Genrereligion_esotericsAuthor InfoEkharts Tolle Klusums runāEkharts Tolle Klusums runāApgāds "ATĒNA", reģistrācijas apliecība nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18 2a, Rīga, LV 1011, e-pasts: atena@atena.lvwww.atena.lvIespiests un iesiets tipografija a/s "Preses namsPAR AUTORUEkharts Tolle dzimis Vācijā, kur pavadījis pirmos trīspadsmit dzīves gadus. Pabeidzis Londonas Universitātiviņš vadīja pētījumus Kembridžas Universitātē. Divdesmit deviņu gadu vecumā dziļa garīga pārveidepilnībā pārvērta viņa esību un krasi mainīja viņa dzīves ceļu.Dažus turpmākos gadus viņš veltīja, lai izprastu, apzināti vadītu un padziļinātu šo pārveidi, kas bijaiezīmējusi spraiga iekšēja ceļojuma sākumu.Ekharts nepārstāv kādu noteiktu reliģiju vai tradīciju. Savā mācībā viņš nodod vienkāršu un tomēr dziļuvēsti ar mūžīgu un nesarežģītu skaidrību, kāda piemita senajiem garīgajiem skolo-tājiem, — pastāv ceļš nociešanām uz mieru.Ekharts daudz ceļo, sniedzot savu mācību un klāt-būtni visai pasaulei. Kopš 1996. gada viņš dzīvoVankūverā, Kanādā.Redaktore Antra Lezdiņa Korektors Pēteris Upesbrants Māra Jonova vāka dizains Eduarda Paegles makets© Liga Jonova, tulkojums latviešu valoda, 2005 © Apgāds "ATĒNA", 2005ISBN 9984 34 171 2Ekharts Tolle Klusums runāSATURS IEVADS…………………………………………………………………………………… .71. NODAĻA. KLUSĪBĀ UN KLUSUMS……….. 112. NODAĻA. AIZ D O MĀJ O ŠĀ PRĀTA……. 173. NODAĻA. PATMĪLĪGAIS "ES"…………… 274. NODAĻA. TAGAD N E……………………. 365. NODAĻA. KAS TU PATIESĪBĀ ESI………. .446. NODAĻA. PIEŅEMŠANA UN LAUŠANĀS . . 517. NODAĻA. DABA…………………………… -608. NODAĻA. ATTIECĪBAS…………………… 689. NODAĻA. NĀVE UN MŪŽĪGAIS………….. .7510. NODAĻA. CIEŠANASUN CIEŠANU BEIGAS……… 85PAR AUTORU………………………………………………………………………… 95

IEVADSīstam garīgajam skolotājam nav nekā, ko mācīt vispārpieņemtajā šā vārda nozīmē, viņam nav nekā, ko teviedot vai pievienot, kā, piemēram, jaunas zinības, uzskati vai rīcības veidi. Vienīgais šāda skolotājauzdevums ir palīdzēt tev atbrīvoties no tā, kas nošķir tevi no patiesības par to, kas tu jau esi un ko tu jau zinisavas esamības dziļumā. Garīgā skolotāja uzdevums ir atklāt un parādīt tev iekšējā dziļuma telpu — mieru.Nākot pie garīgā skolotāja (vai arī šīs grāmatas) meklēt rosinošas idejas, teorijas, uzskatus vai intelektuālasdiskusijas — tu vilsies. Citiem vār-diem — ja meklē vielu pārdomām, tu to neatradīsi un palaidīsi garām šīsmācības būtību, šīs grāmatas būtību, kas rodama nevis vārdos, bet gan tevī pašā. Būtu labi lasot to atcerētiesun sajust. Vārdi ir tikai ceļrāži. Tas, uz ko tie norāda, ir atrodams nevis domu valstībā, bet gan tevī pašā —vietā, kas ir dziļāka un nebeidzami plašāka par domām. Sta-rojoši dzīvīgs miers ir viena no šīs telpasraksturīgajām pazīmēm, tāpēc ikreiz, kad lasot sajūti sevī rodamies iekšējo mieru — grāmata dara savudarbu un pilda savu skolotāja funkciju: atgādina tev, kas tu esi, un norāda mājupceļu.Šī nav grāmata, ko izlasīt no vāka līdz vākam un tad nolikt plauktā. Dzīvo ar to, bieži paņem to rokās un —vēl svarīgāk — bieži noliec malā vai arī pavadi vairāk laika, turot to rokās, nekā lasot. Daudzi jutīs dabiskutieksmi pārtraukt lasīšanu pēc katra vēstījuma — apstāties, apdomāt, pabūt klusumā. Pārtraukt lasīšanuvienmēr ir daudz liet-derīgāk un svarīgāk nekā turpināt. Ļauj grāmatai darīt savu darbu — atmodināt tevi novispār-pieņemtās ikdienišķās domāšanas.So grāmatu var uzskatīt par vissenākās garīgās mācības — senās Indijas sūtru — atdzimšanu šajā laikmetā.Sūtras ir skaidras norādes uz patiesību, izteiktas aforismu vai īsu vēstījumu veidā, bez sarežģīti izklāstītasjēgas. Vēdas un Upanišadas ir agrīnas sakrālās mācības, kas, tāpat kā Būdas vārdi, ir pierakstītas sūtru veidā.Arīdzan Jēzus teicienus un līdzības, ņemtus ārpus stāstījuma konteksta, var uzskatīt par sūtrām, tāpat arīdziļās mācības senajā ķīniešu gudrības grāmatā Tao Te Čin. Sūtru priekšrocība ir to kodolīgumā. Tāsnenodarbina domājošo prātu vairāk kā nepieciešams. Tas, kas nav pateikts, bet uz ko ir norādīts, ir daudzsvarīgāks par pateikto. Sūtrām līdzīgie izteicieni pārsvarā ir ietverti pirmajā nodaļā ("Klusībā un Klusums"),tajā ir tikai visīsākie vēstījumi. Šī nodaļa ir grāmatas kodols un, iespējams, viss, kas dažiem lasītājiemvajadzīgs. Pārējās nodaļas domātas tiem, kam nepieciešamas vēl kādas norādes.Tāpat kā senās sūtras, šīs grāmatas vēstījumi ir svēti un nākuši no apziņas stāvokļa, ko varētu nosaukt parpilnīgo klusumu. Tomēr, atšķirībā no senajām sūtrām, tie nepieder kādai noteiktai reliģijai vai garīgajaitradīcijai, bet ir vienlīdz pieejami visai cilvēcei. Turklāt cilvēka apziņas pārveide ir nevis, tā teikt, greznība,kas pieejama tikai dažiem izredzētajiem, bet gan neatliekama nepieciešamība, ja vien cilvēce negrasās patisevi iznīcināt. Pašlaik vienlaikus paātrinās gan vecās apziņas dzīvotspējas izsīkšana, gan jaunās apziņasveidošanās. Paradoksāli — vienlaicīgi kļūst .gan sliktāk, gan labāk, lai gan sliktais ir pamanāmāks, jo radavairāk "trokšņa".Šī grāmata, protams, izmanto vārdus, kas lasot kļūst par domām tavā prātā. Bet tās nav parastās —uzmācīgās, trokšņainās, pašpietiekamās un uzmanību pieprasošās domas. Kā ikkatrs īsts garīgais skolotājs,kā senās sūtras, domas šajā grāmatā saka nevis "Skaties uz mani", bet gan — "Skaties aiz manis". Tāpēc, katās ir nākušas no klusuma, šīm domām ir spēks — spēks aizvest tevi atpakaļ tajā pašā klusumā, no kura tāscēlušās. Šis klusums ir arī iekšējais miers, un tie abi ir tavas Esamības būtība. Iekšējais klusums izglābs unpārveidos pasauli.1. NODAĻA KLUSĪBĀ UN KLUSUMSZaudējot saskari ar iekšējo klusumu, tu zaudē saskari ar sevi. Zaudējot saskari ar sevi, tu ap maldies pasaulē.

Visdziļākā sevis apziņa — kas tu esi — ir neatdalāma no iekšējā klusuma. Tas ir tas Es esmu, kas ir dziļākspar vārdu un veidolu.Klusums ir tava patiesā daba. Kas ir klusums? Iekšējā apziņas telpa, kurā šīs lapas vārdi nonāk un kļūst pardomām. Bez šīs apziņas nebūtu ne uztveres, ne domu, ne pasaules.Tu esi šī apziņa, ietērpta cilvēka veidolā.Ārējā trokšņa līdzinieks ir iekšējais domāšanas troksnis. Ārējai klusībai līdzvērtīgs ir iekšējais klusums.Ikreiz, kad tev apkārt ir klusībā, ieklausies tajā. Proti, vienkārši pamani to. Pievērs tai uzmanību.Klausīšanās klusībā pamodina tevī klusuma dimensiju, jo tikai caur klusumu tu vari apzinā-ties klusību.Redzi, pamanot sev apkārt klusību, tu nedomā. Tu apzinies, bet nedomā.Tiklīdz tu apzinies klusību, acumirklī rodas klusas iekšējās modrības stāvoklis. Tu esi klātesošs. Tu esiizkāpis ārpus cilvēku šaurās kolektīvās iekārtas gadu tūkstošiem.Skaties uz koku, puķi, augu. Ļauj savai apziņai pie tiem apstāties. Cik tie ir klusi, cik dziļi iesakņo-jušiesEsamībā. Ļauj dabai mācīt tev klusumu.Skatoties uz koku un uztverot tā klusumu, arī tu apklusti. Tu pieslēdzies tam ļoti dziļā līmenī. Tu izjūtivienotību ar jebko, kas uztverts klusumā un caur klusumu. Just vienotību ar it visām lietām ir patiesamīlestība.Klusībā palīdz, bet tā nav nepieciešama, lai atrastu klusumu. Pat ja apkārt ir troksnis, tu vari apzinātiesklusumu zem šā trokšņa — vietu, kur rodas šis troksnis. Tā ir iekšējā skaidrās sapratnes telpa, pati apziņa.Tu vari sākt apzināties apziņu kā pamatu savu jūtu uztverei un domāšanai. Līdz ar apziņas apzinā-šanosrodas iekšējais klusums.Jebkurš nepatīkams troksnis var būt tikpat node-rīgs kā Idusība. Kā? Pārtraucot iekšējo pretošanos troksnim,ļaujot tam būt tādam, kāds tas ir. Šāda pieņemšana ieved tevi iekšējā miera valstībā — klusumā.Ikreiz, pilnībā pieņemot tagadnes mirkli tādu, kāds tas ir — lai arī kā tas izpaustos —, tu esi mierīgs, tu esiklusumā.Pievērs uzmanību starplaikam — mirklim starp divām domām, īsajam klusuma brīdim starp vār-diemsarunā, starp klavieru vai flautas spēlētām notīm, laikam starp ieelpu un izelpu.Pievēršot uzmanību šiem starplaikiem, "kaut kā" apzināšanās pārvēršas par vienkārši apziņu. Tevī pamostasskaidrās apziņas bezveida telpa un aizstāj pieķeršanos veidolam.Patiess saprats darbojas klusi. Klusuma tu rod iedvesmu un problēmu risinājumus.Vai klusums vienkārši ir trokšņa un satura neesamība? Nē, tas ir saprāts — pirmatnējā apziņa, no kurasdzimst visi veidoli. Un kā gan tā var būt nošķirta no tā, kas tu esi? Veidolu, kuru tu uzskati par sevi, ir radījisšis saprāts, kas viņu arī uztur.Klusums ir visu galaktiku, zāles stiebriņu, puķu, koku, putnu un visu citu veidolu būtība.Klusums ir vienīgā šīs pasaules parādība, kam nav veidola. Bet tādā gadījumā tā nav parādība un nav no šīspasaules.Kad tu klusumā skaties uz koku vai cilvēku, kas skatās? Kaut kas pārāks par cilvēku. Apziņa skatās uz tāsradību.Bībelē teikts — Dievs radīja pasauli un atzina to par labu esam. Tas ir tas, ko redzi, skatoties no klusuma unnedomājot.Vai tev vajag vairāk zināšanu? Vai vairāk infor-mācijas glābs pasauli vai varbūt to paveiks ātrāki datori,vairāk zinātnisku un intelektuālu analīžu? Vai tad tas nav viedums, kas cilvēcei šobrīd visvairāk

