Teodors ZeifertsLatviešu rakstniecības vēsture

IEVADS

Rakstniecības vēsture aplūko rakstniecību viņas attīstības gaitā. Rakstniecības jēdziens ietver sevī saturu, kas iemīt tanī kā tādā, lai to sastaptum kur sastapdami. Katras tautas rakstniecībai ir vēl arī savas sevišķas iezīmes. Latviešu rakstniecība radusies un attīstījusies latviešu tautā un dabūjusi izteiksmi latviešu valodā; šai rakstniecībā atzīmējas latviešu sevišķais tautas raksturs un pārdzīvojumi. Latviešu rakstniecības vēstures ievadā tad ietverami norādījumi par rakstniecību vispār un par latviešu tautu, valodu un literatūru sevišķi.

1. RAKSTNIECĪBA

1) Raksts2) Tautas gars3) Nacionālā rakstniecība

Par kādas tautas rakstniecību jeb literatūru nosauc visu šinī valodā sacerētu un uzrakstītu gara darbu kopību. Valodā ietērptie sacerējumi uzejami tautā gan atmiņā uzglabāti, gan rakstos uzzīmēti.

1) RAKSTS. No raksta dabūjusi rakstniecība savu nosaukumu, tāpat arī literatūra (no latīņu: littera – burts). Raksts pieder pie rakstniecības pamatiezīmēm. Tikai tas, kas uzzīmēts rakstā, dabū uz visiem laikiem negrozāmu veidu. Tautai, kam nav rakstos uzzīmētu gara darbu, nav arī savas literatūras. Raksts dod vārdos tērptajam gara saturam ārēju patstāvību, uzrāda sacerējumu laiku un vietu noteikti un ar to dara par iespējamu sekot literatūras attīstībai soli pa solim. Paaudzes, kuru vairs nav, atstājušas rakstos savus ārējos un iekšējos pārdzīvojumus. Raksts – patur nepārgrozītu arī garīgās dzīves izteiksmes veidu, zināma laikmeta valodu, viņas sastāvu un formas. Tādā kārtā raksts dara literatūras un valodas vēstures sastādītājam apstrādājamo vielu visērtāk pieejamu.

2) TAUTAS GARS. Tomēr svarīgākais rakstniecībā nav raksts, bet tas, ko tas sevī ietver, raksta saturs. Pirms kāds sacerējums uzzīmēts l rakstā, tas radies un mitis cilvēka garā. Plaši, lieli sacerējumi uzglabājušies tautas atmiņā, attīstījušies un veidojušies tautas garā gadu simteņiem ilgi, pirms tie uzzīmēti rakstos. Tas sakāms par indiešu vēdām, par Homēra varoņepiem, par latviešu tautas dziesmām un daudz citiem gara darbiem. Arī tad, kad tautai jau ir savas rakstu zīmes, ne vienmēr tas, kas mīt un veidojas tautas garā, ir uzzīmēts grāmatās. Indiešiem bija jau savi raksti praktiskām vajadzībām, bet viņu vēdas (dziesmas) uzglabāja sevišķa bramaņu (brahmaņu) kārta joprojām atmiņā un sniedza tās no paaudzes uz paaudzi tālāk. Latviešiem bija jau gadu simteņiem savas grāmatas, bet tautas garā glabājās joprojām, pārgrozījās un pārveidojās viņas senākie sacerējumi bez rakstu zīmju palīdzības.

Rakstniecības saturs patiesībā tautas gara saturs. Raksts še tik tālu no svara, ka tas sniedz ieskatu tautas gara saturā. Uzzīmētie darbi dara par iespējamu ielūkoties šo darbu sacerētāju un lietotāju iekšienē, viņu domās, jūtās, centienos, zināma laika, zināmas paaudzes, zināmas tautas gara pasaulē.

3) NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA. Gan, lielumā ņemot, rakstniecības darbi neaprobežojas ar kādu zināmu tautu. Ne vien ir darbi (kā, piem., Bībele), kas izplatījušies pa vairāk tautām un atstājuši uz viņu gara attīstību savu iespaidu, bet arī tie sacerējumi, kas

1

radušies un palikuši kādā zināmā tautā, satur sevī elementus, kas vairāk tautām kopēji. Literatūras attīstība un virzieni ņem ceļu pa vairākām tautām, tā ka var runāt par pasaules literatūru. Taču literatūra pēc savas būtības lielā mērā saistās ar zināmu tautu. Viņas izteiksmes līdzeklis ir valoda, kas mēdz atšķirt vienu tautu no otras. Kāda literatūras darba izplatīšanās tad vispirms norobežojas ar to tautu, kuras valodā tas ietērpts. Valodu dažādība nošķir visu rakstu un sacerējumu kopību daļās, no kurām katra saaugusi ar zināmu tautu.

Tomēr jēdziens par kādas tautas nacionālo literatūru atšķiras no visu šīs tautas valodā sastādīto rakstu krājuma. Par viņas nacionālo literatūru sauc to viņas rakstu daļu, kurā izsakās tautas īpatnība. Pie tās pa laikam nepieder raksti, kas kalpo praktiskām vajadzībām (pamācības, rīkojumi u.c.) vai kam arodnieciski zinātnisks un līdz ar to starptautisks raksturs. Tautas īpatnība parādās viņas mākslinieciskos, viņas dzejas darbos; par nacionālo literatūru, dēvē tautas daiļliteratūru. Ja tas, ko tauta sevī nes un pārdzīvo, veidojas tēlos, viņas dzejnieku radītos, tad viņai ir sava nacionālā literatūra. Tautas nacionālās literatūras vēsture seko tautas dzejiskās radīšanas procesam. Šis uzejams gan darbos, kuru sacerētāji nav zināmi, ko tauta lieto un glabā kā savus, gan zināmu viņas locekļu sacerējumos, kur īpatnīgā veidā: izpaužas tas, ko nes sevī plašākā kopība. Dzejas darbi sniedz ieskatu tautas dvēselē. Bet, lai to izprastu, jāiemet skats tanīs noteikumos un apstākļos, kuros tauta dzīvo un rada, viņas zemes dabā, vēsturē, dzīves iekārtā, sabiedriskajā apkārtnē. Šādam nolūkam dažkārt var noderēt arī zinātniski raksti, kas ienes tautā jaunus domu elementus, praktiskas dabas uzzīmējumi, kas norāda uz tautas dzīvi un apstākļiem. Par sevi niecīgi rakstu pieminekļi tālā senatnē, no kuras tiem blakām nav uzglabājušies nekādi citi, var noderēt par līdzekli, lai ielūkotos tautas dzīvē un garā. Rakstniecības pieminekļiem pavairojoties un dažādībā pieņemoties, izvirzās arvienu redzamākā vietā tie darbi, kuros tautas īpatnība dabūjusi māksliniecisku izteiksmi.

J ē d z i e n s  p a r  l i t e r a t ū r u  u n  v i ņ a s   v ē s t u r i  padziļinājās un paplašinājās pakāpeniski. Vispirms lit. vēstures vietu ieņēma hronoloģiski saraksti par rakstniekiem un viņu darbiem. Tādus hronoloģiskus pārskatus sastādīja Vācijā J. J. Reimanis (1708.–1721. g.), Krievijā Novikovs (18. g. simt.). Latviešu literatūras hronoloģiju sniedza G. E. Napīrskis (tagad rakstām K. E. Napjerskis. – Red.): Chronologischer Conspect der lett. Literatur I. 1831. g., II. 1844. g., III. 1858. g.; to turpināja Doebners (tagad rakstām Dēbners. – Red.) 1869. g. Šie hronoloģiskie saraksti sniedzās līdz 1868. g. Kā rakstniecības vēstures materiāliem tiem nozīme vienumēr. Plašāku latviešu grāmatu sarakstu sastādīja vēlās Berģu Jānis: Latviešu rakstniecības rādītājs I. 1893. g., II. (sastādījuši Šablovskis un Berģu Jānis) 1899. g. Rakstniecības rādītāju, kurā nodomāts sistemātiski atzīmēt katru latviešu valodā kaut kad iznākušu drukas darbu, sastāda J. Misiņš.

Vēsturiskām zinātnēm 19. g. simtenī attīstoties, nāca pie atziņas, ka kādas tautas literatūras vēsturei jāaplūko še atspoguļotā tautas garīgā dzīve, vadot to sakarā ar viņas ārējiem apstākļiem un iespaidiem. Par vācu literatūru sarakstīja šādu vēsturi G. G. G e r v i n u s (I835.–1842. g.), par angļu literatūru franču valodā I. T ē n s (Taine, 1864. g.). Pēdējais pie tam attīstīja teoriju, pēc kuras zināmu literatūras un vispār mākslas darbu izcelšanās izskaidrojama ar klimata, rases, sabiedriskās apkārtnes savādībām. Dāņu literatūrvēsturnieks G. B r a n d e s s (dz. 1842. g.) uztvēra literatūru kā sabiedrisku ideju ierosinātāju un izplatītāju un no šī stāvokļa savos priekšlasījumos (sākot no 1871. g. Kopenhāgenā) apskatīja galvenās strāvas deviņpadsmitā gadu simteņa literatūrā Eiropā. Daiļuma ideālus, kam nav nekādu sāņu nolūku, kas parādās par augstāku patiesību, izcēla amerikānietis Edgars P o (Poe, 1809.–1849.). Viņam sekoja francis B o d l ē r s (Baudelaire, 1821.–1867.). Ar viņiem saskan anglis O. V a i l d s (Wilde, 1854.1900.). No krievu dzejniekiem citu starpā tiem principā pievienojās V. Brjusovs (dz. 1873. g.), kas uzlūko mākslu, dzeju par pasaules izpratni citiem, prāta loģikai nepieejamiem ceļiem. Māksliniecisku radīšanu uzrāda kā

2

intelektam pretī nostādāmu intuīcijas procesu franču prātnieks Henrijs Bergsons.Jēdzienu par p a s a u l e s  l i t e r a t ū r u  padziļināja Gēte (ap 1827. g.) Pasaules

literatūra nav tikai visu tautu uzrakstīto gara darbu kopība, bet cilvēces izjusto pārdzīvojumu iztēlojums valodā. Katra nacionāla literatūra ir pasaules literatūras daļa, stāvēdama ar to organiskā sakarā. Pirmo ievērojamāko pasaules literatūras vēsturi vācu valodā sastādīja Johans Sers (1851. g.), katras tautas literatūru par sevi aprakstīdams. Sekojot zināmām gara strāvām pa vairākām tautām, sarakstīja pasaules literatūras vēstures Ad. Sterns (1874. g.) un Jūliuss Harts (1894.–1896. g.). Starp jaunākajām pasaules literatūras vēsturēm vācu valodā minamas Oto Hauzera (1910. g.; ievērota arī latviešu literatūra), Kārja Buses (1910.–13.). – Latviešu valodā iznāca ~Vispārīga pasaules rakstniecības vēstures J. Asara sastādījumā; tās I daļa (izdota 1907. g.) sniedzas līdz 13. g. simt. pēc Kr.

L i t e r a t ū r a  (latv. valodā) par mākslu, dzeju. Tēna domas par mākslu. Latv. apstrādājis Vizulis. Rīgā 1897. Tas pats: Lekcijas par mākslu. Tulk. J. Urdziņš. Limbažos 1918. – Teodora Georgs Brandess, Austrums 1897. g. I puse. Valerija Brjusova poēmas un noslēpumu atslēgas, Viktora Eglīša tulk. 1904. A. Švābes Domas par mākslu, Ritums 1921. – Paļevič–Bulanes (tagad rakstītu Palevičas–Bullānes. – Red.) Radīšana un intuīcija, Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 3. b.

2. LATVIEŠI

1) Zeme2) Vēsture3) ĪpatnībaLatviešu īpatnība attīstījusies sakarā ar viņu zemes dabu un pārdzīvojumiem. Zināmas

pārmaiņas novērojamas pa ilgāku laiku latviešu apdzīvotās zemes dabā; vēl vairāk mainījusies viņu vēsture. Tautas raksturs tad arī ar laiku pārgrozās, tomēr nezaudē savas pamatīpašības.

1) ZEME. Latvieši pa vairāk gadu simteņiem maz mainījuši savu dzīves vietu. Kopā ar citām baltu tautām (leišiem un prūšiem) viņi, kā pieņemams, dzīvojuši pēdējos divi līdz trīs tūkstošus gadus ap Nemanu un Daugavu. Šis apgabals bagāts mežiem un purviem. Ūdens stāvoklis senāk bijis stipri augstāks nekā tagad. Mežos piemituši dzīvnieki, kas vēlāk tur izmiruši vai arī mazāk sastopami: sumbri, tauri, meža cūkas, lūši, caunas, lāči. Koku starpā redzamu vietu ieņem ozols un liepa. Nepieejamā daba latviešus lielā mērā aizsargājusi no ienaidnieku uzbrukumiem. Tā veicinājusi noslēgtu māju dzīvi, neizaicinot uz varonīgām cīņām. Izmantodami savu apkārtni, latvieši nodarbojušies ar medniecību, biškopību, lopkopību un, jau arī no seniem laikiem, ar zemkopību.

Vēlāk latvieši pavirzījušies vairāk uz ziemeļrietumiem, nākdami ciešākos sakaros ar somugru tautām: lībiešiem un igauņiem. Līdz jūrai, cik vērojams, latvieši nonākuši tikai vēlākā laikā: lielai daļai jūras dzīvnieku nav latviešu valodā sava nosaukuma; tie aizņemti vai nu no lībiešu (reņģe, kaija, ķīsis), vai citām valodām (ronis, siļķe); tāpat arī citi jūrmalnieku lietotie vārdi (selga, sedums, andrus) aizņemti.

Latvijas daba neuzrāda nekādus ārkārtējus jaukumus. Viņas augstākais kalns Gaiziņš (314 metri) zemes ziemeļu daļā. Senie latvieši uz kalniem ziedojuši saviem dieviem. Daži tautas nostāsti attiecas uz Zilo kalnu pie Valmieras. Arī daudz pilskalnu devuši teikām vielu. Latviešu lielākie ezeri, par kuriem sacerētas teikas, ir Lubānas un Burtnieku ezeri. Dižākā upe – Daugava, kuras kreisajā krastā Staburags. Pie Daugavas guļ arī Latvijas vecākā un lielākā pilsēta Rīga. Jaukumā un straujumā Daugavu pārspēj Gauja. Šīs vietas apdziedātas dziesmās un minētas teikās.

3

Latvieši savā ne visai piemīlīgajā klimatā mācījās cienīt sauli un citus spīdekļus. Viņi paturēja un attīstīja tālāk no indoeiropiešu senatnes mantotās saules teikas, kas tiem pa daļai kopējas arī ar somu tautām.

L i t e r a t ū r a. Ievērojamākais darbs par Latviju: M. Skujenieka «Latvija. Zeme un iedzīvotāji», Rīgā 1920. g. – Par latv. tautas robežām: A. Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volkstammes in Gegenwart und im 13. Jahrhundert, Petersburg 1892.

2) VĒSTURE. Tautas, kas dzīvojušas ap Nemunu un Daugavu, ap Rīgas jūras līci un Baltijas jūru, pie kurām piederēja arī latvieši, stāvējušas sakarā ar citām tautām jau no seniem laikiem. Pēc dzintara, kas atrodas Baltijas jūras piekrastē, še braukuši, cik vērojams, jau senie feniķieši, arī grieķi un romieši. Par braukumiem uz Dzintarzemi pēc līgavām dzied arī latviešu tautas dziesmas, no kā vērojams, ka Dzintarzeme nav pašu latviešu zeme.

Ciešāka satiksme Baltijas iedzīvotājiem bijusi ar ziemeļniekiem. Islandiešu ievērojamākais skalds Egils Skalagrimesons stāsta, ka viņš (ap 925. g. pēc Kr.) braucis uz Kurzemi, kritis še gūstā, pēc tam atsvabinājies un paņēmis līdz no kursu (tagad rakstām: kuršu. — Red.) nometnes sudrabu, rotas lietas un citas dārgas mantas. Kādā Zviedrijā atrastā rūnu akmenī iezīmēts, ka Zirida to cēlusi savam vīram Svenam, kas (ap 10. g. s.) braukājis ap Kolkuragu (Kolkasargu) un Zemgali. Tiek vēstīts par to, ka dāņi 11. g. simteņa otrā pusē ceļ Kurzemē baznīcu. Normaņi, vikingi jeb varjagi apmeklēja jau 9. g. simtenī Baltijas piekrastes zemes un nodibināja austrumos krievu valsti. Krievi savukārt iespiedās 11. un 12. g. simtenī Baltijā, ņēma no vietējiem iedzīvotājiem meslus un dibināja še pilsētas un apcietinājumus. Arī ar kristīgas ticības pirmajiem jēdzieniem latvieši iepazinās no krieviem.

Baltijas iedzīvotāji ievirzās skaidrākā vēstures gaismā tikai ap 1200. gadu, kad vācieši nometas un nostiprinās pie Daugavas un no šejienes pamazām izplata savu varu pa visu Baltiju. Šai laikā latvieši ir jau nošķīrušies no saviem cilts biedriem leišiem un prūšiem. Hronists min  l a t g a ļ u s   (letgaļus), kas dzīvo Daugavas labajā pusē, no jūras nošķirti (jūrmalu un Daugavas lejas galu apdzīvo lībieši), ap Lubānas ezeru un Gaujas augstumiem. Arī s ē ļ i, kas dzīvoja Daugavas kreisajā krastā, tagadējā Augškurzemē, bijuši pēc tautības latvieši, tāpat arī Lielupes līdzenumā dzīvojošie z e m g a 1 i e š i. Baltu ciltij pieskaita Endzelīns jaunākā laikā arī k u r s u s, īpaši tos no viņiem, kas dzīvoja Lejaskurzemē attālāk no jūras. Ja minētās iedzīvotāju kopības arī bija latviešu tautības, tad tomēr tās bija atšķīrušās no tiem latviešiem (latgaļiem), kas pirmajās vēstures ziņās par tādiem minēti. Latvieši (latgaļi) bez kādām cīņām padevās vāciešiem, pieņēma kristīgu ticību un pieredzēja mazāk kara posta nekā pārējās Baltijas tautu grupas. Pēc pāris gadu simteņiem redzam tad viņus apdzīvojam visu Baltijas dienvidu daļu, arī tās vietas, par kurām ir skaidras liecības, ka tās agrāk apdzīvojuši lībieši.

Cik tālu sniedzas vēstures ziņas, latvieši senāk nav bijuši organizējušies patstāvīgā, kopējā valsts vienībā, lai gan, vāciem atnākot, atsevišķiem apgabaliem bija savi valdnieki, vecākie. No 13. g. simteņa sākot, viņi nāca atkarībā no vāciešiem, kuri latviešus darīja par saviem klaušiniekiem un piegrieza kristīgai ticībai. Tas notika pakāpeniski; pirmajos gadu simteņos pēc vācu ieceļojuma latvieši bija samērā brīvi ļaudis. Viņi nevien uzglabāja, bet nemitējās arī sacerēt dzejas darbus. Tautas dzeja tad taisni uzplauka: turpmāk uzrakstītie tautas sacerējumi pa lielai daļai radušies un dabūjuši savu noveidojumu no 13. līdz 15. gadu simtenim. Arī vēlāk bija latviešu vidū brīvzemnieki, tāpat Rīgā 15. gs. un vēlāk bija veselas sabiedrības, kas pastāvēja no pilntiesīgiem latviešu pilsoņiem. Arī tautas dziesmas min, ka tautietei ka [?] Rīgā radi pūru un atslēdziņu.

Tomēr ienācēji svešinieki pamazām nomāca latviešu patstāvīgo attīstību. Organizēšanās pasākumi, kas ieraugāmi atsevišķu novadu pārvaldes savienojumā viena vadoņa rokās, vairs nevarēja novest pie patstāvīgas latviešu valsts nodibināšanas. Atkarība no vāciem, sevišķi no vācu muižniecības, tika arvienu lielāka, līdz pa visu latviešu zemi nodibinājās dzimtbūšana,

4

kas 18. gadu simtenī tuvinājās pilnīgai verdzībai. Latvieši, kas vidus laikos (13.–15. gs.), kad visā Eiropā redzam uzplaukstam mākslu, vēl dzejiskā radīšanā, lai arī bez rakstu zīmēm, turējās citām tautām līdz, nevarēja vairs kā patstāvīga tauta ņemt dalību pie turpmākiem kultūras un literatūras virzieniem. Renesanses un klasicisma laikmeti paiet latviešiem garām nepamanīti, tikai dažas vājas, nepilnīgas atskaņas no tiem saņemot. Arī 19. gadu simteņa pirmajā pusē, kad Eiropas tautu dzeja, romantikas vilnim pāri ejot, stāv visapkārt atkal pilnos ziedos, latvieši ir nospiesti klaušu ļaudis, kam nav nekādu sakaru ar citu tautu pārdzīvojamiem kultūras centieniem. Tikai 19. g. simteņa otrā pusē latvieši pamazām atsvabinās no kalpības un aizbildnības, iegūdami soli pa solim saimniecisku un garīgu patstāvību. Tad arī nodibinās latviešu nacionālā rakstniecība.

L i t e r a t ū r a (latv. valodā). Ziņas par Latvijas vēsturi sniedz: Krodznieka Latvijas vēsture I, II; Krodznieka raksti Iz Baltijas vēstures I 1912, II 1913, III 1914; Fr. Zālīša Latvijas vēsture, Olava Fonda izd.; A. Švābes Latvijas vēsture I. Rīgā 1921; A. Švābes Latvju kultūras vēsture. I, sēj. Sabiedriskā kultūra. I. d. Dzimts satversme. Rīgā 1921; Landera Latvijas vēsture, I un II 1908, III 1909; Birkerta Latvijas vēsture, 3. izd. 1921. – Daļa Latvijas vēstures materiālu sakopota A. Birkerta grāmatā: Latvijas vēstures hrestomātija, I. d. Aizvēsture. Līdz vācu ordeņa bojā iešanai sniedzas Vidiņu Jāņa no vācu valodas tulkotā Otona fon Rūtenberga Baltijas vēsture, Rīgā 1908.

3) ĪPATNĪBA. Latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās.Latviešu  m i e s ī g ā s  j e b  f i z i s k ā s  ī p a š ī b a s  pētījuši daži zinātnieki (starp tiem

R. Virhovs, Stīda, O. Vēbers, R. Veinbergs) . Viņi tikuši pie šādiem iznākumiem. Latvieša galva ir mēreni gara un puslīdz plata (Vēbers). Virhovs pieskaita latviešus, pamatodamies uz vecās latviešu kapenās atrastu latv. galvas kausu mērīšanu, pie ciltīm ar garu galvaskausu (dolihokefalām c.). Svērdams 10 latviešu vīriešu smadzenes, R. Veinbergs atrada, ka viņu caurmēra smagums 1403 grami, tātad stipri pārsniedz pieņemto vīriešu smadzeņu caurmēra smagumu (1375 gr.). Svērto latviešu sieviešu smadzeņu smagums tomēr kopībā tikko sasniedza pieņemto vidus mēru, lai gan arī no tām liela daļa sniedzās tam pāri. Arī latviešu smadzeņu rievu dziļums un dažādība norāda uz šīs tautas inteliģenci. Pēc lieluma latvietis ir vidēja auguma, daudzreiz arī lielāks, spēcīgas miesas būves (Vēbers). Druknums sastopams reti. Ādas krāsa balta. Mati pa lielākai daļai gaiši, daudzreiz gaišbrūni, retāk tumšbrūni. Acis mēdz būt pelēkas vai zilas, reti brūnas. Seja iegarena, reti plata vai stūraina; vaigu kauli nav izspiedušies uz āru. Piere augsta, deguns taisns un puslīdz garš. Mute vidēji liela, lūpas pilnas, bet ne uztūkušas,

Latviešu  g a r ī g ā s  ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši nosakāmas. Tās uzrāda laiku maiņās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem, kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad dabūjam par latviešu raksturu pavisam citu jēdzienu: tie izceļas Baltijas pirmiedzīvotāju starpā ar savu ārkārtējo varonību. Rīmju hronika min par gudru latviešu paradumu to, ka tie nometas mežos savrup un nedzīvo kopā.

Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais «bailīgi» pārgrozīts par «strādīgi».

Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. Šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir

5

ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs jaunu.

L i t e r a t ū r a. O. Waber, Beitrage zur Antropologie der Letten. Dorpater Promotionsschrift, 1879. – Dr. med. R. Weinberg, Das Gehirn der Letten. Cassel 1896. – J. Velmes Par latviešu tautas dvēseli, Varavīksne 1916. g. Nr. 7.

3. LATVIEŠU VALODA

1) Radniecība2) Dialekti3) Senatnes liecības4) Tautas savādībaLatviešu valoda stāv zināmā radniecībā ar citām valodām, uzrāda savu runātāju vidū

dažādus dialektus, ietver sevī vēstures liecības un atspoguļo latviešu tautas savādību.1) RADNIECĪBA. Latviešu valoda ir atvase no indoeiropiešu valodu celma. Pie

indoeiropiešu valodām pieder šādas valodu grupas: āriešu (dalās divos zaros: indiešu, to starpā sanskrita v., un irāņu, to starpā senpersiešu v.), ziemeļāriešu (Ķīnas, Austrumturkestānā), toharu (Vidusāzijas ziemeļos), izmirušo hetu (Mazāzijā), armēņu, grieķu, itāļu, tās atvase latīņu, no kurām cēlušās romāņu (itāliešu, franču, spāniešu, portugāļu, rumāņu u.c.), tālāk ķeltu (britiešu, ģēliešu), ģermāņu (zviedru, norvēģu, dāņu, vācu, angļu u.c.), baltu–slāvu valodas. Visas šīs valodas izaugušas no kopējas pirmvalodas. Tās tad arī uzrāda skaņās, vārdu formās, vārdu krājumā, teikumu salikumā zināmu radniecību. Vecākais indoeiropiešu literatūras piemineklis ir senindiešu valodā sacerētā Rigvēda, kuras vecākās daļas sniedzas atpakaļ otrā gadu tūkstotī priekš Kristus. Bagātas un īpatnīgas literatūras attīstīja senatnē bez indiešiem vēl persieši un grieķi.

Latviešu valoda pieder pie baltu–slāvu valodu zara. Šīs valodas, kauču šķirtas atsevišķās nozarēs, vēl palikušas kopā arī pēc tam, kad indoeiropiešu pirmvaloda jau bija sadalījusies atsevišķās valodās. Latviešu un citas baltu valodas tātad stāv ar slāvu valodām tuvākā radniecībā nekā ar citām indoeiropiešu valodām (piem., ģermāņu, romāņu u.c.). Turpmākajā attīstībā baltu un slāvu valodas dzīvojušas šķirti, sadalīdamās divos pilnīgi patstāvīgos zaros, no kuriem vienā pusē izveidojās baltu, otrā slāvu valodu grupa. Plašajā slāvu tautu saimē visvecāko grāmatniecības pieminekli uzrāda bulgāri. Kirils un Metodijs ap 9. gadu simteņa vidu pārtulkojis Bībeli senbulgāru valodā, šai gadījumā sastādīdami slāvu alfabētu, ņemot par pamatu grieķu burtus. Starp slāvu tautām visbagātākā literatūra poļiem, krieviem, čehiem.

Vistuvākā radniecība latviešu valodai ar leišu un 17. gadu simteņa beigās izmirušo prūšu valodu. Šīs trīs apzīmē par baltu valodām. No tām latviešu un leišu valodas savā starpā saskan vairāk nekā ar prūšu valodu. Leišu valodā – vecākās formas, kuru turpmākā attīstības pakāpe pa lielu lielai daļai uzejama šiem pa daļai saprotama. Uz to lai leišu kopējām tautas dziesmām.

Latviski:

6

Celies, mana māmuliņa, Es pacelšu velēniņu; Es tev teikšu, māmuliņa, Ko man dara sveša māte.

Leitiski:Kelkis, mano motužėlė Aš pakelsiu velėnele; Aš tav guosious motužėlė, Ko man daro

pamotėlė.Baltu tautu grāmatniecība nodibinājās sakarā ar reformācijas kustību. Pirmās grāmatas ir

katķismu tulkojumi: prūšiem 1545., leišiem 1547., latviešiem 1585. g. Prūšu un leišu valodā tulkotie ir Lutera katķismi, latviešu valodā tulkotais – katoļu; latviskais Lutera katķisms iznāca gadu vēlāk. Tomēr arī latviešu katoļu katķisma tulkojumam deva ierosinājumu reformācija, kas, latviešu vidū izplatīdamās, modināja katoļu garīdznieku vidū pretreformācijas centienus. Baltu tautu literatūru attīstība apstājās, šīm tautām patstāvību un brīvību zaudējot. Prūši pilnīgi nogāja no skatuves; leiši sasniedza zināmus panākumus 18. gadu simteni ar savām dainām un Donelaiša dziedājumiem, ar ko grieza uz sevi citu tautu vērību. Turpmāk viņu literatūra pilnīgi panīka un atdzima tikai līdz ar tautas atsvabināšanos 20. g. simteņa sākumā. Būdamas dzīvo valodu starpā vistuvākās indoeiropiešu pirmvalodai, leišu un latviešu valodas vienmēr vērsušas uz sevi valodnieku uzmanību.

2) DIALEKTI. Latviešu valodu nerunā visur vienādi. Gandrīz katrā apgabalā novērojama sava valodas savādība jeb izloksne. Ievērojot lielākas savādības, izšķirami trīs galvenie dialekti: tāmnieku, vidus un augšzemnieku dialekts.

T ā m n i e k u  dialektu runā Latvijas rietumos: ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kuldīgu Kurzemē, ap Skulti, Limbažiem, Lielsalacu Vidzemē. Šī dialekta galvenā īpatnība ir tā, ka īsie patskaņi vārdu galotnēs atmesti un garie saīsināti, tā ka pa lielai daļai zūd izšķirība starp dažādiem locījumiem un personām; arī kārtu izšķirību maz ievēro, vīriešu kārtai ierādot plašas robežas. Vēro, ka latviešu valoda tāmnieku dialektā ņēmusi šādu attīstības gaitu zem lībiešu valodas iespaida. Tāmnieku dialektā uzzīmētas dažas tautas dziesmas un pasakas; E. Dinsbergs tanī uzrakstījis arī dažus pašsacerētus darbus.

P a r a u g s (iz Ernesta Dinsberga Dundagas izloksnē uzrakstītas pasakas. Lerha–Puškaiša Teikas un pasakas VIL, 109). Nakt bi skaidrs un brang sal; bi pliksals, uz ceļim nebi nekāds sniegs, gar malām un pa pļavām gan vare btoukt ar ragām, bet pa dižceļ neka; tur brouc ar ratem, kā rībe vien, un ceļš bi nobroukts puslīdz gludans. Virs us pusnakt atmostes, uguns puslīdz isdziss, viš to puslīdz sačokre, le gaišāk deg, un pats sildes klāt.

V i d u s  dialekts tautā uzejams Latvijas vidienē: ap Valmieru, Cēsīm, Jelgavu, Dobeli. Šis dialekts ir par pamatu latviešu rakstu valodai. Katrā pusē no svešiem iespaidiem aizsargāts, tas uzrāda vispilnīgākās, vistīrākās, vispilnīgākās latviešu valodas skanas un formas.

A u g š z e m n i e k u  dialektu sastop Latvijas austrumos; Augskurzemē, Austrumvidzemē, Latgalē. To dēvē arī par latgaliešu dialektu. No vidus dialekta tas atšķiras īpaši ar savu patskaņu savādību. Tur lieto tīro o (kā vācu vai krievu valodā: dorbs – darbs, vords – vārds), patskani y (kā krievu i: vylks – vilks). Platais e pārvēršas par a (dāls dēls), garais ī par ei (dzeive – dzīve), ie par ī (tīsa – tiesa), o par ū (kūks – koks). Latgaliešu dialekts bijis vairāk nekā citi padots krievu un poļu valodas iespaidiem. Šis dialekts tika katoļticīgiem latgaliešiem 18. gadu simtenī par rakstu valodu. (Pirmās katoļu grāmatas 16. g. simtenī un arī turpmākās sarakstītas vidus izloksnē.) Jaunākajā laikā paplašinājās literatūra latgaliešu dialektā, kurā pārlikti arī daži darbi no latviešu rakstu valodas.

Vidus un latgaliešu dialektu atšķirībā lai dod ieskatu Apsīšu Jēkaba stāsta «Pie pagasta tiesas sākums.

R a k s t u   v a l o d ā (vidus dialektā) :Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bij ietinusi mežus un

druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi izķēmojušies, vēl nemaz necilājās, it kā šie būtu sapņotāji, kam uz rīta pusi uznācis pats

7

gardākais un cietākais miegs.L a t g a l i e š u  d i a l e k t ā:Sylts, pateikams reits ausa augusta s?kum?. Kai palak? aut? bīza mygla beja itynusia

mežus un dryvas. Saule vel nabeja lākusi. Gaiminia tik kai s?cias sweist. Sowaidi myglas čami beja wyswysaiž iz?kstejuši. Ji wel nicik nasac?lia. Uz reita pusi t?s beja apjemis pots gordokais migs.

3) SENATNES LIECĪBAS. Par tautas senatni latviešu valoda liecina tikpat ar saviem vecu vecajiem vārdiem, kā arī ar saviem aizņēmumiem.

Savu no senatnes mantoto  v a l o d a s  ī p a t n ī b u  latvieši līdz ar citām baltu tautām izglabājuši pilnīgāk nekā pārējās indoeiropiešu tautas. No tam spriežams, ka baltu tautas nav daudz jaukušās ar citām un maz mainījušas savu dzīves vietu. Arī dabas priekšmetu apzīmējumi norāda, ka latvieši no seniem laikiem dzīvojuši apmēram tanī pašā apgabalā, kur viņi mīt vēl tagad. No baltu tautu kopdzīves laikiem viņi pazīst ābeles, ošus, kļavas, vīksnas – kokus, kas aug ap Daugavu, Nemanu, Vislu un ne tālos ziemeļos. Dienvidu mežos atkal trūkst latviešiem sen pazīstamo bērzu un vāveru. Par latviešu kultūru viņu valoda liecina, ka viņi vecu vecos laikos pratuši celt namus ar pamatiem, krāsnīm, durvīm, logiem, jumtu. Viņi sen nodarbojušies ar zemkopību, audzinādami miežus, rudzus, auzas, zirņus. Maizi viņi pirmāk cepuši no miežiem, uz ko norāda sakne, kas abiem vārdiem tā pati. Par šķiedru augu vispirms noderējusi nātra («nātns»). Tad dēstīti arī lini, vēlāk kaņepes. Sen senis latvieši pazinuši māju lopus: zirgus, govis, aitas, cūkas. Zāli viņi uzglabāšanai kaltējuši par sienu, ko no viņiem mācījušās arī somu tautas. Tāpat daži amati senajiem latviešiem nav bijuši sveši. Kalēji lietojuši veseru, laktu, plēšas. Starp sen pazīstamajiem darba rīkiem minami: cirvis, nazis, kalts, svārpsts, greblis, īlens. Latvieši izrotājuši rakstiem drēbju gabalus, karogus, pūru vākus.

V ā r d u  p ā r ņ ē m u m i  no vienas valodas otrā liecina par šo tautu savstarpējām kultūras attiecībām. Latvieši pārņēmuši no lībiešiem īpaši tādus vārdus, kas attiecas uz jūru. No tam vērojams, ka latvieši nākuši ar jūru sakarā tikai vēlākā laikā. Vairāk latviešu (baltu) vārdu, kas apzīmē kultūras ieguvumus, pārgājuši somu valodās (lībiešu, igauņu, somu). Daži no tiem sniedzas tālu senatnē, tanī laikā, kad latviešu valodā k priekš patskaņiem i, e nebija pārvērties par c, kas noticis jau priekš 13. gadu simteņa (kā uz to norāda valodnieks J. Zēvers). Latviešu «ceļš» (leišu «kelias») sastopams somu vārdā «keli»; latviešu «cirvis» (leišu «kirvis»), igauņu «kirves», lībiešu «kiras»; latviešu «cimds», lībiešu «kindas», somu «kinnas». No latviešu vārda «kokles» (leišu «kankles») cēlusies somu «kantele», no latviešu «tilts» somu «silta», igauņu «sild», no latviešu «siens» somu «seina», no latviešu «pirts» somu «pirts». Šie un citi vārdi liecina, ka latvieši senatnē attīstījuši kultūru, kas izplatījušies uz viņu kaimiņiem ziemeļos.

Visvairāk vārdu latvieši patapinājuši no  v ā c u  valodas, pāri par 1700. Lielākā daļa no tiem pārnākuši latviešu valodā pēc vācu ieceļojuma laika, kad līdz ar vācu kultūru latvieši pārņēma savā valodā arī vācu vārdus. Latvieši mācījās celt namus ar skursteņiem un glāžu logiem, lietot gapeles, telēķus, pannas, dēstīt plūmes, ķiršus, jāņogas, stiķenes. Amati nošķīrās no parastajiem māju darbiem un vairāk izkopās, radās dišeri, dreimaņi, štelmakeri, skroderi, vēveri; sāka strādāt ar zāģi, slīmestu, ar ēveli pie skrūvbeņķa, taisīt vannas, skapjus, kumodes. Šais un citos darbos patstāvīgi tikdami, latvieši turpmāk pa daļai atsvabinājās arī no vācu vārdiem. Bet daļa vācu {ģermāņu) vārdu pārnākuši latviešu valodā priekš vācu ieceļojuma, ar to liecinot, ka latviešiem bijuši sakari ar vāciem pirms tam. Pa labai daļai tie pārņemti no lejasvācu izloksnes. No tās pārnākuši latviešu valodā tādi vārdi kā: ziepes, klints, meija, bise, ķēniņš, stūre, kruķis, āmurs.

Ka latviešus ar kristīgās ticības pamatjēdzieniem vispirms iepazīstinājuši krievi, rāda šo jēdzienu nosaukumi, kas aizņemti no  k r i e v u  valodas. Šādi vārdi ir: baznīca, zvanīt,

8

kristīt, kūms, grēks, gavēt, svece, nedēļa. Pārņēmumi no krievu valodas ir arī: bajārs, muita, istaba, pagrabs.

4) TAUTAS SAVĀDĪBA. Valodā atspoguļojas tautas īpatnība, kas darinājusies sakarā ar tautas dabisko apkārtni un vēsturiskajiem pārdzīvojumiem.

Latviešu valoda, kas stāv tuvu indoeiropiešu pirmvalodai, vēl ir radoši dzīva. Īstajos latviešu vārdos dažkārt labi redzams viņu atvasinājums, viņu piederība pie zināmas vārdu saimes. Dažas no šim saimēm ļoti plašas un ir vēl paplašināmas. Tā, piem., viena pati sakne ir vārdos: celt, cilāt, cildīt, cildināt, cēls, cildens, izcils, cēlējs, celtuve, cilas, cēliens, celms, celis, ceļš, kalns; jaunākā laikā pie tiem pievienojas: celtniecība (=arhitektūra). Abstraktu jēdzienu nosaukumos pa laikam nomanāms viņu sakars ar konkrētu novērojumu apzīmējumiem. Var apķert koku vai citu kādu priekšmetu; var apķert arī otra izsacītas domas. No tam vārdi «apķērīgs», «apķērība». Šī pati sakne vārdam «cerība». Vārdam «ticēt» kopēja sakne ar vārdiem «tikt», «tiekties». «Latvietim viņa vārds vēl pirmatnēji dzīvs, nav vēl nebūt papīra nauda ar pieņemtu (konvencionālu) vērtību, bet zelta un sudraba monēta.» (Bīlenšteins.) Starp tautā runāto un rakstu valodu vēl nav nekādas sevišķas plaisas. «Ievērojot to, ka latviešu rakstu valoda nav atšķīrusies no tautas valodas, tai piemīt tāds spirgtums, tāds spars, kādu lielu kultūrtautu rakstu valodā nepazīst, bet tikai to izloksnēs, tautas valodā.» (Mīlenbahs.) Tuvāk nekā daudz citas valodas ir latviešu valoda tam laikam, kad atsevišķos vārdos izjūtams radīšanas process un dzejisks saturs. Amerikāņu prātnieks Emersons saka: «Katrs vārds bija reiz dzejolis», mūsu valodnieks J. Kauliņš: «Pirmais stāsts bija vienu vārdu garš.» «Starp vārdu un teikumu principiālas starpības nav; katrs vārds ir teikums, kura subjekts un predikāts, teikuma pamata daļas, sakusušas kopā.» Kauliņš analizē vārdu «kalns». Tas jāsaliek trijās daļās: kal–n–s; kal nozīmē celt, n=top un s=šis, kopā celttop–šis jeb šis–tapis–celts=kalns. Vēl dzīvākus un skaidrākus dzejas iespaidus saņemam no dažiem salikteņiem (tagadējā jēdzienā). Veseli dzīves stāsti un spilgti raksturu tēlojumi izlasāmi no tādiem vārdiem kā: sērdienis, pelnrušķīte, lielvabole, stūrgalvis, mantrausis.

Še novērojam arī tautas gara savādību, kas ieveidojas tautas valodā. Ja latvieši augstākās būtes nosaukumam paturējuši seno, sanskritā sastopamo nosaukumu «Dievs», kas agrāk apzīmēja gaismas debesi, kam tā pati sakne, kas vārdā diena, tad viņi pēc savas īpatnības ar to vēl vienumēr saista kaut ko gaišu, spīdošu, skaidru. Krievu Bog atgādina kaut ko bagātu (no saknes bagh – piešķirt, sevišķi uzturu piešķirt). Vācu «Gott» ir tīri formālas dabas (no indoeiropiešu ghutom – piesauktā būte). Apzīmēdami morālisku pārākumu par tikumu, latvieši ar to norāda, ka teicamām īpašībām jāizaug no iekšējām dziņām, ka cilvēks jāvērtē (saskaņā ar Kristus mācību) pēc tā, kas viņam tīk, uz ko tiecas viņa būtība. Romieši pēc sava tautas rakstura ar vārdu «virtus» izsaka, ka viņi cilvēku īpašību starpā visaugstāk nostāda vīrišķību. Vācu «Tugend» (tā pati sakne vārdā «taugen») stāv sakarā ar to, kas noderīgs.

Tautas īpatnīgā dvēseles dzīvē sniedz ieskatu arī zināmam priekšmetam piešķirtā kārta. No tam novērojams, kādu priekšmetu īpašības tautas garā saistās ar vīrieti, kādu – ar sievieti. Ozols latviski vīriešu kārtā, liepa sieviešu. Par vīrieša raksturīgām, cienījamākām īpašībām tad latvieši tura stiprumu, nelokāmību, patstāvību, par sievietes – maigumu, piemīlību. Saskaņā ar šādu uzskatu radusies vesela virkne tautas dziesmu. kur sakūst kopā vienā dzejas tēlā puisis un ozols, meita un liepa. Vācu valodā ozolam piešķirta sieviešu kārta (die Eiche). Vācu valodā mūsu tautas dziesmām par ozolu–puisi līdzigi panti nevar rasties, ne arī šīs tautas dziesmas ar viņu īsto dzejisko saturu un, nokrāsu vācu; valodā pārtulkojamas. Vācu īpatnējais tautas gars rada citu dzeju, kas atkal latviski nav visā pilnībā pārtulkojama. Tāpat latviešu tautas dziesmas par sauli, kuras spožums un siltums latvietim atgādina sievieti–māti, īpaši bāru dziesmas, kurās sauli iztēlojas par māmuliņu, nav tulkojamas tanīs valodās, kurās saule nav nosaukta sieviešu kārtas vārdā (piem., latiņu, krievu valodā). Arī ābele dažkārt sakūst kopā ar mātes jēdzienu. Vāciski ābeli apzīmē ar vīriešu kārtas vārdu (der Apfelbaum).

9

Visā pilnībā tad nevarēs nekad izteikt vāciski to, kas ietverts latviešu tautas dziesmā:Pie ābeles piestājos Kā pie savas māmuliņas; Birst ābelei balti ziedi, Birst man gaužas

asaras.L i t e r a t ū r a. Par valodu un valodniecību: E. Bleses Ievads valodniecībā, 1922, Latv.

Augstsk. izd.; P. Šmita (Šmidta) Ievads valodniecībā, lekciju konspekts 1920./1. akad. gadā; J. Endzelīna Ievadījums valodniecībā, Izglītība II, 592. – Pilnīgākā latviešu valodas mācība: J. Endzelīna un K. Milenbaha Latviešu gramatika, Rīgā 1907. – Par senatnes liecībām latv. valodā: P. Šmita Par seno latviešu kultūru, Etnogrāfisku rakstu krājums I., tā paša Ko valodniecība māca par latviešu, leišu un prūšu senatni? – turpat; J. Zēvera Die deutschen Lehnworter im Lettischen (doktora disertācija); tā paša Vācu patapinātie vārdi latv. valodā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 2. un 3. b.; tā paša Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu aizvēsturisko senatni? – turpat 1921. g. 6. b. – Par valodas īpatnību: A. Bīlenšteina Die lettische Sprache und die christlichen Begriffe, Magazin d. Lett.–Lit. Gesellschaft XIII, 3; J. Seska Valoda un tautība, Druva 1912 II; J. Kauliņa Par nozīmes mainu mūsu valodā, RLBZK. Rakstu krājums VIII.

4. LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA

1) Raksturs2) IedalījumsLatviešu sevišķās īpašības, viņu sevišķie apstākļi, pārdzīvojumi un izteiksmes līdzekļi ir

par pamatu rakstniecībai, kam savs īpatnīgs raksturs. Rakstniecības vēstures saturs un iedalījums pieslēdzas tautas vispārējai attīstībai.

1) RAKSTURS. Lai gan latviešu rakstniecība gadu simteņiem bijusi tieši padota svešiem iespaidiem, bijusi pat svešu roku kopta, tomēr tam vienumēr nomanāma tautas īpatnīgā būtība. Skaidrāk tā parādās tanīs darbos, kas nākuši no tautas pašas. Un nav arī bijis neviena tāda laikmeta, kur tautai šādu darbu nebūtu. Gadu simteņiem tie gan bijuši apslēpti. Kad citi, arī tie, kas dzīvoja latviešu pašu vidū, no viņu iekšējās dzīves nekā nezināja un viņus turēja par neizglītotu, pat neizglītojamu dabas tautu, latviešiem bija dziesmas, kas liecina par augstu kultūru. Lai gan latviešu grāmatniecību nodibināja svešinieki, tanī ielikdami no citurienes ņemtu saturu un nepiegriezdami nekādu vērību tam, kas iemita tautas garā, tomēr arī viņiem bija jāmeklē saskaņa ar tautas dvēseli. Lielāki panākumi bija tiem citas tautības rakstniekiem, kas līdz ar pilnīgāku latviešu valodas piesavināšanos bija dziļāk ieskatījušies tautas garā (piem. Fīrekeram, Stenderam). Neapzinoties jaunais literatūras saturs saauga kopā ar tautas garā esošo un dabūja uzplaukt īpaši tas, kas tautas iekšējās prasībās atrada atbalstu. Bet arī tanī pašā laikā, kad latviešu ārēji redzamā rakstniecība pastāvēja vienīgi no grāmatniecības, kas nenāca no tautas pašas un sevī neietvēra to, ko viņa domāja un juta, tauta nemitīgi glabāja, cilāja, kopa tos savus sacerējumus, kas bija viņas īpašs darinājums, viņas iekšējās pasaules atspoguļojums. Tos viņa iznesa cauri līdz tam brīdim, kad viņas pašas locekļos tai atraisījās mēle arī grāmatniecībā un viņa savā attīstībā tika līdz citām kultūras tautām.

Saskaņā ar tautas iekšējo dabu un ārējiem pārdzīvojumiem redzam latviešu rakstniecības attīstībā zināmu dzejas veidu izlasi.

Latviešiem nav sava  v a r o ņ e p a  un vispār plašāku dzejojumu ar stingri episku raksturu. Nav latviešiem savu vēsturisku varoņu, ne arī noteikti un dzīvi iztēlotu, vēsturiskā lomā nostādītu personu teiksmainās senatnes atmiņās. Strīdi par to, vai latviešiem senatnē savu varoņu un varoņdziesmu vispār nav bijis jeb vai tie gan bijuši, bet vēlākos nebrīvības laikos aizmirsti, ir veltīgi. Nenoliedzams paliek tas, ka tautas atmiņā līdz jaunākiem laikiem uzglabātajos un vēlāk uzrakstītajos dzejdarbos nav nekādu pēdu no episkām varoņdziesmām: nav dziesmu vai dziesmu atlieku par varoņiem, nav arī teiku par varoņiem ar vēsturisku

10

nozīmi. Tāpēc vēlākajiem mēģinājumiem tautas epu radīt nebija nekādu panākumu. Iznāca episki dziedājumi, kas pieskaitāmi mākslas dzejai, ar sasvaidītu, ne noteiktam mērķim pretī virzītu darbību, bez uzskatāmi izveidotiem, dzīvi īpatnīgiem varoņtēliem, kādi ir dziedājumi par Lāčplēsi un Niedrīšu Vidvudu.

Arī latviešu  d r ā m a s  attīstībai nebija pamata un vielas latviešu senatnes atmiņās, dzejdarbos un vēsturē. Latviešu gara mantās nav nekādu dramatiskās dzejas sākumu, ne viņu senajās ieražās kādu iztēlojumu, kas tuvinātos dramatiskiem uzvedumiem. Apdziedāšanās un ķekatās iešana pie tādiem nav pieskaitāmas: trūkst tur vēsturisku vai teiksmainu personu un notikumu, ap ko tās saistītos. No tām tad arī neizauga latviešu drāma. Dramatiski sacerējumi radās latviešu valodā lielākā skaitā tad, kad ap 1870. g. nodibinātā latviešu teātra izrādēm pēc tiem bija vajadzība. Tikai tad, īpaši pēc cittautiešu parauga, sarakstīti skatuves gabali, kas apmierināja teātra vajadzības, bet kam trūkst dzejas vērtības. Tikai turpmākā attīstība izcēla dažus vērtīgus dramatiskas dzejas darbus. Tomēr dramatiskās dzejas lauks latviešu rakstniecībā diezgan norobežots, un arī tās labākajos darbos trūkst stingri un noteikti virzītas, īsti dramatiskas darbības.

Latviešu rakstniecības greznums ir latviešu  l i r i k a.  Cik tālu sniedzas liecības par latviešu gara dzīvi, visur redzam tanī iemītam dziļi cilvēciskas, daiļas jūtas, kas kristalizējas veselos, lai arī sīkos dzejas graudos. Jau atsevišķi vārdi, kuru veidojums skaidri redzams, tās nes no tālās senatnes līdz mūsu dienām. Tad panti, kas kā neiznīcīgas pērles palika veseli laiku straumē, uzglabājušies tautas atmiņā pa gadu simteņiem tādā daudzumā, ka vēlāk, tos uzrakstot, ar tiem pildījās septiņi biezi sējumi (Latvju Dainas). Tie radušies no pasaules notikumiem nošķirtu cilvēku šaurā dzīvē, kur gars vientulīgo pārdzīvojumu un novērojumu tēlojumos atrod savu laika kavēkli un atbalstu. Lirikas mirdzošās tērces latviešu literatūrā tad arī nekad neizsīkst. Arī tanī rakstniecībā, kas nav nākusi no latviešiem pašiem, bet ko viņiem sniedza citi, viņi uztvēra īpaši lirisko elementu un to piesavinājās. Dziesmu grāmata latviešu vidū vairāk iemīlēta nekā Bībele. Kad latvieši paši jaunākā laikā apzinīgi ķērās pie savas rakstniecības darināšanas, tad jūtu dzeja atrada ir grāmatās, ir dzīvajās tautas tradīcijās paraugus un izteiksmes veidu par pamatu turpmākai attīstībai, kura tad arī, plašumā un dzijumā iedama, nepārtraukti turpinājās un cēla klajā krāšņus, paliekamus darbus šai dzejas nozarē. Ar savu liriku latvieši var nostāties blakus kaut kurai citai tautai.

Otra rakstniecības nozare, ar kuru latvieši var ar pilnas vērtības apziņu parādīties citu tautu vidū, ir viņu   s t ā s t u   l i t e r a t ū r a.  Saknes tai sensenējos stāstošajos dzejdarbos, tautas pasakās. Arī tās tauta nepārtraukti glabāja un kopa. Tie ir pirmatnēji apkārtnes notikumu novērojumi, zem acumirkļa efektu iespaida pārveidoti. Kad latvieši uzmodās jaunā pasaulē, vajadzēja uz pārgrozīto apkārtni skatīties citām acīm. Bet skatīšana un novērojumu attēlošana piederēja pie viņu tradīcijām. Tā arī pie patstāvīgas un noskaidrotas garīgas dzīves tikušais latvietis sniedza īpatnībā notēlojumā savā apkārtnē uztvertus raksturus un notikumus. Šo savu pasauli viņš tēloja ar interesi un mīlestību. Tādā kārtā radušies stāsti, noveles, kam augsta mākslas vērtība, kas piesniedzas pie labākajiem paraugiem pasaules literatūrā.

Latviešu rakstniecības  p a m a t r a k s t u r s   i r   l i r i s k s.  Arī labākais latviešu episkajā un dramatiskajā dzejā ir liriskas dabas. Liriskās krāsās mirdz Lāčplēsī dievu sapulce, Velna bedre, Spīdolas mājoklis Daugavas atvarā, nogrimušā Burtnieku pils, apburtā jūras sala. Liriski noskaņotais, jūtīgais Indulis izceļas (Raiņa lugā Indulis un Ārija) vairāk nekā spēcīgais, enerģiskais Mintauts, izceļas īpaši tāpēc, ka viņš kā tāds pēc savas dabas ir latvietis.

2) IEDALĪJUMS. Latviešu rakstniecības darbi nodalās vispirms divās atsevišķās grupās: tādos darbos, kas radušies un ilgāku laiku uzglabājušies tautā bez rakstu palīdzības, un tādos, kas no paša sākuma bijuši uzrakstīti, nākuši klajā grāmatās. Pirmās grupas darbus, pie kuriem pieder tautas dzeja, sauc par   b u r t n i e c ī b u  (saskaņā ar vārdiem: burt, burvis, burts,

11

burtnieks), otras grupas darbus – par  g r ā m a t n i e c ī b u.L a i k ā  šīs grupas neseko viena otrai, bet pa daļai sakrīt kopā: tautas dzeja tautā glabājas,

veidojas, rodas arī tanī laikā, kad iznāk grāmatas; latviešu tautas gara mantas uzraksta tikai tad, kad pagājis jau garš grāmatniecības laikmets. Tomēr caurmērā burtniecība ir vecāka nekā grāmatniecība; latviešu tautas dzejas lielākā un labākā daļa radusies pirms latviešu grāmatniecības nodibināšanās. Meklējot pēc laika, kad latviešu tautas gara mantas dabūjušas galvenajos vilcienos to noveidojumu, kā tās līdz mūsu dienām uzglabājušās un uzrakstītas, jāņem vērā katoļu laiki. Latviešiem toreiz nekas grāmatās nebija sniegts, kas lai stātos viņu pašu gara darbu vietā. Zināmas pēdas katoļu mācība tomēr atstājusi uz latviešu gara mantām, kurās vispār attēlojas šis laiks. Latvieši ievirzās vēstures gaismā. Nevar tad atstāt neievērotus arī tos darbus, kas šai laikā viņu zemē cēlušies un pa daļai uz viņiem attiecas, lai gan viņi tieši ar tiem nedabūja iepazīties, kā toreiz sarakstītās hronikas, īpaši Latviešu Indriķa hroniku. Tā būtu latviešu rakstniecības senatne, kura tuvāk apzīmējama par katoļu laikiem.

Piegriežot vērību latviešu grāmatniecībai, redzam to skaidri nodalāmies divās daļās. Pirmā no tām rodas bez latviešu tiešas līdzdarbības; tā ir pilnīgi vāciskās garīdzniecības rokās. Otru darina latvieši paši.

