Kas ir Eiropas Savienība? I daļa 2009. gada 6. jūnijā Latvijā notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kandidāti, kā nu

kurš prazdams, solīja Briselē pārstāvēt Latvijas intereses, proti, kārtot mūsu lietas un vajadzības. Vai jūs kopš tā laika esat par saviem pārstāvjiem Briselē kaut ko dzirdējuši, vai viņi jau sākuši kaut ko kārtot? Tieši ko? Vai kāds, varbūt izņemot Alfrēdu Rubiku, ir atskaitījies par savu darbību? Ko viņi vispār tur dara?

2008. gada 8. maijā Latvijas Saeima bez debatēm un gandrīz vienbalsīgi ratificēja Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Vai kāds, ieskaitot deputātus, kuri par to balsoja, ir šo līgumu vispār pilnībā izlasījis un var saprotami paskaidrot, kādas saistības Latvija ir uzņēmusies vai kādas tiesības šis līgums mums devis? Vai kādam vispār ir kaut aptuvens priekšstats par to, kas ir Lisabonas līgums, vai kāds ir ar to saistīto dokumentu kopumu kaut rokā paturējis vai redzējis saliktu vienā plauktā?

Vai jūs zināt, ka Eiropas Savienībai ir prezidents? Nu jā, tas pats pelēkais vīriņš, kas mazliet līdzīgs mūsu Augustam Kirhenšteinam 1940. gadā (skat. fotogrāfijas, Rumpejs – kreisajā pusē). Atšķirība vien tā, ka Kirhenšteins tomēr bija zinātnieks – mikrobioloģijas pamatlicējs, bet kas ir ES prezidents Hermans van Rumpejs?

Kas un kāpēc Rumpeju ievēlēja vai iecēla? Kādi ir Rumpeja pasaules uzskati,

līdzšinējie sasniegumi un nākotnes plāni? Kas un kāpēc izvēlējās tieši viņu, bet ne citu kandidātu?

Starp citu, Eiropas Savienībai nu ir arī sava ārlietu ministre – Katrīna Eštone. Kas viņa ir, kas un kāpēc viņu iecēla? To nezina atbildēt pat 99% Lielbritānijas iedzīvotāju, no kuriem šī lēdija cēlusies. Bet viņa taču ir arī MŪSU ārlietu ministre, viņa pasaulē pārstāv arī mūs!

Labi, nebūsim tik bargi tikai pret ārzemniekiem. Ko mēs kā latvieši varam pateikt par latviskas izcelsmes ES komisāru Andri Piebalgu (skat. attēlu)? Izņemot to, ka viņš zināmos laika periodos ir „ieņēmis amatu”? Piemēram, viņš bija Latvijas finanšu ministrs laikā, kad sabruka Banka Baltija un pārējās noguldījumu piramīdas. Kāda bija viņa nostāja un rīcība? – Nekāda. Kādas bija viņa iniciatīvas, iepriekš ieņemot izglītības ministra amatu? – Nekādas! Absolūta nulle un reti sastopama pelēcība! Kopš tā laika viņš paguvis ieņemt ES enerģētikas komisāra amatu, bet nu ir jau ES attīstības sadarbības komisārs. Vai beidzot Piebalgs sācis izrādīt kādu iniciatīvu? Spriediet paši.

Un ar līdzīgiem rezultātiem varam mēģināt izsekot katram ES politiķim vai

ierēdnim. Tās ir kā ēnas vai runājošas galvas, kuras šad tad tiek pieslēgtas mēdiju kanāliem, lai pateiktu pāris vispārējus teikumus. Bet viņus kāds izvēlas un ieceļ. Kas un kāpēc?

– Atbildes netiek dotas. Bet tikmēr jau izskanējuši paziņojumi, ka Eiropas Savienība veidos vienotu armiju, vienotu izlūkdienestu, vienotu tiesu utt. Ar ko šī armija karos, ko izspiegos vienotais izlūkdienests, ko un par ko tiesās? Kāpēc viss ietīts noslēpumā? Kas vispār ir Eiropas Savienība un kāpēc arī mēs tajā esam iekļauti?

