Ērihs Marija Remarks

LISABONAS NAKTS

No vācu valodas tulkojusi Elza Sudmale

Rīga „Liesma” 19841 Es ilgi lūkojos uz kuģi. Spilgti apgaismots, tas stāvēja Teu upē gabalu no krasta. Lai gan jau nedēļu

es atrados Lisabonā, vēl arvien nevarēju pierast pie šīs pilsētas bezbēdīgajām ugunīm. Zemēs, no kurāmes nācu, pilsētas naktīs gulēja melnas kā ogļraktuves un viena laterna tumsā bija bīstamāka par mērividuslaikos. Es nācu no divdesmitā gadsimta Eiropas.

Tas bija pasaieru tvaikonis, kas pašreiz uzņēma kravu. Zināju, ka rītvakar tam jāiet jūrā. Kailoelektrisko spuldu spalgajā gaismā uz borta krāva gaļu, zivis, konservus, maizi, dārzeņus; strādnieki stiepaklāt saiņus, un celtnis cilāja augšā kastes un ķīpas tik nedzirdami, it kā tās būtu bez svara. Kuģis gatavojāsceļā kā Noasa šķirsts grēkuplūdu laikos. Tas arī bija Noasa šķirsts. Ikviens kuģis, kas šajos 1940. gadamēnešos atstāja Eiropu, bija Noasa šķirsts. Amerika bija Ararata kalns, un plūdi cēlās diendienā. Sen tikapārplūdināta Vācija un Austrija; dziļi zem ūdens gulēja Polija un Prāga; plūdu varā jau bija Amsterdama,Brisele, Kopenhāgena, Oslo un Parīze, arī Itālijas pilsētas apdraudēja plūdi, un droša nebija vairsSpānija. Portugāles krasts bija kļuvis par pēdējo patvērumu bēgļiem, kuriem taisnība, brīvība un iecietībanozīmēja vairāk nekā dzimtene un eksistence. Kurš nespēja no šejienes sasniegt Apsolīto zemi Ameriku,bija pazudis. Tam atlika noasiņot bez ieceļošanas un izceļošanas vīzām, bez darba un uzturēšanāsatļaujām birokrātijas un internēto nometņu ņaugos, vientulībā, svešatnē un drausmajā vispārējāvienaldzībā pret atsevišķa indivīda likteni, kura vienmēr ir kara, baiļu un posta sekas. Cilvēks šajā laikāvairs nebija nekas, derīga pase bija viss.

Pēcpusdienā es biju aizgājis uz kazino „Estoril”. Man vēl bija mugurā labs uzvalks, un mani turielaida. Tas bija pēdējais, izmisuma pilnais mēģinājums uzpirkt likteni. Termiņš mūsu atļaujai uzturētiesPortugālē pēc daām dienām izbeidzās, un Rutei un man nebija citas izceļošanas vīzas. Kuģis, kas stāvējaTeu upē, bija pēdējais, ar kuru mēs vēl Francijā cerējām sasniegt Ņujorku, bet biļetes jau pirmsvairākiem mēnešiem bija pārdotas, un, lai nokļūtu Amerikā, mums trūka ne vien iebraukšanas atļaujas, betarī naudas: biļetes maksāja vairāk nekā simt dolāru. Tā es izmantoju šeit vienīgo iespēju tikt pie naudas –laimējot to ar spēli. Tas bija neprāts; pat ja es laimētu, būtu jānotiek brīnumam, lai nokļūtu uz kuģa. Tačubēgļu gaitās, izmisumā un briesmās cilvēks iemācās ticēt brīnumam: citādi nebūtu iespējams dzīvot.

No sešdesmit diviem dolāriem, kas mums vēl bija atlikuši, es zaudēju piecdesmit sešus.

Vēlajā nakts stundā krastmala bija patukša. Pēc brīa tomēr ieraudzīju vēl kādu, kas bez mērķastaigāja šurp un turp, tad apstājās un, glui tāpat kā es, cieši lūkojās uz kuģi. Nodomāju, ka arī viņš ir viensno daudzajiem, kas izmesti šai krastā, un nepievērsu vairs uzmanību, līdz sajutu, ka viņš vēro mani. Bēglinekad neatstāj bailes no policijas, pat miegā ne, arī tad, kad viņam nevajag bīties, - tādēļ, izlikdamies

vienaldzīgs, pagriezos un lēnām gāju prom no krastmalas kā cilvēks, kam ne no kā nav jābaidās.Drīz izdzirdu aiz muguras soļus. Gāju tālāk, nepaātrinādams gaitu, gudrodams, kā paziņot Rutei, ja

mani arestētu. Pasteļkrāsas mājas, kuras krastmalas viņa galā gulēja kā tauriņi naktī, vēl bija pārāk tālu,lai es, neriskēdams ar nošaušanu, spētu aizskriet līdz tām un nozust šaurajās ieliņās.

Cilvēks tagad jau soļoja man līdzās. Augumā viņš bija nedaudz mazāks par mani.- Jūs esat vācietis? – viņš mani uzrunāja vācu valodā.Papurināju galvu un gāju tālāk.- Austrietis?Neatbildēju. Skatījos uz pasteļkrāsas mājām, kas tuvojās pārāk lēni. Zināju, ka dai portugāļu

policisti ļoti labi runā vāciski.- Es neesmu policists, - cilvēks teica.Neticēju viņam. Viņš bija civilapģērbā, taču andarmi civilapģērbā mani reizes sešas Eiropā tika

arestējuši. Man gan šobrīd bija klāt personas dokumenti, ko Parīzē tīri labi pagatavoja matemātikasprofesors no Prāgas, un tomēr tie bija viltoti.

- Es redzēju, kā jūs aplūkojāt kuģi, - cilvēks sacīja. – Tādēļ nodomāju...Pārlaidu viņam vienaldzīgu skatienu. Viņš neatgādināja policistu; taču pēdējais andarms, kurš mani

Bordo notvēra, izskatījās tik noēlojams kā Lācars pēc trim kapā pavadītām dienām un bija patsneēlīgākais. Viņš mani arestēja, lai gan zināja, ka vācu karaspēks pēc vienas dienas ienāks Bordo, un esbūtu pagalam, ja ieēlīgs cietumpriekšnieks pāris stundu vēlāk nepalaistu mani vaļā.

- Vai gribat tikt uz Ņujorku? – vīrietis vaicāja.Neatbildēju. Atlika vēl tikai divdesmit metru, lai notriektu viņu zemē un aizbēgtu, ja būtu

nepieciešams.- Te ir divas biļetes uz kuģi, kas stāv tur, viņā pusē, - vīrietis teica un iebāza roku kabatā.Es redzēju biļetes. Vājajā gaismā salasīt nevarēja. Bet tagad bijām aizgājuši pietiekami tālu. Varēja

riskēt un apstāties.- Ko tas viss nozīmē? – jautāju portugāļu valodā. Es tajā biju iemācījies pāris vārdu.- Jūs varat tās dabūt, - vīrietis atbildēja. – Man nevajag to.- Jums to nevajag? Kā to saprast?- Man vairs to nevajag.Es vērīgi noskatīju šo cilvēku. Nesapratu viņu. Viņš tiešām nelikās policists. Lai mani aizturētu,

viņam nevajadzētu šādu dīvainu triku. Bet, ja biļetes īstas, kādēļ tad viņš tās neizmantoja pats? Kādēļpiedāvāja man? Lai pārdotu? Es nodrebēju.

- Es tās nevaru nopirkt, - beidzot pateicu vāciski. – Tās maksā veselu kapitālu. Lisabonā netrūkstbagātu emigrantu; tie jums samaksās tik, cik prasīsiet. Jūs neesat sastapis īsto pircēju. Man nav naudas.

- Es tās arī negribu pārdot, - vīrietis sacīja.Atkal palūkojos uz biļetēm.- Tās ir īstas?Neatbildējis viņš tās sniedza man. Biļetes plaukstās nočaukstēja. Tās bija īstas. Tās nozīmēja

glābiņu, nevis bojāeju. Ja arī neizdotos tās izlietot – mums nebija amerikāņu vīzu -, rīt tomēr vēl varētupamēģināt vīzas dabūt, atsaucoties uz biļetēm, vai vismaz varētu tās pārdot. Par to naudu būtu iespējamsdzīvot vēl veselu pusgadu.

Nesapratu šo cilvēku.- Es jūs nesaprotu, - teicu viņam.- Jūs varat tās paturēt, - viņš atbildēja. – Par velti. Rīt priekšpusdienā es atstāju Lisabonu. Man būtu

tikai viens noteikums.Es nolaidu rokas. Zināju jau, ka tā nevar būt.- Kāds noteikums? – pajautāju.

- Šonakt es negribētu palikt viens.- Jūs vēlaties, lai mēs to pavadītu kopā?- Jā. Līdz rītam.- Tas viss?- Jā, viss.- Un vairāk nekā?- Vairāk nekā.Neticīgi paraudzījos uz šo vīru. Es gan biju pieradis, ka tādi cilvēki kā mēs lāgiem nonāca līdz nervu

sabrukumam; tie biei nespēja palikt vieni; tiem piemetās „vietas bailes” no cilvēkiem, kuriem nekur vairsnebija vietas; tādā naktī kāds biedrs, būdams glui svešs, varēja pasargāt cilvēku no pašnāvības; bet bijapats par sevi saprotams, ka tad izlīdzēja tāpat, neprasot samaksu. Ne nu vēl tādu kā šī.

- Kur jūs dzīvojat? – pajautāju.Viņš atmeta ar roku.- Tur es negribu atgriezties. Vai tad nav neviena krodziņa, kur vēl var pasēdēt?- Droši vien kāds vēl būs vaļā.- Vai nav nevienas piemetnes emigrantiem? Tādas kā Café de la Rose Parīzē?Es zināju Café de la Rose. Abi ar Ruti tur divas nedēļas pārnakšņojām. Saimnieks to atļāva, ja

pasūtīja tasi kafijas. Parasti paņēma līdzi pāris avīu un noklāja uz grīdas. Es nekad negulēju uz galda. Nogrīdas nevarēja nekur nokrist.

- Nezinu nevienas, - atbildēju.Es zināju gan, taču uz turieni nevarēja vest cilvēku, kurš grib uzdāvāt divas kuģa biļetes, jo tur ļaudis

gatavi atdot savu aci, lai tās dabūtu.- Es te zinu tikai vienu vienīgu lokālu, - vīrietis sacīja. – Bet varam pamēģināt. Varbūt tas vēl būs

atvērts.Viņš pamāja vientuļam taksometram un paraudzījās manī.- Labi, - es piekritu.Mēs iesēdāmies mašīnā, un viņš pateica šoferim adresi. Labprāt būtu brīdinājis Ruti, ka nakti

nepārnākšu; bet, iekāpjot piesmakušajā, tumšajā taksometrā, manī pēkšņi pamodās tik traka, meonīgacerība, ka sagriezās galva. Varbūt tā tiešām ir patiesība; varbūt mūsu dzīve vēl nav galā un neiespējamaiskļuvis īstenība – glābiņš. Es vairs ne mirkli neuzdrīkstējos atstāt svešo vienu.

Mēs apbraucām Praça do Comercio[1] teatrālās kulises un nonācām kalnup ejošo kāpņu un ieliņumudeklī. Šī Lisabonas daļa man bija sveša; kā parasti, es galvenokārt zināju muzejus un baznīcas – netāpēc, ka tā mīlētu dievu vai mākslu, bet glui vienkārši baznīcās un muzejos nepārbaudīja dokumentus.Krustāsistā un mākslas meistaru priekšā cilvēks vēl bija cilvēks, nevis subjekts ar apšaubāmiemdokumentiem.

Mēs izkāpām no taksometra un devāmies augšup pa kāpnēm un līkumotajām ieliņām. Oda pēc zivīm,ķiplokiem, nakts puķēm, norietējušas saules un miegainības. Uzlecot mēnesim, nakts debesīs iesānispacēlās Svētā Georga pils un gaisma pludoja kā ūdenskritums lejup pa kāpieniem. Es apgriezos unparaudzījos lejā uz ostu. Tur plūda upe, un upe bija brīvība, tā bija dzīvība, tā ietecēja jūrā, un jūra bija –ceļš uz Ameriku.

Es apstājos.- Ceru, jūs ar mani nejokojat, - sacīju.- Nē, - nepazīstamais atteica.- Es runāju par kuģa biļetēm.Krastmalā viņš tās atkal bija iebāzis kabatā.- Nē, - viņš atkārtoja. – Es nejokoju.Viņš norādīja uz nelielu, kokiem apstādītu laukumiņu.

- Tur atrodas lokāls, par kuru es runāju. Tas vēl ir atvērts. Mēs tur nevienam nedursimies acīs. Toapmeklē gandrīz tikai ārzemnieki. Mūs noturēs par cilvēkiem, kas rīt aizceļos. Kā visus citus, kas nosvintur savu pēdējo nakti Portugālē un no rīta dodas uz kuģi.

Lokāls drīzāk bija bārs ar nelielu četrstūri dejām un terasi, kā radīts, lai tur pulcētos tūristi. Skanējaģitāra, un viņā galā bija redzama dziedātāja, kas izpildīja fado[1]. Terasē pie daiem galdiem sēdēja viesi.Starp tiem bija sieviete vakartērpā un vīrietis baltā smokingā. Mēs atradām brīvu vietu terases galā. Nošejienes varēja lejā redzēt Lisabonu – baznīcu torņus blāvajā mēnesnīcā, apgaismotās ielas, ostu, dokusun kuģi, kas bija Noasa šķirsts.

- Jūs ticat dzīvei pēc nāves? – iejautājās vīrs, kam kabatā bija kuģa biļetes.Pacēlu acis. Es būtu paredzējis visu ko citu. Jautājums bija pārāk negaidīts.- Nezinu, - beidzot atbildēju. – Pēdējos gados biju par daudz nodarbināts ar dzīvi pirms nāves. Kad

nonākšu Amerikā, tad gan labprāt padomāšu par to, - piebildu, lai atgādinātu apsolītās biļetes.- Bet es neticu dzīvei pēc nāves, - viņš sacīja.Es uzelpoju. Biju ar mieru uzklausīt nelaimīgu cilvēku, bet nevēlējos diskutēt. Mani bija pārņēmis

nemiers. Lejā stāvēja kuģis.Brīdi nepazīstamais sēdēja tā, it kā snaustu vaļējām acīm. Kad ģitārists uznāca uz terases, viņš

pamodās.- Mani sauc Švarcs, - viņš teica. – Tas nav mans īstais vārds. Tas tikai rakstīts pasē. Bet esmu pie tā

pieradis, un šonakt iztiksim ar to. Vai ilgi sabijāt Francijā?- Tik ilgi, kamēr tas bija iespējams.- Vai bijāt internēts?- Kad iesākās karš. Tāpat kā visi citi.Vīrs pamāja ar galvu.- Mēs arī. Es biju laimīgs, - viņš pēkšņi noteica ātri un klusi, galvu pieliecis, lūkodamies sāņus. –

Biju ļoti laimīgs. Laimīgāks, nekā jebkad varēju iedomāties.Es pārsteigts apsviedos pret viņu. Viņš patiesi tāds neizskatījās. Pirmajā mirklī likās drīzāk

ikdienišķs, pabikls cilvēciņš.- Kad tad jūs bijāt laimīgs? – pajautāju. – Varbūt nometnē?- Pēdējā vasarā.- 1939. gadā? Francijā?- Jā. Tanī vasarā pirms kara. Vēl tagad neaptveru, kā tas viss notika. Tādēļ man par to jāparunā ar

kādu. Te es nevienu nepazīstu. Viss atkārtosies vēlreiz, kamēr stāstīšu. Tad arī pašam viss kļūs pilnīgiskaidrs. Un paliks tā. Kaut reizi man vēl vajag... – viņš aprāvās. – Jūs saprotat? – pēc brīa pavaicāja.

- Jā, - atbildēju un piesardzīgi piebildu: - To nav grūti saprast, Švarca kungs.- Nē, tas vispār nav saprotams! – pēkšņi viņš iesaucās strauji un dedzīgi. – Viņa guļ tur lejā, istabā

ar cieši aizvērtiem logiem, noēlojamā dēļu šķirstā, mirusi! Viņas vairs nav! Kurš spēj to saprast?Neviens! Ne jūs, ne es, neviens! Un, ja kāds apgalvo, ka saprot, tad tie ir meli!

Es klusēdams gaidīju, ko viņš vēl teiks. Man biei bija iznācis tā sēdēt un klausīties. Ja tev navdzimtenes, zaudējumus daudz smagāk pārciest. Nekur tev nebija atbalsta, un svešums kļuva drausmi svešs.Es to piedzīvoju Šveicē, saņemdams ziņu, ka mani vecāki Vācijā koncentrācijas nometnē sadedzināti.Man pastāvīgi bija jādomā par mātes acīm krāsns ugunīs. Tās vēl tagad vajā mani.

- Es domāju, jūs zināt, kas ir emigrantu „vīveles”, - Švarcs mierīgāk noteica.Pametu ar galvu.Viesmīlis atnesa trauku ar garnelēm. Pēkšņi jutos gaui izsalcis un atcerējos, ka neesmu kopš

pusdienas neko ēdis. Neziņā paraudzījos uz Švarcu.- Ēdiet, ēdiet vien, - viņš mudināja. – Es pagaidīšu.

Viņš pasūtīja vīnu un cigaretes. Ar skubu ēdu. Garneles bija svaigas un piparotas.- Piedodiet, - sacīju, - bet esmu stipri izsalcis.Ēdot es vēroju Švarcu. Viņš mierīgi sēdēja – bez nepacietības vai piktuma – un skatījās uz pilsētu,

kas teatrāli pletās lejā. Jutu kaut ko līdzīgu simpātijām. Viņš acīmredzot bija brīvs no neīstiem pieklājībaslikumiem un saprata: ja kāds ir izsalcis, tas var mierīgi ēst, nekļūdams nejūtīgs otra cilvēka nelaimē. Janeko nav iespējams darīt otra labā, lai izsalkušais ēd savu dienišķo maizi, kamēr viņam tā nav atņemta.Un nekad nevarēja zināt, kad tā tiks atņemta.

Aizstūmu šķīvi un paņēmu cigareti. Sen jau nebiju smēķējis. Taupīju naudu šodienas spēlei.- Man piemetās „vīveles” trīsdesmit devītā gada pavasarī, - Švarcs stāstīja. – Pēc pieciem

emigrācijas gadiem. Kur jūs bijāt trīsdesmit astotā gada rudenī?- Parīzē.- Es arī. Toreiz es kapitulēju. Tas bija Minhenes pakta priekšvakars. Baiļu agonija. Vēl gan slēpos

un aizsargājos aiz inerces, bet patiesībā gatavojos noslēgt rēķinus ar dzīvi. Ja izcelsies karš, vāciešiatnāks un mani aizvedīs. No likteņa neizbēgsi. Biju ar to samierinājies.

Pamāju ar galvu.- Tas bija pašnāvību laiks. Dīvaini, kad vācieši pēc pusotra gada tiešām ieradās, pašnāvības kļuva

retākas. – Un tad šis Minhenes pakts, - Švarcs turpināja. – Šai trīsdesmit astotā gada rudenī cilvēkampēkšņi par jaunu tika uzdāvāta dzīvība! Kļuva tik viegli ap sirdi, ka tapām neuzmanīgi. Parīzē pat kastaņasuzziedēja otrreiz, atceraties? Es kļuvu tik vieglprātīgs, ka jutos atkal kā cilvēks un diemēl tā arī uzvedos.Policija mani saņēma un ietupināja uz četrām nedēļām par atkārtotu ieceļošanu bez atļaujas. Pēc tamsākās vecā spēle: pie Bāzeles mani izraidīja aiz robeas, no Šveices atsūtīja atpakaļ, franči citā vietā atkalizraidīja, ieslodzīja... Jūs jau zināt šo šaha spēli ar cilvēkiem...

- Zinu. Ziemu tas nebija nekāds joks. Vislabākie cietumi bija Šveicē. Silti kā viesnīcas.Es atkal ķēros pie ēšanas. Nepatīkamām atmiņām piemita kaut kas labs: tās atgādināja, ka esi bijis

laimīgs, ja arī pirms mirkļa vēl domāji, ka tāds neesi. Laimīgam būt ir relatīvs jēdziens. Kurš to apjautis,reti jūtas glui nelaimīgs.

Es jutos laimīgs Šveices cietumos, tāpēc ka tie nebija vācu cietumi. Tagad man iepretī sēdējacilvēks, kurš apgalvoja, ka bijis laimīgs, kaut arī Lisabonā, piesmakušā istabā, stāvēja dēļu šķirsts.

- Pēdējo reizi palaiot brīvībā, man piedraudēja ar izdošanu Vācijai, ja vēlreiz notveršot bezdokumentiem, - Švarcs stāstīja. – Tie bija tikai draudi, bet mani tie pārbiedēja. Es apsvēru, ko iesākt, jatiešām tas notiktu. Tad naktīs sāka rādīties murgi, ka jau atrodos tur un esesieši man seko pa pēdām. Šiemurgi rādījās tik biei, ka baidījos vispār iemigt. Vai jums tā ir gadījies?

- Es par to varētu uzrakstīt veselu doktora disertāciju, - atbildēju. – Diemēl – jā.- Kādunakt sapņoju, ka esmu Osnabrikā, pilsētā, kur tiku dzīvojis un kur palika mana sieva. Stāvēju

viņas istabā un redzēju, ka viņa slima. Viņa bija ļoti vāja un raudāja. Iztrūcies pamodos no murga. Vairāknekā piecus gadus nebiju viņu redzējis, nebiju arī neko dzirdējis par viņu. Nerakstīju viņai, baidīdamies,ka viņu izseko. Pirms manas bēgšanas viņa apsolīja, ka pieprasīs šķiršanos. Tas pasargātu viņu nodaādiem sareģījumiem. Vairākus gadus arī domāju, ka viņa to izdarījusi.

Švarcs apklusa. Es viņam nejautāju, kādēļ viņam vajadzējis atstāt Vāciju. Iemeslu jau netrūka.Neviens no tiem nebija interesants, jo visi nozīmēja kādu netaisnību. Būt upurim nav interesanti. Viņšvarēja būt ebrejs vai piederējis pie kādas pastāvošam reīmam naidīgas politiskas partijas, vai arī viņambija ienaidnieki, kas pēkšņi kļuvuši ietekmīgas personas, - tādu iemeslu ir vai cik, lai Vācijā cilvēkuiegrūstu koncentrācijas nometnē vai nobendētu.

- Man izdevās atkal atgriezties Parīzē, - Švarcs sacīja. – Tomēr murgi neatstājās. Tie rādījās atkal unatkal. Ap šo laiku sabruka arī Minhenes pakta ilūzijas. Pavasarī kļuva skaidrs, ka karš ir neizbēgams. Tasbija saoams, kā sao ugunsgrēku jau ilgi pirms tā ieraudzīšanas. Vienīgi starptautiskā diplomātija turējaciet acis un sapņoja par otro vai trešo Minheni, par visu ko citu, tikai ne par karu. Nekad nav bijis tik

daudz ticības brīnumam kā mūsu laikā, kad nekādi brīnumi vairs nenotiek.- Reizēm tie tomēr vēl gadās, - es iebildu. – Citādi mēs vairs nebūtu starp dzīvajiem.Švarcs pamāja ar galvu.- Jums taisnība. Privātie brīnumi. Pats esmu tādu pieredzējis. Tas iesākās Parīzē. Pēkšņi es mantoju

derīgu pasi. Tā ir tā pase, kurā ierakstīts Švarca vārds. Tā piederēja kādam austrietim, ar kuru biei tikosCafé de la Rose. Šis cilvēks nomira un atstāja man mantojumā savu pasi un naudu. Parīzē viņš bijaieradies tikai pirms trim mēnešiem. Iepazinos ar viņu Luvrā – aplūkojot impresionistu gleznas. Tolaik estur pavadīju daudzas pēcpusdienas, meklēdams mierinājumu. Lūkojoties šajās saules pielietajās, rāmajāsainavās, šķita neticami, ka divkājainās būtnes, kas spēj kaut ko tādu radīt, tanī pašā laikā var perinātslepkavīgu karu, - šī ilūzija uz pāris stundām mazliet pazemināja asinsspiedienu.

Tas cilvēks ar Švarca uzvārdu pasē biei sēdēja pie Monē gleznotajām ūdensrozēm un katedrālēm.Mēs aizsākām sarunu, un viņš man pastāstīja, ka pēc tam, kad fašisti Austrijā sagrābuši varu, viņampalaimējies izbēgt, atstājot tur visu savu bagātību. Viņam piederējusi impresionistu gleznu kolekcija, tokonfiscējusi valsts. Viņš nenoēlojot. Kamēr šīs gleznas atradīšoties kādā muzejā, varēšot aplūkot tās kāsavējās, viņš sacīja, turklāt neraizējoties par ugunsgrēkiem vai zādzībām. Bez tam Francijas muzejos esotsavāktas daudz vērtīgākas gleznas, nekā viņam jebkad piederējušas. Agrāk viņš bijis saistīts ar savunelielo kolekciju kā tēvs ar ģimeni, kura pienākums dot savējai priekšroku. Tagad viņam piederot visasgleznas publiskajās krātuvēs un nemaz nevajagot par tām rūpēties.

Viņš bija dīvains cilvēks – kluss, bikls un saulainas dabas, par spīti visam, kas pārdzīvots. Viņšgandrīz nemaz nedrīkstējis ņemt līdzi naudu, bet viņam izdevies paglābt daļu vecu pastmarku. Markasvieglāk paslēpt nekā dimantus. Ar dimantiem var iziet slikti, ja tie noglabāti apavos un pašu ved uznopratināšanu. Tos arī grūti pārdot bez garas iztaujāšanas un lieliem zaudējumiem. Pastmarkas domātaskolekcionāriem. Un kolekcionāri daudz neizvaicā.

- Kā viņš tās izvedis? – es pajautāju ar profesionālu emigranta ziņkāri.- Viņš paņēmis vecas, nevainīgas vēstules un paslēpis markas starp oderējumu un aploksni.

Muitnieki pārbaudījuši vēstules, nevis aploksnes.- Labi izdomāts, - atzinīgi noteicu.- Bez tam viņš paņēmis līdzi divus nelielus Engra portretus. Zīmuļa tehnikā. Iestiprinājis tos platos

paspartū un bezgaumīgos, apzeltītos rāmjos, apgalvodams, ka tie ir viņa vecāku portreti. Bet aiz paspartūpaslēpis vēl divus Degā zīmējumus.

- Labi izdomāts, - es atkārtoju.- Aprīlī viņam uznāca sirdslēkme, un viņš man iedeva savu pasi, atlikušās markas un zīmējumus.

Iedeva arī marku uzpircēju adreses. Kad otrā rītā viņu apraudzīju, viņš gulēja gultā miris; es viņu gandrīzvairs nepazinu, tik ļoti viņu bija pārvērtis miers. Paņēmu naudu, kas viņam vēl bija palikusi, vienuuzvalku un mazliet veļas. Iepriekšējā vakarā viņš pats man ieteica tā rīkoties: lai labāk viss tiek likteņabiedram, nevis saimniekam.

- Vai tajā pasē jūs kaut ko mainījāt? – pajautāju.- Vienīgi fotogrāfiju un dzimšanas gadu. Švarcs bija divdesmit piecus gadus vecāks par mani. Vārds

viņam bija tāds pats kā man.- Kas to izdarīja? Brinners?- Kāds minhenietis.- Tas būs bijis Brinners, pasu doktors. Viņš bija īsts lietpratējs.Brinners bija pazīstams ar saviem nevainojamiem labojumiem. Viņš ne vienam vien izlīdzēja, bet

pašam nebija nekādu dokumentu, kad tika saņemts, jo bija māņticīgs; viņš gribēja būt godīgs un labdarīgs,ticēdams, ka viņam nekas nenotiks, kamēr savu māku neizlietos pats savā labā. Pirms emigrācijas viņamMinhenē piederējusi neliela spiestuve.

- Kur viņš ir tagad? – pavaicāju.

- Vai Lisabonā viņa nav?To es nezināju. Iespējams tas bija, ja vien viņš vēl atrastos starp dzīvajiem.- Jutos tik dīvaini, ka nu man bija pase, - Švarcs Otrais teica. – Neuzdrīkstējos to lietot. Tāpat

pagāja daas dienas, kamēr pieradu pie jaunā vārda. Es pastāvīgi to atkārtoju pie sevis. Staigāju paElizejas laukiem, murminādams savu uzvārdu un jaunos dzimšanas datus. Sēdēju muzejā iepretī Renuāragleznām un – viens būdams – čukstēju iedomātu dialogu; skarbi uzsaucu: „Švarc!” – un tūlīt pielēcu kājās,atsaukdamies: „Te es esmu!” Vai arī nošņācu: „Kā sauc!” – un tūlīt automātiski nobēru: „Jozefs Švarcs,dzimis Vīnes Neištatē 1898. gada 22. jūnijā.” Pat vakarā pirms gulētiešanas trenējos. Baidījos, ka naktīkādreiz, policista uzmodināts, pusmiegā pateikšu kaut ko aplam. Gribēju aizmirst savu agrāko vārdu. Irliela atšķirība, vai tev nav nemaz pases vai ir pase ar svešu vārdu. Sveša pase bija pat bīstamāka.

Es pārdevu abus Engra zīmējumus. Saņēmu par tiem mazāk, nekā gaidīju, tomēr pēkšņi man bijanauda, daudz naudas, kādu sen nebiju turējis rokās.

Tad kādunakt man iešāvās prātā doma, no kuras pēc tam vairs netiku vaļā. Vai ar šo pasi es nevarētudoties uz Vāciju? Tā bija gandrīz legāla; un kāpēc lai tā liktos aizdomīga uz robeas? Tad atkal redzētusievu. Beidzot vairs nebūtu jābaiļojas par viņas likteni. Es varētu...

Švarcs palūkojās manī.- Jums droši vien tas nav nekas svešs. Emigrantu „vīveles” vistīrākajā veidā. Spazmas kuņģī, rīklē,

aiz acu āboliem. Tas, ko visnotaļ piecus gadus esi pūlējies iemīt zemē, mēģinājis aizmirst, sargājies kā nomēra, ceļas atkal augšā: nāvējošās atmiņas, emigranta dvēseles vēzis!

Mēģināju no tā paglābties. Gāju kā agrāk pie miera un klusuma gleznām, pie Sisleja un Pisaro, unRenuāra, stundām ilgi sēdēju muzejā – taču tagad iedarbība bija pretēja. Gleznas vairs nenomierināja, tāssauca, aicināja, uzurdīja atmiņas – par zemi, ko vēl nav pārvērtusi tuksnesī brūnā spitālība, par vakariemmazās ieliņās, kur ogu mūriem pāri noliecas ceriņi, par vecās pilsētas zeltainajiem mijkrēšļiem, parzaļajiem baznīcu torņiem, kam apkārt lidinās bezdelīgas, un – par manu sievu.

Esmu ikdienišķs cilvēks, un man nav nekādu sevišķu īpašību. Es nodzīvoju ar sievu četrus gadus, kājau mēdz dzīvot: bez strīdiem, patīkami, bet arī bez lielām kaislībām. Pēc pirmajiem mēnešiem mumsiesākās tas, ko dēvē par laimīgu laulību, - attiecības starp diviem cilvēkiem, kuri pieņem, ka savstarpējacieņa ir pamats mājīgai kopdzīvei. Mēs nejutām, ka mums trūktu sapņu. Tā vismaz šķita man. Mēs bijāmprātīgi cilvēki. Bijām sirsnīgi viens pret otru.

Tagad viss bija mainījies. Es sevi apsūdzēju, ka esmu dzīvojis tādu allaīgu laulību. Biju visupalaidis garām. Kādēļ es dzīvoju? Ko darīju tagad? Es bēguļoju un veģetēju. Cik ilgi tas vēl turpināsies?Un kā beigsies? Iesāksies karš, un Vācija uzvarēs. Tā bija vienīgā zeme, kura apbruņojusies līdz zobiem.Kas tad notiks? Kur lai ielienu, lai paglābtu dzīvību? Kurā nometnē nāksies nobeigties badā? Un, ja manlaimēsies, pie kura mūra mani piebeigs ar šāvienu pakausī?

Pase, kurai vajadzēja dot man mieru, dzina izmisumā. Es skraidīju pa ielām, līdz nogurumā kritu vaino kājām; taču nespēju gulēt, un, kad aizmigu, murgi atkal uzrāva augšā. Es redzēju sievu gestapo pagrabā,dzirdēju viņu saucam palīgā tepat no viesnīcas pagalma puses; un kādudien, ieejot Café de la Rose, manlikās, ka spogulī, kurš karājās iešķērsu pret durvīm, redzu viņas seju; viņa uz mirkli pievērsās man – bāla,acīs tāds bezcerīgums – un atkal pazuda. Parādība bija tik skaidra, ka nodomāju: viņa ir te, - un ašiiesteidzos otrā zālē. Kā vienmēr, šī zāle bija ļauu pilna, taču viņas tur nebija.

Vairākas dienas mani vajāja uzmācīga doma: viņa arī emigrējusi un meklē mani. Simtiem reiuredzēju viņu nogrieamies ap ielas stūri vai sēam uz sola Luksemburgas dārzā, bet, kad piegāju klāt, manpretī pavērās glui sveša, izbrīnījusies seja; viņa šķērsoja Konkordijas laukumu – tieši pirms automobiļustraume rāvās uz priekšu, un šoreiz tā tiešām bija viņa – viņas gaita, pleci, man pat likās, ka pazīstu tērpu,bet, kad satiksmes regulētājs beidzot apturēja automašīnu virteni un varēju steigties viņai pakaļ, viņa bijanozudusi, ierauta metro melnajā rīklē – kad nonācu lejā uz perona, tumsā ieraudzīju vairs tikai izsmējīgimirkšķinām aizejošā vilciena aizmugurējās sarkanās ugunis.

Es visu izstāstīju kādam paziņam. Viņš saucās Lēzers un agrāk bijis Breslavas ārsts, bet tagadtirgojās ar zeķēm. Lēzers mani brīdināja no vientulības.

„Atrodiet sev kādu sievieti,” viņš sacīja.Tas nelīdzēja. Jūs zināt šīs attiecības aiz nepieciešamības, aiz vientulības, aiz bailēm, meklējot

patvērumu pie mazas drusciņas maiguma, pie kādas balss, pie siltas miesas, - un pamošanos noēlojamātelpā svešā zemē, it kā būtu nokritis no mākoņiem, un tad sāja pateicība par līdzās izjusto dzīvo elpu – betvai to var salīdzināt ar iztēles neprātu, kurš izsūc tavas asinis un liek rītā pamosties kā paģirās, it kā tubūtu pieķēris sevi nelādzīgā darbā?

Tas, ko tagad stāstu, var izklausīties kā pretrunīgas blēņas; tolaik tā nebija. No visām izcīņām allapalika viena: man jātiek atpakaļ. Vēlreiz jāredz sieva. Var jau būt, ka viņa sen dzīvo ar citu. Vienalga.Man viņa bija jāredz. Tāda likās mana loģika.

Jo dienas jo vairāk baumoja par gaidāmo karu. Ikviens redzēja, ka Hitlers tūlīt uz vietas lauza savusolījumu ieņemt tikai Sudetiju, bet ne visu Čehoslovakiju; tagad tas turpinājās Polijā. Karš tuvojās.Francijas un Anglijas savienība ar Poliju nepieļāva neko citu. Tas nebija vairs mēnešu, tas bija daunedēļu jautājums. Arī man. Arī manai dzīvei. Vajadzēja izšķirties. Es to darīju. Izlēmu doties atpakaļ uzVāciju. Pēc tam lai notiek kas notikdams. Biju gatavs uz visu. Ja iesāksies karš, tā vai tā būšu pagalam.Tikpat labi varēju spert neprātīgo soli.

Pēdējās dienās mani pārņēma dīvaina jautrība. Bija maijs, un dobēs pie Apaļā laukuma ziedējatulpes visvisādās krāsās. Agrīnajiem novakariem jau bija impresionistu sudrabainā gaisma, zilganās ēnasun augstās, gaiši zaļganās debesis aiz tikko iedegušos gāzes laternu aukstā spīduma un trauksmainajām,sarkanajām gaismas reklāmu lentēm virs laikrakstu redakciju jumtiem, kuras vēstīja kara tuvošanosikvienam, kas vien gribēja saprast šo rakstu nozīmi.

Vispirms aizbraucu uz Šveici. Gribēju izmēģināt savu pasi drošākā zemē, pirms varētu uz topaļauties. Franču muitas ierēdņi pasi vienaldzīgi atdeva man atpakaļ: to es arī biju gaidījis. Izceļošana irapgrūtināta vienīgi zemēs, kur valda diktatūra. Tomēr, kad pienāca Šveices ierēdnis, jutu, ka manī kautkas sarāvās. Es gan sēdēju pavisam mierīgi, taču man likās, ka manu plaušu maliņas nodreb, kā reizumisbezvēja laikā kokam kāda lapa pēkšņi sāk aši jo aši trīsuļot.

Ierēdnis apskatīja pasi. Tas bija dūšīgs, plecīgs vīrs un oda pēc pīpes dūmiem. Stāvēdams kupejā,viņš aizēnoja logu, un mirkli man uznāca bailes, ka viņš noslēdz debesis un logu, - it kā kupeja jau būtupārvērtusies cietuma kamerā. Tad viņš jau sniedza atpakaļ manu pasi.

- Jūs to aizmirsāt apzīmogot, - atvieglojuma uzplūdā neviļus izmetu.Ierēdnis pasmaidīja.- Es vēl to zīmogošu. Tas jums tik svarīgi?- Nē jau. Tikai sava veida suvenīrs.Viņš iespieda pasē zīmogu un aizgāja. Es iekodu lūpā. Cik nervozs biju kļuvis! Tad iekrita prātā, ka

pase ar zīmogu jau izskatās tāda kā īstāka.

Šveicē es veselu dienu pavadīju, apsvērdams, vai arī uz Vāciju nebraukt ar vilcienu; taču manpietrūka drosmes. Es nezināju, vai pārbraucēji no ārzemēm, sevišķi bijušās Austrijas pilsoņi, netiek īpašikontrolēti. Iespējams, ka tā nebūtu; tomēr es izlēmu pāriet robeu slepeni.

Cīrihē, tāpat kā agrāk, vispirms devos uz galveno pastu. Pie lodziņa, kur izsniedza sūtījumus uzpieprasījumu, visbieāk satika pazīstamus emigrantus – bez uzturēšanās atļaujām kā es pats -, no kuriemvarēja uzzināt jaunākos notikumus. No turienes devos uz Greifa kafejnīcu – ar Café de la Rose tā nebijapat salīdzināma. Sastapu daudzus robeas pārgājējus, tikai nevienu, kurš īsti zinātu pārejas uz Vāciju. Tasbija saprotams. Kurš, izņemot mani, gribēja doties uz turieni? Es ievēroju, kā uz mani noskatās; atskārtuši,ka esmu to cieši nolēmis, viņi atrāvās no manis. Tas, kurš gribēja atgriezties, varēja būt pārbēdzējs,nacistu reīma piekritējs. Ko no tāda gaidīt? Kuru viņš nodos? Ko nodos?

Pēkšņi biju palicis viens. No manis vairījās, kā vairās no slepkavas. Es arī neko nevarējupaskaidrot; man pašam lāgiem sametās karsti, iedomājot, kas mani sagaida; bet kā es būtu varējis toizskaidrot citiem, lai viņi to aptvertu?

Trešās dienas rītā pulksten sešos ieradās policija un uzrāva mani no gultas. Sīki iztaujāja. Es tūlītaptvēru, ka policiju uzrīdījis kāds mans paziņa. Pasi neuzticīgi apskatīja un mani pašu aizveda uznopratināšanu. Par laimi, pase bija apzīmogota Šveices muitā. Es varēju pierādīt, ka esmu iebraucislegāli un uzturējies šajā zemē tikai trīs dienas.

Labi atceros to agro rītu, kad kopā ar policijas ierēdni gāju cauri pilsētai. Bija skaidra diena, unpilsētas torņi un jumti pret debesīm iezīmējās asi kā no metāla izgriezti. No ceptuves nāca siltas maizessmara, kā solīdama mierinājumu visai pasaulei. Vai esat to kādreiz izjutis?

Es pamāju ar galvu.- Pasaule cilvēkam nekad nešķiet tik skaista kā mirklī, kad viņš tiek ieslodzīts. Pirms viņam tā

jāatstāj. Kaut vienmēr to varētu izjust tādu! Varbūt mums par maz laika tam. Par maz miera.Švarcs papurināja galvu.- Ar mieru šai sajūtai nav nekāda sakara. Tā man radusies tāpat vien.- Vai jūs varējāt šo izjūtu saglabāt? – es pajautāju.- Nezinu, - Švarcs lēni atbildēja. – Tas jau ir tas, kas man jāizdibina. Tas ir izslīdējis no rokām –

varbūt tāpēc, ka neesmu to pietiekami cieši turējis? Vai tagad to iespētu atgūt un paturēt uz visiemlaikiem? Tagad, kad tas vairs nemainās? Vai nav tā, ka nevar paturēt to, kas nemitīgi mainās? Un vai tasnepaliek uz vietas tikai tad, kad tā vairs nav un tas nevar vairs mainīties? Vai tikai tad tas pieder mums?

Viņa acis bija cieši pievērstas man. Tā bija pirmā reize, kad viņš īsti mani uzlūkoja. Zīlītes bijapaplašinātas. Fanātiķis vai arī jukušais, es pēkšņi nodomāju.

- Nekad neesmu to zinājis, - es atteicu. – Bet vai to nevēlas ikviens? Paturēt to, kas nav vairspaturams? Un pamest to, kas no mums neatstājas?

Pie blakusgaldiņa piecēlās sieviete vakartērpā. Viņa raudzījās pāri terasei uz pilsētu un ostu lejā.- Darling, kāpēc mums jābrauc atpakaļ? – viņa teica vīrietim baltajā smokingā. – Kaut mēs varētu

palikt te! Man nav nekāda prieka atgriezties Amerikā.

2 - Cīrihes policija mani aizturēja tikai vienu dienu, - Švarcs turpināja. – Bet tā man bija grūta diena.

Baidījos, ka pasi pārbaudīs. Pietiktu vienas tālruņa sarunas ar Vīni; tāpat samainītos datus speciālistsviegli varētu atklāt.

Pēcpusdienā nomierinājos. Lai notiek kas notikdams, es to uzlūkoju kā dieva gribu. Kā būs, tā būs. Jamani ietupinās, tad nemēģināšu nokļūt Vācijā. Tomēr vakarā mani atbrīvoja ar stingru noteikumunekavējoties atstāt Šveici.

Es izlēmu doties caur Austriju. Turienes robeu aptuveni zināju, un tā droši vien nebija tik stingriapsargāta kā Vācijas robea. Kāpēc gan vispār tām jābūt stingri apsargātām? Kurš gan gribētu dzīties uzturieni? Drīzāk jādomā, ka daudzi gribēja izkļūt laukā no turienes.

Braucu uz Oberrītu, lai no turienes mēģinātu tikt pāri robeai. Visprātīgāk būtu nogaidīt lietainu dienu,bet divas dienas pieturējās skaidrs laiks. Trešajā naktī devos ceļā, lai mana uzkavēšanās neliktosaizdomīga.

Tā bija zvaigņota nakts. Tik rēna, ka likās – dzirdu dīgstošās zāles visklusākos čukstus. Jūs zināt, kabriesmās cilvēks iegūst pavisam citu redzi – ne tik asu, fokusā, bet daudz plašāku, ar visu ķermeni, visaāda kļūst redzīga, sevišķi naktīs. Tad liekas tā, it kā pat trokšņus varētu saredzēt, tik jutīga kļūst āda, reizēredzīga un dzirdīga. Tu paver muti un klausies, un arī mute kļūst redzīga un dzirdīga.

Es nekad neaizmirsīšu šo nakti. Pilnīgi apzinājos sevi, visi mani maņu orgāni bija saspringti un

modri, biju sagatavojies uz visu, tomēr baiļu nejutu. Man likās, it kā es ietu pa augstu tiltu no viena savasdzīves krasta uz otru, un zināju, ka šis tilts aiz manis sairs un uzgaisīs kā sudrabaina dūmaka un nekadnevarēšu atgriezties atpakaļ. Es pārgāju no prāta skaidrības pretī jūtām, no drošības – nezināmā dēkā, noracionālās pasaules – sapnī. Biju absolūti viens, taču šoreiz vientulība nebija mokoša; tai piemita kaut kasnoslēpumains.

Nonācu pie Reinas, kura šajā vietā vēl tikai aizsākas un nav pārāk plata. Izģērbos un mantas sasējusainītī, lai varētu turēt virs galvas. Pārņēma savāda sajūta, kailam iegremdējoties ūdenī. Tas bija melns,ļoti dzestrs un svešs, kā kad es ienirtu Lētas upē, lai dzertu aizmirstību. Arī tas, ka bija jātiek tai pāri gluikailam, likās simboliski, it kā es visu atstātu aiz sevis viņā krastā.

Es noslaucījos un meklēju tālāk savu ceļu. Ejot garām kādam ciemam, izdzirdu ierejamies suni. Īstinezināju, kā stiepjas robea, tāpēc turējos pie lielceļa, kurš veda gar meiņu. Ilgu laiku nesastapu nevienucilvēku. Es gāju un gāju līdz rīta gaismai. Pēkšņi nokrita stipra rasa – un lauces malā es ieraudzīju stirnu.

Gāju tālāk, līdz izdzirdu braucam pirmos zemnieku pajūgus. Tad pavirzījos nostāk no ceļa unpaslēpos. Negribēju modināt aizdomas, nākdams tik agrā rītā no robeas puses. Pēc kāda laika redzēju, kāgarām pa lielceļu ar divriteņiem aizbrauca divi muitnieki. Pazinu viņu mundierus. Es atrados Austrijā.Tolaik Austrija jau kopš gada skaitījās pievienota Vācijai.

Sieviete vakartērpā ar savu pavadoni atstāja terasi. Viņai bija brūni jo brūni pleci, un viņa likāsgarāka par vīrieti līdzās. Arī pāris citu tūristu lēnām aizgrīļoja lejup pa kāpnēm. Visi viņi gāja kā cilvēki,kas nekad nav vajāti. Viņi ne reizi neatskatījās atpakaļ.

- Man bija līdzi sviestmaizes, - Švarcs stāstīja, - un es atradu strautu, kur padzerties. Dienas vidūdevos tālāk. Mans mērķis bija Feldkirhes ciemats, zināju, ka vasarās atvaļinājuma laikā to apmeklēatpūtnieki. Cerēju, ka tur neduršos tā acīs. Un tur bija dzelzceļa pietura. Es sasniedzu ciematu. Ar pirmovilcienu nolēmu aizbraukt no pierobeas, lai ātrāk tiktu prom no bīstamās zonas. Ejot iekšā kupejā,ieraudzīju divus SA triecienniekus uniformās.

Domāju, ka mans treniņš ar Eiropas policistiem šinī brīdī gaui noderēja, citādi laikam gan būtuatsprādzis atpakaļ. Es apsēdos kupejas stūrī līdzās vīrietim impregnētajā rupjvilnas apģērbā; viņam bijašautene.

Pēc pieciem gadiem tā bija pirmā saskare ar visu, kas manī izraisīja pretīgumu. Aizgājušajās nedēļāsto biei centos iztēloties, bet īstenībā viss notika citādi. Reaģēja nevis galva, bet ķermenis; kuņģispārvērtās akmenī, mute kļuva par rīvi.

Mednieks un abi SA vīri trina mēles ap kādu Pfundnera atraitni. Viņa rādījās varen sprauna, jo tietrīs uzskaitīja vairākus viņas mīļākos. Tad ķērās pie ēšanas. Viņiem līdzi bija šķiņķa maizes.

„Uz kurieni tad braukdami, kaimiņkungs?” mednieks man noprasīja.„Atpakaļ, uz Bregenci,” atbildēju.„Jūs te iebraucējs?”„Jā, esmu atvaļinājumā.”„Un no kuras puses esat?”Mirkli vilcinājos ar atbildi. Ja minētu Vīni, kā rakstīts pasē, tiem trim varbūt liktos aizdomīgi, ka

nerunāju mīkstajā vīniešu dialektā.”„No Hannoveres,” sacīju. „Dzīvoju tur jau kādus trīsdesmit gadus.”„Hannovere! Tad nu gan gauām tālu.”„Tā jau ir. Bet atvaļinājuma laikā negribas tupēt mājās.”Mednieks iesmējās.„Pareizi gan. Jauku laiku esat notrāpījis!”Sajutu, ka krekls man līp pie miesas.„Jauku, jā,” piekritu, „tikai karstu gan, glui kā pašā vasaras svelmē.”

Tie trīs atkal ņēmās apmēļot Pfundnera atraitni. Pēc pāris piestātnēm viņi izkāpa – un es palikukupejā viens.

Vilciens tagad brauca pa vienu no skaistākajiem Eiropas apvidiem, taču es visai maz no tā redzēju.Pēkšņi man uznāca neizturama noēla, bailes, izmisums. Es glui vienkārši vairs nesapratu, kādēļ bijupārgājis robeu. Nekustēdamies sēdēju savā kaktā un blenzu pa logu. Es pats tīšuprāt biju ielīdis lamatās.Desmitiem reiu grasījos izkāpt, lai mēģinātu nakti atgriezties Šveicē.

Es neizkāpu. Kreisā roka turēja kabatā krampjaini saņaugtu mirušā Švarca pasi, it kā no tās manvarētu pieplūst spēki. Teicu sev, ka tagad jau vienalga, cik ilgi uzturos robejoslā, taču jutīšos vēl drošāk,ja došos dziļāk zemes vidienē. Nolēmu braukt cauru nakti. Vilcienā dokumentus prasa retāk nekā viesnīcā.

Panikā cilvēkam liekas, ka visi starmeši vērsti tikai uz viņu un pasaulei tik vien ir darāmā kā dzītviņam pēdas. Tad liekas, ka ikviena ķermeņa šūna gribētu kļūt neatkarīga un darboties patstāvīgi; kājastrīcin trīc, rokas kāro tikai aizsargāties un sist, un pat lūpas vairs tikai dreb un aiztur nesavaldīgukliedzienu.

Aizvēru acis. Tiklīdz kupejā paliku viens, kārdinājums ļauties panikai kļuva lielāks. Taču arī zināju,ka ikviens centimetrs padevības kļūtu par metru patiesu briesmu brīdī. Ieskaidroju sev, ka neviens maninemeklē, ka varas iestādēm esmu tikpat neinteresants kā smilšu sauja tuksnesī un nekādu noziegumuneesmu izdarījis. Protams, tā tas arī bija. Es arī neko neatšķīros no apkārtējiem ļaudīm. Gaišmatainaisārietis ir nacistu leģenda, nevis īstenība. Paskatieties tikai uz Hitleru, Gebelsu, Hesi un pārējiem varasvīriem – viņiem visiem nāktos pastāvīgi dokumentāri pierādīt pašiem savas ilūzijas.

Pirmoreiz atstāju dzelzceļa stacijas patvērumu Minhenē un piespiedu sevi kādu stundiņu pastaigāt paielām. Šo pilsētu es nepazinu un biju drošs, ka arī mani neviens nepazīs. Iegāju paēst Franciskāņu aluspagrabā. Lokāls bija pilns. Sēdēju pie galdiņa viens un ieklausījos. Pēc pāris minūtēm pie manis piemetāsresns, nosvīdis vīrs. Viņš pasūtīja alu ar vēršgaļu un šķirstīja avīzi. Līdz šim es vēl nebiju paņēmis rokāvācu avīzes, nu nopirku divas. Kur tie gadi, kad lasīju vācu valodā, un vēl arvien nevarēju pierast, ka visiap mani runā vāciski.

Avīu ievadraksti bija šaušalīgi. Tie bija melīgi, asinskāri, uzpūtīgi. Visa pasaule ārpus Vācijasrobeām tajos rādījās deģenerēta, ļaunprātīga, stulba, derīga vienīgi tam, lai to pārņemtu Vācija. Abilaikraksti nebija nekādas nieka lapeles, agrāk tiem bija skanīgs vārds. Ne vien to saturs, arī stils bijaneticami mainījies.

Es pavēroju avīlasītāju sev līdzās. Viņš ēda, dzēra un lasīja ar baudu. Pavēros apkārt. Nemanīju, kajelkāds lasītājs justu pretīgumu; viņi bija pieraduši pie savas dienišķās garīgās barības tāpat kā pie alus.

Lasīju tālāk, līdz sīkajā hronikā uzdūros kādai ziņai par Osnabriku. Klaidu ielā bija nodegusi kādamāja. Domās redzēju šo ielu. Ja pārgāja pāri valnim līdz sargvārtiem, sākās Klaidu iela, kas veda ārā nopilsētas. Es salocīju avīzi. Pēkšņi jutos vientuļāks nekā jebkad aiz Vācijas robeām.

Pamazām pieradu, ka liels satraukums pastāvīgi mainījās ar dziļu apātiju. Apradu arī ar to, ka šķitosdrošāk nekā līdz šim. Briesmas kļūtu lielākas, ja tuvotos Osnabrikai, to es zināju. Tur bija ļaudis, kasmani agrāk pazinuši.

Nopirku lētu čemodānu, mazliet veļas un īsam ceļojumam nepieciešamos sīkumus, lai viesnīcānedurtos acīs. Tad braucu tālāk. Es vēl nezināju, kā satikšos ar sievu, un ik stundu mainīju savus plānus.Vajadzēja paļauties uz nejaušību; es pat nezināju, vai viņa, tāpat kā viņas radinieki, nav kļuvusi par reīmapiekritēju un apprecējusies ar citu. Pārlasījis avīzes, vairs nejutos tik drošs: daam labam nevajadzētudaudz, lai noticētu lasītajam, īpaši tad, ja nebija iespējas salīdzināt. Ārzemju laikraksti Vācijā bijapakļauti stingrai cenzūrai.

Minsterē apmetos vidusmēra viesnīcā. Nejaudāju naktis pastāvīgi palikt nomodā un dienu kaut kurnosnaust. Vajadzēja riskēt, ka no kādas viesnīcas mani pieteiks policijā. Jūs pazīstat Minsteri?

- Ļoti maz, - atbildēju. – Vai tā nav veclaicīga pilsētiņa ar daudzām baznīcām, kur ticis noslēgts

Vestfāles miers?Švarcs pameta ar galvu.- Jā, Minsterē un Osnabrikā 1648. gadā. Pēc Trīsdesmitgadu kara. Kas zina, cik ilgi vilksies

tagadējais karš?- Ja tā ies tālāk, tad ilgi ne. Vāciešiem pietika četru nedēļu, lai okupētu Franciju.Pienāca viesmīlis un paziņoja, ka lokāls tikšot slēgts. Mēs esot pēdējie viesi.- Vai nav vēl kāds cits lokāls, kas būtu vaļā? – Švarcs pajautāja.Viesmīlis paskaidroja, ka Lisabona neesot pilsēta, kur daudz nododas nakts dzīvei. Kad Švarcs

viņam iedeva dzeramnaudu, viņš atcerējās kādu slepenu lokālu. Tas esot krievu naktsklubs.- Dikti elegants, - viņš vēl piemetināja.- Vai mūs tur ielaidīs? – es pavaicāju.- Protams, mans kungs. Es tikai gribu teikt, ka tur elegantas sievietes. Visu tautību. Arī vācietes.- Cik ilgi tas klubs atvērts?- Cik ilgi ir viesi. Ap šo laiku tur vienmēr pilns. Daudz arī vāciešu tagad, kungs.- Kādi vācieši?- Nu tā, vācieši.- Naudīgi?- Zināms, naudīgi gan, - viesmīlis smējās. – Lokāls nav no lētajiem. Toties dikti jautrs. Sakiet, ka jūs

sūta Manuels no tejienes. Vairāk nekas tad nebūs jāskaidro.- Vai tad kas jāskaidro?- Nekas. Portjē ierakstīs jūs ar izdomātiem vārdiem kluba biedros. Tikai tāda formalitāte.- Labi.Švarcs samaksāja rēķinu. Mēs lēnām gājām lejup pa kāpņaino ielu. Palsenās mājas gulēja,

atspiedušās cita pie citas. No logiem bija dzirdamas tādu ļauu nopūtas, krācieni un elpa, kuri nepazīstraizes pasu dēļ. Soļi skanēja dobjāk nekā dienā.

- Gaisma, - Švarcs ierunājās. – Vai tā nepārsteidz arī jūs?- Jā. Mēs vēl esam pieraduši pie aptumšotās Eiropas. Te visu laiku jādomā – kāds aizmirsis to

izslēgt un kuru katru brīdi var sākties uzlidojums.Švarcs apstājās.- Uguns mums dāvāta par to, ka mūsos ir kaut kas no dieviem, - viņš pēkšņi patētiski noteica. – Un

tagad to apslēpjam, jo mēs to dieva mazumiņu sevī nonāvējam.- Cik man zināms par šo teiksmu, uguns vis netika mums dāvināta, bet Prometejs to nozaga, - es

iebildu. – Par to dievi viņu apbalvoja ar hronisku aknu cirozi. Tas, man šķiet, arī labāk atbilst mūsuraksturam.

Švarcs uzmeta man skatienu.- Esmu sen pārstājis ironizēt. Un arī baidīties no skaļiem vārdiem. Kad cilvēks ironizē un baidās,

viņš cenšas lietas padarīt sīkākas, nekā tās ir.- Iespējams, - atbildēju. – Bet vai mūīgi vajag raudzīties uz neiespējamo un daudzināt: tas nav

sasniedzams? Vai nav labāk to padarīt sīkāku un līdz ar to ielaist cerības stariņu?- Jums taisnība. Piedodiet man! Aizmirsu, ka esat bēglis. Kuram gan ir laiks domāt par proporcijām?- Vai tad jūs arī neesat bēglis?Švarcs papurināja galvu.- Vairs ne. Es došos otrreiz atpakaļ.- Uz kurieni? – es brīnījos. Nespēju ticēt, ka viņš vēlreiz gribētu atgriezties Vācijā.- Atpakaļ, - viņš atteica. – Es jums vēlāk to paskaidrošu.

3

Šis naktsklubs bija viens no tiem tipiskajiem krievu baltemigrantu lokāliem, kādi pēc 1917. gada

revolūcijas bija visā Eiropā, sākot no Berlīnes līdz Lisabonai. Visur par viesmīļiem bija kļuvušikādreizējie aristokrāti, visur dziedātāju koros – bijušie gvardes virsnieki, visur bija augstas cenas un tāpati melanholiskā noskaņa.

Kā jau es cerēju, tur bija arī tas pats blāvais apgaismojums. Vācieši, par kuriem runāja viesmīlis,noteikti nepiederēja pie emigrantiem. Tie drīzāk bija spiegi, vēstniecības darbinieki vai vācu firmupārstāvji.

- Krievi ir iekārtojušies labāk nekā mēs, - Švarcs sacīja. – Tiesa, viņi arī devušies emigrācijāpiecpadsmit gadus agrāk nekā mēs. Bet piecpadsmit nelaimes gadi ir gari un dod veselu lēveni pieredzes.

- Tas bija emigrācijas pirmais vilnis, - atbildēju. – Toreiz vēl viņus uzņēma ar līdzcietību. Viņiematļāva strādāt un iedeva dokumentus. Nansena pases. Kad ieradāmies mēs, pasaules līdzcietība bijaapsīkusi. Mēs bijām uzbāzīgi kā termīti, un nebija gandrīz neviena, kas vēl ko gribētu darīt mūsu labā.Mums nebija tiesību nedz strādāt, nedz eksistēt, un vēl arvien mums nav dokumentu.

Kopš mēs šeit sēdējām, es jutos nervozs. Vainīgas laikam bija slēgtās telpas, daudzie priekškari unapziņa, ka te ir vācieši, turklāt sēdēju pārāk tālu no durvīm; lai nepieciešamības gadījumā varētu aizbēgt –man bija izveidojies paradums itin visur sēdēt tuvu pie izejas.

Nervozēju arī tāpēc, ka neredzēju vairs kuģi. Kas zina, varbūt tas jau naktī paceļ enkuru, saņēmiskādu brīdinājumu, un aiziet jūrā agrāk, nekā paziņots.

Švarcs, šķitās, to sajuta. Viņš sameklēja abas kuģa biļetes un nolika man priekšā.- Ņemiet. Es neesmu nekāds vergu tirgotājs. Ņemiet tās un ejiet, ja gribat.Es apmulsis paraudzījos viņā.- Jūs mani pārprotat. Man vēl ir laiks. Milzums laika.Švarcs neatbildēja. Viņš gaidīja. Es paņēmu biļetes un iebāzu kabatā.- Izraudzījos tādu vilcienu, kas pienāk Osnabrikā agri vakarā, - tad viņš turpināja, it kā nekas nebūtu

noticis. – Man pēkšņi bija tāda sajūta, ka tikai tagad es pārietu robeu. Viss iepriekšējais vēl bija licies kāsvešatne, pat Vācijā; tagad turpretī lēnām iesāka runāt katrs koks. Es pazinu ciemus, kuriem mēs braucāmcauri, uz tiem tiku devies skolas ekskursijās; te biju kopā ar Helēni mūsu pazīšanās pirmajos mēnešos; esiemīlēju visu šo apkārtni, kā iemīlēju pilsētu ar tās namiem un dārziem.

Mana pretīguma sajūta līdz tam šķita kaut kāds abstrakts, smags slogs. Notikušais manī bija visuparalizējis un pārakmeņojis. Pat ja agrāk tas mani nomāca, iedvešot bailes, nekad neizjutu vajadzību tosīki analizēt. Tagad pēkšņi iesāka runāt lietas, kuras bija daļa no tā visa, bet kurām nebija ar manu pagātninekāda sakara.

Apkārtne nebija mainījusies. Tāpat kā senāk, baznīcu torņi maigā patinas zaļumā slējās pretī lejupslīgstošajam vakaram; upe atspulgoja debesis kā vienmēr. Tā man atsauca atmiņā laiku, kad es turmakšķerēju un sapņoju par piedzīvojumiem svešās zemēs – tos es vēlāk pieredzēju, tikai glui citādi, nekātoreiz biju iztēlojies. Un tērces ar saviem tauriņiem un spārēm un nokalnes ar kokiem un pļavu puķēmnebija mainījušās – viss tur bija tāpat kā manās jaunības dienās, un tur jau bija aprakta mana jaunība, jaes tā vēlētos domāt, vai arī tā cēlās augšā?

Viņu arī nekas netraucēja. Pa vilciena logu es redzēju maz cilvēku, un neviens nebija karavīra formā.Vēroju tikai, kā apkārtējo ainavu pamazām ietina vakars. Dārzeļos pie dzelzceļsargu namiņiem jauziedēja rozes, dālijas, lilijas tāpat kā vienmēr, nekāda sērga tās nebija nokodusi, tās karinājās pāri kokaogiem glui tāpat kā Francijā, un pļavās ganījās govis, glui tāpat kā tās ganījās Šveices pļavās, - brūnas unmelnas, un palsas – bez kāškrusta zīmes, ar tādām pašām panesīgām acīm kā alla. Es redzēju arī svēteliklabinām uz zemnieku mājas jumta, un bezdelīgas lidinājās kā vienmēr un visur. Vienīgi cilvēki bijakļuvuši citādi, es to zināju. Bet tovakar es to nespēju ne saskatīt, ne aptvert.

Viņi arī nebija citādi mundieru dēļ, kā to līdz šim, daudz nedomādams, biju iztēlojies. Kupeja

piepildījās un iztukšojās un atkal piepildījās. Šajā stundā tur parādījās maz mundieroto, visvairāk bijavienkāršu ļauu ar līdzīgām valodām, kādas dzirdēju gan Francijā, gan Šveicē, - par laiku, par rau, parsīkajiem ikdienas notikumiem un bailēm no kara. Viņi baidījās no tā, bet, kamēr citās valstīs zināja, kakaru grib Vācija, te runāja, ka Vācijai to uzspieot citas valstis. Kā vienmēr pirms katastrofas, gandrīz visivēlējās tikai mieru.

Vilciens apstājās. Kopā ar pasaieru drūzmu es izspraucos caur barjeru. Stacijas halle nebijamainījusies, kopš pēdējo reizi to redzēju; tā likās vienīgi mazāka un putekļaināka, nekā palikusi manāatmiņā.

Kad izgāju stacijas laukumā, visi pirms tam izdomātie plāni atkāpās; krēsloja, un bija mitrs kā pēclietus, es vairs neko nesaredzēju apkārt, viss manī pēkšņi ietrīsējās, un es zināju, ka no šā brīa atrodoslielās briesmās. Bet reizē tāda sajūta, ka nekas man nevar notikt. Es stāvēju it kā zem stikla kupola, kasmani gan aizsargā, taču jebkuru mirkli var sašķīst druskās.

Atgriezos hallē pie kases lodziņa, lai nopirktu atpakaļbiļeti uz Minsteri. Es nevarēju dzīvotOsnabrikā. Tas bija pārāk bīstami.

„Kad iet pēdējais vilciens?” pajautāju ierēdnim, kurš, pliko pauri spīdinādams dzeltenajā gaismā,sēdēja aiz sava lodziņa kā mazpilsētas Buda, drošs un nepieejams.

„Viens atiet divdesmit divos divdesmit, viens – divdesmit trijos divpadsmit.”Piegāju pie automāta un iegādāju perona biļeti. Lai tā būtu pie rokas gadījumā, ja nāktos igli pazust

un braucamā biļete vēl būtu derīga. Peroni parasti gan nav nekāda drošā slēptuve, taču Osnabrikā to bijaveseli trīs – varēja izvēlēties jebkuru, ielēkt aizejošā vilcienā, pasakot konduktoram, ka esi kļūdījies,samaksāt par braucienu un nākamajā pieturvietā izkāpt.

Biju izlēmis piezvanīt jaunības draugam, par kuru zināju, ka viņš nav reīma piekritējs. Sarunā esizdibinātu, vai viņš man var palīdzēt. Piezvanīt tieši sievai neuzdrīkstējos, nezināju, vai viņa dzīvo viena.

Stāvēju mazajā stikla kabīnē ar abonentu grāmatu un tālruņa aparātu. Šķirstot lapas ar nosmulētajiem,saburzītajiem stūriem, sirds tā dauzījās, ka likās – dzirdami tās sitieni; es pat baidījos, ka tos varētusadzirdēt citi, tāpēc noliecu zemāk galvu, lai mani nevarētu pazīt. Nevilšus biju uzšķīris lappusi ar burtu,ar ko iesākās mans agrākais uzvārds. Atradu sievas tālruņa numuru, tas bija tas pats, tikai adrese citāda.Rismillera laukums tagad saucās Hitlerlaukums.

Mirklī, kad ieraudzīju adresi, man šķita, ka nespodrā spuldze kabīnē iekvēlotos simtkārt spoāka.Pavēros apkārt, tik spēcīga bija sajūta, ka stāvu dziļā naktī spilgti apgaismotā stikla kastē vai arī uz manipavērsts proektora stars. Un atkal pilnībā atskārtu, cik neprātīgā dēkā esmu devies.