nepieciešams?Bet kas gan ir viedums un kur to var atrast? Viedums ir prasmē būt klusam. Vienkārši vēro un ieklausies.Neko citu nevajag. Esot klusumā, vērojot un ieklausoties, tevī mostas dabīgais sa-prāts. Ļauj klusumamvadīt tavus vārdus un darbus.2. NODAĻA AIZ DOMĀJOŠĀ PRĀTACilvēka stāvoklis — apmaldījies domās.Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslo-dzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz šaurasprāta veidotas un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne.Tevī, kā jebkurā cilvēkā, ir kāda par domām daudz dziļāka apziņas telpa. Tā ir tava īstā būtība. To var sauktpar klātbūtni, apzināšanos, pilnīgo apziņu. Senajās mācībās tas ir iekšējais Kristus vai tava Būdas daba.Šīs telpas atrašana atbrīvo tevi un visu pasauli no ciešanām, ko tu radi sev un citiem, ja viss, ko tu zini unkas valda pār tavu dzīvi, ir prāta radītais "maziņais es". Mīlestība, prieks, radoša attīstība un ilgstošs iekšējsmiers nevar ienākt tavā dzīvē citādi kā caur šo brīvās apziņas telpu.Ja kaut vai dažkārt saproti, ka domas, kas iet cauri tavam prātam, ir vienkārši domas, ja spēj kā liecinieksvērot sava garastāvokļa un emociju maiņas, tad tevī šī telpa jau rodas kā apzināšanās, kur noris domas unemocijas, — iekšējā telpa ārpus laika, kurā redzams tavas dzīves saturs.Domāšanas straumei ir milzīga inerce, kas var viegli aizvilkt tevi līdzi. Ikkatra doma grib būt vis-svarīgākā.Tā vēlas paņemt visu tavu uzmanību.Lūk, tev jauns garīgs vingrinājums — neuztver savas domas pārāk nopietni.Cik gan viegli cilvēki iekrīt savu iedomu cie-tumos.Cilvēka prāts vēlmē zināt, izprast un kontrolēt jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību. Tas saka — šāds tasir. Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz "savu dzīvi" vai kāda cita dzīvi, vaiuzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamāmperspektīvām. Tas ir tikai saišķis domu. Bet īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekasnepastāv pats sevī un viens pats. Domāšana sadrumstalo īstenību — tā saskalda to priekšstatu druskās ungabaliņos.Domājošais prāts ir noderīgs un spēcīgs rīks, bet tas arī ļoti ierobežo, ja pārņem tavu dzīvi pilnībā, ja tuneapjēdz, ka tas ir tikai mazs gabaliņš no tās apziņas, kas tu esi.Gudrība nav domāšanas rezultāts. Dziļa zinašana — viedums — rodas vienkārši, pilnībā pievēr-šot visu savuuzmanību kaut kam vai kādam. Uzmanība ir pirmatnējs saprāts, tīra apziņa. Tā novāc šķēršļus, ko radījušipriekšstati, un tai līdzi nāk atzinums, ka nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Tā savieno uztvērēju unuztveramo vienotā apziņas laukā. Tā dziedē atšķirtību.Iegrimstot piespiedu domašana, tu izvairies no ta, kas ir. Tu nevēlies būt tur, kur esi. Te. Tagad.Dogmas — reliģiskas, politiskas, zinātniskas — rodas no kļūdainas pārliecības, ka domās var ietvert īstenībuvai patiesību. Dogmas ir kolek-tīvas domāšanas cietumi. Un, lai cik tas būtu dīvaini, cilvēki mīl savascietuma kameras, jo tās viņiem dod drošības sajūtu un maldīgu "es zinu" sajūtu.Cilvēcei visvairāk sāpju radījušas tieši dogmas. Tā ir patiesība: ikviena dogma agri vai vēlu sairst, jo īstenībagalu galā atklāj tās maldus; tomēr, ja šie maldi netiek skatīti tādi, kā ir, tos drīz vien aiz-vieto ar citiem.Kas ir šie maldi? Pieķeršanās domām.Garīga atmoda ir atmošanas no domu sapņa.Apziņas valstība ir daudz plašāka, nekā doma spējīga aptvert. Kad tu vairs nenotici visam, ko domā, tu izej

ārā no domām un skaidri redzi, ka domātājs neesi tu.Prāts pastāv nepietiekamības stāvoklī un tāpēc vienmēr ir kārs pēc kaut kā vairāk. Pieķeroties prātam, tuviegli kļūsti garlaikots un nemierīgs. Garlaicība nozīmē, ka prāts ir izsalcis pēc jauna stimula, jaunaspārdomu vielas un ka šis izsal-kums netiek apmierināts.Ja jūties garlaikots un gribi apmierināt prāta izsalkumu, tu vari pašķirstīt žurnālu, piezvanīt kādam, ieslēgttelevizoru, paklaiņot internetā, iet iepirkties vai — un tas nav nekas neparasts — pārnest trūkuma sajūtu unvajadzību pēc kaut kā vairāk no prāta uz ķermeni un uz brītiņu apmie-rināt to, uzņemot vairāk pārtikas.Vai arī vari palikt garlaikots un nemierīgs un vērot, kā tas ir — būt garlaikotam un nemierīgam. Tikko tu sācapzināties sajūtu, tai apkārt parādās telpa un klusums — tā, it kā tas tur jau būtu bijis. Sākumā mazliet, bet,iekšējā klusuma sajūtai pieaugot, garlaicības sajūtas intensitāte un nozīmīgums samazināsies. Tātad patgarlaicība var tev mācīt, kas tu esi un kas neesi.Tu atklāj, ka noteikti neesi "garlaikots cilvēks". Garlaicība ir tikai nosacīta enerģijas plūsma tevī. Tāpat tuneesi arī dusmīgs, skumjš vai baiļpilns cilvēks. Garlaicība, dusmas, skumjas vai bailes nav "tavas", nepiedertev. Tās ir cilvēka prāta stāvokļi. Tie nāk un iet.Tas, kas nāk un iet, neesi tu."Es esmu garlaikots." Kurš to apzinās?"Esmu dusmīgs, skumjš, nobijies." Kurš to zina?Tu esi apziņa, nevis stāvoklis, kas tiek apzināts.Visu veidu aizspriedumi netieši norāda, ka tu esi pieķēries domājošajam prātam. Tas nozīmē, ka tu redzinevis otru cilvēku, bet tikai savu priekšstatu par viņu. Cita cilvēka esības samazināšana līdz priekšstatam jauir vardarbības izpausme.Domāšana, kas nesakņojas apziņā, ir pašpietiekama un kļūst traucējoša. Gudrība bez vieduma ir ārkārtīgibīstama un postoša. Tāds ir lielākās cilvēces daļas stāvoklis. Domu attīstība zinātnē un tehnoloģijās, kaut arīpati par sevi ne slikta, ne laba, arī ir kļuvusi postoša, jo ļoti bieži tāda veida domāšana nesakņojas apziņā.Nākamais pakāpiens cilvēka evolūcijā ir iziet no domas robežām. Tas ir steidzams uzdevums. Nevis vispārnedomāt, bet gan nepieķerties domām pilnībā, nebūt to pakļautībā.Sajūti sava iekšējā ķermeņa enerģiju. Prāta troksnis pieklust, pazūd. Sajūti to savās plaukstās, pēdās, vēderā,krūtīs. Sajūti dzīvību — pats sevi — to, kas padara ķermeni dzīvu.Ķermenis kļūst par vārtiem uz dziļāku esības jēgu, dziļāku par svārstīgajām emocijām, dziļāku par tavāmdomām.Tevī ir dzīvība, ko vari just ar visu savu Esamību, ne tikai ar galvu. Ikviena šūna ir dzīva stāvoklī, kādā tevnav jādomā. Tomēr, ja šādā stāvoklī ir vajadzīgas domas kādam praktiskam nolūkam, tās tur ir. Prātsjoprojām spēj darboties, un tas darbojas lieliski, ja to izmanto un sevi caur to izteic aug-stākais saprāts —tava Esamība.Varbūt tu neesi pamanījis, bet tavā dzīvē mēdz dabiski un spontāni atgadīties īsi brīži, kuros tu "apzinies bezdomām". Tu varbūt esi iegrimis kādā fiziskā nodarbē vai ej cauri istabai, vai gaidi pie biļešu kases lodziņaun esi tajā mirklī tik pilnīgi, ka parastais prāta troksnis norimst un tiek aizvietots ar apzinātu klātbūtni. Vaiarī tu attopies, skatoties debesīs vai klausoties kādā bez jebkāda iekšēja komentāra. Tavas maņas kļūstkristāldzid-ras, domu neaizmiglotas.Prātam šie brīži šķiet nenozīmīgi, jo tam ir "daudz svarīgākas" lietas, par ko domāt. Tos arī nevar iegaumēt,un tāpēc tu varētu būt palaidis garām to, ka tas jau notiek.

