Ērihs Marija Remarks

DZĪVĪBAS DZIRKSTS

No vācu valodas tulkojusi Sinda Krastiņa

Jumava, 2004

Manas māsas Elfrīdas piemiņai

I

SKELETS NR. 509 lēnām pacēla galvu un atvēra acis. Viņš nezināja, vai bija zaudējis samaņu vaitikai gulējis. Šie stāvokļi tikpat kā neatšķīrās; izsalkums un nogurums jau sen par to bija gādājuši. Tie abikatru reizi līdzinājās nogrimšanai muklainā dziļumā, no kura, šķiet, vairs nevarēja iznirt. Nr. 509 kādubrīdi gulēja klusu un klausījās. Tas bija vecs nometnes likums; nevarēja zināt, no kuras puses draudējabriesmas, un, kamēr cilvēks nekustējās, arvien bija izredzes, ka viņu neievēros vai arī uzskatīs parmirušu, - vienkāršs dabas likums, ko zina ikviens kukainis.

Viņš nedzirdēja neko aizdomīgu. Sargi ložmetēju torņos bija pusmiegā, un arī viņam aiz mugurasviss bija kluss. Viņš uzmanīgi pagrieza galvu un atskatījās.

Mellernes koncentrācijas nometne mierīgi snauda saulē. Lielais pārbaudes laukums, ko esesiešijokodamies sauca par dejas grīdu, bija gandrīz tukšs. Tikai pie stiprajiem koka stabiem, pa labi no ieejasvārtiem, karājās četri cilvēki, kuriem rokas bija sasietas aiz muguras. Viņi ar virvēm bija uzvilkti tikaugstu, ka pēdas neskāra zemi. Viņu rokas bija izgrieztas. Divi krematorijas kurinātāji izklaidējās, pa loguviņus apmētādami ar ogļu gabaliņiem; bet neviens no četriem vairs nekustējās. Jau veselu pusstundu viņikarājās pie krustiem un tagad bija bez samaņas. Darba nometnes barakas bija tukšas; ieslodzītie, kuri bijadevušies darbos ārpus nometnes teritorijas, vēl nebija atgriezušies. Daži, kuri dežurēja barakās, šaudījāspa ielām. Pa kreisi no lielajiem ieejas vārtiem, pie soda izciešanas bunkura, sēdēja SS šārfīrers Breiers.Viņš bija licis novietot saulē apaļu galdu un pītu krēslu un no tasītes malkoja kafiju. 1945. gada pavasarīlaba pupiņu kafija bija retums, bet Breiers īsi pirms tam bija nožņaudzis divus ebrejus, kuri jau sešasnedēļas bija vārguši bunkurā, un tā, viņaprāt, bija humāna rīcība, kas pelnīja atalgojumu. Virtuvespriekšnieks bija atsūtījis viņam pie kafijas šķīvi ar formā ceptu kūku. Breiers ēda to lēnām, ar baudu;viņam sevišķi garšoja rozīnes bez kauliņiem, kuras bagātīgi bija piebērtas mīklai. Vecākais ebrejs bijasagādājis viņam maz prieka, bet jaunākais bija izrādījies sīkstāks; viņš bija diezgan ilgi spārdījies unkrācis. Breiers miegaini noņirdzās un klausījās nometnes kapelas gaistošajās skaņās: aiz dārzniecībasnotika mēģinājums. Tā spēlēja valsi „Rozes no dienvidiem” - komandanta oberšturmbanfīrera Neibaueramīļāko gabalu.

Nr. 509 gulēja nometnes viņā pusē, netālu no koka baraku grupas, kuru no lielās Darba nometnesšķīra dzeloņdrāšu žogs. To dēvēja par Mazo nometni. Tajā mitinājās gūstekņi, kuri bija par vājiem, laispētu strādāt. Viņi tur atradās, lai nomirtu. Gandrīz visi drīz arī nomira, taču arvien nāca klāt jauni, kautgan daži vēl nebija pagalam, tāpēc barakas allaž bija pārpildītas. Mirstošie bieži ejās bija sakrauti cits uzcita, vai arī viņi vienkārši ārā nosprāga. Mellernē nebija gāzes kameru. Ar to komandants sevišķi lepojās.Viņš labprāt paskaidroja, ka Mellernē cilvēki nomirstot dabiskā nāvē. Oficiāli Mazo nometni sauca par

Saudzēšanas nodaļu – tomēr atradās tikai nedaudzi, kuri izrādīja pietiekamu pretestību, lai izciestu šādusaudzēšanu ilgāk par pāris nedēļām. Šo gūstekņu maza, sīksta grupiņa mitinājās 22. barakā. Izmantojot vēlatlikušo karātavu humoru, viņi dēvēja sevi par veterāniem. Nr. 509 bija viens no viņiem. Pirms četriemmēnešiem viņš bija pārcelts uz Mazo nometni un tagad brīnījās, ka vēl ir dzīvs. Melni šurp vēlāskrematorijas dūmi. Vējš tos nesa uz nometni, un dūmu mutuļi slīdēja zemu pār barakām. Tie oda spēcīgiun saldeni un izraisīja vemšanu. Nr. 509 nebija spējis pie tiem pierast, pat pēc desmit nometnēpavadītiem gadiem ne. Šodien tur izkūpēja arī divi veterāni – pulksteņmeistars Jans Zibelskis ununiversitātes profesors Joels Buksbaums. Abi bija nomiruši 22. barakā un pusdienlaikā aizgādāti uzkrematoriju; Buksbaums gan nebija īsti nevainojams: viņam trūka trīs pirkstu, septiņpadsmit zobu, kājupirkstu nagu un dzimumlocekļa daļas. To visu viņš bija zaudējis tajā laikā, kad tika audzināts par noderīgucilvēku. Gadījums ar dzimumlocekli izraisīja lielu jautrību kultūras pasākumu vakaros, kas norisinājāsesesiešu kazarmās. Doma par to bija ienākusi prātā šarfīreram Ginteram Šteinbrenneram, kurš tikai nesenbija ieradies nometnē. Tā bija vienkārša kā visas dižās idejas – simtprocentīgas sālsskābesiešļircinājums, nekā vairāk. Ar to Šteinbrenners tūlīt bija iemantojis biedru cieņu.

Marta pēcpusdiena bija patīkama, un saule jau bija tīri silta; tomēr Nr. 509 sala, lai gan viņam bezpaša apģērba mugurā bija arī triju biedru drēbes – Jozefa Buhera jaka, vecu lietu tirgotāja Lēbentālamētelis un Joela Buksbauma saplēstais svīteris, ko pirms līķa aizvākšanas baraka bija izglābusi. Bet, kametru septiņdesmit astoņus centimetrus garš cilvēks sver mazāk par septiņdesmit mārciņām, acīmredzotpat kažokādas necik daudz vairs nesildītu.

Nr. 509 drīkstēja pusstundu gulēt saulē. Pēc tam viņam vajadzēja atgriezties barakā, atdot aizlienētoapģērbu, kā arī savu jaku, un tad bija kārta nākamajam. Tā veterāni bija vienojušies, kopš aukstums bijabeidzies. Daži to vairs nebija gribējuši. Viņi bija pārāk novārguši un pēc ziemas ciešanām vēlējās tikaibarakā mierīgi nomirt; bet Bergers, istabas vecākais, bija pastāvējis uz to, lai visi, kuri spēja parāpot,tagad uz brītiņu ieelpotu svaigu gaisu. Nākamajam kārta bija Vesthofam, tad Buheram. Lēbentāls bijaatteicies; viņam bija padomā kas labāks.

Nr. 509 devās atpakaļ. Nometne bija ierīkota uzkalnā, un caur dzeloņdrāšu žogu viņš varēja saskatītpilsētu. Tā atradās ielejā, tālu zem nometnes, un pāri jumtu ņudzeklim slējās baznīcu torņi. Tā bija vecapilsēta ar daudzām baznīcām un vaļņiem, ar liepu alejām un līkumotām ieliņām. Ziemeļos bija redzamajaunā pilsētas daļa ar platākām ielām, galveno dzelzceļa staciju, īres namiem, fabrikām un vara un dzelzsrūpnīcām, kurās strādāja nometnes gūstekņi. Mezdama platu loku, pilsētai cauri plūda upe, un tajāmiegaini atspoguļojās tilti un mākoņi.

Nr. 509 nokāra galvu. Viņš to spēja noturēt augšā tikai brītiņu. Galva bija smaga, jo kakla muskuļibija sarāvušies un atgādināja pavedienus; raugoties uz ielejā kūpošajiem skursteņiem, cilvēks tikai jutavēl lielāku izsalkumu nekā parasti. Izsalkums pārņēma smadzenes – ne tikai kuņģi. Kuņģis vairāku gadugarumā pie tā bija pieradis un vairs nebija spējīgs sajust neko citu, izņemot nemainīgo, trulo kāri. Arizsalkumu smadzenēs bija ļaunāk. Tas izraisīja halucinācijas un nekad nemitējās. Tas rija pats sevi arīmiegā. Ziemā Nr. 509 bija vajadzīgi trīs mēneši, lai tiktu vaļā no vīzijas ar ceptiem kartupeļiem. Viņš bijatos sajutis visur, pat atejas barakas smirdoņā. Tagad visur rēgojās speķis. Speķis ar ceptām olām.

Viņš paskatījās uz niķeļa pulksteni, kas gulēja zemē viņam līdzās. To viņam bija aizdevis Lēbentāls.Tas bija vērtīgs barakas īpašums; polis Juliuss Zilbers, kurš jau sen bija miris, pirms vairākiem gadiem tonelegāli bija ievedis nometnē. Nr. 509 redzēja, ka viņam vēl bija desmit minūtes laika, tomēr nolēmavilkties atpakaļ uz baraku. Viņš negribēja atkal aizsnausties. Neviens nekad nevar būt drošs, kapamodīsies. Nr. 509 vēlreiz uzmanīgi palūkojās uz nometnes ielu. Arī tagad viņš neredzēja neko tādu, kasliecinātu par briesmām. Patiesībā viņš arī neko negaidīja. Būt piesardzīgam lika drīzāk veca nometnesbuka ieradums nekā patiesas bailes. Sakarā ar dizentēriju Mazā nometne gandrīz vienmēr atradāskarantīnā, un esesieši reti nāca uz šejieni. Turklāt pēdējos gados kontrole visā nometnē bija kļuvusiievērojami vājāka nekā agrāk. Karš arvien vairāk bija licis sevi manīt, un daļa esesiešu, kuri līdz tam

varonīgi bija spīdzinājuši un nogalinājuši tikai tos gūstekņus, kuri nebija spējīgi aizstāvēties, beidzot bijaaizsūtīti uz fronti. Tagad, 1945. gada pavasarī, nometnē bija vairs tikai trešā daļa agrāko esesiešu spēku.Iekšējā pārvalde jau sen gandrīz pilnībā bija apcietināto ziņā. Katrai barakai bija bloka vecākais un dažiistabu vecākie; darba vienības tika pakļautas norīkotiem apcietinātajiem un priekšstrādniekiem, visanometne – nometnes vecākajiem. Visi bija gūstekņi. Viņus kontrolēja nometnes, bloku un darba vienībuvadītāji; tie bija esesieši. Sākumā nometnē bija tikai politiskie apcietinātie; gadu gaitā klāt pienāca daudznoziedznieku no pilsētas un provinces pārpildītajiem cietumiem. Grupas atšķīrās ar auduma trijstūru krāsu– tie līdzās numuriem bija piešūti pie visu gūstekņu apģērba. Politisko apcietināto trijstūri bija sarkani,kriminālnoziedznieku – zaļi. Ebreju drānām turklāt bija uzšūts dzeltens trijstūris tā, ka abi trijstūri kopāveidoja Dāvida zvaigzni.

Nr. 509 paņēma Lēbentāla mēteli un Jozefa Buhera jaku, pārkarināja tos pār muguru un sāka rāpotatpakaļ uz baraku. Viņš juta lielāku nogurumu nekā citkārt. Pat rāpot bija grūti. Jau pēc neilga laika zemviņa sāka griezties zeme. Viņš apstājās, aizvēra plakstus un dziļi ieelpoja, lai atpūstos. Tajā pašā brīdīsāka kaukt pilsētas sirēnas.

Sākumā skanēja tikai divas. Dažas sekundes vēlāk to skaits bija pieaudzis, un tūlīt pēc tam šķita, kalejā kliegtu visa pilsēta. Tā kliedza no jumtiem un ielām, no torņiem un fabrikām, tā atklāti gulēja saulē,šķiet, nekas tajā nekustējās, tikai piepeši pilsēta kliedza, it kā būtu paralizēts dzīvnieks, kas redz nāvi unnevar aizbēgt, - ar sirēnām un svilpēm tā kliedza pret debesīm, kur viss bija kluss.

Nr. 509 tūlīt bija sarāvies. Gūstekņiem bija aizliegts gaisa trauksmes laikā atrasties ārpus barakas.Viņš varētu mēģināt piecelties un skriet, bet bija par vāju, lai pietiekami ātri tiktu uz priekšu, un barakabija par tālu; pa to laiku uz viņu jau varētu būt izšāvis kāds nervozs jauns apsargs. Cik ātri vien spēdams,viņš parāpoja pāris metru atpakaļ līdz seklai zemes iedobei, iespiedās tajā un uzvilka sev virsūaizlienētos apģērba gabalus. Viņš izskatījās pēc nāvē saļimuša. Tā notika bieži, un tas neradīja aizdomas.Trauksme tik un tā nevilksies ilgi. Pēdējos mēnešos pilsētā ik pārdienas atskanēja trauksme, un nekadnekas nebija noticis. Lidmašīnas allaž bija aizlidojušas tālāk Hannoveres un Berlīnes virzienā.

Iekaucās nometnes sirēnas. Pēc kāda laika sekoja otra trauksme. Kaucieni pastiprinājās un norima, itkā uz milzīgiem gramofoniem grieztos vecas plates. Lidmašīnas tuvojās pilsētai. Nr. 509 nebija svešs arītas. Tas viņu neskāra. Viņa ienaidnieks bija tuvākais ložmetējnieks, kurš pamanītu, ka viņš nav miris. Tas,kas norisinājās ārpus dzeloņstieplēm, viņu neinteresēja.

Nr. 509 elpoja ar grūtībām. Smacējošais gaiss zem mēteļa vērtās melnā vatē, kas viņu ietvēra arvienbiezākā slānī. Viņš gulēja zemes iedobē kā kapā – un pamazām viņu pārņēma tāda sajūta, it kā tas patiesibūtu kaps, it kā viņš nekad vairs nespēs piecelties, it kā šoreiz pienākušas beigas un viņš šeit paliks guļamun nomirs: beidzot viņu būs pievārējis pēdējais vājums, pret ko viņš tik ilgi cīnījies. Nr. 509 mēģinājapretoties, bet tas maz ko līdzēja; viņš tikai vēl stiprāk juta dīvaini pazemīgas gaidas, kas izplatījās viņā,viņā un ārpus viņa, it kā piepeši visi kaut ko gaidītu – gaidītu pilsēta, gaiss, gaidītu pat gaisma. Tas bijagluži kā Saules aptumsuma sākumā, kad krāsas jau vēršas svina pelēkas un modina miglainu apjautu parnedzīvu pasauli – pilnīgu tukšumu; tās bija gaidas ar aizturētu elpu – vai nāve vēlreiz paies garām vai ne.

Trieciens nebija spēcīgs, taču tas bija negaidīts. Un tas nāca no tās puses, kas šķita drošāka parjebkuru citu. Nr. 509 to sajuta kā stipru grūdienu, kas izlauzās dziļi no zemes un atdūrās pret kuņģi.Vienlaikus kaucienus pāršķēla spalga, varena svilpoņa, kas ārkārtīgi pieņēmās spēkā, - līdzīga sirēnutroksnim un tomēr pavisam citāda. Nr. 509 nezināja, kas bija vispirms – trieciens no zemes vai svilpoņaun tai sekojošais blīkšķis -, tomēr aptvēra, ka nekas tāds nebija atgadījies nevienā iepriekšējā trauksmē,un, kad tas atkārtojās, tuvāk un spēcīgāk, virs un zem viņa, tad viņš nojauta, kas tas varēja būt: lidmašīnaspirmo reizi nebija aizlidojušas tālāk. Tās bombardēja pilsētu.

Zeme atkal iedrebējās. Nr. 509 šķita, ka viņu šaustītu milzīgas pazemes gumijas nūjas. Piepeši viņšbija pilnīgi modrs. Lielais nogurums bija pazudis kā dūmi viesuļvētrā. Ikviens grūdiens no zemes izraisījagrūdienu viņa smadzenēs. Kādu brīdi viņš vēl gulēja mierīgi – tad, gandrīz nemanīdams, ko dara,

piesardzīgi pavirzīja uz priekšu roku un pacēla no sejas mēteli tik augstu, ka no tā apakšas varējapalūkoties lejā uz pilsētu.

Lēnām un rotaļīgi tieši zem viņa izjuka un gaisā uzlidoja dzelzceļa stacija. Tas izskatījās gandrīzgraciozi: zeltītie kupoli pārslīdēja pāri pilsētas parka kokiem un pazuda aiz tiem. Smagajām eksplozijām,šķiet, ar to nebija nekāda sakara – viss norisinājies pārāk lēni, un zenītlielgabalu troksnis pazuda tajās kāterjera vaukšķēšana liela doga dobjajās rejās. Pēc nākamā varenā grūdiena sāka šūpoties viens noKatrīnas baznīcas torņiem. Arī tas gāzās ļoti lēnām un kritiena laikā mierīgi salūza vairākos gabalos – itkā viss norisinātos palēninātā filmā, nevis īstenībā. Dūmu strūklakas tagad auga starp mājām kā sēnes. Nr.509 vēl joprojām nesaskatīja nekā postoša; tur lejā rotaļājās neredzami milži, nekas vairāk. Neskartajāspilsētas daļās no skursteņiem mierīgi turpināja celties dūmi; upē vēl aizvien atspoguļojās mākoņi, unzenītlielgabalu belzieni ieskāva debesis, it kā tās būtu gluži parasts spilvens, pa kura visām vīlēm, kas iratirušas, birst pelēkbaltas vates piciņas.

Kāda bumba nokrita tālu ārpus pilsētas – pļavās, kas veda augšup uz nometni. Nr. 509 vēl joprojāmnejuta nekādu baiļu; viss norisa pārāk tālu no tās šaurās pasaules, kura tagad viņam bija pazīstama.Baidīties varēja no degošām cigaretēm, kad tās lika pie acīm un sēkliniekiem, badošanās bunkurāpavadītām nedēļām, akmens zārka, kurā nevarēja ne stāvēt, ne gulēt, buka, uz kura tika sadragātas nieres,spīdzināšanas kameras kreisajā spārnā pie vārtiem, no Šteinbrennera, Breiera, nometnes priekšniekaVēbera – bet pat tas viss jau bija mazliet pabalējis, kopš viņš bija pārcelts uz Mazo nometni. Vajadzējaspēt to ātri aizmirst, lai saņemtu spēkus turpmākai dzīvei. Turklāt Mellernes koncentrācijas nometne pēcdesmit gadu spīdzināšanas bija mazliet pagurusi – pat jaunam, ideālistiskam esesietim ar laiku kļuvagarlaicīgi spīdzināt skeletus. Tie maz spēja izturēt un pietiekami nereaģēja. Tikai tad, kad ieradās spēcīgi,pacietīgi jaunpienācēji, dažreiz vēl uzliesmoja vecā patriotiskā degsme. Tad naktīs atkal varēja dzirdētpazīstamos kliedzienus, un SS komandas izskatījās nedaudz mundrākas – kā pēc laba cūkas cepeša arkartupeļiem un sarkanajiem galviņkāpostiem. Vācijas nometnes kara gados bija kļuvušas drīzāk humānas.Cilvēkus gandrīz vairs tikai noindēja ar gāzi, nosita un nošāva – vai arī viņi vienkārši darbā zaudējaspēkus, un tad viņiem ļāva nomirt badā. Tajā, ka laiku pa laikam krematorijā tika sadedzināts kādsdzīvais, drīzāk bija vainojama pārstrādāšanās un fakts, ka daži skeleti ilgi nekustējās, nevis ļauns nodoms.Turklāt tas notika tikai tad, ja ātri vajadzēja atbrīvot vietu jauniem gūstekņiem, masveidā likvidējotvecos. Mellernē neizturējās pārāk brutāli pret darba nespējīgajiem, viņiem nebija jāmirst bada nāvē;Mazajā nometnē allaž atradās kaut kas ēdams, un tādi veterāni kā Nr. 509 bija pamanījušies ar to sasniegtrekordus un palikt dzīvi.

Bombardēšana piepeši mitējās. Vēl tikai plosījās zenītlielgabali. Nr. 509 pacēla mēteli nedaudzaugstāk tā, ka varēja redzēt tuvāko ložmetēja torni. Tas bija tukšs. Viņš skatījās tālāk pa labi un tad pakreisi. Arī tur torņos nebija sargu. Visi SS vīri bija nokāpuši un patvērušies drošībā; viņiem bija labaspatvertnes kazarmu tuvumā. Nr. 509 atsvieda mēteli pavisam atpakaļ un pielīda tuvāk dzeloņstieplēm.Viņš atbalstījās uz elkoņiem un raudzījās lejā uz ieleju.

Tagad visa pilsēta dega. Tas, kas pirms brīža bija izskatījies rotaļīgi, pa šo laiku bija pārvērtiestajā, kas arī patiesībā bija: ugunī un gruvešos. Dzelteni un melni dūmi kā milzīgs iznīcības molusksrēgojās ielās un rija mājas. Tiem cauri šaudījās liesmas. No dzelzceļa stacijas gaisā uzšāvās varensdzirksteļu spiets. Katrīnas baznīcas sabrukušais tornis sāka plaiksnīties, un to kā palsi zibeņi apņēmaliesmu mēles. It kā nekas nebūtu noticis, aiz tās, zeltaina oreola ieskauta, rotājās bezrūpīga saule, un šķitagandrīz spokaini, ka debesis ar savu zilgmi un baltumu bija tikpat skaidras kā pirms tam un ka apkārtējiemeži un kalnu grēdas mierīgi un vienaldzīgi turpināja dusēt maigajā gaismā – it kā tikai pilsēta būtunolādēta ar kādu nezināmu, drūmu lāstu. Nr. 509 raudzījās lejā. Viņš aizmirsa piesardzību un raudzījāslejā. Viņš pazina pilsētu tikai caur dzeloņstieplēm un nekad nebija tajā bijis; tomēr desmit gados, kurusviņš bija pavadījis nometnē, tā viņam bija kļuvusi kas vairāk nekā tikai pilsēta.

Sākumā pilsēta bija bijusi gandrīz neizturams zudušās brīvības atgādinājums. Diendienā viņš bija

lūkojies lejup uz to – bija redzējis tās bezrūpīgo dzīvi, kad pēc nometnes priekšnieka Vēbera īpašasizturēšanās tikai ar lielām grūtībām varēja parāpot; bija redzējis pilsētu ar tās baznīcām un namiem, kadizmežģītām rokām karājās pie krusta; bija to redzējis ar baltām laivām upē un automašīnām, kuras braucapavasarī, kamēr viņš no sadragātajām nierēm čurāja asinis; viņam bija degušas acis, skatoties uz pilsētu,un raudzīšanās uz to bija kļuvusi par spīdzināšanu, kas piepulcējusies visiem pārējiem spīdzināšanasveidiem nometnē.

Tad viņš bija sācis pilsētu ienīst. Laiks bija pagājis, un nekas tajā nebija mainījies, viss viens, kasnotika šeit augšā. Pavardu dūmi katru dienu bija turpinājuši celties, nelikdamies zinis par krematorijasbiezajiem dūmiem; sporta laukumus un parkus bija pildījusi jautra kņada, kamēr tajā pašā laikā nomocītosimti izlaida garu uz nometnes dejas grīdas; cilvēku pūļi, kas priecājās par brīvdienām, katru vasaru bijadevušies prom no pilsētas uz mežiem, kamēr apcietināto kolonnas stiepa no akmeņlauztuvēm savusmirušos un nogalinātos; viņš bija ienīdis pilsētu, jo domāja, ka tā uz visiem laikiem aizmirsusi viņu unpārējos gūstekņus.

Beidzot arī naids bija pagaisis. Cīņa par maizes garozu bija izrādījusies svarīgāka par visu pārējo –un tāpat arī atziņa, ka naids un atmiņas tāpat kā sāpes varēja izpostīt apdraudētu „es”. Nr. 509 bijaiemācījies noslēgties sevī, aizmirst un vairs neraizēties ne par ko citu kā tikai savu kailo dzīvību. Pilsētaviņam bija kļuvusi vienaldzīga, un tās nemainīgais izskats bija vairs tikai skumjš simbols tam, ka arī viņaliktenī vairs nebūs izmaiņu.

Tagad tā dega. Nr. 509 juta, kā trīc rokas. Viņš mēģināja apvaldīt trīcēšanu, taču nespēja; tāpastiprinājās. Piepeši viss viņā bija kā bez satura un sakarības. Sāpēja galva, it kā tā būtu tukša un tāsiekšienē kāds sistu bungas.

Nr. 509 aizvēra acis. Viņš to negribēja. Viņš negribēja ļaut, lai atkal kaut kas pamostas. Viņš bijasaminis un apracis visas cerības. Viņš nolaida rokas zemē un nolika uz tām seju. Pilsēta uz viņuneattiecās. Gūsteknis negribēja, ka tā uz viņu attiektos. Viņš kā iepriekš vēlējās vienaldzīgi gulēt saulē,ļaujot tai apspīdēt netīro pergamentu, kas ādas vietā bija uzspīlēts viņa galvai, gribēja elpot, nokaut utis,nedomāt – tā, kā viņš to bija darījis jau labu laiku.

Nr. 509 to nespēja. Trīsas nemitējās. Viņš apvēlās uz muguras un izstiepās. Virs viņa tagad bijadebesis ar zenītlielgabalu šāviņu mākonīšiem. Tie ātri sadalījās, un vējš tos izdzenāja. Tā gūsteknis brīdigulēja, līdz arī to vairs nespēja izturēt. Debesis pārvērtās par zilu un baltu bezdibeni, kurā, šķiet, viņšielidoja. Viņš pagriezās un piecēlās sēdus. Vairs neskatījās uz pilsētu. Raudzījās uz nometni – un pirmoreizi palūkojās uz to tādām acīm, it kā no turienes nāktu palīdzība. Barakas snauda saulē kā pirmīt. Dejulaukumā vēl joprojām pie krustiem karājās četri cilvēki. Šarfīrers Breiers bija pazudis, bet krematorijasdūmi turpināja celties debesīs, tie vienīgi vairs nebija tik biezi. Vai nu tika dedzināti bērni, vai arī bijapavēlēts visu pārtraukt.

Nr. 509 piespieda sevi visu skaidri apskatīt. Šī bija viņa pasaule. To nebija skārusi neviena bumba.Tā tur pletās nepielūdzami kā vienmēr. Tikai tai vien bija vara pār viņu; tas, kas atradās viņpusdzeloņstieplēm, uz viņu neattiecās. Šajā brīdī zenītlielgabals klusēja. Viņam šķita, it kā no trokšņa būtupārsprāgusi stīpa, kas viņu cieši apņēmusi. Īsu brīdi viņš domāja, ka sapņojis un tieši tagad pamostas.Vienā rāvienā viņš pagriezās.

Viņš nebija sapņojis. Tur bija pilsēta, un tā dega. Tur bija dūmi un gruveši, un tomēr kaut kasattiecās uz viņu. Viņš vairs nespēja saprast, kas noticis, viņš redzēja tikai dūmus un uguni, viss pārējaisizplūda, bet bija arī vienalga: pilsēta dega, pilsēta, kura bija šķita nemainīga, nemainīga un nesagraujamakā nometne.

Gūsteknis sarāvās. Piepeši viņam likās, it kā aiz muguras no visiem nometnes torņiem būtu notēmētiložmetēji. Viņš ātri pavērās apkārt. Nekas nebija noticis. Torņi bija tukši tāpat kā pirmīt. Arī ielāsneviens nebija redzams. Taču tas nelīdzēja – piepeši mežonīgas bailes viņu bija sagrābušas aiz sprandaskā dūre un purināja. Nr. 509 negribēja mirt! Tagad ne! Tagad vairs ne! Viņš steidzīgi paķēra savus

apģērba gabalus un rāpoja atpakaļ. Viņš sapinās Lēbentāla mētelī un vaidēja, un lādējās, un izrāva to noceļgalu apakšas un rāpoja tālāk uz baraku – steigšus, ļoti uztraukts un apjucis, it kā bēgtu arī no kaut kācita, ne tikai nāves.

II

22. BARAKAI BIJA divi spārni, katru komandēja divi istabu vecākie. Otrā spārna otrajā sekcijāmitinājās veterāni. Tā bija pati šaurākā un mitrākā vieta, bet tas viņiem maz rūpēja; viņiem bija svarīgitikai tas, ka viņi gulēja kopā. Tas ikvienam deva vairāk pretošanās spēju. Nāve bija tikpat lipīga kā tīfs,un, ja cilvēks bija viens, tad viegli padevās vispārējai nosprāgšanai, vai nu to gribēja, vai ne. Vairākcilvēku varēja izrādīt lielāku pretestību. Ja viens gribēja padoties, biedri viņam palīdzēja izturēt. Mazāsnometnes veterāni nedzīvoja ilgāk tāpēc, ka viņiem būtu vairāk ēdamā; viņi dzīvoja, jo bija saglabājušikādu mazumiņu pretestības.

Veterānu stūrī pašlaik gulēja simt trīsdesmit četri skeleti. Tur bija vieta tikai četrdesmit. Gultas bijasasistas no dēļiem, četras – cita virs citas. Tās bija kailas vai arī noklātas ar veciem, trūdošiem salmiem.Tika lietotas vienīgi dažas netīras segas, par kurām katru reizi, kad nomira to īpašnieki, notika sīvi cīniņi.Katrā gultā gulēja vismaz trīs četri cilvēki. Pat skeletiem tur bija par šauru, jo plecu un iegurņa kauli jaunesaraujas. Vietas bija nedaudz vairāk, ja gulēja uz sāniem, saspiesti kā sardīnes; tomēr naktīs visai bieživarēja dzirdēt dobjus būkšķus, kad kāds miegā izkrita no gultas. Daudzi gulēja tupus, un tam, kamuzsmaidīja laime, vakarā nomira gultas biedri. Viņus tad aizgādāja prom, un viņš uz vienu nakti varējalabāk izstiepties, iekams ieradās jauni gūstekņi.

Veterāni sev bija nodrošinājuši kaktu pa kreisi durvju priekšā. Vēl bija palikuši divpadsmit vīri.Pirms diviem mēnešiem bija bijuši četrdesmit četri. Ziema bija viņus piebeigusi. Visi zināja, ka pienākusipēdējā stadija; pārtikas devas nemitīgi samazinājās, un dažreiz dienu vai divas neviens vispār nedabūjaēst, tad ārā gulēja kaudzēm mirušo.

No divpadsmit vīriem viens bija jucis un domāja, ka viņš ir vācu aitu suns. Viņam vairs nebija ausu;tās bija norautas, kad viņš bija izmantots par treniņa objektu esesiešu suņiem. Jaunāko sauca Karels, unviņš bija zēns no Čehoslovākijas. Viņa vecāki bija miruši; viņi mēsloja kāda dievbijīga zemniekakartupeļu lauku Vestlāges ciemā. Jo sadedzināto pelni krematorijā tika sabērti maisos un pārdoti kāmākslīgie mēsli. Tie bija bagāti ar fosforu un kalciju. Karela apģērbu rotāja politiskā gūstekņa sarkanāzīme. Viņam bija vienpadsmit gadu. Vecākajam veterānam bija septiņdesmit divi gadi. Viņš bija ebrejs,kurš cīnījās par savu bārdu. Bārda piederējās viņa reliģijai. Esesieši bija aizlieguši, taču vīrs atkal nojauna bija mēģinājis to audzēt. Tāpēc Darba nometnē viņš par to nonāca uz bukas, kur viņu iekaustīja.Mazajā nometnē viņam bija vairāk laimējies. Esesieši šeit mazāk ievēroja likumus un pārbaudīja reti; viņipārāk baidījās no utīm, dizentērijas, tīfa un tuberkulozes. Polis Juliuss Zilbers bija nosaucis veco parAhasvēru[1], jo viņš bija pārdzīvojis gandrīz duci holandiešu, poļu, austriešu un vācu koncentrācijasnometņu. Zilbers bija nomiris ar tīfu un pārvērties par ziedošu prīmulu ceru komandanta Neibauera dārzā,kur nonāca mirušo pelni; tomēr iesauka „Ahasvērs” bija saglabājusies. Večuka seja Mazajā nometnē bijasakrunkojusies, bet bārda izaugusi, un tagad tā bija dzimtene un mežs vairākām paaudzēm veselīgu utu.

Šīs sekcijas istabas vecākais bija bijušais ārsts doktors Efraims Bergers. Viņš bija svarīga personacīņā ar nāvi, kas cieši ieskāva baraku. Ziemā, kad atkalas laikā skeleti nokrita un salauza kaulus, viņšdažiem uzlika šinas un spēja viņus glābt. Hospitālis nekad neuzņēma nevienu no Mazās nometnes; tas bijadomāts tikai darbspējīgajiem un prominentām personām. Lielajā nometnē atkala ziemā bija mazākbīstama; nelabvēlīgajās dienās ielas tika nokaisītas ar krematorijas pelniem. Nevis lai rūpētos pargūstekņiem, bet gan lai saglabātu derīgu darbaspēku. Kopš koncentrācijas nometne bija iesaistītavispārējos darbos, tam tika veltīta lielāka vērība. To atsvēra tas, ka apcietinātie, protams, ātrāknostrādājās līdz nāvei. Aizgājēju trūkumu neizjuta; ik dienas ieveda pietiekami daudz jaunu arestēto.

Bergers bija viens no nedaudzajiem gūstekņiem, kam bija atļauts iziet no Mazās nometnes. Jau dažasnedēļas viņš strādāja krematorijas līķu zālē. Istabu vecākajiem vispār nevajadzēja strādāt, bet ārstutrūkuma dēļ viņš bija norīkots tur darbā. Barakai tas bija izdevīgi. Izmantojot no agrākiem laikiempazīstama cilvēka, lazaretes uzrauga, arī apcietinātā, palīdzību, Bergers dažreiz skeletu vajadzībāmvarēja dabūt mazliet lizola, vates, aspirīna un tamlīdzīgu lietu. Viņam bija arī pudele joda, kas bijapaslēpta zem viņa gultas salmiem.

Tomēr nozīmīgākais no visiem veterāniem bija Leo Lēbentāls. Viņam bija slepeni sakari ar Darbanometnes spekulantiem un, kā runāja, pat kaut kādi ārpus nometnes. Kā viņam tas izdevās, neviens īstinezināja. Zināms bija vienīgi tas, ka viņš sadarbojās ar divām staigulēm no iestādījuma „Sikspārnis”, kasatradās pilsētas pievārtē. Tur droši vien bija iesaistīts arī kāds esesietis; taču par to neviens īsti nekonezināja. Un Lēbentāls neko nestāstīja.

Viņš tirgojās ar visu. Ar viņa palīdzību varēja dabūt cigaretes izsmēķi, burkānu, dažreiz kartupeļus,virtuves atkritumus, kādu kaulu un šad tad maizes šķēli. Viņš nevienu nekrāpa, tikai raudzījās, lai vissapritētu. Doma, ka viņš slepus varētu rūpēties tikai par sevi, viņam nekad neienāca prātā. Pie dzīvībasviņu uzturēja tirgošanās, nevis tas, ar ko viņš tirgojās.

Nr. 509 ierāpoja pa durvīm. Viņam aiz muguras slīpi krītošie saules stari apspīdēja ausis. Vienubrīdi tās spīdēja vaska dzeltenas abās tumšās galvas pusēs. - Viņi bombardēja pilsētu, - viņš elsdamsteica.

Neviens neatbildēja. Nr. 509 vēl neko nevarēja redzēt; pēc āra gaismas barakā bija tumšs. Viņšaizvēra acis un atkal attaisīja. - Viņi bombardēja pilsētu, - viņš sacīja. - Vai jūs nedzirdējāt? - Arī šoreizneviens neatbildēja. Nr. 509 ieraudzīja pie durvīm Ahasvēru. Viņš sēdēja uz grīdas un glāstīja Aitusuni.Aitusuns ņurdēja; viņam bija bail. Savēlušies mati krita pār viņa rētaino seju, un starp tiem spīdējaizbiedētās acis. - Negaiss, - Ahasvērs nomurmināja. - Negaiss, nekas vairāk! Mierīgi, Vilk, mierīgi! - Nr.509 ierāpoja dziļāk barakā. Viņš neaptvēra, ka pārējie bija pavisam vienaldzīgi. - Kur ir Bergers? - viņšjautāja.

- Krematorijā.Nr. 509 nolika mēteli un jaku uz grīdas. – Vai neviens no jums negrib iziet ārā?Viņš paskatījās uz Vesthofu un Buheru. Viņi neatbildēja.- Tu taču zini, ka tas ir aizliegts, - Ahasvērs beidzot atteica. – Kamēr ir trauksme.- Trauksme ir beigusies.- Vēl ne.- Ir gan. Lidotāji ir prom. Viņi bombardēja pilsētu.- To tu jau esi atkārtojis pietiekami bieži, - tumsā kāds norūca.Ahasvērs pacēla skatienu. – Varbūt viņi par sodu nošaus pāris duču no mums.- Nošaus? – Vesthofs noķiķināja. – Kopš kura laika viņi šeit šauj?Aitusuns ierējās. Ahasvērs viņu saturēja. – Holandē pēc uzlidojuma parasti nošāva desmit divdesmit

politisko gūstekņu. Lai kādam neienāktu prātā aplamas domas, viņi sacīja.- Mēs neesam Holandē.- To es zinu. Es jau tikai teicu, ka šāva Holandē.- Nošaut! – Vesthofs nicīgi nošņācās. – Vai tu esi kareivis, ka izvirzi šādas prasības? Šeit pakar un

nosit.- Viņi to varētu darīt pārmaiņas pēc.- Aizveriet savas nolādētās rīkles! - tumsā iesaucās pirmītējais vīrs.Nr. 509 notupās līdzās Buheram un aizvēra acis. Viņš vēl joprojām redzēja dūmus virs degošās

pilsētas un dzirdēja eksploziju dobjo dunu.- Vai jūs domājat, ka šovakar mēs dabūsim ēst? – Ahasvērs jautāja.- Sasodīts! – atbildēja balss tumsā. - Ko tu vēl gribi? Vispirms tu gribi, lai tevi nošauj, un tad tu

prašņā pēc ēdiena!- Ebrejam ir jādzīvo ar cerību.- Ar cerību! – Vesthofs atkal noķiķināja.- Ar ko tad? – Ahasvērs mierīgi pajautāja.Vesthofs aizrijās un piepeši sāka šņukstēt. Jau vairākas dienas viņu mocīja dusmu lēkmes.Nr. 509 atvēra acis. – Varbūt šovakar viņi nedos mums ēst, - viņš sacīja. – Par sodu, ka notika

bombardēšana.- Tu ar savu sasodīto bombardēšanu! – iekliedzās vīrs tumsā. – Turi taču beidzot muti!- Vai kādam vēl ir kas ēdams? – Ahasvērs jautāja.- Ak Dievs! – Kliedzējs gandrīz nosmaka, izdzirdis šo jauno muļķību.Ahasvērs nepievērsa tam uzmanību. – Terēzīnštates nometnē vienam reiz bija gabals šokolādes, un

viņš pats to nezināja. Viņš to bija noslēpis, kad viņu tur ievietoja, un pēc tam aizmirsis. Piena šokolāde noautomāta, ar Hindenburga attēlu.

- Kas vēl? – noķērcās balss aizmugurē. – Pase?- Nē. Bet mēs ar šokolādi iztikām divas dienas.- Kurš tur tā kliedz? – Nr. 509 jautāja Buheram.- Viens no tiem, kurš ieradās vakar. Jauniņais. Gan jau nomierināsies.Ahasvērs piepeši ieklausījās. – Viss ir beidzies…- Kas?- Tur ārā. Tā bija gaisa trauksmes atsaukšana. Pēdējais signāls.Pēkšņi valdīja pilnīgs klusums. Tad atskanēja soļi. – Aizgādā prom Aitusuni! – Buhers pačukstēja.Ahasvērs iestūma jukušo starp gultām. – Kuš! Klusu! – Vecais bija viņu tā izmācījis, ka Aitusuns

klausīja uz vārda. Ja esesieši būtu viņu atraduši, tad jukušais tūlīt saņemtu nāvējošu injekciju.Buhers atgriezās no durvīm. – Tas ir Bergers.Ārsts Efraims Bergers bija mazs vīriņš ar nolīkušiem pleciem un olveida galvu, kas bija pilnīgi

kaila. Viņa acis bija iekaisušas un asaroja. – Pilsēta deg, - viņš ienākdams sacīja.Nr. 509 uzslējās augšā. – Ko viņi tur par to saka?- Es nezinu.- Kā tā? Tu taču noteikti kaut ko dzirdēji!- Nē, - Bergers gurdi atbildēja. – Viņi pārtrauca dedzināt, kad atskanēja trauksme.- Kāpēc?- Kā lai es zinu? Tā pavēlēja, un cauri.- Un esesieši? Vai tu redzēji kādu no viņiem?- Nē.Bergers gar gultu rindām devās uz aizmuguri. Nr. 509 noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija gaidījis

Bergeru, lai aprunātos, un nu ārsts šķita tikpat vienaldzīgs kā pārējie. To viņš nesaprata. – Vai tu negribiiziet ārā? – viņš pajautāja Buheram.

- Nē.Buhers bija divdesmit piecus gadus vecs un nometnē pavadījis jau septiņus gadus. Viņa tēvs bija

strādājis par kādas sociāldemokrātiskas avīzes redaktoru; ar to bija pieticis, lai ieslodzītu dēlu. Ja Buherstiks no šejienes ārā, viņš var nodzīvot vēl četrdesmit gadu, Nr. 509 nodomāja. Man turpretim irpiecdesmit. Man varbūt atlikuši desmit, augstākais, divdesmit gadi. Viņš izvilka no kabatas koka gabaluun sāka to košļāt. Kāpēc es piepeši domāju ko tādu? – viņš apsvēra.

Bergers atgriezās. – Nr. 509, Lomans grib runāt ar tevi.Lomans gulēja barakas aizmugurējā daļā, apakšējā gultā bez salmiem. Tā viņš bija gribējis. Viņš

cieta no smagas dizentērijas un vairs nespēja piecelties. Viņš domāja, ka tā esot tīrāk. Bet nebija vis.Taču visi bija pie tā pieraduši. Gandrīz katram bija lielāka vai mazāka caureja. Lomanam tās bija mokas.

Viņš gulēja uz nāves gultas un atvainojās par visiem zarnu krampjiem. Gūstekņa seja bija tik pelēka, kaviņu varētu uzskatīt par bālu nēģeri. Lomans pakustināja roku, un Nr. 509 noliecās pār viņu. Lomana acuāboli dzeltenīgi spīdēja. – Vai tu to redzi? – viņš čukstēja un plati atvēra muti.

- Ko? – Nr. 509 skatījās uz zilajām smaganām.- Aizmugurē pa labi – tur ir zelta kronītis.Lomans pagrieza galvu uz šaurā loga pusi. Aiz tā spīdēja saule, un barakas šajā daļā iespīdēja vāja,

sārta gaisma. – Jā, - Nr. 509 atteica. – Es redzu. – Viņš neredzēja vis.- Izņem to!- Ko?- Izņem to! – Lomans nepacietīgi čukstēja.Nr. 509 paskatījās uz Bergeru viņam iepretī. Bergers pakratīja galvu.- Tas taču turas stingri, - Nr. 509 sacīja.- Tad izrauj zobu. Tas neturas sevišķi stingri. Bergers to var. Viņš taču krematorijā arī to dara.

Divatā jums nebūs grūti.- Kāpēc tu gribi to dabūt ārā?Lomana acu plakstiņi pacēlās un lēnām noslīga. Tie bija līdzīgi bruņrupuča plakstiņiem. Tiem vairs

nebija skropstu. – Jūs paši zināt! Zelts. Par to jums jānopērk pārtika. Lēbentāls var zeltu iemainīt.Nr. 509 neatbildēja. Apmainīt zelta kronīti – tas bija bīstami. Zelta plombas tika reģistrētas, kad

gūstekņus atveda uz nometni, un vēlāk krematorijā tās izrāva un savāca. Ja esesieši konstatēja, ka vienasno sarakstā atzīmētajām trūkst, par to atbildīga bija visa baraka. Tās iemītnieki nedabūja ēst, kamērplomba nebija atdota.

Tas vīrs, pie kura plombu atrada, tika pakārts.- Rauj ārā! – Lomans izdvesa. – Tas ir viegli! Stangas! Pietiek jau ar stiepli.- Mums nav stangu.- Stiepli! Salieciet stiepli!- Arī stieples mums nav.Lomana acis aizkrita ciet. Viņa spēki bija galā. Lūpas kustējās, tomēr pār tām nenāca ne vārds.

Augums bija nekustīgs un ļoti plakans, un bija redzama vairs tikai tumšo, sauso lūpu krokošanās – tas bijaniecīgs dzīvības atvars, kurā jau ieplūda svina pieliets klusums. Nr. 509 uzslējās sēdus un palūkojās uzBergeru. Lomans nevarēja redzēt viņu sejas: starpā bija augstāko gultu dēļi. – Kā ir ar viņu?

- Viss par vēlu.Nr. 509 pamāja ar galvu. Tā bija noticis tik bieži, ka viņš neko daudz vairs nejuta. Slīpā saule krita

uz pieciem cilvēkiem, kuri kā izdēdējuši pērtiķi tupēja augšējā gultā. – Vai viņš drīz atstieps kājas? –pajautāja viens, kurš kasīja paduses un nožāvājās.

- Kāpēc vaicā?- Mēs dabūsim viņa gultu. Kaizers un es.- Tu drīz to dabūsi.Nr. 509 kādu brīdi raudzījās viļņojošajā gaismā, kas, šķiet, nemaz nesaderējās ar smirdīgo telpu. Tā

vīra āda, kurš bija jautājis, šajā gaismā izskatījās kā leoparda āda: tā bija nosēta ar melniem plankumiem.Vīrs sāka ēst sapuvušos salmus. Pāris gultu tālāk divi gūstekņi strīdējās augstās, smalkās balsīs. Varējadzirdēt vājus sitienus.

Nr. 509 sajuta, ka viņu kāds nespēcīgi rausta aiz biksēm; tas bija Lomans. Viņš atkal noliecās pārmirstošo.

- Izraujiet! – Lomans čukstēja.Nr. 509 apsēdās uz gultas malas. – Mēs pret to neko nevaram iemainīt. Tas ir bīstami. Neviens

neriskēs.Lomana lūpas trīsēja. – Tas nepienākas viņiem, - viņš ar grūtībām izdvesa. – Viņiem ne! Es

samaksāju četrdesmit piecas markas. 1929. gadā. Viņiem ne! Raujiet ārā!Viņš piepeši saliecās un ievaidējās. Sejas āda savilkās tikai ap acīm un lūpām – tur vairs nebija

neviena cita muskuļa, kas vēstītu par sāpēm.Pēc brīža viņš izstiepās. No viņa krūtīm kopā ar gaisu izlauzās žēla skaņa. – Neraizējies par to, -

sacīja Bergers. – Mums vēl ir mazliet ūdens. Tas nekas. Mēs notīrīsim. – Lomans kādu laiku gulēja klusu.– Apsoliet man, ka jūs to izrausiet – iekams viņi aizved mani prom, - viņš nočukstēja. – Kad būšunosprādzis. Tad taču jūs varēsiet.

- Labi, - Nr. 509 atteica. – Vai to nereģistrēja, kad tu šeit ieradies?- Nē. Apsoliet! Noteikti!- Noteikti.Lomana acis aizplīvurojās un kļuva rāmas. – Kas tur bija – pirmīt – ārā?- Bumbas, - Bergers sacīja. – Bombardēja pilsētu. Pirmo reizi. Amerikāņu lidotāji.- Ak…- Jā, - Bergers piemetināja klusi un skarbi. – Viņi tuvojas! Tu tiksi atriebts, Loman.Nr. 509 ātri pacēla acis. Bergers vēl stāvēja, un nevarēja redzēt viņa seju. Nr. 509 redzēja tikai viņa

plaukstas. Tās atvērās un savilkās, it kā sažņaugtu neredzamu rīkli, tad palaida to vaļā un sažņaudza atkal.Lomans gulēja klusu. Viņš atkal bija aizvēris acis un tik tikko elpoja. Nr. 509 nezināja, vai viņš vairs

bija sapratis, ko bija sacījis Bergers.Nr. 509 piecēlās. – Vai viņš ir miris? – jautāja vīrs augšējā gultā. Viņš vēl joprojām kasījās. Pārējie

četri tupēja viņam blakus kā automāti. Viņu acis bija tukšas.- Nē.Nr. 509 vērsās pie Bergera. – Kāpēc tu viņam to pateici?- Kāpēc? – Bergeram raustījās seja. – Tāpēc! Vai tu nesaproti?Gaisma ietina viņa olveidīgo galvu sārtā mākonī. Piesmirdinātajā, biezajā gaisā izskatījās, it kā tā

kūpētu. Acis mirdzēja. Tās bija ūdeņainas, bet tādas tās bija vienmēr; tas bija hronisks iekaisums. Nr. 509spēja iedomāties, kāpēc Bergers tā bija sacījis. Bet vai gan mirējs, to uzzinādams, guva kādumierinājumu? Tikpat labi viņam varēja kļūt vēl smagāk. Nr. 509 redzēja, kā uz viena „automāta” šīferapelēkās acs nosēdās muša. Vīrs nemirkšķināja plakstiņus. Varbūt tomēr tas bija mierinājums, Nr. 509nodomāja. Varbūt tas pat bija vienīgais mierinājums mirstošam cilvēkam.

Bergers pagriezās un spiedās atpakaļ pa šauro eju. Viņam nācās kāpt pāri cilvēkiem, kuri gulēja uzgrīdas. Tas atgādināja marabu brišanu pa purvu. Nr. 509 sekoja viņam. – Berger! – viņš pačukstēja, kadviņi bija izkļuvuši no ejas.

Bergers apstājās. Nr. 509 piepeši bija bez elpas. – Vai tu patiešām tam tici?- Kam?Nr. 509 nevarēja saņemties un to atkārtot. Viņam šķita, ka tad tas izgaisīs. – Tam, ko tu teici

Lomanam.Bergers pavērās viņā. – Nē, - viņš atteica.- Nē?- Nē. Es tam neticu.- Bet… – Nr. 509 atbalstījās pret tuvāko gultu statni. – Kāpēc tad tu to sacīji?- Es to teicu Lomana dēļ. Bet es tam neticu. Neviens netiks atriebts, neviens – neviens – neviens…- Un pilsēta? Pilsēta taču deg!- Pilsēta deg. Daudzas pilsētas jau ir degušas. Tas neko nenozīmē, neko…- Un tomēr! Tam vajag kaut ko nozīmēt…- Neko! Neko! – Bergers steidzīgi nočukstēja, izmisis kā cilvēks, kurš lolojis fantastiskas cerības un

tūlīt tās atkal apracis. Bālais galvaskauss šūpojās, un no sarkanajiem acu dobumiem sūcās mitrums. – Degviena maza pilsēta. Kāds tam sakars ar mums? Nekāds! Nekas nemainīsies. Nekas!

- Viņi dažus nošaus, - uz grīdas ierunājās Ahasvērs.- Aizverieties! – tumsā atskanēja pirmītējā balss. – Aizveriet taču beidzot savas sasodītās mutes!Nr. 509 tupēja savā vietā pie sienas. Virs viņa galvas atradās viens no nedaudzajiem barakas

logiem. Tas bija šaurs un augstu ierīkots, un šajā laikā pa to iespīdēja mazliet saules. Gaisma sniedzāslīdz gultu plauktu trešajai rindai; pārējā telpa slīga mūžīgā tumsā. Baraka bija uzslieta tikai pirms gada.Nr. 509 bija palīdzējis to uzcelt; toreiz viņš vēl bija Darba nometnē. Tā bija veca koka baraka no kādasPolijā likvidētas koncentrācijas nometnes. Kādu dienu no turienes četras izjauktas bija pienākušaspilsētas dzelzceļa stacijā, ar smagajām automašīnām aizvestas uz nometni un tur uzceltas. Tās bija odušaspēc blaktīm, bailēm, netīrības un nāves. No tām bija izveidota Mazā nometne. Te sadzina nākamosatvestos darbnespējīgos, mirstošos apcietinātos no austrumiem un atstāja tos savā ziņā. Pagāja tikai dažasdienas, un to varēja izmēzt. Tad tur turpināja sabāzt slimos, sabrukušos, kropļus un darbnespējīgos, un tābija kļuvusi par pastāvīgu iestādījumu.

Saule uz sienas pa labi no loga iezīmēja mainīgu gaismas četrstūri. Tajā varēja saredzēt izbalējušusuzrakstus un uzvārdus. Tie bija agrāko barakas iemītnieku Polijā un Austrumvācijā atstātie uzraksti,uzkricelēti uz koka ar zīmuli vai arī ieskrāpēti ar stieples gabaliņiem un nagiem.

Nr. 509 bija iegaumējis lielu skaitu no tiem. Viņš zināja, ka četrstūra virsotne tagad izcēla no tumsasuzvārdu, ko ietvēra dziļu svītru rāmis: Haims Volfs, 1941. Haims Volfs to laikam bija uzrakstījis, kadsaprata, ka viņam jāmirst, un svītras apvilcis tāpēc, lai nevienam ģimenes loceklim nenāktos viņampievienoties. Viņš bija gribējis, lai viņa uzvārds tur būtu vienīgais un tā tas arī paliktu. Haims Volfs,1941, cieši apkārt stingras svītras, lai tur nevarētu ierakstīt nevienu citu vārdu, - tēva pēdējais lielaislūgums liktenim, cerot, ka viņa dēli tiks glābti. Bet apakšā, zem svītras, pavisam tuvu, it kā tie gribētu pietās pieķerties, bija lasāmi divi citi vārdi: Rubens Volfs un Moiše Volfs. Pirmais stāvā, neveiklā skolniekarokrakstā; otrs – slīpā un līdzenā, padevīgi un vārgi. Kāda cita roka līdzās uzrakstījusi: visi noindēti argāzi.

Slīpi apakšā, sienā virs zara vietas ar nagu bija ieskrāpēts: Jāz. Meiers, un pie tā: rez. leitn. DzK 1.& 2. Tas nozīmēja: Jāzeps Meiers, rezerves leitnants, Pirmās un Otrās klases Dzelzs krusta kavalieris.Meiers, kā šķiet, nebija spējis to aizmirst. Tas droši vien sagandēja viņa pēdējās dienas. Viņš bijacīnījies frontē Pirmajā pasaules karā, bijis virsnieks un saņēmis apbalvojumus; tā kā Meiers bija ebrejs,viņam bija nācies paveikt divtik daudz nekā jebkuram citam. Vēlāk – atkal tāpēc, ka viņš bija ebrejs, -viņu ieslodzīja un iznīcināja kā kaitēkli. Viņš, bez šaubām, bija bijis pārliecināts, ka viņam nodarītānetaisnība, ņemot vērā viņa sasniegumus karā, bijusi lielāka nekā citiem. Viņš bija maldījies. Viņš bijatikai miris grūtākā nāvē. Netaisnība neslēpās burtos, ko viņš bija pievienojis savam vārdam. Tie bija tikaitāda zemiska ironija.

Saules četrstūris lēnām slīdēja tālāk. Haims, Rubens un Moiše Volfi, kam bija pieskārusies tikaivirsotne, atkal pazuda tumsā. Savukārt gaismā parādījās divi citi uzraksti. Viens sastāvēja tikai no diviemburtiem: F. M. Tas, kurš tos ar nagu bija ieskrāpējis, atšķirībā no leitnanta Meiera vairs nebija sevpiešķīris tik lielu nozīmi. Jau paša vārds tam bija kļuvis gandrīz vienaldzīgs; tomēr viņš nebija gribējisaiziet, neatstājot nekādu zīmi. Un zem tās bija salasāms pilns vārds, rakstīts ar zīmuli: Tevje Leibešs unviņa tuvinieki. Un līdzās, paviršākā rokrakstā, ebreju kadiša lūgsnas sākums: Jis gadal…

Nr. 509 zināja, ka gaisma pēc dažām minūtēm būs sasniegusi kādu citu izdzisušu uzrakstu: „RakstietLīham Sandam – Ņujorka –” Iela vairs nebija salasāma, tad sekoja: „Tēv…” – un uz satrunējušās sienasgabaliņu tālāk: „miris. Meklēt Leo.” Leo, šķiet, bija izglābies; tomēr tam uzrakstam nebija nekādasnozīmes. Neviens no daudzajiem barakas iemītniekiem nekad nebija varējis to darīt zināmu LīhamSandam Ņujorkā. Neviens no turienes nebija iznācis dzīvs.

Nr. 509, domās iegrimis, blenza uz sienu. Polis Zilbers, kad viņš vēl asiņojošām zarnām bija gulējisbarakā, to bija nosaucis par Raudu mūri. Viņš arī bija zinājis no galvas lielāko daļu vārdu un sākumā patsaderējis, kuru saules plankums apspīdēs pirmo. Zilbers drīz vien bija nomiris, bet vārdi turpināja gaišās

dienās uz dažiem mirkļiem pamosties rēgainai dzīvei un tad atkal ieslīgt tumsā. Vasarā, kad saule atradāsaugstāk, kļuva redzami citi, kuri bija ieskrāpēti lejpusē, un ziemā četrstūris pavirzījās vairāk uz augšu.Tomēr bija vēl daudz tādu – krievu, poļu, ebreju vārdu -, kuri uz visiem laikiem palika neredzami, jogaisma nekad līdz tiem nenonāca. Baraka bija uzslieta tik ātri, ka esesieši nebija parūpējušies par to, lainoēvelētu sienas. Tās iemītniekiem tas rūpēja vēl mazāk, it īpaši jau tie uzraksti, kas atradās uz tumšajāmsienu daļām. Neviens nemēģināja tos kaut vai tikai atšifrēt. Kurš gan gribētu būt tāds muļķis, kas upurētuvērtīgo sērkociņu un kristu vēl lielākā izmisumā…

Nr. 509 novērsās; tagad viņš negribēja uz to skatīties. Piepeši dīvainā kārtā viņš jutās viens, it kāpārējie kaut kāda nezināma iemesla dēļ būtu kļuvuši viņam sveši un viņi vairs nesaprastos. Kādu brīdiviņš vēl vilcinājās, tad vairs nespēja to izturēt. Viņš aiztaustījās līdz durvīm un atkal izrāpoja ārā. Tagadviņam mugurā bija tikai paša skrandas un tūlīt sāka salt. Ārā viņš uzslējās kājās, atspiedās pret barakassienu un lūkojās uz pilsētu. Viņš skaidri nezināja, kāpēc, bet vairs negribēja atrasties četrrāpus kā pirmīt;viņš gribēja stāvēt. Posteņi Mazās nometnes sargu torņos vēl nebija atgriezušies. Šajā pusē uzraudzībanekad nebija stingra; tas, kurš tik tikko varēja paiet, vairs nebēga. Nr. 509 stāvēja pie barakas labās pusesstūra. Nometne stiepās līdz ceļa pagriezienam, kas sekoja kalnu grēdai, un no šejienes viņš varēja redzētne tikai pilsētu, bet arī esesiešu kazarmas. Tās atradās viņpus dzeloņstieplēm aiz koku rindas, kas vēl bijakaili. Liels skaits esesiešu skraidīja to priekšā šurpu turpu. Citi satraukti stāvēja grupās un raudzījās lejāuz pilsētu. Kalnā augšā ātri brauca liels, pelēks automobilis. Tas apstājās pie komandanta dzīvokļa, kasatradās gabaliņu sāņus no kazarmām. Neibauers jau stāvēja ārā; viņš tūlīt iekāpa, un automašīnaaizdrāzās. Nr. 509 no Darba nometnes laikiem zināja, ka komandantam pilsētā bija māja, kurā dzīvojaviņa ģimene. Viņš ar skatienu vērīgi sekoja automašīnai. Nr. 509 nesadzirdēja, ka kāds klusi nāca pa ceļu,kas veda pa vidu barakām. Tas bija 22. barakas bloka vecākais Handke, drukns vīrs, kurš allaž valkājaapavus ar gumijas zolēm. Uz viņa apģērba bija uzšūts zaļais kriminālnoziedznieku trijstūrītis. Lielākotiesu viņš bija miermīlīgs, bet, kad viņam uznāca dusmu lēkme, viņš jau bieži sitot bija padarījis cilvēkuspar kropļiem.

Handke vilkās uz šo pusi. Nr. 509 vēl būtu varējis mēģināt aizsteigties prom, kad viņš to ieraudzīja,- baiļu izpausme parasti sniedza apmierinājumu Handkes vienkāršajām alkām būt pārākam -, tomēr viņš tonedarīja. Viņš palika stāvam.

- Ko tu šeit dari?- Neko.- Ak tā, neko. – Handke nospļāvās Nr. 509 pie kājām. – Tu mēslu vabole! Laikam kaut ko sapņo, jā?

– Viņš uzrāva linu krāsas uzacis. – Tikai neko neiedomājies! Jūs netiksiet ārā no šejienes! Jūs, politiskossuņus, viņi vispirms vēl izdzīs caur skursteni.

Viņš atkal nospļāvās un devās atpakaļ. Nr. 509 bija aizturējis elpu. Īsu brīdi viņam acu priekšānoplīvoja tumšs priekškars. Handke nevarēja viņu ciest, un Nr. 509 parasti grieza tam ceļu. Šoreiz viņšbija palicis stāvam. Viņš noraudzījās Handkē, līdz tas pazuda aiz atejas. Draudi viņu nebiedēja; draudinometnē bija parasta parādība. Viņš tikai domāja par to, kas aiz tā slēpās. Tātad arī Handke bija kaut kojutis. Citādi viņš nebūtu to teicis. Varbūt viņš pat bija to dzirdējis tur, pie esesiešiem. Nr. 509 dziļiieelpoja. Viņš tātad tomēr nebija nekāds muļķis.

Viņš atkal paskatījās uz pilsētu. Dūmi tagad biezi gūla pār jumtiem. Līdz augšai nonāca vājasugunsdzēsēju sirēnas. No dzelzceļa stacijas puses bija dzirdami neregulāri sprakšķi, it kā tur eksplodētumunīcija. Nometnes komandanta automašīna lejā pie kalna tik ātri izdarīja pagriezienu, ka paslīdēja. Nr.509 to redzēja, un piepeši viņa seja savilkās. Tā saviebās smieklos. Viņš smējās, smējās klusi,krampjaini, viņš nezināja, kad pēdējo reizi bija smējies, viņš nespēja beigt, un smieklos nejautās prieks,Nr. 509 smējās un piesardzīgi vērās apkārt, un pacēla nespēcīgu dūri, un savilka to, un smējās, līdz stiprsklepus viņu nogāza no kājām.

III

MERSEDESS DRĀZĀS LEJĀ uz ieleju. Oberšturmbanfīrers Neibauers sēdēja līdzās šoferim. Viņšbija liela auguma vīrs ar uzblīdušu alus dzērāja seju. Baltie cimdi viņa resnajās rokās mirdzēja saulē.Viņš to pamanīja un cimdus novilka. Zelma, viņš domāja, Freija! Māja! Neviens nebija nācis pie telefona.– Brauc! – viņš sacīja. – Brauc, Alfrēd! Brauc ātrāk!

Priekšpilsētā viņi sajuta deguma smaku. Jo tālāk viņi brauca, jo tā kļuva kodīgāka un spēcīgāka. PieJaunā tirgus viņi ieraudzīja pirmo bumbas izrauto bedri. Krājkase bija sagrauta un dega. Bija atbraukušiugunsdzēsēji, un tie mēģināja glābt apkārtējos namus; bet ūdens strūklas, šķiet, bija pārāk vājas, lai spētuko panākt. Krāteris laukumā oda pēc sēra un skābēm, Neibauera kuņģis sarāvās. – Brauc pa Hākena ielu,Alfrēd! – viņš sacīja. – Šeit mēs netiksim uz priekšu.

Šoferis apgrieza automašīnu. Tā, metot lielu līkumu, šķērsoja pilsētas dienvidu daļu. Mājas armaziem dārziņiem šeit mierīgi dusēja saulē. Vējš pūta no ziemeļiem, un gaiss bija tīrs. Tad, kad viņipārbrauca pāri upei, atkal bija jūtama deguma smaka, un tā pieņēmās spēkā, līdz gūlās ielās kā biezarudens migla.

Neibauers raustīja ūsas, kas bija īsi apgrieztas – kā fīreram. Senāk viņš tās bija nēsājis uzskrullētaskā Vilhelmam II. Šie krampji kuņģī! Zelma! Freija! Skaistā māja! Vēders, krūtis, pie visa bija vainojamskuņģis.

Viņiem vēl divreiz nācās mest līkumu. Vienreiz bija trāpīts mēbeļu veikalā. Nama fasādes puse bijanoplēsta; daļa mēbeļu vēl atradās veikala stāvos, pārējās bija izmētātas gruvešos un dega. Otrreiz ceļuaizšķērsoja frizieru veikals, kura priekšā kusa izmestās vaska bistes, veidodamas visādas grimases.

Beidzot automašīna iegriezās Lībiga ielā. Neibauers izliecās ārā. Tur bija viņa māja! Dārzs tāspriekšā! Mauriņā stāvēja terakotas rūķis un sarkana porcelāna taksis. Neskarti! Visi logi veseli! Krampjikuņģī mitējās. Viņš devās augšā pa kāpnēm un atvēra durvis. Man palaimējies, viņš nodomāja. Sasodītipalaimējies! Tā tam arī jābūt! Kāpēc tad taisni ar viņu kaut kam vajadzētu atgadīties?

Viņš uzsvieda cepuri uz pakaramā, par kuru kalpoja brieža ragi, un iegāja dzīvojamā istabā. –Zelma! Freija! Kur jūs esat?

Neviens neatbildēja. Neibauers smagiem soļiem devās pie loga un atrāva to vaļā. Dārzā aiz mājasstrādāja divi krievu gūstekņi. Viņi aši pacēla acis un turpināja cītīgi rakt.

- Ei jūs! Boļševiki!Viens no krieviem pārtrauca darbu. – Kur ir mana ģimene? – Neibauers kliedza.Vīrs kaut ko atbildēja krievu valodā.- Liecies mierā ar savu cūcisko valodu, idiot! Tu saproti vāciski! Vai arī man vajadzēs iziet ārā un

tev to iemācīt?Krievs blenza uz viņu. – Jūsu sieva ir pagrabā, - Neibaueram aiz muguras kāds sacīja.Viņš pagriezās. Tā bija kalpone. – Pagrabā? Nu protams! Un kur bijāt jūs?- Ārā, tikai uz mirkli! – Meitene stāvēja durvīs nosarkušu seju, mirdzošām acīm, it kā nāktu no

kāzām. – Jau simts mirušo, kā runā, - meitene ātri un naivi nobēra. – Dzelzceļa stacijā un vara rūpnīcā, unbaznīcā…

- Mieru! – Neibauers pārtrauca viņu. – Kas to teica?- Ārā, ļaudis…- Kas? – Neibauers paspēra soli uz priekšu. – Valstij naidīgas runas! Kas to teica?Meitene atkāpās. – Ārā – es ne – kāds – visi…- Nodevēji! Nelieši! – Neibauers ārdījās. Beidzot viņš varēja atbrīvoties no uzkrātās spriedzes. –

Banda! Cūkas! Gaudotāji! Un jūs? Kas jums bija darāms ārā?- Man – nekas…- Aizlaidāties no darba, ko? Lai tenkotu par meliem un riebīgajām baumām! Mēs to vēl

noskaidrosim! Jārīkojas enerģiski! Sasodīti stingri un enerģiski! Marš, uz virtuvi! – Meitene izskrēja ārā.Neibauers nošņācās un aizvēra logu. Nekas nav noticis, viņš prātoja. Viņas ir pagrabā, protams. Man tūlītvajadzēja iedomāties.

Viņš paņēma cigareti un aizsmēķēja. Tad sakārtoja svārkus, izrieza krūtis, paskatījās spogulī undevās lejā.

Viņa sieva un meita, cieši kopā saspiedušās, sēdēja uz gara atzveltnes krēsla, kas stāvēja pie sienas.Virs viņām platā zelta rāmī karājās krāsains fīrera portrets.

1940. gadā pagrabā bija ierīkota patvertne. Neibauers toreiz bija licis to izbūvēt tikai reprezentabluiemeslu dēļ; ja šajās lietās parādīja labu piemēru, tas piederējās pie patriotisma. Neviens nekad tānopietni nebija domājis, ka Vāciju varētu bombardēt. Gēringa paziņojums, ka viņu turpmāk varēšot sauktpar Meieru, ja ienaidnieka lidmašīnām izdošoties ko tādu paveikt vācu gaisa karaspēka acu priekšā,ikvienam godīgam vācietim bija šķitis pietiekams. Diemžēl bija noticis citādi. Tipisks piemērs, kasraksturo plutokrātu un ebreju viltību: izlikties vājākiem, nekā viņi patiesībā ir.

- Bruno! – Zelma Neibauere piecēlās un sāka šņukstēt.Viņa bija blonda un resna, un ģērbusies lašu krāsas franču zīda rītakleitā ar mežģīnēm. Neibauers

viņai to bija atvedis no Parīzes 1941. gadā, kad pavadīja tur atvaļinājumu. Viņas vaigi trīcēja un pārākmazā mute gremoja vārdus.

- Tas ir garām, Zelma. Nomierinies!- Garām… – Viņa turpināja gremot, it kā vārdi būtu pārāk lieli Kēnigsbergas tefteļi. – Uz cik – cik

ilgu laiku?- Uz visiem laikiem. Viņi ir prom. Uzlidojums ir atsists. Viņi vairs neuzbruks.Zelma Neibauere uz krūtīm turēja ciet rītakleitu. – Kurš to saka, Bruno? Kā tu to zini?- Mēs notriecām vismaz pusi. Viņi neuzdrošināsies atkal atgriezties.- Kā tu to zini?- Es zinu. Šoreiz viņi mūs pārsteidza. Nākamreiz mēs rīkosimies pavisam citādi. – Sieviete

pārtrauca gremot. – Tas ir viss? – viņa jautāja. – Tas ir viss, ko tu vari mums pateikt?Neibauers zināja, ka tas nebija viss. – Vai ar to nepietiek? – viņš tāpēc skarbi atjautāja.Sieva blenza uz viņu. Viņas acis bija miklas un gaiši zilas. – Nē! – viņa piepeši ieķērcās. – Ar to

nepietiek! Tās ir tukšas runas! Tās pilnīgi neko neizsaka! Ko tikai visu mēs jau neesam dzirdējuši!Vispirms mums stāsta, ka mēs esot tik stipri, ka Vācijā nekad neiekļūšot neviens ienaidnieka lidotājs, unpiepeši tie tomēr ierodas. Tad runā, ka viņi vairs neatgriezīšoties, no šī brīža mēs nošaušot viņus visuspie robežas, un tā vietā atgriežas desmitreiz vairāk, un trauksme nemitējas. Un tagad beidzot viņi ir mūsatraduši arī šeit, un tad tu tā lieliski ierodies un saki, ka viņi neatgriezīšoties, mēs viņus dabūšot rokā! Untam lai notic saprātīgs cilvēks?

- Zelma! – Neibauers nevilšus uzmeta skatienu fīrera portretam. Tad metās pie durvīm un aizcirtatās. – Sasodīts! Saņemies! – viņš nošņāca. – Vai gribi mūs visus iedzīt nelaimē? Vai esi sajukusi prātā, katā kliedz?

Viņš stāvēja sievai cieši līdzās. Pār viņas apaļajiem pleciem fīrers vēsi turpināja raudzītiesBerhtesgādenes ainavā. Kādu brīdi Neibauers bija gandrīz domājis, ka fīrers ir visā noklausījies.

Zelma neredzēja fīreru. – Jukusi? – viņa ķērca. – Kurš ir jucis? Es ne! Pirms kara mums bijabrīnišķīga dzīve – un tagad? Tagad? Es vēlētos zināt, kurš te ir jucis?

Neibauers ar abām rokām satvēra viņas plaukstas un purināja tā, ka viņas galva šūpojās šurpu turpuun viņa vairs nespēja pakliegt. Sievietes mati izjuka, no tiem izkrita dažas ķemmītes, viņa aizrijās un sākaklepot. Viņš palaida sievu vaļā. Viņa kā maiss atkrita atzveltnes krēslā. – Kas viņai lēcies? – viņš jautājameitai.

- Nekas sevišķs. Māte ir ļoti uztraukusies.- Kāpēc? Nekas taču nav atgadījies.

- Nekas nav atgadījies? – sieva atkal atsāka. – Tev tur augšā, protams, ne! Bet mēs šeit esamvienas…

- Mierā! Sasodīts! Ne tik skaļi! Vai es tāpēc piecpadsmit gadus rāvos, lai tu ar savu kliegšanu vienāpaņēmienā visu iznīcinātu? Vai tu neapjēdz, ka pietiekami daudzi jau gaida uz manu vietu?

- Tēvs, tā bija pirmā bombardēšana, - Freija Neibauere mierīgi sacīja. – Līdz šim taču bija izziņotatikai trauksme. Gan jau māte pieradīs.

- Pirmā? Protams, pirmā! Mums jābūt priecīgiem, ka līdz šim vēl nekas nav noticis, nevis jāizkliedzmuļķības.

- Māte ir nervoza. Gan jau viņa pieradīs.- Nervoza! – Neibaueru kaitināja meitas miers. – Kurš tad nav nervozs? Domā, ka es neesmu

nervozs? Jāprot savaldīties. Citādi – kas notiktu?- Tas pats! – Sieva iesmējās. Viņa gulēja garajā atzveltnes krēslā, izpletusi lempīgās kājas. Pēdas

bija ieautas rozā zīda kurpēs. Rozā krāsa un zīds viņai šķita eleganti. – Nervoza! Pieradīs! Tu labi protirunāt!

- Es? Kāpēc?- Tev nekas nenotiks.- Ko?- Tev nekas nenotiks. Bet mēs šeit sēžam slazdā.- Tās taču ir pilnīgas blēņas! Es esmu tādā pašā situācijā. Kāpēc gan man nekas nevar notikt?- Tu esi drošībā tur augšā, savā nometnē!- Ko?! – Neibauers nometa cigareti uz grīdas un ar kurpi to nospieda. – Mums nav tādu pagrabu kā

jums šeit. – Tie bija meli.- Jo jums tādi nav vajadzīgi. Jūs atrodaties ārpus pilsētas.- It kā tam būtu kāda nozīme! Bumba neskatās, kur krīt.- Nometni nebombardēs.- Tā? Tas ir kas jauns! Kā tu to zini? Vai amerikāņi nometa kādu ziņu par to? Vai arī speciāli tev

pavēstīja radio?Neibauers paskatījās uz meitu. Viņš gaidīja, ka viņa atbalstīs šo asprātību. Bet Freija raustīja

bārkstis plīša pārklājam, ar ko bija apsegts galds, kas atradās līdzās atzveltnes krēslam. Uz to atbildējaviņa sieva. – Viņi nemetīs bumbas uz pašu cilvēkiem.

- Muļķības! Mums tur nav neviena amerikāņa. Arī neviena angļa. Tikai krievi, poļi, Balkānusalašņas un vācieši – tēvzemes ienaidnieki, ebreji, nodevēji un noziedznieki.

- Viņi nemetīs bumbas uz krieviem un poļiem, un ebrejiem, - Zelma strupi un stūrgalvīgi paskaidroja.Neibauers strauji pagriezās. – Tu gan daudz ko zini! – viņš klusi un ļoti dusmīgi sacīja. – Bet es tev

gribu teikt, lūk, ko! Viņi vispār nezina, kas tā ir par nometni, skaidrs? Viņi redz tikai barakas. Viņi tāsvienkārši var noturēt par militārajām barakām. Viņi redz kazarmas. Tās ir mūsu esesiešu kazarmas. Viņiredz ēkas, kurās strādā cilvēki. Tās viņiem ir fabrikas un mērķi. Tur augšā ir simtreiz bīstamāk nekā šeit.Tāpēc es negribēju, ka jūs dzīvojat tur. Šeit lejā nav kazarmu un tuvumā nevienas fabrikas. Vai tu beidzotto saproti?

- Nē.Neibauers blenza uz sievu. Zelma vēl nekad nebija bijusi tāda. Viņš nesaprata, kas viņai lēcies.

Vainīgs nevarēja būt tikai tas baiļu mazumiņš. Piepeši Neibauers juta, ka ģimene viņu pametusi tieši tad,kad viņiem vajadzēja turēties kopā. Viņš atkal pikti paskatījās uz meitu. – Un tu? – viņš vaicāja. – Ko tupar to domā? Kāpēc neko nesaki?

Freija Neibauere piecēlās. Viņa bija divdesmit gadu veca, tieva, dzeltenīgu seju, uz priekšu izvirzītupieri un nebija līdzīga ne Zelmai, ne tēvam. – Man šķiet, ka māte nomierinājusies, - viņa atteica.

- Ko? Kāpēc?

- Man šķiet, viņa nomierinājusies.Neibauers brīdi klusēja. Viņš gaidīja, ka sieva kaut ko teiks. – Nu labi, - viņš beidzot sacīja.- Vai mēs varam iet augšā? – Freija jautāja.Neibauers uzmeta Zelmai aizdomu pilnu skatienu. Viņš vēl sievai neuzticējās. Vajadzēja Zelmai

ieskaidrot, ka viņa nekādā gadījumā nedrīkst ar kādu runāt. Arī ar kalponi ne. Vispirmām kārtām jau ar tomeiteni ne. Meita aizsteidzās viņam priekšā. – Augšā būs labāk, tēvs. Vairāk gaisa.

Neibauers vēl joprojām neizlēmīgi stāvēja. Viņa tur guļ kā tāds miltu maiss, viņš nodomāja. Kāpēcsieva beidzot nepasaka kaut ko prātīgu? – Man jābūt rātsnamā. Pulksten sešos. Zvanīja Dīcs, jāapspriežsituācija.

- Nekas ļauns nenotiks, tēvs. Viss ir kārtībā. Mums vēl jāpagatavo vakariņas.- Nu labi. – Neibauers bija izlēmis. Vismaz viņa meita bija turējusi galvu augstu. Viņš varēja

paļauties uz Freiju. Viņa miesa un asinis. Viņš tuvojās sievai. – Nu labi. Aizmirsīsim to, kas šeit notika,Zelma, jā? Var taču gadīties. Galu galā tam nav nekādas nozīmes. – Viņš smaidīdams aukstām acīmlūkojās lejup uz viņu. – Jā? – viņš atkārtoja.

Viņa neatbildēja.Viņš apskāva sievas tuklos plecus un noglāstīja tos. – Nu tad tagad ejiet un pagatavojiet vakariņas.

Un uztaisiet kaut ko labu pēc tām izbailēm, ko?Zelma vienaldzīgi pamāja ar galvu.- Tā būs labi. – Neibauers redzēja, ka satraukums patiešām pārgājis. Meitai bija taisnība. Zelma

vairs nerunās muļķības. – Uztaisiet kaut ko īsti labu. Galu galā, Zelmiņ, rūpējoties par jums, es taču esmusagādājis šo skaisto namu ar drošo pagrabu, lai jums nebūtu jādzīvo tās draņķīgās blēžu bandas tuvumātur augšā. Un es taču katru nedēļu dažas naktis pavadu te lejā. Viss iet juku jukām. Mums nepieciešamsturēties kopā. Labi, pagatavojiet vakariņās ko gardu! Šajā ziņā es paļaujos uz jums. Un uznesiet arī butelifranču vīna, skaidrs? Mums taču tā vēl ir pietiekami, ko?

- Jā, - sieva atbildēja. – Tā mums ir vēl pietiekami.- Un vēl kas, - grupenfīrers Dīcs sparīgi ierunājās. – Man ir nonācis ausīs, ka daži kungi ir

nodomājuši sūtīt savas ģimenes uz laukiem. Vai tam ir kāds iemesls?Neviens neatbildēja.- Es nevaru to pieļaut. Mums, SS virsniekiem, ir jābūt priekšzīmīgiem. Ja mēs sūtām prom no

pilsētas savas ģimenes, iekams tiek izdota vispārēja pavēle evakuēties, tad to var saprast aplam. Pēlēji unčīkstētāji tūlīt rīkosies tāpat. Tāpēc es sagaidu, ka nekas tāds netiks darīts bez manas ziņas.

Slaids un liels, eleganti pašūtā uniformā tērpies, viņš stāvēja grupas priekšā un raudzījās uz to.Ikviens no grupas lūkojās pretī noteikti un nevainīgi. Gandrīz visi bija domājuši par savu ģimeņu sūtīšanuprom, bet neviens to nenodeva ne ar skatienu. Visiem bija prātā viens un tas pats: Dīcam viegli runāt.Viņam pilsētā nebija ģimenes. Viņš nāca no Saksijas, un viņam piemita tikai godkāre izskatīties kā prūšugvardes virsniekam. Viss bija pavisam vienkārši. To, kas neskāra cilvēku pašu, allaž varēja īstenot ļotidrosmīgi.

- Tas ir viss, kungi, - Dīcs sacīja. – Vēlreiz atcerieties: mūsu jaunākie slepenie ieroči jau tiek ražotimasveidīgi. V-1 bumbas salīdzinājumā ar tiem nav nekas, lai arī cik tās iedarbīgas. Londona guļ pelnos.Anglija nepārtraukti tiek apšaudīta. Mēs esam ieņēmuši Francijas galvenās ostas. Iebrucēju armijai irvislielākās grūtības ar papildspēkiem. Prettrieciens aizmēzīs ienaidnieku jūrā. Tas tiek gatavots. Mēsesam uzkrājuši milzīgas rezerves. Un mūsu jaunie ieroči – es par tiem nedrīkstu neko vairāk teikt… betman ir ziņas no augstākās instances: pēc trim mēnešiem uzvara būs mūsu. Tie mums vēl jāiztur. – Viņšizstiepa roku. – Pie darba! Heil Hitler!

- Heil Hitler! – grupa nodārdināja.Neibauers izgāja no rātsnama. Krieviju Dīcs nepieminēja, viņš nodomāja. Reinu arī ne. Sagrauto

Rietumu valni jau nu nepavisam ne. Jāiztur – viņam jau viegli teikt. Viņam nekā nav. Dīcs ir fanātiķis.

Viņam atšķirībā no manis nepieder tirdzniecības nams dzelzceļa stacijas tuvumā. Viņš nav iesaistītsMellernes avīzes tapšanā. Viņam pat nav zemes. Man tas viss ir. Ja tas uziet gaisā – kurš par to kaut koatlīdzinās?

Piepeši iela bija ļaužu pilna. Laukumā rātsnama priekšā drūzmējās cilvēki. Uz kāpnēm pie tā tikauzstādīts mikrofons. Dīcam vajadzēja uzstāties. No fasādes lejup lūkojās Kārļa Lielā un Heinriha Lauvasakmens sejas, kuras rotāja stings smaids. Neibauers iekāpa mersedesā. – Uz Hermaņa Gēringa ielu,Alfrēd. – Neibauera tirdzniecības nams atradās Hermaņa Gēringa ielas un Frīdriha alejas stūrī. Tā bijaliela ēka ar modes veikalu apakšējā stāvā. Abos augšējos stāvos bija iekārtoti biroji.

Neibauers lika apstāties un apgāja apkārt namam. Divas skatlogu rūtis bija ieplīsušas; citu postījumunebija. Viņš paskatījās augšup uz birojiem. Tos ietina biezie dūmi, kas nāca no dzelzceļa stacijas, betnekas nedega. Arī tur varēja būt ieplīsušas dažas rūtis, bet tas arī viss.

Viņš kādu brīdi stāvēja. Divsimttūkstoš marku, viņš domāja. Tik vērta, mazākais, bija ēka, ja nevairāk. Viņš bija samaksājis piecus tūkstošus. 1933. gadā tā bija piederējusi ebrejam Jozefam Blankam.Viņš bija pieprasījis simttūkstoš un vaimanājis, ka jau pietiekami zaudējot un negribot atdot lētāk. Pēcčetrpadsmit dienām koncentrācijas nometnē viņš namu bija pārdevis par pieciem tūkstošiem. Esmu bijissolīds, Neibauers nodomāja. Es būtu varējis to dabūt par velti. Blanks būtu man to uzdāvinājis, pēc tamkad esesieši bija papriecājušies ar viņu. Es iedevu viņam piecus tūkstošus marku. Krietna summa.Protams, ne tūlīt; toreiz man vēl tik daudz nebija. Bet es samaksāju, kad dabūju pirmās īres naudas.Blanks arī bija apmierināts. Legāls darījums. Brīvprātīgs. Notariāli apstiprināts. Tā, ka Jozefs Blanksnometnē bija nelaimīgi nokritis, zaudējis aci, salauzis roku un vēl citādi sevi savainojis, bija nožēlojamasagadīšanās. Ļaudis, kuriem bija plakanā pēda, bieži krita. Neibauers neko nebija pavēlējis. Viņš arīnebija tur klāt. Viņš tikai bija licis ievietot Blanku iepriekšējā apcietinājumā, lai pārāk centīgi esesiešinenodarītu viņam pāri. Par pārējo bija atbildīgs nometnes vadītājs Vēbers.

Neibauers pagriezās. Kāpēc viņam pēkšņi ienāca prātā šī senā, nenozīmīgā lieta? Kas viņam lēcies?Tas taču sen jau aizmirsts. Vajadzēja dzīvot tālāk. Ja viņš nebūtu nopircis šo namu, to būtu izdarījis kādscits partijas biedrs. Par mazāku summu. Dabūjis pilnīgi par velti. Viņš bija rīkojies legāli. Pēc likuma.Pats fīrers teicis, ka viņa uzticamos draugus vajag atalgot. Un kas bija tas mazumiņš, ko viņš, BrunoNeibauers, salīdzinājumā ar lielajiem vīriem ieguvis? Piemēram, Gēringu vai Špringeru, gauleiteru, kuršno viesnīcas portjē kļuvis par miljonāru? Neibauers neko nebija zadzis. Viņš tikai lēti nopircis. Par visusamaksāts. Viņš varēja uzrādīt kvītis. Viss bija oficiāli apstiprināts.

No dzelzceļa stacijas uzšāvās liesma. Sekoja eksplozijas. Laikam vagoni ar munīciju. Nama sienuskāra sarkana atblāzma – it kā tas piepeši svīstu asinis. Blēņas, Neibauers nodomāja. Es patiesi esmunervozs. Tie ebreju advokāti, kurus toreiz izmeta no augšējiem stāviem, taču sen aizmirsti! Viņš atkaliekāpa automašīnā. Pārāk tuvu dzelzceļa stacijai – lieliska vieta darījumu ēkai, bet sasodīti bīstama, kadnotiek bombardēšana; par to vien jau jānervozē. – Uz Lielo ielu, Alfrēd!

Mellernes avīzes nams bija pilnīgi neskarts. Neibauers to jau bija uzzinājis pa telefonu. Tajā brīdītieši nesa ārā speciālizlaidumu. Avīzes tika izrautas nesējiem no rokām. Neibauers redzēja, kā pazudabaltie saiņi. Feniņš no katra saiņa bija viņējais. Nāca jauni nesēji ar jauniem saiņiem. Viņi aizdrāzās arsaviem divriteņiem. Speciālizlaidumi nozīmēja speciālu peļņu. Katram nesējam bija vismaz divsimtavīžu. Neibauers saskaitīja septiņpadsmit nesējus. Tās bija trīsdesmit četras markas papildus. Vismazkaut kāds labums no šīs lietas. Ar to viņš varēs samaksāt par daļu no bojātajiem skatlogiem. Muļķības –ēka taču bija apdrošināta! Tas ir, ja apdrošināšana maksās. Varēs samaksāt par visiem postījumiem. Tāsamaksās gan! Vismaz viņam. Trīsdesmit četras markas bija tīra peļņa.

Viņš nopirka vienu speciālizlaidumu. Tajā jau bija Dīca īss uzsaukums. Ātri pastrādāts. Tad vēl arīziņa, ka divi lidotāji esot notriekti virs pilsētas, puse no pārējiem – virs Mindenes, Osnabrikas unHannoveres. Gebelsa raksts par necilvēcisko barbarismu, bombardējot miermīlīgās vācu pilsētas. Dažifīrera lozungi. Vēsts, ka hitlerjaunatne meklējot lidotājus, kuri nolēkuši ar izpletņiem. Neibauers aizmeta

avīzi un iegāja cigāru veikalā, kas atradās uz stūra. – Trīs „Vācu sardzes”, - viņš sacīja.Pārdevējs pasniedza kastīti. Neibauers vienaldzīgi paņēma. Cigāri bija slikti. Vienas vienīgas

skābaržu lapas. Mājās viņam bija labāki, importa, no Parīzes un Holandes. Viņš prasīja „Vācu sardzi”tikai tāpēc, ka veikals piederēja viņam. Pirms varas sagrābšanas tas bija piederējis „Leseram unZahtam”, ebreju firmai. Tad to bija nokampis šturmfīrers Freibergs. Tas piederēja viņam līdz 1936.gadam. Zelta bedre. Neibauers nokoda vienai „Vācu sardzei” galu. Ko viņš bija varējis iesākt, jaFreibergs žūpojot bija izteicis nodevīgas piezīmes, kas vērstas pret fīreru? Godīga partijas biedrapienākums bija ziņot par tām. Neilgi pēc tam Freibergs bija pazudis, un Neibauers bija nopircis noatraitnes veikalu. Izdarot „draudzīgu pakalpojumu”. Viņš neatlaidīgi bija viņai ieteicis to pārdot. Viņamesot zināms, ka Freiberga īpašums tikšot konfiscēts. Vieglāk esot noslēpt naudu nekā veikalu. Atraitnebija pateicīga. Pārdeva veikalu. Protams, par ceturto daļu vērtības. Neibauers bija paskaidrojis, ka viņamtobrīd neesot naudas un darījumam jānotiekot ātri. Viņa bija piekritusi. Konfiskācija nenotika. Neibauersviņai bija izskaidrojis arī to. Viņš esot izmantojis savu ietekmi viņas labā. Tā viņa varēja paturēt naudu.Viņš bija rīkojies krietni. Pienākums bija pienākums – un veikalu patiešām varēja konfiscēt. Turklātatraitne nebūtu spējīga to pārvaldīt. Viņu būtu izkonkurējuši.

Neibauers izņēma no mutes cigāru. Tas nevilka. Mēsls. Bet ļaudis par to maksāja. Viņi bija kā trakiuz visu, kas kūpēja. Žēl, ka bija noteikta norma. Apgrozījums varētu būt desmitkārt lielāks. Viņš vēlreizapskatīja veikalu. Laimējies. Nekas nav noticis. Viņš nospļāvās. Piepeši mutē bija slikta garša. Taslaikam no cigāra. Vai arī kā cita? Nekas taču nebija noticis! Nervozitāte? Kāpēc viņš piepeši atcerējāstos visus senos notikumus? Sen pagājuši nenozīmīgi notikumi! Atkal iekāpdams automašīnā, viņš aizmetacigāru un abus pārējos atdeva šoferim. – Ņem, Alfrēd. Kaut kas labs šim vakaram. Un nu – aiziet uzdārzu!

Dārzs bija Neibauera lepnums. Tas bija liels zemesgabals pilsētas nomalē. Galvenokārt tur augadārzeņi un augļu koki, turklāt tur bija arī puķu dārzs un kūtiņa. Vairāki krievu gūstekņi no nometnesuzturēja to visu kārtībā. Tie neko neizmaksāja, un patiesībā viņiem vēl būtu vajadzējis atlīdzinātNeibaueram. Tā vietā, lai divpadsmit līdz piecpadsmit stundas rautos vara rūpnīcā, viņi te elpoja svaigugaisu un veica vieglus darbus.

Dārzu apņēma krēsla. Debesis šajā pusē bija skaidras, un mēness karājās ābeļu vainagos. Stiprismaržoja uzartā zeme. Vagās asnus dzina pirmie dārzeņi, un augļu kokiem bija lipīgi, piebriedušipumpuri. Mazs Japānas ķirsītis, kurš ziemu bija atradies siltumnīcā, jau bija balti rožains – kā nosēts arplaukstošiem, kautriem ziediem.

Krievi strādāja zemesgabala viņā pusē. Neibauers redzēja viņu tumšās, nolīkušās muguras unuzraugu ar ieroci, kura uzspraustais durklis urbās debesīs. Uzraugs šeit bija tikai tāpēc, ka tāds bijanoteikums; krievi nebēga. Kurp gan viņi bēgtu savās uniformās, neprazdami valodu? Gūstekņiem bijamaiss ar krematorijas pelniem, kurus viņi kaisīja vagās. Viņi mēsloja dobes ar sparģeļiem un zemenēm,ko Neibauers bija sevišķi iecienījis. Viņš varēja tās ēst un ēst. Papīra maisā bija sešdesmit cilvēku, arīdivpadsmit bērnu, pelni.

Plūmju zilajā, agrajā krēslā bālas mirdzēja pirmās prīmulas un narcises. Tās bija iestādītas piedienvidu mūra un pārsegtas ar stiklu. Neibauers atvēra vienu no zemajiem logiem un noliecās. Narcisesnesmaržoja. Bet smaržoja pēc vijolītēm, neredzamām vijolītēm krēslā. Viņš dziļi ievilka elpu. Šis bijaviņa dārzs. Viņš pats bija par to samaksājis – un kārtīgi. Vecmodīgi un godīgi. Pilnu cenu. Viņš nevienamnebija to atņēmis. Šī bija viņa vieta. Vieta, kur justies kā cilvēkam pēc grūta dienesta tēvzemes labā unrūpēm par ģimeni. Ļoti gandarīts, viņš pavērās apkārt. Viņš redzēja lapeni, kas bija noaugusi arsausseržiem un vīteņrozēm, redzēja bukšu žogu, redzēja mākslīgo smilšakmens alu, redzēja ceriņkrūmus,viņš ieelpoja rūgteno gaisu, kurā jau jautās pavasaris, ar maigu roku viņš nobrauca pār persiku stumbriem,kas bija notīti ar salmiem, un bumbieru stumbriem pie sienas, un tad viņš atvēra kūts durvis.

Neibauers negāja pie vistām, kas kā vecas sievas tupēja kaktā, arī pie abiem sivēniem ne, kuri gulēja

salmos, - viņš devās pie trušiem. Tie bija balti un pelēki angoras truši ar garu, zīdainu spalvu. Kad viņšieslēdza gaismu, truši gulēja un tad pamazām sāka kustēties. Viņš izbāza caur stiepļu pinumu pirkstu unglāstīja tos. Tie bija mīkstāki par visu uz pasaules. Viņš paņēma no groza kāpostu lapas un biešuatgriezumus un iestūma tos būros. Truši pienāca klāt un mierīgi un lēnām sāka ēst ar sārtajiem purniņiem.– Mukij, - viņš vilināja, - nāc šurp, Mukij!

Kūts siltums ieaijāja. Tas bija tāds kā tāls miegs. Dzīvnieku smaka atgādināja par aizmirstunevainīgumu. Tā bija tāda kā atsevišķa, maza pasaule ar gandrīz veģetatīvu eksistenci, tālu prom nobumbām, intrigām un cīņas par dzīvību – kāpostu lapas un bietes, un pūkaini radījumi, un cirpšana, undzīvības laišana pasaulē. Neibauers pārdeva vilnu, bet viņš nekad neļāva dzīvnieku nokaut. – Mukij, -viņš atkal vilināja.

Liels, balts trušu tēviņš ar maigām lūpām paņēma lapu no viņa rokas. Sarkanās acis spīdēja kā gaiširubīni. Neibauers viegli pakasīja viņam skaustu. Zābaki nočīkstēja, viņam noliecoties. Ko Zelma bijateikusi? Drošībā? Nometnē viņi esot drošībā? Kurš gan bija drošībā? Kad gan viņš tā bija juties?

Viņš iestūma caur stiepļu pinumu vēl vairāk kāpostlapu. Divpadsmit gadi, viņš nodomāja. Pirmsvaras sagrābšanas es biju pasta sekretārs ar nepilnām divsimt markām mēnesī. Ar tām es nevarēju dzīvotun nomirt. Tagad man kaut kas pieder. Es negribu to atkal zaudēt.

Viņš ielūkojās trušu tēviņa sarkanajās acīs. Šodien viss bija noritējis labi. Tās tas arī turpināsies.Bombardēšana varēja būt notikusi aiz pārskatīšanās. Kaut kas tāds atgadījās ar nesen iesaistītāmapakšvienībām. Pilsēta bija nenozīmīga; citādi to jau agrāk būtu mēģinājuši sagraut. Neibauers juta, kākļuva mierīgāks. – Mukij, - viņš sacīja un domāja: drošībā? Protams, drošībā! Kurš gan pēdējā brīdī gribatdot galus?

IV

- SASODĪTĀ NELIEŠU BANDA! Vēlreiz skaitīties!Lielās nometnes darba vienības vīri, sastājušies rindās pa desmit, izkārtojušies pa blokiem, braši

stāvēja pārbaudes laukumā. Jau bija tumšs, un neskaidrajā gaismā gūstekņi svītrainajos apģērbosatgādināja milzīgu ganāmpulku bezgala nogurušu zebru.

Pārbaudes laukumā viņi atradās jau vairāk nekā stundu, tomēr arvien vēl nebija skaidrības. Vainīgabija bombardēšana. Vienībām, kuras strādāja vara rūpnīcā, bija zaudējumi. Viena bumba bija nokritusiviņu cehā un nogalējusi un savainojusi daudz ļaužu. Turklāt esesiešu uzraugi pēc pirmā izbīļa bija sākušišaut to apcietināto virzienā, kuri meklēja aizsegu; viņi bija baidījušies, ka tie grib bēgt. Tādējādinogalināto bija vēl par pusduci vairāk.

Pēc bombardēšanas gūstekņi bija vilkuši ārā no drupām un gruvešiem savus mirušos – vai to, kas noviņiem bija palicis pāri. Tas bija svarīgi pārbaudei. Lai arī cik zemu tika vērtēta gūstekņa dzīvība, lai arīesesiešiem bija vienalga – dzīvs vai miris, pārbaudē skaitļiem vajadzēja saskanēt. Birokrātija sniedzāspāri līķiem.

Vienības bija rūpīgi atgādājušas visus, ko vien varēja atrast; dažiem bija viena roka, citiem vienakāja un norauta galva. Tās pāris nestuves, ko viņi bija varējuši sanaglot, tika izmantotas ievainotajiem,kuriem trūka kāda locekļa vai arī bija saplosīts vēders. Pārējos ievainotos biedri bija balstījuši unstiepuši līdzi, kā nu spēja. Pārsējus necik daudz nevarēja sataisīt: nebija no kā. Ar stieplēm un auklām šātā bija nosieti asiņojošie. Vēderā ievainotajiem, kas gulēja uz nestuvēm, pašiem savām rokām nācāssaturēt zarnas. Gājiens ar grūtībām bija virzījies augšup kalnā. Pa ceļam bija nomiruši vēl divi. To līķusstiepa līdzi. Tas bija izraisījis starpgadījumu, kurā šarfīrers Šteinbrenners bija padarījis sevi diezgansmieklīgu. Pie nometnes ieejas vārtiem, kā vienmēr, bija stāvējusi mūziķu kapela un spēlējusi „KaraliFrīdrihu”. Bija dota komanda parādes maršam, un ar skatienu uz priekšu, augstu ceļot kājas, vienības bijamaršējušas garām esesiešu nometnes priekšniekam Vēberam un viņa virsniekiem. Arī smagi ievainotie uz

nestuvēm bija pagriezuši galvas pa labi un mēģinājuši mirstot ieņemt mazliet brašāku stāju. Tikai mirušievairs nebija sveicinājuši. Šteinbrenners bija redzējis, kā viens vīrs, kuru stiepa divi citi, bija nodūrisgalvu. Viņš nebija pamanījis, ka vīra kājas vilkās pa zemi, tūlīt bija meties iekšā rindā un iesitis arrevolveri starp acīm. Šteinbrenners bija jauns un centīgs, un viņš steigā bija iedomājies, ka gūsteknis tikaizaudējis samaņu. Mirušā galvu sitiens bija atsviedis atpakaļ, un viņam bija atkāries žoklis; bija izskatījiestā, it kā asiņainā mute ar pēdējo grotesko galvas kustību kamptu pēc revolvera. Pārējie esesieši bija gardismējušies, un Šteinbrenners bija sadusmojies; viņš bija jutis, ka daļa reputācijas, ko viņš bija ieguvis ar„sālsskābes kursu” Joelam Buksbaumam, nu bija zaudēta. Izmantojot nākamo izdevību, viņam vajadzēja toatgūt.

Gājiens no vara rūpnīcas kalnā bija vilcies ilgi, un pārbaude bija sākusies vēlāk nekā citkārt.Mirušie un ievainotie, kā vienmēr, bija rūpīgi militāri izkārtoti un ierindā novietoti līdzās blokuapakšvienībām, pie kurām viņi piederēja. Arī smagi ievainotie nebija nogādāti hospitālī un iepriekšpārsieti; pārbaude bija svarīgāka. – Aiziet! Vēlreiz! Ja šoreiz nekas nesanāks, jums tiks piepalīdzēts!

Vēbers, nometnes priekšnieks, sēdēja jāteniski uz koka krēsla, kas bija iznests pārbaudes laukumā.Viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, vidēja auguma un ļoti spēcīgs. Viņam bija plata un brūna seja, unno labā mutes kaktiņa uz leju pār zodu stiepās dziļa rēta – tā bija piemiņa no kautiņa ar reihakarognesējiem kādā sapulcē 1929. gadā. Vēbers bija atbalstījis rokas uz atzveltnes un garlaikoti blenza uzieslodzītajiem, starp kuriem satraukti šurp un turp skraidīja, gūstekņus sita un klaigāja esesieši, blokuvecākie un uzraugi no pašu apcietināto vidus. Bloku vecākie svīda un lika par jaunu skaitīties. Monotoniieskanējās balsis: - Viens – divi – trīs… – Sajukumu bija radījuši tie gūstekņi, kuri rūpnīcā bija pilnīgisaplosīti. Apcietinātie bija sameklējuši galvas, rokas un pārējās ķermeņa daļas, cik vien spēja; tomēr neviss bija atrasts. Lai kā arī tika skaitīts, šķiet, divu cilvēku trūka.

Krēslā vienību starpā jau izcēlās strīds par atsevišķiem locekļiem, protams, sevišķi par galvām.Katrs bloks gribēja būt pēc iespējas pilnā sastāvā, lai izvairītos no smagā soda, kas draudēja pēcnepilnīgas pieteikšanās. Vīri bija raustījuši asiņainos gabalus un grūstījušies, kamēr bija atskanējusipavēle: „Mierā!” Bloku vecākie steigā nebija varējuši neko nokārtot: bija pietrūcis divu ķermeņu. Bumbalaikam tos bija saplosījusi mazos gabaliņos, kas bija aizlidojuši pāri mūriem, vai arī atliekas mētājās uzvara rūpnīcas jumtiem.

Ziņotājs devās pie Vēbera. – Tagad trūkst vēl tikai pusotra cilvēka. Krievi bija pielikuši vienam trīskājas, un pie poļiem atradās lieka roka.

Vēbers noņirdzās. – Izsauciet pēc vārdiem un atrodiet, kura trūkst!Gūstekņu rindas tik tikko manāmi sašūpojās. Izsaukšana pēc vārdiem nozīmēja to, ka stāvēt vajadzēs

vēl vienu divas stundas, ja ne ilgāk – krieviem un poļiem, kuri nesaprata vāciski, nemitīgi iznāca priekšātie, kuri bija pārpratuši dzirdēto. Sākās pārbaude, izsaucot vārdus. Balsis ieskanējās; tad varēja dzirdētlamas un sitienus. Esesieši bija sakaitināti un sita gūstekņus, jo viņi zaudēja savu brīvo laiku. Uzraugi nopašu apcietināto vidus un bloku vecākie sita gūstekņus aiz bailēm. Šur un tur krita cilvēki, un zemievainotajiem pamazām pletās tumšas asins peļķes. Viņu pelēkbaltās sejas kļuva vājākas un mironīgispīdēja dziļajā krēslā. Tās padevīgi raudzījās augšup uz saviem biedriem, kuri stāvēja, rokas piespiedušipie bikšu vīlēm, un nedrīkstēja palīdzēt noasiņojošajiem. Dažiem šis netīro zebru kāju mežs bija pēdējais,ko viņi redzēja šajā pasaulē.

Aiz krematorijas pakāpās mēness – gaiss bija dūmakains -, un ap to bija liels apdārzs. Kādu brīdimēness atradās aiz skursteņa, un tā gaisma bija redzama tikai viņā pusē: izskatījās, it kā krāsnīs tiktusadedzināti gari un ārā sistos auksta uguns. Pamazām tas kļuva redzams arvien vairāk, un strupaisskurstenis nu atgādināja mīnmetēju, kas tieši debesīs izšāvis sarkanu lodi.

Pirmajā no trīspadsmitā bloka desmit rindām stāvēja gūsteknis Goldšteins. Viņš bija pēdējaiskreisajā spārnā, un līdzās viņam gulēja bloka ievainotie un mirušie. Viens no ievainotajiem bijaGoldšteina draugs Šellers. Viņš gulēja tam vistuvāk. Goldšteins ar acu kaktiņu redzēja, ka tumšais

plankums zem Šellera saplosītās kājas piepeši ātrāk nekā pirmīt kļuva lielāks. Niecīgais apsējs bijaatraisījies, un Šellers noasiņoja. Goldšteins piegrūda ar roku blakusstāvētājam Minceram, tad sāniskinokrita, it kā būtu zaudējis samaņu. Viņš to izkārtoja tā, ka daļēji uzgāzās virsū Šelleram. Tas, ko viņšdarīja, bija bīstami. Saniknotais SS bloka priekšnieks riņķoja ap rindām kā negants aitu suns. Pamatīgsspēriens pa deniņiem ar viņa smago zābaku varēja nogalināt Goldšteinu. Apkārtējie gūstekņi stāvējanekustīgi, tomēr vēroja, kas notika. Bloka priekšnieks ar bloka vecāko atradās grupas viņā galā. Blokavecākais kaut ko sacīja. Arī viņš bija pamanījis Goldšteina manevru un mēģināja uz dažiem acumirkļiemaizturēt šarfīreru.

Goldšteins taustījās zem sevis, lai satvertu virvi, ar ko bija apsieta Šellera kāja. Pavisam tuvu acupriekšā viņš redzēja asinis un saoda jēlo gaļu. – Lai paliek! – Šellers čukstēja.

Goldšteins atrada noslīdējušo mezglu un to atraisīja. Asinis sāka tecēt stiprāk. – Viņi taču iemidzināsmani, - Šellers izdvesa. – Ar kāju…

Kāju saturēja vēl tikai pāris cīpslas un ādas gabaliņi. Pēc Goldšteina kritiena tā bija mainījusistāvokli un tagad gulēja šķībi un savādi – ar izgrieztu pēdu -, it kā tai būtu trešā locītava. Goldšteina rokasbija slapjas no asinīm. Viņš savilka ciešāk mezglu, tomēr virve atkal noslīdēja. Šellers raustījās. – Laipaliek… – Goldšteinam atkal nācās atraisīt mezglu. Viņš sajuta pirkstos sašķeltos kaulus. Viņam kļuvanelabi. Viņš norija siekalas, meklējās pa glumo gaļu, atkal atrada sienamo, pabīdīja to augstāk unsastinga. Mincers bija iespēris viņam pa kāju. Tas bija brīdinājums; elsodams tuvojās SS blokapriekšnieks. – Atkal viens cūka! Kas viņam atkal lēcies?

- Nokrita, šarfīrera kungs. – Bloka vecākais bija līdzās viņam. – Celies augšā, slinkais maita! – viņšuzkliedza Goldšteinam un iespēra pa ribām. Spēriens izskatījās daudz stiprāks, nekā patiesībā bija. Blokavecākais to pēdējā brīdī piebremzēja. Viņš iespēra vēlreiz. Tādējādi viņam izdevās pasargāt Goldšteinuno šarfīrera spērieniem. Goldšteins nekustējās. Viņam sejā šāvās Šellera asinis.

