praktiska rokasgrâmata - kaŅepelathemp.lv/wp-content/uploads/2014/03/rokasgramata... · 2016. 4....

Guntis StrazdsVeneranda Stramkale

Tâlis Laizâns

IETEIKUMI RÛPNIECISKO KAÒEPJU AUDZÇTÂJIEM UN PÂRSTRÂDÂTÂJIEM

IETEIKUMI RÛPNIECISKO KAÒEPJU AUDZÇTÂJIEM UN PÂRSTRÂDÂTÂJIEM

Praktiska rokasgrâmata

Rîga, 2012

2 Ieteikumi rūpniecisko kaņepju audzētājiem un pārstrādātājiem

Guntis Strazds, Veneranda Stramkale, Tālis Laizāns Ieteikumi rūpniecisko kaņepju audzētājiem un pārstrādātājiem. Praktiska rokasgrāmata

Projekts “Dabīgo šķiedraugu audzēšanas un pārstrādes iespēju izpēte un klastera izveide” Nr. 2010/0203/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/014 Pēdējā desmitgadē dabīgi izaudzēto šķiedraugu kā izejvielas izmantošana rūpnieciskās un sadzīves patēriņa produkcijas ražošanai ir pierādījusi savu aktualitāti un ekonomisko dzīvotspēju. Galvenais priekšnosacījums kaņepju un linu audzēšanas un pārstrādes perspektīvai Latvijā ir šo atjaunojamo izejvielu draudzīgums apkārtējai videi, plašais lietojuma spektrs (tekstila un būvmateriālu ražošana, lauksaimniecība, ķīmiskā rūpniecība, biokompozītu materiāli, parfimērija, pārtika u. c.), iespēja efektīvi veikt izmantoto produktu un materiālu otrreizējo pārstrādi, kā arī Latvijas zemnieku un zinātnieku pieredze ar šiem kultūraugiem.

Atbilstoši pēdējo gadu pētījumiem, kā arī atsevišķu zemnieku saimniecību praktiskajai pieredzei, Latvijā pastāv nepieciešamie priekšnosacījumi kaņepju audzēšanai un ir iespējams izveidot modernu pārstrādi. Tas savukārt dod iespēju, izmantojot vietējās izejvielas, uzsākt inovatīvas produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošanu, kas galvenokārt būtu paredzēta eksporta tirgiem. Rokasgrāmatas autori vēlas parādīt kaņepju audzēšanas un pārstrādes praktiskos aspektus, sniegt priekšstatu par attīstības iespējām un iespējamajiem riskiem, ar ko ir jārēķinās zemniekiem un uzņēmējiem, kuri izvērtē iespēju iesaistīties rūpniecisko šķiedraugu biznesā. ISBN 978‐9934‐8279‐1‐4 © Guntis Strazds, 2012 © Veneranda Stramkale, 2012 © Tālis Laizāns, 2012 © SIA “Biznesa augstskola Turība”, 2012 Izdevējs SIA “Biznesa augstskola Turība” Makets un dizains IK “DR dizains” Redaktore Lilita Vīksna Iespiests SIA “Drukātava”

Praktiska rokasgrāmata 3

SSaattuurrss

Ievads.............................................................................................................................................................................................4

1. Kaņepju klasifikācija (taksonomija)............................................................................................................... 7 1.1. Rūpnieciskā kaņepe: vispārīgs apraksts .................................................................................................................8 1.2. Sakņu sistēma ................................................................................................................................................................. 10 1.3. Stiebrs jeb stublājs ........................................................................................................................................................ 10 1.4. Lapas................................................................................................................................................................................... 12 1.5. Ziedi..................................................................................................................................................................................... 12 1.6. Augļi .................................................................................................................................................................................... 13

2. Kaņepju audzēšana .............................................................................................................................................15 2.1. Šķirņu izvēle .................................................................................................................................................................... 15 2.2. Audzēšanas vieta un augseka ................................................................................................................................... 16 2.3. Augsnes apstrāde pirms sēšanas ............................................................................................................................ 18 2.4. Sēšana un kopšana ........................................................................................................................................................ 18 2.5. Mēslošana ......................................................................................................................................................................... 19 2.6. Veģetācija.......................................................................................................................................................................... 20 2.7. Temperatūras režīms................................................................................................................................................... 23 2.8. Kopšana un augu aizsardzība ................................................................................................................................... 24

3. Kaņepju pārstrāde un šķiedras iegūšanas tehnoloģiskais process...................................................27 3.1. Ievads.................................................................................................................................................................................. 27 3.2. Kaņepju struktūra un ķīmiskais sastāvs .............................................................................................................. 27 3.3. Šķiedru atvēršana.......................................................................................................................................................... 29 3.4. Salmiņu pārstrādes līnija............................................................................................................................................ 30

4. Neausto audumu ražošana: pārskats par izmantojamajām metodēm............................................33 4.1. Cauradatošanas metode ............................................................................................................................................. 33 4.2. Caurstrūklošanas metode .......................................................................................................................................... 35 4.3. Termiskā punktveida sasaistīšanas metode....................................................................................................... 37 4.4. Sasaistes metode ar karsto gaisu ............................................................................................................................ 38 4.5. Karstā gaisa strūklas sasaistīšanas sistēma........................................................................................................ 39 4.6. Siltuma starojuma/infrasarkano staru un ultraskaņas sasaistes metodes .......................................... 40

Kopsavilkums................................................................................................................................................................................ 42 Izmantotā literatūra................................................................................................................................................................... 44 Pielikumi ......................................................................................................................................................................................... 45


IIeevvaaddss

Kaņepes ir viens no senākajiem un daudzveidīgākajiem kultūraugiem, ko cilvēce pazīst. Atbil‐stoši vairāku autoru publikācijām kaņepju izmantošana ir aizsākusies pirms 10 000 gadiem, bet to kul‐tivēšana visā Āzijas un Eiropas teritorijā tiek veikta vismaz pēdējo 3000 gadu laikā. Līdz pat 19. gadsimta vidum kaņepes bija viens no galvenajiem izejvielu avotiem tādām cilvēkiem noderīgām lietām kā diegi, virves, apģērbs, pārtika, eļļa gaismekļiem, medicīniskie līdzekļi. Tādēļ uzskats, ka tā šajā laikā bija visvairāk audzētā kultūra pasaulē, nav uzskatāms par pārspīlējumu (Clarke, 1999). Kaņepju šķiedras izmantošana zvejas tīkliem un virvēm Ķīnā bija pazīstama jau 4000 gadu p.m.ē. Neapšaubāmi, ka nozīmīgākā šķiedras izmantošana ir saistāma ar papīra ieguvi, kas arī ir sākusies Ķīnā. Ne velti ķīnieši uzskatīja, ka kaņepju sēklas ir viena no piecām cilvēces nozīmīgākajām sēklām. Atbilstoši senās Indijas leģendām Sidharta sešus gadus pārtika tikai no kaņepju sēklām, pirms kļuva par Budu (Iverson, 2000).

Eiropā kaņepes nonāca, uzsākot tirdzniecību ar Āziju. Vecākie kaņepju auduma paraugi ir at‐rasti Vācijas teritorijā, un to vecums ir attiecināms uz 400 gadiem p. m. ē. Pirmo kaņepju papīra ieguves ražotni Spānijas mauri Eiropas teritorijā izveidoja jau 1150 gadus p. m. ē. Renesanses laika gleznotāji saviem darbiem izmantoja kaņepju audeklus, bet krāsas veidoja uz kaņepju eļļas bāzes. (Roulac, 1997)

Kaņepes un lini laikā no 16. līdz 18. gadsimtam bija nozīmīgākie šķiedraugi Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Tomēr tieši kaņepju produkcija bija visvairāk izmantota tirdzniecībā, jūras pārvadāju‐mos un kuģu būvē. Var apgalvot, ka kaņepes palīdzēja pasaules kolonizācijā un ģeogrāfiskajā sadalīšanā. (Roulac, 1997) 20. gadsimta sākumā kaņepju sējumu platības sāka samazināties. To noteica gan izgudro‐jumi kokvilnas pārstrādē 19. gadsimtā un tas, ka kaņepju audzēšana – īpaši novākšana un pārstrāde – prasīja daudz roku darba.

Pirmā mehāniskā iekārta, kas veica kaņepju šķiedras atdalīšanu (tā sauktais dekortikators), tika izgudrota 1916. gadā. Tomēr arī šis izgudrojums nespēja atgriezt kaņepju audzēšanu nozīmīgos apjo‐mos, jo bija radīta krietni lētāka papīra ražošanas tehnoloģija, kas izmantoja koksnes celulozi. Līdz ar to pasaulē strauji tika nomainīta papīra ražošanas izejvielu bāze.

Daudzās publikācijās var atrast norādi, ka Henrijs Fords ir radījis pirmo kaņepju auto. Pazīstamais autobūvētājs uzskatīja, ka lauksaimniecībai un modernajām rūpniecības nozarēm ir cieši jāsadarbojas, jo zemkopji spēj izaudzēt gandrīz visas nepieciešamās izejvielas pat automobiļu ražošanai. Lai to apstip‐rinātu, 1941. gadā Fords izveidoja biokompozītu automobili, kur viena no izejvielām bija arī kaņepju šķiedra. Dažās publikācijās ir norāde, ka kā degviela tika izmantota kaņepju eļļa. (Roulac, 1997)

Nozīmīgas izmaiņas visā pasaulē sākās pēc tam, kad 1937. gadā ASV valdība pieņēma Marihu‐ānas likumu (Marihuana Tax Act), kura rezultātā arī sējas kaņepes (Cannabis sativa L.) tika iekļautas tā saukto marihuānas augu sarakstā. ASV Narkotiku apkarošanas departamenta aktivitātes – prasība iegūt atļauju audzēšanai, stingra uzraudzība – praktiski izskauda kaņepes Ziemeļamerikā. Sekojot Amerikas piemēram, daudzās Eiropas valstīs kaņepes atzina par nelegālu kultūraugu uzreiz pēc Otrā Pasaules kara.

Pēdējā divdesmitgadē pasaulē ir norisinājušies pretēji procesi, kuru rezultātā lielākajā daļā pa‐saules valstu, t. sk. Eiropas Savienībā, kaņepes lielā mērā ir atguvušas savu statusu un popularitāti. Jānorāda, ka dažās valstīs arī pašlaik pastāv dažādi ierobežojumi. Austrālijā un Jaunzēlandē joprojām ir aizliegta jebkādu kaņepju produktu izmantošana pārtikā. ASV kaņepju audzēšana nav aizliegta, tomēr lielākajā daļā štatu pastāv tādas birokrātijas sviras, kas pagaidām pilnībā izslēdz aktīvu kaņepju audzē‐šanu. Aizliedzošas vai ierobežojošas likumu normas ir sastopamas arī Latvijas kaimiņzemēs – Lietuvā, Baltkrievijā, kā arī Ukrainā. Tomēr jāatzīmē, ka procesi globālajā ekonomikā un vajadzība pastiprināti rūpēties par apkārtējo vidi ir devuši pozitīvu signālu potenciālajiem kaņepju audzētājiem. Īpaši aktuāla pašlaik ir tendence meklēt alternatīvas izejvielas šķiedru ieguvei, un šim virzienam tiek prognozēta


pastiprināta attīstība. Patērētāji aizvien vairāk pievēršas veselīgam dzīvesveidam un pieprasa vietējas izcelsmes dabīgus pārtikas produktus. Zemniekiem ir jādomā par ilgtspējīgu lauksaimniecību, aktīvi jāplāno sava darbība un rotācijas kultūru izmantošana, jo tikai tādā veidā iespējams kaut nedaudz samazināt augsnes strauju noplicināšanu, pastiprinātu minerālmēslu un ķīmisko augu aizsardzības līdzek‐ļu izmantošanu. Dažu pētnieku ieteikumi un mūsdienu tehnoloģiskās iespējas liek aktualizēties domai par kaņepju izmantošanu papīra ražošanā.