Senie simboli un melnie uzvalki Ja ir tik daudz pelēkas noslēpumainības un miglainas nenoteiktības, tad jājautā –

kas un kādēļ tiek slēpts? Un tas jau paver plašu lauku sazvērestības teorijām. „Sazvērēties” nozīmē – slepeni vienoties. Piemēram, Hitlers slepeni vienojās ar Staļinu par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā, otrās Godmaņa valdības pārstāvji slepeni vienojās ar Parex bankas vadību par šīs bankas nacionalizāciju, tās parādu uzkraušanu visai valstij, ietekmīgāko anonīmo noguldītāju glābšanu, dāsnām kompensācijām bankas izsaimniekotājiem un šā visa darījuma paturēšanu slepenībā. Ar sazvērestībām ir pilna visa vēsture un arī mūsu ikdiena. Sazvērestības nepatīk tikai pelēkiem ierēdņiem, kuri ir cītīgākie sazvērestību slēpēji. Sevišķi jau tas attiecināms uz Eiropu, kuras vēsture pārpilna ar pasaules iekarošanas plāniem, sākot jau ar Maķedonijas Aleksandru, Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, krusta kariem, Napoleona plāniem, Hitlera jaunās pasaules kārtības plānu u.c. Tieši Eiropā sākās divi un pagaidām vienīgie pasaules kari, kas notika pavisam nesen. Un katram pasaules iekarotājam piemīt vājība aiz sevis atstāt pēdas: leģendas, pieminekļus, simbolus. Un šie simboli tiek pārmantoti, pārņemti, sargāti, it kā tiem piemistu sakrāls spēks un iespēja caur tiem gūt varu un kontroli pār citiem. Lielākie simbolu sargātāji ir Eiropas aristokrātija, kas arvien saglabājusies, neraugoties uz vairākām demokrātiska rakstura reformām un revolūcijām.

Savukārt aiz katra simbola ir reliģiski kulti un slepenas biedrības, kas šos kultus piekopj un nodod mantojumā nākamām paaudzēm. Tā kā Eiropas civilizācija izveidojās salīdzinoši nesen, tad reliģiskos kultus tā pārņēma galvenokārt no vidējo austrumu civilizācijām: jūdiem, Ēģiptes, Babilonijas. Tieši Babilonijas (šumēru) kulti ir vissenākie, ar tiem saistītas daudzas leģendas, kuras vēlāk pārņēma senie ēģiptieši un arī jūdi. Eiropā šos kultus ieveda sākotnēji grieķi, bet vēlāk un pamatīgāk – Romas impērija. Tāpēc tieši Romu – pilsētu uz septiņiem kalniem – dēvē par jauno Babilonu.

Arī kristietība ir cēlusies no vidējiem austrumiem, un imperatora Konstantīna laikā šo tautas garīgo kustību, kas balstījās uz Jēzus mācību, ierāmēja ciešos Babilonas mistēriju kultu rāmjos. Tāpēc nenākas brīnīties, ka gan senie kristiešu dievnami, gan visas senās Eiropas pilsētas ir pārpilnas ar senajiem babiloniešu kulta simboliem: pagānu obeliskiem, īpatnējām celtnēm, mitoloģiskiem dzīvniekiem

augstmaņu heraldikā, valstu un pilsētu ģerboņos u.c. Faktiski Konstantīna dibinātā Romas baznīca pārņēma visus parastajiem cilvēkiem domātos pagānu svētkus, kultus, simbolus un rituālus, tikai pagānu dievību vietā liekot baznīcas svētos. Formāli Romas baznīca pārņēma arī Jēzus mācību, taču pati visbiežāk rīkojās pretēji šai mācībai. Tāpēc varam runāt par divām kristietībām: Jēzus sludināto un Konstantīna kristietību. Ja pirmā ir mīloša, tad otrā – impēriska, alkatīga un asiņaina. Konstantīna baznīca no pagāniem pārņēma arī trīsvienīga Dieva ideju: Tēvs, Dēls un Svētais gars. Dievu triādes pazīstamas praktiski visos pagānu kultos, piemēram, ēģiptiešu triāde: Hors, Ozīriss un Izīda, latviešu – Dievs, Laima un Māra.