Latviešu rakstniecība tādā kārtā nodalās trijos lielos laikmetos.P i r m a i s   l a i k m e t s:  Katolicisma laiki. No vēsturisko laiku sākumiem līdz pirmās

luteriešu grāmatas iznākšanai (1200.–1586. g.).I. Hronikas.II. II. Burtniecība.III. Pirmie latviskie raksti.O t r a i s  l a i k m e t s:  Luterānisma laiki. Līdz latviešu tautiskās rakstniecības

nodibināšanai (1586.–1856. g.~).Pirmais posms: Garīgi raksti (1586.–1766. g.). Otrais posms: Laicīgi raksti (1766.–1856.

g.)T r e š a i s  l a i k m e t s:  Nacionālā attīstība (no 1856. g.). Pirmais posms: Tautiski

centieni (1856.–1893. g.). Otrais posms: Jaunlaiku literatūra (no 1893. g.).L a t v i e š u  l i t e r a t ū r a s  v ē s t u r e s.  Ulrich Ernst Zimmermann, Versuch einer

Geschichte der lettischen Literatur. Mitau, 1812. Gder. bey Friedr.Steffenhagen und Sohn. 136 lpp. Sniedz biogrāfiskus datus par rakstniekiem un grāmatu

sarakstus, arī dažus paraugus, sākot ar Nikolavu Rammu 1530. g. B. D ī r i k a Latviešu rakstniecība. Rīgā 1860. Drikēta pie Ernsta Plātesa. 60 lpp. Min dažus vārdus par latviešu valodu, parunām, pasakām, dziesmām pievedot piemērus. Dod apskatu par latv. grāmatniecību īsās biogrāfijās, grāmatu sarakstos, dzejas paraugos līdz Sēnbergam (Sēnbergim). – P a v a s a r u J ā ņ a Latviešu rakstniecības vēsture. I. burtnīca: Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikam. Jelgavā 1893. H. J. Dravina–Dravnieka apgādībā. 83 lpp. (Latvju tauta. Enciklopēdisku rakstu virkne.) Aptver apskatu par latviešu grāmatniecību līdz Neredzīgajam Indriķim. Literāriski darbi aplūkoti sakarā ar vēstures un kultūras apstākļiem. – R. Klaustiņa Latviešu rakstniecības vēsture skolām. Rīgā 1907. K. J. Zihmaņa apgādībā. 350 lpp. Aplūko latv. grāmatniecību (ne burtniecību) sakarā ar latviešu vēsturi, sniedzot rakstnieku un viņu darbu raksturojumus. – L ī g o t ņ u   J ē k a b a  Latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1908. D. Zeltiņa apgādībā. 448 lpp. Pēc īsa apskata par latv. burtniecību un veco grāmatniecību vēstures lielu lielo daļu aizņem apcerējumi par jaunāko grāmatniecību (sākot no 1850. g.), stipri izmantojot citu rakstnieku darbus par latv. literatūru. L ī g o t ņ u   J ē k a b a Mazā latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1911. D. Zeltīta apgādībā. 210 lpp. Tāpat piegriezta vērība jaunākiem laikiem, atzīmējot rakstnieku darbus, viņu saturu, raksturu. Otrs iespiedums, ko izdevis Dūnis Valmierā, pārstrādāts un papildināts līdz

12

visjaunākajiem laikiem. 280 lpp. –  P l ū d o ņ a  Latvju literatūras vēsture, sakarā ar tautas vēsturisko attīstības gaitu. Vidusskolu kurss. Jelgavā. 1908. g. L. Neimaņa izdevums. I. daļa. Patstāvības periods. 250 lpp. Aplūko pēc latviešu valodas raksturojuma un vēsturiskām ziņām par latviešu senatni latviešu burtniecību. II. daļa. Verdzības periods. 1909. 383 lpp. Raksturo ar sevišķi daudz paraugiem veco grāmatniecību līdz 1850. g., iepriekš sniedzot vēsturiskas ziņas par šo laikmetu. – P l ū d o ņ a  Latvju literatūras vēsture. Saīsināts izdevums. Izd. L. Neimanis Jelgavā 1910. 273 lpp. I, daļa. No rakstniecības sākumiem līdz 1890–tiem gadiem. Iepriekšējā izdevuma saīsinājums, pieņemot klāt jaunāko laiku līdz 1890. g. Šīs grāmatas otrais, pārlabotais un papildinātais izdevums iznācis Rīgā, 1920. Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgādībā. Atlaistas nost vēsturiskas ziņas. I daļa: Visvecākie laiki un vecie laiki. 148 lpp. Sniedzas līdz Valdemāram. II. daļa. Jaunākie laiki. 269 lpp. Līdz 1890. g. – A n d r e j a  U p ī š a  Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture. Izd. A. Golts Rīgā 1911. 301 lpp. Literatūras parādības no 1885. līdz 1910. g. apskatītas no sabiedriski demokrātiska viedokļa. Otrs pārstrādāts un papildināts izdevums iznāca Rīgā 1921, D. Zeltiņa un A. Golta apgādībā divos sējumos. 427 lpp. Aptver laiku 1885.–1920. g.  K. D z i ļ l e j a s  Latvju rakstniecības vēsture pamatskolām. A. Gulbja apgādībā. 174 lpp. Aplūko īsumā visu latv. rakstniecību līdz pašiem visjaunākajiem laikiem.

Kritisks apskats par latviešu rakstniecības vēsturēm: Teodora L. r. vēstures. Izglītība 1909.

PIRMAIS LAIKMETS

KATOLICISMA LAIKI

1) Senatne2) Katolicisma laika iekārta un kultūra3) Latviešu stāvoklis katoļu laikos4) Latviešu loma katoļu laiku kultūrā1) SENATNE. Latviešu valodas un līdz ar to latviešu dzejas sākumi radušies agrā senatnē;

tie meklējami vēl aiz katoļu laika tālu atpakaļ. Izaugdama no indoeiropiešu pirmtautas, latviešu valoda un dzeja ietver sevī elementus no tā laika, kad šī tauta dzīvojusi nesadalīta vēlākās nozarēs. Tas sakāms vēl jo vairāk tāpēc, ka starp dzīvajām valodām latviešu valoda (līdz ar leišu) stāv vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. Tāpat kā no viņa laika uzglabājušies latviešu valodā vārdi un vārdu formas, tā latviešu tautas dziesmās daži dzejas elementi. Tad atrodamas latviešu valodā un dzejā sastāvdaļas no vēlākiem laikmetiem: no slāvubaltu tautu un baltu tautu kopdzīves laika. Ciešas robežas starp šiem laikmetiem nav velkamas, un paši tie pētnieka acij grūti pieejami. Trūkst tādā kārtā vēsturei šai tālajā senatnē drošu pieturas punktu. Aplūkojot uzglabātos valodas un dzejas pieminekļus, var šur tur atmest pa skatam atpakaļ uz viņu neapzināmo pagātni.

Pirmās drošās liecības, pie kurām, par latviešiem runājot, pieturēties, dabūjam, vāciešiem atnākot Baltijā jeb Livonijā (ap 1200. g.). Arī tās ir ļoti trūcīgas. Latvieši paši grāmatniecībā pie vārda tikpat kā nemaz netiek; viņu valodā nekas netop uzrakstīts. Vēstures dokumenti gandrīz nekā nemin par latviešu priekšā atrasto sabiedrisko iekārtu, māju dzīvi, ieražām, valodu, ticību, gara darbiem. Tomēr no šī laika redzam, kādu vietu latvieši ieņem vēstures notikumos, kādas vēstures varas pie viņiem darbojas, kādi apstākļi nodibinās viņu zemē, kādās attiecībās viņi nāk ar citām tautām, kādus likteņus viņi pārdzīvo, kādus iespaidus viņi saņem, kādu virzienu dod viņu domu pasaulei. Tas viss atver ieskatu arī viņu gara dzīvē. Ja tad nu mums vēl no šī laika uzglabājušies krājumi latviešu gara darbu, lai gan tie tikai dažus gadu simteņus vēlāk uzrakstīti, tad še ar sekmēm notverami latviešu attīstības elementi un

13

pavedieni, tās attīstības, kas mums turpmāk nostāda priekšā tautu ar īpatnīgu kultūru.Ierauti redzamajā vēstures gaitā, latvieši padoti valdošajām pasaules varām. Pie viņiem

pārnāk katoļu baznīca līdz ar laicīgo varu, kas ar to savienota. Lai gan kristīgā mācība tikai pavirši aiztiek latviešu garu, neizskauzdama viņu agrāko saturu, tomēr latviešu zemē, kā vispār Baltijā, nometas jauna pasaule ar savu iekārtu, savām iestādēm, saviem noteikumiem, kam latvieši piespiesti piemēroties un padoties. Viņiem sākas jauns laikmets: katolicisma laiki.

2) KATOLICISMA LAIKU IEKĀRTA UN KULTŪRA. Katoļu laiki Baltijā ietilpst  v i d u s l a i k o s.   Tos ievada ārkārtēja tautu kustība, kas satriec vecās nocietējušās valstu organizācijas, sevišķi Romas valsti. Sākas (no 1096. g.)  k r u s t a  k a r i:  uzņēmīgi dēku meklētāji iet atsvabināt svētās vietas no nekristīgo rokām. Krusta kareivjiem pāvests pielīdzina arī tos karotājus, kas ar uguni un zobenu nes kristīgu ticību pagāniem, starp tiem Livonijas (Baltijas) tautām. Vēl no tautu staigāšanas laikiem (4.–6. g. s.) sakustinātās tautas un tautu daļas nenorimst: cita uzbrūk citai. Lai gādātu par drošību, viena apgabala iedzīvotājiem jābiedrojas, jānokārto kopīgi aizsardzības, gadījumā arī uzbrukuma, plāns, jāieceļ vadoņi, jātaisa apcietinājumi. Redzam visās vietās izaugam tādas organizācijas. Tās apklāj arī Krievijas līdzenumu un Baltijas piekrasti. Nodibinās  b r u ņ i n i e k u   k ā r t a,  kas; dabūdama no iedzīvotājiem sevišķas pilnvaras, sāk varā pacelties pār tiem. Baltijas iedzīvotājiem bija savi priekšnieki un vadoņi (labieši, bajāri) kā augstākās kārtas locekļi jau pirms vācu atnākšanas. Vairāk organizācijas savienojās par lielākām un lika pamatus valstīm. – Vistālākos apmēros šāda organizēšanās sasniedza Rietumeiropā. Še bija nodibinājusies ar kopēju valdnieku (vācu ķēniņu jeb romiešu Ķeizaru) plaša valsts, kuras kodolu sastādīja vāci. Tā saturēja kopā daudz mazāku vienību un balstījās uz  f e o d ā l i s m u:  valdnieks nodeva lielāku zemes gabalu zināma bruņinieka jeb vasaļa lietošanā uz lēni jeb feodu, par ko viņam bija jāstāv valdnieka kalpošanā, sevišķi jāpilda ar saviem līdzekļiem kara klaušas. Vasaļa rīcībā arī viņam nodotā zemes gabala apdzīvotāji, zemnieki. Tie savukārt lietoja zemi pret nodevām un klaušām savam kungam muižniekam. – Feodālo iekārtu bīskaps Alberts pārcēla uz Baltiju, izdodams 1201. g. uz lēni vācu bruņiniekiem Lielvārdi un Ikšķili. Tā izplatījās arvienu tālāk, padarīdama vietējās tautas par klaušu– un vēlāk par dzimtļaudīm.

Noteicošā, valdošā garīgā vara vidus laikos bija  k a t o ļ u  b a z n ī c a.  Tā piesavinājās arī laicīgo varu. Katoļu baznīcas augstākais pavēlnieks bija pāvests, kurš pasaulīgās varas dēļ nāca sadursmē ar laicīgiem valdniekiem un tos savā priekšā pazemoja. Viņam bija padoti bīskapi, šiem priesteri. Arī bīskapi dabūja lietošanā (uz lēni) zemes gabalus; priesteri ņēma no iedzīvotājiem nodevas, tā saukto desmito tiesu. Bīskaps Alberts, vācu valdības nodibinātājs Livonijā, savienoja sevī laicīgu un garīgu varu, ko viņš savukārt saņēma no augstākajiem valdniekiem (ķeizara un pāvesta). Likdams pamatus feodālai iekārtai, viņš še nostiprināja arī katoļu baznīcu.

Līdz ar to Livonijā laida saknes  v i d u s  l a i k u  k u l t ū r a.  To noteic kristīgā mācība tādā veidā, kā to piekopj katoļu baznīca. Tā cenšas apņemt dzīvi lielumā un sīkumos. Blakām zobenam, kas uzvar tautas, ir vienmēr krusts, kura vārdā kareivji dodas cīņā. Blakām pilīm paceļas baznīcas, un arī pilīs ir savas pilsbaznīcas. Tām piegriež ārkārtīgu vērību. Baznīca nav tikai telpa, kur sapulcēties, bet svētnīca, kam jāatraisa gars no nīcības un jāvirza dievības tuvumā. Tādēļ, to ceļot, pie tās strādā ne tikai amatnieks, bet arī garīdznieks un mākslinieks. Šai laikā paceļas, milzīgie domi (katedrāles), apbrīnojami celtniecības darbi (Minsterē, Strasburgā, Bambergā u.c.), kas pieder pie visievērojamākiem pasaulē. Celtniecībai še pievienojas citas mākslas: tēlnieks un gleznotājs nostāda acu priekšā kristīgās baznīcas dibinātājus un varoņus, praviešus un apustuļus, svētos un mocekļus, iztēlo kristīgās ticības domu pasauli: paradīzi, un tuksnesi, debesis un elli. No katras vietas dievnamā runā tēli un gleznas: no altāra un kanceles, no sienām un griestiem, arī no logu rūtīm. Zīmīgi tēli saista

14

garāmgājēja aci arī nama ārpusē. Katoļu baznīcas tieksme šādā veidā runāt uz draudzes locekļiem iet tik tālu, ka tā nostāda attiecīgus tēlus arī atklātās vietās uz krustceļiem. – Tāpat dievkalpojumi cenšas visiem līdzekļiem saistīt cilvēka garu. Stāstus no svētiem rakstiem sniedz ne tikai vienkāršā runā, bet tos iztēlo dramatiski: baznīcās reizi pa reizei izrāda mistērijas (Bībelē aprakstītu gadījumu dramatiskus tēlojumus). Arī visa dievkalpošana sarunās starp garīdznieku un draudzi pieņem dramatisku raksturu. Mistērijas tad izrāda ne baznīcās vien, bet arī baznīcas pagalmos un citās vietās. Reliģisku sajūsmu baznīcā vēl pacilā dziesmas un mūzika.

Visas šīs mākslas izplatās arī  ā r p u s  b a z n ī c a s,   vairāk vai mazāk attālinādamās no baznīcas rakstura. Sevišķi mākslas centri bija valdnieku un bruņinieki galmi. Pie viņu izpriecām piederēja arī mākslas (dzejas un mūzikas) priekšnesumi. Spēlmaņi (Spielmann), Francijā trubadūri, nereti no bruņinieku pašu kārtas, ceļoja no galma uz galmu, celdami tur priekšā savus darbus. Arī citās ļaužu šķirās, pilsoņu un zemnieku starpā, uzplauka dzeja, kas allaž saistījās ar dziedāšanu un mūziku.

Ļaužu šķiras savā starpā stipri norobežotas. Augstākās piesavinās  l a t ī ņ u  k u l t ū r u,  mācās latīņu valodu, kura ir atklātās iestādēs valdošā. Latīņu valodā izdod noteikumus, sacer zinātnieki un pa daļai dzejnieki savus darbus. Ļaužu masas attīsta savu  t a u t a s  k u l t ū r u. Augstāko šķiru un kārtu piederīgie to vispār neievēro, nepazīst vai arī izturas pret to vienaldzīgi un nicinoši. Tikai īstie mākslinieki pa reizei noārda šķirošo sienu. Smeldami no tautas gara bagātajiem krājumiem, viņi ceļ izsmalcinātajām aprindām priekšā darbus, kas top par vispārēju īpašumu un uzglabājas turpmākām paaudzēm.

Līdz ar vidus laiku iekārtu pārnāca uz Baltiju arī vidus laiku kultūra. Tā še, nomalē un svešumā, nevarēja attīstīt un izrādīt visu savu bagātību; tomēr redzama tā bija arī še ik uz soļa. Reizē ar to še uz kādu laiku rosīgi uzplaukst gara dzīve. Būtu arī brīnums, ka šis ražīgais laiks, kas iet, aulīgu sēklu kaisīdams pa visu Eiropu, vienīgi Baltiju būtu atstājis par tuksnesi.

Laikā ap 1200. gadu un vēlāk atzīmējamas Eiropā dzejas laukā šādas parādības: Z i e m e ļ u  z e m ē s  uzplaukst s k a l d u dzeja 10. un 11. gadu simtenī. Spānijā rodas romances par Sidu ap 1200. g. I t ā l i j ā  dzīvo lielie itāliešu dzejnieki Dante 1265.–1321. g., Petrarka 1304.–74. g., Bokačo (Boccaccio) 1313.–75. g., V ā c i j ā  darbojas  g a l m a   d z e j n i e k i:  Hartmans fon Aue (1215. g.), Volframs fon Ešenbahs (1220. g.) ; m i n n e z e n g e r i, starp tiem Valters fon der Fogelveide (I 165.–1230. g.); vēlāk m e i s t e r z e n g e r i: Heinrihs no hleisenes (1318. g.), Hanss Zakss (Sachs, 1576. g.); liels uzrakstīti l i e l i e t a u t a s e p i: Nibelungu dziesma (ap 1200 g.), Gudruna (ap 1230. g.). K r i e v i j ā sacer Dziesmu par Igora kara gājienu (1187. g.). Anglijā parādās pirmais ievērojamais dzejnieks C o s ē r s (Chaucer, 1340.–1400. g.).

3) LATVIEŠU STĀVOKLIS KATOĻU LAIKOS. Vācieši, uz Baltiju atnākdami, atrod vietējās tautas un ciltis gan savā starpā naidojamies, padotas kaimiņu (sevišķi leišu un krievu) uzbrukumiem, gan arī maksājam citiem (krieviem) nodokļus, bet neatkarīgas un pa daļai organizētas. Viņi stājas ar tām brīvos līgumos kā ar kopībām, kam ir sava  p a š n o t e i k š a n ā s.  Kamēr citas ciltis izcīna ar viņiem diezgan asas cīņas, redzam latviešus (latgaļus) drīz vien par viņu kara biedriem, ar kuriem kopā viņi uzbrūk igauņiem, krieviem, leišiem. Latviešiem ir savi apcietinājumi, savi vadoņi; arī pēc vācu ieceļojuma viņi pa reizei uzņemas kara gājienus paši uz savu roku. – Zināma latviešu  a t k a r ī b a  no ienācējiem tomēr nodibinās un top arvienu ciešāka. Latvieši uzņēmušies par aizsardzību un par zemi, ko viņi lieto ar lēņu tiesībām, klaušas un nodokļus un ir likušies kristīties. Vispirms minamas kara klaušas. Iesākumā latvieši piebiedrojās vāciem kara gājienos uz viņu lūgumu, vēlāk uz viņu pavēli; iesākumā viņiem ir pašiem savi vadoņi, vēlāk viņu vietā stājas vāci. Bez kara klaušām vēl ir arī citas. To apmērs nav visai liels. Nolīgums ar kuršiem 1267. g. nosaka, ka viņiem jākalpo divi dienas vasarā un divi ziemā un pie pašu maizes jāpalīdz celt pilis; kāds cits

15

nolīgums ar zemgaļiem 1272. g. uzliek par pienākumu vēl arī taisīt ceļus, kopt sienu un vest malku. Nodokļus maksā lauku ražojumos. Še atzīmējama sevišķi desmitā tiesa, ko maksāja baznīcai par labu. Izpildīdami klaušas un maksādami nodokļus, latvieši paturēja personisko brīvību un varēja pēc sava prāta rīkoties ar savu mantu. –  B r ī v ī b a s   a p r o b e ž o j u m i  top jo dienas jo ciešāki. Zemi uz lēni dabūdami, zemnieki uzņemas visas klausības un nastas, kas uz zemes guļ. Ordenim un bīskapam zemes gabalus ar visiem zemniekiem izdodot vasaļiem uz lēni, zemnieki nāk arvienu vairāk atkarībā no šiem. Atkarība top lielāka, kad vasalis izpilda arī soģa amatu. Iesākumā vasaļus vēl var pārsūdzēt pie viņu lēna devējiem; vēlāk vasalis dabū iedzīvotājus ar visām tiesībām. Ja kāds bija noziedzies, tā kā viņam varēja piespriest nāves vai augstāku naudas sodu, tad, nevarēdams maksāt vai no kunga naudu aizņemdamies, viņš bija piespiests nodoties sava kunga kalpībā. No šādiem notiesātiem un kara gūstekņiem cēlās pirmie dzimtcilvēki. Turpmāk dzimtcilvēku stāvoklī nāca zemnieki bez kaut kāda nozieguma. Brīvība mazinājās īpaši pēc dažiem mēģinājumiem saceļoties nokratīt smago jūgu. Sacēlējos apspiežot, tie bija zaudējuši brīvu cilvēku tiesības. Tā tas notiek ar igauņiem 1343. g. No šī laika vispār Baltijā sāk iesakņoties dzimtbūšana. – Tomēr katoļu (ordeņa) laikos  d z i m t b ū š a na  v ē l  n e s a s n i e d z   s a v u  a s ā k o  v e i d u.  Tā nav stingri nokārtota, ir atkarīga no dažādiem apstākļiem un muižnieku personiskām īpašībām, un arī vislielāko spaidu gadījumos zemniekam vēl bija kāda izeja bēgot, atpērkoties vai citādi. Ar zemnieku vēl arvienu mēdz rēķināties kā ar cilvēku, kam sava griba un zināma patstāvība, ar viņu kā ar tādu apspriesties un satikties. Tas arī saprotams: kamēr ordenim, muižniekiem nebija aiz muguras cita spēka, uz ko atbalstīties, tamēr vajadzēja ar saviem apakšniekiem apieties tā, kā viņi netiek par to nāvīgiem pretiniekiem.

Vēl mazāka nozīme bija  b a z n ī c a s  v a r a i.  Tā neizkustināja latviešus no viņu gara pasaules. Trūka še vīru, īstu misionāru, kādi parādījās citās zemēs, kas, izmācīdamies atgriežamās tautas valodu, izgudrodami tai rakstu zīmes, sniegdami tai pirmos rakstus (kā Bonifācijs, Kirils un Metodijs), cenšas pārvaldīt un virzīt tautas gara dzīvi. Gan pāvests Inocents III jau 1198. g. pavēl, ka kristītajiem vai kristāmajiem jāmāca grēku sūdzēšana, tēvreize un ticības apliecība. Tomēr maz tādu pavēli izpilda; priesteri, pa lielākai daļai tautas valodas neprazdami, to izpildīt arī nemaz nevarēja. Viņi apmierinājās ar to, ka ļaudis maksāja baznīcas nodokli un ievēroja kādus baznīcas noteikumus (piem., par svinamām dienām u.c.). Latvieši daudzmaz iepazinās ar katoļu ticības ārējo pusi, bet savā garā turējās pie tēvu tēvu reliģiskiem uzskatiem. Arī no savām ticības ieražām tie neatstājās: noturēja savus agrākos dievkalpojumus, ziedoja saviem dieviem zem svētajiem ozoliem. Maz viņiem bija daļas arī gar notikumiem, kas attiecās uz kristīgām ceremonijām un sakramentiem, lai gan par viņu neizpildīšanu bija nolikti sodi, Bērni auga bez kristības, precības notika bez laulāšanas, pa reizei pat līgavas zogot un pērkot, miroņus apraka neiesvētītos smilšu kalniņos. Kad kristīgā ticība bija sludināta jau vairāk nekā divsimt gadus, arhibīskapam Heningam Šarfenbergam bija (1428. g.) jāizlaiž šādi noteikumi: Neviens netop laulāts, kas neprot tēvreizi, ticības apliecību un eņģeļu sveicinājumu; ieceļami tikai tādi garīdznieki, kas prot iedzīvotāju valodu; nedrīkst miroņus paglabāt citur kā tikai iesvētītās kapsētās; nedrīkst turēt bēru mielastus kapsētās un baznīcās; iznicināmas pagānu dievkalpošanas; aizliedzamas burvības, pareģošanas.

Latviešiem bija katoļu laikos  d i e z g a n   s v a b a d ī b a s    a t t i s t ī t   s a v u   ī p a t n ī g o    g a r a   d z ī v i.   Jaunie apstākļi viņiem deva jaunus ierosinājumus cīņās, pārbaudījumos, pieredzējumos, satiksmē ar citādiem ļaudīm. Ienācēju sabiedriskajā dzīvē, svinējumos latvieši nebija gluži atstumti pie malas. Saimnieciskie sakari un sludinātās ticības kopība saistīja savā starpā dažādās šķiras un noveda pie kopējiem rīkojumiem, kur visi parādījās par patstāvīgiem, brīviem cilvēkiem. Par to ir liecības vēl no katoļu laiku beigām. Pēc Rusova 1578. g. sniegtajām ziņām, muižnieki katru gadu apbraukāja vakus (kuros

16

savienojās vairāk ciemu), nodokļus ievākdami; katram vakam bija jāsarīko dzīres, uz kurām salasījās visi zemnieki un strādnieki, kas piederēja pie vaka; pēc nodokļu ievākšanas sākās lieliska uzdzīve ar sacīkstēm, rotaļām, mākslām, dzeršanu. Tāpat svinēja dažus baznīcas svētkus, Jāņus, kāzas. Muižnieku kāzās arī muižu kalpi sēdās ap sevišķu galdu un likās mieloties līdzīgi muižniekiem, kurus tiem nevajadzēja apkalpot; to izdarīja zēni. Mācītājiem pārmet, ka viņi maz rūpējas par pamācībām un sprediķiem, bet viesodamies braukā apkārt no viena brīva zemnieka pie otra. Šāda dzīve ne vien dod vaļu brīviem gara pacilājumiem, bet taisni uz tiem izaicina. Še noskārstams, kāpēc mums tik daudz dzīru, sevišķi kāzu dziesmu.

4) LATVIEŠU LOMA KATOĻU LAIKU KULTŪRĀ. Tas, kas kā paliekams mantojums no katoļu laikiem ieņem pirmo vietu latviešu rakstniecībā, nāk no latviešiem pašiem. Tā ir burtniecība, sevišķi tautas dziesmas un pasakas, ko darinājuši un uzglabājuši tikai latvieši. Lai. gan šo dzejdarbu sacerētāju vārdi nav zināmi, tomēr par to nav šaubu, ka latviešiem katoļu laikos bijuši apdāvināti dzejnieki un stāstītāji.

Citādi tas ir ar to kultūru, ko no svešatnes pārdēstīja latviešu vidū. Šīs kultūras nesēji bija ienācēji vācieši. Tie cēla pilis un baznīcas, gatavoja svētbildes un tēlus, sludināja dievvārdus un sarīkoja mistēriju izrādes, rakstīja likumus un hronikas. Rodas jautājumi: Vai latvieši attiecībā uz šo kultūru ir vienīgi pasīva masa? Vai nav neviena latvieša, kas arī še uzstājies kā aktīvs darbinieks?

Uz šiem jautājumiem meklējama atbilde hronikās. Ja ņem vērā Livonijas iedzīvotājus vispār, tad par lībiešiem ir skaidras liecības, ka daži no viņiem kā aktīvi darbinieki pievienojas vāciem. Starp tiem stāv pirmajā vietā Turaidas vecākais Kaupa (Kaupo, Kobe, Kube), kas karsti cīnījās par kristīgās ticības ievešanu savu tautas brāļu vidū un mirdams visu savu mantu un zemi novēlēja Livonijas baznīcai. Bez tam hronists stāsta, ka bīskaps 1200. g., uz Vāciju ceļodams, paņem līdz ap 30 lībiešu ķīlnieku zēnus. Domājams, ka daži no tiem, ārzemēs izskoloti, turpmāk darbojās savā dzimtenē. Šādā pat ceļā varēja nokļūt kristīgu darbinieku vidū savā zemē arī daži latvieši. Tā agrāk domāja par    L a t v i e š u   I n d r i ķ i,  Rubenes priesteri un Livonijas hronikas sarakstītāju. Šis tad būtu bijis pirmais latviešu rakstnieks. Bet vēlāk mēģināts pierādīt (sk. Livonijas hronikas), ka Latviešu Indriķis nav latvietis. Par kādu citu priesteri   F i l i p u  hronika tieši vēsta, ka viņš bijis vai nu leitis, vai latvietis. Var tad pieņemt, ka katoļu laikā darbojās arī latviešu tautības garīdznieki.

Bet ne no vāciešiem likti pirmie kristīgās ticības dēsti latviešu zemē. Pirms vācu misionāri še darbojās, latvieši bija ar kristīgu ticību pa daļai iepazinušies no krieviem. Krievu iespaids uz latviešiem šai virzienā tik liels, ka tas ierosināja uz aktīvu darbību arī dažus šīs tautas locekļus. Vērojums par pirmo latviešu rakstnieku, kura izcelšanās (kā tas redzams pie Latviešu Indriķa) zem vācu kultūras iespaidiem apšaubīta, dabū ciešāku pamatu, vedot to sakarā ar krievu kristīgās ticības sludinātāju darbību. Pēc ziņām, kas līdz šim pieejamas,    p a r   p i r m o   l a t v i e š u   t a u t ī b a s   r a k s t n i e k u   u z s k a t ā m s   p a r e i z t i c ī g ā   l a t v i e š u   m ā c ī t ā j a    d ē ļ   J u r ģ i s,   kas rakstījis krievu valodā 13. g. simteņa otrā pusē. Rumjanceva muzejā Maskavā glabājas evaņģēlijs, kuru (pēc grāmatas titula) uzrakstījis 1270. gadā uz Novgorodas eparķijas Ģercikas (tagad sakām Jersika. – Red.) pilsētu ceļojoša latviešu mācītāja dēls Jurģis.Latvieši izrāda katoļu laikā, sevišķi tā sākumā, spirgtas dzīvības pazīmes. Par šī laika notikumiem un pārgrozībām viņu zemē atrodam sīkākas ziņas hronikās. Viņu gara saturs un iekšējie pārdzīvojumi ietveras viņu burtniecībā. Uz pārdēstāmās kultūras redzamiem dīgļiem norāda pirmie rakstu pieminekļi latviešu valodā.

I. LIVONIJAS HRONIKAS

Lai gan senās Livonijas hronikas nav sarakstītas latviešu valodā un neattiecas vienīgi un tieši uz latviešiem, tomēr tām ierādāma vieta latviešu attīstības un rakstniecības vēsturē. a)

17

Tās ir pirmās grāmatas, kas radušās latviešu zemē jeb tajā šaurajā valsts vienībā, kuras robežās ietilpa latvieši (Livonijā, Baltijā). b) Tanīs aprakstīti notikumi, kas vai nu tieši, vai aplinkus attiecas uz latviešiem. c) Tās sniedz pirmās drošās vēstures ziņas par latviešiem, tā ka tikai kopā ar tām sastādāma no latviešu tautas tradīcijām skaidrāka aina par latviešu dzīvi katoļu laikos. d) Tās nevien der par avotiem latviešu vēstures pētniekiem, bet dod vielu arī latviešu dzejniekiem un māksliniekiem.

Pirmās katoļu laiku sākumā sarakstītās Livonijas hronikas ir: Latviešu Indriķa hronika un Rīmju hronika.

Līdzīgas hronikas parādījās ap to pašu laiku arī citās Eiropas zemēs. Par viņu pirmo paraugu uzskatāma Eisēbija Pasaules hronika (līdz 325. g.), ko Hieronīms pārtulkoja latīniski un turpināja. Agrākās vidus laiku hronikas sarakstītas latīņu valodā; tikai no 13. parādās dažas arī vietējo tautu valodās gan prozā, gan ar atskaņām. Pie ievērojamākām vidus laiku hronikām pieder: Hronika par Kārli Lielo (12. gs.), Sakšu hronika (13. gs.), Nestora krievu hronika (12. gs.).

1. LATVIEŠU INDRIĶA HRONIKA

1) Latviešu Indriķis2) Hronikas saturs3) Latvieši jeb latgalieši4) Vietējo tautu kultūra5) Vācu atnestā kultūra6) Iespaids uz tautas garuTiklīdz Livonijā nostiprinājās vācu vara, likdama še pamatus Rietumeiropas iekārtai un

kultūrai, radās arī apraksti par notikumiem, kas še norisinājās. Pirmais un svarīgākais no šiem vēsturiskajiem dokumentiem ir latīņu valodā sarakstītā Livonijas hronika (Origines Livoniae), kas saistās ar Latviešu Indriķa vārdu un ko tad arī dēvē par Latviešu Indriķa hroniku.

1) LATVIESU INDRIĶIS. Kas Latviešu Indriķis bijis, par to nav panākta vienošanās. Agrāk pieņēma, ka viņš pēc dzimuma latvietis. Turpmāk tas stipri apšaubīts un pieņemts, ka viņš vācu dzimuma, lai gan arī to nevar uzlūkot par galīgi pierādītu. Domā, ka viņš tas pats Indriķis, kas darbojās kā priesteris Imeras latviešu starpā. Par garīdznieku iesvētīts, viņš 1208. g. ierodas pie imeriešiem, beidz tos kristīt, uzceļ baznīcu (Rubenē) un nometas pie viņiem uz dzīvi. Kā bīskapa Alberta agrākais māceklis viņš paliek ar to vienmēr sakarā un uzņemas ārpus saviem tiešiem priestera pienākumiem savā draudzē dažādus svarīgus uzdevumus. Viņš parādās kā šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni (1212. g.); bīskaps viņu (1214. g.) sūta pie Tālavas latviešiem, kurus viņš uzņem Romas baznīcā; viņš pavada (1215. g.) Raceburgas bīskapu Filipu ceļojumā uz Romu. Pēc tam viņš piedalās kara gaitās pret igauņiem un tos kristi. Viņš dzīva Rubenē vēl 1259. g., kad viņu nopratina kā liecinieku strīdā par arhibīskapa un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Savu hroniku viņš varētu būt sarakstījis ap 1225.–26. gadu; bet 1227, g. viņš tai pieliek vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu. Pēc viņa paša liecības, viņš pie šī darba ķēries, «kungiem un uzticamiem biedriem lūdzot un uzstājoties», un uzzīmējis tikai to, ko viņš vai nu paša acīm redzējis, vai no aculieciniekiem iztaujājis, nekā no sevis nepielikdams klāt. Uz notikumiem viņš skatījies no katoļu garīdznieka stāvokļa. Viņš saka: «Šis mazums uzrakstīts mūsu kungam Jēzum Kristum par godu, kas grib, lai viņa vārdu nones pie visām tautām.»

Ir uzstādīta un aprādīta hipotēze, ka Latviešu Indriķis ir tas pats priesteris, kas kādos citos dokumentos apzīmēts par Indriķi no Lonas (Henricus de Lon). Šo hipotēzi pirmais izsacījis

18

Nikolavs Bušs (1912. g.); to mēģinājis saskaņot ar pārējo tā paša hronista un Imeras priestera dzīves gājumu F. fon Koizlers (Keusler) rakstā Die Nationalitat des Chronisten H. von Lettland (Heinrich von Lon) und sein Lebensgang (Sitzungsbericht d. Ges. f. Gesch. u. Alt. 1914, Riga 1921). Pēc Koizlera domām, šis hronists Indriķis dzimis ap 1187. g. Vestfālijas apgabalā Lonā un 1203. g. atnācis ar bīskapu Albertu uz Livoniju. Pēc tam viņš ticis par Imeras latviešu priesteri. Sk. L. Arbuzova rakstu Pašreizējais pētījumu stāvoklis par Latvijas Indriķi un viņa hroniku, I. M. Mēnešraksts 1921. g. 11. burtn.

2) HRONIKAS SATURS. Latviešu Indriķa hronika aptver laiku no Meinharda atnākšanas Livonijā līdz bīskapa Alberta 28. valdīšanas gadam (1184.–1226.). Meinharda un Bertolda darbība aizņemta divi pirmās nodaļās tikai ievadam. Turpmākās 28 nodaļās aprakstīti notikumi bīskapa Alberta valdības laikā, katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu. Viņa pirmajos darbības gados nodibinās vācu varas pamati: vasaļu sistēma, izdodot (1201. g.) Konradam Meindorpam (Meindorfam) Ikšķili un Danielam Bannerovam Lielvārdi uz lēni; zobenbrāļu jeb Kristus kareivju brāļu (fratres militiae Christi) ordenis (1202. g.), kam pāvests Inocentijs III dod templiešu ordeņa statūtus; Rīgas pilsēta (1201. g.) kā vācu pilsonības centrs. Albertam blakām stāv Dītrihs jeb Teodorihs, kas papriekšu bija par priesteri Turaidā, bet vēlāk (no 1202. g.) par Daugavgrīvas klostera priekšnieku. Zobenbrāļu ordenis ķērās pie Livonijas iekarošanas un dabūja par to pēc līguma ar bīskapu (1207. g.) trešo daļu no iekarotām un iekarojamām zemēm. Atspiežot atpakaļ krievus, kam iedzimtie iedzīvotāji maksāja meslus un kam Koknesē un Ģercijā (Jersilsā) bija savi nocietinājumi, un aprobežojot igauņu daļā dāņu iespaidu, vāci ap 1226. g. jau rīkojās Livonijā kā savā zemē un apspieda iedzimtos arvienu vairāk. Pāvesta sūtnis Modenas Viļums (Vilhelms), kas 1224. g. apceļo Livoniju, liek bruņiniekiem pie sirds, lai viņi saviem apakšniekiem neuzmetas par pārāk grūtu nastu, ka tie spaidīti neatgriežas pie neticības. Vietējās tautas bija ap šo laiku vai nu pilnīgi, vai pa daļai padotas vācu varai.

Kā pirmie ar vāciem sadūrās  l ī b i e š i.  Jau Meinhards uzcēla viņu vidū pirmās mūra būves. Viņš ataicināja no Gotlandes mūrniekus, kas uzmūrēja 1185. g. Ikšķilē pili un baznīcu. Turpmākā gadā uzcēla Salaspili un pie tās baznīcu. Otrs bīskaps Bertolds krita kaujā (1198. g.) no lībiešu virsaiša Imantas (Imauta) rokas. Turpmāk Imanta, pateicoties Merķeļa rakstiem, ticis par latviešu tautas brīvības simbolu, kas jaunākā laikā daudzkārt attēlots latviešu dzejā un mākslā; Imanta dus zem Zilā kalna un celsies augšā, kad migla no kalna nozudīs. Imantam pretējs raksturs ir Turaidas (Kubezeles) vecākais Kaupa (Kaupo). Viņš tiek par vācu visuzticamāko biedru. Apceļojis Vāciju, bijis Romā (1203, g.), viņš ir sajūsmināts par Rietumeiropas kultūru un kristīgo ticību. Viņš tad arī izlieto visus līdzekļus, lai savus tautas biedrus pārdabūtu vācu pusē. Viņš ar kara spēku tiem uzbrūk (1206. g.) savā agrākajā pilī un tos iekaro.

Viņš mirst 1217. g., novēlēdams visu mantu katoļu baznīcai. Starp Daugavas lībiešu vecākajiem minams Akons (Ako, Aco, Aso), kas 1206. g. mēģināja organizēt lielākus spēkus, stādamies sakarā ar krieviem, bet tika uzvarēts un nogalināts. Starp Gaujas lībiešiem visilgāk pretojās vācu pārspēkam Dabrelis, kas savu pili (Satezeli) 1206. g. sekmīgi aizstāvēja; bet sešus gadus vēlāk tai tomēr bija jākrīt. Līdz ar to bija ieņemti lībiešu apcietinājumi.

Ātri vien tika apspiesti  s ē ļ i.  Uz to deva iemeslu tas apstāklis, ka viņi savā pilī neliedza patvērumu leišiem, kuri allaž laupīdami iebruka Lībijā un Latgalē. Lai leišiem šādu atbalsta vietu atrautu, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1207. g– aplenca Sēlpili un piespieda sēļus padoties.

Sakarā ar priestera Daniela darbību pieminēti  v e n t i ņ i  (vendi). No Dabreja pils šis priesteris dodas pie tiem, atgriež un nokristī tos. Ventiņi tai laikā bijuši neievēroti un nabadzīgi. Aizdzīti no Ventas, kādas Kurzemes upes, un dzīvojuši vecajos kalnos, kur tagad blakām uztaisīta Rīgas pilsēta, un atkal aizdzīti no kursiem un pa daļai nokauti, atlikušie

19

aizbēga pie latgaliešiem un priecājās, dzīvodami tur pie viņiem, par priestera atnākšanu.»Drošsirdīga un spēcīga cilts bija  z e m g a ļ i.  Alberts netika ar viņiem galā. Viņu starpā

pacēlās kā īsts varonis Tērvetes virsaitis Viestars (Vesthardus, Viesturs). Viņš 1205. g. parādās Rīgā un skubina vācus uzbrukt no Igaunijas ar laupījumu atpakaļ nākošiem leišiem, piesolīdams viņiem zemgaļu palīdzību un par to prasīdams no vāciem kādus lietpratējus, kas zemgaļiem ierādītu kara mākslu. Pretī prasīdami ķīlniekus, vāci pieņēma priekšlikumu. Leišus pie Ropažiem apturēja, izklīdināja, apkāva. Pāris gadus vēlāk (1208. g.) zemgaļi, Viestara vadībā ar vāciem kopā leišiem uzbrukdami, atstāja savus kara biedrus kritiskā brīdī, pēc kam vāci nosprieda nekad vairs necīnīties kopā ar pagāniem. Gadus desmit par Viestaru nekā nedzird. Tad (1219. g.) Mežotnes zemgaļi lūdz no vāciem aizsardzību pret citiem zemgaļiem un leišiem. Vāci kristīja mežotniekus. To izdzirdis, Viestars salasīja kara spēku, uzbruka Mežotnei un aizdzina no turienes vāciešus. Salasījuši lielus spēkus, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1220. g. sākumā uzbruka atkal Mežotnei un pēc karstām, asām cīņām to ieņēma un izpostīja. Še, kā hronists stāsta, kādi «bezprāši» nogalināja mežotnieku virsaišus Madi un Gaidi, kas līdz ar citiem nokāpa pie vāciem sarunas vest. Viestars, sapulcinājis zemgaliešus un leišus, uzbruka ienaidniekiem no sāniem. Vēl Viestars uz aicinājumu nāca (1224. g.) pāvesta sūtņa Modenas Viļuma priekšā, nekristīts un nepieņemdams kristīgo ticību, tikai atļaudams zemgaļiem kristīgu ticību sludināt. Īstās cīņas ar zemgaļiem norisinājās tikai vēlāk.

Arī  k u r s i  (kūri, kurši) palika ilgi nenomākti. Būdami veikli jūrnieki, viņi daudzkārt uzbruka vāciem uz jūras viņu, ceļojumos uz Vāciju un atpakaļ. Tā tas notika 1210. g. Tai pašā gadā kursi ar lieliem spēkiem ieradās pie Rīgas. Svētceļnieki, pārgulēdami Daugavgrīvas klosterī pa nakti, gaismai austot, redz, ka visa jūra it kā melnu padebesi pārklāta. Daži zvejnieki aiznes uz Rīgu ziņu, ka tuvojas briesmas. Še saaicina ar zvanu kopā pilsoņus, bruņiniekus un stopniekus, kas ķeras pie ieročiem. Atbraukuši kursi pamet kuģus Daugavā, uzstāda kara spēku klajumā un tuvojas pilsētai. Iznāk karsta cīna, kas ilgst vairāk dienas. Kursiem gatavojas nākt palīgā Turaidas lībieši un zemgaļi. Bet rīdzinieki dabū ātrāk pastiprinājumus, ko sniedz šurp atsteigušies bruņinieku pulki un vāciem uzticīgie lībieši Kaupas vadībā. Kursi cīņu pazaudē, apbērē kritušos biedrus un aizbrauc.

3) LATVIESI JEB LATGAĻI. Pirmo reiz latvieši jeb latgaļi hronikā minēti 1206. g., kad viņus uz 30. maiju uzaicina kopā ar lībiešiem pie Ogres upes apspriesties, kā nostāties pret vāciem. Lībieši ierodas. «Bet pagānu latgaļi nenāca uz viltīgo sarunu, būdami mierā ar kristīgo dzīvi un vēlēdami viņiem laba, un krieviem dodami pat dāvanas, viņi nebija lokāmi darīt vāciešiem jauna.» Tūliņ tos arī redzam kā vācu kara biedrus. Jau 1207. g. viņi kopā ar vāciem uzbrūk Sēlpilij. Turpmākā gadā viņi uzsāk kopēju cīņu pret igauņiem. Hronists piezīmē: «Iekams latgaļi vēl nebija ticības pieņēmuši, tie bija neievēroti un nicināti un viņiem bija no lībiešiem un igauņiem jāpanes daudz netaisnības. Jo vairāk viņi tādēļ priecājās par priesteru atnākšanu, tādēļ ka pēc kristības visi dzīvo zem vienādām tiesībām un vienā un tai pašā mierā.»

Latvieši nepretodamies pieņem kristīgo ticību. Kā pirmais s1udinātājs nonāk pie viņiem 1206. g. priesteris  D a n i e l s  un uzceļ Straupē baznīcu. Vēlāk (1207. g.) ierodas, no Igaunijas atpakaļ nākdams, pie Imeras latviešiem  A l o b r a n d s  un tos uzaicina kristīties. Tie iepriekš burdami apjautājas pēc dievu padoma, vai pieņemt Pleskavas krievu kristību, kā to darījuši Tālavas latvieši, jeb vai latīņu. Iznākums krīt latīņiem par labu. Alobrands nokristī dažus ciemus, paziņo to Rīgā bīskapam, kas še atsūta par priesteri savu mācekli  I n d r i ķ i.  Šis uzceļ Rubenē baznīcu un nometas še uz dzīvi. Turpmāk Alobrands ir par priesteri Straupē (Idumejā). Viņš ir taisns vīrs, kas, Turaidas lībiešu vidū darbodamies, bija iemantojis viņu uzticību un viņu strīdiņos bijis viņiem par šķīrēju.

Par soģa amatu hronists piezīmē: «Vēlāk to samaitāja pa visu Lībiju, Latgali un Igauniju

20

dažu laicīgu tiesnešu rokas, kas šo soģa amatu valdīja vairāk sava maka pildīšanai nekā Dieva taisnības aizsargāšanas dēļ.» Ar šādu soģi tad nu iznāca sadurties Alobrandam. Soģa amatu izpildīja Idumejā  V l a d i m i r s,   agrākais Pleskavas kņazs, bīskapa brāļa Teodoriha svainis (sievas brālis). Redzēdams, ka Vladimirs ir netaisns, apspiež nabagus, atņem viņu mantu un tādā kārtā atbaida no kristīgās ticības, Alobrands viņu par to norāj. Vladimirs izsaka biedinājumu: Būs, Alobrand, jāpamazina tava pārliekā bagātība. To viņš arī izpildīja. Juzdamies piespiests soļa amatu atstāt, viņš aizgāja uz Krieviju, bet tad (1218. g.) nāca uz Vidzemi ar kara spēku, uzbruka Straupei, izpostīja un nodedzināja baznīcas un ciemus.

Pret netaisnībām sacēlās arī  A u t i n e s  l a t v i e š i   (1212. g.). Cēsu bruņinieki viņiem bija paņēmuši druvas un bišu kokus. Kopā ar lībiešiem divi dienas vestās sarunās ar vācu bruņiniekiem nekā nepanākuši, savienojās latvieši ar lībiešiem un apņēmās vāciešus izdzīt no Livonijas. Starpnieku lomu uzņēmās Kaupa un Alobrands. Bet nekas nelīdzēja. Abas puses rīkojās uz cīņu. Vāci uzbruka Dabreja pilij un to piespieda padoties. Vēlāk autiniešu strīdu izlīdzināja tādā kārtā, ka latvieši dabūja atpakaļ bišu stropus un bruņinieki paturēja druvas, dodami latviešiem atlīdzinājumu par zaudējumiem naudā.

Latvieši izrādījās par sirdīgiem karotājiem. Sevišķi asas cīņas iznāca ar igauņiem. 1208. g. saspriedās latgaļu virsaiši Sateklas Rusins, Autines Varaidotis un Beverīnas Tālivaldis pieprasīt no igauņiem gandarījumu par agrāk nodarītām pārestībām. Viņiem pievienojās Cēsu bruņniecības brālis Bertolds. Gandarījumu nedabūjuši, latgaļi iebruka Igaunijā, nodedzināja Odempejas pili un pārnāca mājās ar laupījumu. Igauņi sarīkoja pretuzbrukumu un aplenca Beverīnas pili. Dzirdēdami skaņas no mūzikas rīka, ko, Dievu lūgdams, pilī spēlēja priesteris, igauņi meta no kara mieru un aizgāja. Tomēr abpusēji uzbrukumi vēlāk turpinājās.

Nikns igauņu ienaidnieks bija Sateklas  R u s i n s  (Rūsiņš). Gan kopā ar lībiešiem, gan ar Cēsu Bertoldu viņš vairākkārt iebruka postīdams Igaunijā. Viņš krita 1212. g. Dabreļa pilī no strēlnieka bultas, kad viņš, noņēmis savu bruņu cepuri no galvas, pārliecies pāri apcietinājumiem, apsveicināja par savu draugu Cēsu mestru Bertoldu un viņam atgādināja miera un agrākās draudzības vārdus.

Pāri citiem latviešu virsaišiem paceļas  T ā l i v a l d i s.  Viņš valda Beverīnā pār Trikātas novadu. Vairākkārt viņš uzbrūk igauņiem un atsit viņu uzbrukumus. Blakām viņam par Beverīnas vecākajiem minēti Dotis un Paiķis. Viņš karo arī ar leišiem. Ielauzdamies Trikātā, viņi (1213. g.) sagūsta Tālivaldi līdz ar viņa dēlu Varibulu. To redzēdams, Rameķis, Tālivalda otrs dēls, sapulcina latgaļus un kopā ar Cēsu Bertoldu dzenas pakal leišiem. Tie bēg, pie kam Tālivaldis no viņiem izmūk un pārnāk mājās, desmit dienas maizes neēdis. Viņu nežēlīgā kārtā nogalina igauņi (1215. g.). Trikātā nonākuši, viņi Tālivaldi uziet pirtī. Tie viņu saķer un dedzina dzīvu pie uguns, prasīdami, lai viņiem uzrāda savu naudu. Kādu daļu viņš uzrāda; bet, ja tie vēl viņu dedzina, tad viņš liedzas to darīt. Igauņi to cepina pie uguns, līdz tas izlaiž garu. Tālivalda dēli, Rameķis un Druvvaldis, atrieba igauņiem uz visbriesmīgāko. Sapulcēdami latgaļus, viņi kopā ar vāciem un lībiešiem atkal un atkal iebruka Igaunijā, laupīja un kāva, nežēlodami ne sievas, ne bērnus. «Un notika, ka Tālivalda dēli turēja jau vairāk par simtu, kurus bija savu tēvu atriebdami nokāvuši, vai nu dzīvus sadedzinādami, jeb vai citādi kā mocīdami, izņemot neskaitāmi daudz citu, kurus latgaļi ikkurš katrs sevišķi bija nokāvuši kopā ar vāciešiem un lībiešiem.»

4) VIETĒJO TAUTU KULTŪRA. Par iedzimto tautu kultūru hronika maz stāsta. Tomēr tas ir redzams, ka Livonijas iedzīvotāji, vāciem ienākot, nestāv uz gluži zemas attīstības pakāpes. Tie nodarbojas ar zemkopību. Druvu un bišu koku dēļ izceļas starp Autines latviešiem un bruņiniekiem nopietna sadursme. Redzams, ka latviešiem nav sveša biškopība. Tālāk minama lopkopība. Vācieši kādā kara gājienā iegūst no lībiešiem 4000 liellopu un vēl vairāk zirgu. Jūrmalnieki nodarbojas ar zvejniecību. Kursi var uz jūras ar vāciem sekmīgi cīnīties. Livonijas iedzīvotāji stāv ar citām tautām tirdzniecības sakaros. Zemgaļiem ir pie

21

Lielupes osta, ko uz Dītriha priekšlikumu pāvests slēdz; vēlāk, kad dibināta Rīga, tirgotāji vienojas, ka katrs, kas iedrošinās tirgošanās dēļ zemgaliešu ostu apmeklēt, zaudē mantu un dzīvību. Notika maiņu tirdzniecība. Bet, ka arī nauda nav Livonijas iedzīvotājiem sveša, redzams no tā, ka tiem dažkārt uzliek naudas sodus. Naudas vietu izpilda pa reizei oseringi (ausu gredzeni).

Vietējām tautām ir savi vecākie, kungi, ķēniņi (reges), kas valda pār zināma apgabala iedzīvotājiem un tos vada karā. Lai izšķirtu svarīgākas lietas, notur ļaužu sapulces. Par apcietinājumiem der koka pilis, kas uzceltas nepieejamās vietās, no vairāk pusēm ūdens apņemtos pakalnos, koka sētu apkārt. Par ieročiem der stopi un vāles.

Pavisam trūcīgas ir hronikas ziņas par vietējo iedzīvotāju garīgo dzīvi. Uzejam retas piezīmes, kas norāda uz viņu ticību. Vironijas tuvumā (Igaunijā) ir kāds kalns, apaudzis jauku mežu. «Pēc iedzimto izteikuma, tur dzimis lielais sāmsaliešu dievs, kuru sauc par Tarapitu, un tad aizlaidies uz Sāmsalu. Un viens priesteris gāja un apcirta viņu dievu tēlus un noģīmjus, kas tur bija uztaisīti.» Tautas sapulcēs ar burvību izzin dieva prātu. Pirms Turaidas lībieši galīgi nolemj Dītrihu ziedot saviem dieviem, viņi ved zirgu pār šķēpu; bet zirgs ceļ pār to dzīvības kāju.

Burvis liek noslaucīt zirga muguru, jo tur varbūt sēžot kristīgo Dievs. Zirgs ceļ atkal dzīvības kāju papriekšu, un Dītrihs paliek dzīvs. Imeras latvieši burdami izzin, vai tiem pieņemt krievu vai latīņu kristību. Par norādījumu uz kaut kādiem mākslas sākumiem varētu uzskatīt piezīmi, ka kursi pie Rīgas sadedzinājuši savus kritušos biedrus ar gaužām gaudām, dziedājuši, kā domājams, raudu dziesmas. Rakstīdams par cīņām ap Tērbatas pili, hronists šā raksturo dažādās tautas: «Visi pārlaida naktis, bez miega: lībieši ar latgaļiem brēkdami un sizdami zobenus un zirogus vienu pret otru; vācieši ar sietiņu un stabulēm un citiem mūzikas rīkiem, krievi ar saviem mūzikas rīkiem un savu brēkšanu.» Arī vēlāk no vācu puses iedzimto dziedāšana daudzkārt apzīmēta par brēkšanu.

5) VĀCU ATNESTĀ KULTŪRA. Ienācēji tūliņ ķērās pie dažādiem pārgrozījumiem un jaunievedumiem, un jau ar to, ka Livonijā sāka darboties cilvēki ar Rietumeiropas kultūru, tā sāka še ieviesties. Vispirms kara mākslā ienācēji bija pārāki par iedzimtajiem, un ir saprotams, ka Viestars to gribēja no viņiem piesavināties. Aizsargāšanās vācu celtajās mūra pilīs bija kaut kas cits nekā vietējo nodedzināmās koka pilīs. Cik maz iedzimtajiem, vāciem ienākot, bija jēgas par mūra būvēm, redzams no tā, ka zemgaļi pirmo Livonijā (Ikšķilē) uzcelto mūra pili gribēja virvēm ievilkt Daugavā.

Vācu celtajās pilīs, baznīcās, Rīgas namos vietējie iedzīvotāji redzēja Vakareiropas celtniecības paraugus. Kā tāds minama Doma baznīca Rīgā, kas tautas dziesmās dēvēta par Māras baznīcu. Ar šīm būvēm saistījās arī kādi paraugi glezniecībā un tēlniecībā. Baznīcās mēdza būt svētbildes un svēto tēli. Izlaupīdami Jersiku, vāci (1209. g.) paņem līdzi arī krievu baznīcu zvanus un svētbildes. (Redzams, ka Livonijas iedzīvotāji ar šādām lietām pa kādai daļai bija iepazinušies arī no krieviem.) Pēc Bertolda nāves projām aizbraukdami, sakši bija iegriezuši kādā koka zarā it kā cilvēka galvu; lībieši to, turēdami par sakšu dievu, uz kopā sapītiem koka gabaliem laida pa Daugavu pakaļ aizejošiem sakšiem.

Uz vietējo tautu gara pasaules pilnīgu pārgrozību izgāja kristīgā mācība. Garīdzniecība vienā otrā gadījumā uzņem ceļus, lai tautai patiesi tiktu tuvu. Tiek uzaudzināti sludinātāji no tautas vidus. No ciešas, pastāvīgas satiksmes ar vietējiem iedzīvotājiem vērojams, ka arī daži vācu tautības priesteri (piem., Alobrands) pratuši viņu valodas. Pie dievkalpojumiem pieder dziedāšana instrumenta pavadībā. Šī māksla izglābj Beverīnas pili no igauņu uzbrukuma. Ņem palīgā arī dramatisko mākslu, lai ļaudis iepazīstinātu ar kristīgas ticības mācības saturu. Rīgā 1205. gada ziemā uzved praviešu izrādi; klātesošiem pagāniem un jaunatgrieztajiem caur tulku jo smalki izskaidro izrādes saturu. Dideana kareivjiem uz skatuves ar vilistiem kaujoties, skatītāji lībieši sāk bēgt, bet viņus atsauc atpakaļ. Tādā kārtā iedzimtie dabū

22

noskatīties arī vidus laiku mistērijās.6) IESPAIDS UZ TAUTAS GARU. Atnestās kultūras iespaids nebija tik liels, ka no tā

būtu radušies tautā pavisam jauna veida dzejdarbi. Nav tolaik sacerēto tautas gara mantu starpā ne bruņinieku romānu, ne leģendu, ne garīgu dziesmu. Tomēr tautas garīgā pasaule un līdz ar to viņas notēlojumi zināmā mērā pārveidojās. Kā pārgrozījās visa gara mantu kopība, tas tagad nav nosakāms. Domājams, ka kāda daļa no tām pilnīgi pazuda, īpaši tā daļa, kas nemaz vairs nesaskanēja ar jaunajiem apstākļiem; pie tās būtu varējušas piederēt varoņdziesmas, varbūt arī varoņepa sākumi. Jauni sacerējumi nāca klāt. Īpaši pasakas, kas vispār ir vairāk tautu kopīpašums, dabūja ar jaunajiem ienācējiem papildinājumus. Ap katru jaunu nodibinājumu latviešu zemē saistās jaunas teikas. Par satiksmes centru kļūst Rīga, kas nu tiek bieži vien minēta tautas mutē, aplūkota teikās, apdziedāta dziesmās. Rīgas skaistumu latvietis izskaidro no sava viedokļa; to darina vidzemnieku sūra vara, pakavoti kumeliņi vai arī kurzemnieku tīra maize. Arī senajās saulteikās dabū reizēm Rīga savu vietu. Pērkonam ducinot, Rīgas meitām jāsaņem paladziņi; Saules precinieki jāj viņpus Rīgas, kumeļiem zviegtin zviedzot. Minētas arī citas pilsētas (Valmiera, Cēsis u.c.). Tautas liktens un cerības izsakās teikās par nogrimušām pi1īm, kas ce1sies augšā, atminot viņu vārdus. Turpmāk attē1ojas tautas gara mantās visa feodālā pasaule ar viņas kungiem, kas dažkārt sakūst kopā ar Velna tēlu, muižkungiem, ko vēlāk sastop apakšzemē par zirgiem, vagariem, kam ellē kājas karājas, muižu darbiem, bāru bērniem, asarotām tekām. Arī baznīcas iekārta veido zināmā virzienā tautas dzīvi un garu. Gada gaitā iezīmējas svētku dienas, ar kurām saaug zināmas ieražas, kas izsakās dziesmās. Visplašāko vietu še ieņem Jāni; sava daļa še arī Ziemsvētkiem, Metenim, Lieldienām, Jurģiem, Miķeļiem un citām dienām. Dievs pieņem arvienu vairāk kristīgā Dieva veidu. Laimas vietā dažkārt stājas Māra, attīstās kaut kas no Māras kulta. Latviešu gara dzīvē laiž arvienu stiprākas saknes kristīgās ticības elementi, kas, tautas ārējai dzīvei sašaurinoties, to zināmā mērā padziļina.

