Pārskats par vardarbību pret bērnu Latvijā

Project “Sexual Violence against Children in Residential Institutions” (DAPHNE III 2007-2013 Program of the EC, NR. JLS/2007/DAP-1/178/-30-CE-

0229207/00-68)

2009

2

Saturs Ievads 3

I. Statistika un pētījumi 4 1. Bērnu populācija un bērnu skaits institūcijās 4 2. Statistikas dati par seksuālu vardarbību 4 3. Pētījumi 6

II. Likumdošana un institucionālā sistēma Latvijā 7 1. Bērnu aizsardzība no seksuālās vardarbības: normatīvie akti Latvijā 7 2. Vispārīgais regulējums 7

2.1. Konstatēšana un ziņošana 7 2.2. Seksuālās vardarbības jēdziens un sodāmie nodarījumi 8 2.3. Palīdzība cietušajiem un cietušo aizsardzība kriminālprocesā 11

3. Kopsavilkums 12 4. Bērnu institucionālās aprūpes struktūra 14

III. Labās prakses piemēri un pakalpojumi vardarbībā cietušiem bērniem 15 1. Valsts nodrošināti pakalpojumi 15 2. Vardarbības novēršanas programmas 15

2.1. „Džimbas drošības skoliņas” pirmsskolas vecuma bērniem 15 2.2. Džimbas drošības ceļojums bērniem vecumā no 7.-9.gadiem 15

3. Apmācības programmas 16 3.1. Apmācību programma psihologiem, psihoterapeitiem un

sociālajiem darbiniekiem no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai 16

3.2. Apmācību programma valsts un pašvaldību institūciju speciālistiem, kuri izskata lietas, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību. 17

4. Kampaņas 17 Kopsavilkums 18 Izmantotā literatūra un interneta resursi 20 1.pielikums 21 2.pielikums 22 3.pielikums 23 4.pielikums 24 5.pielikums 25 6.pielikums 26

3

Ievads Latvijā joprojām ir aktuāla vardarbības pret bērnu tēma, kā arī joprojām salīdzinoši daudz bērnu dzīvo ārpusģimenes aprūpes institūcijās. Tādēļ tika nolemts veikt pētījumu ar kura palīdzību varētu izanalizēt patreizējo situāciju Latvijā. Šim pētījumam ir divi mērķi:

1) apkopot un analizēt pieejamo informāciju, statistikas datus, LR normatīvo regulējumu un labās prakses piemērus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērnu.

2) apkopot un analizēt pieejamo informāciju un statistikas datus par bērniem, kuri aug ārpusģimenes aprūpes iestādēs.

Šajā pētījumā kā metode tiek izmantota pieejamās informācijas, normatīvā regulējuma un statistikas datu apkopošana un analīze.

Pētījums tiek balstīts uz Pasaules veselības organizācijas vardarbības pret bērnu piedāvāto definīciju:

Vardarbība pret bērnu ir visa veida fiziski un/vai emocionāli neveselīga izturēšanās, seksuāla vardarbība, nolaidība vai nevērīga izturēšanās vai komerciāla vai cita veida izmantošana, kā rezultātā pret bērnu tiek izdarīts dzīvību, drošības, brīvības, cieņas un fiziskās un emocionālās integritātes pārkāpums (PVO, 1999).

Pasaules veselības organizācija piedāvātā arī definīciju seksuālai vardarbībai pret bērnu, kas arī tiks izmantota šajā pētījumā. Šī definīcija nosaka, ka seksuāla vardarbība ir bērna iesaistīšana seksuālās aktivitātēs, kuras bērns pilnībā neizprot un tāpēc nespēj pieņemt atbilstošus lēmums vai arī kurām bērns nav pietiekami attīstīts, vai arī, iesaistot bērnu, tiek pārkāpts likums vai sabiedrībā pieņemtās normas. Seksuālo vardarbību pret bērnu pierāda darbība, kas notikusi starp bērnu un pieaugušo vai citu bērnu, kas ir sasniedzis vecumu, kurā spēj uzņemties atbildību, un darbība ir notikusi, lai apmierinātu otrās personas vajadzības. Tā var ietvert, bet neaprobežojas tikai ar to:

• Bērna pārliecināšanu vai piespiešanu uz jebkuru nelikumīgu seksuālu aktivitāti;

• Bērna piespiedu iesaistīšanu prostitūcijā vai citās nelikumīgās seksuālās aktivitātēs;

• Bērnu piespiedu izmantošanu pornogrāfiska rakstura materiālu izveidē. (PVO, 1999).

Latvijā bērni, kuri palikuši bez aprūpes nonāk ārpusģimenes aprūpē, kas nozīmē

aprūpi, kas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem tiek nodrošināta pie aizbildņa, audžuģimenē, bērnu aprūpes iestādē. Savukārt bērnu aprūpes iestāde Latvijas likumdošanā tiek definēta kā iestāde, kurā tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem, kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija vai īpaša aprūpe veselības stāvokļa dēļ (Bērnu tiesību aizsardzības likums, 1998).

4

I.Statistika un pētījumi

1. Bērnu populācija un bērnu skaits institūcijās Latvijā kopumā ir aptuveni 2,2 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 408,2 tūkstoši ir bērni vecumā no 0 līdz 18 gadiem. Daļa no bērniem dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs. Kopš 2006.gada pieaug to bērnu skaits, kuriem ir nepieciešama ārpusģimenes aprūpe: 2006.gadā tie bija 1872, 2007.gadā – 2064, bet 2008.gadā – 2337 bērni (skatīt 1.pielikuma 1.tabulu). Taču vienlaikus samazinās institūcijās ievietoto bērnu skaits: 2006.gadā tie bija 923, 2007.gadā – 672, bet 2008.gadā – 735 bērni. Pārējie bērni nonāk cita veida ārpusģimenes aprūpē - nodrošināta pie aizbildņa, audžuģimenē. Vienlaicīgi ir vērojama tendence samazināties ārpusģimenes aprūpes iestādēs dzīvojošo bērnu skaitam: 2004.gadā tie bija 3093, 2005.gadā – 2881, 2006.gadā - 2621, 2007.gadā – 2207, bet 2008.gadā – 2182 bērni (skatīt 1.pielikuma 1.attēlu).

2. Statistikas dati par seksuālo vardarbību pret bērnu Latvijā nav vienotas sistēmas, kas uzskaitītu visus pret reģistrētos vardarbības

gadījumus, kā arī Latvijā īpaši netiek izdalīti statistikas dati par bērniem, kas cietuši no vardarbības un dzīvo institūcijās. Latvijā pieejamie statistikas dati, kas atspoguļo reģistrēto vardarbības gadījumu skaitu ir Valsts policijā reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem, tiesā izskatīto lietu skaits un Valsts bērnu tiesības aizsardzības inspekcijā reģistrēto gadījumu skaits. Valsts policijā veiktā statistika ir atbilstoša Latvijas Krimināllikumam. Īpaši tiek izdalīti noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem. Latvijā pavisam ir pieci Krimināllikuma panti, kuri ir saistīti ar seksuālu vardarbību: izvarošana, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana, pavešana netiklībā, dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v. un piespiešana nodarboties ar prostitūciju (skatīt 2.pielikuma 2.tabulu). Kopā katru gadu tiek reģistrēti no 165 – 516 noziedzīgiem nodarījumiem pret nepilngadīgo, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērnu, attiecīgi 2001 - 198, 2002 – 189, bet 2003 – 212, 2004 – 516, 2005 – 462, 2006 – 165, 2007 – 351 un 2008 – 305 gadījumi. Pēdējos divos gados reģistrēto ar seksuālu vardarbību pret bērnu reģistrēto gadījumu skaits ir relatīvi nemainīgs (skatīt 2.pielikuma 2.attēlu).

