Annotation

L. LAPSA I. SAATČIANEkopa ar K. JančevskuŠOFERA DĒLS MINHAUZENSATENAŠis ir stāsts par puiku, kurš nolēma būt pilnīgi citādāks nekā viņa tēvs šoferis — neuzticīgs vīrs,

dzīves neveiksminieks un garīgi slims slepkava, kuru viņš ir noliedzis visu savu mūžu un no kura uzvārdaatteicies, kā vien iespējams.

puika darīja, ko varēja, kaut Dieviņš viņam nebija devis pārāk daudz,— viņš nebija ne briesmīgigudrs, ne apdāvināts, bet no savas dzimtas vīriešu dzimuma pārstāvjiem acīmredzami bija mantojisgalvenokārt muldēšanas un šeptēšanās talantus.

citā zemē viņš būtu kļuvis par kuslu Minhauzena parodiju un kā tāda arī vadītu savu dzīvi, tačupuikam paveicās — viņš piedzima un auga zemē, kur tieši šie talanti izrādījās pieprasīti. Vēl uzaudzējisprāvu nekaunības slānīti, apveltīts ar neikdienišķu enerģiju, mūsu varonis kļuva par to Aināru Šleseru,kādu mēs pazīstam šodien.

Bet vai patiešām pazīstam? Šī grāmata par tās galveno varoni pastāsta daudz ko tādu, ko līdz šim parviņu neesam pat nojautuši — un ko Viņš pats ir slēpis, cik vien spējis.

Foto — AFI un no personiskajiem arhīviemGrāmatā izmantotas publikācijas no izdevumiem Biznes@Baltija, Čas, Diena, Dienas Bizness, Kas

fauns, Klubs, Latvijas Avīze, Lauku Avīze, Mūsmājas, Neatkarīgā Rīta Avīze, Santa, Vakara Ziņas, VestiSegodņa, kā arī LETA un BNS arhīvi un news.lv un Lursoft datu bāzes.

Korektors Pēteris UpeshrantsMāra Jonova vāka dizains un attēlu apstrādeEduarda Paegles makets© L. Lapsa, 2010 © I. Saatčiane, 2010 © K. Jančevska, 2010 © SIA "Baltie Screen", 2010Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisSatursPriekšvārds…………………………………………………………………. 91. KĀPĒC DĒLS ATSAKĀS NO TĒVA?UN KUR PAZŪD KRIMINĀLLIETAS?………………………. 132. ŠOFERA DĒLA JAUNĪBAS TEKAS………………………….. 433. NO VALSTS APKRĀPĒJA —PAR UZŅĒMĒJDARBĪBAS PARAUGU………………………. 694. "ŠLESERS NAV LĪDZĪGSMŪSDIENU PRIVATIZĀCIJAS MILJONĀRIEM." TIEŠĀM NE? 1045. VAI NO ŠĀ AKTĪVĀ PUIŠAKAUT KO VAR UZTAISĪT?…………………………………….. 1326. CĪŅA AR OLIGARHIEMUN CITI BLĒŅU STĀSTI……………………………………….. 1697. KO PASAKU, TO ARĪ DARU.VAI VISMAZ STĀSTU, KA DARU…………………………… 1898. ŠOFERA DĒLAPAŠMĀJU "TAUTAS AUGSTSKOLA"………………………. 206Pēcvārds………………………………………………………………….. 238Šī grāmata veltīta visiem tiem, kuri bija tik gatavi stāstīt, stāstīt un stāstīt par šīs grāmatas varoni,

bet, kad pienāca īstais brīdis, tad, kā jau īstiem latviešiem pienākas, apdomājās un ievilka asti kājstarpē

— jo — ka tik kas nenotiek. Paldies Jums, mīļie, — tieši uz tādiem kā Jūs grāmatas galvenais varonis arīturas.

ŠOFERA DĒLS MINHAUZENS"Cilvēki, kas mani nepazīst, tiek mūsu skepticisma pilnajā laikmetā ar šādiem rokām taustāmiem

meliem pamudināti šaubīties par maniem patiesajiem varoņdarbiem, un tas spēj cildenu goda vīru ne pajokam aizvainot un apbēdināt."

Gotfrīds Augusts Birgers, Minhauzens"Visi ir blēži; tad es vismaz eju pie tāda blēža, kuru es pazīstu kopš bērnības. Un es zinu, ko no viņa

var gaidīt, un es mēģinu saprast, kāpēc viņš tā dara."Ainara Leščinska skolotāja — Inese Kārkliņa

PriekšvārdsKapec dels atsakas no tēva? Un kur pazūd krimināllietas ?Šofera dēla jaunības tekasNo valsts apkrāpēja — par uzņēmējdarbības paraugu"Šlesers nav līdzīgs mūsdienu privatizācijas miljonāriem." Tiešām ne?Vai no ša aktīva puiša kaut ko var uztaisīt ?Ciņa ar oligarhiem un citi blēņu stāstiŠofera dēla pašmāju "tautas augstskola"Pēcvārds

L. LAPSA I. SAATČIANEkopa ar K. JančevskuŠOFERA DĒLS MINHAUZENS

Priekšvārds Šis būs stāsts par puiku, kurš nolēma būt pilnīgi citādāks nekā viņa tēvs šoferis — neuzticīgs vīrs,

dzīves neveiksminieks un slepkava, kuru viņš ir noliedzis visu savu mūžu un no kura uzvārda atteicies, kāvien bija praktiski iespējams.

Puika darīja, ko varēja, kaut Dieviņš viņam nebija devis pārāk daudz, — viņš nebija ne briesmīgigudrs, ne apdāvināts, bet no savas dzimtas vīriešu dzimtes pārstāvjiem acīmredzami bija mantojisgalvenokārt muldēšanas un šeptēšanās talantus.

Citā zemē viņš būtu kļuvis par kuslu Minhauzena parodiju un kā tāds arī vadītu savu dzīvi, tačupuikam paveicās — viņš piedzima un auga zemē, kur tieši šie talanti izrādījās pieprasīti.

Vienā brīdī viņš — pretēji saviem minhauzeniskajiem stāstiem patiesībā "lielo biznesu" sācis arsīku, puskrimi- nālu valsts apkrāpšanu — saprata, ka patiesībā ideāli šai valstij atbilst. Iederas tajā. Kašajā valstī tieši tādi kā viņš arī ir vajadzīgi. Ne briesmīgi gudri, izglītoti un tālredzīgi, ne tādi, kas kaut koreāli izdara citu labā, bet tādi, kas "lej", ka dara.

Vēl uzaudzējis prāvu nekaunības slānīti, apveltīts ar neikdienišķu enerģiju, mūsu varonis kļuva par toAināru Šleseru, kādu mēs pazīstam šodien.

Vai tiešām pazīstam? Šo grāmatu rakstot, ātri vien izrādījās, ka šis cilvēks ir daudz sarežģītāks nekātas enerģiskais un viegli aprobežotais "koka klucis Konstantīns", kāds viņš bieži vien izskatās un par kādudaudzi viņu arī uzskata.

Kādus tik viedokļus — gan vairāk, gan mazāk pamatotus — mēs grāmatas tapšanas laikā varējāmuzklausīt. Lūk, tikai daži:

- cilvēks, ko varētu saukt par ideālo Latvijas politiķi, izcili piemērotu vienai pietiekami lielaivēlētāju daļai — tai, kurai atmiņa sniedzas līdz aizpagājušajai nedēļai un skaļš solījums svarīgāks parvisu; kas par politiķi varēja kļūt tikai un vienīgi bijušajā Padomju Savienībā, — Skandināvijā viņamnebūtu, ko darīt, bet Latvijā tas bija un ir iespējams,-

- cilvēks, kura lielākais ienaidnieks ir paša mēle, kas skrien krietni pirms domu virzības,- kuršnespēj nesolīt un uzbūvējis sava veida piramīdu, tikai nevis finanšu, bet solījumu piramīdu — sak,pasolot kaut ko jaunu, vecais aizmirsīsies; kurš jums sasolīs jebko, ja vien tas viņam būs izdevīgi, un tadneizpratnē blisinās acis — kā gan jūs nesaprotat, ka tas tā bija tajā brīdī;

- cilvēks, kas ir neliels Minhauzens it visā — kurš spēj lielīties pat ar Dressmann ievilkšanuLatvijā, kaut būtībā tas būtu tas pats, ja kāds cits pamēģinātu slavēt sevi, jo Latvijā ievedis Colgate vaiDolce&Gabbana-,

- cilvēks, kas bez baiļu nepārtraukti staigā pa plānu ledu, jo zina, ka nav taču jābaidās — tādiemkā viņš šajā valstī ūdens zem ledus ir tikai tik daudz, ka var labi ja saslapināt pēdapakšas; kurš šajā valstīpirmais izgudroja, ka var taču kādu valsts uzņēmumu nolaist līdz klinkim, bet pēc tam sagrūst tajā kaudzivalsts naudas un… izlielīties ar saviem saimniekošanas panākumiem;

- cilvēks, kam ģimene ir pāri visam, bet kuram laikam nav neviena paša īsta drauga,- kura veiksmeslēpjas spējā piecelties par vienu reizi vairāk, nekā sanācis nokrist; par kuru pat nopietni uzņēmēji savāstarpā ieminas — velis, kaut kā jāsarunā pie Šlesera tikšanās, — nekādas jēgas jau nebūs, bet jādabū kautkāda optimisma deva;

- cilvēks, kurā sēž divi: viens — tāds lāga puisis, itin jauks komunikācijā, sirsnīgs, tāds, kuram irsvarīgi, ja viņam kaut kas izdodas labi, tad to biedri novērtē un tā draudzīgi uzsit uz pleca; otrs —aprēķinātājs, kurš var iet pāri jebkam, savu projektu var īstenot, absolūti neraugoties ne uz ko, izvēlasjebkurus līdzekļus mērķa sasniegšanai, un viņu absolūti neinteresē tā drupu kaudze, kas pēc viņa paliek;un… šie abi cilvēki kaut kā saprotas savā starpā;

- cilvēks, kurš, par spīti ņirgām par viņa atmiņas īpatnībām, neko līdz galam neaizmirst, kas gan

nekļūst par šķērsli, lai jau pēc pusgada ar kādu no bijušajiem pretiniekiem veidotu kopīgu apvienību unbūtu atkal gatavs doties kādā sev izdevīgā cīņā…

Kurš no šiem raksturojumiem ir precīzāks un objektīvāks? Lasiet un spriediet paši.

Kapec dels atsakas no tēva? Un kur pazūd krimināllietas ? "Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas

mirs."1. Moz. 44:221998. gada 6. novembrī Latvijas apstākļiem tolaik pamatīgā tirāžā iznākošais laikraksts Vakara

Ziņas nāk klajā ar kaut ko ļoti līdzīgu sensācijai. Publikācijā ar virsrakstu Ainārs Šlesers pieķertsnelikumīgās manipulācijās ar ieročiem un munīciju raksta autori apgalvo: avīzes rīcībā esot nonākusi"droša dokumentāra informācija", kas liecinot, ka pret tābrīža Jaunās partijas līderi Aināru Šleseru vēlpadomju laikā — pirms divpadsmit gadiem, tātad laikā, kad nākamajam politiķim vēl bija tikaisešpadsmit gadiņu, ierosināta krimināllieta pēc Kriminālkodeksa 218. panta par ieroču, munīcijas unsprāgstvielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, nēsāšanu vai realizēšanu.

Fakti acīm redzami nav izzīsti no pirksta — publikācijas autori atsaucas uz Iekšlietu ministrijasarhīvā atrodamu informāciju — izziņas kartīti, no kuras izriet, ka krimināllieta pret nākamo neatkarīgāsLatvijas valstsvīru, bet tobrīd Rīgas Industriālā politehnikuma pirmā kursa audzēkni ierosināta pēcKriminālkodeksa 218. panta 2. daļas, kas paredzēja atbildību par šaujamieroču vai munīcijasrealizēšanas noteikumu pārkāpšanu, par ko, saskaņā ar padomju valsts likumiem, varēja draudēt brīvībasatņemšana uz laiku pat līdz pieciem gadiem.

Krimināllietu bija sākusi toreizējās milicijas struktūrvienība, kas dežurējusi Rīgas ostu rajonā, —vēlākā Transporta policijas Rīgas ostu nodaļa. Taču acīm redzami pārkāpums nav bijis pārāk nopietns,— Iekšlietu ministrijā raksta autori noskaidrojuši, ka krimināllieta vēlāk izbeigta pēc Kriminālkodeksapanta, kas noteicis lietas izbeigšanu, nododot personu sabiedriskajā galvojumā, un ka par pusaudzi galvotuzņēmies kāds vārdā nenosaukts "ietekmīgs iekšlietu struktūru darbinieks".

It kā nekas vērā ņemams — kuram puikam pusaudža gados gan nav sanācis pastrādāt kādu nelielu vainedaudz lielāku blēņu? Jo vairāk, ka padomju gados par ieročiem varēja uzskatīt visu ko, —piemēram,ilggadējais A. Šlesera kolēģis Viesturs Koziols tajā pašā 1998. gada novembrī nāk klajā ar versiju, kaviņa biznesa partneri jaunībā aizturējuši nevis par ieroču vai munīcijas glabāšanu vai realizēšanu, betvienkārši par tā saukto nunčaku (austrumu cīņās reizēm izmantotas savienotas koka vālītes) izmantošanukautiņā.

Taču šajā stāstā ir vairākas interesantas detaļas. Sākot jau ar to, ka topošais politiķis saistībā arpublikāciju uzvedas, maigi izsakoties, diezgan dīvaini. Pašām Vakara Ziņām viņš visādi mēģina norādītuz pilnīgi citu, salīdzinoši daudz nevainīgāku padomjlaiku konfliktu ar tiesībsargāšanas iestādēm — un tenu vietā būtu garāks citāts no minētās publikācijas:

"Sarunā ar Vakara Ziņām Ainārs Šlesers sākotnēji pauda izbrīnu par laikraksta interesi un uzjautājumu, vai jelkad pret viņu ir bijusi ierosināta krimināllieta, ieteica izvērtēt laiku un iekārtu, kurāLatvija atradās astoņdesmito gadu vidū. "Ja runa ir par pusaudža gadiem, tad man vienreiz ir bijusisaskarsme ar nepilngadīgo lietu komisiju," teica Šlesers, uzsvērdams, ka nelieto alkoholu, nesmēķēcigaretes un visādi citādi ir godīgs ģimenes cilvēks.

Kad Vakara Ziņas viņam uzdeva jautājumu, vai tā ir taisnība, ka pret viņu ierosināta krimināllietapēc Kriminālkodeksa 218. panta, ļaunās partijas līderis atbildēja, ka viņš šobrīd negribot runāt parfaktiem, bet tikai žurnālista padziļinātas intereses gadījumā gatavs tikties un "runāt par pusaudža gadiem".

Vakara Ziņām nosaucot krimināllietas ierosināšanas datumu, iestādi, kas to uzsākusi, un citējotKriminālkodeksa 218. pantu, Šleseram atmiņā atausa zināmi pagātnes fragmenti, taču starpšaujamieročiem vai munīciju un sevi viņš nespēja rast kopsakarību. "Jā, es atceros, ka tur pusaudžiizkāvās, kaut kas tur tika ierosināts. Bet nekādu šaujamieroču tur nebija. Jāņem vērā, ka toreiz cilvēkisēdēja cietumā par videofilmām, un jāizpēta tā laika likumdošana, lai kaut ko teiktu," mīklaini prātoja

Šlesers.Pēc jautājuma, vai viņš uzskata, ka krimināllieta tikusi safabricēta vai izziņas kartīte viltota, Šlesers

sagurušā balsī atzinās, ka "bija notikusi kļūda, kuru viņš nožēlo, taču šī lieta katrā gadījumā tikusiizbeigta", nepaskaidrojot, kāda saistība viņam īsti bijusi ar šaujamieročiem vai munīciju. Šlesers teica, katoreiz viņu neviens nav aizstāvējis un nekāda aizbildņa viņam neesot bijis. Sarunas nobeigumā ļaunāspartijas līdzpriekšsēdētājs un Saeimas deputāts ierosināja tikties un izstāstīt vēl "labākas lietas parpusaudža gadiem, kad viņam bijuši divpadsmit līdz 14 gadi un viņš vēl mācījies skolā". [..]

Vakara Ziņas noskaidroja, ka Aināram Šleseram [..] tiešām bijusi saskarsme ar toreizējā Maskavasrajona nepilngadīgo lietu komisiju par kādu kautiņu, taču 1987. gadā, kad viņš jau mācījās politehnikumaotrajā kursā. Kā liecina A. Šlesera personīgā lieta mācību iestādes arhīvā, 1987. gadā sakarā arstarpgadījumu no skolas ticis pieprasīts raksturojums, kas nosūtīts uz nepilngadīgo lietu inspekciju. Tātad1986. gadā ierosinātā krimināllieta par šaujamieroču vai sprāgstvielu nelikumīgu realizēšanu un kautiņš1987. gadā ir divas nesaistītas lietas."

(Starp citu, šis raksturojums joprojām atrodas tehnikuma arhīvā, un no tā par Aināru Leščinski varamuzzināt gana daudz labu lietu: "Leščinskis A., mācoties tehnikumā, parādīja sevi kā spējīgu, loģiskidomājošu audzēkni. Ainārs mācās sistemātiski, sekmes pārsvarā labas. Mācību stundā cenšas maksimāliizmantot laiku, lai saprastu vielu. Viegli padodas angļu valoda, matemātika. Pozitīvi izturas pret visiemmācību priekšmetiem. Ainārs ātri izprot mācību vielu, mācās ar izpratni, bagāts vārdu krājums, loģisksdomas izklāsts.

Aināram ir pozitīva attieksme pret fizisku darbu. Labprāt piedalās visās sestdienas talkās, strādānopietni, uzdoto vienmēr paveic līdz galam. Labi veic darbus, kas saistīti ar pašapkalpošanos (dežurantapienākumi grupā un tehnikumā). Ainārs radoši un apzinīgi pilda savus pienākumus: 1. kursā — fizorgs, 2.kursā — kultūras dzīves organizētājs grupā. Aktīvi iesaistās grupas sabiedriskajā dzīvē. Šorudenorganizēja grupas piedalīšanos tehnikuma spartakiādē, pats bija grupas volejbola komandas sastāvā.

Grupas kolektīvā Ainārs iekļāvies labi, ir autoritāte grupas biedriem. Skolas režīmu ievēro. Ar cieņuizturas pret pasniedzējiem un citiem pieaugušajiem cilvēkiem. Galvenās rakstura iezīmes: nosvērts,savaldīgs, draudzīgs, biedrisks. Vēlams, lai Ainārs vairāk izmantotu savu autoritāti grupas dzīves pozitīvāveidošanā.")

Nekādas "labākas lietas par pusaudža gadiem" politiķis presei gan tā arī neizstāsta, toties pēcpublikācijas parādīšanās jau pietiekami krasi maina nostāju: iepriekš minstinājies par "notikušu kļūdu,kuru viņš nožēlo", nu viņš nekavējoties publiski paziņo, ka nekāda krimināllieta saistībā ar ieročiem pretviņu vienkārši "neesot bijusi". Viss, kas bijis, — 1986. gadā noticis pusaudžu kautiņš, kurā viņš bijis tikaiviens no daudziem, bet krimināllieta ierosināta pret kādu citu — augsta ranga milicijas darbinieka dēlu,trīsdesmit gadu vecu vīrieti. Toties apgalvojums par ieroču vai munīcijas krimināllietu esot "klaji meli",un esot "nožēlojami, ka Vakara Ziņas nolaižas līdz tādam līmenim, sagrozot pat manis paša sniegtoinformāciju".

Ar ko skaidrojams šis straujais kāreivīguma uzplūds? Viena no versijām — kā lasītājiem, tostarp arīpašam Aināram Šleseram kļuvis skaidrs no publikācijas, avīzei tā arī nav izdevies sameklēt pašukrimināllietu. Un neveiksmes iemesls ir visnotaļ būtisks — krimināllieta gluži vienkārši izčibējusi, betVakara Ziņu rīcībā ir tikai izziņas kartītes kopija, kuras oriģinālam vajadzētu atrasties Iekšlietuministrijas arhīvā, kā arī palikušais ieraksts reģistrācijās žurnālā.

Kas noticis ar pašu krimināllietas mapīti? Avīze nāk klajā ar savu versiju: "Kā Vakara Ziņāmpaskaidroja kāds Iekšlietu ministrijas darbinieks, krimināllieta, iespējams, pazudusi "ķīmiskās tīrīšanas"ceļā, kā policistu žargonā tiek saukta krimināllietas izņemšana par maksu. Iespējams, "tīrītāji" bijaveikuši viņiem uzticēto pienākumu nevīžīgi, jo izziņas kartīte jau bija iegūlusi pie tām, kas tiekiznīcinātas, taču nebija pagūts to izdarīt…"

Protams, tā ir tikai ne ar kādiem faktiem — ja neskaita to, ka it kā pastāvējusī krimināllieta patiešām

nav atrodama, pāri paliekot tikai nevīžu atstātajām dokumentu pēdām, — nepamatota versija, ko ganvaram paturēt prātā: kā redzēsim, šī nav bijusi vienīgā ar mūsu varoni tieši vai netieši saistītā, betmistiski izčibējusī krimināllieta. Tiesa, par spīti avīzes "klajajiem meliem", A. Šlesers pret VakaraZiņām, cik zināms, tā arī nevēršas ne ar kādām pretenzijām — un it kā aizsācies skandāliņš klusi nomirstdabiskā nāvē.

Savukārt piecus gadus vēlāk, kad Neatkarīgā Rīta Avīze politiķim vēlreiz izvērsti apjautājas par šopašu "ieroču krimināllietu" un interesējas, vai nākamā politiķa galvotājs neesot bijis kādreizējais VDKštata darbinieks, vēlākais Skonto holdinga saimnieks Guntis Indriksons (kurš pašlaik kategoriski atsakāsrunāt par šīm tēmām), Ainārs Šlesers vairs pat nemēģina noliegt šādas krimināllietas pastāvēšanas faktu,koncentrējoties tikai uz savu (ne)pazīšanos ar Gunti Indriksonu:

"Vēlreiz saku — ar Indriksonu iepazinos 1996. gadā. Tā informācija, kas parādījusies presē, kaIndriksons bijis cilvēks, kas mani sūtījis uz Norvēģiju speciālā VDK uzdevumā, tie ir klaji meli, jo uzNorvēģiju es braucu pēc oficiāla Norvēģijas uzaicinājuma. Manas mācības Norvēģijā apmaksājis nevisIndriksons un VDK, kā to rakstīja daudzi masu mediji, bet gan Norvēģijas valdība. Tā ir oficiāliapstiprināta informācija. Ar Indriksonu es pirmoreiz iepazinos 1996. gadā, iegādājoties šīs akcijas noviņa kontrolētajiem uzņēmumiem universālveikalā Centrs. Tā ka ar Indriksonu līdz 1996. gadam man navbijusi vispār nekāda saistība…"

Jebkurā gadījumā ņemsim vērā, ka laikam jau paklusām "iztīrītajā" krimināllietā figurē nevispolitiķis Ainārs Šlesers, bet gan 1970. gada 22. janvārī dzimušais Ainārs Leš- činskis, kurš pie savatagadējā uzvārda tiek tikai 1992. gadā, apprecoties ar Mis Latvija titula ieguvēju Inesi Šlcscri. Unuzvārda maiņa ir tikai redzamākais tagadējā politiķa solis, cīnoties ar savas bērnības rēgiem, — šķiet,Latvijas politikā neatrast otru cilvēku, kas tik kaismīgi būtu iestājies par visa veida ģimenes vērtībām, bettajā pašā laikā tik negribīgi izteiktos pats par saviem vecākiem un faktiski būtu darījis visu iespējamo, laisabiedrība par tiem zinātu iespējami mazāk.

Un ne sabiedrība vien — pat tic nedaudzie ļaudis no politiskās arēnas, kuriem bijusi iespēja kāpt pārŠleseru ģimenes ligzdas slieksni, kuri ilgus gadus bijuši politiķa balsts un kuri faktiski ieveduši viņulielajā politikā, par Aināra Šlesera vecākiem un bērnību var tikai raustīt plecus. "Māti viņš ir pieminējisun māsu arī pieminējis, tēvu — es nekad neatceros dzirdējis, ka viņš pieminētu… Varbūt, ka viņš ir polis,labā nozīmē, kaut kādas poļu saknes viņam tur ir… Un acīmredzot viņš nāk no nelabvēlīgas ģimenes, unnelabvēlīgas…" — tas ir viss, ko var pateikt pat faktiskais A. Šlesera Pirmās partijas idejas autors JānisKrūmiņš.

"Ļoti, ļoti maz. Nu, ka viņa ģimene no Latgales bija, bet neko vairāk es nevaru pateikt," uz jautājumu,ko viņa kādreizējais labais draugs Ainārs stāstījis par savu ģimeni, atbild bijušais mācītājs ĒriksJēkabsons.

"Māte visu mūžu nostrādājusi VEFā. Tēvs nomira pirms desmit gadiem," — tik mazrunīgs AinārsŠlesers ir savā pirmajā plašākajā publiskajā intervijā Neatkarīgās Rīta Avīzes pārstāvjiem AndrimJakubānam un Ērikam Hānbergam 1996. gada maijā. "Man nebija tādas attiecības ar tēvu, nu, es viņunejutu, es zinu, ka man bija māte, ar kuru es dzīvoju, ar tēvu man nav bijušas tādas saiknes," viņš tikpatnegribīgi atklāj savā, šķiet, slavenākajā intervijā žurnālam Rīgas Laiks divus gadus vēlāk.

"Es vienkārši gribu atstāt šo pasauli mazliet labākā stāvoklī, nekā esmu saņēmis to mantojumā nosaviem vecākiem," politiķis reklāmfilmiņā pavēsta vēl vairāk nekā desmit gadus vēlāk, gatavojotiesautopacēlāja grozā doties Arēnas Rīga griestu virzienā. Saskaņā ar nezināmo filmiņas veidotāju domām,viss, kas publikai būtu jāzina par politiķa vecākiem un dzimšanu, ir: "Ainārs Šlesers ir cilvēks, kuramnepatīk stāstīt pašam par sevi. Viņam vairāk patīk, lai par viņu stāsta viņa padarītie darbi, [..ļ Pirmstrīsdesmit deviņiem gadiem, 1970. gada 22. janvārī Rīgas Dzemdību namā pasaulē nāca kāds spītīgspuika, kam jau ar pirmo sekundi šī pasaule šķita tāla no pilnības. Viņš brēca ilgi un uzstājīgi, kā rezultātātika nosaukts par Aināru. Ainārs uzauga Ķengaragā…"

Lieki teikt, ka šī mazrunība ir radījusi visdažādākās baumas, lielākoties gluži noderīgas politiķim,kuram ilgus gadus galvenais mērķis ir bijis — ar jebkādiem līdzekļiem iekarot sev vietu "lielo puiku"kompānijā. Šīs grāmatas tapšanas procesā atrodas cilvēki, kas gatavi apzvērēt, ka viņu brālis sēdējis arAināra tēvu Robertu Leščinski vienā cietumā, pavīd arī versija, ka Roberts Leščinskis joprojām sveiks unvesels mitinās savā lauku īpašumā. "Ietekmīgais Iekšlietu ministrijas darbinieks, kurš toreiz glāba AināruLeščinski no kriminālprocesa un tiesas, bija Indriksons, kurš bija darba kolēģis Aināra tēvam, vecajamLeščinskim, kurš savukārt kaut kad bija mīklaini gājis bojā. Abi bija augsta ranga VDK virsnieki…" —šo kāda A. Šlesera dzīves- gājumu savulaik pētījuša žurnālista secinājumu var uzskatīt par sava veidabaumu kopsavilkumu.

Papildus tam ir dzirdēts gan par to, kā čekists Leščinskis pavēris Aināram priekškaru uzspecdienestu gudrībām un kā varenas bandas loceklis vai pat galva Leščinskis uzdevis bandas vīriem pēcsavas nāves rūpēties par dēlēnu, gan par to, kā ar šo bandu tā vai citādāk esot saistīts arī G. Indriksons, unSkonto neesot bijis nekas cits kā šīs bandas noziedzīgi iegūto līdzekļu atmazgāšanas līdzeklis, turklāt tiešipar Skonto naudu mūsu varonis esot sācis biznesu Norvēģijā. Bijusi arī vēl kāda cita krimināllieta parvērienīgu finanšu līdzekļu izkrāpšanu no padomju Latvijas banku sistēmas, kurā astoņdesmitajos gadosfigurējis gan Roberts Leščinskis, gan Pārdaugavas grupējuma galva Vladimirs Ļes- kovs, — un tā tālāk,un tā joprojām.

"1998. gadā, kad dibināju partiju, bija baumas, ka Šlesers it kā nejauši esot nogalinājis cilvēkusporta zālē un aizmucis uz Norvēģiju. Un to tik pārliecinoši baumoja, ka es biju spiests taisnoties unprasīt — bet kur tad ir nogalinātais cilvēks? Tāda nav. Pēc tam baumoja, ka Šleseru čeka sūtīja uzNorvēģiju speciālā uzdevumā. Bet Šleseram tad bija divdesmit gadu, un tā bija Norvēģijas valdībasapmaksāta programma! Vai tad čeka kaut ko finansēja caur Norvēģijas valdību? Muļķības! Un to visu varpārbaudīt," jau 2009. gadā Neatkarīgajai Rīta Avīzei klāsta pats mūsu varonis. Bet baumas tas nemazina.

"Vispār Šlosers uz Norgi aizlaidās, jo Latvijā bij' sataisījis mēslus. Man viens cilvēks vēl tālajosdeviņdesmitajos gados pamatīgi pētīja to lietu un savāca kaudzi materiālu. Es jau labu laiku domāju,kāpēc vēl neviens nav smuki savācis rindiņā notikumu virkni, kas aizsākās vēl tajos laikos, kad vecaisLeščinskis strādāja "struktūrās", iemesli kāpēc viņš aizgāja no dzīves, kas tur bija vēl par personāžiemblakus, Indriksona lomu, Lcščinska pārtapšanu Šle- serā, Linstow ienākšanu Latvijā, tā naudas izcelsmi.Par tādiem sīkumiem kā krimināllietas pret Leščinski un to pazušanu milicijas arhīvos es nemaz nerunāju(un nevajag runāt muļķības par it kā lietām par džinsu spekulāciju)," — te vēl viens gana tipisks baumuapkopojums no interneta dzīlēm. Skaidrs, ka nekāda "kaudze materiālu" nekur dienas gaismā navparādījusies.

Šiem stāstiem par labu runājusi arī A. Šlesera mazru- nība par vēl vienu jautājumu — uzvārdamaiņu. "Kad es mainīju uzvārdu, mani neviens nepazina un es nekad nebiju iedomājies, ka es kļūšuslavens cilvēks, par ko runās, par ko rakstīs un tā tālāk. Dzīvot Norvēģijā ar šo uzvārdu, kas man tagad ir,ir vienkārši praktiskāk — un viss. Ja es būtu zinājis, ka mani tagad pratina par to, es to droši vien nekadnebūtu darījis," viņš 1998. gadā Rīgas Laikam atbild uz jautājumu: "Vai jums jūsu tēva uzvārds, kuru jūsnomainījāt pret sievas uzvārdu, nebija vērtība?"

Pie šīs pašas versijas mūsu varonis ir pieturējies arī vēlāk, tā faktiski barojot tās pašasdaudzskaitlīgās baumas, kuru pamata ir "fakti" par augsta ranga čekistu Robertu Leščinski un kuru dēlmūsu varonis tad arī izlēmis no šā uzvārda atteikties. Savukārt otra versija — saistībā ar to pašu vecokrimināllietu. "Tieši šīs lietas dēļ toreizējais Leščinskis, apprecoties nomainīja savu uzvārdu pret sievas,paredzot, ka konfliktiem bagātīgā pagātne Padomju Latvijā varētu traucēt karjeras izaugsmi neatkarībuatgu- vušajā valstī," 1998. gadā raksta Vakara Ziņas…

Bet vai tiešām cilvēks atsakās no vecāku uzvārda tikai tādēļ vien, lai ērtāk justos biznesā zemē, kurāsaskaņā ar paša A. Šlesera apgalvojumu presē tajā pašā 1998. gadā viņa plāniem "vēl patiesībā nebijaīsti reāla seguma, bija tikai manas idejas un apņemšanās kaut ko izdarīt un sasniegt"? Ar ko izskaidrojama

šī totālā nevēlēšanās kaut pāris teikumos pieminēt savu tēvu — un vispār radiniekus kopumā? "Lasīju, kajums esot daudz radinieku dažādos Latvijas novados. Vai viņi ar jums lepojas?" skan žurnālistajautājums, un citkārt tik runīgais politiķis sev tradicionālajā manierē atbild ko pilnīgi citu: "Man ir grūtipateikt. Es varu tikai teikt to, ka runāt jau ir skaisti, bet ļoti daudzi cilvēki laukos dzīvo diezgantraģiski…"

Pat mūsu varoņa ilggadējais biznesa partneris Viesturs Koziols neko lāga pateikt nevar — vainevēlas: "Mēs sēdējām vēl Peldu ielas birojā, un viņš man pateica, ka viņam uzvārds Šlesers būs. Essaku: kāpēc? Viņš saka: tāpēc, ka neviens norvēģis Leščinski nevar izrunāt. Un tā ir taisnība. Arī"Šlesers" ir grūtāk izrunājams, bet norvēģiem "Leščinskis" izrunāt nav iespējams. Bet es nekad nekoneesmu dzirdējis par viņa tēvu. Es domāju, ka viņam tīri, teiksim, psiholoģiski… varbūt viņš gribējapielikt punktu kaut kādām savām attiecībām ar tēvu, varbūt. Es nezinu…"

Paša Aināra Leščinska 1985. gada iesniegumā, lūdzot uzņemt Rīgas Industriālajā politehnikumā,nedaudz mīklaini norādīts, ka tēvs ir otrās grupas darba invalīds, bet Rīgas 25. vidusskolas 8. A klasesskolēna Aināra Leščinska raksturojumā cita starpā skaidri norādīts — dzīvo kopā ar vecākiem. Savukārtar iepriekš nedzirdētu versiju klajā nāk pēc pailgiem pūliņiem sameklētā Leščinsku ģimenes kādreizējāĶengaraga kaimiņiene, lai gan sākotnēji viņai svarīgāk šķiet pastāstīt, kā viņa bērnībā salikusi pakā zeķesun sieriņus un gribējusi tās uzdāvināt Aināram, — tikai mamma paku atņēmusi un paziņojusi, ka lietotaszeķes dāvināt nebūtu īsti labi:

- Nē, tēvs ar viņiem nekad nedzīvoja. Nu, viņiem acīmredzot ģimenē ir kaut kas tāds, nu, kasreizēm… Viņu nevar gluži kā par sieviešu dzimtas lāstu vai kaut kā tā saukt, bet ar tiem vīriešiem viņiemģimenē neiet.

Aināra vecākā māsa Lolita ir ļoti jauna un smuka, un viņai ir visas iespējas. Ret, nu, viņa ir arī tāda,nu, asā sieviete, pie kuras ilgi vīrieši nevar uzturēties, tāda, kura dominē, ja, un vīriešiem tas šausmīginepatīk, ne visi vīrieši ar to var sadzīvot.

Un toreiz bija atbraukuši lietuvieši, vesels bars ar lietuviešiem. Nu, un tagad visas latviešu meitenes— mana mamma un tā Lolita, protams, ar viņiem tur kož, dzer, un tusiņš baigais notiek, un viņa iemīlējāstajā vienā. Lūk, un tad bija viens tāds lietuvietis Svajunas, es atceros, baigi jauns, baigi smuks, nu, un notā Lolitai piedzima Ringolds. Ari aizbrauca, nu, un es tai Lolitai prasīju, jo es redzēju, ka viņa pārdzīvo.Man jau bija tāds vecums, kad es kaut ko sapratu, patiesībā es jau skolā gāju. Un es viņai prasīju, kā ir,vai nepārdzīvo, ka tev vienai tas bērns jāaudzina, viņa teica — nē. Un ka viņai vīrietis nav vajadzīgs.

- Bet kāpēc visai ģimenei "sieviešu dzimtas lāsts"?- Vienvārdsakot, tāpēc, ka tai Monikai — tai mātei, nu, es īsti nezinu, kas tur ar to… vai tik viņš

nesēdēja cietumā, kaut kas… Tagad es tā sāku tīt, man liekas, ka viņam bija kaut kāds sakars ar cietumu.Tam tēvam.

- Aināra tēvam?- Jā, bet, nu — nu, tas nav fakts, ja. Nu, tas tāds atmiņas uzplaiksnījums, ka kaut kas tur tā kā tāds

bija.- Kā sauca, neatceries?- Nē, noteikti nē. Jā, tur bija kaut kas tāds, ka… nu, man liekas, vai tikai nebija ar cilvēka

nosišanu, kaut kas tāds.Jā, baumas par to, ka Leščinskis jaunībā nositis cilvēku, ir figurējušas ilgus gadus, — tikai pirmo

reizi padzirdam, ka runa patiesībā varētu būt par Aināra tēvu. Taču paiet vēl ilgi mēneši, līdz, daļējipateicoties nejaušībai, mēs pēc gariem meklējumiem beidzot nonākam Vidzemes pusē, Ērgļos, kur partagadējā politiķa ģimeni zina stāstīt bijušās Leščinsku ģimenes kaimiņienes. Blakus kādreiz Leščinskuģimenes apdzīvotajai, tagad tukšajai balto ķieģeļu mājai tajā pašā upmalā joprojām dzīvo kundze, kura,mazliet vilcinājusies, ne vien piekrīt sarunai, bet arī ieved Leščinsku bijušās mājas pagalmā, lai parādītudārzu un skatu no upmalas. Viņa lieliski atceras gan to, kā te ar savu brālēnu dzīvojies pusaugu Ainārs,

gan to, kādi notikumi patiesībā aprāvuši Aināra tēva brīvās dzīves gaitas:- Tos vecākus un vecvecākus es labi zinu, bet tā…- Robertu Leščinski?- Jā, jā. Robertu Leščinski, to zinu un Roberta vecākus, tēvu, māti. Viņš tepat blakus, kaimiņos bija.

Roberts auga, viņam bija ari māsa, par skolotāju mācījās, vecāka par viņu.Un Roberts bija, nu, tāds sliņķis, nemācījās. Kad māsa atbrauca, viņa vienmēr gāja uz skolu un ņēma

puiku priekšā, nu, esot tāds izlutināts. Ne šāds, ne tāds tas puisis bija. Tā es vispār zināju un pazinu, tādsapaļīgs, vārdu sakot, apmēram Aināra skatā, apmēram tāds pats, nu, tāds apaļīgāks tikai.

Vispār tas Roberta tēvs, Pēteris Leščinskis bija atnācis kaut kur no Latgales, ar savu sievu. Viņšbija, nu, vācu laikā kaut ko… un, vārdu sakot, viņš atnāca te, uz Vidzemi, uz šito pusi.

- Kas Roberts bija par cilvēku? Ar ko viņš nodarbojās?- Tad tas Roberts tā nopietni apprecējās, sieva Monika — tāda paliela auguma katoļticīga,

nopietna, simpātiska, kārtīga sieviete, laikam no Latgales. Māte viņam arī bija Monika, nopietna sieviete.Ar ko viņš nodarbojās? Viņš bija šoferis vispār, brauca kādreiz uz pasta mašīnas, un vienmēr kaut

kas gadījās: tad tur pasta mašīna sadega, tad tur kaut kas notika. Nu, tā — aizdomīgi. Nu, viņš brauca uztās pasta mašīnas, tepat bija mūsu pienotava. Vecaistēvs, Roberta tēvs, tur par sargu strādāja, un māte parapkopēju pienotavā strādāja, un tad to lieko sviestu kastēm veda uz Rīgu.

Tad viņu atlaida, nu, es nezinu, ko viņš vispār darīja, es nezinu. Pēc tam uz smagās mašīnas paršoferi bija, kad viņu no pasta atlaida. Un tad pēc tam atkal teica — jau kādi pāris gadījumi bijuši, kaviņam smagās mašīnas kravas kastē tek asinis. Viņš — a tur man sakāvušies cilvēki brauca vai ko turatkal, kautu cūku vedis, nu, tā atrunājās.

Nu, un tad vienā reizē nāk smagā mašīna uz Ērgļu pusi, vardu sakot, pie Suntažiem, un cilvēkipamana, ka no tās mašīnas tur pil asinis! Nu, tā, no paziņām, vārdu sakot. Un milicija to mašīnu, vārdusakot, aptur, nu, un vienu nogalinātu meiteni bija vedis.

- Kurā gadā?- Nu, tas bija, nu — kaut kur padomju laikā. Es tā nevaru pateikt gadu, toreiz vēl tas, nu, Ainārs,

tagadējais Šlesers, Leščinskis viņam īstais uzvārds ir, jā, tas bija vēl neliels. Es nezinu, viņš ap 1970.gadu dzimis? Nu, kaut kas tāds, precīzi nezinu. Te braukāja pie vecāsmammas vēl vienu otru reizi ciemos,nu, tāds…

- Un kas tālāk bija ar tēvu?- Tas bija Ogres rajona teritorijā, tad tur bija aizturēts un uz Ogri aizvests tas Roberts Leščinskis.

Viņš tur, nu, bandām, nu, kaut kādas izrēķināšanās, nu, vārdu sakot, to meiteni bija vedis kaut kur. Un tāviņš uzrāvās. Pēc tam viņu aizveda uz Rīgu, viņu vispār ielika — vai nu uzreiz, es nezinu, psihiatriskāslimnīcā.

Kad tas viss bija noticis, tad tepat blakus kaut kādi augstas pakāpes milicijas darbinieki, nu, kautkādi radinieki tiem Leščinskiem te parādījās, viņi bija sazinājušies, lai Robertu izpestītu, nu, vispār notiesāšanas. Cik nu viņš tur bija psihiski, cik nebija, bet psihiatriskajā slimnīcā tika ielikts.

- Un tagad tas tēvs dzīvs? Roberts?- Nē, nē, nav dzīvs. Viņš bija psihiatriskajā slimnīcā, un, vai viņš tur pats bija galu izdarījis vai kā

tur, bet, vārdu sakot… Kas to zina, vai viņš iztaisīja pašnāvību, vai viņam… visādi jau tur runāja, ka —kā jau cilvēkus aizvada kādreiz, lai neizrunājas kādreiz kaut ko. Nu, nezinu.

Un māsa atveda te, uz Ērgļiem un apglabāja brāli. Toreiz vēl tam Robertam tēvs un māte bija dzīvi,un tagad tie arī abi miruši un Ērgļu kapos ir.

Kad notika šitais te gadījums ar to nogalināto sievieti, tad tā sieva aizgāja, izšķīrās, vārdu sakot, noRoberta. Sieva viņam nebija ne uz bērēm, ne kā — māsa atveda te un apglabāja viņu. Es pati gan arīnebiju uz tām bērēm, nu, tā tikai teica, es to apgalvot nevaru.

Tagad būtībā tā māja ir tukša. Vecaistēvs, vecāmāte nomira, un Roberta māsai bija divi bērni, meita

Liepājā ir, tur apprecējās un palika, un dēls ir tas, kas tur ar šizofrēniju slimo, brālēns tam Aināram. Tasārstējās, jau vidusskolā iedams, bija Jelgavā, nu, un tad tagad kaut kad bija apprecējies, tad viņiem smagigāja un izšķīrās, bet tagad neko, lieto zāles, un tas brālēns tīri tā neko tagad.

- Un kāds bija Ainārs?- Nu, normāls zēns. Ar savu brālēnu kopā te, Ogres malā, kur viņiem bija tāds, ko vingrot, tur

pavingroja, tāds — tīri tāds puika nekas bija vispār, nu, cik tad es viņu tur daudz varēju redzēt.Vēlāk, tad jau dzirdēja, ka, jā — Rīgā, tur visādas spekulācijas, tad tur džinsenes parādījās, tad tur

ar tām košļājamām gumijām. Vārdu sakot, ar tādām nelielām lietām no ārzemniekiem tur pa ostu vai kautkur, tā viņš iesāka jau pamazām, pamazām to naudu grozīt. Vecvecāki jau te ar tādām spekulācijām, ar tosviestu, ko uz Rīgu vest, nu, saprotams, ka tur tika nauda, visiem tika. Tādā ģimenē viņš auga, un tādāveidā tas aizgāja.

Vispār tāds šiverīgs, uzņēmīgs puika. Jaunieši kādreiz vai dzer, vai kā — nē, nē, tādas lietas nē, bettikai to, ka rauš, — tas jau no padsmit gadiem viņam sākās.

- Ainārs brauc pie sava brālēna ciemos?- Nav, nav. Tikai vairākus gadus atpakaļ tai, nu, tēvamāsai bija iedevis sešus tūkstošus vai cik tur,

tad viņa nopirka lietotu mašīnu, un tai vedeklai, nu, kad šķīrās, palīdzēja nopirkt dzīvokli, lai viņa nošejienes iet projām. Un tagad, jā, tagad to savu brālēna dēlu iekārtoja Rīgā, lidostā par šoferi. Slaids,smuks puisis ir. Tas ir kārtīgs puisis, tas nav nekāds ne spekulants, ne kas…

Kaut kas traks, vai ne? Jau gandrīz vai pierastā augsta ranga čekista vietā mums te visā nopietnībātiek stāstīts par vienkāršu šoferi, kurš notverts ar nogalinātas meitenes liķi automašīnas kravas kastē. Navgan šaubu, ka kundze stāsta ar patiesu degsmi, — bet kur kaut jel kādi pierādījumi? Kur kaut vēl vienscilvēks, kas šo stāstījumu apstiprinātu?

Taču… cilvēks atrodas — un ne viens vien. Vispirms jau mazliet aiz Ērgļiem, Vecumniekos atradāmarī kundzi, kura atminas Leščinsku ģimenes pirmos soļus Vidzemē, — iesākumā Leščinsku ģimenedzīvojusi šajā pusē un tikai pēc tam pārvākusies uz Ērgļiem. Pašu Aināru viņa zinot tikai no televīzijaspārraidēm, bet ar viņa tēvu un tēvamāsu Veroniku gan mācījusies vienā skolā un senākus laikus atcerotiesgluži labi:

- Ar šito jauno Šleseru es galīgi neesmu pazīstama, es tikai, cik pa televīziju un žurnālos redzu, betRobertu un Veroniku, nu, vārdu sakot, Šlesera tēva ģimeni, — to es labi. Viņi tak te dzīvoja vienu laiku,kamēr nodibinājās sovhozs. Viņi laikam ieklīda kara laikā vai pēc tam tikai, bet līdz apmēram piecdesmitseptītajam gadam visa ģimene dzīvoja te. Gan Roberts, gan Veronika jau ar mani reizē skolā gāja.Piecdesmit septītajā gadā te kolhoza vietā nodibinājās sovhozs, un tēvam, vecamtēvam, Roberta unVeronikas tēvam nepatika tas sovhozs, un viņš aizgāja uz Ērgļiem

- Un tie Roberta vecāki — tie bija godīgi, kārtīgi cilvēki?- Nu, Veronika ar savu mammu bija ļoti simpātiskas. Verai mamma bija ļoti smuka, starp citu. Ļoti

smuka bija, jā. Kad es viņu pirmo reizi redzēju, viņa bija tādā kostīmiņā un slaida, un laukos arpapēdīšiem kurpītes bija, nu, tā bija dāma.

- Ar ko Roberta tēvs nodarbojās?- Nu, šite viņš strādāja kolhozā, un, kad viņš aizgāja uz Ērgļiem, es nezinu, ar ko nodarbojās. Nu,

savu ģimeni jau viņš labi uzturēja. Viņš bija ļoti… šiverīgs, un, jā, nu, var būt, ka tā naudas kāre Aināramar' ir iedzimta no vectēva. Gaļu veda uz Rīgu, uz tirgu… Nē, nu, viņš nezaga, viņam uzticēja to, bet, nu,mājās viņš naudas dikti maz atveda. Tad, kad sāka citi vest, bija pavisam cita nauda… Nu, savu ģimeniviņš neaizmirsa. Būtībā tur es viņu nevainoju.

- Bet kas Roberts ir par cilvēku?- Bija. Bija. Nu, to jūs labāk prasiet Verai, es zinu tikai baumas, to jūs nerakstiet. Tās ir baumas,

ko man stāstīja, un, ja tur nav taisnība, lai Dievs pasarg'! Ka viņš ir cilvēka nāvē vainīgs, to es arī zinu,bet, kas un kā, smalkāk es nezinu. Nu, jā, un es tā sapratu, ka ģimene viņu paglāba no nāvessoda. Tai

laikā, kad tas notika, jau nāvessods bija. Runāja, ka ģimene viņu paglābusi, ielikusi psihiatriskajāslimnīcā, un tur viņš, cik es zinu, no turienes laukā neiznāca, tur viņš arī mira. Nu, jā, tad vairāk es arīnezināšu.

- Bet kā varēja vienkārša padomju ģimene ielikt psi- henē? Tas jau tikai tādiem augstiem kungiem,bet viņi jau nebija nekādi augstie.

- To es nezinu, tas jāzina ir Verai, kā tas viņiem tur laimējās, to es nezinu, bet, ka viņš tai slimnīcābija, tas ir taisnība, to pati Vera man teica. Ko es esmu te dzirdējusi riņķī, tās ir tikai baumas. Bet, ko teicVera, tai nu vajadzētu būt taisnībai.

- Bet kāds Roberts bija? Kā kaimiņš, kā cilvēks?- Kaimiņš viņš man nekad nav bijis, un pieaugušu es viņu tikai pa gabalu esmu redzējusi. Puika

skolā — nu, diez kāds nebija, palaidnis bija. Vera bija vecāka drusku, un Vera viņu klapēja, ne jau tā, kasita, bet purināja un ar celi spēra. Aizkaitinājis bija par kaut ko, — vairākkārt es redzēju, ka viņa bijadusmīga uz viņu. Nu, nebija simpātisks cilvēks, neko vairāk es arī nevaru pateikt.

Es vienkārši biju skolniece kopā ar Veru. Man liekas, ka Vera bišķīt kādu klasi zem manis bija,varbūt viņa ātrāk beidza… Ar Veru jau mēs sagājāmies kolhoza laikos, kopā sienu kasījām, strādājām.

- Roberts dzēra?- Nu, nav gan dzirdēts, ka viņš būtu briesmīgs pļēgurs bijis, nu, tā kā es jums teicu, varbūt tā

iedzēra, bet, ka viņš būtu pļēgurojis, to — nav dzirdēts.-Kāda izglītība bija?- Nu, pamatskolu viņš beidza, bet tālāk es nezinu. Tālāk es nezinu. Nekad neesmu pajautājusi…Ar vārdu sakot, lielos vilcienos arī otra cienījamā vecuma kundze atkārto to pašu pārsteidzošo un

negaidīto stāstu — par Ērgļu puses šoferi Robertu Leščinski, kas vainojams kāda cilvēka nāvē un mūžubeidzis psihiatriskajā slimnīcā. Turklāt izrādās, ka Ērgļu pusē atrodamas ne tikai atmiņas parLeščinskiem, bet arī dzīvi ģimenes locekļi: tajā pašā ielā, kur tukšs stāv baltais Leščinsku nams, citā mājādivas ziediem un stādiem pilnas istabiņas apdzīvo Aināra tēva Roberta māsa — Veronikas kundze. Parsavu brāli viņa stāsta labprāt, netrūkst arī viņa fotogrāfiju — kaut atmiņas ir smagas, gandrīz tikpatsmagas kā apstāklis, ka Ainārs par viņu nu esot vienkārši aizmirsis.

- Nu, es daudz neko nevarēšu pastāstīt.- Jūs maz tiekaties ar Aināru?- Mēs maz tiekamies. Mēs neesam desmit gadus tikušies. Es nezinu, ko viņš tagad dara un kas ar

viņu notiek.- Kā tā?- Nu, viena lieta, ka viņam mamma ir tāda, ka viņa, tā varētu teikt, gribēja mani izmantot un arī

izmantoja, cik varēja.-Kā?- Nu, kad mēs, kā saka, krievu laikā dzīvojām, te man ir dzīvoklis, un tur lejā mums ir vecātēva

māja. Mēs ar tēvu uzcēlām māju, paldies, brālis palīdzēja, vismaz viņš atveda, ko apšūt, māja mums irkārtībā. Un tur bija zeme, un tā bija govs zeme. Un mēs te nenormāli strādājām. Man kā skolotājai algabija ap trīssimt rubļi, vīram bija kādi divi simti, vecaistēvs ar vecomāti, nu, kā saka, man tēvs ar māti,tiem atkal pa kādiem sešdesmit rubļiem bija, visu to kopā likām, daudz strādājām. Nopirkām viņiemmašīnu…

- Robertam un Monikai Leščinskiem?- Jā. Jā, jā.- Kas tā par mašīnu bija?- Zaļš Moskvičs viņiem bija, es pat neatceros numuru, kaut kāds trīspadsmitais…Jau daudz, daudz vēlāk vienreiz brāļa dēls [Ainārs] bija atbraucis — deviņdesmit devītā gadā, viņš

man iedeva desmit tūkstoši dolāru, nu, varbūt tas bija tā, ka par to mašīnu atdeva to naudu, nezinu, nu,

nezinu, tik teica — paldies, ka tu mums palīdzēji, ka mēs varējām tik labi dzīvot.- Un Ainārs Monikai un jūsu brālim dēls?- Jā- Jā/ jā.- Kas ar brāli notika — kurā gadā viņš nomira?- Astoņdesmit septītā gadā. Jā.- Runā jau visu ko…- Nu, jā. Nomira astoņdesmit septītā gadā, tēvs astoņdesmit piektā, viņš astoņdesmit septītā gadā.

Tā…- Kā jūsu brālis nomira? Jo citādi ir tik daudz spekulāciju…- Viņš nomira slimnīcā, Sarkandaugavā.- No kā?- Nu, es to nezinu. Es biju pirmdienā pie viņa un sarunāju ar dakteri, ka viņš brauks pie mums

dzīvot, ka man būs martā brīvdienas, es viņu atvedīšu te, pie mammas, viņš gribēja, mamma ar' gribēja, kaviņš nāk te dzīvot. Un tā bija pirmdiena, un tajā dienā arī sieva bija pie viņa, bet pa to laiku, kamēr esbiju pie daktera, viņa bija pie brāļa, bet prom mēs abas braucām reizē uz centru. Es atbraucu vakarā arvilcienu uz māju, un vairāk no tās pirmdienas es viņu neredzēju. Bet tai slimnīcā teica, ka viņa bijusisestdien pie viņa un svētdienas rītā viņš bija nomiris. Nu, vārdu sakot, izdzēris zāles un nomiris.

- It kā pašnāvība?- It kā jā. It kā. Vēl teica — kāds lats naudas bijis palicis pie viņa. Tā. Un tā pēc brāļa aiziešanas

jau nāca šitie laiki, tad jau vairāk arī nekādu sakaru nav bijis ar brāļa sievu.- Kurā gadā viņš slimnīcā iegūlās?- No septiņdesmit otrā. Ik pa brīžam. Tad viņu dažreiz turēja mājās, bet lielāko daļu jau viņš arī

bija pa brīžam slimnīcā. Sarkandaugavā. Daudz ko es arī nezinu noteikti.- Un kas uzņēmās rūpes par mazo Aināru pēc viņa tēva nāves? Bija kāds no tēva draugiem, kas

viņu palīdzēja izaudzināt?- Nu, es domāju, ka vecāmāte nomira astoņdesmit sestā gadā, tad, kad nomira man brālis,

astoņdesmit septītā gadā. Nu, jā, vecāmāte — visulaik tā audzinātāja bija vecāmāte, vecaimātei zeltapieminekli vajadzētu uzcelt. Katlakalna kapos viņa guļ. Un tā vecāmāte bija, kas tos bērnus pieskatīja.Monika jau it kā lielā darbā, mūžam briesmīgi garās stundas…

- Kur viņa strādāja?- Viņa VEFā strādāja.- Par ko?- Nu, pie montāžas… Un mēs to mašīnu nopirkām, un tad, kad mainījās šitie laiki, tad Monika ar

steigu pārdeva mašīnu. Vēl palika bagāžnieks, mēs bijām Rīgā ar vīru aizbraukuši, un viņa teica — paņemto bagāžnieku pie sevis, varbūt jums noderēs, un tiešām viņš mums noderēja. Mēs savam Moskvičamuzlikām bagāžnieku, un savu Moskviču mēs nodevām tikai pagājušoruden. Tā kā man Ainārs iedeva tonaudu, tos desmit tūkstošus, es nopirku — nopirkām auģiku. Ne jau nu jaunu, bet…

- Bet kāpēc Ainārs atteicās no sava tēva uzvārda?- Nu, es domāju, ka viņam nepatika tas uzvārds, arī sieva noteikti bija tā, kas prasīja, lai tā — es

jau to sievu neesmu dzīvē redzējusi.- Vai varētu būt, ka Ainārs vienkārši kaunas no sava tēva pagātnes? Bet ko tad tēvs tādu savārīja?- Nu, tur bija kaut kas — es to visu skaidri tā nezināju, ka tas bija, bet kāda sieviete gāja viņa dēļ

bojā. Nezinu, kā tas, kā tas viss bija. Viņa bija medmāsa, tā sieviete.- No Rīgas?- Māsiņa Siguldā dzīvoja, Daina. Es pat ar to Dainas māsu biju kādu laiku vienā institūtā

mācījusies, tikai es viņu nepazinu. Tā Daina bija tā medmāsa, kas gāja bojā vina dēl.- Kurā gadā tas notika?

- Tas bija septiņdesmit otrajā gadā, trīsdesmitajā jūnijā, kā šodien atceros. Taisni tai dienā bijameitenei dzimšanas diena…

Savukārt visus punktus uz "i" saliek pensionētā izmeklētāja Guna Lapuška, kura gandrīz četrdesmitgadu senos notikumus joprojām atceras gluži labi — jau sākot ar to, ka tieši viņa Robertam Leščinskimnozīmējusi psihiatrisko ekspertīzi un ka tieši viņas pārraudzībā lieta izmeklēšanas stadijā beigusies arlēmumu par krimināllietas izbeigšanu un par lietas nosūtīšanu tiesai piespiedu ārstēšanas piemērošanai.

- Kāpēc jūs viņam nozīmējāt ekspertīzi?- Bija pamats, es neatcerēšos vairs. Man liekas, ka bija attiecīgie dokumenti no viņa… kur viņam

bija dzīvesvieta?- Ērgļos.- Tad tas acīmredzot bija no Ērgļu poliklīnikas. Un slepkavības lietās, starp citu, tajā laikā visās

lietās obligāti bija jānozīmē psihiatriskā ekspertīze. Un viņam laikam bija pamats, jo viņa rīcība nebijaadekvāta. Tātad lieta aizgāja uz tiesu. Uz kuru tiesu — to tagad neatcerēšos.

- Bet kur notika slepkavība?- Tā notika Juglas slimnīcas rajonā vai kur — nu, es neatcerēšos vairs. Taisni tai slimnīcā? Nē,

pašā slimnīcā, liekas, ka nebija. Katrā ziņā ne Ogres rajonā.- Tad viņš šo Dainu it kā tur noslepkavoja?-Jā.- Un kā viņš viņu veda?- Smagajā mašīnā, kravas kastē. Vai tad to māsa nestāstīja jums?- Stāstīja, arī pieminēja par asinīm.- Jā, jā, jā. Man liekas, vai ar cirvi viņš viņu nenogalināja? Bet to neņemšos apgalvot. Ko tur,

četrdesmit gadu, — diez vai jūs varētu atcerēties. Tātad viņš tur veda. Kur tad viņam sāka mūsu miličisekot? Diezgan ātri. Sekoja viņam, ja nemaldos, autoinspekcija. Jo brauca viņš nenormāli, galīgineadekvāti. To es arī atceros, ka viņi sāka sekot viņam no Tīnūžiem, no mūsu rajona robežas, jo redzējaasinis tekam no tās mašīnas, kas caur kravas kastes dēliem pilēja uz asfalta.

Viņu pirmā doma bija, ka tā ir nelikumīga medniecība — kādu lopiņu, kādu zvēriņu. Kaut kāduzvēriņu ved kravas kastē. Tādēļ viņi sekoja viņam un uzreiz pa rāciju ziņoja uz dežūrdaļu, un, janemaldos, dežūrdaļai jau bija ziņojumi par to, ka tāda slepkavība ir notikusi. Tur, tajā fuglā. Un taddiezgan ātri saštukoja, ka tā ir tā mašīna. Un tad viņam sekoja, un tad viņš šausmīgi trencās pa ceļu — tasviss radīja draudus, ka var notikt vēl lielāks trakums, vēl kādu var notriekt, un gribēja, galvenais, viņuizdzīt, izdabūt ārā no pilsētas teritorijas, kas arī tika izdarīts. Pa ceļu prom uz Juglu — uz Mazo Juglu,nevis uz Rīgas pilsētas Juglu, bet Suntažu ciema teritorijā, tur kā reiz Kangari sākas. Tātad atmiņa mantomēr ir lieliska!