1. attēls. Rūpniecisko kaņepju izmantošanas iespējas

Pasaulē turpmākajos gados samazināsies gan fosilo izejvielu daudzums, gan arī sintētisko

šķiedru ražošanas apjomi. Tomēr pieprasījums pēc šķiedrmateriāliem pieaug, jo arvien vairāk šie ma‐teriāli tiek izmantoti jaunu produktu ražošanai, un tāpēc svarīgi ir maksimāli palielināt Latvijas atjau‐nojamo dabisko izejvielu – linu un kaņepju šķiedru, eļļas un spaļu – izmantošanu dažādu produktu (šķiedru, dzijas, auklu, virvju, filca, audumu, adījumu, siltuma izolācijas un kompozītmateriālu) ražoša‐nā. Kaņepju šķiedru un tās produktu funkcionalizēšana ir jauns virziens pasaulē, kas veido pamatu ilgtspējīgai ekonomiskai izaugsmei uz dabiski atjaunojamo resursu bāzes, jo kaņepes ir ekokultūra. Lai iegūtu konkurētspējīgu produkcijas kvalitāti, liela nozīme ir gan apkārtējās vides apstākļiem un audzē‐šanas tehnoloģijai, gan arī – ģenētiskajam potenciālam. Latvijā līdz šim nav veikti kompleksi zinātnis‐kie pētījumi par kaņepju audzēšanas iespējām, tehnoloģijām un izmantošanas perspektīvām dažādās tautsaimniecības nozarēs. Tāpēc nepieciešami zinātniskie pētījumi, lai noskaidrotu, kādas ir kaņepju audzēšanas un izmantošanas perspektīvas, kāda ir to nozīme ilgtspējīgas lauksaimniecības un apkārtē‐jās vides mijiedarbībā.


2. attēls. Kaņepju koksne jeb spaļi

3. attēls. Kaņepju šķiedra


11.. KKAAŅŅEEPPJJUU KKLLAASSIIFFIIKKĀĀCCIIJJAA ((TTAAKKSSOONNOOMMIIJJAA))

Par kaņepju sistemātisko klasifikāciju pastāv ļoti atšķirīgi viedokļi. Tās ir tikušas iekļautas gan

zīdkoku (Moraceae) dzimtā, gan nātru (Urticaceae) dzimtā, taču patlaban kaņepes pieder Cannabinaceae jeb kaņepju dzimtai. Taču šīs dzimtas iedalījums joprojām nav līdz galam izpētīts.

Saskaņā ar pētniekiem Bosku un Karusu kaņepju iedalījums izskatās šādi:

Dzimta Cannabinaceae

Ģints Cannabis genus

Cannabis indica lam. serebr. – Indijas kaņepe Sugas

Cannabis sativa (L.) serebr. – sējas kaņepe

Cannabis sativa (L.) serebr. subsp. spontanea – savvaļas kaņepe Sējas kaņepes veidi

Cannabis sativa (L.) serebr. subsp. culta – kultivētā kaņepe

4. attēls. Sējas kaņepes Cannabis sativa (L.) serebr.

Tālākais iedalījums balstās uz dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem, un tā ietvaros paveidi at‐

šķiras dažādu īpašību ziņā, taču vienādais hromosomu skaits (2n = 20) ļauj viegli krustot augus savā starpā. Kaņepju ģeogrāfiskais iedalījums ir šāds:

• borealis serebr. (ziemeļu kaņepes): audzēšanas un kultivēšanas teritorija sniedzas uz ziemeļiem no 60. platuma grāda un atro‐das, piemēram, Krievijā un Somijā;


• prol. medioruthenica serebr. (Krievijas vidienes kaņepes): audzēšanas un kultivēšanas teritorija atrodas starp 50. un 60. platuma grādiem un atrodas, piemēram, Krievijā, Ukrainā, Polijā, Ziemeļvācijā un Skandināvijā;

• prol. australis serebr. (dienvidu kaņepes, Vidusjūras kaņepes): audzēšanas un kultivēšanas teritorijas atrodas Eiropas centrālajā daļā, dienvidaustrumos un dienvidos, piemēram, Ungārijā, Rumānijā, Itālijā, Spānijā, Turcijā un Krievijas dienvidos;

• prol. asiatica serebr. (Āzijas kaņepes): audzēšanas un kultivēšanas teritorijas atrodas Ķīnā, Japānā, Taizemē un Korejā.

Variāciju skaits patiesībā ir milzīgs: augs, kura sākotnējā izcelsme ir meklējama Vidusāzijā (Irānā,

Afganistānā, Kazahstānā), ir izplatījies gandrīz visās klimata joslās un vienlīdz labi pielāgojies gan sub‐tropu augstienēm, gan mitrajam un vēsajam Skandināvijas klimatam. Atbilstoši tam pastāv kaņepju veidi ar augstumu no viena līdz pat 10 metriem, sēklām ar diametru no diviem līdz 10 milimetriem, dažādu lapu uzbūvi (no pieciem līdz 13 stariem) un krāsu (no tumšzaļas līdz gaiši zaļai vai pat dzelte‐nīgai), kā arī atšķirīgu sēklu un šķiedras ieguves ražīgumu.

Kaņepe ir divmāju augs, respektīvi, tā vīrišķie un sievišķie ziedi ir nodalīti atsevišķi. Tomēr rūpnieciskajām pārstrādes un ražošanas vajadzībām priekšroka tiek dota vienmājas versijai: mērķtie‐cīgas selekcijas rezultātā abi dzimumi ir apvienoti vienā augā. Kad vīrišķās daļas ir veikušas apputek‐snēšanu, tās atmirst, lai ļautu attīstīties sievišķajām ziedkopām un augļkopām. Galvenā priekšrocība, ko tādējādi iegūst, ir vienmērīgā visu viena stādījuma augu nogatavošanās. Parasti vīrišķie eksemplāri atmirst vienu mēnesi pirms sievišķās daļas nogatavošanās, kas ir ļoti neizdevīgi no mehanizētas novākšanas viedokļa.

No kaņepēm iegūst šķiedru, spaļus, sēklas un ēteriskās eļļas. Kaņepes satur vairāk nekā 60 ka‐nabinoīdus, kas augu valstī ir unikāls rādītājs.

Par galveno aktīvo vielu uzskata delta‐9‐tetrahidrokanabinolu jeb saīsināti – THC. Tieši šī psihoaktīvā sastāvdaļa, kas rada tik daudz satraukuma un aizdomu un kuras dēļ kaņepju audzēšana un izmantošana lielākajā daļā valstu tiek pakļautas īpašai regulācijai. Tām šķirnēm, kas ir iekļautas ES šķirņu sarakstā (saraksts ir pievienots pielikumā) un kuru audzēšanai ir paredzēti atbalsta maksājumi, kopējais THC saturs nedrīkst pārsniegt 0,2%.

11..11.. RRūūppnniieecciisskkāā kkaaņņeeppee:: vviissppāārrīīggss aapprraakkssttss

Kaņepju dzimtā (Cannabaceae) ietilpst divas ģintis un četras sugas. Divmāju lakstaugi ar starai‐ni šķeltām vai dalītām lapām. Raksturīgas pielapes, sīki un iezaļgani viendzimuma ziedi, kas sakopoti vīrišķajās ziedkopās (skarās) un sievišķajās ziedkopās (galviņās vai vārpskarās). Auglis – riekstiņš. Sugu dabiskais areāls ir ziemeļu puslodes mērenā klimata josla. Plaši kultivē ārpus pamatareāla. Zināmas sešas sugas.

Latvijā ir divas sugas: sējas kaņepe (kultivēts augs) un parastais apinis (savvaļas augs).


5. attēls. Kaņepju nozares atjaunotāji Latvijā Dr.agr. Veneranda Stramkale un

Dr.sc.ing. Guntis Strazds pētījumu laukā Viļānos (2010. gada augusts)

Kaņepju dzimta (Cannabaceae) Kaņepes (Cannabis)

• Cannabis ruderalis • Sējas kaņepe (Cannabis sativa)

Indijas kaņepe (Cannabis sativa subsp. Indica) Sējas kaņepe (Cannabis sativa subsp. sativa)

Viengadīgs, liels (50–200 cm) kaņepju dzimtas lakstaugs ar specifisku smaržu. Vīrišķie un sie‐višķie ziedi atrodas uz dažādiem augiem. Stublājs stāvs, skarbmatains, nedaudz šķautņains, vienkāršs vai zaro. Lapas uz stublāja pretējas (augšējās var būt pamīšus). Lapas ir ar kātu. Plātne (8–20 cm) piec‐staraini līdz septiņstaraini dalīta lancetiskās vai lineārās plūksnās ar smailu galu un zāģzobainu malu. Sievišķie augi blīvāk aplapoti nekā vīrišķie. Ziedi blāvi zaļi. Vīrišķie ziedi zarainās skarveida ziedkopās, to apziednis kausveidīgs ar skropstainu malu. Sievišķie ziedi seglapu žāklēs vārpveida ziedkopās, to apzied‐nis īss, kausveidīgs. Zieda drīksnas purpursarkanas. Auglis – brūns, spīdīgs riekstiņš. Zied jūnijā, jūlijā.

Izplatība. Savvaļā suga sastopama Pievolgā un Rietumsibīrijā.

Pārstāvji • Sējas kaņepe (Cannabis sativa) – viengadīgs augs, ar dobju virsu, šķiedraugs. Izmanto papīra rūpniecībā, sēklas satur līdz pat 35% eļļas un daudz olbaltumvielu, lieto uzturā.

• Indijas kaņepe (Cannabis sativa subsp. Indica) – ziedi izdala sveķveidīgu vielu, kas satur kannabinolu – austrumos drogu pazīst ar nosaukumu “hašišs” kas nozīmē “zāle”. Āzijas un Āfrikas tautas lieto kā baudvielu, līdzīgi opijam, smēķējot, ēdot, dzerot. Zālīte rada rei‐bumu ar halucinācijām, ilgstoša lietošana rada izmaiņas nervu sistēmā. Rada garīgu un fi‐zisku sabrukumu.


• Parastais apinis (Humulus lapulus) – satur lupulīnu, ko lieto medicīnā kā nomierinošu līdzekli, izmanto alus rūpniecībā. Uzlabo alus aromātu un darbojas kā konservants, viegli narkotisks līdzeklis, padara alu rūgtu un atspirdzinošu.

