PIEKTDIEN, 2017. GADA 18. AUGUSTĀ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Arī šodiena reiz būs vēsturePaula Kārkluvalka

Novadpētnieka Alda Denčika pētījumi jau otro desmitgadi regulāri papildina «Talsu Vēstu» lap-puses, bet Talsu tautas namā pašlaik apskatāma viņa veidota izstāde, kas veltīta vectēva, Nariņcie-ma bilžu meistara Žaņa Alberta Eihvalda piemiņai. Interese par novadpētniecību nav pārmantota aiz-raušanās, drīzāk apstākļu sakritība dzīves garumā, kas Aldi Denčiku aizvedusi līdz viņam paredzētajam ceļam. «Ja man kāds būtu teicis, ka es reiz rakstīšu un manus darbus publicēs, būtu smējies, uztverot to kā joku,» saka novadpētnieks.

Ar nedēļas viesi tikšanās norunāta viņa darbavietā — Nurmuižā. Pēc kār-tīgas pastaigas beidzot Aldi pamanām dzīvespriecīgi sazaļojuša vīnogu lauka otrā galā. Ēku ieskautais kvadrāts, kas reiz bija aizaudzis un nolaists, pārtapis skaistā, no vējiem pasargātā dārzā.

Mūsu viesošanās brīdī vīri atjau-no vienus no dārza vārtiem, un kus-tība redzama pie teju katras muižas ēkas. Aldis priecājas par iespēju die-nu dienā piedalīties Nurmuižas at-jaunošanas procesā. Tā ir viņa īpašā saikne ar vēsturi. Augusts Aldim ir sevišķs mēnesis — tajā svinama gan dzimšanas diena, gan kāzu jubileja ar sievu Vinetu. Dainas un Nikolaja Denčiku ģimenē Aldis ienāca 1970. gada 19. augus-tā. Jaunā ģimene dzīvojusi Talsos, Aldis precizē: «Pirmajā mājā aiz ro-bežas, jo tolaik «Sarkanāboli» bijuši Laidzes pagastā». Vecāki strādājuši tirdzniecības uzņēmumos. Pēc pāris gadiem ģimene pārcēlusies uz Na-riņciemu jeb Pļavām. Tur dzīvojuši mammas un vēlāk arī tēva vecāki. Tēvs Nikolajs ir ukrainis un pēc die-nesta Talsu armijas daļā izlēma palikt Latvijā. Ap 1975. gadu no Ukrainas uz Pļavām pārcēlās arī tēva ģimene.Bērnība pagājusi Pļavās

Aldis smej, ka bija pielīdzināms pingponga bumbiņai — ja nedarbus sastrādājis pie vieniem vecvecākiem, raitā solī gājis pie otriem, kuri par pui-kas blēņām neko nav zinājuši. Šādu maršrutu — vienā vai otrā virzienā — nācies veikt bieži. Viņš atceras, ka brālēnu pavasarī ievilinājis uzrūgušā laukā. Mazā Sergeja zābaki iestiguši dubļos, un zēns, nespēdams izkustē-ties, sācis raudāt. Tikmēr Aldis stāvē-jis lauka malā un vīpsnājis par brālēna izjokošanu. Drīz vien zaudēts gravitā-cijas spēks — vectēvs dusmīgi pacēlis Aldi aiz ausīm gaisā un sabāris.

Brīžos, kad blēņas nav bijušas prātā, puisēns labprāt klausījies vec-vecāku atmiņu stāstos par jaunību, tā laika kārtību un apkārt notieko-šo. Tās bijušas pirmās vēstures mā-cībstundas. Aldim kopš bērnības ir bronhiālā astma, tādēļ pie vecvecā-kiem viņš uzturējies bieži.

Skolas gaitas zēns uzsāka Lau-cienes pamatskolā, bet pēc tam di-vus gadus skolojās Rojā. Vecāki bija izlēmuši, ka piejūras klimats varētu uzlabot Alda veselību. Rojā viņš dzī-

Novadpētnieks Aldis Denčiks.Daiņa Kārkluvalka foto

Arheoloģisko izrakumu laikā Nurmuižas iekšpagalmā.

Aldis septiņu gadu vecumā.

Muzeju nakts Talsu novada muzejā. Barons Hāns un Vaide-lote jeb Aldis un sieva Vineta.

Meita Laura dzīvo Lielbritānijā, tādēļ katra tikšanās reize ir svētki.

