laikraksts 'latvietis' 320jaunais vilnis jūrmalā, bet tai pašā lai-kā turpinās jūrmalas...

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: [email protected]

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

NR. 320 2014. gada 3. augustā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas ...................... 2, 3, 4, 13, 15Latvijas ziņas ......................1, 6, 9, 10, 11, 14Latvieši pasaulē ..........3, 5, 6, 7, 11, 14, 15Redakcijā .............................................................3Pēteris Greste ............................................3, 15Māra Branča skatījums ................................8Jaunas grāmatas .....................................9, 14Astrīda Jansone .................................... 10, 11Saruna ar Dr. Jāni Priedkalnu ........ 12, 13Sēru vēstis ........................................................14Datumi ...............................................................15Sarīkojumi un ziņojumi ............................16Eiro kurss ...........................................................16

Tamužs pamet Sudrabas partijuViestura Tamuža atklātā vēstule

Saviem draugiem, atbalstītājiem un kolēģiem šodien, 30. jūlijā, vēlos patiekties par atbalstu un uzticību, kā arī atvainoties un paziņot, ka nepie-dalīšos Saeimas vēlēšanās no partijas „NO SIRDS LATVIJAI” saraksta. Man ir nepieņemama situācija, ka partija tiek finansēta no nezināmiem finanšu avotiem, ka partijas valdē ne-tiek sniegta nekāda informācija par šo līdzekļu izcelsmi, ka partijas būtiskie lēmumi tiek pieņemti nevis partijas valdes sēdēs, bet Ingunai Sudrabai konsultējoties ar dažādās valodās ko-

municējošiem, sevi par biznesmeņiem dēvējošiem iespējamiem partijas fi-nansētājiem.

Saviem partijas biedriem, kas ar godīgiem ideāliem un valstiskiem nā-kotnes centieniem vēl atrodas Ingunas Sudrabas partijas rindās, vēlu veiksmi politiskajā darbībā un iespējami drīz izprast patiesos šī politiskā veidojuma spēles noteikumus.

Ar cieņu,Viesturs Tamužs,

līdz šodienai, 30. jūlijam partijas „NO SIRDS LATVIJAI“ valdes loceklis

Laikraksta Latvietis redakcija un valde sveicLAAJ prezidija priekšsēdi Dr. Pēteri Strazdu

70. dzimšanas dienā!

Uzbrukums presei LatvijāŽurnāla „Ir“ izdevējam apķīlā aktīvus

Maksātnespējas administrators Māris Sprūds 2012. gada decembrī ierosināja civillietu pret žurnālu Ir par goda un cieņas aizskaršanu saka-rā ar 2012. gada septembra publikā-ciju Maksātnespējas ķēķis, kura bija daļa no pētniecisko rakstu sērijas par būtiskām problēmām maksātnespējas administrēšanas procesā.

Lieta līdz šai dienai nav izskatīta

pēc būtības, bet Rīgas Centra rajona tiesa ir apmierinājusi Māra Sprūda pieteikumu apķīlāt Ir izdevēja AS Cits medijs naudu un mantu 22 979 eiro ap-mērā – summa, ko Sprūds ir pieprasī-jis kā kompensāciju.

Ministru prezidente Laimdota Straujuma 31. jūlijā paziņoja: „Si-tuācija attiecībā uz žurnāla Ir izdevēja AS Cits medijs apķīlāšanu ir nopietni

izvērtējama, jo skar būtiskas Latvi-jas Republikas Satversmē paredzētās tiesības uz vārda brīvību. Tiesu varai savas kompetences ietvaros patlaban būtu sabiedrībā jāsniedz nepārprotams pamatojums un jānovērš publiskajā tel-pā izskanējušās bažas par piemērotās prasības samērīgumu, kā arī jānovērš

Turpinājums 14. lpp.

Skats uz Vecrīgu no Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11. stāva lietainā dienā. Centrā melnā ēka – Latvijas Okupācijas muzejs, kas vairākus gadus gaida aizkavēto rekonstrukciju pēc LNB arhitekta Gunāra Birkerta plāniem.

FOTO

Gun

ārs N

āgel

s

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Svētdien, 2014. gada 3. augustā

„Nav sevišķi dziļi jāiegremdējas vēstures grāmatās, lai tanīs atras-tu izcilus un vēsturei no-zīmīgus pārojumus – Jū-lijs Cēzars un Kleopatra, Marks Antonijs un Kleo-patra, Paris un Trojas He-

lēna, Napoleons un Jozefīne, Rainis un Aspazija, Zenta Mauriņa un Konstan-tīns Raudive, un beidzamos gados mūsu pašu Daugavas Vanagu Adelaides no-daļā – Imants un Astra! Nav iespējams runāt par mūsu nodaļas priekšnieku, nerunājot arī par sekretāri. Kopā dzīvo-dami, viņi ir tā sadarbojušies, ka mums, no malas skatoties, brīžiem ir bijis grū-ti atšķirt, kurš dara ko. Katrā ziņā, gan viens otram piekrizdami, gan krasas domstarpības vēdinādami, viņi mūsu nodaļai ir bijuši par lielu svētību. Aiz katra veiksmīga vīra stāv izdarīga sieva, un tā tās arī ir bijis ar mūsu priekšnieku un sekretāri. Kopā viņi ar savām idejām un neizsīkstošo enerģiju un darbu ir ba-gātinājuši un kuplinājuši gan mūsu no-daļu, gan Vanagu organizāciju vispār.“

Ar šādiem vārdiem sākās pateicī-bas runa DV Adelaides nodaļas priekš-niekam un sekretārei, Imantam un Astrai Kronīšiem, kuri nolēmuši š.g. pilnsapulcē 9. augustā vairs nekandi-dēt uz amatiem nodaļas valdē. Uz at-vadu vakariņām piektdien, 25. jūlijā, DV namā Imants un Astra bija aicinā-juši esošās valdes locekļus un dažus nozīmīgus viesus, ar kuriem desmit gados ir bijusi cieša sadarbība.

Žēl no valdes zaudēt cilvēkus, kuri ne tikvien dara labu darbu, bet ir arī spilgtas personības, kas ar visu sirdi un dvēseli piedalās nodaļas dzīvē. Taču reiz pienāk brīdis, kad katram gribas dzīvot arī savu dzīvi, nerēķinoties ar nodaļu un sabiedrību. Jau ilgus gadus, abi Kronīši ir pildījuši vadošas lomas arī citās Adelaides organizācijās, un nu beidzot ir laiks, mazliet atdusēties uz

lauriem. Protams, ka ceļu uz Vanagna-mu viņi neaizmirsīs, toties varēs bez rū-pēm un atbildības sajūtas noskatīties, kā citi nes tālāk viņu atstāto mantojumu.

Ar atvadu vakariņu galdu Astra pa-rādīja, ka viņas talanti sniedzas ievēro-jami tālāk par pagasta skrīvera dotībām (lai gan arī tās viņai nav niecīgas!) – jo arī pavārmākslā viņai var piešķirt vi-sas iespējamās zvaigznes. Franču stilā gatavotās vakariņas bija tik gardas un devīgas, ka bija jāpievaldās, ka nepārē-das. Pats vakara saimnieks neskopojās ne ar šampanieti, ne ar citiem labiem dzērieniem, un vispārējā jautrība sita augstu vilni. Skanēja dziesmas, ar un bez Imanta akordeona pavadījuma.

Pakavējāmies atmiņās par beidza-miem desmit gadiem nodaļas dzīvē. Ja kādam kaut kas piemirsās, vajadzēja ti-kai paskatīties fotogalerijā, kas grezno nama sienas, pateicoties Imanta izdo-mai un darbam. Mantojis kailas sienas, Imants tās noklāja ar lielformāta foto-grāfijām, kas atspoguļo nodaļas dzīvi un Vanagu organizācijas vēsturi. Ar sev raksturīgo humoru un dzīvesprieku Imants bez pūlēm radīja tik siltu un in-tīmu atmosfēru, ka laiks aizskrēja ne-manot, un lielākā daļa viesu tika mājā, kad pulkstenis jau sita pusnakts stundu.

Pateicības runu teica un dāvanas un ziedus pasniedza Vanadžu priekšnieces palīdze Gunta. Katram tika speciāli ga-tavota, ierāmēta apliecība ar visu val-des locekļu parakstiem un fotogrāfiju, un izskanēja tieši šim gadījumam sa-rakstīta dziesma: Priekšnieks savu sek-retāri, nolūko ar aci kāru, Vienā gultā gulēdami, vanaglietas apspriezdami; Rītā vēl pie brokastgalda, rūpju pilna oma valda; Atkal Vanaglietas priekšā, maisās viss pa galvu iekšā... utt, kamēr beidzamās rindiņās tika konstatēts ka, ...reiz no vanaglietām brīvi, varēs dzī-vot citu dzīvi! No savas puses Imants pateicās valdei par sadarbību, lojalitāti un draudzību ar interesantu grupas fo-togrāfiju, kurā tiešām izskatās, ka viņš pieceļas, lai aizietu.

Par ko Kronīšu pāris tagad mājā

Astras un Imanta atvadu vakariņasPriekšnieks un sekretāre vairs nekandidēs

runās, kad vairs nebūs katru brīdi jā-kārto Vanagu lietas? Nu, pazīstot vi-ņus, varu teikt, ka viņiem laiks drīz vien aizpildīsies ar citām lietām, un sarunas vielas nepietrūks! No DV Adelaides nodaļas valdes un bied-riem – vēlreiz sirsnīgs paldies Iman-tam un Astrai par visām pūlēm noda-ļas un organizācijas labā. Un paldies par ļoti jauku atvadīšanās vakaru!

Gunta R.Laikrakstam „Latvietis“

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) [email protected]@netspace.net.auwww.laikraksts.com

Editor: Dr. Gunars NagelsAssociate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena drukātam

laikrakstam: $42 par 10 numuriem, $82 par 20 numuriem vai $210 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Čekus rakstīt uz vārda:„Sterling Star Pty Ltd“.

Sludinājumu cena: $6 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star 2014.All rights reserved.

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Imants Kronītis stāv, no viņa pa labi Astra Kronīte.

FOTO

Val

dis J

audz

ems

Astra un Imants Kronīši Daugavas Va-nagu Jāņu svinībās 2010. gadā.

FOTO

Kār

lis Ā

tren

s

Svētdien, 2014. gada 3. augustā Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

Piektdien, 25. jūlijā apcietinātā Austrālijas latviešu žurnālista Pēte-ra Grestes brālis Miķelis Greste paziņoja Bris-banē, ka Pēteris iesāks pārsūdzēšanas prāvu

Ēģiptes augstākajā pārsūdzēšanas tie-sā (Court of Cassation).(1)

Pēteris Greste kopā ar viņa Al Dža-zira kolēģiem Mohamedu Fahmiju (Mohamed Fahmy) un Baheru Moha-medu (Baher Mohamed) šī gada 23. jū-nijā tika notiesāti uz 7 gadiem par „ne-patiesiem ziņojumiem“, kas „apdraud Ēģiptes valsts drošību“ un par sadar-bību ar aizliegto Musulmaņu brālību, ko Ēģiptes valdība, kopš 2013. gada

25. decembra uzskata par „teroristu organizāciju“. Tiesas lēmums tiek uz-skatīts starptautiskā presē kā agresīvs uzbrukums preses brīvībai Ēģiptē.

Miķelis Greste teica, ka ģimene stingri pastāv, ka Pēteris ir nevainīgs un darbosies neatlaidīgi, lai Pēteri at-brīvotu. „Mēs esam pateicīgi par milzī-gi lielo atbalstu no draugiem, publikas un no starptautiskiem mēdijiem,“ teica Miķelis Greste. Pētera vecāki pašlaik ir Kairā, lai organizētu advokātus Pēte-rim un palīdzētu ar lietām, kas ir saistī-tas ar pārsūdzēšanu. Ģimene izmantos visas Ēģiptes legālās iespējas, lai at-brīvotu Pēteri. Pārsūdzēšanu finansēs

Linda Nagla pirmo saules gaismu ierau-dzīja Litenes pagastā, 1914. gada 10. jūlijā, trīs bērnu ģimenē. Dzī-voja tēva saimniecībā Laiviņās, līdz nodibinā-ja savu ģimeni. Ar vīru

lt. Ludvigu Sudrabu audzināja divas atvasītes – Marutu un Edmundu.

Bēgļu gaitās Linda ar ģimeni no-kļuva Vācijā un no turienes 1950. gadā izceļoja uz Austrāliju, kur pirmā pa-gaidu apmešanās vieta bija Bonegilas nometne, tad pastāvīgā dzīve Adelaidē.

Linda aktīvi piedalījās Adelaides latviešu dzīvē. Viņa dziedāja sieviešu korī Sirsniņas un piedalījās rokdarbu izstādēs ar saviem skaistajiem rok-darbiem. Viņa darbojās arī dažādos baznīcas un draudzes sarīkojumos un gatavoja mielastus.

Pēc Ludviga aiziešanas mūžībā, Lindai bija lemts vairākus gadus aiz-vadīt bez dzīves biedra, taču mīlestība ieradās atkal viņas dzīvē Staņislava Naglas personā. Pēc daudziem kopā nodzīvotiem gadiem, arī viņu aizsauca pie senčiem.