Patiesībā tas ir visnozīmīgākais, kas ar tevi var notikt. Tur sākas pārcelšanās no domāšanas uz apzinātuklātbūtni.Pieradinies pie "nezināšanas" stāvokļa. Tas aizved tevi aiz prāta, jo prāts vienmēr cenšas secināt unizskaidrot. Tas baidās no nezināšanas. Tādējādi, kad esi apradis ar neziņu, tu jau esi aizgājis aiz prāta. No šāstāvokļa rodas dziļāka apziņa, bez priekšstatiem.Daiļrade, sports, dejas, mācīšana, padomu došana — meistarība jebkurā jomā norāda, ka domājošais prātstur vai nu vairs nav iesaistīts, vai vismaz ir otrajā plānāTevi pārņem spēks un saprāts, kas ir par tevi lielāksun tomēr saistīts tavu esību. Lēmumu pieņemšana vairs nenotiek; spontāni noris pareiza rīcība, un to nedari"tu". Dzīves vadība ir pretēja kontrolei. Tu nonāc plašākas apziņas līmenī. Tā rīkojas, runā, dara.Briesmu brīdis var izraisīt īslaicīgu pārtraukumu domu plūsmā un tādējādi dot tev apjausmu, ko nozīmē būtklātesošam, modram un ar apziņu.Patiesība ietver daudz vairāk nekā, prāts jebkad varētu saprast. Neviena doma nevar ietvert Patiesību.Labākajā gadījumā tā var uz to norādīt. Piemēram, doma var vēstīt: "Dziļākajā būtībā viss ir vienots." Tā irnorāde, nevis izskaidrojums. Izprast šos vārdus nozīmē dziļi sevī just patiesību, uz ko tie norāda.3. NODAĻA PATMĪLĪGAIS "ES"Prāts nemitīgi meklē ne tikai barību domām, tas meklē arī barību savam paštēlam, sevis apziņai. Tā rodaspatmīlība, kas pastāvīgi sevi atjauno.Domājot vai runājot par sevi — sakot "es" — tu parasti domā "es un mans stāsts". Tas ir tavu simpātiju unantipātiju, baiļu un vēlmju "es", tas "es", kas nekad nav apmierināts uz ilgu laiku. Tā ir prāta radīta sevisapziņa, kas ir pārņemta ar pagātni un meklē savu piepildījumu nākotnē.Vai redzi, ka šis "es" ir īslaicīgs, pārejošs veido-jums — kā viļņu raksts uz ūdens virsmas?Kas ir tas, kurš redz to? Kas ir tas, kurš apzinās tava miesiskā un garīgā veidola mainīgumu? Es. Tas irdziļākais "es", kam nav nekāda sakara ar pagātni un nākotni.Kas atliks no bailēm un prasībām, kas saistītas ar tavu sarežģīto dzīves situāciju, kas ik dienas paņem lielākodaļu no tavas uzmanības? Svītra — vienu vai divus centimetrus gara domuzīme uz tava kapakmens starpdzimšanas un nāves datu-miem.Patmīlīgo "es" šī doma nomāc, tevi — atbrīvo.Ja katra doma pilnībā paņem tavu uzmanību, tas nozīmē, ka tu pieķēries balsij savā galvā. Domai tad tiekpiešķirta sevis apziņa. Tā ir patmīlība — prāta radītais "es". Šis prāta veidotais "es" jūtas nepilnīgs unnedrošs. Tāpēc bailes un prasības ir tā valdošās emocijas un dzinējspēks.Apzinoties, ka tev galvā ir balss, kas Izliekas par tevi un nekad nepārstāj runāt, tu atmosties no savasneapzinātās pieķeršanās domu plūsmai. Pamanījis šo balsi, tu saproti, ka esi nevis šī balss — domātājs —,bet gan tas, kurš to apzinās.Uztvert sevi kā apziņu aiz šīs balss ir brīvība.Patmīlīgais "es" arvien ir aizņemts meklējumos. Tas meklē vairāk no šā vai no tā, ko sev pievienot, lai justospilnīgāks. Tas izskaidro patmīlības nepārvaramās raizes par nākotni.Ikreiz, kad tu esi pieķēris sevi "dzīvojot nākama-jam mirklim", tu izej no patmīlīgā prita ietvariem untādējādi rodi izvēles iespēju pilnībā pievērsties pašreizējam mirklim.Veltot visu uzmanību šim mirklim, tavā dzīvē ienāk saprāts, daudz lielāks par patmīlīgo prātu.Dzīvojot caur savu patmīlību, tu noniecini paš-reizējo mirkli kā līdzekli kāda mērķa sasniegšanai. Tu dzīvonākotnei, un, kad mērķi sasniegti, tie tevi neapmierina, vismaz ne uz ilgu laiku.

Pievēršot vairāk uzmanības darbībai, nevis iznākumam, ko tu vēlies ar to nākotnē sasniegt, tu lauz vecopatmīlības iekārtu. Tava darbošanās kļūst ne tikai ievērojami ražīgāka, bet arī daudz piepildītāka unlīksmāka.Gandrīz ikvienam ego ir kaut drusciņa no tā, ko varētu nosaukt par "upura tēlu". Dažiem cilvē-kiem ir tikspēcīgs upura paštēls, ka tas kļūst par viņu esības galveno asi. Viņu pašapziņas galveno daļu veidoaizvainojums un pārestības.Pat ja pārestības ir pilnībā "pamatotas", tu esi sev izveidojis tēlu, kas ļoti līdzinās cietumam, kuru iežogodomu restes. Paskaties, ko tu pats sev no-dari vai — pareizāk — ko tavs prāts tev nodara. Sajūti emocionālopieķeršanos savam upura stās-tam un iemācies apzināties savu nepārvaramo tieksmi par to domāt vai runāt.Atrodies tur kā sava iekšējā stāvokļa liecinieks. Tev nekas nav jādara. Ar apzināšanos nāk pārveide unbrīvība.Žēlabas un pretestība ir patmīlības visiemīļotākie prāta paņēmieni sevis stiprināšanai. Daudziem cilvēkiemlielākā garīgi emocionālo darbību daļa sastāv no žēlabām par šo vai to un pretestības tam vai kam citam. Tārīkojoties, tu padari apkārtni vai apkārtējos "nepareizus" un sevi pašu "pareizu". Esot "pareizs", tu jūtiespārāks un, jūtoties pārāks, stiprini savu pašapziņu. Patiesībā tu, protams, tikai stiprini patmīlības maldus.Vai tu proti novērot sevī šos patmīlības paņēmie-nus un sadzirdēt savā galvā žēlabaino balsi tādu, kāda tā ir?Patmīlīgajai pašapziņai nepieciešamas sadursmes, jo savu atšķirīgās būtības apziņu tā stiprina, cīnoties pretšo vai to un izrādot, ka šis esmu "es", bet tas neesmu "es".Nereti tautas, valstis un reliģijas gūst stiprāku kopības apziņu, atrodot ienaidniekus. Kas gan būtu "ticīgais"bez "neticīgā"?Vai tu, tiekoties ar cilvēkiem, uztver kaut vai nie-cīgu pārākuma vai mazvērtīguma sajūtu attiecībā pretviņiem? Tādā gadījumā tu lūkojies uz pat-mīlību, kas ir dzīva, pateicoties salīdzināšanai.Skaudība ir blakusprodukts patmīlībai, kas ir aiz-vainota, ja kas labs notiek ar kādu citu vai kādam citamkaut kā ir vairāk, vai kāds cits zina vairāk vai var izdarīt vairāk nekā tu. Patmīlība ir atkarīga nosalīdzināšanas un barojas no vairāk. Tā pieķersies pie jebkā. Ja viss cits saiet grīstē, vari stiprināt savumākslīgo pašapziņu ar uzskatu, ka dzīve pret tevi izturas loti netaisni vai arī ka tu esi daudz nelai-mīgāksnekā pārējie.No kādiem maldiem un iedomām tu smelies pašapziņu?Ikkatra patmīlīgā "es" pamatā ir vajadzība preto-ties, nepadoties un izcelties, lai saglabātu savu atšķirīgumasajūtu, no kuras ir atkarīga tā ilgstoša izdzīvošana. Tatad — "es" pret "citiem", "mes" pret "viņiem".Patmīlībai nepieciešams būt nemierā ar kaut ko vai kādu. Tieši tāpēc tu meklē mieru, prieku un mīlestību,bet ilgākā laikā nevari tos paciest. Tu saki, ka vēlies laimi, bet esi atkarīgs no tā, ka esi ne-laimīgs .Sajūta, ka esi nelaimīgs, ir atkarīga nevis no tavas dzīves apstākļiem, bet gan no tā, kā ierīkots tavs prāts.Vai tu nēsā sevī vainas sajūtu par pagātnē izdarīto vai nepaveikto? Viens ir skaidrs: tavai rīcībai bijapamatojums tavā apziņas vai — drīzāk — neapzi-ņas toreizējā līmenī. Ja tu būtu bijis apzinīgāks — dziļākāapziņas stāvoklī —, tu būtu rīkojies citādi.Vainas sajūta ir vēl viens patmīlības mēģinājums radīt paštēlu, pašapziņu. Patmīlību neuztrauc, vai tēls irpozitīvs vai negatīvs. Tevis izdarītais vai nepaveiktais bija neapzināšanās izpausme — cil-vēciskaneapzināšanās. Bet patmīlība to attiecina uz sevi un saka: "Ta bija mana vaina," — un ta tu savā prātā nēsā"sliktu" paštēlu.Vēstures gaitā cilvēki daudzkārt rīkojušies varmā-cīgi, nežēlīgi un sāpinoši cits pret citu un turpina to darīt.

Vai viņi visi būtu jānosoda; vai viņi visi ir vainīgi? Vai arī šāda rīcība vienkārši ir neapzi-nāšanās izpausmesevolūcijas pakāpe, kuru esam gandrīz pārauguši?Jēzus teikto "piedod viņiem, jo tie neapzinās, ko dara" attiecini arī uz sevi.Nospraužot patmīlīgus mērķus ar nolūku atbrīvot sevi, uzlabot sevi vai savu svarīguma apziņu, pat ja tu tossasniegsi, tie tevi neapmierinās.Uzstādi mērķus, bet apzinies, ka rezultāts nav tas svarīgākais. Rīkojoties klātbūtnē, pašreizējais mir-klisvairs nav tikai solis pretī galam — katrs rīcības mirklis ir piepildīts. Tu vairs nenoniecini Tagadni kā līdzeklikāda mērķa sasniegšanai."Nav sevis. Nav raižu," teica budistu Skolotājs, kuram prasīja izskaidrot budisma dziļāko jēgu.4. NODAĻA TAGADNEVirspusēji raugoties, izskatās, ka pašreizējais mirklis ir tikai viens no daudziem, daudziem mirkļiem. Katratavas dzīves diena it kā sastāv no tūkstošiem mirkļu, kuros notiek dažādas lietas. Tomēr ieskatoties dziļāk —vai tad visu laiku nav tikai viens vienīgs mirklis? Vai dzīve vienmēr nav "šis te mirklis"?Šis viens mirklis — Tagadne — ir vienīgais, no kā nekad nevari aizbēgt, vienīgā tavas dzīves pastā-vīgāvērtība. Lai notiktu kas notikdams, lai cik krasi tava dzīve mainītos, par vienu tu vari būt drošs — vienmēr irTagadne.Ja reiz no Tagadnes nevar aizbēgt, tad kāpēc gan tev nepriecāties par to, nesadraudzēties ar to?Sadraudzējoties ar pašreizējo mirkli, tu jūties kā mājās, lai atrastos kur atrazdamies. Nejūtoties drošiTagadnē, tu vienmēr sevī nēsā neveiklību un bailes.Pašreizējais mirklis ir tads, kads tas ir. Vienmer. Vai tu spēj ļaut tam būt tādam, kāds tas ir?Dzīves dalīšana pagātnē, tagadnē un nākotnē ir prāta radīta un pilnīgi maldīga. Pagātne un nākotne ir domuveidoli, prāta abstrakcijas. Pagātni var atcerēties tikai Tagadnē. Tas, ko tu atceries, notika Tagadnē, un tu toatceries Tagad. Nākotne, tai pienākot, ir Tagadne. Tātad —vienīgais, kas ir īsts, vienīgais, kas ir pastāvīgs— ir Tagadne.Veltīt uzmanību Tagadnei nenozīmē savu dzīves vajadzību noliegumu. Tā nozīmē būtiskākā atšķir-šanu.Tad tu vari daudz vieglāk tikt galā ar otršķirīgo. Tas nenozīmē pateikt: "Man vairs nekas nav jādara, jo irtikai Tagadne." Nē. Vispirms jāatrod būtiskākais un jāpadara Tagadne par savu draugu, nevis ienaidnieku.Atzīsti to par īstu un cieni to. Kad Tagadne ir tavas dzīves pamats un uzmanības centrs, tad dzīve sāk ritētviegli.Liekot skapī traukus, izstrādājot biznesa plānu, plānojot ceļojumu — kas ir svarīgāks: rīcība vai mērķis, kovēlies ar šo rīcību sasniegt? Šis mirklis vai kāds mirklis nākotnē?Vai tu pret šo mirkli izturies kā pret pārvaramu šķērsli? Vai tev šķiet, ka tev jānokļūst kādā daudz svarīgākāmirklī kaut kur nākotnē?Gandrīz katrs cilvēks šādi dzīvo lielāko dalu laika. Un, tā kā nākotne nekad nepienāk, izņemot kā tagadne,tas ir kroplīgs dzīvošanas veids. Tas rada nepārtrauktas apslēptas neveiklības, saspringuma unneapmierinatibas jutas. Tas neciena dzīvi, kas pastāv Tagad un tikai Tagad.Sajuti dzīvīgumu sava ķermeni. Tas "piesaista tevi Tagadnei.Galu galā tu neuzņemies atbildību ļ>ar dzīvi, ka-mēr neuzņemies atbildību par pašreizējo mirkli — Tagadni.Tāpēc, ka Tagadne ir vienīgais stāvoklis, kādā atrodas dzīve.Uzņemties atbildību par šo mirkli nozīmē iekšēji nepretoties Tagadnes raksturam, nestrīdēties ar to, kas ir.Tas nozīmē būt saskaņā ar dsīvi.