Viens no senākajiem mītiem, kas atspoguļots arī jūdu un kristiešu svētajos rakstos ir mīts par Bābeles torni. Lūk, tā attēls, bet tam blakus ... Eiropas Parlamenta ēka Strasbūrā un stilizēts (sapludināts no diviem) jaunā Bābeles torņa attēlojums.

Stāstu par Bābeles torni un tā celšanas mērķiem, lūdzu, izlasiet paši. Bet vai jūs zināt,

kā radās Eiropas nosaukums? Tam pirmsākumi meklējami grieķu mitoloģijā. Feniķiešu ķēniņam Tīram bija ļoti skaita

meita vārdā Eiropa (vienlaikus arī pagānu dieviete), kuru bija iekārojis ietekmīgs dievs vārdā Zevs. Zevs nolēma iekāroto skaistuli nolaupīt. Šim nolūkam viņš pārvērtās par neparastas krāsas bulli. Kad Eiropa aiz ziņkāres uzsēdās uz šā dīvainā buļļa, tas pēkšņi metās jūrā un meiteni aizveda uz Krētas salu, kuras krastā bullis atkal pārvērtās par dievu Zevu. Šo leģendu sauc par „Eiropas nolaupīšanu”. Jā, tikai iztēlojaties – EIROPAS NOLAUPĪŠANU! Vai vēsture nav atkārtojusies?

Bet tagad apskatīsimies šo simbolu saistībā ar Eiropas Savienības pārvaldi. No kreisās puses pirmajā attēlā redzama stilizēta Eiropa uz buļļa pašā ES pārvaldes sirdī Briselē, otrajā – pie t.s. Vinstona Čērčila nama, tālāk – dažādos propagandas izdevumos, uz ES naudas, telefona kartē un citur. Iepriekšpēdējā attēlā redzami ES komisāri melnos uzvalkos, kas tīksminās par savu Eiropas nolaupīšanas simbolu.

Bet pēdējais attēls labajā pusē ir jau no citas leģendas – Atklāsmes grāmatas Jaunajā

derībā. 17. nodaļā rakstīts: Viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, nāca un sacīja man tā:

"Nāc, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā netikle, kas sēd pie lielajiem ūdeņiem. Pasaules ķēniņi dzīvojuši ar viņu netiklībā, un zemes iedzīvotāji apreibinājušies ar viņas netiklības vīnu."

Un viņš garā aiznesa mani tuksnesī. Tur es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi. Sieva bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem.

Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte. Es redzēju: sieva bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm. Viņu redzēdams, es varen izbrīnījos.

Eņģelis man sacīja: "Kāpēc tu esi tā izbrīnījies? Es tev pateikšu, kas ir šis sievas noslēpums un zvēra ar septiņām galvām un desmit ragiem noslēpums, kas nes sievu.

Zvērs, ko tu redzēji, bija, tā tagad vairs nav; bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā; tad zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies, redzēdami zvēru, kas bijis, bet kura tagad nav un kas atkal būs.

Šeit vajag gudrības, lai saprastu: septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sēd sieva; tās ir arī septiņi ķēniņi: pieci ir krituši, viens ir tagad, viens vēl nav atnācis; un, kad tas nāks, tam būs palikt tikai īsu brīdi. Zvērs, kas bijis un kura tagad nav, tas pats ir astotais, tomēr viens no septiņiem, un aiziet bojā. Un desmit ragi, ko tu redzēji, ir desmit ķēniņi, tie valdību vēl nav saņēmuši, bet tiem ir ķēniņa vara dota kopā ar zvēru vienu stundu.

Tie ir vienisprātis un nodod savu spēku un varu zvēram. Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu."

Tad viņš man saka: "Ūdeņi, ko tu redzēji, pie kuriem sēd netikle, ir tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas. Un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs - tie ienīdīs netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni.

Jo Dievs ir devis viņu sirdīs darīt Viņa gribu, darīt vienu nodomu un nodot savu valstību zvēram, kamēr piepildīsies Dieva vārdi. Un sieva, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem."