Es atstāju kabīni un gāju cauri pustumšajai stacijas hallei. Plakāti „Kraft durch Freude” un vācukūrortu reklāmas ar savām spilgti zilajām debesīm un jautrajiem ļaudīm draudīgi noraudzījās uz mani.

Laikam bija pienākuši divi vilcieni; braucēju pūlis devās lejā pa kāpnēm. No kādas grupas nošķīrāscilvēks esesieša formā. Viņš nāca uz manu pusi.

Es neskrēju prom. Varbūt viņš nemaz nedomāja mani. Tomēr viņš apstājās man līdzās un,raudzīdamies manī, teica:

„Piedodiet, vai jums būtu uguns?”„Uguns?” atkārtoju, tad aši izmetu: „Jā, zināms! Sērkociņi!”Iegrūdu roku kabatā un sāku čamdīties.„Kālab sērkociņus?” esesietis brīnījās. „Cigarete taču jums deg!”Es pat neapjautu, ka smēķēju. Pasniedzu viņam cigareti. Viņš pielika savējo pie gailošā gala un

piesmēķēja.„Ko tad jūs te pīpējat?” viņš iejautājās. „Tā jau smaro kā cigārs!”Tā bija franču „Gauloise”. Pārejot robeu, daas paciņas biju paņēmis līdzi.„Drauga dāvana,” atbildēju. „Franču tabaka. Melnā. Viņš atvedis līdzi no ārzemēm. Man arī tās par

stipru.”

Esesietis iesmējās.„Vislabāk pavisam atmest smēķēšanu, vai ne? Tā, kā izdarījis fīrers. Bet kuram nu tas pa spēkam,

īpaši šajos laikos?”Viņš atsveicinājās un aizgāja.Švarcs mazliet pasmaidīja.- Kad vēl biju cilvēks, kuram tiesības iet, kur viņš grib, es biei apšaubīju, kā rakstnieki attēlo

izbailes: upurim apstājoties sirds, tas stāvot kā pārakmeņojies, pār muguru skrienot ledaini šermuļi, unvisu miesu pārklājot sviedri; man tās šķita banālas frāzes un slikts stils. Varbūt tā arī ir. Bet tagad to visutieši tā esmu pārdzīvojis pats, par ko agrāk smējos.

Pienāca viesmīlis.- Vai kungi nevēlas sabiedrību?- Nē.Viņš vēl dziļāk palocījās.- Pirms atsakāties pavisam, vai nevēlaties aplūkot abas dāmas pie bāra?Es pametu acis uz tām. Vienai no viņām likās glīts augums. Abām šauri vakartērpi. Sejas nevarēju

sazīmēt.- Nē, - vēlreiz pateicu.- Tās ir īstas dāmas, - viesmīlis neatlaidās. – Tā pa labi ir vāciete.- Vai viņa jūs atsūtīja šurp?- Nē, mans kungs, - viesmīlis attrauca ar aizkustinoši nevainīgu smaidu. – Tā bija mana paša doma.- Labi. Lai paliek. Labāk atnesiet mums kaut ko ēdamu.- Ko viņš gribēja? – Švarcs jautāja.- Mūs savedināt ar Matas Hari mazmeitu. Jūs laikam būsiet iedevis krietnu dzeramnaudu.- Es vēl neesmu maksājis. Jūs domājat, tās ir spiedzes?- Iespējams. Tikai kalpo pasaules internacionālei – naudai.- Vācietes?- Viena no viņām, viesmīlis saka.- Vai domājat, ka viņa te ir, lai vāciešus vilinātu atpakaļ?- Diezin vai.Viesmīlis atnesa šķīvi ar sviestmaizēm. Es tās biju pasūtījis, jo sajutu vīna reibumu. Gribēju paturēt

skaidru prātu.- Vai jūs neēdīsiet? – pavaicāju Švarcam.Viņš izklaidīgi papurināja galvu.- Nebiju domājis, ka cigaretes varētu mani nodot, - viņš stāstīja tālāk. – Tagad es vēlreiz pārbaudīju

visu, kas man bija klāt. Francijas sērkociņus ar atlikušām cigaretēm aizsviedu prom un nopirku vācu. Tadman iekrita prātā, ka manā pasē ir franču vīza un ieceļošanas zīmogs; tātad franču cigaretes būtu legālas,ja mani pārmeklētu. Nosvīdis slapjš un nikns uz sevi un savām bailēm, gāju atpakaļ uz tālruņa kabīni.

Man bija jāpagaida. Kāda sieviete ar augstu partijas zīmotni uzgrieza divus numurus vienu pēc otraun nokliedza pavēles. Trešais numurs neatbildēja, un sieviete iznāca saniknota un valdonīga.

Es uzgriezu drauga numuru. Atbildēja sievietes balss.„Lūdzu, vai varu runāt ar doktoru Martensu?” jautāju un pamanīju, ka balss man aizsmakusi.„Kas zvana?” sieviete pajautāja.„Doktora Martensa draugs.”Savu vārdu es nedrīkstēju minēt. Nezināju, vai tā ir viņa sieva vai mājstrādniece, taču nevienai es

nevarēju uzticēties.„Kāds jūsu vārds, lūdzu?” sieviete teica.„Es esmu doktora Martensa draugs,” atbildēju, „lūdzu, dariet viņam to zināmu. Man neatliekamas

darīšanas.”„Ļoti ēl,” sieviete atteica. „Ja neuzdodat savu vārdu, es nevaru jūs pieteikt.”„Lūdzu – izņēmuma dēļ...” es neatlaidos. „Doktors Martenss gaida manu zvanu.”„Tādā gadījumā jūs varat pateikt man savu vārdu...”Es izmisīgi pārdomāju, ko darīt. Tad dzirdēju, kā tika pakārta klausule.

Stāvēju pelēkajā, vējainajā stacijā. Mans pirmais mēģinājums, kas likās ļoti vienkāršs, bija cietisneveiksmi, un es vairs nezināju, ko iesākt. Varbūt tomēr vajadzēja piezvanīt tieši Helēnei, noriskējot, kamani pēc balss varētu pazīt kāds viņas radinieks. Es varēju uzdot arī citu vārdu, bet kādu? DoktorsMartenss – cits man šobrīd neienāca prātā. Man vilcinoties pēkšņi radās ideja, kāda uzreiz būtuiešāvusies galvā pat desmitgadīgam puikam. Kāpēc es nevarēju teikt Martensam, ka runā manas sievasbrālis? Martenss to pazina un jau pirms gadiem desmit nevarēja ciest.

Es piezvanīju atkal. Atbildēja tā pati sievietes balss.„Te runā Georgs Jirgenss,” asi teicu. „Doktoru Martensu, lūdzu.”„Vai jūs esat tas kungs, kas pirmīt zvanīja?”„Te šturmbanfīrers Jirgenss. Es vēlos runāt ar doktoru Martensu. Nekavējoties!”„Jā,” sieviete atsaucās. „Acumirkli! Tūlīt!”Švarcs pavērās manī.- Jūs pazīstat to šausmīgo, kluso šalkoņu klausulē, kad gaidi pie tālruņa sarunu, kurā izšķirsies tavs

liktenis?”Es pamāju ar galvu.- Tai pat nevajag izšķirt tavu likteni. Tas var būt arī tukšums, ko centies aizdzīt.- „Te doktors Martenss,” es beidzot izdzirdu, - turpināja Švarcs. – Es atkal izjutu to stāvokli, par

kuru senāk smējos. Rīkle man bija izuvusi sausa.„Rūdolf,” es beidzot izčukstēju.„Kā, lūdzu?”„Rūdolf,” es teicu. „Te runā kāds Helēnes Jirgensas radinieks.”„Es nesaprotu. Vai jūs neesat šturmbanfīrers Jirgenss?”„Es piezvanīju viņa vārdā, Rūdolf. Sakarā ar Helēni Jirgensu. Vai tagad saproti?”„Galīgi neko nesaprotu,” vīrs viņā galā uztraucies sacīja. „Man ir pieņemšanas stundas...”„Vai varu aiziet pie tevis pieņemšanas laikā, Rūdolf? Esi ļoti aizņemts?”„Tomēr piedodiet, lūdzu! Es jūs nepazīstu, un jūs...”„Old Shatterhand!” es iesaucos.Man beidzot bija iekritis prātā, kā mēs saucām viens otru zēnībā, spēlējot indiāņus. Tie bija pievārdi

no Karla Maija romāniem. Divpadsmit gadu vecumā mēs šīs grāmatas rītin aprijām. Mirkli es nedzirdējuneko. Tad Martenss klusu ieprasījās:

„Ko?”„Winnetou!” es atsaucos. „Tu esi aizmirsis vecos vārdus? Tās tak ir fīrera mīļākās grāmatas.”„Pareizi,” viņš piekrita.Bija zināms, ka cilvēks, kurš uzsācis Otro pasaules karu, savā guļamistabā glabājot trīsdesmit vai

vairāk sējumu par indiāņiem, traperiem un medniekiem, ko das zēns jau piecpadsmit gadu vecumā uzskatapar mazliet smieklīgu lasāmvielu.

„Winnetou?” Martenss neticīgā balsī atkārtoja.„Jā. Man vajag tevi satikt.”„Es nesaprotu. Kur jūs esat?”„Šeit. Osnabrikā. Kur mēs varam satikties?”„Man ir pieņemšanas stundas,” Martenss pēc ieraduma paskaidroja.

„Esmu slims. Varu aiziet pieņemšanas stundās.”„Es tomēr nesaprotu.” Martensa balss nu skanēja apņēmīgi. „Ja esat slims, nāciet pieņemšanas

stundās. Kāpēc īpaši jāzvana pa tālruni?”„Kad varu ierasties?”„Vislabāk septiņos trīsdesmit. Septiņos trīsdesmit,” viņš atkārtoja. „Ne agrāk!”„Labi, septiņos trīsdesmit.”Es noliku klausuli. Atkal biju nosvīdis slapjš. Lēnām devos uz izeju. Mākoņu starpā uz mirkli

pavīdēja blāvs mēnessirpis. Pēc nepilnas nedēļas būs jauns mēness, nodomāju. Piemērots laiks, laišķērsotu robeu. Paraudzījos pulkstenī. Vēl atlika četrdesmit piecas minūtes. Bija jāmanās prom nostacijas. Vienmēr liekas aizdomīgi, ja tur kāds pārmēru ilgi slamstās apkārt. Gāju lejup pa ielu, kas bijavistumšākā un visklusākā. Tā veda uz pilsētas vecajiem vaļņiem. Daļa bija nolīdzināta un apaugusi arlieliem kokiem; pārējā daļa palikusi pa vecam un aizstiepās gar upi. Devos pa to pāri laukumam, garāmJēzus Sirds baznīcai.

No augšējā vaļņa pāri upei atklājās skats uz pilsētu ar tās jumtiem un torņiem. Katedrāles barokakupols spīduļoja nemierīgā gaismā. Es pazinu šo skatu; tas bija reproducēts uz tūkstoš pastkartēm. Pazinuarī ūdens dvaku un liepu smaru, kuru aleja aizstiepās gar valni.

Redzēju mīlas pārīšus sēam uz soliem, kas novietoti starp kokiem tā, lai pavērtos skats uz upi unpilsētu; piemetos tukšā solā, lai nogaidītu to pusstundu, pirms varēju doties pie Martensa.

Katedrāles zvani iesāka zvanīt. Biju tik satraukts, ka sajutu tos sevī fiziski atbalsojamies it kāritmiskus sitienus divu tenisistu neredzamā spēlē. Viens spēlētājs bija vecais Es, kuru pazinu, kuršdrebēja un baiļojās, neuzdrīkstēdamies domāt par savu stāvokli, un tas otrs – jaunais Es, kurš negribējaapdomāt, - jutās drosmīgs un riskēja ar sevi, it kā nekas cits neatliktu, - dīvaina šizofrēnija, kurāpiedalījās vēl trešais – skatītājs, neitrāls kā šķīrējtiesnesis, pasīvs un tomēr vēlēdamies, lai uzvarētujaunais Es.

Es skaidri atceros šo pusstundu. Atceros pat – biju izbrīnījies, ka tik klīniski izanalizēju savas jūtas.Likās, es stāvētu telpā, kur pie pretējām sienām karājas spoguļi; tie atstaroja manu attēlu līdz bezgalībai,un aiz katra atspulga varēju atklāt citu, kurš skatījās iepriekšējam pār plecu. Šķita, tie bija veci,apsūbējuši spoguļi, un es nevarēju saredzēt, vai sejas izteiksme bija jautājoša, bēdīga vai cerību pilna.Viss pagaisa sidrabainā tumsumā.

Man līdzās apsēdās sieviete. Es nezināju, ko viņa vēlas, un man nebija skaidrs, vai barbaru reīms arīšīs lietas nav sen jau degradējis līdz militāriem manevriem. Piecēlos un devos prom.

Dzirdēju sievieti, man aizejot, iesmejamies un nekad neesmu aizmirsis šos klusos, mazliet nicīgos,ieēlīgos svešās sievietes smieklus pie Dīķu vaļņa Osnabrikā.

4 - Uzgaidāmā istaba bija tukša. Pie loga uz paliktņa stāvēja augi ar garām, biezām lapām. Uz galda

atradās ilustrētie urnāli, no kuru vākiem raudzījās reīma bonzas, karavīri un maršējošas hitlerjaunatneskolonnas. Tad izdzirdu ašus soļus. Durvīs stāvēja Martenss. Viņš cieši lūkojās manī, noņēma brilles unsamirkšķināja acis. Gaisma uzgaidāmajā telpā bija vāja. Pirmajā brīdī viņš mani nepazina, laikam tāpēc,ka biju uzaudzējis ūsas.

„Tas esmu es, Rūdolf,” sacīju. „Jozefs.”Viņš pacēla roku, lai klusēju.„No kurienes tu ieradies?” viņš čukstēja.Es paraustīju plecus. Vai tas bija svarīgi?„Esmu šeit,” sacīju. „Tev vajag man palīdzēt.”Viņš pavērās manī. Viņa tuvredzīgās acis vājajā gaismā šķita kā zivs acis aiz biezā akvārija stikla.

„Vai tev ir atļauts te atgriezties?”„Es pats sev to atļāvu.”„Kur tu pārgāji robeu?”„Tas taču vienalga. Esmu ieradies šeit, lai redzētu Helēni.”Viņš vērīgi raudzījās manī.„Tad tādēļ tu esi ieradies?”„Jā,” atbildēju.Pēkšņi es sajutos mierīgs. Tāds nekad nebiju juties, kopš biju viens. Tagad piepeši viss satraukums

izzuda, domājot par to, kā šo pārsteigto cilvēku nomierināt.„Tikai tādēļ?” viņš vēlreiz novaicāja.„Jā, tādēļ. Un tev vajag man palīdzēt.”„Kungs tētīt!” viņš iesaucās.„Vai viņa ir mirusi?” jautāju.„Nē, viņa nav mirusi.”„Viņa ir šeit?”„Jā, viņa bija šeit. Vismaz pirms kādas nedēļas.”„Vai varam te parunāt?” pajautāju.Martenss pamāja ar galvu.„Es pieņemšanas māsu aizsūtīju prom. Ja ieradīsies pacienti, arī tos varu aizsūtīt prom. Bet nevaru

tevi uzņemt savā dzīvoklī. Esmu apprecējies. Pirms diviem gadiem. Tu saproti...”Es sapratu. Tūkstošgadu reihā jau sen arī saviem tuviniekiem vairs nevarēja uzticēties. Vācijas

„glābēji” diendienā izbazūnēja denunciācijas kā nacionālo tikumu. Es pats to tiku piedzīvojis. Manssievasbrālis mani denuncēja.

„Mana sieva nav nacistu partijā,” Martenss steigšus pateica. „Bet mēs nekad neesam runājuši paršādu gadījumu...” viņš apmulsis pavērās manī, „kā tagad šis te. Es īsti nezinu, ko viņa par to domātu. Betnāc iekšā.”

Viņš atvēra durvis uz savu kabinetu un aizslēdza aiz mums.„Atstāj tās vaļā,” sacīju. „Aizslēgts kabinets drīzāk modina aizdomas, nekā ja kāds mūs redzētu.”Viņš pagrieza atslēgu atpakaļ un paraudzījās manī.„Jozef, dieva dēļ, saki – ko tu šeit dari? Tu esi ieradies nelegāli?”„Jā. Un tev nevajag censties mani slēpt. Esmu apmeties viesnīcā citā pilsētā. Esmu ieradies pie tevis

tikai tādēļ, ka nezinu neviena cita, kas varētu paziņot Helēnei, ka esmu te. Piecus gadus neko neesmu parviņu dzirdējis. Nezinu, kas ar viņu noticis. Nezinu, vai viņa nav atkal apprecējusies... Un ja viņa būtuapprecējusies...”

„Un tādēļ tu ieradies te?”„Jā,” es pārsteigts atbildēju. „Kādēļ gan citādi?”„Mums tevi jāpaslēpj,” viņš teica. „Tu vari nakti pārgulēt te, kabinetā, uz zviļņa. Es tevi pirms

septiņiem pamodināšu. Septiņos nāk kalpone uzkopt telpas. Pēc astoņiem tu atkal vari atgriezties. Līdzvienpadsmitiem pacienti nenāk.”

„Vai viņa ir precējusies?” es ievaicājos.„Helēne?” Viņš pakratīja galvu. „Es pat nedomāju, ka viņa no tevis šķīrusies.”„Kur viņa dzīvo? Vecajā dzīvoklī?”„Domāju gan.”„Vai pie viņas kāds dzīvo?”„Kas tad?”„Māte. Māsa. Brālis. Vai cits kāds radinieks.”„To es skaidri nezinu.”

„Tev tas jāizdibina,” sacīju. „Un jāpasaka viņai, ka esmu šeit.”„Kāpēc tu pats to nepasaki?” Martenss jautāja. „Te ir tālrunis.”„Un ja pie viņas kāds ir? Brālis, kurš mani jau reiz denuncēja?”„Tev taisnība. Viņa laikam tāpat apjuktu kā es. Tas varētu viņu nodot.”„Es pat nezinu, Rūdolf, kāda ir viņas attieksme pret mani. Jau pagājuši pieci gadi, un pirms tam mēs

bijām precējušies tikai četrus gadus. Pieci gadi ir vairāk nekā četri gadi – un prombūtne desmitreiz garākanekā kopdzīve.”

Viņš nolieca galvu. „Es tevi neizprotu.”„Tas var būt. Es arī daudz ko neizprotu. Mēs dzīvojam daādas dzīves.”„Kāpēc tu viņai nerakstīji?”„To šobrīd, Rūdolf, nevaru paskaidrot. Ej pie Helēnes. Parunājies ar viņu, izdibini, ko viņa domā. Ja

tev tas liekas pareizi, saki viņai, ka esmu šeit, un pavaicā, kā varu viņu satikt.”„Kad lai eju?”„Tūlīt pat,” izbrīnījies teicu. „Kā citādi?”Viņš paraudzījās apkārt. „Kur tu paliksi pa to laiku? Te nav droši. Ja sieva neko nezinās par mani,

viņa nosūtīs lejā kalponi. Viņa paradusi, ka es pēc pieņemšanas uzeju augšā. Varētu tevi ieslēgt, bet arītas durtos acīs.”

„Es negribu, ka mani ieslēdz,” paskaidroju. „Vai nevari pateikt sievai, ka tev jāapmeklē kādspacients?”

„To es sacīšu pēc tam. Tā būs vienkāršāk.”Es redzēju kaut ko pazibam viņa acīs, un man likās, viņš uz mirklīti mazliet piemiedza kreiso aci.

Tas atgādināja mūsu zēnību. „Es tikmēr iegriezīšos katedrālē,” pateicu. „Baznīcas šodien vēl gandrīztikpat drošs patvērums kā viduslaikos. Kad lai tev piezvanu?”

„Pēc stundas. Saki, ka zvana Oto Šturms. Kā lai tevi sameklēju? Vai tu labāk nepakavētos kādāvietā, kur ir tālrunis?”

„Kur ir tālrunis, tur draud arī briesmas.”„Jā, varbūt.” Viņš brīdi stāvēja svārstīdamies. „Jā, varbūt tev taisnība. Ja es vēl neesmu atpakaļ,

piezvani vēlreiz un nesaki, no kurienes tu runā.”„Labi.”Es paņēmu cepuri.„Jozef,” viņš ierunājās.Es apgriezos.„Kā izskatās tur, ārpusē?” viņš pajautāja. „Tā – bez tā visa?...”„Bez tā visa?” es attraucu. „Apmēram tā: bez tā visa. Ne glui. Un kā šeit? Ar visu un bez tā viena?”„Nav labi,” viņš noteica. „Nav labi, Jozef. Bet izskatās spīdoši.”

Gāju uz katedrāli pa klusākajām ielām. Tas nebija tālu. Celtņa ielā man garām aizmaršēja kareivjurota. Tie dziedāja nepazīstamu dziesmu. Katedrāles laukumā atkal redzēju karavīrus. Nedaudz tālāk, pieMazās baznīcas ar trim krustiem, stāvēja divi vai trīs simti vīru, cieši cits pie cita. Gandrīz visi bijanacistu formās. Izdzirdu kādu balsi un meklēju runātāju, bet nevienu neatradu. Pēc brīa uz paaugstinājumaieraudzīju melnu skaļruni. Tas stāvēja tur viens pats, apgaismots un auksts automāts, un kliedza partiesībām atkarot visas vācu zemes, par Lielvācijas radīšanu, par revanšu un par pasaules mieru, kas būšotnodrošināts, ja visa pasaule atzīšot par taisnīgām Vācijas prasības.

Bija atkal sacēlies vējš, un zari šūpodamies meta nemierīgas ēnas uz klausītāju sejām, kliedzošomašīnu un mēmajām akmens skulptūrām aizmugurē pie baznīcas sienas: uz Kristu un abiem ļaundariem piekrusta. Klausītāju sejas likās sasprindzinātas un it kā apskaidrotas. Viņi ticēja tam, ko automāts viņiemkliedza; tā bija kā dīvaina hipnoze: viņi aplaudēja kurlajam un aklajam automātam, it kā tas būtu cilvēks.

Tā likās raksturīga ļauu apmātība: bailēs un histērijā pūlis sekoja jebkuram sauklim, vienalga, no kuraspuses tas nāktu, ja vien pūlim pašam nav jādomā un jāuzņemas atbildība, aizstāvot kaut ko, kas viņubiedē, bet no kā viņš nevar izvairīties.

Es nebiju gaidījis, ka atradīšu katedrālē tik daudz ļauu. Tad atcerējos, ka ir maija pēdējās dienas unšajā mēnesī ik vakaru tiek noturēta kāda aizlūgšana. Mirkli pārliku, vai labāk neaiziet uz protestantubaznīcu; bet nezināju, vai tās ir vakaros atvērtas. Durvju tuvumā iespiedos kādā tukšā solā. Pie altāramirgoja sveces; pārējā baznīcas daļa bija tikai nedaudz apgaismota, un mani nevarētu tik viegli pazīt.

Priesteris pie altāra lēnām staigāja šurp un turp vīraka, brokāta un gaismas mākonī, viņu ielencadiakoni sarkanās sutanās ar baltiem pārmetņiem, kūpošu vīraka trauku rokā. Ērģeles dūca, koris dziedāja,un pēkšņi man šķita, it kā redzētu tās pašas aizgrābtās sejas kā tur, laukā, tās pašas acis, kas ierautasnomoda miegā, pilnas ar ticību bez vaicājuma, ar ilgām pēc drošības un bezatbildības. Šeit viss bijarāmāks un lēnprātīgāks nekā laukā; taču šī reliģija, mīlestība uz dievu, nebija vienmēr bijusi tik lēnīga: arītā tumsonīgajos gadsimtos bija prasījusi daudz asiņu. Tiklīdz pati vairs nekļuva vajāta, tā iesāka vajātcitus ar uguni, zobenu un spīdzināšanu. Helēnes brālis, ņirdzīgi smīnēdams, to man nometnē ieskaidroja:„Mēs esam pārņēmuši jūsu baznīcas metodes. Jūsu inkvizīcija ar tās mocekļu kambariem dieva vārdā irmūs mācījuši, kā rīkoties ar ticības ienaidniekiem. Mēs vēl neesam tik neēlīgi – tikai retos gadījumossadedzinām dzīvus.” Kamēr viņš to man skaidroja, es karājos pie krusta – tas bija viens nonevainīgākajiem veidiem, kā izspiest no apcietinātajiem atzīšanos.

Priesteris pie altāra pacēla zeltīto sakramenta trauku un svētīja lūdzējus. Sēdēju nepakustēdamies,taču man likās, ka es peldēto remdenos dūmakas, mierinājuma un gaismas viļņos. Tad atskanēja pēdējādziesma: „Šai naktī esi tu mans sargs un gans...” To es kā bērns tiku dziedājis, un tolaik nakts tumsa manbija šķitusi pilna baismu – tagad tāda bija gaisma.

Ļaudis pamazām atstāja katedrāli. Man vēl piecpadsmit minūtes bija jāgaida, un es ielavījos kaktālīdzās vienam no augstajiem pīlāriem, kas balstīja velvi.

Tai pašā brīdī es ieraudzīju Helēni. Sākumā viņa pazibēja ārup plūstošajā drūzmā. Kāds tur pūlējāsizcīnīt ceļu pret straumi, pastūma ļaudis sānis un slīdēja uz priekšu. Mirkli pamanīju gaišu, niknu unapņēmīgu seju, un man likās, ka šī sieviete kaut ko aizmirsusi baznīcā. Es Helēni uzreiz nepazinu, jonebiju viņu te cerējis ieraudzīt. Bet, kad viņa pievirzījās mazliet tuvāk, kur drūzma jau izretusi, es atskārtupēc plecu kustības, lauoties uz priekšu, ka tā ir viņa. Likās, viņa nekur nepiegrūdās, izlocīdamās starpļaudīm, un pēkšņi stāvēja gandrīz viena platajā vidusrindā sveču apspīdēta, tieva un maza iepretī augstoromāņu stila logu zili sārtajai nokrēslai.

Es piecēlos, lai notvertu viņas skatienu. Pamāt ar roku neuzdrīkstējos. Te vēl bija pārāk daudz ļauu;baznīcā tas būtu piesaistījis uzmanību. Viņa ir dzīva! – tā bija mana pirmā doma. Viņa nav mirusi un navslima! Savādi, ka mūsu situācijā to vienmēr vispirms iedomā! Tu esi tik pārsteigts, ka vēl kaut kas ir tāpatkā senāk, ka vēl te kāds ir starp dzīvajiem.

Viņa ātri gāja tālāk uz kora galerijas pusi. Es izsprūdījos no sava sola un sekoju viņai. Pie komūnijassola viņa apstājās un apgriezās. Vērīgi noskatīja ļaudis, kuri solos vēl bija nometušies uz ceļiem, unlēnām nāca pa eju atpakaļ. Es paliku stāvot. Viņa bija pārliecināta, ka atradīs mani kaut kur solos, jo tuvu,tuvu pagāja garām, gandrīz pieskardamās, taču nepamanīja mani. Sekoju viņai.

„Helēn,” es čukstēju cieši aiz viņas, kad viņa atkal apstājās. „Negriezies atpakaļ! Ej laukā! Es tevsekošu. Mūs nedrīkst te pamanīt.”

Viņa sarāvās, it kā es būtu iesitis, un gāja tālāk. Kādēļ viņa bija te atnākusi? Mūs taču varēja pazīt.Bet es jau arī pats nezināju, ka te būs tik daudz ļauu.

Redzēju viņu ejam pa priekšu; taču biju nobaījies vienīgi par to, kā iespējami ātrāk pazust nobaznīcas. Viņa bija ģērbusies melnā kostīmā, ar mazu cepurīti un augstu turēja galvu, mazliet piešķiebtu, itkā ieklausītos manos soļos. Paliku nedaudz atstatu, lai tikai neizlaistu viņu no acīm; es biei biju

pieredzējis, ka cilvēks tikai tāpēc tika sazīmēts, ka pārāk tuvu stāvējis kādam citam.Viņa pagāja garām svētītā ūdens akmens bļodām, izgāja laukā pa lielo portālu un tūlīt nogriezās pa

kreisi. Katedrālei garām veda plats, akmens plātēm klāts ceļš, kuru no lielā baznīclaukuma nodalījadzelzs ķēdes ar smilšakmens stabiņiem. Viņa pārlēca pāri ķēdēm, pagāja daus soļus tumsā, apstājās unpagriezās pret mani. Es nespēju pateikt, ko izjutu šajā brīdī. Ja sacītu, ka visa mana dzīve iet tur papriekšu, projām no manis un pēkšņi pagrieas un uzlūko mani, tā atkal būtu banāla frāze, un tā ir tiesa unnav tiesa; tikai tas nav viss, ko es izjutu. Devos pie Helēnes, pie viņas slaidā, tumšā stāva, bālās sejas,acīm un mutes, un aiz manis palika viss, kas bijis. Atšķirtības laiks neizzuda, tas palika, tikai ne pašapieredzēts, bet tāds, par kādu esmu lasījis.

„No kurienes tu ieradies?” gandrīz naidīgi jautāja Helēne, pirms vēl biju piegājis glui klāt.„No Francijas.”„Vai tev atļāva iebraukt?”„Nē. Es pārnācu pār robeu nelegāli.”Tie bija tie paši jautājumi, ko uzdeva Martenss.„Kādēļ?” viņa vaicāja.„Lai redzētu tevi.”„Tev nevajadzēja nākt!”„Zinu. To es sev teicu katru dienu.”„Kāpēc tad tu atnāci?”„Ja es to zinātu, tad manis šeit nebūtu.”Es neuzdrīkstējos viņu noskūpstīt. Viņa stāvēja tuvu jo tuvu, taču tik sastingusi, ka, likās, varētu

salūzt, ja viņai pieskartos. Es nezināju, ko viņa domā, bet biju viņu atkal redzējis, viņa bija dzīva, un nues varēju aiziet vai raudzīties pretī tam, kas mani sagaida.

„Tu to nezini?” viņa pārjautāja.„Es to zināšu rīt. Vai pēc nedēļas. Vai arī vēlāk.”Es lūkojos viņā. Kas bija – zināšana? Putu zieds, kas dejo virs viļņa. Uznāk vējš un to aizpūš; taču

vilnis paliek.„Tu esi atnācis,” Helēne teica, un viņas seja zaudēja stingumu, atmaiga, un viņa panāca soli tuvāk.

Es saņēmu viņu aiz abām rokām, un viņas plaukstas kā atvairīdamās atspiedās pret manām krūtīm. Tā mēslaikam ilgu laiku stāvējām viens otram pretī tumšajā, vējainajā katedrāles laukumā, glui vieni, un ielastroksnis atplūda līdz mums apslāpēti, dobji, kā caur stikla sienu. Pa kreisi, kādu simt soļu atstatumā,laukuma pretējā pusē atradās spoi apgaismotais pilsētas teātris ar baltajiem pakāpieniem, un es vēlatceros, ka vienu brīdi mani pārņēma neskaidra izbrīna, ka tur vēl notiek izrādes un šī ēka nav pārvērstakazarmās vai cietumā.

Pulciņš ļauu gāja mums garām. Kāds smējās, un dai atskatījās uz mums.„Nāc,” Helēne čukstēja. „Mēs nedrīkstam te palikt.”„Uz kurieni lai ejam?”„Uz tavu dzīvokli.”Man likās – esmu pārklausījies. „Uz kurieni?” vēlreiz noprasīju.„Uz tavu dzīvokli. Kur citur?”„Mani tur kāpnēs var pazīt! Vai tanī mājā vēl dzīvo tie paši ļaudis, kas agrāk?”„Tevi neviens neredzēs.”„Un tava mājkalpotāja?”„Es viņu uz vakaru aizsūtīšu projām.”„Bet rīt no rīta?”Helēne pavērās manī. „Tu tik tālu ieradies, lai to visu man pavaicātu?”„Helēn, es neesmu ieradies, lai mani notvertu un tevi ievietotu nometnē.”

Helēne pēkšņi pasmaidīja.„Jozef, tu neesi mainījies. Kā gan tu tāds varēji šeit atkļūt?”„To es arī nezinu,” atbildēju, pats neviļus pasmaidīdams. Atcerējos, kā viņa senāk dalabreiz

pusdusmīgi, pusizmisīgi tā pukojās par manu pārliecīgo piesardzību, un vairs nejutu briesmu draudus.„Bet es esmu te,” noteicu.

Viņa purināja galvu, un es redzēju viņas acis, asaru pilnas.„Vēl ne,” viņa attrauca. „Vēl neesi te! Bet nu nāc, jeb vai mūs no tiesas saņems ciet, jo izskatās, ka

es tev sarīkoju scēnu.”Mēs gājām pāri laukumam.„Es tak nedrīkstu uzreiz ierasties kopā ar tevi,” sacīju. „Tev vispirms jāaizsūta prom kalpone! Esmu

saņēmis istabu kādā Minsteres viesnīcā. Tur mani nepazīst. Gribēju tur uzturēties.”Viņa apstājās. „Cik ilgi?”„To es nezinu,” atbildēju. „Es nespēju neko tālāk izdomāt, gribēju tevi redzēt un pēc tam kaut kā

aizkulties atpakaļ.”„Pāri robeai?”„Kur gan citur, Helēn?”Viņa nolieca galvu un gāja tālāk. Tobrīd iedomāju, ka nu man jābūt ļoti laimīgam, tomēr tā nejutos.

Tiešām, to vienmēr jūt tikai vēlāk. Tagad – tagad es zinu, ka toreiz biju laimīgs.

„Man jāsazvanās ar Martensu,” es teicu.„To tu vari izdarīt no sava dzīvokļa,” Helēne atbildēja. Vārdi „tavs dzīvoklis” mani ik reizes

satrauca. Viņa tos sacīja tīšām. Es nezinu – kādēļ.„Es Martensam apsolīju piezvanīt pēc stundas,” paskaidroju. „Tagad ir laiks. Ja es to neizdarīšu,

viņš domās, ka noticis kaut kas ļauns. Viņš tad var spert kādu aplamu soli.”„Viņš zina, ka atnācu tev pakaļ.”Paskatījos pulkstenī. Jau bija ceturksnis pāri norunātajam laikam.„Es varu piezvanīt no tuvākā krodziņa,” sacīju. „Tas ilgs tikai vienu minūti.”„Vai dieniņ, Jozef!” Helēne saērcināta iesaucās. „Tu patiešām neesi mainījies. Esi kļuvis vēl

pedantiskāks.”„Tas nav pedantisms. Tā ir pieredze. Esmu pārāk biei pārliecinājies, cik daudz nelaimju var notikt,

ja izturas nevērīgi pret sīkumiem. Un pārāk labi zinu, ko nozīmē gaidīt bīstamā situācijā.” Saņēmu viņaselkoni. „Bez šāda pedantisma, Helēn, manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.”

Viņa stipri paspieda manu roku.„Es zinu,” viņa čukstēja. „Vai tad tu neredzi, es baidos, ka var notikt kas ļauns, ja tevi tikai mirkli

atstāšu vienu.”Mani apņēma silts vilnis.„Nekas nenotiks, Helēn. Arī tam var ticēt. Ar visu pedantismu.”Viņa smaidot pacēla bālo seju.„Ej un zvani! Bet ne jau krodziņā. Tur pāri atrodas tālruņa kabīne. Tā ierīkota, kamēr biji prom. No

turienes drošāk zvanīt nekā no krodziņa.”Es iegāju stikla kabīnē. Helēne palika ārpusē. Piezvanīju Martensam. Numurs bija aizņemts. Laiciņu

nogaidīju un piezvanīju atkal. Niķeļgabals šķindēdams izkrita atpakaļ; numurs vēl vienmēr bija aizņemts.Kļuvu nemierīgs. Cauri stiklam redzēju Helēni uzmanīgi staigājam šurp un turp. Māju viņai ar roku, betviņa mani neredzēja. Kaklu pastiepusi, viņa vēroja ielu, pētīgi lūkodamās apkārt; tikai tagad pamanīju, kamans labais gars un sargeņģelis bija tērpies ļoti pieguļošā kostīmā. Viņas lūpas bija uzkrāsotas.Dzeltenīgajā gaismā tās izskatījās gandrīz melnas. Man ienāca prātā, ka smiņķis un lūpu zīmulis jaunajāVācijā skaitījās nevēlami.

Ar trešo reizi sazvanīju Martensu.„Mana sieva tērzēja pa tālruni,” viņš teica. „Turpat pusstundu. Es nedrīkstēju viņu pārtraukt. Par

kleitām, karu un ķipariem.”„Kur viņa ir tagad?”„Virtuvē. Man vajadzēja ļaut, lai izrunājas. Tu saproti?”„Jā. Viss kārtībā. Pateicos tev, Rūdolf. Aizmirsti visu.”„Kur tu esi?”„Uz ielas. Es pateicos tev, Rūdolf. Vairāk man neko nevajag. Esmu visu atradis. Mēs esam

satikušies.”Paraudzījos caur stiklu uz Helēni un gribēju nolikt klausuli.„Vai tev ir kur palikt?” Martenss vēl jautāja.„Domāju, jā. Neraizējies par to. Aizmirsti šo vakaru, it kā tu būtu sapņojis.”„Ja es vēl varu ko līdzēt,” viņš vilcinādamies sacīja, „dari man to zināmu. Pirmīt biju pārāk

pārsteigts. Tu saproti...”„Jā, Rūdolf, saprotu. Un, ja ko vajadzēs, darīšu tev zināmu.”„Ja tu gribētu šeit pārnakšņot – mēs tad varētu vēl parunāties...”Es pasmaidīju. „Gan redzēsim. Tagad man jābeidz...”„Jā, protams,” viņš steidzīgi noteica. „Piedod. Lai tev labi klājas, Jozef. Patiesi!”„Pateicos, Rūdolf.”Es iznācu no smacīgās kabīnes. Mani sagrāba vēja brāzma un gandrīz norāva cepuri no galvas.

Helēne aši pienāca klāt.„Ejam mājās! Man jau pielipusi tava piesardzība. Tagad liekas, ka simtiem acu te blenztu no

tumsas.”„Vai tev vēl tā pati kalpone?”„Lēna? Nē, viņa mani izspiegoja brāļa uzdevumā. Viņš gribēja izdibināt, vai tu man raksti. Un vai es

tev.”„Un tagadējā kalpone?”„Viņa ir vientiesīga un vienaldzīga. Es viņu aizsūtīšu prom, un viņa priecāsies un neko nedomās.”„Tu vēl neesi viņu aizsūtījusi?”Viņa pasmaidīja un piepeši kļuva ļoti skaista.„Man taču vispirms bija jāredz, vai tu tiešām te esi.”„Tev viņa jāaizsūta pirms manas ierašanās,” sacīju. „Viņa nedrīkst mūs redzēt kopā. Vai nevaram

aiziet kur citur?”„Uz kurieni?”Jā, uz kurieni? Helēne piepeši iesmējās.„Te nu mēs stāvam kā pusaudi, kam jāsatiekas slepeni, jo vecāki domā, ka viņi vēl par jauniem! Uz

kurieni mēs varam iet? Uz pilsparku? To slēdz pulksten astoņos? Uz solu pilsētas apstādījumos? Uzkonditoreju? Tas būtu pārāk bīstami!”

Viņa bija taisnība. Tie bija neparedzēti sīkumi – un tos nekad iepriekš neparedz.„Jā,” es sacīju. „Te nu mēs stāvam kā pusaudi. It kā būtu atsviesti atpakaļ mūsu jaunībā.”Es ielūkojos Helēnes sejā. Viņai bija divdesmit deviņi gadi; bet man viņa likās tāda pati kā agrāk.

Tie pieci gadi šķita pārslīdējuši mums pāri kā ūdens jaunam ronim.„Es arī esmu ieradies glui kā pusaudzis,” teicu. „Visi prāta apsvērumi bija pret to, bet kā pusaudzis

es tālāk nedomāju. Es pat nezināju, vai tu sen jau nedzīvo ar kādu citu.”Viņa neatbildēja. Brūnie mati vizēja laternas gaismā.„Es iešu papriekš un aizsūtīšu kalponi,” viņa teica. „Bet briesmīgi baidos atstāt tevi vienu uz ielas.

Tu varētu atkal pazust – tāpat kā uzradies. Kur tu domā pakavēties?”

„Tur, kur tu mani atradi. Baznīcā. Varu iet atpakaļ uz katedrāli. Baznīcas ir drošas, Helēn. Esmukļuvis liels franču, šveiciešu un itāliešu baznīcu un muzeju pazinējs.”

„Nāc pēc pusstundas,” viņa čukstēja. „Vai tu vēl atceries mūsu dzīvokļa logus?”„Jā,” atbildēju.„Ja gala logs ir vaļā, viss kārtībā un tu vari nākt augšā. Ja tas ciet, pagaidi, līdz es to atvēršu.”Es iedomāju Martensu un savu jaunību, kad spēlējām indiāņus. Toreiz gaisma logā bija zīme

Ādzeķem vai Vinetū, kurš lejā gaidīja. Tagad atkārtojās tāda pati spēle? Vai vispār bija kas tāds, kasmazliet atkārtotos?

„Labi,” es teicu, grasīdamies iet.„Uz kurieni tu ej?”„Gribu paraudzīties, vai Marijas baznīca vēl atvērta. Cik atminos, tā ir skaists gotikas paraugs. Pa šo

laiku esmu iemācījies to novērtēt.”„Lai nu paliek!” viņa sacīja. „Baidos tevi atstāt vienu.”„Helēn,” es iebildu, „esmu iemācījies uzmanīties.”Viņa purināja galvu. Viņas sejā pēkšņi bija apdzisusi drosme.„Vēl tev nepietiek,” viņa sacīja. „Nepietiek. Ko lai daru, ja tu neatnāksi?”„Tev nekas nav jādara. Vai tavs tālruņa numurs vēl tas pats?”„Jā.”Es apņēmu viņas plecus.„Helēn,” es teicu, „viss būs labi.”Viņa palocīja galvu. „Es pavadīšu tevi uz Marijas baznīcu. Gribu droši zināt, ka esi tur nonācis.”Mēs gājām klusēdami. Tas nebija tālu. Helēne atstāja mani, ne vārda nebilzdama. Noskatījos viņai

pakaļ, kamēr viņa aiziet pār veco tirgus laukumu. Viņa gāja ātri un neparaudzījās atpakaļ.

Es paliku stāvot portāla ēnā. Pa labi atradās tumšais rātsnams; vienīgi uz veco skulptūru akmenssejām mirguļoja mēnesnīcas stīga. Rātsnama priekšā uz lieveņa kāpnēm 1648. gadā tika pasludinātasTrīsdesmitgadu kara beigas; tāpat no turienes 1933. gadā pasludināja tūkstošgadu reiha sākumu. Esapsvēru, vai piedzīvošu, ka arī tā beigas no šejienes paziņos. Man bija maz cerību.

Iekšā baznīcā tomēr negāju. Pēkšņi bija apriebies slēpties. Es gan nebiju kļuvis nepiesardzīgs, bet,kopš ieraudzīju Helēni, vairs negribēju slapstīties kā vajāts zvērs.

Gāju tālāk, lai nedurtos acīs. Pilsēta, kas sākumā mani biedēja, tik pazīstama un reizē sveša, tagadatdzīvojās. Es to izjutu, jo pats biju atgriezies dzīvē. Pēdējo gadu anonīmā eksistence, kas bijusi tikaiizdzīvošana, neauglīga veģetācija no dienas dienā, pēkšņi vairs nelikās glui veltīgi pavadīts laiks. Tāmani bija veidojusi, un negaidot bija radusies agrāk nepazīta dzīves izjūta kā līgans, slepus izplauciszieds. Tam nebija nekāda sakara ar romantiku; taču viss bija tik jauns un saviļņojošs, it kā liels, starojošs,tropisks zieds, uzburts panīkušā krūmā, no kura varēja sagaidīt tikai pāris necilu, sīku pumpuru. Es nonācupie upes un apstājos uz tilta, pāri margām raudzīdamies ūdenī. Pa kreisi pacēlās viduslaiku sargtornis,kurā tagad ierīkota veļas mazgātava. Logi bija apgaismoti, un meitenes vēl strādāja. Gaisma krita plašāsjoslās pāri upei lejienā. Tumšais valnis ar liepām izcēlās pret augstajām debesīm, un pa labi stiepās dārziar katedrāles siluetu pāri tiem.

Stāvēju nekustēdamies, sasprindzinājums likās pilnīgi izzudis. Bija dzirdama vienīgi ūdens čaloņa unveļas mazgātāju apslāpētās balsis aiz logiem. Nevarēju saprast, ko viņas teica. Līdz manim atlidoja tikaicilvēciskas skaņas, kas vēl nebija ieguvušas vārdu nozīmi. Tās bija tikai zīmes, ka tuvumā ir cilvēki – bezmeliem un viltus, bez muļķības un nāvīgas vientulības nopūtas, kas kā nejauki virstoņi bojā tīru melodiju.

Es elpoju, un manai elpai likās vienāds ritms ar ūdeni. Vienu mirkli pat šķita, ka es būtu daļa no tiltaun ūdens plūstu kopā ar elpu caur mani. Es nebrīnījos, tas šķita pats par sevi saprotams. Neko nedomāju;arī domas bija kļuvušas tik neapzinātas kā elpa un ūdens.

Pa kreisi cauri liepu tumšajai alejai ātri izslīdēja neaizsegta gaisma. Acīm tai sekojot, es atkalizdzirdu veļas mazgātāju balsis. Atskārtu, ka vienu laika sprīdi neesmu tās sadzirdējis. Atkal sajutu liepusmaru. Viegls vējš nesa to pāri ūdeņiem.

Klīstošā gaisma nodzisa, un reizē logi aiz manis kļuva tumši. Ūdens brīdi gulēja melns un nekustīgskā darva, tad uznira mēness smalkie atspogi, kurus pirmīt bija nosegusi veļas mazgātavas spilgtā gaisma.Vieni paši tie tagad uzsāka maigāku un daudzveidīgāku rotaļu nekā skaudrā, dzeltenā gaisma pirms tam.Domāju par savu dzīvi, kurā arī pirms tik daudz gadiem tika izdzēsts viss spoums, un brīnījos, kā tajānepamirdzēja agrāk neredzēti, liegi stariņi – tāpat kā tagad mēness atspīdumi upē. Līdz šim mūīgi jutuvienīgi zaudējumu – tā vietā neko jaunu neieguvis.

Atstāju tiltu un staigāju vaļņa alejas tumsā šurp un turp, līdz pagāja nogaidāmā pusstunda. Naktijtuvojoties, liepu smara kļuva arvien spēcīgāka, mēness bārstīja pār jumtiem un torņiem savu sudrabu.Šķita, pilsēta gribētu darīt visu, lai mani pārliecinātu, ka esmu sevi apmānījis, ka nekādas briesmasneuzglūn, ka pēc garā maldu ceļa varu mierīgi atgriezties mājās un atkal būt es pats.

Nebija nepieciešams aizsargāties pret šo vilinājumu. Kaut kas manī instinktīvi bija nomodā. Pārākbiei Parīzē, Romā un citās pilsētās mani arestēja – tieši tādos apstākļos, kad nodevos skaistuma burvībai,ieaijāts drošībā ar tā viltīgajām mīlas, sapratnes un aizmirstības ilūzijām. Policisti neaizmirsa. Un nemēnesnīca, ne liepu smara denunciantus nepārvērta par svētajiem.

Devos uz Hitlerlaukumu, jutekļus piesardzīgi sasprindzis kā sikspārnis spārnus lidojumam. Mājastāvēja stūrī, kur iela iznāca uz laukumu. Ielai vēl bija vecais nosaukums.

Logs bija atvērts. Man iešāvās prātā nostāsts par Hēroju un Leanderu un pasaka par karaļbērniem,kurā mūķene izdzēš gaismu un karaļdēls noslīkst; tikai es nebiju karaļdēls un vāciešiem bija daudzas ļotiskaistas pasakas, bet, par spīti tam vai varbūt arī tieši tādēļ, visdrausmīgākās koncentrācijas nometnespasaulē. Es mierīgi pārgāju pāri ielai, un nebija nedz Hellesponta, nedz Ziemeļjūras.

Mājas priekšnamā kāds nāca man pretī. Atpakaļ mesties vairs nevarēju un devos tālāk uz kāpnēm, itkā zinātu, kurp eju. Tā bija vecīga sieviete, kuru agrāk še nemanīju. Man sarāvās sirds... – Švarcspasmaidīja. – Tā atkal tāda frāze, kurai tikai tad notic, kad pats esi to pieredzējis. Es nepaskatījosatpakaļ, tikai dzirdēju parādes durvis aizkrītam un ātri uzskrēju pa kāpnēm augšā.

Durvis bija mazliet pavērtas. Es tās atgrūdu, un tur jau stāvēja Helēne.„Vai tevi kāds redzēja?” viņa jautāja.„Jā. Vecāka sieviete.”„Bez cepures?”„Jā, bez cepures.”„Tā būs bijusi kalpone. Viņas istaba ir jumta stāvā. Es viņu palaidu līdz pirmdienas pēcpusdienai;

viņa būs tur notūļājusies. Šīs sievietes domā, ka uz ielas nevienam nav nekas cits prātā kā kritizēt viņudrānas.”

„Rauj jupis kalponi! Viņa mani nepazina, lai būtu kas būdams. Es zinu, kad mani kāds pazīst.”Helēne izņēma man no rokām lietusmēteli un cepuri un gribēja tos pakarināt.„Ne šeit,” sacīju. „Skapī. Ja kāds ienāktu, viņš tos uzreiz ieraudzītu.”„Neviens nenāks,” Helēne noteica un gāja tālāk.Es apsviedos un pagriezu atslēgu durvīs. Tad sekoju viņai.

Pirmajos trimdas gados biei domāju par savu dzīvokli; tad mēģināju to aizmirst. Tagad, atkalstāvēdams tajā, neko sevišķu neizjutu. Es raudzījos kā gleznā, kas man reiz piederējusi un atgādina kādunoteiktu manas dzīves posmu.

Es stāvēju durvīs un lūkojos apkārt. Gandrīz nekas nebija mainījies. Tikai dīvāns un atzveltnes krēslibija pārvilkti ar jaunu drānu.

„Vai agrāk tie nebija zaļi?” es jautāju.

„Nē, zili,” atbildēja Helēne.Švarcs pagriezās pret mani.- Lietām ir sava pašu dzīve, un, ja tās salīdzina ar mūsējo, reizēm kļūst baisi.- Kālab jāsalīdzina? – es pavaicāju.- Vai jūs to nedarāt?- Daru, bet ne daādās jomās. Es aprobeojos pats ar sevi. Kad izsalcis stāvu pie ostas, tad salīdzinu

sevi ar iedomātu Es, kurš bez tam vēl sirgst ar vēzi. Tas mani uz brīdi dara laimīgu, jo man nav vēa unesmu tikai izsalcis.

- Vēzis? – Švarcs atkārtoja un cieši manī pavērās. – Kādēļ jūs to pieminējāt?- Es varētu minēt arī sifilisu. Vai tuberkulozi. Vēzis ir tas tuvākais.- Tuvākais? – Švarcs vēl arvien lūkojās manī. – Bet es jums saku – tas ir pats tālākais! Pats tālākais!- Labi, - es piekāpos. – Lai būtu pats tālākais. Minēju to tikai kā piemēru.- Tā ir tik tāla, neaptverama slimība.- Tāda ir katra nāvējoša slimība, Švarca kungs. Vienmēr.Viņš klusēdams palocīja galvu. – Vai esat vēl izsalcis? – tad pajautāja.- Nē. Kādēļ tā vaicājat?- Jūs kaut ko minējāt par izsalkumu.- Tas arī bija tikai piemērs. Es šodien jau divas reizes vakariņoju ar jums.Viņš pacēla acis.- Kā tas izklausās! Vakariņot! Cik mierinoši! Cik nesasniedzami, kad viss jau ir garām!Es klusēju. Pēc brīa viņš nomierinājies turpināja:- Dzeltenie krēsli. Tie bija pārvilkti ar jaunu drānu, tas bija viss tajos piecos gados, kuros mana

dzīve ar likteņa ironiju apmetusi duci saltomortāle. Tas viss nesaskanēja kopā – tas bija tas, ko tanī brīdīizjutu.

- Jā. Cilvēks nomirst, bet viņa gulta paliek. Māja paliek. Lietas paliek. Vai arī tās būtu jāiznīcina?- Nē, ja tās kādam ir vienaldzīgas.- Tās nevajag iznīcināt, - piebildu. – Tas nav tik svarīgi.- Nav svarīgi? – Švarcs atvaicāja un pēkšņi pacēla apjukušu seju. – Nav svarīgi? Protams, nē! Bet

sakiet man – kas ir svarīgāks par cilvēka dzīvību?- Nekas, - es atbildēju, zinot, ka tā bija taisnība un tomēr nebija taisnība. – Tikai mēs paši piešķiram

tai vislielāko vērtību.Švarcs steigšus nomalkoja tumšo vīnu. – Un kādēļ gan ne? – viņš skaļi jautāja. – Jūs man pasakiet –

kāpēc lai mēs tai nepiešķirtu vislielāko vērtību?- To es nevaru jums pateikt. Tas arī bija tikai tāds muļķīgs izteiciens. Es pats to visai augstu vērtēju.Paraudzījos pulkstenī. Bija mazliet pāri diviem. Orķestris spēlēja deju mūziku, tango; īsajos,

apslāpētajos meraga pūtienos man jautās atejoša kuģa sirēnas. Vēl pāris stundu līdz ausmai, es nodomāju,tad varu iet. Aptaustīju kabatā braukšanas biļetes. Tās atradās tur. Es tam gandrīz vairs nebūtu ticējis;neierastajai mūzikai, vīnam, aizklātajām telpām, Švarca balsij piemita kaut kas iemidzinošs un nereāls.

- Es vēl vienmēr stāvēju dzīvojamās istabas durvīs, - Švarcs turpināja. – Helēne palūkojās manī unvaicāja:

„Vai tavs dzīvoklis tev kļuvis tik svešs?”Es pakratīju galvu un paspēru pāris soļu uz priekšu. Mani bija pārņēmis dīvains apmulsums. Šķita,

visas lietas tiecās man pretim; bet es vairs neiederējos starp tām. Un kā zibens atplaiksnīja doma: varbūtes arī vairs neiederos blakus Helēnei?

„Viss ir palicis tā, kā bija,” es noteicu ātri, dedzīgi un izmisīgi. „Viss, kā tas bija, Helēn.”„Nē,” viņa atteica. „Nekas vairs nav tāpat. Kādēļ tu esi atgriezies? Vai tādēļ? Lai viss būtu tā, kā

bija?”

„Nē,” es sacīju. „Zinu, ka tā tas nevar būt. Bet vai tad mēs neesam te dzīvojuši? Kur tas visspalicis?”

„Ne šeit. Tas nav palicis arī vecajās drānās, ko esam aizmetuši. Jeb vai tu domā to atrast?”„Nē. Es nevaicāju sevis dēļ. Bet tu taču paliki te. Es vaicāju tevis dēļ.”Helēne dīvaini uzlūkoja mani.„Kāpēc tu agrāk nekad to nejautāji?” tad viņa teica.„Agrāk?” es nesapratu. „Kādēļ agrāk? Es nevarēju atnākt.”„Agrāk. Pirms devies prom.”Es nesapratu viņu.„Ko man būtu vajadzējis jautāt, Helēn?”Viņa brīdi klusēja.„Kāpēc tu neaicināji, lai dodos tev līdzi?”Es vērīgi viņā paraudzījos.„Lai dodies līdzi? Prom no šejienes? No tavas ģimenes? No visa, kas tev bija mīļš?”„Es ienīstu savu ģimeni.”Biju pagalam apjucis.„Tu nezini, ko tas nozīmē – klīst svešumā,” beidzot nomurmināju.„Tolaik tu arī to nezināji.”Tā bija taisnība.„Es negribēju tevi aizraut prom no šejienes,” bikli piebildu.„Es te visu ienīstu,” viņa turpināja. „Visu! Kādēļ tu esi atgriezies?”„Toreiz tu neienīdi.”„Kādēļ tu esi atgriezies?” viņa atkārtoja.Helēne stāvēja istabas otrā pusē, mūs šķīra ne tikai dzeltenie krēsli un ne tikai pieci gadi. Es pēkšņi

atdūros pret naidīgumu un dziļu vilšanos un neskaidri sajutu, ka, vēlēdamies neiegrūst Helēni nelaimē,varbūt esmu viņu smagi aizvainojis, pats aizbēgot un atstājot viņu tepat.

„Kādēļ tu esi atgriezies, Jozef?” jautāja Helēne.Labprāt būtu atbildējis, ka esmu atgriezies viņas dēļ; taču šai mirklī es to nespēju. Tas nebija tik

vienkārši pasakāms. Es pēkšņi atskārtu – un atskārtu tikai šajā mirklī -, ka mani atdzinis atpakaļ dziļš, tīrsizmisums. Visi mani spēki bija izsmelti, un kailās dzīvotgribas bija par maz, lai ilgāk izturētu vientulībassaltumu. Es nebiju spējis sev uzcelt jaunu dzīvi. Sirds dziļumos to arī laikam nekad īsti netiku vēlējies. Esnebiju izsvītrojis savu agrāko dzīvi: nespēju to nedz pamest, nedz pārvarēt; bija iestājusies gangrēna, unvajadzēja izvēlēties – vai nu tās smirdoņā nobeigties, vai doties atpakaļ un mēģināt to izdziedēt.

Es nekad netiku visu īsti apsvēris, arī tagad tikai aptuveni apjautu savu stāvokli; tomēr jutos kāatpestīts, vismaz to apzinoties. Smagums un apjukums izzuda. Tagad es zināju, kādēļ biju šeit. No piecugadu ilgās trimdas nebiju paņēmis līdzi neko, vienīgi saasinātu uztveri, dzīves alkas un bēgļa piesardzībuun pieredzi. Viss pārējais bija cietis sakāvi. Daudzās naktis starp robeām, baisā vientulība, kad nācāscīnīties tikai par kumosu maizes un pāris stundām miega, kurmja slapstīšanās pazemē – tas viss izzuda bezpēdu, kamēr stāvēju uz sava dzīvokļa sliekšņa. Es gan biju bankrotējis, tomēr man nevajadzēja pārņemtparādu nastu. Es biju brīvs. To gadu Es bija izdarījis pašnāvību, pāriedams robeu. Tā nebija atgriešanās.Es biju miris, dzīvoja cits Es, radies no uzdāvātā laika. Nebija vairs nekādas atbildības. Atsvari atkritaatpakaļ.

Švarcs pievērsās man.- Vai saprotat, kā es to domāju? Es atkārtojos un runāju pretstatos.- Domāju, ka saprotu jūs, - atbildēju. – Pašnāvības iespēja ir ēlastības dāvana, kuru tikai retais

apzinās. Tā dod cilvēkam brīvas gribas ilūziju. Un varbūt mēs izdarām vairāk pašnāvību, nekā atskārstam.Mēs tikai to neapzināmies.

- Taisnība gan! – Švarcs moi piekrita. – Ja mēs tās tikai atzītu par pašnāvībām! Tad mums būtu arīiespēja augšāmcelties no mirušajiem. Tā mēs varētu nodzīvot vairākas dzīves, nevis stiept tālāk pieredzestrumus no vienas sāpju lēkmes uz otru un galu galā nobeigties.

- Es, protams, nevarēju to visu Helēnei izskaidrot, - viņš turpināja. – Tas arī nebija vajadzīgs.Pēkšņi izjustā atvieglojumā atskārtu, ka tas nav nepieciešams. Glui otrādi: es atskārtu, ka izskaidrošanāstikai radīs sajukumu. Viņa acīmredzot vēlējās, lai saku, ka esmu pārnācis viņas dēļ; bet es savā jaunajāgaišredzībā apjautu, ka tas būtu posts. Pār mums tad sagrūtu pagātne ar visiem vainas, nosebojuma unaizvainotas mīlas argumentiem, un mēs nekad nespētu atrast izeju. Ja nule gandrīz jautrajai idejai pargarīgo pašnāvību bija kāda nozīme, tad tai vajadzēja būt arī pilnīgai, tai nāktos aptvert ne vien trimdasgadus, bet arī iepriekšējo dzīvi, citādi man draudētu otra – vēl senāka gangrēna. Halēne stāvēja te kāienaidniece, sagatavojusies uzbrukt ar mīlas ieročiem; viņa labi pazina manas vājības, un mans stāvoklistad būtu bezcerīgs. Ja sākumā bija atbrīvojošā nāves sajūta, tad tagad tā kļūtu mokoša morālā bojāeja –nevis nāve un augšāmcelšanās, bet galīga iznīcība. Sievietēm neko nevajag izskaidrot; ar viņām jādara,kas darāms.

Es piegāju pie Helēnes. Pieskaroties viņas plecam, sajutu, kā tas trīcēja.„Kādēļ tu esi atgriezies?” viņa vēlreiz pajautāja.„Esmu to aizmirsis,” atbildēju. „Jūtos izsalcis, Helēn. Cauru dienu neesmu neko ēdis.”Līdzās viņai uz maza, apgleznota itāliešu galdiņa sudraba ietvarā stāvēja nepazīstama vīrieša

fotogrāfija.„Vai tas mums vēl vajadzīgs?” es pavaicāju.„Nē,” viņa pārsteigta attrauca. Paņēma fotogrāfiju un noglabāja galdiņa atvilktnē.Švarcs pavērās manī un pasmaidīja.- Viņa to neaizmeta, - viņš teica. – Nesaplēsa, viņa to ielika atvilktnē. To varēja atkal izvilkt laukā,

ja vajadzēs. Nezinu, kādēļ, bet šis viņas raison d’etre[1] ests mani aizgrāba. Pirms pieciem gadiem estādu rīcību nebūtu sapratis un sarīkotu scēnu. Tagad viņa tik vienkārši likvidēja draudošo situāciju. Mēsmēdzam cēlos vārdos runāt par politiku, taču ne par jūtām. Diemēl vēl ne. Otrādi būtu labāk. Helēnesfranciskais ests apliecināja ne jau mīlas trūkumu; tas izteica vienīgi sievišķīgu piesardzību. Ja reiz bijulicis viņai vilties, kādēļ lai viņa man tūlīt atkal ticētu? Es turpretī nebiju veltīgi dzīvojis Francijā: nekonevaicāju viņai. Un ko lai arī vaicātu? Ar kādām tiesībām? Es iesmējos. Viņa samulsa. Tad seja pamazāmnoskaidrojās – un arī viņa iesmējās.

„Vai tu īstenībā esi šķīrusies no manis?” es pajautāju.Viņa papurināja galvu.„Nē. Bet nevis tevis dēļ. Es to nedarīju, lai sariebtu savai ģimenei.”

5 - Šajā naktī es gulēju tikai daas stundas, - Švarcs stāstīja. – Lai gan biju ļoti noguris, tomēr biei

pamodos. Nakts no āra ielauzās mazajā telpā, kurā mēs gulējām. Man likās, ka dzirdu trokšņus, un daumirkļu ilgajā pusmiegā es atkal grasījos bēgt un uztrūkos aiz bailēm.

Helēne pamodās tikai vienu reizi.„Tu nevari aizmigt?” viņa vaicāja tumsā.„Nē. To es arī netiku cerējis.”Viņa iededza gaismu. Ēnas izlēca pa logu.„Nevar jau visu prasīt,” sacīju. „Pār saviem sapņiem man nav varas. Vai tev vēl ir vīns?”„Atlikām. Šai ziņā uz maniem radagabaliem var paļauties. Bet kopš kura laika tu dzer vīnu?”„Kopš esmu Francijā.”

„Labi,” viņa noteica. „Tātad cik necik jau pazīsti vīnus?”„Maz gan. Galvenokārt sarkanvīnus. Lētos.”Helēne piecēlās un iegāja virtuvē. Viņa atgriezās ar divām pudelēm un korķviļķi.„Mūsu slavenais fīrers veco vīna likumu ir sagrozījis,” viņa sacīja. „Agrāk pie dabiskajiem vīniem

nedrīkstēja likt klāt cukuru. Tagad pat drīkst pārtraukt rūgšanu.”Viņa manīja neizpratni manā sejā.„Tā saldina skābos vīnus sliktas raas gados,” viņa smiedamās paskaidroja. „Kungu rases blēdība,

lai palielinātu eksportu un dabūtu vairāk valūtas.”Viņa sniedza man pudeles un korķviļķi. Attaisīju mozeli. Helēne atnesa divas plānas glāzes.„No kā tu esi tik brūna?” pavaicāju.„Martā es biju kalnos. Slēpoju.”„Kaila?”„Nē. Bet kaila var sauļoties.”„Kopš kura laika tu slēpo?”„Kāds to man iemācīja,” viņa attrauca, izaicinoši manī lūkodamās.„Jauki. Tam jābūt ļoti veselīgam sportam.”Es piepildīju glāzi un sniedzu viņai. Vīns bija skābenāks un aromātiskāks nekā burgundieša šķirnes.

Es to nebiju dzēris, kopš atstāju Vāciju.„Vai tu nevēlies arī zināt, kas man iemācīja slēpot?” Helēne jautāja.„Nē.”Viņa pārsteigta skatījās manī. Senāk es laikam viņu cauru nakti par to tincinātu. Tagad tas likās

nesvarīgi. Atkal bija jaušama šīvakara atvieglotā noskaņa.„Tu esi pārvērties,” viņa teica.„Šovakar tu man divi reizes apgalvoji, ka es neesot pārvērties,” atbildēju. „Bet tas ir vienlīdz

mazsvarīgi.”Viņa turēja glāzi, nepielikdama pie lūpām.„Es laikam vēlētos, lai tu nebūtu pārvērties.”Es iedzēru malku.„Lai mani vieglāk sagrautu?”„Vai es tevi agrāk mēdzu sagraut?”„Nezinu. Domāju, ka ne. Tas jau tik sen. Ja padomāju, kāds tolaik biju, tad nebrīnītos – kādēļ gan lai

tu neizmēģinātu to?”„To mēģina vienmēr; vai tad nezini?”„Nē,” atteicu. „Bet nu esmu brīdināts. Vīns ir labs. Laikam gan fermentācija tam nav pārtraukta.”„Tāpat kā tev?”„Helēn,” es iebildu, „tu esi ne vien ļoti kairinoša, bet arī komiska, un tā ir ārkārtīgi reta un šarmanta

kombinācija.”„Neesi nu tik pārdrošs,” viņa pikti attrauca un apsēdās gultā, vīna glāzi vēl vienmēr rokā turēdama.„Es neesmu pārdrošs. Bet ārējā nedrošība, ja tā nav saistīta ar nāves briesmām, var izraisīt cilvēkā

nesatricināmu drosmi,” smiedamies sacīju. „Tie, protams, ir skaļi vārdi, bet tie iegūti rotācijaseksistencē.”

„Kas ir rotācijas eksistence?”„Manējā. Tāda, kad nekad nevar palikt uz vietas, tu nekad nedrīksti kaut kur apmesties; vienmēr tikai

jāripo un jāripo. Emigranta eksistence. Indiešu ubagmūka eksistence. Modernā cilvēka eksistence. Starpcitu, emigrantu ir daudz vairāk, nekā mēs domājam. Emigrants ir arī das labs tāds, kas nekad navizkustējies no sava kakta.”