Sistemātika

Botāniķu vidū par kaņepju klasifikāciju nav vienprātības. Vieni min vairākas pamatsugas, citi izšķir vienu kaņepju sugu ar vairākām pasugām (varietātēm): sējas kaņepes (Cannabis sativa L.), kas aug Eiropas un Ziemeļamerikas ziemeļos un Krievijā, savvaļas kaņepes (Cannabis ruderalis), kas izpla‐tītas turpat un ir vienkārši nezāles, un dienvidu klimatisko zonu augi – Indijas kaņepes (Cannabis Indica). Pēdējās dažkārt dēvē arī par parastās sējas kaņepes varietāti (Cannabis sativa var. Indica ham.). Pastāv vēl tā sauktās dekoratīvās kaņepes (Cannabis sativa var. gigantea), kas ir līdz četrus metrus garas un kuras audzē tikai kā krāšņumaugus. Minētajām kaņepju pasugām ir izveidots milzum daudz selekcionēto formu (šķirņu), kopā vismaz 400. Visas kaņepes vairāk vai mazāk satur īpašas aromātiskas organiskas vielas, tā sauktos kanabinoīdus, vismaz 27, no kuriem tikai viens – tetrahidrokanabinols (turpmāk – THC) – ir psihi iespaidojoša, halucinogēna viela, un vēl pāris kanabinoīdi ir vielas – pavadoņi, kas šo THC iedarbību modificē. Vēl būtu pieminams tas, ka narkotisko vielu attīstībai augos nepieciešams silts klimats, un Indijas kaņepes, kas audzētas uz lauka Latvijā, pilnīgi zaudē narkotiskās īpašības.

11..22.. SSaakkņņuu ssiissttēēmmaa

Kaņepēm ir labi attīstīta galvenā sakne (mietsak‐ne), no kuras aug liels skaits sazarotu sānsakņu, tomēr kaņepes mietsakne salīdzinājumā ar spēcīgajiem ātri augošajiem dzinumiem ir relatīvi vāja. Atkarībā no aug‐snes īpašībām mietsakne var būt dziļumā no diviem līdz 2,5 m, bet sānsaknes – izplesties 60 līdz 80 cm rādiusā. Neatkarīgi no augsnes kvalitātes sievišķajiem augiem vienmēr ir spēcīgāka sakņu sistēma nekā vīrišķajiem, jo tiem ir ilgāks veģetācijas periods. Turklāt atsevišķiem augiem ir blīvāk sazarota sakņu sistēma nekā augiem, kas aug blīvos šķiedras kaņepju sējumos. (Bócsa & Karus, 1997)

11..33.. SSttiieebbrrss jjeebb ssttuubbllāājjss

Kaņepes ir viengadīgs augs ar taisnu, vertikālu, šķautņainu, dobu matēti zaļas krāsas stiebru ar dziedzermatiņiem, kas nogatavošanās gaitā pārkokojas. No morfoloģiskā viedokļa kaņepju stiebrs sa‐stāv no kokainās daļas un lūksnainās daļas. Lūksnainajā daļā starp mizu un pirmlūksni atrodas lūksnes šķiedras, kas gredzena veidā ieskauj iekšējo koka serdi, ko veido spaļi. Spaļu uzdevums ir balstīt kaņe‐pes stiebru un turēt to vertikāli, savukārt šķiedras rūpējas par stiebra izturību stiepē un vērpē. Koks‐nes šķiedras šūnu izmērs nepārsniedz 0,5 mm. Šķiedras šūnu garums svārstās robežās no viens līdz 10 cm, vidēji tas ir 15–40 mm. Vidējais šķiedras resnums (diametrs) ir 18–25 mikroni. Šķiedras šūnas reti kad ir sastopamas pa vienai – parasti tās ir apvienojušās tā saucamajos šķiedras kūlīšos. Kūlīšu forma var būt ļoti daudzveidīga. To šķērsgriezums mēdz būt gan apaļš, gan ovāls, gan taisns. (Bócsa & Karus, 1997)

6. attēls. Sējas kaņepes sakne


1. tabulā ir redzamas svarīgākās šķiedras un spaļu sastāvdaļas.

1. tabula. Lūksnes un spaļu sastāvs, %

Lūksne Spaļi (koksnes šķiedra)

Celuloze (a) 60–72 (b) 64,8 ± 7,5*

36–41 34,5 ± 2,7*

Hemiceluloze (a) 11–19 (b) 7,7 ± 0,9*

31–37 17,8 ± 1,2*

Lignīns (a) 2,3–4,7 (b) 4,3 ± 0,9*

19–21 20,8 ± 1,0

saskaņā ar (a) Triolo (1980) un (b) Van der Werf (1994)

* = standarta novirze

Augam kļūstot vecākam, šķiedras šūnas pārkokojas. Pārkokošanās lielā mērā iespaido šķiedras

kvalitāti, un inkrustācijas veidojošās vielas apzīmē ar jēdzienu “lignīns”. Tās palielina šķiedras izturību spiedē un stiepē, taču samazina pārraušanas pretestību, izturību vērpē un elastību.

Stiebru diametrs mainās atkarībā no šķirnes, sējuma blīvuma un citiem faktoriem un vidēji ir apmēram līdz 10 mm, taču atsevišķiem augiem var sasniegt 20 līdz 26 mm. Auga augstumu ietekmē ļoti daudzi faktori. Būtiskākie no tiem ir dienasgaismas ilgums, kaņepju šķirne un augsnes kvalitāte, barības vielas un ūdens, kā arī augšanai atvēlētā vieta un auga dzimums. Atsevišķi augoši augi izaug garāki nekā tādas pašas šķirnes augi blīvā sējumā. Turklāt vīrišķie augi ir par apmēram 10 līdz 15% augstāki nekā sievišķie, kaut arī pēdējiem ir sešas līdz septiņas nedēļas ilgāks veģetācijas periods.

Tas, cik stublājs ir sazarots, ir atkarīgs no brīvās vietas daudzuma. Ja augs aug atsevišķi, tas ir sazarotāks nekā blīvā stādījumā. Tomēr jāņem vērā, ka sazarošanās ir atkarīga arī no konkrētās šķirnes.

Kaņepju stiebrs, kas optimālos augšanas apstākļos var sasniegt pat vairāk nekā četru metru augstumu, satur ar celulozi bagātās lūksnes šķiedras. Tās sastāv no augstvērtīgajām primārajām jeb garajām šķiedrām (5–55 mm garas) un sekundārajām jeb īsajām šķiedām (apmēram divi mm garas). Abu šķiedras veidu savstarpējās proporcijas un īpatsvars ir atkarīgs no šķirnes, augšanas apstākļiem un šķiedru novietojuma stiebrā. Lielākais šķiedru īpatsvars un lielākā šķiedru stiprība ir stiebra vidusdaļā. Kopējais šķiedru īpatsvars tiek izteikts procentos no kopējās stiebra masas un šķiedras kaņepju šķirnēm vidēji tas ir no 20 līdz 35%. Tādējādi praksē no 10 tonnām sausu kaņepju stiebriņu var iegūt vidēji 2000–2500 kg garo un īso šķiedru.


11..44.. LLaappaass

Kaņepēm ir staraini dalītas lapas, kas stiebriņa apakšdaļā ir novietotas pretēji, bet tālāk uz augšu – pamīšus. Kaņepju lapām ir no vienas līdz vienpadsmit plātnēm, visbiežāk ir sastopamas lapas ar piecām līdz deviņām mīkstas struktūras plātnēm. Atsevišķas lapas plātnes ir apmēram pieci līdz 15 cm garas un apmēram divi cm platas. Tām ir ķīļveida forma, žāģzobainas malas un izstiepts, smails gals. Katrā malā ir no četriem līdz divdesmit zobiem, tie ir stūrainas formas un pavērsti uz lapas smaili. Zobu smailēs beidzas lapas dzīslas, kas ir novietotas ieslīpi attiecībā pret galveno dzīslu. Vidējā lapas plātne parasti ir ievērojami lielāka nekā pārējās un var sasniegt līdz pat 15 cm garumu. Malējās lapas

plātnes parasti ir nevienāda lieluma. Plātņu skaits ir atkarīgs ne tikai no kaņepju šķirnes, bet arī no auga vecuma (veģetācijas stadijas). Lapas augšpusi klāj matiņi, no kuriem tikai neliela daļa ir dziedzermatiņi.

Lapu masas īpatsvars auga kopējā masā ir visai liels – apmēram 24–25%. Veģetācijas perioda beigās tas auga nogatavošanās rezultātā samazinās līdz 8–14%. Bagātīga auga apgāde ar slāpekli veicina lapu veidošanos.

11..55.. ZZiieeddii

Kaņepe ir divmāju augs. Ziedu vīrišķās un sievišķās daļas atrodas uz dažādiem augiem. Vīrišķie augi parasti nogatavojas ātrāk nekā sievišķie. Tas ir uzskatāms par trūkumu mehanizētas novākšanas gadījumā, jo novākšanai gatavajā masā atrodas arī jau atmirušie vīrišķie augi jeb saušņi. Tas izraisa ne‐viendabīgu ražas kvalitāti. Tādēļ divmāju augu sējumos raža jānovāc neilgi pēc vīrišķo augu ziedēšanas. Arī no sēklu novākšanas viedokļa divmāju sadalījumam ir nelabvēlīga ietekme, jo no visa sējuma tikai 50–70% augu dod sēklas.

Nereti ir sastopama arī ģeneratīvā starpforma (intersekss), kas ir pārmantojama. Atkarībā no augu šķirtdzimuma vai viendzimuma veida izšķir:

• divmāju augus, kam sievišķie un vīrišķie ziedi atrodas uz diviem atsevišķiem augiem; • vienmājas augus, kam sievišķie un vīrišķie ziedi atrodas uz viena auga, taču dažādās stiebra daļās. Šķiedras un sēklu ieguvei visu sējumu bez zudumiem var novākt vienā, op‐timālā laikā. Latvijā pārbaudītās franču šķirnes, kuru audzēšanai ES ir paredzēts atbalsts (piemēram, Felina 32, Fedora 17 u. c.) ir vienmājas augi;

• viendzimuma augus, kam divmāju sievišķie augi ir sakrustoti ar vienmājas šķirnes vīriš‐ķajiem augiem, un pirmajā paaudzē (F1) ir apmēram 70–85% sievišķo, 10–15% vienmāju un tikai 1–2% vīrišķo augu. Ja nākamā paaudze nozied brīvi, šķirne atgriežas atpakaļ pie divmāju formas;

• hibrīdu augus, kam divmāju sievišķie augi ir sakrustoti ar vienmājas šķirnes vīrišķajiem augiem. F1 paaudze tiek krustota ar divmāju vīrišķo augu. Tādējādi radītā otrā jeb F2 pa‐audze tiek dēvēta par hibrīdiem. Ja nākamās paaudzes nozied pilnībā, šķirne atgriežas atpakaļ pie divmāju formas.

7. attēls. Kaņepju augšanas pirmajās 45 dienās vērojama intensīva sakņu

un lapu attīstība


Kaņepju apputeksnēšanās notiek vēja vai citu ārējo faktoru ietekmē. Gan vīrišķie, gan sievišķie ziedi ir ap‐vienoti ziedkopās, bet ziedu skaits ir atkarīgs galvenokārt no augšanai atvēlētās vietas – jo vairāk vietas ir augam, jo vairāk ziedu tas izveido.