Eiropas Savienības karogs ir 12 zeltainas zvaigznes, kas izvietotas aplī uz tumši zila fona. Arī tas ir sens simbols: 12 Izraēļa ciltis, 12 pravieši, 12 mācekļi, 12 dārgakmeņi uz virspriestera krūtīm, 12 stundas dienā, 12 mēneši gadā, 12 horoskopa zīmes utt. 12 zvaigznes redzamas arī ap pagānu dievietēm un pat Svētās jaunavas Marijas oreolā, kur tas nonāca imperatora Konstantīna, kurš bija saules dieva pielūdzējs, dibinātās katoļu baznīcas ietekmē. Lūk, daži raksturīgi attēli ar simboliskajām 12 zvaigznēm:

Iepriekšpēdējais attēls bija oficiāls Eiropas Parlamenta vēlēšanu propagandas plakāts,

kurš sludināja: „Daudz valodu, viena balss!” Pēdējais ir ES pretinieku plakāts, kas simbolizē totalitāro varu maiņu Eiropā: no Hitlera un Staļina līdz Eiropas Savienībai.

Tā kā ES patieso veidotāju plāni sniedzas tālu pār Eiropas kontinenta robežām, tad viņi kategoriski atteicās par savienības simbolu izvēlēties paneiropas kustības emblēmu – sarkanu krustu dzeltenā aplī, kā arī atteicās konstitucionālos dokumentos ierakstīt, ka tā ir kristīgu valstu savienība. Paneiropas kustību I pasaules kara laikā dibināja Rietumeiropas aristokrāti ar Habsburgu dinastiju priekšgalā. Iesaistīto aristokrātisko ģimeņu saknes stiepjas dziļā senatnē – Svētajā Romas impērijā un Romas impērijā, bet, iespējams, ka vēl tālāk. Jau tagad zināmi plāni ES impērijas robežas paplašināt vismaz līdz senajām Romas impērijas robežām, iekļaujot arī bijušās provinces, sākot ar mūsdienu Turciju un Izraēlu.

Par ES himnu izvēlēta tēma no Bēthovena 9. simfonijas pēdējās daļas prelūdijas – „Oda priekam”. Oriģinālā tās vārdu autors bija Fridrihs Šillers. Vārdos attēlota ļaužu saplūšana pagānu dievietes templī un apvienošanos brālībā, kas balstīta uz šīs dievietes maģisko spēku. Te, lūk, Šillera dzejas oriģināla pirmās rindas:

O Freunde, nicht diese Toene! Sondern lasst uns angenehmere anstimmen und freundenvollere!

Freude, schoener Goetterfunken, Tochter aus Elysium,

Wir betreten feuertrunken, Himmlische dein Heiligtum. Deine Zauber binden wieder, Was die Mode streng geteilt;

Alle Menschen werden Brueder, Wo dein sanfter Fluegel weilt.

Wem der grosse Wurf gelungen, Eines Freundes Freund zu sein, Wer ein holdes Weib errungen,

Mische seine Jubel ein!

Eiropas diena tiek svinēta 9. maijā. Tā ir diena, kurā 1950. gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans teica tālejošus vārdus, aicinot Franciju, Vāciju un citas Rietumeiropas valstis apvienot savu ogļu un tērauda rūpniecību, lai „ liktu pirmo betona akmeni Eiropas federācijas pamatos”. Tātad jau 1950. gadā runa nebija par neatkarīgu valstu savienību, bet gan par unitāru veidojumu. Šo būtisko akcentu gan Eiropas politiķi ilgu laiku centās neuzsvērt, lai priekšlaikus neatbaidītu iekļaušanai ES paredzētās tautas.

Viens no spilgtākajiem ES simboliem, protams, ir kopējā valūta eiro. Arī šīs valūtas pakāpeniska ieviešana liecina par plāniem izveidot unitāru federāciju, nevis valstu savienību. Jo sava valūta ir viens no svarīgākajiem valsts pārvaldes instrumentiem un suverenitātes pazīmēm. Pagaidām eiro iztrūkst vairāku īstas valūtas īpašību, jo vēl nepastāv vienots budžets, nav vienotas nodokļu sistēmas, un vienas dalībvalsts parādi nekļūst par visas ES parādiem. Taču, iespējams, šos trūkumus paredzēts novērst, izmantojot patreizējo globālo finanšu sabrukumu. Kad t.s. PIIGS (Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija un Spānija) un HELL valstis tiks novestas neciešami katastrofālā stāvoklī, iespējams, tām tiks piedāvāts šāds impērisks risinājums. Aplūkosim dažus ES naudas paraugus. Pats Eiro simbols € redzams iepriekšējā attēlu galerijā – kā piemineklis pie Eiropas Centrālās bankas ēkas.