- Jums ir perfekta atmiņa. Suntažos viņš esot aizturēts.- Jā, jā, viņš pagrieza tomēr nevis uz mūsu rajonu, iekšieni, bet pa kreisi, uz Rīgas rajona teritorijas

pusi, kur sākas Mazie Kangaru kalni. Un ietriecās Mazās Juglas tiltiņa apmalēs. Un tur pakārās, nu,mašīna, ne jau pats. Un tur viņu aizturēja, un tā bija mūsu rajona teritorija, un tā tas viss beidzās, tienotikumi, tā tie risinājās. Un tad eksperti ņēma nopilējušo asiņu paraugus no ceļa, lai salīdzinātu ar upuraasinīm.

Tad visa izmeklēšana, visas ekspertīzes tika zīmētas, kas bija vajadzīgas — bet viņš jau uzreiz arīatzinās. Manuprāt, man liekas, ka viņš pats uzreiz visu to stāstīja, — no kurienes es par to romānuzinātu…

- Bet kāds tas motīvs ir bijis?- Ka viņa viņu noraidīja, ka izbeidza attiecības, tā, manuprāt. Bet katrā ziņā jums jāredz ir lieta. Jo,

ziniet, citādi tā ir tukša muldēšana.Un tātad viņam bija nozīmēta psihiatriskā ekspertīze. Man liekas, ka tur bija ari kaut kāds pamats,

vai viņš nebija kaut kādās uzskaitēs. Nu, tas jau tiek viss pārbaudīts, un noskaidrots, un visiem tiekizprasītas viņa slimības vēstures. Man liekas, ka viņam tiešām bija slimības vēsture. Man kaut kā atmiņā,ka pabieza bija tā mapīte, ko es nodevu ekspertiem. Tātad viņu atzina par nepieskaitāmu. Nu, un tad bijatiesa, un tad pieņemts tiesas spriedums bija par viņa piespiedu psihiatrisko ārstēšanu.

- Tātad vainīgais savu vainu pilnībā uzreiz atzina?- Man šķiet, ka jā. Man šķiet, ka jā, kaut gan tur jau viss bija tāpat ļoti skaidrs. Bet katrā ziņā par

to saistību ar to Dainu, — to laikam man arī liecināja Dainas darbabiedrenes. ļo es runāju ar viņasdarbabiedrenēm, medmāsiņām.

Un viņas man to stāstīja, ka viņš tur piebraukājis, ka Daina vēlāk sākusi slēpties no viņa… Manliekas, ka tā tas bija.

- Sakiet, lūdzu, viņš bija dzēris?- To es neatcerēšos. To es nevaru tik smalki atcerēties. Par to kategoriski es kaut kā domāju, ka nē,

ka viņu bija pārņēmusi ideja, mānija, ka tā Daina viņu noraidījusi un krāpj, un… Bet atkal, Dieva dēļ,neņemiet visu par baltu patiesību — jums ir jāredz lieta…

Jā, lieta — tā tad mums visu pastāstīs par to, ko īsti sadarījis Aināra Leščinska tēvs un kādi bijušislepkavības motīvi. Un teorētiski tam nevajadzētu būt grūti — Latvijā katrai tiesai ir savs arhīvs, kur tānoteiktu laiku glabā izskatītās lietas. Tomēr arī pēc glabāšanas termiņa beigām lietas teorētiski nekurnepazūd — tās obligāti jānodod Valsts arhīva glabāšanā. Bet, tā kā Valsts arhīvs visas lietas neglabāmūžīgi, no iznīcināšanai pakļautajām lietām pēc noteikta laika paliek pāri tikai spriedumi. Ar vārdu sakot,mums būtu visas cerības pēc zināmām klapatām tikt pie pilna tiesas sprieduma Roberta Leščinska lietā.

Taču, kā izrādās, ne jau tikai pusaudža Aināra Leščinska krimināllieta vien var "pazust", — izrādās,ka arī citas ar tagadējo politiķi saistītās krimināllietas ne vienmēr sasniedz savu mūžīgās atdusaslikumisko vietu. Tā, lūk, Ogres rajona tiesa 2000. gada maija aktā kā neatrodamas norādījusi trīsdesmitastoņas lietas un dažādus citus tiesas dokumentus par laika periodu no 1950. līdz 1980. gadam. Starpiztrūkstošajām lietām ne ar vārdu gan nav pieminēta neviena krimināllieta un arī ne mūs interesējošie"1972. gada Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas Krimināllietu spriedumi unlēmumi 1-176 līdz 1-200".

Un kāpēc gan šos "spriedumus un lēmumus" vajadzētu pieminēt, ja visas sešdesmit to caurauklotāslapas ar tadu nosaukumu patiešām glabājas Jēkabpils zonālā arhīva lietā Nr. 2466? Turpat Jēkabpilīatrodas arī Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas Krimināllietu alfabētiskaisrādītājs 1970.—1976. g., kura ieraksts apgalvo: arhīva lietā Nr. 2466 vajadzētu glabāties ari spriedumamkrimināllietā Nr. 1-184 par Robertam I eščinskim piemēroto piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā,starp citu — vienīgais šāda veida spriedums vairāku Ogres rajona tautas tiesas darba gadu laikā.

Lai izslēgtu jebkādu kļūdīšanos, Ogres rajona tautas tiesas vestajā krimināllietu alfabētiskajārādītājā norādīts ari vajadzīgās krimināllietas numurs — Nr. 1-184, kas arī sakrīt ar zonālā arhīva lietasNr. 2466 apsolīto saturu — "spriedumi un lēmumi 1-176 līdz 1-200".

Tomēr zonālā arhīva beta Nr. 2466 solītā vietā slēpj mazu pārsteigumu, proti, spriedumamkrimināllietā Nr. 1-183 seko Nr. 1-185, bet spriedums krimināllietā Nr. 1-184 nav atrodams nevienā nosešdesmit caurauklotajām lapām. Vēl vairāk, Jēkabpils zonālais arhīvs ir gatavs dot izziņu, ka "Ogresrajona Tautas tiesas 1972. gada 14. septembra spriedums Roberta Leščinska krimināllietā Nr. 1-184, parkuru ir izdarīts ieraksts tiesas krimināllietu alfabētiskajā rādītājā un par kuru ir sastādita krimināllietustatistiskā uzskaites kartīte, nav nodots un neglabājas".

Kāds tad varētu būt bijis krimināllietas liktenis? Var gandrīz droši apgalvot, ka līdz Jēkabpilsarhīvam šī krimināllieta un līdz ar to arī spriedums vispār nav nonākuši. Valsts arhīvam nododamās lietastiek atlasītas un sakārtotas nekur citur kā attiecīgās tiesas kancelejā, — tas ir viens no kancelejasdarbinieku parastajiem darba pienākumiem Ogres rajona tiesa ar iztrūkstošo lietu aktu skaidri un gaiši irpateikusi — krimināllieta Nr. 1-184 nav iztrūkstoš lietu sarakstā.

Tas nozīmē, ka ne tikai tiesas vai tiesas kancelejas vadītāja, bet pat visvienkāršākais darbinieksvarēja izņemt vienu krimināllietu no arhīvam nododamajām lietām, paklausot ļoti īpaša apmeklētājalūgumam, kādas ievērojamas amatpersonas nepārprotamam mājienam vai savai iedzīvošanās kārei — vaivisu triju kombinācijai.

Nododot krimināllietas uz valsts arhīvu, tiesas arhi- va-kancelejas darbinieks raksta nodoto lietunumurus, tiesājamo vārdus, uzvārdus, apsūdzības pantus, sējumu skaitu. Teorētiski tiesas arhīvam lietasbūtu jānodod un valsts arhīvam tās pašas lietas jāpieņem ar nodošanas-pieņemšanas aktu. Jēkabpilszonālajā Valsts arhīvā šāda nodošanas-pieņemšanas akta nav, tāpēc nevar zināt, kurā gadā Ogres tiesa tambūtu nodevusi 1972. gada lietas.

Tikpat labi augšminētie uzskaites sistēmas trūkumi varēja ļaut notikt kādai rupjai paviršībai —piemēram, nevis kāda "parastā cilvēka", bet tieši ar tiesībsargāšanas iestāžu dokumentu iespējamupazušanu saistītas personas radinieka Roberta Leščinska krimināllieta ņēma un pilnīgi nejauši izkrita noarhivējamo lietu kaudzītes, bet tad, neviena neievērota, pati no sevis paslīdēja zem kādas mēbeles, kurnogulēja vairākus gadus un varbūt guļ joprojām.

Iespēja, ka sprieduma oriģināls atrodas tā izpildes iestādē, piemēram, ieslodzījuma vietā, ir jāatmetuzreiz, jo kārtība, kādā uzglabājami izskatīto lietu spriedumu oriģināli, ir stingri noteikta un navmainījusies līdz mūsu īlienām: sprieduma oriģināli tiek iešūti attiecīgajā krimināllietā un ar visu lietu tosuzglabā tikai un vienīgi tiesas arhīvs, bet pēc uzglabāšanas termiņa beigām — tikai un vienigi Valstsarhīvs.

Varbūt krimināllieta un/vai spriedums tomēr pazuduši vai pazudināti no Valsts arhīva? Šādspieņēmums ir reāls, jo Jēkabpils zonālajā valsts arhīvā nav nekādu ziņu, kurā gadā Ogres rajona tiesanodeva 1972. gada krimināllietas. Ļoti īpašais apmeklētājs varēja ierasties laikā, kad tika arhivēti uncauršūti spriedumi no iznīcināmajām lietām, jo pēc sprieduma iešūšanas Valsts arhīva lietā Nr. 2466 todiezin vai varētu izņemt ārā, nebojājot lietu — un uzrādīto cauršūto lapu skaits arī atbilst šā brīžareālajam lietas lapu skaitam.

Turklāt sprieduma tīša pazudināšana pēc cauršūšanas arhīva lietā būtu jāveic vairākos līmeņos — nevien sabojājot mapi Nr. 2466, bet arī papildu iznīcinot gan attiecīgā krimināllietu alfabētiskā rādītāja"nodevīgo" lappusi ar ierakstu, gan krimināllietu statistiskās uzskaites kartīti. Un tieši tas, lūk, nav izdarīts— kas ir interesanti, tieši tāpat kā gadījumā ar mazgadīgā Aināra Leščinska it kā nepastāvējušo, it kātomēr pastāvējušo padomjlaiku "ieroču krimināllietu".

Var, protams, pabrīnīties, ka statistiskās uzskaites kartīte nepazuda zem tās pašas tiesas vai varbūtarhīva mēbeles, zem kuras nejauši paslīdēja visa pārējā krimināllieta — un tikpat labi var pabrīnīties, katiesu dokumentu pazudināšanas iniciators vai īstenotājs ne reizi dzīvē nebija dzirdējis par šīm mazajām,taču saturīgi ietilpīgajām kartītēm, vai arī bija tikpat paviršs kā gadījumā ar "ieroču krimināllietu".

Taču — pēc visa spriežot, tieši šo zināšanu vai uzcītības trūkuma dēļ uzskaites kartīte krimināllietāNr. 1-184 atšķirībā no sprieduma krimināllietā Nr. 1-184 secīgi atrodama starp pārējām "1972. gadaLatvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas krimināllietu statistiskās uzskaiteskartītēm". Padomju tiesu kancelejās šāda kartīte tika aizpildīta katrai krimināllietai, civillietai unadministratīvajai lietai, aizkustinošā uzcītībā aprakstot lietas detaļas

Un tā nu sadzeltējušais kartona gabaliņš arī bez sprieduma mums bezkaislīgi pastāsta:bezpartejiskais, 34 gadus vecais šoferis Leščinskis Roberts Pētera dēls tika saukts pie kriminālatbildībaspar to, ka viens pats 1972. gada 30. jūnijā Suntažu teritorijā "ar 13 sitieniem pa galvu, nogalinājamedmāsu Tēraudu Dainu". Krimināllietu izskatīja pēc sešām dienām no tās ienākšanas dienas tiesā, un1972. gada 14. septembrī ar tiesas spriedumu Lcščinskim tika nozīmēta piespiedu ārstēšanāspsihiatriskajā slimnīcā.

Tiesa, kartītē nav aizpildīta aile, kas mums pastāstītu, kad spriedums stājies likumīgā spēkā, taču tasjau arī vairs nav tik būtiski, — pašu galveno tā apstiprina. Par spīti nezināmo censoņu pūlēm "iztīrīt"

krimināllietas dokumentus (kaut tā droši vien ir tikai sakritība, ka tieši mūs intere-1 sējošajā laika periodātieslietu ministre veselas divas reizes ) bija Aināra Šlesera partijas biedre Ingrīda Labucka), faktiskinevar būt nekādu šaubu — izdomātā mītiskā čekista Roberta Leščinska vietā mūsu acu priekšā ir garīgislims slepkava, vienkāršs pasta automašīnas šoferis Roberts Leščinskis, kurš iekārotās sievietesslepkavību paveicis, kad paša dēlam bijis tikai pusotrs gadiņš. Nav brīnums, ka šāda tēva uzvārds navtas, ko visvairāk gribas saglabāt…

Šofera dēla jaunības tekas "Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus,

ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevisnolēsumu!"

Salamans mācītājs 11:9Kas notiek maza cilvēka sirdī un galvā, kad pusaudža gados vai, ticamākais, jau bērnībā kripatiņu pa

kripatiņai viņš uzzina par briesmīgo realitāti: ka viņa tēvs neprāta lēkmē ar vairāk nekā desmit sitieniemnogalinājis savu mīļoto sievieti, kas nebūt nav bijusi viņa sieva un mazā cilvēka māte, un pēc tam to kānokautu lopu nez kur vedis automašīnas kravas kastē? Kas notiek ar mazo cilvēku, ja šis cilvēks, kautnotiesāts uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanos, ik pa laikam vēl gadās viņa redzeslokā un viņsaulē aiziettikai tad, kad dēlam jau sešpadsmit. Un, ja vēl vienlaikus mazajam labi zināms, ka arī viņa brālēns cieš nosmagas garīgas kaites? Kā šis neapskaužamais komplekts var ietekmēt visu tālāko dzīvi?…

Jānis Krūmiņš, par spīti savai ekscentriskajai dabai (bet varbūt tieši pateicaties tai), ir viens no tiemcilvēkiem, lca mūsu varonim ilgāku laiku ir stāvējis ļoti tuvu, — tik tuvu, ka dažādiem citiem "AŠ" unticības brāļiem tas ne sapņos nav rādījies. Kaut neinformēts par sava "politiskā krustdēla" biogrāfijastraģiskajiem notikumiem, kaut ko viņš acīmredzami ir pamanījis: "Viņš nekad nav tēvu pieminējis. Nu, unes domāju, ka viņa paradokss vai tā pamata atspere slēpjas tieši šajā te, ka viņš, pirmkārt, gribēja pierādīttai ģimenei un tieši tam, varbūt tēvam to, ko cilvēks var izdarīt dzīvē. Un tas, ka viņš ir nācis no tādasnelabvēlīgas ģimenes, tas ari. Es domāju, arī tāpēc viņš mainīja uzvārdu, — ne jau kaut kādu skandāludēļ… Viņam ir kaut kāda atspere vai sāpe, vai vēlme pierādīt savam tēvam, ar ko viņš nekad nav runājis,vai mātei, es nezinu…"

Ko pierādīt? Trīs psihologi, kam, neatklājot konkrētā cilvēka personību, lūdzam modelēt dēla tālākodzīvi, lielos vilcienos ir faktiski vienisprātis. "Tā ir traumatiska pieredze, kas neapšaubāmi atstājiespaidu uz tālāko dzīvi. Tālākā attīstība var būt diametrāli pretēja: var nolemt būt pilnīgi cits cilvēks, vaiarī pats var kļūt noziedznieks, nokļūt cietumā. Ja ir grūti pieņemt šo dzīves īstenību, var izlemt mainītuzvārdu. Ja cilvēks izvēlas par katru cenu sasniegt lielus un redzamus rezultātus, arī tam ir kaut kādsiemesls. Ja cilvēks ir ar dzīvi apmierināts, viņam nav nepieciešamības pēc milzu redzamiem rezultātiem,— tādā veidā parasti kaut ko kompensē. Ja cilvēks jūtas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņam var rastiesvēlme apliecināt pretējo, tādējādi kompensējot," teic Ieva Bite.

Līdzīgās domās ir arī krīzes psihologs Reinis Upcnicks: "Ja bērns nav bijis liecinieks šimnotikumam, tad ir vieglāk.

Ir stāsti no radiniekiem, un paliek vieta fantāzijām, kas gan var būt vēl sliktāk. Cilvēka raksturuveido ģenētika, sociālā vide, bet, protams, tas ļoti ietekmē, ja kāds vēl to pastiprināti pasvītro, izmet kādufrāzi. Šādi notikumi arī atstāj iespaidu uz to, kā vēlāk tiek veidotas attiecības ar pretējo dzimumu,cilvēkiem utt. Viss ir atkarīgs no psiholoģiskā brieduma. Svarīgi ir apzināties, ka mēs nevaram būtatbildīgi par to, ko dara citi cilvēki, pat, ja tie ir mūsu vecāki. Nodalīt. Teorētiski var būt, ka meklēkontaktus ar c ilvēkiem, kas ir tendēti uz vardarbību, taču var būt arī gluži pretēji — ka mēģinapievērsties labdarībai, apliecināt, ka esmu pilnīgi pretējs. Katrā ziņā šāds notikums ļoti spēcīgi ietekmēcilvēka dzīvi."

Taču, raugoties uz mūsu varoņa tālākajām dzīves gaitām, ļoti iespējams, ka visprecīzākoraksturojumu sniedz Aina Poiša: "Tās ir milzu bailes, kad vistuvākais cilvēks — bērns savu tēvu par tāduuzskata —, kā izrādās, ir nāvi nesošs. Tas ir ļoti pretrunīgi. No vienas puses, tēvs ir spēks, kas doddrošību, pasargā, bet no otras puses — izrādās, nogalina. Bet vienmēr paliek neatbildēts jautājums, kurtad palika tā vīrieša labā puse.

Visbiežāk pēc šādām traumām cilvēks noslēdzas sevī, kļūst emocionāli noslēgts, nobloķē jūtas, jūtu

pasaule ir it kā komā. Viņš visu racionalizē, neļaujot sev līdzpārdzīvot. Cilvēks var būt ļoti veiksmīgs,izdarīgs, sasniegt lielus rezultātus, taču emocionāli nekāds. Ideāli, ja cilvēks apzinās, kas ar viņu irnoticis un spēj šo situāciju analizēt ar pieauguša cilvēka izpratni. Ļoti bieži var būt vēlēšanās kompensētšo pārdzīvojumu, piemēram, pārnesot to uz citiem cilvēkiem, palīdzot bērniem, mēģinot viņus pasargāt novarmākām, iespējams, vecākiem.

Pat, ja bērns ar savām acīm nav redzējis šo noziegumu agri vai vēlu viņam kāds par to pastāsta.Viņam iekšā va būt sajūta, ka ir bojāta viņa sakņu sistēma. Līdz ar to rodas vēlme noliegt savu pagātni,izcelsmi. Mehānismi var bū ļoti dažādi. Cilvēki dodas prom un dzīvo tūkstošiem kilo metru attālumā. Varrasties interese par karmiskajām sais tībām un vēlme izpirkt sava tēva grēku. Ar saviem darbiem!pierādīt, ka viņš nav tāds kā tēvs, censties dzīvot dzīvi tā, lai saviem bērniem karmiski nenodotu šonegatīvo mantojumu.

Atteikšanās no uzvārda un uzvārda maiņa ir tipiska vēlme noliegt savu pagātni. Ar šo brīdi cilvēks itkā novelk strīpu savā dzīvē un mēģina pateikt — mana dzīve sākas ar šo punktu, bet viss, kas bija pirmstam, patiesībā nemaz nav ar mani. Tādā veidā viņš savās atmiņās novelk robežu un šo informācijunoglabā tik dziļi, ka tā paliek aizmirsta. Taču jebkurā gadījumā, ja kāds cilvēks piemin līdzīgus gadījumusvai kaut ko saistībā ar šiem notikumiem, atmiņas uzpeld. Un tad atkal parādās pastiprināta vēlme pierādīt,ka es tāds neesmu, esmu citādāks, ar mani viss ir kārtībā…"

Cik noprotams, neilgi pēc traģiskajiem 1972. gada notikumiem — bet varbūt jau pirms tam (spriežotpēc tā, ka Ainārs piedzimis Rīgas Dzemdību namā) — Leščinsku ģimenes atlikusī daļa pārceļas uz dzīviaptuveni piecdesmit kvadrātmetru dzīvoklī Rīgā, Aglonas ielā. Spriežot pēc paša Aināra politiķa laikuskopajiem stāstiem, abu bērnu, mātes un vecāsmātes dzīve Ķengaragā ir gana trūcīga un skarba, — īstapašmāju ilustrācija scenārijam "Kā rūdījās tērauds". Tieši šajā ikdienas trūkumā, mātei esot vienīgajaiģimenes gādniecei, mazais Ainārs audzis un, spītējot ilzives grūtībām, dzelžaini uzstādījis savas dzīveslielos mērķus.

Vai tā tiešām ir? Vai nav pamata 8. A klases skolēna Aināra Leščinska raksturojumā ierakstītajiemvārdiem "materiālie apstākļi ir labi"? "Dzīvoja viens, bez tēva, ar māti. Es nezinu sīkumos, bija neērtiprasīt, bet māte tā pateica — es viena audzināju. Un bija divi bērniņi, bija vēl meitiņa. Un tāpēc jau neērtibija prasīt par to tēmu. Viņa strādāja divos darbos, lai varētu viņus pabarot un apģērbt, un viss. Bērni bijaļoti patstāvīgi, puisītis vārīja ēst, māsiņu baroja [patiesībā gan Lolita Leščinska ir divarpus gadus vecākapar savu brāli — aut. piez.j, uz skolu veda, no skolas, un tā.

Kur mammīte strādāja? Nevaru pateikt konkrēti, bet tādus vienkāršus darbus viņa strādāja. Grūtigāja, tāpēc ka viena pati audzināja. Viņš ļoti bija pieradis, ka pašam par sevi jārūpējas, par māsiņu, jomāte viena bija, un, ziniet, viņai tāda specifika, visādos darbos vajadzēja. Kad es mājās gāju apciemot,tad vienmēr viņš viens pats. Cepa kartupeļus, sev kaut ko, māsiņai un sev," stāsta pensionēta matemātikasskolotāja Staņislava Brence — Aināra Leščinska bijusī klases audzinātāja Rīgas 25. vidusskolā.

"Māsa vispār šuva tā privāti, kaut ko pēc pasūtījumiem šuva, modelēja pati. Māte kaut kāduvienkāršu algotu darbu strādāja, bet viņš jau tad bija šausmīgi ambiciozs, jo nebija tā, ka pavisamtrūkumā dzīvoja, bet nu tāda nosacīti, nu, mietpilsoniska nabadzīgā ģimene. Ja, tādi viņi bija," piebilstAināra bijusī kaimiņiene, kura tolaik dzīvojusi Aglonas ielas 26. namā tieši zem nākamā politiķa un viņaradu dzīvokļa. Taču ne skolotāji, ne kaimiņi nav bijuši lietas kursā par "lauku radu faktoru", par kotagadējais politiķis, protams, neieminas, bet kas komplektā ar 1943. gadā dzi mušās Monikas LeščinskasVEF brigadieres algu un Ainaržl vecāsmātes pensiju tolaik ļāva dzīvot gluži pieklājīgi.

Roberta Leščinska māsa Veronika tagad situāciju raksturo šādiem varbūt pat nedaudz rūgtiemvārdiem! "Viņiem visa kā bija gana — kuru cūku nokāva, tā cūka tika pārdalīta uz pusēm, puse obligātiaizvesta uz Rīgu. Kā saka, vistas dēja, piens bija, un viss kaut kas bija, un dārzā viss, kas izauga, tikadalīts — nu, cik viņiem vajadzēja, tik kā saka, viņi saņēma. Un tad viņi te braukāja, braukāja visu vasaru,kā saka, un savāca visu, ko viņiem vajadzēja Mūsu mājā nekas nepalika pāri, neviens ābols, neviena

odziņa. Savāca visu, ko vajadzēja.Mēs septiņi gadi staigājām kājām bez mašīnas, kad brālim nopirkām mašīnu. Un tikai tad es dabūju

sev mašīnu. Tad man arī mammīte atkal piemeta klāt, lai man iznāk tā mašīna. Protams, naudu es ar' šadtad brālim iedevu bet, kad sākās šitie laiki, tad jau vairs mūsu attiecības nekādas nebija, jo brāļa sieva…viņa brauca uz Ērgļiem, bet pie mums nenāca vairs. Tā brāļa sieva nav bijusi vairāk. Kā beidzās tie badalaiki, kā nekā vairs no mums nevajadzēja tad līdz ar to arī nebrauca…"

Kā Aināram Leščinskim iet pamatskolā — tiešām tik skarbi, kā viņš to raksturojis vēlāk? Vismazskolotāju un klasesbiedru stāstījums par to neliecina, — tāda normāla kopumā pozitīva un sirsnīgaviduvējība, kas ne ar ko īpaši nav izcēlusies — ne ar labu, ne ar sliktu. "Ne viņš bija kaut kāds lamzaks,vai kas — nē. Viņš bija ļoti vienkāršs, bija tāds — pozitīvs. Tā, ka viņš klasi aizrautu ar kaut kādu savuideju, nē, tāds līderis viņš nebija, noteikti. Viņš nebija tāds, kuram visi skrēja pakaļ," nosaka Ainārabijusī klasesbiedrene, tagadējā ūdens aerobikas trenere Anita Muižniece.

"Vidusmēra skolnieks, kas ne īpaši centās, ne kā. Tas zēns ne ar ko īpaši neizcēlās, nebija ne labs, neslikts, cik cs zinu, bet varu arī kļūdīties," teic Aināra Leščinska bijusī I imijas skolotāja Anna Vanaga."To, ko prasīja, to pildīja. Teiksim, ar kaut kādām izcilībām vai kaut kas atkal tāds galīgi nepadevies —tajās kategorijās nebija. Viduvējība. I'arasti jau atceras, nu, spožus vai kaut kādus, nu, īpašus, liet to lielomasu — tie jau īpaši atmiņā nepaliek. Nu, normāls bērns, normālas prasības, normāli visu strādāja,izpildīja, ne ar ko īpaši neizcēlās," piebalso arī Dainuvīte Spalva, Aināra Leščinska bijusī zīmēšanasskolotāja Rīgas 25. vidusskolā.

Apmēram tāds pats ir arī bijušās klases audzinātājas Staņislavas Brences sniegtais raksturojums:- Kuri priekšmeti Aināriņam vislabāk patika?- Nu, ne matemātika (smejas). Matemātika — tā nebija viņam sirdslieta. Man liekas, vairāk tādi

vieglākie priekšmeti, nu, kur nav daudz jāmācās. Bet pateikt, ka viņš nemācītos vai tur dauzītos, vai turbandās kādās iesaistītos, nu, visādi tādi bērni salasās un iet tur, lai sistu kādu, — man nav liijis pa piecigadi tāda gadījuma. Ļoti jauks un patīkams puisītis bija. Neviena vārda nevaru pateikt slikta. Mātevienmēr nāca uz vecāku sapulcēm, uz visiem vakariem, kurus es rīkoju, klasīte bija laba, mēs biežiekskursijās braucām, visur brauca ekskursijās, bet… Es saku, pa visiem pieciem gadiem man nevienaslikta vārda nav, ko pateikt par viņu.

- Vai viņš bija tas, ko mēs saucam par paraugzēnu?- Nē, tā nebija, ka viņš, lūk, tur izceltos. Tā nebija. Mācībās, neteiksim, ka viņam spidoši gāja,

mācībās viņštāds viduvējs bija. Bet nesekmīgs nekad ari nebija. Ar biedriem normāli satika, ne viņu kāds

apsaukāja, ne viņš kādu. I Viņš ļoti labi tā iederējās.- Bet vai viņš bija līderis, teiksim, viņš varēja tā — visas klases priekšgalā…?- Nē, viņš kluss bija. Viņš manā raksturā, es arī visu dzīvi tā — nekad nekur nelecu. Nē-e, līderis

viņš nebija, un nekāds tāds — buh! — arī nebija. Kluss, mierīgs, bet ļoti, ļoti sirsnīgs un patīkams. Varbūtarī tāpēc, ka tādaļ dzīve bija viņam — tomēr ar diviem bērniņiem viena sieviete. Kopumā ļoti grūti ganpateikt, jo līdz devītajai klasei vēl taču nav tā īsti cilvēks izveidojies. Bērns vēl. Ļoti labs bērns bija. Bettā, priekšmetos neizcēlās. Normāls,! sekmīgs bija, bet… Un arī tā, ka, lūk, līderis būtu, — tā nebija… fl

Faktiski to pašu, tikai nedaudz citos vārdos vēsta arīļ 8. A klases skolnieka Aināra Leščinskaraksturojums:] "Fiziski un garīgi attīstīts. Šajā skolā mācās no pirmās klases. Mācās labi, bet, japiestrādātu vairāk, varētu: mācīties bez trijniekiem. Mājas darbus pilda regulāri. Patīk vēsture,ģeogrāfija, darbmācība un fizkultūra. Visgrūtāk padodas valodas un fizika. Fizisku darbu Ainārs strādālabprāt un viņam ir darba iemaņas. Pēc rakstura ir dzīvs, kustīgs un vienmēr vēlas būt priekšgalā. Ainārsir klases autoritāte, ir liels optimists.

Ar klases biedriem attiecības normālas. Pret vecākiem cilvēkiem izturas pieklājīgi. Brīvajā laikālasa grāmatas, apmeklē kino un nodarbojas vieglatlētikas sekcijā. Aināram ļoti interesē tehnika. Viņš grib

mācīties tehnikumā. Ainārs ir komjaunietis. Klasē šogad veica fizorga pienākumus. lasa avīzes, žurnālusun ļoti interesējas par sportu. Vienmēr piedalās skolas un klases rīkotajos pasākumos. Ir sabiedrisks unatsaucīgs…"

Tikpat pamatīga viduvējība mazais Ainārs izrādās arī sportā, — kaut gan no politiķa Aināra Šleserastāstiem daudzus gadus vēlāk tāpat izriet kas gluži cits. "Pirmoreiz ieraudzīju dzīvē naglenes, bijajāuzvelk kājās un pirmajā reizē arī pa trim distancēm varēju iegūt divas pirmās vietas, vienu trešo. [..] Esesmu nodarbojies ar Austrumu cīņām un tajā pašā laikā nodarbojies ar boksu kādu laiku, patiesībā esesmu nodarbojies arī ar vieglatlētiku kādreiz, skraidījis, ļoti daudz diplomu ir… Sprintā, 60 un 100 metri,ja… Plus vēl 200," viņš stāsta tam pašam Rīgas Laikam, savukārt citiem preses izdevumiem tiekstindzinošas — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — detaļas par peldēm āliņģī un celšanos piecos no rīta, laibrauktu no Ķengaraga uz Jūrmalu skriet krosu.

Aināra Šlesera priekšvēlēšanu pasākumā Arēnā Rīga politiķa sportisko sasniegumu slavinājums jausasniedz kulmināciju — lūk, neliels fragments par Rīgas mēra amata kandidāta dzīves "otro atklāsmi —sportu":

"Cik vien es sevi atceros, es kaut kur skrēju, kaut ko cilāju vai ar kaut ko sacentos. Sportu esvienmēr esmu uztvēris ļoti nopietni, nevis kā rotaļu, drīzāk kā mērķa sasniegšanu caur sevis pārvarēšanu,caur sviedriem."

Bez piepūles nav panākumu — tā bija otrā mazā Aināra lielā atziņa, viņa skolotājs un raksturaveidotājs. Kaimiņi vēl šodien atceras, ka pēc Aināra varējuši pulksteni noregulēt — tieši septiņos viņšskrēja sprintu. Lietus vai sniegs, ziema vai vasara. "Man bija daudz iespēju aiziet neceļos. Ar daļu nomaniem draugiem tā arī notika. Es domāju, ka mani izglāba sports. Ja treniņi ir divreiz dienā, sešreiznedēļā, tad neatliek laika muļķībām."

Sports, spīts un sacensība veidoja mazā Aināra raksturu un attieksmi pret dzīvi. "Es iemācījossakāves pieņemt normāli, kā dzīves sastāvdaļu. Tu taču nepaliec sliktāks, ja tev kaut kas neizdodas.Zaudējums ir tikai iespeja mācīties un nākamreiz darīt labāk. Visi ir kādreiz krituši ar seju dubļos. Tas irlieliski. Tas nozīmē, ka tu esi dabūjis kādu labu dzīves atziņu."

Kā bija patiesībā — tieši tā vai tomēr nedaudz citādi? Kas nu to zinās labāk par bijušo klasesaudzinātāju:

- Vai viņš jau pamatskolā bija sportisks zēns?- Jā. Nu, kā, skolā taču vienmēr bija kaut kādas stafešu komandas, tautas bumba, "mednieki un

pīles", basketboli, volcjboli, vieglatlētikas un slēpošana. Es par viņu varu pateikt tikai to, ka viņš ganmācījās, gan sportoja.

- Un viņš tiešām sportojot abas rokas salauza? Astotajā vai kurā klasē?- Jā, kaut kad bija. Mēs pa starpbrīžiem gājām vingrot, un tur bija tādi stieņi, un tad viņš arī tur

ņēmās un vienreiz paspruka vaļā.- Kā var — abas rokas?- Mierīgi, kad tu vingro uz tiem — zini, uz tiem, dzelzs, tādi, nu, tiīdi treki. Vienkārši uz rokām šitā

nokrita lejā. Neveiksmīgi. Bet viņš vienalga uz stundām gāja.Bet ko saka īstā skolēnu fizisko spēju novērtētāja — Rīgas 25. vidusskolas fizkultūras skolotāja

Ligita Kosenkova?- Var teikt, ka viņš bija pats stiprākais zēns klasē?- Piedodiet, nevar teikt tā — pats stiprākais. Viņš bija pats ātrākais varbūt. Viņš labi meta

bumbiņu, bet pats spēcīgākais… Varat rakstīt: viens no fiziski attīstītākajiem audzēkņiem klasē.- Mani vienkārši interesē, vai tas ir mīts, ka viņš bija izcils sportists, vai…- Nē, nu, kā, izcils viņš nebija. Viņš nodarbojās, bet viņš jau nebija nekāds sporta meistars pēc

tam, un nebija, nu, tādi sasniegumi, ka tur republikas līmenī.- Bet kur viņš tajos cīņas sportos trenējās?

- Tur jau viņš tajā Norvēģijā trenējās, man liekas.- Ne šeit?- Es principā nezinu, kas ar viņu notika pēcāk. Es varu liecināt par to, kas viņš bija te, pie mums.

Bet, kā viņam tur tālāk tā dzīve izveidojās, man grūti pateikt.Spriežot pēc Aināra Šlesera stāstiem, tālākā dzīve izveidojas kā gandrīz vai izcilam cīņas sportu

pārstāvim. "Nodarbojos ar austrumu cīņām un kikboksu. Kādu laiku Norvēģijā pastrādāju pat parkikboksa instruktoru," viņš neaizmirst pastāstīt jau savā pirmajā plašākajā intervijā Neatkarīgajai RītaAvīzei 1996. gadā. Rīgas Laikam divus gadus vēlāk viņš detalizēti stāsta par to, kas īsti ir šis kikbokss,vēl kādam citam izdevumam — kā ar cīņām nodarbojoties jau kopš 1985. gada, tātad piecpadsmit gaduvecuma.

Savukārt 1987. gadā, kad laikrakstā Padomju faunatne tiek publicēts raksts "Farizeji bez maskām",kurā cita starpā bija stāstīts par mācītāja Ērika Jēkabsona pakļautībā esošo "svēto tēvu slepeno kaujasgrupu", kas ar fiziskiem līdzekļiem ietekmējot nepaklausīgos, viņu argumentiem nepakļaujošos cilvēkus(kaut patiesībā mācītājs divdesmit astoņu gadu vecumā vienkārši izveidojis karatē treniņu grupu), AinārsLeščinskis ir klāt arī pie viņa.

"Pēc publikācijām nākošajā svētdienā nākot uz baz-J nīcu, es skatījos, ka apkārt mazajai Mežaparkabaznīcai ir ļ sapulcējies liels cilvēku pūlis, tādi braši jaunekļi, un viņi 1 visi tagad grib iestāties tajāsaucamajā "svēto tēvu kaujas! grupā". Un viens no šiem jauniešiem bija Ainārs ar savu* draugu Gintu,Ainārs, kuram tad bija sešpadsmit vai sep-ļ tiņpadsmit gadu. Viņš bija viens no tiem, kas ļoti discip-ļlinēti un regulāri nāca gan uz baznīcu, gan uz dažādiem I garīgiem priekšlasījumiem, kas regulāri trenējās,strādāja 1 ar sevi, tur bija cilvēki, kas nelieto alkoholu — bija tādi I jauni, ideālistiski, askētiski,spartāniski jaunieši," tagad stāsta Ēriks Jēkabsons.

Izcilā kikboksera slavai jau pēc ienākšanas lielajā politikā par labu nāk arī diskrēti"paraugdemonstrējumi" lidz-j gaitnieku lokā. "Viņš ir bijis kaut kāds Latvijas čempions karatē. Un nezinu,vai tagad, bet viņš, piemēram, varēja, stāvot uz vienas kājas, otru pacelt pilnīgi gaisā, vertikāli. Es ariesmu trenējies kādreiz, bet tā, pilnīgi uztaisīt špagatu, uz vienas kājas — to viņš ir izdarījis," vēl tagadatmi-' nas Jānis Krūmiņš, savukārt kādreizējā Aināra Šlesera! "pirmdzimtās" faunas partijas valdeslocekļa Sandra Točai atmiņu stāsts ir vēl spilgtāks:

"Viņš jau sākumā bija kolorīts ar to savu vēl kikbok-1 sera pagātni… Es atceros, ka vienreiz — tasbija Radisson I viesnīcā — viņš ar savu 140 kilogramu svaru… [Jānis] 1 Krūmiņš, man liekas, teica:Ainār, parādi, kāda tad tev tā I forma. Viņš bija uzvalciņā, un, nenovelkot uzvalku, zini, I kā balerīnaspaceļ kāju, nevis tā, kad paceļ ieskrienoties, 1 bet tā lēnām, — viņš pacēla kāju tā uz augšu. Gandrīz ver-I tikāli pacēla kāju uz augšu, tā, špagatā. Skats tāds bezmaz 1 nereāls…"

Taču izrādās, ka viena lieta ir paraugdemonstrējumi paziņu lokā, bet pavisam cita — īstu cīņasmeistaru atmiņas. Lūk, piemēram, ko atceras viens no Latvijas leģendārākajiem — bet varbūt patsleģendārākais — cīņas mākslu meistariem, kurš gan nevēlas, lai šajā sakarā tiktu pieminēts viņa vārds:

- Tad viņš ir vai nav sportists — austrumu cīņu meistars?- Nē, sportists nē… Jūs arī varat būt austrumu cīņu meistars, kāpēc ne. Aizbrauciet uz ārzemēm un

nopērciet diplomu.- No tā jau meistars laikam nerodas…- Nu, bet tāpēc vajag sekot lietai, bez tā nosaukuma. Viņš bija ar to saistīts, bet meistarība viņam

nekad nav bijusi.- Jūs viņu trenējāt?- Es viņu nekad neesmu trenējis.- Bet kas viņu trenēja?-Nu, ir tāds Čerņigovs [1] . Bet Šlesers — nu, ir Ainārs Šlesers, un viss, nu. Priekš manis viņš nekad

nebija kā sportists vai kaut kāds meistars. Saprotat, kas ir meistars? Tas ir tāds jēdziens, ka labs pavārs

— viņš arī ir labs meistars. Labs žurnālists — viņš ari ir labs meistars. Bet Šlesers varbūt kaut kurtrenējies, kaut ko darījis, tur ir piedalījies, vai ne, bet… Un Šlescram jau nav tas uzvārds — Šlesers, tasir sievas uzvārds.

- Jā, Leščinskis.- Leščinskis viņš bija, ja? Nu, es domāju, ka, ja vīrietis maina savu vārdu pret citu vārdu, tā ir viņa

lieta, bet cilvēks zaudē sevi. Viņš zaudē savu būtību, viņš zaudē savu identitāti, saprotiet.Nē, Ainārs, viņš ir normāls cilvēks, arī man bija ar viņu kontakts, vai ne, un es ar viņu kontaktējos

normāli sliktu es par viņu nevaru teikt. Bet ar tām austrumu cīņām tas tā druscītiņ… es arī varu piesēstiespie klavierēm un sākt plinkšķināt, un varbūt arī kaut kāda melodija parādī sies, bet tas nebūs RaimondsPauls…

Diezgan iznīcinoši "izcilajam kikbokserim", vai ne? Bet pajautāsim vēl cilvēkam, kas savulaikpatiešām trenējies kopā ar Aināru Leščinski — tagadējam kikboksa kluba Budo valdes priekšsēdētājamun vecākajam trenerim Normundam Vārenbcrgam:

- Nu, mēs trenējāmies, bija tāda zālīte Akas ielā, tur bija boksa trenerim Liepiņam tāds laiks. Betviņš netrenēja kikbokserus. Viņš trenēja bokserus. Mēs tur nācām arī paši sitām maisus, viņš mums vairākboksingu tur mācīja nu, tā vienkārši sanāk, Šlesers nāca tanī laikā, es nācu tanī laikā… Bet, nu, tā, tas bijaboksa treniņš, un tur mēs ari trenējāmies kopā kādu brīdi.

- Viņš ir kikbokseris vai kas?- Nu, kā, viņš ar kikboksu nodarbojās. Viņš ar karatē kādreiz ņēmās un tad ar kikboksu strādāja.

Nu, nevarētu jau teikt, ka Šlesers būtu kaut kāds… Ja viņš nebūtu Šie sers, neviens par to neatcerētos, kaviņš ir trenējies. Nekad viņš nekādās sacensībās nav startējis un nekad nav pie dalījies, bet, nu,nodarbojies viņš ar kikboksu ir. Ar austrumu cīņām jaunībā viņš nodarbojās, deviņdesmito gadu likumā,kad kikbokss parādījās pie mums Rīgā, tad arī kādu brītiņu nodarbojās. Tā sanāca, ka vienā brīdī mēskopā trenējāmies.

- Kas vispār jāizdara, lai kādu nopietni uzskatītu par ikbokseri?- Kā jebkurā sporta veidā. Ja bērns trenējas futbolā, es nezinu, vai var teikt, ka viņš ir futbolists

vai nav futbolists. I s nekad neesmu piedomājis pie šī jautājuma. Tas ir — kā tu pats sevi uzskati. Būtībājau tu vari nodarboties ar kikboksu un nekad mūžā nemaz nestartēt sacensībās. Tu arī vari teikt, ka tu esikikbokseris.

- Sacensības ir kā kritērijs?- Sacensības ir tavu treniņu rezultāts, tā kā, nu, skate. Ja tā varētu pateikt. Ne jau visi trenējas

sacensībām, — daži trenējas, piemēram, kikboksā priekš tā, lai vienkārši būtu fiziskās aktivitātes, plusvēl tas, ka, nu, cilvēks iegūtu kaut kādas nepieciešamās iemaņas pašaizsardzībai. I'rotams, deviņdesmitogadu sākumā tas bija ļoti aktuāli, Un arī tagad, es domāju, kļūst arvien aktuālāk un aktuālāk.

- Bet tā ir taisnība, ka, teiksim, tas pats Šlesers bija ļoti perspektīvs sportists, vienkārši viņunobloķēja? Nu, ka viņam bijušas visas cerības un ka viņš ļoti labi trenējies, bet vienkārši kaut kādusakritību dēļ viņš pārstājis…

- Viņš nevienās sacensībās nav startējis. Kāds ko viņam nobloķēja? Viņš aizpildīja anketiņu uzNorvēģiju, ka viņš nodarbojas ar austrumu cīņām un viņu interesē reliģija, un viņš aizbrauca uzNorvēģiju, tur viņš patusēja ar tiem norvēģiem kopā un tad te sāka universālveikalus taisīt vaļā.

Tur taču tās pīles, ko par viņu stāsta — cilvēku nositis un ko tik es neesmu dzirdējis, — tas taču vissir fufelis.

- Pat tā?- Nu, tā (smejas). Esmu dzirdējis, viņš ringā esot kādu sasitis un tur viņam kaut kāda trauma bijusi.

Ai, nu, tas taču viss ir fufelis. Ir daudz talantīgu cilvēki, kuri varējuši varbūt kaut ko sasniegt sportā, bet,nu, pienāk tas vecums, kad tev ir divdesmit gadi, un tev gribas ēst un normāli dzīvot, ja tu ar to nevarinopelnīt naudu, tad kāda jēga ar to nodarboties…

To, ka cilvēkam vajag ēst un normāli dzīvot, mazais Ainārs saprot jau krietni pirms divdesmit gaduvecuma —- pamatskolas pēdējās klasēs jaukajā un sirsnīgajā zēnā aizvien spilgtāk parādās tas, koLeščinsku bijušās kaimiņienes dēvē par ģimenes pārstāvjiem raksturīgo "šiverī- gumu", bet Rīgas 25.vidusskolas vācu valodas skolotāja Laimdota Trinkuna "mūsu skolas slavu spodrinājušā"] Aināra Šleserapriekšvēlēšanu pasākumā Arēnā Rīga daudzus gadus vēlāk slavē ar vārdiem: "Viens no tiem bijušajiemskolēniem, kas jau agrā jaunībā bija orientēts praktiskai darbībai."

Tipisks piemērs — kā, gadiem ejot, evolucionē acīmredzot tēva profesijas radītais mazā Ainārabērnības! sapnis. Daudzus gadus vēlāk viņš to presei atstāsta ar vārdiem: "Vēlējos kļūt par šoferi. Tajosgados automašīnu visiem nebija un man ļoti patika braukt ar mašīnu —; toreiz man tas šķita romantiski…"un "Daudzi taksisti pusdienlaikā brauca uz mājām pusdienot, un tie bērni, kuri sagaidīja mājās savustēvus, varēja pasēdēt viņu mašīnās, kamēr tēvi pusdienoja. Padomju laikā mašīna bija kaut kas ļoti īpašs,un liela daļa pagalma puiku vēlējās kļūt par taksistiem, jo tā bija iespēja pašiem sēdēt pie stūres unbraukt…"

Taču pienāk laiks domāt, ko darit pēc pamatskolas beigšanas, un sportists un auto mīlētājs AinārsLeščinskis iau nonācis pie secinājuma, ka "galvenie cilvēki" šajā pasaulē ir pilnīgi citi — un to vidū būtuarī viņa īstā vieta. Rakstot iesniegumu par uzņemšanu politehnikumā, kā vēlamo specialitāti AinārsLeščinskis norāda "automobiļu tehnisko apkopi un tā remontu" — un šo vēlmi nenoliedz arī vēlāk.

"Es gribēju iet par autoatslēdznieku, jo tanī brīdī jau, mēs atceramies — kas bija galvenie cilvēki?— tie bija servisa meistari. Tā ļoti konkrēti, ja? Bet tad es tā nejauši aizgāju uz Industriālo politehnikumu,jau pašas beigās, es īsti nemaz nepaspēju piedalīties tajā konkursā, vienīgā vieta, kas tur bija palikusi, tasbija štanču un presformu ražošanas tehnologi, es iestājos — patiesībā es nezināju, kur es iestājos, un mantie, kas bija iestājušies, arī nevarēja paskaidrot," viņš vēlāk skaidro savā slavenajā intervijā RīgasLaikam.

Ko par šo laiku Aināra Leščinska dzīvē var pateikt kārtējā skolotāja — šoreiz bijusī RīgasIndustriālā politehnikuma latviešu valodas skolotāja, tagad Vaivaru pamatskolas direktore IneseKārklina?

- Paraugzēns viņš nekad nav bijis. Viņš vienmēr ir bijis lietišķi pareizs. Paraugzēns ir tāds, kuršmācās tur uz pieci, uz četri — viņam bija trijnieki, četrinieki, kur viņš varēja, viņam bija piecinieki, betviņš bija pieaudzis. Viņš bija pieaudzis un savam vecumam jau normāli izaudzis puisis. Kad bija kautkādas sarunas par kaut ko, viņš vienmēr visā klausījās, viņš bija no tiem puikām, kuri stundānegarlaikojās.

Nopietni, ja skolotājs saka: tagad ir jāraksta — tas ir jāraksta, un tur nav nekādas… Un tad viņš arīraksta sacerējumu. Viņš bija ļoti lietišķs. Viņš ne ar ko neizcēlās Ļoti, ļoti vienkāršs, ikdienišķs, bet viņābija pieauguša cii vēka attieksme pret dzīvi jūtama. Jau no pirmā kursa.

Es zinu, ka viņam bija mamma, un bija man kaut kādas pāris sapulces, kur bija māsa atnākusi, to eszinu, un man nebija ari par Aināru nekas tāds sakāms, un ari nekāda kaunināšana nebija vajadzīga, jo viņšnedarīja nekādas tādas lietas.

Sākumā man tā kā likās, ka viņam tā specialitāte nav vajadzīga…- Kā tieši šī viņa specialitāte saucās?- Štanču un presformu ražošana. Viņš nebija šīs specialitātes puika. Un, ja godīgi jāsaka, neviens

no viņiem tur tāds nebija. Nebija tādi, kuri būtu gatavi pēc beigšanas iet rūpnīcā, stāvēt pie konveijera vaicehā kaut kur, vadīt kaut ko par štanču un presformu ražošanu. Kaut kādi puiši bija savākušies tādi — nu,citas intereses viņiem bija.

Kādā no politiķa gadu intervijām Ainārs Šlesers cita starpā ieminas, kā skolas gados viņš zināmāmērā bijis kā tāda apzinīga "baltā vārna", jo "vienaudži pārmeta, ka neesmu moderns, tikai ar laiku sākarespektēt, ka regulāri nodarbojos ar sportu un mācos". Taču patiesībā mācībām laika neatliek vis, jo jaupirmajā, otrajā kursā parādās citas — svarīgākas nodarbes, par kurām mūsu varonis arī tagad runā ļoti

labprāt.Jau savā pirmajā plašākajā intervijā 1996. gadā topošais politiķis gari un plaši stāsta par saviem

uzņēmējdarbības pirmsākumiem: "Sāku jau tehnikuma laikā, sešpadsmit gadu vecumā. Ar biznesunodarbojos Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Maskavā, Pēterburgā, Krimā. Mana toreizējā uzņēmējdarbība —preču uzpirkšana no ārzemju tūristiem, galvenokārt somiem. Mācības kā otršķirīgas pakārtoju savambiznesam (kaut gan tehnikumu beidzu bez problēmām).

Kamēr citi strādāja praksē, es pārrados vēlā rudenī nosauļojies, un pasniedzēji saprata, ka slims jaunu gan neesmu bijis… Draudēja pat no tehnikuma izslēgt. Es jau gan tur biju nokļuvis netīšam — vairākvilka par auto- atslēdznieku, kaut arī industriālais politehnikums tolaik liija vislabākā, visprestižākāskola. Tur mācījās daudzi no I,atvijas tagadējās spices un nodarbojās ar tirdzniecību. Iekšējais biznessplauka un zēla. Tolaik jau nekādu šiko preču nebija, un tiem, kas drūmajā masā gribēja izcelties ar kaut koskaistu, vajadzēja funktierēt. Tiklīdz no Polijas parādījās tā sauktās kaķu brilles, tā apģērbām tajās patvisu tehnikumu. Vajadzēja saprast, kurā brīdī kas jānopērk un jāpārdod."

Arī nākamajos gados Ainārs Šlesers ar nebūtiskām niansēm ir stāstījis faktiski vienu un to pašu:"Tajā laikā bija deficīts. Un tehnikums bija tā vieta, kur patiesībā pulcējās viss Rīgas "centrs", kā viņu tadsauca, ja? — kur notika šī tirdzniecība, kur tirgojās tur visi pa labi, pa kreisi, jo visi gribēja izskatītiesmoderni, ja." Un vēl: "Apmēram sešpadsmit gadu vecumā jau radās vēlēšanās izveidot pašam savuuzņēmumu. Astoņdesmito gadu beigās aktīvi iesaistījos kooperatīvu darbībā, kuru princips tolaik bija ļotivienkāršs — lēti pirkt, dārgāk pārdot. Nemitīgi un daudz strādāju, jo vienmēr centos sasniegt vairāk. [..]Atmodas laikā joprojām valdīja preču deficīts un cilvēki pirka gandrīz visu, tikai ļoti nedaudzām precēmvajadzēja sameklēt pircēju iepriekš. Sākumā preces tālākai pārdošanai centos sameklēt tepat Latvijā,vēlāk jau braucu iepirkties uz Maskavu un Pēterburgu. Šajā laikā ari nopelnīju pats savu pirmo lielonaudu…"

Cik liela ir šī nauda? "Mērķis bija viens — nopelnīt naudu. [..] Stipendija bija 30 rubļu, tačunopelnīt varēja daudzus simtus vai pat tūkstošus," mūsu varonis stāsta žurnālam Klubs, pieminot vēl dažasbiznesa pirmsākumu detaļas: "Tas bija konkrēts darbs ar skolniekiem, tad tūristiem. Rīgā, Maskavā,Pēterburgā, Melnās jūras pusē — Krima, Soči, Jalta, visas Intūrista vietas. Tiklīdz dabūju pasi, uzreizsāku braukāt un uzkrāt pieredzi — kā nopirkt lētāk, pārdot dārgāk un vai vispār pārdot. Saprast, konozīmē tirgus. Ka nepārdosi, ja prece ir slikta. Tā arī viss sākās, kontaktus ar skandināviem ieskaitot.Protams tolaik tas viss bija nelegāls…"

Nemaz nav viegli atrast kādu, kurš būtu bijis līdz dalīgs šo trauksmaino un dinamisko gadu norisēs,pama nījis tajās arī mūsu varoni un spētu par tām sniegt puslīdz neatkarīgu vērtējumu. Aināra Leščinskatālaika nedaudzie zināmie "kompanjoni" no jebkādas dalīšanās atmiņās diezgan kategoriski atsakās,savukārt skolotāji no savu audzēkņu biznesa labākajā gadījumā pamanījuši šādas tādas skrandiņas. "Nu,runā par to viņa farcovščika dar- bību, ka viņš tirgojās. Viņš kaut kur nopirka kaut ko lētāk, un tās bijafirmas preces. Es nezinu, kur viņš viņas pirka un kur viņš viņas gādā, jo patiesībā tehnikumā tas nebijamanāms. Viņš nenāca uz skolu un neteica: es tur dabūju, nu, tur botas, džinsas. Viņš nenāca uz skolu unneteica: puikas, pērciet no manis tagad. Un, ja viņš to arī kādam teica, tas nebija tā, ka mēs, skolotāji topamanījām," atzīst skolotāja Inese Kārkliņa.

Taču, kā jau zināms, mazai valstij ir savas priekš- locības — un jau atkal pēc ilgiem un gariemmeklējumiem atrodas par mūsu galveno varoni pāris gadus vecāks vīrietis, kurš savulaik savu jaunībasstarta kapitālu sapelnījis tajā pašā druvā un uz kuru pašlaik acīmredzami attiecas Aināra Šlesera tajā pašāRīgas Laika intervijā izteiktais raksturojums: "Praktiski daudzi, kas bija, sevišķi vecākās paaudzes, uzielām, viņi tā ari palika, ja? Protams, ir skumīgi, ka daudzi vienkārši nodzērās, nu, vienkārši viņiem likās,ka viņi ir atraduši to, kas viņiem ir nepieciešams, un tad sākās tirgus ekonomika un viņi saprata, ka viņinespēj pelnīt…"

- Kā tad jūs īsti pelnījāt?

- Visādi. Kā vien varēja. Mums bija mūsu centroviku kompānija, bet nekad neviens nevarētupateikt, cik tur īsti bija cilvēku. Aktīvāki — droši vien daži desmiti vai pat simti. Tad bija tādi, kasparādījās un pazuda. Tādi, kam parādījās kaut kāda partija kaut kā pārdodama. Ik pa laikam kāds iekrita— parasti jau runāja par čekistiem, kas visu novērojot un tad borzīgākos ņemot ciet, bet biežāk, esdomāju, tie bija no OBHSS — tātad ekonomiskās policijas, ja skatītos no mūsdienu viedokļa.

Pirka un pārdeva visu, pēc kā vien bija pieprasījums. Botas, džinsus, velveta bikses, saulesbrilles,ierakstus, plates, bet tām bija savi specifiskie cilvēki, nu, un tad vēl tiešām visu pārējo — pat plastmasasmaisiņus. Atceros, Camel maisiņu varēja pārdot par pieciem rubļiem — normāla nauda tiem laikiem. Parto bija vērts noriskēt nedaudz.

- Un čekas "jumts"? Un aicinājumi sadarboties? Nekā tāda nebija?- Runāja jau, ka ir, un bija cilvēki, kam bija bijušas visādas sarunas ar orgāniem. Bet par to vispār

nebija pieņemts daudz runāt, turklāt, kā saprotams, tie, kurus patiešām paņēma pie pakaļas, pēc tamnevienam par to nestāstīja.

- No kurienes nāca prece?- Atkal — no visurienes. Visvisādas preces no visvisādām vietām. Osta bija viens avots —

dažiem bija īpaši labi gali, dažiem jūrnieki jau speciāli veda kaut kādas mantas, tiem jau bija liels, savsbizness. Man bija kaut kas līdzīgs, tikai ne jau tādā mērogā kā Aleksandram Laventam, kam mantas jau arkonteineru veda, — un ar to viņš laikam arī iekrita. Bet tas, par ko jūs interesējaties, — tas bija pilnīgssīkulis. Tas bija tā — kad lauvas ir paēduši, viņiem sīkumi vairs neinterese, un tad atnak uz paliekāmvisādi sīkie dzīvnieciņi. Lai gan, man jāsaka, jūsu Aināru varēja pamanīt, — viņš kaut kādos piegājienosatšķīrās.

- Kādos? Bija dzimis uzņēmējs, organizētājs?- Nē, tā gan ne. Tur bija čaļi, kas tiešām spēja izgriezt cauri tādas desmitpakāpju maiņas shēmas,

pa vidām tajās spējot nopelnīt veselas piecas vai sešas reizes, gandrīz katrā posmā. Bet mazaisLeščinskis tāds galīgi nebija. Kad viņš tikko parādījās, viņu daudzi uzskatīja par dumiķi — nu, viņš bijatāds… provinciāls, vai? No pāķiem, vārdu sakot. Tāds briesmīgi centīgs, it kā apzinīgs, bet vienlaikusgatavs uz pilnīgi visu.

- Tas ir kā?- Tas ir tā, ka viņš, piemēram, uzņēmās risku, uz ko lielākā daļa citu nebija gatavi. Viņš bāzās tur,

kur citi, prātīgāki cilvēki turējās pa gabalu, jo bija skaidrs, ka obēhāesņiki tur tā vien griežas apkārt. Katas ir tikai laika l.iutājums. Viņš attiecīgi reizēm arī daudz labāk nopelnīja, bet daudzi jautāja — vai viņšir tik dumjš un uz risku gatavs, vai arī viņam vienkārši ir kāds "jumts" čekā. Vieni teica — ka viņšvienkārši esot tik naivi bezkaunīgs, ka nevienam mentam vai čekistam nemaz prātā nevarētu ienākt, kaviņiem kāds deguna priekšā šitā izdarās. Prāta tur īpaši nebija — bet nekaunības gan bez gala.

Taču es domāju, ka tolaik viņš bija tāds īsti padumjš, tiešām, — bet ar spējām mācīties. Vienreizviņš laikam I aut kādus džinsus bija pazaudējis un iekritis uz naudu, — tas bija kaut kad pašā sākumā. Untad bija kaut ko izdomājis, kaut ko stāstījis — un tā slava tāda viņam arī labu laiku aizgāja, ka šitas tevkaut ko dumju samelos, ka viņš jau tāds prostjaks. Bet tā bija pirmā un vienīgā reize, — viņš ļoti straujiiemācījās, ka tā nevar pie mums, un tas nekad neatkārtojās. Kaut ko viņš tur regulāri savā- nja, bet tadviņam vienmēr bija skaidrojums, un neviens nevarēja piekasīties.

- Un tā tas arī gāja?- Es taču saku — viņš ļoti strauji mācījās. Viņš nekad netika līdz kaut kādām sarežģītām shēmām,

tas viņa smadzenēm būtu kaut kas neiespējams, bet tās shēmas viņam arī nebija vajadzīgas, lai pelnītu.Viņam bija savs biznesa komplekts — viņš pēc kāda laika saprata, kā lietas principā notiek, un tad viņambija tā viņa tāda totālā nekaunība visās lietās. Viņš nekad neko pats neizgudroja, bet kaut kur kaut kosaklausījās vai pamanīja — un tad tik mauca uz priekšu. Varbūt viņš kādas desmit grāmatas mūžā bijaizlasījis — bet tas vienalga viņam nebija vajadzīgs.