Vīrišķie ziedi atrodas pie ziedkopas bezlapu at‐zariem, kas ir novietoti lapas ass turpinājumā. Tie sastāv no vienkārša apziedņa ar piecām ziedlapām, kas ieskauj piecas putekšņlapas. Apziednis ir dzeltenīgi zaļā krāsā, un tā garums ir apmēram 5 mm. Putekšnīcām pirms no‐gatavošanās ir garena, prizmatiska forma un līdz ar no‐gatavošanos tās iegūst gaišu dzeltenu krāsu. Tās karājas pie īsiem putekškātiņiem. Sausie, miltiem līdzīgie zied‐putekšņi auga ziedēšanas laikā izveido mākoņus, kas lie‐lā augstumā (no 20 līdz 30 m) spēj pārvietoties līdz pat 12 km attālumā. Kaņepes putekšņu ražošanas ziņā ir ļoti produktīvas – trīs līdz četrus metrus augsts, atsevišķi augošs augs var saražot apmēram 30–40 g ziedputekšņu.

Sievišķie ziedi veidojas īsos ziedu kātiņos, kas arī veido ass turpinājumu, bet ir kompaktāki nekā vīriš‐ķie. Sievišķās ziedkopas ir blīvas, skarainas, starp atse‐višķiem ziediem aug mazas lapiņas. Blīvās struktūras dēļ atsevišķi ziedi nav izšķirami. Izveidojas ziedu ķekari, kas sastāv no simtiem atsevišķu ziediņu kopā ar kātiem un lapiņām. Sievišķajiem ziediem ir zaļš, vienkāršs ap‐ziednis, kas ieskauj sēklotni ar vienu sēkliņu. No sānu ie‐šķēlumiem ir izvirzītas tikai abas šaurās drīksnas. Drīk‐sna sākumā ir balta, bet vēlāk kļūst purpursarkana. Drīksnas redzamā daļa ir apmēram 2–8 mm gara.

11..66.. AAuuggļļii

No botānikas viedokļa kaņepju augļi ir rieksti, tomēr praksē tos sauc par sēklām. Tie ir vai nu apaļi kā lode, vai arī līdzinās nedaudz saplacinātai olai. Vairākumā gadījumu sēklas ir 2,5–5 mm garas un 2–4 mm platas, bet to diametrs ir no diviem līdz 3,5 mm. Tūkstoš tīru sēklu svars dažādām šķirnēm svārstās no 17 līdz 23 g. Sēklu krāsa ir no zaļganpelēkas līdz brūnganai, iespējams arī marmora raksts, ko rada pieķērušās sēklapavalka paliekas. Ja krāsa ir zaļgana, tas parasti nozīmē, ka sēklas nav nogata‐vojušās. Kaņepju sēklas ir ļoti augstvērtīgas no uztura viedokļa, un 100 g kaņepju sēklu enerģētiskā vērtība ir 385 kcal. 94 % sausās vielas sastāvdaļas ir:

• 28–35 % eļļa, ko veido 3 % piesātināto taukskābju un 28% nepiesātināto taukskābju; • 20–24 % proteīni; • 30–35 % ogļhidrāti, no tiem 33 % balastvielas; • 6 % pelni.

8. attēls. Dažādu šķirņu kaņepes

ziedēšanas stadijā, 2012. gada augusts


9. attēls. Kaņepju riekstiņi, novākti Latvijā 2011. gadā

100 g kaņepju eļļā ir šādas sastāvdaļas:

• 9–11 g piesātināto taukskābju; • 89–91 g nepiesātināto taukskābju, no tām:

− oleīnskābe (omega‐9) 10–16 g − linolskābe (omega‐6) 50–70 g − alfa‐linolskābe (omega‐3) 15–25 g − gamma‐linolskābe (omega‐6) 2–4 g − stearidonskābe (omega‐3) 0,4–2 g


22.. KKAAŅŅEEPPJJUU AAUUDDZZĒĒŠŠAANNAA

Kaņepes ir īsās dienas jeb garās nakts augs. Tas nozīmē, ka kaņepe garajās dienās uzaudzē ve‐ģetatīvo auga masu, un pēc tam īsajās dienās notiek ziedu veidošanās. Kaņepju izplatīšanās no Āzijas centrālās daļas Eiropas virzienā notika pa diviem ceļiem – ziemeļu un dienvidu virzienā. Izplatīšanās ziemeļu virzienā noveda pie sēklu kaņepju tipu attīstības ar īsu veģetācijas periodu, nelielāku izmēru un bagātīgu sēklu ražu. Savukārt dienvidu virziena izplatības ceļā ar garākām dienām un lielāku gais‐mas daudzumu izveidojās tādi kaņepju tipi, kas zied vēlāk un izaug lielāki. Tiem ir apjomīga biomasa – respektīvi, no tiem var iegūt daudz šķiedras un maz sēklu. Sēklas kaņepju audzēšanai jeb kaņepju audzēšanai teritorijās ar īsāku veģetācijas laiku ir piemērotas šķirnes, kas cēlušās no ziemeļu kaņepju tipiem jeb tipiem, kas ir pielāgojušies īsākam veģetācijas periodam. Šķiedras kaņepju audzēšanai pa‐matā ir piemērotas dienvidu izcelsmes šķirnes ar pēc iespējas vēlu ziedēšanas laiku. (Jo lielāks skaitlis ir norādīts aiz franču kaņepju šķirņu nosaukuma, jo vēlāks ziedēšanas laiks).

Sējas kaņepes (Cannabis sativa L.) ir viengadīgs kaņepju dzimtas (Cannabinaceae) augs ar dziļi zemē ieaugošu mietsakni un vertikālu, taisnu, līdz četrus metrus augstu, vairāk vai mazāk sazarotu stublāju. Audzējot kaņepes lauksaimniecībā, tās tiek iesētas blīvi cita pie citas, tādējādi mazinot auga sazarošanos un veicinot gara, taisna un spēcīga galvenā stumbra veidošanos.

Starainās lapas ir ar gariem kātiem un novietotas pretēji. Kaņepe ir divmāju augs, respektīvi, uz viena auga ir tikai vīrišķie vai tikai sievišķie ziedi. Vīrišķajiem augiem (saušņiem) ziedi ir izkārtoti ga‐renās, vaļējās skarveida ziedkopās. Sievišķo augu (māteskaņepju) ziedi pa diviem balstās mazo pielap‐ju žāklēs un veido vārpveida ziedkopas jeb “neīstās vārpas”. Sēklas, kas var būt pelēkā līdz zaļā krāsā, satur līdz pat 35% eļļas.

Mūsu platuma grādos kaņepes lielākoties audzē šķiedras un mazāk – eļļas ieguvei. Kombinēta audzēšana gan šķiedras, gan eļļas ieguvei ir problemātiska atšķirīgo novākšanas laiku dēļ. Šķiedras ka‐ņepes ir jānovāc zaļā veidā, un tas var notikt augustā vai septembra sākumā, turpretī sēklu ieguves ga‐dījumā ir jāsagaida pilnīga nogatavošanās, un līdz ar to novākšana var notikt tikai septembra beigās.

Kaņepēm izmantojamas visas auga daļas – no stublāja var iegūt gan šķiedru, gan spaļus. Par spaļiem sauc stiebra kokaino daļu, ko izmanto vieglo celtniecības plātņu, izolācijas materiālu un dzīv‐nieku pakaišu izgatavošanā. Savukārt no sēklām var iegūt īpaši augstvērtīgu, pārtikā lietojamu eļļu.

Patlaban daudzus mūsu reģiona lauksaimniekus interesē jautājums par kaņepju audzēšanu un novākšanu, pārstrādi un izmantošanu. Lielāko problēmu audzētājiem, kas nestrādā pēc īpaša pasūtīju‐ma uz līguma pamata, var radīt sēklu iegāde. Šķirņu piedāvājums sakarā ar ES likumdošanas noteikta‐jiem ierobežojumiem pagaidām vēl ir relatīvi neliels, jo patlaban ES ir atļauts audzēt 45 šķirnes (2012. gads), kam THC saturs nepārsniedz 0,2%.

22..11.. ŠŠķķiirrņņuu iizzvvēēllee

No audzēšanas viedokļa galvenā atšķirība starp vienmājas un divmāju šķirnēm ir atšķirīgais nogatavošanās laiks. Ja vienmājas un sievišķie augi nogatavojas tikai tad, kad ir gatavas sēklas, tad vī‐rišķie augi atmirst jau uzreiz pēc ziedēšanas. Šādi atmiruši augi var sagādāt lielas problēmas novākšanā, tādēļ sējumi ar lielu vīrišķo augu īpatsvaru ir jānopļauj pēc iespējas agrāk.

Ģenētiski noteiktā proporcija starp vīrišķiem, sievišķiem un vienmājas augiem vienas šķirnes ietvaros audzēšanas laikā mainās apkārtējās vides faktoru ietekmē. Ir novērots, ka stresa situācijās, piemēram, ja ir ļoti blīvi apsētas lauka malas vai vasarā valda pārmērīgs sausums, pastiprināti veidojas vīrišķie augi. Šķiedras kaņepju audzēšanā tam nav nekādas nozīmes, taču sēklas šādā gadījumā tiek iegūtas ievērojami mazāk.


Saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām audzētājiem Latvijā ir saistošs ES šķirņu saraksts. Neraugoties uz to, ka pēdējo gadu laikā saraksts ir papildināts ar arvien jaunām šķirnēm, situācija sēklu tirgū joprojām ir saspringta, jo ne visām sarakstā ietvertajām šķirnēm ir pieejamas sēklas.

Pieejamo šķirņu spektru iespējams iedalīt dažādās nogatavošanās grupās. Var apgalvot, ka, pa‐lielinoties vēli nogatavojošos augu īpatsvaram, pieaug arī šķiedras ieguves ražīgums. Lai nodrošinātu sēklu nogatavošanos šejienes klimatiskajos apstākļos, kombinētai ieguvei vai tikai sēklu ieguvei vaja‐dzētu izvēlēties agrīnās šķirnes.

22..22.. AAuuddzzēēššaannaass vviieettaa uunn aauuggsseekkaa

Kaņepju audzēšanai šķiedras un spaļu ieguvei vislabāk ir piemērota trūdvielām un barības vie‐lām bagāta augsne. Neaizplūstošs ūdens, skāba un noblietēta vai ārkārtīgi viegla (smilšaina) augsne īpaši nelabvēlīgi ietekmē augu attīstību augšanas sākumposmā. Kaņepes sāk dīgt jau 1–3°C grādu tem‐peratūrā un ir relatīvi aukstumizturīgas. Tās var izturēt salu līdz ‐5°C. Tomēr optimālas ražas nodroši‐nāšanai šim augam ir nepieciešams daudz siltuma, tādēļ Latvijā spēj nogatavoties tikai agrās šķirnes. Tas ir apstiprinājies arī mūsu neilgajā praksē laikā līdz 2012. gadam. Ūdens patēriņš 300–500 l uz vienu kilogramu sausās masas ir relatīvi liels, taču auga saknes, kas stiepjas līdz pat trīs metriem dziļumā, ļauj izmantot arī ūdens rezerves no augsnes dziļākajiem slāņiem.