- Iesim, iesim! Lai viņš guļ! – Bloka priekšnieks devās tālāk. – Nolāpīts, kad mēs tiksim ar visugalā?! – Bloka vecākais sekoja viņam. Goldšteins īsu brīdi nogaidīja, tad aplika ap Šellera kāju saiti,savilka to, sasēja un atkal cieši piestiprināja iepriekš noslīdējušo dēlīti kājas saturēšanai. Asinis mitējāsplūst. Tās tikai sūcās. Goldšteins uzmanīgi paņēma nost rokas. Apsējs turējās stingri.

Pārbaude, izsaucot vārdus, bija galā. Viņi bija vienojušies, ka no piektās barakas trūka trīsceturtdaļas krieva un ieslodzītā Zibolska ķermeņa augšdaļas. Tā īsti nebija. No Zibolska bija tikai rokas.Tās gan atradās septiņpadsmitās barakas īpašumā, kas tās uzrādīja kā Jozefa Binsvangera mirstīgāsatliekas, no kura nekas nebija atrasts. Par to divi vīri no piektās barakas bija nozaguši krieva ķermeņaapakšdaļu, kuru viņi uzdeva par Zibolska atliekām, tā kā pēc kājām bija grūti atšķirt. Turklāt, par laimi,tur atradās vēl daži lieki locekļi, kurus varēja „pierakstīt” vienam veselam un vienai ceturtdaļai trūkstošo.Tādējādi kļuva skaidrs, ka neviens no apcietinātajiem nebija aizbēdzis bombardēšanas juceklī. Tomērbūtu iespējams, ka visiem nāktos līdz rītam stāvēt pārbaudes laukumā, lai vara rūpnīcā turpinātu atlikušomeklēšanu, - dažas nedēļas pirms tam nometnes iemītnieki reiz bija stāvējuši divas dienas, kamēr atradato, kurš bija izdarījis pašnāvību. Vēbers mierīgi sēdēja uz sava krēsla, zodu arvien vēl atbalstījis uzrokām. Viņš tikpat kā nebija pakustējies. Pēc ziņojuma viņš lēnām piecēlās un izstaipījās. – Ļaudis irpārāk ilgi stāvējuši. Viņiem nepieciešamas kustības. Lai pavingrinās ģeogrāfijā!

Laukumā atskanēja pavēles: - Rokas sakrustot aiz galvas! Saliekt ceļus! Lēkt kā vardēm! Uz priekšu– leciet!

Garās rindas paklausīja. Ieliektiem ceļiem gūstekņi lēnām lēca uz priekšu. Pa to laiku mēness bijapakāpies augstāk un kļuvis gaišāks. Tagad tas apgaismoja jau daļu pārbaudes laukuma. Otru daļu noēnojaēkas. Krematorijas, vārtu un pat karātavu silueti asi iezīmējās uz zemes.

- Lēkt atpakaļ!Rindas lēca no gaismas atkal atpakaļ tumsā. Cilvēki gāzās. Esesieši, uzraugi no pašu apcietināto

vidus un bloku vecākie sita viņus, lai atkal ceļas augšā. Neskaitāmo kāju švīkoņā tikpat kā nebija

dzirdami kliedzieni.- Uz priekšu! Atpakaļ! Uz priekšu! Atpakaļ! Mierā! – Tagad sākās īstā ģeogrāfija. Gūstekņiem

vajadzēja mesties zemē, rāpot, pielēkt kājās, atkal mesties zemē un rāpot tālāk. Šādi viņi visai sāpīgiiepazina deju laukuma zemi. Drīz vien laukums atgādināja milzīgu, svītrainu tārpu ņudzekli, kuriem, šķiet,bija maz kopīga ar cilvēkiem. Cik labi vien spēdami, viņi sargāja ievainotos, taču steigā un bailēs nevienmēr tas bija iespējams.

Pēc ceturtdaļstundas Vēbers pavēlēja visu pārtraukt. Stundas ceturksnis, protams, bija pamatīgikaitējis novārgušajiem apcietinātajiem. Visapkārt gulēja tie, kuri vairs nespēja pakustēt.

- Sastāties pa blokiem!Ļaudis vilkās atpakaļ. Viņi atveda sabrukušos un pieturēja tos, kuri vēl varēja nostāvēt. Pārējos

noguldīja līdzās ievainotajiem. Nometnē valdīja klusums. Vēbers iznāca priekšā. – Tas, ko jūs nupatdarījāt, notika jūsu pašu interesēs. Jūs iemācījāties, kā uzlidojumu laikā doties aizsegā. – Daži esesiešipaklusām iesmējās. Vēbers uzmeta viņiem skatienu un turpināja: - Šodien jūs paši uz savas ādas izjutāt, arkādu necilvēcīgu ienaidnieku mums ir darīšana. Vācijai, kas allaž gribējusi tikai mieru, brutālā kārtā irizdarīts uzbrukums. Ienaidnieks, kurš visā frontes līnijā ir sasists, savā izmisumā ķeras pie pēdējālīdzekļa: tas pretēji visām starptautiskajām tiesībām gļēvi bombardē brīvas, mierīgas vācu pilsētas.Izposta baznīcas un hospitāļus. Nogalina neaizsargātas sievietes un bērnus. No necilvēkiem un zvēriemnekas cits nebija sagaidāms. Mēs nepaliksim atbildi parādā! No rītdienas nometnes vienības palielināsdarba ražīgumu. Tās dosies darbā stundu agrāk, lai visu sakoptu. Svētdienās – līdz turpmākam rīkojumam– vairs nebūs brīvā laika. Ebreji divas dienas nesaņems maizi. Sakiet paldies ienaidnieka slepkavīgajiemdedzinātājiem! – Vēbers apklusa. Nometnes iemītnieki nekustējās. Varēja dzirdēt, kā, ātri tuvodamās, dūcspēcīga mašīna. Tas bija Neibauera mersedess. – Dziedāt! – Vēbers nokomandēja. – „Deutschland,Deutschland über alles!” [2]

Bloki tūlīt nesāka. Gūstekņi jutās pārsteigti. Pēdējos mēnešos vairs bieži nepavēlēja dziedāt – un, jaarī pavēlēja, tad vienmēr tautasdziesmas. Tās dziedāt lielākoties lika tad, kad izpildīja miesassodus.Kamēr nomocītie kliedza, pārējie apcietinātie dziedāja liriskus pantus. Bet veco, agrāko pirmsnacistulaika valsts himnu jau gadiem ilgi nepavēlēja dziedāt.

- Dziediet, cūkas!Trīspadsmitajā blokā Mincers sāka dziedāt. Pārējie pievienojās. Kurš vairs nezināja vārdus, tikai

izlikās dziedam. Galvenais, lai kustētos visas mutes.- Kāpēc? – Mincers, nepagriezis galvu un izlikdamies dziedam, pēc kāda brīža pačukstēja savam

blakusstāvētājam Verneram.- Kas?Melodija atgādināja vāju ķērkšanu. Tā nebija sākta pietiekami zemu, un balsis tagad nespēja

izdziedāt augstās, gavilējošās noslēguma panta notis un aprāvās. Apcietinātajiem arī trūka elpas.- Kas tā ir par cūcisku riešanu? – nobrēca otrais nometnes priekšnieks. – Vēlreiz no sākuma! Ja

šoreiz nesanāks, jūs paliksiet šeit visu nakti! – Apcietinātie iesāka zemāk. Dziesma tagad skanēja labāk. –Kas? – Verners atkārtoja.

- Kāpēc taisni „Deutschland, Deutschland über alles!”? – Verners samiedza acis. – Varbūt – pēcšodienas – viņi vairs netic – savām nacistu dziesmām… – viņš dziedāja.

Gūstekņi blenza uz priekšu. Verners juta mostamies dīvainu spriedzi. Piepeši viņam šķita, ka ne tikaiviņš viens to manīja, - it kā to justu arī Mincers, it kā to justu zemē guļošais Goldšteins, it kā to justudaudzi citi un it kā to justu pat esesieši. Dziesma pēkšņi vairs neskanēja tā, kā apcietinātie to parastidziedāja. Tā bija kļuvusi skaļāka un gandrīz izaicinoši ironiska, un vārdiem ar to vairs nebija nekādasakara. Cerams, ka Vēbers to nemana, viņš nodomāja, paraudzīdamies uz nometnes priekšnieku, - citādibūs vēl vairāk mirušo, nekā jau te guļ.

Goldšteina seja uz zemes atradās ļoti tuvu Šellera sejai. Šellera lūpas kustējās. Goldšteins nevarēja

saprast, ko draugs teica, bet redzēja pusatvērtās acis un nojauta, kas tas bija. – Muļķības! – viņš sacīja. –Mums ir lazaretē savs cilvēks. Viņš to nokārtos. Tu izveseļosies.

Šellers kaut ko atbildēja. – Turi muti! – Goldšteins troksnī attrauca. – Tu izveseļosies, diezgan! –Viņš redzēja acu priekšā pelēko, poraino ādu. – Viņi tevi neiemidzinās! – viņš izkauca kā pēdējās taktsvārdus. – Mums lazaretē ir savs cilvēks! Viņš uzpirks ārstu!

- Uzmanību!Dziesma aprāvās. Laukumā bija iznācis nometnes komandants. Vēbers paziņoja: - Es noturēju

brāļiem īsu sprediķi un piemetu viņiem klāt vienu papildu darba stundu.Neibauers neizrādīja interesi. Viņš ostīja gaisu un palūkojās naksnīgajās debesīs. – Vai jūs domājat,

ka tā banda šonakt atkal ieradīsies?Vēbers pasmīnēja. – Pēc jaunākajām ziņām radio, mēs notriecām deviņdesmit procentus.Neibaueram tas nešķita smieklīgi. Viņam jau arī nav ko zaudēt, viņš nodomāja. Mazais Dīcs,

algotnis, nekas vairāk. – Sakiet, lai ļaudis iet prom, ja esat beidzis, - viņš piepeši īgni noteica.- Izklīst!Bloki soļoja uz barakām. Viņi paņēma līdzi ievainotos un mirušos. Par mirušajiem vajadzēja ziņot un

tos reģistrēt, iekams nogādāja krematorijā. Šellera seja bija sarāvusies maza kā rūķim, kad Verners,Mincers un Goldšteins viņu pacēla. Izskatījās, ka viņš nesagaidīs rītu. Ģeogrāfijas laikā Goldšteins bijasasitis degunu. Tas sāka asiņot, kad viņi soļoja. Bālajā gaismā asinis tumšas zaigoja uz zoda.

Viņi iegriezās ielā, kas veda uz viņu baraku. Vējš, kas pūta no pilsētas, bija pastiprinājies un, kadviņi tika aiz stūra, pūta viņiem sejās. Tas nesa sev līdzi degošās pilsētas dūmus. Gūstekņu sejasizteiksmes mainījās. – Vai jūs arī saožat? – Verners jautāja.

- Jā. – Mincers pacēla galvu.Goldšteins sajuta uz lūpām asins saldo garšu. Viņš nospļāvās un mēģināja saost dūmus ar vaļā muti.- Ož tā, it kā arī šeit jau degtu…- Jā.Tagad viņi pat ieraudzīja dūmus. Tie plūda no ielejas, pildīja ielas kā viegla, balta migla un drīz

vien ieskāva visas barakas. Uz brīdi Verneram šķita dīvaini un gandrīz neaptverami, ka dzeloņstieples tosneaizturēja – it kā nometne piepeši vairs nebūtu tik nošķirta un nepieejama, kāda bija bijusi iepriekš.

Gūstekņi devās uz priekšu pa ielu. Viņi gāja caur dūmiem. Viņu soļi kļuva stingrāki un pleciiztaisnojās. Viņi nesa Šelleru ļoti uzmanīgi. Goldšteins noliecās pie viņa. – Ieelpo! Ieelpo taču arī tu! –izmisīgi un lūdzoši viņš klusi sacīja izdilušajai sejai. Bet Šellers jau sen bija zaudējis samaņu.

V

BARAKA BIJA TUMŠA un smirdēja. Vakaros jau sen vairs nebija elektrības. – Nr. 509, - Bergerspačukstēja. – Lomans grib runāt ar tevi.

- Vai ir tiktāl?- Vēl ne.Nr. 509 pa šaurajām ejām aiztaustījās līdz tam dēļu statnim, kuram līdzās pavērās loga blāvais

četrstūris. – Loman?Kaut kas nočabēja. – Vai Bergers arī tur ir? – Lomans jautāja.- Nē.- Pasauc viņu!- Kāpēc?- Pasauc!Nr. 509 taustījās atpakaļ. Viņu pavadīja lamas. Viņš uzmina ķermeņiem, kuri gulēja ejās. Kāds

iekodās viņam ikros. Viņš sita pa nezināmu galvu, līdz zobi palaida vaļā kāju.

Pēc brīža viņš atgriezās ar Bergeru. – Mēs esam klāt. Ko tu tagad gribi?- Ņem! – Lomans izstiepa roku.- Kas tur ir? – Nr. 509 vaicāja.- Turi savu roku zem manējās. Atver plaukstu! Uzmanīgi!Nr. 509 sajuta Lomana tievo dūri. Tā bija sausa kā ķirzakas āda. Tā lēnām atvērās. Kaut kas mazs un

smags iekrita Nr. 509 rokā.- Vai dabūji?- Jā. Kas tas ir? Vai tas ir…- Jā, - Lomans čukstēja. – Mans zobs.- Kas? – Bergers piegrūdās tuvāk. – Kurš to izdarīja? – Lomans sāka ķiķināt. Tā bija gandrīz

nedzirdama, spokaina ķiķināšana. – Es.- Tu? Kā?Viņi juta, ka mirējs ir apmierināts. Lomans šķita bērnišķīgi lepns un ļoti mierīgs. – Ar naglu. Divas

stundas. Ar mazu dzelzs nagliņu. Es to atradu un izurbināju zobu.- Kur ir nagla?Lomans sadabūja naglu un iedeva Bergeram. Bergers pacēla to pret logu un aptaustīja. – Netīra un

sarūsējusi. Vai tas asiņoja?Lomans atkal noķiķināja. – Berger, - viņš sacīja, - es varu riskēt ar asins saindēšanos.- Pagaidi. – Bergers meklējās pa savu somu. – Vai kādam ir sērkociņš?Sērkociņi bija dārgi. – Man ir viens, - Nr. 509 atbildēja.- Šeit, - kāds sacīja no vidējās gultas.Bergers to uzrāva. Sērkociņš uzliesmoja. Bergers un Nr. 509 bija turējuši acis ciet, lai neapžilbtu.

Tā viņi ieguva savā labā dažas sekundes. – Attaisi muti! – Bergers teica. Lomans cieši palūkojās viņā.- Nesmīdini mani! – viņš čukstēja. – Pārdodiet zeltu.- Attaisi muti.Lomana sejai pārslīdēja kas tāds, ko varēja uzskatīt par smaidu. – Liec man mieru! Labi, ka vēlreiz

gaismā redzēju jūs abus.- Es uzsmērēšu jodu. Tūlīt atnesīšu pudelīti.Bergers iedeva Nr. 509 sērkociņu un taustījās uz savu gultu. – Pūt nost! – kāds ieķērcās.- Muļķības pie malas! – atbildēja vīrs, kurš bija iedevis sērkociņus.- Pūt nost! – atkal ieķērcās tā cita balss. – Vai gribi, lai sargi mūs nošauj?Nr. 509 stāvēja tā, ka viņa salīkušais augums atradās starp sienu un sērkociņu. Vīrs vidējā gultā

turēja savu segu logam priekšā, un Nr. 509 no sāniem piesedza mazo liesmu ar savu jaku. Lomana acisbija ļoti skaidras. Tās bija pārāk skaidras. Nr. 509 paskatījās uz sērkociņa galu, kas vēl nebija nodedzis,un tad uz Lomanu, un viņš domāja, ka pazinis Lomanu jau septiņus gadus un šī ir pēdējā reize, kad redz todzīvu. Viņš bija redzējis pārāk daudz šādu seju, lai būtu par to pārliecināts.

Nr. 509 sajuta pie pirkstiem liesmas karstumu, tomēr turēja sērkociņu, līdz vairs nespēja. Viņšdzirdēja atgriežamies Bergeru. Piepeši satumsa, it kā viņš būtu kļuvis akls. – Vai tev ir vēl kādssērkociņš? – viņš vaicāja vīram vidējā gultā.

- Ņem. – Vīrs iedeva. – Pēdējais.Pēdējais, Nr. 509 nodomāja. Piecpadsmit sekundes gaismas. Piecpadsmit sekundes četrdesmit

pieciem gadiem, kas vēl bija dāvāti Lomanam. Pēdējie.Mazais, šaudīgais aplis. – Pūt nost, sasodīts! Izraujiet viņam no rokām gaismu!- Idiots! Neviens neko nevar redzēt!Nr. 509 nolaida sērkociņu zemāk. Bergers stāvēja viņam līdzās ar joda pudelīti rokā. – Atver muti…

– Viņš aprāvās. Tagad arī viņš skaidri redzēja Lomanu. Izrādījās, ka nebija vajadzīgs iet pēc joda. Viņšjau arī bija gājis tikai tāpēc, lai kaut ko darītu. Ārsts lēnām ielika pudelīti kabatā. Lomans mierīgi vērās

viņā, nemirkšķinādams acis. Nr. 509 novērsa skatienu. Viņš atvēra plaukstu un redzēja tajā laistāmiesmazu zelta gabaliņu. Tad atkal paskatījās uz Lomanu. Liesma svilināja pirkstus. Kāda ēna no sāniem iesitaviņam pa roku. Liesma nodzisa.

- Arlabunakti, Loman, - Nr. 509 sacīja.- Vēlāk es atnākšu vēlreiz, - teica Bergers.- Lai paliek, - Lomans nočukstēja. – Tas… ir vienkārši…- Varbūt mēs atradīsim vēl dažus sērkociņus.Lomans vairs neatbildēja.Nr. 509 sajuta savā plaukstā zelta kronīti, cietu un smagu. – Iznāc laukā! – viņš pačukstēja Bergeram.

– Labāk aprunāsimies par to ārā. Tur mēs būsim vieni.Viņi aiztaustījās līdz durvīm un devās uz to barakas pusi, kas bija pasargāta no vēja. Pilsēta bija

aptumšota, liesmas gandrīz nodzēstas. Tikai Katrīnas baznīcas tornis vēl dega kā milzu lāpa. Tas bija ļotivecs, un baļķi bija sausi; ugunsdzēsēju šļūtenes nespēja līdzēt, un nācās ļaut tam nodegt.

Viņi notupās. – Ko lai iesākam? – Nr. 509 iejautājās.Bergers izberzēja savas iekaisušās acis. – Ja kronītis ir reģistrēts kantorī, ar mums ir cauri. Viņi

meklēs un dažus no mums pakārs. Mani pirmo.- Viņš saka, ka tas neesot reģistrēts. Kad viņš šeit ieradās, to vēl nedarīja. Viņš nometnē ir jau

septiņus gadus. Zelta zobus toreiz izdauzīja, bet nereģistrēja. To ieviesa vēlāk.- Vai tu labi zini?Nr. 509 paraustīja plecus.Kādu brīdi viņi klusēja. – Mēs, protams, vēl joprojām varam pateikt taisnību un atdot kronīti. Vai arī

ielikt to viņam mutē, kad viņš būs miris, - Nr. 509 pavēstīja. Viņa plauksta cieši satvēra mazo gabaliņu. –Vai tu tā gribi?

Bergers pakratīja galvu. Zelts nozīmēja izdzīvot vēl dažas dienas. Abi zināja, ka tagad, kad tas bijaviņiem rokā, viņi to neatdos.

- Vai viņš nevarēja to zobu izlauzt jau pirms gadiem un pats pārdot? – Nr. 509 jautāja.Bergers pavērās viņā. – Vai tu domā, ka esesieši ielaižas uz to?- Nē. – it īpaši tad, ja viņi pamana mutē svaigu brūci.- Tas ir tas mazākais. Ja viņš vēl mazliet izturēs, brūce sadzīs. Turklāt tas ir pēdējais dzeroklis; to

grūti pārbaudīt, ja līķis jau ir sastindzis. Ja viņš nomirst šovakar, tad rīt priekšpusdienā būs sastindzis. Janomirst rīt no rīta, tad mums nāksies viņu paturēt šeit, kamēr viņš būs stings. Tā būs labi. Rīta pārbaudēmēs varam apmānīt Handki. – Nr. 509 paskatījās uz Bergeru. – Mums jāriskē. Mums nepieciešama nauda.Sevišķi tagad.

- Jā. Tā kā tā neko citu mēs vairs nevaram iesākt. Kurš pārdos zobu?- Lēbentāls. Viņš ir vienīgais, kurš var to izdarīt.Viņiem aiz muguras atvērās barakas durvis. Daži cilvēki aiz rokām un kājām izvilka ārā kādu stāvu

un stiepa to uz kaudzi ielas malā. Tur gulēja mirušie, kuri bija izdzisuši kopš vakara pārbaudes.- Vai tas jau ir Lomans?- Nē. Tas nav neviens no mūsējiem. Tas ir musulmanis.Ļaudis, kuri bija atbrīvojušies no mirušā, aizstreipuļoja atpakaļ uz baraku.- Vai kāds pamanīja, ka mums ir zobs? – Bergers pajautāja.- Nedomāju gan. Tie, kas tur guļ, gandrīz visi ir musulmaņi. Vismaz tas vīrs, kurš mums iedeva

sērkociņus.- Vai viņš kaut ko teica?- Nē. Pagaidām neko. Tomēr viņš var atnākt un pieprasīt savu daļu.- Tas ir tas mazākais. Jautājums, vai viņam nešķitīs izdevīgāk mūs nodot.Nr. 509 apdomājās. Viņš zināja, ka bija ļaudis, kuri par gabaliņu maizes bija gatavi uz visu. – Viņš

neizskatījās pēc tāda, - viņš beidzot noteica. – Kāpēc tad viņš būtu mums devis sērkociņus?- Ar to tam nav nekāda sakara. Jābūt uzmanīgiem. Pretējā gadījumā ar mums ir cauri. Un ar Lēbentālu

arī. – Arī to Nr. 509 zināja labi. Viņš bija redzējis dažu labu vīru pakārtu par mazāku pārkāpumu. – Mumsviņš jānovēro, - viņš paskaidroja. – Vismaz tik ilgi, kamēr Lomans būs sadedzināts un Lēbentāls nelegālipārdevis zobu. Pēc tam viņš neko vairs nevarēs padarīt.

Bergers pamāja ar galvu. – Es vēlreiz ieiešu barakā. Varbūt kaut ko uzzināšu.- Labi. Es palikšu šeit un pagaidīšu Leo. Viņš laikam vēl ir Darba nometnē.Bergers piecēlās un devās uz baraku. Viņš un Nr. 509 bez vilcināšanās būtu riskējuši ar dzīvību, ja

Lomanu kaut kā varētu glābt. Bet viņš nebija glābjams. Tāpēc viņi runāja par viņu kā par kādu akmeni.Nometnē pavadītie gadi iemācīja viņiem domāt lietišķi.

Nr. 509 tupēja atejas ēnā. Tā bija laba vieta: neviens viņu šeit neuzmanīja. Visām Mazās nometnesbarakām bija tikai viena kopēja ateja, kura slējās uz abu nometņu robežas un uz kuru, nemitīgi vaidēdami,no barakām vilkās bezgalīgi skeletu bari. Gandrīz visiem bija caureja vai arī kas ļaunāks, un visapkārtvarēja redzēt daudzus sabrukušos, kuri gaidīja, kad atkal sakrās pietiekami spēka, lai klunkurotu tālāk.Gar abām atejas malām stiepās dzeloņstiepļu žogs, kas šķīra Mazo nometni no Darba nometnes. Nr. 509tupēja tā, lai varētu novērot vārtus, kas bija izgriezti dzeloņstieplēs. Tie bija domāti SS blokupriekšniekiem, bloku vecākajiem, ēdiena iznēsātājiem, līķu nesējiem un līķratiem. No 22. barakas tosdrīkstēja izmantot tikai Bergers, kad gāja uz krematoriju. Visiem citiem pa tiem iet bija stingri aizliegts.Polis Zilbers tos bija nosaucis par sprāgoņu vārtiem, jo gūstekņi, kuri tika pārvietoti uz Mazo nometni, patiem atgriezās tikai kā līķi. Ikviens postenis drīkstēja šaut, ja kāds skelets mēģināja nokļūt Darba nometnē.Gandrīz neviens to nemēģināja. Arī no Darba nometnes nekad neviens nenāca uz šejieni, izņemot tos, kambija dežūra. Mazā nometne ne tikai nepārtraukti atradās karantīnā – no tās izvairījās arī pārējie gūstekņi,un uz to raudzījās vienīgi kā uz kapsētu, pa kuru mirušie vēl īsu laiku grīļojās.

Nr. 509 caur dzeloņstieplēm redzēja daļu Darba nometnes ielu. Tās mudžēja no gūstekņiem, kuriizmantoja savu atlikušo brīvo laiku. Viņš redzēja, kā tie sarunājās, kā stāvēja grupās un staigāja pa ielām,un, lai arī tā bija tikai cita koncentrācijas nometnes daļa, viņam šķita, it kā viņu no tiem šķir kādsnepārvarams bezdibenis un tur ir gandrīz tāda kā zaudēta dzimtene, kurā vēl pastāv dzīvība un kopība. Aizmuguras viņš dzirdēja apcietināto vieglos, šļūcošos soļus, tiem grīļojoties uz ateju, un nemaz nevajadzējaatskatīties, lai redzētu viņu nedzīvās acis. Viņi tikpat kā vairs nerunāja, augstākais, vaidēja vai arīstrīdējās gurdās balsīs; viņi vairs nedomāja. Nometnes asprāši viņus sauca par musulmaņiem, jo viņipilnībā bija padevušies liktenim. Viņi kustējās kā automāti, un viņiem vairs nebija savas gribas; viņosviss bija izdzisis, palikušas tikai dažas ķermeņa funkcijas. Viņi bija dzīvi miroņi un mira kā mušas salā.Mazā nometne bija pilna ar tādiem. Viņi bija salauzti un pazuduši, nekas nespēja viņus glābt – pat nebrīvība. Nr. 509 stipri sajuta kaulos nakts vēsumu. Murmināšana un vaidēšana viņam aiz muguras bija kāvienmuļi viļņi, kuros varēja noslīkt. Tas bija vilinājums padoties, vilinājums, pret kuru izmisīgi cīnījāsveterāni. Nr. 509 nevilšus sakustējās un pagrieza galvu, lai justu, ka viņš vēl bija dzīvs un viņam bijasava griba. Tad viņš izdzirdēja svilpi Darba nometnē. Tur katrai barakai bija sava ateja, un pa nakti tāsaizslēdza. Grupas uz ielām izklīda. Ļaudis pazuda. Nepagāja ne minūte, un tur viss bija tukšs, tikaibezcerīgā ēnu rinda vēl bija redzama Mazajā nometnē – viņpus dzeloņstieplēm dzīvojošo biedruaizmirsta, norakstīta, izolēta, drebošas dzīvības palieka drošas nāves teritorijā.

Lēbentāls nenāca pa vārtiem. Nr. 509 piepeši ieraudzīja viņu šķērsojam laukumu. Viņš laikam bijaticis iekšā kaut kur aiz atejas. Neviens nezināja, kā viņš pamanījās te nokļūt; Nr. 509 nebrīnītos, ja viņššim nolūkam būtu izmantojis priekšstrādnieka vai pat no apcietināto vidus iecelta uzrauga rokas apsēju.

- Leo!Lēbentāls apstājās. – Kas noticis? Uzmanīgi! Tur vēl ir esesieši. Pazūdi no turienes.Viņi devās uz barakām. – Vai tu kaut ko dabūji? – Nr. 509 jautāja.- Ko?

- Ēdamo. Ko citu?Lēbentāls paraustīja plecus. – Ēdamo! Ko citu! – viņš aizkaitināts atkārtoja. – Kā tu to iedomājies?

Vai es strādāju virtuvē?- Nē.- Nu, tātad! Ko tu no manis gribi?- Neko. Es tikai pajautāju, vai tu dabūji ko ēdamu.Lēbentāls apstājās. – Ēdamu, - viņš rūgti noteica. – Vai zini, ka neviens nometnes ebrejs divas

dienas nedabūs maizi? Vēbera pavēle.Nr. 509 cieši pavērās viņā. – Vai tas tiesa?- Nē. Es to izdomāju. Es vienmēr kaut ko tādu izdomāju. Tas ir smieklīgi.- Ak Dievs! Atkal būs mirušie!- Jā. Kaudzēm. Un tu vēl gribi zināt, vai es dabūju ēdamo…- Nomierinies, Leo! Apsēdies šeit. Tas ir sasodīts gadījums. Tieši tagad! Tagad, kad mums

nepieciešama jebkura barība, ko mēs varam sadabūt!- Tā? Es laikam gan esmu vainīgs, ko? – Lēbentāls sāka trīcēt. Viņš vienmēr trīcēja, kad uztraucās,

un viņš ātri uztraucās: vīrs bija ļoti jūtīgs. Tas viņam vairs neko nenozīmēja – tas bija tā kā citam arpirkstiem bungot pa galdu. To izraisīja nemitīgais izsalkums. Tas palielināja un samazināja visasemocijas. Histērija un apātija nometnē bija kā māsas. – Es darīju, ko varēju, - Lēbentāls klusi vaimanājasmalkā, aprimušā balsī. – Es sagādāju un riskēju, un sarūpēju, tad ierodies tu un paziņo: mums vajag…

Viņa balss piepeši pārgāja sēcošā, nesaprotamā čerkstoņā. Šķita, ka būtu sabojājies viens nonometnes radio skaļruņiem. Lēbentāls taustījās ar rokām pa zemi. No viņa sejas nebija palicis nekasvairāk par aizvainotu miroņgalvu; tur bija tikai piere ar degunu un vardes acīm, un tai pāri pārvilktsnoļukušas ādas lēveris ar caurumu. Beidzot viņš atrada savu zobu protēzi, noslaucīja to jakā un ielikaatpakaļ mutē. Skaļrunis no jauna bija ieslēgts, un atkal bija dzirdama balss.

Nr. 509 ļāva viņam vaimanāt, pats neklausīdamies. Lēbentāls to pamanīja un apklusa. – Mēs tačubieži esam palikuši bez maizes, - viņš beidzot vārgi noteica. – Un vairāk nekā tikai divas dienas. Kas tevlēcies, ka tu šodien tāpēc tā izturies?

Nr. 509 kādu brīdi lūkojās viņā. Tad parādīja uz pilsētu un degošo baznīcu. – Kas lēcies? Tas,Leo…

- Kas?- Tas tur lejā. Kā īsti toreiz bija Vecajā Derībā?- Kāda tev daļa gar Veco Derību?- Vai Mozus grāmatā nebija kaut kas par to rakstīts? Par uguns stabu, kas izveda tautu no verdzības?Lēbentāls mirkšķināja acis. – Dūmu mākonis dienā un uguns stabs naktī, - viņš, vairs

nevaimanādams, noteica. – Vai to tu domā?- Jā. Un vai tur nebija Dievs?- Jehova.- Labi, Jehova. Un tas tur lejā – vai zini, kas tas ir? – Nr. 509 kādu brīdi nogaidīja. – Tas ir kaut kas

līdzīgs, - viņš sacīja. – Tā ir cerība, Leo, mūsu cerība! Sasodīts, vai tad neviens no jums to negrib redzēt?– Lēbentāls neatbildēja. Viņš sēdēja sakņupis un raudzījās lejā uz pilsētu. Nr. 509 atslīga atpakaļ. Viņšbeidzot pirmo reizi to bija pateicis skaļi. Neko daudz nevar sacīt, viņš nodomāja, tas tevi gandrīz varnogalēt, tas ir tāds varens vārds. Es vairījos to lietot visus šos gadus, tas būtu mani saēdis, ja es būtu parto iedomājies; bet tagad tas atkal ir parādījies, šodien, tikai es vēl neuzdrošinos to pilnībā iztēloties, bettas ir šeit, un tas vai nu mani salauzīs, vai arī piepildīsies.

- Leo, - viņš sacīja. – Tas tur lejā nozīmē, ka arī pie mums visam pienāks gals.Lēbentāls sakustējās. – Ja viņi zaudēs karu, - viņš nočukstēja. – Tikai tad! Bet kas to lai zina? – Viņš

neviļus bailīgi pavērās apkārt.

Pirmajos gados nometne bija bijusi diezgan labi informēta par kara gaitu. Tomēr vēlāk, kad uzvarasizpalika, Neibauers bija aizliedzis ienest avīzes un nometnes radio klausīties ziņas par atkāpšanos. Kopštā laika pa barakām bija klīdušas vistrakākās baumas, un beidzot neviens vairs nesaprata, kam īsti ticēt.Karš nevedās, tas bija skaidrs; un revolūcija, kuru daudzi jau gadiem ilgi bija gaidījuši, tā arī nenotika.

- Leo, - Nr. 509 sacīja. – Viņi karu zaudēs. Tās ir beigas. Ja tas tur lejā būtu noticis pirmajā karagadā, tad tas neko nenozīmētu. Bet, ja kaut kas tāds notiek tagad, pēc pieciem gadiem, tas nozīmē, kauzvaru gūst citi.

Lēbentāls atkal pavērās apkārt. – Kāpēc tu vispār par to runā?Nr. 509 nebija sveša barakās valdošā māņticība. Ja ko pateica skaļi, tad tas zaudēja drošību un

spēku, un pieviltas cerības vienmēr paņēma daudz enerģijas. Tāpēc pārējie gūstekņi izturējās tikpiesardzīgi. – Es runāju par to tāpēc, ka mums tagad par to jārunā, - viņš teica. – Ir pienācis laiks. Tagadtas mums palīdzēs izturēt. Tās nav nekādas atejas klačas. Tas nevar vairs ilgi vilkties. Mums vajag… –Viņš apklusa. – Ko? – Lēbentāls jautāja.

Nr. 509 pats skaidri nezināja. Izturēt, viņš domāja. Izturēt un vēl vairāk. – Tā ir skriešanās, Leo…ar… – Ar nāvi, viņš domāja, bet nepateica. Viņš norādīja esesiešu kazarmu virzienā. – Ar tiem tur! Mēsnedrīkstam tagad pazaudēt. Beigas ir redzamas, Leo! – Viņš saņēma Lēbentālu aiz rokas. – Tagad mumsjādara viss…

- Ko gan mēs varam darīt?Nr. 509 juta, ka viņam griezās galva, it kā viņš būtu dzēris. Viņš bija atradinājies daudz domāt un

runāt. Un viņš jau sen nebija domājis tik daudz kā šodien. – Šeit kaut kas ir, - viņš sacīja un izņēma nokabatas zelta zobu. – No Lomana. Laikam nepiereģistrēts. Vai varam to pārdot?

Lēbentāls pašūpoja gabaliņu plaukstā. Viņš neizrādīja pārsteigumu. – Bīstami. To var nokārtot tikaiar tādu, kurš var izkļūt no nometnes vai arī kuram ir sakari ar ārpasauli.

- Vienalga, kā. Ko mēs varam par to dabūt? Tam jānotiek ātri!- Tas neies tik ātri. Kas tāds ir jāaptausta. Tas labi jāapdomā, citādi mums draud karātavas vai arī

paliksim bez feniņa.- Vai tu nevari to izdarīt jau šovakar?Lēbentāls ļāva noslīdēt rokai ar zobu. – Nr. 509, - viņš sacīja. – Vakar tu vēl biji saprātīgs.- Vakardiena jau sen ir pagājusi.No pilsētas atskanēja troksnis un tūlīt pēc tam skaidras zvana skaņas. Uguns bija saēdusi baznīcas

torņa baļķus, un zvans bija nogāzies.Lēbentāls aiz bailēm bija sakņupis. – Kas tas bija? – viņš jautāja.- Zīme. – Nr. 509 savilka lūpas. – Zīme, Leo, ka vakardiena sen pagājusi.- Tas bija zvans. Kā gan šai baznīcai vēl bija zvans? Viņi taču visus zvanus pārkausēja lielgabalos!- To es nezinu. Varbūt vienu viņi aizmirsa. Tātad – kā būs ar zobu šovakar? Mums nepieciešams

rijamais tām dienām, kad nedos maizi.Lēbentāls pakratīja galvu. – Šodien nevarēs. Taisni tāpēc ne. Šodien ir ceturtdiena. Esesiešu

kazarmā būs saviesīgs vakars.- Ak tā. Šodien ieradīsies palaistuves?Lēbentāls pacēla skatienu. – Ak tu to zini? Kā?- Tas taču ir vienalga. Es zinu, Bergers zina, Buhers zina, un Ahasvērs zina.- Kurš vēl?- Neviens.- Ak jūs to zināt! Es nepamanīju, ka jūs mani novērojāt. Man jāuzmanās. Labi, tas tātad būs šovakar.- Leo, - Nr. 509 sacīja. – Pamēģini šovakar tikt vaļā no zoba. Tas ir svarīgāk. Šo te es varu izdarīt

tavā vietā. Iedod man naudu; es esmu lietas kursā. Tas ir vienkārši.- Tu zini, kā to dara?

- Jā, no bedres…Lēbentāls apdomājās. – Smago automašīnu kolonnā ir kāds apcietinātais, - viņš sacīja. – Rīt viņš

brauc uz pilsētu. Es varētu pamēģināt, varbūt viņš uzķersies. Labi, manis pēc. Un varbūt es vēl atgriezīšoslaikā, lai pats te visu izdarītu.

Viņš pasniedza Nr. 509 zobu.- Ko es ar to iesākšu? – viņš izbrīnījies vaicāja. – Tev taču jāņem tas līdzi…Lēbentāls nicīgi papurināja galvu. – Skaidri redzams, cik tu apjēdz no tirgošanās! Domā, ka es kaut

ko par to dabūšu, ja tas vispirms nonāks kāda brāļa ķetnās? To dara citādi. Ja viss veiksies labi, esatgriezīšos un to paņemšu. Tikmēr noslēp. Un nu uzmanies…

Nr. 509 gulēja zemes iedobē, gabaliņu no dzeloņstieplēm, tomēr tuvāk, nekā bija atļauts. Žogs šeitveidoja ieliekumu, un šo vietu no ložmetējnieku torņiem bija grūti saskatīt – sevišķi naktīs un miglā.Veterāni jau sen bija to atklājuši, bet tikai Lēbentāls pirms dažām nedēļām bija pamanījies gūt no tās kādulabumu. Visa teritorija – daži simti metru ārpus nometnes – bija aizliegtā zona, kurā varēja spert kāju tikaiar esesiešu īpašu atļauju. Tās plata josla bija attīrīta no krūmiem, un uz to bija notēmēti ložmetēji.Lēbentāls, kuram piemita sestais prāts, kad bija runa par ēdamo, bija ievērojis, ka jau dažus mēnešusdivas meitenes ceturtdienu vakaros izmantoja šo plato ceļu, kas veda garām Mazajai nometnei. Viņas nācano „Sikspārņa” – krodziņa, kas uzlaboja omu un atradās priekšpilsētā, - un ieradās uz esesiešu kultūrasvakara patīkamo daļu. Esesieši viņām bija bruņnieciski atļāvuši iet caur aizliegto zonu; tā viņas ietaupījagandrīz divas stundas, ko prasīja apkārtceļš. Piesardzības dēļ uz to neilgo laiku, kas viņām bijanepieciešams, Mazajā nometnē tika izslēgta strāva. Nometnes vadība neko par to nezināja; pēdējo mēnešuvispārējā juceklī esesieši to darīja paši uz savu roku. Viņi neriskēja: neviens no Mazās nometnes nebijaspējīgs aizbēgt.

Reiz viena no staigulēm labsirdības uzplūdā bija iemetusi caur žogu gabaliņu maizes, un Lēbentālsbija atradies tuvumā. Bija pieticis ar pāris tumsā pačukstētiem vārdiem un piedāvājumu samaksāt; kopš tālaika meitenes dažreiz, sevišķi lietainā vai miglainā laikā, kaut ko atnesa. Viņas to pasvieda caurstieplēm, izlikdamās, ka sakārto zeķes vai arī izkrata no kurpēm smiltis. Nometne bija pilnībā aptumšota,un šajā pusē sardze bieži gulēja; bet pat tad, ja kādam būtu radušās aizdomas, uz meitenēm neviensnešautu, un, kamēr ierastos sargs, lai pārbaudītu, kas noticis, visas pēdas jau sen būtu pazudušas.

Nr. 509 dzirdēja, kā pilsētā pilnībā sagāzās tornis. Uguns stabs uzšāvās gaisā un noplaka. Tad tālumāatskanēja ugunsdzēsēju sirēnas.

Viņš nezināja, cik ilgi bija gaidījis; nometnē laika jēdziens bija nenozīmīgs. Piepeši nemierīgajātumsā viņš izdzirdēja balsis un tad soļus. Viņš izlīda no Lēbentāla mēteļa apakšas, pierāpoja tuvāk piežoga un ieklausījās. Tie bija viegli soļi, kas tuvojās no kreisās puses. Viņš atskatījās; nometne bija ļotitumša, un viņš nevarēja saskatīt pat musulmaņus, kuri drūzmējās pie atejas. Nr. 509 dzirdēja, kā viens noposteņiem uzsauca meitenēm: - Divpadsmitos mani nomainīs. Vēl taču jūs satikšu, ko?

- Skaidrs, Artūr.Soļi tuvojās. Pagāja kāds brīdis, iekams Nr. 509 neskaidri pret debesīm varēja saskatīt meiteņu

siluetus. Viņš paraudzījās uz ložmetējnieku torņiem. Bija tik apmācies un tumšs, ka viņš nevarēja redzētposteņus – un tie viņu arī ne. Viņš piesardzīgi sāka čukstēt.

Meitenes apstājās. – Kur tu esi? – viena klusi jautāja. Nr. 509 pacēla roku un pamāja.- Ak tur. Vai tev ir nauda?- Jā. Kas jums ir?- Vispirms iedod skanošo. Trīs markas.Naudu Lēbentāls bija ielicis ar auklu apsietā maisiņā un ar garu nūju caur dzeloņstieplēm izstūmis to

uz ceļa. Viena no meitenēm noliecās, izņēma to un ātri saskaitīja. Tad sacīja: - Te būs. Uzmanies!Abas izņēma no mēteļu kabatām kartupeļus un svieda cauri stieplēm. Nr. 509 mēģināja saķert tos

Lēbentāla mētelī. – Tagad sekos maize, - resnākā meitene sacīja.

Nr. 509 redzēja, kā šķēles lidoja cauri žogam. Viņš ātri tās savāca.- Tā, tas ir viss. – Meitenes gribēja doties prom.Nr. 509 iešņācās. – Ko? – resnākā jautāja.- Vai varat atnest vēl?- Nākamnedēļ.- Nē. Kad nāksiet atpakaļ no kazarmām. Viņi taču jums tur dod visu, ko gribat.- Vai tu esi tas pats, kas vienmēr? – resnākā meitene vaicāja un noliecās.- Viņi taču visi izskatās vienādi, Fricij, - otra meitene sacīja.- Es varu pagaidīt šeit, - Nr. 509 pačukstēja. – Man vēl ir nauda.- Cik daudz?- Trīs.- Mums jāiet, Fricij, - teica otra meitene. Viņas visu šo laiku soļoja uz vietas, lai posteņi nedzirdētu,

ka abas neiet tālāk.- Es varu gaidīt visu nakti. Piecas markas.- Tu esi jauniņais, ko? – Fricija jautāja. – Kur ir tas otrs? Miris?- Slims. Atsūtīja mani. Piecas markas. Varbūt arī vairāk.- Iesim, Fricij. Mēs nevaram tik ilgi šeit stāvēt.- Labi. Paskatīsimies. Manis pēc gaidi šeit.Meitenes devās tālāk. Nr. 509 dzirdēja nočaukstam viņu svārkus. Viņš līda atpakaļ, vilka aiz sevis

mēteli un noguris atgūlās. Gūsteknim bija licies, ka viņš svīst; tomēr viņš bija pilnīgi sauss.Kad Nr. 509 pagriezās, viņš ieraudzīja Lēbentālu. – Izdevās? – Leo jautāja.- Jā. Šeit ir kartupeļi un maize.Lēbentāls noliecās. – Īstas bestijas, - viņš tad sacīja. – Kas par asinssūcējām! Tās taču gandrīz ir

tādas pašas cenas kā šeit, nometnē! Būtu pieticis ar marku piecdesmit. Par trim markām vajadzētu būtdesai. Tā gadās tāpēc, ka pats to nedari!

Nr. 509 neklausījās. – Sadalīsim, Leo, - viņš sacīja.Viņi aizlīda aiz barakas un izlika zemē kartupeļus un maizi. – Man ir nepieciešami kartupeļi, -

Lēbentāls sacīja. – Lai rīt tirgotos.- Nē. Tagad mums pašiem viss ir nepieciešams.Lēbentāls pacēla acis. – Tā? Un kur es ņemšu naudu nākamajai reizei?- Tev taču ir vēl kaut kas.- Ko tu visu nezini!Piepeši viņi tupēja četrrāpus viens otram pretim kā dzīvnieki un raudzījās viens otra iekritušajā sejā.- Viņas šovakar atgriezīsies un atnesīs vēl ko, - Nr. 509 sacīja. – No turienes – ar tām mantām tev

būs vieglāk tirgoties. Es viņām teicu, ka mums ir vēl piecas markas.- Paklausies, - Lēbentāls iesāka. Tad paraustīja plecus. – Ja tev ir nauda, tad tā ir tava darīšana.Nr. 509 blenza uz viņu. Beidzot Lēbentāls novērsās un noslīga uz elkoņiem. – Tu mani izputināsi, -

viņš klusi vaimanāja. – Ko tu īsti gribi? Kāpēc tu piepeši iejaucies visā?Nr. 509 apslāpēja kāri iebāzt mutē kartupeli un tūlīt vēl vienu, ātri, visus, iekams kāds aizsteidzies

priekšā. – Kā tu to iedomājies? – Lēbentāls turpināja čukstēt. – Visu aprīt, izdot naudu kā idiotiem – kātad mēs dabūsim jaunu?

Kartupeļi. Nr. 509 tos saoda. Maize. Viņa rokas pēkšņi vairs negribēja pakļauties domāšanai.Kuņģis vairs nejuta neko citu kā kāri. Ēst! Ēst! Rīt! Ātri! Ātri! – Mums ir zobs, - viņš gurdi sacīja unaizgrieza galvu. – Kā ir ar zobu? Par to mēs vēl kaut ko dabūsim. Kas ir ar to?

- Šodien maz ko varēja darīt. Tas prasīs laiku. Nav arī droši. Par naudu var runāt tikai tad, kad tā irrokā.

Vai viņš nav izsalcis? Nr. 509 domāja. Ko viņš runā? Vai viņam tas neplosa kuņģi? – Leo, - viņš

sacīja ar uzpampušu mēli. – Padomā par Lomanu! Ja ar mums būs tik tālu, tad jau būs par vēlu. Tagadsvarīga ir katra diena. Mums vairs nav jādomā par turpmākajiem mēnešiem.

No sieviešu nometnes puses atskanēja vārgs, spalgs kliedziens – it kā iekliegtos nobijies putns. Kādsmusulmanis tur stāvēja uz vienas kājas un stiepa rokas pret debesīm. Otrs mēģināja viņu pieturēt.Izskatījās, it kā viņi abi uz apvāršņa fona dejotu grotesku pas de deux[3]. Brīdi vēlāk viņi nogāzās zemēkā nokaltis koks, un kliedziens apklusa.

Nr. 509 atkal pagriezās. – Ja mēs būsim tādi kā tie tur, mums tas viss vairs nelīdzēs, - viņš teica. –Tad mēs būsim pagalam uz visiem laikiem. Mums ir jāpasargā sevi, Leo.

- Jāpasargā – kā?- Jāpasargā, - Nr. 509 noteica mierīgāk. Lēkme bija garām. Viņš atkal varēja redzēt. Maizes smarža

vairs nepadarīja viņu aklu. Viņa galva tuvojās Lēbentāla ausij. – Priekšdienām… – viņš sacīja gandrīznesadzirdami. – Lai atriebtu sevi…

Lēbentāls atsprāga atpakaļ. – Tajā es negribu ielaisties.Nr. 509 vārgi pasmaidīja. – Tas tev arī nav jādara. Parūpējies tikai par rijamo.Lēbentāls brīdi klusēja. Tad viņš iebāza roku kabatā, saskatīja monētas, turēdams tuvu pie acīm, un

iedeva tās Nr. 509. – Te ir trīs markas. Pēdējās. Vai tagad tu esi apmierināts?Neko neatbildējis, Nr. 509 paņēma naudu.Lēbentāls lika atsevišķi maizi un kartupeļus. – Uz divpadsmit daļām. Katram iznāk sasodīti maz. –

Viņš sāka dalīt.- Vienpadsmit. Lomans vairs neko negrib. Viņam arī nekas vairs nav vajadzīgs.- Labi. Vienpadsmit.- Aiznes to Bergeram, Leo. Viņi gaida.- Jā. Te ir tava tiesa. Vai paliksi šeit, kamēr abas atgriežas?- Jā.- Vēl ir laiks. Viņas neieradīsies agrāk par pulksten vieniem vai diviem.- Tas nekas. Es palikšu šeit.Lēbentāls paraustīja plecus. – Ja viņas neatnesīs vairāk kā pirmīt, tad tev vispār nav ko gaidīt. Par to

naudu es varu arī kaut ko dabūt Lielajā nometnē. Spekulatīvas cenas, bestijas tādas!- Jā, Leo. Es raudzīšu dabūt ko vairāk.Nr. 509 atkal palīda zem mēteļa. Viņam sala. Kartupeļus un savu maizes gabalu viņš turēja rokā.

Viņš ielika maizi kabatā. Šonakt es neko neēdīšu, viņš nodomāja. Gaidīšu līdz rītam. Ja es to spēšu, tad…viņš nezināja, kas būs tad. Kaut kas. Kaut kas svarīgs. Viņš mēģināja izdomāt. Tas nevedās. Viņš vēl bijaturējis rokā kartupeļus. Vienu lielu un vienu ļoti mazu. Tie bija pārāk stipri. Viņš tos ēda. Viņš norijamazo vienā paņēmienā; lielo viņš gremoja un gremoja. Viņš nebija gaidījis, ka pēc tam jutīs vēl lielākuizsalkumu. Viņam vajadzēja to zināt; tas allaž tā bija, tomēr katru jaunu reizi viņš tam neticēja. Viņšnolaizīja pirkstus un tad iekoda rokā, lai atturētu to paņemt no kabatas maizi. Es negribu tūlīt aprīt maizikā agrāk, viņš nodomāja. Es ēdīšu to tikai rīt. Šovakar es uzvarēju Lēbentālu. Es pa pusei pārliecinājuviņu. Viņš negribēja, bet iedeva man trīs markas. Es vēl neesmu pagalam. Man vēl ir griba. Ja līdz rītamatturēšos ēst maizi – viņam šķita, it kā viņa galvā pilētu melns lietus -, tad – viņš savilka dūres un ciešilūkojās uz degošo baznīcu – tur tas atkal bija -, tad es neesmu nekāds zvērs. Nekāds musulmanis. Ne tikairīšanas mašīna. Tad es, tas ir – atkal uznāca vājums, kāre – tas ir -, es pirmīt to pateicu Lēbentālam, bettad man nebija kabatā maizes -, teikt ir viegli – tas ir – tad es pretošos – tas ir, es atkal pārtapšu parcilvēku – tas ir sākums…

VI

NEIBAUERS SĒDĒJA SAVĀ birojā. Viņam iepretim sēdēja štāba ārsts Vīze, pērtiķim līdzīgs vīriņš

ar vasarraibumiem un izplūkātām, sarkanīgām ūsām.Neibauers bija sliktā omā. Šī viņam bija viena no tām dienām, kad viss, šķiet, gāja greizi.

Informācija avīzēs bija izrādījusies vairāk nekā piesardzīga; Zelma kurnēdama bija devusies uz māju;Freija apsarkušām acīm staigājusi pa dzīvokli; divi advokāti bija uzteikuši savus birojus tirdzniecībasnamā – un tagad ieradās arī vēl šis nožēlojamais aptiekārs ar savām vēlmēm.

- Cik cilvēku tad jūs gribat? – viņš pikti pajautāja.- Pagaidām pietiks ar sešiem. Fiziski diezgan vārgiem.Vīze nestrādāja nometnē. Priekšpilsētā viņam piederēja mazs hospitālis, un viņš bija godkārīgs vīrs,

jo uzskatīja sevi par zinātnes cilvēku. Tāpat kā daži citi ārsti, viņš veica eksperimentus ar dzīviemcilvēkiem, un nometne dažas reizes viņam šim nolūkam bija iedevusi gūstekņus. Viņš bija draudzējies arprovinces agrāko gauleiteru, un neviens tāpēc daudz nevaicāja, kam viņam vajadzīgi cilvēki. Līķi allažpienācīgi bija nogādāti uz krematoriju; ar to bija pieticis.

- Un jums ir nepieciešami cilvēki klīniskiem eksperimentiem? – Neibauers jautāja.- Jā. Eksperimentiem armijas labā. Slepeniem, protams, pagaidām. – Vīze pasmaidīja. Zobi zem viņa

ūsām bija pārsteidzoši lieli.- Tā, slepeniem… – Neibauers nošņāca. Viņš nevarēja ciest šos pašpārliecinātos akadēmiķus. Viņi

visur iejaucās un, būdami lielmanīgi, nostūma malā vecos cīnītājus. – Jūs varat dabūt, cik gribat, - viņšsacīja. – Mēs priecājamies, ja tie ļaudis vēl kaut kam ir noderīgi. Nepieciešama vienīgi pavēle parcilvēku nodošanu.

Vīze pārsteigts pacēla acis. – Pavēle par cilvēku nodošanu?- Protams. Augstākas instances pavēle par cilvēku nodošanu.- Bet kāpēc – es nesaprotu…Neibauers apspieda apmierinājuma sajūtu. Viņš bija gaidījis Vīzes pārsteigumu. – Es tiešām

nesaprotu… – štāba ārsts vēlreiz noteica. – Man taču nekad līdz šim nekas tāds nebija vajadzīgs.Arī to Neibauers zināja. Vīzem tas nebija nepieciešams, jo viņš bija pazinis gauleiteru. Bet

gauleiters pa šo laiku sakarā ar nelegāliem darījumiem bija aizsūtīts uz fronti; nu Neibaueram radāstīkama izdevība sagādāt štāba ārstam problēmas.

- Tas viss ir tīrā formalitāte, - viņš vēlīgi paskaidroja. – Ja armija rakstiski pieprasīs, lai mēs jumsiedodam cilvēkus, tad jūs viņus bez ierunām dabūsiet.

Vīzi tas maz interesēja; viņš bija izmantojis armiju tikai kā ieganstu. Arī to Neibauers zināja. Vīzenervozi raustīja ūsas. – Es to visu nesaprotu. Līdz šim vienmēr tūlīt dabūju cilvēkus.

- Eksperimentiem? No manis?- No nometnes.- Tur laikam būs bijusi kāda kļūda. – Neibauers paņēma telefona klausuli. – Es to noskaidrošu.Neko nevajadzēja noskaidrot, viņam arī tāpat viss bija skaidrs. Pēc pāris jautājumiem viņš nolika

klausuli. – Tieši kā es biju domājis, doktora kungs. Agrāk jūs pieprasījāt cilvēkus viegliem darbiem unviņus arī dabūjāt. Ko tādu mūsu darba birža veic bez formalitātēm. Ik dienas mēs nodrošinām dučiemuzņēmumu ar darbaspēku. Turklāt ļaudis paliek nometnes pakļautībā. Šīs dienas gadījums ir citāds. Jūspieprasāt cilvēkus klīniskiem eksperimentiem. Viņus nepieciešams pārvest. Tādējādi ļaudis oficiāli atstājnometni. Tāpēc man ir vajadzīga pavēle.

Vīze pakratīja galvu. – Tas taču ir viens un tas pats, - viņš dusmīgi paskaidroja. – Agrāk cilvēkusizmantoja eksperimentiem tāpat kā tagad.

- Par to es neko nezinu. – Neibauers atgāzās krēslā. – Es zinu tikai to, kas rakstīts aktīs. Un esdomāju, ka būs labāk, ja mēs pie tā paliksim. Jūs, bez šaubām, neesat ieinteresēts pievērst iestāžuuzmanību tādai kļūdai.

Brīdi Vīze klusēja. Viņš saprata, ka bija iegāzis pats sevi. – Vai es būtu dabūjis cilvēkus, ja būtuviņus pieprasījis viegliem darbiem? – viņš vaicāja.

- Noteikti. Tam taču mūsu darba birža ir domāta.- Labi. Tad es lūdzu sešus cilvēkus vieglam darbam.- Bet štāba ārsta kungs! – Neibauers ar pārmetumu pilnu triumfu izbaudīja situāciju. – Atklāti sakot,

man trūkst pamatojuma tādai pēkšņai jūsu vēlmju maiņai. Vispirms jūs gribat cilvēkus, kuri fiziski ir pēciespējas vārgāki, un tad pieprasāt viņus vieglam darbam. Tā taču ir pretruna! Mūsu fiziski ļoti vārgienespēj pat salāpīt zeķes, varat man ticēt. Šī ir audzināšanas un darba nometne, kurā tiek ievērots prūšureglaments.

Vīze norija siekalas, nekavējoties piecēlās un paķēra savu cepuri. Arī Neibauers piecēlās. Viņš jutāsapmierināts, ka bija sadusmojis Vīzi. Viņš nedomāja pilnībā padarīt šo vīru par savu ienaidnieku. Nekadnevarēja zināt, vai vecais gauleiters kādu dienu atkal netiks apžēlots. – Man ir kāds cits priekšlikums,doktora kungs, - Neibauers tāpēc sacīja.

Vīze pagriezās. Viņš bija bāls. Vasarraibumi asi iezīmējās uz viņa bālās sejas. – Kā, lūdzu?- Ja jums tik steidzīgi ir nepieciešami cilvēki, tad jūs varētu apvaicāties pēc brīvprātīgajiem. Tas

aiztaupa formalitātes. Ja apcietinātais grib kalpot zinātnes labā, mums nav iebildumu. Tas nav glužioficiāli, bet to es daru uz savu galvu, tas sevišķi attiecas uz velti ēdināmajiem rīmām Mazajā nometnē.Cilvēki paraksta attiecīgu paskaidrojumu, un lieta darīta.

Vīze tūlīt neatbildēja. – Šādā gadījumā nav pat nepieciešama samaksa par darbu, - Neibauerssirsnīgi sacīja. – Ļaudis oficiāli skaitās nometnē. Redzat, es daru, ko varu.

Vīze kļuva aizdomīgs. – Es nezinu, kāpēc jūs piepeši kļuvāt tik grūti pieejams. Es kalpojutēvzemei…

- To darām mēs visi. Es neesmu grūti pieejams. Tikai kārtīgs. Birokrātija. Tādam zinātnes ģēnijamkā jūs tas šķiet nevietā, bet mums tā nu reiz ir vesela pasaule.

- Tātad varu dabūt sešus brīvprātīgos?- Sešus un vairāk, ja gribat. Es atvēlēšu jūsu rīcībā pat mūsu pirmo nometnes priekšnieku; viņš

aizvedīs jūs uz Mazo nometni. Šturmfīrers Vēbers. Ārkārtīgi spējīgs vīrs.- Labi. Paldies.- Nav par ko. Es to daru ar prieku.Vīze aizgāja. Neibauers paņēma klausuli un deva Vēberam rīkojumus. – Izķirciniet viņu kārtīgi!

Nekādu pavēļu! Tikai brīvprātīgie. Manis pēc lai viņš saķer diloni. Ja neviens negrib, arī mēs nevaramviņam palīdzēt.

Neibauers pavīpsnāja un nolika klausuli. Sliktā oma bija pazudusi. Viņam bija nācis par labu tas, kaviņš reiz varēja parādīt vienam no šiem kultūras darboņiem, ka arī viņam vēl bija ko teikt. Tā parbrīvprātīgajiem bija sevišķi laba doma. Vīzem būs grūti kādu sadabūt. Gandrīz visi gūstekņi bija lietaskursā. Pat nometnes ārstam, kurš sevi arī uzskatīja par zinātnieku, nācās savus upurus ķert uz ielām, jaeksperimentiem bija nepieciešami veseli cilvēki. Neibauers nosmīnēja un nolēma vēlāk paskatīties, kasno tā visa iznācis.

- Vai brūci var redzēt? – Lēbentāls pajautāja.- Neko daudz, - Bergers atteica. – Esesieši noteikti nepamanīs. Tas bija priekšpēdējais dzeroklis.

Žoklis tagad ir sastindzis.Viņi bija nolikuši Lomana līķi barakas priekšā. Rīta pārbaude bija garām. Viņi gaidīja līķratus.Ahasvērs stāvēja līdzās Nr. 509. Viņa lūpas kustējās. – Šim te nav nepieciešams skaitīt kadišu,

vecais, - Nr. 509 paskaidroja. – Viņš bija protestants.Ahasvērs pacēla acis. – Tas viņam nenāks par ļaunu, - viņš mierīgi atbildēja un murmināja tālāk.Parādījās Buhers. Viņam aiz muguras nāca Karels, zēns no Čehoslovākijas. Viņa kājas bija tievas kā

spieķi un seja sīka kā dūre pārāk lielajā galvā. Viņš grīļojās.- Ej atpakaļ, Karel, - Nr. 509 sacīja. – Šeit tev būs pārāk auksti.Zēns papurināja galvu un pienāca tuvāk. Nr. 509 zināja, kāpēc viņš gribēja palikt. Lomans dažreiz

viņam bija iedevis kādu gabaliņu savas maizes. Un šīs bija Lomana bēres; tas bija ceļš uz kapsētu, tie bijavainagi un ziedi ar rūgtu smaržu, tās bija lūgsnas un vaimanas, tas bija viss, ko viņi vēl varēja izdarīt viņalabā: stāvēt te un sausām acīm blenzt uz ķermeni, kurš gulēja rīta saulē.

- Tur brauc līķrati, - Bergers sacīja.Nometnei senāk bija bijuši tikai līķu nesēji, tad, kad mirušo skaits pieauga, vēl arī rati ar baltu zirgu.

Zirgs bija nobeidzies, un tagad bija savu laiku nokalpojis zems smagais automobilis, kura kravas kastebija apsista ar latām, - kādu izmantoja nokautu lopu pārvadāšanai. Tas brauca no barakas uz baraku unsavāca mirušos.

- Vai līķu nesēji arī brauc līdzi?- Nē.- Tad mums pašiem nāksies to darīt. Pasauc Vesthofu un Meieru!- Kurpes, - Lēbentāls piepeši satraukts pačukstēja. – Sasodīts, mēs tās aizmirsām! Tās vēl ir

velkamas!- Jā. Bet viņa kājas nedrīkst būt kailas. Vai mums kaut kas ir?- Barakā ir Buksbauma saplīsušie apavi. Es atnesīšu.- Sastājieties šeit apkārt, - Nr. 509 sacīja. – Ātri! Raugieties, lai mani nevar redzēt.Viņš notupās līdzās Lomanam. Pārējie sastājās tā, ka viņu nevarēja manīt ne no smagās automašīnas,

kas apstājās pie 17. barakas, ne arī no tuvējiem torņiem. Viņš viegli varēja novilkt kurpes – tās bija parlielām. Lomana pēdas bija vieni vienīgi kauli.

- Kur ir tas otrs pāris? Ātri, Leo!- Šeit…Lēbentāls atgriezās no barakas. Saplēstie apavi bija paslēpti zem viņa jakas. Viņš iespraucās starp

pārējiem un pagriezās tā, ka varēja tos nomest Nr. 509 pie kājām. Nr. 509 iedeva viņam rokās novilktoapavu pāri. Lēbentāls pabāza tos zem jakas un pastūma tik augstu, līdz tie bija paslēpti padusēs, un taddevās atpakaļ uz baraku. Nr. 509 uzāva Lomanam kājās Buksbauma saplēstās kurpes un grīļodamiespiecēlās. Automašīna apstājās pie 18. barakas.

- Kurš ir pie stūres?- Uzraugs pats. Štrošneiders.Lēbentāls atgriezās. – Kā gan mēs varējām to aizmirst! – viņš sacīja Nr. 509. – Zoles vēl ir labas.- Vai tās var pārdot?- Iemainīt.- Labi.Automašīna tuvojās. Lomans gulēja saulē. Mute bija savilkusies šķībi un mazliet pavērta, un viena

no acīm mirdzēja kā dzeltena raga poga. Neviens vairs neko neteica. Visi raudzījās uz viņu. Viņš atradāsbezgala tālu.

Sekciju B un C līķi bija iekrauti. – Aiziet! – Štrošneiders iekliedzās. – Vai teiksiet vēl sprediķi?Metiet to smirdoņu augšā!

- Nāciet! – Bergers sacīja.D sekcijai šajā rītā bija tikai četri līķi. Pirmajiem trim vēl atradās vieta. Bet tad automašīna bija

pilna. Veterāni nezināja, kur likt Lomanu. Pārējie līķi gulēja cits uz cita līdz pat augšai. Lielākā daļa bijastingi. – Augšā! – Štrošneiders kliedza. – Vai man vajadzēs jūs paskubināt? Daži uzrāpieties augšā, jūsslinkās cūkas! Tas taču ir vienīgais darbs, kas jums vēl ir jāpadara – jānosprāgst un jālādē!

Viņi nevarēja iecelt Lomanu automašīnā no apakšas.- Buher! Vesthof! – Nr. 509 pasauca. – Nāciet!Viņi atkal nolika līķi zemē. Lēbentāls, Nr. 509, Ahasvērs un Bergers palīdzēja Buheram un

Vesthofam ierāpties automašīnā. Buhers bija gandrīz augšā, kad viņš paslīdēja un sagrīļojās. Viņš tvērapēc kāda balsta; bet līķis, pie kura viņš pieķērās, vēl nebija sastindzis. Tas padevās un kopā ar viņu

noslīdēja zemē. Tas izskatījās šausmīgi pazemīgi: līķis bez pretošanās noslīdēja zemē, it kā sastāvētu nolocītavām vien. – Nolādēts! – Štrošneiders nokliedza. – Kas tā par cūcību?

- Ātri, Buher! Vēlreiz! – Bergers čukstēja.Viņi elsa un atkal stūma Buheru augšā. Šoreiz viņam izdevās noturēties. – Vispirms to otru, - Nr. 509

sacīja. – Tas ir vēl mīksts. Mums būs vieglāk to pagrūst tālāk.Tas bija sievietes ķermenis. Viņa bija smagāka, nekā parasti nometnē līķi mēdza būt. Viņai vēl bija

lūpas. Viņa bija mirusi dabiskā, nevis bada nāvē. Viņai vēl bija krūtis, āda nenokarājās. Viņa nebija nosieviešu nodaļas, kas robežojās ar Mazo nometni; tad viņa būtu bijusi vājāka. Viņa laikam bija no tāsebreju apmaiņas nometnes, kuriem bija dokumenti ieceļošanai Dienvidamerikā; tur ģimenes vēl dzīvojakopā.

Štrošneiders bija norāpies no sava sēdekļa un ieraudzīja sievieti. – Vai jūs, āži, sajūtat miesaskāri,ko? – Viņš rēca no smiekliem par savu asprātību. Kā līķu vedēju vienības uzraugam viņam pašamnevajadzēja kučierēt; viņš to darīja, jo nu bija automašīna. Agrāk viņš bija strādājis par šoferi un brauca,kur vien varēja. Sēdēdams pie stūres, viņš parasti bija labā omā. Pa astoņiem viņi beidzot atkal dabūjaaugšā mīksto ķermeni. Viņi trīcēja no spēku izsīkuma. Tad viņi pacēla augšup Lomanu, kamērŠtrošneiders viņu virzienā izspļāva sakošļātu tabaku. Salīdzinājumā ar sievieti Lomans bija ļoti viegls. –Nostipriniet viņu stingri! – Bergers pačukstēja Buheram un Vesthofam. – Saāķējiet viņa roku ar kāda citaroku.

Viņiem izdevās izbāzt vienu Lomana roku cauri latu apšuvumam kravas kastes sānos. Šķērsspraislisstingri turēja ķermeni zem padusēm.

- Kārtībā, - Buhers teica un noslīdēja zemē.- Kārtībā, jūs siseņi?Štrošneiders nosmējās. Desmit steidzīgie skeleti viņam atgādināja milzīgus siseņus, kuri stiepa šurp

vienpadsmito – sastingušo. – Jūs siseņi! – viņš atkārtoja un paskatījās uz veterāniem. Neviens nesmējāskopā ar viņu. Viņi tikai vaidēja un cieši vērās uz smagās automašīnas kravas kasti, no kuras spraucāsmirušo kājas. Daudz kāju. To starpā bija viens pāris bērna kāju netīros baltos apavos.

- Nu, - Štrošneiders noteica, rāpdamies uz sava sēdekļa. – Kurš no jums, tīfa brāļiem, būs nākamais?– Neviens neatbildēja. Štrošneidera labā oma pazuda. – Mērgļi, - viņš noņurdēja. – Un pat šimapzīmējumam jūs esat par stulbiem.

Viņš negaidīti piedeva gāzi. Motors ierūcās. Skeleti palēca malā. Štrošneiders iepriecināts pamājaar galvu un pagrieza automašīnu.

Viņi stāvēja zilajos dūmos. Lēbentāls noklepojās. – Resnais, rijīgais vepris! – viņš nolamājās.Nr. 509 palika stāvam biezajos dūmos. – Varbūt tie līdz pret utīm.Automašīna brauca lejā uz krematoriju. Lomana roka slējās no kravas kastes sāniem. Automašīna

šūpojās pa nelīdzeno ielu, un roka kustējās, it kā mātu. Nr. 509 noraudzījās tai nopakaļ. Viņš sajuta kabatāzelta kronīti. Kādu brīdi viņam šķita, ka arī zobam būtu vajadzējis pazust – kopā ar Lomanu. Lēbentāls vēljoprojām klepoja. Nr. 509 pagriezās. Tagad viņš sajuta savā kabatā arī iepriekšējā vakara maizesgabaliņu. Viņš vēl nebija to apēdis. Nr. 509 to juta, un tas viņam šķita kā bezjēdzīgs mierinājums. – Kā irapaviem, Leo? – viņš jautāja. – Cik tie ir vērti?

Bergers bija ceļā uz krematoriju, kad ieraudzīja Vēberu un Vīzi. Viņš tūlīt kliboja atpakaļ. – Vēbersnāk! Ar Handki un vienu civilpersonu! Manuprāt, tas ir jūrascūciņu dakteris. Uzmanieties!

Barakās izcēlās satraukums. Augstākie SS virsnieki gandrīz nekad nenāca uz Mazo nometni. Ikvienszināja, ka ir jābūt kādam sevišķam iemeslam. – Aitusuns, Ahasvērs! – Nr. 509 iesaucās. – Paslēp viņu!

- Vai tu domā, ka viņi pārbaudīs barakas?- Varbūt ne. Viņiem līdzi ir civilpersona.- Kur viņi ir? – Ahasvērs jautāja. – Vai vēl ir laiks?- Jā. Ātri!

Aitusuns paklausīgi nogūlās, kamēr Ahasvērs glāstīja viņu un Nr. 509 sasēja viņam rokas un kājas,lai viņš nevarētu izskriet ārā. Viņš gan nekad tā nedarīja, bet šis apmeklējums bija neparasts, un labākneriskēt. Ahasvērs iebāza jukušajam mutē lupatu tā, ka viņš varēja paelpot, bet nevarēja riet. Tad viņiiestūma nelaimīgo vistumšākajā stūrī. – Paliec te! – Ahasvērs pacēla roku. – Mierīgi! Vietā! – Aitusunsbija mēģinājis piecelties. – Nogulies! Klusu! Paliec šeit! – Vājprātīgais noslīga atpakaļ.

- Iznākt ārā! – ārpusē nokliedza Handke.Skeleti izsteidzās ārā. Tos, kuri nespēja paiet, balstīja vai arī iznesa un nolika zemē.Tas bija nožēlojams pusdzīvu, mirstošu un izbadējušos cilvēku bars. Vēbers vērsās pie Vīzes. – Vai

šeit ir tas, kas jums vajadzīgs?Vīzes nāsis kustējās, it kā viņš saostu cepeti. – Lielisks materiāls izmēģinājumiem, - viņš

nomurmināja. Tad uzlika raga brilles un labvēlīgi apskatīja rindas. – Vai gribat izmeklēt? – Vēbersjautāja.

Vīze noklepojās. – Jā… nu, runa bija par pieteikšanos – brīvprātīgi…- Nu, labi, - Vēbers atteica. – Kā gribat. Sešiem vīriem viegla darba veikšanai iziet uz priekšu.Neviens nepakustējās. Vēbers nosarka. Bloka vecākie atkārtoja komandu un steidzīgi sāka stumt

ļaudis uz priekšu. Vēbers garlaikoti gāja gar rindām un piepeši 22. barakas pēdējā rindā ieraudzījaAhasvēru. – Tas tur! Ar bārdu! – viņš nokliedza. – Uz priekšu! Vai tu nezini, ka ir aizliegts tā staigātapkārt? Bloka vecākais! Kas jums nāk prātā? Kāpēc tad jūs esat šeit? Uz priekšu, vecais ērms!

Ahasvērs iznāca. – Par vecu, - Vīze nomurmināja un aizturēja Vēberu. – Acumirkli! Domāju, kamums to vajadzētu darīt citādi.

- Ļaudis, - viņš rāmi sacīja. – Jums nepieciešams uzturēties hospitālī. Visiem. Nometnes lazaretēvairs nav vietas. Sešus no jums es varu nogādāt citur. Jums vajadzīga zupa, gaļa un stiprinošs ēdiens.Seši, kuriem tas visvairāk nepieciešams, lai iznāk priekšā!

Neviens neiznāca. Nometnē neviens neticēja tādām pasakām. Turklāt veterāni bija pazinuši Vīzi.Viņi zināja, ka viņš jau dažas reizes bija aizvedis cilvēkus. Neviens nebija atgriezies.

- Jums laikam vēl ir daudz rijamā, ko? – Vēbers nolamājās. – To mēs pakoriģēsim. Sešiem vīriemiznākt priekšā, un veicīgi!

No B sekcijas izstreipuļoja viens skelets un apstājās. – Labi, - Vīze noteica un nopētīja viņu. – Jūsesat saprātīgs, mīļais. Mēs jūs uzbarosim. – Sekoja otrs. Tad vēl viens. Tie bija no jaunpienācējiem. –Aiziet! Vēl trīs! – Vēbers dusmīgi sauca. Viņš brīvprātīgu pieteikšanos uzskatīja par muļķīgu Neibaueraideju. Vajadzēja izsaukt ļaudis uz kantori, un seši cilvēki būtu sadabūti, lieta darīta.

Vīzes mutes kaktiņi raustījās. – Es pats personīgi garantēju jums labu iztiku, ļaudis. Gaļu, kakao,sātīgas zupas!

- Štāba ārsta kungs, - Vēbers ieteicās. – Tā banda nesaprot, ja ar to tā runā.- Gaļu? – pārjautāja skelets Vasja, kurš kā hipnotizēts stāvēja līdzās Nr. 509.- Protams, mīļais cilvēk. – Vīze vērsās pie viņa. – Katru dienu. Katru dienu gaļu.Vasja gremoja. Nr. 509 brīdinoši iegrūda viņam ar elkoni. Tā pat nebija kustība; tomēr Vēbers to

pamanīja. – Smerdelis! – Viņš iespēra Nr. 509 pa vēderu. Tas nebija pārlieku spēcīgs spēriens; tas bijabrīdinājuma spēriens, nekāds asais spēriens – pēc Vēbera domām. Bet Nr. 509 nokrita.

- Celies augšā, blēdi!- Ne tā, ne tā, - Vīze murmināja un atturēja Vēberu. – Man viņi nepieciešami veseli.Viņš noliecās pār Nr. 509 un aptaustīja viņu. Pēc brīža Nr. 509 atvēra acis. Viņš neraudzījās Vīzē.

Viņš raudzījās Vēberā.Vīze piecēlās. – Jūs vajag nogādāt uz hospitāli, mīļais cilvēk. Mēs par jums parūpēsimies.- Es neesmu savainots, - Nr. 509 ievaidējās un ar grūtībām uzslējās kājās.Vīze pasmaidīja. – Es kā ārsts zinu labāk. – Viņš vērsās pie Vēbera. – Te būtu vēl divi. Tagad

pēdējais. Jaunāks. – Viņš norādīja uz Buheru, kurš bija stāvējis Nr. 509 otrā pusē. – Varbūt tas…

- Marš ārā!Buhers nostājās līdzās Nr. 509 un pārējiem. Ierindā izveidojās robs, un Vēbers tagad pamanīja čehu

zēnu Karelu. – Te ir vēl neievērojams, sīks cilvēciņš. Vai gribat viņu kā piedevu?- Paldies. Man nepieciešami pieauguši cilvēki. Pietiks ar šiem. Ļoti pateicos.- Labi. Jūs, seši, pēc piecpadsmit minūtēm esiet kantorī. Bloka vecākais! Atzīmēt numurus!

Nomazgājieties, jūs netīrās cūkas!Viņi stāvēja, it kā būtu zibens ķerti. Neviens nerunāja. Viņi zināja, ko tas nozīmēja. Tikai Vasja

smīnēja. Viņš bija plānprātīgs no bada un ticēja tam, ko bija teicis Vīze. Trīs jaunpienācēji truli blenzatukšumā; viņi gļēvi būtu sekojuši ikvienai pavēlei, arī tādai, kas liktu mesties elektriski lādētās stieplēs.Ahasvērs gulēja zemē un vaidēja. Pēc tam kad Vēbers un Vīze bija aizgājuši, Handke bija iekaustījis viņuar nūju.

- Jozef! – no sieviešu nometnes atskanēja vārga balss. Bergers piegrūda viņam. – Tā ir RutaHolanda.

Sieviešu nometne atradās pa kreisi no Mazās nometnes, un tās šķīra dubultīgas dzeloņstieples, kurāsnebija elektrības. Sieviešu nometne sastāvēja tikai no divām mazām barakām, kuras bija uzslietas karalaikā, kad sākās jauni masveida aresti. Agrāk nometnē nebija nevienas sievietes.

Pirms diviem gadiem dažas nedēļas Buhers tur bija veicis galdnieka darbus. Tolaik viņš bija saticisRutu Holandu. Abi slepus šad un tad uz īsu brīdi bija varējuši tikties un aprunāties; pēc tam Buherupārcēla citos darbos. Viņi atkal bija redzējušies tad, kad viņš bija ievietots Mazajā nometnē. Dažreiznaktīs vai miglainā laikā viņi bija varējuši sačukstēties.

Ruta Holanda stāvēja aiz dzeloņstieplēm, kas šķīra abas nometnes. Vējš plandīja ap viņas tievajāmkājām svītraino uzsvārci. – Jozef! – viņa atkal pasauca.

Buhers pacēla galvu. – Ej prom no žoga! Viņi tevi redz!- Es visu dzirdēju. Nedari to!- Ej prom no žoga, Ruta! Postenis var izšaut.Viņa papurināja galvu. Viņas mati bija īsi un gluži pelēki. – Ne tu! Paliec šeit! Nedodies prom!

Paliec šeit, Jozef!Buhers bezpalīdzīgi pavērās uz Nr. 509. – Mēs atgriezīsimies, - viņa vietā atbildēja Nr. 509.- Viņš neatgriezīsies. Es to zinu. Un tu arī zini. – Viņa piespieda plaukstas stieplēm. – Nekad neviens

neatgriežas.- Ej atpakaļ, Ruta. – Buhers palūkojās uz sargtorņiem. – Tur ir bīstami stāvēt.- Viņš neatgriezīsies! Jūs visi to zināt!Nr. 509 neatbildēja. Nebija nekas sakāms. Viņš bija iekšēji kurls. Viņam vairs nebija jūtu. Ne

citiem, ne sev pašam. Viss bija galā, viņš to zināja, tomēr vēl nejuta. Viņš manīja tikai to, ka neko nejuta.- Viņš neatgriezīsies, - Ruta Holanda atkārtoja. – Viņš nedrīkst doties prom.Buhers raudzījās zemē. Viņš bija pārāk apjucis, lai ko atbildētu. – Viņš nedrīkst doties prom, - sacīja

Ruta Holanda. Tā bija kā litānija. Vienmuļa un bez satraukuma. Tas jau bija ārpus visiem satraukumiem. –Lai iet kāds cits. Viņš ir jauns. Lai viņa vietā iet kāds cits… – Neviens neatbildēja. Ikviens zināja, kaBuheram vajadzēja doties prom. Handke bija pierakstījis numurus. Un kurš gan dotos viņa vietā?

Viņi stāvēja un raudzījās cits citā. Tie, kuriem vajadzēja doties prom, un tie, kuri palika. Viņiraudzījās cits citā. Ja būtu iespēris zibens un Buhers un Nr. 509 būtu nogalināti, to būtu vieglāk pārciest.Situācija bija nepanesama, jo šajā pēdējā skatienā jautās meli, klusais: Kāpēc es? Taisni es? – no vienaspuses – un: Paldies Dievam, es ne! Es ne! – no otras puses.

Ahasvērs lēnām piecēlās no zemes. Viņš vēl kādu brīdi apmulsis raudzījās sev priekšā, tadatcerējās. Viņš kaut ko nočukstēja.

Bergers pagriezās.- Es esmu vainīgs, - vecais piepeši nokārca. – Es… mana bārda… tāpēc viņš ieradās šeit! Citādi

būtu palicis savā vietā. Ai…Viņš abām rokām sāka plūkāt bārdu. Asaras plūda viņam pār seju. Vīrs bija par vāju, lai sev izplēstu

matus. Viņš sēdēja zemē un raustīja savu galvu šurp un turp.- Ej uz baraku, - Bergers skarbi sacīja.Ahasvērs pablenza viņā. Tad nogāzās ar seju pret zemi un raudāja.- Mums jāiet, - Nr. 509 noteica.- Kur ir zobs? – Lēbentāls jautāja.Nr. 509 iebāza roku kabatā un pasniedza zeltu Lēbentālam.- Šeit…Lēbentāls to paņēma. Viņš trīcēja. – Tavs Dievs! – viņš izstostīja un nedroši norādīja lejā uz pilsētu

un izdegušo baznīcu. – Tavas zīmes! Tavs uguns stabs!Nr. 509 atkal taustījās pēc kabatas. Vilkdams ārā zobu, viņš bija sajutis maizes gabaliņu. Kāds no tā

bija labums, ka viņš to nebija apēdis? Viņš sniedza maizi Lēbentālam.- Ēd pats! – dusmīgi un bezpalīdzīgi atteica Lēbentāls. – Tas ir tavs.- Man vairs nav nozīmes ēst.Viens musulmanis bija ieraudzījis maizes gabaliņu. Viņš ātri klunkuroja šurp, plati atvēris muti,

apķēra Nr. 509 roku un kampa pēc tā. Nr. 509 pagrūda viņu prom un iespieda maizes gabalu plaukstāKarelam, kurš visu laiku klusējot bija stāvējis viņam blakām. Musulmanis tvēra pēc Karela. Zēns mierīgiun precīzi iespēra viņam pa liela kaulu. Musulmanis sagrīļojās, un pārējie pagrūda viņu prom.

Karels palūkojās uz Nr. 509.- Vai jūs noindēs ar gāzi? – viņš lietišķi pajautāja.- Te nav gāzes kameru, Karel. Tev vajadzētu to zināt, - Bergers dusmīgi sacīja.- To viņi mums Birkenavā arī teica. Ja viņi iedos jums dvieļus un teiks, ka jānomazgājas, tad būs

gāze.Bergers pastūma viņu malā. – Ej un apēd savu maizi, citādi kāds tev to atņems.- Es jau uzmanu. – Karels iestūķēja maizi mutē. Viņš bija vaicājis gluži tāpat, kā vaicā par ceļojuma

mērķi, un nebija domājis neko ļaunu. Viņš bija uzaudzis koncentrācijas nometnēs un neko citu nezināja. –Nāciet! – Nr. 509 noteica.

Ruta Holanda sāka raudāt. Viņas rokas kā putna nagi bija ieķērušās dzeloņstieplēs. Viņa atņirdzazobus un vaidēja. Taču asaru nebija.

- Nāciet, - Nr. 509 vēlreiz atkārtoja. Viņš pārlaida skatienu palicējiem. Lielākā daļa vienaldzīgi jaubija aizvilkušies atpakaļ uz barakām. Te stāvēja tikai veterāni un daži citi. Nr. 509 pēkšņi šķita, it kāviņam vajadzētu pateikt kaut ko bezgala svarīgu, kaut ko tādu, no kā bija atkarīgs viss. Viņš visiemspēkiem pūlējās, tomēr viņš nespēja to atsaukt atmiņā un pasacīt. – Neaizmirstiet šo, - viņš beigās tikainoteica.

Neviens neatbildēja. Viņš saprata, ka viņi aizmirsīs. Viņi jau bieži bija redzējuši ko līdzīgu. Buhersvarbūt neaizmirstu, viņš bija pietiekami jauns, bet viņam vajadzēja doties līdzi.

Viņi vilkās prom pa ceļu. Viņi nebija nomazgājušies. Tā bija bijusi Vēbera asprātība; nometnē nekadnebija pietiekami daudz ūdens. Gūstekņi soļoja uz priekšu. Viņi neatskatījās. Viņi izgāja pa dzeloņstiepļuvārtiem, kas nošķīra Mazo nometni. Sprāgoņu vārtiem. Vasja čāpstināja muti. Trīs jaunie gāja kāautomāti. Viņi soļoja garām pirmajām Darba nometnes barakām. Vienības jau sen bija darbā. Barakasbija tukšas un bezcerīgas, bet Nr. 509 tās tagad šķita vistīkamākās uz pasaules. Piepeši tās nozīmējapatvērumu, dzīvību un drošību. Viņš būtu varējis ielīst iekšā un paslēpties, aizbēgt no šīs nežēlīgāsdošanās nāvē. Divus mēnešus par agru, viņš truli nodomāja. Varbūt tikai divas nedēļas par agru. Vissvelti. Velti.

- Biedri, - piepeši kāds ierunājās viņam līdzās. Balss nāca no 13. barakas. Vīrs stāvēja durvjupriekšā, un tā seju klāja melni bārdas rugāji.

Nr. 509 pacēla acis. – Neaizmirsti to, - viņš nomurmināja. Viņš nepazina šo vīrieti.- Mēs neaizmirsīsim, - vīrietis atbildēja. – Uz kurieni jūs dodaties?Ļaudis, kuri bija palikuši Darba nometnē, bija redzējuši Vēberu un Vīzi. Viņi juta, ka tas laikam

nozīmēja kaut ko īpašu.Nr. 509 apstājās. Viņš palūkojās uz vīru. Pēkšņi viņš vairs nebija truls. Viņš atkal atcerējās to

svarīgo, kas viņam vēl bija jāpasaka, to, kas nedrīkstēja aiziet zudībā. – Neaizmirsti to, - viņš pačukstēja.– Nekad! Nekad!

- Nekad! – atkārtoja vīrs ar stipro balsi. – Uz kurieni jums jādodas?- Uz hospitāli. Par izmēģinājumu trusīšiem. Neaizmirsti to! Kā tevi sauc?- Levinskis, Staņislavs.- Neaizmirsti to, Levinski! – Nr. 509 sacīja. Viņam bija tāda sajūta, it kā ar šo vārdu būtu ieguvis

vairāk spēka. – Levinski, neaizmirsti to!- Es neaizmirsīšu.Levinskis pieskārās Nr. 509 plecam. Nr. 509 sajuta pieskārienu vairāk nekā tikai līdz plecam. Viņš

vēlreiz paskatījās uz Levinski. Levinskis pamāja ar galvu. Viņa seja nebija tāda kā Mazās nometnes sejas.Nr. 509 manīja, ka viņš ir ticis saprasts. Viņš devās tālāk.

Buhers bija gaidījis viņu. Viņi panāca četru pārējo grupu, kuri bija vilkušies tālāk. – Gaļa, - Vasjamurmināja. – Zupa un gaļa.

Kancelejā valdīja auksta smirdoņa un apavu krēma smaka. Uzraugs bija sagatavojis dokumentus.Viņš vienaldzīgi palūkojās uz sešiem vīriem. – Jums ir jāparakstās šeit.

Nr. 509 paskatījās uz galdu. Viņš nesaprata, ko vajadzēja parakstīt. Gūstekņus parasti komandēja –un cauri. Tad viņš juta, ka uz viņu kāds skatās. Tas bija viens no rakstvežiem, kurš sēdēja aiz uzrauga.Viņam bija ugunssarkani mati. Kad sarkanmatis redzēja, ka Nr. 509 pamanījis viņu, tas gandrīz nemanāmipašūpoja galvu no labās puses uz kreiso un tūlīt atkal raudzījās uz savu galdu.

Ienāca Vēbers. Visi sastinga pamatstājā. – Turpiniet! – viņš nokomandēja un paņēma no galdadokumentus. – Vēl neesat tikuši galā? Kustieties, parakstiet šo te!

- Es neprotu rakstīt, - sacīja Vasja, kurš stāvēja vistuvāk.- Tad uzvelc trīs krustiņus.Vasja uzvilka trīs krustiņus. – Nākamais!Cits pēc cita pienāca trīs jauniņie. Nr. 509 sasprindzināti mēģināja saņemties. Viņam šķita, ka kaut

kur ir jābūt kādai izejai. Viņš atkal paskatījās uz rakstvedi, bet tas vairs nepacēla acis.- Tagad tu! – Vēbers noņurdēja. – Uz priekšu! Laikam sapņo, jā? – Nr. 509 paņēma papīra lapu. Viņa

acis bija neskaidras. Tās trīs rakstāmmašīnas rindiņas negribēja stāvēt mierā. – Vēl arī lasīs! – Vēbersiegrūda viņam dunku. – Paraksties, utainais suns!

Nr. 509 bija pietiekami izlasījis. Viņš bija izlasījis vārdus „ar šo es brīvprātīgi piesakos…”. Viņšļāva lapai nokrist uz galda. Te bija tā izmisīgā, pēdējā iespēja! To bija domājis rakstvedis.

- Paraksties, tu drebelīgais āzi! Vai man piepalīdzēt tavai rokai?- Es nepiesakos brīvprātīgi, - Nr. 509 sacīja.Uzraugs pablenza uz viņu. Rakstveži pacēla galvas un tūlīt atkal noliecās pār saviem papīriem. Kādu

brīdi valdīja dziļš klusums.- Ko?! – Vēbers neticīgi jautāja.Nr. 509 ievilka elpu. – Es nepiesakos brīvprātīgi.- Tu atsakies parakstīties?- Jā.Vēbers aplaizīja lūpas. – Ak tu to neparakstīsi? – Viņš satvēra Nr. 509 kreiso roku, pagrieza to un

uzrāva augšā uz muguras. Nr. 509 nokrita ar seju pret grīdu. Vēbers turpināja stingri turēt izgriezto roku,aiz tās uzvilka Nr. 509 augšā, sašūpojās un iespēra viņam pa muguru. Nr. 509 iekliedzās un apklusa.

Vēbers ar otru roku sagrāba viņu aiz apkakles un uzrāva kājās. Nr. 509 nokrita. – Vārgulis! – Vēbersnoņurdēja. Tad atvēra kādas durvis. – Kleinert! Mihel! Paņemiet pie sevis šo nožēlojamo cilvēciņu unuzmundriniet viņu. Atstājiet viņu tur. Es aiziešu.

Viņi izvilka Nr. 509 ārā. – Tagad tu! – Vēbers sacīja Buheram. – Paraksties!Buhers trīcēja. Viņš negribēja trīcēt, tomēr nespēja valdīt pār sevi. Piepeši viņš bija viens. Nr. 509

vairs nebija šeit. Viss viņā padevās. Viņam ātri vajadzēja izdarīt to, ko bija izdarījis Nr.509, citādi būspar vēlu un viņš kā automāts izpildīs pavēles.

- Es arī neparakstīšu, - viņš izstostīja.Vēbers pasmīnēja. – Paskat tikai! Vēl viens! Tas ir gluži tāpat kā vecajos labajos laikos!Buhers tikpat kā nejuta sitienu. Pār viņu sabruka brīkšķoša tumsa. Kad viņš pamodās, viņš ieraudzīja

virs sevis Vēberu. Nr. 509, viņš truli nodomāja. Nr. 509 ir divdesmit gadus vecāks par mani. Vēbersizrīkojās ar viņu tāpat. Man ir jāiztur! Viņš sajuta plecos smeldzošas sāpes, uguni, nažus; viņš nedzirdēja,ka kliedza, - tad atkal iestājās tumsa.

Kad Buhers pamodās otrreiz, viņš līdzās Nr. 509 slapjš gulēja kādā citā telpā uz cementa grīdas.Cauri šalkoņai viņš sadzirdēja Vēbera balsi. „Es varētu likt parakstīties jūsu vietā, un lieta būtu darīta;bet es nelikšu vis. Es vienreiz lēnā garā salauzīšu jūsu spītu. Jūs paši parakstīsieties. Jūs lūgsieties uzceļiem, lai ļauju jums parakstīties, ja vēl to spēsiet.”

Nr. 509 loga priekšā redzēja tumšu Vēbera galvu. Galva šķita ļoti liela uz debesu fona. Galva bijanāve, un debesis aiz tās piepeši – dzīvība, dzīvība, vienalga, kur un kāda: utaina, sadauzīta, asiņojoša,dzīvība, neraugoties uz visu, - piepeša acumirkļa garumā; tad kokaini ielauzās trulums, nervi atkalžēlsirdīgi padevās, un nebija vairs nekā, izņemot vājo dārdoņu. Kāpēc es pretojos, viņā kaut kas drūminodomāja, kad viņš atkal pamodās, - ir taču vienalga: vai tevi nosit šeit vai arī tu paraksties un tevinonāvē ar šprici, ātrāk nekā šeit, nesāpīgāk. Tad viņš sev līdzās izdzirdēja kādu balsi, pats savu balsi,kurā, šķiet, runāja kāds cits: - Nē – es neparakstīšu – pat ja jūs mani nositīsiet…

Vēbers iesmējās. – To tu laikam vēlētos, ģindeni! Lai viss būtu garām, ko? Nosišana pie mums ilgstnedēļām. Mēs sāksim tieši tagad.

Viņš atkal pacēla portupeju. Sitiens trāpīja Nr. 509 pa acīm. Tas nesavainoja acis; tās bija pārākiekritušas. Otrs trāpīja pa lūpām. Tās pārplīsa kā izkaltis pergaments. Pēc pāris turpmākiem sitieniem pagalvu ar portupejas sprādzi viņš atkal zaudēja samaņu. Vēbers pagrūda viņu malā un sita Buheram. Buhersmēģināja izvairīties, bet bija pārāk lēns. Sitiens trāpīja viņam pa degunu. Viņš sarāvās, un Vēbers iespēraviņam starp kājām. Buhers iekliedzās. Vēl pāris reižu viņš sev uz skausta sajuta portupejas sprādzi, tadatkal iegāzās tumsas vētrā.

Buhers dzirdēja neskaidras balsis, taču nepakustējās. Kamēr domās, ka viņš ir bezsamaņā, viņuneturpinās sist. Viņš atstāja nerimstošās balsis bez ievērības. Nemēģināja ieklausīties, tomēr tās tuvojāsun durstīja viņa ausis un smadzenes.

- Man ļoti žēl, doktora kungs, bet ja ļaudis negrib brīvprātīgi… Redzat, Vēbers pamatīgi viņuspierunāja.

Neibaueram bija lielisks garastāvoklis. Viņa cerības bija piepildījušās vairāk, nekā viņš bijagaidījis. – Vai jūs to pieprasījāt? – viņš jautāja Vīzem.

- Pats par sevi saprotams, ka ne.Buhers mēģināja piesardzīgi pavērt acis. Tomēr viņš nespēja kontrolēt savus plakstiņus. Tie atvērās

kā mehāniskai lellei. Viņš ieraudzīja Vīzi un Neibaueru. Tad viņš ieraudzīja Nr. 509. Arī Nr. 509 bijaattaisījis acis.

Vēbera šeit vairs nebija.- Skaidrs, ka ne, - Vīze vēlreiz paskaidroja. – Kā kulturāls cilvēks…- Kā kulturālam cilvēkam, - Neibauers pārtrauca viņu, - jums šie cilvēki ir nepieciešami

eksperimentiem, vai ne?

- Tā ir zinātnes lieta. Mūsu izmēģinājumi glābj dzīvību desmit tūkstošiem citu cilvēku. Jūs varbūt tonesaprotat…

- Saprotu. Bet jūs varbūt nesaprotat, kas notiek šeit. Tas vienkārši ir disciplīnas jautājums. Tāpat ļotisvarīgs.

- Ikvienai lietai ir savs svarīgums, - Vīze augstprātīgi noteica.- Protams, protams! Man ļoti žēl, ka nespēju jums labāk palīdzēt. Tomēr mēs neko neuzspiežam

saviem aizstāvamajiem. Un šejienes ļaudīm, šķiet, nepatīk pamest nometni. – Viņš vērsās pie Nr. 509 unBuhera. – Jūs tātad labāk gribat palikt nometnē?

Nr. 509 pakustināja lūpas. – Ko? – Neibauers asi noprasīja.- Jā, - Nr. 509 sacīja.- Un tu tur?- Es arī, - Buhers nočukstēja.- Vai redzat, štāba ārsta kungs? – Neibauers pasmaidīja. – Ļaudīm šeit patīk. Tur neko nevar padarīt.Vīze nesmaidīja. – Lempji, - viņš nicīgi noteica Nr. 509 un Buhera virzienā. – Šoreiz mēs patiesi

negribējām sākt neko citu kā tikai eksperimentus ar barību.Neibauers izpūta cigāra dūmus. – Jo labāk. Dubults sods par nepaklausību. Tomēr, ja jūs vēl gribat

mēģināt atrast nometnē citus, varat to darīt, doktora kungs.- Paldies, - Vīze vēsi atteica.Neibauers aizvēra aiz viņa durvis un atgriezās telpā. Viņu apņēma aromātiskie, zilie tabakas dūmi.

Nr. 509 saoda tos, un piepeši viņš sajuta plaušās plosošu kāri. Tai nebija nekāda sakara ar viņu; tā bijasveša, patstāvīga kāre, kas ieķērās viņa plaušās. Viņš neviļus dziļi ieelpoja un sajuta dūmus un vienlaikusvēroja Neibaueru. Kādu brīdi viņš nesaprata, kāpēc viņu un Buheru neizsūtīja līdzi Vīzem; bet tad viņšaptvēra. Tam bija tikai viens izskaidrojums. Viņi nebija paklausījuši SS virsniekam, un tāpēc viņus sodīsnometnē. Sods bija paredzams – ļaudis bija pakārti par to vien, ka nebija paklausījuši uzraugam. Tas bijaaplami darīts, ka neparakstīju, viņš piepeši juta. Pie Vīzes varbūt būtu bijušas vēl kādas izredzes. Tagadviņi bija pagalam.

Viņā brieda žņaudzoša nožēla. Tā spieda kuņģi, tā bija jūtama acīs, un asi un neizskaidrojami viņupārņēma kāre pēc tabakas dūmiem.

Neibauers pētīja numuru uz gūstekņa krūtīm. Tas bija mazs cipars. – Cik ilgi tu jau esi šeit? – viņšjautāja.

- Desmit gadus, oberšturmbanfīrera kungs.Desmit gadus. Neibauers nemaz nebija zinājis, ka šeit vēl bija apcietinātie no nometnes sākuma.

Patiesībā tā ir liecība par manu žēlastību, viņš nodomāja. Noteikti nav daudz tādu nometņu, kur ir šādicilvēki. Viņš ievilka cigāra dūmu. Kaut kas tāds kādreiz pat varēja būt noderīgs. Nekad nevarēja zināt,kas sagaidāms.

Ienāca Vēbers. Neibauers izņēma no mutes cigāru un atraugājās. Brokastīs viņš bija ēdis žāvētu desuun olu kulteni – vienu no saviem mīļākajiem ēdieniem. – Oberšturmfīrer Vēber, - viņš sacīja. – To esnepavēlēju.

Vēbers palūkojās viņā. Viņš gaidīja asprātību. Asprātības nebija. – Mēs pakārsim viņus šovakarpārbaudes laikā, - viņš beidzot teica.

Neibauers vēlreiz atraugājās. – Tas nebija pavēlēts, - viņš atkārtoja. – Starp citu, kāpēc jūs patsdarījāt ko tādu?

Vēbers tūlīt neatbildēja. Viņš nesaprata, kāpēc Neibauers tāda sīkuma dēļ vispār dzesēja muti. – Tādarba veikšanai taču ir pietiekami daudz cilvēku, - Neibauers sacīja. Pēdējā laikā Vēbers bija kļuvisdiezgan patstāvīgs. Nenāca par ļaunu, ja arī viņš vienreiz pamanīja, kurš šeit deva pavēles. – Kas jumslēcies, Vēber? Nervi čupā?

- Nē.

Neibauers atkal vērsās pie Nr. 509 un Buhera. Pakārt, Vēbers bija teicis. Īstenībā pareizi. Betkāpēc? Diena bija izvērtusies labāka, nekā varēja sagaidīt. Un turklāt ļoti nāktu par labu Vēberam parādīt,ka ne visam jānotiek tā, kā viņš iedomājies. – Tā nebija nekāda tieša pavēles neievērošana, - viņšpaskaidroja. – Es biju noteicis, lai piesakās brīvprātīgie. Šis skats par to neliecina. Ielieciet tos ļautiņusuz divām dienām bunkurā, neko vairāk. Neko vairāk, Vēber, skaidrs? Es vēlos, lai manas pavēles tiktuizpildītas.

- Tieši tā!Neibauers aizgāja. Viņš jutās pārāks un apmierināts. Vēbers nicīgi nolūkojās viņam pakaļ. Nervi,

viņš nodomāja. Kuram šeit ir nervi? Un kurš šeit piekāpsies? Divas dienas bunkurā! Viņš dusmīgiapcirtās. Saules stars krita pār Nr. 509 sadauzīto seju. Vēbers palūkojās viņā ciešāk. – Es taču tevipazīstu. No kurienes?

- Es nezinu, oberšturmfīrera kungs.Nr. 509 to labi zināja. Viņš cerēja, ka Vēbers neatminēsies.- Es kaut kur esmu tevi redzējis. Gan jau noskaidrošu. Kur tu dabūji savainojumus?- Es nokritu, oberšturmfīrera kungs.Nr. 509 uzelpoja. Tie bija tie paši vecie paradumi. Asprātības no nometnes pirmsākumiem. Neviens

nekad nedrīkstēja atzīties, ka ir sists.Vēbers vēlreiz palūkojās uz viņu. – No kaut kurienes es pazīstu to purnu, - viņš nomurmināja. Tad

atvēra durvis. – Nogādājiet šos abus bunkuros! Uz divām dienām. – Viņš atkal vērsās pie Nr. 509 unBuhera. – Tikai nedomājiet, ka esat izsprukuši, netīrie purni! Es vēl jūs pakāršu!

Viņus vilka ārā. Nr. 509 no sāpēm aizvēra acis. Tad viņš sajuta āra gaisu. Viņš atkal atvēra acis. Tebija debesis. Zilas un bezgalīgas. Viņš pagrieza galvu uz Buhera pusi un palūkojās viņā. Viņi bijaizglābušies. Vismaz tik tālu. Tam bija grūti noticēt.

VII

VIŅI IZKRITA NO bunkuriem, kad divas dienas vēlāk šarfīrers Breiers lika atvērt durvis. Abipēdējās trīsdesmit stundas bija pavadījuši te pusnemaņā, te nākuši pie samaņas. Pirmajā dienā viņi vēllaiku pa laikam bija spējuši sazināties ar klauvējieniem, tad vairs ne.

Viņus iznesa ārā. Viņi tika noguldīti deju laukumā pie mūra, kas ieskāva krematoriju. Viņus redzējasimtiem cilvēku; neviens viņiem nepieskārās. Neviens viņus nenesa prom. Visi izlikās viņus neredzam.Par viņu turpmāko likteni nebija izdota pavēle; tāpēc viņi neeksistēja. Kurš viņiem pieskartos, patsnonāktu bunkurā.

Divas stundas vēlāk uz krematoriju tika nogādāti tās dienas pēdējie mirušie. – Kas ir ar šiem? –laiski pajautāja esesietis, kuram bija dežūra. – Vai viņus arī nest iekšā?

- Tie divi ir no bunkura.- Vai viņi ir atstiepuši kājas?- Tā izskatās.Esesietis redzēja, ka Nr. 509 plauksta lēnām savilkās dūrē un atkal atvērās. – Vēl pilnībā ne, - viņš

sacīja. Viņam sāpēja mugura. Aizvadītā nakts ar Friciju „Sikspārnī” bija izrādījusies sasodīts gājiens.Viņš aizvēra acis. Viņš bija uzvarējis Hofmani. Hofmani ar Vilmu. Nopelnījis pudeli Hennessy. Labskonjaks. Bet viņš bija pārguris. – Pajautājiet bunkurā vai kantorī, kur viņus likt, - viņš sacīja vienam nolīķu nesējiem.

Vīrs atgriezās. Kopā ar viņu atsteidzās sarkanmatainais rakstvedis. – Viņus abus izlaida no bunkura,- viņš pavēstīja. – Viņi jānogādā Mazajā nometnē. Viņus vajadzēja izlaist jau šodien pusdienlaikā.Komandantūras pavēle.

- Tad aizvāciet viņus! – Esesietis slinki paskatījās savā sarakstā. – Te ir trīsdesmit astoņi beigtie. –

Viņš saskaitīja līķus, kuri gulēja ierindā pie ieejas. – Trīsdesmit astoņi. Pareizi. Prom šos te, citādi atkalbūs jaunas jukas!

- Četri vīri! Aiznesiet abus uz Mazo nometni! – līķu uzraugs uzsauca.Četri vīri ķērās klāt. – Šurp! – čukstēja sarkanmatainais rakstvedis. – Ātri! Prom no mirušajiem!

Šurp!- Viņi taču ir jau tādi paši kā tie, - viens no nesējiem teica.- Turi muti! Aiziet!Viņi aiznesa Nr. 509 un Buheru prom no mūra. Rakstvedis noliecās pār viņiem un ieklausījās. – Viņi

nav miruši. Atnesiet nestuves! Ātri!Rakstvedis pavērās apkārt. Viņš baidījās, ka atnāks Vēbers, atcerēsies un liks abus pakārt. Viņš

palika stāvam, kamēr ieradās ļaudis ar nestuvēm. Tās bija sanaglotas no neapstrādātiem dēļiem un parastikalpoja līķu transportēšanai.

- Lieciet viņus iekšā! Ātri!Vieta pie vārtiem un ap krematoriju vienmēr bija bīstama. Tur staigāja esesieši un tuvumā bija

šarfīrers Breiers. Viņš nelabprāt izlaida kādu dzīvu no bunkura. Neibauera pavēle līdz ar viņuatbrīvošanu bija izpildīta un nokārtota, un Nr. 509 un Buhers tagad atkal bija pakļauti citu patvaļai.Ikviens varēja izgāzt uz viņiem savu slikto garastāvokli – nemaz nerunājot par Vēberu, kura gods gandrīzbūtu pieprasījis likt viņus iznīcināt, ja vien viņš būtu zinājis, ka viņi vēl dzīvi.

- Kas tās par muļķībām! – viens no nesējiem īgni noteica. – Tagad mēs aizstiepsim viņus to garogabalu uz Mazo nometni, un rīt no rīta mums noteikti vajadzēs nest viņus atpakaļ. Viņi vairs neizturēs patpāris stundu.

- Kas tev par daļu, idiot? – Sarkanmatainais rakstvedis piepeši šņāca no dusmām. – Ķerieties klāt!Uz priekšu! Vai jūsu starpā nav neviena saprātīga cilvēka?

- Šeit, - ieteicās kāds vecāks vīrs, kurš pacēla nestuves, uz kurām gulēja Nr. 509. – Kas ir ar viņiem?Kaut kas īpašs?

- Tie divi ir no 22. barakas. – Rakstvedis pavērās apkārt un piegāja pie nesēja. – Tie ir tie abi, kuripirms divām dienām atteicās parakstīties.

