundas,

piedalīšanos klases, skolas un ārpusskolas pasākumos, organizējot skolēnu

brīvā laika pavadīšanu, individuālo un izpētes darbu ar skolēniem u. tml.,

klases audzinātāja darba atskaite mācību gada beigās.( 7)

Klases audzinātāja darbā vērojami 3 galvenie virzieni:

1) klases audzinātāja stundu plānošana un vadīšana,

2) skolēnu izpēte,

3) sadarbība ar skolēnu vecākiem.

Papildus tam katrā klasē tiek organizēti ārpusstundu pasākumi skolā un ārpus tās.

Katrs klases audzinātājs, vadoties pēc valsts, rajona un skolas prioritārajiem

virzieniem mācību un audzināšanas darbā, veido savu klases audzināšanas darba

programmu, kurā konkrēti pauž tās zināšanas, prasmes un attieksmes, t.i., vērtības,

kurām būtu pievēršama vislielākā uzmanība tieši šiem skolēniem, izvērtējot viņu

intereses un vajadzības.

Vērtībizglītības darbs izglītības iestādē ir atkarīgs no katras skolas specifikas, no

skolas administrācijas, pedagogu, skolēnu un vecāku savstarpējas sadarbības un savas

rīcības atbildības, kā arī no sabiedrībā, valstī un pasaulē valdošajām prasībām un

vērtībām.

Taču nevar šo procesu vispārināt. Vērtības nevar kļūt par pašvērtībām, tikai tās

nosaucot, un paredzot standartos, programmās un plānos. Patiesībā vērtībizglītība ir

tā, kura notiek attiecībās : skolēns- pedagogs- vecāki- sabiedrība, pie tam šīm

attiecībām nemitīgi mijoties un papildinoties.

11

Pasaule

Bērns

Pedagogs (skola)

MĒRĶIS- Ieraudzīt pasauli

kopsavilkumā

SATURS- zināt „kā dzīvot”

METODES, ORGANIZĀCIJAS FORMAS UN LĪDZEKĻI- piemērot, dažādot, jautājot

REZULTĀTI- Katram individuāli, atbilstoši katra pasaules uztverei, motivācijai un vispārējai fiziskai, psihiskai un

sociālai attīstībai

PIEREDZE IZGLĪTĪBA

Mācību un audzināšanas process kopumā- kā veselums, kā vienota sistēma, kurā

nepieciešams domāt par pasauli un orientēties tajā, attīstīties par iejūtīgiem,

atbildīgiem, lemt un darboties spējīgiem cilvēkiem, kurā svarīgi rosināt interesi par

apkārt notiekošo.

Skolā vērtībizglītība galvenokārt tiek realizēta 3 veidos:

1) mācību priekšmetu satura apguvē,

2) klases audzināšanas procesā,

3) ārpusstundu un ārpusskolas pasākumos.

Kā jau iepriekš tiek konkretizēti galvenie izglītības principi, atklājot to realizācijas

iespējas skolā, tā arī jāturpina konkretizēt iespējas, ko un kā skolā ( stundās,

pasākumos ) skolēniem aktualizēt kā vērtības.

Visiedarbīgākie ir tie paņēmieni, kad mērķtiecīgi tiek apvienota mācību un

audzināšanas darbībā teorija un prakse, t.i., to, ko skolēniem stāsta, ir jāpamato ar

piemēriem, jāļauj pašiem par teikto pārliecināties, tā veicinot iespēju patiesību iegūt

ar personīgās pieredzes palīdzību. Šeit veiksmīgi var noderēt tādi darbības veidi, kas

saistīti ar pašu skolēnu ikdienu, ar viņu dzīvesveidu, brīvā laika pavadīšanu, ar

notikumiem, kuros viņi paši piedalās vai par kuriem dzirdējuši no draugiem,

vecākiem, paziņām (no cilvēkiem, kurus viņi respektē, kuru viedokli augstu vērtē,

kuros ieklausās). Piemēram daži paņēmieni, kurus izmantojot var aktualizēt dažādas

vērtības.