Augsekas ietvaros kaņepes pozitīvi ietekmē pēc tām audzētās kultūras (pēckultūras), un parasti tās audzē pirms ziemājiem. Par ieguvumiem ir uzskatāma nezāļu apsiešana un augsnes uzirdināšana, ko nodrošina kaņepju lielā un spēcīgā sakņu sistēma, kā arī pozitīvā ietekme uz augsnes stāvokli. Eks‐perimentāli un arī praksē ir pārbaudīts, ka kaņepes vienā un tajā pašā laukā var audzēt vairākus gadus no vietas (kā monokultūru). Tomēr šāda pieeja nav ieteicama galvenokārt dažādu slimību un kaitēkļu iespējamās izplatīšanās dēļ.

Augsekas īpašības

Kaņepes lielā mērā ir pašsaderīgas, tas atvieglo to integrāciju augsekā, jo nav nepieciešams ievērot audzēšanas pārtraukumus. Kaņepes nav prasīgas uz priekškultūru, savukārt pašas kaņepes ir priekškultūra ar izcilām īpašībām. Pēc kaņepēm parasti tīrumā nav vai ir maz nezāļu, jo, kaut arī kaņe‐pes neapspiež pašu nezāļu sadīgšanu, spēcīgā konkurence neļauj attīstīties nezāļu sēklām.

Kaņepes rada augsnes apēnojumu, tādējādi veidojas izcils mikroklimats, kas pozitīvi ietekmē augsnes struktūru (Bócsa & Karus, 1997). Ļoti bieži ir konstatēta pēckultūras – kviešu vai kartupeļu – ra‐žīguma palielināšanās. Pozitīvās augsekas īpašības no lauksaimnieku viedokļa ir svarīgs arguments par labu kaņepju audzēšanai, jo īpaši ierobežotas augsekas apstākļos.

EKSPERTA IETEIKUMS

1. Izvēloties šķirni, noteikti pārliecinieties, vai tā ir iekļauta aktuālajā ES apstiprināto kaņepju šķirņu sarakstā. Audzējot nezināmas izcelsmes šķirni, jums būs liegta iespēja saņemt noteik‐tos atbalsta maksājumus, jo, iespējams, ka jūsu audzētajās kaņepēs THC līmenis pārsniedz noteiktos 0,2%.

2. Sējai paredzēto sēklu iegādājieties no starptautiski atzītiem un zināmiem kaņepju sēklu iz‐platītājiem.

3. Pirms sēklu pasūtīšanas konsultējieties ar Lauku atbalsta dienesta vai biedrības “Latvijas Industriālo kaņepju asociācija” ekspertiem par aktuālajām prasībām, lai saņemtu atbalsta maksājumus.


Ieteicamā augsnes izvēle

Lai sasniegtu vislabākos rezultātus ideālā variantā kaņepēm nepieciešamas ar barības vielām bagātas un labi drenētas augsnes. Nepietiekams vai pārmērīgs mitrums sēklu dīgšanas laikā var pilnī‐bā iznīcināt visu ražu. Atbilstoši ārvalstu pētījumiem svarīga ir augsnes struktūra (Struik, 2000), kas lielā mērā ir apstiprinājies arī Latvijā. Tie zemnieki, kuri pie mums ir ļoti rūpīgi veikuši augsnes sagata‐vošanu gan rudenī, gan pavasarī ir ieguvuši krietni augstāku kaņepju stiebriņu ražu. Kaņepēm piemērota viegla un vidēja granulometriskā sastāva augsne, nav ieteicamas smagas, mālainas augsnes. Literatūrā ir atrodamas norādes, ka labas ražas iegūstamas, audzējot kaņepes kūdrainā augsnē, upju palienēs, tomēr Latvijā šāda pieredze nav pārbaudīta.

Gan ārvalstu pētnieki, gan dažu gadu pieredze Latvijā ir apstiprinājusi faktu, ka kaņepēm vis‐svarīgākās minerālvielas ir slāpeklis, kālijs un fosfors. Atbilstoši franču audzētāju apkopotajiem datiem vidēji kaņepēm ir nepieciešams 75 kg slāpekļa (N), 38 kg superfosfāta (P2O5) un 113 kg kālija (K2O) uz vienu hektāru. Līdzīgi rezultāti ir iegūti arī pētījumos, kas pēdējo četru gadu laikā veikti Latvijā – Lat‐gales Lauksaimniecības zinātnes centrā un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Pēc kaņepēm aug‐snei ir augstāks slāpekļa saturs, kas izveidojas, ņemot vērā to, ka daļa slāpekļa ar auga lapām un sakņu sistēmu nonāk atpakaļ augsnē. Vairāki autori uzskata, ka kaņepes ir viens no graudaugiem labākajiem priekšaugiem (Ranalli, 2004).Tas izskaidrojams ar to, ka kaņepes nomāc lielāko daļu nezāļu, kā arī uz‐labo augsnes struktūru. Atsevišķās publikācijās ir norāde, ka pēc kaņepēm audzēto graudaugu raža var sasniegt 20–30% pieaugumu, neko nemainot to agrotehnoloģijā. Ir sastopamas atsauces arī par to, ka kaņepes spēj atbrīvot piesārņotas augsnes no smagajiem metāliem.

Ziemeļeiropā šķiedras kaņepēm optimālais mitruma patēriņš, kas tiek nodrošināts ar lietus pa‐līdzību, veido 500–700 mm sezonā. Tomēr jānorāda, ka augam nepieciešamo ūdens daudzumu nosaka tādi faktori kā augsne, klimatiskie apstākļi, temperatūras režīms, kā arī audzējamo kaņepju šķirne.

Kaņepes ir samērā noturīgas pret lietusgāžu un vēja izraisīto veldrēšanos, ko apliecina arī līdz‐šinējā pieredze Latvijā. Tomēr kaņepes nav ieteicams audzēt ieplakās un vietās, kur iespējama ilgstoša ūdens uzkrāšanās, jo lietaina vasara var noslīcināt augus, kas ir augšanas sākotnējā stadijā.

Sausās vasarās kaņepes parasti neaiziet bojā, jo spēj samērā efektīvi piesaistīt augsnē esošo mitrumu, īpaši, ja augsnei ir laba struktūra.

Izvēloties platības kaņepju audzēšanai, jāņem vērā, ka šķiedras ieguvei paredzētās kaņepes tiks novāktas mehanizēti. Tādēļ vispiemērotākie ir līdzeni lauki. Īpaši svarīgi šo nosacījumu ievērot, ja tiek plānota tā sauktā duālā novākšana ar kombainu, vienlaicīgi veicot arī kaņepju sēklu kulšanu.

Kaņepes ir atzītas par nozīmīgu rotācijas kultūru, tas var būt ļoti nozīmīgs faktors, orientējo‐ties uz ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu, jo kaņepes palīdz iznīcināt nezāles, kā arī atbrīvoties no kaitēkļiem un augu slimībām.

EKSPERTA IETEIKUMS

Kaņepēm ir nepieciešama barības vielām bagāta, dziļa augsne ar labu ūdensapgādi un ūdens‐caurlaidību. Augsnes pH vērtība nedrīkstētu būt zemāka par 5,8–6,0. Par audzēšanai piemēro‐tām uzskatāmas, piemēram, vidēji augstas vietas ar minerālu augsni un labu ūdensapgādi, smilšaina augsne, kas ir bagāta trūdvielām un atrodas gruntsūdeņu ietekmē, kā arī zemas vietas ar neitrālu līdz viegli sārmainu augsni. Turpretī nepiemērotas ir vietas ar nabadzīgu minerālu augsni, kas atrodas tālu no gruntsūdeņiem, smaga, mālaina augsne, ļoti noblīvēta augsne un stāvošs ūdens. Šādos apstākļos ir traucēta kaņepju augšana, un tādējādi samazinās to ražīgums – līdz pat pilnīgai neražai. Ja nepastāv stāvoša ūdens uzkrāšanās problēma, kaņepes var audzēt arī kūdrainā augsnē, tomēr jāņem vērā, ka tad cieš šķiedras kvalitāte – samazinās to izturība pret pārraušanu.


22..33.. AAuuggssnneess aappssttrrāāddee ppiirrmmss ssēēššaannaass

Kaņepes ir izvēlīgas ne tikai attiecībā uz augsni. Tām ir arī augstas prasības sēšanai paredzētās augsnes apstrādei. Jāizvēlas tāds apstrādes veids, kas ļauj aizturēt nokrišņu ūdeni, optimāli iestrādāt augsnē barības vielas, nodrošināt gaisa caurlaidību un izveidot līdzenu zemes virsmu. Ja zeme ir labā, kultivētā stāvoklī, to var apstrādāt arī bez aršanas.

Augsnei jābūt smalki drupanai, sagatavotai lielā dziļumā un aprīkotai ar ūdens padevi. Ecējot ob‐ligāti jāizvairās no “šķirošanas efekta”, kad mazāki augsnes gabali sabirst lejā, bet lielāki paliek virspusē, un zem tiem izveidojas ideāla paslēptuve gliemjiem. Arī uz noblietētām vietām, piemēram, lauka malām vai iebrauktām sliedēm, kaņepes reaģē negatīvi. Šādās vietās augi lēnāk un mazāk uzdīgst un sliktāk aug vai pat iznīkst pavisam. Turklāt šādiem vājāk attīstītiem sējumiem pastiprināti uzmācas nezāles, un samazinās ražīgums.

Kaņepes ir ļoti jutīgs augs, kas uzreiz informē par sablīvējumiem, uzkrājušos ūdeni vai citiem traucējumiem augsnes struktūrā, kā arī slāpekļa rezervēm un sadalījumu. Zināmā mērā kaņepju audzēšana var uzlabot sablīvētu augsni, tomēr jāņem vērā, ka to sakņu sistēma ir pārāk vāja un veģetā‐cijas periods pārāk īss, lai tiktu galā ar lielām augsnes problēmām.

Pēc rudens aršanas (ja augsne ir labi kultivēta, tās apstrādi var veikt arī bez aršanas) jāizveido irdena augsne bez garozas. Augsnei jābūt tikpat irdenai, kā kartupeļu audzēšanai. Uzarot pļavu, jālieto šķīvju ecēšas un jāstrādā vairākos piegājienos.

22..44.. SSēēššaannaa uunn kkooppššaannaa

Sēšanas laiks

Parasti kaņepes sēj no aprīļa beigām līdz maija beigām. Sēšanu Latvijā vajadzētu sākt pēc iespējas agrāk, lai maksimāli paildzinātu veģetācijas periodu. Jāņem vērā pavasara salnu iespējamība, jo jaunie augi (sākot no apmēram ceturtās vai piektās īstās lapas) ir jutīgi pret salu. Lai augi uzdīgtu ātri un vienmērīgi, optimālā augsnes temperatūra sēšanai ir 8–10°C, tomēr sēklas dīgst arī zemākā temperatūrā.