- Kur parakstīties?- Jūrascūciņu dakterim domātā dokumentā. Pārējos četrus viņš paņēma līdzi.- Ko? Un šos te nepakārs?- Nē. – Rakstvedis soļoja vēl kādu gabaliņu līdzās nestuvēm. – Viņi jānogādā atpakaļ barakās. Tāda

bija pavēle. Tāpēc kustieties ātri, iekams kāds nav iejaucies.- Ak tā. Saprotu!Nesējs piepeši soļoja tik sparīgi, ka priekšējam vīram iegrūda nestuves pacelēs. – Kas ir? – viņš

jautāja. – Vai esi jucis?- Nē. Vispirms dabūsim tos abus prom no šejienes. Es tev vēlāk pateikšu, kāpēc.Rakstvedis palika iepakaļ. Četri nesēji tagad soļoja klusējot un steidzīgi, līdz viņiem aiz muguras

bija palikusi administrācijas ēka. Saule rietēja. Nr. 509 un Buhers bija pavadījuši bunkurā pusi dienasilgāk, nekā bija pavēlēts. Breiers nebija palaidis garām izdevību ieviest šīs nelielās izmaiņas.

Priekšējais nesējs pagriezās. – Nu, kas par lietu? Vai šie te ir kādas īpašas personas?- Nē. Bet viņi ir divi no tiem sešiem, kurus Vēbers piektdien aizveda no Mazās nometnes.- Ko gan viņi ar tiem izdarījuši? Viņi taču izskatās pēc tādiem, kuri vienkārši ir sadauzīti.- Tā arī ir. Jo viņi atteicās doties līdzi štāba ārstam, kurš bija ieradies nometnē. No priekšpilsētas

izmēģinājumu nodaļas, sacīja sarkanmatainais rakstvedis. Viņš jau bieži ir ieradies kādam pakaļ.Priekšējais nesējs nosvilpās. – Sasodīts, un šie te vēl ir dzīvi?- Tu taču pats redzi.Pirmais papurināja galvu. – Un tagad viņus pat izlaiž no bunkura? Nepakar? Kas noticis? Ko tādu es

sen neesmu pieredzējis!Viņi sasniedza pirmās barakas. Bija svētdiena. Darba vienības bija visu dienu strādājušas un pirms

neilga laika atgriezušās. Ielas bija pilnas ar gūstekņiem. Vēsts izplatījās vienā mirklī. Nometnē visizināja, kāpēc aizveda tos sešus vīrus. Bija zināms arī tas, ka Nr. 509 un Buhers bija bunkurā; to ātriuzzināja no kantora un atkal aizmirsa. Neviens nebija gaidījis, ka viņi atgriezīsies dzīvi. Un nu viņiatgriezās – un pat ikviens, kurš nebija lietas kursā, varēja redzēt, ka viņi neatgriezās tāpēc, ka bijaizrādījušies nederīgi, - tad jau viņi nebūtu tā sasisti.

- Ļauj, - kāds no pūļa sacīja aizmugurējam nesējam, - es palīdzēšu tev nest. Tad veiksies labāk.Viņš satvēra vienu no nestuvju rokturiem. Pienāca vēl kāds un satvēra otru, priekšējo, rokturi. Drīz

vien katras nestuves nesa četri gūstekņi. Tas nebija nepieciešams, Nr. 509 un Buhers nebija smagi, betapcietinātie gribēja kaut ko izdarīt viņu labā, un šobrīd nekas cits neatradās. Viņi nesa nestuves, it kā tāsbūtu no stikla, un kā rēgs viņiem pa priekšu steidzās ziņa: tie divi gūstekņi, kuri bija atteikušies izpildītpavēli, atgriezās dzīvi. Divi no Mazās nometnes. Divi no mirstošo musulmaņu barakām. Tas bija kasnedzirdēts. Neviens nezināja, ka viņiem bija jāpateicas tikai Neibauera kaprīzei, - un tas arī nebijasvarīgi. Svarīgi bija tikai tas, ka viņi bija atteikušies klausīt un atgriezušies dzīvi.

Levinskis stāvēja pie 13. barakas jau ilgi pirms tam, kad tai tuvojās nestuves. – Vai tas ir tiesa? –viņš vaicāja jau pa gabalu.

- Jā. Tie taču ir viņi, vai varbūt ne?Levinskis pienāca klāt un noliecās pār nestuvēm.- Domāju, ka jā – jā, tas ir viņš, ar kuru es runāju. Vai tie četri pārējie ir miruši?- Bunkurā bija tikai šie divi. Rakstvedis saka, ka pārējie esot devušies līdzi. Šie ne. Viņi atteicās.Levinskis lēnām uzslējās. Viņš ieraudzīja sev līdzās Goldšteinu. – Atteicās. Vai tu to būtu gaidījis?- Nē. Ne no Mazās nometnes ļaudīm.- Es nedomāju to. Es domāju to, ka viņus izlaidīs laukā.Goldšteins un Levinskis lūkojās viens otrā. Pie viņiem pienāca Mincers. – Šķiet, ka tūkstošgadīgie

brāļi sāk piekāpties, - viņš sacīja.- Ko? – Levinskis pagriezās. Mincers bija izteicis tieši to, ko viņš un Goldšteins bija domājuši.- Kāpēc tev tā šķiet?- Paša Vecā rīkojums, - Mincers atteica. – Vēbers gribēja viņus pakārt.- Kā tu zini?- Sarkanais rakstvedis pastāstīja. Viņš bija dzirdējis.Kādu brīdi Levinskis stāvēja ļoti kluss – tad viņš vērsās pie maza, pelēka vīra. – Ej pie Vernera, -

viņš pačukstēja. – Pasaki viņam. Pasaki, ka tas, kurš gribēja, lai mēs to neaizmirstam, arī ir šeit. – Vīrspamāja ar galvu un aizšmauca gar baraku. Nesēji ar nestuvēm pa to laiku bija devušies tālāk. Pa durvīmnāca ārā arvien vairāk apcietināto. Daži bikli un ātri tuvojās un paskatījās uz abiem augumiem. Viena Nr.509 roka nokrita no nestuvēm un vilkās pa zemi; divi vīri piesteidzās klāt un saudzīgi novietoja to atpakaļ.

Levinskis un Goldšteins nolūkojās pakaļ nestuvēm. – Tā nu gan ir drosme, ka dzīvie miroņi tāvienkārši atteicās pildīt pavēli, vai ne? – Goldšteins ievaicājās. – Es to nekad nebūtu gaidījis no nevienasprāgoņu nodaļas iemītnieka.

- Es arī ne. – Levinskis vēl joprojām blenza uz ielu. – Viņiem ir jāpaliek dzīviem, - viņš sacīja. –Viņi nedrīkst nosprāgt. Vai zini, kāpēc?

- Varu iedomāties. Tavuprāt, tikai tad tam būs kāda jēga.- Jā. Ja viņi nosprāgs, tad rīt viss jau būs aizmirsts. Ja ne… – Ja ne, tad viņi visai nometnei būs

liecinājums tam, ka kaut kas ir mainījies, Levinskis nodomāja. Viņš to nepateica skaļi. – Mēs varam toizmantot, - tā vietā viņš sacīja. – Taisni tagad.

Goldšteins pamāja ar galvu.Nesēji turpināja ceļu uz Mazo nometni. Debesis klāja spilgta vakara blāzma. Tā apspīdēja Darba

nometnes baraku labās puses rindu; pār kreiso gūla zila ēna. Ēnas puses sejas, kas lūkojās pa logiem undurvīm, bija bālas un izdzisušas kā vienmēr; bet tās, kas bija otrā pusē, kā piepeša apslēptas dzīvībasvētra apņēma spēcīga gaisma. Nesēji gāja pa gaismu. Tā krita uz noasiņojošajiem un netīrajiemķermeņiem nestuvēs – un piepeši šķita: tur tā vienkārši nestiepj atpakaļ divus piekautus gūstekņus – tas irgandrīz tāds kā bēdīgs triumfa gājiens. Viņi bija izturējuši. Viņi vēl elpoja. Viņi nebija uzvarēti.

Bergers darbojās ap viņiem. Lēbentāls bija sarūpējis turnepšu zupu. Viņi bija iedzēruši ūdeni un papusei bezsamaņā atkal iemiguši. Brīdī, kad stingums lēnām atkāpās, Nr. 509 sajuta uz savas rokas kaut kosiltu. Gaistošas, nedrošas atmiņas. Tālu prom. Siltums. Viņš atvēra acis.

Aitusuns laizīja viņa roku.- Ūdeni, - Nr. 509 nočukstēja.Bergers ar jodu bija apziedis viņu noberztās locītavas. Viņš pacēla acis, atnesa trauku ar zupu un

pielika to Nr. 509 pie mutes. – Iedzer!Nr. 509 dzēra. – Kas ir ar Buheru? – viņš gurdi pajautāja.- Viņš guļ tev līdzās.Nr. 509 gribēja vēl ko jautāt. – Viņš ir dzīvs, - Bergers sacīja. – Atpūties.Uz pārbaudi viņus vajadzēja iznest ārā. Viņus nolika zemē barakas priekšā pie slimajiem, kuri vairs

nespēja paiet. Gandrīz jau bija satumsis, un nakts bija skaidra.Bloka priekšnieks Bolte izsauca vārdus. Viņš lūkojās uz Nr. 509 un Buhera sejām, it kā skatītos uz

samītiem kukaiņiem. – Tie abi ir miruši, - viņš sacīja. – Kāpēc viņi guļ šeit pie slimajiem?- Viņi nav miruši, šarfīrera kungs.- Vēl ne, - bloka vecākais Handke piebalsoja.- Tad rīt būs. Viņi izlidos caur skursteni. Varat saderēt uz savām galvām.Bolte gāja ātri. Viņam kabatā bija nauda, un viņš gribēja riskēt nospēlēt vienu kāršu partiju. – Izklīst!

– nokliedza bloku vecākie. – Ēdienu nesējiem iznākt ārā!Veterāni uzmanīgi aiznesa atpakaļ Nr. 509 un Buheru. Handke noraudzījās un pasmīnēja. – Tie abi

laikam ir no porcelāna, ko?Neviens viņam neatbildēja. Viņš vēl brīdi stāvēja; tad arī viņš devās prom.- Tas cūka! – Vesthofs noņurdēja un nospļāvās. – Tas draņķa cūka!Bergers uzmanīgi vēroja viņu. Vesthofam jau kādu laiku bija uznākušas dusmu lēkmes. Viņš bija

nemierīgs, perināja ļaunas domas, runāja pats ar sevi un uzsāka strīdu. – Nomierinies, - Bergers skarbinoteica. – Necel traci. Mēs visi zinām, kā ir ar Handki.

Vesthofs pablenza uz viņu. – Tāds pats gūsteknis kā mēs. Un tāds cūka. Tas viņš ir…- To zina ikviens. Ir dučiem tādu, kuri ir vēl neciešamāki par viņu. Kļūst rupji, to tev jau sen

vajadzēja ielāgot. Tā, un tagad palīdzi saņemt.Viņi bija atbrīvojuši gultas Nr. 509 un Buheram. Tāpēc seši vīri gulēja uz grīdas. Viens no viņiem

bija Karels, zēns no Čehoslovākijas. Viņš palīdzēja tos abus iecelt gultās. – Šarfīrers neko nesaprot, -viņš sacīja Bergeram.

- Tā?- Viņi neizlidos caur skursteni. Pavisam noteikti ne rīt. Ar viņu mēs mierīgi būtu varējuši noslēgt

derības.Bergers palūkojās zēnā. Mazā seja bija gluži lietišķa. „Izlidot caur skursteni” – tādu izteicienu

lietoja nometnē, ja domāja krematoriju. – Klausies, Karel, - Bergers sacīja. – Ar esesiešiem var saderēttikai tad, ja zini, ka zaudēsi. Un arī tad labāk ne.

- Rīt viņi neizlidos caur skursteni. Tie abi ne. Tie tur – jā. – Karels norādīja uz trim musulmaņiem,kuri gulēja uz grīdas.

Bergers atkal paskatījās uz viņu. – Tev taisnība, - viņš piekrita.Karels pamāja ar galvu, nemaz nejuzdamies lepns. Viņš bija speciālists šajās lietās.

Nākamajā vakarā viņi jau varēja parunāt. Viņu sejas bija tik izģindušas, ka tur nemaz nebija kampietūkt. Tās krāsojās zili melnas, bet acis bija neskartas un lūpas – tikai saplaisājušas.

- Nekustieties, kad runājat, - Bergers sacīja.Tas nebija grūti. To viņi bija iemācījušies nometnē pavadītajos gados. Katrs, kurš te uzturējās ilgāku

laiku, prata runāt, nesavelkot ne muskuli.Kad bija atnests ēdamais, piepeši pie durvīm atskanēja klauvējieni. Uz brīdi visu sirdis sarāvās –

ikviens sev jautāja, vai tomēr viņi nebija ieradušies pakaļ abiem gūstekņiem.Klauvējieni atskanēja atkal – piesardzīgi, tikko sadzirdami.- Nr. 509! Buher! – Ahasvērs čukstēja. – Izliecieties par mirušiem.- Atver, Leo, - Nr. 509 klusi novilka. – Tie nav esesieši. Viņi nāk citādi…Klauvējieni mitējās. Dažas sekundes vēlāk loga blāvajā gaismā parādījās ēna un pakustējās kāda

roka.- Atver, Leo, - Nr. 509 sacīja. – Tas ir viens no Darba nometnes.Lēbentāls attaisīja durvis, un iekšā ieslīdēja ēna. – Levinskis, - viņš sacīja tumsā. – Staņislavs. Kurš

ir nomodā?- Visi. Šeit.Levinskis taustījās pie Bergera, kurš bija runājis. – Kur? Es negribu nevienam uzmīt virsū.- Paliec, kur esi.Bergers nāca šurp. – Te. Apsēdies šeit.- Vai tie abi ir dzīvi?- Jā. Viņi guļ pa kreisi no tevis.Levinskis kaut ko iegrūda Bergeram plaukstā. – Te ir kaut kas.- Kas?- Jods, aspirīns un vate. Te ir arī marles pārsēja rullītis. Un šis ir ūdeņraža superoksīds.- Tā taču ir vesela aptieka, - Bergers izbrīnījies sacīja. – Kur tu ņēmi to visu?- Nozagu. Hospitālī. Viens no mūsējiem tur veic uzkopšanas darbus.- Labi. Mums noderēs.- Te ir cukurs. Graudu. Dod viņiem to pie ūdens. Cukurs nāk par labu.- Cukurs? – Lēbentāls novilka. – Kur gan tu to ņēmi?- Kaut kur. Tu esi Lēbentāls, ko? – Levinskis pajautāja tumsā.- Jā, kāpēc vaicā?- Jo tu to jautā.- Ne jau tāpēc es to prasīju, - Lēbentāls aizvainots atteica.- Es nevaru tev atklāt, no kurienes tas nāk. To atnesa viens no 9. barakas. Viņiem abiem. Te ir arī

mazliet siera. No 11. barakas ir šīs sešas cigaretes.Cigaretes! Sešas cigaretes! Neiedomājams dārgums. Kādu brīdi viņi visi klusēja.- Leo, - Ahasvērs ierunājās. – Viņš ir labāks par tevi.- Muļķības. – Levinskis runāja aprauti un ātri, it kā būtu bez elpas. – Viņi to atnesa, iekams barakas

aizslēdza. Viņi zināja, ka es nākšu uz šejieni, kad nometnē būs droši.- Levinski, - Nr. 509 čukstēja. – Vai tu tas esi?- Jā.- Tu vari tikt ārā?- Skaidrs. Kā gan es būtu nokļuvis šeit? Es esmu mehāniķis. Gabaliņš stieples, pavisam vienkārši. Es

labi protu apieties ar slēdzenēm. Turklāt allaž var tikt laukā pa logu. Kā jūs šeit to darāt?- Šeit neslēdz ciet durvis! Atejas atrodas ārā, - Bergers atbildēja.- Ak tā, jā. Biju to aizmirsis. – Levinskis brīdi klusēja. – Vai tie citi parakstījās? – viņš jautāja Nr.

509 virzienā. – Tie, kuri bija kopā ar jums.

- Jā…- Un jūs ne?- Mēs ne.Levinskis paliecās uz priekšu. – Mēs nebūtu domājuši, ka jūs to paveiksiet.- Es arī ne, - Nr. 509 sacīja.- Es nedomāju tikai to, ka izturēsiet. Es domāju, ka ar jums nav noticis nekas ļaunāks.- Gluži manas domas.- Liec viņus mierā, - Bergers noteica. – Viņi ir vārgi. Kāpēc tu to visu tik precīzi gribi zināt?Levinskis tumsā sakustējās. – Tas ir svarīgāk, nekā tu domā. – Viņš piecēlās. – Man jādodas atpakaļ.

Drīz atkal atnākšu. Vēl kaut ko atnesīšu. Gribu arī vēl par šo to ar jums aprunāties.- Labi.- Vai šeit naktīs bieži notiek pārbaudes?- Kāpēc gan? Lai saskaitītu mirušos?- Labi. Tātad nemaz.- Levinski… – Nr. 509 pačukstēja.- Jā?- Vai tu noteikti atkal atnāksi?- Noteikti.- Paklausies… – Nr. 509 satraukts meklēja vārdus. – Mēs vēl neesam… mēs vēl neesam pieveikti…

mēs vēl esam kam… noderīgi…- Tāpēc taču es atkal atnākšu. Ne aiz mīlestības pret tuvāko, to tu vari man ticēt.- Labi. Tad ir labi… tu noteikti atnāksi…- Noteikti…- Neaizmirsti mūs…- To tu jau reiz man teici. Es neaizmirsu. Tāpēc arī ierados. Es atnākšu atkal.Levinskis taustījās atpakaļ uz ieejas durvīm. Lēbentāls aizspieda aiz viņa durvis. – Pagaidiet! –

Levinskis ārpusē nočukstēja. – Es kaut ko aizmirsu. Te būs…- Vai tu nevari izdibināt, no kurienes ir cukurs? – Lēbentāls pajautāja.- Nezinu. Paskatīšos. – Levinskis vēl joprojām runāja aprauti un bez elpas. – Paņem šo… izlasiet…

Šodien mēs to dabūjām…Viņš iespieda Lēbentālam pirkstos salocītu papīru un izslīdēja ārā barakas ēnā.Lēbentāls aiztaisīja durvis. – Cukurs, - Ahasvērs sacīja. – Ļaujiet man pieskarties vienam

graudiņam. Tikai pieskarties, neko vairāk.- Vai tur ir vēl ūdens? – Bergers jautāja.- Ņem. – Lēbentāls pasniedza trauku.Bergers paņēma divus cukurgraudus un tos izšķīdināja. Tad viņš aizrāpoja pie Nr. 509 un Buhera. –

Izdzeriet šo te. Lēnām. Katrs pārmaiņus pa malciņam.- Kurš tur ēd? – jautāja kāds no vidējās gultas.- Neviens. Kurš gan lai to darītu?- Es dzirdu, ka rij.- Tu sapņo, Ammers, - Bergers sacīja.- Nesapņoju! Es gribu savu daļu. Jūs to aprijat tur lejā! Es gribu savu daļu!- Pagaidi līdz rītam.- Līdz rītam jūs visu būsiet aprijuši. Tā vienmēr notiek. Es katru reizi dabūju vismazāk. Es… –

Ammerss sāka šņukstēt. Neviens nelikās par to ne zinis. Viņš bija slims un vienmēr domāja, ka citi viņuapkrāpj.

Lēbentāls taustījās pie Nr. 509. – Par to cukuru pirmīt, - viņš apmulsis čukstēja, - es nejautāju tāpēc,

lai ar to tirgotos. Es tikai gribēju sarūpēt jums vēl.- Jā.- Man ir arī tas zobs. Es to vēl nepārdevu. Es nogaidīju. Tagad es nokārtošu darījumu.- Labi, Leo. Ko vēl tev iedeva Levinskis? Pie durvīm.- Papīra gabalu. Nekādu naudu. – Lēbentāls to pataustīja. – Tas atgādina avīzi.- Avīzi?- Tā šķiet.- Ko? – Bergers ieprasījās. – Tev ir avīzes gabals?- Paskaties, - Nr. 509 sacīja.Lēbentāls aizrāpoja pie durvīm un atvēra tās. – Tā ir. Tas ir avīzes gabals. Noplēsts.- Vai vari izlasīt?- Tagad?- Kad tad? – Bergers pajautāja.Lēbentāls pacēla drisku. – Nepietiek gaismas.- Atver plašāk durvis. Izrāpo ārā. Tur ir mēness.Lēbentāls attaisīja durvis un notupās ārā. Viņš turēja noplēsto avīzes gabalu nenoteiktā, kustīgā

gaismā. Viņš ilgi to pētīja. – Manuprāt, tās ir ziņas no frontes… – beidzot viņš sacīja.- Lasi! – Nr. 509 pačukstēja. – Nu lasi taču, cilvēk mīļais!- Vai nevienam nav sērkociņu? – Bergers apjautājās.- Remagene… – Lēbentāls teica. – Pie Reinas…- Ko?- Amerikāņi pie Remagenes – ir pārgājuši Reinu!- Ko, Leo? Vai tu pareizi izlasīji? Reinu? Vai tur nav rakstīts kas cits? Kāda Francijas upe?- Nē… Reina… pie Remagenes… amerikāņi…- Negvelz niekus! Lasi pareizi! Dieva dēļ – lasi pareizi, Leo!- Tā ir, - Lēbentāls noteica. – Tā šeit ir rakstīts. Tagad es skaidri to redzu.- Reinu? Kā tas ir iespējams? Tad taču viņi ir Vācijā! Nu lasi taču tālāk! Lasi! Lasi!Viņi klaigāja cits caur citu. Nr. 509 nejuta, kā viņa lūpas saplīsa. – Pāri Reinai! Bet kā tad? Ar

lidmašīnām? Laivām? Kā? Ar izpletņiem? Lasi, Leo!- Tiltu, - Lēbentāls burtoja. – Viņi… Šķērsojuši… tiltu… tiltu… spēcīgi apšaudījuši vācieši…- Tiltu? – Bergers neticīgi pajautāja.- Jā, tiltu, pie Remagenes…- Tiltu, - Nr. 509 atkārtoja. – Tiltu… pāri Reinai? Tad jau armijai vajag… lasi tālāk, Leo! Tur jābūt

rakstītam kam vairāk!- Sīko iespiedumu es nevaru izlasīt.- Vai tad nevienam nav sērkociņa? – Bergers izmisis jautāja.- Te ir, - no tumsas kāds atbildēja. – Te ir vēl divi.- Nāc iekšā, Leo!Viņi sastājās pie durvīm. – Cukurs, - Ammerss gaudās. – Es zinu, ka jums ir cukurs. Es dzirdēju. Es

gribu savu daļu.- Iedod tam sasodītajam neģēlim graudiņu, Berger, - Nr. 509 nepacietīgi pačukstēja.- Nē. – Bergers meklēja vietu, kur aizdedzināt sērkociņu. – Turiet priekšā logiem segas un jakas.

Leo, palien stūrī zem segas. Kustieties!Viņš aizdedza sērkociņu. Lēbentāls sāka lasīt, cik ātri vien spēja. Tā bija parastā faktu slēpšana.

Tilts esot nenozīmīgs, amerikāņus pamatīgi apšaudot, un viņi esot nogriezti Reinas viņā krastā, karatiesagaidot to karaspēka daļu, kura neesot sagrāvusi tiltu…

Sērkociņš nodzisa. - … neesot sagrāvusi tiltu… – Nr. 509 noteica. – Viņi tātad to… Šķērsoja,

atstājot veselu. Vai zināt, ko tas nozīmē?- Viņus laikam pārsteidza…- Tas nozīmē, ka Rietumu valnis ir pārrauts… – Bergers teica tik piesardzīgi, it kā atrazdamies

sapnī. – Rietumu valnis pārrauts! Viņi to ir paveikuši!- Tie droši vien ir kājnieki. Ne izpletņlēcēji. Jo viņi būtu nolēkuši aiz Reinas.- Ak Dievs… un mēs neko nezinājām! Mēs domājām, ka vāciešu rokās vēl ir daļa Francijas!- Izlasi vēlreiz, Leo, - Nr. 509 sacīja. – Mums jābūt drošiem. Kuras dienas avīze tā ir? Vai uz tās ir

datums?Bergers aizdedzināja otru sērkociņu. – Nost gaismu! – kāds nokliedza.Lēbentāls jau lasīja. – Kāds datums? – Nr. 509 viņu pārtrauca.Lēbentāls meklēja. – 1945. gada 11. marts.- 1945. gada 11. marts. Un kāds ir šodien?Neviens īsti nezināja, vai bija marta beigas vai aprīļa sākums. Mazajā nometnē viņi bija

atradinājušies skaitīt. Tomēr viņi zināja, ka 11. marts bija jau pirms kāda laika. – Ļaujiet man apskatīt,ātri! – Nr. 509 noteica. Neņemot vērā sāpes, viņš bija aizrāpojis uz kaktu, kur viņi turēja segu. Lēbentālspavirzījās malā. Nr. 509 skatījās uz papīra lapu un lasīja. Dziestošā sērkociņa mazais aplītis apgaismojavirsrakstu. – Aizdedz cigareti, Berger, ātri!

Bergers to tupot izdarīja. – Kāpēc tu atrāpoji šurp? – viņš pajautāja un iebāza viņam mutē cigareti.Sērkociņš nodzisa.

- Padod to lapu, - Nr. 509 sacīja Lēbentālam.Lēbentāls iedeva. Nr. 509 to salocīja un aizbāza aiz krekla. Viņš juta to uz ādas. Tad viņš ievilka

dūmu. – Ņem… dod to tālāk!- Kurš tur smēķē? – vaicāja vīrs, kurš bija iedevis sērkociņus.- Nāciet jūs arī! Katrs pa vilcienam.- Es negribu smēķēt, - Ammerss vaimanāja. – Es gribu cukuru.Nr. 509 rāpoja atpakaļ uz savu gultu. Bergers un Lēbentāls viņam palīdzēja. – Berger, - viņš pēc

brīža pačukstēja. – Vai tagad tu tici?- Jā…- Tas taču bija tiesa par pilsētu un bombardēšanu…- Jā…- Tu arī tici, Leo?- Jā…- Mēs tiksim ārā… mums jātiek…- Par to visu mēs parunāsim rīt, - Bergers sacīja. – Tagad guli.Nr. 509 noslīga atpakaļ. Viņam reiba galva. Viņš domāja, ka tas ir no cigaretes dūma. Mazais,

sarkanais gaismas punktiņš, aizklāts plaukstām, ceļoja pa baraku. – Ņem, - teica Bergers. – Iedzer vēlcukurūdeni.

Nr. 509 dzēra. – Saglabājiet pārējos graudiņus, - viņš nočukstēja. – Neizšķīdiniet tos. Pret tiem mēsvaram iemainīt ēdamo. Kārtīgs ēdiens ir svarīgāks.

- Tur ir vēl cigaretes, - kāds ieķērcās. – Dod šurp tās pārējiem!- Vairs nav nevienas, - Bergers atbildēja.- Ir gan! Jums ir vēl. Dod šurp!- Tas, ko atnesa, ir domāts tiem abiem no bunkura.- Blēņas! Tas ir visiem. Dod šurp!- Uzmanies, Berger! – Nr. 509 pačukstēja. – Paņem nūju. Cigaretes jāapmaina pret ēdamo. Tu arī

uzmanies, Leo!- Es jau uzmanos.

Varēja dzirdēt, ka veterāni saspiedās ciešāk. Ļaudis taustījās pa tumsu, krita, lamājās, sita unkliedza. Citi gultās arī sāka klaigāt un trakot.

Bergers brīdi nogaidīja. – Esesieši nāk! – viņš iesaucās. Bija dzirdami steidzīgi soļi un rāpošana, ungrūdieni, un vaidi – tad viss apklusa.

- Mums nevajadzēja smēķēt, - Lēbentāls sacīja.- Kā tad! Vai jūs paslēpāt pārējās cigaretes?- Jau sen.- Mums vajadzēja pataupīt arī pirmo. Bet ja kas tāds atgadās…Nr. 509 piepeši jutās gluži pārguris. – Buher, - viņš vēl pajautāja, - vai tu arī to dzirdēji?- Jā…Nr. 509 juta, ka nelielais reibonis pieņēmās; pāri Reinai, viņš domāja un juta savās plaušās cigaretes

dūmus. Pirms neilga laika viņš jau reiz bija tos jutis, viņš atcerējās – bet kad? Dūmus, kāri iegrimdamstajos, - mokošus un neatvairāmus. Neibauers, jā, cigāra dūmi, kamēr viņš bija gulējis uz slapjās grīdas.Šķiet, tas bija jau ļoti sen, un tikai īsu brīdi viņš sajuta bailes, tās izzuda, un tad bija citi dūmi – pilsētasdūmi, kas bija izlauzušies cauri dzeloņstieplēm, pilsētas dūmi, dūmi no Reinas – un piepeši viņam šķita, itkā viņš gulētu miglainā pļavā, kura arvien vairāk nosvērās, un viss kļuva ļoti nolaidens un pirmo reizitumšs bez baiļu.

VIII

ATEJA BIJA SKELETU pārpildīta. Pie tās bija sastājusies gara rinda, un ļaudis sauca citiem, lainokārtojas ātrāk. Daļa gaidītāju gulēja zemē un locījās krampjos. Citi baiļpilni tupēja netālu no sienām unnokārtoja savas vajadzības, ja vairs nespēja izturēt. Kāds vīrs tur stāvēja, izslējies taisni kā stārķis,pievilcis kaulaino kāju, vienu roku atspiedis pret barakas sienu, un vaļēju muti blenza tālumā. Viņš tāstāvēja kādu laiku, tad nogāzās miris. Dažreiz tā atgadījās: skeleti, kuri vairs nespēja parāpot, piepeši argrūtībām piecēlās kājās, kādu brīdi stāvēja tukšām acīm un tad nokrita miruši – it kā viņu pēdējāvēlēšanās pirms nāves būtu bijusi vēlreiz nostāties uz kājām kā cilvēkam.

Lēbentāls uzmanīgi pārkāpa pāri mirušajam skeletam un devās uz ieeju. Tūlīt sākās satrauktatērgāšana. Gaidītāji domāja, ka viņš grib aizspraukties citiem priekšā. Viņu rāva atpakaļ un sita arizdilušām dūrēm. Turklāt neviens neuzdrošinājās atstāt rindu; pārējie nebūtu viņu laiduši atpakaļ vietā.Tomēr skeletiem izdevās Lēbentālu nogāzt zemē un spārdīt kājām. Tas viņam maz kaitēja, jo viņiemnebija spēka.

Lēbentāls piecēlās kājās. Viņš nebija gribējis krāpties. Viņš meklēja Betki no transporta vienības.Viņam bija sacīts, ka Betke šeit iegājis. Kādu brīdi viņš vēl gaidīja pie izejas pietiekamā attālumā nokurnošās rindas. Betke bija Lomana zoba pircējs.

Viņš nenāca. Lēbentāls arī nevarēja saprast, ko gan viņš būtu meklējis šajā utainajā atejā. Arī šeitgan kaut ko tirgoja; bet tāds darbonis kā Betke ar kaut ko tādu ņēmās pavisam citās vietās. Lēbentālsbeidza gaidīt un devās uz mazgāšanās baraku. To veidoja mazs trakts, kas piekļāvās atejai, un tur bijanelielas cementa siles, virs kurām bija piestiprinātas ūdensvada caurules ar mazām atverēm. Ap silēmdrūzmējās apcietināto bari, lielākā daļa – lai padzertos vai arī līdzņemšanai piepildītu ar ūdeni skārdatraukus. Vienmēr bija pārāk maz ūdens, lai patiešām varētu nomazgāties, - un tam, kurš izģērbās, lai topamēģinātu, allaž nācās baiļoties, ka pa to laiku tiks nozagtas drēbes.

Mazgāšanās telpa jau bija vieta mazliet labākam melnajam tirgum. Atejā, augstākais, pārdeva maizesgarozas, atkritumus un dažus cigarešu izsmēķus.

Toties mazgāšanās telpa jau bija vieta mazajiem kapitālistiem. Uz šejieni jau nāca ļaudis no Darbanometnes.

Lēbentāls lēnām spraucās cauri. – Kas tev ir? – viņam kāds jautāja.

Leo uzmeta vīram ašu skatienu. Tas bija noskrandis apcietinātais, kuram bija tikai viena acs. –Nekas.

- Man ir burkāni.- Tie mani neinteresē. – Lēbentāls piepeši mazgāšanās telpā jutās apņēmīgāks nekā jebkad 22.

barakā.- Lempis!- Pats tāds esi!Lēbentāls pazina dažus tirgoņus. Viņš kaulētos par burkāniem, ja šodien nemeklētu Betki. Viņam

piedāvāja par augstāku cenu skābenes, kaulu un dažus kartupeļus; viņš atteicās pirkt un devās tālāk.Barakas ārējā stūrī viņš pamanīja jaunu zēnu ar sievišķīgiem sejas vaibstiem; šķiet, viņš šeit neiederējās.Viņš kāri kaut ko ēda no konservu kārbas, un Lēbentāls redzēja, ka viņš ēda ne tikai plānu zupu; viņš arīkaut ko košļāja. Blakus zēnam stāvēja apmēram četrdesmit gadu vecs labas miesasbūves apcietinātais,kurš tāpat neiederējās šajā telpā. Viņš, bez šaubām, piederēja pie nometnes aristokrātijas. Vīrieša kailais,treknais pauris spīdēja, un viņa roka lēnām slīdēja pār zēna muguru. Zēna mati nebija apgriezti; viņšnēsāja tos saķemmētus ar celiņu vidū. Viņš nebija netīrs.

Lēbentāls pagriezās. Viņš vīlies gribēja doties atpakaļ pie burkānu tirgoņa, bet tad piepeši ieraudzījanākam Betki, kurš rupji spraucās uz stūri, kur stāvēja zēns. Lēbentāls nostājās viņam ceļā. Betke pagrūdaviņu malā un nostājās iepretī zēnam. – Tā, šeit tu noslēpies, Ludvig, tu palaistuve! Tomēr es tevi atradu!

Zēns cieši lūkojās viņā un steidzīgi rija siekalas. Viņš neatbildēja.- Kopā ar to nolādēto plikgalvaino virtuves tēviņu, - Betke indīgi piemetināja.Virtuves strādnieks nepievērsa uzmanību Betkem. – Ēd, manu zēn, - viņš laiski sacīja Ludvigam. – Ja

tu vēl jutīsi izsalkumu, dabūsi vēl kaut ko.Betke nosarka. Viņš ar dūri uzsita pa konservu kārbu. Tās saturs izšļakstījās Ludvigam sejā. Uz

grīdas nokrita kartupeļa gabals. Divi skeleti metās tam virsū, paķēra un vēl sakāvās. Betke paspēra viņusmalā. – Vai tu no manis nedabū pietiekami? – viņš jautāja.

Ludvigs turēja kārbu ar abām rokām, piespiedis pie krūtīm. Viņš bailēs savieba seju un raudzījās noBetkes uz plikgalvi. – Acīmredzot ne, - virtuves strādnieks sacīja Betkem. – Neņem galvā! – viņš teicazēnam. – Turpini ēst, un, ja nebūs gana, dabūsi vēl. Un es tevi nesitīšu.

Izskatījās, it kā Betke gribētu mesties virsū plikgalvim, tomēr neuzdrošinājās. Viņš nezināja, cikdaudz atbalstītāju bija pretiniekam. Nometnē tam bija liela nozīme. Ja plikgalvi atbalstītu visi virtuvesstrādnieki, tad kautiņš Betkem varētu slikti beigties. Virtuves personālam bija lieliski sakari, un bijazināms, ka tas veica darījumus ar nometnes vecāko un dažādiem SS ļaudīm. Turpretim Betkempazīstamais uzraugs viņam neuzticējās. Betke zināja, ka viņš neko daudz nedarītu viņa labā; viņš bijasaņēmis no Betkes pārāk maz kukuļu. Nometne bija pilna šādu intrigu. Betke viegli varēja pazaudēt savuposteni un atkal kļūt par vienkāršu apcietināto, ja viņš nebūs pietiekami piesardzīgs. Tad būtu cauri argluži ciešamajiem darījumiem ārpus nometnes, kad viņš brauca uz staciju un noliktavu. – Ko gan tasnozīmē? – viņš mierīgāk pajautāja plikgalvim.

- Kāda tev daļa?Betke norija siekalas. – Man ir gan daļa. – Viņš vērsās pie zēna. – Vai es nedabūju tev uzvalku? –

Kamēr Betke runāja ar plikgalvi, Ludvigs bija steidzīgi turpinājis ēst. Tagad viņš izmeta kārbu, ātri,negaidīti izspraucās starp abiem un steidzās uz izeju. Daži skeleti jau cīkstējās par kārbu, lai to izkasītu. –Atgriezies! – virtuves strādnieks nosauca pakaļ zēnam. – Man vienmēr ir pietiekami daudz ēdamā. – Viņšnosmējās. Betke bija mēģinājis aizturēt puiku, bet paklupa pār skeletiem un nozvēlās zemē. Viņš saniknotspiecēlās un uzmina veikli šaudīgajiem pirkstiem. Viens no skeletiem iepīkstējās kā pele. Otrs aizbēga arkārbu rokā.

Virtuves strādnieks sāka svilpot valsi „Rozes no dienvidiem” un izaicinoši lēnām pagāja garāmBetkem. Viņam bija vēders, un viņš bija labi paēdis. Viņa resnā pēcpuse šūpojās. Gandrīz visi

apcietinātie, kuri strādāja virtuvē, bija labi paēduši. Betke nospļāvās viņam nopakaļ. Tomēr viņšnospļāvās tik uzmanīgi, ka trāpīja tikai Lēbentālam. – Te nu tu esi, - viņš rupji noteica. – Ko tu gribi? Nāclīdzi! Kā tu zini, ka es esmu šeit?

Lēbentāls neatbildēja ne uz vienu jautājumu. Viņš kārtoja darījumu; tad nebija laika liekiempaskaidrojumiem. Viņam bija divi nopietni kandidāti Lomana zobam: Betke un kāds priekšstrādnieks novienības, kura strādāja ārpus nometnes. Abiem bija vajadzīga nauda. Priekšstrādnieks bija atkarīgs nokādas Matildes, kura strādāja tajā pašā fabrikā, kur viņš, un ar kuru viņš šad un tad, ja iedeva kukuli,varēja satikties divatā. Matilde svēra gandrīz 200 mārciņu un viņam šķita bezgala skaista – nometnē, kurnemitīgi valdīja izsalkums, svars bija skaistuma mēraukla. Viņš bija piedāvājis Lēbentālam dažasmārciņas kartupeļu un mārciņu tauku. Lēbentāls bija no tā atteicies un tagad par to sevi apsveica. Viņšzibenīgi bija apsvēris pirmīt redzēto ainu un tagad cerēja saņemt ko vairāk no homoseksuālā Betkes. Viņšuzskatīja, ka anormāla mīlestība ir gatava uz lielākiem upuriem nekā normāla. Pēc tā, ko viņš bijanovērojis, viņš arī domās tūlīt bija pacēlis savu cenu. – Vai tev ir līdzi zobs? – Betke jautāja.

- Nē.Viņi stāvēja ārā. – Es nepērku to, ko neredzu.- Kronītis ir kronītis. Dzeroklis. Smags, stiprs mierlaiku zelts.- Mēsls! Vispirms jāredz! Citādi nekas nesanāks.Lēbentāls zināja, ka daudz spēcīgākais Betke vienkārši atņemtu viņam zobu, kad to ieraudzītu. Viņš

neko nespētu padarīt. Ja Lēbentāls sūdzētos, tad viņu pakārtu. – Labi, tad neko, - viņš mierīgi noteica. –Citi nav tik nepieejami.

- Citi! Muldoņa! Vispirms atrodi kādu.- Es vienu zinu. Nupat viens bija šeit.- Tā? Es vēlētos viņu redzēt! – Betke nicīgi pavērās apkārt. Viņš zināja, ka zobs varēja noderēt tikai

tādam, kuram bija sakari ar ārpasauli. – Pirms mirkļa tu pats redzēji manu kandidātu, - Lēbentāls sacīja.Tie bija meli.

Betke brīnījās. – Kuru? To virtuves bulli?Lēbentāls paraustīja plecus. – Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc es atrodos taisni šeit. Varbūt

kāds grib nopirkt dāvanu otram un tāpēc ir nepieciešama nauda. Zelts ārpusē ir ļoti pieprasīts. Par to variemainīt pietiekami daudz ēdamā.

- Tu neģēli! – Betke sadusmots iekliedzās. – Tu lielais neģēli! – Lēbentāls vienreiz pacēla smagosplakstiņus un atkal tos aizvēra. – Kaut ko, kā nav nometnē, - viņš netraucēti turpināja. – Kaut ko no zīda,piemēram. – Betke gandrīz noslāpa. – Cik? – viņš noķērca.

- Septiņdesmit piecas, - Lēbentāls stingri noteica. – Izdevīga cena. – Viņš bija gribējis prasīttrīsdesmit.

Betke paraudzījās viņā. – Vai zini, ka viens mans vārds var novest tevi pie karātavām?- Skaidrs. Ja tu vari to pierādīt. Un kāds tev no tā labums? Nekāds! Tu gribi zobu. Tātad runāsim

lietišķi.Betke kādu brīdi klusēja. – Naudu ne, - viņš tad sacīja. – Ēdamo. – Lēbentāls neatbildēja. – Zaķi, -

Betke teica. – Beigtu zaķi. Nobrauktu. Kā būs?- Kas par zaķi? Suns vai kaķis?- Zaķis, es tev saku. Es pats viņu nobraucu.- Suni vai kaķi?Kādu laiku viņi blenza viens otrā. Lēbentāls nepamirkšķināja acis.- Suni, - Betke sacīja.- Aitusuni?- Aitusuni! Vidēji lielu. Kā terjeru. Treknu.Lēbentāls neko neteica. Suns nozīmēja gaļu. Varenu veiksmi. – Mēs nevaram viņu izvārīt, - viņš

teica. – Pat ne nodīrāt. Mums nekā nav, lai to izdarītu.- Es varu to piegādāt nodīrātu.Betke kļuva centīgāks. Viņš zināja, ka tas virtuves bullis viņu viegli varēja piedauzīt, kad viņš

sarūpēja Ludvigam ēdamo. Tāpēc viņam vajadzēja dabūt kaut ko ārpus nometnes, lai spētu konkurēt.Mākslīgā zīda apakšbikses, viņš nodomāja. Tas atstātu iespaidu un sagādātu prieku arī viņam pašam. –Labi, es to tev pat izvārīšu, - viņš sacīja.

- Tomēr būs grūti. Mums nepieciešams nazis.- Nazis? Kamdēļ nazis?- Mums nav neviena naža. Mums vajadzēs to sagriezt. Tēviņš no virtuves man…- Labi, labi… – Betke nepacietīgi viņu pārtrauca. – Tātad vēl arī nazis. – Apakšbiksēm jābūt zilām.

Vai arī violetām. Violetas būtu labāk. Noliktavas tuvumā atradās kāds veikals, tur varēja dabūt ko tādu.Uzraugs atļaus viņam aiziet uz turieni. Zobu viņš pārdos līdzās esošajam zobu tehniķim. – Manis pēc, vēlarī nazis. Un ar to pietiek.

Lēbentāls redzēja, ka tobrīd viņš neko vairāk nevarētu dabūt. – Un, protams, maize, - viņš sacīja. –Tā taču piederas pie visa. Kad?

- Rītvakar. Kad satumsīs. Aiz atejas. Atnes zobu. Citādi…- Vai tas ir jauns terjers?- Kā lai es to zinu? Vai esi jucis? Tāds vidējs. Kāpēc jautā?- Citādi to nāksies vārīt ilgāk.Izskatījās, ka Betke gribētu ielēkt Lēbentālam sejā. – Vai vēl ko? – viņš klusi noprasīja. – Brūkleņu

mērci? Kaviāru?- Maizi.- Kurš ko runāja par maizi?- Tas tēviņš no virtuves…- Turi muti! Es paskatīšos… – Betke piepeši bija ļoti steidzīgs. Viņš gribēja iekārdināt Ludvigu ar

apakšbiksēm. Viņa pēc, virtuves strādnieks varēja zēnu barot; bet, ja viņam bija rezervē apakšbikses, tadtas izšķirs visu. Ludvigs bija iedomīgs. Viņš varēja nozagt nazi. Maize arī nebija tik svarīga. Un terjersbija tikai tāds taksis. – Tātad rītvakar, - viņš teica. – Gaidi aiz atejas.

Lēbentāls devās atpakaļ. Viņš vēl tā īsti neticēja savai laimei. Zaķis, viņš sacīs barakā. Ne tāpēc, katas bija suns, tas nevienu nebiedēja – atradās arī tādi ļaudis, kuri bija mēģinājuši ēst līķu gaļu -, bet gantāpēc, ka pārspīlēšana darīja prieku un piederējās pie lietas. Turklāt viņam bija paticis Lomans – tāpēcpret viņa zobu vajadzēja iemainīt kaut ko ārkārtēju. Nazi viegli varēs pārdot nometnē; tas dos jaununaudu, lai rīkotos.

Darījums bija nokārtots. Vakars bija kļuvis miglains, un nometni ietina balti mākoņi. Lēbentālslavījās atpakaļ pa tumsu. Viņš nesa suni un maizi, ko bija paslēpis zem jakas.

Gabaliņu pirms barakas viņš pamanīja kādu ēnu, kas grīļojās pa pašu ielas vidu. Viņš tūlīt redzēja,ka tas nebija neviens no parastajiem ieslodzītajiem; viņi tā negāja. Mirkli vēlāk viņš pazina 22. barakasbloka vecāko. Handke gāja tā, it kā atrastos uz kuģa. Lēbentāls tūlīt aptvēra, ko tas nozīmēja. Handkembija palaimējies: viņš laikam kaut kur bija dabūjis alkoholu. Vairs nebija iespējams nemanītam paietviņam garām un atgriezties barakā, lai paslēptu suni un brīdinātu pārējos. Lēbentāls tāpēc klusi aizslīdējagar barakas aizmugurējo sienu un paslēpās ēnā.

Vesthofs bija pirmais, kurš sastapās ar Handki. – Ei, tu tur! – Handke uzkliedza. Vesthofs apstājās. –Kāpēc tu vēl neesi barakā?

- Es eju uz ateju.- Tu pats esi ateja. Panāc šurp!Vesthofs piegāja tuvāk. Viņš tikai neskaidri saskatīja miglā Handkes seju.- Kā tevi sauc?

- Vesthofs.Handke sagrīļojās. – Tevi nesauc Vesthofs. Tevi sauc smirdīgā žīdu cūka. Kā tevi sauc?- Es neesmu žīds.- Ko? – Handke iesita viņam pa seju. – No kura bloka tu esi?- Divdesmit otrā.- Arī tas vēl! No manējā! Lempis! No kuras istabas?- D istabas.- Gulties!Vesthofs nemetās zemē. Viņš palika stāvam. Handke pagājās soli tuvāk. Tagad Vesthofs redzēja viņa

seju un gribēja mesties prom. Handke iespēra viņam pa liela kaulu. Būdams bloka vecākais, Handkedabūja labu ēdienu un bija daudz spēcīgāks par jebkuru Mazajā nometnē. Vesthofs nokrita, un Handkeiespēra viņam pa krūtīm. – Gulties, žīdu cūka!

Vesthofs pieplaka pie zemes.- D istaba, iznākt ārā! – Handke iekliedzās.Skeleti nāca ārā. Viņi jau zināja, kas notiks. Vienu no viņiem piekaus. Handkes žūpošanas dienas

allaž tā beidzās. – Vai te ir visi? – Handke šļupstēja. – Istabas dežurants!- Tieši tā! – Bergers atsaucās.Caur miglaino tumsu Handke blenza uz rindām. Buhers un Nr. 509 stāvēja starp pārējiem. Viņi atkal

ar grūtībām varēja paiet un nostāvēt. Trūka Ahasvēra. Viņš ar Aitusuni bija palicis barakā. Ja Handkejautātu, Bergers sacītu, ka viņš ir miris. Bet Handke bija piedzēries un arī skaidrā prātā daudz visneapjēgtu. Viņš nelabprāt devās uz barakām, baidīdamies no dizentērijas un tīfa.

- Kurš vēl šeit grib atteikties paklausīt? – Handkes balss kļuva neskaidrāka. – Ut… utainie žīdi!Neviens neatbildēja. – Ssstāvēt miiiera stājā! Kā kultu… kulturāliem cilvēkiem!Viņi stāvēja miera stājā. Handke kādu brīdi blenza uz viņiem, tad pagriezās un sāka spārdīt Vesthofu,

kurš vēl gulēja zemē. Vesthofs bija saķēris galvu ar rokām. Handke kādu laiku viņu spārdīja. Valdījaklusums, un nebija dzirdams nekas, izņemot Handkes zābaku dobjos sitienus pa Vesthofa ribām. Nr. 509juta, kā Buhers līdzās viņam pakustējās. Viņš satvēra viņa plaukstas locītavu un nelaida to vaļā. Buheraplauksta raustījās. Nr. 509 turēja to ciet. Handke truli turpināja spārdīt. Beidzot viņš pagura un dažasreizes uzlēca uz Vesthofa muguras. Vesthofs nekustējās. Handke nāca atpakaļ. Viņa seja bija slapja nosviedriem. – Žīdi, - viņš sacīja. – Jūs ir jāmīda kā utis. Kas jūs esat?

Viņš ar nedrošu pirkstu norādīja uz skeletiem. – Žīdi, - Nr. 509 atbildēja.Handke pamāja ar galvu un dažas sekundes dziļdomīgi raudzījās zemē. Tad pagriezās un devās uz

dzeloņstiepļu žogu, kas nošķīra sieviešu barakas. Viņš stāvēja tur, un varēja dzirdēt, kā viņš sēca. Agrākviņš bija strādājis par grāmatu iespiedēju un par morāliem pārkāpumiem nonācis nometnē; jau gadu viņšbija bloka vecākais. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās un, nevienam vairs nepievērsdams uzmanību,smagiem soļiem aizgāja atpakaļ pa nometnes ielu.

Bergers un Karels apgrieza Vesthofu. Viņš bija bez samaņas. – Vai Handke salauzis viņam ribas? –Buhers jautāja. – Viņš spēra tam pa galvu, - Karels atbildēja. – Es redzēju.

- Vai mums ienest viņu iekšā?- Nē, - Bergers teica. – Atstājiet viņu šeit. Lai viņš pagaidām labāk guļ šeit. Iekšā ir par maz vietas.

Vai ir vēl ūdens? – Viņiem bija konservu kārba ar ūdeni. Bergers attaisīja Vesthofa jaku. – Vai mumstomēr labāk neienest viņu iekšā? – Buhers jautāja. – Tas maita var atnākt atkal.

- Viņš neatgriezīsies. Viņš tagad ir izārdījies.Lēbentāls aizslīdēja aiz barakas stūra. – Vai viņš ir miris?- Nē. Vēl ne.- Handke saspārdīja viņu, - Bergers sacīja. – Citkārt viņš tikai piekauj. Viņš laikam dabūjis vairāk

šņabja nekā parasti.

Lēbentāls piespieda roku pie savas jakas. – Man ir ēdamais.- Klusu! Citādi to izdzirdēs visa baraka. Kas tev ir?- Gaļa, - Lēbentāls pačukstēja. – Iemainīju pret zobu.- Gaļa?- Jā. Daudz. Un maize.Viņš neko neteica par zaķi. Tas vairs nebija vietā. Viņš raudzījās zemē uz tumšo stāvu, kuram līdzās

tupēja Bergers. – Varbūt viņš vēl var no tās nobaudīt, - viņš sacīja. – Tā ir vārīta.Migla bija kļuvusi biezāka. Buhers stāvēja pie dubultā stiepļu žoga, kas nošķīra sieviešu baraku. –

Ruta! – viņš čukstēja. – Ruta.Tuvojās kāda ēna. Viņš cieši vērās uz to, tomēr nespēja saskatīt nācēju. – Ruta, - viņš atkal čukstēja.

– Vai tu tur esi?- Jā.- Vai redzi mani?- Jā.- Man ir kas ēdams. Vai redzi manu roku?- Jā, jā.- Tā ir gaļa. Es pārmetīšu to pāri. Tūlīt.Viņš paņēma mazo gaļas gabaliņu un pārsvieda pār abiem dzeloņstiepļu žogiem. Tā bija puse no

porcijas, ko viņš bija saņēmis. Viņš dzirdēja to nokrītam otrā pusē. Ēna noliecās un meklējās pa zemi. –Pa kreisi! Pa kreisi no tevis, - Buhers čukstēja. – Tam jābūt apmēram metru pa kreisi no tevis. Vai atradi?

- Nē.- Pa kreisi. Metru tālāk. Vārīta gaļa! Meklē, Ruta!Ēna apstājās. – Vai dabūji?- Jā.- Labi. Tūlīt apēd. Vai tā ir laba?- Jā. Vai tev ir vēl?Buhers samulsa. – Nē. Es jau apēdu savu tiesu.- Tev ir vēl kaut kas! Met pāri!Buhers piegāja tik tuvu žogam, ka dzeloņi iedūrās viņam ādā. Nometnes iekšējiem žogiem nebija

pieslēgta elektrība. – Tu neesi Ruta! Vai tu esi Ruta?- Jā, Ruta. Vēl kaut ko! Met!Piepeši viņš zināja, ka tā nebija Ruta. Ruta nebūtu to sacījusi. Migla, uztraukums, ēna un čuksti bija

viņu pievīluši. – Tu neesi Ruta! Pasaki, kā mani sauc!- Kuš! Klusāk! Met!- Kā mani sauc? Kā mani sauc?Ēna neatbildēja. – Tā gaļa ir Rutai! Rutai! – Buhers čukstēja. – Iedod to viņai! Saprati? Iedod to

viņai!- Jā. Jā. Vai tev ir vēl?- Nē! Iedod to viņai! Tā pienākas viņai! Ne tev! Viņai!- Jā, protams…- Iedod to viņai. Vai arī es… es…Viņš apklusa. Ko gan viņš varēja padarīt? Viņš zināja, ka ēna jau sen norijusi gaļas gabaliņu. Viņš

izmisis nokrita zemē, it kā viņu būtu notriekusi neredzama dūre. – Ak tu… nolādētā briesmone… kaut tunosprāgtu…

Tas bija par daudz. Pēc tik daudziem mēnešiem gabaliņš gaļas, un tik idiotiski to pazaudēt! Viņššņukstēja.

Ēna iepretim čukstēja: - Dod vēl… es tev arī parādīšu… re…

Šķita, ka viņa paceltu svārkus. Bālganās miglas viļņošanās izkropļoja kustības, izskatījās, it kā turneveikliem lēcieniem dejotu groteska briesmoņa figūra.

- Maita! – Buhers čukstēja. – Maita, kaut tu no tā nosprāgtu! Ak, es idiots… es idiots…Viņam bija vajadzējis tieši pajautāt, iekams viņš pārmeta pāri gaļu, - vai arī nogaidīt, līdz kļūst

skaidrāks; bet tad varbūt viņš pats jau būtu apēdis to gaļu. Viņš bija gribējis tūlīt to iedot Rutai. Miglaviņam bija šķitusi īsti vietā. Un tagad – viņš vaidēja un sita ar dūrēm pa zemi. – Es idiots! Ko es izdarīju?– Gabaliņš gaļas nozīmēja gabaliņu dzīvības. Viņš būtu varējis izvemties, tik nelaimīgs viņš jutās.

Nakts vēsums Buheru pamodināja. Viņš vilkās atpakaļ. Barakas priekšā viņš paklupa pār kādu. Tadviņš ieraudzīja Nr. 509.

- Kurš tas ir? Vesthofs? – viņš jautāja.- Jā.- Vai viņš ir miris?- Jā.Buhers zemu noliecās pār guļošā seju. Tā bija mitra no miglas un tumšiem plankumiem no Handkes

spērieniem. Viņš skatījās uz šo seju un domāja par zaudēto gaļas gabaliņu, un piepeši viņam šķita, ka tieabi saderējās kopā.

- Nolādēts! – viņš teica. – Kāpēc mēs viņam nepalīdzējām?Nr. 509 pacēla acis. – Ko tu tur gvelz? Vai tad mēs varējām?- Jā. Varbūt. Kāpēc ne? Mēs jau esam spējuši daudz ko citu.Nr. 509 klusēja. Buhers nokrita viņam līdzās. – Mēs izglābāmies no Vēbera, - viņš sacīja.Nr. 509 raudzījās miglā. Te tā atkal bija, viņš nodomāja. Pārspīlētā varonība. Vecā nelaime. Šis

zēns pirmo reizi kopš gadiem bija izbaudījis mazliet izmisīga dumpja, kas bija beidzies labi, - un dažasdienas vēlāk jau sāka fantazēt, grimdams romantiskos māņos un aizmirsdams risku.

- Tu domā, ja mēs esam izglābušies no paša nometnes priekšnieka, tad tāpat būtu jānotiek arī arpiedzērušos bloka vecāko, jā?

- Jā. Kāpēc ne?- Un ko mēs būtu varējuši iesākt?- Es nezinu. Kaut ko. Bet tikai neļaut vienkārši saspārdīt Vesthofu līdz nāvei.- Mēs, seši vai astoņi, būtu varējuši mesties virsū Handkem. To tu domā?- Nē. Tas nebūtu līdzējis. Viņš ir spēcīgāks par mums.- Ko tad mēs būtu varējuši darīt? Runāt ar viņu? Pateikt, lai viņš ir prātīgs?Buhers neatbildēja. Viņš zināja, ka arī tas nebūtu līdzējis. Nr. 509 kādu brīdi vēroja viņu. –

Paklausies, - viņš teica. – Ar Vēberu mums nebija ko zaudēt. Mēs atteicāmies, un līdz ar to mumsneaptverami palaimējās. Bet, ja mēs šovakar būtu kaut ko uzsākuši pret Handki, tad viņš būtu nositis vienuvai divus vairāk un paziņojis, ka baraka dumpojas. Bergers un daži citi būtu pakārti. Katrā gadījumā –Vesthofs. Nākamais solis būtu bijis ēdināšanas pārtraukšana uz pāris dienām. Tad būtu par dažiem dučiemvairāk mirušo. Vai tā ir?

Buhers vilcinājās. – Varbūt, - viņš atteica.- Vai tev padomā kas cits?Buhers apdomājās. – Nē.- Man arī nav. Vesthofam bija uznākusi dusmu lēkme. Tāpat kā Handkem. Ja viņš būtu sacījis to, ko

gribēja Handke, tad būtu ticis cauri ar dažiem sitieniem. Viņš bija labs vīrs. Viņš varēja būt mumsnoderīgs. Viņš bija neprātis.

Nr. 509 pagriezās pret Buheru. Viņa balss bija rūgtuma pilna. – Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurššeit sēž un domā par viņu?

- Nē.- Varbūt viņš būtu turējis muti un būtu dzīvs, ja mēs abi nebūtu izglābušies no Vēbera. Varbūt taisni

tas viņu šodien padarīja neuzmanīgu. Vai tu arī par to jau esi padomājis?- Nē. – Buhers cieši vērās Nr. 509. – Vai tev tā šķiet?- Iespējams. Esmu piedzīvojis lielākas muļķības. Un ar labākiem vīriem. Un, jo labāki bija vīri, jo

lielākas bieži bija muļķības, kad viņiem ienāca prātā, ka nu vajag parādīt drosmi. Sasodītās lasāmgrāmatublēņas! Vai pazīsti Vāgneru no 21. barakas?

- Jā.- Viņš ir vraks. Bet viņš bija vīrs, un viņam piemita drosme. Par daudz. Viņš sita pretim. Veselus

divus gadus par viņu sajūsminājās SS. Vēbers gandrīz mīlēja viņu. Tad ar viņu bija cauri. Uz visiemlaikiem. Un kāpēc? Mums viņš būtu varējis lieti noderēt. Bet viņš nespēja valdīt pār savu drosmi. Daudzbija tādu. Maz no tiem ir palikuši dzīvi. Un vēl mazāk tādu, kuri nav piebeigti. Tāpēc es šovakar teviaizturēju, kad Handke spārdīja Vesthofu. Un tāpēc es atbildēju, kad viņš jautāja, kas mēs esot. Vai tubeidzot to saproti?

- Tu domā, ka Vesthofs…- Tas ir vienalga. Viņš ir miris…Buhers klusēja. Tagad viņš skaidrāk redzēja Nr. 509. Migla mazliet bija pacēlusies, un vienā vietā

cauri spraucās mēnessgaisma. Nr. 509 bija piecēlies kājās. Viņa seja no asinsizplūdumiem bija melna unzila, un zaļa. Buhers piepeši atcerējās senu atgadījumu, kas bija noticis ar viņu un Vēberu; to viņš bijadzirdējis. Viņš droši vien kādreiz pats bija bijis to cilvēku vidū, par kuriem stāstīja.

- Klausies, - Nr. 509 sacīja. – Un klausies labi! Tā ir viena sasodīta romānu frāze, ka gars neesotsalaužams. Esmu pazinis labus cilvēkus, kuri vairs nebija nekas, tikai kaucoši zvēri. Gandrīz katrupretestību var salauzt; tam tikai nepieciešams pietiekami daudz laika un izdevība to izdarīt. To viņi tur…– viņš ar žestu norādīja uz esesiešu kazarmām, - viņi to zināja pietiekami labi. Un viņi vienmēr ircentušies. Pretojoties svarīgi ir tikai tas, ko tu sasniegsi; ne tas, kā izskatīsies. Bezjēdzīga drosme ir drošapašnāvība. Un mazumiņš pretestības ir vienīgais, kas mums vēl ir. Mums tas jānoslēpj, lai viņi to neatrod,- un jāliek lietā tikai ārkārtējā gadījumā – tā, kā mēs to darījām ar Vēberu. Citādi… – Mēnessgaisma bijasasniegusi Vesthofa augumu. Tā pārslīdēja pāri viņa sejai un skaustam. – Dažiem no mums ir jāpaliekdzīviem, - Nr. 509 nočukstēja. – Vēlākam laikam. Šis nedrīkst būt velti darīts. Dažiem, kuri nav piebeigti.

Viņš noguris atslīga atpakaļ. Domāšana nogurdināja tāpat kā skriešana. Lielākoties domāt nebijaiespējams izsalkuma un vājuma dēļ; bet dažreiz gadījās, ka parādījās dīvains vieglums, viss bija ļotiskaidrs, un īsu laiku varēja redzēt tālu – līdz visu atkal apņēma noguruma migla.

- Dažiem, kuri nav piebeigti un kuri negrib aizmirst, - Nr. 509 noteica.Viņš paskatījās uz Buheru. Viņš ir vairāk nekā divdesmit gadu jaunāks par mani, Nr. 509 domāja.

Viņš vēl daudz var izdarīt. Viņš vēl nav piebeigts. Un es? Laiks, viņš piepeši izmisis aptvēra. Tas rija unrija. To varēs manīt tikai tad, kad viss būs aiz muguras. Tikai tad, kad, ticis ārā no šejienes, tu visu sāksino jauna, patiešām varēs manīt, vai tu neesi piebeigts. Desmit nometnē pavadītie gadi ikvienam līdzinājāsdivdesmit un trīsdesmit gadiem. Kuram vēl bija pietiekami spēka? Un būs nepieciešams daudz spēka.

- Mūsu priekšā nekritīs ceļos, kad mēs iziesim no šejienes, - viņš sacīja. – Viss tiks noliegts, un visugribēsies aizmirst. Mūs arī. Un daudzi no mums to arī aizmirsīs.

- Es neaizmirsīšu, - Buhers drūmi atbildēja. – Šo ne un vispār neko.- Labi.Noguruma vilnis pieņēmās spēkā. Nr. 509 aizvēra acis, bet tūlīt tās atkal atvēra. Bija vēl kas, ko

viņam vajadzēja pateikt, iekams viņš aizmirsa. Buheram tas bija jāzina. Varbūt viņš bija vienīgais, kuršizglābsies. Bija svarīgi, lai viņš to zinātu. – Handke nav nacists, - viņš ar pūlēm pavēstīja. – Viņš ir tādspats gūsteknis kā mēs. Ārpus nometnes viņš laikam nekad nebūtu nogalinājis cilvēku. Šeit viņš to dara, joviņam ir vara. Viņš zina, ka mums nav nozīmes sūdzēties. Viņu piesegs. Viņam nav nekādas atbildības. Tātas ir. Vara un nekādas atbildības – pārāk daudz varas, neīstās rokās, vispār pārāk daudz varas – kautkādās rokās – saproti…

- Jā, - Buhers atteica.Nr. 509 pamāja ar galvu. – Šis un tas cits… sirds kūtrums… bailes… sirdsapziņas dezertēšana… tas

ir mūsu posts… par to es šodien… visu vakaru domāju…Nogurums tagad bija kā melns mākonis, kurš trokšņodams tuvojās. Nr. 509 izvilka no kabatas maizes

gabaliņu. – Ņem… man tas nav vajadzīgs… es apēdu gaļu… iedod to Rutai…Buhers paskatījās uz viņu un nepakustējās. – Es pirmīt visu dzirdēju, - Nr. 509 ar grūtībām sacīja,

jau slīgdams bezsamaņā. – Iedod to viņai… tas arī… – Viņa galva nokrita uz priekšu, tomēr viņš pacēlato vēlreiz, un no asinsizplūdumiem raibā seja pasmaidīja. - …arī ir svarīgi… kas dots… dots…

Buhers paņēma maizi un devās uz žoga pusi, kas nošķīra sieviešu nometni. Migla tagad turējāscilvēka augumā. Apakšā viss bija skaidrs. Tas izskatījās spokaini – it kā musulmaņi bez galvām vilktos uzateju. Pēc kāda laika atnāca Ruta. Arī viņai nebija galvas. – Pieliecies! – Buhers čukstēja.

Abi tupēja uz zemes. Buhers pārmeta pāri maizi. Viņš apsvēra, vai nevajadzētu pateikt, ka viņš bijasarūpējis viņai gaļu. Buhers to nedarīja. – Ruta, - viņš sacīja. – Es domāju, ka mēs izkļūsim no šejienes…

Viņa nevarēja atbildēt. Mute bija pilna ar maizi. Rutas acis bija plati ieplestas, un viņa raudzījāsviņā. – Tagad es tam ticu droši, - Buhers teica.

Viņš nezināja, kāpēc viņš piepeši ticēja. Tam bija kāds sakars ar Nr. 509 un to, ko viņš bija sacījis.Buhers devās atpakaļ. Nr. 509 cieši gulēja. Viņa galva atradās pavisam tuvu Vesthofa galvai. Abas sejasbija ar asinsizplūdumiem, un Buhers gandrīz nevarēja atšķirt, kurš no viņiem vēl elpoja. Viņš nemodinājaNr. 509. Viņš zināja, ka tas jau divas dienas šeit, ārā, gaidīja Levinski. Nakts nebija pārāk auksta; tomērBuhers novilka Vesthofam un diviem citiem mirušajiem jakas un apsedza ar tām Nr. 509.

IX

NĀKAMAIS UZLIDOJUMS SEKOJA pēc divām dienām. Pulksten astoņos vakarā sāka kauktsirēnas. Neilgi pēc tam krita pirmās bumbas. Tās krita ātri kā krusa, un eksplozijas tikai mazliet pārspējaskaļumā zenītlielgabalu šāvienus. Tikai pašās beigās tās pieņēmās spēkā. Mellernes avīze vairs neiznāca.Tās ēka dega. Iespiedmašīnas sakusa. Papīru ruļļi izkūpēja melnajās debesīs, un celtne lēnām sagāzās.

Simt tūkstoši marku, Neibauers domāja. Tur sadega simt tūkstoši marku, kas man piederēja. Simttūkstoši marku. Es nezināju, ka tik daudz naudas tik viegli var sadegt. Šie cūkas! Ja es būtu to zinājis, būtuieguldījis naudu kādās raktuvēs. Bet arī raktuves deg. Tās tāpat bombardē. Tās arī vairs nav drošas.Rūras apgabals droši vien ir izpostīts. Kas vēl ir drošs?

Viņa uniforma bija pelēka no papīra sodrējiem. Acis sarkanas no dūmiem. No iepretim esošā cigāruveikala, kas arī bija viņam piederējis, bija palikušas drupas. Vakar vēl zelta bedre, šodien pelnu kaudze.Vēl trīsdesmit tūkstoši marku. Varbūt pat četrdesmit. Vienā vakarā varēja zaudēt daudz naudas. Partija?Katrs domāja pats par sevi. Apdrošināšana? Tā bankrotētu, ja tai nāktos izmaksāt naudu par visu, kasšovakar tika nopostīts. Turklāt viņš visu bija apdrošinājis par pārāk mazām summām. Taupība nevietā.Vai bumbu postījumi tiks atzīti – tas vēl bija maz ticams. Pēc kara izmaksās lielās kompensācijas, tārunāja vienmēr – pēc uzvaras; pretiniekam nākšoties par visu samaksāt. Viņš bija vainīgs. Uz to laikamvarēja ilgi gaidīt. Un tagad bija par vēlu uzsākt kaut ko jaunu. Kamdēļ arī? Kas nodegs rīt?

Viņš blenza uz melnajiem, sasprāgušajiem veikala mūriem. „Vācu sardze”, līdz ar veikalu bijasadeguši pieci tūkstoši „Vācu sardzes” cigāru. Jauki. Tas bija vienalga. Bet kāpēc tad viņš toreiz bijauzrādījis šturmfīreru Freibergu? Pienākums? Muļķības, ka pienākums! Tur dega viņa pienākums. Sadega.Kopā simt trīsdesmit tūkstoši marku. Vēl viena tāda bombardēšana, pāris bumbu uz Jozefa Blankatirdzniecības nama, pāris viņa dārzā un uz viņa mājas – tas varēja notikt jau rīt -, un viņš atkal atradīsiestajā vietā, no kuras bija sācis. Vai arī pat tur ne! Vecums! Ar to vēl ļaunāk! Jo piepeši nemanāmi viņupārņēma kaut kas tāds, kas jau vienmēr bija uzglūnējis – no kaktiem, aiztramdīts, padzīts, nelaists iekšā,kamēr viņa paša īpašums nebija skarts – izmisums, bailes, kuras līdz šim bija tikušas iegrožotas ar

spēcīgākām „pretbailēm”; piepeši tās izlauzās no saviem krātiņiem un cieši raudzījās viņā, sēdēja cigāruveikala gruvešos, jāja uz avīžu ēkas drupām, uzlūkoja viņu ar platu smaidu un ar līkajiem nagiem izteicadraudus nākotnē.

Neibauera resnais, sarkanais skausts sāka svilt, viņš nedroši atkāpās un kādu brīdi neko vairsneredzēja, un aptvēra, un tomēr negribēja to atzīt: karu vairs nevarēja uzvarēt.

- Nē, - viņš skaļi noteica. – Nē, nē – fīreram – vēl jāspēj – paveikt brīnumu – neskatoties uz visu –protams…

Viņš pavērās apkārt. Neviena nebija. Pat neviena ugunsdzēsēja.Zelma Neibauere beidzot cieta klusu. Viņas seja bija pietūkusi, uz zīda franču rītakleitas asaras bija

atstājušas pēdas, un resnās rokas trīcēja.- Šonakt viņi vairs neieradīsies, - bez pārliecības sacīja Neibauers. – Deg taču visa pilsēta. Ko tad

viņi vēl lai bombardētu?- Tavu māju, tavu tirdzniecības namu. Tavu dārzu. Tie taču vēl ir neskarti, ko?Neibauers apslāpēja dusmas un piepešās bailes, ka tā varētu notikt.- Muļķības! Tāpēc jau viņi speciāli nelidos.- Citi nami. Citi veikali. Citas fabrikas. Vēl daudz ir nesagrautu.- Zelma…Viņa pārtrauca vīru. – Vari teikt, ko gribi! Es došos augšā! – Viņas seja atkal piesarka. – Es došos

pie tevis uz nometni, pat ja man nāksies gulēt pie gūstekņiem. Es nepalikšu šeit, pilsētā! Šajās žurkulamatās! Es negribu mirt! Tev tas, protams, ir vienalga, ka tikai tu atrodies drošībā. Tālu prom nošāviņiem! Kā vienmēr! Mēs taču varam to paciest! Tāds tu esi bijis allaž!

Neibauers aizvainots palūkojās viņā. – Es nekad neesmu tāds bijis! Un tu to zini! Paskaties uz savāmkleitām! Kurpēm! Rītakleitām! Viss no Parīzes! Kas tev to sagādājis? Es! Tavas mežģīnes! Vissmalkākāsno Beļģijas! Es tās iemainīju tev. Tavs kažoks! Kažokādas sega! Es tev tos pasūtīju no Varšavas.Apskaties savu pieliekamo. Savu māju! Es labi esmu rūpējies par tevi!

- Tu esi aizmirsis vienu lietu. Zārku. Tagad tu ātri vēl varētu to sagādāt. Rīt zārki vairs nebūs lēti.Vācijā diezin vai kāds vēl atradīsies. Bet tu taču vari likt pagatavot tur augšā, savā nometnē! Tev taču tamļaužu pietiek!

- Ak tā? Tā tātad ir pateicība! Pateicība par manu risku. Tā ir pateicība!Zelma neklausījās Neibauerā. – Es negribu sadegt! Es negribu, ka mani saplosa gabalos! – Viņa

vērsās pie meitas. – Freija! Tu dzirdi, ko saka tavs tēvs! Tavs miesīgais tēvs! Viss, ko mēs gribam, irpavadīt nakti viņa mājā, tur augšā. Neko vairāk. Glābt mūsu dzīvību. Viņš vilcinās. Partija! Ko teiksDīcs? Ko Dīcs saka par bombardēšanu? Kāpēc partija tur neko nedara?

- Mierīgi, Zelma!- Mierīgi, Zelma! Vai dzirdi, Freija? Mierīgi! Būt mierā! Mierīgi nomirt! Mierīgi, Zelma – tas ir

viss, ko viņš zina!- Piecdesmit tūkstoši cilvēku nonākuši tādā pašā situācijā, - Neibauers gurdi noteica. – Visi…- Mani neinteresē piecdesmit tūkstoši cilvēku! Piecdesmit tūkstošus cilvēku arī neinteresē tas, ka es

nosprāgšu. Pataupi savu statistiku partijas runām.- Ak Dievs…- Dievs! Kur ir Dievs? Jūs viņu aiztriecāt! Nevērsies pie manis ar Dievu…Kāpēc es nesadodu viņai? Neibauers domāja. Kāpēc es piepeši jūtos tik noguris? Man vajadzēja

viņai iegāzt! Izturēties asi! Enerģiski! Esmu pazaudējis simt trīsdesmit tūkstošus marku! Un šisklaigājošais sievišķis! Stingri sagrābt! Jā! Paglābt! Ko? Ko paglābt? Uz kurieni?

Viņš apsēdās atzveltnes krēslā. Viņš nezināja, ka to rotāja smalks 18. gadsimta gobelēns un tas nācano aristokrātu nama, - viņam tas bija tikai atzveltnes krēsls, kas izskatījās krāšņs. Tāpēc pirms pārisgadiem viņš to kopā ar dažām citām mēbelēm bija nopircis no majora, kurš bija ieradies no Parīzes.

- Atnes man pudeli alus, Freija.- Atnes man pudeli šampanieša, Freija! Viņš var to dzert, iekams uzlido gaisā! Paukš! Paukš! Paukš!

Lai izsprāgst korķi! Uzvaras ir jāapslaka!- Izbeidz, Zelma…Meita aizgāja uz virtuvi. Sieviete piecēlās kājās. – Tātad – jā vai nē? Vai mēs šovakar dosimies pie

tevis vai ne?Neibauers raudzījās uz saviem zābakiem. Tie bija netīri no pelniem. Pelniem par simt trīsdesmit

tūkstošiem marku. – Izplatīsies runas, ja mēs pēkšņi tā rīkosimies. Nav tā, ka tas nebūtu atļauts – tomērmēs līdz šim neesam to darījuši. Teiks, ka es gribu izmantot priekšrocības, kādu nav citiem, kuriemjāpaliek šeit lejā. Un augšā šobrīd ir bīstamāk nekā te. Nākamo bombardēs nometni. Mums taču ir karamnozīmīgi uzņēmumi. – Kaut kas no tā bija patiesība, bet atteikuma īstais iemesls bija tas, ka Neibauersgribēja palikt viens. Tur augšā viņam bija sava privātā dzīve, kā viņš to sauca. Avīzes, konjaks un laikupa laikam kāda sieviete, kura svēra trīsdesmit kilogramu mazāk nekā Zelma, - kāds, kurš viņā klausījās,kad viņš runāja, un viņu apbrīnoja kā domātāju, vīrieti un smalkjūtīgu kavalieri. Nevainīga izprieca, kasbija nepieciešama, lai atslābinātos pēc cīņas par eksistenci.

- Lai viņi saka, ko grib! – Zelma nerimās. – Tev ir jārūpējas par savu ģimeni!- Mēs varam vēlāk turpināt šo sarunu. Tagad man ir jādodas uz partijas namu. Jāparaugās, ko tur

lemj. Varbūt jau tiek veikti priekšdarbi ļaužu pārvietošanai uz ciematiem. Droši vien to, kuri ir zaudējušisavus dzīvokļus. Bet varbūt arī jūs varat…

- Nekāds varbūt! Ja es palikšu pilsētā, es skraidīšu apkārt un kliegšu, kliegšu…Freija atnesa alu. Tas nebija auksts. Neibauers to nogaršoja, savaldījās un piecēlās kājās.- Jā vai nē? – Zelma jautāja.- Es atgriezīšos. Tad mēs par to parunāsim. Vispirms man ir jāuzzina rīkojumi.- Jā vai nē?Neibauers redzēja, ka Freija, stāvēdama mātei aiz muguras, māja ar galvu un deva viņam zīmi, lai

pagaidām visam piekrīt.- Labi – jā, - viņš sapīcis noteica.Zelma Neibauere pavēra muti. Spriedze atstāja viņu gluži kā gāze balonu. Viņa iekrita priekšā

stāvošajā sofā, kas saderēja kopā ar 18. gadsimta atzveltnes krēslu. Piepeši viņa nebija nekas vairāk parmīkstas gaļas blāķi, ko kratīja šņuksti. – Es negribu nosprāgt – es negribu – ar visām mūsu skaistajāmlietām – ne tagad…

Pār viņas izspūrušajiem matiem ar ironisku 18. gadsimta smaidiņu līksmi un vienaldzīgi nekurienēlūkojās gobelēna pārvalka aitu gani un ganes.

Neibauers ar riebumu vēroja sievu. Viņai bija viegli; viņa kliedza un kauca – bet kurš pavaicāja, kojuta viņš? Viņam nācās visu norīt, būt paļāvīgam kā klintij jūrā. Simt trīsdesmit tūkstoši marku. Viņa parto pat nebija pajautājusi.

- Uzmani labi viņu! – viņš aši pateica Freijai un aizgāja.Dārzā aiz mājas stāvēja abi krievu gūstekņi. Viņi vēl strādāja, lai gan bija tumšs. Pirms pāris dienām

Neibauers bija tā pavēlējis. Viņš bija gribējis ātri uzrakt zemesgabalu. Viņš bija vēlējies tur iestādīttulpes. Tulpes un pētersīļus, majorānu, baziliku un citas garšvielas. Viņam patika pievienot garšvielassalātiem un mērcēm. Tas bija noticis pirms pāris dienām. Pirms veselas mūžības. Tagad viņš varēja turstādīt sadegušus cigārus. Sakusušu svinu no avīžu formām.

Ieraudzījuši nākam Neibaueru, gūstekņi noliecās pār lāpstām. – Ko jūs blenžat? – viņš jautāja.Piepeši izlauzās aizturētās dusmas. Vecākais no viņiem kaut ko atbildēja krievu valodā.

- Blenžat, es teicu! Tu vēl tagad blenz, boļševiku cūka! Pat nekaunīgi! Laikam priecājies, ka tiekizpostīts godīgu pilsoņu privātīpašums? – Krievs neatbildēja.

- Ķerieties pie darba, slinkie suņi!

Krievi nesaprata. Viņi cieši lūkojās viņā un mēģināja izdibināt, ko viņš sacīja. Neibauers atvēzējāsun iespēra vienam no viņiem pa vēderu. Vīrs nokrita un lēnām atkal piecēlās. Viņš pieturējās pie lāpstasun tad to saņēma rokā. Neibauers redzēja viņa acis un plaukstas, kas bija aptvērušas lāpstu. Kā nažadūrienu vēderā viņš sajuta bailes un tvēra pēc revolvera. – Neģēlis! Pretosies, ko? – Viņš ar revolveraspalu iesita gūsteknim starp acīm. Krievs nokrita un vairs necēlās. Neibauers ātri elpoja. – Es būtuvarējis tevi nošaut, - viņš nošņāca. – Pretosies! Gribēja pacelt lāpstu, lai iesistu! Nošaut! Es esmu pārākkrietns, tā tas ir. Cits būtu nošāvis! – Viņš paskatījās uz sardzes kareivi, kurš braši stāvēja malā. – Citsbūtu viņu nošāvis. Jūs redzējāt, kā viņš gribēja pacelt lāpstu.

- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.- Nu, jauki. Kustieties, uzlejiet viņam uz galvas kannu ar ūdeni!Neibauers pavērās uz otru krievu. Vīrs raka, zemu noliecies pār lāpstu. Viņa skatiens bija tukšs.

Kaimiņos kā traks rēja suns. Tur vējā plandījās veļa. Neibauers juta, ka viņa mute ir sausa. Viņš izgāja nodārza. Rokas trīcēja. Kas noticis? Viņš domāja. Bail? Es nebaidos. Es ne! Ne jau no dumja krieva. No kātad? Kas ar mani noticis? Pilnīgi nekas! Es tikai esmu pārāk krietns, nekas vairāk. Vēbers lēnām būtunositis to puisi. Dīcs būtu uz vietas nošāvis. Es ne. Es esmu pārāk sentimentāls, tā ir mana kļūda. Tā irmana kļūda, ko visur pieļauju. Arī ar Zelmu.

Ārpusē stāvēja automašīna. Neibauers saspringa. – Uz jauno partijas namu, Alfrēd. Vai ielas uzturieni ir brīvas?

- Tikai tad, ja mēs brauksim pa apvedceļu.- Labi. Brauc pa apvedceļu.Automašīna apgriezās. Neibauers ieskatījās šofera sejā. – Vai kaut kas noticis, Alfrēd?- Mana māte ir gājusi bojā.Neibauers neomulīgi trinās šurpu turpu. Arī tas vēl! Simt trīsdesmit tūkstoši marku, Zelmas

klaigāšana, un tagad viņam arī vēl vajadzēja kādu mierināt. - Izsaku līdzjūtību, Alfrēd, - viņš noteicastrupi un militāri, lai būtu to pateicis. – Cūkas! Sieviešu un bērnu slepkavas!

- Mēs arī viņus bombardējām. – Alfrēds raudzījās uz ielu sev priekšā. – Pirmie. Es arī tur biju.Varšavā, Roterdamā un Koventri. Pirms mani ievainoja un palaida mājās.

Neibauers pārsteigts pablenza uz viņu. Kas gan šodien noticis? Vispirms Zelma un tagad šoferis?Vai tad viss sāka brukt? – Tas bija kas cits, Alfrēd, - viņš teica. – Kaut kas pavisam cits. Tā bijastratēģiska nepieciešamība. Šī te ir tīrā slepkavība.

Alfrēds neatbildēja. Viņš domāja par savu māti, Varšavu, Roterdamu un Koventri, un trekno vācugaisa karaspēka maršalu un aizdrāzās gar stūri.

- Tā nedrīkst domāt, Alfrēd. Tā jau ir gandrīz augstākā mēra nodevība! Protams, šobrīd, kad jūtatsāpes, saprotama, tomēr aizliegta. Izlikšos, ka neesmu dzirdējis. Pavēle ir pavēle, ar to pietiek mūsusirdsapziņām. Atriebība nav raksturīga vāciešiem. Arī aplama domāšana ne. Fīrers taču zina, ko dara.Mēs sekojam viņam – un diezgan. Viņš vēl atmaksās šiem masu slepkavām! Dubultīgi un trīskārši! Armūsu slepenajiem ieročiem! Mēs notrieksim viņus zemē! Jau tagad mēs dienu un nakti apšaudām Anglijuar saviem V-I šāviņiem. Ar saviem jaunajiem izgudrojumiem mēs pārvērtīsim pelnos visu salu. Pēdējābrīdī! Un Ameriku arī! Viņiem jāsamaksā! Dubultīgi un trīskārši! – Neibauers atkārtoja un kļuvapiesardzīgs, un pats gandrīz sāka ticēt tam, ko sacīja.

Viņš izņēma no ādas etvijas cigāru un nokoda tam galu. Viņš gribēja turpināt runāt. Piepeši sajutapēc tā lielu nepieciešamību – bet klusēja, ieraudzījis Alfrēda sakniebtās lūpas. Kam gan ir kāda daļa garmani, viņš nodomāja. Katrs aizņemts tikai ar sevi. Man vajadzēja braukt uz savu priekšpilsētas dārzu.Truši – mīksti un pūkaini, ar sarkanām acīm krēslā. Vienmēr, arī jau zēnībā, Neibauers bija gribējis, laiviņam būtu truši. Viņa tēvs to bija aizliedzis. Tagad viņam tie bija. Siena un vilnas, un svaigu lapusmarža. Labi noglabātās bērnu dienu atmiņas. Aizmirsti sapņi. Dažreiz viņš bija sasodīti vientuļš. Simttrīsdesmit tūkstoši marku. Lielākā naudas summa, kas viņam zēna gados bija piederējusi, bija 75 feniņi.

Pēc divām dienām tie bija nozagti.Uzplaiksnīja ugunsgrēks pēc ugunsgrēka. Vecpilsēta dega kā lāpa. Tur bija gandrīz tikai koka mājas.

Upē atspoguļojās liesmas, un izskatījās, it kā arī tā degtu.Veterāni, kuri spēja paiet, tupēja barakas priekšā, atgādinādami melnu kaudzi. Sarkanajā tumsā viņi

varēja redzēt, ka ložmetēju torņi vēl bija tukši. Debesis bija apmākušās; mīkstais, pelēkais mākoņu slānisspīdēja kā flaminga spalvas. Uguns mirgoja pat mirušo acīs – sakrauti cits uz cita, tie gulēja viņiem aizmuguras.

Nr. 509 uzmanību piesaistīja klusa švīkoņa. No zemes paslējās Levinska seja. Nr. 509 dziļi ieelpojaun piecēlās kājās. Viņš bija gaidījis šo brīdi, kopš atkal spēja parāpot. Viņš būtu varējis palikt sēžam, betpiecēlās; viņš gribēja parādīt Levinskim, ka varēja paiet un nebija nekāds kroplis.

- Vai viss atkal kārtībā? – Levinskis jautāja.- Protams! Tik viegli mūs nevar pieveikt.Levinskis piekrītoši pamāja ar galvu. – Vai varam kaut kur aprunāties?Viņi devās otrpus mirušo kaudzei. Levinskis aši pavērās apkārt. – Sardze vēl nav atpakaļ…- Šeit nav nekā daudz, ko apsargāt. Pie mums neviens nebēg.- Tā jau es domāju. Un pa nakti jūs neuzmana?- Tikpat kā ne.- Kā ir pa dienu? Vai esesieši bieži nāk uz barakām?- Gandrīz nekad. Viņiem ir bail no utīm, dizentērijas un tīfa.- Un jūsu bloka priekšnieks?- Viņš ierodas tikai uz pārbaudi. Citādi maz par mums interesējas.- Kā viņu sauc?- Bolte. Šarfīrers.Levinskis pamāja ar galvu. – Bloku vecākie šeit neguļ barakās, vai ne? Tikai istabu vecākie. Kā ir ar

jūsējo?- Tu nesen ar viņu runāji. Ar Bergeru. Mēs nevaram vēlēties labāku.- Vai tas ir tas ārsts, kurš tagad strādā krematorijā?- Jā. Tev viss zināms.- Mēs to izdibinājām. Kurš ir jūsu bloka vecākais?- Handke. Zaļais. Pirms pāris dienām vienu no mūsējiem saspārdīja līdz nāvei.- Stingrs?- Nē. Pretīgs. Bet viņš maz ko zina par mums. Viņam arī bail, ka aplipināsim ar kaut ko. Pazīst tikai

dažus no mums. Sejas pārāk ātri mainās. Bloka priekšnieks apjēdz vēl mazāk. Mūs uzrauga istabuvecākie. Šeit var darīt visu ko. To taču tu gribēji zināt, jā?

- Jā, to es gribēju zināt. Tu mani saprati. – Levinskis pārsteigts paskatījās uz sarkano trijstūri, kasrotāja Nr. 509 apģērbu. Tik daudz viņš nebija gaidījis. – Komunists? – viņš pajautāja.

Nr. 509 pakratīja galvu.- Sociāldemokrāts?- Nē.- Kas tad? Kaut kam taču tev ir jābūt!Nr. 509 pacēla skatienu. Ādu ap acīm vēl iekrāsoja asinsizplūdumi. Tas tikai padarīja acis gaišākas;

tās gandrīz caurspīdīgas mirdzēja ugunsgrēka gaismā, it kā nemaz nepiederētos tumšajai, sadauzītajaisejai. – Cilvēks – ja tev ar to pietiek.

- Ko?- Ir jau labi. Nekas.Levinskis brīdi jutās apmulsis. – Ak tā, ideālists, - viņš noteica ar mazliet labsirdīgu nicību. – Nu,

manis pēc, kā gribi. Ja vien mēs varam uz jums paļauties.

- Varat gan. Uz mūsu grupu. Tā šeit ir visilgāk. – Nr. 509 savilka lūpas. – Veterāni.- Un pārējie?- Tie ir tikpat uzticami. Musulmaņi. Uzticami kā mirušie. Strīdas vairs tikai par mazliet rijamā un

iespēju nomirt gultā. Nav spēka nodevībai.Levinskis paskatījās uz Nr. 509. – Tātad pie jums uz laiku kādu varētu paslēpt, vai ne? Tas nedurtos

acīs? Vismaz uz dažām dienām?- Nē. Ja vien nav pārāk resns.Levinskis izlikās neuztveram ironiju. Viņš pienāca tuvāk. – Pie mums ir gaidāmi jaunumi. Dažādās

barakās sarkanie bloku vecākie ir nomainīti pret zaļajiem. Klīst runas par nakts un miglas transportu. Tuzini, ko tas nozīmē…

- Jā. Pārvešanu uz iznīcināšanas nometnēm.- Pareizi. Baumo arī par masveida likvidācijām. Šo ziņu atnesa ļaudis, kuri nāk no citām nometnēm.

Mums vajag parūpēties par sevi. Organizēt mūsu aizstāvību. Esesieši tā vienkārši nedodas prom. Līdz šimmēs šādā sakarībā nebijām domājuši par jums…

- Jūs domājāt, ka mēs sprāgstam kā pusdzīvas zivis, jā?- Jā. Bet tagad vairs ne. Jūs varat būt mums noderīgi. Uz laiku paslēpt nozīmīgus cilvēkus, kad

stāvoklis kļūs nopietns.- Vai lazarete vairs nav droša?Levinskis atkal pacēla acis. - Ak to arī tu zini?- Jā, to es zinu.- Vai tu biji iesaistījies mūsu kustībā?- Nav svarīgi, - Nr. 509 atteica. – Kā ir tagad?- Lazarete, - Levinskis atbildēja citādā tonī nekā pirmīt, - nav vairs tāda kā agrāk. Tur ir vēl daži

mūsu cilvēki, taču jau kādu laiku tur visu stingri uzrauga.- Kā ir ar izsitumu tīfa un tīfa nodaļu?- Tās mums vēl ir. Bet ar to nepietiek. Mums nepieciešams atrast vietas, kur vēl var paslēpt

cilvēkus. Savās barakās varam to izdarīt tikai uz pāris dienām. Mums arī vienmēr jārēķinās ar negaidītāmSS pārbaudēm naktīs.

- Saprotu, - Nr. 509 noteica. – Jums ir vajadzīga vieta šeit, kur viss ātri mainās un kur reti pārbauda.- Tieši tā. Un kur pārbaudītāji ir cilvēki, uz kuriem varam paļauties.- To mēs jums spējam nodrošināt.Es slavēju Mazo nometni kā tādu beķereju, Nr. 509 nodomāja un sacīja: - Kāpēc jūs apvaicājāties

par Bergeru?- Tas saistīts ar viņa darbu krematorijā. Mums tur nav neviena. Viņš varētu mūs informēt.- To viņš var. Viņš krematorijā rauj zobus un paraksta miršanas apliecības vai kaut ko tamlīdzīgu.

Viņš tur ir jau divus mēnešus.Iepriekšējo apcietināto ārstu pēdējā maiņā kopā ar krematorijas brigādi aizveda ar nakts un miglas

transportu. Pāris dienu tur bija zobu urķētājs, kurš nu ir miris. Tad viņi paņēma Bergeru.Levinskis pamāja ar galvu. - Tad viņam vēl atlikuši divi trīs mēneši. Tas jau ir pietiekami

iesākumam.- Jā, tas ir pietiekami. - Nr. 509 pacēla savu zaļi zilo seju. Viņš zināja, ka ļaudis, kuri strādāja

krematorijā, tika nomainīti ik pēc četriem pieciem mēnešiem un tad aizvesti uz iznīcināšanas nometni, kurtos noindēja ar gāzi. Tas bija vienkāršākais veids, kā atbrīvoties no lieciniekiem, kuri pārāk daudzredzējuši. Bergeram tāpēc laikam bija lemts dzīvot, augstākais, vēl ceturtdaļgada. Un tas jau bija ilgi.Daudz kas varēja notikt. Īpaši ar Darba nometnes palīdzību. - Un ko mēs varam sagaidīt no jums,Levinski? - Nr. 509 pajautāja.

- To pašu, ko mēs no jums.

- Tas mums nav tik svarīgi. Šobrīd mums nav vajadzības kādu slēpt. Rijamais ir tas, kas mumsvajadzīgs. Rijamais.

Levinskis brīdi klusēja. - Mēs nevarētu apgādāt visu jūsu baraku, - beidzot viņš sacīja. - To tu zini!- Par to arī neviens nerunā. Mēs esam ducis ļaužu. Musulmaņus tā kā tā nevar glābt.- Mums pašiem ir maz. Citādi ik dienas mums nenāktu klāt jaunie.- To arī es zinu. Es nerunāju par pieēšanos; mēs tikai negribam nomirt badā.- Tas, ko atlicinām, ir nepieciešams tiem, kurus jau tagad slēpjam pie sevis. Viņiem taču mēs

nevaram dabūt pārtikas devu. Tomēr darīsim jūsu labā, ko spēsim. Vai ar to pietiek?Nr. 509 domāja, ka tas bija pietiekami un reizē tikpat kā nekas. Solījums - bet viņš nevarēja neko

pieprasīt, iekams baraka nebija izdarījusi pretpakalpojumu. - Pietiek, - viņš atteica.- Labi. Tagad aprunāsimies ar Bergeru. Viņš var būt jūsu sakarnieks. Viņš taču drīkst ienākt mūsu

nometnē. Tas ir pats vienkāršākais. Tu varēsi uzraudzīt pārējos. Vislabāk, ja pēc iespējas mazāk cilvēkukaut ko zina par mani. Lai katrā grupā ir tikai viens sakarnieks. Un viens aizvietotājs. Vecaispamatnoteikums, kuru tu zini, vai ne? - Levinskis vērīgi paskatījās uz Nr. 509.

- Kuru es zinu, - Nr. 509 atbildēja.

Levinskis aizrāpoja sarkanajā tumsā un pazuda aiz barakas - atejas un izejas virzienā. Nr. 509taustījās atpakaļ. Piepeši viņš jutās ļoti noguris. Viņam šķita, ka viņš visu dienu būtu runājis un saspringtidomājis. Kopš viņš bija izkļuvis no bunkura, viņš bija licis visu uz šo sarunu. Galva griezās. Apakšāpilsēta kvēloja kā milzīga ēze. Viņš aizrāpoja pie Bergera. - Efraim, - viņš teica. - Es domāju, ka mēsesam glābti. - Taustīdamies atnāca Ahasvērs. - Vai tu ar viņu runāji?

- Jā, vecais. Viņi grib mums palīdzēt. Un mēs viņiem.- Mēs viņiem?- Jā, - Nr. 509 atbildēja un piecēlās. Galva vairs nereiba. - Mēs viņiem arī. Nekas par velti nenāk.Viņa balsī jautās tāds kā neprātīgs lepnums. Viņiem nekas netika dāvināts, viņi kaut ko deva pretim.

Viņi kaut kam vēl bija noderīgi. Pat varēja palīdzēt Lielajai nometnei. Fiziski viņi bija tik vārgi, ka vējšviņus varētu nogāzt - tomēr šajā brīdī viņi to nejuta. - Mēs vairs neesam nošķirti. Karantīna ir uzveikta. -Izklausījās, ka viņš teiktu: mēs vairs neesam nolemti nāvei, mums tomēr ir nelielas izredzes. Tā bija visamilzīgā atšķirība starp izmisumu un cerību.

- Tagad mums vienmēr jādomā par to, - viņš sacīja. - Mums tas ir jārij. Kā maize. Kā gaļa. Tuvojasgals. Tas ir droši. Un mēs izkļūsim ārā. Agrāk mūs tas piebeigtu. Tas bija pārāk nereāli. Mēs piedzīvojāmpārāk daudz vilšanos. Tas ir garām. Tagad tas ir te. Tagad tam nāksies mums palīdzēt. Mums tas ir jārij arsavām smadzenēm. Tas ir kā gaļa.

- Vai viņš neatnesa kādu ziņu? - Lēbentāls jautāja. - Avīzes strēmeli vai ko tamlīdzīgu?- Nē. Viss ir aizliegts. Bet viņi ir samontējuši slepenu radio. No atkritumiem un zagtām daļām. Pēc

pāris dienām tas sāks darboties. Iespējams, ka viņi to paslēps šeit. Tad mēs zināsim, kas notiek. - Nr. 509izņēma no kabatas divus maizes gabalus; tos bija atstājis Levinskis. Viņš iedeva tos Bergeram. - Ņem,Efraim. Sadali. Viņš atnesīs vēl.

Katrs paņēma pa gabaliņam. Viņi ēda lēnām. Lejā liesmoja pilsēta. Aiz muguras gulēja mirušie.Gūstekņi tupēja klusēdami, piespiedušies cits citam, un ēda maizi, un tā garšoja citādi nekā visa iepriekšēstā maize. Tā bija kā neparasta komūnija, kas viņus atšķīra no pārējiem barakas iemītniekiem. Nomusulmaņiem. Viņi bija uzsākuši cīņu. Viņi bija atraduši biedrus. Viņiem bija mērķis. Viņi lūkojās uzlaukiem un kalniem, un pilsētu, un nakti - un neviens šajā brīdī neredzēja dzeloņstieples un ložmetējutorņus.

XNEIBAUERS ATKAL PAŅĒMA papīra lapu, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. Vienkārši brāļiem,

viņš nodomāja. Viens no tiem vispārīgajiem rīkojumiem, kurus varēja iztulkot ļoti atšķirīgi, - lasot taslikās nevainīgs, tomēr tanī slēpās pavisam kas cits. Vajadzēja sastādīt svarīgāko politisko ieslodzītosarakstu - ja vēl tādi esot nometnē, bija piemetināts. Tur tas āķis! Mājiens bija skaidrs. Konference arDīcu šodien no rīta vairs nebija nepieciešama. Dīcam bija viegli runāt. Nokārtojiet to, kas ir bīstams,viņš bija pavēstījis - šajos grūtajos laikos mēs nevaram pieļaut, ka šeit uzturas nepārprotami tēvzemesienaidnieki, turklāt viņus barot. Runāt jau vienmēr viegli, bet kādam tas pēc tam jāizpilda. Tas bija citsjautājums. Tāda veida lietas vajadzēja izklāstīt ļoti precīzi un rakstiski. Dīcs neko rakstiski nebija vēstījis- un šis sasodītais pieprasījums nebija nekāda īsta pavēle; tas uzvēla atbildību kādam citam.

Neibauers pagrūda malā dokumentu un paņēma cigāru. Cigāru sāka aptrūkties. Viņam vēl bija četraskārbiņas; tad palika tikai „Vācu sardze”, un arī tās vairs daudz nebija. Gandrīz viss bija sadedzis.Vajadzēja labāk parūpēties tad, kad viņš dzīvoja kā pa taukiem - bet kurš gan būtu domājis, ka tā notiks!

Ienāca Vēbers. Pēc īsas vilcināšanās Neibauers pastūma viņam kārbiņu. - Paņemiet, - viņš sacījaviltotā sirsnībā. - Retums. Īsti Partagas.

- Paldies. Es smēķēju tikai cigaretes.- Kā tad! Es atkal un atkal to aizmirstu. Jauki, smēķējiet vien savas zārka naglas!Vēbers apvaldīja smīnu. Vecajam laikam problēmas: viņš izturējās viesmīlīgi. Vēbers izvilka no

kabatas plānu zelta etviju un mazliet iztaisnoja cigareti. 1933. gadā etvija bija piederējusi tiesaspadomniekam Aronam Veicenblūtam. Tas bija laimīgs atradums. Monogramma bija sakritusi: AntonsVēbers. Etvija bija vienīgais guvums, ko viņš visu šo gadu garumā bija dabūjis; viņam nekas daudz nebijavajadzīgs, un viņš nekāroja īpašumu.

- Ir pienācis rīkojums, - Neibauers sacīja. - Izlasiet!Vēbers paņēma lapu. Viņš lasīja lēnām un ilgi. Neibauers kļuva nepacietīgs. - Pārējais nav svarīgs, -

viņš teica. - Būtisks ir tikai punkts par politiskajiem ieslodzītajiem. Cik apmēram mums to vēl ir?Vēbers nolika dokumentu atpakaļ uz rakstāmgalda. Tas aizslīdēja pa pulēto virsmu un atdūrās pret

stikla vāzīti ar vijolītēm. - Šobrīd es precīzi nezinu, - viņš atbildēja. - Varētu būt puse apcietināto. Varbūtmazliet vairāk vai mazāk. Visi ar sarkano uzšuvi. Neņemot vērā ārzemniekus, protams. Otra puse irkriminālnoziedznieki un homoseksuāļi, Bībeles pētnieki un tamlīdzīgi.

Neibauers pacēla skatienu. Viņš nesaprata, vai Vēbers apzināti izlikās par muļķi; Vēbera seja nekoneatklāja. - Tā es to nedomāju. Visi ar sarkanajām uzšuvēm taču nav politieslodzītie. Ne šī rīkojumaizpratnē.

- Pats par sevi saprotams, ka ne. Sarkanā uzšuve ir tikai pavirša vispārēja klasifikācija. Tur ir žīdi,katoļi, demokrāti, sociāldemokrāti, komunisti un sazin kas vēl.

Neibauers to zināja. Pēc desmit gadiem nometnē Vēberam nevajadzēja viņam to stāstīt. Viņam bijanedroša sajūta, ka nometnes priekšnieks atkal ņirgājas par viņu. - Kā ir ar īstajiem politieslodzītajiem? -viņš jautāja, neko nelikdams manīt.

- Lielākā daļa ir komunisti.- To mēs varam precīzi noskaidrot, vai ne?- Diezgan precīzi. Tas rakstīts dokumentos.- Vai bez tiem pie mums ir arī citi svarīgi politiskie?- Es likšu papētīt. Tie varētu būt žurnālisti, sociāldemokrāti un demokrāti.Neibauers izpūta cigāra dūmu. Dīvaini, cik ātri cigārs viņu allaž nomierināja un uzlaboja

garastāvokli! - Labi, - viņš sirsnīgi teica. - Tomēr vispirms mēs to noskaidrosim. Lieciet pamatīgipārbaudīt sarakstus. Pēc tam jau varēsim vēl saskaņot, cik ļaužu iekļausim ziņojumā. Vai jums tā nešķiet?

- Protams.- Tas nav tik steidzami. Mums ir apmēram četrpadsmit dienas laika. Tas taču ir liels laika sprīdis,

lai kaut ko nokārtotu, vai ne?- Protams.

- Turklāt šo un to var atzīmēt ar iepriekšēju datumu; to, kas tik un tā sagaidāms, es domāju. Nav arīvairs nepieciešams pierakstīt to cilvēku vārdus, kurus ļoti drīz nāksies piereģistrēt kā mirušos.Nevajadzīgs darbs. Sniedz, augstākais, nevajadzīgas ziņas.

- Protams.- Daudzus no šiem ļaudīm mēs neiekļausim sarakstos - es domāju, tik daudz, lai neduras acīs…- Mums nav nepieciešams viņus uzrādīt, - Vēbers mierīgi sacīja.Viņš zināja, ko Neibauers domāja, un Neibauers zināja, ka Vēbers viņu saprata. - Neuzkrītoši,

protams, - viņš piemetināja.- Mēs rīkosimies pēc iespējas neuzkrītoši. Es taču varu uz jums paļauties…Viņš piecēlās un ar iztaisnotu saspraudi uzmanīgi paurbināja sava cigāra galu. Viņš pārāk steidzīgi

bija to nokodis, un tagad tas vairs nevilka. Labus cigārus nekad nevajadzēja nokost; vienmēr tikaiuzmanīgi ielauzt vai arī labākajā gadījumā nogriezt ar asu nazi. - Kā ir ar darbu? Vai mums ir pietiekami,ko darīt?

- Vara rūpnīca pēc bombardēšanas tikpat kā stāv dīkā. Mēs liekam ļaudīm to savest kārtībā. Pārējāsvienības gandrīz visas strādā tāpat kā agrāk.

- Savest kārtībā? Laba doma. - Cigārs atkal vilka. - Dīcs ar mani šodien par to runāja. Attīrīt ielas,nojaukt sabombardētās mājas; pilsētai vajadzīgs simtiem cilvēku. Tā ir nepieciešamība, un mums taču irvislētākais darbaspēks. Dīcs to atbalstīja. Es arī. Nav iemesla iebilst, ko?

- Nē.Neibauers nostājās pie loga un raudzījās ārā. - Ir pienācis vēl viens pieprasījums sakarā ar pārtikas

krājumiem. Mums jābūt taupīgiem. Kā to var izdarīt?- Izsniedzot mazāk produktu, -Vēbers lakoniski atbildēja.- Tas iespējams tikai līdz zināmai robežai. Ja ļaudis sabruks, viņi vairs nespēs strādāt.- Mēs varam ietaupīt uz Mazās nometnes rēķina. Tā ir pilna ar liekēžiem. Kurš nomirst, tas vairs

neēd.Neibauers pamāja ar galvu. - Tomēr - jūs zināt manu moto: būsim cilvēcīgi, kamēr tas ir iespējams.

Ja, protams, vairs nav iespējams - pavēle paliek pavēle…Tagad abi stāvēja pie loga un smēķēja. Viņi mierīgi un lietišķi sarunājās kā divi godājami lopu

tirgoņi lopkautuvē. Ārā gūstekņi strādāja dārzā, kas ieskāva komandanta māju. - Es likšu iestādīt īrisus unnarcises, - Neibauers sacīja. - Dzeltens un zils - skaists krāsu salikums.

- Jā, - atbildēja Vēbers, neizrādīdams nekādu sajūsmu.Neibauers pasmējās. - Jūs laikam tas ne sevišķi interesē, ko?- Ne pārāk. Es esmu ķegļu spēlētājs.- Tas arī ir kas jauks. - Neibauers vēl brīdi vēroja strādniekus. - Ko īsti dara nometnes kapela?

Zeļļiem ir sasodīti laiska dzīve.- Tā spēlē, pavadot vienības un sagaidot tās atpakaļ no darba, kā arī divreiz nedēļā pēcpusdienās.- Pēcpusdienās darba vienībām no tā nav nekāda labuma. Parūpējieties taču, lai vakaros pēc

pārbaudes kapela spēlē vēl vienu stundu. Tas ļaudīm nāks par labu. Novērsīs viņu domas. Īpaši ja mumsnāksies būt taupīgākiem ar ēdienu.

- Es parūpēšos.- Tad jau laikam būsim visu izrunājuši un tikuši skaidrībā.Neibauers devās atpakaļ pie sava rakstāmgalda. Viņš atvēra atvilktni un izņēma mazu etviju. - Šeit ir

pārsteigums jums, Vēber. Šodien pienāca. Domāju, ka tas jums sagādās prieku.Vēbers attaisīja etviju. Tajā bija krusts - apbalvojums par nopelniem karā. Neibauers, sev par

izbrīnu, redzēja, ka Vēbers nosarka. Viņš būtu gaidījis visu citu, tikai ne to. - Te ir arī apstiprinājums, -viņš paskaidroja. - Jums to jau sen vajadzēja saņemt. Jo mēs taču šeit zināmā mērā atrodamies frontē. Parto vairs ne vārda! - Viņš sniedza Vēberam roku. - Grūti laiki. Mums tie ir jāiztur. - Vēbers aizgāja.