„Tas neskan slikti,” Helēne atteica. „Labāk nekā mietpilsoniskā nīkuļošana.”

Pamāju ar galvu.„To var izteikt arī citiem vārdiem, bet tad tas neskanēs tik labi. Taču mūsu iztēle nav visai bagāta.

Citādi nepieteiktos tik daudz brīvprātīgo armijā.”„Tas viss tomēr ir labāks par nīkuļošanu,” Helēne noteica un iztukšoja savu glāzi.Es noskatījos viņā, kamēr viņa dzēra. Cik jauna viņa ir, domāju, cik jauna, nepieredzējusi,

stūrgalvīgi jauka, bīstama un vientiesīga. Viņa nekā nezina. Pat to, ka mietpilsoniskā nīkuļošana ir morāls,nevis ģeogrāfisku robeu noteikts stāvoklis.

„Vai tu vēlies atgriezties tajā?” viņa vaicāja.„Es neticu, ka to spētu. Mana tēvzeme pret paša gribu mani padarījusi par pasaules pilsoni. Nu man

tādam jāpaliek. Atgriešanās nav iespējama.”„Arī pie kāda cilvēka ne?”„Arī pie kāda cilvēka ne,” apstiprināju. „Pat zemeslode tikai rit un rit. Viņa ir saules emigrants.

Atpakaļceļa nav. Vai arī tai jāiet bojā.”„Paldies dievam!” Helēne sniedza man savu glāzi. „Un tu nekad nevēlētos atgriezties?”„Vienmēr to esmu vēlējies,” attraucu. „Es nekad nesekoju savām teorijām. Tas piešķir tām divkāršu

pievilcību.”Helēne iesmējās.„Tas viss ir tikai iedoma?”„Protams. Tas mazliet atgādina tīmekli, lai ar to aizsegtu ko citu.”„Ko tad?”„To, kas nav vārdos izsakāms.”„To, kas vienīgi naktī izjūtams?”Es neatbildēju. Mierīgi sēdēju gultā. Laika vējš bija mitējies pūst. Tas vairs nešalca manās ausīs.

Likās, no lidmašīnas es būtu nonācis balonā. Es vēl laidelējos gaisā un lidoju; bet motoru troksnis bijanorimis.

„Kā tevi tagad sauc?” Helēne jautāja.„Jozefs Švarcs.”Viņa brīdi pārdomāja. „Tad es arī tagad saucos Švarca?”Man bija jāpasmaida.„Nē, Helēn. Tas ir tikai tāds uzvārds. Cilvēks, no kura šo vārdu dabūju, pats bija to mantojis no cita.

Kāds tālīns, nomiris Jozefs Švarcs dzīvo manī tālāk kā mūīgais īds jau trešajā ģenerācijā. Svešais,mirušais gara sencis.”

„Tu viņu nepazīsti?”„Nē.”„Vai jūties citādi, kopš tev cits uzvārds?”„Jā,” es apliecināju. „Jo tas ir saistīts ar kādu papīrgabalu. Ar pasi.”„Kaut arī tā nav īsta?”Es iesmējos. Tas bija jautājums no citas pasaules. Vai pase ir īsta vai neīsta, tas interesēja vienīgi

policistus, kas to kontrolēja.„Par to varētu sacerēt filozofisku līdzību,” sacīju. „Tai vajadzētu iesākties ar prātojumu: kas ir

uzvārds? Nejaušība vai identifikācija?”„Uzvārds paliek uzvārds,” pēkšņi ietiepīgi atsvieda Helēne. „Es savējo paturēju. Tas bija tavējais

uzvārds. Tagad ierodies tu ar diezin kur atrastu citu uzvārdu.”„Man tas ir uzdāvāts,” sacīju. „Tā man bija dārgākā dāvana pasaulē. Es nesu šo vārdu ar prieku. Tas

man nozīmē labestību. Cilvēcību. Ja es kādreiz kristu izmisumā, jaunais uzvārds atgādinās, ka labestībanav mirusi. Ko tev atgādina tavējais? Prūšu karotāju un mednieku dzimtu ar lapsu, vilku un pāvu pasaulesskatījumu.”

„Es nerunāju par savas ģimenes uzvārdu,” Helēne attrauca, šūpojot rītakurpi uz kājas pirkstgaliem.„Es vēl arvien nesu tavējo. To agrāko, Švarca kungs.”

Es attaisīju otru vīna pudeli.„Man stāstīja, ka Indonēzijā esot paraa reizi pa reizei apmainīt uzvārdus. Ja kādam apnikusi viņa

personība, viņš to apmaina, pārņem citu vārdu un iesāk jaunu esību. Laba ideja!”„Vai tu esi iesācis jaunu esību?”„Šodien uzsāku,” es atbildēju.Viņa ļāva rītakurpei noslīdēt zemē.„Vai jaunajā esībā neko neņem līdzi no agrākās dzīves?”„Atbalsi,” es teicu.„Nekādas atmiņas?”„Tā ir tā atbalss. Atcere, kas vairs nesāp un neapkauno.”„Tāpat kā skatoties filmu?” Helēne pajautāja.Paraudzījos viņā. Izskats viņai bija tāds, ka nākamajā mirklī viņa trieks man ar glāzi pa galvu. Es

izņēmu viņai to no rokas un ielēju vīnu no otras pudeles.„Kas tā par marku?”„Reinhartshauzenes pils marka. Slavens Reinas vīns. Pilnīgi izturēts. Nepārtraukts rūgšanā.

Nemainījies savā raksturā. Nepārdēvēts par „Reinfalcieti”.”„Tātad nav kļuvis par emigrantu?” noprasīju.„Tas nav hameleons, kas maina savu krāsu. Nevis šāds tāds, kurš atsakās no atbildības.”„Mīļo pasaulīt, Helēn!” iesaucos. „Vai tiešām es dzirdu mietpilsoniskās godprātības spārnu vēdas?

Vai tu tikko negribēji izbēgt no šīs nīkuļošanas?”„Tu gribi sagrozīt manus vārdus!” viņa nikni atsvieda. „Par ko mēs te runājam? Un kālab? Pirmajā

naktī? Kāpēc mēs neskūpstāmies vai nenīstamies?”„Mēs skūpstāmies un nīstamies.”„Tie ir tikai vārdi! Kur tev rodas tik daudz vārdu? Vai tas ir pareizi, ka mēs te sēam un tā runājam?”„Es nezinu, kas ir pareizi.”„No kurienes tad tev tie vārdi? Vai tu viņā pusē tik daudz runāji un grozījies sabiedrībā?”„Nē,” atteicu. „To es darīju tik maz. Tādēļ vārdi tagad birtin birst kā āboli no groza. Esmu tikpat

pārsteigts kā tu.”„Vai tas ir tiesa?”„Jā, Helēn. Tas ir tiesa. Vai tad tu neredzi, kā tas ir?”„Tu nevari to pateikt vienkāršāk?”Es pakratīju galvu.„Kāpēc ne?”„Tāpēc, ka baidos kaut ko konstatēt. Un baidos no vārdiem, kas izteic konstatējumu. Tu vari neticēt,

bet tā tas ir. Turklāt vēl baidos no tām nezināmām šausmām, kas kaut kur ārpusē zogas pa ielām, par kurues negribu ne domāt, ne runāt, jo manī mīt muļķīga māņticība, ka briesmu nav, kamēr es tās neminu vārdā.Tādēļ arī šīs izvairīgās runas. Tad šķiet, ka laiks apstājies kā pārtrūkušā filmā. Pēkšņi viss stāv rāmi, un –nekas nevar notikt.”

„Tas man izklausās pārāk sareģīti.”„Man arī. Vai tad nepietiek ar to, ka esmu te, pie tevis, ka tu esi dzīva un es atkal neesmu notverts?”„Vai tāpēc tu atgriezies?”Es neatbildēju. Viņa sēdēja glui kā jauka amazone – kaila, vīna glāzi rokā, iekārīga, neizvairīga,

viltīga un droša, un es atģidu, ka agrāk par viņu neko neesmu zinājis. Neaptvēru, kā viņa varēja ar maniizturēt; toreiz, kā tagad likās, biju pārliecināts, ka man pieder glīts jēriņš, par ko jārūpējas kā jau par tāduglītu jēriņu, bet tagad pēkšņi bija atklājies, ka viņa ir jauna puma, kurai nerūp zilas kakla lentītes un

mīkstas sukas, bet kura ir spējīga pārkost glāstošo roku.Mans stāvoklis bija neapskauams. Kā varat iedomāties, notika tas, kas paredzams pirmajā naktī; es

netiku galā ar savu vīra pienākumu visprimitīvākā veidā. Es jau iepriekš to biju nojautis, un laikam tāiznāca tieši tāpēc. Fakts paliek tas, ka biju kļuvis nespējīgs; bet, par laimi, arī izmisīgi nepūlējos to darīt,kā citkārt notiek šādos gadījumos.

Vari jau būt tik aukstasinīgs un paziņot, ka vienīgi staļļa puiši šai ziņā ir nejūtīgi, un sieviete varizlikties saprotam un izmisušo mierināt kā gādīga māte – tā tomēr ir un paliek nolādēta būšana, kurā katrspatoss top šausmīgi smieklīgs.

Tā kā netiku neko paskaidrojis, Helēne jutās aizskarta un uzbruka man. Viņa nespēja aptvert, kādēļes viņu nepaņēmu, un bija aizvainota. Es būtu varējis glui vienkārši pateikt patiesību, bet nejutos tampietiekami mierīgs. Te ir arī divas patiesības – viena, kurā vaļsirdīgi atklāj sevi, un otra – stratēģiskā,kurā neko neatklāj.

Piecos gados es biju ieguvis mācību – ja kāds vaļsirdīgi atzīstas, tad nav ko brīnīties, ja saņem parto lodi.

„Cilvēki manā stāvoklī ir kļuvuši māņticīgi,” es teicu Helēnei. „Viņi iedomājas, ja kaut ko pasakavai izdara tieši atklāti, tad notiek glui pretējais. Tādēļ viņi ir ārkārtīgi piesardzīgi. Arī vārdos.”

„Kāda neprātība!”Es iesmējos.„No ticības saprātam esmu jau sen atteicies. Citādi būtu kļuvis rūgtāks par citronmeeni.”„Es ceru, tava māņticība neies par tālu.”„Vienīgi tiktāl, Helēn,” pavisam mierīgi sacīju, „ka ticu: ja es teiktu, ka tevi bezgalīgi mīlu, tad brīdi

vēlāk pie tavām durvīm jau klaudzinās gestapo.”Viņa uz mirkli aprima kā tramīgs zvērs, kas izdzirdis neparastu troksni. Tad lēnām pavērsa pret mani

seju. Tā bija apbrīnojami pārvērtusies.„Vai tiešām tas ir īstais iemesls?” viņa klusi vaicāja.„Tikai viens no iemesliem. Kā tu vari gaidīt, lai manās domās valdītu kārtība, ja tikko esmu no

bezcerīgas elles iekļuvis bīstamā paradīzē?”„Es reizēm esmu domājusi, kā tas būtu, ja tu atgrieztos,” viņa sacīja pēc brīa. „Tas šķita pavisam

citādi.”Piesargājos jautāt, kā tas „citādi” būtu. Mīlestībā vienmēr jautā par daudz, un, ja patiešām kāds kāro

uzzināt īsto atbildi, tad mīlestība drīz ir pagalam.„Vienmēr mēdz būt citādi, nekā iedomājamies,” teicu. „Un paldies dievam!”Viņa pasmaidīja. „Nekad nav citādi, Jozef. Tas tikai tā liekas. Vai tur vēl ir vīns?”Viņa apgāja ap gultu kā dejotāja, nolika glāzi uz grīdas sev līdzās un atlaidās zviļus. Iedegusi brūna

no svešas saules un bezbēdīga savā kailumā kā sieviete, kura ne tikai zina, ka tiek iekārota, bet kurai tasbiei arī apliecināts.

„Kad man jāaiziet no šejienes?” iejautājos.„Kalpotājas rīt nebūs.”„Parīt?”Helēne pameta ar galvu.„Tas bija pavisam vienkārši. Šodien ir sestdiena. Es viņai iedevu brīvu visu nedēļas nogali. Viņa

atgriezīsies pirmdien ap pusdienu. Viņai ir mīļākais. Policists ar sievu un diviem bērniem.” Helēnepalūkojās manī puspiemiegtām acīm. „Viņa bija laimīga.”

No āra atskanēja ritmiski soļi un dziedāšana.„Kas tur?” ievaicājos.„Karavīri vai hitlerjaunieši. Vācijā tagad mūīgi kāds kaut kur maršē.”Es piecēlos un paraudzījos pa aizkaru spraugu. Jā, tā bija hitlerjauniešu kolonna.

„Savādi, ka tu esi tā atšķīrusies no saviem radagabaliem,” ieminējos.„Tur būs vainīga francūziete vecmāmuļa,” Helēne paskaidroja. „Tāda mums bijusi. Tagad tas tiek

slēpts, it kā viņa būtu bijusi ebrejiete.”Viņa noāvājās un izstaipījās. Pēkšņi viņa bija kļuvusi glui mierīga, it kā mēs jau nedēļām ilgi būtu

atkal dzīvojuši kopā un vairs nedraudētu nekādas briesmas. Pagaidām cik iespējams vairījāmies par torunāt. Helēne līdz šim brīdim arī ne vārda netika jautājusi par manu dzīvi trimdā. Es nezināju, ka viņaredzēja man cauri un jau bija pieņēmusi kādu lēmumu.

„Vai tev vēl nenāk miegs?” viņa ierunājās.Pulkstenis bija viens naktī. Es atgūlos.„Vai mēs nevaram atstāt vienu spuldzi degot?” pavaicāju. „Tā labāk varēšu gulēt. Neesmu vēl

pieradis pie Vācijas tumsības.”Viņa aši mani uzlūkoja. „Lai tās visas deg, ja tu vēlies, mīļais.”Mēs gulējām, cieši piekļāvušies viens otram. Tik tikko vēl atminējos, ka reiz senāk katru nakti šai

pašā gultā esam gulējuši kopā. Tā bija kā blāva ēna, atcere bez krāsas. Helēne atkal bija te, taču gluicitāda, dīvaini sveša un pazīstama; vēl tikai viņā pazinu nezināmu būtni, viņas elpu, matu smaru un parvisu vairāk ādas glāstošo maigumu, kas tik ilgu laiku bija zudis un pilnībā vēl nebija atgriezies. Mīļotācilvēka ādas mierinājums! Cik viedāks un izteiksmīgāks tas ir par muti ar tās meliem!

Es ilgi gulēju nomodā šai naktī, turēdams Helēni savās rokās, raudzīdamies krēslainajā telpā, kurašķita pazīstama un atkal sveša, un nevaicāju beidzot sev vairs neko. Helēne vēlreiz pamodās.

„Vai tev daudzas sievietes piederējušas Francijā?” viņa nočukstēja, neatvērdama acis.„Ne vairāk, kā bijis nepieciešams,” atbildēju. „Un neviena tā kā tu.”Viņa nopūtās un gribēja apgriezties uz otriem sāniem, bet miegs viņu atkal pārvarēja. Viņa atslīga

atpakaļ. Lēnām arī pār mani nāca miegs, sapņi nerādījās, manī bija miers un Helēnes elpa. Pret rītu espamodos, un vairs nebija nekā, kas mūs šķirtu, es viņu paņēmu, viņa ļāvīgi atdevās, un mēs atkal iekritāmmiegā kā mākonī, kurā vairs nebija tumsas, vienīgi gaišs starojums.

6 No rīta es piezvanīju uz viesnīcu Minsterē, kur biju atstājis savu ceļasomu, paziņoju, ka esmu

Osnabrikā aizkavējies un atgriezīšos naktī; lūdzu, lai istabu atstāj man rezervētu. Tā bija piesardzība;negribēju, ka mani noturētu par rēķina nemaksātāju un sagaidītu ar policiju. Vienaldzīga balss atbildēja,ka viss kārtībā. Vēl pajautāju, vai man nav pienācis pasts. Nē, nekā neesot.

Noliku klausuli. Helēne stāvēja man aiz muguras.„Pasts?” viņa noprasīja. „No kā tu sagaidi pastu?”„Ne no viena. Teicu tā, lai mazāk būtu aizdomu. Ja kāds gaida vēstules, tad dīvainā kārtā tas netiek

turēts par blēdi.”„Vai tu tāds esi?”„Diemēl. Pret paša gribu. Toties ar savu prieku par to.”Viņa iesmējās. „Tu gribi šovakar braukt uz Minsteri?”„Es nevaru te ilgāk palikt. Tava kalpotāja atgrieas rīt. Un man ir riskanti uzturēties šai pilsētā. Ūsas

vien mani nepadara pilnīgi nepazīstamu.”„Vai nevari apmesties pie Martensa?”„Viņš man piedāvāja, lai pārguļu viņa kabinetā; taču dienu nevaru tur palikt. Labāk ir braukt uz

Minsteri, Helēn. Tur mani uz ielas nepazīs tik viegli kā te. Līdz turienei tikai stundas brauciens.”„Cik ilgi tu gribi palikt Minsterē?”„To varēšu pateikt tad, kad būšu tur. Ar laiku man attīstījies tāds kā sestais maņu orgāns, kas noskārš

briesmas.”

„Tu šeit sajaut briesmas?”„Jā,” es teicu. „Kopš šārīta. Vakar ne.”Viņa pavērās manī sarauktām uzacīm.„Tu, zināms, nedrīksti iziet laukā.”„Vismaz kamēr nav satumsis. Un tad arī tikai, lai nokļūtu stacijā.”Helēne neatbildēja.„Gan jau būs labi,” es sacīju. „Neprāto par to. Esmu iemācījies dzīvot no vienas stundas uz otru,

neaizmirstot arī par rītdienu padomāt.”„Esi iemācījies?” Helēne ierunājās. „Ļoti praktiski!”Viņai atkal bija vieglas saērcinātības tonis kā vakarvakarā.„Ne tikai praktiski – arī nepieciešami,” es iebildu. „Un tomēr reizumis kaut ko aizmirstu. Vajadzēja

paņemt līdzi no Minsteres skujamaparātu. Šovakar es izskatīšos pēc klaidoņa. Emigrantu rokasgrāmatāteikts, ka no tā katrā ziņā jāizsargājas.”

„Skujamais ir vannasistabā,” Helēne sacīja. „Tas pats, kuru tu atstāji pirms pieciem gadiem. Tur irarī veļa – un tavi vecie uzvalki karājas pa kreisi skapī.”

Viņa to pasacīja tā, it kā es viņu pirms pieciem gadiem būtu atstājis ar citu sievieti un nu atgriezies,lai paņemtu savas mantas un atkal laistos prom. Nemēģināju iebilst; neko ar to nepanāktu. Viņa par manitikai nobrīnītos un paziņotu, ka tā nav domājusi, bet ja tā domājot es... un es būtu sapinies bezjēdzīgāsevis aizstāvībā. Dīvaini, cik greizus ceļus biei izraugāmies, lai slēptu savas patiesās jūtas!

Iegāju vannasistabā. Ieraugot savus vecos uzvalkus, es vienīgi atskārtu, cik tievs biju kļuvis.Priecājos par atrasto veļu un nolēmu paņemt līdzi daus gabalus. Nekādus sentimenta uzplūdus nejutu. Jaupirms trim gadiem biju izlēmis raudzīties uz savu trimdu nevis kā uz nelaimi, bet gan sava veida aukstokaru, kas nepieciešams rakstura attīstībai; un tas vismaz daā ziņā bija nesis augļus.

Diena pagāja noskaņu mijā. Nepieciešamība aizceļot mulsināja mūs abus; Helēnei tas bijanepierasts. Viņa to uzņēma gandrīz kā personisku aizvainojumu. Mani paglāba pieredze, sevišķilaikaposmā, kopš atstāju Franciju; turpretī Helēne vēl nebija pārdzīvojusi manu ierašanos, kad jaupienāca šķiršanās. Viņas pašlepnums vēl nebija samierinājies ar notikušo, kad šī pati situācija draudējaatkal atkārtoties. Turklāt nāca reakcija pēc iepriekšējā vakara; jūtu viļņi atpaisa, un vecās, nogrimušāsdrupas pēkšņi atkal uznira vēl baigākas, nekā bija. Mēs bijām uzmanīgi viens pret otru, taču nebijāmpieraduši viens pie otra. Es labprāt vēlējos kādu stundu pabūt viens, lai atgūtos, taču tas nebija iespējams,apsverot, ka šī stunda ir divpadsmitā daļa laika, kuru vēl varu pavadīt kopā ar Helēni.

Agrāk, mierīgajos gados, daureiz uzdevu sev jautājumu: ko es darītu, ja zinātu, ka dzīvošu vairs tikaivienu mēnesi? Un nekad nespēju dot skaidru atbildi. Un dīvaini, viss, ko domāju darīt, šķita tas, konekādā gadījumā nevajadzētu darīt; un tā bija arī tagad. Kad vajadzēja apskaut šo dienu, pilnīgi taiatvērties un ar visiem jutekļiem uzņemt sevī Helēni, es staigāju apkārt ar degošu vēlmi un tomēr ar tādupiesardzību, it kā būtu pārvērties trauslā stiklā; šķita, ar Helēni notika tas pats. Mēs sāpīgi sajutām, kaesam pilni asām, durstošām šķautnēm; un, tikai iestājoties krēslai, aiz bailēm pazaudēt vienam otru pēkšņiatkal kļuvām tuvi.

Ap pulksten septiņiem pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Es satrūkos. Zvanīšana man nozīmējapoliciju.

„Kas tur var būt?” čukstēju.„Paliksim klusu un nogaidīsim,” Helēne atbildēja. „Tas būs kāds paziņa. Kad neatsaukšos, viņš

aizies.”Zvanīja vēlreiz. Tad kāds enerģiski pieklauvēja pie durvīm.„Ieej guļamistabā,” pačukstēja Helēne.„Kas tur ir?”„Es nezinu. Ej guļamistabā. Pacentīšos tikt vaļā no viņa. Tā būs labāk, citādi kaimiņi pievērsīs

uzmanību.”Viņa stūma mani prom. Ātri pavēros apkārt, vai kāda no manām mantām nemētājas. Tad iegāju

guļamistabā.Es dzirdēju Helēni vaicājam: „Kas tur ir?”Atbildēja vīrieša balss. Tad Helēne teica:„Tu tas esi? Kas noticis?”Es aizvēru durvis. Dzīvoklim bija otra izeja caur virtuvi, bet uz turieni vairs nevarēju tikt: mani

pamanītu. Atlika tikai paslēpties skapī, kur karājās Helēnes drēbes. Īstenībā tas nebija skapis, bet lielamūra niša, ko noslēdza ar durvīm. Gaisa tur pietika.

Dzirdēju, ka vīrietis ar Helēni ienāca dzīvojamajā istabā. Es pazinu balsi. Tas bija viņas brālisGeorgs, kurš mani iesēdināja koncentrācijas nometnē.

Es pametu acis uz Helēnes tualetes galdiņu. Vienīgais, ko varēju izlietot par ieroci, bija papīrnazisar jašmas rokturi. Ilgi nedomādams, iegrūdu nazi kabatā un atgriezos skapī. Ja viņš mani te atrastu, patspar sevi saprotams, ka vajadzētu aizstāvēties, nogalināt viņu un tad mēģināt bēgt.

„Tālrunis?” dzirdēju Helēni vaicājam. „Es neko nedzirdēju. Es gulēju. Kas tad noticis?”Lielās briesmās mēdz būt mirklis, kad viss tevī pēkšņi ir tik sasprindzis, ka pietiktu vienas

dzirksteles, lai tu uzliesmotu kā deglis. Tad kļūsti gandrīz gaišredzīgs, tik ātri darbojas domas. Pirms vēlizdzirdu Georga atbildi, jau sajautu, ka viņš neko par mani nezina.

„Es vairākas reizes zvanīju tev pa tālruni,” viņš teica. „Neviens neatbildēja. Arī kalpotāja ne. Mēsdomājām, ka tev kas noticis. Kādēļ tu neatvēri durvis?”

„Es gulēju,” Helēne mierīgi atteica. „Tādēļ arī noslēdzu tālruni. Man sāpēja galva, un vēl navpārgājis. Tu mani uzmodināji.”

„Sāpēja galva?”„Jā. Un tagad vēl trakāk nekā pirmīt. Es ieņēmu divas tabletes. Tās tagad jāizguļ.”„Miega tabletes?”„Tabletes pret galvassāpēm. Tagad ej vien, Georg. Man jāizguļas.”„Ko blēņojies ar tabletēm,” Georgs ērcējās. „Ģērbies un nāc līdzi pastaigāties. Ārā ir burvīgi.

Svaigs gaiss labāks par visām tabletēm.”„Esmu tās jau ieņēmusi, un man jāpaguļ. Es negribu skraidīt apkārt.”Viņi runājās vēl kādu brīdi. Georgs vēl piesolījās izvest Helēni laukā vēlāk, bet viņa atteicās. Viņš

apjautājās, vai mājās netrūkstot ēdamā. Nē, ēdamā netrūkstot. Kur kalpone? Kalponei brīvā pēcpusdiena,viņa drīz nākšot gatavot vakariņas.

„Tātad viss kārtībā?” Georgs noprasīja.„Kas gan lai nebūtu kārtībā?”„Nu, es tāpat vien iedomāju. Biei uznāk nevajadzīgas domas. Galu galā...”„Kas bija galu galā?” Helēne asi novaicāja.„Nu, kā toreiz...”„Kas toreiz?”„Tev taisnība,” Georgs noteica. „Nav ko tur runāt. Ja viss kārtībā, tad kārtībā. Galu galā esmu tavs

brālis, tāpēc arī jautāju...”„Jā gan.”„Kas tad?”„Tu esi mans brālis.”„Es gribu, lai tu to saproti. Es taču vēlu tev labu!”„Jā, jā.” Helēne kļuva nepacietīga. „To tu biei jau esi skaidrojis.”„Kas tev šodien ir? Citreiz tu esi savādāka.”„Jā?”

„Prātīgāka, es domāju. Ja tagad atkal ies vaļā vecas drazas...”„Nekas neies vaļā. Man sāp galva, tas viss! Un riebjas, ka mani kontrolē.”„Neviens tevi nekontrolē! Esmu tikai norūpējies par tevi.”„Nerūpējies. Man nekā netrūkst.”„To tu vienmēr saki. Toreiz...”„Nerunāsim par to, kas bijis,” Helēne strupi aprāva.„Protams, ne! Es jau nu noteikti ne. Vai biji pie ārsta?”„Jā,” Helēne atbildēja pēc mirkļa.„Ko viņš saka?”„Neko.”„Viņš taču kaut ko teica.”„Viņš saka, man esot jāatpūšas,” Helēne īdzīgi izmeta. „Ir jāguļ, kad esmu nogurusi un sāp galva,

nestrīdoties un netincinoties, vai mani tautietes un slavenā tūkstošgadu reiha pilsones pienākumi saskan.”„Vai viņš tā teica?”„Nē, viņš tā neteica,” Helēne steigšus skaļi attrauca. „To es pieliku klāt! Viņš man tikai piekodināja

velti neuztraukties! Tātad viņš nekā noziedzīga nav izdarījis un nav jāstiepj uz koncentrācijas nometni.Viņš ir kārtīgs reīma piekritējs. Vai ar to pietiek?”

Georgs noņurdēja kaut ko. Es pieņēmu, ka viņš rīkojas uz iešanu, taču zināju no pieredzes, ka tas irriskants brīdis, jo var notikt kas neparedzēts; tāpēc aizvilku ciet skapja durvis, atstādams tikai mazuspraudziņu. Tūlīt pēc tam izdzirdu viņu nākam uz guļamistabu. Pāri gaismai durvju spraudziņā aizslīdējaēna – viņš iegāja vannasistabā. Laikam iekšā ienāca arī Helēne, bet es viņu neredzēju. Aizvēru pilnīgiciet skapja durvis un nu stāvēju tumsā starp Helēnes drēbēm, papīrnazi cieši klāt piespiedis.

Zināju, ka Georgs mani nav atklājis un, domājams, no vannasistabas dosies atpakaļ uz dzīvojamoistabu, lai atvadītos, tomēr sajutu, kā aizņaudzas kakls un sviedri no padusēm tek lejup gar miesu. Ir lielastarpība starp bailēm no nezināmām vai arī jau pazīstamām briesmām. Ja uznāk bailes no nezināmā, tāsiespējams uzveikt ar pašdisciplīnu vai kādiem psiholoģiskiem trikiem. Bet, ja zini, kas tevi sagaida, tadlāgā nelīdz ne savaldīšanās, ne psiholoģisks saltomortāle. Pirmās bailes es iepazinu, iekams nebijunokļuvis koncentrācijas nometnē; otrās sajutu tagad, zinot, kas mani nometnē sagaida, ja atkal tikšu turieslodzīts.

Savādi, visu laiku, kopš pārgāju robeu, ne reizi nebiju to iedomājies, nedz arī gribējis par to domāt.Šādas pārdomas mani būtu atturējušas no riskantā soļa, un kaut kas manī sacēlās pret apdomību. Turklātmūsu atmiņa mānās, lai ļautu mums izdzīvot. Tā cenšas nepanesamo mīkstināt ar aizmirstības patinu. Esatto piedzīvojis?

- Jā, esmu, - atbildēju. – Bet tā nav aizmirstība; tā ir tāda kā snauda. Pietiek viena grūdiena, un vissatkal pamodies.

Švarcs palocīja galvu.- Es stāvēju tumšajā, smarpilnajā mūra cietuma šaurībā starp drēbēm, tās mani iemiedza kā milzu

sikspārņa mīkstie spārni; nepakustēdamies elpoju sekli un pavirši, lai neiečaukstētos zīds vai neuznāktuklepus un šķavas. Pirmo reizi pilnībā aptvēru, ko esmu izdarījis. Bailes cēlās augšup no zemes kā melnagāze, un baidījos, ka nosmakšu.

Pats es koncentrācijas nometnē nebiju izbaudījis visļaunāko; protams, mani tur spīdzināja, kā jauparasts, tomēr dzīvu palaida vaļā, un varbūt tādēļ manas atmiņas zaudēja asumu. Turpretī tagad par jaununostājās acu priekšā viss, ko pieredzēju un ko biju dzirdējis no citiem, - un es nespēju aptvert to ārprātuun prāta aptumsumu, kas man bija licis pamest tik svētītas zemes, kur mana eksistence tika vienīgi sodītaar cietumu un izraidīšanu. Šobrīd tās man likās humanitātes ostas.

Es dzirdēju Georgu rīkojamies vannasistabā. Siena bija plāna, un Georgs kā īstens kungu kārtaspārstāvis necentās izdarīties klusu. Viņš ar blīkšķi atsvieda tualetes vāku un nokārtoja savas vajadzības.

Tas, ka nācās noklausīties viņa urinēšanu, vēlāk man šķita pats lielākais apkaunojums, lai gan liecināja,ka viņš jūtas pilnīgi bezrūpīgs un bez kādām aizdomām. Tas man atgādināja zagļu un laupītāju izdarības,kad noziedznieki pirms aizbēgšanas vēl piegāna dzīvokli – daļēji aiz izsmiekla un daļēji aiz kauna, jodziņa izkārnīties apliecināja viņu pašu bailes.

Es dzirdēju nošļācam skalojamo ūdeni, un Georgs braši un bezbēdīgi atstāja vannasistabu,izsoļodams caur guļamistabu. Tad noklaudzēja ārdurvis, skapja durtiņas tika atrautas vaļā, un Helēnestumšais stāvs ienira gaismas lokā.

„Viņš ir prom,” viņa čukstēja.Iznācu laukā kā senais Ahillejs, kas notverts sieviešu drēbēs. Bailes, smieklīgums un apjukums bija

tik strauji, ka visi trīs saplūda kopā. Es gan biju pieradis, ka tie ātri nāca un gāja; taču ir atšķirība, japēkšņais tvēriens pie rīkles draud ar izraidīšanu vai arī nozīmē nāvi.

„Tev jādodas prom,” Helēne čukstēja.Paraudzījos viņā. Nezin kādēļ sagaidīju viņas sejā tādu kā nicinājumu; varbūt tāpēc, ka, tiklīdz

briesmas bija garām, es jutos apkaunots kā vīrietis, kas man ne ar vienu citu sievieti nebija gadījies.Bet viņas seja pauda vienīgi klajas bailes.„Tev jādodas prom,” viņa atkārtoja. „Kāds neprāts, ka esi pārnācis!”Lai gan pirms mirkļa biju domājis to pašu, es papurināju galvu.„Tagad ne,” sacīju. „Pēc kādas stundas. Var gadīties, ka viņš vēl klaiņo apkārt pa ielu. Ja nu viņš

atgrieas?”„Domāju, ka ne. Viņš neko nenojauta.”Helēne iegāja dzīvojamā istabā, nodzēsa spuldzi, pavēra aizkaru un palūkojās ārā. Gaisma no

guļamistabas krita pa atvērtajām durvīm zeltītā rombā uz grīdas. Viņa stāvēja pie loga, saspringtipieliekusies, it kā vērotu mea zvēru.

„Tu nedrīksti iet uz staciju,” viņa čukstēja. „Tevi varētu pazīt. Bet tev jātiek prom! Es aizņemšos noEllas mašīnu un aizvedīšu tevi uz Minsteri! Kādi aušas mēs esam bijuši! Tu nedrīksti te palikt!”

Viņa stāvēja pie loga, tikai istabas platums šķīra mūs, tomēr jau tik tāla no manis, ka izjutu skaudrassāpes. Viņa, likās, tikai tagad aptvēra, ka mums atkal jāšķiras. Visas izmestās ierunas pēkšņi bijapagaisušas. Viņa bija redzējusi briesmas, pašas acīm redzējusi, un viss pārējais kļuva nenozīmīgs. Viņāpēkšņi trīsēja vienīgi bailes un mīlestība, un reizē tās jau bija atvadas un zaudējums. Es to izjutu glui tāpatkā viņa, skaudri un neēlīgi, un svelošā atziņa tūlīt dīvainā kārtā pārvērtās tikpat svelošās alkās. Esgribēju, man vajadzēja viņu turēt savās rokās, iegūt viņu vēlreiz, visu, visu, kaut arī rezignēti, apzinoties,ka tūlīt man viņa jāzaudē; turpretī viņa vēl kala plānus, vēl loloja cerības un nepadevās, atvairījās unčukstēja:

„Tagad nē! Man jāpiezvana Ellai. Tagad nē! Mums taču vajag...”Mums nekā cita nevajag, domāju es. Vēl viena stunda, un tad lai visa pasaule iet bojā. Kāpēc agrāk

to neapjautu? Varbūt arī jautu, bet kādēļ nesatriecu to stikla sienu starp mani un manām alkām? Ja manaatgriešanās bija neprāts, tad šī bija vēl lielāka bezprātība! Ja laimētos un es tiktu atpakaļ, man tačujāpaņem no Helēnes kaut kas līdzi pelēkajā tukšumā, vairāk nekā tikai atmiņas par piesardzību un sevistirdīšanu, vairāk par pēdējo savienošanos pusmiegā; man vajadzēja iegūt Helēni ar skaidru galvu, arvisiem dvēseles spēkiem, ar viņas smadzenēm, viņas acīm, viņas domām, visu, visu, nevis tā, kā zvērisavienojas viens ar otru starp nakti un rīta svīdumu.

Viņa vairījās. Čukstēja, ka Georgs varot atgriezties; es nezinu, vai viņa tam tiešām ticēja. Pats esbiju pārāk biei pārdzīvojis briesmu brīus, lai spētu tos tūlīt aizmirst; taču šobrīd – šajā istabā ar Helēnessmarām un drānām, un gultu, un mijkrēsli, vēlējos tikai vienu: viņu iegūt ar visu savu būtni, ar visu, kasman ir; vienīgais, ko skaudri izjutu un kas pārsvēla nomācošā zaudējuma sāpes, bija atskārsme, kanespēšu iegūt viņu pilnīgāk un dziļāk, nekā ļāvusi daba. Es vēlējos izplāties pār viņu kā sega, vēlējosapskaut tūkstoš rokām, skūpstīt tūkstoš mutēm, ieslēgt viņu pilnīgi sevī, sajust cieši, cieši klāt, bez

jebkādas atstarpes, miesai sakļaujoties ar miesu, un arī tad paliktu mūam nepiepildāmās alkas, laisavienotos ne vien miesa ar miesu, bet arī asinis ar asinīm, saplūstot kopā, nevis tikai būt līdzās.

7 Es klausījos Švarcā, viņu nepārtraukdams. Viņš gan stāstīja man, taču zināju, ka biju viņam tikai

siena, no kuras reizumis nāca atbalss. Tā es arī sapratu savu lomu; citādi nebūtu varējis noklausīties viņābez mulsuma, un biju pārliecināts – arī viņš citādi nebūtu varējis izstāstīt to, kam vēlreiz gribēja liktaugšāmcelties, pirms nācās to aprakt atmiņu mēmi plūstošajās smiltīs. Es biju svešinieks, kurš šonaktkrustoja viņa ceļu un kura priekšā viņam nebija vajadzīgas nekādas aiztures. Ietinies tāla, miruša vārda –Švarcs – anonīmajā mētelī, viņš sastapa mani, un, nometot šo mēteli, viņš nometa arī savu „es” un atkalnozuda bezvārda pulkā, kas dodas uz melnajiem vārtiem pie pēdējās robeas, kur nav vajadzīgi nekādidokumenti un no kurienes nevienu vairs neraida atpakaļ.

Viesmīlis mums pavēstīja, ka bez angļu diplomātiem šeit ieradies arī kāds vācietis. Viņš mums toparādīja. Hitlera sūtnis sēdēja no mums piecus galdus tālāk kopā ar trim citiem viesiem, tai skaitā divāmsievietēm; viņas izskatījās spēcīgas un veselīgas, un viņu zīda tērpi bija zilās, nesaderīgās krāsās.Norādītais vīrs pagrieza mums muguru, un tas mani nomierināja.

- Man domāt, kungus tas interesētu, - viesmīlis piebilda. – Jūs tak arī runājat vāciski.Švarcs un es neviļus pārmijām emigrantu skatienus – īsu mirkli paceļot plakstus un tad vienaldzīgi

novēršoties. It kā tas mūs ne druskas neinteresētu. Emigrantu skatiens ir citāds nekā vāciešu skatiensHitlera laikā – bailīga paraudzīšanās uz visām pusēm, lai tad slepus kaut ko pačukstētu, taču tie abi piederpie mūsu gadsimta kultūras – tāpat kā tautu piespiedu staigāšana. Pēc simt gadiem, kad nelaimīgovaimanas būs izskanējušas, kāds atjautīgs vēsturnieks to visu apgaismos kā kultūrveicinošu,kultūrmēslojošu un kultūrizplatošu faktu.

Švarcs vienaldzīgi pavērās viesmīlī.- Mēs zinām, kas tas ir par vīru, - viņš teica. – Atnesiet mums vēl mazliet vīna.Helēne aizgāja, - tad viņš tikpat mierīgi turpināja, - pēc savas draudzenes mašīnas. Es paliku

dzīvoklī viens. Bija vakars, un logi stāvēja vaļā. Izdzēsu visas spuldzes, lai neviens nevarētu maniieraudzīt no āra. Ja kāds zvanītu, es neatbildētu. Ja atgrieztos Georgs, es varētu izbēgt pa virtuves durvīm.

Sēdēju to pusstundu loga tuvumā un klausījos ielas trokšņos. Pamazām manī auga augumā neizsakāmazaudējuma sajūta. Tā nebija sāpīga; drīzāk tā bija krēsla, kas lodāja tālāk un tālāk visu aizēnojot uniztukšojot, līdz aiztika līdz pat apvārsnim. Ēnas svari balansēja tukšu pagātni pret tukšu nākotni, vidūstāvēja Helēne svaru ēnassviru pār pleciem, un tad arī viņa izgaisa. Man šķita, it kā es atrastos savasdzīves vidū; nākamais solis sašūpotu svaru kausus, tie lēnām nosvērtos arvien zemāk pretim nākotnei;arvien vairāk un vairāk pelēkās krēslas pārpilni, un nekad vairs neiestātos līdzsvars.

Piebraucošās automašīnas rūkoņa pamodināja mani. Es redzēju Helēni ielas laternas gaismāizkāpjam un nozūdam nama durvīs. Gāju caur tumšo, izmirušo dzīvokli un izdzirdu atslēgu noskrapstamdurvīs. Viņa aši ienāca iekšā.

„Mēs varam braukt,” viņa teica. „Vai tev katrā ziņā jātiek atpakaļ uz Minsteri?”„Es tur atstāju ceļasomu. Un esmu reģistrēts ar Švarca vārdu. Kur lai citur es dotos?”„Samaksā par viesnīcu un pārej uz citurieni.”„Uz kurieni?”„Jā, uz kurieni?” Helēne apsvēra. „Tev taisnība. Kur citur? Tā ir vistuvāk.”Biju ielicis somā pāris nepieciešamo lietu. Mēs nolēmām, ka nekāpšu mašīnā mājas priekšā, bet

gabalu tālāk, Hitlerlaukumā. Helēne aizvedīs somu sev līdzi.Nepamanīts izgāju uz ielas. Pretī pūta silts vējš. Koku lapotne šalkoja tumsā. Helēne panāca mani uz

laukuma.

„Kāp iekšā,” viņa čukstēja. „igli!”Tas bija slēgts kabriolets. Helēnes seju gaismoja atspīdums no priekšējā paneļa. Viņas acis

mirdzēja.„Man jābrauc uzmanīgi,” viņa sacīja. „Nelaimes gadījums un policija – tā vien mums vēl trūktu!”Es neatbildēju. Par tādām lietām ārpus mājas nav ko runāt; citādi tas katrā ziņā notiks. Helēne

nosmējās un brauca gar valni. Viņa bija drudainas enerģijas pilna, it kā tā būtu tikai dēka; viņa runājāspati ar sevi un mašīnu, griezdama ceļu citiem braucējiem vai tos apdzīdama. Kad nācās apstātiessatiksmes regulētāja tuvumā, skaitīja buramos vārdus un, kad viņu apturēja sarkanā gaisma, skubināja:„Diezgan! Pazūdi! Topi zaļš!”

Nezināju, ko par to domāt. Tā man bija pēdējā stunda, ko pavadījām kopā. Es vēl nenoskārtu, kādulēmumu viņa jau pieņēmusi.

Kad pilsēta palika aiz mums, Helēne nomierinājās.„Kad tu gribi braukt tālāk no Minsteres?” viņa pajautāja.Es to nezināju, jo nebija nekāda mērķa. Zināju tikai, ka nedrīkstu vairs ilgi palikt. Liktenis cilvēkam

dod vienīgi kādu zināmu nerra brīvību; tad tas brīdina un atgādina. Tu reizumis jūti, ka laiks ir klāt. Essajutu, ka tas bija klāt.

„Rīt,” es sacīju.Brīdi Helēne neko neatbildēja.„Un kā to darīsi?” tad viņa pavaicāja.Biju par to padomājis, palicis viens tumšajā dzīvojamā istabā. Braukt ar vilcienu un pie robeas glui

vienkārši uzrādīt pasi man likās pārāk liels risks. Man varēja paprasīt citus dokumentus, izceļošanasatļauju, apliecību par nodokļu samaksu, atzīmi pasē – tā visa man trūka.

„Pa to pašu ceļu, pa kuru ierados,” sacīju. „Caur Austriju. Pāri Reinai uz Šveices robeas. Naktī.” Espagriezos pret Helēni. „Nerunāsim par to. Vai arī cik iespējams maz.”

Viņa pameta ar galvu.„Es paņēmu līdzi naudu. Tev tā noderēs. Pāriedams slepeni robeu, vari to aiznest līdzi. Vai Šveicē

to var apmainīt?”„Jā. Bet vai tev pašai nevajag?”„Es to nevaru ņemt līdzi. Uz robeas kontrolēs. Katrai personai drīkst būt tikai pāris marku.”Es apstulbis skatījos viņā. Ko viņa te runāja? Droši vien būs pārteikusies.„Cik tur ir?” pavaicāju.Helēne steigšus pavērās manī.„Ne tik maz, kā domā. Es jau krietnu laiku to atlieku. Tā ir tur.”Viņa norādīja uz nelielu ādas somiņu. „Lielākoties simtmarku zīmes. Ir arī paciņa divdesmitnieku.

Vācijai, lai tev nebūtu jāmaina lielās naudas zīmes. Neskaiti. Ņem. Tā tik un tā ir tava nauda.”„Vai tad partija neapķīlāja manu tekošo rēķinu?”„Jā, bet ne uzreiz. Es vēl šo te paguvu izņemt. Bankā man kāds palīdzēja. Gribēju to kādreiz tev

aizsūtīt, bet nezināju, kur tu esi.”„Es tev nerakstīju, jo domāju, ka tevi uzmana. Negribēju, lai arī tevi iesloga nometnē.”„Tu klusēji ne jau tikai tāpēc,” Helēne mierīgi noteica.„Varbūt arī.”Mēs braucām caur ciemu ar baltām vestfāliešu mājām salmu jumtiem un nomelnējušiem baļķiem.

Jauni ļaudis mundieros staigāja apkārt, krūtis izgāzuši. Aiz kāda krodziņa logiem auroja Horsta Veseladziesmu.

„Būs karš,” pēkšņi Helēne teica. „Vai tādēļ tu atgriezies?”„Kā tu zini, ka būs karš?”„No Georga. Vai tu atgriezies tādēļ?”

Nesapratu, kādēļ viņai to vajag vēl zināt. Vai tad es atkal nebēgu prom?„Jā,” atbildēju. „Esmu atgriezies arī tādēļ, Helēn.”„Tu gribēji mani aizvest?”Es paraudzījos viņā.„Vai dieniņ, Helēn,” beidzot teicu. „Nerunā tā. Tev nav ne jausmas, kas ir emigrācija. Tas nav

nekāds jautrais piedzīvojums, un kļūs vēl ļaunāk, ja būs karš. Visus vāciešus arestēs.”Mums nācās apstāties pie dzelzceļa pārbrauktuves. Sargmājiņas priekšā nelielā dārzelī ziedēja

dālijas un rozes. Vējš strinkšķināja barjeru sklandās, it kā tās būtu arfas. Līdzās mums piebrauca citasmašīnas – vispirms neliels opels ar četriem resniem, nopietniem vīriem; tam sekoja vaļējs, zaļš divvietuautomobilis ar vecāku sievieti; tad cieši blakām mums klusi iestūmās melns mersedess, līdzīgskatafalkam. Pie stūres bija šoferis melnā esesiešu formā, un aizmugurē sēdēja divi SS virsnieki bālāmsejām. Mašīna stāvēja tik tuvu, ka bija ar roku aizsniedzama. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr nācavilciens. Helēne klusēdama sēdēja man blakus. Mirdzoši hromētais mersedess pastūmās vēl mazliet tālāk,ar radiatoru gandrīz skardams barjeru. Tas tiešām atgādināja līķratus, kuros ved divus nelaiķus. Mēsnupat bijām runājuši par karu, un tepat mums līdzās šķita nostājies tā simbols: melnās uniformas,bālumbālās sejas, sudrabotās miroņgalvas, melnais vāģis un klusums, kas, likās, vairs nesmaroja pēcrozēm, bet jau pēc rūgtenām kapmirtēm un trūdiem.

Vilciens aizdārdēja garām kā pati dzīvība. Tas bija ātrvilciens ar guļamvagoniem un spilgtiapgaismotu restorānvagonu balti klātiem galdiem. Kad barjeras pacēlās, mersedess aizšāvās citāmmašīnām pa priekšu tumsā kā melna torpēda, vēršot visu ainavu spokainu ar koku skeletu melnajām ēnām.

„Es došos tev līdzi,” Helēne čukstēja.„Ko? Ko tu teici?”„Kādēļ ne?”Viņa apturēja mašīnu. Klusums uzkrita mums kā sitiens, tad mēs izdzirdām nakts trokšņus.„Kādēļ es nevaru doties līdzi?” Helēne atkārtoja ļoti satraukta. „Vai tu atkal gribi mani pamest

vienu?”Viņas seja priekšējā paneļa zilganajā atspīdumā izskatījās tikpat bāla kā tiem SS virsniekiem – it kā

arī viņu jau būtu apzīmogojusi nāve, kura jūnija naktī loņāja apkārt. Šai mirklī es aptvēru, no kā baidījosvisvairāk: karš varēja mūs izšķirt tā, ka mēs nekad vairs neatrastu viens otru pēc tam, kad tas būtuiztrakojies, jo pat vislielākajā pārdrošībā nedrīkstētu cerēt tik daudz personiskās laimes pēc zemestrīces,kas visu sagrautu.

„Ja neesi nācis, lai mani aizvestu, tad tas ir noziegums, ka vispār atnāci! Vai tu to nesaproti?”Helēne teica, aiz niknuma drebēdama.

„Jā,” es atbildēju.„Tad kāpēc tu izvairies?”„Es neizvairos. Tikai tu nezini, ko nozīmē emigrācija.”„Vai tu tik skaidri zini? Kādēļ tad atgriezies? Nemelo! Lai vēlreiz teiktu ardievas?”„Nē.”„Kādēļ tad? Lai paliktu te un dotos pašnāvībā?”Es papurināju galvu. Atskārtu, ka bija tikai viena atbilde, ko viņa saprastu un kāda šobrīd jādod, pat

ja tas nekad nenotiktu. Man bija tā jādod.„Lai tevi aizvestu,” es sacīju. „Vai tad vēl vienmēr to nesaproti?”Viņas seja pārvērtās. Niknums izzuda. Tā kļuva ļoti skaista.„Jā,” viņa nočukstēja. „Bet tev taču bija tas jāpasaka. Vai tad vienmēr vēl to nesaproti?”Es saņēmu drosmi.„Es gribu to simtreiz tev sacīt, Helēn, un vēlētos teikt ik mirkli – taču, ja tas jāapliecina man, labāk

tomēr teikšu, ka tas nav iespējams.”

„Tas ir iespējams. Man ir pase.”Brīdi paliku klusu. Šis vārds trāpīja kā zibens manu pārdomu juceklīgajos mākoņos.„Tev ir pase?” pārvaicāju. „Ārzemju pase?”Helēne atvēra rokassomiņu un izņēma pasi. Viņa tā pat bija līdzi. Es skatījos uz to kā uz svēto Grālu.

Derīga pase jau tāda arī bija; tas bija apliecinājums un tiesības reizē.„Cik ilgi tev tā ir?” pavaicāju.„Divus gadus,” viņa sacīja. „Tā derīga vēl trīs gadus. Es to esmu izlietojusi trīs reizes – vienreiz, lai

aizbrauktu uz Austriju, kad tā vēl bija neatkarīga, un divreiz uz Šveici.”Es to pārlapoju. Man vajadzēja saņemties. Jā, tā bija īstenība. Pase gurkstēja manā plaukstā. Vairs

nebija izslēgts, ka Helēne varētu atstāt Vāciju. Es biju iedomājies, ka viņai būtu nelegāli jābēg pārirobeai tāpat kā man.

„Vienkārši, vai ne?” noteica Helēne, mani vērodama.Es pametu ar galvu; mans izskats laikam bija visai muļķīgs.„Tu tātad vari sēsties vilcienā un glui vienkārši aizbraukt,” atbildēju, vēlreiz apskatīdams pasi. Tāda

iespēja man nekad nebija ienākusi prātā. „Bet tev nav vīzas uz Franciju.”„Es varu aizbraukt uz Cīrihi un tur likt to man izsniegt. Iebraukšanai Šveicē tādas nevajag.”„Tiesa.” Es viņā vērīgi palūkojos. „Un tava ģimene? Vai viņi ļaus tev braukt?”„Viņiem es neprasīšu. Un neko neteikšu. Paziņošu tikai, ka jābrauc uz Cīrihi pie ārsta. Esmu jau

agrāk to darījusi.”„Tu esi nevesela?”„Protams, ne,” Helēne atteica. „Tas bija tikai iegansts, lai dabūtu pasi. Lai izkļūtu no šejienes. Es te

smaku nost.”Atcerējos, ka Georgs prasīja, vai viņa ir bijusi pie ārsta.„Tātad tu neesi slima?” vēlreiz pārjautāju.„Muļķības. Tomēr mani radi tam tic. Es viņiem to iestāstīju, lai man būtu miers. Un lai varētu izkļūt

no šejienes. Man vēl palīdzēja Martenss. Īstu vācieti nav viegli pārliecināt, ka Šveicē varētu būtspeciālisti, kas zina vairāk nekā Berlīnes autoritātes.”

Helēne pēkšņi iesmējās.„Neesi nu tik dramatiski noskaņots! Te nav runa par dzīvību un nāvi, un tā nav bēgšana naktī un

miglā. Es glui vienkārši rīt uz daām dienām aizbraukšu uz Cīrihi, lai liktu sevi izmeklēt, kā to jau senāktiku darījusi. Varbūt tad satiksimies, ja tu būsi jau tur? Tas izklausās labāk?”

„Jā,” es sacīju. „Bet braucam tālāk. Es vēl jūtos, it kā mana galva pārmaiņus tiktu iemērkta verdošāun ledusaukstā ūdenī, taču nemanu atšķirību. Kāpēc nekad neesmu to iedomājis? Pēkšņi viss ir tikvienkārši, ka baidos – tūlīt no mea iznāks SS brigāde.”

„Kad cilvēku pārņem izmisums, viss kļūst vienkārši, mīļais,” Helēne teica ļoti maigi. „Savādakompensācija! Vai vienmēr ir tā?”

„Es ceru – mums nekad nebūs par to jādomā.”Mašīna izslīdēja no lielceļa vasaras putekļiem uz šosejas.„Bet es esmu sagatavojusies tā dzīvot vienmēr,” Helēne sacīja tā, ka nebija ne miņas no izmisuma.

Mēs kopā devāmies uz viesnīcu. Viņa pārsteidzoši ātri orientējās manā situācijā.„Es ieiešu tev līdzi hallē,” viņa paziņoja. „Vientuļš vīrietis šķiet aizdomīgāks nekā vīrietis kopā ar

sievieti.”„Tu mācies gan ātri.”Viņa papurināja galvu.„To es iemācījos, pirms tu ieradies. Denunciācijas gados. Nacionālā bravūra ir kā akmeņi; kad tos

uzceļ no zemes – mūdi no apakšas izlien laukā. Lai nosegtu savu nelietību, viņiem uz mēles ir diendii

vārdi.”Viesnīcas portjē iedeva man atslēgu, un es gāju uz savu istabu. Helēne palika lejā, gaidot mani.Ceļasoma stāvēja istabā pie durvīm uz paliktņa. Pavēros apkārt. Noēlojamā telpa bija tāda pati kā

tās daudzās, kurās tiku mitis. Mēģināju atcerēties, kā te ierados, bet atmiņas par to jau bija izplēnējušas.Atskārtu tikai, ka nestāvēju vairs pie krasta un slepenībā nevēroju straumi – es jau peldēju uz baļķa tailīdzi.

Noliku līdzpaņemto somu blakus agrāk nopirktajai. Tad devos atkal lejā pie Helēnes.„Cik ilgi tu vari palikt?” pajautāju.„Šonakt mašīna man jānogādā atpakaļ.”Uzlūkoju viņu. Es atkal alku viņu tā, ka vienu mirkli nespēju parunāt. Blenzu uz brūnajiem un

zaļajiem sēdekļiem hallē, uz portjē nišu un spoi apgaismoto galdu ar daudzajiem vēstuļu plauktiņiemdibenplānā un sapratu, ka šeit nav iespējams aizvest Helēni uz manu istabu.

„Mēs vēl varam kopā paēst,” teicu. „Turēsimies tā, it kā rīt atkal redzētos.”„Nevis rīt,” Helēne iebilda. „Parīt.”Parīts viņai kaut ko nozīmēja; man turpretī tas vēl neko neizteica. Tās bija pavisam niecīgas izredzes

loterijā ar neskaitāmām tukšām lozēm. Es biju piedzīvojis pārāk daudzus parītus, pavisam citādus, nekāiepriekš cerējis.

„Parīt,” es sacīju. „Vai arī dienu vēlāk. Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Šodien par to nedomāsim.”„Es nevaru domāt ne par ko citu,” Helēne atteica.Aizgājām uz Dompagrabu, restorānu vecvācu stilā, un atradām galdiņu, kur mūs neviens nevarēja

noklausīties. Pasūtīju pudeli vīna, un mēs apspriedām visu, kas bija apsprieams. Helēne rīt brauks uzCīrihi. Tur viņa mani gaidīs. Es izmantošu to pašu ceļu caur Austriju un pāri Reinai, kuru jau zināju; kadbūšu ieradies Cīrihē, piezvanīšu viņai.

„Un ja tu neieradīsies?” viņa iejautājās.„No Šveices cietumiem drīkst rakstīt. Gaidi vienu nedēļu. Un, ja tad par mani neko nedzirdēsi, brauc

atpakaļ.”Helēne ilgi skatījās manī. Viņa zināja, ko es domāju. No Vācijas cietumiem vēstules nepienāca.„Vai robea stingri apsargāta?” viņa čukstēja.„Nē,” atbildēju. „Un nedomā vairs par to. Ja esmu ticis šurp – kāpēc lai netiktu atpakaļ?”Mēs centāmies nepieminēt šķiršanos; taču pilnīgi tas neizdevās. Kā milzīgs, melns stabs tā stāvēja

starp mums, un viss, ko mēs varējām darīt, bija – bikliem skatieniem garām tam vērties mūsu apjukušajāssejās.

„Ir tāpat kā pirms pieciem gadiem,” sacīju. „Tikai šoreiz mēs abi dosimies prom.”Helēne pakratīja galvu.„Esi uzmanīgs!” viņa sacīja. „Dieva dēļ, esi uzmanīgs! Es gaidīšu. Ilgāk nekā nedēļu! Cik ilgi tu

gribēsi. Tikai neriskē!”„Es būšu uzmanīgs. Bet nerunāsim par to. Pārlieka runāšana var kaitēt uzmanībai. Tad tā vairs nav

laba.”Viņa uzlika plaukstu uz manas plaukstas.„Es tikai tagad aptveru, ka esi atnācis! Tagad, kad atkal aizej! Tik vēlu!”„Tāpat kā es. Bet ir labi, ka tagad to zinām.”„Tik vēlu,” viņa čukstēja. „Tikai tagad, kad tu aizej.”„Ne tikai tagad. Mēs to zinājām vienmēr. Vai citādi es būtu pārnācis, un vai tu būtu mani gaidījusi?

Mēs tikai tagad beidzot viens otram to pirmoreiz apliecinām.”„Es neesmu vienmēr gaidījusi,” viņa noteica.Klusēju. Es arī netiku viņu vien gaidījis, taču zināju, ka nekad nedrīkstu viņai to teikt. Vismazāk

šobrīd.

Mēs abi bijām pilnīgi atklāti, bez aizstāvēšanās. Ja kādreiz atkal dzīvosim kopā, tad šis brīdistrokšņainajā Minsteres restorānā būs tas, pie kura mēs vienmēr atkal un atkal varētu atgriezties, lai atgūtuspēku un stiprinājumu. Tas būtu kā spogulis, kurā mēs raudzīsimies, un tas mums rādīs divus veidolus: to,kādus liktenis mūs būtu gribējis izveidot, un otru – par ko tas mūs pārvērtis, - un tas ir daudz; nomaldivienmēr rodas tāpēc, ka cilvēks zaudējis pirmo attēlu.

„Tev nu ir jāiet,” es teicu. „Esi uzmanīga. Nebrauc pārāk ātri.”Viņas lūpas noraustījās. Es attapu ironiju tikai pēc tam, kad biju to pateicis.Mēs stāvējām vējainā ielā starp veclaicīgām mājām.„Esi uzmanīgs tu,” viņa nočukstēja. „Tev tas vairāk nepieciešams.”

Es paliku kādu laiku savā istabā, tad vairs neizturēju. Aizgāju uz staciju, nopirku biļeti uz Minheni unpierakstīju vilcienus. Viens atgāja vēl tajā pašā vakarā. Nolēmu braukt ar to.

Pilsēta bija noklususi. Ejot garām Doma laukumam, apstājos. Tumsā varēju saskatīt tikai vienu vecāsēkas daļu. Es domāju par Helēni un par to, kas mūs sagaida, bet nākamība šķita tik neaptverama unmiglaina kā aizēnotie, augstie baznīcas logi; es pēkšņi vairs nezināju, vai bija saprātīgi aizvest Helēni sevlīdzi, varbūt tā viņai būs bojāeja; vai esmu izdarījis vieglprātīgu noziegumu vai arī saņēmis no likteņanecerētu ēlastību; un varbūt tas nozīmēs gan vienu, gan otru.

Viesnīcas tuvumā izdzirdu apslāpētas balsis un soļus. Divi esesieši iznāca pa nama durvīm unizgrūda kādu vīrieti uz ielas. Es saskatīju viņa seju ielas laternas gaismā. Tā bija kalsnēja un kā no vaska,no labā mutes kaktiņa pār zodu stiepās melna asiņu stīdziņa. Galva bija kaila, tikai virs deniņiem augatumši mati. Plaši ieplestajās acīs bija tādas šausmas, kādas sen nebiju redzējis. Vīrietis klusēja. Pavadoņiviņu nepacietīgi raustīja un grūstīja uz priekšu. Viss notika klusām; tas bija nomācošs, baigs skats. Ejotman garām, esesieši pavērās manī nikni un izaicinoši; apcietinātais savām sastingušajām acīm ciešilūkojās manī un izdarīja tādu estu, kā lūdzot pēc palīdzības, viņa lūpas sakustējās, taču neizdvesa neskaņas. Tā bija cilvēces mūīgā scēna – varas kalpi, viņu upuris un mūīgais trešais – skatītājs, kuršnepaceļ roku, lai upuri aizstāvētu, atbrīvotu, jo pats dreb par savu drošību un tieši tādēļ viņa paša drošībavienmēr ir apdraudēta.

Es zināju, ka neko nespēju darīt apcietinātā labā. Apbruņotie esesieši būtu mani bez pūlēmpieveikuši. Atcerējos kādu stāstu par līdzīgu notikumu. Stāstītājs bija redzējis, kā esesietis sit notvertuebreju, un devies tam palīgā: piekāvis esesieti un uzsaucis upurim, lai bēg. Bet cietušais savu atbrīvotājunolādējis: tagad nu viņš būšot pagalam, jo viņam arī šito ierēķināšot, un šņukstēdams aizslājis pēc ūdens,lai dabūtu esesieti atkal pie samaņas un tas viņu pēc tam dzītu tālāk nāvē.

Es atcerējos šo stāstu, tomēr jutos tik satraukts, un bezpalīdzība, bailes un sevis nicinājums – meklētglābiņu, kamēr citi tiek nogalināti, - manī bija tādā pretrunā, ka devos uz viesnīcu, paņēmu savas mantasun aizbraucu uz staciju, lai gan vēl bija par agru. Man likās labāk sēdēt uzgaidāmajā telpā nekā slēptiesviesnīcas istabā. Risks, ko līdz ar to uzņēmos, bērnišķā kārtā kaut nedaudz cēla manu pašcieņu.

8 Es braucu visu nakti un nākamo dienu un bez grūtībām nonācu Austrijā. Avīzes bija pilnas ar

prasībām, oficiāliem apstiprinājumiem un parastiem ziņojumiem par robeincidentiem, kādi vienmērnotiek pirms kariem un kuri raksturīgi ar to, ka stiprākās valstis arvien apsūdz vājākās agresivitātē. Esredzēju karaspēka ešelonus, tomēr ļaudis, ar kuriem iznāca parunāt, lielākoties neticēja kara draudiem.Viņi cerēja, ka sekos atkal jauns Minhenes pakts tāpat kā pērn un ka Eiropa ir pārāk vāja un deģenerēta,lai riskētu karot pret spēcīgo Vāciju.

Tā bija krasa atšķirība no Francijas, kur ikviens zināja, ka karš ir neizbēgams; bet apdraudētais jauvienmēr zina vairāk un ātrāk nekā uzbrucējs.

Ieradies Feldkirhē, es apmetos nelielā pansijā. Bija vasara un tūristu laiks; nevienam es nedūrosacīs. Abi čemodāni piešķīra man cienījamu izskatu. Biju jau nolēmis tos atstāt un ņemt līdzi vienīgivisnepieciešamākās mantas. Es visu sakravāju mugursomā, tas nevienam nelikās uzkrītoši. Īri par istabusamaksāju nedēļu uz priekšu.

Devos ceļā otrā dienā. Līdz pusnaktij paliku robeas tuvumā, paslēpies mea laucē. Vēl atceros, kasākumā mani mocīja odi un es tur novēroju zilu salamandru nelielas peļķītes skaidrajā ūdenī. Uz skaustaviņai bija kumbrs, un laiku pa laikam viņa uzpeldēja virspusē, lai iekamptu gaisu. Tad atsedzāslāsumains, dzeltensārts vēders. Es vēroju viņu un domāju: visu viņas pasauli ietver šī lāma. Mazā ūdensbedrīte viņai bija Šveice, Vācija, Francija, Āfrika un Jokohama. Viņa mierīgi uznira un ienira ūdenī –pilnīgā harmonijā ar šo vakaru.

Es nogulēju pāris stundu, tad posos ceļā. Pilnīgi paļāvos uz sevi. Desmit minūtes vēlāk man līdzās kāno zemes izauga muitas apsardzes ierēdnis.

„Stāt! Ne no vietas! Ko jūs te darāt?”Viņš notumsā sen bija man uzglūnējis. Manus paskaidrojumus, ka es te nevainīgi pastaigājos, viņš

neuzklausīja.„To visu jūs varēsiet izklāstīt muitas postenī,” viņš pateica un ar šauteni rokā pavēlēja man iet pa

priekšu, atpakaļ uz tuvāko ciemu. Gāju satriekts, nomākts, un tikai attālā apziņas stūrītī vēl mita doma – kāizglābties. Bet tas nebija iespējams; apsardznieks pārāk labi zināja savu dienestu. Viņš turējās aiz manistieši pareizā attālumā, es nevarēju pēkšņi mesties viņam virsū, jo nebūtu ticis tālāk par pieciem soļiem,kad viņš jau izšautu.

Muitas postenī viņš atvēra mazu kambarīti.„Ejiet iekšā. Gaidīsiet te.”„Cik ilgi?”„Līdz jūs nopratinās.”„Vai to nevar tūlīt? Neesmu neko izdarījis, lai tiktu ieslodzīts.”„Tad jums nav ko raizēties.”„Es arī neraizējos,” atteicu un noliku mugursomu. „Tad nu sākam.”„Mēs iesāksim, kad tam būs laiks,” apsardznieks noteica, atiezdams lieliskus, baltus zobus. Viņš

izskatījās pēc mednieka. „Rīt atnāks īstenais ierēdnis. Varat nosnausties tajā krēslā. Atlicis tikai pārisstundu. Heil Hitler!”

Paraudzījos visapkārt. Logs bija aizrestots; durvis stipras un no ārpuses aizslēgtas. Es nevarējuizbēgt. Bez tam aiz sienas bija dzirdamas balsis. Sēdēju un gaidīju. Stāvoklis likās bezcerīgs. Beidzotdebesis metās palsas, tad pamazām pielija ar zilgmi, ausa gaisma. Es dzirdēju atkal balsis, sajutu kafijassmaru. Durvis tika atslēgtas. Izlikos nupat pamodies un āvājos. Ienāca cits muitas ierēdnis; viņš bijasarkans un resns un izskatījās labsirdīgāks nekā tas mednieks.