L i t e r a t ū r a.  Latviešu Indri ka hronikas oriģināls uzņemts krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv–, Esth– und Kurland. I. Bd. Riga u. Leipzig 1853. Hronika pārdrukāta pēc J. D. Grubera 1740. g. Frankfurtē un Leipcigā klajā laistā izdevuma: Origines Livoniae sacrae et civilis. Pārdrukājumu sagatavojis A. Hansens. Latīņu oriģinālam nostādīts blakām vācu tulkojums, pielikts priekšvārds, paskaidrojumi, dažādas piezīmes. – Cits, zinātniski vērtīgāks, izdevums ir 1874. g. Hanoverā iznākušais V. Arnta sagatavotais: Heinrici Chronicon Livoniae, kas uzņemts edicijā Monumenta Germaniae historica. – Pēc šī izdevuma M. Siliņš sniedzis savu tulkojumu: Latviešu Indriķa hronika. Rīgā 1883. – Hronikas saturu bagātīgi izmantojis J. Krodznieks savos rakstos: Iz Baltijas vēstures. I. daļa Rīgā 1912. II. d. 1913. g., tāpat savā Latvijas vēsturē; to pašu dara arī citi Latvijas senatnes vēsturnieki. – Uz hronikas pamata sarakstīta monogrāfija ir V. Olava (Plutu Vija) Viesturs. Austrums 1892. g. – Dzejā hronikas ziņas plašāk izlietojis Pumpurs savā epā Lāčplēsis, Rainis šī epa dramatizējumā Uguns un Nakts. Piesliedamies hronikas ziņām, G. Merķelis sacerējis savu dzejisko tēlojumu vācu valodā Wanems Imanta, kas tulkots arī latviski. Šī tēlojuma dramatizējums ir Ād. Alunāna Mūsu senči. – Sīkāki uz hronikas ziņām pamatoti dzejojumi ir: Ausekļa Beverīnas dziedonis, Tālivaldis važās, Plūdoņa Salgales Mada loms.

2. RĪMJU HRONIKA

1) Hronikas saturs2) LatviešiSavu nosaukumu hronika dabūjusi no sastādījuma veida: tā sarakstīta dzejā, ar atskaņām

(rīmēm) rindu galos. To dēvē arī par Ditleba Alnpekes hroniku, tāpēc ka vienā no atrastajiem

23

hronikas rokrakstiem atzīmēts šis vārds (Ditleb von Alnpeke). Tomēr tas varētu apzīmēt arī hronikas norakstītāju vai īpašnieku. Šai pašā rokrakstā uzrādīts, ka tas rakstīts Rēveles pilī 1296. g. Sīkie kauju apraksti liek vērot, ka hronikas sastādītājs bijis bruņinieks, kas pats kaujās piedalījies. Hronika sarakstīta vidus vācu izloksnē starp 1290. un 1296. gadu. Valoda vietām dzejiski tēlojoša un (īpaši atskaņu dēļ) nav bez liekvārdības, atšķirdamās no Latv. Indriķa hronikas vienkārši un noteikti vēstošā stila.

1) HRONIKAS SATURS. Hronikā aprakstīti notikumi Livonijā (Baltijā) no vācu ienākšanas līdz 1290. g. Ziņas sniegtas arī par to laikmetu, kas ietilpst Latviešu Indriķa hronikā, bet neatkarīgi no tās; tādā kārtā dažas no tās atšķiras, dažas to papildina. Plaši aprakstītas vācu cīņas ar leišiem, ar kursiem, ar zemgaļiem.

L e i š i  apvienodamies tika par stipru varu, ar ko vāci netika galā. Gribēdami leišu uzvaras tieksmes aprobežot, vāci sarīkoja kara gājienu pret viņiem, bet tika pie Saules (1236. g.) sakauti; še krita arī ordeņa mestrs Volkvins. Tai pašā laikā Livonijas zobenbrāļu ordenis savienojās ar vācu ordeni. Par spēcīgāko vācu pretinieku kļuva leišu kunigs Mintauts (Myndove). Gan viņš pazaudēja kauju pie Embotes (ap 1244. g.), kur vāci jau bija nostiprinājušies. Bet, ieguvis mieru no vāciem ar to, ka pieņēma kristīgu ticību, un pa tam savienojis un sastiprinājis leišu spēkus, viņš kopā ar kursiem ordeņa kara spēku gluži sakāva pie Durbes (1260. g.). Pēc tam viņš atmeta kristīgu ticību, bet tika nokauts, pirms varēja izvest baltu cilts savienošanas plānus. Mintautam stāv tuvu Lengvins, kas stingri apspiež mazākos kunigus, karo ar ordeni, nonāk līdz Cēsīm. Arī turpmāk leiši ved nemitīgas cīņas ar ordeni. Rīmju hronikas pēdējā nodaļā aprakstīts leišu uzbrukums Talsu pilij Mažaiķa vadībā.

K u r s i  jau ap 1230. g. bija noslēguši ar Balduinu no Alnas līgumu, pēc kura tie pieņem kristīgu ticību un maksā vāciem meslus. Kursu toreizējais virsaitis bija Lamekins. Viņi tomēr vēl paturēja diezgan brīvības. Ciešākā atkarībā no vāciem viņi nāca vēlāk (ap 1242. g.), kad viņi bija piespiesti padoties varai. Tūliņ pēc tam vāci dibināja (1244. g.) viņu robežās Kuldīgu un ieņēma Embotes pili. (Teika vēsta, ka še valdījis virsaitis Indulis, kas mīlējis bruņinieka meitu Āriju, tādā kārtā nākdams nesaskaņā ar pienākuma jūtām pret savu tautu.) Pie Embotes Mintauts stājās pretī vācu varai. Kursi ilgāku laiku neizrāda nekādas pretošanās zīmes. Tikai kaujā pie Durbes, redzēdami, ka kopā ar leišiem cīņa pret vāciem nav bez izredzes uz uzvaru, viņi sāk pret tiem uzstāties. Ar leišu palīdzību viņi izdzen vācus no Dzinteres pils (Apriķu novadā), ko tomēr drīz vāci ieņem atpakaļ; tāpat tie ieņem Aizputi. Lai kursus sekmīgāki apkarotu, vāci salasīja lielāku kara spēku, iebruka kursu zemē un nodedzināja Lažas, Merķes (Aizputes tuvumā) un Grobiņas pilis (1263. g.), līdzi paņemdami gūstekņus un tos nometinādami Kuldīgas apgabalā. Vēl arī turpmāk kursi turējās vāciem pretīm savās pilīs, kuru tiem bijis daudz; bet vāci neatlaidīgi viņus no tām izdzen, tā kā tiem galvas sašķīda». Redzam tad drīz vien, ka kursi ir pievienoti ordeņa pulkiem, tā Griezes pi1i nodedzinot (1265. g.).

Z e m g a ļ i  ir starp Baltijas iedzimtajiem visdūšīgākie, kas izrāda vāciem vissīkstāko pretestību un visilgāk uztur savu patstāvību. Gan ordenis iebrūk viņu zemē un tos piespiež maksāt meslus (ap 1250. g.). Izdevīgā brīdī, kad leiši (zemaiši) iebrūk Kurzemē, zemgaļi padzen savus soģus (1259. g.). Viņus uz to skubina Zabis, dodams padomu, lai neatņem nevienam soģim; mantu, bet jauj tiem aiziet projām sveikiem veseliem. Ordeņa mestrs nu uzbrūk zemgaļiem, bet izcīnās ar tiem pie Tērvetes bez panākumiem. Kad zemgaļi pēc tam sakāvuši ordeni, tas dibināja (1266. g.) Jelgavas pili un no turienes postīdams staigāja pa Zemgali. Bet še to atkal sakāva. Mestrs Valters tad salasa lielākus spēkus un ieņem Tērvetes, Mežotnes un Raktes pilis (1272. g.) . Tad zemgaļi slepeni apspriedās un atņēma vāciem Tērveti atpakaļ. Viņu vidū parādījās varonīgs vadonis: Nameisis jeb Namejs (Nameize). Pa daļai atsvabinājies no ordeņa savā zemē, viņš iebruka Vidzemē un sakāva ordeņa spēkus (1280. g.). Kad Tērvete bija piespiesta padoties un derēt ar vāciem mieru, Namejs piedalījās

24

leišu kara gājienā uz prūšiem, no kurienes vairs nepārnāca. Vāci sāk arvienu vairāk nostiprināties Zemgalē. Viņi tur uzceļ Kalna muižas pili. Zemgaļi paši nodedzina Tērveti un aiziet uz Rakti; bet bruņinieki viņus no Kalna muižas joprojām apkaro. Vēl zemgaļi sekmīgi uzbrūk Rīgai (1287. g.), gluži sakauj ordeni pie Ikšķiles, iebrūk ar leišiem Vidzemē (1288. g.). Bet pa tam vāci posta viņu zemi. Pēdīgi zemgaļi paši atstāj Dobeles un Raktes pilis, tās nodedzinādami. Viņiem paliek tikai Sidrabene. Arī še vāci viņus spaida. Tad zemgaliešus tur dzirdēja žēlojamies un dziedam to pašu gaudu dziesmu, ko dziedāja Dobelē un Raktē.» Lielākā daļa zemgaļu aizgāja no Sidrabenes uz leišiem, bet citi padevās vācu gūstā; tos atveda un nometināja izpostītajā Jelgavas apgabalā. Tas notika 1290. g. Ar to visa Livonija (Baltija) bija vācu varā.

2) LATVIEŠI. Par latviešiem (latgaļiem) Rīmju hronikā tikai dažas piezīmes. Nav viņiem še ierādīta nekāda patstāvīga loma. Runājot par to, kā Kaupa pieņem kristīgu ticību, minēts, ka tas latviešiem (tāpat igauņiem, leišiem un sāmsaliešiem) bijis grūti dzirdams. Turpmāk vienumēr latvieši stāv vācu pusē kā viņu kara biedri. Hronika min latviešus (un lībiešus) kā meslu maksātājus vāciem jau Bertolda laikā. Pirmais zobenbrāļu ordeņa mestrs Vinne ceļ Cēsu pili latviešu aizsardzībai. Cēsu pilī mestrs ieliek kādu no Zozatas (pēc Latv. Indriķa hronikas Vigbertu) «latviešu bērniem par palīgu un apmierināšanu». Vēlāk mestrs viņu atrod par nederīgu un atlaiž, par ko viņš mestru nogalina un tiek savukārt sodīts ar nāvi. Latvieši, kas Latv. Indriķa hronikā stipri atšķiras no lībiešiem, stāv šiem Rīmju hronikā pastāvīgi blakus kā vācu biedri. Kopā viņi cīnās pret igauņiem, leišiem, kursiem, sāmsaliešiem, zemgaļiem, krieviem. Par viņiem min, ka viņi labprāt grib palikt pie kristīgās ticības un ka viņi cīnās dūšīgi kā lauvas. Vēlāk redzam viņiem piebiedrotus vēl arī igauņus.

Hronikā uzejam raksturīgas piezīmes par latviešu ieražām. Par viņiem sacīts: «Šiem pagāniem gudrs paradums: tie reti kad dzīvo viens pie otra kopā, bet iemetas savrup pa dažu labu mežu; viņu sievas ērmoti izskatās un nēsā savādas drēbes; tās jāj, kā viņu tēvi jāj. Viņu kara pulkam liels spēks, kad to savāc kopā.»

Dabūjam Rīmju hronikā ziņas arī par latviešu karogu. Namejam Vidzemē iebrūkot, nāk ordenim palīgā no Cēsīm kāds zobenbrālis ar kādiem simts vīriem. «Tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu, pa tagadējai cēsinieku paražai. Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt.»

L i t e r a t ū r a.  Rīmju hronikas oriģināls izdots krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. I. Bd. Riga und Leipz. 1853. Vinas tituls: Ditleb's von Alnpeke Livlandische Reimchronik, enthaltend der Riterlichen Meister und Bruder zu Nieflant geschicht. Izdevumam par pamatu L. Bergmaņa manuskripts, dabūts no Irvovas 1797. g., pirmoreiz iespiests 1817. g.; papildinājumiem izlietots Heidelbergā atrastais manuskripts. Iespiedumam 1853. g. izdevumu sagatavojis Landzes mācītājs Kalmeiers (Kallmeyer), pielikdams ievadu, paskaidrojumus. – Latviešu tulkojumu sniedzis M. Siliņš: (Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika. Rīgā 1893. Hronikas vēsturiskos datus izmantojuši Rainis savā traģēdijā: Indulis un Ārija, 1911. g., Akuraters lugā Viesturs, 1920. g.

II. BURTNIECĪBA

Burtniecība aptver tos valodā ieveidotos gara darbus, kas tautā radušies, attīstījušies un ilgāku laiku uzglabājušies bez rakstu palīdzības. Tos dažkārt nosauc arī par tautas gara mantām, tautas tradīcijām, folkloru (no angļu folklore – tautas zinātne). Burtniecības atsevišķo darbu izcelšanās laiks nav cieši nosakāms. Tas vērojams pēc dažādām iezīmēm: pēc pieminētiem notikumiem, priekšmetiem, tēlotām ieražām, dzīves, lietotiem vārdiem, valodas formām utt. Nav nosakāms arī zināma burtniecības darba sacerētājs. Tas pilnīgi nozūd tautas

25

vairumā, nevar no tā attālināties ar sevišķu īpatnību; darbiem, kas sevī ietvertu no vairuma atšķirošos sacerētāja savādību, jāpazūd aiz tā iemesla, ka tos citi neuzņemtu un neuzglabātu. Pie zināma darba nav arī strādājis tikai viens sacerētājs: tas sastādījies no elementiem, ko snieguši vairāki; no mutes uz muti pārejot, to vairāki veidojuši. Tādā kārtā tautas gara mantas padotas pastāvīgām pārgrozībām: katrs jauns teicējs vai dziedātājs var no sevis ko pielikt, atņemt, pārgrozīt. Zināma sacerējuma pirmatnējais veids nav vēlāk nosakāms.

Tautas gara mantas  c e ļ o  n o  v i e t a s  u z  v i e t u;  tās izplatās visās malās, kur runā to pašu valodu. Tās neapstājas arī pie zināmas valodas robežām, bet pāriet no tautas uz tautu. Sevišķi tas sakāms par tiem sacerējumiem, kam stāstošs raksturs: latviešiem pazīstamās tautas pasakas ir vairāku tautu kopmanta; vismaz tie paši pasaku elementi un motīvi uzejami vairākās tautās. Mazāk izplatās darbi, kas dabūjuši noteiktu dzejas veidu, ietērpti noteiktā pantmērā, kaut arī še, īpaši episkajā dzejā, motīvi pāriet no tautas tautā. Vienādības vairāku tautu gara darbos var celties vēl arī no tā, ka tās mantotas no kopējas pirmtautas vai arī ka tās radušās vienādā attīstības gaitā. Zināmi elementi un motīvi sastopami visu indoeiropiešu tautu dzejā, daži pārnākuši latviešu tautas dzejā no slāvu–baltu tautu un vēl daži no baltu tautu kopdzīves laika. Bet tiešiem pārņēmumiem še galvenā loma, arī to radniecīgo tautu starpā, kas cēlušās no vienas koptautas.

Salīdzinādams lielāku skaitu latviešu un leišu tautas gara mantu, Lautenbahs atradis 37 kopējas dziesmas, 200 kopējus sakāmvārdus, 136 kopējas mīklas. Attiecībā uz latviešu tautas mīklām Bīlenšteins dabū šādu iznākumu: 20 proc. leišu valodas pētnieka A. Sleihera sakrātu leišu miklu (krājumā pavisam 241 m.) pilnīgi saskan ar viņa (Bīlenšteina) sakrātajām latviešu mīklām (krājumā 100(mīklu), 20 proc, leišu mīklu ir ar latviešu mīklām stipra vienādība, pārējās 60 proc 42 sacerētas tādā garā, kā tās, latviski pārtulkotas, latvietis uzlūkotu par savām; 67 proc. Videmaņa sakrātu lībiešu mīklu (pavisam 156 m.) un 27 proc. tā paša zinātnieka sakrātu igauņu mīklu (pavisam 423 m.) saskan ar latviešu mīklām. Profesors P. Smits norāda, kā varoņa dzimšana no ķēves, kā par to stāsta latviešu Kurbada teika, uzejama arī serbu, zviedru, vācu pasakās, kā Lāčadēlam līdzīgs varonis tēlots arī serbu, vendu, vācu pasakās. – Jaunākā laikā klajā nākušie tautu tradīciju krājumi veduši pie atziņas, ka senatnē ne tik visai spilgti nomanāma tautu raksturu atšķirība un dzejas īpatnība. Burtniecības pētījumus izdara, ņemot par pamatu vairāku tautu tradīciju krājumus. Tādus pētījumus, kur piegriezta vērība arī latviešu folklorai, starp citiem, cēluši gaismā Bekels (Bokel) par tautas dzeju, Būhers par darba dziesmām, Antijs Arne par pasakām un par mīklām (sk. literatūru pie attiecīgām nodaļām). Senās dzejas aplūkotājs Arturs Bonuss saka (Zur Biologie des Rātsels 1907, 212. lpp.): Ar to, ka kādas tautas mākslas literatūra daudz vairāk uzrāda šīs tautas rakstura savādību nekā tautas dzeja, saskan daudzkārtējs novērojums, ka tautas literatūra (burtniecība) savās pirmatnīgās formās mums visur parādās par kopēju mantu. Liekas, ka šī dzeja piederētu laikam pirms tautu saskaldīšanās. Burtniecībai piemīt kaut kas internacionāls... Tā, piemēram, tikko pazīst īsti nacionālas, nemaz ne patriotiskas skaņas. Tai piemīt kaut kas vispārcilvēcisks.

Tomēr zināmas tautas gara mantās redzama arī šīs  t a u t a s  ī p a tn ī b a.  Tā parādās pārņēmumu izlasē: top pārņemts tikai tas, kas atrod atbalstu šīs tautas dzīvē un saskan ar viņas raksturu; tā parādās šīs tautas pašas izdomājumos, kuri šā vai tā papildina pārņēmumus; tā parādās pārņemtās vielas pārstrādājumā un vispār satura izveidojumā pēc savām sevišķajām īpašībām un spējām.

Burtniecības  s ā k u m i  sniedzas tautas pirmatnē. Nav tur vēl izšķirami dažādi dzejas veidi; tur sastopama dažādu dzejas veidu kopība jeb sinkrētisms. Tas sniedzas vēl tālāk: sinkrētiskas tur arī dažādās mākslas un dažādie gara dzīves veidi. Dejā, rotaļā, dievkalpojumu ieražās (kultā) savienojas teatrāliskas, mīmiskas, ritmiskas kustības ar dziedātiem izsaucieniem un vārdiem, lai izsacītu jūtas, vēlējumus, atziņas. Še ir ne vien liriskas, episkas

26

un dramatiskas dzejas, arī ne vien dzejas, mūzikas, skatuves mākslas, bet arī vispār reliģijas, mākslas, zinātnes dīgļi.

Turpmākā attīstība izšķiro dažādas gara darbības, mākslas, dzejas nozares. Latviešu burtniecībā izšķirami sekojoši sacerējumu veidi: 1) dziesmas, 2) stāstījumi, 3) mīklas, 4) īsi izteicieni, 5) burvības vārdi. Visos šinīs sacerējumu un citos tradīciju veidos uzejami tautas ticējumi (mīti), kuri savā kopībā aplūkojami sevišķi.

1. TAUTAS DZIESMAS

1) Vēsture    a) Latviešu tautas dziesmu vērtējumi    b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas darbi    c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem    d) Dzejas veids2) Dzīve    a) Kas dziesmas dzied?    b) Kad dziesmas dzied?    c) Kur dziesmas dzied?3) Saturs    a) Lietišķais saturs    b) Garīgais saturs4) Izteiksme    a) Valoda    b) Gleznas    c) Pantmērs5) Latvju Dainas    a) Izaugšana    b) Iekārtojums    c) Dzejisks darbs    d) Zinātnisks darbsTautas dziesmas ir tā burtniecības daļa, kas dziedot radusies un dziedot izplatījusies.

Dodot tiešu izteiksmi jūtām, tautas dziesmā nešķirami savienojas vārdi ar meldiju. Tas sakāms sevišķi attiecībā uz viņas attīstības agrāko laikmetu. Vēlāk tiek dziesmas arī teiktas. Bet arī šī teikšana nav gluži prozaiska, bet tiek izdarīta pacilātā, pusdziedošā balsī. Lielākai dziedātāju kopībai mēdz būt sava teicēja, kas vienmuļīgā meldijā un parasti ātrākā taktī teic priekšā vārdus, kurus visas dziedātājas, korī dziedādamas, atkārto. Kad divi puses savā starpā sacenšas, viena otru apdziedādama, tiek acumirklī sacerētas jaunas dziesmas, kuras citā reizē var atkārtoties. Kad uzaicina, lai dziesmas ceļ priekšā, tad saka, gan lai dziesmu dzied (Dziedi, dziedi, māmulīte), gan lai dziesmu teic (Teic dziesmiņu, sērdienīte), gan lai dziesmu stāsta (Stāsti dziesmas, māmuliņa). Sacerētās un dziedātās dziesmas satin kamolā vai noglabā vācelē, no kurienes tās gadījumā šķetina, ritina, tecina. Tas viss norāda uz dziesmu melodisku, vismaz ritmisku lietošanu.

Latviešu tautas dziesmas ir liriskas. Episku ir izzūdošs mazums, un tām pašām ir stipra liriska pieskaņa; tās ir romances (ziņģes), kas pa lielākai daļai attiecas uz senajām precībām (Ej, bāliņi, lūkoties) un kara gaitām (Es karā aiziedams). Romances, kas nav pieņēmušas latviešu tautas dziesmu īpatnīgo veidu (Man tumšā naktī jāiet, Es stāv' uz augsta kalna), ir jaunākā laika pārņēmumi un nav pievienojamas latviešu īstās tautas dzejas krājumam. Nav

27

uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nekādu pēdu no stāstošām varoņdziesmām, no tautas epa. Ir daži varoņteiku pasākumi (par Lāčplēsi, Kurbadu, Iliņu), bet nav nevienas dziesmas, kas kādu teikas daļu ietvertu dzejā. Tāpēc visi vēlākie mēģinājumi radīt latviešu tautas epu palikuši bez sekmēm.

Rodas jautājums, vai latviešiem sava varoņepa nekad nav bijis jeb vai tas agrāk gan viņiem bijis, bet vēlāk pazudis. Ir izsacītas domas, ka latvieši ilgajā kalpības laikā aizmirsuši savus varoņus un dziesmas par viņiem. Tomēr šīs domas apšaubāmas. Ja latviešiem kādas varoņdziesmas būtu bijušas, tad kādas dažas no tām būtu atrodamas arī tautā, no kurienes jaunākā laikā celti klajā tik bagāti dzejas krājumi. Igauņi dzīvojuši vairāk gadu simteņus tais pašos vēsturiskos apstākļos kā latvieši, un tomēr viņu vidū varēja atrast jaunākā laikā tik daudz epa daļu, ka varēja sastādīt epu par Kalevipoegu. Tautas epa nav arī citām baltu tautām, nav arī leišiem, lai gan viņi spēlēja ievērojamu lomu arī vēsturiskajā laikā, kurā viņiem nebija iemesla aizmirst savu agrāko varoņdarbu apdziedājumus. Tautas epa trūkums baltu tautās gan būs pa daļai izskaidrojams ar to, ka tās ilgus gadusimteņus dzīvojušas uz vietas grūti pieejamos apgabalos un nav ņēmušas aktīvi dalību tautu cīņās.

Tautas atmodas laikmetā latviešu dzejnieku starpā cēlās domas radīt latviešu tautas epu. Tautiskā apziņa un sajūsma par tautas pagātni pēc tā prasīja, tautas gara mantu visās malās klajā nākošā bagātība deva šādam nodomam atbalstu. Ka arī pašos jaunākos laikos var parādīties tautas epi, to pierādīja somi, kam 1835. g. (pilnīgā veidā 1849. g.) iznāca Kalevala, kuru uz tautā atrastu epa fragmentu pamata sastādīja Lennrūts (Lonnrot), to pierādīja arī igauņi, kam 1857. g. sāka iznākt Kreicvalda pa labai daļai no tautā atrastiem episkiem dziedājumiem sastādītais Kalevipoegs. Par latviešu tautas epa sastādīšanu sāka nopietni domāt Lautenbahs–Jūsmiņš. Viņš 1885. g. izdeva latviešu tautas dziesmu pantmērā sastādītu nelielu dzejdarbu «Dievs un Velns, ko nosauca par latviešu tautas epa gabalu. Pēc tam (1888. g.) iznāca Pumpura Lāčplēsis, kas bija apzīmēts par tautas epu. Lautenbahs šai gadījumā aizrāda, ka Lāčplēsis kā latviešu tautas eps ieradies drusku par agru: par varoņlaiku stāstītās teikas vēl tik kā krāj, latviešu mitoloģiju patlaban vēl pēta. Lautenbahs pats, kā redzams, strādāja pie tautas epa. Tas tad arī iznāca 1891. g. ar nosaukumu Niedrīšu Vidvuds. Gan še savirknēts liels daudzums latviešu teiku, kas celtas priekšā latv. tautas dziesmu pantmērā, bet, ievērojot to, ka tam nav par pamatu nekādu tautā pašā atrastu dzejas veidā ietvertu varoņteiku daļu, arī še nav iznācis tautas eps.

Ir iemesls pieņemt, ka kāds no latviešu tautas dzejas veidiem tomēr vēlāk no tautas izzudis un nav atrodams mūsu uzrakstīto tautas dziesmu krājumos. Tās būtu R a u d a s, kuras kā sēru dziesmas lieto miršanas un bēru gadījumos. Tās piemin A. Sterns savā (vācu valodā sarakstītajā) pasaules literatūras vēsturē. Latviešu Indriķis vēsta par kursiem, ka viņi pie Rīgas savus kritušos biedrus sadedzinājuši gaužām gaudām. Rīmju hronika stāsta par zemgaliešiem, ka viņi pārspēti Sidrabenē dziedājuši to pašu gaudu dziesmu, ko Dobelē un Raktē. Raudas sastopamas arī latviešu cilts biedros senprūšos un leišos (sk. Bokela Psych. der Volksdichtung, 1906. g., 116. Ipp.). Tas viss atbalsta domas, ka arī latviešiem senāk bijušas savas Raudas. Ka tās vēlāk izzudušas, varētu būt izskaidrojams ar to, ka kristīgie latvieši jau kopš gadu simteņiem miršanas un bēru ceremonijās lieto kristīgās garīgās dziesmas.

1) VĒSTURE. Tautas dziesmas piederējušas pie latviešu tautas gara satura un pie latviešu dzīvās rakstniecības sastāva vienumēr un visos laikos, kamēr vien latvieši dzīvo. Dažādās pārmaiņas un dažādus attīstības posmus tad uzrāda: viņu vērtējums, viņu klajā celšana, viņu sakari ar vēsturiskiem laikmetiem, viņu dzejas veids.

a) L a t v i e š u  t a u t a s  d z i e s m u  v ē r t ē j u m i  dažādos laikos pilnīgi cits no cita atšķiras. Agrākie spriedumi par latv. tautas dziesmām noliedz tām kaut kādu vērtību, pat atrod tās par pretīgām, piedauzīgām. Pauls Einhorns, kas dzīvoja 17. g. simteņa pirmajā pusē, par tām saka: «Paēdot un padzerot (latvieši) dzied tādas nejaukas, nekaunīgas un

28

vieglprātīgas dziesmas dienu un nakti bez mitēšanās, kā pats Velns tās nevarētu nejaukākas un bezkaunīgākas sadomāt un priekšā celt.» – Hronists Kelhs 1695. g. (savā Livl. Historia) liecina, ka latviešu prāts nesas uz dzejošanu, īpaši sievietes sacer dziesmas bez lielas apdomas. Daudz dzied mirušo jeb veļu svētkos. Latvieši svinot arī trakulīgas dzīras (bakhanālijas), «ko viņi pavada rīdami un plītēdami, bezkaunīgas dziesmas dziedādami un vieglprātīgi trakodami. Šīs dziesmas viņš uzskata par atliekām no senākām mežonībām, no kurām ļaudis būtu īsā laikā atradināmi, ja vien pareizi ķertos pie lietas. –  V ē b e r s,  Hanoveras rezidents pie Pētera Lielā galma, pa Vidzemi 18. g. s. sākumā ceļodams, novēro (Das veranderte Russland) pie igauņu un latviešu pļāvējiem nejauku bļaustīšanos un klaigāšanu. Tās esot pagānu dziesmas, sacerētas bez atskaņām; ļaudis neesot piedabūjami tās aizmirst. – Arī  V e c a i s  S t e n d e r s  latv. tautas dziesmas atrod par apkarojamām. Gan viņš tās (savā gramatikā 1783. g.) uzskata par latviešu dzejas sākumu un tās savā pirmatnējā vienkāršībā pielīdzina seno vācu bardu dziesmām. Viņš tās tur par ļoti vecām, par mantojumu no pagānu laikiem. Vairāk viņam patīk Jānu dziesmas. Ar gandarījumu viņš atzīmē, ka šīs rupjās dziesmas Kurzemes vairāk apgaismotos apgabalos iet mazumā. Viņš tās nosauc par blēņu dziesmām un, lai sekmētu viņu izskaušanu, sacer savas «jaunas ziņģes», ko likt viņu vietā.

Tomēr Stendera laikā sāk pamatīgi pārgrozīties uzskati uz latviešu tautas dziesmām un tautas dzeju vispār. Tas notiek, Eiropas kultūrai citu virzienu ņemot. Pretī vienpusīgiem prāta apgaismošanas centieniem sāka uzsvērt cilvēka jūtu dzīvi, pretī civilizācijai dabu, pretī izsmalcināto aprindu izglītībai nemācīto cilvēku dabisko vienkāršību un nevainību. Jaunajiem uzskatiem deva spēcīgu un pārliecinošu izteiksmi Žans Žaks  R u s o  (1712.–1778. g.). Visu, kas augsts un cienījams, nu sāka meklēt taisni kultūras neaiztiktās, dabai tuvu stāvošās tautās un ļaužu šķirās. Līdz ar to iedzīvojās viņu gara pasaulē, viņu gara darbos. še tad nu cēla klajā mantas, kas agrāk bija palikušas citiem apslēptas. Angļu dzejnieks  P e r s i j s  (Percy) izdeva (1765. g.) zemākās tautas šķirās salasītas vecangļu un skotu dziesmas, kas grieza uz sevi mācīto aprindu vērību ne vien Anglijā, bet arī citās zemēs. Vācu dzejnieks  H e r d e r s  salasīja dažādu, arī mazu un līdz tam laikam plašāk nepazīstamu tautu dziesmas un tās izdeva zem nosaukuma Tautu balsis dziesmās (Stimmen der Volker in Liedern, 1778. g.). Še bija vācu tulkojumā iespiestas arī dažas latviešu tautas dziesmas (to starpā: Kam, saulīte, vēlu lēci, Vai tik vien labu ļaužu). Pie tam Herders pieved par latviešu tautas dziesmām dažus spriedumus (Hamaņa, Hipeļa u.c.) no zinātniskiem izdevumiem. Pēc tiem latviešu tautas dzeja ir īpatnīga, pieslēdzas dabai un zināmiem gadījumiem dzīvē. Tanī, novērojama tā pati atjauta un griezīgā zobgalība, kas angļu ielu dziesmās. «Turpretim viņu mīlestības dziesmās uzejama visa tā smalkjūtība, uz ko vedina iemīlējušās sirds kaites; viņi prot niecīgos, neaizmirstamos blaku apstāklīšus, pirmos bērnišķos sirds aizkustinājumus tik izveicīgi uzķert, ka viņu dziesmas dziji aizgrābj. – Kad 19. gadsimteņa sākumā izdeva pirmos nelielos latviešu tautas dziesmu krājumus, tad par tām parādījās atzinīgas atsauksmes arī angļu žurnālos, un starp viņu cienītājiem redzams slavenais vēsturisko romānu sacerētājs Valters  S k o t s.

Tagad sāk latviešu tautas dziesmas uzmanīgāk novērot, dziļāk izpētīt un cienīt arī pašā Latvijā. Vispirms to dara vietējie vācieši, kuri še bija vienīgie, kam bija iespējams piesavināties augstāku izglītību. Nodibinās , (1824. g.), gandrīz vienīgi no vācu tautības mācītājiem, Latviešu literāriskā biedrība, pie kuras uzdevumiem pieder krāt un pētīt latviešu tautas gara mantas. Kādā no šīs biedrības rakstu krājumiem laiž mācītājs K a t e r f e l d s   (1835. g.) klajā apcerējumu par latviešu tautas dziesmām. Viņš par tām saka: «Lai neviens lepni nesmīn par baudījumu, ko sniedz latviešu tautas dziesmas. Tās gan ir vienkāršas, neizglītotas tautas sacerējumi un kā tādi visur pazīstami. Bet daudzkārt maz nemākslotu vārdu mums atver skatu sirdī, kas pilna siltu, dziju jūtu, uzdveš mums sirsnīgu grūtsirdību,

29

pacilā mūs ar nepārspējamu humoru un satīru, kas asām rīkstēm graiza arī paša vājības. – Pie latviešu tautas dziesmu labākajiem pazinējiem un lielākajiem cienītājiem pieder  B i t n e r s   (Būtner). Viņš zīmīgi tās salīdzina ar rasas pilieniem. «Kā rasa mežu ietērpj rasas uzvalkā un arī gan nokaltušiem zariem var sniegt greznumu, tā dod dziesma latviešu dzīvei apskaidrojumu, svinību, kādu, cik man zināms, šai apmērā nevar uzrādīt neviena jaunlaiku tauta. – No ārzemniekiem, kas šai laikā pamatīgāk iepazīstas ar latviešu tautas dzīvi un gara darbiem, minams ceļotājs  K o l s.   Viņš (1841. g.) atrod, ka latviešu valoda gan stāv uz zemas attīstības pakāpes; bet tais arodos, kuros latvieši nodarbojušies, viņu valodas ģēnijs uzrāda apbrīnojamu bagātību un pilnību, smalkumu un daiļumu. Dzirkstošās smilts, gurkstošā sniega, sprakstošās uguns skaņa viss atrod atbalsi latviešu valodā. Latviešu dzejas gars tīri lirisks, liriski idilisks. Pie tam šis dažādu tautu pazinējs liecina, ka Eiropā grūti atrast, otru tautu, kas tādā mērā pelnījusi dziesminieku tautas vārdu, un otru zemi, kam vairāk piekristu dziesmu zemes nosaukums, kā latviešu tautiņai un latviešu zemei. – Atsevišķi ar savu spriedumu par latviešu tautas dziesmām stāv A.  B ī l e n š t e i n s.  Viņš atzīst to etnogrāfisko, kultūrvēsturisko, valodniecisko vērtību, bet tura tās par niecīgām estētiskā ziņā. Viņš saka: «Visa latviešu vēsture, viņu garīgā un tikumiskā izglītība ir tāda, ka viņu dzejas estētiskā vērtība pēc vielas, gara un formas nevar būt nekāda lielā. Latviešiem trūkstot varoņu laikmeta, nacionālu tautas teiku; viņu brīvība un ētiskā izglītība bijusi aprobežota; nav viņiem bijis pamata sekmīgai attīstībai, materiālas labklājības un garīgas patstāvības.

Šie cittautiešu spriedumi par latviešu tautas dziesmām gan raksturīgi, bet tomēr nepilnīgi un vienpusīgi, pa daļai nepareizi. Tie uzrāda vienu otru viņu zīmīgu īpašību un izsacīti pa reizei ne vien ar labvēlību, bet arī ar sajūsmu par tām. Tomēr tie pamatojas tikai uz dažiem piemēriem, un, ja arī dažam spriedējam bijis vairāk paraugu acu priekšā (Bitneram, Bīlenšteinam), tad ar visu to viņiem tie palikuši katrs par sevi nodalīti, izmētāti, bez organiska sakara ar dzīvi un savā starpā. Mums nav iespējams pareizi novērtēt neviena liela, vispār atzīta senatnes dzejdarba, tuvāk nepazīstot viņu laiku dzīvi un uzskatus, ne Homēra epu, neieskatoties grieķu mitoloģijā, teikās, tā laika apstākļos un dzīves veidā, ne Dantes Dievišķās komēdijas, nekā nezinot par tiem cilvēkiem, par kuriem viņš dzied, un par dzejnieka paša piedzīvojumiem un sabiedriskām attiecībām. Tāpat nevaram nodot pareizu un pilnīgu spriedumu par latviešu tautas dziesmām, nepaturot acīs tajās atspoguļoto seno latviešu dzīvi, ārējo un iekšējo. Tikai to ievērojot, šīs dziesmas ne vien pareizi sapratīs, bet arī izsargāsies no tam, ka tās mēri ar svešu mērauklu. Tas notiek, ja, meklējot pēc latviešu tautas dziesmu estētiskās vērtības, domā par varoņlaikmetiem, par nacionālām varoņteikām, uz kuru pamata sacerēti tādi tautas epi kā Homēra darbi, Nibelungi, Gudruna. Šiem dzejdarbiem latviešu tautas dziesmas, zināms, nevar līdzināties ne pēc vielas, ne pēc gara un formas. Viņu pamats un saturs ir gluži cits: latviešu tautas dzīve. Un tā nav mazāk plaša un bagāta, kā atsevišķi kara gājieni un viņu sarežģījumi. Še parādās ne miesīgs, bet garīgs spēks, ne kaujas izveicība, bet darba tikums, ne pa brīžiem uzliesmojoša sirdība un drosme ienaidniekam uzbrukt, bet pastāvīga uzcītība un sirdsskaidrība, ar grūtībām cīnoties, ne ārēji, bet iekšēji pārdzīvojumi, ne miesīga, bet garīga varonība. Šīs īpašības gan nebūs zemāk stādāmas nekā viņas, un latviešu tautas dziesmām, kas šīs ne mazāk daiļi ietver nekā citu tautu epi viņas, nebūs mazāk estētiskas vērtības nekā viņiem epiem.

Pie tādas atziņas nāca, kad latvieši ķērās savas dziesmas savākt, sakārtot, apstrādāt. Paši sevī nesdami, ko viņi dziesmās atrada, tie bija aizsargāti pie tām stāties ar prasījumiem, kuri ir ārpus tām. Galvenais nopelns še  K r i š j ā n i m  B a r o n a m.  Gluži vienkārša, bet ģeniāla ir viņa doma, ka dziesmas savirknējamas, sekojot dzīves gaitai, cita pie citas, lai tās ar savu iekārtojumu vien būtu saprotamas un sastādītu noslēgtu darbu. Lai arī še, labāka ieskata dēļ, jāpazīst seno latviešu apstākļi, tomēr ar šādu dziesmu iekārtojumu vien mums nostājas priekšā viņu dzīve, ar ko katra dziesma izceļas savā īstā nozīmē un pilnā daiļumā. Šādā kārtā

30

atklājas latviešu tautas dziesmu īstā būtība un arī tieši tauta pati nodod liecību par savām dziesmām. Tā liecina (pēc Barona vārdiem), «ka dziesmas un dziedāšana ir viena no viņas dārgākām gara mantām, ka dziesmas ir viņas sargeņģelis visās vietās un lietās, kas pavada latvieti, no siltā mātes klēpja sākot, visos dzīves gadījumos, darbos un centienos, priekos un bēdās, labās un ļaunās dienās; kas viņu māca un stiprina tikumos, rāj un šaus netikumos un kļūdās; kas labo nerātni, žēlo un saudzē vājo, laipni rāda pareizo ceļu paklīdušam; kas viņu kā uzticams, krietns pavadonis neatstāj cauru mūžu, līdz kamēr viņš guļas aukstā zemes klēpī».

b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas un klajā celšanas darbi norisinās saskaņā ar viņu vērtējumu. Kad tās tura par neievērojamām, pat piedauzīgām, tad, zināms, neviens necenšas tās kopā lasīt un klajā laist. Ar tām cenšas citi iepazīties tad, kad ir norādīts uz viņu vērtību. Arī pie šiem darbiem redzam vispirms stājamies sveštautiešus, sevišķi vāciešus, bet tos galā vedam pašus latviešus.

Pirmā iespiestā latviešu tautas dziesma, cik līdz šim zināms, atrodama Tērbatas vēstures profesora Fredericija Menija vēsturisku materiālu krājumā, kas iznācis Tērbatā 1632. g. (Syntagma de origine Livonorum). Tā tur pasniegta ar visu meldiju un norādījumiem par tās dziedāšanu. Dziesmas teksts sākas:

Turpmākie iespiestie latviešu tautas dziesmu paraugi uzejami J. Višmaņa poētikā (Der unteutsche Opitz) 1697. g., tad Vecā Stendera gramatikas otrā izdevumā 1783, g.

Starp grāmatām, kurās sniegti kādi latviešu dzejas paraugi, atrodama arī jau minētā Vēbera Das verānderte Russland (Frankfurt 1721). Pēc tam kad norādīts īpaši uz igauņu dziesmām kā tādām, kurās ar maz sekmēm mēģināts ievest atskaņas, apcerētājs turpina: Šī pati īpašība ir arī no šīs (t. i., igauņu valodas) pilnīgi atšķiramā vidzemnieku valodā (Lieflandische Sprache), un turpmākā zemnieku ārija, ko man pasniedza kāds Vidzemes students, var lasitājam dot mazu jēdzienu par zilbju kritumu un vārdu atskaņām:

Uzrakstītājs ir latviešu valodas nepratējs, un tāpēc daži vārdi sabojāti. Blakām pielikts vārdisks tulkojums. «Es gribet Ehuweet...» tulkots: «Ich will gehn Als ein Einwohner Unter euer Gebiet». «Kā jūs visse blaikan eest... » – «Da ihr alle neben einander gehet...» – Uzzīmētā nav īsta latviešu tautas dziesma. Uz to norāda atskaņas, kuras ir ar vārdu bojājumiem («Klausset sche Meitinge»). Ritums cik necik pieslēdzas latviešu valodas dabai (sal.: Tūdalīn, tagadīn), lai gan tas nav latv. tautas dziesmu ritums. Paraugs ir improvizācija, kas sacerēta pēc svešiem paraugiem, kam tad arī nav nekādas dzejiskas vērtības un pastāvības. Interesants tas ar to, ka tas pieder pie visagrākiem uzzīmējumiem no tautas mutes.

Pirmie latviešu tautas dziesmu krājumi nāca klajā 19. gadsimteņa sākumā, 1807. g. Vienu no tiem bija sastādījis Rūjenes (tagad rakstām Rūjienas. – Red.) mācītājs Bergmanis (Erste Sammlung lettischer Sinngedichte, 238 dziesmas), otru Pakmares mācītājs Vārs (Palcmariešu dziesmu krājums, 411 dz.). Turpmākajā gadā izdeva Bergmanis vēl otru dziesmu krājumu (252 dz.). Viņš ar dažu biedru palīdzību bija salasījis dziesmas visvairāk Vidzemē (Rūjenes, Valmieras, Cēsu, Dzērbenes apgabalos), bet arī Kurzemē. Priekšvārdā viņš norāda uz latviešu tautas dziesmu nozīmi un uzaicina savus amata biedrus glābt no aizmirstības latviešu tautas gara mantas. – Līdz ar Latviešu literārisko biedrību nodibinās (1824. g.) centrs latv. tautas dziesmu krāšanas darbiem. Še pie tiem ķeras Krimuldas mācītājs (vēlāk profesors, bīskaps)  U l m a n i s.  Viņš nodeva savus krājumus Kabiles mācītājam  B i t n e r a m,  kas tos pievienoja saviem un izdeva (Latv. Lit. biedrības apgādībā) 1844. g. Še pavisam 2854 dziesmas no dažādiem Latvijas apgabaliem. Tās uzrakstītas, smalki novērojot teicēju valodu, izlokšņu savādības. Apmēram puse no Bitnera dziesmu krājuma palika manuskriptā, ko vēlāk izmantoja Barons. Latv. literāriskās biedrības krāšanas darbus turpināja A.  B ī l e n š t e i n s.  Tie stipri paplašinājās un veda pie lielākiem panākumiem. Izdodamajam krājumam bija jāaptver ap 10000 dziesmu 4 burtnīcās. No tā iznāca tikai 2 burtnīcas (1874. un 1875. g.) ar

31

4793 dziesmām.Latvieši paši sāka savas dziesmas uzrakstīt tautas atmodas laikmetā. Jura Alunāna izdotajā

rakstu krājumā «Sēta, daba, pasaule» (1860. g.) J. Z v a i g z n ī t e iespiež vairāk simtu latviešu tautas dziesmu līdz ar apcerējumu par tautas dziesmām. Valdemārs aizrāda uz latviešu pašu pienākumu krāt savas dziesmas; viņa izdotajās «Pēterburgas Avīzēs» iespiests (1864.g.) krājumiņš sūreniešu dziesmu; viņš vēlāk (1878. g.) ierosina Maskavas latviešu starpā domas izdot krājumu daiļāko tautas dziesmu priekš latviešiem. Tomēr pirmie latviešu pašu sastādītie tautas dziesmu krājumi iznāca krievu izdevumos un priekš krieviem. Par savas kultūras patstāvību pret Baltijas vāciešiem cīnoties, latviešiem arī še, kā vispār, bija jāatbalstās uz krieviem. Pirmo tādu krājumu izdeva J. S p r o ģ i s, pareizticībā pārgājis latvietis, piedaloties pareizticīgo priesteriem un pabalstu izgādājot Viļņas mācības apgabala kuratoram. Krājums iznāca 1868. g., aptverdams 1857 dziesmas, kas iespiestas krievu burtiem, ar tulkojumu blakām un ar ievadu krievu valodā. – Līdzīgu latviešu tautas dziesmu krājumu, tāpat iespiestu krievu burtiem, ar tulkojumu un ievadu krievu valodā sastādīja B r ī v z e m n i e k s–T r e i l a n d s Maskavas dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības uzdevumā. Krājums, kas aptver 1118 dziesmas, iznāca 1873. g. un bija tikai zieds no tiem darbiem, kas ar to bija sākti. Maskavas zinātniskā biedrība bija apņēmusies pamatīgi izpētīt latviešu gara dzīvi un šai lietā par galveno darbinieku izredzējusies Brīvzemnieku, kurš ar lielu uzcītību un sirsnību ķērās pie darba. Viņš izsūtīja uz visām pusēm uzaicinājumus, rakstīja laikrakstos uzsaukumus, lai krāj un viņam piesūta latviešu tautas gara mantas; viņš apceļoja Latviju, iesaistīja personīgi un vēstulēm simtiem sakaru, lai šo lietu veicinātu. Sakustējās tad arī latviešu tauta visās malās un visos slāņos, lai celtu klajā, kas vien no senatnes gara mantām viņā vēl bija atrodams. Pagāja vēl laiks, kamēr panākumi tika redzami, bet latviešu gara mantu uzrakstīšanas, krāšanas un kārtošanas darbi vairs nenorima, līdz tie bija sasnieguši zināmu noslēgumu. Latvijā pašā nodibinājās centri un iznāca izdevumi, kas apmierināja gan zinātnieku, gan plašākās publikas prasības pēc latviešu senatnes dzejas. Ā r o n u  M a t ī s s  izdeva uz Trešajiem latviešu dziesmu svētkiem daiļāko un kodolīgāko latviešu tautas dziesmu krājumu pašu latviešu lietošanai (Mūsu tautas dziesmas, 1888. g.). Pie Rīgas Latv. biedrības nodibinājās Zinību komisija un pie Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļa, kas krāja, kārtoja, laida klajā latviešu gara mantas; pirmā izdeva tautas dziesmu krājumu 1889. g., otrā garākas tautas dziesmas, Tautas dziesmu virknes, 1890. g. Līdz tam laikam dziesmu krāšanai gandrīz nemaz neizmantotu Latvijas stūri ievēroja E. Volters, izdodams krievu ģeogrāfiskās biedrības apgādībā krājumu Latgalē (Vitebskas guberņā) salasītu latviešu tautas dziesmu latgaliešu (augšgaliešu) izloksnē.

Latviešu tautas dziesmas galīgi nokārtoja  K r i š j ā n i s  B a r o n s  savā priekšzīmīgi sastādītajā darbā Latvju Dainas. Še viņš iestrādāja visu milzīgo latviešu tautas dziesmu krājumu, visas dziesmas, kas kaut kur bija iespiestas vai uzrakstītas. Viņam tika nodoti visi lielākie manuskriptu krājumi: Bitnera, Bīlenšteina, Brīvzemnieka u, c., daudz atsevišķu krājēju uzrakstītās dziesmas; daudz nāca vēl klāt, pie darba strādājot. Pavisam gāja caur Barona rokām 218000 dziesmu. No tām ir oriģināldziesmu ap 35000; citas ir atkārtojumi un varianti. Tās ievietotas 6 daļās, 8 sējumos, no kuriem katrs (atskaitot astoto, plānāko, ar nerātnām dziesmām) ap 600–1000 lappuses biezs. Pirmā burtnīca iznāca 1894. g., pēdējais sējums 1915, g. Par materiālo pusi rūpējās H. Visendorfs; pateicoties viņa gādībai, iespiešanu ar otro sējumu uzņēmās Pēterpils Zinātņu akadēmija. Ar veikli izkārtota reģistra palīdzību Barons še uzrāda katras dziesmas uzrakstītāju, uzrakstīšanas vietu, izlietoto avotu (izdevumu, manuskriptu), atzīmē katru atkārtojumu un variantu, lai tas arī atšķirtos tikai ar vienu burtu. Nokārtojuma plāns ienes visā milzīgajā dziesmu daudzumā noteiktu skaidrību un dod plašajam darbam sakarību un vienību. Tādā kārtā Latvju Dainas tikušas par latviešu rakstniecības lepnumu un par vienu no visievērojamākiem darbiem folkloras laukā vispār.

32

c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem dod ieskatu viņu vecumā. Tā kā latvieši bez savām dziesmām, tāpat kā bez savas valodas, nekad nav domājami, tad tanis atspoguļojas visi viņu pārdzīvotie laikmeti. Mums tomēr acu priekšā tikai zināma daļa latviešu tautas dziesmu, tā daļa, kas tautā uzglabājusies līdz jaunākajiem laikiem, kas uzrakstīta un iespiesta mūsu tautas dziesmu krājumos un kas savienota kopā Barona Latvju Dainās. Tikai par šīm dziesmām varam jautāt: Kādā laikā tās cēlušās? Cik tās vecas?

Atbildes stipri atšķiras. Vieni domā, ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas pa lielākai daļai mantojums no sirmās, neminamās senatnes. Tā domā Barons, uz to pusi sveras arī Bīlenšteina domas. Citi turpretim ir tanī pārliecībā, ka latviešu tautas dziesmas ir samērā jaunas. Krievu pētnieks A. Pogodins vēro, ka tās cēlušās pēdējos divi, trīs gadu simteņos. Vēsturnieks Landers domā, ka visvecākās no tām radušās ne agrāk kā 18. gadu simtenī, liela daļa 19. gs. sākumā. Šādām domām nostājas pretī profesors P. Šmits. Viņam liekas, ka taisni pēdējos gadu simteņos būšot cēlušās Ļoti maz jaunu dziesmu. «Tautas dziesmas gandrīz nepazīst ne Lutera ticības, ne jaunāko laiku kultūras augu, ne ūdens dzirnavu, ne jaunākās māju ietaises, ne latviešu grāmatu, ar vārdu sakot, nekādu kultūras mantu, kas varētu raksturot pēdējos divi, trīs gadu simteņus... Līdz ar Lutera ticību še nodibinājās arī grūtie vergu laiki, kādi nekur pasaulē nav bijuši noderīgi dziesmu sacerēšanai.»

Ir daudz liecību, ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas ir pa lielu lielai daļai mantojums no katoļu laikiem, ka tās cēlušās apmēram no 13. līdz 16. gadu simtenim. Latviešiem tagad bija atnācis jauns laikmets: sāka nodibināties sabiedriska iekārta un laist saknes mācība, kas turējās vairāk gadu simteņus, tā ka šai laikā sacerētie dzejdarbi varēja nostiprināties un ilgāku laiku palikt tautas garā. Dzeja, kas bija cēlusies pavisam citos apstākļos, zaudēja pamatu un tika pa lielākai daļai aizmirsta. Katoļu laiku pamatiem drūpot un irstot, kas cik necik manāmi sāka notikt tautas atmodas laikā, arī viņu dziesmas sāka grimt aizmirstībā vai atvilkties jaunlaiku kultūras neaiztiktās tautas daļās, no kurienes tās pēdējā brīdī uzlasīja un uzzīmēja dziesmu krājēji. Dziesmu sacerēšanai tomēr bija labvēlīgi tikai viņi agrākie gadu simteņi, kad tautas brīvība vēl nebija visai apspiesta, kad šurp atnestā Rietumeiropas kultūra sniedza jaunus ierosinājumus, kad jaunie uzskati netika latviešiem tik visai uzspiesti, ka ar tiem tiktu nomākta viņu patstāvīgā gara dzīve. Viņš laiks uzspiež latviešu dziesmām savu zīmi; kristīgās ticības iespaids tajās redzami atzīmējas. Kad gans nomirst, dzeguze zvana līkā bērzā, dzenis ka krustu sausā eglē, sīki mazi putniņi skaita pātarus, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. Bites šuvumiņu dedzina baznīcā. Māra stājas blakām Laimai kā sievietes goda sargātāja, kā palīgs grūtā dienā. Mītiski jēdzieni ietēlojas Jānītī, kura piemiņa saistās ar Jāņa Kristītāja piemiņu. Arī katoļu laiku feodālā un patriarhālā iekārta atspoguļojas latviešu dziesmās. Nodibinās muižas, kur jāiet darbinieku gaitās, jāpilda klaušas. Pavēlnieks še kungs, vācietis, kas nereti ir bargs kalpinātājs. Pret to saceļas latvieša pašapziņa: viņš sola to dancināt uz sarkana ķieģeļa, liek tam ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus.

Aina, kādu par Latviju un latviešiem sniedz latviešu tautas dziesmas, ir (pēc prof. P. Šmita) pamatvilcienos šāda. Zemi apklāj milzīgi meži. Tie bagāti ozoliem un liepām. Tanīs dzīvo brieži, lāči, vilki, bez tiem sumbri, meža cūkas, lūši un caunas. Ļaudis nodarbojas ar dravniecību, lopkopību, zvejniecību, bet visvairāk ar zemkopību; sēj rudzus un miežus, bez tiem kviešus, auzas, linus, griķus, zirņus, lēcas, pupas un kaņepes; no saknēm dēsta kāpostus, rāceņus, rutkus, mazāk sīpolus, ķiplokus, pētersīļus, tikai retumis burkānus, dilles, kāļus. Āboliņš aug tikai pļavās, ne tīrumos. Tiek daudzināti ābeļu un apiņu dārzi. Svešas ir bumbieres, potētās ābeles, plūmes, ķirši, jāņogas un ērkšķogas. Tikai pāris piemēros ir runa par ķezberēm un ābeļu potēšanu. – Dzīvojamās ēkas vienkāršas: akmeņa pavīļām vai priedes pamatu, māla kulu, apaļu koku griestiem, pa laikam aizbīdāmām lūkām logu vietā. Skursteņi (koka) vēl ļoti reti. Tikai bagātniekiem dēļu griesti un grīda, glāžu logi un durvis. Vakaros

33

dedzina skalus, bagātnieki arī sveces; lampas svešas. Galdus izgriež figūrām (izraksta), neretis pārvelk vaskiem un parasti klāj galdautiem jeb galddrānām. – Simtiem vai pat tūkstošiem dziesmu piemin rokas dzirnavas, bet tikai piecas, sešas arī sudmalas. Svarīgākie mūzikas rīki ir kokles, stabule, taure un bungas; retumis min vijoles, nemaz nemin harmonikas. – Tautieši nēsā kā goda apģērbu caunu cepurītes, brūnus svārkus, zābakus ar piešiem, bagātnieki arī lūšu kažokus. Viņi vairāk jāj seglotā zirgā nekā brauc, un, ja brauc, tad kamanās, ne ratos. Pie sāniem nereti nēsā zobenu. – Tautu meita valkā garus svārkus, jostu ap vidu, villaini jeb sagšu pār pleciem, kājās melnas vai dzeltenas kurpes; galvā tai puķu, astru vai vara vainags, kas bagātniecēm izgreznots ar sudrabu un zeltu, pat pērlēm. Dažai vēl arī pilnas krūtis sudrabiņa. – Dziesmās visvairāk daudzinātā saimnieka meita tura par lielāko laimi palikt par bajāra līgavu un kaunas no kalpa puiša, kuru neretis tomēr daudzina par turīgu. Zemes valdnieki ir vācu tautības kungi, kas turas savrup no latviešiem. Ir četras (aužu šķiras: kungi, labieši jeb bajāri, saimnieki, kalpi; tikai vairāk gadu simteņos pēdējās trīs izlīdzinās klaušu jūgā.

Katoļu laiki nav viscaur vienādi. Viņu sākumā vairāk izceļas latviešu patstāvība un īpatnība, kas atspoguļojas viņu dziesmās. Tur uzejamas pēdas arī no vēl agrākiem laikiem.

Tautu pirmatnē, varbūt indoeiropiešu tautu kopdzīves laikos, ieved dziesmas par debess dievībām, par Sauli un Mēnesi, kuru starpā laulāta pāra attiecības, par debesu Dievu, kas saplūst kopā ar gaismas debesi, par Pērkonu, kuram līdzīgus dievus uzejam pie krieviem (Perun), senskandināviešiem (Fjorgyn), senindiešiem (Pardžanja). Seno bronzas laikmetu atgādina tautas dziesmās daudzinātie «zaļie zobentiņi,» vismaz epitets «zaļš» stāv sakarā ar viņiem seniem laikiem (laikmets priekš Kristus). Mantojums no seniem laikiem ir dziesmas par līgavas zagšanu un laupīšanu. Varbūt uz vēl vecākiem laikiem norāda dažās ļoti izplatītās dziesmās minētā ieraža, ka brālis prec māsu. Tā ir noslēgtā dzimta, kas negrib sajaukties ar citām, kur bāliņš ņem radu sievu, «lai iet radi biezumā». Uz seniem latviešiem, kas jau nošķīrušies no radu tautām (leišiem, prūšiem) un nav zaudējuši savu patstāvību, norāda dziesmas, kurās attēlojas viņu satiksme ar kaimiņiem. Ar leišiem notiek daudzkārtējas sadursmes, par ko liecina arī hronikas. Latvietis redz savu māsu «leišu lauku vergojam», grib leišu zemi «ziluguni dedzināt», bet tad iegādājas, ka māsa leišu robežās. No gūstekņiem dabū kalpus, vergus. Leiti dzen un pēc kar egles galā; krieviete cep maizi, astru sietu sijādama. Gūstekni apņem arī par līgavu.

