rude

ns /

05 /

2014

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitr

a To

oma

Ceru, esat pamanījuši, ka šogad «Vides Vēstu» intervijas rotā ļoti labas portretbil-des. To autore ir Linda Dambeniece – 23 gadus veca meitene, kas uzaugusi Ļaudo-nā, pārsimt metru no Aiviekstes. Ļaudona ir īpaša vieta, jo tur atrodas Teiču dabas rezervāta administrācija. Savulaik te rosī-jās daudz zinātnieku, un viens no tiem bija Lindas tētis, zoologs Guntars Dambenieks. Linda uzaugusi vienā pagalmā ar Teiču da-bas rezervāta darbinieku bērniem, gājusi vienā bērnudārzā ar Andri Avotiņu junioru un joprojām atceras neaizmirstamās stun-das pie viņa mammas, izcilās bioloģijas skolotājas Ingas Avotiņas. Kā Linda smej: «Zināšanas pašas lija galvā.» Arī Madonas ģimnāzijā Linda izvēlējās klasi ar bioloģi-jas novirzienu un tad – pavisam loģiski – iestājās LU Bioloģijas fakultātē. Pirmajos kursos gan viņa studēja t.s. balto bioloģi-ju – molekulāro ģenētiku, bet liktenis jau visu saliek pa vietām: akadēmiskais gads kājas traumas dēļ (gan jau vainīga bija aizraušanās ar snovbordu) un fakultātes gaitenī satiktais Avotāns jeb tas pat Andris Avotiņš, kurš teju nemanot ievilka savos

Rīki: Canon 450DObjektīvi: 28 mm, zoom līdz 300 mm, 50 mmStatīvs, atstarotājs, ND un polarizācijas filtri

Uz pirmā vāka: agrs oktobra rīts pie Langas – upes, kas ietek Ķīšezerā.

pētījumos... Andris turpina tēva iesākto un pēta pūces, bet, lai saprastu, no kā pū-ces pārtiek, ir jāpēta atrijas – smirdīgi pikuči, ko putni pēc maltītes atvemj. Atrijās ir gan sīki peļu, kurmju un varžu kauliņi, gan vilna un vaboļu atliekas, un pēc tā visa var spriest, ko naktsputni samedījuši. Es pat nespēju iedomāties, cik labi jāpārzina sīko dzīvnieku anatomija, lai visu šo bagātību spētu godam noteikt.

Ar visu šo garo ievadu es mēģināju pateikt, ka visupirms Linda ir jauna, talantīga bioloģe, kura studē maģistrantūrā un pašlaik «Erasmus» programmas ietvaros ap-gūst ekoloģiju Jiveskiles (Jyväskylä) universitātē Somijā.

Interese par fotogrāfiju Lindai radās vidusskolas laikā, un pavisam drīz fotofilmu aparātu nomainīja digitāls ziepītis, tad – spoguļkamera. Kad tas bija? «Ārprāts, cik sen! Un es joprojām ar to aparātu bildēju!» Linda ir pārsteigta. Fotoaparātu viņa nopirka par naudu, ko ziemā sapelnīja, strādājot par snovborda instruktori Gaiziņā, bet vasarā, uzskaitot zemes kravas būvlaukumā. Sāka ar portretiem, tad aizrāvās ar kailfoto, pēc tam nāca konceptuālā foto laiks – ar tiem viņa piedalījās pat «NacGeo.com» darbseminārā. Taču īpašs ir projekts «Kolka – biologu paradīze» – pateicoties tam, «Vides Vēstis» pērn, organizējot fotokonkursu «Slīterei – 90», satika Lindu.

«Kāpēc tu bildē?» – ierasts jautājums, uz kuru atbilde laikam jāmeklē visu mūžu. Linda stāsta par indieti, kuru pirms pāris gadiem Kuldīgas fotoplenēra laikā vedusi uz mežu. Viņš vaicājis, kāpēc viņa fotografē. Linda pieklājīgi atbildējusi ierastās frāzēs, sak, ķeru emocijas, bla, bla, bla! Indietis sapīcis: «Jā, tā saka visi, bet tavu emociju jau otrs nesapratīs, pat nepamanīs, jo tā ir tikai tava! Es bildēju tāpēc, ka ir brīži, kas IR jānobildē!» Un tagad Linda domā tāpat.

AINAVU MEISTARE – LINDA DAMBENIECE

Tagad Linda teic, ka ainavas viņai ir vismīļākās: agrie jūnija saullēkti, kad nakts nav gulēta, jo tūliņ, tūliņ parādīsies skaistās miglas un slīpā rīta gaisma... vai nakts pavasara palu laikā... Uz Ļaudonu apgaismots ceļš pa dambi ved caur applūdušu palieņu pļavu – skat, kāda mītiska ainava uz žurnāla 4. vāka!... vai šie stārķi aprīļa sniegputenī... Tas bija mirklis – pamanīt putnus, pamest acis atpakaļskata spogulī un mest pa mēmajiem. Un tad fotografēt. Varēja jau nebremzēt, nemērcēties, bet pa taisno braukt mājās – pie māmiņas, tēta un mazās māsiņas.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014 1

RUBRIKAS 1.vāka autore – ainavu meistare Linda Dambeniece 3 Redakcijas sleja 4 Vides ziņas 28 Dabas ziņas 60 Grāmatu apskats

VĀRDS 14 Dalies ar prieku Saruna ar Ekoskolu programmas koordinatoru Danielu Trukšānu 38 Vides aizsardzība veidojas no sīkām uzvarām Saruna ar VARAM Vides departamenta direktori Rudīti Veseri

VIDRŪPE 6 Mūsu piesārņotā asinsaina 9 Amerikas sapnis tuvojas 44 Jūra kā plastmasas zupa, liedags – kā pelnutrauks 48 Depozītsistēmas izklupieni

IZGLĪTĪBA 12 Vides izglītība ekoskolās 20 Jauno dabas pētnieku skola Druvienā

DABA 22 Dzīvību nesošā uguns 30 Ūdensrijēju gads 32 Neparastā sēņošana

DARBI 50 Izmēģinām Volkswagen e-Up! 52 Latvijas dabas vērtību izpēte no putna lidojuma 59 Personīgi. Ēdiens

CEĻOJUMI 54 Latvijas pilsētnieki Anglijas laukos 61 Vai Amerikā dzīve zaļa?

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTIS 3

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»Ausekļa iela 1-1Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: anitra@vak.lv

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: anete@vak.lv

Makets:Ilze Ramanee-pasts: ilzer@vak.lv

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kas veidotas uz augu eļļas bāzes.

rudens 2014 nr. 5 (150)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas Vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

RUDENS/05/2014

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā, kā arī «Ekovirtuve.lv» tiešās pirkšanas pulciņā.

Foto: Linda Dam

beniece.

Laba diena!

Reti jau kāds rūpīgi izlasa žurnāla tā saukto pasīti, bet šoreiz palūko, kas rakstīts zem manas slejas: «Rudens, 2014, nr.5 (150)»! Tātad šis ir «Vides Vēstu» 150. numurs! Hmm, mazliet tā kā jubi-leja, vai ne? Kā tas sākās? Deviņdesmitajos gados Vides aizsardzības klubs ik pa laikam sarūpēja kādu melnbaltu izdevumu, ko nosauca par «Zaļajām Vēstīm», un bez maksas dalīja VAK pasāku-mos. Cilvēkiem patika, un radās ideja izdot žurnālu regulāri.1997. gada maijā iznāca «Vides Vēs-tu» 0. numurs. 1996. gadā bija nodibināts Vides aizsardzības fonds, un tas deva iespēju iesniegt projektu, – vismaz šajā jomā nekas nav mainījies. Par to, ka šis žurnāls joprojām iznāk, jāpateicas Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstam. PALDIES! Bet tas, ka VAF šo projektu joprojām atbal-sta, liecina, ka esam uz pareizā ceļa un darām savai valstij nepieciešamu darbu!

2007. gada maijā rīkojām «Vides Vēstu» 100. numura svētku pasākumu.Tolaik bijām gan samērā kupls kolektīvs, gan daudz ciemiņu sagaidījām. Vairāk par žurnāla pirmo desmitgadi vari izlasīt www.videsvestis.lv 100. numurā. Kā gājis pēcāk? Pēc gada sākās lielā krīze, kas «Vides Vēstis» skā-ra nedaudz vēlāk: 2010. un 2011. gadā žurnāls iznāca sešas reizes, bet 2012. un 2013. gadā – vairs tikai četras reizes gadā. Toties mēs iemācījāmies iztikt ar mazumiņu – žurnāla redakcijā palika vien redaktore, direktore, māksliniece un korektore. Nolēmām, lai cik grūti klātos, jāiztur, jo, ja kaut gadu žurnālu neizdosim, atsākt būs praktiski neiespējami. Bija laiki, kad žurnāla direk-tors Ģirts Strazdiņš sapņoja, ka mēs varētu nesēdēt pilsētas birojā, bet dzīvot laukos un tapināt rakstus, neizejot no mājas. Toreiz tas mums likās utopiski un neiespējami. Ģirts joprojām strādā birojā – tagad tas ir Latvijas Dabas fonds –, bet mēs, palikušie, mierīgi klidzinām datora taustiņus mājās – Āraišos, Ogrē, Mazirbē, Jūrmalā –, pie redakcijas vienīgā galda un datora sanākot kopā vien pāris stundu pirms žurnāla nodošanas tipogrāfijā. Nav vairs rīta kafijošanas birojā, nav bal-līšu, nav iknedēļas sapulču. Taču man šķiet, ka darbs rit ierasto gaitu, tikai racionālāk. Domāju, ka esam uz pareizā ceļa, jo par žurnāla saturu saņemam uzslavas. Nākotnē raugāmies apņēmīgi, un, protams, ka rakstīsim projektus, lai varētu izdot žurnālu arī nākamgad un aiznākamgad. Mēs ceram, ka dzīve turpināsies tāpat kā līdz šim... ka to neizjauks Krievijas ieroču žvadzināšana, jo tad mūsu sapņi par ekovalsti paliks vien tāltālu un nesasniedzamu pasaku līmenī.

Bet šajā numurā – laikā, kad Latviju izrotā košais rudens, – mēs runāsim par zaļo nākotni, kas, manuprāt, dzimst skolās. Liels prieks šajā numurā vairāk pievērsties ekoskolu idejai un iepazīs-tināt ar šīs programmas koordinatoru Danielu Trukšānu. Vai pazīsti daudzus cilvēkus, kam galve-nais dzīvē ir nevis nauda un patēriņš, bet gan pasaules virzīšana uz labu, daloties ar prieku? Tāds nākotnes cilvēks ir Daniels.

Ja izslēdzam kara iespēju, tad lielākais drauds civilizācijai ir urbānais piesārņojums, ko pērkam paši par savu naudu un pilnīgi brīvprātīgi, – to, kādas briesmas ir mūsos pašos, apliecina cilvēku ķimizētā asinsaina. Man nav saprotams, kāpēc plašsaziņas līdzekļi Latvijā tik maz runā par šiem Baltijas Vides foruma pētījumiem. Grūti arī izprast, kāpēc mūsu valstī ir absolūts klusums par topošo brīvās tirdzniecības un partnerības līgumu starp ASV un ES. Bet «Vides Vēstis» par to in-formē...Tas, vai tu dzirdi un uzklausi mūsu brīdinājumus vai ne, – tas gan ir tikai tevis paša ziņā. Jo zaļi dzīvot nav vienkārši, bet nav arī neiespējami.

Anitra

VIDES ZIŅAS

VIDES VĒSTIS4 RUDENS/05/2014

Eiropai nebūs ne vides, ne klimata pārmaiņu komisāra

Eiropas Savienības vadošo vides organizāciju alianse «Zaļais desmitnieks» (The Green 10) ar atklā-tu vēstuli vērsusies pie jaunievēlētā Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera, lai paustu bažas par ES vides politikas nākotni pēc komisāru sadalījuma un tiem doto uzdevumu izsludi-nāšanas. Jaunās Eiropas Komisijas struktūra, komisāru izvēle un tiem dotie uzdevumi liecina par vides aizsardzības noniecināšanu un atkāpšanos no tā, ko ES apņēmusies paveikt ilgtspējīgai attīstībai, resursu efektīvai izmantošanai, gaisa kvalitātes uzlabošanai, bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un klimata pārmaiņu mazināšanai. Vides organizācijas īpaši uztrauc tas, ka jaunajam vides, jūrlietu un zivsaimniecības komisāram Karmenu Vellam uzdots pārstrādāt pašreizējo vides aizsardzības regulējumu, nenorādot skaidrus sasniedzamos mērķus. Ž. K. Junkers uzdevis viņam izvērtēt Putnu un Biotopu direktīvu, padarot tās «modernākas», kas, pēc vides organizāciju domām, liecina par augsta līmeņa lēmumu vājināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ES. Karmenu Vellu ir no Maltas – valsts, kas nekad nav papūlējusies ieviest ES Putnu direktīvu. 1950. gadā dzimušais politiķis ir studējis arhitektūru un tūrismu, vairākus gadus bijis Maltas Tūrisma ministrs, bet ne-kādu saistību ar jelkādu no vides jomām viņa biogrāfijā neatrast.

Aizdomīgi, ka apvienotas tik pretrunīgas jomas kā klimata pārmaiņas un enerģētika, proti, par Klimata un enerģētikas komisāru iecelts Migels Ariass Kanjete no Spānijas, kurš saistīts ar fosilo energoresursu industriju, kam ar klimata saudzēšanu ir maz sakara. Turpmāk Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra, kuras uzdevums ir aizsargāt Eiropas pilsoņus no kaitīgām ķīmiskām vielām, no Vi-des ģenerāldirektorāta tiek nodota Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāta pakļautībā, kas norāda par klaju biznesa interešu prioritizāciju pār sabiedrības veselības un vides interesēm un REACH regulas mērķiem.

Planētas gada ekoloģiskais budžets pārtērēts jau augustā

Katru gadu tiek noteikta diena, kad cilvēces resursu pa-tēriņš konkrētajā gadā pārsniedz to, ko Zeme spēj ilgt-spējīgi atjaunot. Šis datums pakāpeniski virzās arvien tuvāk gada sākumam – 2000. gadā tas bija 1. oktobris, šogad – 19. augusts, ziņo «Global Footprint Network». Septembra beigās publiskots jaunais Pasaules Dabas fonda «Dzīvās planētas ziņojums» (WWF «Living Planet Report»). Šis ir jau desmitais izdevums, kurā, aprēķinot ekoloģiskās pēdas nospiedumu un citus nozīmīgus rā-dītājus, kā arī apzinot sabiedrības ilgtspējīgas attīstības tendences, tiek novērtēts planētas ekoloģiskais stāvok-lis un cilvēka ietekme uz to. 1961. gadā, kad tika izvei-dots Pasaules Dabas fonds (WWF – World Wildlife Fund), cilvēce izmantoja tikai divas trešdaļas dabas resursu, kas pieejami uz Zemes. Tolaik lielākajai daļai valstu bija ekoloģiskās rezerves – mūsu ekoloģiskās pēdas nospie-dums bija daudz mazāks. Šobrīd dati liecina, ka dzīvo-jam ārpus šīs ilgtspējas zonas, patērējot daudz vairāk, nekā Zeme spēj nodrošināt, lai saglabātu ekoloģisko veselību.

Jauno komisiju struktūra un komisāru izvēle norāda uz nopietnām sekām jomās, kas saistītas ar ilgtspējīgu attīstību, resursu efektivi-tāti, gaisa kvalitāti, bioloģisko daudzveidību un rīcību klimata pārmaiņu mazināšanā. Fakts, ka ilgtspējīga attīstība, resursu efektivitā-te un zaļā ekonomika nav pārstāvēta viceprezidentu līmenī, vedina domāt, ka Eiropas Komisija darbosies uz novecojušas paradigmas par ekonomisko izaugsmi pamatiem. Un tas rada aizdomas, ka de facto tiek nobremzēta visa ES vides politikas izstrāde un attīstība.

Karmenu Vellu.

Migels Ariass Kanjete.

VIDES ZIŅAS

VIDES VĒSTIS 5

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

RUDENS/05/2014

Energoefektivitātes pasākumiem atvēlēti 31,4 miljoni eiro

Energoefektivitātes pasākumu īstenošanai Latvijā arī nākamajā ES fondu plānošanas periodā 2014.–2020. gadam VARAM izde-vies piesaistīt finansējumu 31,4 milj. eiro apmērā. ES fondu līdzekļi būs pieejami pašvaldību ēku energoefektivitātes paaugsti-nāšanai, pašvaldību ēku renovācijai un rekonstrukcijai energoefektivitātes paaugstināšanai, ēku energosertifikācijai, kā arī tiks veicināta atjaunojamo energoresursu izmantošana ēkās.

Ir sācies jaunais ES fondu plānošanas periods, un jau zināms, ka VARAM pārziņā būs deviņi specifiskie atbalsta mērķi, kur iekļau-tas ne tikai investīcijas reģionālajai attīstībai, bet arī vides infrastruktūras attīstībai un vides aizsardzībai, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijām. Kopējais ES fondu finansējums (ERAF, Kohēzijas fonds) VARAM pārziņā esošajiem 2014.–2020. gada plānošanas perioda specifiskajiem atbalsta mērķiem ir 689,8 miljoni eiro.

Degrowth jeb antiizaugsmes konference Leipcigā

Septembra sākumā Leipcigā notika antiizaugsmes jeb Degrowth konference, kurā pulcējās desmitiem pētnieku, kā arī tūkstošiem klausītāju. No Latvijas tur bija Artūrs Polis. Savā blogā viņš dalās iespaidos par konferencē dzirdēto. «Brī-dinājumi par neprātīgās izaugsmes strupceļu izskan jau vairāk nekā 100 gadu, bet joprojām reti kurš tos sadzird. Tradicionāli ekonomikas attīstību pieņemts vērtēt pēc izaugsmes rādītājiem, un, ja šie rādītāji aug, tad uzskatām, ka esam uz izaugsmes ceļa. Taču mēs aizmirstam par izaugsmes blakusefektiem, kas pa-sauli ir noveduši līdz sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas katastrofas slieks-nim. Uz ierobežotās planētas Zeme nav iespējama neierobežota izaugsme, un par to arvien vairāk uztraucas arī zinātnieki, kas konferences laikā prezentēja savus zinātniskos pētījumus. Lielākā daļa zinātnieku ir vienisprātis – tīri teorētiski būtu iespējams apturēt mūsdienu neprātīgo «izaugsmi» un no tās izrietošo civilizācijas kolapsu, bet tajā pašā laikā viņi bija spiesti atzīt, ka, lai to izdarītu, ir jāveic tūlītējas kardinālas pārmaiņas visos līmeņos gan finanšu, gan patēriņa sistēmā, politikā u.c., taču tas nav īsti reāli, ņemot vērā pašreizējās tendences. Iesaku apmeklēt Klīva Spaša (Clive L. Spash) mājaslapu un noskatīties kādu no zinātnieka videoprezentācijām, lai labāk izprastu problēmu.

Lai gan daudzas sesijas bija izteikti pesimistiskas, bija arī pa kādam cerības staram, piemēram, kompānijas «Premium Cola» stāsts. Tā ir veiksmīga bezalkoholisko dzērienu ražošanas kompānija, kas, šķiet, darbojas pilnīgi pretēji mūsdienu biznesa pa-saules principiem. Piemēram, šajā kompānijā iztiek bez kredītiem, resursu patēriņš ir minimāls, nav pat biroja, darbinieki saņem vienlīdzīgu – tikpat lielu cik īpašnieks – atalgojumu 15 eiro stundā, visas ražošanas izmaksas ir atklātas, nav nekādu biznesa noslēpumu, konkurenti tiek uztverti kā sadarbības partneri, nav peļņas, bet izaugsmes tempi tiek speciāli ierobežoti, produkci-jas cenas periodiski tiek samazinātas. Turklāt biznesa modelis ir atklāts, un ikviens ir aicināts to atdarināt. Neskatoties uz to, ka kompānijas biznesa modelis maksimāli samazina ietekmi uz vidi, jebkura darbība tomēr rada ietekmi uz vidi, tāpēc «Premium Cola», sekojot ieteikumiem no nesen veiktā produktu dzīves cikla audita, aktīvi strādā, lai to mazinātu.

Plašāk: leipzig.degrowth.org

Izstāde «Vide un enerģija 2014»

No 16. līdz 19. oktobrim Rīgā, Ķīpsalas izstāžu kompleksā, jau desmito gadu notiks starptautiskā enerģētikas, energoefektivitātes, infrastruk-tūras un vides tehnoloģiju izstāde «Vide un enerģija», kur varēs papil-dināt zināšanas par klimata pārmaiņām un iespējamiem risinājumiem, kas ne vien palīdz samazināt klimata pārmaiņas, bet arī uzlabo dzīves kvalitāti un optimizē izdevumus, tostarp konkrētiem pasākumiem, tehnoloģijām un īstenoto projektu piemēriem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas stendā būs informācija par oglekļa maz-ietilpīgas attīstības iespējām pašvaldībām un komersantiem, kā arī par to, ko iedzīvotāji var darīt, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņām, kā arī varēs uzzināt aktuālo informā-ciju par pieejamo finansējumu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazi-nošu projektu īstenošanai un iepazīties ar īstenoto projektu pieredzi.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS6 RUDENS/05/2014

Iedomājieties – jūs nododat asinsanalīzes un, saņemot rezultātus, līdzās jau tādiem dzirdētiem medicīniskiem terminiem kā hemoglo-bīns, leikocīti un trombocīti pamanāt: butilbenzilftalāts, pentabro-modifenilēteris, perfluoroktānsulfonāts... Izklausās veselīgi? – Nē. Šīs vielas ir ķimikālijas, kuras jūsu asinīs, visticamāk, nonākušas, pateicoties linolejam vannasistabā vai polsterētajam dīvānam, bet tikpat labi tās tur uzkrājušās tādēļ, ka gadiem esat cepinājuši ēdie-nu uz teflona pannas. Lai gan kaitīguma dēļ šo vielu izmantošana jau vairākus gadus ir aizliegta, tās vēl joprojām ir jūsu asinsritē.

Sarakstu ar šīm vielām un vēl virkni ķimikāliju, ko satur plastma-sas mīkstinātāji, liesmu slāpētāji un ar teflonu pārklātas pannas un apģērbs, kā papildinājumu tradicionālajai asinsainai saņēma 20 Lie-tuvas un Igaunijas iedzīvotāji, kuri piedalījās Baltijas Vides foruma kampaņas «Padomā, pirms pērc» asins testā. Te uzreiz jāpiebilst, ka neviens no brīvprātīgajiem nedarbojas ķīmiskajā rūpniecībā – viņi ir biroja darbinieki, skolotāji, žurnālisti vai ministrijas amatperso-nas. Neskatoties uz to, viņu asinīs tika atrastas 15 no 28 meklēta-jām ķimikālijām (skat. grafiku 8. lpp.). Mazākais piesārņojums – ti-kai trīs bīstamās vielas – bija kāda igauņa asinīs, bet trīs brīvprātīgo asinīs bija ducis ķimikāliju!

«Piecpadsmit vielas no milzīgā ķimikāliju kvantuma (aptuveni 70 tūkstoši), ko regulāri izmanto rūpniecībā, varbūt arī nav daudz, taču, mūsuprāt, tām vispār nevajadzētu būt cilvēka organismā. Tur-klāt tika meklēti tikai 28 konkrēti savienojumi. Kad testētās vielas tika radītas, nebija tik striktu prasību to pārbaudīšanā un testēša-

MŪSU PIESĀRŅOTĀ ASINSAINA

Kristīne Sēnele, Baltijas Vides forums

nā. Neviena no tām nav testēta uz cilvēkiem. Nevienam nav zināms, kā tās reaģē visas kopā ķīmiskajā kokteilī mūsu organismā, turklāt esot pastāvīgā un ilgstošā saska-rē ar tām. Tāpēc visas šīs ķimikālijas jebkādā koncentrācijā vajadzētu uztvert ar īpašām bažām,» uzsver Baltijas Vides foruma ķīmijas eksperte no Lietuvas Laura Stanče.

Satraukti par analīžu rezultātiem bija arī brīvprātīgie. Medicīnas darbiniece un divu mazu bērnu mamma Auš-ra atzina: «Kad saņēmu rezultātus, joprojām baroju bērnu ar krūti. Tagad zinu, ko viņš dabū kopā ar manu pienu. Ļaunākais ir tas, ka šīm vielām ir tendence uzkrāties un mūsu bērni toksisko devu sasniegs daudz ātrāk.» Aušras uztraukumam ir pamats – lielākā daļa no asinīs meklēta-jām vielām patiešām uzkrājas taukos, tātad arī mātes pie-nā. Pastāv aprēķini, ka pirmais bērns tā var iemantot līdz pat 30% no mātes organismā uzkrātajām ķimikālijām. Vēl viena sliktā ziņa – visai ticams, ka arī jūsu asinīs, neskato-ties uz vecumu, nodarbošanos un dzīvesveidu, būs kaut kas no iepriekš pieminētā ķīmiskā kokteiļa.

Piesārņotājs Nr. 1

Ja vien meklētu, gandrīz droši arī jūsu asinīs atrastu divus izplatītākos perfluorētos savienojumus – PFOA un PFOS. Turklāt tas nebūtu nekas pārsteidzošs nedz Eiropas, nedz pasaules mērogā. ASV, kur nacionālā līmenī veic regulāru

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 7RUDENS/05/2014

biomonitoringu jeb ķīmisku vielu noteikšanu iedzīvotāju organismā, PFOA tiek konstatēts visu iedzīvotāju asins se-rumā. Pasaules Dabas fonda 2005. gadā veiktā biomonito-ringā, kura ietvaros tika pētītas asinis 39 dažādu paaudžu pārstāvjiem no 12 Eiropas valstīm, arī Latvijas, atklājās, ka šī vielu grupa ir izplatīts piesārņotājs. Savukārt 2007. gadā Bavārijas Veselības un pārtikas drošības iestāde PFOS atklāja visos 70 analizētajos mātes piena paraugos!

Perfluorētie savienojumi dabā neveidojas; tos ķīmijas indus-trijā sāka izmantot samērā nesen – vien pagājušā gadsimta 50. gados, kas ir niecīgs laika sprīdis, salīdzinot, piemēram, ar nelāgu slavu iemantojušo bisfenolu A, kuru pirmo reizi sintezēja jau 19. gadsimtā. Perfluorētajiem savienojumiem piemīt unikālas spējas – tie atgrūž taukus, netīrumus un ūdeni, turklāt var izturēt agresīvus apstākļus nesadaloties, tāpēc tos izmanto daudzās ražošanas nozarēs. Tā, piemē-ram, tika radīti pārklājumi gan tekstilizstrādājumiem, kas neļauj uzsūkties ūdenim un netīrumiem, gan dažādiem vir-tuves piederumiem, kas neļauj ēdienam pie tiem piedegt. Perfluorētie savienojumi sastopami pat pārtikas, jo īpaši tā sauktā grabažēdiena jeb junkfood, iepakojumā, lai tauki no picas, čipšiem vai burgera nesasmērētu rokas. Pretpie-deguma īpašība ir viens no izplatītākajiem šīs vielas pielie-tojumiem. Labi zināmās teflona pannas ir lētas, tādēļ arī ļoti populāras. Šīs pannas ir pārklātas ar sintētisku mate-riālu – politetrafluoretilēnu (PTFE), ko vēlāk nosauca par Teflonu®. Pretpiedeguma panna un plīts dažās minūtēs uzkarst līdz +370°C, bet jau 360°C pretpiedeguma plēvīte sāk izdalīt sīkas PFOA daļiņas.

Domājams, ka tieši sadzīves preces sarūpē lielāko perflu-orēto savienojumu devu mūsu asinsainā, lai gan joprojām īsti nav skaidrs, kā un kāpēc šīs vielas atdalās no izstrādā-jumiem un tādā apjomā piesārņo gan cilvēka un dzīvnieku organismu, gan vidi. Tās atrastas pat tik attālos reģionos kā Arktika.

Tādēļ pat tad, ja perfluorēto savienojumu ražošanu pa-saulē nekavējoties pārtrauktu, to līmenis vidē turpinātu pieaugt vēl daudzus gadus. Satraucoša ir šo savienojumu spēja bioakumulēties. Nonākot vidē, tie nenoārdās. Pie-mēram, PFOS pussabrukšanas periods ir vairāk nekā 41 gads1. Abi savienojumi ir toksiski, turklāt pētījumos ar dzīvniekiem novērota arī to kancerogenitāte. Eiropas Sa-vienībā kopš 2006. gada aizliegts izstrādājumiem pievie-not vairāk nekā 0,005% PFOS. Uz PFOA šādi ierobežojumi pagaidām neattiecas, kaut gan ir konstatēta saistība starp šo savienojumu līmeni organismā un samazinātu auglību sievietēm, sliktāku spermas kvalitāti vīriešiem, samazi-nātu jaundzimušo svaru. Kādā intervijā Ekseteras Uni-versitātes ekotoksikoloģijas profesore Tamāra Galloveja, kura pēta jūras piesārņotāju ietekmi uz cilvēku veselību, atzinusi, ka šīs vielas kļūdaini tikušas pasludinātas par ve-

selībai nekaitīgām. Parādās arvien vairāk pierādījumu, ka tieši inertuma dēļ tās ir noturīgas un uzkrājas vidē, kā arī cilvēkos un dzīvniekos.

Nedeg un nepazūd

Baltijas valstu brīvprātīgo asinīs tika atrasti arī bromētie liesmu slāpētāji – kādam tikai viens, savukārt citam pat astoņi – un galvenokārt tie, kurus jau kādu laiku aizliegts izmantot ražošanā. Arī ASV 2009. gada «Nacionālajā ziņo-jumā par iedzīvotāju saskari ar vides ķimikālijām»2 norā-dīts, ka viens no liesmu slāpētājiem atrasts faktiski visu pētījuma dalībnieku asins paraugos, bet vairāk nekā 60% konstatēti vēl pieci dažādi liesmu novērsēji.

Vielu grupas «bromētie liesmu slāpētāji» nosaukums jau saka priekšā, ka to uzdevums ir samazināt dažādu izstrā-dājumu aizdegšanās risku un degšanas ātrumu. Tos galve-nokārt izmanto būvmateriālos, elektrisko un elektronisko iekārtu plastmasas daļās, mēbelēm paredzētajos tekstil-materiālos un polsterējumā. Komerciāli izmanto aptuveni 80 veidu liesmu slāpētājus. Viena no to grupām – polibro-mētie difenilēteri (PBDE) – nav pilnībā saistīti produktos, daži ir ļoti ātri gaistoši, daļa izdalās no mēbelēm, elektro-nikas un citiem produktiem nodilšanas laikā, tāpēc atro-dama mājas putekļos.

Arvien vairāk pierādījumu ir tam, ka PBDE ir noturīgi un uzkrājas arī dzīvniekos. Tie atrasti, piemēram, roņos, del-fīnos, vaļos un putnos, jo īpaši jūras sugās, un to olās. Cilvēku organismā PBDE līmenis pēdējo 30 gadu laikā divkāršojas aptuveni katrus 3–5 gadus! Potenciāli lielāko kaitējumu PBDE rada vēl nedzimušiem bērniem un jaun-dzimušajiem. Tiem var būt toksiska iedarbība uz aknām,

1 Environment Canada, Perfluorooctane Sulfonate, https://www.ec.gc.ca2 Centers for Disease Control and Prevention, http://www.cdc.gov/exposurereport/

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS8 RUDENS/05/2014

vairogdziedzeri un nervu sistēmu. Divas PBDE grupas, kuras ir ļoti bioakumulatīvas, kopš 2004. gada ir aizliegts izmantot, ja to koncentrācija izstrādājumā ir lielāka nekā 0,1%. Vēl vienu grupu kopš 2008. gada aizliegts izmantot elektriskajās un elektroniskajās iekārtās. Tomēr tos joprojām drīkst izmantot mēbeļu polsterējumā.

Plastmasas mantojums

Ftalāti ir vieni no izplatītākajiem mūsdienu piesārņotājiem. Lielākoties tos izmanto par mīk-stinātājiem polivinilhlorīda (PVH) plastmasā, kas ir pasaulē otrā visvairāk ražotā plastmasa. No PVH gatavo grīdas segumus, logus un durvis, vannasistabas aizkarus un vaska drānas, spēļman-tas bērniem un daudz ko citu. Šādos izstrādājumos parasti ir līdz 30% ftalātu, taču pārbaudēs rotaļlietās tos atrod vēl vairāk. Ftalātus izmanto arī parfimērijā. No plastmasas tie produkta dzīves cikla laikā viegli nokļūst vidē, tāpēc bieži sastopami arī upēs un notekūdeņos. Pierādīts, ka ftalāti izdalās no tādiem izstrādājumiem kā, piemēram, PVH linolejs, tad uzkrājas putekļos, un, mēs, neko ļaunu nenojaušot, regulāri elpojam šādu gaisu. Pieaugušie ftalātus var uzņemt arī ar piesārņotu pārtiku, bet zīdaiņi – ar mātes pienu. Tāpat sava daļa ftalātu nonāk organismā caur ādu, lietojot dažādus skaistumkopšanas produktus.

Jau pagājušajā gadsimtā ņemto urīna paraugu pētījumi parāda, ka līdz pat 98% pētījuma dalīb-niekos, t. sk. grūtniecēs, ir ftalāti. Pasaules Dabas fonda biomonitroinga pētījumā viens no ftalā-tiem – dietilheksilftalāts (DEHP) – tika atrasts 79% pētījuma dalībnieku, t.sk. 75% bērnu, asinīs.

Līdzīga aina pavērās arī Baltijas Vides foruma veiktajā asins testā – 16 asins paraugos no 20 tika atrasti dažādu veidu ftalāti, un visi tiek turēti aizdomās kā hormonālās sistēmas bojātājvielas. Bet hormonālā sistēma ir ārkārtīgi smalks mehānisms, kas kontrolē un koordinē daudzas sva-rīgas organisma funkcijas, piemēram, augšanu un attīstību, reproduktīvās spējas. Ftalāti izrai-sa vīriešu neauglību, pāragru pubertāti meitenēm, aptaukošanos, astmu un citas saslimšanas. Vairākus no tiem jau ir aizliegts lietot rotaļlietās, kas paredzētas bērniem līdz trīs gadu vecu-

mam, bet no 2015. gada tos aizliegs vēl virknē citu pro-duktu. Ftalātiem kā vielām ir samērā īss mūžs, tāpēc fakts, ka tos arvien kuplā skaitā atrod cilvēku asinīs, liek do-māt par pastāvīgu saskarsmi ar tiem. Kaut vai fakts, kas atklājās citā BVF pētījumā, – 6 no 10 plastmasas lellītēm atrada jau sen aizliegtus fta-lātus!