- Bezkaunība tādā nozīmē, ka nebaidījās no riska?- Ari. Cilvēki parasti kaut kā piesargājās, nu, a domu — ja reiz mēs te ejam pret likumu, tad mums

jāpiesargās, cik iespējams. Bet viņš — visas ģelas tieša tekstā, vazāja apkārt saulesbriļļu kaudzes, nevistā - sākumā vienojies, pēc tam jau nauda un prece. Var jau būt ka viņam arī bija kaut kāds čekas "jumts",— jau daudz vēlāk avīzēs rakstīja par viņu un Indriksonu it kā, ko viņi pats noliedza. Nezinu, nezinu.

Bet tā nekaunība bija daudz plašāka. Viņam vienmēl likās, ka cilvēki neatcerēsies, ko viņš iepriekšir teicis vai solījis.

Taisni dīvaini, kā viņš ar šādu pieeju dzīvei bija varējis dzīvot Ķengaragā, — tur cilvēki parasti irtādi skarbāki un tiešāki. Bet var jau būt, ka viņš patiešām arī neatcerējās, ko kuro brīdi sarunājis.

Es tagad avīzēs lasu, ka tur Leščinskis sev astoņkājus esot ieviesis, ka viņš rūpējoties par saviemcilvēkiem, ka vienmēr tos atceroties un neļaujot viņiem pazust. Tad tasi ir kaut kas jauns. Toreiz tā nebija.Neviens tur nebija nekāds sociālists un humānists, bet viņš vēl izcēlās uz! kopējā fona. Ja viņam ar tevi irģelas, ja tu viņam esi vajadzīgs, tu esi stārs. Bet, ja darījums cauri un nākamais nav gaidāms, tad viņš teviaizmirsīs momentā.

Naudu, protams, tā varēja nopelnīt — bet ne ilgu laiku. Tur tomēr publika bija cita — tur nauda unbizness vien nebija viss. Tur bija arī principi, tur bija kaut kāds gods, kaut kāda izpratne par cilvēkuattiecībām, bet Aināram no tā visa nebija nekādas jēgas. Sava procenta dēļ viņš tur točna varēja iet visampāri — nu tā kā vēlāk tas buldozers. Savu daļu viņš gribēja vienmēr un visur — un arī tāpēc viņu īpašinemīlēja un necienīja.

Toreiz viņš jau bija tāds maziņš buldozcriņš ar lick- •.ķerīti, kas stumj tikai uz sevi. Un tādi tur īstinederēja — tev vajadzēja vai nu būt savam čalim vai arī tādam shēmotājam ka Laventam. Bet viņš —naudu viņam ļoti gribējās, to vatēja redzēt, varbūt pat vairāk kā Laventam, bet spēt būt kā i ilvēks starpcilvēkiem viņš nespēja. Tā neviens arī nepamanīja, kad viņš pazuda. Un neviens arī nepieminēja…

Varam, protams, ticēt, bet varam arī neticēt. Jebkurā gadījumā 1989. gada 3. martā Ainārs Leščinskissaņem lehniķa-tehnologa diplomu, kurā pat diplomdarbs novērtēts ar apaļu trijnieku (piecu ballu sistēmā,protams) un acīm redzami nonāk dzīves krustcelēs. Vienu viņš zina skaidri — armijā iet negribaskategoriski. "Es negribu iet kaut kādā, teiksim, armijā," viņš vēl daudzus gadus vēlāk skaidro intervijā, uzjautājumu par dienestu armijā vēl piebilstot: "Es atbraucu, tas bija 1992. gada sākums, un tad bija valstījau iestājies, tā teikt, jaunais režīms [..]. Tad man piedzima divi bērni, es visu pārdomāju. Es ceru, kaministru armijā neiesauks…"

Tāpat Aināram ir pilnīgi skaidrs — viņš negrib būt ierindas padomju pilsonis, negrib ne acīs redzētkonveijeru vai strādāt iegūtajā tehniķa-tehnologa specialitātē un pelnīt 120 rubļus mēnesī: "Es nezināju,ka nebūs Padomju Savienība, es domāju — kaut kas ir jādara. Reāli…" Bet ko darīt? Farcovščika biznesāsapelnītā "pirmā lielā nauda" tomēr ir tīrās kapeikas, ar kurām neko "reālu" pasākt nevar, turklāt, ja ticētmūsu sarunas biedram, izrādās, ka šajā biznesā Ainārs nemaz nav tik ieredzēts un pie lielākām lietām arīnetiek klāt, — tur vajadzīgi pilnīgi citi talanti un sakari.

Ar vārdu sakot, deviņpadsmit gadu vecā Aināra Leščinska bilancē pēc tehnikuma beigšanas irsportiskais rūdījums (un apziņa, ka cīņas sports noteikti nebūs tā lieta, kur viņam iespējams gūt kādusreālus panākumus un pelnīt maizi), reāli nekur neliekams tehnikuma diploms (jo vēlmes doties piekonveijera nav ne mazākās), angļu un nedaudz arī somu valodas zināšanas, kā arī "ielas biznesmeņa"karjerā iegūtās iemaņas. Turklāt jāņem vērā, ka šajā brīdī arī iesaukšana vēl pastāvošās padomju valstsarmijā — līdz neatkarības deklarācijai vēl palicis vairāk nekā gads — ir pilnīgi taustāms drauds. Arvārdu sakot, kaut kas ir jāizdomā — izsakoties paša vārdiem, kaut kas "reāls".

No valsts apkrāpēja — par uzņēmējdarbības paraugu "Lai tavas acis raugās taisni uz priekšu, un lai tavu acu plakstiņi raudzītos taisni tavā priekšā.Apsver savu kāju soļus, tad tu droši virzīsies uz priekšu!"Salamans mācītājs 4:25-26Vai tiešām taisnība, ka, ja visā pilnībā būtu īstenojušies Rīgas Industriālā politehnikuma absolventa

Aināra Leščinska astoņdesmito gadu beigu vai deviņdesmito gadu paša sākuma plāni, mums pašlaiknebūtu nekāda "mācītāju partiju" dibinātāja, pusoligarha un buldozera Aināra Šlesera?

Norvēģijas varas iestādes neatklāj politiskā patvēruma meklētāju vārdus, taču arī tāpat milzīgušaubu nav: pēc visa spriežot, bijis brīdis, kad padsmitgadnieks tehniķis-teh- nologs Ainārs, kaut ko"reālu" meklējot un no nepatīkamās padomju armijas vairoties, varētu būt lūdzis Norvēģijai politiskopatvērumu, lai uz visiem laikiem vai vismaz ilgiem gadiem tiktu prom no jaunajam censonimnepietiekamas perspektīvas sološās Latvijas (jeb padomju Latvijas).

Pašam politiķim šī tēma, šķiet, ir tikpat nepatīkami kā jautājumi par kādreizējo "ieroču krimināllietu"vai ģimeniskajām saitēm, taču šis pagarākais paraugizvairī- šanās un stomīšanās fragments no plašākaipublikai garām paslīdējušas politiķa intervijas Neatkarīgajā Rīta Avīzē ir pietiekami izteiksmīgs, laiiznīdētu jebkuras šaubas:

- Vai jūs noliedzat arī informāciju, ka esat lūdzis Norvēģijā politisko patvērumu?- Šodien negribu vairs atbildēt ne uz vienu jautājumu, kas veltīts manai saistībai ar čeku. Ko es

esmu darījis, koi neesmu darījis…- Atvainojiet — prasīt Norvēģijā politisko patvērumu, tam nav nekāda sakara ar čeku…- Es vani pateikt to, ka es Norvēģijā dzīvoju un studēju. Bet šinī gadījumā…- Un šo naudu Norvēģijas izglītības sistēma piešķīra tāpēc, ka jūs lūdzāt politisko patvērumu? To

jūs esat lūdzis oficiāli.- Nē, es atbildu uz jūsu jautājumu — uz Norvēģiju1 braucu kā students no Latvijas.- Bet — esat lūdzis vai neesat lūdzis politisko patvērumu] Norvēģijā? Jā vai nē?- Laikā, kad es mācījos, varu pateikt atklāti, man bija doma — atgriezties Latvijā vai neatgriezties,

bet es at-1 griezos Latvijā, līdzko beidzās studijas. Uz turieni es braucu Padomju Savienības laikā. To esapstiprinu.

- Jūs atgriezāties, jo Norvēģijas valdība noraidīja jūsu politiskā patvēruma lūgumu?- Nē, nē, nē…- Bija vai nebija šāds lūgums? Neatbildot konkrēti, jūs pats dodat vielu tālākām baumām.- Nebija, nebija… Atbraucu tāpēc, ka beidzās studijas.- Bet — lūdzāt to patvērumu vai nē?- Vēlreiz varu pateikt to — kad dzīvoju Norvēģijā, man bija doma tur palikt…"Labi, te viss būtu faktiski skaidrs, jo vairāk, ka 2004. gadā intervijā žurnālam Mūsmājas Ainārs

Šlesers skaidri un >;aiši atzīst: "Daudzi, kas tolaik aizbrauca, palika svešumā, ja šeit nebūtu mainījusiesiekārta, arī es tā rīkotos. Bet Latvija ieguva neatkarību, un man vairs nebija arī draudu dienēt padomjuarmijā — tai laikā tas nozīmēja iespēju karot Afganistānā…" (Te gan jāpiebilst, ka mūsu varonisvienkārši blēdās. Afganistānas karš beidzās jau nepilnas trīs nedēļas pirms brīža, kad AināramLeščinskim tika izsniegts tehnikuma diploms. 1989. gada 15. februārī Afganistānu atstāja pēdējaispadomju karavīrs, tā ka nekāda sūtīšana turp Aināram pēc tehnikuma beigšanas nudien nedraudēja.)

Bet jo neskaidrāk ir tas, kā viens gauži viduvējs tehnikuma absolvents 1989.—1990. gadā, kadPadomju Savienība bija pietiekami viengabalaina un "dzelzs priekškaru" neviens vēl nebija pacēlis, tiekmācīties uz ārzemēm — turklāt nevis uz kādu sociālistiskās nometnes valsti, bet caurcaurēm kapitālistiskoNorvēģiju?

Protams, arī šeit pietiek baumu un sazvērestības teoriju, kurās visbiežāk pieminēts "čekas pirksts" unpret kurām mūsu varonis vienmēr ir iebildis īpaši asi, — saskaņā ar viņa versiju viss bijis tīri un godīgi:"Tajā laikā Rihards Kerugs, kas ir bijis Ziemeļvalstu informācijas biroja veidotājs un vadītājs, pirmskļuva par šo vadītāju, nāca ar iniciatīvu, un tās rezultātā 1990. gadā apmēram 18 Latvijas cilvēkiem tikadota iespēja braukt uz Norvēģiju un mācīties. Es biju viens no šiem 18 studentiem. Mēs braucām uzdažādām augstskolām. Šis augstskolas nodrošināja šiem cilvēkiem dzīvošanu un uzturu. Tā bija vēlPadomju Savienības ēra. Tā ir oficiāla informācija, un es gribētu, lai arī jūsu avīze nemaldina, ka čeka iraizsūtījusi mani uz; Norvēģiju!"

Šī turklāt ir tā reize, kad laika gaitā Aināra Šlescrai skaidrojumi ir palikuši faktiski nemainīgi."Vislielākās! pārmaiņas manā dzīvē atnesa 1990. gads, kad izmantoju iespēju doties studijās uz tautasaugstskolu Norvēģijā.! Šķirstot kādu laikrakstu, nejauši uzgāju sludinājumu, kas aicināja pieteiktiesstudijām Norvēģijā. Uzrakstīju savu pieteikumu un dzīves aprakstu un tiku uzaicināts uz pārrunām. Manlaimējās kļūt par vienu no astoņpadsmit jauniešiem, kuriem tika dota iespēja mācīties dažādās norvēģuskolās. Iespējams, ka es piederu pie vieniem no pir-ļ majiem, kas izmantoja iespēju bez maksas iegūtizglītību ārvalstīs," viņš stāsta kādā intervijā deviņdesmito gadu beigās.

Arī Neatkarīgajai Rīta Avīzei 1996. gadā un žurnālam Klubs gadu vēlāk tiek klāstīts faktiski tas pats:- 1990. gadā gribēju braukt uz Ameriku, bet radās iespēja aizbraukt uz Norvēģiju. Izvēlējos tuvāko.

Rihards Berugs, Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājs, tolaik vēl privātpersona, bija aktīvi sazinājiesar dažādām mācību iestādēm Norvēģijā. Piedāvāja interesentiem uzrakstīt vēstules un nogādāja tāsadresātiem Norvēģijā. Man tika piedāvāts braukt mācīties skolā Bergenas tuvumā, apgūt valodu unkultūru.

- Līdz tam nekādas īpašas intereses par Norvēģiju nebija?- Tā bija pilnīga nejaušība. Atradu divus mēnešus vecu avīzi un izlasīju, ka var pieteikties.

Uzrakstīju, tad tiku pieņemts skolā, gadu man apmaksāja mācības un dzīvošanu.- Norvēģu valodu jau prati?- Nē. Norvēģu valoda bija jāapgūst caur angļu valodu, jo no Latvijas tie cilvēki brauca uz dažādām

skolām. Biju pilnīgi svešas valodas vidē. Bet, kad pēc trim mēnešiem 110 Latvijas atbrauca dejotājugrupa, man jau nācās viņiem tulkot. Ap to bridi jau centos sazināties tikai norvēģu valodā.

-Tātad valodas tev padodas?- Ne gluži, es vienkārši ļoti daudz mācījos. Tolaik aktīvi nodarbojos ar sportu un mācījos katru

dienu 5—7 stundas. Dzīvot un neko nedarīt bija neiespējami…Vienīgā būtiskā izmaiņa — laikam ejot, mūsu varonis šiem notikumiem vēl vajadzības gadījumā

piepin klāt Dieva pirkstu — kā, piemēram, šajā 2004. gada intervijā žurnālam Mūsmājas: "Tā nebijanejaušība, bet Dieva griba. Es, kurš netic brīnumam, bet tikai sev, kādā vecā avīzē nejauši ieraudzījusludinājumu — aicināti pieteikties interesenti, kas vēlētos studēt Norvēģijas tautas augstskolās. Neesmuno tiem, kas atsaucas uz tamlīdzīgiem pasākumiem, tomēr toreiz likās — jāpamēģina. Tas bija 1990. gadā,man bija divdesmit gadu. Tiku uzaicināts uz interviju, pēc pārrunām piedāvāja iespēju mācīties kristīgajāaugstskolā, nodrošinot visu finansējumu, un tas — laikā, kad vēl bija Padomju Savienība! Tas bijabrīnums, kas pārvērta manu dzīvi…"

Tiešām bija tik vienkārši? Pajautāsim Ingai Puriņai, kas ari bija viena no slavenā Norvēģijasbrauciena dalīb niccēm:

- Kā tas notika manā gadījumā: tālajā deviņdesmitajā gadā Rihards Berugs bija atbraucis, un tadlaikrakstā Padomju Jaunatne es nejauši atradu tādu maziņu, ļoti maziņu sludinājumiņu, ka, ja pareiziatceros, trim līd pieciem Latvijas jauniešiem ir iespēja braukt mācīties Norvēģijas tautas augstskolā.Toreiz tas bija vesels bars, tur tie braucēji. Šlesers, Ainārs Leščinskis tanī gadījumā, Pļāvējs Andris,Aldis Ozols, Kristīne Briedē… Kas tur vēl bija… Dace Dižbite… daudzus es neatceros.

- Tad izskatās, ka atlika tikai pieteikties? Nebija ne-ļ kādu blatu un "jumtu"?

- Nu, jā, cik es zinu, pirmā atlase vēl bija tad, kad Rihards tā kā atlasīja tos cilvēkus. Un otrāatlase, manuprāt, bija tas, ka tā skola arī varēja uzlūgt tikai vienu, un tad uz attiecīgo skolu tika sūtītasvairākas vēstules, un viņi no vēstulēm izlasīja to vienu kandidātu.

- Kas īsti bija tā tautas augstskola — tiešām augstskola?- Nē. Latvijā tādu nav, nu — viengadīga "profene". Tāda kā viengadīga profesionālā skola.

Norvēģu jauniešiem tas ir tāds laiks apdomāšanai — ko es īsti gribu, ko es negribu. Katrā skolā irattiecīgi novirzieni vai līnijas tādas, teiksim, modes dizaina, tehniskā līnija, valoda, sociālā līnija. Mēs,lielākā daļa, tic ārzemnieki, bijām sākumā starptautiskās līnijās, kur tikai valodu māca. Tas ir ļoti, ļoti,ļoti forši, viņi māca no pilnīgas nulles un norvēģu valodu māca norvēģu valodā. Ļoti maz izmanto kautkādas svešvalodas, jo klase ir tik raiba — tur ir Pakistāna, tur ir

Maurīcija, tur ir Madagaskara, Latvija, Bulgārija… Bet tā •.kola kā CV ieraksts vai kā izglītībasdokuments ir tāds, nu, ļoti, ļoti vājš…

- Cik jūs kopā bijāt?- Ja es nemaldos, divdesmit trīs "gab.". No tiem trīs līdz pieciem tik daudz iznāca tā, ka Rihards

rakstīja visām lautas augstskolām, kuru ir miljons, nu, ne miljons, bet ilaudz tajā Norvēģijā, un atsaucāsļoti daudzi, un mums visiem bija brīvās vietas, tas nozīmē, ka mums nekas nebija jāmaksā, ne parinternātu, ne ēšanu…

- Un ceļš arī?- Pirmās biļetes pirkām caur Intūristu, kas arī bija kaut kada tāda eksotika, un viņas maksāja ļoti,

ļoti lēti, bija rubļi loreiz, man liekas, maksāja kaut kādus, nu, divdesmit rubļus uz Norvēģiju, ļoti lētimaksāja ceļš uz Norvēģiju, jo mēs braucām uz Tallinu, Tallina—Helsinki, Helsinki— Stokholma,Stokholma—Oslo. Bet tā bija kultūras biedrība Norvēģija—Latvija, kas to tā kā aizsāka, un birojs bijatas, kas viņu it kā, nu, norealizēja, nu, topošais birojs.

- Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt visi bariņā?- Bariņā mēs nebijām ne dienu. Mēs katrs tikām aizsūtīti uz savu tautas augstskolu pa visu lielo,

garo Norvēģiju, katrā viens mācījās, manuprāt, ka faktiski nevienā nebija, kur divi.- Tad jums nekādi tusiņi…- Nē. Absolūti nekādu tusiņu.Jā, aptuveni tas pats, ko žurnālam Mūsmājas 2004. gadā stāsta pats Ainārs Šlesers, — atšķiras tikai

braucēju skaits: "No Latvijas turp studēt togad brauca astoņpadsmit jaunieši, galvenokārt pa vienam uzatsevišķām skolām.

Norvēģija mums šķita pasaules mala. Tolaik Latvijā tikai viens cilvēks zināja norvēģu valodu —savulaik bija strādājis Padomju Savienības vēstniecībā Oslo. Kartē pētīju pilsētu, ezeru un upjunosaukumus, bet par dzīvi svešajā zemē priekšstata nebija. Pirmoreiz mūžā devos uz ārzemēm unpirmoreiz tik tālu — ceļā vien pagāja vairākas dienas: braucu ar vilcienu, prāmi, autobusu. Visa iedzīve— divos čemodānos. Mamma raizējās, bet es nevarēju par sevi pat ziņu dot — nebija naudas, laipiezvanītu uz mājām."

Faktiski to pašu no sava — brauciena idejas autora un organizētāja redzes viedokļa atminas arītoreizējās Norvē-ļ ģijas—Latvijas kultūras biedrības vadītājs Rihards Berugs, kuram Ainārs Leščinskisnoteikti var būt parādā vislielāko pateicību par nokļūšanu Norvēģijā:

- Bija sarunāta divdesmit viena stipendija, un tad mums bija svarīgi, lai šī informācija aiziet pēciespējas plašākai auditorijai. Lai nebūtu tā, ka tikai savs loks, un tā tālāk, un tad — man šķiet, ka tās bijavairākas vietas, bet Latvijas Jaunatnē arī bija tā informācija par šo iespēju, un tad mēs dabūjām ļoti, ļotidaudz vēstuļu.

-Cik?- Es tagad neatceros, bet tie bija vairāki simti, noteikti, jā. Un tad mēs lasījām un lasījām, mēs jau

nezinājām nevienu cilvēku, un mēs ar pārējiem biedrības locekļiem sašaurinājām izvēli, un man šķiet, ka

mēs jau arī nebijām tic, kas izvēlējās, bet mēs virzījām tālāk, uz tām tautas augstskolām. Man šķiet, šad untad varbūt ari viņi gribēja, lai mēs kaut ko izvēlamies.

Tad viņi izvēlējās tos jauniešus, es atceros, kā mēs rīkojām šeit vēlu pavasarī kādu tikšanos, kur mēspirmoreiz satikāmies ar tiem jauniešiem, lai nedaudz informētu viņus par to, kas stāv priekšā, nu, nedaudzpar Norvēģiju un nedaudz par to, kas viņiem jādara — kārtot biļeti, dokumentus un tā tālāk. Mēspalīdzējām ar ceļu, pārsvarā visi brauca ar prāmi un ar vilcienu, sagaidījām viņus stacijā un sūtījām tālākuz tām tautas augstskolām.

Un tad, nu, mēs bijām tā kā kontaktpersona arī un mēģinājām uzturēt, cik nu mēs varējām, arīkontaktus ar viņiem, ja gadījumā kaut kas viņiem, un tā tālāk. Tā ka — ja, viens no šiem cilvēkiem bija tasŠlesers arī.

- Kurā tautas augstskolā viņš īsti mācījās?- Viņš bija Rietumnorvēģijā, bet to nosaukumu es tagad uz sitiena neatceros. Puse no šīm te tautas

augstskolām ir, teiksim, uz kristīgiem pamatiem, un puse ir neitrāli. Viņš, man šķiet, bija kristīgā tautasaugstskolā.

- Kā jūs izdomājāt kaut ko tik labu sākt darīt?- Mēs uzzinājām un sapratām, ka ļoti daudzi grib mācīties ārvalstīs. Mēs bijām maza kultūras

biedrība, un mums nebija nekādu brīvu līdzekļu. Es biju students, pārējie ar' bija studenti, tā ka mūsudarbs bija vairāk sazināties ar tiem, kas var dot tās stipendijas, un mēģināt, nu, kā starpniekiem virzīt toprocesu. Viss jau notika uz entuziasma pamata.

Bija tikai pa vienam katrā augstskolā, man šķiet, nebija neviena, kur bija divi no Latvijas. Viņi devavienu stipendiju tā, lai būtu arī no Latvijas.

- Cik tā stipendija bija liela?- Dzīvošana un mācības. Un tad, iespējams, nedaudz rokasnauda varbūt bija, bet tas bija dažādi.

Es atceros, kā mēs no kultūras biedrības piesaistījām, ja es nemaldos, no Ārlietu ministrijas vēl naudu, laibūtu vairāk arī ceļanaudas. Bet šeit jau nebija nekādas lielas naudas, vienkārši, lai var tur dzīvot cilvēkacienīgu dzīvi, jā. Tas bija tā kā tramplīnbrauciens, viņu nevar izmantot, to izglītību, lai kaut ko noapaļotu,bet tautas augstskolas — tas ir kā, nu pārdomu gads pēc vidusskolas, pirms iestāšanās augst skolā, kur navatzīmes un tā tālāk, bet mācību līmeni varbūt ir tikpat augsts kā universitātē, bet viņš ir veidot citādāk, pēccitādākiem principiem, lai cilvēks riktīgi pār domātu, ko viņš tālāk ar dzīvi grib darīt…

Jā, čekas pirkstu šeit patiešām grūti saskatīt, bet kā divdesmit gadu vecam cilvēkam svešajā pasaulēveicas ai "riktīgu pārdomāšanu"? Par viņa pirmo pusgadu Norvēģijā mums nav zināms faktiski nekas, —šo laiku Ainārs patiešām pavada viens, bez citiem draugiem vai paziņāriļ no Latvijas. Taču, ņemot vērāgan brauciena organizētāju gan līdzbraucēju pieredzi, nav reāla pamata šaubīties par paša mūsu varoņastāstījuma patiesīgumu tām pašām Mūs. mājām:

- Tas laiks man bija liels izaicinājums. Nevarēju kā daudzi studenti atļauties nopirkt kolu, spraitu,suliņu vai citu našķi — vajadzēja taupīt uz visu. Skolā uzreiz pateicu, ka paralēli mācībām gribētu kādudarbu. Strādāju celtniecībā. Vairāki, kas mēģināja apvienot mācības ar darbu, vēlāk studijas vairsneturpināja.

- Pats bijāt sev kungs un vagars?- Vairāk vagars — un vienmēr tikai tā! Angļu valodu zināju sarunvalodas līmenī, bet norvēģu

iemācījos. Lat- viešu-norvēģu vai norvēģu-latviešu vārdnīcas nebija, taču man bija plāns, kā apgūtvalodu. Līdzi bija Bībele latviešu valodā, dabūju Bībeli norvēģu un angļu valodā, kā arī angļu-norvēģuvārdnīcu un mācījos — katru dienu piecas sešas stundas. Jau pēc trīs mēnešiem mani uzaicināja par tulkukādai dejotāju grupai no Latvijas, kas uzstājās Hergenā. Iemācījos arī zviedru un dāņu valodu. Gribētu vēlapgūt vācu un franču, bet tagad man diemžēl vairs nav tik daudz laika, ko veltīt sev. Ari Norvēģijā daudzsportoju: skrēju, līdz pat ziemai peldējos fjordos, trenējos zālē — tas piesaistīja uzmanību, un maniuzaicināja trenēt citus.

- Izklausās vienkārši, tomēr — kāda motivācija vadīja?- Izdzīvošanas instinkts un mērķtiecība. Norvēģiju uztvēru kā vienreizēju iespēju un centos

izmantot pilnībā. Iespēja nenozīmē garantijas — pašam ir ļoti jānopūlas, lai kaut ko sasniegtu. Esnepaļaujos uz aklu veiksmi. Piemēram, divas kanādietes, ar kurām kopā mācījos un kurām senči bijanorvēģi, pēc mācību gada Kanādā atgriezās, tikai mazliet iemācījušās norvēģiski, jo ikdienā iztika ardzimto — angļu valodu. Turpretim es varēju sazināties tikai svešvalodā — angļu valodā, un apgūtnorvēģu valodu. Es godprātīgi izmantoju šo iespēju.

Uzdrīkstēšanās un mērķtiecība attiecas arī uz rakstura norūdīšanu. Svešumā dzīvoju diezganspartiskos apstākļos, nekad neesmu bijis mīkstčaulis. Peldēšanās fjordos arī kalpoja gribasspēkanorūdīšanai — kā augustā sāku, tā darīju to katru dienu vismaz piecpadsmit minūtes, neatkarīgi no laikaapstākļiem, arī tad, kad kļuva drēgns un jau sniga. Tas nebija vienkārši — kā uz mirkli ielekt āliņģī pēckarstas pirts. Turklāt man nebija informācijas, vai šādas peldes nekaitē veselībai. Taču fascinēja sajūta— uzturoties ledainā ūdenī, labi raisās domas. Baudu sagādā brīdis, kad ūdens vairs nešķiet auksts un varbrīvi peldēt, un siltums, kas ķermenī ielīst pēc peldes. Daudzas lietas cilvēks nemaz nespēj izprast, pirmstās nav piedzīvojis…

Pretēji izplatītajai pārliecībai nebūt nav tā, ka Aināra vēl joprojām ar Leščinska uzvārdunekavējoties pēc ieraša nās Norvēģijā būtu atradis īstas biznesa zelta dzīslas. Neka tamlīdzīga —pirmsākumos Norvēģijā viņš joprojām pārtiek no kripatām (vēl 1992. gadā, Latvijā iepazinies ar savunākamo dzīvesbiedri Inesi Šleseri, viņš viņai Norvēģij; lāga neko nevar piedāvāt — pat pastāvīgu undrošu dzīvesvietu ne) un tikai kaļ nākotnes plānus. Pēc Aināra pirmāj pusgada Norvēģijā turp aizbraucdaži paziņas no Latvijas, taču arī tad nekāda lāga biznesa nav, — jaunie cilvēk vienkārši piepelnās, kurnu iespējams. "Ar Aināru sarakstījos un sazvanījos, kad viņš dzīvoja Norvēģijā, visu to laiku tur. Es zinu,cik viņš trūcīgi tur dzīvoja, viņam nebija ne naudas, viņam nekas nebija," atminas Ēriks Jēkabsons. ļļ

"Ja runājam par biznesu, vispirms Norvēģijā interesējos par Latvijas preču noieta iespējām. Tačutas bija diezgan pāragri, jo Latvijā starptautiskā biznesa tikpat kā' nebija. Par to varēja sākt domāt pēcneatkarības atjauj nošanas, kad sākās interese par Latviju kā valsti," — šādos vārdos Ainārs Šlesersdeviņdesmito gadu vidū ietērpj savas sākotnējās neveiksmes. "Nē, par to nedomāju!" — tik kate-i goriskiRihards Berugs atbild uz jautājumu, vai tobrīd, kad viņš ieraudzījis jauniņo Aināru Leščinski, viņamienākusi! prātā doma, ka viņa priekšā stāv topošais uzņēmējs, miljonārs un politiķis, gandrīz vai oligarhs.Un, šķiet, tas neienāk prātā arī nevienam citam.

Vēl vairāk, arī vēlāk, kad Ainārs ar kompanjoniem sapelnījuši pirmo naudiņu un mēģina to pavairot,jau ļ lielākās partijās ievedot Latvijā norvēģu preces, nekas I superveiksmīgs no tā nesanāk. "Pirmaisbizness bija preču pirkšana un pārdošana partijās. Viens no mūsu projektiem bija kokteiļu piedeva Lemix.Reklāma bija liela, bet katrai precei ir zināms budžets, ko var izlietot reklāmai, un, kad tas ir izlietots,precei jāiet pašai par sevi. Lemix nav maize — tlgudzi nopirka vienu pudeli, bet, kamēr tika līdz otraspirkšanai, pagāja ilgs laiks, jo Latvijā vēl nebija veikalu, kuros to izplatīt. Caur mazajiem kioskiem tonevarēja Izlaist, jo, lai Lemiksu pārdotu, tam jābūt normāli izliktam ,ii plakātiem, un tas tolaik nebijaiespējams. Tāpēc šo pro- H'ktu apstādinājām," mūsu varonis 1997. gadā atzīst žur- nālam Klubs.

Ar vārdu sakot, pēc mācībām tautas augstskolā, kuras viņš pēc tam nekad nepiemirst pieminēt piesavām Izglītības gaitām, Aināram Lcščinskim jāatgriežas vien atpakaļ Latvijā, — politiskā patvērumalūgums, šķiet, nav nostrādājis, un, lai gan viņš pats vēlāk apgalvo, ka saņēmis arī piedāvājumu turpinātmācības Norvēģijas ekonomikas augstskolā Bergenā, apliecinājums šādam piedāvājumam nav rodams.

"Es tomēr izvēlējos uzsākt biznesu, jo saskatīju milzīgas iespējas Latvijas un Norvēģijasekonomiskajai sadarbībai," vēlāk skaidro mūsu varonis un… uz labu laiku atgriežas Latvijā ar labāmnorvēģu un pieklājīgām angļu valodas zināšanām, kā arī šādiem tādiem biznesa sakariem, taču vēljoprojām diezgan pliks un nabags, — lai ko runātu "čekas naudas" sakņu meklētāji, bagāts tikai ardažādiem plāniem, kuri tobrīd lielākajai daļai apkārtējo izskatās pietiekami nereāli pat tajā trakajā laikā.

(Ļoti iespējams, ka galvenais no šīs bagāžas ir tieši norvēģu valodas zināšanas. "Tāpat kā latviešiempatīk, ka es iemācījos latviešu valodu, arī norvēģiem patīk, ja kāds no citas valsts grib iemācīties tādumazu valodu kā norvēģu. Tas, protams, paver ceļu, un viņš izmantoja doto iespēju, lai krātu pieredzi unveidotu kontaktus, un tos; virzītu labvēlīgā virzienā," tagad teic Rihards Berugs.)

Dzimtajā zemē Ainārs ķeras pie visa pēc kārtas, pat strādā ar norvēģu tūristiem, kad nu tādi pagadās,taču abu valstu ekonomiskās sadarbības pilnasinīga attīstīšana lāgā nesanāk — un 1992. gada sākumā ļotiizskatās, ka mūsu varonis gluži vienkārši ir uz sēkļa.

Viņa bijusī tehnikuma skolotāja Inese Kārkliņa šol laiku atminas šādi: "Viņš aizbrauca uz toNorvēģiju un tad atbrauca kaut kādā brīvlaikā vai kas tur viņam. Diezgan ilgi mēs tur runājām, un viņšteica: ir jātaisa lietas. Es iešu pie Māra Gaiļa un runāšu. Un es viņam saku: Ainār, pie Māra Gaiļa, ko tu.Viņš saka — nē, nu, ir jāiet, ir jārunā, ļ kaut kas ir jādara. Un es tik pārsteigta biju, es teicu —i Ainār, nu,bet kā tu pie Māra Gaiļa tiksi, viņš taču ir augstā amatā, kā tu pie viņa varēsi tikt!

Un tad viņš teica — principā tie norvēģi ir kūtri, neizlē-J mīgi, un tādi, nu… Viņš saka —iedomājies, es lielu naudu pelnu Norvēģijā no mācībām brīvajā laikā, krāsodams turi viņiem žogus. Viņšsaka: es izietu ārā un savai mājai nokrā-l sotu visu žogu tā, ka nemetas, ja. Bet te viņi meklē, kasļ viņiemžogu nokrāsos. Un tā mēs vēl smējāmies — ai, kādā! slinkā tu zemē nonācis, un tā…"

Ar vārdu sakot, kūtros norvēģus vajag, vajag, vajag apstrādāt — "visu laiku paturēju prātā Norvēģiju—1 nelielu, bet ļoti bagātu valsti, vienīgo, kurai nav budžeta deficīta, kas katru gadu pelna miljardussavām nākamajām paaudzēm. Ar tādu noteikti ir izdevīgi sadarboties". Bet kā? Tik daudz no gada šajāzemē Aināram ir kļuvis skaidrs, ka būtu nepieciešams kāds jaunās Latvijas valsts atbalsts, — ar to viņšbūtu gluži citā statusā.

"Tolaik Norvēģijā nedarbojās praktiski neviena Latvi- las pārstāvniecības organizācija. VisāsSkandināvijas valstīs Latviju pārstāvēja viena vēstniecība Zviedrijā," viņš vēlāk skaidro kādā intervijā."Tajā laikā Latvija sāka veidot vēstniecības ārvalstīs, bet Norvēģijā tā tolaik nebija paredzēta [..]. Tadarī man radās ideja radīt Latvijas informācijas tirdzniecības centru Norvēģijā, kura mērķis bija izveidotbiznesa attiecības starp Latviju un Norvēģiju," piebilst citā.

Taču vajag "papīru" — kā Ainārs Šlesers četrus gadus vēlāk stāsta presei, "izdomāju, ka tur būtujāizveido Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs. Mērķis — sadarbības iespējas starp Baltiju unSkandināviju. Izmantot valsts vārdu, respektīvi, nosaukt to par Latvijas informācijas un tirdzniecībascentru Norvēģijā varētu tikai tad, ja būtu oficiāla atļauja". To tad arī topošais uzņēmējs 1992. gadāmēģina izsist, kā nu vien iespējams, — un viņa galvenais ierocis n nevis kādi mistiski kontakti un "jumti",bet tiešām tikai paša uzņēmība un enerģija, — to nu noliegt nevar.

1991. gadā viņam izdodas tikties ar Norvēģijas vēstnieku, bet izšķirīgie notikumi risinās vēlāk.Toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs atceras: "Tā bija Codmaņa valdības pirmā oficiālā vizīteNorvēģijā. Un tad jau es pamanīju Šleseru tur, man liekas, un arī [Viesturs] Koziols tur bija, tā ka tie zēnijau tur darbojās pa Skandināvijas valstīm. Es varu pat jaukt, jo viņi bija abi tlivi kaut kur, un, kurš tiešipienāca un runāja, ka viņam noteikti jārunā ar premjeru… Bet Godmanis tāds stipri noraidošs bija, viņškaut kā nevarēja īsti saprast, ko tur zēni tur pa tām ziemeļvalstīm dara, bet viņi teica, ka ceļi turpārstāvniecību, būs kapitāla plūsma uz Latviju, un ļoti enerģiski…"

Kā tieši izpaudās šis enerģiskums? "Braucot jau oficiāli mašīnā tur pa Norvēģiju, viens no viņiem,kur gadījies, kuri ne, šausmīgi taujāja premjeru par biznesu un par Norvē-ļ ģijas tirgus ienākšanu Latvijā.Un tas Godmanis sākumā tā grib distancēties, bet viņš viņu zina. Viņš zina, lca viņu uzrunā nevis kāds tur,bet, nu, pazīstams jeb vismaz! zināms cilvēks. Godmanis bija pilnīgi sašutis. Un kaut koļ tādu šķendējās:"Un neliek mieru pat šeit…", [,.j Viņš viņuj atšuva, bet beigās kaut kur deva laikam iespēju, viesnicāļ kautkad parunāties. [..] Nu, lūk, ļoti vajadzēja, tā vaja-j dzēja runāties un bīdīt kaut kādu projektu. Un tas bija;1992. gada decembrī…"

Taču vēl pirms tam Aināram Leščinskim palīdz diviļ cilvēki — tobrīd nesalīdzināmi lielāka mēroga

uzņēmējs Viesturs Koziols, kurš ieņem Ivara Godmaņa padomnieka] posteni, un Māris Gailis, kurš 1992.—1993. gadā secīgi ieņem Ministru padomes Ārējo ekonomisko sakaru depar-j tamenta ģenerāldirektora,ārlietu ministra vietnieka] ekonomiskajos jautājumos un Ārlietu ministrijas valsts ļ sekretāra posteni, —tieši pēdējais tad beigu beigās arī: izsniedz tik kāroto dokumentu. "Atbalstu sniedza Viesturs Koziols.Viņš tad bija Godmaņa padomnieks, un viņa biz-' ness tobrīd vēl gāja labi. Runājām arī ar Māri Gaili, kastolaik bija ārējo ekonomisko sakaru departamenta vadītājs, lai viņš atbalsta šādas nevalstiskasorganizācijas izveidi, jo no norvēģu puses bija prasība, lai šādu organizāciju atbalsta Latvijas valdība,"vēlāk Lauku Avīzei notikumu attīstību skaidro mūsu varonis.

Tiesa, sešus gadus pēc šiem notikumiem, kad slavenajā intervijā Rīgas Laikam Aināram Šleseramtiek jautāts, l ādu pateicību viņš ir parādā abiem kungiem, atbilde ir daudziem, iespējams, vieglipārsteidzoša: "Tā "paldies" es nedomāju, ka šodien es, sevišķi vēl caur presi, kādam tur lešu teikt, ja?Bet… Viesturs ir bijis tas piemērs, kur es varēju skatīties, kā lietas vajag darīt un kā nevajag darīt,mācīties no viņa kļūdām, tā, lai nepieļautu savas."

Patiesībā gan pirmajam no abiem pieminētajiem kungiem mūsu varonis var teikt paldies par vēl šoto. Lūk, ka šo laiku atminas pats Viesturs Koziols: "Mēs, kompānija Advers, toreiz pelnījām naudu uzvalūtas maiņām un drukājām krieviem grāmatas visādas. Un tad kaut kādi čaļi atveda, saka — parunājies,tāds Leščinskis. Kāds Leščinskis, no kādas Norvēģijas — neko nezinu. Un deviņdesmit otrajā gadāAinārs atnāca pie manis un izstāstīja, ka viņš Norvēģijā mācās, strādā, bla-bla-bla, un ka jātaisa augšā irLatvijas informācijas un tirdzniecības centrs kopā ar vienu norvēģu džeku — neatceros, kā viņu sauc. Mēsvienojāmies uz piecdesmit-piecdesmit, un es pusotru, divus gadus šo centru finansēju."

Turklāt, kā izrādās, runa nav bijusi par kādām kapeikām: "Man gadā tas izmaksāja laikam apmēram60 tūkstošus dolāru, dibināšanā laikam bija tur 40 tūkstoši dolāru jāsamaksā, un pusotrā gadā es iztērējukaut kādus 150 tūkstošus dolāru, man atmiņā tāds cipars ir. Pēc tam mums radās visādas problēmas, nu,naudas nebija vairāk, es biju bankrotējis jau deviņdesmit trešā gada vidū, un tad Ainārs pats to visugodprātīgi finansēja un visu darīja — vadīja projektus, pārdeva lemiksus un Orklas čipšus. Tad, kad eslasīju kaut kādās presēs tur tās visas teorijas, ka to visu finansējis ir Guntis Indriksons un kas tur, tad tasir pilnīgs bullšits. Es daudz vēlāk iepazīstināju Aināru ar Indriksonu."

Ar naudu vien gan ir par maz, savukārt ar kontaktu nodibināšanu ilgu laiku iet ļoti slikti. "Ko mēsdarījām? Es zinu, ko es palīdzēju Aināram, ko mēs izštukojām. Mums likās, ka, nu, tas ir tik ģeniāli, kamums ir tik ģeniāla koncepcija, ka mēs esam tik kolosāli čaļi, labāki vispār nemēdz būt vairāk pasaulē.Ka vajadzētu uzrakstīt vienu vēstuli — nu, pastāstīt, lai cilvēki zina, cik mēs esam kolosāli. Mēs laikamsarakstījām kādas divsimt vēstules. Visiem lielākajiem Norvēģijas uzņēmumiem. No divsimt vēstulēm,nezinu, kādi pieci mums atbildēja — jā, mēs ievadīsim jūsu datus mūsu failos, un tad, kad būs kau kādainterese par Latviju, mēs jums zvanīsim. Mēs bijām baigā šokā," atminas Viesturs Koziols.

Bet kur tad Māra Gaiļa nopelns? "Kas attiecas par Māri Gaili, tad vienīgais, kāds man ar viņu bijasakars — viņš kādreiz, 1992. gadā parakstīja papīru, ka viņš atbalsta Latvijas informācijas untirdzniecības centra izveidošanu Norvēģijā kā nevalstisku struktūru. Vienkārši viņš bija tas, kas uzlikasavu parakstu, un tam parakstam bija nozīme," tam pašam Rīgas Laikam teic mūsu varonis.

Parakstam, ko Māris Gailis uzliek pēc Viestura Koziola lūguma, maigi izsakoties, izrādās milzīganozīme — var droši teikt, ka tieši tas divdesmit divus gadus vecajam Aināram Leščinskim Norvēģijāpaver ļoti daudzas līdz tam slēgtas durvis, turklāt mazina arī izbrīnu par viņa "nepiedienīgo" jaunību.("Norvēģus pārsteidza, ka par šāda Latvijas informācijas un tirdzniecības centra direktoru var būtcilvēks, kam ir tikai 22 gadi — tieši tik man bija 1992. gadā. Vismaz Norvēģijā nav daudz direktoru šādāvecumā," viņš vēlāk stāsta Neatkarīgajai Rīta Avīzei.) Turklāt šajā laikā viņš ari pārstāj būt Leščinskis unpieņem sievas uzvārdu.

"Ar Inesi [Šlescri] iepazinos jūlija vidū dziedātāju konkursa Jūrmala '92 laikā. Viņa bija tikkoatbraukusi no ASV, kur bija ieguvusi darba atļauju un strādāja. Inese gatavojās braukt atpakaļ, tādēļ

lēmums par tālāko kopdzīvi bija jāpieņem ātri — mēs apprecējāmies un jau pēc nedēļas aizbraucām uzNorvēģiju, kur es gatavojos veidot Latvijas— Norvēģijas tirdzniecības informācijas centru. (..] Precībasbija svarīga izšķiršanās gan man, gan sievai. Inesi gaidīja labs darbs Amerikā, un darba atļauja ASV1992. gadā šķita milzīga vērtība. Es tā vietā viņai piedāvāju braukt uz Norvēģiju, valsti, kurā tajā laikāmūs neviens negaidīja, kur mums nebija īsti kur dzīvot. Maniem plāniem Norvēģijā vēl patiesībā nebijaīsti reāla seguma, bija tikai manas idejas un apņemšanās kaut ko izdarīt un sasniegt. Inese atteicās nokarjeras iespējas ASV un brauca man līdzi," Ainārs Šlesers vēlāk stāsta Jaunajai Avīzei.

Nedaudzie ļaudis, kas mūsu varoni atminas no šiem laikiem un vērojuši viņu arī vēlāk, gandrīzvienbalsīgi teic, ka līdz ar Mis Latvija konkursa uzvarētājas, 1972. gadā dzimušās Ineses Šleseressastapšanu Ainārs izvelk lielāko laimestu savā dzīvē. "Viņam ir ļoti laba sieva. Un, ziniet, kur es tokonstatēju? Pašvaldību vēlēšanu naktī," stāsta bijusī Latvijas Dzelzceļa padomes priekšsēdētāja vietnieceLinda Baltiņa. "Bija pulkstenis trīs vai četri, vismaz agrs rīts jau. Varēja redzēt, ka visi ir pārstrādājušies.Pie tukša galda tajā brīdī sēdēja viņa kundze Inese Šlesere, viņš ienāca ^ālē, un tad viņš apsēdās blakus,un to neviens neredzēja, kā Inese pieskārās viņa rokai un viņš ar savu roku saspieda viņu. Bet es tiešisēdēju tur tā, ka no sāna to varēja redzēt. Un man pilnīgi tā kā strāvas izgāja cauri — viņi abi ir kopā, unviņi viens otru piestutē un atbalsta. Viens pieskārās, jūtot — man vajag tavu atbalstu, un otrs — turies, esesmu te…"

"Es domāju, ka šaja tandēmā Inese Šlesere noteikti ir intelektuālā puse. Viņa ir ļoti prātīga uninteliģenta sieviete," piebalso politiķis Kārlis Šadurskis, kuram arī ir savs! stāsts stāstāms. "Viena tādaepizode: mana sieva Jūrmalā vasarā satiekas ar savu draudzeni, sēž uz soliņa pludmale un pļāpā. Nu, unvienā pusē sēž mana sieva ar draudzeni, un otrā pusē sēž viena dāma ar mazu bērnu. Sievas draudzene turapjautājas, kā man klājas, un sieva saka — Kārlis tagad tur skrien mellu muti, ja, vēlēšanu kampaņa, unkaut kādas detaļas jau tā kā sāk stāstīt, kaut ko. Un tad tā dāma, kas ar bērnu, pienāk klāt, apiet soliņamapkārt un saka: es esmu Inese — nu, Inese Šlesere. Ja te saruna otrā pusē var skart kaut kādas politiskijūtīgas tēmas, tad viņa jūtas neērti, ka viņa ir klāt un gribot negribot to dzird. Nu, tā ir ļoti korekta uninteliģenta rīcība. Un tas ir kaut kādsl iekšējs smalkums, kura Aināram nav. Bet Inesei viņš piemīt. Kāsaka, pretējie poli droši vien pievelkas."

Tiesa, tikpat vienbalsīgi šā "ideālā pāra" pazinēji atzīst arī to, ka izskatās — tajā ļoti precīzi, patdzelžaini ir sadalītas lomas, un katrs šajā ģimenē zina, ko var un ko nevar atļauties. "Tas bija ļotiinteresanti, ka viņa bija ļoti atturīga pret jebko, jebkuru ideju, kas nāca tīri pīāriski vai kā citādi.Piemēram, es kaut ko piedāvāju, kaut kādas intervijas vai kaut ko — viņa bija ļoti atturīga. Un tad man tāsajūta bija tāda, ka vai nu viņa negrib dominēt vai vispār hūt līdzvērtīga savam vīram tajā visā procesā,vai, nu, vienkārši viņa to nedrīkst darīt. Ka ir kaut kāda vienošanās, ka, pirms kaut ko dari, irjāpakonsultējas ar dzīvesbiedru. Un, manuprāt, tāda viņa arī palikusi līdz šim pat brīdim," savusvērojumus stāsta bijusī Latvijas Pirmās partijas vadības sabiedrisko attiecību veidotāja Līga Krapāne."Es nesen satiku Ēriku Stendzenieku, un tad es viņam ari uzdevu šo jautājumu — kāpēc? Kāpēc Inese irtik atturīga, kāpēc ncpozicionējas aktīvi uz āru, lai gan ir visi dotumi — pirmkārt, labs ārējais tēls un tā.Un viņš man stingri pateica, ka viņiem ir ģimenē vienošanās, ka viņa sargā to ģimenisko un uz āru neiet,jo, ja uz āru iziet sieviete, tad uz āru iziet visa ģimene, tā ka… Nu, tāda bija Ērika atbilde."

Taču līdz šiem laikiem vēl daudziem gadiem jāpaiet, savukārt arī pēc Leščinska pārvēršanās parŠlcseru ar iecerēto informācijas centru nemaz neiet tik vienkārši: viena lieta norvēģiem ir jaunietis, kas uzgadu pamācās pašmāju "profenē", bet pavisam cita — cilvēks no bijušās padomju valsts, kas sadomājispie viņiem nodarboties ar biznesu. Rezultātā notiek visdažādākās pārbaudes, darba atļaujas piešķiršanuAināram Šleseram vairākus mēnešus jāgaida Latvijā, un beigu beigās pie lielo plānu īstenošanas viņš varķerties tikai 1993. gada pavasarī. (Lieki teikt, ka nekāds papildu atbalsts no dzimtās valsts netiek saņemts."Ivars Godmanis tur mūs piečakarēja kapitāli. Kad mēs atvērām to centru Norvēģijā, tieši Godmanis bijatur, un mēs bijām sarunājuši, ka viņš atbrauks uz piecām, desmit minūtēm tur parādīties. Nu, ne katru

dienu latviešu čaļi atver tādus centrus Norvēģijā. Bet nekā," nosaka Viesturs Koziols.)Toties dzīvesbiedre un ģimene (Norvēģijā piedzimst ari Šleseru pirmais dēls) jaunajam uzņēmējam

tiešām dod visu to, kā viņam līdz tam ir trūcis, — gan spēju uz lietam paskatīties plašāk un dziļāk("Varētu teikt, ka tieši viņai jāsaka paldies par to, ka viņš pamazām, cik nu iespējams, pārstāja būtfarcovščiks," nosaka kāds ģimenei pietiekami tuvs cilvēks), gan gluži vienkārši daudz nopietnākumotivāciju pūlēties, pūlēties un vēlreiz pūlēties. Izsakoties viņa paša vārdiem presei, "ja esi viens un jatev kaut kas nesanāk, vari aizbraukt un sākt visu no gala. Mēs bijām divi, mums nebija vecāku, kas palīdz,nebija draugu. Bija daudz jāstrādā, lai izdzīvotu. Norvēģijā piedzima dēls. Ģimene man bija liels stimulscensties un strādāt, bez tās es nebūtu sasniedzis to, ko pašlaik esmu izdarījis".

Savs personiskais bizness Latvijā Aināram Šleseram gan nepadodas arī 1993.—1994. gadā: lai piekā arī ķertos, nekas prātīgs nesanāk. 1993. gada sākumā viņš kopā ar Kasparu Kuimetu un Andri Zālītinodibina SIA Oslo un iegulda tās pamatkapitālā sešus tūkstošus Latvijas rubļu, taču bizness galīginesokas, un jau nākamā gada sākumā jaunais uzņēmējs savas uzņēmuma daļas pārdod, atgūstot kompānijāieguldītos trīsdesmit latus. Savas kapitāldaļas pārdod arī abi viņa kompanjoni, taču arī jaunā saimniekarokās uzņēmums piedzīvo diezgan drīzu galu.

Tiesa, jau 1994. gada jūnijā Ainārs Šlesers kopā ar Ventu Pilānu un to pašu Kasparu Kuimetunodibina jaunu uzņē-j mumu — SIA Skandi, kuras pamatkapitālā mūsu varonis iegulda par pieciemtūkstošiem latu novērtētu automašīnu Opel Omega, septiņtūkstoš latu vērtu auto Ford Tranzit, ofisa mēbeļukomplektu un žalūzijas par diviem tūkstošiem, kā ari par tūkstoš latiem novērtētu mobilo telefonu Nokia150.

Šim uzņēmumam jau ir nesalīdzināmi ilgāks un vētraināks mūžs. "Importējām visas iespējamāspārtikas preces, kuras ražo Norvēģijā. Tas gāja diezgan labi, bet sapratām, ka tas nevar ilgi vilkties, joLatvijā nāk iekšā lielās firmas 1111 tās strādā konceptuāli. Sākām strādāt ļoti daudzās jomās. I, otiveiksmīgs bija darbs ar zivīm, kur mēs vienkārši bijām Ntarpnieki," vēlāk žurnālam Klubs stāsta AinārsŠlesers.

Viņš gan jau 1996. gadā kopā ar kompanjoniem uzņēmumu pamet un par tā vienīgo īpašnieku kļūstnezin kam piederoša ārzonas firma Hortus Trading Group LLC, taču nēši ar mūsu varoņa saimniekošanaslaiku saistīti notikumi, par kuriem līdz šai baltai dienai Ainārs Šlesers uzskatījis par labāku publikaspriekšā neieminēties ne ar pusplēstu vārdu.

Lieta tā, ka "darbu ar zivīm" par "īpaši veiksmīgu" mūsu varonis var saukt tāpēc, ka, — tā rāda visapieejamā informācija —, uzņēmums viņa vadībā uzcītīgi krāpj I,atvijas valsti pēc primitīvaskrāpnieciskas shēmas, kuras būtība — ievedamo preču un produkcijas uzdošana par būtiski lētākām, kārezultātā Latvijas valsts kasei garām iet ievērojamas nodokļu maksājumu summas. Turklāt interesanti, kapašmāju muitas iestāžu darbiniekus jauna- jiem uzņēmējiem nākamā Latvijas "ekonomikas motora" unkristīgo vērtību aizstāvja vadībā sekmīgi izdodas ilgāku laiku vazāt aiz deguna, toties SkandiSkandināvijas partneri izrādās nesalīdzināmi godīgāki.

"Dabā" tas izskatās šādi — piemēram, 1994. gada beigās SIA Skandi mūsu galvenā varoņa vadībāvienā vienīgā darījumā iegādājas no Norvēģijas kompānijas Nor Star Seafood AS kaut ko, kas Latvijasvalstij tiek deklarēts ka 23,7 tonnas saldētu siļķu ar atbilstīgi niecīgu muitas vērtību — nieka 2,2 norvēģukronām (19 santīmiem), lcil gramā, kā arī 100 kilogramus saldētu garneļu, kuru vērtīb tiek uzrādīta 30norvēģu kronas (2,64 lati) kilogramā. Pf šo ievesto apjomu Latvijas institūcijām tiek uzrādīta a atbilstīgapavadzīme.

Taču, kā liecina avoti Norvēģijas nodokļu dienesto pavadzīme ar šādu pašu numuru šajā laikāaizpildīta ar! šajā valstī, un Nor Star Seafood tajā uzrādījusi kaut ko pil nīgi citu: jā, uz Latviju tiešāmeksportētas kopumā 23, tonnas produkcijas, taču mazvērtīgo saldēto siļķu krav bijis nesalīdzināmi mazāk— tikai 16 tonnas. Savukārt gar neies patiesībā uz Latviju izvestas piecreiz vairāk — vesela pustonna, betatlikušais daudzums bijis saldēts lasis kopumā iespaidīgas 7,3 tonnas, par kurām Aināra Šlesera firma

Latvijas valstij uzskatījusi par labāku paklusēt.Protams, ka lasis patiesībā bijis piecpadsmit reizes vēr tīgāks nekā Aināra Šlesera uzņēmuma

deklarētās saldētā siļķes, — veselas 33,7 norvēģu kronas kilogramā. Turklāt, kā izriet no Nor StarSeafood informācijas, Skandi mūsu varoņa vadībā nav kautrējusies Latvijas valsti sīki pakrāpt pat uzdeklarēto siļķu rēķina: kā jau minēts, mūsu nodokļu iestādēm deklarēts, ka tās maksājušas 2,2 kronaskilogramā, kamēr paši norvēģi apliecina, ka siļķu patiesā cena bijusi 3,4 kronas kilogramā. Arī ievestāsgarneles, no kurām SIA Skandi Latvijas valstij uzrādījusi tikai piekto daļu, patiesībā maksājušas būtiskidārgāk.

Tieši tikpat "veiksmīgi" mūsu varoņa kompānija strādā1 arī ar Dāniju. Tā, piemēram, Dānijaskompānijas O. H. Fiske-\ eksport A/S dati rāda, ka 1995. gada jūlija beigās uz Latviju ar SIA Skandistarpniecību eksportētas 15,2 tonnas zivju, kuru vērtību dāņi uzrādījuši 468 tūkstošu dāņu kronu

ļiīpmēram 44 tūkstošu latu) apmērā. Trīs dienas vēlāk zivis |iiu tiek deklarētas Latvijas muitasiestādēm, rēķina numurs ir tas pats, arī svars nav mainījies, taču brīnumainā kārtā zivju vērtība ir straujisamazinājusies — līdz nepilniem 16 tūkstošiem dolāru vai 8,4 tūkstošiem latu. Un… mūsu varoņakompānija tikai vienā konkrētā darī- Jumā ir sekmīgi apkrāpusi Latvijas valsti par vairāk nekā ,l.Stūkstošiem latu.

Cik šādu "veiksmīgu darījumu" ir bijis, precīzu datu nav. Taču droši zināms, ka jau nepilnus piecusmēnešus pēc tam, kad mūsu varonis pamet SIA Skandi valdes priekšsēdētāja (tātad galvenās paruzņēmuma darbu .itbildīgās amatpersonas) posteni un oficiāli šķiras arī no savām kapitāldaļāmkompānijā, Finanšu policija sāk krimināllietu par SIA Skandi izvairīšanos no nodokļu nomaksas, 1995.gadā ievedot zivis un vēžveidīgos produktus kā reiz no Norvēģijas un Dānijas.

Šo faktu apliecina arī Valsts ieņēmumu dienests, kura paspārnē strādā Finanšu policija. "Informējam,ka 1996. gada .',2. oktobrī Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvalde ierosināja krimināllietupret SIA Skandi trading liouse Ltd [uzņēmuma reģistrācijas numurs sakrīt ar SIA Skandi numuru] pēcLatvijas Kriminālkodeksa 148. panta I. daļas par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināmomaksājumu nomaksas," informē Valsts ieņēmumu dienesta Komunikācijas daļa. Oficiāli tā arī ir visainformācija, kas vēl tagad tiek atklāta par šo savulaik "nokušināto" krimināllietu.

Taču no neoficiāliem avotiem Valsts ieņēmumu dienestā zināms, ka izmeklēšanu mēģināts dažādosveidos bremzēt un novilcināt, kas beigu beigās nākamajam savu godīga un veiksmīga uzņēmēja reputācijupieminošajam ofšoru pretiniekam arī izdevies, — 2000. gada 29. novembm krimināllieta tiek izbeigtanevis pierādījumu trūkuma vai cita iemesla dēļ, bet sakarā ar iestājušos noilgumu.

Bet kādā virzienā tiek strādāts papildus šiem mazajieļj un vismaz brīžam, kā redzams, "nerātnajiem"bizne* siņiem? Lai ko vēlāk nerunātu mūsu varonis, principi virziens ir viens: iestāstīt norvēģiem, ka tur,austrumos, ir daudzējādā ziņā tukša zeme — tukšs un piepildāms tirgu® nepietiekami novērtētsdarbaspēks un nekustamā īpašuma objekti — ar vārdu sakot, lielas peļņas iespējas, šajā tirgū ienākot unto piepildot. Un pēc tam — piedalīties šīs peļņas gūšanā, kas tiktu ņemta faktiski no Latvijas iedzīvotājukabatām. Šajā laikā runa ir tikai un vienīgi par norvēģu preču tirdzniecību Latvijā, vēlāk — ari pardažādu tirdzniecības objektu būvi "tukšajā zemē".

"Galvenais uzdevums bija piesaistīt Norvēģijas vidējā un lielā biznesa uzmanību Latvijai. Toreiznebija viegli, panākt, lai kāds norvēģis piekristu savu naudu ieguldīt tādā nepazīstamā un grūtiprognozējamā valstī, kāda bija Latvija," Ainārs Šlesers 2000. gadā faktiski to pašu, tikai citos izteikumosatzīst Lauku Avīzei. Savukārt visas runas par to, kā varētu Latvijā attīstīt kādu ražošanu, izrādās pilnīgsblefs — piemēram, mūsu varoņa 1996. gada maija intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei izteiktāapņemšanās, ka "drīzumā kopā ar Varner, piemēram, plānojam tekstiliju ražošanu no Honkongas pārceltuz Latviju, lai apgādātu visus 400 veikalus Norvēģijā. Taisīsim savu rūpnīcu".!