Ej karā, bāleliņi,Ņem karā līgaviņu:Kara meitas smalki mala,Balti drēbes balināja.Šāda satiksme latviešiem ar krieviem, leišiem, prūšiem, kursiem. Latvietis krievam dod

savu māsu, pats apņem leišu meitu. Par naidu ar prūšiem latviešu dziesmas nekā nezin. Viņu zeme vilinoša. Tur meitas zied kā puķes un baltas rozes, staigā dimanta kurpēm, sien dzintara krelles, nēsā sarkanrožu vainagu. Tur latvietis, pirms Rīga dibināta, atrod lieltirdzniecības centru Dansku (poļu Gdaņska, vācu Dancigu), kur pērk brūnus svārkus un caunu cepurīti. Vēl latvietis, agri kāpdams laiviņā, uzmeklē arī kursu meitas, ko atrod vakarēju gulumiņu. Šai laikā latvieši sāk arī nodalīties; šķirās. Viņiem ir savi vadoņi, kas viņus vada; karā, savi kungi, kas pār viņiem valda, kā to atzīmē arī hronikas. Viņu vidū ir bagātnieki, bajāri, ir arī kalpi un vergi.

Katoļu laikiem turpinoties, latvieši top par klaušu ļaudīm, par vienu vienīgu zemnieku šķiru, pār kuru valda kungi – vācieši. Šie nu arī nosaka, ceļ karu, kas prasa no latvieša vislielākos upurus, bet no kā viņam uzvaras gadījumā neatlec nekāda ieguvuma. Māsai nu vairs nav nekāda iemesla skubināt brāli uz karu; viņa taisni uz visstingrāko pretojas tādai kungu rīcībai. «Ej, kundziņ, pats karā, Es nelaižu bāleliņa.» Viņa piesauc Dieva sodību pār Rīgas kungiem, kas karus sacēluši un sauc karā bāleliņus, viņas maizes devējus. Latvietis nu arī par liecinieku, ka viņa tēviju briesmīgi izposta un ka ap to tirgojas sveši ļaudis. Krievs, maskavietis (Jānis Briesmīgais) nokauj bāleliņus un pamet rudzu lauku kā ūdeni līgojam.

34

Poļi, leiši skaita naudu Juglas tilta galiņā, gribēdami pirkt Vidzemi ar visām zeltenēm. Leiši nu vairs nav tuva radu tauta, ar kuru gan ķildojas, gan draudzīgi satiekas, bet tā stājusies kopā ar poļiem un iebrūk «svētās Māras zemītē», tā ka jāpiesauc Pērkons, lai skalda tiltu Daugavā. Dzimta zaudē savu agrāko nozīmi. Nākdama atkarībā no kungiem, tā vairs neierauga tēvā savu vienīgo, neatsveramo gādnieku un galvu. Lielāka loma paliek mātei, kas ciešāk saaug ar māju dzīvi. Bērniem mīl māte vairāk nekā tēvs; par tēvu raud trīs gadus, par māmuliņu visu mūžu; tēvam mirstot, bērns paliek pusbāriņš, mātei mirstot, pilns bāris. Lielā, skaistā bāru dziesmu nodaļa tad arī savā visumā saistās ar katoļu laiku beigām un ar klaušu laikiem. Tām pievienojas īstās, dziļi izjustās klaušu laiku dziesmas: «Kas tie tādi, kas dziedāja», «Ej, saulīte, drīz pie Dieva» u.c. – Līdz ar to apsīkst dziesmu avoti. Nospiesti nebrīvā, grūtā darbā, latvieši gan apbrīnojamā pilnībā uzglabā agrāko dziesmu mantojumu, bet maz ko tam pieliek klāt. Bet arī pēdējie gadu simteņi atstājuši savas pēdas latviešu dziesmu krājumā. Latviešu kareivis vairs nekalpo kungiem, bet ķeizaram. Še dzīve panesamāka, nekā muižā vergojot. «Ķeizaram tīra maize, muižniekam pelavaina.» Atbalstīdamies uz sava jaunā stāvok~a, kareivis var muižniekam pat krūtis griezt pretī.

Griežat ceļu, lieli kungi,Es jums ceļa negriezīšu:Jūs gan labi lieli kungi,Es ķeizara kara virs.

Atnākuši krievu valdības laiki, kad, kara klausībā iedodoties, saka, ka ņem krievus, aiziet krievos. Starp ienaidniekiem, ar kuriem ved karu, nu parādās tādas tautas kā turki un franči. Arī dziesmas arvienu vairāk padotas svešiem iespaidiem, tajās ieviešas sveši elementi. Lutera ticība latviešos pārdēsta kristīgas dziesmas. Meita lūdz māmiņai, lai māca arī vienu Dieva dziesmu, «ko dziedās dvēselīte, pie Dieviņa aizgājusi». No muižu saimes latvieši noklausās svešas dziesmas un tās pieņem, nepār, strādādami pēc savu dziesmu īpatnīgiem prasījumiem. Sāk latviešu vidū lielā mērā izplatīties ceļojošās dziesmas (Es stāv' uz augsta kalna, Iekš meža bij viens nams u.c.). Vecais Stenders var ar prieku atzīmēt, ka viņa centieniem bijušas sekmes: atmet vecās «blēņu dziesmas» un tautā ieviešas viņa «jaunās ziņģes». Tuvojas jauni laiki, kas atrod izteiksmi atsevišķos tautas locekļos, nodibinoties nacionālai mākslas dzejai.

d) Dzejas veids, kādu uzrāda latviešu tautas dziesmas, ir zināmas attīstības panākums. Arī še nav stādāmas visas dziesmas cita citai blakus: viņu lielajā daudzumā atrodamas dažādas dziesmas arī attiecībā uz dzejas attīstības pakāpēm. Tomēr dziesmu dzejiskā vērtība ne visai saskan ar viņu vecumu: ir agrāk sacerētas dziesmas, kas stāv uz augstākas attīstības pakāpes nekā vēlāk sacerētās. Zināmus pieturas punktus vērojumos par dziesmu attīstību, vismaz attiecībā uz viņu sākumiem, dabūjam, ieskatīdamies tautu pirmatnē un dziesmas ņemdami sakarā ar cilvēka dzīves gaitu. Atsevišķa cilvēka attīstībā zināmā mērā atspoguļojas cilvēces vai tautas attīstība.

Par vecāko dzejas veidu uzlūko saucienu, dvēseles uztraukuma, iejūsmas tiešu izteiksmi. Tas notiek vienumēr, ka cilvēks stiprā un pēkšņā, uztraukumā atrod acumirkļa jūtu izteiksmei tikai kādas skaņas: sāpēs vai, brīnumos – ūjā utt. Līdzīga jūtu izteiksme ir pirmatnes cilvēkam. Varam pat iet vēl tālāk un sacīt, ka dažādās skaņās izsakās arī kustoņu sajūta. Mežoņu tautās arī tagad novērojams, ka viņi, zināmas iejūsmas aizņemti, dziedādami ilgāku laiku nemitīgi atkārto tās pašas skaņas vai arī kādus vārdus. – Uz šīs pirmatnējās attīstības pakāpes stāv dažas šūpuļa dziesmas. Parastās latviešu šūpļa dziesmu skaņas ir: aijā, žūžū, bet arī ē–ē, eijā, eijiņo, pūpo, pūpiņo. Āronu Matīss uzzīmē šādu šūpļa dziesmu (Mūsu tautas dziesmas, 208. lpp.)

Ē–ē, ē–ē, aijiņo žūži, žūžo, pūpiņo, Ē–ē, ē–ē, pūpiņo, Čuči, čuči, eijiņo!Turpmākā attīstībā skaņām, saucieniem pievienojas kādi vārdi. Zīmīga šai ziņā ir šūpļa

dziesma:Aijā, žūžū, lāča bērni–Aijā, žūžū, Pekaināmi kājiņāmi–Zū–žū–žū.Viss teksts še žūžināmām skaņām vītin apvīts. Pie tam žūžinošo dziedāšanu pavada

35

vienmuļīgā šūpļa kustība. – Aijājamo skaņu vietā pakāpeniski stājas vārdi. Tie vispirms mēdz attiekties uz kustoņiem. Iemīlēta un izplatīta ir dziesma Velc, pelīte, saldu miegu. Bet arī citiem kustoņiem še vieta, vairāk nekā kaut kur citur tautas dziesmās. Tam ir savs sakars ar šo dziesmu vecumu. Pirmatnes cilvēks uzskatīja apkārtnes parādības par sev līdzīgām: kustoņi jūt, runā, rīkojas kā viņš. Attīstīdamies viņš nomanīja starpību. Tautas dziesmas, kas uztver momentu, atspoguļo tekošo dzīvi, tad arī arvienu vairāk izmeta no sevis tos elementus, kas sevī ietvēra agrākos uzskatus. Tomēr agrā bērnībā šie pirmatnes cilvēka uzskati uz apkārtējām parādībām vēl vienumēr valda. Še tad nu arī pāriet dziesmas par kustoņiem. Liela daļa no tām agrāk bijušas vispārējas, pieaugušo vidū dziedātas dziesmas. – Turpmāk no kustoņu rīcības izlobās zināma pamācība jeb zināmu pamācību uzskatāmi ietēlo kustoņu rīcībā. Tādā kārtā iznāk mazas fabulas. Tā, piemēram:

Skopa, skopa vāverīte, Otras māsas nemīlēja: Pūriņā sapelēja Kodoliņa plācenīts.Kad bērni melo, norāda uz zaķi, kam lūpas pārsprāgušas, melu ziņas nēsājot. Kad bērni

ķīvējas, aicina runci, lai lādē plinti: peles bērni ķīvējas. Šīs dziesmas uzrāda tālāku attīstības pakāpi: lieli tās pamācības nolūkā sacerējuši bērniem.

Pie šūpļa dziesmām pieslēdzas rotaļu dziesmas. Arī tām ir pirmatnējas dzejas iezīmes: raksturīgi izsaukumi un darbība, ar ko tie saistās. Bērnu uzjautrināšanai lieto šādu rotaļu dziesmu:

Čij, čij, zīlīte, kur tavi bērniņi? – Viņpus Daugavas, ozola zarā. Kas viņus šūpo, kas viņus auklē?– Vēja māte šūpo, vēja māte auklē Juk, juk, juk, juk!

Dziesmiņu dziedot vai skaitot, saliek bērnam rociņas vienu uz otras un tās šūpo augšup, lejup; pie vārdiem «juk, juk» griež ātri vienu roku apkārt otrai un beidzot piedur ar pirkstu bērnam pie krūtīm. Bērnam rokas plīkšķinot, dzied:

Cepu, cepu kukuli, ko braukt ciemā; Atradu gardu, apēdu pats. Ņem, ņem, ņem!Pēdējos vārdus sakot, liek rokas pie mutes un rāda, it kā ēstu. Tāpat ir savas dziesmas, kad

bērnu auklē, lecina, jādina, mierina. – Starp dziesmām, kas īsti latviskas un vecas, še ir arī stipri daudz aizņemtu un jaunu. Dažas sacer pat acumirklī vai pie zināma pavediena vērpina līdz bezgalībai. Tās ir tā saucamās pasaku dziesmas. Pie tādām pieder: Es grib vienu mici šūt. Vista tai liek klāt savu snīpi, gailis greznu, pīle pleznu, zaķis lēcienu, lapsa asti, vilks zobus, kalējs āmuru, skroderis šķēres utt. Citā dziesmā, pie kunga kalpojot, dabū pirmo gadu vistu, otru gadu gaili, trešo zosi utt. Vēl citā prasa būcītim āzītim, kur viņš licis bārzdiņu; viņš izdevis krievam izkapšu kalt; kam vajadzēja izkapšu? sieniņu pļaut; kam sieniņa? gosniņām dot; kam gosniņu? pieniņu slaukt utt. – Tāpat bērnu rotaļu iecirknī pāriet pirmās mācības un zinātņu druskas, piemērojot viņa iedomai un dabai. Ar ābeci iepazīstoties, iznāk šāds pants:

A, b, c, d, Kaķis kala smēdē,Suns ieskrēja pa lodziņuUn norāva astīti.Ņau, ņau! atdod manu astīti!

Bērnam ir arī savi skaitļi: viebil, dībil, trigum, tragum utt. Viņš noskaita nedēļas dienas, katrā ieliekot savu darbību: Pirmo dienu rudzus kūla, Otro dienu bīdelēja utt. Viņš ar attiecīgiem skaitļiem nosaka visus desmit baušļus: 1. bauslis: Katliņš kulē; 2. bauslis: Kazai divi ragi utt. Arī svešas valodas viņš mācās pa savai dabai:

Visi mani bērniņi vāciski mācēja:Maizīte brotite, karotīte lepelīte.Visi šie, kā redzams, ir jaunāku laiku sacerējumi, bet viņos ietveras cilvēka un tautas

bērnībai īpatnējā gara dzīve.Atliekas no tālas senatnes varētu būt uzejamas  J ā ņ u  j e b  l ī g o  d z i e s m ā s.  Še

vairāk nekā kaut kur citur uzglabājies sauciens, piedziedājums, kuru, vismaz daudzos Latvijas apgabalos, pastāvīgi lieto; še dziedāšana savienojas ar zināmu darbību: ar zāļu plūkšanu un veltīšanu, Jāņu uguns dedzināšanu, saules sveicināšanu. Pēc saviem sākumiem tās visādā ziņā pievienojas  k u l t a  d z i e s m ā m.  Jāņu dziesmu «līgo» ir līgsmības sauciens un varētu būt

36

mantots no tiem laikiem, kad pirmatnes cilvēks saucieniem apsveica ziedošo dabu, izdarīdams pie tam dažas ticības paražas. «Līgo» pa reizei attiecas tieši uz sauli: saule (pēc dažām dziesmām) Jāņu rītu rotājas jeb līgo. Augšgalieši «līgo» vietā dzied «rūto». Latviešu Jāņu dziesmu piedziedājumam «līgo» līdzīgs sauciens «lado» uzejams arī citās indoeiropiešu, sevišķi slāvu tautās, tā leišu, krievu, serbu, rumāņu dziesmās. Vārdam «līgot» pēc saknes radnieciski vārdi ir arī leišu un sanskrita valodā (lingoti, linggam). Tas viss der par norādījumu uz piedziedājuma «līgo» lielo vecumu.

Latviešu skaņu mākslinieks un tautas mūzikas pētnieks Jurjānu Andrejs uzlūko latviešu  J ā ņ u  d z i e s m u  m e l d i j a s  par visvecākajām no visām latv. meldijām (Latvju tautas Mūzikas materiāli I, Rīgā 1894.). Viņš saka: «Ja no latvju senču mūzikas līdz šim vēl kas uzglabājies tautā, tad tām visādā ziņā vajaga būt līgotņu meldijām.» Visvairāk tajās meldiju, kas pieder hipodoriešu toņu kārtai, tai toņu kārtai, ar kuru sengrieķi raksturoja Apollona kultu. Šī torņu kārta, pēc franču pētnieka Burgo–Dikudrē (Bourgault–Ducoudray) vārdiem, vislabāk saskanēja ar gaismas un harmonijas dieva Apollona kultu, kas simbolizēja kārtības, taisnības, tikumības idejas, augstāko garīgo, nemateriālo principu, kurš nemainās un neiznīkst. – Pēc šīm latviešu līgotnēm ir visvairāk tādu, kas pamatojas uz hipofrīģiešu oktāvu. Šī toņu kārta (pēc Burgo–Dikudrē) bija turpretī entuziasma un nevaldāmas dziru jautrības toņu kārta, kurā mēdza dziedāt ditirambus, izpildot līgsmības un vīna dieva Bakhus kultu, kas simbolizēja fizioloģisku dzīvi, temperamentu, kaislības, ārējo, materiālo parādību principu, kam jāpadodas pastāvīgām pārmaiņām. – Latviešu līgotņu meldijās atrodami visi tie fakti, kurus agrāk domāja esam tikai sengrieķu mūzikā. Izrādās, ka latvieši, kas ilgus gadu simteņus saņēmuši svešas garīgas mūzikas un ilgu laiku arī vācu tautas dziesmu iespaidus, tomēr uzglabājuši īpatnīgas meldijas no tālas senatnes. Tas apstiprina Burgo–Dikudrē domas, ka lielākā dala to īpašību, kurām parasts apzīmēt sentautu mūzikas raksturu, vēl līdz visjaunākajiem laikiem uzglabājušās dažu tautu dziesmās. Viņš spriež: Visu vienas rases cilvēku jūtas dibinās uz kopējiem pamatiem un pāriet no paaudzes uz paaudzi bez pārmaiņas. Tad arī meldijas, šo jūtu izteiksme, nepārmainās. Tā var gan būt ticami, ka pieci tūkstoš gados tautas meldijas ļoti maz pārgrozījušās. Ja senatnē grib meklēt mūzikas. elementus, kas vēl tagad Bretaņā, būtu jāiet atpakaļ līdz laikiem priekš Homēra. – Krievu komponists un pētnieks Fomincins mēģināja pierādu, ka indoeiropiešu tautu dziesmas dibinātas uz vienādas gammas un ka šīs gammas pēdas meklējamas sevišķi seno ticības ieražu dziesmās. Sastādīdama nešķiramu kulta daļu, katru gadu tais pašos svinējumos atkārtodamās, kulta dziesma pieder pie tās tautas dzīves daļas, kas vismazāk pieejama svešiem iespaidiem; šādu dziesmu glabā kā svētumu no paaudzes uz paaudzi, kaut arī viņas nozīme nebūtu vēlāk saprotama viņas dziedātājiem. – Pie šādām dziesmām Jurjāns pieskaita arī latviešu Jāņu dziesmas. Kas sacīts par viņu meldijām, var zināmā mērā zīmēties arī uz viņu vārdiem.

Starp dziesmām, kam liels vecums, vēl minamas  d a r b a  d z i e s m a s.   Arī še uzejami tie elementi, kas dzejas pirmatnē sastopami vienkop: ritmiska kustība, meldija, vārdi. Mūsu tagad pazīstamajās darba dziesmās šī vienkopība sastopama ļoti aprobežotā mērā; šai ziņā tās stipri atšķiras no mūsu šūpuļa, rotaļu, Jāņu dziesmām, kur minētā vienkopība pilnīgi redzama un vēl tagad parasta. Starp darba dziesmām būtu minamas kādas laivinieku dziesmas, kuras pieslēdzas airētāja kustībām, piem.: Pūt, vējiņi, Līgo, laiva, uz ūdeņa. Tieši darbam piemērojas arī dažas vērpēju, šuvēju, audēju dziesmas, tā piem.:

Tec, vārpstīt, dziedādama, Kamēr pilna pietecēji; Kad tu pilna pietecēji, Gul pūriņa dibinā.

Bet pa lielu lielai daļai latviešu darba dziesmas atraisījušās no pašā darbā izdarāmām kustībām. Tādu darba dziesmu, kas pastāvētu no izsaukumu skaņām vai pieņemtu tās kā atkārtotus piedziedājumus (kā šūpuļu dziesmas), tagadējos krājumos nav. Bet tas nenozīmē, ka latviešu darba dziesmas būtu jaunas. Vienīgi jau tas, ka viņas attiecas uz zināmu darbu,

37

norāda, ka viņas sakarā ar to cēlušās, lai viņas arī atšķīrušās no darba izpildīšanas brīža un turpmāk pat arī no meldijas, tikdamas par teiktām dziesmām.

Pulkā dziedamās latviešu darba dziesmās neuzejam tādas, kas lietojamas, noteiktu darbu tieši pavadot, kā, piem., pie somiem, baļķus uz būvvietu velkot, pie norvēģiem, granīta bluķus tālāk virzot, pie krieviem, pāļus dzenot («Dubinuška») u.c. Latviešu pulkā dziedamām dziesmām vairāk vispārējs raksturs; tās dzied, uz darbu projām ejot vai no tā mājās nākot, pa starpbrīžiem, vai arī gan darbu darot, bet ne dziesmu tieši ar to saistot. Še ņemamas vērā t a l k a s d z i e s m a s. Tās stipri vecas. Uz to norāda talkas nosaukums, kas izplatījies pa vairāk tautām (dienvidslāvu tlaka jeb tluka, krievu toloka, leišu talka, igauņu talkus). Talkās izdara dažādus darbus (mēslu vešanu, pļaušanu, linu plūkšanu u.c.), uz kuriem arī attiecas dziedamās dziesmas. Sevišķās talkas dziesmas zīmējas uz viesu uzņemšanu, kopēju izpriecu, savstarpēju satiksmi. Talkām ir zināma līdzība ar klaušu darbiem, uz kuriem sanāca darbinieki no visa pagasta. Tikai šis ir piespiests, ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem savienots kopdarbs, kas atrod attēlojumu tādās dziesmās kā Ej, saulīte, drīz pie Dieva, Kas tie tādi, kas dziedāja.

Dziesmās, kas attiecas uz savrup darāmiem darbiem, visplašāko nodaļu sastāda m a l ē j u d z i e s m a s. Tās pieskaitāmas arī visvecākajām. Gan arī še grūti uzmeklēt dziesmas, kas pieskaņotas pašam malšanas procesam. Tām varētu stāvēt tuvu, piem., šāda dziesma:

Malu, malu visu ritu, Suņam putras nesamalu; Kaķīšam vien samalu Mazu, mazu kukulīti.Bet no malēju dziesmu satura redzams, ka tās pa lielai daļai nāk no tālas senatnes. Vietām

tanīs skaidras notēlojas senatnes dievības: Dievs, Laima. Meitai tīri jāslauka maltuve, lai mēsli nepinas «pa Laimiņas kājiņām». Malēja, malt (arī vecais supīns: maltu) iedama, satiek ceļā Dievu, kas pārmet, ka viņai nemazgāta mute. Maltuvē sēd Dievs, stāv Laima un gaida laba rīta. Kad mālis samalts, ņem Laimas atslēgu un iet Dieva klētī pēc cita. Dažās dziesmās Laimas vietā Māra, bet variantos vēl redzama Laima, kas norāda uz dziesmas tālāku vecumu. Bet arī šinī vecumā tās domājamas jau atšķirtas no darba kustībām. Tā jāspriež, paturot acīs dziesmu pastāvīgo un dziļo saturu. Dzirnas gan bijušas pazīstamas jau indoeiropiešu pirmtautai. Tad saprotams, ka no malēju dziesmu pirmatnīgiem sākumiem varēja paiet gadu simteņi, līdz radās dziesmas, kuras tagad jau atkal gadu simteņiem vecas un pārdzīvojušas kultūras atplūdu laikus; pie tām varētu būt pieskaitāma šāda:

Bāliņ, tava maltuvīte Sudrabiņa lāsītēm; Būt ir zelta vizuļiem, Būt līgava malējiņa.Malēju dziesmas uzlūko darba dziesmu pētnieks Kārlis Bīhers (Bucher) (Arbeit und

Rhythmus) par darba dziesmu laikā un telpā visvairāk izplatīto veidu. Jau Vecā Derība piemin malējas dziesmu. Kā vecgrieķu tautas dzejas atlieku Plutarhs uzraksta kādu pantu no Lesbas, kas sākas: «Alei, mila, alei» (latviski: maļat, dzirnas, maļat). Šai dziesmai Bīhers atrod stipri līdzīgu kādu leišu dainas sākumu: Užkit užkit, mano girnates (Ūkšat, ūkšat, manas dzirnas). Tad Bīhers min (60. lpp.) dažas latviešu malēju dziesmas, starp tām oriģinālā: Es neiešu es nevaru, Jūs man pāri darījāt; Putēj' mans vainadzinis Dziernu milnas galiņei. Uzzīmētā igauņu dziesmā attēlota dziesmu burvība (Ma laulan merre murruksist, Es atdziedu šurp jūru no drupām). Somiem malēju dziesmu liels skaits; viņu vidū ir arī episkas dziesmas. Jāpiemin, ka somu tautas epā Kalevalā zināma veida dzirnas (sampo, patmaļas) ir cīņu priekšmets. Malēju dziesmām Bīhers seko arī pa citām zemēm un pasaules dalām (Āziju, Āfriku).

Bīhers  d a r b a  d z i e s m ā s  m e k l ē  d z e j a s   u n  m ū z i k a s  s ā k u m u s  vispār (356. lpp. un turpm.). Viņš norāda, ka valodā un teikumos par sevi nav noteikta ritma. Tas dzejā ienests no ritmiski nodalītām miesas kustībām. Tās rodas, darot zināmus darbus (grūžot – atvelkot, spiežot – atņemot, velkot atlaižot, sitot – paceļot utt.). Daudz darbos skaņa atzīmē darba takti. No darba ritma rodas skaņu ritms. Dažus darbus pavada arī cilvēka balss skaņas (tā «up» ceļot; citas skaņas cērtot, pakājot u.c.). Ir uzieti ļaudis (tā Indijas kalnu iedzīvotāji),

38

kas bez izgrūstām balss skaņām nemaz nevar strādāt. Skaņas pavairojas un izveidojas, tā ka iznāk zināma vienmuļīga dziesma, kas vispirms pastāv tikai no nenozīmīgām skaņām. Tām pievienojas klāt kādi vārdi; nenozīmīgās skaņas top par atkārtotiem piedziedājumiem pie katra panta. Turpmāk arī tie atkrīt nost. Darbu Bīhers neņem tanī nozīmē, kāda tam tagad, bet agrākā, kur tas tuvu rotaļai, kam mērķis sevī, ne tik daudz iznākumā. Viņš saka (365. lp.): Tā ir enerģiska ritmiska miesas kustība, kas novedusi pie dzejas izcelšanās, īpaši tā kustība, ko saucam par darbu.

V. Vunds nostāda vecuma ziņā darba dziesmām blakām kulta dziesmas un norāda, ka dabas tautu dzeja apņem visas dzīves nozares, tā ka nav nosakāms, kura no viņas grupām pirmatnēja (Volkerpsychologie III. 1919, 382. lpp. u. turpm.).

Pirmatnējās dziesmas ritmā saistītās skaņas un vārdi nodalās rindās. Papriekšu rodas div–, tad četrrindas. No tām sastādās garāka dziesma. Vācu Alpu zemēs šī attīstības gaita vēl tagad novērojama. Ne katrreiz tie ir sakarīgi teicieni, ko tādā kārtā saliek kopā; daudzkārt dziesma pastāv no dueta, dziedājumu un pretdziedājumu rindām vai arī no vaļēji kopā savērtu četrrindu virknes (Bochel, Psychologie d. Volksdichtung) – Latviešu tautas dziesmas ir palikušas ar maz izņēmumiem pie četrrindu veida. Tās ir patstāvīgas četrrindas, ko īsts pratējs gan var sakārtot virknē, kurai kāds sakars, bet kas katra par sevi ar to nezaudē savu patstāvību. Tās ir reālistiskas dabas un ietver sevī atsevišķus dzīves momentus. Kā katram momentam ir pilna vērtība, tā arī viņām; kā katram momentam ir sakari ar citiem, tā arī dziesmām citai ar citu. Un tikai sakarā ar šiem momentiem tās ir pilnīgi saprotamas un novērtējamas. Tās neaizved pagātnē, kur izdomai neaprobežota svabadība; bet tās saistās pie tagadnes, kur smalks novērotājs ar dziļu izjūtu uzsver to, kas tanī raksturīgs un vērtīgs, un dod tam veidu. Cik bagāta nu ir tekošā dzīve, cik stiprus ierosinājumus tā sniedz viņas uztvērējam, cik daudz savukārt ar to šis skubināts un pēc sava apdāvinājuma un attīstības pakāpes ir spējīgs uztvertajā dzīves momentā ielikt, tik saturā bagāta un vērtīga būs sacerētā dziesma. Saprotams, ka pirmatnes laiki nevarēs nekā sevišķi ievērojama sniegt vēlākajiem. Bet arī turpmākā attīstība neved nepārtrauktā līnijā uz augšu; laiku pa laikam tā paslīkst atkal uz leju. Tādā kārtā nebūt nevar sacīt, ka vēlāk sacerētās dziesmas arī vērtīgākās. Latviešu tauta, kuras sākumi meklējami tai pašā pirmtautā, no kā cēlusies tauta, kas priekš vairāk gadu tūkstošiem dāvinājusi pasaules literatūrai nemirstīgās Vēdas un kuras valoda ir šīs vecās tautas valodai viena no vistuvākajām, gan varēs uzrādīt savā krājumā dziesmas, kuru vērtību nemazina viņu vecums. Vēdu vecums nav nevienai latviešu dziesmai tās tagadējā veidā un gan arī ne latviešu tautai kā tādai. Latviešu dziesmas, kurās tomēr ir kādi elementi no viņas tālās senatnes, tā, piem., dziesmas par sauli, pieder pie viņu vērtīgākajām. Turpretim vēlākos nebrīvības, sabiedriskās un garīgās atkarības laikos cēlušies diezgan sekli un mazvērtīgi sacerējumi.

Četrrindas ir parasts dzejas veids arī citu tautu dziesmās. Sevišķi to lieto, dziesmas uz ātru roku sacerot. Venēcijā tās dzied sievietes pagalmos un mazos laukumos citu sabiedrībā. Tāpat, kad norisinās apdziedāšanās starp divām pusēm, no kurām viena stāv vienā kanāla malā, otra otrā, dzied četrrindas. Sacentībā tās dzird arī Portugālē lauku un māju darbos. Norvēģijā zemnieku kāzās. Četrrindās mēdz ietērpt zobgalības; še minami Alpu zemēs lietotie «šnaderhupfļi». Šo veidu dod arī nopietna satura, tā spāniešu, itāliešu, jaungrieķu, krievu u.c. tautu dzejā. Ja, no vienas puses, četrrindas veids ir dziesmai, kas sacerētājam zināmā momentā patlaban rodas, tad, no otras puses, ir novērots, ka četrrindas ilgāk tautā uzturas nekā garākās dziesmas; tā, piem., vācu Bohēmijā, kur tautas dziesmas stipri iet mazumā, lielākā skaitā uzglabājušās četrrindas («Stuckla»). (Bockel, Psychologie der Volksdichtung.)

L i t e r a t ū r a. Spriedumi par latv. t. dziesmām žurnālā Preussische Jahrbucher 129. sēj. 3. burtn. Fr. Dukmeijera rakstā Lett. Volkslieder. Atsevišķi vērtējumi: Katterfeld, Ueber d.

39

lett. Volkslied, Magazin d. lett.–lit. Gesellschaft V Bd. II St. 1835. g.; Bielenstein, Ueber lett. Volkspoesie, Magazin X BD. III St. 1855. g.; J. Zvaigznītes Par latv. t. dziesmām, Sēta, daba, pasaule III, 1860. g. Par latv. t. dziesmu krāšanu: Barona ievads Latvju Dainām: Latv. t. dz. krāšana u. krājumi; Teodora Latv. t. dz. krāšana un kārtošana, Latviešu Avīzes 1902. g. – Par latv. t. dz. celšanos un vecumu; P. Šmita raksts Zinību komisijas 14. Rakstu krājumā 1908. g. Par l. t. dziesmām kā vēstures avotiem: Šmita raksts viņa Etnogrāfisku rakstu krājumā I. 1912. g. – Par dažādu laikmetu kara dziesmām: A. Švābes Kara dainas, Taurētājs 1917.–1920. g. – Zinātniski darbi par tautas dzeju vispār (kuros ievērotas arī latviešu tautas dziesmas): Otto Bockel, Psychologie der Volksdichtung. Leipzig 1906; Karl Bucher, Arbeit und Rhythmus, 4. Aufl. 1909, Berlin und Leipzig.

2) DZĪVE. Tautas dzeja dzīvo tautā daudz plašākā nozīmē nekā mākslas dzeja. Tā sakņojas, turas, izplatās, plaukst tautas garā tāpat kā stādu valsts tautas zemē. Ar to un tamlīdz ar tautas dzīvi tai nešķirami, organiski sakari. Mums nostājas priekšā tautas dziesmu dzīve ar savām dažādām, daudzpusējām attiecībām. Jau norādījumi uz tautas dziesmu vēsturi mums sniedza tanī kādu ieskatu; vairāk no tās mums atklāsies, tanī tieši ielūkojoties. Šāds apskats, kas pielīdzināms tautas dziesmu ģeogrāfijai, attiecināms uz zināmu laiku, uz to laiku, no kura šīs dziesmas tagad mums pazīstamākā veidā esam mantojuši. Tā kā tautas dziesmu vēsture dažu ko sniedza no viņu dzīves, tā viņu dzīves apskatā nevarēs pamest neievērotus dažus vēsturiskus momentus. Galvenie jautājumi, uz kuriem še meklējama atbilde, ir: kas dziesmas dzied? Kad tās dzied? Kur tās dzied?

a) Kas dziesmas dzied? Uz šo jautājumu var atbildēt: dzied v i s a t a u t a. Nav tādas latviešu tautas daļas, kur latviešu tautas dziesmas, vismaz tās dziesmas, ko varētu saukt par latviešu dziesmu krājumu kodolu, nebūtu pazīstamas. Dziesmas ir visas Latvijas kopējā manta. To liecina latviešu tautas dziesmas pašas. Viena meita dzied Rīgā, otra Valmierā, abas dzied vienu dziesmu; viena māsa dzied Cēsīs, otra Valmierā, abām balsis atskan uz prūšu robežām. Dziesmas deva latviešu tautai kopību, kad tai citas nekādas kopības nebija, kad tā bija sadalīta pārvaldes iecirkņos, kam savā starpā nebija nekādas saites, kad tautas atsevišķās daļas piederēja pie dažādām valstīm. Dažus gadu simteņus no Baltijas latviešiem bija šķirti agrākās Vitebskas guberņas jeb Latgales latvieši. Viņu dziesmu krājums tad arī zināmā mērā atšķiras no tā, kas sastādīts no Kurzemes un Vidzemes latviešu dziesmām: tur uzejamas dažas romances jeb ziņģes, kas še nav atrodamas. Šāda veida tautas dziesmas pārnākušas latviešu vidū samērā jaunākā laikā, gan pa lielākai daļai tad, kad abas šīs tautas daļas bija šķirtas; bet lielums vecāko, īsto latviešu tautas dziesmu uzglabājies tikpat tur, kā te, uzglabājies arī pa tiem ilgajiem laikiem cauri, kad citādi šīm tautas daļām nebija nekādas kopības. Arī starp citām tautas daļām dziesmas ir ievērojama kopības liecība. Ieskatīdamies «Latvju Dainās», redzam no piezīmētiem atkārtojumiem un variantiem, kas vietām sniedzas iekšā simtos, cik tāļu, cik vispārīgi tautā izplatītas ievērojamākās dziesmas.

Ieklausīdamies vērīgāk, tomēr atradīsim, ka visi tautas locekļi dziedāšanā nepiedalās vienādā mērā. Vispirms še nomanāma starpība starp vīriešiem un sievietēm. Ieskatīdamies pašu latviešu tautas dziesmu liecībās par to, kas dziesmas mācās un māca, atrodam, ka še vispirms mums stājas priekšā  s i e v i e t e. Tā ir meita, kas griežas pie savas māmuliņas vai arī vecmāmuliņas, lai viņai māca dziesmas. Vajadzīgas tās viņai, tautās dzīvojot: malt ejot, vasarā no druvas pārnākot, vakarus kavējot; dvēselei pie Dieva aizejot, vajadzīgas Dieva dziesmas. Tā ir māsa, kas lūdz savai vecākajai māsai, lai tā, tautās aiziedama, viņai atstāj savas dziesmas; kas lūdz bāleliņam, lai tas viņai saka dziesmas, ko viņš dzirdējis, staigādams tālu zemi. Dēlu vai brāli neredzam tieši pēc dziesmām taujājam. Starp tiem, no kā dziesmas mācās, atrodam gan brāli,; bet no vīriešiem vienīgi to, un arī viņš tikai tādā kārtā ticis par dziesmu zinātāju un mācītāju, ka viņš, savus tiešos, īstos uzdevumus izpildīdams, izstaigājis svešas, tālas zemes un starp citu no turienes pārnesis jaunas, mājās nepazīstamas dziesmas,

40

kuras viņam tad arī drīz vien aiziet «ceļa vidu». Starp dziesmu mācītājiem neatrodam tēva. Turpretim māmuliņai ir dziesmu kamoliņš, no kura tā ikvakara ritina pa vienam celiņam; tā zin dziesmas no zālītes, no maizītes, no gudrā padomiņa. Ne mazāk zīmīgas dziesmas ir vecai mātei, kas, aizkrāsnē tupēdama, dziesmas sacer, pamana. Ļoti bagāta dziesmām vecākā māsa, kas taisās iet tautās. No tām visām mācās dziesmas. Tās būtu agrāk sacerētas dziesmas, kuras pārņem. – Bet, ja meklē pēc gluži jaunām dziesmām, kuras nu tik kā sacer, tad arī še tautas iedomā par iedvesēju tēlojas sieviete. Pēc jaunām dziesmām iet dziesmu kambarī: tur sēž divi jaunas meitas, dziesmas rakstīdamas; ko viena izraksta, to otra izdzied. Dziesmas teic Meža meita, kas tās mācās no lakstīgalas. Īstās dziesmu teicējas un darinātājas ir Laima un Māra. Laima teic dziesmas un dzied pati par jauniem, par veciem; ja Māra teic dziesmas, tad tās ir košas, greznas. – Sieviete tad arī redzama kā īstā dziesmu kopēja visā latviešu dzīvē. Tūliņ pie šūpļa māte ieaijā dziesmām savu bērnu, dziesmām tā pavada savu meitu tautās. Brālim karā ejot, māsa dziedādama appuško viņa cepuri. Un arī vēl kapu kalnā māsa dzied, veļu govis ganīdama. Savos darbos iedama, sieviete dzied: rītos maldama, vakaros vērpdama, drēbes šūdama un velēdama, pūru darinādama. Ja strādā vīrieši un sievietes kopējus darbus vai svin kopējas svinības, tad par dziesmām gādā sievietes. No druvas mājā nākot, sievietes uzsāk dziesmas. Talku beidzot, sievietes pin vainagus un dziedādamas ar tiem apbalvo nama tēvu un nama māti. Jāņu vakarā tās ir sievietes, kas izved kā plašāku dramatisku darbību Jāņu ieražas, no kurām katrs paņēmiens izskan dziesmās. Tas pats notiek dzīrēs: kristībās, bērēs un sevišķi kāzās. Kur vairāk ļaužu kopā, sievietes, divos pulkos nostādamās, sarīko apdziedāšanos, daļu dziesmu uz ātru roku sacerēdamas. Tās uz vietas sacer dziesmas arī sevišķiem gadījumiem, tā, piem., apsveicinot kādu viesi.

Sievieti šādā lomā nostāda viņas daba, viņas apstākļi, viņas darbi. Sievietes ātrāk aizkustināmā jūtu dzīve dara viņu vairāk pieejamu arī dziesmā. Smilgā rasa tā nestāv, kā stāv ābulā; tēvam bērni tā nemīl, kā mīl māmiņai. Meita mīl savu baltu māmuliņu no visas sirds, kā lazda zied no saknes. Tēvs ir dzimtas galva, bet māte ir dzimtas dvēsele. Tēvs aizņemts darbiem pa labai daļai ārpus mājas; māte paliek mājās, vada saimniecību, kopj, audzina, māca bērnus. Ja trūkst mātes, tad trūkst vairāk nekā saules. Tāpat brāļus materiālas intereses un grūti darbi aizņem vairāk nekā māsas. Brāļiem pieder tēva zeme; tie naidojas, to dalīdami. Māsas pa to laiku padzied: tām nav nekāda iemesla būt savā starpā naidniecēm. Brāļa uzdevums māsu aizsargāt, kad tā, dziesmām rotāta, aiziet tautās. «Vienu roku māsu devu, otru asu zobentiņu.» Brāļi mirst mēri, mirst karā; māsa paliek mājās viena. Liela daļa sieviešu darbu ir samērā viegli, vienmuļīgi, tā vērpšana, šūšana, tā malšana; gars no tiem var atraisīties un svabadi darboties.

Sievietes ir ne tikai pie latviešiem dziesmu sacerētāju un kopēju lomā. Par to zin stāstīt senas liecības. Vecajā Derībā, laikā no Mozus līdz Dāvidam, dziesmas liktas mutē vienīgi divām sievietēm; Deborai (Soģu gr. 5. nod.) un Annai (1. Zam. gr. 2. n.). Visvecākajā tautas dziesmu krājumā pasaules literatūrā, ķīniešu Šikingā, kas cēlies 7. gadu simtenī un agrāki pr. Kr., ir sieviešu sacerējumi. Pie mūsu kaimiņiem, tikpat dienvidos, kā ziemeļos: pie leišiem un igauņiem, sievietes ir īstās dziesmu dziedātājas un uzturētājas. Tāpat pie tālām dabas tautām: pie kamčadaliem, Fidži salu iedzīvotājiem. Kad Darvins nonāca Tahiti salā, viņu jauna meita apdziedāja dziesmā, ko citas meitas pavadīja korī. Bīhers uzstāda (Arbeit u. Rhythm. 1909, 410. lpp.) pēc viņam pieejamiem krājumiem vācu valodā par dziesmu sacerētājiem igauņu, latviešu un leišu vidū šādu dažādu dzimumu samēru procentos:

Vīr. Siev. Nenoteikti.

Igauņu 24,8 61,2 14,0

Latviešu 22,3 61,3 16,4

Leišu 41,0 47,7 11,3

41

Meklēdami pēc dziesmām dažādu kārtu un dažādu stāvokļu ļaudīs, atrodam tās lielākā mērā pie  b ā r i e m,  s ē r d i e ņ i e m.  Starp citu, no kā dziesmas mācās, ieņem redzamu vietu sērdienīte: viņai nav ne tēva, ne mātes; viņa dziesmās vien remdējas. Atšķirti no laicīgiem labumiem, bāri paceļas augstākā, daiļākā gara pasaulē, kuru viņi darina un kurā meklē atbalstu un apmierinājumu. Viņiem nav mātes. Mātes mīlestība viņiem izpaužas saulē, kas pie tiem ienāk ritos agri, kam viņi liek aiznest māmiņai labvakarus, kas viņus silda, sveicina, kas ar viņiem runā bez valodas. Tā rodas saules dievināšana, kur ar dabas spēku pielūgšanu savienojas dvēseļu kults un dziļākie cilvēka pārdzīvojumi. Saules kults savienojas ar Laimas un Māras kultu bārenītes dziesmās. Laima ceļ viņai krēslu, nāk pie viņas vakarā kā balta viešņa, liek viņai sudraba vainagu. Māra nāk pār Daugavu, pilna laiva sērdienīšu, pilna sauja asariņu; Māra tek, zīda svārkus pacēlusi; aiz kalniņa nosaluši simtiem mazu sērdienīšu. Arī Dievs un Dieva dēli bārenītei tuvu. Dievs viņai kā savai kalponei dod zelta kroni, ko viņa vakaros guldamās liek savā pūrā, rītos celdamās liek savā galvā, Bārenītes asaras salasa Dieva dēli un kar kumeļa iemauktos. Bārenes kāzās Saule velk zīda svārkus, Māra sedz sagšu, Dieva dēli jūdz sudraba zirgus, Mēness ieiet līdzi baznīcā. Bāru dziesmu nodaļa pieder pie visdaiļākajām latviešu dziesmu krājumā; še latviešu ticējumi dabū savu visdziļāko saturu un savu visskaidrāko, vispilnīgāko veidu. Bāru dziesmas tad arī iet pāri viņu šaurākajām robežām: klaušu laikos visa latviešu tauta nonāk bāru bērnu stāvoklī, kur tai nav sava gādnieka, savas sargātājas un kopējas, kas varētu dot kādas dzīves ērtības vai arī tikai apmierināt visnepieciešamākās dzīves vajadzības. Bāru dziesmās tad latvieši atrod savu tautisko jūtu, sava kopējā likteņa izteiksmi. Šī likteņa nojausma nevar ir turpmāk izzust no latviešu tautas apziņas. Ar to izskaidrojas tas iespaids, ko vēl pašos jaunākos laikos sasniedz tādas dziesmas kā Maza biju, neredzēju, Tek saulīte, tecēdama, Kas tie tādi, kas dziedāja...

Lai gan ne tik liela kā sievietēm, tomēr latviešu tautas dziesmās arī v ī r i e š i e m sava loma. Bāleliņš ne tikai no svešuma pārnes dziesmas, bet ir pulkā arī dziedāt līdzētājs, pa reizei arī dziesmu sācējs un papriekšu dziedātājs. Dziesmu mīļotāji ir gani, arī zēni. Arī dravniekiem, medniekiem, mežā braucējiem, zvejniekiem ir savas dziesmas, lai gan ne tik daudz kā vērpējām vai malējām. Dzīrēs dažreiz arī puiši sastājas savā pulkā un sacenšas dziesmās ar meitām. Apbrīnojama dziesmu spēja ir vīriem, kas 12 skaitā sasēduši ap ozola galdu pie ozola alus kannas: katrs no viņiem dzer no alus kannas tikai tad, kad viņš izdziedājis 12 dziesmas par ozoliem, no kurām neviena nedrīkst atkārtoties. Īstās vīru dziesmas varēja būt kara dziesmas, kuras aizmirsa, kad latvieši uz savu roku vairs karus nesarīkoja. Sīkajā māju dzīvē tad nu palika dziesmās galvenā loma sievietēm.

Vai latviešiem senāk bijusi sava dziesminieku šķira, nav pierādāms. Gan būs bijis viens otrs dziesminieks jeb burtnieks, kas, citu darbu piekopdams, parādījis sevišķas spējas dziesmās. Ka senāk bijuši latviešu starpā apkārtstaiguļi, dziesminieki, uz to liekas norādām vēlākie nabagi, kas, pēc dāvanām no mājas uz māju iedami, dziedāja dziesmas; tie gan dziedāja garīgas dziesmas, bet, kāzās vai citos godos ierazdamies, tie dziedāja arī citas dziesmas. Par kādu tautas dziesminieku, Manuli, ziņots «Baltijas Zemkopī» (1879. g.). Viņš dzīvoja Seces apgabalā un uztura dēļ no sētas uz sētu sūtīts apkārt, bijis pa daļai palaidnis, pa da4ai plānprātis. Rakstu zīmes viņš nav pazinis. «Bet apbrīnojams viņš bijis savu pasaku un dziesmu dēj. Nedēļām no vietas viņš varēja pasakas stāstīt un tomēr arvienu citas: gan par dabas lietām, gan par dieviem un gariem. Viņa pasakas bija tik raibas un mākslīgas, ka tās ar pirmo dzirdēšanu nemaz nepaspēja atstāstīt. Tautas dziesmas viņam bija bez kāda gala. Viņš tās tā prata sasiet, ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu. Redzams, ka Manulis bijis ne mazāk pasaku stāstītājs kā dziesmu dziedātājs. Šis lomas palaikam dalās. Ja dziesmu dziedātājas pa lielākai daļai sievietes, tad pasaku stāstītāji pa lielākai daļai vīrieši. Tautas dzejas episkā puse mēdz būt vīrieša kopšanā: tā pasakas, teikas, tā varoņepi. Tautām, kam tie attīstījušies, mēdz būt arī savi teiksmainie tautas dziesminieki, tā grieķiem Homērs, somiem Veinemeinens,

42

igauņiem Vanemuine. Latviešiem, kam varoņepa trūkst, nav arī šāda dziesminieka.b) Kad dziesmas dzied? Uz to dod atbildi tautas dziesma:Dziedot dzimu, dziedot augu,Dziedot mūžu nodzīvoju,Dziedot nāvi ieraudzījuParadīzes

dārziņā.Tātad dzied vienumēr, visu cauru mūžu. To apstiprina vēl arī citas dziesmas. Dziedādama

meita uzaug, dziedādama visu dara, ada cimdus, sagaida tautu dēlu; dziedot viņu aizved par līgavu: Lai dziedāja, lai līgoja, visu mūžu dzīvojot. Pēdīgi dziedot aizved uz balto smilšu kalnu; un arī še garām iet gani dziedādami un pati māsa gavilē, veļu govis ganīdama. Tāpat dziedot aiziet visa diena: dzied rītā agri, dzied bez saules vakarā; dzied dienu un nakti. Arī dažādi kavēkļi un pārdzīvojumi neapklusina dziesmas. Māte rāj, tautietis rāj, tāpat vīra māte un kungi – bet ko lai dara lustīgam prātam? Tas spītē arī jaunai dienai. Kas pielec, bēdīgi dzīvojot? Šī zemīte jāmin, šis mūžs jādzīvo. Nav tas ilgam; tik ilgam, kā vasaras launadziņš. Tautiete apņemas priekš Dieva noskumuši nedzīvot; «Gan gulēšu noskumusi apakš zaļa veleniņa». Bet, ja ar visu to skumjas ņem virsroku, dziesmas neapklust: jādzied, sirdi remdējot. «Noraudājis padziedāju, šķitos nieka neredzējis». – Tāda pie ķeršanās dziesmām šķiet norādām uz sevišķu dziedātāju dabu. Tautiete ar to lepojas, ka viņu neviens nevar ne aizrunāt, ne aizdziedāt: viņa ir dziedātāju, runātāju ļaužu. Tas attiecināts uz visu latviešu tautu. Tik daudz būs nenoliedzams, ka latvieši dziesmu ziņā nav pakaļ stādāmi citām tautām, varbūt arī ne tām, kam sevišķa dziedātāju slava. Bet, ka arī citas tautas piekopj un mīl dziedāšanu ne mazāk kā latvieši, ir zināms un saprotams: dziedāšana un tautas dzeja ir tikpat veca kā tautas valoda un attīstās, izplatās un nostiprinās līdz ar šo visā tautā, sevišķi, kamēr tā vēl dabai tuvu un nav kultūrā saskaldījusies. – Dziesmu dāvanas nav visiem tautas locekļiem izdalītas vienādi. Tāpat tās vienādā mērā neatskan katrā mūža vecumā, katrā gada laikā, katrā dienas cēlienā.

Īstais dziesmu laiks mūžā ir j a u n ī b a. Tas ir dzīves ziedonis, dzejiskas sajūsmas apdvests. Kas pazītu vasaru, ja neziedētu ziedi? Kas pazītu jaunavu, ja priecīgi nedziedātu? Apziņa, ka priekšā stāv nopietnas dienas, tautieti sevišķi skubina dziesmās priecīgi izbaudīt savu jaunību. Gan viena, gan kopā ar citām tā dziesmās pavada laiku, dzied vaļas brīžos, dzied, darbos iedama, īpaši arī, pūru darinādama. Līdz ar vainagu tautas paņem priekus un dziesmas. Turpmāk vīrs vairs nedod vaļu; un, ja arī vīrs vaļu dotu, – bērns šūpulī! Šādas izredzes piejauc tautietes dziesmām kaut ko sēru, īpaši tās tautietes, kas patlaban taisās tautās iziet. Sirds paredz, ka pēdējā vasara; zied galvā pēdējs rožu vainags. Vēl skan bērzu birze līdz citam rudenim. Citu gadu vairs tautiete nenāks kalnā gavilēt: tas apaugs sīkām nātrēm.

Bet, pirms jaunieši pāriet nopietnajā, prozaiskajā laulības dzīvē, uzmirdz vēl dziesmas līdzīgi zvaigžņu debesim nepārredzamā, neizmērojamā bagātībā, tādā pārpilnībā kā nekur citur mūžā, saistīdamās ap aktu, kas novelk jaunībai robežas: ap p r e c ī b ā m u n k ā z ā m. No visām uzglabātajām dziesmām tās aizņem vairāk nekā trešo daļu, no septiņiem bieziem «Latvju Dainu» sējumiem tās pilda gandrīz trīs, no visām apm. 35 000 dziesmām šai nodaļā ievietotas vairāk nekā 13 000. Tās attēlo vilcienu pa vilcienam katru domu un soli no pirmajiem precības nodomiem līdz atkāzām un jaunā pāra ciemā braukšanai pie saviem vecākiem. Tās apņem vairāk nekā vienu vienīgu precību un kāzu norisinājumos: še ne vien dažādības, kas nāk no kārtas un mantas stāvokļa, no ģimenes apstākļu un tikumiskā rakstura izšķirības, bet še atspoguļojas arī dažādu laikmetu ieražas. Dziedātāji, kas attēlo katru momentu patlaban svinamās kāzās, patura acīs senākās ieražas kā episku vielu, ko izdevīgā brīdī celt kāziniekiem priekšā. Un arī precību izdarītāji un kāzu rīkotāji izlieto senākās ieražas, neņemdami tās vairs savā tiešajā nozīmē, bet kā savu nolūku ietērpu un dramatisku tēlojumu. Laikā, kad precības notiek, savstarpēji saprototies un vienojoties, vēl arvienu precinieki tēlo pakaļ to laiku precību veidu, kad līgavas laupīja un zaga vai kad tās pirka, un dziedātāji to apdzied. Precību un kāzu dziesmas, uzņemdamas sevī elementus no senatnes,

43

top par kaut ko sakarīgu, kam ir savs episks pavediens, sava dramatiska darbība.Uz cilvēka mūža sākumu attiecas r a d ī b u dziesmas, kas pārved pāri k r i s t ī b ā s, kur

visas ieražas izceļ to domu, kas darāms, lai bērnam tiktu par daļu visi labi tikumi un mūža labklājība. No senajām b ē r u ieražām uzglabātajās tautas dziesmās maz kas atspoguļojas. Viņu vietā stājušās kristīgas ceremonijas un kristīgās dziesmas. Vispār latviešu tautas dziesmu nodaļas, kas attēlo citus momentus mūžā, ir samērā niecīgas, salīdzinot tās ar jaunības, precību un kāzu dziesmu nodaļu.

Ka jaunība ir dziesmām visbagātākais mūža laikmets, stāv sakarā ar latviešu tautas dziesmu lirisko saturu. Še izšķirošs svars acumirkļa iespaidam un pārplūstošām, tieši izsacītām jūtām, ne tik daudz mierīgai sacerei, ko pabalsta atmiņa, un plastiskai tēlotāja spējai, Uz šīm spējām atbalstās episkā dzeja, kura pilnīgāk izstrādājas vēlākā vecumā. Teiksmainie tautu episkie dziesminieki ir tad arī veci, sirmi vīri. Šādi pat mēdz būt ievērojamākie latviešu pasaku stāstītāji.

No g a d a l a i k i e m dziesmām visbagātākais p a v a s a r i s. Mostošā, ziedošā daba izaicina uz dziesmām ir putnus, ir cilvēkus. Dziedāšana piemērojas dabas pakāpeniskai attīstībai.

Tiklīdz sniegs nokusis un gani sāk dzīt laukā lopus, atskan g a v i l ē š a n a. Tā pielīdzināma pavasara pirmā dziedātāju putna cīruļa dziesmai; tā ir dziedāšana pa vienam, solo dziedāšana. Tomēr tā ierosina kaut kur apkārtnē līdzīgas tieksmes, īsti gan taisni uz to iziet un atbalstās. Ganam vienam gavilējot, mēdz drīz vien kaut kur citur atskanēt otra balss. Tās viena otrai pa laikam pamazām tuvojas un pēdīgi savienojas. Pie tām dažreiz pievienojas trešā vai vairākas. Ja nav neviena pretī dziedātāja, gans par to izredzas lakstīgalu: tā dzied ievienā, viņš – govis ganīdams. Bez ganiem gavilē vēl arī citi. Māsa sadziedas ar māsu: viena tautu purmalā, otra brāļa tīrumā. Māsa uzaicina māsu pretī gavilēt dažreiz, lai tautu neveiklis pretī nedzied, dažreiz, lai tautu dēls klausās, asaras slaucīdams. Sevišķi sadziedas puisis ar meitu: viņš druvā, viņa brāļa sētā; viņš ardams, ecēdams, viņa – rozes ravēdama, – sadziedas dienu, ziņodamies tikt kopā vakarā.

Kad iezeļ zāle un atplaukst kokiem lapas, sākas r o t ā š a n a, kas turpinās līdz pilnajam ziedu laikam. Lai rotātu, salasās ciema meitas vakaros parastā kalniņā, izredz divi labas dziedātājas, kas teic dziesmu vārdus, viena sīki, otra ruši jeb rupji; visas citas piedzied, piedaiņo bez vārdiem. Rotāšana izklausījās kā dziedāšana uz vairāk balsīm, kā kora dziedāšana. Tai savi panākumi: dziedot meža gali līgojas un puiši nāk koklēdami pa ābeļu līdumu. Metot skatu nākotnē, ieskanas sēras skaņas. Kur katra dziedās citu gadu? Cita tālu tautās, cita smilšu kalnā.

Pilnam ziedu laikam iestājoties, atskan l ī g o š a n a. Tā mēdz sākties pa jaunajiem Jāņiem un beigties Pētera dienā. Visaugstāko pakāpi tā sasniedz Jāņu vakarā. Senāk, kad līgošana stāvēja pilnā spēkā, visa Latvija šai vakarā pārvērtās par vienu vienīgu viļņojošu dziesmu jūru, kurā kā zvaigžņu dzirksteles vizuļoja Jāņu ugunis. Dziesmās izsakās sajūsma par ziedu plaukumu, kas kā nedalīta sega patlaban apklāj visu tēviju, kas sasniedzis savu vislielāko pilnību, bet nu arī taisās atvadīties. Ja gavilē pa vienam, rotājot sastājas kopā pulciņi, tad līgojot un Jāņu vakaru svinot, ņem dalību visa saime, visi ciemi, visa tauta. Še tad dziedāšana arī nestāv par sevi, bet tā apņem dramatiski norisinošos darbību, kur lomas dažādi izdalītas. Sievietes plūc zāles un pin vainagus, vīrieši cērt meijas, ko appušķot vārtus un durvis, un dedzina Jāņu ugunis, nama tēvs un nama māte gādā par Jāņu bērnu uzņemšanu un pacienāšanu. Ar ziņu katram ko rīkot un darīt ir arī kūtīs un klētīs, pagalmā un laidarā, dārzos un laukos. Un visu vītin apvij dziesmas, līgošana, kur pirmajā lomā ir sievietes. Līgotāju pulkā mēdz būt sava sācēja jeb ievilcēja, kura viena pati izdzied dziesmas pirmo rindu, pēc kam viss pulks to atkārto vai arī iekrīt pie līgo un dzied tālāk otru paņēmienu. Līgošana tomēr ļoti dažāda, gandrīz katrā apgabalā savāda.