Mazāk ir labāk

Tas, ka Baltijas Vides foruma asins testā, kurā tika meklēts salīdzinoši nedaudz bīstamo vielu (Pasaules Dabas fonda pētījumā to bija teju piecas reizes vairāk), neizdevās atrast nevienu nepiesārņo-tu cilvēku, nav iepriecinošs rādītājs. Tātad mūslaikos iz-redzes pilnībā izvairīties no ķimikālijām ir visai niecīgas. Tomēr rezultāti rāda – pie-sārņojums var būt mazāks un var būt pat četras reizes lielāks. Ko darīt, lai tas būtu mazāks? «Mūsu pētījums ir pārāk mazs, lai izdarītu vispārīgus secinājumus. To-mēr mazāks bīstamo vielu piesārņojums un zemākas to koncentrācijas, neskaitot perfluorētos savienojumus, bija to brīvprātīgo asinīs, kuri jau šobrīd piekopj tā dēvēto zaļo dzīvesveidu – seko līdzi tam, ko ēd, ko pērk, kādu kosmētiku lieto utt. Savukārt piesārņotākie izrādījās samērā pārtikuši vai jauni cilvēki ar ļoti ak-tīvu dzīves stilu,» skaidro Laura Stanče. Pēc rezul-tātu saņemšanas viens no brīvprātīgajiem, dziedātājs Jurģis, atzina, ka cilvēkiem arī pašiem būtu jāuzņemas vairāk atbildības: «Kurš gan cits, ja ne mēs paši, vislabāk spējam kontrolēt to, ko pa-tērējam, līdz ar to – ar ko sevi piesārņojam.»

Bīstamās vielas Lietuvas un Igaunijas brīvprātīgo asins paraugos.

EE – brīvprātīgais no Igaunijas; LT – brīvprātīgais no Lietuvas.Phthalates – ftalāti; Polybrominated diphenylethers – bromētie liesmu slāpētāji; Perfluoro compounds – perfluorētie savienojumi

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 9RUDENS/05/2014

Esmu satikusi daudzus cilvēkus, kas sapņo par dzīvi Ame-rikā, un nu šis sapnis var piepildīties ikvienam no mums. Ceru tikai, ka tas nepārvērtīsies par murgu... Dīvaini, bet Latvijā par topošo brīvās tirdzniecības un partnerības līgu-mu starp ASV un ES jeb TTIP (Transatlantiskā tirdzniecība un investīciju partnerība) dzirdējis vien retais. Izrādās, ka ES varas gaiteņos šo līgumu samērā lielā slepenībā gatavo jau divus gadus, Latvijā Ekonomikas ministrija (EM), kas deleģēta pārstāvēt Latviju šajās sarunās, februārī izvei-dojusi darba grupu 52 ierēdņu sastāvā, no kuriem daļa pārstāv ražotājus, daži ir no lauksaimniecības nozares un tikai viens – Rolands Bebris – pārstāv vides aizsardzības jomu. Ekonomikas ministrijas mājaslapā aprakstīta teju Leiputrija, kas valdīs Latvijā pēc tam, kad TTIP tiks ie-viests. Tajā pašā laikā Eiropā notiek protesta akcijas «STOP TTIP!», bet Latvijā vienīgie, kas brīdina par dzīves kvalitā-tes pasliktināšanos pēc šā līguma parakstīšanas, ir zaļie.

Vienkāršoti skaidrojot, TTIP iecerēts, lai lieki netērē-tos muitai un dažādām robežkontrolēm, lai ASV un ES līdzsvarotu dažādus ierobežojumus produktu ražoša-nā. Piemēram, pēc tam, kad sāks darboties šis līgums, amerikāņu bērni varēs izputināt vecākus, pieprasot «kinderolas», kas pašlaik tur aizliegtas. Toties mūsu veikalos būs nopērkama teju divas reizes lētāka vistas gaļa, jo viņi iemanījušies mājputnus izaudzēt lētāk. Kā? Tas diez vai interesē paaudzi, kura audzināta uz visu ietaupīt.

Ekonomikas ministrijas mājaslapā uz dažiem mūs interesē-jošiem jautājumiem sniegtas šādas atbildes:

Ko TTIP mainīs manā dzīvē?

Ekonomikas ministrija: Kopumā ikvienam iedzīvotājam būtu jāizjūt TTIP priekšrocības, kas atbilstu aptuveni 545 eiro uz vienu vidusmēra ES mājsaimniecību. Šis ieguvums izpaudī-sies lētāku preču un pakalpojumu veidā. Cenas samazināsies, jo tiks atcelti importa tarifi ASV precēm, kā arī nevajadzīgi noteikumi, kas rada izmaksas par pirkšanu un pārdošanu starp ES un ASV. Taču mēs būsim ieguvēji arī no ES un ASV vienošanās daudzās jomās savstarpēji atzīt tehniskos stan-dartus: tā vietā, lai ražotu preces, ievērojot atšķirīgus speci-fikāciju kopumus, ražotāji varēs izmantot vienu noteikumu kopumu gan ES, gan arī ASV. Šāda birokrātijas apcirpšana ļaus samazināt izmaksas un līdz ar to arī cenas.

«Vides Vēstis»: Diez vai aptuveni 50 eiro ietaupījums mēnesī uz mājsaimniecību, kurā parasti ir 3–4 cilvēki, ieviesīs lielas pārmaiņas cilvēku labklājībā. Un nauda, kas iekasēta uz robe-žām, taču netiek sadedzināta, bet gan nonāk valsts budžetā. Neticu, ka šādu nieku dēļ jāievieš TTIP.

Vai man jāuztraucas, ka mazināsies ES standartu ievērošana patērētāju aizsardzības, vides vai veselības jomās?

EM: Nē. Mēs nesāksim apspriest dažādās jomās noteikto

AMERIKAS SAPNIS TUVOJAS

Aleksis Apse

VIDRŪPE

10 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

aizsardzības līmeni tikai tādēļ, lai panāktu vienošanos. Augstais aizsardzības līmenis, ko mēs esam noteikuši šeit, Eiropā, nav apspriežams. Tomēr neaizmirsīsim, ka arī ASV par savu pilsoņu aizsardzību rūpējas ļoti nopietni. Gan ES, gan ASV ir apņēmušās panākt augstu savu pilsoņu aizsar-dzības līmeni, bet šā mērķa sasniegšanai mums ir atšķirīgi līdzekļi. Dažkārt ES vairāk paļaujas uz noteikumiem, sa-vukārt ASV – uz tiesvedību. Abas pieejas ļauj gūt rezultā-tus, bet neviens nav pilnīgs. Mums ir iespējas savstarpēji mācīties. Attiecībā uz drošumu, patērētāju aizsardzību un vidi ne-tiks pieļauti kompromisi. Taču tiks izrādīta gatavība prag-matiski izvērtēt to, vai mēs varam rīkoties labāk un kriet-ni saskaņotāk. Katra puse paturēs tiesības reglamentēt vides, drošuma un veselības jautājumus tādā līmenī, kādu tā uzskatīs par piemērotu.

Vai sarunas ir slepenas?

EM: Lai tirdzniecības sarunas būtu rezultatīvas un veik-smīgas, ir nepieciešama zināma konfidencialitāte, pretējā gadījumā efekts būtu tāds pats, kā kāršu spēlē atklājot savas kārtis pārējiem spēles dalībniekiem. Tomēr sarunu gaitā Eiropas Komisija turpinās sadarbību ar tirdzniecības asociācijām, patērētāju organizācijām, nozarēm un citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. Par sarunu norisi Eiro-pas Komisija informēs dalībvalstis un Eiropas Parlamentu. Sarunu noslēgumā dalībvalstu valdību pārstāvji un Eiropas Parlaments nolīgumu apstiprinās vai noraidīs.

«VV»: Skarbā īstenība ir tāda, ka Latvijā TTIP darba gru-pā nav neviena patērētāju organizāciju pārstāvja, neviena NVO pārstāvja, tikai ierēdņi no ministrijām un rūpniecības vai banku sektora lobiji.

Kāda būs TTIP ietekme uz vidi?

EM: Eiropas Komisijas ietekmes novērtējumā konstatēts, ka Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerī-bas līgumam ar ASV kopējā ietekme uz vidi būtu neliela. Pat tad, ja liberalizācija būtu ievērojama, tiek prognozēts ļoti ierobežots CO2 emisiju pieaugums pasaulē. Ietekmes novērtējumā paredzēts, ka TTIP iespējamo negatīvo ie-

tekmi, piemēram, uz atkritumu apjoma palielināšanos, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un intensīvāku dabas resursu izmantošanu lielā mērā atsvērtu ieguvumi no rosīgākas tirdzniecības vides preču un pakalpojumu nozarē.

«VV»: Interesanti – mierīgi tiek pieļauta iespēja, ka sama-zināsies bioloģiskā daudzveidība, jo palielināsies dabas resursu izmantošana, bet Latvijas darba grupā nav pārstā-vēts ne Latvijas Dabas fonds, ne kāda cita vides aizsardzī-bas NVO!

Pasaule mainīsies

Farmācijas zinātņu doktors un bioloģiski sertificēts zem-nieks Guntis Belēvičs brīdina, ka TTIP izmainīs visu pasauli: «Mūsu dzīve radikāli mainīsies, bet valdība negatavo valsti un tautu jaunajai dzīvei, kas iestāsies. Protams, ikvienam patīk ziņa, ka tiks atcelti muitas tarifi, lielāks uzsvars tiks likts uz investīciju piesaisti un investoru aizsardzību, kā rezultātā lielās transatlantiskās korporācijas iegūs jaunus tirgus un pie reizes mazākus traucēkļus resursu ieguvei. Vā-cijas un Francijas auto un ķīmiskā rūpniecība gūs peļņu, jo tiks saskaņoti atšķirīgie standarti. Taču īstenībā tiks atcelti dažādi ierobežojumi, kas tagad ieviesti, lai pasargātu vidi un cilvēku veselību, bet bremzē ražošanu. Tāpēc jau šīs sa-runas ir tik slepenas, jo vērstas uz to, lai veicinātu patēriņu, kas dod bagātību dažiem, bet kaitē visai planētai.

Piemēram, ASV ir zemāki standarti pārtikai nekā Eiropā. Virkne E vielu ES ir aizliegtas, bet ASV atļautas. Virkni pesticīdu ASV var lietot pat tūkstoš reižu lielākās devās nekā ES! ASV cilvēku pārtikai var pievienot ģenētiski mo-dificētas izejvielas, un tas nav jānorāda uz iepakojuma. ASV ir zemākas dzīvnieku labturības prasības: vistas dzīvo saspiestāk, tās ir tik ļoti bakteoroloģiski piesārņotas, ka kautķermeņus nevar atdzesēt ledusskapjos, bet tos dzesē aukstā hlorētā ūdenī! ASV mājlopiem augšanas veicināša-nai drīkst špricēt antibiotikas un augšanas hormonus, un tas pat nav jānorāda marķējumā! Neviens no šiem ietekmī-gajiem agrārajiem koncerniem negrib ievērot ES noteik-tās prasības, jo tas sadārdzinās ražošanu. Tāpēc ASV lobiji piestrādās, lai šādas prasības tiek atceltas.

Iespējams, Latvijā reti kurš ir dzirdējis par šķīrējtiesu lielo varu valstīs, starp kurām noslēgti līdzīgi brīvās tirdzniecī-bas līgumi kā TTIP. Ja kāda valsts ar saviem vides norma-tīviem traucē kāda uzņēmuma komercintereses, šis uzņē-mums sūdz valsti šķīrējtiesā, tādējādi Kanādai var nākties maksāt slānekļa gāzes ieguves uzņēmumam ASV 250 miljonus dolāru par neiegūto peļņu! Pa spārniem dabūja arī Meksika, kas mēģināja pasargāt savus cukurniedru ra-žotājus un mēģināja aizliegt no ģenētiski modificētas ku-kurūzas ražota fruktozes sīrupa ievešanu no ASV. Tā tiek panākts, lai valstis pat neuzdrošinātos ieviest stingrākas vides aizsardzības prasības! Arī Vācija, kad nolēma aizliegt

VIDRŪPE

11VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

valstī ražot atomenerģiju, dabūja spērienu no zviedriem, kas, pamatojoties uz investīciju aizsardzības līgumu, pra-sa 3,6 miljardus eiro par neiegūto peļņu. Pasaulē jau ir radīta paralēla justīcijas sistēma, kas apkalpo transnacio-nālo korporāciju intereses, un mazas valstis nevarēs tai pretoties. Šķīrējtiesa ir privāta tiesa, kuras trīs advokāti var sasaukt tiesas sēdi viesnīcas istabiņā, un viņu lēmums būs galīgs un nepārsūdzams. Tā tiek saukta par modernu un iedarbīgu metodi – dot tiesības koncerniem sūdzēt na-cionālās valstis šķīrējtiesā un prasīt un piedzīt no valstīm milzīgas kompensācijas neiegūtās peļņas apmērā, ja attie-cīgās valsts likumi traucē šo peļņu gūt.

Vēl ir bažas, ka tiks atceltas jelkādas subsīdijas, Vācijas zemnieki uztraucas, ka tiks likvidēta tradicionālā lauk-saimniecība un iznīcinātas vietējās kultūraugu un mājlopu šķirnes. ES subsidēta ir arī kultūra, un pastāv bažas, ka latviešiem, piemēram, būs jāaizmirst par saviem Dziesmu svētkiem, jo reti kurš spētu samaksāt par biļetēm tik, cik tās patiesi maksā. Nav izslēgts, ka pasliktināsies sociālā aizsardzība. Turpmāk valstīm savi likumi un noteikumi būs jāsaskaņo ne tikai ar ES normatīviem, bet arī ar TTIP norunām, un tas apdraud nacionālas valsts suverenitāti.»

Var jau teikt: kāds gan iemesls neticēt informācijai, kas publicēta Ekonomikas ministrijas mājaslapā, un ticēt Belē-viča šausmu stāstiem. Bet nupat septembrī tika publicēts brīvās tirdzniecības un partnerības līgums CETA (Compre-hensive Economic and Trade Agreement) starp Eiropas Savie-nību un Kanādu – tajā visas aizdomas par standartu paze-mināšanu un šķīrējtiesu lielo varu apstiprinās!

«STOP TTIP!»

Daudzas Eiropas valstis jau uzsākušas kampaņu «STOP TTIP!», jo tikai tad, kad tiks savākts vismaz miljons paraks-

tu, Eiropas Parlamentam nāksies visus ar šo līgumu saistī-tos jautājumus izskatīt atklātās sēdēs. Un tad, iespējams, atklāsies ne viena vien āža kāja, par ko modrību iemidzi-nošie Ekonomikas ministrijas mājaslapas teksti klusē.

Arī Jānis Brizga no biedrības «Zaļā brīvība» pieļauj, ka uzstādījums novērst tehniskās barjeras tirdzniecībai un investīcijām ietvers dažādus klimata pārmaiņu ierobežo-šanas pasākumus un citas lietas, piemēram, amerikāņi pie mums varētu tirgot savu ģenētiski modificēto pārtiku, bet vācieši Amerikā varētu pārdot «Kinder Surprise», kas tagad tur aizliegts, jo pastāv risks, ka bērni apēdīs olu ar visām mantiņām.

TTIP līguma sagatavošanas darba grupas VARAM pārstāvis Rolands Bebris atklāj, ka darba grupā par vidi runā maz: «Neapšaubāmi, TTIP ietekmēs mūsu lauksaimniecību un rūpniecību gan pozitīvi, gan negatīvi, tāpēc šo ministriju pārstāvji līguma attīstībai seko līdzi intensīvi. Preču cenas varētu samazināties, iespējams, arī Latvijas ražojumi va-rētu gūt plašāku noietu, tomēr daudzi ražotāji droši vien nespētu konkurēt ar globālajiem koncerniem. Tas, vai ES subsidētā lauksaimniecība spēs noturēties pret ASV lētāk ražotajām precēm, ir smags jautājums. Taču man jāatzīst, ka ES vides standarti daudzās jomās ir nereāli – tā ne-var būt, ka nevienā lielpilsētā nav sasniedzama direktīvās noteiktā gaisa kvalitāte! Patiesībā Rīgā gaisa kvalitāte ir daudz labāka nekā Eiropas pilsētās.

Virzīšanās uz TTIP apstiprina, ka ES ir arī ar ekonomiku saistīti reālpolitiķi, līdzīgi kā ASV, tomēr pārsvarā jopro-jām ir balamutes. Slikti, ka Eiropas un Amerikas ekono-mika zaudē lēto Āzijā ražoto preču priekšā, bet par to radītajām vides problēmām maksā pamatā ES! Tas ir vien-virziena ceļš…»

Es ceru, ka mēs varam ticēt Ekonomikas ministrijai, kas apgalvo: «Latvija neatbalstīs līguma noslēgšanu, ja ar to tiktu vājināta ES spēkā esošā likumdošana attiecībā uz cilvēku, augu un dzīvnieku veselības aizsardzības prasī-bām. Tā paredz pārtikai un dzīvnieku barībai, kas sastāv, satur vai ražota no ĢMO, veikt zinātniski pamatotu riska novērtējumu un saņemt atļauju izplatīšanai tirgū, kā arī tādus produktus atbilstoši marķēt, nodrošinot patērētā-jiem informāciju un izvēles iespējas. Latvija uzskata, ka ir jānodrošina maksimāla caurspīdība un pārredzamība par visu sarunu gaitu un rezultātiem.»

Iesaku visām vides un patērētāju aizsardzības NVO sekot līdzi TTIP līguma izstrādei un bez kavēšanās pieteikties darba grupā, kuru vada Ekonomikas ministrijas valsts sek-retāra vietniece Zaiga Liepiņa. Ja jau 51 dalībniekam tur atradās vieta, tad taču trīs četriem NVO pārstāvjiem arī krēslu pietiks. Jo EM apgalvo ka «darba grupā ir aicināti darboties dažādu valsts iestāžu, nevalstisko organizāciju un citu sociālo partneru pārstāvji».

IZGLĪTĪBA

12 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Ekoskolu programmas būtība ir izveidot efektīvu skolas vides pārvaldes sistēmu, kas ne tikai sniedz papildu izglītības iespē-jas jauniešiem, bet ir efektīva ikdienas dzīvē un atspoguļojas reālos sasniegumos skolas apsaimniekošanā. Bijušais vides mi-nistrs Raimonds Vējonis, kura laikā Ekoskolu programma uz-ņēma apgriezienus, uzskata: «Bieži dzirdētais jēdziens «vides izglītība» nav attiecināms tikai uz dabas saudzēšanu, bet pauž daudz dziļāku jēgu un saturu, kas ir cieši saistīts ar atsevišķas personības izaugsmi un visas sabiedrības pilnveidošanos. Šajā ziņā ekoskolu darbība ir neatsverams ieguldījums veselīgas sa-biedrības veidošanā, jo ekoskolu vides izglītības modelis, kas ir ļoti populārs visā pasaulē, audzina jaunos cilvēkus dzīvot saskaņā ar vidi, apzināties sevi kā vides sastāvdaļu.» Ekosko-lēni ir arī aktīvākie Jaunie vides reportieri, raksta paši savam virtuālajam žurnālam «Kartupelis», bet pavasarī vides izglītības programmas «Izzini mežu» ietvaros dodas dabā un stāda kokus.

Zaļš karogs pie skolas

Ekoskolu programmā var iesaistīties jebkura izglītības iestā-de no pirmsskolas līdz pat augstskolai. Pievienoties var arī interešu izglītības centri un tautskolas. Vaicāts, vai nepastāv risks, ka izglītības iestādes Ekoskolas statusu varētu izmantot kā mārketinga rīku, kam nav reāla seguma, Ekoskolu prog-rammas koordinators Latvijā Daniels Trukšāns atzīst, ka iz-glītības iestādes iesaistīšanās Ekoskolu programmā vēl nebūt nenozīmē, ka skola uzreiz kļūst «zaļāka», nepieciešams arī šajā programmā aktīvi darboties. «Ir aktīvākas skolas un ļoti labi piemēri, un ir tādas, kas iesaistās visur, kur vien var, bet reāla darbība izpaliek.» Tikai Vides izglītības fondam ir tie-sības piešķirt Ekoskolas statusu, tāpēc ik gadu žūrija vērtē atskaites un apciemo skolas, lai novērtētu paveikto. Izglītības iestādēm, kas veiksmīgi īsteno šo programmu, tiek piešķirti diplomi, bet augstākā atzinība ir ekoskolas simbols – Zaļais karogs, kuru pērn izdevies izcīnīt jau 91 izglītības iestādei.

Astoņas vides jautājumu tēmas

Lai skolām vienmēr būtu, uz ko tiekties, ir astoņas tēmas, kas aptver visdažādākos vides aizsardzības un vides izglītības jau-tājumus: atkritumi, mežs, klimata pārmaiņas, skolas vide un apkārtne, ūdens, enerģija, transports un veselīgs dzīvesveids.

VIDES IZGLĪTĪBA EKOSKOLĀSIveta Sondore

Viena no populārākajām un visaptverošākajām vides izglī-tības programmām visā pasaulē ir Ekoskolu programma, tā ir ANO Vides programmas sadarbības partnere vides izglī-tībā un kalpo par ietvaru vides izglītības procesa organizē-šanai skolās jau vairāk nekā 20 gadu. Latvijā šī programma uzsākta pirms vairāk nekā 10 gadiem, un šobrīd tajā iesais-tījušās 180 izglītības iestādes – sākot no pirmsskolām līdz pat augstskolām.

kārtnes vides novērtējumu, analizē gan skolas resursu patēriņu, atkritumu rašanās apjomus un to šķirošanu, gan skolas apkārtni. Lieliski, ja vides novērtējumā var iesaistīt arī skolas saimniecības daļas pārstāvjus un atbilstošo nozaru speciālistus, lai iegūtu mak-simāli detalizētu materiālu tālākai darbībai. Ir sagatavots plašs me-todiskais materiāls, ko likt lietā, gan izdarot novērtējumu, gan plā-nojot darbus. Parasti zaļo darbu plānu izstrādā Ekopadome, un to apspriež katrā klasē. Mācību gada laikā Ekopadome regulāri sanāk kopā, novērtē darbības plāna izpildi un vienojas par turpmākajiem darbiem, ja vajag, maina vai papildina darba plānus. Svarīgi ir iz-strādāt konkrētu pasākumu plānu un mērķtiecīgi to realizēt dzīvē visai skolai, jo ekoskolas būtība atklājas galvenokārt visas skolas padarītajā darbā un zaļajā atmosfērā, kas valda skolā.

Tā kā Ekoskolu programma ir sadraudzības un līdzdalības organizā-cija, liela nozīme ir starptautiskai pieredzes apmaiņai un globālām iniciatīvām skolu starpā. Ik gadu notiek Ekoskolu programmas da-lībnieku pieredzes apmaiņas pasākumi, vasarās – Ekoskolu forums, kur gan skolotājiem, gan skolēniem notiek dažādas iedvesmojošas nodarbības.

Globālās Rīcības dienas

Viens no nozīmīgākajiem projektiem Ekoskolas programmas ietva-ros ir Globālās Rīcības dienas, kas ir nedēļu ilgs aktivitāšu cikls ik gadu novembrī visas pasaules ekoskolās. Pērn Rīcības dienu tēma bija veltīta pārtikai: skolēni devās uz pašvaldībām, satikās ar de-putātiem un diskutēja par vietējās pārtikas nozīmi un citām vides tēmām, kā arī aicināja ciemos dažādus uztura speciālistus, sportis-tus un iesaistīja aktivitātēs vecākus. Cēsu pilsētas Pastariņa sākum-skolā notika pavāru šovs «Veselīgi bez uguns», savukārt Rundālē, PII «Mārpuķīte», kopā ar vecākiem tika izstrādāti ieteikumi Iepirku-mu uzraudzības birojam par pārtikas iegādi bērnudārzā. Daugav-pils 30. pirmsskolas izglītības iestādē notika pasākums «Burkānu jampadracis Sprīdīša mājās», kur tika svinēta visjautrākā Burkāna dzimšanas diena ar dziesmām, rotaļām un dāvanām, radošajām darbnīcām un tika gatavoti veselīgi salāti no Latvijā audzētiem bur-kāniem. Izšķiroša nozīme Rīcības dienu norisē bija diskusijai Saei-mā, uz kuru ieradās piecu novadu jaunieši. Diskusijā tika apspriesti ne tikai jautājumi par iepirkumu procedūru skolu ēdnīcām, bet arī par informācijas aprites problēmām, kā arī bioloģisko saimniecī-bu situāciju un lomu Latvijas iedzīvotāju «pabarošanas» kontekstā. Diskusija bija kā turpinājums Lielpusdienām «Veseli ēduši», kas pērn 2. oktobrī norisinājās Zemkopības ministrijā, kad vairāk nekā 300 skolēnu no Latvijas ekoskolām, kā arī populāri pavāri aicināja ministriju un dažādu organizāciju pārstāvjus kopīgi gatavot sapņu skolas pusdienas no vietējiem produktiem, kurus līdzi atveda sko-lēni. Pasākumu atklāja zemkopības ministre Laimdota Straujuma, un tas kalpoja kā aizsākums diskusijām arī jautājumā par strīdīgo «Skolas augļa» programmu. Šogad globālās Rīcības dienas notiks no 3. līdz 7. novembrim, un tajās varēs iesaistīties ikviens.

Lai uzzinātu vairāk par Ekoskolu programmu, apmeklē interneta vietni www.videsfonds.lv. Tur publicēta pieteikuma anketa Ekosko-las programmai. Sīkāku informāciju par dalību programmā var gūt pa tālruni 67225112 vai rakstot uz e-pastu ekoskolas@videsfonds.lv.

IZGLĪTĪBA

13VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Ikviena skola katru gadu izvēlas vienu tēmu, ar kuru strā-dāt padziļināti. Pirmās vai pēdējās tēmas nav – ikviens var sākt ar sirdij tuvāko, galvenais neatkārtoties. Arī projektu nedēļas laikā skolēni strādā galvenokārt pie gada tēmas. Liela vērība tiek veltīta tēmas integrācijai mācību saturā – šeit izšķirīga loma ir skolotāju iniciatīvai un apņēmībai pašiem iedziļināties vides jautājumos.

Tā, piemēram, jaunieši paši radījuši žāvēšanas iekārtu no otrreizēji izmantojamiem materiāliem; izvietojuši skolas ap-kārtnē dabai draudzīgus apgaismes līdzekļus, kas enerģiju iegūst no saules un vēja; savā pilsētā ieviesuši bīstamo atkri-tumu apsaimniekošanu u.c. Arī šķietami mazās lietas – drēb-ju un grāmatu atdošanas un maiņas punktu ieviešana skolās, putnu barotavu un savu mazdārziņu iekopšana – rosina apzi-ņu, ka kopā var radīt pārmaiņas savā dzīvē un apkārtnē.

Kā darbojas ekoskola?

Pirmais – jāveido Ekopadome, un to atjauno katra mācību gada sākumā. Tajā līdzdarbojas gan pedagogi, gan skolē-ni, kā arī vecāki, pašvaldības pārstāvji un skolas saimnie-ciskā darba organizatori, jo tikai tā var realizēt pēc iespē-jas daudzveidīgas idejas. Liela nozīme ir skolēnu aktīvai līdzdalībai lēmumu pieņemšanā, tas veicina izpratni par demokrātiju un māca izklāstīt savu ideju, uzklausīt citu viedokli un beigās pieņemt vienotu lēmumu.

Vispirms skolēni kopā ar pedagogiem veic skolas un ap-

Ekoskolās bērni iemācās būt praktiski un pagatavot jaunas lietas no vairs nevajadzīgiem materiāliem, piemēram, velosipēdus.

VĀRDS

14 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

– Cik ilgi jau esi Rīgā?

– Nu jau būs deviņi gadi. Atbraucu uz Rīgu mācīties. Kad pabeidzu Valkas ģimnāziju, lielas skaidrības, kur vēlos studēt, nebija, tāpēc pieteicos visur – gan vēsturniekos, gan filozofos, vides speciālistos, juristos – un visur izturēju konkursu, tomēr prioritāri pirmā izrādījās Tiesību zinātņu fakultāte. Sāku studēt jurisprudenci, bet biju diezgan apmulsis, jo pa to laiku jau biju iepazinies ar vides zinātnes studen-tiem, un tas, ko viņi mācījās, man patika vairāk nekā jurisprudence, tāpēc radās doma, ka vajadzētu mainīt fakultāti. Tomēr pabeidzu gan pirmo gadu, gan otro, vasarā ar stopiem izbraukāju Eiropu un nepa-guvu iesniegt dokumentus vides zinātnēs, un tā nu sanāk, ka mana pirmā izglītība ir juridiskā. Tad veiksmīgi iegrozījās, ka ekonomikas un vides vadības programmā nevajadzēja sākt studijas no paša sāku-ma, tāpēc maģistrus izstudēju tur. Tā kā pa šo laiku mani ieinteresēja nevalstisko vides organizāciju darbs, diplomdarbu rakstīju par tēmu «Latvijas vides apziņas attīstība – NVO ieguldījums». Tolaik aktuāli bija ĢMO jautājumi, tāpēc iepazinos ar cilvēkiem no biedrības «Ze-mes draugi» un Vides izglītības fonda. Darbojos organizācijā «Zaļā brīvība», Zaļajā bibliotēkā notika jauniešu tikšanās un diskusijas. Jā, interese par vidi man radās jau studiju laikā, kaut gan nu man šķiet, ka zaļās lietas mani interesējušas vienmēr.

Tagad zinu, ka man nepatīk papīru darbi, tāpēc arī nevili-nāja karjeras iespējas kādā juristu kantorī, kur nāktos visu mūžu pārcilāt papīrus un urbties likumu labirintos. Sapra-tu, ka gribu darboties cilvēku vai vides labā. Jau skolas laikā organizēju dažādus nekomerciālās mūzikas pasāku-mus, kaut man lācis ausis sabradājis, tāpēc pats ne dziedu, ne spēlēju, tomēr man patīk sarīkot ne tikai koncertu, bet pievienot tam jēgu. Reiz organizēju pasākumu, lai vāktu ziedojumus Āfrikas bērniem. Tomēr izrādījās, ka mantas sūtīt ir pārāk dārgi, tāpēc savākto naudu pārskaitījām, bet dažādās saziedotās mantas aizvedām maznodrošinātām ģimenēm. Zvanīju sociālajam dienestam, uzzināju, kuriem cilvēkiem šāda palīdzība nepieciešama, dabūju busiņu, un kopā ar draugiem braucām uz Latgali. Dāvanas nebija gal-venais, svarīgāk taču ir ar cilvēkiem parunāties. Izrādījās, ka dažam vajadzēja juridisko palīdzību, citam – uzrakt dārzu vai sakrāmēt malku. Apmēram tādi ir mani jaunības dulluma projekti. Tagad daudzi draugi no tā izauguši, bet es joprojām cenšos, lai pasaule kļūtu labāka, un mazāk domāju par personīgo labumu.

Kad sāku studēt un aizdomājos par dzīves vērtībām, sapra-

Anitra Tooma; Lindas Dambenieces

un Ilzes Grunskas foto

Tā sauktajās zaļajās aprindās Daniels Trukšāns

parādījās pirms gadiem četriem. Viņu ievēroju tovasar, kad Višķos notika kārtējais Ekoskolu forums, – visi nakšņojām padomjlaiku kopmītnē, tikai Daniels –

teltī. Tad arī iepazinos ar jauno Ekoskolu programmu koordinatoru. Nu šajā amatā aizvadīts pietiekami ilgs

laiks, turklāt es ar prieku vēroju, cik pilnvērtīgi Daniels attīsta Zaļā karoga kustību Latvijā – šovasar Priekuļu

vidusskolā notika kārtējais Ekoskolu forums ar tik plašu programmu. Grūti pat noticēt,ka to visu spēj

izdarīt 28 gadus vecs puisis no Valkas.

DALIES AR PRIEKU

VĀRDS

15VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

tu, ka man patīk sagādāt prieku citiem. Netālu no Valkas ir Ērģemes bērnunams. Tur es jau septīto gadu rīkoju da-žādus pasākumus, bet ne tā, kā ierasts labdarībā, kad kaut ko aizved Ziemassvētkos, uzdāvina un aizbrauc. Es organi-zēju dažādus pasākumus, pārgājienus, radošās darbnīcas, kinovakarus. Regulāri, kad vien ir brīvs brīdis, aizbraucu ciemos viens vai kopā ar draugiem. Tas notiek bez kādiem projektiem, jo bērni gaida vienmēr. Tās ir foršas attiecības, jo viņi mani neuztver par žēlsirdīgo onkuli, bet gan drau-gu. Mēs mācāmies cits no cita. Šovasar gribējās attīstīt velokultūru Ērģemē – sadabūt bērniem velosipēdus un ne tikai iemācīt ar tiem braukt, bet arī kopt, kā arī organizēt velodienu Ērģemes pagastā. Viss vēl ir procesā – atrasti domubiedri, izveidots projekts «Namiņš ripo», un sapnis par velo vasaru joprojām ir dzīvs. Kopā ar Vides izglītī-bas fonda jauniešiem esam atjaunojuši autobusu pieturu ciemā, iemācījām lietām piešķirt otro mūžu. Es joprojām sazinos ar tiem jauniešiem, kas jau aizgājuši savā dzīvē. Prieks, ka daži no viņiem tagad paši brauc līdzi ciemos uz bērnunamu. Es saku: «Turieties kopā, nevajag strīdēties. No pagātnes vaļā netiksit, bet, turoties kopā, varat viens otru atbalstīt.»

– Parasti ar labdarību nodarbojas reliģiskās organizācijas...

– Nē, es neesmu reliģiozs. Mani vada ticība labajam. Reiz Latgalē mums vaicāja, kuru konfesiju pārstāvam, taču mēs smējām, ka neesam labdari, mēs organizējam ieprie-cināšanas akciju – dalāmies ar prieku. Tas neprasa neko daudz. Tu vari braukt uz kalnu viens vai kopā ar draugiem, bet vari paņemt līdzi arī bērnunama bērnus. Aizvadītajā ziemā mēs visi mācījāmies slidot, braucām ar snovbordu. Sarunāju no veikala inventāru, sametāmies naudu busi-ņam un braucām. Pēcāk bērni uzzīmēja zīmējumus, un tas bija viņu paldies. Ir labi cilvēki apkārt, nav tik traki. Kāpēc nesagādāt prieku vēl kādam? Tā ir mana filozofija.

– Tad tu tici, ka pašam jānāk ar tām pārmaiņām, kādas vēlies redzēt pasaulē?

– Noteikti ir jāsāk ar sevi, un pārmaiņas dažādās dzīves jomās es sāku ar sevi. Ja runāju par vides problēmām, es pats kaut ko mainu savā rīcībā. Draudzība un savstarpējs atbalsts pasauli virza daudz harmoniskāk nekā sacenšanās un nikna konkurence. Es ģimenē esmu vēlais bērns, un ar tiem jau visādi brīnumi notiek. Kā jau teicu, manā izaugs-mē viss sākās ar nekomerciālās mūzikas koncertiem, kur pulcējās tādi jaunieši, kas vēlējās pasauli padarīt labāku. Es šo mūzikā izteikto vēstījumu vēlējos īstenot dzīvē. Šis laiks rosināja mūs aizdomāties, kāpēc cilvēki kopā dara labus darbus, kāpēc tas ir svarīgi ne tikai vides vai cilvēk-tiesību jomā. Visi tolaik smējās, ka mani dzen jaunības maksimālisms, kas agri vai vēlu noplaks. Jā, vēl jau esmu diezgan jauns, bet es joprojām ticu, ka ar savu rīcību varu šo pasauli padarīt labāku. Protams, tagad ir grūtāk īste-not daudz ideju, tāpēc es koncentrējos uz dažiem lieliem

mērķiem un rezultātiem, piemēram, Ekoskolu programmu, kam saskatu lielu vērtību.