Tagadne ir tāda, kāda tā ir, jo tā nevar būt citāda. Fiziķi tagad apstiprina to, ko budisti ir zinājuši vienmēr:nav atsevišķu lietu vai notikumu. Zem redzamās virskārtas viss ir saistīts, viss ir daļa no Visuma pilnības,kas radījusi veidolu, kādā redzam šo mirkli.Sakot "Jā" tam, kas ir, tu kļūsti vienots ar Dzīves saprātu un spēku. Tikai tā tu vari kļūt par pozitīvupārmaiņu nesēju pasaulē.Vienkāršs, taču iedarbīgs garīgs vingrinājums ir pieņemt jebko, kas rodas Tagadnē — gan tavā iek-šienē,gan apkārtnē.Pievēršot uzmanību Tagadnei, tu kļūsti modrs. It kā tu mostos no sapņa, domu sapņa, pagātnes un nākotnessapņa. Pilnīga skaidrība un vienkāršība. Nav vietas raizēm. Tikai šis mirklis, kāds tas ir.Brīdī, kad tu ar uzmanību ieej Tagadnē, tu saproti, ka dzīve ir svēta. Visam, ko tu uztver klātesot, piemītsvētums. Jo vairāk tu dzīvo Tagadnē, jo vairak tu izjuti vienkāršo, taču daiļo Esamības prieku un visasdzīves svētumu.Liela daļa cilvēku jauc Tagadni ar to, kas notiek Tagadnē, bet tā tas nav. Tagadne ir dziļāka par to, kas tajānotiek. Tā ir telpa, kurā tas notiek.Tāpēc nejauc pašreizējā mirkļa saturu ar Tagadni. Tagadne ir dziļāka par jebkuru saturu, kas tajā rodas.Ieejot Tagadnē, tu izej no sava prāta skavām. Nemitīgā domāšanas plūsma pieklust. Domas vairs neaizņemvisu tavu uzmanību, nesaista tevi visu. Starp domām rodas tukšuma brīži — pla-šums, klusums. Tu sācsaprast, ka esi daudz plašāks un dziļāks par savām domām.Domas, emocijas, izjūtas un pieredze veido tavas dzīves saturu. "Mana dzīve" ir tas, no kā tu iegūsti sevisizjūtu, un "mana dzīve" ir saturs, tā vismaz tu uzskati.Tu nepārtraukti nepamani visredzamāko faktu: tavai iekšējai es esmu izjūtai nav nekāda sakara ar to, kasnotiek tavā dzīvē, nekāda sakara ar saturu. Sajūta es esmu ir vienota ar Tagadni. Tā vienmēr palieknemainīga. Bērnībā, vecumā, veselībā vai slimībā, laimē un nelaimē es esmu — Tagadnes telpa —visdziļākajā līmenī paliek nemainīga. Parasti to jauc ar saturu, un tāpēc tu piedzīvo es esmu vai Tagadni tikaivāji un netieši — caur savas dzīves saturu. Citiem vārdiem — tavu Esamības izjūtu izkropļo apstākļi, domuplūsma un daudzās lietās šajā pasaulē. Tagadni izkropļo laiks.Tā tu pazaudē savu saikni ar Esību — savu die-višķo esamību — un apmaldies pasaulē. Ja cilvēki aizmirst,kas viņi ir, rodas apjukums, dusmas, nomāktība, varmācība un sadursmes.Tomēr ir taču tik viegli iegaumēt patiesību un tādējādi atgriezties mājās:Es neesmu savas domas, emocijas, sajūtas un sava pieredze. Es neesmu savas dzīves saturs. Es esmuDzīve. Es esmu vieta, kur tas viss norisinās, esmu apziņa. Es esmu Tagadne. Es Esmu.5. NODAĻA KAS TU PATIESĪBĀ ESITagadne nav atdalama no ta, kas tu esi sava dziļākajā būtībā.Daudzas lietas tava dzīve ir svarīgas, bet tikai viena ir pati svarīgākā.Ir svarīgi, vai pasaules acīs tev veicas vai nevei-cas. Ir svarīgi, vai esi vesels vai slims, vai esi izglītots vaineizglītots. Ir svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, — tam visam neapšaubāmi tavā dzīvē ir liela nozīme. Jā,katra no šīm lietām savā ziņā ir svarīga, bet ne pati svarīgākā.Ir kaut kas daudz svarīgāks par jebkuru no šīm lietām — atklāt savu dziļāko būtību: kas tu esi aiz šīsīslaicīgās esības, šīs īslaicīgās sevī vērstās pašapziņas.Tu rodi mieru, nevis pārkārtojot dzīves apstākļus, bet aptverot, kas tu esi savā dziļākajā būtībā.Reinkarnacija nepalīdz, ja sava nakamaja inkarnacijā tu joprojām nezini, kas tu esi.

Visas ciešanas šajā pasaulē rodas sevī vērstas "es" un "mēs" apziņas dēļ. Tā aizsedz tavu dziļāko būtību.Neapzinoties šo iekšējo būtību, tu galu galā vienmēr radi ciešanas. Tā tas ir. Ja tu nezini, kas esi, tad savubrīnišķīgo dievišķo esību tu aizvieto ar prātā radītu paštēlu un turies pie šā bailīgā un trūcīgā "Es".Sargāt un uzlabot šo maldīgo pašapziņu tad kļūst par tavu galveno dzinējspēku.Daudzi vispār lietojami teicieni, bet dažkārt ari pati valodas struktūra norāda uz faktu, ka cilvēki nezina, kasviņi ir. Tu saki "viņš zaudēja savu dzīvi" vai "mana dzīve" tā, it kā dzīve būtu kas tāds, kas var piederēt vaitikt zaudēts. Patiesībā — dzīve tev nepieder, tu esi dzīve. Vienīgā Dzīve, vienotā apziņa, kas caurstrāvoVisumu un pieņem laicīgu veidolu, lai kļūtu par akmeni vai zāles stiebru, par dzīvnieku, cilvēku, zvaigznivai galaktiku.Vai tu spej dziļi iekšiene sajust, ka tu to jau zini? Sajust, ka tu jau esi kļuvis par To?»Gandrīz visam tavā mūžā ir vajadzīgs laiks: jaunu iemaņu apguvei, mājokļa celtniecībai, izglītībai, tējaspagatavošanai… Tomēr laiks nevar palīdzēt visbūtiskākajam tavā dzīvē, patiesi svarīgajam — sevissaprašanai — apziņai par to, kas tu esi zem cilvēka čaulas — zem vārda, ķermeniskā veidola, pagātnes unstāsta.Sevi nevar sastapt pagatne vai nākotne. Sastapt sevi var tikai Tagadnē.Garīguma meklētāji lūkojas pēc sevis izpratnes vai apskaidrības nākotnē. Būt meklētājam nozīmē, ka tevvajadzīga nākotne. Ja tu kam notici, tad tas tev kļūst par patiesību — tev vajadzēs laiku, līdz sapratīsi, ka tevnevajag laiku, lai būtu tas, kas esi.Skatoties uz koku, tu apzinies šo koku. Kad tev ir doma vai sajūta, tu apzinies šo domu vai sajūtu. Kad tev irpatīkams vai sāpīgs pārdzīvojums, tu apzinies šo pārdzīvojumu.Tie šķiet patiesi un acīm redzami apgalvojumi, bet, ja tu paskatīsies uz tiem pamatīgāk, tad sapratīsi, ka topamatā ir apslēpti maldi, no kuriem nevar izbēgt, ja lieto valodu. Domas un valoda rāda uztveresdubultošanos un cilvēka nošķirtību, kad tādas vispār nav. Patiesībā tu neesi kāds, kas apzi-nās šo koku,domu, sajūtu vai pārdzīvojumu. Tu esi apzināšanās vai apziņa, kurā un ar kuras palī-dzību šīs lietas kļūstredzamas.Vai, iedams pa savu dzīvi, tu spej apzinaties sevi kā apziņu, kurā atklājas viss tavas dzīves saturs?Tu saki: "Es gribu izzināt sevi." Tu esi tas "es". Tu esi tā Zināšana. Tu esi tā apziņa, caur kuru viss ir zināms.Un tā nevar sevi zināt, tā ir pati.Ārpus tās nav nekā cita, ko zināt, un tur arī rodas ikviena zināšana. "Es" nevar padarīt sevi par izzināšanasvai apzināšanās objektu.Tāpat tu nevari pats sev kļūt par objektu. Tieši tā arī rodas patmīlīgās esības maldi — savā prātā tu padarisevi par objektu. Tu saki: "Tas esmu es." Un tad tu uzsāc attiecības pats ar sevi un stāsti citiem un pats sevsavu stāstu.- DApzinoties sevi kā apziņu, kurā parādās veidoli, tu atbrīvojies no pieķeršanās veidoliem un vairs ne-meklēsevi notikumos, vietās un apstākļos. Proti — vairs nav tik svarīgi, kas notiek vai nenotiek. Lietas zaudē savusmagumu, nopietnību. Dzīvē ienāk rotaļīgums. Tu uztver šo pasauli kā Visuma priekšnesumu, veidolu deju— ne vairāk un ne mazāk.Apzinoties, kas tu patiesībā esi, rodas pastāvīgi dzīva miera sajūta. To varētu nosaukt par prieku, jo prieks irstarojoši dzīvīgs miers. Prieks par to, ka apzinies sevi kā dzīves būtību, pirms tā pieņēmusi veidolu. Tas ir