44

Kā kāzas mūžā, tā Jāņi gadā novelk robežu īstajam dziesmu laikam. Sākas grūtie lauku darbi, kurus gan arī pavada dziesmas, bet vairs par sevi neizceļas. Tikai r u d e n i m atnākot un garajiem vakariem iestājoties, atliek vaļas vairāk uz dziesmām domāt. Tas ir dzīru un dažādu svinējumu laiks. Tad mēdza turēt kāzas, tad svinēja Veļus. Tas viss saistīts ar dažādām ieražām un dziesmām. Dzīrojot un dziedot svinēja Veļu svētkus, par ko zin stāstīt hronikas un daži novērotāji (Kelhs, sk. II. I. 1)a). Ar attiecīgajām ieražām šīs dziesmas aizmirstas. Garajos ziemas vakaros nodarbojās ar dziesmām, dažādus rokdarbus strādājot.

Vēl ir gadā daži svinējumi, kuru ieražas dabū dziesmās kādu atspulgu. Pa Meteni vizinājās, Lieldienās šūpojās, pa Jurģiem dzina lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Ziemas svētku dziesmas norāda uz dažām zīmīgām ieražām; rīkojoties trīs dienas, trīs naktis ir kājas nedabū noaut: iet ķekatās, klausās bites, zīlē, ēd cūkas smeceri. Tomēr tās tikai nepilnīgas atliekas, no kurām nav sastādāms nekas sakarīgs un vesels.

D i e n ā dziesmām veltī sevišķi v a k a r u. Rīts aizņemts darbiem. Tad dzird dziedam tos, kas izpilda savrup kādu uzdevumu: gani, malējas. Bet dziesmām nodoties var tikai vakaros, pēc pabeigtiem dienas darbiem. Pavasarī tad salasās meitas uz kalniņiem, lai rotātu un līgotu, ziemu kaut kur telpās, lai vakarētu. Pilnīgāka nodošanās dziesmām prasa zināmu svabadību, kura darba cilvēkam iegūstama tikai vakaros. – Vakars vēl arī citādā ziņā labvēlīgs dziedāšanai, sevišķi dziedāšanai ārā. Kāda dziesma izsaka šādu novērojumu:

Skaņi skan no rītiem, Uz vakaru vēl skaņāk. Tad tik labi neskanēja, Kad bij saule pusdienā.

Vēl kādā citā dziesmā meitas tiek uzaicinātas, lai dzied vakarā, jo vakarā tālu skan. Pētnieki atrod, ka šim novērojumam zinātnisks pamats. Dienu Zemākā gaisa kārta no zemes sasilst un kāpj; virsējās kārtas slīgst uz zemi. Ar to gaiss sadalās slāņos, kuri nosaista balsi un atbalsi. Vakarā, naktī zeme nesilda un gaiss ir vienāds; skaņas savā plūdumā tad arī nav traucētas.

c) Kur dziesmas dzied? Ja latviešu tautas dziesmas pieslēdzas īstenai dzīvei, to soli pa solim pavadīdamas, tad saprotams, ka nav dzīvē nevienas vietas, kur dziesmas nedziedātu, kas nebūtu apbalvota dziesmām. Zīmīgs ir viņu pielīdzinājums rasas pilieniem, kas pieķeras katrai puķei, katrai lapai, katrai smildziņai, katram priekšmetam. Sakarā ar to priekšmetu, ar to vietu, kur rasas pilieni turas, tie arī dabū savu īsto apgaismojumu, izceļas savā īstajā daiļumā. Tā latviešu tautas dziesmas visā pilnībā saprotamas un baudāmas tikai tad, ja patura acīs to gadījumu un vietu, kur tās dziedātas. Attiecīgā dzīves parādība, apstāklis, kur to dzied, dod katrai dziesmai īsto iztulkojumu. Ja dziesma min kādu dabas priekšmetu, tad ar to tā palaikam negrib raksturot šo priekšmetu, bet zināmu momentu vai parādību cilvēku dzīvē. Dziesmās bieži daudzina ozolu un liepu, bet tiecas ar to izsacīt kaut ko par vīrieti un sievieti. Šādā nozīmē uzņemot dziesmās sacīto, dabūjam ar minētajiem priekšmetiem ne vien pievilcīgu dzīves parādību raksturojumu, bet arī šie priekšmeti paši mums parādās savā dziļākajā, savā dzejiskā un mitoloģiskā nozīmē, ko tautas uzskati tiem piešķir. Tas pats attiecas arī tieši uz mitoloģiskām būtēm (Laimu, Pērkonu u.c.): arī tās visgaišāk nolaužamas sakarā ar apdziedāto dzīves momentu, kas savukārt ar tām dabū dzejā savu apskaidrojumu.

Īstā vieta, kur tās dziedamas, dod pareizo iztulkojumu arī tām dziesmām, kur runā tieši par zināmām dzīves parādībām. Tā, piem., vedeklas satiksme ar vīra māti tēlota pavisam tumšās krāsās. Ja mēs šīs dziesmas uzņemtu par tādām, kas izsaka tiešus dzīves novērojumus, kas sacerētas un dziedātas tajās minētās nesaticības brīžos, un uz to dibinātu savu spriedumu par dzimtas locekļu savstarpējām attiecībām, mēs darītu aplam. Lieta tā, ka šīs dziesmas dziedātas kāzās, kur brūtgāna un brūtes puse, vedēji un panāksnieki nostājas vieni pret otriem un sacenšas vieni otrus pārspēt visādās atjautībās un zobgalībās, izsacīdami apvainojumus, kas nav ņemami nopietni.

Gadījums, moments dzīvē, ko dziesmas aptver, kur to dzied, ierosina arī, lai dziesmu

45

sacer. Kāda daļa dziesmu taisni šai brīdī un vietā arī rodas. Īpaši tas sakāms par apdziedāšanās dziesmām: vienā pusē izsacītās domas prasa, lai otrā pusē uz tām tūliņ atbild. Arī gadījumos, kur nav pretējas puses, kur dziedātājs viens, darbojas tieši sacere. Vienu dziesmu dziedot, rodas galvā cita, pat vesela virkne jaunu dziesmu: «Nava viena izdziedāta, jau deviņas sacerētas». Tomēr laba dziesma nepaliek, kur dziedāta. Tā uzglabājas atmiņā un turpmākajā gadījumā savā īstajā vietā tiek atkārtota. Tā salasās krājums dziesmu, kas katram dziedātājam padomā. Pie tā pieder arī dziesmas, kas vientulības brīdī sevišķi sacerētas tai nolūkā, lai tās zināmā gadījumā lietotu. Ir tad sevišķas v i e t a s , k u r d z i e s m a s s a c e r u n g l a b ā. Šīs vietas atzīmējas arī tur sacerēto dziesmu sevišķajā raksturā. Še uzturoties un attiecīgos iespaidus saņemot, nāk atmiņā še radušās dziesmas. Tās še satītas kamolā, no kura tās var pa vienai vien ritināt, vai ieliktas vācelē vai pūrā, kur tās paņemamas un pa vienai izdalāmas. Apiņu dārzā trīs pūri dziesmu; var dziedāt trīs gadi, ne vāku nepavāžot. Dziesmu daudzumam, kas rodas un glabājas senāk pie katrām latviešu mājām uzejamā apiņu dārzā, varētu būt kāds sakars ar to, ka apiņus izlieto, alu darinot. Ābeļu dārzā pieci pūri dziesmu. Smalkā lazdu krūmā dziesmu vācele, no kuras var palasīties labas vien. Dziesmas glabājas vēl nātru krūmā, skaidienā, pat mēslienā. Arī vietās, kur izpilda zināmus pienākumus, rodas un glabājas dziesmas. Pavasarī ganos tin dziesmas kamolā. Vasaru kumeļam dziesmu deķis mugurā. Rītos maltuvē ejot, var ritināt dziesmas no vāceles, kas glabājas padzirnē.

Ja dziesmas sacerēt var vislabāk vientulībā, tad d z i e s m a s m ā c īt i e s var tikai sabiedrībā ar citiem, pulkā. Šim nolūkam sevišķi noderēja garie ziemas vakari. Tanīs visi māju ļaudis salasījās saimes istabā un pie skala uguns strādāja dažādus rokdarbus: vīrieši vija pinekļus, striķus, taisīja pastalas, zirglietas, darba rīkus; sievietes vērpa, adīja, šuva. Še nu bija īstā vieta, kur cilāt dažādās gara mantas: še stāstīja pasakas, minēja mīklas, dziedāja dziesmas. Notika arī sevišķa v a k a r ē š a n a. Sestdienas vakaros (pēc K. Kalniņa Augškurzemē) salasījās jaunas meitas kādā no ciema p i r t ī m, atnesdamas līdz daža gaļu, daža putraimus, daža pienu vakariņām. Tās gatavodamas un rokdarbus strādādamas, meitas dziedāja dziesmas. Vakarēšanā piedalījās nereti arī saimniece un puiši. Še dziedāja visvisādas dziesmas, tās grupējot ap zināmiem priekšmetiem vai momentiem, nododoties tīrai interesei par tām un tās mācoties, lai būtu turpmāk attiecīgajā vietā dziedātājai pie rokas.

Par ļaužu jeb v ē r p j a m ā m i s t a b ā m Vidzemes muižās 19. g. simteņa sākumā pastāsta Baltijas vācu rakstnieks Dr. Bertrams (Baltische Skizzen). Tanis salasījās muižas kalpones, kad bija apkopušas lopus, še vērpa, adīja, tina dzijas un darīja citus rokdarbus. Viņu vidū bija nereti arī pati lielmāte, tās pārraudzīdama, tomēr ņēma tik maz dalības pie tā, kas apkārt notika, ka daudzkārt iesnaudās. – Vērpjamās istabas kā tautas dziesmu piekopjamās vietas bija senāk tālu izplatītas arī citās zemēs un tautās. Vācijā tās apvienoja gadu simteņiem lauku jaunatni rokdarbos un dziesmās. Izslēgti nebija arī vecāki ļaudis, kuru pārraudzībā dažreiz stāvēja šīs vietas. Tomēr pārsvarā še bija jaunatne, no kuras vidus dažās vietās mēdza izraudzīties priekšnieci jeb priekšdziedātāju. Stipri še skatījās uz darba sekmēm un ieražu tiklību. Vēlāk vērpjamās istabas sāka pieņemt izpriecas vietu raksturu, deva iemeslu dažādām valodām un tika no valdības pa lielākai daļai nedibināti apspiestas. Šādas pat vietas laucinieku satiksmei ziemas vakaros uzejamas pie ziemeļģermāniem, frančiem, pie slāvu tautām (sevišķi pie serbiem, bulgāriem, krieviem), pie leišiem; igauņu tautas epa Kalevipoega sastādītājs Kreicvalds noklausījās zēna gados dažas Kaleva teikas daļas kādā vērpjamā istabā netālu no Vezenbergas.

Pie senākām latviešu satiksmes vietām, gan vēlākā laikā, pieder k r o g s. Arī še dziedāja un mācījās dziesmas. Kad visas dziesmas izdziedātas un meklē pēc jaunām, tad iet dziesmu kambarī pēc kādiem variantiem, dziesmu krodziņā, un dabū citas.

Vislabākais dziesmu veicinātājs ir galā d a b a s j a u k u m s, kura iespaidiem dziedātājas nododas sevišķi pavasarī. Pie katra ciema ir zināma vieta, kur meitas pavasara vakaros

46

sapulcējas dziedāt. Par tādu apzīmē upmalu, ozolu, bet sevišķi dziedātājas sanāk uz pakalniņa, apaļa, zaļa. No turienes balss nes tālāk. Mazās dziedātājas pie tam pacel uz akmeņa, lai balss skan līdzi citām. Tur dzied mazs pudurītis meitu, bet puišu sajāj klausīties no trim novadiem.

Brīvzemnieks zīmē (savā t. dziesmu krājumā) no Kurzemes dienvidrietumu daļas šādu p a v a s a r a v a k a r a a i n u: Arāji pāriet mājās, gani pārdzen lopus, atskan āža raga skaņas, puiši jāj zirgus pieguļā. Pavasara dāvanām apbalvotajā apkārtnē nometas klusums. Te atskan melodiskas skaņas no pakalniņa zemnieku māju tuvumā: meitas dzied, pēc grūta darba atraudamas sev dažus nakts atpūtas brīžus. Teicēja uzņem, iedziedādama divus pirmos paņēmienus no četrrindu dziesmas; koris iekrīt, stipri vilkdams vienmuļīgo ē–ē–ē; korim velkot, dziedātāja atkārto dziedātos vārdus, tos ievīdama, ielocīdama dziedāšanā. Drīz apkārtnē dzirdami vēl divi, trīs tādi kori. Diedāšana turpinās veselām stundām, un dziesmu pavediens nepārtrūkst.

D z i e s m u  b a g ā t ī b a, kas novērojama tādos pavasara vakaros, norāda uz latviešu tautas dziesmu daudzumu vispār. Dziesmām nolemtais laiks aiziet, balss piekūst, bet dziesmu nepietrūkst. Bagātība, kāda ir neizmērojamā un neizdibināmajā dzīvē, ir arī dziesmās. Par to tauta pati dod šādu liecību:

Kas var dziesmas izdziedāt, Kas valodas izrunāt?Kas var zvaigznes izskaitīt, Jūras zvirgzdus izlasīt?

L i t e r a t ū r a. Visbagātākais avots ziņām par latv. t. dziesmu lietošanu un dziedāšanu: Barona Latvju Dainu ievada nodaļa līdz ar attiecīgiem apcerējumiem. – Par bārenīti: Klaustiņa Bārenīte un mātes meita (1910). – Par latviešu kāzām: kāzu apraksti Latvju Dainu III daļā; Pētersona Zin. Komisijas 16. Rakstu krājumā. – Par dziesmu skaņu vakaros: Kasparsona Skaļš gaiss, Izglītība 1909. g. 1. burtn.

3) SATURS. Dzejdarbu saturā izšķiramas divi puses. Tanī ietveras kaut kas no ārējas, patiesas vai iedomātas pasaules, kaut kas, ko dzejnieks ņem par sava darba objektu, iztēlojamo vielu; bez tam dzejnieks tanī ieliek kaut ko no sevis, no saviem un tamlīdz no tautas iekšējiem pārdzīvojumiem, no sava un tautas gara. Varam tad attiecībā uz latviešu tautas dziesmām runāt par viņu lietišķo un viņu garīgo saturu.

a) Lietišķais saturs latviešu tautas dziesmām ņemts tieši no latviešu tautas dzīves. Tās tieši uztver un attēlo uzskatāmo, novērojamo apkārtni, a i z r i t o š ā s d z ī v e s m o m e n t u s. Ar to viņu aplūkotajiem priekšmetiem novilkta zināma robeža. Ārpus tās paliek nenosaistītā fantāzijas darbība, kas nepazīst nekādu dienišķās dzīves, laika vai vietas noteikumu, pasakainie tēlojumi par visvisādiem brīnumiem, par pilīm no dārgakmeņiem, par kubiem, pilniem zelta, sudraba, dimanta, par pasaku dzirnavām burbuļojošu upju malā, parādības, ar kurām tik bagāta dažu citu, sevišķi ir romāņu tautu (franču, itāliešu), arī jaungrieķu dzeja. Ja latviešu tautas dziesmās no tām arī uzejamas kādas druskas, tad tās ir aizņēmumi no citurienes. Parasti latviešu burtniecībā šādām parādībām vieta pasakās, kas vispār pieder pie ceļojošiem sacerējumiem un kur fantāzijai pilna vaļa. Latviešu dziesma nepaceļas no dienišķās dzīves atšķirtā pasaku un sapņu pasaulē. Viņas iecirknis ir taisni dienišķā dzīve. Tā nepiesaistās arī pie vēsturiskiem gadījumiem, nemin nekādus tautas varoņus, lai tie arī būtu ieguvuši ievērību ar kādu klaidoņu brašumu vai laupītāju drosmi, kādus uzejam apdziedātus dažu citu tautu dziesmās. Parastā dienas gaita vai arī zināmos laikos atkārtojošās paražas vai dabas parādības dod vielu latviešu dziesmai.

Par īstu izņēmumu nevar uzlūkot arī g a r ā k ā s l a t v i e š u d z i e sm a s jeb z i ņ ģ e s. Ciktāl tās nav aizņemtas no citurienes, tās sniedz plašākus, sakarīgus paražu vai atkārtojošos dzīves gadījumu attēlojumus. Garākajās precību dziesmās apraksta agrākā veida precības: kā līgavu no maltuves nozog, kā brāļi tai dzenas pakaļ, kā uzzin ceļu, kā viņi aizvesto māsu atrod; vai arī kā tautietis sataisās un jāj precībās, kā uziet tautietes ciemu, ko tur piedzīvo un

47

novēro. Ir arī ziņģes, kur tēlo puiša vai meitas maldības un likteni, plašākos vilcienos aizņemot dažas dzīves parādības, viņu sakarus un simbolus. Dzērājam tēva dēlam zirgs aizskrej meža ceļu, zars norauj cepuri: zirgu meklēdams, viņš ceturtā dienā satiek tautu meitu, kas viņa zirgu saķērusi, piesējusi, apdeķojusi, bet kam, zirgu saķerot, zars norāvis vainagu; tēva dēls to solās samaksāt un saderinās ar tautu meitu; ceturtā dienā viņš, suņiem rejot, iejāj līgavas sētā uz precībām. Dažās kara dziesmās sakarīgāk iztēlo brāļa kara gaitas. Dzied zīle, brālim jājāj karā; māsa tek dārzā pušķot brāļa cepuri; appušķo, pavada, saņem brāļa mierinājumu, lai gaida pārnākam ja ne viņu, tad kumeļu; pa deviņām vasarām attek kumeļš smilšainām kājām; tas nu dod ziņu, kur palicis jājējiņš, metot skatu kara lauka ainā. Arī bērnu pasaku dziesmas savērtas no cilvēku vai kustoņu dzīves un darbības pavedieniem. Šīs garākās dziesmas neattālinās nekādā romantiskā sapņu pasaulē, neuztver nekādus ārkārtējus vēstures notikumus. Tās izraugās zināmu dzīves gadījumu virkni, pakavējas pie tās savrup un sniedz to zināmā sakarībā un noapaļojumā. Ar to tās atšķiras no parastajām latviešu dziesmām.

P a r a s t ā s  l a t v i e š u  d z i e s m a s  ņem atsevišķos dzīves momentus, notver katra neiznīcīgo vērtību un to notēlo kā dzintargraudā. Tās nevar būt garas. Dzīve iet nemitīgi uz priekšu, noved pie turpmāka un atkal turpmāka momenta, kam tāda pat vērtība. Aplūkotāji, tēlotāji tiem seko radītāja sajūsmā un priekā. Ik minūtei ir sava noskaņa un nokrāsa, savs saturs un sava vērtība. Pie tam katram momentam ir tai pašā laikā vietas un darbības dažādībā simtiem variāciju. Viens tēlotājs tos nekad nevar visus ne notvert, ne notēlot. Bet tur ir simtiem un tūkstošiem tēlotāju, kas savā starpā saistās kopā pa vietu vietām, pa novadu novadiem, sētu pa sētai Latvijā, pa laiku laikiem, pa gadiem, gadu desmitiem un simtiem tautas mūžā. Varam tad noprast, ka latviešu tautas dziesmās dabū notēlojumu latviešu dzīve visā plašumā un visos sīkumos.

Kas ir  l a t v i e š u  d z ī v e? Tā nav tikai viena cilvēka dzīve. Un arī tā ir neizmērojami bagāta. Kas cilvēka iekšējā un ārējā dzīvē nenotiek katru dienu! Kādas noskaņas neienes viņa dvēselē saules lēkts un riets, pusdienas karstums, nakts klusums, dienas darbu sākums, gājums un beigas, satiksme ar tuviniekiem, draugiem, naidniekiem, attiecības pret kumeļu un raibaļu, pret briedi un lāci mežā, pret ābeli un apini dārzā, pret smilgu ceļmalā, pret tūkstošām būtēm un lietām, kas apņem cilvēku, atstādamas uz to iespaidu! Un tā diena pa dienai garā gadu virknē pa bērnību, jaunību, spēka un nespēka gadiem līdz sirmam vecumam. Visi šie neskaitāmi daudzie un dažādie mirkļi cilvēka mūžā tiecas izsacīties latviešu dziesmās. Bet cilvēku ir daudz, un katram no viņiem ir savs mūžs, savi pārdzīvojumi, savs liktens. Tur ir bajārs, kam jājot zīda pušķi zemi slauka; tur ir nabags, kas noplīsis grāvī gārsas lasa. Tur ir mātes meita, kas uzaug pie māmiņas baltām diegu zeķītēm; tur ir bārenīte, ko sveša māte saņem pie vārtiem rīkšu sauju padusē. Tur ir arāji, jūrnieki, dravinieki, kara vīri. Ja arī sabiedriskais stāvoklis un dzīves apstākļi tie paši, tomēr katram ir sava daba. Tur ir jautrais, kas ārdīt ārda valodu; tur drūmi klusais, no kura vārdi nāk skopi, kā lūki plēšami no koka. Tur saticīgais, labais, ko visas ciema meitas sauc par bāleliņu; tur ir ķildu cēlājs, kam visi naidnieki. Tur ir darbīgais, tikušais, kam rudzu lauks guļ kā ūdens; tur palaidnieks dzērājs, kas kroga galda galā ,izdzied rudzu pūru pa vienam graudam. Un tā simtām rakstura dažādību, kas atspoguļojas latviešu dziesmās. Ar to cik necik dabūjam jēdzienu par latviešu dzīvi, no kuras ņem vielu latviešu tautas dziesmas.

Līdz ar aizritošo dzīvi notēlojas arī viņas vairāk pastāvīgie pamati: mums dziesmās paceļas priekšā ne vien latviešu tauta, bet arī l a t v i e š u z e m e. Še atrodam Latvijas laukus, pļavas, mežus ar viņu smaržu, viņas upes, ezerus, jūru ar viņas vizmu. Arī pats niecīgākais priekšmets dabū savu dzejisko noskaidrojumu līdz jūras zvirgzdiem un auzu skarai laukā. Pilsētas un ciemi iespiež savu zīmogu dzejas veidotajā vielā kā vaskā. Precinieks Jersikā iesēžas laivā, līgo lejup pa Daugavu; Sērpilī rej suņi, Sērenē dzied gaiļi, Rīgā aust gaisma; še viņš pērk zirgu, kaldina Jelgavā, aizjāj līdz Kandavai. Puisis tek caur Jelgavu pie Olaines

48

meitām. Cits pērk Rīgā kumeļu, Āraižos kaldina, Cēsīs ņem līgavu, Raunā šūdina kurpes, krodziņā aiz Cēsīm nodzer kāzas, uz Burtnieku ezera pārmij gredzenus. Katrs Latvijas pagasts, kura robežās vai tuvu tām atskanējusi apdziedāšanās, atstājis savu vārdu latviešu dziesmās.

Bet ne tikai redzamā pasaule pieder pie latviešu dzīves. Attiecības pret redzamām lietām pamazām pāriet nojausmā par vērojamām, n e r e d z a m ā m b ū t ē m. Jau apkārtnes priekšmeti paši ir pirmatnes cilvēkam parādības, kam cilvēka īpašības un lemjošs spēks. Blakām tiem nostājas dažādi gari. Attīstās jēdzieni par dievībām: Dievu, Laimu, Pērkonu u.c. Tām ievērojama loma cilvēka dzīvē, kura nenorobežojas ar kapu, bet pastāv citā veidā vēl viņpus tā; pāri zemei izplešas bezgalīgās debesis ar saviem spīdekļiem, zvaigznēm. Tur pāriet pāri cilvēka dzīve. Bārenīte pavaicā Saulei, ko dara viņas māmiņa, un dabū atbildi, ka tā zelta slotu ceļu slauka un gaida viņu aizejot. Tā latviešu dzīve, kas neizmērojami bagāta un dažāda, saslēdzas kopā ar Visumu. Šī ir pasaule, kuru sevī uzņēmušas latviešu tautas dziesmas, kas ar to savā kopībā tikušas par milzīgu, visās krāsās mirdzošu mākslas darbu.

b) Latviešu tautas dziesmu garīgais saturs saistās ar viņās uzņemto ārējo pasauli: dzīves īstenība sniedz trauku tam, ko dziesminieks tanī ieliek no sevis; kas tam iet pāri, dziesmās neietilpst. Latviešu tautas dziesminieks nav fantāzijas dzejnieks, kas savus tēlus brīvi izdomā, bet modeļa dzejnieks, kas tos ņem no patiesās dzīves. Tās novērojamajai gaitai pieslienas viņa izsacītās jūtas. Viņš nenododas plašam, tiešam jūtu uzplūdumam. Latviešu tautas dziesmu krājumā nav nekādas patstāvīgas sēru dziesmu (elēģiju) nodaļas; dziesmas ar sēru noskaņu pavada attiecīgos dzīves gadījumus un posmus, kādi ir: vecums, slimība, miršana, bāri, ļauna diena. Nav arī sevišķu līgsmības vai slavas dziesmu (himnu, odu, ditirambu); viņu skaņa izpaužas jaunībā, kāzās, Jānos u.c. Un arī še tām nav ne tā apmēra, ne tā noteiktā rakstura, lai tās varētu tieši apzīmēt ar kādu no jūtu veidiem vai afektiem. Tiešās jūtu izteiksmes vietā skaņās, saucienos ir stājusies izteiksme no apkārtnes ņemtos tēlos, priekšmetos; pa daļai šādam dziesmu veidam uzskatāma par pamatu tieši rotaļāšanās, tēlošanas dziņa bez zināmām jūtām kā pirmatnējā ierosinātāja. Jūtas latviešu tagad pazīstamajā tautas dziesmā parasti nojaužamas kā ātra, liega ieskaņa no pēkšņi uzmirdzošas gleznas. Skaņa un glezna paliek dvēselē un sevī norobežojas, nepaplašinās, neizplūst, neizveidojas tālāk. Dvēsele ir devusi nozīmi un pastāvību zināmam dzīves momentam; cits moments modina citu skaņu. Dvēseles izjūta paliek vienumēr sakarā ar dzīves tēliem un gaitu. Tādā kārtā ir latviešu tautas dziesmās stiprs episks elements: tur attēlojas konkrētā, redzamā dzīves āriene. Bet tās paliek liriskas ar to, ka dzīves momenti nesaveras pie episka pavediena patstāvīgā virknē: dvēseles izjūta izceļ jaunus un atkal jaunus momentus, kam īpaši tā dod īsto vērtību. Zināma dvēseles jūsma tad arī var vairāk dziesmu savienot par garāku virkni.

Še izceļas kāds no dvēseles parādības veidiem, kas redzami ieaužas latviešu tautas dziesmās. Tā ir s i m p ā t i j a, i e j ū t a aplūkotos, novērotos priekšmetos. No tās izlobās apkārtnes un paša atziņa. Latviešu tautas dziesmās uzejami latviešu z i n ā t ņ u s ā k u m i. Tur atzīmētas kustoņu, koku īpašības, izsacīti novērojumi par sauli, mēnesi, zvaigznēm.

Ieskatoties cilvēku darbos, viņu darbības dziņās un mērķos un arī paša iekšienē, dziesminieks dabū zināmas tikumiskas mērauklas. Še ir tautas ētikas sākumi. Iejūta uzmeklē arvienu dziļākas, patstāvīgākas, vērtīgāka īpašības. Kas no meitas auguma, ja nav tikusi darbos! U z c i t ī b a, n e p i e k ū s t o š a d a r b ī b a s d z i ņ a tad nu izceļas viņos klaušu laikos par vienu no tām īpašībām, ko sevišķi slavē, ko tikuši izkopj. Tautu meita nokūlusi iet malt, samalusi – druvā; sēdēdama raksta, staigādama ada, izdzīdama, sadzīdama pin vīzes. Dārgāks par zeltu un sudrabu ir m e i t a g o d s. Jauna meita izmirkusi, sasalusi bēg kaunu, nes saujā dvēselīti. Arī pie tautu dēla tā nemeklē daiļu augumu, bet skatās uz viņa darbu, vai laukā aug tīra maize. Augstāk par to stādāma g u d r ī b a. «Daža laba rudzu klēts gudra vīra

49

galviņā.» Par visvērtīgāko īpašību atzīst gudru padomu. Šūpulī jāliek trīs lietas, kas nepieciešamas: maize, nauda, gudrs padoms. – Tīrības jūtās savienojas t i k l ī b a u n d a i ļ u m s. Kauns meitai, kam nesukāti mati; ir irbe tek ceļu, izsukājsi cekuliņu. Koša tēva meita netur ne melnu galdu, ne gružainu istabu; tai baltas kannas, tīrs, gluds pagalms. Jauni puiši, jaunas meitas tīra arī ceļmalas, lai Dievam, Laimai braucot nepakrīt kumeliņš. Jaunas sievas ravē pirts teku, pa kuru pie viņām nāk Laima, Māra.

Sakarā ar tīrību k r ā s u starpā pirmo vietu ieņem b a l t ā. Tai vispār augstāka, dziļāka nozīme. Par baltiem min ne tikai priekšmetus, bet runā arī par baltu māmuliņu, baltiem bāleliņiem, baltām dienām; balta ir meita, kas nāk ar savu tikumu.

Baltā krāsa pirmā pie rokas arī dzejniekam. Balta ieva kalnā, vēl baltāka lejā; tautu meita sedz baltu villaini, vēl baltāka tai pūrā. Še darbojas jau t ī r a s d a i ļ u m a j ū t a s. Tās izceļ un noskaņo arī citas krāsas. Tautiete ielec līdz pusei sarkanās rozēs, lai zied vaigu gali kā sarkanie rožu ziedi. Tautiets lūdz, lai tēvs pērk sirmu zirgu, pelēku mēteli, lai viņš var lidināt kā pelēks vanadziņš. Zeltene nosauc tautu dēlu par aklu, kad viņš jautā, kādu šūt cepuri, – vai viņš neredz, kādas viņai uzacis? Tādu sajēgu par krāsu saskaņu prasa tautiete no tautu dēla.

Dziesmās ievērota arī k r ā s u d a ž ā d ī b a. Tautu meita apaunas baltas kājas pie melniem lindrakiem vai arī baltas zeķes un melnas kurpes. Viņai balta villaine sarkaniem rakstiem, sarkans vainags sudraba lapām, vēl arī sarkans vainags un melna samta kleita. Aust zaļa diena, lec sudrabota saule; brālis velk zaļus svārkus, tautu meita sudrabota. Balta puķe, zaļa niedra sēž galda galā; balta puķe māsa, zaļa niedra tautu dēls. Sudrabotai irbei apzeltīti spārni. Cieņā stāv arī vienkārši r a i b u m s. Govis ir patīkamas, ja tās raibas; pastāvīgais govs epitets ir raibaliņa. Pupas zied raibi, villaine raibāka. Tautu meita aun kājas rakstītās zeķēs; ārē stāv divi bērīši ziedainām kājām. Sirmajam kumeļam mugurā zvaigžņu sega; bērītis ir zeltītām lāsēm.

S u d r a b ā un z e l t ā mirdz liela daļa tautas dziesmu pasaules. Kumeļam zīda sega, zelta segli, sudrabiņa iemaukti; viņa stallim zelta durvis, vara grīda, sudrabiņa redelītes. Caunei pieci zelta gredzeni, ūdrim zelta cimdi rokā, lakstīgalai zelta spārni, bitei zelta niedra rokā. Aiz upes balti bērzi sudraba lapām. Tautu meita iet caur sudraba birzi. Jūrā redz zelta grīsli grīļojam vai divi svecītes sudrabiņa lukturos. Līdaciņa velējas zaļas niedras galā: zīda krekls, zelta vāle, sudrabiņa velētava. Jūras puķes sudraba lapām, zeltītiem ziediem, jūras putni sudraba spārniem, zeltītiem cekuliem. Saprotams tad, ka Saule, Saules meitas, Dieva dēli, Mēness mirdz un viz vienā zeltā un sudrabā. Saule noiet, zeltu sijādama, sudrabiņu vētīdama, auž audeklu Daugavas malā: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte.

Šādā un vēl daudz citādos veidos izrotāt uztvertos priekšmetus skubina iejūta tanīs. To pavada cildenas p r i e k a jūtas. Ganu meita aplūko savas govis, atrod, ka tās raibas, lielas un mazas – visas raibas, un izsaucas:

Pati prieka nevarēju,Raibaliņu ganītāja.Tāds pat prieks, ko dod dziļa, skaidra iejūta tautu meitai vēl arī par savu villainīti,

vainadziņu, puķēm, tautu dēlam par savu kumeliņu. Ja to vēl pabalsta jaunības zaļoksnība, pārplūstošais spēks, tad dziesmas aizrit tādā straujumā, ka ir valdīt nevar. Prieks tad savukārt neizsmejams dziesmu avots, kura plūdumu atkal vada, uztur un pavairo simpātijas uz tuviem priekšmetiem. Māsai zied rozes, viz vainags, visapkārt apaļajam kalniņam tek saule, sudrabiņu sijādama. Kā lai dziesmas valda! Nelīdz arī rājiens, ko dod tuvi vai nelabvēlīgi cilvēki: māmiņa, tautietis, saimniece, bargā vīra māte, kungi.

Ar dziesmām arī ļaunai dienai var stāties pretī. Tomēr tā galā nomāc pacilāto prātu, un dziesma tad top par ārēju paražu, par aizsegu ļaužu priekšā. Gan lustīgi dzīvo, sirds raudāt raud; ļaudīs padzied, maliņā slauka asaras. Ļaunā dienā dziesmai var arī būt cita, dziļāka nozīme: t ā s i r d i r e m d ē, m i e r i n a. Kad jāklausa sīvam kungam, kad zin savu arājiņu sīva kunga novadā, kad dzird savu augumiņu nicinām, kad arājiņš nomirst vai tautu dēls

50

atstāj, sirds remdējas dziesmās. Tās ir arī bārenītes vienīgās mierinātājas. Tā dziesmas top nepieciešamas; tās ne vien dzīves papildinātājas, bet taisni viņas uzturētājas. Latviešu lielais dziesmu krājums, tautas dzeja nav tikai laika kavēkļa, rotaļu dziņas panākums, bet tā ir daļa no dziļākās tautas dzīves, viņas glābēja, uzturētāja, noskaidrotāja.

Simpātija pieaugdama top par m ī l e s t ī b u. Tā aptver tuvās būtes, ne vien cilvēkus, bet a r ī k u s t o ņ u s, dažreiz a r ī c i t u s p r i e k š m et u s. Pa daļai tas izskaidrojas ar uzskatu, ka apkārtējie dabas priekšmeti ir cilvēkam līdzīgas būtes. Zeltene ietu tautietim līdz, ja nebūtu žēl rožu dārza; baltā roze trīs gadus noraud pēc savas sējējas un laistītājas. Šī saka:

Būt zemīte viegla bijs!Kā tās manas villainītes,Es būt savu rožu dārzuTautās līdzi aizvedusi.

Žēl viņai divu lietu, no māmiņas šķiroties: rožu dārza un bāleliņa; rozei nostājas blakām bāleliņš. Nav brīnums: pati tautu meita dažkārt roze. Magone zied istabā, roze kambarī; tautu dēls pirmāk iet pie magones, tad pie rozes kambarī. Tautiete, kas rožu dārzu līdz paņemt nevar, ved sev līdzi raibaliņu: ja būs barga vira māte, turēsies pie viņas. Raibajai ziedainas kājas: to nedrīkst dzīt purvā, lai ziedi nenobirst. Tikpat mīļš bāliņam kumeļš. Kumeļam birst sviedri, bāliņam asaras; viņš izņem raibu segu, noslauka kumeļam sviedrus. Viņš dod kumeļam tīras auzas, tek viņu kopt basām kājām, apsedz laukā, sniegam putinot, baltu sagšu. – Laba saskaņa palaikam brāļu–māsu starpā, labāka māsu starpā nekā brāļu, kuriem dažkārt tēvu zeme dalāma. Dziļākas mīlestības nojausmas nomanāmas tautu dēla un tautu meitas starpā. Brālis dara klēti sudraba pamatiem, lai māsa pie viņa dzīvotu; ja tīk, lai liek arī zelta pamatus, viņa še nedzīvos. Viņa atstāj cirpi uz kopiņas, grābekli pļavā un aiziet pie sava tautieša. Neviens viņu tā nemīl kā tautu dēls; nevienu arī viņa tā nemīl. Tautietim dreb roka, viņu sveicinot, kā bērzam lapas, lakstīgalai laipojot; viņai birst asaras, tautām bildinot, kā bērzam zelta rasa, strazdam uzlecot. Še atskan mīlestības augstā dziesma. Tā pieņemas, piegriežoties m ā t e i. Diena gara, kad neredz saules, vēl garāka kad neredz māmiņas. Deg skalu, deg sveci, istaba tumša; ienāk māmiņa, istaba tūdaļ gaiša. Ja arī saulīte zemu, māmiņa veca, pie viņas vēl teciņus tek pēc padoma. Lai arī piekususi, meitu mazu auklēdama, viņa mīļa, laba līdz mūža galam. Kaut viņa dzīvojusi otru mūžu! Bet uguns apdziest, māmiņa nomirst; uguni iepūtis, māmiņu nepiecels. Bārenīte nu izlasa smilšu kalnu pa vienam graudiņam, meklēdama to vietu, kur guļ māmiņa. Bet pa tam viņa to redz aiz ziliem debešiem un lūdz Dievu, lai taisa zelta trepes, ka var apraudzīt. Tad Saule, Laima, Māra stājas mātes vietā. Tik tālu attīstās mātes kults. Uz  s k a i s t ā k a j i e m,  s v ē t ā k a j i e m  l a t v i e š u  d i e v u  z i e d o k ļ i  e m  p l ī v o   m ā t e s  m ī l e s t ī b a s  t ī r ā  l i e s m a.

Ir arī lietas un parādības, kas nemodina simpātiskas jūtas. Daudz kas jāpiedzīvo, jāredz, kas nav patīkams un teicams, no kā ceļas dusmas, ienaids. Šīs jūtas izsakās zobgalībā, i z s m i e k l ā, s a t ī r ā, arī lāstā. Kaut kas pelams uzejams arī pie tuviem cilvēkiem. Sieva saka uz viru, ka viņam tik daudz bagātības, ka nezin kur likt: viens krekls mugurā, otrs sārmu silītē. Tautietis mierina gulošo līgavu, ka visi darbi padarīti: cūka rok rāceņus, kaza šķin kāpostus, vista izravē lokus, gailis cērt žagarus, suns kur uguni, kaķis ķērnē sviestu. Gulošu mātes meitu pārsteidz tautas; tā prasa mātei, kur lindraki, un dabū atbildi: «Meitiņ, meitiņ, krāsns dibenā!» Sevišķu iemeslu pārbaudīt un tad arī izzobot otru dod precības. Tautietis še pa reizei bez kaut kāda brašuma un spožuma. Viņa zirgam tāšu segli, iemaukti, veca striķu pavada. Viņš nedrīkst jāt dienu: biksēm simts ielāpu; viņam jājāj gar mežmalu un jāvelk gar zemi tā kāja, kur visvairāk ielāpu. Viņš nemāk pataisīt ne karoti, ne cūkai sili. Bada pie viņa neredzēs: ciemā ceplis, mežā malka, Rīgā rudzi spīķerī; ziemu viņš dos grauzt ledu, pa vasaru akmeņus. – Starp netikumiem, kurus ņem uz grauda, stāv pirmajā vietā s l i n k u m s. Puisis guļ ceļmalā melnu muti; lai Dievs dod siltu sauli, būs mušām barība. Tautu dēls snauž vagas galā; viņam dod dievpalīgu, viņš vaicā: «ko tu saki?» Meita brīnās, ka otrai nenāk miegs, vilnu vērpjot; viņai nāk miegs, kad aitu vien ierauga. Vēl graiza uzpūtību, lielību, dzeršanu un

51

citus netikumus. Lielīgajam tautietim vieni puiši rudi svārki, tie tēvam, ne dēlam. Ne visi kungi, kas jāj kungu zirgus: citam tēvs gājis art, citam māte diedelēt. Sieva apkausta savam vīram priekšas kājas: lai tas neizlauž zobus, uz krogu staigādams. – Dziļāks pamats ir a s u m i e m pret bajāriem, kungiem, vagariem. Lieli ļaudis min nabagu kājām, nevēl mazum ne strautā ūdens smelt; bagātie nabago rok dzīvu zemē. Nabagais piesauc Dievu, lai met ērkšķu koku lielu ļaužu ceļā, piesauc Sauli, lai balta tecēdama salīdzina šo zemīti. Bāleliņš nostāda kunga varai pretī savu padomu. Pie kunga ejot, lieto zināmus aizsardzības līdzekļus: bāž diegu kabatā, lai tanī pakārtu kunga dusmas; tin miglu kamolā, lai kā migla iznīkst kunga dusmas; velk maza bērna kreklu, lai kungam maza bērna prāts; atspiežas stenderē, lai kā stendere nostāj kunga dusmas. Ja, dienu nakti strādājot, nevar kungus piebarot, tad piesauc Veļu māti, lai tā palīdz. Lāsts izsakās novēlējumā, ka kungiem, kas bez saules strādina, būs ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus. Sarkasma pilns ir jautājums, kad garām ejot vairs muižā nedzird moku: «Vai pietrūka moku ļaužu vai ar' pašu mocītāju?» Kungam pa ceļu braucot, nosauc pakaļ: «Brauc, kundziņ, kurp braukdams, atpakaļ vien nebrauc!» Visasākās zobgalības tomēr jādzird vagaram, stārastam. Brīnās par viņa mazajām kamanām: kur lai viņš pats sēž, kur lai vizina melus? Vagara dvēsele karājas diegā; tam trūkstot, tā kritīs elles dibenā. – B a i ļ u, p a z e m ī b a s j ū t a s izteic bāru dziesmas, kur atrod savu dziļāko izskaņu klaušu laiki. Grūtībās nospiestais un atstātais cilvēks še aplūko savu likteni. Tomēr arī šai stāvoklī latvietis panāk apmierinājumu. Debesis stāv pāri, saule spīd pie tām. Tā izdala savas nesamaksājamās dāvanas visiem. Un māte tā ir, kas tās dod, kas pie sevis aicina un ņem. Neviens nevar pazust, neviens galā arī nav bāris. Latviešu tautas dziesmu garīgais saturs noslēdzas pasaules uzskatā, kas paceļas pāri iznīcībai.

4) IZTEIKSME. Latviešu tautas dziesmu, kā vispār dzejas, tiešais izteiksmes līdzeklis ir valoda. Pie tās pievienojas mūzika, izteiksme dziedamās skaņās. Literāriskas parādības aplūkojot, piegriežama vērība īpaši valodai, bet muzikālajam elementam vienīgi tik tālu, cik tas ietilpst valodā pašā. Kā sevišķi dzejas izteiksmes līdzekļi bez valodas vispār še svarā gleznas un pantmērs jeb ritums.

a) Valoda latviešu tautas dziesmās zināmā mērā ar laiku pārgrozījusies tā, ka par dažu tautas dziesmu, kas vairāk simtu gadu veca, nav vairs nosakāms, kādā valodā tā bijusi tērpusies savā pirmatnē. Agrāk plašākās valodas formas sašaurinātas, dzīvē vairs nelietotās atmestas, parastajā valodā nodilušās galotnes pa daļai atlaistas, par nesaprotamiem palikušie vārdi sakropļoti vai pārmainīti ar citiem. Sevišķi nomanāms vācu valodas iespaids. Senākais tautu dēls jeb precinieks dažās vietās ticis par brūtganu, līgava par brūti, tautu meita, zeltene par jumpravu, vainags par kroni, prieki par lustēm. – Tomēr dziesmās s ē n ā k a i s v a l o d a s v e i d s u z g l a b ā j i e s daudz pilnīgāk nekā citās tautas gara mantās, īpaši pasakās. Par to jāpateicas tautas dziesmu pantmēram, ritumam. Nesaistītā valodā no mutes uz muti ejošās pasakas katrs stāstītājs stāsta saviem vārdiem, bet noteiktā pantmērā iesaistītās un dziedātās dziesmas tiecas pārņemt nepārgrozītas paaudze no paaudzes. Tajās nevar ne vārda, ne balsiena izlaist, kad ar to neceltos sajūtams, nepielaižams robs. Zilbes, skaņas, kas parastajā valodā izzudušas, sīksti vēl turas dziesmā, un, ja uz valodas apziņu tās vairs nevar atbalstīties, tad tās paliek savā vietā, dažreiz pārgrozīdamās kā lāpāmās skaņas. Bez tam dziesmu valodā iemīt tieksme nošķirties no parastās valodas ar savu labskaņu, daiļumu. Vārdam kā raksturīgam skaņu sakopojumam, skaņu kopai kā tādai še zināma nozīme, neskatoties uz tanī ietverto jēdzienu, un, ja arī kāds vārds ietērpj jēdzienu, kam piemīt kaut kas svešs, noteiktai izpratnei nepieejams, tad tas tomēr vēl var apmierināt tieksmi pēc neparastā un netop atmetams. Atrodas tad dziesmās vārdi, par kuriem tagadējais dziedātājs nezin, ko tie īsti nozīmē. Tautas dziesmu valoda ir tad par sevi raksturīga un uzglabā sevī sastāvdaļas, kas no sadzīves valodas nozudušas.

Pie latviešu tautas dziesmu īpatnīgās izteiksmes pieder darbības vārda lietošana p a g ā t n

52

ē daudzkārt arī tanīs vietās, kur pēc nozīmes darbība norisinās tagadnē: Kas tie tādi, kas dziedāja, Teic dziesmiņu, sērdienīte, tu dziesmiņu daudz zināji, Ozolīti, zemzarīti, kam tu augi lejiņā. Pat nākotnes vietā dažreiz lietota pagātnes forma. Dziesmas «Dziedot dzimu» otra puse ir: Dziedot nāvi ieraudzīju paradīzes dārziņā. Pagātnes formas tagadnes formu vietā ieviesušās (kā valodnieks Zubatijs aizrāda) pa daļai ar to, ka tagadnes trešajā personā agrāk parastajai galotnei a atkrītot, ņem pilnīgāko pagātnes formu: dzer < dzera vietā dzēra, dod < doda vietā deva. Tādā kārtā visādā ziņā dziesmā Viena ada, otra vērpa, trešā raksta zīdautiņ izskaidrojama pagātnes forma «vērpa». Tomēr, ja tāda formu pārmaiņa tikai iespējama, tad še jāmeklē pēc dziļākiem iemesliem. Pagātnes forma piešķir darbībai vairāk miera, tā ir epa forma. Tā latviešu dziesmās varētu atbalstīties uz šo dziesmu episko raksturu. Kur šis raksturs vairāk izceļas, kur darbība pieņem lielāku plašumu un noskaņotu mieru, tur pagātnes forma dod dziesmai attiecīgo nokrāsu.

Kas tur skaņi gavilējaKapu kalna galiņā?Mūs' māsiņa gavilēja,Veļu govis ganīdama.Tas ir kaut kas episki mierīgs, kas attēlojas šai dziesmā, lai gan patiesībā darbība notiek

tagadnē. – Kāda cita latviešu tautas dziesmās parasti lietota forma ir p a m a z i n ā m i e v ā r d i. Tie sakņojas sirsnībā, ar kādu senais latvietis uzlūko un uzņem katru priekšmetu. Viņš pamazināmā vārdā uzrunā ne vien kaut ko mazu, pieglaudīgu, piemīlīgu (kā pelīte, māsiņa, actiņa), bet tāpat arī kaut ko lielu, augstu, stipru. Stiprākais, lielākais koks viņam var būt ozoliņš, spēcīgākā, bagātākā dievība, kas ienaidniekiem skalda tiltu Daugavā, Pērkonītis, augstāka būte Dieviņš. Arī vilks, kas apēdis kumeļu, dabū vilciņa nosaukumu. Tādā kārtā pamazinājumu vārdi tikuši tautas dziesmās par sastingušu formu, ko lieto visur, kur tikai pantmērs to pielaiž. Tas pats novērojams arī leišu dainās un dažu citu tautu dziesmās.

Latviešu tautas dziesmu valoda ir ī p a t n ī g i l a t v i s k a. Īpatnīgi latviski teicieni, vārdi, formas, ko tagadējā latviešu valodā, sevišķi literāriskā, maz vai nemaz nesastop, vēl glabājas dziesmās. Daži aizņemti vārdi, kas tagadējā valodā tikuši par nepieciešamiem, tautas dziesmās tikpat kā nav uzejami, tā tagad visvairāk lietotais saiklis «un» (no vācu und). Satiksmes vārdi lietoti stipri aprobežotā mērā. Teicienos, kur tagad tie liekas neatlaižami, iztiek bez tiem, piem.: Tautu dēla neraudāju, Uguntiņas vien aizgāju, Pie kaimiņa rauga teku. Īpatnīgi latviski ir daži teicieni ar divdabja formām. No dažiem verbiem (vēlēties, gribēt) atkarīgi darbības vārdi stāv divdabja formā: Vēlējos nedziedāsi tai kalniņa galiņā, Es teicama negribēju. Vai arī no zināmiem verbiem (sacīt, dzirdēt, redzēt u.c.) atkarīgā palīgteikumā domājamais subjekts nostājas par objektu akuzatīvā ar predikātu participa formā: Saka mani cerējam kaimiņos arājiņu, Dziržu tevi saderētu, Redzēj' mani gar' augamu. Galotne –ošs atvasināta arī no pārejošiem darbības vārdiem: Dzirnaviņas izmācīja nemākošu malējiņu. Galotne –dams parādās arī tur, kur parasti lieto kādu laika formu: Kuri vēji papūzdami, pašūpoja šūpulīti (tagad parasti: kuri vēji pūta). Darbību pastiprina, verbu atkārtojot participa formā: Jau es maļu maļamo, vēl man bēra beramo. Vai arī: Nāc nākdama, tautu meita, dod dodama vainadziņu. Retumis sastopams tagad izzudušais tagadnes pasīvais particips ar galotni –tins (–tans) : Dzertans būtu alutiņš, Ņemtan' būtu līgaviņa. – Atgriezeniskos darbības vārdos, kurus tagad atvasina, pievienojot pie darāmās kārtas galotnēm saīsināto refleksīvo pronomu si vai s (no sev, sevi; mazgājos < mazgāju sevi), tautas dziesmās sastopam dažkārt šo pronomu (si, sa) vārdu vidū: Gana man miedziņš nāca, ja miegam pasaļāvu (=paļāvos).

Slēpies, rudzu tīrumiņ,Nu nāk tavi skaudējiņi,Apsameti migliņā,Sedz pelēku mētelīti. (L. D. 28 144.)

Variantā: Apmeties migliņā... Tāpat: Izsašķīra man darbiņš, Izsaveica valodiņa. Šādu saliktu vārdu vidū reizēm iesprauž pat veselus vārdus, tā ka iznāk saliktenis, kas apņem veselu rindu, veselu teikumu.

Apsagulu, miegs nenāk, Iesa–daudzi–domājos Iedomāju pūriņā Bez ieloka vilnainīša. (Āronu Mat. 594.)

53

Iesa–man–mīlējās Tautu meitai roku dot. (L. D. 6235.)Tautas dziesmās uzglabājušies  s e n a t n e s  v ā r d i. Dažiem no tiem pazudusi nozīme

tautā. Ja runā par gobas zemes arājiņu un variantos stāv «gobas» vietā «kopas», «dubra», «dolu» vai citādi, tad redzams, ka tauta ar šo vārdu vairs nesaista noteiktu jēdzienu. Valodnieks Šmits gobu tulko nodokļa jeb rentes nozīmē, vedot to sakarā ar līdzīgu vārdu angļu–sakšu un vecsakšu valodā (gombe, gombra). Tāpat, pēc šī valodnieka domām, pazaudēta pirmatnējā nozīme vārdam auzas» dziesmā:

Sijājot auzas bira,Niekojot sudrabiņš.Varīantos «auzas» vietā stāv «zelts». Ar šo vārdu tad varētu būt apzīmēts zelts, leitiski

«auksas», latīniski «aurum» – «ausum». Tautas dziesmu piederums ir arī daži senatnes priekšmetu vai personu apzīmējumi: vācele, sagša, sakte, leimanis (brīvs zemnieks), mārša (brāļa sieva), ietaļa (vīra brāļa sieva) u.c. Kā vārds ar sevišķu vēsturi atzīmējams «bāleliņš». Pēc atvasinājuma tas cēlies (pēc valodnieka Plāķa) no pamatvārda «bāl–s», kam vispirms pielikta agrākā pamazināmā galotne –el– =–elis: «bāl–elis»; pie šī vārda turpmāk pielikta vēlākā pamazināmā galotne –inj > –iņš: «bāl–el–iņš». (Tāds pats atvasinājums vēl arī vārdam «māmuliņa» =«mām–el–iņa»). No «bāl–s» cēlies arī tieši pamazināmais vārds «bāl–iņš». Pēc nozīmes tauta vēlākā laikā vairs neizšķir «bāleliņu» no «brālīša», kā tas redzams no dažām tautas dziesmām (Tavs dēliņš, mans brālītis, variantā «bāliņš»). Citās tautas dziesmās «bāliņš» lietots maza bērna nozīmē (Es to savu bāleliņu trīs gadiņi klēpī nesu). Tas pilnīgi saskan ar senindiešu vārda «bahlah» nozīmi. Vēl dažās dziesmās, kuru pēc skaita daudz vairāk nekā citu, kurās šis vārds lietots, «bāliņu» jeb «bāleliņu» atšķir no «brāļa» un ar to apzīmē jaunu vīrieti no pašu cilts, nostādot tam pretī «tautas», vīriešus no svešas cilts.

Seglo tautas kumeliņus,Seglo mani bāleliņi;Seglo tautas gribēdami,Bāleliņi nedodami.Še saskatāmas pēdas senākai iekārtai, senākai ciltij ar komunālu raksturu un senākam

precības veidam. Še pat novērojam arī to, ka dažu tautas dziesmās lietotu vārdu nozīme vēlāk stipri grozījusies: ar «kumeliņu» tagad apzīmē tikai jaunu zirgu, ar «tautu» (ko t. dziesmās vienskaitlī nelieto) zināmu etnogrāfisku kopību, vāciski «Volk». – Pēc atvasinājuma p a r d z ī v i e m vēl sajūtami tādi tautas dziesmās uzejami vārdi kā kalvis (kalējs), mira (nāve), mīļvārdīte, lielvaloda, vismēlīte; tāpat:

Dzirnaviņas raudājās Nav nevienas malējiņas: Cita drīzi d r ī z i n ā j a, Cita lēni l ē n i n ā j a.

Tautiets mani  b r ī d i n ā j aPa rasotu rudzu lauku.To druviņu  n o d r u v ā j u.

Latviešu tautas dziesmās atrodam dažas vārdu g a l o t n e s jeb vārdu beigās skaņas, ko tagadējā valodā nedzird. Izejot no domām, ka tās vienīgi tāpēc zināmam vārdam pieliktas, lai izpildītu pantmērā vai meldijā trūkstošas zilbes vietu, tās nosauktas arī par lāpāmām skaņām.

Vai būs jāti, vai nejāti,Vai palikti sētiņāi.Pa lielākai daļai tās senākās vārdu galotnes, lai arī dažreiz sagrozītas, sašaurinātas. Tā

minētajā piemērā uzejamas senākās infinitīva galotnes. Visvairāk lietotā skaņa še i, kā pats šaurākais vokāls, kas, galotnei sadilstot, paliek pāri. Šī skaņa stāv palaikam arī tur, kur agrāk bijusi cita. Tā dēlas (dēls) sašaurināts par dēlis, augate par augati. Senākā supīna galotne uzejama tautas dziesmā:

Artu, artu, bāleliņi,Ne zvejotu Daugavā. (L. D. 28 257.)Variantos redzams, ka tā citā vietā sašaurinājusies par e (arte), tad vēl citā par i (arti,

zvejoti), pēdīgi pavisam atkritusi (art, zvejot). Tomēr uzejami arī citādi gadījumi: agrākā, pareizā i vietā stāv e un a. Tā teikumā: Vai tas arti nemācēja (28093) variantos: arte, arta. Ja reiz valodas apziņā galotnes nav, tad teicējam viena alga, kādu skaņu lieto; tā mēdz būt arī tik

54

nenoteikta un viegla, ka uzrakstītājam nav ikreiz lāgā izšķirama.b) Gleznas latviešu tautas dziesmās, tie dzejiskie izteiksmes līdzekļi, ko dēvē arī par

figūrām un tropām, sakņojas pirmatnes cilvēka īpatnējā dvēseles dzīvē, viņa sevišķajās attiecībās pret dabu un apkārtni. Viņš skata lietas ne vien pilnīgi konkrēti, tverami, bet uzņem tās arī par sev līdzīgām būtēm. Šis viņa skats un uzskats izsakās viņa valodā un dzejā. Kas vēlāk parādās un arī top par dzejisku izteiksmes līdzekli, tas agrāk derējis par tiešu domu un uzskatu izteicēju.

Jau vienkāršs vārds dabai tuvu stāvošam cilvēkam ietver sevi lietas tuvāku raksturojumu, ne vienīgi tā pieņemto apzīmējumu. Tā bērnam ir sava valoda, kurā viņš katru kustoni mēdz nosaukt pēc skaņām, ko viņš no tā dzird. Vārda raksturojošai nozīmei apdziestot, meklē pēc priekšmeta zīmīgāka nosaukuma, nosauc, piem., govi par raibaļu, zirgu par bērīti, jaunu sievieti par zelteni. Šādi nosaukumi tad arī parādās pie attiecīgajiem vārdiem par parastiem e p i t e t i e m. Latviešu tautas dziesmās tie sevišķi raksturīgi. Ar tiem apzīmēti, priekšmeti nostājas acu priekšā skaidri un apjaušami: zemīte trūdaliņa, Daugaviņa melnacīte, upīte olainīte, ozolītis zemzarītis, auziņa baltskarīte, rudzītis rogainītis, cīrulītis mazputniņš, gailītis platastītis. Dažā dziesmā ieraugāma vesela virkne šādu zīmīgu parādību.

Cielaviņa, žigla sieva, Tā viesīšu saņēmēja;Žagatiņa garastīte,Tā istabas slaucītāja;Vārnas bērni puspelēči,Tie būs gaļas kapātāji.