Tādās vietās, kas nav īsti piemērotas kaņepju audzēšanai, vai vietās, kur intensīvi aug nezāles, jāpievērš uzmanība tam, lai būtu nodrošināti optimāli sēšanas apstākļi. Šādā gadījumā ir attaisnojama arī sēšanas laika pārcelšana (piemēram, uz maija vidu vai pat pēdējo dekādi), jo īpaši tādēļ, ka vēli iesēti augi labvēlīgos apstākļos lielā mērā spēj panākt un izlīdzināt iekavēto attīstību.

Sēšanas tehnika

Sēšanai var lietot parastu rindsējmašīnu. Sēklas jāiegulda 3–5 cm dziļi. Ir svarīgi pēc tam nostip‐rināt augsni sēklu ieguldīšanas dziļumā, lai nodrošinātu ūdensapgādi. Rindu platums šķiedras kaņepēm ir tāds pats kā labībai, bet, ja sēklu nav daudz, to var palielināt. Augsnes kārtai, kas nosedz sēklas, jābūt irdenai, taču tā nedrīkst būt pārāk smalka, lai veicinātu ātru zemes sasilšanu un izvairītos no augsnes piesērēšanas riska nokrišņu gadījumā.

Izsējas normas

Izsējas normas, pirmkārt, ir atkarīgas no paredzētās izmantošanas un izvēlētās šķirnes. Šķiedras ieguvei praksē parasti izsējas norma ir 40–80 kg/ha (apm. 200–300 augu uz vienu kvadrātmetru). Ja paredzēts kaņepes audzēt kombinētai šķiedras un sēklu vai tikai sēklu ieguvei, tiek izsēts mazāks sēklu daudzums – atbilstoši atsevišķu zemnieku pieredzei. Tomēr reti sējumi būtiski apgrūtina novākšanu (atsevišķi augi ir pārāk pārkokojušies) un vairs netiek nodrošināta nezāļu apspiešana. Tādēļ arī sēklu


ieguvei paredzēto kaņepju izsējas normai vajadzētu būt vismaz 20 kg/ha (vai apmēram 100 augi uz vienu kvadrātmetru). Jāņem vērā, ka Latvijā ir neliela pieredze šādu šķirņu izmantošanā, tādēļ katram pašam ir jāizvērtē iespējamie riski, kas saistās ar kombinētās (šķiedras, sēklu) ražas ieguvi.

22..55.. MMēēssllooššaannaa

Galvenās barības vielas

Slāpeklis (N) – hlorofila veidošanai un lapu augšanai Fosfors (P) – enerģijas ražošanai Kālijs (K) – barības vielu veidošanai

10. attēls. Kaņepes apmēram divas nedēļas pirms novākšanas

(Viļānu izmēģinājumu lauciņš, 2011. gada 26. augusts) Līdzās primārajām barības vielām augam ir nepieciešams arī kalcijs, magnijs un mikroelementi. Augšanas laikā kaņepēm ir nepieciešams vairāk slāpekļa, bet ziedēšanas laikā – vairāk fosfora. Kaņepes ļoti labi panes mēslošanu ar organisko mēslojumu rudenī. Citos gadījumos ir nepieciešams papildu minerālvielu mēslojums, taču jāņem vērā augsnes stā‐

voklis un vajadzības. Turklāt kaņepēm ir nepieciešams pietiekami daudz kaļķa. Kūdrainām purva augsnēm slāpekļa deva ir jāsamazina, nepieciešams veikt augsnes pārbaudes, konsultēties ar speciālistiem. Mēs‐lošana jāveic ne vēlāk kā sēšanas laikā.

Mēslošanas apmērs ir lielā mērā atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem, piemēram, augsnes stā‐vokļa, laika apstākļiem, priekškultūras utt. Pieredze rāda, ka pie augsnē esošām rezervēm barības vielām bagātai augsnei pietiek ar šādām devām:

80–120 kg/ha N, 70–100 kg/ha P2O5, 150–180 kg/ha K2O un 120–180 kg/ha CaO.


Barības vielu nepietiekamības simptomi

Slāpeklis

Visbiežāk sastopamā nepietiekamība. Lapas virzienā no lejas uz augšu nodzeltē un atmirst. Lapu kāti un augu stumbri kļūst sarkani. Jaunās lapas vairs nav tik lielas kā iepriekšējās. Atgūšanās pēc slā‐pekļa mēslojuma saņemšanas ilgst 3–4 dienas.

Fosfors

Fosfora trūkuma gadījumā augs aug lēnāk un ir mazāks. Lapas ir mazākas nekā normālā gadījumā un tumši zaļā krāsā. Augu stumbri un lapu kāti kļūst sarkanīgi. Iespējama arī lapu apakšpuses sārtoša‐nās. Šī nepietiekamība rodas ļoti reti. Pēc fosfora mēslojuma saņemšanas augi atgūstas ātri.

Kālijs

Augs attīstās normāli, taču lapu smailes ir brūnas un var atmirt. Lapu kāti un augu stumbri ir sarkani. Uzlabošanas pasākumi nav obligāti nepieciešami. Paies zināms laiks, līdz kāliju saturošs mēs‐lojums iedarbosies, jo augsnē vispirms ir jāizveidojas noteiktai kālija koncentrācijai, lai varētu kāliju novadīt tālāk augam.

22..66.. VVeeģģeettāācciijjaa

Pēc sēklu uzdīgšanas kaņepju veģetācijas procesu var iedalīt četrās galvenajās fāzēs: • lēnās veģetatīvās augšanas fāze; • ātrās veģetatīvās augšanas fāze; • ziedēšana/ ģeneratīvās fāzes sākums; • sēklu veidošanās.

11. attēls. Kaņepes uzdīgušas (piecpadsmitā diena pēc sējas)


Lēnās veģetatīvās augšanas fāze

Kaņepju augi pirmās četras līdz piecas nedēļas pēc virszemes uzdīgšanas attīstās lēni. Taču šķietamā augšanas apstāšanās, kuras laikā gan ir novērojama jaunu īsto lapiņu veidošanās, tomēr augs garumā nestiepjas, nav pamats uztraukumam. Šajā laikā augšanas process notiek galvenokārt zem ze‐mes. Kamēr dīgļlapām vēl nav kaņepēm raksturīgās starainās formas, katrai jaunai īstajai lapai staru skaits palielinās, līdz ir sasniegts attiecīgajai šķirnei raksturīgais skaits.

Vietās, kur pastiprināti aug nezāles, šajā lēnās augšanas fāzē nelabvēlīgos apstākļos nezāles var pāraugt un nomākt kaņepes. Zināmā mērā tas var būt saistīts ar kļūdām, kas pieļautas priekšdarbu lai‐kā, piemēram, ar nepareizu vietas izvēli, zemes apstrādi vai barības vielu nepietiekamu nodrošināšanu. Taču parasti no nezāļu augšanas nav jābaidās, jo ātrās augšanas fāzē kaņepes spēj cīnīties ar gandrīz visām nezālēm.

12. attēls. Kaņepju izmēģinājumu lauciņš Viļānos, 2011. gada jūnija vidū (sējas datums – 6. maijs)

13. attēls. Kaņepju izmēģinājumu lauciņš Viļānos, 2011. gada 25. jūnijā (sējas datums – 6. maijs)


Ātrās veģetatīvās augšanas fāze

Lēnās augšanas fāze apmēram pie piektās īstās lapas ir noslēgusies, un sākas ātrās augšanas fāze. Apmē‐ram no jūnija sākuma līdz vidum kaņepes dienā izaug par aptuveni pieciem centimetriem, bet atsevišķos gadī‐jumos pat līdz 10 cm. Šī straujā augšana garumā atņem turpmākās izredzes vienlaikus augošajām nezālēm – jo īpaši blīvos kaņepju sējumos. Lielajā konkurencē par gaismu, ūdeni un barības vielām tās vai nu atmirst, vai nenonāk līdz sēklu nobriešanai, kā rezultātā nezāļu ir mazāk arī nākamajā gadā.

Straujās augšanas laikā daļēji tiek kompensēta arī augšanas aizture, kas radusies vēlas sēšanas vai ne‐labvēlīgu laika apstākļu dēļ. Ātrās augšanas fāze beidzas, kad sāk veidoties augu ziedi (sākas ģeneratīvā fāze). Brī‐dis, kurā notiek pāreja no veģetatīvās fāzes un ģeneratīvo, ir lielā mērā atkarīgs no šķirnes. Agrās šķirnes sāk ziedēt jau jūlijā.

Jūnijā kaņepju lauks sasniedz 0,5 līdz viena metra augstumu (mēneša pēdējā dekādē), bet jūlija sākumā augi jau var būt arī 1,5 m augsti. Ātrās augšanas fāzē ir vislielākais barības vielu un ūdens pa‐tēriņš. Ir mērķtiecīgi sadalīt paredzēto mēslojuma devu un otro devas pusi dot ātrās augšanas fāzes sā‐kumā. Ūdens un barības vielu trūkums ir ierobežojoši faktori, kas var bremzēt augšanu un ilgstošas ie‐darbības gadījumā novest pie ražīguma zuduma.

Vērojot kaņepju lauku abās iepriekš aprakstītajās augšanas fāzēs, uzkrītoša šķiet atšķirīgā atse‐višķu augu attīstības dinamika. Daži augi ir spēcīgāki un aug ātrāk nekā citi. No šādiem mazāk sazarotiem un augumā garākiem augiem parasti attīstās vīrišķie, bet no zemākajiem, taču vairāk sazarotajiem augiem – sievišķie īpatņi. Tā kā vīrišķie augi pēc noziedēšanas atmirst, respektīvi, tiem ir īsāks veģetā‐cijas laiks, tie aug ātrāk un ir garāki par pārējiem augiem.

Ūdens patēriņš

Jo smilšaināka ir audzēšanas vieta, jo lielāks nokrišņu daudzums veģetācijas laikā ir nepieciešams, jo kaņepju ūdens patēriņš ir liels. Neraugoties uz spēcīgo sakņu sistēmu, kaņepes uz ūdens trūkumu reaģē ļoti ātri: tās sāk vīst, apstājas to augšana. Tādēļ, ja kaņepes aug smilšainās augsnēs, veģetācijas laikā (no aprīļa līdz septembrim) nokrišņu daudzumam jābūt lielākam par 300 mm, vai gruntsūdeņiem jāatrodas ne vairāk kā 80 cm dziļumā.

Nokrišņu daudzumam jūnijā un jūlijā ir izšķiroša ietekme uz ražīgumu. Kaņepju priekšrocība ir spēja dzīt saknes divu līdz trīs metru dziļumā – ar nosacījumu, ka augsne ir atbilstīgā stāvoklī. Tas ļauj kaņepēm izmantot zemē esošās ūdens rezerves. Ja ņem vērā šīs rezerves, kaņepēm nepieciešamais no‐krišņu daudzums veģetācijas laikā (no aprīļa līdz septembrim) var būt 250 līdz 300 mm.