prieks par Esamību — par to, kas tu patiesībā esi.Tāpat kā ūdens var būt ciets, šķidrs vai gāzveida, arī apziņa var būt "sasaldēta" kā ķermenis, "šķidra" kāprāts un domas vai bezveida kā tīra apziņa.Tīra apziņa ir Dzīvība, pirms tā jebkādi izpau-dusies, un šī Dzīvība skatās uz veidolu pasauli ar "tavām"acīm, jo tu esi apziņa. Apzinoties sevi kā To, tu atpazīsti sevi it visā. Tas ir pilnīgi tīras apziņas stāvoklis. Tuvairs neesi būtne ar drūmu pagātni, kas kļuvusi par filtru no priekšstatiem, kurā pārveidot notiekošo.Uztverot bez pārveidošanas, tu vari sajust, kas ir — uztvere. Valodā var pateikt vien to, ka pastāv modraklusuma lauks, kurā notiek uztvere.Caiar "tevi" bezveida apziņa ir apzinājusies sevi.Vairakuma cilvēku dzīve valda velmes un bailes.Vēlmes ir vajadzība pievienot sev kaut ko — zināt, ka tu esi pilnīgāks. Visas bailes ir bailes zaudēt kaut ko— saprast, ka tu esi kļuvis niecīgāks.Šīs divas darbības dara neskaidru faktu, ka Esamība nevar tikt dota vai atņemta. Esamība visā tās pil-nībāvienmēr ir tevī — Tagad.6. NODAĻA PIENEMŠANA UN LAUŠANĀSVienmēr, kad vari, "ieskaties" sevī, lai redzētu, vai gadījumā tu neapzināti neradi sadursmi starp iekšējo unārējo,starp saviem tā mirkļa ārējiem apstākļiem — kur tu esi, ar ko tu esi vai ko tu dari — un savām domāmun sajūtām. Vai sajūti, cik sāpīgi ir iekšēji būt pretstatā ar to, kas ir?Kad tu to saproti, tu arī redzi, ka vari atteikties no šā bezjēdzīgā saspīlējuma, šā iekšējā karastāvokļa.Cik reižu dienā, aprakstot savu tā brīža iekšējo stāvokli, tev būtu jāsaka — "es negribu būt tur, kur esmu"?Kā tu jūties, nevēloties būt tur, kur esi — satiksmes sastrēgumā, darbavietā, uzgaidāmajā telpā, piecilvēkiem, ar kuriem esi kopā?Protams, no dažām vietām labāk būtu aiziet, un dažkārt tā tiešām būtu vispiemērotākā rīcība. Tomēr daudzosgadījumos tas nav iespējams. Šādos gadījumos "es nevēlos šeit atrasties" ir ne tikai bezjēdzīgs, bet arītraucējošs. Tas padara tevi un citus nelaimīgus.Ir teikts: ej, kurp iedams, tu tik un tā esi, kur esi. Proti — tu esi šeit. Vienmēr. Vai ir tik grūti to pieņemt?Vai tev patiešām ir prātā jāapzīmē katra sajūta un katrs pārdzīvojums? Vai tev patiešām vajadzīgaspatīk/nepatīk attiecības ar dzīvi, kurās tu tai pre-tojies, kurās tu esi gandrīz nebeidzamā saspīlējumā arsituācijām un cilvēkiem? Vai arī tas vienkārši ir dziļi iesēdies prāta ieradums, kas var tikt lauzts? Nevis kautko pasākot, bet gan ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir.Ierastais un pretdarbīgais "nē" stiprina patmīlību. "Jā" to vājina. Tava veidola pašapziņa — tava pat-mīlība— nespēj pārdzīvot ļaušanos."Man ir tik daudz jādara." Jā, bet kāda ir tavas darīšanas kvalitāte? Braucot uz darbu, runājot ar klientiem,strādājot pie datora, veicot uzdevumus — risinot neskaitāmās tavas ikdienas lietas, — cik pilnīgi tu esi tajā,ko dari? Vai tu ļaujies vai ne-ļaujies darāmajam? Tas nosaka tavus panākumus, nevis — cik tu centies.Cenšanās norāda uz saspī-lējumu un spriedzi, vajadzību sasniegt zināmu punktu nākotnē vai panākt zināmumērķi.Vai tu saskati sevī kaut vismazāko sevis daļiņu, kas nevēlas darīt to, ko dari tu? Tā ir dzīves noliegšana, untāpēc patiesi veiksmīgs iznākums nav iespējams.Ja reiz tu spēj to saskatīt, vai tu spēj arī to atmest un pilnībā būt tajā, ko dari?»

"Darīt vienu" — ta kads dzenbudisma Skolotājs aprakstīja dzenbudisma būtību.Darīt vienu nozīmē pilnīgu klātbūtni veicamajā, veltīt tam visu uzmanību. Tā ir rīcība ar lauša-nos —piepildīta rīcība.Pieņemot to, kas ir, tu noklusti dziļākā līmenī, kurā nedz tavs iekšējais stāvoklis, nedz tava sevis izjūta vairsnav atkarīgi no prāta sprieduma par "labo" un "ļauno".Sakot "jā" dzīves "esībai", pieņemot mirkli tādu, kāds tas ir, tu sevī sajūti dziļi mierpilnu plašumu.Ārēji tu joprojām vari priecāties par saulainu laiku un ne tik ļoti par lietu; tu vari priecāties par laimētumiljonu un skumt par visa īpašuma zaudēšanu. Nedz prieks, nedz skumjas vairs nav tik dziļi. Tie ir sīkivilnīši tavas Esamības virspusē. Pamata miers tevī saglabājas netraucēts neatkarīgi no ārējiem apstākļiem."Jāvārds" notiekošajam, atklāj tevī dziļuma telpu, kas nav atkarīga nedz no ārējiem apstākļiem, nedz noiekšejiem pastavigi svārstīgo domu un emociju apstākļiem.Laušanās kļūst daudz vienkāršāka, ja tu izproti lietu mainīgo dabu un to, ka pasaule nevar tev iedot nekoilgstoši vērtīgu. Tu joprojām satiec cilvēkus, iesaisties notikumos un pasākumos, bet bez patmīlīgā "es"prasībām un bailēm. Tā teikt, tu vairs neprasi, lai situācija, cilvēks, vieta vai notikums apmierinātu tevi vaipadarītu tevi lai-mīgu. Tu ļauj notikt to pārejošajai un nepilnīgajai dabai.Brīnumaini — kad tu pārstāj pieprasīt neiespē-jamo — ikviena situācija, cilvēks, vieta vai no-tikums kļūstne tikvien apmierinoši, bet arī harmoniskāki, mierpilnāki.Pilnībā pieņemot pašreizējo mirkli, pārstājot cīnīties ar notiekošo, tieksme domāt pieklust un to aizvietomodrs klusums. Tu pilnībā apzinies, taču prāts šo mirkli nekādi neapzīmē. Šis iekšējās nepretošanāsstāvoklis atver tevi brīvajai apziņai, kas ir nebeidzami lielāka par cilvēka prātu. Šis plašais saprāts tad varizteikt sevi caur tevi un atbalstīt tevi gan no iekšienes, gan no ārienes. Tieši tādēļ, ļaujot iekšējai pretestībaiaiziet, tu bieži vien pamani, ka apstākļi mainās uz labo.Vai es saku: "Baudi šo mirkli. Esi laimīgs"? Ne. Ļauj mirklim būt "šādam". Ar to pietiek.Ļaušanās ir ļaušanās šim mirklim, nevis stāstam, kurā tu pārveido šo mirkli, lai tad censtos tam pielāgoties.Piemēram, tu esi invalīds un nevari vairs staigāt. Stāvoklis ir tāds, kāds tas ir.Iespējams, tavs prāts tagad rada stāstu, kurā saka: "Lūk, kur mana dzīve ir nonākusi. Esmu nonācisratiņkrēslā. Dzīve ar mani izrīkojusies bargi un netaisni. Es neesmu to pelnījis."Vai tu spej pieņemt ša mirkļa esību un nejaukt to ar stāstu, ko prāts ap to radījis?Ļaušanas nak, kad pārstāj jautat: "Kapec tas notiek ar mani?"Katrā — pat šķietami nepatīkamā un sāpīgā — notikumā ir apslēpts dziļāks labums, un ikvienā nelaimē irielikta žēlastības sēkla.Vēsturē vienmēr ir bijuši vīrieši un sievietes, kas liela zaudējuma, slimības, ieslodzījuma vai gaidā-masnāves priekšā ir pieņēmuši šķietami nepie-ņemamo un tādējādi raduši "mieru, kas sniedzas tālāk parsaprašanu".Pieņemt nepieņemamo ir šīs pasaules neizsme-ļamais žēlastības avots.Ir brīži, kad visas atbildes un izskaidrojumi nepalīdz. Dzīve šķiet nesaprotama. Vai arī kāds bēdās vēršas pietevis pēc palīdzības, un tu nezini, ko darīt vai teikt.Pilnībā pieņemot, ka tu nezini, tu atmet centienus sameklēt atbildes ierobežotajā domu prātā, un tad caur tevivar rīkoties augstāks saprāts. Pat domas var gūt no tā labumu, jo augstākais saprāts var ieplūst tajās uniedvesmot tās.Dažkārt ļaušanās nozīmē atmest centienus izprast un samierināties ar nezināšanu.

00Vai tu pazīsti kādu, kura galvenais uzdevums dzī-vē, kā šķiet, ir padarīt sevi un citus nožēlojamus, vairotnelaimi? Piedod tiem, jo arī viņi ir daļa no cilvēces atmodas. Loma, ko viņi spēlē, saasināti parādapatmīlīgās apziņas, neļaušanās murgu. Tajā nav vinu būtības. Tas nav tas, kas vini ir.00Varētu teikt, ka ļaušanas ir iekšeja pareja no pretošanās uz pieņemšanu, no "nē" uz "jā".Ļaujoties tava sevis izjūta vairs nesaskata sevi pretestībā un prāta spriedumos un pārceļas uz esamību telpāap pretestību vai spriedumu. Tā ir pāreja no pieķeršanās veidolam — domām vai emocijām — uz esamībuun sevis saskatīšanu tajā, kam nav veidola, — plašo apziņu.00jebkas, ko tu pieņem pilnībā, aizvedīs .tevi uz mieru, arī pieņemšana, ka tu nespēj pieņemt, ka tu pretojies.Liec mieru dzīvei. Ļauj tai but.7. NODAĻA DABAMēs esam atkarīgi no dabas ne tikai fiziskās izdzīvošanas ziņā. Daba vajadzīga arī, lai rādītu mumsmājupceļu, izeju no mūsu prāta cietuma. Mēs esam apmaldījušies darbos, domās, atmiņās, cerībās —apmaldījušies grūtību labirintā un raižu pasaulē.Mēs esam aizmirsuši to, ko akmeņi, augi un dzīvnieki joprojām zina. Mēs esam aizmirsuši, kā būt — būtklusiem, būt pašiem, būt tur, kur ir dzī-ve: Šeit un Tagad.Pieveršot uzmanību kaut kam dabīgam, jebkam, kas radies bez cilvēku iejaukšanās, tu izej no priekšstatudomāšanas cietuma un kaut nedaudz, bet esi tādā vienotībā ar Esamību, kādā joprojām ir viss dabīgais.Pievērst uzmanību akmenim, kokam vai dzīvnie-kam nozīmē nevis domāt par to, bet gan vienkārši uztvertto, turēt savā apziņā.Kaut kas no tā būtības tad pāriet uz tevi. Tu sajūti, cik tas ir kluss, un tādējādi šis klusums rodas arī tevī. Tusajūti, cik dziļi tas balstās Esamībā — pilnīgā vienotībā ar to, kas tas ir un kur tas ir. Sapratis to, arī tunonāksi līdz pilnīgam klusumam dziļi sevī.Pastaigājoties vai atpūšoties pie dabas, godā šo valstību, esot tur pilnībā. Esi kluss. Vēro. Ieklau-sies. Redzi,kā ikviens dzīvnieks un ikviens augs ir pilnībā pats. Atšķirībā no cilvēkiem tie nav sa-dalījuši sevi divāsdaļās. Tie nedzīvo caur prāta radītiem pasteļiem, tapec neraizejas par šadu teļu aizsardzību un bagātināšanu.Briedis ir pats. Narcise ir pati.Viss dabā ir vienotībā ne tikai pats ar sevi, bet arī ar Visumu. Tas nav izrāvis sevi no Visuma audekla,pasludinot atsevišķu pastavešanu — "es" un pareja pasaule.Dabas vērošana var atbrīvot tevi no šā "es" — lielā nemiera cēlāja.- DMācies apzināties neskaitāmās sīkās skaņas dabā: lapu šalkoņu vējā, krītošas lietuslāses, kukaiņa dūkoņu,pirmo putna dziesmu rītausmā. Pilnībā atdod sevi tam, ka klausies. Aiz skaņām ir kas augstāks — svētums,kas nevar tikt saprasts ar domām.Tu neradīji savu ķermeni un neesi arī spējīgs kon-trolēt ķermeņa darbību. To dara par cilvēka prātu daudzaugstāks saprāts. Tas pats saprāts, kurš vada visu dabīgo. Tu nevari pietuvoties šim saprātam citādi, kā vienapzinoties savu iekšējo enerģijas lauku — sajūtot dzīvīgumu, dzīvinošo klātbūtni savā ķermenī.Suņa rotaļīgums un prieks, pilnīgā mīlestība un gatavība svinēt dzīvi ikvienā tās mirklī bieži ir spilgtāpretstatā ar suņa saimnieka iekšējo stā-vokli — nospiestu, nemiera pilnu, raizēm ap-krautu, apmaldījušos