Attiecībā uz nepilngadīgo izvarošanu ir redzama svārstīga dinamika no 2001-2003.gadam reģistrēto gadījumu skaits ir samērā līdzīgs, attiecīgi 2001 - 69, 2002 – 51, bet 2003 – 73 gadījumi. Tad 2004.gadā ir vērojams straujš nepilngadīgo izvarošanas reģistrēto gadījumu skaita pieaugums – 266 gadījumi. Savukārt, pēc tam 2005.gadā vērojams straujš kritums – 165 gadījumi, bet pēdējos trijos gados reģistrēto gadījumu skaits ir relatīvi nemainīgs, attiecīgi 2006 – 38, 2007 – 36, bet 2008 – 41 gadījums. Attiecībā uz reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem par vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanu ir vērojama svārstīga dinamika, gadījuma skaitam ir tendence reģistrēto gadījumu skaitam ir gan strauji tendence pieaugt, gan samazināties, attiecīgi 2001 - 74, 2002 – 53, bet 2003 – 54, 2004 – 106, 2005 – 165, 2006 – 78, 2007 – 133 un 2008 – 66 gadījumi. Attiecībā uz reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem par pavešana netiklībā no 2001-2003 gadam reģistrēto gadījumu skaits ir samērā līdzīgs, attiecīgi 2001 - 55, 2002 – 85, bet 2003 – 72 gadījumi. Tad 2004 -2005 gadā ir vērojams straujš nepilngadīgo pavešanas netiklībā reģistrēto gadījumu skaita pieaugums, attiecīgi 2004 – 144 un 2005 – 163 gadījumi. Savukārt, pēc tam

5

2006.gadā vērojams reģistrēto gadījumu skaita straujš kritums tikai 29 gadījumi, bet pēdējos divos gados reģistrēto gadījumu skaits ir gandrīz nemainīgs, attiecīgi 2007 – 156 un 2008 – 157 gadījumi. Attiecībā uz reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem par dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v. ir pieejama statistika tikai no 2005.gada, kurā netika reģistrēts neviens šāds gadījums. Nākamajos gados reģistrēto gadījumu skaitam par dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v. ir tendence nedaudz pieaugt, attiecīgi 2006 – 20, 2007 – 26 un 2008 gadā – 41 reģistrēts gadījums. Tas varētu nozīmēt, ka gan Latvijas sabiedrība kopumā, gan speciālisti dzimumsakarus ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v. ir sākusi apzināties kā noziedzīgu nodarījumu un atbilstoši rīkoties, ziņojot par šādiem Krimināllikuma pārkāpumiem. Attiecībā uz reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem par piespiešana nodarboties ar prostitūciju ir pieejama statistika tikai no 2005.gada. Laika posmā no 2005-2008 gadam nav reģistrēts neviens šāds gadījums. Visdrīzāk šādi statistikas dati norāda uz to, ka par gadījumiem, kad nodarboties ar prostitūciju tiek piespiesta nepilngadīga persona ziņots netiek. Tas norāda uz nepieciešamību izglītot gan attiecīgos speciālistus, gan arī veicināt kopumā sabiedrības apziņu, ka tas ir noziedzīgs nodarījums. Vēl viens veida kā aplūkot statistiku attiecībā uz seksuālu vardarbību pret bērnu ir tiesā izskatīto lietu skaits (skatīt 3.pielikuma 3.tabulu). Latvijā pieejamā statistika par tiesā izskatītajām lietām ir pieejama tikai no 2005.gada. Ir pieejami dati par tiesā izskatītajām lietām par nepilngadīgu personu izvarošanu. Savukārt, dati par tiesā izskatītajām lietām par vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanu, dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v. un pavešanu netiklībā tiek summētas. Ņemot kopā visas tiesā izskatītās lietas, kuras saistītas ar seksuālu vardarbību pret bērnu ir vērojama relatīvi nemainīga dinamika, 2005 – 167, 2006 – 158, 2007 - 119 un 2008 gadā – 112 lietas. Tiesā izskatīto lietu skaitam par nepilngadīgās izvarošanu ir tendence samazināties, attiecīgi 2005 – 76, 2006 – 69, 2007 un 2008 gadā – 39 lietas (skatīt 3.pielikuma 3.attēlu), taču tas ir atbilstoši attiecīgo reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaitam. Tā piemēram, 2008.gadā tika reģistrēts 41 nepilngadīgās izvarošanas gadījums un šajā gadā tiesā ir izskatīti 39 lietas, taču jāņem vērā, ka ne visi reģistrētie noziedzīgie nodarījumi tajā pašā gadā arī tiek izskatīti tiesā. Attiecībā uz tiesā izskatīto lietu skaits par citiem seksuāliem noziegumiem (vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanu, dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v. un pavešanu netiklībā) pret nepilngadīgo relatīvi vērojama nemainīga dinamika 2005 – 91, 2006 – 59, 2007 - 80 un 2008 gadā – 73 lietas. Latvijā kopš 2006.gada darbojas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kurā darbojas arī uzticības tālrunis, pa kuru ziņots par dažādiem bērnu tiesību pārkāpumiem, tai skaitā par seksuālu vardarbību pret bērnu. Visbiežāk ziņotāji ir paši bērni. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopotie dati liecina, ka uz uzticības tālruni, ziņojot par seksuālu vardarbību 2006.gadā ir saņemti 425 zvani, 2007 – 254 un 2008 – 169 zvani (skatīt 4.pielikuma 4.tabulu). Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopotie uzticības tālruņa statistikas dati ir vienīgie Latvijā pieejamie dati, kas norāda uz seksuālas vardarbības gadījumiem institūcijās.

6

3.Pētījuma dati Pēdējos 10 gados Latvijā ir veikts tikai viens zinātnisks pētījums, kura mērķis

bija noskaidrot bērnu uzrādīto vardarbības biežumu. Pētījumā “Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu un vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte” (Sebre, Ļebedeva, Trapenciere, 2004) tika aptaujāti, izmantojot pašnovērtējuma anketas, 5 (M=11.5) un 9 (M=15.2) klases skolnieki. Dotais pētījums uzskatāms par reprezentatīvu. Pētījuma rezultāti rāda, ka 3% no visiem 5 klases skolniekiem uzrādīja, ka ciešs no seksuālas vardarbības, tai skaitā 4,5% no visiem aptaujātajiem 5 klases zēniem un 1,5% no visām aptaujātajām 5 klases meitenēm. Savukārt, 15 gadīgo bērnu grupā 10% no visiem bērniem uzrādīja, ka ciešs no seksuālas vardarbības, tai skaitā 5% no visiem aptaujātajiem 9 klases zēniem un 14,1% no visām aptaujātajām 5 klases meitenēm (skatīt 4.pielikuma 4 attēlu).

Šie rezultāti norāda, ka pusaudžu meitenēm (un arī viņu vecākiem, pedagogiem) būtu jābūt īpaši uzmanīgiem, piesardzīgiem un arī informētiem par vardarbības būtību un iespējām no tās izvairīties, kā arī par iespējām(vajadzību gadījumos) meklēt palīdzību. Iespējams, ka šis seksuālās vardarbības pieaugums ir saistīts arī ar to, ka meitenēm aktīvi norit dzimumnobriešana, un viņām pašām ir pastiprinātāka un izteiktāka interese par pretējo dzimumu. Viņas biežāk var nonākt situācijās, kuras satur potenciālu risku. Šī vecuma pusaudžiem būtu svarīgi runāt par veselīgu attiecību veidošanu ar pretējo dzimumu, par riskiem un iespējām attiecību veidošanā. Pusaudžu bērnu vecākiem, savukārt, būtu vajadzīga pastiprināta informācija par pozitīvām attiecību veicinošām pieejām, saskaroties ar emocionāli sakāpināto pusaudžu attīstības posma specifiku.

7

II. Likumdošana un institucionālā sistēma Latvijā

1.Bērnu aizsardzība no seksuālās vardarbības: normatīvie akti Latvijā Galvenie normatīvie akti, kas nosaka standartus bērnu aizsardzībai no seksuālās vardarbības un ekspluatācijas1

, ir Bērnu tiesību aizsardzības likums, īpaši likuma 15., 51., 52.pants un Krimināllikums. Dažādus bērna tiesību aspektus regulē arī Kriminālprocesa likums, Bāriņtiesu likums un virkne Ministru kabineta noteikumu, kas nosaka dažādu institūciju kompetenci un kārtību, kādā nodrošināmas bērna tiesību garantijas seksuālās vardarbības gadījumos. Latvijai saistoši ir arī vairāki starptautiski normatīvie akti par bērnu aizsardzību no seksuālās vardarbības, tai skaitā ANO Konvencija par bērna tiesībām, īpaši konvencijas 19. un 34.pants; Eiropas Padomes 2003.gada 22.decembra Pamatlēmums 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu (turpmāk – Pamatlēmums); ANO Konvencijas par bērna tiesībām 2000.gada 25.maija papildu protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērna prostitūciju un bērna pornogrāfiju (turpmāk – papildu protokols), kas nosaka standartus bērnu aizsardzībai no komerciāli seksuālās ekspluatācijas, u.c.