Neibauers pašūpoja galvu. Mazais triks ar ordeni bija iedarbojies labāk, nekā viņš būtu domājis. Katramtomēr bija sava vājā vieta. Kādu brīdi viņš prātodams palika stāvam pie lielās, raibās Eiropas kartes, kaskarājās pie sienas iepretim Hitlera portretam. Tajā saspraustie karodziņi vairs neatbilda patiesībai. Tieatradās dziļi Krievijas iekšienē. Neibauers bija licis tur atstāt, cerēdams, ka tie varbūt vēlreiz varētuatrasties pareizajās vietās. Viņš nopūtās, pacēla stikla vāzi ar vijolītēm un ieelpoja saldo smaržu. Prātāpavīdēja neskaidras domas. Tie esam mēs, mūsu labākie, viņš gandrīz satriekts prātoja. Mūsu dvēselēs irvieta visam: dzelzs disciplīnai, ko prasa vēsturiskā nepieciešamība, un vienlaikus dziļai gara pasaulei.Fīrers ar savu mīlestību pret bērniem. Gērings - dzīvnieku draugs. Viņš vēlreiz pasmaržoja ziedus. Viņšbija zaudējis simt trīsdesmit tūkstošus marku, tomēr atkal turēja galvu augšā. Nesalaužams! Jau atkal prātopar skaisto! Doma par nometnes kapelu bija izrādījusies laba. Šovakar te ieradīsies Zelma un Freija. Tasatstātu uz viņām spīdošu iespaidu. Viņš apsēdās pie rakstāmmašīnas un ar diviem resniem pirkstiem uzsitapavēli kapelai. Savam privātajam dokumentu arhīvam. Tai tika pievienots rīkojums par vārgo ieslodzītoatbrīvošanu no darba. Tā doma gan bija mazliet citāda, bet viņš to vienkārši tā bija sapratis. Tas, kodarīja Vēbers, bija viņa ziņā. Vēbers taču kaut ko pasāks; krusts par nopelniem karā pienācis īstajā laikā.Privātais arhīvs liecināja par Neibauera žēlastību un gādību. Līdzās tiem, pats par sevi saprotams,parastie, apsūdzošie materiāli par priekšniecību un partijas biedriem. Tam, kam draudēja briesmas,piesardzība nenāca par ļaunu.

Neibauers apmierināts aizvēra zilos dokumentu vākus un paņēma telefona klausuli. Viņa advokātsbija devis lielisku padomu: nopirkt sabombardētos zemesgabalus. Tie bija lēti. Arī nesabombardētie.Tādējādi viņš varēja kompensēt savus zaudējumus. Zemesgabali saglabāja vērtību, pat ja tie simtiemreižu tika bombardēti. Vajadzēja izmantot šībrīža paniku.

Uzkopšanas vienība atgriezās no vara rūpnīcas. Divpadsmit stundas tā bija smagi strādājusi.Dažādas nodaļas bija ļoti izpostītas. Vienības rīcībā bija tikai daži cirtņi un lāpstas, un lielākajai daļaigūstekņu bija nācies strādāt kailām rokām. Rokas bija nobrāztas un asiņoja. Visi bija ļoti noguruši unizsalkuši. Pusdienās viņi bija dabūjuši plānu zupu, kurā peldēja nepazīstami zaļumi. To augstsirdīgi bijadāvājusi vara rūpnīcas direkcija. Vienīgais labums tas, ka zupa bija silta. Par to rūpnīcas inženieri unuzraugi gūstekņus bija iztrenkājuši kā vergus. Viņi bija civilpersonas, tomēr daži nebija daudz labāki paresesiešiem.

Levinskis soļoja bara vidū. Viņam blakus gāja Villijs Verners. Abi bija panākuši, ka sadalē pavienībām bija nonākuši vienā grupā. Netika izsaukti nekādi atsevišķi numuri, tikai visa grupa četrsimt vīrusastāvā. Uzkopšana bija smags darbs. Atradās maz brīvprātīgo, tāpēc Levinskim un Verneram bijaizdevies viegli tajā iekļūt. Viņi zināja, kāpēc to gribēja. Viņi jau dažreiz bija to darījuši.

Četri simti vīru soļoja lēnām. Viņu vidū bija sešpadsmit tādu, kuri darba laikā bija sabrukuši.Divpadsmit vēl spēja paiet, ja viņus balstīja; četrus pārējos nesa - divus uz raupjām nestuvēm, abuspārējos aiz rokām un kājām.

Ceļš uz nometni bija tāls; gūstekņi tika vesti apkārt pilsētai. Esesieši izvairījās likt, lai viņi soļo caurpilsētu. Viņi negribēja, ka tos redzēja; un tagad viņi arī negribēja, ka gūstekņi pārāk daudz redzētusapostīto pilsētu.

Viņi tuvojās bērzu birzītei. Stumbri zīdaini mirdzēja pēdējā gaismā. Esesieši un uzraugi noieslodzīto vidus sadalījās visa gājiena garumā. Esesieši turēja ieročus šaušanas gatavībā. Gūstekņi gausivilkās uz priekšu. Zaros čivināja putni. Koki bija pilni zaļuma un pavasara dvesmas. Grāvmalās augasniegpulkstenīši un prīmulas. Guldzēja ūdens. Neviens tam nepievērsa uzmanību. Visi bija pārāknoguruši. Tad vēlreiz sākās jauni lauki un tīrumi, un sargi atkal sapulcējās kopā.

Levinskis gāja cieši līdzās Verneram. Viņš bija uztraucies. - Kur tu to nobāzi? - viņš jautāja,nepakustinot lūpas.

Verners mazliet sakustējās un piespieda roku pie ribām.- Kurš to atrada?

- Mincers. Tajā pašā vietā.- Tā pati marka?Verners pamāja ar galvu.- Vai tagad mums ir visas detaļas?- Jā. Mincers var nometnē to samontēt.- Es atradu sauju patronu. Nevarēju saredzēt, vai tās ir derīgas. Nācās ātri paslēpt. Ceru, ka derēs.- Mēs varēsim tās izmantot.- Vai vēl kādam ir kaut kas?- Minceram ir vēl revolvera daļas.- Atradās tajā pašā vietā, kur vakar?- Jā.- Kāds droši vien tās tur nolicis.- Protams. Kāds no ārpuses.- Kāds strādnieks.- Tā jau bija trešā reize, kad tur kaut kas nolikts. Tā nav nejaušība.- Vai tas var būt kāds no mūsējiem, kurš novāc drupas munīcijas rūpnīcā?- Nē. Viņi nav bijuši šeit. Mēs to zinātu. Tam jābūt kādam no ārpuses.Nometnes pagrīdes kustība jau ilgāku laiku bija mēģinājusi dabūt ieročus. Tā gaidīja, kad sāksies

galīgā cīņa ar SS, un vismaz negribēja palikt gluži nespējīga aizstāvēties. Gandrīz neiespējami bijanodibināt sakarus; bet kopš bombardēšanas uzkopšanas vienība piepeši noteiktās vietās bija atradusiieroču daļas un ieročus. Tie bija paslēpti zem gruvešiem, un tos droši vien tur bija novietojuši strādnieki,lai postījumu jūklī kāds tos atrastu. Šie atradumi bija par iemeslu tam, ka uzkopšanas komandai pēkšņibija uzradies vairāk brīvprātīgo nekā parasti. Visi bija uzticami cilvēki.

Apcietinātie gāja garām pļavai, kas bija iežogota ar dzeloņstieplēm. Divas govis ar balti sarkanuspalvu pienāca tuvu žogam. Viena iemāvās. Govs mierīgās acis mirdzēja. Gandrīz neviens no gūstekņiemnepaskatījās uz tās pusi: tas padarītu viņus vēl vairāk izsalkušus, nekā viņi jau bija.

- Vai tu domā, ka viņi mūs šodien pirms došanās uz barakām pārbaudīs?- Kāpēc? Viņi taču vakar to nedarīja. Mūsu vienība neatradās ieroču nodaļas tuvumā. Tos, kuri veic

uzkopšanas darbus ārpus munīcijas rūpnīcas, parasti nepārbauda.- Nekad nevar zināt. Ja mums tās lietas nāksies aizmest…Verners paskatījās debesīs. Tās laistījās sārtas un zeltainas, un zilas. - Kad mēs ieradīsimies, būs jau

diezgan tumšs. Skatīsimies, kas notiks. Vai tu patronas labi ietini?- Jā. Lupatā.- Labi. Ja kaut kas atgadās, padod tās uz aizmuguri Goldšteinam. Viņš pados tālāk Minceram. Tas -

Remmem. Viens no viņiem tās aizmetīs prom. Ja mums nepalaimēsies un esesieši būs visās pusēs, tadnomet tās grupas vidū, ja nepieciešams. Nemet malā. Tad viņi nevarēs notvert kādu konkrētu cilvēku.Ceru, ka koku gāzēju vienība atgriezīsies vienlaikus ar mums. Millers un Ludvigs ir lietas kursā. Ienākotteritorijā, viņu grupa aplami sapratīs pavēli, ja mūs pārmeklēs, pienāks pie mūsu vienības un pacels tāslietas.

Iela meta līkumu un garā, taisnā joslā atkal tuvojās pilsētai. To ieskāva ģimenes dārziņi ar kokalapenēm. Atrotījuši piedurknes, tajos strādāja cilvēki. Tikai daži pacēla acis. Viņi jau pazinaapcietinātos. No dārziem šurp atplūda uzraktās zemes smarža. Iedziedājās gailis. Malā stāvēja norādesautovadītājiem: uzmanību, pagrieziens. Līdz Holcfeldei divdesmit septiņi kilometri.

- Kas ir tas tur priekšā? - Verners pēkšņi ievaicājās. - Vai tā jau ir koku gāzēju vienība?Tālumā uz ielas viņi ieraudzīja tumšu pūli. Tas bija tik tālu, ka nevarēja saprast, kas tur bija. -

Laikam, - Levinskis atteica. - Viņi ir pirmie. Varbūt mēs viņus panāksim. - Viņš pagriezās. Aiz viņiemgrīļojās Goldšteins. Viņš bija aplicis rokas ap divu vīru pleciem un vilkās pa vidu. - Nāciet! - Levinskis

sacīja abiem, kas viņu nesa. - Mēs jūs nomainīsim. Pēcāk, pie nometnes, jūs atkal varēsiet viņu paņemt. -Levinskis satvēra Goldšteinu no vienas puses, un Verners atbalstīja viņu no otras puses. - Sasodītā sirds!- Goldšteins izdvesa. - Man ir četrdesmit gadu, un sirds jau pagalam. Pārāk muļķīgi.

- Kāpēc tu nāci līdzi? - Levinskis pajautāja. - Tevi būtu varējuši nosūtīt uz apavu nodaļu.- Vienreiz gribēju redzēt, kā izskatās ārpus nometnes. Ieelpot svaigu gaisu. Tā bija kļūda.Goldšteins ar grūtībām izmocīja smīnu savā pelēkajā sejā.- Tu atpūtīsies, - Verners sacīja. - Mierīgi atbalsties uz mūsu pleciem. Mēs tevi varam panest.Debesis pazaudēja pēdējo spīdumu un kļuva palsākas. No pakalniem stiepās zilas ēnas. -

Paklausieties! - Goldšteins čukstēja. - Noslēpiet to, kas jums ir, manās drēbēs. Ja viņi kādu pārmeklēs,tad jūs un varbūt arī nestuves. Bet mūs, spēkus zaudējušos, nepārbaudīs. Mēs vienkārši esam sabrukuši.Mūs tāpat ielaidīs nometnē.

- Ja pārbaudīs, tad visus, - Verners sacīja.- Nē, ne mūs, kuri zaudējuši spēkus. Pa ceļam vēl kādi ir nākuši klāt. Noslēpiet tās lietas zem mana

krekla!Verners pārmija skatienu ar Levinski. - Lai paliek, Goldštein. Gan jau tiksim galā.- Nē, dodiet tās man!Viņi neatbildēja.- Man ir gluži vienalga, vai mani noķer. Jums ne. Tam nav nekāda sakara ar gribu uzupurēties un

lielību, - Goldšteins sacīja, savilkdams seju greizā smaidā. - Tas tikai ir praktiskāk. Es tik un tā vairs ilginedzīvošu.

- Mēs vēl paskatīsimies, - Verners atbildēja. - Mums vēl jāiet gandrīz stundu. Pirms nometnes tuatgriezīsies savā vecajā rindā. Ja kaut kas notiks, mēs iedosim tev tās lietas. Tu tūlīt tās padosi atpakaļ -Minceram. Minceram, saprati?

- Jā.Garām ar divriteni brauca sieviete. Viņa bija resna un nēsāja brilles, viņai uz velosipēda stūres bija

kartona kaste. Viņa skatījās sāņus. Sieviete negribēja raudzīties uz gūstekņiem.Levinskis pacēla acis un vērīgi palūkojās uz priekšu. - Paklausieties, - viņš teica. - Tā nav koku

gāzēju vienība.Melnais pūlis bija pienācis tuvāk. Viņi nebija to panākuši, viņi gāja tam pretim. Tagad gūstekņi

varēja redzēt, ka tā bija gara ļaužu rinda, kas nesoļoja kārtīgā kolonnā.- Jaunpienācēji? - kāds pajautāja Levinskim aiz muguras. - Vai arī viņi dodas prom?- Nē. Viņus neuzmana esesieši. Un viņi nesoļo nometnes virzienā. Tās ir civilpersonas.- Civilpersonas?- Tu taču redzi! Viņiem galvās ir platmales. Un tur ir arī sievietes. Un bērni. Daudz bērnu.Tagad viņus varēja skaidri saskatīt. Abas kolonnas ātri tuvojās viena otrai. - Pa labi! - uzkliedza

esesieši. - Ātri šurp, pa labi! Grāvī, ārējā rinda - pa labi! Marš!Uzraugi skrēja gar gūstekņu kolonnu. - Pa labi! Aiziet, šurp, pa labi! Atbrīvojiet ielas kreiso pusi!

Kurš izvairīsies, tiks nošauts!- Tie ir no sabombardētajiem mājokļiem, - Verners piepeši ātri un klusi sacīja. - Tie ir ļaudis no

pilsētas. Bēgļi.- Bēgļi?- Bēgļi, - Verners atkārtoja.- Manuprāt, tev taisnība. - Levinskis samiedza acis. - Tie patiesi ir bēgļi. Šoreiz vācu bēgļi!Šis vārds čukstos aplidoja gūstekņu kolonnu. Bēgļi! Vācu bēgļi! Des refugees allemands! Tas šķita

neticami, tomēr tā bija taisnība: pēc tam kad viņi daudzus gadus bija uzvarējuši Eiropā un dzinuši sev papriekšu ļaudis, viņiem nācās būt bēgļiem pašu zemē. Pūlī bija sievietes un bērni, un vecāki vīrieši. Viņinesa saiņus, somas un koferus. Dažiem bija mazi ratiņi, kuros viņi bija sakrāvuši savu bagāžu. Viņi gāja

cits aiz cita - nekārtīgā rindā un drūmi.Abas kolonnas tagad bija pavisam tuvu viena otrai. Piepeši iestājās liels klusums. Varēja dzirdēt

tikai kāju švīkoņu uz lielceļa. Netika pateikts neviens pats vārds, bet gūstekņu kolonna sāka pārvērsties.Viņi pat nebija sazinājušies ar skatieniem, tomēr šķita, it kā kāds visiem bezgala nogurušajiem,novārdzinātajiem, pusbadā esošajiem vīriem būtu izkliedzis klusu pavēli, it kā dzirksts būtuaizdedzinājusi viņu asinis, atmodinājusi smadzenes un likusi saņemties viņu nerviem un muskuļiem.Grīļīgā kolonna sāka soļot. Kājas cilājot, izslietām galvām; sejas kļuva bargākas, un acīs jautās dzīvība.

- Laidiet mani vaļā! - Goldšteins sacīja.- Nerunā niekus!- Laidiet mani vaļā! Tikai uz brīdi, kamēr viņi paiet garām!Viņi palaida Goldšteinu vaļā. Viņš streipuļoja, sakoda zobus un saņēmās. Levinskis un Verners

piespieda savus plecus Goldšteina pleciem, tomēr pagurušo nevajadzēja turēt. Viņš gāja, stingri iespiestsstarp viņiem, pats, galvu atmetis, skaļi elpodams, tomēr gāja pats.

Gūstekņu soļu švīksti bija pārtapuši vienotā solī. Te bija arī beļģi un franči, un maza grupiņa poļu.Arī viņi soļoja visiem līdzi.

Kolonnas bija sasniegušas viena otru. Vācieši bija ceļā uz apkārtējiem ciematiem. Viņi nevarējaizmantot dzelzceļa satiksmi, jo stacija bija sagrauta, tāpēc vajadzēja iet kājām. Dažas civilpersonas ar SAapsējiem ap roku vadīja gājienu. Sievietes bija nogurušas. Daži bērni raudāja. Vīri blenza tālumā.

- Tā mēs bēgām no Varšavas, - pačukstēja kāds polis Levinskim aiz muguras.- Un mēs no Lītihas, - atbildēja beļģis.- Mēs tāpat no Parīzes.- Ar mums bija ļaunāk. Daudz ļaunāk. Viņi citādi mūs trenca.Viņi nealka atmaksas. Viņi arī nejuta naidu. Sievietes un bērni visur bija vienādi; un parasti ļauns

liktenis daudz biežāk piemeklēja nevainīgos, nevis vainīgos. Šajā nogurušajā pūlī droši vien bija daudzcilvēku, kuri apzināti neko sliktu nebija gribējuši darīt un arī nebija izdarījuši neko tādu, par ko liktenistagad viņus sodīja. Arī tas nebija tas, ko juta gūstekņi. Tas bija pavisam kas cits. Tam nebija sakara arkādu atsevišķu cilvēku; tam arī bija mazs sakars ar pilsētu, pat ar valsi vai nāciju; drīzāk tā bija milzīgas,bezpersoniskas taisnības izjūta, kas uzjundīja tajā brīdī, kad abas kolonnas gāja viena otrai garām. Bijaizdarīts noziegums, kas skāra visu pasauli, un tas bija gandrīz uzvarējis; cilvēcības baušļi bijaapspļaudīti, satriekti un sašauti; laupīšana bija legāla, slepkavība augstu novērtēta, terors kļuvis parlikumu - un piepeši tagad, šajā elpu aizraujošajā brīdī, četrsimt patvaļas upuru sajuta, ka bija gana, kabija atskanējusi kāda balss un svārsts šūpojās atpakaļ. Viņi juta: glābt vajadzēja ne tikai zemes un tautas,glābjami bija pašas dzīves baušļi. Tas bija tas, kam bija tik daudz vārdu, - un viens, senākais unvienkāršākais, bija: Dievs. Un tas ir: cilvēks.

Bēgļu kolonna bija pagājusi garām gūstekņu kolonnai. Bija izskatījies tā, it kā bēgļi uz pāris minūtēmbūtu gūstekņi un gūstekņi - brīvi cilvēki. Divēji redeļrati, kuri bija pilni ar mantām un kuros bija iejūgtisirmi zirgi, noslēdza gājienu. Esesieši nervozi skraidīja šurpu un turpu gar gūstekņu kolonnu, cenzdamiespārtvert kādu mājienu, kādu vārdu. Nekas nenotika. Kolonna klusēdama soļoja tālāk, un drīz kājas atkalsāka vilkties pa zemi, nogurums atgriezās un Goldšteinam atkal vajadzēja aplikt rokas ap Levinska unVernera pleciem - tomēr tad, kad kļuva redzamas nometnes ieejas melni sarkanās barjeras un dzelzs vārtiar seno prūšu moto „Katram pēc nopelniem”, ikviens šo moto, kas gadiem ilgi bija kalpojis par baismīguizsmieklu, piepeši uzlūkoja citām acīm.

Nometnes kapela gaidīja pie vārtiem. Tā spēlēja maršu Fridericus-Rex. Aiz tās stāvēja esesieši unotrais nometnes priekšnieks. Gūstekņi sāka soļot.

- Kājas augstāk! Skats pa labi!Koku gāzēju vienība vēl nebija atgriezusies. - Mierā! Saskaitīties!Viņi saskaitījās. Levinskis un Verners vēroja otro nometnes priekšnieku. Viņš šūpojās ceļos un

kliedza: - Pārmeklēšana! Pirmā grupa - iznākt priekšā!Gūstekņiem piesardzīgi kustoties, lupatās ietītās ieroču daļas aizslīdēja uz aizmuguri Goldšteina

rokās. Levinskis juta, ka viņam piepeši plūda sviedri.SS šarfīrers Ginters Šteinbrenners, kurš kā aitu suns stāvēja sardzē, bija pamanījis kādu kustību.

Sizdams ar dūrēm, viņš lauzās pie Goldšteina. Verners saknieba lūpas. Ja tās lietas tagad nebija pieMincera vai Remmes, viss varēja būt pagalam. Iekams pienāca Šteinbrenners, Goldšteins nogāzās zemē.Šteinbrenners iespēra viņam pa ribām. - Augšā! Nelietis!

Goldšteins pamēģināja. Viņš tika uz ceļiem, piecēlās, vaidēja, piepeši viņam uz lūpām bija putas, unviņš nokrita.

Šteinbrenners redzēja pelēko seju un izvalbītās acis. Šarfīrers vēlreiz iespēra Goldšteinam unapsvēra, vai nepaturēt gūsteknim zem deguna degošu sērkociņu, lai viņu uzmundrinātu. Tad viņam ienācaprātā, ka viņš nesen bija iepļaukājis kādu mirušo un biedru acīs padarījis sevi smieklīgu; otrreiz nekastāds nedrīkstēja atgadīties. Viņš rūkdams atkāpās.

- Ko? - otrais nometnes priekšnieks garlaikoti pajautāja vienības vadītājam. - Viņi nav no munīcijasrūpnīcas?

- Nē. Šī ir tikai uzkopšanas vienība.- Ak tā! Kur tad ir tie citi?- Nāk augšā pa kalnu, - sacīja SS oberšarfīrers, kurš bija vadījis vienību.- Nu, jauki. Tad atbrīvojiet vietu! Šos tūļas nav nepieciešams pārbaudīt. Pazūdiet!- Pirmā grupa - atpakaļ, marš, marš! - komandēja oberšarfīrers. - Vienība - mierā! Uz kreiso, marš!Goldšteins piecēlās. Viņš streipuļoja, tomēr viņam izdevās palikt grupā.- Aizmeti prom? - gandrīz nedzirdami pajautāja Verners, kad Goldšteina galva bija viņam līdzās.- Nē.Vernera seja atslāba. - Patiešām ne?- Nē.Viņi soļoja tālāk. Esesieši vairs nelikās par viņiem zinis. Aizmugurē stāvēja vienība no munīcijas

rūpnīcas. To pamatīgi pārbaudīja.- Pie kā tas ir? - Verners vaicāja. - Pie Remmes?- Pie manis.Viņi soļoja uz pārbaudes laukumu un nostājās.- Kas būtu noticis, ja tu nebūtu piecēlies? – Levinskis vaicāja. – Kā tad mēs to būtu no tevis

dabūjuši, lai neviens nemana?- Es būtu piecēlies.- Kā tā?Goldšteins pasmaidīja. – Es reiz gribēju kļūt par aktieri.- Tu blēdījies?- Ne pilnībā. Tikai beigās.- Tās putas uz lūpām arī?- Tas ir skolas triks.- Tev tomēr vajadzēja to padot tālāk. Kāpēc tā neizdarīji? Kāpēc tu to paturēji?- Es jau pirmīt tev paskaidroju.- Uzmanību! – Verners pačukstēja. – Esesieši nāk.Viņi nostājās miera stājā.

XI

JAUNI APCIETINĀTIE IERADĀS pēcpusdienā. Apmēram tūkstoš piecsimt vīriešu vilkās augšā

kalnā. Viņu vidū bija mazāk invalīdu, nekā varēja sagaidīt. Kurš garajā ceļā palika guļam zemē, to tūlītnošāva.

Pagāja ilgs laiks, līdz ļaudis tika saņemti. Esesieši, kas viņus pavadīja, mēģināja blēdīties un iekļautsarakstā dažus dučus mirušo, kurus viņi bija aizmirsuši norakstīt. Tomēr nometnes birokrātija bija modra;tā lika uzrādīt ikvienu – mirušu vai dzīvu – un pieņēma tikai tos, kuri dzīvi iegāja pa vārtiem. Turklātnotika kāds starpgadījums, kas esesiešiem sagādāja daudz prieka. Kamēr jaunpienācēji stāvēja pievārtiem, saļima vēl daži. Viņu biedri mēģināja viņus ievilkt sev līdzi iekšā, bet SS pavēlēja skriet, unviņiem nācās daļu invalīdu atstāt likteņa varā.

Apmēram divi duči palika guļam uz ceļa, izkaisīti pēdējo divsimt metru posmā. Viņi kārca unvaidēja, un izdeva īsas un spalgas skaņas kā ievainoti putni vai arī vienkārši gulēja bailēs ieplestām acīm,būdami par vārgiem, lai kliegtu. Viņi zināja, kas viņus sagaidīja, ja viņi paliks šeit; gājiena laikā viņi bijadzirdējuši simtiem savu biedru mirstam pēc šāviena skaustā.

Esesieši tūlīt atrada, par ko pasmieties. – Paskatieties, kā tie lūdzas, lai ļauj ienākt koncentrācijasnometnē! – Šteinbrenners iesaucās.

- Aiziet! Aiziet! – kliedza esesieši, kuri bija atgādājuši šurp jaunos gūstekņus.Apcietinātie mēģināja rāpot. – Bruņrupuču skriešanās! – Šteinbrenners gavilēja. – Es lieku uz to

plikgalvi vidū.Plikgalvis rāpoja uz priekšu, plati izpletis rokas un ceļus – kā nokausēta varde pa spīdīgu asfaltu.

Viņš parāpoja garām citam apcietinātajam, kuram ļodzījās rokas, un tad ar grūtībām uzslējās kājās, tomēruz priekšu netika. Visi rāpojošie dīvainā kārtā turēja galvas izslietas – cenzdamies tikt līdz vārtiem, kasbūtu glābiņš, un vienlaikus saspringti ieklausīdamies, kas notiek aiz muguras: vai tur neatskan šāvieni.

- Kusties! Uz priekšu, plikgalvi!Esesieši bija sastājušies gar malām. Piepeši aizmugurē atskanēja divi šāvieni. Tos bija raidījis kāds

pavadošās vienības SS šarfīrers. Viņš smīnēdams atkal iebāza makstī revolveri. Viņš tikai bija izšāvisgaisā.

Bet gūstekņos šāvieni modināja nāves bailes. Viņi domāja, ka divi pēdējie ir nošauti. Satraukumāviņi vēl sliktāk nekā iepriekš tika uz priekšu. Viens palika guļam; viņš izstiepa rokas un salika lūgšanāplaukstas. Viņa lūpas drebēja, un uz pieres izspiedās rupjas sviedru lāses. Otrs nogūlās, klusi unpazemīgi, seju paslēpis rokās. Viņš nogūlās, lai nomirtu, un vairs nekustējās.

- Vēl sešdesmit sekundes! – Šteinbrenners nokliedza. – Minūte! Pēc minūtes paradīzes vārti tiksslēgti. Kurš nebūs ticis iekšā, tam vajadzēs palikt ārpusē. – Viņš paskatījās savā rokas pulkstenī unpavirināja vārtus, it kā gribētu tos aiztaisīt. Par atbildi atskanēja cilvēkveidīgo insektu vaidi. Pavadošāsvienības SS šarfīrers atkal izšāva. Rāpošana kļuva vēl izmisīgāka. Tikai tas vīrs, kurš bija iespiedis sejurokās, nekustējās. Viņš bija izlēmis.

- Urā! – Šteinbrenners iekliedzās. – Mans plikgalvis to paveica!Vīrs saņēma uzmundrinošu spērienu pa pēcpusi. Vienlaikus pa vārtiem bija tikuši daži citi, tomēr

vairāk nekā puse vēl atradās ārpusē.- Vēl trīsdesmit sekundes! – tādā tonī kā radio diktors, kurš pavēsta pareizu laiku, nokliedza

Šteinbrenners.Čaboņa un kārpīšanās, un vaimanas pastiprinājās. Divi gūstekņi bezpalīdzīgi gulēja uz ceļa,

airēdamies ar rokām un kājām, it kā gribētu peldēt. Viņiem vairs nebija spēka piecelties. Viens raudājaaugstā falsetā.

- Pīkst kā pele, - noteica Šteinbrenners, turpinādams skatīties savā rokas pulkstenī. – Vēlpiecpadsmit sekundes! – Sekoja jauns šāviens. Šoreiz tas nebija mērķēts gaisā. Vīrs, kurš bija paslēpisrokās seju, noraustījās un tad, šķiet, izstiepās un ciešāk pieplaka lielceļam. Asinis ap viņa galvu veidojamelnu peļķi – kā tumšu oreolu. Apcietinātais, kurš līdzās viņam skaitīja lūgšanu, mēģināja pielēkt kājās.Taču uzslējās tikai uz viena ceļa un tad, noslīdējis uz sāniem, palika guļam uz muguras. Viņš bija

krampjaini aizvēris acis un kustināja rokas un kājas, it kā vēl arvien gribētu doties uz priekšu un nezinātu,ka spārdās gaisā kā zīdainis šūpulī. Viņa pūliņus pavadīja smieklu šalts.

- Kā tu viņu paņemsi, Robert? - viens no esesiešiem jautāja šarfīreram, kurš bija nošāvis pirmo. -No mugurpuses, krūtīs vai degunā? - Roberts lēnām apgāja apkārt vīram, kurš spārdījās. Brīdi viņšdomīgs palika stāvam tam aiz muguras, tad slīpi no sāniem iešāva galvā. Vīrs uzslējās kājās, pāris reižuar kurpēm smagi uzsita pret lielceļu un nogāzās. Viņš lēnām mazliet pievilka vienu kāju, iztaisnoja, atkalpievilka, iztaisnoja…

- Tu viņu īsti nepiebeidzi, Robert.- Piebeidzu gan, - vienaldzīgi atbildēja Roberts, nepaskatīdamies uz kritizētāju. – Tie ir tikai nervu

refleksi.- Viss! - Šteinbrenners pavēstīja. – Jūsu laiks ir galā! Vārti tiek aizvērti!Apsardze patiešām lēnām sāka vērt ciet vārtus. Atskanēja baiļu kliedziens. - Tikai tā nespiesties,

kungi, - mirdzošām acīm iesaucās Šteinbrenners. - Cits aiz cita, lūdzu! Citādi vēl kāds pateiks, ka mūs šeitneciena!

Trīs vīri vairs netika uz priekšu. Viņi gulēja uz ceļa dažus metrus attālu. Roberts piebeidza divus aršāvienu pakausī, bet trešais sekoja viņam ar acīm. Viņš atradās pussēdus un, kad Roberts aizgāja viņamaiz muguras, pagriezās uz tā pusi un raudzījās uz esesieti, it kā līdz ar to spētu aizkavēt šāvienu. Robertsizmēģinājās divreiz; katru reizi otrs pamanījās ar pēdējiem spēkiem pagriezties tik tālu, ka varējaielūkoties Robertam sejā. Beidzot esesietis paraustīja plecus. - Kā gribi, - viņš noteica un iešāvagūsteknim sejā.

Viņš iebāza ieroci makstī. - Šis bija tieši četrdesmitais.- Četrdesmitais, kuru tu nošāvi? - pajautāja Šteinbrenners, kurš bija pienācis klāt.Roberts pamāja ar galvu. – No šiem jaunajiem apcietinātajiem.- Velns lai parauj, tas tik ir sasniegums! - Šteinbrenners vērās viņā, pilns apbrīnas un skaudības - kā

sportistā, kurš sasniedzis rekordu. Roberts bija tikai dažus gadus vecāks par viņu. - Tā tik ir klase!Pienāca kāds vecāks oberšarfīrers. - Beidziet taču šaudīties! - viņš bija saniknots. - Atkal būs

nepatikšanas - sakarā ar dokumentiem par nogalinātajiem. Pēc tiem taču iznāk, ka mēs esam atvedušivienus vienīgus prinčus vai ko tamlīdzīgu.

Trīs stundas pēc tam, kad personāls bija piereģistrējis jaunos gūstekņus, trīsdesmit seši cilvēki bijasabrukuši. Četri bija miruši. Jaunpienācēji kopš rīta nebija dabūjuši ūdeni. Kamēr esesieši bija aizņemtiar citiem darbiem, no sestā bloka divi apcietinātie bija mēģinājuši slepus ienest spaini ar ūdeni. Viņi bijanotverti un tagad ar izmežģītiem locekļiem karājās pie krustiem līdzās krematorijai.

Reģistrācija turpinājās. Divas stundas vēlāk septiņi bija miruši un vairāk nekā piecdesmit gulēja kautkur teritorijā. Pēc pulksten sešiem viss norisinājās ātrāk: divpadsmit bija miruši un vairāk nekāastoņdesmit bija sabrukuši. Pulksten septiņos to skaits sasniedza simt divdesmit un vairs nebija iespējamsnoteikt, cik daudz bija mirušo. Samaņu zaudējušie kustējās tikpat maz, cik mirušie.

Pulksten astoņos bija pabeigts reģistrēt tos gūstekņus, kuri vēl spēja nostāvēt. Bija satumsis, undebesis bija nosētas sudrabainām mākoņu aitiņām. Atgriezās darba vienības. Tās bija strādājušasvirsstundas, lai nometnē mierīgi varētu piereģistrēt jaunpienācējus. Uzkopšanas vienība atkal bijaatradusi ieročus. Tā bija piektā reize, un vienmēr vienā un tajā pašā vietā. Šoreiz ieročiem bijapievienota zīmīte: Mēs domājam par jums. Gūstekņi jau sen zināja, ka tie, kuri pa naktīm viņiem slēptuvēatstāja ieročus, bija munīcijas fabrikas strādnieki. - Paskaties uz to jūkli! - Verners pačukstēja. - Mēstiksim cauri.

Levinskis piespieda sev pie ribām plānu paciņu. - Žēl, ka mums nav vairāk. Ilgāk par divām dienāmvairs nebūs tādas izdevības. Tad uzkopšanas darbi būs paveikti.

- Soļot iekšā! - Vēbers komandēja. - Pārbaude būs vēlāk.- Sasodīts, kāpēc mums nav neviena lielgabala?! - Goldšteins nomurmināja. - Tāda cūkas laime!

Viņi soļoja uz barakām. - Jaunajiem iziet dezinfekciju! - Vēbers paziņoja. - Mēs negribam šeitievazāt tīfu un kašķi. Kur ir istabas uzraugs?

Uzraugs pieteicās. - Šo cilvēku mantas ir jādezinficē un jāatbrīvo no utīm, - sacīja Vēbers. - Vaimums ir pietiekami daudz maiņas apģērba?

- Klausos, šturmfīrera kungs. Pirms četrām nedēļām atveda vēl divus tūkstošus.- Tiesa. - Vēbers atcerējās. Apģērbs bija atsūtīts no Aušvicas. Iznīcināšanas nometnēs allaž bija

pietiekami daudz mantu, lai tās nodotu citām nometnēm. - Marš! Lai zeļļi dodas mazgāties!Atskanēja komanda: - Izģērbties! Mazgāties! Spectērpus un veļu – aiz muguras, personīgās lietas

nolikt priekšā! - Tumšās rindas sašūpojās. Komanda patiešām varēja nozīmēt mazgāšanos, bet tikpat labiarī noindēšanu ar gāzi. Uz iznīcināšanas nometņu gāzes kamerām ļaudis veda kailus, aizbildinoties, kaviņi dodas mazgāties. No dušas caurulēm tad plūda nevis ūdens, bet gan nāvējošā gāze.

- Ko mums darīt? - apcietinātais Zulbahers pačukstēja savam kaimiņam Rozenam. - Gāzties nokājām?

Viņi noģērbās. Gūstekņi zināja, ka viņiem - kā jau bieži bija nācies to darīt - dažu sekunžu laikāvajadzēja izšķirties par dzīvību un nāvi. Viņiem šī nometne bija sveša; ja tā bija iznīcināšanas nometne argāzes kamerām, tad labāk bija izlikties nokritušam. Tādējādi radās maza izdevība ilgāk palikt dzīvam, josamaņu zaudējušos parasti tūlīt nevilka līdzi. Šī izdevība varēja atnest laimi un saglabāt dzīvību; patiznīcināšanas nometnēs visus nenogalināja. Ja šī tomēr nebija nometne ar gāzes kamerām, tad sabrukt bijabīstami: pastāvēja iespēja, ka vārgo tūlīt iemidzinās, atzīstot par nekam nederīgu.

Rozens paskatījās uz samaņu zaudējušajiem. Viņš pamanīja, ka neviens nemēģināja tos pamodināt.No tā viņš secināja, ka varbūt tomēr viņi negāja uz gāzes kamerām; citādi tiktu ņemts līdzi pēc iespējasvairāk cilvēku. - Nē, - viņš nočukstēja. - Vēl ne…

Rindas, kuras pirms tam bija izskatījušās tumšas, tagad mirdzēja netīri baltas. Apcietinātie stāvējakaili; ikviens no viņiem bija cilvēks, bet to viņi gandrīz jau bija aizmirsuši.

Jaunpienācējiem bija jāiegremdējas lielā kublā ar stipru dezinfekcijas šķīdumu. Ģērbtuvē katrampasvieda dažus apģērba gabalus. Tagad rindas atkal stāvēja pārbaudes laukumā.

Viņi steidzīgi apģērbās. Jaunpienācēji - ja to tā varēja teikt - jutās laimīgi; viņi nebija nonākušiiznīcināšanas nometnē. Drēbes, ko viņi bija dabūjuši, nederēja. Zulbaheram apakšveļas vietā bijapasviestas vilnas sieviešu bikses ar sarkanām tresēm; Rozenam - priestera tērps. Tās bija mirušo lietas.Priestera tērpam bija lodes izrauts caurums, ko ieskāva dzeltenīgs sašķiedrojies asins plankums. Tas bijapavirši izmazgāts. Daļa gūstekņu bija saņēmuši koka tupeles ar asām malām - no kādas Holandēlikvidētas koncentrācijas nometnes. Tie bija spīdzināšanas rīki nepieradušām, asinīs noberztām kājām.

Vajadzēja sākties gūstekņu sadalīšanai pa blokiem. Šajā brīdī atskanēja pilsētas sirēnas. Visiraudzījās uz nometnes priekšnieku.

- Turpināt, - Vēbers kliedza caur sirēnu troksni.Esesieši un uzraugi no apcietināto vidus nervozi skraidīja šurpu turpu. Gūstekņu rindas stāvēja klusu;

tikai sejas bija mazliet paceltas un bālas mirdzēja mēnessgaismā. - Galvas noliekt! - kliedza Vēbers.Esesieši un uzraugi skrēja gar rindām un atkārtoja pavēli. Šad un tad viņi paši pavērās uz augšu.

Viņu balsis pazuda troksnī. Viņiem bija nepieciešamas nūjas.Vēbers, sabāzis rokas kabatās, staigāja šurpu turpu gar laukuma malu. Viņš nedeva nekādus jaunus

rīkojumus. Atsteidzās Neibauers. - Kas noticis, Vēber? Kāpēc ļaudis vēl nav barakās?- Viņi vēl nav sadalīti, - Vēbers flegmatiski atbildēja.- Viss viens! Šeit viņi nevar palikt. Atklātā vietā viņus var noturēt par karaspēka daļu.Sirēnu kaukoņa mainījās. - Par vēlu, - Vēbers sacīja. - Pārvietojoties viņi ir redzami vēl labāk.Viņš apstājās un skatījās Neibauerā. Neibauers to manīja; viņš zināja: Vēbers gaidīja, ka viņš skries

uz patvertni. Sadusmots arī viņš apstājās. - Cik stulbi, ka mums atsūtīja tos puišus! - viņš lamājās. - Mumsir jāpārbauda pašiem savējie, bet viņi uzgrūž mums uz kakla vēl veselu baru jaunpienācēju! Bezjēdzīgi!

Kāpēc to bandu neaizsūtīja uz kādu iznīcināšanas nometni?- Iznīcināšanas nometnes laikam atrodas pārāk tālu uz austrumiem.Neibauers pacēla acis. - Kā jūs to domājat?- Pārāk tālu uz austrumiem. Lielceļi un dzelzceļi tur jātur brīvi citiem mērķiem.Neibauers piepeši atkal sajuta baiļu auksto tvērienu ap kuņģi. - Skaidrs, - viņš noteica, lai sevi

nomierinātu. - Lai karaspēks varētu koncentrēties frontē. Gan mēs viņiem sadosim.Vēbers neatbildēja. Neibauers īgni palūkojās viņā. - Lieciet ļaudīm gulties! - viņš sacīja. - Tad

vismaz viņi neizskatīsies pēc karaspēka apakšvienības.- Klausos! - Vēbers aizvilkās dažus soļus uz priekšu.- Gulties! - viņš komandēja.- Gulties! - esesieši atkārtoja.Rindas sabruka. Vēbers atgriezās. Neibauers bija gribējis doties uz savām mājām, taču viņam

nepatika Vēbera attieksme. Viņš palika stāvam. Nepateicīgs radījums, viņš nodomāja. Tikko viņam sarūpēkrustu par nopelniem karā, viņš kļūst nekaunīgs. Kas gan viņam arī ir ko zaudēt? Tie pāris metāla gabaliņipie muļķīgajām varoņa krūtīm, vairāk nekā, algotnis tāds! Uzlidojums nesekoja. Pēc kāda laika atskanējasignāls, kas vēstīja gaisa trauksmes atsaukšanu. Neibauers pagriezās. - Gaismu - pēc iespējas mazāk!Mazliet ātrāk sadaliet viņus pa blokiem! Tumsā taču neko daudz nevar redzēt. Ar kanceleju bloku vecākievisu var nokārtot rīt.

- Klausos!Neibauers palika stāvam. Viņš vēroja, kā jaunie gūstekņi devās prom. Ļaudis ar pūlēm cēlās kājās.

Daži aiz noguruma bija aizmiguši, un biedriem nācās viņus purināt augšā. Citi palika guļam - pārāknoguruši, lai vēl varētu paiet.

- Mirušos - uz krematorijas pagalmu. Samaņu zaudējušos ņemt līdzi!- Klausos!Kolonna izveidojās un sāka virzīties uz barakām.- Bruno! Bruno!Neibauers apcirtās. Pāri laukumam no vārtiem šurp steidzās viņa sieva. Viņa bija gandrīz histēriska.

- Bruno! Kur tu esi? Vai kaut kas noticis? Vai tu…Viņa pavērās vīrā un apklusa. Meita sekoja mātei. - Ko jūs šeit darāt? - Neibauers jautāja ļoti

dusmīgi, bet klusi, jo Vēbers bija tuvumā. - Kā jūs šeit iekļuvāt?- Postenis… Viņš taču mūs pazīst! Tu neatgriezies, un tad es nodomāju, ka tev kaut kas atgadījies.

Visi šie cilvēki…Zelma pavērās apkārt, it kā pamozdamās. - Vai es jums nepiekodināju palikt manā dienesta dzīvoklī?

- joprojām klusi Neibauers noprasīja. - Vai es jums neaizliedzu nākt uz šejieni?- Tēvs, - Freija sacīja. - Māte nevarēja valdīties no bailēm. Tā lielā sirēna, tik tuvu pie…Jaunpienācēji iegriezās galvenajā ielā. Tie pagāja viņiem diezgan tuvu garām. - Kas tad tie tādi? -

Zelma čukstus jautāja.- Tie? Pilnīgi nekas! Jaunie gūstekņi, kuri šodien ieradās.- Bet…- Nekāds „bet”! Kas jums šeit meklējams? Prom! - Neibauers pagrūda malā sievu un meitu. -

Kustieties! Marš!- Kā viņi izskatās! - Zelma blenza uz gūstekņiem, kas soļoja mēnessgaismā.- Izskatās? Tie ir gūstekņi! Tēvzemes nodevēji! Kā viņiem būtu jāizskatās? Kā

komercpadomniekiem?- Un tie, kurus nes, tie…- Tagad man pietiek! - Neibauers nošņāca. - Tā man vēl trūka! Klīrīgas runas! Tie ļaudis šodien šeit

ieradās. Mums nav nekāda sakara ar viņu izskatu. Gluži otrādi! Šeit viņus uzbaros. Vai ne, Vēber?

- Tieši tā, oberšturmbanfīrer. - Vēbers pārlaida Freijai nedaudz uzjautrinātu skatienu un devās tālāk.- Jūs dzirdējāt! Un tagad - prom! Šeit uzturēties ir aizliegts. Šis nav nekāds zooloģiskais dārzs!Viņš grūda sievietes prom. Viņš baidījās, ka Zelma varētu pateikt kaut ko bīstamu. Vajadzēja vērīgi

raudzīties uz visām pusēm. Ne uz vienu nevarēja paļauties, arī uz Vēberu ne. Sasodīts, Zelmai un Freijaivajadzēja atnākt taisni tad, kad bija ieradušies jaunie gūstekņi! Viņš bija aizmirsis viņām pateikt, laipaliek pilsētā. Kad sākās trauksme, Zelma tik un tā nebūtu palikusi. Velns viņu zina, kāpēc sieva bija tiknervoza! Citādi izskatīga sieviete. Bet, kad atskanēja sirēna, - kļuva tāda kā mazasinīga pusaudze.

- Es nu reiz paņemšu priekšā sardzi! Jūs tā vienkārši ielaist! Neiedomājami! Tad jau drīz laidīs iekšāikvienu!

Freija pagriezās. - Ne jau nu daudzi gribēs te ienākt.Neibaueram uz brīdi aizrāvās elpa. Kas tad nu? Freija? Viņa paša miesa un asinis? Viņa acuraugs?

Revolūcija! Viņš paskatījās Freijas mierīgajā sejā. Tā viņa to nevarēja būt domājusi. Nē, viņa bija tonevainīgi domājusi. Piepeši viņš iesmējās. - Nu, to es vēl nezinu. Šie te, šie jaunpienācēji, lūdzās, lai ļaujte palikt. Lūdzās! Raudāja! Kā tu domā, kā viņi izskatīsies pēc divām trim nedēļām? Nevarēs pat pazīt!Mēs esam vislabākā nometne visā Vācijā. Slavena ar to. Īsta sanatorija.

Pie Mazās nometnes vēl bija palicis divsimt jauno gūstekņu. Tie bija vārgākie. Viņi balstīja cits citu.Starp viņiem bija arī Zulbahers un Rozens. Bloki bija sastājušies ārā. Viņi zināja, ka Vēbers patspārbaudīs sadali. Tāpēc Bergers bija aizsūtījis Nr. 509 un Buheru pēc ēdamā; viņš bija gribējisizvairīties no tā, ka nometnes priekšnieks viņus ierauga; tomēr abus no virtuves atsūtīja atpakaļ. Ēdienusāks izsniegt tikai pēc tam, kad būs sadalīti jaunpienācēji. Nekur nedega gaisma. Tikai Vēberam un SSšarfīreram Šultem bija kabatas lukturīši, kurus viņi laiku pa laikam iededza. Pieteicās bloku vecākie. -Atlikušos ievietojiet šeit! - Vēbers teica otrajam nometnes vecākajam.

Nometnes vecākais sadalīja ļaudis. Šulte pārbaudīja. Vēbers vilkās tālāk. - Kāpēc te ir daudz mazāknekā tur? - viņš jautāja, kad bija nonācis pie 22. barakas D sekcijas.

Bloka vecākais Handke stāvēja miera stājā. - Telpa ir mazāka nekā citas sekcijas, šturmfīrera kungs.Vēbers iededza savu kabatas lukturīti. Gaisma slīdēja pār nekustīgajām sejām. Nr. 509 un Buhers

stāvēja aizmugurējā rindā. Staru kūlītis pārslīdēja pār Nr. 509, apžilbināja viņu, virzījās tālāk unatgriezās. - Tevi es taču pazīstu! No kurienes?

- Es jau sen esmu nometnē, šturmfīrera kungs.Gaisma skāra numuru. - Tev laiks nosprāgt!- Viņš ir viens no tiem, kuriem nesen vajadzēja ierasties kancelejā, šturmfīrera kungs, - Handke

pavēstīja.- Ak tā, pareizi. - Gaismas aplis atkal aizceļoja pie numura un tad virzījās tālāk. - Atzīmējiet tomēr

šo numuru, Šulte!- Tieši tā! - možā, jauneklīgā balsī atsaucās šarfīrers Šulte. - Cik daudziem te jāpietiek vietai?- Divdesmit. Nē, trīsdesmit; lai saspiežas!Šulte un nometnes vecākais noskaitīja un pierakstīja. No tumsas veterānu acis vēroja Šultes zīmuli.

Viņi neredzēja, ka viņš atzīmēja Nr. 509. Vēbers nebija viņam to teicis, un kabatas lukturītis atkal tikaizslēgts. - Kārtībā? - Vēbers pajautāja.

- Tieši tā!- Pārējos rakstu darbus rīt var paveikt kanceleja. Marš, iekšā! Un sprāgstiet! Citādi mēs

piepalīdzēsim.Vēbers platā solī paļāvīgi aizgāja atpakaļ pa nometnes ielu. Šarfīreri sekoja viņam. Handke kādu

brīdi vēl slaistījās apkārt. - Ēdiena nesēji, ārā! - viņš noņurdēja. - Palieciet šeit! - Bergers pačukstēja Nr.509 un Buheram. - Lai iet citi. Būs labāk, ja jūs vairs negadīsieties ceļā Vēberam.

- Vai Šulte pierakstīja manu numuru?- Es neredzēju.

- Nē, - Lēbentāls sacīja. - Es stāvēju priekšā un uzmanīju. Steigā viņš aizmirsa.Trīsdesmit vīri kādu brīdi gandrīz nekustīgi stāvēja vibrējošajā tumsā. - Vai barakās ir vieta? -

Zulbahers beidzot vaicāja.- Ūdeni, - aizsmacis izdvesa vīrs līdzās viņam. - Ūdeni! Dieva dēļ, iedodiet mums ūdeni!Kāds atnesa skārda spaini, līdz pusei pilnu ar ūdeni. Jaunpienācēji steidzās pie tā un apgāza; viņiem

nebija nekā, ar ko varētu iesmelt, izņemot plaukstas. Ļaudis metās zemē un mēģināja ar tām pasmelt ūdeni.Gūstekņi vaidēja. Viņu lūpas bija melnas un netīras. Viņi laizīja grīdu.

Bergers bija pamanījis, ka Zulbahers un Rozens nebija piedalījušies triecienuzbrukumā spainim. -Līdzās atejai ir ūdensvads, - viņš teica. - Tas tikai pil, taču pēc laika satecēs pietiekami, lai varētupadzerties. Paņemiet spaini un atnesiet!

Viens no jaunajiem atņirdza zobus. - Lai jūs pa to laiku aprītu mūsu ēdienu, ko?- Es aiziešu, - sacīja Rozens un paņēma spaini.- Es arī. - Zulbahers satvēra osas otru pusi.- Paliec šeit, - Bergers teica. - Buhers var iet līdzi un parādīt, kur tas ir.Abi aizgāja. - Es esmu istabas vecākais, - Bergers sacīja jaunajiem. - Te valda kārtība. Es jums

iesaku to ievērot. Citādi jūs ilgi nedzīvosiet.Neviens neatbildēja. Bergers nezināja, vai kāds vispār bija klausījies.- Vai barakās ir vieta? - pēc brīža Zulbahers jautāja vēlreiz.- Nē. Mums nākas gulēt pārmaiņus. Daļai ir jāpaliek ārā.- Vai ir vēl kaut kas ēdams? Mēs soļojām visu dienu un neko nedabūjām.- Vīri aizgāja uz virtuvi pēc ēdiena.- Bergers neteica, ka, viņaprāt, jaunajiem neko nedos.- Mani sauc Zulbahers. Vai šī ir iznīcināšanas nometne?- Nē.- Noteikti ne?- Nē.- Ak, paldies Dievam! Vai jums nav gāzes kameru?- Nē.- Paldies Dievam, - atkārtoja Zulbahers.- Tu runā tā, it kā atrastos viesnīcā, - Ahasvērs sacīja. - Vispirms nogaidi! No kurienes jūs nākat?- Mēs piecas dienas bijām ceļā. Kājām. Bijām trīs tūkstoši. Mūsu nometni likvidēja. Tos, kuri

nespēja paiet, nošāva.- No kurienes jūs nākat?- No Lomes.Daļa jauno vēl aizvien gulēja uz grīdas. - Ūdeni! - kāds nogārdza. - Kur palika tas ar ūdeni? Pats

pietempjas - cūka!- Vai tu arī tā nerīkotos? - Lēbentāls pavaicāja.Vīrs tukšām acīm raudzījās viņā. - Ūdeni! - viņš sacīja mierīgāk. - Lūdzu, ūdeni!- Jūs nākat no Lomes? - Ahasvērs pārjautāja.- Jā.- Vai pazīstat Martinu Šimelu?- Nē.- Vai Moricu Gevircu? Vīru ar ielauztu degunu un bez matiem.Zulbahers gurdi apdomājās. - Nē.- Vai varbūt Gedalju Goldu? Viņam bija tikai viena auss, - cerību pilns sacīja Ahasvērs. - Tas taču

duras acīs. Viņš bija divpadsmitajā blokā.- Divpadsmitajā?- Jā. Pirms četriem gadiem.

- Ak Dievs! - Zulbahers novērsās. Jautājums bija pārāk muļķīgs. Pirms četriem gadiem! Kāpēc nepirms simts?

- Liec viņu mierā, vecais, - Nr. 509 sacīja. - Viņš ir noguris.- Tie bija mani draugi, - Ahasvērs nomurmināja. - Par draugiem apjautājas.Buhers un Rozens atgriezās ar ūdens spaini. Rozenam tecēja asinis. Viņa priestera tērps plecos bija

saplēsts, jaka bija vaļā. - Jaunie kāvās par ūdeni, - Buhers sacīja. - Māners mūs izglāba. Viņš ieviesakārtību. Tagad viņi stāv rindā pēc ūdens. Mums arī šeit jārīkojas tāpat, citādi viņi atkal apgāzīs spaini.

Jaunie bija piecēlušies. - Sastāties rindā! - Bergers uzsauca. - Ikviens dabūs savu tiesu. Pietiksvisiem. Kurš nenostāsies rindā, neko nedabūs!

Visi paklausīja, izņemot divus, kuri metās uz priekšu. Viņi tika notriekti zemē ar nūjām. TadAhasvērs un Nr. 509 atnesa savus traukus, un vīri cits pēc cita padzērās. - Paskatīsimies, vai varam dabūtvēl, - Buhers sacīja Rozenam un Zulbaheram, kad spainis bija tukšs. - Tagad tas vairs nebūs bīstami.

- Mūsu bija trīs tūkstoši, - Zulbahers atkārtoja, mehāniski un bez jēgas.

Atgriezās ēdiena nesēji. Viņi nebija neko dabūjuši jaunajiem. Tūlīt gāja vaļā tracis. A un B sekcijasļaudis sakāvās. Istabu vecākie maz ko varēja padarīt. Tur bija gandrīz tikai musulmaņi, un jaunie izrādījāsizveicīgāki un nebija tik padevīgi.

- Mums ir kaut kas jāatdod, - Bergers klusi sacīja Nr. 509.- Vismaz zupa. Maize ne. Tā mums ir nepieciešama vairāk nekā viņiem. Mēs esam vājāki.- Tāpēc mums kaut kas jādod viņiem. Citādi paši paņems. Tu taču redzi, kas tur notiek!- Jā, bet dosim tikai zupu. Maize nepieciešama mums pašiem. Aprunāsimies ar to, kuru sauc

Zulbahers.Viņi atveda to. - Klausies, - Bergers teica. - Šovakar mēs neko jums nedabūjām. Tomēr mēs

dalīsimies ar jums mūsu zupā.- Paldies, - Zulbahers atbildēja.- Ko?- Paldies.Viņi izbrīnīti palūkojās viņā. Nometnē nebija pieņemts pateikties. - Vai tu vari mums palīdzēt šajā

lietā? - Bergers jautāja. - Citādi jūsu ļaudis atkal visu apgāzīs, un šoreiz mēs vietā neko nedabūsim. Vai irvēl kāds, uz kuru var paļauties?

- Rozens. Un tie divi līdzās viņam.Veterāni un četri jaunie devās pretim ēdiena nesējiem un sapulcējās ap tiem. Bergers pirms tam bija

parūpējies, lai visi pārējie sastātos rindā. Tikai tad viņi ienesa ēdienu.Viņi sastājās kopā un sāka dalīt. Jaunajiem nebija trauku. Viņiem nācās apēst savas porcijas, stāvot

kājās, un tad traukus atdot atpakaļ. Rozens uzmanīja, lai neviens nenāktu otrreiz. Daži no vecajiemiemītniekiem lamājās. - Rīt jūs dabūsiet zupu atpakaļ, - mierināja Bergers. - Tā ir tikai aizdota. - Tad viņšvērsās pie Zulbahera. - Maize ir vajadzīga mums pašiem. Mūsu ļaudis ir vājāki par jūsējiem. Varbūt rītjums kaut ko izsniegs.

- Jā. Paldies par zupu. Rīt mēs to atdosim. Kā lai mēs guļam?- Mēs atbrīvosim dažas no savām gultām. Jums vajadzēs gulēt sēdus. Arī tad visiem vietas nepietiks.- Un jūs?- Mēs paliksim šeit, ārā. Vēlāk mēs jūs uzmodināsim un mainīsimies.Zulbahers pakratīja galvu. - Ja viņi aizmigs, jūs vietu vairs nedabūsiet.Daļa jauno atvērtām mutēm jau gulēja barakas priekšā. - Lai guļ, - Bergers teica un pavērās apkārt. -

Kur ir pārējie?- Viņi iekšā jau paši sameklēja sev vietas, - Nr. 509 sacīja. - Tumsā mēs viņus vairs nedabūsim ārā.

Šī nakts mums jāpārlaiž, kā ir.

Bergers paskatījās debesīs. - Varbūt nebūs pārāk auksts. Mēs varam saspiesties pie sienas. Mums irtrīs segas.

- Rīt jārīkojas citādi, - Nr. 509 paskaidroja. - Šajā sekcijā netiek likta lietā vardarbība.Viņi tupēja, saspiedušies kopā. Gandrīz visi veterāni bija ārā, pat Ahasvērs, Karels un Aitusuns.Rozens un Zulbahers, un apmēram vairāk nekā desmit jauno sēdēja pie viņiem.- Man ļoti žēl, - Zulbahers sacīja.- Muļķības! Jūs neesat atbildīgi cits par citu.- Es varu uzmanīt. Šonakt nomirs vismaz seši mūsējie. Viņi guļ pa labi lejā pie durvīm. Kad viņi būs

miruši, mēs varēsim iznest viņus ārā un tad pārmaiņus gulēt viņu gultās.- Kā tu domā tumsā noskaidrot, vai viņi ir miruši?- Tas ir vienkārši. Es noliecos tuvu pie viņu sejām. Tad var manīt, ja viņi vairs neelpo.- Kamēr dabūsim viņus ārā, viņu vietās jau gulēs kāds no barakā esošajiem, - Nr. 509 sacīja.- Es zinu, - Karels dedzīgi iesaucās. - Es atnākšu un to pavēstīšu. Un, tiklīdz izcelsim mirušo, viens

apgulsies.- Labi, Karel, - atteica Bergers. - Uzmani!Kļuva vēsāks. No barakām atskanēja vaidi un murgu mocīto gūstekņu baiļu kliedzieni.- Mans Dievs, - Zulbahers sacīja Nr. 509. - Kāda laime! Mēs domājām, ka nonāksim iznīcināšanas

nometnē. Ja tikai viņi mūs nesūtīs tālāk!Nr. 509 neatbildēja; laime, viņš domāja. Bet tā bija tiesa.- Kā bija pie jums? - pēc kāda laika ievaicājās Ahasvērs.- Viņi nošāva visus, kuri nevarēja paiet. Mūsu bija trīs tūkstoši…- To mēs zinām. Tu jau pāris reižu to sacīji.- Jā… - Zulbahers bezpalīdzīgi atbildēja.- Ko jūs redzējāt pa ceļam? - Nr. 509 jautāja. - Kā izskatās Vācijā?Zulbahers kādu brīdi apsvēra. - Aizvakar vakarā mēs dabūjām pietiekami daudz ūdens, - viņš teica. -

Dažreiz ļaudis mums kaut ko iedeva. Dažreiz ne. Mūs bija pārāk daudz.- Viens mums naktī atnesa četras pudeles alus, - Rozens stāstīja.- Es nedomāju to, - Nr. 509 nepacietīgi atteica. - Kādas bija pilsētas? Sagrautas?- Mēs negājām caur pilsētām. Vienmēr tikai apkārt.- Vai tad jūs vispār neko neredzējāt?Zulbahers pavērās Nr. 509. - Tu maz ko redzi, ja tik tikko spēj pavilkties un ja tev aiz muguras šauj.

Gājienus mēs neredzējām.- Kāpēc likvidēja jūsu nometni?- Tuvojās fronte.- Ko? Ko tu par to zini? Runā taču! Kur atrodas Lome? Cik tālu no Reinas? Tālu?Zulbahers mēģināja turēt acis vaļā. - Jā… diezgan tālu… piecdesmit… septiņdesmit… kilometri…

rīt… - viņš vēl noteica, tad viņa galva noslīga uz priekšu. - Rīt… tagad man jāguļ…- Tas ir apmēram septiņdesmit kilometru, - Ahasvērs sacīja. - Es tur biju.- Septiņdesmit? Un no šejienes? - Nr. 509 sāka rēķināt. - Divsimt… divsimt piecdesmit…Ahasvērs paraustīja plecus. - Nr. 509, - viņš mierīgi teica. - Tu vienmēr domā par kilometriem. Vai

esi padomājis arī par to, ka viņi ar mums var izrīkoties tāpat kā ar šiem? Likvidēt nometni - mūs aizsūtītprom - un uz kurieni? Kas tad ar mums notiks? Mēs vairs nevaram pasoļot.

- To, kurš nevar pasoļot, nošauj… - Rozens vienā rāvienā bija nomodā un tūlīt atkal iemiga. Visiklusēja. Viņi vēl nebija tik tālu aizdomājušies.

Piepeši viņi jutās ļoti apdraudēti. Nr. 509 skatījās uz sudrabotajiem mākoņiem, kas bija savilkušiesdebesīs. Tad uz lielceļiem ielejā, kas blāvi vizēja. Mums nevajadzēja atdot zupu, viņš kādu brīdi domāja.Mums jāspēj soļot. Bet ko gan tas līdzētu? Mēs spētu soļot, augstākais, dažas minūtes. Jaunie dienām tika

dzīti uz priekšu. - Varbūt pie mums viņi nenošaus palicējus, - viņš sacīja.- Nē, - ar drūmu izsmieklu atbildēja Ahasvērs. - Viņi baros tos ar gaļu un iedos jaunu apģērbu, un uz

atvadām pamās viņiem.Nr. 509 pavērās viņā. Ahasvērs bija pilnīgi mierīgs. Viņu nekas daudz vairs nespēja izbiedēt.- Tur nāk Lēbentāls, - pavēstīja Bergers.Lēbentāls apsēdās pie viņiem. - Vai tu vēl kaut ko dzirdēji, Leo? - Nr. 509 jautāja.Leo pamāja ar galvu. - Viņi grib atbrīvoties no iespējami daudziem jaunpienācējiem. Levinskis to

uzzināja no sarkanmatainā rakstveža kancelejā. Kādā veidā atbrīvoties - to viņš vēl skaidri nezina. Bet tasnotiks drīz; tad viņi varēs izsvītrot mirušos kā gājušus bojā pēc grūtā ceļa.

Viens no jaunajiem uztrūkās no miega un iekliedzās. Tad atkal saļima un krāca ar atvērtu muti.- Vai viņi grib tikt vaļā tikai no jaunajiem?- Levinskis uzzināja tikai to. Tomēr viņš lika mums pateikt, lai uzmanāmies.- Jā, mums jāuzmanās. - Nr. 509 brīdi klusēja.- Tas nozīmē, ka jātur mute. To viņš grib pateikt. Vai ne?- Skaidrs. Ko citu?- Ja brīdināsim jaunos, viņi uzmanīsies, - Meiers pavēstīja. - Un, ja SS grib novākt noteiktu skaitu un

nekas nesanāks, tad atlikušos ņems no mums.- Tā ir. - Nr. 509 paskatījās uz Zulbaheru, kura galva gulēja uz Bergera pleca. - Ko tad iesāksim?

Turēsim muti?Tā bija grūta izšķiršanās. Ja notiks sijāšana un neatradīsies pietiekami daudz jauno, tad bija pilnīgi

iespējams, ka to skaitu papildinās ar ļaudīm no Mazās nometnes; viņus paņems vēl vairāk, jo jaunienebija tik vārgi kā pārējie.

Viņi ilgi klusēja. - Mums nav daļas gar viņiem, - Meiers beidzot sacīja. - Vispirms jāparūpējas parsevi.

Bergers izberzēja iekaisušās acis. Nr. 509 saraustīja jaku. Ahasvērs pagriezās pret Meieru. Palsāgaisma atspīdēja viņa acīs. - Ja mums nav daļas gar viņiem, - viņš lēnām teica, - tad arī gar mumsnevienam nav nekādas daļas.

Bergers pacēla galvu. - Tev taisnība.Ahasvērs mierīgi sēdēja pie sienas un neatbildēja. Viņa vecā, nomocītā galva ar iekritušajām acīm,

šķiet, redzēja ko tādu, ko neviens cits nemanīja. - Mēs viņiem abiem to pateiksim, - Bergers sacīja. - Tadviņi varēs brīdināt pārējos. Neko vairāk mēs nespējam darīt. Mēs taču nezinām, kas notiks.

No barakas atnāca Karels. - Viens ir miris.Nr. 509 piecēlās. - Iesim iznest viņu ārā. - Viņš vērsās pie Ahasvēra. - Nāc līdzi, vecais! Tu tad tūlīt

paliksi tajā gultā.

XII

GŪSTEKŅU BLOKI BIJA sastājušies Mazās nometnes pārbaudes laukumā. Šarfīrers Nīmanisomulīgi šūpojās ceļos. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadu vecs vīrs ar šauru seju, atļukušām, mazāmausīm un slīpu, uz iekšu vērstu zodu. Viņa mati bija smilšu krāsā, un viņš nēsāja brilles bez ietvara. Bezuniformas viņu varētu noturēt par tipisku biroja darbinieku. Tas viņš arī bija, pirms iestājās SS rindās unkļuva par kareivi.

- Uzmanību! - Nīmanim bija augsta, mazliet spalga balss. - Jaunpienācējiem iznākt ārā, marš, marš!- Piesargieties! - Nr. 509 nomurmināja Zulbaheram.Nīmaņa priekšā izveidojās dubulta rinda. - Slimie un invalīdi - pa labi! - viņš komandēja.Rinda sakustējās, tomēr neviens negāja malā. Ļaudis bija aizdomu pilni; kaut ko līdzīgu viņi jau bija

piedzīvojuši. - Kustieties! Kustieties! Kurš grib pieteikties pie ārsta un uz pārsiešanu, lai iznāk ārā pa

labi!Daži apcietinātie vilcinādamies nostājās malā. Nīmanis devās pie viņiem. - Kas tev kaiš? - viņš

jautāja pirmajam.- Savainotas kājas un lauzts viens kājas pirksts, šarfīrera kungs.- Un tev?- Divkārša cirkšņa bruka, šarfīrera kungs.Nīmanis turpināja izvaicāt. Tad viņš aizsūtīja divus vīrus atpakaļ. Tas bija triks, lai maldinātu

apcietinātos un viņus iedrošinātu. Tas iedarbojās. Tūlīt pieteicās vesela virkne jauno. Nīmanis paviršipamāja ar galvu. - Sirds slimniekiem - iznākt priekšā! Ļaudis, kuri nav derīgi smagam darbam, tomēr vēlvar lāpīt zeķes un sagriezt kurpes. - Atkal daži pieteicās. Nīmanis bija savācis apmēram trīsdesmit vīru unredzēja, ka vairāk nedabūs. - Jums pārējiem, šķiet, viss ir kārtībā! - viņš dusmīgi nobrēca. - Mēs par topārliecināsimies! Uz labo! Skriešus - marš!

Dubultā rinda skrēja apkārt pārbaudes laukumam. Vīri elsdami skrēja garām pārējiemapcietinātajiem, kuri stāvēja miera stājā un zināja, ka arī viņi bija briesmās. Ja kāds no viņiem nokritīs,pastāvēja iespēja, ka Nīmanis tūlīt arī viņu paņems līdzi. Turklāt neviens nezināja, vai īpaši viņš neņemspriekšā vecos. Skrējēji jau veica sesto apli. Gūstekņiem jau ķērās kājas, un viņi saprata, ka viņiem nelikaskriet, lai redzētu, vai viņi ir derīgi smagam darbam. Viņi skrēja, jo no tā bija atkarīga viņu dzīvība. Pārsejām aumaļām lija sviedri, un acīs jautās izmisīgas, apzinātas nāves bailes, kādas nespēj just neviensdzīvnieks, tikai cilvēks.

Arī tie, kuri bija pieteikušies, tagad zināja, kas notika. Viņi kļuva nemierīgāki. Divi mēģinājapievienoties skrējēju rindai. Nīmanis to redzēja. - Atpakaļ! Marš, prom!

Viņi neklausījās. Kurli no bailēm viņi tikai skrēja. Gūstekņiem kājās bija koka tupeles, kuras viņitūlīt pazaudēja. Ar kailām, asiņojošām kājām viņi skrēja tālāk; iepriekšējā vakarā viņi nebija saņēmušizeķes. Nīmanis neizlaida viņus no acīm. Kādu laiku viņi skrēja kopā ar visiem. Tiklīdz viņu izmocītajāssejās lēnām parādījās lielas cerības, ka viņi izglābušies, Nīmanis pagājās dažus soļus uz priekšu, un, kadviņi klupdami pavisam tuvu skrēja viņam garām, viņš aizlika priekšā kāju. Viņi nogāzās un gribējapiecelties. Viņš ar spērieniem tos atkal notrieca. Viņi mēģināja rāpot. - Piecelties! - viņš kliedza savāspalgajā balsī. - Marš, uz priekšu! - Visu šo laiku viņš bija stāvējis ar muguru pret 22. baraku. Nāveskaruselis skriešus bija turpinājis savu gaitu. Bija nokrituši vēl četri vīri. Viņi gulēja zemē. Divi bija bezsamaņas. Viens bija ģērbies huzāra uniformā, ko iepriekšējā vakarā bija saņēmis, otrs - lētām mežģīnēmrotātā sieviešu kreklā, ko bija uzvilcis zem tāda kā apgriezta kaftāna. Noliktavas pārzinis ar izsmieklubija izdalījis apcietinātajiem apģērbu no Aušvicas. Daži duči gūstekņu bija saģērbušies kā uz karnevālu.

Nr. 509 bija redzējis, kā Rozens pussalīcis streipuļoja tālāk un atpalika. Viņš zināja, ka pēc dažāmsekundēm viņš būs pilnīgi bez spēka un nogāzīsies zemē. Tas uz mani neattiecas, viņš domāja, neattiecas.Es negribu pieļaut nevienu muļķību. Katram pašam jārūpējas par sevi. Rinda atkal tuvojās barakai. Nr.509 redzēja, ka Rozens tagad bija pēdējais. Viņš aši pavērās uz Nīmani, kurš vēl joprojām bija pagriezisbarakai muguru, un tad paskatījās apkārt. Neviens no baraku vecākajiem nepievērsa viņam uzmanību. Visiraudzījās uz tiem abiem, kuriem Nīmanis bija pielicis priekšā kāju. Handke pat, galvu pastiepis, bijapagājies soli uz priekšu. Nr. 509 sagrāba aiz rokas garām streipuļojošo Rozenu, pievilka viņu klāt un sevaiz muguras izstūma cauri rindai. - Ātri! Ej! Uz baraku! Paslēpies!

Viņš dzirdēja, kā Rozens viņam aiz muguras elsa, ar acu kaktiņiem saskatīja tādu kā kustību un tadvairs nedzirdēja elsas. Nīmanis neko nebija redzējis. Viņš vēl joprojām nebija pagriezies. Arī Handkeneko nebija manījis. Nr. 509 zināja, ka barakas durvis bija vaļā. Viņš cerēja, ka Rozens viņu sapratis. Uncerēja, ka Rozens - ja viņu tomēr notvers - viņu nenodos. Rozenam vajadzēja zināt, ka viņš tik un tā būtupazudis. Nīmanis nebija saskaitījis jaunos, un tagad Rozenam bija cerība. Nr. 509 juta, ka viņam trīcējaceļi un rīkle kļuva sausa. Ausīs piepeši dunēja asinis.

Viņš piesardzīgi palūkojās uz Bergeru. Bergers nekustīgi vēroja skrienošo baru, kurā arvien vairāk

un vairāk ļaužu krita zemē. Viņa saspringtā seja liecināja, ka viņš visu redzējis. Tad Nr. 509 izdzirdējaaiz muguras Lēbentāla čukstus. - Viņš ir iekšā. - Ceļgali trīcēja vēl vairāk. Viņam vajadzēja atspiestiespret Buheru. Koka tupeles, kuras bija dabūjusi daļa jauno, mētājās visapkārt. Ļaudis nebija pieraduši tāsnēsāt un bija tās pazaudējuši. Tikai divi vīri vēl izmisīgi klabināja ar tām tālāk. Nīmanis notīrīja brilles.Tās bija aizsvīdušas - no siltuma, ko viņš sajuta, kad redzēja nāves bailes, apcietinātajiem krītot nokājām, atkal uzslienoties augšā, krītot, uzslienoties un streipuļojot tālāk. Tas siltums bija kuņģī un acudobumos. Pirmo reizi viņš bija to sajutis, kad bija nogalinājis pirmo ebreju. Patiesībā viņš to nemaznebija gribējis, bet tad ar viņu kaut kas bija noticis. Viņš vienmēr bija bijis nomākts, pamudināms cilvēksun sākumā bija gandrīz baidījies sist ebreju. Bet tad, kad Nīmanis bija redzējis to nokrītam viņa priekšāceļos un lūdzamies, lai atstāj dzīvu, piepeši viņš bija sajutis, ka kļuva citāds, spēcīgāks, varenāks, viņšbija sajutis savas asinis, apvārsnis bija kļuvis plašāks; mazā ebreja, gatavo apģērbu veikala īpašnieka,izdemolētais četristabu dzīvoklis ar ripsa mēbelēm bija pārvērties Čingishana aziātiskā tuksnesī;pārdevējs Nīmanis piepeši bija kļuvis noteicējs pār dzīvību un nāvi, tur bija vara, visspēcība, stiprsskurbums, kas izplatījās un kāpa augstāk, līdz padevīgo galvu ar plānajiem matiem pats no sevis trāpījapirmais sitiens. - Vienība, stāt!

Apcietinātie gandrīz neticēja. Viņi bija gaidījuši, ka nāksies skriet, līdz pakritīs bez dzīvības. Viņuacu priekšā, saulei aptumstot, ņirbēja barakas, laukums un cilvēki. Viņi turējās cits pie cita. Nīmanis atkaluzlika savas notīrītās brilles. Piepeši viņš kļuva steidzīgs. - Nesiet līķus uz šejieni!

Gūstekņi blenza viņā. Te vēl nebija neviena līķa. - Pakritušos, - viņš pārlaboja sevi. - Tos, kuri irpalikuši guļam.

Viņi gāja grīļodamies un satvēra guļošos aiz rokām un kājām. Vienā vietā gulēja vesels cilvēkukamols. Gūstekņi bija sakrituši cits pār citu. Nr. 509 ieraudzīja jūklī Zulbaheru. Viņš stāvēja un, citu vīrupiesegts, spēra kādam zemē guļošam apcietinātajam pa kājām un plūca to aiz matiem un ausīm. Tadnoliecās un uzrāva viņu ceļos. Vīrs bezsamaņā nokrita atpakaļ. Zulbahers atkal raustīja viņu, paņēma zempadusēm un mēģināja uzsliet kājās. Tas neizdevās. Tagad viņš izmisis sita viņam ar dūrēm, līdz blokavecākais aizgrūda viņu prom. Zulbahers atkal spraucās uz turieni. Bloka vecākais viņam iespēra. Viņšdomāja, ka Zulbahers bija dusmīgs uz paģībušo un grib izgāzt uz to niknumu.

- Sasodītais lops! - viņš noņurdēja. - Liec taču viņu mierā! Viņš tā kā tā nosprāgs.Pa dzeloņstiepļu žoga vārtiem iebrauca uzraugs Štrošneiders ar zemo kravas automašīnu, ar kuru

citkārt pārvadāja līķus. Motors tarkšķēja kā ložmetējs. Štrošneiders apbrauca apkārt kaudzei. Pakritušosiekrāva automašīnā. Daži mēģināja aizbēgt. Viņi bija atguvuši samaņu. Bet Nīmanis uzmanīja; viņš vairsnevienu nelaida prom, arī nevienu no tiem, kuri bija pieteikušies brīvprātīgi. - Nepiederošiem izklīst! -viņš nokliedza. - Tiem, kuri bija pieteikušies kā slimie, ielādēt atlikušos!

Ļaudis metās prom uz barakām, cik ātri vien spēdami. Paģībušos iekrāva automašīnā. TadŠtrošneiders piedeva gāzi. Viņš brauca tik lēnām, ka brīvprātīgie varēja sekot kājām. Nīmanis gāja līdzās.- Jūsu mocības tagad ir beigušās, - viņš sacīja saviem upuriem citādā, gandrīz draudzīgā balsī. - Uzkurieni mūs ved? - vaicāja kāds no 22. barakas jaunajiem.

- Laikam uz 46. bloku.- Kas tur notiks?- Es nezinu, - Nr. 509 atbildēja. Viņš negribēja teikt to, kas bija zināms nometnē: vienā no 46. bloka

telpām Nīmanis noglabājis benzīnkannu un dažas injekciju šļirces, un neviens no gūstekņiemneatgriezīsies.

- Kāpēc tu to vienu tā siti? - Nr. 509 pajautāja Zulbaheram.Zulbahers pavērās viņā un neatbildēja. Viņš norīstījās, it kā vajadzētu norīt vates pikuci, un tad

pagāja tālāk. - Tas bija viņa brālis, - Rozens paskaidroja.Zulbahers izvēmās, viņam no mutes nenāca nekas cits kā nedaudz zaļganas kuņģa sulas.

- Paskat! Arvien vēl te? Tevi viņi laikam ir aizmirsuši, ko?Handke stāvēja Nr. 509 priekšā un lēnām no galvas līdz kājām viņu nopētīja. Bija laiks stāties

vakara pārbaudei. Bloki bija iznākuši ārā. - Tevi taču vajadzēja pierakstīt. Man būs jāpainteresējas. -Viņš šūpojās uz papēžiem un gaiši zilām, izvalbītām acīm blenza uz Nr. 509. Nr. 509 stāvēja ļoti klusu. -Ko? - Handke jautāja.

Nr. 509 neatbildēja. Nebija prātīgi kaut kādā veidā nokaitināt bloka vecāko. Klusēšana arvien bijatas labākais. Vienīgais, uz ko viņš varēja cerēt: Handke aizmirsīs šo lietu vai arī teiktais nebija domātsnopietni. Handke pasmīnēja. Viņa zobi bija dzelteni un plankumaini. - Ko? - viņš atkārtoja.

- Numuru toreiz pierakstīja, - Bergers mierīgi teica.- Tā? - Handke atjautāja. - Vai tu skaidri zini?- ]ā. Šarfīrers Šulte to atzīmēja. Es redzēju.- Tumsā? Tad taču viss ir kārtībā. - Handke vēl joprojām šūpojās. - Tad jau es mierīgi varu iet

apjautāties. Tas laikam nenāks par ļaunu, ko?Neviens neatbildēja. - Tu vēl vari pielikties, - Handke omulīgi sacīja. - Vakariņās. Nav nekādas

jēgas apvaicāties par tevi bloka priekšniekam. Es to tūlīt nokārtošu īstajā vietā, tu sātana izdzimums! -Viņš pavērās apkārt. - Uzmanību! - viņš nokliedzās.

Ieradās Bolte. Viņš steidzās, kā vienmēr. Jau divas stundas viņš zaudēja kāršu spēlē un tagad bijadabūjis izdevīgu dalījumu. Viņš garlaikoti paskatījās uz mirušajiem un pazuda, cik drīz vien iespējams.Handke palika. Viņš aizsūtīja ēdiena nesējus uz virtuvi un tad aizvilkās pie dzeloņstiepļu žoga, kas šķirasieviešu barakas no Mazās nometnes. Tur viņš palika stāvam un raudzījās uz to pusi.

- Iesim uz barakām, - Bergers sacīja. - Viens var palikt ārā un viņu novērot.- Es, - Zulbahers pieteicās.- Pateiksi, kad viņš dosies prom. Tūlīt!Veterāni tupēja barakā. Labāk nerādīties Handkem acīs. - Ko darīsim? - norūpējies pajautāja

Bergers. - Vai tas cūka to patiesi domā nopietni?- Varbūt viņš atkal aizmirsīs. Izskatās, ka viņam uznākusi dusmu lēkme. Ja tik mums būtu šņabis, ar

ko viņu piedzirdīt!- Šņabis! - Lēbentāls nospļāvās. - Tas ir neiespējami! Pilnīgi neiespējami!- Varbūt viņš tikai gribēja pajokot, - Nr. 509 ieteicās. Viņš tam gluži neticēja, bet tādas lietas

nometnē jau bieži bija notikušas. Esesiešiem meistarīgi izdevās cilvēkus turēt mūžīgās bailēs. Gandrīzneviens to nespēja izturēt līdz galam. Daži bija metušies stieplēs, citiem bija apstājusies sirds.

Rozens pievirzījās tuvāk. - Man ir nauda, - viņš pačukstēja Nr. 509. - Ņem! Es to noslēpu un ienesu.Četrdesmit markas. Iedod tās viņam. Tā mēs esam darījuši.

Viņš iespieda Nr. 509 saujā naudaszīmes. Nr. 509 sajuta tās un paņēma, gandrīz nemanīdams, kodara. - Tas nelīdzēs, - viņš sacīja. - Handke tās pievāks, iebāzīs kabatā un tomēr darīs, ko grib.

- Tad apsoli viņam vairāk.- Kur mēs ņemsim vairāk?- Lēbentālam kaut kas ir, - Bergers teica. - Vai ne, Leo?- Jā, man ir. Bet, ja mēs pieradināsim viņu pie naudas, viņš nāks katru dienu un pieprasīs vairāk, līdz

mums nekā nebūs. Drīz vien mēs atkal atradīsimies tur, kur esam tagad. Tikai bez naudas.Visi klusēja. Nevienam nešķita, ka Lēbentāla secinājums būtu neapdomāts. Tas bija lietišķs, nekas

vairāk. Jautājums bija vienkāršs - vai vērts atsacīties no visām Lēbentāla rīcības iespējām tikai tāpēc, laiNr. 509 vēl pāris dienu varētu palikt barakā. Veterāni tad saņemtu mazāk ēdamā; varbūt pat tik maz, kadaži vai visi nomirtu. Neviens no viņiem nevilcinātos atdot visu, ja tādējādi Nr. 509 patiesi varētu glābt;bet tas šķita nereāli, ja Handke to bija domājis nopietni. Lēbentālam bija taisnība. Nebija vērts par vienudzīvību dučiem cilvēku riskēt ar savējām, turklāt tam vienam būtu lemts nodzīvot tikai divas trīs dienasilgāk. Tas bija nerakstīts nežēlīgs nometnes likums, un līdz šim viņi bija to ievērojuši. Visi to zināja, bet

šajā gadījumā vēl negribēja to atzīt. Viņi meklēja izeju.- To maitu vajadzētu novākt, - Buhers beidzot bezcerīgi teica.- Kā? - Ahasvērs iejautājās. - Viņš ir desmitreiz stiprāks par mums.- Ja mēs visi kopā ar saviem ēdiena traukiem…Buhers apklusa. Viņš zināja, ka tas bija muļķīgi. Ducis ļaužu tiktu pakārti, ja tas izdotos. - Vai viņš

vēl joprojām tur stāv? - Bergers vaicāja.- Jā. Tajā pašā vietā.- Varbūt viņš aizmirsīs.- Tad viņš negaidītu. Viņš teica, ka pagaidīs, kamēr visi paēdīs.Tumsu pārņēma nāves klusums. - Tu vari viņam atdot vismaz tās četrdesmit markas, - pēc kāda laika

Rozens sacīja Nr. 509. - Tās ir tavas. Es tev tās iedevu. Es viens tās iedevu tev. Nevienam citam gar tāmnav daļas.

- Tā ir, - Lēbentāls piekrita. - Tā ir.Nr. 509 vērīgi lūkojās pa durvīm. Uz pelēko debesu fona viņš redzēja Handkes tumšo stāvu. Reiz jau

kaut kas līdzīgs bija bijis - tumša galva uz debesu fona un lielas briesmas. Viņš skaidri nezināja, kad. Nr.509 atkal raudzījās ārā pa durvīm un pats brīnījās par to, ka nespēja izlemt. Viņā bija radusiesnesaprotama, neskaidra pretestība. Pretestība mēģinājumam uzpirkt Handki. Nekad agrāk viņš nebija jutiskaut ko tādu; allaž bija bijušas tikai bailes. - Ej! - Rozens sacīja. - Iedod viņam naudu un neapsoli vairāk.

Nr. 509 vilcinājās. Viņš nesaprata pats sevi. Viņš gan zināja, ka uzpirkšanai nebija lielas jēgas, jaHandke patiešām gribēja no viņa atbrīvoties. Tādus gadījumus viņš bieži bija redzējis nometnē; ļaudīmnoņēma to, kas viņiem bija, un tad viņus novāca, lai viņi nevarētu runāt. Bet viena nodzīvota diena bijaviena nodzīvota diena - un pa to laiku daudz kas varēja notikt.

- Tur nāk vakariņas, - Karels pavēstīja.- Klausies, - Bergers pačukstēja Nr. 509. - Pamēģini! Iedod viņam naudu. Ja viņš atgriezīsies un

gribēs vairāk, piedraudēsim, ka nosūdzēsim viņu par kukuļa pieprasīšanu. Mēs esam ducis liecinieku. Tasir daudz. Mēs visi apliecināsim, ka to redzējām. Viņš neriskēs. Tas ir vienīgais, ko varam darīt.

- Viņš nāk! - no ārpuses pačukstēja Zulbahers.Handke bija pagriezies. Viņš lēnām tuvojās D sekcijai.- Kur tu esi, sātana izdzimums? - viņš jautāja.Nr. 509 iznāca priekšā. Nebija jēgas slēpties. - Šeit.- Labi. Es tagad iešu. Atvadies un uzraksti testamentu. Viņi atnāks tev pakaļ. Ar bungām un

trompetēm. - Viņš noņirdzās. Testamenta pieminēšanu viņš uzskatīja par lielisku asprātību. Tāpat vārduspar bungām un trompetēm. Bergers piegrūda Nr. 509. Nr. 509 pagājās soli uz priekšu. - Vai varu uz brīdiar jums aprunāties?

- Tu ar mani? Muļķības!Handke devās uz izeju. Nr. 509 sekoja viņam. - Man ir nauda, - viņš sacīja Handkem aiz muguras.- Nauda? Ak tā? Cik daudz? - Handke gāja tālāk. Viņš nepagriezās.- Divdesmit markas. - Nr. 509 bija gribējis teikt „četrdesmit”, bet dīvainā pretestība, kas viņu bija

pārņēmusi, viņam to liedza. Tas bija kaut kas līdzīgs spītam; viņš piedāvāja pusi par savu dzīvību.- Divdesmit markas un divi feniņi! Muļķi, vācies projām! - Handke sāka iet ātrāk. Nr. 509 izdevās

turēties viņam līdzi.- Divdesmit markas ir labāk nekā nekas.- Pie joda!Nebija jēgas tagad piedāvāt četrdesmit. Nr. 509 bija tāda sajūta, ka viņš pieļāvis izšķirošo kļūdu.

Bija vajadzējis piedāvāt visu. Viņa kuņģis piepeši gāzās bezdibenī. Pretestība, ko viņš pirms tam bijajutis, bija pagaisusi. - Man ir vēl nauda, - viņš ātri noteica.

- Paskat tik! - Handke apstājās. - Kapitālists! Sprāgoņa kapitālists! Cik tad tev vēl ir?

Nr. 509 ievilka elpu. - Pieci tūkstoši Šveices franku.- Ko?- Pieci tūkstoši Šveices franku. Tie atrodas bankas seifā Cīrihē.Handke iesmējās. - Un es lai noticu tev, plukata?- Ne jau vienmēr esmu bijis plukata.Handke kādu brīdi blenza uz Nr. 509. - Es pārrakstīšu jums pusi naudas, - Nr. 509 steidzīgi nobēra. -

Pietiek ar vienkāršu pārrakstīšanu, un tā būs jūsu. Divi tūkstoši pieci simti Šveices franku. - Viņš lūkojāsbargajā, neizteiksmīgajā sejā. - Karš drīz beigsies. Tad noderēs nauda Šveices bankā. - Viņš gaidīja.Handke vēl joprojām neatbildēja. - Ja karš būs zaudēts, - Nr. 509 lēnām piemetināja.

Handke pacēla galvu. - Tā, - viņš klusi novilka. - Tātad tu jau ar to rēķinies, ko? Visu jau esi smalkiizdomājis, ko? Bet to mēs tev pamatīgi sagandēsim! Pats sevi iegāzi: tagad tu nonāksi pie politiskajiem -aizliegti valūtas noguldījumi ārzemēs! Tas nāks klāt vēl pie visa pārējā! Cilvēk mīļais, es negribētu būttavā vietā!

- Nav viens un tas pats - vai tev pieder divi tūkstoši pieci simti franku vai ne…- Tas attiecas arī uz tevi. Vācies! - Handke nobrēca un tik spēcīgi iegrūda dunku Nr. 509 krūtīs, ka

viņš nokrita.Nr. 509 lēnām uzslējās kājās. Šurp nāca Bergers. Handke bija pazudis tumsā. Nr. 509 zināja, ka

vairs nebija jēgas skriet pakaļ; Handke bija jau pārāk tālu aizgājis. - Kas noticis? - Bergers jautāja.- Viņš nepaņēma.Bergers neatbildēja. Viņš lūkojās uz Nr. 509. Nr. 509 redzēja, ka Bergers turēja rokā nūju. - Es

piedāvāju Handkem vēl daudz vairāk, - Nr. 509 sacīja. - Viņš negribēja. - Viņš apjucis pavērās apkārt. -Laikam kaut ko izdarīju aplam. Es nezinu, ko.

- Kas viņam varētu būt pret tevi?- Viņš nekad nav varējis mani ciest. - Nr. 509 nobrauca ar roku pār pieri. - Tagad tas ir vienalga. Es

piedāvāju viņam pat naudu Šveicē. Frankus. Divus tūkstošus piecus simtus. Viņš negribēja.Viņi atgriezās pie barakas. Nebija vajadzības kaut ko teikt: pārējie jau zināja, kas noticis. Visi

stāvēja tur, kur pirmīt bija stāvējuši, neviens nepavirzījās - tomēr šķita, it kā ap Nr. 509 jau būtuizveidojusies brīva vieta: neredzams, nepārkāpjams aplis, kas viņu šķīra no pārējiem, - nāves vientulība.

- Sasodīts! - Rozens nolamājās.Nr. 509 pavērās viņā. No rīta viņš bija Rozenu izglābis. Cik dīvaini, ka viņš bija varējis to izdarīt,

bet tagad jau atradās kaut kur, no kurienes vairs nevarēja izstiept roku. - Iedod man pulksteni, - viņš sacījaLēbentālam.

- Ienāc barakā, - Bergers teica. - Mums jāapsver…- Nē. Es varu vairs tikai gaidīt. Iedod pulksteni! Un atstājiet mani vienu…Viņš sēdēja viens. Pulksteņa rādītāji zaļgani mirdzēja tumsā. Trīsdesmit minūtes laika, viņš domāja.

Desmit minūtes līdz administrācijas ēkām; desmit minūtes, lai pieteiktos un noklausītos pavēli; desmitminūtes atpakaļceļam. Lielā rādītāja pusaplis - tik viņam tagad bija atlicis dzīvot.

Varbūt vairāk, viņš piepeši iedomājās. Ja Handke paziņos par Šveices naudu, tad iejauksiespolitnodaļa. Tā mēģinās naudu dabūt un atstās viņu dzīvu tik ilgi, līdz būs dabūjusi. Kad Nr. 509 to bijasacījis Handkem, viņam tas nebija prātā - viņš bija domājis tikai par bloka vecākā alkatību. Tā bijaizdevība. Tomēr nebija pilnīgas pārliecības, ka Handke paziņos par naudu. Varbūt viņš paziņos, kaVēbers grib redzēt Nr. 509. Pa tumsu lēnām nāca Buhers. - Te ir vēl viena cigarete, - viņš vilcinādamiessacīja. - Bergers grib, lai tu ienāc un to izsmēķē.

Cigarete. Kā tad, veterāniem vēl viena bija. Viena no tām, ko bija atnesis Levinskis pēc bunkurāpavadītajām dienām. Bunkurs - tagad viņš zināja, kas uz debesu fona bija tas tumšais stāvs, kuru viņambija atgādinājis Handke, un kur viņš to redzējis. Tas bija Vēbers. Vēbers - visa sākums. - Nāc, - Buherssacīja.

Nr. 509 pakratīja galvu. Cigarete. Uz nāvi notiesātā pēdējā maltīte. Uz nāvi notiesātā pēdējācigarete. Cik ilgi to smēķēja? Piecas minūtes? Desmit, ja smēķēja lēnām? Trešdaļa viņa laika. Pārākdaudz. Viņam vajadzēja darīt ko citu. Bet ko? Nebija nekā, ko darīt. Mute piepeši bija sausa no kāres pēctabakas. Viņš negribēja. Ja viņš smēķēs, tad būs atzinis, ka ir pagalam.

- Ej prom! - viņš dusmīgi nočukstēja. - Ej prom ar savu sasodīto cigareti!Viņš atcerējās līdzīgu kāri. Šoreiz nevajadzēja ilgi meklēties atmiņā. Tas bija bijis Neibauera cigārs

- toreiz, kad Vēbers bija piekāvis viņu un Buheru, Vēbers, atkal. Kā vienmēr. Kā pirms gadiem.Viņš negribēja domāt par Vēberu. Tagad ne. Viņš paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas piecas

minūtes. Viņš palūkojās debesīs. Nakts bija mitra un ļoti silta. Tā bija nakts, kad viss auga. Sakņu unpumpuru nakts. Pavasaris. Pirmais pavasaris ar cerībām. Tās bija saplosītas, izmisušas cerības, tikaicerību ēna, dīvaina, vārga mirušo gadu atbalss, bet pat tas jau bija izrādījies milzīgi daudz un bijasagrozījis galvu un visu mainījis. Viņam nevajadzēja teikt Handkem, ka karš zaudēts, kaut kas viņādomāja. Par vēlu. Viņš bija to izdarījis. Debesis, šķiet, bija kļuvušas tumšākas, netīrākas, vēl vairākpārogļojušās, zemākas, kā bezgalīgs vāks, kas, draudu pilns, slīga lejup. Nr. 509 elpoja ar grūtībām.Viņam gribējās aizrāpot prom, galvu iebāzt kādā stūrī, paslēpt zemē, izglābt, izraut sirdi, to paslēpt, lai tāturpinātu pukstēt, kad… Četrpadsmit minūtes. Viņš izdzirdēja aiz muguras murmināšanu - vienmuļu,dziedošu, svešādu - Ahasvērs, viņš nodomāja. Ahasvērs, kurš skaita lūgšanu. Viņš to dzirdēja, un, šķiet,pagāja stundas, iekams viņš atcerējās, kas tas bija. Tā bija tā pati murmināšana un dziedāšana, ko viņšbieži bija dzirdējis, - aizlūgums par mirušajiem: kadišs. Ahasvērs jau skaitīja viņam kadišu. - Es vēlneesmu miris, vecais, - viņš sacīja aizmugurē esošajam. - Vēl ne. Izbeidz lūgties…

Kāds atbildēja. Tas bija Buhers. - Viņš nelūdzas, - tas sacīja.Nr. 509 to vairs nedzirdēja. Piepeši viņš juta, kā tās viņu pārņēma. Savā dzīvē viņš bija iepazinis

daudz baiļu, viņš pazina bezgalīgā gūsta pelēkās recekļveida bailes, viņš pazina asās, plosošās bailesbrīdi pirms spīdzināšanas, viņš pazina dziļās, pēkšņās bailes no izmisuma - viņš pazina tās visas, un viņšbija tās pārvarējis, viņš tās pazina, bet zināja arī tās citas, tās pēdējās, un zināja, ka tagad tās bija klāt:baiļu bailes, lielās bailes no nāves. Jau gadiem ilgi Nr. 509 nebija tās izjutis un bija domājis, ka tās vairsneatgriezīsies, ka viņš vairs nespēs tās just, ka tās ir pieveicis posts, nemitīgais nāves tuvums un pēdējāvienaldzība. Pat toreiz, kad viņš ar Buheru devās uz kanceleju, viņš nebija tās jutis - bet tagad manīja toledainās lāses uz savas muguras un zināja: tā bija tāpēc, ka viņš atkal bija lolojis cerības; viņš juta tās, untās bija ledus un tukšums, un sabrukums, un kluss kliedziens. Viņš bija atbalstījies ar plaukstām pret zemiun stingi skatījās uz priekšu. Tās vairs nebija debesis - tas uzsūcošais, nāvējošais pelēkums tur, virs viņa!Kur zem tām bija dzīvība? Kur augšanas saldā skaņa? Kur pumpuri? Kur atbalss, cerību maigā atbalss?Raustīdamās, dzisdama mokpilnā agonijā, zarnās čūkstēja pēdējā, nožēlojamā dzirksts, un, brukdama unbaiļu pārņemta, svina pelēka sastinga pasaule.

Murmināšana. Kur tā palikusi? To vairs nedzirdēja. Nr. 509 ļoti lēnām pacēla plaukstu. Viņšvilcinājās, iekams to atvēra, it kā tajā atrastos dimanti, kuri varētu būt pārvērtušies oglē. Viņš attaisījapirkstus un vēl brīdi nogaidīja, pirms paskatījās uz abām bālajām svītrām, kas ierobežoja viņa likteni.Trīsdesmit piecas minūtes. Trīsdesmit piecas! Piecas minūtes vairāk par trīsdesmit, ar kurām viņš bijarēķinājies. Piecas vairāk; piecas bezgala dārgas, svarīgas minūtes. Un pastāvēja iespēja, ka ziņošanapolitnodaļai bija ilgusi vairāk nekā piecas minūtes - vai arī Handkem bija vajadzīgs ilgāk laika.

Septiņas minūtes vairāk. Nr. 509 klusi sēdēja. Viņš elpoja un atkal juta, ka elpo. Vēl joprojām nekasnebija dzirdams. Ne soļi, ne žvadzēšana, ne saucieni. Debesis atkal bija vietā un atkāpās. Tās vairs nebijatikai melns smagums, nekustīgi mākoņi. Debesīs pūta vējš.

Divdesmit minūtes. Trīsdesmit. Kāds viņam aiz muguras nopūtās. Gaišākas debesis. Tālākas. Atkaltā atbalss, tālāki sirdspuksti, pulsa niecīgā sišanās, un vairāk: atbalss atbalsī, rokas, kas atkal bija rokas,dzirksts, nenodzisusi - atkal gailējoša un: spēcīgāka nekā pirmīt. Par mazumiņu spēcīgāka. Par mazumiņu,kas nācis klāt baiļu iespaidā. Kreisā roka bez spēka ļāva pulkstenim nokrist.

- Varbūt… - Nr. 509 aiz muguras nočukstēja Lēbentāls un apklusa, izbijies un māņticīgs.Laiks piepeši vairs nebija nekas. Tas izplūda. Izplūda uz visām pusēm. Laika ūdens, kaut kur

aizskalodamies, tecēja lejā pa uzkalnu. Tas nebija nekāds pārsteigums, kad Bergers pacēla pulksteni unsacīja: - Stunda un desmit minūtes. Šodien nekas vairs nenotiks. Varbūt nekad, Nr. 509. Varbūt viņšpārdomājis.

- Jā, - viņam pievienojās Rozens.Nr. 509 pagriezās. – Leo, vai šovakar nenāks tās meitenes?Lēbentāls paskatījās uz viņu. – Ak par to tu tagad domā?- Jā.Par ko tad citu, nodomāja Nr. 509. Par visu, kas mani atbrīvo no šīm bailēm, kas kaulus pārkausē

želatīnā. – Mums ir nauda, - viņš teica. – Es piedāvāju Handkem tikai divdesmit markas.- Tu piedāvāji viņam tikai divdesmit markas? – Lēbentāls neticīgi jautāja.- Jā. Bija taču vienalga – divdesmit vai četrdesmit. Ja viņš grib, viņš tās paņem – un kārtībā, un tad

ir vienalga, divdesmit vai četrdesmit.- Un ja viņš atnāk rīt?- Ja atnāks, dabūs divdesmit markas. Ja būs par mani ziņojis, tad ieradīsies esesieši. Tad nauda man

nebūs vajadzīga.- Viņš neziņoja par tevi, - Rozens sacīja. – Noteikti ne. Viņš paņems naudu.Lēbentāls bija savaldījies. - Paturi to naudu, - viņš teica. – Šim vakaram man ir pietiekami. – Viņš

redzēja, ka Nr. 509 novaibstījās. - Es to negribu, - viņš sparīgi nocirta. – Man ir gana. Liec mani mierā.Nr. 509 lēnām piecēlās. Kad viņš sēdēja, viņu bija pārņēmusi tāda sajūta, ka viņš vairs nekad

nevarēs piecelties un viņa kauli patiesi ir kļuvuši par želatīnu. Viņš pakustināja rokas, kājas. Bergerssekoja viņam. Kādu brīdi abi klusēja. – Efraim, - Nr. 509 tad ierunājās. – Vai tu tici, ka mēs jebkadspēsim tikt vaļā no bailēm?

- Vai bija tik ļauni?- Cik ļauni vien iespējams. Ļaunāk nekā citkārt.- Tas bija tāpēc, ka tu esi nodzīvojis ilgāk, - Bergers sacīja.- Tu domā?- Jā. Mēs visi esam mainījušies.- Varbūt. Bet vai mēs jebkad tiksim vaļā no bailēm?- Es nezinu. No šīm – jā. Tās bija saprātīgas bailes. Pamatotas. No tām citām, pastāvīgajām

koncentrācijas nometnes bailēm - nezinu. Tas arī ir vienalga. Pagaidām jādomā tikai par rītdienu. Parrītdienu un Handki.

- Tieši par to es negribu domāt, - Nr. 509 atteica.

XIII

BERGERS BIJA CEĻĀ uz krematoriju. Līdzās viņam soļoja sešu vīru grupa. Viņš pazina vienu noviņiem. Tas bija advokāts, kuru sauca Mose. 1932. gadā viņš kā apsūdzības uzturētāju pārstāvis bijapiedalījies prāvā, kurā par slepkavību tiesāja divus nacistus. Nacisti tika attaisnoti, un Mose pēc nacistunākšanas pie varas tūlīt nonāca koncentrācijas nometnē. Bergers nebija Mosi redzējis, kopš bija ievietotsMazajā nometnē. Viņš to pazina, jo tas nēsāja brilles, kurām bija tikai viena lēca. Otra nebijanepieciešama: viņam bija tikai viena acs. Otru esesieši izdedzināja ar cigareti 1933. gadā; tā bija atmaksapar tiesas procesu.

Mose gāja ārmalā. - Uz kurieni? - Bergers pajautāja, nepakustinādams lūpas.- Uz krematoriju. Strādāt.Grupa aizsoļoja garām. Bergers redzēja, ka viņš pazina vēl vienu vīru: Brēdi, sociāldemokrātu

partijas sekretāru. Viņam dūrās acīs, ka visi seši bija politieslodzītie. Tiem sekoja uzraugs arkriminālnoziedznieka zaļo uzšuvi. Viņš svilpoja kādu melodiju. Bergers atcerējās, ka tas bija šlāgeris nosenas operetes. Viņam gluži neviļus ienāca prātā arī teksts: „Ardievu, mazā zvanu feja, līdz mēs atkaltiksimies.”

Viņš noraudzījās pakaļ grupai. Zvanu feja, viņš uztraukts domāja. Tā laikam domāta telefoniste.Kāpēc viņam piepeši tas ienāca prātā? Kāpēc viņš vēl zināja šo leijerkastes melodiju un pat tos stulbosvārdus? Daudz ko svarīgāku viņš jau sen bija aizmirsis.

Viņš gāja lēnām un ieelpoja spirgto rītu. Gājiens caur Darba nometni viņam gandrīz vienmēr šķita kāgājiens caur parku. Līdz mūrim, kas ieskāva krematoriju, vēl piecas minūtes. Piecas minūtes vēja un agrāsdienas.

Viņš redzēja, kā grupa ar Mosi un Brēdi pazuda vārtos. Likās dīvaini, ka darbam krematorijānorīkoti jauni cilvēki. Krematorijā strādājošie bija īpaša apcietināto grupa, kas dzīvoja kopā. Viņusbaroja labāk nekā pārējos, un arī citā ziņā viņiem bija priekšrocības. Par to viņus parasti pēc dažiemmēnešiem nomainīja un aizsūtīja uz gāzes kamerām. Tagadējā vienība tur strādāja tikai divus mēnešus; uncilvēkus no malas turp nosūtīja tikai retumis. Bergers bija gandrīz vienīgais. Sākumā viņu aizsūtīja kāaizvietotāju tikai uz dažām dienām, un tad, kad nomira viņa priekšgājējs, viņš turpināja darbu. Bergersnesaņēma labāku uzturu un nedzīvoja kopā ar īsto kremēšanas vienību. Tāpēc viņš cerēja, ka pēcturpmākajiem diviem vai trim mēnešiem viņu nesūtīs prom kopā ar pārējiem. Tomēr tā bija tikai cerība.

Viņš izgāja pa vārtiem un pagalmā ieraudzīja tos sešus vīrus stāvam rindā. Viņi stāvēja netālu nokarātavām, kas bija uzslietas vidū. Visi mēģināja neskatīties uz koka sastatnēm. Moses seja bijapārvērtusies. Ar savu vienu aci viņš, baiļu pārņemts, cieši vērās caur briļļu stiklu uz Bergeru. Brēde bijanodūris galvu.

Uzraugs pagriezās un pamanīja Bergeru. – Ko tu te meklē?- Mani nosūtīja uz krematoriju. Pārbaudīt zobus.- Zobu urķētājs? Tad raugi, ka tiec prom! Pārējie, stāvēt mierā!Seši vīri stāvēja tik klusu, cik spēja. Bergers pagāja viņiem garām pavisam tuvu. Viņš dzirdēja, ka

Mose kaut ko čukstēja, bet nesaprata. Viņš arī nevarēja apstāties: uzraugs viņu vēroja. Dīvaini, viņšnodomāja, ka tik mazu grupu veda uzraugs, nevis priekšstrādnieks.

Krematorijas pagrabam vienā pusē bija liela, slīpa šahta, vērsta uz ārpusi. Līķi, kuri bija sakrautipagalmā, tika iemesti šahtā un ieslīdēja pagrabā. Tur tos izģērba, ja tie jau nebija kaili, atbilstošiiegrāmatoja un pārbaudīja, vai nav zelta.

Bergers strādāja šeit, lejā. Viņam vajadzēja izrakstīt miršanas apliecības un mirušajiem izraut zeltazobus. Vīrs, kurš to bija veicis agrāk, zobu tehniķis no Cvikavas, bija nomiris no asins saindēšanās.