– Kuri cilvēki tevi ir iedvesmojuši?

– Vecāki mani izaudzināja tādu, kāds esmu. Viņi iemācīja dzīves pamatvērtības, bet tālāk jau savu ceļu meklēju pats. Par vides lie-tām – tur esmu pateicīgs Latvijas neformālajai kustībai, te sastaptie cilvēki ierādīja, cik skaisti ir dzīvot gara brīvībā un droši īstenot idejas, kas šķiet svarīgas. Jebkurš cilvēks, kurš kaut ko ir paveicis, iedvesmo, jo labiem piemēriem ir liela nozīme, taču viena konkrēta korifeja man nav.

– Tu esi iesaistījies arī dzīvnieku tiesību aizstāvēšanas organizāci-jā «Dzīvnieku brīvība», esi vegāns... Kāpēc?

– Dzīvnieku tiesības un vegānisms kā ētiska nostāja, kurā dzīvnieki, tostarp cilvēki, ir nevis prece, bet morāli cienāmas, just spējīgas būt-nes, mani ieinteresēja, jo antropocentriskais skatījums uz dzīvnie-kiem, kurā cilvēks sevi pašpasludinājis par radības kroni, man šķita netaisnīgs. Manuprāt, sudzisms jeb diskriminācija pēc piederības kādai konkrētai sugai ir līdzvērtīga cita veida diskriminācijām – ra-sismam, seksismam, homofobismam u.c. Es uzskatu, kamēr mēs netaisnīgi izturēsimies pret dzīvniekiem jeb tiem, kuri paši sevi aizsargāt nevar, tikmēr arī sabiedrībā pastāvēs netaisnīgums. Lie-lākā daļa cilvēku piekrīt, ka mums nevajadzētu kaitēt ne cilvēkiem, ne citu sugu būtnēm bez nopietna iemesla. Tomēr, apzināmies to vai ne, mēs ikdienā iesaistāmies dažādos netaisnīgos dzīvnieku izmantošanas veidos. Gan lopkopība, gan dzīvnieku izmantošana izklaidei vai apģērba ieguvei ietver ciešanas un nogalināšanu. Mo-rāli nevarēju ar to samierināties, tāpēc pārvarēju sabiedrībā pastā-vošos steriotipus, nemeklēju atrunas, bet risinājumus un sapratu, ka var mierīgi dzīvot bez apzinātas kaitēšanas un izturēties pret dzīvniekiem taisnīgi, neizmantojot viņus kā lietas. Pētot informā-ciju, sapratu, ka šāds dzīvniekiem draudzīgs dzīvesveids sniedz arī

VĀRDS

16 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

priekšrocības veselībai un videi. Tas var mazināt sirds-asinsvadu sli-mību, diabēta, dažādu audzēju veidošanās un citu veselības prob-lēmu riskus, kā arī var būtiski mazināt kaitējumu videi un cilvēces labklājībai, jo samazina ūdens piesārņojuma draudus un klimata sa-silšanu veicinošu gāzu veidošanos, zemes noplicināšanu un mežu izciršanu lopbarības kultūraugu audzēšanai, resursu izšķērdīgu tē-rēšanu, kas savukārt sekmē bada problēmu pasaulē. Cilvēku skaits uz planētas pieaug, bet robežas pie pašreizējā patēriņa jau sen ir pārsniegtas.

Dzīvnieku tiesību jautājumi mani ieinteresēja jau jaunībā, toreiz rīko-ju koncertus, vācu mantas un līdzekļus dzīvnieku patversmēm. Kad studiju laikos dzīvoju Teikā, bieži braucu uz «Ulubeli» vest pastaigās suņus. Vēlāk, kad sapratu, ka ar pārmaiņām personīgajā dzīvē ir par maz, lai kaut kas uzlabotos dzīvnieku tiesību jautājumā, apvienojos ar domubiedriem un nodibinājām «Dzīvnieku brīvību» – pirmo orga-nizāciju Latvijā, kas iestājas par visu sugu dzīvnieku tiesībām. Pēc tam sekoja projekti «Kažokādas otrā puse», «Par cilvēcīgu cirku», dažādi izglītojošie pasākumi.

Sanāk, ka pirms gadiem astoņiem es pārstāju ēst dzīvniekus, bet četrus gadus vēlāk sapratu, ka ar veģetārismu nepietiek, ja es gribu samazināt savu ietekmi un pāri darījumu dzīvniekiem, kā arī sev un videi, tāpēc atteicos ne tikai ēst, bet arī izmantot dzīvniekus sadzīvē, izklaidē. Tuvinieki? Atbalstīja, jo es protu izskaidrot, kāpēc tā daru, un protu arī gatavot ēst. Mammai tas bija piedzīvojums, jo radās iespēja izmēģināt kaut ko jaunu virtuvē un pārsteigt dēliņu ar internetā atrastu vai pašizdomātu recepti. Kopš esmu vegāns, man ir daudz lielāka ēdienu dažādība nekā studiju laikā kojās, kur pārtikām no pelmeņiem, makaroniem ar cīsiņiem un ceptiem kar-tupeļiem.

– Bija laiks, kad es augstprātīgi uzskatīju, ka vegāni ir bāli un mie-sās vāji cilvēciņi, bet tu esi teju ar Apolona augumu! Trenējies?

– Jā. Aktīvs dzīvesveids ir mana aizraušanās. Es nevaru nosēdēt, neko nedarot, ne idejiski, ne fiziski. Riteņbraukšana ir mans ikdie-nas transports pilsētā. Vēl arī peldēšana, spēka treniņi, man patīk sporta spēles – futbols, volejbols. Tas ir veids, kā atslēgties no rū-pēm un uzlādēties.

– Vai tev ir personīgā dzīve?

– Drusciņ jau ir, es cenšos. Radinieki un draugi smejas, ka es vai-rāk pasauli glābju, nekā par sevi domāju. Kamēr ir spēks un idejas, gribas kaut ko dzīvē paveikt. Es saprotu, ko nozīmē, ja ir bērni, tas prasa daudz laika. Es noteikti nebūšu tas, kurš savu bērnu audzi-nāšanu uzticēs kādam citam, gribētos būt tajā iekšā līdz pēdējam sīkumam, iemācīt savam bērnam visu to, kas man ir svarīgi. Jā... Bet pagaidām es mācu citu bērnus ekoskolās.

– Kā nokļuvi Ekoskolu programmā?

– Pirms četriem gadiem, izstrādājot maģistra darbu, es nācu uz biedrības «Zemes draugi» sapulcēm un tur iepazinos ar Jāni Ulmi un citiem. Pirms tam divus gadus nostrādāju privātā bērnudārzā par

skolotāju, kaut arī man nav pedagoga izglītības. Biju pa-beidzis juristus, satiku draudzeni, kas tikko bija uzsākusi darbu Babītē, un viņa stāstīja, ka bērnudārzs meklē peda-gogu. Vaicāju: «Varbūt es varētu?» Direktore brīnījās – tikko pabeidzis juristus un grib strādāt bērnudārzā??? Jā, man patīk strādāt ar bērniem, un tur es gan maziem bēbīšiem, gan pirmsskolas vecuma bērniem ierādīju, kā izpētīt ap-kārtni, apspriest problēmas, vadīju arī sporta aktivitātes. Biju universāls. Bet tad nāca krīze, un, tā kā man nebija pedagoga izglītības, nācās aiziet. Biju noskumis un nolē-mu doties uz Lībiju būvēt slimnīcas, bet Ance Gobiņa no «Zemes draugiem» paziņoja, ka nekur mani nelaidīs, un tajā pašā vakarā zvanīja un teica, ka ir atradusi, ko man darīt, proti, Vides izglītības fondam palīdzēt meklēt at-balstītājus. Bet, līdzko sāku darboties, strādāt uz Latvijas Dabas fondu aizgāja Ekoskolu programmas vadītājs Ģirts Strazdiņš. Tad Jānis Ulme šo pienākumu piedāvāja man, un es, protams, piekritu. Es zināju, kas tas ir, jo studiju lai-kā braucu vizītēs uz šīm skolām, un man taču patīk strādāt ar jauniešiem! Tā viss tik ļoti veiksmīgi saslēdzās. Zināju, ka tas man nebūs darbs, bet gan aicinājums! Un labi, ka neaizbraucu uz Lībiju, jo tur sākās karš.

– Arī es savulaik biju cieši saistīta ar Ekoskolu program-mu un lepojos, ka tieši es izdomāju, ka vasarās jārīko ie-dvesmojoša nometne skolotājiem, kur viņi var satikties, izrunāties, izdziedāties, satikt interesantus cilvēkus. To-laik mēs skolēniem nometnes neuzdrošinājāmies rīkot.

– Tā tiešām ir lieliska ideja! Bet nu jau ir bijuši arī trīs jau-niešu forumi. Pēc pirmā darba gada es sapratu, ka skolas koordinatoram ir būtiska nozīme izglītošanā, bet skolo-tājam taču gribas arī atpūsties. Bet – ja izdotos iedves-mot aktīvākos skolēnus skolā veidot jauniešu grupiņas, tad viņi rosinātu darboties arī citus. Piemēram, forumā uzzinājuši par «Otrās elpas» darbu, jaunieši jau nākama-jos Ziemassvētkos skolās sarīkoja akciju, kuras ietvaros savāca drēbes un nodeva labdarības veikalam «Otrā elpa», apdrukāja T-kreklus, deva lietām otro mūžu un realizēja savus foruma laikā izdomātos ekoskolu Globālās Rīcības dienas projektus. Man gribas jauniešiem iemācīt aktīvi atpūsties, citādi viņi tikai glāsta aifonus un dzīvi pavada, iegrimuši virtuālajā pasaulē. Dabā ir tik daudz dažādu ie-spēju, kā atpūsties! Šovasar Priekuļos mēs nakts pārgā-jiena laikā pētījām dabu, vajadzēja noskriet pa šķēršļotu upīti trīs kilometrus, meklējām slēpņus. «Jaunie vanagi» bija izveidojuši pamatīgu trasi, un skolēni bija sajūsmā. Bija tematiskās darbnīcas par velo, modi, ekokosmētiku, ūdens piesārņojumu, neformālo izglītību u.c. Arī radošās darbnīcas, kurās jaunieši veidoja ērmriteņus, vēja zvanus, lupatiņu paklājus, apdrukāja kreklus, mācījās veidot pla-kātus, komiksus u.c. lietas.

Jā, tur vajag lielu enerģiju, lai sarīkotu forumu vispirms skolotājiem un pēc tam skolēniem, bet tas ir to vērts! Iz-aug aktīvi cilvēki, kam izklaides dzīvē nav pats svarīgā-

VĀRDS

17VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

kais. Parasti es viņiem saku: «Jūs esat atbraukuši uz īpašu vietu, kur ne tikai atpūtīsieties, bet arī iemācīsieties atbil-dīgi izturēties ne tikai pret sevi, bet arī pret līdzcilvēkiem un vidi.» Šī ņemšanās ar jauniešiem ir ļoti iedvesmojoša, jo, darbojoties kopā, rodas jaunas idejas. Bet vienmēr jāatceras, ka jaunieši ir jaunieši – pa gaisu vien – un ir krietni jāpiestrādā, lai viņus ievirzītu sliedēs. Viņi ļoti pa-ņem enerģiju. Bet prieks, ka skolēni, kas pabeiguši savu ekoskolu, teic, ka joprojām vēlas ar mani sadarboties kaut vai kā brīvprātīgie.

Pēc katra foruma gan solos, ka vairs nevienu neoorganizē-šu, jo katru reizi jūtos kā maratonu noskrējis. Tas paņem daudz enerģijas. Varbūt pārāk daudz pienākumu uzņemos viens pats, bet es jau arī Ekoskolu programmā pamatā darbojos viens. Spārno prieks par to, cik labi izdevies īste-not idejas, bet vienlaikus jāsaprot, kur vēl jāpiestrādā. Es esmu maksimālists un gribu, lai viss ir perfekti. Piemēram, notika atbildīga dzīvesveida forums, un es aicināju skolē-nus padomāt, ka nevajag vienmēr veikalā ņemt maisiņus, ka jāapdomā, ko pirkt un ko nemaz nevajag. Es ceru, ka viņi aizdomājās, ka ar mazām pārmaiņām var izdarīt lielus darbus. – Kā tu vērtē zaļo vides izglītību skolās?

– Es domāju, ka tam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, bet, kopumā vērtējot, vides izglītības iespējas skolām ir pieejamas – pulciņi, projekti, programmas. Salīdzinot ar citām valstīm, mums vēl ir, kur augt.

– Bet, ja Ekoskolu programmas nebūtu?

– Gan jau būtu kaut kas cits, taču nenoliedzami Ekoskolu programma ir labs veids, kā panākt ātrāku un efektīvāku rezultātu. Nevajag aizmirst, ka šī ir starptautiska kustība ar daudzu gadu pieredzi visā pasaulē. Jā, Latvijā ir skolas, kas nesadarbojas ar mums, bet piedalās «MammaDaba», «Zaļā punkta» vai «Zaļās jostas» organizētajos pasākumos un konkursos. Tomēr tas nav sistemātisks darbs, tikai sa-rosīšanās no konkursa līdz konkursam, savukārt Ekoskolu programma skatās plašāk un palīdz sasniegt pilnvērtīgu rezultātu dažādās jomās. Protams, ir arī citas organizā-cijas, kas nodarbojas ar vides izglītību, – tā nav, ka mēs esam vienīgie un visneaizstājamākie.

– Kas tev palīdz?

– Ekoskolu programmu koordinēju viens pats, tagad bei-dzot man būs asistents, jo pa šiem četriem gadiem esmu strādājis bez pārtraukuma, esmu sevi atdevis un nu jau jūtu, ka esmu paguris. Mans asistents būs Edmunds Ce-purītis, jauns puisis no Cēsīm, kurš studē vides zinības un nodibinājis debašu asociāciju «QUO tu domā». Man patīk, ka viņš ļoti izkopis kritisko domāšanu, jo vides jomā ir daudz zaļo mītu un melu. Uh, kā mēs šogad strādāsim! Es

jau tagad jūtos iedvesmots. Jo ideju mums ir daudz, bet pietrūkst kapacitātes. Citu valstu koordinatori brīnās, ka es viens pats tieku galā ar 180 skolām, jo 100 esot viena cilvēka robeža. Mums Latvijā turklāt ir vairāku virzienu mācību iestādes: pirmsskolas un vispārē-jās izglītības iestādes, augstskolas un jauniešu centri. Tā ka es visas cilvēka izturības robežas esmu jau pārsniedzis, un palīgs man tik tiešām ir ļoti nepieciešams. Protams, man palīdz Sintija Graudiņa-Bombiza un Jānis Ulme, Ilze Grunska rūpējas par sadarbību ar me-dijiem, Zane Ruģēna palīdz piesaistīt korporatīvos atbalstītājus un organizēt Rīcības dienas, bet viņiem jau pietiek savu darbu. Mazs kolektīvs esam, bet, kad vajag, visi cits citam palīdzam.

– Kā jūties sieviešu kolektīvā? Latvijā taču teju 90% skolotāju ir sievietes?

– Sākumā biju nobijies – kā es tāds jauneklis mācīšu pieredzējušus pedagogus pareizi strādāt. Beigās jau viss bija labi, jo man nav grūti sarunāties ar dažādu vecumu cilvēkiem, turklāt skolotājas mani ļoti lutina, neko nepārmet, saudzē, palīdz. Es ļoti izjūtu, ka Ekoskolu programma nav tikai tāds kārtējais projektiņš, mēs esam kā liela ģimene, kas kopā veido un attīsta sapni par ilgtspējīgu skolu, valsti, pasauli. Jā, jūtos labi.

– Vai šādi var Latviju padarīt zaļāku?

– Noteikti – bez izglītības taču nekur! Vides izglītības fonda mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību un, kas ir pats svarīgākais, lai zinā-šanas pārtop konkrētā rīcībā un veicina ieradumu maiņu. Mēs bieži vārdos paužam attieksmi par videi draudzīgām idejām, bet pa vidu ir tukšums, jo vārdiem neseko darbi. Es vienmēr skolēniem atgādi-nu: vienalga, kādā jomā studēsiet vai strādāsiet, vienmēr var atrast saikni ar zaļo izvēli. Ja darbosieties biznesā, ēdināšanā, kaut vai stūrēsiet mašīnu – padomājiet, kā nekaitēt dabai, videi, cilvēkiem. Visiem nav obligāti jāstudē vides zinātnes, arī skolā apgūtais dod pietiekami daudz zināšanu.

– Man šķiet, pats grūtākais ir pateikt, ka skola vēl nav pelnījusi Zaļo karogu.

– Man grūti kādam cilvēkam pārmest un pateikt, ka viņš rīkojas galīgi aplam, jo īpaši tāpēc, ka Zaļais karogs nav statusa, bet sirds darbs. Skolotājas tad bēdājas: «Visu gadu strādājām, bet mums to karogu nepiešķīra... Kā mēs bērniem pateiksim?» Labi, ka ir divi līmeņi: vispirms parasti tiek pie Latvijas ekoskolas statusa, pēc tam – pie Zaļā karoga. Vienmēr saku: Zaļais karogs ir apliecinājums iz-cilībai. Tā ir zelta medaļa. Par laimi, es neesmu vienīgais lēmējs, mums ir žūrija, kas palīdz un pasaka skarbāku vārdu.

– Kuras ir galvenās kļūdas?

– Visbiežāk jau tas, ka tiek aizmirsts, ka pēc izglītības procesa ir jāseko rīcībai, konkrētām pārmaiņām skolas vidē un dzīvē. Rakstu-rīgi, ka skolas, līdzko iestājas programmā, bieži vien apgalvo: mums viss ir zaļš un sakopts, mēs šķirojam atkritumus, mēs jau esam eko-skola! Cilvēki neizprot, ka ekoskolas ideja ir ikdienas darbi un iz-vēles, attīstība, nevis tas, cik apkārt ir puķu dobju, kas, protams,

VĀRDS

18 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

arī ir patīkami. Svarīgi ir tas, ko mēs varam paveikt, nevis tas, kas mums jau ir dots no dabas. Rodas kļūdas arī darbojoties ar tēmām, piemēram, transporta jomā piemirst zaļos aspektus un sāk pētīt transporta vēsturi, mehānisko transportu, kam ar zaļo jomu maz kopīga. Vai veselīga dzīvesveida jomā runā tikai par veselību, bet aizmirst saikni ar vidi, piemēram, neņem vērā pārtikas ražošanas ietekmi uz vidi, bioloģiski audzētu produktu nozīmi veselībai. Iestājoties ekoskolu pulkā, priekšā ir pamatīgs darbs, lai izprastu kopsakarības un izvēlētos zaļākos risināju-mus.

– Mani garlaiko tā sauktā mēslu rožu māksla. Tevi arī?

– Jā, tā ir problēma. Atkritumu jomā sastopos ar problēmu, ka skolas lepojas, cik daudz šķirotu atkritumu savākuši, bet šāda sacensība pašos pamatos ir aplama, jo ierāda, ka daudz atkritu-mu ir labi – tā var uzvarēt un dabūt balvu. Un bieži vien bērni nes makulatūrā grāmatas, lai tikai panāktu lielāku svaru. Es at-gādinu, ka jāsāk ar to, lai atkritumus neradītu tik daudz. Ir jau labi, ja jūs sašķirojat, nevis vienkārši izmetat. Bet lielā problēma ir ikdienas izvēle un patērētājkultūra.

Man šķiet, ka skolas pārāk aizraujas ar smuku atkritumu radī-šanu. Es lūdzu, lai lietas, ko skolotāji māca gatavot, būtu pielie-tojamas. Ja tā nav, nu nevajag tērēt laiku ar bezjēdzīgu mantu darināšanu, labāk ejiet svaigā gaisā un izskrienieties! Šovasar foruma laikā darinājām rokassprādzes, ekokosmētiku, apdrukā-jām kreklus, izveidojām vēja zvanus un ērmriteni no vecām de-taļām. Un man nebija pēc nodarbības jāiet ar lielo maisu un viss jāmet laukā, dalībniekiem to visu gribējās ņemt līdzi un lietot.

– Kā tiec uz ekoskolām?

– Lai gan man ir autovadītāja apliecība, kopš dzīvoju Rīgā, pie auto stūres neesmu sēdies. Vides ministrija žūrijas izbraucie-niem dažreiz piešķir busiņu, bet es bieži braucu ar velosipēdu. Biju Džūkstē, Ropažos, Jaunburtniekos – man ir šosejas divri-tenis, un uz skolām, kas no Rīgas atrodas ne pārāk tālu, varu aizbraukt ar to. Tajā dienā, kad Jānis Ulme mani iepazīstināja ar skolotājiem Zaļā karoga pasniegšanas pasākumā, viņš teica: «Tas ir Daniels. Viņš tikko atbrauca no Valkas ar riteni un tagad vadīs Ekoskolu programmu!» Jā, sešās stundās tas ir paveicams itin viegli. Esmu tik ļotis pieradis braukt ar riteni, ka nevaru atrast iemeslu atsākt braukt ar auto. Mans ikdienas transports neat-karīgi no laikapstākļiem un gadalaika ir velosipēds. Pilsētvidē vienkārši nav ērtāka, tīrāka un drošāka transportlīdzekļa par to. Es tik ilgi jau braucu, ka mani nesatrauc, vai Rīgā ir attīstīta velo infrastruktūra vai nav. Esmu pielāgojies, un man ir savi maršruti. Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs, tāpēc brau-cu gandrīz vienmēr. Ļoti izjūtu, cik Rīgā ir smags gaiss, un, kaut arī velobraukšana skaitās veselīga un videi draudzīga nodarbe, elpošana pie fiziskas slodzes ir padziļināta un smogs kaitē vai-rāk. Man gribas, lai ekoskolās attīstās velo kultūra, tāpēc rosinu, lai jaunieši ar to nodarbojas savos ciemos un mazpilsētās. Tikai tā var cerēt, ka nākotnē šis pārvietošanās veids attīstīsies un būs mazāk mašīnu ielās, būs tīrāks un drošāks mums visiem.

– Kur tu atrodi tik interesantus lektorus forumiem?

– Nav jau tā, ka mums ir tikai Jānis Brizga, Jānis Ulme un tu ar savu pieredzi. Ir daudz interesantu cilvēku. Es meklēju divos virzienos: tādus, kas ir zinoši vides jomā, un tādus, kas iedvesmo. Pats esmu aktīvs, piedalos dažādos pasā-kumos, kad pamanu ko interesantu, piefiksēju, ka varētu aicināt uz kādu ekoskolu pasākumu. Arī tie, kuri brauc at-kārtoti, stāsta par citām lietām. Šovasar bija meitenes no «Otrās elpas», Jana Simanovska par zaļo patērētāju, Dainis Kreilis par velolietām, Toms Kokins par pilsētplānošanu, Laima Hercberga par bioloģisko dārzkopību, Andris Spī-dāns par energoefektivitāti u.c. Ļoti interesants ir Mārtiņš Knite – viņš izveidojis tehnoloģiju portālu «Ekoprieks.lv», runā par atbildīgu dzīvesveidu un rīcībām. Tie ir cilvēki, kas ar saviem iedvesmojošajiem stāstiem skolēniem ļoti patīk. Jānis Ķīnasts no iniciatīvas grupas «Mana Rīga» tei-ca: «Tu drīksti, tu vari! Neklausies tajos, kas tevi mēģina atrunāt!» Jana tagad gatavos materiālu skolām par atbil-dīgo dzīvesveidu: ko zaļu katra skola var paveikt dažādās jomās. Kamaniņbraucējs Mārtiņš Rubenis ir aizrāvies ar mācību Faluņ Dafa. Tā ir tāda meditācijas mācība ar pie-ciem vingrojumiem, kā sevi sakārtot, kā atvērties. Viņam vides lietas arī ir tuvas, un Mārtiņš bija priecīgs, ka ir tik daudz zaļi domājošu cilvēku.

– Mani iepriecina, ka aizvien nopietnāk domā, kā noor-ganizēt pasākumu, lai tas mazāk kaitētu videi.

– Tā jau tikai šķiet, ka problēma ir sagādāt 100 cilvēkiem lērumu krūzīšu. Bet ir taču tik vienkārši paņemt līdzi pa-šam savu krūzīti! Jā, mēs varētu uztaisīt tulpi no izdzer-tas papīra glāzītes, bet beigās tik un tā mēs būtu radījuši maisiem atkritumu. Skolotāji, braucot uz pasākumu ar mašīnām, var paņemt pa ceļam kolēģes no citām skolām – mazinās ietekme uz vidi un izdevumi, un ceļojums ir jaut-rāks. Aicinājām šķirot atkritumus, taupīt ūdeni, enerģiju. Bija sagādāti videi draudzīgi trauku mazgāšanas līdzekļi un ziepes. Nu, un, protams, bioloģiskā pārtika.

– Vārds «protams» te gan ir lieks. Nodrošināt lielu pasā-kumu ar bioloģisko pārtiku ir teju neiespējami!

– Jā, bija grūti. Es saprotu, cik grūti skolās ieviest ēdien-kartē vietējos bioloģiski sertificētos produktus. Nākas ilgi cīnīties ar ēdinātājiem, lai viņi kaut pamēģina. Bet šie aizbildinās, ka ir sešreiz dārgāk, ka piegādes jau biznesā saskaņotas. Beigās jau kaut kā izcīnījām, ka dārzeņi, augļi, graudaugi un piena produkti ir bioloģiskie. Tas ir konkrēts piemērs, ja gribi, viss ir iespējams. Mums ir laba sadarbība ar Lāsmu Ozolu un Inesi Romanovu no Bioloģiskās lauk-saimniecības organizāciju asociācijas, un šī organizācija piedāvā savu palīdzību, lai ekoskolas satiktos ar tuvējiem zemniekiem.

Šovasar mēs aizvedām skolotājus ciemos uz bioloģiski

VĀRDS

19VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

sertificētām saimniecībām, lai viņi redz, ka tādas tik tie-šām eksistē, un pārliecinās, kāds pasaules uzskats ir za-ļajiem zemniekiem. Skolotājas visu pierakstīja un daudz jautāja, laikam jau viņas pašas arī vēlas savos dārzos iz-mēģināt gan zaļmēslojumu, gan derīgo kukaiņu piesais-tīšanas metodes un kaitīgo kukaiņu samazināšanu ar vienkāršiem paņēmieniem. Ja jau pieraksta, tad noteikti eksperimentēs ne tikai savā dārzā, bet arī skolā. Mums notiek daudz izglītojošu pasākumu, bet man gribas vairāk dot praktiskus padomus – lai izglītība pārtop rīcībā. Kad vaicāju jauniešiem, kurš pēc nodarbībām veikalā nepaņēma lieku maisiņu, kurš to lietoja vairākas reizes, lielākā daļa lepni cēla rokas, bet tiem, kuri nepacēla, teicu: «Neuztrau-cieties – tā nav kritika, es vienkārši rosinu jūs nopietni padomāt par ieradumu maiņu un nākamreiz izdarīt videi draudzīgu izvēli, jo tas ir tik vienkārši, bet reizē arī tik ļoti svarīgi.» Pirms tam es saspiedu dūrē plastmasas mai-siņu un prasīju: «Kas man dūrē paslēpts?» Jaunieši sniedza dažādas smieklīgas atbildes, piemēram, ka dūrē ir spēks, draudzība, bet beigās bija pārsteigti, ka tas ir maisiņš, ko kāds no viņiem paņēmis veikalā. Es nenosodu, bet mudinu domāt, un jaunieši saprot, ka īstenībā tas maisiņš aizņem tik maz vietas, ka ir tik vienkārši paņemt to līdzi, nevis katru reizi ņemt jaunu.

– Man kļūst priecīgs prāts, kad ieraugu pie kādas skolas vai bērnudārza plīvojam Zaļo karogu. Gribas iet ciemos, jo tur taču ir mani domubiedri!

– Jā, arī man ir sajūta, ka jebkurā Latvijas malā man ir draugi, ir, kur palikt. Braucot pa Latviju, sirds salecas, ie-raugot kaut tikai apdzīvotas vietas nosaukumu, jo atceros – tur taču ir ekoskola! Katru gadu ekoskolu skaits pieaug ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski. Mums vidēji katru gadu programmai pievienojas 20 mācību iestādes. Tagad pirmsskolas izglītības iestādes ir ļoti sasparojušās – nu jau 40 ir iekļāvušās programmā. Bet tas uzliek lielu atbildību, jo nedrīkst zaudēt kvalitāti.

– Ja pieaugums apstāsies, būs jāsāk domāt, ka visu, ko spēji, esi jau paveicis, sak, jādod citiem iespēja?

– Varbūt tas būs tad, kad pie visām 800 Latvijas skolām plīvos Zaļais karogs? Piemēram, Maltā 98% skolu ir ie-kļāvušās šajā programmā. Mums vēl ir, kur augt. Turklāt latviešiem ir cita mentalitāte – skolām jāveic liels darbs pašiem ar sevi, te nepieciešama pašiniciatīva. Tagad, kad man būs palīgs, varēsim mēģināt attīstīt sadarbību ar Vi-des aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Izglī-tības ministriju un mēģināt panākt, ka skolotājiem, kuri vada šo programmu uz vietas, ir atbalsts, jo tagad viņi to dara bez maksas pilnīgi brīvprātīgi! Būtu labi, ja Zaļais ka-rogs nodrošinātu arī punktus skolas kvalitātes vērtējumā, līdzīgi kā par uzvarām mācību olimpiādēs.

– Ekoskolu programma jau arī izdzīvo, pateicoties VA-

RAM un Vides aizsardzības fonda atbalstam. Katru gadu ir jāizcī-na finasējums un, ja to nepiešķir, jāstrādā brīvprātīgi.

– Man nepatīk, ka tik ļoti daudz jādomā par projektu atskaitēm, tas paņem daudz laika, ko varētu veltīt vides izglītības veicināšanai, nevis papīru kārtošanai. Tagad bieži mainās vides ministri, mai-nās vides izglītībai atvēlētais naudas daudzums, konkurence par Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu projektiem ir ļoti liela. Bet mums veicas, ka programma sevi gadu gaitā pierādījusi, tāpēc pagaidām viss iet labi. Arī starptautiskā līmenī izdodas piesaistīt korporatīvos partnerus, piemēram Toyota, kas atbalstīja projektu «Vide un inovācijas» un, iespējams, nākamos piecus gadus atbalstīs biodaudzveidības apgūšanu skolā. Programmu atbalsta arī Mežu attīstības fonds un «Latvijas valsts meži».

– Bet Izglītības ministrija?

– Nu, švaki... Tik vien, ka no ministrijas ir deleģēts žūrijas pārstāvis, tāpēc viņi vismaz zina, ka tāda programma ir. Rezultātus atskaitēs izmanto abas ministrijas, bet lielāka atbalsta nav. Jā, VARAM mūs atbalsta visvairāk, arī transportu žūrijas vizītēm piešķir. Bet, ja vē-lamies, lai kvalitāte noturētos un rezultāti būtu labāki, vajadzētu lielāku atbalstu, piemēram, citās valstīs ir reģionālie koordinatori, kas biežāk var aizbraukt uz skolu un paskatīties, kā viņi darbojas.

– Kādas ir nākotnes vīzijas?

– Par to es aizdomājos laikā, kad biju ļoti noguris. Man šķiet, ka ļoti liela nozīme ir tam, ka esmu jauns. Ja strādā tikai ar skolotājiem, vari būt jebkurā vecumā, bet, ja gribam iesaistīt jauniešus, tad diez vai laikā, kad būšu sirms, bārdains onkulis, es spēšu viņus tā aizraut kā tagad. Tāpēc uzskatu, ka šāda programma jāvada jaunam cilvē-kam, es pēc gadiem varētu piepalīdzēt ar padomu. Man gribētos dzīvot laukos vai vecāku mājās Valkā, kopt dārzu, būt tuvāk dabai.

– Ko nu tu par vecumdienām, tev vēl pusmūžs jāpiedzīvo. Tu varē-tu būt labs vides vai izglītības ministrs...

– Nē, man nevalstiskais virziens patīk labāk, tas ir patiesāks un nav tik formāls. Valsts sistēmā valda man neizprotama hierarhija, cits dreskods, rāmji, kuros jāiekļaujas. Bet man vajag brīvību, tā ka diez vai es būšu ministrs, drīzāk sirms vides aktīvists linu kreklā, kurš no Valkas šad tad atbrauc uz Rīgu, lai padalītos ar dzīvesziņu. Man būs daudz bērnu, un es varbūt nodibināšu savu ekoskolu. Būtu intere-santi izveidot citādu skolu, kas varētu kalpot par piemēru pārējām ekoskolām, – tik ilgtspējīgu skolu, kādai tai būtu jābūt: tā būtu skola, kurā vides izglītība ietu roku rokā ar praksi, tajā tiktu iz-mantotas dažādas neformālas izglītības metodes, lai bērniem būtu prieks mācīties, tā attīstītu pašiniciatīvu un radošumu, tās pārstāvji būtu kā viena liela ģimene, kas mācītos un dzīvotu atbildīgi paši un iedvesmotu apkārtējos dzīvot tāpat.

– Ko tu darītu, ja tev būtu miljons?

– Ja man būtu miljons, es to noteikti ieguldītu labās lietās. Man jau neko daudz pašam nevajag.

IZGLĪTĪBA

20 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Ak, vasara, šis trakais bērnu nometņu laiks! Dabas mīļotāji jau trešo gadu raibajā nometņu pulkā varēja izvēlēties arī Latvijas Pūču izpētes biedrības organizēto nometni «Jauno dabas pētnieku skola Druvienā». Šogad nometni atbalstī-ja Latvijas Vides aizsardzības fonds un Gulbenes novada dome. Nometnē bērniem bija iespēja krustu šķērsu izmē-ģināt roku dažādās dabas pētniecības metodēs, izkāpjot tālu aiz bioloģijas mācību programmas rāmjiem. Zinātkāro jauniešu rīcībā bija astoņi jauni un azartiski dažādu dabas nozaru speciālisti: ornitologs Gaidis Grandāns, entomo-logs Uģis Piterāns, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis, hidrobiologs Dāvis Ozoliņš, mikrobiologs Artūrs Gruduls, attālās izpētes speciāliste Rūta Abaja, dabas parādību pazinējs Ivo Dinsbergs un botāniķe Maija Grandāne. Sa-vukārt brīžos, kad radās dabiska vēme no dabas mazliet atpūsties, par kulturālām aktivitātēm parūpējās kultūras menedžere Ieva Dūrīte.