Linda var lepoties ar saviem bēr-niem, mazdēlu un diviem mazmazdē-liem. Kaut arī uz pleciem guļ tik sma-ga gadu nasta, Linda, savu dzimšanas dienu svinot, varēja pacienāt savu ģimeni un daudzos viesus ar pašas ceptiem, garšīgiem pīrāgiem. Pēc tam Bakinghemarmsa (Buckingham Arms) hotelī radi un draugi godināja jubilāri ar svētku pusdienām, kur varēja baudīt gan silto, gan auksto galdu.

Priecīgo notikumu atgādinās dau-dzās skaistās fotogrāfijas, kā arī ap-sveikumi no Karalienes Elizabetes, Austrālijas gubernatora Pītera Kos-grouva (Peter Cosgrove), Austrālijas

premjerministra Tonija Abota (Tony Abbott), Federālā parlamenta locek-les Keitas Elises (Kate Ellis), kā arī no Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa, Adelaides Latviešu biedrī-bas priekšnieka Bruno Krūmiņa un DV Adelaides nodaļas Vanadžu kopas. Skaistās atmiņas bagātināja arī dau-dzie apsveikumi un krāšņie ziedi no radiem un draugiem. Sevišķi skaistā atmiņā paliks mīļš un speciāls cie-miņš, kurš bija ieradies no karstās Lat-vijas, lai godinātu Lindu viņas lielajā jubilejā ziemīgajā Austrālijā.

Par spīti lielam gadu skaitam, Lin-da sevi par vecu neuzskata, jo allaž po-zitīvais, priecīgais noskaņojums, labā veselība un dzirkstošā humora izjūta vienmēr palīdz padzīt gadus un redzēt dzīvi kā skaistu un vērtīgu.

Šobrīd Lindas dzīve rit kopā ar brālēnu Alvilu Vālodzi no Latvijas, kas visus šos gadus ar viņu ir bijis kopā – atbalstījis, uzmundrinājis un iedvesmojis skaistai un pilnvērtīgai dzīvei.

Ģimene un prāvais draugu un lab-vēļu pulks vēlē viņai vēl ilgi turpināt baudīt dzīvi.Daudz baltu dieniņu, Laimiņa lemi!


RedakcijāSveicināti, lasītāji!Latviju pēdējās pā-

ris nedēļās skar ilgstošs karstuma vilnis, karstais un sutīgais laiks apgrū-tinot darbu tiem, kuri nav aizgājuši vasaras

brīvdienās, bet kuriem jāstrādā nedze-sinātās telpās. Grūti spriest, vai šis vei-do daļu no globālās sasilšanas, vai ir vienkārši normāla parādība, ko statis-tika izskaidro vienkārši kā retāku, bet tomēr paredzamu gadījumu. Tikai ar laiku varēsim spriest, vai šie gadījumi tomēr nesummējās uz bīstamāku parā-dību – klimata neatgriezenisko maiņu.

Līdzīgā veidā mums notiek tādas lietas, kas atsevišķi, varbūt, nav se-višķi zīmīgas, bet ņemtas kopumā no-vedīs pie bēdīgām sekām. Kā aizrāda Latvijas Avīzes ziņu dienesta vadītājs Guntis Ščerbinskis, Latvijas ārlietu ministrs Rinkēvičs ļoti skaļi bija aiz-liedzis iebraukšanu Latvijā trim kai-miņvalsts estrādes dziedātājiem, kuri devās uz Krievijas rīkoto festivālu Jaunais vilnis Jūrmalā, bet tai pašā lai-kā turpinās Jūrmalas iztirgošana pret uzturēšanās atļaujām.

Latvijas demogrāfisko situāciju daudz nemainīs daži jauniebraucēji, bet kas būs tas kritiskais punkts, kad šī Latvijas valsts izpārdošana (par apšaubāmu uzlabojumu valsts eko-nomikā) neatgriezeniski nodrošinās latviešu tautas norietu? Latvijas krie-vu kultūras centra Maskavā vadītājs Andrejs Neronskis Krievijas ziņu me-dijam NewsBalt.ru jūlijā norādīja, ka „pietiktu ar aptuveni 500 nemiernie-kiem, lai panāktu, ka arī Latvija pār-stāj eksistē kā vienota valsts.“

Iztirgošana turpinās...Un arī turpinās mūsu nespēja pie-

nācīgi nodrošināties pret jaunā kara metodēm. Vara un informācija ir šī kara svarīgākie elementi.

Nespējam veltīt aizsardzībai pat minimālo 2% no Iekšzemes koppro-dukta, lai būtu pilnvērtīgi NATO līdz-dalībnieki.

Informācijas laukā, Latvijas 20. gadsimta tumšāko gadu vēstures kopsavilkumu jauniem ārzemju vēst-niekiem, kā arī valsts vizītēs atnā-kušiem citu valsts vadītājiem, sniedz Latvijas Okupācijas muzejā, atklā-jot līdzības ar šodienas notikumiem. Muzejs arī darbojās ar skolām Latvi-jā – gan latviešu, gan mazākumtau-tību. Bet atkal draud uz gadu atlikt vajadzīgo muzeja rekonstrukciju (ne dēļ finanses trūkuma, jo līdzekļi ir jau piešķirti), un muzejs turpina darbību šaurās pagaidtelpās, nespējot realizēt visas ieceres.

Atsevišķi šie ir pilieni, bet rezultā-tā var izveidoties lavīna, kas apdraud mūsu nākotnes izdzīvošanas izredzes.

GN

Diža jubileja AdelaidēSimtgadniece svin savus šūpuļsvētkus

Linda Nagla.

FOTO

no

priv

ātā

arhī

va

Pēteris GresteIesāks pārsūdzēšanas prāvu



„Sanākat, labi ļaudis...“Pankūku pēcpusdiena Adelaidē

Sanākat, labi ļaudis,Pankūciņas iebaudīt;Gan būs saldas, gan būs

sāļas,Gan būs gaļa vidiņā.

Visi bija mīļi aicināti un gaidīti, kad sestdien, 25. jūlijā, Adelaides

Vanadzes kārdināja tautu ar vilinošo smaržu no sviestā ceptām pankūkām. Jau Ziņotājā bija izlikts āķis – reklāma, ka nemaz nevar uzskaitīt piedāvāto pankūku variāciju, ar kādu Vanadzes pacienās savus viesus. Vanadžu virtu-ve nevienam nav sveša, un gadskārtē-jās pankūku pusdienas pievelk kārum-niekus ne tikai no latviešiem, bet arī cittautībniekus. Šķīvji atgriežas virtu-vē kā nolaizīti, un arī Vanagu bārā ir veselīga apgrozība.

Vanagu namā rosība sākās jau agri: jāsaliek un jāuzklāj galdi, jārī-vē kartupeļi (Paldies Dievam, ar mo-dernās tehnoloģijas palīdzību – žiks, žiks un gatavs!), jākuļ mīkla, lai nav ne sīkākā kunkulīša, jāizvēlas parei-zā cepamā viela... viena saimniece stāv un krīt par sviestu, otra uztraucas par holesterīnu un pastāv, ka drīkst lietot tikai olīveļļu. Vienu brīdi divas saimnieces sāk gandrīz vai plūkties, jo nevar vienoties, vai pie kartupeļu pankūkām der vai neder sīpoli. Viena apgalvo, ka mājā četrās pavāru grāma-tās neesot ne smakas no sīpoliem; otra tikpat satraukti uzstāj, ka bez sīpoliem nav garšas.

Tiek cepts un garšots, piešauts vēl

sāls vai milti un gan jau arī mazliet sīpola! Citas nāk ar pilnām cepeš-pannām no mā-jām, un pankūkas vajag tikai uzsil-dīt. Vai visām pie-tiks krāsnis? Cikos ielikt, lai sasilst bez izžūšanas? Vai tikai nepietrūks buljona... atceries, kā bija pagājušā gadā? Simt un vie-na raize, lai visu dabūtu galdā reizē, siltu un nesabojā-tu. Visu virtuves režīmu nosaka Vana-džu priekšniece Regīna. Neapskauža-ma atbildība!

No zāles, kur klāti galdi, atskan dziesma: Vanadžu ansamblis un Vīru koris gatavojas lielam jubilejas kon-certam, kas notiks augusta beigās. Saklātos galdus nobīda pie malas, un to vietā saliek krēslus, un daļa cepēju ienirst dziedātāju pulkā. Vai tikai viss būs laikā gatavs, kad nāks pankūku cienītāji?

Jāsāk skatīties, ko tad tās Vanadzes piedāvā? Pirmie pēc kārtas ir vīderi (Komm Morgen wieder!) turklāt divas variācijas – tradicionālie un ar cāļa gaļu; tad nāk tautā iecienītās kartupe-ļu pankūkas, dažādu saimnieču sle-penās un ne tik slepenās receptes. Un kas lai pasaka, vai mājā ceptām ir vai

nav sīpoli? Vienalga; visas garšo ļoti labi! Tad nāk parastās plānās pankū-kas, plānās ar biezpiena un rozīņu pil-dījumu un biezās pankūkas ar āboliem vai ananāsu. Piedevām var izvēlēties vārītus ābolus un sarkanu ievārījumu. Un kā ar to buljonu? Jāatzīst, ka atkal sanācis mazliet par īsu. Jāvaino katls, kas nav pietiekoši liels, lai vajadzīgo daudzumu uzņemtu. Vanadzēm jāie-gādājas lielāks katls!

Izsalkušie ļaudis sanākuši, kairi-nošo gaisu paostījuši, bāra piedāvātos labumus iebaudījuši, un nu viņi grib ĒST! Taču vēl jāpaciešas, kamēr Rasa visiem iztirzā vārdu kārdināt. Kad ļau-dīm sāk jau gandrīz vai siekalas tecēt, tad beidzot viņus aicina pie pankūku

Kā jau katru gadu ap šādu laiku, arī šogad 20. jūlija pēcpusdienā Daugavas vanadzes ai-cināja Pertas latviešus nākt mieloties ar viņu ceptām pankūkām. Bija gandrīz tā pati bagātā

izvēle. Tikai trūka iemīļotās kartupeļu pankūkas, kuras neviena/s neuzdrīks-tējās cept. Tās bija mūsu kartupeļu pankūku specšefa, nelaiķa Alfrēda Gulāna specialitāte, un citi liekas to neuzdrošinājās. Tā nu šoreiz bija jāiz-tiek bez tām. Tomēr žēloties nevaram, jo izvēle bija laba: bija gan dažādas ga-ļas pankūkas, gan sēņu, gan ābolu un klāt varējām dabūt piedzert arī buljonu un uz pankūkas varēja uzlikt kārtīgu piku ievārījuma. Es gan tam nepiekrī-tu, jo kurš tad grib apslēpt pankūkas garšu ar ievārījumu. Bet pamēģināju gan druscītiņ, jo ievārījums bija ļoti izaicinošs – nu salds un garšīgs.

Kad visi bija jau pieēdušies, varē-

ja vēl dabūt kādu pankūku, ko aiznest mājās un ieēst vēlāk. Nu tā – vanadzī-tes novāca traukus, filmu tehniķis Jā-nis iedarbināja aparātu, Rita vēl pietei-ca, ka pēc pirmā starpbrīža būšot vēl kūkas un kafija. Un ja gribēsim, varē-sim filmiņu skatīties vēl ilgu laiku.

Filmu? Nu kas par filmu? Nu taču filma no Latvijas par Jāņu svinēšanu Latvijā vēl tikai šogad. Skaties, kas par tehniku? Nupat taču bija Jāņi, un nu filmiņa par Jāņiem Latvijā jau uz ekrāna. Skatījāmies, priecājāmies un pat uzdziedājām līdzi, ieēdām pa kū-kai, iedzērām kafiju un skatījāmies atkal. Bija arī daudz ko redzēt, un do-māju viens otrs no mums arī atpazinu dažu vietiņu, ko rādīja Latvijā. Kad beidzām filmiņu skatīties, ārā jau bija meties tumšs un bija jāpošas mājās.

Nu paldies mūsu čaklajām Dau-gavas vanadzēm, kur var tik daudz pankūkas sacept. Man tas būtu gājis visu nakti, i tad vēl nebūtu sadacepis tik daudz. Lai viņām vēl ilgi tas spēks

un pacietība, un es apsolu, ka būšu vienmēr dūšīgs jūsu pankūku ēdājs. Paldies par labo maltīti, par labo izprie-cu, baudot Latvijas skatus un priekus, un par omulīgi pavadīto pēcpusdienu. Paldies un nāksim atkal citu gadu.

Jānis PurvinskisLaikrakstam „Latvietis“

Pertas vanadžu pankūkasArī filma no Latvijas par Jāņu svinēšanu

Pankūku pēcpusdiena.

FOTO

Jāni

s Pur

vins

kis

Pankūku pēcpusdiena.

FOTO

Iman

ts K

ronī

tis



Ir 2014. gada 27. jūnijs, kad pirmo reizi pie mums Vācijas dienvidos nori-sinās šāda veida Danču nometne. Arī es esmu viena no veiksminiecēm, kas nejauši ieraudzījusi informāciju par šo pasākumu, nekavējoties steidzu sniegt pozitīvu atbildi, jo saprotu, ka vietu skaits ir ierobežots, bet mums šajā pa-sākumā IR noteikti jābūt!