2. Vispārīgais regulējums 2.1. Konstatēšana un ziņošana

Bērnu tiesību aizsardzības likuma (turpmāk tekstā – BTAL) 51.panta trešā daļa paredz, ka katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības. Krimināllikuma 315.pants paredz kriminālatbildību personai, kura neziņo par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Saskaņā ar Krimināllikumu lielākā daļa noziegumu, kas saistīta ar seksuālu vardarbību pret bērniem, uzskatāmi par smagiem vai sevišķi smagiem.

Tomēr, neraugoties uz BTAL normām, speciālajos likumos, kas regulē ārstniecības, izglītības u.c. iestāžu darbību, bieži nav iekļauts tiešs personu pienākums ziņot atbildīgajām institūcijām par seksuālu vardarbību – attiecīgie normatīvie akti parasti paredz ierobežojumus ziņu izpaušanai trešajām personām, lai nodrošinātu personu datu aizsardzību.

Piemēram, saskaņā ar Krimināllikuma 161.pantā noteikto, par dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu un kura ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, vai, ja šo nodarījumu izdarījusi pilngadīga persona, vainīgā persona saucama pie kriminālatbildības. Ir ļoti būtiski, lai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu pret nepilngadīgo tiktu ziņots, un šādos gadījumos vislielākā iespēja to izdarīt ir tieši ārstniecības personām, kuras veic nepilngadīgās grūtnieces apskati. Tomēr informācijas sniegšana tiesībsargājošajām iestādēm par gadījumiem, kad personai pirms sešpadsmit gadu vecuma iestājusies grūtniecība, 1 Analizējot normatīvos aktus, var izdalīt divas seksuālās vardarbības jomas: -Pirmkārt, bērnu (komerciāli) seksuālā ekspluatācija (sexual exploitation), ar ko galvenokārt saprot tādus seksuālās izmantošanas veidus, kuru rezultātā trešās personas gūst materiālu labumu, vai arī bērnam tiek piesolīts materiāls labums, tai skaitā: bērnu cilvēktirdzniecība (trafficking); bērnu pornogrāfija un bērnu prostitūcija, tai skaitā seksa tūrisms; starptautiskie normatīvie akti lielākoties regulē tieši šo jomu; -Otrkārt, seksuālā vardarbība pret bērnu (sexual abuse), kas ietver seksuālo vardarbību ģimenē un citus seksuālās vardarbības veidus, kur varmākas mērķis nav materiāla labuma gūšana. Šajā dokumentā analizēta tieši šī joma.

8

bieži atkarīga no bērna vecākiem, jo ārstniecības personas dažādi izprot pienākumu ziņot, un daudzos gadījumos praksē uzskata, ka tām nav pienākums vērsties policijā. Jāņem vērā, ka Ārstniecības likuma 50.pants nosaka kārtību, kādā ārstniecības personas var sniegt ziņas, ko ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi. Tai skaitā minētā panta trešā daļa noteic, ka tiesai, prokuratūrai, policijai, atbildīgajai valsts institūcijai bērnu un ģimenes lietās (valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem), bāriņtiesai (pagasttiesai), kā arī institūcijām, kuras veic izziņu, ziņas par pacientu sniedzamas tikai pēc šo institūciju rakstveida pieprasījuma, ja ir ārstniecības iestādes vadītāja parakstīta atļauja.

Šobrīd ārstniecības personu pienākums ziņot par vardarbību ir noteikts Ministru kabineta 2008.gada 8.septembra noteikumu nr.719 „Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedz nepieciešamo palīdzību” 5.punktā. Tomēr jāņem vērā, ka Ministru kabineta noteikumi ir zemāka spēka normatīvais akts, nekā Ārstniecības likums.

No minētā var secināt, ka normatīvo aktu līmenī būtu nepieciešams izvērtēt visas attiecīgās normas un apsvērt iespēju izdarīt grozījumus vairākos likumos.

2.2. Seksuālās vardarbības jēdziens un sodāmie nodarījumi Saskaņā ar BTAL 1.panta 10.punktu, seksuāla vardarbība ir bērna iesaistīšana

seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu. Saskaņā ar BTAL 15.panta otro daļu, bērnam ir tiesības būt pasargātam no

fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt.

BTAL 51.panta „Bērna aizsardzība no prettiesiskām darbībām” pirmā daļa aizliedz vardarbību pret bērnu, bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā, nosakot, ka vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

Ar seksuālu vardarbību saistītos nodarījumus, kuri Latvijā ir krimināli sodāmi, nosaka Krimināllikuma XVI nodaļa „Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību”. Attiecībā uz seksuālu vardarbību pret bērniem, tie ir: - Izvarošana: dzimumsakari, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli; - Vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana: pederastija vai lezbiānisms vai dzimumtieksmju citāda apmierināšanu pretdabiskā veidā, ja tādas darbības izdarītas, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli; - Dzimumsakari, pederastija un lesbiānisms ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu un kura ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, vai ja šo nodarījumu izdarījusi pilngadīga persona; - Pavešana netiklībā: netiklu darbību izdarīšana ar nepilngadīgo pret viņa gribu vai ja to izdarījusi pilngadīga persona; - Pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās: sešpadsmit gadu vecumu nesasniegušas personas pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās vai šādas personas pamudināšanu tikties ar mērķi izdarīt seksuālas darbības vai stāties dzimumattiecībās neatkarīgi no veida, kādā pamudinājums izteikts, ja to izdarījusi pilngadīga persona.

Latvijā attiecībā uz seksuālo vardarbību pret bērnu pastāv viens no augstākajiem sliekšņiem attiecībā uz labprātīgu piekrišanu seksuālām attiecībām – 16 gadu vecums (salīdzinājumam, piemēram, Igaunijā – 14 gadi, Īrijā – 17 gadi, Portugālē – 13 gadi).

9

Latvijas Krimināllikums neparedz sodīt nepilngadīgo savstarpējas seksuālas attiecības, ja vien tās nenotiek pret cietušā gribu.

Krimināllikumā aptverti visi starptautiskā līmenī kriminalizētie seksuālie noziegumi pret bērniem, kas vērtējams pozitīvi. Tai skaitā Krimināllikums noziedzīgu nodarījumu sastāva ziņā atbilst Eiropas Padomes 2003.gada 22.decembra Pamatlēmumam 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, kā arī pēc sākotnējas izvērtēšanas rezultātiem – arī 2007.gada 25.oktobrī apstiprinātajai Eiropas Padomes konvencijai par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību2

Kā viens no īpaši pozitīviem aspektiem jāmin, ka kopš 2008.gada 30.oktobra Krimināllikums papildināts ar 162.1 pantu „Pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās”, kas padara krimināli sodāmām arī tādu tikai pēdējā laikā identificētu seksuālās vardarbības veidu kā bērna pamudināšana veikt seksuāla rakstura darbības, izmantojot elektroniskos sakaru līdzekļus – internetu, mobilo telefonu (angļu valodā lietotais termins – grooming). Tādā veidā Latvija ātri reaģējusi un modernajā pasaulē arvien populārāko bērnu izmantošanu ar elektronisko sakaru līdzekļu palīdzību.

, kura ir pirmais plaša mēroga starptautisks saistošs dokuments, kas aplūko ne vien komerciāli seksuālās ekspluatācijas, bet arī seksuālās vardarbības jautājumus.

Vienlaikus jāvērš uzmanību uz to, ka vairākas Krimināllikuma normas vērtējamas kā morāli novecojušas un mūsdienu juridiskajiem standartiem neatbilstošas. Kā vienu no piemēriem jāmin Krimināllikuma 159. un 160.panta savstarpējās korelācijas. Tā, Krimināllikuma 159.pants paredz atbildību par dzimumsakariem, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli (izvarošana), ja cietusī persona ir sieviešu dzimuma, savukārt 160.pants paredz atbildību par dažāda veida seksuālu vardarbību (pederastiju vai lezbiānismu vai dzimumtieksmju citādu apmierināšanu pretdabiskā veidā, ja tādas darbības izdarītas, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli), tai skaitā par izvarošanai analoģisku vardarbību, ja tā vērsta pret vīriešu dzimuma personu. Tomēr maksimālā sankcija 160.pantā paredzēta zemāka, nekā 159.pantā, tādejādi secināms, ka likumdevējs seksuālu vardarbību pret vīriešu dzimuma personām uzskatījis par mazāk bīstamu un cietušo traumējošu, nekā analoģisku rīcību pret sieviešu dzimuma personu.