„Beidzot!” es teicu. „Te sasodīti neērta gulēšana!”„Ko jums vajadzēja pie robeas?” viņš noprasīja, raisīdams vaļā manu mugursomu. „Aizlaisties?

Nodarboties ar kontrabandu?”„Lietotas bikses neved kā kontrabandu,” atbildēju. „Lietotus kreklus arī ne.”„Jauki. Ko tad jūs nakti tur darījāt?”Viņš nolika manu mugursomu. Es pēkšņi iedomāju naudu, kas bija man klāt. Ja viņš to atradīs, būšu

pagalam. Cerams, tālāk mani nepārmeklēs.„Gribēju apskatīt Reinu naktī,” es smaidot teicu. „Esmu tūrists. Un romantiķis.”„No kurienes jūs nākat?”Es nosaucu vietu un pansiju, kur biju apmeties.„Šorīt gribēju doties atpakaļ uz turieni,” teicu. „Mani čemodāni vēl ir tur. Esmu arī īri samaksājis

nedēļu uz priekšu. Vai tas izskatās pēc kontrabandas, jā?”

„Tā, tā,” viņš noteica. „Visu pārbaudīsim. Atnākšu jums pakaļ pēc stundas. Kopā dosimies turp.Paskatīsimies, kas jums tajos čemodānos.”

Tas bija garš ceļš. Arī resnis bija modrs kā aitu suns. Viņš stūma savu divriteni un smēķēja. Beidzotnonācām galā.

„Tur jau viņš ir!” kāds sauca no pansijas loga. Tūlīt izskrēja arī saimniece. No uztraukuma viņa bijasarkana kā biete.

„Dieviņ tētiņ, mēs jau domājām, ka jums kas lēcies! Kur jūs bijāt cauru nakti?”No rīta viņa ieraudzījusi manu neatklāto gultu un domājusi, ka esmu nogalēts. Apkārtnē klaiņojot

kāds nelietis, kuram jau uz sirdsapziņas pāris uzbrukumu laupīšanas nolūkos. Tādēļ viņa atsaukusipoliciju.

Policists viņai pa pēdām iznāca no mājas. Viņš arī līdzinājās medniekam.„Es apmaldījos,” sacīju, cik mierīgi vien varēdams. „Un tad bija tik skaista nakts! Pirmo reizi kopš

mazotnes es atkal gulēju brīvā dabā. Tas bija lieliski! Man ļoti ēl, ka sagādāju jums raizes. Diemēl aizpārskatīšanās biju piegājis pārāk tuvu robeai. Lūdzu, aplieciniet muitas ierēdnim, ka es šeit dzīvoju.”

Saimniece to apliecināja. Muitas ierēdnis jutās apmierināts; taču policists sāka ausīties.„No kurienes jūs nākat?” viņš noprasīja. „No robeas? Kas jūs tāds esat? Vai jums ir dokumenti?”Mirkli man aizrāvās elpa. Helēnes dotā nauda glabājās manā krūškabatā; ja viņš to atklātu, uzreiz

rastos aizdomas, ka esmu to gribējis slepus nogādāt Šveicē, un mani uz vietas apcietinātu. Kas sekotu pēctam, nebija iedomājams.

Es minēju savu vārdu, tomēr pasi vēl neuzrādīju. Vācieši un austrieši paši savā zemē tās nelieto.„Kurš pierādīs, ka jūs neesat tieši tas noziedznieks, kuru mēs meklējam?” atteica policists, kas

līdzinājās medniekam.Es iesmējos.„Te nav ko smieties,” viņš īgni aizrādīja un kopā ar muitnieku ķērās pie maniem čemodāniem.Es izturējos tā, it kā tas būtu joks; taču nevarēju iedomāties, ko lai saku par naudu, ja viņi pārmeklētu

mani pašu. Nolēmu teikt, ka esmu nodomājis tuvumā apmesties uz dzīvi un nopirkt īpašumu.Man par lielu izbrīnu, ierēdnis atrada viena čemodāna sānu nodalē vēstuli, par kuru man nebija ne

jausmas. Tas bija čemodāns, kuru paņēmu līdzi no Osnabrikas un kuru Helēne piekravāja ar manāmagrākajām mantām un pati nonesa lejā. Policists attaisīja vēstuli un ņēmās lasīt. Es sasprindzis viņuvēroju; nezināju, kas tur bija, cerēju tikai, ka tas ir kāds vecs, nenozīmīgs skrīvējums.

Ierēdnis iekrekstējās un pacēla acis.„Jūsu vārds Jozefs Švarcs?”Palocīju galvu.„Kāpēc uzreiz nesacījāt?” viņš jautāja.„Es jums to sākumā pateicu,” iebildu un lūkoju ačgarniski izlasīt vēstules blankas spiedogu.„Tas tiesa, to viņš pateica,” muitas ierēdnis apstiprināja.„Tātad vēstule domāta jums?” policists novaicāja.Es pastiepu roku. Viņš mirkli vilcinājās, tad iedeva to man. Tagad redzēju spiedogu! Tā bija blanka

ar nacionālsociālistu partijas Osnabrikas nodaļas adresi. Es lēnām izlasīju, ka Osnabrikas nodaļa lūdzsniegt jebkuru iespējamo atbalstu nacionālsociālistu partijas biedram Jozefam Švarcam, kurš atrodas ļotisvarīgā, slepenā komandējumā. Vēstuli bija parakstījis Georgs Jirgenss, oberšturmbanfīrers – Helēnesrokrakstā.

Paturēju vēstuli rokā.„Vai tā ir?” ierēdnis jautāja ar krietni lielāku cieņu nekā pirms tam.Tagad es izvilku savu pasi un norādīju uz vārdu un uzvārdu, tad atkal iebāzu kabatā.„Slepens valsts uzdevums,” atbildēju.

„Tātad tādēļ?”„Tātad tādēļ,” es svarīgi atbildēju, iebāzdams arī vēstuli kabatā. „Ceru, tas jūs apmierina?”„Saprotams.” Ierēdnis piemiedza bālzilo aci. „Saprotu. Robeas novērošana.”Es pacēlu roku.„Ne vārda par to, lūdzami. Tas ir slepeni. Tādēļ arī nevarēju neko teikt. Jūs tomēr izdibinājāt? Esat

parteigenosse?”„Tieši tā,” policists paziņoja.Es tikai tagad ieskatījos, ka viņš ir sarkanmatis, un uzsitu viņam uz sviedrainā pleca.„Teicami! Te būs jums abiem, ko iebaudīt glāzi vīna pēc visām tām pūlēm.”Švarcs man sērīgi uzsmaidīja.- Reizēm var pabrīnīties, cik viegli var apmānīt ļaudis, kuru amats ir būt modriem. Jums arī tā

gadījies?- Bez dokumentiem to nevar, - atteicu. – Bet mans kompliments jūsu kundzei! Viņa bija paredzējusi,

ka jums šāda vēstule varētu noderēt.- Viņa būs domājusi, ka es neņemšu, ja viņa piedāvātu. Varbūt aiz morāliem ieganstiem vai bīstoties

uzrādīt tādu viltojumu. Visdrīzāk gan tādēļ. Tomēr es to būtu ņēmis. Tā mani izglāba.Biju klausījies Švarca stāstā ar augošu interesi. Tagad pavēros apkārt. Angļu un vācu diplomāti

atradās deju laukumā. Dejoja fokstrotu, un anglis bija labākais dejotājs. Vācietim vajadzēja vairāk telpas;viņš dejoja nikni, agresīvi un stumdīja savu partneri sev pa priekšu kā lielgabalu. Pustumsā man uz mirkliradās priekšstats, ka atdzīvojies šaha dēlis ar figūrām. Abi karaļi, vācu un angļu, reizumis sanāca draudīgituvu, taču anglis ikreiz izvairījās.

- Ko jūs darījāt pēc tam? – es pajautāju Švarcam.- Es devos uz savu istabu. Biju galīgi pārguris un gribēju nomierināties un pārdomāt. Helēne bija

mani tik neparedzētā veidā izglābusi, tas man šķita kā Deus ex machina – teātra triks, kas šausmīgusajukumu pēkšņi noved pie laimīgām beigām. Bet bija jātiek prom, pirms policists iesāktu pārlieku runātun pārdomāt. Tādēļ nolēmu paļauties uz laimi, kamēr man vēl veicas.

Ievācu ziņas par nākamo ātrvilcienu uz Šveici. Tas atgāja pēc stundas. Saimniecei paziņoju, ka manuz vienu dienu jāaizbrauc uz Cīrihi un ņemšu līdzi tikai vienu čemodānu, būšu atpakaļ pēc daām dienām,lai viņa uzglabā to otru. Tad devos uz staciju. Vai pazīstat šādu pēkšņu atteikšanos no gadiem ilgaspiesardzības?

- Jā, - es sacīju. – Taču biei iznāk aloties. Tu iedomājies, ka liktenis tev ir parādā revanšu. Viņšnevienam nav neko parādā.

- Saprotams, - Švarcs piekrita. – Taču reizēm tomēr vairs nepaļaujies uz ierasto metodi un domā, kajāizmēģina jauna. Helēne bija gribējusi, lai braucu kopā ar viņu pāri robeai. Es to nedarīju un būtupagalam, ja mani nepaglābtu viņas tālredzība, - tāpēc domāju, ka šoreiz jārīkojas tā, kā vēlējās viņa.

- Jūs to izdarījāt?Švarcs pamāja ar galvu.- Es nopirku pirmās klases biļeti. Greznība vienmēr iedveš paļāvību. Tikai tad, kad vilciens jau

gāja, man ienāca prātā nauda, kas atradās pie manis. Kupejā to nekur nevarēju paslēpt; es nebiju viens.Bez manis tur sēdēja vēl kāds, kas izskatījās ļoti bāls un nemierīgs. Izmēģināju tualetes; abas bijaaizņemtas. Pa to laiku vilciens sasniedza robestaciju. Instinkts mani dzina uz restorānvagonu. Es apsēdostur, pasūtīju pudeli dārga vīna un ēdienkarti.

„Vai kungam ir bagāa?” viesmīlis pavaicāja.„Jā. Tepat blakus, pirmās klases vagonā.”„Vai kungs tad nevēlētos vispirms nokārtot muitu. Es varu šo vietu rezervēt.”„Tas var ilgi vēl vilkties. Atnesiet man jau azaidu. Esmu izsalcis. Un vēlos samaksāt iepriekš, lai jūs

pēc tam nedomātu, ka aizlaios prom.”

Cerības, ka muitas ierēdņi restorānvagonā mani palaidīs garām, nepiepildījās. Viesmīlis tieši likagaldā vīnu un šķīvi ar viru, kad ienāca divi mundierotie. Naudu, kas atradās pie manis, es tobrīd bijupabāzis zem galdsegas filca paliktņa un Helēnes vēstuli ielicis pasē.

„Pasi,” strupi teica pirmais ierēdnis.Iedevu viņam savu pasi.„Bagāas nav?” viņš noprasīja, pirms to atvēra.„Tikai neliels čemodāns,” atteicu. „Pirmās klases vagonā, tepat blakus.”Es piecēlos.„Jums tas būs jāparāda,” otrs ierēdnis piebilda.„Saglabājiet man šo vietu,” piekodināju viesmīlim.„Protams! Kungs taču samaksāja iepriekš.”Pirmais muitas ierēdnis pavērās manī.„Jūs samaksājāt iepriekš?”„Jā. Citādi es nevarētu paēst pusdienas. Aiz robeas būs jāmaksā Šveices valūtā. Tās man nav.”Ierēdnis pēkšņi iesmējās.„Nav slikta ideja!” viņš noteica. „Jocīgi, ka daudzi to neiedomājas. Bet nu ejiet uz savu kupeju. Man

vēl jāpārbauda šis vagons.”„Un mana pase?”„Gan mēs jūs atradīsim.”Gāju uz savu vagonu. Mans ceļabiedrs sēdēja tur vēl nemierīgāks nekā pirmīt. Viņš svīda un trina

plaukstas un seju ar glui slapju kabatdrānu. Es paraudzījos uz staciju un atvēru logu. Ja mani gribētuarestēt, nebūtu nekādas nozīmes izlēkt; aizbēgt nebija iespējams – tomēr vaļējais logs mazlietnomierināja.

Otrais ierēdnis nostājās durvīs.„Jūsu bagāu!”Es nocēlu savu čemodānu un atvēru to. Viņš ieskatījās tajā, tad pārmeklēja mana ceļabiedra

čemodānu.„Labi,” viņš noteica un militāri pasveicināja.„Bet mana pase,” atgādināju.„Tā ir pie kolēģa.”Kolēģis ienāca tanī pašā mirklī. Tas bija cits nekā pirmīt – partijas uniformā, tievs, ar brillēm un

stulmu zābakiem.Švarcs pasmaidīja.- Kā vāciešiem patīk garie zābaki!- Tie viņiem nepieciešami, - es sacīju. – Viņiem taču tik daudz jābradā pa mēsliem.Švarcs iztukšoja glāzi. Pa visu nakti viņš maz tika dzēris. Es ieskatījos pulkstenī – pusčetri. Švarcs

to redzēja.- Ilgi vairs nebūs, - viņš sacīja. – Jums atliks diezgan laika līdz kuģa atiešanai un visām citām

darīšanām. Mans tālākais stāsts būs par laimes laiku. Un par laimi nav daudz ko stāstīt.- Kā jūs tikāt cauri? – pajautāju.- Partijas vīrs bija izlasījis Helēnes vēstuli. Viņš atdeva manu pasi un pajautāja, vai Šveicē man esot

paziņas. Palocīju galvu.„Kas?”„Ammera un Rotenberga kungi.”Tā saucās divi nacisti, kuri strādāja Šveicē. Ikvienam emigrantam, kurš uzturējās Šveicē, tie bija

zināmi, un visi tos ienīda.„Un kas vēl?”

„Mūsu kungi Bernē. Nav vajadzīgs tos visus nosaukt vārdos, vai ne?”Viņš militāri sveicināja.„Laimīgu ceļu! Heil Hitler!”Mans ceļabiedrs nebija tik laimīgs. Viņam nācās uzrādīt visādus papīrus, un viņu ierāva

nopratināšanas krustugunīs. Viņš svīda un stostījās. Es nespēju to noskatīties.„Vai varu atgriezties restorānvagonā?” pavaicāju.„Saprotams!” atteica partijas vīrs. „Labu apetīti!”Restorānvagons bija pilns. Pie mana galda sēdēja bars amerikāņu.„Kur ir mana vieta?” prasīju viesmīlim.Viņš paraustīja plecus.„Es to nevarēju jums saglabāt. Ko lai iesāk ar šiem amerikāņiem? Viņi neprot ne vārda vāciski un

sēstas, kur grib! Ieņemiet citu vietu tanī pusē. Galds jau paliek galds, vai ne? Es jūsu vīnu jau pārliku tur.”Nezināju, ko darīt. Vesela amerikāņu ģimene visas četras vietas pie mana galda bija bezbēdīgi

okupējusi. Tur, kur atradās mana nauda, nu sēdēja brīnumjauka sešpadsmitgadīga meitene ar fotokameru.Ja uzstātu, lai atdod manu vietu, es pievērstu sev uzmanību. Mēs vēl atradāmies uz vācu zemes.

Kamēr es tur neziņā stāvēju, viesmīlis teica:„Kālab kungs pagaidām neapsēstas pie tā galda tanī pusē? Kad atbrīvosies pirmais, varēs atgriezties

pie tā. Amerikāņi paēd ātri – sviestmaizes ar apelsīnu sulu. Es pēc tam kungam pasniegšu kārtīgu maltīti.”„Labi.”Apsēdos tā, lai varētu paturēt acīs savu naudu. Ar cilvēku ir dīvaini – pirms brīa es labprāt būtu

atteicies no visas naudas, lai tikai aizkļūtu pāri robeai. Tagad turpretī sēdēju te un mana vienīgā domabija, ka jādabū tā atpakaļ, tiklīdz būsim Šveicē, pat ja man nāktos uzņemties cīņu ar šiem amerikāņiem.Tad ieraudzīju, ka no vagona izved mazo, svīstošo vīreli, un izjutu dziļu, instinktīvu apmierinājumu, ka tasneesmu es, un reizē tādu svētulīgu noēlu, kas nav nekas cits kā mēģinājums uzpirkt likteni ar lētulīdzcietību. Es likos pats sev pretīgs, tomēr nespēju un negribēju neko iesākt pret to. Man bija jāglābjaspašam un jāglābj sava nauda. Tā nebija tikai nauda kā nauda – tā bija drošība, tā bija Helēne, tie bijanākotnes mēneši, tomēr tā bija nauda, un tā bija mana paša āda un mana paša egoistiskā laime. Mēs nekadnetiekam no tā vaļā. Bet tas mūsu es, kurš nepadodas kontrolei, novēroja šo spēli...

- Švarca kungs, - es pārtraucu viņu, - kā jūs tikāt pie savas naudas?- Jums taisnība, - viņš attapās. – Arī šī muļķīgā tirāde pieder pie tā paša. Restorānvagonā ienāca

Šveices muitas ierēdņi, un amerikāņu ģimenei bija ne vien rokas bagāa, bet arī ceļasomas bagāas vagonā.Viņiem nācās aiziet. Bērni gāja līdzi. Viņi bija paēduši. Galds tika novākts. Es pārsēdos atpakaļ, uzlikuroku uz galdauta un sataustīju nelielo izcilni.

„Viss kārtībā ar muitu?” jautāja viesmīlis, pārnesdams šurp manu pudeli.„Protams,” atbildēju. „Nesiet tagad man cepeti. Vai mēs jau esam Šveicē?”„Vēl ne,” viņš paskaidroja. „Tikai kad sāksim braukt.”Viņš aizgāja, un es gaidīju, kad vilciens iesāks kustēties. Tā bija trakā, izmisīgā nepacietība, kuru

laikam pazīstat arī jūs. Blenzu caur logu uz ļaudīm pie perona; kāds punduris smokingā un pārāk īsāsbiksēs stūma niķeļa ratiņus un neatlaidīgi piedāvāja „Gumpolda baznīcas” vīnu un šokolādi. Tadieraudzīju nākam atpakaļ svīstošo kupejas biedru. Viņš bija viens un skrēja uz vagonu.

„Jūs gan pamatīgi malkojat,” sacīja viesmīlis man blakus.„Ko jūs teicāt?”„Es saku, jūs dzerat vīnu, kā dzēšot ugunsgrēku.”Paskatījos uz pudeli. Tā bija gandrīz tukša. Tiku to izdzēris, pats neapzinādamies. Šajā mirklī

restorānvagons sadrebēja. Pudele sašūpojās un gāzās. Es to notvēru plaukstā. Vilciens sāka braukt.„Atnesiet man vēl vienu,” teicu. Viesmīlis nozuda.Es izvilku naudu no galdauta apakšas un iebāzu kabatā. Tūlīt pēc tam atgriezās amerikāņi. Viņi

apsēdās pie otrā galda, kur biju sēdējis pirmāk, un pasūtīja kafiju. Meitene ņēmās fotografēt ainavas.Spriedu, ka viņai laba gaume: te bija skaistākās ainavas pasaulē.

Viesmīlis atnesa pudeli.„Tagad mēs esam Šveicē.”Samaksāju un iedevu viņam krietnu dzeramnaudu.„Paturiet jūs to vīnu,” teicu. „Man vairs tas nav vajadzīgs. Gribēju atzīmēt kādu notikumu, bet tagad

rādās, ka jau pirmā pudele bijusi pārlieku.”„Jūs iedzērāt gandrīz tukšā dūšā, mans kungs,” viņš atgādināja.„Tā jau bija.” Es piecēlos.„Vai kungam varbūt ir dzimšanas diena?” viesmīlis pajautāja.„Jubileja,” es iesaucos. „Zelta jubileja!”Mazais vīrelis kupejā sēdēja daus mirkļus klusēdams, tagad sviedri viņam vairs nelija, bet varēja

redzēt, ka viņa uzvalks un veļa bija mitri.Tad viņš pajautāja:„Vai mēs esam Šveicē?”„Jā,” atbildēju.Viņš atkal klusēja un skatījās pa logu. Garām aizslīdēja stacija ar šveiciešu nosaukumu. Stacijas

priekšnieks māja ar roku, un divi Šveices policisti stāvēja līdzās bagāai, kas tika iekrauta. Kioskāpārdeva Šveices šokolādi un Šveices desiņas. Mans kupejas biedrs izliecās laukā un nopirka šveiciešuavīzi.

„Vai esam Šveicē?” viņš vaicāja avīzēnam.„Jā. Kur gan citur? Desmit melno.”„Ko?”„Desmit melno! Desmit santīmu! Par avīzi!”Vīrs skaitīja tā, it kā būtu vinnējis lielo laimestu. Valūtas maiņai beidzot vajadzēja viņu pārliecināt.

Man viņš neticēja. Viņš atlocīja avīzi, ieskatījās un nolika to nost. Pagāja labs brīdis, līdz ieklausījos, koviņš teica. Biju tā savas jaunās brīvības apmāts, ka vilciena riteņi, likās, rībēja manā galvā. Tikaiieraugot, ka viņa lūpas kustas, es saklausīju arī balsi.

„Beidzot esmu laukā,” viņš sacīja, cieši vērdamies manī, „laukā no jūsu nolādētās zemes,„parteigenosse” kungs! No zemes, ko jūs, cūkas, esat pārvērtuši kazarmās un koncentrācijas nometnēs!Esmu Šveicē, brīvā zemē, kurā jūs nevarat pavēlēt. Beidzot var atvērt muti, nebaidoties dabūt no jumszābaka spērienu pa zobiem! Ko jūs esat iztaisījuši no Vācijas, jūs, laupītāji, slepkavas un bendes!”

Viņa mutes kaktiņos parādījās mazi pūslīši. Viņš blenza uz mani, kā histēriska sieva blenztu uz krupi.Viņš mani bija noturējis par „parteigenosse”, un pēc tā, ko tika dzirdējis, viņam bija taisnība.

Es klausījos vienā mierā, juzdamies glābts.„Jūs esat drošsirdīgs vīrs,” beidzot sacīju. „Esmu vismaz divdesmit mārciņu smagāks un centimetrus

piecpadsmit garāks par jums. Bet izrunājieties vien. Tas atvieglo sirdi.”„Ņirgājaties!” viņš sacīja un vēl vairāk saniknojās. „Gribat vēl izsmiet arī mani, jā? Bet tas ir cauri!

Galīgi un pavisam! Ko jūs izdarījāt ar maniem vecākiem? Ko mans vecais tēvs jums bija nodarījis? Untagad! Tagad jūs gribat visu pasauli iegrūst ugunsgrēkā!”

„Jūs domājat, ka būs karš?” pavaicāju.„Ņirgājieties vien tālāk! It kā jūs to nezinātu! Kas cits jums atliek ar jūsu tūkstošgadīgo reihu un

negantajiem bruņojumiem! Ja neuzsāksiet karu, jūsu mānīgā labklājība sabruks — un jūs līdz ar to!”„Glui manas domas,” sacīju, sajuzdams vēlās pēcpusdienas silto sauli uz sejas kā glāstu. „Bet kā

būs, ja Vācija uzvarēs?”Vīrs ar piesvīdušo uzvalku cieši raudzījās manī un sarīstījās.„Ja jūs uzvarētu, tad dieva vairs nav,” viņš izdvesa ar pūlēm.

„Glui manas domas.”Piecēlos.„Neaizskariet mani!” viņš nošņāca. „Jūs tiksiet apcietināts! Es paraušu bremzi! Es par jums ziņošu!

Par jums tā vai tā ir jāziņo, jūs, spiegs! Es dzirdēju, par ko jūs runājāt!”Tā tikai vēl trūka, es nodomāju.„Šveice ir brīva zeme,” sacīju. „Tur tūlīt vis neapcietina uz denunciācijas pamata. Viņi, rādās,

krietni pamācījušies tur, viņā pusē ...”

Es paņēmu savu čemodānu un uzmeklēju citu kupeju.Negribēju šim histēriķim neko paskaidrot, bet negribēju arī sēdēt viņam pretī. Naids ir kā skābe, kas

saēd dvēseli, vienalga, vai ienīsti pats, vai arī tevi ienīst. Biju to iemācījies savu klejojumu laikā.Tā es nonācu Cīrihē.

9

Mūzika uz brīdi apklusa. No deju laukuma atskanēja uzbudinātas balsis. Tūlīt pēc tam orķestris sākaspēlēt vēl skaļāk, un koši dzeltenā tērpā ģērbta sieviete ar neīstu dimantu virteni matos iesāka dziedāt.Nenovēršamais bija noticis: vācu partijnieks dejojot bija uzgrūdies virsū anglim. Viens apvainoja otrutīšprātībā. Menederis un divi viesmīļi tēloja Tautu Savienību un mēģināja abus samierināt, bet viņineklausījās. Orķestris bija gudrāks: tas mainīja ritmu. Fokstrota vietā sāka spēlēt tango, un diplomātiembija vai nu jāpaliek stāvot un jākļūst smieklīgiem, vai arī jādejo tālāk. Taču vācu partneris, izrādījās,neprata tango, turpretī anglis, dejodams uz vietas, ņēmās izrībināt ritmu. Tā kā drīz vien citi pāri abiemuzgrūdās virsū, viņu strīds pajuka. Ar nikniem skatieniem abi atgriezās pie saviem galdiņiem.

Lai duelējas, — Švarcs nicīgi noteica. — Kālab tie varoņi neduelējas?Jūs nonācāt Cīrihē, — es atgādināju.Viņš viegli pasmaidīja. — Vai neiesim projām no šejienes?Uz kurieni?Droši vien vēl atradīsies vienkārši krodziņi, kas visu nakti atvērti. Šis te ir kaps, kurā tiek dejots un

spēlēts karš.Viņš samaksāja un apvaicājās viesmīlim pēc kāda cita lokāla. Tas izplēsa no bloknota lapu,

uzrakstīja adresi un paskaidroja, kādā virzienā mums jāiet.Mēs iznācām ārā brīnumskaistā naktī. Zvaigznes vēl bija redzamas, bet pār jūru un visu debess

pamali jau klājās rītausmas zilgme; debess šķita augstāka un jūras sāļā dvesma un ziedu smara sajaušamastiprāk nekā pirmīt. Viss solīja skaidru dienu.

Dienu Lisabonai piemīt kaut kas naivi teatrāls, tomēr burvīgs un valdzinošs, turpretī nakti tāpārvēršas pasakā par pilsētu, kura ar visām savām terasēm un ugunīm nokāpj lejā pie jūras kā svinīgigreznojusies sieviete, kas tumsā noliecas pie sava mīļotā.

Kādu laiku stāvējām un klusējām.Tā mēs kādreiz iedomājām dzīvi, vai ne? — Švarcs beidzot skumīgi ierunājās. — Tūkstoš uguņu un

ceļu, kas aizved bezgalībā.Es neatbildēju. Man dzīve bija kuģis, kas stāvēja lejā, Teu upes grīvā, un tas neveda vis bezgalībā

— tas veda uz Ameriku. Man pietika piedzīvojumu; laiks bija mūs apmētājis ar tiem kā ar sapuvušāmolām. Visdēkainākais piedzīvojums bija derīgā pase, vīza un braucamā biļete. Tam, kurš kļuvis klejotājspret savu gribu, ikdienība sen šķita murgs un katra dēka — mocība.

- Cīrihe man tolaik likās tāda kā jums šī pilsēta šonakt, — Švarcs sacīja. — Tur iesākās tas, ko,šķita, biju zaudējis. Jūs zināt, ka laiks ir viegls nāveszāļu uzlējums, kas mums pamazām tiek palielināts kānekaitīga inde. Sākumā tā uzmundrina un liek pat iedomāties, ka esam vai nemirstīgi; bet no dienas dienā

pilienu pēc piliena tā top stiprāka un pārvēršas skābē, kas saduļķo un iznīcina mūsu asinis. Pat jamēģinātu par atlikušo gadu cenu nopirkt jaunību, mēs to nespētu, laika inde ir mūs pārvērtusi, un ķīmiskaissavienojums ir kļuvis glui citāds; vajadzētu notikt brīnumam, lai tā nebūtu. Šis brīnums notika.

Viņš palika stāvot un lūkojās uz mirdzošo pilsētu.Es vēlētos, lai šī nakts manās atmiņās taptu laimīgākā mūā, — viņš čukstēja. — Tā ir visšausmīgākā.

Vai domājat, ka atmiņa to spētu izdarīt? Tai vajadzētu to spēt! Brīnums, kad mēs to piedzīvojam, navnekad pilnīgs, vienīgi atmiņas to dara tādu, un, kad laime mirusi, tā taču vairs nevar mainīties un kļūt parvilšanos. Tā joprojām paliek pilnīga. Ja tagad to vēlreiz atsaucu, vai tādai tai nav jāpaliek, kādu es toredzu? Vai tā nepastāv tik ilgi, kamēr arī es esmu te?

Stāvēdams uz kāpnēm pretī rītausmai, viņš izskatījās glui kā mēnessērdzīgais, noēlojams rēgs nonaktsēnām; man pēkšņi kļuva viņa neizsakāmi ēl.

Tas tiesa, — es saudzīgi sacīju. — Kā īsti mēs varam zināt, vai esam laimīgi un kādā mērā, janezinām, kas un kā paliks?

Bet ja mēs neko nespējam satvert un pat nemēģinām to, — Švarcs nočukstēja. — Ja nespējam topaturēt, sagrābt ar savu roku rupjajiem tvērieniem, varbūt tad tas paliek mūsu acu dziļumos? Un dzīvo turtālāk, kamēr dzīvo acis?

Viņš vēl arvien skatījās uz pilsētu lejā, kur stāvēja kāds koka šķirsts un noenkurots kuģis. Mirklišķita, ka viņa seja sakrīt, tik ļoti to izķēmoja stingo sāpju izteiksme; tad atkal tā atdzīvojās, mute vairsnebija melna iedobe, un acis vairs nebija divi oļakmeņi.

Mēs gājām tālāk — lejā uz ostu.— Ak pasaulīt, — viņš ierunājās pēc kāda laika, — kas gan mēs esam? Jūs, es, pārējie ļaudis, un

kas ir tie, kuru vairs nav? Kas ir īstenībā — atspoguļojums vai arī tas, kas mūsu acu priekšā? Dzīvaiscilvēks vai atmiņas par viņu, attēls bez sāpēm? Vai tagad esam saplūduši kopā, mirusī un es, varbūt tikaitagad viņa pilnīgi pieder man šai bezcerīgajā alķīmijā, atsaukdamās tikai manai gribai un tikai tā, kā esgribu, aizmigusi uz mūiem un tomēr vēl te, nelielā fosforescējošā šūnā zem mana galvaskausa? Vai arīesmu viņu ne vien jau zaudējis, bet zaudēju atkal un atkal pamazām izdziestošajā atmiņā ik sekundi arvienvairāk un vairāk. Man viņa jāpatur, ak dieniņ, vai jūs to nesaprotat?

Viņš iesita sev ar plaukstu pa pieri.

Mēs nonācām pie ielas, kas gariem, nolaideniem pakāpieniem veda lejup no pakalna. Dienu telaikam bija svinēti kādi svētki. Starp mājām uz dzelzs stabiem karājās vītnes, jau apvītušas, un oda pēckapsētas, bija izvilktas auklas ar elektriskām spuldzēm, kuras vietumis rotāja lielas tulpjveida lampas.Augstāk metrus divdesmit cita no citas šūpojās no mazām spuldzītēm veidotas piecstaru zvaigznes.Acīmredzot tas viss bija uzrīkots par godu kādai procesijai vai kādiem no daudzajiem reliģiskajiemsvētkiem. Nule austošajā rītā tas viss izskatījās kails un nobruāts, un tikai lejasgalā, kur, liekas, kaut kasnebija kārtībā ar kontaktiem, vēl arvien dega viena zvaigzne ar neparasti skaudru, bālu gaismu, kādaspuldzēm ir agri vakarā un no rīta.

Te nu ir tā osta, — Švarcs sacīja, atvērdams durvis uz krodziņu, kurā vēl dega gaisma. Spēcīgs,saulē nobrūnējis vīrs nāca mums pretī. Viņš ierādīja galdiņu. Zemajā telpā stāvēja pāris mucu, un pieviena galdiņa sēdēja vīrietis un sieviete. Saimniekam nebija nekā cita ko piedāvāt kā vīns un auksta ceptazivs.

Vai pazīstat Cīrihi? — Švarcs man jautāja.Jā. Šveicē mani četrreiz notvēra policisti. Cietumi tur ir labi. Daudz labāki nekā Francijā. Sevišķi

ziemu. Diemēl tur ietupina ne ilgāk kā uz divām nedēļām, un ja tu kāro miera... Tad tieci izraidīts, unrobebalets iet atkal vaļā.

Lēmums legāli pāriet robeu bija manī kaut ko atraisījis, — Švarcs sacīja. — Es pēkšņi vairsnebaidījos. Policistu ieraugot, sirds vairs nesastinga. Vēl es gan satraucos, tomēr tik viegli, ka nākamajā

mirklī jo vairāk atskārtu savu brīvību.Pamāju ar galvu.Jā, saasinātā dzīves izjūta briesmu klātbūtnē. Tikai līdz tam laikam, kamēr briesmas jaušamas vienīgi

pie apvāršņa.- Jūs tā domājat? — Švarcs mani savādi uzlūkoja. — Nē, daudz ilgāk. Tā sniedzas daudz tālāk, līdz

pašai nāvei. Vai tas ir zaudēts, ko tu reiz esi izjutis un glabā savā apziņā? Vai tad pilsēta vairs neatrodaste, ja jūs to atstājat? Vai tā nedzīvotu jūsos, ja arī tiktu sagrauta? Un kurš gan zina, kas ir miršana? Vaitikai gaismas stars lēni nepārslīd pār mūsu mainīgajām sejām? Un vai mums jau nav bijusi kāda seja,pirms piedzimām, tā seja no visām pārējām, kurai jāpaliek pēc citu — pārejošo sabrukšanas pīšļos?

Ap krēsliem glauzdamies, nāca kaķis. Es pametu tam zivs gabalu. Kaķis pacēla asti un novērsās.Vai satikāt savu sievu Cīrihē? — piesardzīgi pajautāju.Satiku viņu viesnīcā. Piespiestība, nogaidīšana, ko izjutu Osnabrikā, sāpju un aizvainojuma stratēģija

bija izzudušas bez pēdu. Es sastapu sievieti, kuru nepazinu un kuru mīlēju, ar kuru, kā tagad atskārtu,saistīja deviņu gadu mēmā pagātne, bet pār kuru šai pagātnei vairs nebija nekādas iegroojošas varas.Likās, kopš Helēne bija pārgājusi robeu, laika inde iztvaikojusi arī viņā. Tagad pagātne piederēja mums,nevis mēs tai; tā bija mainījusies un vairs neatspoguļoja gadu nomācošo ainu, tagad šis spogulis rādījatikai mūs, bez saistības ar pagājušo. Lēmums abiem doties pāri robeai tik krasi šķīra mūs no visa agrākā,ka neiespējamais kļuva īstenība: jauna dzīves izjūta bez senākās grumbām.

Švarcs pavērās manī, un atkal dīvainā izteiksme pārslīdēja viņa sejai.Un tā arī palika. To noturēja Helēne. Es to nespētu, sevišķi uz beigām. Taču pietika, ka viņa to spēja,

un viss bija labi, vai jums arī tā nešķiet? Tagad tas jāspēj man, tādēļ jau es stāstu jums par savu dzīvi! Jā,tieši tādēļ!

Vai jūs palikāt Cīrihē? — pajautāju.Palikām tur vienu nedēļu, — Švarcs turpināja iepriekšējā tonī. — Mēs dzīvojām šajā pilsētā un

zemē, kurā vienīgajā visā Eiropā vēl nejuta, ka pasaule tūlīt sagrūs. Mums bija nauda daiem mēnešiem, unHelēne bija paņēmusi līdzi rotaslietas, ko varētu pārdot. Francijā man vēl glabājās mirušā Švarca atstātiezīmējumi.

Šī 1939. gada vasara! Likās, dievs vēlreiz gribējis parādīt pasaulei, kas ir miers un ko tā var zaudēt.Dienas bija līdz malām pilnas šīs vasaras klusuma un bezrūpības, un tās kļuva vēl brīnumainākas, kadvēlāk atstājām Cīrihi, lai dotos uz Lagomadori Šveices dienvidos.

Helēnei pienāca no viņas ģimenes vēstules, kā arī tālsarunas. Viņa neko nebija pateikusi, vienīgi to,ka atkal brauc uz Cīrihi pie ārsta. Izmantojot Šveices teicamo sakaru sistēmu, radiniekiem nenācās grūtiuzzināt viņas adresi. Tagad viņu apbēra ar jautājumiem un pārmetumiem. Vēl viņa varēja doties atpakaļ.Mums vajadzēja izlemt.

Mēs dzīvojām vienā viesnīcā; tomēr nedzīvojām kopā. Mēs bijām precējušies, bet mūsu pasēs bijadaādi vārdi, un, tā kā uzvar papīrs, dzīvot kopā nevarējām. Tā bija dīvaina situācija, taču tā pastiprinājasajūtu, ka laiks mums vēlreiz atgriezies atpakaļ. Pēc viena likuma bijām sieva un vīrs, pēc otra ne. Jaunāapkārtne, ilgā atšķirtība un, pats galvenais, Helēne, kas tik ļoti bija pārmainījusies, kopš atradās te, — tasviss radīja gaisīgas nerealitātes un reizē starojošas, nepiespiestas īstenības šķitumu; pār to nule vēllidinājās it kā sapņa blāvā, klīstošā dūmaka, kuru jau vairs negribējām atcerēties. Tolaik es vēlneatskārtu, no kā radās šī sajūta, — es to pieņēmu kā negaidītu dāvanu, kā atļauju atkārtot neizdevušosdzīves posmu, pārvēršot to pilnvērtīgā dzīvē. No kurmja, kurš bez pases loņāja pāri robeām, biju pārtapisputnā, kas nepazīst nekādas robeas.

Vienurīt, aizgājis pakaļ Helēnei, sastapu pie viņas kādu Krauzes kungu, kuru viņa stādīja priekšā kāvācu konsulāta darbinieku. Man ieejot, viņa uzrunāja mani franciski un nodēvēja par msjē Lenuāru.Krauze viņu pārprata un jautāja man sliktā franču valodā, vai es neesot slavenā gleznotāja dēls.

Helēne iesmējās.„Lenuāra kungs ir enēvietis,” viņa paskaidroja. „Bet viņš runā arī vāciski. Ar Renuāru viņu saista

vienīgi lielā apbrīna.”„Jums patīk impresionistu gleznas?” Krauze man pajautāja.„Viņam pat pieder impresionistu darbu kolekcija,” Helēne piebilda.„Man ir pāris zīmējumu,” atbildēju. Nodēvēt nelaiķa Švarca mantojumu par kolekciju man likās

jauns Helēnes izlēciens. Bet, tā kā viens viņas izlēciens bija paglābis mani no koncentrācijas nometnes,tad es tēloju līdzi.

„Vai pazīstat Oskara Reinharta kolekciju Vintertūrā?” Krauze laipni apvaicājās.Pamāju ar galvu.„Reinhartam ir kāda Van Goga glezna, par kuru es atdotu veselu mēnesi savas dzīves.”„Kuru mēnesi?” Helēne painteresējās.„Kura Van Goga glezna?” painteresējās Krauze.„ „Dārzs trakonamā”.”Krauze pasmaidīja.„Brīnišķīga glezna!”Viņš iesāka runāt par citām gleznām, pārgāja uz Luvru, un es, pateicoties nelaiķa Švarca

skolojumam, varēju runāt līdzi. Tagad es aptvēru arī Helēnes taktiku; viņa gribēja, lai mani nenoturētu parviņas vīru vai emigrantu. Vācu konsulātiem ārvalstu policija labprāt nesniedza izziņas. Es noskārtu, kaKrauze mēģina izdibināt, kādas ir manas attiecības ar Helēni. Viņa to jau bija noģidusi, pirms viņš uzdevajautājumus, un tūlīt piedēvēja man sievu — Lisjēnu — un divus bērnus, no kuriem vecākā meita izcilispēlējot klavieres.

Krauzes acis igli šaudījās starp mums. Viņš izmantoja sarunu un sirsnīgi ierosināja jaunu tikšanos —varbūt lenču kādā no mazajiem zivju restorāniem pie ezera: tik reti gadoties sastapt cilvēkus, kas patiesikaut ko saprotot no gleznām.

Es tikpat sirsnīgi piekritu — tiksimies, kad atkal ieradīšos Šveicē. Tas būtu pēc četrām vai sešāmnedējām. Viņš jutās pārsteigts; esot domājis, ka es dzīvojot enēvā. Paskaidroju viņam, ka esmu enēvietis,bet dzīvoju Belfortā. Belforta atrodas Francijā; tur viņš nevarētu tik viegli neko izdibināt. Atvadoties viņšnenocietās un uzdeva šīs pratināšanas pēdējo jautājumu: kur Helēne ar mani iepazinusies? Simpātiskiemcilvēkiem taču tik reti laimējoties sastapties.

Helēne pavērās manī.„Pie ārsta, Krauzes kungs. Slimi cilvēki biei ir simpātiskāki nekā ...” viņa tam ļauni uzsmaidīja, „tie,

kuri lepojas ar veselību un kuriem pat smadzeņu vietā ir tikai muskuļi.”Krauze uzņēma šo dzēlienu ar augura skatienu.„Es jūs saprotu, cienījamā kundze.”„Vai Renuārs jums Vācijā jau nepieder pie izvirtušās mākslas?” es pavaicāju, lai neatpaliktu no

Helēnes. „Van Gogs jau nu droši vien?”„Tikai ne mums, lietpratējiem,” Krauze atbildēja ar otru augura skatienu un izslīdēja pa durvīm.„Ko viņam vajadzēja?” pajautāju Helēnei.„Izspiegot. Gribēju tevi brīdināt, lai nenāc; bet tu jau biji ceļā. Viņu uzsūtījis mans brālis. Kā es to

visu ienīstu!”Gestapo roka kā ēna bija sniegusies pāri robeai, lai mums atgādinātu, ka vēl neesam galīgi

paglābušies no tās. Krauze Helēnei teicis, ka viņa pie gadījuma varētu iegriezties konsulātā. Ne jau kassvarīgs, tikai pasē vajadzīgs jauns zīmogs. Kaut kas līdzīgs izceļošanas atļaujai. Viņai tās trūkstot.

„Viņš saka, tas esot tāds jauns rīkojums,” Helēne paskaidroja.„Viņš melo,” atbildēju. „Citādi es zinātu. Emigranti tādas lietas uzreiz uzzina. Ja iesi turp, var notikt,

ka viņi tev atņem pasi.”

„Tad es būtu tāda pati emigrante kā tu?”„Jā. Ja tu neatgrieztos Vācijā.”„Es palikšu te,” viņa sacīja. „Es neiešu uz konsulātu, un es negriezīšos atpakaļ.”Mēs par to vēl nekad nebijām runājuši. Šis bija lēmums. Es neatbildēju. Tikai paraudzījos Helēnē;

redzēju aiz viņas debesis, kokus dārzā un šauru, mirguļojošu ezera svītru. Viņas seja šķita tumša pretdaudzajām gaismām aiz tās.

„Tev par to nav jāatbild,” viņa nepacietīgi teica. „Tu mani neesi pierunājis, un tam nav nekādasakara ar tevi. Arī ja tevis te nebūtu, es nekad vairs neatgrieztos. Ar to pietiek?”

„Jā,” es sacīju pārsteigts un mazliet sakaunējies. „Bet tas nav glui tā, kā es biju iedomājies.”„Es zinu, Jozef. Tad nerunāsim vairs par to. Nekad vairs.”„Krauze nāks atkal,” piebildu. „Vai arī kāds cits.”Viņa pameta ar galvu.„Viņi var izdibināt, kas tu esi, un sāks tevi izsekot. Braucam uz dienvidiem.”„Uz Itāliju mēs nedrīkstam braukt. Gestapo ir pārāk sadraudzējies ar Musolīni policiju.”„Vai citu dienvidu nav?”„Ir gan. Tesīna tepat Šveicē, Lokarno un Lugāno.”

Pēcpusdienā mēs aizbraucām. Piecas stundas vēlāk jau sēdējām Askonas laukumā pie LocandaSvizzera, pasaulē, ko, likās, šķir no Cīrihes nevis piecu, bet piecdesmit stundu brauciens. Ainava bijaitāliska, pilsētiņa tūristu pilna, un neviens šķietami nedomāja ne par ko citu kā tikai par peldēšanu,sauļošanos, un katrs centās tvert vēl no dzīves cik vien iespējams. Šajos mēnešos Eiropā valdīja tādsdīvains noskaņojums. Atceraties?

Jā gan, —- atbildēju. — Ļaudis cerēja uz brīnumu. Uz otru Minheni. Uz trešo. Un tā tālāk.Tas bija cerību un izmisuma mijkrēslis. Laiks aizturēja elpu. Viss it kā pārstāja mest ēnu zem

caurspīdīgās, nereālās lielo draudu ēnas. Šķita, līdzās saulei pie starojošās debess stāvētu milzīgaviduslaiku komēta. Viss bija nestabils. Un viss bija iespējams.

Kad jūs devāties uz Franciju? — es pajautāju.Švarcs pameta ar galvu. — Jums taisnība. Viss cits bija tikai garāmejot. Francija — tā bija bezmiera

dzimtene tiem, kuriem nav dzimtenes. Visi ceļi veda atkal un atkal turp. Helēne pēc nedēļas saņēmavēstuli no Krauzes kunga. Lai viņa tūdaļ ierodoties konsulātā Cīrihē vai Lugāno. Svarīgā lietā.

Mums vajadzēja doties prom. Šveice bija pārāk maza un pārāk labi organizēta. Mūs atkal un atkalatrastu. Un mani ar viltoto pasi varēja jebkuru dienu atklāt un izraidīt.

Mēs aizbraucām uz Lugāno, tikai gājām nevis uz vācu, bet franču konsulātu pēc vīzas. Paredzējugrūtības, tomēr viss izgāja gludi. Dabūjām tūristu vīzas uz vienu gadu. Biju cerējis ne vairāk kā uz trimmēnešiem.

„Kad izbrauksim?” jautāju Helēnei.„Rīt.”Mēs paēdām pēdējo vakaru Albergo della Posta dārzā Ronko ciematiņā, kurš kā bezdelīgligzda

pielipinājies kalnu nokarē augstu virs jūras. Starp kokiem mirgoja uguntiņas, kaķi klejoja pār mūriem, unno terasēm lejpus dārza plūda rou un savvaļas jasmīnu smara. Ezers nekustīgs zvilnēja ap salām, kurromiešu laikos stāvējis Venēras templis, kalni visapkārt slējās kobaltzili pret gaišajām debesīm, mēsēdām spaghetti un piccata, piedzerot vietējo nostrano vīnu. Tas bija neizsakāma maiguma un skumjuvakars.

„ēl, ka mums jādodas prom,” Helēne ierunājās. „Es labprāt paliktu šeit vienu vasaru.”„To tu vēl biei sacīsi.”„Kas vēl labāks par to? Esmu pietiekami biei sacījusi pretējo.”„Ko tad?”

„ēl, ka man jāpaliek te.”Saņēmu viņas roku. Viņas āda bija ļoti brūna, pietika ar divām saules dienām, lai to nobrūninātu,

viņas acis līdz ar to šķita gaišākas.„Es tevi ļoti mīlu,” sacīju. „Es mīlu tevi un šo mirkli, un vasaru, kas drīz paies, un šo ainavu, un šīs

atvadas, un pirmoreiz savā mūā — sevi pašu, jo esmu kā spogulis, kurā tu spoguļojies, un tā es tevidivkārt iegūstu. Lai svētīts šis vakars un šī stunda!”

„Lai svētīts ir viss! Iedzersim par to! Un esi svētīts tu, jo beidzot reiz uzdrīkstējies man pasacīt to,par ko citkārt būtu sarcis.”

„Es sarkstu vēl arvien,” atbildēju. „Tikai iekšēji un vairs nekaunēdamies. Dod man mazliet laika.Vēl man ir jāpierod. Pat kāpuram tas nepieciešams pēc mājošanas tumsībā, gaismā iznākot un atklājot, kaviņam spārni. Cik laimīgi še ir cilvēki! Un kā smaro savvaļas jasmīni! Oficiante stāsta, te visi mei esotpilni ar tiem.”

Mēs izdzērām savu vīnu un pa šaurajām ieliņām izgājām uz vecā ceļa, kas veda augstu pa kalnunogāzi atpakaļ uz Askonu. Nokarē virs ceļa atradās Ronko kapsēta, kā piebērta ar ziediem un krustiem.Dienvidi ir pavedinātāji, tie aizdzen domas un padara iztēli par karalieni. Tai vajag tikai nedaudzpiepalīdzēt starp oleandriem un palmām; katrā ziņā mazāk nekā starp kareivju zābakiem un kazarmām.

Kā milzīgs, šalkojošs karogs pār mums pletās debess, arvien vairāk un vairāk iedegās zvaigznes, itkā tas būtu kādas Visuma valsts karogs. Askonas laukums ar savām kafejnīcām tālu meta atspīdumu ezerā;no ielejām pūta dzestrs vējš.

Mēs nonācām pie mājas, ko bijām noīrējuši. Tā atradās pie ezera, un tajā bija divas guļamistabas;šejienes morālei tas šķita pietiekami.

„Cik ilgi mums vēl iznāk, ko dzīvot?” Helēne pajautāja.„Ja būsim apdomīgi, varbūt vēl gadu un varbūt vēl pusgadu.”„Un ja dzīvosim neapdomīgi?”„Tad tikai šo vasaru.”„Tad dzīvosim neapdomīgi,” viņa sacīja.„Vasara ir īsa.”„Jā gan!” viņa negaidīti dedzīgi iesaucās. „Vasara ir īsa, un dzīve ir īsa — bet kas dara to īsu? Tas,

ka mēs zinām, cik īss ir cilvēka mūs. Vai kaķi tur laukā zina, ka dzīve ir īsa? Vai putns to zina? Untauriņš? Viņi domā to mūīgu. Neviens viņiem nav noteicis mūa ilgumu! Kādēļ tas pateikts mums?”

„Uz to ir daudzas atbildes.”„Dod vienu!”Mēs stāvējām tumšā istabā. Durvis un logi bija vaļā.„Viena no tām — dzīve kļūtu nepanesama, ja būtu mūīga.”„Tu domā, tā būtu garlaicīga? Kā dievu dzīve? Tā nav tiesa. Dod citu atbildi.”„Dzīvē vairāk nelaimes nekā laimes. Un tas ir ēlsirdīgi, ka tā neilgst mūam.”Helēne mirkli klusēja.„Tas viss nav tiesa,” viņa beidzot teica. „Un sakām to tikai tāpēc, ka zinām - mēs nevaram palikt un

neko nevaram paturēt; tā nav nekāda ēlsirdība. Mēs tikai to izdomājam. Mēs izdomājam to, lai cerētu.”„Vai tomēr mēs tam neticam?”„Es neticu!”„Nekādām cerībām?”„Nekam. Ikviens reiz nonāk pie tā.” Viņa sparīgi nosvieda drēbes uz gultas. „Ikviens. Arī arestants

ar savām cerībām, ja viņam reiz laimējies izbēgt. Nākamo reizi viņš pievilsies savās cerībās.”„Bet arī tad viņš vēl cerēs. Nekas cits viņam nav atlicis.”„Jā. Tas ir viss, ko mēs varam! Tāpat kā pasaule pirms kara. Tā cer, ka kara nebūs. Taču neviens

nevar to novērst!”

„Karu var novērst,” es iebildu. „Tikai nāve nav novēršama.”„Nesmejies!” viņa iesaucās.Es devos pie viņas. Viņa izslīdēja laukā pa durvīm.„Kas tev noticis, Helēn?” pārsteigts jautāju. Ārā bija gaišāks nekā istabā, un es redzēju, ka viņai pār

vaigiem līst asaras. Viņa neatbildēja, un tālāk es nevaicāju.„Esmu apreibusi,” viņa beidzot sacīja. „Vai neredzi?”„Nē.”„Esmu pārāk daudz dzērusi vīna.”„Pārāk maz. Te ir vēl viena pudele.”Uzliku Fiasco Nostrano uz akmens galda, kurš stāvēja pļavā aiz mājas, un aizgāju istabā pēc glāzēm.

Atpakaļ nākdams, ieraudzīju Helēni dodamies pāri pļavai lejup uz ezeru. Es uzreiz nesekoju viņai. Pielējuglāzes; debess un ezera blāvajā atvizmā vīns izskatījās melns.

Tad lēnām gāju lejā uz palmām un oleandriem, kuri auga pie krasta. Pēkšņi izjutu nemieru Helēnesdēļ un uzelpoju, viņu ieraudzīdams. Viņa stāvēja pie ūdens, dīvaini sagumusi, kā gaidīdama saucienu vaipēkšņi kaut ko uznirstam no ezera. Es sastingu - nevis tādēļ, lai viņu novērotu, bet lai neizbiedētu. Pēcbrīa viņa nopūtās un izslējās taisni. Tad iegāja ūdenī.

Redzēdams viņu peldam, devos atpakaļ un atnesu frotē dvieli un peldmēteli. Tad notupos uzgranītbluķa un gaidīju. Redzēju viņas galvu ar augstu uzsietajiem matiem - mazu mazītiņu ūdens plašumā— un atskārtu, ka viņa ir viss, kas man pieder; gribējās pasaukt, lai grieas atpakaļ. Taču bija tāda sajūta,ka viņai kaut kas jāizcīna ar sevi un tieši šajā brīdī — ūdens viņai bija liktenis un jautājums, un atbilde,un tas bija jāpārvar vienai, kā tas katram mēdz būt; cits tur neko nevar līdzēt, vienīgi atrasties tuvumā, laispētu iedot mazliet siltuma.

Helēne peldot aplieca loku un tad griezās taisnā līnijā atpakaļ, tieši uz mani.Tā bija laime redzēt viņu tuvojamies ar tumšo galvu pret mēļo ezera līmeni, līdz viņa snaiga un gaiša

izslējās no ūdens un aši nāca pie manis.„Ir auksti. Un baigi. Istabene stāstīja, ka dziļumā zem salām mītot milzīgs nezvērs.”„Lielākās zivis šinī ezerā ir vecas līdakas,” sacīju, ietīstīdams viņu frotē dvielī. „Nezvēru te nav.

Tādi ir tikai Vācijā — kopš 1933. gada. Bet jebkurš ūdens jau naktī liekas baigs.”„Ja iedomājamies, ka nezvēri ir, tad tiem arī jābūt,” Helēne neatlaidās. „Mēs nevaram iedomāties to,

kā nav.”„Tas nu gan būtu dieva esamības pierādījums.”„Vai tad tu netici?”„Es ticu visam šajā naktī.”Viņa piekļāvās man. Ļāvu slapjajam dvielim nokrist zemē un padevu viņai peldmēteli.„Vai tu tici, ka mēs dzīvojam vairākas reizes?” viņa pajautāja.„Jā,” atbildēju bez vilcināšanās.„Paldies dievam!” Viņa nopūtās. „Es nespēju šobrīd vēl arī par to strīdēties. Esmu nogurusi un

nosalusi. Piemirstas jau, ka šis taču ir kalnu ezers.”Biju paņēmis līdzi ne vien vīnu, bet arī pudeli grapas no Albergo della Posta, dzidru degvīnu no

vīnogu drabiņām, līdzīgu Francijas Marc. Tas ir aromātisks un stiprs un labi noder šādos brīos. Atnesu toun iedevu Helēnei pilnu glāzi. Viņa palēnām izdzēra.

„Es negribu braukt projām no šejienes,” viņa sacīja.„Rīt tu būsi to aizmirsusi,” atbildēju. „Mēs brauksim uz Parīzi. Tu vēl nekad neesi tur bijusi. Tā ir

skaistākā pilsēta pasaulē.”„Skaistākā pilsēta pasaulē ir tā, kurā cilvēks jūtas laimīgs. Vai tā ir novazāta frāze?”Es iesmējos.„Pie velna stila piesardzību! Lai būtu vēl vairāk novazātu frāu! Sevišķi tādu. Gribi vēl vienu grapu?”

Viņa pameta ar galvu, un es piepildīju glāzi arī sev. Mēs sēdējām pie akmens galda pļavā, līdzHelēne kļuva miegaina. Aiznesu viņu uz gultu. Viņa iemiga man līdzās. Es skatījos pa vaļējām durvīm uzpļavu, kas pamazām vērtās zila, tad sidrabaina. Helēne pamodās pēc stundas un aizgāja uz virtuvi pēcūdens. Viņa atgriezās ar vēstuli, kas bija pienākusi, kamēr atradāmies Ronko ciemā.

„No Martensa,” viņa sacīja.Helēne to izlasīja un nolika.„Viņš zina, ka esi te?” pavaicāju.Viņa pameta ar galvu.„Martenss paskaidrojis manai ģimenei, ka esmu pēc viņa padoma atkal aizbraukusi uz Šveici pie

ārsta un man tur pāris nedēļu jāpaliek.”„Tu ārstējies pie viņa?”„Šad un tad.”„Kas tev bija?”„Nekas sevišķs,” viņa atteica un ielika vēstuli rokassomiņā. Man viņa nedeva to izlasīt.„No kā tev īsti tā rēta?” pajautāju.Viņas vēderu šķērsoja tieva, balta līnija. Biju to pamanījis jau agrāk, bet tagad uz brūnās ādas tā

izcēlās vēl vairāk.„Maza operācija. Nekas svarīgs.”„Kāda operācija?”„Tāda, par kurām nemēdz runāt. Sievietēm reizumis kaut kas tāds atgadās.”Viņa izdzēsa gaismu.„Ir labi, ka tu atnāci mani aizvest,” viņa čukstēja. „Es vairs nespēju izturēt. Mīli mani! Mīli un

nejautā. Neko. Nekad!”

10- Laime... - Švarcs sacīja. - Kā tā saraujas atmiņā! Kā lēta drāna pēc mazgāšanas. Vienīgi nelaime

nesarūk.Mēs ieradāmies Parīzē un dabūjām istabas nelielā viesnīcā Sēnas kreisajā krastā Grand-Augustins

krastmalā. Viesnīcai nebija lifta, kāpnes aiz vecuma sašķiebušās un ielīkušas, istabiņas mazas; taču notām varēja redzēt Sēnu, daudzos bukinistu veikaliņus krastmalā, cietumu un Dievmātes katedrāli. Mumsbija pases. Mēs bijām cilvēki līdz 1939. gada septembrim.

Mēs bijām cilvēki līdz septembrim, vienalga, vai mūsu pases īstas vai neīstas. Bet tas vairs nebijavienalga, kad iesākās aukstais karš.

„No kā tu pārtiki, kamēr biji šeit?” Helēne iejautājās pēc pāris dienām, kad jūlijā bijām ieradušiesParīzē. „Tu drīkstēji strādāt?”

„Protams, ne. Es pat nedrīkstēju eksistēt. Kā tad būtu varējis dabūt atļauju strādāt?”„No kā tad tu iztiki?”„Neatminos vairs. Strādāju daādos darbos. Vienmēr uz īsu laiku. Francijā viss netiek tik stingri

ievērots; biei ir izdevība kaut ko pa kluso padarīt, sevišķi, ja strādā lēti. Es iekrāvu un izkrāvu kastestirgū; biju viesmīlis; tirgojos ar zeķēm, kaklasaitēm un krekliem; mācīju vācu valodu; lāgiem saņēmu kādumazumiņu no emigrantu komitejas; pārdevu mantas, kas man vēl piederēja; strādāju par šoferi; rakstījuŠveices avīzēm nelielas korespondences.”

„Vai tu atkal nevarēji strādāt par redaktoru?”„Nē. Tam bija vajadzīga uzturēšanās zīme un darba atļauja. Mana pēdējā nodarbošanās bija adrešu

rakstīšana. Tad nāca Švarcs, un ar viņu sākās mana apokrifā dzīve.”„Kādēļ apokrifā?”„Samainīta, slepena dzīve miruša cilvēka un sveša vārda aizsardzībā.”

„Man gribētos, lai tu nosauktu to citādi,” Helēne sacīja.„Varam to nosaukt, kā vien gribam. Dubultdzīve; tā ir un paliek slepena dzīve, otra dzīve. Drīzāk -

otra cilvēka dzīve. To es tā izjūtu. Mēs esam kā kuģa avārijā cietušie, kas pazaudējuši atmiņu. Viņiem navnekā, ko noēlot, — jo atmiņa ir arī vienmēr noēla, ka to labo, kas piederējis tev, ar laiku nācies zaudēt,bet slikto nav izdevies padarīt labāku.”

Helēne pasmējās.„Kas mēs tagad esam? Krāpnieki, mirušie vai gari?”„Legāli mēs esam tūristi. Mēs drīkstam šeit uzturēties; bet nedrīkstam strādāt.”„Jauki!” viņa iesaucās. „Tad nestrādāsim. Ejam uz Svētā Ludviķa salu, sēam uz sola saulē un pēc

tam kātojam uz kafejnīcu „France” un azaidojam pie galdiņa uz trotuāra. Laba programma?”„Ļoti laba programma,” atteicu, un pie tā arī palikām. Es vairs nemeklēju gadījuma darbu. Mēs

palikām kopā no agra rīta līdz agram rītam un augām nedēļām nešķīrāmies.Laiks ārpusē aizšalca garām ar ekstrālapārn, sensacionālām ziņām un ārkārtējām sēdēm, bet mēs to

nemanījām. Mēs dzīvojām ārpus laika. Tas nebija mūsos. Kas tad bija? Mūība! Kad jūtas aizpilda visu,vairs nepaliek vietas laikam. Atradāmies it kā citā krastā, viņpus laika upes tecējuma. Vai jūs tam neticat?

Švarca sejā atkal bija spraigā, izmisīgā izteiksme, kādu redzēju agrāk.- Vai jūs tam neticat? - viņš atkārtoja.Jutos noguris un pret paša gribu kļuvu nepacietīgs. Klausīties par laimi ir neinteresanti, un Švarca

prātuļojumi par mūību tādi paši.Es nezinu, — nedomādams atbildēju. — Varbūt tā ir laime vai mūība, ja cilvēks mirst tādā izjūtā; tad

laiks un tā kalendārmērogi zaudē savu varu — un tā tas paliek sastindzis. Turpretī, ja dzīvo tālāk, tad,neraugoties uz visu, tas atkal kļūst pārejošs laika sprīdis.

Tas nedrīkst zust! — Švarcs pēkšņi kaismīgi iesaucās. — Tam jāpaliek uz vietas kā marmoraskulptūrai! Nevis kā smilšu pilij, no kuras ik dienas tiek aizpūsts kāds mazums prom! Citādi kas notiks armirušajiem, kuri bijuši mums mīļi? Kas būs ar tiem? Vai tie vienmēr netiek vēlreiz nogalināti? Kur tadcitur tie paliks, ja ne mūsu atmiņā? Bet vai mēs, pašiem to negribot, nekļūstam par viņu slepkavām? Vailai atdodu šo seju laika ēvelei, seju, kādu es vienīgais pazīstu? Es zinu, ka manī tā sadils un mainīsies, jaes to neuzglabāšu ārpus sevis, lai manu joprojām dzīvo smadzeņu meli to neapvij un nesadrupina kāefejas, līdz beidzot tā kļūst par mēslojumu parazītam laikam un tur ir vairs tikai efejas! Es to zinu! Tādēļjau bijušais man jāglābj pašam no sevis, no atlikušās dzīvotgribas rijīgā egoisma, kurš cenšas to aizmirstun iznīcināt. Vai tad jūs nesaprotat?

Saprotu, Švarca kungs, - saudzīgi atbildēju. — Tieši tādēļ jau jūs ar mani runājat — lai to paglābtuno sevis paša...

Dusmojos uz sevi, ka pirmīt tik nevērīgi biju viņam atbildējis. Šis cilvēks, kurš te sēdēja, taču bijajucis — šā vārda loģiskā vai poētiskā nozīmē, dons Kihots, kas gribēja cīnīties ar laika vējdzirnavām, —bet man bija pārāk daudz cieņas pret sāpēm, lai izdibinātu, ar ko šī cīņa var beigties.

Ja tas man izdosies... — Švarcs iesāka un aprāvās. — Ja tas izdosies, tad tā būs paglābta, jūs tamticat?

Jā, Švarca kungs. Mūsu atmiņa nav nekāds ziloņkaula šķirsts putekļu necaurlaidīgā muzejā. Tā irbūtne, kas dzīvo un rij, un sagremo apēsto. Tā aprij pati sevi kā teiksmas fenikss, lai mēs spētu dzīvottālāk un neaizejam bojā. Jūs gribat to aizkavēt.

Tā ir! — Švarcs mani pateicīgi uzlūkoja. — Jūs sacījāt, kad cilvēks mirst, atmiņā viss paliek kāsastindzis. Es miršu.

Tā bija aplamība, ko teicu, — noguris paskaidroju. Es ienīdu šādas valodas. Biju saticis pārākdaudzus neirotiķus; trimdā tie radās kā sēnes pļavā pēc lietus.

Nē, es nelaupīšu sev dzīvību, — Švarcs noteica un pēkšņi pasmaidīja, kā uzminējis manas domas. —Dzīvība šobrīd ir noderīga citiem mērķiem. Es miršu tikai kā Jozefs Švarcs. Šajā pašā rītā agri, kad

šķirsimies, viņa vairs nebūs.Man piepeši uzausa kāda doma un reizē traka cerība.- Ko jūs gribat darīt? — pajautāju.- Pazust.- Kā Jozefs Švarcs?- Jā.- Atteikties no viņa uzvārda?- No visa, kas manī bijis Jozefs Švarcs. Un arī no tā, kas biju pirms viņa.- Un ko jūs darīsiet ar savu pasi?- Tā vairs nebūs man vajadzīga,- Jums ir cita pase?Švarcs pakratīja galvu.- Man vairs nekāda nebūs vajadzīga.- Jums pasē ir amerikāņu vīza?- Jā.- Vai jūs to nepārdotu man? — pavaicāju, lai gan man nebija naudas.Švarcs pakratīja galvu.- Kādēļ ne?- Es to nedrīkstu pārdot. Man pašam tā tika dāvināta. Bet es varu dāvāt to jums. Šorīt pat. Jums tā var

noderēt?Ak tētīt! — es bez elpas iesaucos. - Noderēt! Tā mani izglābs! Manā pasē nav amerikāņu vīzas, un es

nezinu, kā lai līdz rītdienas pēcpusdienai tādu dabūju.Švarcs grūtsirdīgi pasmaidīja.Kā viss atkārtojas! Jūs man atgādinājāt laiku, kad sēdēju mirstošā Švarca istabā un domāju vienīgi

par pasi, kas mani atkal darītu par cilvēku. Labi, es jums atdošu savējo. Jums tikai jāapmaina fotogrāfija.Vecums apmēram saskanēs.