domās, — viņš nav klātesošs esamības vienīgajā vietā un laikā: Šeit un Tagad. Varētu brīnīties: kā gan suns,dzīvojot ar šo cilvēku, spēj palikt tik saprātīgs, tik līksms?Uztverot dabu tikai ar prātu, ar domām, tu nesajūti tās dzīvīgumu, tās esību. Tu redzi vien veidolu unneapzinies dzīvību šajā veidolā, — die-višķo brīnumu. Domas noniecina dabu kā patēriņa preci, kas noder,dzenoties pēc peļņas, zināšanām vai kāda cita tīri praktiska mērķa. Senie meži kļūst par kokmateriālu, putnspar zinātniskas izpētes projektu, kalns par raktuvēm vai iekarojamu virsotni.Uztverot dabu, ļauj rasties mirkļiem bez domām, bez prāta. Tādā veidā tuvojoties dabai, tā tev atbildēs unlīdzdarbosies cilvēku un pasaules apziņas attīstībā.Pamani, cik puķe ir klātesošā, cik ļāvusies dzīvei.Tavs istabas augs — vai tu kādreiz esi pa īstam paskatījies uz to? Vai esi ļāvis šai pazīstamajai un tomērnoslēpumainajai būtnei, ko sauc par augu, mācīt tev tās noslēpumus? Vai esi pamanījis, cik augs ir dziļimierīgs? Kāds klusuma lauks to apņēmis? Brīdī, kad sāc apzināties, ka augs izstaro klusumu un mieru, šisaugs kļūst par tavu sko-lotāju.Vēro dzīvnieku, puķi, koku un redzi, kā tie sak-ņojas Esamībā. Tie ir paši. Tiem piemīt ārkārtīga pašcieņa,šķīstība un svētums. Lai tu to saredzētu, tev jāpārvar prāta ieradums visu nosaukt un apzīmēt. Brīdī, kadskaties tālāk par prāta apzīmējumiem, tu sajūti neaprakstāmo dabas plašumu, ko nevar saprast ar domām vaiuztvert ar sajūtam. Ta ir saskaņa, svētums, klātesošs ne tikai dabā, bet arī tevī.Gaiss, ko tu ieelpo, ir daba — tapat ari elpošana.Pievērs savu uzmanību elpošanai un apjaut, ka to nedari tu. Tā ir dabas elpa. ja tev būtu jāatceras, ka jāelpo,tu drīz mirtu, un, ja mēģinātu pārstāt elpot, daba ņemtu virsroku.Tu no jauna savienojies ar dabu spēcīgākajā tuvībā, ja sāc apzināties savu elpošanu un iemācies noturēt pietās savu uzmanību. Tas dziedē un dziļi spēcina. Tas pārceļ apziņu no vispārpieņemtās domāšanas pasaulesuz iekšējo brīvās apziņas valstību.Daba ir vajadzīga tev kā skolotājs, kas palīdz no jauna savienoties ar Esamību. Bet bez tā, ka daba irvajadzīga tev, tu esi arī vajadzīgs viņai.Tu neesi atdalīts no dabas. Mēs visi esam daļa no Vienīgās Dzīvības, kas neskaitāmos veidolos izpaužasVisumā, veidolos, kas ir savstarpēji pilnībā sasaistīti. Atpazīstot svētumu, skaistumu, neaptveramo klusumuun pašcieņu, kādā pastāv puķe vai koks, arī tu kaut ko iedod šai puķei vai šim kokam. Ja tu esi to atpazinisun apzinājies, tad arī daba var iepazīt sevi. Tā iepazīst savu skais-tumu un svētumu caur tevi!Milzīga klusibas telpa apskauj visu dabīgo. Ta apskauj arī tevi.Tikai esot iekšēji kluss, tu tiec ielaists klusuma valstībā, kādā mīt akmeņi, augi un dzīvnieki. Tikai tavamtrokšņainajam prātam apklustot, tu spēj dziļā līmenī savienoties ar dabu un pārvarēt pārmērīgās domāšanasradīto atšķirtības sajūtu.Domāšana ir pakāpe dzīves attīstībā. Daba pastāv pirmatnējā klusumā, kurā domas vēl nav radušās. Koks,puķe, putns, akmens neapzinās savu skaistumu un svētumu. Cilvēki, kļūstot klusi, nokļūst viņpus domam.Klusumam, kas atrodas aiz domam, tad pievienojas zināšanas, apzināšanās telpa.Daba var tevi ievest klusumā. Tā ir viņas dāvana tev. Uztverot dabu un savienojoties ar to klusuma laukā, šolauku caurstrāvo tava apzināšanās. Tā ir tava dāvana dabai.Caur tevi daba sāk apzināties sevi. Daba, kāda tā ir, tevi ir gaidījusi miljoniem gadu.8. NODAĻA ATTIECĪBASMēs ļoti steidzamies izveidot viedokli par cilvē-kiem, nonākt pie secinājuma par viņiem. Izvei-dojot

priekšstatu par cilvēku, piešķirot viņam vērtējumu, pasludinot paštaisnu spriedumu par viņiem, mēs barojamsavu patmīlību.Katrs cilvēks rīkojas un domā, balstoties uz ieaudzinātiem ieradumiem — tie var būt iedzimti vai arī iegūtiar bērnības pieredzi un kultūras vidi.Nevis kāds viņš ir, bet kāds šķiet esam. Pasludinot spriedumu par kādu, tu redzi sevī iepriekš nosacītuveidolu, nevis to, kāds šis cilvēks ir patiesībā. Tāda rīcība ir neapzināts, dziļi iesēdies ieradums. Tu izveidopriekšstatu par šo cilvēku, un šis maldīgais tēls kļūst par cietumu ne tikai tam otram cilvēkam, bet arī tevpašam.Atbrīvoties no aizspriedumiem nenozīmē, ka tu neredzi, ko šis cilvēks dara. Tas nozīmē, ka tu šā cilvēkauzvedībā saskati viņā ieaudzinātos ieradumus — tu to redzi un pieņem to, kāda tā ir. Tu novēro, betneizveido savā prātā kādu noteiktu šā cilvēka tēlu.Tas atbrīvo gan tevi, gan to otru cilvēku no cenša-nās rīkoties atbilstoši pieņemtajiem priekšstatiem,veidolam, spriedumiem. Tad jūsu attiecības vairs nenosaka patmīlība.Kamēr tavu dzīvi nosaka patmīlība, liela daļa tavu domu, jūtu un darbību rodas no vēlmēm un bailēm.Attiecībās tu vai nu baidies no otra cilvēka, vai arī kaut ko no viņa vēlies.Tu vēlies no viņa baudu, mantu, atzinību, uzslavu, uzmanību, vai arī pabarot savu pašapziņu, salī-dzinot unkonstatējot, ka esi pārāks, bagātāks vai zinīgāks nekā otrs. Tas, no kā tu baidies, ir iespēja, ka varētu notiktpretējais un šis cilvēks tādējādi mazinātu tavu pašapziņu.Pilnībā veltot uzmanību pašreizējam mirklim, nevis izmantojot to kā soli tuvāk galam, tu pārkāp patmīlībaiun neapzinātajai tieksmei izmantot cilvēkus kā līdzekļus savā ceļā uz mērķi — mērķi uzlabot sevi uz citurēķina. Veltot jebkuram, ar ko esi nonācis ir saskarē, pilnu uzmanību, tu no šīm attiecībām (izņemotlietišķās) izslēdz pagātni un nākotni. Ar ikkatru sastopoties pilnīgā klātbūtnē, tu atmet priekšstatu, kādu esipar viņiem radījis, — savu stāstu par to, kas viņi ir un ko viņi ir darījuši pagātnē, — un vari tikties ar viņiembez patmīlības vēlmēm un bailēm. Galvenais ir uzmanība — modra klusībā.Ir brīnišķīgi būt attiecībās, kas stāv pāri vēlmēm un bailēm. Mīlestība neko nevēlas un ne no kā nebaidās.Ja viņas pagātne būtu tava pagātne, viņas sāpes būtu tavas sāpes, viņas apziņas līmenis — tavs apziņaslīmenis, tu domātu un rīkotos tieši tā, kā to dara viņa. Apzinoties šo, nāk piedošana, līdzjūtība, miers.Patmīlībai nepatīk to dzirdēt, jo atņemot tai iespēju pretoties un būtu paštaisnai, tā zaudē spēku.Pieņemot katru, kas ienāk Tagadnes telpā, kā augstu viesi, ļaujot katram cilvēkam būt tādam, kāds viņš ir, —viņi sāk mainīties.Lai iepazītu otru cilvēku viņa dziļākajā būtībā, tev patiesībā nav nekas jāzina par viņu — viņa pagātni, viņadzīves gājumu, viņa stāstu. Mēs jaucam zināšanu par ar dziļāku zināšanu, kas nav saistīta ar priekšstatiem.Zināšana par un zināšana ir krasi atšķirīgas pieejas. Viena aplūko veidolu, otra — bezveidīgo. Vienadarbojas domās, otra — klusumā.Zināšana par ir noderīga lietišķajā saskarsmē. Šādā līmenī mēs nevaram bez tās iztikt. Taču, ja šāda pieeja irkatru attiecību pamatā, tad tā kļūst ārkārtīgi ierobežojoša, pat postoša. Domas un aizspriedumi rada mākslīgubarjeru, šķirtni starp cilvēkiem. Jūsu saskarsme vairs nesakņojas Esamībā, tā balstās tikai uz prātu. Bezaizsprie-dumu šķēršļiem, mīlestība ir dabiski klātesoša ikvienā cilvēku savstarpējā saskarsmē.Cilvēku saskarsme lielākoties nesniedzas tālāk par vārdu apmaiņu — domu valstību. Ir ārkārtīgi svarīgiieviest mazliet klusuma, it īpaši tuvās attiecībās.Nevienas attiecības nevar plaukt bez plašuma sajūtas, kas rodas kopā ar klusumu. Meditējiet vai pavadiet