Šī diskriminācija daļēji novērsta 2008.gada nogalē, kad ar grozījumiem Krimināllikumā vienādotas 159. un 160.panta sankcijas gadījumos, ja attiecīgie nodarījumi veikti pret mazgadīgām personām. Tomēr atšķirīgas sankcijas joprojām ir gadījumos, ja cietušais ir nepilngadīgs (14 – 18 gadu vecs).

Kaut gan krimināltiesību ekspertu diskusijās ir apspriesta ideja „apvienot” Krimināllikuma 159. un 160.pantu, lai galīgi novērstu diskriminējošos apstākļus atkarībā no cietušā dzimuma un vadītos tikai no nodarījuma smaguma, tomēr tiesību teorētiķu vidū par šo jautājumu nav vienota viedokļa.

Vērtējot Krimināllikumu kopumā, var atzīmēt vēl kādu aspektu - jautājumu par noziedzīgu nodarījumu noilguma periodu (t.i. laika posmu, pēc kura notecēšanas

2 Latvija nav parakstījusi vai ratificējusi minēto Konvenciju. Šobrīd norisinās starpministriju saskaņošanas process par iespējām konvenciju parakstīt, ņemot vērā, ka pilnīgai konvencijas ieviešanai būs nepieciešami papildus finanšu līdzekļi, kā arī pastāv diskusija, vai Latvijas normatīvie akti atbilst atsevišķām konvencijas prasībām attiecībā uz ekstrateritoriālo jurisdikciju, u.c. Paralēli notiek diskusija par jauna Eiropas Padomes pamatlēmuma projektu par seksuālās vardarbības un seksuālās ekspluatācijas novēršanu, kas aizstātu šobrīd spēkā esošo Pamatlēmumu 2004/68/TI. projektā šobrīd ietvertas lielākā daļa minētās EP Konvencijas normu.

10

par nodarījuma izdarīšanu persona vairs nav saucama pie kriminālatbildības), kas gan pagaidām nerada pretrunu Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesību normām, tomēr būs jārisina, lai nodrošinātu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu tiesisko regulējumu. Vairākās starptautisko organizāciju rekomendācijās, kā arī jau pieminētajā Eiropas Padomes konvencijā norādīts, ka vismaz vissmagākajos pret bērniem vērsto seksuālās izmantošanas gadījumos noziedzīga nodarījuma noilguma termiņam jābūt tādam, lai bērnam saglabātos iespēja pašam vērsties tiesībsargājošās iestādes zināmu laiku jau pēc pilngadības sasniegšanas. Šādas garantijas ir īpaši nozīmīgas gadījumos, kad vardarbība notikusi ģimenē un vecāki to slēpuši (bieži – māte slēpj vai ignorē sava partnera nodarījumu pret bērnu). Latvijas Krimināllikumā noilgums šobrīd saistīts tikai ar nodarījuma smagumu un par to nosakāmo sodu, un ne vienmēr noilguma termiņš pārsniedz bērna pilngadības sasniegšanas brīdi.

Kaut gan Krimināllikuma normas aptver visus pret bērnu vērstās seksuālās vardarbības veidus un lielākoties paredz samērā bargus sodus vainīgajai personai, joprojām pastāv ievērojamas problēmas ar šo normu ievērošanu praksē. Vienu no lielākajām problēmām rada tas, ka procesa virzītāji parasti nodarījuma smagumu vērtē samērā ar bērnam nodarītajām fiziskajām traumām, neņemot vērā psihoemocionālās sekas, kādas cietušajam nodara jebkura seksuāla vardarbība. Piemēram, kādā 2008.gada spriedumā konstatēts, ka apsūdzētais vairākas reizes piespiedis savu mazgadīgo audžumāsu apmierināt viņu orāli, kā arī veicis dažādas citādas netiklas darbības, lai apmierinātu savu dzimumtieksmi, kas kvalificēts kā smags noziegums. Kaut gan krīžu centrs savā atzinumā norādījis, ka cietušajai vardarbības sekas radījušas nopietnus funkcionālos traucējumus – uzmācīgas domas un atmiņas par notikušajām traumatiskajām situācijām, depresīvas domas, bažas par nākotni, un to mazināšanai nepieciešama ilgstoša palīdzība, tiesa tomēr secinājusi, ka vainīgā izdarītajam noziegumam nav smagu seku, turklāt vainīgais atzīst un nožēlo izdarīto, tāpēc ar reālu brīvības atņemšanu nav sodāms.

Tāpat praksē bieži netiek ņemt vērā tas, ka bērni, īpaši ļoti mazi bērni vai bērni ar īpašām vajadzībām, neizprot un nespēj paši novērtēt ar viņiem veikto darbību kriminālsodāmo raksturu, un nespēj sniegt pietiekami precīzas liecības. Tā, kādā gadījumā prokurors secinājis, ka lieta izbeidzama, jo nav iespējams viennozīmīgi noteikt cietušajai aizdomās turētā meitai nodarītā kaitējuma juridisko kvalifikāciju. Kaut gan ekspertīzē viennozīmīgi konstatēts seksuālās vardarbības fakts (t.s. jaunavības plēves plīsums), kā arī vainīgā persona, prokurors secinājis, ka piecgadīgās meitenes liecības ir „pretrunīgas” un viņa nespēj precīzi paskaidrot traumas rašanās apstākļus, tāpēc lieta izbeidzama. Kādā citā gadījumā kriminālprocess izbeigts, jo cietusī mazgadīgā nodarījumu (dažāda veida seksuāla rakstura pieskārienus) nav uztvērusi nopietni, turklāt aizdomās turētais bijis tādā alkohola reibumā, ka nopratināšana laikā nav spējis par vairākām notikušā epizodēm neko atcerēties, savukārt meitenes vecāki liecinājuši, ka aizdomās turētais ir ģimenes draugs un vispār labs cilvēks.

Krimināllikuma adekvātu piemērošanu apgrūtina arī tas, ka likuma 160. un 162.panta sastāvus (vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana; pavešana netiklībā) ir grūti nodalīt un bieži kvalifikācija (un līdz ar to sods, kas 162.panta gadījumā ir daudz mazāks) atkarīgs tikai no procesa virzītājiem. To, ka pastāv problēmas dažādu pret bērniem vērstu seksuālu noziegumu kvalifikācijā pēc dažādiem Krimināllikuma pantiem, konstatējusi arī Augstākā tiesa. Tā, Augstākās tiesas 2007.gada tiesu prakses apkopojumā krimināllietās pēc Krimināllikuma 160. un 162.panta, secināts, ka Latvijas tiesās pastāv atšķirīga pamatsastāva un kvalificējošo apstākļu izpratne, kas

11

izraisījusi kļūdainus kvalifikācijas risinājumus. Tāpat Augstākā tiesa secinājusi, ka analizējot soda noteikšanas praksi krimināllietās par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un pavešanu netiklībā, prokurora lūgtais un tiesas piespriestais sods ne vienmēr ir adekvāts izdarītajam noziegumam un vainīgā personībai.

2.3. Palīdzība cietušajiem un cietušo aizsardzība kriminālprocesā BTAL 51.panta otrā daļa paredz, ka bērnam, kurš ir noziedzīga nodarījuma,

ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības upuris, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Šādai ārstēšanai un reintegrēšanai jānotiek bērna veselībai, pašcieņai un godam labvēlīgā vidē, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu.

BTAL 52.pants paredz, ka vardarbības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām.

Latvijā no seksuālās vardarbības cietušo bērnu rehabilitācija un ārstēšana notiek par valsts līdzekļiem. To nosaka Ministru kabineta 2008.gada 8.septembra noteikumi nr.719 „Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedz nepieciešamo palīdzību”. Bērns var izmantot sociālās rehabilitācijas pakalpojumu dzīvesvietā, ieslodzījuma vietā, sociālās korekcijas izglītības iestādē un bērnu aprūpes iestādē (līdz desmit 45 minūšu konsultācijām) vai sociālās rehabilitācijas institūcijā (sociālās rehabilitācijas kurss).