Nometnes rīkošana ir lielas rūpes. Tomēr, katru gadu re-dzot arvien vairāk prieka, azarta un aizrautības nometnes dalīnieku acīs, iegūtais prieks ir nenovērtējams. Un gluži tāpat kā es pati, tajā tālajā 2002. gadā piedaloties Gaujas nacionālā parka rīkotajā bērnu nometnē un gūstot pārlie-cību, ka vēlos būt bioloģe, arī mēs, nometnes audzinātāji un lektori, ceram, ka šī nometne būs iedrošinājums kā-dam jaunam cilvēkam izvēlēties dabas pētniecību par savu nākotnes profesiju un misiju.

Maija Grandāne bioloģe, nometnes vadītāja

Latvijas Pūču izpētes biedrība

JAUNO DABAS PĒTNIEKU SKOLA DRUVIENĀ

Foto: Maija G

randāne.

Cik tīra ir Tirzas upe? Upes izpētes ekspedīcijas laikā hidrobiologa Dāvja Ozoliņa ciešā virsuzraudzībā nometnes dalībnieki cenšas no-teikt ūdens iemītniekus.

Kamēr nometnes dalībnieks Nils ir sajūsmā par komandas biedru at-rastajiem ūdens dzīvniekiem, kukaiņu pazinējs Uģis Piterāns kā vien-mēr, moži vēro, vai tuvumā nelidos kāda neuzmanīga spāre.

Foto: Maija G

randāne.

IZGLĪTĪBA

21VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Ozola kritala Pededzes lejteces mežā sajutās ļoti apdzīvota!Ikgadēja jauno dabas pētnieku rūdījuma pārbaude – iestigšana sūnu purvā Ušuros.

Foto

: Mai

ja G

rand

āne.

Foto

: Edg

ars

Smisl

ovs.

Foto

: Uģi

s Pi

terā

ns.

Varētu uzdot mīklu: kas tas ir? Sikspārņu vakara laikā Viestura Vin-tuļa virsvadībā izdevās noķert vienu garausaino sikspārni.

Nu jau tas kļuvis par tradīciju – katrā nometnē novērot kādu retu spāri. Arī šogad Uģis Piterāns ekosētā «Lielkrūzes» novēroja ļoti reto zaļo dižspāri (Aeshna viridis).

Pļavu ekspedīcijā ekosētā «Lielkrūzes» varēja draudzēties ar ‘Ko-nik’ zirdziņiem.

Foto

: Mai

ja G

rand

āne.

Foto

: Uģi

s Pi

terā

ns.

Invazīvais Amerikas signālvēzis rokā! Vēžu ķeršana Jaunupē izpel-nījās godpilno 1. vietu nometnes dalībnieku sajūsmas skalā.

DABA

22 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Reiz sensenos laikos jaunā planēta Zeme, kas riņķoja ap Sauli, bija vien izkusušas un kvēlojošas Visuma drazas lode, un pagāja laiks, līdz tā atdzisa un varēja rasties dzī-vība. Tā radās, vairojās, mainījās un pielāgojās dažādajiem apstākļiem, un daļu no tiem diktē pati Saule, proti, leņķis, kādā stari krīt uz Zemi, nosaka temperatūras atšķirības dažādos reģionos – sākot no mūžīga sasaluma polos līdz mūžīgam karstumam pie ekvatora. Dzīvība ir sastopama uz visas mūsu planētas, tomēr dažādos reģionos tā ir at-šķirīga. Cilvēki visu pasauli ir sadalījuši biomos, apvienojot tajos reģionus ar līdzīgiem apstākļiem un līdz ar to līdzī-

gām augu un dzīvnieku sabiedrībām. Šā stāsta kontekstā mūs interesē ziemeļu puslodes meži, kas sākas ziemeļos, kur beidzas tundra un var augt koki. Ziemeļu jeb boreālie skujkoku meži pamazām pāriet mērenās joslas platlapju jeb nemorālajos mežos. Protams, dabā striktas robežas parasti nepastāv, un Latvija atrodas kaut kur pa vidu – tā sauktajā hemiboreālajā zonā. Saules staru krišanas leņķa radītās atšķirības, protams, nav vienīgā klimata izpausme, kam pielāgojās daba, tostarp meži un to iemītnieki. Bū-tisks aspekts ir arī nokrišņu daudzums, kura attiecība pret iztvaikošanu jeb, smalki izsakoties, evapotranspirāciju, nosaka to, cik konkrētā vieta ir slapja. Bet gada siltajos mēnešos līdz ar nokrišņiem nereti nāk pērkons. Tā vairs nav uguns astoņu gaismas minūšu attālumā – sausā vietā trāpījis zibens var izraisīt ugunsgrēku. Dzīvībai bija jāpie-lāgojas šai dabas parādībai, un daļa sugu pat kļuva atkarī-gas no uguns. Vienai no sugām šī atkarība ļāva valdīt pār pasauli. Jā, tas ir cilvēks.

Uguns un cilvēks

Visticamāk, tas bija zibens, ne Prometejs, kas pirmais cil-vēkam deva uguni. Kamēr mitinājāmies Āfrikā, uguns ļāva

DZĪVĪBU NESOŠĀ UGUNSViesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrība;Raimonda Mežaka foto

Nevienam nav noslēpums, ka uguns nes dzīvību. Esam iekār-tojušies ērtā astoņu gaismas minūšu attālumā no milzīgas gā-zes liesmas, tāpēc uz mūsu planētas nav ne par aukstu, ne par karstu, lai pastāvētu dzīvība. Ņemot vērā Saules nozīmi, man vienmēr šķitis, ka saules kults varētu būt viena no saprātīgāka-jām reliģijām. Uguns nodrošina mūsu un citu sugu izdzīvošanu uz Zemes, bet reizēm to tomēr aizmirstam. Šovasar uzliesmoja diskusijas par kontrolētās dedzināšanas plāniem Gaujas nacio-nālajā parkā. No aicinājuma rakstīt par šo tēmu žurnālā «Vides Vēstis», tā teikt, uz karstiem pelniem atteicos, jo, lai redzētu uguns devumu, mazliet jāpagaida, kamēr liesmas noplok.

DABA

23VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

termiski apstrādāt pārtiku un medīt naktī. Spēja izmantot uguni ļāva mums sasniegt vietas, kur bez sildošas uguns ziemā nekādi nevarēja izdzīvot. Galu galā sasniedzām arī ziemeļu mežus. Cilvēka sugas uzplaukumu veicināja ne tikai spēja kontrolēt uguni, bet arī māksla apsaimniekot zemi, izaudzēt augus un dzīvniekus pārtikai, atsakoties no nepieciešamības tos meklēt mežā. Augu un dzīvnieku audzēšanai cilvēks atkaroja zemi mežam un par ieroci šajā karā izmantoja... jā, uguni.

Ar laiku uzskati un iespējas mainījās un uguns kā zemes apsaimniekošanas līdzeklis tika aizmirsta. Eiropā zemi mežiem vairs neatkaro ar dedzināšanas palīdzību, un pati atmežošana kļuvusi par slikto toni. Uguns joprojām no-drošina cilvēka izdzīvošanas iespējas, bet Latvijā mežu dedzināšana apsaimniekošanas nolūkos vairs netiek iz-mantota. Gluži pretēji – mežu ugunsgrēki tiek apkaroti. Bet evolūcija nenotiek tik strauji, kā mainās cilvēku pa-saules uzskati. Virkne augu un dzīvnieku sugu joprojām ir pielāgojusies mežu degšanai pat tik ļoti, ka bez tās vairs nevar iztikt. Tad nu cilvēkiem, kam rūp šo sugu saglabā-šana, atkal nākas ķerties pie uguns. Protams, pasaulē, kur mežs sagraizīts gabalu gabalos un visur ir cilvēku īpašumi un dzīvesvietas, uguni nevar palaist savā vaļā, tāpēc tiek veikta kontrolētā dedzināšana.

Degošie meži

Kontrolētajai dedzināšanai var būt dažādi mērķi, bet es galveno uzmanību gribu pievērst dabas daudzveidības

Ugunsmetējs.

saglabāšanai, kad dedzināts tiek tā, lai, cik iespējams, at-darinātu dabiskus mežu ugunsgrēkus. Tāpēc palūkosimies uz laiku, kad mežus dedzināja tikai zibens. Piemēram, Zviedrijā, pirms 19. gadsimtā sākās sistemātiska uguns ap-karošana, te katru gadu izdega aptuveni 1% mežu. Skaidrs, ka dabiski degšana visbiežāk notiek sausos mežos. Uguns-grēkam vajadzīga «degviela», un mežos to var nodrošināt nobirušās sausās skujas, čiekuri, zari... Ugunsgrēku vieg-lāk pārdzīvot kokiem ar biezu mizu, dziļām saknēm un augstiem zariem. Latvijā degšanu visvieglāk pārcieš sausie priežu meži (sils, mētrājs, lāns). Vēl vairāk – šie meži ir no uguns atkarīgi. Trūkstot dabiskajam traucējumam, šādos mežos uzkrājas barības vielas un mainās sugu sastāvs.

Par mirušo koku nozīmi

Būtisks ieguvums no mežu degšanas dabai ir mirušās koksnes daudzuma palielināšanās mežā. Tā kā kārtīgam latvieša cilvēkam beigts koks mežā labākajā gadījumā ir malka, pie šā jautājuma vērts mazliet pakavēties. Dabiskā mežā, kur koki aug, līdz nomirst, un pēc bojāejas paliek turpat mežā līdz pilnīgai satrūdēšanai, mirušu koku ir daudz. Šie koki ir augšanas, slēpšanās, barošanās un vai-rošanās vieta daudzām sugām, tāpēc mēdz teikt, ka miru-šā kokā ir vairāk dzīvības nekā dzīvā. Saimnieciskā mežā koki savu dabisko galu visbiežāk nesagaida, bet tie, kas tomēr gājuši bojā, tiek izvākti, vai nu pārspīlēti baidoties no «kaitēkļu» savairošanās, vai domājot, ka no katra koka mežā jāgūst tiešs ekonomisks labums. Tāpēc meži, kuru apsaimniekošanas galvenais mērķis ir koksnes ieguve, ir tukšāki no mirušajiem kokiem un nabadzīgāki arī no dzī-vās dabas viedokļa.

No uguns atkarīgie kukaiņi

Visbiežāk mežu degšanas sakarā tiek pieminēta degumu krāšņvabole. Meža degšanu tā var sajust no liela attāluma (dažos avotos minēti par vairāki desmiti kilometru) un jau drīz pēc ugunsgrēka ierodas degumā, lai vēl siltajā koks-nē dētu olas. Kāpuri pēc šķilšanās attīstīsies apdegušajā koksnē un barosies ar to. Vēl viena tipiska degumu suga ir degumu skrejvabole, bet šīs divas sugas nav vienīgās, kurām patīk degumi. Veicot pētījumus piecos degumos, vaboļu pētnieks Arvīds Barševskis 2003. gadā konstatējis daudzas Latvijā reti sastopamas pirofilas (uguni mīlošas) vaboļu sugas – gan tādas, kuras attīstās degušajā koks-nē, gan tādas, kuras barojas ar sēnēm, kas uz šīs koksnes attīstās. Degumos mīt ne tikai pirofilās sugas, bet arī citi kukaiņi, kam nepieciešami silti, gaiši apstākļi un mirusi koksne.

Reizēm cilvēki bažījas, ka ugunsgrēka rezultātā mežā sa-vairosies «kaitēkļi». Te vietā atgādināt par dabā pastāvo-šajām ekoloģiskajām nišām, proti, katra suga pielāgojas saviem apstākļiem. Tas nozīmē, ka kukaiņi, kas atkarīgi

DABA

VIDES VĒSTIS24 RUDENS/05/2014

no degušām vietām un mirušas koksnes, neapdraud za-ļojošus kokus. Protams, ir kukaiņi, kas sev vietiņu atrod gan degušā, gan nedegušā mežā, bet Ķemeru un Slīteres nacionālajā parkā veiktie pētījumi neuzrādīja vairāk «kai-tēkļu» uguns neskartajos mežos deguma apkārtnē.

No kukaiņiem atkarīgie putni

Kur kukaiņi, tur to ēdāji, tātad – izdegušajā mežā ierodas arī putni. Mežā grūti būs atrast mirušu koku, kas nav dze-ņa sakalts. Dzeņi meklē koksnē un zem mizas paslēpušos kukaiņus un to kāpurus. Somijā veikti pētījumi parādījuši, ka trīspirkstu dzeņi koncentrējas izdegušajos mežos, bet 3–10 gadu laikā, apstākļiem mainoties, degumus pamet. Trīspirkstu dzenis lupina koku mizu, bet vissirsnīgāk ko-kus sakaļ Latvijas lielākais dzenis – melnā dzilna. Vietā, kur daudz barības, prātīgi ierīkot arī ligzdu. Melnā dzil-na kaļ lielus dobumus. Dzilna tādā dobumā pāris gadu padzīvo un dodas kalt jaunu dobumu, bet pamestais vēl daudzus gadus būs piemērota mājvieta citiem meža ie-mītniekiem, kas paši sev dobumu izkalt nevar. Dobumos var dzīvot gan zvēri, gan kukaiņi, gan putni. Nevar nepie-minēt tipiskus priežu mežu apdzīvotājus – bikšaino apo-gu un meža balodi, un abas ir īpaši aizsargājamas sugas.

Melnās dzilnas izkaltos dobumos dabiskos apstākļos var dzīvot arī zaļā vārna, bet šis putns ir tik īpašs, ka par to pastāstīšu vēlāk.

Mednis – vēl viens Latvijas priežu mežu putns, kas tikai iegūst no mežu degšanas. Latvijā veiktie pētījumi parāda, ka pēc slapju purvmalu mežu degšanas savairojas spilves, kas ir viens no medņu barības augiem. Tomēr būtiskākais ieguvums no meža degšanas ir labas riestošanas iespējas. Pavasarī medņu gaiļi pulcējas riestos, dzied, kaujas un iz-rādās mātītēm. Ja nosusināšanas vai citu iemeslu dēļ mežā saaugusi blīva un augsta zemsedze, tādā vietā ne lāgā pa-riestot, ne plēsēju pamanīt, bet izdeguši klajumi ir lieliska arēna medņu pavasara izrādēm.

Augiem patīk uguns

Runājot par mežu degšanu, bieži pieminēta ir Latvijā reti sastopamā Bohēmijas gandrene. Tā ir reta, jo atkarīga no uguns, – šā auga sēklas dīgst pēc tam, kad augsne ir sakar-susi. Daudz pazīstamākais augs – sila virsis – arī ir atkarīgs no degšanas vai citiem traucējumiem, un arī tā sēklas vis-labāk dīgst tad, ja dabūjušas karstumu. Latvijas lielākajā virsājā, kas atrodas Ādažu militārajā poligonā, regulāri tiek veikta kontrolētā dedzināšana, lai uzturētu šo Eiropā īpaši aizsargājamo biotopu. Bohēmijas gandrene un sila virsis ir īpaši piemēri, bet nebūt ne vienīgās sugas, kuras iegūst no degšanas. Izdeguši meži ir piemēroti sugām, ku-rām nepieciešama gaisma, kas ir vājas konkurentes citām augu sugām. Degumi, kas rodas, nodegot augsnes virs-kārtai, patīk sugām, kuras aug nabadzīgās augsnēs. Šā-dās vietās aug gan īpaši aizsargājamās sugas, piemēram, smiltāja neļķe un meža silpurene, gan biežāk sastopamā šaurlapu ugunspuķe.

Darbs ar ugunsmetēju.

Pasaules Dabas fonds veica kontrolēto dedzināšanu Mežolē 1998. gadā.

DABA

VIDES VĒSTIS 25RUDENS/05/2014

Noteikti jāmin vēl viena augu suga, kam patīk gaisma, kas var augt nabadzīgās augsnēs un kuras sēklas labāk var ie-sēties un dīgt vietās, kur zemsedze nodegusi. Tā ir parastā priede. Jaunajām priedītēm grūti iesēties blīvā sūnu segā un izaugt pameža noēnojumā, bet, kad uguns atbrīvojusi augsni, jaunie kociņi var ieaugt, un veidojas mežs ar dažā-du vecumu kokiem, kas pēc struktūras ir daudz tuvāks da-biskam mežam nekā ierastās viena vecuma priežu audzes.

Pat vilki

Amerikas zinātnieki noskaidrojuši, ka degumos sazēlu-šie augi garšo bebriem un aļņiem. Lai gan aļņi milzīgajos ugunsgrēkos reizēm iet bojā, pēc tam paauga pārējiem ir labas ganības. Pēc mežu degšanas aļņu skaits pieaug un maksimumu sasniedz 20–25 gadu laikā. Savukārt gan bebri, gan aļņi ir vilku medījums, tātad arī šī barības ķēdes pašā virsotnē esošā suga gūst labumu no mežu degšanas.

Vai nevar izlīdzēties ar kailcirtēm?

Mūsdienās, kad mežu apsaimniekošana vienam mērķim – koksnes ražošanai – vairs nav pieņemama, kailcirtes iz-mantošana nereti tiek attaisnota ar apgalvojumu, ka tā atdarina dabisko traucējumu – meža ugunsgrēku. Skaidrs, ka šāds attaisnojums varētu derēt tikai dabiski degošajos mežos, taču kailcirtes Latvijā tiek plaši izmantotas arī ci-tos mežu tipos.

Bet kā tad ir ar kailcirtēm sausos priežu mežos? Gluži kā pēc ugunsgrēka daļa koku iet bojā, zemi sasniedz vairāk gaismas, braukājot ar meža tehniku vai augsni mērķtiecīgi apstrādājot, vismaz vietām tiek atbrīvota kaila augsne, un jaunās priedītes var ieaugt pašas vai tiek iestādītas. Un tas viss bez uguns laišanas mežā! Tik vienkārši tomēr nav. Kā jau minēju iepriekš, mērenā ugunsgrēkā lielākā daļa pie-augušo koku paliek dzīva, bet pat pie dramatiskas vainag-uguns, kas nokauj visus kokus, šie koki paliktu mežā, no-drošinot mirušo koksni, kas nepieciešama daudzām augu un dzīvnieku sugām. Mūsdienās, kad ar likumu noteikts pienākums izcirtumos saglabāt ekoloģiskos kokus, visus kokus nenogalē arī kailcirte, bet tie koki, kas ir nocirsti, mežā atstāti netiek. Protams, arī temperatūras ietekme izpaliek – nav ne daudziem kukaiņiem nepieciešamās ap-degušās koksnes, ne karstās zemes, kas ļautu izdīgt Bohē-mijas gandreņu sēklām.

Zaļā vārna

Zaļā vārna Latvijā ir kritiski apdraudēta putnu suga – no parasta putna 20. gadsimta sākumā tā sarukusi līdz nelielai populācijai Rīgas pievārtē. Iespējams, ka bez ornitologu, jo īpaši Edmunda Račinska, aktīvas darbošanās zaļo vār-nu Latvijā vairs nebūtu vispār. Skaidrs, ka ugunsgrēku trū-kums nav ne vienīgais, ne galvenais zaļo vārnu izzušanas

iemesls, tomēr zīmīgi, ka būtiska barošanās vieta Pierīgas zaļajām vārnām ir degums pie Garkalnes. Šeit mežs izdega 20. gadsimta 90. gados, bet degumā palikušie koki diemžēl tika izcirsti. Tomēr Edmunds apliecina, ka pat šāds – «ap-saimniekots» – degums zaļajām vārnām patīk labāk nekā kailcirte. Deguma nevienmērīgā atjaunošanās nodrošina to, ka Garkalnes degums ir iecienīta zaļo vārnu barošanās vieta vēl tagad – aptuveni 20 gadus pēc degšanas, kamēr tajā pašā apkārtnē nereti sastopamie izcirtumi zaļajai vārna gan brīdi der, bet savu nozīmi ātri zaudē. Pēc ligzdošanai piemērotu būru izvietošanas zaļo vārnu populācija iesnie-gusies arī Ādažu militārajā poligonā, kur izcili piemērotas barošanās vietas radījušas ilgstošās militārās aktivitātes un ar tām nereti saistītā uguns. Būri aizstāj vecus, dobumainus kokus, kādu netrūktu dabiskā meža degumā.

Bažu purvs

Biologu aprindās leģendārs ir arī Bažu purva degums, kur mežs izdega 1992. gadā. Bažu purvs atrodas Slīteres na-cionālā parka rezervāta zonā, tāpēc bojāgājušie koki (un tā kā ugunsgrēks bija iespaidīgs, koki tiešām lielākoties gāja bojā) nav aizvākti. Neiztrūkstošs biologu pirmā kursa prakses elements ir pārgājiens caur Bažu purvu. Es šajā vietā biju dažus gadus pēc ugunsgrēka – 1996. gadā. To-reiz pāreja no zaļojošā meža uz šķietami mirušo valstību šķita dramatiska. Tomēr degumā rosījās dzīvība – smilšai-najās vietās skudrulauvu kāpuri bija izrakuši savas lamatu bedres, bet zem apdegušo priežu mizas lodāja zirnekļi. Plēsēju klātbūtne nepārprotami liecināja, ka šeit netrūkst arī barības ķēdē zemāk stāvošu sugu. Kā jau rezervāta zo-nai pieklājas, meža attīstība Bažu purvā netraucēti turpina savu gaitu. Mirušie koki – gan stāvoši, gan nokrituši – jo-projām ir turpat un turpina nodrošināt barību vieniem un dzīvesvietu citiem. Mežs atjaunojas, un tas tiešām ir mežs – koki aug tā, kā tiem patīk augt, tie ir dažādu vecumu, nevis kārtīgi sastādīta plantācija. Bažu purvā ir atgriezušies medņi, un katrā ziņā purvs nav zaudējis neko no tā, kā dēļ tas kļuva par rezervātu.

Izzūd priežu sili, mētrāji un lāni

Diskusijās par uguns lomu mežā nereti izskan jautājums, vai sugas, kuru saglabāšanas vārdā paredzēts mežu dedzi-nāt, patiesi ir apdraudētas un īpaši sargājamas. Pirmām kārtām jāatzīmē tas, ka apdraudēti ir paši meži. Valsts mežu reģistra dati rāda, ka kopš šā gadsimta sākuma silu platības samazinājušās par 23%! Iemesli tam ir dažādi, bet viens no tiem – barības vielu uzkrāšanās. Eitrofikācija, par ko bieži runājam ezeru un jūras kontekstā, skar arī šos, dabiski barības vielām nabadzīgos, mežus. Sili aizaug, bet uguns var palīdzēt to novērst.

Kas attiecas uz konkrētām apdraudētām sugām, Latvijas Sarkanajā grāmatā atradīsiet gan Bohēmijas gandreni un

DABA

VIDES VĒSTIS26 RUDENS/05/2014

meža silpureni, gan medni un zaļo vārnu. Kā jau minēju, vismaz daļā gadījumu nevar apgalvot, ka uguns trūkums ir vienīgais šo sugu apdraudošais faktors, tāpēc arī nevar cerēt, ka, uzsākot kontrolētas mežu dedzināšanas prog-rammas, šīs sugas piedzīvos būtisku uzplaukumu.

Uvja Suško 1997. gadā sagatavotajā pārskatā «Latvijas da-biskie meži» teikts, ka ugunsgrēku trūkums Latvijas mežos tiešā veidā apdraud vairākas dabisku mežu indikatorsu-gas – jau pieminēto deguma krāšņvaboli, trejvārpu pla-kanstaipekni, vidējo ziemcieti un vēl vairākas citas sugas. Ja vaboles vai plakanstaipekņi nešķiet pamatots iemesls ļaut dedzināt mežu, jāpatur prātā, ka šīs ir dabisku mežu indikatorsugas, tātad šo sugu stāvoklis atspoguļo Latvijas dabisko mežu stāvokli.

Uguns otrā seja

Bailes no uguns saistītas ne tikai ar to, ka mūsdienās Lat-vijā uguns izmantošana meža apsaimniekošanā nav ieras-ta prakse, bet galvenokārt ar to, ka uguns ne tikai dod dzīvību, bet to arī atņem. Dabā viss saistīts nebeidzamos ciklos, un viena nāve dod iespēju dzīvot kādam citam. Jā, tie ir neskaitāmi sadalījušies augu un dzīvnieku līķi, kas veido auglīgo augsnes virskārtu, kurā audzējam burkānus un puķes! Dabiskie procesi nepazīst ētiku, tomēr mūsdie-nu pasaulē, kur satraucamies, cik labi pirms nāves jutusies cūka, cilvēks ētiskus apsvērumus ignorēt nevar. Tāpēc kon-trolēto dedzināšanu vislabāk veikt tā, lai «kritušo» būtu pēc iespējas mazāk, t.i., pēc putnu ligzdošanas sezonas un pa mazam gabaliņam, lai vismaz daļa zemsedzē mītošo radījumu spētu paglābties.

Tomēr daļa dzīvās radības iet bojā. Interesanti, ka Latvijas «Meža enciklopēdijā» atradīsiet skaidrojumu, ka «Latvijā organizētā dedzināšana tiek lietota, galvenokārt tikai ap-karojot kaitīgos kukaiņus un slimības...» Sadegušo kukai-ņu atzīšana par kaitīgiem, protams, būtu labs plāksteris mūsu sirdsapziņai, tomēr, tāpat kā dabā nav ētikas, nav

arī derīgo un kaitīgo kukaiņu. Izšķiroties par to, ka mērķa vārdā veicam kontrolēto dedzināšanu, jāapzinās, kādas ir mūsu prioritātes un vai uguns nestais labums atsvērs zau-dējumus.

Lai kā mums to nepatiktu atzīt, pat vismiermīlīgākie no mums iet caur dzīvi, nemitīgi nogalinot. Nav runa tikai par pesticīdu lietošanu, peļu ķeršanu, lopu kaušanu un citiem mērķtiecīgas nogalināšanas pasākumiem. Dzīvas būtnes iet bojā, mums darot arī labus darbus: nopļaujot mauriņu, mēs samaļam ne tikai tajā saaugušos augus, bet arī kukaiņus; iz-liekot būrīti zīlītēm, nolemjam nāvei neskaitāmus kukaiņus, ko apēdīs jaunā zīlīšu ģimene; noasfaltējot ceļu uz kādu at-tālu ciemu, palielinām iespēju, ka zem mašīnu riteņiem ies bojā ceļmalā dzīvojošie dzīvnieki... Raugoties no dabas aiz-sardzības viedokļa, svarīgi, lai zaudējumi populācijām būtu pēc iespējas mazāki, bet ieguvumi – lielāki.

Kūlu dedzināt arī drīkst?

Vienkāršā atbilde būtu: nē, nedrīkst dedzināt ne kūlu, ne mežu. Mazliet sarežģītāka atbilde būtu: pieļaujama tikai kontrolēta dedzināšana. Jā, arī zālāju apsaimniekošanā kontrolēta dedzināšana varētu būt pieļaujama, bet tikai īpašos gadījumos un tāpēc daudz retāk nekā mežos. Jā-patur prātā, ka zālāji Latvijā veidojušies pļaušanas un ganīšanas rezultātā, tāpēc šajās ainavās dzīvojošās sugas šādai apsaimniekošanai ir pielāgojušās un kļuvušas no tās atkarīgas, tāpēc arī no dabas aizsardzības viedokļa labāk tomēr neslinkot un zāli nopļaut.

Svarīgi apzināties atšķirības starp patvaļīgu dedzināšanu, kas nav pieļaujama ne zālājos, ne mežos, un kontrolētu dedzināšanu, kas mēdz būt nepieciešama. Kontrolēta de-dzināšana no dabas aizsardzības viedokļa pieļaujama tikai tādos biotopos, kam raksturīgi un nepieciešami dabiski ugunsgrēki. Ir jābūt mērķim un pārliecībai, ka dedzināša-na ir labākais veids, kā šo mērķi sasniegt. Ir jābūt precīzam plānam, kas un kā notiks (piemēram, būtiski saprast, cik augstas liesmas būs mežā), un šim plānam jābūt saskaņo-tam ar iestādēm, kas ir atbildīgas par ugunsdrošību. Sva-rīgi, lai kontrolētā dedzināšana nekļūtu par nekontrolētu ugunsgrēku, tāpēc viss jādara ugunsdrošības speciālistu uzraudzībā.

Dedzināšanas «rāmji»

Dabiskos apstākļos meži degtu reizi vairākos gadu desmi-tos, kur pagadās, un vairākās vietās vienlaikus, jo sausos gados ir lielāka aizdegšanās iespēja. Uguns mežā plosī-tos, līdz sasniegtu kādu dabisku šķērsli vai uznāktu spē-cīgs lietus. Dažviet meži degtu biežāk, citviet – retāk, bet intensīvāk. Šādus dabiskus ugunsgrēkus mūsdienās vairs atļauties nevaram. Protams, kontrolētā dedzināšana nav dabisks process, tomēr šādi var pietuvināt mežu dabiskam

Uguns ierobežošana ar ūdeni.

Kas attiecas uz mežiem īpaši aizsargājamās dabas teritori-jās, nereti valda viedoklis, ka tiem jāļauj attīstīties dabiski. Šeit nu svarīgi vēlreiz atcerēties, ka ugunsgrēki jau kopš mežu rašanās ir bijis dabisks traucējums un ka tieši uguns-grēku nepieļaušana ir cilvēku iejaukšanās dabiskajos proce-sos. Bet laiki, kad meži varēja degt, kur pagadās un lielās platībās, ir pagājuši. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir vien kripatiņa Latvijas mežu, tāpēc cerība, ka tajos ne-pieciešamo uguns klātbūtni nodrošinās zibens, ir neliela. Pie kontrolētas dedzināšanas jāķeras tāpēc, lai nezaudētu dabas vērtības, kuras šajās vietās gribam aizsargāt.

Citi dedzināšanas pozitīvie aspekti

Ja mežā, kam dabiski būtu laiku pa laikam jānodeg, degšana nenotiek, uzkrājas degmateriāls (čiekuri, skujas, zari u.tml.).

DABA

VIDES VĒSTIS 27RUDENS/05/2014

stāvoklim tik ļoti, ka sugas to atzīst par labu. Reizēm arī kailcirti var uzlabot, zemsedzi nodedzinot. Šāds pasā-kums veicinātu meža dabisko atjaunošanos un «iekonser-vētu» izcirtumā palikušos celmus, tā nodrošinot mirušas, apdegušas koksnes pieejamību.

Ņemot vērā visus apstākļus, vietas, kur kontrolēto de-dzināšanu varētu veikt, ir samērā ierobežotas. Protams, būtiskākais ierobežojums no ekoloģijas viedokļa ir meža tips, bet jādomā arī par ugunsdrošības un saimnieciska-jiem apsvērumiem, kā arī vietējās sabiedrības viedokli. Iepriekš minētie ierobežojumi vēl vairāk samākslo kon-trolēto dedzināšanu, bet tad nu, lai saglabātu ar degšanu saistītās sugas, tie jāņem vērā un jākompensē, atbilstoši plānojot kontrolēto dedzināšanu laikā un telpā. No deg-šanas atkarīgie kukaiņi var sajust ugunsgrēkus un atlidot uz degumiem no liela attāluma. Augi to, protams, nevar. Taču tiem ir sēklu banka – sēklas, kas atrodas augsnē, bet nedīgst, gaidot piemērotus apstākļus. Tātad dedzināšanu vienā vietā vajadzētu veikt atkārtoti.

Bažu purva 1992. gada degums pēc 21 gada. Šī bija pilnīgi izdegusi vieta. Redzami ugunsgrēkā bojā gājušo lielo koku stum-bri un dabiski atjaunojusies priežu audze.

Ja nu uguns šajā materiālā iesprūk nejauši, ugunsgrēks ir postošāks un grūtāk kontrolējams nekā tad, ja laiku pa laikam veic kontrolēto dedzināšanu. Šajā rakstā esmu īpašu uzmanību pievērsis tam, kā kon-trolētā dedzināšana pozitīvi ietekmē augu un dzīvnieku sugas, taču šie nav vienīgie ieguvumi. Dedzināšana var samazināt, piemēram, pa-togēno sēņu izplatīšanos, un savulaik tā bija arī ierasta metode aug-snes apstrādei, lai veicinātu meža atjaunošanos pēc nociršanas.

Kas nogalināja Bobu Mārliju?

Raksta sākumā minēju, ka saules kults, manuprāt, būtu viena no sa-prātīgākajām reliģijām. Leģendārais regeja dziedātājs Bobs Mārlijs nepielūdza sauli, bet gan Etiopijas imperatoru. Kad Bobs Mārlijs saslima ar vēzi, no kura viņu varēja paglābt kājas pirksta amputā-cija, izrādījās, ka viņa ticība šādu pasākumu nepieļauj. Vai stingra turēšanās pie savas pārliecības, par spīti visam, palīdzēja mūziķim nonākt paradīzē, to tagad zina tikai pats Bobs Mārlijs...

Reliģijas ir traki konservatīva padarīšana, tomēr arī bez tām mēs nereti ar grūtībām atsakāmies no savulaik iemācītiem priekšstatiem par to, kas ir labs un kas slikts. Esam iemācījušies, ka uguns, no kuras ikdienā atkarīga mūsu izdzīvošana, dabā ir ļaunums. Aplami izmantota uguns tiešām var būt ļaunums, bet, pareizi izmantota, tā var dziedēt. Varbūt procedūra nešķiet patīkama, tomēr reizēm ir vērts mazliet pārskatīt savus priekšstatus. Ellē jau tāpēc nenonāk-sim, bet mūsu mežos būs vieta gan gandrenēm, gan krāšņvabolēm, gan dzeņiem, gan medņiem, gan sila purenēm Slīteres silos, gan mums pašiem.

Skats no putna lidojuma uz Bažu purva degumu 20 gadus pēc ugunsgrēka. Redzamas ugunsgrēkā izdzīvojušās veco priežu audzes un jaunās priedītes.

Mineralizētā josla.

Foto: Vilnis Skuja.

Foto: Vilnis Skuja.

DABAS ZIŅAS

VIDES VĒSTIS28 RUDENS/05/2014

Virtuāls ceļojums pa Latvijas–Baltkrievijas pierobežas dabas un kultūras objektiem

Reti kurš saņemas aizbraukt uz Augšdaugavu, un vēl retāk kādam izdo-das nokļūt Baltkrievijā. Tagad aizsargājamo ainavu apvidus «Augšdau-gava» un nacionālais parks «Braslavas ezeri» atrodas viena klikšķa at-tālumā, jo projekta «Pārrobežu daba» ietvaros tapusi virtuālā tūre, kas sniedz ieskatu 50 dabas un kultūrvēstures objektos, tūrisma mītnēs un dabas takās Latvijas–Baltkrievijas pierobežā 360° panorāmas foto-grāfijās. Virtuālais ceļojums «Pārrobežu daba» apskatāms «Cross-bor-der nature» mājaslapā, sadaļā «Panorāmas 360».

http://cb-nature.daba.gov.lv/public/lat/panoramas_360

Fotokonkurss «Dabas vērtības Rīgā»

Tev ir aparāts, ar kuru var nofotografēt putnu, spāri vai tauriņu pie Daugavas Rīgā? Piedalies fotokonkursā «Dabas vērtības Rīgā», ko organizē Latvijas Ornitolo-ģijas biedrība (LOB) ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Konkursam var pieteikt 2014. gadā tapušas putnu, spāru un tauriņu fotogrāfijas, kas reģistrētas portālā «Dabasdati.lv» kā novērojumi Rīgas pilsētas teritorijā viena kilometra at-tālumā no Daugavas. Pieteikums ar norādi «Fotokonkursam» jānosūta uz e-pastu riga@lob.lv līdz 25. oktobrim. Konkursa uzvarētāju apbalvošana notiks LOB vie-tējo grupu semināra laikā 8. novembrī, kad balvās tiks piešķirti vērtīgi putnu un kukaiņu noteicēji. Fotokonkursa nolikums – portālā «Dabasdati.lv».