Pirmais, kas nāk prātā – ak, manai meitai šogad dzimšanas dienā tika dā-vāti tautiskie svārki. Cik skaisti, emo-cionāli un neaizmirstami būtu viņu redzēt, dejojam šajos latviešu rakstos izaustajos brunčos.

Arī ar vīru dejošana kādā tautas deju kopā ir bijis tāds izsapņots sapnis, un šo nometni tad nu redzu, kā iespēju mums abiem kaut uz pavisam īsu brīti-ņu pasapņot, izdejojot savu sapni.

Tā nu ir sagaidīts piektdienas, 27. jūnija vakars, kad visi četri doda-mies ceļā uz Rotenburgu pie Nekāras (Rottenburg am Neckar), jaukajām Kalkveila (Haus Kalkweil) mājām, kur norisināsies šis neaizmirstamais, pozi-tīvām emocijām un atmiņām piepildī-tais pasākums.

Ierodamies gan mazliet vēlāk pēc norādītā laika, kad jau dejotāji ir sāku-ši apgūt jaunās dejas.

Dīvaini, bet šī vieta – Kalkveila mājas – man ļoti atgādina kādu Latvi-jas lauku sētu, Latvijas stūrīti, Latvijas smaržu, kas liek justies kā savējam. Un dzirdot latviešu valodu, latviešu tautas dziesmas un trauslos deju soļus pār-ņem sajūtas, ka neesam jau nemaz tik tālu no savas Latvijas. Jo šķiet, ka tas, ko jūtam savās sirdīs, ir tas, kas mūsos saglabā šo savas dzimtenes mīlestību, kultūru un vēlmi piedalīties šāda veida pasākumos, nedzīvojot Latvijā.

Jā, tik daudz pārdomu, sajūtu, emociju mani pārņem šajā vietā. Ap sirdi paliek silti, kad dzirdu, ka bērni savā starpā runā latviešu valodā, tā dodot man cerību, ka arī nākotnē viņu sajūtas un sirdis vēlēsies apmeklēt da-žādus latviešu sabiedrības pasākumus te – Vācijā, neaizmirstot savu izcelsmi un dzimteni.

Bet nu par pašu nometni. Pirmā deju vakara noslēgums izvērtās jauks, iepazīstot tuvāk nometnes dalībnie-kus, iesaistoties dažādās sarunās un pārdomās par mūsu un vāciešu kul-tūras atšķirībām, izglītību un citiem ikdienišķiem jautājumiem. Ir laba sa-jūta, kad atrodi kādu, kas domā līdzīgi un saskata tādas pašas problēmas kā tu, neliekot justies tik atšķirīgam un vienīgajam, kas ir atradis nepilnības, dzīvojot ārpus Latvijas. Pozitīvais tajā ir tas, ka nonācām pie secinājuma, ka, lai arī dzīvojam Vācijā, tomēr latviešu mentalitāte, uzskati daudzās lietās būs nemainīgi un paliekoši, tos nododot tālāk nākamajām paaudzēm, saglabā-

jot tos savās ģimenēs un stāstot par to saviem bērniem (tas atkāpei).

Nākamās dienas rīts iesākas ar jaukām Trejdeksnīša sarūpētām bro-kastīm. Visu sejās manāms prieks, interese un vēlme atkal sadejoties. Arī mēs ar nepacietību gaidām šīs dienas lielo notikumu – tautas deju pamata soļu apgūšanu un dažu deju iestudē-šanu.

Laura Putāne, kas ir uzņēmusies šī pasākuma vadību un ir Trejdeksnīša dibinātāja un vadītāja, ir apbrīnojami iedvesmojoša, mērķtiecīga personība, kas liek domāt – kur viņai tāds spēks, enerģija un vēlme to visu uzņemties? Domāju, ka galvenā patiesība slēpjas lielā un patiesā mīlestībā pret Latviju, Latvijas kultūru, latviešiem un deju. No viņas izstaro šis, tikai latviešiem piemītošais, garīgais, inteliģentais un radošais spēks, kas katru no nometnes dalībniekiem uzrunā un rada vēlmi dejot un saglabāt daļu no latviešu kul-tūras sevī.

Tā nu otrā dienas rīta pusē dejo-jam 3 stundas. Ar smiekliem, neveik-liem iesācēju soļiem un sviedru pilēm, kas jūtami pārņem pieri un muguru, ar vīru vēl paspējam saskatīties un noteikt – tas ir tik forši; labi gan, ka atbraucām! Pa reizēm uzmetam aci meitai, kura acīmredzami arī ar lielu entuziasmu piedalās deju soļu apgūša-nā.

Pēc triju stundu dancošanas jūta-mies patīkami noguruši, bet pietieka-mi spēcīgi, lai vēl pēcpusdienā turpi-nātu apgūt citas dejas soļus.

Kamēr citi pelnīti atpūšanas, tik-mēr jau Trejdeksnīša rūķīši gatavo gardas pusdienas – latviešiem tik ie-cienīto auksto biešu zupu. Ak, tas bija gardums, ko vēl nākamajā dienā varē-jām paņemt līdzi mājās.

Pauzes laiku tad nu nometnes da-lībnieki izmanto kā nu kurš – cits at-velk elpu, mazliet nosnaužoties, cits pārmij kādu vārdu ar domubiedriem, kāds cits veic apgaitu ap Kalkwei-lu mājām, baudot dabu un klausoties

sienāžu čīgāšanā. Tāds miers un labas atpūtas sajūta šķiet pārņem ik vienu, kas ir ieradies.

Otrās dienās rītā jau esošajiem dalībniekiem pievienojās vēl jaunas personas. Ne visi gan piedalījās deju soļu apgūšanā, bet visiem noteikti bija viens mērķis – satikties latviskā vidē! Un tieši vēlme satikties ar savējiem ir tā, kas daudziem no mums palīdz tik ļoti neskumt pēc Latvijas. Pavisam kopā bija sanākuši ap 40 tautiešu.

Mazliet miegaini, bet atkal spēka pilni dodamies uz otrās daļas deju ap-gūšanu. Laura atkal mūsu priekšā stāv iedvesmas pilna, lai mācītu mūs atkal apgūt ko jaunu. Deja bija tik aizraujoša un jautra, ka smiekli mijās ar asarām. Gaisā virmoja tik daudz pozitīvu emo-ciju, ka šķiet, katrs no dalībniekiem var apliecināt, ka uz brīdi tika aiz-mirstas ikdienas rūpes un pienākumi.

Jā, šķiet, šī ir tā nodarbe, kas ļauj aizmirsties un domāju, ka štutgartieši un tie, kas dzīvo netālu no Štutgartes, var būt laimīgi par šādu iespēju dejot, tādēļ gribu uzrunāt ikvienu, kas lasa šo rakstu un vēl prāto, vai piebiedro-ties Trejdeksnītim. Es teiktu – dariet to, ejiet, dejojiet, smeļaties jaunas, po-zitīvas emocijas, apgūstiet deju soļus, kas vīriešus noteikti padara vēl pievil-cīgākus, bet meitenes – izveicīgākas, galantākas un skaistākas.

Tā, nu esam nodejojuši vēl 2 stun-das un varam gaidīt pelnītu vakara no-slēgumu – vakariņas, ballīti, latviešu mūziku un sadziedāšanos.

Bet vēl pirms tam tiekam aicināti uz Lettland hautnah (Latvija nelielā attālumā) projekta noslēguma kūku. Tiek apsveikts katrs komandas biedrs, kas ir piedalījušies šajā projektā. Pro-jekta mērķis bija parādīt tās daudzās Latvijas vērtības un bagāto kultūru Vācijas tautai, tādējādi to iepazīstinot ar Latviju, tās unikalitāti un vienrei-zīgumu. Domāju, ka pēc šī projekta liela daļa vāciešu vairs kaunīgi nevai-

Deja vieno latviešus VācijāPirmo reizi „Danču nometne“

Danču nometne.

FOTO

Elīz

e Za

ļum

a / L

aura

Put

āne



Šogad no 8. līdz 10. jūlijam gleznainajā Jumurdas muižā, Vidze-mes augstienē, netālu no Ērgļiem un Vecpie-balgas jau septīto reizi Latvijā pulcējas latviešu

skolu skolotāji, kas māca latviešu bēr-niem plašajā pasaulē latviešu valodu un iedēsta viņos latviskās identitātes dzirksti. 50 skolotāji no 14 valstīm – Austrālijas, Austrijas, Beļģijas, Dā-nijas, Gruzijas, Igaunijas, Islandes, Īrijas, Krievijas, Lielbritānijas, Luk-semburgas, Norvēģijas, Vācijas un Zviedrijas, kā arī Latvijas pārstāvji – metodiķes no Latviešu valodas aģen-tūras, kā arī pārstāves no Pasaules brīvo latviešu apvienības pavadīja šīs dienas kopā, lai smeltos iedvesmu un gūtu zināšanas.

Kopš pagājušās skolotāju tikšanās reizes 2013. gada vasarā vairākās pa-saules pusēs ir notikuši diasporas sko-lotāju kursi – Īrijā, Lielbritānijā, Vāci-jā, ASV, Kanādā, Austrālijā. Šo kursu izdevumus sedza Latviešu valodas aģentūra (LVA) no naudas līdzekļiem, kas iekļauti Latvijas Izglītības un zi-nātnes ministrijas budžeta programmā Valsts valodas politika un pārvalde. Katros kursos skolotājiem svarīgi ir bijis sanākt kopā, dalīties priekos un bēdās, kas saistīti ar skolu vadību vai bērnu mācīšanu, klausīties ekspertu sniegumā un saņemt iedvesmu tālā-kam darbam.

Latviešu valodas aģentūra kursu rīkotājas lomu ir uzņēmusies ar lielu rūpību un ļoti nopietnu pieeju – kursi ar katru gadu arvien precīzāk uzrunā skolotāju specifiskās vajadzības. Īpaši vajag palīdzību tiem skolotājiem, kas nupat uzsākuši jaunas skolas savā pa-saules pusē un nezin, kā vislabāk uz-stādīt skolas struktūru un izveidot mā-cību programmu. Jaunas skolas atver durvis katru gadu, paplašinot latviešu skolu saimi pasaulē – tagad jau skolu skaits ir pāri par 100 skolām pasaulē. Arī, kā jau tas gadiem ilgi bijis, daudzi skolotāji nav ar pedagoģisko izglītību un vēlas gūt elementārās zināšanas pedagoģijā no augsti kvalificētiem pasniedzējiem. Šo atbalstu tagad ar pilnu atdevi sniedz Latviešu valodas aģentūra, kursos kā lektorus piesais-tot profesorus un lektorus no Latvijas augstskolām.

Kursi šogad notika kultūrvēsturis-kā, ainaviskā vietā – atpūtas komplek-sā Jumurdas muiža ar 17 hektāriem zemes, ar plašu parku, kas atrodas bla-kus skaistajam Jumurdas ezeram, kur kursu dalībnieki īsajos brīvajos brīžos gāja peldēties. Laika peldēties īstenībā atlika vienīgi no rītiem un vakaros, jo pārējais laiks bija aizpildīts ar intere-santu programmu, ko negribējās pa-

laist garām.Pirmā diena sākās ar ievada uz-

runām no Latviešu valodas aģentū-ras – Dace Dalbiņa, no Pasaules brīvo latviešu apvienības – Daina Grosa, no Eiropas Latviešu apvienības – Aldis Austers un Gunta Robežniece no Kul-tūras ministrijas.

Sekoja Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes prof. Maijas Kūles ļoti izsmeļošā lekci-ja par latvisko identitāti 21. gadsimtā – emigrācijas radītiem izaicinājumiem. Prof. Kūle izklāstīja savu skatījumu uz mūsdienu latvisko identitāti, kā tā veidojusies, ka tā ir tradicionālo un modernitātes vērtību savijums. Seci-nājums: Eiropā nostiprinātās postma-teriālās vērtības kā orientāciju uz dzī-ves kvalitāti, pašrealizāciju, interesi par atšķirīgām kultūrām un ceļošanu būtu vērts mazliet pagriezt uz citu pusi un no jauna uzsvērt mēs jēdzienu, kas raksturo kopesamības dziļāko jēgu un kopienas vērtības. No individuālā to-mēr vērsties vairāk uz nācijā vienojo-šo. Viela pārdomām.

Kursos tika piedāvāts daudz vērtī-gu lekciju un meistarklašu – gan par divvalodību, logopēdiju, folkloru, filo-zofiju, klasvadību, vērtēšanu, mediju izmantošanu latviešu valodas apguvē, latviešu valodas un mācību priekšme-ta integrētu apguvi. Spilgti prātā pa-liks Maijas Kokares Bērnu filozofiskās domāšanas veidošana un attīstīšana, kur skolotājiem deva iespēju padomāt par to, kā stundās varētu iekļaut ie-spēju bērniem apspriest eksistenciālus jautājumus un rosināt formālas deba-tes, kā arī prof. Zentas Anspokas lek-cija Divvalodība ģimenē un valodu ap-guves process, kur tika analizēts gan pirmās, gan nākamo valodu mācīšanās process.

Vērts pieminēt, ka filozofisko jautājumu pārrunām klasē Latviešu valodas aģentūras mājaslapā www.maciunmacies.lv tagad arī pieejama 2002. gadā izdotā mācību burtnīcu sē-rija Domātprieks.