Pozitīvi vērtējams tas, ka valsts garantētā rehabilitācija nav atkarīga no tā, vai prettiesiskas rīcības faktu konstatējušas tiesībsargājošās iestādes – pietiek ar sociālā darbinieka izvērtējumu un atzinumu, ka bērnam rehabilitācija ir nepieciešama.

No 2008.gada 1.oktobra paplašināts valsts garantētā sociālās rehabilitācijas kursa apjoms, nosakot, ka gadījumos, ja par noziedzīgo nodarījumu ir uzsākts kriminālprocess, bērns var saņemt kompleksu sociālās rehabilitācijas kursu līdz 60 dienām (parasti – līdz 30 dienām).

Ja saskaņā ar psihologa vai sociālā darbinieka atzinumu ir nepieciešams, lai kopā ar bērnu sociālās rehabilitācijas institūcijā uzturētos kāds viņa ģimenes loceklis vai persona, kas bērnu aprūpē, šīs personas uzturēšanos attiecīgajā institūcijā finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

Saskaņā ar BTAL 52.panta trešo daļu, bērnu, kurš kļuvis par vardarbības (prettiesisku darbību) upuri, aizliegts:

1) atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un šo izvēli par pareizu atzīst psihologs, kurš speciāli sagatavots darbam ar vardarbībā cietušiem bērniem;

2) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes; 3) konfrontēt ar iespējamo vardarbības (prettiesiskas darbības) izdarītāju, kamēr

bērns nav pietiekami psiholoģiski sagatavots šādai konfrontācijai; 4) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanas vai

citā nolūkā. Kriminālprocesa likums paredz īpašas prasības attiecībā uz vardarbībā cietušo

bērnu nopratināšanu. Tā, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 152.panta otro daļu, nepilngadīgo, kurš nav sasniedzis 14 gadu vecumu, vai, pēc izmeklēšanas darbības veicēja ieskata, jebkuru nepilngadīgo pratina pedagoga vai tāda speciālista klātbūtnē, kas apmācīts psihologa darbam ar bērniem kriminālprocesā (turpmāk – psihologs).

12

Vienam no nepilngadīgā likumiskajiem pārstāvjiem, pilngadīgam tuvam radiniekam vai uzticības personai ir tiesības piedalīties pratināšanā, ja vien viņš pats nav persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturētais, aizdomās turētais vai apsūdzētais un ja pret to neiebilst nepilngadīgais. Saskaņā ar minētā panta ceturto daļu, ja psihologs norāda procesa virzītājam, ka 14gadus nesasniegušās personas psihei vai tāda nepilngadīgā psihei, kas atzīts par cietušo no vardarbības, ko nodarījusi persona, no kuras cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai seksuālas izmantošanas, var kaitēt atkārtota tieša pratināšana, tā izdarāma tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju, bet tiesā – ar tiesas lēmumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa 153.pantu, ja psihologs uzskata, ka 14 gadus nesasniegušās personas psihei vai tāda nepilngadīgā psihei, kas atzīts par cietušo no vardarbības, ko nodarījusi persona, no kuras cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai seksuālās izmantošanas, var kaitēt tieša pratināšana, to var izdarīt ar tehnisko līdzekļu un psihologa starpniecību. Šādas nopratināšanas laikā pratināmais kopā ar psihologu atrodas telpā, kura piemērota sarunai ar nepilngadīgo un kurā tehniski nodrošināts, ka procesa virzītāja uzdotos jautājumus dzird tikai psihologs. Savukārt psihologs uzdod nepilngadīgā psihei atbilstošā formā procesa virzītāja jautājumus, ja nepieciešams, – informē par pārtraukumu izmeklēšanas darbībā un tās atsākšanu.

Saskaņā ar BTAL 52.panta ceturto daļu, bērnam, kurš cietis no vardarbības (prettiesiskām darbībām) savā ģimenē vai kuram pastāv reāli vardarbības draudi, nekavējoties nodrošināma ārpusģimenes aprūpe, ja vainīgās personas nav iespējams izolēt no bērna.

Diemžēl normatīvie akti paredz ļoti ierobežotu gadījumu skaitu kad vainīgo personu, kurai nav piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts sods, iespējams izolēt no bērna. Tā notiek gadījumos, kad aizdomās turētajam saskaņā ar Kriminālprocesa likumu tiek piemērots drošības līdzeklis – pienākums netuvoties cietušajam. Citos gadījumos praksē lielākoties tieši bērns ir tas, kurš tiek izņemts no dzīvesvietas un ievietots krīzes centrā (vai nu viens pats, vai kopā ar māti), vai arī viņam nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai, ja tas nav iespējams – bērnu aprūpes iestādē.

Praksē sastopamas arī ļoti diskutablas situācijas, kad vainīgā persona, kura, piemēram, notiesāta nosacīti, turpina dzīvot cietušā tiešā tuvumā, piemēram, tajā pašā mājā vai netālu no cietušā dzīvesvietas, un viņu kontaktēšanos nav iespējams novērst. Kādā gadījumā tiesa pat rekomendējusi vainīgā, kurš nosacīti sodīts pēc Krimināllikuma 161.panta par dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu (nepilngadīgu bērnu aprūpes iestādes audzēkni), tikšanos ar cietušo, lai viņš varētu rūpēties par bērnu, kas piedzimis seksuālo kontaktu rezultātā.

3.Kopsavilkums Normatīvie akti bērnu aizsardzībai no seksuālās vardarbības lielākoties atbilst

Latvijas starptautiskajām saistībām, paredzot iespēju saukt vainīgās personas pie atbildības un nodrošinot bērna psiholoģiskās un sociālās rehabilitācijas iespējas. Tomēr joprojām nepieciešami uzlabojumi, lai nodrošinātu pilnīgu bērnu aizsardzību no jebkāda veida seksuālās vardarbības. Galvenokārt uzlabojumi nepieciešami, lai praksē ieviestu gan ANO Konvencijā par bērna tiesībām, gan Bērnu tiesību aizsardzības likumā nostiprināto bērna labāko interešu un bērna tiesību prioritātes principu.

ANO Bērnu tiesību komiteja savos noslēguma apsvērumos par Latvijas otro periodisko ziņojumu par ANO Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanu atzīmējusi,

13

ka „komiteja ar gandarījumu norāda, ka ir veikti pasākumi, lai risinātu tādu problēmu kā vardarbība pret bērniem, tostarp informācijas kampaņas organizēšana un to speciālistu apmācība, kuri strādā ar bērniem krīzes situācijās, kā arī bezmaksas uzticības dienesta izveidošana bērniem. Tomēr Komiteju satrauc daudzie ziņojumi, tostarp pašu bērnu ziņojumi, no kuriem redzams, ka vardarbība pret bērniem Latvijā joprojām ir plaši izplatīta problēma. Lai gan, kā tiek ziņots, policija izmeklē nopietnākos fiziskas vardarbības un seksuālās ekspluatācijas gadījumus, kuros ir cietuši bērni, Komiteju satrauc vispārējais uzskats, ka vardarbība mājās būtu jāuzskata par personisku jautājumu. Komiteja arī pauž bažas par to, ka trūkst sistemātiski vāktu datu, kas atspoguļotu vardarbības pret bērniem apjomu, un ka trūkst atbilstošu pasākumu un mehānismu šīs problēmas risināšanai.”

Cita starpā komiteja mudina dalībvalsti pilnveidot spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz bērnu aizsardzību pret visu veidu vardarbību un nodrošināt sistemātisku datu vākšanu par vardarbību pret bērniem, izveidot efektīvu sistēmu ziņošanai par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un par nevērību pret bērniem, ko izmantotu attiecīgo profesiju pārstāvji, bērni un sabiedrība kopumā, un nodrošināt, ka jo īpaši tie bērni, kuri dzīvo bērnu iestādēs vai cita veida alternatīvās aprūpes iestādēs, var viegli un droši izmantot šo sistēmu, un dot iespēju pārkāpējus nodot tiesai, kā arī nodrošināt aprūpi, pilnīgu fizisku un psiholoģisku atveseļošanu un sociālo reintegrāciju no vardarbības cietušajiem bērniem.