- Trīsdesmit pieci gadi, — pateicu.- Jūs kļūsiet gadu vecāks. Vai jums ir kāds, kas prot izrīkoties ar pasēm?- Zinu te vienu,— es attraucu. — Apmainīt fotogrāfiju nav grūti.Švarcs pameta ar galvu.Vieglāk nekā personību. — Viņš brīdi stingi vērās tālumā. — Vai nebūtu dīvaini, ja arī jūs tagad

pēkšņi aizrautos ar gleznām? Tāpat kā nelaiķis Švarcs — un pēc tam es?Man neviļus pārskrēja šermuļi.- Pase ir tikai papīrs, — teicu. — Nevis kāda maģija.- Vai tad nav? — Švarcs noprasīja.- Varbūt arī ir, taču ne tāda... Cik ilgi jūs palikāt Parīzē?Mani tā satrauca Švarca solījums atdot savu pasi, ka nedzirdēju, ko viņš teica. Es tikai domāju par

to, kā ari Rutei dabūt vīzu. Varbūt konsulātā uzdot viņu par savu māsu? Nebija ticami, ka tas līdzētu, joamerikāņu konsulātos valdīja ļoti stingra kārtība; tomēr vajadzētu pamēģināt, varbūt notiek vēl kādsbrīnums.

Te es atkal izdzirdu Švarca balsi.- Viņš pēkšņi stāvēja mūsu istabas durvīs Parīzē, — Švarcs stāstīja. — Pēc sešām nedēļām viņš

tomēr bija sadzinis mums pēdas. Šoreiz nebija sūtījis ierēdņus no vācu konsulāta; viņš bija atnācis pats unstāvēja mūsu priekšā mazajā viesnīcas istabā, kur pie sienām karājās astoņpadsmitā gadsimta amorozāslitogrāfijas, — Georgs Jirgenss, oberšturmbanfīrers, Helēnes brālis, garš, drukns, divsimt mārciņu smagsun trīskārt vāciskāks nekā Osnabrikā, lai gan bija civilā uzvalkā. Viņš cieši lūkojās uz mums.

„Tātad viss meli,” viņš teica. „Man jau likās, ka kaut kur neganti smird!”

„Kas tur ko brīnīties?” atbildēju. „Smird visur, kur jūs ierodaties. Un neganti! Tāpēc ka ierodatiesjūs.”

Helēne iesmējās.„Nesmejies!” uzrēca Georgs.„Neaurojiet jūs!” es atcirtu. „Vai arī likšu jūs izsviest laukā!”„Kādēļ nemēģināt to pats?”Es papurināju galvu.„Vai vēl arvien tēlojat varoni, kad tas nav bīstami? Jūs esat savas četrdesmit mārciņas smagāks par

mani. Neviens tiesnesis mūs neliktu pārī kā bokserus. Ko jums te vajag?”„Tā nav jūsu darīšana, mēsls tāds, tēvzemes nodevējs. Vācieties ārā! Es gribu runāt ar savu māsu!”„Paliec!” Helēne man sacīja. Acis viņai zvēroja dusmās. Viņa lēnām piecēlās un paņēma rokā

marmora pelnu trauku. „Ja dzirdēšu vēl vienu tādu teicienu, šis te lidos tev ģīmī,” viņa ļoti mierīgi pateicaGeorgam. „Tu neesi Vācijā.”

„Diemēl vēl ne! Bet pagaidiet tik, arī te drīz būs Vācija!”„Te nekad nebūs Vācija!” Helēne atcirta. „Var notikt, ka jūsu salašņas to uz laiku iekaro, tomēr

Francija ir un paliks. Tu esi ieradies, lai to apspriestu?”„Esmu ieradies, lai tevi aizvestu mājās. Vai nezini, kas notiks, ja tevi te pārsteigs karš?”„Nekas sevišķs.”„Tevi iebāzīs cietumā.”Redzēju, ka Helēne m mirkli apjuka.„Mūs varbūt iebāzis kādā nometnē,” sacīju. „Bet tā būs internēto nometne, nevis koncentrācijas

nometne kā Vācijā.”„Kāda jums par to sajēga!” iebļāvās Georgs.„Pietiekama,” atbildēju. „Pats es biju vienā no tām — ar jūsu gādību.”„Jūs, tārps tāds, bijāt pāraudzināšanas nometnē,” Georgs nicīgi pavēstīja. „Bet tā nav neko līdzējusi.

Tiklīdz palaida vaļā, jūs dezertējāt.”„Jūsu izteicieni ir apskauami,” pavīpsnāju. „Ja kāds izsprūk no jūsu nagiem, tad tā ir dezertēšana.”„Kas gan cits? Jums bija pavēlēts neatstāt Vāciju.”Es atmetu ar roku. Man pietika šādu valodu ar Georgu jau toreiz, kad viņš vēl nebija tik varens, lai

liktu iesēdināt par tām cietumā.„Georgs vienmēr bijis idiots,” Helēne sacīja. „Muskuļots vārgulis. Viņam nepieciešams bruņots

pasaules uzskats kā resnai sievai korsete, jo citādi viņš izplūstu. Nestrīdies ar viņu. Viņš ārdās aizdusmām par savu vārgumu.”

„Lai paliek!” Georgs atbildēja mierīgāk, nekā sagaidīju. „Sakravā savas mantas, Helēn. Stāvoklis irnopietns. Mēs braucam šovakar atpakaļ.”

„Cik nopietns ir stāvoklis?”„Būs karš. Citādi es nebūtu te.”„Tu tomēr būtu te,” Helēne teica. „Glui tāpat kā pirms divi gadiem ieradies Šveicē, kad negribēju

griezties atpakaļ. Tik uzticamam partijniekam neder, ka māsa negrib dzīvot Vācijā. Toreiz tu panāci, ka esatgriezos. Tagad es palieku te un negribu vairs par to runāt.”

Georgs bargi uzlūkoja viņu. „Šī te noēlojamā neģēļa dēļ? Viņš tevi atkal apvārdojis?”Helēne pasmējās. „Neģēlis — cik sen neesmu to dzirdējusi. Jums tiešām ir aizvēsturisks vārdu

krājums! Nē, šis te neģēlis, mans vīrs, nav mani apvārdojis. Viņš pat darījis visu, lai mani aizsūtītuatpakaļ. Ar labākiem ieganstiem nekā tu.”

„Es gribu runāt ar tevi divatā,” Georgs sacīja.„Tas tev neko nelīdzēs.”„Mēs esam brālis un māsa.”

„Es esmu precējusies.”„Tās nav asinssaites,” Georgs iebilda. „Tu pat neesi piedāvājusi man krēslu,” viņš pēkšņi,

bērnišķīgi aizvainots, piemetināja. „Cilvēks brauc no Osnabrikas visu šo ceļu, un viņu tāpat stāvot raidaprom.”

Helēne iesmējās. „Šī nav mana istaba. Īri maksā mans vīrs.”„Varat apsēsties, oberšturmbanfīrer un hitlerkalp,” sacīju. „Un drīzāk pazūdiet no šejienes.”Georgs mani nikni uzlūkoja un atkrita aiz vecuma sagrabējušā dīvānā, ka nobrīkšķēja vien.„Es gribu izrunāties ar māsu divatā, vai jūs to nesaprotat?”„Kad likāt mani apcietināt, vai jūs man ļāvāt parunāt ar viņu divatā?” es atjautāju.„Tā bija glui cita lieta,” Georgs nošņāca.„Georgam un viņa partijas vīriem viss ir citādi nekā pārējiem cilvēkiem,” Helēne sarkastiski teica.

„Kad iesloga vai nogalina cilvēkus, kuri ir citādās domās nekā viņi, viņi aizstāvot domāšanas brīvību;kad aizsūta tevi uz koncentrācijas nometni, viņi aizstāvot savas tēvzemes aptraipīto godu — vai tā nav,Georg?”

„Tieši tā!”„Bez tam viņam mūīgi taisnība,” Helēne turpināja. „Viņš nekad nešaubās par to, un viņam nekad nav

netīra sirdsapziņa. Viņš mūīgi stāv pareizā pusē, varas pusē. Tāpat kā viņa fīrers, viņš ir patsmiermīlīgākais cilvēks pasaulē, ja tikai citi dara viņam pa prātam. Miera traucētāji mūīgi ir citi. Vai tānav, Georg?”

„Kāds te sakars ar mums?”„Nekāds,” Helēne sacīja. „Un vistiešākais. Vai neredzi, tu patvarības balsts, cik smieklīgi te rīkojies

šai iecietības pilsētā? Pat civilā tev vēl vienmēr kājās zābaki, lai varētu citus mīdīt un spārdīt. Bet šeittev nav nekādas varas, pagaidām vēl ne! Šeit tu mani nevari ieskaitīt jūsu sieviešu organizācijā, kur smirdpēc platpēdaino kāju sviedriem! Šeit tu nevari mani arī uzraudzīt kā cietumnieci. Te es varu elpot, un te esgribu elpot.”

„Tev ir Vācijas pase! Būs karš. Tevi iebāzīs cietumā.”„Vēl ne! Un tad tomēr labāk nekā pie jums! Jo jums arī nāktos mani ieslodzīt. Pēc tam kad atkal esmu

elpojusi brīvības saldo gaisu un izmukusi jums, jūsu kazarmām un inkubatorijiem un jūsu negantajaiklaigāšanai, es vairs nestaigātu apkārt kā mēma!”

Es piecēlos. Negribēju, ka viņa tā atklāj sevi šim nacionālsociālistiskajam tēviņam, kurš viņu nekadnespētu saprast.

„Tas tur ir pie visa vainīgs!” Georgs noķērca. „Nolādētais kosmopolīts! Viņš tevi samaitājis! Paga,puis, mēs vēl norēķināsimies!”

Viņš arī piecēlās. Viņam nebūtu grūti notriekt mani zemē. Viņš bija krietni stiprāks par mani, bez tammana labā roka elkoņa locītavā bija kļuvusi stīva pēc vienas koncentrācijas nometnē gūtās nacionālās„audzināšanas”.

„Neaiztiec viņu!” Helēne sacīja pavisam mierīgi.„Tev jāaizstāv gļēvulis?” Georgs pajautāja. „Pats viņš to nevar?”Švarcs pagriezās pret mani.Tā ir dīvaina lieta — fiziskais pārākums. Visprimitīvākais spēks, kam nav nekā kopīga ar drosmi un

vīrišķību. Revolveris pat kropļa rokā var šo pārākumu uzreiz iznīcināt. Tāds varonis balstās tikai uzkilogramiem un muskuļiem — un tomēr cilvēks jūtas pazemots, sastopoties ar tā brutalitāti. Katrs zina, kaīsta drošsirdība aizsākas kur citur un ka muskuļblāķis, kurš tā diojas, īstu pārbaudījumu brīdī noēlojamiuzdotu; un tomēr mēs meklējam vājus skaidrojumus un liekas atvainošanās un jūtamies noēlojami, jaizvairāmies no cīņas un neļaujam sevi pataisīt par kropļiem. Vai tā nav?

Pamāju ar galvu.Tas ir bezjēdzīgi, bet tādēļ sevišķi aizskaroši.

Es būtu aizsargājies, —- sacīja Švarcs. — Pats par sevi saprotams, ka būtu to darījis!Pacēlu roku.Švarca kungs, kālab? Jums nevajag man to paskaidrot.Viņš mazliet pasmaidīja.Tas tiesa. Tomēr redziet, cik dziļi tas iesēdies, ja pat vēl tagad gribu paskaidrot? Kā atkarpe miesā.

Kad mēs kaut drusku apvaldīsim šo vīrišķīgo godkāri?Kas notika tālāk? — pajautāju. — Vai izcēlās kautiņš?Nē. Helēne pēkšņi iesāka smieties.„Raugies uz šo stulbeni!” viņa man sacīja. „Viņš domā, ja nositīs tevi, es tā apšaubīšu tavu vīrišķību,

ka noēlas pilna atgriezīšos zemē, kur neierobeoti valda dūre.”Viņa pievērsās Georgam. „Tu tikai te tarkšķi par drosmi un gļēvulību! Tam tur,” viņa parādīja uz

mani, „ir bijis daudz vairāk drosmes, nekā tu jebkad varēji iedomāties! Viņš mani atveda. Manis dēļ viņšatgriezās atpakaļ un atveda mani.”

„Ko?” Georgs izbrīnīts blenza manī. „Viņš atgriezās Vācijā?”Helēne aprāvās.„Vai nav vienalga. Esmu šeit un neatgriezīšos atpakaļ.”„Viņš tevi aizvedis? Tevi?” Georgs pārprasīja. „Kas viņam palīdzēja?”„Neviens,” Helēne sacīja. „Tu gan uz karstām pēdām gribētu pāris izpalīgu sagrābt ciet, vai ne?”Es nekad Helēni tādu nebiju redzējis. Viņa bija tik pārpilna ar protestu, riebumu, naidu un dzirkstošu

triumfu par izbēgšanu, ka visa drebēja. Man klājās tāpat; bet pēkšņi mani kā zibens apilbināja doma —par atriebi. Georgam šeit nebija nekādas varas! Viņš nevarēja pasvilpt savam gestapo. Viņš bija viens.

Šī doma mani tā samulsināja, ka nezināju, ko tobrīd iesākt. Es nevarēju un arī negribēju viņu piekaut;es gribēju šo radījumu izdzēst no zemes virsas. Tas vairs nedrīkstēja eksistēt. Ļaunuma inkarnācijai navvajadzīgs nekāds spriedums, tāpat man likās ar Georgu. Viņu iznīcināt man nozīmēja ne tikai atriebt, betarī glābt dučiem nezināmu nākamo upuru. Neatskārzdams, ko daru, es devos uz durvīm. Brīnījos, kanestreipuļoju. Man vajadzēja būt vienam. Vajadzēja apjēgt.

Helēne manī vērīgi nolūkojās. Viņa neteica neko. Georgs pavadīja mani ar nicīgu skatienu un atkalapsēdās. „Beidzot!” viņš noņurdēja, man aizverot durvis.

Gāju lejup pa kāpnēm. Kaut kur gatavoja pusdienas; smaroja ceptas zivis. Kāpņu laukumiņā stāvējaitāliešu stilā darināta lāde. Biei tiku gājis tai garām, taču nekad nebiju pievērsis uzmanību. Tagad esnopētīju izgriezumu vissīkākās detaļas, it kā gribētu to nopirkt. Gāju tālāk kā mēnessērdzīgs. Otrajā stāvākādas durvis stāvēja vaļā. Istaba bija izkrāsota gaišzaļa, logi līdz galam atvērti, un apteksne grieza otrādigultas matraci. Dīvaini, ko visu tikai neredz, lai gan domā, ka aiz uztraukuma neko nespēj saskatīt!

Pieklauvēju pie kāda paziņas durvīm pirmajā stāvā. Viņš saucās Fišers un reiz tika parādījis manrevolveri, ko glabāja, lai dzīve būtu vieglāk panesama. Ierocis viņam deva ilūziju, ka viņš brīvprātīgidzīvo trūcīgo un bezcerīgo emigrantu dzīvi, jo jebkuru brīdi varēja to pārtraukt.

Fišera nebija, bet viņa istabas stāvēja neaizslēgtas. Viņam nepiederēja nekas, kas būtu glabājams aizatslēgas. Iegāju iekšā, lai sagaidītu viņu. Es skaidri nezināju, kādēļ to īsti daru, atskārtu tikai, ka gribējuaizņemties ieroci. Nogalināt Georgu viesnīcā, saprotams, būtu bezjēdzīgi, to es apjautu; tas apdraudētuHelēni, mani un pārējos emigrantus, kuri šeit dzīvoja. Es apsēdos un mēģināju nomierināties. Neizdevās.Sēdēju un blenzu tālumā.

Pēkšņi iedziedājās kanārijputniņš. Tas karājās stiepļu būrītī starp logiem. Sākumā netiku topamanījis un izbijos, it kā mani kāds pagrūstu. Tūlīt pēc tam ienāca Helēne.

„Ko tu šeit dari?” viņa noprasīja.„Neko. Kur Georgs?”„Viņš ir prom.”Es nezināju, cik ilgi biju nosēdējis Fišera istabā. Man likās — pavisam īsu brīdi.

„Viņš nāks atpakaļ?” pajautāju.„Nezinu. Viņš ir stūrgalvīgs. Kāpēc tu aizgāji? Lai atstātu mūs vienus?”„Nē,” atbildēju. „Ne tādēļ, Helēn! Es pēkšņi vairs nespēju paciest viņa klātbūtni.”Viņa stāvēja durvīs un skatījās manī.„Tu ienīsti mani?”„Lai es tevi ienīstu?” Jutos dziļi pārsteigts. „Kādēļ?”„Tas man iekrita prātā, kad Georgs bija aizgājis. Ja tu nebūtu mani apprecējis, ar tevi nekas nebūtu

noticis.”„Ar mani būtu noticis tas pats. Vai vēl ļaunāk. Georgs savā veidā varbūt pat rēķinājās ar tevi. Mani

nedzina uz elektriskajām dzeloņstieplēm un nekarināja pie kāķa. Kādēļ lai es tevi ienīstu? Kā tu vari tādomāt!”

Piepeši es atkal ieraudzīju zaļo vasaru aiz Fišera logiem. Istaba atradās sētas pusē, un pagalmā augaliela kastaņa, caur kuras lapām spīguļoja saule. Spiediens pakausī mitējās kā paģiras vēlā pievakarē. Esatkal biju atguvies. Zināju, kura diena šodien un ka ārā ir vasara, ka atrodos Parīzē un ka cilvēkusnenošauj kā zaķus.

„Es drīzāk varētu domāt, ka tu ienīsti mani,” sacīju. „Vai arī nicini.”„Es?”„Jā. Tāpēc ka nevarēju tevi pasargāt no tava brāļa. Tāpēc ka es...”Apklusu. Nule pārdzīvotie mirkļi pēkšņi bija kļuvuši ļoti tāli.„Ko mēs te darām?” teicu. „Šajā istabā?”Mēs gājām augšā.„Viss, ko teica Georgs, ir taisnība,” sacīju. „Tev tas jāzina! Ja iesāksies karš, mēs būsim ienaidnieka

zemes pavalstnieki, tu vēl vairāk nekā es.”Helēne atvēra logus un durvis.„Te o pēc zaldātzābakiem un terora,” viņa noteica. „Lai ienāk iekšā augusts! Atstāsim logus vaļā un

paši iziesim. Vai nav laiks ēst pusdienas?”„Jā. Un laiks atstāt Parīzi.”„Kādēļ?”„Georgs centīsies mani nodot.”„Tik tālu viņš nedomā. Viņš nezina, ka tu šeit dzīvo ar citu vārdu.”„Viņš to iedomāsies. Un ieradīsies atkal.”„Tas var būt. Bet es viņu izsviedīšu laukā. Ejam uz ielas.”

Mēs gājām uz nelielu restorāniņu aiz Justīcijas pils un pusdienojām pie galdiņa uz ietves. Ēdāmpastēti, vēršgaļu, salātus un sieru. Dzērām Vouvray vīnu un pēc tam kafiju. To visu skaidri atceros, patmaizes zeltīto garoziņu un ieplīsušās kafijtasītes. Šai pusdienā jutos noguris no dziļas, vārdānenosaucamas pateicības. Man šķita, ka būtu izbēdzis no tumša, netīra kanāla, kurā neiedrošinājos vairsielūkoties, jo arī es pats biju daļa no šī netīrumu zaņķa, pats to neapzinot. Biju izbēdzis un nu sēdēju piegalda ar sarkanbaltrūtotu sedziņu, juzdamies tīrs un glābts, saule meta dzeltenus atspīdumus caur vīnaglāzi, zvirbuļi plosījās virs zirgābolu čupas, saimnieka kaķis noraudzījās viņos, paēdis un bez kādasintereses, viegls vējš vēsmoja pār kluso laukumu, un dzīve atkal bija tik jauka, kāda tā ir tikai mūsuvēlmēs.

Vēlāk staigājām pa vasaras pēcpusdienas medainajā atblāzmā tīto Parīzi un apstājāmies pie nelielamodes ateljē loga. Mēs jau biei bijām tur stāvējuši.

„Tev vajag iegādāties jaunu tērpu,” sacīju.„Vēl tagad?” Helēne pārvaicāja. „Tieši pirms kara? Vai tas nav ekstravaganti?”„Tieši tagad un tieši tāpēc, ka tas ir ekstravaganti.”

Viņa noskūpstīja mani.„Labi!”Es mierīgi sēdēju atzveltnes krēslā līdzās durvīm uz dibenistabu, kur notika uzlaikošana. Modiste

nesa klāt tērpus, un Helēne drīz bija tā aizrāvusies, ka mani laikam aizmirsa. Es dzirdēju sieviešu balsis,dzirdēju, kā viņas staigāja šurp un turp, redzēju durvju ailē garām noplīvam tērpus un šad un tad Helēneskailo, brūno muguru, un mani ietina maigs gurdums — kā izdzišana bez sāpēm.

Mazliet nokaunējies es atskārtu, kāpēc gribēju pirkt šo tērpu. Tā bija sacelšanās pret šo dienu, pretGeorgu, pret manu bezpalīdzību — bērnišķās taisnošanās vēl bērnišķāks turpinājums.

Es uztrūkos, kad rnan iepretī pēkšņi stāvēja Helēne kuplos jo kuplos, raibos svārkos un melnā, īsā,cieši pieguļoša svīterī.

„Tieši kā uzliets!” paziņoju. „To mēs ņemam.”„Tas ir dārgs,” Helēne iebilda.Modiste apgalvoja, tas esot liela modesnama modelis, protams, burvīgi meli, mēs tomēr vienojāmies

un tūlīt paņēmām tērpu līdzi.Ir jauki, es nodomāju, nopirkt kaut ko, ko nevar atļauties. Šī vieglprātība aiztramdīja pēdējo Georga

ēnu.Helēne uzvilka tērpu vakarā un vēlreiz naktī, kad piecēlāmies un, atspiedušies pret logu,

raudzījāmies uz pilsētu mēnesnīcā — nesātīgi, atkal un atkal, cīnīdamies ar miegu, apzinādamies, ka tābūs vairs tikai īsu laiku.

11

- Kas tad paliek? - Švarcs sacīja. - Jau tagad viss saplok kā krekls, no kura izskalota ciete. Un laikatālē vairs nav perspektīvas; kas reiz bijusi gleznaina ainava, nu kļuvusi plakans attēls, uz kura krītmainīgas gaismas. Tas pat vairs nav attēls, tās ir rīstošas atmiņas, no kurām iznirst atsevišķas ainas -viesnīcas logs, kails plecs, izčukstēti vārdi, kas noslēpumaini dzīvo tālāk, gaisma pār zaļajiem jumtiem,ūdeņu naksnīgais smārds, mēness atspīdumi katedrāles pelēkajos mūros, atdevīgā seja - un atkal citādaProvansā un Pirenejos, un tagad šī stingā, pēdējā, kura nekad nav pazīta un kura pēkšņi grib izdzēstpārējās - maldīgās parādības.

Viņš pacēla galvu. Seja atkal bija sāpju izķēmota, un viņš velti pūlējās atsaukt tajā smaidu.Tas viss vēl tikai glabājas šeit, — viņš teica, norādīdams uz savu pieri. — Un pat šeit tas jau tik

apdraudēts kā tērps kopilnā skapī. Tālab es visu to stāstu jums. Jūs to saglabāsiet, pie jums nedraudnekādas briesmas. Jūsu atmiņa nemēģinās to iznīcināt, lai paglābtu jūs, kā manējā. Pie manis tā irnedrošās rokās, jau tagad pēdējā, stingā seja iegrauas kā vēzis tais pārējās, agrākajās. — Te viņa balsspieņēmās spēkā. — Bet pārējās taču bija, tās bijām mēs, nevis tā nepazīstamā, baisā, pēdējā...

Jūs vēl palikāt Parīzē? — es pajautāju.Georgs ieradās vēlreiz, — Švarcs stāstīja. — Viņš pamēģināja ar sentimentu un draudiem. Manis tur

nebija, kad viņš atnāca. Ieraudzīju, tikai kad viņš atstāja viesnīcu.„Tu plukata!” viņš teica ļoti klusu. „Tu pazudini manu māsu. Bet pagaidi tikai! Drīz tu būsi mūsu

nagos! Pēc pāris nedēļām rokā būsiet jūs abi! Un tad, puikiņ, es pats par tevi parūpēšos! Tu vēl tupēsi uzceļiem manā priekšā un lūgsies, lai piebeidzu tevi, — ja vēl jaudāsi papīkstēt!”

„Varu iedomāties,” piebildu.„Tu nekā nevari iedomāties! Citādi turētos pa lielu gabalu. Dodu tev vēl šādu iespēju. Ja mana māsa

triju dienu laikā atgriezīsies Osnabrikā, es pacentīšos šo to aizmirst. Triju dienu laikā! Saprati?”„Nav grūti jūs saprast.”„Nē? Tad liec aiz auss, lai mana māsa būtu atpakaļ! Tu tak arī to zini, nolādētais bezgodi! Jeb vai

gribi izlikties nezinām, ka viņa slima? Nedomā man iestāstīt!”

Cieši skatījos viņā. Es nezināju, vai Georgs to šobrīd izdomāja, vai tā bija patiesība, jeb vai arī viņšatkārtoja to, ko Helēne viņam bija teikusi, lai tiktu uz Šveici.

„Nē,” es sacīju. „To es nezinu.”„Nē? Redzi nu! Nepatīkami, vai ne? Viņai jātiek pie ārsta, tu, meli! Nekavējoties! Aizraksti

Martensam un pajautā viņam. Tas visu zina.”Es kā caur miglu redzēju divus tumšus stāvus ienākam no baltā dienasvidus pa parādes durvīm.„Triju dienu laikā,” Georgs čukstēja. „Vai arī tu savu nolāpīto dvēseli izvemsi pa centimetram! Es

drīz būšu atkal te! Mundierī!”Viņš izspraucās starp abiem ienācējiem, kuri tagad stāvēja priekštelpā, un izsoļoja laukā. Tie abi

apsteidza mani un uzgāja augšā pa kāpnēm. Sekoju viņiem.Helēne stāvēja savā istabā pie loga.„Tu viņu satiki?” viņa vaicāja.„Jā. Viņš teica, tu esot slima un tev noteikti jāatgrieoties!”Viņa purināja galvu. „Ko tik viņš neizdomā!”„Tu neesi vesela?” es pārjautāju.„Blēņas!” viņa attrauca. „Tas jau bija mans izgudrojums, lai tiktu prom.”„Viņš teica, Martenss arī to zinot.”Helēne iesmējās.„Protams, viņš to zina. Tu neatceries? Viņš atrakstīja man uz Askonu. To visu es ar viņu norunāju.”„Tātad tu neesi slima, Helēn?”„Vai es tāda izskatos?”„Nē, bet tas vēl neko nenozīmē. Tātad neesi?”„Nē,” viņa nepacietīgi izmeta. „Vai Georgs tev vēl ko pateica?”„Kā parasti. Draudēja. Ko viņš gribēja no tevis?”„To pašu. Es nedomāju, ka viņš ieradīsies vēl.”„Kādēļ viņš vispār bija ieradies?”Helēne nosmējās. Tie bija savādi smiekli.„Viņš domā, ka es piederu viņam. Man jādarot tas, ko gribot viņš. Vienmēr viņš tāds bijis. Jau

bērnībā. Brāļi biei ir tādi. Viņš domā, ka rūpējas ģimenes labā. Es ienīstu viņu.”„Vai tādēļ?”„Es viņu ienīstu. Ar to pietiek. Un es viņam to pateicu. Bet karš būs. Viņš zina.”Mēs klusējām. Automašīnu troksnis Grand-Augustins krastmalā likās kļuvis stiprāks. Aiz cietuma

ēkas skaidrajās debesīs dūrās Sainte-Chapelle smaile. Skanēja avīpuiku klaigas. Tās pārspēja motorurūkoņu kā kaiju brēcieni jūras šalkas.

„Es nevarēšu tevi aizsargāt,” sacīju.„Es zinu.”„Tevi internēs.”„Un tevi?”Es paraustīju plecus.„Droši vien mani arī. Iespējams, ka mūs izšķirs.”Viņa pamāja ar galvu.„Cietumi Francijā nav vis nekādas sanatorijas.”„Vācijā arī ne.”„Vācijā tevi neieslodzītu.”Helēne strauji sakustējās.„Es palikšu te! Tu savu pienākumu esi veicis un mani brīdinājis. Nedomā vairs par to. Es palikšu. Ar

tevi tam nav nekāda sakara. Es nedošos atpakaļ.”

Pavēros viņā.„Pie velna drošību!” viņa sacīja. „Un pie velna piesardzību! Man tā jau līdz kaklam!”Es apskāvu viņas plecus.„To viegli pasacīt, Helēn...”Viņa atgrūda mani.„Tad ej prom!” viņa pēkšņi iekliedzās. „Ej, un tev nebūs nekādas atbildības! Atstāj mani vienu! Es

arī viena tikšu galā!”Viņa paskatījās uz mani kā uz Georgu.„Neesi perētāja vista! Ko gan tu zini? Nenosmacē mani ar savām rūpēm un bailēm no atbildības! Es

neaizgāju no turienes tevis dēļ! Saproti beidzot to! Tevis dēļ ne! Sevis dēļ!”„Es saprotu.”Viņa pienāca atkal klāt.„Tici man,” viņa teica atmaigušā balsī. „Arī ja neizskatās tā. Es gribēju tikt projām. Tas, ka tu

ieradies, bija nejaušība. Apjēdz taču to! Drošība ne vienmēr ir viss, kas cilvēkam nepieciešams.”„Tas tiesa,” atbildēju. „Taču to vēlas, ja kādu mīl. Mīļotā cilvēka labā.”„Nav nekādas drošības. Tādas nav,” viņa atkārtoja. „Nesaki man neko. Es to zinu. Labāk nekā tu!

Esmu visu izdomājusi. Dieviņ, cik sen esmu to izdomājusi! Nerunāsim vairs par to, mīļais. Tur ārā irvakars un gaida mūs. Daudz vairs tādu vis nebūs Parīzē.”

„Vai tu nevari braukt uz Šveici, ja negribi atgriezties Vācijā?”„Georgs apgalvo, ka nacisti okupēšot Šveici tāpat kā Beļģiju pirmajā karā.”„Georgs nav nekāds viszinis.”„Paliksim vien tepat. Varbūt viņš vispār melš. Kā viņš visu tik skaidri var zināt, kam jānotiek? Reiz

jau izskatījās, ka nupat, nupat izcelsies karš. Bet tad nāca Minhene. Kāpēc nevarētu būt otra Minhene?”Es nezinu, vai viņa ticēja tam, ko sacīja, vai arī gribēja novirzīt manas domas. Kad cer, tad notic tik

viegli; es to darīju šajā vakarā. Kā tad Francija drīkstētu ielaisties karā? Tā nebija apbruņota. Taivajadzētu padoties. Kāpēc lai tā cīnītos par Poliju? Čehoslovakijas dēļ taču tā necīnījās.

Desmit dienu vēlāk robeas tika slēgtas. Bija iesācies karš.- Vai jūs uzreiz apcietināja, Švarca kungs? — es pajautāju.Mēs nodzīvojām Parīzē vēl vienu nedēļu. Taču nedrīkstējām atstāt pilsētu. Dīvaina ironija: piecus

gadus tiku no turienes izraidīts — tagad pēkšņi mani vairs negribēja izlaist. Kur bijāt jūs?Parīzē, — teicu.Jūs arī turēja velodromā?Protams.Es neatceros jūsu seju.Velodromā sadzina bariem vien emigrantus, Švarca kungs.Vai atceraties pēdējās dienas pirms kara, kad Parīze tika aptumšota?Protams! Likās, ka visa pasaule aptumsusi.Šīs mazās, zilās spuldzītes, kas bija atļautas, — Švarcs turpināja. — Tās naktīs spīguļoja ielu stūros

kā apgaismoti diloņslimnieku trauciņi. Pilsēta ne vien kļuva tumša, tā sasirga šajā salti zilajā tumsā, kurāuznāca drebuļi, lai gan bija vasara. Šajās dienās es pārdevu vienu no mantotajiem nelaiķa Švarcazīmējumiem. Gribējās, lai mūsu rīcībā būtu vairāk skaidras naudas. Tas bija nepiemērots laikspārdošanai. Tirgotājs, pie kura aizgāju, piedāvāja sasodīti maz. Es pieprasīju zīmējumu atpakaļ. Beidzotpārdevu to bagātam emigrantam filmu producentam, kurš atzina, ka tāds īpašums ir drošāks par naudu.Pēdējo zīmējumu nodevu glabāšanā viesnīcas īpašniekam. Tad ieradās policija. Tā ieradās pēcpusdienā,lai aizvestu mani. Viņi bija divi. Paziņoja, lai atvados no Helēnes. Viņa stāvēja līdzās — bāla, asaraināmacīm.

„Tas nav iespējams,” viņa sacīja.

„Tomēr,” es atbildēju. „Tam tomēr jānotiek. Vēlāk viņi arī tevi aizvedīs. Būs labāk, ja savas pasesneaizmetīsim, bet saglabāsim tās. Arī tu savējo.”

„Tā tiešām būs labāk,” viens no policistiem sacīja skaidrā vācu valodā.„Pateicos,” atbildēju. „Vai drīkstu atvadīties divatā?”Policists paskatījās uz durvīm.„Ja gribētu aizbēgt, es to sen būtu izdarījis,” noteicu.Viņš pameta ar galvu.Iegāju ar Helēni viņas istabā.„Redzi nu, kad tas notiek, tad ir pavisam citādi, nekā prātojot par to,” es sacīju un apskāvu viņu.Viņa raisījās vaļā no manām rokām.„Kā es varēšu tevi sameklēt?”Mēs pārrunājām ikdienišķas lietas. Mums bija divas adreses: viesnīca un kāds francūzis. Policists

piedauzīja pie durvīm. Es atvēru.„Ņemiet līdzi segu,” viņš sacīja. „Tas tikai uz pāris dienām. Tomēr paņemiet segu un kaut ko

ēdamu.”„Man nav segas.”„Es tev aiznesīšu,” Helēne apsolīja. Viņa ātri iesaiņoja arī to, kas mājās bija no ēdamā.„Tikai uz pāris dienām?” viņa pārvaicāja.„Ne ilgāk,” policists apgalvoja. „Dokumentu pārbaude un tamlīdzīgi. C'est la guerre, madame.”Mums nācās vēl biei to dzirdēt.Švarcs izņēma no kabatas cigāru un aizsmēķēja.Jums jau pašam tas viss zināms — gaidīšana policijas iecirknī, tiek atvesti atkal un atkal jauni

emigranti, kurus uzokšķerē glui kā bīstamus nacistus, tad brauciens aizrestotā mašīnā un bezgalīgāgaidīšana prefektūrā. Vai jūs ari bijāt Lepēna zālē?

Pametu ar galvu. Lepēna zāle bija liela telpa prefektūrā, kuru parasti izmantoja policijasmācībfilmām. Tajā atradās pāris simtu sēdekļu un ekrāns.

Es tur sabiju divas dienas, — atbildēju. — Pa nakti mūs ieveda lielā ogļpagrabā, kur stāvēja soligulēšanai. Rītos mēs izskatījāmies kā skursteņslauķi.

Caurām dienām mēs tur kvernējām krēslos, — Švarcs stāstīja. — Būdami netīri, patiesiizskatījāmies pēc noziedzniekiem, par kādiem tikām turēti. Te nu sākās Georga atriebība; viņš savā laikābija centies prefektūrā izdibināt mūsu adreses. Kāds tur bija viņa uzdevumā papētījis. Georgs netikaslēpis savu piederību pie partijas — tādēļ mani tagad četrreiz dienā pratināja kā nacistu spiegu, kamdraudzīgas attiecības ar Georgu un nacionālsociālistisko partiju.

Sākumā es smējos; tas bija galīgs absurds. Taču vēlāk atskārtu, ka arī absurds var kļūt bīstams.Vācijā to bija pierādījusi šīs partijas eksistence — taču tagad šķita, ka arī Francija, saprāta zeme,birokrātijas un kara ietekmē vairs nav droša. Georgs, pats to neapzinādamies, bija atstājis bumbu ar laikadegli; tas nav nekāds joks, ja tevi kara laikā uzskata par spiegu.

Katru dienu pienāca jauni pievedumi ar pārbiedētiem cilvēkiem. Kopš kara pieteikuma frontē vēlneviens nebija kritis — notika la ârôle de guerre[1], kā šo laiku nodēvēja zobgaļi, bet jau pāri visamslīga rēgainā dzīvības un cilvēka personības noniecinātās cieņas gaisotne, kuru karš nes sev līdzi kā mēri.Cilvēki vairs nebija cilvēki — tos klasificēja pēc tīri militāriem principiem kā karavīrus — derīgos,nederīgos un ienaidniekos.

Trešo dienu pārguris sēdēju Lepēna zālē. Daļa no mums jau bija aizsūtīti citur. Pārējie čukstussarunājās, gulēja vai ēda; mūsu prasības jau bija noreducētas līdz eksistences minimumam. Tomērsalīdzinājumā ar vācu koncentrācijas nometni tā bija vēl lepna dzīve. Ļaunākajā gadījumā mēs saņēmāmspērienu vai dunku, ja kāds pietiekami ātri nevarēja izsvempties laukā; vara paliek vara, un policists irpolicists jebkurā zemē.

Jutos stipri noguris no pratināšanām. Uz paaugstinājuma zem kinoekrāna rindā sēdēja mūsumundierotie sargi, kājas izpletuši un ar ieročiem rokā. Pustumšā zāle, netīrais, kailais ekrāns un mēsapakšā — tas viss šķita bezcerīgs simbols dzīvei, kurā cilvēks bija tikai gūsteknis vai sargs un kurāvienīgi no tevis paša atkarīgs, kādu filmu tu iztēlojies uz kailā ekrāna — mācību filmu, komēdiju vaitraģēdiju. Īstenībā vienmēr atkal bija tikai kailais ekrāns, izsalkusī sirds un trulā vara, kura palika — it kābūtu mūīga un likumīga — arī pēc tam, kad visi ekrāni sen bija nodzisuši. Tā būs vienmēr, es spriedu,nekas nemainīsies, un reiz arī tu pazudīsi, neviena nepamanīts. Tā bija viena no tām stundām, kad nodziestvisas cerības, — jūs arī to zināt.

Palocīju galvu.Kluso pašnāvību stunda. Cilvēks vairs neaizsargājas un gandrīz neviļus, nedomājot sper pēdējo soli.Tad durvis pēkšņi pavērās, — Švarcs turpināja, — un, dzeltenās gaismas apspīdēta, no gaiteņa

ienāca Helēne. Viņa nesa grozu un pāris segu, pār roku bija pārmests lāsumains mētelis. Es pazinu viņupēc gaitas un pēc galvas pašķiebiena. Mirkli viņa apstājās; tad meklēdama sāka apstaigāt rindas. Nogājagarām pavisam tuvu, nepamanījusi mani. Gandrīz tāpat kā toreiz Osnabrikas katedrālē.

„Helēn!” es pasaucu.Viņa pagriezās atpakaļ. Es piecēlos. Viņa aplūkoja mani.„Ko viņi ar jums izdarījuši?” tad nikni pajautāja.„Neko sevišķu. Mēs guļam ogļu pagrabā, tādēļ tā izskatāmies. Kā tu nokļuvi te?”„Mani arestēja,” viņa gandrīz lepni atbildēja. „Tāpat kā tevi. Un daudz agrāk nekā citas sievas. Es

cerēju tevi šeit atrast.”„Kāpēc tevi arestēja?”„Un kāpēc tevi arestēja?”„Mani uzskata par spiegu.”„Mani arī. Derīgās pases dēļ.”„Kā tu to zini?”„Mani tikko nopratināja un to pateica. Es neesot nekāda īsta emigrante. Emigrantes vēl ir brīvas.

Man paskaidroja to tāds neliela auguma vīriņš ar sapomādētiem matiem, kas oas pēc gliemjiem. Vai taspats arī tevi pratina?”

„Es nezinu. Te viss oas pēc gliemjiem. Paldies dievam, ka esi paņēmusi segas.”„Paņēmu visu, ko varēju.” Helēne attaisīja grozu. Nošķindēja pudeles. „Konjaks,” viņa sacīja.

„Nevis vīns. Es paņēmu no visa līdzi pašu esenci. Vai jums te ēst dod?”„Kā parasti. Mēs varam likt par savu naudu atnest mums sviestmaizes.”Helēne pieliecās un mani vēlreiz nopētīja.„Te izskatās kā nēģeru saietā. Vai jums neatļauj nomazgāties?”„Līdz šim ne. Ne jau aiz ļaunprātības. Nolaidības dēļ.”Viņa izņēma konjaku.„Pudele jau atkorķēta,” viņa sacīja. „Viesnīcnieka laipnība. Viņš domāja, ka te nebūšot korķviļķu.

Dzer!”Es ieņēmu pamatīgu malku un atdevu viņai pudeli.„Man pat ir glāze,” viņa piebilda. „Uzturēsim spēkā civilizāciju, cik ilgi vien varēsim.”Viņa pielēja glāzi un izdzēra.„Tu smaro pēc vasaras un brīvības,” sacīju. „Kā izskatās ārpusē?”„Kā miera laikā. Kafejnīcas pilnas. Debesis zilas.”Viņa uzmeta acis policistu rindai uz paaugstinājuma un iesmējās.„Te izskatās kā šautuvē. Varētu bliezt uz tām figūrām tur augšā un, kad tās apveltos, par balvu dabūt

pudeli vīna vai pelnutrauku.”„Šeit tām figūrām pašām ir ieroči.”

Helēne izņēma no groza pastēti.„Tas no saimnieka,” viņa sacīja. „Ar sveicieniem un pieteicienu: La guerre, merde![1] Tā ir putnu

pastēte. Man līdzi arī dakšiņas un nazis. Vēlreiz: lai dzīvo civilizācija!”Pēkšņi jutos priecīgs. Helēne bija šeit, nekas nebija zaudēts. Karš īstenībā vēl nebija iesācies, un

varbūt tiešām mūs drīz palaidīs brīvībā.Nākamajā vakarā mēs uzzinājām, ka mūs izšķirs. Mani sūtīšot uz savāktuves nometni Kolumbas

stadionā, Helēni — uz cietumu „La petite Roquette”. Pat ja mums izdotos pārliecināt policiju, ka esamvīrs un sieva, tas nebūtu līdzējis. Arī laulāti pāri tika izšķirti.

Mēs cauru nakti nosēdējām pagrabā. Ieēlīgs sargs mums to atļāva. Kāds bija paņēmis līdzi pārissveču. Daļa no mums jau bija aizvesta; palicis vēl apmēram simts. Te atradās ari spāņu emigranti. Tietāpat bija arestēti. Cītība, ar kādu antifašistus medīja antifašistiskā zemē, izskatījās gaui ironiska; varētudomāt, ka atrodamies Vācijā.

„Kādēļ viņi mūs izšķir?” Helēne jautāja.„Nezinu. Aiz muļķības; ne jau aiz cietsirdības.”„Ja vīrieši un sievietes atrastos vienā nometnē, tad greizsirdības scēnām un ķildām nebūtu gala,”

mani pamācīja neliela auguma pavecs spānietis. „Tāpēc jūs tiekat izšķirti. C'est la guerre!”Helēne gulēja savā lāsumainajā mētelī man blakus. Te bija pāris ērtu, mīkstu solu, bet tos atdeva

četrām piecām vecām sievietēm, kuras šonakt arī bija te novietotas. Viena no viņām piedāvāja Helēneinosnausties pāris stundu, no trim līdz pieciem; viņa atteicās.

„Vēlāk viena es diezgan izgulēšos,” viņa sacīja.Bija savāda nakts. Balsis pamazām norima. Veco sievu raudas mitējās; tikai reizumis pamodušās, tās

iešņukstējās un atkal iegrima atpakaļ miegā kā melnā vilnā, kas tās noslāpēja. Sveces pamazām izdzisa.Helēne gulēja pie mana pleca. Pa miegam viņa man aplika rokas un čukstēja vārdus, kas lāgiem bijabērna, lāgiem mīļotās čuksti, — vārdus, kādus dienā nesaka un kādus kārtīgā dzīvē arī naktīs reti izrunā;tie bija bēdu un atvadu vārdi, kādus runā miesa, kura negrib šķirties, ādas un asiņu trīsas, ēluma vārdi,paši senākie ēluma vārdi pasaulē — ka divi nevar palikt kopā un vienam vienmēr jāaiziet pirrnajam, jonāve ik mirkli rausta aiz rokas, lai nepaliekam stāvot, ja esam noguruši un vismaz kaut stundu vēlamiesaizmirsties mūības ilūzijā.

Vēlāk Helēne lēni noslīdēja man uz ceļiem. Turēju viņas galvu plaukstās un skatījos, kā viņa elpopēdējās sveces gaismā. Es dzirdēju vīriešus pieceļamies un starp ogļu kaudzēm uzmanīgi aiztaustāmies,lai nolaistu ūdeni. Vājā gaisma līpinājās, un apkārt šaudījās pārmēru lielas ēnas, it kā mēs atrastos garuvalstībā un Helēne būtu bēgošais leopards, kuru burvji meklē ar saviem buramvārdiem. Tad nodzisapēdējā svecīte — un palika tikai smacīgā, krācienu pilnā tumsa. Jutu Helēni elpojam manās rokās. Reizviņa uztrūkās ar īsu, spalgu kliedzienu.

„Es esmu pie tevis,” čukstēju. „Nebīsties. Nekas nav noticis.”Viņa atslīga atpakaļ, lūpām skardama manas rokas.„Jā, jā, tu esi pie manis,” viņa murmināja. „Tev vienmēr jāpaliek pie manis.”„Es palikšu vienmēr pie tevis,” čukstēju. „Ja arī uz laiku mūs izšķirs, es tevi vienmēr atkal atradīšu.”„Tu atnāksi?” viņa murmināja, par jaunu laizdamās miegā.„Es vienmēr atnākšu. Vienmēr! Lai kur tu būtu, es tevi atradīšu. Tāpat kā pēdējo reizi.”„Labi,” viņa nopūtās un pagriezās tā, ka seja iegūla manās plaukstās kā čaulā. Es sēdēju, nespēdams

aizmigt. Lāgiem sajutu viņas lūpas pie saviem pirkstiem un reiz pat, liekas, samanīju asaras; neteicu neko.Es viņu ļoti mīlēju un domāju — ja viņa man atdotos, arī tad vairāk nemīlētu kā šajā drūmajā naktī arkrācieniem un dīvaini čūkstošo skaņu, kad urīnu tecināja uz oglēm. Jutos pavisam pierimis, un manupatību bija izdzēsusi mīlestība.

Tad nāca rīts, bālgani zaļais paisums, kas nozog katru krāsu un skeletu zem ādas dara saredzamu; unpēkšņi man likās, ka Helēne mirst un vajag viņu modināt un turēt ciet.

Viņa pamodās un atvēra vienu aci.„Kā tu domā, vai mēs varētu dabūt karstu kafiju un grauzdētas maizītes?” viņa ievaicājās.„Mēģināšu uzpirkt sargu, lai atnes,” teicu, juzdamies ļoti laimīgs.Helēne atvēra otru aci un paraudzījās manī.„Kas noticis?” viņa jautāja. „Tu izskaties tā, it kā mēs vinnējuši lielo laimestu. Vai tiksim

atbrīvoti?”„Nē. Es tikai pats sevi esmu atbrīvojis.”Viņa miegaini pagrozīja galvu manās plaukstās.„Vai tu nevari ne mirkli likties mierā?”„Jā,” es atteicu. „Būs vien tas jādara. Baidos, ka uz ilgu laiku. Man pašam vairs neiznāks nekāda

teikšana, ja tā raugās, tad ir vien jāsamierinās.”„Ar visu ir jāsamierinās,” Helēne attrauca noāvādamās. „Kamēr mēs dzīvojam, ar visu ir

jāsamierinās. Tu vēl to nezini? Kā tu domā, viņi mūs nošaus kā spiegus?”„Nē. Viņi mūs ietupinās aiz restēm.”„Ietupinās arī tos emigrantus, kurus netur par spiegiem?”„Jā. Viņi ietupinās visus, ko atradīs. Vīriešus viņi jau ir aplasījuši.”Helēne piecēlās pussēdus.„Bet ir taču kāda atšķirība?”„Varbūt tie citi tiks vieglāk brīvībā.”„To vēl nevar zināt. Varbūt tieši ar mums apiesies labāk, domādami, ka esam spiegi.”„Nieki, Helēn.”Viņa pašūpoja galvu.„Tie nav nieki. Tā ir pieredze. Vai tu vēl nezini, ka nevainīgums mūsu gadsimtā ir noziegums, kas

vienmēr vissmagāk tiek sodīts? Tu vēl to neesi aptvēris, pēc tam kad tevi divās zemēs iespundēja aizrestēm? Ak tu, taisnības meklētājs! Vai konjaks vēl ir?”

„Vēl ir konjaks un pastēte.”„Dod man abus,” Helēne sacīja. „Tās tik ir brokastis; baidos tikai, ka mūs vēl sagaida dēkaina

dzīve!”„Labi, ka tā skaties uz to,” piemetināju un iedevu viņai konjaku.„Vienīgi tā vajag skatīties. Jeb vai tu gribi mirt aiz sarūgtinājuma un ults izplūduma? Ja nesapņo par

taisnīgumu, nav nemaz tik grūti uzņemt dzīvi kā tādu dēku, tev tā nešķiet?”Vecā konjaka un labās pastētes brīnišķā smara apvēdīja Helēni kā zeltainās esības sveiciens. Viņa

ēda ar baudu.„Nezināju, ka tu visu varēsi uztvert tik vienkārši,” sacīju.„Neraizējies par mani,” viņa attrauca, meklēdama grozā baltmaizi. „Gan es izkulšos. Sievietēm

taisnības meklēšana nemaz nav tik svarīga kā jums.”„Kas tad jums svarīgs?”„Šis te.” Viņa norādīja uz maizi, pudeli un pastēti. „Ēd, mans mīļais! Gan mēs izkulsimies. Un pēc

desmit gadiem tas viss izskatīsies kā liela dēka un vakaros viesiem tik biei par to stāstīsim, ka tas visiemuzdzīs garlaicību. Barojies, vīriņ ar neīsto uzvārdu! Tas, ko tagad apēdam, mums ceļā nebūs jāstiepjlīdzi.”

— Es jums nestāstīšu visus sīkumus, — Švarcs sacīja. — Jūs jau pazīstat šīs emigrantu gaitas. Espaliku tikai pāris dienu Kolumba stadionā. Helēne nonāca Petite Roquette cietumā. Pēdējā dienā stadionāieradās mūsu viesnīcas saimnieks. Redzēju viņu tikai pa gabalu; mums nebija atļauts sarunāties arapmeklētājiem. Saimnieks atstāja nelielu pīrāgu un lielu pudeli konjaka. Pīrāgā es atradu zīmīti: „Kundzeir vesela un jūtas labi. Pagaidām nekas nedraud. Sagaidāms transports uz sieviešu nometni Pirenejos.

Vēstules sūtīt caur viesnīcu. Madame est formidable!” Klāt vēl bija pielikta mazītiņa zīmīte Helēnesrokrakstā: „Neraizējies. Nekādas briesmas vairs nedraud. Piedzīvojums turpinās. Uz drīzu redzi! Mīlu.”

Viņai bija izdevies atrast kādu spraugu ne visai stingrajā blokādē. Es nevarēju iedomāties - kā.Vēlāk viņa man pastāstīja, ka cietumā iegalvojusi, it kā jāatnesot kādi dokumenti, kas palikuši mājās.Policista pavadībā viņa aizsūtīta uz viesnīcu. Tur viņa slepus iedevusi saimniekam zīmīti, pačukstēdama,kā lai atsūta to man. Policists rādījies izprotam mīlestības būšanas un izlicies neko nemanām. Nekādusdokumentus viņa nav atnesusi, toties atnesusi smaras, konjaku un grozu ar ēdamo. Helēnei patikās labipaēst. Kā viņa turējās slaida, man vienmēr palicis noslēpums. Reizēm, kad vēl dzīvojām brīvībā,pamodies neatradu viņu sev blakus; tad vajadzēja tikai aiziet uz turieni, kur glabājām ēdienu, — viņatupēja tur mēnesnīcā un ar pašaizmirstīgu smaidu krimta šķiņķa kaulu vai ķepsēja iekšā vakar atlikušodesertu. Un piedzēra klāt vīnu tieši no pudeles. Viņa bija kā kaķe, kurai naktīs uzrodas ēstgriba. Kadtikusi apcietināta, likusi policistam uzgaidīt, kamēr izcepšoties pastēte, kura tobrīd atradusiescepeškrāsnī. Tas bija viņas lielākais gardums, un viņa gribēja to paņemt līdzi. Policists kurnēdamspadevies, jo viņa kategoriski atteikusies bez tās iet. Kruķi bijājās kādu ar varu ievilkt policijas vāģī.Helēne pat nebija aizmirsusi paķert līdzi papīra salvešu ūksnīti.

Nākamajā dienā mūs pārsūtīja uz Pirenejiem.Iesākās bezcerīgā, satraucošā un smieklīgā baiļu, bēguļošanas, birokrātijas, izmisuma un mīlas

odiseja.

12 - Iespējams, ka mūsu laikmetu kādreiz nosauks par ironijas laikmetu, — Švarcs sacīja. — Protams,

tā nav astoņpadsmitā gadsimta garu pacilājošā ironija; šī ir mūsu tehniskā progresa un kultūras regresavulgārā laikmeta nebrīvā gara ļaunprātīgā jeb muļķīgās vientiesības ironija. Hitlers izkliedz ne tikai visaipasaulei., bet arī pats tic, ka viņš esot miera apustulis un karu viņam uzspieduši tie citi. Kopā ar viņu tamtic piecdesmit miljoni vāciešu. Tas, ka tikai viņi vieni gadu no gada bruņojušies, kamēr neviena citanācija nav gatavojusies karam, viņu uzskatos neko nemaina. Tāpēc nebija arī nekāds brīnums, ka, izbēgušino vācu nometnēm, mēs tagad nonācām franču nometnēs. Ko te daudz varēja iebilst — nācijai, kura cīnāspar savu eksistenci, bija svarīgāks darāmais nekā rūpes par taisnīgu izturēšanos pret emigrantiem. Mūsnespīdzināja, nedzina gāzes kamerā, nenošāva, tikai ieslodzīja; ko lai mēs vēl varētu prasīt?

Kad jūs atkal satikāties ar sievu? — es pajautāju.Tas nenotika tik drīz. Jūs bijāt Levernē nometnē?Nē, bet zinu, ka tā bijusi viena no sliktākajām franču nometnēm.Švarcs ironiski pavīpsnāja.Tas ir grādu jautājums. Vai zināt pasaciņu par vēiem, kas iemesti katlā ar aukstu ūdeni, lai tos

izvārītu? Kad ūdens sakarsis līdz piecdesmit grādiem, tie klieguši, ka nav izturams, un skundējuši pēc tājaukā laiciņa, kad bijis tikai četrdesmit grādu silts; kad sakāpis sešdesmit, tie skundējuši pēc tiemlabajiem laikiem, kad bijis tikai piecdesmit, tad, pie septiņdesmit grādiem, — pēc tiem ar sešdesmit —un tā tālāk. Levernē bija tūkstoškārt labāka par pašu labāko vācu koncentrācijas nometni, tāpat kākoncentrācijas nometne bez gāzes kamerām ir labāka par nometni ar indīgajām gāzēm. Tā līdzību parvēiem var pārnest uz mūsu dienām.

Kas notika ar jums?— Drīz kļuva auksts. Segu mums, protams, nepietika, un ogļu nebija nemaz. Parastā nolaidība; taču

raizes ir grūtāk panest, kad cilvēks salst. Negribu jūs garlaikot, attēlojot ziemu nometnē. Tagad viegli parto ironizēt. Būtu Helēne un es piekrituši, ka esam nacisti, mums klātos labāk — mūs nogādātu speciālānometnē. Kamēr cietām badu, salām un mocījāmies ar caureju, laikrakstos parādījās internēto vācugūstekņu fotogrāfijas — tie nebija emigranti; viņiem bija nai un dakšiņas, krēsli un galdi, gultas, segas, jā,

pat sava ēdamtelpa. Laikraksti lepojās ar to, cik humāni izturas pret ienaidnieku. Par mums nevajadzēja tārūpēties; mēs nebijām bīstami.

Ar laiku apradu. Es nedomāju par taisnīgumu, kā to ieteica Helēne. Pēc darba vakaru no vakarasēdēju savā barakas kaktā. Mana vieta bija metru platumā, divus metrus garumā un salmu klēpis; esradinājos uzskatīt tos par pārejas laika apstākļiem, kam nav nekāda sakara ar manu patību. Uz visu, kasnotika, reaģēju kā iedresēts kustonis. Bēdas var nogalēt tāpat kā dizentērija. Taisnības meklēšana bijagreznums mierīgiem laikiem.

Vai jūs tam patiešām ticējāt? — pavaicāju.Nē, — Švarcs attrauca. — Man to nācās sev stundu pēc stundas par jaunu iegalvot. Tā bija mazā

netaisnība, kuru visgrūtāk nepamanīt. Nevis lielā. Vienmēr atkal un atkal nācās tikt pāri mazajai,allaīgajai, tai par niecīgāku maizes gabalu, par smagāku darbu, lai sarūgtinājumā par to nedomātu parlielākām lietām.

— Jūs tātad dzīvojāt kā iedresēts kustonis?Es tā dzīvoju, līdz pienāca pirmā vēstule no Helēnes, - Švarcs apstiprināja. - Tā pienāca pēc diviem

mēnešiem, pārsūtīta no mūsu viesnīcas Parīzē. Likās, it kā smacīgā, tumšā telpā pēkšņi atvērtos logs.Dzīve gan norit otrā pusē, bet tā pēkšņi atkal ir te.

Vēstules pienāca neregulāri; reizēm nedēļām ilgi nevienas. Bija dīvaini, kā tās pārvērta unapliecināja Helēnes tēlu. Viņa rakstīja, ka klājoties labi, beidzot esot nogādāta nometnē un strādājusivirtuvē, bet tagad kantīnē. Pāris reiu viņai izdevās atsūtīt man paciņu ar produktiem, es nezinu - ar kādiemstiķiem un kukuļošanu viņa to bija panākusi. Reizēm manī no vēstulēm sāka lūkoties cita seja. Es nezinu,cik te bija vainojama atšķirtība, mana paša vēlmes un iztēles patvaļa. Jūs pats saprotat, kā nebrīvē vissaug augumā, gandrīz neaptverami, kad tev nav nekā cita kā pāris vēstuļu. Netīšs teikums, kas citosapstākļos neko nenozīmētu, var kļūt par zibeni, kas izposta dzīvi; un tāpat, kāds cits vārds var tev nedēļāmilgi iedot siltumu, lai gan tas tikpat netīšs kā pirmais. Tu mēnešiem ilgi lauzi galvu par lietām, ko otrscilvēks jau aizmirsis, vēstuli aizlīmēdams.

Pienāca ari fotogrāfija: Helēne stāvēja pie savas barakas ar kādu sievieti un vīrieti. Viņa rakstīja, tieesot francūi no nometnes uzraudzības personāla.

Švarcs pacēla acis.— Kā es pētīju šā vīrieša seju! Aizņēmos palielināmo stiklu no pulksteņmeistara. Nesapratu, kādēļ

Helēne šo fotogrāfiju bija sūtījusi. Varbūt bez sevišķa nodoma. Jeb varbūt tomēr? Nezinu. Varbūt jums taszināms?

Tas katram zināms, — atbildēju. — Gūstekņu psihoze ir parasta parādība.Krodziņa īpašnieks pienāca ar rēķinu. Mēs bijām pēdējie viesi.Kur mēs vēl citur varētu pasēdēt? — Švarcs apjautājās.Saimnieks nosauca kādu lokālu.Tur ir arī sievietes, — viņš piebilda. — Skaistas, tumīgas. Nav dārgas.Vai citas vietas nav?Nezinu neko citu ap šo laiku. — Vīrs uzvilka jaku. — Ja gribat, es jūs pavadīšu. Tagad esmu brīvs.

Tās sievietes tur ir blēdīgas. Varu uzmanīt, lai jūs neapkrāpj.Vai bez sievietēm tur nevar pasēdēt?Bez sievietēm? — Saimnieks mūs nesapratnē uzlūkoja. Tad pār seju pārslīdēja ašs smīns. — Ak bez

sievietēm, es saprotu! Protams, mani kungi, protams. Bet tur ir tikai sievietes.Viņš noskatījās mums pakaļ, kad izgājām uz ielas. Bija brīnumjauks agrīnagrs rīts. Saule vēl nebija

uzlēkusi, bet sāļais smārds kļuvis stiprāks. Kaķi klejoja pa ielām, un no daiem logiem jau pludoja kafijassmara, sajaukta ar guļamistabas smaru. Visas spuldzes tagad bija izdzēstas. Pāris ieliņu tālāk neredzamaaizdārdēja ķerra. Uz nemierīgās Teu zvejnieklaivas ziedēja kā dzeltenas un sārtas ūdensrozes, bet lejāk

bez mākslīgā apgaismojuma tagad blāvs un kluss stāvēja kuģis, Noasa šķirsts, pēdējā cerība; mēs kāpāmtālāk lejup uz to.

Bordelis bija diezgan bēdīgs ūķis. Pāris nevīīgu, resnu sievu spēlēja kārtis un smēķēja. Viņasnegribīgi paķircināja mūs un tad likās mierā.

Es pavēros pulkstenī. Švarcs to pamanīja.Vairs nebūs ilgi. Un konsulātus never vaļā pirms deviņiem.Es to zināju tikpat labi kā viņš. Bet viņš nezināja, ka klausīšanās un stāstīšana nav viens un tas pats.Viens gads var likties bezgalgarš, — Švarcs sacīja. — Un tad pēkšņi tas vairs tā neliekas. Janvārī es

mēģināju bēgt, kad strādājām ārpus nometnes. Pēc divām dienām mani atrada savā ļaunībā izdaudzinātaisleitnants C. Sasita ar jājampātagu man seju, pēc tam mani ietupināja uz trim nedēļām viennīcā pie ūdensun maizes. Izdarot otru mēģinājumu, mani notvēra uzreiz. Tad es padevos; tā vai tā arī izbēgušam bijagandrīz neiespējami iztikt bez pārtikas kartītēm un personas apliecības. Katrs andarms varēja tevinogrābt. Un līdz Helēnes nometnei bija garš ceļš.

Viss mainījās, kad maijā iesākās īsts karš un pēc četrām nedēļām beidzās. Mēs atradāmies neokupētāzonā, taču runāja, ka nometni kontrolēšot militārā komisija vai pat gestapo. Jūs atceraties paniku, kas tadizcēlās?

Jā, — atbildēju. — Panika, pašnāvības, petīcijas, lai mūs pirms tam palai brīvībā, un birokrātijasvilcināšanās to darīt. Taču ne visur. Gadījās arī nometnes, kurās komandants bija saprātīgs un uz pašaatbildību atļāva emigrantiem ņemt kājas pār pleciem. Daus no viņiem tomēr vēlāk atkal notvēra Marseļāun pie robeas.

Marseļā! Tur Helēnei un man jau bija inde, — Švarcs atsaucās. — Mazās kapsulas. Tās cilvēkamdeva fatālu mieru. Tās man pārdeva kāds aptiekārs mūsu nometnē. Divas kapsulas. Es nezinu, kas tā bijapar indi, bet es viņam ticēju, ka, to norijot, nomirtu ātri un gandrīz bez sāpēm. Viņš apgalvoja, ka indespietiekot divām personām. Viņš pārdeva to man, baidīdamies, ka pats ieņemšot izmisuma brīdī pirmsrītausmas.

Mēs bijām kā baloi, sarindoti nošaušanai. Francijas sakāve bija pārāk pārsteidzoša. Neviens to tikātri negaidīja. Mēs vēl nezinājām, ka Anglija nedomā slēgt mieru. Redzējām tikai, ka viss zaudēts. -Švarcs izdarīja gurdu kustību. - Un arī tagad vēl nezinām, vai viss nav pagalam. Esam atspiesti līdzpiekrastei. Mūsu priekšā vēl tikai jūra.

Jā, jūra, es nodomāju. Un kuģi, kas to vienmēr vēl šķērso.Durvīs parādījās tā krodziņa īpašnieks, kurā mēs pēdējoreiz sēdējām. Viņš sveicināja mūs zobgalīgi,

pa karavīru paraai. Tad kaut ko pačukstēja resnajām padauzām. Viena no viņām, sieviete ar varenāmkrūtīm, pienāca pie mums.

Kā jūs to īstenībā izdarāt? — viņa pavaicāja.Ko tad?Tas laikam trakoti sāpīgi?Kas? — Švarcs izklaidīgi jautāja.Kā matroi mīlējās atklātā jūrā! — no durvīm sauca saimnieks, un likās, ka smejoties viņam izlidos

visi zobi.Tas tur, mazprātiņš, jums ir samelsis, — es teicu sievietei, no kuras dvesa veselīga olīveļļas,

ķiploku, sīpolu, sviedru un veselīgas miesas smara. — Mēs neesam homoseksuālisti. Abi bijāmAbesīnijas karā, un iedzimtie mūs izrūnīja.

Jūs esat itālieši?Mēs tie bijām, — attraucu. — Bet, ja esi izrūnīts, tad nepiederi vairs ne pie kādas nācijas. Tad esi

kosmopolīts.Brīdi viņa padomāja.Tu est comique, — tad viņa nopietni noteica un, brangās gūas šūpodama, atgriezās pie durvīm, kur

saimnieks tūlīt viņu pagodināja ar pieķērienu.Tas ir dīvains stāvoklis — bezcerība, — Švarcs atsāka. — Cik sīksti tomēr mūsos tveras tas, kas

vairs nav mūsu apzinātais Es, bet tikai dzīvotgriba — izdzīvot, tikai izdzīvot! Tad reizēm nonāc glui kākuģis taifūna laikā tādā stāvoklī, ko notēlo kuģinieki: pilnīgā bezvējā, vētras virpuļa acī. Tu padodies —tu esi kā vabole, kas izliekas beigta — taču nav beigta. Esi atteicies no visām citām pūlēm, palikusivienīgi kailā dziņa — izdzīvot, lai izdzīvotu. Tu viss esi galēja pasivitāte, tomēr sakoncentrēta modrībā.Neko vairs nedrīksti izšķiest. Bezvējš, kamēr taifūns kā mūris trako apkārt. Pēkšņi vairs nav baiļu; navizmisuma — arī šādu luksusu vairs nevari atļauties. Pretestība tiem varētu vājināt dzīvotgribu — tāpēcaizmirsti izmisumu. Tu esi kļuvis viena vienīga acs un atraisīta, pilnīgi pasīva gatavība. Dīvaina, mierīgaskaidrība nāk pār tevi. Reizēm šajās dienās es jutos kā indiešu jogs, kurš arī atmet visu, kas saistīts arpaša apzinātu Es, lai tikai...