Tikpat vērtīgi bija sekojošie snie-gumi: Ineses Krūmiņas Latviešu folkloras radošā apguve ar latvisko

gadskārtu skaidrojumu un rotaļām, Rasmas Vugules Logopēdiskie vingri-nājumi skaņu izrunas grūtību novēr-šanai, kas bija īsais ievads logopēdijas pamatos, abu LVA metodiķu Lienes Valdmanes un Vinetas Vaivades prak-tiskie padomi latviešu valodas apguvē, kā arī Anitas Skalbergas ieskats vēr-tēšanas pamatprincipos un psiholoģes Daces Bērziņas ļoti precīzi uztvertais raksturojums par diasporas skolām un ieteikumi klasvadībā.

Pirmās dienas pievakarē pēc gar-šīgām vakariņām bija iespēja veldzēt dvēseli Birutas Ozoliņas meditatīvajās dziesmās un kokles skaņās. Ozoliņa bija kursu dalībniekiem pirmajā die-nā kā saldais ēdiens, ko katrs varēja izbaudīt savā nodabā, sēžot Jumurdas ezera krastā un pārdomāt pa dienu dzirdēto, ieplūstot senatnīgās un tai pat laikā dvēseliski tuvās latviešu un latgaļu meldijās. Tāpat otrās dienas vakara pusē bija iespēja klausīties fol-kloristes Ilgas Reiznieces stāstījumu par latviešu mūzikas instrumentiem un tos pašiem arī pamēģināt spēlēt, kā arī mācīties rotaļas un dančus, ko kat-ra skola varētu iekļaut mācību stundās, mācot latvisko dzīves ziņu.

Te arī vērts pieminēt, ka iepriekš minētā saitē Latviešu valodas aģentū-ras veidotajā mājaslapā Māci un mā-cies ir arī tagad elektroniski pieejams 1998. gadā LVAVP publicētais LAT 2 mācību līdzeklis par latviešu svētkiem un tradīcijām. Te nav tikai minētas mūsu senču tradīcijas, bet arī mūsu kaimiņu – igauņu, lietuviešu, ukraiņu un krievu gadskārtu paražas.

Trešās dienas rītā notika ideju darbnīca, kur trīs darba grupās iz-kristalizējās tālākie darbības virzieni un vajadzības attiecībā uz diasporas skolām dažādās jomās, to skaitā sko-lu izaugsmi un attīstību, ņemot vērā bērnu individuālos valodas līmeņus, vajadzības mācību un metodiskajiem līdzekļiem, pasākumiem, kas vērsti uz latviskās identitātes saglabāšanu, kā arī jaunu skolēnu piesaisti, vecāku un bērnu motivēšanu skolas regulāri

Skolotāju kursi LatvijāDiasporas latviešu skolotāji pulcējās Jumurdas muižā


Skolotāju kursu dalībnieki.

FOTO

Aija

Oto

mer

e


XIV Kanādas Lat-viešu dziesmu svētku ietvaros baudījām citu debess mannā, šoreiz dziedošu. Piektdienas vakarā, 4. jūlijā, vairāk nekā 600 klausītāji iera-

dās uz ansambļa Debess Mannā kaba-rē izrādi. Gardais sastāvs: Eva Tentere no Hamiltonas, Anna Broka-Black no Toronto un ansambļa dibinātāja, vadī-tāja Linda Maruta, arī no Toronto. Jau-nas, talantīgas, atraktīvas dāmas! Man gan uzreiz ir jāsniedz diskleimeris (disclaimer): es šajā koncertā piedalī-jos. Pats sevi pārmerīgi neslavēšu un neizcelšu, bet mēģināšu vērst uzmanī-bu uz citiem, uz visu skaisto, skanīgo un vērtīgo šajā izrādē (smaids).

Šis vakars man bija saldsērīgs, jo iepriekšējos Kanādas Dziesmu svēt-kos piecus gadus atpakaļ tieši tajā pašā Hamiltonas Convention Centre zālē piedalījos pēdējā Čikāgas Piecīšu izrādē Kanādas svētkos. Bijām uzstā-jušies gandrīz visos Kanādas svēt-kos kopš 70-to gadu sākuma. Tagad ansamblis pensijā. Ar patiesu prieku saņēmu Lindas aicinājumu piedalī-ties Debess Mannā koncertā! Izrādās, ka Linda bija izgudrojusi, ka skaisti būtu veidot izrādi ar dziesmām, kuras dziedāja dažādi dziedoņi un ansambļi trimdas gados. Tātad te būšot vieta arī man. Piekritu!

Kā radās Debess Mannā nosau-kums? Citēšu Lindas Marutas izskai-drojumu: „...nosaukums bija mana ideja. Gribēju kaut ko latvisku, kas atspoguļotu kaut ko vieglu, labu, sal-du, meiteņu trio, kur ir arī tomēr sa-turs (mannā putra!). Kaut kā tas nosau-kums izbira no debesīm.“

Pēc tam izbira idejas un dziesmas, kopsummā 27 gabali, 25 dziesmas un divi humoristiski skeči. Dziedātājus pavada četri spēcīgi Kanādas mūziķi, kuriem piemīt arī laba izdoma un hu-mors. Pēteris Zariņš un Dāvids Šmits labi pazīstami kā klasiskās mūzikas pārstāvji, un Roberts Ādlers un Lin-das vīrs Henrijs Cifersons, kuri spē-lē pamatā populāro mūziku. Kopā ar Debess mannā dāmām un pavadošo orķestri, piedalījās trīs lūgtie viesu mākslinieki, visi no trimdas ansam-bļiem: Lolita Ritmane no Dzintars, Alberts Vītols no Skandāls un es no Čikāgas Piecīšiem. Es ļoti baudīju iespēju atkal redzēt un dzirdēt Lolitu dziedam. Tā iespēja mums ir pārāk reta. Rokgrupas Skandāls dziesmas tikpat kā nezināju, tātad priecājos par iespēju dzirdēt arī Albertu dziedam Paga, paga – vienu no Skandāls dzies-mām, kuru Vītols pats uzrakstīja.

Vai atceraties: Trīs no Pārdauga-vas, Larisa, Dzintars, Dundurs (Zvied-rija), Frikadeļa zupa, Miķelis Akger-

bergs, Skandāls (Kanāda) un Čikāgas Piecīši? Baudījām izvilkumus no šo ansambļu un dziedoņu daiļrades. Ci-tas grupas diemžēl izpalika. Senās dziesmas lika atcerēties citus laikus, pakavēties nostalģiskās atmiņās. Jau-nākie koncerta apmeklētāji iespējams dzirdēja šīs dziesmas pirmo reizi, kas nav bez savas vērtības. Lai iepazīstas ar zelta repertuāru!

No sākuma līdz beigām pa dzies-mai pavērās skats uz mūsu trimdas ba-gātīgo populāro dziesmu pūru. Skanē-ja nopietnas, patriotiskas, romantiskas un jocīgas dziesmas. Minēšu tikai da-žas koncertā iekļautās dziesmas: Pus-nakts vilciens (Frikadeļa zupa); Sve-šās zemēs stādu rozes (Larisa); Kauli deg (Miķelis Akerbergs un Dundurs); Lietus līst manā pilsētā un Ja tev dots, tev jādod tālāk (Dzintars); Jumi, jumi, jumi (Dundurs) un Mūsu mīlestība un Made in Latvia (Piecīši). Koncerts no-slēdzās ar Trīs no Pārdaugavas dzies-mu: Mēs gribam rokās sadoties.

Tā arī noslēdzās mūsu nostalģiskā pastaiga pa trimdas mūzikas vēstu-ri. Vairākas reizes uzkrita tas, ka šīs dziesmas nav zaudējušas savu vērtību! Tēmas ir vēl šodien relevantas.

Es pirmo reizi tagad iepazinos un sastrādāju ar dziedonēm, aktrisēm Evu un Annu. Viņas abas, kopā ar Lindu un mūziķiem veidoja spēcīgu, talantīgu, gaišu un radošu komandu. Bija tīrā bauda būt ar viņiem kopā uz skatuves. Klāt vēl nāca Lolita un Al-berts, un es biju patiesā sajūsmā.

Kā tas dabīgi mēdz būt, koncertā skanēja dziesmas, kuras mani īpaši uzrunāja. Minēšu tikai trīs. Lindas iz-pildījumā dzirdēju ļoti izjustu un īpaši mīļu izpildījumu Brigitas Ritmanes dziesmai, ar Andra Ritmaņa vārdiem: Manai tautai. Publikā sēdēja Andris kopā ar kundzi Asju, bet diemžēl Bri-gita nebija klāt. Es ceru, ka Andrim patika Lindas sniegums tikpat daudz kā man. Tad Debess mannā ansamblis dziedāja Janīnas popurijs, kurā Linda interesantā veidā savija dažas Janīnas Ankipānes reiz dziedātās dziesmas. Šo popuriju Debess mannā dziedāja arī Atklāšanas akta koncertā. Kā trešo dziesmu izceļu Trīs no Pārdaugavas – Tauta tālumā. Dāmas to ļoti izjusti un emocionāli dziedāja, un šī dziesma spilgti parādīja, cik skaisti un saliedē-ti Linda, Eva un Anna dziedāja. Sen nebiju tik aizkustināts kādā koncertā. Nupat minētās dziesmās un vēl citās izpildījums skanēja vienkārši, spēcīgi, aizkustinoši. Koncertā ieguldīts liels

Debess Mannā!Zinām, kas ir debess mannā

darbs. Nevaru sagaidīt, kad varēšu vēlreiz noklausīties Tauta tālumā un pārējās dziesmas LaTV komandas uz-ņemtā šī koncerta video filmā.

Jāizceļ tas, ka visām dziesmām aranžējumus veidoja Linda Maru-ta, efektīgi uzķerot katras dziesmas oriģinālo skaņu, lietojot, piemēram, oriģinālo ansambļu harmonijas. To it īpaši varēja manīt Frikadeļu zupas dziesmās, jo ansamblis dziedāja ar ļoti raksturīgām harmonijām. Frikadeļu zupas dalībniece Laila Medne arī at-radās publikā. Publikā varēja atrast arī Trīs no Pārdaugavas dalībnieku Vilni Baumani. Pietrūka pārējie pār-daugavieši Feliks un Mārtiņš Ērmaņi, it īpaši Mārtiņš, kurš pāragri no mums šķīrās. Koncerta noslēgumā no skatu-ves lūdzām, lai Laila un Vilnis piece-ļas un saņem publikas mīlestību aplau-sos. Tikai vēlāk uzzinājām, ka publikā atradās arī Dundurs dalībnieks Jānis Zalītis no Stokholmas.

Kā jau minēju, programmā parā-dījās divi humoristiski skeči, kurus uzrakstīja Pēteris Zariņš, un uzveda kopā ar Annu, kura palīdzēja pie reži-jas. Anna ir aktrise Kanādas teātru ie-rindās. Publikas skaļie smiekli liecinā-ja par Pētera un Annas trāpīgo humoru un efektīgo izpildījumu.

Ārpus Piecīšiem, es atceros, ka Ziemeļamerikas Dziesmu svētkos vai-rākus gadus atpakaļ, ziedu laikos trim-das ansambļiem, uzstājas Dzintars un Trīs no Pārdaugavas. Bija pat svētki, kur ar koncertiem uzstājas vairāk nekā viens populārās mūzikas ansamblis. Daudzajiem svētku apmeklētājiem vienmēr patikusi iespēja izklaidēties un pasmieties šādu koncertu ietva-ros. Linda, Eva, Anna, Pēteris, Dā-vids, Roberts un Henrijs, ar atbalstu no svētku rīcības komitejas un viesu māksliniekiem, mums Hamiltonā deva to iespēju pavadīt jauku, dziesmotu un emocijām pilnu vakaru. Mīļš paldies viņiem par to! Debess mannā? Manu-prāt burvīga! Izdevās!

Armands BirkensLaikrakstam „Latvietis“

Vieta Jūsu reklāmai.

Cena $6 par 1 cm vienā slejā. Minimums $10.

Tieši šis laukumiņš izmaksās tikai $20.


Jelgavas 8. starptau-tiskais smilšu skulptūru festivāls 12.-13. jūlijā, kura laikā norisinājās arī II šamota skulptūru jeb kvēlskulptūru sim-pozijs, nu jau pieder pa-gātnei. Abu šo notikumu

tēma bija Kino, kas pavēra ļoti plašas iespējas tēlu izvēlē un pašu darbu vei-došanā. Varēja attēlot populārus siže-tus, iemīļotus mūsdienu filmu varoņus un sen kino nostabilizējušos perso-nāžus; kā arī rādīt ar kinematogrāfiju saistītus stāstījumus – to, kas notiek ap kino. Tādējādi no 40 pretenden-tiem (tik daudz festivālam bija iesūtīti pieteikumi un skices) tika izraudzīti un par kino vēstīja 15 mākslinieki no Bulgārijas, Kanādas, Krievijas, Ķī-nas, Lietuvas, Ungārijas un, protams, Latvijas (diemžēl Kolumbijas tēlnieku neizlaida no valsts ārā).