Kā galvenās nepilnības Latvijas iedibinātajā sistēmā bērnu aizsardzībai no seksuālās vardarbības jāmin:

- Vairākas morāli novecojušas un neviennozīmīgi interpretējamas Krimināllikuma sevišķās daļas normas, kas dažos gadījumos pat diskriminē cietušos atkarībā no cietušā dzimuma;

- Neviennozīmīga, pavirša un bieži bērna interesēm neatbilstoša normatīvo aktu piemērošana tiesībsargājošās iestādēs, tai skaitā neadekvāti zemu sodu noteikšana vainīgajām personām, un kriminālprocesu izbeigšana gadījumos, kad veicama sarežģīta izmeklēšana vai jānovērtē cietušajam nodarītais psiholoģiskais kaitējums. Viens no šīs problēmas cēloņiem ir joprojām nepietiekamā speciālistu izpratne par seksuālās vardarbības raksturu un smagajam sekām;

- Nepietiekama bērna drošības garantēšana pēc kriminālprocesa izbeigšanās; tai skaitā nepieciešams uzlabot sociālās rehabilitācijas kvalitāti un apjomu, kā arī pievērst īpašu uzmanību preventīvajam un postpenetenciārajam darbam ar seksuālās vardarbības veicējiem, lai novērstu atkārtotu nodarījumu izdarīšanu;

- Joprojām pilnveidojams mehānisms, lai laikus konstatētu, identificētu un novērstu bērnu seksuālās izmantošanas gadījumus, tai skaitā īpaši nepieciešams pilnveidot izglītības iestāžu, ārstniecības iestāžu, kā arī iedzīvotāju apziņu par savu lomu vardarbības gadījumu pēc iespējas ātrākā konstatēšanā;

- Joprojām aktuāls finanšu trūkums. Ekonomiskās krīzes rezultātā turklāt apdraudēta vairāku progresīvu iniciatīvu īstenošana, piemēram, sakarā ar līdzekļu samazinājumu Valsts probācijas dienestam būs apgrūtināta Tieslietu ministrijas izstrādātā plāna nepilngadīgu personu aizsardzībai no dzimumnoziegumiem īstenošana.

14

Vienlaikus sistēmas attīstībā konstatējamas arī pozitīvas tendences: - Izdarīti vairāki grozījumi Krimināllikumā, lai padarītu to mūsdienu

apstākļiem atbilstošāku, daļēji novērstu diskrimināciju likuma 159. un 160.panta regulējumā, kā arī radītu papildus iespējas dzimumnoziedznieku kontrolei un rehabilitācijai (obligāta piedalīšanās probācijas programmās);

- Paplašināts no vardarbības cietušajiem bērniem pieejamās rehabilitācijas apjoms, turklāt pakalpojums turpmāk būs pieejams arī slēgtās vai daļēji slēgtās iestādēs, tādās kā cietumi un sociālās korekcijas izglītības iestādes;

- Valdība pēdējo gadu laikā nākusi klajā ar vairākām iniciatīvām (kriminālsodu politikas koncepcija, Rīcības plāns bērnu aizsardzībai no dzimumnoziegumiem), kurās ietverti progresīvi risinājumi gan cietušo aizsardzībai (piemēram, „drošības līdzekļu” piemērošanas paplašināšana); gan nodarījumu prevencijai. Diemžēl šobrīd daudzu iniciatīvu ieviešanu apgrūtina finansējuma trūkums;

- Pateicoties valsts, pašvaldību un nevalstiskā sektora sadarbībai, vērojamas pozitīvas tendences starpinstitucionālās sadarbības pilnveidošanā, tai skaitā ziņošanā par noziedzīgiem nodarījumiem un palīdzības sniegšanā bērnam un viņa tuviniekiem. Šajā aspektā īpaši pozitīvi vērtējama likumdošanas iniciatīva, kas pieredz pienākumu brīvības atņemšanas iestādēm, kā arī Valsts probācijas dienestam ziņot bāriņtiesām par smagus un sevišķi smagus noziegumus pret bērniem izdarījušām personām, kuras atbrīvotas no soda izciešanas pirms termiņa vai atbrīvotas pēc pilnas soda izciešanas;

4.Bērnu institucionālās aprūpes sistēmas struktūra

Latvijā ir divu veidu bērnu ilgstošās aprūpes iestādes: bērnu sociālās aprūpes centri un bērnu nami. Bērnu sociālās aprūpes centrā uzturas visi bērni līdz divu gadu vecumam, bērni ar smagiem garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem līdz četru gadu vecumam, bet bērni ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem līdz 18.gadu vecumam. Šīs iestādes atrodas Labklājības ministrijas pakļautībā. Savukārt, bērni, kuriem nepieciešama ilgstoša ārpus ģimenes aprūpe nonāk bērnu namos, kur viņi var uzturēties līdz 18 gadu vecumam, ar īpašu pašvaldības lēmumu līdz 21 gadu vecumam. Bērnu nami atrodas vietējās pašvaldības pakļautībā. Latvijas kontekstā ir svarīgi pieminēt vēl vienu institūciju, kurā ilgstoši uzturas bērni, tās ir internātskolas. Bērni internātskolās nonāk gan no ģimenēm, gan bērnu sociālās aprūpes centriem, gan bērnu namiem. Kaut arī šīs iestādes primārais uzdevums ir sniegt bērniem atbilstošu izglītību, paralēli viņi nodrošina arī bērnu aprūpi, jo daži bērni atgriežas ģimenē vai ārpusģimenes aprūpes iestādē tikai garajos skolas brīvlaikos, tas ir divreiz gadā ziemas un vasaras brīvlaikos. Līdz ar to šajās iestādēs ir arī ir vērojamas daudzas no tām problēmām, kuras ir sastopamas ārpusģimenes aprūpes iestādēs. Internātskolas atrodas izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā (skatīt 5.pielikuma 5.attēlu).

15

III. Labās prakses piemēri un pakalpojumi vardarbībā cietušiem bērniem

1. Valsts nodrošināti pakalpojumi

Latvijā bērnam, kurš ir prettiesisku darbību - noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības (turpmāk - vardarbība) - upuris, par valsts budžeta līdzekļiem sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Tas paredz, ka šādu bērnu rehabilitācija un ārstēšana notiek par valsts līdzekļiem (desmit konsultācijas dzīvesvietā vai līdz 60 dienām sociālās rehabilitācijas institūcijā). 2008.gadā rehabilitāciju par valsts līdzekļiem institūcijā saņēma 869 bērni. 2009.gadā līdzekļi paraudzēti 836 bērnu rehabilitācijai institūcijā. Pozitīvi vērtējams tas, ka valsts garantētā rehabilitācija nav atkarīga no tā, vai prettiesiskas rīcības faktu konstatējušas tiesībsargājošās iestādes – pietiek ar sociālā darbinieka izvērtējumu un atzinumu, ka bērnam rehabilitācija ir nepieciešama. Ja saskaņā ar psihologa vai sociālā darbinieka atzinumu ir nepieciešams, lai kopā ar bērnu sociālās rehabilitācijas institūcijā uzturētos kāds viņa ģimenes loceklis vai persona, kas bērnu aprūpē, šīs personas uzturēšanos attiecīgajā institūcijā finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

2. Vardarbības novēršanas programmas 2.1.„Džimbas drošības skoliņas” pirmskolas vecuma bērniem

Programmas mērķis ir sniegt pamatinformāciju par personīgo drošību saskarsmē ar cilvēkiem.

„Džimbas drošības skoliņa” ilgst četras dienas, kuru laikā īpaši apmācīti speciālisti ar dažādu aktivitāšu (dziesmas, stāsti, darba lapas, teātris, filmām u.c.) palīdzību, īpaši pielāgotās telpās (skatīt 6.pielikuma 6.attēlu) apgūst personīgās drošības iemaņas un prasmes saskarsmē gan ar pieaugušajiem, gan vienaudžiem, gan ar svešiem, gan arī pazīstamiem cilvēkiem. Preventīvi izglītojošās programmas uzdevums ir bērniem saprotamā valodā mācīt, kā atpazīt bīstamas situācijas, kā tajās rīkoties, kur meklēt palīdzību, kā aizstāvēt sevi un citus. „Džimbas drošības skoliņa” mērķauditorija ir 4-7 gadus veci bērni un viņu vecāki. Pirmajā un pēdējā dienā tiek rīkotas īpaša saruna ar vecākiem lai informētu, ko bērni apgūs, piedaloties Džimbas drošības ceļojumā. Pēdējā dienā vecāki saņem materiālus, ko var izmantot tālākām sarunām ar bērnu par personisko drošību saskarsmē ar citiem cilvēkiem, lai nodrošinātu iemaņu un zināšanu ilgtspēju.