1) konkrētu, nesen notikušu situāciju, faktu, rīcības notikumu apspriešana,

pārrunāšana ( klases audzinātāja un mācību priekšmetu stundās, saistot ar

apgūstamo mācību vielu);

2) skolēnu piedalīšanās dažādās aktivitātēs, kurās darbojoties viņi var secināt

dažādu teorētisku pieņēmumu patiesību vai neatbilstību tām ( apkārtnes

sakopšanas talkas, apkārtējās vides saudzēšanas, drošības un labdarības akcijas);

3) tikšanās ar skolēnu vidū vai sabiedrībā kopumā populāriem cilvēkiem, kuri

stāsta par dažādām tēmām un situācijām, kuras būtiski ietekmējušas viņu dzīvi

un mainījušas viņu rīcību, uzskatus, domāšanu( klases audzinātāja stundās,

tematiskajos ārpusstundu pasākumos, lekcijās, semināros);

4) ekskursijas, pārgājieni, iepazīstot dažādas vietas un cilvēkus, veicinot jaunu

uzskatu veidošanos par apkārt esošajām lietām, norisēm un cilvēkiem;

5) teātru, izstāžu, koncertu u.c. kultūras pasākumu apmeklēšana, bagātinot

redzesloku, papildinot zināšanas, nostiprinot savus pieņēmumus vai gluži

pretēti- atsakoties no tiem;

6) piedalīšanās dažādos sporta u.c. aktīvu dzīvesveidu veicinošos pasākumos

(sporta dienas aktivitātes, krosi, pārgājieni, tūrisma un veselības dienas);

7) savu interešu, spēju un vajadzību attīstīšana dažādās intererešu izglītības un

fakultatīvās nodarbībās, vispusīgi attīstot savu personības potenciālu;

8) grāmatās,žurnālos, laikrakstos publicēto problēmrakstu iepazīšana un

pārrunāšana, izvērtēšana( klases audzinātāja stundās ).

12

Ikviena skolas realizētā izglītības darbība dod ieguldījumu skolēnu personības

attīstībā, līdz ar to ir kā vērtība viņa izaugsmē.Vērtībizglītība būtībā būtu salīdzināma

ar dārza ravēšanu: pamazām viena pēc otras tiek izravētas nezāles, malā tiek atmesti

sārņi, iežogojumi, tiek izbrīvēta augšanas telpa tiem augiem, kuriem būtu jāattīstās,

jāpilnveidojas. Vērtības nevar iemācīt, mākslīgi stimilējot to attīstību. Tikai tas, kas

nonāk otra cilvēka apziņā, tas nosaka viņa motivētu rīcību, pašattīstību, pašregulāciju

un individuālām interesēm atbilstošu aktivitātes izvēli, t.i., arī vērtībizglītību.

13

NOBEIGUMS

Vērtībizglītība ir vienots veselums, kurā vienkopus ir gan mācību priekšmetu stundās,

gan klases audzinātājstundās, gan ārpusstundu pasākumos gūtās zināšanas, prasmes

un attieksmes. To nodrošina gan skolēnu, gan pedagogu, gan vecāku, gan arī visas

sabiedrības kopīga, mērķtiecīga darbība. Visgrūtākais vērtībizglītības realizācijas

procesā skolā- sabalansēt tās normas, ko paredz valsts, likumdošana, ar tām, ko

nerakstītā veidā diktē sabiedrība, ģimene, kā arī, ņemot vērā paša skolēna- topošās

personības vajadzības un vērīborientāciju, ar tām, ko spēj dot pedagogs kā speciālists

un kā cilvēks, no kura mācās, kura rīcību, zināšanas un pieredzi vērtē visi iepriekš

minētie ( sabiedrība, ģimene, skolēni ).

To, cik liels ir liels ir skolas devums skolēnu vērtībizglītības jomā, nosaka viņu

,,sasniegtā personības izaugsmes pakāpe, ko raksturo ne vien mācību formālie

rezultāti, bet arī tikumiskā stāja ; prāta, jūtu, gribas un rakstura briedums ; tautiskā

apziņa, gatavība veidot sociālo karjeru darba tirgus apstākļos ; gatavība ģimenes

dzīvei, bērnu audzināšanai.” ( ; 11-12 ) Skolēnu vērtībizglītības pakāpi nosaka paši

skolēni, vecāki un sabiedrība kopumā.