Švarcs aprāvās.Lai meklētu dievu? — es mazliet zobgalīgi pavaicāju.Švarcs purināja galvu.Lai dievu atrastu. Viņu meklē vienmēr. Bet dakārt meklē kā cilvēks, kurš, grasīdamies peldēt, lec

ūdenī ar visām drēbēm, bruņojumu un bagāu. Ir jābūt kailam. Tik kailam kā tanī naktī, kad atstāju drošosvešatni, lai atgrieztos briesmu pilnajā dzimtenē, un pārpeldēju Reinu, likteņupi, — niecīgs, mēnessapspīdēts dzīvības kamoliņš.

Es reizēm nometnē domāju par šo nakti. Šīs atmiņas nelaupīja man spēkus — tās mani stiprināja. Esneaizgāju bojā, es biju rīkojies, klausīdams savam dzīvības instinktam, un ieguvu otru — kā no debesīmnokritušu dzīvi ar Helēni. Un, ja arī reizēm mani pārņēma izmisums un dalabreiz miegā vēl rādījās murgi,tam par iemeslu bija kas cits: Parīze, Helēne un tā dīvainā sajūta, ka neesmu viens. Kaut kur dzīvojaHelēne, varbūt viņa dzīvoja ar citu vīrieti, tomēr dzīvoja. Cik bezgaldaudz tas nozīmē tādā laikā kāmūsējais, kad cilvēks niecīgāks par skudru zem zābaka!

Švarcs apklusa.-— Vai atradāt dievu? — es pajautāju. Tas bija rupjš jautājums, taču pēkšņi man šķita ļoti svarīgs.Atradu seju spogulī, — atbildēja Švarcs.Kādu seju?Vienmēr vienu un to pašu. Vai tad jūs pazīstat savējo? To, kopš jūsu dzimšanas?Es pārsteigts viņā paraudzījos. Šo dīvaino izteiksmi biju jau pamanījis.Jā, seju spogulī, — viņš atkārtoja. — Seju, kas raugās jums pār plecu, un aiz tās atkal citu — un tad

pēkšņi pats pārvēršaties spogulī ar tā bezgala atspoguļojumiem... Nē, dievu es neatradu. Un ko lai iesāktuar viņu, ja atrastu? Ja to iespētu, mēs nebūtu vairs cilvēki. Meklēt — tas ir kas cits.

Viņš pasmaidīja.- Starp citu, tad man vairs tam nebija ne laika, ne spēka. Es biju pārāk dziļi apakšā. Domāju tikai par

to, ko mīlēju. Dzīvoju ar to. Par dievu vairs nedomāju. Arī par taisnību ne. Loks bija noslēdzies. Tā bijatā pati situācija pie upes. Tā atkārtojās. Atkal viss bija atkarīgs tikai no manis. Kad šis stāvoklis iestājas,tu pats neko vairs nevari iesākt. Tas arī nav vajadzīgs, pārdomas tikai radītu jucekli. Viss notiek pats nosevis. Tu esi no smieklīgās cilvēka izolētības atgriezies nezināmajā norises likumībā, un viss, kas tevjādara, ir — būt gatavam, kad neredzama roka tev nemanāmi pieskaras plecam. Tev tikai jāseko, un,kamēr neko nevaicāsi, viss būs labi. Jūs laikam domājat, es te runāju mistiskas blēņas?

Pakratīju galvu.- Es zinu to arī. Tāpat tas ir lielu briesmu brīos. Zinu cilvēkus, kas to piedzīvojuši karā. Pēkšņi bez

kāda iemesla viņi atstājuši bunkurus, kas mirkli vēlāk kļūst par masu kapu. Paši viņi neatskārst, kāpēc todarījuši; bunkuri pēc saprāta likumiem taču simtreiz drošāki par atklātiem ierakumiem, kuros tieiemetušies.

— Es izdarīju neiespējamo, — Švarcs turpināja. — Man pēkšņi tas likās pats dabiskākais pasaulē.

Kādurīt savācu savas mantiņas un izgāju no nometnes uz lielceļa. Šoreiz nerīkojos kā parasti — nebēgunaktī. Gaišā dienas laikā es piegāju pie lielajiem ieejas vārtiem, paziņoju sardzei, ka esmu atbrīvots,pagrābu kabatā, iedevu abiem sargkareivjiem mazliet naudas un pieteicu, lai viņi iedzer glāzīti uz manuveselību. Neviens nevarētu iedomāties, ka gadītos tāds nekauņa, kas bez atļaujas atklāti atstāj nometni,tāpēc abi zemnieku puiši mundieros pārsteigumā neiedomāja man paprasīt caurlaidi.

Es lēnām gāju pa balto ceļu. Es neskrēju, lai gan pēc pārdesmit soļiem nometnes vārti aiz mugurasšķita pārvēršamies pūķa zobos, kas zagās man pakaļ un kampa pēc manis. Mierīgi iebāzu kabatā nelaiķaŠvarca pasi, kuru tiku ātri vicinājis sardzes acu priekšā, un gāju tālāk. Smaroja rozmarīns un mārsils. Tābija brīvības smara.

Pēc brīa es izlikos, ka sasienama kurpe. Noliecos un pavēros atpakaļ. Ceļš bija tukšs.Sāku iet ātrāk.Man nebija neviena no daudzajiem dokumentiem, kas tolaik tika prasīti. Es puslīdz runāju franciski

un paļāvos uz to, ka varbūt mani noturēs par francūzi, kurš runā dialektā. Viss toreiz vēl gāja juku jukām.Pilsētiņas un ciemati bija pilni bēgļu no okupētajiem apgabaliem, uz ceļiem mudēt mudēja visdaādākiebraucamrīki, ratiņi ar gultām un mājas piederumiem, kā arī bēgoši karavīri.

Nonācu pie neliela krodziņa ar dārzu un pāris galdiņiem ceļapusē un sakņudārzu un augļudārzuaizmugurē. Viesu istaba bija izlikta ar flīzēm, un tajā pludoja izlaistīta vīna, svaigas maizes un kafijassmara.

Mani apkalpoja meitene basām kājām. Viņa uzklāja galdautu un uzlika kannu, tasi, šķīvi, medu unmaizi. Tā bija neiedomājama greznība, kopš Parīzes vairs neko tādu nebiju redzējis.

Ārpusē aiz noputējušā dzīvoga garām ritēja kara iedragātā pasaule - te, koku paēnā, saglabājiestrīsuļojošs miera stūrītis, pilns bišu dūkoņas un vēlīnās vasaras zeltainās gaismas. Man likās, es varētudzert šo mieru priekšdienām kā kamielis ūdeni ceļojumam caur tuksnesi. Aizvēru acis un dzēru to,sajuzdams apkārt starojošo gaismu.

13

Dzelzceļa piestātnē stāvēja andarms. Es pagriezos uz otru pusi. Lai gan neticēju, ka mana nozušanajau kļuvusi zināma, nolēmu labāk turēties savmaļ no dzelzceļa. Cik maz par mums liekas zinis, kamēresam nometnē, tik vērtīgi pēkšņi kļūstam, kad izbēgam. Kamēr tur sēam, mums nenovēl pat maizesriecienu, toties nekas netiek ēlots, lai atkal mūs notvertu, un šim nolūkam sarnobilizē veselas rotaszaldātu.

Man palaimējās atrast smago mašīnu, kas gabaliņu paņēma mani līdzi. Šoferis lādēja karu, vāciešus,amerikāņu valdību un dievu; bet pirms izsēdināšanas no mašīnas viņš dalījās ar mani savās pusdienās.

Gāju aptuveni stundu tālāk pa lielceļu, līdz sasniedzu nākamo piestātni. Tā kā biju iemācījies, kanevajag slapstīties, ja negribi kļūt aizdomīgs, es palūdzu pirmās klases biļeti līdz tuvākajai pilsētiņai.Kasieris vilcinājās. Sagaidīju, ka viņš prasīs dokumentus, un aizsteidzos priekšā, uzkliegdams viņam.Viņš apjuka, saminstinājās un iedeva biļeti. Es iegāju kafejnīcā un uzkavējos tur, kamēr pienāca vilciensar stundas novēlojumu.

Triju dienu laikā es aizkļuvu līdz Helēnes nometnei. andarmam, kurš mani reiz apturēja, uzbrēcuvāciski, piegrūzdams viņam pie deguna Švarca pasi. Viņš izbijies atrāvās atpakaļ un bija priecīgs, ka likuviņu mierā. Austrija bija pievienota Vācijai, un Austrijas pase jau iedarbojās kā gestapo vizītkarte.Apbrīnojamu spēku slēpa sevī šis mirušā Švarca dokuments. Šis apdrukātais papīra gabals bija daudzsvarīgāks par cilvēku!

Lai sasniegtu Helēnes nometni, nācās iet kalnup cauri meam, irbulenēm, viršiem un rozmarīnam. Esierados pēcpusdienā. Nometne bija ieogota ar dzeloņstieplēm, taču neizskatījās tik drūma kā Levernē —varbūt tāpēc, ka te bija nometinātas sievietes. Gandrīz visas nēsāja raibus lakatiņus, sagrieztus grīstē

līdzīgi turbāniem, un krāsainas drēbes; tas radīja tīri vai bezrūpīgu iespaidu. Es varēju to visu no meanovērot.

Mani pēkšņi pārņēma mazdūšība. Biju sagaidījis bezcerību, kurā es ielauztos kā dons Kihots vaisvētais Georgs; tagad turpretī šķita, ka manis te vispār nevajag. Nometne rosījās, it kā tai visa būtudiezgan. Ja Helēne bija te, viņa mani sen būs aizmirsusi.

Es paliku paslēpies, lai izdibinātu, kā man rīkoties. Krēslā pie oga atnāca kāda sieviete. Pēc tampienāca citas. Drīz tur jau stāvēja vesels bars. Viņas stāvēja klusu, gandrīz nepārmīdamas ne vārda cita arcitu. Ar acīm, kas neko neredzēja, viņas raudzījās caur stieplēm. Tās, ko viņas ilgojās ieraudzīt, te nebija— brīvības.

Debesis kļuva mēļas, no ielejas augšup pa nogāzi līda ēnas, un šur tur redzēja blāvas uguntiņas. Arīsievietes pie oga, zaudēdamas krāsas un formas, pamazām kļuva par ēnām. Bālas bezveida sejasjuceklīgās rindās šūpojās virs plakaniem, melniem siluetiem aiz stieplēm. Tad rindas izretēja; cita pēccitas viņas devās atpakaļ. Izmisuma stunda bija pāri. Es vēlāk dzirdēju, ka nometnē tā sauca šos brīus.

Vēl tikai viena sieviete stāvēja pie ieoga. Es viņai uzmanīgi tuvojos.„Neizbīstieties,” sacīju franciski.„Neizbīties?” pēc brīa viņa atjautāja. „No kā tad?”„Es gribēju jums kaut ko palūgt.”„Labāk nelūdz, tu cūka!” viņa atcirta. „Vai tad jūsu glupajos pauros cita nekā nav iekšā?”Es vērīgi viņā palūkojos.„Par ko jūs runājat?”„Neizliecies dumjāks, nekā tu esi! Vāķies pie velna un pārsprāgsti savās nolādētās iekārēs! Vai tad

jums ciemā sieviešu trūkst? Ko jūs te staiguļojat apkārt, jūs noēlojamie suņi!”Es atskārtu, ko viņa domāja.„Jūs maldāties,” sacīju. „Man jārunā ar vienu sievieti, kura atrodas šajā nometnē.”„To jūs visi gribat! Kādēļ tikai ar vienu? Kādēļ ne ar divām? Vai visām?”„Paklausieties!” es pārtraucu viņu. „Mana sieva ir te. Man jārunā ar manu sievu!”„Viņa arī?” sieviete iesmējās. Viņa nelikās nikna, tikai nogurusi. „Jauns triks! Katru nedēļu jums kas

cits iekrīt prātā!”„Esmu te pirmo reizi.”„Tādēļ jau esi tik iperīgs. Vāķies pie velna!”„Uzklausiet taču,” es sacīju vāciski. „Es lūdzu paziņot vienai sievietei nometnē, ka atrodos te. Esmu

vācietis. Es pats biju ieslodzīts. Levernē nometnē!”„Skaties tikai!” sieviete mierīgāk sacīja. „Vāciski viņš arī māk. Nolādētais elzasietis! Lai sifiliss

tevi saēd, tu nelieti! Tevi un tavus nolādētos tekuļus, kuri te vakaros piestaigā! Lai vēzis jums visiemsagrau tos daikus, kas jūs te pie mums velk! Vai tad jums vispār nav nekādu jūtu, kuiļi tādi? Vainesajēdzat, ko jūs darāt? Lieciet mūs mierā! Lieciet mierā!” viņa skaļi un stingri noteica. „Esat mūsieslodzījuši, vai ar to vēl nepietiek? Lieciet mūs mierā!” viņa nokliedza.

Es dzirdēju nākam citas un aizskrēju no oga. Pa nakti paliku meā. Nezināju, kurp doties. Gulēju starpkoku stumbriem un redzēju gaismu pilnīgi nodziestam; tad uzlēca bālgans mēness un kā ar baltu zeltupārlēja miglas un dūmakas aizplīvuroto, jau rudenīgi dzestro apkārtni. No rīta nogāju atkal ielejā. Esatradu kādu, kas manu uzvalku apmainīja pret ziliem montiera dungriņiem.

Devos atpakaļ uz nometni. Sardzei paskaidroju, ka man jāpārbauda elektriskā instalācija. Manafranču valoda bija pietiekami laba, un mani ielaida, neko tālāk nejautājot. Kurš gan labprātīgi kārotuiekļūt internēto nometnē?

Es uzmanīgi izstaigāju nometnes ieliņas. Sievietes dzīvoja kā lielās kastēs, kas bija pārdalītas araizkariem. Barakām bija apakšējais un augšējais stāvs. Vidū eja, gar abām pusēm aizvilkti aizkari. Daudzibija pavērti, un varēja redzēt, kā šīs mītnes izskatās. Lielākoties tur atradās tikai pats nepieciešamākais;

tomēr daām no tām, lai cik noēlojamām, sedziņa, pāris pastkartes vai fotogrāfijas piešķīra kādupersonisku iezīmi.

Es klejoju pa pustumšajām barakām, un sievietes pārstāja strādāt, noskatīdamās manī.„Vai jūs ar kādu ziņu?” viena man pavaicāja.„Jā. Kādai, kuras vārds Helēne. Helēne Baumane.”Sieviete kļuva domīga. Pienāca klāt otra.„Vai tā nav tā nacistu maita, kas strādā kantīnē? Tā, kura pinas ar dakteri?”„Viņa nav naciste,” es teicu.„Tā tur kantīnē arī nav naciste!” atsaucās pirmā sieviete. „Un man liekas, ka viņu sauc Helēni.”„Vai te ir arī nacistes?” noprasīju.„Zināms. Te ir viss juku jukām. Kur tagad vācieši?”„Neesmu nevienu manījis.”„Ieradīšoties militārā komisija. Esat dzirdējis par to?”„Nē.”„Tā ieradīšoties, lai atbrīvotu no nometnes nacistes. Bet nākšot arī gestapo. Jūs kaut ko zināt?”„Nē.”„Vāciešiem neesot jāsaimnieko neokupētās zonās.”„Tas neizskatītos pēc viņiem.”„Jūs neko par to nezināt?”„Baumas, neko citu.”„No kā tās ziņas Helēnei Baumanei?”Es brīdi vilcinājos.„No viņas vīra, viņš ir brīvībā.”Otrā sieviete iesmējās.„Tam nu gan būs brīnumi!”„Vai drīkst aiziet uz kantīni?” es pajautāju.„Kāpēc ne? Jūs neesat francūzis?”„Elzasietis.”„Jūs baidāties?” ievaicājās otra sieviete. „Kādēļ? Jums kas slēpjams?”„Kuram gan mūsu dienās nav nekā slēpjama?”„To jūs mierīgi varat atkārtot!” atsaucās pirmā sieviete.Otrā neteica neko. Viņa vērīgi nopētīja mani, it kā es būtu spiegs. Maijpulkstenīšu smara apņēma

viņu kā mākonis.„Pateicos,” sacīju. „Kur atrodas kantīne?”Pirmā sieviete apstāstīja man ceļu. Es gāju tālāk pa krēslaino baraku, juzdamies kā šaustīts rīkstēm.

Abās pusēs uznira sejas un pētīgas acis. Jutos kā iekļuvis amazoņu valstībā. Tad atkal bija iela, saule unnebrīves gurdenais tvans, kas klājas pār katru nometni kā pelēka vāpe.

Es gāju kā neredzīgs. Nekad nebiju domājis par Helēnes uzticību vai neuzticību. Tas bija stāvējismalā, pārlieku mazsvarīgs; pārāk daudz bija pārdzīvots, un rūpēs par kailo dzīvību viss pārējais šķitabijis nebijis. Pat toreiz, kad mani mocīja šaubas Levernē nometnē, tās bija tikai abstraktas iedomas, manispaša iztēlotas, aizdzītas un atkal atsauktas.

Bet tagad es stāvēju starp viņas likteņbiedrēm. Iepriekšējā vakarā es tās redzēju pie oga un nuredzēju atkal — izsalkušas sievietes, kuras jau daudzus mēnešus bija vienas; nebrīvē tās tomēr palikasievietes un tieši tagad to izjuta vēl vairāk. Kas cits viņām bija atlicis?

Nonācu pie barakas, kur atradās kantīne. Bāla sarkanmate stāvēja citu sieviešu vidū un, pārdeva kautkādus produktus.

„Ko tad vēlaties jūs?” viņa noprasīja.

Es piemiedzu aci un pametu ar galvu. Tad pavirzījos malā. Viņa ātri pārlaida skatienu pircējām.„Pēc piecām minūtēm,” viņa nočukstēja. „Labas vai sliktas?”Aptvēru, ka viņa cer saņemt labas vai sliktas ziņas.„Labas,” paraustījis plecus, pateicu un devos laukā.Pēc brīa sieviete iznāca un pamāja man ar roku.„Jābūt uzmanīgiem,” viņa paskaidroja. „Kam jums ir ziņas?”„Helēnei Baumanei. Viņa ir šeit?”„Šeit?”Es klusēju. Redzēju vasarraibumus pār degunu un nemierīgas acis.„Vai viņa strādā kantīnē?” pajautāju.„Ko jūs gribat?” sieviete noprasīja. „Ziņas? Montieris? Kam par viņu kas jāzina?”„Viņas vīram.”„Iepriekšējo reizi kāds to pašu prašņāja par citu sievieti,” sarkanrnate skarbi sacīja. „Pēc trim

dienām to sievieti aizveda. Norunājām, lai viņa mums paziņo, ja viss izgājis labi. Bet nesaņēmām nekāduziņu, jūs viltus montieri.”

„Esmu Helēnes Baumanes vīrs,” sacīju.„Un es esmu Grēta Garbo,” sieviete atmeta.„Kādēļ citādi lai es par viņu vaicātu?”„Par Helēni Baumani biei apvaicājas,” viņa atbildēja. „Ievērojami vīri. Gribat zināt patiesību?

Helēne Baumane ir mirusi. Viņa nomira pirms divām nedēļām un ir apbedīta. Tāda ir patiesība. Un esdomāju, ka nesat ziņas no vaļas.”

„Viņa ir mirusi?”„Mirusi. Un nu lieciet mani mierā.”„Viņa nav mirusi,” neatlaidos. „Barakās to zina labāk.”„Barakās gvel daudz aplamību.”Paraudzījos sarkanmatē.„Vai jūs nenodotu viņai vēstuli? Es iešu — bet gribu atstāt vēstuli.”„Kādēļ?”„Kādēļ ne? Vēstule neko nenozīmē. Tā nevienu nenogalina un neizdod.”„Ak nē?” sieviete pārvaicāja. „Kopš kura laika jūs dzīvojat?”„To es nezinu. Esmu dzīvojis tikai lāgiem un ar daudziem pārtraukumiem. Vai jūs nepārdotu man

papīru un zīmuli?”„Tur tie ir.” Sieviete norādīja uz nelielu galdiņu. „Kādēļ jūs gribat rakstīt mirušai?”„Tagad tas biei tiek darīts.”Es uzrakstīju uz zīmītes:„Helēn, esmu šeit. Ārpusē. Šovakar. Pie stiepļu oga. Gaidīšu.”Vēstuli es neaizlīmēju.„Vai jūs viņai to nodosiet?” pavaicāju sievietei.„Mūsdienās ir daudzi trakie,” viņa atbildēja.„Jā vai nē?”Viņa izlasīja pasniegto vēstuli.„Jā vai nē?” atkārtoju.„Nē,” viņa atteica.Noliku vēstuli uz galda.„Neiznīciniet vismaz to,” piemetināju.Viņa neko neatbildēja.„Es atgriezīšos un jūs nonāvēšu, ja neļausiet vēstulei nonākt manas sievas rokās,” piekodināju.

„Un ko vēl jūs vēlaties?” sieviete noprasīja un pavērās manī zaļām, neizteiksmīgām acīm novārgušāsejā.

Pašūpoju galvu un gāju uz durvīm.„Tātad viņas šeit nav?” vēlreiz noprasīju apgriezdamies.Sieviete mēmi nolūkojās manī.„Es būšu vēl desmit minūtes nometnē,” sacīju. „Atnākšu vēlreiz, lai dzirdētu jūsu atbildi.”Gāju pa nometnes ieliņām. Es neticēju sievietei; gribēju kādu laiku nogaidīt un tad atgriezties

kantīnē, lai meklētu Helēni. Bet pēkšņi atskārtu, ka no manis it kā nokrīt neredzamais, sargājošaisapmetnis — uzreiz sajutos milzīgi liels un neaizsargāts un raudzīju, kur paslēpties.

Uz labu laimi metos iekšā pirmajās durvīs.„Ko jums vajag?” kāda sieviete man jautāja.„Man jāpārbauda elektriskie vadi. Vai te nav kas bojāts?” līdzās man sacīja kāds, kas biju es pats.„Te nekas nav bojāts. Bet te nekas nav bijis arī īsti vesels.”Redzēju, ka sievietei mugurā balts virsvalks.„Vai šis ir hospitālis?” pajautāju.„Šī ir slimnieku baraka. Vai jūs te kāds aicinājis?”„Mana firma mani atsūtīja no lejas. Ir jāpārbauda vadi.”„Pārbaudiet, ko gribat,” sieviete atteica.Pienāca vīrietis uniformā.„Kas noticis?”Sieviete baltajā virsvalkā viņam paskaidroja. Paraudzījos vīrietī. Man likās, ka esmu viņu kaut kur

redzējis.„Elektrība?” viņš pārprasīja. „Pie velna, zāles un vitamīni būtu svarīgāki!”Viņš nometa cepuri uz galda un izgāja laukā.„Te viss kārtībā,” sacīju sievietei baltajā virsvalkā. „Kas tas bija?”„Ārsts, kurš gan cits? Citi jau par mums neliekas zinis!”„Jums ir daudz slimnieku?”„Pietiekami.”„Un daudzi nomirst?”Viņa pavērās manī.„Kam jums tas jāzina?”„Tāpat vien,” atteicu. „Kādēļ te visi tik aizdomu pilni?”„Tāpat vien,» sieviete atkārtoja. „Tīrā prieka pēc, jūs neattapīgais eņģeli, kam netrūkst ne dzimtenes,

ne pases! Nē, mums četras nedēļas nav bijis neviena mirušā. Pirms tam gan mira atliku likām.”

Pirms četrām nedēļām es vēl saņēmu vēstuli no Helēnes. Tātad viņai jābūt šeit. „Pateicos.”„Ko tur pateikties?” sieviete ar rūgtumu novaicāja. „Pateicieties mīļajam dievam, ka tēvs un māte

devuši jums dzimteni, ko varat mīlēt arī tad, kad to piemeklējusi nelaime un tā savā nelaimē iesloga vēlnelaimīgākus cilvēkus, lai ļautu tos saplosīt plēsīgiem zvēriem — tiem pašiem plēsīgajiem zvēriem, kasjūsu zemei atnesuši postu! Un nu darbojieties ap gaismu,” viņa piebilda. „Labāk būtu, ja daās galvāsrastos vairāk gaismas!”

„Vai vāciešu komisija te jau bija?” ātri pajautāju.„Kādēļ jums tas jāzina?”„Dzirdēju, ka to gaidot.”„Tas jums dara prieku?”„Nē. Man kāda ir jābrīdina.”„Kura?” sieviete noprasīja un piecēlās.

„Helēne Baumane.”Sieviete vērīgi noskatīja mani.„No kā jābrīdina?” tad viņa pavaicāja.„Jūs viņu pazīstat?”„Un tad?”Te atkal bija neuzticēšanās mūris, kuras iemeslus tikai vēlāk sapratu.„Esmu viņas vīrs,” pateicu.„Vai varat to pierādīt?”„Nē. Man ir citādāki dokumenti nekā viņai. Bet varbūt pietiek, ja pasaku jums, ka neesmu

francūzis?”Es izņēmu nelaiķa Švarca pasi.„Nacistu pase,” sieviete noteica. „Tā jau es domāju. Ko tad jums te vajag?”Es zaudēju pacietību.„Meklēju savu sievu. Viņa ir te. Viņa pati man atrakstīja.”„Jums ir tā vēstule?”„Nē. Es to iznīcināju, kad nolēmu bēgt. Kādēļ te tāda noslēpumainība?”„To es arī gribētu zināt,” sieviete atteica. „Tikai no jums.”Atgriezās ārsts.„Esat šeit nepieciešama?” viņš pajautāja sievietei.„Nē.”„Tad nāciet līdzi. Vai pabeidzāt?” viņš noprasīja man.„Vēl ne. Rīt atnākšu vēlreiz.”Gāju atpakaļ uz kantīni. Sarkanmate stāvēja pie galda un pārdeva divām sievietēm veļu. Es gaidīju

un atkal sajutu, ka laime no manis novēršas; vajadzēja pasteigties, ja vēl gribēju tikt laukā no nometnes.Sardzi varēja nomainīt, un jaunajiem sargiem man nāktos vēlreiz visu ieskaidrot. Helēni es nesatiku.Sieviete izvairījās no mana skatiena. Viņa tīši vilka tirgošanos garumā. Tad vēl ienāca daas pircējas, unes redzēju gar logu aizejam kādu virsnieku. Atstāju kantīni.

Pie izejas vēl bija tie paši sargkareivji. Viņi atcerējās mani un izlaida. Es gāju prom no vārtiem artādu pašu sajūtu kā Levernē nometnē: viņi seko un nupat, nupat mani notvers. Sāka līt sviedri.

Pa ceļu augšup brauca veca kravas mašīna. Nevarēju nekur nogriezties un soļoju pa ceļmalu tālāk,acis nodūris. Mašīna pabrauca garām un tūlīt apstājās. Es savaldījos, lai nemestos prom. Ja mašīna ātriapgrieztos, es nekur neaizbēgtu. Dzirdēju steidzīgus soļus aiz sevis. Kāds sauca:

„Ei, montier!”Es apgriezos. Pie manis pienāca vecāks vīrs mundierī.„Vai sajēdzat kaut ko no motoriem?”„Nē. Esmu elektriķis.”„Varbūt vainīga tieši elektriskā aizdedze. Paverieties tomēr mūsu motorā.”„Jā, paraugieties gan,” sacīja otrs braucējs.Es pacēlu acis. Tā bija Helēne. Viņa stāvēja aiz kareivja un turēja pirkstu uz lūpām. Mugurā viņai

bija bikses ar svīteri, un viņa izskatījās tieviņa, tieviņa.„Paraugieties gan,” viņa atkārtoja un ļāva sev paiet garām. „Uzmanīgi!” viņa nočukstēja. „Izliecies,

ka tu kaut ko saproti! Nekas nav bojāts.”Kareivis slāja aiz mums.„No kurienes tu uzradies?” viņa atkal čukstēja.Es atvēru grabošo motora pārsegu.„Izbēgu. Kā varu tevi satikt?”Viņa noliecās kopā ar mani pār motoru.

„Es iepērkos kantīnes vajadzībām. Parīt. Atnāc uz ciemu! Pirmajā kafejnīcā pa kreisi. Deviņos norīta.”

„Un pirms tam?”„Nu vai ilgi vēl?” kareivis pajautāja.Helēne izvilka no bikšu kabatas cigarešu paciņu un pasniedza viņam.„Tikai daas minūtes. Nav nekas nopietns.”Kareivis aizdedzināja cigareti un apsēdās ceļmalā.„Kur?” es jautāju Helēnei, noliecies pār motoru. „Meā? Pie oga? Es vakar tur biju. Šovakar?”Viņa mirkli vilcinājās.„Labi. Šovakar. Ne agrāk par desmitiem.”„Kādēļ ne?”„Tad citas būs prom. Tātad desmitos. Citādi parīt ciemā. Esi uzmanīgs!”„Vai andarmi te neokšķerē?”Kareivis nāca šurp.„Nav tik traki,” Helēne sacīja franciski. „Tūlīt būs gatavs.”„Vecs vāģis,” es piemetināju.Kareivis iesmējās.„Jaunie ir bošiem. Un ministriem. Gatavs?”„Gatavs,” Helēne attrauca.„Labi, ka mēs jūs sastapām,” kareivis piebilda. „Es no automašīnām saprotu tik daudz, ka tām vajag

benzīna.”Viņš iesēdās mašīnā. Helēne viņam sekoja. Viņa nospieda starteri. Laikam pirmīt bija tikai izslēgusi

aizdedzi. Motors sāka strādāt.„Paldies,” Helēne uzsauca man, izliekdamās laukā no sava sēdekļa. Viņas lūpas izrunāja

nedzirdamus vārdus. „Jūs esat pirmšķirīgs speciālists,” viņa vēl noteica, iekam sāka braukt.Pāris mirkļu nekustīgi stāvēju zilajā benzīna dūmu mākonī. Nejutu gandrīz neko, glui kā straujā liela

aukstuma un karstuma maiņā. Tad, mehāniski ejot tālāk, pamazām sāku pārdomāt — un līdz ar domāmpamodās nemiers, atceroties dzirdēto, un klusās, satrauktās, urdīgās šaubu mokas.

Gulēju meā un gaidīju. Raudu mūris, kā Helēne dēvēja sievietes, kas mēmi un akli lūkojās vakaramiglā, kļuva retāks. Drīz lielākā daļa bija prom, klusi aizslīdējušas atpakaļ. Satumsa. Es blenzu uz ogastabiem. Tie pārvērtās ēnās, un tad starp tiem parādījās jauna, tumša ēna.

„Kur tu esi?” Helēne čukstēja.„Šeit!”Es taustīdamies aizlīdu pie viņas.„Vai tu vari iznākt laukā?” pajautāju.„Vēlāk. Kad visas būs prom. Gaidi.”Es ielīdu atpakaļ krūmos tiktāl, lai mani neieraudzītu, ja kāds pavērstu pret meu kabatas bateriju.

Gulēju uz zemes, ieelpodams nobirušo lapu stipro smaru. Uzpūta vēsma, un ap mani viss iečabējās, it kātūkstoš spiegu rāptos šurpu. Acis arvien vairāk un vairāk aprada ar tumsu, un tagad es samanīju Helēnesēnu, un virs tās bija neskaidri noģiedama viņas blāvā seja. Izskatījās, it kā pie dzeloņstieplēm karātosmelns stāds ar baltu ziedu; tad tas atkal šķita tumšs, nezināms tēls no tumšiem laikiem; nesaskatāmās sejasvaibstos, likās, atspoguļojās visu pasaules cietēju sāpes. Gabalu tālāk redzēju otru sievieti, kura stāvējatāpat kā Helēne, un tad trešo, ceturto — viņas stāvēja kā neredzamas frīzes kariatīdes, kas turēja uzsaviem pleciem bēdu un cerību debesis.

Tas viss kļuva neizturami, un es novērsu acis. Kad atkal palūkojos uz ogu, triju pārējo vairs nebija,tās nemanot bija nozudušas. Es redzēju, ka Helēne noliecās un parāva stieples.

„Paturi tās,” viņa teica.

Es uzminu uz apakšējās stieples un pacēlu augšējo.„Pagaidi,” Helēne čukstēja.„Kur pārējās?” jautāju.„Aizgāja. Viena ir nacistene. Tāpēc nedrīkstēju ātrāk līst cauri. Viņa mani nodotu. Tā, kura raudāja.”Helēne novilka blūzi un svārkus un padeva man pa stiepļu spraugu.„Lai nekur neuzraujas,” viņa sacīja. „Citu drēbju man nav.”Tas bija kā trūcīgās ģimenēs, kur nav tik svarīgi, ja bērni apdauza ceļgalus, lai tikai zeķes paliek

veselas, jo brūces sadzīst, bet zeķes jāpērk jaunas.Sajutu drānas savās plaukstās. Helēne zemu noliecās un piesardzīgi līda caur stieplēm. Viņa

ieskrambāja sev plecu. Kā tieviņa, melna čūska pār ādu aizlocījās asinis. Viņa piecēlās.„Vai mēs nevaram bēgt?” jautāju.„Uz kurieni?”Es nezināju, ko atbildēt. Jā, uz kurieni?„Uz Spāniju,” teicu. „Uz Portugāli. Uz Āfriku.”„Nāc,” Helēne sacīja. „Nāc, un nerunāsim par to. Neviens bez dokumentiem nevar no šejienes

aizbēgt. Tādēļ jau viņi mūs pat kārtīgi neuzmana.”Man pa priekšu viņa gāja uz meu. Viņa bija gandrīz kaila un noslēpumaina, un ļoti skaista. No

Helēnes, manas sievas, kādu viņu atcerējos pēdējos mēnešos, vairs bija palikusi tikai ēna; taisni tikdaudz, lai viņu saldi un sāpīgi atkal pazītu pagātnes dvesmā, kad pārskrien tirpas no šalkām un gaidām.Toties viņa bija te, vēl nezināma, nokāpusi no kariatīdu frīzes, deviņu mēnešu svešatnes apdvesta, kasnormālā dzīvē nozīmēja vairāk nekā divdesmit gadu.

14 Pirmītējā krodziņa īpašnieks pienāca pie mums.— Viņa ir dikti laba, tā tumīgā, - viņš cienīgi paskaidroja. — Francūziete. Īsts sātans, es jums

ieteiktu viņu, mani kungi! Mūsu sievišķi arī ir ugunīgi, bet izsvilst pārāk ātri. — Viņš nošmakstināja. —Un tagad atļaujiet atvadīties. Nav nekā labāka kā ļaut vienai francūzietei uzsist asinis. Viņas to prot.Viņām arī nav tik daudz jāmelo kā mūsējām. Laimīgu atgriešanos mājās, mani kungi! Neņemiet Lolitu vaiHuānu. Tās nekur neder, un Lolita vēl nospers kaut ko, kad tu nejaudā uzmanīt.

Viņš devās prom. Durvīm atveroties, iekšā ielija rīts ar agrīnajiem trokšņiem.Laikam arī mums jāiet, — sacīju.Drīz būšu galā ar savu stāstu, — Švarcs teica. — Un mums vēl ir kāda lāse vīna.Viņš pasūtīja vīnu un kafiju tām trim sievietēm, lai liktu mūs mierā.Tai naktī mēs maz runājām, — viņš turpināja. — Es biju paklājis savu jaku; kad kļuva vēss,

apsedzāmies ar Helēnes svārkiem un blūzi un manu svīteri. Helēne aizmiga un atkal pamodās; reiz pamiegam man likās, ka viņa raud, un tad atkal bija vētraini maiga un glāstu pilna, kādu es viņu agrāknepazinu. Es viņai neko nejautāju un arī nestāstīju, ko tiku dzirdējis nometnē. Es viņu ļoti mīlēju un tomērjutu tādu kā vēsumu un neizskaidrojamu atsvešinātību. Maigumam piejaucās skumjas, kas vērta maigumuvēl dziļāku; šķita, it kā mēs atrastos tuvu pēdējai robeai, pārāk tālu, lai vēl kādreiz atgrieztos vai kamtuvotos, bija tikai lidojuma sajūta, nešķirami cieša kopība un — izmisums, jā, tas bija izmisums, mēms,galējs izmisums, kurā ritēja mūsu laimes asaras, neraudātas ēnu asaras, kad sajaušama tikai aiziešana bezcerībām uz atgriešanos.

„Vai mēs nevaram bēgt?” es vēlreiz jautāju, kad Helēne atkal grasījās ieslīdēt atpakaļ caurdzeloņstieplēm.

Viņa neatbildēja, kamēr nebija tikusi otrā pusē.„Es nevaru,” viņa tad čukstēja. „Nevaru. Citām par to būs jāsaņem sods. Atnāc atkal! Atnāc rītvakar

atkal. Tu rītvakar atkal atnāksi?”„Ja pirms tam nebūšu notverts.”Viņa palūkojās manī.„Kas iznācis no mūsu dzīves? Ko mēs esam nodarījuši, ka mūsu dzīve kļuvusi tāda?”Es padevu viņai blūzi un svārkus.„Vai tās ir tavas labākās drēbes?” pajautāju.Viņa pamāja.„Paldies tev, ka tu tās uzģērbi. Es droši ceru, ka rītvakar atkal varēšu būt šeit. Es paslēpšos meā.”„Tev vajadzēs ēst. Vai tev kaut kas ir?”„Kaut kas jau ir. Un meā jau laikam ir ogas. Un sēnes vai rieksti.”„Tu izcietīsi līdz rītvakaram? Tad es tev ko atnesīšu.”„Protams, izcietīšu. Ir jau gandrīz rīts.”„Neēd sēnes. Tu tās nepazīsti. Es atnesīšu diezgan ēdamā.”Viņa uzvilka svārkus. Tie bija plati, gaišzili ar baltām puķēm, viņa apmeta tos sev apkārt un

piestiprināja, it kā sajoztos cīņai.„Es mīlu tevi,” viņa izmisīgi teica. „Es mīlu tevi daudz vairāk, nekā tu jebkad varētu iedomāties.

Neaizmirsti to! Nekad!”

Viņa to teica vai ik reizi, šķiroties no manis. Tas bija laiks, kad bijām kļuvuši par medījumu visiem— kā franču andarmiem, kuri mūs vajāja satracinātā kārtības izjūtā, tā arī gestapoviešiem, kas mēģinājaiespiesties nometnēs, lai gan runāja, ka pēc vienošanās ar Petēna valdību tas esot aizliegts. Nekadnevarēja zināt, kurš tevi notvers, un katra atvadīšanās no rīta vienmēr bija pēdējā.

Helēne atnesa man maizi, augļus, reizēm gabalu desas vai siera. Es neuzdrīkstējos doties lejā uztuvējo pilsētiņu, lai tur dzīvotu. Iekārtojos meā un mitinājos veca, nopostīta klostera krāsmatās, ko atradugabaliņu tālāk. Cauru dienu es tur gulēju vai lasīju, ko Helēne man atnesa, vai arī novēroju ceļu, paslēpieskrūmājā. Helēne atnesa arī jaunas vēstis un baumas: vācieši virzoties tuvāk un tuvāk, nebēdādami parsaviem nolīgumiem.

Tā tomēr bija gandrīz paniska dzīve. Bailes brīdi pa brīdim uzvilnīja rūgtas kā kuņģa sula; tačupieradums dzīvot tikai šim brīdim vienmēr atkal uzvarēja. Laiks pieturējās labs, un debesis naktī bijazvaigņu piebārstītas. Helēne bija pagādājusi telteni, uz kuras mēs gulējām nopostītā klostera ejā,ierakušies sausajās lapās, un klausījāmies nakts trokšņos.

„Kā tas gadās, ka vari tā tikt projām?” reiz pajautāju viņai. „Un tik biei?”„Esmu darbā ieguvusi uzticību un drusku protekcijas,” pēc brīa viņa atbildēja. „Tu jau redzēji — es

reizēm esmu arī ciematā.”„Un tāpēc tu vari man sadabūt ēdamo?”„Es to dabūju kantīnē. Mēs tur drīkstam mazliet iepirkties, ja mums ir nauda un kad tur kas

atrodams.”„Vai nebaidies, ka tevi te varētu kāds ieraudzīt un nodot?”Viņa pasmaidīja.„Baidos tikai par tevi. Ne par sevi. Kas man var notikt? Es jau esmu cietumā.”Nākamajā vakarā viņa neatnāca. Raudu mūris izklīda, es piezagos tuvāk, barakas melnas rēgojās

blāvajā gaismā, es gaidīju, bet viņa neatnāca. Ieklausījos naktī; dzirdēju, kā sievietes staigāja uz atejasbaraku, dzirdēju nopūtas un vaidus, un piepeši ieraudzīju uz ceļa automobiļu aptumšotās ugunis.

Todien es paliku meā. Man nekur nebija miera; kaut kas bija noticis. Kādu brīdi domāju par to, kotiku dzirdējis nometnē, un dīvaini, ka mani tas nomierināja. Lai būtu kā būdams, tikai lai Helēnenesaslimtu, nenomirtu vai netiktu aizvesta. Šīs trīs varbūtības saistījās tik cieši kopā, ka visas nozīmējavienu un to pašu. Un mūsu dzīve bija nonākusi tādā bezizejā, ka svarīgi likās tikai viens: noturēties virs

ūdens, lūkot izrauties no šī virpuļa un piestāt mierīgā ostā. Varbūt tad mēs iespētu atkal visu aizmirst.Bet aizmirst nav iespējams, - Švarcs sacīja. - Un te nelīdz ne mīlestība, ne līdzjūtība, ne labestība,

ne maigums. Es to zināju, un tāpēc man bija vienalga, es gulēju meā un blenzu mirušajās, lidojošās,raibajās lapās, kas raisījās no zariem, un domāju tikai vienu: ļauj viņai dzīvot! Ļauj viņai dzīvot, dievs,un es viņai nekad neko nejautāšu. Cilvēka dzīvība ir daudz kas vairāk nekā sareģījumi, kuros tā sapinas,ļauj viņai dzīvot, un, ja tam jānotiek bez manis, tad lai viņa dzīvo bez manis, tikai ļauj viņai dzīvot!

Helēne neatnāca arī nākamajā naktī. Toties vakarā es redzēju atkal divus automobiļus. Tie braucaaugšup pa ceļu uz nometni. Apmetu lielu līkumu apkārt un, piezadzies klāt, ieraudzīju uniformas. Nevarējusaskatīt, vai tās ir SS vai armijas formas, bet tiem vajadzēja būt vāciešiem. Pavadīju drausmīgu nakti.Mašīnas ieradās ap deviņiem un aizbrauca tikai pēc pulksten vieniem. To ierašanās naktī lika gandrīzdroši domāt, ka tie ir gestapovieši. Kad viņi brauca prom, nevarēju saskatīt, vai kāds no nometnes tikapaņemts līdzi. Es maldījos — maldījos vārda tiešā nozīmē — pa ceļu un ap nometni līdz rītam. Tadgribēju vēlreiz mēģināt iekļūt nometnē kā montieris, bet ieraudzīju, ka sargposteņi divkāršoti un klātpiesēdināts kāds privātais ar sarakstiem.

Likās, dienai nebūs gala. Kad simto reizi klīņāju gar dzeloņstieplēm, pēkšņi ieraudzīju soļusdivdesmit no oga manā pusē avīzē ietītu vīstokli. Tajā bija gabals maizes, divi āboli un zīmīte bezparaksta: „Šovakar.” Helēne to droši vien bija pārsviedusi pāri, kad manis te nebija. Es ēdu maizi, ceļosnometies, tik nespēcīgs pēkšņi jutos. Tad devos uz savu paslēptuvi un aizmigu.

Pamodos pēcpusdienā. Bija ļoti skaidra diena, visur pludoja zeltaina gaisma kā vīns. Lapas ik naktikrāsojās arvien spilgtākas. Siltā pēcpusdienas saule iespīdēja manā melaucē, un skābari un viena liepastāvēja tik dzeltaini un sarkani, it kā neredzams gleznotājs, kamēr es gulēju, tos pārvērtis lāpās, kaspilnīgā klusumā nekustīgi staroja. Ne lapiņa neietrīsējās.

Lūdzu, nekļūstiet nepacietīgs, — Švarcs pārtrauca savu stāstu, — ja pievēršos šķietaminevajadzīgiem dabas tēlojumiem. Daba mums bija visā šai laikā tikpat nozīmīga kā dzīvniekiem. Dabamūs nekad neatraidīja. Viņai nevajadzēja pases un āriešu apliecības. Viņa deva un ņēma, būdamabezpersoniska un dziedinoša kā zāles.

Šajā pēcpusdienā es ilgi neizkustējos no vietas; baidījos, ka varu pārplūst kā trauks, kas pilns līdzmalām. Tad pilnīgā klusumā, kad nebija ne vēja pūsmiņas, es pēkšņi redzēju simtiem lapu lidināmieszemē, kā paklausot noslēpumainai pavēlei. Tās mierīgi slīdēja dzidrajā gaisā, un daas uzkrita man. Šaimirklī es atskārtu nāves piešķirto brīvību un tās bezgalīgo mierinājumu. Neko nedomādams, izjutu, ka mandota ēlastība pašam izbeigt savu dzīvi, ja Helēne mirtu, ka man nevajag palikt vienam un ka šī ēlastība iratlīdzība, kas cilvēkam dota par mīlas pārpilnību, ko viņš spēj dāvāt un kas sniedzas pāri citai radībainoliktajam mēram; es to atskārtu nedomādams un kādā dziļākā viedumā vairs neizjutu nepieciešamībumirt.

Helēne nestāvēja raudu mūra rindā. Viņa atnāca tikai tad, kad citas bija prom. Viņa bija uzģērbusiīsas bikses un blūzi un sniedza man caur stieplēm vīstokli un vīna pudeli. Neierastajā apģērbā viņa šķitaļoti jauna.

„Korķis ir atvilkts,” viņa sacīja. „Te ir arī dzeramais kauss.”Viņa viegli ieslīdēja starp dzeloņstieplēm.„Tu būsi tīri vai nomiris badā. Es kantīnē dabūju kaut ko tādu, kas nebija redzēts kopš Parīzes

laikiem.”„Odekolons,” es uzminēju. Viņa spirgti smaroja pēc tā spirgtajā naktī.Viņa sapurināja galvu. Es redzēju, ka viņas mati apgriezti; tie bija īsāki nekā agrāk.„Kas noticis?” pēkšņi pikti pavaicāju. „Es domāju, ka tevi aizveduši vai arī tu biji uz miršanu, bet tu

atkal ierodies, kā nākdama no kosmētikas salona. Tu iztaisīji arī manikīru?”„To es izdarīju pati.” Viņa smiedamās pacēla plaukstas. „Dzeram vīnu!”„Kas noticis? Pie jums bija gestapo?”

„Nē. Kāda militāra komisija. Taču klāt bija divi gestapo ierēdņi.”„Vai viņi kādu aizveda līdzi?”„Nē. Ielej man.”Redzēju, ka viņa bija stipri satraukta. Rokas bija tik karstas un āda tik sausa, ka likās, tā sprēgās.„Viņi bija te,” Helēne teica. „Ieradās nometnē, lai sastādītu nacistu sarakstu. Tos sūtīs atpakaļ uz

Vāciju.”„Vai jums tādu ir daudz?”„Pietiekami. Mēs neticējām, ka būs tik daudz. Daas nekad nebija atzinušās. Pie tam viena bija tāda,

kuru es pazinu, — viņa pēkšņi iznāca priekšā un paziņoja, ka piederot pie nacionālsociālistu partijas, kaesot sagādājusi vērtīgas ziņas un gribot tikt atpakaļ uz dzimteni, te ar viņu šausmīgi apgājušies, tāpēc laiviņu tūliņ ņemot līdzi. Es viņu labi pazinu. Pārāk labi. Viņa zina...”

Helēne aši iztukšoja kausu un atdeva man.„Ko viņa zina?” pajautāju.„Es nevaru to vairs skaidri pateikt. Tik daudzas naktis mēs runājām un runājām. Viņa zina, kas es

esmu...”Viņa pacēla galvu. „Es nekad nebraukšu atpakaļ, nekad! Es nonāvēšos, ja viņi gribēs mani aizvest.”„Tu nenonāvēsies, un viņi tevi nevedīs prom. Kādēļ gan? Georgs ir diezin kur; viņš visu nekad

neuzzinās. Un kālab tai sievietei tas būtu jāizpau? Ko tas viņai dos?”„Apsoli, ka neļausi mani aizvest atpakaļ.”„Es tev to apsolu,” atbildēju.Viņa bija pārāk satraukta, lai es spētu atbildēt ko citu, — savā bezspēcībā apsolīju viņai visspēcību.„Es mīlu tevi,” viņa sacīja aizsmakušā, uzbudinātā balsī. „Es mīlu tevi, un, lai notiktu kas notikdams,

tev vienmēr vajag tam ticēt!”„Es ticu tam,” atbildēju, gan ticēdams, gan neticēdams.Viņa nogurusi atslīga zviļus.„Bēgsim,” es teicu. „Jau šonakt.”„Uz kurieni? Vai tev ir pase?”„Jā. Kāds cilvēks, kurš strādāja kancelejā, kur glabājas internēto dokumenti, to man iedeva. Kur ir

tavējā?”Helēne neatbildēja. Viņa uz brīdi nodūra acis.„Te ir kāda ebreju ģimene,” tad viņa teica. „Vīrs, sieva un bērns. Ieradušies pirms daām dienām.

Bērns ir slims. Arī viņi iznāca priekšā. Gribot atpakaļ uz Vāciju. Kapteinis pajautāja, vai viņi neesotebreji. Viņi esot vācieši, vīrs apgalvoja. Gribot atpakaļ. Kapteinis grasījās viņiem ko sacīt, bet abigestapovieši stāvēja klāt.”

„Jūs tiešām gribat atgriezties?” viņš vēlreiz pārvaicāja.„Pierakstiet viņus, kaptein,” smiedamies teica viens no gestapoviešiem. „Ja viņi tā noilgojušies pēc

dzimtenes, darīsim viņiem to patikšanu.”Viņus pierakstīja. Ar viņiem nav iespējams runāt. Viņi saka, tālāk vairs nejaudājot izturēt. Bērns

smagi slims. Arī citus ebrejus te tāpat aizvedīšot; tāpēc labāk pieteikties tūlīt. Mēs visi te sēot lamatās.Labāk doties prom brīvprātīgi. Viņi ir kā kurli ēzeļi. Tev jāparunā ar viņiem.”

„Man? Ko es varu viņiem teikt?”„Tu esi tur bijis. Tu biji Vācijā nometnē. Tu aizgāji atpakaļ. Un atkal aizbēgi.”„Kur lai viņiem to pastāstu?”„Te. Es atvedīšu to cilvēku. Es zinu, kur viņš ir. Tūlīt. Es viņam jau teicu. Viņu var vēl glābt.”

Pēc ceturtdaļstundas viņa atveda izdēdējušu vīriņu, kurš atteicās līst caur dzeloņstieplēm. Viņšstāvēja nometnes pusē, es otrā pusē, un viņš klausījās manī. Brīdi vēlāk atnāca sieva. Viņa bija pavisam

bāla un nerunāja ne vārda. Tie abi kopā ar bērnu noķerti pirms dienām desmit. Viņi bijuši izšķirti unievietoti daādās nometnēs, tad izbēguši, un vīrs brīnumainā kārtā atkal atradis sievu. Visur — uz ceļmalasakmeņiem un māju stūriem viņi atstājuši savu vārdu uzrakstus.

Švarcs pavērās manī.Jūs zināt, kas ir Via Dolorosa?Kurš to nezina! Šis ceļš sniedzas no Beļģijas līdz pat Pirenejiem...Via Dolorosa radās kara sākumā. Pēc vācu karaspēka iebrukuma Beļģijā un Mainolīnijas

pārraušanas sākās lielā bēgšana — vispirms automašīnās, piekrautās ar mājsaimniecības priekšmetiem ungultām, tad visāda veida braucamos līdzekļos, ar velosipēdiem, zirgu pajūgiem, ar rokas ratiņiem, arbērnu ratiņiem; un bezgalīgas kājnieku virtenes plūda uz dienvidiem, pikējošo bumbvedēju vajātas, cauriFrancijai vasaras vidū.

Tad arī iesākās emigrantu bēgšana uz dienvidiem. Tolaik radās ceļa avīzes. Uz mūra ogiem, uzciematu mājām, uz ceļu krustiem vārdus un palīgāsaucienus uzrakstīja cilvēki, kuri cits citu meklēja,uzrakstīja ar krītu, ar ogli, ar krāsu. Emigrantiem, kas bēguļoja jau gadiem ilgi un slēpās no policijas, vēlturklāt bija virkne atbalsta punktu, kas sniedzās no Nicas līdz Neapolei un no Parīzes līdz Cīrihei. Turdzīvoja ļaudis, kas padeva tālāk bēgļiem ziņas, apmainījās adresēm, deva padomus, pie viņiem arī varējapāris naktis atrast pajumti. Ar viņu palīdzību vīrs, par kuru stāstīja Švarcs, bija atradis atkal savu sievuun bērnu; citādi tas būtu bijis grūtāk nekā sameklēt parunā daudzināto adatu siena kaudzē.

„Ja mēs te paliksim, mūs atkal izšķirs,” tas cilvēks man paskaidroja. „Šī ir sieviešu nometne. Mūsievietoja te kopā, bet tikai uz pāris dienām. Man jau pateica, ka es tikšot nosūtīts citur, uz kādu vīriešunometni. Mēs to vairs nespētu izturēt.”

Viņš visu bija apsvēris, tā būšot labāk. Aizbēgt viņi nevarot, esot jau mēģinājuši. Toreiz viņi gandrīznomiruši badā. Tagad bērns slims, sieva pārgurusi — un pašam viņam vairs neesot spēka. Labāk tadpieteikties brīvprātīgi; mēs citi arī esot tikai kā lopi kautuves pagalmā. Mūs aizvedīšot pēc vajadzības,kad ienākšot prātā.

„Kādēļ mums neļāva aiziet, kad vēl bija laiks?” viņš beigās noteica, lēnīgs, kārns vīriņš šauru sejuun mazām, tumšām ūsiņām.

Neviens uz to nebūtu varējis dot atbildi. Lai gan mēs nevienam nebijām vajadzīgi, mums neļāva arīaiziet — nācijas sabrukuma laikā tas bija sīks paradokss, kuram veltīja maz uzmanības tie, kas būtuvarējuši ko grozīt.

Nākamās dienas pievakarē augšā pa ceļu brauca divas kravas mašīnas. Tanī pašā brīdi es redzēju,kā atdzīvojās dzeloņstieples. Kāds ducis sieviešu palīdzēja cita citai izlīst cauri. Viņas nozuda meā. Espaliku savā slēptuvē, līdz pamanīju Helēni.

„Mūs brīdināja no prefektūras,” viņa sacīja. „Vācieši ir te, lai aizvestu tās, kas grib atgriezties. Navzināms, kas vēl var notikt; tādēļ mums atļāva paslēpties meā, kamēr viņi aizbrauc.”

Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu dienas laikā, ja neskaita to mirkli uz ceļa. Slaidās kājas un sejuklāja iedegums; taču viņa izskatījās ļoti sīka. Acis kļuvušas pārāk lielas un spoas un seja pavisam šaura.

„Tu man atdod savu ēdienu un pati badojies,” es teicu.„Man ir ko ēst diezgan,” viņa attrauca. „Par to tiek gādāts. Paskat,” viņa iebāza roku kabatā, „te ir

pat gabals šokolādes. Vakar mēs varējām pirkt kārbas ar Pate de fois gras un sardīnes. Toties nebijamaizes.”

„Vai tas cilvēks, ar kuru es runāju, tomēr brauks prom?” pajautāju.„Jā...”Helēnes seja pēkšņi noraustījās. „Es nekad neatgriezīšos,” viņa teica. „Nekad! Tu man apsolīji! Es

negribu, ka viņi mani noķer!”„Viņi tevi nenoķers.”Pēc stundas mašīnas atkal aizbrauca. Sievietes dziedāja. Vējā šurp atskanēja „Deutschland,

Deutschland über alles”.Šajā naktī iedevu Helēnei daļu indes, ko biju dabūjis Levernē nometnē.Dienu vēlāk viņa tika uzzinājusi, ka Georgs izdibinājis, kur viņa atrodas.„Kas tev to teica?” es jautāju.„Kāds, kurš zina.”„Kurš?”„Nometnes ārsts.”„No kā viņš to zina?”„No komandantūras. Tur esot pieprasītas ziņas.”„Vai ārsts neteica, ko tev vajag darīt?”„Viņš var mani pāris dienu paslēpt slimnieku barakā. Ne ilgāk.”„Tad tev jāpazūd no nometnes. Kas vakar brīdināja, lai apdraudētās paslēpjas meā?”„Prefekts.”„Labi,” es sacīju. „Pacenties dabūt savu pasi un atbrīvošanas zīmi. Varbūt ārsts tev var palīdzēt. Ja

ne, tad bēgsim. Savāc nepieciešamās lietas. Nesaki nevienam neko. Nevienam! Es lūkošu runāt arprefektu. Viņš, rādās, ir cilvēks.”

„Nedari to! Esi uzmanīgs! Dieva dēļ, esi uzmanīgs!”Es cik iespējams iztīrīju savus montiera dungriņus un atstāju no rīta meu. Bija jārēķinās ar to, ka

varu ieskriet vācu patruļu vai franču andarmu nagos; tagad uz to bija vienmēr jābūt gatavam.Man izdevās tikt pie prefekta. Es apvedu ap stūri andarmu un rakstvedi, uzdodamies par vācu

tehniķi, kam jāievāc ziņas par elektriskā vada ierīkošanu militāros nolūkos. Ja kaut ko negaidītu izdara,reizēm izdodas tikt cauri, to es biju iemācījies. Kā bēgli andarms mani uzreiz būtu saņēmis ciet. Šīs sugasļaudis vislabāk reaģē uz bļāvieniem.

Prefektam es pateicu patiesību. Sākumā viņš mani gribēja izmest ārā. Tad viņu uzjautrināja mananekaunība. Viņš iedeva man cigareti un teica, lai es lasoties pie velna, viņš neko nebūšot ne redzējis, nedzirdējis. Desmit minūtes vēlāk viņš atrunājās, ka nekādi nevarot līdzēt, vāciešiem acīmredzot esotsaraksti un viņam būšot jāatbild, ja kāda trūkšot. Viņš negribot nobeigties vācu koncentrācijas nometnē.

„Prefekta kungs,” es sacīju, „zinu, ka jūs esat aizstāvējis gūstekņus. Zinu arī, ka esat spiests ievērotpats savas pavēles. Bet mēs abi tāpat zinām, ka Francija pārdzīvo sakāves haosu un šodienas pavēles varpārvērsties rītdienas kaunā; ja sajukums izvērstos bezjēdzīgā cietsirdībā, tad vēlāk to būtu grūti attaisnot.Kālab jums pret savu paša gribu jātur dzeloņdrāšu sprostā nevainīgi cilvēki krematorijām unspīdzināšanas nometnēm? Var būt, ka tanī laikā, kad Francija vēl aizstāvējās, bija kaut kāds pamatsieslodzīt ārzemniekus internēto nometnē, vienalga, vai viņi par vai pret uzbrucējiem. Bet karš sen ir galā;pirms daām dienām uzvarētāji savus piekritējus aizgādājuši atpakaļ. Tie, kurus jūs tagad vēl turatnometnē, ir upuri, kas beidzas vai nost aiz bailēm, ka viņus aizvedīs nonāvēt. Man vajadzētu lūgt parvisiem šiem upuriem — es lūdzu tikai par vienu no tiem. Ja jūs baida saraksti, tad atzīmējiet manu sievukā aizbēgušu, manis dēļ, kā mirušu, kā pašnāvnieci, ja gribat, — tad jums nebūs nekādas atbildības!”

Viņš manī ilgi noraudzījās.„Atnāciet rītā vēlreiz,” beidzot viņš teica.Es paliku stāvot.„Nezinu, kādās rokās būšu rīt,” atbildēju. „Izdariet to šodien.”„Pienāciet pēc divām stundām.”„Gaidīšu pie jūsu durvīm,” sacīju. „Tā ir visdrošākā vieta, kādu es zinu.”Viņš pēkšņi pasmaidīja.„Quelle affaire d'amour,” viņš noteica. „Jūs esat precējies, un jums jādzīvo tā, it kā būtu

neprecējies. Parasti notiek otrādi.”Es uzelpoju. Pēc stundas viņš mani iesauca iekšā.

„Es sazvanījos ar nometnes vadību,” viņš sacīja. „Tas tiesa, par jūsu sievu ir apvaicājušies. Mēssekosim jūsu padomam un ļausim viņai nomirt. Tad jums būs miers. Arī mums.”

Es pamāju ar galvu. Pēkšņi man uznāca dīvainas, saltas bailes, tāda kā māņticība — likteni nevajagizaicināt. Bet vai es pats sen nebiju miris un nedzīvoju ar miruša cilvēka dokumentiem?

„Līdz rītam viss būs nokārtots,” prefekts piebilda.„Izdariet to šodien,” es neatlaidos. „Reiz es divus gadus nosēdēju nometnē, tāpēc ka tiku bēdzis

vienu dienu par vēlu.”Pēkšņi sajutos pagalam pārguris. Viņš laikam to redzēja. Es biju tuvu ģībonim. Viņš lika atnest

konjaku.„Kafiju,” izdvesu un atkritu uz krēsla. Istaba griezās violetās un pelēkās ēnās. Es nedrīkstu zaudēt

samaņu, domāju, kad ausīs iesāka šalkt. Helēne ir brīva, mums jātiek prom no šejienes!Šai šalkoņā un plandoņā iejaucās kāda seja un balss, kas kaut ko kliedza, sākumā neskaidri, tad skaļi.

Lūkoju tajā ieklausīties un tad sadzirdēju vārdus:„Vai jūs domājat, ka tas man kāds joks, merde alors? Kas, pie velna, tas viss te ir? Es neesmu

nekāds cietumsargs, esmu godīgs cilvēks, lai nelabais parauj visus, itin visu... lai viņi visi iet — visi!”Balss atkal pazuda, un es nezinu, vai tiešām kāds kliedza jeb vai tik skaļa tā skanēja vienīgi manās

ausīs. Atnesa kafiju, es izgrīļojos laukā un sakņupu uz sola. Tad kāds iznāca un pateica, lai vēl īsu brīdipagaidot.

Es tā vai tā nebūtu gājis prom.Beidzot iznāca prefekts un pavēstīja, ka viss kārtībā. Likās, mana vājuma lēkme bija līdzējusi tikpat

daudz kā viss, ko es sarunāju.„Vai jūtaties labāk?” ierēdnis pavaicāja. „Jums nevajag tā baidīties no manis. Esmu tikai nelielas

Francijas provinces prefekts.”„Tas ir vairāk nekā pats dievs,” es laimīgs atteicu. „Dievs man iedevis tikai vienu ļoti vispārēju

uzturēšanās atļauju uz zemes, ar kuru es neko nevaru iesākt. Man vajadzīga uzturēšanās atļauja tieši šimrajonam, un neviens cits to nevar man izdot kā vienīgi jūs, prefekta kungs.”

Viņš pasmējās.„Bet, ja jūs meklēs, šeit jūs visvairāk būsiet apdraudēts.”„Ja tikšu meklēts, Marseļā man draudēs vairāk briesmu nekā te. Pilnīgi droši mani meklēs tur, nevis

te. Dodiet mums atļauju uz vienu nedēļu. Šai laikā mēs varēsim uzsākt gājienu pār Sarkano jūru.”„Pār Sarkano jūru?”„Tas bēgļiem tāds teiciens. Mēs dzīvojam kā jūdi, kad viņi bēga no Ēģiptes. Aizmugurē mums vācu

armija un, gestapo, abās pusēs — franču un spāņu policijas jūra, bet priekšā Apsolītā zeme Portugāle arLisabonas ostu, no kurienes ved ceļš uz vēl drošāk apsolītu zemi Ameriku.”

„Vai jums ir amerikāņu vīza?”„Mēs to dabūsim.”„Jūs, liekas, ticat brīnumam.”„Man nav citas izvēles. Un vai tad šodien nav tāds noticis?”Švarcs pasmaidīja.— Tas ir apbrīnojami, cik labi cilvēks visu apsver nelaimē. Es skaidri zināju, kāpēc sacīju pēdējo

teikumu un kāpēc pieglaimojos prefektam, salīdzinādams viņu ar dievu. Man vajadzēja dabūt uzturēšanāsatļauju, kaut īslaicīgu. Kad esi pilnīgi atkarīgs no otra cilvēka, tad pārvērties psihologā, kurš smalkiizsver visas detaļas, pat ja no piepūles tik tikko vēl spēj vilkt elpu, un varbūt tieši tāpēc. Šiem momentiemnav nekāda sakara vienam ar otru, abi darbojas atsevišķi, viens otru neietekmējot: bailes ir īstas, sāpes irīstas un arī aprēķins. Bet visam kopā viens mērķis: glābiņš.

Švarcs bija jūtami nomierinājies.— Es drīz būšu galā, — viņš sacīja. — Mēs tiešām dabūjām uzturēšanās atļauju vienai nedēļai.

Stāvēju pie nometnes vārtiem, lai Helēni aizvestu. Bija vēla pēcpusdiena. Smidzināja smalks lietus. Viņaatnāca kopā ar ārstu. Brīdi redzēju viņus sarunājamies, pirms viņa mani pamanīja. Viņa runāja irgti, unviņas seja bija moāka nekā parasti; man likās, it kā es no ielas ielūkotos istabā, nevienam to nenojaušot.Tad viņa ieraudzīja mani.

„Jūsu sieva ir ļoti slima,” ārsts man sacīja.„Tas taisnība,” Helēne smiedamās attrauca. „Mani sūta uz slimnīcu, lai es tur nomirtu. Tieši kā

norunāts.”„Šis nav nekāds joks!” ārsts skarbi noteica. „Jūsu sievai patiešām nepieciešama slimnīca.”„Kāpēc tad viņa jau sen tur neatrodas?” es pajautāju.„Kam tas vajadzīgs?” Helēne iebilda. „Es neesmu slima un netaisos iet slimnīcā.”„Vai jūs varat viņu ievietot slimnīcā tā, lai viņa tur būtu drošībā?” jautāju ārstam.„Nē,” viņš, brīdi padomājis, atbildēja.Helēne atkal iesmējās. „Protams, nē. Kāda dumja saruna. Adieu, Jean.”Viņa izgāja ārā pa ceļu. Gribēju ārstam pajautāt, kas viņai kait, bet nepaguvu. Viņš cieši ielūkojās

manī, tad aši apgriezās un devās atpakaļ uz nometni. Es sekoju Helēnei.„Vai pase tev ir?” noprasīju.Viņa pamāja ar galvu.„Dod man savu somu,” sacīju.„Tanī iekšā nekā daudz nav.”„Tomēr dod man.”„Man vēl ir tas vakartērps, ko tu man Parīzē nopirki.”Mēs gājām pa ceļu lejup.„Tu esi nevesela?” ievaicājos.„Ja tiešām būtu nevesela, es nevarētu paiet. Man būtu drudzis. Es neesmu nevesela. Viņš melo.