Veselu nedēļu viņi Uzvaras parkā veidoja savas versijas par kino. Pēdējā dienā paveikto vērtēja gan paši māks-linieki, gan arīdzan žūrija, kurā ietilpa pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, tēlnieks Bruno Strautiņš, LLU arhitektūras profesore arhitek-te Aija Ziemeļniece, pilsētas iestādes Kultūra vadītājs Mintauts Buškevics un Jelgavas Mākslinieku biedrības va-dītājs, mākslas maģistrs Māris Bran-cis.

Vērtējot darbus, bija jāņem vērā sižeta risinājums, nolasamība, tēlnie-ciskais veidojums un profesionalitāte. Tas nebija viegls uzdevums, jo māks-linieciskais līmenis šoreiz bija samērā līdzens, augsts. Kā no mākslinieku viedokļa, tā no ekspertu skatījuma 1. vieta bija piešķirama latviešu tēlnie-cei Inesei Valterei, kura bija izvēlēju-sies smiltīs attēlot leģendāro kino re-žisoru Alfrēdu Hičkoku. Māksliniece bija pratusi atveidot ne tikai portretis-ko līdzību un viņa īpatno sejas izteiks-mi, bet profesionāli sakausēt vienā ve-selā kompozīcijā paša meistara stāvu ar viņa 1968. gadā radītā trillera Putni „varoņiem“. No visām pusēm aplūko-jamā skulptūra bija sarežģīta – režisora vareno augumu ar lepni atmesto galvu ieskāva putni, vēstot par viņa provoka-tīvo garu un arīdzan meistarību.

Lielas domstarpības nebija arī at-tiecībā uz 2. vietu – Lietuvas skulp-tora, bieža Jelgavas ledus un smilšu skulptūru festivālu dalībnieka un lau-reāta Donata Mockus smalki izstrā-

dāto kovboja tēlu, kas mums visiem atsauc atmiņā dau-dzus jo daudzus vesternus (Mežo-nīgie rietumi). Kā vieniem, tā otriem tāpat nebija citu domu, ka 3. vieta piešķirama Krie-vijas skulptoram Andrejam Košeļe-vam par Detektīv-stāstu, kas izklās-ta par detektīva darba smagumu un komplicētību un kas pārlieci-nāja ar to, kā viņš tiek galā ar visai samezgloto tēmas risinājumu.

Vienu no trim veicināšanas prē-mijām saņēma vēl viena latviešu tēlniece – Agnese Rudzīte-Kirillova.

Jāteic, ka Ka-nādas māksli-niecei Patricia Leguen festivālā neveicās – viņa kļūmes dēļ lauza labo roku, tomēr savu lielo darbu Skaistule un briesmonis pabeidza.

Šeit jāatzīmē, ka pirmo reizi fes-tivālu vēsturē visu triju vietu ieguvē-ji saņēma Jelgavas Oskaru – pilsētas keramiķa Aleksandra Djačenko maz-drusciņ humoristisko keramikas sta-tueti, kurā pazīstamais ASV kinoaka-dēmijas Oskars pārtapis par Sprīdītim līdzīgu tēlu ar lāpstu.

12. jūlijā stundu pirms pusnakts tika vērtas vaļā trīs šamota kvēlskulp-tūras, ko darinājuši keramiķi Mārīte un Aleksandrs Djačenko un Katrīna Vīnerte no Jelgavas, kā arī viesmāk-sliniece no Šauļiem – Vitalija Kurti-naitiene.

Ja smilšu skulptūru autori pie sa-viem darbiem strādāja tikai piecas diennaktis, tad keramiķi tik īsā laikā nevar savas idejas īstenot. Viņi strā-dāja turpat divas nedēļas. Divus met-rus augstie tēli jāceļ uz augšu lēnām, kārtu pa kārtai, neļaujot katrai no tām ātri sacietēt, arī sakausējot jauno sleju ar iepriekšējo. Kad skulptūra ir gatava, tai jāļauj saulē un vējā lēnām izžūt. Ja

nu tas dienās piecās nav izdevies, tad tikko jaušami jāžāvē ar uguni. Pēdējā dienā pamazām apdedzināšanas tem-peratūra jāuzceļ līdz pat 1060ºC un jādedzina stundas divpadsmit, sasnie-dzot augstāko temperatūru atvēršanas brīdī, kad tiek novākti īpaši „tērpi”, ugunsizturīgi materiāli, kuros ievīs-tīti tēli. Atvēršanas brīdī šaujas ārā uguns pa visiem skulptūrā ierīkotiem caurumiem, efekti pastiprinot ar zāģu skaidu uzbēršanu. Skats ir lielisks un aizraujošs. Bet pats galvenais – šova-sar Jelgava ieguvusi trīs atšķirīgus, augstvērtīgus mākslas darbus, kas tiks izvietoti pilsētā.

Nākamajā gadā pilsēta svinēs 750 gadu pastāvēšanu, tad taps jauni mākslas darbi, kas greznos reiz skais-to, neatkārtojamo, bet pēdējā karā sagrauto Kurzemes un Zemgales her-cogistes galvaspilsētu. Šādā veidā pa-mazām Jelgava iegūst jaunus vaibstus.

Māris BrancisLaikrakstam „Latvietis“

Māra Branča skatījumsJelgava kļūst par trim skulptūrām bagātāka

Inese Valtere. „Hičkoks“. Sānskats tapšanas stadijā.

FOTO

Mār

is B

ranc

is

Donats Mockus. „Mežonīgie rietumi“.

FOTO

Mār

is B

ranc

is

Kuģītis Supercat, skaistā Sidnejas osta un jautrs vakars latviešu mūzikas pavadībā gaida Tevi un Tavus draugus. Uz tikšanos Kultūras dienās Sidnejā!


„Meitene no Mežaparka“Māras Celles jauna grāmata

Karstā 18. jūlija pēcpusdienā Lat-vijas Okupācijas muzeja zāle pulcēja ap četrdesmit viesu, kas ieradās, lai piedalītos Austrālijas latvietes Lidi-jas Mednes grāmatas „Vētras traukti dziedātājputni“ atklāšanas svētkos. Grāmata tika atvesta no Austrālijas, lai šeit Latvijā – Lidijas dzimtenē – tiktu atvērta un sāktu savu gaitu no grāmatu veikala līdz lasītāju prātiem un sirdīm. Par to rūpējās Lidijas meita Astrīda Medne.

Par atklāšanu Astrīda stāsta: „Tie-šām bija aizkustinoši, ka atnāca tik daudz cilvēku, kas bija saistīti ar Lidi-ju dažādos dzīves posmos, piemēram, Viesītes jaunības draudzenes Ģertrū-des Godiņas meita. No Viesītes uz grāmatas atklāšanu Okupācijas muze-jā atbrauca arī Viesītes novada domes priekšsēdis Jānis Dimitrijevs un Vie-sītes Muzeja pagaidu vadītājs Gunārs Spīdainis.

Klāt bija Mintauta Jakstiņa meita un mazmeita, Lidijas draugs no ģimnā-zijas laikiem un dzīves laukos Daneļos. Arī Astrīda Briede, kas ir pavadījusi skaistus laikus kopā ar Lidiju, kad abas gāja ģimnāzijā un dzīvoja laukos – Kur-sīšu pagasta Daneļos un Jumpraviešos.

Astrīda Briede tagad dzīvo Venecuēlā, bet atklāšanas laikā ciemojas Latvijā. Tāpat bija sanākuši mīļie radi, draugi un draugu bērni no senlaikiem Vācijas trimdā, ka arī no dzīves Austrālijā.

Grāmatu atvēra Latvijas Goda konsuls Jaundienvidvelsā (NSW), Austrālijā, Aldis Birzulis ar skaistiem vārdiem, mīļu humoru un atmiņām no kopīgas dzīves Vācijā, kā arī vēlāk, kopjot latviešu sabiedrību Austrālijā.

Pēc viņa runāja Guntis Bērziņš, Lūcijas un Arvīda Bērziņu dēls un bijušais Saeimas deputāts. Viņš ļoti sirsnīgi, sīki un aizkustinoši atstāstīja notikumu no Lidijas stāsta, kas viņu grāmatā bija aizskāris visvairāk – par to kā liktenīgi sagadījās 1944. gada ok-tobrī, kad Lidijas mātei Annai Krelei bija jāpaliek Latvijā ar bērnu nama bērniem, kurā viņa bija direktore. Bija sarunāts, ka viņa ar bērniem arī iz-brauks, taču transports uz bērnu namu neatbrauca, un bērni palika Latvijā. Li-dija aizbrauca viena ar to vilcienu, kur abas bija norunājušas satikties. Anna Krele juta pienākumu un upurēja sevi, lai bērni nepaliktu pavisam vieni. Tajā laikā visi bēga, arī visi citi bērnu nama darbinieki. Guntis kodolīgi un ar godu

novērtēja Lidiju kā stipru sievieti. Lidijas meita arī to apstiprināja, ka Gunta māte, Lūcija Bērziņa, bija men-tore Lidijai jau no Vācijas laikiem, kad Lidija ar ci-tiem nodibināja Pi-nebergā studenšu korporāciju Zinta.

Atklāšanā bija latviešu draugi, kā arī korporācijas lo-cekļi un locekles,

kas ciemojas Latvijā vai arī ir pārcēlu-šies uz dzīvi Latvijā, piemēram, – Me-deņu un Aizstrautu ģimenes.

No korporācijām bija klāt, piem. korp! Zinta, Spīdola un Fraternitas Cursica locekļi un locekles.

Bija atnākuši arī citi apmeklētāji, kas interesējas par jaunajām grāma-tām un muzeja sarīkojumiem.

Atklāšanu ar godu un sirsnību sāka muzeja direktors Gunārs Nāgels. Pēc tam sanākušie klausījās nelielu frag-mentu no skaņu ieraksta, ko radio studijā savulaik ierakstīja Vita Kris-tovska. To atskaņošanai bija sagatavo-jušas Lelde Neimane un Līga Strazda. Lidija lasīja savas atmiņas par Viesītes bērnības un jaunības laikiem. Lidija tieši pieminēja jaukas un mīļas atmi-

Grāmata par Lidijas Mednes dzīviGrāmatas atvēršana Okupācijas muzejā

Grāmatas „Vētras traukti dziedātāj-putni“ vāks.

Grāmatas atvēršana. Priekšā no kreisās Astrīda Medne.

FOTO

OM

, Aiv

ars R

einh

olds

Nākusi klajā Māras Celles grāmata Meitene no Mežaparka. Tas ir Māras veltījums saviem vecākiem – dzejnie-cei Rūtai Skujiņai un žurnālistam Jū-lijam Lācim. Šai grāmatā viņa raksta par sava mūža pirmajiem 12 gadiem – sešiem Latvijā, nākamiem sešiem bēg-ļu nometnēs Vācijā. 1950. gada jūlijā Māra kopā ar māti un māsu Lalitu de-vās uz Ameriku. Līdz ar šīs grāmatas beigām izbeidzas Māras bērnība.

Annas Žīgures ievadvārdi: „Māras grāmata ir kaut kas vairāk nekā tikai bērna acīm raudzīta pasaule – lasītāja apziņā tā atdzīvina daudzus notiku-mus un cilvēkus, kuru vārdi un darbi padomju okupācijas gados bija aiz-

liegti vai noklusēti. Kaut gan atmiņas caurstrāvo gaisma un dzīvesprieks, grāmatas lapaspusēs pagātne izgais-mojas visā tās traģikā.“

Māras Celles jaunākās grāmatas Meitene no Mežaparka atklāšana no-tika piektdien, 25. jūlijā, grāmatu un kultūrpreču mājā Nice Place Man-sards, Krišjāņa Barona ielā 21a (pa-galmā). Grāmatu varēja iegādāties par atvēršanas cenu un baudīt glāzi vīna.

Grāmatu apgāds Mansards

Grāmatas „Meitene no Mežaparka“ vāks.



Nekad Latvija nav bijusi tik skanīga kā šo vasaru. Kad jūnija sākumā atgriezos no Amerikas, priecājos, ka esmu paspējusi laikā. Tikai dažas dienas vēlāk sāku klausīties, ka Dik-

ļos skaists koncerts par godu 150. at-ceres dienai kopš pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem! Tur ne tikai dzied lieli un mazi, tur arī dejo, un koncerts ir vairāku stundu garumā. Tur mani aizkustina Kantāte Tēvijai, kur pirmo reizi kā solisti dzirdu Ingu Šļubovsku. Viņu līdz šim esmu dzirdējusi tikai operetēs, bet tagad viņa jau kļuvu-si par diezgan pieprasītu soprānu arī mūsu operā.

Gandrīz tai pašā laikā Daugavpi-lī notiek trīs Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki Gaudeāmus. Tas notiek vairākas dienas pēc kārtas. Vienu dienu mēs dzirdam un redzam igauņus, tad lietuviešus, tad latviešus un tad redzam visus kopā, un man nav un nebūs skaidrs, kur viņi visi var palikt Daugavpilī? Varbūt, ka tā man nevajadzētu teikt, jo tur es vēl neesmu bijusi. Šo skaisto koncertu es redzu ti-kai televīzijā, jo pašai savu riteņu vairs nav, un ne vienmēr varu tikt, kur gri-bu. Bet koncertā latviešu daļā es pir-mo reizi kora izpildījumā dzirdu mūsu jaunās paaudzes slavenības Ērika Ešenvalda skaisto Dvēseles dziesmu. Tai ir skaista, melodiska un plūstoša melodija, un vēlāk visu pavakari pie sevis dziedu: „Dzied, mana dvēsele, dzied“ un nožēloju, ka savu korī dzie-dāšanu esmu uzdevusi.