ES vēsture: pakāpeniska varas centralizācija Sabiedrība kopumā jeb t.s. parastie cilvēki absolūti nemācās pat no savām kļūdām un

tiem ir apbrīnojami īsa atmiņa. To veicina arī mūsu izglītības sistēma, kas skolniekus atstāj neziņā par elementārām valsts pārvaldes likumsakarībām un patieso tautas vēsturi. Piemēram, 1990. gadu sākumā E. Repšes un I. Godmaņa vadībā diezgan turīgā Latvijas sabiedrība tika nekaunīgi aplaupīta. 1990. gadu vidū to pašu aprindu vadībā daudzus vēl maksātspējīgos papildus aplaupīja Banka Baltija un citi noguldījumu piramīdas dalībnieki. Tas viss radīja priekšnoteikumus Latvijas iekļaušanai ES, šo savienību pasniedzot kā glābiņu un nākotnes pārticības garantu. Un šajā konfigurācijā cilvēkus aplaupīja vēlreiz, daudzus padarot par bezcerīgiem parādu vergiem. Nu jau to paveica t.s. Eiropas bankas. Bet daudzi arvien vēl nav neko sapratuši, un atkal glābiņu meklē tajos pašos funkcionāros: I Godmanī un E. Repšē, ar kuriem šī aplaupīšanas spēle sākās. Protams, ne jau Repše un Godmanis ir tie īstenie noteicēji. Viņi paši ir parādnieki un tikai bandinieki (melnie vai svītrainie uzvalciņi) daudz nopietnāku manipulatoru rokās. Velkot paralēles ar nesen latviski izdoto Džona Perkinsa grāmatu „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, Repše un Godmanis ir tipiskākie Latvijas ekonomikas slepkavas.

Aristokrātija tieši tāpēc ir aristokrātija, ka viņi mācās un savas zināšanas nodod no paaudzes uz paaudzi. Aristokrātisko dinastiju jeb namu saknes var izsekot cauri gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem. Viņi (jeb viņu pēcteči) arvien ir šeit, vien savu ietekmi īsteno caur pērkamiem politiķiem, ierēdņiem un citiem funkcionāriem, kurus esmu nosaucis par „melnajiem uzvalkiem”. Pēc Svētās Romas impērijas iziršanas par pirmo Eiropas nozadzēju var uzskatīt Rotšildu namu. 1743. gadā Vācijā dzimušais augļotājs Meiers Amšels Rotšilds (dzimis Bauers) savus dēlus ar naudu izsūtīja uz tā laikā svarīgāko Eiropas lielvalstu galvaspilsētām – uz Franciju, Itāliju, Angliju un Austriju. Caur Angliju Rotšildu intereses iespiedās arī Ziemeļamerikas kolonijās, kas vēlāk kļuva par ASV. Finansējot karaļus un viņu karus (abas puses), finansējot revolūcijas un apvērsumus, ieprecoties citās bagātu aristokrātu dzimtās, Rotšildi pakāpeniski Eiropā izveidoja vienotu banku sistēmu, kas darbojās pāri valstu robežām un kuru kontrolēja Rotšildu nams, ko pieņemts saukt arī par Rotšildu ģimenes starptautisko banku dinastiju. 1790. gadā Rotšilds aristokrātu vidū izteica savu leģendāro atziņu: „Ļaujiet man kontrolēt nācijas naudu, un man vienalga, kas raksta šīs nācijas likumus.” Rotšildu banku dinastija savu ietekmi nav zaudējusi arī mūsdienās, varat kaut tūlīt ienākt tās atturīgi veidotajā interneta vietnē http://www.rothschild.com/. Taču īsti aristokrāti sevi īpaši nereklamē, viņu uzvārdus neatradīsiet „Forbes” bagātāko miljardieru sarakstos, viņi reti sniedz intervijas, viņi darbojas caur saviem aģentiem un uzticības personām. Viņi ir tie, kas ar citu rokām rausta aukliņas globālajā leļļu izrādē. Un Eiropas Savienība šajā izrādē ir galvenā varas koncentrēšanas eksperimenta laboratorija, pēc kuras vadlīnijām plānots ieviest kontroli pār visu pasauli. Tieši šis varas centralizācijas process tad arī ir tik bieži piesauktā globalizācija.