Uzraugu, kurš dežurēja lejā, sauca Dreijers. Viņš ienāca dažas minūtes vēlāk. - Ķeries pie darba, -viņš īgni noteica un apsēdās pie maza galdiņa, uz kura atradās saraksti. Bez Bergera tur bija četrikrematorijas vienības vīri. Viņi nostājās pie šahtas. Pirmais mirušais izslīdēja cauri kā milzīgs kukainis.Četri vīri aizvilka viņu pa cementa eju uz telpas vidu. Viņš jau bija sastindzis. Vīri ātri to izģērba. Viņinovilka jaku ar numuru un nozīmi. Viens no apcietinātajiem turēja labo roku, kas bija atkārusies, tik ilgi uzleju, kamēr tā bija izvilkta no piedurknes. Tad viņš palaida to vaļā, un roka nokrita atpakaļ. Bikses bijavieglāk novilkt. Uzraugs pierakstīja mirušā numuru. - Gredzens? - viņš jautāja.

- Nav. Gredzena nav.- Zobi?Viņš ar kabatas lukturīti paspīdināja pusatvērtajā mutē, uz kuras bija sakaltusi tieva asins svītra.- Zelta plomba labajā pusē, - Bergers sacīja.- Labi. Ārā.Bergers ar stangām rokā notupās līdzās galvai, ko turēja viens apcietinātais. Pārējie jau izģērba

nākamo līķi, nosauca numuru un aizmeta drēbes malā uz pirmā līķa drēbēm. Ar blīkšķi, kāds raksturīgs

sausām malkas pagalēm, šahtā ieslīdēja arvien vairāk mirušo. Viņi krita cits citam virsū un aizķērās citsaiz cita. Viens nāca lejā ar kājām pa priekšu un palika stāvam kājās. Viņš atbalstījās pret šahtu, platiieplestām acīm, šķībi savilktu muti. Plaukstas greizi bija savīstītas pusdūrē, un no vaļējā krekla ārākarājās ķēdītē iestiprināta medaļa. Tā viņš brīdi stāvēja. Rībēdami pār viņu gāzās pārējie līķi. To vidūbija sieviete ar pusgariem matiem. Viņa laikam bija no apmaiņas nometnes. Viņa slīdēja ar galvu papriekšu, un viņas mati pārkrita pāri vīrieša sejai. Beidzot, it kā būtu noguris no tik daudziem līķiem uzsaviem pleciem, viņš lēnām noslīdēja uz sāniem un apgāzās. Sieviete nokrita pār viņu. Dreijers toredzēja, noņirdzās un nolaizīja augšlūpu.

Bergers pa to laiku bija izrāvis zobu. Viņš to ielika vienā no divām kārbām. Otra bija domātagredzeniem. Dreijers iegrāmatoja plombu.

- Uzmanību! - piepeši iesaucās viens no apcietinātajiem.Pieci vīri braši piecēlās kājās. Bija ienācis SS šarfīrers Šulte. - Turpiniet!Šulte apsēdās jāteniski uz krēsla, kurš atradās pie galda ar sarakstiem. Viņš aplūkoja līķu kaudzi. -

Tur augšā pie mešanas ir astoņi vīri, - viņš sacīja. - Daudz par daudz. Lai četri nāk lejā; viņi varēspalīdzēt šeit. Tu tur… - Viņš norādīja uz vienu no apcietinātajiem.

Bergers novilka no viena līķa pirksta laulības gredzenu. Tas parasti izdevās viegli; pirksti bija tievi.Gredzenu ielika otrā kārbā, un Dreijers to atzīmēja. Līķim nebija zobu. Šulte nožāvājās. Bija noteikts, kalīķiem vajadzēja izdarīt sekciju, noteikt nāves cēloni un ierakstīt dokumentos, bet neviens par to nelikāsne zinis. Nometnes ārsts ieradās reti, viņš nekad neapskatīja mirušos, un vienmēr tika ierakstīts viens untas pats nāves cēlonis: lielāko tiesu sirds vājums. Arī Vesthofs bija nomiris no sirds vājuma. Kailieķermeņi, kuri bija piereģistrēti, tika nolikti pie lifta. Šis lifts katru reizi tika uzvilkts augšā kremēšanastelpā, tiklīdz bija ko dedzināt krāsnīs.

Vīrs, kurš bija izgājis ārā, atgriezās ar četriem apcietinātajiem. Viņi bija no tās grupas, ko bijaredzējis Nr. 509. Viņu vidū bija Mose un Brēde. - Marš, uz turieni! - Šulte nokomandēja. - Palīdzētnoģērbt un pierakstīt mantas! Nometnes apģērbu vienā kaudzē, personīgās lietas - otrā, apavus atsevišķi.Uz priekšu!

Šulte bija jauns, divdesmit trīs gadus vecs vīrietis, blonds, pelēkām acīm un skaidru, simetrisku seju.Jau pirms varas sagrābšanas viņš bija piederējis pie hitlerjaunatnes un tur bija uzaudzināts. Viņš bijamācījies, ka ir pārcilvēki un necilvēki - tādi, kuri nepiederēja pie „ziemeļnieku” rases -, un stingri tamticēja. Viņš pārzināja rasu teoriju un partijas dogmas, un tās bija viņa Bībele. Viņš bija labs dēls, tomērbūtu nodevis savu tēvu, ja tas būtu vērsies pret partiju. Partija viņam šķita nevainojama; viņš nepazinaneko citu. Nometnes iemītnieki bija partijas un valsts ienaidnieki, un tāpēc uz tiem neattiecās tādi jēdzienikā „žēlsirdība” vai „cilvēcība”. Viņi bija mazvērtīgāki par dzīvniekiem. Ja viņus nogalināja, tad tas bijatā, it kā nogalinātu kaitīgus kukaiņus. Šultem bija mierīga sirdsapziņa. Viņš labi gulēja, un vienīgais, koviņš nožēloja, bija tas, ka viņš neatradās frontē. Nometnē viņš bija sirdskaites dēļ. Šulte bija uzticamsdraugs, viņam patika mūzika un dzeja, un spīdzināšanu viņš uzskatīja par neizbēgamu līdzekli informācijasiegūšanai no apcietinātajiem, jo visi partijas ienaidnieki meloja. Viņš savā mūžā pēc pavēles bijanogalinājis sešus cilvēkus un nekad nebija par to domājis - divus no viņiem lēnām, lai uzzinātulīdzdalībnieku vārdus. Viņš bija iemīlējies apgabaltiesas tiesneša meitā un rakstīja viņai skaistas, mazlietromantiskas vēstules. Brīvajā laikā viņš labprāt dziedāja. Viņam bija jauks tenors.

Pēdējie kailie līķi tika krauti līdzās liftam. Mose un Brēde tos nesa turp. Moses seja bija atslābusi.Viņš uzsmaidīja Bergeram. Viņa bailes bija izrādījušās nepamatotas. Viņš bija domājis, ka nonāks piekarātavām. Tagad viņš strādāja, kā bija teikts. Viss bija kārtībā. Viņš bija glābts. Viņš strādāja ātri, laiparādītu savu labo gribu.

Durvis atvērās, un ienāca Vēbers.- Uzmanību!Visi apcietinātie nostājās pamatstājā. Vēbers ar spīdīgiem, elegantiem zābakiem pienāca pie galda.

Viņam patika labi zābaki; tā bija gandrīz vienīgā viņa kaislība. Viņš piesardzīgi nobirdināja pelnus nocigaretes, ko bija aizkūpinājis, lai novērstu līķu smaku. - Kārtībā? - viņš jautāja Šultem.

- Tieši tā, šturmfīrer. Viss iegrāmatots un pierakstīts.Vēbers ieskatījās kārbā ar zeltu. Viņš izņēma medaļu, ko bija nēsājis kājās palikušais līķis.- Kas tas ir?- Svētais Kristofors, šturmfīrer, - Šulte dedzīgi paskaidroja. - Medaļa, kas nes laimi.Vēbers pasmīnēja. Šulte nebija pamanījis, ka pateicis asprātību. - Jauki, - Vēbers nosacīja un nolika

medaļu atpakaļ. - Kur ir tie četri no augšas?Četri vīri panāca uz priekšu. Durvis atkal atvērās, un parādījās SS šarfīrers Ginters Šteinbrenners ar

abiem pārējiem, kuri bija palikuši ārā. - Nostājieties pie tiem četriem, - Vēbers teica. - Pārējie - prom!Augšā! - Krematorijas vienības apcietinātie tūlīt pazuda. Bergers sekoja viņiem. Vēbers lūkojās uzsešiem palicējiem. - Ne tur, - viņš nokomandēja. - Nostājieties tur, zem āķiem.

Pie telpas šķērssienas, iepretim šahtai, bija piestiprināti četri stipri āķi. Tie atradās apmērampusmetru augstāk par apakšā stāvošo apcietināto galvām. Kaktā pa kreisi atradās ķeblītis ar trim kājām;tam līdzās, kastē, gulēja virves, kas bija sasietas īsās cilpās, kuru galos bija piestiprināti āķi.

Vēbers ar kreisās kājas zābaku iespēra pa ķeblīti tā, ka tas aizslīdēja pirmā apcietinātā priekšā. -Augšā uz tā! - Vīrs drebēja un nostājās uz ķeblīša. Vēbers paskatījās uz kasti ar īsajām virvēm. - Tā,Ginter, - viņš tad sacīja Šteinbrenneram. - Burvestība var iet vaļā. Parādi, ko tu proti.

Bergers izlikās, it kā palīdzētu pielādēt divas nestuves ar līķiem. Parasti viņš nedarīja šo darbu; viņšbija tam pārāk vārgs. Bet, kad augšā uznāca aizdzītie apcietinātie, priekšstrādnieks bija visiem uzkliedzis,lai palīdz; vienkāršākais bija izturēties tā, it kā pildītu pavēli.

Viens no līķiem uz nestuvēm bija sieviete ar vaļējiem matiem; otrs - vīrietis, kurš izskatījās kāizveidots no netīra vaska. Bergers pacēla sievietes plecus un pabāza apakšā matus, lai, stumjot krāsnī, tieno karstuma neaizdegtos, nelidotu atpakaļ un viņam un pārējiem nesadedzinātu plaukstas. Dīvaini, ka matinebija nogriezti; agrāk to darīja regulāri, un mati tika vākti. Laikam tagad tas vairs neatmaksājās; nometnēbija tikai nedaudz sieviešu.

- Kārtībā, - viņš sacīja pārējiem.Viņi attaisīja krāsns durvis. Svelme plūda ārā. Vienā rāvienā viņi iestūma ugunī zemās dzelzs

nestuves. - Durvis ciet! - kāds sauca. - Durvis ciet!Divi apcietinātie aizsita smagās durvis, bet vienas atkal attaisījās. Bergers vēl redzēja, kā sieviete

uzslējās, it kā pamozdamās. Degošie mati uz brīdi ieskāva viņas galvu kā liels balti dzeltens oreols, taddurvis, kuru malā bija iespiedies tievs kaula gabals, aizsitās otrreiz un pilnībā.

- Kas tas bija? - viens no apcietinātajiem izbijies vaicāja. Līdz šim viņš vienmēr bija tikai izģērbislīķus. - Vai viņa vēl bija dzīva?

- Nē. Vainīga svelme, - kārkdams atbildēja Bergers. Karstā pūsma bija padarījusi sausu viņa kaklu.Pat acis šķita apdegušas. - Līķi vienmēr kustas.

- Dažkārt tie dejo valsi, - sacīja kāds spēcīgs vīrs, kurš bija no vienības un gāja garām. - Ko jūs īstidarāt šeit, augšā, jūs pagraba spoki?

- Mūs te uzsūtīja.Vīrs smējās. - Kāpēc? Lai jūs arī nonāktu krāsnī?- Lejā ir jaunie, - Bergers sacīja.Vīrs pārstāja smieties. - Ko? Jaunie? Kāpēc?- Es nezinu. Seši jaunie.Vīrs blenza Bergerā. Viņa acis ļoti baltas mirdzēja tumšajā sejā. - Tas nevar būt! Mēs šeit esam tikai

divus mēnešus. Viņi vēl nevar mūs nomainīt. To viņi nedrīkst! Vai tā ir tiesa?- Jā. Viņi paši teica.- Noskaidro! Vai tu nevari skaidri uzzināt?

- Es pamēģināšu, - Bergers sacīja. - Vai tev ir gabals maizes? Vai arī kaut kas cits? Es tevpaskaidrošu.

Vīrs izņēma no kabatas maizes gabaliņu un pārlauza divās daļās. Mazāko viņš iedeva Bergeram. -Ņem. Bet noskaidro. Mums tas jāzina!

- Jā. - Bergers atkāpās. Kāds no mugurpuses uzsita viņam uz pleciem. Tas bija zaļais uzraugs, kuršbija aizvedis uz krematoriju Mosi, Brēdi un tos četrus pārējos. - Vai tu esi zobu urķētājs?

- Jā.- Tur, lejā, ir jāizrauj vēl viens zobs. Tev jādodas turp.Uzraugs bija ļoti bāls. Viņš svīda un atspiedās pret sienu. Bergers paskatījās uz vīru, kurš bija

iedevis viņam maizi, un piemiedza ar aci. Vīrietis sekoja viņam uz izeju. - Tas ir jau noskaidrots, -Bergers sacīja. - Tā nebija nekāda maiņa. Viņi ir miruši. Man jādodas lejā.

- Noteikti?- Jā. Citādi man nevajadzētu iet lejā.- Paldies Dievam. - Vīrs uzelpoja. - Atdod man maizi, - viņš teica.- Nē. - Bergers iebāza roku kabatā un cieši turēja gabaliņu.- Aitasgalva! Es tikai gribu tev par to iedot lielāko gabalu. Tas taču ir tā vērts.Viņi apmainījās, un Bergers devās atpakaļ uz pagrabu. Šteinbrenners un Vēbers bija aizgājuši. Tur

bija vēl tikai Šulte un Dreijers. Pie četriem sienā iedzītiem āķiem karājās četri cilvēki. Viens no viņiembija Mose. Brēde un pēdējais no sešiem jau gulēja zemē.

- Izrauj tam tur, - Šulte vienaldzīgi noteica. - Viņam priekšā ir viens zelta kronītis.Bergers mēģināja vīrieti pacelt uz augšu. Viņš to nespēja. Tikai, kad Dreijers viņam palīdzēja, tas

izdevās. Vīrs kā ar zāģu skaidām pildīta lelle nokrita uz grīdas. - Vai tas ir īstais? - Šulte pajautāja.- Tieši tā.Mirušajam bija zelta acuzobs. Bergers to izrāva un ielika kārbā. Dreijers atzīmēja. - Vai kādam no

pārējiem ir kaut kas? - Šulte jautāja. Bergers pārbaudīja abus mirušos, kuri gulēja uz grīdas. Uzraugspaspīdināja kabatas bateriju. - Šiem nekā nav. Vienam ir cementa un sudraba sakausējuma plomba.

- To mēs nevaram izmantot. Kā ir ar tiem, kuri vēl karājas? - Bergers velti mēģināja pacelt Mosi. -Lai paliek, - nepacietīgi noteica Šulte. - Labāk var redzēt, ja viņi karājas.

Bergers paspieda malā piepampušo mēli plaši atplestajā mutē. Pavisam tuvu viņa priekšā aiz briļļustikla lūkojās viena pietūkusi acs. Stiprā lēca to vērta vēl lielāku un izkropļotāku. Plakstiņš virs otra,tukšā, acs dobuma bija pusatvērts. Šķidrums bija iztecējis. Vaigs no tā bija mitrs. Uzraugs stāvēja sāņuslīdzās Bergeram, Šulte - taisni aiz viņa. Bergers juta sev uz skausta Šultes elpu. Tā oda pēc piparmētrutabletēm. - Nekā, - Šulte novilka. - Nākamais.

Nākamo bija vieglāk pārbaudīt; viņam nebija priekšzobu. Tie bija izsisti. Labajā pusē, apakšā -divas sudraba sakausējuma plombas, bezvērtīgas. Bergers atkal sajuta Šultes elpu. Centīga nacista elpu,kurš nevainīgi pildīja savu pienākumu, nodevies zelta plombu meklēšanai, vienaldzīgs pret apsūdzību, kasizvirzīta tikko nogalinātajai mutei. Bergeram piepeši šķita, ka nespēs vairs to izturēt - šo grūdienveidīgopuišeļa elpu. It kā viņš meklētu ligzdā putnu olas, viņš nodomāja.

- Jauki, nekā, - Šulte vīlies noteica. Viņš paņēma vienu no lapām un kārbu ar zeltu un norādīja uzsešiem mirušajiem.

- Dabūjiet šos augšā un nevainojami izberziet telpu.Staltu stāju un jauneklīgs, viņš izgāja ārā. Bergers sāka izģērbt Brēdi. Tas bija vienkārši. Viņš varēja

to izdarīt viens pats. Šie mirušie bija vēl mīksti. Brēdem mugurā bija tīkliņkrekls un civiltērpa bikses, unādas jaka. Dreijers aizkūpināja cigareti. Viņš zināja, ka Šulte vairs neatgriezīsies. - Viņš aizmirsa brilles,- Bergers sacīja.

- Ko?Bergers norādīja uz Mosi. Dreijers pienāca klāt. Bergers noņēma brilles no mirušās sejas.

Šteinbrenneram bija šķitis asprātīgi pakārt Mosi ar brillēm.- Viena lēca ir vēl vesela, - uzraugs noteica. - Bet kur gan var noderēt viena lēca? Tikai bērniem par

degstikliņu.- Briļļu ietvars ir labs.Dreijers noliecās vairāk. - Niķelis, - viņš nicīgi sacīja. - Lēts niķelis.- Nē, - Bergers iebilda. - Baltais zelts.- Ko?- Baltais zelts.Uzraugs paņēma brilles. - Baltais zelts? Vai tas ir droši?- Pilnīgi. Ietvars ir netīrs. Ja to nomazgā ar ziepēm, jūs pats redzēsiet.Dreijers pasvārstīja plaukstā Moses brilles. - Tad tām ir sava vērtība…- Jā.- Mums tās ir jāpiereģistrē.- Saraksti ir prom, - sacīja Bergers un pavērās uzraugā. - Tos paņēma šarfīrers Šulte.- Tas nekas. Es varu aiziet pakaļ.- Jā, - Bergers piekrita un turpināja lūkoties Dreijerā. - Šarfīrers Šulte nepamanīja brilles. Vai arī

noturēja tās par bezvērtīgām. Varbūt tās arī ir bezvērtīgas. Es varu kļūdīties; varbūt tas patiesi ir niķelis.Dreijers pacēla acis.- Tās var aizsviest, - sacīja Bergers. - Tur pie nederīgajām lietām. Saplēstas niķeļa brilles.Dreijers nolika ietvaru uz galda. - Vispirms saved šeit visu kārtībā.- Es nevaru to izdarīt viens. Cilvēki ir pārāk smagi.- Tad pasauc no augšas trīs vīrus.Bergers aizgāja un atgriezās ar trim apcietinātajiem. Viņi atsvabināja Mosi. Kad kakls tika atbrīvots

no cilpas, gaiss gārgdams izplūda no plaušām. Āķi pie sienas atradās tieši tik augstu, ka pakārtie vairsnespēja ar kājām aizsniegt grīdu. Tā miršana vilkās ilgāk. Normālās karātavās pēc kritiena parasti salūzaspranda. Tūkstošgadīgais reihs tās bija izmainījis. Karātavas tika ierīkotas tā, lai smakšana notiktu lēnām.Cilvēkus negribēja tikai nogalināt, viņus gribēja nogalināt lēnām un ļoti sāpīgi. Viens no pirmajiem jaunāsvaldības kultūras sasniegumiem bija giljotīnas likvidēšana, un tās vietā atkal ieviesa parasto cirvi.

Mose tagad kails gulēja uz grīdas. Viņa pirkstu nagi bija nolūzuši. Zem tiem bija sakrājušies baltikaļķa putekļi. Elpas trūkumā viņš bija tos iecirtis sienā. To varēja redzēt arī uz sienas. Simtiem pakārtotajā vietā bija izskrāpējuši caurumus. Tāpat arī tur, kur karājās kājas.

Bergers salika attiecīgās kaudzēs Moses apģērbu un apavus. Viņš paskatījās uz Dreijera galdu.Briļļu tur vairs nemanīja. Tās arī nemētājās papīru, netīru vēstuļu un bezvērtīgu drisku kaudzītē, koveidoja mirušo kabatu saturs.

Dreijers rosījās ap galdu. Viņš nepacēla acis.

- Kas tas ir? - Ruta Holanda jautāja.Buhers klausījās. - Dziedošs putns. Tam jābūt strazdam.- Strazds?- Jā. Tik agri pavasarī nedzied neviens cits putns. Tas ir strazds. Es atceros no agrākiem laikiem.Viņi tupēja abpus dubultajām dzeloņstieplēm, kas šķīra sieviešu barakas no Mazās nometnes. Tas

nedūrās acīs; Mazā nometne tagad bija tik pilna, ka visapkārt gulēja un sēdēja cilvēki. Turklāt posteņibija atstājuši sargtorņus, jo dežūra bija beigusies. Viņi nebija sagaidījuši maiņu. Tagad Mazajā nometnētā laiku pa laikam notika. Tas bija aizliegts, bet disciplīna jau sen vairs nebija tāda kā agrāk.

Rietēja saule. Tās atspulgs sarkans izgaismojās lejā, pilsētas logos. Vesela pilsēta, kas nebijaizpostīta, mirdzēja, it kā māju iekšienē būtu izcēlies ugunsgrēks. Upē atspoguļojās nemierīgās debesis.

- Kur tas dzied?

- Tur. Kur tie koki.Ruta Holanda raudzījās caur dzeloņstieplēm uz to vietu - tur: pļavu, tīrumiem, dažiem kokiem,

zemnieku māju ar salmu jumtu un tālāk - uz pakalnu, baltu, zemu māju ar dārzu.Buhers aplūkoja viņu. Saule darīja maigāku viņas novārgušo seju. Viņš izņēma no kabatas maizes

garoziņu. - Ņem, Ruta, - Bergers to iedeva, lai nododu tev. To viņš šodien dabūja. Speciāli mums.Viņš izveicīgi izmeta caur dzeloņstieplēm garoziņu. Viņas seja raustījās. Garoziņa gulēja līdzās

viņai. Kādu brīdi viņa neatbildēja. - Tā ir tava, - viņa beidzot ar pūlēm sacīja.- Nē. Es jau dabūju gabaliņu.Viņa norija siekalas. - Tu tikai tā saki…- Nē, patiesi… - Viņš redzēja, kā viņas pirksti ātri satvēra garoziņu. - Ēd to lēnām, - viņš pieteica. -

Tad liekas, ka ir vairāk.Viņa pamāja ar galvu un jau košļāja maizi. - Man jāēd lēnām. Man atkal izkrita viens zobs. Tie

vienkārši izkrīt. Tas nav sāpīgi. Tagad palikuši seši.- Ja nesāp, tad nekas. Mums te bija viens, kuram bija sastrutojis viss žoklis. Viņš vaidēja, kamēr

nomira.- Man drīz vairs nebūs zobu.- Var ielikt mākslīgos. Lēbentālam arī ir protēze.- Es negribu protēzi.- Kāpēc ne? Daudziem ir. Tas patiesi nav nekas īpašs, Ruta.- Viņi man neiedos protēzi.- Šeit ne. Bet vēlāk tādu var pasūtīt. Ir brīnišķīgas protēzes. Daudz labākas par Lēbentāla. Viņam tā

ir jau divdesmit gadu. Tagad ir jaunas, viņš saka, kuras nejūt. Tās stingri pieguļ un ir skaistākas parīstajiem zobiem. - Ruta bija apēdusi maizes gabaliņu. Viņa pavērsa savas skumjās acis uz Buhera pusi. -Jozef, vai tu patiesi tici, ka mēs reiz tiksim ārā no šejienes?

- Noteikti! Pavisam noteikti! Arī Nr. 509 tic. Mēs visi tagad ticam.- Un kas būs pēc tam?- Pēc tam… - Buhers vēl nebija tik tālu aizdomājies. - Tad mēs būsim brīvi, - viņš sacīja,

nespēdams tā īsti to iztēloties.- Mums atkal vajadzēs slēpties. Viņi mūs vajās. Tāpat kā vajāja agrāk.- Viņi mūs vairs nevajās.Viņa ilgi raudzījās viņā. - Un tam tu tici?- Jā.Viņa pakratīja galvu. - Varbūt kādu laiku viņi liks mūs mierā. Bet tad atkal vajās. Viņi nezina nekā

cita…Strazds atkal sāka dziedāt. Tas skanēja skaidri un ļoti saldi, un neizturami.- Viņi mūs vairs nevajās, - Buhers noteica. - Mēs būsim kopā. Mēs iziesim no nometnes. Stiepļu žogs

tiks nojaukts. Mēs iesim pa ceļu uz turieni. Neviens uz mums nešaus. Neviens nevedīs atpakaļ. Mēs iesimpār laukiem un nonāksim mājā - tādā kā tā baltā māja tur, un apsēdīsimies uz krēsliem.

- Krēsliem…- Jā. īstiem krēsliem. Tur būs galds un porcelāna šķīvji, un uguns.- Un ļaudis, kuri mūs iztrieks laukā.- Viņi mūs neiztrieks. Tur būs gulta ar segām un tīriem lina palagiem. Un maize un piens, un gaļa.Buhers redzēja, ka viņas seja saviebās. - Tev ir tam jānotic, Ruta, - viņš bezpalīdzīgi sacīja.Viņa raudāja bez asarām. Raudas bija tikai viņas acīs. Tās aizmiglojās, un tās nemanāmi

iedzirkstījās. - Tam ir tik grūti noticēt, Jozef.- Tev jānotic, - viņš atkārtoja. - Levinskis atnesa jaunas ziņas. Amerikāņi un angļi jau atrodas tālu

viņpus Reinai. Viņi nāk. Viņi mūs atbrīvos. Drīz.

Vakara gaisma piepeši izmainījās. Saule bija sasniegusi kalna nogāzi. Pilsēta iegrima zilā tumsā.Logi nodzisa. Upe kļuva mierīga. Viss kļuva mierīgs. Arī strazds apklusa. Tikai debesis sāka kvēlot.Mākoņi pārvērtās par perlamutra kuģiem, plati gaismas staru kūļi virzīja tos kā vēji, un tie iebrauca pavakara sarkanajiem vārtiem. Pēdējā blāzma pilnībā izgaismoja balto namu uzkalnā, un, kamēr pārējā zemeizdzisa, tikai tas vēl zaigoja un tādējādi šķita tuvāks un tālāks nekā jebkad agrāk.

Viņi ieraudzīja putnu tikai tad, kad tas atradās pavisam tuvu. Viņi ieraudzīja mazu, melnu bumbiņu arspārniem. Viņi to redzēja uz vareno debesu fona, putns lidoja augstu un tad piepeši metās lejā, viņi toieraudzīja, abi gribēja kaut ko izdarīt un tomēr neizdarīja, īsu brīdi, iekams putns tuvojās zemei, bijaredzams viss siluets - mazā galva ar dzelteno knābi, izplestie spārni un apaļās krūtis ar dziesmām, un tadatskanēja sīks sprakšķis, un no elektrībai pieslēgtā žoga uz saulrieta fona izšāvās dzirkstele - ļoti maza unbāla, un nāvējoša, un tad vairs nebija nekā, izņemot pārogļojošās paliekas ar vienu mazu kāju, kas karājāsuz apakšējās stieples, un sadriskātu spārnu, kas skāra zemi un bija atnesis nāvi.

- Tas bija strazds, Jozef…Buhers redzēja šausmas Rutas Holandas acīs. - Nē, Ruta, - viņš ātri teica. - Tas bija cits putns. Tas

nebija strazds. Un, ja arī bija, tad ne jau tas, kurš dziedāja, - noteikti ne, Ruta, - ne mūsējais…

- Tu laikam domā, ka es būšu tevi aizmirsis, ko? - Handke noprasīja.- Nē.- Vakar bija pārāk vēls. Bet mums taču ir laiks. Pietiekami daudz laika, lai ziņotu par tevi.

Piemēram, rīt, visu dienu. - Viņš stāvēja Nr. 509 priekšā. - Miljonārs! Šveices miljonārs! Viņi taču frankupa frankam tev izsitīs no nierēm to naudu.

Nevienam nav nepieciešams izsist to naudu, - Nr. 509 sacīja. - To var iegūt vienkāršāk. Esparakstīšu zīmi, un tā vairs man nepiederēs. - Viņš cieši paraudzījās uz Handki. - Divi tūkstoši pieci simtifranku. Daudz naudas.

- Pieci tūkstoši, - Handke atbildēja. - Gestapo vīriem. Tu domā, viņi dalīs?- Nē. Pieci tūkstoši gestapo vīriem, - Nr. 509 apstiprināja.- Un tu nonāksi uz moku buka un pie krusta, un bunkurā, un pie Breiera ar viņa īpašām metodēm, un

tad pie karātavām.- To vēl nevar zināt.Handke iesmējās. - Kas cits sagaidāms? Varbūt atzinības raksts? Par aizliegtu naudu?- Arī tas ne. - Nr. 509 vēl joprojām raudzījās uz Handki. Viņš bija pārsteigts par to, ka vairs nejuta

baiļu, lai gan apzinājās, ka bija Handkes rokās; tomēr vairāk par visu viņš piepeši sajuta kaut ko citu:naidu. Ne drūmo, aklo, mazo nometnes naidu, ikdienišķo, vajadzības spiesto, pieticīgo naidu, ko viensizsalcis radījums juta pret otru, - nē, viņš juta vēsu, skaidru, inteliģentu naidu, un viņš juta to tik ļoti, kanolaida acis, jo domāja, ka Handke to noteikti pamanīs.

- Tā? Un kas tad, tu gudrais mērkaķi?Nr. 509 saoda Handkes elpu. Arī tā bija citāda; Mazās nometnes smaka agrāk bija nomākusi gandrīz

jebkuru atsevišķu dvaku. Nr. 509 arī zināja, ka viņš ieelpoja Handkes dvaku nevis tāpēc, ka tā bijastiprāka par apkārtējo trūdu smaku, bet tāpēc, ka ienīda Handki.

- Vai esi palicis mēms no bailēm?Handke iespēra Nr. 509 pa kāju. Nr. 509 neatsprāga atpakaļ. - Es nedomāju, ka mani spīdzinās, -

viņš mierīgi noteica un atkal skatījās Handkē. - Tas nebūtu lietderīgi. Es varētu nomirt esesiešu rokās.Esmu ļoti vārgs un gandrīz neko vairs neizturēšu. Tā šobrīd ir priekšrocība. Gestapo labāk nogaidīs, līdznauda nonāks viņu rokās. Tik ilgi es būšu viņiem vajadzīgs. Jo esmu vienīgais, kurš ar naudu var rīkoties.Šveicē gestapo nav nekādas varas. Kamēr viņi dabūs naudu, es būšu drošībā. Un tas vilksies diezgan ilgi.Līdz tam daudz kas var notikt.

Handke apdomājās. Nr. 509 pustumsā redzēja, kā tas atspoguļojas viņa plakanajā sejā. Viņš skaidri

redzēja šo seju. Viņam šķita, ka aiz viņa acīm būtu piestiprināti prožektori, kas to apgaismoja. Pati sejapalika tāda, kā bija, bet katrs tās sīkums, šķiet, kļuva lielāks.

- Ak tā to tu visu izdomāji, ko? - bloka vecākais beidzot izdvesa.- Es neko neizdomāju. Tā tas ir.- Un kā ir ar Vēberu? Viņš taču arī gribēja ar tevi runāt! Viņš negaidīs.- Pagaidīs, - Nr. 509 mierīgi atbildēja. - Šturmfīreram Vēbera kungam nāksies pagaidīt. Gestapo par

to parūpēsies. Tai ir svarīgāk dabūt Šveices frankus. - Izskatījās, ka izvalbītās, bāli zilās Handkes acisgrieztos. Mute kustējās. - Tu esi kļuvis varen viltīgs, - viņš beidzot sacīja. - Agrāk tu tik tikko spējipapļurkstēt! Jūs visi šeit pēdējā laikā esat kļuvuši braši kā āži, jūs smirdoņas! Gan jūs vēl dabūsiet,pagaidiet tikai! Viņi vēl jūs visus izdzīs caur skursteni! - Viņš ar pirkstu viegli pieskārās Nr. 509 krūtīm. -Kur ir tās divdesmit markas? - viņš nošņāca. - Dod šurp! Uz ātrāko!

Nr. 509 izvilka no kabatas naudaszīmi. Īsu brīdi viņam bija uznākusi vēlme to nedarīt, bet tūlīt viņšapzinājās, ka tā būtu pašnāvība. Handke izrāva naudu viņam no rokas. — Par to tu vari turpināt muldēt vēlveselu dienu, - viņš paziņoja un aizgrīļojās prom. - Par to es tev ļaušu dzīvot dienu ilgāk, tu tārps! Vienudienu, līdz rītam.

- Vienu dienu, - Nr. 509 sacīja.

Levinskis apsvēra. - Es nedomāju, ka viņš to darīs, - viņš sacīja. - Kāds viņam no tā labums?Nr. 509 paraustīja plecus. - Nekāds. Viņš tikai ir neaprēķināms, ja dabūjis iedzert. Vai arī ja viņam

uznākusi dusmu lēkme.- Viņš jānovāc, - Levinskis atkal apsvēra. - Šobrīd mēs neko daudz nevaram pret viņu pasākt. Draud

briesmas. Esesieši pārskata sarakstus pēc uzvārdiem. Mēs paslēpsimies lazaretē, ja varēsim. Drīz mumsnāksies iedabūt pie jums pāris cilvēku. Tas taču ir spēkā, vai ne?

- Jā. Ja jūs piegādāsiet viņiem ēdamo.- Tas ir pats par sevi saprotams. Bet ir vēl kaut kas. Mums tagad jārēķinās ar masveida kratīšanām

un pārbaudēm. Vai jūs varat paslēpt dažas lietas tā, lai tās neatrod?- Cik lielas?- Tik lielas… - Levinskis pavērās apkārt. Viņi tupēja aiz barakas tumsā. Nebija redzams nekas,

izņemot grīļīgās musulmaņu rindas ceļā uz ateju. - Tik lielas kā, piemēram, revolveris…Nr. 509 strauji ievilka elpu. - Revolveris?- Jā.Nr. 509 kādu brīdi klusēja. - Zem manas gultas grīdā ir caurums, - viņš tad klusi un ātri noteica. -

Zem blakus esošām līstēm ir tukšums. Tur var paslēpt vairāk nekā vienu revolveri. Viegli. Šeitnepārbauda. Tas ir pavisam droši.

Viņš nemanīja, ka izsakās kā cilvēks, kurš grib pierunāt kādu citu, nevis tāds, kuru grib pierunātuzņemties risku. - Vai tev tas ir līdzi? - viņš jautāja.

- Jā.- Dod šurp!Levinskis vēlreiz paraudzījās apkārt. - Vai zini, ko tas nozīmē?- Jā. Jā, - Nr. 509 nepacietīgi atbildēja.- To bija grūti sadabūt. Mums nācās ļoti riskēt.- Jā, Levinski. Es taču uzmanīšos. Dod tikai šurp!Levinskis iebāza roku azotē un iegrūda ieroci Nr. 509 plaukstā. Nr. 509 to sajuta. Tas bija smagāks,

nekā viņš bija gaidījis. - Kas tam apkārt? - viņš vaicāja.- Lupata, mazliet ieziesta ar taukiem. Vai tas caurums zem tavas gultas ir sauss?- Jā, - Nr. 509 atteica. Tā nebija tiesa, bet viņš negribēja atdot ieroci. - Vai munīcija arī ir? - viņš

jautāja.

- Jā. Daudz ne, dažas patronas. Turklāt tas ir pielādēts.Nr. 509 aizbāza revolveri aiz krekla un aizpogāja arī uzsvārci. Viņš to sajuta tuvu pie sirds un

manīja, ka viņam pārskrēja šermuļi.- Tagad es iešu, - Levinskis sacīja. - Uzmani to labi! Tūlīt noslēp! - Viņš runāja par ieroci kā par

svarīgu cilvēku. - Nākamreiz, kad atnākšu, man būs līdzi kāds no mūsējiem. Vai jums patiesi ir vieta? -Viņš paskatījās uz pārbaudes laukumu, kur tumsā gulēja tumši stāvi. - Mums ir vieta, - Nr. 509 atbildēja. -Jūsu ļaudīm mums vienmēr atradīsies vieta.

- Labi. Ja Handke nāks atkal, iedod viņam vēl mazliet naudas. Vai jums ir kaut cik?- Man vēl mazliet ir. Vienai dienai.- Es raudzīšu, lai mēs kaut ko sadabūjam. Iedošu Lēbentālam. Sarunāts?- Jā.Levinskis pazuda nākamās barakas ēnā. No turienes, noliecies uz priekšu kā musulmanis, viņš

streipuļoja uz ateju. Nr. 509 vēl kādu laiku palika sēžam. Viņš stingri atspiedās ar muguru pret barakassienu. Ar labo roku piespieda revolveri sev klāt. Viņš pārvarēja kārdinājumu to izvilkt, attīt lupatu unpieskarties metālam; viņš tikai turēja to cieši. Viņš taustīja stobra un spala līnijas un juta, it kā no tāmnāktu stiprs, nezināms spēks. Daudzu gadu laikā tā bija pirmā reize, kad viņš turēja piespiestu sev klātkaut ko tādu, ar ko varēja aizstāvēties. Piepeši viņš vairs nebija pilnīgi bezpalīdzīgs. Viņš vairs nebijapilnībā atstāts likteņa varā. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija un ka viņš nedrīkstēja lietot ieroci; bet pietika arto, ka tas bija pie viņa. Pietika, lai viņā notiktu pārmaiņas. Nāves niecīgais instruments bija kā dzīvībasdinamo. Viņā bija pārpārēm pretestības. Viņš domāja par Handki. Viņš domāja par naidu, ko bija izjutispret viņu. Handke bija dabūjis naudu; tomēr viņš bija izrādījies vājāks par Nr. 509. Viņš domāja parRozenu; Nr. 509 bija spējis to glābt. Tad viņš domāja par Vēberu. Viņš ilgi domāja par Vēberu un parnometnē pavadītajiem pirmajiem mēnešiem. Jau gadiem viņš nebija to darījis. Viņš bija izgaiņājis visasatmiņas, arī par laiku pirms nometnes. Viņš pat nebija gribējis vairs dzirdēt savu vārdu. Viņš vairs nebijabijis cilvēks un vairs nebija gribējis tāds būt; tas būtu viņu salauzis. Viņš bija pārtapis par numuru, saucasevi tikai par numuru un lika saukt arī citiem. Viņš klusēdams sēdēja naktī un elpoja, un cieši turējaieroci, un juta, cik daudz pēdējās nedēļās bija mainījies. Atmiņas piepeši atkal atgriezās, un viņam šķita,ka viņš vienlaikus ēstu un dzertu kaut ko tādu, ko nespēja saskatīt un kas bija kā stipras zāles.

Nr. 509 dzirdēja, kā nomainījās sardze. Viņš piesardzīgi piecēlās. Dažas sekundes viņš grīļojās, itkā būtu dzēris vīnu. Tad lēnām apgāja apkārt barakai.

Pie durvīm kāds tupēja. - Nr. 509! - viņš pačukstēja. Tas bija Rozens.Nr. 509 satrūkās, it kā pamozdamies no bezgalīga, slikta sapņa. Viņš palūkojās lejā. - Mani sauc

Kollers, - viņš domīgs sacīja. - Frīdrihs Kollers.- Jā? - Rozens nesapratnē novilka.

XIV

- ES GRIBU PRIESTERI, - vaimanāja Ammers.Tā viņš vaimanāja jau visu pēcpusdienu. Pārējie bija mēģinājuši viņu no tā atrunāt, bet tas bija velti.

To viņš bija izdomājis piepeši.- Kādu priesteri? - Lēbentāls pajautāja.- Katoļu. Kāpēc tu to jautā, žīd?- Paskat! - Lēbentāls pašūpoja galvu. - Antisemīts! Tā tikai mums te vēl trūka!- Tādu nometnē ir pietiekami, - Nr. 509 sacīja.- Jūs esat vainīgi! - Ammers kliedza pilnā rīklē. - Pie visa! Ja nebūtu jūsu, žīdu, mēs šeit neatrastos.- Ko? Kāpēc tad ne?- Jo tad nebūtu nekādu nometņu. Es gribu priesteri!

- Kaunies, Ammer, - dusmīgi noteica Buhers.- Man nav jākaunas. Es esmu slims! Atvediet priesteri.Nr. 509 paskatījās uz zilajām lūpām un iekritušajām acīm. - Nometnē nav priestera, Ammer.- Tādam ir jābūt. Tās ir manas tiesības. Es mirstu.- Nedomāju, ka tu jebkad nomirsi, - Lēbentāls ierunājās.- Es mirstu, jo jūs, sasodītie žīdi, aprijāt visu, kas pienācās man. Un tagad jūs pat negribat man atvest

priesteri. Es gribu izsūdzēt grēkus. Ko jūs par to zināt? Kāpēc man ir jāuzturas žīdu barakā? Man irtiesības uz āriešu baraku.

- Šeit vairs ne. Tikai Darba nometnē. Šeit visi vienādi.Ammers elsoja un aizgrieza prom galvu. Virs viņa pinkainajiem matiem koka sienā ar zilu zīmuli

bija atstāts uzraksts: “Eižens Maijers, 1941. gads. Tīfs. Atrieb…”- Kā ir ar viņu? - Nr. 509 jautāja Bergeram.- Viņam jau sen vajadzēja būt mirušam. Bet šodien, manuprāt, patiesi ir viņa pēdējā diena.- Tā izskatās. Viņam jau viss sajucis.- Viņam nekas nav sajucis, - Lēbentāls paskaidroja. - Viņš zina, ko runā.- Nedomāju gan, - sacīja Buhers.Nr. 509 pavērās viņā. - Kādreiz viņš bija citāds, Buher, - viņš mierīgi noteica. - Bet viņu sasita.

Viņš vairs nav tas, kas bija agrāk. Šis te ir pavisam cits cilvēks, kurš ir saaudzis no agrākajām atliekāmun skrandām. Un tās skrandas nebija veselas. Es to redzēju.

- Priesteri! - Ammers atkal vaimanāja. - Man ir jāizsūdz grēki! Es negribu nonākt mūžīgajās ellesugunīs!

Nr. 509 apsēdās uz gultas malas. Blakus Ammeram gulēja viens no jaunpienācējiem, kuram bijaaugsta temperatūra, un viņš elpoja sekli un ātri. - Tu to vari bez priestera, Ammer, - Nr. 509 sacīja. - Kotu esi nodarījis? Šeit nav nekādu grēku. Ne mums. Mēs tūlīt visu izpērkam. Nožēlo to, kas tev irnožēlojams. Ja nav iespējama grēksūdze, tad ar to pietiek. Tā ir rakstīts katķismā.

Ammers uz brīdi pārstāja elsot. - Vai tu arī esi katolis? - viņš jautāja.- Jā, - Nr. 509 atteica. Tas nebija tiesa.- Tad taču tu to zini! Man ir jārunā ar priesteri! Man jāizsūdz grēki un jāiet pie dievgalda! Es negribu

sadegt elles ugunīs. - Ammers trīcēja. Viņa acis bija plati ieplestas. Seja vairs nebija lielāka par divāmdūrēm, un acis bija pārāk prāvas tādai sejai. Tāpēc viņš mazliet atgādināja sikspārni. - Ja esi katolis, tuzini, kā tas ir. Kā krematorijā; bet tu nesadedz un nenomirsti. Vai tu gribi, lai ar mani tā notiek?

Nr. 509 paskatījās uz durvīm. Tās bija atvērtas. Tajās kā glezna bija redzamas skaidras vakaradebesis. Tad viņš atkal paskatījās uz novārgušo galvu, kurā dega elles skati. - Mums tas ir citādi, Ammer!- viņš beidzot sacīja. - Tur mēs būsim privileģētā stāvoklī. Kādu daļu elles mēs taču iepazinām jau šeit.

Ammers nemierīgi kustināja galvu. - Negrēko, - viņš nočukstēja. Tad ar grūtībām uzslējās,paraudzījās apkārt un piepeši izkliedza: - Jūs! Jūs! Jūs esat veseli! Bet man ir jāatstiepj kājas! Taisnitagad! Jā, smejieties! Smejieties! Es dzirdēju visu, ko jūs teicāt! Jūs gribat tikt prom! Jūs tiksiet! Un es?Es! Krematorijā! Liesmās - mūžīgajās - au - au… - Viņš gaudoja kā mēnessērdzīgs suns. Viņa augums bijaizslējies, un viņš gaudoja. Mute bija kā melns caurums, no kura plūda aizsmakuši kaucieni.

Zulbahers piecēlās. - Es iešu, - viņš sacīja. - Apjautāšos, vai nav kāds priesteris.- Kur? - Lēbentāls jautāja.- Kaut kur. Kancelejā. Sardzei…- Neesi traks! Šeit nav neviena priestera. Esesieši to necietīs. Viņi iebāzīs tevi bunkurā.- Tas nekas.Lēbentāls cieši vērās Zulbaherā. - Berger, Nr. 509, - viņš teica. - Vai jūs dzirdējāt?Zulbahera seja bija ļoti bāla. Viņa žoklis stipri izvirzījās uz priekšu. Vīrs nevienā neraudzījās. - Tas

nelīdzēs, - Bergers viņam sacīja. - Tas ir aizliegts. Mēs arī nezinām nevienu gūstekņu vidū. Domā, ka mēs

jau nebūtu atveduši?- Es iešu, - Zulbahers atbildēja.- Pašnāvība! - Lēbentāls iebrauca ar roku matos. - Un turklāt antisemīta dēļ!Zulbahera žokļi kustējās. - Antisemīta dēļ.- Traks! Vēl viens trakais!- Labi, trakais, es iešu.- Buher, Berger, Rozen! - Nr. 509 mierīgi apsauca.Buhers ar nūju rokā jau stāvēja Zulbaheram aiz muguras. Viņš iesita tam pa galvu. Sitiens nebija

pārāk spēcīgs, tomēr pietiekams, lai Zulbaheru apdullinātu. Pārējie nogāza viņu zemē un uzmetās virsū. -Iedod Aitusuņa saiti, Ahasvēr! - Bergers sacīja. Viņi sasēja Zulbaheram rokas un kājas un palaida viņuvaļā. - Ja kliegsi, mums nāksies tev kaut ko iebāzt mutē, - Nr. 509 sacīja.

- Jūs mani nesaprotat…- Saprotam. Tu paliksi sasiets, kamēr tev pāries dusmu lēkme. Tā mēs jau esam pazaudējuši daudz

cilvēku…Viņi iestūma Zulbaheru kaktā un vairs nelikās par viņu ne zinis. Rozens piecēlās kājās. - Viņš vēl ir

apjucis, - Rozens nomurmināja, it kā viņam vajadzētu lūgt piedošanu Zulbahera vietā. - Jums jāsaprot.Viņa brālis toreiz…

Ammers bija aizsmacis. Viņš vairs tikai čukstēja. - Kur viņš palicis? Kur - priesteris…Nu viņiem bija gana. - Vai patiesi barakās nav neviena priestera vai ķestera, vai ministranta? -

jautāja Buhers. - Kāda, kas viņu nomierinātu.- Septiņpadsmitajā barakā bija četri. Vienu atbrīvoja; divi ir miruši; viens atrodas bunkurā, -

Lēbentāls pavēstīja.- Breiers katru ritu sit viņu ar ķēdi. Viņš to sauc par kopīgu mises noturēšanu.- Lūdzu… - Ammers turpināja čukstēt. - Dieva dēļ - kādu…- Manuprāt, B sekcijā ir vīrs, kurš prot latīņu valodu, - Ahasvērs sacīja. - Vai nevar paaicināt viņu?- Kā viņu sauc?- Es skaidri nezinu. Delbriks vai Helbriks, vai kaut kā tamlīdzīgi. Istabas vecākais noteikti zina.Nr. 509 piecēlās. - Tas ir Māners. Mēs varam pajautāt viņam. - Viņi ar Bergeru devās turp. - Tas

var būt Helvigs, - sacīja Māners. - Viens no svešvalodu pratējiem. Viņš ir mazliet jucis. Laiku pa laikamskaita dzeju. Viņš ir A sekcijā.

- Tas būs viņš.Viņi devās uz A sekciju. Māners aprunājās ar turienes istabas vecāko - lielu, kalsnu vīru ar

bumbierveida galvu. Bumbiergalva paraustīja plecus. Māners iegāja gultu, kāju, roku un vaidu labirintāun izsauca uzvārdu.

Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās. Viņam sekoja aizdomu pilns vīrs. - Tas ir viņš, - Māners sacījaNr. 509. - Iesim ārā. Šeit taču nevar saprast ne vārda. - Nr. 509 izskaidroja Helvigam situāciju. - Vai turunā latīņu valodā? - viņš jautāja.

- Jā. - Helviga seja nervozi raustījās. - Vai jūs zināt, ka man tagad nozog manu ēdamā trauku?- Kāpēc?- Šeit zog. Vakar man pazuda karote, kamēr es sēdēju atejā. Biju to paslēpis zem savas gultas. Tagad

es tur atstāju ēdiena trauku.- Tad paņem to!Neteicis ne vārda, Helvigs pazuda. - Viņš neatgriezīsies, - Māners sacīja.Viņi gaidīja. Satumsa. Ēnas iznira no ēnām, tumsa no baraku tumsas. Tad atgriezās Helvigs. Viņš

turēja piespiestu pie krūtīm ēdiena trauku.- Es nezinu, cik daudz saprot Ammers, - Nr. 509 teica. - Noteikti ne vairāk par ego te absolvo[4]. To

viņš, iespējams, ir iegaumējis. Ja tu viņam pateiksi to un vēl kaut ko, kas tev ienāk prātā…

Helvigs ar savām garajām, tievajām kājām gāja ļodzīgiem soļiem. - Vergilijs? - viņš pajautāja. -Horācijs.

- Vai nav kas tāds, kas vairāk attiecas uz baznīcu?- Credo in unum deum…[5]- Ļoti labi.- Vai arī Credo quia absurdum…[6]Nr. 509 pacēla skatienu. Viņš raudzījās divās savādi nemierpilnās acīs. - To darām mēs visi, - viņš

sacīja.Helvigs apstājās. Turklāt ar mezglainu pirkstu norādīja uz Nr. 509, it kā gribētu viņu uzdurt.- Tā ir Dieva zaimošana, to tu zini. Bet es to darīšu. Es viņam neesmu vajadzīgs. Nožēlošana un

grēku piedošana iespējama bez grēksūdzes.- Varbūt viņš nespēj nožēlot, ja neviena nav klāt.- Es to daru tikai tādēļ, lai viņam palīdzētu. Pa to laiku viņi nozags manu zupas porciju.- Māners pataupīs tev zupu. Un iedod man savu ēdiena trauku, - Nr. 509 sacīja. - Es to paglabāšu,

kamēr būsi iekšā.- Kāpēc?- Varbūt viņš drīzāk tev noticēs tad, ja tev nebūs līdzi ēdiena trauka.Viņi iegāja pa durvīm. Tagad arī barakas priekša jau bija gandrīz tumša. Varēja dzirdēt Ammera

čukstus. - Nāc! - Nr. 509 teica. - Mēs vienu atradām, Ammer.Ammers apklusa. - Patiesi? - viņš tad skaidri pajautāja. - Vai viņš ir šeit?- Jā.Helvigs pieliecās. - Lai slavēts Jēzus Kristus.- Mūžīgi mūžos āmen, - Ammers čukstēja izbrīnīta bērna balsī.Viņi sāka murmināt. Nr. 509 un pārējie izgāja ārā. Tur ļoti kluss virs mežiem pie apvāršņa tumsa

vēlais vakars. Nr. 509 apsēdās un piespieda muguru pie barakas sienas. Tā vēl bija saglabājusi nedaudzsaules siltuma. Buhers atnāca un apsēdās viņam līdzās. - Savādi, - viņš pēc brīža sacīja. - Dažreiz mirstsimtiem cilvēku, un tu neko nejūti, un tad mirst viens pats, viens, gar kuru tev nav nekādas daļas, - unšķiet, ka mirtu tūkstoši.

Nr. 509 pamāja ar galvu. - Mūsu iztēle neprot skaitīt. Un skaitļi nepadara jūtas stiprākas. Jūtas allažprot saskaitīt tikai līdz „viens”. Viens - bet tas ir pietiekami, ja to patiesi jūt.

Helvigs iznāca no barakas. Viņš salīcis izgāja pa durvīm, un kādu brīdi šķita, ka viņš nestu uzsaviem pleciem slīgstošo tumsu kā aitu gans melnu avi, lai to aizvāktu prom un nomazgātu tīrajā vakarā.Tad viņš izslējās un atkal bija gūsteknis.

- Vai tas bija noziegums? - Nr. 509 pajautāja.- Nē. Es nerīkojos kā priesteris. Es tikai biju klāt, kad viņš nožēloja grēkus.- Man gribētos, lai mēs varētu kaut ko izdarīt tavā labā. Iedot cigareti vai maizes gabaliņu. - Nr. 509

atdeva Helvigam trauku. - Bet mums pašiem nekā nav. Viss, ko varam tev piedāvāt, ir Ammera zupa, javiņš nomirs pirms vakariņām. Mēs tad to vēl dabūsim.

- Man nekas nav vajadzīgs. Es arī neko negribu. Tā būtu cūcība, ja es par to kaut ko ņemtu.Nr. 509 ieraudzīja, ka Helviga acīs bija asaras. Viņš bezgala izbrīnījies lūkojās vīrā. - Vai viņš

nomierinājās? - viņš tad vaicāja.- Jā. Šodien pusdienlaikā viņš nozaga jūsu maizes gabaliņu. Viņš gribēja, lai es jums to pasaku.- Es to zināju.- Viņš vēlas, lai jūs aizejat pie viņa. Viņš grib jums visiem lūgt piedošanu.- Dieva dēļ! Par ko?- Viņš to grib. Īpaši vienam, kuru sauc Lēbentāls.- Dzirdi, Leo? - Nr. 509 jautāja.

- Viņš vēl ātri grib noslēgt ar Dievu darījumu, tāpēc, - nesamierināmais Lēbentāls noteica.- Nedomāju vis. - Helvigs pasita padusē savu ēdiena trauku. - Jocīgi, es patiesi kādreiz gribēju kļūt

par priesteri, - viņš atklāja. - Tad aizlaidos lapās. Tagad to vairs nesaprotu. Vēlos, kaut nebūtu tā darījis.- Viņš pievērsa sēdošajiem savas dīvainās acis. - Tu mazāk ciet, ja kaut kam tici.

- Jā. Bet ticēt var daudz kam. Ne tikai Dievam.- Protams, - Helvigs piepeši atbildēja tik laipni, it kā stāvētu salonā un piedalītos diskusijā. Viņš

turēja galvu mazliet piešķiebtu, it kā kaut ko klausīdamies. - Tā bija vajadzības spiesta grēksūdze, - viņšsacīja. - Vienmēr ir pastāvējušas vajadzības spiestas kristības. Vajadzības spiestas grēksūdzes… - Viņaseja raustījās. - Tas ir jautājums teologiem - arlabvakar, kungi…

Viņš kā milzu zirneklis stīviem soļiem devās uz savu sekciju. Pārējie apstulbuši nolūkojās viņampakaļ. Sevišķi apstulbinošs bija atvadu sveiciens; neko līdzīgu viņi nebija dzirdējuši, kopš atradāsnometnē. - Aizej pie Ammera, Leo, - pēc kāda brīža teica Bergers. - Galu galā, kāpēc ne? Viņš mūs arīuzrunāja ar „jūs”.

Lēbentāls vilcinājās. - Ej! - Bergers atkārtoja. - Citādi viņš atkal kliegs. Mēs, pārējie, atsvabināsimZulbaheru.

Krēsla bija pārvērtusies gaišā tumsā. No pilsētas plūda zvana skaņas. Tīrumu vagās gūla tumši zilasun violetas ēnas.

Viņi sēdēja mazā grupiņā pie barakas. Ammers iekšā arvien vēl mira. Zulbahers bija atspirdzis. Viņšnokaunējies sēdēja līdzās Rozenam.

Lēbentāls piepeši piecēlās. - Kas tas? - Viņš caur dzeloņstieplēm cieši vērās uz tīrumiem. Kaut kastur klusi un veikli šaudījās šurp un turp, apstājās un atkal šaudījās.

- Zaķis! - sacīja Karels, zēns no Čehoslovākijas.- Muļķības! Kā tad tu pazīsti zaķi?- Pie mums, mājās, daži gadījās. Esmu pietiekami redzējis, kad biju jauns. Es domāju - toreiz, kad

biju brīvs, - Karels nobeidza. Jaunība viņam saistījās ar to laiku pirms nometnes. Pirms viņa vecāki tikanoindēti ar gāzi.

- Tas patiesi ir zaķis. - Buhers samiedza acis. - Vai trusis. Nē, tam par lielu.- Taisnīgais Dievs! - iesaucās Lēbentāls. - Dzīvs zaķis. - Tagad viņi visi to redzēja. Kādu brīdi zaķis

bija izslējies, un garās ausis stāvēja uz augšu. Tad viņš aizlēca tālāk.- Ja viņš ienāktu šeit! - Lēbentāla protēze noklabēja. Viņš domāja par Betkes viltus zaķi, taksi, par

kuru bija atdevis Lomana zelta zobu. - To varētu iemainīt. Mēs paši to neēstu. Mēs to iemainīsim pretdivreiz, nē, divarpusreiz lielāku daudzumu atkritumos izmestas gaļas.

- Mēs to nemainīsim. Mēs paši to apēdīsim, - Meijerhofs noteica.- Ak tā? Un kurš to izceps? Varbūt tu gribi ēst jēlu? Ja tu to iedosi kādam izcept, tad atpakaļ

nedabūsi, - Lēbentāls iekarsis paskaidroja. - Ko tikai dažs labs nezina, nedēļām ilgi neiznācis no barakas!Meijerhofs bija viens no 22. barakas brīnumiem. Viņš trīs nedēļas bija uz nāves gultas, plaušu

karsoņa un dizentērijas mocīts. Viņš bija kļuvis tik vārgs, ka vairs nespēja parunāt. Bergers bija atzinisviņu par nedziedināmu. Tad piepeši viņš dažās dienās bija atlabis. Viņš bija uzcēlies no miroņiem.Ahasvērs tāpēc viņu bija iesaucis par Lācaru[7] Meijerhofu. Šodien viņš pirmo reizi atkal bija iznācisārā. Bergers bija aizliedzis, bet viņš tomēr bija izrāpojis. Viņam mugurā bija Lēbentāla mētelis, mirušāBuksbauma svīteris un huzāru svārki, kurus kāds bija dabūjis jakas vietā. Cauršautais priestera tērps, koRozens bija saņēmis par apakšveļu, kā šalle bija aptīts ap kaklu. Visi veterāni viņam bija palīdzējušisagatavoties pirmajam gājienam ārpus barakas sienām. Meijerhofa atveseļošanos viņi uztvēra kā kopējuuzvaru.

- Ja zaķis iekļūtu šeit, tad pieskartos elektriski lādētajām stieplēm. Un tūlīt arī izceptos, - cerībupilns sacīja Meijerhofs. - Viņu varētu pavilkt šurp ar sausu zaru.

Visi saspringti vēroja dzīvnieku. Viņš lēkāja pa vagām un laiku pa laikam ieklausījās. - Esesieši

viņu nošaus sev, - Bergers ieteicās.- Tas nav tik vienkārši - ar lodi, ja ir tik tumšs, - Nr. 509 atbildēja. - Esesieši ir vairāk raduši trāpīt

cilvēkiem mugurā no dažu metru attāluma.- Zaķis. - Ahasvērs pakustināja lūpas. - Kā gan tas garšo?- Tas garšo pēc zaķa, - Lēbentāls paskaidroja. - Vislabākā ir mugura, to iespeķo. Speķa gabaliņus

iebaksta gaļā, lai tā kļūst sulīgāka. Klāt pagatavo krējuma mērci. Tā to ēd tie, kas nav ebreji.- Un ar kartupeļu biezputru, - Meijerhofs piemetināja.- Muļķības, ar kartupeļu biezputru! Ar kastaņu biezputru un brūklenēm.- Ar kartupeļu biezputru ir labāk. Kastaņi! Tie piemēroti itāliešiem.Lēbentāls dusmīgi paskatījās uz Meijerhofu. - Klausies…Ahasvērs viņu pārtrauca. - Kas gan ir zaķis? Man par visiem zaķiem labāk patiktos zoss. Laba,

pildīta zoss…- Ar āboliem…- Aizverieties! - kāds no aizmugures iekliedzās. - Vai jūs esat velna apsēsti? Traks var palikt!Viņi tupēja, noliekušies uz priekšu, un ar miroņgalvu iekritušām acīm sekoja zaķim. Nepilnu simt

metru attālumā no viņiem lēkāja sapņu maltīte - pūkains kamols ar vairākām mārciņām gaļas, un dažiemno viņiem tas varēja nozīmēt dzīvības glābšanu. Meijerhofs to juta visos kaulos un zarnās; viņamdzīvnieks nozīmētu garantiju, ka slimības neuzliesmos no jauna. - Jauki, manis pēc, arī ar kastaņiem, -viņš nokārca. Viņa mute piepeši bija sausa un putekļaina kā ogļu pagrabs.

Zaķis izslējās un ošņāja gaisu. Tajā brīdi to laikam ieraudzīja viens no snauduļojošajiem SSapsargiem. - Edgar! Vecīt! Garausis! - viņš iekliedzās. - Tur!

Noblīkšķēja pāris šāvienu. Gaisā uzlidoja zeme. Zaķis aizcilpoja lieliem lēcieniem. - Redzi, - Nr.509 sacīja. - Viņi labāk no neliela attāluma prot trāpīt apcietinātajiem. - Lēbentāls nopūtās un noskatījāspakaļ zaķim.

- Vai jūs domājat, ka mēs šovakar dabūsim maizi? - pēc kāda laika pajautāja Meijerhofs.

- Vai viņš ir miris?- Jā. Beidzot. Viņš vēl gribēja, lai izņemam no viņa gultas to jaunpienācēju. To ar temperatūru. Viņš

domāja, ka tas viņu aplipinās. Turklāt viņš aplipināja jauniņo. Viņš beigu beigās atkal vaimanāja unlamājās. Viņam tā īsti nepietika ar priesteri.

Nr. 509 pamāja ar galvu. - Tagad ir grūti nomirt. Agrāk bija vieglāk. Tagad ir grūti. Tik īsu laikupirms kara beigām.

Bergers apsēdās blakus Nr. 509. Vakariņas bija paēstas. Mazā nometne bija dabūjusi tikai plānuzupu, ikviens pilnu trauku. Maizi ne. - Ko Handke gribēja no tevis? - viņš jautāja.

Nr. 509 atvēra plaukstas. - Viņš iedeva man šo. Tīru vēstuļu papīra lapu un pildspalvu. Viņš grib, laies pārrakstu viņam savu Šveices naudu. Ne pusi. Visu. Visus piecus tūkstošus franku.

- Un?- Par to viņš pagaidām ļaus man dzīvot. Viņš man pat deva tādu kā mājienu, ka mani aizstāvēs.- Tik ilgi, kamēr dabūs tavu parakstu.- Tas ir līdz rītvakaram. Tas jau ir kaut kas. Dažreiz mums nav tik daudz laika.- Tas nav pietiekami. Mums ir jāizdomā kaut kas cits.Nr. 509 paraustīja plecus. - Varbūt viņš turēs vārdu. Iespējams, viņš domā, ka būšu viņam noderīgs,

lai izņemtu no bankas naudu.- Iespējams arī tas, ka viņš domā gluži pretējo - atbrīvoties no tevis, lai tu nevarētu anulēt dokumentu

par pārrakstīto naudu.- Es nevarēšu to anulēt, ja viņš to dabūs.- To viņš nezina. Un tu varbūt to varēsi. Tu to pārrakstīji, jo tiki piespiests.

Nr. 509 brīdi klusēja. - Efraim, - viņš mierīgi sacīja. - Tas man nav nepieciešams. Man nav naudasŠveicē.

- Ko?- Man Šveicē nav ne franka.Bergers kadu laiku blenza uz Nr. 509. - Tu to visu izdomāji?- Jā.Bergers ar plaukstas virspusi nobrauca pār iekaisušajām acīm. Viņa pleci raustījās. - Kas tev ir? -

Nr. 509 jautāja. - Tu varbūt raudi?- Nē, es smejos. Tas ir stulbi, bet es smejos.- Smejies vien. Šeit mēs esam sasodīti maz smējušies.- Es smejos, jo iedomājos, kādu seju Handke rādīs Cīrihē. Kā gan tikai tev ienāca prātā tāda doma,

Nr. 509?- Es nezinu. Cilvēks izgudro daudz ko, ja runa ir par viņa dzīvību. Galvenais, ka viņš uzķērās. Viņš

pat nevar neko uzzināt, iekams karš nav beidzies. Viņam vienkārši ir jānotic.- Tas tiesa. - Bergera seja atkal bija nopietna. - Tāpēc es viņam neuzticos. Viņam var uznākt dusmu

lēkme, un viņš var izdarīt kaut ko negaidītu. Mums kaut kas jāizdomā. Vislabākais būtu, ja tu nomirtu.- Nomirtu? Kā? Mums nav lazaretes. Kā lai mēs to notēlojam? Šeit ir pēdējā pieturas vieta.- Ja neņem vērā visupēdējo. Krematoriju.Nr. 509 pavērās Bergerā. Viņš raudzījās rūpju nomāktajā, vājajā sejā ar asarojošajām acīm un sajuta

siltuma vilni. - Vai tu domā, ka tas ir iespējams?- Var pamēģināt.Nr. 509 nejautāja, kā Bergers to gribēja mēģināt. - Par to mēs vēl varam aprunāties, - viņš sacīja. -

Pagaidām mums ir vēl laiks. Šodien es pārrakstīšu Handkem tikai divus tūkstošus piecus simtus franku.Viņš paņems zīmīti un pieprasīs pārējo. Tādējādi es iegūšu dažas dienas. Un man vēl ir divdesmit Rozenaiedotās markas.

- Un kad to vairs nebūs?- Līdz tam varbūt notiks vēl kas. Vienmēr var domāt tikai par tuvākajām briesmām. Vienām, kas ir

šobrīd. Un tām sekojošajām. Citādi var sajukt prātā. - Nr. 509 grozīja šurpu turpu loksni un pildspalvu.Viņš vēroja nespodros atspīdumus uz tās. - Jocīgi, - viņš novilka. - Tos es sen neesmu turējis rokā -papīru un pildspalvu. Reiz agrāk es no tā dzīvoju. Vai tas maz jebkad var atkārtoties?

XVDIVSIMT JAUNĀS GLĀBŠANAS vienības vīru garā rindā bija sadalīti pa ielu. Tā bija pirmā

reize, kad viņus iesaistīja uzkopšanas darbos pilsētā. Līdz šim viņi bija nodarbināti tikai priekšpilsētassabrukušajās fabrikās.

Esesieši bija nostājušies ielu galos un turklāt sadalījuši apsardzi visā kreisās puses garumā. Bumbasgalvenokārt bija trāpījušas labo pusi; sienas un jumti bija sagāzušies uz ielas braucamās daļas, un tursatiksme bija gandrīz neiespējama.

Apcietinātajiem nebija pietiekamā daudzumā lāpstu un cirtņu; viņiem daļēji nācās strādāt kailāmrokām. Uzraugi un priekšstrādnieki bija nervozi; viņi nesaprata, vai sist un steidzināt apcietinātos vai arīatturēties to darīt. Civilpersonām gan bija aizliegts izmantot ielu; bet īrniekus, kuri dzīvoja neskartajāsmājās, nevarēja izmest uz ielas.

Levinskis strādāja blakus Verneram. Viņi abi kopā ar apdraudētajiem politieslodzītajiem bijapieteikušies glābšanas vienībā. Darbs bija grūtāks nekā citviet, bet viņi visu dienu bija pasargāti noesesiešu ķetnām nometnē; vakaros, pēc pārnākšanas, kad bija tumšs, viņi, briesmām draudot, vieglākvarēja noslēpties, un viņus nevarēja atrast.

- Vai redzēji, kā sauc ielu? — Verners jautāja.

- Jā. - Levinskis pasmīnēja. Tā bija Ādolfa Hitlera iela. - Svēts nosaukums. Tomēr nepasargāja pretbumbām. - Viņi vilka prom baļķi. Viņu svītraino jaku muguras bija tumšas no sviedriem. Sapulcēšanāsvietā viņi satika Goldšteinu. Lai gan viņam bija slima sirds, viņš bija atnācis kopā ar vienību, unLevinskis un Verners nebija iebilduši - viņš skaitījās apdraudētais apcietinātais. Goldšteina seja bijapelēka. Viņš ostīja gaisu.

- Šeit smird. Pēc līķiem. Ne pēc svaigiem - šeit noteikti vēl guļ veci līķi.- Tiesa. - Viņiem tas bija skaidrs. Viņi zināja, kā smird līķi. Šai jomā viņi visi bija speciālisti.Viņi pie mūra krāva izlauztos akmeņus. Javu veda prom ar maziem ratiņiem. Aiz muguras, ielas otrā

pusē, atradās koloniālo preču veikals. Rūtis bija izbirušas, bet daži plakāti un kārbas jau atkal izliktiskatlogā. No tā šurp raudzījās vīrs ar ūsām. Viņa seja bija viena no tām, kuras 1933. gadā lielā skaitā bijaredzamas demonstrācijās, kur rēgojās plakāti ar uzrakstu „Neiepērcieties pie žīdiem”. Galvu, šķiet, bijanogriezusi skatloga dibensiena - tas atgādināja lētas fotogrāfijas, kas uzņemtas atrakciju laukumos, kurapmeklētāji izslēja galvu virs uzkrāsotām kapteiņu uniformām. Šī atradās virs tukšām kārbām unnoputējušiem plakātiem; tā, liekas, šeit iederējās.

Neizpostītā vārtu ejā rotaļājās bērni. Līdzās tiem stāvēja sieviete sarkanā blūzē un skatījās uzgūstekņiem. Piepeši no vārtu ejas iznāca daži suņi un aizskrēja pāri ielai pie apcietinātajiem. Viņi ostījato bikses un apavus, un viens vēcināja asti un lēkāja gar apcietināto Nr. 7105. Uzraugs, kurš uzmanīja šoposmu, nezināja, ko iesākt. Suns bija suns, nevis cilvēks, tomēr šķita nepiedienīgi, ka tas bija draudzīgspret ieslodzīto, sevišķi SS klātbūtnē. Nr. 7105 bija vēl lielākā neziņā. Viņš darīja to, ko vienīgi gūsteknisvarēja darīt: izlikās, ka neredz dzīvnieku. Bet suns sekoja šim vīram - dzīvnieks uzreiz bija izjutis pretviņu simpātijas. Nr. 7105 noliecās un strādāja saspringtā dedzībā. Viņš bija norūpējies; suns varēja atnestviņam nāvi. - Prom, blusainais kranci! - uzraugs beidzot uzkliedza un pacēla nūju. Viņš bija izlēmis: allažlabāk izrādīt dusmas, kad SS visu pārraudzīja. Bet suns neņēma viņu vērā; viņš lēkāja un atkal skraidelējaap Nr. 7105. Tas bija liels, balti brūns vācu putnu suns.

Uzraugs paņēma akmeņus un meta dzīvniekam. Pirmais akmens trāpīja Nr. 7105 pa celi; tikai trešaistrāpīja sunim pa vēderu. Dzīvnieks iekaucās, atlēca sāņus un sāka riet uz uzraugu. Uzraugs pacēla nākamoatlūzu. - Vācies prom, maita!

Suns izvairījās, bet nebēga. Viņš izveicīgi apmeta līkumu un metās virsū uzraugam. Vīrietis paklupapār javas kaudzi, un suns tūlīt rūkdams nostājās viņam cieši blakus.

- Palīgā! - uzraugs iekliedzās un izturējās rāmi. Tuvumā esošie esesieši smējās. Atskrēja sievietesarkanajā blūzē. Viņa uzsvilpa sunim. - Šurp! Tūlīt šurp! Ak, šis suns! Atnesīs tik nelaimi!

Viņa aizvilka suni prom vārtu ejā. - Viņš izmuka, - viņa bailīgi sacīja tuvākajam esesietim. - Lūdzu!Es nepamanīju! Viņš izmuka! Par to viņš saņems pērienu!

Esesietis pasmīnēja. - Tam tur viņš mierīgi būtu varējis izraut kādu gabalu no stulbā purna.Sieviete vārgi pasmaidīja. Viņa bija domājusi, ka arī uzraugs ir esesietis. - Paldies! Milzīgs paldies!

Es tūlīt viņu piesiešu!Viņa aiz kakla siksnas vilka suni prom un piepeši to noglāstīja. Uzraugs dauzīja no drēbēm kaļķa

putekļus. Esesiešu apsardze vēl joprojām smīnēja. - Kāpēc tu viņam neiekodi? - kāds uzsauca uzraugam.Uzraugs neatbildēja. Tā allaž bija labāk. Viņš vēl kādu laiku purināja drēbes. Tad dusmīgs aizvilkās

pie apcietinātajiem. Nr. 7105 tobrīd mēģināja izcelt no akmeņu un javas kaudzes klozetpodu, - Strādā, tuslinkais smerdeli! - uzraugs nošņāca un iespēra viņam pa pacelēm. Nr. 7105 nokrita un ar rokām ciešipieturējās pie poda vāka. Visi apcietinātie ar acu kaktiņiem vēroja uzraugu. Esesietis, kurš bijasarunājies ar sievieti, tagad vilkās šurp. Viņš piegāja pie uzrauga un no mugurpuses iespēra ar zābaku. -Liec to tur mierā! Viņš nav vainīgs. Iekod labāk sunim, nejēga!

Uzraugs pārsteigts apcirtās. Dusmas pazuda no viņa sejas un pārvērtās pakalpīgā grimasē. - Tieši tā!Es tikai gribēju…

- Klusēt! - Viņš dabūja arī spērienu pa vēderu, stāvēja daudzmaz miera stājā un tad taisījās prom.

Esesietis aizvilkās atpakaļ.- Vai redzēji? - Levinskis pačukstēja Verneram. - Tad ta brīnumi! Bet varbūt viņš to darīja, lai

izrādītos civilpersonām.Apcietinātie slepus turpināja vērot ielas otru pusi, un ielas otra puse vēroja viņus. Viņus šķīra tikai

daži metri, taču tas bija lielāks attālums par to, kas šķirtu, ja viņi dzīvotu divās dažādās pasaules malās.Lielākā daļa gūstekņu pirmo reizi kopš apcietināšanas redzēja pilsētu tik tuvu. Viņi atkal redzēja cilvēkus,kuri devās savās dienas gaitās. Kalpone zilā kleitā ar baltiem punktiņiem tīrīja kāda dzīvokļa neizbirušoslogus. Viņa bija uzrotījusi piedurknes un dziedāja. Aiz kāda cita loga stāvēja veca, sirma sieviete. Sauleapspīdēja viņas seju un atvilktos aizkarus, un gleznas istabā. Uz ielas stūra atradās aptieka. Aptiekārsstāvēja pie durvīm un žāvājās. Kāda sieviete, ģērbusies leopardādas kažokā, ļoti tuvu mājām pagājagarām un šķērsoja ielu. Viņai bija zaļi cimdi un kurpes. Esesieši uz stūra bija viņu palaiduši. Viņa bijajauna un izveicīgi tipināja pāri gruvešu kaudzēm. Daudzi gūstekņi jau gadiem nebija redzējuši sievieti.Visi viņu pamanīja, bet neviens nenolūkojās pakaļ, izņemot Levinski.

- Uzmanies! - Verners viņam pačukstēja. - Nāc palīgā!Viņš norādīja uz auduma gabalu, kas bija redzams zem javas. - Tur kāds guļ.Viņi atmeta nost apmetumu un akmeņus. Skatienam pavērās pilnīgi sadragāta seja ar asiņainu,

kaļķiem nosmērētu kuplu bārdu. Viena roka atradās tuvu līdzās; vīrietis laikam bija to pacēlis, laiaizsargātos, kad sagāzās māja.

Esesieši ielas otrā pusē uzsauca uzmundrinošas asprātības graciozi laipojošajai sievieteileopardādas kažokā. Viņa smējās un koķetēja. Piepeši sāka kaukt sirēnas.

Aptiekārs uz ielas stūra pazuda savā veikalā. Sieviete leopardādā sastinga un skriešus metās atpakaļ.Viņa nokrita uz gruvešu kaudzes; viņai saplīsa zeķes un zaļie cimdi kļuva balti no kaļķiem. Apcietinātiebija piecēlušies. - Stāvēt! Kurš pakustēsies, tiks nošauts! - Esesieši no ielas stūra virzījās šurp. - Sastātiesgrupās, marš!

Apcietinātie nezināja, kuru komandu izpildīt. Jau atskanēja daži šāvieni. SS apsardzes vīri no ielustūriem beidzot sadzina gūstekņus vienā barā. Šarfīreri apspriedās, ko iesākt. Tas bija pirmaisbrīdinājums; tomēr visi nepārtraukti nemierīgi lūkojās uz augšu. Mirdzošās debesis šķita vienlaikuskļuvušas gaišākas un drūmākas.

Otra ielas puse tagad atdzīvojās. Ļaudis, kuri pirms tam nebija redzami, iznāca no mājām. Kliedzabērni. Ūsainais koloniālo preču tirgotājs, indīgus skatienus apkārt laizdams, izmetās no sava veikala un kātrekns tārps līda pār gruvešiem. Sieviete ar rūtainu lakatu ap pleciem uzmanīgi, izstiepusi sev priekšā,nesa būri ar papagaili. Sirmā kundze bija pazudusi. Kalpone, sacēlusi svārkus, izskrēja pa durvīm.Levinska acis sekoja viņai. Starp melnajām zeķēm un cieši piegulošajām biksītēm mirdzēja kāju baltāāda. Aiz viņas kā kaza pār akmeņiem lavierēja tieva vecmeita. Pēkšņi viss bija mainījies uz pretējo;brīvības pusē valdošais miers negaidīti bija sagrauts; cilvēki, baiļu pārņemti, metās laukā no saviemdzīvokļiem un, glābdami dzīvību, skrēja uz patvertnēm. Turpretim otrā ielas pusē apcietinātie tagadstāvēja klusi un mierīgi un raudzījās uz izpostītajiem namiem un bēgošajiem ļaudīm.

Šķiet, to pamanīja viens no šarfīreriem. - Nodaļa, apkārt griezties! - viņš nokomandēja. Apcietinātietagad blenza uz drupām. Gruvešus spoži apgaismoja saule. Tikai vienā no sabombardētajām mājām bijaattīrīta eja uz pagrabu. Tur varēja redzēt pakāpienus, ieeju, tumšu gaiteni un tumsā - gaismas strēli, kaskrita no izejas otrā galā.

Šarfīreri izturējās nenoteikti. Viņi nezināja, kur likt apcietinātos. Neviens nedomāja vest viņus uzpatvertni; pagrabi bija pilni ar civiliedzīvotājiem. Bet esesiešiem arī nebija ne mazākās vēlēšanās pašiempalikt nepasargātiem. Daži no viņiem ātri pārmeklēja tuvējās mājas. Viņi atrada izbetonētu pagrabu.

Sirēnas skaņa izmainījās. Esesieši metās uz pagrabu. Viņi atstāja tikai divus sargposteņus pie mājasieejas un pa diviem - ielu galos.

- Uzraugi, priekšstrādnieki, uzmaniet, lai neviens nepakustētos! Kurš to darīs, tiks nošauts!

Apcietināto sejas saspringa. Viņi blenza uz mūriem acu priekšā un gaidīja. Gūstekņiem nebijapavēlēts nogulties; ja viņi stāvēja, esesieši varēja viņus pārraudzīt. Viņi stāvēja mēmi, saspiedušies barā,uzraugu un priekšstrādnieku ielenkti. Viņiem pa vidu skraidīja putnu suns. Tas bija izbēdzis un meklējaNr. 7105. Kad suns to vīru atrada, tas lēkāja viņam apkārt un mēģināja nolaizīt seju.

Troksnis uz mirkli apklusa. Negaidītajā mierā, kas bija kā bezgaisa telpa un visiem kutināja nervus,piepeši atskanēja klavierspēle. Tā bija skaļa un tīra, un skaidri sadzirdama tikai īsu laiku; tomēr Verners,bezgala gatavs klausīties, pazina, ka tas, ko kāds spēlēja, bija „Vergu koris” no „Fidelio”. Tas nevarējabūt radio; gaisa trauksmes laikā mūziku nepārraidīja. Tam vajadzēja būt gramofonam, ko aizmirsušiizslēgt, vai arī tur kāds pie atvērta loga spēlēja klavieres.

Atkal valdīja troksnis. Verners, ļoti koncentrēdamies, atkārtoja tās dažas skaņas, ko bija dzirdējis.Viņš aizvēra muti un pēc atmiņas mēģināja turpināt. Viņš negribēja domāt par bumbām un nāvi. Jaizdosies uztvert melodiju, viņš būs glābts. Viņš aizvēra acis un sajuta pierē spriedzes cietos mezglus.Viņš tagad nedrīkstēja mirt. Ne tik bezjēdzīgi. Viņš pat negribēja par to domāt. Viņam vajadzējaatcerēties melodiju - melodiju, ko dziedāja vergi, kurus atbrīvoja. Verners savilka dūres un mēģinājaklausīties tālāk klavieru skaņās, bet tās bija noslīkušas baiļu metāliskajā dārdoņā.

Pilsētu satricināja pirmie sprādzieni. Krītošo bumbu griezīgās skaņas pārspēja sirēnu kaukoņu. Zemedrebēja. No kāda mūra lēnām krita dzegas gabals. Daži gūstekņi bija metušies gruvešos. Šurp skrējapriekšstrādnieki. - Augšā! Augšā! - Viņu balsis nebija dzirdamas. Viņi raustīja cilvēkus. Goldšteinsredzēja, kā vienam gūsteknim, kurš bija meties zemē, pāršķēlās galvaskauss un no tā plūda asinis. Vīrs,kurš stāvēja viņam līdzās, saķēra vēderu un nogāzās. Tās nebija bumbu šķembas; tie bija esesieši, kurišāva. Šāvienus nevarēja dzirdēt.

- Pagrabs! - Goldšteins caur troksni uzsauca Verneram. - Tur ir pagrabs! Viņi mums nesekos!Viņi paskatījās uz ieeju. Šķiet, tā bija kļuvusi lielāka. Tajā valdošā tumsa bija vēss glābiņš. Tā bija

melns atvars, kuram pretoties, liekas, bija gandrīz neiespējami. Apcietinātie kā hipnotizēti paraudzījās uzto. Viņu rindas šūpojās. Verners turēja ciet Goldšteinu. - Nē! - Viņš stingi vērās uz pagrabu un kliedzatroksnī. - Nē! Nē! Visus nošaus! Nē! Palieciet, kur esat!

Goldšteina pelēkā seja pavērsās pret viņu. Tajā kā plakani, spīdoši šīfera gabaliņi vīdēja acis. Muteno sasprindzinājuma bija savilkta. - Ne slēpties, - viņš izdvesa. - Bēgt! Tur cauri! Viņā pusē izeja! - Tastrāpīja Verneru kā sitiens pa vēderu. Viņš piepeši sāka drebēt. Viņam nedrebēja rokas vai ceļgali;dziļumā drebēja asinsvadi. Asinis pulsēja. Viņš zināja, ka bēgšana varēja neizdoties, bet doma vien jaubija liels kārdinājums: aizbēgt, kādā mājā nozagt drēbes un visā tajā jūklī pazust.

- Nē! - Viņš domāja, ka čukst, bet patiesībā kliedza apdullinošajā troksnī. - Nē! - Tas nebija domātstikai Goldšteinam, tas bija domāts viņam pašam. - Tagad vairs ne! Nē, tagad vairs ne! - Viņš zināja, ka tasbija neprāts; viss, kas līdz šim sasniegts, tiktu apdraudēts. Biedri tiktu nogalināti, desmit gabali par katru,kurš mēģinātu bēgt, - asinspirts šeit sadzītajā pūlī, jauni pasākumi nometnē - un tomēr, tas rēgojās unvilināja. - Nē! - Verners iesaucās un cieši turēja Goldšteinu, un, turēdams Goldšteinu, viņš turēja patssevi.

Saule! Levinskis domāja. Šī sasodītā saule! Tā visu nežēlīgi atstāja likteņa varā. Kāpēc nešāva uzsauli? Bija tāda sajūta, it kā viņš kails stāvētu zem milzīga prožektora, gatavs mērķis lidmašīnām. Jauzrastos kāds mākonis, tikai uz acumirkli! Sviedri aumaļām plūda pa viņa augumu.

Sienas drebēja. Tuvumā atskanēja dārdi, kas izraisīja milzīgu satricinājumu, un dārdoņā lēnām uzpriekšu nogāzās mūra posms ar tukšu loga rāmi. Tas nemaz neizskatījās bīstams, kad nogruva pārapcietinātajiem. Posms bija apmēram piecus metrus plats. Tikai tas gūsteknis, kuram bija uzkritis tukšaisloga četrstūris, vēl stāvēja un nesapratnē blenza apkārt. Viņš neaptvēra, kāpēc piepeši līdz vēderamatradās gruvešos un vēl bija dzīvs. Līdzās viņam spārdījās kājas, kas slējās no drupu kaudzes, - dažasreizes uz augšu un leju, un tad palika mierā.

Spiediens lēnām mazinājās. Sākumā to gandrīz nevarēja manīt, tikai spīles ap smadzenēm un ausīm

kļuva mazliet vaļīgākas. Tad kā vāja gaisma šahtā sāka izkristalizēties apziņa. Troksnis arvien vēlplosījās; un tomēr visi piepeši zināja: tas bija garām.

Esesieši izlīda no pagrabiem. Verners raudzījās uz mūri acu priekšā. Tas pamazām atkal sākaizskatīties pēc parasta, saules apspīdēta mūra ar attīrītu ieeju pagrabā; tas vairs nebija apžilbinošs unizsmējīgs neskaidru cerību virpulis. Viņš atkal ieraudzīja pie savām kājām mirušā seju ar bārdu, un viņšredzēja savu biedru apbērtās kājas. Tad cauri pierimstošajai apšaudei Verners pārsteigts vēlreizizdzirdēja klavieres. Viņš cieši saknieba lūpas.

Atskanēja pavēles. Apcietinātais, kurš stāvēja loga rāmī, izrāpās no drupu kaudzes. Viņa labā kājabija izmežģīta. Viņš pacēla to un stāvēja uz vienas kājas. Viņš neuzdrošinājās nokrist. Pienāca viens noesesiešiem. - Aiziet! Izrociet šos te! - Gūstekņi rauša nost gruvešus un akmeņus. Viņi strādāja ar rokām,lāpstām un cirtņiem. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi atraka biedrus. Tur bija četri - trīs miruši, viens vēldzīvs. Viņi izvilka to ārā. Verners meklēja palīdzību. Viņš ieraudzīja pa vārtiem iznākam sievietisarkanajā blūzē. Viņa nebija skrējusi uz patvertni. Viņa uzmanīgi nesa skārda trauku ar ūdeni un dvieli.Nelikdamās traucēties, viņa aiznesa ūdeni garām esesiešiem un nolika to līdzās ievainotajam. Esesiešineizlēmīgi saskatījās, tomēr neko neteica. Viņa nomazgāja gūsteknim seju.

Ievainotais izspļāva asiņainas siekalas. Sieviete tās noslaucīja. Viens no esesiešiem sāka smieties.Viņam bija nenobriedusi, tāda kā saspiesta seja ar tik gaišām uzacīm, ka bālās acis šķita kailas.Zenītlielgabalu uguns apklusa. Klusumā atkal iedimdējās klavieres. Verners tagad redzēja, no kurienesnāca skaņa: no kāda loga koloniālo preču veikala pirmajā stāvā. Bāls vīrs ar brillēm pie stāvām, brūnāmklavierēm arvien vēl spēlēja „Vergu kori”. Esesieši smīnēja. Viens pielika pirkstu pie deniņiem. Vernersnezināja, vai tas vīrs bija spēlējis tādēļ, lai novirzītu domas no bombardēšanas, vai arī bija gribējispanākt ko citu. Viņš izšķīrās par to, ka vīrs kaut ko vēstīja. Verners allaž domāja to labāko, ja tas nebijariskanti. Tas padarīja dzīvi vienkāršāku.

Šurp skrēja ļaudis. Esesieši kļuva militāri. Atskanēja pavēles. Apcietinātie stājās rindās.Komandieris pavēlēja vienam no esesiešiem palikt pie mirušajiem un ievainotajiem; tad atskanēja pavēleskriešus doties prom pa ielu. Pēdējā bumba bija trāpījusi patvertni. Gūstekņiem vajadzēja to attīrīt.

Krāteris oda pēc skābēm un sēra. Tā malā slīpi rēgojās daži koki ar kailām saknēm. Zāliena režģis,izrauts no zemes, blenza debesīs. Bumba nebija tieši trāpījusi pagrabā; tā bija to saspiedusi no sāniem unaizbērusi. Apcietinātie vairāk nekā divas stundas darbojās ap ieeju. Pakāpienu pēc pakāpiena viņiatbrīvoja trepes. Tās bija saspiestas greizas. Visi strādāja, cik ātri vien spēja; viņi strādāja, it kā apraktibūtu viņu pašu biedri. Vēl pēc vienas stundas ieeja bija attīrīta. Viņi jau ilgi pirms tam dzirdējakliedzienus un vaimanas. Pagrabā laikam no kaut kurienes vēl ieplūda gaiss. Kliedzieni pieņēmās spēkā,kad viņi izcirta pirmo caurumu. Tajā parādījās kāda galva, un tā kliedza, un pēc galvas parādījās divasrokas, kas sāka raust gruvešus, it kā pa caurumu gribētu izspraukties milzīgs kurmis.

- Uzmanību! - priekšstrādnieks uzsauca. - Tas var iebrukt!Rokas turpināja darboties. Tad no iekšpuses kāds parāva galvu atpakaļ, un caurumā parādījās cita

kliedzoša galva. Arī to parāva nost. Ļaudis tur iekšā paniski cīnījās par vietu gaismā.- Grūdiet to atpakaļ! Viņi savainosies! Caurumu vajag paplašināt. Grūdiet viņus atpakaļ!Viņi grūda prom sejas. Sejas koda viņiem pirkstos. Viņi ar cirtņiem plēsa nost cementu. Viņi

strādāja tā, it kā runa būtu par viņu pašu dzīvību. Tad caurums bija pietiekami liels, lai pa to varētu izlīstpirmais apbērtais. Tas bija spēcīgs vīrietis. Levinskis tūlīt viņu pazina. Tas bija vīrs ar ūsām, kurš pirmstam bija stāvējis koloniālo preču veikalā. Viņš bija izlauzies visiem priekšā un tagad spraucās ārā unvaidēja. Viņam iesprūda vēders. Kliedzieni iekšienē kļuva stiprāki; viņš aptumšoja pagrabu. Ļaudis vilkaviņu aiz kājām, lai dabūtu atpakaļ.

- Palīgā! - viņš vaimanāja augstā, svelpjošā balsī. - Palīgā! Palīdziet man tikt ārā! Ārā no šejienes!Ārā! Es gribu jums… es jums apsolu…

Viņa mazās, melnās acis izcēlās apaļajā sejā. Hitlerūsiņas trīcēja. - Palīgā! Kungi! Lūdzu! Kungi! -

Viņš atgādināja iesprūdušu roni, kurš prata runāt.Viņi sagrāba viņu zem padusēm un beidzot izvilka ārā. Viņš nokrita, pielēca kājās un, ne vārda

neteicis, aizskrēja. Gūstekņi piespieda pie ieejas dēli un to paplašināja. Tad atkāpās malā.Cilvēki rāpās laukā. Sievietes, bērni, vīrieši - daži steidzīgi, bāli, svīzdami, kā bēgdami no kapa, citi

histēriski, šņukstēdami, kliegdami, lādēdamies, un tad lēnām un klusējot tie, kurus nebija pārņēmusipanika.

Viņi skrēja un laipoja garām gūstekņiem. - Kungi, - Goldšteins čukstēja. - Vai jūs dzirdējāt? Lūdzu,kungi! Vīrietis domāja mūs…

Levinskis pamāja. - Es jums apsolu… - viņš atkārtoja roņa vārdus. - Pilnīgi neko, - viņš piemetināja.- Viņš aizlaidās kā tāds mērkaķis. - Viņš paskatījās uz Goldšteinu. - Kas tev lēcies?

Goldšteins atbalstījās pret viņu. - Pārāk jocīgi! - Viņš tik tikko spēja paelpot. - Tā vietā, lai viņiatbrīvotu mūs… - viņš elsoja, - mēs atbrīvojam viņus…

Viņš iesmējās un lēnām sasvērās uz sāniem. Pārējie turēja viņu un ļāva noslīdēt uz zemes kaudzes.Tad gaidīja, līdz bunkurs bija tukšs.

Viņi tur stāvēja, daudzu gadu gūstekņi, un raudzījās uz garām skrienošajiem ļaudīm, kuri bija bijušigūstekņi dažas stundas. Levinskis atcerējās, ka reiz jau bija noticis kas līdzīgs - kad apcietinātie uzlielceļa bija satikuši bēgļus no pilsētas. Viņš redzēja izlienam no bunkura kalponi zilajā kleitā arbaltajiem punktiņiem. Viņa nopurināja kleitu un uzsmaidīja viņam. Sekoja kareivis ar vienu kāju. Viņšuzslējās, pasita padusēs kruķus un sveicināja gūstekņus, iekams kliboja tālāk. Viens no pēdējiem iznācaļoti vecs vīrs. Viņa sejai bija garas krokas kā asinssunim. Viņš paskatījās uz apcietinātajiem. - Paldies, -viņš sacīja. - Iekšā ir vēl apbērtie. - Lēnām, vārgi un cienīgi viņš devās augšā pa greizajiem pakāpieniem.Tad apcietinātie ierāpās bunkurā.

Gūstekņi soļoja atpakaļ. Viņi bija satriekti. Viņi nesa savus mirušos un ievainotos. Apbērtais bijamiris. Pie debesīm varēja vērot krāšņu vakara blāzmu. Tā pilnībā izgaismoja gaisu, un tā bija tik ļotiskaista, ka šķita, it kā laiks būtu apstājies un it kā uz stundu spētu pazust drupas un nāve.

- Mēs esam jauki varoņi, - Goldšteins sacīja. Viņš bija atguvies no lēkmes. - Raujamies dēļ tiemtur…

Verners pavērās viņā. - Tu vairs nedrīksti nākt līdzi. Tas ir neprāts. Tu būsi pagalam, pat ja vēl tāpamanīsies izlocīties.

- Ko man darīt? Gaidīt, lai esesieši mani atrod nometnē?- Mums ir jāizdomā tev kaut kas cits.Goldšteins gurdi pasmaidīja. - Man laikam gan pamazām jāpārvācas uz Mazo nometni, vai ne?Verners nejutās pārsteigts. - Kāpēc ne? Tā ir droša, un tur mums būtu noderīgs kāds no mūsējiem. -

Pienāca uzraugs, kurš bija spēris Nr. 7105. Kādu brīdi viņš soļoja tam līdzās, tad iespieda tam kaut kosaujā un atkal atpalika. Nr. 7105 noraudzījās pakaļ. - Cigarete, - viņš izbrīnīts teica. - Viņi kļūst mīksti.Drupas krīt viņiem uz nerviem, - Levinskis paskaidroja. - Viņi domā par nākotni. - Verners pamāja. -Viņiem ir bail. Paturi acīs uzraugu! Varbūt mēs varam viņu izmantot.

Viņi vilkās tālāk maigajā gaismā. - Pilsēta, - Mincers pēc brīža ierunājās. - Nami. Brīvi cilvēki.Tepat divu metru attālumā. Šķiet, ka mēs vairs neatrastos tik lielā nebrīvē.

Nr. 7105 pacēla galvu. - Gribētos zināt, ko viņi par mums domā.- Ko lai viņi domātu? Dievs zina, cik daudz viņi zina par mums. Viņi paši neizskatās laimīgi.- Tagad ne, - Nr. 7105 teica.Neviens neatbildēja. Viņi sāka grūto ceļu augšā kalnā uz nometni. - Kaut man būtu tas suns! - Nr.

7105 sacīja.- Tas būtu labs cepetis, - Mincers atbildēja. - Noteikti trīsdesmit mārciņas dzīvsvarā.- Es nedomāju - ēšanai. Vienkārši tāpat.

Automašīnas vairs netika cauri. Visas ielas bija aizbērtas. - Brauc atpakaļ, Alfrēd, - Neibauerssacīja. - Pagaidi pie manas mājas.

Viņš izkāpa un mēģināja turpināt ceļu kājām. Viņš rāpās pāri nobrukušai sienai, kas bija nogāzusiesšķērsām pāri ielai. Pārējā māja vēl stāvēja. Siena bija norauta kā aizkars, un varēja ielūkoties dzīvokļos.Kāpnes kailas vijās augšā. Pirmajā stāvā pilnībā bija saglabājusies sarkankoka guļamistaba. Abas gultasatradās līdzās; tikai krēsls bija apgāzies un spogulis saplīsis. Stāvu augstāk virtuvē bija norautsūdensvads. Ūdens plūda pa grīdu un no tās kā kaskāde ārā; spožs neliels ūdenskritums. Salonā stāvējaplīša sofa. Gleznas zelta rāmjos šķībi karājās virs svītrainām tapetēm. Tur, kur bija norauta priekšējāsiena, stāvēja vīrietis. Viņam tecēja asinis, un viņš stingi skatījās lejup. Vīrietim aiz muguras šurpu turpuskraidīja sieviete ar čemodāniem, kuros viņa mēģināja sabāzt sīkus greznuma priekšmetus, sofasspilvenus un veļu.

Neibauers juta, ka viņam zem kājām sakustējās drupas. Viņš pagāja nost. Drupas turpināja kustēties.Viņš noliecās un novāca akmeņus un apmetumu. Kā gurda čūska parādījās pelēka noputējusi plauksta unrokas posms. - Palīgā! - Neibauers iekliedzās.

- Šeit vēl kāds ir! Palīgā!Neviens viņu nedzirdēja. Viņš pavērās apkārt. Uz ielas nemanīja nevienu cilvēku. - Palīgā! - viņš

uzsauca vīram otrajā stāvā. Vīrietis lēnām slaucīja no sejas asinis un nereaģēja.Neibauers pagrūda malā javas piku. Viņš ieraudzīja matus un sagrāba tos, lai vilktu ārā. Neizdevās. -

Alfrēd! - viņš iekliedzās un raudzījās apkārt.Automašīnas tur vairs nebija. - Cūkas! - viņš izmeta, piepeši bezgala saniknots. - Kad viņi ir

vajadzīgi, viņu nav.Neibauers turpināja strādāt. Sviedri lija aiz uniformas apkakles. Viņš nebija radis pūlēties. Policija,

viņš domāja. Glābšanas vienības! Kur ir visi tie blēži? Javas gabals salūza un sadrupa, un Neibauersieraudzīja to, kas vēl nesen bija bijusi seja. Tagad tā bija plakana, pelēki netīra masa. Deguns bijaiespiests uz iekšu. Acu vairs nebija, tās bija pilnas ar kaļķu putekļiem; lūpas bija pazudušas, un mutesvietā bija javas un atsevišķu zobu masa. Sejas vietā bija vairs tikai pelēks ovāls ar matiem, caur kuriemsūcās asins.

Neibauers sāka rīstīties un vemt. Līdzās saspiestajai galvai viņš izvēma pusdienās apēstos skāboskāpostus, cieto tējas desu, kartupeļus, rīsu pudiņu un kafiju. Viņš mēģināja kaut kur pieturēties, bet nebijapie kā. Viņš pa pusei pagriezās un turpināja vemt.

- Kas šeit notiek? - kāds jautāja viņam aiz muguras.Bija pienācis kāds vīrs, un Neibauers nebija to dzirdējis. Svešajam rokās bija lāpsta. Neibauers

norādīja uz galvu drupās.- Kāds ir apbērts?Galva mazliet pakustējās. Vienlaikus sakustējās arī sejas pelēkā masa. Neibauers atkal izvēmās.

Viņš pusdienās bija pārāk daudz ieēdis.- Viņš taču nosmaks, - vīrs ar lāpstu iesaucās un piesteidzās klāt. Viņš ar rokām pārbrauca pār seju,

lai atrastu degunu un to atbrīvotu, un ar pirkstiem urbināja tur, kur vajadzēja būt mutei.Seja piepeši sāka asiņot spēcīgāk. Tuvojoties nāves brīdim, plakanā maska atdzīvojās. Mute gārdza.

Pirksti skrāpēja javu, un galva ar aklajām acīm trīcēja. Tā trīcēja un tad sastinga. Vīrs ar lāpstu uzslējāskājās. Viņš noslaucīja netīrās rokas dzeltenos zīda aizkaros, kas bija nogāzušies kopā ar logu. - Miris, -viņš sacīja. - Vai tur apakšā ir vēl daudzi?

- Es nezinu.- Vai jūs neesat no šī nama?- Nē.Vīrietis norādīja uz galvu. - Jūsu radinieks? Paziņa?Viņš palūkojās uz skābajiem kāpostiem, desu, rīsiem un kartupeļiem, tad paskatījās uz Neibaueru un

paraustīja plecus. Šķiet, viņš neizjuta nekādu lielo bijību pret augstu SS darboni. Tas, protams, bija karalaikam bagātīgs ēdiens. Neibauers juta, kā nosarka. Viņš ātri pagriezās un aizlavierēja prom pagruvešiem.

Pagāja gandrīz stunda, līdz viņš beidzot nonāca Frīdriha alejā. Tā bija neskarta. Viņš satrauktssoļoja pa to. Ja nākamajā šķērsielā nami nebūs sagrauti, tad viņa tirdzniecības nams arī stāvēs vecajāvietā, viņš māņticīgi nodomāja. Šī iela bija vesela, nākamās divas arī. Viņš saņēma drosmi un gāja ātrāk.Es vēlreiz to pārbaudīšu, viņš nodomāja: ja nākamajā ielā divas pirmās mājas nebūs noslaucītas, tadesmu sveikā ticis cauri. Tā arī bija. Tikai trešais nams bija drupu kaudze. Neibauers nospļāvās; rīkle bijasausa no putekļiem. Viņš piesardzīgi nogriezās ap stūri uz Hermaņa Gēringa ielu un palika stāvam.

Bumbas bija pamatīgi pastrādājušas. Viņa tirdzniecības nama augšējie stāvi bija pilnībā sagrauti.Trūka stūra fasādes. Tā bija iemesta ielas otrā pusē antikvāro lietu veikalā. No turienes tālu uz ielas bijaizsviests bronzas Buda. Svētais viens pats sēdēja uz neskarta bruģa gabala. Viņš turēja rokas klēpī un,mierīgi smaidīdams, pāri Vakareiropas postījumiem raudzījās dzelzceļa stacijas drupu virzienā, it kāgaidītu spoku vilcienu no Āzijas, kuram vajadzētu viņu aizvest atpakaļ pie vienkāršākiem džungļulikumiem - kur nogalināja, lai dzīvotu, nevis dzīvoja, lai nogalinātu.

Pirmajā brīdī Neibaueru bija pārņēmusi muļķīga sajūta, ka liktenis viņu zemiski piekrāpis. Visasšķērsielas bija kārtībā - un tad šis skats! Viņš jutās smagi vīlies kā mazs bērns. Viņš būtu varējis raudāt.Kaut kam tādam vajadzēja notikt ar viņu, viņu! Neibauers pārlaida skatienu ielai. Dažas mājas vēlstāvēja. Kāpēc tās ir veselas? - viņš domāja. Kāpēc tas notiek ar mani, ar godīgu patriotu, labu laulātodraugu, gādīgu tēvu?

Viņš apgāja apkārt bumbas izrautai bedrei uz ielas. Visi modes preču nodaļas skatlogi bija izbiruši.Kā ledus visapkārt mētājās lauskas. Tās čirkstēja viņam zem kājām. Viņš piegāja klāt: „Jaunākā modevācu sievietei”. Izkārtne pa pusei bija noslīdējusi. Viņš pieliecās un iegāja telpā. Tur oda pēc ugunsgrēka,tomēr liesmas neredzēja. Manekenes bija samestas juku jukām. Izskatījās, ka tās būtu izvarojis mežoņubars. Dažas gulēja uz muguras, uzrautām kleitām, saslietām kājām; citas - ar salauztām rokām, izstiepušasvaska pēcpuses, uz vēdera. Viena bija kaila, tikai rokās vēl bija cimdi; kāda cita stāvēja stūri, salauztukāju, platmali galvā un tīkliņu sejai priekšā. Visas smaidīja - un tas piešķīra viņām šausmīgi netikluizskatu.

Pagalam, Neibauers domāja. Pagalam. Zaudēts. Ko tagad teiks Zelma? Pasaulē nebija taisnības. Viņšdevās atpakaļ un pa gruvešiem un stiklu brida apkārt namam. Kad viņš sasniedza stūri, otrā ielas pusēieraudzīja kādu stāvu, kas, viņu izdzirdējis, pieliecās un aizskrēja. - Stāt! - Neibauers iekliedzās. - Paliec,kur esi! Vai arī es šaušu! - Stāvs apstājās. Tas bija mazs vīriņš saburzītā apģērbā. - Nāc šurp!

Vīrs vilkās uz šo pusi. Neibauers pazina svešo tikai tad, kad viņš bija pienācis pavisam tuvu. Tasbija tirdzniecības nama agrākais īpašnieks.

- Blanks! - viņš izbrīnīts sacīja. - Vai tas esat jūs?- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.- Ko gan jūs šeit darāt?- Atvainojiet, oberšturmbanfīrera kungs. Es… es…- Runājiet saprotami, cilvēk mīļais! Ko jūs šeit darāt? - Neibauera uniforma bija atstājusi iespaidu -

tā viņam ļāva atgūt autoritāti un atgūties pašam.- Es… es… - Blanks stostījās. - Es tikai atnācu uz šejieni, lai… lai…- Ko „lai”, „lai”?Blanks bezpalīdzīgi norādīja uz drupu kaudzi.- Lai par to papriecātos, jā?Blanks gandrīz atsprāga atpakaļ. - Nē, nē, oberšturmbanfīrera kungs! Nē, nē! Tikai - žēl tā visa, -

viņš čukstēja. - Žēl.- Protams, ka žēl! Tagad jūs varat smieties.

- Es nesmejos! Es nesmejos, oberšturmbanfīrera kungs!Neibauers nopētīja viņu. Blanks bailīgi stāvēja viņa priekšā, rokas cieši piespiedis augumam. - Jums

ir veicies labāk nekā man, - Neibauers pēc brīža rūgti noteica. - Jums tika labi samaksāts. Vai varbūt ne?- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.- Jūs dabūjāt naudu. Es - gruvešu kaudzi.- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs! Man ļoti žēl - ārkārtīgi žēl. Šis atgadījums…Neibauers stingi vērās uz priekšu. Tagad viņš patiesi uzskatīja, ka Blanks veicis spīdošu darījumu.

Viņš brīdi apsvēra, vai par nelielu summu nevarētu atpārdot Blankam gruvešus. Bet tas bija pretējipartijas pamatlikumiem. Un turklāt pat drupas bija vērtas vairāk, nekā viņš savulaik bija samaksājisBlankam. Nemaz nerunājot par zemesgabalu. Viņš bija samaksājis piecus tūkstošus. Gada īre vien bijapiecpadsmit tūkstoši. Piecpadsmit tūkstoši! Pazaudēti!

- Kas jums kaiš? Kāpēc jūs nervozi kustināt rokas?- Nekas, oberšturmbanfīrera kungs! Es pirms vairākiem gadiem nokritu.Blanks svīda. Rupjas lāses no pieres tecēja acīs. Viņš vairāk mirkšķināja labo aci nekā kreiso.

Kreisajā, kas bija no stikla, viņš tā nejuta sviedrus. Blankam bija bail, ka Neibauers viņa trīcēšanu varētuuzskatīt par bezkaunīgu. Kaut kas līdzīgs jau bija atgadījies. Bet Neibauers tobrīd ne par ko tādunedomāja; ne par to, ka toreiz, pirms veikala pārdošanas, Vēbers nometnē bija nopratinājis Blanku. Viņštikai raudzījās uz gruvešu kaudzēm. - Jums palaimējās vairāk nekā man, - viņš sacīja. - Varbūt savulaikjūs tā nedomājāt. Bet tagad jūs būtu visu zaudējis. Jūs vismaz dabūjāt krietnu summu.