Blīvi noslēgtos sējumos sasilšana notiek lēni, un, ja vēja iedarbība nav liela, evaporācija (nepro‐duktīvā iztvaikošana) ir minimāla, tādēļ esošais mitrums tiek izmantots optimāli. Laistot mākslīgi, obligāti jāņem vērā, ka kaņepes ir jutīgas pret ūdens sastāšanos, pretējā gadījumā augi var aiziet bojā. Kaņepju transpirācijas koeficients ir 300–500 l uz vienu kilogramu sausās masas. Tādējādi kaņepju ūdens patē‐riņš ir lielāks nekā cukurbietēm (300–400 l uz vienu kilogramu sausās masas), mazāks nekā kviešiem (500–600 l uz vienu kilogramu sausās masas) un aptuveni tāds pats kā miežiem un rudziem (400–500 l uz vienu kilogramu sausās masas).

14. attēls. Vietējās kaņepes ziedēšanas beigu stadijā


Sausums

Kaņepēm ir nepieciešams ūdens pietiekamā daudzumā. Taču kaņepju garās mietsaknes dēļ nokrišņiem nav jābūt sadalītiem vienmērīgi, jo sausākos periodos augs spēj sevi apgādāt ar ūdeni no dziļākajiem augsnes slāņiem.

Ja sējums ir blīvs, jau maija beigās augi pilnībā noēno zemi un tādējādi pasargā to no izžūšanas.

22..77.. TTeemmppeerraattūūrraass rreežžīīmmss

Kaņepēm nepieciešamā temperatūra ir atkarīga gan no izvēlētās šķirnes, gan paredzētā ražas pielietojuma. Vislabāk kaņepes aug mērenā klimatā (13–22°C). Dīgstu attīstības laikā nekādas problē‐mas nesagādā pavasara salnas līdz ‐5°C. Taču augiem, kuru augstums jau pārsniedz apmēram 20 cm, aukstums var būtiski kaitēt. Kad diennakts vidējā temperatūra paaugstinās virs 10°C, augi noslēdzas un nomāc augošās nezāles. Nepieciešamā siltuma summa sezonā ir 1800–2000°C.

2. tabula. Dažādām kultūrām nepieciešamā siltuma summa Kultūra Siltuma summa (°C) Vasaras kvieši 1870–2275 Vasaras rudzi 1750–2190 Vasaras mieži 1700–2500 Auzas 2340–2730 Zirņi 2100–2800 Kaņepes 1800–2000 Vasaras rapsis 1700–1900 Lini 1600–1850 Kartupeļi 1300–3000 Lopbarības bietes 2400–2700

15. attēls. Kaņepes pirms novākšanas


16. attēls. Kaņepes tilinās uz lauka

22..88.. KKooppššaannaa uunn aauugguu aaiizzssaarrddzzīībbaa

Kaņepe tiek uzskatīta par augu, kam nepieciešams ļoti maz augu aizsardzības līdzekļu. Faktiski, izņemot sēklu kodināšanu, nekādi augu apstrādes līdzekļi, kas paredzēti aizsardzībai pret sēnītēm un kaitēkļiem, nav vajadzīgi. Tas ir apstiprinājies arī līdz šim novērotajos kaņepju laukos Latvijā, lai gan jānorāda, ka mūsu pieredze šajā jomā vēl ir ļoti neliela.

Arī lielākā daļa ārvalstu – Francijas, Nīderlandes, Vācijas – ekspertu atzīst, ka līdz šim arī šo valstu praksē ir bijusi salīdzinoši maza nepieciešamība domāt par aktīvu augu aizsardzības līdzekļu iz‐mantošanu kaņepēm. Kādā izmēģinājuma laukā kaitējumu, ko kaņepju augiem nodarīja linu pūcīte (autographa gamma), izdevās apturēt tikai ar vienu insekticīdu lietošanas reizi.

Tas, kādā mērā slimības un kaitēkļi izplatās intensīvas audzēšanas un ierobežotas augsekas gadījumā, ir jāpārbauda praksē.

Dažādās populārzinātniskās publikācijās bieži var lasīt, ka kaņepēm dabā nav praktiski nekādu kaitēkļu un līdz ar to nav jādomā par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Jānorāda, ka tas ir maldinošs uzskats, jo ir noteiktas apmēram 100 dažādas slimības un vairāk nekā 300 kaitēkļu, kas var ietekmēt kaņepju augšanu un līdz ar to arī ražu (McPartland, 1996).


17. attēls. Dr.agr. Veneranda Stramkale (seminārs Viļānos, 2012. gads)

Kaņepju audzēšanā nekādas specifiskas problēmas saistībā ar nezāļu apkarošanu nerodas. Tomēr

šis apgalvojums būs patiess, ja izmantojamie lauki ir rūpīgi sagatavoti – ir veikti visi nepieciešamie ru‐dens un pavasara darbi. Labās un intensīvās augšanas dēļ kaņepes pašas spēj nomākt lielāko daļu nezāļu. Audzējot “eļļas kaņepes”, piemēram, Finolu, ar lielākiem starprindu atstatumiem, pastāv iespēja, ka starp kaņepēm var izspraukties pa kādai lielāka garuma nezālei vai pa kādam nepiederīgas kultūras augam.

Ārvalstu literatūrā var atrast ļoti pretrunīgu informāciju par ķīmisko nezāļu apkarošanas līdzekļiem: no pilnīga to izmantošanas nolieguma līdz ieteikumiem to izmantošanā. Tas norāda, ka Lat‐vijā šajā jomā ir jāveic pētījumi, praksē jāpārbauda dažādu aktīvo vielu lietošanas iespēja, jāizvērtē to radītie ieguvumi un riski.

Ieskatam daži ieteikumi par nezāļu apkarošanu no ārvalstu pieredzes. Pirms kaņepju uzdīgša‐nas atsevišķās Eiropas valstīs ir pieredze ar pendimetalīna, linurona un metobromurona izmantošanu (rekomendē 1,5–2 kg Patoran, 2,5 l Stomp SC, 1,5 kg Afalon S). Tomēr katram zemniekam pašam ir jā‐vērtē šo vai citu augu aizsardzības līdzekļu izmantošana, jākonsultējas ar speciālistiem. Franču zemnieki klātienes sarunā pauda ļoti negatīvu nostāju par šādas “ķīmijas” izmantošanu kaņepēm, kas atbilstoši viņu pieredzei būtiski samazina ražību.

Jauniem augiem lielu postu var nodarīt ziemāju pūcītes kāpuri un gliemeži. Tāpat tos apdraud arī kukurūzas svilnis. Šādos gadījumos apkarošanai, ja nepieciešams, var lietot tādus pašus līdzekļus kā citām kultūrām.

Bīstamākā kaņepēm sastopamā slimība ir pelēkā puve jeb botritioze (Botrytis cinerea, angļu val. – gray mould) un kaņepju rūsa (Hemp canker). Pelēkā puve bojā stiebriņus un visbiežāk piemeklē lietainās vasarās, radot ievērojamus ražas zudumus.


18. attēls. Divlīmeņu kaņepju pļaujmašīna Tebeco (Krāslavas novads, 2011. gada augusts)


33.. KKAAŅŅEEPPJJUU PPĀĀRRSSTTRRĀĀDDEE UUNN ŠŠĶĶIIEEDDRRAASS IIEEGGŪŪŠŠAANNAASS

TTEEHHNNOOLLOOĢĢIISSKKAAIISS PPRROOCCEESSSS

33..11.. IIeevvaaddss

Jebkuras nozares attīstību veicina pozitīvas pieredzes ierosme. Latvijā tekstila izstrādājumu pārstrādei ir senas tradīcijas, kuras daļēji tiek turpinātas arī mūsdienās, tomēr tikai dažas ir rūpnieciskas. Galvenā tekstilizstrādājumu pārstrāde ir esošu un vairs funkciju nepildošu izstrādājumu pārveidošana jaunos – pāradīšana, pāršūšana, t. s. “lupatu” paklāju aušana utt.

Latvijā ir vāji attīstīta šķiedru izejvielu ražošana tekstilrūpniecībai, esošie pirmasptrādes uzņē‐mumi Krāslavā, Preiļos un Rēzeknē veic linu un kaņepju šķiedru pirmapstrādi nelielos apjomos, saga‐tavojot tās tālākai pārstrādei dzijā, audumos, tehniskās tekstilijās. Šie uzņēmumi ir SIA “Larelini” un SIA “Baltiks East”. Latvijā vienīgi SIA “L.N.A.” nodarbojas ar tekstilizstrādājumu atgriezumu un valkāta apģērba (second hand) pārstrādi triju veidu produktos, piedāvājot mēbeļu ražotājiem:

• cauršūto mēbeļu vatelīnu; • cauradatoto mēbeļu vatelīnu; • cauradatoto mebēļu vatelīnu ar flizerīnu, kas ievērojami uzlabo iegūtā materiāla stingrību.

33..22.. KKaaņņeeppjjuu ssttrruukkttūūrraa uunn ķķīīmmiisskkaaiiss ssaassttāāvvss

Kaņepju struktūras un ķīmiskā sastāva dēļ tās plaši iespējams izmantot, sākot no sēklām, beidzot ar pašu augu. Kaņepes stiebrs sastāv no kaņepju lūksnes šķiedrām un kaņepju koksnes šķiedrām. Kaņepju lūksnes šķiedras ir galvenais galaprodukts, kādēļ kaņepes tiek kultivētas un audzētas. Lūksnes šķiedras reti sastopamas kā atsevišķi elementi, parasti tās kaņepju stiebrā izkārtotas kūļos vairākos slāņos. Šķiedru kūļi var veidot gan apaļu, gan ovālu, gan taisnstūrainu, gan daudzšķautņainu šķērsgrie‐zumu. Šķiedru kūļi iekšējos slāņos ir sīkāki un smalkāki nekā ārējos slāņos. Primārās lūksnes šķiedras ir garas, bet ar zemu lignīna sastāvu, sekundārās lūksnes šķiedras – vidēji garas un ar augstu lignīna saturu, bet libriformas šķiedras – īsas un ar augstu lignīna saturu. Atkarībā no šķirnes kopējais lūksnes šķiedru sastāvs veido 25–35% no kaņepju stiebra sausā materiāla.

Kaņepju lūksnes šķiedru galvenā funkcija ir kaņepju stiebra stiprināšana. Atšķirībā no koka šķiedrām kaņepju lūksnes šķiedras nenodrošina vertikālo stiprību, toties nodrošina stiepes izturību un griezes pretestību.

Kaņepju lūksnes šķiedru sastāvs

• Pektīns/lignīns – 9,5% • Ūdenī šķīstošas vielas – 2,1% • Augu vasks un tauki – 0,6% • Minerālvielas – 0,8% • Higroskopiskās vielas – 10% • Celuloze – 75% • Citas vielas – 2%

Kaņepju lūksnes šķiedru fizikālo īpašību vispārīgs raksturojums

• Diametrs – 15–50 mikroni • Garums – 1500–2500 mm • Pārraušanas pretestība – 40–70 N/Tex • Relatīvais pagarinājums – 23% • Elastības modulis – 12%


Kaņepju koksni veido traheīdas, parenhīmas šūnas un kaņepju koksnes šķiedras, kas transportē ūdeni un barības vielas. Kaņepju koksnes šķiedras veido celuloze (37%), hemiceluloze (35%) un lig‐nīns (21%). Kaņepju koksnes šķiedras nodrošina kaņepju stiebra vertikālo izturību. Tās ir spēcīgākas, tomēr mazāk elastīgas nekā kaņepju lūksnes šķiedras.