Papē migrējošos sikspārņus ķer milzu murdā

Uzsākot vērienīgu starptautisku sikspārņu izpētes projektu, LU Bio-loģijas institūta Ornitoloģisko pētījumu centrā Papē Latvijas un Vā-cijas biologi augustā atklāja pasaulē pirmo murdu, kas būvēts tieši migrējošo sikspārņu ķeršanai. Tas ļaus sikspārņu migrācijai labvē-līgās naktīs notvert pat 1000 dzīvnieku, kas ir izšķiroši svarīgi, lai rastu atbildes uz daudziem līdz šim neatbildētiem jautājumiem gan par šo zīdītāju fizioloģiju, gan ziemošanas vietām. Latvijā gredzenoti sikspārņi jau iepriekš ļāvuši iegūt unikālu informāciju par šo lidojo-šo zīdītāju dzīvi. Joprojām pasaules līmenī nepārspēts ir sikspārņa tāllidojuma rekords – Papē gredzenots Natūza sikspārnis (Pipistrellus nathusii) atrasts Francijas dienvidos 1905 km attālumā, liekot zināt-niekiem pārskatīt iepriekšējos priekšstatus par pārlidojumos veikta-jiem attālumiem un konkrētās sugas ziemošanas vietām.

«Sikspārņu izpēte visā pasaulē vēl ir bērna autiņos. Daļēji tas ir tādēļ, ka pasaulē ir maz vietu, kur sikspārņus pietiekamā skaitā var noķert gredzenošanai migrācijas lidojuma laikā. Pape šajā ziņā ir unikāla, jo šeit vērojams tā dēvētais pudeles kakla efekts, kad mig-rējošo putnu un sikspārņu straume koncentrējas šaurā sauszemes joslā starp Baltijas jūru un Papes ezeru. Eiropā nav zināma cita vieta, kur varētu noķert tik daudz migrējošo sikspārņu kā Papē,» uzsver Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes asociētais profesors un pieredzējušais sikspārņu pētnieks Gunārs Pētersons.

Murds, ko turpmākos piecus gadus izmantos gan Latvijas, gan Vācijas zinātnieki, ļaus rast atbildes uz jautājumiem, kas līdz šim bi-juši sikspārņu dzīves baltie plankumi. Daudzām sugām nav zināmas ziemošanas vietas, tāpat nav zinātniski pierādīts, ka sikspārņi izmanto Zemes elektromagnētisko lauku migrācijas virziena noteikšanai. Tāpat pētniekiem nav zināms, vai sikspārņi pārlidojumu laikā izmanto īpašus migrācijas koridorus, un kāda ir saistība starp to vasaras dzīvotnēm un ziemošanas apgabaliem. Šīs ziņas ir ļoti būtiskas sikspārņu aizsardzībai, jo pasaulē aizvien pieaug vēja elektrostaciju skaits, bet vēja turbīnas ir viens no migrējošo sikspārņu būtiskākajiem bojāejas iemesliem. Zinātnieki lēš, ka Vācijā vēja ģeneratori laupa dzīvību vidēji 300 tūkstošiem sikspārņu sezonā, ja vien migrācijas laikā rudenī šīs ierīces netiek izslēgtas.

Foto: Gunārs Pētersons.

DABAS ZIŅAS

VIDES VĒSTIS 29RUDENS/05/2014

Nāvīga inde brīvā tirdzniecībā

Mazdārziņos lietojamie pesticīdi parasti nopērkami tikai specializētos veikalos un tiek turēti skapjos aiz atslēgas. Bet ir bīstamas indes, kas stāv parastos saim-niecības preču veikalos rokas stiepiena attālumā, un cilvēki pat neaizdomājas, kādu postu var nodarīt savai apkārtnei.

Šoruden ar mums sazinājās Ieva, jo bija izbrīnīta, atradusi savā dārzā vairākus beigtus meža strazdus. Tā kā augiem lielu skādi nodara zemesvēži, saimniece tos indējusi ar «Medvegon», lietojot šo biocīdu siltumnīcā. Viņa ievērojusi, ka pusbeigtie zemesvēži izlien uz augsnes virskārtas. Vai strazdi aizgāja bojā tā-pēc, ka apēduši saindētos zemesvēžus? Par fipronilu saturošu biocīdu lietošanu zemesvēžu indēšanai uztraucas arī pupuķu pētnieks Viesturs Ķerus, jo šie ku-kaiņi ir pupuķu medījums.

Prasības augu aizsardzības līdzekļiem ir stingras, indīgākos no tiem drīkst lietot tikai profesionāļi, bet īpaši kaitīgu vielu lietošana ir aizliegta. Šo līdzekļu izman-tošanu regulē un pārbauda Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD). Piemēram, Latvijā nedrīkst lietot augu aizsardzības līdzekļus, kas satur fipronilu, ko zināt-nieki uzskata par ļoti bīstamu gan bitēm, gan putniem. Varbūtība, ka putni, ap-ēdot ar fipronilu saindētos kukaiņus, paši mirst, pastāv, jo fipronils vidē noārdās lēni, bet tā sadalīšanās produkti ir vēl toksiskāki. Taču stingrās prasības, izrādās, var apiet, jo fipronilu saturoši līdzekļi ir reģistrēti Latvijā kā biocīdi (kukaiņu indes, kas paredzētas nelauksaimnieciskai lietošanai). To zina arī agronomi un

Latvijā jauna sienāžu suga

Šovasar Uģis Piterāns nejauši atklāja jaunu sienāžu sugu. 12. augustā viņš, kā ierasts, fotografēja dzīvo radību – šoreiz kādā sausā pļavā netālu no Daugavpils Universitātes studiju un pētniecības centra «Ilgas». Vispirms nofotografēja sienāzi Phaneroptera falcata, kas ir nesens ienācējs Latvijas faunā ar tendenci izplatīties uz ziemeļiem. Turpat blakus lēkāja vēl viens sienāzis, kas šķita neredzēts. Pāris kadru izdevās, un kukainis nozuda zālē. Rīgā Uģis pārskatīja mūsu sienāžu sarakstu un neko līdzīgu neatradu. Meklējot internetā, iz-rādījās, ka tas ir sienāzis Bicolorana bicolor, un, kā apliecināja profesors Voldemārs Spuņģis, tik tiešām jauna suga Latvi-jā! Suga ir gana plaši izplatīta Centrāleiropā – ziemeļos līdz pat Zviedrijai un Lietuvai, un teorētiski varēja sagaidīt, ka šī suga ir sastopama arī Latvijā. Šis sienāzis apdzīvo gana specifiskus biotopus – sausus, kserofītiskus zālājus, kāda bija arī konkrētā atradne, turklāt kādus 500 m no Baltkrievijas robežas, tātad gandrīz vai maksimāli tālu uz dienvidiem, cik Latvijā vispār ir iespējams nokļūt.

Sienāzis ar brūnu muguru, protams, nav vienīgā šogad Latvijā atklātā jaunā kukaiņu suga – vēl Uģa Piterāna kontā ir jauna un Eiropā reti sastopama plēvspārņu suga skolija Scolia hirta, Ivars Leimanis atradis spožo skudru ligzdās dzīvojošu dzelkš ņmušu Clitellaria ephippium, bet mūsu naktstauriņu pētnieki Nikolajs Savenkovs un Ivars Šulcs šogad ir atklājuši vairākas jaunas nakts-tauriņu sugas! Un tas pierāda tikai to, ka Latvijas dabā vēl daudz kas ir neizpētīts un neatklāts.

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

speciālisti, kaut iesaka šīs indes, piemēram, fipronilu saturošo «Medvegon», lietot tieši dārzu kaitēkļu zemesvēžu apkarošanai. VAAD uzskata, ka uz viņiem tas neattiecas, jo fipronilu saturošos preparātus ir reģistrējis Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoro-loģijas centrs (LVĢMC). Savukārt LVĢMC neuztrauc, kā šo preparātu lieto: viņiem esot tiesības to reģistrēt cilvēkiem netīkamu posmkāju iznīcināšanai. Lai gan zemesvēži ir augu kaitēkļi un līdzekļi, ko lieto dārzā, ir augu aizsardzības līdzekļi (tātad – VAAD kompetencē), uz jautājumu, kāpēc zemesvēžu indi, ko tirgotājs iesaka lietot vagās, tātad, dārzā, reģistrēja LVĢMC, neviena valsts iestāde, ar ko sazinājās «Vides Vēstis», neatbild. Šo jautājumu «Vides Vēstis» turpinās skaidrot!

Foto

: Uģi

s Pi

terā

ns.

DABA

VIDES VĒSTIS30 RUDENS/05/2014

2013. gada nogalē dabas pētnieki nosprieda, ka 2014. gada ģeoloģiskais objekts būs Korkuļu ūdensrijējs. Līdz tam īpašajā godā bija celtas klintis un atsegumi, akmens, ūdenskritums un avots. Ūdensrijējs – tas jau ir kaut kas cits. Turklāt bijām novērojuši, ka ārpus ģeologu un dabas pētnieku aprindām daudzi nemaz nezina, kas tas īsti ir. Skaidrs, ka tā bija laba iespēja popularizēt šos neparastos ģeoloģiskos un arī hidroloģiskos objektus. Turklāt Jaun-jelgavas novadā ir Korkuļu ūdensrijēju komplekss, un to skaits mainās atkarībā no sezonas. Pavasaros un rudeņos aktivizējas pat 10 ūdens pazušanas vietas, un aptuveni tikpat vietās ūdens atkal parādās virszemē. Tur ir ne tikai ūdensrijēji un avoti, bet arī gravas un sausgultne. Lielu plusu Korkuļu ūdensrijēja izvēlei par šā gada ģeoloģisko objektu pielika arī tā atrašanās vieta tieši Sēlijas reģionā, kur līdz šim nav bijis neviens no iepriekšējos gados šajā godā celtajiem dabas objektiem.

Līdz šim nenovērota ūdensrijēju aktivitāte

Kad Korkuļu ūdensrijēju komplekss tika nominēts par 2014. gada ģeoloģisko objektu, bija aktivizējies vēl viens slavens ūdensrijējs – Allažu Linezera gultnē. Jau pērnajā rudenī bija pazudusi liela daļa Linezera ūdeņu. Uz cik ilgu laiku – to gan neviens nezināja. Nu ir skaidrs, ka šī ezeriņa ūdensrijēja aktivitātes ir ieilgušas, un ūdens līmenis tajā joprojām ir ļoti zems.

Šogad ūdens pazuda vēl kādā nelielā ezerā Vidzemē, bet, tā kā tas atrodas rezervāta zonā, pētnieku aprindās ir no-runa to nereklamēt. Kas tur ir noticis? – Nezināmā laika posmā gandrīz pilnībā pazudis aptuveni puskilometru garš un aptuveni 250 m plats ezers. 2014. gada vasaras sāku-mā novērojām, ka simtiem tūkstošu kubikmetru ūdens ir nozuduši un no ezera normālā tilpuma palikusi vairs tikai aptuveni desmitā daļa. Viss pārējais – sauss un dubļains. Bija redzams, ka ūdens zudumi notikuši pakāpeniski, vis-maz divos laika posmos. Par to liecināja gan sausās ezera gultnes daļas, gan zemāk esošās dubļainās un saplaisāju-šās. Par to, ka ūdens pazudis pakāpeniski, liecināja upes tārtiņu askētiskās ligzdas ar olām ezera gultnē.

Atkārtoti šis ezers tika apsekots augusta nogalē. Triju mēnešu laikā ezera gultnē bez ūdens palikušajā daļā bija sazēluši dažādi meldri un citi ūdens augi, kas ievērojami piemaskēja vasaras sākumā redzētos pelēcīgi drūmos lau-kumus, un ezera sausā gultne izskatījās pēc īpatnējas pļa-vas. Mazliet bija palielinājies arī ezera ūdens apjoms, bet tas vienalga vēl bija patukšs. Tātad ūdensrijējs, visticamāk, vēl joprojām nedaudz darbojas, un mazais strautiņš, kas ezerā ietek no ziemeļrietumu krasta, ūdens līmeni neko būtiski nepapildina. Iespējams, ka ūdens līmeņa paaugsti-nāšanās ezerā saistāma arī ar stiprajiem augusta lietiem. Abi Vidzemes ūdensrijēji tiks uzmanīti tik ilgi, kamēr eze-ri atkal piepildīsies līdz parastajam apjomam.

Andris Grīnbergs; autora foto

ŪDENSRIJĒJU GADSAllažu Linezers 2014. gada janvārī jau ievērojami patukšojies.

DABA

VIDES VĒSTIS 31RUDENS/05/2014

Unikāls eksperiments

Korkuļu ūdensrijēju kompleksam plaša sabiedrības uzmanī-ba tika pievērsta divas reizes. Vispirms janvārī, kad Latvijas Petroglifu centrs to izsludināja par šā gada ģeoloģisko ob-jektu, un maijā, kad uz vietas notika brīvdabas pasākums ar ģeologu un citu ekspertu stāstījumiem, gada objekta sumināšanu, aprūpēšanu un plašāku popularizēšanu. Kor-kuļu ūdensrijēju un avotu komplekss ir valsts aizsardzībā esošs ģeoloģisks objekts un «Natura 2000» teritorija. Jau iepriekš bija skaidrs, kur ir tās vietas, kurās ūdens pazūd un kur atkal parādās virszemē, bet tas, cik ilgu laiku ūdens pavada pazemē, precīzi nebija zināms. Attālums starp ūdensrijējiem un avotiem Lauceses jeb Lauces upes ielejā un pamatkrasta sāngravā ir aptuveni puskilometrs, un bija pieņēmumi, ka ūdeņi pa pazemi varētu līkumot ne mazāk kā pusstundu, bet varbūt pat vairākas stundas, kamēr atkal parādās virszemē. Lai izzinātu šos ūdensrijēju noslēpumus, gada ģeoloģiskā objekta pasākuma laikā tika veikts unikāls hidroģeoloģisks eksperiments. Līdzīgs zinātnisks eksperi-ments Latvijā notika tikai otro reizi – pirms tam šādi tika pētīti Iecavas upes ūdeņi, bet pirmo reizi tas tika veikts plašākas sabiedrības klātbūtnē. Pētījumā izmantotā viela ir videi nekaitīga, tā sadalās gaismas ietekmē, un lietošana bija saskaņota ar vides aizsardzības iestādēm. Eksperimen-tu veica Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente, hidroģeoloģe Dr. geol. Aija Dēliņa un Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra zinātniskais asistents Mg. geol. Jānis Bikše kopā ar palīgiem.

Kad pasākuma dalībnieki bija uzklausījuši ģeoloģijas ek-spertu un pētnieku stāstījumus, visi kopā devās iepazīt ūdensrijēju kompleksu – Korkules upītes ieleju. Pirmat-nējās dabas vidē, kur īpaši neparastas ainavas veido vare-nas strauspaparžu audzes un ielejas malās stāv simtiem nokaltušu gobu, pa lejas apakšu čalo mazā upīte. Tecējusi vismaz piecus kilometrus, tā pazūd. Aptuveni 100 metru garā posmā no nelielās upītes ūdeņiem nepaliek pāri ne-kas, un gravas lejākajā posmā ir akmeņaina sausgultne.

Visu ūdeni paņēmuši vairāki ūdensrijēji. Zinātniskā eksperimenta vajadzībām upītes tecējumā pirms ūdensrijējiem tika ielieta speciālā viela – fluorescīns, kas ūdeņus nokrāsoja koši zaļus. Ļoti neparasti skati! Unikālo krāsaino upīti steidza iemūžināt ikviens pasākuma da-lībnieks. Un tad sākās visu klātesošo pacietības pārbaude – nu, ap-mēram tāda kā padomju laikos veikalā, kad stāvi rindā pēc desām, bet nezini ne to, kad būs, ne to, vai vispār būs.

Gandrīz tukšs un izžuvis ezers atklājas pētniekiem rezervātā.

Vērtīgi secinājumi un ieguvumi

Visi devāmies uz aptuveni puskilometru attālo Lauceses upītes sān-gravu, kur iztek lielākais apkārtnes avots un kur bija gaidāmi zaļi krāsotie ūdeņi. Gaidot eksperimenta iznākumu, ģeoloģijas speciā-listi noskaidroja tuvējos dolomītu atsegumos redzamo slāņu stra-tigrāfisko piederību, secinot, ka tie pieder augšdevona Daugavas svītai, par ko liecināja atbilstošas fosilijas. Pēc divām stundām un 25 minūtēm pasākuma dalībnieki tika pie vēl vienas iespējas vērot neparastos skatus ar koši zaļiem avotu ūdeņiem. Tik ilgs laiks bija pagājis no krāsvielas pievienošanas ūdensrijēju vietā, līdz brīdim, kad tā atkal parādījās lielākajā no avotiem. Mazliet vēlāk zaļi rotā-jās arī citu Lauceses pamatkrastā izplūstošo avotu ūdeņi, kas lie-cina, ka starp ūdensrijējiem un avotiem šajā apvidū pazemē ir ļoti sarežģīts dolomītu plaisu tīkls.

Korkuļu ūdensrijēji un sausgultne (tieši šāds ir precīzais un turpmāk lietojamais šā dabas objekta nosaukums) kā gada ģeoloģiskais objekts ieguvis daudz. 2014. gadā sakopts, ticis pie jauna informatīvā stenda, kura autors ir Dainis Ozols, objekts guvis plašu publicitāti un iespē-ju robežās ir arī izpētīts. Tam precizētas arī aizsargājamās teritorijas robežas, iekļaujot visus ūdensrijējus, sausgultni un arī avotu iztekas, kas līdz šim bija palikušas ārpus aizsardzībai paredzētās teritorijas.

Korkuļu ūdensrijēju izpētes eksperimenta sākums.

Pēc vairāk nekā divu stundu gaidīšanas zaļie ūdeņi atkal atgriežas virszemē.

DABA

32 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

NEPARASTĀ SĒŅOŠANA

Julita Kluša; autores foto

Sarkankāta tīfula Typhula erythropus ir līdz 3 cm gara sēne, kaut atgādina saknīti vai gļotsēni.

Vairoga skropstene Scutellinia scutellata meklējama slapjākās vietās uz celmiem vai trūdošiem kokiem. Kā jau pēc nosaukuma var spriest, šī askusēne izskatās kā vairogs ar skropstām. Vairoga diametrs gan parasti nepārsniedz 1,5 cm, tā-pēc aizsardzībai nederēs.

Visaizraujošākā nodarbe dabā man šķiet nepa-rastā sēņošana. Ierastāk, protams, būtu meža sūnās meklēt ēdamas sēnes ar kātiņu un cepu-rīti, bet mani vairāk interesē citādas sēnes – vienalga, ēdamas vai neēdamas, bet tādas, ku-ras ieraugot gribas iesaukties: «Ak, vai tādas arī var izskatīties sēnes?», «Pat tur aug sēnes!» vai «Pat tādā krāsā ir sēnes!», vai vismaz «Ak, cik maziņas!» Neparastajai sēņošanai nav nepiecie-šams ne grozs, ne nazītis, pats galvenais ir vē-rīgas acis, un vēl lieti noder fotoaparāts ar labu makrorežīmu, lai «sasēņoto» mājās var izpētīt vēl rūpīgāk, jo interesantākās sēnes nemaz nav tik lielas, lai labi apskatītu turpat mežā.

Neparastās sēņošanas iesācējiem iesaku apmek-lēt slapjus mežus ar kritalām, jo tās mēdz būt sēnēm bagātākās vietas. Savukārt iesācēji, kas meklē interesantas formas sēnes interneta «me-žos», par atslēgas vārdu var izmantot asku sēņu latīnisko nosaukumu Ascomycota – šī ir plašākā, bet nebūt ne vienīgā neparasto sēņu grupa.

DABA

VIDES VĒSTIS 33RUDENS/05/2014

Uz sīkiem zariņiem var ievērot gluži vai ziediņus baltām ziedlapām un dzel-teni oranžiem viducīšiem. Askusēnēm Stictis sp. «ziedu» viducīšu diametrs gan nepārsniedz pat 1 mm, attiecīgi attēlā redzamais nav resns baļķis, bet vien sīks zariņš ar sēnēm.

Sēne Hysterium izskatās pēc kafijas pupiņas – ovāla, tumša, ar rievu pa vidu. Vien salīdzinot ar īstu pupiņu, šī sēne ir sīka un dabā to drīzāk varētu sajaukt ar rakstu ķērpi. Aug uz koku stumbriem.

Briežu ksilārijas Xylaria hypoxilon atgādina briežu ragus. Rude-ņos vietām var redzēt neliela diametra koku celmus, kas blīvi apauguši ar «ragiem». Jaunas sēnes ir baltas ar melnu apakšu, vecākas nomelnē visā garumā. Kad pirmoreiz Tērvetes dabas parkā ieraudzīju briežu ksilārijas, to forma un koši baltā krāsa likās tik nedabīga, ka pieļāvu iespēju, vai tikai šīs sēnes nav cilvēka radītas instalācijas.

Vienā ģintī kopā ar briežu ragiem ir arī miroņa pirksti jeb daudz-veidīgā ksilārija Xylaria polymorpha, kas, līdzīgi iepriekšējām, ir ver-tikāla un nelīdzena, tikai melna (konīdiju stadijā – pelēka ar gaišu «nagu») un bez ragiem, turklāt gan pēc garuma, gan izskata atgā-dina rokas pirkstus, jo mēdz augt nelielos bariņos, no kā cēlies arī to angliskais nosaukums Dead man’s fingers jeb miroņa pirksti. Šīs sēnes visbiežāk aug uz ozolu un liepu trupošām kritalām, bet Lat-vijā sastopamas visai reti.

DABA

34 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Visai bieži slapjos mežos uz kritalām sastopama krokainā purpurlāsene Ascocoryne sarcoides, kas pilnībā atbilst tās latviskajam nosaukumam – tā ir kā krokaina lāse purpura krāsā. Tiesa, kad sēne vēl maziņa, tā atgādina mazītiņus radziņus, kas spraucas no kritalas spraugām.

Recekļainā hipokreja Hypocrea gelatinosa ir stipri retāka asku-sēne, aug uz kritalām. Kad tā maziņa, atgādina sīkus dzeltenus receklīšus, kas pamazām maina krāsu, līdz tie kļūst balti ar tā-diem kā zaļiem punktiņiem, kas patiesībā ir izaugumi. Sēne ir tikai 1–3 mm plata, tāpēc to ievērot var tikai tādēļ, ka tās mēdz augt lielos baros – desmitiem un simtiem vienuviet.

Receklenes Tremellales piesaista uzmanību ar konsistenci. Želejvei-dīgs receklis – tā arī ir sēne! Starp biežāk sa-stopamajām minama dziedzerainā eksīdija Exidia glandulosa, ko var atrast uz kritušu lapkoku, biežāk alkšņu, stumbriem – mitrā laikā uzblīdusi tumšbrūna, recekļaina masa, bet sausā laikā tā saplok un pārvēršas par tikko saskatāmu plēvīti. Bet pie skaistākajām recek-lenēm es pieskaitītu krokainās – brūno re-cekleni Tremella foliacea un dzelteno recekleni Tremella mesenterica, kas aug uz trūdošiem ko-kiem un zariem kā glīti, kruzuļaini pušķīši. Attē-lā – dzeltenā receklene.

DABA

35VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Glīta ir arī retā un aizsargājamā rumpuču skrimsle-ne Tremiscus helvelloides, kas atgādina oranži sārtu, recekļainu gaileni.

Viena no manām iemīļotākajām un nebūt ne retā-kajām sēnēm ir parastā piestenīte Crucibulum laeve. Peridiolas ar sēnes sporām atgādina mikroskopis-kas oliņas mazītiņās bļodiņās. Kad oliņas nobrie-dušas, no tām gan neizšķiļas putnēni, tās tikai iz-birst no trauciņiem un izkaisa sporas. sēnes sīkais izmērs (līdz 1 cm diametrā) un neuzkrītoši brūnā krāsa apgrūtina tās atrašanu, bet meklēt vērts uz koku kritalām.

Ja kāds vēlas redzēt smieklīga paskata bezdievīgi smirdīgu sēni, tad Ravenela mutīne Mutinus ravene-lii būs tieši laikā. Tā īpatnēja arī ar to, ka sastopama ne mežos, bet dārzos, kur iekļuvusi, ceļojot no ci-tām valstīm kopā ar augu sēklām. Ravenela mutīne mani pārsteidza Rīgas bērnudārza apstādījumos starp ceriņiem. Sākumā tā ir oliņa ar spicu galu, no kuras vēlāk izlien mazliet nestabilas kondīcijas sarkanīgi rozā kātiņš ar gļotainu galu kā rūķa ce-purīti.

DABA

36 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Sēnes var izskatīties arī kā oranži milti uz augiem. Krāsas un izskata dēļ tās tiek sauktas par rūsas sēnēm Pucciniales. Rasaskrēsliņu rūsa Tra-chyspora intrusa (attēlā) aug rasaskrēsliņu lapu apakšpusē, reizēm noklā-jot teju visu lapu oranžu. Rūsas sēnes var vērot arī rudenī, piemēram, pēc skata līdzīgā rūsas sēne Melampsoridium aug uz melnalkšņu lapām.

Pie neparastas krāsas neparastām sēnēm noteikti pieskaitāma zaļā parazītsēne Hypomyces viridis. Tā parazitē uz bērzlapēm un rudmiesēm, padarot tās pavisam nepazīstami zaļas. Ja zaļo sēni pakasa nost, apakšā var samanīt saimnieksēnes krāsu, pie-mēram, bērzlapes sarkano.

Daudz biežāk sastopama cita neparastas krāsas sēne – zilzaļā hlorociborija Chlorociboria aeruginascens – kā tādas austiņas. Nereti no sēnes palikušas vairs tikai pēdas – zilzaļā krāsa uz kritalas, kur sēne augusi.

DABA

37VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

Heiderijas Heyderia pēc formas ir līdzīgas parastajām sēnēm, tām ir kātiņš un cepurīte, taču interesantākais, ka tās aug uz priežu vai egļu skujām. Iedomājies, cik tieva ir skuja, un uz tās vēl aug sēnes!

Sēnes aug arī uz čiekuriem. Piemēram, alkšņu molīzija Mollisia amenticola aug uz alkšņu čiekuriņiem. Citu sugu molīzijas aug arī uz sīkiem zariņiem vai kritušiem kokiem – plakanas podziņas uz gandrīz nemanāma kātiņa.

Ir arī pavisam dīvainas sēnes, kuru nedarbus var ievērot labāk nekā pašas. Piemēram, sēnes Entomophaga grylli ietekmē sise-ņi rāpjas pa augu uz augšu un tur, cieši apķērušies, mirst. Ja vasarā redzat daudz beigtu siseņu augu galos, ziniet – vainīga sēne.

Arī bērzu tafrīnu Taphrina betulina var ievērot drīzāk pēc tās dar-biem – bērzu zari ļoti blīvi sazarojas un veidojas tā dēvētās bērzu vējaslotas. Īpaši labi pamanāmas bezlapu periodā, bet interesanti izskatās arī salapojušas.

VĀRDS

38 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

– Kā pievērsies vides jomai?

– Nekas jau dzīvē nenotiek nejauši. Skolas laikā man patika ķīmija, tādēļ pabeidzu Ķīmijas fakul-tāti. Tur arī pirmoreiz izdzirdēju par tādu vides aizsardzību. Lielāko daļu kursa biedru šis mācī-bu priekšmets neinteresēja vai šķita dīvains, bet man ļoti patika.

– Astoņdesmitajos gados par vides aizsardzību nerunāja.

– Jā, par vides aizsardzību plašāk sāka runāt ti-kai Atmodas laikos, bet ķīmiķiem to mācīja jau agrāk. Ar šodienas prātu vērtējot, var pasmaidīt par to, ko mums mācīja: runāja tikai par ķīmis-ko ražošanu, par ūdeņiem, mežu nozīmi piesār-ņojuma mazināšanai. Ķīmijas rūpniecība ir ļoti saistīta ar piesārņojumu, bet toreiz tādus vārdus nelietoja, jo tā taču bija attīstība un progress. Tomēr jau tolaik mums mācīja, ka ražošanai jā-būt pārdomātai un saprātīgai, un tas man dziļi iesēdās apziņā.

Pēc studijām sāku strādāt zinātnes jomā, dzima bērni, un tad zinātnes attīstība valstī faktiski ap-stājās – finansējuma nebija, un bija jādomā, kā izaudzināt bērnus, tāpēc nācās meklēt citu dar-bu. Es mērķtiecīgi meklēju iespēju strādāt vides aizsardzībā. Vides ministrija tolaik bija ne pārāk sen izveidota, un šajā mājā, šajā pašā stāvā, 1996. gada decembrī sāku strādāt Vides aizsardzības departamentā, kuru tolaik vadīja Valts Vilnītis. Sāku kā Vides kvalitātes nodaļas vecākā referen-te. Tolaik nodaļu vadīja Indriķis Barkāns, no kura daudz mācījos. 1996. gada vasarā vides ministra Emša vadībā tika izveidots Latvijas Vides aizsar-dzības fonds, lai apsaimniekotu ieņēmumus no dabas resursu nodokļa. Šajā pašā vasarā nodokli uzsāka piemērot arī iepakojumam un videi kaitī-gām precēm. Šī sistēma bija jāizveido no pirmsā-kumiem, tādēļ bija daudz neskaidru jautājumu: kurām preču grupām un cik lielu nodokli noteikt, kā iekasēto naudu atgriezt atpakaļ vides aizsar-dzībā. Pa šiem gadiem no vecākās referentes tiku paaugstināta par nodaļas vadītāju, tad departa-menta direktora vietnieci, un nu jau ceturto gadu esmu direktore.

– Vai tas ko maina – vietnieks vai direktors?

– Ir cita atbildība, vietnieks reizēm var būt tāds kā pelēkais kardināls. Tomēr lēmumi vienmēr ir jāpieņem direktoram, viņam nepārtraukti ir jābūt atbildīgam par departamenta darbu un cilvēkiem, kas tajā strādā, atmosfēru kolektīvā.

VIDES AIZSARDZĪBA VEIDOJAS NO SĪKĀM UZVARĀM

Anitra Tooma; Lindas Dambenieces foto

Rudīte Vesere jau ceturto gadu ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības minis-trijas Vides aizsardzības departamenta direktore. Ministrijā viņa sāka strādāt pirms 18 gadiem, tātad gandrīz no pašiem tās pirmsākumiem. Lai gan dzimusi Rīgā, daļu bērnības pavadījusi Stendē pie omes, bet skolas laiku – Kandavā, jo Rudītes māmiņa bija radioinženiere un strādāja Rīgas Radiotehnikas rūpnīcā jeb RRR. Tad Rudīte visupirms pabeidza LU Ķīmijas fakultāti, pēc tam ieguva vides zinātņu maģistra grādu Vides zinātnes un pārvaldības institūtā, kas bija izveidots pie LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes, savukārt LU Ekonomikas un vadības fakultātē viņa ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu. Ir trīs bērnu – Mārtiņa, Elīnas un Sandras – māmiņa. Kad vaicāju par vaļaspriekiem, viņa sāk ar stāstiem par ceļojumiem, tad par dziedāšanu korī «Rīgava» un flamenko dejošanu. Nelielajā kabinetā pamanu skapi, kas pilns ar dažādām pūču figūriņām.

VĀRDS

39VIDES VĒSTISRUDENS/05/2014

– Vai esi domājusi, ko pa šiem gadiem esi paveikusi vides aizsardzības labā?

– Dabas resursu nodokļa izstrādē un attīstībā ir ieguldīts mans galvenais darbs, esmu augusi kopā ar šo nodokli, jo sākotnēji mani darba pienākumi bija saistīti ar ekonomis-ko instrumentu izmantošanu vides aizsardzības politikā un budžeta jautājumiem. Otrs manas darbības lauciņš ir atkritumu apsaimniekošana. Bērni jau mani apsmej par profesionālo kretīnismu, jo visos ceļojumos vērīgi novēr-tēju un sabildēju, kā tur notiek atkritumu apsaimniekoša-na, tajā skaitā šķirošana.

Strādājot vides aizsardzības jomā, esmu nodarbojusies ar daudz un dažādiem jautājumiem: savulaik strādāju pie emisiju tirdzniecības sistēmas izveides Latvijā, Zaļā iepirkuma principu izstrādes, videi nodarītā kaitējuma novērtēšanas sistēmas izveides, Vides aizsardzības liku-ma pašlaik spēkā esošās redakcijas izstrādes, esmu izstrā-dājusi nodevas vides aizsardzības jomā, nodarbojusies arī ar Zemes dzīļu apsaimniekošanas jautājumiem. Taču – un to noteikti vēlos uzsvērt – daudz ko no paveiktā nebūtu iespējams izdarīt, ja departamentā nebūtu gudru, ieinte-resētu un savu darbu mīlošu kolēģu. Mums ir lielisks ko-lektīvs, uz kuru var paļauties.

– Reizēm es ielūru šķiroto atkritumu konteineros, lai redzētu, kā cilvēki sašķirojuši plastmasu vai stiklu, un domāju, ko īsti nav sapratuši.

– Jā, es arī to mēdzu darīt. Atkritumu šķirošanas ieviešana ir darbs, kur daudz jāstrādā ar cilvēkiem, tāpēc jāsaprot, kas, kā un kāpēc darbojas vai nedarbojas. Valstīs, kur to dara jau ilgi, tas ir daudzu gadu darba rezultāts, tur iz-

augusi vesela paaudze, kas kopš dzimšanas ir redzējuši un piedalījušies atkritumu šķirošanā. Mums ir zināma priekšrocība – mēs varam negaidīt paaudžu nomaiņu, jo domāšanu varam mainīt nekavējoties. Otra lieta, ka varam nekāpt uz svešiem grābekļiem un apiet daudzas kļūmes, neveicot eksperimentus, bet izmantojot labāko pieredzi. Tāpēc cilvēkiem jāskaidro, kas un kāpēc notiek pēc tam, kad mēs katrs esam mājās sašķirojuši atkritumus un izme-tuši tos noteiktos dalītās vākšanas konteineros. Kāpēc vai-rākus sašķiroto atkritumu veidus saber kopā vienā mašīnā vai reizēm – pat kopā ar nešķirotajiem atkritumiem. Otr-reizējās izejvielas tiek pāršķirotas, jo vienmēr pie viena veida atkritumiem ir arī citu veidu piejaukumi – kaut vai makulatūra, kas salikta plastmasas maisā, vai plastmasas pudeles no PET, kas saliktas polietilēna plastmasas mai-siņā. Bet cilvēki netic, domā, ka visu aizved uz poligonu. Esmu daudz runājusi un cīnījusies, lai pašvaldības un ap-saimniekotāji vairāk stāsta, kāpēc dažādu veidu šķirotos atkritumus aizved ar vienu automašīnu. Savukārt, ja šķi-roto atkritumu konteinerā daudzi ir sabēruši nešķirotus atkritumus, tad šo konteinera saturu nav vērts vest uz pāršķirošanu, bet uzreiz uz poligonu, jo tas ir sabojāts materiāls. Tas viss ir jāskaidro.