Blanks neuzdrošinājās noslaucīt sviedrus. - Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs, - viņš nomurmināja.Neibauers piepeši vērīgi uzlūkoja Blanku. Viņu bija pārņēmusi kāda doma. Doma, kas pēdējo nedēļu

laikā arvien biežāk bija iešāvusies prātā. Pirmo reizi viņš bija to sajutis, kad tika izpostīta Mellernesavīzes ēka; viņš bija to aizdzinis, taču tā atkal no jauna bija parādījusies kā uzmācīga muša. Vai patiesivarēja būt tā, ka Blanki atkal reiz šeit atgriezīsies? Tas vīrs viņa priekšā neizskatījās pēc tāda; viņš bijavraks. Bet gruvešu kaudzes visapkārt jau arī nebija kas cits. Tās neatgādināja uzvaru. Īpaši tad, ja tāspiederēja tev. Viņam ienāca prātā Zelma ar saviem nelaimes vēstījumiem. Un tad vēl avīžu ziņas! Krievibija pie Berlīnes, tur neko nevarēja grozīt. Rūra bija ielenkta, tā arī bija tiesa.

- Klausieties, Blank, - viņš sirsnīgi ierunājās. - Es taču izturējos pret jums ļoti pieklājīgi, ko?- Pārlieku! Pārlieku!- Tas taču jums ir jāatzīst, ko?- Noteikti, oberšturmbanfīrera kungs. Noteikti.- Cilvēcīgi…- Ļoti cilvēcīgi, oberšturmbanfīrera kungs. Esmu bezgala pateicīgs…- Nujā, - Neibauers novilka. - To neaizmirstiet! Es visādi riskēju jūsu dēļ. Ko vispār jūs šeit darāt?

Pilsētā?Kāpēc jūs jau sen neesat kādā nometnē, viņš gandrīz būtu pajautājis.- Es… es…Blanks bija nosvīdis slapjš. Viņš nezināja, ar ko tas varēja beigties. Viņa pieredze liecināja, ka

nacistiem, kuri runāja laipni, allaž bija rezervē sevišķi baismīgs joks. Vēbers bija tā runājis, pirms bijaizsitis viņam aci. Viņš nolādēja sevi: viņš nebija drīkstējis atstāt slēptuvi, lai apskatītu savu veco veikalu.

Neibauers manīja Blanka apjukumu. Viņš izmantoja izdevību. - Par to, ka jūs atrodaties brīvībā,Blank, - jūs taču zināt, kam par to jāpateicas, ko?

- Tieši tā, paldies, liels paldies, oberšturmbanfīrera kungs!Blankam nebija iemesla pateikties Neibaueram. Viņš to zināja, un arī Neibauers zināja. Taču

gruzdošo drupu priekšā piepeši veci priekšstati sāka zaudēt asumu. Nekas vairs nebija droši. Vajadzējauzmanīties. Neibaueram tas šķita neprātīgi, bet patiesi nevarēja zināt, vai tāds žīds kādu dienu nebūsnoderīgs. Viņš izvilka „Vācu sardzi”. - Ņemiet, Blank. Laba zālīte. Toreiz citādi nevarēja. Vienmēr

atcerieties, kā es jūs aizsargāju!Blanks nesmēķēja. Bija jāpaiet gadiem, lai pēc Vēbera eksperimentiem ar degošām cigaretēm, atkal

sajūtot tabakas dvaku, viņš vairs nekristu histērijā. Tomēr viņš neuzdrošinājās atteikt. - Liels paldies.Oberšturmbanfīrera kungs ir ļoti laipns.

Viņš piesardzīgi devās prom, paralizētajā rokā turēdams cigāru. Neibauers pavērās apkārt. Neviensnebija redzējis viņu sarunājamies ar žīdu. Tā bija labāk. Viņš tūlīt aizmirsa Blanku un ķērās pierēķināšanas. Tad viņš sāka ostīt gaisu. Deguma smaka bija kļuvusi spēcīgāka. Viņš steidzīgi pārgāja ielasotrā pusē. Tur dega modes preču veikals. Viņš metās atpakaļ un kliedza: - Blank! Blank! - un, kad toneredzēja: - Ugunsgrēks! Ugunsgrēks!

Neviens nenāca. Pilsētā dega vairākās vietās, un ugunsdzēsēji jau sen vairs netika ar visu galā.Neibauers atkal skrēja uz modes preču veikalu. Viņš iemetās iekšā, sagrāba auduma baķi un vilka to ārā.Otrreiz tas neizdevās. Mežģīņu kleita, ko viņš bija satvēris, uzliesmoja viņa rokās. Uguns šaudījās pāraudumiem un kleitām. Viņš vēl paspēja tikt laukā.

Neibauers no otras ielas puses bezspēcīgi nolūkojās ugunsgrēkā. Liesmas sasniedza manekenes,apņēma tās, aprija kleitas - un piepeši kusdamas, degdamas tās dīvaini atdzīvojās. Tās kustējās unizslējās. Rokas pacēlās un saliecās; tā bija vaska elle - tad viss saplaka, un uguns pārvēlās visam pāri kālīķiem krematorijā.

Neibauers atkāpās no svelmes, līdz uzgrūdās Budam. Nemaz nepaskatījies, viņš apsēdās uz tā, bettūlīt pietrūkās kājās. Viņš nebija pamanījis, ka svētā galvasrotai bija bronzas smaile. Viņš saniknotsskatījās uz izglābto baķi sev pie kājām; tas bija gaiši zils audums, uz kura bija uzdrukāti lidojoši putni.Viņš iespēra pa to ar zābaku. Nolāpīts! Kāda velna pēc?! Viņš aizvilka baķi atpakaļ un iemeta liesmās.Lai viss iet pie velna! Nolāpīts! Viņš devās prom no tās vietas. Viņš vairs neko no tā negribēja redzēt!Dievs vairs nebija kopā ar vāciešiem. Odins arī ne. Kurš gan bija?

Aiz kādas gruvešu kaudzes iepretim ielai lēnām parādījās bāla seja. Jozefs Blanks noraudzījāsnopakaļ Neibaueram. Un pirmo reizi daudzu gadu laikā viņš smaidīja. Viņš smaidīja, ar paralizētajiempirkstiem salauzdams cigāru.

XVIKREMATORIJAS PAGALMĀ ATKAL stāvēja astoņi cilvēki. Visiem bija politieslodzīto sarkanā

uzšuve. Bergers nepazina nevienu no tiem, tomēr zināja, kas tos sagaida.Uzraugs Dreijers jau bija ieņēmis savu vietu pagrabā. Bergers juta, ka viņā sabruka kaut kas, kas

allaž slepus pieļāva, ka varēs atlikt nodomāto. Dreijers nebija te rādījies trīs dienas. Tas Bergeru bijakavējis paveikt to, ko viņš bija nolēmis. Šodien vairs nebija iespējama nekāda izlocīšanās; viņamvajadzēja riskēt.

- Ķeries tūlīt klāt, - Dreijers īgni noteica. - Citādi mēs netiksim galā. Viņi taču atkal sprāgst kāmušas!

Dārdēdami lejā gāzās pirmie līķi. Trīs apcietinātie tos izģērba un sašķiroja to mantas. Bergerspārbaudīja zobus; tad tie trīs ielika mirušos liftā. Pusstundu vēlāk ieradās Šulte. Viņš izskatījās možs unizgulējies, tomēr nepārtraukti žāvājās. Dreijers rakstīja, un Šulte laiku pa laikam pavērās viņam pārplecu. Pagrabs bija liels un izvēdināts, tomēr mirušo smaka drīz kļuva ļoti stipra. Tā bija iesūkusies arīapģērbā, ne tikai kailajos ķermeņos. Līķu lavīna nemitējās; šķiet, tā apbēra laiku, un Bergers gandrīznezināja, vai bija jau vakars vai tikai pusdienlaiks, kad Šulte beidzot piecēlās un pavēstīja, ka dosiespaēst.

Dreijers sakārtoja savas lietas. - Cik daudz mēs esam priekšā krematorijai?- Par divdesmit diviem cilvēkiem.- Labi. Pusdienu pārtraukums. Pasakiet tiem augšā, lai pārtrauc mest lejā, kamēr es atgriežos.Trīs pārējie apcietinātie tūlīt izgāja ārā. Bergers vēl sagatavoja apskatei vienu mirušo. - Beidz!

Vācies! - Dreijers noņurdēja. Pūtīte uz viņa augšlūpas bija pārvērtusies sāpīgā augonī.Bergers piecēlās kājās. - Mēs aizmirsām piereģistrēt šo te.- Ko?- Mēs aizmirsām pierakstīt šo mirušo.- Muļķības! Mēs visus pierakstījām.- Nav tiesa. - Bergers runāja tik mierīgi, cik spēja. - Mēs pierakstījām vienu cilvēku mazāk.- Paklau! - Dreijers eksplodēja. - Vai tu esi jucis? Kas tās par blēņām?!- Mums ir jāpieraksta vēl viens vīrs.- Ak tā? - Dreijers tagad vērīgi paskatījās uz Bergeru. - Un kāpēc mums tas būtu jādara?- Lai saskanētu saraksti.- Neraizējies par maniem sarakstiem.- Es neraizējos par citiem. Tikai par šo vienu.- Citiem? Kādi citi tad vēl ir, tu skelet?- Zeltlietu.Dreijers brīdi klusēja. - Tā, un ko tas viss patiesībā nozīmē? - viņš jautāja.Bergers ievilka elpu. - Tas nozīmē, ka man ir vienalga, vai zeltlietu saraksti saskan vai ne.Dreijers sakustējās, tomēr savaldījās. - Tie saskan, - viņš draudīgi sacīja.- Varbūt. Varbūt arī ne. Tos tikai vajag salīdzināt.- Salīdzināt? Ar ko?- Ar maniem sarakstiem. Es arī visu pierakstu, kopš šeit strādāju. Katram gadījumam. Manai

zināšanai.- Paskat tikai! Arī visu pieraksta, pielīdējs tāds! Un tu domā, ka tev ticēs vairāk nekā man?- Es to uzskatu par iespējamu. Es no saviem sarakstiem negūstu nekādu labumu.Dreijers nopētīja Bergeru no galvas līdz kājām, it kā redzētu viņu pirmo reizi. - Ak negūsti? Tam es

neticu. Un, lai man to pateiktu, tu esi nogaidījis īsto brīdi šeit, pagrabā, ko? Vienatnē ar mani - tā bija tavakļūda, tu olgalvi! - Viņš ļauni pasmīnēja. Augonis sāpēja. Smīnot viņš izskatījās pēc dusmīga suņa, kuršatņirdzis zobus. - Vai tu varētu pateikt, kas tagad man var liegt iedauzīt tavu olas galvu un nolikt tevi piepārējiem? Vai arī aizspiest tev rīkli? Tad tu pats būsi tas, kura tev pietrūks tavos sarakstos. Nebūsvajadzīgi nekādi paskaidrojumi. Mēs taču esam vieni. Tu vienkārši nokriti. Sirds vājums. Viens mirušaisvairāk neko nenozīmē. Nekas netiks pārbaudīts. Es tevi jau piereģistrēšu.

Dreijers nāca tuvāk. Viņš bija vairāk nekā sešdesmit mārciņu smagāks par Bergeru. Bergeram - patar stangām rokā - nebija ne mazāko izredžu. Bergers soli atkāpās un paklupa pār mirušajiem, kas gulējaviņam aiz muguras. Dreijers satvēra viņa roku un izgrieza plaukstas locītavu. Bergers palaida vaļāstangas, un tās nokrita zemē. - Tā ir labāk, - Dreijers noteica. Ar vienu rāvienu viņš pievilka Bergerutuvāk. Viņa saviebtā seja atradās tuvu Bergera acīm. Tā bija sarkana, un uz lūpas mirdzēja augonis arzilām malām. Bergers neko neteica, tikai atlieca atpakaļ galvu, cik tālu vien iespējams, un sasprindzinājakakla muskuļus.

Viņš redzēja, kā pacēlās Dreijera labā roka. Prāts kļuva skaidrs. Bergers zināja, ko darīt. Laika bijamaz, tomēr, par laimi, roka cēlās tik lēnām kā palēninātā filmā. - Mēs sagaidījām, ka šādi rīkosieties, -viņš nobēra. - Viss ir uzrakstīts, un liecinieki ir parakstījušies.

Roka neapstājās. Tā kustējās lēnām, tomēr cēlās augstāk. - Muļķības! - Dreijers noņurdēja. - Gribiatrunāties. Viss ir muļķības. Tu vairs ilgi nerunāsi!

- Tās nav muļķības. Mēs rēķinājāmies ar to, ka jūs mēģināsiet mani novākt. - Bergers cieši vērāsDreijeram acīs. - Tas ir pirmais, kas stulbajiem pauriem allaž ienāk prātā. Tas ir izlikts uz papīra un kopāar sarakstu par diviem zelta gredzeniem un zelta brillēm, kuru trūkst, tiks nodots nometnes priekšniekam,ja es vakarā neatgriezīšos.

Dreijera acis zvēroja. - Ak tā? - viņš novilka.

- Tieši tā! Domājat, ka es nezināju, ar ko riskēju?- Ak tu zini?- Jā. Viss ir uzrakstīts. Vēbers, Šulte un Šteinbrenners vēl labi atcerēsies tās zelta brilles, kuru trūkst.

Tās piederēja kādam vienacim. To tik drīz neaizmirst.Roka apstājās. Tā stāvēja pacelta un tad nokrita lejā. - Tas nebija zelts, - Dreijers sacīja. - Tu pats

teici.- Tas bija gan zelts.- Tās bija bezvērtīgas. Krāms. Metamas prom.- To jūs pats varēsiet paskaidrot. Mums ir liecinieki, tā vīra draugi, kuram brilles piederēja. Tas

bija tīrs baltais zelts.- Utainais suns!Dreijers pagrūda Bergeru. Bergers atkal nokrita. Viņš mēģināja kaut kur pieturēties un sajuta zem

savas plaukstas mirušā zobus un acis. Viņš nokrita pār to, tomēr neizlaida Dreijeru no redzesloka.Dreijers strauji elpoja. - Tā… Un kā tu domā, kas notiks ar taviem draugiem? Domā, viņus atalgos?

Kā līdzzinātājus tam, ka tu mēģināji šeit ieblēdīt vēl vienu mirušo?- Viņi nav nekādi līdzzinātāji.- Un kurš tam noticēs?- Kurš jums noticēs, kad jūs to stāstīsiet? Noticēs tikai tam, ka jūs to izdomājāt, lai gredzenu un

briļļu dēļ mani novāktu. - Bergers bija piecēlies kājās. Viņš juta, ka piepeši sācis drebēt. Viņš noliecāsun tīrīja ceļgalus. Tur nebija ko tīrīt, bet viņš nespēja apspiest trīsas savās kājās un negribēja, ka Dreijersto redzētu.

Dreijers to nemanīja. Viņš ar pirkstiem taustīja augoni. Bergers redzēja, ka tas bija pārsprādzis. Notā nāca strutas. - Nedariet to, - viņš teica.

- Ko? Kas par lietu?- Neaiztieciet augoni. Līķu inde ir nāvējoša.Dreijers blenza Bergerā. - Es šodien neesmu pieskāries nevienam līķim.- Bet es gan. Un jūs satvērāt mani. Mans priekšgājējs nomira no asins saindēšanās.Dreijers atrāva labo roku no sejas un noslaucīja gar biksēm.- Sasodīts! Kas tikai nenotiek! Nolādētā cūcība! Es jau pieskāros! - Viņš paskatījās uz saviem

pirkstiem, it kā viņam būtu lepra. - Kusties! Dari kaut ko! - viņš uzkliedza Bergeram. - Domā, ka es gribunosprāgt?

- Skaidrs, ka ne. - Bergers bija nomierinājies. Dreijera domu ievirzīšana citā gultnē bija devusiviņam laiku. - Īpaši tagad ne, kad līdz kara beigām palicis tik maz, - viņš piemetināja.

- Ko?- Kad līdz kara beigām palicis tik maz, - Bergers atkārtoja.- Ko, līdz kara beigām? Dari kaut ko, mērgli! Uzliec kaut ko virsū!Dreijers bija kļuvis bāls. Bergers atnesa joda pudelīti, kas stāvēja uz plaukta. Viņš zināja, ka

Dreijeram nedraudēja briesmas; tas arī viņam bija vienalga. Galvenais, ka viņš bija novirzījis tā domas.Viņš apzieda augoni ar jodu. Dreijers sarāvās. Bergers nolika pudelīti. - Tā, tas ir dezinficēts.

Dreijers mēģināja paskatīties uz augoni. Viņš šķielēja gar degunu uz leju. - Noteikti?- Noteikti.Dreijers vēl brīdi šķielēja. Tad kā trusis pakustināja augšlūpu. - Tā, un ko tu īsti gribi? - viņš

noprasīja.Bergers manīja, ka uzvarējis. - To, ko teicu. Apmainīt viena mirušā datus. Tas ir viss.- Un Šulte?- Viņš nepievērsa uzmanību. Ne jau uzvārdiem. Turklāt viņš divreiz bija izgājis ārā.Dreijers apsvēra. - Un apģērbs? Kā būs ar to?

- Viss saskanēs. Arī numuri.- Kā tā? Tu…- Jā, - Bergers atteica. - Pie manis ir tas, ko mēs gribam samainīt.Dreijers pavērās viņā. - Jūs to esat visai labi izplānojuši. Vai varbūt tu viens?- Nē.Dreijers iebāza rokas kabatās un dažas reizes lēnām soļoja šurpu turpu. Tad apstājās Bergera

priekšā. - Un kurš galvos, ka tavs tā saucamais saraksts tomēr neuzpeld?- Es.Dreijers paraustīja plecus un nospļāvās.- Līdz šim tie bija tikai saraksti, - Bergers mierīgi sacīja. - Saraksti un apsūdzība. Es būtu varējis tos

izmantot, un man nekas nenotiktu; mani, augstākais, būtu paslavējuši. Pēc šiem te… - viņš norādīja uzdokumentiem, kuri atradās uz galda, - es esmu līdzvainīgs viena gūstekņa pazušanā.

Dreijers apdomājās. Viņš uzmanīgi pakustināja augšlūpu un atkal pašķielēja.- Jums tas risks ir ievērojami mazāks, - Bergers turpināja. - Jums būs tikai par vienu pārkāpumu

vairāk pie tiem trim vai četriem. Nav lielas atšķirības. Bet es to uzņemos pirmo reizi. Man ir daudzlielāks risks. Manuprāt, tā ir pietiekama garantija.

Dreijers neatbildēja.- Vēl ir jāapsver kas cits, - sacīja Bergers, turpinādams viņu vērot. - Karš tikpat kā ir zaudēts. Vācu

karaspēks ir atspiests no Āfrikas un Staļingradas tālu pāri robežām un aiztriekts pāri Reinai. Vairs nelīdznekāda propaganda un runas par slepeniem ieročiem. Pēc pāris nedēļām vai mēnešiem viss beigsies. Tadarī šeit pienāks atmaksas stunda. Kāpēc jums būtu jāizpērk citu vaina? Kad kļūs zināms, ka jūs mumspalīdzējāt, jūs būsiet drošībā.

- Kas tas ir: mums?- Mūsu ir daudz. Visur. Ne tikai Mazajā nometnē.- Un ja nu es tagad ziņošu? Ka jūs tādi esat?- Kāds tam sakars ar gredzeniem un zelta brillēm?Dreijers pacēla galvu un greizi pasmaidīja. - Jūs patiesi esat visu labi pārdomājuši, ko?Bergers klusēja.- Vai tas vīrs, kuru jūs gribat samainīt, gatavojas bēgt?- Nē. Mēs tikai gribam viņu pasargāt no tā tur. - Bergers norādīja uz āķi pie sienas.- Politiskais?- Jā.Dreijers samiedza acis. - Un ja nāks stingra pārbaude un viņu atradīs? Ko tad?- Barakas ir pārpildītas. Viņu neatradīs.- Viņu var pazīt. Ja viņš ir zināms politieslodzītais.- Viņš nav zināms. Un pie mums, Mazajā nometnē, mēs visi izskatāmies līdzīgi. Tur nav daudz ko

pazīt.- Vai jūsu bloka vecākais ir lietas kursā?- Jā, - Bergers meloja. - Citādi taču tas nebūtu iespējams.- Vai jums ir sakari kancelejā?- Mums visur ir sakari.- Vai jūsu vīrs ir ietetovējis savu numuru?- Nē.- Un mantas?- Es zinu, kas ir jāsamaina. Es jau noliku malā.Dreijers paskatījās uz durvīm. - Tad sāc! Aiziet! Ātri, iekams kāds nāk.Viņš pavēra durvis spraugā un klausījās, kas notiek ārpusē. Bergers ložņāja starp mirušajiem un tos

pārmeklēja. Pēdējā brīdī viņam vēl kas bija iešāvies prātā. Viņš gribēja izdarīt dubultu apmaiņu. Šādāveidā Dreijeru varēja tā maldināt, ka viņš nekad nespētu uzzināt Nr. 509 vārdu.

- Ātri! Sasodīts! - Dreijers lādējās. - Ko tu tur tik ilgi meklē?Bergeram bija palaimējies ar trešo mirušo; viņš bija no Mazās nometnes, un uz viņa ķermeņa nebija

nekādas zīmes. Viņš novilka tam jaku, izņēma no savas jakas apakšas paslēpto Nr. 509 jaku un bikses unuzvilka tās līķim. Tad iemeta drēbju kaudzē mirušā lietas un izvilka no kaudzes apakšas jaku un bikses, kopirms tam bija nolicis sāņus. Viņš tās aptina ap gurniem, virs tām savilka bikšu auklu un atkal uzģērbapats savu jaku.

- Kārtībā.Bergers noelsās. Acu priekšā pa sienām slīdēja melni plankumi. Dreijers pagriezās. - Viss kārtībā?- Jā.Lifts, kurā atradās kailie līķi, uzbrauca augšā un pēc brīža tukšs atkal atgriezās.- Tagad es iešu un pasaukšu tos trīs no āra, lai krauj līķus, - Dreijers sacīja. - Pa to laiku tu šeit būsi

viens. Saprati?- Sapratu, - Bergers atbildēja.- Un saraksti…- Es tos atnesīšu rīt. Vai arī es varu tos iznīcināt.- Vai es varu uz to paļauties?- Noteikti.Dreijers kādu mirkli apsvēra. - Tu taču tagad esi iekšā tajā visā, - viņš noteica. - Vairāk nekā es. Vai

varbūt ne?- Daudz vairāk.- Un ja kaut kas nāks gaismā…- Es klusēšu. Man ir inde. Es nerunāšu.- Jums, kā šķiet, patiesi ir viss. - Dreijera seja gribot negribot pauda cieņu. - Es to nezināju. - Citādi

es būtu uzmanījis labāk, viņš domāja. Šie nolādētie trīsceturtdaļmiroņi! Pat viņiem nevarēja uzticēties. -Sāc ar liftu… - Viņš gribēja iet.

- Šeit ir vēl kas, - Bergers ieteicās.- Kas?Bergers izvilka no kabatas piecas markas. Dreijers tās paņēma. - Vismaz kaut kas par risku…- Nākamnedēļ dabūsi vēl piecas markas…- Un - par ko?- Tā. Vienkārši vēl piecas markas par šo te.- Labi. - Dreijers savilka lūpas, bet tūlīt atkal atslābināja; augonis sāpēja. - Es galu galā neesmu

nekāds necilvēks, - viņš sacīja.- Vienmēr labprāt palīdzu kādam biedram. - Viņš aizgāja. Bergers atspiedās pret sienu. Reiba galva.

Viss bija izdevies labāk, nekā viņš bija gaidījis. Bergers neko sev neiestāstīja; viņš zināja, ka Dreijersvēl joprojām domāja par to, kā varētu viņu novākt. Pagaidām tas bija novērsts, piedraudot ar pagrīdeskustību un apsolot nākamās piecas markas. Dreijers tās gaidīs. Uz kriminālnoziedzniekiem varējapaļauties tajā ziņā, ka viņi izmantoja savas priekšrocības; tā bija mācība, kuru veterāniem bija ieborējisHandke. Nauda bija nākusi no Levinska un viņa grupas. Viņi turpinās palīdzēt. Bergers pataustīja jaku, kobija aptinis sev apkārt. Tā turējās stingri. Neko nevarēja redzēt. Tā bija plāna, un viņa paša jaka vēl tagadbrīvi karājās uz auguma. Mute bija sausa. Līķis ar neīsto numuru gulēja viņa priekšā. Bergers izvilka nokaudzes kādu citu un piestūma to blakus neīstajam mironim. Nākamajā acumirklī pa lūku iegāzās jaunslīķis. Krāvēji atkal bija ķērušies pie darba. Dreijers parādījās kopā ar trim apcietinātajiem. Viņš pametaskatienu uz Bergeru. - Ko tu šeit dari? Kāpēc neatrodies ārā? - viņš uzkliedza.

Tas bija alibi. Tiem trim citiem vajadzēja iegaumēt, ka Bergers viens pats bija uzturējies pagrabā.

- Man vēl vajadzēja izraut vienu zobu, - Bergers atteica.- Muļķības! Tev jādara tas, ko pavēl. Citādi taču var notikt viss kaut kas.Dreijers tūļīgi apsēdās pie galda ar sarakstiem. - Turpināt! - viņš nokomandēja.Neilgi pēc tam atnāca Šulte. Viņam kabatā bija Kniges darbs „Kā uzvesties sabiedrībā”, viņš

paņēma to un sāka lasīt.Mirušo izģērbšana turpinājās. Trešais rindā bija vīrs ar neīsto jaku. Bergers bija tā izkārtojis, ka

viņu izģērba divi no palīgiem. Viņš dzirdēja tos nosaucam 509. numuru. Šulte nepacēla acis. Viņšklasiskajā labu manieru mācību grāmatā lasīja noteikumus, kā ēdamas zivis un vēži. Maijā viņš gaidījasavas līgavas vecāku ielūgumu un gribēja būt sagatavojies. Dreijers vienaldzīgi pierakstīja datus unsalīdzināja ar bloka ziņojumu. Ceturtais mirušais atkal bija politiskais. Bergers pats viņu pieteica. Viņšizrunāja numuru mazliet skaļāk un pamanīja, ka Dreijers pacēla skatienu. Viņš aiznesa pie galda mirušāmantas. Dreijers pavērās viņā. Bergers ar acīm deva mājienu. Tad paņēma stangas un kabatas lukturīti unnoliecās pār mirušo. Viņš bija panācis to, ko gribēja. Dreijers domāja, ka ceturtā vārds ir tā vēl dzīvāvārds, kurš tika samainīts, - un nevis trešā. Tā viņš tika novirzīts no pēdām un nekādā ziņā nevarēja nekoizpaust.

Durvis atvērās. Ienāca Šteinbrenners. Viņam sekoja Breiers, bunkura uzraugs, un šarfīrers Nīmanis.Šteinbrenners uzsmaidīja Šultem.

- Mums būs tevi jānomaina, kad piereģistrēs visus mirušos. Vēbera pavēle.Šulte aizvēra grāmatu. - Vai esam galā? - viņš pajautāja Dreijeram.- Tur ir vēl četri līķi.- Labi. Pabeidziet!Šteinbrenners atspiedās pret sienu, uz kuras bija redzami pakārto skrāpējumi. - Pabeidziet tikai.

Mums ir laiks. Un tad nosūtiet lejā tos piecus vīrus, kuri no augšas meta līķus. Mēs esam sagatavojušiviņiem pārsteigumu.

- Jā, - Breiers noteica, - šodien ir mana dzimšanas diena.

- Kurš no jums ir Nr. 509? - Goldšteins jautāja.- Kāpēc gribi zināt?- Mani atsūtīja uz šejieni.Bija vakars, un Goldšteins kopā ar divpadsmit citiem vīriem bija ieradies Mazajā nometnē. - Mani

sūta Levinskis, - viņš sacīja Bergeram.- Vai tu būsi mūsu barakā?- Nē. 21. barakā. Steigā nekas cits nebija izdarāms. Vēlāk to var mainīt. Man bija pēdējais laiks

doties prom. Kur ir Nr. 509?- Tāda Nr. 509 vairs nav.Goldšteins pacēla acis. - Miris vai noslēpies?Bergers vilcinājās.- Tu vari viņam uzticēties, - sacīja Nr. 509, kurš tupēja līdzās viņam. - Levinskis stāstīja par viņu,

kad pēdējo reizi bija šeit.Viņš vērsās pie Goldšteina. - Mani tagad sauc Flormanis. Kas jauns? Mēs sen neesam par jums

dzirdējuši.- Sen? Divas dienas…- Tas ir ilgs laiks. Kas jauns? Nāc šurp! Šeit neviens nevar noklausīties.Viņi apsēdās savrup no pārējiem. - Vakarnakt sestajā blokā mēs savā radio varējām noklausīties

ziņas. Angļu. Bija daudz traucējumu, bet bija skaidri dzirdams: krievi jau apšauda Berlīni.- Berlīni?- Jā…

- Un amerikāņi un angļi?- Par viņiem nebija nekādu jaunu ziņu. Bija traucējumi, un mums vajadzēja būt piesardzīgiem. Rūras

apgabals ir ielenkts, un viņi ir tālu viņpus Reinai, tas ir droši.Nr. 509 stingi vērās uz dzeloņstieplēm, aiz kurām zem smagiem lietus mākoņiem kvēloja vakara

blāzmas svītra. - Cik lēni tas viss velkas…- Lēni? Tu to uzskati par lēnu? Pēc gada vācu armija būs atsista no Krievijas līdz Berlīnei un no

Āfrikas līdz Rūrai - un tu saki „lēni”?Nr. 509 pakratīja galvu. - Es nedomāju to. Mums šeit tas ir lēni. Mums. Pēkšņi! Vai tu to nesaproti?

Es šeit esmu daudzus gadus - un šis šķiet visgausākais pavasaris no visiem. Tas ir lēns, jo ir tik grūtigaidīt.

- Saprotu. - Goldšteins pasmaidīja. Krīta balti zobi spīdēja viņa pelēkajā sejā. - Man tas nav nekassvešs. It sevišķi naktīs. Kad nav iespējams gulēt un nav ko elpot. - Viņa acis nesmaidīja. Tās palikavienaldzīgas un svina pelēkas. - Tas ir sasodīti lēni, ja uz to raugās tā.

- Jā, tas ir tā, kā es domāju. Pirms pāris nedēļām mēs vēl neko nezinājām. Tagad jau viss liekas lēni.Dīvaini, kā viss mainās, kad ir cerības. Tu gaidi. Un baidies, ka tevi vēl notvers. - Nr. 509 domāja parHandki. Viņš vēl nebija drošībā. Mahinācija būtu puslīdz apmierinoša, ja Handke pats personiskinepazītu Nr. 509. Nr. 509 tad vienkārši būtu kļuvis par līķi - jo līķis bija piereģistrēts kā Nr. 509. Tagadviņš oficiāli bija miris, un viņu sauc Flormanis, tomēr viņš vēl joprojām atradās Mazajā nometnē. Nekascits nebija panākams; jau tas vien bija daudz, ka visā bija iesaistījies bloka vecākais no 20. barakas, kurābija nomiris Flormanis. Nr. 509 vajadzēja būt piesardzīgam, lai Handke viņu nemanītu. Viņam vajadzējabūt piesardzīgam arī tādēļ, lai viņu nenodotu kāds cits. Turklāt te arvien vēl bija Vēbers, kurš negaidītaspārbaudes laikā varēja viņu pazīt.

- Vai tu atnāci viens? - viņš jautāja Goldšteinam.- Nē. Kopā ar mani atsūtīja ari divus citus.- Vai ieradīsies vēl kāds?- Laikam. Bet ne oficiāli nosūtīti. Mēs tur noslēpām vismaz piecdesmit līdz sešdesmit cilvēkus.- Kur jūs tik daudz varat noslēpt?- Viņi katru nakti maina barakas. Guļ citur.- Un ja esesieši pavēl viņiem doties darbā? Vai arī uz kanceleju?- Tad viņi neierodas.- Ko?- Viņi neierodas, - Goldšteins atkārtoja. Viņš redzēja, ka Nr. 509 izbrīnā bija piecēlies. - Esesiešiem

vairs nav precīzu sarakstu, - viņš paskaidroja. - Kopš pāris nedēļām jukas ar katru dienu pieaug. Šajāsakarībā mēs darījām, ko varējām. Ļaudis, kuri tiek meklēti, vienmēr it kā ir nosūtīti uz vienībām vai arīvienkārši nav atrodami.

- Un esesieši? Vai viņi nenāk tiem pakaļ?Goldšteina zobi mirdzēja. - Nu jau nelabprāt. Vai arī vismaz barā un apbruņoti. Bīstama ir tikai tā

grupa, kurā ir Nīmanis, Breiers un Šteinbrenners. - Nr. 509 brīdi klusēja. Tas, ko viņš nupat bijadzirdējis, izklausījās neticami. - Kopš kura laika tā ir? - viņš beidzot pavaicāja.

- Jau apmēram nedēļu. Katru dienu kaut kas mainās.- Vai tu domā, ka esesiešiem ir bail?- Jā. Viņi piepeši ir pamanījuši, ka mūsu ir tūkstošiem. Un viņi zina kara gaitu.- Jūs vienkārši neklausāt? - Nr. 509 vēl joprojām nespēja aptvert.- Mēs klausām. Bet mēs darām to tūļīgi, un paiet ilgs laiks, un mēs sabotējam, ko varam. Tomēr

esesieši arvien vēl pieķer pietiekami daudz vīru. Mēs nevaram visus paglābt. - Goldšteins piecēlās. -Man jāpaskatās, vai būs kur gulēt.

- Ja tu neko neatradīsi, pajautā Bergeram.

- Labi.Nr. 509 gulēja līdzās mirušo kaudzei starp barakām. Kaudze bija lielāka nekā citkārt. Iepriekšējā

vakarā ieslodzītie nebija dabūjuši maizi. Nākamajā dienā tas vienmēr ietekmēja mirušo skaitu. Nr. 509gulēja, cieši piespiedies kaudzei, jo pūta mitrs, auksts vējš. Mirušie viņu no tā pasargāja.

Viņi to pasargāja, Nr. 509 domāja. Pasargāja pat no krematorijas un vēl vairāk. Kaut kur mitrajā,aukstajā vējā pacēlās dūmi no sadegušā Flormaņa, kura vārdu viņš bija pieņēmis; pāri bija palikuši dažiizdeguši kauli, kurus dzirnavās drīz pārvērtīs miltos. Bet vārds, visgaistošākais un nenozīmīgākais, bijapalicis un pārtapis par vairogu kādai citai dzīvībai, kas cīnījās pret bojāeju.

Viņš dzirdēja, kā mirušo kaudze novaidējās un sakustējās. Viņu audi un šķidrums vēl darbojās.Viņiem piezagās otra - ķīmiskā - nāve, tā sašķēla viņus, pārvērta gāzē, sagatavoja viņus sairšanai, un kāaizejošās dzīvības spokains reflekss vēl kustējās, uzpūtās un sakritās vēderi, mirušās mutes izpūta gaisu,un no acīm kā novēlojušās asaras sūcās duļķains šķidrums. Nr. 509 pakustināja plecus. Viņam mugurābija ungāru huzāra uniformas svārki. Tas bija viens no barakas siltākajiem apģērba gabaliem, un to pēckārtas valkāja tie, kuri naktī gulēja ārā. Viņš aplūkoja atlokus, kuri blāvi mirdzēja tumsā. Tajā visā slēpāszināma ironija: taisni tagad, kad viņš atkal atcerējās savu pagātni un pats sevi, kad viņš vairs negribējabūt tikai numurs, viņam vajadzēja dzīvot ar kāda mirušā vārdu, turklāt naktī viņš nēsāja ungāru uniformu.

Viņam sala, un viņš paslēpa plaukstas piedurknēs. Viņš būtu varējis iet uz baraku, lai dažas stundasnosnaustos siltajā smakā, bet viņš to nedarīja. Viņš bija pārāk nemierīgs. Labāk sēdēja un sala, un blenzanaktī, un gaidīja, un nezināja, kam gan vajadzēja naktī notikt, ka viņš tā gaidīja. Tas bija tas, kas padarījavai traku, viņš domāja. Gaidīšana kā tīkls klusām gūla pār nometni un satvēra visas cerības un visasbailes. Es gaidu, viņš domāja, un Handke un Vēbers vajā mani; Goldšteins gaida, un viņa sirds kuru katrubrīdi var apstāties; Bergers gaida un baidās, ka viņu novāks kopā ar krematorijas vienību, iekams mūsatbrīvos, - mēs visi gaidām un nezinām, vai mūs vēl pēdējā brīdī neaizsūtīs uz iznīcināšanas nometni…

- Nr. 509, - tumsā ierunājās Ahasvērs. - Vai tu tur esi?- Jā, šeit. Kas ir?- Aitusuns ir miris. - Ahasvērs taustījās šurp.- Viņš taču nebija slims, - Nr. 509 sacīja.- Nē. Viņš aizgāja miegā.- Vai man palīdzēt viņu iznest?- Tas nav nepieciešams. Mēs bijām ārā. Viņš guļ tur. Es tikai gribēju kādam to pateikt.- Jā, vecais.- Jā, Nr. 509.

XVIINEGAIDĪTI IERADĀS JAUNI gūstekņi. Dzelzceļa sliedes no rietumiem uz pilsētu dažas dienas bija

bijušas pārrautas. Pēc to salabošanas ar vienu no pirmajiem vilcieniem bija pienākuši vairāki prečuvagoni. Tiem bija vajadzējis doties tālāk uz iznīcināšanas nometni. Naktī sliedes atkal tikasabombardētas. Vilciens vienu dienu bija stāvējis; tad tā pasažierus nosūtīja uz Mellernes nometni.

Tur bija tikai ebreji. Ebreji no visas Eiropas. Tie bija Polijas un Ungārijas, Rumānijas unČehoslovākijas, Krievijas un Grieķijas ebreji, ebreji no Dienvidslāvijas un Holandes, un Bulgārijas, unpat daži no Luksemburgas. Viņi runāja daudzās atšķirīgās valodās un lielākā daļa nesaprata cits citu. Patkopīgais ivrits, šķiet, skanēja atšķirīgi. Sākumā viņu bija bijis divi tūkstoši, bet palikuši vairs tikai piecisimti. Daži simti gulēja miruši preču vagonos.

Neibauers nevarēja valdīties. - Kur gan mēs liksim šos te? Nometne taču ir jau pārpildīta! Un turklātviņi nemaz nav oficiāli nosūtīti pie mums! Mums gar to nav nekādas daļas! Tās taču ir trakas jukas! Vairsnav nekādas kārtības! Kas gan notiek? - Viņš skraidīja pa savu biroju šurpu turpu. Visām viņa privātajāmrūpēm klāt nāca vēl šīs! Ierēdņa asinis dumpojās. Viņš nesaprata, kāpēc vajadzēja tā noņemties ar

cilvēkiem, kuri notiesāti uz nāvi. Viņš dusmīgi blenza ārā pa logu. - Kā čigāni viņi tur guļ pie vārtiem arvisu savu mantību! Vai mēs esam Balkānos vai Vācijā? Vai jūs saprotat, kas notiek, Vēber?

Vēbers saglabāja vienaldzību. - Jāizbrīvē kāda vieta, - viņš sacīja. - Citādi viņi nebūtu devušiesšurp.

- Tur jau tā lieta! Kaut kāda vieta tur lejā, pie stacijas. Man nemaz nepajautāja. Pat iepriekšnepabrīdināja. Nemaz nerunājot par pienācīgu jautājuma nokārtošanu. Tas, kā šķiet, vispār vairs navpieņemts! Katru dienu uzrodas jaunas amatpersonas. Tās apgalvo, ka ļaudis pie stacijas esot pārākklaigājuši. Tas atstāšot sliktu iespaidu uz civiliedzīvotājiem. Kāda mums tur daļa? Mūsu cilvēki neklaigā!

Viņš paskatījās uz Vēberu. Vēbers nevērīgi atspiedās pret durvīm. - Vai jūs par to jau runājāt arDīcu? - viņš jautāja.

- Nē, vēl ne. Jums taisnība, tūlīt to izdarīšu!Neibauers lika savienot un brīdi runāja. Tad nolika klausuli. Viņš bija nomierinājies. - Dīcs saka,

mums viņi jāpatur šeit tikai pa nakti. Ieslēgti vienā blokā. Nesadalot pa barakām. Nepiereģistrējot.Vienkārši tur jāatstāj un jāuzmana. Rīt viņus sūtīs tālāk. Līdz tam dzelzceļa sliedes būs salabotas. - Viņšatkal paskatījās ārā pa logu. - Bet kur lai viņus izvietojam? Viss taču ir pārpildīts!

- Mēs varam viņus atstāt pārbaudes laukumā.- Pārbaudes laukums rīt no rīta būs nepieciešams vienībām. Tas tikai radīs sajukumu. Turklāt

balkānieši to piecūkos. Tas atkrīt.- Mēs varam viņus izvietot Mazās nometnes pārbaudes laukumā. Tur viņi nemaisīsies pa kājām.- Vai tur ir pietiekami daudz vietas?- Jā. Tad mums visi savi ļaudis ir jāsaspiež barakās. Līdz šim daļa gulēja ārā.- Kāpēc? Vai tad barakas ir tā pārpildītas?- Tas atkarīgs no tā, kā uz to raugās. Ļaudis var saspiest kā sardīnes. Arī citu uz cita.- Vienu nakti nāksies paciest.- Viņi pacietīs. Neviens no Mazās nometnes vīriem nebūs ieinteresēts, ka to aizsūta prom. - Vēbers

nosmējās. - Viņi baidīsies no tā kā no holeras.Neibauers īsi noņirdzās. Viņam patika, ka viņa gūstekņi gribēja palikt nometnē. - Mums ir jānoliek

sargi, - viņš sacīja. - Citādi jaunie pazudīs barakās, un tad būs jukas. - Vēbers pakratīja galvu. - Arī tobarakās esošie paši uzmanīs. Viņiem taču būs bail, ka mēs rīt aizsūtīsim prom daļu no viņiem, lai būtupilns skaits.

- Labi. Nolieciet par sargiem dažus mūsējos un pietiekami daudz uzraugu un nometnes policistu. Unlieciet aizslēgt Mazās nometnes barakas. Mēs nevaram riskēt ar prožektoriem, lai uzmanītujaunpienācējus.

Šķita, ka mijkrēslī tuvotos bars lielu, nogurušu putnu, kuri vairs nespēja palidot. Viņi zvārojās unklunkuroja, un, kad viens nokrita, pārējie kāpa tam pāri, gandrīz nepaskatīdamies uz to, līdz nākamie viņupiecēla.

- Aizvērt baraku durvis! - nokomandēja SS šarfīrers, kurš aizslēdza Mazo nometni. - Palieciet iekšā!Kurš iznāks laukā, tiks nošauts!

Pūli sadzina laukumā starp barakām. Tas pārvietojās šurpu un turpu, daži nokrita, citi notupās viņiemblakus; nemierīgajā jūklī izveidojās sala, kas kļuva lielāka, un drīz gulēja visi, un pār viņiem kā pelnulietus nolija vakars.

Viņi gulēja aizmiguši, bet viņu balsis neklusēja. Tās atskanēja atkal un atkal - no sapņiem unmurgiem, un pēkšņa nomoda - svešādas un spalgas, un dažreiz tās apvienojās gari stieptās vaimanās, kastajās pašās nedaudzajās skaņās pacēlās un nolaidās, un bangoja pret barakām kā posta jūra pret drošušķirstu, kur patverties.

Barakās tas bija dzirdams visu nakti. Tas plosīja nervus, un jau pirmajās stundās ļaudis kļuva

nevaldāmi. Viņi sāka kliegt, un, kad to izdzirdēja pūlis ārā, arī viņu vaimanas pieņēmās spēkā, un tas atkalpastiprināja kliedzienus barakās. Tas atgādināja baisas viduslaiku žēlabas, kas visu laiku mijās, līdz pretbarakām nodārdēja šauteņu laides un atskanēja šāvieni un slāpēts troksnis, kad nūjas šaustīja augumus, unskanīgāks - ja tās trāpīja pa galvu.

Tad viss norima. Kliedzošos barakās bija pievārējuši viņu biedri; un pūli ārā beidzot bija nogāzis nokājām vairāk noguruma radītais miegs, ne tik daudz nūjas. Nūju sitienus viņi tikpat kā vairs nejuta. Laikupa laikam atkal atskanēja vaimanas; tās bija klusākas, tomēr pilnībā neaprima.

Veterāni ilgi tajās klausījās. Gūstekņi klausījās un šausminājās, un viņiem bija bail, ka ar viņiem varnotikt kas līdzīgs. Ārēji viņi maz atšķīrās no ārpusē guļošajiem ļaudīm - un tomēr no Polijas atvestajāsnāves barakās, smakas un nāves apņemti, cieši saspiesti, gulēdami cits uz cita, zem hieroglifiem, ko sienābija ieskrāpējuši mirstošie, ciešot mokas, jo nebija iespējams aiziet uz ateju, viņi jutās tik pasargāti, it kāviņi iemiesotu dzimteni un drošību pretstatā tām nebeidzamajām, svešajām sāpēm tur ārā, - un tas šķitagandrīz vēl baismīgāk nekā daudz kas cits pirms tam.

No rīta viņus pamodināja daudzās klusās, svešās balsis. Vēl bija tumšs. Vaimanas bija mitējušās.Tagad viņi skrāpēja barakas sienas. Izklausījās, it kā tur ārā grauztos simtiem žurku, kas gribēja tikt iekšā.Viņi skrāpējās slepus un ne pārāk skaļi, un tad viņi piesardzīgi sāka klauvēt pie durvīm, sienām unmurmināt, gandrīz lišķīgi, kā mēģinādami pierunāt, pēdējā izmisumā aizlauztām balsīm, svešādi dziedoširunādami: viņi lūdza, lai ielaiž iekšā.

Viņi lūgtin lūdzās, lai šķirsts pasargā no grēku plūdiem. Viņi bija klusi, jau padevīgi, viņi vairsnekliedza, viņi tikai lūdzās, glāstīja koka sienas, pie kurām gulēja, un vilka pa tām ar rokām un nagiem, unmaigām, neskaidrām balsīm lūdzās tumsā.

- Ko viņi saka? - Buhers vaicāja.- Viņi lūdz pie savām mātēm, lai mēs ielaižam viņus, lai… - Ahasvērs aprāvās. Viņš raudāja.- Mēs to nevaram, - Bergers sacīja.- Jā, es zinu…Stundu vēlāk atskanēja pavēle doties prom. Ārā tika izkliegtas komandas. Tām atbildēja skaļas

vaimanas. Sekoja nākamās komandas, dusmīgas un skaļas.- Vai tu kaut ko redzi, Buher? - Bergers jautāja. Viņi tupēja augšējā gultā pie mazā lodziņa.- Jā. Viņi vilcinās. Viņi negrib.- Piecelties! - Ārā noskanēja kliedziens. - Sastāties! Sastāties un saskaitīties!Ebreji necēlās kājās. Viņi palika guļam zemē un izmisuma pilnām acīm skatījās uz sargiem vai arī

paslēpa galvu rokās.- Piecelties! - Handke nobrēca. - Aiziet! Augšā, jūs smirdoņas! Vai mums vajadzēs jūs uzmundrināt?

Marš!Uzmundrināšana nelīdzēja. Piecsimt radījumu, redzēdami, ka viņu paražas, lūdzot Dievu, atšķīrās no

viņu mocītāju paražām un tās vairs nevarēja nosaukt par cilvēciskām, vairs nereaģēja uz kliedzieniem,lamām un sitieniem. Viņi palika guļam, mēģināja apskaut zemi, nagiem ieķērās tajā - nožēlojamā, netīrākoncentrācijas nometnes zeme viņiem šķita tīkama, tā viņiem bija paradīze un glābiņš. Viņi zināja, kurviņus gribēja nogādāt. Kamēr viņi atradās vagonos un kaut kur brauca, viņi mēmi bija sekojuši kustībai.Tagad, piepeši apstājušies un izjutuši mieru, viņi tikpat stūrgalvīgi vilcinājās atkal sākt kustēties. Uzraugikļuva nedroši. Viņiem bija pavēlēts nenosist cilvēkus, un tas nācās grūti. Pavēlei nebija nekāda citapamatojuma kā tikai tas parastais - birokrātiskais: gūstekņi nebija nosūtīti uz šo nometni, tāpēc pēciespējas vienotā veselumā tiem atkal vajadzēja to atstāt.

Ieradās vairāk esesiešu. Pa 20. barakas logu Nr. 509 ieraudzīja pat nākam Vēberu spīdīgajos,elegantajos zābakos. Viņš palika stāvam pie Mazās nometnes ieejas un deva pavēli. Esesieši nomērķējaun izšāva nelielā attālumā pār guļošajiem. Vēbers, kājas izpletis, rokas iespiedis gurnos, stāvēja pievārtiem. Viņš gaidīja, ka ebreji pēc zalvēm pielēks kājās.

Viņi to nedarīja. Viņi nereaģēja uz draudiem. Viņi gribēja palikt, kur bija. Viņi neko vairs nevēlējās.Ja būtu šauts viņu barā, arī tad viņi laikam nebūtu pakustējušies.

Vēbera seja mainīja krāsu. - Dabūjiet viņus augšā! - viņš uzkliedza. - Ar sitieniem! Kājās!Uzraugi metās pūlī. Viņi sita ar nūjām un dūrēm, spēra ar kājām pa kuņģi un dzimumorgāniem, rāva

cilvēkus augšā aiz matiem un bārdām un cēla kājās; bet ļaudis atkal krita atpakaļ, it kā viņiem nebūtukaulu.

Buhers stingi vērās ārā pa logu. - Paskaties! - Bergers pačukstēja. - Tie nav tikai esesieši, kuri tursit. Tie arī nav tikai zaļie. Ne tikai noziedznieki. Tur ir arī citas krāsas. Tur ir mūsu ļaudis! Tādi pašiapcietinātie kā mēs ir pataisīti par uzraugiem un policistiem. Viņi sit tāpat kā viņu skolotāji. - Viņšberzēja savas iekaisušās acis, it kā gribētu tās izspiest no galvas. Pie pašas barakas stāvēja vecs vīrs arbaltu bārdu. No viņa mutes tecēja asinis un lēnām krāsoja bārdu sarkanu.

- Ejiet prom no loga! - Ahasvērs sacīja. - Ja viņi jūs ieraudzīs, tad arī aizvedīs.- Viņi nevar mūs redzēt.Logs bija netīrs un neīsts, un no ārpuses nebija redzams, kas aiz tā tumšajā telpā notika. No iekšienes

gan varēja redzēt pietiekami.- Nevajag skatīties, - Ahasvērs bilda. - To darīt ir grēks, ja neviens nespiež skatīties.- Tas nav grēks, - Buhers atteica. - Mēs negribam to aizmirst. Tāpēc lūkojamies.- Vai neesat jau pietiekami redzējuši nometnē?Buhers neatbildēja. Viņš turpināja cieši raudzīties pa logu. Pamazām dusmas laukumā mitējās.

Uzraugiem nāktos aizvilkt ikvienu guļošo. Viņiem būtu nepieciešams tūkstotis vīru. Dažreiz viņi saņēmadesmit divdesmit žīdu, bet ne vairāk. Ja bija vairāk, viņi izlauzās cauri sargu rindai un metās atpakaļ pielielās, tumšās, pulsējošās kaudzes.

- Tur ir pats Neibauers, - Bergers ieteicās.Neibauers bija atnācis un sarunājās ar Vēberu. - Viņi negrib doties prom, - Vēbers sacīja mazāk

vienaldzīgā balsī nekā parasti. - Viņus var nosist: viņi nekustas. - Neibauers izpūta biezu dūmu mākoni.Smaka laukumā bija ļoti spēcīga. - Draņķīgi! Kāpēc gan viņus atsūtīja uz šejieni? Viņus taču varēja tūlītlikvidēt tur, kur viņi atradās, nevis sūtīt tik dziļi valsts iekšienē, lai noindētu ar gāzi. Es vēlētos zināt,kāds tam ir iemesls.

Vēbers paraustīja plecus. - Iemesls ir tas, ka pat visdraņķīgākajam žīdam ir ķermenis. Piecsimt līķu.Nogalināt ir vienkārši; daudz grūtāk ir iznīcināt līķus. Un tur to bija divi tūkstoši.

- Muļķības! Gandrīz visām nometnēm ir krematorijas tāpat kā mums.- Tā gan. Bet šodienas apstākļiem krematorijas strādā pārāk gausi. It īpaši tad, ja nometne ātri

jālikvidē.Neibauers izspļāva tabakas lapiņu. - Tomēr es nesaprotu, kāpēc ļaudis tika sūtīti tik tālu.- Līķu dēļ. Mūsu iestādēm nepatīk, ka tiek atrasts pārāk daudz līķu. Un līdz šim tikai krematorijas tos

likvidējušas tā, ka to skaitu vēlāk nevar pārbaudīt, - diemžēl, ja skaits lielāks, tas notiek pārāk lēni. Navneviena moderna līdzekļa, lai ātri tiktu galā ar lielu daudzumu līķu. Masu kapus vēl ilgi pēc tam varatrakt, lai atklātu neticamas šausmu lietas. Tas redzams Polijā un Krievijā.

- Kāpēc šos plukatas atkāpjoties vienkārši… - Neibauers tūlīt sevi pārlaboja: - Es domāju, neatstājatur, kur viņi bija, kad stratēģiski saīsināja frontes līniju? Viņi taču nekam vairs nav derīgi. Viņusvajadzēja atstāt amerikāņiem vai krieviem, lai tiem tiek tas prieks.

- Tad atkal būtu aktuāls jautājums par ķermeņiem, - Vēbers pacietīgi atbildēja. - Tas ir, amerikāņuarmijai līdzi ir vesels bars žurnālistu un fotogrāfu. Viņi fotografētu un varētu apgalvot, ka ļaudis navpietiekami labi ēdināti.

Neibauers izņēma no mutes cigāru un asi uzlūkoja Vēberu. Viņš nevarēja saprast, vai nometnespriekšnieks atkal par viņu uzjautrinās. Ikreiz, kad Neibauers bija mēģinājis, nebija izdevies to izdibināt.

Vēbera seja neko īpašu nepauda. - Ko tas nozīmē? - Neibauers jautāja. - Ko jūs ar to domājat? Protams,ka viņi nav pietiekami labi ēdināti!

- Tie ir izdomāti šausmu stāsti, kurus par viņiem sacerējusi demokrātiskā prese. Propagandasministrija ik dienas par to brīdina.

Neibauers vēl joprojām lūkojās Vēberā. Patiesībā es viņu nemaz nepazīstu, Neibauers domāja. Viņšvienmēr darīja to, ko es gribēju, tomēr būtībā es neko par viņu nezinu. Es nebrīnītos, ja viņš piepešismietos man sejā. Man un varbūt pat pašam fīreram. Algotnis bez īsta pasaules uzskata! Viņam laikamnekas nav svēts, arī partija ne. Tā viņam tikai noder. - Zināt, Vēber… - viņš iesāka un tad aprāvās. Nebijataču jēgas pastrādāt lielas muļķības. Uz brīdi viņu atkal pārņēma bailes. - Protams, tie ļaudis navpietiekami labi ēdināti, - viņš teica. - Bet tā nav mūsu vaina. Pretinieks ar savu blokādi taču mūs uz topiespiež. Vai tad ne?

Vēbers pacēla galvu. Viņš neticēja savām ausīm. Neibauers skatījās viņā, dīvaini sasprindzis.- Pats par sevi saprotams, - Vēbers mierīgi atbildēja. - Pretinieks ar savu blokādi.Neibauers pamāja. Bailes bija pagaisušas. Viņš palūkojās uz pārbaudes laukumu. - Atklāti sakot, -

viņš sacīja gandrīz sirsnīgi, - starp nometnēm taču pastāv lielas atšķirības. Mūsu ļaudis izskatāsievērojami labāk nekā tie tur - pat Mazajā nometnē. Vai jums tā nešķiet?

- Jā, - Vēbers apmulsis atbildēja.- To var redzēt, ja salīdzina. Mēs noteikti esam viena no cilvēcīgākajām nometnēm visā Reihā. -

Neibaueru bija pārņēmusi omulīga atvieglojuma sajūta. - Ļaudis, protams, mirst. Pat daudz. Tas šajoslaikos ir nenovēršami. Bet mēs esam cilvēcīgi. Kurš vairs nespēj, tam pie mums nav jāstrādā. Kur citur tāapietas ar nodevējiem un valsts ienaidniekiem?

- Gandrīz nekur.- Es arī tā domāju. Nepilnīgs uzturs? Tā nav mūsu vaina! Es jums saku, Vēber… - Neibaueram

piepeši kaut kas iešāvās prātā. - Paklausieties, es zinu, kā mēs tiksim vaļā no tiem ļaudīm. Zināt - kā?Ņemot talkā ēdienu!

Vēbers pasmīnēja. Vecais dažreiz lidinājās ne tikai savu iedomu mākoņos. - Lieliska doma, - viņšteica. - Ja nūja nelīdz, ēdiens līdz vienmēr. Bet mums nav lieka ēdamā.

- Jauki, tad nometnes iemītniekiem vienreiz nāksies iztikt bez tā. Parādīt mazliet biedriskuma. Viņipusdienās saņems mazāk. - Neibauers iztaisnoja plecus. - Vai viņi saprot vācu valodu?

- Daži varbūt.- Vai tur ir tulks?Vēbers iztaujāja dažus vīrus, kuri bija stāvējuši sardzē. Viņi atveda trīs gūstekņus. - Pārtulkojiet

saviem ļaudīm, ko saka oberšturmbanfīrera kungs! - Vēbers nokliedza.Trīs vīri stāvēja cits citam līdzās. Neibauers paspēra soli uz priekšu. - Ļaudis! - viņš teica. - Jūs esat

nepareizi informēti. Jums jādodas uz atpūtas nometni.- Pārtulkojiet! - Vēbers piegrūda vienam no trim. Viņi kaut ko nesaprotami runāja. Neviens laukumā

nepakustējās.Neibauers atkārtoja sacīto. - Tagad jūs dosieties uz virtuvi, - viņš piemetināja. - Saņemsiet kafiju un

ēdamo! - Tulki to skaļi atkārtoja. Neviens nepakustējās. Neviens tam neticēja. Ikviens jau bieži līdzīgāveidā bija redzējis pazūdam cilvēkus. Ēdiens un duša bija bīstami solījumi.

Neibauers kļuva dusmīgs. - Uz virtuvi! Soļot marš uz virtuvi! Ēdamais! Kafija! Saņemt ēdamo unkafiju! Zupu!

Sargi ar nūjām metās pūlim virsū. - Zupa! Vai jūs nedzirdat? Ēdamais! Zupa! - Viņi sita pie katravārda.

- Stāt! - Neibauers dusmīgi nokliedza. - Kurš jums pavēlēja sist? Sasodīts!Uzraugi atsprāga atpakaļ. - Vācieties prom! - Neibauers uzkliedza.Ļaudis ar nūjām piepeši atkal bija apcietinātie. Viņi aizvilkās uz laukuma malu un slēpās cits aiz

cita.- Viņi taču tos pataisīs par kropļiem, - Neibauers norūca. - Tad mums tie būs uz kakla.Vēbers pamāja. - Stacijā, izlādējot ļaudis, mēs tā kā tā dabūjām atsūtīt uz šejieni dažas smagās

automašīnas ar mirušajiem, kurus vajadzēs sadedzināt.- Kur viņi ir?- Sakrauti krematorijā. Turklāt mums trūkst ogļu. Mūsu kurināmā krājumi ir nepieciešami mūsu pašu

ļaudīm.- Sasodīts, kā gan mēs dabūsim prom tos tur?- Cilvēki ir panikā. Viņi vairs nesaprot, ko viņiem saka. Bet varbūt tad, ja viņi to… saodīs.- Saodīs?- Saodīs ēdienu. Saodīs vai ieraudzīs.- Jūs domājat - ja mēs atnesīsim šurp katlu?- Tieši tā. Šie ļaudis netic solījumiem. Viņiem tas ir jāredz un jāsaož.Neibauers pamāja ar galvu. - Iespējams. Mēs taču nesen saņēmām pārvietojamos katlus. Lieciet

atvest vienu no tiem. Vai arī divus. Vienu ar kafiju. Vai ēdiens jau ir?- Vēl ne. Bet pilns katls laikam tiks sagādāts. No vakardienas vakariņām, manuprāt.

Atveda katlus. Tie atradās apmēram divsimt metru attālumā no pūļa. - Vienu aizvediet uz Mazonometni! - Vēbers nokomandēja. - Un noņemiet vāku. Tad, kad viņi nāks, lēnām vediet to atpakaļ uzšejieni.

- Mums viņi ir jāiekustina, - viņš sacīja Neibaueram. - Ja viņi tikai atstās pārbaudes laukumu, būsviegli viņus dabūt prom. Tā ir vienmēr. Viņi grib palikt tur, kur ir nakšņojuši, jo tur viņiem nekasnenotika. Tas viņiem ir sava veida patvērums. No visa pārējā viņi baidās. Bet, ja viņi atkal sāks kustēties,tad to arī turpinās. Pagaidām atvediet tikai kafiju, - viņš nokomandēja. - Un nevediet to atpakaļ.Izsniedziet! Izdaliet to tur!

Kafijas katlu aizstūma līdz pūlim. Viens no uzraugiem pasmēla kausu un uzlēja suslu uz galvastuvākajam vīram. Tas bija vecais ar asiņaino, balto bārdu. Šķidrums nokrāsoja bārdu brūnu. Tā bija trešāpārvērtība.

Vecais pacēla galvu un laizīja lāses. Viņa ķetnām līdzīgās rokas taustījās apkārt. Uzraugs pielikakausu ar kafijas atlikumu vecajam pie mutes. - Temp! Kafija!

Vecais atvēra muti. Viņa kakla dzīslas piepeši sāka kustēties. Plaukstas aptvēra kausu, un viņš rija,rija, tikai rija un sūca, viņa seja raustījās, viņš trīcēja un rija.

Viņa kaimiņš to redzēja. Tad otrs, trešais. Viņi piecēlās, stiepa šurp mutes un rokas, grūstījās, plēsāspar kausu, aplipa ap to - roku un galvu gūzma.

- Ei! Sasodīts!Uzraugs nevarēja dabūt kausu atpakaļ. Viņš rāva un spēra ar kājām, piesardzīgi pašķielēdams

atpakaļ, kur stāvēja Neibauers. Pārējie pa to laiku bija piecēlušies kājās un noliekušies pār karsto katlu.Viņi mēģināja iemērkt kafijā seju un pasmelt ar izdilušajām plaukstām. - Kafija! Kafija!

Uzraugs manīja, ka kauss bija brīvs. - Kārtību! - viņš uzkliedza. - Cits aiz cita! Sastāties rindā!Tas nelīdzēja. Pūlis nebija valdāms. Tas neklausīja. Tas saoda to, ko sauca par kafiju - kaut ko siltu

dzeramu -, un akli lauzās pie katla. Vēberam bija taisnība: tur, kur vairs nedarbojās smadzenes, kuņģis vēlarvien bija noteicējs. - Tagad lēnām velciet katlu uz šejieni, - Vēbers komandēja.

Tas nebija iespējams. Ap to bija pūlis. Viens no uzraugiem izbrīnītu seju lēnām nokrita. Pūlis bijanogāzis viņu no kājām. Viņš sitās ar rokām kā peldētājs un slīdēja atpakaļ.

- Izveidot ķīli! - Vēbers uzkliedza.Sardze un nometnes policija nostājās. - Aiziet! - kliedza Vēbers. - Uz kafijas katlu! Velciet to šurp!Sardze metās iekšā pūlī. Tā rāva malā ļaudis. Tai izdevās izveidot ap katlu kordonu un to iekustināt.

Tas bija jau gandrīz tukšs. Viņi stūma katlu prom, sastājušies ap to plecu pie pleca. Pūlis sekoja.Plaukstas mēģināja sniegties pāri pleciem un zem rokām. Piepeši kāds no vaidošā mudžekļa ieraudzījaotru, tālāk stāvošo katlu. Smieklīgi gāzelēdamies, viņš skrēja pie tā. Pārējie sekoja. Bet Vēbers bijasagatavojies: spēcīgi vīri to ielenca un tūlīt sāka stumt. Pūlis metās pakaļ. Tikai daži palika un vilkaplaukstas pār kafijas katla malām, lai pēc tam nolaizītu mitrumu. Apmēram trīsdesmit palika guļam, vairsnespējami piecelties.

- Velciet viņus līdzi! - Vēbers komandēja. - Un tad pāri ielai izveidojiet ķēdi, lai viņi nevaratgriezties.

Laukums bija cilvēku izkārnījumu pilns; tomēr vienu nakti tas bija devis patvērumu. Tas jau bijadaudz. Vēberam bija pieredze. Viņš zināja, ka pūlis mēģinās atgriezties atpakaļ - gluži kā ūdens zemākajāvietā -, kad būs remdēts izsalkums.

Sargi dzina uz priekšu atpalicējus. Tie vienlaikus stiepa līdzi mirstošos un jau mirušos. Bija tikaiseptiņi mirušie. Atvesto vienība bija sastāvējusi no sīkstākajiem pēdējiem piecsimt vīriem.

Pie Mazās nometnes izejas uz ielu daži izbēga. Sargi ar mirstošajiem un mirušajiem nevarējapietiekami ātri sekot. Trīs no spēcīgākajiem vīriem atskrēja atpakaļ. Viņi metās pie barakām un raustījadurvis. 22. barakas durvis padevās. Viņi ielīda iekšā.

- Stāt! - iekliedzās Vēbers, kad sargi gribēja sekot. - Visi šurp! Tos trīs mēs dabūsim vēlāk. Uzmanīt!Pārējie atgriezīsies.

Pa ielu šurp tuvojās bars. Katls ar ēdamo bija iztukšots, un, kad grupām vajadzēja sastāties, lai dotosprom, tās bija mainījušās. Tās vairs nebija iepriekšējās. Pirms tam tas bija bijis vienots bloks, viņpusizmisuma un līdz ar to apveltīts ar kādu trulu spēku. Tagad izsalkums un ēdamais, un kustība bijaatsvieduši ļaudis atpakaļ izmisumā - viņos atkal modās bailes un padarīja viņus mežonīgus un vājus, viņivairs nebija masa, bet gan daudzi atsevišķi cilvēki, katrs ar sev atvēlēto laiku, un tas padarīja ieslodzītospar vieglu laupījumu. Turklāt viņi vairs netupēja, piespiedušies cits pie cita. Viņiem vairs nebija varas.Viņi atkal juta izsalkumu un sāpes. Viņi sāka paklausīt.

Daļa gūstekņu bija apturēti visai tālu, cita daļa - atpakaļceļā; atlikušos sagaidīja Vēbers ar saviemcilvēkiem. Viņi nesita pa galvu, tikai pa ķermeni. Lēnām veidojās grupas. Apdulluši viņi sastājās rindāspa četri, pieķērušies cits pie cita, lai nenokristu. Starp spēcīgākajiem vienmēr tika novietots mirstošais.Pa gabalu nezinātājam varēja šķist, ka tur, sadevies rokās, streipuļo bars jautru dzērāju. Piepeši daži sākadziedāt. Viņi stingi lūkojās uz priekšu un pacēla galvu, un balstīja citus, un dziedāja. To nebija daudz, undziesma bija klusa un aprauta. Pa lielo pārbaudes laukumu viņi devās garām darba vienībām un tad ārā pavārtiem.

- Kas tas ir, ko viņi dzied? - Verners jautāja.- Dziesma mirušajiem.

Trīs aizbēgušie tupēja 22. barakā. Viņi bija izlauzušies tik tālu, cik vien spēja. Divi pa pusei gulējazem gultas. Viņi bija noslēpuši zem tās galvas. Kājas slējās ārā un drebēja. Viņus sagrāba drebuļi, uzbrīdi pierima un tad atkal sagrāba no jauna. Trešais bālu seju raudzījās uz apcietinātajiem. - Paslēpt…cilvēk… cilvēk… - Viņš atkārtoja atkal un atkal un grūda rādītājpirkstu sev pie krūtīm. Tie bija vienīgievācu valodas vārdi, kurus viņš zināja.

Vēbers atrāva durvis. - Kur viņi ir?Viņš stāvēja tajās kopā ar diviem sargiem. - Vai ilgi būs jāgaida? Kur viņi ir?Neviens neatbildēja.- Istabas vecākais! - Vēbers nokliedza.Bergers iznāca priekšā. - Baraka Nr. 22, sekcija… - viņš iesāka ziņojumu.- Aizveries! Kur viņi ir?Bergeram nebija izvēles. Viņš zināja, ka bēgļus pēc īsa brīža atradīs. Viņš arī zināja, ka baraku

nekādā gadījumā nedrīkstēja pārbaudīt. Tajā bija paslēpti divi politieslodzītie no Darba nometnes.Bergers pacēla roku, lai norādītu uz kaktu, bet viens no uzraugiem, kurš lūkojās viņam garām,

aizsteidzās viņam priekšā. - Tur viņi ir! Zem gultas!- Dabūjiet ārā!Pilnajā telpā izcēlās kņada. Abi sargi rāva bēgļus laukā no gultas apakšas, turēdami aiz kājām kā

vardes. Gūstekņi ieķērās ar rokām gultu stabos. Viņi karājās gaisā. Vēbers spēra viņiem pa pirkstiem.Atskanēja knikšķi, un rokas padevās. Abi bēgļi tika izrauti ārā. Viņi nekliedza. Viņi tikai ļoti klusu, ļotispalgi vaidēja, kad viņus vilka pa netīro grīdu. Trešais, ar bālo seju, piecēlās pats un sekoja viņiem. Viņaacis bija kā lieli, melni caurumi. Viņš lūkojās uz apcietinātajiem, kuriem gāja garām. Viņi novērsaskatienus.

Vēbers, kājas izpletis, stāvēja pie izejas. - Kurš no jums, cūkām, attaisīja durvis?Neviens nepieteicās. - Nāciet ārā!Viņi izgāja. Handke jau stāvēja pie barakas. - Bloka vecākais! - Vēbers nokliedza. - Bija pavēlēts

aizslēgt durvis! Kurš tās attaisīja?- Durvis ir vecas. Bēgļi izrāva slēdzeni, šturmfīrera kungs.- Muļķības! Kā viņi to varēja? - Vēbers noliecās pie slēdzenes. Tā vaļīgi karājās satrunējušajā kokā.

- Tūlīt ielikt jaunu! Jau sen to vajadzēja izdarīt! Kāpēc tas nav izdarīts?- Durvis nekad netika slēgtas, šturmfīrera kungs. Ļaudīm barakā nav atejas.- Vienalga. Parūpējieties par to. - Vēbers pagriezās un aizgāja pa ielu aiz bēgļiem, kuri vairs

nepretojās.Handke skatījās uz apcietinātajiem. Tie gaidīja, ka viņš izgāzīs dusmas. Bet nekas tāds nenotika. -

Aitasgalvas, - viņš teica. - Raugiet iztīrīt no šejienes tos sūdus!Tad viņš vērsās pie Bergera. - Jūs laikam diez kā negribētu, lai baraku pārbauda pamatīgāk, ko?Bergers neatbildēja. Viņš vienaldzīgi vērās Handkē. Handke īsi iesmējās. - Uzskatāt mani par stulbu,

ko? Es zinu vairāk, nekā tu domā. Un es vēl jūs pieķeršu! Visus! Jūs visus, augstprātīgie politiskie idioti,skaidrs? - Viņš aizslāja pakaļ Vēberam. Bergers pagriezās. Goldšteins stāvēja viņam aiz muguras. - Kogan viņš ar to domāja? - Bergers paraustīja plecus. - Mums katrā ziņā tūlīt jābrīdina Levinskis. Unpaslēptie šodien jānogādā kaut kur citur. Varbūt 20. blokā. Nr. 509 ir lietas kursā.

XVIIINO RĪTA PĀR nometni gūlās bieza migla. Žogi un ložmetēju torņi nebija saskatāmi. Tāpēc kādu

laiku šķita, ka koncentrācijas nometnes vairs nebūtu, ka migla pārvērtusi iežogojumu mīkstā, mānīgābrīvībā un vajadzētu tikai paieties uz priekšu, lai pārliecinātos - stiepļu vairs nav.

Tad atskanēja sirēnas un drīz pēc tam pirmie sprādzieni. Skaņas plūda no kādas mīkstas nekurienes,un tām nebija virziena un izcelsmes vietas. Tās varēja būt radušās gaisā vai aiz apvāršņa, vai arī pilsētā.Tās atskanēja visās malās kā daudzu apslāpētu negaisu pērkons, un vatei līdzīgās bezgalības gaišajāpelēkumā šķita, ka tās nemaz nav bīstamas.

22. barakas iemītnieki gurdi tupēja gultās un ejās. Ieslodzītie bija maz gulējuši un izsalkuma dēļ jutāsļoti slikti; iepriekšējā vakarā viņi bija dabūjuši tikai plānu zupu. Viņi tikpat kā nepievērsa uzmanībubombardēšanai. Tagad viņiem arī tā nebija sveša; bombardēšana bija kļuvusi par viņu dzīves daļu.Neviens nebija gatavs, ka kaukšana piepeši ļoti pieņemsies spēkā un noslēgsies ar briesmīgu sprādzienu.

Baraka drebēja kā zemestrīcē. Blīkšķa skaļajām atbalsīm pievienojās sasisto logu stiklu šķindoņa.- Viņi mūs bombardē! Viņi mūs bombardē! - kāds iekliedzās. - Laidiet mani ārā! Ārā no šejienes!Izcēlās panika. Ļaudis krita laukā no gultām. Daži mēģināja norāpties lejā, uzgrūdās tiem, kuri

atradās apakšā, un radīja jucekli. Pa gaisu šaudījās bezspēcīgas rokas, miroņgalvu zobi bija atņirgti, unacis, baiļu pilnas, raudzījās no dziļajiem dobumiem.

Spokainākais bija tas, ka viss, šķiet, notika klusām; zenītlielgabalu un bumbu dārdi tagad bija tik

skaļi, ka pilnībā pārspēja iekšā valdošo troksni. Atvērtas mutes, šķiet, kliedza bez skaņas, it kā bailes tāsbūtu padarījušas mēmas.

Zemi satricināja otra eksplozija. Panika izvērtās nemierā un skraidīšanā. Ļaudis, kuri vēl spēja paiet,cits pāri citam spraucās pa ejām; daži gluži vienaldzīgi gulēja gultās un stingi lūkojās uz saviem klusižestikulējošajiem biedriem, it kā skatītos pantomīmu, kurā paši vairs nespēja piedalīties. - Durvis ciet! -Bergers iesaucās.

Par vēlu. Durvis atsprāga vaļā, un miglā izklunkuroja pirmais skeletu bars. Citi sekoja. Veterānitupēja savos kaktos, un viņiem nācās saņemt visus spēkus, lai arī viņus neizrauj ārā. - Palikt uz vietas! -Bergers sauca. - Sardze šaus!

Bēgšana turpinājās. - Gulties! - iesaucās Levinskis. Par spīti Handkes draudiem, viņš nakti bijapavadījis 22. barakā. Tā viņam vēl joprojām bija drošāk; iepriekšējā dienā Darba nometnē bijaieradusies specvienība - Šteinbrenners, Breiers un Nīmanis - un saņēmusi četrus vīrus, kuriem vārdssākās ar H un K, un aizvedusi uz krematoriju. Par laimi, ļaužu meklēšana notika birokrātiski. Levinskisnebija gaidījis, kamēr nonāks līdz burtam L. - Cieši pie zemes! - viņš uzkliedza. - Viņi šaus!

- Uz priekšu! Kurš grib palikt peļu slazdā?Ārā cauri kaucieniem un dārdiem jau atskanēja šāvieni. - Skat! Jau iet vaļā! Pie zemes! Ložmetēji ir

bīstamāki par bumbām!Levinskis maldījās. Pēc trešās eksplozijas ložmetēji apklusa. Sargi steidzīgi bija pametuši torņus.

Levinskis izlīda pa durvīm. - Briesmas vairs nedraud! - viņš iekliedza Bergeram ausī. - Esesieši irpazuduši.

- Vai mums palikt iekšā?- Nē! Tas nav nekāds patvērums. Mēs varam tur iestrēgt un sadegt.- Ārā! - Meijerhofs iesaucās. - Ja dzeloņstieples ir sabombardētas, mēs varam aizbēgt!- Turi muti, idiot! Viņi notvers tevi pēc apģērba un nošaus.- Nāciet laukā!Viņi spraucās ārā pa durvīm. - Visiem palikt! - Levinskis uzkliedza. Viņš sagrāba Meijerhofu uz

krūtīm aiz jakas. - Ja tu darīsi muļķības, es tev apgriezīšu sprandu, dzirdi? Nolādētais idiot, vai tevliekas, ka mēs tagad varam riskēt? - Viņš to sapurināja. - Saproti? Vai arī man tūlīt tev apgriezt sprandu?

- Laid viņu vaļā, - ierunājās Bergers. - Viņš neko nedarīs. Viņš ir par vāju, un es uzmanīšu.Viņi gulēja netālu no barakas, pietiekami tuvu, lai kūpošajā miglā spētu saskatīt tumšās sienas.

Izskatījās, it kā dūmotu neredzams ugunsgrēks. Tā viņi gulēja, piespiedušies pie zemes, sajuzdami uzsprandas daudzu pērkonu milzīgās rokas, un gaidīja nākamo sprādzienu.

Sprādziena nebija. Tikai zenītlielgabali turpināja ārdīties. Arī no pilsētas puses drīz vairsnedzirdēja bombardēšanu. Toties troksnī atkal skaidrāk bija saklausāma šauteņu šāviņu sprakstoņa. -Apšaude notiek šeit, nometnē, — Zulbahers sacīja.

- Tie ir esesieši. - Lēbentāls pacēla galvu. - Varbūt viņi trāpīja kazarmām, un Vēbers un Neibauers irpagalam.

- Tā būtu pārāk liela laime, - Rozens atteica. - Kaut kas tāds nemēdz notikt. Miglā viņi nevarējanomērķēt. Varbūt trāpīts tikai dažām barakām.

- Kur ir Levinskis? - Lēbentāls jautāja.Bergers pavērās apkārt. - Es nezinu. Pirms pāris minūtēm viņš vēl bija šeit. Vai tu nezini, Meijerhof?- Nē. Es arī nemaz negribu zināt.- Varbūt viņš ir aizgājis izlūkot.Viņi turpināja klausīties. Spriedze pieauga. Atkal bija dzirdami atsevišķi šāvieni. - Varbūt tur kāds

aizbēdzis, - Buhers sacīja. - Un viņi to vajā.- Cerams, ka ne.Ikviens zināja, ka visai nometnei tad būs jānostājas pārbaudes laukumā un jāstāv tik ilgi, kamēr tiks

atvesti bēgļi, miruši vai dzīvi. Tas nozīmētu daudz duču mirušo un visu baraku stingru pārbaudi. TāpēcLevinskis bija uzkliedzis Meijerhofam. - Kāpēc viņiem tagad vajadzēja bēgt? - Ahasvērs ieprasījās.

- Kāpēc ne? - Meijerhofs atjautāja. - Katra diena…- Nomierinies, - Bergers viņu pārtrauca. - Tu esi uzcēlies no miroņiem, tas tevi padarījis traku. Tu

domā, ka esi Samsons[8]. Tu nenoietu pat piecsimt metru.- Varbūt Levinskis pats aizmuka. Viņam ir pietiekami daudz iemeslu. Vairāk nekā ikvienam citam.- Blēņas! Viņš nebēg.Zenītlielgabali nešāva. Klusumā varēja dzirdēt komandas un skriešanu. - Vai mums labāk nepazust

barakā? - Lēbentāls jautāja.- Pareizi. - Bergers piecēlās. - Visi no C barakas - atpakaļ istabā! Goldštein, raugies, lai jūsu ļaudis

paslēpjas dziļi aizmugurē! Kuru katru brīdi noteikti ieradīsies Handke.- Viņi noteikti nenošāva esesiešus, - Lēbentāls sacīja. - Tā banda vienmēr izlokās. Laikam daži simti

mūsējo ir sarauti gabalos.- Varbūt amerikāņi jau nāk, - miglā kāds ierunājās. - Varbūt tā jau bija artilērija!Kādu brīdi visi klusēja. - Turi muti! - tad Lēbentāls dusmīgi noteica. - Nepierunā nelaimi!- Aiziet iekšā, kurš vēl spēj parāpot! Noteikti būs jāpulcējas pārbaudes laukumā.Viņi ielīda atpakaļ barakā. Gandrīz atkal izcēlās panika. Daudziem piepeši bija bail, ka citi, kuri

bija ātrāki, ieņems viņu vecās vietas; sevišķi tiem, kuru rīcībā bija kāds sprīdis gultas dēļu. Viņi kliedzaaizsmakušās, vārgās balsīs un gāzās un spraucās uz priekšu. Baraka vēl joprojām bija pārpildīta, un vietaspietika mazāk nekā trešdaļai cilvēku. Par spīti saucieniem, daļa palika guļam ārā; satraukums bijanogurdinājis vīrus, un viņi vairs nespēja parāpot. Panika bija izdzinusi viņus ārā kopā ar pārējiem, untagad viņi neko nespēja iesākt. Veterāni aizvilka dažus līdz barakai; miglā viņi pamanīja, ka divi bijamiruši. Tiem tecēja asinis. Šāviņi tos bija nogalinājuši.

- Uzmanību! - Baltajā dūmakā viņi izdzirdēja stingrākus soļus, un tur nenāca musulmaņi.Soļi tuvojās un apstājās pie barakas. Iekšā ieskatījās Levinskis.- Berger, - viņš pačukstēja. - Kur ir Nr. 509?- Divdesmitajā. Kas noticis?- Iznāc ārā!Bergers devās uz durvīm.- Nr. 509 vairs nav jābaidās, - ātri un aprauti sacīja Levinskis. - Handke ir miris.- Miris? No bumbas?- Nē. Miris.- Kā tas notika? Vai esesieši viņam miglā trāpīja?- Mēs viņu novācām. Ar to pietiek, vai ne? Galvenais, ka viņš ir novākts. Viņš bija bīstams. Migla

nāca kā saukta. - Levinskis kādu brīdi klusēja.- Tu taču redzēsi viņu krematorijā.- Ja šāviens ir bijis no neliela attāluma, tad varēs manīt pulvera pēdas un apdegumu.- Tas nebija šāviens. Miglā un juceklī ir novākti ari divi citi varenie. Divi no nejaukākajiem. Viens

ir no mūsu barakas. Viņš nodeva divus vīrus.Atskanēja gaisa trauksmes atsaukšanas signāls. Migla sakustējās un saira, it kā to būtu saplosījuši

sprādzieni. Tajā iemirdzējās zils laukumiņš, tad tas kļuva sudrabots, un saule to piepildīja ar baltuspožumu. Kā tumši ešafoti parādījās ložmetēju torņi.

Kāds nāca. - Uzmanību! - Bergers čukstēja. - Nāc iekšā, Levinski! Paslēpies!Viņi aiztaisīja durvis. - Viņš ir viens, - Levinskis sacīja. - Nebaidies! Jau nedēļu viņi nestaigā pa

vienam. Viņi pārlieku baidās.Durvis tika piesardzīgi atvērtas. - Vai Levinskis ir šeit? - kāds jautāja.- Ko tu gribi?

- Nāc ātri! Te tas ir.Levinskis pazuda miglā.Bergers pavērās apkārt. - Kur ir Lēbentāls?- Aizgāja uz divdesmito. Viņš grib to pateikt Nr. 509.Levinskis atgriezās. - Vai dzirdēji, kas tur noticis? - Bergers vaicāja.- Jā. Iznāc ārā!- Kas ir?Levinskis lēnām pasmaidīja. Viņa seja bija slapja no miglas un atplauka - zobi, acis un lielais,

trīsošais deguns. - Sabrukusi daļa esesiešu kazarmu, - viņš pavēstīja. - Ir mirušie un ievainotie. Vēlnezinu, cik daudz. Pirmajai barakai ir zaudējumi. Cietusi ieroču glabātava un noliktavas. - Viņš vērīgipaskatījās miglā. - Mums kaut kas jānoslēpj. Varbūt tikai līdz šim vakaram. Mēs kaut ko dabūjām. Mūsuļaudīm nav laika. Tikai tik ilgi, kamēr ieradīsies esesieši.

- Dod šurp! — Bergers sacīja.Viņi nostājās cieši viens otram blakus. Levinskis iedeva Bergeram sainīti. - No ieroču glabātavas, -

viņš pačukstēja. - Paslēp savā kaktā. Man ir vēl otrs. Mēs to paslēpsim caurumā zem Nr. 509 gultas. Kurštur tagad guļ?

- Ahasvērs, Karels un Lēbentāls.- Labi. - Levinskis noelsās. - Viņi rīkojās ātri. Tiklīdz bumba bija ielauzusi ieroču glabātavas sienu.

Esesiešu tur nebija. Kad viņi ieradās, mūsu ļaudis jau sen bija prom. Mēs dabūjām vēl ko. To paslēpsimtīfa nodaļā. Dalīts risks, saproti? Vernera princips.

- Vai esesieši nemanīs, ka kaut kā trūkst?- Varbūt. Tāpēc mēs neko neatstāsim Darba nometnē. Mēs nepaņēmām visai daudz, un viss tur ir ļoti

savandīts. Varbūt viņi nemanīs. Mēs mēģinājām aizdedzināt ieroču glabātavu.- Jūs esat sasodīti labi pastrādājuši, - Bergers paslavēja.Levinskis pamāja. - Laimīga diena. Nāc, neuzkrītoši to noslēpsim. Šeit nevienam neienāks prātā kaut

ko meklēt. Kļūst gaišāks. Mēs nevarējām paņemt vairāk, jo esesieši drīz atgriezās. Viņi domāja, ka žogipagalam. Šāva uz visu, kas gadījās ceļā. Gaidīja, ka bēgsim. Tagad viņi ir nomierinājušies.Noskaidrojuši, ka dzeloņstieples ir kārtībā. Kāda laime, ka darba vienība šorīt neizgāja darbā; viņibaidījās, ka miglā kāds var aizbēgt. Tā nu mūsu vislabākie vīri varēja ķerties pie lietas. Laikam drīz būsjāsastājas pārbaudes laukumā. Nāc parādi, kur varam nolikt tās lietas.

Stundu vēlāk bija uzlēkusi saule. Debesis kļuva maigas un zilas, un pagaisa pēdējā migla. Mitri unsvaigi, zaļi mirdzēdami, pletās tīrumi ar koku rindām - gluži kā pēc peldes. Pēcpusdienā 22. bloksuzzināja, ka bombardēšanas laikā un pēc tās esot nošauti divdesmit septiņi apcietinātie; divpadsmit bijanogalināti pirmajā barakā, divdesmit astoņiem bija trāpījušas šķembas. Desmit esesieši bija miruši, arīBirkheizers no gestapo. Handke bija miris, tāpat divi vīri no Levinska barakas. Nr. 509 nāca šurp. - Kasir ar to zīmīti par Šveices frankiem, kuru tu iedevi Handkem? - Bergers jautāja. - Ja nu to tagad atrod viņamantās? Kas notiks, ja tā nonāks gestapo rokās? Mēs par to nepadomājām!

- Kā nu ne, - Nr. 509 atteica. Viņš izvilka no kabatas vēstuļpapīra lapu. - Levinskis to zināja. Un viņšbija par to padomājis. Viņš savāca Handkes lietas. Tās priekš viņa nozaga uzticams uzraugs, tūlīt pēc tam,kad Handke bija piebeigts.

- Labi. Saplēs to! Levinskis šodien bija sasodīti lietpratīgs. - Bergers uzelpoja. - Ceru, ka tagad mēsmazliet varēsim atpūsties.

- Varbūt. Tas atkarīgs no tā, kurš būs jaunais bloka vecākais.Piepeši virs nometnes parādījās bezdelīgu bars. Tās ilgi riņķoja augstu gaisā, veidodamas lielas

spirāles, tad nolaidās zemāk un vidžinādamas aizšāvās pāri poļu barakām. Putnu zilie, spīdīgie spārnigandrīz skāra jumtu.

- Pirmā reize, kad es nometnē redzu putnus, - Ahasvērs sacīja.

- Tie meklē vietu ligzdām, - Buhers paskaidroja.- Šeit? - Lēbentāls žēlabaini novilka.- Viņām vairs nav baznīcu torņu.Dūmi virs pilsētas bija mazliet izklīduši. - Patiesi, - Zulbahers sacīja. - Pēdējais tornis ir sagāzies.- Šeit! - Lēbentāls, šūpodams galvu, skatījās uz bezdelīgām, kuras tagad, spalgi kliegdamas, riņķoja

ap barakām.- Un turklāt viņas ir atgriezušās no Āfrikas! Uz šejieni!- Viņām pilsētā nav vietas, kamēr tā deg.Viņi palūkojās lejā. - Kāds skats! - Rozens nočukstēja.- Tā noteikti deg arī daudzas citas pilsētas, - Ahasvērs sacīja. - Lielākas un ievērojamākas. Kā gan

tās izskatās?- Nabaga Vācija, - noteica kāds, kurš tupēja tuvumā.- Ko?- Nabaga Vācija.- Cilvēkbērni! - Lēbentāls ierunājās. - Vai jūs dzirdējāt?Kļuva silti. Vakarā baraka uzzināja, ka cietusi arī krematorija. Bija sagāzts viens no mūriem, kas

bija tai apkārt, un karātavas stāvēja šķībi, bet skurstenis kūpēja pilnā sparā.Debesis apmācās. Kļuva arvien tveicīgāks. Mazā nometne nedabūja vakariņas. Barakas bija klusas.

Kurš varēja, gulēja ārā. Šķita, ka smagajam gaisam vajadzētu remdēt izsalkumu. Mākoņi, kas kļuvabiezāki un bālāki, atgādināja maisus, no kuriem varētu krist ēdamais. Lēbentāls noguris atgriezās noizlūkošanas. Viņš pavēstīja, ka tikai četras Darba nometnes barakas saņēmušas vakariņas. Pārējās ne;laikam skarta pārtikas noliktava. Barakās neesot bijušas nekādas pārbaudes. Esesieši acīmredzot vēl navpamanījuši, ka trūkst ieroču.

Kļuva arvien siltāks. Pilsēta gulēja dīvainā, sēra dzeltenā gaismā. Saule jau sen bija norietējusi, betmākoņi vēl bija pilni dzeltenas, palsas gaismas, kas negribēja atkāpties.

- Būs negaiss, - Bergers sacīja. Viņš gulēja blakus Nr. 509.- Cerams.Bergers pavērās viņā. Viņa acis kļuva miklas. Viņš ļoti lēnām pagrieza galvu, un piepeši no viņa

mutes izšāvās asinis. Tas notika tik viegli un dabiski, ka Nr. 509 pirmajā brīdī to pat neaptvēra. Tad viņšpiecēlās.

- Kas tev kaiš? Berger! Berger!Bergers savilkās čokurā un tad gulēja mierīgi. - Nekas, - viņš atteica.- Vai tā ir asiņošana?- Nē.- Kas tad?- Kuņģis.- Kuņģis?Bergers pamāja. Viņš izspļāva asinis, kas vēl bija mutē. - Nekas slikts, - viņš nočukstēja.- Gana slikts. Kas mums jādara? Pasaki!- Nekas. Man jāguļ. Mierīgi jāguļ.- Vai ienest tevi iekšā? Tu dabūsi atsevišķu gultu. Mēs izmetīsim ārā pāris citu.- Ļauj tikai man gulēt.Nr. 509 pēkšņi pārņēma izmisums. Viņš bija redzējis mirstam tik daudz cilvēku un tik bieži gandrīz

pats nomiris, ka bija domājis - viena atsevišķa nāve necik daudz viņam vairs nenozīmēs. Bet tagad viņamšķita, ka šī ir pirmā reize. It kā viņš zaudētu pēdējo un vienīgo draugu dzīvē. Viņš tūlīt zaudēja cerības.Bergers uzsmaidīja viņam ar sviedriem klātu seju, bet Nr. 509 redzēja draugu jau nekustīgi guļam cementaratu malā. - Kādam jāsadabū kaut kas ēdams! Vai arī zāles! Lēbentālam!

- Ēdamais ne, - Bergers čukstēja. Viņš pacēla roku un atvēra acis. - Tici man. Es pateikšu, kas mannepieciešams. Un kad. Tagad ne. Nekas. Tici man. Tas ir tikai kuņģis. - Viņš atkal aizvēra acis.

Kad noskanēja svilpe, Levinskis iznāca no barakas. Viņš notupās pie Nr. 509. - Kāpēc īsti tu neesipartijā? - viņš jautāja.

Nr. 509 paskatījās uz Bergeru. Bergers elpoja vienmērīgi. - Kāpēc tu to taisni tagad gribi uzzināt? -viņš atvaicāja.

- Žēl. Es gribēju, lai tu būtu viens no mums. - Nr. 509 zināja, ko Levinskis domāja. Nometnespagrīdes kustībā komunisti veidoja sevišķi sīkstu, noslēgtu un enerģisku grupu. Viņi gan darbojās kopā arpārējiem, tomēr pilnībā tiem neuzticējās un tiecās uz saviem īpašiem mērķiem. Viņi allaž pirmām kārtāmaizstāvēja un atbalstīja savus cilvēkus.

- Tu varētu būt mums noderīgs, - Levinskis atklāja. - Kas tu biji agrāk? Es domāju - pēc profesijas.- Redaktors, - Nr. 509 atbildēja un pats brīnījās, cik savādi tas skanēja.- Redaktoru mēs varētu izmantot sevišķi labi.Nr. 509 neatbildēja. Viņš zināja, ka diskutēt ar komunistu bija tikpat veltīgi kā ar nacistu. - Vai tev ir

kāda nojausma, kas būs mūsu bloka vecākais? - viņš pēc brīža pajautāja.- Jā. Laikam kāds no mūsu pašu cilvēkiem. Un noteikti politiskais. Mums arī norīkoja jaunu. Viņš ir

mūsējais.- Tad tu atkal tur atgriezīsies?- Pēc vienas vai divām dienām. Tam nav nekāda sakara ar bloka vecāko.- Vai esi dzirdējis vēl ko?Levinskis pētoši paskatījās uz Nr. 509. Tad pievirzījās tuvāk. - Mēs gaidām, ka apmēram pēc divām

nedēļām nometne tiks pārņemta.- Ko?- Jā. Pēc divām nedēļām.- Tu domā atbrīvošanu?- Mēs paši sevi atbrīvosim un pārņemsim nometni. Mums vajadzēs to pārņemt, kad esesieši dosies

prom.- Kam - „mums”?Levinskis atkal brīdi vilcinājās. - Nākamajai nometnes vadībai, - viņš sacīja. - Tādai būs jābūt, un tā

jau tiek organizēta; citādi valdīs jukas. Mums tūlīt jāiejaucas. Nometnes apgādei ar pārtiku ir jānorit beztraucējumiem, tas ir svarīgākais. Pārtika. Apgāde, vadība - tūkstošiem cilvēku nevar tūlīt skriet kurkurais…

- Šeit noteikti ne. Šeit ne visi var paskriet.- Arī tas vēl. Ārsti, zāles, transportēšanas iespējas, pārtikas piegāde, īpašumu atsavināšana

ciematos…- Un kā jūs to visu paveiksiet?- Mums palīdzēs, tas ir skaidrs. Bet mums tas ir jāorganizē. Angļi vai amerikāņi, kuri mūs atbrīvos,

ir karojošas vienības. Viņi nebūs gatavi tūlīt uzņemties koncentrācijas nometnes vadību. To nāksies darītmums pašiem. Protams, ar viņu palīdzību.

Nr. 509 skatījās uz Levinska galvu, kuras fonā bija mākoņainas debesis. Tā bija varena un apaļa, bezmaiguma. - Dīvaini, - viņš sacīja. - Cik pašsaprotami mēs rēķināmies ar mūsu ienaidnieku palīdzību, ko?

- Es pagulēju, - Bergers teica. - Ar mani viss atkal ir kārtībā. Tas bija tikai kuņģis, nekas vairāk.- Tu esi slims, un vainīgs nav kuņģis, - Nr. 509 atbildēja. - Es neesmu dzirdējis, ka kuņģa slimnieki

spļautu asinis.Bergers bija plati atvēris acis. - Es sapņoju kaut ko dīvainu. Tas bija tik skaidri un reāli. Es operēju.

Spoža gaisma…

Viņš lūkojās naktī. - Levinskis domā, ka mēs pēc divām nedēļām būsim brīvi, Efraim, - Nr. 509piesardzīgi pavēstīja. - Viņi tagad nepārtraukti uztver ziņas.

Bergers nekustējās. Šķita, ka viņš neko nebūtu dzirdējis.- Es operēju, - viņš sacīja. - Es gatavojos griezt. Kuņģa rezekcija. Es gatavojos un piepeši nezināju,

ko iesākt. Biju visu aizmirsis. Sāku svīst. Pacients tur gulēja - atvērts, bez samaņas, - un es nezināju, koiesākt. Biju aizmirsis operēt. Tas bija šausmīgi.

- Nedomā par to. Tas bija murgs, nekas vairāk. Ko visu es neesmu jau nosapņojis! Un ko visu mēsvēl nenosapņosim, kad būsim ārā no šejienes! - Nr. 509 piepeši pavisam skaidri saoda ceptas olas arspeķi. Viņš pūlējās par to nedomāt. - Ne viss būs tik līksmi, - viņš noteica. - Tas ir skaidrs.

- Desmit gadi. - Bergers stingi vērās debesīs. - Desmit izniekoti gadi. Pagalam! Prom! Bezdarbībā.Līdz šim nebiju par to domājis. Iespējams, ka daudz ko esmu aizmirsis. Es arī tagad īsti nezinu, kā noritoperācija. Nespēju precīzi atcerēties. Pirmajos nometnē pavadītajos mēnešos naktīs īsi atkārtojuoperāciju gaitu. Lai neaizmirstu. Tad vairs ne. Iespējams, ka esmu aizmirsis…

- Tas iziet no prāta, bet to tā īsti nevar aizmirst. Tas ir tāpat kā ar valodām vai riteņbraukšanu.- To var aizmirst. Rokas. Precizitāte. Var kļūt nedrošs. Vai arī vairs nespēt izsekot. Desmit gados

daudz kas noticis. Daudz kas atklāts. Es neko par to nezinu. Esmu kļuvis tikai vecāks, vecāks un gurdāks.- Savādi, - Nr. 509 ieteicās. - Nesen es arī nevilšus iedomājos par savu agrāko profesiju. Levinskis

man jautāja. Viņš domā, ka pēc divām nedēļām mēs tiksim ārā no šejienes. Vai tu spēj to aptvert?Bergers vienaldzīgi pakratīja galvu. - Kur palicis laiks? - viņš sacīja. - Tas bija bezgalīgs. Tagad tu

saki „pēc divām nedēļām”. Un piepeši rodas jautājums: kur ir palikuši tie desmit gadi?Ielejā kvēloja degošā pilsēta. Gaiss joprojām bija spiedīgs, lai gan bija nakts. Sāka celties migla.

Šaudījās zibšņi. Pie apvāršņa gailēja divi citi ugunsgrēki - dega tālas, sabombardētas pilsētas.- Vai pagaidām mūs neapmierinās tas vien, ka vispār spējam domāt to, ko domājam, Efraim?- Jā. Tev taisnība.- Mēs taču atkal domājam kā cilvēki. Un par to, kas notiks pēc nometnes. Kad gan mēs to spējām?

Viss pārējais taču atgriezīsies pats no sevis.Bergers pamāja. — Kaut arī man visu mūžu nāksies lāpīt zeķes, kad es būšu ticis ārā no šejienes!

Tomēr…Debesis pāršķēla zibens, un lēnām no tāluma tam sekoja pērkons. - Vai gribi iet iekšā? - Nr. 509

jautāja. - Vai vari uzmanīgi piecelties vai parāpot?Negaiss sākās pulksten vienpadsmitos. Zibeņi izgaismoja debesis, un uz īsu brīdi gaisā pavīdēja

palsa mēness ainava ar izpostītās pilsētas bedrēm un drupām. Bergers cieši gulēja. Nr. 509 sēdēja 22.bloka atvērtajās durvīs. Kopš Levinskis bija nogalinājis Handki, viņš atkal varēja ieiet barakā. Zem jakasviņš bija paslēpis revolveri un munīciju. Nr. 509 baidījās, ka stiprā lietū caurumā zem gultas tie varētukļūt slapji un nelietojami.

Bet tonakt lija maz. Negaisa mākoņi vilkās un vilkās, dalījās, un ilgu laiku tie bija vairāki, kas noapvāršņa uz apvārsni kā zobeni šķīla zibeņus. Divas nedēļas, Nr. 509 nodomāja un redzēja, kā viņpusdzeloņstieplēm uzliesmoja un nodzisa ainava. Tā viņam šķita piederīga kādai citai pasaulei, kas pēdējālaikā nemanāmi pienākusi tuvāk un tuvāk, lēnām izaugusi no bezcerības zemes, kas ir tukša, neapdzīvota,un tagad jau atrodas tuvu pie dzeloņstieplēm, uzsūkusi sevī lietus un lauku, posta un ugunsgrēka, bet arīdabas atmodas un mežu, un zaļuma smaržu. Viņš juta, kā to caurstrāvoja zibeņi un tā iegaismojās, un kāvienlaikus uzausa zudusī pagātne - bāla, tāla, gandrīz nesaprotama un nesasniedzama. Viņam sala siltajānaktī. Nr. 509 nejutās tik drošs, kā bija rādījies Bergeram. Viņš spēja atcerēties, un tas šķita daudz, un tassaviļņoja, bet vai ar to bija pietiekami pēc šeit pavadītajiem gadiem - to viņš nezināja. Starp pagātni untagadni bija pārāk daudz nāves. Nr. 509 tikai zināja, ka dzīvot nozīmēja izkļūt no nometnes; tūlīt pēc tamviss kļuva neskaidrs un milzīgs, un grīļīgs, un viņš neprata ielūkoties nākotnē. Levinskis to spēja, bet viņšdomāja kā partijas biedrs. Viņu uzņemšot partijā, viņš būšot tās biedrs, un ar to viņam pietikšot. Kas

varētu notikt pēc tam? Nr. 509 prātoja, kas cilvēku aicina tālāk, izņemot primitīvo vēlmi dzīvot.Atriebība? Ar atriebību vien maz ko varēja izdarīt. Atriebība piederējās tai citai, drūmajai pusei, kovajadzēja likvidēt, tomēr kas būs pēc tam? Viņš sajuta uz sejas dažas siltas lietus lāses kā asaras nonekurienes. Kuram gan vēl bija asaras? Tās bija izdedzinātas, izsīkušas jau pirms daudziem gadiem.Dažkārt klusa smeldze, izjūta, ka samazinās kaut kas tāds, kas jau pirms tam šķita niecīgs, - tas bijavienīgais, kas vairs rādīja, ka allaž vēl kaut ko varēja zaudēt. Termometrs, kas jau sen rādīja jutīgumazemāko punktu; to, ka kļuva aukstāks, varēja redzēt vairs tikai pēc tā, ka dažreiz nokrita kāds apsaldētsloceklis, pirksts, pēda, gandrīz nesagādājot sāpes.

Zibeņi ātrāk sekoja cits citam, un ilgi dārdošajā pērkonā pretējā pakalnā ļoti skaidra šaudīgajāgaismā, kur nemanīja ēnu, slējās tālā, balta māja ar dārzu. Buhers, Nr. 509 nodomāja. Buheram vēl kautkas bija. Viņš bija jauns, un ar viņu bija Ruta. Kāds, kurš ar viņu aizies no šejienes. Bet vai tā būs? Tačukurš uzdeva jautājumus? Kurš gan prasīja garantijas? Un kurš tās varēja dot?

Nr. 509 atgāzās atpakaļ. Kādas muļķības es domāju? - viņš prātoja. Bergers laikam mani ietekmējis.Mēs tikai esam noguruši. Viņš elpoja lēnām, un viņam šķita, ka cauri laukuma un barakas smakai atkalsajūt pavasari un dabas atmodu. Tas nāca atkal, katru gadu, ar bezdelīgām un ziediem, vienaldzīgs pretkaru un nāvi, un skumjām, un cerībām. Tas nāca. Ar to bija gana.

Viņš aiztaisīja durvis un aizlīda uz savu stūri. Zibeņoja visu nakti, spokainā gaisma ieplūda pasaplēsto loga rūti, un baraka atgādināja kuģi, kas klusām slīdēja prom, pazemes straumes nests, pilns armirušajiem, kuriem melnā maģija vēl ļāva elpot - un to vidū daži bija dzīvi.

XIX

- BRUNO, - ZELMA NEIBAUERE mierīgi iesāka. - Neesi muļķis. Padomā, iekams citi sākušidomāt. Tā ir mūsu iespēja. Pārdod, ko vari pārdot. Zemesgabalus, dārzu, šo māju, visu - ar zaudējumiemvai bez.

- Un nauda? Ko iesākt ar naudu? - Neibauers dusmīgi kratīja galvu. - Ja tavi apgalvojumi izrādīsiespatiesi, ko vērta tad būs nauda? Vai esi aizmirsusi inflāciju pēc Pirmā pasaules kara? Par vienu markudeva biljonu. Vērtslietas, tas arī toreiz bija vienīgais!

- Vērtslietas, jā! Bet tādas vērtslietas, ko var iebāzt kabatā.Zelma Neibauere piecēlās un devās pie skapja. Viņa to atvēra un paņēma nost dažus veļas gabalus.

Tad izvilka kārbiņu un to attaisīja. Tajā bija zelta cigarešu dozes, pūdernīcas, daži klipši ar dimantiem,divas rubīna piespraudes un pāris gredzenu. - Skaties! - viņa sacīja. - To es bez tavas ziņas nopirkupēdējo gadu laikā. Par savu un ietaupīto naudu. Tāpēc pārdevu savas akcijas. Šodien tās vairs nav nekovērtas. Fabrikas ir drupās. Bet šis te saglabā savu vērtību. To var paņemt līdzi. Es gribētu, kaut mumsbūtu tikai šādas lietas!

- Paņemt līdzi! Paņemt līdzi! Tu runā tā, it kā mēs būtu noziedznieki un mums vajadzētu bēgt.Zelma nolika mantas atpakaļ. Ar kleitas piedurkni viņa nospodrināja cigarešu dozi. - Ar mums var

notikt tāpat kā ar tiem, kad jūs nācāt pie varas, vai tad ne?Neibauers pielēca kājās. - Ja tevi kāds dzirdētu… - viņš dusmīgi un bezpalīdzīgi iesaucās. - Es

varētu pakārties. Citiem vīriem ir sievas, kuras viņus saprot, kuras sniedz mierinājumu, kad viņi pārnākno darba, kuras viņus uzmundrina, - bet tu! Neko citu nedari kā tikai pareģo nelaimi un gaudies: „Ja tubūtu…”, un bļausties, domādama visu to ļaunāko! Cauru dienu! Un arī vēl nakti! Pat te nevar atpūsties!Bez mitas: pārdod, un tad vēl tā gaušanās!

Zelma neklausījās viņā. Viņa nolika kārbiņu un atkal to apsedza ar veļu. - Dimanti, - viņa sacīja. -Labi, tīri dimanti. Neapstrādāti. Tikai vislabākie akmeņi. Viens karāts, divi karāti, trīs karāti, līdz seši vaiseptiņi, ja tādus var dabūt. Tas ir tas pareizākais. Labāks par visiem taviem Blankiem un dārziem, unzemesgabaliem, un mājām. Tavs advokāts tevi iegāza. Esmu pārliecināta, ka viņš saņēma procentus

dubultīgi. Dimantus var noslēpt. Iešūt apģērbā. Pat norīt. Zemesgabalus - ne.Neibauers blenza viņā. - Kā tu runā! Vienu dienu tu krīti histērijā par pāris bumbām un nākamajā

dienā runā kā tāds žīds, kurš par naudu gatavs otram pārgriezt rīkli!Viņa ar nicīgu skatienu nomērīja vīru. Viņa nopētīja zābakus, uniformu, revolveri, ūsas. - Žīdi

negriež rīkles. Žīdi rūpējas par savām ģimenēm. Labāk par daudziem vācu pārcilvēkiem. Žīdi zina, kasdarāms bīstamos laikos.

- Ak tā? Ko tad viņi zina? Ja viņi kaut ko būtu zinājuši, tad nebūtu palikuši šeit un mēs nebūtu lielākodaļu notvēruši.