Šis solījums, starp citu, 1997. gadā vēl tiek atkārtots citā intervijā: "Šodien mēs runājam par lieliemcentriem, par rūpnīcām. Gatavojamies "taisīt augšā" tckstilrūpnīcu nn ražot preces Skandināvijai!" —, bet

pēc tam gan klusi nomirst, un nekādas rūpnīcas tā arī netiek būvētas vai pat nopietni plānotas (ViestursKoziols gan apliecina, ka šāds plāns pirmsākumos tiešām pastāvējis: "lā, iecere bija reāla, mes bijām trīsvietās, skatījāmies izmaksas, arī ļoti, ļoti tuvu bijām Ogres trikotāžas kombinātam. Protams, ka Latvijanevarēja konkurēt ar cenām, ar kvalitāti, bet, cik es iitceros, lielākā problēma bija iepakojums. Ka tokvalitāti varēja, bet nevarēja sapakot un sadrukāt, tajā laikā viņi jau sūtīja prom uz Rietumeiropu — uzZviedriju un uz Norvēģiju, un Latviju. Tas bija tuvu un reāli, bet nu…")

Toties citur ražotu preču konteineri uz Latviju sāk plūst aizvien lielākā skaitā. Kā tā? Faktiski atbildisniedz pats Ainārs Šlesers žurnālam Klubs dažus gadus vēlāk: "Man palaimējās, ka ap to laiku radāsinterese par Baltiju, Un es biju vienīgais, kas fiziski atbrauca no Latvijas ar mērķi "taisīt biznesu". [..] Tailaikā daudzi kontakti tika nodibināti, man ir labas attiecības ar firmām, ar kurām vairs nestrādāju. Tasradīja iespēju nonākt līdz tam biznesam, ko pārstāvu tagad. Arī Norvēģijā nodzīvotais laiks un statuss. [..]

Sākums bija grūts. Tu atbrauc, nodibini kontaktus, runā par biznesu, bet tiklīdz vajadzīga prece, viņiprasa bankas garantiju, vēlams — Rietumu bankas. Uz to brīdi te bija tikai Latvijas bankas, bet tās turneviens nezina. Vienīgais, ar ko mēs tomēr varējām dabūt tās preces, bija uzticēšanās mums. Daudzikreditēja mūs, līdz ar to mums bija lētie kredīti, nebija jāstrādā tikai priekš lielo procentu atmaksas."

Mazpamazām bizness uzņem apgriezienus, jo norvēģiem par lielu pārsteigumu it kā tik trūcīgielatvieši izrādās pietiekami izsalkuši ne tikai pēc pārtikas vien. "Mē atvērām pirmo Dressmann pretīOperai. Rinda bija apkār visam kvartālam. Norvēģi bija šokā. Viņi nekad neko tādu vēl nebija redzējuši,"savā priekšvēlēšanu reklāmfilmiņā daudzus gadus vēlāk aizrautīgi stāsta Ainārs Šlesers — un vismaz šajāreizē viņš runā skaidru, baltu patiesību. Dressmann veikala atvēršana 1995. gada 2. septembri patiešām irviņa kā uzņēmēja zvaigžņu stunda — un tās pamatā nav nekādi Indriksoni un čekas naudas, vien precīzsaprēķins, jo pirms šīs atklāšanas ir veikts pamatīg darbs, ko publikas acis, protams, neredz.

Pirms šā brīža mūsu varonim izdevies nodibināt kon taktus ar norvēģu miljonāra Frcnka VarneraVarner Ogla end koncernu, un 1994. gadā ir nodibināts uzņēmum Dressmann Baltija, kurā atšķirībā noLatvijas informācija un tirdzniecības centra Norvēģijā Ainārs Šlesers savu pamat kapitāla daļu jauiegulda pats. Sākotnēji, 1994. gada beigās jaunais uzņēmums oficiāli uz pusēm pieder SIA A. I. N. mūsuvaroņa personā un Norvēģijas akciju sabiedrībai Dressmann, un katras puses nominālvērtība ir 27,5tūkstoši latu.

Uzņēmumā funkcijas sadalās šķietami vienkārši Varner garantē nodrošināt preci, bet enerģiskajamuzņēmē jam jānodrošina pienācīgas telpas un jāatbild par visiem organizatoriskajiem jautājumiem."Iesākumā ar Varneru strādāju viens pats. Pats kārtoju visas grāmatvedības, ieņēmumu dienesta, prečusaņemšanas un atmuitošanas lietas.\ varēju to izdarīt, vienkārši pieņemot cilvēkus darbā, bet norvēģiembija jārada drošība, ka, ja viņi sūta preci, viss ir kārtībā, ka es uzņemos atbildību. Tai brīdī varējupaļauties tikai uz sevi. Ja, piemēram, darbs ir beidzies, bet preces ii mākušas, tad tev jāpanāk tas, ka tudabū mašīnu kas iitbrauc vēlāk un to preci atved. Pēdējam Dressmann veikalam dienu pirms atvēršanasmuitā aizkavējās šiltes. Bija I,«panāk, lai tās tiktu atmuitotas pēc muitas darbalaika beigām," mūsuvaronis savas tālaika funkcijas pēc pāris gadiem uzskaita žurnālam Klubs.

Veikala telpas beigu beigās tiek iznomātas no miljonārā Justa Nikolaja Karlsona, par pirmā stāvatelpām maksa jot 24 vācu markas par kvadrātmetru mēnesī, bet par pārējām — 8—12 markas mēnesī,taču īstais panākumu pamats izrādās veikala sortimenta izvēle. "Ar apģērbu ir i itādi, jāzina, vaicilvēkiem ir nauda tā pirkšanai. Kad vēra vaļā pirmo veikalu, bija lielas diskusijas, kādu akcentu likt.Norvēģi bija pārliecināti, ka jāliek brīvā stila atpūtas .ipģērbs, kam ir ļoti liels apgrozījums Norvēģijā,bet es leicu, ka Rīgā nav neviena veikala, kurā lēti var iegādāties uzvalkus," kādā intervijā pāris gaduspēc šā triumfa atminas Ainārs Šlesers.

Un tiešām: rindā stāvētāji, šķiet, nespēj noticēt, ka šī leiputrija — beidzot Rīgā var nopirktsalīdzinoši lētas un kvalitatīvas drēbes un normāls uzvalks maksā zem simt latiem — varētu turpinātiesilgstoši, un tāpēc pat uzvalkus pērk pa diviem, trim uzreiz. "Kad pirmajā dienā tirdzniecība beidzās,

mums bija trīs lieli celofāna maisi ar naudu. Kijām aizmirsuši padomāt par naudas nogādi bankā, totiesnorvēģiem tas bija licies tik pašsaprotami, ka viņi par to pat nebija pajautājuši. Veikalā nebijasignalizācijas, tādēļ ar ••tem maisiem skrējām cauri visai Vecrīgai uz banku," pirmās dienas rezultātusvēlāk Dienai raksturo pats Ainārs Šlesers.

Dressmann pirmās dienas pirmoreiz plašākai sabied- ubai liek ierunāties par tādu Aināru Šleseru,taču viņam pašam tobrīd daudz svarīgaks ir cits ieguvums, —4 piesardzīgajiem un skeptiskajiemnorvēģiem, kurus pirmsļ tam pamatīgi nomocījis telpu meklējumu process, izdodas pierādīt, ka navmuldēts un Latvija tiešām ir īsta zelta dzīsla palielākas tirdzniecības impērijas radīšanai. Un galvenā;jaunā uzņēmēja mērķauditorija ir viens vienīgs cilvēks —1 jau pieminētais Varner saimnieks FrenksVarners, kurš, kā vēsta leģendas, pats tālajos sešdesmitajos gados savu pirmoļ apģērbu veikalu atvērispar sievasmātes naudu.

Mūsu varonis gan atklāti putrojas dažādajās versijās par to, kā un kad īsti viņš personiski sāciskontaktēties ar norvēģu miljonāru. "Nē, Norvēģijā Varneru nepazinu. Mūsu attiecības sākās, kad biju jauRīgā," viņš deviņdesmito gadu otrajā pusē skaidro Klubam, un arī no intervijas Neatkarīgajai Rīta Avīzeifaktiski izriet tas pats — tieši veiksmīgā Dressmann veikala atvēršana Aināram Šleseram nodrošina tiešuun stabilu kontaktu ar Varner bosu "Sadarbībai izraudzījos tieši Varner Oglaend — lielāko un labākokoncernu Norvēģijā. Bija pārliecība — ja tas izdosies, tad bizness būs veiksmīgs. Kā ar tik lielu kom^pāniju var uzsākt tik vērienīgu sadarbību? Svarīgi ir piedāvāt kaut ko tādu, no kā nevar atteikties. Tas minizdevās. [..] Kad atzīmējām pirmā veikala atvēršanu Rīgā, Franks pajautāja, cik man īsti esot gadu.Atbildēju — divdesmit pieci. Iestājās ilgs klusums."

Taču paziņām un kolēģiem stāstītā versija jau ir, izsakoties Ērika Jēkabsona vārdiem, krietniholivudiskāka, —fl "ka viņš burtiski viņam piegāja klāt, kaut kā, nu, izgāja uz i viņu un pateica apmēram— jums jāinvestē Latvijā, jums ir jādara tas un tas, jānāk iekšā ar savu naudu, un Varners apmēram tāpaskatījās uz viņu un pateica — kas tas tāds ir?

I'atcica tiem saviem džekiem — labi, paskatieties, uzklausiet viņu, — tā tas esot noticis". Ko līdzīgumūsu varonis klāstījis arī Jānim Krūmiņam: "Viņš ir man stāstījis, nu, teiksim, kā viņš pats vienkāršiuzrunājis to Varneru un |liriku] Hāgenu, un tā arī, iedomājies, pie viena miljardiera pieiet puišelis klāt,sakot — studēju te tavā tautas augstskolā, — un viņi viņam uzticējās, momentā…"

Savukārt mūsu dienās, kārtējā priekšvēlēšanu laikā vēsture jau ir īsti kārtīgi modificēta — un nomūsu varoņa reklāmfilmiņas Arēnā Rīga skaidri izriet, kā jau Norvēģijā, neviena neatzīts un nepazīts, viņšspējis viens un divi pārliecināt Frenku Varneru par savu vīziju pamatotību un perspektīvām: "Apguvisnorvēģu un angļu valodu, Ainārs tās redzēja kā instrumentu lielāku plānu īstenošanai. Ainārs sameklējamiljardieri Franku Varneru un piedāvāja viņam Iespēju uzsākt biznesu Latvijā. "Bija vajadzīga lielauzdrīkstēšanās un ticība saviem spēkiem. Es biju divdesmitpiec- gadīgs puika, Franks, miljardieris unskandināvu biznesa ikona, ārprāts, es to saucu par paņemšanu uz izbrīna. Tas mums Latvijā dažkārtpietrūkst, mēs nobīstamies jau pirms cīņas." īsi pēc tikšanās ar Frenku Varneru Šlesers uz I atviju atvedaDressmann." \

Jāņem gan vērā, ka faktiski to pašu tagad stāsta arī toreizējais Varner grupas darbinieks, vēlākaisAināra Šlesera darījumu partneris Turmuds Stēne Juhansens: "Lai spēcinātu ideju par biznesa veidošanu"mežonīgajos austrumos" es pievienojos Varner grupai 1993. gadā. Šā uzņēmuma dibinātājs FranksVarnera kungs izteica interesi par i iuno tirgu. Viņa divu dēlu Mariusa un Petera, kas vadīja un attīstījapamatbiznesu Dressmann un Cubus, stratēģija lajā pašā laikā bija paplašināt savas mazumtirdzniecībasķēdes ārpus Norvēģijas un atvērt veikalus Ziemeļvalstis un Vācijā. Es pievienojos grupai, lai uzņemtosatbildību par paplašināšanos ārpus Norvēģijas. Mēs ilgstoši strādājām, lai atrastu labu partneri Krievijā,Baltijas valstīs un Ungā rijā, Polijā. Nebija pats vienkāršākais uzdevums atrast kādu, kam mēs varētuuzticēties un kam būtu skaidra vīzija par to, kā laika gaitā gūt attīstību.

1994. gadā mūsu biroju apciemoja jauns vīrietis. Viņš bija 24 gadus vecs, pieaugušāks un

pašpārliecinātāks nekā mēs tajā vecumā. Viņš satikās ar Franku Varneru un mani, un, godīgi sakot, es bijumazliet skeptisks par šo jauno vīrieti — Aināru Šleseru. [..] Viņš bija no Rīgas, bet runāja brīvinorvēģiski. Labāk nekā cilvēki, kas Norvēģijā pavadī juši piecpadsmit gadus. Pēc dažām minūtēm espaskatījos uz Franku un sapratu, ka viņš bija iespaidots no šā jaunā cilvēka vēstījuma: "Jums ir jāatbraucuz Rīgu. Tā ir labāk pilsēta, no kuras sākt ekspansiju reģionā". Pēc šīs tikšanās Franks teica: "Tas ir mūsupartneris."" i

Šo pašu versiju atbalsta arī Viesturs Koziols: "Norvēģijā Ainārs vienkārši gāja pa visādiemsemināriem, piedalījās visur kur ar savu uzņēmību, gāja klāt vienkārši cilvēkiem un stāstīja. Kā Ainārsizskatījās — nu, tur ir pilnīga taisnība. Riktīgi tāds, nu, sakačājies čalis, tiešām, ar zirgasti, tādā violetāuzvalkā. Tas bija viņa protests pret iekārtu. Cik es atceros, viņš kādā konferencē piegāja pie Franka unteica: es esmu tāds un tāds, gribētu jums tikt klāt. Franks teica — okei, nāc uz manu biroju tikos un tikos,tad un tad. Un Aināram tas runas veids bija tāds, ka viņam nav autoritātes, viņš momentā močī virsū. UnFranks pateica momentāli pirmajā reizē, ka šitais čalis būs miljonārs. Viņš pēc tam to teica: šitais čalisbūs miljonārs, mums ar viņu kopā jāstrādā, šitais ir īstais džeks. Nu, un tad tā aizgāja visas lietas."

Viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas otrā plānā bijis l< lāt pie Dressmann panākumu kaldināšanas,tagad atminas, ka nekad neesot redzējis mūsu varoni tik nervozu kā dienās pirms veikala atklāšanas.Protams, sava loma bijusi ari milzīgajam darba apjomam un kopējam stresam, taču faktiski bijis skaidrs,ka te nu cilvēks spēlē uz visu banku un ir patiesi pārbijies, ka gadījumā, ja veikalam nav pietiekamupanākumu, visi nākotnes plāni sabruks kā kāršu namiņš. Bijušas dzirdamas runas, ka norvēģiem esotsasolītas tādas lietas, nu, tāāādas lietas, ka to neizdošanās gadījumā Aināram nekas cits neatliktu kāatgriezties pie košļeņu un saulesbriļļu tirgošanas no rokas. ("Uz to brīdi, es domāju, tāda plāna B nebija.Bet faktiski neviens biznesa plāns nevarēja pamatot nekādas investīcijas Latvijā. Bet l: ranks nebijaalgots darbinieks, viņš bija īpašnieks, viņš varēja pieņemt lēmumus un tos pieņēma," piebilst ViestursKoziols.)

Lai nu kā, Dressmann komerciālie panākumi tiešām izrādās fantastiski. "Latvijā, Rīgā bija mūsupirmais veikals ārpus Norvēģijas. Mazs veikals, salīdzinājumā ar piecsimt veikaliem, kas mums bijaNorvēģijā, bet atklāšanas laikā mums bija divsimt metru rinda trīs dienas pēc kārtas, un atklāšanas dienasapgrozījums bija "visu laiku augstākais" grupā. Rīga noteikti bija veiksme. Bizness piesaistīja milzīguinteresi Norvēģijas medijos un Norvēģijas politiķu vidū," atminas Turmuds Stēne Juhansens. Un šiepanākumi Aināram Šleseram nodrošina ne vien Frenka Varnera uzticību, bet arī dziļākas simpātijas: kādsuzņēmējam savulaik pietuvināts cilvēks tagad izsaka versiju — ļoti varējis būt, ka norvēģumultimiljonāram Ainārs šķitis kā tāds cītīgais dēls, jo pašam Frenkam Varneram bērni bijuši "nu galīgigarām".

(Viesturs Koziols gan tam īsti nepiekrīt: "Nekādā gadījumā Franks "nenolika" kaut kā savus dēlus,nekādā gadījumā viņš nekad nav apsvēris, teiksim, dēli ir slikti vai kaut kādi — nē, nekādā gadījumā. Laigan attiecības starp Aināru un Franku Varneru bija vairāk nekā starp biznesa partneriem, to es varuapstiprināt, neapšaubāmi. Tās bija tādas attiecības kā starp krustdēlu un krusttēvu — neapšaubāmi. Pirmāreize, kad es redzēju, ka Ainārs raud, bija Franka bēres.

Es to varu izskaidrot tā, ka Franks pats bija self-made businessman. Tā Franka vēsture, kā viņšbiznesu uztaisīja, bija ļoti līdzīga Aināram. No nekā, pats izsitoties, strādājot divpadsmit, četrpadsmit,piecpadsmit stundas, viņš to ir panācis. Savukārt Franka dēli — viņiem jau viss tika iedots. Še, ņemizglītību, māju — še, ņem, mašīnu — še, ņem. Un tā viņa vērtību skala ir pilnīgi citādāka…")

Turklāt, kas būtiskāk no mūsu varoņa redzes viedokļa, turīgais norvēģis savās atklāsmēs parnegaidīto patēriņa paradīzi Latviju padalās arī ar paziņām. Piemēram, citam norvēģu miljonāram SteinamĒrikam Hāgenam viņš izsaka ierosinājumu sākt Latvijā attīstīt savu Rimi pārtikas veikalu tīklu, un tas irvēl viens milzīgs solis uz priekšu. Izsakoties mūsu varoņa vārdiem, "Varners pazīst visus lielākos naudasturētājus Norvēģijā, tāpēc arī Hāgens te ir iegājis. Šodien, kad te Varners un Hāgens ir kopā, Norvēģijā

uz jautājumu, kuras norvēģu firmas vēl būtu ar mieru nākt un investēt šeit, jums atbildēs: "Bet kurasfirmas nebūtu ar mieru nākt kopā ar Varneru un Hāgenu?"".

Protams, viena veikala panākumi nav nekāda totālā indulgence, un norvēģi arī pēc Dressmannatvēršanas |oprojām uzmanīgi seko situācijai, — "princips bija, ka pēc katra brauciena jāredz, ka lietas teiet uz priekšu". Taču nu viņi ir gatavi ieguldīt pilnīgi citas summas, un Ainārs Šlesers roku rokā arVarneru un par koncerna naudu nu jau var ķerties pie jauniem un jauniem projektiem, no kuriem pirmie iruniversālveikals Centrs, tirdzniecības centri Minska un Dole. Ar vārdu sakot, bijušais farcovščiks iepeldlielās privatizācijas ūdeņos, — lai kā viņš tagad nevēlētos pieminēt savu darbību šajā jomā.

"Šlesers nav līdzīgs mūsdienu privatizācijas miljonāriem."Tiešām ne?

"Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un, kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek arienākumiem."

Salamans mācītājs 5:9"Šlesers nav līdzīgs mūsdienu privatizācijas miljonāriem. Viņš visu ir sasniedzis pats. Viņa

neapmierinātība ar šo pasauli ir vadījusi viņu cauri dzīvei, panākumiem, kri-ļ tumiem, veiksmēm unneveiksmēm, slavai un kritikai. Bet allaž ar Aināru ir bijusi viņa vīzija, vīzija par to, ka cilvēks varietekmēt pasauli uz labu," — tik jūsmīgi, Aināram Šleseram autopacēlājā gatavojoties doties Arēnas Rīgagriestu virzienā, padsmit gadu senus notikumus raksturo viņa priekšvēlēšanu reklāmfilma.

Jūsmīgi — un vienkārši aizkustinoši melīgi. Jo savus miljonus mūsu varonis sāk pelnīt, nevis pats koradot un ražojot, bet gan aktīvi iesaistoties privatizācijas procesos, pārvaldot un palīdzot ieguldīt tajāpašā privatizācijā norvēģu koncernu naudu, savukārt ražošanas vietā pelnot nr tirdzniecību un nekustamoīpašumu spekulācijām.

Veiksmīgā Dressmann pirmā veikala atklāšana 1995. gada 2. septembrī Aināra Šlesera pārstāvētajaiVarner grupai acīmredzami izraisa īsto apetīti, — kļūst pilnīgi skaidrs, ka Latvijas tirgus slēpjbrīnumainas iespējas. Un norvēģi dod komandu — uz priekšu, paņemsim, ko nu varam! Turklāt šajā laikā,vēl nedevies lielajā politikā, to presei godīgi atzīst arī mūsu varonis: "Bijām veiksmīgi pastrādājušiDress- mannā, tika teikts: pienācis laiks taisīt lielo biznesu, mūs interesē Centrs."

Aināra Šlesera personiskā interese šajā pasākumā ir vērā ņemama: līdz pat 1996. gada pavasarimviņa kompānijai SIA A. I. N. pieder puse kapitāldaļu uzņēmumā Dressmann Baltija, un tikai tad īstineskaidru iemeslu dēļ uzņēmējs spiests padalīties — norvēģu daļa palielinās līdz 75%, ViesturamKoziolam tiek 5%, bet mūsu varonim paliek vairs tikai 20%. Un vienalga — nav šaubu, ka tā ir dzīveslielā iespēja, tā ka pēc norvēģu apetītes izraisīšanas un viņu pirmā signāla tiek ieguldīts tiešām pamatīgsdarbs.

"Franka Varnera vizītes laikā mēs apskatījām Rīgu, un viņš saprata, ka ir nepieciešamas papildumazumtirdzniecības telpas. Mēs izveidojām stratēģiju, ka viņš varētu investēt tirdzniecības centros unmazumtirdzniecības telpās un aicināt citus labus mazumtirgotājus pievienoties mums Rīgā," sakatoreizējais Varner grupas eksporta direktors Turmuds Stēne ļuhansens. "Esmu pārliecināts, ka tas, ko mēskopīgi izdarījām deviņdesmitajos gados, reorganizējot mazumtirdzniecības biznesu un kļūstot par pirmoreālo ārvalstu investoru nekustamajā īpašumā, bija mūsu svarīgākais un veiksmīgākais darbs."

Franka Varnera dotā starta signāla brīdī universālveikals Centrs (kura iepriekšējā vadība uzDressmann interesi par telpu nomu sākotnēji atbildējusi — dodiet trešo daļu apgrozījuma, un lieta darīta!)nav tā vislabāk pārvaldīta valsts manta. Kad 1996. gada sākumā universālveikalā revīziju ar nosaukumu"Par akciju sabiedrības Universālveikals Centrs dibināšanas likumību un valsts kapitāla daļasapsaimniekošanas efektivitāti" veic Valsts kontrole, tās revidentēm paveras bēdu aina.

Šajā laikā universālveikalā jau skaitās notikusi daļēja privatizācija, un Aizsardzības ministrijai (šiskā nekā ir bijušais Armijas ekonomiskais veikals) tikuši 25% akciju, valstij palicis 31%, pensiju fondam— 5%, par naudu apmēram 11% akciju iegādājušās starpniekfirmas Optimum un Trans Baltie Limited(pēc visa spriežot, aiz vienas no tām aizslēpies Skonto grupas boss Guntis Indriksons), kā arī uzņēmumadarbinieki (niecīgus 0,56%), bet par sertifikātiem pie akcijām tikuši vairāki simti veikala darbinieku, nokuriem kāds E. Prūsis (kas saskaņā ar Valsts kontroles ziņām universālveikalā nostrādājis tikai trīsmēnešus par pārdevēju) ticis pie 21% akciju, N. Šes- topolovs (vispār tikai līgumstrādnieks) — 2%, betpaprāvai citu darbinieku grupai ir 5,4%. Turklāt valsts naudu par akcijām vēl nemaz lāga nav saņēmusi:

SIA Optimum parakstījusies uz 22% akciju, samaksājusi par 5,6%, SIAj Trans Baltie Limitedparakstījusies uz 15%, samaksājusi — 1 par 4,44%.

Šis sīkums tomēr netraucē universālveikalā "saimnie-1 kot" tā, ka Valsts kontrolei vien jāsecina:"Universālveikals I

C.entrs kā valsts uzņēmums darbojās efektīvāk, jo 1993. gada beigās tam bija 798 512 latu lielsuzkrājums rezerves fondā. Uzsākot savu darbību kā akciju sabiedrība (ar 01.05.94.),

1994. gada astoņos mēnešos tā nav nodrošinājusi finansu budžetā ieplānoto rādītāju izpildi, kautgan gads bija noslēgts ar 157 596 latu lielu peļņu. Lai ari 1994. saimnieciskās darbības gadā bija gūtapeļņa, tomēr mazumtirdzniecības apgrozījuma plāns izpildīts tikai par 75%, kas naudas izteiksmē ir 6 968026 lati. 1995. gads noslēgts ar 548 695 latu lieliem zaudējumiem."

Kā tas tā gadījies? Universālveikalu vienkārši ciešā lokā ielenkuši jaunie "saimnieki", no kuriemkatram svarīgāka ir paša kabata: "Preces tika iepirktas bez pietiekamas tirgus konjunktūras izpētes, kasnoveda pie lēnas preču aprites (124 dienas) un ievērojamas preču krājumu palielināšanās. ļ..| 1994. gadabeigās un 1995. gada sakumā pārdošanas direktors A. Bogdanovs apstiprina ne- ejošo preču krājumusarakstus, kuros preces nocenotas vidēji par 30—70%. Visvairāk pārcenotas firmu Alanson, Hyservis unLathag preces. Tie ir dārgi apģērbi dāmām un kungiem, preces mājai, dārga video un audio aparatūra.Kopējā nocenošanas summa 1994. g. ir 15 514,65 lati,

1995. g. — 462 226 lati."Turklāt radušās problēmas Centra vadība, tostarp valsts daļas pārstāvji izlēmuši risināt, piesaistot

vēl vienu "noslau- cēju": "AS Universālveikals Centrs 1994. gada 7. decembra padomes sēdē tikaizskatīts jautājums par jaunas starpniekfirmas — SIA Optimum Baltie izveidi it kā ar mērķi, lai organizētuun veiktu Universālveikalā Centrs vienotu preču apgādi, noslēdzot preču piegādes līgumus par zemākāmcenām, kā arī radot lielāku iespēju akcionāriem

un padomei kontrolēt iepirkumus. [..] Preču piegādes ekskluzīvas tiesības tiek piešķirtas SIAOptimum Balticiļ sākās nekontrolēta preču iepirkšana un realizācija, kas gala rezultātā noveda AS piepreču apgrozījuma samazināšanās. SIA Optimum Baltie saņēma preci no tiešajiem piegādā-' tājiem, t. sk.arī no starpniekiem, pārformēja pavadzīmes, pievienojot piecenojumu (vidēji 10%), un tālāk nodeva tās 'realizācijai Universālveikals Centrs." Ko tikmēr dara valsts pilnvarnieki? Vienkārši sakot, — noskatās,kā universālveikals grimst aizvien dziļāk un dziļāk: "Jau 1995. gada 6. aprīlī AS valde,I analizējot 1.ceturkšņa ekonomiskos rādītājus, norāda, ka zaudējumi ir 170 tūkstoši latu, bet realizācijas ieņēmumi!pret apgrozījumu kritušies par 9,8%. Situācija tiek novēr-j tēta kā kritiska, preču apgrozījums katastrofālisarucis, bet® valdes tiesības ir ierobežotas, jo visu komercdarbību veici SLA. Optimum Baltie —padomes izvēlētā uzticības personai E. Karaļuns. ļ..]

Jāvērš uzmanība uz to, ka SIA Optimum Baltie prezi-i dents E. Karaļuns vienlaicīgi ir arī padomespriekšsēdētāja I vietnieks, AS Universālveikals Centrs valdes loceklis, ASI

Universālveikals Centrs iepirkšanas direktors, AS Univer-m sālveikals Centrs komercdirektors, SIACentrs-Konsultants valdes loceklis, Tirdzniecības nama Kurzeme valdes loceklis, SIA Optimumviceprezidents.

AS Universālveikals Centrs 1995. gada 15. februāra akcionāru pilnsapulcē pieņemtie statūtugrozījumi, kas būtiski ierobežoja valdes pilnvaras un nesekmēja valsts kapitāla daļas efektīvuapsaimniekošanu, ir pretrunā ar likuma Par akciju sabiedrībām 73. pantu, tomēr pret šādiem grozījumiemneiebilda ieceltie valsts pilnvarnieki.

Valsts īpašumu fonda Uzņēmumu departamenta galvenais speciālists (nevis valsts pilnvarnieki) D.Kivliņš 1995. gada 1. septembrī sniedz ziņojumu ģenerāldirektoram ). Kosītim, kurā informē par ASUniversālveikals Centrs apgrozāmo līdzekļu strauju samazināšanos, lūdzot nomainīt valsts pilnvarniekus,jo zaudējumi jau bija sasnieguši 536 930 latus. Te jāatzīmē, ka pilnvarnieki netiek nomainīti, bet turpinasavu bezdarbību, saņemot par to samaksu…"

Un arī tas vēl nav viss — valsts pārstāvjiem neiebilstot, "slaucēji" vēl tiek pie vairāk nekāpusmiljonu dolāru lieta kredīta Parex bankā, par kuru galvo, protams, tas pats nabaga UniversālveikalsCentrs: "E. Karaļuns, kurš vienlaicīgi ir arī AS Universālveikals Centrs padomes loceklis, griežas armutisku iesniegumu AS Universālveikals Centrs valdē, lai tā dod galvojumu kredīta saņemšanai,nepamatojot tā nepieciešamību un neiesniedzot biznesa plānu. 1995. gada 25. janvāra valdes sēde nolemjlūgt AS padomi izlemt SIA Optimum Baltie iesniegumu pēc būtības par galvojuma došanu kredītasaņemšanai, norādot galvojuma apjomu (protokolu parakstījuši A. Pugaēevs, A. Bogdanovs, I. Rocis, H.Lejnieks).

1995. gada 26. janvāra padomes lēmums, ko parakstījuši E. Karaļuns, R. Kirilovičs, Z. Klebais, R.Sarkans un valsts pilnvarnieks O. Ūdris, ir pozitīvs un līdz ar to AS Universālveikals Centrs uzņemassaistības par SIA Optimum Baltie kredītu — ne lielāku par 300 000 latiem, nenorādot kredīta mērķi.Padomes sēde nav notikusi noteiktā kārtībā, nav sēdes protokola. [..] AS Universālveikals Centrs padomeun valsts pilnvarnieki (O. Ūdris, I. Znotiņa) bez ekonomiska pamatojuma akceptējuši galvojumu par 300000 latu kredīta došanu SIA Optimum

Baltie, kas turpmāk netiek izmantots AS Universālveikals Centrs interesēs.Nav kontrolēta kredīta saņemšanas, izlietošanas un atmaksāšanas gaita, pārkāpjot likuma Par akciju

sabied• ribām 68. panta prasības. [..] Ieceltie pilnvarnieki nav centušies novērst pretlikumīgo galvojumapiešķiršanu SIA Optimum Baltie par 300 000 latiem, bet gan atbalstījuši,! parakstot galvojumadokumentus, kā arī nav novērsuši galvojuma došanu 15 000 latu apmērā žurnālam Vīri."

Ar vārdu sakot, universālveikals ilgāk nekā gadu tiek slaukts un slaukts, un slaukts, savukārt valstspārstāvji —I kaut gan tai Centrā joprojām pieder 61% akciju — šajā pro- ļ cesā vienkārši noskatās unpēc būtības nekustina ne pirkstu. Kā gan šādu situāciju neizmantot enerģiskiem privatizē-ļ ; tājiem? Un1995. gadā Ainārs Šlesers pirmoreiz kārtīgi J I iemēģina spēkus tajā, ko viņš pats vēlāk sauc "investīcijupiesaistīšanu" un "vērtību un darbavietu radīšanu", beti i kas no malas aizdomīgi atgādina "slikti stāvoša"valsts īpašuma pārņemšanu par kaut ko sviestmaizei līdzīgu.

Musu varonis šo savu pirmo nopietno noprivatizēšanas1 pieredzi apraksta sirdsšķīsti vienkārši unīsi: "Sākām ļ strādāt pie universālveikala Centrs. [..] Valdība sarunās» pateica, ka tas ir draņķīgāstāvoklī, ir kreditoru saistības,» visādas izdotās garantijas, biznesa nav nekāda, viņā ir jāiet® iekšā!Vienojāmies ar valdību par to, ka apstādināsim 9 lejupslīdi un rekonstruēsim universālveikalu. Devām ļvaldībai aizdevumu 1,5 miljonus latu uz 10 gadiem par 7,5 a procentiem gada.

Bet sanāca tā, ka bija problēma ar prezidenta pili un I operu, un valdība vēl nespēj izpildīt visassaistības, ko paredzēja šis aizdevuma līgums, proti, nomainīt vecos 1 pilnvarniekus, kas bija saistīti aruniversālveikala lejupslīdi. Aizdevām pusmiljonu latu, lai valdība varētu norēķināties par operu un pili,bet tālākā darbība nesekoja, pilnvarnieki netika mainīti, tad nāca jaunas valdības veidošanas laiks, unmums nācās diezgan daudz laika zaudēt, liet šis darbs ar valdību, strīdi, preses konferences deva arīpozitīvu efektu — radās interese par tirgu, tāpēc šodien esam ne tikai izcīnījuši iespēju strādāt Centrā, betari iesaistījušies daudzos citos projektos."

Patiesībā viss notiek nesalīdzināmi sarežģītāk. Pirmkārt jau "iespējas izcīnīšana" ne vienam pašamAināram Šleseram, ne pat kompānijā ar norvēģu kapitāliem nav pa zobiem — vēl trūkst kā kontaktu, tāpieredzes. "Franks | Varners] teica, kā jau pieradis pie Rietumu pasaules: Latvijā lietas notiks, re, kuruniversālveikals, es gribu universālveikalu, cik maksā akcijas universālveikalam? I'rotams, ka neviensuniversālveikalu nevarēja ne pārdot, ne ko. Un tad Ainārs paaicināja mani, lai es palīdzu viņam kaut kodarīt, jo man bija kontakti, savukārt Aināram tobrīd tādu nebija," atminas Viesturs Koziols. "Tā es tikuiekšā tajā visā pasākumā, un tā es visiem stāstu: pieci procenti kādreiz ir daudz vairāk nekā simtprocentu."

Kontakti komplektā ar kapitālu un enerģiju dod vajadzīgo atdevi. 1995. gada 24. novembrī AinārsŠlesers, Viesturs Koziols un Turmuds Stēne Juhansens, kā arī Jānis Loze ieliek kāju durvīs, kļūstot par jau

pieminētā akcionāra N. Šestopalova (Valsts kontroles materiālos — N. Šes- topolova) pilnvarniekiem unšādā statusā piedaloties AS Universālveikals Centrs akcionāru sapulcē. Iepriekš pieliktās pūles, vedotpārrunas valdības līmenī, dod savu — pateicoties valsts pārstāvju balsojumam, Viesturs Koziols,

Jānis Loze un Franks Varners tiek ievēlēti uzņēmuma padomē, Ainārs Šlesers un Turmuds StēneJuhansens — valdē. Par spīti niecīgajam akciju skaitam, kopumā Varner pārstāvji uzņēmuma padomēiegūst pat vairākumu.

Šajā pašā laikā starp Aizsardzības ministriju, kā arī Valsts īpašumu fondu un Dressmann Baltija,Finanšu ministrijai dodot savu svētību, tiek noslēgti līgumi, kura būtība ir — kompānija Valsts īpašumufondam izsniedz 2,83 miljonu dolāru lielu kredītu uz desmit gadiem ar 7,5% likmi gadā (tiem laikiem —pasakaini zema likme). Līdz ar to pastāvīgā naudas trūkumā esošā valsts tiek pie kaut niecīgiem, tomērlīdzekļiem, lai finansētu Aizsardzības ministrijas vajadzības, kā arī Nacionālās operas un Rīgas pilsrestaurācijas un remontdarbus, bet Dressmann — pie ķīlas 56% Universālveikala Centrs akciju izskatā.

Publiski mūsu varonis runā par to, ka universālveikala modernizācijā tikšot ieguldīti pat 15 miljonidolāru, tikmēr paklusām notiek kas nedaudz cits — 1996. gada 15. janvārī Dressmann Baltija un tāfaktiski kontrolētais Universāla veikals Centrs noslēdz nomas līgumu, ar kuru Franka Varnera, ViesturaKoziola un Aināra Šlesera kompānija tiek pie nomas tiesībām uz faktiski visu universālveikalakompleksu, turklāt, ņemot vērā tās ēku rekonstrukcijas solījumus, par pasakaini zemu nomas maksu:līgumā gan ierakstītas summas no viena līdz pieciem latiem par kvadrātmetru mēnesī, taču tūlīt pat tieknorādīts, ka pirmajā gadā tā desmitkārt samazināta un pilnu apmēru sasniegs tikai ne vēlāk kā pēcseptiņiem gadiem.

Pats "vērtību radītājs" un viņa kompanjoni turpina runāt par to, cik milzīgu pakalpojumu sniedzvalstij, universālveikalam un tā darbiniekiem, taču Valsts kontrole, kā izrādās, tobrīd ir jau gluži citāsdomās: "AS Universālveikals Centrs (A. Pugačevs) 15.01.96. noslēgusi nekustamo īpašumu nomas līgumuar SIA Dressmann Baltija uz ļoti neizdevīgiem noteikumiem, kas novedīs pie AS Universālveikals Centrsīpašumu pakāpeniskas pāriešanas SIA Dressmann Baltija īpašumā." Nomas līgums, kas pēc būtības tiekslēgts pašiem ar sevi, paveic kādu brīnumainu lietu — faktiski izslēdz no uzņēmuma gaidāmāsprivatizācijas jebkuru citu interesentu.

Protams, jau drīz pēc tam Valsts kontrole tiek publiski aprāta par tumsonību un valstisko tuvredzību— bet tās prognoze izrādās pilnīgi precīza. Tiesa, jau drīz pēc visu līgumu noslēgšanas valsts izdomā tosnepildīt un ncielikt valsts pilnvarnieku posteņus kaut nedaudz čaklākas un apzinīgākas personas (tāteorētiski dodot Dressmann iespēju vēlmes gadījumā lauzt visus līgumus un pat vērst piedziņu uzieķīlātajām universālveikala akcijām). Vēl vairāk, kārtējā akcionāru sapulcē valsts pārstāvji izlemjpilnībā mainīt universālveikala attīstības koncepciju, sākot runāt par armijas apgādes veikalaatjaunošanu, — un lieki teikt, ka mūsu varonis un norvēģi uz brīdi vienkārši ir "uz mutes". Sākas milzujezga, savstarpēji apvainojumi un pārmetumi — jo, lai cik brutāli uz savu mērķi būtu gājis Ainārs Šlesersar kompanjoniem, valsts nu izturas vienkārši nejēdzīgi, turklāt nostājas maiņu (piemēram, kāpēcuniversālveikala padomē būtu jāieliek Nacionālo bruņoto spēku komandieris) neviens lāga nespējpaskaidrot.

"Tur varētu atsevišķu grāmatu rakstīt, kā tur notika tās lietas," tagad atminas Viesturs Koziols. "Kautkāds ārprāts. Es kā šodien atceros: bija tikšanās, Māris Gailis bija premjers, un viņš bija vienlaicīgi arīaizsardzības ministrs. Un

bija tikšanās pie Gaiļa, kurā mēs bijām sagatavojuši pr zcntāciju, kā mēs veikalu pārvērtīsim, — tākā tas kādrei bija armijas veikals, būs daļas bija bijušajiem virsniekiem un vēl citi labumi. Un tad turkādas četrdesmit minūte notika, paldies Dievam, tikai latviski vienkārši tusiņš kurā runā pilnīgākos s…

Un Franks tur sēž un klausās tajā visā, vecs vīrs, Nor vēģijā viens no top uzņēmējiem. Vairs netulkoneviens un labi, jo, ja viņam būtu iztulkots, viņš būtu prom. Frank- mums prasa — pastāsti, par ko viņirunā. Mēs sakām — p valsts iekšējām problēmām. Nu, nedrīkstējām mēs tulkot ko viņi patiesībā runā.

Viņš saka: pasaki, Ainār, pasak viņiem, ka es dodu savu godavārdu, ka tas būs labākai veikals Baltijā!Mans godavārds — neviena bankas garanti ja nav vērta mana godavārda. Pasaki viņiem! Un Ainār saka:jā, jā, es jau pateicu. Pasaki vēlreiz to viņiem! Viņš jau dusmīgs palika. Nu, tas bija briesmīgi, tas bijabriesmīgi Bet, nu, visu cieņu, mēs to izdarījām."

Franka Varnera neizpratne ir atspoguļota pat oficiālos: dokumentos — 1996. gada 24. aprīlī notikušāUniversāl veikala Centrs akcionāru sapulcē viņš saskaņā, kā vēsta sausais protokols, beidzot neiztur un"izsaka savu pārsteigumu par negatīvo nostāju pret viņu no valsts un Aizsardzības ministrijas pilnvarniekupuses, jo valdības vizītes laikā vēl dienu atpakaļ attieksme ir bijusi pozitīva. Viņš nesaprot, ka viņakandidatūra var būt nepietiekami profesionāla padomei, jo jau ilgus gadus vada Skandināvijas lielākokoncernu, kurš nodarbojas ar tirdzniecības biznesu. Piebilst, ka joprojām grib investēt, lai izveidotumodernāko tirdzniecības centru Baltijā, tas varētu būt pozitīvi ne tikai Latvijas valdībai, bet arīcilvēkiem; darīs visu pēc iespējas labāk, ieguldīs investīcijas tik, cik būs nepieciešams, un uzskata, ka tasbūtu vismaz jocīgi, ja apstādinātu viņa projektu, lai veidotu ko nezināmu. Gadījumā, ja neizdosiesvienoties, var tikt apstādinātas investīcijas šajā zemē ne tikai firmu līmenī".

Tā tomēr nenotiek — gan tāpēc, ka Franks Varners patiešām ir goda vīrs, gan tāpēc, ka viņam tāpatkā mūsu varonim ļoti, ļoti, ļoti gribas iegādāties universālveikalu. Valsts ar lielām grūtībām tomēratceras, ka investori ir laaizsargā, ieslēdz atpakaļgaitu, un visas runas par to, ka ar Dressmann noslēgtielīgumi bijuši pretlikumīgi un valstij neizdevīgi, tiek apklusinātas, — jo vairāk tāpēc, ka pēkšņi "atklājas":ja Dressmann Baltija lauztu noslēgtos līgumus, Latvijas valstij būtu jāatmaksā no kompānijas jausaņemtais pusmiljona latu aizdevums, turklāt maksājot jau 30 procentu gada likmi.

Dziļāk atvilktnēs tiek nobāzts gan Valsts kontroles atzinums, gan arī Ekonomikas ministrijasPrivatizācijas departamenta direktora Visvalža Zvejas slēdziens, kurā norādīts, ka "valsts akcijas daļasturētāju nepārdomātā akciju paketes ieķīlāšana ir veicinājusi valsts īpašuma, AS Universālveikals Centrspadomes un valdes, kā arī SIA Dressmann Baltija pretlikumīgas darbības, kuru gala mērķis ir pēc noteiktalaika pārņemt šo uzņēmumu SIA un attiecīgi koncerna Varner Oglaend pilnīgā kontrolē, kas uzskatāma parslēpto privatizāciju un neatbilst LR spēkā esošajai likumdošanai, ne tās interesēm".

Savukārt tālākais Aināram Šleseram ar kompanjoniem jau iet kā pa sviestu. Viesturs Koziolspubliski apgalvo, ka "ķīlas līgums netraucē valsts akciju daļas privatizāciju", un savā ziņā tā patiešām ir— mūsu varonim un Co

privatizācija nudien nav traucēta, jo Varner Baltija (kā tiek pārdēvēta SIA Dressmann Baltija) kāuniversālveikala akcionāram ir akciju pirmpirkuma tiesības, ko šajā stadijā vairs nevar ietekmēt nevaldība, ne Privatizācijas aģentūra. 1996. gada vasarā kompānijai Varner Baltija jau pieder vairāk nekā22 procenti universālveikala akciju, kas atpirktas no citiem privātakcionāriem, un uzņēmums iesniedzuniversālveikala privatizācijas priekšlikumus, skaidri izsakot vēlmi nopirkt visu valstij piederošouniversālveikala] akciju daļu, tiesa, pusi summas maksājot sertifikātos.

Tā paša gada rudenī Privatizācijas aģentūra ar Varner f Baltija vienojas, ka nomas līgums netiksapstrīdēts, sekoļ Centra parādu kapitalizēšana, un nu jau Varner piederi aptuveni 35% universālveikalaakciju. 1997. gada sākumā! saskaņā ar apstiprinātajiem privatizācijas noteikumiem Varner tiek piekopumā jau apmēram 66 procentiem akciju — un Franka Varnera signāls "gribu universālveikalu" irsekmīgi izpildīts. Un nu, kad uzņēmums par salīdzinoši mazu naudu ir iegūts īpašumā, var sākties arisolītās investīcijas..! I

Lai ko kāds vēlāk apgalvotu, valsts saņemtā nauda tiešām! I ir maza. Privatizācijas aģentūras datigan rāda, ka par vai- ļ stij piederošajiem 46,23 procentiem Universālveikala I Centrs akciju tā divāskārtās kopumā saņēmusi it kā glužiB pieklājīgu summu — 6,26 miljonus latu. Taču, tā kā vairāk i nekā 5,6miljoni latu no šis summas maksājami privatizā-B cijas sertifikātos, kuri deviņdesmitajos gados brīžamiepēr- 1 kami arī par trim latiem un lētāk, reāli universālveikala I akciju pakete ļaudīm, kuriprivatizācijas procesa durvīs ļ veiksmīgi laikus ielikuši kāju, izmaksā gauži lēti — tikai aptuveni 1,3

miljonus latu. (Salīdzinājumam — līdz galam I neuzbūvēto Europe Center, vēlākā Mola ēku mūsu varonisI kopā ar norvēģiem no privātīpašniekiem iegādājas par vairāk nekā pieciem miljoniem dolāru).

Savukārt sešus gadus vēlāk, kad Neatkarīgā Rīta Avīze Aināram Šleseram atgādina īpatnouniversālveikala pārņemšanas procesu, viņš, šķiet, vairs vispār nesaprot, par ko gan runa: "Iesniedzietkonkrētas pretenzijas par universālveikalu Centrs. Es gribētu nofiksēt, ka privatizācijas rezultātā šiscentrs uzņēmās saistības atbalstīt Latvijas veterānus, konkrēti — virsnieku apvienību, kurai tikaizveidotas telpas, kurai tika izstrādāta īpaša atbalsta programma, kuri tiek atbalstīti jau daudzu gadugarumā kopš deviņdesmit sestā gada. Šīs privatizācijas rezultātā man ir prieks, ka šādi cilvēki netikaaizmirsti. [..]

Esmu strādājis uzņēmumā Varner Baltija, kas piedalījās uzņēmuma Centrs privatizācijā. Tiešām bijuviens no akcionāriem. Privatizācijas rezultātā tika izpildīti visi nosacījumi, bija samaksāta visa naudalikumā noteiktā kārtībā. Ja kādam rodas pretenzijas pret šī vai kāda cita uzņēmuma privatizāciju, viņš irtiesīgs griezties valsts institūcijās un izteikt savas pretenzijas. Es varu apliecināt, ka šis uzņēmums, tāpatarī citi, kurus esmu vadījis, ir strādājis, strikti izejot no Latvijas likumdošanas, un es esmu pārliecināts,ka viss ir bijis pilnīgi likumīgi. Pilnīgi. Ja kādam ir pretenzijas, es aicinu viņu grieztiesĢenerālprokuratūrā un sniegt informāciju par kādu nelikumību. Jo Latvijā ari informācijas slēpšana irsodāma. Ja jūsu rīcībā ir šāda informācija, tad, lūdzu, griezieties Ģenerālprokuratūrā, un lai tā izskata šolietu."

Protams, Ainārs Šlesers sen "aizmirsis", ka jau tajā pašā tālajā 1996. gadā ar iesniegumuprokuratūrā par visām šīm dīvainībām vērsies toreizējais premjera biedrs Ziedonis

Čevers, taču, pateicoties kontaktu un kapitālu izmantošanai, šie dokumenti reizē ar Valsts kontrolesun Ekonomikas ministrijas atzinumiem tiek pabāzti dziļāk atvilktnēs — un uz neatgriešanos. (Atvilktnesturklāt izrādās tik dziļas, ka pašlaik Ģenerālprokuratūrā iespējams noskaidrot tikai to, ka toreizējaisģenerālprokurors Jānis Skrastiņš 1996. gada 14. martā iesniegumu nodevis izskatīšanai nu jau nelaiķimPersonu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokuroram Edvīnam Ziediņam, savukārt 2.augustā sniegta "izskaidrojoša atbilde".)

Taču tas neapšaubāmi ir viens no secinājumiem, ko no šā gadījuma izdara mūsu varonis, kuršvienmēr ir gatavs mācīties no paša kļūdām, — ka Latvijas valstī krietni labāk kā daudzviet citur nostrādākārtīga politiskā aizmugure, pierunāšana, pārliecināšana un labi kontakti: tādos gadījumos tie dumiķīši,kas norāda uz konkrētiem likumdošanas pārkāpumiem un valsts interešu neievērošanu, tiek nokušināti vaivienkārši netiek ņemti vērā.

Un tas nav viss. "Ir versija, ka Ainārs pirmoreiz to, kā šajā valstī notiek lietas un kur ir lielā nauda,saprata pēci Krājbankas privatizēšanas, kad ventspilnieki paklusām cīkstējās ar Pareksu, bet pēkšņi iznira(norvēģu uzņēmējsi Steins Ēriks Hāgens. Bet tā nav. Viņš to ļoti labi saprata jau pēc Centrapārprivatizēšanas. Pirmkārt, to, ka visapkārt vēl ir ļoti daudz nepietiekami novērtētu īpašumu, kas reizēm daļēji pieder privātajiem kā Centrs, bet kuros galvenā īpašniece ir valsts un pašvaldība. Tās, kālikums, īsti nezina, ko ar to visu darīt, taču arī atdot īsti negrib. Bet viņas, izrādās, var gan pa labam, ganpa nelabam piespiest to izdarīt. Un peļņa tad ir pasakaina — tāda, kāda Aināram sakumā ne sapņosnerādījās," stāsta kāda savulaik mūsu varonim pietiekami pietuvināta persona.

Ko tieši viņš iemācījās? "Nu, galvenokārt jau to, ka bez politikas mūsu valstī nekādus īstospanākumus negūt. Tu, protams, vari vergot savā uzņēmumā, kaut ko ražot, mek- lēt eksporta tirgus, — bettas viss ir ļoti lēni, nekādas simtu un tūkstošu procentu peļņas īsā laikā. Turklāt tev savā nozarē jābūtzinošam un ar izglītību. Gods kam gods, Ainārs ļoti ātri saprata, ka viņš šajā žanrā nekas nebūs — visasšīs ražošanas nav domātas viņam. Viņam vajag daudz un ātri. Tātad — kā jau to viņam parādīja tas patsunītis — nepieciešams politiskais atbalsts. Viens variants — visu laiku kaut kam piesmērēties, kaut kamglaimot, kaut kam maksāt. Otrs — pašam iet politikā un pašam balstīt savus projektus un rūpēties par savupeļņu."

Protams, pats mūsu varonis stāsta ko pilnīgi citu. "Kad es ienācu politikā, materiāli man nācāsatteikties no daudziem labumiem: es biju vairāku uzņēmumu vadītājs, atrados daudzās valdēs un padomēs,un mana mēneša alga bija vairāki tūkstoši latu," Ainārs Šlesers 2000. gadā stāsta Lauku Avīzei. "Jā,patiesi, politikā esmu ienācis no biznesa. Nevis politiku padarījis par savu biznesu. Esmu nodrošinātscilvēks, man nav vajadzības ar politiku pelnīt sev naudu. Esmu politikā ar vēlmi darīt valsti labāku," viņšpiebilst atklātajā vēstulē piecus gadus vēlāk. Arī gan pirms, gan pēc tam viena no mūsu varonimpatīkamākajām tēmām ir — viņš politikā ienācis jau kā veiksmīgs uzņēmējs un miljonārs, tā ka varējisnedomāt par iztiku un ar pilniem spēkiem mesties darbā tautas un valsts labā. Taču, kā daudzi citi AināraŠlesera stāsti, arī šis, maigi izsakoties, īsti neatbilst patiesībai, — un nekas to neparāda skaidrāk kā sausifakti.

Tātad — kad 1998. gadā mūsu varonis pirmoreiz iekļūst Saeimā, pēc tam kļūst par ekonomikasministru un cita starpā kļūst ari par privatizācijas galveno politisko pārraudzītāju valstī, šajā brīdī Ainārs,kā rāda visi oficiālie reģistri, patiešām nav neko īpaši turīgs: no uzņēmumu Oslo, Skandi un A. I. N.kapitāldaļām viņš jau ir atbrīvojies, vēl viņam pieder 4,5% akciju sabiedrībā Varnera investīcijusabiedrība, kura tiek likvidēta jau tā paša 1998. gada novembrī (un ieguldījumi, pēc visa spriežot, tieknorakstīti), tad vēl —I trešā daļa SIA Trīs kopā, kas vēlāk tiek pārdēvēta par Tritan Real, un 25%kapitāldaļu SIA Real Partners (sākotnējais! nosaukums — Varner & Partners).

Vērtīgākā mūsu varonim piederošā manta šajā brīdī neapšaubāmi ir piektā daļa uzņēmumā VarnerBaltija, ; savukārt pārējie uzņēmumi tobrīd ir diezgan kusli: ne Trīs kopā, ne Real Partners nepiedernekādi zemesgrāmatās] reģistrēti nekustamie īpašumi, pirmajam no tiem 1998. gada < apgrozījums irnepilni 78 tūkstoši latu, otrajam — nedaudz virs pusotra tūkstoša latu. No nekustamajiem īpašumiem ;Aināram Šleseram pieder no 1907. gadā dzimušā Eduarda Gilbcrta iemainīts zemesgabals Rīgā,Maskavas ielā, no kustamās mantas — gadu iepriekš iegādāta automašīna Hondal Legend un kopā arkompanjonu nopirkts kuģītis. Savukārt mūsu varoņa saņemtās algas ir pieklājīgas, taču jau atkal —ļnekādu miljonu te nav: AS Universālveikals Centrs Ainārs] Šlesers gada laikā ir saņēmis nepilnus 17tūkstošus latu, SIA Varner Hakon Invest — 26 tūkstošus, SLA. Varner Baltija — tikai pusotru tūkstotilatu. Un… tas arī faktiski viss.

Toties, nonācis lielajā politikā, uzņēmējs Ainārs Šlesers acīmredzami uzplaukst, — lai cik uzcītīgipiecus gadus vēlāk Neatkarīgajai Rīta Avīzei arī apgalvotu: "Piedodiet, man tajā laikā, kad es strādājuuzņēmējdarbībā, ,ir politiku nebija nekāda sakara. Es biju vienkāršs uzņēmējs…" fau 1999. gada pavasarīar novēlošanos iesniegtajā amatpersonas deklarācijā tiek uzrādīta "privātā īpašumā esošo AS RIOSakciju pārdošana — USD 900 000" (lai gan I ursoft dati mūsu varoni neuzrāda uzņēmuma akcionāruvidū), 450 tūkstošus dolāru liels izsniegts aizdevums un 117 tūkstoši dolāru bankā, kā arī klātnākušaskapitāldaļas SIA Tirdzniecības centrs Dole.

Jau krietni ienesīgāks politiķim-uzņēmējam izrādās 1999. gads, kuru viņš pavada ekonomikasministra postenī. Šķietami caurspīdīgākais darījums ir Varner Baltija kapitāldaļu piektdaļas pārdošanatiem pašiem norvēģiem 1999. gada rudenī, pusotru gadu pēc viņa došanās lielajā politikā atnes oficiālumiljonāra statusu: mūsu varonis savu piekto daļu SIA Varner Baltija (kā atminamies, tā pārdēvēts bijušaisDressmann Baltija) kapitāldaļu pārdod norvēģiem, un viņa guvums saskaņā ar oficiālo amatpersonasdeklarāciju ir 16 miljoni kronu vai 1,13 miljoni latu.

Taču patiesībā darījums ir vairāk nekā dīvains — tiesa, tā kā Korupcijas novēršanas un apkarošanasbirojs šajā laikā vēl nav nodibināts, neviens par to īpaši neinteresējas. Lieta tā, ka, — tā rāda mūsu pašuUzņēmumu reģistrā atrodami dokumenti —, mēnesi pēc šā darījuma Varner Gruppen nu jau visas VarnerBaltija kapitāldaļas pārdod Varner Tekstil AS, un izrādās, ka tagad visa uzņēmuma kopējā cena jau irtikai nepilni 28 miljoni kronu — tātad apmēram 1,98 miljoni latu. Kāpēc norvēģi par mūsu varonim parpiekto daļu uzņēmuma samaksā summu, kas ir vairāk nekā puse no tās summas, par kuru viņi pēc tamkompāniju pārdod tālāk, — par to Ainārs Šlesers vismaz līdz šim nav publiski izteicies, taču šis nav

vienīgais šāda veida darījums mūsu varoņa polituzņēmēja biogrāfijā.Tas nav arī vienīgais personiskais milzu darījums, kādus pirms iesaistīšanās lielajā politikā

veiksmīgais uzņēmējs nav manīts veicam, — tas ir tikai pirmais. 1999. gad; mūsu varonis savu piektdaļusvaigi privatizētajā tirdzniecības centrā Dole, kurš jau pēc iestaigātās shēmas sākumā tiek nomāts, bet pēctam privatizēts (starp citu, privatizācijas pieteikums tiek iesniegts faktiski vienlaikus ar Aināra Šleserapolitiķa gaitām) kompānijai Linstow Vamet pārdod par vairāk nekā 463 tūkstošiem dolāru. ("Ja jūs manpārmetat universālveikalu Dole, tad, piedodiet, tajā laikā kad šis uzņēmums tika iegādāts, tas bija grausts.Vēlreiz gribu pasvītrot, tas bija grausts!" vēlāk presei apgalvo pat mūsu varonis.) Arī personisko finanšuskaitļi aug griez damies: bankā — par 190 tūkstošiem dolāru vairāk, aizdoti par 260 tūkstošiem vairāk,120 tūkstoši dolāru tiek turēti skaidrā, pats aizņēmies 650 tūkstošus.

Arī tālākajos gados mūsu varoņa bizness acīmredzami! turpina plaukt — parādās jaunas uzņēmumukapitāldaļas, skaidrā naudā vienubrīd tiek turēti pat vairāk nekā 320 tūkstoši dolāru, pieaug arī izsniegtoaizdevumu summas, ko viņš pats sauc par investīcijām. Turklāt vai katru gadu Ainārs Šlesers spēj noslēgtarī kādu superizdevīgu darījumu, par kādiem pirms iekļūšanas lielajā politikā acīmredzami varēja tikaisapņot. Tā, piemēram, 2001. gadā viņš par 926 tūkstošiem dolāru pārdod daļu no savām iepriekš par 260tūkstošiem dolāru (tā var noprast no amatpersonas deklarācijas) iegādātajām akcijām Norvēģijāreģistrētajā AS Tritan Group — nelielā kompānijiņā, kas it kā nodarbojoties ar investīciju piesaisti, betkuras reģistrētais apgrozījums gadu iepriekš saskaņā ar publiskiem datiem bijis tikai •iptuveni 60 tūkstošilatu.

2002. gads nāk ar jauniem darījumu rekordiem — uzņēmuma Prima SR kapitāldaļas dāņu kompānijaiICA Ikmmark tiek pārdotas par 2,3 miljoniem dolāru, SIA Ķīp- snlas Saules akmens kapitāldaļasbūvkompānijai Mērks — par 900 tūkstošiem eiro, AS Saliena Real akcijas tas pats Viesturs Koziolsnopērk par trim miljoniem dolāru, bet SIA lauku attīstības inovāciju fonds kapitāldaļas — par 796tūkstošiem dolāru. No šiem darījumiem, piemēram, pēdē- l.iis ir ne mazāk īpatns kā politiķa-uzņēmējaiepriekšējo gadu superveiksmīgie darījumi. Lieta tā, ka par iespaidīgo summu — gandrīz 800 tūkstošiemdolāru Aināram Šleseram savam ilggadējam kompanjonam izdodas pārdot pusi kompānijas, kurai navneviena zemesgrāmatā reģistrēta īpašuma, neviena mcitasuzņēmuma un kura gadu pirms pardošanasbeigusi ar 199 latu apgrozījumu, 27 tūkstošu latu zaudējumiem un 72 tūkstošu latu pašu kapitālu…

Kā gan iespējams regulāri veikt tik ienesīgus darījumus? Par to mums vismaz šādus tādus mājienusdod, iespējams, visspilgtākais mūslaiku Latvijas reālās vai vismaz ļoti, ļoti šķietamās politiskāskorupcijas — protams, nepierādītas — gadījums.