Par epitetiem stāv arī īpašības vārdi. Starp tiem latviešu tautas dziesmās raksturīgs balts, ko lieto ne krāsas apzīmējumam. Pastāvīgi tas savienojas ar māmuliņu, bāleliņiem. Arī lai izceltu priekšmetu krāsu, to sastopam citās dziesmās. Šai krāsai pievietojas klāt citas. Tām blakām nostājas spožums, kas mirdz zeltā un sudrabā. Notēlojas arī priekšmeta lielums, veids vai citas īpašības.

Melnas kājas arājam,Zelta kanna rociņā;Tumša nakts zvejniekam,Sudrabs spīd laiviņā.Še epitetiem jau dziļāka nozīme; tāpat kara dziesmā:Kara vīri bēdājās:A s i ņ a i n a gaisma aust.Nebēdājiet, kara vīri: Sudrabota saule lec.Ja dabas priekšmetus uzlūko par būtēm ar cilvēka īpašībām, tad saprotams, ka šīs īpašības

tiem ir arī dziesmās. Šādu izteiksmes veidu tagad nosaucam par m e t a f o r u, šai gadījumā saistītu ar p e r s o n i f i k ā c i j u, kas dažkārt ietver sevī arī s i m b o 1 i s m u. Ja vanags un irbē, ozols un liepa nāk savā starpā zināmās attiecībās, tad še tās dziesmās iztēlojas tādas kā starp vīrieti un sievieti. Vilciņš kauc un raud; viņam nomirusi sieva; lācis cep maizi; ūdris izlamā bebri. Norisinās kustoņu vidū pat dzīres un kāzas. Ar to daba nostājas priekšā dzīva un cilvēku dzīve dabū no tās apgaismojumu un iztulkojumu. Kas še patiess uzskats, kas dzejisks izteiksmes līdzeklis, grūti izšķirt. Par lakstīgalu saka:

Lakstīgala kroni pina Manā rožu dārziņā; Ne man miega, ne darbina, Lakstīgalu klausoties. (L. D. 30612.)

Vai še metaforiski attēlota lakstīgalas dziesma? Uz šādām domām skubina arī varianti, pēc kuriem lakstīgala «kroni kala», modinādami tādā kārtā nojausmu par skaņu. Jeb vai par lakstīgalu nosaukta tautu meita, kas pin kroni? Lakstīgalas un tautu meitas tēli domās tā saistās kopā, ka citā dziesmā par lakstīgalu taisni sacīts: Tā nebija lakstīgala, tā bij mana līgaviņa. Simboliskā nozīme gaišāk izmanāma dziesmā:

Strazdiņš jāja pieguļā Ar pelēku mētelīti; Lakstīgala suņus sauca, Kalniņā stāvēdama.Skaņu simbolizē lakstīgala gan arī dziesmā par jauniem kara vīriem, kas jāj sirmus, bērus

kumeliņus:Zelta pieši, zvaigžņu deķi, Sudraboti zobentiņi, Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja,Par personifikāciju tagad sajūt arī dažus agrākos mitoloģiskos tēlojumus.Nelaimīte kājas āva,Taisās man līdzi nākt.Nāc, Laimīte, tu man līdzBasajām kājiņām.Izmantojot starpību, kas šķir cilvēku no citiem dabas priekšmetiem, tomēr vienumēr viņu

55

būtībā atrodot zināmas vienādības, nostāda tos līdzās; ar to rodas p a r a l ē l i s m s. Šī ir viena no latviešu tautas dziesmu visraksturīgākām izteiksmes formām. Še lai pieminam pazīstamās dziesmas: Div' dūjiņas gaisā skrēja, Kur, priedīte, tavi zari, Nedod, Dievs, vītolam...

Spoža lēca rīta zvaigzne,Tumša tapa tecēdama;Ražens auga tautu dēls,Nelga tapa dzīvodams.

Līdaciņa platastiņaSajauc dūņas ezerā;Tautu meita garmatītePieviļ manu bāleliņu.Atlaižot paralēlismā to pusi, kurā min salīdzināmo priekšmetu, dabū dabas tēlojumu ar

simbolisku nozīmi, simbolismu.Kalnā kāpu norauties Sarkano āboliņu; Norāvos asu dadzi, Kas ne lieti nederēja.Teju vien lidināja Div pelēki vanadziņi; Vēl tām mūsu cielavām Spārnu gali nepušķoti.Pieliekot attiecīgo saikli, paralēlisms pārvēršas par s a l ī d z i n ā j u m u.Kā ozols tautu dēls Sēd galdiņa galiņā; Mūs' māsiņa kā puķīte Pie ozola piesēdusi.Kā lācīši man zirdziņi, Kā ozoli arājiņi, Kā šūniņa man maizīte, Kā bitīte kopējiņa.Apkārtnes uztvēruma un dzejiskās izteiksmes veidošanās domājama šādā kārtībā: ar

cilvēka īpašībām apbalvotās dabas tēlojumi, kas pieņem simbolisma nozīmi; dabas parādību un cilvēku dzīves atšķirība un sakarība paralēlismā; salīdzinājums kā apzinīgi lietots un tieši apzīmēts dzejiskas izteiksmes līdzeklis. Ar to zīmēts vispārējais attīstības ceļš sakarā ar uzskatu pārgrozību, bet nav uzrādītas dzejas attīstības pakāpes katrā gadījumā. Pie salīdzinājuma nonākot, varam iedomāties dzejas tālāku attīstību uz simbolisma pusi, kur atkrīt nost salīdzināmie vārdi (paralēlisms) un pēdīgi domāto priekšmetu minējums (simbolisms). Simbolisms dziļākā nozīmē ir tur, kur tas dod izteiksmi nojausmai, kas nav ne ar kādiem citiem līdzekļiem modināma. Šāds arvienu tālāks jūtu padziļinājums un noskaņojums, izlietojot dažādos stilistikā minētos izteiksmes līdzekļus, novērojams arī latviešu tautas dzejā. Jūtu saturs, kas paceļas tālu pār pirmatnējo, dabū izteiksmi, piem., sekošā dziesmā:

Iziedama tu, māsiņa,Sakur tēva uguntiņu:Lai spīdēja tavs mūžiņšKā tā tēva uguntiņa.c) Pantmērs latviešu tautas dziesmās pieslēdzas latviešu valodas dabai, šai gadījumā

ņemot vērā tās fonētisko pusi, sevišķi vārdu akcentu. Latviešu valodā izrunā vārdus (atskaitot niecīgus izņēmumus) ar balss svaru uz pirmās zilbes. Tad nu latviešu valodai ir piedabīgas tās pantpēdas, kas sākas ar uzsvērtu balsienu. Tādas pantpēdas ir trohajs (– )un daktils(–). Ja valodā, kuras vārdiem balssvars uz pirmās zilbes, dzejā lieto pantpēdas, kas sākas ar vieglu zilbi, tad katras rindas sākumā liekams vienzilbīgs vārds. Turpretim, lietojot pantpēdas, kas sākas ar uzsvērumu, vārdu izvēle rindas sākumā stipri paplašinās. Šādās valodās tad arī atrodam lietotas minētās pantpēdas, kā, piem., somu un igauņu valodā. Varētu būt, ka taisni zem šo valodu (art pie tā paša valodu celma piederošās lībiešu valodas) iespaida latviešu valodā agrāk mainīgais vārdu akcents pārgājis uz pirmo zilbi.

Nesamērīgi lielākā latviešu tautas dziesmu daļa sacerēta t r o h a i s k a j ā pantmērā. Tās parasti pastāv no četrām rindām, no kurām katrā ir četras trohaju pēdas. Ar to tomēr tikai vispārīgi apzīmēts latviešu tautas dziesmu pantmēra raksturs. Tās nav nekādas vienādi cita citai sekojošas trohaju pantpēdas, no kurām tas pastāv. Katra no latviešu tautas dziesmu trohaiskajā pantmērā sacerētām rindām ir sevišķa ritmiska kopība ar savu smalki izstrādājušos likumību.

Vispirms še ievērojama c e z ū r a. Tā nošķir divi pirmās pēdas no divi pēdējām, nodalīdama rindu d i v ā s t r o h a j u d i p o d i j ā s. Katrā dipodijā noslēdzas lietotie vārdi. Ja Pumpurs dzied: Gauja, jel ne cieti klus', kur vārds «necieti» izdalīts abās dipodijās, tad tas vairs nav latviešu tautas dziesmu pantmērs.

Katras divi trohaju pēdas priekš un pēc cezūras, katra dipodija ir skaņu komplekss, kur pēc

56

uzsvēruma katrai zilbei sava vērtība. Divi pirmās zilbes svarīgākas nekā divi otras; pie kam katrā no šīm divi zilbēm pirmā vairāk uzsvērta nekā otra. Ja dziesmu sakām, taktēdami ar roku, smagumu apzīmēdami ar roku mājienu uz zemi un vieglumu ar mājienu uz augšu, tad varam pirmo dipodijas pusi izrunāt, roku mājot uz zemi (balsi uzsverot), un otru, roku paceļot (balsi nolaižot), piem., dziesmā «Kas tie tādi, kas dziedāja», zilbes «Kas tie» ar roku uz zemi (balsi uzsverot) «tādi» ar roku uz augšu (balsi nolaižot). Apzīmējot mājienu uz zemi jeb uzsvērumu ar garumu, mājienu uz augšu jeb nolaidumu ar īsumu iznāk dziesmas rindai šemats, viena dipodija priekš, otra pēc cezuras. Tomēr katrai no dipodijām nav divi, bet četras zilbes, uzsvērumam divi un nolaidumam divi, pie kam katrā no šīm divām zilbēm savukārt uzsvērums nāk uz pirmās zilbes. Katru zilbi par sevi apzīmējot, iznāk tad šāds sīkāks šemats. Kopā nostādot šo šematu ar pirmo, kur katra dipodija apzīmēta tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu, dabūjam šādu šemata sakopojumu. Abus šematus kopā savelkot un katru zilbi un pēdu par sevi nodalot, iznāk šemats. Šis tad nu būtu latviešu tautas dziesmu pantmēra sīkāks apzīmējums.

No tā redzams, ka vissvarīgākā zilbe dipodijā ir pirmā (uz tās guļ divi uzsvērumi), visvieglākā ceturtā (to ceļ divi nolaidumi). Īpaši šī, c e t u r t ā   z i l b e, pēdējā priekš cezūras un rindas galā, ir raksturīga latviešu tautas dziesmu pantmērā. Citās zilbēs nav no svara, vai tās garas vai īsas; uzsvērtā zilbe var būt īsa, tā arī dipodijas pati pirmā, un neuzsvērtā var būt gara, piem., «Nedod Dievs, vītolam»; še vienīgi izšķir akcents zilbes smagumu. Turpretim ceturtā zilbe ir ne vien neuzsvērta, bet tā arī nedrīkst nekad būt gara. Še novērojams ne vien zilbju uzsvēruma (akcentējošais) princips, pēc kura sastādās pantmēri jaunlaiku kultūras tautu dzejā, bet arī zilbju garuma (kvantitējošais) princips, kas atrodams antīkā (grieķu, romiešu) metrikā. Ceturtā zilbe latviešu tautas dziesmu trohaiskā dipodijā ir tik izzūdoši viegla un īsa, ka to nekad nevar aizņemt ne garš vokālis, ne divskanis, ne lielāks skaņu kemplekss, ne patstāvīgs vārds. Tanī var stāvēt vienīgi īss, vienkāršs vokāls: a, e, i, u, kam vēl var pievienoties s (as, es, is, us). Izņēmumu gadījumi ir ļoti reti, un, kur tie ir, tur tie pa daļai nāk uz noklausītājos un uzrakstītāju rēķina.

Ceturtā zilbe dipodijā, ārkārtīgi viegla un īsa būdama, daudzreiz atkrīt. Ar to dipodija tiek nepilnīga (katalektiska), trīszilbīga. Šai gadījumā, kad trešā zilbe ir pēdējā, tā visādā ziņā ir gara, kas palaikam tikusi tāda, tanī iekūstot ceturtajai zilbei. «Es savos bāliņos.» Pantmērs ir nepareizs, ja, dipodijai no trim zilbēm pastāvot, pēdējā ir īsā, piem.: Oša laivu vizina (Pumpurs). Dziesmu sākot, teicējs tiecas trūkstošo ceturto zilbi pielikt klāt; dziesmu dziedot, tā vietām nepieciešama vajadzība. Še tad rodas tā sauktās lāpāmās skaņas («Es savosi bāliņosi»), kas (kā citā vietā norādīts) pa lielākai daļai ir agrākās, pazaudētās vārdu galotnes.

Tad nu redzams, kādi v ā r d i  p ē c  z i l b j u  s a s t ā v a   zināmā dziesmas rindas (dipodijas) vietā lietojami. Vienzilbīgi vārdi var stāvēt pirmās un otrās zilbes vietā. Ja vienzilbīgs vārds ir trešā vietā, tad arī ceturtā tiek svabada vienīgi priekš vienzilbīgā vārda, ko pantmērs nepielaiž. Trešajā vietā vienzilbīgs vārds var stāvēt tikai tad, ja tas pastāv no plašāka skaņu kompleksa, ja tanī ietilpst arī ceturtā zilbe (Raibas vien(i) man telītes). Divzilbīgi vārdi dabiski aizņem katru dipodijas pēdu (Āvu, āvu baltas kājas). Divzilbīgs vārds var sākties otrā zilbē un beigties trešajā, ja otra zilbe gara (Nāc ārā(i) tu, māsiņ(a)). Trīszilbīgi vārdi ar īsu galotni var dipodijā stāvēt, tikai sākoties no otras zilbes, dabūdami tādā kārtā akcentu uz vidējās zilbes (Es uzaugu pie māmiņas). Šāds trīszilbju vārdu iekārtojums pantmērā latviešu tautas dziesmās sevišķi zīmīgs. Trīszilbju vārdi ar garu galotni sākas ar dipodijas pirmo zilbi (Bitītēm, meitiņām). Četrzilbīgi vārdi dabiski ietilpst visā dipodijā (Ozolīti zemzarīti).

Latviešu tautas dziesmu pantmērs cieši noteikts. Tomēr tanī valda arī liela dažādība, ko panāk, pēc zilbju skaita un galotņu garuma dažādos vārdus pantmērā iekārtojot. Tā kā dipodijas otrais akcents ir uz trešās zilbes, tad tas ne vienumēr saskan ar vārdu galveno

57

akcentu (saskan tikai tad, ja dipodija pastāv no diviem divzilbīgiem vārdiem), bet gan allaž ar vārdu palīgakcentu, kurš tad top par galveno. Ar to rindu salikumā nāk tāda dažādība, ka reti sastopamas divi no vietas vienādas. Pie tam šis pantmērs tik ļoti piemērots latviešu valodas īpatnīgam skaņu salikumam, ka nav iespējams to citās valodās pakaļdarināt. Latviešu tautas dziesmu vācu (Ulmaņa, Blaumaņa u.c.) un krievu (Brjusova u.c.) tulkojumi norit trohajos, bet ne latviešu tautas dziesmu pantmērā.

Tā sauktais  d a k t i l i s k a i s  p a n t m ē r s latviešu tautas dziesmās uzrāda dažas īpatnīgas savādības, bet pēc savas būtības no trohaiskā neatšķiras. Pamatā tam tas pats shemats, ko trohaiskajā pantmērā atradām par pamatshematu, katru dipodiju apzīmēdami tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu. Starpība še tā, ka uzsvērums paliek nedalīts, kamēr nolaidums, tāpat kā trohaiskā pantmērā, dalās divās zilbēs. Liekams vērā, ka tas ir nolaidums, vieglā dipodijas puse, kas dalās. Ar to tas, kas sacīts par dipodijas ceturto, pēdējo zilbi, attiecināms arī uz daktiliskā pantmēra trešo, pēdējo zilbi: tā nevar būt gara vai pastāvēt no atsevišķa vārda. Tā ir principiāla atšķirība no trohaiskā pantmēra. Ja trohaiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu, tad tikai ar tādu, kam trešā zilbe gara, kurā dipodijas otra puse nav dalīta (Bitītēm, meitiņām). Ja daktilistiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu, tad ar tādu, kam trešā zilbe īsa, kas kopā ar iepriekšējo sastāda dipodijas otro pusi (Bitīte, meitiņa). Tāpat trohaiskā pantmērā: Divi maļ, divi kaļ; daktiliskā: maļ divi, kaļ divi. – Tomēr arī daktilistiskā pantmēra divi pēdējās zilbes var savilkt vienā; ar to pantpēda iznāk divzilbīga (nedalīta dipodija). Un arī pirmo daktilu zilbi (pirmo dipodijas daļu) var izdalīt divās; ar to pantpēda top četrzilbīga, pielīdzinādamās trohaiskajam pantmēram. Lai ņemam šādu piemēru:

Viens gans nomira,Citi gani raudāja,Cūka raka kapuAugstā kalnā.Trīszilbīgas pēdas ir tikai: nomira, raudāja. Divzilbīgas ir: viens gans, augstā kalnā, kapu;

četrzilbīgas: citi gani, cūka raka. Tātad daktiliskā pantmēra pēdas var būt div–, trīs–, četrzilbīgas. Tomēr katra no tām izrunājama tai pašā laikā: «viens gans» tai pašā laikā, kā «citi gani» utt. Rindas beigās var stāvēt arī vienzilbīga pēda:

Tur tevi (ziediņi)Apbirdinās.Redzams, ka tā sauktā daktilistiskā pantmēra pēda var pastāvēt arī no četrām zilbēm; ar to

tas pāriet trohaiskajā pantmērā. Pieņemot mierīgāku ritumu un ievērojot cezūru, nodibinās trohaiskais pants.

Uzglabātajās latviešu tautas dziesmās trohaiskais pants ir parastais un raksturīgākais. Tas izstrādājies par č e t r r i n d u d z i e s m u, kas pa desmit tūkstošiem pilda biezos «Dainu» sējumus. Tās uzbūve visumā un sīkumos smalki noteikta. Tā pastāv no divām pusēm jeb strofām, katra strofa no divām rindām, katra rinda no divām dipodijām, katra dipodija no divām pantpēdām, katra pēda no divām zilbēm. Ņemam piemēru:

Ne visām dziesmiņāmEs zināju otru pusi;Ne visām meitiņāmEs zināju tikumiņu.Viena puse, strofa, še nostājas pret otru jeb strofa pret antistrofu kā salīdzinājums pret

salīdzināmo parādību. Citos gadījumos viena un otra puse ietver: jautājumu un atbildi, uzstādījumu un slēgumu, iemeslu un sekas. Vienā pusē gan noslēdzas teikums, paceļas zināma doma, bet tā vēl nav noapaļota, noskaidrota, mākslinieciski nobeigta. Zīmīgi uz to aizrāda minētais piemērs: dziesma, kam viena puse, ir tikpat kā tikko ieraudzīta sieviete: viņas augumu gan redz, bet viņas tikumu nepazīst.

Panta muzikālo daiļumu paceļ a t s k a ņ a s. Tās nepieder pie latviešu tautas dziesmu parastajiem izteiksmes līdzekļiem. Retumis arī tās še sastopamas. Piemēram:

Rindu beigās:Neies vairs mūs' māsiņaAr vainagu baznīcā Ar šis dienas b i j u m i p u,Ar gredzena m i j u

m i ņ u.Rindu sākumā:

58

I e v a i bija balti svārki,S i e v a i baltas villainītes.Katras dipodijas galā vai sākumā:Cirvs bez kāta, puiss bez prātaGuļ zem zaļa ozoliņa.Dod, Dieviņ, puišam p r ā t uCirvam

kātu ietaisīt.K r a n c ī t s  r ē j a, A n c ī t s  s k r ē j a,Man istaba neslaucīta.N e r e j,  K r a n c i,  n e s

k r e j,  A n c i,Kamēr slauku istabiņu.Vienā dipodijā:Ņem, bāliņi, I e v u  s i e v u,I e v a  s i e v a  liela rada.Vairākkārtējas atskaņas:S t e i d z u,  s t e i d z u,  b e i d z u,  b e i d z uMeldru krēslu darināt;Redzu savu jauno

māsuPa kalniņu līgojot.K o  p e l d a m i  n e n o p e ļ,K o  c e l d a m i  n e u z c e ļ?Nopeļ labu ļaužu bērnu,

Uzteic kūtru kumeliņu.Arī aliterācija sastopama latviešu tautas dziesmās:Lazdu liecu, liepa līka;Liec, liepiņa, māmuliņu. Gludu, gludu galvu glaudu, Vitin viju

vainadziņu. Riti, riti, rīta rasa. Liptin lipa liepu lapa. Kal, kalēji, ko kaldamis.Šie dzejiskie izteiksmes līdzekļi kas dažās citās tautās pieder pastāvīgi lietotajiem, latviešu

tautās dziesmās uzejami izzūdoši reti. No tautas un valodas dabas še izaug citādi izteiksmes veidi, kas liek arī vēlākām paaudzēm nojaust un meklēt tautas dziļāko būtību.

L i t e r a t ū r a. Par valodu latv. t. dziesmās: P. Šmita raksti par Latvju dainām, M. V. Mēnešraksts 1899. g., 1904. g., Zin. komisijas 14. Rakstu krājums; Plāķa Bāleliņi un tautas, Burtnieka pūrs I, Rīgā 1912; Josef Zubaty, Ueber die sogenannten Flickvokale des lettischen Volksliedes. Prag 1895. – Par 1. t. dziesmu pantmēru pamatīgākais raksts, kas aptver šī priekšmeta pētījumu vēsturi un būtību: L. Bērziņa L. t. dziesmu metrika, Austrums 1894, g. (agrāko pētījumu vēsture un kritika), 1896. g. (paša pētījumi).

5) LATVJU DAINAS. Latviešu tautas dziesmas nebūtu varējis glābt no pazuduma ne viņu lielais skaits, ne dzejiskā vērtība. Arī iespiestas, bet iztaisītas pa dažādiem lieliem un maziem krājumiem, tās būtu savā visumā un dažādībā pazudušas no acīm. Par to, ka viņas visas tagad kopā paliekamā veidā, jāpateicas Krišjānim Baronam. Viņš latviešu tautas dziesmas ne vien sakopojis vienā krājumā, bet arī radījis no izkaisīta materiāla sakarīgu, monumentālu literārisku darbu: Latvju Dainas. Tas aug lēni un ilgi, līdz dabū noteiktu veidu.

a) Izaugšana. Ja meklējam pēc Latvju Dainu sākumiem, tad jāiet atpakaļ līdz latviešu tautas pirmlaikiem. Ne vien valodas līdzekļi, bet arī veseli dziesmu panti staigājuši no paaudzes uz paaudzi pa gadu simteņiem un gan arī pa gadu tūkstošiem, līdz tie nonākuši Latvju Dainās. Viņu pirmsākumi nav ne zināmi, ne apzīmējami: no cilvēku gara pirmatnējiem izteiksmes līdzekļiem tie veidojušies formās, kuru attīstības posmiem nav robežu. Daudz dziesmu aprakusi pagātne. No tālākās senatnes nonācis līdz jaunākam laikam nu Latvju Dainās tas, kas bija sevī ietvēris tautā neiznīcināmo. Lielumā Latvju Dainas uzņēmušas to dziesmu krājumu, kas saaudzis ar katoļu laikiem: Arī no šī laikmeta visādā ziņā daudz gājis bojā un dažs kas turpmāk pieaudzis klāt.

Katrai dziesmai, kas atradusi vietu Latvju Dainās, ir savs sacerētājs. Kā to sauc, kur tas dzīvojis, kur dus, – nav zināms; bet viņa gars tautā dzīvs. Dziesmu radīšanas procesā dziļāk ieskatoties, varēs sacīt, ka tām sacerētāju vairāk: viens devis domai, jūtai zināmu veidu, otrs to pārgrozījis, trešs pārgrozījis atkal šo utt. Katrs ražīgs dziedātājs un teicējs ir ņēmis un devis, ir piesavinājies un pats radījis. Tā auga dziesmas un dziesmu kamoli, vienumēr glabājoties dzīvajos cilvēkos un cilvēku kopībās. Paaudze pēc paaudzes slīka kapā, bet palika dzīvs viņu darinājums, kurā viņu gars tika nemirstīgs.

Jauns elements nāca tautas dzīvē, kad tā iepazinās ar grāmatām, ar rakstu. Tas ienesa viņā

59

kaut ko no āra, pie tam kaut ko viņas gara darinājumiem pretēju un naidīgu. Bija atnācis brīdis, kad brīvajā tautas gara darbībā cēlās traucējumi, kas to atvirzīja nost no iegūtā un to varēja apturēt. Bet, no otras puses, bija nācis rokās līdzeklis, ko varēja izlietot tautas gara darinājumiem par labu: ieguvumus varēja padarīt uz visiem laikiem par nezaudējamiem. Sāka tautas dziesmas uzrakstīt, un tā blakām krājumiem, kas dzīvi mita tautas garā, radās krājumi grāmatās, kas aptvēra daļu no tautā dzīvajiem, bet nu uzglabāja paliekami dažu ko, kas turpmāk tautas atmiņā vairs nedzīvoja un izzuda tur arvienu vairāk.

Uzausa laiks, kad jaunie kultūras līdzekļi, grāmatas, raksts, sniedza roku tautas mantotajām gara bagātībām un tās vilka dienas gaismā visā pilnībā. Tas notika ap 19. gadu simteņa 70.–80. gadiem. Var sacīt, sacēlās veci un jauni, mācīti un nemācīti, augsti un zemi, bagāti un nabagi, vīrieši un sievietes – sacēlās visa tauta, lai savus ilgi glabātos dārgumus nodotu kultūras pasaulei. Nav tad brīnums, ka iesūtīto dziesmu starpā bija arī tādas, kas patlaban sacerētas: šādā reizē tautas gars varēja tikt radošs. Ja še var runāt par viltojumiem, tad attiecībā uz tiem sacerētājiem, kas bija pazaudējuši dzīvo, intīmo sakaru ar tautu.

Radās kopā milzīga, nenokārtota masa, haoss, auglīgu dīgļu pilns. Bet pamazām sāk tanī darboties kārtotāja ģēnijs. Dziesmu krājumi nāk cita pēc cita Barona rokās. Viņš, gan sākumā gribēdams sastādīt tikai izlasi, sāk ar vienādu interesi iedraudzēties ar tām visām, uzņemt tās sevī, pārskatīt, līdz viņam, kā Homēram iepazīstoties ar grieķu varoņteikām un dziesmām, nogatavojas plāns, kurā ietvert un noskaņot šo neaptveramo dziesmu un dzejas krāsu bagātību. Un viņš, savas tautas senču dziesminieku cilts beidzamais, apņemas dot pēdējo, galīgo noveidojumu no senatnes pārņemtai dziesmu pasaulei. Viņš nosēžas un strādā veselu gadu simteņa ceturksni dienu pie dienas, un no viņa rokām izaug latviešu tautas dzejas brīnumkoks: Latvju Dainas.

b) Iekārtojums. Dziļš ieskats latviešu tautas dziesmu dabā un sastāvā darīja Baronam par iespējamu tās kopējā krājumā tā iekārtot, ka tās katra par sevi nostājās īstā vietā. Barona uzstādītais iekārtojuma princips ir tik vienkāršs, ka tas liekas pats par sevi saprotams, un tomēr nav ko brīnīties, ka iepriekšējie sakopotāji to nebija uzgājuši. Latviešu tautas dziesmu ir tik daudz un katra no tām tik sīka, ka viņu vidū varēja apjukt. Kārtotāji tās ievietoja dažādās nodaļās. Sproģis uzstādīja skaidru sistēmu: nedzīvā daba, stādu valsts, kustoņu valsts, cilvēks, mitoloģiskas būtes. Bet rubrikas iznāca nesamērīgas un katrai dziesmai ierādīt īsto rubriku nebija viegli. Ulmanis, iekārtodams Latviešu literāriskās biedrības (Bīlenšteina) krājumu, pieturējās vairāk pie ļaužu sadzīves: māju un ģimenes dzīve, prieki un bēdas, gada svētki, dabas dziesmas, mitoloģija un vēsture. Katrā grupā zināma apgabala dziesmas stāv vienkop. Še nodaļas jaucas kopā (tā pirmā un otrā); trūkst arī ciešas kārtības atsevišķās nodaļās.

Baronam vajadzēja visus šos nodalījumus aizmirst, lai dabūtu tādu, kas piemērots latviešu tautas dziesmu dabai un sastāvam. Viņas ir sīkas kā rasas pilieni, pieķeras atsevišķiem dzīves momentiem, ietver tos. Tātad dzīve ir tas pamats, uz kā dziesmas dibinās, tās reālais objekts, kam tās pieslēdzas, ko tās apņem. Kārtību latviešu dziesmās nosaka latviešu dzīve: kādā kārtā norisinās latviešu dzīve, tādā sekos dziesma dziesmai; kā cits no cita nodalās dzīves posmi, tā nodalīsies arī šis. Tas ir tik vienkārši un skaidri, ka milzīgajā dziesmu krājumā tūliņ ieraugām noteiktas līnijas.

Mūža gaita uzrāda galveno pavedienu. Cilvēks dzimst, top kristīts, uzaug, pārdzīvo jaunības gadus, precas, notura kāzas, dzīvo laulībā, top vecs, mirst, top aprakts. Tā ir cieši noteikta kārtība, kas dzīvē nav grozāma; tā ienes arī dziesmās ciešu iekārtas likumu. Kā dzīvē seko posms posmam, tā dziesmās nodaļa nodaļai. Bet arī katrā posmā seko moments momentam noteiktā kārtībā; tāpat seko dziesma dziesmai, kas momentu pa momentam sevī ietēlo. Tā kristību gadījumā: aicina kūmās, kūmas rīkojas, kristību rītā jūdz zirgus, ģērbj un tīsta pādi, kristījot ievēro dažādus māņus, kūmas pārbrauc no baznīcas, sētā saņem kūmu

60

zirgus, krustmāte nes pādi istabā, griež riņķī, noliek gultā, tad tura kūmu mielastu. Šī rīcība atzīmējas soli pa solim dziesmās. Kristību atsevišķie momenti savukārt atkal nodalās vēl sīkākos. Kristībnieki kar šūpuli: kūmas brauc mežā pēc līkstes, tai izraugāms zināms koks, uzbrūk meža sargs, mājinieki gaida ar dziesmām, šūpulim izraugāma vieta, šūpuli kar, krustmāte pušķo šūpuli, liek šūpulī ziedu, gulda bērnu šūpulī.

Tik noteiktā kārtībā, kā minēts, tomēr nav ierindojamas gluži visas dziesmas. Uz katru momentu zīmējas vairāk dziesmu reizē, kas tad nostādāmas cita citai blakus, darbību uz priekšu nevirzot. Bet ir arī veselas dzīves parādības, kur darbība, tā sakot, apstājas, kas skatāmas plašā dzīves ainā. Gan arī tām mūža gaitā sava vieta; bet tās par sevi tik patstāvīgas, sevī noslēgtas, ka novirza uzmanību no mūža pavediena. Barons tās tad izcēlis ārā no dzīves gaitas tēlojuma. Še pieder: darbi, sabiedriskais stāvoklis (ļaužu šķiras), starptautiskais stāvoklis (kara dziesmas), svētki, ieražas un māņi. Šīs no mūža gaitas tēlojuma nošķirtās epizodes tomēr iztaisa samērā nelielu Latvju Dainu daļu: no septiņiem sējumiem tās aizņem divus; no apm. 35 000 (34 378) dziesmām apm. 28 000 (27 895) dziesmas iekārtojas cilvēka mūža ritumā. Tātad šis (mūža ritums) nav uzskatāms tikai par vienu no rubrikām, kurās Latvju Dainas iedalītas, bet tas ir galvenais pavediens, kas saista kopā četras piektdaļas no visa krājuma. Tas Latvju Dainas dara par sakarīgu dzejisku un zinātnisku darbu.

c) Dzejisks darbs. Barona latviešu tautas dziesmu sakārtojums dara par iespējamu nepārtraukti sekot dzīves gaitai. Tā norit lēni, mierīgi, plaši acu priekšā; nojaužam ciešu, noteiktu sakarību šai gaitā, un līdz ar to īsās, pa lielu lielai daļai no četrām rindām saliktās, par sevi patstāvīgās dziesmas sakūst kopā ar plašām dzejas ainām. Tur ir aina par radībām, par kristībām, turpmāk lielā, grandiozā aina par precībām un kāzām, un tā līdz pēdējam klusajam ceļam, kas noved kapu kalnā. Tādā kārtā arī visas šīs plašākās ainas saskaņojas par vienu vienīgu lielu kopainu. Še priekšā plašs dzejas darbs, kas zināmā mērā pieņem episku raksturu. Tā ir latviešu tautas epopeja, kas pa gadu simteņiem pārdzīvota un izstrādāta, gabalu pa gabalam radīta, kopā salikta un gaismā celta. Neredzam tur vārdā sauktus un par nošķiramām personām iztēlotus varoņus kā parasti tautas epos. Varonis še ir latviešu tauta visā savā plašumā un dažādībā; tie ir tie mazie, neievērotie cilvēki, kas savā nabadzīgā, pelēkā dzīvē cilvēciskus likteņus pārdzīvo un izjūt ne mazāk dziļi kā tie, kas sēž uz troņa vai vada kara pulkus. Tas ir tautas visums, plašums, ne tikai viņas pārstāvība, vadonība, tas ir demokrātisms, kas še dabū savu izteiksmi. Un tikai demokrātisma laikā varēja dabūt savu pēdējo noveidojumu un nākt klajā šāds darbs, kam agrāk, bruņinieku un varoņu laikmetā, bija jāpaliek apslēptam.

Saprotams, ka Latvju Dainas lielajiem epiem pasaules literatūrā (Iliādai, Odisejai, Nibelungiem u.c.) nevar pieskaitīt. Priekš tam viņās episkā elementa tomēr par maz. Arī latviešu tautas dziesmu raksturs par sevi, kas savā dzīves momentu uztvērumā tāpat zināmā mērā episks, nevar darīt šo elementu par tik redzamu, ka še iznāktu eps parastajā nozīmē. Tas ir un paliek dzīves plašums, kas še nostājas priekšā, ne no tā iztverts, atsevišķu personu šķetināts notikumu pavediens. Barons ar savu iekārtojumu gan arī to vēl panācis, ka katrs atsevišķs dziesmas pants, savā noteiktā vietā stāvēdams, parādās savā īstajā nozīmē un daiļumā. Pats dzīves moments to dara saprotamu, visā pilnībā uztveramu bez kāda paskaidrojuma. Bet tie ir tomēr tikai momenti, ko ārēji satura kopā dzīves gaita un iekšēji dziedātāja zināmas izjūtas pavadīta attiecība pret tiem. Šī izjūta, kas neaprobežojas ar atsevišķu dziedātāju, bet apņem veselas dziedātāju grupas, pat visu tautu, nu ir tā, kas Latvju Dainām dod iekšēju vienību. Tā ir lirika, kas tām pamatā, kam episkais iekārtojums dod lielāku plašumu, ietver viņu noskaņotā lielā dzejdarbā.

d) Zinātnisks darbs. Sastādīdamās no viena gala līdz otram no dzejas, Latvju Dainas ir tomēr arī zinātnisks darbs. Barons nav aprobežojies ar to, ka viņš, dziesmas sakārtodams, būtu paturējis acīs vienīgi vai arī tikai galvenā kārtā dzejisku tēlojumu. Viņam bija priekšā

61

latviešu tautas dziesmu visums, un to visā pilnībā uztvert un noguldīt sakarīgā darbā bija viņa īstais nodoms. Cik nu še vispār izceļas dzejas tēli, kam dzīves noteiktais veids dod sakaru un noapaļojumu, tik pati šī plašā viela iztēlojas Barona rokās par dzejisku darbu. Bet vispirms un katrā vietā sakārtotājs izturas ar vislielāko smalkjūtību pret to vielu, kas viņam nāk rokās, un ar vislielāko rūpību ceļ to gaismā taisni tādu, kāda tā ir. Viņš jūtas atbildīgs pret visiem tiem simtiem un tūkstošiem sacerētājiem, teicējiem, uzrakstītājiem, no kā šīs mantas nākušas. Viņš tad kaut kādu māksliniecisku nolūku dēļ nekā nepieliek klāt, neatņem nost, nekā nepārgroza; viņš iziet uz to, ka neviens iesūtītājs, teicējs vai uzrakstītājs ne ar vienu no saviem sniegumiem nepaliktu neievērots. Tā nav nejaukta dzejiska iedvesma, kura svabadi rotājas ar tēliem, kas viņu še vada, bet abstrakta doma, zinātniska interese, kam katrs nieciņš svarīgs, neskatoties uz tā estētisko vērtību. Barons ļoti labi apzinājās, ka jaunlaiku kultūras garā uzauguša cilvēka interese par senajām tautas gara mantām var būt vispirms zinātniska, ka viņš, nekā negrozīdams jau agrāk, pa daļai tālu senatnē, darītā darbā un pie tam palikdams tanī stāvoklī, kurā viņš ar savu izglītību nonācis, nevarēja pie savas vielas citādi ķerties kā no zinātniska viedokļa. Gan pēdējs no seno dziesmu kopējiem, viņu mantinieks un darba noslēdzējs, viņš tomēr bija pārgājis citā pasaulē, no kuras veda agrākajā galvenā kārtā zinātniski pavedieni. Viņš darbojās par veselu paaudzi vēlāk nekā somu Kalevalas sastādītājs Lennrūts (Lonnrot) un igauņu Kalevipoega sastādītājs Kreicvalds, un jau šie tautas vīri un dziesminieki bija pa lielai daļai zinātnieki.

Kā  z i n ā t n i s k s  d a r b s  Latvju Dainas tiešām  p r i e k š z ī m ī g s.  Tādu varēja radīt tikai darbinieks, kam bija iespējams vairāk gadu desmitus palikt dienu dienā pie vienas vienīgas lietas. Tanī atzīmēta katras dziesmas vēsture, pa kādām rokām tā nonākusi no tās vietas, kur tā dziedāta, līdz Dainu sakopotājam; un, kaut tā arī ienākusi no desmit vai vairāk vietām, pa desmit un vairāk ceļiem, tas viss Barona darbā skaidri redzams. Tanī parādīts, kā izdalās šie dziesmu tūkstoši pa visu latviešu zemi, kāds veids tām katrā atsevišķā vietā, vienalga, vai tas tāds pat vienā, kā otrā jeb vai tas no cita kaut kā atšķirtos, lai arī tikai ar vienu zilbi vai skaņu. Tas viss izdarīts vienkārši un skaidri, īsās piezīmēs, kas dažai dziesmai pievienotas pa desmitām. Veikli, smalki iekārtoti reģistri dara par iespējamu tikai ar kailiem skaitļiem dot atslēgu rokā par zināmu dziesmu un viņas variantiem. Barons tādā kārtā ne vien pārskatāmi saturējis kopā visu milzīgo dziesmu skaitu, bet arī samērā šaurās robežās izsmeļoši uzrādījis dziesmu daždažādās attiecības savā starpā un pret ārieni, tāpat viņu visniecīgākās variācijas.

Latvju Dainās mums darbs priekšā, kas kā tāds ir vienīgais un grūti ierindojams citos. Tas ir reizē dzejisks un zinātnisks, lirisks un episks. Visādā ziņā še ir latviešu gara piemineklis, kas pastāvēs arī tad, ja latvieši paši kādreiz no zemes virsas nozustu.

L a t v j u  D a i n a s  i z m a n t o t a s  gan jauniem tautas dziesmu sastādījumiem, gan zinātniskiem darbiem. Derīgu grām. nodaļa izdevusi (R. Klaustiņa sastādījumā): Tautas dziesmas (bērnu dziesmas), 1908; Bārenīte un mātes meita, 1910. Gulbja Universālā Bibliotēkā iznāca Skalbes izraudzītā: Latvju Dainu izlase, I. Druvas un darba dziesmas, II. Bāru dziesmas, III. Dziesmas un jaunība, IV. Precību un kāzu dziesmas. Izglītības ministrijas izdevumā parādās Barona paša skolai un jaunībai izmeklētā un iekārtotā: Latvju dainu izlase, I. Ievads par dziesmām un dziedāšanu, cilvēka mūža rituma pirmais posms: bērnība; II. Jaunekļu gadi, laulātu ļaužu dzīve, vecums; III. Trīs lielie svinējumi cilvēka mūžā: kristības, kāzas, bēres; IV. Darbi un svētki. Barons ar šo izlasi apmierina prasījumus pēc populāra, parocīga latv. tautas dziesmu krājuma, kurā atlaisti nost zinātniskiem nolūkiem noderīgie avotu, variantu, atkārtojumu atzīmējumi. Nodalījums Izlasē, kā tas jau no atsevišķo daļu satura redzams, mazliet atšķiras no lielā izdevuma. Grupas še vieglāk pārskatāmas, tomēr patura savu sakarību.

Zinātniskiem nolūkiem Latvju Dainas jaunākā laikā izmantoja gandrīz katrs latviešu

62

senatnes pētnieks. Prof. P. Šmits uz viņu pamata sastādījis starp citiem šādus rakstus (viņa Etnogrāfisko rakstu I krājumā): Mežs mūsu tautas dziesmās, Latviešu tautas dziesmas kā vēstures avoti, Stāvu koku nami, Mūsu t. d. bāri. L. Dainas izmantojis A. Švābe savos pētījumos, starp tiem Kara dainas (Taurētājā), Ozols un liepa latviešu reliģijā (I. M. Mēnešrakstā) un plašajā darbā: Latvju kultūras vēsture.

2. STASTĪJUMI

1) Būtība un iztulkojumi    a) Pasaku būtība    b) Pasaku iztulkojumi2) Krājumi    a) Latviešu tautā    b) Grāmatās3) Veidi    a) Nostāsti    b) Pasakas    c) Teikas4) Izteiksme    a) Uzbūve    b) Valoda    c) Pasaku teicējsPar tautas stāstījumiem nosauc tos burtniecības darbus, kas tautā radušies un uzglabājušies

stāstot, nesaistītā valodā; tā ir burtniecības prozaiskā daļa, pie kuras pieder galvenā kārtā pasakas un teikas. Par prozu šie darbi nosaucami, skatoties uz viņu ārējo veidu, uz viņu ietērpu, pantmērā nesaistīto valodu. Pie tautas dzejas, kas ietver sevī daiļuma vērtības, pieder arī pasakas un teikas. Še ir kādi episkas dzejas pasākumi tajā ziņā, ka še uzejami notikumu, darbības, raksturu attēlojumi.

Bez ārējās ietērpas starp latviešu tautas dziesmām un stāstījumiem vēl arī citas principiālas starpības. Tās visgaišāk ieraugāmas, tautas dziesmām pretī nostādot stāstījumu raksturīgāko veidu: pasakas. Tautas dziesmas turas pie tagadnes, pasakas un teikas aizved pagātnē. Dziesmās izsakās jūtas sakarā ar tiešiem novērojumiem, pasakās svabadi darbojas fantāzija, sacere. Dziesmās atspoguļojas reālā pasaule, pasakās iedomātā. Latviešu tautas dziesmās notēlojas soli pa solim latviešu tautas dzīve; pasakās, teikās un nostāstos ietveras pa lielākai tiesai tautas ticējumi. Dziesmās uzejamās mitoloģiskās būtes ir jau zināmā mērā īpatnīgi izveidotas dievības (dabas, debesu, likteņa dievības); pasakās un teikās ir liela loma pirmatnējiem gariem un dēmoniem (veļiem, spokiem, vilkačiem u.c.), kam sakars ar dvēseles kultu. Latviešu tautas dziesmas ir ar maz izņēmumiem latviešu īpatnīgi sacerējumi; latviešu vidū stāstītās pasakas un teikas pieder pa lielai daļai vairāk tautām.

1) BŪTĪBA UN IZTULKOJUMI. No senatnes mantotie tautas stāstījumi (pasakas, teikas u.c.) atšķiras pēc savas būtības tādā mērā no citiem rakstniecības (arī burtniecības) darbiem, ka tos ilgāku laiku pie literatūras nemaz nepieskaitīja un tiem nepiegrieza nekādas vērības. Bet, kad literatūras pētnieki un zinātnieki sāka ar tiem tuvāk iepazīties, tad tie deva vielu iztulkojumiem, kas izveidojās par teorijām, kuras nostājās cita pret citu. Tās attiecas uz pasakām vispār un ir tādā kārtā attiecināmas un attiecinātas arī uz latviešu pasakām.

a) Pasaku būtība vispirms ar to īpatnīga, ka tanīs sastop ik uz soļa visd4as burvības un brīnumus. Būtēm, kādas citur neuzejam, pasakās nereti galvenā loma. Tur ir milži, kas kokus rauj un kalnus gāž, briesmoņi trijām, sešām, deviņām galvām, rūķīši, kas nakti klusu izdara

63

visādus darbus, pūķi, kas kā uguns putni skrej pa gaisu, burvji, raganas, lietuvēni, veļi, vilkači, sumpurņi, apburtas princeses utt. Pasakās ne vien darbojas visādas neredzētas būtes, bet brīnišķi ir arī paši dabas priekšmeti. kustoņi sarunājas savā starpā un ar cilvēkiem, rīkojas, cīnās, sacenšas cits ar citu, palīdzas cits citam, stādamies daždažādos sakaros ar cilvēkiem. Arī koki raud, runā, redz. Nav robežu starp cilvēku un citām būtēm. No lācenes, no ķēves piedzimst varonis; princis pārvēršas par lāci; kungs izperē kumeļu. Kad kalējam nav dēla, viņš to vienkārši izkaļ no dzelzs; dēls sāk runāt un prasa darba. Nav neiespējama nekāda pārvērtība. Septiņi tēva dēli no viena vārda pārvēršas par kraukļiem un aizlido pa gaisu; saimniece un viņas meita iemērc podiņā pirkstus, aptraipa paduses un pārvēršas par žagatām; ezītis izlien no aizkrāsnes, piedāvājas vecīšiem par bērnu un paliek vēlāk par staltu ķēniņa dēlu; muļķītis dabū sudraba olu, kas paliek no rīta par sudraba pili; puisēns aprok zirga asinīm aptašķītu cepuri, un tai vietā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Tad nu, saprotams, arī notikumu nevar būt tādu, kas būtu neiespējami. Nabags tiek par ķēniņu, cūkgans apprec princesi. Velns ir stiprs, tomēr pievārēt viņu var. Vajadzības gadījumā ir pie rokas kādi nekādi burvības līdzekļi: spēka un nespēka ūdens; cepure, kas dara par neredzamu; spogulis, kas rāda Pērkona vaigu; gredzens, kuru pirkstā uzmaucot atnāk pieci vīri un dara visu, ko pavēl; oliņa, kuru pagrozot dabū visu, ko vēlas.

C i l v ē k i iedalās augstos un zemos. Vienā pusē stāv ķēniņi, prinči, princeses, otrā pusē zemnieki, nabagi, gani. Pirmos tēlo tīrās romantikas krāsās bez kaut kādas attiecības uz dzīves īstenību, pēdējo tēlojumos uzejams vairāk reālisma, Vidū starp vieniem un otriem parādās vēl art kungi kā varmākas, zemnieku kalpinātāji. Cilvēku starpā ir vēl arī citādi pretstati. Vieni ir gudri, otri muļķi; vieni bagāti, otri nabagi; vieni stipri, otri vāji. Tās ir figūras, kas ievirzās zināmā darbībā, ar ko svaidās patvarīgs liktens un neapzināmas varas. Nav tām palaikam arī vārda, kas vienu izceltu no citām. Stāsta tikai par kādu tēvu, par viņa trim dēliem, par kādu māti, par viņas meitu, par kādu vecu vīru, par kādu saimnieku, par kādu ķēniņu. Maz ko nozīmē arī, ja kādu nosauc vārdā: par Ansi, Miķeli, Kurbadu, par zināmu māju saimnieku; pēc savas dabas tie neatšķiras no saviem bezvārda biedriem.

Tāpat t i k u m i s k ā v ē r t ē j u m ā ir viena otrai pretī nostādītas rubrikas. Vieni tikumiskā ziņā cildināmi, otri peļami, vieni balti, otri melni. Šī šķirošana sniedzas cauri no apakšas līdz augšai, no vienkāršiem cilvēkiem līdz varoņiem un gariem: pašā augšā kā laba un jauna simboli stāv Dievs un Velns. Taisnības jūtas dabū savu pilnīgu gandarījumu; labie un ļaunie saņem galā katrs savu pienācīgo algu. Lai labais ieietu arī kādā ellē, varam būt droši, ka viņš no tās tiks ārā. Tikumiskā mēraukla ir zināmos gadījumos ļoti stingra. Par neuzticību vāra piķa katlā, par meliem ved pie karātavām. Viltība nav parasti nekas atmetams; ar to daudzkārt izglābjas no jaunas varas un novelk tai robežas. Cilvēka iekšiene tiek cieši pārbaudīta, uzmeklējot tur pašmīlību, mantkārību. Gudrie brāļi, kam šādas īpašības, paliek vienumēr kaunā; turpretim vientiesīgais, nesavtīgais muļķīgais brālis panāk lielas lietas. Tomēr arī šim galā jādabū materiāla alga. Arī vislabākais sasniedz pilnīgu apmierinājumu tikai tad, kad viņš iemantojis pili, ķēniņvalsti, princesi.

Līdzīgs pamatraksturs ir senatnes stāstījumiem visur. Tie paši stāsti tad arī i z p l a t ī t i p a v a i r ā k t a u t ā m, savā starpā radnieciskām un svešām, tuvām un tālām, visās pasaules daļās un zemes jostās. Daži pētnieki nākuši pat pie slēdziena, ka tās pašas pasakas, gan dažādās variācijās, visumā ir visas cilvēces kopmanta. Gan katrai tautai ir savs sevišķs pasaku krājums. Bet šai krājumā ir pasakas, kurām līdzīgas ir sastopamas daudz citu tautu pasaku krājumos. Neviena tauta nevar ar to lielīties, ka viņas pasakas piederētu tikai viņai. Var uzskatīt par pierādītu, ka gan neviena pasaka ar visiem tanī izlietotiem motīviem nav sastopama tikai vienā tautā.

Šī atziņa ir jaunāko pētījumu panākums. Vilhelms Grimms norādīja savās piezīmēs par sakrātajām pasakām, ka daudz no tām uzejamas arī citās tautās. Bet no šo piezīmju jaunākā

64

apstrādājuma un papildinājuma; ko izdarīja J. Bolte un G. Polivka (1913. un 1915. g.), redzams, ka nav nevienas minamas tautas, kur nebūtu atrodami kādi varianti no Grimmu sakrātām pasakām, un ka nav šai krājumā nevienas pasakas, kurai blakām nenostātos vesela rinda citu visās pasaules malās. Angļu pētniece Koksa (Cox) sakrājusi (1893. g.) pasakai par Pelnrušķīti 345 veidus un min 50 tautas, kurās tā sastopama, starp tām latviešus, leišus, igauņus, arī arābiešus, čīliešus (Amerikā), Filipīnu, Madagaskaras iedzīvotājus. Somu pētnieks Anti Ārne izlaidis 1910. g. pasaku tipu sarakstu, uzrādīdams variantu daudzumu, kas ir nepārredzams. – Profesors P. Smits uzrādījis latviešu krājumā daudz stāstījumu veidos uzejamai pasakai par burvju gredzenu tuvākus vai tālākus variantus krievu, burjatu, mongoļu, senindiešu, tibetiešu, persiešu, arābiešu, franču, itāļu, ungāru, Akvapim zemes (Āfrikā) iedzīvotāju, serbu, grieķu, dāņu, norvēģu, somu pasakās (Zinību kom. 17. Rakstu krājums, 1914. g.).

Katra tauta tomēr uzspiež viņas vidū stāstītām pasakām savu t a u t i s k o ī p a t n ī b u. Tur attēlojas tie dabiskie un sabiedriskie apstākļi, kuros viņa dzīvo, izsakās viņas pārdzīvojumi un raksturs. Katra tauta uzņem īpaši tās pasakas, kurās ir elementi, kas saskan ar viņas parasto apkārtni un iesakņojušos izjūtu. Pie tam tā saņemto vielu pārstrādā pēc savas īpatnības. Katrai tautai tomēr arī tādas pasakas, kuras viņa pati sacerējusi, lai gan varbūt izlietodama arī citur pazīstamus motīvus.

L a t v i e š u p a s a k u p a s a u l e ir zemnieciska. Trūkst tur nostāstu par bruņnieku piedzīvojumiem un varoņdarbiem; trūkst arī pilsoņu šķiras. Ir savi kungi, kas zīmēti savās attiecībās pret zemniekiem; ir arī amatnieki, kas ietilpst zemnieku masā. Par to, cik maz senākos laikos latviešos laidusi saknes kristīgā ticība, liecina tas, ka latviešu stāstu krājumā trūkst īstu leģendu par Jēzus vai svēto dzīvi. Izcilus tanī redzami grūtie un ilgie klaušu laiki, zemnieku atkarība no muižas, no kungiem. Dažreiz Velna izskatā sazīmējams muižas kungs, vācietis. Zemnieku dzīve ar savu pelēko apkārtni un sīkajiem darbiem dod latviešu pasakai pamatkrāsu. Par iemīļotu varoni parādās arī citu tautu pasakās sastopamais muļķīgais brālis, kas, savā šaurajā nabadzīgajā dzīvē pie malas nostumts, paliek noskaņots un glabā sevī nenojaustus spēkus, kuri to nopietnos pārbaudījumu brīžos izceļ citu priekšgalā. Vizma, kura apņem bāriņu dzīvi un likteni dziesmās, apskaidro to arī pasakās. Re krājas tautas dziļākās domas un cerības, kas tiecas uz gaišāku nākotni.

Profesora P. Šmita uzrādītajos pasakas variantos par burvju gredzenu novērojamas dažu tautu raksturīgas, ar sevišķiem apstākļiem sakarā vedamas savādības. Latviešu pasakās varoņa tēvs ir bagāts vīrs, miesnieks, malkas lasītāj; krievu pasakā – tirgotājs, tāpat burjatu pasakā; mongoļu pasakā – brāmanis. Latviešu pasaku varonis izglābj no vajātājiem suni, kaķi un čūsku, par ko dabū burvju gredzenu; indiešu un persiešu pasakās – tīģeri, mērkaķi, čūsku un cilvēku. Latviešu pasakās ķēniņš, kura meitu gredzena īpašnieks grib precēt, liek viņam uzcelt baznīcu no vaska zelta zvaniem; krievu pasakā – baznīcu pieciem torņiem. Burjatu pasakā gredzena īpašnieks grib precēt hāna meitu.

b) Pasaku iztulkojumi mēģināja izskaidrot viņu savādo būtību, nodibinoties dažādām teorijām, kas pieslēdzās vai nu pie viņu izcelšanās, vai tieši ņēma vērā viņu īpatnību.

P a s a k u i z c e l š a n ā s īpaši tāpēc nodarbināja pētnieku prātus, ka novēroja viņu vienādību vairāk tautās. Uz to aizrāda Brīvzemnieks, sagatavodams izdošanai kādu daļu viņam piesūtīto latviešu tautas pasaku (1887. g.). Vienādība esot nomanāma īpaši pie radu tautām. Dažas latviešu tautas pasakas stāstot krievos vai somu tautās, citas skandināviešos vai vāciešos. Viņš izsaka divus vērojumus. Vienādās pasakas ienestas no tautas tautā, tāpat kā vējš aiznes dažādu stādu sēklu no zemes zemē. Vai arī radu tautas sen senos laikos dzīvojušas kopā kā viena, kas runājusi vienu valodu, sacerējusi un stāstījusi vienādas pasakas. Viņš neizšķir, kura no šīm atbildēm (vai arī kāda cita) būtu pareiza, norādīdams uz jaunlaiku zinātni, no kuras gaidāms skaidrs gala vārds šai lietā. Pēdējos simts gados daži zinātnieki ar

65

šo jautājumu stipri nodarbojušies, un tā atrisinājums pārdzīvojis dažādus posmus.Pie pirmajiem pasaku pētniekiem pieder brāļi Grimmi, kas izdeva visievērojamāko vācu

tautas pasaku krājumu, pielikdami tā trešajam sējumam (1822. g.) piezīmes arī par viņu izcelšanos. Viņi redzēja vācu pasakās vecu indoeiropiešu tautu mantojumu, atrazdami daudz vācu pasaku motīvus arī citās indoeiropiešu tautās; tā motīvus par varoņa brīnišķo piedzimšanu, par briesmoņu nogalināšanu, lai izglābtu ķēniņa meitu, atrod arī pie grieķiem. Šie motīvi uzejami arī latviešu pasakās. Pie tam viņi uzlūkoja pasakas par liela aizmirsta mitoloģiska epa atliekām. Brāļu Grimmu mācību dēvē par i n d o e i r o p i e š u t e o r i j u. Pēc tās pasaku vienādība izskaidrojama ar mantojumu no tautu kopdzīves laikiem.

Uz latviešu pasakām to pirmais attiecināja A. Bīlenšteins (Balt. Monatsschrift, 1874.), pieturēdamies pie Hāna sīkākiem pētījumiem sevišķi par grieķu un albāņu pasakām. Pēc tiem pasakas ir seno dievu un varoņu teiku tālākais pārveidojums: Kā mantojums no senatnes tās ir kopējas dažādām tautām, kas cēlušās no tā paša celma. Tās personificē dabas spēkus. Pirmatnes cilvēks tos iedomājās par dzīvām būtēm, kas ar laiku top par īpatnīgi iztēlotiem dieviem: saule top par Apollonu (pie grieķiem), pērkons par Toru (pie ģermāņiem). Pamazām cilvēkam tuvinādamies, dievi top par varoņiem, paturēdami savu agrāko nozīmi: grieķu dievs Hērakls, ģermāņu Zigfrīds nav nekas cits kā Saule, un viņu piedzīvojumi nekas cits kā Saules pārmaiņas no vieniem saulgriežiem līdz otriem. Varoņi tiek mirstīgajiem cilvēkiem arvienu līdzīgāki un nav beidzot no tiem vairs atšķirami. Augstāko dievu vietā tad stājas zemie dēmoni un gari, kas noteic cilvēku likteni. Šī tad nu ir mīta pēdējā attīstības pakāpe, kur tas ticis par pasaku. Saule nu tikusi par tēlu, kas iziet pasaulē darīt brīnumdarbus, sevišķi izglābt princesi no briesmoņiem un velniem.