Bijušā ASV prezidenta Bila Klintona skolotājs, Džordžtaunas universitātes profesors Dr. Kerols Kviglijs (Carroll Quigley) grāmatā „Traģēdija un cerība” rakstīja:

„Starptautisko baņķieru mērķis ir radīt tādu pasaules finanšu kontroles sistēmu, kas dominētu katras valsts politisko sistēmu un pasaules ekonomiku kopumā. Šo privāti veidoto sistēmu paredzēts pārvaldīt feodālā kārtībā, izmantojot centrālās bankas, kuras darbosies saskaņoti un balstoties uz slepenu vienošanos. Starptautisko baņķieru būtība nav rase, reliģija vai tautība, bet tikai kaislīga vēlme kontrolēt citus cilvēkus.”

Pirmais Eiropas mēroga pasākums kopš Svētās Romas impērijas iziršanas bija Napoleona karš (Napoleons pie varas nonāca caur to pašu Rotšildu finansēto franču revolūciju), kurā Rotšildi, protams, finansēja abas puses, un kura laikā, izmantojot viltību un dezinformāciju, Rotšildiem izdevās savām interesēm pilnīgi pakļaut visu Anglijas naudas sistēmu. Kopš tā laika tieši Rotšildu dominētā Anglijas banka ieguva tiesības emitēt Anglijas naudu, kuru britu valdība bija spiesta uz procentiem aizņemties no šīs privātās institūcijas. Britu impērijai aptverot visu zemeslodi, tieši Londona (lasi Rotšildu nams) kļuva par galveno pasaules finanšu centru.

Protams, bez Rotšildiem darbojās arī citas aristokrātiskas dinastijas, kuras kontrolēja tā laika impērijas. Piemēram, Austrijas impērijā liela ietekme bija Habsburgiem, kuru pēcteči XX gadsimtā organizēja ES priekšteci – paneiropas kustību.

Eiropas nozagšanas laukā darbojās daudzi. Piemēram, boļševiks V. I. Ļeņins, kurs ilgus gadus pavadīja Rietumeiropas trimdā, uzrakstīja grāmatu, kas veltīta „Eiropas Savienoto Valstu” radīšanas nepieciešamībai. Un viņam bija savs plāns. Par Romas impērijas atdzimšanu sapņoja arī bijušais sociālists un itāļu fašisma pamatlicējs B. Musolīni. Taču viņu apsteidza Ā. Hitlers, kura pasludinātais mērķis bija „jaunā pasaules kārtība” un arī „jaunā Eiropa”. Par laimi, šie plāni neīstenojās, jo rupjš militārs spēks rada atbilstošu un nekavējošu pretestību.

Eiropas aristokrātija ķērās pie nākamā savas varas konsolidācijas posma. Napoleons, Ļeņins, Hitlers, visas revolūcijas un apvērsumi bija tikai pirmā stadija spēlē, kuru sauc „problēma – reakcija – risinājums”. Tātad paši aristokrāti, atbalstot tādus maniakus kā Hitlers vai Staļins, rada problēmu. Problēma izraisa reakciju – pasaules karu. Rezultātā Eiropas valstis tiek izpostītas un izkautas, tautas un cilvēki noguruši no nebeidzamiem kariem, apvērsumiem un revolūcijām. Un tieši tajā brīdī citi tos pašu aristokrātu atbalstītie funkcionāri piedāvā risinājumu: lai vairs nebūtu karu, mums jāveido savienība.

Jānis Kučinskis Nobeigums sekos.