Gribēja tikai, lai palieku. Paraugies manī. Vai izskatos slima?”Viņa apstājās.„Jā,” es sacīju.„Nebēdājies!” viņa iesaucās.„Es nebēdājos.”Tagad es zināju, ka viņa nav vesela; un zināju, ka nekad man neatzīsies.„Vai tev tas līdzētu, ja tu atrastos slimnīcā?”„Nē!” viņa atteica. „Ne druskas ne! Vari man ticēt. Ja es nebūtu vesela un hospitālis man varētu

palīdzēt, es nekavējoties mēģinātu tur iekļūt. Tici man!”„Es ticu tev.”Ko citu es varēju darīt? Pēkšņi jutos drausmīgi mazdūšīgs.„Varbūt tu būtu labāk palikusi nometnē?” beidzot noteicu.„Es nonāvētos, ja tu nebūtu ieradies.”Mēs gājām tālāk. Lietus pieņēmās. Kā pelēks smalcinsmalku pilienu plīvurs vēdīja ap mums.„Centīsimies drīzāk tikt Marseļā,” sacīju. „Un no turienes uz Lisabonu un tad uz Ameriku.”Tur ir labi ārsti, es domāju. Un slimnīcas, kurās neapcietina. Es varbūt drīkstēšu arī strādāt.„Mēs aizmirsīsim Eiropu kā ļaunu sapni,” sacīju.Helēne neatbildēja.

15 - Odiseja iesākās, — Švarcs sacīja. — Ceļojums cauri tuksnesim. Gājiens pār Sarkano jūru. To visu

jūs droši vien zināt?

Pamāju ar galvu.Bordo. Robepāreju iztaustīšana. Pireneji. Lēna virzīšanās uz Marseļu. Vienaldzīgo siru iekarošana

un bēgšana no barbariem. Pastarpām satracinātās birokrātijas ārdīšanās. Nekādas uzturēšanās atļaujas —bet arī nekādas izceļošanas atļaujas. Un, kad beidzot atļaujas dabūtas, tostarp Spānijas tranzītvīza jaunoilgusi, to savukārt varēja dabūt tikai tad, ja tev bija ieceļošanas vīza uz Portugāli, un tā biei vēl atkarīgano kāda cita papīra; un viss atkal bija jāsāk no gala — gaidīšana pie konsulātiem, šiem debess un ellespriekšposteņiem! Ārprāta circulus vitiosus!

Vispirms mēs nonācām rāmā vilnī, — Švarcs stāstīja. — Vakarā Helēne sabruka. Es biju sameklējisistabu kādā nomaļā viesnīcā. Mēs pirmoreiz atkal atradāmies legālā stāvoklī; pēc daudziem mēnešiemmums pirmoreiz atkal piederēja sava istaba — un viņai uznāca histēriskas raudas. Vēlāk klusēdamisēdējām viesnīcas mazajā dārzā. Jau bija krietni dzestrs, tomēr vēl negribējās iet gulēt. Mēs dzērām vīnuun skatījāmies uz ceļu, kas veda uz nometni un bija saredzams no dārza. Dziļas pateicības jūtas gandrīzsāpīgi bija pārņēmušas manu būtību. Tās noslāpēja visu šajā vakarā, pat bailes, ka Helēne varētu būtslima. Pēc asaru lēkmes viņa izskatījās atraisīta un ļoti mierīga kā daba pēc lietus, tik skaista, kādas mēdzbūt sejas uz senām kamejām. Jūs to sapratīsiet, — Švarcs piebilda. — Mūsu toreizējā dzīvē slimībai irpavisam citāda jēga nekā parasti. Slimība mums nozīmēja, ka nespējam vairs nekur aizbēgt.

Es zinu, — ar rūgtumu atbildēju.Otrā vakarā mēs redzējām augšup uz nometni braucam mašīnu ar nomaskētiem starmešiem. Helēne

kļuva nemierīga. Cauru dienu gandrīz nebijām izgājuši no mūsu istabas. Atkal sava gulta un sava telpa —tas bija tāds pārdzīvojums, ka to nevarēja vien pietiekami izbaudīt. Mēs izjutām, cik piekusuši unpārguruši bijām, un es labprāt nedēļām ilgi nebūtu kustējies ārā no viesnīcas. Bet Helēne pēkšņi sadomājadoties prom. Viņa negribēja vairs redzēt ceļu uz nometni. Baidījās, ka gestapo varētu viņai atkal sekot.

Mēs iesaiņojām savu niecīgo iedzīvi. Bija tomēr prātīgi — doties tālāk, kamēr mums vēl derējauzturēšanās atļauja šajā rajonā; ja mūs notvertu kur citur, tad ļaunākajā gadījumā, mūsuprāt, atsūtītuatpakaļ uz šejieni, nevis tūlīt arestētu.

Es gribēju doties uz Bordo; taču ceļā dzirdējām, ka sen jau par vēlu. Kādu gabalu mūs pavedadivvietīgā sitroena īpašnieks; tas ieteica apmesties kaut kur citur. Netāl no viņa galamērķa esot tādaneliela pils; viņš zinot, ka tā stāvot tukša, varbūt mēs tur varētu pārlaist nakti.

Mums nebija gandrīz nekādas izvēles. Pievakarē vedējs mūs izsēdināja. Mūsu priekšā pelēcīgākrēslā stāvēja pils, īstenībā drīzāk lauku māja tumšiem logiem bez aizkariem. Es uzgāju pa kāpnēm unparaustīju durvis. Tās bija vaļā, un pēdas liecināja, ka atlauztas ar varu. Mani soļi atbalsojās krēslainajāhallē. Es pasaucu, un par atbildi atskanēja aizlauzta atbalss. Telpas bija pilnīgi tukšas. Viss, kaspaņemams, bija paņemts līdzi. Toties palikušas astoņpadsmitā gadsimta telpas, paneļiem apšūtas sienas,dio izmēru logi, griesti un graciozās kāpnes.

Mēs lēnām izgājām viscauri. Neviens neatbildēja uz mūsu saucieniem. Es meklēju elektriskosslēdus. Tādu nebija. Mazajā pilī vēl trūka elektriskā apgaismojuma; viss bija palicis tā, kā uzcelts.Neliela ēdamistaba — baltā ar zeltu, guļamistaba zaļā ar zeltu. Nekādu mēbeļu; īpašnieki, bēgot projām,droši vien tās izvākuši.

Mansardā mēs beidzot atradām lādi. Tajā bija pāris masku, raibi, lēti kostīmi, kas lietoti kādossvētkos, un pāris paciņu sveču. Taču labākais atradums bija dzelzs gulta ar matraci. Tālāk meklējot,atradām virtuvē mazliet maizes, pāris sardīņu kārbu, ķiploku saišķi, pusiztukšotu medus glāzi, pagrabādaas mārciņas kartupeļu, pāris pudeļu vīna un malkas strēķi. Tā bija pasaku zeme!

Gandrīz visās telpās atradās kamīni. Istabā, kas laikam bijusi guļamistaba, mēs aizklājām logu armasku kostīmiem. Es vēlreiz apgāju ap māju un atradu sakņu dobes un augļu dārzu. Āboli un bumbieri vēlkarājās kokos. Savācu tos un ienesu iekšā.

Kad kļuva tik tumšs, ka dūmus vairs nevarēja pamanīt, mēs aizkūrām kamīnā uguni un iesākāmazaidu. Tā bija spokaina, burvestības pilna noskaņa. Uguns atspīdums plaiksnīja pār krāšņajiem ciļņiem,

un mūsu ēnas līgojās tostarp kā gari no kādas laimīgas pasaules.Kļuva silts, un Helēne apmainīja drēbes, lai izāvētu samirkušās. Viņa sameklēja Parīzes vakartērpu

un uzvilka to. Es attaisīju vīna pudeli. Mums nebija glāu, un mēs dzērām no pudeles. Vēlāk Helēne vēlreizpārģērbās. Viņa izņēma no lādes domino tērpu un sejas masku; tā pārģērbusies, viņa skraidīja pa tumšokāpņu telpu. Viņa sauca te no augšas, te no apakšas un šaudījās apkārt, balss atskanēja no visurienes, unes viņu vairs nevarēju saskatīt, dzirdēju tikai viņas soļus; pēkšņi viņa stāvēja aiz manis tumsā, un essajutu viņas elpu sev pakausī.

„Es domāju, ka esmu tevi pazaudējis,” teicu, turēdams viņu cieši apskautu.„Tu mani nekad nepazaudēsi,” viņa čukstēja zem šaurās maskas. „Un zini, kādēļ ne? Tādēļ, ka tu

mani nekad negribi paturēt tik cieši kā zemnieks savu tīrumu. Turpretī visideālākais vīrs kļūst garlaicīgs.”„Es noteikti neesmu nekāds ideālais vīrs,” pārsteigts sacīju.Mēs stāvējām kāpņu laukumiņā. Pa mazliet pavērtajām guļamistabas durvīm no šaudīgās

kamīngaismas krita svītra uz margu bronzas ornamentiem un Helēnes pleciem un mutes.„Tu nemaz, nezini, kas tu esi,” viņa pačukstēja, vērdamās manī zibīgām acīm, kuras zem maskas šķita

bez baltumiem, stingas un spoas kā čūskai. „Ja tu tikai zinātu, cik noēlojami ir visi šie donuāni! Kāpanēsātas drēbes. Bet tu — tu esi pati sirds.”

Varbūt tie bija kostīmi, kuri lika mums tik viegli izrunāt šādus vārdus. Es, tāpat kā viņa, biju uzvilcisdomino kostīmu mazliet pret savu gribu, bet arī manas drēbes vēl bija lietū samirkušas un āvējās piekamīna. Neparastie tērpi spokainajā belle époque vidē pārvērta mūs un atdarīja mūsu lūpas citādiemvārdiem nekā parasti. Uzticība un neuzticība zaudēja savu mietpilsonisko smagmi un vienpusību; vienavarēja kļūt ari par otru, ne vairs tikai viena vai otra, bet daudzas nianses un pārejas, un parastie vārdizaudēja savu agrāko nozīmi.

„Mēs esam mirušie,” Helēne čukstēja. „Abi. Mums vairs nav nekādu likumu. Tu esi miris, tev irmiruša cilvēka pase, un es šodien esmu slimnīcā nomirusi. Paraugies uz mūsu tērpiem! Kā raibi unzeltaini sikspārņi mēs šaudāmies apkārt mirušā gadsimtā. To sauc par skaisto gadsimtu, un tāds arī tasbija ar saviem menuetiem, grāciju un rokoko baldahīniem — bet tā beigās stāvēja giljotīna, kā viņa allavisvisur stāv, pēc ikvieniem svētkiem dzestrā rītā, ziboša un nepielūdzama. Kur stāvēs mūsējā, mīļais?”

„Mitējies, Helēn,” es sacīju.„Tā nekur nestāvēs,” Helēne čukstēja. „Kur ir nomirušiem giljotīna? Tā mūs vairs nevar sacirst,

gaismu nevar sacirst un ēnas nevar, bet vai tad negribēja pārraut mūsu rokas atkal un atkal? Turi mani te— šajā zeltainās tumsas burvestībā, un varbūt mūsos kaut kas paliks no šā mirkļa un apgaismos mūsupēdējās elpas bēdīgo stundu.”

„Nerunā tā, Helēn,” es teicu, sajuzdams vieglus šermuļus.„Atceries vienmēr mani tādu kā tagad,” viņa čukstēja, manī neklausīdamās. „Kurš zina, kas ar mums

vēl būs...”„Mēs dosimies uz Ameriku, un arī karš reiz beigsies,” sacīju.„Es nesūrojos,” viņa attrauca cieši pie mana vaiga. „Kā lai mēs sūrotos? Kas citādi būtu no mums

iznācis? Ikdienišķs, garlaicīgs pāris, kurš Osnabrikā aizvadītu ikdienišķu, garlaicīgu dzīvīti arikdienišķiem pārdzīvojumiem un vienu atvaļinājuma ceļojumu gadā...”

Man uznāca smiekli.„Arī tā var to uztvert.”Viņa bija ļoti jautra šajā vakarā un svinēja to kā svētkus. Ar sveci rokā, zeltainās mājas kurpītēs,

kuras tika Parīzē nopirkusi un saglabājusi cauri visām nedienām, viņa noskrēja pagrabā un uznesa vēlpudeli vīna. Es stāvēju trepju galā un redzēju viņu kāpjam augšup caur tumsu, man pievērsto, apgaismotoseju, ko apņēma daudzās ēnas.

Es biju laimīgs, ja par laimi var nosaukt spoguli, kas atstaro mīļoto seju, skaidru un daiļu, iznirušuno visām ēnām.

Uguns lēnām izdzisa. Viņa aizmiga zem pārsegtajiem raibajiem tērpiem. Tā bija savāda nakts. Vēlākes dzirdēju lidmašīnu dārdoņu, no kuras rokoko spoguļi klusi šķindēja.

Četras dienas mēs palikām divatā. Tad man vajadzēja aiziet uz tuvāko ciemu iepirkties. Tur esdzirdēju, ka no Bordo atiešot divi kuģi.

„Vai tad vāciešu tur vēl nav?” jautāju.„Viņi tur ir, un viņu tur nav,” man atbildēja. „Atkarībā no tā, kas esat jūs.”Es to pārspriedu ar Helēni. Man par izbrīnu, viņa bija diezgan vienaldzīga.„Kuģi, Helēn!” es uzbudināts teicu. „Prom no šejienes! Uz Āfriku. Uz Lisabonu. Uz kaut kurieni. No

turienes var tikt tālāk.”„Kāpēc mēs nepaliekam te?” viņa iebilda. „Dārzā ir augļi un saknes. Es varu gatavot ēdienu, kamēr

mums būs malka. Maizi dabūsim ciemā. Mums vēl turas nauda?”„Vēl kaut cik turas. Un man ir vēl viens zīmējums. Varu to pārdot Bordo, lai būtu ceļanauda.”„Kas tagad pirks zīmējumus?”„Ļaudis, kuri grib ieguldīt savu naudu vērtībās.”Viņa iesmējās.„Tad pārdod to, un paliekam šeit. Es tā vēlētos.”Viņa bija iemīlējusies šai mājā. Vienā pusē atradās neliels parks, tālāk sakņu un augļu dārzs. Netrūka

pat dīķa un saules pulksteņa. Helēne mīlēja šo māju, un māja, likās, mīlēja viņu. Tas bija ietvars, kasviņai piederējās, un mēs pirmoreiz dzīvojām nevis viesnīcā vai barakā. Masku kostīmi un jautrāspagājības gaisotne deva arī man burvestīgu cerību — dabrīd pat ticību dzīvei pēc nāves, it kā mēs jaubūtu izdarījuši pirmo mēģinājumu. Arī es būtu ar mieru nodzīvot tā daus gadsimtus.

Es tomēr vēl arvien domāju par kuģiem Bordo ostā. Man likās neticami, ka tie varētu iziet jūrā, japilsēta daļēji jau ieņemta. Bet šis jau bija tāds kā puskara laiks. Francijā bija pamiera stāvoklis, nevismiers, bija tā saucamā okupācijas zona un brīvā zona, bet nebija nekādas varas, lai aizstāvētu šonolīgumu; turklāt tur atradās vācu armija un gestapo, kas ne vienmēr darbojās saskaņoti.

„Man tomēr jātiek skaidrībā,” sacīju. „Tu paliec te, bet es raudzīšu nokļūt Bordo.”Helēne papurināja galvu.„Es nepalikšu te viena. Iešu tev līdzi.”Sapratu viņu. Nebija vairs nekādu atdalītu bīstamo un drošo apgabalu. Tu varēji sveiks un vesels

izkļūt no ienaidnieka galvenās mītnes, bet vientuļā salā varēji krist gestapo aģentu nagos; visi agrākiemērogi bija mainījušies.

Mēs tur bijām nokļuvuši pilnīgi nejauši, ko jūs laikam arī sapratīsiet, — Švarcs sacīja. — Ja vēlākpar to padomā, tad nevar aptvert, kā tas bijis iespējams. Kājām, kravas mašīnā, reiz pat kādu gabalunojājām uz diviem brangiem, lēnīgiem zemnieku zirgiem, kurus kalps veda pārdot.

Bordo jau atradās karaspēka daļas. Pilsēta neskaitījās okupēta, bet karaspēks tur atradās. Tas šķitasmags trieciens; katru mirkli varējām sagaidīt arestu. Helēne bija neuzkrītoši ģērbusies; bez vakartērpaviņai vēl bija bikšu pāris un divi svīteri, tas arī viss, kas viņai piederēja. Es nēsāju montiera dungriņus.Otrs uzvalks atradās mugursomā.

Mantas mēs atstājām kādā krodziņā. Tas durtos acīs, ja stieptu līdzi saiņus, lai gan arī daudzi frančiklejoja apkārt ar čemodāniem.

„Iesim uz ceļojumu biroju un apvaicāsimies par kuģiem,” es teicu. Pilsētā mums neviena paziņasnebija.

Patiešām vēl darbojās kāds birojs. Logos izlikti veci plakāti: „Pavadiet rudeni Lisabonā”, „Alīra —Āfrikas pērle”, „Atvaļinājums Floridā”, „Saulainā Granāda”. Lielākā tiesa bija izbalējuši, bet tie, kasieteica Lisabonu un Granādu, vēl laistījās varavīksnes krāsās.

Mums nevajadzēja gaidīt, kamēr nonāksim līdz lodziņam. Četrpadsmitgadīgs lietpratējs mūs

informēja par visu. Par kuģiem neesot taisnība. Šādas baumas gan klīstot nedēļām ilgi. Vēl ilgi pirmsokupācijas te esot piestājis angļu kuģis, lai aizvestu poļus un tos emigrantus, kas pieteikušies poļu leģionā— brīvprātīgo daļā, kas tiekot formēta Anglijā. Šobrīd neviens kuģis neejot.

Es pajautāju, ko tādā gadījumā gaida visi tie ļaudis tur priekštelpā.„Lielākoties to pašu, ko jūs,” viņš atbildēja.„Un jūs?” es pavaicāju.„Esmu atteicies no domas tikt prom,” viņš atbildēja. „Es tagad ar to pelnu maizi. Esmu tulks,

padomdevējs, lietpratējs vīzu jautājumos un apmešanās lietās...”Es nebrīnījos. Spaidīgi apstākļi spie agri nobriest, un jaunībai skatienu neaizmiglo sentiments un

aizspriedumi.Mēs iegājām kafejnīcā, un šis lietpratējs mums apskaidroja esošo stāvokli. Iespējams, ka karaspēka

daļas tikšot atvilktas; bet Bordo tomēr grūti dabūt uzturēšanās atļaujas; ar vīzām vēl sliktāk. Dabūt spāņuvīzas šobrīd visizdevīgāk esot Baijonā, bet tā pārpildīta. Vislabākā liekoties Marseļa; bet uz turieni tālsceļš. Vēlāk tomēr mēs visi to nostaigājām. Jūs arī? — Švarcs pajautāja.

Jā, — es sacīju. — Krustaceļu.Švarcs pameta ar galvu.Es, protams, mēģināju griezties amerikāņu konsulātā. Bet Helēnei bija derīgā nacistu laika pase; kā

varējām pierādīt, ka mums draud briesmas? Ebrejiem, kas bez dokumentiem baiļpilni vāļājās pie durvīm,tiešām likās nepieciešams glābiņš. Mūsu pases liecināja pret mums, pat nelaiķa Švarca pase.

Mēs nolēmām atgriezties savā mazajā pilī. Divas reizes mūs aizturēja andarmi; abas reizes ņēmupalīgā depresijas — uzkliedzu andarmiem, grūdu viņiem pie deguna mūsu pases, atsaucos kā Austrijasvācietis uz militāro pārvaldi. Helēne smējās, viņai tas viss likās komiski.

Pirmoreiz tāda ideja man iešāvās prātā, pieprasot krodziņā atpakaļ mūsu mantas. Krodziniekspaziņoja, ka nekādas mantas no mums neesot saņēmis.

„Ja gribat, varat pasaukt policiju,” viņš piebilda un smaidot pamirkšķināja man. „Bet to vis laikamjūs negribēsiet!”

„Tas man nav vajadzīgs,” es atbildēju. „Atdodiet mantas!”Krodzinieks pameta ar galvu krogapuisim. „Anrī, kungs gribētu iziet.”Anrī tuvojās ar uzlocītām piedurknēm.„Jūsu vietā es to pārdomātu, Anrī,” teicu viņam. „Jeb vai jūs degat nepacietībā redzēt, kāda izskatās

vācu koncentrācijas nometne no iekšpuses?”„Ta gueule,” Anrī nošņāca un grasījās mani grābt ciet.„Šaujiet, serant!” es asi noteicu, skatīdamies garām viņam.Anrī uz to iekrita. Ar paceltām rokām viņš atskatījās, un tanī brīdī spēru viņam no visa spēka

pavēderē. Viņš ierēcās un nogāzās zemē. Krodzinieks paķēra pudeli un slāja laukā no aizletes.Es paķēru Dubonnet pudeli, kas stāvēja uz cinka seguma, triecu pret letes stūri un saņaudzu tās kaklu

ar asajām šķautnēm. Krodzinieks pēkšņi apstājās. Aiz manis sašķīda vēl viena pudele. Es neatskatījos;nedrīkstēju izlaist no acīm krodzinieku.

„Es tā esmu,” sacīja Helēne un uzkliedza krodziniekam: „Salaud! Dod šurp mantas jeb gāzīšu ar šitopa purnu!”

Viņa apgāja man apkārt, saplēsto pudeli rokā turēdama, un pieliekusies devās virsū krodziniekam.Saķēru viņu ar brīvo roku. Viņa acīmredzot bija pagrābusi Pernod pudeli, jo pēkšņi viss iesmarojās pēcanīsa.

Negantas lamas gāzās pār krodzinieku. Helēne, uz priekšu sametusies, raustīja roku, lai tiktu nomanis vaļā. Krodzinieks aizšmauca atpakaļ aiz letes.

„Kas te notiek?” durvīs kāds noprasīja vāciski.Krodzinieks ņirdzīgi atieza zobus. Helēne apsviedās. Vācu apakšvirsnieks, kuru es pirmāk biju

izgudrojis, lai iebiedētu Anrī, tagad no tiesas stāvēja tur.„Viņš ievainots?” vācietis jautāja.„Tas cūka?” Helēne rādīja uz Anrī, kurš vēl vienmēr spieda dūres kājstarpē un, ceļus pierāvis,

tupēja zemē. „Tās nav asinis! Tas ir Dubonnet!”„Jūs esat vācieši?” apakšvirsnieks noprasīja.„Jā,” atbildēju. „Un esam apzagti.”„Vai jums ir dokumenti?”Krodzinieks ņirdza: viņš, likās, mazliet saprata vāciski.„Zināms,” nošņāca Helēne. „Un es jūs lūdzu aizstāvēt mūsu tiesības!” Viņa augstu gaisā pacēla savu

pasi. „Es esmu oberšturmbanfīrera Jirgensa māsa. Redziet...” Viņa norādīja uz pases ierakstu, „Mēsdzīvojam...” viņa minēja kādu vietu, ko es savu mūu nebiju dzirdējis, „... pilī un uz vienu dienu atbraucāmBordo. Savas mantas atstājām te, pie šī zagļa. Tagad viņš apgalvo, ka nekad neesot tās saņēmis. Palīdzietmums, lūdzu!”

Viņa atkal metās virsū krodziniekam.„Vai tas tiesa?” apakšvirsnieks tam noprasīja.„Zināms, ka tiesa! Vācu sieviete nemelo!” Helēne citēja vienu no reīma idiotiskajiem saukļiem.„Un kas jūs esat?” apakšvirsnieks man noprasīja.„Šoferis,” es paskaidroju, paraustīdams savus montiera dungriņus.„Nu, vai būs!” apakšvirsnieks uzkliedza krodziniekam.Vīrs aiz letes pārstāja ņirgt.„Vai lai slēdzam ciet jūsu bodīti?” noprasīja apakšvirsnieks.Helēne pārtulkoja ar lielu baudu un pievienoja vēl vairākus salauds un sales étrangers. Pēdējie

lamuvārdi mani sevišķi aizgrāba; dzirdēt nosaucam francūzi viņa paša zemē par sūdainu ārzemnieku — totikai varēja pilnām izbaudīt tas, kurš pats pietiekami biei ticis tā sunīts.

„Anrī!” krodzinieks uzrēca. „Kur tu liki tās mantas? Es nekā nezinu,” viņš paskaidrojaapakšvirsniekam, „tas zellis būs to nostrādājis.”

„Viņš melo,” Helēne pārtulkoja. „Viņš veļ visu vainu tur uz to gorillu. Mantas šurp!” viņa uzbrēcakrodziniekam. „Uz vietas! Vai arī mēs pasauksim gestapo!”

Krodzinieks iespēra Anrī. Tas aizvilkās prom.„Atvainojiet,” krodzinieks sacīja apakšvirsniekam. „Pārpratums. Vienu glāzīti?”„Konjaku,” Helēne atbildēja. „To labāko.”Krodzinieks nolika uz letes vienu glāzi. Helēne stingri pavērās viņā. Viņš vēl pievienoja divas

glāzes.„Jūs esat drošsirdīga sieviete,” apakšvirsnieks sacīja.„Vācu sieviete nebaidās ne no kā,” Helēne citēja vēl vienu nacistu izteicienu un nolika pie malas

saplēsto Pernod pudeli.„Ar kādu mašīnu jūs braucat?” jautāja man apakšvirsnieks.Es cieši ieskatījos viņa vientiesīgajās, pelēkajās acīs.„Ar mersedesu, fīrera iemīļoto mašīnu, protams!”Viņš pameta ar galvu.„Te ir jauki, vai ne? Ne glui kā mājās, tomēr jauki, jums tā neliekas?”„Ļoti jauki. Ne glui kā mājās, tas skaidrs.”Mēs iedzērām. Konjaks bija izcils. Anrī atnāca ar mūsu mantām un nolika tās uz krēsla. Es

pārbaudīju mugursomu. Tur bija viss.„Kārtībā,” es noteicu apakšvirsniekam.„Vainīgs tikai viņš,” krodzinieks skaidroja. „Tu esi atlaists, Anrī! Vācies laukā!”„Pateicos, unteroficier!” Helēne sacīja. „Jūs esat īsts vācietis un kavalieris.”

Apakšvirsnieks militāri sveicināja. Viņš bija jaunāks par divdesmit pieciem gadiem.„Te vēl būtu rēķins par sasisto Dubonnet un Pernod pudeli,” krodzinieks sacīja, atkal sadūšojies.Helēne to pārtulkoja. „Viņš nav nekāds kavalieris,” viņa piebilda. „Tā bija pašaizsardzība.”Apakšvirsnieks paņēma tuvāko pudeli no letes.„Atļaujiet,” viņš galanti sacīja. „Galgalā ne velti mēs esam uzvarētāji!”„Kundze nedzer Cointreau,” es paziņoju. „Ņemiet labāk to konjaku, unteroficier, kaut arī tas jau

aizsākts.”Apakšvirsnieks pasniedza Helēnei pudeli. Es to iebāzu mugursomā. Pie durvīm mēs atvadījāmies.

Baījos, ka viņš mūs nepavada līdz mūsu mersedesam; bet Helēne to lieliski nokārtoja.„Pie mums kaut kas tāds nevar notikt,” atvadoties jaunais vīriešcilvēks lepni noteica. „Pie mums

valda kārtība.”Es noraudzījos viņam pakaļ. Kārtība, nodomāju. Ar spīdzināšanām, šāvieniem pakausī un masu

slepkavībām! Tad jau labāk simttūkstoš mazu krāpnieku kā šis krodzinieks!„Kā tu jūties?” Helēne pajautāja.„Labi. Es nezināju, ka proti tā lamāties.”Viņa iesmējās.„Es to iemācījos nometnē. Kā tas atvieglo! Viens ieslodzījuma gads pēkšņi nokritis no maniem

pleciem! Bet kur tu iemācījies kauties ar saplēstām pudelēm un ar vienu spērienu ļaudis pataisīt pareinuhiem?”

„Cīņā par cilvēktiesībām,” es atbildēju.„Mēs dzīvojam paradoksu laikmetā. Lai saglabātu mieru, mēs karojam.”Tā tas gandrīz arī bija. Cilvēks bija spiests melot un krāpt, lai aizstāvētos un paliktu dzīvs.

Nākamajās nedēļās es zagu zemniekiem augļus no kokiem un pienu no pagrabiem. Tas bija laimīgs laiks.Bīstams, smieklīgs, reizēm bezcerīgs un biei vien komisks — bet tas nekad nebija rūgts. Tikko pastāstījujums starpgadījumu ar krodzinieku; līdzīgas situācijas drīz gadījās vairākkārt. Jums droši vien arī tādaspazīstamas?

Pamāju ar galvu.Ja tā varētu uztvert, tad biei tās bija komiskas.Es to iemācījos, — Švarcs apstiprināja. — No Helēnes. Viņa bija cilvēks, kurā vairs nenogulsnējās

pagājība. Tas, ko es tikai reizumis biju izjutis, viņai vērtās zaigojošā īstenībā. Pagātne atlūza viņā ikdienas kā ledus aiz jātnieka uz Bodenezera. Toties viss sadrūzmējās tagadnē. Tas, kas citiem izkliedējāspa visu dzīvi, viņai koncentrējās acumirklī; taču tā nebija stinga koncentrācija. Viņa bija pilnīgi atraisīta,gaiša kā Mocarta mūzika un nepielūdzama kā nāve. Morāles un atbildības jēdzieni to sastingušajā izpratnēvairs neeksistēja; to vietā stājās augstāki, gandrīz ēteriski likumi. Viņai vairs nebija kam citam laika. Viņauzsprēgāja kā raķete, taču bez pelniem. Viņa nevēlējās, lai viņu glābtu. Toreiz es tam vēl neticēju. Viņazināja, ka nav glābjama. Bet, tā kā es uzstāju, viņa to pieļāva — un es, nerrs, stiepu viņu pa krustaceļuvisas divpadsmit piestātnes no Bordo uz Baijonu un tad bezgalīgo ceļu uz Marseļu un atpakaļ līdzšejienei.

Kad atgriezāmies pie mazās pils, tā bija aizņemta. Mēs redzējām uniformas, kareivjus, kuri vilkašurp koka krāģus, un pāris virsnieku, kas lidotāju uniformās un spoos, garos zābakos kā dīvaini pāvidiojās apkārt.

Mēs novērojām viņus no parka, paslēpušies aiz diskābara un marmora dievietes. Bija vēlīnapēcpusdiena, liega kā zīds.

„Kas mums tur vēl palicis?” es pajautāju.„Āboli ābelēs, gaiss, zeltainais oktobris un mūsu sapņi,” Helēne atteica.„Tos mēs visur esam atstājuši,” atbildēju. „Kā lidojošus tīmekļus rudenī.”Virsnieks uz terases nobļāva pāris skarbu komandu.

„Divdesmitā gadsimta balss,” Helēne noteica. „Ejam. Kur mēs šonakt pārgulēsim?”„Pārgulēsim kaut kur sienā,” sacīju. „Varbūt arī kādā gultā. Bet katrā ziņā abi kopā.”

16

— Vai atceraties laukumu pie konsulāta Baijonā? —- Švarcs pajautāja. — Četrkārtējās bēgļu rindas,kuri pēc tam pajuka un panikā bloķēja ieeju, izmisīgi vaimanāja un raudāja, cīnīdamies par savu vieturindā.

- Es atceros, ka bija vietu kartītes. Tās deva tiesības stāvēt ārpusē. Un tomēr pūlis aizsprostojaieeju. Kad attaisīja logus, vaimanas vērtās kliedzienos un gaudās. Pases vajadzēja nomest lejā pa logiem.Tad pacēlās vesels izstieptu roku mes!

Glītākā no abām sievietēm, kuras krodziņā vēl bija nomodā, piegorījās klāt un noāvājās.Jūs esat jocīgi, — viņa sacīja. — Runājat un runājat! Bet mums tagad laiks gulēt. Ja gribat vēl kur

pasēdēt, citi krodziņi pilsētā jau atkal darbojas.Viņa atvēra durvis. Balts un spalgs iekšā ielauzās rīts. Spīdēja saule. Viņa atkal aizvēra durvis. Es

paskatījos pulkstenī.Kuģis šopēcpusdien neaties, — Švarcs pavēstīja. — Tas brauks tikai rītvakar.Es viņam neticēju. Viņš to redzēja.Iesim, — viņš sacīja.Pēc krodziņa klusuma ārā troksnis pirmajā mirklī bija gandrīz neciešams. Švarcs palika stāvot.Te skrien un kliedz! — Viņš lūkojās uz bērnu baru, kuri grozos stiepa garām zivis. — Atkal un atkal

tāpat! It kā neviena nebūtu pietrūcis!Mēs gājām lejā uz ostu. Ūdens viļņojās, vējš bija dzestrs un stiprs, saule barga un bez siltuma; buras

strinkšķēja, un ikviens bija līdz kaklam aizņemts ar rītu, darbu un pats ar sevi. Mēs slīdējām cauri visamšim rosīgumam kā pāris vītušu lapu.

Jūs arvien vēl man neticat, ka kuģis aties tikai rīt?— Švarcs jautāja.Neēlīgajā gaismā viņš izskatījās stipri gurds un sakrities.Es nespēju ticēt, — atteicu. — Pirmīt jūs teicāt, ka tas iešot šodien. Pavaicāsim. Tas man ir pārāk

svarīgi.Tikpat svarīgi tas bija arī man. Bet tagad tam pēkšņi vairs nav nekādas nozīmes.Es neatbildēju. Mēs gājām tālāk. Negaidot biju kļuvis traki nepacietīgs. Plūstošā, traucošā dzīve

sauca tālāk. Nakts bija pagājusi. Kam vēl šī ēnu piesaukšana?Apstājāmies pie firmas kantora, kas bija piekarināts prospektiem. Vitrīnā atradās paziņojums, ka

kuģa atiešana pārcelta uz rītdienu.Es drīz pabeigšu savu stāstu, — Švarcs sacīja.Biju ieguvis veselu dienu laika. Neraugoties uz paziņojumu, mēģināju pavērt durvis. Tās vēl bija

aizslēgtas.Kādi desmit cilvēki vēroja mani. Kad nospiedu rokturi, tie panāca no daādām pusēm pāris soļu

tuvāk. Emigranti. Redzot, ka durvis vēl ciet, viņi novērsās un atkal izlikās aplūkojam vitrīnas.Kā redzat, jums vēl ir mazliet laika, — Švarcs sacīja un ierosināja ostā padzert kafiju.Viņš kāri malkoja karsto kafiju, turēdams plaukstas ap tasi, it kā viņam saltu.Cik pulkstenis? — Švarcs jautāja.Pusastoņi.Pēc stundas, — viņš nomurmināja. — Pēc vienas stundas tie nāks. — Viņš pacēla acis. — Es jums

negribu stāstīt nekādu jeremiādi. Vai tā neizklausās?Nē.Ka tad izklausās?

Es padomāju.Kā mīlas stāsts.Viņa seja piepeši izlīdzinājās.Paldies, — Švarcs sacīja. Viņš brīdi koncentrējās. — Biaricā iesākās liktenīgais. Biju dzirdējis, ka

no Senandalī pilsētiņas atiešot neliels kuģis. Tas nebija taisnība. Kad atgriezos pansijā, ieraudzīju Helēniar izvaikstītu seju guļam uz grīdas.

„Spazmas,” viņa čukstēja. „Tūdaļ pāries. Atstāj mani!”„Es tūlīt pasaukšu ārstu!”„Nekādu ārstu,” viņa izdvesa. „Nevajag. Tūdaļ būs pāri. Ej! Pēc piecām minūtēm vari nākt atpakaļ.

Tagad atstāj mani vienu! Dari, ko saku! Nekādu ārstu! Ej jel!” viņa iekliedzās. „Es zinu, ko saku. Atnācpēc desmit minūtēm. Tad vari...”

Viņa māja ar roku, lai eju prom. Viņa nespēja vairs parunāt; bet acīs bija tik briesmīgs, neizsakāmslūgums, ka izgāju laukā. Es stāvēju ārā un blenzu uz ielu. Tad apvaicājos pēc ārsta. Man teica, ka dakterisDibuā dzīvojot tikai pāris ielu tālāk. Aizskrēju turp. Viņš saģērbās un nāca man līdzi.

Kad iegājām iekšā, Helēne gulēja gultā. Viņas seja bija slapja no sviedriem; bet viņa bijanomierinājusies.

„Tu esi atvedis ārstu,” viņa pateica tik noraidoši, it kā es būtu viņas ļaunākais ienaidnieks.Dakteris dejojošā gaitā piegāja klāt.„Es neesmu slima,” viņa sacīja.„Kundze,” Dibuā smaidot atbildēja, „vai jūs neatļautu to konstatēt ārstam?”Viņš atvēra somu un izņēma instrumentus.„Atstāj mūs vienus,” Helēne man sacīja.Es apjucis pametu istabu. Prātā ienāca, ko tika teicis nometnes ārsts. Staigāju pa ielu šurp un turp un

blenzu uz Mišlēna garāas reklāmu iepretī. No gumijas šļūtenes izveidotais resnais vīrs man pēkšņipārvērtās par baigu simbolu zarnām un rāpojošiem, baltiem tārpiem. Dzirdēju no garāas veseru sitienus, itkā tur naglotu skārda zārku, un pēkšņi atskārtu, ka šie draudi sen jau stāvējuši aiz mums, pelēcīgs fons, uzkura mūsu dzīve pieņēma asākas kontūras — glui kā mes saulē pret negaisa padebesi.

Dibuā beidzot iznāca. Viņš nēsāja nelielu ķīļbārdiņu un, iespējams, bija kūrorta ārsts, kurš izrakstavieglus medikamentus pret klepu un galvassāpēm. Redzot viņa dejojošo gaitu, es jutos izmisis. Biaricā šībija klusā sezona; viņam gan vajadzēja priecāties par katru pacientu.

„Jūsu dzīvesbiedre...” viņš iesāka.Cieši viņu uzlūkoju.„Kas ir?” es vaicāju. „Sakiet, velns parāvis, patiesību vai nesakiet neko.”Šaurs, ļoti jauks smaids viņu mirklī pārvērta.„Te būs,” viņš sacīja, izvilkdams recepšu bloku un kaut ko nesalasāmu uzšņīpādams. „Ņemiet un

nopērciet to aptiekā. Kad aiziesiet pakaļ, lieciet jums atdot recepti. Jūs to varat lietot atkal un atkal. Esmutā atzīmējis.”

Es paņēmu balto lapiņu.„Kas ir?” jautāju.„Nekas, ko jūs spētu grozīt,” viņš atteica. „Neaizmirstiet to! Nekas, ko jūs spētu vēl grozīt.”„Kas tā ir par slimību? Gribu zināt patiesību. Neslēpiet to man!”Ārsts neatbildēja.„Kad jums ievajagas zāles, ejiet uz aptieku,” viņš sacīja. „Jums iedos.”„Kas tās par zālēm?”„Stiprs sāpes remdinošs līdzeklis. To dabū tikai ar ārsta parakstu.”Es paņēmu recepti.„Cik man jums jāmaksā?”

„Necik.”Viņš aizdejoja prom. Ielas stūrī pagriezās atpakaļ.„Aiznesiet to un nolieciet tā, lai jūsu sieva var atrast. Nerunājiet ar viņu par to. Viņa visu zina. Viņa

ir apbrīnas cienīga.”„Helēn,” es teicu viņai. „Ko tas viss nozīmē? Tu esi slima. Kāpēc tu negribi ar mani par to runāt?”„Nemoki mani,” viņa pavisam gurdi atbildēja. „Ļauj man dzīvot tā, kā es to gribu.”„Kāpēc tu negribi par to runāt ar mani?”Viņa purināja galvu.„Te nav nekā, ko runāt.”„Es tev nevaru palīdzēt?”„Nē, mīļais. Šoreiz tu nevari man palīdzēt. Ja varētu, es tev pateiktu.”„Man vēl ir pēdējais Degā zīmējums. Es to varu te pārdot. Biaricā dzīvo bagāti ļaudis. Mēs par to

dabūsim pietiekami naudas, lai tevi ievietotu slimnīcā.”„Lai mani ieslodzītu? Tas arī neko nelīdzētu. Tici man!”„Vai tik slikti?”Viņa uzlūkoja mani tik tramīgi un izmisusi, ka nejautāju vairs. Nolēmu vēlāk aiziet pie Dibuā un

vēlreiz viņu izvaicāt.Švarcs apklusa.Vai viņai bija vēzis? — es pajautāju.Viņš pameta ar galvu.Man sen vajadzēja to atskārst. Viņa bijusi Šveicē, un toreiz viņai teikuši, ka varētu vēlreiz operēt,

bet tas nelīdzētu. Viņa jau pirms tam reiz operēta; tā bija rēta, ko es redzēju. Profesors toreiz pateicistaisnību. Viņa varēja izvēlēties: pāris veltīgu operāciju vai kādu laiciņu dzīves bez slimnīcas. Viņš tai arīpaskaidrojis, ka nevarot noteikti pasacīt, vai klīnika viņas mūu pagarinātu. Viņa izšķīrusies atteikties nooperācijas.

Viņa negribēja jums to sacīt?Nē. Viņa ienīda slimību. Centās to ignorēt. Jutās aptraipīta, it kā viņas miesā loņātu tārpi. Viņai bija

sajūta, ka slimība ir medūzveida dzīvnieks, kas viņā dzīvo un aug. Un iedomājās, ka es sajutīšu riebumupret viņu, ja to zināšu. Varbūt viņa vēl vienmēr cerēja, ka spēs slimību nomākt, neliekoties par to zinis.

- Vai jūs ar viņu par to nekad nerunājāt?- Gandrīz nekad, — Švarcs atbildēja. — Viņa bija runājusi ar Dibuā, kuru es vēlāk piespiedu visu

man pastāstīt. Viņš sacīja, ka sāpes pieņemšoties, bet varot arī būt, ka viss beidzas ātri un bez ciešanām.Ar Helēni es neko nerunāju. Viņa negribēja. Viņa draudēja, ka nonāvēšoties, ja es viņu nelikšot mierā.Tad izlikos, it kā ticētu, ka tās ir tikai nevainīgas spazmas.

Mums bija jādodas prom no Biaricas. Mēs apmānījām viens otru. Helēne vēroja mani un es viņu, betdrīz izlikšanas ieguva dīvainu varu. Tā vispirms iznīcināja to, no kā es visvairāk baidījos: laika jēdzienu.Iedalījums nedēļās un mēnešos saira, un bailes, ka mums atvēlētais laiks tik īss, līdz ar to kļuvacaurspīdīgas kā stikls. Bailes vairs neko neaizklāja, tās drīzāk sargāja mūsu dienas. Viss, kas varētutraucēt, atlēca no tām nost. Man uznāca izmisuma brīi, kad Helēne gulēja. Viņa klusi elpoja; es cieširaudzījos viņas sejā, uz savām veselajām rokām un aptvēru drausmīgo pamestību, kādā mūsu ķermeniieslēdz mūsu āda, atšķirtību, kura nekad nav pārvarama. Manas veselās asinis nespēja glābt dārgās,slimās asinis. To nav iespējams aptvert, kā nav iespējams aptvert nāvi.

Acumirklis kļuva viss. Rīts bija neiedomājami tālu. Kad Helēne pamodās, iesākās diena, bet, kadviņa gulēja un sajutu viņu sev līdzās, iesākās svārstīšanās starp cerībām un bezcerību, starp plāniem, kastika celti uz sapņu mūriem, ticību brīnumam un aizvērtu acu filozofiju — „vēl kaut mirkli” —, kas izgaisarītausmā kā migla.

Kļuva auksts. Es nēsāju līdzi Degā zīmējumu, jo tā bija nauda braucienam uz Ameriku; labprāt būtu

tagad to pārdevis, bet mazajās pilsētiņās un ciemos nebija neviena, kas kaut cik maksātu. Daviet mēsstrādājām. Es iemācījos lauku darbus. Kaplēju un raku; man gribējās kaut ko darīt. Mēs tādi nebijāmvienīgie. Es redzēju profesorus malku zāģējam un operdziedātājus kapājam rāceņus. Zemnieki bija kā jauzemnieki; viņi izmantoja izdevību dabūt lētu darbaspēku. Dai ko neko maksāja; citi deva paēst un atļāvapārnakšņot. Un citi dzina lūdzējus prom. Tā kūlāmies kājām un braukšus uz Marseļu. Jūs bijāt Marseļā?

— Kurš nav tur bijis? — atteicu. — Tas bija andarmu un gestapo medību lauks. Pie konsulātiem viņiķēra emigrantus kā zaķus.

— Viņi arī mūs gandrīz notvēra, — Švarcs sacīja. — Turklāt Marseļas prefekts Service étrangerspārvaldē darīja visu, lai glābtu emigrantus. Mani vēl vienmēr bija apsēdusi doma par amerikāņu vīzu.Man likās, tā spētu apturēt pat vēzi. Jūs zināt, ka nekāda vīza netika izsniegta, ja nevarēja pierādīt, ka tevnedraud ārkārtējas briesmas vai Amerikā tevi neieskaitīs ievērojamu mākslinieku, zinātnieku vai kultūrasdarbinieku sarakstā. It kā mēs visi nebūtu apdraudēti — it kā cilvēks nebūtu cilvēks! Vai šķirošana izcilosun parastos cilvēkos nav attāla paralēle tai pašai teorijai par pārcilvēku un zemcilvēku?

Viņi nevar visus paņemt, — iebildu.Nevar? — Švarcs pārjautāja.Es neatbildēju. Kas tur bija ko atbildēt? Jā un Nē nozīmēja vienu un to pašu.Kādēļ tad neņemt vispamestākos? — Švarcs vaicāja. — Tos bez pazīstama vārda un nopelniem.Es atkal neatbildēju. Švarcam bija divas amerikāņu vīzas — ko viņš vēl gribēja? Vai tad viņš

nezināja, ka Amerika deva vīzu katram, par kuru tur kāds galvoja, ka tas nebūs valstij par nastu. Nākamajāmirklī viņš to pateica pats.

Es nevienu tur, viņā pusē, nepazinu. Bet kāds man iedeva adresi Ņujorkā. Es aizrakstīju; aizrakstījuvēl arī citiem. Attēloju mūsu stāvokli. Tad kāds paziņa man teica, ka esmu rīkojies nepareizi: slimienetiekot ielaisti Savienotajās Valstīs. Nedziedināmi slimie jau pavisam ne. Man vajadzējis Helēni uzdotpar veselu.

Helēne daļu šīs sarunas tika dzirdējusi. No tā nevarēja izvairīties; neviens ne par ko citu tolaiknerunāja Marseļā, kas bija kā satraukts bišu spiets. Šajā vakarā mēs sēdējām restorānā Kanbjēras tuvumā.Vējš brāza pa ielām. Es nebiju zaudējis drosmi. Cerēju atrast cilvēcisku ārstu, kurš iedotu izziņu, kaHelēne ir vesela. Mēs vēl arvien spēlējām to pašu spēli: ka ticam viens otram un ka es neko nezinu.Aizrakstīju viņas nometnes priekšniekam, lai viņš apliecina, ka esam apdraudēti.

Mēs bijām atraduši mazu istabiņu; es dabūju uzturēšanās atļauju vienai nedēļai un naktīs slepenistrādāju restorānā par trauku mazgātāju; mums bija mazliet naudas, un kāds aptiekārs uz Dibuā receptesman iedeva desmit ampulas morfija — tātad acumirklim mums bija viss nepieciešamais.

Mēs sēdējām restorānā pie loga un skatījāmies uz ielu. Varējām šo greznību atļauties, jo veselunedēļu mums nevajadzēja slēpties. Pēkšņi Helēne iztrūkās un satvēra manu roku. Viņa cieši lūkojāsvējainajā tumsā.

„Georgs!” viņa čukstēja.„Kur?”„Tur tai vaļējā automašīnā. Es viņu pazinu. Viņš tikko pabrauca garām.”„Vai tu noteikti pazini viņu?”Viņa palocīja galvu.Tas likās gandrīz neiespējami. Mēģināju saskatīt vairākās garāmbraucošās mašīnās sēdošo cilvēku

sejas. Neizdevās.Taču tas nenomierināja.„Kāpēc viņam jābūt tieši Marseļā?” sacīju un tūdaļ sapratu: lai viņš būtu kur būdams, ir dabiski, ka

atrodas Marseļā — Francijas bēgļu pēdējā patvēruma vietā.„Mums jāpazūd no šejienes,” sacīju.„Uz kurieni?”

„Uz Spāniju.”„Vai Spānijā nav vēl bīstamāk?”Klīda baumas, ka Spānijā gestapo jūtoties kā mājās, ka tur emigranti tiekot apcietināti un izdoti

nacistiem; bet šajā laikā klīda visdaādākās valodas — un visam jau nevarēja ticēt.Es atkal mēģināju dabūt spāņu tranzītvīzu, ko izsniedza vienīgi tad, ja bija portugāļu vīza; un tā

savukārt bija atkarīga no vīzas uz kādu citu zemi. Turklāt vēl mīklainākais no visiem birokrātijas āķiem:izceļošanas vīza no Francijas.

Kādu vakaru mums laimējās. Mūs uzrunāja amerikānis. Viņš bija nedaudz iereibis un meklēja kādu,ar ko parunāties angliski. Pēc daiem mirkļiem viņš sēdēja pie mūsu galda un cienāja mūs ar dzērieniem.Viņam bija gadu divdesmit pieci, un viņš gaidīja kuģi, lai atgrieztos Amerikā.

„Kāpēc jūs nebraucat līdzi?” viņš jautāja.Es brīdi klusēju. Šis jautājums bija tik naivs, ka likās — pāršķels klāto galdu starp mums. Tur sēdēja

cilvēks no citas planētas. Tas, kas viņam bija pats par sevi saprotams kā tērzēšana, mums bija tiknesasniedzams kā Sietiņš debesīs.

„Mums nav vīzu,” es beidzot sacīju.„Paprasiet taču, lai rīt izdod. Te, Marseļā, ir mūsu konsulāts. Tur ļoti jauki ļaudis.”Es pazinu šos jaukos ļaudis. Tie bija pusdievi; lai redzētu tikai viņu sekretārus, varēji stundām gaidīt

uz ielas. Vēlāk atļāva gaidīt pagrabā, jo uz ielas emigrantus biei notvēra gestapo aģenti.„Es iešu jums rīt līdzi,” amerikānis teica.„Labi,” atbildēju, neticēdams viņam.„Par to mēs iedzersim.”Mēs iedzērām. Es skatījos uz irgto, rūpju neaizēnoto seju un tikko spēju to paciest. Helēne bija

gandrīz caurspīdīga šajā vakarā, kad amerikānis mums stāstīja par Brodveja gaismas jūru. Teiksmunostāsti tumšā pilsētā. Es vēroju Helēnes seju, kad tika minēti aktieru, lugu, restorānu vārdi — tīkamātādas pilsētas trauksme, kura nekad nav pazinusi karu; jutos nelaimīgs un tomēr priecīgs, ka viņaklausījās, jo līdz šim viņa visam, kam bija sakars ar Ameriku, pretojās dīvainā, klusējošā pasivitātē.Lokāla cigarešu dūmos viņas seja arvien vairāk atdzīvojās, viņa smējās un apsolīja aiziet kopā ar jaunovīrieti uz kādu lugu, kas viņam sevišķi patīkot; mēs dzērām un zinājām, ka rīt viss būs aizmirsts.

Aizmirsts nebija. Pulksten desmitos ieradās amerikānis, lai vestu mūs līdzi. Man sāpēja galva, unHelēne atteicās iet. Lija lietus; mēs pienācām pie cieši saspiestā emigrantu pūļa. Viss bija kā sapnī: pūlispašķīrās mūsu priekšā kā Sarkanā jūra faraona izraidītajiem Izraēļa bēgļiem. Amerikāņa zaļā pase bijapasakas zelta atslēdziņa, kas atvēra jebkuras durvis.

Neaptveramais notika. Izdzirdis, par ko ir runa, jaunais vīrietis nevērīgi pateica, ka galvošot parmums. Tas man izklausījās pretdabiski: viņš vēl bija tik jauns. Man likās, ka galvotājam vajadzēja būtdrusku vecākam par mani.

Mēs palikām apmēram stundu konsulātā. Pirms vairākām nedēļām jau biju uzrakstījis, kāpēc esamapdraudēti. Ar lielām pūlēm, ar otrās un trešās personas starpniecību, tiku sadabūjis no Šveicesapliecinājumu, ka esmu atradies nometnē Vācijā, ka Georgs meklē Helēni un mani, lai mūs nogādātuatpakaļ. Man lika atnākt pēc nedēļas.

Ārā jaunais amerikānis man paspieda roku.„Jauki, ka satikāmies. Te būs...” viņš izvilka vizītkarti, „piezvaniet man, kad būsiet tur pāri.”Viņš pamāja ar roku un gribēja iet.„Un ja kas atgadās? Ja jūs man vēl esat vajadzīgs?” es pavaicāju.„Kas vēl var atgadīties? Viss kārtībā.” Viņš iesmējās. „Mans tēvs ir diezgan pazīstama persona.

Dzirdēju, ka rīt došoties kuģītis uz Orānu, gribētu turp aizbraukt, pirms atgrieos Amerikā. Kas zina, kadatkal atkulšos šurp. Labāk vēl apskatīt visu, ko var.”

Viņš nozuda. Kāds pusducis emigrantu ielenca mani un gribēja izdibināt viņa vārdu un adresi; viņi

noskārta, kas noticis, un kāroja to pašu. Kad pateicu viņiem, ka nezinu, kur viņš Marseļā dzīvo, maniizlamāja. Es tiešām to nezināju. Parādīju vizītkarti ar Amerikas adresi. Viņi to pierakstīja. Teicu, ka tasveltīgi, jo šis cilvēks grib doties uz Orānu. Tad viņi teicās gaidīt to pie kuģīša. Gāju uz māju pretrunīgānoskaņā. Varbūt biju visu samaitājis, parādot vizītkarti; bet tanī mirklī es biju apjucis; jo tālāk gāju, jobezcerīgāks viss šķita.

Pastāstīju par to Helēnei. Viņa pasmaidīja. Viņa bija ļoti maiga šajā vakarā. Mazajā istabiņā, koīrējām no kāda apakšīrnieka, — jūs jau zināt tās adreses, kuras nodod tālāk no mutes mutē, — nenogurisdziedāja zaļš kanārijputniņš, par kuru bijām uzņēmušies gādību. Svešs kaķis atkal un atkal atklīda noapkārtējiem jumtiem un glūnēja aiz loga, dzeltenās acis nenovērsdams no putniņa, kurš tupēja piegriestiem pakarinātā stiepļu būrītī. Bija auksts, bet Helēne vēlējās, lai logs stāvētu vaļā. Es zināju, kaviņai ir sāpes: tā bija viena no pazīmēm.

Māja pieklusa vēlu.„Vai tu vēl atceries mazo pili?” Helēne pajautāja.„Es atceros, it kā man kāds par to būtu stāstījis,” atteicu. „It kā nevis es, bet kāds cits tur būtu bijis.”Viņa paraudzījās manī.„Varbūt tā arī ir. Katrā no mums dzīvo vairāki cilvēki,” tad viņa teica. „Pilnīgi daādi. Dareiz tie

kļūst patstāvīgi un kādu laiku valda pār mums — un tu kļūsti glui cits, tāds, kuru pirms tam nekad neesipazinis. Bet atkal atgriezies atpakaļ! Vai tad ne?” viņa steidzīgi pajautāja.

„Manī nekad nav bijis vairāku cilvēku,” paziņoju. „Es vienmēr monotoni esmu viens un tas pats.”Viņa enerģiski papurināja galvu.„Kā tu maldies! Tu tikai vēlāk pamanīsi, kā esi maldījies.”„Kā tu to domā?”„Aizmirsti to. Skaties uz kaķi aiz loga! Un uz dziedošo putnu, kurš neko nenojauš! Kā upuris gavilē!”„Kaķis viņu nekad nenoķers. Viņš ir drošs savā būrī.”Helēne skaļi iesmējās.„Drošs savā būrī!” viņa atkārtoja. „Kuram gan vajadzīga drošība būrī?”Pret rītu mēs pamodāmies. Durvju sardze lādējās un kliedza. Es atvēru durvis, saģērbies un gatavs

bēgšanai, bet policistus neredzēju.„Asinis!” sardziene kliedza. „Vai viņa to nevarēja izdarīt citur? Cūcība! Un tagad nāks policija! Tas

ceļas no tam, ka parādi cilvēkiem laipnību! Tu tieci izmantots! Un īri vēl parādā par piecām nedēļām!”Šaurajā gaitenī pelēkajā krēslā drūzmējās citu istabu iemītnieki, ielūkodamies blakustelpā. Kāda

sieviete gadu sešdesmit tur bija izdarījusi pašnāvību. Pārgriezusi kreisās rokas artēriju. Asinis bijasatecējušas pie gultas.

„Pasauciet dakteri,” sacīja Lahmanis, emigrants no Frankfurtes, kurš Marseļā tirgojās ar roukroņiemun svētbildēm.

„Dakteri!” iebļāvās sardziene. „Viņa jau stundām ir beigta, vai tad neredzat? Edz, kas notiek, kad jūsielai! Un tagad nāks policija! Jūs visus apcietinās! Un gulta — kas to dabūs tīru?”

„Mēs to varam iztīrīt,” Lahrnanis sacīja. „Neiejauciet policiju šajā lietā!”„Un īre? Kur tā paliks?”„Mēs varam to samest,” atbildēja vecīga sieviete sārtā kimono. „Kur citur lai mēs paliekam? Esiet

ēlsirdīga!”„Esu bijuse ēlsirdīga! Tevi tikai izmanto, tas viss. Kas ta viņai par mantām? Nekas!”Sardziene ņēmās meklēt. Vienīgās spuldzītes kailā gaisma bija dzeltena un blāva. Zem gultas stāvēja

vislētākais fibras čemodāns. Sardziene nometās ceļos dzelzs gultas galā, kur nebija satecējušas asinis, unizrāva čemodānu ārā. Resnā sēamvieta, iestūķēta strīpainā mājaskleitā, rosījās kā pretīgam milzukukainim, kurš grasās aprīt savu upuri. Viņa atvēra čemodānu.

„Nekā nav! Pāris lupatu! Novalkātas tupeles!”

„Tur ir vēl kaut kas,” ieminējās vecīgā sieviete. Viņu sauca Lusija Lēve, viņa tirgojās ar melnāmbrāķa zeķēm un līmēja saplēstu porcelānu.

Sardziene atvēra kādu kārbiņu. Sārtā vatē ieguldīta, tajā gulēja ķēdīte un gredzens ar nelieluakmentiņu.

„Zelts?” noprasīja resnā. „Droši vien tikai apzeltīts!”„Zelts,” atteica Lahrnanis.„Ja bijis zelts, viņa to noteikti būtu pārdevuse,” sardziene paziņoja, „pirms izdarītu to te.”„Ne vienmēr to dara tikai aiz bada,” Lahmanis mierīgi atbildēja. „Tas ir zelts. Un mazais akmens ir

rubīns. Vismaz septiņu astoņu simtu franku vērtībā.”„Blēņas!”„Ja gribat, es tos varu pārdot jūsu uzdevumā.”„Un mani pie tam apšmaukt, jā? Nē, mīļais, mani vis nepiekrāpsit!”

Viņai tomēr nācās izsaukt policiju. Tas nebija novēršams. Emigranti, kas dzīvoja šajā mājā, pa tolaiku nozuda. Vairums devās savās darīšanās — uz konsulātiem vai kaut ko pārdot, vai meklēt darbu; citipaslēpās tuvākajā baznīcā, lai tur sagaidītu ziņu no ielas stūrī atstātā novērotāja. Baznīcā varēja justiesdrošs.

Patlaban bija noturēta mise. Sānejās pie biktskrēsliem kā tumši, mazi pauguriņi tupēja sievietesmelnās drānās. Sveces rāmi dega, ērģeles dūca, un gaisma mirgoja uz zelta biķera, ko priesteris pacēla arKristus asinīm, kurš tās izlējis, lai atpestītu pasauli. Pie kā tās bija novedušas? Pie asiņainiemkrustakariem, reliģiskā fanātisma, inkvizīcijas spīdzināšanām, raganu dedzināšanām un ķeceruslepkavošanām — viss sava tuvākā mīlestības vārdā.

„Vai neaiziesim uz staciju?” es ievaicājos. „Uzgaidāmā telpā siltāks nekā te baznīcā.”„Pagaidi vienu mirkli.”Viņa piegāja pie sola zem kanceles un nometās ceļos. Es nezinu, vai viņa lūdza un ko lūdza, pēkšņi

tikai iedomāju to dienu, kad Osnabrikas katedrālē gaidīju viņu. Toreiz es par jaunu atradu cilvēku, kurunebiju pazinis un kurš man no dienas dienā kļuva reizē svešāks un dārgāks. Tagad atkārtojās tas pats, betviņa slīdēja prom no manis, es to jutu, slīdēja turp, kur vairs nebija vārdu, vienīgi tumsa un nezināmitumsas likumi, — viņa to negribēja un atkal un atkal atgriezās no turienes, bet vairs nepiederēja man tā, kāes to vēlētos, varbūt nekad nebija tā piederējusi. Kurš gan kuram pieder, un ko tas vispār nozīmē:kopāpiederēšana, šī mietpilsoniskā, bezcerīgā ilūzija? Taču vienmēr, kad viņa atgriezās atpakaļ, kā patiteica — uz vienu stundu, uz vienu mirkli, uz vienu nakti —, es jutos kā grāmatvedis, kam nevajag aplēst,bet kam bez vaicāšanas jāpieņem, kas tā viņam ir: klejotāja, nelaimīgā, mīlētā, nolādētā! Es zinu, tamvisam ir citi vārdi — lēti, nodrāzti, acumirklīgi —, bet tie noder citiem apstākļiem un citiem cilvēkiem,kas tic, ka viņu egoistiskie likumi ir dieva doti. Vientulība meklē ceļabiedru un nejautā, kas viņš ir. Kuršto nezina, nekad nav bijis vientuļš, bet tikai viens.

„Ko tu lūdzi?” es pavaicāju un tūlīt to noēloju.Helēne dīvainu skatienu pavērās manī.„Vīzu uz Ameriku,” viņa atbildēja, un es sapratu, ka nesaka patiesību. Mirkli pazibēja doma, ka viņa

lūgusi tieši pretējo, jo atkal un atkal es izjutu viņas pasīvo pretestību.„Amerika?” reiz naktī viņa ieminējās. „Ko tev tur vajag? Kāpēc tik tālu jāskrien prom? Amerikā

uzradīsies atkal cita Amerika, uz kurieni tev vajadzēs dzīties, un tajā vēl kāds jauns svešums, vai tad tuneredzi?”

Viņa vairs negribēja neko jaunu. Viņa nekam vairs neticēja. Nāve, kas viņu grauza, negribēja vairsskriet prom. Tā valdīja pār viņu kā ķirurgs vivisekcijas laikā, vērodams, kas notiek, kad pārmaina vaiiznīcina vienu orgānu un vēl vienu un vienu šūnu un vēl vienu. Slimība spēlēja drausmu maskuspēli arviņu, glui kā mēs to nevainīgi spēlējām tai pilī, un brīiem manī ar zibošu skatienu no acu dobumiem

lūkojās cilvēks, kurš mani neieredzēja, brīiem tāds, kurš bija bezcerīgi padevīgs, brīiem atkal pārdrošsspēlmanis, brīiem izmisusi un alku pilna sieviete, bet tad atkal cilvēks, kuram nebija neviena cita, vienīgies, pie kā atgriezties no tumsas, un kurš savās šausmās no iznīcības par to bija pateicīgs.

Izlūks atnāca un paziņoja, ka policija aizgājusi.„Labāk vajadzētu iet uz muzeju,” Lahmanis sacīja, „tur apkurina.”„Vai te ir muzejs?” pajautāja sagumusi, jauna sieviete, kura jau sešas nedēļas gaidīja savu vīru, ko

bija notvēruši andarmi.„Protams, ir.”Es atcerējos nelaiķi Švarcu.„Vai iesim uz turieni?” pajautāju Helēnei.„Tagad ne. Ejam atpakaļ.”Es negribēju, ka viņa vēlreiz redzētu mirušo; bet viņu nevarēja atturēt. Kad pārnācām, durvju sardze

bija nomierinājusies. Laikam jau uzzinājusi ķēdītes un gredzena cenu.„Nabadzīte,” viņa sacīja. „Tagad viņai nav pat vārda.”„Vai viņai nebija nekādu dokumentu?”„Viņai bija uzturēšanās atļauja. To paņēma citi, pirms ieradās policija, un, vilkdami sērkociņus,

izlozēja, kuram tā tiks. Laimēja tā mazā ar sarkanajiem matiem.”„Ak jā, protams; tai taču nav nekādu dokumentu. Mirusī droši vien priecātos par to.”„Gribat viņu vēl redzēt?”„Nē,” es teicu.„Jā,” teica Helēne.Gāju viņai līdzi. Nelaiķe bija pilnīgi noasiņojusi. Divas emigrantes viņu patlaban apmazgāja. Viņas

to grozīja kā baltu dēli. Mati nokarājās līdz grīdai.„Ārā!” viena man uzšņāca.Es izgāju. Helēne palika. Pēc brīa atgriezos, lai viņu aizvestu. Viņa stāvēja viena šaurajā kambarītī

gultas kājgalī un skatījās uz balto, sakritušo seju, kurā viena acs bija palikusi pusvirus.„Tagad nāc!” sacīju.„Redz, kā tas izskatās,” viņa čukstēja. „Kur viņu apraks?”„Es nezinu. Tur, kur aprok nabagos. Ja tas ko maksās, gan jau sardziene tam savāks naudu.”Helēne neatbildēja. Pa vaļējo logu ieplūda dzestrs gaiss.„Kad viņu glabās?” viņa pajautāja.„Rīt vai parīt. Varbūt vēl aizvedīs uz sekciju.”„Kādēļ? Netic, ka viņa nonāvējusies?”„To nu gan ticēs.”Sardziene uznāca augšā.„Rīt viņu aizgādās uz klīniku šķēršanai. Jaunie dakteri mācās griezt pie šitādiem līķiem. Viņai jau

viens pīpis, un tā nebūs jāmaksā par apglabāšanu. Vai negribat tasi kafijas?”„Nē,” Helēne atteicās.„Man gan vienu vajag,” sardziene atzinās. „Savādi, kā tas cilvēku uztrauc, vai ne? Kauču mums

visiem tak jāmirst.”„Jā,” Helēne sacīja. „Tikai neviens negrib tam ticēt.”

Nakti es pamodos. Viņa sēdēja gultā un it kā ieklausījās.„Vai tu arī saod?” viņa pajautāja.„Ko tad?”„Nomirušo. Viņu var saost. Aiztaisi logu.”„Neko nevar saost, Helēn. Tas neiet tik ātri.”

„Oas gan.”„Varbūt o tie zari.”Emigranti bija sametuši naudu un nolikuši pie mirušās daus lauru zarus kopā ar sveci.„Kam viņi atstiepuši tos zarus? Rīt viņu sagriezīs, tos gabalus sametīs spainī un pārdos kā gaļas

atkritumus zvēru barībai.”„Viņi to nepārdos. Anatomizētos līķus sadedzina vai aprok,” es paskaidroju, apskaudams Helēni.