2.2.Džimbas drošības ceļojums bērniem vecumā no 7.-9. gadiem Programmas mērķis ir sniegt pamatinformāciju par personīgo drošību

saskarsmē ar cilvēkiem. Džimbas drošības ceļojums 3 stundu gara preventīvi izglītojoša, interaktīva programma, kuras mērķis ir mācīt bērniem personiskās drošības iemaņas saskarsmē ar citiem cilvēkiem - pazīstamiem, svešiem, vienaudžiem vai pieaugušajiem. Programmas laikā bērni izdzīvo dažādas situācijas, kuras palīdz bērniem uzzināt, kā atpazīt bīstamas situācijas, kā tajās rīkoties, pie kā vērsties pēc palīdzības. Drošības ceļojums ved ciemos pie Drošuļa Džimbas – drošības tēla (skatīt 6.pielikumā 7.attēlu), kurš ir ieradies no īpašas salas uz dzīvi Latvijā, lai bērniem nodotu īpašās drošas saskarsmes zināšanas, kas ir būtiskas, lai mazinātu šo bērnu risku kļūt par

16

vardarbīgas, cietsirdīgas, ļaunprātīgas rīcības upuriem un veicinātu viņu pašapziņu un prasmi droši rīkoties dažādās situācijās. „Džimbas drošības ceļojuma” mērķauditorija ir 1. – 2. klašu skolēni kopā ar savu klases audzinātāju. Pirms bērni piedalās drošības ceļojumā, klases audzinātājs tiek aicināts uz tikšanos ar programmas vadītājiem, lai iepazītos tuvāka ar Džimbas drošības ceļojuma norisi. Programmas vadītāji piedalās vecāku sapulcē, lai informētu vecākus par to, ko bērni apgūs, piedaloties Džimbas drošības ceļojumā. Pēc programmas noslēguma klases audzinātāji saņem metodiku, ko var izmantot tālākajā darbā ar bērniem, turpinot izglītot bērnus par personisko drošību saskarsmē ar citiem cilvēkiem, lai nodrošinātu iemaņu un zināšanu ilgtspēju.

3.Apmācību programmas Latvijā tiek veidotas un vadītas daudzas apmācību programmas dažādiem

speciālistiem, kas saskaras vai var saskarties ar vardarbībā cietušiem bērniem. Apmācību programmas tiek fokusētas gan uz vardarbības atpazīšanu, atbilstošu rīcību tādā situācijā, gan arī uz vardarbības sekām un nepieciešamo palīdzību upuriem. Šīs apmācību programmas tiek realizētas gan dažādu projektu ietvaros, gan finansētas no valsts un pašvaldību līdzekļiem.

3.1.Apmācību programma psihologiem, psihoterapeitiem un sociālajiem

darbiniekiem no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai Programma paredzēta sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, psihoterapeitiem,

kas, ikdienas darbā saskaras vai var saskarties ar vardarbībā cietušiem bērniem. Programmas mērķis ir sniegt nepieciešamās teorētiskās un praktiskās zināšanas,

lai augstā profesionālā līmenī varētu veikt vardarbībā cietušo bērnu rehabilitāciju dzīvesvietā un/vai institūcijā.

Apmācības programmā tiek sniegts plašs teorētisks pārskats par vardarbības definīcijām, riska faktoriem un vardarbības sekām. Tiek veikti praktiski treniņi, lai iemācītos izvērtēt riska faktorus ģimenē, novērtēt vardarbības pret bērnu sekas.

Apmācības programmas laikā tiek aplūkota LR likumdošana (Bērnu tiesību aizsardzības likums, LR Kriminālprocesa likums, LR Krimināllikums, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums), kura saistīta ar vardarbības pret bērniem gadījumiem. Uzmanība tiek pievērsta arī sociālo darbinieku, psihologu un psihoterapeitu profesionālajiem ētikas kodeksiem.

Apmācības programmas laikā tiek veikts teorētiskais pārskats par institūcijām, kuras ir iesaistītas vardarbības pret bērnu risināšanas gadījumos, to loma, pienākumi un funkcijas, kā arī konkrēto profesionāļu pienākumi, kompetences robežas strādājot ar vardarbībā cietušu bērnu. Tiek analizēta strapdisciplinārā un strapinstitucionālā sadarbība.

Apmācības programmā tiek aplūkotas vardarbības pret bērnu sociālā darba un psiholoģiskās izpētes metodes, kas palīdz veikt vardarbības pret bērnu diagnosticēšanu. Tiek veikta apmācība šo metožu praktiskajai pielietošanai darbā. Programmas laikā tiek veikts pārskats par vadošajām psihoterapeitiskajām pieejām traumas (vardarbības) pārstrādei, kā arī tiek aplūkoti profesionālās darbības ētiskie pamatprincipi un profesionālās izdegšanas sindroms un tā pārvarēšanas stratēģijas.

Apmācību programmā tiek piedāvāta supervīzija, kuras laikā ir iespējams praktiski risināt sarežģītus vardarbības pret bērnu gadījumus.

17

3.2. Apmācību programma valsts un pašvaldību institūciju speciālistiem, kuri izskata lietas, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību

Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka Valsts nodrošina, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, visās valsts un pašvaldību institūcijās izskatītu speciālisti, kuriem ir speciālas zināšanas šajā jomā. Kārtību, kādā apgūstamas speciālas zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, un šo zināšanu saturu nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka speciālistam ir jāapgūst apmācības programmu 40 akadēmisko stundu apjomā (prokuroriem 20 stundu apjomā), kurā ir iekļautas šādas tēmas:

• bērnu tiesību aizsardzības sistēma un normatīvie akti bērnu tiesību aizsardzības jautājumos;

• starptautisko tiesību aktu piemērošana bērnu tiesību aizsardzībā; • vecāku un bērnu tiesības un pienākumi; • vardarbība pret bērnu, tās veidi un pazīmes, starpinstitūciju sadarbība,

ja notikusi vardarbība; • saskarsmes veidošanas pamatprincipi atbilstoši bērna vecumposma

īpatnībām. Speciālistus (izņemot tiesnešus un prokurorus) apmāca un apliecības par apmācību

programmas apgūšanu izsniedz Izglītības iestāžu reģistrā reģistrēta iestāde. Speciālistam apmācības programmu ir jāapgūst gada laikā pēc tam, kad ir stājies amatā vai pieņemts darbā. Speciālists ik pēc pieciem gadiem pilnveido zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, apgūstot apmācības programmu, kuras apjoms ir 24 akadēmiskās stundas.

4.Kampaņas 2006.gadā tika rīkota kampaņa ar mērķi veicināt sabiedrības apzināšanos, ka Latvijā ir ļoti daudz bērnu, kuri ciešs no vardarbības. Tika veiktas vairākas aktivitātes, informācijas izplatīšana masu mēdijos, konferences organizēšana, vides reklāmas izmantošana (skatīt pielikumā 8.attēlu). Šī kampaņa tika organizēta OUK foundation finansēta projekta ietvaros, sadarbojoties ar Polijas organizāciju „Nobody’s Children Foundation”, kā arī partneru organizācijām Bulgārijā, Lietuvā, Maķedonijā, Moldovā un Ukrainā.

18

Kopsavilkums Pieejamās informācijas (statistikas datu, LR normatīvā regulējuma un labās

prakses piemēru), kas saistīta ar seksuālu vardarbību pret bērnu un īpaši pret bērniem, kuri aug ārpusģimenes aprūpes iestādēs, apkopojums un analīze, norāda, ka nav specifisku datu, kas atainotu situāciju, kas saistīta ar institūcijās dzīvojošiem bērniem. Nav pieejami dati, kas ļautu spriest par seksuālas vardarbības izplatību bērnu namos un seksuālās vardarbības veidiem, kuriem visbiežāk tiek pakļauti bērni, kas dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs.