Ikviens skolas pedagogu kolektīvs ir atbildīgs par to, lai pēc lalākās sirdsapziņas un

pēc visām ētikas un sabiedrībā pieņemtajām normām tiktu veikta skolēnu

vērtībizglītības realizācija, radoši pilnveidojot tās iespējas skolā, mūsdienīgojot un

aktualizējot tās.

Sabiedrība būs tāda, kādi būs tās locekļi. Ikviens skolēns gan skolas laikā, gan pēc

tās beigšanas ir sabiedrība. Līdz ar to nevar viennozīmīgi apgalvot, ka sabiedrība

nosaka valdošās vērtības. Jo valstī, izglītības sistēmā būs vienotāka pieeja

vērtībizglītības jomā skolā, jo vērtībām bagātāki, iekšēji pilnīgāki ,, sirdscilvēki” būs

mūsu apkārtējā sabiedrībā.

Jo plašākas, daudzveidīgākas vērtībizglītības realizācijas iespējas skolā, jo vairāk

vērtību tiek aktualizēts skolēniem, sekmējot viņu attieksmju pilnveidošanos pret

dažādām cilvēciskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām, pret vērtību prioritātēm

laikā, kurā viņi dzīvo.

Tāpat kā šī darba ievadā tiek uzsvērts, kas ir personas pamatvērtības, tad

nobeigumā akcentējama vēl kāda vērtība, kas ir kā atskaites punkts vērtībizglītībā :

,,Laiks ir neatgriezeniska vērtība. Visas izvēles ir saistītas ar laika vērtības un

jēgas izpratni.” ( ; 3 )

Vērtībizglītībai ir atvēlama nozīmīga vieta jaunās paaudzes un visas sabiedrības

attīstībā, jo ,, sabiedrības lielākais posts ir morālo vērtību zaudēšana un upurēšana,

dubultmorāles pastāvēšana. Tā sekas- individuālās atbildības sarukums, ,, mazā

cilvēka” komplekss, pasivitāte, bezcerība.”( ; 3 )

Quo vadis ? - Kurp ejam ? Vai var būt labāka vai sliktāka vērtībizglītība ? Par

daudz vai par maz akcentētas vērtības ? Sabiedrībā notiek politiskas, ekonomiskas,

sociālas, kultūras pārmaiņas, taču mūžīgas paliek vispārcilvēciskās vērtības. Skolā

jāsekmē tāds personības virzītājspēks un motivācija demokrātiskā, civilizētā

sabiedrībā, kas atbilstu humānisma modelim.Tikai vērtībizglītoti virzīts cilvēks

14

spēj veidot kulturālu tautu un cilvēci. Ja izglītības procesā vispārcilvēcisko vērtību

apguvei tiek ierādīta visnozīmīgākā vieta, tad tiek izglītots cilvēks par cilvēku,kuram

jādzīvo sabiedrībā, valstī, cilvēcē.

Mūsdienu sabiedrības ideāls- humāns cilvēks, un bez šāda vērtīborientēta cilvēka,

degradējoties sabiedrībai, sabrūk visas cilvēces vērtības. Kā atzinis A. Milts :

,,21.gadsimtā vērtību jautājums var kļūt par vienu no visnozīmīgākajām problēmām

cilvēces izdzīvošanā. Zināšanas, konforts, labklājība bez ētisko vērtību apzināšanās

un respektēšanas virza cilvēku dzīvi pretī katastrofām.” ( ; 5 , 7)

15

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.Beļickis I., Blūma D.,Koķe T., Markus D., Skujiņa V., Šalme A. Pedagoģijas

terminu skaidrojošā vārdnīca. R.: Zzaigzne ABC , 2000

2.Es.Sabiedrība. Valsts. / Rokasgrāmata pasniedzējiem pilsoniskajā izglītībā. R. :

Latvijas pieaugušo izglītības apvienība , 1999

3.Latvijas izglītības koncepcija. R.: LR IZM , 1995.g.4. jūlijs

4.Latvijas izglītības likums.// ,,Skolotājs” pielikums 1/1999

5.Milts A. Ētiskās vērtības. // ,,Skolotājs” 1/ 2002, 4.-8. lpp.

6.Rīgas 6.vidusskolas attīstības programma 2005.-2010.gadam.

7.Valsts pamatizglītības mācību priekšmetu standarti. R.: LR IZM

ISEC , 2008 , 2009

16