Drīz pēc tam mūs iepriecina Lo-sandželosas vīru koris, ko vietējie latvieši uzņem ar lielu sajūsmu un ap-lausiem. Kad viņi Latviešu biedrības namā dzied Kad ar uzvaru šo kauju līdz galam nobeigsim, nams rīb no bē-niņiem līdz pagrabiem, un es domāju, ka viņus dzird ne tikai Rīga, bet arī Losandželosa. Latviju viņi pieskan-dina no Daugavpils līdz Liepājai un no Dobeles līdz Valmierai. Ar vienu mūsu sieviešu kori tā ir sadziedājušies, ka gandrīz vai uz vietas pako sev līdzi.

Pats par sevi saprotams, ka dzie-dāšana, liela dziedāšana Jāņos notiek it visur Latvijā. Diemžēl, kā jau teicu, esmu bez riteņiem, un Jāņus pavadu mājās viena pie televīzijas. Bet tā esmu droša no odiem, taču jāņubērns esmu tīri labs. Man ir savs gadskārtējais aliņš, Talsu ritulītis siera un ir arī pīrā-gi. Ja televīzijā atskan kāda Jāņu dzies-ma, līgo, līgo! – es arī varu piedziedāt.

Pēc Jāņiem nav ilgi jāgaida, šogad uz 75. dzimšanas dienu dzejnieks Jā-nis Peters tiek godinātas ar vairākiem ļoti skaistiem koncertiem. Tur mūsu dziesmu mākslinieki dzied dziesmas,

kurām vārdus devis viņš, un tādu ir daudz. Mana mīļākā no tām visām ir Manai dzimtenei, un to no Jāņiem līdz Pēteriem sajūsmināta klausos mazā-kais reizes 10. Kad atskan dziesmas pēdējās rindiņas Mūžam gaismas pils kalnā gavilēs, man skudriņas skrien ne tikai pa muguru vien.

Un tad 6. jūlijā mēs jau sagaidām nākamo lielo, lielo un skaisto muzikā-lo sarīkojumu, kur mēs dzirdam tikai pasaules slavenības, kas visas tomēr ir dzimušas Rīgā. Tādu arī ir daudz, žēl, ka visas šoreiz ierasties nevar ie-priekšēju saistību vai ģimenes apstāk-ļu dēļ. Bet vienam koncertam mums to ir diezgan un vēl pāri paliek. Koncerts notiek parkā pie operas, kur ir uzburta jauna, liela skatuve ar visādiem skais-tiem izgaismojumiem un izgreznoju-miem.

Grūti iedomāties, ka visi, kas te dzied vai muzicē, ir dzimuši Rīgā un tagad dzied un muzicē visā pasaulē! Tie ir Egīls Siliņš, Baiba Skride, Ine-se Galante, Maija Kovaļevska, Alek-sandrs Antoņemko, Vestards Šimkus, Iveta Apkalne, Ksenija Sidorova, Lai-ma Jansone un pavisam jauna zvaig-znīte pie vijolnieku debesīm – desmit-gadīgais brīnumbērns Daņils Bulajevs. Viņu klausoties es gandrīz nespēju ti-cēt, ka tik mazi pirkstiņi var izvilināt tiks skaistas skaņas. Neticami! Saka, ka viņš jau 8 gadu vecumā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ir izpil-dījis ļoti sarežģītu Sarasates skaņdar-bu. Šovakar viņš tāpat kā citi mūziķi ir tērpies smokingā un mirdzošā baltā kreklā. Viss šis koncerts ir neticams. Ne tikai skaistās mūzikas dēļ, bet arī skatuves un iespaidīgo gaismu dēļ, kas koncerta laikā nepārtraukti mainās un rada mistisku un romantisku gaisotni.

Pēc tikai trim dienām Latvijā sā-kas tā vislielākā skanēšana, kāda vispār pasaulē ir pieredzēta. No 9.-19. jūlijam Latvijā notiek 8. Pasaules koru olimpiāde. Pēc visiem rakstiem un reģistriem Rīgā piedalās 460 kori ar 27 tūkstošiem koristiem, un tie ir skaitļi, kādi vēl nav bijuši nevienā no iepriekšējām septiņām koru olimpi-ādēm. Desmit dienas pasaule dzied Rīgā, un desmit dienas pasaule Rīgu redz un dzird. Šīs desmit dienas Rīga skan pa visu pasauli, jo koristi te ir no visiem pieciem kontinentiem, un man ir grūti iedomāties vienu valsti, kas te nav pārstāvēta, ja ne vairāk, tad tikai ar vienu mazu korīti, kā par piemēru Namībija. Un nu pie mums dzied lie-li, dzied mazi, dzied tievi, dzied resni, dzied melni, dzied balti un dzied arī dzelteni. Dzied parkos, dzied lauku-mos, dzied visās iespējamās zālēs un dzied grupas vienkārši pastaigājoties pa Rīgas ielām.

Bet dzied jau arī ārpus Rīgas.

Dzied kori Jelgavā, dzied Dobelē, dzied Valmierā un dzied tuvu un tālu no Rīgas. Kā visās olimpiādēs arī šajā tiek izpelnītas medaļas, gan zelta, gan sudraba, gan bronzas. Bet te visām medaļām pa virsu koris var iegūt vienu vēl lielāku goda pakāpi, tas ir – koris var kļūt par čempionu. To gan nezinu, kas korim jāizdara, lai par tādu kļūtu, bet Olimpiādes beigu dienā saprotu, ka latviešiem ir 6 kori, kas bez 54 da-žādas krāsas medaļām, ieguvuši vēl šo čempiona godu.

Kā visās olimpiādēs arī šajā meda-ļas tiek pasniegtas ar attiecīgās valsts himnu un karogu. Ja saprotu pareizi, tad Latvijas himna tiek dziedāta ma-zākais 11 reižu. Kopš dziedāšana un sacensības notiek 29 kategorijās, tad ir neiespējami visai procedūrai izsekot. Man pietiek ar klātbūtni 4 koncertos, pārējos skatos tikai televīzijā, un, sa-protams, ka visus nebija iespējams no-skatīties arī tā.

Visiespaidīgākais man liekas At-klāšanas koncerts, kas notiek Arēnā. Tur cilvēku apvienotajā korī un publi-kā ir tik daudz, ka pakustēties vairāk kā soli uz vienu vai otru pusi gandrīz nav iespējams. Pirms kādu no ievēro-jamām personām laiž pie atklāšanas vārdiem, Renārs Kaupers visiem ār-zemju koristiem, kas jau iebraukuši Rīgā, nodzied savu Welcome to my country, here you can’t go wrong. Un izrādās, ka tā arī ir, jo ciemiņiem Lat-vija un latvieši patīk. Tas ir redzams vienmēr un visur, kur koristi parādās, jo smaida ciemiņi un smaida vietējie, kur un kad vien iznāk satikties. Tālāk sarīkojumā pie vārda tiek Rīgas mērs Nils Ušakovs, pie vārda tiek mūsu prezidents Andris Bērziņš, un tad pie vārda tiek arī šīs koru organizācijas In-terkultūr prezidents Ginters Tīčs.

Kad visi apsveikumi un pateicības ir izteiktas, zālē pa vienam ienāk visu dalībvalstu karogi un nosaukumi. Tas ir diezgan aizraujošs brīdis visiem ko-ristiem, kad mūsu skaistās tautu meitas ienāk ar dalībvalstu vārdiem un staltie tautu dēli ienes attiecīgās valsts karo-

„Welcome to my country!“„Paldies Dievam, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā!“

Trīs Dienvidāfrikas koristi.

FOTO

Ast

rīda

Jans

one



apmeklēt. No šīm pārrunām radās arī ierosinājumi, kurus varēs šogad tālāk iekļaut diasporas latviešu valodas un latviskās dzīves ziņas apguves Latvi-jas valsts darāmo darbu sarakstā.

Nobeigumā vērts minēt dažu kur-su dalībnieku viedokļus. Ieva Pūpola, kura jau vairākus gadus vada Vīnes Latviešu skolu un vairākas reizes arī piedalījusies kursos, dalās savos ie-skatos: „Šobrīd es pati vairs neesmu izmisuma meklējumos par skoliņas veidošanas principiem vai metodiku, es galvenokārt gūstu iedvesmu nāka-majam gadam, satieku jaukos un pa-zīstamos cilvēkus, man svarīgi ir arī regulāras tikšanās ar LVA un visa jau-nā uzzināšana. Ļoti patīkami, ka pē-dējos divos gados bija ļoti iedvesmo-jošas lekcijas latviskajai pašapziņai. Ļoti priecājos, ka tika uzaicināta Ilga Reizniece; grūti iedomāties vēl piemē-rotāku cilvēku, kas varētu iedvesmot folkloras mācīšanai.“

Sanita Oša, nesen dibinātās Reik-javikas Latviešu skolas vadītāja, bija tieši pretējā situācijā – viņa bija viena no skolotājām, kas pirmo reizi piedalī-jās, un skola arī tikai nesen vērusi vaļā durvis. Tādēļ Sanita cerēja „iepazīties ar LVA darbiniecēm, citu valstu skolu skolotājām, uzzināt praktisko pieredzi no kolēģēm, kā vadīt skolu. Uzzināt, kādas nodarbības piedāvāt bērniem, kā labāk pasniegt latviešu valodu un kā motivēt vecākus/bērnus nākt uz

skolu... uzzināt vai savu pedagoga darbu daru profesionāli un pareizi, jo nav pedagoģiskās izglītības. Ieguvu daudz jaunu paziņu un kontaktu, ļoti profesionālus pasniedzējus, interesan-tas un praksē pielietojamas metodes un pieejas. Sevišķu enerģijas lādiņu un latviskumu, un brīnišķīgu atpūtu+-mācības un praksi skaistajā Jumurdas muižā... Man visvairāk noderēs mēdi-ju pielietošana un logopēdijas ieteiku-mi. Protams, no katras uzstāšanās/pre-zentācijas kaut kas īpašs tika paņemts, pieskaņojot situācijai. Īpaši noderīga būs informācija par biedrības darbu, kuru ieguvu neformālās sarunās ar meitenēm, lai paši varētu nodibināt latviešu biedrību Islandē.“

Dace Freija no Adelaides Latviešu skolas otro gadu ir spēļu grupas va-dītāja: „...vēlējos uzzināt, kā vislabāk mācīt latviešu valodu spēļu grupiņā, gūt jaunus sadarbības partnerus citās

valstīs, kā arī izglītot sevi, lai varētu zināšanas izmantot gan darbiņā, gan arī privātajā dzīvē. Es guvu atbildes uz daudziem saviem jautājumiem, iepazi-nos ar jaunām atklāsmēm un idejām, kuras lieliski man turpmāk noderēs, kā arī tuvāk sapazinos ar ļoti intere-santiem un radošiem cilvēkiem un, protams, guvu daudz, daudz pozitīvu emociju...“.

Pašu dalībnieku viedoklis jau iz-saka visu – šie kursi ir zelta vērts un tos jāturpina katru gadu! Un jaunā tradīcija, ka notiek regulāri Latvijas valsts finansiāli atbalstīti kursi arī mīt-nes zemēs vai turpat tuvumā, ir tikpat svarīgi, jo tad nezūd vēlme pilnveidot skolu programmas, kā arī pašiem sko-lotājiem iedvesmoties un smelties zi-nāšanās mācību gada laikā.

Daina GrosaPBLA Izglītības padomes priekšsēde

Laikrakstam „Latvietis“

gu, jo katram no tiem seko aplausu un skaļu saucienu vētra. Pirms koncertu var sākt, jāieskandina uz Rīgu atves-tais koru miera zvans. To, mūsu mē-ram un prezidentam klātesot, izdara Tīča kungs. Zvans tiek noskandināts reizi katram kontinentam par godu, pirms var sākt koncertu. Un koncer-tu te ir daudz un dažādi, ir zvaigžņu koncerts, ir čempionu koncerts, ir medaļnieku koncerts, ir lielkoncerts Mežaparkā un vēl daudzi citi, kurus es ne varu visus, ne arī gribu dzirdēt vai redzēt. Tas arī nav iespējams.

Kopš es tagad dzīvoju ļoti tuvu Esplanādes parkam un tur ir uzbūvē-ta skatuve, kur kori ir dzirdami bieži, man ir izdevība ar viņiem parunāties. Ilgāka saruna man iznāk ar trim Dien-vidāfrikas koristiem. Tie ir divi izska-tīgi jaunekļi un viena skaista meitene, kas saulītē atsēdušies izbauda vienu brīvu brītiņu, un es viņus nobildēju. Viņi par Rīgu ir sajūsmā un sajūsmā ir arī par sarīkojuma labo organizāciju un aprūpi.