Viņa atvairīja manas rokas.„Es negribu, ka mani sagrie gabalos.”„Kādēļ lai tevi sagrieztu gabalos?”„Apsoli to man, ka tas nenotiks,” viņa sacīja, manī neklausīdamās.„Pavisam viegli varu tev apsolīt.”„Aiztaisi logu. Es atkal to saou.”Piecēlos un aizvēru logu. Ārā spīdēja spos mēness, un kaķis tupēja pie loga. Viņš nošņācās un

aizlēca prom, kad ar loga vērtni skāru viņu.„Kas tas bija?” Helēne man aiz muguras jautāja.„Kaķis.”„Viņš arī sajauš, tu redzi.”Es apsviedos apkārt.„Viņš te tup katru nakti un gaida, ka kanārijputniņš iznāks no būrīša. Guli, Helēn. Tu esi murgojusi.

Te tiešām no tās istabas nekas neo.”„Tad tā esmu es, kas o?”Es stingri viņā paraudzījos.„Neviens te neo, Helēn, tu esi murgojusi.”„Ja tā nav viņa, tad tā esmu es. Beidz mānīties!” viņa pēkšņi asi uzsauca.„Vai dieniņ, Helēn, neviens te neo! Ja kaut kas oas, tad tā ir ķiploku smaka no restorāna apakšā.

Lūdzu!” Es paņēmu mazu odekolona pudelīti — ar tām mantām tolaik tieši slepeni tirgojos — un paslacījuvisapkārt. „Tā, tagad gaiss ir svaigs.”

Viņa vēl arvien, taisni izslējusies, sēdēja gultā.„Tātad tu arī to pieļauj,” viņa sacīja. „Citādi nebūtu ķēries pie odekolona.”„Te nav nekā, ko pieļaut. Es to izlaistīju, lai tikai tevi nomierinātu.”„Es zinu, ka tu tā domā,” viņa neatlaidās. „Tu domā, ka ou es. Tāpat kā tā tur blakus. Nemelo! Es to

redzu no tavām acīm, es jau sen redzu! Tu domā, es nemanu, kā tu manī slepus noskaties, kad tev liekas,ka neredzu! Es zinu, ka tev riebjos, zinu to, redzu to, jūtu katru dienu! Zinu, ko tu domā! Tu netici tam, kosaka ārsti! Tu iedomājies ko citu, tev liekas — tu vari to saost, un es tev riebjos. Kāpēc tu godīginepasaki to?”

Brīdi stāvēju kā sastindzis. Ja viņai vēl kas sakāms, lai izrunā visu. Bet viņa klusēja. Es sajutu, kaviņa drebēja. Sēdēja gultā, uz priekšu sakucusi, atspiedusies uz rokām, lielām, dziļi iekritušām acīm unspilgti nokrāsotu muti, — viņa tagad krāsojās, pat gulēt ejot, — un cieši vērās manī kā ievainots zvērs,kurš nupat metīsies virsū.

Viņa ilgi nevarēja nomierināties. Beidzot es nokāpu pirmajā stāvā, pieklauvēju pie Bauma durvīm unnopirku mazo pudelīti konjaka. Mēs sēdējām uz gultas, iedzērām un gaidījām rītu.

Līķa vedēji ieradās agri. Ar smagām kurpēm viņi klamzāja augšā pa kāpnēm. Nestuves atsitās pretšaurā gaiteņa mūriem. Caur plāno sienu dobji skanēja viņu joki. Stundu vēlāk ieradās jaunie iemītnieki.

17

— Daas dienas es tirgojos ar virtuves piederumiem — skārda rīvēm, naiem, dārzeņu grieamiem un

sīkumlietām, kurām nevajadzēja aizdomīgu čemodānu. Pāris reiu atgriezos mūsu istabā agrāk, nekāparasts, un neatradu tur Helēni. Gaidīju un kļuvu nemierīgs; bet durvju sardze zināja teikt, ka neviens viņuneesot aizvedis. Pirms daām stundām viņa izgājusi. Tā tas notiekot biei.

Viņa pārradās vēlu vakarā. Seja bija noslēgta. Viņa neskatījās uz mani. Nezināju, ko darīt, betnejautāt būtu bijis vēl dīvaināk nekā jautāt.

„Kur tu biji, Helēn?” es tomēr pavaicāju.„Pastaigāties,” viņa atbildēja.„Tādā nejaukā laikā?”„Jā, tādā laikā. Nekontrolē mani!”„Es tevi nekontrolēju. Es tikai baidos, vai tevi nav notvērusi policija.”Viņa skarbi iesmējās.„Policija mani vairs netvarstīs.”„Kaut nu tā būtu.”Viņa paraudzījās manī.„Ja tu prašņāsi tālāk, es aiziešu atkal. Vai nesaproti, es nevaru ciest, ka mani mūīgi uzrauga! Nami

tur ārā mani nenovēro! Esmu tiem vienaldzīga. Esmu vienaldzīga arī cilvēkiem, kuri paiet garām. Viņineko neprašņā un neuzmana mani!”

Man kļuva skaidrs, ko viņa domā. Ārpusē neviens nezināja par viņas slimību. Tur viņa nebijaslimniece; viņa bija sieviete. Un gribēja palikt sieviete. Gribēja dzīvot; bet slimniecei būt viņai nozīmējalēnām mirt.

Nakti viņa miegā raudāja. No rīta visu bija aizmirsusi. Viņa nevarēja panest krēslas stundas. Kāsaindēts zirnekļtīkls tā ieauda iebiedēto sirdi. Redzēju, ka viņa vairāk un vairāk lieto narkotiskoslīdzekļus. Parunāju ar Levisonu, kurš agrāk bijis ārsts un tagad tirgojās ar horoskopiem. Viņaprāt,Helēnes slimība vairs nebija ārstējama. To pašu bija teicis Dibuā.

No šī laika viņa arvien bieāk pārnāca vēlu. Baidījās, ka viņu izprašņāšu. Es to nedarīju. Reiz, kadbiju viens pats mājās, tika atnests rou pušķis. Es aizgāju, un, kad atgriezos, tas bija nozudis.

Viņa iesāka arī dzert. Pāris paziņu turēja par savu pienākumu paziņot man, ka redzējuši viņu bāros unne jau vienu.

Es vēl arvien staigāju uz amerikāņu konsulātu. Biju dabūjis atļauju gaidīt priekštelpā; bet dienaspagāja, un nekas nenotika.

Tad mani saķēra. Reiz, divdesmit metru no konsulāta, policija pēkšņi aplenca ielu. Es mēģinājusasniegt konsulātu, bet uz mani tūlīt krita aizdomas. Paglābās tie, kas bija iekļuvuši konsulātā. RedzējuLahmani nozūdam durvīs, metos pakaļ, gandrīz jau izlauzos, bet kāds andarms aizšāva man priekšā kāju,un es pakritu.

„To zelli katrā ziņā aizturēt!” teica smaidīgs cilvēks civilā. „Viņam dikti jāsteidzas.”Sākās dokumentu pārbaude. Sešus no mums aizturēja. Policisti atkāpās. Mūs piepeši ielenca vairāki

civilisti. Viņi nostūma mūs malā, ievietoja slēgtā mašīnā un nogādāja uz vientuļu māju priekšpilsētasdārzā. Tas viss izklausās kā banālā filmā, — Švarcs piebilda. - Bet vai visi pēdējie deviņi gadi navbijuši kā banāla, asiņaina filma?

- Tie bija gestapovieši? — pajautāju.Švarcs pameta ar galvu.— Vēl tagad es brīnos, ka viņi mani nebija notvēruši jau agrāk. Es zināju, ka Georgs nemitēsies dzīt

mums pēdas. To apstiprināja smaidīgais, jaunais cilvēks, atņemot manus dokumentus. Nelaimīgā kārtāman bija klāt arī Helēnes pase; es to biju paņēmis, ejot uz konsulātu.

„Beidzot uzķērusies viena no mūsu zivtiņām,” sacīja jaunais cilvēks. „Tad drīz tā otra zivtiņa ari būsciet.”

Viņš pasmaidīja un iezvēla ar gredzenoto roku man pa seju.

„Jūs arī tā domājat, Švarc?”Noslaucīju asinis no lūpām, kas izsprāga no sitiena ar gredzeniem. Istabā bija vēl divi vīri civilā.„Varbūt pats jūs pateiktu viņas adresi?” smaidīgais pajautāja.„Es to nezinu,” atbildēju. „Pats meklēju savu sievu. Pirms kādas nedēļas mēs sastrīdējāmies, un viņa

aizskrēja.”„Sastrīdējāties? Cik nejauki!” Smaidīgais atkal iezvēla man pa seju. „Še tev par sodu!”„Vai pašūpot viņu, šef?” ieprasījās viens no SS buļļiem, kuri stāvēja aiz manis.Jaunais ar meitenīgo seju pasmaidīja.„Paskaidrojiet viņam, Meller, kas ir šūpošana.”Mellers paskaidroja: man apsiešot tālruņa stiepli ap dzimumorgāniem un tad mani šūpošot.„Vai jums zināms šis paņēmiens? Reiz tak jau esat bijis nometnē?” noprasīja smaidīgais.Tas man vēl nebija zināms.„Mans izgudrojums,” viņš teica. „Bet sākumā mēs to varam izdarīt vienkāršāk. Jūsu dārgumus glui

vienkārši apsiesim tik cieši, ka ne asins pilīte vairs netiks cauri. Iedomājieties, kā jūs kliegsit pēcstundas! Un, lai jūs būtu jauki rāmiņš, piebāzīsim jums mutīti pilnu ar zāģu skaidām.”

Viņam bija neparasti stiklainas, gaišzilas acis.„Mums ir daudz jauku izdomu,” viņš turpināja. «Vai zināt, ko visu var izdarīt ar mazu guntiņu?”Abi gestapo buļļi ierēcās.„Ar tievu, kvēlojošu stiepli,” teica smaidīgais vīrietis. „Lēnām iebāot ausī vai izvelkot caur nāsīm,

var visādi izrīkoties, melnais Švarc[1]! Jaukākais ir tas, ka jūs atrodaties pilnīgi neierobeotā mūsueksperimentu rīcībā,” viņš vēl piebilda.

Viņš man cieši uzmina uz kāju pēdām. Varēju saost viņa smarūdens aromu. Es pat nepakustējos.Zināju, ka nav nozīmes izrādīt pretestību un vēl muļķīgāk tēlot drosminieku. Spīdzinātājiem tas sagādātulielu prieku, un viņi pacenstos mani piebeigt. Tāpēc no nākamā sitiena ar spieķi kunkstēdams saļimu.Sekoja skaļi smiekli.

„Uzmundriniet viņu, Meller,” smaidīgais teica maigā balstiņā.Mellers ievilka no savas cigaretes, noliecās pār mani un piespieda to man pie plaksta. Sāpes bija

tādas, it kā viņš pašā acī būtu iegrūdis uguni. Visi trīs atkal iesmējās.„Piecelies, zēniņ,” teica smaidīgais.Es grīļodamies slējos augšā. Bet vēl nebiju uzcēlies, kad mani trāpīja jauns belziens.„Tie ir tikai vingrinājumi, lai iesildītos,” viņš paskaidroja. „Mums taču laika diezgan — visas jūsu

dzīves garumā, Švarc. Ja vēlreiz simulēsit, mums ir burvīgs pārsteigums jums. Ar visām četrām jūsuzlidosit gaisā.”

„Es nesimulēju,” atbildēju. „Esmu smagi slims ar sirdi. Var gadīties, ka nākamajā reizē vairsneuzcelšos, lai jūs darītu ko darīdami.”

Smaidīgais pievērsās SS buļļiem.„Mūsu puisītim slima sirsniņa, kas to būtu domājis?”Viņš iezvēla man atkal, taču jutu, ka esmu atstājis iespaidu. Beigtu viņš mani Georgam nedrīkstēja

nodot.„Adrese vēl nav ienākusi prātā?” viņš pajautāja. „Ir labāk pateikt to tagad nekā vēlāk, kad nebūs

vairs neviena zoba.”„Es nezinu adresi. Es pats gribētu to uzzināt.”„Puisītis ir varonīgs. Cik jauki! ēl, ka bez mums to neviens nekad neuzzinās.”Viņš spārdīja mani līdz pagurumam. Gulēdams zemē, es lūkoju pasargāt seju un dzimumorgānus.„Tā,” viņš beidzot noteica. „Tagad ieslēgsim mūsu puisīti pagrabā. Tad ieturēsim vakariņas, un pēc

tam ies pa īstam vaļā. Būs jauka nakts sēdīte!”Tas viss man bija zināms. Līdz ar Šilleru un Gēti tas piederēja pie faustiskā cilvēka kultūras, un to

jau biju izbaudījis Vācijas nometnē. Bet man bija klāt inde; pavirši pārmeklējot, tā netika atrasta. Bez tamvēl bikšu ielokā bija iešūta korķa gabaliņā iestiprināta ilete; arī tā nebija uzieta.

Es gulēju tumsā. Savādi, ka iesākumā šādās situācijās izmisums rodas, nevis domājot par to, kas tevisagaida, bet par muļķīgo iekrišanu.

Lahmanis redzēja, kā mani notvēra. Viņš gan nezināja, ka tie ir gestapovieši, jo no malas likās, karīkojas franču policija, — bet, ja paies kāda diena un es nepārnākšu mājās, Helēne meklēs mani policijāun tur droši vien uzzinās, kur tagad atrodos.

Tad viņa atnāks. Jautājums tikai bija, vai smaidīgais gribēja gaidīt uz to. Man likās, ka viņš ar skubuinformēs Georgu. Ja Georgs bija Marseļā, tad mani vēl šovakar pratinās.

Viņš bija Marseļā. Helēne tieši viņu tika redzējusi. Viņš ieradās un ņēma mani priekšā. Es negribupar to runāt. Kad zaudēju samaņu, mani aplēja ar ūdeni. Pēc tam aizvilka atpakaļ pagrabā. Vienīgipaslēptā inde deva man spēku visu izturēt. Par laimi, Georgam nepietika pacietības noskatīties smalkāsspīdzināšanas, kādas man apsolīja smaidīgais; bet viņš savā ziņā arī bija meistars.

Nakti viņš atnāca vēlreiz, — Švarcs sacīja. — Nosēdās uz soliņa man pretī, plaši iepletis kājas —absolūtās varas simbols, kuru, domājām, sen esam pievārējuši deviņpadsmitajā gadsimtā, bet kura kļuvusipar divdesmitā gadsimta raksturīgu pazīmi — varbūt tieši šīs maldīgās pārliecības dēļ. Šajā dienā espieredzēju divas ļaunuma manifestācijas — smaidīgo un Georgu, absolūto ļaunumu un brutālo ļaunumu.Ļaunākais no abiem bija smaidīgais, ja te vēl var salīdzināt, — viņš mocīja ar baudu, tas otrs — laipanāktu savu iegribu.

Es tostarp biju izdomājis kādu plānu. Man vajadzēja kaut kā izkļūt laukā no šīs mājas. Kad Georgsatkal nosēdās manā priekšā, izlikos jau galīgi salauzts. Teicu viņam, ka esmu ar mieru visu pateikt, ja vienviņš mani pasaudzēs. Viņam bija tāda cilvēka pārsātinātais, nicīgais ņirdziens, kurš nekad nav atradieslīdzīgā situācijā un tādēļ domā, ka to izturētu kā varonis no skolas lasāmgrāmatas. Šis tips to nekadneizturētu.

Zinu, —- es sacīju. — Dzirdēju reiz gaudojam gestapoviešu virsnieku, kas bija saspiedis īkšķi,dauzot kādu mocekli ar tērauda ķēdi. Bet tas, kurš tika nosists, klusēja.

Georgs man iespēra, —- Švarcs stāstīja. — „Ak tā, tu vēl gribi uzstādīt noteikumus?” viņš uzbrēca.„Es neuzstādu nekādus noteikumus,” sacīju. „Bet, ja vedīsiet Helēni atpakaļ uz Vāciju, viņa atkal

aizbēgs vai padarīs sev galu.”„Muļķības!” Georgs nošņāca.„Helēnei dzīvība ir puslīdz vienaldzīga,” sacīju. „Viņa zina, ka sirgst ar vēzi un nav izārstējama.”Viņš vērīgi palūkojās manī.„Tu melo, maita! Viņai ir sieviešu slimība, nevis vēzis!”„Viņai ir vēzis. Tas konstatēts, pirmoreiz viņu operējot Cīrihē. Jau toreiz bijis par vēlu. Viņai tas

pateikts.”„Kas pateica?”„Tas, kurš viņu operēja. Viņa pati gribējusi zināt.”„Tāds cūka!” Georgs norēca. „Bet es arī to nelieti dabūšu savos nagos! Pēc gada Šveice būs

pataisīta par vācu zemi! Tāds necilvēks!”„Es gribēju, lai Helēne dodas atpakaļ,” sacīju. „Bet viņa liedzās. Tomēr domāju, ka viņa to darītu, ja

pārliecinātu viņu, ka mums jāšķiras.”„Smieklīgi!”„Es to varētu izdarīt tik pretīgi, ka viņa mani uz mūu ienīstu,” piebildu.Redzēju, kā strādāja Georga domas. Biju atspiedies uz rokām un vēroju viņu. Man pat iesāpējās

piere starp uzacīm, tik ļoti pūlējos pārraidīt viņam savu gribu.„Kā to izdarītu?” viņš beidzot noprasīja.„Viņa baidās, ka viņas slimību varētu nomanīt un es izjustu riebumu pret viņu. Ja es viņai to

apliecinātu, viņa uz visiem laikiem atteiktos no kopdzīves ar mani.”Georgs apsvēra. Skaidri nomanīju viņa domas. Viņš atskārta, ka šis priekšlikums visai izdevīgs. Pat

ja viņš ar spīdzināšanu izspiestu no manis Helēnes adresi, tā viņu ienīstu vēl vairāk; ja turpretī esizturētos pret Helēni kā nelietis, viņa ienīstu mani un viņš varētu uzrasties kā glābējs ar vārdiem: „Vai estev vienmēr to neteicu?”

„Kur viņa dzīvo?” viņš noprasīja.Es nosaucu nepareizu adresi.„Tai mājai ir pusducis izeju caur pagrabiem un šķērsieliņām. Ja ierastos policija, viņa viegli varētu

izbēgt! Ja ierastos es viens, viņa nebēgtu.”„No manis viņa arī nebēgtu,” Georgs paziņoja.„Viņa domās, ka esat mani nogalinājis. Viņai ir inde.”„Blēņas!”Es nogaidīju.„Un ko tu gribi par to?” Georgs noprasīja.„Lai varu pazust no šejienes.”Viņa sejā mirkli pavīdēja smaids. Šķita, ka zvērs atie zobus. Es uzreiz sapratu, ka viņš mani nekad

neizlaidīs no saviem nagiem.„Nu labi,” tad viņš teica. „Tu nāksi man līdzi. Lai netaisītu nekādus stiķus. Tu viņai to pateiksi, man

klātesot.”Pamāju ar galvu.„Aiziet!” viņš piecēlās. „Nomazgājies tur pie krāna.”

„Es ņemšu viņu sev līdzi,” viņš pateica vienam no SS buļļiem, kurš slaistījās brieragiem izrotātāistabā. Tas atdeva godu un atvēra Georga mašīnas durtiņas.

„Te, blakus man!” Georgs pavēlēja. „Ceļu zini?”„Ne no šejienes. Tikai sākot no Kanbjēras.”Mēs braucām vējainā un aukstā naktī. Biju cerējis, ka varēšu izvelties no mašīnas pa ceļam, kad tā

palēninās gaitu vai apstāsies; bet Georgs durtiņas manā pusē bija noslēdzis. Kliegšanai arī nebūtunozīmes; neviens neuzdrīkstētos nākt palīgā cilvēkam, kurš ietupināts vācu mašīnā; bez tam pēc pāriskliedzieniem Georgs mani jau būtu pataisījis mēmu.

„Ceru, ka esi teicis taisnību,” viņš noņurdēja. „Citādi likšu tev nomaukt ādu un pašu iebāzt samaltospiparos.”

Sačupis tupēju savā sēdeklī un sakritu uz priekšu, mašīnai pēkšņi nobremzējot pie neapgaismotavezuma.

„Netēlo ģīboni, zaķapastala!” Georgs nolamājās.„Man nelabi,” sacīju, lēnām sliedamies augšā.„Noēlojamais lupata!”Es biju atrāvis vaļā bikšu atloka diegus. Kad mašīna vēlreiz nobremzēja, sataustīju asmenīti; bet

trešajā reizē, atsizdamies ar galvu pret vējstiklu, beidzot mašīnas tumsā to dabūju rokā.Švarcs pavērās manī. Pieri viņam klāja sīkas sviedru lāses.- Georgs nekad mani nepalaistu vaļā, - viņš sacīja. – Jūs arī tā nedomājat?- Protams, ka nepalaistu.- Kādā pagriezienā iesaucos, cik vien spalgi un skaļi varēdams:„Uzmanību! Pa kreisi!”Negaidītais kliedziens iedarbojās, pirms Georgs paguva ko apsvērt. Viņa galva automātiski pasitās

pa kreisi, viņš uzspieda uz bremzes un cieši satvēra stūri. Es piezvēlos viņam. Korķī iespraustaisasmenītis nebija liels; tomēr trāpīju ar to kaklā, tad parāvu pāri gaisa rīklei. Viņš atlaida stūri un saķēra

kaklu. Tad saļima un novēlās uz kreiso pusi, uzgrūzdamies ar elkoni durvju tvereklim. Mašīna svaidījāsun iebrauca krūmā. Durvis atsprāga vaļā, un Georgs izkrita. No kakla aumaļām plūda asinis, un viņšgārdza.

Es izrāpos viņam pakaļ un ieklausījos. Mani apņēma sanošs klusums, kurā šķita, ka motors rēc. Es toizslēdzu, un klusums tagad šķita kā vēja šalkoņa. Tās bija asinis, kas šalca ausīs.

Es apskatīju Georgu, tad sāku meklēt asmenīti ar korķa gabalu. Tas paspīguļoja uz mašīnas kāpšļa.Pacēlu to un gaidīju. Nebiju drošs, vai Georgs pēkšņi nepielēks kājās; tad redzēju, kā viņš pāris reiunoraustās un aprimst. Es aizsviedu asmeni, bet tūlīt atkal pacēlu un iebāzu zemē. Izdzēsu auto spuldzes unieklausījos. Viss bija kluss. Iepriekš es neko tālāk nebiju apsvēris; tagad vajadzēja rīkoties ātri. Jo vēlākmani atradīs, jo labāk. Svarīga bija katra novilcināta stunda.

Es novilku Georgam drēbes un satīņāju vienā vīstoklī. Tad paslēpu līķi krūmājā. Paies krietns laiks,kamēr viņu atradīs, un vēl kāds laiks paies, kamēr identificēs. Varbūt man laimēsies un viņu reģistrēs gluivienkārši kā nezināmas personas līķi. Es izmēģināju mašīnu. Tā vēl bija kārtībā. Izbraucu to atpakaļ uzceļa. Tad man uznāca vēmiens.

Mašīnā atradu kabatas bateriju. Sēdeklis un durvis bija notašķīti asinīm. Bet ādas apsitums bijaviegli notīrāms. Pie grāvja es šim nolūkam izmantoju Georga kreklu. Noskaloju arī kāpsli. Atkal un atkaluzspīdināju bateriju, slaucīdams, kamēr viss kļuva tīrs. Tad nomazgājos pats un atkal iekāpu mašīnā. Manderdzās sēdēt Georga vietā; bija tāda sajūta, ka viņš no tumsas pēkšņi metīsies uz skausta. Sāku braukt.

Apturēju mašīnu sānieliņā gabalu no mājas. Tagad lija. Gāju pāri ielai, dziļi elpodams. Pamazāmatskārtu, ka sāpēja visa miesa. Apstājos pie zivju veikala un ieskatījos spogulī skatloga sānos.Neapgaismotās virsmas tumšajā sudrabā daudz neko nevarēju saskatīt; apjaudu tikai, ka mana sejauztūkuši un asiņaina. Dziļi ieelpoju mitro gaisu. Likās neticami, ka pēcpusdien vēl biju te, šķita pagājusivesela mūība.

Man izdevās nepamanīti aizlavīties garām durvju sardzei. Viņa jau gulēja un tikai kaut konomurmināja. Tas viņai nebija nekas neparasts, ka pārnācu vēlu. Aši uzgāju augšā pa kāpnēm.

Helēnes nebija. Es ilgi skatījos uz gultu un skapi. Kanārijputniņš, gaismas uzmodināts, iesākadziedāt. Aiz loga parādījās kaķis un zvērojošām acīm glūnēja iekšā kā nolādēta dvēsele. Pagaidīju kādubrīdi. Tad aizzagos pie Lahmaņa durvīm un klusu pieklauvēju.

Viņš vienā mirklī bija augšā. Bēgļiem ir šautrs miegs.„Tas esat jūs...” viņš iesāka, pavērās manī un apklusa.„Vai jūs manai sievai kaut ko stāstījāt?” es pajautāju.Viņš papurināja galvu.„Viņas nebija mājās. Un vēl pirms kādas stundas viņa nebija pārnākusi.”„Paldies dievam.”Viņš paraudzījās manī kā prātā jukušā.„Paldies dievam,” atkārtoju. „Tad varbūt viņa nebūs notverta. Tāpat vien izgājusi.”„Tāpat vien izgājusi,” Lahmanis atkārtoja. „Kas ar jums noticis?”„Mani pratināja. Es izbēgu.”„Policija?”„Gestapo. Bet kas bijis, bijis. Guliet vien.”„Gestapo zina, kur jūs esat?”„Tad manis šeit nebūtu. Pirms gaismas būšu prom.”„Vienu mirkli!” Lahmanis izkravāja daus svēto attēlus un roukroņus. „Paņemiet tos līdzi. Daureiz tie

dara brīnumus. Hiršs ar tiem slepus pārkūlās pār robeu. Ļaudis Pirenejos ir stipri dievticīgi. Šīs lietiņasir paša pāvesta svētītas.”

„Tiešām?”

Viņš pasmaidīja brīnum jauku smaidu.„Ja tās mūs paglābj, tad ir paša dieva svētītas. Uz redzēšanos, Švarc.”Es aizgāju atpakaļ un sāku saiņot mūsu mantas. Jutos pilnīgi iztukšots, taču sasprindzis kā bungas,

kurās nekā nav iekšā. Helēnes atvilktnē atradu vēstuļu sainīti. Tās bija adresētas uz pieprasījumuMarseļā. Neko nedomādams, ieliku tās viņas somā. Atradu arī Parīzē pirkto vakartērpu un pieliku klāt.Tad apsēdos pie mazgājamā trauka un iemērcu rokas ūdenī. Apdedzinātie nagi sāpēja. Arī katrs elpasvilciens sagādāja sāpes. Raudzījos uz slapjajiem jumtiem un neko nedomāju.

Beidzot es izdzirdu Helēnes solus. Viņa parādījās durvīs kā brīnumaina, skumja vīzija.„Ko tu dari te?” Viņa neko nezināja. „Kas tev lēcies?”„Mums ātri jāpazūd no šejienes, Helēn,” sacīju. „Nekavējoties.”„Georgs?”Pametu ar galvu. Biju izlēmis teikt viņai cik vien iespējams maz.„Kas ar tevi noticis?” viņa izbijusies jautāja, pienākdama tuvāk.„Mani arestēja. Es izbēgu. Viņi meklēs mani.”„Mums jādodas prom?”„Cik ātri var.”„Uz kurieni?”„Uz Spāniju.”„Bet kā?”„Cik tālu varēsim, ar automašīnu. Tu vari saposties?”„Jā.” Viņa sagrīļojās.„Tev ir sāpes?”Viņa pamāja.Kas tur stāv pie durvīm, man pazibēja doma. Kas tas ir? Viņa šķita man sveša.„Vai tev vēl ir ampulas?”„Nedaudzas.”„Mēs atkal dabūsim daas.”„Izej uz brīdi,” viņa sacīja.Es stāvēju gaitenī. Durvis pavērās. Spraugās parādījās ziņkārīgas lemuru acis. Vienacainu pundurīšu

sejas ar šķobīgām mutēm. Lahmanis garās, pelēkās apakšbiksēs kā sienāzis klusi un ātri uzšāvās augšā pakāpnēm un iespieda man plaukstā puspudeli konjaka.

„Tas jums noderēs,” viņš čukstēja. „Lai dzīvo solidaritāte!”Es tūlīt iedzēru prāvu malku.„Man ir nauda,” sacīju. „Ņemiet! Un dodiet vēl veselu pudeli.”Es biju pievācis Georga kabatas portfeli un atradis tanī daudz naudas. Tikai mirkli manī uzplaiksnīja

doma aizmest to prom. Bet tur atradās arī viņa pase kopā ar Heļēnes un manējo pasi. Visas trīs bijušasviņam kabatā.

Georga drēbes tiku sasējis paunā un, iebāzis tajā akmeni, iesviedu jūrā. Pasi rūpīgi apskatījukabatspuldzītes gaismā, tad aizbraucu pie Gregorija un pamodināju viņu. Lūdzu apmainīt Georgafotogrāfiju pret manējo. Iztrūcies viņš sākumā atteicās. Viltot emigrantu pases bija viņa amats, un viņš tajājutās taisnīgāks par dievu, kuru uzskatīja atbildīgu par visu šo neģēlību, — bet augsta gestapo vīra pasiviņš vēl nekad nebija redzējis. Paskaidroju viņam, ka nebūt nav vajadzīgs parakstīt savu darbu, kā to daramākslinieki. Par visu atbildīgs būšu es, un neviens par viņu neko nezinās.

„Un ja jūs spīdzinās?”Parādīju viņam savas rokas un seju.„Stundas laikā man jāaizbrauc,” sacīju. „Ar šādu seju es kā emigrants netiktu desmit kilometru tālu.

Bet man jātiek pāri robeai. Tā man vienīgā izeja. Te ir mana pase. Pārfotografējiet to pases bildi unuzņēmumu apmainiet ar gestapovieša pases bildi. Vienalga, cik tas maksās. Nauda man ir.”

Gregorijs beidzot piekrita.Lahmanis atnesa otru konjaka pudeli. Samaksāju viņam un atgriezos savā istabā. Helēne stāvēja pie

naktsgaldiņa. Atvilktne, kurā glabājušās vēstules, bija vaļā. Viņa to aizgrūda ciet un pienāca man klāt.„Vai to izdarīja Georgs?” viņa jautāja.„Viņš bija līdzdalībnieks,” atbildēju.„Nolādētais!”Viņa piegāja pie loga. Kaķis aizlēca prom. Viņa atvēra aizvirtņus. „Nolādētais!” viņa atkārtoja tik

dedzīgi, ar tādu pārliecību kā mistiskā rituālā. „Nolādēts uz visiem laikiem...”Saņēmu Helēnes saņaugtās dūres un pavilku viņu nost no loga.„Mums jāpazūd no šejienes.”Gājām lejā pa kāpnēm. No visām pusēm mūs pavadīja skatieni. Kāda pelēka roka pamāja.„Švarc! Neņemiet mugursomu. andarmi acīgi uz mugursomām. Man ir lēts ādas imitācijas koferis,

ļoti šiks...”„Pateicos,” es attraucu. „Koferis man vairs nav vajadzīgs. Man vajadzīga laime.”„Mēs turēsim īkšķus.”Helēna gāja papriekš. Es dzirdēju, kā pie durvīm salijusi ielene viņai ieteica palikt labāk mājās;

lietus esot samaitājis visu veikalu. Labi, nodomāju, jo ielas tukšākas, jo labāk.Helēne satrūkās, ieraudzījusi mašīnu.„Nozagta,” es sacīju. „Mums ar to jātiek, cik tālu vien iespējams. Kāp iekšā.”Vēl bija tumšs. Lietus straumēm tecēja gar vējstiklu. Ja vēl uz kāpšļa palikušas asinis, tagad tās

noskalosies. Gabalu no mājas, kur dzīvoja Gregorijs, es pieturēju.„Stājies te apakšā,” pavēlēju Helēnei, norādīdams uz kāda veikala stikla nojumi, kur bija izlikti

makšķernieku piederumi.„Vai nevaru palikt mašīnā?”„Nē. Ja kāds nāk, izliecies, ka gaidi klientus. Es tūlīt būšu atpakaļ.”Gregorijam viss bija gatavs. Bailes tagad bija nomainījis mākslinieka lepnums.„Grūtākais bija mundieris,” viņš sacīja. „Jums mugurā civiluzvalks. Skatieties, es viņam ņēmu un

nogriezu galvu.”Viņš bija Georga fotogrāfiju atlupinājis, galvu un kaklu izgriezis, uniformu uzlicis uz manas

fotogrāfijas un montāu nofotografējis.„Oberšturmbanfīrers Švarcs!” viņš lepni paziņoja.Nosusinātais uzņēmums bija ielīmēts pasē. „Tikai zīmogs nav lāgā izdevies. Ja to pamatīgi

pārbauda, jūs tā vai tā esat pagalam — pat ja tas būtu īsts. Te jūsu vecā pase — sveika un vesela.”Viņš atdeva man abas pases un Georga fotogrāfijas paliekas. Iedams pa kāpnēm lejā, es saplēsu

uzņēmumu sīkās druskās un izkaisīju ūdenī, kas šāvās pa noteku.Helēne gaidīja. Mašīnu iepriekš tiku pārbaudījis; benzīna tvertne bija pilna. Ja veiktos labi, ar šo

benzīnu varētu aizkļūt pāri robeai. Man joprojām laimējās — priekšējā paneļa atvilktnītē atradāsrobepārejas atļauja, kas divreiz jau lietota. Nolēmu robeu pārbraukt citur, nevis kur mašīna jau reizreģistrēta. Atradās arī Mišlēna karte, cimdu pāris un Eiropas autoceļu atlass.

Automašīna joņoja lietū. Līdz ausmai vēl atlikās daas stundas. Mēs braucām Perpiņjanas virzienā.Gribēju palikt uz galvenās trases, kamēr vēl nav gaišs.

„Vai lai braucu tavā vietā?” Helēne pēc kāda laika iejautājās. „Tavas rokas!”„Vai varēsi? Tu neesi gulējusi.”„Tu arī neesi gulējis.”Pavēros viņā. Viņa izskatījās spirgta un mierīga. Es nezināju, ko domāt.

„Vai gribi malku konjaka?”„Nē. Braukšu, līdz kaut kur dabūsim kafiju.”„Lahmanis man iedeva vēl vienu konjaka pudeli.”Izvilku to no mēteļa. Helēne papurināja galvu. Viņai bija iešļircinājums.„Vēlāk,” viņa sacīja, un balss skanēja ļoti maigi. „Pamēģini aizmigt. Mēs brauksim pārmaiņus.”Helēne vadīja mašīnu labāk par mani. Pēc brīa viņa iesāka dungot monotonas, mazas dziesmiņas.

Man vēl arvien nebija pārgājis lielais sasprindzinājums; tagad mašīnas dūkoņa un vienmuļā dungošanasāka iemidzināt. Zināju, ka jāguļ, taču atkal un atkal uztrūkos. Garām slīdēja pelēkas ainavas, un mēsieslēdzām starmešus, neraizējoties par aptumšošanas noteikumiem.

„Tu viņu nogalināji?” pēkšņi Helēne ievaicājās.„Jā.”„Tas bija nepieciešams?”„Jā.”Mēs braucām tālāk. Es blenzu uz ceļu, kaudamies ar daādām domām, un tad kā akmens iekritu miegā.

Kad atkal pamodos, lietus bija pārstājis. Ausa rīts, mašīna dūca. Helēne sēdēja pie stūres, un man bijatāda sajūta, ka viss bijis tikai murgs.

„Tā nebija taisnība, ko es teicu!” iesaucos.„Es zinu,” viņa attrauca.„Tas bija kāds cits.”„Es zinu.”Viņa pat nepaskatījās uz mani.

18

Es gribēju pēdējā lielākajā pilsētiņā pirms robeas dabūt spāņu vīzu Helēnei. Drūzma konsulātapriekšā bija nomācoša. Tur apstāties šķita riskanti; varēja gadīties, ka mašīna jau tiek meklēta; bet citasiespējas neredzēju. Georga pasē vīza jau bija.

Lēnām braucu klāt pie konsulāta. Pūlis sakustējās tikai tad, kad ieraudzīja vācu numuru. Tas pašķīrāsmūsu priekšā. Daļa emigrantu metās bēgt. Cauri naida alejai mašīna tuvojās ieejai. Kāds andarms militārisveicināja. Tādu godu sen nebiju piedzīvojis. Es nevērīgi atņēmu sveicienu un devos iekšā konsulātā.andarms rnan pašķīra ceļu. Ir jākļūst slepkavam, lai tiktu cienīts, ar rūgtumu nodomāju.

Es tūlīt dabūju vizu, tiklīdz noliku priekšā savu pasi. Vicekonsuls paskatījās manā sejā. Manas rokasviņš nevarēja redzēt. Biju uzvilcis mašīnā atrastos cimdus.

„Kara un tuvcīņas pēdas,” sacīju.Viņš saprotoši pamāja ar galvu.„Mēs arī esam karojuši. Heil Hitler! Diens vīrs, tāpat kā mūsu kaudiljo.”Iznācu laukā. Ap mašīnu bija izveidojies tukšums. Aizmugurējā sēdeklī ieraudzīju gadu divpadsmit

vecu, izbijušos zēnu. Viņš rāvās kaktiņā, tā ka redzamas bija tikai acis un mutei priekšā aizspiestāsplaukstas.

„Mums jāņem viņš līdzi,” Helēne teica.„Kādēļ?”„Viņa dokumentiem pēc divām dienām izbeidzas termiņš. Ja viņu notvers, viņu aizsūtīs uz Vāciju.”Sajutu, ka esmu viscaur izmircis sviedros. Helēne paraudzījās manī. Viņa bija ļoti mierīga.„Mēs esam paņēmuši vienu dzīvību,” viņa sacīja angliski. „Mums viena ir jāglābj.”„Vai tev ir kāds dokuments?” pajautāju zēnam.Viņš klusēdams pasniedza man savu uzturēšanās atļauju. Paņēmu to un griezos atpakaļ uz konsulātu.

Tas man bija ļoti grūts gājiens; mašīna, likās, simtiem balsu izkliedza savu noslēpumu. Es nevērīgi

pateicu sekretāram, ka pavisam piemirsu palūgt vēl vienu vīzu —- dienesta vajadzībām, apvidusizlūkošanai viņpus robeas. Ieraudzījis papīru, viņš jutās pārsteigts, tad pasmaidīja, piemiedza aci uniedeva man vīzu.

Es iesēdos mašīnā. Noskaņojums apkārt bija kļuvis vēl naidīgāks. Šie ļaudis laikam domāja, kagribu zēnu aizvest uz kādu nometni.

Atstāju šo pilsētu cerībā, ka laime mani pavadīs arī turpmāk. Stūre manās plaukstās kļuva jo stundasjo karstāka. Baidījos, ka drīz nāksies mašīnu pamest, bet nevarēju iedomāties, ko tad iesākt. Helēnenespēja šādā laikā pāriet kalnu grēdu pa gājēju taciņām; viņa bija pārāk vārga; mašīnas zaudējums būtuuzreiz mums pārtraucis arī mīklaino aizsardzību pret vajātājiem. Atļaujas izceļošanai no Francijas mumsnebija. Un kulties kājām uz priekšu bija pavisam citādi nekā braukt dārgā limuzīnā.

Mēs braucām tālāk. Tā bija brīnumaina diena. Pagātne un nākotne likās nogruvušas divosbezdibeņos, kad braucām pa šauru, augstu mākoņu ietītu kori it kā trošu ceļa kabīnē. To vēl varētusalīdzināt ar senlaicīgu ķīniešu tušas gleznojumu, kur redzami ceļotāji starp kalnu virsotnēm, mākoņiem unūdenskritumiem. Zēns tupēja aizmugures sēdeklī un gandrīz nekustējās. Viņš neko citu savā dzīvē nebijaiemācījies kā nevienam neuzticēties. Neko citu viņš neatcerējās. Kad trešā reiha kultūrtrēģeri viņavectēvam iedauzīja galvaskausu, viņam bija trīs gadi; kad pakāra tēvu — septiņi gadi un, kad mātinogalināja gāzes kamerā, — deviņi. Īsts divdesmitā gadsimta bērns. Viņš kaut kā bija izbēdzis nokoncentrācijas nometnes un viens pats aizkūlies pāri robeām. Ja viņu notvertu, tad nogādātu atpakaļnometnē kā dezertieri un pakārtu. Tagad viņš gribēja nokļūt Lisabonā; vakarā pirms nāves gāzes kamerāmāte, viņu svētījot un pēdējos padomus dodot, pateikusi, ka Lisabonā viņam dzīvojot tēvocis —pulksteņmeistars.

Viss noritēja labi. Pie Francijas robeas neviens neprasīja izceļošanas atļauju. Es tikai paviršiuzrādīju pasi un reģistrēju mašīnas datus. andarmi salutēja, aizvērtnis pacēlās, un mēs atstājām Franciju.Daas minūtes vēlāk spāņu muitnieki jau apbrīnoja mašīnu un gribēja zināt, cik kilometru tā braucot stundā.Es šo to paskaidroju, un viņi sāka lielīt vienu no savām pēdējām mašīnu markām — Hispano-Suiza.Apgalvoju, ka man pašam viena tāda reiz bijusi, un attēloju lidojošās dzērves emblēmu uz dzesētāja. Viņibija sajūsmā. Pavaicāju, kur varētu uzņemt degvielu. Viņi paziņoja, ka Spānijas draugu rīcībā esot īpašsbenzīna tanks. Man nebija pesetu. Viņi apmainīja manus frankus. Pēc nokārtotām formalitātēm šķīrāmiesar sirsnīgiem novēlējumiem.

Es atslīgu sēdeklī. Kalnu kore un mākoņi nozuda. Mūsu priekšā pavērās sveša zeme; zeme, kas vairsneizskatījās pēc Eiropas. Mēs vēl nebijām pilnīgi izglābušies, taču likās, ka Franciju un šo zemi šķirbezdibenis. Skatījos uz ceļiem, ēzeļiem, cilvēkiem, tautastērpiem, uz skarbo, akmeņaino ainavu — mēsbijām it kā Āfrikā. Es sajutu, ka viņpus Pirenejiem sākās īstie rietumi. Tad pamanīju, ka Helēne raud.

„Nu tu esi tur, uz kurieni kāroji,” viņa čukstēja.Es nezināju, ko viņa ar to domā. Vēl arvien nespēju noticēt, ka viss tik viegli noritējis. Es iedomāju

laipnību, sveicinājumus, smaidus, ko atkal pirmo reizi pieredzēju pēc daudziem gadiem; bija vajadzējisnogalināt, lai pret mani izturētos kā pret cilvēku.

„Kādēļ tu raudi?” es jautāju. „Mēs vēl neesam drošībā. Spānija ir pilna ar gestapoviešiem. Mums,cik vien ātri var, jātiek tai cauri.”

Pārgulējām mazā miestiņā. Īstenībā biju gribējis kaut kur atstāt mašīnu un tālāk braukt ar vilcienu.Bet neizdarīju to. Spānija nebija droša zeme; gribēju pēc iespējas ātrāk to atkal atstāt. Automašīnaneizprotamā kārtā kļuva līdzīga tumšam talismanam; tās tehniskā pilnība aizdzina pat baismas, kas manuzdvesa. Tā mums bija pārāk nepieciešama; es vairs nedomāju par Georgu. Viņš pārāk ilgi kā drauds bijagūlies pār manu dzīvi; tagad viņš bija prom — es sajutu gandrīz tikai to. Iedomāju smaidīgo; tas vēl bijadzīvs un varēja telefoniski likt mūs apcietināt. Slepkavībā apvainoto izdeva jebkura valsts. Ka tā bijusipašaizsardzība, būtu jāpierāda tur, kur tas noticis.

Es sasniedzu portugāļu robeu vēlu nākamā naktī. Vīzas bez kādām grūtībām dabūjām ceļā. AtstājuHelēni pie robeas mašīnā ar neizslēgtu motoru. Pieteicu, ja notiktu kas aizdomīgs, lai viņa nekavējotiesbrauc pie manis, es arī ielēktu, un mēs izdrāztos cauri uz portugāļu muitu. Diez vai kas ļauns notiktu; šisbija neliels robepostenis, un, pirms ierēdņi tumsā sāktu šaudīties, mēs jau būtu pāri robeai. Kas tadnotiktu Portugālē, tas bija cits jautājums.

Nenotika nekas. Bija tumšs un vējains, mundierotie robesargi stāvēja kā figūras kādā Goijas gleznā.Viņi salutēja, un mēs braucām tālāk uz portugāļu posteni, kur tikpat laipni mūs saņēma. Tikko mašīnaiesāka braukt, kāds ierēdnis pēkšņi metās mums pakaļ, saukdams, lai apstājamies. Ātri apsvēru stāvokli:ja braukšu vien cauri, nākamajā miestiņā mašīnu varēja aizturēt. Es apturēju. Mēs tikko elpojām.

Ierēdnis pieskrēja pie mašīnas.„Jūsu robepārejas atļauja,” viņš teica. „Jūs to aizmirsāt. Kā citādi bez tās jūs tiktu atpakaļ?”„Lielu paldies!”Aiz muguras zēns ievilka elpu. Pašam man kādu brīdi bija bezsvara sajūta, tik atvieglots jutos.„Tagad tu esi Portugālē,” sacīju zēnam.Viņš lēnām atņēma plaukstas no mutes un pirmoreiz atslīga sēdeklī. Visu braucienu viņš bija

nosēdējis, uz priekšu sakucies.Ciemi lidoja garām. Suņi rēja. Agrā rīta stundā kalvē gailēja uguns — un kalējs apkala sirmi. Lietus

vairs nelija. Gaidīju atbrīvošanās sajūtu, ko tik ilgi biju kārojis, — bet tāda neradās. Helēne klusi sēdējaman līdzās. Es gribēju priecāties, bet jutu sevī tikai tukšumu.

No Lisabonas piezvanīju uz amerikāņu konsulātu Marseļā. Izstāstīju visu, kas bija noticis līdzbrīdim, kad ieradās Georgs. Ierēdnis, ar kuru runāju, domāja, ka tagad esmu drošībā. Panācu vienīgisolījumu, ja vīza tikšot piešķirta, viņš par to ziņošot konsulātam Lisabonā.

Mašīnu, kas mūs tik ilgi bija sargājusi, tagad vajadzēja likvidēt.„Pārdod,” Helēne ieteica.„Varbūt ļaut, lai tā ieripo kaut kur jūrā?”„Kāda tur jēga?” viņa iebilda. „Tev vajadzīga nauda. Pārdod to.”Viņai bija taisnība. Un pārdot nenācās grūti. Pircējs apņēmās samaksāt muitu un solījās mašīnu

nolakot melnu. Tas bija tirgotājs. Es pārdevu viņam mašīnu Georga vārdā. Nedēļu vēlāk redzēju to arportugāļu numuru. Lisabonā bija vairākas līdzīgas mašīnas; pazinu to vienīgi pēc nelielā ieliekumakreisajā kāpslī. Georga pasi es sadedzināju.

Švarcs palūkojās pulkstenī.Atlikušo var izstāstīt ātri. Reizi nedēļā gāju uz konsulātu. Kādu laiku dzīvojām viesnīcā. Iztikām no

naudas par pārdoto mašīnu. Gribēju, lai Helēnei būtu visas iespējamās ērtības. Mēs atradām ārstu, kasviņai palīdzēja dabūt nepieciešamās zāles. Abi gājām pat uz kazino. Noīrēju šai vajadzībai smokingu.Helēnei vēl bija viņas vakartērps no Parīzes. Nopirku tam klāt zeltītu kurpju pāri. Agrākās aizmirsuMarseļā. Jūs esat bijis kazino?

Diemēl jā, — atbildēju. — Biju tur vakarvakarā. Tā bija kļūda.— Es gribēju, lai viņa piedalās spēlē, - Švarcs stāstīja. — Un viņa laimēja. Neaptveramais vēl

vienmēr turpinājās. Viņa nevērīgi pameta kauliņus, un viņas numuri laimēja.Šim pēdējam laikposmam gandrīz nebija saskares ar realitāti. Likās, atkal iesācies tas laiks pilī.

Mēs gandrīz vairs neizlikāmies; bet pirmoreiz manī modās sajūta, ka tagad viņa man pieder pilnīgi, kautarī dienu no dienas arvien vairāk aizslīdēja prom no manis pie nepielūdzamākā no visiem pielūdzējiem.Viņa vēl nebija padevusies; bet viņa vairs necīnījās.

Bija mokpilnas naktis un naktis, kurās viņa raudāja; bet tad nāca atkal pārvarīga maiguma mirkļi, kadizmisums, viedums un mīla pēkšņi pārsniedza cilvēka miesas robeas, kad nedrīkstēju pakustēties, tik

pārmērīgs tas viss man šķitās.„Mans mīļotais,” reiz naktī viņa man sacīja, un tā bija vienīgā reize, kad par to runāja. „Apsolīto

zemi, kuru tu ceri sasniegt, mēs kopā neieraudzīsim.”Pēcpusdien biju aizvedis viņu pie ārsta. Tagad pēkšņi kā zibens spērienu es izjutu bezspēcīgu

protestu, kādu izjūt cilvēks, kurš atskārtis, ka nespēj paturēt to, ko viņš mīl.„Helēn,” es sacīju apslāpētā balsī, „ko mēs esam ieguvuši?”Viņa klusēja. Tad pašūpoja galvu un pasmaidīja.„Ieguvām visu, ko vien iespējām,” viņa attrauca. „Un ar to pietiek.”

Tad pienāca diena, kad konsulātā man paziņoja, ka neticamais noticis: mums piešķirtas divas vīzas.Nejaušās pazīšanās skurbā iedoma bija panākusi to, ko neiespētu nekāda lūgšanās, nekāda izmisīga cīņa!Es smējos. Tā bija histērija. Tagadējā pasaulē notiek daudz kas, par ko jāsmejas, kā jums šķiet?

- Reiz tomēr smiekli mitējas, — es sacīju.- Pats dīvainākais, ka mēs biei smējāmies pēdējās dienās, - Švarcs atbildēja. - Likās, nu esam

sasnieguši vēju neskartu ostu. Rūgtums bija izgaisis, asaru vairs nebija, un skumjas kļuvušas tik dzidras,ka biei nebija atšķiramas no ironiski sēras jautrības. Mēs pārcēlāmies uz nelielu dzīvoklīti. Neaptveramāaklumā es joprojām tiecos uz savu mērķi: izbēgt uz Ameriku. Ilgāku laiku negāja neviens kuģis, līdzbeidzot viens tomēr radās. Pārdevu pēdējo Degā zīmējumu un nopirku kuģa biļetes. Jutos laimīgs. Domāju— mēs esam glābti. Par spīti visam! Par spīti ārstiem! Vēl tikai jānotiek šim brīnumam!

Tad kuģa atiešanu atlika uz daām dienām. Aizvakar vēlreiz devos uz kuģniecības biroju. Brauciensbija pārcelts uz šodienu. Es to pateicu Helēnei un izgāju, lai vēl šo to nopirktu. Kad atgriezos mājās, viņabija mirusi. Visi spoguļi istabā bija sadauzīti. Vakartērps saplēsts nomests uz grīdas. Viņa pati gulēja tamlīdzās, nevis gultā.

Sākumā domāju, ka tā ir slepkavība laupīšanas nolūkā. Tad iedomāju, ka viņu nonāvējis kādsgestapo aģents; bet tas taču būtu meklējis mani, nevis viņu. Tikai atskārtis, ka bez spoguļa un tērpa nekasnav aiztikts, es visu sapratu. Atcerējos indi, ko viņa teicās pazaudējusi. Stāvēju un mēmi skatījos, tad sākumeklēt vēstuli. Tādas nebija. Nekā nebija. Viņa bija aizgājusi bez neviena vārda. Vai jūs to varat saprast?

Jā, — es teicu.Tiešām varat saprast?Jā, — atkārtoju. — Ko lai viņa vēl jums rakstītu?—- Kaut ko. Kādēļ tā. Vai arī...Viņš apklusa.Švarcs laikam domāja par pēdējiem vārdiem, par pēdējo mīlas apliecinājumu, ko varētu paņemt

līdzi savā vientulībā. Viņš bija iemācījies atteikties no daudziem aizspriedumiem, tikai ne šinī gadījumā.Viņa nebūtu varējusi pārstāt rakstīt, ja reiz iesāktu, — sacīju. — Ar to, ka neko nerakstīja, viņa ir

pateikusi jums vairāk, nekā izsakāms vārdos.Viņš brīdi pārdomāja.Vai redzējāt paziņojumu ceļojumu birojā? — beidzot viņš nočukstēja. — Kuģa atiešana atlikta par

vienu dienu. Viņa būtu nodzīvojusi vēl vienu dienu, ja to zinājusi.Nē.Viņa negribēja braukt līdzi. Tādēļ to izdarīja!Es papurināju galvu.— Viņa nav spējusi vairs izturēt sāpes, Švarca kungs, — saudzīgi pateicu.Tam es neticu, — viņš atbildēja. — Kādēļ tad viņa to izdarīja tieši aizbraukšanas priekšvakarā? Jeb

vai iedomājās, ka viņu kā slimnieci neielaistu Amerikā?Kāpēc jūs negribat ļaut mirstošam cilvēkam pašam izlemt, kad viņa sāpes vairs nav izturamas? —

atvaicāju. - Tas taču ir pats mazumiņš, ko spējam darīt!

Viņš ilgi raudzījās manī.Viņa turējās līdz pēdējam, — turpināju. — Jūsu dēļ, vai jūs to neredzat? Vienīgi jūsu dēļ. Un, kad

zināja, ka izglābusi jūs, viņa aizgāja.Un ja es nebūtu bijis tik akls? Ja nebūtu dzinies uz Ameriku?Švarca kungs, — iebildu, — tas nebūtu slimību apturējis.Viņš dīvaini sašūpoja galvu.Viņas vairs nav, un pēkšņi liekas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, — viņš čukstēja. — Es lūkojos

viņā, un nebija nekādas atbildes. Ko esmu izdarījis? Nogalinājis viņu vai padarījis laimīgu? Vai viņamīlēja mani, vai arī es biju tikai spieķis, uz kura balstīties, kad tas viņai noderēja? Es nerodu atbildes.

Jums tādas vajag?Nē, — viņš pēkšņi klusu sacīja. — Piedodiet. Varbūt arī ne.Tādas atbildes arī nav. Nekad nebūs nevienas citas kā tā, kuru jūs pats sev dosiet.Es jums visu izstāstīju, jo tas man jāzina, — viņš klusu teica. — Kas tā bijusi? Vai tikai tukša,

bezjēdzīga dzīve, pievilta vīra un slepkavas dzīve...To es nezinu, — sacīju. — Bet, ja vēlaties, — arī mīloša cilvēka dzīve un, ja tas jums svarīgi, savā

ziņā svētā dzīve. Taču ko nozīmē vārdi? Šī dzīve ir bijusi. Vai ar to nepietiek?Tā ir bijusi. Un tagad vairs nav?Tā ir, kamēr dzīvojat jūs.Vienīgi mēs to vēl saglabājam, — Švarcs čukstēja. - Jūs un es. Neviens cits. — Viņš cieši skatījās

manī. - Neaizmirstiet to! Kādam tā jāsaglabā! Nekas nedrīkst pazust! Mēs esam vēl tikai divi. Pie manisnav droši. Bet tas nedrīkst iznīkt. Tam jādzīvo tālāk. Pie jums tas būs drošībā.

Lai gan esmu skeptiķis, mani pāršalca dīvaina sajūta. Ko gribēja šis cilvēks? Līdz ar savu pasi atdotman savu pagātni? Vai viņš tikai nebija izlēmis mirt?

Kāpēc lai jūs pats to nevarētu saglabāt? Jūs taču vēl dzīvosiet, Švarca kungs?Es nedomāju darīt sev galu, — Švarcs mierīgi atbildēja. — Nē, kopš ieraudzīju smaidīgo un zinu, ka

viņš vēl dzīvs. Bet mana atmiņa lūkos atceres izpostīt. Viņa tās sadrumstalos, sasmalcinās, pārvērtīs, līdztās būs piemērotas izdzīvošanai un pārstās būt bīstamas. Jau pēc daām nedējām es jums to vairs nespētuizstāstīt, ko izstāstīju šodien. Tālab arī vēlējos, lai mani uzklausāt. Jūsu atmiņā viss saglabāsies neviltots,jo jums tas nav bīstams. Un kaut kur taču tam jāpaliek, — viņš pēkšņi skumīgi noteica. — Kādā cilvēkā,tā, kā tas bija, vismaz vēl kādu laiku.

Viņš izvilka no kabatas divas pases un nolika man priekšā.Te ir arī Helēnes pase. Kuģa biļetes jums jau ir. Tagad jums ir arī amerikāņu vīzas. Divām

personām.Viņš bikli pasmaidīja un apklusa.Es ilgi lūkojos uz pasēm.Vai tiešām jums vairs nav vajadzīga jūsu pase? — pajautāju, ar pūlēm sevi pārvarēdams.Varat man atdot savējo, — viņš sacīja. — Tā būs vajadzīga tikai uz pāris dienām. Lai nokļūtu pāri

robeai.Es paraudzījos viņā.Ārzemnieku leģionā neprasa pases. Jūs zināt, ka tur pieņem emigrantus. Un, kamēr vēl dzīvo tādi

ļaudis kā smaidīgais, būtu noziegums pašam laupīt sev dzīvību, ja to var atdot cīņā pret barbariem.Izvilku no kabatas savu pasi un atdevu viņam.Pateicos, — sacīju. — No sirds pateicos, Švarca kungs.Un te vēl ir mazliet naudas. Man vairs vajag pavisam maz. — Švarcs pavērās pulkstenī. — Vai

negribat izdarīt man vēl vienu pakalpojumu? Helēni aizvedīs pēc pusstundas. Vai nāksiet man līdzi?Jā.Švarcs samaksāja rēķinu. Mēs izgājām skaļajā rīta stundā.

Teu upē gaidīja kuģis, balts un nemierīgs.

Es stāvēju istabā līdzās Švarcam. Sasistie spoguļi karājās vēl tur. Rāmji bija tukši. Lauskasaizvāktas.

— Varbūt man vajadzēja pēdējo nakti palikt pie viņas? — Švarcs iejautājās.Jūs bijāt pie viņas.Sieviete gulēja šķirstā kā visi nomirušie — ar bezgala vienaldzīgu seju. Nekas šeit vairs nesaistīja

viņu — ne Švarcs, ne es, ne viņa pati. Grūti bija iedomāties, kāda viņa izskatījusies īstenībā. Tā, kas turgulēja, bija nedzīvs tēls, un vēl tikai Švarcs varēja saskatīt līdzību ar dzīvo Helēni. Bet Švarcs domāja,ka tagad arī es redzu viņu kā dzīvu.

— Viņai vēl bija... — viņš ieminējās, — te vēl bija...Viņš izņēma no atvilktnes daas vēstules.Es tās neesmu lasījis. Ņemiet jūs.Paņēmu vēstules un gribēju ielikt šķirstā. Tad pārdomāju — mirusī tagad beidzot piederēja vienīgi

Švarcam, viņš tā domāja. Citu vēstulēm vairs nebija ar Helēni nekāda sakara, viņš tās negribēja dot viņailīdzi, bet negribēja arī iznīcināt, tās tomēr bija piederējušas viņai.

Paturēšu tās pie sevis, — sacīju un iebāzu vēstules kabatā. — Bet tām vairs nav nekādas nozīmes.Ne tik daudz vērtības, cik niecīgam naudas gabalam par zupas šķīvi ēdnīcā.

Kruķi, — viņš piebilda. — Es zinu. Viņa tās nosauca reiz par kruķiem, kas bijuši vajadzīgi, laipaliktu man uzticīga. Vai varat to saprast? Tas ir absurds...

—- Nē, — es sacīju ļoti piesardzīgi, vislielākā līdzjūtībā. — Kāpēc jūs beidzot neliekat viņu mierā?Viņa mīlēja jūs un palika pie jums, cik ilgi vien spēja.

Viņš pamāja ar galvu. Pēkšņi viņš izskatījās pavisam salauzts.To es gribēju zināt, — viņš nomurmināja.Istabas gaiss bija saules sakarsēts, pilns mušu, līķa dvakas un sveču smaras. Švarcs redzēja manu

skatienu.Kāda sieviete man palīdzēja, — viņš sacīja. — Svešā zemē grūti tādā reizē. Ārsts. Policija. Viņu

aizveda. Vakarvakarā atkal atveda atpakaļ. Viņu izmeklēja. Nāves cēloņa noskaidrošana. — Viņšbezpalīdzīgi manī palūkojās. — Viņu ir... viņa tur nav vairs visa — man pateica, lai es neatsedzot viņu...

Atnāca nesēji. Šķirstu aiznagloja. Švarcs sagrīļojās.Es braukšu jums līdzi, — teicu.Tas nebija tālu. Rīts starot staroja, un vējš brāzās šurp kā aitu suns aiz mākoņjēru bara. Švarcs, sīks

un vientuļš, stāvēja kapsētā zem plašajām debesīm.Vai atgriezīsieties dzīvoklī? — pajautāju.Nē.Viņš bija paņēmis līdzi čemodānu.Vai zināt te kādu, kas var pārlabot pases? — es pavaicāju.Gregorijs. Viņš jau nedēļu ir te.Mēs aizgājām pie Gregorija. Ar manu pasi viņš tika galā drīz; te nebija nepieciešama sevišķa

precizitāte. Švarcam bija ārzemnieku leģiona biroja apliecība; viņam vajadzēja tikai pāriet robeu unkazarmās manu pasi aizsviest prom. Leģions neinteresējās par pagātni.

Kas notika ar zēnu, ko jūs paņēmāt līdzi? — ievaicājos.Tēvocis viņu neieredz, bet zēns jūtas laimīgs, ka vismaz viņu neieredz kāds no pašu ģimenes —

nevis tikai svešie.Es paraudzījos cilvēkā, kurš tagad sauksies manā vārdā.Vēlu visu labāko, — sacīju, izvairīdamies uzrunāt viņu par Švarcu. Man nekas cits neiekrita prātā kā

šī banālā frāze.Mēs vairs neredzēsimies, — viņš atbildēja. — Un tā ir labi. Esmu jums pateicis pārāk daudz, lai

rastos vēlēšanās atkal jūs satikt.Es par to nebiju tik drošs. Varēja gadīties, ka viņš mani tieši tāpēc kādreiz gribētu atkal satikt.

Viņaprāt, es biju vienīgais viņa īstenā likteņstāsta glabātājs. Bet varbūt arī tieši tāpēc viņš mani ienīstu, joliktos, ka esmu nolaupījis viņa sievu — šoreiz neatgrieami un uz mūiem —, viņš taču bija pārliecināts, kapaša atmiņas piekrāps viņu un tikai manējās paliks īstas.

Es redzēju viņu aizejam pa ielu, čemodānu rokā — noēlojams stāvs, mūam pieviltā vīra un mūīgāmīlētāja simbols. Bet vai viņš nebija tas, kurš mīļoto sievieti bija ieguvis pilnīgākā mērā nekā aprobeotouzvarētāju virtene? Un kas mums īstenībā pieder? Kam tik daudz uztraukties par lietām, kuras labākajāgadījumā dotas mums tikai uz zināmu laiku; un kam tik daudz prātot par to, kuram mīļotais cilvēks vairākvai mazāk piederējis, ja iluzorais vārds „piederēt” nenozīmē neko vairāk kā — apskaut tukšu gaisu?

Man bija līdzi sievas pases fotogrāfija — tolaik jau mūīgi vajadzēja fotogrāfijas visādāmapliecībām. Gregorijs tūdaļ ķērās pie darba. Neatgāju no viņa ne soli. Neuzdrīkstējos abas pases izlaistno acīm.

Pusdienas laikā tās bija gatavas. Es drāzos uz ūķi, kur mēs mitām. Rute sēdēja pie loga un vērojazvejniekbērnus pagalmā.

Viss velti? — viņa jautāja, kad stāvēju durvīs.Es pavicināju gaisā abas pases.Mēs braucam rīt! Mums būs citi uzvārdi, katram savādāks, un Amerikā mums vēlreiz nāksies

apprecēties.Es daudz nedomāju par to, ka tagad man ir tāda cilvēka pase, kuru varbūt meklēs slepkavības dēļ.

Nākamajā vakarā mēs aizbraucām un bez grūtībām sasniedzām Ameriku. Tomēr abu mīlētāju pasesneatnesa mums laimi: pusgadu vēlāk Rute šķīrās no manis. Lai to legalizētu, mums nācās pirms šķiršanāsvēlreiz apprecēties.

Rute vēlāk apprecējās ar to pašu bagāto jauno amerikāni, kurš kādreiz bija galvojis par Švarcu.Viņam tas viss likās traki jocīgi, un viņš bija mūsu otro laulību liecinieks. Pēc nedēļas šo mūsu laulībuizšķīra Mehiko.

Kara laiku es pavadīju Amerikā. Dīvainā kārtā sāku interesēties par glezniecību, kurai agrāknepievērsu nekādu uzmanību, — it kā šo interesi būtu mantojis no tālā, mirušā Švarca. Biei bija jādomāarī par otru Švarcu, kurš varbūt vēl dzīvoja; abi viņi saplūda tādā mīklainā dūmakā, kuru reizēm jutu apsevi, it kā tā mani ietekmētu, lai gan skaidri zināju, ka tās ir tukšas blēņas. Beidzot es atradu darbumākslas priekšmetu veikalā, un manā istabā karājās pāris Degā kopiju, kuras man ļoti iepatikās.

Es biei domāju arī par Helēni, kuru biju redzējis vienīgi mirušu; kādu laiku, kad dzīvoju viens, viņapat rādījās sapņos. Vēstules, ko Švarcs man atstāja, es pirmajā naktī, kuģim izbraucot okeānā, iemetuviļņos, tās neizlasījis. Vienā no tām sataustīju kaut ko cietu, kā mazu akmentiņu. Tumsā izvilku to noaploksnes un vēlāk redzēju, ka tas bija plakans dzintara gabaliņš, kurā pirms gadu tūkstošiem sagūstīts unpārakmeņots trausls knislītis. Es to paturēju un paņēmu līdzi — sīciņo knislīti, sastingušu nāves cīņā zeltaasaras sprostā, kas to paglābis, kamēr citi viņam līdzīgi bija aprīti, nosaluši un pazuduši bez miņas.

Pēc kara atgriezos Eiropā. Radās zināmas grūtības, lai pierādītu savu identitāti — tolaik Vācijā bijasimtiem kungu rases pārstāvju, kuri centās pazaudēt savējo. Par Švarcu nekad neko vairs neesmudzirdējis. Reiz pat aizbraucu uz Osnabriku un aptaujājos par viņu, lai gan viņa īsto uzvārdu biju aizmirsis.Bet izpostītajā pilsētā neviens neko nezināja un arī neinteresējās par viņu. Atpakaļceļā uz staciju manpēkšņi likās, ka esmu viņu ieraudzījis. Aizskrēju viņam pakaļ; bet tas cilvēks apgalvoja, ka esot precējiespasta ierēdnis, uzvārdā Jansens, un triju bērnu tēvs.