– Daudzi saka, ka viņi sāks šķirot tad, kad tiks ieviesta depozīta sistēma, kur par katru pudeli varēs saņemt sa-maksu.

– Depozīta sistēma dzērienu iepakojumam nav panaceja, kas atrisinās visas atkritumu apsaimniekošanas problē-mas. Tomēr depozīta sistēma pilnīgi noteikti veicina iepa-kojuma atkārtotu lietošanu, samazinot atkritumu apjomu, kā arī samazinot dabas resursu patēriņu. Šī sistēma sniedz iespēju palielināt izejvielu otrreizēju izmantošanu, jo dzē-rienu bundžiņas un PET pudeles iespējams pārstrādāt jau-nos produktos. Jāatzīmē, ka ar depozīta sistēmas palīdzī-bu savāktais materiāls ir daudz augstvērtīgāka izejviela. Mazāk turīgā sabiedrības daļa un ne tikai viņi noteikti čak-li vāktu to iepakojumu, par kuru varētu saņemt samaksu. Bet ir tādi, kas saka: «Man vienalga, maksā vai ne, es taču neiešu nodot tukšo taru! Tas ir zem mana goda!» Nu, viņu vietā to izdarīs kāds cits. Bet depozīta sistēma noteikti vairāk motivētu nemest pārstrādājamu dzērienu iepako-jumu sadzīves atkritumu konteineros. Biju tikko Kuldīgā un netālu no stadiona redzēju dalītās vākšanas atkritumu konteinerus gan stiklam, gan plastmasai, bet zālītē mētā-jās tukša stikla alus pudele. Tā noteikti tur nemētātos, ja pudeles pieņemtu par maksu.

– Alus pudeles pieņem «Maximā»! Es alu nedzeru, taču man nav grūti vīna pudeles aiznest uz stikla konteineru!

– Jā, bet šīs iniciatīvas projekts nepatver visu Latviju un nav pieejams visiem iedzīvotājiem. Bet vai tava pārliecība tev atļauj un tev nav grūti stikla taru iemest parastā mis-kastē, apzinoties, ka tu izmet potenciālu resursu?

VĀRDS

VIDES VĒSTIS40 RUDENS/05/2014

– Es to nespēju! Jau gadus desmit stiklu neizmetu sadzīves atkritu-mu konteinerā! Vadāju mašīnā līdzi, kamēr ieraugu zaļo konteine-ru. Interesants novērojums par Mazirbi – kopš ciemā atkritumus vāc pazīstams, godājams cilvēks, visi čakli atlasa un noliek atse-višķi stiklu, politetilēnu un PET.

– Protams, personīga uzruna ir visefektīvākā. Arī tad, kad cilvēki norunā un sakopj kādu vietu, pēc tam viņi ar divkāršu sparu gādā, lai tur netiktu piemēslots. Pat visspurainākais pusaudzis to vairs nedarīs un pat pieskatīs, lai arī citi to nedara.

– Kad tiks ieviesta depozīta sistēma?

– Depozīta sistēma jau daudzus gadus tiek virzīta, un pašlaik li-kumprojekti ir iesniegti Saeimā. Vides apakškomisijā šie projekti ir skatīti un kopumā atbalstīti. Bet galvenā lēmēja ir Tautsaimniecības komisija, kas diemžēl šo jautājumu kopš pērnā gada oktobra tā arī nav skatījusi.

– Tautsaimniecības komisija tagad ļoti strauji virza apstiprināša-nai likumu, kas ierobežotu būvgružu izbēršanu dabā.

– Jā, tas ir piemērs, kā lobiji aktīvi strādā ar deputātiem un komisi-jām. Atkritumu apsaimniekotāji ir ieinteresējuši komisiju, Saeimas deputāti viņus ir uzklausījuši. Un tas ir ļoti labi, ka arī par vides jau-tājumiem deputāti domā, ka viņi ir sapratuši problēmu un vēlas to risināt. Ja Saeimas deputāti tikpat aktīvi pievērstos arī citām vides problēmām, būtu vienkārši lieliski.

– Kā tu vērtē ideju mehāniski atdalīt no atkritumu masas degošo daļu jeb RDF?

– Šī ideja un pieeja ir ļoti loģiska – to atkritumu daļu, ko nevar pār-strādāt citādi, sadedzināt un izmantot siltuma ražošanai. Resursi, kas atjaunojas, atjaunosies, bet tie, kas pieejami ierobežoti, kādā

brīdī beigsies, tāpēc jau šobrīd ir svarīgi mek-lēt alternatīvus risinājumus. Tad arī nevajadzētu importēt tik daudz kurināmā. Šo energoresur-su veidu plaši izmanto skandināvi, kaut viņiem netrūkst ne koksnes, ne citu energoresursu vei-du. No otras puses, ir jāpiedomā, kā poligonos noglabāt pēc iespējas mazāk atkritumu. Parasti jau cilvēki nenovērtē, ka tajā vietā, kur ierīkots poligons, nekas cits vairs ilgi nevarēs būt – tikai atkritumu kalns. Bet mūsu zeme taču arī ir re-surss, un tā ir mūsu bagātība.

– Interesanti, pie kuras apdzīvotās vietas tauta pieļaus siltuma ražotni, ko apkurina ar RDF?

– Jebkurā krāsnī jau nevar dedzināt atkritumus. Ja pašvaldība vai kāds uzņēmums vēlēsies par kurināmo izmantot RDF, viņiem būs ne tikai jā-pielāgo krāsns, bet arī jānodrošina filtru uzstādī-šana un regulāra nomaiņa, lai dūmgāzes nepie-sārņotu gaisu. – Vai Latvijā kāds jau kurina ar RDF?

– Jā, RDF izmanto «Cemex» Brocēnos. Tiesa, viņi lielāko daļu atkritumu iepērk no citām valstīm, jo Latvijā neviens pagaidām nevar nodrošināt ne vajadzīgo apjomu, ne kvalitāti. Zinu, ka RDF

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 41RUDENS/05/2014

ražo «ZAAO» Daibes poligonā, Getliņu un Ventspils at-kritumu poligonu apsaimniekotāji par to domā. Bet uz visiem projektiem jāskatās pārdomāti un tālredzīgi. Jā-zina, ko iesāks ar saražoto kurināmo, vai būs pircēji.

– Ja Latvijā sabūvēs atkritumu maltuves, kurās ražos RDF, tad jau nevajadzēs vairs šķirot!

– Nē, šķirotās otrreizējās izejvielas ir daudz vērtīgākas. No polietilēna un PET taču var ražot visu iespējamo un pat neiespējamo – apģērbu, tūrisma inventāru un pat ceļa segumu. Par RDF vērts pārstrādāt degošus atkri-tumus, no kuriem nevar ražot neko citu. Tāpēc dalītā atkritumu vākšana neapstāsies, bet gan turpinās attīstī-ties, un normāli domājošs cilvēks turpinās šķirot.

– Savulaik «Vides Vēstis» rakstīja, ka 2015. gada sāku-mā Latvijā it visur šķiros atkritumus.

– Jā, tā ir taisnība, un šim mērķim esam pavisam tuvu! Tas nozīmē, ka ikvienam ir jābūt nodrošinātām iespē-jām šķirot atkritumus un pieejamiem dalītas vākšanas konteineriem visās Latvijas pašvaldībās.

– Bet tas nenozīmē, ka dalītās vākšanas konteineriem jābūt rokas stiepiena attālumā?

– Nē! Apdzīvotās vietās jābūt vai nu šķirošanas lauku-mam dažādiem atkritumiem, vai vietām, kur atrodas konteineri stiklam un plastmasai adekvātā attālumā no mājām, lai cilvēki sašķiroto var aizgādāt. Papildus ir arī citi risinājumi, piemēram, Zemgalē un Vidzemē privāt-māju iedzīvotāji izmanto tā sauktās ekosomas. Cilvēki var iegādāties noteiktas vienāda dizaina somas, kurās saliek stiklu, makulatūru un plastmasu, noteiktā dienā šīs somas izliek pie žoga uz ietves vai ceļa malā, un ap-saimniekotāji tās iztukšo. Tur, kur viensētas ir izklaidus, savācējs var apbraukāt mājas un savākt gan sadzīves, gan šķirotos atkritumus.

– Vai tev kā rīdziniecei ir viegli pieejama atkritumu šķirošana?

– Es dzīvoju vairākdzīvokļu mājā Āgenskalnā, netālu no Zasulauka stacijas, un nevarētu teikt, ka šis pakalpojums šajā apkaimē ir ērti pieejams. Es zinu, ka aptuveni pus-kilometra attālumā atrodas šķiroto atkritumu konteine-ru laukums. Bet man ir cita alternatīva – es visu papīru, kartonu un šķirojamo plastmasu vedu uz ministriju. Mums ir dalīti konteineri papīram, kartonam un PET, un darbinieki var tos izmantot. Re, man arī kabinetā ir kas-te makulatūrai, vestibilā ir kaste izlietotām baterijām. Ja kāds atļaujas PET pudeli iemest parastajā miskastē, vienmēr atrodas kāds, kurš smejot aizrādīs sliņķim. Jā, arī stiklu uz šejieni var atnest. Tomēr uzskatu, ka Rīgā ar atkritumu šķirošanu pašlaik ir lielas problēmas.

– Valstij ir lieli plāni par kompostēšanu, bet man nav zi-nāms, kur rīdzinieki var izbērt, piemēram, mizas.

– Bioloģiski noārdāmie atkritumi ir jāapsaimnieko atseviš-ķi. Vispirms būtu jāsamazina apjoms, kas nonāk poligo-nos. Viena no populārākajām metodēm ir kompostēšana, bet problēma, lai to plaši ieviestu, ir ne tikai smakas un grauzēju savairošanās iespējas, bet tas, ka šo kompostu lauksaimnieki baidās izmantot smago metālu riska dēļ. Šo trūdzemi varētu izmantot apstādījumos, parkos, mežos, ceļmalu apzaļumošanā. Pagaidām pašvaldību apsaimnieko-tu komposta laukumu ir maz, bet labi, ka ļoti daudzās pri-vātmājās kompostē mizas, lapas un zāli, un zinu pat dažas daudzdzīvokļu mājas, kam ir komposta kastes, lai būtu, kur izmest pārtikas atkritumus, un nebūtu jāpērk mēslo-jums apstādījumu kopšanai.

– Rīgā ir lielas problēmas ar gaisa kvalitāti.

– Jā, Rīgā ir paaugstināts gaisa piesārņojums ar cietajām da-ļiņām PM10, un Eiropas Komisija draud piemērot soda sank-cijas. Rīgai bija jāizstrādā gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns, lai samazinātu gaisa piesārņojumu. Šāds plāns ir izstrādāts, bet nepieciešamais rezultāts nav sasniegts, un Eiropas Komi-sija ir aizrādījusi, ka šis plāns nav adekvāts, jo tajā nav īster-miņa risinājumu, tikai plāni par tālāku nākotni. Šobrīd Latvi-jai par Rīgu uzsākta pārkāpumu procedūra, Eiropas Komisija uzskata, ka plāns ir jāpārstrādā. Augusta beigās Rīgas domē tika apstiprināti grozījumi šajā plānā. Nu tas tiks iesniegts Eiropas Komisijai, kas to izvērtēs. Ja Komisija uzskatīs, ka plāna grozījumi ir nepietiekami, procedūra var beigties ar Eiropas Komisijas vēršanos pret Latviju un sankcijām, un nelaime tā, ka nepietiks ar to, ka būs jāmaksā sods, kas var sasniegt pat pusmiljonu eiro, bet būs jāmaksā arī nokavēju-ma nauda par katru dienu, līdz tiks panākti gaisa kvalitātes uzlabojumi. Būtiskākie aspekti ir saistīti ar satiksmes orga-nizāciju, jo vismaz šobrīd cilvēki nav ar mieru atteikties no automašīnas lietošanas pilsētā un nevēlas braukt ar sabied-risko transportu, kurš ne vienmēr dod iespējas operatīvi un ātri nokļūt vajadzīgajā vietā, vai velosipēdu. Ļoti nopietns ir arī jautājums saistībā ar rūpniecības objektu un ostas krau-tuvju izvietojumu tuvu dzīvojamām mājām.

– Kā tu tiec uz darbu?

– Labā laikā nāku ar kājām, biežāk gan braucu ar tramvaju. Man nav automašīnas, jo uzskatu, ka vienatnē pārvietoties ar mašīnu ir pārāk liela greznība. Ikdienā cilvēki parasti ar mašīnu brauc vienatnē vai divatā, un veidojas sastrēgumi. Un katras mašīnas dzinējs pie katra krustojuma jo īpaši pie-sārņo gaisu.

– Vai elektroauto varētu glābt pilsētu?

– Domāju, ka jā.

VĀRDS

VIDES VĒSTIS42 RUDENS/05/2014

– Man gribētos, lai nodokļu atlaides ir energoefektīvai sadzīves tehnikai un LED spuldzēm.

– Jā, mēs esam par to domājuši. Varbūt tas pat nav no-dokļu jautājums, bet cits mehānisms, kā energoefektīvās preces padarīt pieejamākas. Ja mēs skatāmies uz dabas resursu nodokli elektrotehnikai, tas tiek izmantots nolie-toto preču apsaimniekošanai un motivē adekvāti apsaim-niekot šādu preču atkritumus, īstenojot ražotāju atbildī-bas principu.

– Šķiet, ka Latvijā pavisam maz runā par atkritumu raša-nās novēršanu.

– Jā, Latvijā tā ir jauna lieta, daudzi par to nemaz nav aiz-domājušies. Kad mēs sākām izzināt atkritumu samazinā-šanas iespējas, palūkojāmies, ko dara citās valstīs. Izrā-dās, ka mēs jau daudz ko darām: katrai saimniecei taču ir skapis ar tukšām stikla burkām, daži veikali pieņem alus pudeles, un rūpnīcas tajās atkārtoti pilda dzērienu. Un, lai gan īsā laikā esam lieliski apguvuši patērētāju sabied-rības principus, mēs esam pieraduši taupīgi un ilgi lietot mantas, reti izmetam mēbeles un sadzīves tehniku. Un, ja manta nav salūzusi, daudzi tai meklē jaunus saimniekus. Man šķiet, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mēs izmetam pārāk daudz pārtikas!

– Nesaki «mēs», jo es neko neizmetu, un tu droši vien arī ne! Man šķiet, ka visvairāk pārtikas izmet veikali, turklāt nedodot iespēju trūcīgajiem dabūt ēdamo bez maksas.

– Stāvot rindā, man izskatās, ka cilvēki pērk pārāk daudz ēdiena, kuru diez vai visu iespējams apēst. Daudz kas ie-bojājas un tiek izmests. Bet mani patīkami pārsteidz tas, ka daudzi restorāni sadarbojas ar bioloģisko atkritumu apsaim-niekotājiem, lopkopjiem, dzīvnieku patversmēm vai eļļas pārstrādātājiem. Ir daudzas zaļas lietas, ko uzņēmēji dara bez skaļas lielīšanās. Daudz kas notiek bez piespiešanas.

– Es sastapos ar problēmu, ka nav izveidota veco lupatu jeb tekstilatkritumu apsaimniekošanas sistēma. No tām varētu ražot siltinājumu, reciklētos audumus, bet nekur jau nesavāc.

– Man ir pilnīgi skaidrs, kā to risināt, bet neviena pašval-dība pagaidām nav vēlējusies ieviest veco drēbju savāk-šanu. Francijā biju sajūsmā par to, ka visas nevajadzīgās drēbes varēja salikt speciālos konteineros vai kastēs. Pēc tam to visu sašķiro trīs frakcijās: vēl izmantojamas maz-lietotas drēbes jeb second hand, otra frakcija, kuru var iz-mantot rokdarbiem – šūt segas vai aust paklājus, bet trešā frakcija – galīgas lupatas, kuras atdod autoservisiem, jo tur slaukāmo lupatu vienmēr pietrūkst. Un tikai pēc tam šīs lupatas var sadedzināt. Man prieks, ka Latvijā ir «Otrā elpa», palīdzības siena «Spicē» un līdzīgi projekti. Tas ļauj cerēt arī uz jauniem risinājumiem un iniciatīvām.

– Jā, tas ir labi, bet es zinu, kur cilvēki humānās palīdzī-bas kravas bija 10 reižu pārskatījuši un to, ko nevienam nevajadzēja, sadedzināja ugunskurā. Otra iespēja bija par 50–100 eiro pasūtīt atkritumu apsaimniekotāja ma-šīnu un noglabāt poligonā. Kur kristīgajai misijai tādu naudu ņemt?

– Viņi tiešām tās drēbes dedzināja ugunskurā? Tas gan slikti.

– Kur izplēnēja bijušā vides ministra Sprūdža ideja par dabas resursu nodokli drukātajiem reklāmas materiā-liem?

– Patiesībā jau šī ideja bija senāka, tā nāca no iepakojuma apsaimniekotājiem. Nodokli plānots ieviest tuvāko gadu laikā.

– Tagad veikalos par lielo iepirkuma maisu jāmaksā. No katriem 7 centiem daļa tiek samaksāta kā dabas resursu nodoklis, ko iegulda plastmasas maisiņu apsaimnieko-šanā?

– Jā. Ieviešot Latvijā paaugstinātu dabas resursu nodokli plastmasas maisiņiem, tie aizvien mazāk mētājas dabā. Patēriņš kopš 2008. gada ir būtiski samazinājies. Tagad cilvēki vairs negrābj maisiņus pie kases, paņem tik, cik va-jag, vai arī lieto līdzpaņemto auduma maisiņu. Eiropas Ko-misija ir nākusi klajā ar iniciatīvu ierobežot un samazināt plastmasas iepirkuma maisiņu patēriņu. Šobrīd norisinās intensīva direktīvas par iepakojumu grozījumu apsprieša-na. Pagājušajā gadā arī mūsu iedzīvotājiem bija iespējas paust viedokli par šo jautājumu. Ir valstis, kur vēlas vis-pār aizliegt plastmasas maisiņu piedāvāšanu lielveikalos, bet aizliegumi ne vienmēr dod labāko rezultātu, ir jābūt alternatīvai – kartona kastes, auduma maisiņi vai papīra iepakojums.

– Kad esmu aizmirsusi mājās auduma maisiņu, uzskatu, ka šie 7 centi par plastmasas maisu man ir sods par to, ka esmu tik aizmāršīga.

– Tā ir. Te gan jāatzīmē, ka lielie maisiņi jau parasti tiek izmantoti vairākas reizes un beigās vēl kā atkritumu mai-si. Daudz lielāku piesārņojumu rada plānie iepirkumu maisiņi, un nereti cilvēki nez kāpēc pat vienu citronu bāž maisiņā.

– Vai mēs pārāk neieciklējamies uz sīkumiem?

– Bet no sīkumiem jau viss veidojas un sastāv! Vides aiz-sardzības un saudzēšanas ceļš jāiet maziem solīšiem: ie-robežojam plastmasas maisiņu izmantošanu, samazinām fosfātu saturu mazgāšanas līdzekļos, vairāk braucam ar divriteni, kompostējam mizas, nepērkam liekas mantas, šķirojam atkritumus.

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 43RUDENS/05/2014

– Vai notekūdeņu apsaimniekošanā ir kārtība?

– Nevar teikt, ka viss visur ir vislabākajā kārtībā. Daudz-dzīvokļu māju kanalizācija nonāk attīrīšanas iekārtās, bet ar privātmājām bieži vien ir problēmas. Un ne tikai laukos, arī Rīgā! Daudzi nemaz nepainteresējas, kur izsmeltās bedres saturu aizvedīs, bet nereti to izgāž tam absolūti neatbilstošās vietās. Jā, te vēl ir ļoti daudz, ko darīt. Ne-pietiek, ka pašvaldība uzbūvē attīrīšanas iekārtas, nepie-ciešams veidot arī pieslēgumus pie konkrētas mājas. Ir iz-strādāts Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumprojekts, lai pašvaldības varētu palīdzēt ar aizdevumiem vai Eiropas finansējumu tām iedzīvotāju grupām, kuras pašas nevar samaksāt par pieslēgumu izveidi.

– Es nesen attapos, ka jau kopš 2010. gada vasaras Lat-vijā nedrīkst mazumtirdzniecībā pārdot mazgāšanas lī-dzekļus, kas satur vairāk par 0,5% fosfātu!

– Pārejas posms nu ir beidzies, un visās valstīs ap Baltijas jūru ierobežots fosfātu daudzums. Latvija šo darbu sāka viena no pirmajām, kaut pretestība bija liela. Tikai žēl, ka šis ierobežojums neattiecas uz uzņēmumiem un rūpnie-ciskajām veļas mazgātavām, bet, tā kā Latvijā darbojas Zaļais iepirkums, ceru, ka katrs sevi cienošs uzņēmums apsver iespēju veikt videi draudzīgas izvēles.

– Kā VARAM veicas ar videi draudzīgu tīrīšanas līdzekļu iepirkumu?

– Ministrijā ir uzstādījums, ka iepirkumos jāievēro zaļais princips, un cenšas to arī darīt, lai gan ne vienmēr ir atbils-tošs piedāvājums. Jāņem vērā, ka piedāvājums ir saistīts ar pieprasījumu, un ražotāju domāšanas veids ne vienmēr ir pietiekami elastīgs gudrām pārmaiņām, kas prasa papildu ieguldījumus. Tomēr ir gandarījums, ka arvien vairāk uz-ņēmumu novērtē ilgtermiņa ieguvumus no zaļo kritēriju un principu ieviešanas un īstenošanas.

– Reiz, kad ministrijas 1. stāva tikko izremontētajā kon-ferenču zālē notika sanāksme, es ierosināju to beigt ātrāk, jo telpā bija tik neciešama ķimikāliju smaka, ka baiļojos par grūtnieču veselību. Man tomēr šķiet, ka jūsu saimniecības vadītāji nav neko dzirdējuši par zaļo iepir-kumu.

– Kā jau minēju ministrija savos iepirkumos cenšas ievērot zaļos kritērijus, tomēr ne vienmēr ir pieejams atbilstošs piedāvājums. Ļoti svarīgi, kādas ir izvirzītās prasības un uzstādījumi.

– Žurnālā «Vides Vēstis» stāstām arī par ekoskolām. Kā tu vērtē šīs programmas darbu?

– Tas ir lieliski! Ja bērnam vides lietas ierāda kopš mazot-nes, viņš pēcāk pat nevarēs iedomāties, ka varētu rīkoties

citādi. Un, no otras puses, kurš gan var būt labāks pamā-cītājs mums pašiem kā mūsu bērni? Un vienalga, kas to ierādīja – skola, pulciņš vai skautu organizācija.

– Mani pārsteidz, ka par vides izglītību Latvijā gādā tikai VARAM ar Vides aizsardzības fonda atbalstu. Izglītības un zinātnes ministrija jums ļauj brīvi darboties un lieki netraucē.

– Jā, tas ir labs apzīmējums – tik tiešām, viņi mūs lieki netraucē. Mūsuprāt, protams, būtu labāk, ja mēs šo minis-triju pakonsultētu, bet viņiem, iespējams, ir ērtāk, ja kaut ko izdara kāds cits. Un tā kā mums vides izglītība jau no Vides ministrijas pirmsākumiem ir augsta prioritāte, tad VARAM joprojām turpina to atbalstīt. Tomēr būtu lieliski, ja vides izglītība ikvienā skolā būtu norma, tāpat kā dabas mācība vai satiksmes noteikumi, nu, kaut vai latviskā dzī-vesziņa.

– Esmu novērojusi, ka ministrijas darbinieki strādā ilgāk par oficiālo darba laiku. Tu tiec ar darbiem galā?

– Gribētos jau garāku dienu. Kādreiz bija mīts, ka tad, kad iestāsimies Eiropas Savienībā, darbu būs mazāk, jo mēs jau būsim visas galvenās prasības izpildījuši un varēsim dzīvot mierīgāk. Īstenībā mēs joprojām strādājam iepriek-šējā režīmā, darbi nebeidzas. Tagad tuvojas nākamais iz-aicinājums – Eiropas Savienības prezidentūra, un tas ir pietiekami liels izaicinājums. Tā tie jaunie darbi rodas kat-ru dienu. Ienāk jaunas tehnoloģijas, metodes, atklājas jau-nas problēmas. Jāmeklē, kā tās risināt. Var teikt, ka vides aizsardzības sistēma, līdzīgi kā Rīga, nekad nebūs gatava. Tā visu laiku aug un attīstās, un cilvēkam jāaug tai līdzi.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS44 RUDENS/05/2014

Pat vispieticīgākie zinātnieku aprēķini liecina, ka Pasaules okeānā vidēji katru kvadrātkilometru «rotā» 18 tūkstoši peldošu plastmasas gabalu, nerunājot nemaz par citiem cilvēka radītiem atkritumiem, kas arī mēdz būt ne mazāk bīstami dabai. Katru gadu atkritumu daudzums jūrās un okeānos turpina papildināties ar sešiem miljoniem ton-nu. Pieņemot, ka to izraisītās sekas vispār var aprēķināt naudā, postījumi ekosistēmām ir vismaz 13 miljardu ASV dolāru apmērā. Četras piektdaļas atkritumu apjoma rada cilvēku aktivitātes krastā un pusi no tām – tieši tūrisms un atpūta. Plastmasas atkritumus apēd putni, jūras dzīvnieki un zivis. Un mirst. Pamestajos plastmasas tīklos jeb spoku tīklos iepinas vaļi, delfīni un citas dzīvas radības. Un mirst.

Plastmasas gabali pārklāj koraļļu rifus un jūras sedimentu. Tie aiziet bojā. Un tas ir tikai sākums. Plastmasai sadalo-ties mazākos gabalos, tā nonāk barības ķēdē, indēdama visu dzīvo radību ūdenī; tā kļūst par transportlīdzekli in-vazīvajām sugām. Plastmasa, kas kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem tiek sviesta jūrā, sadaloties izraisījusi ķīmisku un bioloģisku ietekmju vāveres riteni, kurā mēs turpinā-sim riņķot vairāk nekā 500 gadu!

Nav ne jausmas

Cik patiesībā apjomīga ir jūras piesārņojošo atkritumu problēma, mēs nezinām arī šeit, Baltijas jūras reģionā un Eiropas Savienībā. Kad pirms aptuveni 10 gadiem arī lē-mumu pieņēmējiem kļuva skaidrs, ka problēma vairs nav ignorējama, izrādījās, ka ar piekrastē izskaloto atkritumu un satelīta uzņēmumos redzamo atkritumu salu okeānā analizēšanu vien nepietiek. Apkopojot informāciju no Bal-tijas jūras valstīm, rezultāti nebija iepriecinoši – dažviet datu nebija vispār, dažviet tie bija tikai daļēji attiecināmi, dažviet pavirši vai gatavoti citām vajadzībām. Kaut jūru piesārņojošo atkritumu problēma iekļuvusi gan HELCOM rīcības plānā, gan ES Direktīvā kā viens no raksturlielu-miem laba ūdens stāvokļa noteikšanai, ar praktiskajām

JŪRA KĀ PLASTMASAS ZUPA,LIEDAGS – KĀ PELNUTRAUKS

Jānis Ulme

Plastmasas maisiņš pludmalē, vēl solis – PET pudele un kor-ķītis. Nejauši aizmirsti, steigā izkrituši. It kā nekas. Patīkami jau nav, bet var skatīties arī uz viļņiem un skaistajām debe-sīm saulrietā. Diemžēl jūras un okeānu atkritumu problēma no estētiskas vainas sen ir kļuvusi par vienu no pasaules lie-lākajām vides problēmām. Tēma ir tik nopietna, ka pēdējā piecgadē tā beidzot ir pamanīta gan likumdevēju kabinetos, gan iekļuvusi direktīvās, vides ministru debatēs un šogad – ANO desmit svarīgāko aizvien pieaugošo globālo cilvēces ap-draudējumu gadagrāmatā.

Foto: Reinis Krastiņš.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 45RUDENS/05/2014

rīcībām ne HELCOM, ne Eiropas Komisija, ne dalībvalstis nesteidzas. Vēl pat nav izlemts viens no galvenajiem jau-tājumiem – par cik un kā mēs gribam samazināt atkritumu apjomu, un kā izmērīt, vai tas samazinājies.

Latvijas zeltainais liedags?

Šogad jau trešo gadu kampaņas «Mana jūra» dalībnieki de-vās mēnesi ilgā ceļojumā gar Latvijas krastu – no Nidas līdz pat Ainažiem –, aicinot līdzi katru, kam rūp Baltijas jūra un Latvijas piekrastē notiekošais, katru, kurš vēlas uzzināt un iepazīt to vairāk un palīdzēt krastu padarīt tī-rāku. Bez visām skaistajām, iedvesmojošajām un daudz-veidīgajām kampaņas aktivitātēm, kuras var aplūkot gan mājaslapā www.manajura.lv, ik dienu noritēja arī rūpīgs izpētes darbs, gādājot, lai par savu piekrasti mēs zinātu tik daudz, cik iespējams, lai zinātu, kā uzvarēt atkritumu bubuli un kura galva tam jācērt pirmā.

Līdzīgas aktivitātes notiek vēl virknē valstu, kur sabied-riskās organizācijas ir uzņēmušās atrast problēmas risinā-jumu, – mūsu dati salīdzināti ar Igaunijas, Zviedrijas un Somijas datiem. Dienvideiropā darbojas PERSEUS inicia-tīva, jūras piesārņojošo atkritumu datiem līdzi seko arī Nīderlandē, Lielbritānijā, Norvēģijā un, protams, arī citos pasaules reģionos.

Šogad jūlijā jau aizpērn izvēlētos pludmales posmos ik dienu pēc vienotas metodikas tika savākti un reģistrēti visi atkritumi, tāpēc mūsu rīcībā tagad ir dati par 39 vie-tām Latvijas piekrastes 500 kilometros. Papildus pēc ANO vadlīnijām piecās Latvijas piekrastes vietās tiek veikts se-zonāls monitorings, uzskaitot, cik atkritumu no jūras iz-nes pavasara vētras un cik atkritumu pludmalēs paliek pēc sezonas. Paralēli tam pirmo gadu analizējām piekrastes apsaimniekošanu plašākā aspektā – ir apkopoti atkritumu noslodzes, piekļuves iespēju un apsaimniekošanas infor-mācijas dati gandrīz no 1500 pieejām pludmalēm visā krasta garumā. Rezultātā skatam paveras unikāla karte,

parādot ļoti daudz iepriekš nezināma par mūsu piekras-tes atkritumu daudzuma saistību ar apsaimniekošanas un labiekārtošanas līmeni.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS46 RUDENS/05/2014

Netīrākā piekraste – Engures novadā

Sākot šāgada rezultātu izpēti, bija daudz jautājumu, uz kuriem cerējām gūt atbildes. Pirmais jautājums bija par to, ko trešais gads liecinās par izvēlēto metodi datu apkopošanai. Vai tā būs tikai fotogrāfija, kas mainās katru gadu, vai tomēr izdosies ieraudzīt ilgtermiņa likumsakarības, kas ļautu arī pama-tot, aktualizēt un atbalstīt konkrētus risinājumus atkritumu skaita samazinā-šanai? Izdevās! Diemžēl dati ir diezgan šausminoši – netīrākajās vietās pat 600–700 atkritumu vienību uz 100 metriem liedaga!

Otrais jautājums un intriga bija par to, vai piekraste kļūst tīrāka. Dižjūras krastā tāda cerība bija, bet tā zuda, ienākot Engures novadā, aiz Abragciema sakoptās peldvietas, kas kļuva par pēdējo tīrības oāzi Kurzemes līča krastā. Vienā pašā Engures novada posmā atkritumu bija vairāk nekā ekspedīcijas ie-priekš veiktajos pāri par 300 km kopā! Tā virkne Engures teritorijas pludmaļu ierindojās netīrāko piekrastes vietu augšgalā, un droši vien šogad Engure tiks pie titula «Netīrākā vieta pie Baltijas jūras».

Trešais jautājums, kas joprojām izskan it visās diskusijās, sākot no vietēja mēroga līdz pat globālam līmenim, ir: cik daudz atkritumu ir par daudz? Mūsuprāt, pat viens atkritums ir par daudz.

To, kāda ir kopējā situācija ar atkritumiem piekrastē, labi var redzēt datu ap-kopojumos. Ja datus vērtē ilgtermiņā, jāsecina, ka tīrās piekrastes vietas kļūst tīrākas, netīrās – vēl netīrākas. Un ir arī daži patīkami izņēmumi – vietas, kur, pateicoties kampaņas «Mana jūra» iepriekšējo gadu rezultātu publiskošanai, ir veikti apsaimniekošanas uzlabojumi un tās ir kļuvušas tīrākas.

Ievērības cienīgs fakts ir tas, ka četras vietas Latvijas piekrastē ir tīras visus šos četrus kampaņas gadus – Irbes ieteka, Mazirbe, Kaltene un Abragciems. Šim sarakstam pretī stājas Lapmežciems un Vecāķi, kas visus šos gadus gozējušies netīrāko vietu augšgalā. Diemžēl krietni garāks ir saraksts ar tām pludmalēm, kurās, rēķinot trīs gadu vidējos rezultātus, ir pārsniegta psiholoģiskā 200 atkri-tumu vienību robeža uz 100 m pludmales, un tās ir – Papes bāka, Pāvilosta, Roja, Engure, Apšuciems, Lapmežciems, Daugavgrīva, Zvejniekciems, Tūja, Kuiviži.

Atkritumu stāsti

Statistika liecina, ka šogad plastma-sas atkritumu daudzums procentuāli ir samazinājies. Diemžēl tas noticis ne tādēļ, ka to būtu kļuvis mazāk, bet gan tādēļ, ka Engures novadā ir tra-dīcija – iespējams, pat ar pašvaldības atbalstu – svētkos pludmalē dedzināt riepas, par ko liecina stiegrojuma atlie-kas, kas mētājas liedagā. Lai gan no 80 dažādajiem atkritumu veidiem atradām 61, uzmanību der pievērst dažiem indivi-duāliem stāstiem, jo neviens no atkritu-miem pludmalē nav vienkārši tāpat, katrs liecina par kādu problēmu – tūrisma vai mājsaimniecību ietekmi, ostu un zve-jas aktivitātēm, noplūdēm un avārijām, kā arī vēsturiskos izskalojumus. Aksio-mu «Tīra jūra sākas tavā vannas istabā» apstiprina ausu kociņu birums – tie ceļojuši no ekoloģiski analfabētisku ļaužu tualetes podiem. Izsprukuši caur ūdens attīrīšanas filtriem, tie tagad biezā slānī noklāj jūras gultni, sadalās, zivis tos apēd, un tā šī plastmasa sāk savu ceļu atpakaļ uz mūsu pusdienu un vakariņu galdiem. Ir nācies redzēt vairāk nekā 100 ausu kociņu uz kvad-rātmetru!