Tai pašā vakarā, kad eju uz Ope-ru, lai noklausītos Latvian Voices un Anglijas King Singers, ielas krustoju-mā pie Brīvības pieminekļa saskrienos

ar dziedātājām no Korejas. Kad es pamāju viņām ar savu fotoaparātu, viņas smaidot man dod piekrišanu bil-dei. Sastājas glītā rindiņā un veltī manai bildei bur-vīgu smaidu. Par šo lielo notikumu vien jau varētu uz-rakstīt veselu grā-matu, tas tiešām ir tas visiespaidī-gākais sarīkojums, kādu man ir bijusi izdevība redzēt. Tas ir kaut kas, ko var piedzīvot tikai vien-reiz mūžā, un es esmu bezgala priecī-ga, ka man ir izdevība to piedzīvot. Tā atkal ir reize, kad es sev katru dienu atgādinu: „Paldies Dievam, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā!“

Kad vēl šis skaistais sarīkojums nav beidzies un vairums ciemiņu no ārzemēm vēl nav sapakojušies mājup-ceļam, jau iesācies viens cits arī ļoti skanīgs sarīkojums. Tas ir Pozitīvus festivāls Salacgrīvā, kas pēc ziņām ir sasaucis ap 20 tūkstošus klausītāju ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas un Igaunijas. Bet tas ir klausītājiem no pavisam citas paaudzes un mani nein-

teresē.Kad tikko beidzies Pozitīvus, Jūr-

mala sagaida savu kārtu būt skanīgai. Tur Jaunais vilnis jau 13. reizi viļņo pāri Latvijai. Bet arī tas ir sarīkojums, par kuru es nevaru un negribu intere-sēties. Manis dēļ tas varētu aizviļņoties nezināmās tālēs un uz neatgriešanos.

Latvija tiešām šo vasaru ir bijusi bezgala skanīga, un es esmu pārlie-cināta, ka tā skanēs atkal un atkal, jo latvieši ir un vienmēr būs dziedātāju un mūziku mīloša tauta, un es esmu lepna, ka esmu tai piederīga, un tagad jau 15 gadus varu atkal būt tās vidū.

AstrīdaLaikrakstam „Latvietis“

Welcome to my country!Turpinājums no 10. lpp.

Meitenes no Korejas.

FOTO

Ast

rīda

Jans

one

Skolotāju kursi LatvijāTurpinājums no 6. lpp.

Diasporas latviešu skolotāju kursi Jumurdas muižā.FO

TO A

ija O

tom

ere


I.N.: Vai atgriežoties Adelaidē, jau bijāt diakons?

J.P.: Jā, es jau biju diakons. Man bija drusku iesākuma studijas Melbur-nas Universitātē; korespondencē es mā-cījos School of Divinity, kas ir daļa no Melburnas Universitātes. Tur es iesāku.

I.N.: Pēc darba gadiem politikā un akadēmiskajā laukā, tagad pilnībā dar-ba lauks – teoloģija?

J.P.: Jā, esmu pārgājis uz teoloģiju; ar universitāti tagad nav sakaru un ar nacionālām lietām iznāk vienmēr būt Daugavas Vanagos. Mēģinu tās darba prioritātes arī drusku mainīt, jo ir vēl tā skola, kas domā, ka Daugavas Vana-gi ir tikai palīdzības organizācija, kas rūpējas, sūta naudu un dāvanas. Tagad šī organizācija ir pārtapusi par nacio-nālo cīnītāju organizācija.

I.N.: Cik ilgi jau esat Daugavas Vanagu rindās?

J.P.: Es esmu Daugavas Vanagos jau kopš 1959. gada; gandrīz jau 60 gadi būs. Es iestājos, kad biju pabei-dzis pirmo fakultāti un kad aizbraucu praktizēt uz Adelaidi.

I.N.: Vecāku vai draugu mudināts?J.P.: Laikam draugu, un tā bija nor-

māla secība par to, ko mēs darījām; bi-jām diezgan patriotiski, kā jau tajā laikā bija jaunatne – Ulmaņa laika patriotis-kā garā. Un tad tas viss sekoja dabiski.

I.N.: Esot tagad Austrālijas DV priekšsēdis, kā redzat DV kustības dar-bību turpmāk – gan Latvijā, gan ārpus Latvijas? Kāds, Jūsuprāt, būtu ideālais modelis DV kustībai, lai varētu sekmī-gi darboties un sadarboties ar DV Lat-vijā, lai nebūtu vienā pusē devēji, bet otrā – ņēmēji? Kas būtu tie praktiskie uzdevumi un soļi, kas sperami?

J.P.: Nu pagaidām gan tā vēl ir. Skatījos nupat par 2013. gada ziedoju-miem uz Latviju; no Amerikas un Ka-nādas bija ap $200 000 un no Austrāli-jas ap $100 000, bet no pašas Latvijas palīdzībai Latvijā bija 75 lati ieņemti... tas pierāda, ka tāda tradīcija nav izvei-dojusies. Tas ideālais modelis ir tāds, kas, manuprāt, ir pat labi, ka mums vanagi ir gan ārzemēs, gan Latvijā. Un daudzām organizācijām, arī baznīcai, es domāju.

Pamatam tai organizācijai ir jābūt Latvijā, bet ārzemju atbalsta posteņi ir svarīgi. Tāpat kā ebreju tautai; viņa bez ārzemju atbalsta posteņiem nemaz nevarētu dzīvot. Es domāju, ka Dauga-vas Vanagiem ir jāpaliek ārzemēs un arī Latvijā. Es jau pagājušā gadā rak-stīju, ka mūsu – Austrālijas DV priori-tāte ir palīdzība Latvijai, bet Amerikas un Kanādas DV prioritāte ir palīdzēt latviešiem Amerikā un Kanādā.

Viņi arī bilda, ka viņi var darbo-ties atsevišķi paši par sevi, un Centrālā valde viņiem nav vajadzīga. Centrālā valde atrodas Latvijā – Mežmalis un Šēnfelds no Čikāgas un Andris Stak-lis, kas ir mūsu kasieris. Viņi visi ir ārzemju latvieši, kas dzīvo Latvijā.

Kustības iniciatīva nāca no dažiem Latvijas latviešiem, kas ir studējuši Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Ir tāds Indulis Bērziņš, kas pilnīgi gribēja to Vanagu organizāciju sagraut, jo viņš argumentēja, ka DV nākotne ir ārze-mēs nevis Latvijā. Ka viņiem ir jāat-balsta Garezers, Katskiļi, Bērzaine un tamlīdzīgi un nevis Latvija; ka Latvija ir jāliek mierā, sevišķi politiskos jau-tājumos.

Kā zināms, Mežmalis ļoti cīnī-jās par latviešu valodas referendumu. Amerikas un Kanādas DV to neatzina, jo domāja, ka to jādara caur PBLA vai caur citām iestādēm nevis caur Vana-giem. Un tur sākās tādi kā lozungi: Kur ir Vanagu nākotne? Mēs Austrāli-jā un Zviedrijā un visi, atskaitot Vāci-ju, uzskatam, ka DV nākotnei ir jābūt Latvijā. Ārzemēs mēs būsim atbalsta posteņi. Bet viņš (Indulis Bērziņš) to vadīja tik tālu un viņam pievienojās Rīders Amerikā, Eglītis Kanādā tāpēc, ka viņš cīnījās pret Mežmali, un bei-gās tas aizgāja tādās personīgās lietās, tāda virtuve iznāca.

Indulis Bērziņš tagad diezgan lielā mērā saimnieko Bērzainē, Freiburgā, Vācijā. Mēs mēģinājām noskaidrot to likumisko daļu Freiburgas Zemes grāmatu nodaļā, un tā ir ļoti neskaid-ra. Daugavas Vanagi tika organizēti Lager Augustdorf Vācijā pēc tam, kad bija nodibināti Beļģijā. Un neviens nav saglabājis skaidrus dokumentus par to, kā viņa kļuva par vai nu Vācijas, vai

Centrālās valdes īpašumu. Tas vēl ir at-klāts, tas karājas gaisā. Vācijas cilvēki domā, ka tas pieder Vācijai – ir diezgan liela finansiāla vērtība tam īpašumam – vai oficiāli tas pieder Centrālai Valdei – pasaules DV. Un tā ir tā vanagu virtuve.

Mēs no Austrālijas atbalstām Mež-mali, un atkal šogad esam nominējuši viņu par Centrālās valdes priekšsēdi. Arī mani nominēja, bet es to nepie-ņēmu, jo es tagad dzīvoju šai pusē, un tanī postenī ir liela priekšrocība, ja dzīvo Latvijā.

I.N.: Atgriežoties pie teoloģijas jautājumiem; par bērnību. Cik lielu vietu Jūsu ģimenē ieņēma baznīca?

J.P.: Mana māte ir beigusi teolo-ģiju Latvijas Universitātē, bet viņa ne-kad nestrādāja par mācītāju. Es nezinu, varbūt 30. gadu sākumā viņu neordinē-ja, bet es to nevaru atbildēt. Kaut kad vēlāk arī ordinēja sievietes. Austrālie-šu luterāņu baznīca vēl tagad neordinē sievietes, viņi baidās, ka viņiem var būt liels krahs. Viņi gaida, kad puse no mācītājiem nobalsos par sieviešu ordināciju, un visu laiku viņiem drus-ku pietrūkst. Bet viņi domā, kad par to nobalsos, tad varētu būt dalīšanās.

I.N.: Pēdējos gados darbojāties Austrālijas DV Adelaides nodaļā, kļūs-tot par Austrālijas DV priekšsēdi, kā arī Adelaides Latviešu evaņģēliski lu-teriskā draudzē kā diakons. Šajā savas darbības laukā esat visstraujāk kāpis pa karjeras kāpnēm; 2013. gada vidū tikāt ordinēts par mācītāju, bet jau tā paša – 2013. gada nogalē Austrālijas evaņģēliski luterisko latviešu draudžu apvienības Ārkārtas sinodē Melburnā tikāt ievēlēts par prāvestu Austrālijas evaņģēliski luteriskām latviešu drau-

Saruna ar Dr. Jāni Priedkalnu (2)Austrālijas Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienības prāvestsNoslēgums. Sākums LL319. Tikos ar Dr. Jāni Priedkalnu svētdien, 11. maijā, pēc Mātes dienas dievkalpojuma, un pēc viņa sniegtā priekšlasījuma Svētā Krusta baznīcas zālē. Saruna izvērtās gara, jo bija tik daudz tēmu, par kurām runāt, un daudz jautājumu, uz kuriem bija interesanti dzirdēt viņa atbildes. Piedāvāju īsinātu sarunu laikraksta „Latvietis“ lasītājiem.


Jānis Priedkalns ar deviņiem mazbērniem un dzīvesbiedri Ilgu 2014. g. 28. martā.

FOTO

no

Prie

dkal

nu ģ

imen

es a

rhīv

a


dzēm. Kā redzat savu darbu kā Aus-trālijas latviešu luteriskās draudzes prāvests? Vai ir padomā kādas maiņas, varbūt tieši organizatoriskā jomā?

J.P.: Man tā liekas, ka sava taisnī-ba ir arī mācītājiem Kolvinam Makfer-sonam un Gunim Balodim. (Kaut gan Kolvins visu laiku baznīcu vadīja un pats kandidēja uz vadību.) Ka varētu būt tāda brīvāka organizācija, un tas drusku tagad attiecas uz finansēm, jo draudzes vairāk nevar atļauties algot mācītājus. Un tas ir ne tikai mums Austrālijā, atskaitot lielās draudzes kā Sidnejā un Melburnā.

Mēs ar Ivaru Ozolu Adelaidē strā-dājam praktiski par neko, mums ir $5000 gadā, tas ir simboliski. Februārī, kad Pertas draudze izstājas no LEL-BĀL, viņi teica, ka viņi nevar atļauties tos maksājumus. Mums ir bailes, ja ar-hibīskapa postenis aiziet uz Ameriku, tad pilns ar plāniem un projektiem tādā amerikāniskā stilā, domājot, ka ar to iesaistīs jaunatni. Doma nav slikta, bet domas dalās, dažas Austrālijas drau-dzes saka, ka tā ir tāda populāra ķerša-na, lai cilvēkus ievilktu baznīcā. Vai tas attiecas uz viņu ticības un garīgām vēr-tībām, par to ir grūti spriest. Un mums tas varētu maksāt diezgan daudz.

I.N.: Bet varbūt tās durvis, pa ku-rām tiek ienākts, var būt dažādas?

J.P.: Jā, es piekrītu.I.N.: Bet vai tos maksājumus ne-

var sabalansēt?J.P.: Jā, es jau piedāvāju, lai mak-

sā, cik katrs var, bet palieciet mūsu ko-pībā, bet tur Gunis Balodis un Kolvins Makfersons ir drusku iecirtušies. Viss jau nav tik vienkārši, ka bībele ir jālasa burtiski. Kad Jēzum prasīja kādu jau-tājumu, viņš nekad neatbildēja tieši, viņš atbildēja ar kādu stāstu, ar kādu līdzību. Domā, ka Bībelē katrs vārds ir Dieva iedvests, kaut gan tie ir cilvēki, kas to rakstīja.

I.N.: Rakstīja un pārrakstīja... ja mēs būtu četri cilvēki un būtu viens teikums, mēs katrs ar citādāku niansi to saprastu.

J.P.: Jā. Piemēram, Pertā tikai 8 cilvēki no 54 draudzes locekļiem vēlē-jās izstāties, bet klāt (sapulcē) bija 10-12, un starp tiem visi 8 bija.

I.N.: Vai saredzat iespējamu LEL-BĀL (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas) apvienošanos

ar LELB (Latvijas Evaņģēliski lute-risko baznīcu)?