Albuma foto

vojis pie tantes. Piejūras ciems Al-dim nav paticis, tomēr tas devis savu labumu — viņš iemīlējis grāmatas. Pēc tam zēns divus gadus mācījies Laucienē, vēlāk — grūti audzināmo bērnu internātpamatskolā Kandavā. Aldis neslēpj, pēc tēva zaudējuma palicis spurains un neiecietīgs, tādēļ nokļuva Kandavā. Toreiz bijusi ie-spēja mācīties Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas bija paredzēta ar astmu sli-mojošiem bērniem. Tas bijis nozīmīgs dzīves pavērsiens, jo mācību iestādē sagaidījuši zinoši un savu darbu mī-loši pedagogi. Skolas direktors bija Egons Bušs («Latvijas lepnuma» lau-reāts, Trīs Zvaigžņu ordeņa virsnieks), bet klases audzinā-tājs — bijušais Cēsu muzeja direktors, daudzu publikāciju un grāmatu autors Antons Anspaks. «Tas ir viņu nopelns, ka ta-gad esmu tāds, kāds esmu. Viņi mācēja vēsturi pasniegt citā griezumā, ļaujot to iz-dzīvot!» atzīst novad-pētnieks.

Pēc diviem mācību gadiem Aldis atkal atgriezies dzimtajā pusē. Iestā-jies Talsu 2. vidusskolā, bet drīz sācis strādāt mežniecībā. Ar īpašām emo-cijām viņš atceras iestāšanos Latvi-jas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē. Ticība brīvai valstij, svaigām pārmaiņu vēsmām dzīvei piešķīrušas jaunu nozīmi.

Darbs mežniecībā beidzies. Tālāk ceļš vedis uz Oktes pienotavu, vēlāk — uz Tukumu, kur viņš bijis sagādnieks Degoles pienotavā. Tukumā ar pirmo sievu sagaidīta meitiņa Laura. Laulī-ba nebija ilga. Saprotot, ka attiecības sevi izsmēlušas, Aldis atgriezies Pļa-vās. Sāpējusi sirds, ka zudusi iespēja dienu dienā satikt savu atvasīti.

Aldis uzņēmies rūpes par veco-māti, un tolaik viņa rokās nonā-kušas vectēva — Žaņa Alberta Eihvalda — stikla fotoplates. «Tās bija sliktā stāvoklī, daudz cietušas. To vērtību neapzinājos. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai sastaptu Zigurdu Kalmani (novadpētnieks, vairāku grāmatu autors — P. K.) Pateicoties viņam, tās varēja atjaunot un šogad izveidot izstādi,» stāsta nedēļas viesis.

Pirms desmit gadiem sāka Nurmuižas atjaunošanu

Valsts kultūras pieminekļu aizsar-dzības inspektore Anda Lase un torei-zējā Laucienes pagasta pārvaldes va-dība Aldi mudinājusi doties uz muižu, saredzot, ka vīrietim tā būs īstā vieta. Nurmuižas atjaunošanas projekta va-dītājs Ainārs Ķego uzskatījis tāpat.

Sākta ēku iekonservēšana, pama-zām to atjaunošana, apkārtnes labie-kārtošana. Darbos iesaistītie zina, ka katra atrastā poga, monēta, darba rīks un visas citas lietas, kas varētu atklāt ko vairāk par agrāko dzīvi Nurmuižā, nododamas Aldim. Atrastās vēstu-

res liecības apkopo-tas ekspozīcijā, kas izvietota muižā. Par katru ekspozīcijā ap-skatāmo lietu Aldim ir stāsts, kas balstīts uz tā atrašanas vietu, pielietojumu, vecumu un citām detaļām. «Te apkopota mana lai-me! Esmu kā vācējs. Te redzami ķieģeļi, kuros cilvēki atstājuši savus vēstījumus: ar otru ķieģeli izveidoti

ornamenti; ierakstīti vārdi «Valda», «Rita», «Broņa», «Kam skaniet jūs, drūmajie zvani»; pašā stūrī ir ķieģelis ar latviešu valodas «pareizrakstības piemēru» no mūsdienām,» izrāda Al-dis. Ķieģeļi atrasti visā teritorijā. Tie taisīti trīs kilometru attālumā no Nur-muižas Rīgas virzienā. Apskatot ekspozīciju, nemanot esam nokļuvuši Alda īstajā dzīvē. Drīz vien viņš uzbur ainu, kurā Otto fon Firkss pēc sie-vas aiziešanas aizsaulē apprec viņas māsu. Tā, atvesta uz Nurmuižu, nav vēlējusies izkāpt no karietes, jo celtne bijusi pārāk prasta. Ilgi nedomājot, apmetot muižai loku, jaunā sieva pie-vesta no dārza puses. Tolaik muižām sētu fasāde bijusi askētiska, bet dārza puse — skaista. Tā sievietei patikusi. Aldis zina, ka šo stāstu labprāt stāsta arī par Nogales muižu, tomēr pārlie-cināts, ka stāsta saknes ir Nurmuižā. «Katrs cenšas stāstus «pievilkt» sev, tāpat ir ar leģendu par Sviķu Sīma-ni un Bezdibeņa ezeru. Netālu no Talsiem ir Bezdibeņa ezers un viesu māja, tās saimnieki uzskata, ka stāsts apvij viņu īpašumu. Latvijā ir daudzi

Bezdibeņu ezeri, un katrs stāstītājs pretendē, ka tieši tur notikusi burša-nās. Visticamāk, Sviķu Sīmanis būries netālu no manām bērnības mājām, maza ezeriņa malā. Nedomāju, ka viņš gāja ļoti tālu no savas dzīvesvie-tas. Tolaik Pļavu Dzirnavu ezers ne-bija izveidots,» atklāj sarunas biedrs.