Izsmēķi pludmalēs ir nākamais simbo-liskais atkritumu stāsts. Tā ir vistiešākā tūrisma radītā problēma, kurai Latvijā vajadzētu būt kaut daļēji atrisinātai, jo oficiālajās peldvietās, kur ir vislielākā noslodze, smēķēt aizliegts. Izsmēķi pludmalē liecina ne tikai par mūsu at-tieksmi pret vidi, bet arī pret likumiem. Izsmēķu skaits ir dramatisks – gandrīz 10% no kopējo atkritumu skaita, neska-toties uz to, ka saskaņā ar ANO meto-doloģiju tie tiek reģistrēti tikai 10 m no kopējiem 100 m monitoringa laukumā. Un tie ir it visur! Mūsu liedags lēnām iegūst pelnutrauka skatu un smaku. Daugavgrīvā 10 m pludmales atradām 148 izsmēķus! Turklāt datos parādās korelācija starp 10 m atrasto izsmēķu skaitu un kopējo pludmales atkritumu noslodzi. Laikam jau izsmēķa nomeša-na ir lielisks indikators cilvēka kultūras līmenim, proti, ja reiz nomet izsmēķi, tāpat dara ar citiem atkritumiem.

Trešais satraucošais stāsts ir par ak-

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 47RUDENS/05/2014

meņoglēm. Ja pirms diviem gadiem tās atradām tikai Kolkā un pāris vietās ap lielajām ostām, piemēram, Vecāķos, tad tagad ogles mētājas piekrastē no Mazir-bes līdz Rojai un no Vecāķiem līdz Gaujas ietekai. Tendence ir satraucoša, jo īpaši tāpēc, ka neviens nejūtas ne vainīgs, ne atbildīgs.

Plastmasas maisiņi, kuru arī ir vairāk par 10% no kopējā atkritumu daudzuma, protams, vairs nepārsteidz. Drīzāk vedina pie domām par risinājumu nepiecie-šamību. Par katru piekrastē atrasto 61 atkritumu veidu varētu izstāstīt veselu stāstu. Piemēram, plastmasas virves liecina par problēmām ar zvejnieku un kuģu transporta materiāliem un atbildīgu to apsaimniekošanu, plastmasas pudeles un korķi demonstrē, cik vāji ir mūsu atkritumu šķirošanas ieradumi, papīrs un iepa-kojuma materiāli ir simbols pašu atpūtnieku cūcībai.

Sapņot nav aizliegts

Zinot atkritumu izcelsmi, var meklēt arī problēmas risinājumus. Un tie ir tepat de-guna galā, turklāt salīdzinoši vienkārši. Skaidrs, ka piekrastes apsaimniekošana mums pieklibo. Ja valsts un pašvaldības izbeigtu desmit gadus ilgušo kašķi par to, kas kuram piekrastē pieder un kas par ko ir atbildīgs un par ko maksā, iespējams, jau drīz mēs varētu lepoties ar daudz tīrāku piekrasti. Tagad atliek vien skumji secināt, ka, labiekārtojot jaunās un apsaimniekojot vecās pieejas vietas jūrai, galvenais vadmo-tīvs ir Eiropas naudas apgūšana, bet darbu jēga palikusi otrajā plānā.

Ja atkritumu šķirošanas sistēma darbotos ne tikai tādēļ, lai pārrāptos pāri ES minimā-lajām normām, piekraste acumirklī kļūtu tīrāka, jo, ja skatās, ko cilvēki parasti ņem līdzi, 80% gadījumu tās ir primāri šķiroja-mās frakcijas – plastmasas un stikla tara, kā arī iepakojums. Bet šķirojamo atkritumu konteineri ir sastopami gandrīz tikai Zilā Karoga pludmalēs.

Ja politiķi nepakļautos lobiju pārzinātajam atkritumu apsaimniekošanas sektoram un viņiem pietiktu drosmes ieviest depozīta sistēmu, no pludmalēm diezgan drīz pazus-tu vismaz plastmasas pudeles un alumīnija skārdenes, tādējādi samazinot kopējo atkri-tumu skaitu par aptuveni 8% jeb, saskaņā ar šā gada datiem, aptuveni 16 vienības uz 100 m pludmales. Un, skat, esam tikuši jau zem apkaunojošās 200 vienību robežas! Ja tiktu ieviests plastmasas maisiņu un vien-reiz lietojamās plastmasas taras aizliegums vai vismaz nežēlīgi palielināts dabas resur-su nodoklis šīm parazītfrakcijām, atkritumu skaits samazinātos vēl vismaz par 15%. Un, skat, mūsu piekraste ir gandrīz jau tīra! Ja pašvaldības rīkosies atbildīgi un gudri pie-krastes apsaimniekošanā un ievēros vides aspektu valsts atbalstam piekrastes attīstī-bai, neaizmirstot arī par to, ka cilvēki ir jā-iesaista un par vides jautājumiem jāizglīto, mēs iegūtu tīrāku jūru. Bet sapņot jau nav aizliegts.

Nākamgad kampaņa «Mana jūra» sāksies jau maija beigās, un, kā ik gadu, aicinām pievienoties katru, kurš vēlas paskatīties uz to, kas patiesībā notiek ar mūsu pie-krasti.

Jau gadiem Latvijā runā par to, ka tūlīt tūlīt, teju rīt ap pusdienas laiku, tiks ieviesta depozīta sistēma un tad visas problēmas ar at-kritumiem būs atrisinātas. Runas ir garas, bet joprojām tikai retā vietā par naudu pieņem pudeles, kaut ikviens Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ministrs apliecina – tūliņ, tūliņ ieviesīsim depozītsistēmu. Piemēram, pirms gada, ministra Edmunda Sprūdža laikā, VARAM ziņoja pašvaldībām un atkritumu apsaimniekotājiem, ka no 2015. gada 1. janvāra depozīta sistēma tiks ieviesta. Tagad vides ministrs Romāns Naudiņš par depozītsis-tēmas ieviešanu atbild apstiprinoši, bet izvairīgi. Drīz sāksies nupat ievēlētās Saeimas un ministru jaunais darba cikls, un vides jomā strādājošie atkal vaicās, kad tad valstī ieviesīs obligāto depozītsis-tēmu. Un daži pamatoti teiks: varbūt nemaz nevajag?

Lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā, tai bija jāsakārto arī atkritumu apsaimniekošanas sistēma – jālikvidē atkritumu izgāz-tuves un katrā reģionā jāuzbūvē sadzīves atkritumu noglabāšanas poligons. Šāda būve nav lēts prieks, tāpēc loģiski, ka līdztekus tika veicināta otrreizējo izejvielu pārstrāde un izveidota šķirošanas sis-tēma, lai poligonā nonāktu pēc iespējas mazāk atkritumu. Līdzko pienāks gadu mija, būsim nokļuvuši citā dzīves posmā – mūsu valstī it visiem iedzīvotājiem pašvaldības būs nodrošinājušas iespēju sa-šķirotās otrreizējās izejvielas ielikt speciālā konteinerā. Tagad teju ikvienā ciemā redzami dzelteni konteineri plastmasai un zaļi – stikla tarai. Rīgā jābūt apveltītam ar stingrāku gribasspēku, bet arī te pie-ejami konteineri šķirotiem atkritumiem gan dzīvojamo ēku masīvos, gan pie lielveikaliem, ir arī šķirošanas laukums Ganību dambī 27.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS48 RUDENS/05/2014

DEPOZĪTSISTĒMAS IZKLUPIENITīmeklī, Latvijas Zaļā punkta mājaslapā www.zalais.lv, sa-daļā «Iedzīvotājiem»/«Atkritumu šķirošana un pārstrāde», aplūkojama Latvijas karte, kur var uzzināt tuvāko iespēju nodot šķirotu iepakojumu, nolietotu sadzīves tehniku, bīstamos atkritumus. Desmit gadus valstī ir veidota šķi-rotu atkritumu savākšanas sistēma, sapirkti konteineri, savākšanas tehnika, uzbūvēti pāršķirošanas punkti, kur apmācīti strādnieki atlasa aplam samestos atkritumus, daudz līdzekļu ieguldīts jaunās paaudzes izglītošanā. Taču joprojām netrūkst tādu, kas nešķiro otrreizējās izejvielas un apgalvo, ka darīs TO tikai tad, kad par katru PET vai stikla pudeli maksās.

«PET Baltija» pērn visā Latvijā sadarbojās ar 17 stikla pu-deļu pieņemšanas punktiem, kas iepirka PET pudeles par vienu santīmu gabalā. Kāds bija rezultāts? Cilvēki uz taras punktiem aiznesa 1,5 miljonus PET pudeļu jeb 56 tonnas, un tas ir aptuveni 1% no kopējā gadā savākto PET pude-ļu apjoma. Tikpat daudz šķiroto atkritumu konteineros cilvēki samet pāris nedēļu laikā. Var jau teikt, ka neviens taču mūsdienās nevāks pudeles par 1,5 eirocentiem... Ja maksātu vismaz 50 centu, tad gan... Skarbā realitāte pie-rāda, tiklīdz noteiktos sabiedrības slāņos izplatījās ziņa, ka PET pieņem par naudu, tika demolēti tuvējie konteineri plastmasai. Līdzīgs skats paveras tur, kur netālu par naudu pieņem alus pudeles, – zaļie konteineri tiek salauzti, ap-gāzti, saturs izvazāts.

Aleksis Apse

liecina, ka 37% iedzīvotāju jau šobrīd šķiro atkritumus un 64% būtu gatavi to darīt arī bez kādām īpašām piemaksām, ja valstī turpinās attīstīt šķiroto konteineru tīklu. Labs piemērs tam, ka cilvēki bez liekas piemaksāšanas speciālos konteineros nodod pārstrādei tuk-šās polietilēna vējstiklu šķidruma kanniņas, ir «Narvesen» kioski, kas atrodas «Neste» benzīntankos.

Tā kā daudzās Eiropas valstīs depozītsistēma darbojas jau daudzus gadus, ir analizēts, kā tad labāk – šķirot bez maksas vai nodot da-žus iepakojuma veidus par samaksu. Izrādās, ka depozītsistēmai ir augsti politiskie riski, proti, lai iegūtu tiesības pārvaldīt depozītu, aktīvi strādā vietējie un starptautiskie lobiji. Taču ieguvumi, salī-dzinot ar tēriņiem, ir niecīgi, jo rada nepamatotas un nevajadzīgas izmaksas patērētājiem, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem un arī pašvaldībām. Galvenā problēma ir tā, ka tiek traucēta dalītās vākšanas sistēma, proti, no tās tiek izņemti daži vērtīgākie materiā-li, bet pārējos nākas apsaimniekot ar zaudējumiem.

Dažādi tarifi un apsaimniekošanas sistēmas iepakojumam rada konkurences izkropļojumus ES līmenī, piemēram, bija laiki, kad mūsējie veda uz Igauniju nodot PET pudeles. Arī citās ES valstīs pierādījies, ka vides piesārņojums īpaši nesamazinās, jo arī valstīs, kur ieviesta obligātā depozīta sistēma, liela daļa dzērienu pudeļu joprojām netiek savāktas un nodotas pat par maksu. Starp citu, depozīta sistēma ieviesta vien dažās turīgākajās ES valstīs, kuras var atļauties investēt apjomīgus līdzekļus šādu sistēmu izveidē un administrēšanā. Droši vien neviens to nebija gaidījis, bet arī šajās valstīs izrādījās, ka depozītsistēma patiesībā apzog trūcīgās ģime-nes, kas pērk lētākos dzērienus, jo pudele kļuvusi dārgāka pat par pašu saturu. Turklāt visbiežāk tieši šiem cilvēkiem ir grūtāk nokļūt līdz depozīta pudeļu pieņemšanas vietām, jo viņi nebrauc ar per-sonīgo auto. Tā nabadzīgajiem iedzīvotājiem samazinās iespējas atgūt depozīta maksu.

Depozīta sistēmas ieviešana ir ļoti dārga un laikietilpīga. Lai nodro-šinātu iedzīvotājiem ērtu piekļuvi pudeļu savākšanas automātiem, ir jāiegulda milzīgi līdzekļi gan pudeļu pieņemšanas automātu ie-pirkšanai un apkalpošanā, gan IT sistēmās un depozīta sistēmas pārvaldības un uzraudzības birokrātiskajā sistēmā. Pavisam noklu-sis ir savulaik Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas vadītājas Rūtas Benderes sociāli atbildīgais priekšlikums ieviest depozītu, nepērkot pieņemšanas automātus, bet dot darbu vienkāršajiem cilvēkiem. Taču, tā kā automātu piegāde un apkalpošana ir daudz gardāks kumoss nekā cīņa ar strādniekiem, šo ideju neviens nelo-bēja, un tā ir pačibējusi.

Un diez vai Latvija kā uz burvju mājiena kļūs par vistīrāko valsti uz Zemes – patiesībā no visa atkritumu lēruma tikai 0,45% ir dzē-rienu pudeles. Turklāt aizvien biežāk parādās ieteikumi atteikties no gāzētām un saldinātām limonādēm, nedzert ūdeni no pudelēm, biežāk lietot atkārtoti lietojamo stikla taru. Vismaz manā mājsaim-niecībā parādās ne vairāk kā piecas PET pudeles mēnesī, un man nav grūti tās iemest dzeltenajā konteinerā pie lielveikala.

Avots: http://pro-e.org/files/08-11_Position_Paper_Mandatory_Deposit_RBV01.pdf

VIDES VĒSTIS 49

VIDRŪPE

RUDENS/05/2014

Iespējams, ka depozīta sistēma Latvijā varētu darboties tei-cami, taču jāatzīst, ka tās ieviešana Latvijā ir novēlota un izmaksu ziņā būs pārāk dārga. Dalītās atkritumu vākšanas sistēmas izveidē un infrastruktūrā vides apsaimniekošanas uzņēmumi un pašvaldības ir ieguldījušas daudzus desmitus miljonus eiro, un atkritumu šķirošana ir pieejama visiem, kas to vēlas un nav slinki aizstaigāt līdz konteineram.

Iespējams, cilvēki nav pamanījuši, ka obligātās depozīta sistēmas izveidē nāksies ieguldīt vismaz 20 miljonus eiro. Protams, tie, kas uzvarēs konkursā un tiks pie lielās nau-das apsaimniekošanas, jau priecīgi berzē rokas. Tajā pašā laikā valstī tiek meklētas iespējas, kā palielināt aizsardzī-bai domāto budžetu līdz 2% no IKP, un reāls karš no mūsu robežām plosās vien pāris tūkstošu kilometru attālumā; nauda tiek meklēta arī veselības aprūpes budžetam, pen-sionāri nīkst nabadzībā... Tāpēc vajadzētu apzināties, ka viszaļākā rīcība būs tad, ja, negaidot materiālus stimulus, ikviens godprātīgi šķiros otrreizējās izejvielas. Nevajag valsti apgrūtināt ar liekiem izdevumiem. Arī depozītsis-tēma nav panaceja, un PET pudeles pašas neskries uz pārstrādes rūpnīcām. Mums pašiem katra pudele vispirms būs jānopērk, un ikviens produkts, uz kuru attieksies de-pozīta sistēma, kļūs par pārdesmit centiem dārgāks. Un ne jau šo uzcenojumu jūs dabūsiet atpakaļ, bet gan tikai daļu, varbūt pusi. Pārējais nonāks depozīta sistēmas ap-saimniekotāju rīcībā. Tur no centiem savāksies tūkstoši un miljoni eiro, no kuriem lielākā daļa tiks pudeļu automātu ražotājiem, izplatītājiem un apkalpotājiem, un tikai daži no tiem būs Latvijā reģistrēti uzņēmumi.

Ja nebūsiet čaklāks kā līdz šim un PET pudeles dāsni izme-tīsiet sadzīves atkritumu konteineros, jūs atbalstīsiet tos, kas miskastēs rakņājas. Varbūt cilvēcīgāk būtu iemest nau-du ubaga tarbā, nevis pazemot cilvēkus un rosināt viņus rakņāties pa atkritumiem? Turklāt socioloģiskās aptaujas

DARBI

VIDES VĒSTIS50 RUDENS/05/2014

Mirklis, kad jāuzsāk braukt ar šo auto, ir mazliet mulsinošs. Viss, ko dzirdu, ir nekas – klusums. Tad atskan pa kādam tikšķim, un pēc mirkļa, kad žiperīgais mazauto ir uzņēmis gaitu, var dzirdēt, kā svilpo vējš un pa ceļa segumu švīkst automobiļa riepas. Toties sa-dzirdēju, cik skaļi ir visi citi auto. Tajās pāris dienās, kad izmēģināju šo elektromobili, es pat neieslēdzu mūzikas sistēmu, jo klusums mani aizrāva, man tas patika, likās relaksējošs. Braukšana ar elek-troauto ir tik neierasta, viss šķiet kā pirmo reizi, kaut e-UP izskatās kā jebkurš normāls auto. Mazais VW e-UP ir kārtīgs pilsētas maz-auto, kas noder arī izbraucieniem ārpus pilsētas, jo uz šosejas tas viegli var ieskrieties pat mazliet pāri legāli pieļaujamajiem ātruma limitiem. Mani priecēja auto uzvedība uz šosejas apdzenot, proti, tas bija ļoti stabils, un jaudas pilnībā pietika, lai varētu apsteigt lēnāk braucošos, un, kas ne mazāk svarīgi, visos šajos manevros es jutos droši un komfortabli.

Kluss un nesmirdīgs izbrauciens

Ja šis stāsts jūs jau ir ieintriģējis, noteikti piesakieties jeb-kura elektroauto testam, nenožēlosiet! «Møller Auto Lid-osta» Volkswagen centra automobiļu tirdzniecības vadītāja Anša Valdovska komentārs par elektroauto e-UP: «Volkswa-gen e-UP sevi parāda no vislabākās puses. Tā piekare labi sadzīvo ar mūsu ceļiem un klimatu, arī nobrauktās dis-tances ir normālas – ar vienu uzlādi var nobraukt vidēji 120 km. Tehniski auto ir nevainojams, un pats galvenais, ko Volkswagen ir spējis panākt, – elektroautomobilis nav kā no citas pasaules, tas ir normāls ikdienas transporta lī-dzeklis, turklāt nepiesārņo vidi. Noteikti ir vērts pieminēt, ka VW jau tuvākajā laikā sāks piedāvāt arī e-Golf.»

IZMĒĢINĀM VOLKSWAGEN E-UP!

Mārtiņš Mičulis

Brīvdienās daudz braukāju pa Rīgu – pārsvarā pa centru. Aiz-braucu arī līdz Siguldai – izbaudīt Dabas koncertzāli. Tad vēl līdz Ogres Zilajiem kalniem, vēl šur tur ap Rīgu – un svētdie-nas vakarā piefiksēju, ka esmu nobraucis 300 km! Divas dienas aktīvi braukāju ar automašīnu, bet ne Rīgas ielās, ne Siguldā mans auto neradīja izplūdes gāzes, un netika sadedzināta ne pile degvielas! Mani tiešie pārvietošanās tēriņi nepārsniedza 7 eiro jeb aptuveni 2,3 eiro uz 100 km. Volkswagen e-UP ir elektroauto, ar kuru man patīk vizināties un izbaudīt jaunās autobraukšanas sajūtas. Zaļo sirdsapziņu klusināja cerība, ka patērētā elektroenerģija bija iegūta mūsu pašu Latvijas HES vai vēja turbīnās. Pagaidām vispiemērotākā vide elektroauto ir pilsēta un piepilsēta 100 km attālumā. Kamēr uzlādes in-frastruktūra Latvijā vēl tikai top, ar braucieniem no Rīgas uz Latgali vai Dienvidkurzemi pagaidām tā ir, kā ir.

DARBI

VIDES VĒSTIS 51RUDENS/05/2014

Konkrētajam elektroautomobilim, līdzīgi kā visiem citiem e-auto, ir divi pedāļi, bremzes un paātrinājuma (gāzes) pe-dālis. Šim auto ir visiem tik ierastā atslēga, ar kuru iedar-bina auto, un ātrumu pārslēdzējs, kas atgādina automātis-kās ātrumkārbas sviru, kuru virzot jāizvēlas braukšanas/stāvēšanas režīmi – P, R, N, D utt. Benzīnbākas nav, bet tur, kur parasti ievieto degvielas «pistoles» galu, paredzē-ta vieta elektrouzlādes kontaktligzdas spraudnim. Auto-mobiļa enerģijas avots ir baterija, kas atrodas zem auto grīdas, un to uz priekšu dzen elektromotors, kas atrodas zem motora pārsega priekšpusē. Kā jau teicu, viss gandrīz kā parastam auto.

Ekonomisks braukšanas stils

Atšķirīga no iekšdedzes pilsētas mazauto šim VW e-UP ir dinamika, ko dod elektroauto jaudas efektīvā izmantoša-na, klusums, stabilitāte un, protams, ekonomiskums – no-braucot 100 km, elektroenerģijas izmaksas būs no 2 līdz 2,5 EUR. Ekonomija atkarīga arī no laikapstākļiem, jo elektrību patērē ne tikai motors, bet arī apgaismojums, mūzikas klausīšanās, braukšanas asistenta ekrāns, klima-ta kontrole, sēdekļu un stiklu apsilde. Tomēr visjūtamāko ekonomiju var sasniegt ar braukšanas stilu. Jo agresīvāka braukšana, jo lielāks patēriņš un izmaksas, ko nepārtrauk-ti atspoguļo braukšanas asistenta ekrāns. Šajā auto ir pat zaļās/gudrās/ekonomiskās braukšanas programma, kas ar tādiem kā spēles elementiem dod iespēju auto vadītājam krāt punktus un gūt prieku par to, ka ir dabai draudzīgas braukšanas stila lietpratējs.

Ietaupīt var ne tikai braucot mierīgi un apdomīgi, to var darīt arī tad, ja pilnībā izmanto šī auto sniegtās iespējas, kur viena no funkcijām ir rekuperācija jeb reģenerējošā bremzēšana, tas ir, kad, automobilim ripojot brīvgaitā vai arī samazinot ātrumu, atlaižot akselerācijas pedāli, elek-tromotors ražo elektrību, un sākas baterijas uzlāde. VW e-UP šo rekuperācijas režīmu var mainīt no izslēgta, kad auto ripo brīvgaitā un enerģiju neražo, līdz spēcīgākajam režīmam, kas maksimāli izmanto bremzēšanu vai ripinā-

šanu un ražo elektrību. Būtiski, ka šādi var ne tikai iegūt papildu elektroenerģiju, bet arī saudzēt bremžu sistēmu. Ja pie šīs reģenerējošās bremzēšanas piestrādā un pierod to lietot ikdienā, bremzes pedālis jālieto pavisam reti. Es pieradu pāris stundu laikā.

Valsts atbalsts elektromobiļiem

Man ir prieks, ka arī Latvijā arvien vairāk cilvēku sāk in-teresēties par elektroautomobiļiem. Šogad, pateicoties VARAM Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projektam, valstī beidzot tiks izveidota uzlādes infrastruktūra, turklāt daudzas pašvaldības un uzņēmumi ar KPFI atbalstu nopir-ka elektromobiļus. Vismaz VW e-UP skaits Latvijā šogad tuvosies diviem simtiem. Jo vairāk mūsu klimatiskajos apstākļos tiks gūta pieredze ar jaunākajiem elektroauto, jo ātrāk visiem būs saprotams tas, ka elektromobilitāte ir šodiena, tā vairs nav tāla nākotne. Un to vajadzētu ņemt vērā ikvienam, kurš vēlas mainīt auto. Šo auto es īpaši ieteiktu uzņēmumiem, kuru ikdienas nepieciešamība ir braukāt pa pilsētu krustu šķērsu, – ar vienu uzlādi dro-ši varēs nobraukt 100 km, var pat iemanīties nobraukt 120–140 km. Pilsētā arī ir vieglāk atrast uzlādes punktu, bet ideāli, protams, būtu, ja pie uzņēmuma izveidotu paši savu. Ieguvums būs arī tas, ka mašīna nebūs bieži jāved uz servisu, jo elektroautomobilim ir krietni mazāk tehnis-ko detaļu, kas varētu salūzt, nav jāmaina eļļas filtri, nav jāmaina eļļa, un arī pats elektromotors ir ilgmūžīgāks par parasto iekšdedzes dzinēju.

Volksagen e-UP!:

Maksimālā jauda: 60 kilovati

Griezes moments iedarbināšanas brīdī: 210 ņūtonmetri

Maksimālais ātrums:130 km/h

Paātrinājums no 0 līdz 100 km/h:12,4 sekundes

Elektroenerģijas patēriņš kombinētajā ciklā: 11,7 kWh/100 km

CO2 izmešu daudzums kombinētajā ciklā: 0 g/km

Energoefektivitātes klase: A+

Pilnais svars: 1,55 t

Akumulatora svars: 226 kg; garantija 8 gadi

Uzlāde: atkarībā no uzlādes vietas veida uzlāde ilgst no mazāk kā pusstundas līdz 12 stundām:

– strāvas avots mājās: 7–9 stundas (e-UP!); 10–13 stundas (e-Golf);

– uzlādes kastīte (Wallbox): 4–6 stundas (e-UP!); 6–8 stundas (e-Golf);

– kombinētās uzlādes stacija: līdz 30 minūtēm.

DABA

VIDES VĒSTIS52 RUDENS/05/2014

Jebkuras sugas eksistencei dabā nepieciešami specifiski dzīves ap-stākļi, kas veidojušies gadu tūkstošiem. Ziemeļos vai dienvidos, purvos, mežos vai pļavās mītošajām sugām izdzīvošanas elementu, barības vielu un dzīves telpas prasības ir atšķirīgas, tāpēc specifis-kas sugas izvēlas dzīvot konkrētos apgabalos. Lai saglabātu dabas vērtības nākamajām paaudzēm, nepieciešama vienota un mērķtie-cīga rīcība, tādēļ 1992. gadā Eiropā pieņemta Biotopu Direktīva 92/43/EKK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsar-dzību. Tās mērķis – veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāša-nos, veicot dažādus dabisko biotopu, floras un faunas aizsardzības pasākumus. Retu un apdraudētu biotopu saglabāšanā svarīgi ir ap-zināt vērtīgās platības, kā arī novērtēt to stāvokli. Tuvākajā laikā Latvijā ir jātiek galā ar uzdevumu kartēt un izanalizēt visas īpaši aizsargājamo biotopu teritorijas, lai nākotnē spētu nodrošināt to pienācīgu aizsardzību un apsaimniekošanu.

Ilgtspējīgai biotopu plānošanai būtu jābalstās uz objektīviem, de-talizētiem un visaptverošiem datiem, kas sniegtu precīzu infor-māciju gan par biotopu izplatību, gan to faktisko stāvokli. Ideāls risinājums biotopu kartēšanai ir ekspertu zināšanu apvienojums ar objektīviem datiem, kas iegūti, izmantojot jaunākās informāci-jas tehnoloģijas. Vides risinājuma institūtā (VRI) īstenotā projekta «Eiropas Savienības nozīmes biotopu stāvokļa novērtējums un kar-tēšana, izmantojot attālās izpētes tehnoloģijas» ietvaros klasiskās biotopu apsekošanas metodes plānots apvienot ar attālās izpētes tehnoloģiju sniegtajām iespējām, lai ES nozīmes biotopu kartēša-nu veiktu maksimāli pilnvērtīgi. Turklāt, ja kartēšanu veic tikai ek-sperti, pastāv risks iegūt subjektīvus datus vai teritorijas apsekot nepilnīgi.

Biotopu attālā izpēte

Attālā izpēte pēta Zemes virsmu, izmantojot informāciju, kas iegū-ta bez kontakta ar Zemi. Vides risinājumu institūta rīcībā ir pasau-les līmenī unikāla attālās izpētes sistēma «Arsenal», kas paredzēta lietošanai uz dažādām aviācijas platformām, piemēram, lidmašīnas. Komplektā ir astoņi savstarpēji integrēti sensori – augstas izšķirt-spējas aerofotokamera, Zemes virsmas lāzerskeneris (LiDAR sistē-ma) un hiperspektrālo sensoru sistēma.

LATVIJAS DABAS VĒRTĪBU IZPĒTE NO PUTNA LIDOJUMAGuna Dātava, Vides risinājumu institūts

Sistēmu «Arsenal» vai atsevišķas tās komponentes VRI jau ir izmantojis, analizējot dažādas ekosistēmas un to funkcijas, ir identificētas invazīvās sugas, vērtēta ūdeņu kvalitāte, veikti pē-tījumi par dzīvnieku un putnu uzskaites iespējām u.c. Sistēma ir daudzfunkcionāla, iegūto datu analīzē nākas secināt, ka vidē ir vēl ļoti daudz pazīmju un procesu, kurus cilvēka acs nespēj saskatīt, bet dažādie sensori ļauj «redzēt» vides objektus tā, kā tos redz, piemēram, bites vai čūskas.

Attālā izpēte. Tradicionāla ainava attālās izpētes datu formā

Ainava attālās izpētes «skatā» – ar Zemes virsmas lāzerskeneri iegūts attēls.

VRI attālās izpētes platforma. Speciāli aviācijas darbiem paredzēta divmotoru lidmašīna BN-2T-4S Defender.

Ainava cilvēkam ierastajā skatā.

Hiperspektrālo sensoru izmantošana meža biotopu stāvokļa novērtēšanā

Attēls, ko veido specifiska spektra kanālu izvēle, lai noteiktu mež-audzes koku sugu sastāvu: ciānzils – nokaltušie koki; gaiši zaļš – priede; tumši zaļš – egle; rozā – bērzs; oranžs – apse.

DABA

VIDES VĒSTIS 53RUDENS/05/2014

Ar Zemes virsmas lāzerskeneri var iegūt trīsdimensionā-lus (3D) Zemes reljefa un veģetācijas virsmas attēlus un pēc tam noteikt un analizēt, piemēram, reljefa īpatnības, mežaudžu struktūru, pļavu aizaugumu ar krūmiem, purvu apaugumu, kā arī modelēt un analizēt augstas detalizāci-jas pakāpes Zemes reljefa un veģetācijas modeļus.

Attālās izpētes metodes biotopu kartēšanā ļauj veiksmīgi apsekot lielas un grūti pieejamas teritorijas, jo līdz šim ekspertiem, apsekojot biotopu izplatību un vērtējot to stāvokli, pārvietojoties pa zemi, datu ievākšanai un ap-strādei bija nepieciešams mēnešiem un pat gadiem ilgs darbs. Projekta «Inovatīvas attālās izpētes adaptēšana ES nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanai un stāvokļa novērtēšanai» ietvaros VRI izstrādās metodiku ES nozī-mes aizsargājamo biotopu veidu kartēšanai un stāvokļa novērtēšanai un sagatavos vadlīnijas attālās izpētes datu ievākšanas un analīzes nosacījumiem ES nozīmes bioto-pu kartēšanai un monitoringam. Biotopu eksperti Brigita Laime, Liene Auniņa un Viesturs Lārmanis ir identificējuši biotopus raksturojošās pazīmes, kuras iespējams novēr-tēt, analizējot attālās izpētes datus, kā arī izvēlējušies 33 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kurās tiks ievākti at-tālās izpētes dati metodikas izstrādei un testēšanai.

Šajās teritorijās aptuveni 48 350 ha lielā platībā šovasar tika ievākti lāzerskenēšanas un hiperspektrālie dati. VRI speciālisti un pētnieki sagatavos dažādu datu slāņus, ku-rus izmantos biotopu pazīmju izdalīšanai. Zemes reljefa datu slāņus pētnieki izmantos, lai identificētu specifis-kiem biotopu veidiem raksturīgas reljefa formas, piemē-ram, gravas, un noteikta slīpuma nogāzes, kāpu reljefu u.tml. Izmantojot iegūtos veģetācijas virsmas datu slā-ņus, tiks analizēta mežaudžu struktūra, kā arī purvu un kāpu biotopu apaugums. Piemēram, koku un krūmu aug-stumi un to vainagu aizņemtā platība. Hiperspektrālajos datu slāņos tiks segmentētas atsevišķu sugu vai dažādu

Gaujas senlejas posms. Ielejas un sāngrāvju reljefa attēls.

zemsedzes veģetācijas tipu aizņemtās platības. Tā varēs novērtēt, piemēram, invazīvo sugu aizņemtās platības piekrastes biotopos vai sīkkrūmu audžu struktūru purvu biotopos. Pēc tam tiks analizēti dažādos biotopos notie-košie procesi. Lai pārliecinātos par attālās izpētes datu interpretācijas precīzumu, dažās teritorijās datus pārbau-dīs ar klasiskajā biotopu apsekošanā iegūtajiem datiem. Ja izstrādātā metodika uzrādīs labu pielietojuma potenciālu aizsargājamo biotopu izpētē, attālās izpētes tehnoloģijas būs iespējams pielietot dažādu valsts teritorijā esošo ES nozīmes biotopu apsekošanai arī turpmāk.

Attēlu autors – Vides risinājumu institūts (VRI)

1. Pūricu ezera purvs (GNP) 2. Tavaiņu purvs (GNP)(DL) 3. Avotu mežs (AAA) 4. Bekas – Zīles apkaime (Ziemeļgauja) (AAA)5. Lielais un Pemmes purvs (DL) 6. Ozoldārzs (ML) 7. Maizezers (DL) 8. Kalatu purvs (DL) 9. Madiešēnu purvs (DL) 10. Ābeļi (DL) 11. Mežole (DL) 12. Pededze (DL) 13. Pededze (DL) 14. Engures ezers (DP) 15. Pape un Nolas purvs (DP) 16. Užava (DP) 17. Ovīši (DL)

18. Kolka (SNP)19. Engures ezers (DP)20. Pape un Nolas purvs (DP)21. Užava (DP)22. Ovīši (DL)23. Kolka (SNP)24. Randu pļavas (DL)25. Ķirbas purvs (DL)26. Ječu purvs (DL)27. Vasenieku purvs (Stiklu purvi) (DL)28. Tebras ozolu meži (DL)29. Līvbērzes liekņa (DL)30. Ventas un Šķerveļa ieleja (DL)31. Drubazas (Abavas senleja) (DP)32. Tīras purvs (DL)33. Ogres ieleja (DP)

33 attālās izpētes teritorijas

AAA – aizsargājamo ainavu apvidiDP – dabas parkiDL – dabas liegumi

ML – mikroliegumi GNP – Gaujas nacionālais parksSNP – Slīteres nacionālais parks

Uz Dārtmūru (Dartmoor) Anglijas dienvidrietumos mēs devāmies tāpēc, ka bērni gribēja uz Angliju, bet man patīk dabas parki. Gana intriģējoši šķita arī tas, ka tieši šeit sers Arturs Konans Doils esot smēlies iedvesmu stāstam «Bāskervilu suns», un man vienmēr gribējies redzēt tīreli (angl. moor). Turklāt netālu no Dārtmūras, jūras krastā, ir Eks-mūra (Exmoor) – viens no lielākajiem un krāšņā-kajiem Dienvidanglijas dabas parkiem.