"ja kāds cilvēks šobrīd cer, ka viņam izdosies vai par viņu rakstīs grāmatas tur, kaut kādīgi uzbūvēspieminekli, ja? — tad man ir izdevies jau dažus pieminekļus savā dzīves laikā uzbūvēt. Es uzskatu, ka netikai Centrs, bet arī citi objekti šobrīd praktiski ir kā pieminekļi," — tā mūsu varonis deklarē slavenajā1998. gada intervijā žurnālam Rīgas Laiks, jā, var teikt, ka par sviestmaizi privatizētais universālveikalsCentrs savā ziņā ir pietiekami izteiksmīgs piemērs, taču par īsto pieminekli Aināra Šlesera politiskāsuzņēmējdarbības metodēm dažus gadus vēlāk kļūst visās! ziņās daudz iespaidīgāks objekts Ķīpsalā.

Zemesgabals Ķīpsalā, Daugavas malā, iepretim toreizējā Preses nama augstceltnei formāli skaitāsaizņemts jau kopš 1995. gada, kad Rīgas dome paraksta nodomu proto-| kolu ar Francijas uzņēmumuBouygues par kopuzņēmuma! dibināšanu un viesnīcas celšanu. Taču francūži triju gadu laikā neko tā arinepasāk, tad nodomu protokola darbības termiņš pamazām tiek pagarināts vēl par diviem gadiem,! | līdzbeidzot 2000. gadā Rīgas pašvaldība — kur toreiz pirmo vijoli šajā jautājumā spēlē toreizējais Pilsētas!attīstības komitejas priekšsēdētājs, arī grāmatizdevējs Juris Visockis — izdomā zemes apbūves tiesībasatdot Hansa- ļ bankai bez kāda konkursa ļjo citi nopietni pretendenti uz šo zemesgabalu taču nemaz neesotpieteikušies).

Kad nu konkurss beigu beigās, vēl pēc pāris mēģinājumiem no tā kā "nelietderīga pasākuma"atteikties, tomēr; jāizsludina, izrādās, ka zemes kārotāju ir pietiekami.! Vēlmi noslēgt ar pašvaldību

nomas līgumu uz 49 gadiem,! maksājot gadā ne mazāk kā 6,80 latu par katru kvadrāt-1 metru darījumuteritorijā un 1,35 latus — zemes pamatnes* teritorijā, šo zemesgabalu sakopt, labiekārtot, ieguldīt ne!mazāk kā 20 miljonus dolāru un tur uzcelt biroju ēku, ne i augstāku par 15 stāviem, piesakās veseli piecipretendenti, To vidū ir gan tā pati Hansabanka, gan sabiedrības E. L. L. Kinnisvara, Rīgas biznesa parksLatio-NCC un Kalnozols celtniecība, gan mūsu varoņa, Viestura Koziola un norvēģu kopējais uzņēmumsVarner & Partners.

Pats Juris Visockis gan stīvējas līdz pēdējam un pat atturas Pilsētas attīstības komitejas balsojumāpar konkursa tīkošanu Ķīpsalas zemesgabala attīstības projektiem, taču nekavējas kļūt par šā pašakonkursa vērtēšanas komisijas vadītāju. Un vērtējamā šeit tiešām ir gana — visi konkursa dalībniekiiesniedz milzīgas, simtiem lappušu biezas mapes ar savām idejām, aprēķiniem un skicēm, ko Rīgaspašvaldības juristi neuzskata par publiskojamām vēl desmit gadu pēc konkursa rīkošanas. Būtiski atšķirasjau objekta pabeigšanas solījumi: Hansabanka to sola izdarīt 15 mēnešos, E. L. L. Kinnisvara — 18mēnešos, Varner & Partners — 20 mēnešos, Latio-NCC — 21 mēnesī, Kaln- ozols celtniecība — 26mēnešos.

Vēl pamatīgākas atšķirības ir solītajās projektā ieguldāmajās summās: Latio-NCC solītā summa ir31 miljons, E. L. L. Kinnisvara — 24,09 miljoni, Kalnozols celtniecība — 20 miljoni, Hansabanka —17,5 miljoni latu, savukārt Aināra Šlesera Varner &. Partners sola vismazāk — 16,3 miljonus latu. Varētudomāt, ka pašvaldībai ļoti nozīmīgi būtu konkursantu solījumi par ieguldījumiem pilsētas infrastruktūrā,un arī šeit solītais būtiski atšķiras: Kalnozols celtniecība sola labiekārtot krastmalu, ierīkot Āgenskalnalīča apstādījumus, izbūvēt ūdens transporta piestātni un autostāvvietu, kā ari iekārtot krastmalas un ēkuizgaismojumu; Hansabanka solās rekonstruēt pievedceļus, sakārtot inženierkomunikācijas un izveidotdabas pamatnes teritoriju; Latio-NCC apņemas salabot Balasta dambja posmu, labiekārtot Āgenskalnalīča krastu un rekonstruēt gājēju pāreju; toties Varner &. Partners nekādus ieguldījumus pilsētasinfrastruktūrā nesola. Visbeidzot, Latio pilsētai sola maksāt pat trīsreiz lielāku nomas maksu, nekā tiekprasīts.

Un tad sākas lielās dīvainības. 2001. gada 26. martā Rīgas domes Informācijas un sabiedriskoattiecību nodaļa sākotnēji paziņo, ka neviens priekšlikums par zemes gabala attīstību nav guvis konkursakomisijas vairākuma atbalstu, taču pēc tam iepriekšējās ziņas atsauc — konkursā ar piecām balsīm novienpadsmit esot uzvarējusi kompānija Varner & Partners, kas iesniegusi projektu ar nosaukumu Saulesakmens. Tā pati mūsu jau trīs gadus politikā rosīgā varoņa un domubiedru kompānija, kas konkursāpiedāvājusi vidēji ilgu būvniecības laiku, vismazākās investīcijas, salīdzinoši nelielu nomas maksu,turklāt nav vēlējusies savus līdzekļus ieguldīt arī apkārtnes labiekārtošanā un citos darbos infrastruktūrasuzlabošanai (tikai vēlāk tiek stāstīts, ka miljons latu esot paredzēti tieši ceļu uzlabošanai, Daugavas krastalabiekārtošanai un parka iekārtošanai).

Pašlaik konkursa komisijas bijušie dalībnieki neparko nevēlas atminēties savu īpatno motivāciju vaito kaut kā komentēt, un nav arī brīnums — tolaik publiski izskanējušie argumenti patiešām ir dīvaini, unšeit pirmo vijoli jau spēlē jaunais Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Aivars Kreituss: viņampašam gan projekts, "maigi izsakoties, ne sevišķi patīkot", taču tas vienīgais "paredz sabiedrībaiizmantojamas telpas", "lai tur varētu ierasties arī sabiedrība, nevis tikai ierēdņi sēdētu ekskluzīvā vietāun skatītos uz Rīgas panorāmu"; savukārt solīto investīciju apjoms vispār neesot nekāds rādītājs — galugalā jebkuru projektu varot arī mākslīgi sadārdzināt. Un… tie arī ir nopietnākie konkursa komisijasargumenti.

Citi dalībnieki, protams, ir sašutuši — gan par to, ka lēmums pieņemts pat ne ar konkursa komisijasdalībnieku vairākumu, gan par dīvainajiem argumentiem, bet visvairāk, protams, par to, ka uzvarējisacīmredzot pilsētai visneizdevīgākais projekts. Seko oficiālas sūdzības, taču tas neko būtisku nedod —jau domes jaunā sasaukuma Pilsētas attīstības komiteja izlemj, ka konkursa rezultāti netiks atcelti, jo "tasnebūtu ētiski", sūdzības tiek pieņemtas tikai zināšanai, savukārt jautājums par to, kāpēc tieši mūsu varoņa

kompānijas priekšlikums ir vislabākais pilsētai un tās iedzīvotājiem, vispār netiek skatīts. Un… vienamno tiem Rīgas pašvaldības projektiem, kas vēl ilgus gadus tiek saukti par klasiskas politiskās korupcijasparaugiem, faktiski tiek dota zaļā gaisma.

Protams, paši Varner & Partners īpašnieki līdz šai baltai dienai apgalvo, ka viss esot bijiskristālskaidri un godīgi. "Es zinu to, ka mēs nevienam nevienu santīmu neesam ne solījuši, ne maksājuši.Nevienu santīmu. Nevienu santīmu. Es zinu to, ka Ainārs pie tā piedalījās vismazāk — vismazāk, jo viņšbija ļoti aizņemta persona politikā, ar politiskām lietām, ar visām koalīcijām, un tas cilvēks, kas gājarunāties un gāja pārliecināt tās amatpersonas, biju es. Es domāju, ka, ja mēs nebūtu vinnējuši, tādu pašujautājumu varētu prasīt, teiksim, ļLatio īpašniekam Edgaram] Šīnam vai jebkuram citam — kā tas tikanolobēts," stāsta Viesturs Koziols.

Bet ar ko tad jums, lūdzu, izdevās uzvarēt? "Nu, protams, ka tas tika nolobēts, protams, jo šāda veidakonkursu, šāda veida vietās grūti bez lobija, ietekmēm novinnēt. Es pat neatceros, kas bija domē, kas bijatoreiz mērs. Bet es zinu, ka es gāju, tikos, nezinu, kaut kādas reizes desmit vismaz ar dažāda veidacilvēkiem, kabinetos, pusdienās, ja, un runāju un stāstīju par to mūsu vīziju. Es domāju, ka lielākaistrumpis mums bija tas, ka mēs jau daudz ko bijām uztaisījuši, ka mums bija suceess story — Dole, Mols,unītis un tā tālāk, un tā tālāk. Es domāju, ka tas bija mūsu lielais trumpis, un mēs to izmantojām. Patiesībāto, ko mēs bijām apsolījuši, mēs vienmēr bijām realizējuši, nekad, ne reizi projekts nebija palicisnerealizēts, es domāju, tas neapšaubāmi bija viens liels trumpis. Un tas, ka arī finanšu līdzekļi mums bijapieejami, lielā mērā arī tas bija liels trumpis. Ja es pareizi atceros, tad bija arī vēstule no FrankaļVarneraj, ka viņi atbalstīs šo projektu, ja, tas arī bija trumpis."

Taču ar uzvaru pirmajā dīvainajā konkursā vēl ir par maz. Pirmkārt jau 2002. gada februārī stājasspēkā noteikumi par Rīgas brīvostas robežas noteikšanu, un zemesgabals, kas presē jau tiek dēvēts parpilsētas ekskluzīvāko zemi, pāriet Rīgas brīvostas valdījumā — un tai jāpieņem galīgais lēmums parzemesgabala iznomāšanu uzņēmumam Ķīpsalas Saules akmens (to mūsu varoņa un kompanjonu kompānijaVarner & Partners ēkas projekta īstenošanai nodibinājusi kopā ar būvkompāniju Mērks) Ašā tempā,pateicoties kārtējām sarunām, tiek atrisināta arī šī problēma, taču nu priekšā stāv cita: kā uz laimīgi (un,pēc visa spriežot, nebūt ne lēti) iegūtā zemesgabala uzbūvēt nevis to, kas tobrīd oficiāli atļauts, bet to, koļoti gribas — protams, personiskās peļņas vārdā.

Lieta tā, ka 2001.—2002. gadā izdabūtās tiesības slēgt nomas līgumu par ekskluzīvo zemesgabalu irtikai puse darbiņa, — uz šīs zemes var būvēt tikai piecpadsmitstāvīgu ēku, turklāt arī ne pārāk masīvu.Protams, tālāk var pārdot arī šādu projektu, taču skaidrs, ka daudz augstāku cenu būtu iespējams saņemt,ja ēku varētu būvēt lielāku un stāvu skaits varētu būt, teiksim, pusotru reizi lielāks. Tieši šo ierobežojumudēļ daudzi uzņēmēji arī ar Ķīpsalas zemi tā vai citādi apsvilinājušies — bet pavisam cita lieta, ja iriespējas un talanti panākt izmaiņas: piemēram, Latio īpašnieks Edgars ŠIns presei stāstījis stāstiņu par to,kā viņa uzņēmumam savulaik Ķīpsalā piederējis zemesgabals, par kuru "domē kategoriski esot pateikts,ka augstāk par trīsstāvu ēku tur būvēt nedrīkstot", taču gadus vēlāk saistībā ar šo vietu jau tiekot runāts par22 stāvu debesskrāpjiem.

Tiesa, vēlāk mūsu varoņa toreizējā preses sekretāre medijiem apgalvo, ka Ainārs Šlesers "kāīpašnieks tajā laikā, cik es noprotu, ar organizatoriskām lietām nenodarbojās", taču Saules akmensprojekta virzība neapšaubāmi liecina par izcilām "sakārtošanas" spējām un talantiem. Vēl 2001. gadasākumā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija kategoriski nosaka, ka attiecīgajā Ķīpsalasdaļā var būvēt darījumu ēkas līdz piecpadsmit stāvu augstumā, un pusgadu vēlāk tas īpaši tiek norādītsAināra Šlesera kompānijai, savukārt 2002. gada sākumā Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūraspārvalde tam pašam Ķīpsalas Saules akmenim īpaši norāda, ka projekts jasaskaņo ar inspekciju.

Taču mūsu varonim ir pilnīgi citas vēlmes attiecībā uz stāvu skaitu, un, kad inspekcija šīs vēlmesnesaskaņo, sākas nākamās lielās dīvainības: 2002. gada vasarā Pilsētas attīstības departaments izsniedzjaunus Saules akmens plānošanas un arhitektūras nosacījumus, no kuriem jau pazudusi prasība projektu

saskaņot ar stūrgalvīgo un mūsu varoņa finansiālās un estētiskās vēlmes vērā neņemošo inspekciju.Šķietami identiskie dokumenti atšķiras tikai vienā apakšpunktā — D.3.3. "Ar Rīgas pilsētas un

Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijām — saskaņot," teikts Rīgas domes pilsētas Attīstībasdepartamenta Arhitektūras pārvaldes objekta plānošanas un arhitektoniskajos nosacījumos Nr. 5906-09/62. Taču pusgadu vēlāk šo nosacījumu apakšpunkts D.3.3. skan nedaudz citādāk — "ar Rīgas pilsētasKultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju — saskaņot". Nesaprātīgā valsts inspekcija no noteikumiemvienkārši pazūd, problēmas ēkas uzsliešanai mūsu varonim I vēlamajā izskatā mazinās — un, lai gan tiekrunāts pat par iespējamu dokumentu viltošanu, prokuratūrā šī lieta, kā | ierasts, vienkārši nogrimst.

Un tas vēl nav viss. Ja ticam oficiālajām ziņām, tāpat', SIA Varner & Partners vienkārši palūdzRīgas domes pilsc-1 tas attīstības komitejai "precizēt" zonējumu, par 18371 kvadrātmetriem palielinotdarījumu teritoriju vietā, kuri atradās dabas pamatne (kas būtībā nozīmē — palielināti ēkas platību,attiecīgi palielinot arī projekta īpašnieku peļņu). Tiesa, interesanti ir tas, ka, kā jau mūsu dienās ziņo!Rīgas pilsētas būvvaldc, Rīgas domes lietvedības informā- ļ cijas sistēmā iesniegums ar SIA Varner &Partners lūgumu! veikt zonējuma precizējumus nemaz neesot atrodams.

Rezultātā 2002. gada 2. decembrī tiek apstiprināts jauj pilnīgi "pareizs" detālplānojums: Saulesakmens atrašanās vietā atļauta apbūve jau līdz 26 stāviem, un arī ncpieciešamie 1837 kvadrātmetri"precizēti" kā darījumu teritorija, īpašas grūtības nesagādā arī atļaujas saņemšana, lai varētu izcirsttraucējošos kokus. Rīgas domē šajā saistībā ir atrodams dokuments, kas, neieslīgstot paskaidrojumos,vienkārši un atklāti pasaka: Pilsētas attīstības departamenta ' Pilsētplānošanas pārvaldes Detālplānunodaļa ir izstrādājusi teritorijas zonējuma precizējumu zemes gabaliem, "lai ' nodrošinātudaudzfunkcionālajam kompleksam nepieciešamā būvapjoma izvietošanu minētajā teritorijā".

2003. gada maijā valsts inspekcija gan vēl nosūta vēstuli Rīgas domei un Valsts būvinspekcijai,ierosinot apturēt Saules akmens celtniecību, vēl kaut ko pīkst arī l JNESCO — taču cīņā par personiskopeļņu mūsu "buldozeru" nav spējīgs apturēt neviens. Un peļņa sanāk lieliska: pēc visu atļauju saņemšanasAinārs Šlesers un Viesturs Koziols savas kapitāldaļas Ķīpsalas Saules akmenī pārdod Merkam, katrssaņemot pa 900 tūkstošiem eiro, savukārt Mērks tiek pie iespējas uzbūvēt Hansabankas biroju ēku tādāizskatā, kādā kredītiestādes vadība vēlas (bankas toreizējās vadītājas Ingrīdas Blūmas loma šajās norisēsnekad nav precīzi aprakstīta, taču arī ir skaidri nojaušama). "Var nopirkt zemi pa lēto dabas pamatnesteritorijā un, zinot, ka ir iespējas "sakārtot" jautājumu tā, lai tiktu pieļauta nelikumīga būvniecība, pēc tampārdot zemi simts reizes dārgāk," šāda tipa darījumus presei komentē Ventspils mērs Aivars Lcmbergs,kurš šajā laikā ar mūsu varoni vēl ir nelielā karastāvoklī. Bet par šā karastāvokļa iemesliem un"atrisinājumu" — nākamajās nodaļās.

Vai no ša aktīva puiša kaut ko var uztaisīt ? "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam

pieķersies un otru atmetīs.Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai."Mateja 6:24Aināra Šlesera oficiālā ienākšana Latvijas politikā no malas šķiet gana mērķtiecīga un pārdomāta,

pietiekam lielai publikas daļai radot priekšstatu par jaunu, daudzsološu censoni, kurš, ja ticēt pašam (unnevis faktiem) bez kādas piedalīšanās šaubīgās privatizācijās, vienkārši uzņēmīgā un čaklā darbāsapelnījis miljonus un nu norūpējies par visas valsts likteņiem tik ļoti, ka ir gatavs, paša presei teiktajiemvārdiem izsakoties, "domāt, kā palīdzēt, lai radītu investīcijām labvēlīgu vidi, darba vietas unlabklājību", bet vada viņu tikai un vienīgi "ticība un pārliecība, ka jauniem cilvēkiem ir jāiet politikā".

"Sapratu vienu — ja arī nākamā valdība tiks sastādīta tikai no vecajiem politiķiem, Latvija paliks uzvietas vai slīdēs atpakaļ. Lai mēs tiešām kļūtu par plaukstošu valsti, valdībā ir vajadzīgi cilvēki arī arcitu pieredzi. Ir svarīgi, lai valstī veidotos plašs vidusslānis. Šodien tikai neliela daļa cilvēku irsakārtojusi savu dzīvi, bet ļoti daudziem tā joprojām ir pilna problēmu, kurās vainīgi nav tikai viņi, betarī valsts. [..] Tāpēc politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem, ar jaunu domāšanu un svaigu pieredzi," mūsuvaronis 1998. gadā apliecina Neatkarīgajai Rīta Avīzei.

fā, un vēl arī politiķim tik atbilstīgas rūpes par savu bērnu nākotni. "Šodien mani uztrauc, ka pēcdiviem gadiem vecākais dēls ir jāsūta skolā, taču, atklāti sakot, es nezinu, kādā skolā viņu sūtīt. No vienaspuses, varētu viņu sūtīt elitārā skolā, taču negribu, lai viņš izaug atrauts no reālās sabiedrības dzīves, nootras puses, es negribu, lai viņš apmeklē zema līmeņa izglītības iestādi. Bērni nav vainīgi, ka valsts irtādā stāvokli kā pašlaik. Viņiem ir jādod vienādas iespējas augt, izglītoties un pilnvērtīgi attīstīties. Tas irarī viens no iemesliem, kādēļ aktīvi iesaistījos politikā. Šajā valstī ir pārāk daudz sakārtojamu lietu, un irjāapzinās, ja mēs paši nenāksim un nedarīsim, neviens cits mūsu vietā to nedarīs," mūsu varonis vēlākstāsta kādā "politiskajā intervijā".

Šīs rūpes, bažas, ticība un pārliecība jau 1996. gadā Aināram Šleseram liek piedalīties BaltijasStabilitātes fonda dibināšanā, ko viņš pats gadu vēlāk žurnālam Klubs skaidro tikai un vienīgi ar vēlmirūpēties par investīcijām labvēlīgas vides nodrošināšanu valstī: "Tā mērķis ir apvienot lielās ārvalstustruktūras un kopīgi ar politiķiem domāt, ko var vērst uz labo pusi. Fonda prezidents ir ļānis Jurkāns, esesmu viceprezidents. Šodien ir nepieciešams mainīt likumus, bet lai to darītu, kādam tie ir jāiesaka."

Fonda valdē atrodami ne tikai Atis Sausnītis, Vladimirs Bļinovs, Guntars Grīnvalds, RihardsBerugs, Viesturs Koziols un pats Ainārs Šlesers viceprezidenta postenī, bet arī dažādu partiju pārstāvji— gan Jānis Jurkāns (fonda prezidents) un Jānis Straume, gan Ivars Godmanis un Andrejs Pantelējevs,taču mūsu varonis kategoriski paliek pie sava: "Fonds nav balstīts uz partiju pārstāvjiem, bet uzprofesionāļiem savā jomā, kas zina, ko darīt Latvijas labā. Galvenā ideja: To make Latvia more attractivefor investments — padarīt Latviju pievilcīgāku investīcijām."

Arī 1996. gadā neilgi pēc fonda dibināšanas viņš Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāsta, ka visa pamatāesot tikai un vienīgi tas, ka "Rietumu investoriem vajadzīga sistēma, garants. Tiem, kam ir nauda,vajadzīga iespēja piekļūt valdībai", un tāpēc arī bijis jāizveido "neitrāla institūcija — Baltijasstabilitātes fonds": "Gribam sapulcināt Latvijā un Rietumos pazīstamus vadošos politiķus, kas darbotosnovē- rotājstatusā. Arī valdības maiņas gadījumā uzņēmējiem jājūt stabilitāte, tas, ka tiek respektēta unatbalstīta investīciju došana."

Investīcijas Latvijā it kā nekas redzams neapdraud, taču fonds acīmredzami nepilda vēlamāsfunkcijas, par kurām jau tajā pašā 1996. gada intervijā politiskajā retorikā tobrīd vēl nepieredzējušaisjaunais uzņēmējs nejauši izrunājas, paverot plašāku skatu uz to, kādas tieši investīcijas un kādos tieši

projektos viņu satrauc visvairāk.Savukārt gadu vēlāk, 1997. gada oktobrī presē parādās jau pirmās publikācijas par "gados jauniem

turīgiem uzņēmējiem", kam, lūk, ienākusi prātā doma par jaunas partijas veidošanu, jo tieši uzņēmējiemļoti, ļoti esot vajadzīga stabilitāte investīciju drošībai un līdzīgām svarīgām lietām. Kā galvenārunaspersona pirmoreiz parādās tieši Ainārs Šlesers, kurš piesardzīgi izsakās par to, kā politikā ļotinoderētu cilvēki, kas sevi jau pierādījuši biznesā.

fau šajā brīdī saistībā ar iespējamo partiju tiek minēti tādi līdz šim ar lielo politiku nesaistītipubliskās atpazīs- lamības smagsvari kā Raimonds Pauls un Jānis Peters, tiek pat nosaukts iespējamaispartijas priekšvēlēšanu budžets — miljons dolāru. Taču vēl labu bridi plāni tiek turēti noslēpumā, un,piemēram, Viesturs Koziols (kurš tolaik oficiāli ir Latvijas ceļa biedrs) presei neko ne noliedz, neapstiprina: nekas neesot izslēgts, taču tikai tad, ja Varner uzņēmums sajutīšot, ka ar Baltijas Stabilitātesfondu nepietiek, lai "panāktu stabilu un neatgriezenisku ekonomikas attīstību", tikšot domāts par partijasdibināšanu.

Savukārt attiecībā uz mūsu varoni — savu kompanjonu Viesturs Koziols Neatkarīgajai Rīta Avīzeizina teikt: "Ainārs Šlesers ir absolūti bezpartejisks, taču šaubos, vai būtu prātīgi viņam tagad aiziet nobiznesa, un sekmīgi darboties gan biznesā, gan politikā diezin vai ir iespējams. Ja viņš sāks nodarbotiesar politiku, cietīs bizness…" Vēlākie notikumi gan rāda, ka Aināra Šlesera personiskā manta līdz ardošanos politikā tikai aug augumā, taču tobrīd šie vārdi izklausās gluži loģiski, — arī tad, kad pēc zināmalaika patiešām tiek paziņots par jaunas partijas — ļaunās partijas dibināšanu (kurā Ainārs Šlesers oficiālipatiešām paliek tikai otrajā plānā).

Ja ticētu pašam Aināram Šleseram, šajā laikā partijas pie viņa namdurvīm jau gandrīz izkārtojušāsrindā, savukārt viņš tās kritiski vērtē un beigu beigās "atšuj" citu pēc citas. "Redzot, ka Latvijas politikā irmaz cilvēku, kuri saprot, kā būtu jāattīsta ekonomika, nolēmu iet politikā. Saņēmu piedāvājumus gan noLatvijas ceļa, gan no

Tēvzemei un Brīvībai pievienoties tām, bet atteicos, jo man nebija pieņemami Tēvzemei un Brīvībainacionāl- radikālie uzstādījumi, savukārt Ceļš ir jau noformēta komanda, kurā jaunpienācējs nekoietekmēt nevar. Tāpēc® man divdesmit septiņu gadu vecumā radās ideja veidot par-1 tiju," viņš 2002.gadā stāsta Lauku Avīzei.

Šādus piedāvājumus gan atminas tikai mūsu varonis, j. liekot uzdot jautājumu — bet kas tad šajālaikā notiek i īstenībā? Lūk, ko par 1996.—1997. gadu zina stāstīt leģendārā Kluba 21 dibinātājs, bijušaisLatvijas ceļa, vēlāk I arī ļaunās partijas pelēkais kardināls Jānis Krūmiņš: "Nu, kā radās ideja? Koziolsatveda man jaunu puisi un teica, lai es ar viņu parunājos. Nu, ka viņš ir baigi aktīvs un kaut ko ļ ļ gribdarīt, — vai no viņa var uztaisīt, nu… Es ar viņu] I parunājos, un varbūt tāpēc, ka viņš bija tikkoatbraucis ļ atpakaļ no Norvēģijas, varbūt jaunības dēļ, bet tā saruna' nebija vienkārša. Koziols pēc tamprasīja, vai var no šī cil-9 vēka uztaisīt politiķi, teicu, ka var, bet būs ļoti grūti."

Vai tā tiešām bija? Viesturs Koziols teic — viņš nevarot 1 apliecināt, ka tiešām ar šādiem vārdiemaizvedis savu ļ kompanjonu pie Jāņa Krūmiņa: "Ja es izstāstītu, kā Ainārs 1 nokļuva politikā, tad domāju,ka mana versija ir savādāka, fl Strādājot — un it īpaši pie universālveikala — mēs sapra-1 tām, kaneapšaubāmi Latvijā un tajā laikā it sevišķi ekono-1 mikas un politikas intereses bija ļoti, ļoti tuvusaistītas un I blakus stāvošas. Un, neskatoties uz to, ka mēs piedāvājām I absolūti baltus un idejiski labusprojektus, tik un tā poli- 1 tiķu lēmumi bija ļoti svarīgi un ļoti vajadzīgi.

Protams, ka mēs gribējām kaut kā ar politiķiem ļ draudzēties, bet mēs nemaz negribējām, lai mūsunauda ļ tiktu tērēta partiju atbalstīšanai vai kaut kā citādāk. To 1 mēs ar Aināru sapratām un izdomājām,ka jātaisa ir Baltijas Stabilitātes fonds, kurā mēs apvienotu visus bijušos un esošos ārlietu ministrus untādā veidā mēģinātu lobēt uzņēmēju intereses un mēģinātu piesaistīt vēl investorus. Tikai ar Franku untikai Ēriku Hāgenu — nu par maz ir. Mūsu interese bija ievilkt iekšā maksimāli daudz citu investoru.

Nu, un tad Aināram vairāk un vairāk, un vairāk iepatikās. Mēs bijām uztaisījuši pirmo Baltijas

Stabilitātes fonda vizīti Norvēģijā. Jurkāns, Straume, Kiršteins… Aizbraucām uz Norvēģiju, un norvēģuprese to atspoguļoja ļoti lielā mērā, un tas arī katrā ziņā Latvijai palīdzēja, jo viņi visur stāstīja, cik labsir investīciju klimats Latvijā. Un Aināram, protams, iepatikās — tīri, teiksim, cilvēcīgi. Viņam iepatikās,viņš saprata to, ka politika — tā ir baigā štelle, politiķi tomēr nosaka daudzas lietas, un tā viņš nolēmastartēt vēlēšanās. Un tā viņš iegāja politikā…"

Apmēram to pašu atminas arī bijušais žurnālists Sandris Točs, kurš nedaudz vēlāk kļūst parnodibinātās ļaunās partijas valdes locekli: "Mani ar Šlescru iepazīstināja tāds Jānis Krūmiņš, kas toreizbija diezgan ietekmīgs cilvēks, viņš bija no Kluba 21, dibinātājs. Viņš mēdza komunicēt gan arpolitiķiem, gan ar žurnālistiem, un es tajā laikā biju žurnālists Dienā, komentētājs. Un tad es ar viņuiepazinos, un tad es, piemēram, izteicos diezgan asi, ka, nu, Šlesers bezmaz tā kā jaunie latvieši — jauniekrievi, tā ka viņu tauta varētu neuzņemt, un tā, diezgan kritiski. Es gan viņu nepazinu, es runāju par tēlu."

Kāda tad vaina jaunā uzņēmēja tēlam? "Tad viņš ģērbās kolorīti — tādās kurpēs, uz kurām jaubezmaz rakstīts, ka viņas ir ļoti dārgas, viņam gredzeni bija uz rokām tādi

šausmīgi, zelta un ar briljantiem. Un es, man liekas, ar Jurkānu un arī ar Krūmiņu piespiedām Ainārutos gredzenus novilkt nost. Jo nu viņš izskatījās toreiz kā tāds īsts jaunais latvietis. Tādos kreklos un tā.Nu, bet jāņem vērā, cik viņš arī bija vecs tajā vecumā. Divdesmit septiņi gadi, un viņš bija pilnīgi nocitas jomas…"

To pašu teic arī Jānis Jurkāns: "Es uz viņu skatījos, uz visām viņa laka kurpēm, zelta sprādzēm, un,nu, vienvārdsakot, viņš man vienmēr atgādināja tādu cilvēku no filmas Ceplis. Tad gan viņš paņēma vienupīāra konsultanti, un tā sāka pie viņa strādāt, bet arī ar tādu ļoti vārgu ticību, vai no viņa var kas sanākt…Es neatceros, kā to sievieti sauca, bet būtībā viņš jau nevienu neklausīja. Viņam varēja teikt, cik tu gribi— nestāvi publikas priekšā ar roku kabatā un kaut kur Alūksnē vai kur laka kurpēs. Viņš stāvēja…"

Tomēr "jaunais latvietis" dažādu jomu gudrajiem vīriem nešķiet pilnīgi bezcerīgs, un, izsakoties JāņaKrūmiņa vārdiem, "mēs ar Jurkānu arī tā kā nodarbojāmies ar jaunā cilvēka audzināšanu — tā lēnītēm,lēnītēm". Turklāt vienlaikus nevar noliegt arī paša Aināra Šlesera personisko lomu Baltijas Stabilitātesfonda radīšanā.

Tas pats Jānis Jurkāns atminas, kā "viņš iestaigāja Saeimā ar Koziolu Viesturu, jauns, atlētisks vīrs,un sāka runāt, ka vajag veidot tādu stabilitātes fondu, lai attīstītu biznesu, un sāka stāstīt par to, ka viņamir sakari Skandināvijā, un, vienvārdsakot, tieši viņš nāca ar tādu pozitīvu ideju, ka vajag savākt tajā fondāSaeimā pārstāvēto politisko partiju līderus un sākt domāt par tautsaimniecību Latvijā. Un grūti bija tamiebilst, ja, un grūti bija tam iebilst, jo, nu, kā — ideja bija very much ok, vai ne".

Tieši Ainārs Šlesers, izrādās, ari ir tas, kas apstaigā pārējos nākamos fonda biedrus — tiesa, ar JāņaJurkāna un Viestura Koziola aktīvu piepalīdzēšanu. "Nu, lūk, Jurkāns mani toreiz uzaicināja, man tas likāsinteresanti, es aizgāju uz tikšanos ar šiem cilvēkiem. Tur bija savākti pārstāvji no laktiski visiempolitiskajiem spēkiem, kas tajā laikā darbojās parlamentā, gan pozīcijā, gan opozīcijā, un tā mēs arŠleseru sākām sadarboties," stāsta Jānis Straume. "Tā pamata ideja bija, protams, lielā mērā liekotakcentu, loģiski, uz Skandināvijas virzienu, veidot sadarbības projektus ar mērķi piesaistīt investīcijas.Man jāatzīst, ka šī sadarbība bija ļoti interesanta."

Nav šaubu, ka ļoti daudzas lietas pieprasa tieši norvēģu investori — kompanjoni. "Lielā mērā tur arībija iesaistīts gan Varners, gan Hāgens, un viņi redzēja, ka nav tādas dinamiskas partijas, kas varētusekmēt biznesu. Un Varners ir faktiski tāds krusttēvs norvēģu uzņēmējiem, un I lāgens, man liekas,piedalījās Rīdzenes privatizācijā pirmsākumos," atminas Jānis Krūmiņš. "Nu, un tā viņš arī sāka, tikanodibināts Baltijas Stabilitātes fonds, un tad faktiski šis fonds organizēja dažādus pasākumus…" — "Tadmēs sākām kaut kādas aktivitātes — mēs braucām uz Dāniju ar viņu, runāt ar dāņu politiķiem unbiznesmeņiem, kas man bija pazīstami, tad mēs korī visi braucām uz Norvēģiju, mums tur bija ļoti daudzdažādu tikšanos ar biznesmeņiem, un mēģinājām stāstīt situāciju, vienvārdsakot, tas viss bija pozitīvi,"piebilst Jānis Jurkāns.

Un tad mūsu varonis izdomā — vai atklāj — ko jaunu. "Viss bija pozitīvi, un tad vienā jaukā dienāviņš izdomāja, ka viņš grib būt politiķis. Visas tās vecās partijas, kas bija piedalījušās fondā, — viņšuzskatīja, ka tās ir izsmēlušas

savu potenciālu. Ka vajag kaut ko jaunu…" nosaka Jānis Jurkāns. "Es atceros cita starpā vienu nošīm fonda sēdēm, kad Šlesers paziņoja, ka viņam ir ideja veidot partiju un pašam iet politikā. Toreiz, esatceros, mēs ar Andreju Pantelējevu bijām diezgan skeptiski, jo likās, ka viņam tā pieeja ir pārākideālistiska un pārāk vienkārša, ka viņš, lūk, piesaistīs Raimondu Paulu un vēl tur tādus nopietnuscilvēkus, un ka viņam izdosies iegūt iespēju iekļauties pozīcijā," šo pašu brīdi atminas Jānis Straume.

Cik pamatots ir pieņēmums, ka patiesībā Aināra Šlesera topošo partiju faktiski paklusām veidoLatvijas eeļšl Šo versiju atbalsta, piemēram, tas pats Sandris Točs: "Es domāju, ka tas projekts bijašausmīgi cinisks aprēķins. Latvijas Ceļam tolaik Saeimā bija kombinācija, kas viņiem šausmīgi patika —valdību sastāda tikai divast partijas, viena ģenerālā partija ir Latvijas Ceļš, un otra ir piedēklis, satelīts.Jau tajā laikā viņi apzinājās, ka nekad neuzvarēs viena partija. Ir vajadzīgs vismaz satelīts.! Respektīvi,tas bija projekts, kas arī — es redzēju to komu-ļ nikāciju — tika apspriests Latvijas Ceļa vadības 'aizkulisēs, ka Latvijas Ceļam vajadzēja vēl vienu kaut f kādu partiju."

Protams, pats Ainārs Šlesers to kategoriski noliedz, —I kaut gan skaidrs, ka savā tobrīdējāpolitiskās izpratnes | līmenī viņš šādus sīkumus, ļoti iespējams, nemaz nepa-1 manītu. "Ceļš darīja visu,lai tāda partija neizveidotos, līdz 1 pēdējam brīdim mēģināja mani atrunāt, tomēr neatkāpos 1 no savasidejas izveidot jaunu partiju. Tā bija liela uzdrīk- I stēšanās," pie sava viņš paliek vēl joprojām. Un, laikā būtu bijis, ceļinieki, kuriem tobrīd ir ļoti dažādas, brīžam pat pretrunīgas intereses, neņem vērā vienu— to, ka mūsu i varoni tolaik var vadīt viņa personiskās un biznesa intereses, bet ne jau nu kaut kādipolitiskās loģikas aprēķini.

"Nu, tur ļoti daudzi nenovērtēja Šlesera personiskās īpašības, jo neviens jau viņu nezināja — foršspuisis, jauns, enerģisks un tā tālāk, bet, nu, viņu uzskatīja par tādu, kuru vienkārši izmantos ar viņa kautkādu pieeju pie līdzekļiem un tā. Bet Šlesers gribēja patstāvīgu politiku īstenot un ļoti agros etaposdistancējās no tiem, kas mēģināja uz viņu kaut kādus spiedienus izdarīt. Un Krūmiņš, protams, kā viņšmanipulēja Latvijas ceļā, tā viņš gribēja manipulēt ar Aināru, bet, nu, Krūmiņš nav tas, kas manipulēs arŠle- seru…" piebilst Sandris Toēs.

Vai tas nozīmē, ka nemanipulē neviens? Ka, virzoties uz politiku, Ainārs Šlesers nepilda savunesalīdzināmi turīgāko norvēģu kompanjonu vēlmes? Un pirmām kārtām jau vēlmi, lai viņu plāniem būtupietiekami nopietna politiskā aizmugure — daudz nozīmīgāka nekā tā, par kuras neapmierinošo stāvoklimūsu varonis, šķiet, pārsteidzīgi izrunājas tajā pašā pirmajā plašākajā intervijā: "Varneram bija,piemēram, tikšanās ar Birkavu, kurš atzina, ka šis universālveikala Centrs projekts Latvijai ir ļoti svarīgs,ka viņš kā ārlietu ministrs apliecina — tiks dots politiskais nodrošinājums normālai darbībai. Pajautājām:"Kas tas politiskais nodrošinājums ir? Vai jūsu teiktais nākamajam ministram būs saistošs?" Iestājāspauze…"

Daudziem medijiem atbilde uz šiem jautājumiem ir šķitusi skaidra kā mazais vienreizviens. "Irskaidrs, ka nepilnus trīsdesmit gadus vecam puisim bez nopietnu "onkuļu" palīdzības nez vai būtuiespējams septiņu gadu laikā no parasta poļu lupatu "importētāja" tikt miljonāra un Saeimas deputātagodā. Sekojot Šlesera darbībai biznesa

un politiskajā virtuvē, kļūst labi saskatāms, ka viņš jau pašā sākumā ir saistījies ar ārzemniekiem,pamatā norvēģiem, pārstāvējis viņu intereses," — tā, piemēram, 2002. gadā raksta Vakara Ziņas.

Kaut kādā mērā, protams, tā arī ir — jo vairāk, ka vel ilgus gadus pēc iesaistīšanās politikā AināraŠlesera pašai biznesa intereses ar šīm te vēlmēm faktiski perfekti sakrīt Taču ir arī personiskie apsvērumiun personiskās rakstura īpašības — pirmām kārtām jau tajā laikā visu pamanītais pāri malām plūstošaisenerģiskums un jau skolas raksturojumos pamanītās ambīcijas. "Ieejot šajā — gan biznesa gan politiskajāapritē, viņš, es pieļauju, konstatēja, ka viņi var izvirzīt ambīcijas, lai iegūtu kaut kādu varu. Bet es

nedomāju, ka šeit tas stāsts varētu būt tīri saistīts ar to, ka cilvēks ieguva kaut kādu pamata kapitālu unveiksmīgi viņu attīstīja tālāk, bet ka viņam bija jāiet politikā, lai varētu tālāk savu privāto biznesuattīstīt," noteic Jānis Straume.

Ar vārdu sakot, no vienas puses ir politikā nosacīti pieredzējušu ļaužu sentiments pēc kaut kā jaunaun bagātu investoru vēlmes parūpēties par labvēlīgiem apstākļiem saviem ieguldījumiem, no otras —viena enerģiska jauna cilvēka ambīcijas. Vēlmes sakrīt, un jau 1996. gadā nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēcmēneša "līdzjutēju" pulks pieaug. "Tad tika savākti dažādi profesionāļi, tur bija ārsti un 1 uzņēmēji, un…Es biju žurnālists toreiz, jaunais — cerīgais, I un mani arī uzaicināja. Bija tāda darba sanāksme, notika, 1man liekas, mājās pie Jāņa Jurkāna, un tur bija gan 1 Raimonds Pauls, Peters Jānis, gan tur bija ViestursKoziols, Ivars Godmanis, Krūmiņš Jānis — jā. Un Šlesers," kādu 1 tipisku "darba sanāksmi" atminasSandris Točs.

Audzinātāji jaunajam entuziastam itin drīz ir ieskaidrojuši, ka papildus vēlmēm katrai partijainepieciešamas mi finanses un cilvēki. Cilvēkus uz jauno politisko veidojumu velk visi, kam nav slinkums,— un visdažādākos. "Tā mana ideja bija piesaistīt jaunus cilvēkus, kuri ir kaut ko sasnieguši, un plus,teiksim, veicināt sieviešu lomu politikā, tā bija mana ideja. Un tur viņš man paklausīja," teic JānisKrūmiņš. Partijas pirmsākumos līdzdalīgie atminas, ka tieši viņš ar lielām pūlēm atvilcis, piemēram,Ingridu Ūdri un vēl virkni vismaz otrā lieluma zvaigznīšu, — laktiski bez viņa pūlēm nekādas Jaunāspartijas komandas nemaz nebūtu, un daudz vienkāršāk būtu uzskaitīt tos cilvēkus, kuri partijas "spicē"nokļūst bez šā savedēja starpniecības.

(Starp citu, darba variantā kā iespējamais figurējis arī lautas partijas nosaukums — tāpat kā vienu nosavām nākamajām partijām mūsu varonis dažus gadus vēlāk iecerējis nodēvēt par Tautas spēku. SavukārtTautas partijas bijušie dibinātāji, kuri ari tieši tolaik nodarbojas ar biedru vervēšanu, atminas —braukājot pa Latviju, bijusi tāda sajūta, ka pusē galamērķu pirms viņiem jau pabijis tas pats jānisKrūmiņš.)

Viens no viņiem ir partijas galvenā zvaigzne un formāli pirmā persona — komponists RaimondsPauls, kuram neatkarīgajā Latvijā šī ir pirmā politiskās nevainības zaudēšana un kurš šimjaunveidojumam, kā runā politiķu aprindās, lielā mērā pievienojas tāpēc, ka nav izdevusies viņa pirmāpolitiskā tuvināšanās ar Andri Šķēli. Aizkulisēs gari un plaši tiek apspriests, kā tieši Ainārs Šlesers"nopircis" Maestro, pats mūsu varonis īsi nosaka, ka "viņš piekrita nākt tāpēc, ka šī bija jauna komanda",savukārt pašam komponistam

tagad ir nedaudz cita versija — kā gan viņu izdevies pierunāt tādam mazpazīstamam jaunamcilvēkam. īsi sakot, viņš vienkārši riskējis kā ar kārtējo jauno dziedātāju:

"Nu, redziet, te ir interesanta lieta, ja — es savā mūži esmu tik daudz riskējis ar jaunajiem savāprofesijā un es esmu palīdzējis tik daudz, nu, jauniem, galīgi nepazīstamiem dziedātājiem un tā tālāk, un tātālāk, ka man liekas, ka tas taisni šodien ir mūsu vājums, ka mums nav šo jauno cilvēku. Bet ir jāriskē,jāriskē — šajā gadījumā bija Šlesers. Nu, kā, viņš mums patīk vai nepatīk, daudziem viņš nepatīk, betviņš ir, man liekas, tāds tipisks mūsu laiku cilvēks jau ar citu domāšanu, ar citu pieeju. Nožēlot -fl esnenožēloju, es neko neesmu izdarījis tādu, lai man būtu viņa dēļ vai jākaunas, vai kaut ko. Un tur jau netikai Šie- ļ sers bija, tur jau bija vairāki arī diezgan pazīstami politiķi, tanī laikā, kas domāja par to, kavajadzētu veidot kaut kādu jaunu politisku spēku. Un droši vien es viņiem biju vajadzīgs tāpēc, ka mantas, mans uzvārds, mana tā fizio- nomija bija vairāk pazīstama, ja. Lai gan tas manā karjerā absolūti nekonedeva, izņemot nepatikšanas."

Ja neskaita milzīgo veiksmi Raimonda Paula izskatā,! tad citas zvaigznes vai pat kaut cik plašipazīstamus cilvē-ļ kus Jaunajai partijai samakšķerēt neizdodas, — 1998. gada martā notikušajā partijasdibināšanas kongresā ievēlētajā valdē atpazīstamākie ļaudis ir fotogrāfs Ints Kalniņš, vēlāk ar savāmzelta rokām slavenais ķirurgs Aris Auders un auditore Ingrīda Ūdre, savukārt lielākajai daļai pārējovaldes ' locekļu mediji nezina pat vārdu un publikācijās spiesti aprobežoties ar iniciāļiem.

Toties ar otro pamatvali — finansēm viss ir nesalīdzināmi labākā kārtībā, tik labā, ka šis faktorsjauno politisko

veidojumu nostāda būtiski labākā situācijā, salīdzinot ar citām partijām, kuru pārstāvjiem kā reiz1998. gadā jābrauc uz Ventspili, lai tiktu pie finansējuma apmaiņā pret līgumiem, kas tiek slēgti arVentspils mēra Aivara Lcmberga vadīto politisko organizāciju Latvijai un Ventspilij. Tiesa, uz Ventspiliaizbrauc arī faunas partijas delegācija — cik zināms, tajā ietilpis pats Ainārs Šlesers, kā arī Raimondsl'auls, Silvija Dreimane un Ingrīda Ūdre —, taču šis līgums atšķirībā no citu partiju parakstītajiemjaunpartijiešiem uzliek par pienākumu faktiski tikai turpināt naidošanos ar Andri Šķēli, ar kuru AināramŠleseram attiecības arī tāpat tobrīd nav nekādas labās.

Kāpēc tā? Saskaņā ar kāda tolaik partijai ļoti tuvu stāvējuša cilvēka skaidrojumu galvenokārt jautāpēc, ka naudas ir gluži pietiekami arī tāpat: "Naudu sākumā deva Indriksons un Koziols, Kargins laikamarī deva. Ņēma no visiem, no kā kaut ko varēja savākt. Bet Aināram bija arī pašam sava nauda. Tā bijaLemberga lielā bēda — ka Aināram bija arī sava nauda un ka viņam naudu nevajadzēja par katru cenu.Naudas tobrīd bija reāli ļoti daudz. Kaut kad šajā laikā biju Šlesera kabinetā universālveikalā, viņš kautko ņēmās pa seifu, un tā skaidrās naudas kaudze, kas tur stāvēja… Es esmu pazīstams ar to, cik kādāčupiņā var būt naudas, un es lēšu, ka tur varēja būt kāds miljons dolāru…"

"Es nezinu, es no tā biju atdalīts. Finanšu resursus, manuprāt, vienmēr gādājis un koordinējisŠlesers. Kas deva — es nezinu. Viņš bija diezgan daudzveidīgs, tas finansējums. Tas nebija no vienaavota, bija vairāki avoti. Es īsti nezinu, ne kādas tās bija summas reāli, ne kādas tās bija puses. Ja tāgodīgi, es tiešām nezinu, tāpēc ka to neviens apkārt nestāstīja. Īstenībā tajā laikā likumdošana patneparedzēja nekādu tur pārmērīgu šo avotu atklāšanu," aizgājušos laikus atminas Sandris Točs.

Kā naudas pumpīšus var izmantot arī jau esošās struktūras: līdz ar partijas dibināšanu it kā tiknozīmīgais Baltijas Stabilitātes fonds, protams, tiek aizmirsts, taču vēl 2000. gadā tas lieti noder, laiJaunajai partijai pārskaitītu vairāk nekā 23 tūkstošus latu. Toties, jo labāk iet ar naudu, jo sliktāk — arcilvēkiem, un neveiksmju galvenais iemesls ir Šlesera-politiķa "pirmā izlaiduma" defekti, jeb' precīzāk— īpašību salikums. Pirmām kārtām jau šaj;i laikā mūsu varonis, pietiekami labi apzinoties savuzināšanu trūkumu, lai neteiktu — neaptēstību, gandrīz vai aizkustinoši uzticas apkārtējiem, un tie šouzticēšanos ne vienmēr izmanto godīgi.

Tāpat pirmajā piegājienā savāktie cilvēki ir, tā teikt, paš- pietiekami, — atšķirībā no vēlāko laiku"šoferu dēliem", kuru labklājība ir tieši atkarīga no mūsu varoņa piešķirtiem vai nepiešķirtiem valstsamatiem, šajā laikā gandrīz visi viņi ir profesionāļi un materiāli patstāvīgi. "Tolaik Ainārs vēl ne visairūpējās par saviem cilvēkiem. Un ari īsti nevajadzēja — gandrīz visi paši bija labi paēduši. Tikai Točsbija salīdzinoši badā un vēl arī Juris Kancis varbūt," raksturo jau minētais partijai pietuvinātais cilvēks.

Šādiem pietiekami patstāvīgiem, profesionāliem, pašapzinīgiem ļaudīm tad arī ir politiskajā ikdienājāsadzīvo ar ne visai izglītotu, ne visai zinošu, ne visai pieredzējušu cilvēku, kuram ir nopietnas grūtībaskaut cik nopietni izteikt savu domu (tieši šajā laikā viņš slavenajā Rīgas Laika intervijā izsakās par noiekšām nākošo sieviešu skaistumu), bet kurš vienlaikus ir bezgala enerģisks un pašpārliecināts partijasvadītājs.

Pašā faunas partijas vadībā, protams, nevienam nav luubu par to, ka Raimonds Pauls ir tikai, tā sacīt,zicpriekšsēdētājs, savukārt īstais boss jūtas un arī ļoti vēlas būt Ainārs Šlesers. "Es tolaik biju arīvienīgais cilvēks, kurš ar viņu atklāti strīdējās un vienreiz gandrīz līdz kautiņam nonāca. Es neatcerosvairs, par ko, tas bija vienā valdes sēdē. Bet, nē, tas viss bija par lietu. Bija lietas, kur viņš mani klausīja,bija lietas, kur viņš mani neklausīja, bija lietas, kas, man likās, bija jādara savādāk, bet, nu, neapšaubāmiviņš bija tāds self-made man," atminas Jānis Krūmiņš.

Jau šajā laikā mūsu varonis arī uzskatāmi demonstrē to, ko 2004. gadā kāds anonīms nelabvēlislaikrakstam Diena piemin vārdos par Aināra Šlesera "ļoti mazu cieto tlisku smadzeņpodā, tik mazu, kadažreiz rodas iespaids, ka tajā vispār nav vietas informācijas uzglabāšanai. Toties operatīvā atmiņa

šādiem cilvēkiem ir pietiekami liela, un ar to viņi padara fantastiski daudz, jo viņiem nekur navjārakņājas pēc liekas informācijas. Šlesers darbojas tikai ar operatīvo informāciju un atmiņu un sasniedzizcilus rezultātus. Viņa smadzeņu datorā ir izslēgta virkne tādu funkciju, kuras ir visiem citiem cilvēkiem,paliek tādas programmas kā nekaunība, tūlītēja rīcība, tikai to cilvēku pazīšana, kas attiecīgajā mirklī irielikti operatīvajā atmiņā, jo pārējos nav, kur nolikt. Ar to viņš atšķiras, teiksim, no |Arnolda] Laksas unKoziola".

To pašu jau tagad teic faunā laika redzamais pārstāvis Edgars Jaunups: "Man viens labs draugs unpaziņa teica, ka viņš ir apbrīnojams cilvēks ar to, ka viņam nav vispār cietā diska, ja salīdzina ar tādudatoru, tad viņam ir tikai operatīvā atmiņa. Un tikai ar operatīvo atmiņu viņš rīkojas, jo līdz ar to ir ļotiviegli, nav nekādas pagātnes…" — "Man šķiet, Šlesers ļoti ātri izmet no galvas to, kas viņam šobrīd navaktuāli, un cilvēkus, kas viņam vairs nav aktuāli, viņš pa lielam arī faktiski nesveicina. Nu, man,piemēram, Šlesera sveiciens nav būtisks, bet viņš arī mani nesveicina. Lūk. Bet mani tas galīgineuztrauc," piebilst kādreizējā! mūsu varoņa līdzgaitnieka Ērika Jēkabsona bijusī preses! pārstāve LīgaKrapāne.

Kā tieši tas izpaužas? "Mani pārsteidza, piemēram, tāds personisks notikums: vēlēšanas, uz kurāmmēs ejam ar Jauno partiju. Ainārs domā, ka mēs dabūsim divdesmit trīs vai divdesmit četras vietas.Vēlēšanu vakars, viņš tāds: nu, Sandri, cik mēs dabūsim? Es tā piesardzīgi saku — nu, kādas četrpadsmitlīdz sešpadsmit vietas minimums. Viņš tā — ko tu runā, divdesmit trīs vietas! Kā viņš parasti pieraksta uzsalvetēm, paņem un uzraksta — 23. Vēlēšanu nakts. Rezultāti skaidri rāda, ka tur nekādi ne divdesmit trīs,mēs, man liekas, astoņas vietas dabūjām. Kā uzvestos parasts cilvēks, kad viņš ir domājis, ka dabūsdivdesmit trīs, bet dabūjis tikai astoņas? Viņš būtu tur bēdīgs, sašutis. Šlesers? Viņš jūsmo, viņš irpriecīgs! Šķiet, vispār aizmirsis kaut kādas prognozes par divdesmit trijām, viņš ir laimīgs, viņš ir starā,viņš zvana naktī visiem un jau runā tikšanās! Viņš jau zvana tur trijos naktī Krištopanam un saka — nu,Ikad tiekamies?" atminas Sandris Točs.

Taču visvairāk šī "operatīvā atmiņa" attiecas uz cilvē- ļ kiem. Ja "vēlāko izlaidumu Šleseram" jau irkļuvis skaidrs, ka ir nepieciešami "savi cilvēki", par kuriem visādos veidos (arī gluži vienkāršipiezvanot) jārūpējas un kuri regulāri jāapzina kaut vai vienkārša dialoga uzturēšanai, tad šajā laikā viņampatiešām eksistē tikai konkrētajā brīdī vajadzīgie cilvēki — un nekas nav vienkāršāks kā vienubrīd kāduno saviem līdzgaitniekiem celt vai debesīs, lai ļau pēc neilga laika, zūdot nepieciešamībai, viņu atcerētiesnkai tad, kad presei jāpaskaidro šā cilvēka nejaukā daba.

Ļoti izteiksmīgi šo mūsu varoņa "operatīvo atmiņu" uz savas ādas izbauda, piemēram, tas patsRaimonds Pauls, kurš pirms vēlēšanām Aināram Šleseram ir īsts politiķa ideāls, kas "sevi pierādījis netikai kā labs mūziķis, bet arī ka labs politiķis. Piemērs ir viņa darbs Kultūras ministrijā un prezidentapadomnieka amatā. Raimonds Pauls gan šad tad mēdz pateikt, ka viņš nav politiķis. Tādā gadījumā manjājautā, kas tad ir politiķi. Vai tic daži, kas Saeimā bieži vien atrodas alkohola reibumā, tādā stāvoklībalso arī par likumprojektiem un kāpj tribīnē? Turklāt viena no būtiskām politiķim nepieciešamāmiezīmēm ir godīgums, un, ja mēs godīguma ziņā salīdzinātu Šķēli un Paulu, rezultāts būtu diametrālipretējs".

Taču, ja faunas partijas priekšsēdētāja vēlēšanās Raimonds Pauls ir "cilvēks, kam uzticas visasabiedrība un kas ir sevi pierādījis gan kā politiķis, gan kā valstsvīrs", tad pēc aiziešanas no šā posteņaun arī no partijas viņš Aināra Šlesera publiskajā skatījumā nekavējoties pārvēršas par cilvēku, kas"gribēja būt labs visiem", kaut gan "bija jārīkojas kā politiķim", par cilvēku, kura viedoklis nekad neesotbijis zināms un saprotams, un par cilvēku, kurš faktiski arī sašķēlis mūsu varoņa politisko lolojumu.

Taču tas vēl ir nieks, salīdzinot ar partijas dibināšanas laikā vai līdz debesīm cildinātās IngrīdasŪdres raksturojumu, ko, situācijai mainoties, mūsu varonis sniedz emocionālā intervijā Lauku Avīzei."Tikko bija sadalīti pirmie ministru "portfeļi", radās aizvainojums. Visgrūtāk bija ar

Ūdres kundzi: es varu pateikt, ka viņā aizvainojums bija jau no pirmajām dienām. Jo daudzi viņai

teica: "Tu esi tik skaista, tik gudra un vispār tu esi pati, pati… Tad kāpēc gan tu neesi ministre?"Kad [Vilis] Krištopans pēc pusgada kopdarbības nolēma ļļ pieprasīt manu demisiju, Jaunajā partijā

notika nodevība, Toreiz man izveidojās domstarpības ar Lemberga kungu, kuram bija sevišķi lielaietekme arī Krištopana valdības veidošanā. Krištopans, kā arī daudzi citi bija atkarīgs no viņa labvēlības.Pēc manas atteikšanās atcelt no amata I Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagļi KrištoB panspieprasīja manu demisiju. Šis jautājums tika iepriekš saskaņots arī ar Ūdres kundzi. Par to daudzi cilvēkikuluāros runāja jau sen, bet es tad tam vēl neticēju.

Toreiz Ūdrei jautāja: vai tu esi gatava iet Šlesera vietā?! Šajā situācijā man bija jāpieņem lēmums:vai nostāties! pozā un pieprasīt partijas iziešanu no koalīcijas, jo neko I sliktu ekonomikas ministra amatāes nebiju izdarījis? Bet, ja es rīkotos radikāli, partija varētu sašķelties, jo Ūdres! kundze, protams, centāstajā atrast sev atbalstītājus. Tad nolēmu: kaut arī man nav pieņemamas Ūdres kundzes amatā iekļūšanasmetodes, labāk samierināšos, lai tikai partija paliktu vienota. Lai gan man laikam tā nevajadzēja darīt, jo ino tās dienas arī sākās visas Jaunās partijas nedienas.

Protams, turpmāk mūsu domstarpības tikai palielinājās, I bet Ūdres kundzes ambīcijas kļuva vēllielākas. Viņa pati sevi izvirzīja Valsts prezidentes amatam, kad Raimonds 1 Pauls, kuru šim amatam bijaizvirzījis partijas kongress, no I cīņas atkāpās. Sekoja mēģinājums kļūt par Ministru prezi- | denti. Kadnominēja Andri Bērziņu, viņa vēl cerēja kļūt par finanšu ministri un tika lobēta no dažādām pusēm. I

Visbeidzot Ūdre saprata, ka viņai jāsamierinās tikai ar valsts reformu ministra amatu, ko patlabanpilda Jānis Krūmiņš.

Bet radās atkal jaunas domstarpības. Jaunās partijas valde nolēma deleģēt Ingridu Ūdri īpašuuzdevumu minis- ira valsts reformu lietās amatam, cerot, ka šis solis palīdzēs saliedēt partiju. Mēsizvirzījām viņu, bet ar vienu nosacījumu: ja Ūdres kundze iet strādāt par ministri, tad viņai uz laiku, kamērpilda ministres pienākumus, jānoliek deputāta mandāts, lai frakcijā nāktu cits cilvēks: Imants Ziediņš noTalsu rajona, kurš ir Talsu hokeja skolas vadītājs. Tad Ūdre skaidri un gaiši pateica, ka viņa nepieļaus,ka kaut kāds Ziediņš nāktu viņas vietā, jo viņš nav kompetents finanšu sfērā un nespēs darboties SaeimasBudžeta un finansu komisijā.