- Viņi nedomāja, ka jūs ar viņiem izrīkosieties tā, kā izrīkojāties. - Zelma Neibauere ar odekolonusamitrināja deniņus. - Un neaizmirsti, ka tā nauda Vācijā bija bloķēta kopš 1931. gada. Kopš darmštatiešiun Nacionālā banka nonāca grūtībās. Tāpēc daudzi nevarēja aizbraukt. Tad jūs viņus notvērāt. Labi. Untieši tāpat tu tagad gribi palikt šeit. Un tieši tāpat viņi notvers jūs.

Neibauers ātri pavērās apkārt. - Uzmanies! Sasodīts! Kur ir meitene? Ja tevi kāds izdzirdēs, ar mumsbūs cauri. Tautas tiesas palāta nepazīst žēlastības! Pietiek ar vienu slepenu sūdzību.

- Meitenei ir brīvdiena. Un kāpēc ar jums nevar izrīkoties tāpat, kā jūs izrīkojāties ar citiem?- Kas? Žīdi? - Neibauers iesmējās. Viņam ienāca prātā Blanks, viņš iztēlojās, kā Blanks spīdzina

Vēberu. - Viņi ir priecīgi, kad valda miers.- Ne žīdi. Amerikāņi un angļi.Neibauers atkal iesmējās. - Tie? Tie jau vēl mazāk! Gar to taču viņiem nav nekādas daļas! Par

tādiem iekšpolitiskiem jautājumiem kā mūsu nometne viņi vispār neinteresējas! Ar viņiem mūs saista tīriārpolitiska, militāra lieta. Vai tu to nesaproti?

- Nē.- Viņi ir demokrāti. Viņi ar mums apiesies korekti, ja uzvarēs, bet tas vēl ir jautājums. Militāri.

Korekti. Mūs tad tieši godās. Citādi viņi neko nevarēs izdarīt. Tāds ir viņu pasaules uzskats! Ar krieviembūtu citādi. Bet viņi taču ir austrumos.

- Tu redzēsi. Paliec tikai šeit!- Tieši tā, es redzēšu. Un palikšu šeit. Vai tu nevēlētos man pateikt, uz kurieni tad mēs varētu doties,

ja gribētu?- Mēs jau sen ar dimantiem būtu devušies uz Šveici…- Būtu! - Neibauers uzsita pa galdu. Alus pudele viņa priekšā sašūpojās. - Būtu! Būtu! Atkal jau! Kā

tad? Vai mums vajadzētu šķērsot robežu zagtā lidmašīnā? Tu runā muļķības.- Ne jau zagtā lidmašīnā. Bet mēs būtu varējuši doties ceļojumos. Naudu un rotaslietas paņemt līdzi.

Divos, trīs, četros ceļojumos. Katru reizi visu atstāt tur. Es pazīstu cilvēkus, kuri tā ir rīkojušies…Neibauers devās uz durvīm. Viņš tās atvēra un atkal aiztaisīja. Tad viņš atgriezās. - Zini, kas tas ir,

ko tu tur runā? Vistīrākā valsts nodevība! Tevi tūlīt nošautu, ja kāds tavs vārds izplatītos tālāk.Zelma lūkojās uz vīru. Viņas acis mirdzēja.- Nu un? Tu vēl vari parādīt, kāds varonis esi. Turklāt atbrīvosies no bīstamas sievas. Varbūt tev

gluži labi patiktos…Neibauers neizturēja viņas skatienu. Viņš novērsās un staigāja pa istabu šurpu turpu. Viņš nezināja,

vai sieva bija dzirdējusi par atraitni, kura laiku pa laikam viņu apmeklēja. - Zelma, - viņš beidzot sacīja,mainījis toni. - Ko tas nozīmē? Mums ir jāturas kopā! Būsim saprātīgi. Mēs taču tagad nevaram rīkotiescitādi, mums jāiztur līdz galam. Es nevaru doties prom. Man ir jāpilda pavēles. Uz kurieni gan es varubēgt? Pie krieviem? Nē. Noslēpties neokupētajā Vācijā? Tur mani gestapo ātri atradīs, un tu zini, ko tasnozīmē! Uz otru pusi, pie amerikāņiem un angļiem? Arī ne. Tad jau labāk sagaidīt viņus šeit, citādiizskatīsies, it kā man būtu netīra sirdsapziņa. Es esmu visu apsvēris, tici man. Mums jāiztur līdz galam,cita ceļa nav.

- Jā.

Neibauers pārsteigts pacēla acis. - Patiesi? Beidzot tu saproti? Vai es tev to pierādīju?- Jā.Viņš uzmanīgi paskatījās Zelmā; viņš neticēja tik vieglai uzvarai. Tomēr piepeši viņa bija

padevusies. Viņas seja, šķiet, zaudēja apskaidrību. Pierādījis, viņa domāja. Pierādījumi! Viņi ticēja tam,ko bija pierādījuši, - it kā dzīve sastāvētu no pierādījumiem. Viņiem neko nevar padarīt. Māla dievi. Tictikai sev. Viņa ilgi pētīja vīru. Sievietes skatienā jautās dīvains līdzjūtības, nicinājuma un tikko manāmamaiguma sajaukums. Neibaueram kļuva neomulīgi. - Zelma… - viņš iesāka.

Viņa pārtrauca vīru. - Bruno, tikai vienu, pēdējo - es tev lūdzu…- Ko? - viņš, aizdomu pārņemts, jautāja.- Pārraksti māju un zemesgabalus uz Freijas vārda. Aizej pie advokāta. Tikai to, neko vairāk.- Kāpēc?- Ne uz visiem laikiem. Pagaidām. Ja viss būs labi, tos varēs pārrakstīt atpakaļ. Tu vari uzticēties

savai meitai.- Jā… jā… bet kā tas izskatīsies! Advokāts…- Nav svarīgi, kā izskatīsies! Varas pārņemšanas laikā Freija bija bērns. Viņai neko nevar pārmest!- Ko tas nozīmē? Tu domā, ka man kaut ko var pārmest? - Zelma klusēja. Viņa atkal raudzījās

Neibauerā ar savādu skatienu. - Mēs esam kareivji, - viņš teica. - Mēs rīkojamies saskaņā ar pavēli. Unpavēle ir pavēle, to zina katrs. - Viņš iztaisnoja augumu. - Fīrers pavēl; mēs izpildām. Fīrers uzņemaspilnu atbildību par to, ko pavēl. Viņš to ir paskaidrojis gana bieži. Ar to katram patriotam pietiek. Vai tadne?

- Jā, - Zelma rezignēti atteica. - Tomēr aizej pie advokāta. Pārraksti mūsu īpašumu uz Freijas vārda.- Manis pēc. Es varu ar viņu aprunāties. - Neibauers negrasījās to darīt. Viņa sieva bija kļuvusi

histēriska aiz bailēm. Viņš uzsita Zelmai pa muguru. - Ļauj tikai man rīkoties. Es taču vēl joprojām kautko spēju.

Neibauers izgāja ārā. Zelma piegāja pie loga. Viņa redzēja vīru iekāpjam automašīnā. Pierādījumi!Pavēles! viņa domāja. Tas viņiem ir attaisnojums visam. Jauks un labs, kamēr viss ritēja, kā iecerēts. Vaiviņa pati nebija ņēmusi visā dalību? Viņa paskatījās uz savu laulības gredzenu. Tas viņai bija pirkstā jaudivdesmit četrus gadus; divas reizes bija nācies gredzenu pastiept lielāku. Toreiz, kad Zelma to dabūja,viņa bija bijusi cits cilvēks. Tolaik viņu bija gribējis precēt arī kāds ebrejs. Mazs, krietns vīrs, kurščukstēja un nekliedza. Viņa vārds bija Jozefs Bomfelders. 1928. gadā viņš bija devies uz Ameriku. Gudrsvīrs. Laikus. Zelma reiz bija par viņu dzirdējusi - no kādas paziņas, kurai viņš bija atrakstījis, ka viņamklājoties ļoti labi. Viņa mehāniski grozīja laulības gredzenu. Amerika, viņa domāja. Tur nekad navinflācijas. Viņi ir pārāk bagāti.

Nr. 509 ieklausījās. Viņš pazina balsis. Viņš piesardzīgi tupēja aiz mirušo kaudzes un klausījās.Nr. 509 zināja, ka Levinskis šonakt bija gribējis atvest kādu no Darba nometnes, kuram uz dažām

dienām vajadzēja paslēpties; bet, būdams uzticīgs vecajiem likumiem, ka tikai sakarnieki drīkst zināt citscita vārdu, Levinskis nebija pateicis, kurš tas ir.

Vīrietis runāja lēnām, bet ļoti skaidri. - Mums nepieciešams ikviens vīrs, kas ir ar mums, - viņšteica. - Kad kritīs nacionālsociālisms, pirmo reizi nebūs nevienas slēgtas partijas, kas pārņems politiskovadību. Visas divpadsmit gados ir sašķēlušās vai sagrautas. To biedri nogājuši pagrīdē. Mēs nezinām, cikto ir saglabājies. Nepieciešami apņēmīgi ļaudis, lai nodibinātu jaunu organizāciju. Tikai viena pati partijasakāves haosā paliks vesela: nacionālsociālistu. Es nedomāju līdzskrējējus, kuri pievienojas ikvienaipartijai, - es domāju kodolu. Tas vienots noies pagrīdē un nogaidīs, lai atkal iznāktu ārā. Pret to mums irjācīnās, un tāpēc mums ir nepieciešami cilvēki.

Tas ir Verners, Nr. 509 domāja, tam jābūt viņam; bet es taču zinu, ka viņš ir miris. Viņš nekonevarēja redzēt: nakts bija bez mēness un apmākusies. - Ļaužu masas pa lielākai daļai ir demoralizētas, -vīrietis sacīja. - To paveikuši divpadsmit terora, boikota, denunciāciju un baiļu gadi - tagad tiem

pievienojas zaudētais karš. Ar pagrīdes teroru un sabotāžu nacisti vēl gadiem ilgi viņus var turēt bailēs.Viņiem ir atkal jāuzvar - pazemotajiem un iebaidītajiem. Ironiskā kārtā nometnes ienaids pret nacistiem irsaglabājies labāk nekā ārpusē. Mūs te ieslodzīja kopā; ārpusē grupas tika izklīdinātas. Ārpusē bija grūtiuzturēt sakarus; šeit bija vienkārši. Ārpusē gandrīz katram vajadzēja pastāvēt par sevi; šeit cits citamdeva spēku; to nu nacisti nebija paredzējuši. - Vīrs iesmējās. Tie bija īsi, drūmi smiekli.

- Nemaz nerunājot par tiem, kuri ir nogalināti, - Bergers sacīja. - Un tiem, kuri nomira.- Nemaz nerunājot par tiem, protams. Bet mums ir palikuši vīri. Ikviens no viņiem ir simt citu vērts.Tam ir jābūt Verneram, Nr. 509 nodomāja; tumsā viņš neskaidri saskatīja askēta galvu. Viņš jau

atkal analizē. Viņš organizē. Viņš uzstājas ar runām; viņš ir palicis savas partijas fanātiķis un teorētiķis. -Nometnēm ir jātop par atjaunotnes šūniņām, - sacīja klusā, skaidrā balss. - Pirmām kārtām ir svarīgi trīspunkti. Pirmais: pasīva un ārkārtējā gadījumā aktīva pretestība esesiešiem, kamēr viņi ir nometnē. Otrais:panikas un ekscesu novēršana, pārņemot nometni. Mums ir jārāda priekšzīme, ka esam disciplinēti unnepieļaujam atriebīgus izlēcienus. Par to vēlāk kārtīgas tiesas…

Vīrs apklusa. Nr. 509 bija piecēlies un tuvojās grupai. Tajā bija Levinskis, Goldšteins, Bergers unsvešais.

- Verner… - Nr. 509 ieteicās.Vīrs cieši raudzījās tumsā. - Kas tu esi?Viņš piecēlās un tuvojās. - Es domāju, ka esi miris, - Nr. 509 sacīja.Verners cieši vērās viņam sejā. - Kollers, - teica Nr. 509. - Kollers! Tu esi dzīvs? Un es domāju, ka

sen jau miris.- Tā arī ir. Oficiāli.- Viņš ir Nr. 509, - Levinskis sacīja.- Tu tātad esi Nr. 509! Tas lietu padara vienkāršāku. Es arī oficiāli esmu miris.Abi tumsā raudzījās viens otrā. Tas nebija nekas īpašs. Dažs labs nometnē bija atradis kādu, kuru

uzskatīja par mirušu. Bet Nr. 509 un Verners viens otru bija pazinuši jau pirms nometnes. Viņi bija bijušidraugi; tad viņu politiskie uzskati pamazām viņus bija izšķīruši.

- Vai paliksi šeit? - Nr. 509 jautāja.- Jā. Dažas dienas.- Esesieši pārbaudē ir tikuši līdz alfabēta pēdējam burtam, - Levinskis pavēstīja. - Viņi notvēra

Volki. Viņš ieskrēja rokās kādam, kurš viņu pazina. Vienam nolādētam unteršarfīreram.- Es nebūšu jums par nastu, - Verners sacīja. - Es pats par sevi parūpēšos.- Noteikti, - ar tikko jaušamu ironiju atteica Nr. 509. - Neko citu es nebūtu gaidījis no tevis.- Rīt Mincers sadabūs maizi. Lēbentāls varēs to atnest. Viņš dabūs vairāk nekā tikai priekš manis.

Arī kaut ko jūsu grupai.- Es zinu, - Nr. 509 atbildēja. - Es zinu, Verner, ka tu neko par velti negribi. Vai paliksi divdesmit

otrajā? Mēs varam tevi paslēpt arī divdesmitajā.- Es varu palikt divdesmit otrajā. Tu jau arī. Handkes tur taču vairs nav.Neviens no pārējiem nemanīja, ka abu starpā notika tāda kā vārdu cīņa. Cik bērnišķīgi mēs esam, Nr.

509 nodomāja. Jau veselu mūžību esam politiski pretinieki - un vēl joprojām neviens negrib palikt otramkaut ko parādā. Es jūtu stulbu gandarījumu par to, ka Verners meklē pie mums patvērumu; un viņš mandeva mājienu, ka Handke varbūt būtu nogalinājis mani, ja viņa grupa nepalīdzētu.

- Es dzirdēju, ko tu pirmīt sacīji, - viņš teica. - Es tam piekrītu. Ko mēs varam darīt?

Viņi vēl sēdēja ārā. Verners, Levinskis un Goldšteins gulēja barakā. Lēbentālam pēc divām stundāmvajadzēja viņus modināt. Tā viņi gulēja pārmaiņus. Nakts bija kļuvusi spiedīga. Bergeram tomēr mugurābija siltā huzāru jaka; Nr. 509 bija to pieprasījis.

- Kas ir tas jaunais? - Buhers pajautāja. - Liels darbonis?

- Tāds viņš bija pirms nacistu nākšanas pie varas. Ne pārāk liels. Vidējs. Krietns. Komunists.Fanātiķis bez personiskās dzīves un bez humora. Tagad viņš ir viens no nometnes pagrīdes kustībasvadītājiem.

- Kā tu viņu pazīsti?Nr. 509 apdomājās. - Pirms 1933. gada es biju kādas avīzes redaktors. Mēs bieži diskutējām. Un es

bieži uzbruku viņa partijai. Viņa partijai un nacistiem. Mēs bijām pret abiem.- Un par ko jūs iestājāties?- Par kaut ko tādu, kas tagad izklausās diezgan pompozi un smieklīgi. Par cilvēcību, toleranci un

ikviena tiesībām uz savu viedokli. Uzjautrinoši, vai ne?- Nē, - Ahasvērs noteica un ieklepojās. - Un par ko vēl?- Atriebību, - piepeši ierunājās Meijerhofs. - Atriebība vēl pastāv! Atriebība par šo te! Atriebība

par katru mirušo! Atriebība par visu, kas nodarīts. Aci pret aci un zobu pret zobu!Visi pārsteigti pacēla galvas. Meijerhofa seja bija saviebta. Viņš bija savilcis dūres un ik reizi, kad

izrunāja vārdu „atriebība”, uzsita pa zemi. - Kas tev noticis? - Zulbahers vaicāja.- Kas jums noticis? - Meijerhofs atjautāja.- Viņš ir jucis, - sacīja Lēbentāls. - Viņš ir izveseļojies, un tas padarījis viņu traku. Sešus gadus viņš

ir bijis bailīgs, nejauks vācietis, kurš neuzdrošinājās atvērt muti, - tad brīnums viņu izglāba no skursteņa,un tagad viņš ir Samsons Meijerhofs.

- Es negribu nekādu atriebību, - Rozens čukstēja. - Es tikai gribu tikt ārā no šejienes!- Ko? Un SS lai tiek cauri bez atmaksas?- Tas man ir vienalga! Es tikai gribu tikt ārā! - Rozens izmisis saspieda plaukstas un čukstēja tik

dedzīgi, it kā no tā viss būtu atkarīgs. - Es negribu neko citu kā vien tikt ārā! Ārā no šejienes!Meijerhofs stingi vērās viņā. - Vai zini, kas tu esi? Tu esi…- Nomierinies, Meijerhof! - Bergers bija piecēlies sēdus. - Mēs negribam zināt, kas esam. Mēs šeit

neesam tie, kas bijām un kas vēlētos būt. Kas mēs patiesi vēl esam, tas atklāsies vēlāk. Kurš to tagadzina? Mēs varam tikai gaidīt un cerēt, un, manis pēc, lūgt. - Viņš savilka ciešāk huzāra jaku un apgūlās. -Atriebība, - pēc kāda laika Ahasvērs domīgi novilka. - Tad būtu nepieciešams daudz atriebības. Unatriebība velk sev līdzi jaunu atriebību - kāds no tās labums?

Apvārsnis uzliesmoja. - Kas tas bija? - Buhers jautāja.Atbildes vietā atskanēja klusa duna. - Tās nav bumbas, - Zulbahers paskaidroja. - Atkal negaiss. Ir

pietiekami silts.- Ja sāks līt, mēs pamodināsim tos vīrus no Darba nometnes, - Lēbentāls sacīja. - Lai viņi guļ šeit

ārā. Viņi ir spēcīgāki par mums. - Viņš vērsās pie Nr. 509. - Tavs draugs, varenais darbonis, arī.Atkal zibeņoja. - Vai kāds no tiem trim tur iekšā kaut ko dzirdējis par promvešanu? - Zulbahers

ievaicājās.- Tikai baumas. Jaunākās bija tādas, ka jāatlasa tūkstoš vīru.- Ak Dievs! - Rozena seja bāla spīdēja tumsā. - Viņi, protams, ņems mūs. Vājākos. Lai atbrīvotos no

mums.Viņš paskatījās uz Nr. 509. Visi domāja par pēdējo aizvešanu, ko viņi bija redzējuši.- Tās ir baumas, - Nr. 509 sacīja. - Mēs tagad katru dienu dzirdam neskaitāmas ķemertiņu klačas.

Saglabāsim mieru, līdz atskanēs pavēle. Tad mēs vēl joprojām varēsim paskatīties, ko mūsu labā vardarīt Levinskis, Verners un tie no kancelejas. Vai arī mēs šeit.

Rozens šausminājās. - Kā viņi toreiz tos aiz kājām izrāva no gultas apakšas…Lēbentāls raudzījās viņā ar lielu nicību. - Vai tu savā mūžā neesi redzējis neko citu kā tikai to?- Jā…- Es reiz biju lielā lopkautuvē, - Ahasvērs sacīja. - Lai kautu lopus pēc ebreju paražām. Čikāgā.

Dažreiz dzīvnieki zināja, kas notiks. Viņi saoda asinis. Tad viņi tā skrēja - kā tie toreiz. Uz kaut kurieni.

Kaktos. Un tad viņus tāpat vilka ārā aiz kājām…- Tu esi bijis Čikāgā? - Lēbentāls jautāja.- Jā.- Amerikā? Un tu atgriezies?- Tas bija pirms divdesmit pieciem gadiem.- Tu atgriezies? - Lēbentāls blenza uz Ahasvēru. - Vai kaut kas tāds ir dzirdēts?- Es biju noilgojies pēc dzimtenes. Polijas.- Vai zini… - Lēbentāls aprāvās. Tas nu viņam bija par daudz.

XX

NO RĪTA LAIKS bija mainījies, un diena bija pelēka un apmākusies. Vairs nezibsnīja; tomēr vēljoprojām tālu aiz mežiem bija dzirdama dobja pērkona duna.

- Savāds negaiss, - Buhers noteica. - Parasti var redzēt rūsu un nevar dzirdēt pērkonu, kad tas ietprom. Šeit viss ir otrādi.

- Varbūt tas atgriežas, - Rozens atbildēja.- Kāpēc lai atgrieztos?- Pie mums, dzimtenē, negaiss dažkārt dienām grozījās starp kalniem.- Šeit nav katlveida ieplaku. Tikai viena kalnu rinda viņā pusē, un tā nav augsta.- Vai tev nav nekā cita, par ko raizēties? - Lēbentāls jautāja.- Leo, - Buhers mierīgi sacīja. - Labāk pagādā mums kaut ko gremojamu. Kaut vai vecas kurpes ādu.- Vai būs vēl kādi uzdevumi? - ticis galā ar pārsteigumu, noprasīja Lēbentāls.- Nē.- Jauki. Tad apdomā, ko gvelz! Un sarūpē sev pārtiku pats, zaļknābi! Vai kādreiz maz ir dzirdēta tāda

nekaunība?Lēbentāls mēģināja nospļauties, bet viņa mute bija sausa, un protēze no piepūles izlidoja ārā. Pēdējā

brīdī viņš to noķēra gaisā un atkal ielika mutē. - Tas tāpēc, ka katru dienu jūsu dēļ nākas riskēt ar savuādu, - viņš dusmīgi noteica. - Pārmetumi un pavēles! Drīz arī Karels izdomās kādu uzdevumu.

Atnāca Nr. 509. - Kas te notiek?- Pajautā viņam. - Lēbentāls norādīja uz Buheru. - Viņš tik pavēl. Es nebrīnītos, ja viņš vēlētos būt

bloka vecākais.Nr. 509 paskatījās uz Buheru. Viņš ir mainījies, Nr. 509 nodomāja. Tas nedūrās acīs, tomēr viņš ir

mainījies.- Kas te īsti notiek? - viņš jautāja.- Pilnīgi nekas. Mēs tikai runājām par negaisu.- Kāda jums daļa gar negaisu?- Nekāda. Tikai dīvaini, ka vēl joprojām dārdina pērkons. Turklāt bez zibeņiem, un nav arī mākoņu.

Tikai tā pelēkā zupa tur augšā. Tie taču nav negaisa mākoņi!- Kāda problēma! Rībina, bet nezibeņo! Gojim naches! - no savas vietas noķērca Lēbentāls. -

Ārprāts!Nr. 509 paskatījās debesīs. Tās bija pelēkas un bez mākoņiem. Tad viņš ieklausījās. - Patiesi rībi…

- Viņš aprāvās. Viņa uzvedība mainījās. Piepeši viņš klausījās ar visu savu ķermeni.- Vēl viens! - Lēbentāls sacīja. - Šodien nu gan valda trakums! Mierā!- Nr. 509 dusmīgi nočukstēja.- Tātad tu arī…- Mierā! Sasodīts! Nomierinies, Leo!Lēbentāls apklusa. Viņš manīja, ka runa vairs nebija par negaisu. Viņš vēroja Nr. 509, kurš

saspringti ieklausījās tālajā dunā. Tagad visi klusēja un klausījās.- Ieklausieties! - Nr. 509 sacīja lēnām un tik klusi, it kā baidītos, ka kaut kas aizlidos, ja viņš runās

skaļāk.- Tas nav negaiss. Tas ir…Viņš atkal ieklausījās. - Kas? - Buhers stāvēja viņam tuvu līdzās. Abi saskatījās un klausījās.Duna kļuva mazliet skaļāka un tad pieklusa.- Tas nav nekāds pērkons, - Nr. 509 sacīja. - Tas ir… - Viņš pagaidīja vēl brīdi, tad pavērās apkārt

un teica - joprojām ļoti klusu: - Tā ir artilērijas uguns.- Kas?- Artilērijas uguns. Tas nav pērkons.Visi saskatījās. - Kas jums kaiš? - Goldšteins jautāja.Neviens neatbildēja. - Nu, vai esat sasaluši?Buhers pagriezās. - Nr. 509 saka, ka varot dzirdēt artilērijas uguni. Fronte vairs nevar būt pārāk tālu.- Ko? - Goldšteins pienāca tuvāk. - Patiesi? Vai arī jūs fantazējat?- Kurš gan šādā brīdī runātu blēņas?- Es domāju: vai jūs nemaldāties? - Goldšteins noprasīja.- Nē, - Nr. 509 atteica.- Vai tu no tā kaut ko saproti?- Jā.- Ak Dievs! - Rozena seja saviebās. Piepeši viņš sāka šņukstēt.Nr. 509 turpināja klausīties. - Ja vējš mainīsies, tad mums vajadzētu to dzirdēt skaidrāk.- Kā tu domā, cik tālu tā varētu būt? - Buhers vaicāja.- Skaidri nezinu. Piecdesmit kilometru. Sešdesmit. Neko daudz vairāk.- Piecdesmit kilometri. Tas nav tālu.- Nē, tas nav tālu.- Viņiem laikam ir tanki. Viņiem tas ies ātri. Ja viņi izlauzīsies, kā tu domā, cik dienas viņiem būs

nepieciešamas - varbūt tikai viena… - Buhers izstostīja.- Viena diena? - Lēbentāls atkārtoja. - Ko tu tur runā? Viena diena?- Ja viņi izlauzīsies. Vakar mēs vēl neko nedzirdējām. Šodien gan. Rīt viņi jau var būt tuvāk. Parīt…

vai aizparīt…- Nerunā! Tā nerunā! Nepadari cilvēku ārprātīgu! - Lēbentāls piepeši iekliedzās.- Tas ir iespējams, Leo, - Nr. 509 teica.- Nē! - Lēbentāls ar rokām aizsedza acis.- Ko tu domā, Nr. 509? - Buhera līķa bālā seja pauda satraukumu. - Parīt? Vai pēc cik dienām?- Dienām! - Lēbentāls iesaucās un nolaida rokas. - Kā tagad piepeši var būt vēl tikai dienas? - viņš

murmināja. - Gadi, vesela mūžība - un tagad jūs piepeši runājat par dienām, dienām! Nemelojiet! - Viņšpienāca tuvāk. - Nemelojiet! - viņš čukstēja. - Es jūs lūdzu, nemelojiet!

- Kurš gan ko tādu melotu?Nr. 509 pagriezās. Goldšteins stāvēja tieši aiz muguras. Viņš smaidīja. - Es arī to dzirdu, - viņš

sacīja. Viņa acis kļuva lielākas un lielākas, un ļoti melnas. Goldšteins smaidīja un pacēla rokas un kājas,it kā gribētu dejot, tad vairs nesmaidīja un nokrita uz priekšu. - Viņš zaudējis samaņu, - Lēbentāls teica. -Attaisi viņam jaku! Es atnesīšu ūdeni. Notekā vēl ir jābūt.

Buhers, Zulbahers, Rozens un Nr. 509 apgrieza Goldšteinu uz muguras. - Vai nepasaukt Bergeru? -Buhers jautāja. - Vai viņš var piecelties?

- Pagaidi. - Nr. 509 noliecās pār Goldšteinu. Viņš attaisīja tam jaku un bikšu jostu. Kad viņš uzslējāskājās, Bergers jau bija klāt. Lēbentāls bija pateicis, kas par lietu. - Tev tomēr vajadzēja palikt gultā, - Nr.509 sacīja.

Bergers notupās pie Goldšteina un izklausīja viņu. Tas nevilkās ilgi. - Viņš ir miris, - ārsts pavēstīja.- Laikam sirdstrieka. Tā bija gaidāma kuru katru brīdi. Viņi pilnībā sabeidza viņa sirdi.

- Viņš to vēl dzirdēja, - Buhers sacīja. - Tas ir galvenais. Viņš to vēl dzirdēja.- Ko?Nr. 509 aplika roku ap Bergera šaurajiem pleciem. - Efraim, - viņš mierīgi iesāka. - Manuprāt, jau ir

pienācis laiks.- Ko?Bergers pacēla acis. Nr. 509 piepeši manīja, ka viņam kļuva grūti runāt. - Viņi… - viņš sacīja un

sastomījās, un tad ar roku norādīja uz apvārsni. - Viņi nāk, Efraim. Mēs jau varam viņus dzirdēt. - Viņšpaskatījās uz dzeloņstiepļu žogu un ložmetējtorņiem, kas peldēja pienainā baltumā. - Viņi ir tur, Efraim…

Pusdienlaikā mainījās vējš, un duna kļuva skaidrāk dzirdama. Šķita, ka, tālumā ieslēdzot kontaktu,elektriskā strāva ieplūst tūkstoš atsevišķās sirdīs. Barakās valdīja nemiers. Darbā tika nosūtītas tikaidažas vienības. Visur pie logu rūtīm bija piespiestas sejas. Atkal un atkal pie durvīm parādījās vājiaugumi un stāvēja tur, kaklus izstiepuši.

- Vai tā ir tuvāk?- Jā. Šķiet, tā ir kļuvusi dzirdama.Apavu nodaļā visi strādāja klusēdami. Uzraugi uzmanīja, lai neviens nesarunātos; tur bija arī SS

uzraugi. Naži grieza ādu, izgrieza ārā nelietojamos gabalus, un daudzās rokas sajuta šos nažus savādāknekā citkārt. Ne kā darbarīkus - kā ieročus. Laiku pa laikam kāds skatiens apstājās pie uzrauga,esesiešiem un revolveriem, un automāta, kas dienu iepriekš te vēl nebija manīts. Lai gan uzraugi bijamodri, ikviens nodaļā zināja, kas par lietu. Lielākā daļa jau sen bija iemācījusies runāt, nekustinot lūpas,un gandrīz katru reizi pēc tam, kad grozi bija piepildīti ar ādas gabaliem un aiznesti prom, tiem, kas bijapalikuši sēžam iekšā, nesēji, kuri ārā bija satikušies ar citiem, vēstīja: to vēl varēja dzirdēt. Tā nebijarimusi.

Vienības, kuras strādāja ārpus nometnes, tika uzraudzītas divkārt cieši. Tās soļoja uz pilsētu paapvedceļu un tad vecpilsētā, tirgū, iegāja no rietumiem. Sargi bija ļoti nervozi. Viņi kliedza un komandējabez iemesla; gūstekņi soļoja kārtīgi. Līdz šim viņi bija vākuši gruvešus tikai jaunajā pilsētas daļā; tagadviņi pirmo reizi nonāca iekšpilsētā, vecajā daļā, un redzēja turienes postījumus. Viņi ieraudzīja to, kasbija palicis pāri pēc ugunsgrēka tajā rajonā, kurā bija slējušies viduslaiku koka nami. Gandrīz nekasnebija saglabājies. Viņi to redzēja un soļoja tam cauri, un iedzīvotāji, kuri vēl bija tur, apstājās vainovērsās, kad viņi gāja garām. Apcietinātie vairs nejutās kā gūstekņi, kad soļoja pa ielām. Dīvainā kārtāviņi bija izcīnījuši uzvaru, paši nemaz nebūdami klāt, un gūsta gadi piepeši vairs nelikās sakāves gadi,kad neviens viņus neaizstāvēja, tie bija cīņas gadi. Un cīņa bija uzvarēta. Viņi bija izdzīvojuši.

Viņi nonāca tirgus laukumā. Rātsnams bija pilnībā sagrauts.Viņiem iedeva cirtņus un lāpstas, lainovāc gruvešus. Viņi strādāja. Oda pēc ugunsgrēka, bet tam cauri viņi atkal sajuta citu smaku - saldenu,pēc puvuma, kuņģi žņaudzošu smaku, kuru viņi pazina labāk par visām citām: trūdu dvaku. Siltajās aprīļadienās pilsēta smirdēja pēc līķiem, kuri vēl bija aprakti zem gruvešiem. Pēc divām stundām viņi zemdrupām atrada pirmo mirušo. Vispirms ieraudzīja tā zābaku. Tas bija SS hauptšarfīrers.

- Viss ir mainījies, - Mincers čukstēja. - Beidzot viss ir mainījies! Tagad mēs izrokam viņu mirušos.Viņu mirušos! - Ar jauniem spēkiem viņš turpināja darbu. - Uzmanīgi! - nobrēca viens sargs, kas nācašurp. - Tur ir cilvēks, vai neredzi?

Viņi novāca vēl vairāk gruvešu. Parādījās pleci un tad galva. Viņi izcēla mirušo un nolika malā.- Turpiniet! - Esesietis bija nervozs. Viņš blenza uz līķi. - No šī brīža esiet uzmanīgi!Viņi ātri citu pēc cita izraka vēl trīs līķus un nolika līdzās pirmajam. Viņi nesa tos prom, satvēruši

aiz zābakiem un uniformā ieģērbtajām rokām. Tā bija vēl nepieredzēta sajūta; līdz šim viņi tā, savainotusun netīrus, bija nesuši tikai savus biedrus - no bunkuriem, spīdzināšanas kamerām, mirstošus vai mirušus -un pēdējās dienās arī daudz civiliedzīvotāju. Tagad pirmo reizi tie bija viņu ienaidnieki, ko viņi tā nesa.

Ieslodzītie turpināja strādāt, un nevienam nevajadzēja viņus skubināt. Sviedri viņiem lija aumaļām, unviņi strādāja, lai atrastu vēl vairāk mirušo. Ar negaidīti pieplūdušu spēku viņi vilka nost baļķus un dzelzsstieņus un, naida un gandarījuma pārņemti, raka ārā mirušos, it kā raktu zeltu.

Pēc vēl vienas stundas viņi atrada Dīcu. Viņš bija lauzis sprandu. Galva pilnībā bija piespiesta piekrūtīm, it kā viņš pats sev gribētu pārkost rīkli. Sākumā viņi tam nepieskārās. Viņi to pilnībā attīrīja. Abasrokas bija salauztas. Izskatījās, ka tām būtu viena lieka locītava.

- Dievs ir, - ne uz vienu nepaskatījies, čukstēja vīrs līdzās Minceram. - Dievs taču ir! Dievs ir!- Aizveries! - esesietis uzkliedza. - Ko tu tur runā?Viņš iespēra vīram pa ceļiem. - Ko tu teici? Es redzēju, ka tu runāji.Vīrs piecēlās kājās. Viņš bija uzkritis virsū Dīcam. - Es teicu, ka mums ir jāpagatavo nestuves

obergrupenfīrera kungam, - viņš atbildēja nekustīgu seju. - Mēs taču nevaram viņu nest tāpat kā pārējos.- Tev te nekas nav sakāms! Šeit vēl pavēlam mēs! Skaidrs? Skaidrs?- Tieši tā.Vēl, Levinskis dzirdēja. Vēl pavēlam! Viņi tātad zina, viņš nodomāja. Viņš pacēla lāpstu.Esesietis skatījās uz Dīcu. Nevilšus viņš bija ieņēmis miera stāju. Tas paglāba gūstekni, kurš atkal

ticēja Dievam. Esesietis atveda kolonnas vadītāju. Arī kolonnas vadītājs ieņēma līdzīgu stāju.- Nestuvju vēl nav, - esesietis pavēstīja. Tā vīra atbilde, kurš atkal ticēja Dievam, bija atstājusi uz

viņu iespaidu. Tādu augstu SS virsnieku patiesi nevarēja stiept aiz rokām un kājām. Kolonnas vadītājspavērās apkārt. Gabaliņu tālāk zem drupām viņš ieraudzīja durvis. - Izrociet tās tur! Pagaidām būsjāizlīdzas ar tām. - Viņš salutēja Dīcam.

- Uzmanīgi uzlieciet uz tām durvīm obergrupenfīrera kungu.Mincers, Levinskis un divi citi atnesa durvis. Tas bija 16. gadsimta kokgriezums, kurā bija attēlota

Mozus atrašana. Durvis bija ieplaisājušas un apdegušas. Viņi saņēma Dīcu aiz pleciem un kājām unuzcēla uz tām. Rokas nokarājās, un galva ļoti tālu atgāzās atpakaļ.

- Uzmanīgi! Utainie suņi! - iekliedzās kolonnas vadītājs.Mirušais gulēja uz platajām durvīm. Zem viņa labās rokas meldru grozā smaidīja mazais Mozus.

Mincers to redzēja. Viņi aizmirsuši izņemt no rātsnama šīs durvis, viņš nodomāja. Mozus. Ebreju. Vissjau reiz bijis. Faraoni. Apspiešana. Sarkanā jūra. Glābšana.

- Ķerieties klāt! Astoņi vīri!Divpadsmit vīri pieskrēja klāt tik steidzīgi kā vēl nekad. Kolonnas vadītājs pavērās apkārt. Iepretim

slējās nopostītā Marijas baznīca. Viņš kādu brīdi apsvēra, bet tūlīt atmeta tādu domu. Dīcu nevarēja nestuz katoļu baznīcu. Viņš labprāt būtu piezvanījis un uzzinājis rīkojumus, bet telefonsakari nedarbojās.Viņam vajadzēja darīt to, ko viņš visvairāk ienīda un no kā baidījās: rīkoties uz savu roku. Mincers kautko teica. Kolonnas vadītājs to redzēja. - Ko? Ko tu sacīji? Iznākt priekšā, utainais suns!

„Utainais suns”, šķiet, bija viņa iemīļotais teiciens. Mincers iznāca priekšā un nostājās pamatstājā. -Es teicu: vai tas neizskatīsies necienīgi, ka apcietinātie nesīs obergrupenfīreru?

Viņš cieši un bijīgi skatījās uz kolonnas vadītāju. - Ko? - tas nokliedza. - Ko, utainais suns! Kāda tevdaļa? Kurš tad nesīs? Mēs…

Esesietis apklusa. Mincera iebildei, šķiet, bija sava jēga. Patiesībā mirušo vajadzētu nest SScilvēkiem; bet pa to laiku gūstekņi varēja aizbēgt.

- Ko jūs stāvat? - viņš kliedza. - Ķerieties klāt! - Un pēkšņi viņam nāca apskaidrība, uz kurienivarētu aiznest Dīcu. - Uz hospitāli!

Ko ar mirušo vēl varētu iesākt hospitālī - tas nevienam nebija skaidrs. Tā, liekas, bija tikaipiemērota neitrāla vieta. - Aiziet… - Kolonnas vadītājs gāja pa priekšu. Arī tas viņam šķita svarīgi.

Pie tirgus laukuma izejas pēkšņi parādījās automašīna. Tas bija zems mersedess. Automašīna braucalēnām, meklējot ceļu starp drupām. Elegantā mašīna šajā postažā izskatījās gandrīz piedauzīgi. Kolonnasvadītājs ieņēma miera stāju. Mersedess bija lielu priekšnieku oficiālā automašīna. Aizmugurē sēdēja divi

augsti SS virsnieki, trešais — priekšā līdzās šoferim. Tur bija piesprādzēti vairāki čemodāni, daži mazākigulēja salonā. Virsniekiem bija dusmīgas, noraidošas sejas. Šoferim nācās lēnām līkumot caur gruvešiem.Viņi pabrauca tuvu garām gūstekņiem, kuri uz durvīm nesa Dīcu. Viņi nepaskatījās uz šo pusi. - Uzpriekšu! - uzsauca šoferim blakus sēdošais. - Ātrāk!

Gūstekņi stāvēja klusu. Levinskis turēja durvis aiz aizmugurējā labā stūra. Viņš redzēja Dīcasadragāto galvu un smaidošo kokā griezto puisēniņu Mozu un redzēja mersedesu un ceļasomas, unbēgošos virsniekus, un viņš elpoja dziļi. Automašīna aizlīgoja garām. - Pie joda! - piepeši nolamājāsviens no esesiešiem - milzīgs miesnieks ar boksera degunu. - Pie joda! Sasodīts, pie joda! - Tasneattiecās uz gūstekņiem.

Levinskis ieklausījās. Tālā duna uz īsu brīdi pazuda mersedesa motora dārdoņā; tad tā atkal bijasadzirdama - klusināta un nenovēršama. Pazemes rīboņa, kas pavadīja sēru gājienu.

- Marš! - kolonnas vadītājs uztraukts nokomandēja. - Marš! Marš!

Pagāja pēcpusdiena. Nometnē baumoja. Baumas izplatījās pa barakām un mainījās katru stundu.Vienreiz runāja, ka SS esot prom; tad kāds atnāca un pavēstīja: gluži otrādi, esesieši esot saņēmušipapildspēkus. Izskanēja, ka amerikāņu tanki esot pilsētas tuvumā; tad runāja, ka tās esot vācu vienības,kuras aizstāvēs pilsētu.

Pulksten trijos ieradās jaunais bloka vecākais. Viņš bija sarkanais, ne zaļais.- Neviens no mums, - Verners vīlies noteica.- Kāpēc ne? - Nr. 509 pajautāja. - Viņš ir no mūsējiem. Politiskais. Ne kriminālais. Vai ko tu domāji

ar „mums”?- Tu taču zini. Kāpēc jautā?Viņi sēdēja barakā. Verners gribēja nogaidīt, līdz laukumā beigsies pārbaude, lai tad dotos atpakaļ

uz Darba nometni. Nr. 509 nelīda ārā no slēptuves, viņš gribēja redzēt, kāds bija jaunais bloka vecākais.Līdzās viņiem uz nāves gultas gārdza ar plaušu karsoni slims vīrs netīriem, sirmiem matiem.

- Viens no mums ir tas, kurš ir nometnes pagrīdes kustības biedrs, - Verners pavēstīja. - To taču tugribēji zināt, vai ne? - Viņš pasmaidīja.

- Nē, - Nr. 509 atbildēja. - To es negribēju zināt. Un to tu arī nedomā.- Šobrīd domāju.- Jā. Šobrīd. Kamēr esi spiests šeit patverties. Un tad?- Tad, - Verners iesāka, pārsteigts par tik lielu nezināšanu, - tad, pats par sevi saprotams, te

jānodibina partija, kas pārņems varu. Slēgta partija, ne bars kopā sametušos ļaužu.- Tātad tava partija. Komunistu.- Kāda tad?- Jebkura cita, - Nr. 509 atteica. - Tikai ne atkal kāda totalitāra.Verners īsi iesmējās. - Nejēga! Neviena cita, tikai totalitāra. Vai neredzi tās zīmes pie sienas? Visas

citas partijas ir samaltas miltos. Komunisms ir palicis nesalaužams. Karš beigsies. Krievija ir okupējusilielu daļu Vācijas. Starp citu, tā ir spēcīgākā vara Eiropā. Koalīciju laiks ir pagājis. Šī bija pēdējā.Sabiedrotie palīdzēja komunismam un novājināja paši sevi, nejēgas tādi! Miers visā pasaulē būs atkarīgsno…

- Zinu, - Nr. 509 viņu pārtrauca. - Es zinu to dziesmu. Labāk pasaki, kas notiks ar tiem, kuri būs pretjums, ja uzvarēsiet un būsiet pie varas? Vai arī ar tiem, kuri nebūs par jums?

Verners brīdi klusēja. - Iespējami daudzi dažādi risinājumi, - viņš tad sacīja.- Es dažus zinu. Tu arī. Nogalināšana, spīdzināšana, koncentrācijas nometne - vai tu arī domā tos?- Cita starpā. Skatoties pēc apstākļiem, kā būs nepieciešams rīkoties.- Tas ir progress. Tā dēļ vien ir vērts būt šeit!- Tas ir progress, - Verners pārliecinoši paskaidroja. - Tas ir progress mērķa ziņā. Un arī rīcības

veida ziņā. Mēs neko nedarām, cietsirdības vadīti. Tikai vajadzības spiesti.- To jau es pietiekami bieži esmu dzirdējis. Vēbers arī man to skaidroja, zem nagiem grūzdams

degošus sērkociņus. Tas bija nepieciešams, lai dabūtu informāciju.Sirmā vīra elpa pārgāja aprautos nāves gārdzienos; tos nometnē pazina ikviens. Gārdzieni dažreiz

apklusa; tad klusumā varēja dzirdēt slāpēto dunu pie apvāršņa. Tā bija kā litānija - mirušā pēdējā elpa unatbilde no tāluma. Verners paskatījās uz Nr. 509. Viņš zināja, ka Vēbers nedēļām ilgi viņu spīdzinājis, laiizdibinātu vārdus un adreses. Arī Vernera adresi. Nr. 509 bija klusējis. Verneru vēlāk bija nodevis kādspartijas biedrs, kuram nebija pieticis spēka. - Kāpēc tu nenāc pie mums, Koller? - viņš jautāja. - Tu mumsbūtu noderīgs.

- To man vaicāja arī Levinskis. Un par to mēs jau diskutējām pirms divdesmit gadiem.Verners pasmaidīja. Tas bija labsirdīgs, atbruņojošs smaidiņš. - To mēs darījām. Pietiekami bieži.

Tomēr es atkal tev to jautāju. Individuālisma laiks ir pagājis. Cilvēks vairs nevar būt viens. Un nākotnepieder mums. Ne korumpētajām partijām.

Nr. 509 paraudzījās uz askētu. - Kad šeit viss beigsies, - viņš lēnām sacīja, - interesanti, cik ilgslaiks būs nepieciešams, lai tu kļūtu par manu ienaidnieku kā tie tur, torņos.

- Pavisam neilgs. Te mēs bijām spiesti apvienoties cīņā. Kad karš būs beidzies, šī savienība izjuks.Nr. 509 pamāja. - Mani arī interesē, cik ilgi man būs jāgaida - kad jūs būsiet tikuši pie varas -,

kamēr tu liksi mani apcietināt.- Ilgi ne. Tu vēl joprojām esi bīstams. Bet tevi nespīdzinās.Nr. 509 paraustīja plecus.- Mēs tevi ieslodzīsim un liksim strādāt. Vai arī nošausim.- Cik mierinoši! Tādu es allaž esmu iztēlojies jūsu „zelta laikmetu”.- Lēta ironija. Tu zini, ka spaidi ir nepieciešami. Tā ir aizsardzība, vismaz sākumā. Vēlāk tas vairs

nav vajadzīgs.- Kā nu ne, - Nr. 509 iebilda. - Bez tiem nevar iztikt neviena tirānija. Un ar katru gadu spaidi kļūst

arvien lielāki, ne mazāki. Tāds ir tās liktenis. Un allaž tās beigas. Tu to šeit redzi.- Nē. Nacisti pieļāva pamatīgu kļūdu, sākdami karu, kuram nebija gatavi.- Tā nebija kļūda. Tā bija nepieciešamība. Viņi nevarēja citādi. Ja viņiem būtu nācies atbruņoties un

saglabāt mieru, tad viņi būtu bankrotējuši. Ar jums būs tāpat.- Mēs uzvarēsim savos karos. Mums būs cita taktika. Mēs tos organizēsim no iekšpuses.- Jā, no iekšpuses un uz iekšpusi. Varat pārņemt šo nometni. Un piepildīt.- To mēs varam, - gluži nopietni atbildēja Verners. - Kāpēc tu nepievienojies mums? - viņš atkārtoja.- Tieši tāpēc ne. Ja tu tur ārpusē nāksi pie varas, tu liksi mani novākt. Es tevi ne. Tas ir iemesls.Sirmais vīrs tagad gārdza ar lieliem pārtraukumiem. Ienāca Zulbahers. - Viņi saka, ka vācu lidotāji

rīt no rīta bombardēšot nometni. Visu izpostīšot.- Jaunas ķemertiņa klačas, - Verners noteica. - Kaut jau būtu satumsis! Man jātiek prom.Buhers skatījās uz balto māju pakalnā iepretī nometnei. Slīpi krītošajos saules staros tā slējās starp

kokiem un šķita neskarta. Dārza kokus klāja gaiša mirga, it kā tie būtu nosēti ar pirmo ķiršu ziedu sārtumuun baltumu. - Vai tu beidzot tam tici? - viņš jautāja. - Tu vari dzirdēt viņu lielgabalus. Ar katru stundu tiesaklausāmi labāk. Mēs izkļūsim no šejienes.

Viņš atkal paskatījās uz balto namu. Ar to saistījās viņa māņticība - kamēr tas būs vesels, viss būslabi. Ruta un viņš paliks dzīvi un izglābsies.

- Jā. - Ruta tupēja pie dzeloņstieplēm. - Un kurp mēs dosimies, kad izkļūsim no šejienes? - viņavaicāja.

- Prom no šīs vietas. Pēc iespējas tālāk.- Kurp?- Kaut kur. Varbūt mans tēvs vēl ir dzīvs.

Buhers tam neticēja, bet skaidri nezināja, ka tēvs miris. Nr. 509 to zināja, tomēr nebija puisimpateicis.

- No manējiem neviens vairs nav dzīvs, - Ruta sacīja. - Es biju klāt, kad viņus aizveda uz gāzeskamerām.

- Varbūt viņus tikai kaut kur aizveda un atstāja dzīvus. Tevi taču arī nenonāvēja.- Jā, - Ruta atbildēja. - Mani atstāja dzīvu.- Mums Minsterē bija mazs namiņš. Varbūt tas vēl ir vesels. To mums atņēma. Ja tas nav sagrauts,

mēs varbūt dabūsim to atpakaļ. Mēs varēsim aizbraukt uz turieni un tur apmesties.Ruta Holanda neatbildēja. Buhers palūkojās uz viņu un redzēja, ka viņa raudāja. Viņš gandrīz nekad

nebija redzējis Rutu raudam un domāja, ka viņa raud, jo atcerējusies savus mirušos piederīgos. Bet nāvenometnē bija kaut kas tik ikdienišķs, ka viņam šķita pārspīlēti, ja cilvēks vēl pēc tik ilga laika pauda tikdaudz sāpju. - Mēs nedrīkstam domāt par bijušo, Ruta, - viņš mazliet nepacietīgi ierunājās. - Kā tad mēsvēl spēsim dzīvot?

- Es nedomāju par bijušo.- Kāpēc tad tu raudi?Ruta Holanda ar dūrēm izslaucīja no acīm asaras. - Vai gribi zināt, kāpēc mani nenonāvēja ar gāzi? -

viņa jautāja.Buhers neskaidri nojauta, ka sekos kas tāds, ko viņam labāk nevajadzētu zināt. - Tev tas nav man

jāsaka, - viņš sacīja. - Tomēr tu vari arī pateikt, ja gribi. Tam nav nozīmes.- Tam ir gan nozīme. Man bija septiņpadsmit gadu. Toreiz es nebiju tik neglīta kā tagad. Tāpēc mani

atstāja dzīvu.- Jā, - Buhers noteica, viņu nesapratis.Ruta pavērās viņā. Viņš pirmo reizi ievēroja, ka viņai bija ļoti caurspīdīgas, pelēkas acis. Agrāk

viņš nebija to pamanījis. - Vai tu nesaproti, ko tas nozīmē? - viņa vaicāja.- Nē.- Mani atstāja dzīvu, jo bija vajadzīgas sievietes. Jaunas - kareivjiem. Arī ukraiņiem, kuri cīnījās

kopā ar vāciešiem. Vai tagad saproti?Buhers kādu brīdi sēdēja kā apdullis. Ruta raudzījās uz viņu. - To viņi ar tevi izdarīja? - viņš

beidzot pajautāja. Viņš nelūkojās meitenē.- Jā. To viņi ar mani izdarīja. - Viņa vairs neraudāja.- Tas nav tiesa.- Ir gan.- Es to nedomāju tā. Es domāju - tu taču to negribēji.Viņai izlauzās īsi, rūgti smiekli. - Tur nav nekādas atšķirības.Buhers tagad palūkojās viņā. Rutas sejā, šķiet, bija izzudusi jebkura izteiksme, un tāpēc tā bija

kļuvusi par tādu sāpju masku, ka viņš piepeši juta un ne tikai dzirdēja: viņa teikusi patiesību. Buhers tojuta, it kā tas plosītu viņa kuņģi; tomēr tajā pašā laikā negribēja atzīt, vēl ne - tobrīd viņš gribēja tikaivienu: lai šī seja viņa acu priekšā mainītu izteiksmi.

- Tas nav tiesa, - viņš sacīja. - Tu to negribēji. Tu tur nebiji. Tu to nedarīji.Viņa vairs neskatījās tālumā. - Tas ir tiesa. Un to nevar aizmirst.- Neviens no mums nezina, ko viņš var aizmirst un ko ne. Mums visiem daudz kas jāaizmirst. Citādi

tikpat labi mēs varam palikt šeit un nomirt.Buhers atkārtoja to, ko iepriekšējā vakarā bija teicis Nr. 509. Pirms cik ilga laika tas bija? Pirms

gadiem. Viņš norija siekalas. - Tu esi dzīva, - viņš saspringts sacīja.- Jā, esmu dzīva. Es kustos, es runāju, ēdu maizi, ko tu man pārsvied, - un tas cits arī ir dzīvs. Dzīvs!

Dzīvs!Viņa piespieda pie deniņiem plaukstas un pagrieza galvu. Viņa raugās manī, Buhers domāja, viņa jau

atkal raugās manī. Viņa vairs nerunā, tikai skatīdamās debesīs un uz pakalnu ar māju.- Tu esi dzīva, - viņš atkārtoja. - Ar to man ir gana.Viņa nolaida rokas. - Tu bērns, - viņa bezcerīgi sacīja. - Tu bērns! Ko gan tu zini?- Es neesmu bērns. Tas, kurš ir pabijis šeit, nav nekāds bērns. Pat ne Karels, kuram ir vienpadsmit

gadu.Viņa pakratīja galvu. - Es nedomāju to. Tagad tu tici tam, ko saki. Bet tā nebūs vienmēr. Atkal

atgriezīsies tas cits. Tev un man - atmiņas, vēlāk, kad…Kāpēc viņa man pateica? - Buhers domāja. Viņai nevajadzēja sacīt, tad es nezinātu un viss būtu pa

vecam. - Es nesaprotu, ko tu gribi teikt, - viņš bilda. - Bet es domāju, ka uz mums attiecas citi likumi,nevis parastie. Pie mums nometnē ir ļaudis, kuri nogalinājuši cilvēkus, jo tas bija nepieciešams, - viņšdomāja par Levinski, - un šie ļaudis neuzskata sevi par slepkavām, tāpat kā kareivis frontē neuzskata sevipar slepkavu. Viņi arī nav. Līdzīgi ir ar mums. Tas, kas ar mums noticis, nav mērāms ar normālās dzīvesmērauklu.

- Kad mēs būsim ārā no šejienes, tu par to domāsi citādi… - Viņa paraudzījās puisī.Pēkšņi viņam bija skaidrs, kāpēc pēdējās nedēļās Ruta tik maz bija priecājusies. Viņa bija

baidījusies - baidījusies no atbrīvošanas. - Ruta, - viņš ierunājās un juta, kā piere piepeši kļuva karsta. -Tas ir garām. Aizmirsti to! Tevi piespieda darīt to, ko tu ienīdi. Kas no tā paliek? Nekas. Tu to nedarīji.Skaitās tikai tas, ko pats esi gribējis darīt. Un to atceries tikai ar riebumu.

- Es izvēmos, - viņa klusi sacīja. - Pēc tam gandrīz vienmēr es vēmu. Beidzot viņi aizsūtīja maniprom. - Viņa vēl joprojām raudzījās Buherā. - Tāda es tev piederu - sirmiem matiem, gandrīz tukšu muti,turklāt palaistuve.

Buhers sarāvās, izdzirdot šo vārdu, un ilgi neatbildēja. - Viņi mūs visus pazemoja, - beidzot viņšsacīja. - Ne tikai tevi. Mūs visus. Visus, kas esam šeit, visus visās nometnēs. Tevi seksuāli; mums visiemsabradāja godu un vēl vairāk nekā godu: mūs neuzskatīja par cilvēkiem. Viņi spārdīja mūs kājām,nospļaudīja un tā mūs pazemoja, ka brīnums, kā mēs to visu pārcietām. Pēdējās nedēļās es daudz par toesmu domājis. Es arī runāju par to ar Nr. 509. Viņi tik daudz ko ir nodarījuši… arī man…

- Ko?- Es negribu par to runāt. Nr. 509 teica, ka tam nav nozīmes, ja iekšēji tu to neatzīsti. Sākumā es

nesapratu. Bet tagad zinu, ko viņš domāja. Es neesmu gļēvulis, un tu neesi palaistuve. Viss, ko ar mums irizdarījuši, neko nenozīmē, kamēr mēs tā nejūtamies.

- Es jūtos.- Kad mēs izkļūsim ārā, tad vairs ne.- Vēl vairāk.- Nē. Ja tas tā būtu, tad tikai daži no mums spētu dzīvot tālāk. Mūs pazemoja, bet mēs neesam

pazemotie. Pazemotie ir tie, kas pret mums tā izturējās.- Kurš to saka?- Bergers.- Tev ir labi skolotāji.- Jā, un es daudz esmu iemācījies.Ruta pagrieza galvu sāņus. Tagad viņas seja bija gurda. Tajā vēl bija jaušamas sāpes, taču tās vairs

nebija krampjainas. - Priekšā vēl tik daudz gadu, - viņa sacīja. - Dzīve iegriezīsies parastā gaitā…Buhers redzēja, ka pār pakalnu, kurā slējās baltais nams, vilkās zilas mākoņu ēnas. Brīdi viņš

brīnījās, ka nams vēl tur stāvēja. Viņam šķita, ka to bija vajadzējis skart nedzirdamai bumbai. Bet tas vēltur slējās. - Vai nenogaidīsim, līdz būsim tikuši ārā un to pamēģinājuši, iekams šaubāmies? - viņš jautāja.

Ruta paskatījās uz savām tievajām rokām un domāja par pelēkajiem matiem un trūkstošajiem zobiem,un tad viņa domāja par to, ka Buhers jau gadiem ilgi nebija redzējis nevienu sievieti ārpus nometnes. Rutabija jaunāka par Buheru, bet jutās daudzus gadus vecāka; tas viņu nospieda kā svins. Viņa neticēja tam, ko

Buhers ar tādu drošu pārliecību gaidīja, - un tomēr arī viņā mājoja pēdējā cerība, pie kuras viņa turējās. -Tev taisnība, Jozef, - viņa teica. - Mēs gaidīsim tik ilgi.

Ruta devās atpakaļ uz savu baraku. Viņas netīrie svārki sitās pret tievajām kājām. Buhers nolūkojāsRutai pakaļ un pēkšņi kā verdošu strūklaku sajuta sevī kāpjam dusmas. Viņš zināja, ka bija bezpalīdzīgsun neko nevarēja padarīt, un arī to, ka viņam vajadzēja tikt tam pāri un pašam atzīt un saprast to, ko viņšbija sacījis Rutai. Jozefs lēnām piecēlās un devās uz baraku. Piepeši viņš vairs nevarēja paciest gaišāsdebesis.

XXINEIBAUERS STINGI SKATĪJĀS uz vēstuli. Tad vēlreiz izlasīja pēdējo rindkopu. „Tāpēc es

aizbraucu. Ja Tu gribi, lai Tevi saņem ciet, tad tā ir Tava darīšana. Es gribu būt brīva. Freiju es ņemulīdzi. Seko mums. Zelma.” Bija minēta kāda Bavārijas ciema adrese.

Neibauers palūkojās apkārt. Viņš nesaprata. Tas nevarēja būt tiesa. Viņām kuru katru brīdi vajadzējaatgriezties. Pamest viņu tagad - tas bija neiespējami! Viņš smagnēji apsēdās vienā no franču krēsliem. Tasnokrakšķēja. Viņš piecēlās, iespēra krēslam un atkrita uz sofas. Sasodītais nieks! Kāpēc gan viņam bijatāds krēsls, nevis kārtīgas vācu mēbeles kā citiem ļaudīm? Zelmas dēļ viņš bija to nopircis. Viņa kaut kopar to bija lasījusi un domājusi, ka tā būtu vērtīga un eleganta mēbele. Kāda viņam daļa? Viņam,skarbajam, godīgajam fīrera sekotājam? Viņš gatavojās otrreiz iespert glītajam krēslam, bet apdomājās.Kāpēc? To grabažu varbūt kādreiz varēs pārdot. Bet kurš gan pirks mākslas darbu, kad dzirdamilielgabali? Neibauers atkal piecēlās un izstaigāja dzīvokli. Guļamistabā viņš attaisīja skapja durvis.Viņam vēl bija cerība, iekams viņš tās atvēra, bet, kad ieskatījās plauktos, tā pagaisa. Zelma bijapaņēmusi līdzi kažokādu izstrādājumus un visu vērtīgo. Viņš pagrūda malā veļu; kastītes ar rotaslietāmnebija. Neibauers lēnām aiztaisīja durvis un kādu laiku stāvēja pie tualetes galdiņa. Viņš izklaidīgipaņēma Bohēmijas stikla flakonus, attaisīja vāciņus un pielika pie deguna, nejuzdams smaržu. Tās bijadāvanas no slavas pilnajām dienām Čehoslovākijā - viņa nebija tos paņēmusi līdzi. Laikam tāpēc, kaplīstoši.

Pēkšņi Neibauers ātriem soļiem devās pie sienasskapja, atrāva tā durvis un meklēja kādu atslēgu.Viņam nevajadzēja to meklēt. Seifs bija vaļā un tukšs. Zelma bija paņēmusi visus vērtspapīrus. Pat viņazelta cigarešu etviju ar briljantu kāškrustu - rūpnieku dāvanu, kad viņš vēl darbojās tehniskajā dienestā.Viņam būtu vajadzējis palikt tur un turpināt „slaukt” brāļus. Doma par nometni tagad, pašās beigās, bijaizrādījusies kļūda. Protams, pirmajos gados to varēja izmantot kā labu spaidu iestādi; bet tagad tāsagādāja problēmas. Kā nekā viņš bija viens no cilvēcīgākajiem komandantiem. Tas bija visiem zināms.Mellerne nebija nekāda Dahava, Orānienburga, Buhenvalde - nemaz nerunājot par iznīcināšanasnometnēm.

Viņš ieklausījās. Viens logs bija vaļā, un muslīna aizkars rēgaini plivinājās vējā. Sasodītā dunoņapie apvāršņa! Tā padarīja cilvēku nervozu. Viņš atvēra logu plašāk un vilka aizkaru iekšā. Tas aizķērāsaiz viena stūra un saplīsa. Neibauers nolamājās un aizcirta logu. Tad devās uz virtuvi. Kalpone sēdēja piegalda un, kad viņš ienāca, pielēca kājās. Viņš kaut ko norūca un nepaskatījās uz meiteni. Viņa, protams,zināja visu, maita. Viņš pats izņēma no ledusskapja pudeli alus. Atrada arī puspudeli Steinhänger unaiznesa abas uz dzīvojamo istabu. Tad atgriezās: viņš bija aizmirsis glāzes. Meitene stāvēja pie loga unklausījās. Viņa pagriezās, it kā būtu pieķerta darām ko aizliegtu. - Vai pagatavot kaut ko ēst?

- Nē.Neibauers atkal aizslāja prom. Kadiķu šņabis bija stiprs un aromātisks, alus - auksts. Aizlaidušās,

viņš domāja. Kā žīdi. Ļaunāk! Žīdi tā nerīkojās. Tie palika kopā. Viņš to bieži bija pieredzējis.Piekrāpts! Atstāts likteņa varā! Tā viņam atlīdzināts! Viņš būtu varējis gūt no dzīves daudz vairāk, janebūtu tāds uzticīgs ģimenes tēvs. Uzticīgs - nu, tikpat kā uzticīgs, varētu teikt. Patiesībā uzticīgs, japadomāja, ko tikai visu viņš būtu varējis dabūt. Tās pāris reizes! Atraitne - viņa gandrīz neskaitās. Bija

tāda sarkanmate, pirms pāris gadiem, kura bija atnākusi, lai izpestītu savu vīru no nometnes, - ko tik visuviņa aiz bailēm nedarīja! Turklāt vīrs jau sen bija miris. Viņa, protams, to nezināja. Tas bija jautrsvakars. Vēlāk, kad tā sieviete bija dabūjusi cigāru kārbiņu ar pelniem, viņa bija uzvedusies idiotiski. Viņapati bija vainīga, ka viņu ieslodzīja. Oberšturmbanfīrers nevarēja pieļaut, ka viņu apspļaudīja. Viņšotrreiz piepildīja glāzi ar Steinhänger. Kāpēc viņam prātā tieši tas? Ak tā, Zelmas dēļ. Ko visu viņš būtuvarējis dabūt! Jā, viņš bija palaidis garām dažu labu izdevību. Ar ko tik citi nebija nodarbojušies! Kautvai Bindings no gestapo, kuram bija deformēta pēda! Katru dienu kāda cita. Viņš pastūma prom pudeli.Māja šķita tik tukša, it kā Zelma būtu izvākusi visas mēbeles. Arī Freiju aizvilkusi līdzi. Kāpēc viņamnebija dēla? Tā nebija viņa vaina, noteikti ne! Sasodīts! Viņš paskatījās apkārt. Ko viņš vēl varēja iesākt?Mēģināt viņas atrast? Tajā zemnieku ciemā? Viņa bija ceļā. Varēja paiet ilgs laiks, līdz tur nokļuva.

Neibauers paskatījās uz saviem spožajiem zābakiem. Spožais gods - tagad notraipīts ar nodevību.Viņš neveikli piecēlās un izgāja cauri tukšajai mājai.

Ārā stāvēja mersedess. - Uz nometni, Alfrēd.Automašīna lēni virzījās caur pilsētu. - Apstājies! - Neibauers pēkšņi iesaucās. - Uz banku, Alfrēd.Viņš iznāca no bankas - tik staltu stāju, cik iespējams. Neviens nedrīkstēja to manīt pēc viņa ārienes!

Ko tādu! Viņš padarīts par apsmieklu! Pēdējā laikā Zelma izņēmusi pusi naudas. Kad viņš jautāja, kāpēcpar to nav informēts, ierēdnis bija paraustījis plecus un runājis par kopēju kontu. Viņi pat domājuši, kavarējuši viņam pakalpot. Oficiāli neesot atļauts izņemt no bankas lielākas naudas summas. – Uz dārzu,Alfrēd.

Pagāja ilgs laiks, kamēr viņi tika cauri pilsētai. Un tad rīta gaismā ļoti mierīgs dusēja dārzs. Augļukoki jau bija gandrīz ziedos, narcises dzina asnus, un visās krāsās ziedēja vijolītes un krokusi. Kā raibasLieldienu olas tās spīdēja lapu gaišajā zaļumā. Tās nebija neuzticīgas – tās ziedēja laikus un bija te, kāpieklājas. Uz dabu varēja paļauties - tā neskrēja prom.

Viņš iegāja kūtī. Aiz stiepļu režģiem gremoja truši. Viņu skaidrajās, sarkanajās acīs nemanīja domupar banku kontiem. Neibauers izbāza caur stieplēm pirkstu un paglaudīja baltā angoras truša mīkstokažoku. Viņš bija gribējis likt no vilnas uzadīt Zelmai šalli. Viņš, labsirdīgais ērms, kuru visi vienmērpiekrāpa!

Neibauers atspiedās pret režģi un stingi raudzījās iekšā pa atvērtajām durvīm. Omulīgi gremojošāskūts mierā viņa sašutums pārvērtās lielā līdzjūtībā pašam pret sevi. Starojošās debesis, ziedošais zars,kurš šūpojās pie ieejas, maigie dzīvnieku purni krēslā - tas viss to veicināja.

Pēkšņi viņš atkal izdzirdēja dunu. Tā bija neregulārāka, bet stiprāka nekā pirms tam. Tā neatvairāmiielauzās viņa personiskajās skumjās - kā dobji pazemes klaudzieni. Tie skanēja un skanēja, un līdz ar tiematkal uznāca bailes. Tomēr tās bija citādas bailes nekā agrāk. Tās bija lielākas. Tagad viņš bija viens unvairs nevarēja maldīties tajā, par ko mēģināja pārliecināt citus un līdz ar to pats sevi. Tagad viņš tāssajuta bez ierunām, tās iezagās viņam rīklē - no kuņģa - un no rīkles atkal nokļuva kuņģī un zarnās. Esnerīkojos aplam, viņš domāja, nebūdams pārliecināts par to. Tikai veicu savu pienākumu. Man irliecinieki. Daudz. Blanks ir mans liecinieks; es vēl nesen iedevu viņam cigāru, nevis liku ieslodzīt. Citsbūtu noņēmis viņam veikalu nesamaksājis. Blanks pats to atzina, viņš varēs apliecināt; es esmu rīkojieskrietni, viņš to apzvērēs. Blanks neapzvērēs vis - domāja kāds auksts „cits”, un Neibauers pagriezās, it kāto būtu teicis kāds viņam aiz muguras. Tur, zaļi nokrāsoti, stāvēja grābekļi, lāpstas, kapļi - uzticami kokakāti… Ja vien viņš tagad būtu zemnieks, dārznieks, viesnīcnieks, nekas! Tas sasodītais zars, kas turziedēja, tam bija viegli, tas vienkārši ziedēja, un tam nebija nekādas atbildības. Bet kur liktiesoberšturmbanfīreram? No vienas puses nāca krievi, no otras angļi un amerikāņi; kur likties? Zelmai bijaviegli runāt. Bēgt no amerikāņiem nozīmēja nonākt tuvāk krieviem, un, kā rīkosies tie, nebija grūtiiedomāties. Ne velti viņi no Maskavas un Staļingradas cauri savai izpostītajai zemei bija devušies uzšejieni.

Neibauers izslaucīja no acīm sviedrus. Viņš paspēra dažus soļus. Ļodzījās ceļgali. Vajadzēja labāk

apdomāties. Viņš taustīdamies izgāja no kūts. Ārā bija svaigs gaiss. Viņš dziļi ieelpoja, bet kopā ar gaisu,šķiet, ieelpoja arī to neregulāro dunu, kas nāca no apvāršņa. Tā vibrēja viņa plaušās un atkal padarījaviņu vāju. Pavisam viegli, bez rīstīšanās, viņš izvēmās pie koka narcišu dobē. - Alus, - viņš noteica. -Alus un Steinhänger. Es tos nepanesu. - Neibauers paskatījās uz ieeju dārzā. Alfrēds nevarēja viņuredzēt. Neibauers vēl kādu brīdi stāvēja. Tad juta, kā vējā nožuva sviedri. Viņš lēnām devās atpakaļ uzautomašīnu. - Uz bordeli, Alfrēd.

- Uz kurieni, oberšturmbanfīrera kungs?- Uz bordeli! - Neibauers pēkšņi dusmīgi uzkliedza. - Vai tu vairs nesaproti vācu valodu?- Bordelis ir slēgts. Tur tagad ir lazarete..- Tad brauc uz nometni.Viņš iekāpa. Uz nometni - kurp gan citur viņš vēl varētu braukt?- Ko jūs domājat par pašreizējo stāvokli, Vēber?Vēbers vienaldzīgi pavērās viņā. - Lielisks.- Lielisks? Patiesi? - Neibauers meklēja cigārus, tad atcerējās, ka Vēbers tos nesmēķēja. - Man

diemžēl šeit nav cigarešu. Bija viena kārbiņa; tā ir pazudusi. Kas zina, kur esmu nogrūdis. - Viņšneapmierināti paskatījās uz logu, kas bija aizsists ar dēļiem. Rūts bija izbirusi bombardēšanas laikā, unjaunu nevarēja dabūt. Viņš nezināja, ka cigaretes visā tajā juceklī bija nozagtas un apmainītas pret maizi,kas ar sarkanmatainā rakstveža un Levinska ziņu bija nogādāta 22. barakas veterāniem; viņi ar to iztikadivas dienas. Par laimi, Neibauera slepenās piezīmes - viņa humānās pavēles - nebija pazudušas; Vēbersun pārējie tās varētu saprast nepareizi. Viņš no sāniem vēroja Vēberu. Nometnes priekšnieks izskatījāsgluži mierīgs, lai gan uz viņa sirdsapziņas taču bija daudz kas. Piemēram, pēdējās pakāršanas…

Neibaueram piepeši atkal kļuva karsti. Viņš bija pasargāts, pat dubultīgi. Tomēr… - Ko jūs darīsiet,Vēber, - viņš sirsnīgi iejautājās, - ja kādu laiku - militāra rakstura iemeslu dēļ - jūs saprotat, nu, tātad jauz pavisam neilgu laiku - nogaidīšanas laiku - teiksim, ienaidnieks ieņems mūsu zemi, kas, - viņš steidzīgipiemetināja, kā vēsture jau bieži to pierādījusi, nebūt nenozīmē sakāvi?

Vēbers bija klausījies viņā ar tik tikko manāmu smaidiņu.- Tādiem kā es allaž atradīsies, ko darīt, - viņš lietišķi atbildēja. - Mēs atkal ieņemsim augstus

amatus - lai arī ar citiem uzvārdiem. Manis pēc, kaut vai kā komunisti. Dažus gadus vairs nebūs nekādunacionālsociālistu. Visi būs demokrāti. Tas nekas. Es laikam kaut kur un kaut kad iesaistīšos policijasdarbā. Varbūt ar viltotiem dokumentiem. Un darbs turpināsies.

Neibauers pasmīnēja. Vēbera drošums arī viņam atdeva drosmi. - Nav slikta doma. Un es? Kā jūsdomājat, kas būs ar mani?

- To es nezinu. Jums ir ģimene, oberšturmbanfīrer. Tad nav tik viegli mainīties un paslēpties.- Protams, ne. - Neibauera labā oma atkal bija pazudusi. - Zināt, Vēber, es vēlētos doties apgaitā pa

nometni. Sen neesmu to darījis.

Kad Neibauers iegāja dezinfekcijas nodaļā, Mazā nometne zināja, kas sagaidāms. Lielākā daļaVernera un Levinska ieroču bija atkal nogādāta Darba nometnē; tikai Nr. 509 bija paturējis revolveri.Viņš bija to panācis un paslēpis ieroci zem savas gultas.

Stundas ceturksni vēlāk no hospitāļa caur ateju pienāca apbrīnojama ziņa - pārbaudei neesot nekādasakara ar sodīšanu; barakas netiekot sīki kontrolētas; gluži otrādi, Neibauers izturoties labvēlīgi.

Jaunais bloka vecākais bija nervozs. Viņš bļaustījās un komandēja. - Nekliedz tā, - Bergersaizrādīja. - Tas nelīdzēs.

- Ko?- Tieši tā!- Es kliegšu, kad gribēšu. Stāties! Ārā! - Bloka vecākais skraidīja pa baraku. Ļaudis, kuri spēja

paiet, sapulcējās. - Te nav visi! Jūsu ir vairāk!

- Vai mirušajiem arī nostāties?- Turi muti! Ārā! Slimie, ārā!- Klausies, nekas nav zināms par pārbaudi. Nav atskanējusi nekāda pavēle. Tev nav jādzen laukā

cilvēki no barakām, ja nekas vēl nav zināms.Bloka vecākais svīda. - Es daru, ko gribu. Es esmu bloka vecākais. Kur ir tas, kurš vienmēr sēž kopā

ar jums? Ar tevi un tevi. - Viņš norādīja uz Bergeru un Buheru. Bloka vecākais attaisīja barakas durvis,lai paskatītos. Tieši no tā Bergers gribēja izvairīties. Nr. 509 bija noslēpies; viņš nedrīkstēja vēlreizsatikties ar Vēberu. - Viņa šeit nav. - Bergers nostājās durvīs.

- Ko? Paej malā!- Viņa šeit nav, - Bergers sacīja, negriezdams ceļu. - Tā ir.Bloka vecākais blenza uz viņu. Buhers un Zulbahers nostājās līdzās Bergeram. - Ko tas nozīmē? -

Bloka vecākais noprasīja.- Viņa šeit nav, - Buhers teica. - Vai gribi zināt, kā nomira Handke?- Vai esat jukuši?Rozens un Ahasvērs arī bija pienākuši klāt. - Vai zināt, ka es varu jums visiem salauzt kaulus? -

jautāja bloka vecākais.- Ieklausieties! - Ahasvērs sacīja un pastiepa kaulaino rādītājpirkstu uz apvāršņa pusi. - Jau tuvāk.- Viņš negāja bojā no bumbas, - Buhers paskaidroja.- Mēs neapgriezām Handkem sprandu. Mēs ne, - Zulbahers sacīja. - Vai tu nekad neesi dzirdējis par

nometnes slepeno tiesu?Bloka vecākais soli atkāpās. Viņš zināja, kas viss jau bija noticis ar nodevējiem un ziņu

pienesējiem. - Vai jūs arī pie tās piederat? - viņš neticīgi jautāja. - Esi prātīgs, - Bergers mierīgi teica. -Un nepadari sevi un mūs trakus. Kurš gan grib nonākt to sarakstā, ar kuriem notiks izrēķināšanās?

- Kurš gan par to runā? - Bloka vecākais sāka plātīties rokām. - Ja man neviens neko nesaka, es tačunevaru zināt, kas notiek. Kas tad noticis? Līdz šim ikviens varēja paļauties uz mani.

- Tad jau labi.- Bolte nāk, - Buhers paziņoja.- Jauki, jauki. - Bloka vecākais savilka uz augšu bikses. - Es jau uzmanos. Jūs varat paļauties uz

mani. Es esmu viens no jums.

Sasodīts, Neibauers nodomāja, kāpēc bumbas nenokrita šeit? Tad viss būtu nokārtojies, cik labi vienvar vēlēties. Vienmēr viss noiet greizi!

- Šī ir saudzēšanas nometne? - viņš jautāja.- Saudzēšanas nometne, - Vēbers atkārtoja.- Nujā. - Neibauers uzrāva plecus. - Galu galā - mēs viņiem neliekam strādāt.- Neliekam gan, - Vēbers uzjautrinājās. Doma - likt šiem spokiem strādāt - bija absurda.- Blokāde, - Neibauers sacīja. - Ne mūsu vaina… ienaidnieki… - Viņš vērsās pie Vēbera. - Šeit

smird kā pērtiķu krātiņā. Vai neko nevar darīt?- Dizentērija, - Vēbers atbildēja. - Patiesībā šī ir atpūtas vieta slimajiem…- Slimie, kā tad! - Neibauers tūlīt pārtvēra domu. - Slimie, dizentērija, tāpēc, protams, smird.

Hospitālī taču būtu tāpat. - Viņš neizlēmīgi pavērās apkārt. - Vai šie ļaudis reiz nevarētu nomazgāties?- Draud lielas briesmas, ka viņi var aplipināt citus. Tāpēc šī nometnes daļa ir diezgan izolēta.

Nomazgāties var tikai otrā pusē.Atskanot vārdam „aplipināt”, Neibauers nevilšus bija soli atkāpies. - Vai mums ir pietiekami daudz

veļas, lai tie zeļļi varētu saņemt tīru? Veco laikam vajadzēs sadedzināt, ko?- Tas nav obligāti. To var dezinficēt. Noliktavā veļas pietiek. Mēs saņēmām bagātīgu sūtījumu no

Belzenes.

- Labi, - Neibauers atviegloti noteica. - Tātad tīru veļu un veselus uzsvārčus, un bikses vai arī kasmums tur ir par drēbēm. Izdalīt hlorkaļķi un dezinfekcijas līdzekli. Tad tūlīt viss izskatīsies citādi.Pierakstiet to! - Pirmais nometnes vecākais, resns ieslodzītais, pakalpīgi atzīmēja. - Panākt pēc iespējaslielāku tīrību! - diktēja Neibauers.

- Panākt pēc iespējas lielāku tīrību, - atkārtoja nometnes vecākais.Vēbers apspieda smīnu. Neibauers vērsās pie apcietinātajiem. - Vai jums ir viss, kas jums pienākas?

- Atbilde bija zināma jau divpadsmit gadus. - Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.- Labi. Iesim tālāk.Neibauers vēlreiz aplaida acis apkārt. Vecās barakas rēgojās melnas kā zārki. Viņš saspringti

domāja, un pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā. - Lieciet šeit iestādīt kādu zaļumu, - viņš sacīja. - Tagad irīstais laiks. Dažus krūmus ziemeļu pusē un puķu rindu pie dienvidu sienām. Tas uzmundrina. Mums tačukaut kas ir dārzniecībā, ko?

- Kā pavēlēts, oberšturmbanfīrera kungs.- Nu re! Tūlīt ķerieties klāt! Mēs to varam izdarīt arī pie Darba nometnes barakām. - Neibauers bija

sajūsmā par savu ideju. Viņā bija pamodies dārza īpašnieks. - Jau vijolīšu dobe vien… nē, labāk prīmulu,dzeltens vairāk spīd…

Divi vīri lēnām noslīdēja zemē. Neviens nepakustējās, lai viņiem palīdzētu. - Prīmulas… vai mumsdārzniecībā ir pietiekami daudz prīmulu?

- Kā pavēlēts, oberšturmbanfīrera kungs. - Resnais nometnes vecākais ieņēma miera stāju. - Tur irpietiekami daudz prīmulu. Ziedos.

- Labi. Izdariet to! Un lieciet nometnes kapelai šad un tad paspēlēt lejā, lai šie te arī ko dzird. -Neibauers devās atpakaļ. Pārējie sekoja. Viņš atkal bija kaut cik nomierinājies. Gūstekņiem nebijasūdzību. Daudzajos gados, kuros viņš nebija kritizēts, Neibauers bija pieradis uzskatīt par patiesību to,kam pats gribēja ticēt. Tāpēc tagad viņš gaidīja, ka gūstekņi saskatīs viņā to cilvēku, kuru viņš gribēja liktsaskatīt: vīru, kas grūtos apstākļos darīja viņu labā visu, ko varēja. To, ka viņi bija cilvēki, Neibauers jausen vairs nezināja.

XXII

- KO? - BERGERS NETICĪGI jautāja. - Vispār bez vakariņām?- Bez vakariņām.- Bez zupas?- Bez zupas un bez maizes. Vēbera stingra pavēle.- Un pārējie? Darba nometne?- Nekā. Visa nometne bez vakariņām.Bergers pagriezās. - Kā lai to saprot? Mēs dabūjām veļu, bet vakariņas ne?- Mēs dabūjām arī prīmulas. - Nr. 509 norādīja uz diviem niecīgiem zemes laukumiņiem abpus

durvīm. Tur, pa pusei novītuši, rēgojās daži stādi. Pusdienlaikā tos bija iestādījuši gūstekņi nodārzniecības.

- Varbūt tās var ēst.- Nemēģini! Ja to tur nebūs, tad veselu nedēļu mēs nedabūsim ēst.- Kāpēc gan? - Bergers vaicāja. - Pēc visām Neibauera izdarībām spriežot, es domāju, ka mums

zupā parādīsies kartupeļi.Ieradās Lēbentāls. - Vainīgs Vēbers. Ne Neibauers. Vēbers ir nikns uz Neibaueru. Domā, ka viņš

grib nodrošināt sev aizmuguri. Noteikti grib arī. Tāpēc Vēbers nostājas pret viņu, kur vien var. Es touzzināju no kancelejas. Levinskis un Verners, un pārējie arī tā saka. Tāpēc mums ir jācieš.

- Būs daudz mirušo.

Viņi stingi vērās sarkanajās debesīs. - Vēbers kancelejā teicis, lai neviens neko neiedomājoties; viņšparūpēšoties par to, lai neļautu mums brīvu vaļu. - Lēbentāls izņēma no mutes protēzi, pavirši to apskatījaun atkal ielika atpakaļ.

No barakas atskanēja vārgi kliedzieni. Vēsts bija izplatījusies. Skeleti streipuļoja ārā pa durvīm unpārbaudīja ēdiena kannas - vai tās nesmaržoja pēc ēdiena un vai pārējie nebija viņus piemānījuši.Kannas bija spīdīgas un sausas. Vaimanas pieņēmās spēkā. Daudzi nogāzās no kājām un ar kaulainajāmdūrēm sita pa netīro zemi. Bet lielākā daļa aizvilkās prom vai arī nekustīgi gulēja ārā - atvērtām mutēm,platām acīm. Barakās bija dzirdamas to klusās balsis, kuri vairs nespēja piecelties. Tie nebija artikulētikliedzieni; tas bija vairs tikai vārgs izmisuma korālis, vienmuļa dziesma, kurai vairs nebija vārdu, lūgumuun lāstu, ar ko izteikt izmisumu. Tas nāca no citas pasaules; tas bija pēdējais dziestošās dzīvībasmazumiņš, kas tur tā dūca un sisināja, un svilpoja, un skrāpējās, it kā barakas būtu milzīgas kastes armirstošiem kukaiņiem.

Pulksten septiņos sāka spēlēt nometnes kapela. Tā stāvēja ārpus Mazās nometnes, tomēr tik tuvu, kavarēja labi dzirdēt. Neibauera rīkojumi tika precīzi izpildīti. Pirmais gabals, kā vienmēr, bija komandantamīļākais valsis „Rozes no dienvidiem”.

- Rīsim cerības, ja neko citu nedabūsim, - Nr. 509 sacīja. - Aprīsim visas cerības. Aprīsimlielgabalu zalves! Mums jāiztur. Mēs izturēsim!

Mazā grupa tupēja cieši pie barakas. Nakts bija vēsa, miglaina. Viņiem nebija pārāk auksti. Pirmajāsstundās barakā bija jau divdesmit astoņi mirušie; veterāni bija novilkuši viņiem tās drēbes, kuras varējaizmantot, un uzvilkuši paši, lai nesaltu un nesaslimtu. Viņi negribēja palikt barakā. Barakā elsoja, vaidējaun šmakstināja nāve. Trīs dienas viņi bija bez maizes un šodien arī bez zupas. Visās gultās cilvēki cīnījās,padevās un mira. Viņi negribēja iekšā. Veterāni negribēja gulēt starp viņiem. Nāve bija lipīga, un viņiemšķita, ka miegā viņi nebūs spējīgi tai pretoties. Tā nu viņi sēdēja ārā, uzvilkuši mirušo drēbes, un cieširaudzījās uz apvārsni, no kurienes vajadzēja nākt brīvībai.

- Bet tikai šī nakts, - Nr. 509 sacīja. - Tikai šī viena nakts! Ticiet man! Neibauers to uzzinās un rītatcels šo rīkojumu. Viņi nav vienisprātis. Tas ir beigu sākums. Mēs tik ilgi esam izturējuši. Vēl tikai šīnakts!

Neviens neatbildēja. Viņi sēdēja, cieši saspiedušies kā zvēru bars ziemā. Tas nebija tikai siltums, koviņi sniedza cits citam; tas bija pavairots dzīvesprieks. Tas bija svarīgāks par siltumu. - Parunāsimies parkaut ko, - Bergers ieteicās. - Un par kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar šo visu. - Viņš vērsās pieZulbahera, kurš tupēja viņam blakus. - Ko tu darīsi, kad tiksi ārā no šejienes?

- Es? - Zulbahers vilcinājās. - Labāk nerunāsim par to, iekams tas nav noticis. Tas nes nelaimi.- Tas vairs nenes nelaimi, - Nr. 509, dusmās iekaisis, atbildēja. - Mēs visus šos gadus neesam par to

runājuši, jo tas būtu mūs saēdis. Bet tagad mums par to ir jārunā. Tādā naktī kā šī! Kad tad? Ēdīsim savascerības! Ko tu darīsi, kad tiksi prom, Zulbaher?

- Es nezinu, kur ir mana sieva. Viņa bija Diseldorfā. Diseldorfa ir sagrauta.- Ja viņa bija Diseldorfā, tad noteikti tur arī ir. Diseldorfu ieņēmuši angļi. Radio jau sen to ziņo.- Vai arī viņa ir mirusi, - Zulbahers sacīja.- Ar to ir jārēķinās. Ko gan mēs zinām par tiem, kuri atrodas ārpusē?- Un tie, kas ārpusē, par mums, - Buhers piemetināja.Nr. 509 paskatījās uz Buheru. Viņš vēl joprojām nebija Buheram pateicis, ka tā tēvs ir miris un kādā

nāvē. Tam vēl bija laiks, līdz Buhers tiks brīvībā. Tad viņam būs vieglāk to uzklausīt. Viņš bija jauns, unviņam vienīgajam bija kāds, ar kuru kopā atstāt nometni. Viņš to uzzinās pietiekami drīz.

- Kā gan būs, kad mēs izkļūsim no šejienes? - Meijers sacīja. - Es esmu nometnē jau sešus gadus.- Es jau divpadsmit, - Bergers teica.- Tik ilgi? Tu biji politiskais?- Nē. Es tikai no 1928. līdz 1932. gadam ārstēju vienu nacistu, kurš vēlāk kļuva par grupenfīreru. Pat

ne es - viņš nāca pie manis uz privātpraksi, un viņu ārstēja mans draugs, kurš bija speciālists. Tas nacistsnāca pie manis, jo dzīvoja tajā pašā mājā, kur es.

- Un tāpēc viņš lika tevi ieslodzīt?- Jā. Viņam bija sifiliss.- Un speciālistu?- Viņš lika to nošaut. Es pats spēju viņam iegalvot, ka nezinu, kas viņam ir, domāju - tikai iekaisums

no pēdējā kara. Tomēr viņš bija pietiekami piesardzīgs un lika mani ieslodzīt.- Ko tu darīsi, ja viņš vēl būs dzīvs, kad tiksi laukā?Bergers padomāja. - Es nezinu.- Es viņu novāktu, - Meijerhofs paziņoja.- Un par to atkal nonāktu cietumā, ko? - noprasīja Lēbentāls. - Par slepkavību. Vēlreiz desmit vai

divdesmit gadi.- Ko tu esi nodomājis darīt, Leo, kad izkļūsi no šejienes? - Nr. 509 jautāja.- Es atvēršu mēteļu veikalu. Labu pusfabrikātu veikalu.- Mēteļu? Vasarā? Nāk vasara, Leo!- Ir taču arī vasaras mēteļi. Un es turklāt varu pārdot uzvalkus. Un lietusmēteļus, protams.- Leo, - Nr. 509 sacīja. - Kāpēc tu negribi palikt pārtikas nozarē? Pārtika ir vairāk vajadzīga nekā

mēteļi, un tu šeit šajā jomā biji lielisks.- Tu domā? - Lēbentāls jutās manāmi glaimots.- Noteikti!- Varbūt tev taisnība. Es padomāšu. Amerikāņu pārtika, piemēram. Tā ies labi. Vai atceraties

amerikāņu speķi pēc pēdējā kara? Tas bija biezs, balts un mīksts kā marcipāns, ar rozā…- Aizveries, Leo! Vai esi jucis?- Nē. Man tikai piepeši ienāca prātā. Vai viņi šoreiz arī tādu atsūtīs? Vismaz mums?- Nomierinies, Leo!- Ko tu iesāksi, Berger? - Rozens jautāja.Bergers izslaucīja iekaisušās acis. - Es mācīšos pie kāda aptiekāra. Mēģināšu kļūt par kaut ko

līdzīgu. Operēt - ar tādām rokām? Pēc tik ilga laika? - Viņš zem jakas, ko bija uzģērbis, savilka plaukstasdūrēs. - Neiespējami! Es būšu aptiekārs. Un tu?

- Mana sieva pieprasīja šķiršanos, jo esmu ebrejs. Es vairs neko neesmu dzirdējis par viņu.- Tu taču negribi viņu uzmeklēt? - Meijerhofs ievaicājās.Rozens vilcinājās. - Viņu varbūt piespieda to darīt. Ko citu viņa varēja iesākt? Es pats viņai to

ieteicu.- Varbūt pa šo laiku viņa ir kļuvusi tik neglīta, ka tev nav jālauza galva, - Lēbentāls sacīja. - Varbūt

tev jāpriecājas, ka esi ticis no viņas vaļā.- Mēs arī neesam kļuvuši jaunāki.- Nē. Deviņi gadi. - Zulbahers ieklepojās. - Kā būs, kad pēc tik ilga laika tevi kāds atkal ieraudzīs?- Priecājies, ka kāds no tavējiem būs palicis dzīvs.- Pēc tik ilga laika, - Zulbahers atkārtoja. - Kurš gan tevi vairs pazīs?

Starp musulmaņu šļūcošajiem soļiem viņi izdzirdēja kādu stingrāku soli. - Uzmanies, - Bergerspačukstēja. - Uzmanies, Nr. 509.

- Tas ir Levinskis, - Buhers sacīja. Viņš spēja pazīt cilvēkus pēc soļiem.Pienāca Levinskis. - Ko jūs darāt? Šodien nav ko rīt. Mums virtuvē ir sakarnieks. Viņš varēja nozagt

maizi un kartupeļus. Ēdienu vārīja tikai priekšniekiem. Tur neko nevarēja nočiept. Te ir mazliet maizes.Un daži nevārīti burkāni. Tas ir maz, bet arī mēs neko nedabūjām.

- Berger, - Nr. 509 sacīja. - Sadali.

Katrs saņēma pusšķēli maizes un vienu burkānu. - Ēdiet lēnām! Košļājiet, kamēr vairs nekā nav. -Bergers vispirms izdalīja burkānus; tad, dažas minūtes vēlāk, maizi. - Piepeši tu jūties kā noziedznieks,kad slepus ēd, - Rozens teica.

- Tad nedari to, - Levinskis atcirta. - Muldoņa tāds!Levinskim bija taisnība. Rozens to zināja. Viņš gribēja paskaidrot, ka likai šodien, šajā dīvainajā

naktī, kad viņi bija runājuši par nākotni, lai aizmirstu izsalkumu, viņam iešāvusies prātā tāda doma un katā arī saistījās ar nākotni; bet viņš to atmeta. Tā bija pārāk sarežģīta. Un nesvarīga.

- Viņi ir mainījuši domas, - aizsmacis un bez elpas, pavēstīja Levinskis. - Zaļie tāpat. Gribsadarboties. Mēs atļausim. Uzraugiem, bloku vecākajiem, istabu vecākajiem. Vēlāk viņus pārbaudīsim.Arī divi esesieši. Un hospitāļa ārsts.

- Tas cūka, - Buhers noteica.- Mēs zinām, kas viņš ir. Bet viņš var būt mums noderīgs. Caur viņu mēs ievāksim ziņas. Šovakar

pienāca pavēle par cilvēku aizvešanu.- Ko?! - Bergers un Nr. 509 vienlaikus ievaicājās.- Aizvešanu. Jāaizved divi tūkstoši cilvēku.- Viņi grib iztīrīt nometni?- Viņi grib divus tūkstošus cilvēku. Pagaidām.- Aizvest! No tā mēs baidījāmies, - Bergers sacīja. - Esiet mierīgi. Rakstvedis ar sarkanajiem

matiem būs uzmanīgs. Ja viņi stādīs sarakstu, jūsu vārdu tajā nebūs. Tagad visur ir mūsu ļaudis. Turklātrunā, ka Neibauers vilcinās. Viņš to pavēli vēl nav nodevis tālāk.

- Viņi neskatīsies pēc sarakstiem, - Rozens ieteicās. - Viņi saņems cilvēkus, kā tas notika pie mums,kad esesieši nekā citādi nevarēja viņus dabūt. Sarakstus viņi sastādīs pēc tam.

- Neuztraucieties! Tik tālu vēl nav. Katra stunda visu var mainīt.- Neuztraucieties, viņš saka! - Rozens trīcēja.- Ja būs nepieciešams, mēs slepus jūs dabūsim hospitālī. Ārsts tagad piever abas acis. Tur mēs jau

esam iekārtojuši vairākus apdraudētus vīrus.- Vai viņi runāja par to, ka aizvedīs arī sievietes? - Buhers pajautāja.- Nē. To viņi nedarīs. Šeit taču ir pārāk maz sieviešu.Levinskis piecēlās. - Nāc līdzi! - viņš teica Bergeram. - Es ierados pēc tevis. Tāpēc esmu šeit.- Uz kurieni?- Uz lazareti. Uz pāris dienām mēs tevi tur paslēpsim. Mums ir telpa blakus izsitumu tīfa nodaļai;

neviens nacists neuzdrošinās uzturēties tās tuvumā. Viss ir nokārtots.- Un kāpēc? - Nr. 509 gribēja zināt.- Krematorijas vienība. Viņi to rīt novāks. Tās ir baumas. Neviens no mums nezina, vai arī viņš būs

to skaitā. Domāju, ka būs. - Viņš vērsās pie Bergera. - Tu tur, pagrabā, esi pārāk daudz redzējis.Drošības pēc nāc līdzi. Pārģērbies. Atstāj savas drēbes šeit kādam mirušajam. Paņem savas mantas.

- Ej! - Nr. 509 sacīja.- Un bloka vecākais? Vai jūs varat tā rīkoties?- Jā, - negaidīti atteica Ahasvērs. - Viņš turēs muti. Mēs varam tā rīkoties.- Labi. Sarkanmatainais rakstvedis ir informēts. Dreijers krematorijā trīc no bailēm par savu

dzīvību. Viņš neies meklēt tevi starp mirušajiem. - Levinskis klusi ievilka caur degunu gaisu. - Tur viņu irpārāk daudz. Visu ceļu man nācās kāpt viņiem pāri. Noteikti paies četras piecas dienas, iekams visussadedzinās. Tad jau būs atkal jauni līķi. Jukas visur jau ir tik lielas, ka neviens vairs neko nezina.Galvenais, lai tevi neatrastu. - Viņa sejā pavīdēja smīns. - Šādos laikos tas vienmēr ir galvenais -atrasties drošā vietā.

- Sāksim, - Nr. 509 sacīja. - Sameklēsim mirušo, kuram nav tetovējumu.Viņiem bija maz gaismas. Kvēlojoša, kustīga sarkana blāzma austrumos pie apvāršņa viņiem

nepalīdzēja. Nācās zemu noliekties pār mirušo rokām, lai pārliecinātos, vai uz tām nav ietetovēti numuri.Viņi atrada vienu, kurš bija apmēram Bergera augumā, un novilka tam drēbes.

- Aiziet, Efraim!Viņi sēdēja tajā barakas pusē, kas bija nost no posteņu acīm. - Ātri šeit pārģērbies! - Levinskis

čukstēja. - Jo mazāk ļaužu to zinās, jo labāk. Dod šurp savu jaku un bikses!Bergers izģērbās. Kā spokains Arlekīns viņš stāvēja uz debesu fona. Kad negaidīti bija izsniegta

veļa, viņam bija pasviestas sieviešu apakšbikses, kas sniedzās līdz pusikriem. Turklāt viņam mugurā bijakrekls ar lielu izgriezumu un bez piedurknēm.

- Rīt paziņojiet, ka viņš ir miris.- Jā. SS bloka priekšnieks viņu nepazīst. Ar bloka vecāko mēs tiksim galā.Levinskis pavīpsnāja. - Jūs esat tīri labi visu iekārtojuši. Nāc, Berger!- Tātad tomēr vedīs prom! - Rozens stingi skatījās nopakaļ aizejošajam Bergeram.- Zulbaheram bija taisnība. Mums nevajadzēja runāt par nākotni. Tas nes nelaimi.- Muļķības! Mēs remdējām izsalkumu. Bergers tika glābts. Nav zināms, vai Neibauers nodos to

pavēli tālāk. Ko tu iedomājies ar to savu nelaimi? Vai gribi saņemt garantiju vairākiem gadiem?- Vai Bergers atgriezīsies? - kāds iejautājās Nr. 509 aiz muguras.- Viņš ir glābts, - Rozens rūgti noteica. - Viņu neaizvedīs.- Aizveries! - Nr. 509 asi atbildēja. Tad pagriezās. Aiz viņa slavēja Karels. - Protams, Bergers

atgriezīsies, Karel, - viņš sacīja. - Kāpēc tu nepaliki barakā?Karels paraustīja plecus. — Es domāju, ka jums varbūt ir mazliet ādas, ko pakošļāt.- Te ir kas labāks, - Ahasvērs teica. Viņš atdeva zēnam savu gabaliņu maizes un burkānu. Viņš tos

bija pataupījis Karelam. Zēns ļoti lēnām sāka ēst. Pēc brīža viņš pamanīja citu skatienus. Viņš piecēlās unaizgāja. Kad Karels atgriezās, viņš vairs nekošļāja. - Desmit minūtes, - Lēbentāls noteica un paskatījāssavā niķeļa pulkstenī. - Labs rezultāts, Karel. Es tā nespētu. Man tas prasītu desmit sekundes.

- Vai nevaram iemainīt pulksteni pret ēdamo, Leo? - Nr. 509 pajautāja.- Šonakt mēs neko nevaram iemainīt. Pat zeltu ne.- Var ēst aknas, - Karels ieteica.- Ko?- Aknas. Svaigas aknas. Ja tās tūlīt izgriež, tad var ēst.- No kurienes izgriež?- No mirušajiem.- Kā tu to zini, Karel? - pēc kāda laika vaicāja Ahasvērs.- Blaceks pateica.- Kas par Blaceku?- Blaceks no Brinneres nometnes. Viņš teica, ka tas ir labāk nekā pašam nomirt. Mirušie esot beigti

un tā kā tā tikšot sadedzināti. Viņš man daudz ko iemācīja. Viņš parādīja, kā jāizliekas par mirušu un kājāskrien, ja tev aiz muguras šauj: līkločiem, visu laiku jākustas - uz augšu, uz leju. Arī kā masu kapā prastpaelpot un pa nakti izrakties ārā. Blaceks zināja daudz.

- Tu arī zini pietiekami, Karel.- Protams. Citādi manis te vairs nebūtu.- Tā ir. Bet padomāsim par kaut ko citu, - Nr. 509 ierosināja. - Mums vēl jāuzvelk mirušajam

Bergera drēbes.Tas nebija grūti. Mirušais vēl nebija sastindzis. Viņi uzlika tam virsū dažus citus līķus. Tad viņi

atkal notupās. Ahasvērs pusbalsī murmināja. - Tev daudz jālūdz šonakt, vecais, - Buhers drūmi noteica.Ahasvērs pacēla acis. Kādu brīdi viņš ieklausījās tālajā dunā. - Kad viņi nosita pirmo ebreju un

slepkavas netika tiesāti, viņi pārkāpa dzīvības likumu, - viņš lēnām sacīja. - Viņi smējās. Viņi teica: kasgan ir pāris žīdu, salīdzinot ar lielāko Vāciju? Viņi novērsa skatienus. Tāpēc Dievs viņus tagad šausta.

Dzīvība paliek dzīvība. Arī pati nožēlojamākā.Viņš atkal sāka murmināt. Pārējie klusēja. Kļuva vēsāks. Viņi saspiedās ciešāk.Šarfīrers Breiers pamodās. Samiegojies uzdedza lampu pie gultas. Tajā pašā brīdī uz viņa galda

iemirdzējās divas zaļas gaismiņas. Tās bija divas elektriskās spuldzītes, kas prasmīgi bija ievietotasmiroņgalvas acu dobumos. Kad Breiers nospieda slēdzi vēlreiz, nodzisa visas citas lampas - tikaimiroņgalva turpināja spīdēt tumsā. Tas bija interesants efekts. Breieram ļoti patika. Viņš pats to bijaizdomājis.

Uz galda stāvēja šķīvis ar kūkas drupačām un tukša kafijas tasīte. Līdzās gulēja dažas grāmatas -Karla Maja piedzīvojumu romāni. Breiera literārā izglītība aprobežojās ar tiem un vienu neķītruizdevumu par kādas dejotājas mīlas dēkām. Viņš žāvādamies uzslējās augšā. Mutē bija slikta garša. Kādubrīdi viņš klausījās. Bunkura kamerās valdīja klusums. Neviens neuzdrošinājās vaimanāt; Breiers taču toiemītniekiem iemācītu, kā uzvesties.

Viņš izvilka konjaka pudeli un pasniedzās pēc vīna glāzes, kas stāvēja uz galda. Viņš to piepildīja unizdzēra. Tad atkal klausījās. Logs bija aizvērts, tomēr viņam šķita, ka dzird lielgabalu dunu. Viņš ielējasev vēl vienu glāzi un izdzēra. Tad viņš piecēlās un paskatījās pulkstenī. Tas rādīja pustrīs. Viņš uzvilkauz pidžamas zābakus. Breieram bija nepieciešami zābaki: viņš labprāt spēra pa vēderu. Bez zābakiemnebija nekāda lielā efekta. Pidžama bija praktiska - bunkurā bija ļoti karsts. Breieram bija pietiekamidaudz ogļu. Krematorijai jau sāka aptrūkties, bet Breiers bija laikus nodrošinājis krājumus savu mērķurealizēšanai. Viņš lēnām devās pa gaiteni. Katrai kamerai bija lodziņš, pa kuru varēja ielūkoties iekšā.Breieram tas nebija nepieciešams. Viņš pārzināja savu „zvērnīcu” un lepojās ar šo apzīmējumu. Laiku palaikam viņš sauca to arī par savu „cirku”; tad viņš ieradās ar pātagu kā dresētājs.

Breiers apstaigāja kameras kā vīna cienītājs savu pagrabu. Un tā, kā vīnu speciālists izvēlas vecākovīnu, Breiers nolēma šodien ņemt priekšā savu vecāko viesi. Tas bija Libe no septītās kameras. Viņšatslēdza kameru. Tā bija maza un neciešami karsta. Tajā bija ļoti liels centrālapkures sildķermenis, kasbija noregulēts uz pilnu jaudu. Pie caurulēm aiz rokām un kājām bija pieķēdēts vīrietis. Viņš bijabezsamaņā, un viņu no grīdas šķīra niecīgs attālums. Breiers brīdi vēroja ieslodzīto, tad no gaiteņa atnesalejkannu ar ūdeni un aplaistīja vīrieti kā nokaltušu augu. Ūdens šņāca uz apkures caurulēm un iztvaikoja.Libe nekustējās. Breiers atslēdza ķēdes. Apdegušās rokas nokrita lejā. Atlikušais lejkannas ūdensizšļakstījās uz grīdas pār guļošo augumu. Izveidojās ūdens peļķe. Breiers ar kannu izgāja ārā, lai tovēlreiz piepildītu. Ārpusē viņš palika stāvam. Divas kameras tālāk kāds vaidēja. Viņš nolika lejkannu,atslēdza otro kameru un iegāja iekšā. Varēja dzirdēt viņu murminām; tad atskanēja dobji trokšņi kāspērieni; tad rībieni, žvadzoņa, grūdieni, belzieni un piepeši spalgi kliedzieni, kas lēnām pārgājagārdzienos. Vēl pāris dobju atsitienu, un Breiers atkal parādījās. Viņa labās kājas zābaks bija slapjš. Viņšpiepildīja lejkannu un slāja atpakaļ uz septīto kameru. - Skat! - viņš noteica. - Pamodies! - Libe gulēja uzgrīdas ar seju uz leju. Viņš abām rokām mēģināja saraust kopā ūdeni uz grīdas, lai to uzlaizītu. Viņškustējās neveikli kā pusdzīvs krupis. Pēkšņi ieslodzītais ieraudzīja pilno lejkannu. Klusi ieķērkdamies,viņš saslējās, apsviedās apkārt un tvēra pēc kannas. Breiers uzkāpa viņam uz plaukstām. Libe nespēja tāsizvilkt no zābaku apakšas. Viņš izstiepa kaklu uz lejkannas pusi, cik tālu spēja; viņa lūpas drebēja, galvatrīsēja, viņš gārdza ar lielu piepūli. Breiers vēroja viņu speciālista acīm. Viņš redzēja, ka ar Libi gandrīzbija cauri. - Nu temp taču! - viņš noņurdēja. - Temp savu pēdējo maltīti.

Viņš noņirdzās par savu asprātību un nokāpa no plaukstām. Libe metās virsū kannai ar tādu sparu, katā sašūpojās. Viņš neticēja savai laimei. - Temp lēnām, - Breiers sacīja. - Mums ir laiks.

Libe dzēra un dzēra. Viņam aiz muguras bija Breiera audzināšanas programmas sestā pakāpe:ēdināšana dažu dienu garumā ne ar ko citu kā sālītām siļķēm un sālsūdeni; tad vēl karstums uz pilnu jaudu,pieķēdētam pie apkures caurulēm.

- Viss, - Breiers beidzot noteica un atrāva kannu. - Celies augšā! Nāc līdzi!Libe grīļodamies uzslējās. Viņš atspiedās pret sienu un izvēma ūdeni. - Redzi, - Breiers sacīja. - Es

tev teicu, lai dzer lēnām. Marš!Viņš grūda Libi pa gaiteni sev pa priekšu uz savu istabu. Libe iegāzās tajā. - Celies augšā! - Breiers

nokomandēja. - Apsēdies uz krēsla! Marš!Libe uzrāpoja uz krēsla. Viņš līgojās un atgāzās, un gaidīja nākamas mocības. Viņš vairs neko

nespēja.Breiers domīgi pavērās viņā. - Tu esi mans vecākais viesis, Libe. Seši mēneši, ko?Spoks viņa priekšā grīļojās. - Ko? - Breiers atkārtoja. Spoks pamāja ar galvu.- Skaists laiks, - Breiers turpināja. - Ilgs. Tas satuvina. Es tev kaut kā esmu pieķēries. Tas ir jocīgi,

bet tas patiesi tā apmēram ir. Personiski man taču nav nekādu iebildumu pret tevi, tu to zini. Tu to zini, -viņš atkārtoja. - Vai tad ne?