kopīgu laiku klusībā pie dabas. Dodoties pastaigā, sēžot mašīnā vai esot mājās, mācieties pierast pie kopīgāklusuma. Klusumu nevar un arīdzan nevajag radīt. Mēģiniet uztvert jau esošo klusumu, ko parasti apslēpisprāta troksnis.Ja attiecībās nav plaša klusuma, tajās valda prāts un tās viegli pārņem raizes un sadursmes. Ja tajās irklusums, tajās var būt jebkas.Patiesa ieklausīšanās ir vēl viens veids, kā attie-cībās ieviest klusumu. Patiesi ieklausoties kādā, rodasklusuma telpa, kas kļūst par nozīmīgu šo attiecību daļu. Bet patiesa ieklausīšanās ir reta prasme. Visbiežāklielāko daļu cilvēka prāta aizņem domāšana. Labākajā gadījumā, viņi izvērtē tevis teikto vai gatavojas pašiko pateikt. Vai ari neklausās vispār, maldoties savās domās.Patiesa ieklausīšanās ir kas vairāk kā tikai dzirdes uztvere. Tajā rodas modras uzmanības — klātbūt-nestelpa, kurā tiek uztverti vārdi. Vārdi kļūst otršķirīgi. Tiem var būt dziļa nozīme, vai var nebūt nekādas jēgas.Daudz svarīgāka par to, ko tu klausies, ir ieklausīšanās — apzinātās klātbūtnes telpa, kas rodas ieklausoties.Šī telpa ir vienojošs apziņas lauks, kurā tu satiec otru cilvēku bez aizspriedumu radītajiem šķēršļiem. Tadotrs cilvēks vairs nav "kāds cits". Šajā telpā jūs esat vienoti, kā kopīga apzināšanās, vienota apziņa.Vai tavās tuvajās attiecībās mēdz atgadīties atkārtoti, bieži strīdi? Vai bieži gadās, ka diezgan nenozīmīgapretruna izraisa niknus strīdus un emocionālas sāpes?Šādu notikumu pamatā ir visparastākās patmīlības izpausmes: bailes kļūdīties un, protams, vēlme, lai kādsbūtu tas, kurš kļūdās; tā teikt, pieķeršanās prāta nostājai. Tajā ir arī patmīlības vajadzība laiku pa laikam arkādu vai kaut ko karot un tādējādi stiprināt sava apziņa nošķirtību starp "citi", bez kuras tā nespēj izdzīvot.9. NODAĻA NĀVE UN MŪŽĪGAISEjot cauri mežam, ko cilvēks nav pārveidojis un traucējis, tu visapkārt redzi ne tikai dzīvības pārpilnību, betarī ik uz soļa uzdūries kritušiem kokiem un pūstošiem stumbriem, trūdošām lapām un irstošai matērijai. Laikur tu skatītos, tu redzi gan nāvi, gan dzīvību.Tomēr, vērīgāk ieskatoties, tu atklāsi, ka pūstošais stumbrs un trūdošās lapas ne tikai rada jaunu dzīvību, betarī paši ir dzīvības pilni. Darbojas mikroorganismi. Pārkārtojas molekulas. Tātad nekur nav nāves. Dzīvībatikai nomaina veidolu. Ko tu vari no tā mācīties?Nāve nav dzīvības pretstats. Dzīvībai nav pret-stata. Nāves pretstats ir dzimšana. Dzīvība ir mūžīga.Viedie un dzejnieki visos laikmetos ir atzinuši, ka cilvēka pastāvēšana ir līdzīga sapnim — tā šķiet stabila unīsta un tomēr ir tik trausla, ka var izzust acumirklī.Tavas nāves stundā, tavs dzīves stāsts tev tiešām varētu šķist kā sapnis, kas tuvojas beigām. Taču pat sapnī irkāda būtība, kas ir īsta. Ir apziņa, kurā šis sapnis notiek, — citādi šā sapņa nebūtu.Šī apziņa — to rada ķermenis, vai arī apziņa rada sapni par ķermeni, par cilvēku?Kādēļ lielākā daļa cilvēku, kuri pieredzējuši nāves tuvumu, ir zaudējuši savas bailes no nāves? Padomā parto.Protams, tu zini, ka mirsi, bet tev par to ir visai miglains priekšstats, līdz, pirmo reizi sastopoties ar nāvi"personīgi" — tev vai kādam tev tuvam cilvēkam smagi saslimstot vai ciešot nelaimes gadījumā, vai arīnomirstot mīļotam cilvēkam, nave ienāk tava dzīve ka apziņa par paša mir-stīgumu .Lielākā daļa cilvēku no tā bailēs novēršas, bet, ja tu neizvairies un stājies pretī tam, ka tavs ķermenis irīslaicīgs un var izzust jebkurā mirklī, tu, kaut vai nedaudz, bet atraisies no pieķeršanās savam fiziskajam ungarīgajam veidolam, no "es". Sa-skatot un pieņemot dzīves nepastāvīgo dabu, tevi pārņem savāda mierasajūta.

Sastopoties ar nāvi, tava apziņa uz brīdi atbrīvojas no pieķeršanās veidolam. Tādēļ dažās budistu tradīcijāsmūki bieži dodas uz kapličām, lai meditētu, sēžot starp mirušajiem ķermeņiem.Rietumu kultūrās joprojām plaši izplatīta ir nāves noliegšana. Pat veci cilvēki cenšas nerunāt un nedomāt parto, un mirušo ķermeņi tiek paslēpti. Kultūra, kas noliedz nāvi, rūpējoties tikai par lietu ārējo veidolu,nenovēršami kļūst tukša un virspusēja. Noliedzot nāvi, dzīvība zaudē savu dziļumu. No mūsu dzīvēm pazūdiespēja uzzināt, kas mēs esam aiz vārda un veidola un pazūd nemateriālā telpa, jo nāve ir vārti uz šo telpu.Kaut kam beidzoties, cilvēki jūtas neērti, jo ikvienas beigas ir kā maza nāve. Tāpēc daudzās valodāsatvadīšanās vārdi skan "uz redzēšanos".Ikreiz, kad kāds notikums tuvojas beigām — draugu kopā sanākšana, atvaļinājums, bērnu aizbraukšana —,tu mirsti mazā nāvē. "Veidols", kas tavā apziņā bija kā šis notikums, izšķīst. Bieži tas atstāj aiz sevistukšuma sajūtu, ko lielākā daļa cilvēku ļoti cenšas nepiedzīvot, nesajust.Ja spēsi iemācīties pieņemt priecāties par beigām savā dzīvē, tu atklāsi, ka šī tukšuma sajūta, kas sākumāšķita nepatīkama, kļūst par dziļi mierīgu iekšējā plašuma apziņu.Iemācoties ik dienas šādi mirt, tu atver sevi Dzīvei.Lielākajai daļai cilvēku viņu paštēls, pašapziņa ir kaut kas neticami dārgs, ko viņi nevēlas zaudēt. Tieši tāpēcviņiem ir tādas bailes no nāves.Iespēja, ka "es" varētu pārtraukt pastāvēt šķiet ārkārtīgi neiedomājama un biedējoša. Bet tu jauc savu patiesidārgo "es" ar savu vārdu un veidolu, un stāstu, kas ar to saistās. Šāds "es" nav nekas vairāk kā pagaiduveidojums apziņas laukā.Kamēr viss, ko tu pazīsti, ir veidola tēls, tu neapzinies, ka patiesais dārgums ir tevis paša būtība, tavavisdziļākā es esmu sajūta — tīrā apziņa. Tā ir mūžība tevī — un tas ir vienīgais, ko tu nevari zaudēt.00Ikreiz, kad tu zaudē kaut ko tavā dzīvē nozīmīgu: mantu, mājokli, tuvas attiecības, reputāciju, darbu vaiķermeņa spējas —, kaut kas tavā iekšienē mirst. Tu sajūties niecīgāks savā pašapziņā. Var rasties arī savaveida apjukums. "Bez tā… kas gan es esmu?"Veidolam, kuru tu neapzināti uzskatīji par daļu no sevis, pametot tevi vai pazūdot, tu sajūti nepa-nesamassāpes. Tiek, tā teikt, izplēsts caurums tavas esības drānā.Kad tas notiek, nenoliedz vai neignorē sāpes vai skumjas, ko sajūti. Pieņem to esamību. Uzmanies no prātatieksmes par šo zaudējumu veidot stāstu, kurā tu esi nostādīts upura lomā. Bailes, dusmas, aizvainojums vaižēlums pret sevi ir emocijas, kas nāk kopā ar šo lomu. Sāc apzināties, kas slēpjas zem šīm emocijām tāpat kāzem prāta veidotā stāsta, — šis caurums, šis tukšums. Vai tu spēj pieņemt šo dīvaino tukšuma sajūtu unstāties tai pretī? Tā rīkojoties, tu apjaustu ka šajā tukšumā vairs nav nekā šausmīga. Tu varētu būt pārsteigts,jūtot no tā plūstam mieru.Vienmēr kad pienāk nāve, kad izzūd kāds dzīvības veidols, Dievs, kas ir bez veidola un izpausmes, spīd caurspraugu, ko atstājis zūdošais veidols. Tieši tāpēc vissvētākais dzīvē ir nāve. Tieši tāpēc Dieva miers var nāktpār tevi caur nāves saredzēšanu un pieņemšanu.Cik gan īslaicīgi notikumi, cik gaistoša ir mūsu dzīve. Vai ir kas tāds, kas nedzimst un nemirst, kaut kasmūžīgs?Padomā: ja būtu tikai viena krāsa, pieņemsim zilā, un visa pasaule, un viss tajā būtu zils, tad zilā nemaznebūtu. Lai zilais kļūtu atpazīstams, būtu vajadzīgs kas tads, kas nav zils, citādi tas "neizceltos",nepastāvētu.