Tātad Ūdres kundze gribēja vienlaikus ieņemt gan ministra, gan arī deputāta amatus un nevēlējās, laiJaunās partijas frakcijā nāktu strādāt jauni, darboties griboši cilvēki. Tikai šo augsto ambīciju dēļ valdepieņēma lēmumu viņas vietā ministra amatam deleģēt partijas vecbiedru Krūmiņu. Tā rezultātā Ūdreskundze saprata, ka šajā partijā viņai trūkst atbalsta. Viņa ar saviem domubiedriem tomēr nobalsoja parAndra Bērziņa valdību, jo negribēja, lai viņu izslēdz no partijas, taču nākamajā dienā Ūdres kundzenolēma izstāties no Jaunās partijas…"

Ingrida Ūdre gan ir labs profesionālis, saglabā Saeimas deputāta mandātu, turklāt, cik noprotams,atradusi kopēju valodu ar Aivaru Lembergu, tāpēc badu nemirst arī pēc šīs šķiršanās no mūsu varoņa unizkrišanas no viņa "operatīvās atmiņas". Cits gadījums — jau pieminētais Sandris Točs, kurš izrādās īstinevajadzīgs, līdz ar ko izkrišana no "operatīvās atmiņas" viņam izrādās daudz sāpīgāka:

"Nu, redz, kā bija: piemēram, ir kaut kāda valde, un tur ir kaut kādas ari personiskās attiecības.Šleseram sagāja attiecības riktīgi šķērsām gan personisku iemeslu, gan ari kaut kādu politisku iemesludēļ, teiksim, ar Silviju Dreimani, Ingrīdu Ūdri, kas bija toreiz šīs partijas vadība. Šlesers ļoti greizsirdīgiskatījās, ka es joprojām uzturu labas attiecības ar Ūdri, un Silviju, un es domāju, ka daudzi toreiz topagrieza tā, ka man nevar uzticēties, ka es pārāk tur pie tiem, pretējiem, tāpēc, kad tika paziņoti jaunievaldes kandidāti, manis tur nebija.

Tad vēl bija zināms periods, kad šī partija izbeidzās, es biju parlamentārais sekretārs pie Šleseraministrijā, un tad vienā brīdī es vairs nebiju nekas, man nekas netika piedāvāts, jo man nav nekādas savasuzņēmējdarbības, un es vienā brīdī biju faktiski uz ielas, bez darba, bez nekā. Un, jā, diezgan ilgi es bijubez darba tajā brīdī, kādi mēneši deviņi, un tieši Silvija I un Ingrīda man palīdzēja atgrieztiesNeatkarīgajā Rīta Avīzē."

Lai nu kā, 2002. gada janvārī faunā partija ar visu savu "nevis šķelt, bet vienot" saukli ir faktiskiizjukusi, un [ mūsu varonim jāķeras pie citas idejas — doma par "jaunajiem uzņēmējiem", kas kontrolēsvaru, tiek ātri izmesta no "operatīvās atmiņas", un vietā nāk sirsnīga un dziļa kristīgā pārliecība. Palikusīpartijas daļa pārsaucas par Jauno ■ kristīgo partiju, par tās priekšsēdētāju ievēl mācītāju Gunti Dišleru,kurš partijas kongresā pasludina, ka "esam jaunas reformācijas priekšā. Garīgām vērtībām mums būsjākļūst par dzīvesveidu", un nolemj apvienoties ar citu mazpartiju — Jura Kokina vadīto Kristīgidemokrātisko savienību, lai izveidotu "centriski labēju partiju".

(Te gan uzreiz jāpiebilst — kaut jel kāda skaidra ideoloģija mūsu varoni politikā vienmērinteresējusi vismazāk,

Piemēram, dibinot Jauno partiju, Raimonds Pauls paziņo, I a tā stingri stāvēs centriskās pozīcijās,partijas valdes locek- lis Raimonds Timma turpretī vēsta, ka partija būšot ar kreisu ievirzi, "bet ne tālākkā sirds", savukārt pats Ainārs Šlesers pilnīgu pozīcijas trūkumu vairākos ļoti svarīgos jautājumosskaidro īsi — tas tāpēc, lai "Jaunās partijas gatavās receptes nepiesavinātos citi politiskie spēki". Arīvēlāk maksimālais, kas no viņa izdzirdams, — ka, piemēram, "ideoloģijas nezudīs", "mēs esam centriskinoskaņoti" Un "kopumā partija, protams, aizstāv tirgus ekonomiku".)

Pats Ainārs Šlesers gluži kā savas pirmās partijas dibināšanas laikā runā par jaunām atklāsmēm —arī vēlāk intervijā Lauku Avīzei viņš visu skaidro vienkārši: "Sarunās ar vairākiem cilvēkiem radāsdoma, ka ir pienācis laiks uz Jaunās partijas bāzes veidot jaunu, kristīgu politisku organizāciju. Nolēmāmnākamajā kongresā deklarēt, ka par pamatu politikas veidošanā jāņem kristīgās vērtības. [..] Mums bijamērķis konsolidēt kristīgos spēkus Latvijā, tādēļ sākām sarunas par mūsu partijas un Kristīgo demokrātusavienības apvienošanu."

Cik lielā mērā šis kristīgums ir reāls un cik — piemērots politiskajām vēlmēm? Te nu viedokļiatšķiras diezgan pamatīgi. Viena lieta, protams, paša mūsu varoņa apliecinājumi, piemēram, žurnālamMūsmājas: "Mamma un vecāmāte bija ticīgas, bet skolotāji centās iestāstīt, ka Dieva nav. Es domāju —kāpēc skolā jārunā par to, kā nav? Mana būtība tam pretojās, un es atradu Mežaparka draudzi…"

Taču virkne politiķu vienmēr ir smīkņājuši par šiem pēkšņajiem ticīguma uzplūdiem, kas Jaunāspartijas laikos galīgi neesot bijuši manāmi, un arī bijusī Aināra Šlesera padotā, kādreizējā uzņēmumaPasažieru vilciens vadītāja

Linda Baltiņa savus pirmos kontaktus ar mūsu varoni deviņdesmito gadu vidū atminas šādi: "Esdomāju, ka nē, ka viņš kristietis kļuva, nu, krietni vēlāk. Bet es par šo tēmu neapspriežu, nekomentēju, joes cienu baznīcu, es cienu šo kultūru. Vienīgi, ko es varu godīgi pateikt, alko<| holiskos dzērienus viņštiešām nelietoja arī toreiz."

Vīpsnā arī Jānis Jurkāns: "Tas būtu liels grēks mai»j teikt, kāds viņš ir šodien — vai viņš patiesi irkļuvis pai kristieti. Bet, ja viņš patiesi kļuvis par kristieti, tad viņam ļ būtu nevis jāceļ privātmājas, betjāccļ nabagmājas. Jebļ ledus laukumi, jeb vēl kaut kas. Jāatdod, jādalās — sak', es | nedomāju par māju,turklāt ar tādiem skandāliem, ar tādiem kvadrātmetriem, kad mana tauta cicš badu. Nē, es! nodarbošos arlabdarību. Tā kā kādreiz kādi cēla tur bērnu® slimnīcas un tā tālāk. Lai gan nevar jau nosodīt, jo prin«cipā, ja es jums jautātu, kas ir jūsu dzīves mērķis, droši vien jūs teiktu: es gribu labi dzīvot un labijusties…"

Tomēr laikam jau šis ir tas gadījums, kad Ainārs Šlesers tiešām neko neizgudro, — viņam vienkāršiienāk prātā, ka ticības lietas viņa izpratnē būtu labi izmantojamai manta. "Tā ir tiešām viņa ideja, un, kadtā kristietība un Pirmā partija sākās, tad es vienkārši nomaļus stāvošā ; padomus kādreiz iedevu, bet, nu,tā viņš ir tiešām dziļi ticīgs cilvēks. Viņš ir. Viņš ir, jā," apliecina Jānis Krūmiņš. Turklāt šo ticīgumuatminas arī Aināra Leščinska bijusi skolotāja Inese Kārkliņa:

- Viņš jau par kristieti kļuva kādā trešā kursā. Nu, to viņš arī pateica, viņš saka: es esmu kristietis,es nedzeru, nepīpēju. Un viņš apmeklēja Mežaparka baznīcu, tā viņš arī ar Ēriku Jēkabsonu iepazinās.

- Un kā to uzņēma citi audzēkni?

- Mēs daudz par to runājām, kas ir kristietība, un nlums tajā klasē bija divi puiši, baptisti, no ļotistiprām baptistu ģimenēm, un nevienu brīdi nevienam…

Un Ainārs jau tā nepopularizēja, viņš nenostājās priekšā un neteica: es esmu kristietis! Viņš ar tosavu uzvedību to visu rādīja, un tad jau tā… Nē, ļoti normāls viņš klasē bija, nu, tai grupā…

Visbeidzot, arī Ēriks Jēkabsons lieliski atceras astoņdesmito gadu beigas un cilvēkus, kas nākuši uzMežparka baznīcu: "Jā, viņš bija viens no sekotājiem. Viņš bija viens no tiem, kas atsaucās uz publicētorakstu par "svēto tēvu kaujas grupu". Pēc šī raksta viņš bija gatavs stāties mūsu rindās, jo viņu aizrāvamūsu sludinātā ticība, cīņas māksla un spēja to visu apvienot, veidojot civilizētu, garīgi bagātu ungalvenais drosmīgu Latvijas sabiedrības locekli. Uz Mežaparka baznīcu nāca daudzi šodien atpazīstamicilvēki — Ģirts Kristovskis, Andrejs Panteļējevs, Konstantīns Pupurs, Uldis Bērziņš, Ojārs Rubenis,Juris Podnieks un citi. Tagad atsaucot atmiņā tos laikus, man ir tāda deja vu sajūta…"

Cita lieta — ka 2002. gadā Ainārs Šlesers tomēr galīgi nav tas, kam izdodas pirmajam paceltkristīgo vērtību karogu un šo ideju "monopolizēt", jo jau iepriekšējā gada rudenī no Amerikas Latvijā irpārradies tas pats Ēriks lekabsons. Tiesa, ir gan cita versija — mūsu varonim ar uzkrāto politiskopieredzi un punu kolekciju ir vairāk nekā skaidrs, ka pašam viņam labāk palikt otrajā plānā un personiskineuzmesties par galveno kristīgās domas virzītāju. Tāpēc ari Ainārs Šlesers "nezīmējas", un kā formāligalvenie topošās "mācītāju partijas" tēvi — aizsācēji tiek samakšķerēti daži īsti mācītāji, tostarp ĒriksJēkabsons, kurš tagad stāsta tā:

- Ainārs nebija vienīgais, kas mani mudināja atgriez» ļ ties dzimtenē. Mani uzrunāja vairākipolitiskie spēki. Arh arhibīskaps Jānis Vanags mani aicināja atpakaļ. Es jau morāli biju nobriedis brauktmājās. Visu laiku es biju kA tādā apritē, un visi tie cilvēki savā ziņā mani aicināja atpakaļ uz Latviju, unarī Ainārs bija tikai viens no tiem,i Es viņam uzticējos, jo visilgāk viņu pazinu. Sākotnēji esi negribējuiesaistīties politikā, un tāpēc man radās domai izveidot sabiedrisko organizāciju Par garīgo atdzimšanuLatvijā.

- Jūs ar Sleseru nolēmāt?- Nē, es to nolēmu. Es tajā laikā tikos gan ar Aināru Baštiku, gan ar Jāni Šmitu, gan ar citiem

garīdzniekiem, jo| man likās, ka ir pienācis laiks arī man likt savu artavu Latvijas labā. Kad mēsnodibinājām organizāciju Par garīgo\ atdzimšanu Latvijā, pirmais bija vēsturisks pasākums. Es, I tikko noAmerikas atbraucis, uzrunāju klātesošos un tolaik domāju pavisam citos mērogos. Es esmu tāds —1labticīgs, naivs un pozitīvs, un tad es vēl dzīvoju tajā Atmodas laika mentalitātē savā ziņā. Zāle bija pilnaar i intelektuāliem inteliģences pārstāvjiem, un daudzi mani pēc pasākuma uzrunāja un aicināja ietpolitikā.

Es par to sāku aizdomāties, un, tā kā Ainārs un, pro-ļ tams, arī vairāki garīdznieki no dažādāmkonfesijām bija mani domubiedri tajā laikā, mēs apspriedām ideju, ka jādibina partija. Mana doma bijatāda, ka jātaisa jauna partija uz tās bāzes, kas te bija izveidota. Pārzinot ļoti labi arī Amerikas politiskokultūru un filozofiju es uzstāju, ka nevajag nosaukumā likt "kristīgā", neskatoties uz plašo

garīdznieku atbalstu un totālo morālās ētikas trūkumu I valstī. Politiskā partija ir politiskā partija,kaut arī šī partija būs balstīta uz šīm konservatīvajām, kristīgās pasaules pārliecības vērtībām unuzskatiem, bet viņus jau nevajag ļaut kā izcelt. Nu, tā mēs sākām, un tā tas viss aizgāja. H - Kāpēc jūsņēmāt Šleseru? Kam jums viņu vajadzēja?

Un kāpēc jūs viņam ļāvāt kļūt par galveno? H - Es viņu pazinu no sešpadsmit gadiem, un es neteiktu,ka tajā laikā viņš bija truls mietpilsonis. Viņš bija, nu, īstenībā tāds ļoti nopietns meklētājs, ļotidisciplinēts, mērķtiecīgs jauns cilvēks. Un piedevām jāsaka tas, ka viena lieta ir publiskā telpa, bet visusšos gadus, ņemot I verā viņa nopietnos treniņus, viņa dzīvesveidu, es esmu pārliecināts, ka viņš ir un irbijis uzticīgs savai sievai un savai ģimenei, viņš nelieto alkoholu, viņš ir darbaholiķis. Viņš visus šosgadus ir bijis pietuvināts baznīcai, viņš ar mani uzturēja attiecības visus šos gadus, meklēja garīgu [stiprinājumu cīņā pret oligarhiem, viņš ir pazinis gan arhibīskapu Vanagu, arī citus. Tā ka viņš tajā apritē

ir bijis, un nebija tā, ka mēs to Šleseru paņēmām kaut kur no gaisa, — mums tā jau bija tāda kopējasadarbība, mums bija kopējas ļ domas, mēs kopā tur strādājām.

- Jūs viņam ticējāt, ka viņš varēs?- Nu, ja godīgi, tajā laikā es viņam uzticējos, jā.- Un tad kas dibināja Pirmo partiju?- Es ar Šleseru un domubiedriem…- Un kam jums savajadzējās visus tos sektantus?- Gan katoļi, gan luterāņi, gan citas tradicionālās konfesijas sadarbojās ar Pirmo partiju. Vienkārši

Jaunā paaudze izsauca visskaļāko rezonansi. Tā Jaunās paaudzes loma, es domāju, ir pārspīlēta. Sektanti,citplanētieši, marsieši,

masoni, tas pieliek klāt mistēriju un intrigu un tas pie» saista uzmanību, ko arī vajadzēja panākt.- jūs ar Aināru esat kādreiz to apsprieduši? Teiksim, jūs sēžat pie galda, zīmējat plānu — hmm,

vajadzētu kaut kādu harismātisku draudzi, no kuras visi aizskries paa mums nobalsot…-Nē.- Tad kā viņam nāca tā ideja?- Ne jau viņam tas nāca. Īstenībā tas jau notika man;l laikā. Es īstenībā iepazinos ar Alekseju

Ļedjajevu [Jaunās paaudzes vadītāju] pirmais, es toreiz ar viņu tikos, es ar viņu runāju. Un tas ir viss, turnebija nekādas shēmasj nekas — tas vienkārši notika. Un es, ja nemaldos, pat Šie- seru iepazīstināju arĻedjajevu pirmais, un tad viņš to visu pārņēma. Bet Ļedjajeva ietekme uz partiju, — tās ir tikai baumas,pilnīgi pārspīlēti, leģenda, tur nav tā. Šlesers nav Ļedjajeva sektā, tas atkrīt.

Vispirms Ēriks Jēkabsons, Ainārs Baštiks un Jānis Šmits publiski paziņo par "uz garīgām vērtībāmbalstītas" partijas' dibināšanu, tad par pievienošanos tai izlemj Aināra Šlesera Jaunā kristīgā partija(pašam partijas faktiskajam vadītājam paziņojot, ka "Latvijā notiks kaut kas liels un nozīmīgs", un kārtējoreizi stāstot par neskaitāmajām partijām, kas viņu mēģinājušas pārvilināt), un tā paša 2002. gada maijabeigās tiek nodibināta Latvijas Pirmā partija — ar Ēriku Jēkabsonu priekšsēža postenī un "katra cilvēkagarīgu un materiālu labklājību, kas izriet no Dieva svētīta darba un cieņas vienam pret otru" kā deklarētoaugstāko mērķi, bet piesaistītās zvaigznes vietu Raimonda Paula vietā nu ieņem Jānis Peters. Turklātpirmo reizi tiek iemēģināts arī sauklis par drošo uzvaru gaidāmajās Saeimas vēlēšanās (tas pēc tilin tiekatkārtots gan pēc apvienošanās ar Latvijas ceļu, Haii pēc savienības ar Tautas partiju).

Ainārs Šlesers savā trešajā partijā nu var justies ievēro- i.iini labāk nekā pirmajās divās — par spītitam, ka Pirmajā partijā viņš it kā ir tikai klātpienācējs, bet īstenie dibinātāji skaitās citi. Pieredzes unzināšanu nu mūsu varonim ir krietni vairāk, enerģijas un uzņēmības tikpat, savukārt rilvēku, kas varētuviņam iebilst un kuriem varētu būt navs viedoklis, — krietni mazāk. Savukārt tie, kuriem tāds ir, cits pēccita no partijas vadības pazūd — gan bijušais I atvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa, gan izcili Iristīgi noskaņotais ekonomikas ministrs Juris Lujāns, bet vel pirms viņa pienāk arī partijas dibinātāja unpirmā vadī- i.īja Ērika Jēkabsona kārta. Paziņojis, ka tā "no mācītāju partijas ir kļuvusi par viena cilvēka— Aināra Šlesera par- liju", viņš 2005. gadā pamet arī pašu partiju, publiski apliecinot: "Esmu bijispacietīgs un pazemīgs cilvēks, kas centās uzturēt vienotības ideju. Es vairs neredzēju jēgu būt parklusējošo vairākumu…"

Kāpēc tā? Par to Ēriks Jēkabsons ir gatavs runāt tagad:- Kāpēc jūs aizgājāt?- Kāpēc es neesmu politikā?- Jā, kāpēc jūs aizgājāt? Ir jābūt iemeslam.- Vispirmām kārtām es neaizgāju projām no Aināra. Es aizgāju no Pirmās partijas projām, jo tajā

laikā, sevišķi, kad es biju iekšlietu ministrs, tad man aiz muguras tika darītas un notika tādas lietas, kasman bija nepieņemamas.

- Kādas?

- Man nepatika arī paša Aināra varbūt tāds, nu, darbības un aktivitātes stils, un līdz ar to es jaupats labu laiku

biju tādas dilemmas priekšā: vai man vispār atstāt šo li1 Pirmo partiju un iet projām vai ne. Jo, tā kāes biju partijai priekšsēdētājs, ministrs un deputāts, es domāju, ka varbu mana personiskā nepatika vaineapmierinātība varētu nāk par ļaunu tomēr šai partijai, tās labajām idejām, reģionālajām nodaļām un tātālāk. Tāpēc kaut kāds zināms laiks bija, kad es tā kā, nu, nedaudz pagāju malā. Un tajā laika, kamēr espagāju malā kā partijas priekšsēdētājs, Aināra i domubiedri vai, labāk teikt, paklausīgie sulaiņi unizdabā* ļ. tāji darīja visu, lai… Jeb viņiem nepatika, ka es esmu I vienkārši neatkarīgs.

- Bet kādu dezinformāciju par jums varēja izplatīt? ;- Vispār jau iekšlietu ministra amatā vienmēr ir ļoti, E ļoti daudz baumu. Es vienkārši negribēju,

lai man apkārt birojā vai citur ir kaut kādi, teiksim, Šlesera cilvēki. Es īstenībā biju ļoti neatkarīgs. Patspar sevi. Tur nebija no kaut kādas atkarības, ne spiedienu. Nu, un, protams, tas nepatika, un bija kārotājiuz manu amatu, un tā tālāk.

- Un Ainārs nesaprata? Viņš noticēja kaut kādiem cilvēkiem no malas, kas teica, ka jūs esat pārākneatkarīgs un šķeltnieks, vai… ^^P

- Nē, nu, tas nebija tik vienkārši. Jāņem vērā, ka jau pirms manis aizgāja tādi smagsvari,respektējami, spēcīgi cilvēki kā Arnolds Laksa, piemēram.

- Jā, kāpēc Laksa aizgāja?:- Nu, tieši tāpēc, ka, es domāju, viņam nebija patīkams ! tas Aināra darbības un vadīšanas, tāds

varas uzurpēšanas, diezgan primitīvais un neinteliģentais stils, kāds viņam bija. Un tad tu saki — eh, nu,ko darīt — it kā savējie, it kā tā doma bija laba, ideja skaista, bet tagad, nu, ja kāds tā rīkojas…

Roberts Leščinskis dienestā Ļeņingradā — formas tērpu viņš varējis nevalkāt, jo bijis kāda ģenerāļapersonīgais šoferis.

Aināra Leščinska vecāku — Roberta un Monikas Leščinsku kāzas.

Laikraksts Vakara Ziņas atklāja pirmo no «mistiski pazudušajām» krimināllietām, kas saistītas arLeščinsku ģimenes locekļiem.

Aināra Leščinska tēva Roberta Leščinska krimināllietas dokumenti ir «iztīrīti» diezgan pavirši — šistas ir saglabājies.

LMājas Ērgļos, kurp savulaik pārvācās Aināra vecvecāki ar bērniem Robertu un Veroniku. Arī

pusauga Ainārs šeit pa vasarām atbraucis paciemoties.

1980. gads. Mazais Ainārs Leščinskis pirmajā rindā piektais no kreisās tieši aiz viņa tēvs — šoferisRoberts Leščinskis

Mazākajās klasītēs Ainārs turējās pēdējās rindās — attiecīgi pēdējā rindā pirmais no labās (l).otrajā rindā piektais no labās (2), pēdējā rindā piektais no kreisās (3)-

Rīgas Industriālā politehnikuma audzēknis Ainārs Leščinskis — attēls no atzīmju lapas.

Tehnikuma audzēkņa Aināra Leščinska raksturojums, kas paredzēts iesniegšanai nepilngadīgo lietuinspekcijā.

Rīgas Industriālā politehnikuma laiki: Ainārs Leščinskis abos attēlos — pirmais no labās.

Štanču un presformu ražošanas tehniķa-tehnologa diploms puslīdz sekmīgi iegūts.

Saticis Mis Latvija titula īpašnieci Inesi Sleseri, Ainārs Leščinskis ne tikai tika pie jauna uzvārda,bet arī, ļoti iespējams, izvilka lielāko lozi mūžā.

Tieši pateicoties Rihardam Berugam, mūsu varonis nonāca lielo iespēju zemē Norvēģijā.

Aināra Slesera uzņēmējdarbības zvaigžņu stunda — pirmā Dressmann veikala atvēršana 1995. gada2. septembrī.

Ainārs Štesers kopā ar vienu no Varneru ģimenes pārstāvjiem — Peteru Varneru.Mūsu varonis kopā ar vienu no saviem «politiskajiem krusttēviem» — Jāni Krūmiņu.

Aināra Šlesera pirmajos politiskajos biznesprojektos liela daļa cilvēku (attēlos — Raimonds Pauls,Sandris Točs, Silvija Dreimane, Jānis Peters) izrādījās pašpietiekami un līdz ar to nepietiekamimanipulējami.

Ar Andri Šķēli Ainārs Šlesers cīnījās presē, ar Aivaru Lembergu — pat TV studijā, taču ar laikuprincipiālā cīņa pret oligarhiem izčākstēja un pārvērtās gana sirsnīgā draudzībā. Ne glu] atbilstoši mūsuvaroņa lietotajam sauklim «Vīrs un vārds!».

«Arnolds [Laksa| ticēja viņam, viņš tiešām ticēja, ka Slesers nāk politikā, lai pretstāvētuoligarhu varai, bet…»

Kādreizējais Ministru prezidents Andris Bērziņš jau laikus sāka trenēties uztvert Aināra 1 Sleserastratēģisko viedokli. Kā izrādījās, iemaņas noderēja.

«Kad Krištopans pēc pusgada kopdarbības nolēma pieprasīt manu demisiju, Jaunajā partijā notika

nodevība…» Taču, kā saka zinātāji, lai gan šis cilvēks neko līdz galam neaizmirst, tas nekļūst par šķērsli,lai jau pēc pusgada ar kādu no bijušajiem pretiniekiem veidotu kopīgu apvienību un būtu atkal gatavsdoties kādā sev izdevīgā cīņā…

«Tajā laikā, kad es biju uz ielas, tad viens no cilvēkiem, kas mani uzmundrināja un sniedza palīdzīguroku, bija tieši Slesers.» Jūrmalgeitu atceras Jānis Straume, saukts arī par «Batjku».

- NVēl nav pienācis bridis, kad Ēriks Jēkabsons par savu «mācekli» teiks: «Nebija patīkams tas Aināra

darbības un vadīšanas, tāds varas uzurpēšanas, diezgan primitīvais un neinteliģentais stils, kāds viņambija.»

Viens aicināja spiest gāzi grīdā, otrs runāja par treknajiem gadiem, bet pēcāk abi apgalvoja, ka esotpārprasti.

Dzintars Pomers neatbalstīja Aināra Slesera Rīgas lidostas attīstības gaisa pilis un bija spiestspamest lidostas vadītāja posteni.

Gadiem ejot, mūsu varonim aizvien mazāk vajadzēja par sevi gudrākus un izglītotākus |aucK|s unrezultātā vadošus un izcili apmaksātus amatus valsts uzņēmumos ieguva tādi «speciālisti» kā LaurisDripe, Reinholds Pelše un citi «šofera dēli».

«Slesers tādā zinā… viņš redz un sola. Ar to izpildīšanu viņam grūtāk iet, to jūs paši varat vērtēt, bettad, kad nav ambīcijas, tad neko arī nespēj,» tagad diplomātiski atzīst bijušais Latvijas pasta vadītājsGints Skodovs.

Dokuments, kas vērts pāris miljonus eiro — saskaņotais Saules akmens projekts ar mūsu varoņamakam vēlamo stāvu augstumu un citiem «sīkumiem».

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas savdabīgais protests pret «buldozera»manierēm: lasot teksta sestās, septītās un astotās rindiņas vārdu pirmos burtus, sanāk — «Sleseraspiediens»

- XKrimināllieta par Aināra Šlesera uzņēmuma izvairīšanos no nodokļu nomaksas tika izbeigta tikai

noilguma dēļ.

Aināra Slesera savdabīgais paskaidrojums par to, kāpēc pulksteņa iegāde par 70 tūkstošiem eironebūtu uzskatāma par deklarējamu darījumu. Valsts ieņēmumu dienestam ar šo paskaidrojumu pietika.

Sādi, pateicoties augsti apmaksātām un motivētām Rīgas pašvaldības amatpersonām, galīgi tika«sakārtots» Saules akmens projekts.

- Tā bija kļuvusi par viena cilvēka partiju?- Viņa noteikti kļuva par tādu, jo, redz', sākumā tas bija, teiksim — es neatceros, cik, bet, man

liekas, man bija laikam pat vairāk balsu nekā Aināram tajās vēlēšanās. Un es atceros, kā pirmsvēlēšanulaikā strādājām, mēs tur visu Latviju burtiski abi izbraukājām, tā kā es nedomāju, ka tā bija tikai turĒrikas Stendzenicka reklāma ar zemenīti, — tas bija milzīgs darbs. Nu, un mums izdevās pierādīt unparādīt to, kā tas arī bija — ka Ainārs patiešām bija tikai viens no. Es biju partijas priekšsēdētājs, bijaArnolds Laksa, Jānis Peters pie mums bija atnācis, un arī bija no Universitātes mācībspēki, un bijamācītāji. Un tad, kad mēs nokļuvām Saeimā, kad sākās visi tie politiskie procesi, tad varbūt, teiksim,Ainārs sāka kaut kā manipulēt un vairāk izvērst tādu saimniecisko darbību, kas notika arī man aizmuguras, par ko es īstenībā nezināju un pat nenojautu.

- Kādu?- Visi tie publiskie skandāli, par ko ir gājusi runa un kas ir bijuši… Šie visi faktori kopā — ka

Aināram mērķis attaisno līdzekļus, ka viņš kā darbaholiķis pēc labākās sirdsapziņas ir pilnīgipārliecināts, ka katrai politiskajai partijai un spēkam ir jācīnās par varu. Bet tas būtu viss normāli, šievispārīgie politiskās cīņas PR, kampaņas, savu ideju, to konstrukciju pārdošanas un pārliecināšanas

momenti, tas būtu viss labi, ja tu saglabā savas filozofijas, reliģijas jeb ticības pārliecības, ideālus unprincipus. Bet tie šobrīd ir nodoti. Un tādā veidā Ainārs ir šos te pirmos ideālus, kas bija Pirmās partijasizveidē un arī mūsu filozofijā — tie šobrīd ir nodoti, to es varu skaidri pateikt, un tā es ari ticu. Īstenībāviņam būtu vajadzējis arī Pirmās partijas nosaukumu mainīt…

*Bet kāpēc gan mūsu varonim klausīties šādos tukšo» pārmetumos, no cilvēkiem, kuri izkrituši no

"operatlvll atmiņas" un līdz ar to īsti vairs neskaitās, ja šajā laikā viņam ir padomā jau atkal jaunsmanevrs? Kā jau vidēji ik pāri» gados, kad iepriekšējā ideja sevi izsmēlusi: 1998. gadā tiek dibinātafaunā partija, 2000. gadā tā sāk sabrukt, 2002. gatln drupas tiek pārdēvētas par Jauno kristīgo partiju unjau p<ifl dažiem mēnešiem pieslienas jaunizveidotajai Latvijas i'ii majai partijai, bet 2004. gada beigāskļūst skaidrs, ka .iii kristīgās vērtības "mācītāju partijas" izpildījumā vēlētāju acīs nākamajās vēlēšanāsvar nebūt pietiekami pievilcīgas. Un… šajā brīdī izdodas īstenot vienu no dažām sensenajam mūsu varoņavēlmēm — uz līdzvērtīgiem pamatiem apvienoties ar Latvijas politikas dinozauru Latvijas ceļu.

Šī doma, kā stāsta savulaik Jaunās partijas dibināšanā līdzdalīgi cilvēki, Aināru Šleseru tādā vaicitāda veidā ir vilinājusi jau kopš deviņdesmito gadu beigām reizē ar vēlmi kā līdzvērtīgam apsēsties pieviena galda ai "lielajiem puikām Aivaru un Andri". Jau 2000. gadā, tikai dažas dienas pirms RaimondaPaula aiziešanas no Jaunās partijas un partijas Saeimas frakcijas izšķīšanas viņš visa nopietnībā piedāvāLatvijas ceļam (kam tobrīd ir divdesmit viens mandāts un premjera postenis) apvienošanos uzlīdzvērtīgiem pamatiem ar savu "centrisko partiju", taču saņem kurvīti. Savukārt, pēc paša Aināra Šleserapubliski stāstītā, viņš apmēram gadu pēc Maestro aiziešanas saņēmis piedāvājumu pašam ar kompānijupievienoties Latvijas ceļam, — taču tas mūsu varonim ir par maz.

Savukārt 2005. gadā, kad Latvijas ceļš ir pazaudējis gandrīz visu, izņemot kādreizējo nopelnu slavuun bariņu politikas veterānu, Aināra Šlesera vēlme var piepildīties — daudziem nedaudz nesaprotamāveidā viņam izdodas pārliecināt lielu daļu no politikā it kā tik pieredzējušās ceļinieku "spices", ka abupartiju apvienošanās ļaus izveidot politisko spēku, kas, kā jau parasti mūsu varoņa apņemšanās, "cīnīsiespar uzvaru nākamās Saeimas vēlēšanās un iespēju stādīt valdību".

Kā tas izdodas? Jautāt tiem ceļiniekiem, kuri ir palikuši jaunajā "sasaistē", ir bezcerīgi — tipiskspiemērs ir ekspremjers Andris Bērziņš, kurš joprojām pārliecinoši stāsta: nē, viņš vispār negribētu teikt,ka Latvijas ceļš būtu bijis stagnātisks un milzu problēmās — "Ceļš jau nevienu brīdi netika, nebijapārtraucis savu darbību, viņš piedalījās visās vēlēšanās, starp citu, nemaz ne ar tik sliktiem panākumiem",turklāt "mums nebija tāds mērķis — ar kādu apvienoties, tas vienkārši nāca kaut kā tā, pats no sevis, kātāda ideja, kura pēc tam vienkārši ieguva materiālu aprisi", — vienkārši "tā bija faktiski jaunā elpa, kasfaktiski Ceļam bija vajadzīga, viņam šā vai kā vajadzēja kaut kādā veidā atjaunot rindas".

Daudz atklātāks ir kādreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, kuram jaunā savienība izrādāsneciešama:

- Par tām Latvijas ceļa laulībām — kā jūs par to uzzinājāt, ka taisās apvienoties? Kam tā idejavispār bija no jūsējiem?

- Ne jausmas. Ne jausmas. Nekad tas netika tā īpaši cilāts, — tas jau bija izlemts kaut kur, kautkādā valdes sēdē. Nu, viens ir skaidrs, ka Ceļam gāja ļoti grūti, ka viņi saprata, ka viņi ir ārā no visa. Tadbija tas bēdīgais rezultāts Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļam. Nevienas vietas. Izkrita cauri.

Un, lūk, šajā laikā, pēc tām neveiksmīgajām vēlēša* nām pamazām radās doma, ko tad darīs tasLatvijas ceļš. Nu, jūk ārā, valdībā tu neesi pārstāvēts, ja tu neesi Saeima, nekur tu neesi. To jau bija ļotigrūti sagremot partijai, kas bija tik spīdoši uzvarējusi 5. Saeimā, savākdama lauvas tiesu.

Bet, kurā brīdī viņi šeit sāka runāt par to nepiecieša mību apvienoties, ir ļoti grūti pateikt, tas gaisājau virmoja, bet es domāju, ka tas nematerializēsies, ka pret to būs diezgan liela opozīcija, un arī, cik esdzirdēju, no pārējiem bija diezgan liela rūkšana, ka — vai tas ir iespējams, ka tie ii stipri pretējie: vienssevi uzskata par liberālu partiju, un otrs bija tāds stingri konservatīvs, ar visiem mācītājiem priekšgalā.

Otrs — atbaidīja tas, ka abiem tik zemi reitingi, ka, viņus sakrustojot, varētu matemātiski iznākt vēllielāks čiks. Nu, izrādījās, ka var otrādi. Ja ir nauda, tad var arī no divām negācijām dabūt plus rezultātu.

Laikam viņi rēķināja, ka, redz, tajā Šlesera grupējuma jau nebija tādu spilgtu politisku personību, unlīdz ar to Latvijas ceļš domāja, ka, nu, šī apvienošanās viņiem tomēr ļaus saglabāt tādus idejiski vadošosgrožus šajā apvienībā. Jo, atskaitot pašu Šleseru, nu, kas tur varēja ar viņiem konkurēt — ar tādiem kāAndri Bērziņu, kas pabijis gan Ministru prezidenta, gan domes priekšsēža krēslā, Karīnu Pētersoni, kassēdējusi visulaik prezidijos, un tā tālāk. Līdz ar to es domāju, lca Latvijas ceļš jutās stipri drošs, kapolitisko vadību viņi varēs uzturēt. Tiem tur ir kaut kādi ienākumi un naudiņa, tas ir OK, tas ir vajadzīgs,bet ar to ir par maz, un līdz ar to viens būs… Nu, tas tā nemaz nenotika.

- Un kā Šlesers tajā kompānijā iederējās?- Cilvēki pasmīnēja bārdā, ja viņiem kaut kas nepatika, bet viņa enerģijas dēļ un vārdu plūdu dēļ,

un arī ieņemamā amata dēļ — vienmēr viņš ir bijis līdzpriekšsēdētājs — viņš tika respektēts no pašasākuma. Un, protams, tā bija tāda zināma dubultspēle, es domāju, daudziem arī no Latvijas ceļa, viņivienkārši piecieta un redzēja, ka viņi katrs par sevi ir bezspēcīgi tur kaut ko mainīt.

- No kurienes bija nauda?- Nu, es domāju, tā bija Šlesera partijas. Latvijas ceļam vairs nebija, viņam nebija, ar ko finansēt,

jo viņam galīgi trūka ienākumu, neviens viņiem nedeva. Partija, kas jau vairs nav valdībā un Saeimā,netiek atbalstīta no finansistiem. Kas tad tur dos tādiem nabagiem…

- Kas tad Šlesera partijai naudu deva?- Pirmkārt, viņš jau pats ir no laika gala bijis biznesā orientēts stipri vien. Sazin kas tur bija arī ar

tām reliģiskajām… man vienmēr bijusi ir dilemma, kas stāv aiz tām reliģiskajām sektām, kas tur viņusatbalstīja. Vai tur nav vēl kaut kāds trešais spēks…

- Kurš tad?- Nu, tie paši visi, kas piedalījās pret to praidu savā laikā. Es nedomāju, ka tā ir tikai viņu nostāja;

es domāju, ka tas vienkārši bija viņu interesēs — radīt šeit šādu saspīlētu situāciju. Jo, lai šie saucamiesektanti tik aktīvi iestātos, tur ir vajadzīgs kaut kāds atbalsts. Tur ir kaut kas smagāks aiz muguras, un tasvarēja arī ļoti būt kāds no finanšu avotiem, jo ir valstis, kurām, lai cik viņas nebūtu materiālās grūtībās,šīm lietām naudas vienmēr pieticis. Un katrai nekārtībai šādā te mazā valstiņā, kuru ietekmes sfērā gribpaturēt citas valstis, nauda atradīsies. Tā ka visādā ziņā viņiem tomēr līdzekļu bija vairāk, un tas Latvijasceļš jau drusku atdzīvojās. Nu, pirmais mēģinājums būtībā bija pirms tam, ar tām Eiropas parlamentavēlēšanām. Jo tai brīdī jau laulība vēl nebija notikusi. Un Andris Bērziņš sāka mani apstrādāt un pierunāt,un apelēt pie goda un sirdsapziņas, ka ir vajadzīgs palīdzēt atdzīvoties šim politiskajam spēkam, unmēģināt — varbūt ievēl. Ka tas atkal būtu zināms tramplīns tālākai atjaunotnei citās vēlēšanās, ari signālspieteikts. Nu, kā jūs zināt, tad tas arī notika. Tas arī, teiksim, negaidīti materializējās.

Un pēc tam jau notika visa šī te kopā saplūšana, pat kuru es tiešām līdz pēdējam brīdim domāju, katas nenotiks, ka tie ir tikai tādi — nu, baumu līmenī, un kaut kāds projekts tiek apspriests, bet, nu,izrādījās, ka tomēr viss tas notiek.

Notika diezgan interesanti — bez kādas pārreģistrāci jas. Sākumā teica, ka būs jāpārreģistrējas —kas piekrīt, kas nepiekrīt, bet nekā tāda nebija. Pateica: nu, kas jau gribēja, tie uzrakstīja un izstājās! Nu,to mēs nebijām gaidījuši, sevišķi tie, kas vispār te nemaisījās, kas atbrauca pārreiz gadā. Mēs uzskatījām,ka pa priekšu mums kāds paprasīs, ko mēs gribam darīt un kur mēs gribam palikt vai nepalikt, bet vissapklusa, mierīgi, ieskaitīja mūs atkal tajā apvienotajā sarakstā.

Vairāki cilvēki, protams, to visu uztvēra kā tādu bezizejas situāciju — uz kurieni tad tu iesi… Kasgrib turpināt savu kaut kādu politisko karjeru, uzskata, ka mierīgāk palikt tur, kur viņi ir.

- Un kas, jūsuprāt, sanāca?- Tas būtībā ir viens biznesa projekts. Politisks biznesa projekts, — var apvienoties ar jebkuru, lai

tikai būtu tas rezultāts, ka cilvēki paliek savos amatos, tiek ievēlēti un var pretendēt uz valdību, vai paliek

ārpusē, opozīcijā, taču var aktīvi spēlēt savu vijoli. No tiem cilvēkiem prasīt kaut kādu citādu, valstiskupolitiku laikam ir nereāli, jo viņu politiku nosaka, protams, ieņemamais amats un tīri personīgaisfinansiālais ieguvums. Piesedzoties, protams, ar Latvijas vārdu, bet to tikai piesaucot.

Šoreiz iegūtais politiskais resurss turas ilgāk, un tikai 2010. gada sākumā mūsu varonim atkalparādās nepieciešamība kaut kā pārdēvēties, paķert kādu jaunu ideju vai ar kādu atkal apvienoties. 2007.gada sākumā izteiktā apņemšanās pārveidot Pirmo partiju par iespaidīgu centrisku politisko organizāciju,kuras biedri būtu vismaz desmit tūkstoši latviešu un cittautiešu, protams, nav īstenota un ir sen izkritusi no"operatīvās atmiņas", — kā jau tas ar mūsu varoni notiek.

Arī visi iepriekšējie solījumi un apņemšanās tiek aizmirsti, un to vietā pilnā sparā sāk strādāt tas, koAināru Šlcseru kopš 1995. gada pazinušais Jānis Straume raksturo ar vārdiem "nokļūt varā — to vajagmācēt": "Es atceros, ka Ainārs Šlesers, kad viņš veidoja Pirmo partiju, savu otro politisko projektu,teica: jā, nu, cik mums ir līdz vēlēšanām? Astoņi, septiņi mēneši? Nu, pēc pāris mēnešiem jāsāk nopietniskatīties. Pieci mēneši līdz vēlēšanām — tagad ir jāstrādā, jādara tas, kas jādara. Un es domāju, ka irpietiekoši liela auditorijas daļa, kas novērtē šādu spēju, kaut arī tajā pašā laikā ir daudzi, kas aršausmām uz to visu skatās. Un tas ir kaut kāds acīmredzot dabas dots talants. Tāpēc man ļoti interesanti,kādā veidā tagad veidosies vēl nākamais ar Šleseru saistītais projekts, kas būs tas vienojošais, teiksim,konservatīvajai Tautas partijai un uz kristīgām vērtībām balstītajai Latvijas Pirmajai partijai?"

Tiesa, uz šo jautājumu jau tagad gatavs atbildēt cits Aināra Šlesera ilggadējs vērotājs AigarsŠtokenbergs: "Viņam vienkārši vairs nevajag to kristīgo stāstu. Viņam tagad ir uzņēmēja stāsts. Viņš jauspēj talantīgi nomainīt to, par ko viņš īsti ir. Atceries, viņš nāca politikā ar stāstu, ka viņš ir pretoligarhiem? Toreiz tā bija oligarhu tēma, tad parādījās kristīgā, un tagad ir uzņēmēju tēma. Viņam katrreizir jauns stāsts. Jo kristīgā man neiet kopā ar to, teiksim, krastmalas plānu, kur paredzēti ir kazino, vaiLasvegasas apmeklējumu, vai ko — kā Maskavu viņi apmeklēja ar stāstu, ka tagad krievi, kuriemKrievijā ir aizliegtas azartspēles, varēs braukt uz Rīgu. Nu, kā to var salikt kopā ar kristīgām,konservatīvām vērtībām?…"

Tiešām — vai jūs vēl atceraties simtus mūsu varoņa solījumu, apņemšanos un izvirzīto mērķu, nokuriem viena no cildenākajām un daudzus naivākus ļaudis aizgrābjošajām neapšaubāmi bija spēcīgi, skaļiun spalgi izteiktā gatavība "iet līdz galam" cīņā ar Latvijas valsti nozogoša- jiem oligarhiem? Par to —nākamajās nodaļās.

Ciņa ar oligarhiem un citi blēņu stāsti "Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kainēr ar vinu vēl esi ceļā,ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā."Mateja 5:25Droši vien varētu sastādīt veselu brošūriņu ar mūsu varoņa publiskajiem izteikumiem, slavējot sevi

kā cilvēku, kas vienmēr tur doto vārdu, un sev kā godavīram pretstatot visus tos ne pārāk cienījamosindivīdus, kam viņš uzticējies nepelnīti un velti. "Man kā uzņēmējam, kas līdz šim bija radis uzticētieskolēģiem un pats turēt doto vārdu, bija ticība tam, ka cilvēki, kas tikko ienāca politikā, spēs izveidotspēcīgu komandu un strādāt vienoti un saliedēti," — šis Aināra Šlesera 2000. gada publiskais pārmetumssavulaik Jauno partiju pametušajiem politiķiem ir gana tipisks.

Deviņus gadus vēlāk, sevi slavējot tai pašai Latvijas Avīzei, nekas nav mainījies: "Šais laikoscilvēki negrib ticēt tukšām frāzēm, solījumiem. Viņi skatās, ko dara katrs politiķis. Man ir īpašība, kas, kāšķiet, mani stipri šķir no daudziem citiem politikā. Tad, kad citus sāk kritizēt, viņi sabrūk un uzreizmēģina izpatikt visiem. Nemitīgi maina viedokli, atsakās no savas ideoloģijas, gatavi skriet pūļa pavadātikai tāpēc, lai kļūtu populāri. Es — ko pasaku, to arī daru." Savā priekšvēlēšanu reklāmfilmā AinārsŠlesers vēl skaidri piebilst — tā ar viņu bijis jau kopš bērnības Ķcngaragā: "Tā bija vienkārša vide.Cilvēki bija atklāti un tieši. Ja tu esi ko solījis, atbildi par vārdiem. Tā arī bija manas dzīves pirmāatziņa."

Savā ziņā tā arī ir. Vienīgais, ko mūsu varonis aizmirst pieminēt, ir divas lietas, kuru dēļ pašlaikviņam ar viņa pašreizējo godaprāta izpratni Ķengaragā klātos diezgan plāni. Pirmā — kopš politiķakarjeras sākuma viņa kādā konkrētā brīdī dotajam vārdam, solījumiem un izteiktajai pārliecībai aizvienbiežāk ir, tā sacīt, zināms derīguma termiņš. Otrā — ka šis derīguma termiņš ir nevis noteikts un skaidrs,bet tieši atkarīgs no mūsu varoņa konkrētā brīža vajadzībām, vēlmēm un personiskā izdevīguma. Solījumsatbilst politiskajām vai biznesa vajadzībām — viss kārtībā, neatbilst — "principiālā nostāja" unviscildenākās apņemšanās tiek nekavējoties aizmirstas.

Protams, viena lieta ir dažādi "mazie solījumiņi", bez kādiem mūsu varonim nepaiet ne nedēļas, —un to simtus, protams, pagrūti ir ne tik vien izpildīt, bet pat atcerēties. Taču Aināra Šlesera politiskajābiogrāfijā ir bijuši pāris ļaudis, ar kuriem viņš ir nevis vienkārši konfliktējis, bet cīnījies uz dzīvību unnāvi, — un tic, protams, ir Aivars Lem- bergs un Andris Šķēle. Turklāt cīņa, kā gandrīz vai pie savasnemirstīgās dvēseles ir apliecinājis mūsu varonis, ir sākta un turpināta ne jau kaut kādu primitīvu iemesludēļ, — nē, tikai un vienīgi tādēļ, lai aizstāvētu Latvijas tautas intereses no ļaudīm, kuriem "runāt parmorāli ir vismazākās tiesības".

Tas vēl nebūt nav tas stiprākais teiciens no tiem, ko abiem oligarhiem gadu gaitā spēj veltīt mūsuvaronis. Jau 1998. gadā viņš nāk klajā ar veselu Andrim Šķēlēm adresētu atklāto vēstuli — pietiekamiinteresantu dokumentu, lai to citētu pilnībā:

"Godājamais Šķēles kungs, šā gada sākumā Latvijas iedzīvotāji ar gandarījumu uzņēma ziņu, kaLatvijas politikā ienākuši divi jauni, enerģiski, par valsts attīstību un augšupeju domājoši politiski spēki— faunā partija un Tautas partija.

Cilvēki meklē rīcībspējīgu alternatīvu veco partiju politiķiem, spēku, kas var atjaunot Latvijasekonomiku un stiprināt Latvijas tautas apziņu. Daudzi cerēja, ka divas jaunās partijas meklēs tuvināšanāsiespējas, lai mūsu tautai radītu tādus dzīves, darba un izglītības apstākļus, pēc kādiem tā ilgojās un irpelnījusi.

ļaunā partija kopš saviem pirmsākumiem ir izvirzījusi aicinājumu "Vienot, nevis šķelt", tās misija irvisu to cilvēku un politisko spēku konsolidēšana, kas vēlas redzēt Latviju modernu, bagātu undemokrātisku.

faunā partija nāk ar pozitīvu un konstruktīvu risinājumu, jo negatīvisma, manuprāt, mūsu valstī jau tāir par daudz. Tādēļ es uzskatu, ka faunā partija centīsies uzturēt dialogu un izskatīt sadarbības iespējas arvisiem spēkiem, kuriem Latvija un tās tauta ir pirmā un galvenā vērtība.

Tieši tāpēc jo lielāka ir mana vilšanās, redzot, kādu naidu un augstprātību satur Jūsu priekšvēlēšanukampaņa.

Politisko kompromatu parādīšanās būtu tikai loģisks tās turpinājums.Man šķiet, ka Jūsu izvēlētie kampaņas principi rada strupceļu Jūsu pašu partijai. Gribu atgādināt

Jums sociāldemokrātu bēdīgo pieredzi pēdējā sasaukuma Rīgas domē -ļ lai arī šī partija ieguva lielākovietu skaitu mūsu galvaspilsētas pašvaldībā, tā atrodas opozīcijā. Nedomāju, ka atrašanās opozīcijā būtuJūsu vadītās Tautas partijas cienījams rezultāts pēc vēlēšanām.

Es varu saprast Jūsu nepatiku pret saviem nesenajiem partneriem valdībā, cilvēkiem, kas it kā navļāvuši Jums realizēt daudzas ieceres.

Taču man nav saprotams, kādēļ jūs tā noniecināt ari ļauno partiju un mūsu priekšsēdētāju RaimonduPaulu. Pat izcila pianista rokas kā negāciju demonstrē Jūsu partijas reklāmas klips. Vai Jūs tiešām esataizmirsis, ka vēl nesen tieši Jūs Raimondu Paulu nosaucāt par nākamo iespējamo Valsts prezidentakandidātu, par ko plaši rakstīja gan Diena, gan Lauku Avīzei

faunā partija taču nav bijusi kopā ar Jums pie varas. faunā partija ir tiešām jauns politiskais spēks,kuras sarakstā atšķirībā pat no Tautas partijas, nekandidē Saeimas deputāti, kuri pārbēguši no citāmpartijām.

Šķēles kungs, Jūs aicināt runāt skaidru valodu, Jūs pretendējat uz Latvijas glābēja, tās goda, prāta unsirdsapziņas lomu. Jūs esat mācījis Latvijas tautu dzīvot, tīrīt zobus un nezagt, bargi kritizējis savuskolēģus politiķus.

Neviens cits šajā valstī nav tik daudz runājis par politisko morāli un ētiku kā Jūs. Manuprāt, tiešišodienas politiķis Šķēle vislabāk varētu novērtēt lauksaimniecības ministra vietnieka Šķēles darbībasatbilstību Korupcijas novēršanas likumam, kurš gan tad vēl nebija pieņemts. Taču ari šis laiks prasanovērtējumu no Jūsu pašu izvirzītajiem visaugstākās morāles kritērijiem.

Diemžēl no visiem politiķiem, kuri pretendē uz ievēlēšanu 7. Saeimā, vēl tikai Stendzenieka uzvārdsir saistīts ar tik skandalozām lietām kā Jūsējais. Jūs pats esat atzinis, ka politiķim ir jābūt kristāltīram unesat daudzkārt atkārtojis, ka prokuratūra ir pētījusi Jūsu lietas un nav atradusi neko krimināli sodāmu.Taču vai katrs, kurš nav kriminālnoziedznieks, var pretendēt ieņemt augstus valsts amatus?

Iespējams, ka Jūsu dibināta ofšora firma izvairījās no Latvijas nodokļu maksāšanas likumīgā ceļā,taču kā tas saskan ar Jūsu pašu teikto, ka nodokļu nemaksāšanai jākļūst tikpat nosodāmai, kā nodevībai vaisadarbībai ar čeku?

Kad Jūs bijāt lauksaimniecības ministra vietnieks, pazuda Lata International miljoni, kad bijātpremjers, pazuda Latv- energo 3 miljoni. Jūs runājāt par politisko atbildību, kam tā ir jāuzņemas šajosgadījumos?

Jūs joprojām neesat publiski aizstāvējis savu godu ari pēc Jums izteiktajiem pārmetumiem, kuriemšodien veltīta vesela grāmata un kuri saistās ar Jūsu darbību lauksaimniecības ministra vietnieka unpremjera amatos, kā arī Ave Lat grupā.

Jūsu klusēšana, Šķēles kungs, šodien nerunā Jums par labu, ja Jūs nekādi neatbildat uzapvainojumiem, kuri Jūs padara par cilvēku, kuram runāt par morāli ir vismazākās tiesības."

Tiesa, jau pāris gadu vēlāk tieši Aināra Šlesera faunā partija rāda šķelšanās paraugstundu visiemLatvijas politiskajiem spēkiem, savukārt citu partiju pārbēdzēju izmantošana mūsu varonim kļūst pariemīļotu metodi, taču šajā laikā viņš turpina varonīgu mutisko uzbrukumu Andrim Šķēlēm — lūk,fragmenti no tā paša 1998. gada rudens intervijas Neatkarīgajai Rīta Avīzei:

- Es vēl neesmu saņēmis atbildes uz jautājumiem, kurus uzdevu Šķēlēm atklātajā vēstulē. Totiesesmu jau saņēmis atklātus draudus, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu un es varu sagaidīt nepatīkamus brīžus, ka

parādīsies kaut kāda kompromitējoša informācija, kas saistīta ar manu personisko dzīvi. Es varu pateiktatklāti, ka es nebūšu izbrīnīts, ja nāks pasūtīti apmelojumi. Esmu tam gatavs un nebaidos. Taču manisatrauc, kas notiks, ja Šķēle nāks pie varas. Vai tad katrs pilsonis, kas uzdrošināsies Šķēlēm uzdot kādujautājumu, kurš viņam nepatiks, tiks tūlīt pakļauts represijām?

- Vai tiešām jūs domājat, ka demokrātiskā valstī Latvija ir iespējamas represijas?- Es neizslēdzu tādu iespēju, ja pie varas nāks negodīgs cilvēks.- Ja Godmanis deviņdesmito gadu sākumā būtu jūs uzaicinājis par lauksaimniecības ministra

vietnieku un uzticējis jums sākt lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, vai tiešām jūsnejustu kārdinājumu izveidot sev tādu kompāniju kā Ave Lat?

- Es toreiz valdībā nebiju, un man ir grūti šīs lietas komentēt. Bet te ir jārunā par ko citu.Atcerēsimies Lata International pazaudētos miljonus un to, kā Šķēle centās no šīs lietas norobežoties.Šodien šis cilvēks, kurš savā darbībā ir pieļāvis pietiekami daudz kļūdu, atgriežas politikā un māca visuspārējos dzīvot. Es jūtos aizskarts, ja tagad Šķēle runā par morāli. Viņš izliekas aizmirsis pilnīgi visudeviņdesmito gadu sākumā notikušo un apgalvo, ka ir tas jaunais politiķis, kurš nāk visus vecos nolikt piemalas, lai sāktu "jaunu dzīvi". Viņš kā reklāmas triku ir izdomājis Šķēles faktoru, uzsvērdams, cik viss irbijis labi viņa valdīšanas laikā. Līdzko tiek skarti jautājumi par problēmām viņa valdīšanas laikā, tāvienmēr izrādās, ka atbildība esot jāuzņemas citiem politiķiem, kas it kā nav ļāvuši viņam strādāt. Esdomāju, ka premjeram ir jāuzņemas pilna atbildība par visu savas valdīšanas laiku vai arī viņš nevaruzņemties atbildību ne par ko.

Pirmām kārtām Šķēlēm jau sen visas valsts priekšā vajadzēja atzīt savu atbildību par viņavaldīšanas laikā pieļauto Latvenergo trīs miljonu afēru.

- Televīzijas diskusijā ar Andreju Panteļējevu Šķēles kungs paziņoja, ka šī trīs miljonu lieta esotnormāls biznesa darījums.

- Tādā gadījumā mums atkal jārunā par Šķēles kunga morāli. Kā gan var nosaukt par normāludarījumu afēru, kurā valsts zaudē trīs miljonus latu?!

- Daudzi cilvēki teic, ka nu ir grūti saprast, kas ir labi, kas slikti. Elektronisko masu medijutranslētajās filmās galvenokārt redzam vardarbību un seksu, mīlestība un godīgums šodienas cilvēkosvairs augstu nekotējas. Nav brīnums, ka visā šajā kontekstā Šķēle kļuvis par mūsu laiku varoni.

- Tā ir ilūzija, ka viņš ir varonis. Andris Šķēle ļoti veiksmīgi pratis izmantot dažus masu medijusun radīt sev varoņa un tautas glābēja tēlu. Taču, braukājot pa laukiem un tiekoties ar cilvēkicm, man biežiiznācis dzirdēt pretējo. Kādā mūsu diskusijā ar Latvijas lauku vēlētājiem tika runāts arī par Viļa Scleckagrāmatu un pēc kāda klausītāja jautājuma, vai zaglis var kļūt par Latvijas valsts vadītāju, zālē atskanējaīstas ovācijas. Domāju, ka arī Šķēles augstie reitingi vairs ir tikai mīts. Jā, savulaik daudzi viņu tiešāmizvēlējās kā labāko no sliktākajiem, bet šodien cilvēki savu viedokli maina. Tāpēc ir ļoti būtiski runātskaidru valodu līdz vēlēšanām, jo vēlāk daudz kas tiks noklusēts, kā tas jau ir bijis iepriekš. Tad Šķēlēmatkal pietiks tikai aiziet uz prokuratūru, lai izrādītos, ka viss ir kārtībā.

- Jādomā, ka Šķēlēm nav citas izejas, kā atgriezties politikā, jo krīze Krievijā visstiprāk sit tiešipa pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Tātad arī pa Ave Lat grupas uzņēmumiem.

- Tā kā šie uzņēmumi lielā mērā ir orientēti uz Krievijas tirgu, iespējams, Šķēli uztrauc toiespējamais bankrots. Tādā gadījumā viņam tiešām jāatgriežas pie varas, lai atkal panāktu tiem papildupalīdzību. Šķēle nav arī skaidri definējis, kas viņš Ave Lat īsti ir. Savulaik intervijā Neatkarīgajai Šķēleapgalvoja, ka esot Ave Lat konsultants, kas turklāt strādājot par brīvu. Ja reiz kāds cilvēks saka, ka strādāpar velti, tad jājautā, kas aiz tā visa īsti slēpjas.

- Ja mēs jums piedāvātu īsi pirms vēlēšanām Neatkarīgās redakcijā tikties ar Andri Šķēli unizdiskutēt visus strīdīgos jautājumus, — vai jūs piekristu?

- Esmu gatavs tikties ar jebkuru politiķi, arī ar Šķēles kungu. Tomēr sākumā vēlētos, lai ŠķēleLatvijas iedzīvotājiem atbild uz manā atklātajā vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Braukājot pa Latviju,

mums bieži jautā, ko faunā partija domā par Šķēli, par viņa pieļautajām nelikumībām, vai mēs nākotnēdomājam apvienoties. Viens ir skaidrs — ja Šķēle nespēs atspēkot arī [Viļaļ Selecka grāmatā pret viņuvērstos apvainojumus, par kopīgu sadarbību politikā mums būs ļoti grūti vienoties. [..]

- Vai jūs tiešām Andrī Šķēlē neredzat nekādas labas īpašības?- Nesen kādā televīzijas raidījumā rādīja kādu iereibušu tipu, kas no iedzīvotājiem izkrāpa pases,

kuras izmantoja līzinga operācijām, bet cilvēki tika apkrāpti. Šis cilvēks pamanījās apmuļķot daudzuslētticīgos. Šķēles labā īpašība ir viņa spēja situāciju vienmēr pagriezt tā, lai viņš izskatītos solīds. Viņamtiešām vajadzētu nevis tikai konsultēt, bet gan iet pašam biznesā, jo ar viņa pārliecināšanas spējām unmūsu daudzajiem lētticīgajiem cilvēkiem Šķēle nopelnītu ārkārtīgi daudz naudas. Zināt, ir tāds joks: kas irlabs uzņēmējs — tas, kas otram var pārdot visnederīgāko lietu. Šķēle šajā ziņā būtu perfekts.