19. attēls. Kaņepju stiebra struktūra

Paskaidrojumi I – kutikula II – galvenā garoza III – sekundārā garoza IV – kaņepju lūksnes šķiedras V – kaņepju koksne VI – kodols 1 – stoma 2 – kutikula 3 – kolenhīma 4 – galvenā mizas parenhīma

5 – mesderma 6 – galvenās šķiedras 7 – sekundārās šķiedras 8 – auga mīkstā masa 9 – kaņepju koksnes parenhīma 10 – trauks 11 – kaņepju koksnes šķiedras 12 – kodola atspīduma parenhīma 13 – kodola parenhīma 14 – kodola kanāls

33..33.. ŠŠķķiieeddrruu aattvvēērrššaannaa

Kaņepju šķiedru atvēršanas rezultātā no stiebriņiem tiek iegūtas garās vai īsās šķiedras. Lai iegūtu garās šķiedras, salmi pēc novākšanas tiek novietoti paralēli un žāvēti. Žāvēšanai seko mērcēša‐na un vēlreizēja žāvēšana uz lauka. Stiebriņi, kas joprojām ir novietoti paralēli, pēc tam tiek salauzti, un ar kulstīšanas un sukāšanas palīdzību tiek iegūtas garās šķiedras. Garo šķiedru ieguves blakuspro‐dukti ir spaļi, kas veidojas no auga kokainajām daļām, kā arī pakulas un superīsās šķiedras vai putekļi.

Īso šķiedru ieguvei tiek lietotas mūsdienīgas atvēršanas tehnoloģijas, kas vienlaikus optimāli sagatavo šķiedras tālākai izmantošanai. Lai veiktu pirmapstrādi uz īso šķiedru vai veselu šķiedru at‐vēršanas līnijām, kaņepju stiebriņi uz lauka tiek saīsināti un mērcēti, bet pēc tam sapresēti ruļļu vai kantainās ķīpās. Tradicionālajā garšķiedru pirmapstrādes procesā lietotā mērcēšana ūdenī šajā gadījumā nav nepieciešama. Izvietotas haotiska virziena struktūrā, šķiedras nonāk atvēršanas iekārtā un tiek at‐vērtas. Pēc tam, lai atvieglotu šķiedru un kokainās serdes daļas atdalīšanu, stiebriņi jāsalauž no lieliem zobveltņiem sastāvošās mīstīšanas ierīcēs. Taču mūsdienīgās tehnoloģijas tā vietā izmanto tā saucamo “sprādziena principu”, respektīvi, dabīgā sasaiste starp šķiedrām un pārējām daļām tiek pārrauta trie‐ciena, spiediena un bīdes slodzes iedarbībā.

Vairākos etapos šķiedras tiek attīrītas no kokainajām sastāvdaļām jeb spaļiem, no koksnes daļēji atbrīvotais stiebrs virzās cauri iepriekšējās atvēršanas, tīrīšanas, iepriekšējās irdināšanas un vis‐beidzot – vibrācijas un adatu atvēršanas mezgliem, kas palīdz sadalīt pat vissīkākos šķiedras kūlīšus. Tālāko šķiedras kūlīšu sašķaidīšanu un sadalīšanu vēl smalkākās daļās veic slīpie pakāpju attīrītāji (Stufenreinigungen), veltņi, sukāšanas/kāršanas ierīces (Kardiereinrichtungen) un irdināšanas mezgli (Auflöseeinheiten). Šo attīrīšanas ierīču daudzums un secība jāizvēlas atkarībā no lietotā primārā atvēr‐šanas principa (mīstīšanas vai “spridzināšanas”), kā arī paredzamā galaprodukta lietojuma.

Plucināšanas iekārtas (Krempelwolf) galvenā daļa ir viens vai divi lieli (ar diametru līdz vienam metram) adatveltņi ar āķīšiem. Neapstrādātās, haotiski izkārtotās šķiedras uz plata galda tiek pievadītas veltņiem, aizķeras aiz to āķīšiem un griežas kopā ar veltni. Otrā pusē šķiedras materiāla plātni noņem mazāki adatveltņi, kas nodod to tālākai apstrādei.

Uzņēmumam “Temafa” ir vairāk nekā 120 gadu pieredze šķiedru atvēršanas, šķiedru attīrīšanas un šķiedru maisīšanas iekārtu ražošanā. Uzņēmums “Charle & Co” jau 50 gadus darbojas linu salmiņu un pakulu pirmapstrādes jomā.

Kopīgu centienu rezultātā tika izstrādāta atjaunojamo izejvielu (linu, kaņepju, eļļas linu, nātru un džutas) šķiedru atvēršanas tehnoloģija Lin Line.

Aprīkojuma koncepcija ir elastīgi pielāgojama konkrētā galaprodukta ražošanas prasību profi‐lam – izejvielu izgatavošanai dažādām neausto materiālu ražošanas jomām (neausto tekstilmateriālu, kombinēto materiālu, celulozes/papīra ražošanai) vai īsās šķiedras sagatavošanai vērptuvēm (tostarp maisīšanai ar citām šķiedrām).

20. attēls. Lin Line tehnoloģiskie posmi

Salmiņu apstrādes līnija Šķiedru attīrīšanas līnija Šķiedru atvēršanas līnija

UserSticky NoteCancelled set by User

UserHighlight


33..44.. SSaallmmiiņņuu ppāārrssttrrāāddeess llīīnniijjaa

Apstrādes līnijas kapacitāte atkarībā no materiāla sākotnējās kvalitātes ir līdz divām tonnām stundā. Materiāla padevei izmanto padeves galdu (1), kas pilda arī bufera funkcijas. Lin ķīpu atvērējs (2) ir paredzēts darbam gan ar apaļām, gan taisnstūra ķīpām. Tajā ir integrēts režģis, kas darbojas kā akmeņu separators. Uz pievienotās transportiera lentes (3), kas ir aprīkota ar metāla detektoru, tiek lokalizētas un automātiski izlasītas metāla daļas. Savukārt kulstītāja (4) uzdevums ir apstrādāt linu vai kaņepju salmus tā, lai tiktu salauzītas kokainās daļas, vienlaikus nemainoties šķiedru struktūrai. Inten‐sīva salauzīšana ir svarīga spaļu atdalīšanai. Pedāļu vibratori (5) atdala veltņu atsegtās kokainās daļas (spaļus).

Šķiedru attīrīšanas līnija

Attīrītāji (6) nodrošina spaļu atdalīšanu. Lin ķemmju vibratori (7) atbrīvo materiālu no atseviš‐ķiem spaļiem, kas tajā vēl ir palikuši pēc apstrādes attīrītājos. Attīrītāju un vibratoru skaits ir atkarīgs no vēlamās šķiedru tīrības pakāpes un šķiedru smalkuma.

Šķiedru atvēršanas līnija

Izejot dažādus, secīgi notiekošus atvēršanas etapus (Lin atvērēju (8), LinStar smalko šķiedru atvērēju (9), LinStar kotonizatoru (10)), ar dažādu procesu palīdzību iespējams pielāgot šķiedru smal‐kumu un garumu tā, kā to prasa nepieciešamais galaprodukts. Tādējādi tiek izpildītas visaugstākās prasības attiecībā uz šķiedru kvalitāti. Pieredze linu kotonizācijā ir uzkrāta daudzu gadu garumā.

Spaļu attīrīšana Duvex

Pirmapstrādes iekārtas ekonomiskums ir atkarīgs no iespējām efektīvi lietot un realizēt tirgū procesa blakusproduktus, piemēram, spaļus, sēklas, īsās šķiedras un šķiedras putekļus. Ļoti plaši spaļu izmantošana ir izplatīta zirgu un kaķu pakaišiem, kā arī skaidu plākšņu ražošanā.

Duvex sistēma nodrošina, ka koncepcija LinLine ir komplekss risinājums. Visas izejvielas tiek centralizēti savāktas un sadalītas. Pēc tam katru veidu vai daļu atsevišķi var sagatavot paredzētajam lietojumam.

Perifērija

Līdzās augšminētajām apstrādes līnijām pilnībā nokomplektētā šķiedru pārstrādes sistēmā ietilpst arī šādas iekārtas:

• ķīpu prese, filtrēšanas iekārta, salmu žāvētājs; • Mixmaster maisītājs sagatavoto šķiedru homogenizācijai; • tiešsaistes tehnoloģijas lūksnes šķiedru sajaukšanai ar polipropilēna vai citām šķiedrām un sekojošai padevei uz neausto tekstilmateriālu ražošanas iekārtām.

Opcijas veidā šis aprīkojums tiek piemeklēts no “Temafa” standarta sortimenta. Ķīpu frēze

Nodrošina ārkārtīgi lielu jaudu. Iespējamais darba platums ļauj padot ķīpas, kas novietotas bla‐kus. Uzpilde no padeves galda.


Ķīpu atvērējs

Veselu dabīgo vai sintētisko šķiedru ķīpu apstrāde. Atvēršanas pakāpi un jaudu var iestatīt pēc vajadzības. Uzpildei izmanto padeves galdu un/vai rotējošu kondensoru. Var lietot arī kā kārbu padevēju.

Smalko šķiedru atvērējs

Speciāls vienas pakāpes vai divpakāpju atvēršanas agregāts sintētiskajām un dabīgajām šķiedrām ar garumu līdz apmēram 100 mm. Materiāla padeve no ķīpu atvērēja vai tiešā veidā.

Kompaktais plucinātājs

Jebkāda veida īso un garo šķiedru atvēršanai. Aprīkots ar darba un apgriešanas veltņiem, kas ir izkārtoti pēc kārstuves principa. Materiāla padeve no ķīpu atvērēja, kārbu padevēja vai manuāli.

Multiatvērējs Multiatvērējs ir speciāli izstrādāta jauna veida iekārta neausto tekstilmateriālu un šķiedras

materiālu atvēršanai. Iekārta ir veidota no moduļiem un tiek aprīkota atbilstīgi paredzamajai lietojuma jomai.

Pneimatiskais atvērējs

Nosūkšanas un spiediena sistēmas ietvaros lietojams dabīgo un ķīmisko šķiedru atvērējs šķiedru garumam līdz 150 mm. Vienkārša konstrukcija ar vienu fiksētu un vienu rotējošu atvēršanas ripu.

Neausto materiālu malu atvērējs

Apstrādā neausto tekstilmateriālu apmales joslas. Individuāli pielāgojams ražošanas ātrumam, izmantojot ievilkšanas veltņa ātruma iestatīšanu bez fiksētām pakāpēm.

Twin atvērējs

Vienas pakāpes agregāts sintētisko un dabīgo štāpeļšķiedru ar garumu līdz 1300 mm atvēršanai. Saudzīga šķiedru atvēršana lieljaudas neausto tekstilmateriālu ražošanas iekārtām.

Lin ķīpu atvērējs

Apaļu vai taisnstūra linu un kaņepju salmiņu ķīpu atvēršanai. Lin mīstītājs

Linu un kaņepju salmiņu salauzīšanai. Pēdējos gados arvien aktuālāks kļūst jautājums par to, kā no atjaunojamām va

praktiska rokasgrâmata - kaŅepelathemp.lv/wp-content/uploads/2014/03/rokasgramata... · 2016. 4....

Documents