Tieši tāpat — vai nav vajadzīgs kas tāds, kas nav īslaicīgs un nepastāvīgs, lai būtu pamanāms visaīslaicīgums? Proti — ja viss, ieskaitot tevi, būtu nepastāvīgs, vai tu to vispār zinātu? Vai fakts, ka apziniesun vari vērot visu veidolu — arī paša — īslaicīgo dabu, nenozīmē, ka tevī ir kas tāds, kas nav pakļautsiznīcībai?Divdesmit gados tu savu ķermeni apzinies kā stipru un enerģisku,sešdesmit gadu vēlāk tu savu ķermeniapzinies kā novārgušu un vecu. Arī tava domāšana var būt mainījusies kopš laika, kad tev bija divdesmit, betapzināšanās, kas zina, vai tavs ķermenis ir jauns vai vecs, vai zina, ka tava domāšana ir mainījusies, navcietusi nekādas pārmaiņas. Tas ir mūžīgais tevī — tīrā apziņa. Tā ir Vienotā Dzīvība, kam nav veidola. Vaito iespējams zaudēt? Nē, jo Tā esi tu.Daži cilvēki īsi pirms nāves kļūst dziļi mierpilni un gandrīz starojoši, it kā kaut kas spīdētu cauriizzūdošajam veidolam.Dažkārt loti slimi vai veci cilvēki savas dzīves pēdējās nedēļās, mēnešos vai pat gados kļūst, tā teikt, gandrīzcaurspīdīgi. Kad viņi skatās uz tevi, tu vari redzēt gaismu nākam no viņu acīm. Vairs nav nekādu garīgosāpju. Viņi ir padevušies, un veidols — prāta radītais patmīlīgais "es" — ir gandrīz izzudis. Viņi ir "nomirušipirms nāves" un atklājuši sevī nemirstības klātbūtni — dziļo iekšējo mieru.Ikvienā starpgadījumā vai nelaimē ir iespējamas atbrīvošanās telpa, kuru mēs parasti neapzi-nāmies.Milzīgais pēkšņi draudošas nāves šoks var piespiest tavu apziņu atraisīties no pieķeršanās veidolam. Tad —pēdējos mirkļos pirms ķermeņa nāves — mirstot tu pats sevi sajūti kā no veidoliem brīvu apziņu. Pēkšņivairs nav baiļu, tikai miers un apziņa, ka "viss ir labi" un ka nāve ir tikai veidola izzušana. Tad tu redzi, kanāve ir pilnīga šķieta-mība — tāda pati kā veidols, kam tu biji pieķēries.Nāve nav anomālija, vai visbaismākais notikums, kā mūsdienu pasaules kultūra liek tev ticēt, bet ganvisdabīgākā lieta pasaulē, neatdalāma no sava pretstata — dzimšanas — un tikpat dabīga kā tas. Atgādinisev to, sēžot pie mirstoša cilvēka.Tas ir liels pagodinājums un svēts darbs — būt klāt cilvēka nāvē kā lieciniekam un pavadonim.Sēžot pie mirstoša cilvēka, nenoliedz nevienu šā notikuma izpausmi. Nenoliedz to, kas notiek, un nenoliedzsavas jūtas. Apziņa, ka tu nekā tur nevari padarīt, var likt tev justies bezpalīdzīgam, bēdīgam vai dusmīgam.Pieņem savas sajūtas. Tad dodies vienu soli tālāk: pieņem, ka tu neko tur nevari padarīt, un pieņem topilnībā. Nāve nav tavā varā. Dziļi ļaujies ikvienai šā notikuma izpausmei, savām jūtām, arī sāpēm vaineērtuma sajūtai, ko varētu sajust mirstošais. Tavas apziņas ļaušanās un tai sekojošais klusums šim cilvēkamļoti palīdzēs un atvieglos viņa pāreju. Ja radīsies vajadzība pēc vārdiem, tie nāks no klusuma tevī. Bet tie būsotršķirīgi.Līdz ar klusumu nak svētība — miers.10. NODAĻA CIEŠANAS UN CIEŠANU BEIGASVisa savstarpējā saistība: budisti to vienmēr ir zinājuši, un fiziķi to tagad apstiprina. Notiekošajā navatsevišķu notikumu.to esamība ir šķietama. Jo vairāk mēs to vērtējam un aprakstām, jo vairāk to nodalām.Mūsu domāšana sadrumstalo dzīves veselumu. Tomēr dzīves pilnība šo notikumu ir ra-dījusi. Tas ir daļa nosavstarpējās saistības tīkla — Visuma.Tas nozīmē — viss, kas ir, nevar būt citādi.Lielākajā daļā gadījumu mēs nevaram sākt izprast kādas šķietami nenozīmīgas darbības lomu Visumapilnībā, bet atzīstot tās nenovēršamību veseluma plašumā, mēs sākam pieņemt pastāvošo un tādējādipietuvojamies dzīves veselumam.

Patiesa brīvība un ciešanu beigas ir dzīvošana, it kā tu būtu pilnībā izvēlējies it visu, ko jūti vai izdzīvo šajāmirklī.Šī iekšējā pietuvošanās Tagadnei ir ciešanu beigas.- DVai ciešanas patiešam ir nepieciešamas? Ja un ne-.Ja tu nebūtu piedzīvojis ciešanas, tad tev kā cilvēkam nebūtu ne dziļuma, ne pazemības, ne līdzjūtības. Tutagad šo nelasītu. Ciešanas atlauž patmīlības čaulu, un pienāk brīdis, kad tās savu ir padarījušas. Ciešanas irnepieciešamas, līdz tu saproti, ka tās nav nepieciešamas.Sajūtai, ka esi nelaimīgs ir vajadzīgs prāta radīts "es" ar stāstu, iedomu tēls. Tai vajadzīgs laiks — pagātneun nākotne. Kas paliek, ja nelaimes sajūtai atņem laiku? Paliek šā brīža "šādējība".Tā var būt smaguma, saviļņojuma, sasprindzinā-juma, dusmu, vai pat riebuma sajūta. Tā nav nelaime, un tānav personiska problēma. Cilvēka sāpēs nav nekā personiska. Tas ir tikai spēcīgs spiediens vai spraigaenerģija, ko sajūti kaut kur ķermenī. Veltot tām uzmanību, sajūtas nekļūst par domām un neiedarbinanelaimīgo "es".Pavēro, kas notiek, kad vienkārši ļauj kādai sa-jūtai būt.Daudz ciešanu, daudz nelaimes sajūtu rodas pieņemot katru prātā ienākušo domu par patiesību. Apstākļinepadara tevi nelaimīgu. Tie var nodarīt tev fiziskas sāpes, bet nevar padarīt tevi nelaimīgu. Nelaimīgu tevipadara tavas domas. Paša pieņē-mumi un stāsti padara tevi nelaimīgu."Domas, ko pašlaik domāju, padara mani nelai-mīgu." Šī izpratne salauž tavu neapzināto pie-ķeršanosšādām domām.Cik nožēlojama diena. Viņš man pat nepiezvanīja. Viņa mani pievīla.Stāstiņi, ko stāstām sev un citiem visbiežāk — žēlabu veidā. Tie ir neapzināti radīti, lai barotu mūsu vienmērnepilnīgo pašapziņu ar to, ka esam "pareizi", vai ar to, ka padarām pārējo vai pārējos "nepareizus". Esot"pareizi", mēs savās iedomās kļūstam pārāki un tādējādi stiprinām savu maldīgo pašapziņu — patmīlību.Tas arī rada it kā ienaid-nieku — jā, patmīlībai, lai noteiktu savas robežas, ir vajadzīgi ienaidnieki, un šailomai var noderēt pat laika apstākļi.Ar ierastu prāta spriedumu un emocionālu noslēgšanos tu gūsti personificētas, pretdarbīgas attiecības arcilvēkiem un notikumiem tavā dzīvē. Tās visas ir paša radītu ciešanu formas, bet tās par tādām netiek atzītas,jo patmīlībai tās itin labi patīk. Patmīlība barojas no pretdarbības un saspīlējumiem.Cik gan vienkārša būtu dzīve bez šiem stāstiem.List.Viņš nepiezvanīja. Es tur biju. Viņas nebija.Kad tu ciet, kad esi nelaimīgs, paliec pilnībā ar Tagad notiekošo. Nelaimīgums vai raizes nevar izdzīvotTagadnē.Ciešanas sākas, kad tu prātā nosauc vai apzīmē kādu notikumu par nevēlamu vai sliktu. Tu ļauj notikumamsevi aizvainot, un šis aizvainojums iesūcas tevī un ierosina pretdarbīgo "es".Nosaukšana un apzīmēšana ir ierastas, taču šis ieradums var tikt lauzts. Sāc praktizēt "nenosaukšanu" armazām lietām. Ja nokavē lidmašīnu, ja nomet un saplēs krūzīti, ja paslīdi un krīti dubļos, vai vari atturētiesno šā pārdzīvojuma nosaukšanas par sliktu vai sāpīgu? Vai vari acumirklī pieņemt tā brīža "esību"?Kaut kā nosaukšana par sliktu izraisa emocionālu noslēgšanos sevī. Ļaujot tam būt, nenosaucot to, tevpēkšņi ir pieejams milzu spēks.

Noslēgšanās liedz tev šo spēku — dzīvības spēku.Viņi eda augļus no laba un ļauna atzīšanas koka.Ej aiz labā un sliktā, atturoties kaut ko nosaukt savā prātā par labu vai sliktu. Pārkāpjot ierasto no-saukšanu,caur tevi plūst Visuma spēks. Attieco-ties pret notikumiem bez pretdarbības, to, ko pirms tam tu būtunosaucis par "sliktu", dzīvības spēks bieži vien ātri, ja ne tūlīt, apgriež otrādi.Pavēro, kas notiek, kad tu nevis sauc notikumu par "sliktu", bet gan iekšēji to pieņem un saki tam "jā",tādējādi ļaujot tam būt, kāds tas ir.00Lai kādi būtu tavas dzīves apstākļi, — kā tu justos, ja pilnībā tos pieņemtu tādus, kādi tie ir, — tieši tagad?00Ir daudzi smalki un ne tik smalki ciešanu veidi, kas ir tik "normāli", ka bieži pat netiek uztverti kā ciešanas,un patmīlībai tie var būt pat patīkami, — aizkaitinājums, nepacietība, dusmas, strīds ar kādu, aizvainojums,žēlabas.Tu vari iemācīties pamanīt visus šos ciešanu veidus, kad tie notiek, un atzīt: šajā mirklī, es pats sev nodaruciešanas.Ja tev ir ieradums radīt sev ciešanas, tu, iespējams, liec ciest arī par citiem. Šīs neapzinātās prāta izpausmesizbeidzas vienkārši padarot tās apzinātas, apzinoties tās, kad tās notiek.Tu nevari apzināties un radīt ciešanas sev.00Brīnums — aiz visiem apstākļiem, cilvēkiem vai notikumiem, kas šķiet "slikti" v ai "ļauni" slēpjas dziļākslabaisŠis dziļākais labais atklājas gan tevī pašā gan tavā apkārtnē — caur iekšēju pastāvošā pieņemšanu."Nepretojies ļaunumam" — viena no augstākajām cilvēciskajām patiesībām.Dialogs:Pieņem to, kas ir.Es patiešām nevaru. Un tas mani kaitina un sadusmo.Tad pieņem to, kas ir.Pieņemt, ka esmu norūpējies un dusmīgs!Pie-ņemt, ka es nevaru pieņemtiJā. Pieņem to, ka nevari pieņemt. Ļaujies tam, ka nevari ļauties. Tad redzi, kas notiek.00Asas fiziskas sāpes ir viens no skarbākajiem skolotājiem, kādi vien iespējami. Tās māca, ka "pretošanās irveltīga".Nekas nevar būt vēl normālāks, kā nevēlēšanās ciest. Tomēr, ja tu spēj atrauties no šīs nevēlēšanās, un tāvietā ļauj ienākt sāpēm, tu pamani smalku iekšēju nošķirtību no sāpēm, telpu starp sevi un šīm sāpēm. Tās irapzinātas, brīvprātīgas ciešanas. Apzināti ciešot, fiziskās sāpes ātri sadedzina patmīlību tevī, jo patmīlībasastāv lielākoties no pretošanās. Tas pats notiek arī galējas fiziskas nespējas gadījumos. Tu "nes savasciešanas par upuri Dievam" — tas ir vēl viens veids, kā to pateikt.Tev nav jābūt kristietim, lai saprastu dziļo vispārējo patiesību, kas ietverta simboliskajā krusta tēlā.Krusts ir moku rīks tas simbolizē visnepanesa-mākos ciešanu, apspiestības un bezpalīdzības veidus, kādosvien cilvēks var nonākt. Tad pēkšņi šis cilvēks padod labprātīgi, apzināti, arvārdiem "Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!" Tai mirklī, krusts, šis moku rīks, atklāj savu slēpto seju — tasir arī svēts simbols, dievišķā simbols.

Tas, kas šķietami izslēdz jebkādas nemateriālas telpas klātbūtni nāvē, caur ļaušanos kļūst par vārtiem uz šotelpu.