J.P.: Tā for-mula ir, ka mums visiem to gribē-tos. Tāpēc mums pastāv tā ārzem-ju baznīca, ko arī teica arhibīskaps Rozītis, ar arhibīs-kapu Vanagu runā-jot: Mūsu apvieno-šanās var notikt, ja mēs katrs paliekam pie tā, pie kā mēs esam, un atļaujam otram būt tādam, kāds viņš ir. Kad mēs apvienojamies, Vanags ar saviem cilvē-kiem neordinē sievietes, mēs – ordinē-jam, un mēs tomēr strādājam kā viena baznīca. Pašlaik tas notiek: Rozīša cil-vēki no Latvijas, kas beiguši teoloģiju un daži arī, kas beiguši kādu citu hu-manitāro zinību, grib strādāt Latvijā, bet ordinēties LELBĀL – ārpus Latvi-jas baznīcā.

Es pats esmu strādājis pie Vana-ga (Red.: LELB arhibīskaps) baznī-cā, es biju pie Pāvila Brūvera sabied-risko attiecību komisijā tajos gados, kad es dzīvoju Rīgā starp 2001. un 2008. gadu. Es arī Liepājas draudzē lasīju sprediķus, arī Mātes dienā pie mācītāja Mārtiņa Urdzes, kurš ir pār-cēlies uz Latviju no Vācijas. Tā kā es esmu arī Latvijas baznīcā un arī drus-ku diakonijas darbā piedalījies.

I.N.: Vai tad vienīgais šķērslis ap-vienoties ir sieviešu ordinācija?

J.P.: Viņi (Red:. LELB) ir no Mizū-rī (Missouri, ASV) sinodes. Man lie-kas, ka viņi ir tik nopietni atbalstīti no Mizūrī finansiāli, ka viņi apņēmušies palikt tai uzskatā. Piemēram, es kād-reiz Austrālijā praktizēju Marijbridžā (Murray Bridge) kā atvietotājs, un es biju uz abām baznīcām. Ir viena maza lauku pilsētiņa, un ir grezna baznī-ca Pasaules federācijas luterāņiem un otra grezna baznīca – Mizūrī Sinodes luterāņiem. Nu viņas apvienojās ar lai-ku. Var apvienoties. Man liekās, ka tā formula bija tāda: mēs varam apvieno-ties, ja jūs atzīstat mūs, un mēs atzīs-tam jūs, jūsu darba stilu un nostādnes. Mainīt ideoloģisku lietu, tas ir politiski neiespējami. Un sieviešu ordinēšanas jautājums nāks un augs; LELBĀL ir vairāk sievietes mācītājas nekā vīrieši.

I.N.: Ko Jūs vēlētos sacīt, uz ko

aicināt un ko vēlēt laikraksta Latvietis lasītājiem gan kā prāvests, gan kā DV priekšnieks un kā cilvēks mums līdzās?

J.P.: Par šo jautājumu gandrīz nav bijis laika domāt, t.i., savilkt to kodolu, bet es domāju tā – es Latvijā jau sev uz-taisīju kapa pieminekli Valmieras Ko-cēnu kapos, jo tur ir jau manas sievas pelni un dēla pelni, kurš cieta satiksmes negadījumā, un arī manu vecāku pel-ni. Un es domāju, ko kapa piemineklī uzrakstīt. Mana mamma parasti teica: Mīlestība nekad nebeidzas. Es domāju, ka mīlestība kādreiz nav objektīvi tais-nīga, ka tu vairāk aizstāvi savus nekā cita bērnus. No pasaules viedokļa tev būtu jāattiecas līdzīgi pret Nigērijas bērniem un pret saviem un latvieši bēr-niem... Un tādēļ es ierakstīju uz kapa pieminekļa Patiesība pastāvēs.

Ja es savelku visas tās cilvēcīgās dzīves vērības kopā, tad tas nav varbūt nemaz tik kristīgi, jo kristīgā ticība ir par piedošanu, un pat ar slikto dzīvi tu vari tikt debesīs, ja tu drusku nožēlo pašās beigās. Tas ir par cilvēciskām attiecībām. Par planetārām attiecībām es domāju, ka mums ir pasaulē vairāk jāievēro dzīvnieku tiesības – Animal Rights. Es daudz gaļu neēdu, bet es ēdu, jo pieņemu, ka nokaut ēšanas dēļ ir kaut kā tik lielā mērā daļa no pasau-les faunas dzīves; bet nokaut sporta, izklaidēšanās dēļ, tas man galīgi ne-patīk, kā piemēram, Anglijā tās lielās lapsu medības...

Par patiesību, kaut gan patiesība nav tas pats, kas mīlestība. Ir jābūt ar labu sirdi, lai varētu piedot arī pāri da-rītājiem, bet absolūtā un lielākā vērtība ir patiesība.

I.N.: Pateicos Jums par sarunai at-vēlēto laiku! Novēlu Jums spēku, ener-ģiju un sekmes! ■

krājumiem, un drīz vien apmierinātība pilda visus DV nama kaktus.

Bet kas te rādās? Ieradusies ekso-tiska dejotāja gariem, blondiem ma-tiem, garām kājām un vilinošu smai-du. Atskan mūzika, un Anniņ’ aus Rīga apbur visus, bet sevišķi kungus ar savu graciozo un izaicinošo deju.

Dažs pat bauda glāstu no viņas melni cimdotās, briljantiem greznotās rokas! Varam iedomāties, ka pāris kungi ilgi nemazgās vaigu, kur kā tauriņš maigi pieskārās viņas daiļie pirkstiņi!

Taču atgriežamies ikdienā. Tuvu pie 60 pankūku cienītāju atkal varēja baudīt Vanadžu viesmīlību, un Vana-dzes atkal tika pie līdzekļiem, ar ku-riem veicināt savu palīdzības darbu Latvijā, sevišķi pie daudzbērnu un

audžubērnu ģimenēm. Paldies katrai Vanadzei, kas ziedoja laiku un pūles, lai gadskārtējā pankūku pēcpusdiena atkal vainagotos ar panākumiem. Se-višķi pateicamies mūsu goda Vana-dzei(!) – Mārim Miezim, jo viņš nekad neatsakās no virtuves darbiem, un jau ilgus gadus ir iecienīta virtuves ko-mandas sastāvdaļa.


„Sanākat, labi ļaudis...“Turpinājums no 4. lpp.

Saruna ar Jāni Priedkalnu (2)Turpinājums no 12. lpp.

Pēc intervijas. No kreisās prāv. Dr. Jānis Priedkalns, Ilze Nāgela, māc. Dainis Markovskis.

FOTO

Mār

tiņš B

iršs


Mūsu mīļais filistrs

B. Com. B.A

IMANTS RONIS 1958/59 g.c.dzimis 1927. gada. 14. janvārī, Bauskas apr., Rundālē, Latvijā

miris 2014. gada 25. jūlijā, Sidnejā, Austrālijā

Sēro Selonijas saime

Mirusi Valma Purvinska (dzim. Lance) 1936 – 2014

Jānis ar ģimeniIzsaka jums, visiem daudzajiem draugiem un paziņām, vissirsnīgāko

paldies par jūsu līdzjūtību un atbalstu mūsu lielajās bēdās.

cās, kur atrodas Latvija, kas ir Rīga un vai mūsu valoda ir krievu valoda. Liels, liels paldies visai komandai par šo vienreizējo un paliekošo projektu.

Pēc kūkas baudīšanas, Kristaps, kas ir arī Trejdeksnīša dalībnieks, prezentē daļu no projekta, kas stāsta par latviešu dziesmu un deju vēsturi, izcelsmi un būtību. Ir patīkami, ka arī bērni cītīgi noskatās un noklausās šo prezentāciju, un šķiet arī viņiem tagad ir radusies lielāka izpratne par to, kā radušies dziesmu un deju svētki, kas ir daļa no viņu Latvijas.

Pēc nelielās prezentācijas palēnām tiek gatavotas vakariņas. Ārā pļavā tiek grillēti dažādi gardumi. Virtuvē rosās meitenes un zēni, gatavojot sa-lātus un citas uzkodas. Visi gatavojas, pucējas vakara noslēguma ballītei,

kas, protams, ņem virsroku ar dejām, sirsnīgām sarunām un dziesmām.

Vakara gaitā vienojamies uz kādu jauku, jestru rotaļu, bet vēlāk mūsu jau iecienītais ģitārists Ilvars iedvesmo ikvienu vienoties dziesmā. Pie Dievi-ņa gari galdi, Bēdu manu lielu bēdu, Laterna stundā un daudzas citas iemī-ļotas latviešu melodijas liek atkal uz brīdi aizmirsties un ļauties šai latvis-kajai aurai. Arī Valdis – mūsu populā-rais latviešu trompetists – nenociešas, lai piedalītos ar savu dzidro trompetes skanējumu ikvienā dziesmā. Improvi-zācija un ģitāras maigais skanējums rada brīnišķīgu atmosfēru, pat neno-jaušot, ka pulkstenis ir sitis 2 naktī, lai drīz sagaidītu svētdienu – dienu, kad atkal ikvienam jādodas savos ikdienas darbos, pienākumos, domās un prob-lēmās.

Kaut negribīgi, bet diemžēl laiks iet tikai uz priekšu, nometne ir noslē-

gusies. Ikvienam sejā manāms nogu-rums, bet tajā pašā laikā liels prieks un gandarījums par to, kas paveikts. Par to, ka atvēlējām laiku, lai baudī-tu ko tik jauku, par to, lai aizmirstos un baudītu latvisku vidi, valodu, kul-tūru un par to, lai satiktos ar jaukiem cilvēkiem. Ļoti ceram, ka šī nometne būs ievirze turpmākajai tradīcijai, ko tādu baudīt vismaz reizi gadā, bet ta-gad Trejdeksnītim aktīvi jādarbojas, lai nākamajā vasarā dotos uz Briseles Eiropas latviešu deju un dziesmu svēt-kiem. Tāpēc, pasteidzieties, lai pievie-notos, šai lieliskajai komandai – neno-žēlosiet!

Ar patiesām, pozitīvām, neaiz-mirstamām sajūtām, emocijām un at-miņām rakstīts šis mans piedzīvojums.

Lielā pateicībā visiem, kas padarī-ja nometni par neaizmirstamu,

Elīze ZaļumaLaikrakstam „Latvietis“

Deja vieno latviešus VācijāTurpinājums no 5. lpp.

ņas par Viesītes cilvēkiem, piemēram, darbīgo, devīgo un ievērojamo latviešu Stradiņu ģimeni un citiem draugiem. Kamēr skanēja ieraksts, uz ekrāna muzeja darbiniece Agnese Skara rādī-ja fotogrāfijas, kas iespiestas grāmatā.

Bija svētīgi, ka cilvēki varēja satik-

ties Okupācijas muzejā uz atklāšanu. Pēc runām sarīkojuma viesiem bija iespēja pakavēt laiciņu ar uzkodām un glāzi vīna, daloties atmiņās par sen piedzīvotiem laikiem gan ar prieku, gan ar skumjām.“

Latvijas Okupācijas muzejā bijam gandarīti, ka varējām palīdzēt Astrī-dai Mednei sarīkot grāmatas atvērša-nu. Grāmata līdz vasaras sezonas bei-

gām būs nopērkama muzeja grāmatu veikalā Strēlnieku laukumā 1, bet no rudens atkal muzeja pagaidu telpās Raiņa bulvārī 7. Pēc kāda laika to va-rēs iegādāties arī muzeja grāmatu vei-kalā internetā.

Līga StrazdaLatvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu speciāliste

Laikrakstam „Latvietis“

... par Lidijas Mednes dzīviTurpinājums no 9. lpp.

publiski izskanējušās aizdomas par ne-atkarīgās žurnālistikas ietekmēšanu.“.

Žurnāla Ir galvenā redaktore Nel-lija Ločmele teica: „Tiesas rīcība ir

absurda. Tā vietā, lai beidzot izskatī-tu lietu un izlemtu, vai administratora Sprūda gods ir aizskarts un kompen-sācijas prasība pamatota, tiesa ir pa-guvusi jau trīs reizes skatīt jautājumu par Ir aktīvu apķīlāšanu. Sprūdam nav izredžu uzvarēt prāvā, tāpēc viņš velk

laiku un cenšas kaitēt Ir, kā nu māk. Šī parodija par tiesiskumu tikai ap-liecina, cik ļoti Latvijas tiesu sistēmā nepieciešamas reālas reformas, kuras ir pieteiktas arī maksātnespējas ad-ministrācijas sfērā, taču nemitīgi tiek bremzētas.“ ■

Uzbrukums presei LatvijāTurpinājums no 1. lpp.


Ivars Cinkuss 30. jūlija vēlā vakarā (ar reisa vairāku stundu kavēšanos) ielidoja Mel-burnā, un nākamajā rītā, kaut tikai pāris stundu aizvēris acis, uzreiz ķē-

rās pie darba. Pirmajā dienā tika no-vadītas četras atsevišķas sesijas, kurās maestro strādāja individuāli ar katru diriģentu pie piešķirtās Sidnejas KD Kopkora koncerta dziesmas.

Meistarkursos pieteikušies

laikraksts 'latvietis' 320jaunais vilnis jūrmalā, bet tai pašā lai-kā turpinās jūrmalas...

Documents