Bīlenšteins uz šīs teorijas pamata aplūko latviešu pasaku par diviem meža sarga dēliem. Viņi iziet pasaulē, katrs ar diviem lāčiem. Vecākais nonāk pilsētā, kas uztraukta par to, ka jāziedo ķēniņa meita pašam nelabajam. Ķēniņa meitu izglābj atceļojušais brālis, kura lāči saplēš nelabo, un dabū viņu par sievu. Medījot veca sieva viņu ar abiem lāčiem ievilina purvā un pārvērš par akmeņiem. Jaunākais brālis atdzīvina pārakmeņoto brāli un viņa kustoņus, dabūdams pēc tam pusi no valsts. – Līdzīgas pasakas ir itāliešiem, serbiem, persiešiem, leišiem. Sevišķi Bīlenšteins aplūko kādu līdzīgu vācu un grieķu pasaku, atrazdams, ka ar grieķu pasaku latviešu pasakai ir vairāk līdzības nekā ar vācu, kas viņam der par pierādījumu, ka šī pasaka nav pārņemta no vāciem, arī ne no grieķiem, bet latviešu tautā uzglabājusies no agrākajiem indoeiropiešu tautu kopdzīves laikiem. – Pasakas iztulkojums šāds: Nelabais – ziema; ķēniņa meita – pavasaris; glābējs – saule, kas nogalina ziemas briesmoni un savienojas ar pavasari. Medības ieved otrā gada pusē: pēc vasaras saulgriežiem saules varonis atšķiras no savas laulātās draudzenes. Viņš nonāk purvā – rudenī, kur ziemas dēmons to sastindzina, līdz jaunākais brālis, jauna gada saule, to atdzīvina. – Pasakas agrāko veidu Bīlenšteins atrod grieķu varoņu teikā par Andromēdu, kuru izglābj Persejs, lai tā netiktu ziedota Poseidona sūtītajam briesmonim, tāpat ģermāņu varoņteikā par Zigfrīdu. Attiecībā uz līdzīgu latviešu varoņteiku Bīlenšteins saka, ka tāda latviešu tradīcijās nav uzieta, ka varbūt tad, kad būs priekšā lielāki latviešu pasaku krājumi, varēs nākt pie vērojumiem par šādu senāku latviešu varoņteiku.

Šī teorija par pasaku pārņemšanu no tautu kopējās senatnes turējās ilgu laiku, arī tad, kad citas teorijas to apkaroja. Vairākkārt tā, sakusdama ar natūrisma teoriju, arī turpmāk attiecināta uz latviešu pasakām.

Bet jau ap 19. gadu simteņa vidu uzstādīja Teodors Benfejs (profesors Getingenā) citu, tā saucamo i n d i e š u t e o r i j u. Pārtulkodams (1859. g.) indiešu pasaku krājumu «Pančatantru», kas sastādīts ap 200 gadus priekš Kristus, un tur uzrādīdams daudz pasaku, kas saskan ar eiropiešu vidū pazīstamajām, viņš sprieda, ka Eiropas tautās stāstītās pasakas pārnākušas no Indijas un, vērtīgākas būdamas, stājušās šo tautu agrāko, mazāk vērtīgo vietā.

66

Tās še pārnesuši ceļotāji, tirgotāji; vai arī tās ieradušās literāriskā ceļā ar persiešu un arābiešu rakstiem Spānijā, Itālijā, Grieķijā; citas nākušas caur Tibetu pie mongoļiem, no tiem pie slāviem, tad tālāk Vakareiropā; bet vislielākā daļa izplatījusies pa Eiropu krusta karu laikā. Še bija uzsvērts pasaku ceļošanas princips tādā mērā, kā to Grimma domu biedri negribēja pielaist. Benfejs ieceļojušās pasakas nostādīja arī par budisma radītām, kas stāstītas pamācības nolūkā. Līdz ar to pasaku sākumi no teiksmainās senatnes bija ievirzīti vēstures laikmetā un tās tika saistītas ar literatūru kā izplatīšanas līdzekli.

Bet nu nāca zināmi fakti, kas indiešu teoriju satricināja. Atrada pie grieķiem arī indiešu krājumos uzzīmētas pasakas, kas bija daudz vecākas nekā vecākais indiešu pasaku krājums. Uzgāja Āfrikas un Austrālijas pirmtautās pasakas, kas pārsteidzoši saskanēja ar indiešu un eiropiešu pasakām. Šādi fakti runāja pretī ne vien Benfeja uzstādītai indiešu teorijai, bet nebija arī savienojami ar uzskatiem, ka pasaku vienība izskaidrojama ar viņu mantošanu no kopējas sentautas.

Jaunas izredzes atvēra šī jautājuma atrisinājumā a n t r o p o l o ģ i s k ā teorija. Par tās nodibinātāju uzlūkojams anglis Teilors (Tylor). Savā darbā par pirmatnējo kultūru (1871. g.) viņš norāda, ka vecākie reliģiskie jēdzieni ir visās tautās vienādi. Tie stāv sakarā ar uzskatiem par dvēseles dzīvi pēc nāves. Šie uzskati iztēlojas māņos un nostāstos par dažādiem gariem, spokiem, burvībām. Pirmatnējais vienādais domu veids ievirzījis tautu fantāziju tai pašā ceļā, ar ko tad arī izskaidrojama dažādo tautu pasaku vienādība. Šādas domas pabalsta vēl arī tas novērojums, ka daži priekšmetu nosaukumi, attēlodami dabā notvertās skaņas, daudz valodās saskan, kaut gan tie katrā vietā radušies patstāvīgi, kā, piem., circeņa nosaukums (albāņu cincir, turku dzirdzir, japāņu kirigiris). Tāda pat saskaņa novērojama tautu pirmatnē lietotos ieročos un vispār tautu kultūras attīstībā. Ja tad nu vairāk tautās sastopamas vienādas vai līdzīgas pasakas, tad tās var būt radušās katrā tautā arī pilnīgi patstāvīgi. No pirmatnējiem uzskatiem, ticējumiem par cilvēka dvēseli sastādās arvienu plašāki un sarežģītāki stāstījumi. Pārvērtības še norisinās otrādi, nekā tās pieņēma uz Grimmu teorijas pamata: pasakas nav gala iznākums pārgrozībām, kuru sākumā stāv dievu un varoņu teikas, liels mitoloģisks dzejojums vai varoņeps, bet tās ir viela, no kuras, sakopojoties, noskaidrojoties un tālāk izveidojoties, pakāpeniski attīstās dievu un varoņu teikas un varoņepi. Tautās, kurām trūkst varoņepa, bet kurās ir kādi varoņteiku gabali, šie nav atliekas no kāda agrāka noslēgta dzejojuma, bet ir izveidojumi, no kuriem varētu šāds dzejojums attīstīties.

Antropoloģiskā teorija tika latviešu vidū pazīstama deviņdesmito gadu sākumā līdz ar animismu (mācību par dvēseļu kultu).

Atrazdami, ka vienādība pasakās var rasties, katrai tautai atsevišķi tās sacerot, antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji pielaiž arī pārņēmumus; tomēr viņi tos attiecina uz turpmākām attīstības pakāpēm, kad pasaka tikusi par vairāk vai mazāk sarežģītu stāstu.

Lai varētu spriest par pasaku aizņemšanos jeb radniecību, jāatšķir pasaka kā tāda no pasakas motīviem. P a s a k a s m o t ī v i ir viņas mazākās daļas, no kurām tā sastādās. Kaut kurš no tiem pašiem motīviem var būt arī par citas pasakas sastāvdaļu. No vairāk motīvu sakarīga sakopojuma, ko noteic vadošā doma, sastādās pasakas s t ā s t s. Vienus pašus motīvus var dažādos savirknējumos un kopā ar citiem izlietot dažādos pasaku stāstos.

Ņemsim kā piemēru pasaku par sērdienīti un mātes m e i t u. Kādai atraitnei, niknai raganai, ir īsta meita un pameita. Lai pameita dabūtu galu, pamāte viņu sūta uz sumpurņa pili pēc uguns. Turp iedama, viņa palīdz kustoņiem: izslauc govi, nocērp aitu, atraisa zirgu. Sumpurņa mājā viņu izglābj pelīte, kas skandina pameitai dotās podziņas, kamēr viņa aizbēg, līdzi paņemdama no šķirsta (pēc peles padoma) mazāko maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem. Sumpurnis velti dzenas meitenei pakaļ, prasa pēc viņas kustoņiem (zirgam, aitai, govij), kas saka, ka meitene aizgājusi uz sumpurņa pils pusi. Pameita pārnes mājās uguni un dārgumus. Ragana nu sūta uz sumpurņa pili īsto meitu. Tā neklausa kustoņu lūgumam,

67

paņem lielo naudas maku. Sumpurnis viņu panāk, velk uz savām mājām atpakaļ, nogalina. – Šai pasakā uzejami šādi motīvi: par raganu, kam ļauni nodomi un darbi; par sērdienīti, kas nodota pamātes patvarībā; par īsto meitu, ko māte izlutina; par labdarīgiem kustoņiem; par sumpurni, kas ēd cilvēkus; par izpalīdzīgu pelīti; par iegūstamu naudu, ar kuru pārbauda ieguvēja pieticību vai mantkārību. Šie motīvi sasaistās kopā par apzīmēto pasakas stāstu. Katru no viņiem var izlietot un atrod izlietotu arī citā sasaistījumā, citās pasakās. Tā raganas rīkojas daudz pasakās, apburdamas, maitādamas cilvēkus, kustoņus, pat mēnesi un sauli. Arī sērdienīte uzejama daudz citās pasakās; tā padara daudz grūtus darbus: lasa no pelniem pupas, plūc linus, apkopj slimnieku utt. Tas pats sakāms par citiem pasakas motīviem: tie uzejami daždažādās variācijās daudz pasakās.

Pasakas, kas izceļ to pašu galveno domu vai būti, sastāda zināmu pasaku tipu. Tādi tipi ir: pasakas par atsvabināmo ķēniņa meitu, par pārbaudīto un uzticīgo sievu (Genovēvas tips), par cilvēkēdājiem (Polifēma tips) u.c.

P a s a k u  t u v ā k a  u n  t ā l ā k a  r a d n i e c ī b a   nu ir nosakāma, skatoties uz to, vai viņās saskan tikai kādi motīvi jeb vai no tiem sastādās tie paši pasaku stāsti. Nebūs gan divu pasaku visā pasaules pasaku krājumā, kur būtu izlietoti tie paši motīvi gluži tai pašā kārtībā. Ir pasakas, kurās saskan tikai viens motīvs, un tādas, kurās to pašu tipu uzrādot, darbība norisinās tais pašos vilcienos. Starp šiem abiem vienādības veidiem ir simtiem pakāpes.

Ja antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji norāda uz pasaku vienādībām, kas cēlušās katrā atsevišķā vietā pilnīgi patstāvīgi, tad tas zīmējas īpaši uz pasaku motīviem. Šīs mazākās pasaku sastāvdaļas radušās uz vienādas psiholoģiskas darbības pamata. Varam labi saprast, ka katrā tautā patstāvīgi varēja rasties motīvi par pamāti, bārenīti, mātes meitu u.c. Motīvu sasaistījums par sarežģītu un noslēgtu pasakas stāstu, par tipisku pasaku var būt kādas atsevišķas tautas vai atsevišķa sastādītāja darbs; lai gan arī še (pēc antropologu domām) nav noteicams, cik tālu visur sastopamie motīvi kopojušies pastāvīgi par zināmu pasaku un cik tālu šis kopojums pārņemts no citurienes.

Pašos jaunākos laikos uzsver atkal p a s a k u c e ļ o š a n u. To dara īpaši somu pētnieki Anti Ārne (Annti Aarne) un Kārlis Krons (Kaarle Krohn). Pēc viņu domām, zināma pasakas stāsta pirmveids ir kaut kas un kaut kur cēlies un no turienes zināmā ceļā pārgājis vairāk vai mazāk pārgrozītā veidā citur. Tikai visām pasakām tas nav meklējams vienā tautā (piem., indiešos, kā Benfejs vēro), bet plašāk pazīstamo pasaku krājumā ir vairāk tautas ielikušas katra savu daļu, tāpat kā arī sasniegtā kultūra nav tikai vienas tautas darinājums. Pasaku pētītāja uzdevums tad nu ir: uziet pasaku pirmveidu, to izlobot no visiem ceļojumā pieņemtajiem piemaisījumiem un pārgrozījumiem, noteikt tā izcelšanās laiku un vietu un tad no šejienes sekot pasakas ceļojumiem un pārveidojumiem. Šādu pasaku pētījumu veidu dēvē par  ģ e o g r ā f i s k i–v ē s t u r i s k o  m e t o d i.

Šo metodi izlietoja vispirms somu zinātnieki. Tas izskaidrojas ar to, ka Somijā līdz pat jaunākajiem laikiem uzglabājušās tautas mutē tradīcijas bagātīgākā mērā nekā citur. Jau 19. g. simteņa pēdējā ceturksnī somu zinātnieks Julijs Krons (Jūlius Krohn) novēroja, Ka Karēlijā uzrakstītās Kalevalas dziesmas tur ieceļojušas no rietumiem (Somijas) un dienvidiem (Ingrijas un Igaunijas). Uz pasakām ģeogrāfiski–vēsturisko metodi pirmais attiecinājis Kārlis Krons. Lai pēc šīs metodes virzītu uz priekšu tautas dzejas, folkloras, pētīšanu, radās ap 1905. g. starptautiska biedrība, ko dibināja Kārlis Krons (Helsingforsā), Johans Bolte (Berlīnē), Aleksis Olriks (Kopenhāgenā) u.c. V. fon Zidovs (Lundā – Zviedrijā). Biedrību apzīmē burtiem FF (Folklore Fellovs, Folkloristischer Forscherbund, Federation des Folkloristes). Tā uzstāda par savu mērķi: darīt pētniekiem pieejamu dažādu zemju burtniecības materiālus un veicināt zinātniskiem prasījumiem piemērotus folkloras izdevumus. Biedrība iekārto savu darbību tādā veidā, ka katrā zemē jeb nacionālā darba grupā ir saziņas vieta, kas izsniedz pieprasīto manuskriptu vai grūti pieejamo iespiedumu norakstus, izvilkumus, tulkojumus. –

68

Biedrība piegriezusi vislielāko vērību pasakām. Šai nozarē darbojas sevišķi Anti Ārne. Viņš izdeva pasaku tipu rādītāju (Verzeichnis der Mārchentypen, Helsinki 1910), pasakās sistematizēdams un dodams katram pasaku tipam sevišķu numuru, ar kuru apzīmē šī tipa pasakas visās tautās. Bez tam viņš sastādīja salīdzināmās pasaku pētīšanas vadoni (Leitfaden der vergleichenden Marchenforschung, 1913), iztirzādams teorijas par pasaku izcelšanās teorijām (latviešu tulkojums Izgl. Min. Mēnešraksta 1921. g. 9. burtn.) un aprādīdams visos sīkumos ģeogrāfiski–vēsturisko pasaku pētījamo metodi. Par pirmo un svarīgāko uzdevumu viņš uzskata atrast pasakas pirmveidu; ar to nosakāms izcelšanās laiks un vieta, no kurienes pasaka dažādās variācijās izplatījusies tālāk. Pasaka, kas palaikam sastādās no dažādām dēkām, sadalāma savās galvenajās dalās, no kurām katrā uzmeklējami viņas galvenie motīvi (personas, priekšmeti, darbība utt.) un viņu pirmatnīgais veids. – Arne tad paraugam apgaismo atsevišķu motīvu pirmatnību arī latviešiem pazīstamās pasakās: Par trim burvīgām lietām un brīnišķiem augļiem. Par burvīgo putnu (latv.: Divi brāļi un apburtā saksiete), Par kustoņiem naktsmājās (latv.: Vērsis, citi māju kustoņi un vilks). Par šīm un citām pasakām Arne uzrāda arī pirmveidu.

Pasakai par kustoņiem naktsmājās pirmveids apmēram šāds (forma A): Vērsis, auns, cūka, zoss un gailis uztaisa kūti un paliek tur pa nakti. Vilki aizsūta kādu no saviem biedriem aplūkot, kas kūtī ir. Kustoņi viņu aizdzen. Viņš nu stāsta saviem biedriem, ka veca sieva pie krāsns viņu saskrāpējusi, skroderis viņam griezis ar šķērēm utt. Bet kāds no augšas saucis pakaļ: «Dodat man ar!» – Kāds no attiecīgās latviešu pasakas variantiem galvenos vilcienos šāds (Brīvzemnieka Mūsu tautas pasakas): Citiem kustoņiem no darba atraujoties, vērsis uztaisa kūti viens pats un uzņem pie sevis suni, pīli, zosi, gaili. Pie tiem ienāk vilks. Kustoņi to aizdzen. Vilks nu stāsta otram vilkam, kā viņš apstrādāts. Kāds no augšas brēcis: «Dod man ar!»

Ārne un Krons iztirzājuši pēc ģeogrāfiski–vēsturiskās metodes vairāk pasaku. Līdzīgu studiju sniedzis profesors Šmits: Pasakas par burvju gredzenu (Zin. kom. 17. Rakstu krājumā).

Šādi pētījumi, kas izdarīti uz plašu materiālu pamata, tad arī noskaidros, cik tālu dažu pasaku vienādība izskaidrojama ar izcelšanos kopējā pirmtautā, cik tālu vienādi motīvi radušies katrā tautā atsevišķi un, pa to pašu attīstības ceļu iedami, noveduši pie līdzīgiem stāstījumiem, cik lielā mērā sastopami tieši pārņēmumi. Ka katram no šiem izcelšanās veidiem un izplatīšanās ceļiem ir pasakās sava loma, par to nevar būt šaubu. Turpmākie pētījumi noskaidros arī to, cik pamatotas ir domas par pasakas pirmveidu, kas cēlies zināmā vietā un laikā, jeb vai pasakas, tāpat kā valoda, attīstījušās pamazām no dažādiem elementiem, tiem pakāpeniski sakopojoties un izveidojoties, līdz viņu sakopojums tiek par nostāstu vai pasaku.

P a s a k u i z s k a i d r o j u m i pa labai daļai uzrādīti, aplūkojot viņu izcelšanos. Ja pieņem, ka pasakas sacerētājs gribējis savā stāstījumā attēlot dabas parādības vai izsacīt savus ticējumus par cilvēka dvēseli, tad līdz ar to dots pasakas izskaidrojums. Zināma pasaku izcelšanās teorija atbalsta zināmu pasaku izskaidrojuma teoriju. Tomēr iztulkotāji var ņemt arī gatavu pasaku kā tādu un uzmeklēt viņas nozīmi.

Pie Grimmu norādījumiem, ka pasakas cēlušās no senākā varoņepa, pieslēdzas pasaku iztulkojumi par dabas mītiem, ar kuriem stāv sakarā dabas dievināšana, n a t ū r i s m s. Ja, piem., Grimms redzēja dusošā Ērkšķrozītē epa varoni Brunhildi, tad viņa mācības turpinātāji to iztulkoja par ziemas miegā dusošo zemi, ko saule nāk uzmodināt. Natūrisma ievērojamākie sludinātāji ir Ad. Kūns, kas lika pamatu laika mitoloģijai, uzrādīdams mākoņus un vēju par ticētām dievībām, un Makss Millers (Mtiller), kas aizstāvēja solaro jeb saules teoriju, kura ietveras astrālajā jeb debess parādību (saules, mēness, zvaigžņu) mitoloģijā.

Latviešu pasakas iztulkoja pēc natūrisma teorijas A. Bīlenšteins. Zināmā mērā tai pieslējās

69

R. Auniņš savos pētījumos par Ūsiņu un Pūķi. Viņš atrod, ka tradīcijas par Ūsiņu pieskaitāmas latviešu saules mītiem, ka tāpat ar Pūķi var būt apzīmētas debess parādības, bet tikai zināmos attīstības posmos. Lai debess parādībā redzētu Pūķi, jābūt par šo jau iegūtam zināmam jēdzienam. Pasaulē esot vēl dziļāki pretstati un vēl stiprākas cīņas nekā starp dienu un nakti, vasaru un ziemu. Vēl tālāk atpakaļ ejot, viņš atrod Pūķa mītā, kas kopā ar Velna teikām atrodamas daudz tautās, atliekas no cilvēces kopējo pirmlaiku tradīcijām par cīņu starp labu un ļaunu.

Pilnīgi pieslēdzās natūrismam H. Bīlenšteins (jaunākais), attiecinādams uz latviešu pasakām tā radikālāko virzienu, kādu to sludināja itāliešu pētnieks Andželo de Gubernatiss. Pēc tā indoeiropiešu kustoņu pasakās iztēlotas dabas parādības, sevišķi spīdekļi. Vērsis, zirgs, auns, lauva, ērglis ir saule; zaķis un viņam līdzīgi kustoņi – mēness; vilks, pele, kurmis – nakts un mākoņi; lapsa savā iesarkanajā spalvā – krēsla utt. Lapsa pārvar ar viltu aunu; vakara krēsla nomāc sauli; gailis pārvar lapsu; saule aizdzen rīta krēslu.

Kā paraugs še kāds H. Bīlenšteina (pēc Gubernatisa teorijas sniegtais) latviešu kustoņu pasakas iztulkojums. Ērglis no ķer zaķi. Zvirbulis to redz un sāk viņu skaļi izsmiet. Zaķis vaimanādams viņam atbild: «Ko es esmu tev darījis, ka tu mani vēl tā moci! Tai pašā brīdī nolaižas vanags un zvirbuli nokož. – Iztulkojums: Zaķis ir mēness, zvirbulis zvaigzne. Abiem, mēnesim un zvaigznei, jānobāl, kad uzlec saule ar saviem gaišākajiem stariem, ar savu pārvarošo spožumu.

Valodnieks Mīlenbahs atzīst (Austrumā 1892. g.) Gubernatisa kustoņu pasaku iztulkojumus vispār par pareiziem, atbalstīdams tos uz dažām latviešu mīklām, kurās kustoņi apzīmēti par spīdekļiem (Govs gulstas, vērsis ceļas – Saule un mēness). Tomēr arī Mīlenbahs šaubās, vai minētā pasaka par zaķi un zvirbuli nav fabula. Gubernatiss pēc savas natūrisma teorijas iztulkojis arī dažas Krilova fabulas (piem. par gulbi, līdaku un vēzi).

Pasaku iztulkojumi ar dabas dievināšanu parādījās ne tikai vācu valodā sarakstītos apcerējumos par latviešu pasakām, bet arī latviešu rakstniecībā. Par latviešu pavasara dievībām runādams, Lautenbahs sniedz A. Bīlenšteina pasakas iztulkojumu par diviem brāļiem (Zin. kom. 12. Rakstu krājums). Pie tam viņš piemetina, ka varoņa (saules) piedzimšana no mātes, kas baudījusi zivi, ķēves, lāču mātītes, lamas, latviešu teikās un pasakās aizrāda uz padebešiem, ka kustoņi: zirgi, lāči, brieži, suņi apzīmē mītu valodā padebešus. – Kad Lautenbahs (1880. g.) izdeva latviešu pasakas pārdzejojumu Zalkša līgava, Pārstrautu Jānis (Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu), atsaukdamies uz pašu autoru, uzlūkoja šo sacerējumu par saulteiku. Zalktis nozīmē jūru, Madaļa sauli. Zalktis apprec Madaļu: saule iebrien jūrā. Madaļa atgriežas atpakaļ pie vecākiem: saule lec jeb izbrien no jūras.

Ja reiz pasakās ielika šādas mitoloģiskas domas, tad viņu vietā varēja nostādīt arī citas. Kā Ūlands redzēja Ērkšķurozītē klaušu laiku sievieti, ko precēdams atsvabina brīvnieks, tā Tomsons (Balt. Zemkopī 1880., 52. num.) ierauga Zalkša līgavā (Madaļā) tautas sirdi, ko apspiestā tauta izsūta dzesēties domu valsts dzestrumā (jūrā peldēties). Zalkšu ķēniņš, kas apprec Madaļu, ir prāts, kas iegūst sirdi savā varā.

Pret natūrismu nostājās a n i m i s m s. To sludina antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji (Teilors, Spensers, Liperts u.c.). Pēc viņu domām, pasakās novērojamām parādībām ir par pamatu dvēseļu kults. Piešķirdams zvēriem, stādiem, lietām, cilvēkiem līdzīgas dvēseles, sencis atdzīvināja visu dabu un redzēja tanī sev līdzīgas būtes.

Latviešu rakstniecībā sāka animismu darīt pazīstamu K. Kasparsons (Siguldietis, Pūrs I, 1891. g.), sniegdams atskatu uz mitoloģiskiem pētījumiem un apcerējumu par mūsu senču dvēselēm. Viņš uzskata animismu par pamatotu uz faktiem, par tādu, kas ielūkojas vēl agrākā cilvēces attīstības laikmetā nekā dabas reliģijas uzrādītāji. Dvēseļu kults ir pirmatnīgāks nekā dabas dievināšana. Novērojumi par miegu un nāvi pirmatnes cilvēkam attīstīja dvēseles

70

jēdzienu. Tas pieslēdzās pie dažādiem gariem, spokiem, dēmoniem; dvēsele ir arī kustoņiem, stādiem; arī cilvēka dvēsele pāriet dabas priekšmetos. Šādus uzskatus sastopam arī latviešu ticējumos. «Melnus suņus, baltas kazas, melnas cūkas, kas dienasvidū pa lielceļu ejot piesitas vai nakti pa raganu kalniem blandās, citi sauc par nelaikā mirušām, citi par nozūmētu bērniņu dvēselēm, kurām tik ilgi jāstaigājot apkārt, kamēr tas laiks pagājis, kurš bērniņam dzimstot nolikts dzīvot.» Nomiruša cilvēka dvēselei īstā vieta pazeme, apakšzeme. Attīstās satiksme ar šo. Nomirušo dvēseles jeb veļi zināmos gadījumos un laikos atstāj apakšzemi un ierodas virs zemes; arī dažiem dzīviem cilvēkiem (sevišķi raganām) ir iespēja uz kādu laiku noiet apakšzemē. – No šāda stāvokļa aplūkoja latviešu ticējumus un tradīcijas M. Bruņenieks (M. V. Mēnešraksts 1899. g.), uzstādamies pret natūrismu. Visi gari, velni, veļi, slepkavas, sumpurņi, raganas, vecītes, vecīši, pūķi, čūskas un tārpi pamatojas uz uzskatiem par dvēseli. «Viņus izskaidrot ar kādām gada laiku cīņām vai gaismas cīņu ar tumsu tikai pierāda, ka pētnieks ir ņēmis kādu teiku vai pasaku un raudzījis viņus pēc savas fantāzijas skaidrot.» Tāpat uzskati par dvēseli ir to pasaku pamatā, kas noved uz apakšzemi, dvēseļu mājokli, kam līdzinās arī apburtās pilis ar raganām un laupītājiem. Dvēsele var ieiet katrā dzīvniekā. Tā ir fantāzija bez kāda pamata, ja «Gubernatiss un līdz ar viņu Bīlenšteins nopūlas visas zvēru teikas pārnest uz debesīm un pataisīt zvērus par mākoņu, pērkona un saules simboliem». Zvēru nozīme izskaidrojama ar fetišismu, zināmu priekšmetu pielūgšanu. Ir sevišķa fetišisma forma, kas pazīstama zem totēmisma nosaukuma. Totēms ir dzīvnieks, par kuru domā, ka no viņa kā no cilts tēva cēlusies visa cilts. «Arī latviešu vilks, kuru dēvē par meža veci vai pat par meža dievu un kura vārdu baidās pat izrunāt, ir rudiments no totēmisma laikiem; ka arī latvieši totēmismu pazinuši, vēl skaidrāki pierāda teika par Lāča Jāni, Lāčausi un par Kurbadu jeb ķēves dēlu, par ko uzglabājies milzums variantu.» Kad dzīvnieki bija parasti fetiši un totēmi, dabūja arī zvēri sevišķu nozīmi dažādos nostāstos, un toreiz varēja celties arī speciālas zvēru pasakas, varbūt arī neatkarīgi no minētajiem cēloņiem.

Šos uzskatus piesavinājās latviešu pasaku sakopotājs Lerhis–Puškaitis un pēc tiem sistematizēja savu lielo pasaku krājumu. Nostāstus par veļiem, spokiem, gariem viņš nosauca par pamatpasaciņām, uz kurām uzcelta visa pasaku ēka. Uz šī pamata stāv arī varoņu teikas un garās stāstu pasakas. Tām pa lielākai daļai kodols vienāds: veļi nolaupa virszemē meitu un aizved uz apakšzemi; varonis dodas uz turieni un to atsvabina. «Kauču gan varoņu teikas un stāstu pasakas ietērptas jaukos jo jaukos tēlojumos, smalkos jo smalkos pušķojumos, tā kā aiz pušķu daudzuma daža pasaka krautin apkrauta, tad tomēr īstā viela un miesa visam šim greznumam spīd cauri; arī te veļi iet, veļi nāk.» Pamata domas pasakām izaugušas no tā paša celma: no virszemnieku satiksmes ap apakšzemniekiem. Pēc šī iztulkojuma tad nu atsvabināmā jaunava, kas pēc natūristu domām ir ziemas varā atrodošās zeme, pāriet veļu valstī un apzīmē cilvēka dvēseli.

Uz šādu u z s k a t u v i e n p u s ī b u norādīja P. Šmits. Ir daudz pasaku, kam ar apakšzemniekiem nav nekāda daļa. Pasakās ir ļoti daudz visādu līdzīgu sīkumu, ar kuru palīdzību var vest sakarā visas pasakas, kā tikai patīk. Ir nenoliedzami, ka tautu senatnē uzejama dabas dievināšana, tāpat arī dvēseļu kults. Parādībām, kas stāv; sakarā ar dvēseļu kultu, ir vairāk vispārīgs, pirmatnīgs raksturs; dabas mītos jau iztēlojas personiskas būtes, kas norāda uz augstāku attīstības pakāpi. Bet šie divi iztulkojumi nebūt neaptver visas pasakas un nav arī nekādā ziņā attiecināmi uz pasakām, kur darbojas pilnīgi nošķiramas, patstāvīgas būtes, kas stāv savrup no notikumiem dabā un no ticējumiem par dvēseli. Nekas nav tik nepieejams abstraktām domām un viņu smalki aprēķinātam tēlojumam līdzās kā pirmatnes cilvēks.

Ja tad pasakās sastopam būtes un parādības, kas mums nav parastas, tad še ieskatāmies p i r m a t n e s c i l v ē k a p a s a u l ē. Cik necik tā mums top saprotama, ja novērojam bērna gara dzīvi. Viņš neatrod starpības starp sevi un kustoņiem un pat starp nedzīviem

71

priekšmetiem: viņa acīs tie jūt, domā, rīkojas, darbojas tāpat kā viņš. Saule un mēness var raudzīties pa logu kā mīļās māmuliņas vai drauga vaigs. Un tad var iznākt no aizkrāsnes, izlīst no biezokņa, izbrist no ezera, iznirt no tumsas vai miglas, laisties pa gaisu pavisam brīnišķīgas būtes. Tās var būt bīstamas kā bubulis, bet var atnest arī labumu kā rūķīši. Bērnam tas viss ir patiesība, ko viņš ņem nopietni. Viņam nenāk prātā tām dot kādu tālāku iztulkojumu; viss viņam konkrēts, īsts, ar ko jārīkojas, jādzīvo, jārēķinās. Tāpēc arī pasakas, ko lielie atmeta, vienumēr dzīvo un dzīvos bērnu vidū.

Tomēr pirmatnes cilvēks nav bērns. Gan viņš stāv uz zemākas attīstības pakāpes, bet viņam ir pieauguša cilvēka dvēseles dzīve un īpašības. Pie tam pasakas nav tiešs un nepārgrozīts mantojums vīenīgi no tautas pirmatnes laikiem; savus tagad uzrakstītos pasaku krājumus esam saņēmuši no paaudzes, kas jau labi pāri pirmatnējai attīstības pakāpei. No pirmatnes mantotie elementi še pārgrozīti, ar citiem samaisīti, attīstīt tālāk. Pa vairāk paaudzēm no tiem sastādījušies sarežģīti sacerējumi. Tomēr pamati palikuši tie paši; pasakā mums vienumēr priekšā tautas pirmlaiku īpatnīgais skats uz pasauli; ja tā tur nebūtu, tad nevarētu vairs runāt par pasaku. Senatnes viela dabūjusi zināmu izveidojumu, kam cauri saskatāma agrākā pasaule. Lai to izpētītu, izzinātu, lai ielūkotos pirmatnes cilvēka dvēselē, priekš tam pasakās daudz vielas. Bet ne tās vien še no svara, citi tautas sacerējumi (dziesmas, mīklas, parunas), mīti, ieražas derēs šī paša mērķa sasniegšanai. Pasakas ņemamas kopā ar citām senākās dzīves parādībām. Senatnei nostājoties skaidrākā gaismā, iegūs vairāk skaidrības arī par pasaku īsto būtību un nozīmi.

No pasakām varam dabūt jēdzienu, kā c i l v ē k a g a r s s ā k d a r b o t i e s un virzās uz priekšu pa pirmajām attīstības pakāpēm. Tas krāj no savas apkārtnes novērojumus un iegulda tos valodā, saista tos kopā un meklē tiem pēc izskaidrojuma, uztver cilvēku un kustoņu īpašības, atrod, par ko jokot un smieties, ko izcelt un slavēt, par ko sajūsmināties un sapņot, izdara dažādu darbu un raksturu tikumisku vērtējumu, mēģina izprast likteņa noslēpumainos lēmumus, pat meklē atbildes uz cilvēces mūžīgajiem jautājumiem: Kā cēlusies pasaule? Kas notiks pēc nāves? Kāda nozīme cilvēka dzīvei?

Šī gara darbība norisinās, tuvāk aplūkojot, k a t r ā a t s e v i š k ā g a d ī j u m ā s a v ā d i. Tanī atzīmējas zināmas tautas īpatnība, zināmu apstākļu un pārdzīvojumu iespaids, zināmas attīstības pakāpes domāšanas veids, zināma laika raksturs. Lai to visu izzinātu, jākrāj kopā, jāpārbauda un jātura acu priekšā paši stāstījumu fakti. Tie varētu dot pamatu teorijai, kas vairāk aptver pasaku būtību nekā līdz šim uzstādītās, kuras gan apgaismo vienu otru momentu pasakās, bet, konsekventi lietotas, dažreiz arī novirza no faktu lietišķas aplūkošanas un pārbaudīšanas.

L i t e r a t ū r a. Par pasakām un teikām vispār: V. Vundt, Volkerpsychologie IV. u. V. Bd.: Mythos u. Religion, II. Aufl. Leipzig, 1914; Annti Aarne (bez minētajiem), Uebersicht der Marchenliteratur, Hamina, 1914.; A. Thimme, Das Mārchen, Leipzig, 1909 (ar plašu pasaku krājumu un aplūkojamu rādītāju); S. Spiess, Das deutsche Volksmarchen, Leipzig u. Berlin, 1917 (aplūko arī pasaku būtību vispār, ievērojot jaunākos pētījumus); K. Wehrhan, Die Sage, Leipz., 1908 (ar plašu teiku krājumu rādītāju). – Par latviešu pasakām: A. Bielenstein, Die Volksmarchen, Balt. Monatsschrift 23. Bd., 1874; H. Bielenstein, Das lettische Thiermārchen. Mag. d. Lett.–Liter. Gesellschaft XIX. Bd. III. St., 1905; R. Auning, Ueber d. let. Drachenmythus, Mag. d. Lett.–Lit. Gesellschaft XIX. Bd. I. St., 1891; Kasparsona Atskats uz mitoloģiskiem pētījumiem, Mūsu senču dvēseles, Pūrs I, 1891; M. Bruņenieka Veco latviešu māņticība, M. V. Mēnešraksts 1899; P. Šmita Kurbads jeb Lāčplēsis, Zin, kom. 14. Rakstu krājums, 1908. Mūsu pasakas par burvju gredzenu, kas tuop nuozagts un nuo pateicīgiem kustuoņiem atpakaļ dabūts, Zin. kom. 17. Rakstu krājums, 1914.

2) KRĀJUMI. Lai iepazītos ar latviešu stāstījumiem (teikām un pasakām), tie jāuzmeklē latviešu tautā. No turienes tie, vismaz pa daļai, uzzīmēti grāmatās.

72

a) Latviešu tautā pasakas, teikas, dažādus nostāstus atrod vienumēr. Kamēr tauta kaut ko valodā tērpj, nav tā bez šīm gara mantām domājama. Tautas uzskati, novērojumi, piedzīvojumi, ticējumi mīt tautā visādos stāstījumos, pāriet no paaudzes uz paaudzi pieaugot, pārgrozoties, attīstoties.

Tad arī t a u t a s d z ī v e s n o v ē r o t ā j i nevarēja paiet garām šiem stāstiem. Pirmais latviešu rakstnieks, kas 17. gs. vidū sniedz kādus tēlojumus no tautas dzīves, Juris M a n c e l i s, iepin savos sprediķos arī dažu ko no latviešu nostāstiem un pasakām. Jau priekš viņa latviešu māņticības apkarotājs Pauls E i n h o r n s ceļ priekšā veselu rindu šo pašu apkarojamo māņu, kurus viņš dzirdējis stāstām latviešu vidū (Widerlegung der Abgotterei 1672. g.), tā par nākotnes pareģošanu pēc putnu brēkšanas, par vilkačiem, par veļiem. Tāpat neieredz tautā atrodamos māņus un stāstījumus Vecais S t e n d e r s. Viņš saraksta Pasakas un stāstus (1766. g.), gribēdams izskaust no tautas «tās vecās bābu pasakas», kas izdomātas bez ziņas un tikai par laika kavēšanu. Pasaka bez pamācības» viņam ir tikpat kā smuks, bet akls zirgs. Sekmīgākas apkarošanas dēļ viņš tieši uzrāda dažas «blēņu ticības» t. i., tādas, kas bezprātīgas ir, kas no blēdniekiem daudzinātas, caur vecu bābu valodām apstiprinātas un no nejēgiem cienītas top, bet par ko prāta ļaudis kaunas». Tādā kārtā viņš dara zināmu kādu daļu no latviešu ticējumiem un stāstījumiem. Starp tiem ir šādi: Kā Pērkons Velnu meklē un kā Velns no Pērkona bēg; kā ragana dara krusu un vētru un kā plēš sauli un mēnesi; kā Pūķis nes naudu vai labību; kā svētās meitas dažā sētā vērpj, auž, maļ un padara citus darbus. Vēl pieminēti māni par burvjiem, pūšļotājiem, sietiņa tecēšanu, vilkatiem, par svēto Jurģi, kas Jurģu dienā jāj uz vilka caur avīm, par raganām, kas skrien pa gaisu uz kruķiem vai slotas, par lietuvēnu u.c. Visas tādas lietas Stenders izskaidro par blēņām. Tā, piem., ja Pērkons varētu Velnu nospert, tad velni sen būtu postā; saule un mēness kādreiz sadilst, kad dabiskā kārtā notiek saules vai mēness aptumšojums; valodas par pūķiem un svētām meitām izgudrojuši skauģi, kas paši, neganti dzīvodami, vārgst un cita svētību sakās no Velna dabūtu.

Šāds skats uz tautas pasakām un stāstījumiem izpaužas racionālisma jeb apgaismības laikmetā arī citur. Vācu rakstnieks Muzeuss (Musaus) ceļ klajā 18. gs. simtenī vācu pasakas ar ironisku pieskaņu un garīgu pārākumu, pie tam mēģina savu vielu darīt vērtīgāku, piesprauzdams morāliskas piezīmes. Arī Vīlands domāja, ka bez morāles piespraudumiem pasakas nav literatūrā pielaižamas. Līdzīgi par pasakām izsakās grieķu rakstnieks Lukiāns (2. g. simt. pēc Kr.), kas tās atrod par diezgan labām priekš nepieaugušiem ļautiņiem, kuri vēl bīstas no raganām un melnām sievām. Ar visu to minētajiem rakstniekiem tas nopelns, ka viņi, lai arī kādā nolūkā, snieguši par tautas stāstījumiem ziņas vai cēluši tos klajā. (Thimme, Das Marchen, 1909.)

Tautas pasakas un stāstījumi palika ilgi vienīgi tautas īpašums, ko mācītie pameta  b e z  n o p i e t n a s  u n  l a b v ē l ī g a s    i e v ē r ī b a s.  Šai ziņā šī burtniecības daļa atšķiras no citām, sevišķi no dziesmām. Par latviešu tautas pasakām 1874. g. rakstīdams, A. Bīlenšteins norāda, ka latviešu tautas dziesmas sakrājis un laidis klajā mācītājs Bitners jau 1844. g., ka krievu lasītājiem tās snieguši Sproģis un Brīvzemnieks, vācu lasītājiem Ulmanis, bet ka latviešu pasakām par labu nekas vēl nav darīts un tikai tagad tās sāk krāt. Savam pirmajam latviešu tautas pasaku krājumam 1887. g. priekšvārdu pielikdams, Brīvzemnieks piemin, ka kopš pāris gadu desmitiem latvieši sākuši lielā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas, bet pasakas līdz šim ļoti maz ievērotas.

Tāpat tas arī citās tautās. Tautas pasaku vērtību atzīst vēlāk nekā tautas dziesmu. Mācīto vidū sajūsminājās par tautas epiem (Iliādu, Odiseju, Nibelungu dziesmu), arī par sīkajām liriskajām dziesmām, ko Herders jau 1778. g. sniedza bagātā krājumā, tās saņemdams no dažādām tautām (arī no latviešiem), bet pasakas palika tautā neaiztiktas. Tās turēja par bērnišķībām, par tukšām fantāzijas rotaļām. Brāļu Grimmu darbam, kas ar saviem krājumiem (1. kr. 1812. g.) un pētījumiem cēla godā vācu pasakas, bija nozīme ne priekš Vācijas vien.

73

Uz viņiem atbalstās krievu pētnieki un krājēji Potebņa, Afanasjevs, tāpat arī A. Bīlenšteins, ķerdamies pie latviešu pasakām. Pateicoties Brīvzemnieka ierosinājumiem, kas zīmējas uz visām latviešu burtniecības nozarēm, arī latviešu pasakas sāka lielākā mērā nākt gaismā un celties godā.

Pa tam latviešu vidū stāstīto pasaku sastāvs nebija vairs agrākais. Tas bija dabūjis stiprus l i t e r ā r i s k u s p i e m a i s ī j u m u s. Par vienu no pasaku izplatīšanas ceļiem Benfejs bija uzsvēris literatūru. Tas pierādījās arī pie latviešiem. Stenders, kas tik naidīgi uzstājās pret senajām latviešu pasakām, patiesi panāca to, ka viņa pasakas ne vien lasīja, bet arī stāstīja. Vēlākie pasaku uzrakstītāji uzzīmēja no tautas mutes arī dažu Stendera pasaku, kas, gan pārgrozītā veidā, atrodama tautas pasaku krājumā (tā pasaka par māju peli un lauku peli). Tāpat notika ar Zvaigznītes tulkotajām no Grimmu krājuma ņemtajām pasakām. Tās pārgāja tautā. Otru iespiedumu (1870. g.) sagatavodams, Zvaigznīte min, ka atzinību mantojis no tās puses, no kuras to nemaz nebija gaidījis. Tā nākusi no bērniem. Daži lielāko daļu pasaku zinājuši gandrīz no galvas. Vēl kāds cits avots, no kura ieplūda tautā pasakas, bija Tūkstots un viena nakts.

Tūkstots un viena nakts ir viens no visievērojamākiem pasaku krājumiem pasaules literatūrā. Savu nosaukumu un iekārtu tas dabūjis pēc sekoša nostāsta. Indijas karalis, kas iepazinies ar sieviešu neuzticību, pavēl savam vezīram ikreiz turpmākā dienā nogalināt jaunavu, ko viņš tam nakti iepriekš pievedis. Vezīra meita Seherezāde apņemas šim jaunumam darīt galu un liek sevi aizvest pie karaļa. Viņa stāsta karalim pasakas un ierīko tā, ka pret rītu norauj pavedienu pasakai, kuras turpinājumu karalis vēlas dzirdēt nākamu nakti. Tā aiziet tūkstots un viena nakts, un karalis pamet Šeherezādi dzīvu. Šie Šeherezādes stāstījumi tad nu sastādītu minēto krājumu, kas 15. g. simtenī dabūjis arābu valodā Ēģiptē savu tagadējo veidu. Tā sākumi meklējami Persijā un Indijā. Kāds persiešu krājums, kura saturs pa daļai saskanēja ar indiešu pasakām, bija jau 10. g. simtenī izplatīts arābiešu tulkojumā. Tas pieņēma klāt arvienu jaunus stāstījumus un dabūja muhamedāniešu nokrāsu, pārgrozīdamies stāstītāju mutē arī vēl pēc viņa izveidojuma 15. g. simtenī. Pilnīgais arābiešu teksts, kas iespiests 19. g. s. pirmajā pusē (Breslavā), apņem 12 sējumus. Pirmo eiropiešu (franču) tulkojumu sniedza Gallāns (Galland) 1704.–17. g. Tam sekoja tulkojumi un apstrādājumi vācu, angļu, itāliešu u.c. valodās. Dažas pasakas no Tūkstots un vienas nakts sāka parādīties latviešu valodā sešdesmitajos gados (1866.) Stefenhāgena apgādībā, Zilpauža tulkojumā. Tām sekoja Sablovska u.c. populārās izlases. Pie izdevuma, kam literāriska vērtība, ķērās pašā jaunākajā laikā Linards Laicens (Rauskas izd. ap 1912. g.). Tie tomēr palikuši tikai sākumā. Pie pasakām, kas latviešu tautas pasaku krājumā iekļuvušas no Tūkstots un vienas nakts, pieder: Putnu Bulbulis, Šitā, šitā, atveries.

b) Grāmatās latviešu tautas teikas un pasakas sāka pāriet tikai 19. g. simteņa beigās. Krāšanas darbus iespiešanai grāmatās uzsāk A. B ī l e n š t e i n s ap 1865. gadu. Viņa līdzstrādnieki ir sevišķi mācītāji un skolotāji. Viņš sadabūja kopā ap 240 pasaku. Stādamies pie tām, ar kritiķa un pētnieka skatu viņš lūkojās uz to, ka noklausītās pasakas ir patiesi latviskas. Uzrakstītas tās korekti, dažas dialektos.

Latviešu pasaku krāšanu plašāki un sekmīgāki ierosināja B r ī v z e mn i e k s. Viņš stājās pie darba krievu zinātniskās biedrības uzdevumā Maskavā. Paklausot viņa uzaicinājumiem personīgi (Latviju apceļojot), vēstulēm un laikrakstos, sakustējās malu malas, lai no tautas klēpja celtu gaismā senās mantas. Brīvzemnieka rokās sanāca ap 1230 pasaku. Daļu no tām (skaitā 148) viņš pārtulkoja krieviski un izdeva 1887. g. Še nomanāma patriotiska tendence: celtas priekšā varoņteikas (par Īliņu) un vietu teikas (Par Rīgu, Kuldīgu, Dundagu u.c.). Tai pašā laikā viņš sastādīja krājumiņu tieši tautai, sevišķi viņas jaunākajai paaudzei, izmeklēdams visvairāk pamācošas. Tautiskā sajūsma ienesa Brīvzemnieka krājumā arī pa kādam neīstam graudam, ko uzejam dažās dievu teikās (piem., Saulesmeita) .

74

Visu latviešu tautas pasaku un teiku sakopošanu vienā krājumā uzņēmās L e r h i s–P u š k a i t i s, kas arī pats sakrājis vislielāko skaitu pasaku: 2023. Ar pasaku krāšanas un kārtošanas darbiem viņš sāka nodarboties pēc 1880. g. un tos turpināja ap 20 gadu. Viņa krājuma pirmā daļa iznāca 1891, g. un sniedza vienīgi Džūkstes–Pienavas novadā paša sakopotāja uzrakstītas pasakas (skaitā 197). Tai pašā gadā iznāca vēl arī otrā un trešā dala. Ceturtā daļa (1893. g.) sniedza variantus pie pirmajām trim daļām. Pa tam Lerhim–Puškaitim nodeva Brīvzemnieks savu krājumu, kas pa lielākai tiesai uzņemts piektajā daļā (1894. g.). Tad viņam nāca rokā arī Rīgas Latv. biedrības Zinību komisijas un A. Bīlenšteina krājumi, kas ievietoti visvairāk sestajā daļā (1896. g.). Pārējās pasakas un variantus sistemātiskā nokārtojumā un sīkā nodalījumā viņš ievietoja septītajā daļā, kuras pirmā puse ar ievadu, dažādām ziņām un plašu krājēju un pasaku reģistri iznāca 1903. g. – Lerha–Puškaiša krājumā uzņemtas pavisam 6002 pasakas un teikas. No tām Vidzeme un Kurzeme devušas puslīdz vienādu skaitu (V. 2637, K. 2654), Latgale (Vitebskas guberņa, kas šai krājumā vēl ļoti maz izmantota) tikai 54. Vidzemē sniedzis Cēsu apriņķis visvairāk (899) un Valmieras vismazāk (182; šādu pat vietu minētie Vidzemes apriņķi ieņem arī attiecībā uz sakrāto tautas dziesmu daudzumu). Ka Kurzemē un vispār Dobeles–Jelgavas apriņķis sniedz visvairāk (991) pasaku, izskaidrojas pa daļai ar to, ka še darbojies pats sakopotājs. Vismazāk sniedz Ilūkstes apriņķis (46). Dažām pasakām (ap 400) vieta nav nosakāma: dažas uzrakstītas Lietuvā (25) un Austrumprūsijā (6). – Lerhis–Puškaitis čakli ievietojis savā krājumā visu, kas viņam nācis rokās, bez sevišķas kritikas. Pasaku vidū tad arī atrodama daža, kas nav īsta tautas pasaka, daža no grāmatām atstāstīta, daža neveikli salikta no kopā nesaderošām daļām. Pasaku valoda ļoti dažāda: ir pasakas, kas uzrakstītas zīmīgā tautas valodā, ir arī tādas, kuru valoda modernizēta, tautiskota. Arī sastādītāja vienpusīgā pieķeršanās zināmai pasaku iztulkojamai teorijai nevarēja nākt stāstāmās vielas vispusīgai un lietišķai izcelšanai par labu.

Lerha–Puškaiša krājuma septītās daļas otra puse, biezs sējums, kas rokrakstā bija gatava, nav iznākusi. No mazākiem krājumiem minami sekošie: Mūsu tautas pasakas, R. L. B. Derīgu grāmatu nodaļas izdevums, 4 burtnīcas, pirmo sakārtojis Brīvzemnieks, pārējās Lerhis–Puškaitis; Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļas 2., 3., 4., 5. Rakstu krājums; Latviešu tautas pasakas, izdevis A. Jesens (vairāk burtnīcas); Latviešu teikas iz Malienas, uzrakstījis Krēsliņu Jānis (1. burtn. 1888. g., 2. un 3. burtn. 1891. g.). Latviešu pasaku izdevumi: Tautas dziesmu, posoku, meikļu un parunu Vocelite, sakrojis P. Smelters, Rīgā 1899; Myusu tautas teikas un pasokas, sakūpojis Draugs, I dalia, 1908. Leivonūs. Vācu valodā: F. Bienemann, Livländisches Sagenbuch, Reval 1897; Victor von Andrejanoff, Lettische Märchen (Univ.–Bibliothek. – Krievu valodā: Трейландъ (Бривземниексъ, Латышские народные сказки (Сборник материалов по этнографии изд. при Дашковском Этнографическомъ Музее Вып. II, M. 1987).

3) VEIDI. Latviešu tautā uzejamā un tagad pa lielai daļai iespiestos krājumos ieguldītā stāstāmā viela parādās dažādos veidos, kuru robežas grūti nosakāmas. Tanīs uzejami šo sacerējumu dažādie attīstības posmi, kas pāriet cits citā.

Tautas stāstījumi pieslēdzas savos sākumos pie apkārtnes iespaidiem uz cilvēka garu, tos ietverot un uzglabājot valodā. Tā rodas nostāsti par parādībām un gadījumiem, kuru īstenību stāstītājs neapšauba.

Vairāk nostāstiem kopā savienojoties, rodas p i r m a t n ē j ā m ī t u p a s a k a. Tai nav ne vadoša motīva, ne noapaļota noslēguma; gadījumu virkni varētu nobeigt agrāk vai arī turpināt vēl tālāk. Otra šīs pasakas iezīme tā, ka tajā nav novilkta robeža starp kustoņiem un cilvēkiem: vienu kā otru īpašības tās pašas; cilvēku priekšteči ir kustoņi vai otrādi.

Tagadējos krājumos pirmatnējā pasaka reti uzejama. Tai tuvinās pasaka par zaķi (Magazin d. lett.–lit. Cies. XIX. 3.): Zaķis dzīvo viens pats pasaulē. Viņš iet un satiek raganu. Tā viņu notura pie sevis un uzbaro, –lai vēlāk izceptu un apēstu. Zaķis to nomana un izbēg. Viņš

75

satiek laupītājus, kas viņu ņem sev līdzi. Nonākuši kādās mājās, viņi ielaiž zaķi pa caurumu klētī, lai tas viņiem no turienes iznes mantas. Zaķis izlien pa otru caurumu ārā un uzrāda laupītājus savam tēvam, mājas saimniekam. Šis saķer laupītājus un tos ieliek cietumā. Zaķis nu ir atkal brīvs un staigā tālāk. Ceļā viņš sastop lauvu, kas viņu saplēš. – Gadījumiem, ko zaķis piedzīvo, nav nekādu sakaru. Tie varētu noslēgties agrāk (ar atsvabināšanos no raganas, no laupītājiem) vai arī vēl turpināties. Zaķis padara cilvēciskus darbus, un izrādās, ka viņa tēvs ir cilvēks.

T u r p m ā k a j ā a t t ī s t ī b ā pastāstījumi kopojas ap zināmu vadošu domu un dabū noslēgtu noapaļojumu. Ar to pasaka iegūst ciešu veidu, kas tai nodrošina izplatīšanos no mutes uz muti, no paaudzes uz paaudzi. Še tad nu atraisās un sāk svabadi darboties fantāzija, kas, pie īstenības vairs neturēdamās, visādi izloka vadošo pavedienu. Tā izstrādājas īstais pasakas veids. Tanī parādās būtes un notiek gadījumi, kuru brīnišķīgai iztēlošanai īstenība nevelk nekādu robežu. Tā, kā rādās, gluži atšķiras no pirmatnējā stāstījuma, kas pieturas pie īstenības, ka saturu uzskata par patiesu. Arī pirmatnējais ticētais stāstījums attīstās tālāk; viņa attīstība šai, uz īstenību pamatotā virzienā noved pie teikas, kura, atšķirdamās no pasakas, tālāk iztēlo par patiesiem nostādītus gadījumus un atzinumus, pieturoties pie zināmas vietas, zināma notikuma vai cilvēka.

Tomēr, izaugdamas no vienas saknes, pasaka un teika arī turpmāk daudzkārt satiekas, tā ka robežas starp tām nav tik visai noteikti novelkamas. Jau pirmatnējā mītu nostāstā darbojas lielā mērā, lai arī neapzinīgi, fantāzija, tā pati dvēseles spēja, kas turpmāk piešķir pasakai viņas īpatnīgo raksturu. Būtes un burvības, ko pirmatnējais mītu nostāsts tēlo par patiesām, turpmāk izrādās par sadzejotām. Tas tomēr pie šādas atziņas nākušam stāstītājam nedod iemeslu no tām atsacīties, bet viņš tās tēlo tālāk, tās par izdomātām, sadzejotām arī turēdams. Tomēr šo atziņu iegūst pakāpeniski, bet pilnīgi un vispārīgi tā arī vēlāk nenostiprinās. Kā visādi māņi sastopami tautā vēl uz diezgan augstas attīstības pakāpes, tā neizzūd ticība brīnumiem un dažādām pārvērtībām arī pasakās. Dažos apgabalos vecajā paaudzē vēl tagad min vārdā cilvēkus, kas pārvērtušies par vilkačiem, raganām, kas varējuši noburt, uguni apturēt utt. Tad saprotams, ka šādi un līdzīgi brīnumi arī pasaku stāstītājiem neliekas neiespējami. Nav nosakāms, cik tālu vecie pasaku stāstītāji vēl vienumēr tam tic, ko viņi stāsta, un cik tālu viņi to uzlūko par brīvu fantāzijas darinājumu.

Latviešu stāstījumu krājumā tad nu izšķirami t r ī s g a l v e n i e v e i d i : nostāsti, pasakas un teikas.

a) Nostāsti pieturas pie gadījumiem un novērojumiem, kurus tura par patiesiem. Tie ietērpjas vienkāršos prozaiskos vārdos, sniedz kailus faktus bez dzejiska iztēlojuma. No svara še ir pati lieta, ne viņas ietērps. Zināmu nokrāsu tiem dod dažādas dvēseles kustības: uztraukums, bailes, gaidas, brīns. Atkārtodamies šie pastāstījumi noved pie ticējumiem, māņiem, mītiem. Lerhis–Puškaitis tos nosaucis par pamatpasaciņām. No pasakām tie atšķiras ar to, ka fantāzija še svabadi nedarbojas, kaut ko tīši izdomādama un iztēlodama, no teikām ar to, ka še nav skaidri izveidotu tēlu un plašākas darbības.

Nostāstos parādās dažādi spoki, ķēmi, gari, kas mēdz mājot tukšās, klusās vietās (kapsētās, pamestās ēkās, purvos, mežos). Tiem dod vielu ārkārtīgi notikumi. Daudz nostāstu attiecas uz nāves gadījumiem. Dvēsele aiziet kā gars, dvaša vai dabū dažādu kustoņu veidu: putna, peles, tauriņa, čūskas. Še attīstās plašā nodaļa par veļiem. Pie tiem pievienojas lietuvēni, rūķīši, pūķi, vilkači, sumpurņi, raganas, burvji. Daži nostāsti vēsta par naudu, kas apslēpta, top sargāta, kaltējas, pārvēršas. Palaikam tie saistās pie kādas vietas.

P i e m ē r s: Reiz meita, pa Opes Ragankalna ceļu iedama, atrod daudz naudas pa ceļu izkaisītas. Viņa visu salasa priekšautā un nes projām. Te viņai iešaujas prātā– Dievs, un tūliņ nobirst visa nauda zemē un pārvēršas par bērza lapām (L.–Pušk. VII).