- Pieņemsim, ka faunā partija vēlēšanās ieguvusi 25 vietas parlamentā, Tautas partija — 26. Kādabūs jūsu rīcība?

- Man Andris Šķēle kā nākamais Latvijas Ministru prezidents nav pieņemams, un es viņuneatbalstīšu nekādā gadījumā. Iespējams, ka Šķēles kungam varētu piedāvāt lauksaimniecības ministraamatu, varbūt viņš spēs pacelt lauksaimniecību, kuru pats savulaik nogremdēja…

Arī pēc tam mūsu varonis pret savu principiālo un idejisko pretinieku ir skarbs un taisnīgs —izsakoties viņa paša presei teiktajiem vārdiem, "viņš toreiz jau divreiz bija bijis premjers, un mananostāšanās pret viņu bija diezgan drosmīgs solis. Ja Šķēle būtu kļuvis par premjeru uzreiz pēc 7. Saeimasvēlēšanām, iespējams, Šlesers būtu atstumts no aktīvas politiskas darbības. To, ka atļāvos iet šajā cīņā,daudzi novērtēja".

Un acīmredzot ir jau arī, par ko: "Man nebija pieņemama Šķēles nostāja daudzos jautājumos. Kadviņš bija premjers un es darbojos Baltijas Stabilitātes fondā, noorga nizējām ārzemju investoru tikšanosar premjeru, un te pēkšņi Šķēles palīgi sāka kaut kādas nesaprotamas spēles. Lielie ārzemju firmupārstāvji gaida tikšanos ar premjeru, iznāk viens no Šķēles padomniekiem ar sarakstu rokās un saka:ziniet, mēs pieņemsim tikai šos cilvēkus, pārējos ne. Situācija bija nožēlojama, jo vairāki nopietnuinvestoru pārstāvji palika aiz durvīm. Man šis konflikts radīja vilšanos par Šķēli un viņa darba stilu…"

Taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar Aināra Šlesera drosmīgo vēršanos pret citu oligarhu — AivaruLembergu, kuram mūsu varonis pieķeras divus gadus pēc atklātās vēstules Andrim Šķēlēm. Sākumādiezgan piesardzīgi — Lauku Avīzei viņš vēl stāsta, kā, "veidojot Jauno partiju, man bija diezgan labasattiecības ar Lemberga kungu" un "sākumā man šķita, ka Lemberga kungs, kurš jau daudz ko sasniedzis, irieinteresēts nopietni sadarboties", taču… "kad realitāte parādīja ko citu, radās konflikts. Viņam bija grūtisastrādāties ar cilvēkiem, kuri pieņem patstāvīgus, nevis viņa diktētus lēmumus".

Jau 1999. gadā Ainārs Šlesers pēc neveiksmīga televīzijas dueļa ar Aivaru Lembergu iesniedzprokuratūrā virkni dokumentu par Ventspils mēra saistību ar ārzonas firmām, bet, kad pārbaude ne ar konebeidzas, metas vismaz šķietami nežēlīgā un principiālā cīņā ar "oligarhu savienību".

Kad Ventspils mērs ierunājas par Pirmo partiju, kas esot tikai "naudas taisīšanas instruments AināraŠlesera & Co (Viesturs Koziols u. c.) rokās. Tāpat lcā Jaunā partija bija Šlesera biznesa projekts, tāpatbūs arī šajās vēlēšanās.

Partija ies uz vēlēšanām ar lozungu "Mācītāji — Šlesera labklājībai"", nekavējoties atskan skarbsmūsu varoņa un viņa domubiedru paziņojums, ka Pirmā partija nekādā gadījumā nebūšot "atbalsts viņaoligarhisko mērķu sasniegšanā, kurus viņš nepaspēs īstenot 7. Saeimā".

Turklāt, laikam ejot, principialitāte tikai aug augumā — it īpaši priekšvēlēšanu laikā. "Mēs iesimlīdz galam!" Ainārs Šlesers 2002. gadā paziņo Latvijas Pirmās partijas apmaksātā intervijā Lauku Avīzei— tik izteiksmīgā, ka tā noteikti pelnījusi plašāku citēšanu:

"Pirmais iespaids bija, ka Lembcrgs ir kārtīgs cilvēks, kuram rūp Latvijas valsts. Zinot, ka man arŠķēli ir konflikts, Lcmbergs teica: būtu labi, ja faunā partija varētu sadarboties ar partiju Ventspilij unLatvijai. Arī viņš uzskatīja, ka Šķēlēm jāpaliek opozīcijā. Lcmbergs uzsvēra, ka Šķēli nekādā gadījumā

nedrīkst laist pie varas, jo viņš esot bīstams, apzadzis valsti un pat gatavojot atentātu pret viņu. Es teicu,ka man nav konkrētas informācijas par to, ko Šķēle ir darījis, taču mani neapmierina Šķēles rīcībadaudzās lietās. [..]

Sapratu, ka šī saruna iezīmē Lemberga nodomus pēc vēlēšanām. Ja gribat zināt, vai arī es ņēmunaudu, varu pateikt — nē. Ja es to būtu darījis, tad man nebūtu jāatstāj ekonomikas ministra amats, betbūtu vienkārši jākļūst par vienu no Lemberga marionetēm. [..]

Nepagāja ne dažas nedēļas, kad sapratu, kādas ir Lemberga patiesās intereses. Sapratu, kas patiesībāir Lcmbergs, tāpēc centos maksimāli atturīgi reaģēt uz viņa "draudzību". Ministru kabinetā bieži notikakoalīcijas mazās sēdes, kur piedalījās ne tikai Latvijas ceļa, Tēvzemei un Brīvībai un ļaunās partijaspārstāvji… bet arī Lembergs!

Krištopans savā laikā teica: ļoti labi, lai Aivars piedalās, jo mums daudzos jautājumos ir svarīgsviņa viedoklis. Bet ši "viedokļu apmaiņa" nonāca tiktāl, ka priekšā tika likti konkrēti papīri ar Ventspilscilvēku uzvārdiem, kuri jāliek konkrētos valsts uzņēmumu amatos — un tas notika Ministru kabinetā! [..]

Es kā ekonomikas ministrs biju kategoriski prel Ventspils ielikteņiem. Aivars teica: "Vai tad tur būskāda problēma?" Atbildēju: "Vai tā ir prasība?" Viņš saka: "Saproti, kā gribi, bet es vēlētos, lai manicilvēki būtu šajos amatos." Tur bija vesels saraksts ar Lemberga cilvēkiem, kurus viņš gribēja saliktdažādu uzņēmumu padomēs. [..| Nākamā saķeršanās bija par Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoruJāni Nagļi. Lcmbergs pieprasīja, lai atceļu Nagļi no amata. Atbildēju, ka esmu gatavs to darīt, tikaijāzina, kuru cilvēku liksim vietā, jo tam jābūt labam profesionālim ar tīru reputāciju, un man ir jāzina,kurš cilvēks ir labāks. Piekritu viedoklim, ka Naglis varbūt nav tas labākais Privatizācijas aģentūrasģenerāldirektors; viņam jāuzņemas atbildība par privatizācijas procesā pieļautajām nepilnībām, bet koliksim vietā?

Patiesībā konflikts par Nagla atcelšanu bija izšķirošais. Mums bija tikšanās pie Krištopana, kārtējoreizi piedalījās arī Lcmbergs. Sākās asa saruna, kurā Lcmbergs sāka ārdīties un bļaut — Šlesers ir kļuvisnevadāms, un, ja neņems nost Nagļi, tad "no amata noņemšu pašu". [..|

Kad Lcmbergs saprata, ka pienācis laiks rīkoties, tika aktualizēta pedofilijas problēma augstākajosvaras ešelonos. Te tika izmantots Ādamsons, kurš kāpa tribīnē un nosauca iespējamo pedofilu vārdus,starp kuriem bija arī Šķēle. Šajā skandālā tika nodarīts ļaunums visai valstij. Tas, ka pcdofilija valstīpastāv, ir skaidrs, bet rodas jautājums, kāpēc Lcmbergs, kurš diriģēja pedofilijas "atmaskotāju" orķestri,ar to necīnās tagad? [..]

Es patiešām negribu, lai situācija Latvijā ir tāda pati kā Ventspilī, kur neviens uzņēmējdarbībā nekonopietnu nevar iesākt bez Lemberga svētības. Tāpēc Pirmā partija ir skaidri pateikusi, ka darīsim visu, laiLemberga un Šķēles savienība, kas noslēgta "uzņēmējdarbības vides sakārtošanas" vārdā, paliktuopozīcijā, lai izbeigtos nebeidzamā valsts nozagšana. [..]

Piemēram, Kuģniecības privatizācija. Kad daži investori par Kuģniecības daļām gribēja maksāt 70miljonus latu, Lembergs kliedza, ka valsts tiek apzagta. Tagad Kuģniecība par 35 miljoniem ir pārdotaVentspils naftai, kurā valstij pieder 43 procenti, no kuriem tā nav saņēmusi dividendes pēdējo gadu laikā.Tātad par valstij neizmaksātām dividendēm šodien tiek uzkrāta nauda, par kuru tiek nopirkta Kuģniecība.Ja atskaitām šos 43 procentus, iznāk, ka valsts ir saņēmusi tikai 19,5 miljonus latu!

Kāpēc pēkšņi klusē Lemberga masu mediji? Kāds ir iebāzis kabatā ne tikai šo 50 miljonu starpību,bet daudz vairāk — zinām, ka Kuģniecības kontos bija vismaz 50 miljoni latu. Protams, Kuģniecībai irsaistības, kredīti, bet jebkurā gadījumā 20 miljoni latu par Kuģniecību — tā nav nauda, tas ir izsmieklspar nabaga tautu. Ar šiem 50 miljoniem, kuri valstij faktiski ir zuduši, varēja būtiski palīdzēt ganpensionāriem, gan ārstiem, gan skolotājiem. Situācija ir drūma, tāpēc iesim līdz galam…"

Turklāt mūsu varonis arī skaidri paziņo, ka viņa vadībā latvju tauta tiks vaļā no zaglīgo oligarhuapvienības: "Divi plēsoņas vienā krātiņā nevar sadzīvot, bet problēma ir tā,

ka vienošanās, iespējams, viņu starpā ir tik spēcīgas, ka, lai gan viņi viens otru nemil, tomēr

sadzīvos. Bieži aprēķina laulības ir daudz stabilākas nekā mīlestības vārda noslēgtās laulības. Šajāgadījumā aprēķins varētu būt pietiekami liels, lai viņi bez mīlestības var arī sadzīvot ilgi.

Gan Lcmbergs, gan Šķēle ir sapratuši, ka vienam otru apkarot nav izdevīgi, jo abiem tas rada lieluszaudējumus. Apvienojot spēkus, var iegūt Saeimas balsu vairākumu. Tāpēc viņi bija spiesti apvienoties.Rezultāts ir acīm redzams — viss, par ko vienojušies Aivars un Andris, notiek viņiem vēlamajā virzienā.Vienīgā izeja ir atstāt oligarhu savienību opozīcijā, nodrošinot, lai nākamā valdība tiktu izveidota noneatkarīgiem, profesionāliem un godīgiem politiķiem. Ir jāpanāk, lai Latvija būtu tiesiska valsts un taipiederošais īpašums tiktu godīgi un profesionāli apsaimniekots neatkarīgi no tā, vai tas tiks privatizēts vaine. [..]

Latvijā ir cilvēki, kas zina daudz, taču baidās par to runāt, rēķinoties ar iespējamajām sekām. Betkas notiks, ja mēs visi klusēsim? Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijasmonstram. Esmu pārlic- ! cināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas "lapsenēm"."

Tajā pašā 2002. gadā tā pati Pirmā partija tā paša Aināra Šlesera vadībā publiski paziņo, ka"Latvijas oligarhi, < kuri pēc būtības ir liela mēroga valsts aplaupītāji, jūtas kā Latvijas valsts īstieīpašnieki", ka "daudzas tiesībsargā- ̂ jošas institūcijas un daudzi masu mediji šodien atrodas oligarhukontrolē un ietekmē" un ka "pēc divu cilvēku vienošanās daudzi procesi Latvijā pēkšņi notiek nevisvalstij, bet viņiem vēlamajā virzienā".

Taču tā nu vis nebūšot, jo mūsu varonis ar saviem biedriem esot gatavs cīnīties, lai "tauta atgūtupolitisko varu, kā tas noteikts Satversmē, lai Latvijā izbeigtos valsts izlaupīšana lielos apmēros jebLemberga un Šķēles "uzņēmējdarbības vides sakārtošana", lai netiktu nozagts tautas īpašums Latvenergo,lai par atlikušo Ventspils naftas daļu privatizāciju valsts saņemtu maksimālo summu un lai Kālija parkanelikumību iniciatori saņemtu pelnītu sodu un valsts atgūtu zaudēto naudu".

Visbeidzot, Ainārs Šlesers esot vairāk nekā gatavs "atņemt politisko varu Latvijas oligarhiem", —esot tikai nepieciešams ievēlēt "Latvijas Saeimā cilvēkus, kuri nav iekļuvuši oligarhu tīklos, kuri navfinansiāli atkarīgi no viņiem, kuriem ir spēcīgs mugurkauls, tīra sirdsapziņa un kuri ir gatavi realizētgodīgu politiku".

Šādā garā viss turpinās vēl ilgi. Mūsu varonis ar līdzbiedriem te mudina tiesībsargājošās iestādesnevilcināties izmeklēt apstākļus, kas saistīti ar Ventspils naftas privatizāciju un Ventspils mēra lomu tajā,jo citādi Latvija kļūšot par korumpētāko valsti visā Eiropas Savienībā, te atkārto apgalvojumu, ka AivarsLcmbergs korumpējot deputātus, un apliecina, ka esot gatavs aizstāvēt savu viedokli tiesā, te atsakāspubliski diskutēt ar ļauno oligarhu, jo "kur gan mēs nonāksim, ja valdības pārstāvji TV kameru priekšāpubliski diskutēs ar cilvēkiem, par kuriem pastāv aizdomas valsts izlaupīšanā".

2003. gada pavasarī Ainārs Šlesers ķeras pat pie publicista spalvas un apjomīgā publikācijā Dienāar virsrakstu Kas slēpjas aiz Ventspils ofšorieml velk atkal jaunus mākoņus virs Aivara Lemberga galvas:"Paralēli tam beidzot jānoskaidro, KAS ir patiesie AS Ventspils nafta īpašnieki.

Ja mēs šo uzņēmumu dēvējam par "vietējo" kompāniju, mums jābūt par to pilnīgi drošiem. Tačupersoniski man neviens līdz šim nav spējis atbildēt uz jautājumu, — kam pieder Ventspils nafta akcionārsLatvijas naftas tranzīts, aiz kura lielākajiem īpašniekiem savukārt stāv ofšora sabiedrības.

Līdz ar to nav skaidrs, kam savu atbalstu gatavojas sniegt Latvijas valdība. Kur ir garantija, ka aizofšora nestāv, piemēram, kāds noziedzīgs grupējums? [..] īpaši svarīgi tas ir tagad, kad visa pasaule cīnāspret terorismu un meklē avotus, kas finansē teroristiskās organizācijas, kuras parasti savu nelegālolīdzekļu iegūšanai mēdz izmantot ofšoru sabiedrību shēmas. Tādēļ Latvijas valdībai jābūt ļoti uzmanīgai,izsakot atbalstu nezināmiem ofšo- riem. Personiski es nevaru uzņemties tādu atbildību…"

Visi šie mūsu varoņa drosmīgie, galvenokārt priekšvēlēšanu periodā teiktie vārdi, tiešām aizkustinaun aizrauj daudzus sirdsšķīstus (un drusciņ naivus) ļaudis. "Mums tiekoties, viņu stiprināju un teicu: tas irļoti pozitīvi, ja Saeimā ir krietns cīnītājs, kas uz kristīgās bruņiniecības un samuraju kodeksa pamatiemstājas pretī lielai oligarhu straumei. Tāpēc es viņu pilnā mērā tad atbalstīju," tagad stāsta mūsu varoņa

senais paziņa Ēriks Jēkabsons, un viņam piebalso arī bijušais Aināra Šlesera domubiedrs Nils Muižnieks— mūsu varonis taču esot pirmais, kas neesot baidījies mest reālu izaicinājumu Latvijas vienīgajamoligarham.

"Tajā sākotnējā fāzē man likās, ka viņam bija tāda žanra krīze, ka viņš īsti nevarēja saprast, kas tadviņš īsti grib būt — savā ziņā cīnītājs par taisnību, ja, kopā ar fauno laiku, vai drīzāk karot ar viņiem, jo,jāatzīst, tajā visā stadijā, kas bija dokumentu iesniegšana prokuratūrā par Lembergu, ko [Arnolds] Laksagatavoja, nu, viņš tur izrādīja milzīgu aktivitāti, milzīgu interesi, viņš toreiz kā vicepremjers gāja pieMinistru prezidenta, stāstīja, cik Lcmbergs slikts un ka Laksam tādi dokumenti, ka vajag kaut ko darīt.Einārs norādīja viņam vienīgo tiesisko ceļu, ko darīt — vērsties prokuratūrā, un tad tas arī notika, untiešām tā bija milzīga aktivitāte," krietnā cīnītāja enerģisko darbību atminas faunā laika pārstāvis EdgarsJaunups.

Pirmajos gados šajā cīniņā gan nedaudz traucē tas, ka uzbrukuma objekti principiālo cīnītāju īstineņem vērā. "Tas, kas patiesībā sākumā bija viņa vēlme — sēdēt kā līdzīgam pie galda ar Andri unAivaru. Faktiski Aināra mērķis bija Andri un Aivaru samierināt un pašam apsēsties kā trešajam, betviņiem šāds jaunietis šķita vienkārši smieklīgs. Un tad viņš sāka psihot, cerot, ka šādā veidā piesaistīsuzmanību," stāsta viens no faunas partijas izveidošanā līdzdalīgajiem. "Viņu neviens kādreiz neņēmanopietni, ne Šķēle, ne Lembcrgs — viņu uzskatīja par puišeli, par kaut kādu sikalku," piebalso arī SandrisTočs.

(Tiesa, gadiem ejot, oligarhi savam principiālajam pretiniekam sāk vismaz atbildēt. Kamēr AndrisŠķēle lielākoties tikai vīpsnā, Aivars Lembergs paspēj gan publiski sašust par "Šlcsera-Laksas grupu",kas "uzskata, ka ir stiprāki, gudrāki, veiklāki un nekaunīgāki par Šķēli", gan kārtējā intervijā Lauku Avīzeipabēdāties par faunā laika lielo nelaimi — bloku ar Pirmo partiju: "Valdošajā koalīcijā saimnieciskipolitiskās elites pārstāvis jeb oligarhs Ainārs Šlesers ir vienīgais cilvēks, kurš vienlaikus ieņem augstuadministratīvu amatu, vienlaikus ir deputāts un vienlaikus arī biznesmenis. Viņš uztaisījis partiju kābiznesa projektu, faunā laika un Pirmās partijas saķēdējums būtībā Einaram Repšem un viņa partijaiuzliek par pienākumu kalpot Šleseram & Co. [..] Šobrīd faunais laiks kopumā un Einars Repše pats irkļuvuši par Ainara Šlesera savtīgo interešu ķīlniekiem. Viņam nav variantu šīs savtīgās interesesnerealizēt.")

Arī šādai sikalkas motivācijai nebūtu nekādas vainas, jo mērķis mūsu varonim taču ir tik cēls.Patiesībā — vesela virkne mērķu: ja ieklausāmies Aināra Šlesera publiskajos paziņojumos, runa taču irnevis par kādām personiskām antipātijām, bet gan visai sabiedrībai svarīgām lietām, kuras jāizcīna visasvalsts labklājības un attīstības vārdā. Iestājoties pret Andri Šķēli, viņš apgalvo, ka cīnās pret politiskāsatbildības un morāles trūkumu, negodīgumu un afērām, krāpšanām, valsts apzagšanu un ārvalstu investorupazemošanu. Savukārt Aivars Lcmbergs viņam nepieņemams šķiet nevis tāpat vien, bet gan tāpēc, ka tas,lūk, valsts posteņos grib salikt savas marionetes un veicina "nebeidzamo valsts nozagšanu" un korupciju.

Taču… viss plūst, viss mainās, un jau dažus gadus pēc šiem paziņojumiem un gatavības "cīnīties līdzgalam" izrādās, ka arī tie ir bijuši tikai tukša skaņa un gaisa tricināšana. "Un tad tas viss nomainījās pēc2004. gada pavasara. Viss nomainījās," gandrīz vai skumji nosaka viens no bijušajiem Pirmās partijasvadības pārstāvjiem. "Vienkārši ar laiku jau sāka dominēt, nu, sāka dominēt tas, kas ir Ainārs Šlesers.Viņš jau visu redz tomēr caur prizmu — sava ietekme, vai kaut kāda sava interese, vai kaut kādu savudraugu un citu kaut kādu savu interešu virzīšana, un ar lieku ideoloģiju nekad sevi nenogurdināt.Nožēlojami, protams, bet tā nu tas sanāca."

Kā savu solījumu un apņemšanos cīnīties līdz galam pret oligarhiem tautas interešu vārdā izčibēšanuskaidro pats mūsu galvenais varonis? Viņš, lūk, sapratis, ka "ar Lembergu man domstarpību par kautkādām konkrētām lietām nekad nav bijis", turklāt "mūsu karošana ir izdevīga citiem" un, "kamēr mēspolitiskajā arēnā cīnījāmies, noasiņojām, citi berzēja rokas un uzskatīja, ka viņi no tā iegūs", kautpareizāk "ir jāpavelk svītra visām šīm bezjēdzīgajām cīņām un jāsāk strādāt", jo "pietiek man cīnīties

šodien individuāli ar personām, bet man ir jārealizē politika". Un galu galā — "mums nav nekādakonflikta", un "man nācās pieņemt lēmumu. — Vai nu turpināšu cīnīties un pārējie gūs no tā labumu, vai arLembergu vienkārši sāksim sadarboties". Bet viss, kas mūsu varonim nu sakāms par savu tagadējopolitisko kompanjonu Andri Šķēli — to pašu amorālo un politiski bezatbildīgo tipu —, ir: "Man patīk, kaapkārt ir spēcīgi līderi, kāds elpo pakausī un esi spiests domāt, strādāt vairāk nekā tad, ja esi viens…"

Kāds no Aināra Šlesera bijušajiem līdzgaitniekiem te nenociešas, ironiski nepiebildis: "Esnesaprotu, kā vērtēt to, ka viņš tagad ar Lembergu salīdzis mieru un ar Šķēli it kā kopā meties. Es tamneticu. Es domāju, ka viņi visi trīs ir vienādi. Viņi katru rītu pamostas un domā — vai tas džeks mani navapčakarējis vakar. Un nekādas draudzības nebūs, — šobrīd tas ir vienkārši iedzīvošanās vārdā."Savukārt, piemēram, mūsu varoņa kādreizējais oligarhu apkarošanas kompanjons Arnolds Laksa tagad paršo tēmu vienkārši nevēlas pat runāt, un viņa bijusī līdzgaitniece

Līga Krapāne to skaidro ar vārdiem: "Es domāju, ka Arnolds nerunās, jo viņam, manuprāt, ir diezganrūgti secinājumi pēc sadarbības ar Šlesera kungu, un… Nu, pat varētu teikt, ka Arnolds ir vīlies. Arnoldsticēja viņam, viņš tiešām ticēja, ka Šlesers nāk politikā, lai tā kā pret- stāvētu oligarhu varai, bet…"

Ko pasaku, to arī daru. Vai vismaz stāstu, ka daru…"Bet Viņš atbildēja: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.""Lūkas 18:27Latvijā ir politiķi — tukšo salmu kūlēji, bet pretstatā viņiem ir Ainārs Šlesers — cilvēks, kas jau

kopš agras jaunības laikiem dzelžaini tur doto vārdu. Un nevis sola, bet dara reālus darbus visas tautaslabā. Kas gan to apliecinās spilgtāk kā pats mūsu galvenais varonis kādā intervijā Latvijas Avīzei: "Šaislaikos cilvēki negrib ticēt tukšām frāzēm, solījumiem. Viņi skatās, ko dara katrs politiķis. Man ir īpašība,kas, kā šķiet, mani stipri šķir no daudziem citiem politikā. Tad, kad citus sāk kritizēt, viņi sabrūk un uzreizmēģina izpatikt visiem. Nemitīgi maina viedokli, atsakās no savas ideoloģijas, gatavi skriet pūļa pavadātikai tāpēc, lai kļūtu populāri. Es — ko pasaku, to arī daru. Zinu, ka bieži vien tas izraisa konfrontācijustarp vienu vai otru iedzīvotāju slāni. Bet man ne vienmēr ir svarīgi, ko domā tie 70%, kas manineatbalsta. Es gribu panākt, lai tie 25—30% manu atbalstītāju piekrīt man un arī turpmāk nobalso. Tiemcilvēkiem, kuriem esmu solījis, mēģinu vienmēr pildīt solīto…"

Turklāt Aināra Šlesera tagadējā politiskajā apkārtnē 11 ne mazums cilvēku, kuri gatavi to apliecināt,— un netikai tukšo salmu kūlēji politiķi, bet arī vairāk vai mazāk nopietni uzņēmēji. "Ne no vienauzņēmēja neesmu dzirdējis, ka Šlesers kādu būtu piečakarējis!" paziņo bijušais Laimas ģenerāldirektorsIvars Kalvišķis. "Žēl, ka mediji nav spējīgi izanalizēt, kas ir Ainārs Šlesers. Nu labi, Šlesers kādreiz kautko neveiksmīgi ir pateicis, bet vajag balstīties uz to, kas ir izdarīts, nevis pateikts! Un tāpēc varuapgalvot, ka neviens politiķis, neviens saimnieciskais darbinieks Latvijas valstij nav nesis tik daudzlabuma kā Ainārs Šlesers," Neatkarīgajai Rīta Avīzei piebalso par "Šlesera astoņkāja" sastāvdaļudēvētais Rīgas centrāltirgus valdes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš.

Tikpat pārliecinoši izsakās arī citi mūsu varoņa jaunākās apvienības — Par labu Latviju pārstāvji.Skonto būves lielākais oficiālais līdzīpašnieks, miljonārs Guntis Rāvis: "Viņš ir virzītājspēks, un tādsmums ir vajadzīgs. Viņam ir vajadzīga spēcīga komanda, kas to visu realizē. Viņš ir kā lokomotīve, kasiet pa priekšu. Viņam ir idejas." Gāzes uzņēmuma ltera-Latvija vadītājs, miljonārs Juris Savickis: "Viņšir cilvēks, kurš pasaka un arī izdara. Un nebaidās uzņemties atbildību, ja arī kaut kas nav sanācis." Rīgaspiena kombināta līdzīpašnieks, miljonārs Atis Sausnītis: "Viņš ir salīdzinoši jauns cilvēks, enerģisks, unviņam ir motivācija ķerties projektiem, ja tā var teikt, pie ragiem. Ne visi projekti izdodas, bet ir arī tādi,ar kuriem var lepoties."

Bijušais savienības Turība vadītājs, miljonārs Ivars Strautiņš: "Ministram jau nav jādara konkrētidarbi, bet jārada iespēja citiem strādāt. Kāpēc mēs tikai meklējam to slikto?! Mums vajadzētu domātpozitīvi, nevis tikai skatīties, ko kāds nav izdarījis. Jāskatās pozitīvi, nevis tikai jāmeklē, kur mēs esamneveiksminieki." Uzņēmuma Grin- deks saimnieks, miljonārs Kirovs Lipmans: "Patīk, ka viņš nebaidās,

iet uz priekšu. Cilvēks var kļūdīties, bet viņš vismaz nebaidās darīt. Mums ir daudz politiķu, kas runā, betbaidās darīt. Mums ir daudz neprofesionālu cilvēku valdībā. Galvenais, ka viņš nebaidās, iet līdz galam.Tas ir ļoti svarīgi…"

Tiesa, entuziasma un ticības pārņemtie uzņēmēji sāk nedaudz mulst, kad viņiem jau uzstājīgāk tiektaujāts — kuri tad tieši ir tie lielie un pārliecinošie darbi, ko viņus fascinējošais Ainārs Šlesers patiešāmpaveicis. "Nu, ko es varu minēt konkrētu," — tāda ir pirmā Kirova Lipmana atbilde. "Viņam ir labasidejas, domā par Latviju. Ļoti daudz darījis. To jau nevar visu uzskaitīt. Man nav tik daudz laika. Daudzdarbavietas radījis. Ko konkrēti, es taču tagad nesaukšu," tāpat samulst vēl viens Par labu Latvijupārstāvis, uzņēmējs Andrejs Loze. "Viņš vismaz cenšas kaut ko darīt. Es neskatos uz viņa darbiem. Man irpašam savi darbi," no skaidras atbildes izvairās Guntis Rāvis.

"Šlesera darbi? Uzreiz nepateikšu," mulst arī Ivars Kalvišķis, taču paliek pie sava — darbi esot patsgalvenais: "Vai tad politiķa darbu var izmērīt konkrēti? Vai tad var tā konkrētu lietu izcelt? Viens ir tas,ko sola vēlētājiem, otrs ir, kad nonāk valdībā, tur ir koalīcija, kaut kādi kompromisi. Vairums politiķurunā, ka vajag to un šito, bet reāli neko nedara. Pāriet uz kaut kādiem darbiem, kurus nevar izmērīt. Un tadmēs vēlam pēc deguniem, nevis konkrētiem darbiem. Tāpēc ir jāskatās uz konkrētiem darbiem."

Bet kur tieši ir šie konkrētie darbi — tas, ko Ainārs Šlesers patiešām ir sācis un paveicis nevispersoniski savā, bet valsts, pilsētas, tās iedzīvotāju labā? Projekti, kas ne tikai skaļi izziņoti, bet arīīstenoti? Vēl un vēlreiz iztaujāti, Par labu Latviju pārstāvji nosauc vienu un to pašu — tiek attīstīta lidosta(kas gan arī "parāda, kā var labu ideju sacūkāt", piebilst Guntis Rāvis), notikušas pārmaiņas dzelzceļā,attīstījusies aviokompānija airBaltic, Rīgu iecienījuši tūristi un savos maršrutos iekļāvusi kompānijaTallink-, atbildi meklējot, tiek pieminēta pat Rīgas dzelzceļa tilta izgaismošana un pasažieru autobusupārvadājumu reforma.

Zīmīgi gan, ka pēdējo labo darbu piemin tikai Juris Savickis, kura uzņēmums Nordeka ir viens nolielajiem ieguvējiem reformas rezultātā, un ka reformas rezultāta izsludinātā konkursa rezultāti atcelti artiesas spriedumu. Savukārt Atis Sausnītis, izmisīgi atbildi meklējot, piemin pat to, ka "norvēģu uzņēmumuatvešana uz Latviju bija liela uzdrīkstēšanās, izaicinājums", un visā nopietnībā ieminas, kā "mēs šodienredzam, ka situācija Latvijā ir pavisam citādāka nekā Lietuvā un Igaunijā". Interesanti, ka to jomu, kurāmūsu varonis kopā ar savu partiju patiešām panācis daudz (kaut arī īslaicīgi) — atbalstu ģimenēm —,nepiemin neviens no Labās Latvijas pīlāriem.

Ar vārdu sakot, pat ilgus gadus Latvijas īpatnējā uzņēmējdarbības vidē ar mainīgām sekmēmstrādājuši biznesmeņi, kam šai pieredzei it kā vajadzētu būt atsitušai jebkādas ilūzijas un naivumu, nu irpārņemti ar ideju, ka vienreiz ir atraduši īsto politiķi — darbu darītāju. Šīs pārliecības vārdā viņi irgatavi neņemt vērā mūsu varoņa reālos darbus, bet ticēt viņa vārdiem: sak, jā, varbūt viņam arī šis tasdzīvē nav izdevies, toties idejas taču viņam ir labas, "nevienu viņš nepiečakarē", vārdu tur un iet līdzgalam. Un te nu neatliek nekas cits kā pārskatīt tās nozares, kuras mūsu varonis jau kopš deviņdesmitogadu beigām ir dāsni bārstījis solījumus, plānus un apņemšanās, — un palūkoties, kas no šiem vārduplūdiem patiešām ir vai nav īstenots.

Protams, par politiskajiem solījumiem nav pat ko runāt. Ja ticētu tam, ko mūsu varonis sarunājispriekšvēlēšanu apmaksātajās intervijās, viņa partija ar dažādiem nosaukumiem jau trīsreiz būtutriumfējusi Saeimas vēlēšanās, ar labiem panākumiem būtu startējusi Eiroparlamenta vēlēšanās, bet patsAinārs Šlesers pašlaik būtu pilntiesīgs… nu, ja ne premjerministrs, tad Rīgas mērs noteikti. Jo kurš gancits ir tas, kurš Neatkarīgajai Rīta Avīzei 2009. gadā pirms vēlēšanām visā nopietnībā apliecina: "Mannav nekādu šaubu, ka es būšu Rīgas mērs, un es esmu skaidri nodefinējis, ka apvienošu koalīcijā visusdomē ievēlētos deputātus. [..j Es negribu runāt par valdību. Mans mērķis ir pārņemt varu Rīgas domē, unes to izdarīšu. Šogad 6. jūnijā Jaunajam laikam būs jākonstatē, ka viņiem jāsadarbojas ar Šleseru kāRīgas mēru."

Šādi mūsu varoņa apgalvojumi par pelēcīgu ikdienu kļūst jau deviņdesmito gadu beigās. Taču

papildus tam Ainārs Šlesers ir regulāri un dāsni devis visdažādākos solījumus par ikvienu sfēru, kurā —un tā acīmredzot ir lielā kļūda — viņš pats ir bijis galvenais atbildīgais un saimniekotājs.

Vismazāk solījumu mūsu varonis ir devis saistībā ar jūras pārvadājumiem, un paradoksālā kārtā šajājomā viņam tiešām bijuši panākumi: Tallink prāmi uz Tallinu viņš patiešām sarunā, turklāt pretējiieradumam — bez lielu valsts līdzekļu tērēšanas. Turpretī visvairāk tukšo solījumu mūsu varonis irpaspējis dot savā prioritārajā — aviopārvadājumu jomā: aptuveni trīs—piecu gadu laikā, no 2004. līdz2008. gadam Ainārs Šlesers paspēj apsolīt gan to, ka lēto cenu aviokompānija Ryanair Rīgā ierīkos savubāzi, servisa centru un viesnīcu, gan to, ka 2010. gadā sāksies iekšzemes lidojumi starp Rīgu unDaugavpili, gan to, ka lidojumi no Rīgas uz Liepāju notiks jau trīsreiz dienā, gan to, ka tas pats Ryanairgada laikā Rīgas reisos pārvadās četrus miljonus pasažieru, gan to, ka "drīz atklāsim lidojumus no Rīgasuz Ķīnu, Japānu, Indiju".

Vēl mūsu varonis sasola to, ka 2011. vai pat 2010. gada Rīgas lidostā tiks apkalpoti jau desmitmiljoni pasažieru (2004. gadā, mūsu varonis vēl pieticīgi prognozē 5-6 miljonus 2010. gadā, taču, gadiemejot, solījumi aug apjomā, un nu jau "tā nav problēma" — pārvadāt divus miljonus pasažieru austrumuvirzienā, kā arī trīs, četrus miljonus rietumu virzienā, bet visbeidzot 2020. gadā tiek solīti jau trīsdesmitmiljoni). Daļa kravu no Rīgas lidostas varētu tikt novirzīta uz Jelgavu ("tas varētu būt veiksmīgsrisinājums, un esmu apņēmies šo jautājumu pacelt valdības līmenī"), 2009. gada beigās lidostā tiksuzsākta 20 miljonu pasažieru ietilpības termināļa būvniecība, bet lidostas apkalpotie pasažieri ap 2010.gadu dos miljarda latu investīcijas Latvijas ekonomikai.

No šiem solījumiem nav īstenots precīzi neviens. Tas, kas patiešām tiek izdarīts, — tiek piesaistītalēto lidojumu aviokompānija Ryanair, kam seko vēl vairākas lētās lid- sabiedrības, sarūk biļešu cenas, unpasažieru plūsmas ziņā Rīga pārspēj abu kaimiņvalstu galvaspilsētu lidostas. Taču šis panākums izmaksāārkārtīgi dārgi — atlaides Ryonair un aiiBaltic gadā valstij izmaksā vismaz 11 miljonus latu, Rīgu pametseptiņas citas aviokompānijas, iepriekš pelnošā lidosta (lai kā mūsu varoņa priekšvēlēšanu filmiņā tiktuapgalvots, ka "Rīgas lidostu no teju bankrotējuša uzņēmuma pārvērta par Ziemcļciropas veiksmes stāstu")sāk pieprasīt valsts atbalstu, turklāt pretēji mūsu varoņa apgalvojumam Latvijas galvaspilsēta ar visiemŠiem upuriem nebūt nekļūst par vienīgo Ryanair mērķi jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, — toskaits ātri vien pārsniedz desmitu.

Savukārt, kas attiecas uz visu pārējo… Jautājumā par Ryanair bāzi lidostas Rīga oficiālā atbilde ir,ka "sarunas ar Īrijas zemo izmaksu lidsabiedrību Ryanair par bāzes izveidošanu Rīgā nav pārtrauktas unabas puses tajā ir ieinteresētas", tikmēr jau paziņots par bāzes izveidošanu Lietuvā, savukārt servisacentrs un viesnīca vairs netiek pat pieminēti. Nekādi lidojumi no Rīgas uz Daugavpili nav un, pēc visaspriežot, tuvākajos gados arī netiks sākti, — gluži tāpat arī lidojumi uz Liepāju un Ventspili ir pārtraukti,tikko tiem vairs nebija iespējams nodrošināt nepieciešamo subsīdiju (laikā, kad naudas trūkuma dēļ tikaslēgti autobusu reisi, eksperiments valstij izmaksāja vairāk nekā 2,3 miljonus latu).

Ryanair Rīgas reisos 2009. gada laikā pārvadājis četr- arpus reižu mazāk pasažieru, nekā bijaapsolījis mūsu varonis. Nekādi lidojumi uz Ķīnu un Indiju nav sākti, ir noticis tikai pa kādamčārterlidojumam no Japānas. Ir jau skaidrs, ka pat 2015. gadā lidostā tiks apkalpoti tikai aptuveni septiņimiljoni pasažieru, nevienu kravu no Rīgas lidostas Jelgava tā arī nav manījusi, savukārt solītais 20miljonu pasažieru termināļa projekts ir izrādījies absolūti nereālis tisks. Savukārt, kas attiecas uzmiljarda investīcijām, pat tad, ja visas Latvijas iegūtās investīcijas būtu atkarīgas tikai un vienīgi noRīgas lidostas, arī tad viss kopējais ārvalstu tiešo investīciju pieaugums Latvijā 2009. gadā ii tikainepilni 780 miljoni latu.

Kravu plūsmu novirzīšana gan nav vienīgais Aināra Šlesera tukšais solījums Jelgavai, — ja ticētuviņa 2004. gada apgalvojumam, jau 2006. gadā būtu sākta "Latvijā pirmās automaģistrāles Rīga—Jelgavabūvniecība". Savukārt, ja mēs ņemtu vērā viņa jau 2006. gada tikpat skaļo un publisko solījumu, "jābūvēmaģistrāles, pa kurām var braukt ar ātrumu 130 km/h", un tajā pašā 2006. gadā "varētu tikt sākts pirmais

projekts posmā Rīga—Sēnīte, pēc tam liela būvniecība paredzēta ceļā Rīga—Jelgava".Savukārt gadu vēlāk, par iepriekšējiem solījumiem nedaudz piemirsis, Ainārs Šlesers jau sola divu

gadu laikā būtiski atrisināt Krievijas pierobežas kravu problēmas, uzbūvēt maksas autostāvvietas tūkstošautomašīnām, kā arī sakārtot un modernizēt Latvijas un Krievijas robežkontroles punktus. Vēl pēc gadamūsu varonis presei sola, ka 2009. gadā valsts otrās šķiras ceļu sakārtošanai piešķiršot trīsreiz vairāknaudas līdzekļu nekā 2008. gadā (35 miljonus 12 miljonu vietā). Savukārt jau 2005. gadā ir atskanējissolījums, ka "līdz 2008. gadam ceturtā daļa no autoceļu kopgaruma būs sakārtoti". Tajā pašā 2004. gadātiek solīts panākt valsts galveno ceļu atbilstību Eiropas līmenim piecos, sešos gados, un šis ir retaisgadījums, kad nākamais solījums ir pieticīgāks — dažus mēnešus padomājis, mūsu varonis sešu gadutermiņu pārtaisa par astoņiem gadiem.

Un jau atkal — skaļie solījumi paliek neizpildīti: nekādas maģistrāles nav izbūvētas, jelgavniekisolīto gaida vēl sešus gadus pēc pirmās solīšanas, un gluži tāpat nekas Aināra Šlesera ministra pilnvarulaikā netiek izdarīts arī ar pierobežas stāvlaukumiem un saistītajām problēmām. "Stāvlaukumu plānošanaLatvijas—Krievijas pierobežā pašlaik ir apturēta, ņemot vērā gan to, ka ir mazinājušās kravas automašīnurindas uz Latvijas—Krievijas robežas, gan pašreizējo ekonomisko situāciju. Līdz ar to valsts navbūvējusi vai iegādājusies stāvlaukumus pie Krievijas robežas, kā arī neplāno to tuvākajā laikā veikt,"ziņo Satiksmes ministrija.

Arī solītie līdzekļi otrās šķiras autoceļiem tā ari paliek nepiešķirti vēl mūsu varoņa pilnvaru laikā.Budžeta līdzekļu taupība likusi nopietni pārskatīt šā gada projektus. Šogad apturēta pirms trim gadiemuzsāktā programma Valsts 2. šķiras autoceļu sakārtošana novadu atbalstam. Sākotnēji programmasietvaros bija plānots katru gadu par 35 miljoniem latu, sakārtot 450—500 kilometru lauku ceļu. Apturētaarī programma Valsts autoceļu sakārtošana saistībā ar dzelzceļa slēgšanu," skaidri un gaiši minētsLatvijas Valsts ceļu izdevumā Autoceļu avīze. Visbeidzot, jau pirms ekonomiskās krīzes sākuma irskaidrs, ka netiks īstenots arī 2005. gada solījums — ka līdz 2008. gadam ceturtā daļa no autoceļukopgaruma būšot sakārtoti: 2009. gada Valsts Autoceļu gadagrāmatā publicētie dati par autoceļu stāvoklirāda, ka tikai 18 procentiem ceļu segumu stāvoklis uzskatāms par labu.

Turklāt interesanti — ja avionozarē mūsu varoņa solījumi pieklust līdz ar krīzes sākumu, tad saistībāar ceļiem viņš solīt turpina vēl 2008. gadā. Cita starpā viņš paspēj apsolīt gan to, ka 2009. gadā "ceļubūvniecība būs vismaz trīs reizes plašāka, salīdzinot ar šo gadu. Tas garantēs kvalitatīvu ceļuinfrastruktūru Latvijas iedzīvotājiem paredzamā nākotnē", gan vēl citas ļoti konkrētas labās lietas: "Lieluatspaidu pašvaldībām dos panāktā vienošanās, ka no nākamā gada trīskārt — līdz 35 miljoniem latu —pieaugs finansējums arī otrās šķiras ceļiem. Vēlos uzsvērt, ka arī turpmāk naudas apjoms gan valsts, ganpašvaldību ceļiem tikai un vienīgi pieaugs. [..] Varu skaidri apsolīt — ar katru gadu ceļu kvalitāte Latvijāuzlabosies…" Izdodas gan kaut kas cits — piemēram, Valsts kontrole secina, ka pēdējos gados ceļuremontam piešķirto valsts līdzekļu pieaugums "būtiski pārsniedz autoceļu atjaunošanas apjomapieaugumu"…

Mūsu varonis aizrautīgi — un tukši — sola arī citās nozarēs. 2005. gadā viņš presei apgalvo, kaLatvijai ir nepieciešami 33 jauni vilcieni, turklāt to nomaiņa piecu gadu laikā jau kārtīgi ieplānota no2007.—2008.gada, — I kaut patiesībā vēl 2010. gadā neviens jauns vilciens nav manāms un dzelzceļš jaurunā par 2012. gadu. Šajā pašā : laikā tiek solīta arī dzelzceļa līnija, — bet, tikko solītājs ir prom noamata, Latvijas dzelzceļš no šā plāna ar skubu atsakās kā no superdārga un ekonomiski nepamatota.

Kļuvis par Ministru prezidenta biedru, Ainārs Šlesers 2003. gadā pārliecinoši sola cīņu ar ēnuekonomiku, — piemēram, "no daudziem simtiem [muitas] noliktavu paliks dažas lielās, kas strādāsgodīgi, jo daudzas noliktavas domātas, lai realizētu kontrabandu". Nekas tamlīdzīgs nenotiek — saskaņāar Valsts ieņēmumu dienesta datiem 2010. gada vidū Latvijā joprojām ir 155 muitās noliktavas.

Nenotiek mūsu varoņa solītais Eiropas un Āzijas pilsētu mēru samits, kurā "piedalīsies mēri no NVSun ES valstu galvaspilsētām un varbūt arī citām pasaules pilsētām", — solītais skaits no 150 mēriem

sākumā sarūk līdz 40, bet pēc tam izčib vispār; Rīgas VEF tilts pretēji solītajam tā arī netiek paplašinātspar divām joslām; Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas peroni nav apjumti joprojām, kaut attiecīgs solījumsizskan jau 2005. gadā; Rīgas sākumskolu skolēnu bezmaksas ēdināšana joprojām notiek par valstslīdzekļiem, — kaut gan to par domes līdzekļiem solījis lielais solītājs,- pretēji solītajam miljardam latugadā, Rīgas pilsētas budžeta ieņēmumi joprojām ir divarpus reizes mazāki. Un šo tukšo solījumu sarakstuvar tikai turpināt un turpināt…

Nekas labāk nav ne ar politiskajiem, ne ar tīri personiskajiem un pat "kristīgajiem" solījumiem.2002. gadā ar lielu troksni un kristīgo vērtību sāktā parakstu vākšana pret abortiem beidzas artradicionālu čiku. Tajā pašā laikā dotais solījums, ka "pašreiz es studēju Latvijas Kristīgās akadēmijastrešajā kursā. Esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā spēšu pabeigt šīs studijas", izrādās blefs — AinārsŠlesers joprojām dzīvo ar vidējo speciālo izglītību. Pat tad, kad 2009. gada 26. februārī mūsu varonispubliski paziņo, ka pēc darba beigām Satiksmes ministra posteni neatjaunošot deputāta mandātu, tāsizrādās tīrās blēņas — nāk atskārsme, ka deputāta mandāts nav zemē metama manta, un jau 5. martāSaeima atjauno Aināru Šleseru deputātu rindās.

īpaša vieta mūsu varoņa solījumos un apņemšanās ir Rīgas tirgiem — un pirmām kārtām jauCentrāltirgum, kas uzskatāmi parāda, kā gadu gaitā Ainārs Šlesers ir spējīgs par vienu un to pašu tēmuizteikt faktiski diametrāli pretējas apņemšanās. Tātad — ir 1997. gads, un uzņēmējs Ainārs Šlesersžurnālam Klubs izklāsta savus plānus — kā izgriezt tirgiem pogas un apmeklētāju plūsmas novirzīt uzsaviem un savu kompanjonu lielveikaliem:

- Ir pienācis laiks parādīt to, ka mēs spējam konkurēt ar tirgiem.- Kā konkurēsit?- Ar preču izvēli un vienu kasi. Tirgū iepērkoties, tev iznāk pat simt cilvēkiem maksāt, un katram

no viņiem ir jādzīvo. Mēs varēsim izdevīgākas cenas sarunāt no piegādātajiem. Un pārdosim tādas preceskā maizi, gaļu un citus ikdienas produktus, kas allaž būs par kaut kādu speciālu cenu, un serviss būslabāks nekā tirgū. Iepirkšanās mērķis, manuprāt, arī ir laba laika pavadīšana.

Pamatkonkurenti mums ir tirgi, un gribam pierādīt, ka, maksājot visus nodokļus, spēsim ar tiem ļotilabi konkurēt. Bet tāpēc ir "jāuztaisa" ļoti daudz veikalu. Būvēsim jaunus, sākot ar Rīgu. Domāju, ka tevar būt ne tikai desmit, bet kādi 30—40 veikali.

- Kāpēc te neviens to nav izdomājis ātrāk par jums?- Bez zināšanām un bez liela kapitāla to nevar. Šos veikalus nevar uzbūvēt uz banku kredītiem. Te

tiek ieguldīti līdzekļi, kam nav augstās kredītlikmes…Mūsu varonim nonākot lielajā politikā un iekļūstot valdībā, šie plāni tiešām sāk īstenoties, turklāt

visdažādākajos veidos. Piemēram, valdība aizliedz Rīgas Centrāltirgum tirgoties ar eksotiskajiemaugļiem, un uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aivars Ozols atklāti norāda uz šā tirgum pamatīguszaudējumus radījušā lēmumu saistību ar Aināru Šleseru, piebilstot, ka "visiem jau ir zināms, ar ko saistītsŠlesers". No saviem vārdiem viņš neatkāpjas ari tagad: "Tajā laikā viņš bija saistīts ar lielveikaliem. Jūssaprotiet, ka tā ir konkurentu novākšana. Tagad viņš pārdevis visu to, bet tajā brīdī viņam viss bizness arto sākās…"

Tā kā lielveikalu plāni saistīti ar mūsu varoņa personiskajām biznesa interesēm, tie arī tiešāmīstenojas, — bet tas galīgi netraucē viņam tagad, priekšvēlēšanu drudzī Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāstītsavas ieceres par to, kā… nu palīdzēt tam pašam savulaik cītīgi apkarotajam Rīgas Centrāltirgum. Un patne ieceres, bet "konkrētu projektu, ko mēs realizēsim nākamo četru gadu laikā": "Viena no Rīgas pērlēm irRīgas Centrāltirgus, kurš šobrīd līdzinās padomju laika paliekai, lai gan to iespējams padarīt parZiemeļciropas pievilcīgāko iepirkšanās centru. Līdzīgi kā Gunārs Ķirsons ir izveidojis Lido, kur cilvēkibrauc pavadīt laiku ar ģimenēm, tāds centrs ir jāveido arī Centrāltirgū. Zivju paviljons jāpārveido partādu, kur ir akvāriji ar zivīm, baseini… [..) Rīgas tirgus ir jāpārvērš par pievilcīgu vietu."

Vai šie jaunie solījumi pārmaiņas pēc varētu tikt īstenoti? Tas pats Arvīds Ozols ir vairāk nekā

skeptisks: "Tagad ir pavisam greizi, tic visi solījumi, ko viņi tur, pilnīgs murgs tas ir, ne tur kāds Lidobūs, neko. Ķirsonam tirgū nav, ko darīt! Tikai tāpēc, ka viņš nevar konkurēt ar tirgus viena latapusdienām, ko ēd tirgus darbinieki un tie, kas iet tirgum cauri! Kā nāk jauna vadība, tā taisa attīstībasprojektus, — šitā te muļķīgā bez-pēctecība, kas valsti vienkārši ved kaut kur! Neviena dāma nesēdēssmirdīga kanāla malā, nu, nesēdēs neviena, un nekāds gaisa troses tramvajs te nebrauks! Tas ir murgs! Estos murgus savā laikā esmu dzirdējis tik daudz…"

Tas viss gan tomēr ir tīrais nieks, salīdzinot ar mūsu varoņa rosīšanos ap citu viņa pārraudzībā esošuvalsts uzņēmumu — Latvijas pastu: Aināram Šleseram, sākot darbu satiksmes ministra postenī. Savasolījumu porcija, protams, tiek arī tam. 2004. gada beigās pastam tiek veltīta pat vesela Aināra Šleseraatklātā vēstule, kurā mūsu varonis gan atgādina par "manis izvirzīto mērķi dubultot Latvijas pastaapgrozījumu līdz 50 miljoniem latu 2008. gadā", gan apņemšanos "dažos gados palielināt uzņēmumāstrādājošo vidējo algu no 140 līdz 250 latiem, četros gados izremontēt visas pasta nodaļas, ieviestmotorizēto piegādi, paaugstināt pasta darbības efektivitāti, piedāvājot jaunus un kvalitatīvuspakalpojumus iedzīvotājiem".

Teksts ir pietiekami pagarš, lai ministrs tajā sasolītu ne tikai pāris, bet veselu virkni lietu, kurasvēlāk viņam tiek "nomelnojoši" atgādinātas. Viņš gan apliecina, ka "pasta darbības optimizācija irizvirzīta par vienu no Satiksmes ministrijas prioritātēm", gan apņemas "kliedēt Dienas bažas", jo neviensnegatavojoties no Latvijas pasta izveidot "izplūdušu konglomerātu, kas konkurēs mazumtirdzniecībā,finanšu pakalpojumos un sabiedriskajā ēdināšanā", — tā vietā pasts kļūšot par "sadarbības partneridaudziem mazajiem uzņēmējiem, bankām, apdrošināšanas sabiedrībām" un vispār būšot viens "efektīvistrādājošs uzņēmums", ko reizē ar pastnieku algu palielināšanu dažu gadu laikā nosakot uzņēmumaattīstības plāns.

Mūsu varoņa nedraugs — laikraksts Diena — gan atļaujas par šīm rožainajām iecerēm un kārtējiemsolījumiem šaubīties, un 2005. gadā klajā nāk jauna Aināra Šlesera atklātā vēstule, vēlreiz satriecot visus"nomelnotājus": "Latvijas pasts bija stagnējošs uzņēmums, kura peļņa dramatiski kritās un kurš kopš1999. gada nebija spējis investēt savā attīstībā ne santīma. Savukārt, jo sliktāk gāja Latvijas pastam, jolabāk klājās Dienas abonēšanas centram, kas arī nodarbojas ar laikrakstu piegādi un tiešo reklāmu.Šodien Satiksmes ministrija sekmē Latvijas pasta pārtapšanu par mūsdienīgu, konkurētspējīgu uzņēmumu,un no biznesa viedokļa ir saprotama Dienas īpašnieku neapmierinātība."

Taču rožainie solījumi, par spīti abonēšanas centra Diena biznesa straujo sašaurināšanos, lāganepildās, un pēc pāris gadu saimniekošanas "Latvijas ekonomikas motora" — kā mūsu varonis sevi 2004.gadā nosauc žurnālam Nedēļa — pārraudzībā Latvijas pasts nonāk faktiski bankrota priekšā: apgrozījumaplāns nepildās, zaudējumi ir grandiozi. Taču līdz ar haotisku glābšanas darbu veikšanu mūsu varonis…nespēj atturēties no atkal jauniem solījumiem — nu, piemēram, "Latvijas pastu ir iespējams padarīt parrentablu uzņēmumu, un es darīšu visu iespējamo, lai tas notiktu, saglabājot esošo pasta nodaļu tīklu".

Tukšo solījumu birums mazinās tikai vēl pēc gada, kad jau pilnīgi skaidrs ir tas, kādā kraha situācijānonācis Latvijas pasts. Aināra Šlesera uzraudzībā: uzņēmuma zaudējumi četru gadu laikā sasnieguši 23miljonus latu, un nu jau mūsu varonis ir gatavs paklusām atzīt: "To, ka kāda pasta nodaļa tiks aizvērta,mēs diemžēl piedzīvosim…" Šī "kāda pasta nodaļa" gan beigu beigās izvēršas par 2009. gada septembrapaziņojumu, ka slēgta tiks pat septītā daļa visu Latvijas pasta nodaļu, savukārt pasta finanšu caurumi tiekaizlāpīti ar milzīgiem kredītiem un mūsu varoņa iecienīto un Rīgas lidostā jau iemēģināto "valstiskāsuzņēmējdarbības" metodi — kārtīgu valsts subsīdiju piešķiršanu.

Lai cik lojāls mūsu varonim būtu bijušais Latvijas pasta vadītājs Gints Škodovs, pat viņš nespējdiplomātiski neatzīt: "Sabiedrībai ļoti patīk tādi politiķi, kas — es nezinu, kā lai nosauc — to sabiedrībusargā, bet tanī pašā laikā vini neko nesola, neko nedara. Un Šlesers tādā zinā…B viņš redz un sola. Ar toizpildīšanu viņam grūtāk iet, to jūs paši varat vērtēt, bet tad, kad nav ambīcijas, tad neko ari nespēj. Kautko sasniegt var cilvēks tikai ar ambīcijām. Un Šleseram tās ambīcijas plūst pāri malām…"

Tur nu bijušajam pasta vadītājam un galvenajam kraha grēkāzim taisnība — kamēr viņš nu darbojasģimenes uzņēmumiņā, mūsu varonis ij nedomā, ka viņam vajadzētu kaut atcerēties sastrādāto, un tāpat viņšjau sen ir aizmirsis paša teiktos vārdus 1998. gadā, Neatkarīgajai Rita Avīzei kritizējot savu vēlākopolitisko kompanjonu Andri Šķēli: "Man šķiet galīgi nepieņemami, ka cilvēks, kas nav premjers, uzņemaskonkrētas saistības un apzināti maldina sabiedrību. Pēc vēlēšanām viņa argumenti var būt līdzīgi Zīgeristaargumentiem pēc 6. Saeimas vēlēšanām — man nav 51% balsu, tāpēc es nevaru izpildīt šos solījumus…"

Piemēram, par paša tiešā pārraudzībā valstij nodarītajiem desmitiem miljonu lielajiem zaudējumiemLatvijas jļ pastā mūsu varonis Neatkarīgajai Rīta Avīzei pirms 1 kārtējām vēlēšanām izvirza šādu versiju:"Šlesera patiesais mantojums, kā pareizi raksta Diena, ir četros gados par 90,7 procentiem augušas algaspasta darbiniekiem. No tiem pēdējais algu palielinājums par 20 procentiem viszemāk atalgotajiem pastadarbiniekiem notika pagājušā gada decembrī. Varbūt Diena, kura uzskata, ka pasta darbinieku algupaaugstinājums bijis par strauju, ieteiks kārtējo metodi, kā savilkt jostas cilvēkiem, kuru alga arī pēcpaaugstinājuma uz papīra nepārsniedz 240 latu?…" Un — jau atkal skan jauni un jauni solījumi.

Kāds no bijušajiem Aināra Šlesera līdzgaitniekiem, taujāts par šo tiešām apbrīnojamo blefošanasspēju, atminas: "Vienmēr tā nebija — kādreiz viņš bija tāds enerģisks, bet vienlaikus neaptēsts un reizēmpat bikls. Bet tad viņš kaut kā pamazām saprata, ka šajā pasaulē un it īpaši šajā valstī tādam neaptēstības,nekaunības un enerģiskuma salikumam ir liels spēks. Tas ir tā kā operā — stāv vesela rinda inteliģentupēc biļetes, un nevienam ne prātā nenāk, ka var kaut kā citādāk. Te pēkšņi parādās viens šitāds nekauņa,paiet visiem garām, vēl pagrūsta un nopērk sev biļetes. Visi ir mēmi, jo nesaprot, kā šitā vienkārši var.Bet, kad kāds beidzot saņemas un viņam kaut ko aizrāda, šitais viņam nolasa desmit minūšu tukšvārdlgurunu, no kuras var saprast tikai to, ka viss ir tā, kā tam jābūt, un ka visiem no tā būs labāk. Es tiešāmnezinu, no kurienes viņam šīs muldēšanas dāvanas…"

Tiesa, mēs varbūt zinām gan — jo kā gan lai te neatceras kādreizējās Leščinsku ģimenes kaimiņienesAstrīdas stāstīto: "Redz, vārās viņš tā kā putras katls. Viņa ģimeni — nu, to veco, Roberta Leščinska tēvu,bija iesaukuši par Čivi — tas akurāt tā vārījās, ka nevarēja sagaidīt galu. Kāds bija Roberts, to es nezinu.Bet šitais, jaunais, ir gluži tāds pats. Vecais bija Čivis, un tā aizmuguriski šito jauno ar' par Čivēnu sauc."Tā ka — varbūt mūsu varonis nemaz nav vainīgs, ka viņš daudzsolīšanas un tukšrunāšanas ziņā ir sanācistāds, kāds nu ir.

Šofera dēla pašmāju "tautas augstskola" "Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas

darbības rosmē; tā jau arī ir viņa daļa, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēcviņa?"

Salamans mācītājs 3:22Ja Latvijā ir politiķis, kas spēj mācīties no savām kļūdām un gadu gaitā patiešām daudzās jomās ir

acīmredzami progresējis, tas neapšaubāmi ir mūsu varonis. Nosauciet, ko vēlaties — ģērbšanās stilu,spēju publiski izteikties, attieksmi pret "saviem" un "ne tik saviem" cilvēkiem, iemaņas politbiznesā, —uzlabojumi ir acīm redzami.