Veicot pētījumu par seksuālo vardarbību pret bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādēs, būtu svarīgi izpētīt:

• par seksuālās vardarbības biežumu institūcijā. - Cik izplatīta ir seksuāla vardarbība starp institūcijā dzīvojošiem

vienaudžiem? - Cik izplatīta ir seksuāla vardarbība no vienaudžiem ārpus

institūcijas? - Cik izplatīta ir seksuāla vardarbība no ārpusģimenes aprūpes

iestādes darbinieku puses? - Cik izplatīta ir seksuāla vardarbība bērnam atrodoties viesģimenēs? - Cik izplatīta ir bērnu iesaistīšana prostitūcijā? - Cik daudziem bērniem ir bijusi seksuālas vardarbības pieredze

pirms nonākšanas institūcijā un vai tā ir saistīta ar pakļaušanu citiem seksuālās vardarbības gadījumiem?

• par priekšstatiem par seksuālās vardarbības gadījumiem. - Vai ir vērojama sakritība priekšstatos par to, kas notiek iestādēs,

attiecībā uz seksuālo vardarbību, starp pārraudzības un kontrolējošām institūcijām un ārpusģimenes aprūpes iestādes darbiniekiem?

• par vardarbības gadījumu protokolēšanu, ziņošanu. - Kādi faktori veicina un kādi bremzē ziņošanu attiecīgajām

institūcijām? - Vai caurmērā darbiniekiem ir zināma ziņošanas kārtība? - Vai darbinieki spēj saskatīt vardarbības pazīmes un atbilstoši

rīkoties? - Vai darbinieki zina, kur saņemt informāciju un atbalstu, ja

nepieciešams ziņot par vardarbību? • par pieredzi pēc vardarbības fakta atklāšanas.

- Kāda pieredze ir izveidojusies bērniem pēc vardarbības gadījuma atklāšanas (vai tika uzklausīts, ziņots, nodrošināta drošība utt.)

- Kā tiek nodrošināta bērna drošība gadījumos, ja iespējamais varmāka ir bērnu nama darbinieks?

- Vai bērns jūtas drošībā un pasargāts pēc piedzīvotās vardarbības? - Kādu palīdzību un atbalstu saņem cietušais bērns? Vai bērns to

izjūt? - Vai atklātajiem vardarbības gadījumiem kopumā ir bijis pozitīvs

risinājums?

19

• par preventīvajiem pasākumiem. - Vai bērnam ir uzticības persona pie kuras viņš var vērsties pēc

palīdzības? - Vai bērniem, darbiniekiem un atbildīgajām personām ir atbilstoša

izpratne par vardarbības fenomenu? - Vai bērniem, darbiniekiem un atbildīgajām personām ir

pietiekamas zināšanas, kas būtu jādara, lai samazinātu bērna iespējas tikt pakļautam seksuālai vardarbībai?

Vienā pētījumā nav iespējams iekļaut visus izvirzītos jautājumus, līdz ar to būtu nepieciešams veikt arī citus pētījumus, kuros šie jautājumi tiktu pētīti. Ārpus pētāmās grupas paliek bērni ar speciālām vajadzībām, taču Latvijas un pasaules prakse norāda, ka tieši šie bērni bieži tiek pakļauti seksuālai vardarbībai. Šai grupai būtu nepieciešams atsevišķs pētījums. Latvijā līdzīgs pētījums būtu nepieciešams bērniem, kuri dzīvo internātskolās.

20

Izmantotā literatūra

Cabinet of Ministers Regulation No. 719 “Procedures for the Provision of Emergency Assistance to a Child Who Has Suffered from Illegal Activities” Adopted 8 September 2008

Council of Europe framework Decision 2004/68/TI of December 22, 2003 on combating sexual exploitation of children and child pornography;

Criminal Law, Latvijas vēstnesis, Nr.199/200 (1260-1261), 08.07.1998. Criminal Procedure Law, Latvijas vēstnesis, Nr.74, 11.05.2005. Medical Treatment Law, Latvijas vēstnesis, Nr. 167/168 (882/883), 01.07.1997. Protection of the Rights of the Child Law, Latvijas vēstnesis, Nr.199/200 1260/1261),

08.07.1998 Sebre, S., Ļebedeva, L., & Trapenciere, I. (2004). “Study of coefficient factors of

marriage, birth and positive relationships between children and parents.” Rīga: Projekts ABD, 1-48.

UN Convention on the Rights of the Child of May 25, 2000 World Health Organization (1999). Report of the Consultation on Child Abuse

prevention, 29-31 March 1999. Geneva: WHO, 1999. Document number WHO/HSC/PVI/99.1.

Interneta resursi www.ic.iem.gov.lv www.tiesas.lv www.spf.lv

21

1.pielikums

1.tabula. Bērnu skaits, kuriem nepieciešama ārpusģimenes aprūpe, ārpusģimenes aprūpe iestādē ievietoto un kopējais ārpusģimenes aprūpe iestādēs dzīvojošo bērnu

skaits

2004 2005 2006 2007 2008 Bērni, kuriem nepieciešama ārpusģimenes aprūpe

- - 1872 2064 2337

Ārpusģimenes aprūpes iestādēs ievietotie bērni

- - 923 672 735

Visi ārpusģimenes aprūpes iestādēs dzīvojošie bērni

3093 2881 2621 2207 2182

1.attēls. Bērnu skaits, kuriem nepieciešama ārpusģimenes aprūpe, ārpusģimenes aprūpe iestādē ievietoto un kopējais ārpusģimenes aprūpe iestādēs dzīvojošo bērnu

skaits

22

2.pielikums

2.tabula. Valsts policijā reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem saistībā ar seksuāliem noziegumiem

2.attēls. Valsts policijā reģistrētie noziedzīgi nodarījumi pret nepilngadīgajiem

saistībā ar seksuāliem noziegumiem

2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008

Izvarošana 69 51 73 266 165 38 36 41

Vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšana

74 53 54 106 134 78 133 66

Pavešana netiklībā 55 85 72 144 163 29 156 157

Dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v.

0 20 26 41

Piespiešana nodarboties ar prostitūciju

0 0 0 0

Kopā 198 189 212 516 462 165 351 305

23

3.pielikums

3.tabula. Tiesā izskatīto lietu skaits saistībā ar seksuāliem noziedzīgiem nodarījumiem pret nepilngadīgajiem

2005 2006 2007 2008

Izvarošana 76 69 39 39

Vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšana

91 59 80 73 Dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi 16.g.v.

Pavešana netiklībā

Kopā 167 128 119 112

3.attēls. Tiesā izskatīto lietu skaits saistībā ar seksuāliem noziedzīgiem nodarījumiem

pret nepilngadīgajiem

24

4.pielikums

4.tabula. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā caur uzticības tālruni reģistrēto gadījumu skaits

Seksuāla vardarbība 2006 2007 2008 Izglītības iestādē Ar vienaudžiem 137 35 13 Ar pedagogiem 42 16 10 Aprūpes iestādē Ar vienaudžiem 5 1 1 Ar pedagogiem 1 0 2 Ģimenē Ar vecākiem 54 30 36 Ar vecvecākiem 0 2 2 Ar patēvu, pamāti 27 23 8 Ar brāļiem, māsām 32 22 17 Citi (nav noskaidrots) 56 104 59 Kopā 425 254 169

4.attēls. Bērnu skaits procentos, kuri uzrāda, ka cietuši no seksuālas vardarbības

Sebre, S., Ļebedeva, L., & Trapenciere, I. (2004). Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu un

vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte.

25

5.pielikums

5.attēls. Bērnu institucionālās aprūpes sistēmas struktūra

Bērnu sociālās aprūpes centri (0-2 g.v visi bērni) (0-4 g.v. ar smagiem garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem) (0-18 g.v. ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem)

Bērnu nams (ilgstoša aprūpe)

(2-18 g.v.)

Labklājības ministrija

Pašvaldība

Internātskolas (no 7 g.v.)

Izglītības un zinātnes ministrija

Ģimene

26

6.pielikums

6.attēls. Džimbas drošības skoliņas un ceļojuma telpas

7.attēls. Džimba.