Burvestībās apsūdzēto Sīmani 1697. gadā notiesāja un sadedzinā-ja uz sārta. «Jo vairāk lasu, jo vairāk saprotu, ka ne velna nezinu! Zinu to, ko visi, bet neko vairāk. Meklējot informāciju par Sviķu Sīmani, radās vairāki jautājumi, piemēram, kas tai-sīja viņa tiesu, ja Nurmuižas īpašnie-ka tobrīd nebija mājās? Apkārtējie muižnieki atbrauca, uzrīkoja izklaidi un vienu no turīgākajiem zemniekiem pavadīja viņsaulē!» spriež Aldis.

Pagājušajā gadā novadpētnieki un vēsturnieki kopā izstaigājuši Sīmaņa ta-kas, sākot no viņa māj-vietas līdz vietai, kur, visticamāk, burvis savu dzīvi beidzis. Līdzīga ekspedīcija rīkota arī skolēniem, lai atklātu, ka burvju un raganu prāvas pirms trīs gad-simtiem notikušas ne tikai otrpus Daugavai, bet arī tepat — Laucie-nes pagastā. Arheologa Rūdolfa Brūža uzraudzībā atsegti Nurmuižas pamati. Divas nedē-ļas, galvas nepaceļot, skrupulozi pārskatīta katra izraktā zemes sauja. Atrastas daudzas lietas, kuru izpēti arheologs veiks padziļināti. Atklāta aptuveni 400 gadus veca ūdensvada pieslēguma vieta, kanali-zācijas bedres. Muižu apskauj teikas par slepenu tuneli, kas to savieno ar baznīcu. Aldis skaidro, ka pamatu atsegšana to nepierāda: «Viena no teikām vēsta, ka Nurmuižas pili ar baznīcu savieno eja, kurā ir noglabā-ti zviedru laiku dārgumi, zelta karie-te ar zirgiem. Ejā pat laisti suņi, kas

nav atgriezušies. Teikas un leģendas ir dažādas. Tomēr savienot kungu namu ar baznīcu būtu bijis neloģis-ki: muižā atradās kapela, kur Dievu varēja lūgt, līdz vēders sāk kurkstēt.» Darba dienās Aldis sastopams Nurmuižā, bet vakarus un brīvdienas viņš labprāt velta savam vaļaspriekam. Viņš pe-riodikā brīžiem aizmirstas un zaudē laika izjūtu, līdz par to atgādina sieva. Viens no šī brīža pētījumiem veltīts ievērojamām Nariņciema personī-bām. Darbs pie tā pagaidām apstā-jies, jo sabiedrotais — novadpētnieks Elmārs Šmelte — šovasar aizgājis viņ-saulē. Daudz izdarīts, bet pašlaik Aldi pārņēmušas bažas, vai ieguldītais darbs kādam būs vajadzīgs. Viņš neslēpj, ka brīžiem jūtas nesaprasts, tomēr novad-pētniecība ir viņa sirdslieta.

Liels palīgs ir sieva Vineta, kurai vēsture ir tikpat tuva kā Aldim. «Viņa ir mana mūza, mans Sančo Pansa un Dul-cineja vienā perso-nā. Reizēm esmu kā Dons Kihots, nesa-prasts. Vineta ir tā, kas mani notur pie zemes un neļauj lidi-nāties pa mākoņiem,» dzīvesbiedres atbal-stu novērtē Aldis.

Novadpētniecībai viņu mājā atvēlēts kabinets, un, dodo-ties ceļojumos, par apskates objektiem ar Vinetu domstar-

pības neizceļas. Abi vēlas vienu — muzejus! Nesen pāris atgriezies no ceļojuma pa Baltkrieviju, šogad ie-pazinuši arī Zviedrijas kultūru.

Vai Aldis labprātāk vēlētos dzīvot citā gadsimtā? «Reizēm tā ir bijis, bet zinu, ka esmu tur, kur man jābūt, un tas ir šajā laikā un vietā. Daudzi glorificē Ulmaņlaikus, arī cara laikus. Tomēr, padziļināti skatoties caur vēstures priz-mu, redzu to laiku plusus un — ne ma-zāk būtiski — mīnusus!»

«Viņa ir mana mūza, mans Sančo Pansa un Dulcineja vienā

personā. Reizēm esmu kā Dons Kihots,

nesaprasts. Vineta ir tā, kas mani

notur pie zemes un neļauj lidināties pa

mākoņiem.»«Meklējot informāciju

par Sviķu Sīmani, radās vairāki

jautājumi, piemēram, kas taisīja viņa

tiesu, ja Nurmuižas īpašnieka tobrīd nebija

mājās? Apkārtējie muižnieki atbrauca, uzrīkoja izklaidi un

vienu no turīgākajiem zemniekiem pavadīja

viņsaulē!»