"Viņam bija daudz tādu ncgludumu, teiksim, sniedzot intervijas, tādi neveikli kalambūri parskaistumiem, kas nāk tur no kurām tur vietām sievietēm, bet viņš ir ļoti daudz mācījies, viņš ļoti straujimācās, un galva viņam ir laba," atzinīgi nosaka kādreizējais premjers Andris

Bērziņš, — un kas gan cits nu atliek šim pieredzējušajam cilvēkam, kuram ij ļaunākajā murgānerādījās, ka būs kādreiz jāpiedalās pasākumā, kas, izsakoties cita bijušā ceļinieka vārdiem, "faktiski tačuvisu laiku ir viens un tas pats Aināra biznesa projekts, tikai ar dažādiem nosaukumiem".

Ir lietas, kur mūsu varoņa progress ir acīmredzams. "Viņš parādījās purpursarkanā uzvalkā, zirgastēsaņemtiem matiem, kovboja zābakiem kājās un ķermeni, kas lika mums pārējiem izskatīties maziem,"1994. gada modeļa Aināru Šlescru atminas toreizējais Varner grupas eksporta direktors Turmuds StēneJuhansens. Paiet daži gadi — un publikā Ainārs Šlesers jau parādās ar īsu, pieklājīgu frizūru, tērpies tikaiuzvalkā, tiesa, parasti spīdīgi strīpainā, ar brēcoši bezgaumīgu, šķiet, Rolex pulksteni uz rokas. Vēl dažigadi — un uzvalki kļūst pieticīgi gaumīgi, savukārt roleksu jau nomaina kaut konkrētajam kungam īstineatbilstīgs, tomēr neapšaubāmi prestižs Breguet laikrādis par septiņdesmit tūkstošiem eiro.

Tie vēl ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar Aināra Šlesera spējām skaļi un publiski izteikt savu domu, kaskādam no viņa līdzgaitniekiem par mūsu varoņa 1998. gada modeli liek ieminēties — cik briesmīgi, jašķiet, ka cilvēks savu sakāmo iesākumā klusībā un ne vienmēr veiksmīgi iztulko no krievu valodas. Tačulaiks iet, un Čivēnā — atcerēsimies Astrīdas kundzes stāstu par seniem laikiem — vai nu ierunājas senčuasiņu balss, vai arī pamatīgi piestrādā pieaicinātie runas un manieru eksperti. Un jau atkal — pārmaiņasir vairāk nekā pārliecinošas un uzskatāmas.

Patiesībā gan šaurā lokā mūsu varonis ilgrunājošs ir jau deviņdesmito gadu beigās. "Viņš var ilgirunāt, un viņam patīk runāt ilgi," Jaunās partijas dibināšanas laikus atnn nas Sandris Točs, un viņampiebalso tagadējais Latvijas dzelzceļa vadītājs Uģis Magonis, kurš ar Aināru Šleseru tāpat iepaziniesdeviņdesmito gadu beigās: "Bija tāds jauns džeks, enerģijas pilns, kas ilgi runā, mani uzreiz jaunobrīdināja, ka viņam tostu nevar dot teikt, — lai arī Ainārs nedzer, tostu varot teikt stundu…"

Taču cilvēki no malas šo spēju pamana daudz vēlāk — kad mūsu varonis apgūst spēju brīvi unapjomīgi izteikties arī publiski un nemulst no katra mikrofona un kameras. "Viņš tagad ir palicis pļāpīgs.Ja tu atceries, vēl līdz slavenajai Rīgas Laika intervijai viņš nespēja trīs teikumus pateikt. Bet tā baumabija tāda, ka viņam vienkārši lika lasīt pasakas bērniem, — tā viņu ir mācījuši kaut kādi piristi," stāstaAigars Štokenbergs.

Pasakas vai ko citu, bet rezultāts ir iespaidīgs. "Politiķim ļoti būtiska īpašība — ka viņš prot paņemttelpu ar savu enerģiju, ar savu nemitīgo vārīšanos," gandrīz vai sūkstās arī gana runīgais politiķis KārlisŠadurskis. "Es atceros gadījumu no Jāņa Dombura publiskajām debatēm, kur pirms mikrofona ieslēgšanasmēs, tur sanākušie, lai noņemtu tādu stresiņu vai lampu drudzi, kā vienmēr mazliet savā starpā padzenamvellu. Un tad mēs tā smējāmies, nu, ja būs Šlesers mūsu kompānijā, tad mēs visi varam iet mājās, jo viņšvisu to pusotru stundu vai cik runās viens pats. Un arī Domburs nevadīs raidījumu, bet raidījumu vadīsŠlesers. Un tieši tā ari notika (smejas), es vairs neatceros tematu, kas tur bija, bet tieši tā arī notika. Un

tad bija tā interesanti vērot, ka Domburs tomēr mēģina raidījumu vadīt un kā viņi nemitīgi ar Šleserukonfliktē par to, kurš tad ir raidījuma vadītājs…"

Turklāt papildus vienkāršai, politisko pretinieku vārdiem izsakoties, logorejai jeb vienkāršivārdiskajai caurejai mūsu varonis sekmīgi apgūst arī dažus vienkāršus, bet vēl deviņdesmito gadu beigāsviņam nesasniedzamus paņēmienus, kā primitīvi aizmukt no nepatīkamām tēmām un jautājumiem. Turklātšajā žanrā Ainārs Šlesers, gadiem ejot, progresē tiktāl, ka sarūpē pārsteigumus pat daudzpieredzē- jušiemžurnālistiem: kad, piemēram, Valsts kontrole viņam pārmet, ka savdabīgās saimniekošanas un attīstīšanasrezultātā Rīgas lidosta nav guvusi 11,3 miljonu latu ieņēmumus, atbilde skan — "šos līdzekļus ir ieguvušiLatvijas iedzīvotāji un ģimenes, kuras beidzot var atļauties aizlidot uz Eiropas un pasaules valstīm kopā".

Protams, viņam ir ko teikt arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja atklātajiemmilzīgajiem un atklāti nekaunīgajiem partiju finansēšanas likumu pārkāpumiem — turklāt, protams, nebūtne par pašiem pārkāpumiem. "Mēs neesam neko pārtērējuši, un līdz ar to neplānoju nemaz diskutēt, kādassaistības vai atbildību LPP/LC pārņem vai nepārņem. Visa pozitīvisma, negatīvisma kampaņa jāskatavienādi. Nevar vieniem ļaut kaut ko kritizēt un citiem aizliegt slavēt. Jājautā, vai KNĀB ir aprēķinājisvisu to nomelnošanas kampaņu, kas bija pret mūsu apvienību un mani personīgi? Kamēr šo aprēķinu nav,runāt par to, cik izmaksājusi pozitīvisma kampaņa, ir vairāk kā nekorekti," mūsu varonis 2008. gadāpaziņo Neatkarīgajai Rīta Avīzei.

Savukārt, kad Valsts kontrole tajā pašā 2008. gadā secina, ka vairāk nekā simt tūkstoši latu ne pārāklietderīgi iztērēti konferences ES un Krievija: sarunas par jaunām attiecībām rīkošanai, Ainārs Šlesers šopārmetumu publiski atspēko, gluži vienkārši runājot par… pilnīgi citu pasākumu: "Es nevis atvainošos,bet esmu gandarīts, ka uz reģionālās sakaru sadraudzības organizācijas Sakaru padomes sēdesorganizēšanas konferenci ieradās visi Neatkarīgo Valstu Savienības sakaru ministri. Man nav jādomā partaupīšanu, bet gan par peļņas gūšanu…"

"Viņš vienkārši paļaujas uz dažām vienkāršām lietām, kuras visai Latvijas tautai arī lielā pārpilnībāpiemīt. Pirmkārt, viņš paļaujas uz to, ka neviens jau parasti neatcerēsies, ko viņš iepriekš kam ir teicis unsolījis. Otrkārt, viņš tāpat paļaujas uz to, ka, ja kādam arī radīsies kaut kāda sajūta, ka kādreiz taču runātsir kaut kas cits, neviens taču nemēģinās meklēt — kur, kas, kā. Treškārt, ja arī kāds skaidri atcerēsies, kaŠlesera kungs iepriekš ir runājis kaut ko pilnīgi citu, Ainārs taču vienkārši ņems un primitīvi pārrunās.Viņš vienkārši runās, runās un runās kaut ko pilnīgi citu, kamēr visiem apniks un visi metīs mieru, — betAinārs kārtējo reizi būs izmucis no tā, kas viņam pa īstam var kaitēt, — no skaidra pierādījuma, ka viņšpar kaut ko primitīvi melo," nosaka viens no bijušajiem mūsu varoņa līdzgaitniekiem. "Cits, salaidis dēlīvisu ar Latvijas pastu, kādu laiku paklusētu lupatiņā. Viņš toties savā reklām- filmā lielās — viss, kampieskaras Šlesers, kļūstot par veiksmes stāstu…"

Tiesa, paretam gadās situācijas, kad pretēji mūsu varoņa pārliecībai publika kaut ko tomēr atcerasgadiem ilgi — piemēram, viņa kaismīgo "trekno gadu" aicinājumu Latvijas ekonomikai "gāzēt līdzgrīdai". "Mēs nebaidāmies uzņemties risku, sakot, ka Latvijas situācijā nevajag brīdināt par kaut kāduekonomikas pārkaršanu, mums "jāgāzē" līdz grīdai," — šāds ir precīzais citāts no 2004. gada 9. augustaDienā publicētā raksta ar virsrakstu Vērtēsim pēc padarītā, nevis solījumiem, kuru Ainārs Šlesers beidzar vārdiem: "Vīrs un vārds!" Un šādiem gadījumiem mūsu varonis vēl nav gatavs — te nekaunībasnepietiek, "vīrs un vārds" tiek uz brīdi piemirsti, tā vietā neveikli ieslēdzot atpakaļgaitu.

"Vārdu salikums — gāzi grīdā — ir izrauts no konteksta. Mans viedoklis bija, ka šis ir iespēju laiksun tas ir jāizmanto maksimāli pareizi, jāgūst maksimāls labums no tā, ka valstī ir tik lielas iespējas. Teicu— izmantosim šo laiku, strādāsim. Tic cilvēki, kas to izprata pareizi, diferencēja risku, attīstīja dažādusbiznesus. Ja krīzes laikā viens bizness cieta zaudējumus, otrs deva iespēju. "Gāzi grīdā" nenozīmē, kacilvēkiem dzērumā jāapsēžas pie automašīnas stūres, jābrauc ar ātrumu 250 kilometri stundā, jāietriecaskokā un jāsaka: Šlesers vainīgs. Es nevienu neesmu mācījis dzērumā sēsties pie automašīnas stūres. [..] Jatagad kāds grib pateikt, ka Šlesers ir vainīgs pie tā, ka lielākā daļa sabiedrības ir nodzērusies, jo Šlesers

ir bijis pie varas un nav aizliedzis ar kādu īpašu likumu dzert, — atvainojiet mani," skan "vīra un vārda"skaidrojums žurnālam Klubs…

Taču svarīgākas par tām pārmaiņām Ainārā Šlcserā, kuras mēs labi redzam, ļoti iespējams, ir tās, komēs neredzam. Pirmām kārtām jau mūsu varonis gadu gaitā acīm redzami saprot, ka prātīgāk ir atteiktiesno sīkumu grābšanas uz valsts rēķina un nelielām "statusu apliecinošām" cūcībām, kuras daudziem citiempolitiķiem ir tik sirdij tīkamas.

Savas politiskās karjeras sākumā viņš apsvilinās uz visu, kas vien pagadās, — vēl gadus vēlāk preseatminas, kā "savulaik Krūmiņa kunga partijas biedrs Šlesers iegādājās vissmalkāko mobilo telefonu parnieka septiņsimt lasē- niem. Un — ko domājat, vai tad kāds uzslavēja Šlesera kungu par valsts prestižapaaugstināšanu (jo ministrs ar luksusa telefonu neapšaubāmi paaugstina valsts prestižu)? Nekā nebija —visi pēla Šlesera kungu par neiedomājamu izšķērdību". Toties pēc šā gadījuma mūsu varonis pat dienestaautomašīnu neizmanto.

Kad 2003. gada februārī prese mūsu varoni pieķer, novietojot savu mersedesu tirdzniecības centaOlympia invalīdu stāvvietā, viņš sev izdomā visdažādākos attaisnojumus — gan to, ka "tas nebija dienasvidus, autostāvvietā bija tikai dažas mašīnas", gan to, ka viņš vienkārši nolicis "mašīnu vienā notūkstošiem brīvo vietu" un, "ja tur nebūtu brīvs, es auto nenovietotu", gan to, ka "nākamreiz aizbraukšu unpaskatīšos, vai tiešām tā vieta ir invalīdu automašīnām". Ar vārdu sakot, atskan viss iespējamais, tikai neatvainošanās un nožēla, — taču otrreiz invalidu stāvvietā Aināra Šlesera braucamais vairs nekad navredzēts.

Gluži tāpat savas karjeras pirmsākumos veiksmīgais polituzņēmējs ne tikai veiksmīgi investē unpārvalda norvēģu līdzekļus, bet arī pats iemēģina roku dažā īpatnā pakampšanā. Viņa 1998. un turpmākogadu amatpersonas deklarācijās pie nekustamajiem īpašumiem parādās arī 4,72 hektāri zemes Daugavpilsrajona Šēderes pagastā, kuru izcelsme publiski kļūst skaidra 2003. gadā, kad Rīgas Latgalespriekšpilsētas tiesā tiek saņemts šā paša Daugavpils rajona iedzīvotājas Ritas Valteres iesniegums, arkuru viņa lūdz atzīt par spēkā neesošu viņas un Aināra Šlesera noslēgtu maiņas līgumu.

Šajā prasībā pensionāre norāda, ka ilgāku laiku nav spējusi vienoties ar uzņēmumu LcitRosTram,kura ēkas un būves atrodas uz viņai piederošajiem 20,08 hektāriem zemes tajā pašā Šēdercs pagastā. Tadnu viņa vērsusies pēc palīdzības pie dažādiem ļaudim, līdz beidzot caur starpniekiem nonākusi līdzAināram Šleseram. Jaunais politiķis, kā izriet no prasībā aprakstītā, tiešām apņēmies palīdzēt, taču parsavu palīdzību noteicis taksi — jau pieminētos 4,72 hektārus, kuri viņam esot nepieciešami, lai "netiktuapkrāpts".

Tā nu tas pats Ainārs Šlesers, kurš tajā pašā 1998. gadā Andrim Šķēlēm publiski pārmet tumšasafēras, ar pensionāri noslēdzis fiktīvu maiņas līgumu, kura būtība — kārotie hektāri tiek iemainīti pretmūsu varonim it kā piederošu (kaut nedeklarētu) lauksaimniecības tehniku nepilnu 13 tūkstošu latuvērtībā. Savukārt darījuma būtība bijusi — izmantojot savus (tobrīd vēl neesošos) politiskos sakarus,mūsu varonis nodrošināšot pensionārei izdevīga nomas līguma noslēgšanu ar LatRosTrans, bet vēlāk —arī ne mazāk izdevīgu zemesgabala pārdošanu.

Tomēr jau drīz pēc darījuma izrādījies, ka nekādu politisko iespēju līguma parakstītājam tobrīdnemaz nav, kaut solījumu apjoms tiešām būtu darījis godu pat Minhau- zenam, — zemi solīts pārdot gankādiem "Krājbankas darboņiem", gan "Krievijas naftas biznesmeņiem", gan pašmāju miljonāramValentīnam Kokalim. Bet, enerģiskajai kundzei prasot savu, Ainārs Šlesers, kā tiek norādīts prasībātiesai, sācis vienkārši "bēguļot", "neatbildēt uz telefona zvaniem" un "izvairīties no kontaktiem".

Vēlāk saistībā ar šiem hektāriem pie apvāršņa parādās arī ar Aināru Šlescru pietiekami ciešisaistītais uzņēmējs

Edgars Zakriževskis, kurš tāpat slēdzis līgumu ar Ritu Valteri — tiesa, jau par visu summu, unNeatkarīgā Rīta Avīze iespējamo plānoto shēmu apraksta šādi:

"Kāpēc tad ziņa par prasību tiesā par nekad nenotikušā maiņas līguma ar A. Šleseru atzīšanu par

spēkā neesošu tik ļoti satraukusi A. Šleseru un īpaši E. Zakrižcvski, kas pēc 12 900 latu samaksāšanas1998. gadā ne par zemi Daugavpils rajona Šēderu pagastā, ne par atlikušo 67 100 latu nomaksupensionārei nav licies ne zinis? Iemesls ir ļoti nopietns: tiktu pārsvītrota kārtējā E. Zakriževska labiizstrādātā ar A. Šlesera nekustamā īpašuma biznesu saistītā biznesa shēma par fiktīvām pirmpirkumatiesībām.

Proti, uz R. Valterei Daugavpils rajona Šēderu pagasta Pumpuros piederošās zemes atrodasLatRosTrans ēkas un būves. E. Zakriževska ar R. Valteri noslēgtais pirkuma līgums un iemaksātie 12 900latu saskaņā ar LR spēkā esošo likumdošanu nedod pirmpirkuma tiesības uz zemi zem šīm ēkām unbūvēm. Savukārt situācija ar A. Šlesera noslēgto fiktīvo maiņas līgumu ir pilnīgi pretēja — reģistrējotzemesgrāmatā to kā Šlesera un Valteres kopīpašumu, A. Šlesers iegūst arī pirmpirkuma tiesības uz zemizem LatRosTrans piederošajām ēkām un būvēm…"

Šai shēmai nākot atklātībā, mūsu varonis gan no tās dažādos veidos cenšas norobežoties —izmantojot vēlāk tik ierasto terminoloģiju un izvairoties no nepatīkamākiem jautājumiem, viņš paziņo, ka"lētticīgo" sievieti viņas vēlmē "rīkot šo farsu un šovu" vadījuši "kādi spēki", savukārt tiesā, kura izlemjapmierināt pensionāres prasību par fiktīvo līgumu, Aināra Šlesera pārstāvis paziņo — viņa klients esot"zaudējis interesi" par viņu iepriekš acīmredzami interesējušo zemi…

Interesi pat pāris gadus vēlāk — 2000. gadā, iekārotais nekustamais īpašums šajā pašā laikā gribotnegribot jāzaudē arī mūsu varoņa dzīvesbiedrei Inesei Šleserei — un te gana izteiksmīgi ir Augstākāstiesas Senāta 2006. gada 14. jūnija sprieduma fragmenti:

"Ar 1999. gada 10. septembra nedzīvojamo telpu nomas līgumu Nr. 266 Rīgas pilsētas Centraizpilddirekcija kā iznomātājs nodevusi nomnieees Nellijas Kršeminskas nomas lietošanā nama Rīgā,Grēcinieku ielā 11 nedzīvojamās telpas — bēniņus ar kopplatību 200 m2 mākslinieka radošās darbnīcasvajadzībām. [..] Nellija Kršeminska 2000. gada 25. maijā pārdevusi minēto mākslinieku darbnīcu arvisiem piederumiem, tiesībām un pienākumiem Inesei Šleserei. [..] LR Ģenerālprokuratūras Personu unvalsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors 2004. gada 21. janvārī cēlis prasību šajā namādzīvojošo Emmas Romanovas un Tamāras Gordinas interesēs pret privatizācijas komisiju, NatālijuKršeminsku, Inesi Šleseri, kurā apstrīdējis šādas privatizācijas likumību.

Prasības pieteikumā norādīts, ka nekāda mākslinieka darbnīca minētajā namā laikā, kad notika tāsprivatizācija, neeksistēja un kā tāda nebija iezīmēta mājas inventarizācijas lietā. Tādējādi privatizācijanotikusi, neievērojot likuma "Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 8.5. punktaprasības. Norādīts, ka Natālijai Krše- minskai bija zināms, kādā veidā privatizētu un nodibinātu īpašumuviņa atsavina un to zināja arī Inese Šlcsere. Līdz ar to šādā veidā iegūtais īpašuma valdījums atbilstošiCivilprocesa likuma 910. pantam atzīstams par ļaunticīgu. [..] Tiesa uzskatījusi, ka Inese Šlesererīkojusies pretēji likumiem un viņas darbības vērstas uz to, lai apietu likumu, jo viņa zināja un viņaivajadzēja pārliecināties, ka nekāda mākslinieka darbnīca neeksistē, ka viņa pērk mājas bēniņu telpu, kasir mājas kopīpašuma daļa un nav privatizējama. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka šādas darbības mērķis irpretējs likumiem un vērsts uz to, lai apietu likumu, tādējādi saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu tas nevarbūt par tiesiska darījuma priekšmetu un tāds darījums nav spēkā. |..|

Saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējsreliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiskadarījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. [..] Augstākās tiesas Senāts nosprieda LR Augstākās tiesasCivillietu tiesu palātas 2006. gada 21. februāra spriedumu atstāt negrozītu, Ineses Šleseres kasācijassūdzību noraidīt…"

Jā, šie gadījumi ar kristīgās ģimenītes darījumiem ir skaļi un skandalozi tāpat kā Aināra Šleserafantastiski veiksmīgie dažādu uzņēmumu kapitāldaļu pārdošanas darījumi, laikā no 2001. līdz 2004.gadam ieņemot gandrīz piecus miljonus latu. Starp citu, neikdienišķa veiksme viņu pavada pat dzīvokļaiegādes jomā: ja ticēt zemesgrāmatām (un cienījams politiķis taču neietu krāpt valsti, uzrādot samazinātu

darījuma summu), oficiāli Ainārs Šlesers par 250 kvadrātmetru dzīvokli galvaspilsētas klusajā centrā —Ausekļa ielā — 2001. gadā samaksā… 14 tūkstošus latu jeb 56 latus kvadrātmetrā.

Taču — kādā brīdī visi šie darījumi beidzas kā uz burvju mājienu, uzņēmēja-politiķa īpašumā paliektikai dažu maznozīmīgu uzņēmumu kapitāldaļas, un viņš pats 2006. gadā laikrakstam Diena apgalvo, ka"principā no aktīvā biznesa uzņēmumiem, kas nodarbojas ar reāliem projektiem, es esmu tagad ticis vaļā".Vai tas patiešām tā ir — vai ari mūsu varonis vienkārši ir iemācījies arī kārtīgi slēpties?

Par labu pēdējai versijai varētu liecināt nerimstošās runas, ka patiesībā visus aizvadītos gadus mūsuvaronis esot aktīvi piedalījies milzīgo ceļu būves un remontu līdzekļu sadalē un "apsaimniekošanā",savukārt pašlaik esot uzskatāms par lielu aviokompānijas airBaltic (ko pats publiski noliedz) un arīstividorkompānijas Rīgas centrālais termināls līdzīpašnieku. Taču šādu runu netrūkst arī par citiem armūsu varoņa paslēpju talantu saistītiem personāžiem — lūk, piemēram, kāds interneta portāla slesers.lvlasītāja viedoklis:

"Mani vienmēr ir izbrīnījis jautājums "visi zina, bet neviens neko nedara" par sekojošām situācijām:1) Aināra tagadējais kasieris ir prezidenta padomnieces vīrs. To daudzi zina. Čalis jau sen tur "melnokasi" un kārto Aināra pelēkās lietas. 2) Augstāk minētais kungs bieži sadarbojas ar reklāmas darboniLauri Š., kuram pieder vairākas reklāmas aģentūras un īpašumi Taizemē. Zināms, ka Š. mīl "pelēkāslietas" un daudzi viņa klienti saņem otkatus. Reāli caur Š. firmām iet neoficiālās Aināra reklāmasfinanses. Stcndzenieks ir "uz grauda" un radara, tāpēc caur viņu pārāk daudz shēmas neiet. Turpretim caurŠ. iet Live Riga, CSDD un citu Aināra ietekmes sfēras firmu naudas, kas daļēji tiek tērētas po naznačeņijuun daļēji aiziet LPP "melnajos" reklāmas budžetos."

Vai pilnīgi murgi un ļauna nomelnošana? Palasīsim rūpīgāk Korupcijas novēršanas un apkarošanasbiroja pilnā atzinuma izteiksmīgākos fragmentus par Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienībaspriekšvēlēšanu reklāmas kampaņas patiesajiem izdevumiem, — tie gana skaidri parāda, kādas metodes,gadiem ejot, aizvien vairāk iemīļo mūsu varonis, aizvien vairāk pārliecinoties, ka šajā valsti primitīvākiemeli un plikākā nekaunība bieži vien ir visefektīvākais paņēmiens, kā apiet nepatīkamus ierobežojumuspublikas apmuļķošanai un faktiski jebkuru citu "neērtu" likuma normu.

Un tātad — droši vien daudzi vēl atceras, kā 2006. gadā 9. Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu laikā,kad partijām ir uzlikti pietiekami stingri priekšvēlēšanu kampaņas ierobežojumi, pilnīgi un absolūtineatkarīgais nodibinājums Pa saulei pēkšņi sāk pozitīvisma kampaņu, masu medijos aktīvi drukājot,skandinot un rādot Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienības deputātu kandidātu AināraŠlesera, Aināra Baštika, Vjačeslava Stepaņcnko un Andra Bērziņa reklāmas.

Lūk, ko šajā sakarā KNĀB sirdsšķīsti skaidro nodibinājuma dibinātājs: "Nodibinājuma dibinātājs unvaldes priekšsēdētājs Ēriks Stendzenieks 2007. gada 26. janvārī paskaidroja, ka viens no Nodibinājumadibināšanas mērķiem bija pozitīvo viedokļu paušana sabiedrībā. Nodibinājuma dibināšanas ideja bijaviņa, un tas bija saistīts ar to, ka priekšvēlēšanu laikā masu medijos bija ļoti daudz negatīvā raksturareklāmas.

Ēriks Stendzenieks atzīmēja, ka Nodibinājuma veiktās kampaņas idejas autors ir viņš pats un tāsveikšanai tika izvēlēti Ainārs Šlesers (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs), AinārsBaštiks (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs), Vjačeslavs Stepaņenko (politiskāsorganizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs) un Andris Bērziņš (politiskās organizācijas Latvijas ceļšbiedrs), jo viņam (Ērikam Stendzenielcam) patīk minēto personu darbība, turklāt Aināru Šleseru unAināru Baštiku viņš pazīst personīgi."

Tas var šķist amizanti, bet izrādās, ka abi pārējie Pa saulei vadītāji un dibinātāji KNĀB visānopietnībā apgalvo — viņi, lūk, par Aināra Šlesera slavināšanu neko vispār nezinot: "2007. gada 1.februārī Nodibinājuma valdes loceklis un viens no tā dibinātājiem Ainis Dābols paskaidroja, kaNodibinājuma veiktās Kampaņas autors un organizators ir Ēriks Stendzenieks, kurš arī gatavoja visusKampaņas materiālu projektus. Turklāt Ainis Dābols paskaidroja, ka Kampaņas veikšanas laiku,

reklamētās personas un katra konkrētā materiāla pārraidīšanas biežumu noteica arī Ēriks Stendzenieks.Nodibinājuma valdes loceklis Mārtiņš Vanags 2007. gada 16. februārī apstiprināja informāciju, kaKampaņas veidošanas idejas autors ir Ēriks Stendzenieks un vienlaikus paskaidroja, ka par Kampaņasmateriālu izgatavošanu un izvietošanu viņam informācijas nav."

Pozitīvās reklāmas gan kaut kā nejauši izrādās gauži vienveidīgas:"Saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu un Ērika Stendzenieka 2007. gada 26. janvārī KNĀB iesniegtajiem

materiāliem Kampaņas ietvaros tika izvietoti sekojošie materiāli: (skat. nākamajā lappusē)

Radio čtcra pārraidītie audio klipi:

Prese publicētie materiali:

Tika izdalīti sekojošie materiāli:

Tiesa, papildus reklāmām vēl vajadzīgs tāds sīkums kā nauda to izrādīšanai. Un izrādās, ka Latvijānekas nav vienkāršāks kā sameklēt pusotru simtu tūkstošu latu: "2007. gada 26. janvārī Ēriks Stendzeniekspaskaidroja, ka Nodibinājuma finansēšanas avots ir ziedojumi no domubiedriem. Pirms dibinātNodibinājumu viņš uzstājās televīzijas raidījumā 900 sekundes, kur informēja sabiedrību parNodibinājuma mērķiem. Pēc šā raidījuma viņam zvanījuši vairāki cilvēki, kuri gribēja atbalstītNodibinājumu finansiāli.

Izvērtējot Nodibinājuma bankas konta izrakstu, tika konstatēts, ka laika periodā no 2006. gada 5.septembra līdz 2006. gada 6. oktobrim ziedojumus (kopsummā Ls 147 900) Nodibinājums saņēmis nosekojošā tabulā norādītajām fiziskajām personām, kuras ir Apvienības sastāvā esošo politisko

organizāciju Latvijas Pirmā partija un partija Latvijas ceļš biedri, ziedotāji vai deputātu kandidāti.Zīmīgi, ka atšķirībā no paša Nodibinājuma vadītāja lielākajai daļai ziedotāju par tā mērķiem rodas

pilnīgi cits priekšstats, nekā Ēriks Stendzenieks sirdsšķīsti un godīgi apgalvo KNĀB, — to skaidri parādadāsno "pozitīvās domāšanas" atbalstītāju paskaidrojumi biroja izmeklētājiem:

"Ģ. I. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidāts) 2007. gada 18. janvārīpaskaidroja, ka par Kampaņu uzzināja 2006. gada septembrī no masu saziņas līdzekļiem. Ģ. I. irpolitiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija ziedotājs, kā arī tās sarakstā kandidēja 2005. gada 12.marta pašvaldību vēlēšanās. Ģ. I. paskaidroja, ka viņa Nodibinājumam veiktā ziedojuma Ls 12 000apmērā mērķis bija Aināra Šlesera priekšvēlēšanu aģitācija pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Maksājumauzdevumā Ģ. I. minēto mērķi nenorādīja, jo bija pārliecināts, ka minētā nauda tiks iztērēta Aināra Šleseraaģitācijai, jo redzēja, ka Nodibinājums reklamēja tikai politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partijadeputātu kandidātus. Turklāt Ģ. I. paskaidroja, ka personīgi pazīst Ēriku Stendzenicku un ir redzējis viņuvisos politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija kongresos un konferencēs.

R. L. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedre) 2007. gada 18. janvārī paskaidroja, kapar Kampaņu uzzināja 2006. gada septembrī no masu saziņas līdzekļiem. Viņa paskaidroja, ka irpolitiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedre un ziedotāja, turklāt kandidēja minētās politiskāsorganizācijas sarakstā 2005. gada pašvaldību vēlēšanās. R. L. paskaidroja, ka ir personīgi pazīstama arĒriku Stendzenieku, un iepazinās ar viņu pirms 2005. gada 12. marta pašvaldību vēlēšanām, jo viņa tajālaikā aktīvi darbojās politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija birojā, bet Ēriks Stendzenieksnodarbojās ar politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņasveidošanu. Pēc R. L. vārdiem, viņa bija pārliecināta, ka viņas ziedojums Ls 5000 apmērā tiks iztērētspolitiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidātu reklāmai pirms 9. Saeimas vēlēšanām.Tāda pārliecība viņai bija, jo viņa redzēja, ka Nodibinājums atbalsta un aktīvi reklamē politiskāsorganizācijas Latvijas Pirmā partija biedrus.

A. Z. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidāts) 2007. gada 18. janvārīpaskaidroja, ka par Kampaņu uzzināja 2006. gada septembrī no masu saziņas līdzekļiem. A. Z. irpolitiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija ziedotājs, kā ari tās sarakstā kandidēja 2005. gada 12.marta pašvaldību vēlēšanās, līdz ar to nolēma veikt ziedojumu Nodibinājumam, lai atbalstītu politiskoorganizāciju Latvijas Pirmā partija. Turklāt A. Z. paskaidroja, ka Nodibinājumam veiktā ziedojuma Ls8000 apmērā mērķi maksājuma uzdevumā viņš nenorādīja, jo bija pārliecināts, ka minētā nauda tiksiztērēta politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidātu reklāmai pirms 9. Saeimasvēlēšanām.

V. S. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs) 2007. gada 1. martā paskaidroja, ka parNodibinājumu uzzinājis internetā 2006. gada septembrī, un, ņemot vērā tā darbības mērķus, nolēmis veiktNodibinājumam ziedojumu Ls 2000 apmērā. Ziedojuma mērķi nenorādījis, jo tas bijis domātsNodibinājuma atbalstīšanai kopumā. Turklāt V. S. norādīja, ka ir personīgi pazīstams ar ĒrikuStendzenicku, iepazinies ar viņu politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija sapulcēs.

2007. gada 29. janvārī A. T. paskaidroja, ka par Kampaņu uzzinājis 2006. gada septembrī, kad patelevizoru ieraudzījis Nodibinājuma apmaksāto politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrureklāmu. Ziedojumu Ls 5000 apmērā viņš veicis ar mērķi atbalstīt Aināru Šleseru. Tajā pašā dienā A. T.veica ziedojumu arī politiskās organizācijai Latvijas Pirmā partija Ls 2000 apmērā, un šī summa irmazāka par Nodibinājumam ziedoto summu sakarā ar to, ka viņš uzskatīja Nodibinājuma Kampaņu parefektīvāku."

Ar vārdu sakot, Ēriks Stendzenieks runā, kas nu viņam jārunā, ziedotājiem viss ir pilnīgi skaidrs —tiek rīkota viņu iemīļotās partijas papildkampaņa, un vienīgie naivie nezinīši izrādās… mūsu varonis unviņa trīs pozitīvie politiskie kompanjoni:

"2007. gada 15. februāra atbildes vēstulē uz Biroja pieprasījumu par viedokļa sniegšanu Ainārs

Šlesers paskaidroja, ka par Ērika Stendzenieka ieceri veidot pozitīvisma kampaņu, kur bija minēts viņavārds, viņš uzzināja no medijos izskanējušās informācijas. Savu fotoattēlu izmantošanu ar minētāskampaņas rīkotājiem saskaņojis nebija, bet iebildumus nebija izteicis.

2007. gada 13. februāra vēstulē Ainārs Baštiks informēja Biroju, ka par Ērika Stendzenieka ieceriveidot pozitīvisma kampaņu ar viedokļa paušanu par viņa un citu personu darbu viņš uzzināja 2006. gadaseptembrī, skatoties kādu no televīzijas raidījumiem. Kā arī paskaidroja, ka nebija devis piekrišanuizmantot savus fotoattēlus Nodibinājumam, vai ar to saistītajām personām, bet nebija izvirzījis iebildumuspar pozitīvismu kampaņas ietvaros par viņu pārraidīto informāciju.

Andris Bērziņš 2007. gada 13. februāra vēstulē paskaidroja, ka par Nodibinājuma veiktopozitīvisma kampaņu viņam informācijas nebija, un Nodibinājuma veidoto materiālu viņš nebija redzējis.Iebildumu par viņa fotoattēlu izmantošanu viņam nebija, jo viņš atbalsta pozitīvas domāšanas izplatīšanusabiedrībā.

Vjačeslavs Stepaņenko 2007. gada 11. aprīlī paskaidroja, ka par Nodibinājuma veikto Kampaņuuzzināja no masu saziņas līdzekļiem 2006. gada septembri. Viņa fotoattēla izmantošanai Kampaņasietvaros viņam atļauja netika prasīta. Kā arī Vjačeslavs Stepaņenko paskaidroja, ka iebildumus parKampaņu nebija izteicis, jo tai bija pozitīvs raksturs."

Skumji, bet nezinīšus faktiski iegāž un ne pārāk labā gaismā viņu "godīgumu" parāda tas pats ĒriksStendzenieks: "Savukārt 2007. gada 26. janvārī Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka runāja ar AināruŠleseru un Aināru Baštiku par Nodibinājuma Kampaņu ar viņu reklāmu, un neviens no viņiem nebijaizteicis vēlmi minēto kampaņu apturēt. Ievērojot minēto, konstatēts, ka Apvienības deputātu kandidātizināja par Kampaņas veikšanu, tomēr nebija publiski no tās atteikušies."

Tikpat neērta situācija sanāk arī Pirmās partijas kampaņas atbildīgajam pārstāvim EdgaramVaikulim, kurš KNĀB "2007. gada 6. martā paskaidroja, ka Ēriks Stendzenieks ne rakstiski, ne arī mutiskinebija viņu informējis par to, ka Nodibinājuma veidotās Kampaņas ietvaros tiks pārraidīti materiāli, kasir ļoti līdzīgi politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņai SIAZOOM! izgatavotajiem materiāliem". Paskaidrojumu sniegšanas brīdī viņš acīmredzot nav lietas kursā, kapiecas dienas iepriekš Ēriks Stendzenieks stāstījis ko diametrāli pretēju:

"2007. gada 1. martā Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka Nodibinājuma Kampaņā pārraidītie videoklipi un Apvienības 9. Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas video klipi ir ļoti līdzīgi, jovisu minēto klipu autors bija viņš. Turklāt Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka pirms Kampaņas veikšanasviņš brīdināja politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija 9. Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanuaģitācijas kampaņas atbildīgo personu Edgaru Vaikuli par to, ka Nodibinājuma veiktās Kampaņasietvaros tiks pārraidīti materiāli, kas var būt līdzīgi SIA ZOOM\ un politiskās organizācijas LatvijasPirmā partija noslēgtā līguma ietvaros izgatavotajiem materiāliem ar Apvienības priekšvēlēšanuaģitāciju. Saistībā ar minēto faktu pretenzijas no politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija saņemtasnebija."

Ar vārdu sakot, meliņi — kā jau daždien meliņi —, un pēc šo faktu nonākšanas atklātībā AinārsŠlesers uzskata par labāku vairs nepieminēt savu pirmsvēlēšanu skaļo paziņojumu laikrakstam Diena:"Ziniet, ja mēs runājam par likumu, tad likumu vai nu ievēro, vai neievēro. Mēs šajā kampaņā plānojamievērot likumu un nepartērēt nevienu santīmu. Vienlaicīgi, es domāju, nebūtu korekti uzskaitīt visu to, koviens vai otrs laikraksts, medijs vai kāds cits atspoguļo mūsu labā. Labu vai sliktu." Savukārt KNĀB, kas"nekorekti" tomēr visus iztērētos līdzekļus uzskaita, secina, ka šī primitīvā shēma acīmredzami ļāvusimūsu varonim — kurš, ja ticētu paša vārdiem, neko neesot ne zinājis, ne nojautis — vai viņa vadītajiempolitiskajiem spēkiem priekšvēlēšanu kampaņā papildus iegāzt vairāk nekā 387 tūkstošus latu.

Vienlaikus šis gadījums parāda arī tās nopietnās pārmaiņas mūsu varoņa, tā sacīt, dzīvesziņā, kasiezīmējas jau ap 2003.—2004. gadu. Lieta tāda, ka faktiski visam Aināra Šlesera politiskās karjeraspirmsākumiem raksturīgs tas, ka viņš lieliski apzinās savu nekompetenci un ir gatavs ne tikai uzklausīt

kritisku viedokli, bet arī piesaistīt kritizētājus un vispār par sevi gudrākus cilvēkus, lai izmantotu viņupotenciālu un vienlaikus no viņiem mācītos. "Īstenībā tā ir viena no Šlesera īpašībām, ka viņš novērtēviedokli. Vai viņš viņā ieklausās vai neieklausās, bet viņš katrā ziņā viņu novērtēs, to viedokli. Es it kāviņu biju baigi nokritizējis, bet viņš tieši tāpēc — tieši tāpēc mani uzaicināja," par savu pieaicināšanuJaunās partijas vadībā tālajās deviņdesmito gadu beigās atminas Sandris Točs.

Līdz noteiktam brīdim šis ir nevis izņēmums, bet gandrīz vienbalsīgs viedoklis par mūsu varoni —turklāt nc tikai līdzgaitnieku, bet arī politisko oponentu vidū. "Viņam ir dažas politiķim ļoti būtiskasīpašības. Viņam varbūt trūkst politiķa spējas prognozēt notikumus, analizēt kopsakarības, meklēt kautkādus risinājumu ccļus, bet es domāju, ka viņam ir viena īpašība, kas politiķim ir absolūti nepieciešama— spēja izveidot labu padomdevēju komandu un precīzi izpildīt instrukcijas, ko viņam dodsabiedriskajās attiecībās gudrāki cilvēki. Un nemēģināt improvizēt, bet darīt precīzi to, nu, loma iruzrakstīta, un viņa pienākums ir to precīzi izpildīt. Un to viņš izdara," teic Kārlis Šadurskis.

Šo spēju Aināra Šlesera izcilāko talantu vidū gan sim- patizētāji, gan pretinieki piemin vēl ilgi."Cilvēki parasti nemācās no savām kļūdām. Man liekas, ka Šlesers ir cilvēks, kas ļoti mācās no savāmkļūdām, un tā nav nejaušība, ka viņš sasniedzis to, ko viņš ir sasniedzis. Viņš ievēro diezgan elementāruuzņēmēja principu: liekas, ka to var izlasīt arī kaut kādās motivācijas grāmatiņās, bet man to ir teicis arīŠlesers — man nevajag, ka man ir augstākā izglītība, ja. Es paņemu sev labāko juristu, labākogrāmatvedi, un es tajā laikā skaitījos viņam kā labākais žurnālists. Viņš paņem sev speciālistus, savācapkārt, un viņam tas viss ir," piebilst Sandris Točs.

Pat mūsu varoni ilgus gadus ne pārāk mīlošais laikraksts Diena 2004. gadā atzīst: "Viņš daudz labākrunā, labāk uzvedas, ir politiski gudrāks, vairs neuzvedas kā biznesmenis, kas ārdās politikā, bet kāpolitiķis ar biznesmeņa fonu.

Jā, tā nav augstākā klase pat Latvijas mērogā, bet Šlesers ir izrādījies spējīgs mācīties un spējīgssavākt cilvēkus, kas ir spējīgāki par viņu." Pēc diviem gadiem — vēl piebilde: "Viņš vienmēr ir pratisatrast cilvēkus, uz kuru fona virzās uz priekšu, pats paliekot otrajā plānā. Gandrīz tikpat ilgi viņš iruzskatīts par partiju faktisko līderi vai dēvēts par to īpašnieku, bet Aināra Šlesera veidotie politiskiespēki — par biznesa projektiem."

Taču, gadiem ejot, mūsu varoņa "kadru politika" mainās, un galvenais iemesls te ir viens. Sākotnējivienkārši aizkustinoši uzticoties savāktajiem ļaudīm, jau deviņdesmito gadu beigās Aināram Šlcscramjāsāk vilties untumainās un finansiāli pašpietiekamās "zvaigznēs", kuras var atļauties no augšasnoskatīties uz enerģisko, bet neaptēsto jaunekli un vajadzības gadījumā viņu bez problēmām nodot parlabu izdevīgākam piedāvājumam. Protams, pašām "zvaigznēm" — no Raimonda Paula līdz ĒrikamJēkabsonam — daudz kas varētu būt sakāms par "motora" neciešamo vadības stilu, taču viņš pats šādārīcībā aizvien biežāk saskata tikai nepateicību un lojalitātes trūkumu. Turklāt vienlaikus aug gan pieredze,gan pārliecība, ka viņš pats taču lietas saprot daudz labāk par dažādām "zvaigznēm".

Tā nu faktiski likumsakarīgi, ka jau ap 2003.—2004. gadu "kadru politika" kļūst būtiski citāda —sākotnēji lojalitāte kļūst par tikpat svarīgu kā izglītība un kompetence, bet pamazām pārvēršas par pirmoun galveno kritēriju, lai konkrētais cilvēks iekļautos komandā un gūtu iespēju tās sastāvā rūpēties parLatvijas valsts un savu personisko labsajūtu. Lojālu cilvēku rekomendācijas vai personisks kontakts kļūstsvarīgāki par izglītības dokumentiem, iepriekšēju pieredzi un ekspertu viedokli — un to faktiski nenoliedzari tie, kuri ar laiku kļūst par "Šlesera astoņ- kāja" daļu, kā mūsu varoņa "kadru armiju" 2009. gadānosauc tas pats laikraksts Diena.

Diezgan tipisks ir Aināra Šlesera paspārnē ilgāku laiku iespaidīgu karjeru taisījušā Laura Dripcsstāstījums: "Cilvēks, kurš mani sapazīstināja ar Aināru, ir tāds cilvēks kā Krišjānis Peters, kuru es pazinu,jau pirms sāku strādāt pie Aināra birojā. Laikā, kad Ainārs bija satiksmes ministrs, viņi veica zināmasizmaiņas savā birojā, un viņiem bija nepieciešams viens cilvēks, kurš atbildētu par… pamatā sākumā tasbija sabiedrisko attiecību lauks. Nu, viņi meklēja kādu laiku šādu te cilvēku, un tad Krišjānis Peters

izteica tādu piedāvājumu, ka varētu aiziet, izrunāties ar Aināru Šleseru, izvērtētu arī manu kandidatūru, jo,kā es sapratu, tanī laikā bija arī vēl citi kandidāti, kas varētu šo te amatu pildīt.

Es sākotnēji ilgāku laiku to pārdomāju, jo man bija pietiekami labs darbs tajā laikā Lattelekomā.Paralēli biju uzsācis arī savu biznesu, un tad bija tāda izšķiršanās, vai iet projām no telekoma, turpinātsavu biznesu, vai arī nodoties šim darbam, jo uzreiz bija skaidrs, ka tad tur paralēli nekādas citasnodarbes faktiski nav iespējamas. Un tad pēc kāda laika es teicu: okei, jo uzskatīju, ka esmu savosiepriekšējos darbos ieguvis pietiekami lielu pieredzi un ka esmu gatavs šādam te izaicinājumam. Un tades arī pirmoreiz tikos ar Aināru, izrunājām tās lietas, viņš izstāstīja, kas viņam svarīgs, es savukārtprezentēju to, kā es redzu, kā tā mūsu sadarbība varētu izskatīties. Attiecīgi tad es arī pēc tam tikupieņemts darbā kā ministra padomnieks."

Šī rekomendčšanas, ilgstošas lojalitātes apliecināšanas, tās atalgošanas ar arvien augstākiemamatiem sistēma sāk darboties un ar katru gadu tikai uzņem apgriezienus. Taču ilgāku laiku nokļūšana"komandā" nenozīmē to, ka nauda nu kā pa reni nāks vienkārši tāpat. "Ja kāds domā, ka tas, ka, ja tupazīsti Aināru, tev tiek dotas kaut kādas atlaides, — ir tieši citādi. Patiesībā tu nokļūsti tādā kā armijasrežīmā, kur tavs darba laiks ir divdesmit četras stundas diennaktī, tev vienmēr ir jārēķinās, ka tev var būtjābūt, teiksim, pie vadības un jāatskaitās par pagājušā nedēļā paveikto vai tamlīdzīgi. Tas, ka tu Ainārupazīsti personīgi, — tas neko tev nedeva," stāsta Lauris Dripe.

Tomēr, laikam ejot, sāk šķist, ka mūsu varonis par savu misiju uzskata vai visu savā pārziņā esošovalsts uzņēmējsabiedrību, aģentūru un citu struktūru vadībā salikt cilvēkus ar iespējami zemāku izglītībaslīmeni — nieks par profesionalitāti, pieredzi un izglītību attiecīgaja sfērā, lai tikai ar lojalitāti viss būtukārtībā. Faktiski var tikai diskutēt, vai izcilāks sniegums ir saskaņā ar mediju ziņām augstāko izglītību tāarī neieguvušā Aināra Šlesera bijušā preses sekretāra Reinholda Pclšes iecelšana par uzņēmumaPasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju ar 4700 latu vidējo mēneša atalgojumu, mūsu varoņa šoferaElmāra Upenieka iecelšana uziīēmuma Latvijas Autoceļu uzturētājs padomē ar deviņsimt latu algu vaiviņa dela Kaspara Upenieka ielik-šana tā paša Pasažieru vilciena valdē ar veselu četru tūkstošu latumēneša atalgojumu.

Kāpēc tā notiek? "Principā te man ir jārunā par to, ka Šlesers savējos "nemet". Automātam ir tādaoboima, aptvere, kur ir trīsdesmit patronu. Ja tu esi Šlesera oboimā, tu viņam esi. Vienalga, vai tu esišofera dēls vai kas tur, viņš savējos nemet. Jūs paskatieties, paanalizējiet, kādi cilvēki viņam riņķī apkārt.Reti kuri no viņa aiziet, bet ļoti daudzi ap viņu ir aplipuši apkārt. Viņš ir tā kā bizons, un viņi ir tieputniņi, kas knābā tārpus no bizona, — kādreiz pat bizonu neredz aiz tiem putniņiem. Jūs varētu jautāt,kādā nolūkā viņš to dara, — nolūkā, lai pelnītu, jo viņš ir biznesmenis. Ja Latvijas politiskā kultūra toļauj, ja visi to līdz viņam ir darījuši, nu…" nosaka Jānis Jurkāns.

Tiesa, ne jau visi kā Aigars Štokenbcrgs šo pieeju ir gatavi nodēvēt par "tādu mafijas stilu".Piemēram, Jānis Straume, kuram atšķirībā no mūsu varoņa Jūrmalgeitas skandāls beidzas ar sagrautupolitisko karjeru, ir ar pilnīgi citu nostāju: "Viņam pārmet to, ka viņš savējos visulaik stutē. Var to sauktpar mafijas principu vai kā citādāk, bet es uzskatu, ka tas ir ļoti pareizs princips. Un tas ir viņam lielāmērā palīdzējis iegūt autoritāti un tādu stabilu vietu politikā un biznesā. Citiem politiskajiem spēkiemdiemžēl tieši šīs cilvēcības trūkums bieži vien ir novedis situācijā, kādā neviens negribētu nokļūt. Tajālaikā, kad es biju uz ielas, tad viens no cilvēkiem, kas mani uzmundrināja un sniedza palīdzīgu roku, bijatieši Šlesers. Tā kā es to vienmēr novērtēšu. Tas, ka es nokļuvu brīvostā, — jā, viņš to…"

Tomēr spilgtākie "cilvēcības" gadījumi pārpilda pat "astoņkāja" lojālāko pārstāvju iecietības mēru.Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis, kurš pats savulaik mūsu varonim ieteicis ElmāruUpenieku (kā šoferi, ne kā atbildīgu amatpersonu), atzīst, ka Aināram Šleseram neapmierinātību izteicisjau tad, kad pēc politiskās piederības un personisko kontaktu principa izvēlēti Rīgas brīvostas valdeslocekļi, jo "jāliek profesionālis, nevis savs cilvēks" un "es domāju, tā bija Aināra kļūda". Viņam faktiskipiebalso arī cits "astoņkāja" pārstāvis, bijušais Latvijas Gaisa satiksmes valdes priekšsēdētājs Jānis

Maršāns: "Ir tādas lietas, kur es uzskatu, ka Ainārs ir absolūti nepareizi rīkojies. Kāpēc Elmārs ir jāliekAutoceļu uzturētāja padomē, to neviens nevarēja "atkost". Tā ir pilnīga mistika, es tā pie sevis esmusmējies par domu, ka Elmārs viņu ir vai nu nohipnotizējis, vai arī viņš zina kaut ko tāāādu. Nu, nez, tānevarētu būt…"

Pat Viesturs Koziols nav sajūsmā: "Tas ir Aināram joprojām raksturīgi, ka viņš rūpējas parcilvēkiem, ar kuriem viņš kopā strādā, kuri ir apkārt, viņš mēģina maksimāli viņiem palīdzēt. Tā ir bijisvienmēr, cik es viņu atceros, tā ir bijis vienmēr. Bet katrā ziņā es tomēr uzskatu, ka viens no pārmetumiemAināram ir par tiem šofera dēliem un tā tālāk, ka viņš tur iekārto darbā šoferu dēlus. Es domāju, kajebkurš Latvijas cilvēks strādātu pie cilvēka, kurš rūpējas ne tikai par padotajiem, bet arī par viņu ģimeni.Cits jautājums ir par atbilstošu kvalifikāciju, to es nevaru komentēt, bet to es arī Aināram teicu: vccīt, nu,kā tad ir ar kvalifikāciju?…"

Taču, kamēr līdzgaitnieki brīnās, mūsu varonis pat īpaši brēcošajā gadījumā ar šofera dēlu mēģinaizmantot parastās metodes — vispirms jau pamēģinot televīzijā vienkārši samelot— Kaspars Upenieks,kurš uzņēmumā atbildēs par mārketingu, lūk, esot profesionālis savā jomā (kaut patiesībā izrādās, ka"eksperts" lielāko daļu neilgās darba dzīves pavadījis policista kārtībnieka un Valsts probācijas dienestavecākā referenta amatā, ar mārketingu vispār nekad nav nodarbojies, bet pareizo viedokli acīmredzaminesaskaņojušais Aināra Šlesera preses sekretārs paziņo, ka vispār jau šofera dēla pamatdarbs būšot…drošības jautājumi).

Bet, kad tas neiet cauri, mūsu varonis padomā, padomā, strauji "piemirst" absolūti mazkvalificētacilvēka ielikšanu valsts amatā un — nevienam pat nenojaušot, ka patiesībā Ainārs Šlesers runā arī parsevi — Neatkarīgajai Rīta Avīzei pasludina: "Nedomāju arī, ka dzīvojam valstī, kur šofera dēls var būttikai par šoferi."

Tā "šofera dēla" skandāls tāpat kā neskaitāmi citi ar mūsu varoni saistītie negadījumi pamazāmpiemirstas, jo vairāk tāpēc, ka satiksmes ministra posteņa atstāšana Aināram Šleseram pamatīgi sašaurinaiespējas sameklēt siltas vietiņas visiem saviem aizbilstamajiem ("Man liekas, tur apkārt tik daudz visādupielīdēju — kaut kādu labumu iegūt… Bagātu un ietekmīgu cilvēku problēma," nosaka Jānis Maršāns).Turklāt arī izmantojamie valsts (vai pašvaldības) naudas resursi ir tik nesalīdzināmi niecīgāki, ka vairsnav īsti vilinoši vai motivējoši. "Viņš man piedāvāja iet Rīgas domes struktūrās strādāt. Bet, pirmkārt,alga par mazu, man ir divi bērni, abi iet privātās skolās. Otrkārt, tā nav sfēra, kur es gribētu būt, esneesmu ierēdnis," atzīst tas pats Jānis Maršāns.

Savukārt, kad tas īsti nelīdz, tiek izmantota cita vecā, labā metode — ar skaļu, uzstājīgu atkārtošanunepatīkamos faktus pārmelot pa savam, un vienai pašai Neatkarīgajai Rīta Avīzei viņš to nepilna pusotragada laikā atkārto vismaz trīsreiz. Apliecinājumam, ka "esmu vienmēr rekomendējis kādus cilvēkus, undaudzi no viņiem saistīti ar partiju, un tas ir pilnīgi normāli, ka partijas cilvēki vai kādi bijušie deputātivai ministri, kam ir pietiekama pieredze, var strādāt", seko "protams, es likšu savus cilvēkus amatos! Kājūs domājat, kā es varu realizēt pārvaldi, ja man nav savas uzticamas komandas? Es to pasaku jau šodien.Un tas nav nekāds astoņkājis", bet noslēdz īsti pārliecinošs "ja man atkal jautās, vai Šlesers virzīs un liksamatos savus cilvēkus, teikšu: "Jā, viennozīmīgi!" Protams, izvērtēšu, vai šis cilvēks profesionāli der vaineder"…

Taču lielā problēma šeit ir ne tik daudz "šofera dēlu" likšanā augstos amatos, jo vairāk, ka nav šaubu— arī šajā jautājumā mūsu varonis ir mācījies no savām kļūdām un tik primitīvi savu "kadru politiku"vairs neīstenos. "Tā lielā nelaime ir pilnīgi cita," teic kāds no Latvijas ceļa bijušās spices, kuram pašlaiknekas cits neatliek, kā ieņemt

savu vietu Aināra Šlesera svītā. "Nelaime ir tā, ka viņš ir' tneglābjami zaudējis to kādreizējo gatavību strādāt kopā ar cilvēkiem, kas par viņu gudrāki un

spējīgāki. Šādā veidā viņš vēl ar Einaru Repši tika galā, bet tagad tas ir pazudis. Tagad viņš pats sevi

sajūt kā pirmo personu — pašu gudrāko un spējīgāko, kam apkārt vajadzīgi tikai izpildītāji…"Bet vai tad tas tik slikti? "Tā nelaime ir tā, ka viņš ir ieguvis pieredzi un joprojām ir enerģisks, bet

tas arī viss. Viņš pats sev ir iestāstījis, ka viņam nevajag nekādu augstāko izglītību, bet nelaime tā, ka visaviņa darbība rāda — vajag, vajag viņam izglītību." Un cita starpā pat Uģis Magonis, ko nu nekādi nevarturēt aizdomās par nepietiekamu lojalitāti mūsu varonim, cita starpā ieminas: "Ja viņš kaut ko ir iecerējis,ir gatavs realizēt, taču problēma ir tā, ka viņš brīžiem neieklausās. Viņam tomēr nenāk par labuakadēmiskas izglītības trūkums. Vajadzētu pamācīties…"

Bet arī tas nav sliktākais. "Visas šīs katastrofas ar pastu, ar to, ka lidosta faktiski strādā arzaudējumiem, ar visiem šiem neizpildītajiem solījumu tūkstošiem ir tāpēc, ka mēle viņam strādā labāk pargalvu," turpina cilvēks no svītas. "Tāpēc, ka viņš neredz tālāk kā pāris mēnešus uz priekšu.

Ka viņam nav šīs izglītības, un to nevar aizvietot ne trula rosīšanās, ne gara runāšana. Agrāk viņambija cilvēki, kas to varēja pateikt, un tāpēc arī viņam bija prātīgas, īstenojamas idejas. Bet tagad… tagadviņš pats sev ir galvenais padomdevējs, un sekas mēs redzam jau tagad. Viņš savulaik bez kāda biznesaplāna un tirgus pētījuma atveda tos norvēģu uzvalciņus, viss aizgāja, un no tā viņš vēl joprojām dzīvopārliecībā, ka atliek tikai maukt un močīt, un viss aizies — bet, ja neaizies, tad vajag iegrūst vairāk valstsnaudas, un gan jau kaut kā. Vai jūs esat dzirdējuši, ka kādai no viņa lielajām idejām apakšā ir kādspētījums, kāds aprēķins?… Un tas vēl ir tikai sākums, jo mācīties viņš acīmredzot vairs negrib vaivienkārši nespēj."

Pēcvārds Ar šīs grāmatas pēdējām lappusēm mūsu varoņa dzīve mūslaiku Latvijā, protams, nebeidzas.Varbūt pat vairāk nekā jelkad, kārpoties pēc kārtējās varas porcijas, kas sola visus pārējos viņam

svarīgos dzīves labumus, šis cilvēks ir gatavs runāt, runāt un runāt, lai pārliecinātu visus, ka tie, kaspiemin pašmāju minhauzena sastrādāto, sasolīto, izšķiesto un nepadarīto, ir tikai skauģi un nomelnotāji.Kaut patiesībā, atminoties visus viņa izsludinātos un "piemirstos" karus pret oligarhiem, referendumuspret abortiem un pārējās nenotikušās kaujas un cīņas, skaidrs, ka enciklopēdijā šķirkli "bezprincipialitāte"vislabāk varētu raksturot tieši ar Aināra Šlesera portretu.

Un varbūt vēl vairāk viņš — kā atzīst ne viens vien viņu izcili labi pazīstošs cilvēks — alkst beidzottikt pie kādas patiesi pirmā lieluma valstiskās lomas, kas līdz šim no viņa ir enerģiski izvairījusies. Jonoteikti viņš ir dzirdējis, ka jau sen paklusām pieskaitīts tai cilvēku kategorijai, kas nekad nekļūst parpašu pirmo amatu ieguvējiem — iespējams, tāpēc, ka viņu motīvi ir savtīgi un netīri, bet iespējams, arītāpēc, ka viņi vienkārši pārāk aizrautīgi šos amatus kāro.

Bet viena lieta gan par mūsu varoni laikam nu būs skaidra arī jums: ļoti iespējams, ka viņš uz visiemlaikiem tā ari paliks pārliecināts — lai šos kārotos augstumus sasniegtu, vienīgais paņēmiens šajā zemēun šajā valsti ir solīt, solīt, solīt, lai cik tukši šie solījumi arī būtu — jo, solot ko jaunu, vecāsapņemšanās aizmirsīsies.

Un, ja jūs šofera dēlam minhauzenam to atļausiet, tas tikai turpināsies un turpināsies. Uz jūsu rēķina,protams.

L. Lapsa, I. Saatčianckopa ar K. JančevskuŠOFERA DĒLS MINHAUZENSSIA "Baltie Screen", reģistrācijas nr. 40003769948,a/k 4, Rīga, LV - 1012, e-pasts: balticscreen@gmail.com Iespiests un iesiets SIA "Jelgavas

tipogrāfija"[1] ciņu mākslas centra Budo prezidents Vasilijs Čerņigovs, kurš gan teic, ka Aināru Leščinski nekad

trenējis neesot. — aut. piez.