Pirms došanās uz apkārtni, kur savulaik ļaudis līdz nāvei biedējis baisais Bāskervilu suns, ie-

LATVIJAS PILSĒTNIEKI ANGLIJAS LAUKOS

Dārtmūra, Eksmūra, Čedaras grava

Lielā meža pūčtaureņa (Caligo eurilochus) šķilšanās.

VIDES VĒSTIS54

CEĻOJUMS

RUDENS/05/2014

griežamies ūdru un tauriņu mājā Bukfāstleijā (Buckfast-leigh), kur mīt arī zivis un bruņurupuči. Bērniem visvai-rāk patika vērot tauriņu šķilšanos, un bija grūti viņus pierunāt beigt pētīt kūniņas un doties tālāk.

Dažādu sugu ūdru kopiena dzīvo blakus tauriņu sil-tumnīcai, un šeit bija pārstāvēti gan Amerikas, gan Ei-ropas, gan Āzijas ūdri. Ūdru pāri saskanīgi tekalē viens aiz otra kā salipuši. Vienīgais vientuļais ūdrs bāž de-gunu ūdens caurulē, it kā kaut kas tur būtu pazudis. Kopējs apgalvo, ka ūdriem ļoti patīkot, ja uz deguna gāžas ūdens, – viņš izbaudot ūdens strūklu.

Ūdru un tauriņu mājai blakus ir veclaiku dzelzceļš, un pa to kursē ar akmeņoglēm darbinātas lokomotīves.

Iebraucot tālāk Dārtmūras tīrelī, secinu: ja esat bijuši Ķemeru tīrelī, tad ziniet – nē, tie nepavisam nav līdzīgi! Šis ir gaišs, pau-gurains apvidus ar ziedošām violeti dzeltenām pļavām – dzelte-nie ir parasto dzeloņzirņu ziedi, violetie – virši. Tīreļa pamatā ir granīta klints, ko klāj kūdras slānītis. Koku nav, un zinātnieki spriež, ka sendienās tos nograuzušas aitas, bet varbūt tas no-ticis dabisku procesu rezultātā. Domāju, ka Dārtmūras nacio-nālais parks – tas ir veids, kā saglabāt seno angļu dzīvesstilu, jo šeit tiek uzturēta tāda vide un bioloģiskā daudzveidība, ko savulaik veidoja un uzturēja cilvēks ar saviem lopiem.

No pauguriem nereti ir izlīdušas granīta virsotnes, ko dēvē par toriem. Kāpjot Heitorā (Hay Tor), nevar nepamanīt angļu mīles-tību pret suņiem – katram otrajam ceļinieku pulciņam ir suns, kas rāmi pastaigājas kopā ar saimniekiem.

Ūdri.

Dzelzceļa stacija.

VIDES VĒSTIS 55

CEĻOJUMS

RUDENS/05/2014

Viena no īpašajām vietām Dārtmūrā ir Prinstau-nas (Princetown) cietums, no kura reiz esot izbē-dzis sulaiņa Berimora sievas brālis. Prinstaunas apmeklētāju centrā bērniem patiesu prieku sagā-dā lāde ar Šerloka Holmsa laika drēbēm – vestēm, biksēm, žokejnīcām un apmetņiem –, turklāt to visu drīkst uzvilkt, pielaikot un fotografēties. Pamanu stendu ar stāstu par kontrolēto dedzi-nāšanu – izrādās, dabas daudzveidības saglabā-šanas nolūkos šo metodi izmanto arī šajā parkā. Vēlāk tīmeklī atrodu rakstu par dedzināšanu, kur izskaidrots, kādēļ tā nepieciešama, neaiz-mirstot skaidri un gaiši brīdināt: nekādā gadīju-mā nededziniet paši uz savu roku, jo to var da-rīt tikai speciālisti! Izskatās, ka angļi, atšķirībā no latviešiem, saprot, ar ko atšķiras kontrolēta dedzināšana vides speciālistu vadībā no kūlas dedzināšanas. Dedzināšana tīreļa uzturēšanai praktizēta jau 15. gadsimtā, tad 1609. gadā to aizliedza, jo nepārdomāta darbība nodarījusi lielu postu, bet pēc pāris gadsimtiem atkal at-jaunota un tiek turpināta vēl joprojām, uguni pieskatot un kontrolējot.

Tā nav, ka visi meži te ir noganīti vai izcirsti – pie hosteļa kāds strēķītis saglabājies. Mežs izskatās daudz draudīgāks nekā tīrelis, bet tajā pašā laikā – tas ir tik zaļi samtains, ka atceros filmu par Tolkīnu un viņa hobitiem. Pie egles – kā nosēts ar baravikām. Vai tiešām angļi tās nemana? Varbūt viņi nezina, ko ar tām iesākt? Mazliet tālāk redzama arī kailcirte.

CEĻOJUMS

VIDES VĒSTIS56 RUDENS/05/2014

Otrās dienas rītā dodamies uz Lidfordas (Lydford) gravu, ko izgrauzusi Lidas upe, tekot caur kaļķakmens slāni. Biļešu pārdevēja brīdina, ka grava ir bīstama un bērni jāpieskata, lai rēķināmies ar pāris stundu pārgājienu. Takas sākumā lepni aprunājam britu bailīgumu, tomēr otrpus upei takas raksturs mainās – vietām tā vijas gar pašu stāvās kraujas malu, un četrus metrus zemāk pa akmeņainu gultni plūst upe. Lai gan taka ir labi iekārtota un pie akmens sienas ir drošības ķēdes, tā ir pietiekami bīstama, lai ietu piesar-dzīgi.

Pa ceļam uz Eksmūru izmetam līkumu, lai apskatītu Tinta-gelas (Tintagel) pili jūras krastā, ko saista ar britu brīvības cīnītāju karali Artūru.

Esmu vīlusies – no pils pāri palikušas vien drupas, un pats rags, uz kura tā stāv, ir ārkārtīgi trausls un lēni drūp jūrā. Izrādās, šo pili 13. gadsimtā uzcēlis kāds no hercogu Kornvelu dzimtas. Saistība ar karali Artūru pilij esot tikai

Pie Lidfordas velna katla.

tāda, ka vienīgais izskaidrojums, kādēļ hercogs cēlis pili tik grūti pieejamā un stratēģiski nesvarīgā vietā, esot tas, ka, viņaprāt, šeit ir dzimis karalis Artūrs. No senā stāsta pāri palicis vien stāstnieks, kurš turpina senās, no mutes mutē pārstāstītās leģendas. Karalis Artūrs ir tikpat vēstu-risks tēls kā Lāčplēsis vai Kurbads.

Ir pārāk auksts, lai izmēģinātu peldi jūrā, tāpēc otrā rītā dodamies iepazīties ar dabas takām. Pajautāju viesu mājas saimniecei, kur ir kāda purvaina taka. Vai nu saimniece mūs pārprata, vai vēlējās saudzēt mūsu dzīvības, bet uz muklāju viņa mūs neaizsūta – uz mitru apgabalu gan, kas, par brīnumu, izrādās pakalnē.

Taka ved pāri pauguram, un tās, izrādās, ir ganības ar meldru ciņiem. Ceļš brīžiem, izskatās, ir tikai aitu iemīts. Ejam, ik pa brīdim iztraucēdami mierīgi gremojošu aitu pulciņu.

Viss ir mitrs, lai gan atrodamies paugura virsotnē. Veģetā-cija, kūdrainā augsne un biežie lieti uztur pakalni mitru, un to arī saimniece uzskata par purvainu apvidu.

CEĻOJUMS

VIDES VĒSTIS 57RUDENS/05/2014

Viens no septiņiem objektiem, ko gravā var apskatīt, ir izstāde par seno britu vēsturi visnotaļ psihedēliskās noskaņās. Uzzinu, ka mūsu senči ir bijuši cilvēkēdāji, un īpaši augsti esot vērtēti barojošie acu āboli, galvas un kaulu smadzenes. Izstādes noslē-gumā tās veidotāji jau ir aizrāvušies neredzētos radošuma aug-stumos un filozofiskās pārdomās. Bet mūsu pēdējais pirkums ir īsts Čedaras siers, kas noturēts Čedaras kalnu alā.

VIDES VĒSTIS58

CEĻOJUMS

RUDENS/05/2014

Netālajā krodziņā «Zilās bumbas», kur ēdam vakariņas, an-gļi nāk kopā ar suņiem, kas rātni guļ zem galda, kamēr saimnieki paēd. Pie letes ir arī trauks ar suņu našķiem, ko ik pa laikam kāds saimnieks savam labākajam draugam arī nopērk un uzcienā. Es dzeru īsto, mazliet dūmakaino sidru, kāda tik ļoti pietrūks Latvijā.

Vakarā dodamies pastaigā pa citu taku. Sāk krēslot. Taka ved pāri privātiem laukiem, un mums ik pa brīdim jāatver un jāaizver laukus nodalošie vārtiņi, uz kuriem ir uzraksti: «Pri-vāts», «Publiski pieejams ceļš», «Tikai kājāmgājējiem». Kādā laukā nobiedējam divus zirgus, kas iezviegdamies aizauļo.

Atklājam, ka esam nozaudējuši ceļu uz mājām, bet taka, uz kuras atrodamies, ved uz attālo ciematu. Lai gan ne-esmu aizmirsusi tūrista izdzīvošanas pamatlikumu svešā vietā bez pavadoņa staigāt tikai pa tūristu takām, tomēr uz ciematu gan nevēlamies tumsā iet. Tā nu slājam pāri laukam virzienā, kur pēc navigācijas sistēmas norādēm at-rodas ceļš. Pāri takai pārskrien briežu bars. Es sabīstos un ceru, ka viņiem nav mazuļu – tumsā grūti saskatīt. Brieži nostājas lauka malā, un atskan dīvainas skaņas. Nu jau ir iestājusies nakts. Nākamajā laukā pamanu govju baru, ar kuru nav ne mazākās vēlēšanās iepazīties. Ejam apkārt, un es priecājos, ka neesam Amerikā, kur neatļauta bradāšana pa svešiem īpašumiem var beigties pavisam slikti. Beidzot atrodam ceļu, taču – tas ir aiz metru augsta akmeņu žoga, turklāt pāris metru zemāks par lauku. Tumsā lecam pāri. Nokļuvuši uz ceļa, atviegloti uzelpojam un ejam uz mā-jām. Saimniece smaidīdama uzklausa mūsu emocionālo stāstījumu un tad vaicā, vai brieži uz mums esot rējuši. «Jā,» es saku, «tādas dīvainas skaņas bija gan.» Saimniece mani iepriecina: «Viņiem tagad ir bērni, un viņi centās jūs aizbaidīt.» Cik labi, ka es to nezināju!

Braucot prom no Dārtmūras gar jūras krastu, ceļa malā pama-nu violetu viršu lauku. Izkāpjot no mašīnas, mani apbur medai-na, silta smarža.

Atceļā uz lidostu iegriežamies Čedaras aizā (Cheddar Gorge), kas ir vēl viens Anglijas dabas brīnums. Izrādās, ja nopērkam biļeti, īsā laikā mums jāiziet septiņi objekti, to skaitā alas ar neparastas formas stalaktītiem. Ieejot alā, paņemam digitālos gidus. Kad iznākam no alas, vīrs formastērpā patiesi izbrīnījies norāda uz manu digitālo gidu un vaicā: «Nav uzsprādzis? Izejot no alas, tam taču vajadzēja uzsprāgt!» Vēlāk izrādās, ka tas ir gids, kurš mūs pavadīs izbraucienā pa ievērojamākajām vietām šajā gravā. Ar vīru nospriežam, ka britu gidiem pirms pieņem-šanas darbā droši vien jāiziet melnā humora pārbaude. Bērni kritizē digitālā gida bērnu versiju: tas esot stāstījis, ka alu pa-tiesībā atklājuši bērni un tur gulošais slavenais Čedaras cilvēka skelets esot atdzīvojies. «Tās taču ir muļķības, mammu!» Īstais gids esot labāks par digitālo, jo īstajam var uzdot jautājumus.

VIDES VĒSTIS 59

DARBI

RUDENS/05/2014

Pētījumi, kas pēdējos gados ir veikti Eiropā, lai analizētu patērētāju ietekmi uz vidi, parāda, ka gandrīz puse cilvē-ka radītās ietekmes uz vidi ir tieši vai netieši saistīta ar pārtiku. Arī latvieši steidz «progresa» virzienā septiņjūdžu jeb, precīzāk sakot, 42. izmēra zābakos, jo 42% no kopējā Latvijas iedzīvotāju patēriņa ekopēdas nospieduma veido tieši pārtikas patēriņš.

Produkta pase

Ja mūsu virtuvē būtu robežkontrole, kur pie ieejas pārbau-da ikviena ienācēja pasi, daudzi no veikalā pirktajiem pār-tikas produktiem labākajā gadījumā tiktu deportēti atpkaļ pie ražotāja. Bieži mūsdienu pārtikas produktu ražošanas ciklu varētu salīdzināt ar kriminālnoziegumu pret dabu ar kontrobandas un šantāžas elementiem. Savukārt pircējs, izvēloties intensīvās lauksaimniecības produktus, sama-zina dabas resursus, kas nodrošinātu pilnvērīgas pārtikas ražošanu nākotnē.

Pārtikas preču dzīves cikls sastāv ne tikai no lauksaimnie-ciskās ražošanas, bet arī citiem pārtikas preču aprites pos-miem – pārstrādes, transportēšanas, tirdzniecības u.tml.

Lai spītētu industriālās ražošanas ietekmei, ieteicams iz-vēlēties personīgāku pārtikas iegādes veidu, kur ievēroti atbildīga pārtikas patēriņa principi.

Īsā pārtikas ķēde – veicina šķirņu daudzveidību. Lielvei-kalu spiediena rezultātā būtiski samazināta lauksaim-niecības augu ģenētiskā daudzveidība, jo lielie zemnieki izvēlas audzēt nelielu augļu un dārzeņu sugu un šķirņu klāstu – tikai tos, kas vislabāk piemēroti ilgstošai uzgla-bāšanai un transportēšanai. Izvēloties vietējos produktus, stiprinās draudzība starp zemniekiem un patērētājiem, samazinās iepakojuma apjoms, atkritumu daudzums un transportēšanas emisijas.

PERSONĪGI. ĒDIENS

Zane Ruģēna, Jānis Brizga

Latvijā šādu pārtikas iegādes veidu praktizē tiešās pirkša-nas pulciņi, proti, pircēji apvienojas grupās, lai kopīgi un regulāri iegādātos produktus no Latvijas bioloģiskajiem ra-žotājiem. Pulciņus raksturo cieša sadarbība ar ražotājiem un brīvprātīgas biedru dežūras piegādes organizēšanā.

Sezonāla pārtika rada mazāku piesārņojumu, jo tās iegu-vē jātērē mazāk enerģijas un lauksaimniecības ķimikāliju. Tā ir garšīgāka un daudzveidīgāka, ar vitamīniem un barī-bas vielām bagātāka. Un tā ir arī lētāka!

Ar bioloģiskām metodēm audzēti pārtikas produkti – ba-rojot augsni ar kompostu un sargājot vidi no toksiskām ķī-miskām vielām, tiek iegūti ne tikai cilvēka veselībai droši pārtikas produkti, bet bioloģiskā lauksaimniecība palīdz saglabāt nākamajām paaudzēm veselu un drošu planētu.

Mazāk gaļas – dzīvnieku izcelsmes produkti (liellopa gaļa, piena produkti, zivis, tauki, olas) ir pārtikas produkti, kas rada lielu slodzi videi. Lai samazinātu pārtikas patēriņa slodzes, nav pilnībā jāatsakās no dzīvnieku izcelsmes pro-duktu patēriņa, bet pietiek ar to, ka nedēļā vismaz pie-cas ēdienreizes ieturam bez dzīvnieku izcelsmes produk-tiem.

Šoruden plānoti vairāki pasākumi un dažādas citas aktivi-tātes, lai rosinātu veidot tiešās pirkšanas pulciņus. Vairāk informācijas – www.tiesapirksana.lv.

Zane Ruģēna, Jānis Brizga

Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Ēdiens ir pamatvajadzība – tik pierasta, ka esam aizmirsuši par to pat domāt. Mūsu steidzīgā gad-simta nodeva ir tāda, ka bieži vien ikdienā neiz-dodas iedziļināties pārtikas produktu stāstā – to tapšanas procesā, ceļā līdz mums un tajā, kā pār-tika, kuru izvēlamies, ietekmēs mūsu veselību, dzīves kvalitāti un – jā, mūsu nākotni.

Foto

: Rei

nis

Kras

tiņš.

Rakstā izmantota informācija nowww.agrifood-forum.net/issues/consumption/paper.asp; www.iere.org/sustain/LifeCycle.htm autoru tulkojumā

VIDES VĒSTIS60

GRĀMATU APSKATS

RUDENS/05/2014

«Ēst, lai dzīvotu»Džoels FūrmansIzdevniecība «The White Book», 416 lpp.

Jau pāris mēnešu šī grāmata gozējas pirktāko saraksta augšgalā, un ne velti – šajā izdevumā uzturs pielīdzināts medikamentiem un galvenā vērība pievērsta tam, kā nāvi var attālināt tie, kuriem ārsti konstatējuši sirds un asinsvadu slimības, ļaundabīgu audzēju, osteoporozi vai diabētu. Protams, daktera ieteikumus kāri lasīs ikviens, kurš šādu diagnozi negrib ieraudzīt savā pacienta kartītē. Grā-matu sarakstījis starptautiski atzīts ārsts un sertificēts uzturzinātnieks Džoels Fūrmans, kurš katru savu apgalvojumu pamato ar zinātniskiem pētījumiem. Atsauces uz tiem daudzu lappušu garumā atrodamas grāmatas beigās. Grāmatā sludinātais pamatprincips – lai sasniegtu vēlamo veselības stāvokli un samazinātu svaru, jāievēro diēta, proti, jāēd pārtika ar augstu uzturvielu saturu un zemu kaloriju daudzumu. Jā, kad kaulainā ar izkapti jau stāv priekšnamā, tas ir labs stimuls radikāli mainīt ēšanas paradumus, kuri man gan šķita mūsu klimata joslai pārāk drastiski: goda vietā celti pākšaugi, augļi un dārzeņi, bet ļoti noliegti piena produkti, jelkāda gaļa un pārsteidzošā kārtā arī eļļa. Dažādu eļļu vietā labāk esot lietot, piemēram, linsēklas, citas sēklas, riekstus. Nezinu, cik slimam jābūt, lai bez lielas domāšanas atteiktos no dzīvnieku izcelsmes produktiem un eļļām. Labā ziņa ir tā, ka dr. Fūrmans par ļoti labu ēdamo atzīst sēnes, un šogad mums to tiešām netrūka. Protams, ja jums ir jāizvēlas – nodrošināt veselību, ēdot dabīgu pārtiku vai berot saujā brīnumkapsulas –, labāk gan pirkt nesaķīmiķotus produktus, ne zāles miltus. Iedvesmai autors sniedz sarakstiņu ar 12 augļiem un dārzeņiem, kas noteikti jāpērk tikai bioloģiski audzēti, jo to konvencionālajā audzēšanā pārlieku lieto pesticīdus. Un viņš, gluži tāpat kā es, uzskata: ja nevari dabūt sertificētu tomātu, labāk ēd vei-kalā pirktu, nekā mielojies ar garšas pastiprinātājiem piesātinātu kečupu un kotlešmaizi, ko cildeni dēvē par hamburgeru.

«Mednieka gadagrāmata 2015»Izdevniecība «Lauku Avīze», 233 lpp.

Bija gadi, kad Mednieku gadagrāmatu kritizēju, bet šoreiz gribu pievēst dabas draugu uzmanību tam, cik tā interesanta. Zoologs Vilnis Skuja uzrakstījis 12 rakstus par dažādiem meža zvēriem un rubeni. Autors neslēpj ieceri, ka gribējis uzrakstīt par šiem dzīvniekiem to, ko nekad agrāk Latvijā neviens nav rakstījis, un man šķiet, ka tas viņam ir teicami izdevies. Gadagrāmatā daudz Velgas Vīto-las fotogrāfiju, un tas nozīmē, ka zvēri un putni pie sava fotogrāfa ir pieraduši un izturas nepiespiesti dabiski, jo īpaši vāveres un lūši. Līdz asarām smējos par Aivara Berķa bebru stāstiem un gauži raudā-ju par medniekstāstu meistara Viestura Valda Dreimaņa aprakstītajām medībām, kurās tika nošauts sunītis. Lai lieki nav jāmeklē, gadagrāmatas beigās publicēts jaunais Medību likums.

«Ķūķis stāsta. Burtnieku ezera teikas»Pēteris Zirnītis; Anitas Jansones-Zirnītes zīmējumiApgāds «Mansards», 48 lpp.

Pirmā grāmata par Ķūķi iznāca pirms gadiem trīsdesmit, nu tekstu autors Pēteris Zirnītis jau atdusas Burtnieku kapos, taču Ķūķa gaitas nebeidzas, jo Pētera dzīvebiedre Anita Jansone-Zirnīte turpina zīmēt mazuļiem un viņu vecākiem par prieku. Aizpērn iznāca dzejoļu grāmata «Ķūķis staigā kājām», pērn sunītim līdzīgais zvēriņš kopā ar savu radošo māmiņu Anitu gāja gar jūru, un tagad katrs bērns var izkrāsot grāmatu «Ķūķis iet gar jūru». Bet septiņas Burtnieku ezera teikas domātas jau lielākiem Ķūķa draugiem – pēc izlasīšanas tas ir labs iemesls aizbraukt uz Burtniekiem, apciemot Latvijas dižezeru, atrast teikās pieminētās vietas, ieiet kapos un noliekt galvu dzejnieka priekšā. Bet man visvairāk patīk ciemoties pie Anitas pašas. Māksliniece dzīvo Burtniekos, un, kaut viņai tagad nav neviena sunīša, kaimiņmāju rējēji Viļņos jūtas kā mājās un, es ceru, iedvesmos Anitu jauniem, glez-niem Ķūķa gaitu aprakstiem.

Kopumā vērtējot, amerikāņi ēd daudz, neveselīgi un visur. Ēdieni ir krietni lielākos iepakojumos nekā Ei-ropā, veikalos pieejams plašs pusfabrikātu klāsts, un it visur ir daudz un dažādas ēdināšanas iestādes, tā-pēc rodas sajūta, ka mājās gatavo retais. Pat Čikāgas Dabas muzejā, kur tiešām bija ko redzēt, visvairāk cilvēku pulcējās ēdināšanas zonā, ne muzeja zālēs. Diemžēl pārēšanās atstāj iespaidu uz nācijas veselību, jo tik daudz tuklu cilvēku, to skaitā bērnu, vienkopus vēl nebija nācies satikt. Arī mūsu četrotne, kas paras-ti ar lielu izēšanos neizceļas, trīs nedēļu laikā katrs pieņēmās svarā no 1,5 līdz 4,5 kg. Es tā arī nesapra-tu, vai pie vainas ir taupīgā latvieša ieradums apēst visu, kas uz šķīvja, pat ja uz tā salikts pārāk daudz, vai arī jāsāk ticēt stāstiem, ka Amerikā ēdienam kaut ko «ber» klāt apetītes rosināšanai. Pārsteidzoši, bet ātrās ēdināšanas restorānos «McDonald’s» burgeru dzimtenē porcijas nav nedz lielākas, nedz gardākas vai pat lētākas.

Izēšanās zooloģiskajā dārzā

Gandrīz pašā Čikāgas centrā atrodas Linkolna vārdā nosauktais zooloģiskais dārzs, kas ar saviem apstādījumiem un dzīvniekiem ir kā miera osta lielpilsētas burzmā, turklāt apskatāms bez mak-sas. Toties piedzīvojām nelielu vilšanos Brukfīldas zoodārzā. De-vāmies uz pasākumu «Vasaras naktis», jo bijām iedomājušies, ka

Jūnijā četru cilvēku kompānija devāmies uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), lai, trīs nedēļas viesojoties pie draugu radiem, pirmo reizi dzīvē savām acīm redzētu, kā tad dzīvo tajā krastā. Nereti ASV dēvē par laimes zemi vai vietu, kur tikt uz zaļa zara. Interesanti, cik zaļi jeb videi draudzīgi dzīvo amerikāņi.

Līga Bulmeistere;autores foto

VAI AMERIKĀ DZĪVE ZAĻA?

VIDES VĒSTIS 61

CEĻOJUMS

RUDENS/05/2014

CEĻOJUMS

VIDES VĒSTIS62 RUDENS/05/2014

tas ir kaut kas līdzīgs Eiropas «Muzeju naktīm», kur paralē-li zvēru aplūkošanai notiks interaktīvi un izglītojoši pasā-kumi, bet nonācām kantri stila tusiņā ar lielu izēšanos un dzīvniekus tā arī neredzējām, jo piekļuve to mītnēm bija slēgta. Tomēr tos voljērus, kurus izdevās apskatīt, aplūko-jām ar sajūsmu, jo tik plaša un dabiskajai pietuvināta vide bija viens no labākajiem risinājumiem, kāds redzēts.

Dzīvojot pie ASV latviešiem, sapratām, ka mūsu ieradu-mam ēst kvalitatīvu un garšīgu ēdienu ir liels spēks, tāpēc, lai piepildītu ledusskapi, viņi riņķo pa Čikāgu, lai atrastu iespējami veselīgāko un latvieša garšas kārpiņām pieras-tāko pārtiku. Tas maksā dārgāk, bet garšo krietni labāk! Mums iepirkšanās pieredzes nebija, tāpēc lielākoties ie-grābāmies galīgi neēdamās lietās. Lielveikalā nopērkamā torte tiešām derēja vien izsmērēšanai pa seju, taču mana dzimšanas dienas kūka, ko draugi pirka grieķu kvartālā, garšoja pilnīgi nesintētiski, savukārt pie poļiem kūpinātā vista bija gandrīz autentiska mūsējām.

Visur organic produkti

Pamanīju, ka Čikāgas veikalu plauktos ir salīdzinoši daudz pārtikas produktu un kosmētikas, ko rotā organiska jeb bio-loģiska produkta nosaukums. Pētīju vienu, otru, trešo pro-duktu un tā arī neatradu vienotu marķējumu kā, piemēram, Eiropas Savienībā mums ierasto «zaļo lapiņu», tādēļ jautāju vietējiem, ar ko atšķiras parastais apelsīns no organic. Man izskaidroja, ka «parasto» apelsīnu ar indēm laistot gan aug-šanas laikā, gan pēc novākšanas, savukārt organiskais tie-kot miglots tikai augšanas laikā. Baidījos jautāt, kādi tad ir kritēriji citiem produktiem... Secinājums – amerikāņiem patīk iepirkties, un uz lielveikaliem viņi dodas pēc pirkša-nas baudas. Lielie iepakojumi un negausība ledusskapjus piepilda ātri, savukārt straujais dzīves ritms un ātrās ēdi-nāšanas iestāžu vilinājums noved pie tā, ka daļa pārtikas regulāri tiek izmesta atkritumos.

Visčaklāk atkritumus šķiro ķīnieši

Latvijā vairs pat lāgā neatceramies laikus, kad lielveikalos bija pieejami bezmaksas maisiņi. ASV piedzīvoju, kā rūp-nieciski safasētas preces bez liekas taujāšanas iepakoja maisiņos un beigās visu vēl sabāza lielajā turzā. Ērti, bet nezaļi. Kaut gan neliela izvēle man tomēr bija – plastma-sas vai papīra lielā turza.

Izskatās, ka masveidā amerikāņi atkritumus nešķiro. Uz ielām šur tur ir redzami dalīto atkritumu konteineri, vie-nu redzēju Čikāgas Zinātnes un industrijas muzeja ātrās ēdināšanas zonā, taču privātmāju rajonos katrai mājai ir viens konteiners, kur izmet visu drazu kopā. Dzīvojām piecstāvu mājā piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no Čikāgas centra. Atkritumu izmešana ērta – katrā stāvā ir atkritumu stāvvads, pie tā piekārts laikam sētnieka gata-

vots uzraksts: «Picas un citas kartona kastes nemest stāv-vadā, bet nest uz autostāvvietu pagrabstāvā.»

Tādās daudzmiljonu pilsētās kā Čikāga un Ņujorka ikdie-nā radītais sadzīves atkritumu daudzums ir milzīgs, un to visu vajag izvest, apsaimniekot. Ja Čikāgas centrā visa ik-dienas dzīves tehniskā puse, piemēram, preču piegāde, nemanāmi notiek pazemē, zem ielām un debesskrāpjiem, tad Ņujorkā ir citādi. Visi atkritumi, kas Ņujorkas centrāla-jā daļā rodas pa dienu, vakarā pēc sešiem melnos maisos grēdām krājas uz ietvēm, un tos pēc grafika savāc atkritu-mu izvedēji.

Reiz pirms pusnakts meklējām, kur iestiprināties, un no-nācām ķīniešu kvartālā (China Town), kas ir viens no lielā-kajiem ķīniešu kvartāliem ASV. Neskatoties uz svelmaino nakti, ielās bija liela rosība. Ietvju malās kārtīgās ķīpās sasiets kartons un papīrs, saplacinātas un saišķos sasietas PET pudeles, kastēs savāktas skārda bundžas un turpat specializētās šķiroto atkritumu pieņemšanas mašīnas gai-došie ķīnieši. Domāju, ka uz šādu videi draudzīgu rīcību viņus nemudina zaļā dzīvesziņa, bet gan iecerētā atlīdzī-ba, kas šiem cilvēkiem ir piepelnīšanās veids.

CEĻOJUMS

Čikāgas amerikāņu rajonos un centrā ir pietiekami daudz atkritumu urnu, parkos – uzraksti ar aicinājumiem neat-stāt aiz sevis atkritumus un savākt savu dzīvnieku mēslus, tāpēc ielas ir tīras. Rasu vai sociālā atšķirība manāma at-tiecībā uz kārtību – ja mauriņš pie privātmājas ir nepļauts un mantām piemētāts, auto ir lieli un veci, bet veikali ma-zāki, tātad esam afroamerikāņu vai meksikāņu kvartālā. Taču draugi, baidoties par mūsu drošību, strikti norādīja, kur labāk iet, kur ne.

Piecu litru benzīna dzinējs, hibrīdauto un skaistā Tesla

Amerikā benzīns ir lēts – aptuveni četri dolāri par galonu (1 galons = 3,785 litri). Dīzeļdegvielas dzinējus te lieto reti. Ilinoisas, Indiānas, Mičiganas, Pensilvānijas un Ņujor-kas štatā, kur pabijām, vieglās automašīnas, ko darbinātu 1,2 un 1,4 litru tilpuma dzinējs, pat ar uguni nesameklēt, jo ASV auto sākas tikai no divu litru benzīna motora. Vien-laikus priecēja, ka Čikāgas ielās ir pietiekami daudz Toyota Prius hibrīdauto taksometru, un šādi auto pamazām parā-dās arī privātajā sektorā.

Liela bija gan mūsu bariņa zaļi domājošo sieviešu, gan teh-nisko vīru sajūsma, kad Čikāgas un Ņujorkas ielās ierau-

dzījām ne vienu vien limuzīnklasi pārstāvošo elektroauto Tesla, kas ir ne tikai ekoloģisks, bet arī ar labu dizainu. Tesla nav lēts prieks – standarta versijā šis auto maksā ap-tuveni 100 tūkstošus dolāru. Un izskatās, ka turīgi ļaudis, kuriem auto nozīmē arī sava statusa apliecinājumu, vairs nepērk tādas markas kā Audi, BMW vai Mercedes, bet gan pašapliecinās ar ekoloģisko Tesla.

Čikāgā satiksmes organizācija veidota tā, ka velosipēdists var droši rullēt pa brauktuves vidū vai malā iezīmētu ve-lojoslu, vienīgi pagaidām to tur ir salīdzinoši maz. Auto Čikāgas un Ņujorkas ielās bija mazāk, nekā bijām iedomā-jušies. Pilsētas centrus no auto, bet gaisu no izplūdes gā-zēm amerikāņi atslogojuši ar ļoti augstu cenu par stāvvie-tu pilsētas centrā – līdz pat 60 USD/h sevišķi ekskluzīvās vietās. Laba ideja Rīgai! Tikai vai kāds saņemsies mūžīga-jās pirmsvēlēšanu gaidās pieņemt politiski tik nepopulā-ru, bet tajā pašā laikā videi draudzīgu lēmumu?!

ASV gaidāms ekoloģiskais uzrāviens

Amerikāņiem patīk būt pirmajiem it visā – vai tā būtu kos-miskās izpētes joma, militārās un informācijas tehnoloģi-jas vai jaunākās metodes bērnu audzināšanā, tāpēc šau-bos, vai viņi tā pavisam mierīgi spēs nolūkoties Eiropas, Japānas un pat Ķīnas zaļo tehnoloģiju attīstībā un zaļā dzīvesveida ieviešanā. Ņujorkā redzējām daudzas ielas, kur ielu apgaismojumu nodrošina pie katra apgaismes staba pievienota saules baterija. Vidusslāņa ļaudis sāk in-teresēties par pasīvajām ēkām, bet mans kolēģis Ārons no Nevadas aprakstīja savu sapni – mazu mājiņu kalna pakājē ar dārziņu, kur audzēt ekoloģisku pārtiku.

Mūsu Amerikas draugi apgalvo, ka drīz viss mainīsies un tuvākajā desmitgadē ASV gaida liels ekoloģiskais uzrāviens. Savukārt mēs ļoti ceram, ka tā arī būs, jo no tā, ka arī ame-rikāņi apgūs zaļo dzīvesveidu, iegūtu visa planēta.

VIDES VĒSTIS 63RUDENS/05/2014

Turpinājums no 2. vāka

VĀKU BILŽU AUTORS

VIDES VĒSTIS64 RUDENS/05/2014

LINDAS DAMBENIECES FOTOMIRKĻI

Bija laiks, kad Linda piestrādāja grāmatnīcas «Pie Humberta» kafej-nīcā. Nav velti izniekots!

Bilde no sērijas «Kolka – biologu paradīze». Tagad Elīna strādā par ih-tioloģi.

2011. gadā Linda mācījās ISSP laik-metīgās fotogrāfi-jas skolā pie Aļņa Stakles.

Bilde no nodarbības uzdevuma par sava ķermeņa izmanto-šanu.

Lindai ļoti patīk cept kūkas un bildēt tapšanas proce-su – cik grezni milti sajaucas ar olām un cukuru vai kā saulē zvīļo rabarberi.

Par foto kā mākslu Linda aizdomājās tad, kad bija aizrāvusies ar kailfoto bildēšanu.

No pelēm Lindai bail nav, jo kāpēc baidīties no tā, ko pazīsti līdz pēdējam astes skrimslītim?