Spoks atkal pamāja. Viņš gaidīja nākamo spīdzināšanu.- Ir iebildumi pret jums visiem kopumā. Atsevišķs cilvēks man ir gluži vienaldzīgs. - Breiers svarīgi

pamāja ar galvu un atkal ielēja sev konjaku. - Gluži vienaldzīgs. Žēl, es domāju, tu būtu visu izcietis.Mums bija palikusi vairs tikai pakāršana aiz kājām un brīvas izvēles vingrojumi, tad tu visu būtu izcietisun tiktu ārā, vai tu to zini?

Spoks pamāja. Viņš īsti nezināja; bet tā bija tiesa, ka Breiers dažreiz atbrīvoja gūstekņus, par kuriemnebija stingras pavēles, ka viņi jānogalina, pēc tam kad viņi izcietuši visas mocības. Tajā slēpās savaveida birokrātija; kurš izturēja, tam bija izredzes. Turpretī esesiešiem gribot negribot modās apbrīna, kapretinieks tik daudz varēja paciest. Bija tādi nacisti, kuri tā domāja un tāpēc uzskatīja sevi parsportiskiem cilvēkiem un džentlmeņiem.

- Žēl, - Breiers novilka. - Es patiesībā labprāt palaistu tevi vaļā. Tu esi drosmīgs. Žēl, ka man tomērtevi jānogalina. Vai zini, kāpēc?

Libe neatbildēja. Breiers aizkūpināja cigareti un attaisīja logu. - Tāpēc. - Viņš kādu brīdi klausījās. -Vai dzirdi? - Viņš redzēja, ka Libes acis nesapratnē viņam sekoja. - Artilērija, - viņš sacīja. - Ienaidniekaartilērija. Tā tuvojas. Tāpēc! Tāpēc tevi šonakt novāks, manu zēn.

Viņš aizvēra logu. - Ķeza, ko? - Viņš greizi pasmīnēja. - Taisni dažas dienas pirms tam, kad viņivarēs jūs atbrīvot. Īsta ķeza, ko?

Viņš priecājās par savu pēkšņo ideju. Tā vakaram piešķīra smalkumu; noslēgumā tāda nelieladvēseles spīdzināšana. - Patiesi sasodīta ķeza, ko?

- Nē, - Libe čukstēja.- Ko?- Nē.- Vai tu tā esi noguris no dzīves?Libe pakratīja galvu. Breiers pārsteigts palūkojās uz ieslodzīto. Viņš manīja, ka viņa priekšā vairs

nesēdēja tas vraks, kas pirms mirkļa. Libe pēkšņi izskatījās tā, it kā veselu dienu būtu atpūties. - Jo viņitagad ieradīsies pēc jums, - viņš čukstēja ar saplīsušajām lūpām.

- Muļķības! Muļķības! - Breiers brīdi bija saniknots. Viņš saprata, ka pieļāvis kļūdu. Tā vietā laiLibi spīdzinātu, viņš bija izdarījis tam pakalpojumu. Kurš gan varēja nojaust, ka tam zellim tik maz rūpējadzīvība? - Tikai neiedomājies diezin ko! Es tev samelsu. Mēs nezaudējam! Mēs tikai te iztaisīsimtīrīšanu! Fronte tiek pārcelta, tas arī viss!

Tas neizskanēja pārliecinoši. Breiers pats to zināja. Viņš iedzēra in malciņu. Ir jau arī vienalga, viņšdomāja un vēlreiz iedzēra. - Domā, ko gribi, - viņš noteica. - Tomēr tu esi ķezā. Mani spiež tevi novākt.

Viņš sajuta alkoholu iedarbojamies. - Ciet tu, un ciešu es. Tā bija skaista dzīve. Nujā, tev ne, ja tāgodīgi.

Libe, par spīti vājumam, vēroja viņu. - Man tevī patīk tas, - Breiers sacīja, - ka tu nepadodies.Tomēr man tevi jānovāc, lai tu neizpļāpātos. Taisni tevi, visvecāko viesi. Tevi pirmo. Arī pārējiempienāks kārta, - viņš mierinoši piemetināja. - Nedrīkst atstāt lieciniekus. Veca nacionālsociālistu parole.

Viņš izņēma no rakstāmgalda atvilktnes āmuru. - Es ar tevi ātri tikšu galā. - Viņš nolika āmuru sevlīdzās. Tajā pašā brīdī Libe grīļodamies piecēlās no krēsla un ar apdegušajām plaukstām mēģināja satvertāmuru. Breiers ar dūri viegli pagrūda viņu malā. Libe nokrita. - Skat! - Breiers labsirdīgi ieteicās. - Vēlviens mēģinājums! Tev pilnīga taisnība. Kāpēc ne? Paliec sēžam uz grīdas. Tad es labāk varēšu tikt tevklāt. - Viņš pielika roku pie auss. - Ko? Ko tu saki?

- Viņi jūs visus… visus taisni tāpat…- Ak, blēņas, Libe. To laikam gan tu vēlētos. Viņi tā nerīkojas. Viņi ir par smalku tādām lietām. Un

es līdz tam jau būšu prom. Un jūs neviens vairs nerunāsiet. - Viņš atkal ieņēma malciņu. - Vai gribicigareti? - viņš negaidīti jautāja.

Libe paskatījās viņā. - Jā, - viņš sacīja.Breiers iesprauda viņam starp asiņojošajām lūpām cigareti. - Ņem! - Viņš to aizdedzināja un ar to

pašu sērkociņu arī savējo.Abi smēķēja un klusēja. Libe zināja, ka bija pagalam. Viņš ieklausījās un skatījās uz logu. Breiers

iztukšoja glāzi. Tad nolika malā cigareti un paķēra āmuru. - Tagad ķersimies pie lietas!- Esi nolādēts! - Libe čukstēja. Cigarete neizkrita viņam no mutes. Tā stingri turējās pie asiņainās

virslūpas. Breiers dažas reizes iesita ar āmura trulo pusi. Tas, ka viņš neizvēlējās aso pusi, bija tāds kākompliments Libem, kurš lēnām sakņupa. Breiers brīdi sēdēja un kaut ko perināja. Tad viņam ienāca prātātas, ko bija teicis Libe. Viņš neskaidrā veidā jutās piekrāpts. Libe bija viņu piekrāpis. Gūsteknimvajadzētu vaimanāt. Bet Libe nekad nebūtu vaimanājis, arī tad ne, ja Breiers lēnām būtu to nogalinājis.Viņš būtu vaidējis; bet tas neskaitījās, tas bija tikai ķermenis. Tā bija kā skaļa gaisa ievilkšana, nekasvairāk. Breiers atkal izdzirdēja dunu aiz loga. Kādam vajadzēja vēlreiz ievaidēties, šonakt, citādi vissbūs pagalam. Tas bija tas - tagad viņš zināja. Tā nevarēja beigties - ar Libi. Tad jau Libe būtu uzvarējis.Viņš neveikli piecēlās un devās uz ceturto kameru. Viņam bija palaimējies. Kāda pārbiedēta balss drīzsāka raudāt, lūgties, kliegt, vaimanāt, un tikai pēc ilgāka laika tā kļuva klusāka un klusāka, līdz beidzotapklusa pavisam.

Breiers apmierināts atgriezās savā istabā. - Redzi! Mums tomēr vēl ir vara pār jums, - viņš sacījaLibes līķim un iespēra tam ar kāju. Spēriens nebija stiprs, bet kaut kas Libes sejā sakustējās. Breiersnoliecās; viņam šķita, it kā Libe rādītu viņam pelēku mēli.

Tad viņš ieraudzīja, ka cigarete mirušā mutē bija turpinājusi degt līdz pat lūpām; mazais pelnustabiņš no grūdiena bija sabirzis. Breiers pēkšņi jutās noguris. Viņam nebija vairs patikas izvilkt ārāmirušo; tāpēc viņš ar kāju pagrūda to zem gultas. Viņam bija laiks - līdz rītam. Uz grīdas palika tumšasvītra. Breiers miegaini noņirdzās. Un es nespēju paskatīties uz asinīm, kad biju mazs, viņš domāja - vainav smieklīgi!

XXIIIMIRUŠIE BIJA SAKRAUTI kaudzēs. Līķrati vairs nebija atbraukuši viņiem pakaļ. Lietus lāses

sudrabotas mirdzēja uz viņu matiem un skropstām, un plaukstām. Duna pie apvāršņa bija apklususi.Apcietinātie līdz pusnaktij bija redzējuši uguns atblāzmu un dzirdējuši šāvienus - tad bija iestājiesklusums.

Uzlēca saule. Debesis bija zilas, vējš liegs un silts. Uz lielceļiem ārpus pilsētas neko nevarējaredzēt; pat bēgļus vairs ne. Pilsēta gulēja melna un izdegusi; cauri tai kā milzīga, zaigojoša čūska, kaspārtiek no saviem trūdiem, aizlocījās upe. Nekur nemanīja karaspēka daļas.

Naktī stundu bija lijis maigs, bagātīgs lietus, un tas bija izveidojis peļķes. Nr. 509 tupēja pie vienasno tām un nejauši ieraudzīja tajā savu atspulgu.

Viņš noliecās zemāk pār seklo, skaidro lāmu. Viņš nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija lūkojiesspogulī; tas laikam bija pirms daudziem gadiem. Nometnē viņš nekad nebija redzējis spoguli; un to seju,kas viņam tagad vērās pretim, viņš nepazina.

Mati bija pelēkbalti rugāji. Pirms nometnes tie bija bijuši kupli un brūni. Viņš zināja, ka tie bijamainījuši krāsu, viņš bija to redzējis, kad, griežot matus, kušķi bija krituši zemē; bet matiem vien uzgrīdas, šķiet, nebija nekādas nozīmes. Sejā viņš gandrīz neko nepazina, pat acis ne. Tas, kas tur raustījāsdivos dobumos virs bojātiem zobiem un pārāk lielām nāsīm, bija tikai kaut kas tāds, kas viņu atšķīra nomiroņiem.

Vai tas esmu es? - viņš domāja. Viņš atkal paskatījās uz sevi. Vajadzēja taču apzināties, ka viņšizskatījās līdzīgs pārējiem, bet viņš nekad nebija tā īsti par to iedomājies. Nr. 509 bija redzējis citus,gadu no gada, un pamanījis, kā tie mainījušies; bet, tā kā viņš bija redzējis tos ik dienas, tas viņam bijamazāk dūries acīs nekā tagad, kad pēc tik ilga laika viņš pirmo reizi ieraudzīja sevi. Tam nebija nekādasakara ar to, ka viņa mati bija sirmi un nevienādi un seja bija tīrais apsmiekls salīdzinājumā ar kādreizējospēcīgo, apaļo seju, - Nr. 509 satrieca fakts, ka vīrs, kurš raudzījās viņam pretim, bija vecis.

Kādu brīdi viņš sēdēja ļoti kluss. Viņš bija daudz domājis šajās pēdējās dienās, tomēr nekad par to,ka kļuvis vecs. Divpadsmit gadi nebija visai daudz. Divpadsmit gadus būt ieslodzītam - tas bija daudzvairāk. Un divpadsmit gadi koncentrācijas nometnē - kurš varēja zināt, cik daudz tas būs vēlāk? Vai viņšsaglabājis pietiekami spēka? Vai arī salūzīs, kad izkļūs ārā, kā tāds vidū satrunējis koks, kas bezvējā vēlšķiet vesels, bet pirmajā vētrā nogāžas? Jo nometnes dzīve bija bijusi tāds bezvējš - liels, baismīgs,vientuļš, ellišķīgs bezvējš. No ārpasaules te nebija iekļuvusi tikpat kā neviena skaņa. Kas notiks, kadvairs nebūs dzeloņstiepļu?

Nr. 509 vēlreiz paraudzījās spožajā peļķē. Tās ir manas acis, viņš domāja. Viņš noliecās zemu, lailabāk tās apskatītu. No viņa elpas ūdens sāka virmot, un attēls pazuda. Tās ir manas plaušas, viņš domāja,un tās vēl sūknē gaisu. Viņš iegremdēja lāmā roku un izšļakstīja ūdeni uz visām pusēm - un tās ir manasplaukstas, kuras spēj izjaukt šo attēlu…

Izjaukt, viņš domāja. Bet izveidot? Nīst. Bet vai es vēl kaut ko spēju? Ar naidu vien nepietiek. Laidzīvotu, ir nepieciešams kaut kas vairāk par naidu.

Nr. 509 piecēlās. Viņš redzēja nākam Buheru. Viņam tas ir, Nr. 509 domāja. Viņš ir jauns.- Nr. 509, - Buhers sacīja. - Vai redzēji? Krematorija vairs nedarbojas.- Patiesi!- Vienība ir pagalam. Šķiet, viņi vēl nav norīkojuši jaunu. Kāpēc gan ne? Vai tam…Viņi saskatījās. - Vai tam būtu kāds cits iemesls? Vai viņi jau…Buhers stostījās. - Dodas prom? - Nr. 509 pabeidza.- Varbūt. Šorīt vairs nesavāca mirušos.Pienāca Rozens un Zulbahers. - Vairs nedzird šāvienus, - Rozens teica. - Kas gan varētu būt noticis?- Varbūt viņi ir izlauzušies.- Vai arī atsviesti atpakaļ. Tas nozīmē, ka esesieši grib aizstāvēt nometni.- Ķemertiņa klačas! Ik pēc piecām minūtēm dzirdams kas jauns. Ja viņi patiesi aizstāvēs nometni, tad

mūs bombardēs.Nr. 509 pacēla acis. Es vēlos, kaut atkal jau būtu nakts, viņš domāja. Tumsā labāk var paslēpties.

Kurš zina, kas viss vēl notiks? Dienai bija daudz stundu, un nāvei nebija nepieciešams vairāk parsekundēm. Daudzi mirušie varēja palikt nepamanīti tajās stundās, kuras saule cietsirdīgi cēla ārā noapvāršņa.

- Tur ir lidmašīna! - Zulbahers iesaucās.Viņš satraukts rādīja uz debesīm. Pēc brīža visi ieraudzīja mazo plankumiņu. - Tā laikam ir vācu! -

Rozens čukstēja. - Citādi taču būtu trauksme.Viņi lūkojās apkārt pēc slēptuves. Bija klīdušas baumas, ka vācu lidmašīnām dots uzdevums pēdējā

brīdī noslaucīt nometni no zemes virsas.- Tā ir tikai viena! Tikai viena vienīga!Viņi apstājās. Bombardēšanai laikam gan sūtītu vairāk par vienu lidmašīnu. - Varbūt tas ir kāds

amerikāņu novērotājs, - sacīja Lēbentāls, kurš piepeši bija parādījies. - Tāpēc viņi vairs neizziņotrauksmi.

- Kā tu to zini?Lēbentāls neatbildēja. Viņi visi cieši skatījās uz plankumu, kas ātri kļuva lielāks. - Tā nav vācu

lidmašīna! - Zulbahers sacīja.Tagad viņi skaidri varēja saskatīt lidmašīnu. Tā traucās tieši uz nometni. Nr. 509 jutās tā, it kā kāda

apakšzemes dūre rautu pie zemes viņa iekšas. Viņam likās, ka viņš kails stāvētu uz platformas, kurupagādājusi kāda drūma slepkavnieciska dievība, kas grūž viņu lejā, un viņš nespēj lidot. Viņš pamanīja,ka pārējie gulēja zemē, un neaptvēra, ka palicis stāvam. Šajā mirklī aizsvilpa šāviņi. Pēc pikējošālidojuma lidmašīna pacēlās gaisā, pagriezās un riņķoja pār nometni. Šāviņi bija nākuši no nometnes.Ložmetēji šāva aiz kazarmām. Lidmašīna nolaidās vēl zemāk. Visi raudzījās uz augšu. Un piepeši tāsakustināja spārnus. Izskatījās, ka tā pamātu. Pirmajā brīdī apcietinātie nodomāja, ka lidmašīnai ir trāpīts;bet tā veica jaunu loku, un spārni pakustējās vēl divas reizes - uz augšu un uz leju - gluži kā putna spārni.Tad tā uzlidoja augšup un atkal devās prom. Tai pakaļ norībēja šāvieni. Tagad šāva arī no dažiemtorņiem. Bet tūlīt pēc tam ložmetēji apklusa, un bija dzirdama vairs tikai motora dūkoņa.

- Tas bija signāls, - Buhers sacīja.Izskatījās, ka tā mātu ar spārniem. Kā cilvēks, kurš māj ar roku.- Tas bija signāls mums! Pavisam noteikti. Kas cits?- Viņi gribēja parādīt, ka zina, ka mēs esam šeit! Tas bija domāts mums! Citādi nevar būt. Kā tu

domā, Nr. 509?- Es arī tā domāju.Tā bija gandrīz pirmā zīme, ko viņi bija saņēmuši no ārpasaules, kopš atradās nometnē. Visu

iepriekšējo gadu drausmīgā vientulība, šķiet, piepeši bija salauzta. Ieslodzītie redzēja, ka viņi pasauleinebija miruši. Par viņiem domāja. Viņiem pamāja nepazīstami glābēji. Viņi vairs nebija vieni. Tas bijapirmais redzamais brīvības sveiciens. Viņi vairs nebija pēdējie mēsli. Par spīti briesmām, tika sūtītalidmašīna, lai apliecinātu, ka par viņiem zināja un ka par viņiem domāja. Viņi vairs nebija pēdējie mēsli -ienīsti, apspļaudīti, mazvērtīgāki par tārpiem -, viņi atkal bija cilvēki - to cilvēku acīs, kurus nemaznepazina. Kas man lēcies? - Nr. 509 domāja. Asaras? Man? Vecam vīram?

Neibauers apskatīja uzvalku. Zelma bija to iekārusi skapī pašā priekšā. Viņš saprata mājienu.Civiluzvalks - to viņš vairs nebija uzvilcis kopš 1933. gada. Pelēks, smalks uzvalks no auduma, kasatgādināja piparu un sāls sajaukumu. Smieklīgi! Viņš noņēma to no pakaramā un aplūkoja. Tad novilkauniformu, devās uz guļamistabas durvīm, tās aizslēdza un uzlaikoja žaketi. Tā bija par šauru. Viņšnevarēja to aizpogāt, arī tad ne, kad ievilka vēderu. Neibauers nostājās spoguļa priekšā. Viņš izskatījāsmuļķīgi. Viņš laikam bija pieņēmies par trīsdesmit četrdesmit mārciņām. Tas galu galā nebija nekādsbrīnums; pirms 1933. gada bija nācies būt sasodīti taupīgam.

Savādi, kā no viņa sejas pazuda apņēmība, tiklīdz viņš vairs nebija tērpies uniformā! Viņš kļuvaļumīgs, mīksts. Tā arī jutās. Viņš apskatīja bikses. Tās derēs vēl mazāk nekā žakete. Nebija nozīmesuzlaikot. Kam tas vajadzīgs? Viņš nodos nometni - korekti. Pret viņu izturēsies militāri korekti. Tam bijasavas tradīcijas, manieres, militāri paradumi. Viņš taču pats bija kareivis. Tikpat kā kareivis. Uniformasnēsātājs. Augsts virsnieks. Tad jau varēja saprasties.

Neibauers izstaipījās. Viņu internēs, tas bija iespējams. Noteikti tikai uz īsu laiku. Varbūt kādā noapkārtnes pilīm kopā ar tāda paša ranga kungiem. Viņš apsvēra, kā nodot nometni. Militāri, pats par sevisaprotams. Braši salutējot. Nekāda Hitlera sveiciena ar paceltu roku. Nē, labāk ne. Militāri, vienkārši,roka pie cepures.

Viņš paspēra dažus soļus un salutēja. Ne stīvi, ne kā padotais. Pamēģināja vēlreiz. Nemaz nebija tikviegli atrast īsto stāju, kurā jautās korektums un eleganta cieņa. Roka pasitās augšā. Arvien vēl šissasodītais Hitlera sveiciens! Patiesībā stulbs sasveicināšanās veids pieaugušiem cilvēkiem. Roku pasist

uz augšu - tas piestāvēja gaisagrābšļiem, ne virsniekiem. Savādi, ka viņš tik ilgi tā darījis!Neibauers atkal izmēģināja militāro sveicienu. Lēnāk! Ne tik ātri. Viņš aplūkoja sevi drēbju skapja

spogulī, pagāja dažus soļus atpakaļ un tad uz priekšu. - Ģenerāļa kungs, ar šo es nododu…Apmēram tā. Agrāk šādā situācijā atdeva arī zobenu. Napoleons III pie Sedanas! Viņš to atcerējās no

skolas laika. Neibaueram nebija zobena. Revolveri? Nekādā ziņā! No otras puses: viņš nevarēja paturētieroci. Bija par maz militāra treniņa! Vai jau pirms tam vajadzētu noņemt portupeju ar revolveri? Viņšvēlreiz izmēģināja dažus soļus. Ne tik tuvu, protams. Apstāties dažus metrus iepriekš. - Ģenerāļa kungs…

Varbūt arī: kolēģa kungs. Nē, ja tas bija ģenerālis, tad ne. Bet varbūt - stingrs sveiciens un tadrokasspiediens. Īsi, korekti. Nekādas rokas kratīšanas. Galu galā: ienaidnieks pauž cieņu ienaidniekam.Virsnieks virsniekam. Biedri patiesībā ir visi, lielā mērā, lai arī no naidīgām nometnēm. Zaudēts taču pēcdrosmīgām cīņām. Cieņas izrādīšana godīgam zaudētājam.

Neibauers sajuta sevī atgriežamies agrāko pasta sekretāru. Viņš to manīja kā vēsturisku brīdi. -Ģenerāļa kungs…

Cienīgi. Pēc tam paspiest roku. Varbūt kopā ieturēt nelielu maltīti, kā pieklājās bruņnieciskiempretiniekiem. Rommels[9] ar sagūstītajiem angļiem. Žēl, ka Neibauers neprata angļu valodu. Nu, nometnēgūstekņu vidū bija pietiekami daudz tulku.

Cik gan ātri varēja pierast pie vecā - militārā - sveicināšanās veida! Būtībā viņš taču nekad nebijabijis fanātisks nacists. Drīzāk ierēdnis, uzticams tēvzemes ierēdnis. Vēbers un viņam līdzīgie, Dīcs unviņa kliķe - tie bija nacisti.

Neibauers paņēma cigāru. „Romeo un Džuljeta”. Labāk tos izsmēķēt. Četrus piecus varēja atstātkārbiņā. Iespējams, piedāvāt pretiniekam. Labs cigārs panāca daudz ko.

Viņš pāris reižu ievilka dūmu. Ja ienaidnieki tagad gribēja apskatīt nometni? Labi. Ja viņiem kautkas nepatiks - viņš rīkojies saskaņā ar pavēlēm. Kareivji to saprata. Bieži vien sirdīm asiņojot. Bet…Viņam kaut kas ienāca prātā. Ēdiens, labs, bagātīgs ēdiens! Lūk, kas vajadzīgs! Tas vienmēr pirmajāvietā. Tūlīt jādod rīkojums, lai palielina devas! Ar to viņš varēja parādīt, ka tūlīt, tiklīdz vairs nesaņēmapavēles, darīja visu iespējamo apcietināto labā. Viņš pats to pateiks abiem nometnes vecākajiem. Tie bijaapcietinātie. Tie liecinās viņam par labu.

Šteinbrenners stāvēja Vēbera priekšā. Viņa seja aiz dedzības spīdēja. - Divi apcietinātie nošauti, jomēģināja bēgt, - viņš paziņoja. - Ar šāvieniem galvā.

Vēbers lēnām piecēlās un nevērīgi apsēdās uz galda stūra. - No kāda attāluma?- Viens no trīsdesmit metru liela attāluma, otrs no četrdesmit.- Patiesi?Šteinbrenners nosarka. Viņš abus gūstekņus bija nošāvis no dažu metru attāluma - ar to pietika, lai uz

brūcēm nebūtu pulvera pēdu.- Un viņi mēģināja bēgt? - Vēbers noprasīja.- Tieši tā.Abi zināja, ka tas nebija bēgšanas mēģinājums. Tas tikai bija apzīmējums esesiešu iemīļotai rotaļai.

Viņi paņēma kāda apcietinātā cepuri, pārmeta to sev pār plecu un pavēlēja to atnest. Kad gūsteknis metāspa cepures, uz viņu šāva no mugurpuses, jo viņš it kā mēģināja bēgt. Par to šāvējs parasti dabūja dažasdienas atvaļinājuma.

- Vai gribi atvaļinājumu? - Vēbers jautāja.- Nē.- Kāpēc ne?- Izskatītos, it kā es gribētu aizšmaukt.Vēbers sarauca pieri un lēnām sāka šūpot kāju, ar kuru bija uzmeties uz galda. Zābaks vēzēdamies

atstaroja sauli, un atspulgs maldījās pa kailajām sienām kā gaišs, vientuļš tauriņš.- Tev tātad nav bail?

- Nē. - Šteinbrenners cieši lūkojās Vēberā.- Labi. Mums ir nepieciešami labi vīri. Īpaši tagad.Vēbers jau ilgāku laiku bija vērojis Šteinbrenneru. Viņš tam patika. Viņš bija ļoti jauns, un viņā bija

vēl kaut kas no tā fanātisma, ar kuru SS kādreiz bija bijusi slavena. - Īpaši tagad, - Vēbers atkārtoja. -Mums tagad ir nepieciešama esesiešu SS. Vai saproti?

- Tieši tā. Es vismaz tā domāju.Šteinbrenners atkal nosarka. Vēbers bija viņa paraugs. Viņš akli to bija pielūdzis - kā puika indiāņu

virsaiti. Viņš bija dzirdējis par Vēbera drosmi 1933. gada kautiņos, kas politisku sanāksmju laikā izcēlāsstarp to dalībniekiem; viņš zināja, ka 1929. gadā Vēbers piedalījies piecu strādnieku komunistunoslepkavošanā un tāpēc četrus mēnešus sēdējis cietumā, - strādnieki naktī bija izrauti no gultām untuvinieku acu priekšā saspārdīti līdz nāvei. Viņš zināja arī nostāstus par Vēbera brutālo spīdzināšanugestapo un viņa nesaudzību pret valsts ienaidniekiem. Šteinbrenners vēlējās kļūt tāds kā viņa ideāls,vairāk neko. Viņš bija uzaudzis ar partijas mācībām. Viņam bija septiņi gadi, kad pie varas nācanacionālsociālisms, un viņš bija tā audzināšanas rezultāts.

- Esesiešu rindās ir pārāk daudz nepārbaudītu cilvēku, - Vēbers sacīja. - Tagad sākas atlase. Tagadbūs redzams, kas ir īstie. Laiskie, skaistie laiki ir pagājuši. Vai tu to aptver?

- Tieši tā. - Šteinbrenners ieņēma miera stāju.- Mums šeit jau ir ducis labu vīru. Ļoti rūpīgi izmeklētu.- Vēbers pētoši palūkojās uz Šteinbrenneru.

- Atnāc šovakar pulksten pusdeviņos uz šejieni. Tad turpināsim sarunu.Šteinbrenners sajūsmināts pagriezās un aizsoļoja. Vēbers piecēlās un apgāja apkārt galdam. Viens

vairāk, viņš domāja. Pietiekami daudz, lai vecajam pēdējā brīdī pamatīgi izbojātu iecerēto. Vēberspasmīnēja. Viņš jau sen bija pamanījis, ka Neibauers grasījās izlikties par tīru, baltu eņģeli un visu noveltuz viņu. Vēberam bija vienalga: uz viņa birkas jau bija pietiekami daudz, bet viņam nepatika tādi tīri,balti eņģeļi.

Pagāja pēcpusdiena. Esesieši tikpat kā nenāca uz nometni. Viņi nezināja, ka apcietinātajiem bijaieroči, un ne jau tāpēc bija piesardzīgi. Pat ar simtreiz lielāku revolveru daudzumu gūstekņiem atklātācīņā pret ložmetējiem nebūtu nekādu izredžu. Tas, no kā esesieši pēkšņi baidījās, vienkārši bijaapcietināto bars.

Pulksten trijos pa skaļruni tika nosaukti divdesmit gūstekņu vārdi - pēc desmit minūtēm viņiemvajadzēja ierasties pie vārtiem. Tas varēja nozīmēt visu - pratināšanu, aizvešanu vai nāvi. Slepenāapcietināto pretošanās kustība lika visiem divdesmit pazust no savām barakām; septiņiem - no Mazāsnometnes. Pavēle tika atkārtota. Visi nosauktie gūstekņi bija politiskie. Neviens nepildīja pavēli. Tā bijapirmā reize, kad nometne atklāti atteicās paklausīt. Neilgi pēc tam visiem apcietinātajiem vajadzējaierasties pārbaudes laukumā. Slepenā nometnes pretošanās kustība šifrēti paziņoja, lai visi paliekbarakās. Pārbaudes laukumā apcietinātos vieglāk varēja nošaut. Vēbers gribēja iesaistīt akcijāložmetējus, tomēr vēl neuzdrošinājās tik atklāti stāties pretī Neibaueram. Pretošanās kustība bija nokancelejas uzzinājusi, ka pavēli bija izdevis nevis Neibauers, bet gan tikai Vēbers. Vēbers lika paskaļruni pavēstīt, ka nometne nesaņems ēdienu, iekams visi nenostāsies un netiks izdoti divdesmitpolitieslodzītie.

Pulksten četros pēcpusdienā atskanēja Neibauera pavēle. Nometnes vecākajiem tūlīt vajadzējadoties pie viņa. Viņi pakļāvās pavēlei. Apcietinātie, nomākti un saspringti, gaidīja, vai viņi atgriezīsies.

Viņi atgriezās pēc pusstundas. Neibauers bija parādījis viņiem pavēli par aizvešanu. Tā jau bijaotrā. Stundas laikā vajadzēja savākt divus tūkstošus vīru un aizvest no nometnes. Neibauers bijapaziņojis, ka aizvešana tiek pārcelta uz nākamo rītu. Slepenā nometnes pretošanās kustība tūlīt sapulcējāshospitālī. Sākumā tā panāca, ka SS ārsts, doktors Hofmanis, kurš bija apmetis kažoku uz otru pusi,apsolīja likt lietā savu ietekmi uz Neibaueru un pierunāt viņu pārcelt uz rītdienu arī divdesmit

politieslodzīto pieteikšanos un atsaukt sastāšanos pārbaudes laukumā. Tādējādi rīkojums neizsniegtēdienu nebūtu aktuāls. Ārsts tūlīt aizgāja. Pretošanās kustības dalībnieki nolēma nakamajā rītā nekādāgadījumā nepieļaut cilvēku aizvešanu. Ja esesieši gribēja savākt divus tūkstošus vīru, tas jāsabotē.Gūstekņiem jāmēģina paslēpties barakās, bet uz ielas izbēgt. Nometnes apsardze, kas sastāvēja noapcietinātajiem, bija gatava palīdzēt. Pastāvēja iespēja, ka esesieši, ja neņēma vērā duci vīru, neizrādīsnekādu interesi un neizcelsies ar visai lielu centību. Šī ziņa bija pienākusi no SS šarfīrera Bīdera, kuršbija uzticams. Pats pēdējais tika uzklausīts divsimt čehu apcietināto lēmums. Viņi bija gatavi dotiespirmie, ja aizvešana tomēr notiktu, lai paglābtu divsimt citus, kuri to vairs nevarētu izturēt.

Verners, ģērbies hospitāļa uzsvārcī, tupēja pie izsitumu tīfa nodaļas. - Ar vienu dienu pietiks, - viņšnomurmināja. - Katra stunda darbojas mūsu labā. Vai Hofmanis vēl ir pie Neibauera?

- Jā.- Ja viņš neko nepanāks, mums pašiem vajadzēs sev palīdzēt.- Ar varu? - Levinskis iejautājās.- Atklāti - ne ar varu. Daļēji - ar varu. Bet tikai rīt. Rīt mēs būsim divtik spēcīgi kā šodien. - Verners

paskatījās ārā pa logu un tad atkal pievērsās tabulām. - Vēlreiz. Mums ir maize četrām dienām, ja mēs ikdienas izdalīsim vienu normu. Milti, grūbas, nūdeles ir…

- Nu labi, doktora kungs. Es darīšu to uz savu galvu. Līdz rītam. - Neibauers raudzījās nopakaļhospitāļa vadītājam un klusi pie sevis svilpoja. Tu arī, viņš domāja. Manis pēc! Jo vairāk, jo labāk.Varam viens otru atslogot. Viņš uzmanīgi ielika savā īpašajā mapē pavēli par aizvešanu. Tad ar mazoceļojumu rakstāmmašīnu nodrukāja rīkojumu - pārcelt aizvešanu uz vēlāku laiku - un arī to ielika mapē.Viņš atvēra seifu, noglabāja tajā mapi un aizslēdza to. Ar pavēli bija palaimējies. Viņš vēlreiz izņēmamapi un atkal attaisīja rakstāmmašīnu. Viņš lēnām uzdrukāja jaunu memorandu - par Vēbera rīkojuma„Par ēdiena neizsniegšanu” atcelšanu. Un tad pats savu pavēli par bagātīgām vakariņām nometnesiemītniekiem. Nenozīmīgas lietas - bet visas svarīgas.

Esesiešu kazarmās valdīja nomācošs noskaņojums. Oberšarfīrers Kamlers sapīcis apsvēra, vai bijatiesīgs iet pensijā un vai viņam maksās pensiju; viņš bija izputējis students un neko nebija mācījies, laivarētu strādāt. Esesietis un bijušais miesnieka māceklis Florstets prātoja, vai visi, kuri no 1933. līdz1945. gadam nonākuši viņa rokās, bija miruši. Viņš to vēlējās. Par kādiem divdesmit viņš skaidri zināja,ka tā bija. Viņš pats ar pātagām, galda kājām un stekiem bija tos piebeidzis. Bet apmēram par desmitcitiem viņš nebija drošs. Veikala darbinieks, šarfīrers Bolte, labprāt no kāda speciālista uzzinātu, vaiviņa blēdībām civilprofesijā bija noilgums vai ne. Nīmanim, iemidzinātājam, pilsētā bija homoseksuālsdraugs, kurš bija apsolījis sagādāt viltotus dokumentus; bet Nīmanis tam neuzticējās un apņēmās pēdējošprici pataupīt tam. Esesietis Duda nolēma izlauzties uz Spāniju un Argentīnu; viņš cerēja, ka šādos laikosarvien varēja būt noderīgi tādi ļaudis, kuri ne no kā nebaidījās. Breiers bunkurā nonāvēja katoļu vikāruVerkmeisteru, viņu nožņaudzot - lēnām, ar starplaikiem. Šarfīrers Zommers, ļoti maza auguma vīrs, kuramsevišķi bija paticis gara auguma apcietinātos novest līdz tādam stāvoklim, ka viņi drausmīgi kliedza, bijaļoti skumjš - gluži kā apvītuši meitene pēc jaunības zelta laika. Pusducis citu esesiešu cerēja, kaapcietinātie sniegs par viņiem labas liecības; daži vēl ticēja Vācijas uzvarai; citi bija gatavi pāriet piekomunistiem; daļa jau bija pārliecināti, ka nekad nav bijuši īsti nacisti; daudzi vienkārši ne par konedomāja, jo nekad nebija mācījušies domāt. Bet gandrīz visiem bija skaidrs, ka viņi allaž bija rīkojušiespēc pavēles, un tāpēc nejutās vainīgi - ne personiski, ne cilvēciski.

- Vairāk nekā stunda, - Buhers sacīja.Viņš paskatījās uz tukšajiem ložmetēju torņiem. Sardze bija aizgājusi, un maiņa nebija atnākusi. Tā

bija noticis jau šad un tad agrāk, taču tikai uz īsu laiku un tikai Mazajā nometnē. Bet tagad nekur vairsnebija redzami sargi.

Šķita, ka diena vienlaikus bija gan piecdesmit stundu gara, gan tikai trīs; tik satraucoša tā bija bijusi.Visi jutās bezgala noguruši; viņi tikpat kā nespēja parunāt. Sākumā viņi nebija veltījuši sevišķu vērībutam, ka ložmetēju torņos nebija ieradusies maiņa. Tad Buhers bija to pamanījis. Viņš arī bija redzējis, kaDarba nometne bija bez apsardzes.

- Varbūt viņi jau devušies prom.- Nē. Lēbentāls dzirdēja, ka viņi vēl ir šeit.Viņi turpināja gaidīt. Sardze neieradās. Pienāca laiks ēst. Ēdiena nesēji pavēstīja, ka esesieši vēl

esot tepat. Tomēr izskatoties, ka viņi gatavotos doties prom.Sāka izsniegt ēdienu. Izcēlās vārgs kautiņš. Izsalkušos skeletus nācās dzīt atpakaļ. - Pietiks visiem, -

Nr. 509 uzsauca. - Te ir vairāk nekā citkārt! Daudz vairāk! Pietiks visiem.Beidzot iestājās miers. Spēcīgākie izveidoja ķēdi ap katlu, un Nr. 509 sāka dalīt. Bergers vēl bija

noslēpts hospitālī.- Paskat tikai! Pat kartupeļi! - Ahasvērs sacīja. - Un cīpslas. Brīnums!Zupa bija ievērojami biezāka nekā parasti, un tās bija gandrīz divtik nekā parasti. Arī maizes deva

bija dubultīga. Ēdiena joprojām bija daudz par maz, bet Mazajai nometnei tas bija kaut kas neaptverams. -Vecais pats stāvēja klāt, - Buhers pavēstīja. - Kamēr esmu šeit, es neesmu to redzējis.

- Viņš grib nodrošināt sev alibi.Lēbentāls pamāja. - Viņi mūs uzskata par stulbākiem, nekā esam.- Nebūt ne. - Nr. 509 nolika tukšo katlu sev līdzās. - Viņi nepūlas domāt par mums. Viņi uzskata, ka

mēs esam tādi, kādus viņi grib mūs redzēt, un kārtībā. Viņi visur tā rīkojas. Viņi zina visu - un visuvienmēr labāk. Tāpēc jau viņi zaudējuši karu. Viņi zināja visu labāk par Krieviju, Angliju un Ameriku.

Lēbentāls atraugājās. - Kas par brīnumainu skaņu, - viņš bijīgi ierunājās. - Augstais Dievs, kad espēdējo reizi atraugājos!

Ieslodzītie bija uztraukti un noguruši. Viņi tikpat kā nerunāja un neklausījās, ko paši sacīja. Viņiatradās uz neredzamas salas. Visapkārt mira musulmaņi. Viņi mira, par spīti spēcinošajai zupai. Viņilēnām staipīja savus zirnekļa locekļus un laiku pa laikam kārca, un čukstēja vai arī gulēja.

Buhers, izslējies tik taisni, cik spēja, lēnām pār pārbaudes laukumu gāja uz dubulto dzeloņstiepļužogu, kas sieviešu barakas šķīra un Mazās nometnes. Viņš atspiedās pret to. - Ruta!

Viņa stāvēja otrā pusē. Vakara blāzma iekrāsoja sievietes seju un piešķīra tai veselīgu izskatu, it kāviņa jau būtu dabūjusi daudzas labas maltītes. - Te mēs stāvam, - Buhers sacīja. - Te mēs stāvam, atklāti,un mēs ne par ko neraizējamies.

Ruta pamāja ar galvu. Viņas sejā atplaiksnījās vārs smaids. - Jā. Pirmo reizi.- It kā tas būtu dārza žogs. Mēs varam pret to atspiesties un sarunāties. Bez baiļu. Kā pie dārza žoga

pavasarī.Tomēr viņi nebija gluži bez baiļu. Viņi visu laiku lūkojās atpakaļ uz tukšajiem torņiem. Bailes

skaņojās viņos pārāk dziļi. Viņi to zināja. Viņi zināja arī to, ka viņiem tās vajadzēja pārvarēt. Viņiuzsmaidīja viens otram, un katrs mēģināja izturēt ilgāk par otru un ātri nepaskatīties sāņus.

Pārējie sāka sekot viņu paraugam. Kurš vien spēja, cēlās kājās un staigāja apkārt. Daži, staigājot gardzeloņstiepļu žogu, aizgāja tālāk, nekā bija atļauts, - tik tālu, ka sardze sen būtu šāvusi, ja tā tur atrastos.Tajā slēpās dīvains apmierinājums. Tas šķita bērnišķīgi, un tas bija visādi citādi, tikai ne bērnišķīgi.Ieslodzītie piesardzīgi soļoja ar savām koka kājām; daži līgojās, un viņus vajadzēja pieturēt; galvaspacēlās, acis izkropļotajās sejās vairs nebija nodurtas un neblenza tukšumā - tās atkal sāka redzēt.Smadzenēs sakustējās kaut kas gandrīz aizmirsts - mokpilni, satraukti un gandrīz vēl bez vārda. Viņi klīdapa laukumu, garām mirušo kaudzēm, garām apātisku biedru kaudzēm, kuri mira vai vairs tik tikko kustējāsun spēja domāt vienīgi par ēdienu - spokaini skeleti, kuros, par spīti visam, nebija izdzisusi dzīvībasdzirksts.

Izplēnēja vakara blāzma. Zilas ēnas iestiepās ielejā un apklāja pakalnus. Sardze vēl joprojām nebija

atgriezusies. Nakts kļuva tumšāka, Bolte neieradās uz vakara pārbaudi laukumā. Levinskis atnesa jaunasziņas. Kazarmās valdīja liela rosība. Pēc vienas vai divām dienām gaidīja ierodamies amerikāņus. Rītvairs cilvēkus nevedīšot prom. Neibauers esot aizbraucis uz pilsētu. Levinskis smaidīja, un bija redzamivisi viņa zobi. - Ilgi vairs ne! Man jādodas atpakaļ! - Viņš paņēma līdzi trīs no paslēptajiem vīriem.

Nakts bija ļoti klusa. Tā bija gara, un pie debesīm mirdzēja visas zvaigznes.

XXIV

TROKSNIS SĀKĀS RĪTA pusē. Nr. 509 sākumā dzirdēja kliedzienus. Tie no tāluma atskanējaklusumā. Tie nebija izmocītu cilvēku kliedzieni; tā bija piedzēruša pūļa bļaustīšanās.

Atskanēja šāvieni. Nr. 509 pataustīja savu revolveri. Tas atradās viņam zem krekla. Viņš mēģinājaieklausīties, vai šāva tikai esesieši vai arī Vernera vīri jau atbildēja. Tad bija dzirdamas automāta rejas.

Viņš aizlīda aiz mirušo kaudzes un vēroja ieeju Mazajā nometnē. Vēl bija tumšs, un blakus kaudzeizemē gulēja tik daudz atsevišķu līķu, ka viņš viegli varēja nogulties starp tiem, lai paliktu nemanīts.

Aurošana un šaudīšanās ilga dažas minūtes. Tad pēkšņi kļuva skaļāka un tuvojās. Nr. 509 piespiedāsciešāk mirušajiem. Viņš redzēja ložmetēja sarkano, nevienmērīgo uguņošanu. Visur plaukšķēja šāviņi.Pusducis esesiešu šaudīdamies nāca pa lielo vidus ceļu. Viņi šāva uz barakām abās pusēs. Laiku palaikam kāda nomaldījusies lode mīksti noplīkšķēja mirušo kaudzē. Nr. 509 gulēja, pieplacis pie zemes,pilnīgi aizsegts. Visās pusēs kā izbiedēti putni rēgojās apcietinātie. Viņi plivināja rokas un bezmērķīgistreipuļoja apkārt. - Gulties! - Nr. 509 iesaucās. - Gulties! Izlikties par beigtiem! Gulēt klusu!

Daži paklausīja un nokrita zemē. Citi streipuļoja uz barakām un drūzmējās pie durvīm. Lielākā daļato, kas bija ārā, palika guļam, kur bija.

Bars pagāja garām atejai un devās uz Mazo nometni. Vārti tika atrauti vaļā. Nr. 509 tumsā redzējasiluetus un tajā brīdī, kad sprēgāja revolveris, saviebtās sejas. - Šurp! - kāds kliedza. - Uz koka barakām!Sasildīsim reiz tos brāļus! Viņi noteikti salst! Šurp!

- Aiziet! šurp! Uz priekšu, Šteinbrenner! Nesiet šurp kannas.Nr. 509 pazina Vēbera balsi. - Tur daži stāv pie durvīm! - Šteinbrenners iesaucās.Automāts iespļāva uguni tumšajā kaudzē pie durvīm. Tā lēnām sakritās. - Labs ir! Un tagad - uz

priekšu! - Nr. 509 dzirdēja guldzienus, it kā tiktu liets ūdens. Viņš redzēja tumšas kannas, kuras tikapaceltas gaisā un no kurām augstu uz sienām šļācās šķidrums. Tad saoda benzīnu.

Vēbera izlases vienība bija svinējusi atvadas. Ap pusnakti bija pienākusi pavēle par atkāpšanos, unlielākā daļa vienību drīz bija devusies prom; bet Vēberam un viņa bandai bija vēl gana šņabja, un viņiātri pietempās. Viņi negribēja tā vienkārši aiziet un vēlreiz ālēdamies izstaigāja nometni. Vēbers bijapavēlējis paņemt līdzi benzīnkannas. Viņi gribēja atstāt aiz sevis degošu lāpu, kas vēl ilgi paliktu atmiņā.

Barakas, kas bija no akmens, bija nācies atstāt mierā, bet vecās poļu koka barakas bija tas, ko viņimeklēja.

- Ugunsbrīnums! Aiziet! - Šteinbrenners nokliedzās.Uzliesmoja sērkociņš; tūlīt pēc tam aizdegās kastīte. Vīrietis, kurš kastīti turēja, nometa to zemē.

Kāds cits otru kārbiņu iemeta kannā, kas stāvēja tuvu pie barakas. Tā nodzisa. Bet no pirmā sērkociņagaišā sārtuma pa zemi uz baraku aizvijās tieva, zila svītra, tā uzlīda augšā pa sienu, vēdekļveidīgi, gaisīgiizšāvās uz visām pusēm un pārtapa trīsošā, zilā plankumā. Pirmajā brīdī tas neizskatījās bīstams - tasatgādināja aukstu elektrisku izlādēšanos, vāju atplaiksnījumu, kas drīz noplaks. Bet tad tas sāka sprakšķēt,un zilajā lokā līdz pašam jumtam parādījās sirdsveidīgi, dzelteni, šaudīgi ugunsgrēka perēkļi - liesmas.

Durvis mazliet pavērās. - Nolaidiet no kājām tos, kuri nāk ārā! - Vēbers pavēlēja.Viņam padusē bija iespiests automāts, un viņš šāva. Kāds stāvs durvīs nokrita uz muguras. Buhers,

Nr. 509 nodomāja. Ahasvērs. Viņi gulēja tieši pie durvīm. Kāds esesietis izlēca priekšā, parāva malāsakņupušos stāvus, kuri gulēja pie ieejas, atkal aizcirta durvis un atlēca atpakaļ. - Tagad var iet vaļā!

Zaķu medības! - Gaisā jau šāvās uguns kūļi. Cauri esesiešu rēkoņai bija dzirdami gūstekņu kliedzieni.Atvērās nākamās sekcijas durvis. Cilvēki metās ārā. Viņu mutes bija melni caurumi. Sprakstēja šāviņi.Nevienam neizdevās izlauzties. Kā zirnekļu bars viņi sakņupa pie ieejas.

Nr. 509 sākumā bija gulējis sastindzis. Tad uzmanīgi uzslējās augšā. Uz liesmu fona viņš skaidrisaskatīja esesiešu siluetus. Viņš redzēja Vēberu stāvam izplestām kājām. Nr. 509 lēnām domāja, kamērviss viņā trīsēja. Lēnām, visu pēc kārtas. Viņš izvilka no krekla apakšas revolveri. Tad īsā klusuma brīdī- starp esesiešu auriem un uguns sprēgāšanu - viņš izdzirdēja skaļākus gūstekņu kliedzienus. Tie bijaspalgi, necilvēcīgi kliedzieni. Daudz nedomādams, viņš notēmēja Vēberam mugurā un nospieda gaili.

Nr. 509 nedzirdēja savu šāvienu citu šāvienu troksnī. Viņš arī neredzēja Vēberu nokrītam. Unpiepeši viņam ienāca prātā, ka viņš nebija jutis ieroča prettriecienu plaukstā. Viņam bija tāda sajūta, it kākāds ar āmuru sistu viņam pa sirdi. Revolveris nebija darbojies.

Viņš nemanīja, kā pārkoda sev lūpas. Bezsamaņa kā nakts mācās viņam virsū, viņš koda un koda, lainesaļimtu melnajā miglā. Tam ticis slapjums, laikam nederīgs, asaras, sāls, dusmas, pēdējais pieskāriensun tad pēkšņi atrisinājums: pār gludo virsmu pārslīdēja steidzīga plauksta, maza svira, kas padevās, -revolverim nebija atbīdīts drošinātājs.

Viņam bija laimējies. Neviens no esesiešiem nepagriezās. Tie neko negaidīja no šīs puses. Tiestāvēja un kliedza, un liesmās turēja durvis. Nr. 509 pacēla ieroci pie acīm. Šaudīgajā gaismā viņšredzēja, ka tam tagad atbīdīts drošinātājs. Rokas vēl joprojām trīcēja. Viņš atspiedās pret līķu kaudzi unatbalstīja rokas, lai justos drošāk. Viņš mērķēja ar abām rokām. Vēbers stāvēja apmēram desmit soļu noviņa. Nr. 509 dažas reizes lēnām ievilka gaisu. Tad aizturēja elpu, lika rokām, cik iespējams, palikt mierāun lēnām salieca pirkstu.

Šāviens pazuda starp pārējiem šāvieniem. Bet Nr. 509 sajuta prettrieciecienu - ļoti spēcīgu. Viņšizšāva vēlreiz. Vēbers paklupa uz priekšu, pameta skatienu apkārt, it kā būtu bezgala izbrīnīts, un saļimaceļos. Nr. 509 turpināja šaut. Viņš notēmēja uz nākamo esesieti, kuram rokā bija automāts. Viņš spieda unspieda revolvera mēlīti, kad jau sen viņam vairs nebija patronu. Otrais esesietis nenokrita. Nr. 509 mirklipalika guļam, revolveri slābani turēdams rokā. Viņš bija gaidījis, ka viņu uz vietas nošaus. Bet neviensšajā troksnī viņu nebija pamanījis. Nr. 509 nokrita zemē aiz mirušo kaudzes.

Šajā brīdī viens no esesiešiem ieraudzīja Vēberu.- Ei! - viņš iesaucās. - Šturmfīrers!Vēbers bija stāvējis sāņus no citiem, un viņi tūlīt nebija pamanījuši, kas noticis. - Šturmfīrer! Kas

noticis?- Viņš ir ievainots!- Kurš to izdarīja? Kurš no jums?- Šturmfīrer!Viņiem neienāca prātā, ka Vēberu varēja būt trāpījusi nomērķēta lode, nevis nomaldījies šāviens. -

Sasodīts! Kāds idiots…Atskanēja jauni šāvieni. Bet tie nāca no Darba nometnes puses. Varēja redzēt zibšņus. - Amerikāņi! -

iekliedzās viens no esesiešiem. - Aiziet! Pazūdam!Šteinbrenners izšāva atejas virzienā. - Pazūdam! Pa labi! Pāri pārbaudes laukumam! - kāds sauca. -

Ātri! Iekams viņi mums nogriež ceļu!- Šturmfīrers!- Mēs nevaram viņu vilkt līdzi!Zibšņi no atejas puses tuvojās. - Aiziet! Aiziet!Esesieši šaudami skrēja ap degošo baraku. Nr. 509 piecēlās. Viņš streipuļoja uz baraku. Vienreiz

viņš nokrita. Tad atgrūda durvis. - Ārā! Ārā! Viņi ir prom!- Viņi vēl šauj…- Tie ir mūsējie! Ārā! Ārā!

Viņš aizstreipuļoja līdz nākamajām durvīm un sāka vilkt apcietinātos aiz rokām un kājām. - Ārā!Ārā! Viņi ir prom!

Gūstekņi lauzās laukā pa durvīm un pāri zemē guļošajiem. Nr. 509 steidzās tālāk. A barakas durvisjau dega. Viņš nevarēja tikt tai klāt. Viņš kliedza un kliedza, dzirdēja šāvienus, troksni, viņam uz pleciemuzgāzās degošs koka gabals no jumta, viņš nokrita, atkal uztrausās augšā, sajuta spēcīgu sitienu un atguvās,kad sēdēja zemē. Nr. 509 gribēja piecelties, bet nespēja. Viņš tālumā dzirdēja saucienus un redzēja - it kātas būtu ļoti tālu - ļaudis, piepeši daudz ļaužu, vairs nevienu esesieti, gūstekņus, kuri nesa cilvēkus unpaklupa pār viņu; viņš parāpoja malā. Nr. 509 vairs neko nespēja darīt. Pēkšņi viņš jutās ļoti noguris.Viņš gribēja paiet nost no ceļa. Viņš nebija trāpījis tam otram vīram. Varbūt arī Vēberam nebija īstitrāpījis. Tas bija bijis velti. Viņš nebija ticis ar to galā. Viņš rāpoja tālāk. Tur bija mirušo kaudze. Turbija viņa vieta. Viņš nekā nebija vērts. Buhers miris. Ahasvērs miris. Vajadzēja ļaut Buheram to darīt.Iedot revolveri viņam. Tā būtu labāk. Ko derīgu viņš bija izdarījis?

Nr. 509 gurdi atspiedās pret kaudzi. Kaut kas sāpēja. Viņš piegrūda roku pie krūtīm un to pacēla. Tābija asiņaina. Viņš to redzēja, un tas neatstāja uz viņu nekādu iespaidu. Viņš vairs nebija viņš. Viņš jutavairs vienīgi karstumu un dzirdēja kliedzienus. Tad tie attālinājās.

Nr. 509 pamodās. Baraka vēl dega. Gaiss oda pēc deguša koka un pārogļojušās gaļas, un trūdiem.Karstums bija sasildījis mirušos. Viņi jau dienām bija gulējuši un sāka sulot un smirdēt. Baismīgiekliedzieni bija apklusuši. Bezgalīga ļaužu procesija nesa prom apsvilušos un apdegušos izglābtos. Nr.509 sadzirdēja Buhera balsi. Viņš tātad nebija miris. Tad taču viss nebija velti. Viņš paskatījās apkārt.Pēc brīža pamanīja, kā līdzās viņam kaut kas sakustējās. Pagāja vēl brītiņš, kamēr viņš to pazina. Tas bijaVēbers.

Vēbers gulēja uz vēdera. Viņam bija izdevies aizlīst aiz mirušo kaudzes, iekams ieradās Verners unviņa vīri. Viņi nebija to ieraudzījuši. Vēbers bija pievilcis vienu kāju un izpletis rokas. No viņa mutestecēja asinis. Viņš vēl bija dzīvs.

Nr. 509 mēģināja pacelt roku. Viņš gribēja kādu pasaukt, bet bija par vārgu. Rīkle bija izkaltusi.Atskanēja tikai čaukstoņa. Degošo baraku spraksti salīdzinājumā ar to bija daudz skaļāki. Vēbers bijaieraudzījis rokas kustību. Viņa skatiens tai sekoja. Tad sastapās ar Nr. 509 acīm. Abi raudzījās viens otrā.

Nr. 509 nezināja, vai Vēbers viņu pazina. Viņš arī nezināja, ko pauda viņam iepretī esošās acis. Nr.509 pēkšņi juta, ka viņa acīm vajadzēja izturēt ilgāk par Vēbera acīm. Viņam vajadzēja dzīvot ilgāk parVēberu. Dīvainā kārtā viņam piepeši tas bija bezgala svarīgi - it kā viss vērtīgais, kam viņš savā mūžābija ticējis, par ko cīnījies un kā dēļ cietis, būtu atkarīgs no tā, ka dzīvība viņa smadzenēs kvēloja ilgāknekā Vēbera smadzenēs. Tas bija kā duelis un Dieva tiesa. Ja viņš izturēs tagad, tad izturēs arī turpmāk -to, kas viņam bija tik svarīgi, ka viņš tā dēļ bija riskējis ar savu dzīvību. Tā bija kā pēdējā piepūle. Tasvēlreiz bija nonācis viņa rokās - un viņam vajadzēja to uzvarēt.

Nr. 509 elpoja sekli un uzmanīgi, tikai līdz sāpju robežai. Viņš redzēja plūstam asinis no Vēberamutes un pārbaudīja, vai arī viņa paša mute neasiņo. Viņš kaut ko sajuta, bet, aplūkojis savu plaukstu,neko daudz neatrada, un viņam ienāca prātā, ka asiņoja viņa sakostās lūpas.

Vēbera acis sekoja viņa rokai. Tad abi atkal saskatījās.Nr. 509 mēģināja domāt; viņš vēlreiz gribēja saprast, kur tas radās un kas tas bija. Tam vajadzēja

dot viņam vairāk spēka. Tam bija sakars ar visvienkāršāko cilvēkā, un bez tā pasaule būtu izpostīta, toviņa nogurušās smadzenes vēl zināja. Ar tā palīdzību varēja iznīcināt arī to citu - absolūto ļaunumu,Antikristu, nāves grēkus pret garu. Vārdi, viņš domāja. Tie izteica tik maz. Bet kam gan vēl vārdi? Viņamvajadzēja izturēt līdz galam. Tam vajadzēja mirt viņa acu priekšā. Un cauri.

Savādi, ka neviens viņus neredzēja. To, ka neredzēja viņu, Nr. 509 saprata. Tur gulēja daudz mirušo.Bet to otru! Viņš gulēja mirušo kaudzes ēnā, tā tam vajadzēja būt. Uniforma bija melna, un uz zābakiemnebija gaismas atspulgu. Tuvumā arī vairs nebija diez cik daudz cilvēku. No tiem viņus šķīra attālums, untie stingi lūkojās uz barakām. Sienas dažās vietās bija iegāzušās. Tur sadega daudzu gadu posts un nāve.

Daudz vārdu un uzrakstu uz sienām.Atskanēja brīkšķis. Liesmas uzšāvās gaisā. Dzirksteļu virpulī iebruka barakas jumts. Nr. 509 redzēja

degošos gabalus lidojam pa gaisu. Izskatījās, ka tie lido ļoti lēnām. Viens planēja zemu virs mirušokaudzes, atsitās pret kādu kāju, sagriezās un uzkrita virsū Vēberam. Tas uzkrita viņam uz skausta. Vēberaacis sāka drebēt. No viņa uniformas apkakles cēlās dūmi. Nr. 509 varētu pastiept roku un pagrūst šķilumalā. Vismaz viņš domāja, ka to varētu; viņš skaidri nezināja, vai viņa plaušas nebija savainotas un vaiviņam no mutes nešautos asinis. Bet ne jau tāpēc Nr. 509 neko nedarīja. Arī atriebības pēc ne; tagad runabija par ko vairāk. Atriebība būtu pārāk niecīgs iemesls.

Vēbera rokas pakustējās. Galva noraustījās. Koka gabals uz skausta turpināja degt. Uniforma bijaapsvilusi. Pa to plaiksnījās liesmiņas. Vēbera galva atkal sakustējās. Degošā šķila noslīdēja uz priekšu.Tūlīt pēc tam sāka gruzdēt mati. Šķila sāka čūkstēt, uguns lodāja ap ausīm un tad pārmetās uz galvu. Nr.509 skaidrāk redzēja tikai acis. Tās bija vairāk izspiedušās no dobumiem. Asinis grūdieniem vēlās nomutes, kas virinājās bez skaņas. Barakas degšanas troksnī nekas nebija dzirdams.

Galva tagad bija kaila un melna. Nr. 509 cieši skatījās uz viņu. Koka gabals lēnām sadega. Asinispārstāja tecēt. Viss sabruka. Tur vairs nebija nekā, tikai acis. Pasaule bija sarukusi līdz tām.

Nr. 509 nezināja, vai bija pagājušas stundas vai minūtes, Vēbera rokas, šķiet, bez kustībām pēkšņiizstiepās. Tad izmainījās acis, un tās vairs nebija acis. Tās bija kļuvušas par želejveidīgu vielu. Nr. 509vēl kādu laiku sēdēja nekustēdamies. Tad uzmanīgi atbalstīja roku, lai varētu pierāpot tuvāk. Viņamvajadzēja būt pilnīgi drošam, iekams viņš padevās. Tikai galvā viņš vēl juta izturību; ķermenis jau bijabez svara, un tajā pašā laikā tam piemita viss zemes svars, un tas gandrīz vairs nebija kontrolējams. Viņšnespēja to dabūt uz priekšu.

Nr. 509 lēnām pastiepās, pacēla pirkstu un piegrūda Vēberam pie acīm. Tās nereaģēja. Vēbers bijamiris. Nr. 509 gribēja piecelties sēdus, bet vairs nespēja arī to. Stiepšanās uz priekšu nebija palikusi bezsekām, kādas viņš jau pirms tam bija gaidījis. Kaut kas dziļi no iekšienes, it kā nāktu no zemes, uzsitāsaugšā un plūda pāri. Asinis tecēja viegli un bez sāpēm. Tās lija uz Vēbera galvas. Šķiet, tās plūda ne tikaino mutes, bet arī no visa ķermeņa un sūcās atpakaļ zemē, no kuras kā mierīga strūklaka bija šļākušās. Nr.509 nemēģināja tās apturēt. Rokas kļuva ļenganas. Miglā viņš milzīgi lielu pie barakas redzēja Ahasvēru.Viņš tātad tomēr nav… Nr. 509 vēl nodomāja, tad zeme, uz kuras viņš balstījās, pārvērtās purvā, un viņštajā iegrima.

Viņi atrada Nr. 509 tikai stundu vēlāk. Kad bija garām lielais satraukums, viņi bija sākuši to meklēt.Buheram beigās bija ienācis prātā vēlreiz noiet gar barakām un meklēt tur, un aiz līķu kaudzes viņš bija toatradis.

Buhers redzēja nākam šurp Levinski un Verneru. - Nr. 509 ir miris, - viņš teica. - Nošauts. Vēbersarī. Abi tur guļ.

- Nošauts? Vai tad viņš atradās ārā?- Jā. Tajā brīdī viņš bija ārā.- Vai viņam bija revolveris?- Jā.- Un Vēbers arī ir pagalam? Tad viņš ir nošāvis Vēberu, - Levinskis secināja.Viņi pacēla Nr. 509 un noguldīja taisni. Tad apgrieza Vēberu uz muguras.- Jā, - Verners teica. - Tā izskatās. Viņam mugurā divreiz trāpīts.Viņš pavērās apkārt un ieraudzīja revolveri. - Tur tas ir. - Viņš to pacēla. - Tukšs. Viņš to ir licis

lietā.- Mums viņš jāaiznes prom, - Buhers sacīja.- Uz kurieni? Viss ir pilns ar mirušajiem. Vairāk nekā septiņdesmit ir sadeguši. Vairāk nekā simts

ievainoti. Pagaidām atstāsim viņu šeit, kamēr atradīsies vieta. - Verners domīgi paskatījās uz Buheru. -Vai tu kaut ko saproti no automobiļiem?

- Nē.- Mums nepieciešams… - Verners aprāvās. - Ko es runāju? Jūs taču esat no Mazās nometnes. Mums

vēl nepieciešami cilvēki smagajām automašīnām. Nāc, Levinski!- Jā. Sasodīti žēl tā tur.- Jā…Viņi devās atpakaļ. Levinskis vēlreiz aplaida apkārt skatienu. Tad sekoja Verneram. Buhers palika

stāvam. Rīts bija pelēks. Vēl dega tas, kas bija palicis pāri no barakām. Septiņdesmit vīri bija sadeguši.Bez Nr. 509 būtu vēl vairāk, viņš nodomāja.

Buhers ilgi stāvēja. Baraku izplatītais siltums bija kā nedabiska vasara. Tas plūda pār viņu; viņš tojuta un atkal aizmirsa. Nr. 509 bija miris. Šķita, ka miruši nebūtu tikai septiņdesmit - ka mirušo būtu pārissimtu.

Nometne ātri tika pārņemta. Pusdienlaikā darbojās virtuve. Gūstekņi ar ieročiem sargāja ieejas, jagadījumā atgrieztos esesieši. No visām barakām bija izveidota komiteja, un tā jau darbojās. Tika sastādītavienība, lai pēc iespējas ātrāk apkārtnē atsavinātu ēdamo. - Es jūs nomainīšu, - kāds teica Bergeram.

Bergers pacēla acis. Viņš bija tik noguris, ka neko vairs nesaprata. - Šprici, - viņš izdvesa unpastiepa roku. - Citādi nogāzīšos. Es vairs skaidri neredzu.

- Es pagulēju, - otrs atbildēja. - Tagad es jūs nomainīšu.- Mums gandrīz vairs nav nekādu sāpes remdējošu līdzekļu. Tie steidzami nepieciešami. Vai ļaudis

vēl nav atgriezušies no pilsētas? Mēs aizsūtījām viņus uz hospitāļiem.Profesors Svoboda no Brinnas, čehu nodaļas gūsteknis, redzēja, kas noticis. Te mehāniski turpināja

darboties bezgala noguris automāts. - Jums jāiet gulēt, - viņš sacīja skaļāk.Bergera iekaisušās acis mirkšķinājās. - Jā, jā, - viņš noteica un atkal noliecās pār apdegušo augumu.

Svoboda paņēma viņu aiz rokas. - Gulēt! Es jūs nomainīšu! Jums jāizguļas!- Jāizguļas?- Jā, jāizguļas.- Labi, labi. Baraka… - Bergers uz brīdi pamodās. - Baraka ir nodegusi.- Ejiet uz apģērbu noliktavu. Tur mums ir sagatavotas dažas gultas. Ejiet turp un izgulieties. Pēc

pāris stundām es jūs piecelšu.- Stundām? Es nepamodīšos, ja nepalikšu kājās. Man vēl ir… mana baraka… man tā ir…- Nāciet! - Svoboda enerģiski sacīja. - jūs esat pietiekami paveicis.Viņš pamāja savam palīgam. - Aizved viņu uz apģērbu noliktavu! Tur ir dažas gultas ārstiem.Viņš paņēma Bergeru pie rokas un pagrieza apkārt. - Nr. 509… - pa pusei aizmidzis čukstēja

Bergers.- Jā, jā, labi, - Svoboda atbildēja, neko nesaprazdams. - Nr. 509, protams. Viss kārtībā.Bergers ļāva, lai viņam novelk balto uzsvārci un aizved viņu prom. Āra gaiss triecās pretim kā

smags vilnis. Viņš pastreipuļoja un tad apstājās. Ūdens vēl joprojām gāzās viņam pāri. - Mans Dievs, estaču operēju! - viņš teica. Viņš paskatījās uz palīgu. - Protams, - tas atbildēja. - Ko citu?

- Es operēju, - Bergers atkārtoja.- Bet, protams! Vispirms tu pārsēji un uzsmērēji eļļu un vēl kaut ko, un tad tu piepeši ķēries pie naža.

Pa starpu tu saņēmi divas injekcijas un četras tasītes kakao. Viņi varēja sasodīti labi tevi izmantot.Uzbrukuma laikā!

- Kakao?- Jā. To visu tie zeļļi tev sarūpēja. Kakao, sviestu un Dievs zina, ko vēl!- Operēju. Patiesi operēju, - Bergers čukstēja.- Un kā vēl! Es nekad neticētu, ja pats nebūtu redzējis. Ar tavu svaru! Bet tagad tev pāris stundu

jāpaguļ uz matrača. Tu dabūsi kārtīgu gultu. Kāda šarfīrera! Nāc!

- Un es domāju…- Ko?- Es domāju, ka to vairs nespēšu…Bergers paskatījās uz savām plaukstām. Tad pagriezās un ļāva tām nokrist gar sāniem. - Jā, - viņš

noteica. - Gulēt…Diena bija pelēka. Satraukums pieauga. Barakas dūca kā bišu stropi. Tas bija dīvains neziņas,

nebrīvas brīvības, pārsteidzīgu cerību, baumu un koncentrētu, neskaidru baiļu laiks. Arvien vēl varējaatgriezties SS vienības vai arī organizētā hitlerjaunatne. Ieroču glabātavā atrastie ieroči gan bija izdalīti -bet pāris bruņotu rotu varētu sagādāt nometnei smagu cīņu; un, laižot darbā artilēriju, kurā katrā laikāvarētu viņus satriekt.

Mirušie bija nogādāti krematorijā. Nebija nekādu citu iespēju: viņus vajadzēja sakraut citu uz cita kāmalkas pagales. Hospitālis bija pārpildīts.

Agrā pēcpusdienā pēkšņi tika pamanīta lidmašīna. Tā iznira no zemajiem mākoņiem aiz pilsētas.Gūstekņi sāka uztraukties.

- Uz pārbaudes laukumu! Ikviens, kurš var paiet, uz pārbaudes laukumu!No mākoņiem parādījās divas citas lidmašīnas. Tās riņķoja un sekoja pirmajai. Motori dārdēja.

Tūkstošiem seju cieši vērās debesīs.Lidmašīnas ātri tuvojās. Vadību pārņēmušie vīri daļu ļaužu no Darba nometnes bija nogādājuši

pārbaudes laukumā. Tur viņi tos nostādīja divās garās rindās, kas veidoja milzīgu krustu. Levinskis nokazarmām bija dabūjis palagus, un katrā krusta galā pa četriem gūstekņiem turēja palagu un to vicināja.

Lidmašīnas tagad atradās virs nometnes un riņķoja pār to. Tās laidās zemāk un zemāk.- Skat! - kāds iekliedzās. - Spārni! Atkal!Gūstekņi vicināja palagus. Viņi vicināja rokas. Viņi kliedza motoru dunā. Daudzi norāva jakas un

vicināja tās. Lidotāji vēlreiz nolaidās ļoti zemu. Spārni atkal sveicināja. Tad lidmašīnas pazuda.Pūlis lauzās atpakaļ. Ļaudis joprojām skatījās debesīs. - Speķis, - kāds sacīja. - Pēc 1914. gada kara

no aizjūras pienāca saiņi ar speķi…Tad lejā uz lielceļa, zemu un bīstamu, viņi piepeši ieraudzīja pirmo amerikāņu tanku.

XXVDĀRZU APŅĒMA SUDRABAINA gaisma. Smaržoja vijolītes. Augļu koki pie dienvidu sienas

stāvēja, it kā tajos būtu salaidušies sārti un balti tauriņi.Alfrēds gāja pa priekšu. Trīs vīri sekoja. Viņi soļoja klusām. Alfrēds norādīja uz kūti. Trīs

amerikāņi nedzirdami nošķīrās cits no cita.Alfrēds atgrūda vaļā durvis. - Neibauer, - viņš sacīja. - Nāciet ārā!No siltās tumsas atskanēja purpināšana. - Ko? Kas tur ir?- Nāciet ārā!- Ko? Alfrēd… vai tas ir Alfrēds?- Jā.Neibauers atkal purpināja. - Sasodīts! Smaga nakts! Rādījās sapņi. - Viņš iekrekšķējās. - Sapņoju

stulbības. Vai tu man teici nākt ārā?Viens no kareivjiem klusām bija nostājies Alfrēdam līdzās. Iedegās kabatas lukturītis. - Rokas

augšā! Nāciet ārā!Bālajā gaismas aplī bija redzama saliekamā gulta, uz kuras pusizģērbies sēdēja Neibauers. Viņš

blenza spožajā aplī, mirkšķinādams šaurās acis. - Ko? - viņš aiztūcis noprasīja. - Kas par lietu? Kas jūsesat?

- Rokas augšā! - amerikānis pavēlēja. - Jūs esat Neibauers?Neibauers mazliet pacēla rokas un pamāja. - Mellernes koncentrācijas nometnes komandants?

Neibauers atkal pamāja.- Nāciet ārā!Neibauers redzēja uz sevi notēmētu tumšu automātiskās pistoles stobra caurumu. Viņš uztrausās

augšā un pacēla rokas tik ātri, ka pirksti atsitās pret šķūnīša zemajiem griestiem.- Es neesmu saģērbies.- Ārā!Neibauers vilcinādamies gāja uz durvīm. Viņš bija kreklā, biksēs un garajos zābakos. Viņš tur

stāvēja pelēks un samiegojies. Viens no kareivjiem viņu ātri aptaustīja. Cits pārmeklēja šķūnīti.Neibauers ieraudzīja Alfrēdu. - Vai tu viņus atvedi uz šejieni?- Jā.- Jūdass!- Jūs neesat Kristus, Neibauer, - Alfrēds lēnām atbildēja. - Un es neesmu nacists.Amerikānis, kurš bija pārmeklējis šķūnīti, atgriezās. Viņš papurināja galvu. - Uz priekšu! - sacīja tas,

kurš runāja vāciski. Viņš bija kaprālis.- Vai varu uzvilkt svārkus? - Neibauers pajautāja. - Tie karājas šķūnītī. Aiz trušu būriem.Kaprālis brīdi vilcinājās. Tad aizgāja un atgriezās ar civilā uzvalka svārkiem.- Ne tos, lūdzu, - Neibauers paskaidroja. - Es esmu kareivis. Manus uniformas svārkus, lūdzu.- Jūs neesat nekāds kareivis.Neibauers paspīdēja. - Tā ir manas partijas uniforma.Kaprālis devās atpakaļ un atnesa uniformas svārkus. Viņš tos aptaustīja un pasniedza Neibaueram.

Viņš uzvilka svārkus, aizpogāja, izstiepās un sacīja: - Oberšturmbanfīrers Neibauers. Esmu jūsu rīcībā.- Labi, labi. Uz priekšu!Viņi gāja caur dārzu. Neibauers pamanīja, ka bija nepareizi sapogājis svārkus. Viņš tos attaisīja un

sapogāja, kā nākas. Pēdējā brīdī viss bija nogājis greizi. Vēbers, nodevējs, ar savu dedzināšanu bijagribējis viņam iegriezt. Viņš bija darbojies uz savu roku, to viegli varēja pierādīt. Neibauers vakarā vairsnebija uzturējies nometnē. Par to viņš bija uzzinājis pa telefonu. Kā nekā sasodīti nepatīkams gadījums,taisni tagad. Un tad Alfrēds, otrs nodevējs. Viņš vienkārši nebija ieradies. Neibauers bija stāvējis bezautomašīnas, kad pēdējā brīdī gribēja bēgt. Karaspēka daļas jau bija prom - mežos viņš nevarējapazust… tad viņš bija paslēpies dārzā. Domājis, ka tur viņi nekad nemeklēs. Viņš vēl ātri bija nodzinisHitlera ūsiņas. Alfrēds, nelietis!

- Apsēdieties šeit, - kaprālis sacīja un norādīja uz sēdekli.Neibauers iekāpa automašīnā. Šis laikam ir tas, ko viņi sauc par džipu, viņš nodomāja. Cilvēki

nebija nedraudzīgi. Drīzāk korekti. Viens laikam bija Amerikas vācietis. Bija taču dzirdēts par vācubrāļiem ārzemēs. Par savienību vai ko tamlīdzīgu.

- Jūs labi runājat vāciski, - viņš piesardzīgi ierunājās.- Protams, - kaprālis vēsi atbildēja. - Esmu no Frankfurtes.- O! - Neibauers novilka. Šķiet, šī patiesi bija sasodīti slikta diena. Truši arī bija nozagti. Kad viņš

bija iegājis kūtiņā, būrīšu durvis bija stāvējušas vaļā. Tā bija ļauna zīme. Tagad tie laikam jau čurkstējavirs kaut kāda rupekļa ugunskura.

Nometnes vārti bija plaši atvērti. Baraku priekšā plandījās nesen piekārti karogi. Pa lielo skaļruniskanēja paziņojumi. Viena no smagajām automašīnām bija atgriezusies ar piena kannām. Ielas mudžēja noapcietinātajiem.

Automašīna ar Neibauera apstājās pie komandantūras. Tur stāvēja amerikāņu pulkvedis ar dažiemvirsniekiem un deva rīkojumus. Neibauers izkāpa, sakārtoja savus svārkus un pagāja uz priekšu. -Oberšturmbanfīrers Neibauers. Esmu jūsu rīcībā. - Viņš militāri sveicināja; ne ar Hitlera sveicienu.

Pulkvedis paskatījās uz kaprāli. Kaprālis pārtulkoja.- Is this the son of a bitch?[10] - pulkvedis jautāja.

- Yes, Sir.[11]- Put him to work overthere. Shoot him, if he makes a false move.[12]Neibauers bija saspringti klausījies. - Aiziet! - kaprālis nokomandēja. - Pie darba! Nest prom

mirušos.Neibauers vēl joprojām bija cerējis uz kaut ko citu. - Es esmu virsnieks, - viņš stostījās. - Ar

pulkveža dienesta pakāpi.- Jo ļaunāk.- Man ir liecinieki! Es biju cilvēcīgs! Pajautājiet ļaudīm!- Man šķiet, ka būs nepieciešami daži vīri, lai jūsu ļaudis jūs nesarautu gabalos, - kaprālis atbildēja.

- Diez vai es kļūdos. Aiziet, uz priekšu!Neibauers vēlreiz uzmeta pulkvedim skatienu. Pulkvedis vairs nepievērsa viņam uzmanību. Viņš

pagriezās. Divi vīri soļoja viņam līdzās, trešais aiz muguras.Pēc pāris soļiem viņš bija pazīts. Amerikāņi iztaisnoja plecus. Viņi gaidīja uzbrukumu un cieši

sastājās ap Neibaueru. Neibauers sāka svīst. Viņš blenza taisni uz priekšu un gāja tā, it kā vienlaikusgribēdams iet ātrāk un lēnāk.

Tomēr nekas nenotika. Gūstekņi palika stāvam un raudzījās uz Neibaueru. Viņi nemetās tam virsū;viņi atbrīvoja tam ceļu. Neviens nepienāca klāt. Neviens neko neteica. Neviens uz viņu nekliedza.Neviens nenomētāja ar akmeņiem. Viņu netrāpīja neviena nūja. Viņi tikai vērās Neibauerā. Viņi atbrīvojaceļu un raudzījās uz viņu visu garo gabalu līdz Mazajai nometnei.

Neibauers sākumā bija uzelpojis; tad viņš sāka svīst spēcīgāk. Viņš kaut ko murmināja. Viņšnepacēla acis, bet juta uz sevi vērstus skatienus. Viņš tos sajuta kā neskaitāmas actiņas milzīgajās cietumadurvīs - it kā viņš jau būtu ieslodzīts un visas acis auksti viņu vērotu. Viņam kļuva karstāk un karstāk.Viņš gāja ātrāk. Acis nenovērsās no viņa. Tās urbās arvien spēcīgāk. Viņš sajuta tās uz savas ādas. Tāsbija dēles, kas sūca asinis. Viņš nopurinājās. Bet nespēja tās nokratīt. Tās tika cauri ādai. Tās karājāsviņam pie asinsvadiem. - Es… - viņš murmināja. - Pienākums… es ne… es biju… vienmēr… ko gan viņigrib?…

Viņš bija slapjš, kad viņi nonāca laukumā, kur bija atradusies 22. baraka. Seši esesieši, kuri bijanotverti, tur strādāja līdz ar dažiem uzraugiem. Amerikāņu kareivji ar automātiem stāvēja tuvumā.

Neibauers vienā rāvienā apstājās. Viņš ieraudzīja savā priekšā zemē daudz melnu skeletu. - Kas…gan tie ir?…

- Neizliecieties par muļķi! - kaprālis dusmīgi atbildēja. - Tā ir baraka, ko jūs aizdedzinājāt. Turiekšā jābūt vēl vismaz trīsdesmit mirušajiem. Uz priekšu, meklēt kaulus!

- To… es nepavēlēju…- Protams, ne!- Manis nebija šeit… es neko par to nezinu. To izdarīja citi uz savu roku…- Protams! Vienmēr citi. Un tie, kuri šeit nosprāguši visu šo gadu laikā? Pie tā jūs arī neesat vainīgs,

ko?- Tā bija pavēle. Pienākums…Kaprālis vērsās pie vīrieša, kurš stāvēja viņam līdzās. - Turpmākajos gados šos divus teikumus

nāksies bieži dzirdēt: „Es rīkojos pēc pavēles” un „Es par to neko nezināju”.Neibauers nedzirdēja, ko viņš saka. - Es allaž mēģināju darīt to labāko…- Šis, - kaprālis skarbi noteica, - būs trešais teikums! Aiziet! - viņš piepeši uzkliedza. - Ķerieties pie

darba! Nesiet ārā mirušos! Domājiet, ka tas ir vienkārši - nepataisīt jūs mīkstu? - Neibauers noliecās unnedroši sāka rakņāties pa gruvešiem.

Viņus veda ar ķerrām, nesa ar neapstrādātām nestuvēm, viņus balstīja biedri, paši balstīdamies citspret citu, - viņus izvietoja esesiešu kazarmu gaiteņos, noģērba utainās skrandas, kas viņiem vēl bija

mugurā, un tās sadedzināja. Tad viņus aizveda uz esesiešu mazgāšanās telpām.Daudzi neaptvēra, ko ar viņiem gribēja darīt; viņi truli sēdēja un gulēja ejās. Tikai tad, kad pa

atvērtajām durvīm izlauzās tvaiki, daži atdzīvojās. Viņi sāka kliegt un baiļpilni rāpties atpakaļ. -Mazgāties! Mazgāties! - kliedza viņu biedri. - Jums jānomazgājas.

Tas nelīdzēja. Skeleti saķērās kopā un vaidēja, un kā krabji rāpās uz izeju. Tie bija tie, kuri vārdus„mazgāties” un „tvaiks” zināja tikai gāzes kameru sakarībā. Viņiem rādīja ziepes un dvieļus; viss velti.Arī tos viņi jau bija redzējuši. Tie tika izmantoti, lai gūstekņus vieglāk iemānītu gāzes kamerās; ar ziepjugabalu un dvieli rokās viņi bija izlaiduši garu. Tikai tad, kad viņiem garām aiznesa pirmos nomazgātosiemītniekus un viņi ar galvas mājieniem un vārdiem apstiprināja, ka tur ir karsts ūdens un tur mazgājas, untur nav gāzes, viņi nomierinājās.

Tvaiki vēlās no flīzētajām sienām. Siltais ūdens bija kā siltas rokas. Gūstekņi gulēja tajā, un tievāsrokas ar resnajām locītavām cilājās un plikšķināja pa ūdeni. Piekaltušie netīrumi atmirka. Ziepes slīdējapār novārgušo ādu un visu nomazgāja, un siltums iespiedās dziļāk nekā tikai kaulos. Silts ūdens - viņi bijaaizmirsuši, ko tas nozīmēja. Viņi gulēja un to sajuta, un daudziem tas pirmo reizi saistījās ar brīvību unatbrīvošanu.

Buhers sēdēja pie Lēbentāla un Bergera. Siltums viņus caurstrāvoja. Tā bija dzīvnieciska laime. Nojauna piedzimšanas laime, tā bija dzīvība, kas bija dzimusi no siltuma un atdota atpakaļ sasalušajāmasinīm un izslāpušajām šūnām. Tas savā ziņā bija līdzīgi kā ar augiem; ūdens saule, kas glāstīja parmirušiem uzskatītus asnus un tos pamodināja. Kopā ar netīrumu kārtu, kas bija ieēdusies ādā, nost nonācaarī dvēseles netīrumu kārta. Viņi sajuta drošību. Drošību, ko sniedza visvienkāršākais: siltums. Viņi jutāsgluži kā alu cilvēki pie pirmā ugunskura.

Viņiem izsniedza dvieļus. Viņi noslaucījās un brīnīdamies aplūkoja savu ādu. Tā vēl joprojām bijabālgana un plankumaina no izsalkuma, bet viņiem tā šķita zieda baltumā. Viņiem iedeva tīru apģērbu nonoliktavas. Viņi to aptaustīja un apskatīja, iekams vilka mugurā. Tad viņus ieveda citā telpā. Mazgāšanāsviņus bija atdzīvinājusi un vienlaikus padarījusi ļoti gurdus. Viņi gāja miegaini un gatavi noticētnākamajam brīnumam.

Telpa ar gultām viņus nemaz nepārsteidza. Viņi paskatījās uz rindām un gribēja doties tālāk. - Šeit, -sacīja amerikānis, kurš viņus veda.

Viņi blenza uz viņu. - Mums?- Jā. Kur gulēt.- Cik daudziem?Lēbentāls norādīja uz tuvējo gultu, tad uz sevi un Buheru un jautāja: - Diviem? - Tad norādīja uz

Bergeru un pacēla pirkstus. - Vai trim?Amerikānis pasmīnēja. Viņš satvēra Lēbentālu un viegli iegrūda viņu pirmajā gultā; tad Buheru

otrajā, Bergeru nākamajā un Zulbaheru blakus. - Tā, - viņš noteica.- Katram sava gulta!- Ar segu!- Es padodos! - Lēbentāls pavēstīja.- Te ir arī spilveni.

Viņi bija dabūjuši zārku. Tā bija viegla, melna, normāla lieluma kaste, bet Nr. 509 tā bija par platu.Viņam līdzās viegli varētu noguldīt vēl kādu. Tā bija pirmā reize ilgā laika posmā, kad viņam vienam bijatik daudz vietas.

Tur, kur bija stāvējusi 22. baraka, viņam izraka kapu. Pārējiem šķita, ka tā viņam būtu īstā vieta.Bija vakars, kad viņi to atnesa uz šejieni. Pie dūmakainajām debesīm karājās mēness sirpis. Cilvēki noDarba nometnes palīdzēja ielaist zārku bedrē. Viņiem bija maza lāpsta. Ikviens piegāja klāt un iemetakapā nedaudz smilšu. Ahasvērs piegāja pārāk tuvu un ieslīdēja iekšā - uz zārka. Viņi izdabūja to ārā. Citi,spēcīgāki apcietinātie, palīdzēja aizbērt kapu.

Viņi devās atpakaļ. Rozens nesa lāpstu, lai to atdotu. Viņi gāja garām 20. barakai. No turienes nesaārā mirušo. Nesēji bija divi esesieši. Rozens nostājās viņiem ceļā. Viņi gribēja apiet tam apkārt. Pirmaisbija Nīmanis, iemidzinātājs. Amerikāņi viņu bija noķēruši aiz pilsētas un atveduši atpakaļ. Viņš bija tasšarfīrers, no kura Nr. 509 bija paglābis Rozenu. Rozens mazliet atkāpās, pacēla lāpstu un iesita ar toNīmanim pa seju. Viņš pacēla to vēlreiz, bet bija piesteidzies dežurējošais amerikāņu kareivis, un tasmierīgi izņēma viņam no trīcošajām rokām lāpstu.

- Come, come - we’ll take care of that later[13].Rozens drebēja. Nīmanis neko daudz nebija dabūjis - tikai skrambu sejā. Bergers paņēma Rozenu

pie rokas. - Nāc! Tu tam esi par vāju.Rozens izplūda asarās. Zulbahers saņēma viņa otru roku. - Viņi to sodīs, Rozen. Par visu.- Nosist! Viņus vajag nosist! Citādi nekas nebūs līdzēts! Citādi viņi atkal atgriezīsies!Viņi vilka Rozenu prom. Amerikānis atdeva lāpstu Buheram. Viņi devās tālāk. - Jocīgi, - pēc brīža

Lēbentāls ierunājās. - Un tu allaž biji tas, kurš negribēja atriebties…- Liec viņu mierā, Leo!- Es taču lieku.

Katru dienu gūstekņi atstāja nometni. Vergus, kuri bija atgādāti no ārzemēm un kuri bija veseli unvarēja paiet, aizveda grupām. Daļa poļu palika. Viņi negribēja nokļūt krievu zonā. Gandrīz visi no Mazāsnometnes bija par vārgiem; viņiem kādu laiku vēl vajadzēja uzturēties šeit. Un daudzi nezināja, uz kurienidoties. Viņu piederīgie bija aizvesti kur kurais un nogalināti, viņu īpašums - nozagts, viņu dzimtā vieta -izpostīta. Viņi bija brīvi, bet neko nevarēja ar to iesākt. Viņi palika nometnē. Viņiem nebija naudas. Viņipalīdzēja uzkopt barakas. Viņi dabūja naktsmājas un iztiku; viņi gaidīja; viņi veidoja grupas.

Viņi bija tie, kuri zināja, ka viņus nekur nekas vairs negaida. Un bija arī tādi, kuri tam vēl neticēja.Viņi devās meklējumos. Ik dienas viņus redzēja dodamies lejā pa kalnu ar civilpārvaldes un nometnesmilitārās iestādes apliecībām rokā, lai saņemtu ēdiena kartītes - un kaut kādu nenoteiktu informāciju sirdī.

Daudz kas bija izvērties citādi. Izredzes uz atbrīvošanu bija uztvertas kā kaut kas tik ārkārtējs, kalielākā daļa nebija par to aizdomājusies. Tagad pēkšņi viņi bija atbrīvoti, bet aiz žoga nepletās Ēdenesdārzs ar brīnumiem, atgriešanos vecajā dzīvē, atkalapvienošanos un brīnišķīgu laika rata pagriešanuatpakaļ tajos gados, kuros nebija posta, - brīvība bija klāt, un aiz tās stiepās vientulības, skumju atmiņu,zudības gruveši, un tās priekšā bija tuksnesis un mazliet cerību. Viņi devās lejā pa kalnu, un dažuapdzīvotu vietu, dažu citu nometņu nosaukumi, dažu cilvēku vārdi un bāls „varbūt” bija viss, uz ko viņicerēja. Viņi cerēja atrast varbūt vienu vai divus, visu - to necerēja gandrīz neviens.

- Labāk ir doties prom, kamēr vēl varam, - Zulbahers sacīja. - Nekas nemainīsies, un, jo ilgākpaliksim, jo grūtāk būs. Mēs nepaspēsim ne apskatīties, kad jau atradīsimies kādā jaunā nometnē -cilvēkiem, kuri nezina, kur viņu vieta.

- Vai tu domā, ka spēsi to izturēt?- Esmu pieņēmies par desmit mārciņām.- Tas nav pietiekami.- Es nepārpūlēšos.- Uz kurieni gribi doties? - Lēbentāls pajautāja.- Uz Diseldorfu. Meklēt sievu…- Kā tu domā nokļūt Diseldorfā? Vai uz turieni iet vilcieni?Zulbahers paraustīja plecus. - Es nezinu. Bet šeit ir vēl divi, kuri grib doties uz to pašu apvidu. Uz

Zolingeni un Dīsburgu. Mēs varēsim palikt kopā.- Vai tie ir tavi seni paziņas?- Nē. Bet tas taču jau ir kaut kas, ja neesi viens.- Jā, tas tiesa.

Viņš paspieda pārējiem roku. - Vai tev ir kas ēdams? - Lēbentāls vaicāja.- Divām dienām. Pa ceļam mēs varam pieteikties amerikāņu iestādēs. Kaut kur jau mēs kaut ko

dabūsim.Viņš kopā ar abiem vīriem, kuri gribēja nokļūt Zolingenē un Dīsburgā, kāpa lejā pa kalnu. Viņš vēl

pamāja roku, tad vairs ne.

- Viņam taisnība, - Lēbentāls sacīja. - Arī es došos prom. Šovakar jau palikšu pilsētā. Manjāaprunājas ar kādu, kurš grib kļūt par manu partneri. Mēs atvērsim veikalu. Viņam ir kapitāls, man -pieredze.

- Labi, Leo.Lēbentāls izvilka no somas amerikāņu cigarešu paciņu un palaida to apkārt.- Tas būs liels veikals, - viņš stāstīja. - Amerikāņu cigaretes. Tā kā pēc iepriekšējā kara. Tikai

laikus viss jāuzsāk.Viņš aplūkoja krāsaino paciņu. - Labāk par visu naudu, to es jums saku.Bergers pasmaidīja. - Leo, - viņš teica. - Ar tevi viss ir kārtībā.Lēbentāls neuzticīgi pavērās viņā. - Es nekad neesmu apgalvojis, ka būtu ideālists.- Neapvainojies! Es saku, ko domāju. Tu mūs pietiekami bieži turēji virs ūdens.Lēbentāls glaimots pasmaidīja. - Cilvēks dara to, ko prot. Allaž ir labi, ja tuvumā ir kāds praktisks

darījumu cilvēks. Ja varu ko darīt jūsu labā… Kā ir ar tevi, Buher? Vai gribi palikt šeit?- Nē. Es gaidu, lai Ruta mazliet atgūst spēkus.- Labi. - Lēbentāls izvilka no kabatas amerikāņu pildspalvu un kaut ko uzrakstīja. - Te ir mana

pilsētas adrese. Gadījumā…- Kur tu dabūji pildspalvu? - Bergers jautāja.- Iemainīju. Amerikāņi ir kā traki pēc piemiņas lietām no nometnes.- Ko?- Viņi vāc piemiņas lietas. Visu. Pistoles, dunčus, nozīmes, pātagas, karogus - tas ir labs veikals. Es

pamatīgi papūlējos. Apgādājos ar tām lietām.- Leo, - Bergers ieteicās. - Cik labi, ka tu esi!Lēbentāls pamāja ar galvu, neizrādīdams izbrīnu. - Vai tu pagaidām paliksi te?- Jā, es palikšu.- Tad es tevi laiku pa laikam satikšu. Es nakšņošu pilsētā, bet ēst nākšu uz šejieni.- Tā es domāju.- Skaidrs! Vai tev pietiek cigarešu?- Nē.- Ņem! - Lēbentāls izvilka no kabatas divas neatvērtas paciņas un iedeva pa vienai Bergeram un

Buheram.- Kas vēl tev ir? - Buhers jautāja.- Konservi. - Lēbentāls paskatījās pulkstenī. - Man jāiet… - Viņš izvilka no savas gultas apakšas

jaunu amerikāņu lietusmēteli un to uzģērba. Neviens vairs neko neteica. Ja viņam ārpusē stāvētuautomašīna, arī tad pārējie nebrīnītos. - Nepazaudējiet adresi, - viņš teica Buheram. - Būtu žēl, ja mēsvairs neredzētos.

- Mēs iesim kopā, - Ahasvērs pavēstīja. - Karels un es.Viņi stāvēja Bergera priekšā. - Palieciet šeit vēl pāris nedēļu, - viņš sacīja. - Jūs vēl neesat

pietiekami spēcīgi.- Mēs gribam tikt prom.- Vai zināt, uz kurieni?

- Nē.- Kāpēc tad gribat doties prom?Ahasvērs savilka nenoteiktu grimasi. - Mēs šeit esam bijuši pietiekami ilgi.Viņam mugurā bija vecmodīgs, melnpelēks haveloks[14], mētelis ar pelerīnveida apmetni, kas

sniedzās līdz elkoņiem. Lēbentāls, kurš jau veica darījumus, bija viņam to pagādājis. Tas nāca no kādaģimnāzijas skolotāja atstātajām mantām; viņš bija nonāvēts pēdējās bombardēšanas laikā. Karela apģērbsbija sakombinēts no amerikāņu uniformas gabaliem.

- Karelam jātiek prom, - Ahasvērs sacīja.Pienāca Buhers. Viņš nopētīja Karela ietērpu. - Kas tad tev noticis?- Amerikāņi viņu adoptēja. Tas pulks, kas pirmais šeit ieradās. Viņi atsūtīja džipu viņam pakaļ.

Kādu gabalu mēs brauksim kopā.- Vai viņi adoptēja arī tevi?- Nē. Es braukšu tikai gabaliņu.- Un tad?- Tad? - Ahasvērs paskatījās lejā uz ieleju. Viņa mētelis plandījās vējā. - Ir tik daudz nometņu, kurās

man bija paziņas…Bergers pavērās viņā. Lēbentāls pareizi viņu apģērbis, viņš nodomāja. Viņš izskatās pēc

svētceļnieka. Viņš dosies no vienas nometnes uz citu. No viena kapa pie cita. Bet kurš gūsteknis gan irbaudījis tādu greznību - gulēt kapā? Ko tad viņš gribēja meklēt?

- Zini, - Ahasvērs ierunājās. - Dažreiz tu pilnīgi negaidīti satiec kādu kaut kur uz ielas.- Jā, vecais.Viņi noraudzījās abiem nopakaļ.- Savādi, ka mēs tā izšķiramies, - Buhers sacīja.- Vai tu arī drīz dosies prom?- Jā. Tomēr mēs tā vienkārši nedrīkstam pazaudēt cits citu.- Drīkstam, - Bergers atbildēja. - Drīkstam.- Mums vajadzētu atkal satikties. Pēc visa šeit piedzīvotā. Kaut kad.- Nē.Buhers pacēla skatienu. - Nē, - Bergers atkārtoja. - Mēs nedrīkstam to aizmirst. Bet mēs arī

nedrīkstam to pārvērst par kultu. Citādi mēs vienmēr paliksim šo nolādēto torņu ēnā.Mazā nometne bija tukša. Tā bija iztīrīta un iemītnieki izmitināti Darba nometnē un esesiešu

kazarmās. Uzkopšanai bija bijis nepieciešams liels daudzums ūdens un ziepju, un dezinfekcijas līdzekļu;tomēr tajā vēl joprojām jautās nāves un netīrības, un posta smaka. Dzeloņstiepļu žogā visur bija izgrieztasejas.

- Vai tu domā, ka nepagursi? - Buhers vaicāja Rutai.- Nē.- Tad iesim. Kas šodien par dienu?- Ceturtdiena.- Ceturtdiena. Labi, ka dienām atkal ir nosaukumi. Šeit tām bija tikai cipari. Septiņi nedēļā. Visi

vienādi.Viņi bija dabūjuši no nometnes vadības savus dokumentus. - Uz kurieni dosimies? - Ruta jautāja.- Uz turieni. - Buhers norādīja uz pakalnu, kur stāvēja baltais nams. - Vispirms iesim turp un

apskatīsim to tuvumā. Tas mums atnesa laimi.- Un tad?- Tad? Mēs varam atgriezties šeit. Šeit var paēst.- Neatgriezīsimies šeit! Nekad vairs.Buhers pārsteigts paskatījās uz Rutu. - Labi. Pagaidi! Es paņemšu mūsu mantas.

To nebija daudz; un viņiem bija maize dažām dienām un divas kārbas kondensētā piena. - Patiešāmiesim? - viņa jautāja.

Buhers redzēja spriedzi viņas sejā. - Jā, Ruta, - viņš atteica. Viņi atvadījās no Bergera un devās uzeju, kas bija izgriezta Mazās nometnes dzeloņstiepļu žogā. Viņi jau dažas reizes bija tikuši ārpusnometnes, lai arī ne tālu, - bet katru reizi, nonākot otrā pusē žogam, pārņēma tas pats satraukums. Vēljoprojām šķita, ka stieplēs plūst elektriskā strāva un ložmetēji visapkārt precīzi notēmēti uz kailo ceļalenti. Viņiem pārskrēja trīsas, kad viņi spēra pirmo soli ārpus dzeloņstiepļu žoga. Tomēr tad pavērāsbezgalīgā pasaule.

Viņi lēnām gāja plecu pie pleca. Bija silta, apmākusies diena. Viņiem gadiem ilgi bija nācies rāpot,skriet un lavīties - tagad viņi soļoja mierīgi un stalti, un nenotika nekāda katastrofa. Neviens nešāva uzviņiem no mugurpuses. Neviens nekliedza. Neviens viņus nesita.

- Tas nav aptverams, - Buhers sacīja. - Katru reizi atkal no jauna.- Jā. Tas gandrīz vai biedē.- Neskaties atpakaļ! Vai gribēji atskatīties?- Tas vēl sēž uz skausta. It kā kāds tupētu galvā un gribētu to apgriezt otrādi.- Pamēģināsim to aizmirst! Kamēr spējam.- Labi.Viņi gāja tālāk un šķērsoja kādu ceļu. Viņu priekšā pletās pļava - zaļa un prīmulu dzeltenuma pilna.

Viņi bieži to bija redzējuši no nometnes. Buheram uz mirkli ienāca prātā nīkulīgās, nokaltušās Neibaueraprīmulas pie 22. barakas. Viņš tika vaļā no šīs ainas. - Nāc, iebridīsim pļavā!

- Vai to drīkst?- Manuprāt, mēs drīkstam daudz ko. Un mēs taču vairs negribam baidīties.Viņi juta zāli zem kājām un pie kurpēm. Arī tā tagad viņiem bija sveša sajūta. Viņi pazina tikai

pārbaudes laukuma cieto pamatu. - Iesim pa kreisi, - Buhers teica.Viņi devās pa kreisi. Viņiem pieskārās lazdu krūms. Viņi apgāja tam apkārt un pašķīra tā zarus, un

sajuta tā lapas un pumpurus. Arī tas bija kas jauns. - Nāc, tagad iesim pa labi, - Buhers mudināja.Viņi devās pa labi. Tas šķita bērnišķīgi, bet sniedza viņiem lielu gandarījumu. Viņi varēja darīt, ko

gribēja. Neviens viņiem nepavēlēja. Neviens nekliedza un nešāva. Viņi bija brīvi. - Tas ir kā sapnis, -Buhers ieteicās. - Es tikai baidos, ka pamodīšos un atkal būs baraka un viss pretīgais.

- Šeit ir cits gaiss. - Ruta dziļi ieelpoja.- Tas ir dzīvs gaiss. Ne miris.Buhers uzmanīgi palūkojās viņā. Rutas seja bija mazliet piesārtusi, un viņas acis piepeši mirdzēja. -

Jā, tas ir dzīvs gaiss. Tas smaržo. Tas nesmird.Viņi stāvēja pie papelēm. - Mēs varam apsēsties šeit, - viņš sacīja. - Neviens mūs nevajās. Mēs

varam pat dejot, ja gribam.Viņi apsēdās. Viņi vēroja kukaiņus un tauriņus. Nometnē viņi bija redzējuši tikai žurkas un zilgani

spīdīgās mušas. Viņi dzirdēja strauta čalas pie papelēm. Tas bija tīrs un tecēja ātri. Nometnē vienmēr bijapar maz ūdens. Šeit tas tecēja un to neizmantoja. Pie daudz kā vajadzēja pierast no jauna. Viņi devās tālāklejā pa nogāzi. Viņi nesteidzās un bieži atpūtās. Tad nāca ieleja, un, kad viņi beidzot atskatījās, nometnebija pazudusi. Viņi sēdēja ilgi un klusēja. Nometnes tur vairs nebija un arī izpostītās pilsētas ne. Viņiredzēja tikai pļavu un virs tās maigās debesis. Viņi sajuta sejās liego vēju, un šķita, ka tas pūstu caurpagātnes melnajiem pinekļiem un maigām rokām tos grūstu prom. Tā varbūt ir jāsāk, Buhers domāja. Nopaša sākuma. Ne ar sarūgtinājumu un atmiņām, un naidu. Ar vienkāršāko. Ar sajūtu, ka esi dzīvs. Nevis katomēr vēl esi dzīvs, kā nometnē. Vienkārši - ka esi dzīvs. Viņš juta, ka tā nebija bēgšana. Viņš zināja, koNr. 509 no viņa bija gribējis: lai viņš būtu viens no tiem, kuri visam izietu cauri - nesalauzti, lai varētuliecināt un cīnīties. Un viņš piepeši arī saprata, ka tā atbildība, ko viņam bija devuši mirušie, tikai tadnebūtu par smagu nastu, ja tai pievienotos šī skaidrā, spēcīgā sajūta, ka esi dzīvs, un viņš spētu tosaglabāt. Tā viņu vadītu un dotu divkāršu spēku: neaizmirst un arī neaiziet bojā atmiņu dēļ - tā, kā to bija

domājis Bergers atvadoties.- Ruta, - viņš sacīja pēc kāda laika. - Ja cilvēks visu sāk no paša sākuma kā mēs, manuprāt, viņam

paveras iespēja kļūt ļoti laimīgam.Dārzs ziedēja; bet, kad viņi nokļuva pie baltā nama, viņi redzēja, ka aiz tā bija nokritusi bumba. Tā

bija izpostījusi visu ēkas aizmugurējo daļu; neskarta bija palikusi tikai fasāde. Pat kokā grieztās ieejasdurvis vēl stāvēja savā vietā. Viņi tās atvēra; bet tās veda uz gruvešu kaudzi.

- Tas nekad nebija nams. Visu šo laiku.- Labi, ka mēs nezinājām, ka tas ir sagrauts. - Viņi saskatījās. Viņi bija domājuši - cik ilgi tas stāvēs,

tik ilgi būs dzīvi arī viņi. Viņi bija ticējuši ilūzijai. Drupām ar fasādi. Kāda ironija - un tajā pašā laikāsavāds mierinājums. Tas bija viņiem palīdzējis, un beigās tikai tas bija svarīgi.

Viņi neatrada nevienu mirušo. Māja laikam bija pamesta tad, kad tai trāpīts. Sānos, zem gruvešiem,viņi ieraudzīja šauras durvis. Tās greizi turējās eņģēs, un aiz tām bija virtuve.

Mazā telpa tikai daļēji bija sagrauta. Pavards bija vesels, un tur bija pat dažas pannas un katli.Pavarda dūmvadu varēja atkal viegli piestiprināt un izvadīt pa izdauzītu logu. - To var iekurināt, - Buhersteica.

- Ārā ir pietiekami daudz malkas.Viņš pārlūkoja drupas. - Šeit apakšā ir matrači. Pēc pāris stundām tos varēs dabūt laukā. Sāksim

tūlīt.- Šī nav mūsu māja.- Tā nevienam nepieder. Uz dažām dienām mēs taču varam palikt šeit. Iesākumam.

Vakarā viņiem virtuvē bija divi matrači. Viņi bija atraduši arī kaļķiem klātas segas un vienunesalauztu krēslu. Galda atvilktnē glabājās dažas dakšiņas, karotes un nazis. Pavardā kurējās uguns. Dūmipa dūmvadu plūda prom pa logu. Buhers ārā turpināja jaukties pa gruvešiem.

Ruta bija atradusi spoguļa lausku un noslēpusi to kabatā. Tagad viņa stāvēja pie loga un lūkojās tajā.Viņa dzirdēja Buhera saucienus un atbildēja, taču viņa nenolaida acis no tā, ko redzēja. Sirmi mati;iekritušas acis; skarba mute ar lieliem tukšumiem, kur vajadzēja būt zobiem. Viņa skatījās ilgi unnesaudzīgi. Tad iemeta spoguli ugunī.

Ienāca Buhers. Viņš bija atradis vēl vienu spilvenu. Debesis pa to laiku bija kļuvušas ābolzaļas, unvakars bija ļoti rāms. Viņi lūkojās ārā pa sasisto logu un piepeši aptvēra, ka bija vieni. Šī sajūta viņiembija gandrīz sveša. Nometnē vienmēr bija ļaužu bari, pārpildītas barakas, jā, pat pārpildītas atejas. Bijalabi, ka bija biedri; tomēr bieži bija arī nomācis tas, ka cilvēks nevarēja būt viens. Tas bija atgādinājisveltni, kas cilvēku „es” pārvērta par masu „es”.

- Savādi ir pēkšņi būt vienam, Ruta.- Jā. It kā mēs būtu pēdējie cilvēki.- Ne pēdējie. Pirmie.Viņi nolika vienu no matračiem tā, ka varēja lūkoties ārā pa atvērtajām durvīm. Viņi attaisīja dažas

kārbas un ēda; tad abi līdzās apsēdās durvīs. Gruvešu kaudzes abās pusēs pletās vakara blāzma.

[1] Leģendārais „mūžīgais žīds”, kam bija lemts klejot pa pasauli līdz pastardienai. (Tulk. piez.)[2] „Vācija, Vācija pāri visam!” (Vācu val.)[3] Baleta deja solo dejotājam un solo dejotājai (Tulk. piez.)[4] Piedodu grēkus. (Latīņu val.)[5] Ticu vienam Dievam… (Latīņu val.)[6] Ticu tāpēc, ka tas ir muļķīgi… (Latīņu val.)[7] Pēc Jaunās Derības – nabaga slimnieks. (Latīņu val.)[8] Bībeles tēls. (Tulk. piez.)

[9] Rommels Ervīns (1891 – 1944), nacistiskās Vācijas militārais darbinieks. (Tulk. piez.)[10] Vai šis ir tas kuces dēls? (Angļu val.)[11] Jā, kungs. (Angļu val.)[12] Lieciet, lai viņš tur pastrādā. Nošaujiet, ja nepratīs uzvesties. (Angļu val.)[13] Nomierinies, mēs par to parūpēsimies vēlāk. (Angļu val.)[14] Pēc angļu ģenerāļa sera Henrija Haveloka (1795 – 1857). (Tulk. piez.)