Kaut gan nostāsti pieder pie vispirmatnīgākiem sacerējumiem, tomēr tie rodas un tiek

76

stāstīti vēl arī jaunākos laikos. Ir sevišķi brīži, kas mudina atmiņas par dažādiem ārkārtējiem piedzīvojumiem. Jaunsudrabiņš pastāsta (Baltā grāmatā), kā viņš bērnībā noklausījies nostāstus par spokiem. Ziemas vakara krēslas stunda iestiepjas dziji naktī. Visi sēd nekustēdamies, tikai šur tur spīd tumsā pa sarkanam punktam: degošas pīpes, un cauri klusumam dzird balsi, kas stāsta brīnišķas lietas par ķēmiem, velniem, miroņiem. – Citādu ainu attēlo Apsīšu Jēkabs (Laimes spoks). Pret pusnakti vēžotāji un zvejotāji met savam darbam mieru. Visi salasās ap ugunskuru. Sanes vēl no meža pilniem klēpjiem malkas un zaru, sakur uguni un sasēžas apkārt. Te dzird tālumā it kā vaidus. «Tā ir Stepja malkcirkšņa pūce,» saka Ādams. – «Kāda pūce?» – «Nu, tur agrāk Stepis nosities, un tagad tur arvienu pusnaktīm pūce vaid.» – Indriķis pastāsta, ka ķēmam šaujot lode pārvērtusies par divdesmit kapeiku gabalu. Ādams atkal: ka kungs, gribēdams mirstot naudu līdzi paņemt, norijis pilnas saujas dukātu, ko pirms braukšanas uz kapsētu velns no tā kā no maka izkratījis. Pēdīgi nāk nostāsti par «laimes roku», ko Lielais Jānis viltīgi liek redzēt lielkungam un ar to panāk, ka šis pavēl izrakt muižas pagalmā stabu, pie kura kul cilvēkus. Pēdējais nostāsts norāda, ka šīs sarunas notiek laikos, kad patiesībā spokiem vairs netic un tos izskaidro dabiskā ceļā. Bet arī šais laikos ir brīži, kad ne vien atceras vecos stāstus, bet arī mostas mistiska nojausma par noslēpumainu burvību, kas valda dabā. Rakstnieks, kas pastāsta par šiem vēžotājiem, no kuriem viņš ar savu izglītību tomēr atšķiras, nodziļojas meža ainā, un tā viņam sāk dzīvot. «Šīs cienīgās egles un priedes, šie slaikie koki, vai tie varbūt senāk nebija cilvēki siltām sirdīm, ko spēcīga burvja lāsts pārvērtis bezjūtīgos, mēmos kokos? Un, lūk, vai tā atkal nav rīta cerības jausma, kas sludina atpestīšanu no lāstu vārda, atkal pārvēršanu siltās, laimīgās cilvēku sirdīs?»

b) Pasakas ir tautas stāstījumu visplašākā un visraksturīgākā daļa. Palaikam par pasakām apzīmē visus tautas stāstījumus. Lerhis–Puškaitis sava krājuma pirmajām trim daļām devis nosaukumu «Latviešu tautas pasakas» un tikai turpmākajām «Latviešu tautas teikas un pasakas, kaut gan arī pirmajās daļās ir teikas (arī nostāsti). Tautas stāstījumu pamatīpašības pasakās izceļas vispilnīgāk un uzglabājas visilgāk. Burvības un pārvērtības virza visu tautas stāstījumu darbību. Ticība burvībām pieder pie tā laika domāšanas veida, kad šie stāstījumi cēlušies. Bet nostāsti par dažādiem brīnišķīgiem gariem un notikumiem zaudē pamatu, kad nav vairs ticības tur minētām burvībām. Tāpat teikas vairs nerodas laikos, kad brīnumiem netic. Tikai pasaka līdz ar ticību burvībām nezaudē pašas šīs viņā iemītošās burvības un ar to savu būtību. Vairs necenzdamās ietvert savos brīnišķīgajos stāstījumos pirmatnes cilvēka uzskatus, kas tai sākumā bijuši par vadošiem, tā atbalstās uz neaprobežotu saceres darbību, kas šādā gadījumā top pilnīgi svabada. Tāpēc pasakas ne vien stāsta, bet arī izdomā, kad burvībām, kam tur galvenā loma, sen vairs netic. Pasaku stāstītājs vietām tīšā prātā pārspīlē attēlotos gadījumus, tos tādā kārtā uzrādīdams par fantāzijas rotaļu, pie kā viņam patika. Ar vieglu smaidu viņš noslēdz pasaku: «Abi pēc tam apprecējās un dzīvo vēl šodien itin laimīgi, ja nav pa to starpu miruši.» Še pazūd robeža starp dabisko un brīnišķo, ticamo un neticamo. Še vada fantāzija uz dzejisku patiesību. Apzinīgi uzsvērtais dzejiskais elements ir tas, kas pasaku atšķir no citiem tautas stāstījumiem. Tas tad arī viņu nes pa tautām un laikiem kā nevienu citu stāstījumu veidu. Un, ja dzīve rāda pārāk nopietnu seju, aizņemdama pieaugušos prozaiskā darbā, cīņās, aukstos aprēķinos, tad pasaka glabājas tur, kur mūžam dzeja: bērnu vidū. Zaudēdama nozīmi kā piemetinājums vai iztulkojums īstenībai, tā to tiesu vairāk pieķeras fantāzijas tēliem, lai tai būtu vērtība sevī pašā kā sevī noslēgtam dzejas darbam.

Ar neaprobežotu fantāzijas darbību stāv sakarā tas, ka pasaka n e s a i s t ā s n e p i e l a i k a, n e p i e v i e t a s. Norādot uz laiku, pasakas mēdz sākties: Reiz bija, Reiz dzīvoja, Vecu vecos laikos, Sen senos laikos. Pa lielākai daļai uz laiku nenorāda nemaz; tūliņ sākas darbības pavediens, nostādot acu priekšā galvenās personas: Kādam tēvam bija trīs dēli, Kādai mātei bija divi meitas, Kādam ķēniņam bija trīs princeses, Kādam kungam bija čakls puisis.

77

Norādījumi uz vietu sastopami vēl retāki, un arī tie neizsaka nekā noteikta: Kādā būdiņā dzīvoja zvejnieks, Kādā muižā bija nežēlīgs kungs, Kāds puisis gāja pa pasauli, Kādā valstī dzīvoja ķēniņš. Arī pašā darbības gaitā laikam un vietai nav robežu: viegli tiek acumirklī pāri simtiem gadu, trejdeviņām zemēm un jūrām.

Pasaku i e d a l ī j u m s nav tāpēc viegls, ka visās viņās sastop burvības, brīnumu būtes un spēkus kā noteicējus. Tāpat dažādie elementi no apkārtnes un cilvēka dvēseles dzīves, no īstenības un ticējumiem, arī no šķiramiem attīstības posmiem atrodami pa vairākiem vienā pašā pasakā. Šķirojums izdarāms, ievērojot to, kāda rakstura elementi zināmās pasakās pārsvarā.

Vispirms izšķiramas divi lielas grupas: dabas pasakas un sadzīve pasakas. Pirmajās pārsvarā objektīva rakstura elementi, apkārtne, ārpasaule, ko cilvēks aplūko, novēro; otrās subjektīva rakstura elementi, dvēseles kustības, sevišķi bailes un cerība, kas klausītājus aizņem, sekojot stāstījumā priekšā celtām likteņa mainām. Te saista uzmanību galvenā kārtā darbojošos personu laime vai nelaime, tāpēc šīs pasakas dēvējamas arī par laimes pasakām. Savu dažādo raibo notikumu dēļ dažas no tām nosaucamas par dēku pasakām. Pirmās grupas pasakās parādās un darbojas dabas priekšmeti līdzīgi cilvēkiem. Otrās grupas pasakās cilvēki ir galvenie darbības nesēji.

Starp d a b a s p a s a k ā m izšķirami trīs galvenie veidi: kustoņu, stādu un debess pasakas.Pirmajā vietā stādāmas k u s t o ņ u pasakas. Kustoņi ir pirmatnes cilvēkam vistuvākie

biedri, ar kuriem tas apietas kā ar sev līdzīgām būtēm. Tas novērojams vēl vienumēr pie bērniem. Viņu vidū uzglabājies dažs kas no kustoņu mīta, kas citur zudis. Še arī dziesmas par kustoņiem, ko pieaugušie aizmirsuši, pieder pie vismīļākajām. Pelīte velk bērniem miegu; bērnu iešūpo ar dziesmu par lāča bērniem. Šais dziesmās atrodams stiprs episks elements. Kustoni parādās katrs savā īpatnīgā lomā. Kaķis piekrauj vezumu ar pelēm; ar vilku brauc Rīgā, tāpēc ka viņš apēdis kumeļu; lācis kāpj ozolā, teikdamies par kunga dravnieku. Putnu kāzās ir par ceļa taisītāju zaķis, kam līkas kājas, par kamanu turētāju lūsis, kam asi nagi, par viesu saņēmēju cielaviņa, žigla sieva, par istabas slaucītāju žagatiņa garastīte, par gaļas kapātāju vārnas bērni. Kad gans nomirst, cūka rok kapu, dzeguze zvana, dzenis kaļ krustu, sīki mazi putni skaita pātarus, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. – Tā arī pasakās kustoņi darbojas pēc savas īpatnības. To redzam ziemeļnieku tautās izplatītajā pasakā par kustoņiem naktsmājās, par vērsi, suni, pīli, gaili. Viņu izbiedētais un aizdzītais vilks stāsta savam biedrim: «Papriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām; otrs ņēmās plēst manu pavēderi; trešais mani dūra ar īlenu; kāds cits augšā brēca: Dod man ar!» Citā pasakā lapsa uzņem vecu runci savā bedrē un saka vilkam, ka tur mītot viņas jaunais vīrs. Vilks to pastāsta lācim un meža cūkai. Paklausot lapsas padomam, viņi apgādā viņas vīram vērsi par maltīti, lai viņš iznāktu no bedres. Zvēri paslēpjas: meža cūka ierokas sūnās, vilks ielien kārklu krūmā, lācis uzkāpj kokā. Nāk runcis, ēd. Meža cūka grib redzēt un paceļ sūnās degunu. Runcis domā, ka pele un saķer cūkai degunu. Cūka traucas augšā. Runcis sabīstas un bēg kārklu krūmā vilkam virsū. Vilks mukdams sabaida vēl vairāk runci, kas dodas kokā, kur lācis. Šis lec no koka un dodas saviem biedriem pakaļ. Lapsa nu var mieloties pie vērša. Še novērotas kustoņu īpašības, kas parādās darbībā.

Kustoņu pasaka attīstās tālāk divos virzienos. Kustoņu īpašības iztēlojas arvien noteiktākās, skaidrākās formās un arvien p1ašākā, sarežģītākā darbībā. Tā rodas k u s t o ņ u e p s. Kustoņi un viņu satiksme noder par cilvēku dzīves attēlu, no kā smejama zināma pamācība. Tā rodas fabula.

Latviešu kustoņu dziesmas pieaug no četrrindu pantiem par plašākiem dzejojumiem: tādi ir kustoņu dzīru dziesmas, dziesma par āzīti (Kur tad nu tu biji, āzīti mans), pie kurām pieslēdzas dažas pasaku dziesmas. To starpā minama dziesma par zaķīti, ko gans pārnes mājās, bet kas aizbēg; gans nu laiž viņam virsū vilku, šim rungu (lai sit), šij uguni, šij upi, šij

78

vērsi, šim lāci, kurš pēdīgi paklausa – un zaķis ir mājā. Šīm episkām kustoņu dziesmām diezgan primitīvs rotaļu raksturs. Kustoņu epa latviešiem nav. Ievērojamākais kustoņu eps pasaules literatūrā ir L a p s a K ū m i ņ š, kas attīstījies ģermāņu tautās, uzņemdams vielu un elementus no daudz citām tautām (indiešiem, grieķiem, arī no baltiem, somiem u.c.). Se pirmajās lomās darbojas lapsa un vilks blakus citiem kustoņiem, tēlojot satīru par sabiedrisko dzīvi. Šim epam deva flāmiešu rakstnieks Vilems 13. gadu simtenī ciešāku formu, kurā tas pārgāja citās literatūrās. Gēte to pārstrādāja heksametros. Pēc tā E. Dinsbergs sniedza brīvu latvisku pārdzejojumu četrrindu amfibrahu rindās ar atskaņām (1879. g.). – F a b u l a nav savos sākumos no pasakas šķirama. Arī grieķu dzejnieks Ēzops (6. g. simt. pr. Kr.), kuru uzlūko par fabulas nodibinātāju, sacer par kustoņiem stāstījumus, kas gan atgādina notikumus cilvēku vidū, bet atstāj iespaidu īpaši ar saviem kustoņu dzīves novērojumiem un tēlojumiem. Tikai vēlāk, sevišķi romnieks Fedrs (I. g, s. pēc Kr.), padarīja fabulu par didaktisku dzeju, kas sacerēta vienīgi pamācības dēļ. Turpmāk rnēģināja tēlojumu atdzīvināt, tomēr vienumēr paturot acīs pamācību. Dzīvu, dzejisku stāstījumu ar zīmīgu norādījumu uz cilvēku dzīvi fabulā prata savienot kā reti kāds krievu dzejnieks Krilovs. Latviešus iepazīstināja ar fabulu savā viskailākā, tieši pamācībai piemērotā formā Vecais Stenders, kas darīja latviešiem pieejamu lielu daļu pasaules literatūrā pazīstamu fabulu (1766. g.). Arī starp latviešu tautas pasakām tuvinās dažas fabulai, tā pasakas par lakstīgalu un lēli, kas sacenšas dziedāšanā, par lapsu un gaili, kurš tiek no lapsas vajā, skubinādams to, lai runā.

Dažās latviešu pasakās uzejams senais uzskats, ka k u s t o ņ i l ī d z ī g i c i l v ē k i e m. Varoņi ceļas no kustoņu un cilvēku satiksmes vai arī vienīgi no kustoņiem. Lācis aiznes savā alā meitu, kurai vēlāk piedzimst dēls lāča ausīm, Lāčausis. No lāču mātes un malkas cirtēja ceļas Lāčplēsis. Ķēve apēd zivs iekšas, un viņai piedzimst dēls, ko nosauc par Kurbadu. Zalkšu ķēniņš apprec Madaļu, kura apsolās iet pie viņa par sievu, lai viņš palaistu vaļā viņas drēbes; viņai vēlāk piedzimst dēls un meita. – Turpmāk, kad novilkta ciešāka robeža starp cilvēkiem un kustoņiem, pārvērtībām pasakās paliek vienumēr sava loma. Zīmīgas priekš latviešiem pasakas, kurās muižas kungs pārvēršas par zirgu. Kāds negants kungs liek saviem ļaudīm, kas cauru nakti kū1uši, vēl arī svētdienas rītā kult, piedraudēdams visus sliņķus nosist ar savu roku. No rijas ārā ejot, viņš top par zirgu, ko vecs vīriņš ieved rijā atpakaļ un nodod strādniekiem, lai jūdz bluķī un liek pie visgrūtākiem darbiem. Pēc gada, kad zirgs pavisam nodzīts, cienmāte kāpostu dārzā sit viņam pa galvu: viņš nu top par cilvēku un ir labs pret ļaudīm.

Pie dabas pasakām pieder turpmāk tādas, kurās kāda loma s t ā d i e m. Šie dabas priekšmeti neieņem pasakās to vietu, ko kustoņi. Stādi nestāv senatnē cilvēkiem nebūt tik tuvu kā kustoņi; viņiem piegriež lielāku vērību īpaši tikai tad, kad sāk nodarboties ar zemkopību. Bet arī stādi ir pirmatnes cilvēkam līdzīgas būtes, kas sajūt sāpes, runā, pārvēršas, kam sevišķa nozīme kā burvības un dziedējamiem līdzekļiem.

No kokiem un koku augļiem latviešu pasakās visvairāk sastop ā b e l i un ā b o ļ u s. Ķēniņš sapņo, ka saslimušo princesi var izdziedēt ar zelta āboli. Kāds tēvs, kam trīs dēli, no rīta ierauga pie sava loga zelta ābeli ar trim zelta āboliem. Viņš iedod katram dēlam pa ābolam, lai iet pie ķēniņa. Jaunākajam no viņiem arī izdodas aiznest ķēniņam zelta āboli, un viņš dabū princesi. Kādā citā pasakā neredzīgais tēvs liek saviem trim dēliem sargāt ābeli, no kuras zelta āboliem ik nakts pa ābolim nozūd. Muļķītis nosargā, noķerdams putnu zelta spalvām. Vēl citā pasakā muļķītis dabū no jaunas meitas, ko viņš atsvabinājis no vilkača, tam acis izdurdams, sudraba āboli, kas pa nakti pārvēršas par sudraba pili. – Citādā nozīmē uzejam ābeli un āboli pasakā par mācītāju un laupītāju. Lai izglābtu laupītāju no ļauna, mācītājs iesprauž zemē ābeļu nūju un liek to tomēr laistīt, kamēr tā izaug par lielu ābeli. Pēc gadiem nūja arī izaugusi par skaistu ābeli, kas pilna sarkanu ābolu. Laupītājs nu izsūdz mācītājam grēkus: kuru grēku izsūdz, tā nokrīt ābols. Pa1iek tik vēl divi āboli pašā galotnē.

79

Mācītājs uzstājas, lai sūdz arī vēl tos divus grēkus. «Es nokāvu savu tēvu un māti.» Tiklīdz laupītājs šos vārdus izsaka, āboli nobirst un viņš pārvēršas par pelnu čupu. Kādā variantā ābolu vietā ziedi, kas nobirst uz apakšā paklāto drānu un tad no vēsmiņas paceļas gaisā. – Citā pasakā ābe1ei līdzīgā lomā bumbiere. Pamāte nogalina padēla zirgu, kura asinis uzsprāgst uz padēla cepures. To viņš aprok, un no tā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Padēls var ēst no augļiem, cik grib, bet, tikko pamāte no tiem ēd, tā nomirst.

Burvīgs spēks dažām zālēm. Jāņu ieražas norāda uz Jāņu zāļu nozīmi. Sevišķa burvība piemīt p a p a r d e s z i e d a m, kas atplaukst pašā Jāņu naktī. Jāņu naktī govī meklējot, ganam iebirst vīzē papardes zieds. Piepeši viņam visas lietas zināmas. Kauns kungs viņu pierunā mainīt vīzes ar zābakiem, un nu zēns vairs nezina nekā.

Arī cilvēks reizēm p ā r v ē r š a s par stādu jeb pēdējam ir pārvērtībās sava loma. Pazīstama ir tautas romance par puiša dvēseli, kokli, kura taisīta no liepas, uzaugušas tai vietā, kur žēlabās mirušais puisis paglabāts. Kādā pasakā māsa, kas iziet meklēt savus par kraukļiem pārvērstos brāļus, nolauž septiņas rozes un dabū pārmetumu, ka viņas brāļi pēc gadiem būtu tikuši par cilvēkiem, ja viņa nebūtu rozes nolauzusi.

Pie dabas pasakām vēl pieskaitāmas d e b e s u pasakas. Še darbojas kā dzīvas būtes debess spīdekļi. Pašas debesis še svarā kā vieta, kur norisinās notikumi spīdekļu starpā, kur mājo Dievs, kur aiziet nomirušie, kur pa reizei arī pakaļpalicēji tos uzmeklē. Latviešu tradīcijās bagātīgā mērā uzejamie ticējumi par Sauli, Mēnesi, Ausekli, Dieva dēliem, Saules meitām, Pērkonu, Debess kalēju, rīta un vakara blāzmu u.c. ir pa lielākai daļai nometuši pirmatnīgo pasaku veidu un, tikdami par diezgan noteiktiem mitoloģiskiem tēliem, tērpušies dziesmu formā. Pasakās un nostāstos palikušas no tiem tikai kādas atliekas, kas pa daļai uzrāda Saules mīta sākumus.

Pirmajā vietā nostājas S a u l e un M ē n e s s. Viņu starpā un pret citām parādībām norisinās dažādi notikumi. No aukstuma dreboša čūska ; pārmet Saulei, ka tā viņu nesilda. Pēdīgi tā salasa milzumu burvju un sāk ar Sauli karu. Šī aicina palīgā Mēnesi un uzvar burvjus, par ko Mēness prasa Saules meitu par sievu. Še pirmatnes cilvēka acīm apskatīta saules cīņa ar tumsas un sala parādībām dabā (ziemu, nakti, mākoņiem, negaisiem). Dilstošais mēness devis vielu nostāstiem par raganām, kas jāj viņu maitāt. Māju puisis, noklausījies raganu valodas, paņem piestu, nojāj pirmais mēnesī un to sekmīgi aizstāv pret raganu uzbrukumiem. Mēness dilšanu un augšanu izskaidro citādi pasaka par meitu mēnesī. Mēness iemīlas daiļā, nevainīgā meitā, kas kādā jaukā vakarā peldas ezerā, un to ņem pie sevis. Viņa tur augšā dzīvo vienā laimē, tikai brīžam skumst par to, ka viņai nav biedreņu, un sērās aizsedz vaigu ar priekšautu. Mēness viņu mierina, un tā atkal atklāj vaigu un skatās no jauna pēc biedrenes. Pēc kāda cita nostāsta, Mēness uzrauj pliku meitu ar visiem spaiņiem un nestuvi pie sevis augšā aiz dusmām, ka tā viņu apdziedājusi gan par baltu un spožu, bet tomēr par ne tik baltu un spožu kā viņas gūžas. Tiek stāstīts arī par Sauli un Mēnesi kā laulātu pāri. Viņi piedzīvojuši daudz bērnu: zvaigznes. Bet Mēness sācis mīlināties ar Rīta zvaigzni. Par to Saule sanīdusies ar savu vīru un pavēlējusi Rīta zvaigznei uzturēties arvienu viņas tuvumā.

Saules pazušanu un parādīšanos no jauna dažipasaku iztulkotāji atrod pasakās par ķēniņmeitu, ko no briesmoņa nagiem atsvabina varonis. Ja arī vienai otrai no šīm pasakām būtu par pamatu novērojumi par sauli, tomēr turpmāk tie aizmirsti un arī pats pasaku stāstītājs par tiem vairs nedomā. Tomēr starp latviešu pasakām atrodam kādas, kuras prasa šādu iztulkojumu. Kādam valdniekam meita, kurai viņš uzceļ zelta pili, apstādītu ar dārzu. Te kāds tēviņš nogremdē pili ar visu meitu. Valdnieks izsūta savus trīs stiprākos vīrus – Vakaru, Pusnakti un Gaismu pret to cīnīties. Vakars un Pusnakts nevar ne tēviņa dzīvokļa vārtus atdarīt. Gaisma iet lēniem soļiem, atver vārtus, cīnās ar tēviņu un nožņaudz to. Pēc kāda varianta, Velns aiznes valdnieka meitu kalnā un ieslēdz zelta pilī alas dibenā. Gaisma uzkāpj kalnā, atlauž vārtus, iekļūst zelta pilī, nodur Velnu ar zobenu; pils izceļas kalna galā, un

80

Gaisma pārved valdnieka meitu pie tēva. Pasakas alegoriskie elementi jeb parādību nosaukumi (Vakars, Pusnakts, Gaisma), kas nepārprotami norāda uz sauli, varētu būt cēlušies vēlākā laikā, pieslēgdamies vecu vecajam pasakas kodolam.

Uzejamas pasakās vēl arī citas debess un gaisa parādības. Tur piemin P ē r k o n u, kas turpmāk izveidojies par noteiktu mitoloģisku būti, ko apdzied dziesmās. Kādā pasakā stāsta par valdnieka dēlu, kam nolemts, ka to nosperšot pērkons. Pērkona debesīm nākot, tēvs viņu grib ieslēgt dzelzu pagrabā; bet viņi uzkāpj augstā kalnā, pērkonam tuvu zem klajas debess un izglābjas. – Citur minēta V ē j a m ā t e ar saviem četriem dēliem: ziemeļa, rīta, vakara un dienvidus vēju. Tā paslēpj no viņiem bārenīti, kuru pēdīgi dienvidus vējš aiznes uz laimības dārzu un apvelk viņai zaļus I svārkus.

Pēc dažu pētnieku iztulkojuma pie debesu pasakām piederētu art pasakas, kurās minēta ābele ar zelta vai sudraba āboliem. Starp šiem pētniekiem minams Ernsts Zīke (Siecke), kas aplūko arī latviešu Saules mītus, turēdams Mēnesi par vissvarīgāko debesu dievību. (Gotterattribute, Jena 1909.) Par āboli viņš saka: «Saule, mēness (un zvaigznes) ir āboli, kas karājas pie debess koka. Tā saucama tik pat maz par dabas simboliku, cik maz dabas simbolika ir tā, ja pie koka karājošos āboli sauc par āboli. Tā ir tieši apzīmējoša, pilnīgi nesimboliska izteiksme (149. lpp.). – Debesu parādību iztēlojumi par dzīvām būtēm vai citiem priekšmetiem latviešu tradīcijās atrodami arī daudz mīklās. Še saule ir govs, ola, kamols; mēness – āzis, sviesta ciba, siernīca, ābolis utt.

S a d z ī v e s p a s a k a s stāsta par cilvēkiem, kas pieredz ārkārtējus piedzīvojumus. Ik uz soja tie sastopas ar brīnumbūtēm un burvju spēkiem, kas noteic viņu gaitas, ved viņus vai laimē vai pazušanā. Tādā kārtā viņi sava likteņa darinātāji tikai mazā mērā. Tomēr viņiem ir sevišķas pamatīpašības, kas pa daļai virza viņu darbību, ko stāstītāji izceļ pa iedaļām. Skatoties pēc tām, šos cilvēkus jeb varoņus un par viņiem stāstošās pasakas var nodalīt zināmās grupās. Vienā no tām stāv pirmajā vietā miesīgs spēks, otrā – garīgas spējas, sevišķi gudrība, trešā – tikumiskas īpašības. Var tad runāt par stiprinieku pasakām, par gudrības pasakām un par tikumības pasakām. Katrai no šīm nodaļām par pamatu ņemtā īpašība ir tā, ko stāstītājs tura par ideālu un ar ko tas izceļ savu varoni par citiem pārāku. Pie sadzīves pasakām vēl pieslēdzas joku stāsti.

S t i p r i n i e k u p a s a k a s pieder pie visvecākajām. Tās norāda uz tiem laikiem, kad, cīnoties par savu pastāvēšanu pret dabas spēkiem, pret nikniem zvēriem, pret laupītājiem un citiem ienaidniekiem, pazina fizisko spēku par izšķirošo. Ar to apdāvinātie cilvēki stāv tuvu kustoņu pasaulei vai tanī ierindojas, pa daļai no kustoņiem celdamies vai pret tiem, dažreiz arī kopā ar tiem cīnīdamies. Lāčplēsis, kas dzimis no lācenes, iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem, tos pie žokļiem pārplēsdams. No ķēves dzimušais Kurbads aicina palīgā savu māti ķēvi, kad viņš netiek galā ar milzi, kuram vienu galvu nocērtot tūliņ ataug vietā trīs; ķēve sperdama, ka baltas dzirksteles šķīst, nocirstās galvas vietu aizdedzina, tā ka jaunas galvas vairs nevar pieaugt. Pa lielākai daļai šie varoņi cīnās ar pārdabiskām būtēm, ar milžiem, briesmoņiem, velniem. Viņš spēkojas ar koku rāvēju, kalnu gāzēju un jūras milzi. Šis met dzelzs rungu gaisā, kas nonāk zemē pa divi stundām un saliecas; met Īliņš, runga nonāk zemē pa trim stundām, pārlūst; Īliņš to uzliek uz ceļa un aukstu ar dūri sakaļ. Varoņu mērķis mēdz būt atsvabināt meitu (vai meitas), ko briesmonis tura ieslodzītu. Daudzkārt tā pati ir piepalīdzīga, kaut ko cīņai nepieciešamu uzrādīdama: noslēpšanās vietu vai trauciņus ar spēka vai nespēka zālēm, kurus tad var nolikt otrādi, tā ka briesmonis, gribēdams spēka zāles ieņemt, ieņem nespēka zāles. Varonis dabū par algu atsvabināto jaunavu, kuras dēļ viņam nereti jācīnās arī ar viltīgajiem biedriem. – Stiprums dažkārt dāvana par sevi, kam algas nevajaga, kas pati sevī nes algu. Ojārs salīgst pie saimnieka un vairāk negrib kā gada galā vienu knipi saimniekam, otru saimniecei. Viņš pārved no velna sudmalām melderi un ieliek to aizgaldā par barokli, tāpat no meža lāci un noliek to velna melderim blakus, izkuļ pa dienu

81

četras stirpas labības. Saimniekam nu vairs nav darba un viņš grib tikt no puiša vajā. Viņš uzaicina puisi saņemt algu. Ojārs dod saimniekam un saimniecei pa knipim; tie nost. Še saimnieka maziskumam nostāda pretim puiša brašumu. Kāds cits saimnieks dzīvo ar velnu uz vienu roku, līgst kalpus par lielu algu, ko tomēr neviens nevar nopelnīt. Dievs par to sadusmojas un sūta par kalpu savu eņģeli. Arī eņģelis – stiprinieks. Viņš noķer gaļas zagli Misiņbārdi un ieliek tumšā kambarī, noķer lāčus un ieliek kūtī, novij pātagu no tu– 25 mārciņām linu, iejūdz lāčus, uzsēdina Misiņbārdi uz bukas, iedod Par pātagu rokā, lai brauc pēc izpelnītām trim mucām zelta. Misiņbārdis laiž, ka, gar pilsētu braucot, namiem visas rūtis izbirst, nogāž, pātagu pliukšķinādams, pret viņu izsūtīto kara spēku gar zemi, pārved mucas mājās. Kalps (eņģelis) saaicina visus senākos saimnieka kalpus, izmaksā, cik katram no saimnieka nākas, un pazūd. Tā ar spēku, arī pašus stipriniekus kalpinot, pasaulē jāieved kārtība. Latviešu mitoloģijā spēka dievs Pērkons, jaunā nozīmē Velns.

Katrai tautai mēdz būt savi varoņi stiprinieki, uz kuriem tā atbalstās savās cīņās ne tikai pirmlaikos. Viņu starpā minami: grieķu Hērakls, kas nogalina lauvu, čūsku, savalda krētiešu vērsi, Diomēda cilvēkēdājas ķēves; jūdu Simsons, kas ar ēzeļa žokļa kaulu apkauj fīlistiešus, sarausta virves kā apsvilinātus diega pavedienus; igauņu Kalevipoegs, kas iztīra zemi no plēsīgiem zvēriem, cīnās ar ūdens milzi, velna dēliem, nes pilsētas būvei pa pleciem dēļus no Peipusa ezera, izdara gājienus uz elli, lai atsvabinātu ieslodzīto jaunavu. Īpaši pēdējam stipra radniecība ar latviešu pasaku varoņiem; daži darbi viņiem taisni kopēji. Latviešu pasaku varoņi nav varējuši tautas tradīcijās izveidoties par vēsturiskiem teiku varoņiem. Par tādu mēģināja Pumpurs iztēlot Lāčplēsi, to nostādīdams vēsturiskās cīņās vācu ieceļojuma laikā Baltijā. Pumpuram tas pa daļai arī izdevies: Lāčplēsis vēl pašos jaunākos laikos ticis par latviešu atsvabinātāja spēka simbolu, kas rādīts arī citos mākslas darbos. Tāds spēka cilvēks, kas izdara varonības, klaušu laikos, ir vēl Pumpura Kurmis. Līdzīgs klaušu laiku varonim ir Lerha Puškaiša Ojārs. Raksturīgi tas, ka, klaušu laikiem beidzoties, pirmajā plašajā tautas dzīves reālistiskajā notēlojumā «Mērnieku laikos šāda spēka cilvēka loma jāuzņemas pusteiksmainajam svešiniekam Šrekhūberam.

G u d r ī b a s p a s a k a s apzīmē tālāko attīstības pakāpi. Še uzaususi atziņa, ka jaunums vissekmīgāk uzvarams ar gudrību, ka ar to viss iegūstams. Spēks ar to nevar sacensties; stiprinieks, uz to paļaudamies, paliek kaunā vai iet bojā. Mežā dzīvo liels milzenis, postīdams ganāmus pulkus; pret viņu izsūta kara pulkus, bet tie nekā nevar izdarīt: viņš viens pats apsit simtiem. Te izlīdz gudrs vecītis: paņem vāti degvīna, spaini, pannu, gaļu un uzmeklē milzeņa mājokli. Milzenis izdzer vienu spaini, otru spaini degvīna, aizmieg. Vecis paņem pannu, sakausē taukus vārošus un ielej milzenim acīs. Šis uzlec, sāk traki dauzīties un pret kokiem skriedams pats nositas. Cits gudrs vecis tiek galā ar vilku, kas, stiprāks būdams, viņu sakampj un grib aprīt. Bet vecis ņemas vilku lūgt, lai atvēl priekš miršanas pie viņa astes gala mirstamo sveci nomērot. Vilks atvēl. Vecis, labu mērkoku nogriezis, nu aptin vilka asti gar koku un mietē vilku, līdz notrūkst aste, ko izsviež krūmos. Vilks nu kauc, līdz sanāk citi vilki. Pa tam vecis uzrāpjas kokā. Vilki sagudro kāpt cits citam uz muguras, līdz tiek pie veča. Šis čukst virsējam, lai tas viens apēdot viņa miesu, bet pirms lai ļaujot nomērot mirstamo sveci pie viņa astes. Vīrs asti nogriež, sviež zemē sasistajam vilkam, kas to ķer. Zupa izjūk, un vecais atsvabinās. – Par lielāko stiprinieku tura Velnu, ko agrāk pārvarēja vēl lielāki stiprinieki, bet tagad to pārvar gudrība. Vārgulis vīrs iet ar Velnu paļauties; velns pļauj pa priekšu ar noteikumu, lai neskatās atpakaļ, ka viņam nenocērt kaklu; vīrs no pakaļas vicina izkapti pa velna nopļāvumu un apstāj tikai tad, kad Velns sola sieku zelta naudas. Tāpat dabū pār velnu virsroku tie gudrinieki, kas skrejoties savā vietā palaiž zaķi; kas sviežoties palaiž putnu, kurš vairs neatnāk atpakaļ, kamēr Velna sviestais akmens nonāk zemē pa stundu; kas Velnam liek ačgārni vilkt koku uz mājām, pašiem sēžot uz resgaļa un svilpojot. Starp latviešu mitoloģijas būtēm piemīt gudrība Dievam, kāds tas parādās visvairāk pasakās. Šis tad nu ir

82

Velna lielākais pretinieks, kas viņu visādi izmuļķo. Sienu pļaujot, Dievs paņem, Velnam guļot, viņa izkapti sava kalta vietā, rāda, ka daudz nopļāvis, un izmaina savu kaltu pret Velna izkapti. Tāpat viņš iejūdz Velna zirgu sava zaķa vietā un to iemaina. Par pusgraudniekiem kopā saimniekojot, Dievs ierīko tā, ka Velnam paliek virsus, kad rāceņi dēstīti, bet apakša, kad kvieši sēti. – Ar gudrību iemanto princeses. Ķēniņš noteic, ka katrs no preciniekiem, kura mīklu princese uzmin, pakarams; bet, kas pratīs uzdot tādu mīklu, ko princese nevarēs uzminēt, dabūs viņu par sievu. To panāk ar savām gudrajām mīklām jaunākais tēva dēls. Ar gudrību mežsarga dēls aizdzen kungu no muižas. Par gudru valodu kungs to aicina pie sevis un ieceļ par vagaru. Viņš liek skapi, kur ieslēgusies kunga sieva, gribēdama noklausīties, ko viņš ar ļaudīm runā, rijā uz ārdiem, kur tā noslāpst, tad uzsien viņu mugurā kumeļam, kas skrej pakaļ ķēvei, uz kuras aizjājis kungs. Šis domā, ka sieva apburta, bēg, noslīkst. Muiža paliek vagaram. – Gudrības pasakām stāv tuvu tās, kur cildītas arī citas gara spējas. Kāds puisis liels koklētājs un dziedātājs. Kad viņš koklē un dzied, putni salaižas bariem klausīties un niknākie zvēri paliek kā jēri. Viņš iekrīt vilku bedrē, koklē; vilks aptupjas puisim pretim, kauc līdz un nedara nekā ļauna. No rīta vilks tek koklētājam pakaļ kā sunītis, pavadīdams viņu līdz vārtiem. Kāds cits koklētājs iemanto ķēniņa meitu, kad koklēdams pavadījis nakti lāča alā, lācim kokles skaņās klausoties.

Arī citu tautu tradīcijās ir varoņi, kas ievērojami ar savu gudrību, asprātību, gara spējām. No grieķu varoņiem še minams Odisejs. Viņu raksturojot, Homēra

Odiseja sākas: «Gudrinieku teici man, Mūza, kas Trojas pilsētu svēto Nodevis galīgi postam un daudz tad maldījies apkārt.» Ģermāņu vidū izplatījušies stāsti par asprātīgo un pārgalvīgo Pūcesspieģeli, kas ticis par beļģiešu tautas varoni un pazīstams arī latviešiem. Lielāko dziesmu varoni tautu tradīcijās sastopam somu tautas epā Kalevalā, Veinemeinenu, kas iztaisa kokli no līdakas kauliem un, uz tās spēlēdams, apbur līdzīgi grieķu Orfejam ne vien cilvēkus un kustoņus, bet arī nedzīvo dabu; viņš ar savu mākslu pārvar un satriec savus ienaidniekus. Līdzīgs motīvs šaurā apmērā Ausekļa Beverīnas dziedonī, kurā izmantotas hronikas ziņas.

T i k u m ī b a s p a s a k a s norāda uz cilvēka īpašībām, kas sniedzas pāri gudrībai. Ne vairs gudros uzskata par tiem, kas visu var panākt, bet tikumīgos. Par to liecina tās daudzās pasakas, kas sākas: «Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķīgs.» Ja nu kas izdarāms, tad ne gudrajiem, bet muļķim ir sekmes. Kā tas nāk? Gudrajiem vienumēr prātā vistuvākais pašlabums, tie, kaut ko darot, vienumēr aprēķina, kas viņiem par to būs, – tā viņu gudrība. Muļķis turpretīm nevar atsacīties no tādām nejēdzīgām tieksmēm, kādas ir labsirdība, žēlsirdība, neaprēķināta uzticība, mīlestība. Jānosargā tēvam zelta āboli. Gudrie noliekas garšjauku un guļ nost; muļķītis sēž nomodā līdz rītam un noķer mazu putniņu zelta spārniem, kas noknābj vienu zelta āboli. Bet, kad nu putns lūdzas, lai viņu palaiž, viņš patura vienu zelta spalviņu un palaiž ar, bet pēc top par ķēniņu. – Cits tēvs iedod saviem trim dēliem pa zelta ābolam aiznest princesei, lai viņa top vesela. Vecākais iet, maizi ēzdams, nonāk pie pils; vecs vīriņš prasa, lai dod viņam ar. «Vai visiem varu maizi piedot!» Ieiet pilī. Kad nu grib ķēniņam parādīt zelta āboli, – tā vietā zalktis. Tāpat iziet vidējam dēlam. Kad jaunākajam vecis prasa maizi, viņš atbild: «Še, vecīt, viss!» Ķēniņa priekšā viņš izvelk no vāceles zelta āboli, ka viz vien. – Tēvs mirdams pavēl saviem trim dēliem viņa kapu sargāt. Abi gudrie neiet. Muļķīgais sargā trīs naktis no vietas un dabū sudraba, zelta un dimanta zirgu. Bet nu ķēniņš sola princesi, tam, kas viņai dimanta kalnā piejās klāt. Gudrie baro zirgus un iedod muļķīgajam vecu, klibu ķēvi. Bet muļķītis papūš sudraba taurīti, sudraba zirgs klāt. Jāj ar to pirmo dienu, neuzjāj; jāj otru dienu ar zelta zirgu, neuzjāj; jāj trešo dienu ar dimanta zirgu, sasniedz kalna galu, iemanto princesi. Gudrie brāļi aiziet uz mājām, galvas nokāruši.

Sieviešu pusē stāv gudro un muļķīgo brāļu vietā mātes meita un bārenīte jeb īstā meita un

83

pameita. Vērtējums še pieslienas sievietes īpatnībai un stāvoklim. Sieviete viņos laikos ir māju rūķe, kas neiet pasaulē laimi meklēt, bet gaida to sev pienākam klāt. Galvenā īpašība, kas še no svara, ir daiļums, bet tad arī uzcītība, nesavtība. Šīs īpašības piemīt bārenītei. Mātes meita var būt kādu reiz arī daiļa, bet vienumēr viņa izlutināta, slinka, pašmīlīga, mantkārīga. Ragana sūta bārenīti uz sumpurņa pili pēc uguns. Ceļā viņa palīdz kustoņiem, paņem mazo maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem un pārnāk mājā. Raganas meita kustoņiem nepalīdz, paņem lielo maku un krīt sumpurņa nagos. – Citai bārenītei pamāte liek lasīt no pelniem pupas ārā. Viena pupa aizmirstas un pa nakti izaug līdz debesīm. Pa pupas zariem bārenīte uzkāpj debesīs. Še slims vecītis, kas liek izkurināt pirti maitas kauliem, ņemt par ūdeni vircu un aizvilkt viņu pie kājām uz pirti. Bārenīte aiziet uz attālo mežu pēc malkas, aiziet uz avotu pēc ūdens, aiznes vecīti pār pleciem uz pirti, tad paņem no šķirsta zīda drāniņu, ne to, kur sarkanais kaķis virsū, pārnes, noliek savā klētiņā; otrā dienā pilna klēts dārgām mantām. Uzkāps nu debesīs arī mātes meita, izkurina pirti maitas kauliem, iesmeļ vircu un aizvelk veci pie kājām uz pirti, bet tad paņem to drāniņu, kur kaķis virsū (tā ir daudz jaunāka), noliek to klētī; otrā dienā uguns aprij ēku.

Mitoloģijā še nu ir Dievs, šoreiz vecs vīriņš, un Laima, uz ko tikumīgie atbalstās. Dievs ir tas vecais vīriņš, kam, pils tuvumā nonākot, vecākie brāļi liedzas dot maizi un kam jaunākais visu atdod. Dievs ir arī tas slimais vecītis, kam bārenīte debesīs izkurina pirti. Kāds saimnieks brauc ziemu sala laikā ar miltiem uz Rīgu. Viņam piestājas balta sieviete basām kājām un lūdz, lai viņai nopērkot kurpes. Viņš to dara; Rīgā viņam vedas labi. «Satiku Laimu ceļā – kā tad arī nevedīsies!»

Ja meklējam pēc līdzīgiem motīviem pasaules literatūrā, tad vistuvāk še stāv Evaņģēliji. Kristus liek sacīt pasaules soģim: Es biju izsalcis, jūs mani esat ēdinājuši; es biju pliks, jūs mani esat ģērbuši; es biju nevesels, jūs mani esat apmeklējuši – un spriest pēc tam tiesu. – Latviešu literatūrā šī neievērotā, pie malas nostumtā, daudzkārt nicinātā varoņa tips dziļi laidis saknes. «Mērnieku laikos» ir Annuža tā, kas, vāja nabadze būdama, velk cauri grūtdieņus, izlabo arī bagātnieku misēkļus, uzņemas viņu nastas. Turpmāk Andra tēvs un Andra māte, kas paliek dzīves nomalītē, galā paceļas augstāk par «bagātajiem radiem» (Apsīšu Jēkabs). Viņiem pievienojas Poruka Zalkša tēvs, kas nenorimst, labu darīdams, Matīsiņš, kas vientulībā savus ideālus mēģina iecirst akmenī, ko citi iemūrē ēkas sienā. Sudrabu Edžus Dullais Dauka ir citiem taisni muļķis, kas grib nezin ko izprast, līdz dabū galu. Tiešs pārtēlojums no tautas pasakām ir Annas Brigaderes Brusubārda, ubags, kas vienīgais var pūķi pārvarēt un vēlāk izrādās par karali; tāpat Raiņa Antiņš, muļķīgais brālis, kas skaidrs, mīlīgs, stiprs kā saule un spēj atdot sevi visu, savu dzīvi, savu gribu, bet tad uzjāj zelta zirgā kalnā un iemanto princesi.

J o k u s t ā s t i līdzinās sadzīves pasakām ar to, ka tanīs darbojas cilvēki, bet atšķiras no tām ar savu īstenības raksturu, kas nebalstās uz burvībām un brīnumiem. Ar to tie patiesībā nemaz nav pasakas šaurākā nozīmē. Tie tēlo cilvēkus ar noteiktām, spilgti izceltām īpašībām, kas ir par pamatu sarežģījumiem ar jautru atrisinājumu, tādā kārtā, no otras puses, tuvinādamies kustoņu pasakām. Nereti tanīs stipri izmanāms pamācības nolūks, ar ko tie atgādina fabulas. Tie vispār tālākas attīstības auglis, kur skaidrāk atzīmējas dzīves īstenība ar saviem raibumiem, asumiem, problēmām. Spējā, ar ko še vislabāk tiek cauri, ir gudrība. Vīram ir sieva, kas sirgst ar apstājiem: ja kaut ko neizdara viņai pa prātam, tā atstāj darbu un guļ nost, kamēr piepilda viņas gribu. Vīram piemetusies citāda kaite: kad neēdis dabū iedzert aukstu ūdeni, tad paliek traks. Kad nu kādā rītā vīrs neizpilda sievas vēlējumos un viņai uznāk apstāji, vīrs, iedzēris aukstu ūdeni, sāk trakot un piemizo gulētāju, ar ko viņu izdziedina no apstāju sērgas. Kāds cits vīrs, kas nav apmierināts ar sieviešu māju darbiem, dabū mācību, pats tanīs stādamies. Viņš grib darīt trīs darbus reizē: malt rokām miltus, mazgāt kājām drēbes, kult uz muguras uzsietā traukā sviestu. Viņš aplaistās ar krējumu;

84

slēpdamies no sievasmātes, iesprūk spalvu grozā, top iztrenkts arī no šejienes un tad pēdīgi nāk laipns pretī sievai. Bet ir arī tādas rakstura sērgas, no kurām izdziedēt nav iespējams. Kāda sieva nemitīgi lamā savu vīru par utubungu. Aizved viņš to uz ezeru, izcērt āliņģi un laiž to iekšā, bet sieva sauktin sauc: «Utubunga»; un, arī pilnīgi ūdenī ielaista, tā izbāž roku no ūdens un vēl rāda ar pirkstu, kā utis kauj.

c) Teika atšķiras no pasakas mazāk ar savu būtību, kā ar savām ārējām iezīmēm. Tanī notiek tādas pat burvības, rīkojas tādas pat brīnumu būtes kā pasakā, tikai darbība pieturas vai nu pie kādas vietas, vai pie kāda vēsturiska momenta, vai personas. Tādā kārtā pasaka dažreiz tiek par teiku, vispārīgas dabas pastāstījumu attiecinot uz kādu vietu. Tā, piem., pasaka par zalkša līgavu dabū teikas veidu ar to, ka tieši uzrāda vietu un personu, par ko stāsta. Pirmajā gadījumā stāstījums sākas: «Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienas vidū, trīs meitas gājušas uz jūru mazgāties», otrā gadījumā: «Cīrolnieku Stūros dzīvojusi ļoti lepna meita; viņa arvienu gājusi ezera malā dziedāt.» Ar to, ka teika norāda uz kaut ko patiesi esošu, tā dabū patiesa notikuma nokrāsu un top par tādu arī turēta. Par nostāstu teika plašāka, vairāk sarežģīta, tēlojoša. Lielums latviešu teiku ir vietu teikas. Bez tām uzejami arī kādi varoņu un dievu teiku sākumi.

V i e t u t e i k a s attiecas uz zināmām vietām: pilīm, baznīcām, pilsētām, upēm, ezeriem, kalniem u.c. Būs uzejama reti kāda minama, lai arī tikai nelielā apkārtnē pazīstama vieta Latvijā, pie kuras nesaistītos kāda teika. Pa labai daļai to pašu motīvu attiecina uz vairāk vietām. Par daudz kalniem stāsta, ka tur bijušas p i l i, k a s n o g r i m u š a s. Pils stāvējusi Tukuma kalnā, bet kādā naktī nogrimusi ar visiem iedzīvotājiem. Tai vietā palicis apaļš caurums. Pa to kāds vīrs nolaidies zemē un atradis spožus zelta vārtus; aiz tiem viss mirdzēt mirdzējis sudrabā, zeltā, dimantā. Citās vietās neizdodas nolaisties pa caurumu pilī un izzināt, kā tur ir. Talsu klostera kalnā nolaiž pa caurumu virvē iesietu jaunekli, bet to atvelk atpakaļ mēmu. Beidzot nolaiž pīli, kas iznāk pa zemes apakšu ezerā. Par nogrimušām pilīm stāsta, ka tās celsies augšā, ja uzmīnēs viņu vārdus. Tā izcēlusies Dundagas pils. Ganu puika, noklausīdamies nogrimušās pils pulksteņus zvanām, iesaucies «Dundang», un pils pacēlusies no apakšzemes. Tāpat stāsta par Jelgavu, kas kādreiz bijusi nogrimusi. Uz mednieka jautājumu, kur viņa kvekšķi noklīduši, gans atteicis: «Ieskrēja Mītavā», un pils uzcēlusies. Teika par nogrimušo pili tikusi par vispārtautisku, nacionālu, attiecinot to uz Gaismas pili, kā to apdzied Auseklis. Tas ir zīmīgs simbols, ka, gaismu saucot, ceļas augšā Gaismas pils.

Tautas dēli uzminējaSenaizmirstu svētumu: Gaismu sauca, gaisma ausa,Augšam ceļas Gaismas pils.

– Par b a z n ī c ā m stāsta, ka gribēts tās celt citā vietā, bet savādā kārtā norādīts, lai tās ceļ, kur tagad stāv. Džūkstes baznīcu gribējuši celt pie Džūkstes muižas, bet pirmais pamata akmenis arvienu novēlies tai vietā, kur baznīca tagad. Tā bijis arī ar Iecavas un citām baznīcām. Skrundas baznīcas vietu jājuši meklēt trīs mācītāji. Krievu kalnā zirgs izmežģījis kāju, Pils kalnā zirgs spārdījies, tagadējās baznīcas vietā zirgs nometies ceļos. Neatlaižams prasījums bijis tas, ka baznīcas mūrī iemūrē dzīvu cilvēku, citādi darbs nesecies. Tā stāsta par Skrundas, Madlienas, Skujenes u.c. baznīcām.

E z e r i, p u r v i, k a l n i pa lielai daļai Velna darbs. Velns nācis no Zviedrijas līdz Dundagai pa jūras apakšu. Dundagā viņam uzbrucis Pērkons, kas to aizdzinis līdz Jaunjelgavai. šīs apkārtnē tam kādā kalnā nokritusi tupele un tur izcēlies purvs. No šejienes Velns gājis uz Lesteni, lasīdams maisā akmeņus, ko Pērkonam sviest. Pērkons to trencis uz Pienavu; maiss paticis vajā, un akmeni izbārstījušies pa Pienavas apgabalu. Pērkonam pretī turoties, Velnam nokritusi otra tupele, no kam izcēlies Pienavas tīrelis jeb purvs. Par Kangaru kalniem stāsta, ka tur agrāk bijis Lubānas ezers. Tas nolielījies noslīcināt visus, kas brauc uz Rīgu. Par to Dievs viņam pavēlējis aiziet. Agrākā vieta pārvērtusies par purvu. Bet Velns, gribēdams Rīgu apbērt, stiepis pār to lielu maisu, pilnu dzeltenām smiltīm. Pele pagrauzusi

85

maisam caurumu, smiltis aumaļām sākušas birt laukā. Tā cēlušies Kangaru kalni. No Velna radušies kalni vispār. Dievs viņu sūtījis pēc dūņām, ko pasauli radīt. Velns kādu daļu no tām paturējis mutē; Dievam radīšanas vārdus runājot, tās sākušas plesties un izspļautas tikušas par kalniem. – Ezeri pa daļai atnesti pa gaisu, tie Dieva laisti. Tā atnests Lielauces ezers tai vietā, kur bijušas vairāk māju, Babītes ezers, kur Babīte ganījusi govis. Dievs reiz licis visiem ezeriem pacelties gaisā; ja tos kāds pasauc vecajā vārdā, jālaižas tālāk, ja jaunajā, jākrīt zemē. Burtnieku ezers gulējis agrāk kā Astjervs igauņu purvos. Vērsis to pasviedis pār muguru, nesis pa gaisu, nonācis pāri vietai, kur mācītājs baznīcā teicis sprediķi. Burvis iesaucies: «Man burtnieks», un ezers nolaidies zemē, apklādams baznīcu, dievlūdzējus, ko visu rāmā laikā vēl tagad varot redzēt ezera dibenā. – Upes cēlušās dažādi. Ogre sākusi tecēt tai vietā, kur saimnieks licis nocirst liepu. Pēc citas teikas: Sieva nesusi vīram ēst, vienā vietā zeme pāršķīrusies zem kājām un ūdens strūkla to aizrāvusi. Gauja nodomājusi tecēt pret sauli uz Alūksni, bet Tirza skrējusi pretī, izdūrusi tai acis, un nu Gaujai bijis virziens jāmaina.

Dažas vietas ar savām teikām pazīstamas visā Latvijā. Pie tādām pieder Latvijas lielākā upe D a u g a v a. Dievs to licis rakt, sasaukdams kopā visus zvērus un putnus. Katrs strādā pēc savām spējām (zaķis lec pa priekšu un mērī ceļu utt.); tikai lietus putns nestrādā, lai neaptašķītu smalkos svārkus. Par to Dievs viņam noliedzis dzert no Daugavas ūdens; tas dzesē slāpes rasas lāsēm, kas uz akmens. Velns gribējis Daugavu aizsērst un nesis lielu akmeni uz Aiviekstes grīvu; bet gailis iedziedājies, un akmens palicis Bērzaunes draudzē, Mārcenes pagastā. Velns vecos laikos sēdējis Daugavas vidū uz liela akmens, sukādams galvu ar zelta susekli, piejokojis vai arī noslīcinājis laiviniekus un zvejniekus, līdz Pērkons tam spēris krūtīs dzīvas ugunis. – Daudz stāstīts par S t a b u r a g u jeb S t a b u r a d z i Daugavas kreisajā krastā, pāris verstes no Stalbes jeb Vīganta muižas. Jauns laivinieks, pa Daugavu braukdams, noslīcis; viņa līgava par to caurām dienām naktīm raudājusi, līdz palikusi par radzi. Cita teika stāsta par bruņinieku, kas dzīvojis Kokneses pili un saticies ar iemīlēto jaunavu no Stalbes muižas. Jaunavai, pie Daugavas uz savu draugu gaidot, atnākusi ziņa, ka viņš nonāvēts; viņa iekritusi Daugavā un pārvērtusies par radzi. Vēl teikas stāsta, ka Staburagā dzīvo sirmgalvis, kas nakti ,lūdzējiem izdala savas mantas, bet rītos un vakaros Staburaga priekšā sēž jaunava un mazgā savus matus; vai arī jaunava alā caurām dienām vērpj priekš nabaga ļaudīm, kas nevar padarīt muižas darbus. Tautas dziesmas šķiet norādām uz teikām par Staburadzi, kam savi arājiņi, savi dēli un meitas, kas vērpj un šķeterē zīda diegu, auž zīda nēzdogus un palagus.

Dažas latviešu vietu teikas apstrādātas latviešu mākslas dzejā. Pie Pirmajiem, kas to darīja, pieder Fr. Mālberģis, kurš tās stipri pārgrozījis un pielicis klāt daudz ko no sevis. Viņa poēmā Staburags un Liesma ir teiku motīvi, bet maz kas no latviešu tautas teikām. Īsāki teiku atdzejojumi, kuros tautas teiku viela vairāk izlietota, ir: Teika par Vīdolu, Dundagas pils, Pērkona akmens Abavā, Velna pēdas pie Daugavas, Nogrimuse baznīca u.c. Tautas dziesmu garā un t. dziesmu ritumā mēģināja teikas pārdzejot Auseklis. Minamas viņa teiku balādes: Daugavas racēji, Lai top (teika par kalnu radīšanu), Gaismas pils, Ūdens plūdi, Eima ezers, Aivieksta. Plašāk latv. tautas teikas apstrādāja Lautenbahs–Jūsmiņš (Dundagas zaļā pils meita, Sabiles daiļā pils zeltene). Teiku par Burtnieku ezeru tautas dziesmu ritmā atdzejojis J.Grīns.

Par v a r o ņ u t e i k ā m latviešu burtniecībā var runāt tikai ļoti aprobežotā nozīmē. Daudzkārt minētie tautas varoņi ir patiesībā pasaku varoņi, kas nav izveidojušies par teiku varoņiem. Lai pasaku varonis, kas sastopams laimes jeb dēlu pasakās, tiktu par teiku varoni, ir nepieciešams, ka viņš ņem dalību vēsturiskos gadījumos, izdara darbus, kam nozīme tautas attīstībā, līdz ar to parādīdamies kā īpatnīga persona. Šāda varoņa latviešu tautas tradīcijās trūkst. Tomēr dažiem latviešu pasaku varoņiem ir kādas teiku varoņu iezīmes. Viņi vērš uz sevi uzmanību ar savu ārkārtējo spēku un uzņēmību, izdara pa darbam, kam kāda nozīme

86

vispārībā, ir nosaukti zināmā vārdā un tiek vesti sakarā ar zināmām vietām.Starp latviešu varoņu vārdiem minami: Īliņš, Niedrīte, Lāčaugainis, Lāčplēsis jeb

Lāčausis, Lāčadēls, Kurbads. Stāstījumi par viņiem ir savā starpā varianti. Galvenā darbība ir tā, ka viņi nolaižas apakšzemē, cīnās ar milzi (briesmoni, velnu) un atsvabina jaunavu (vai 3 jaunavas), kuru apprec. Viņiem mēdz būt arī biedri, kas izrādās par neuzticamiem. Bez tam varoņi izdara dažus citus darbus. Cēlušies tie pa pusei vai pilnīgi no kustoņiem (lāča, ķēves).

Minētie varoņi ar apzīmēto darbību par teiku varoņiem nav tikuši. Šādas pat lietas stāsta arī citu tautu pasakās; tā ir pasaku viela, kas kopēja daudz tautām. Un arī latviešu pasakās šādus darbus izdara ne tikai minētie varoņi. Šādā pat lomā min varoņus ar mazāk zīmīgiem vārdiem: Jāni, Ansi, Mārtiņu vai arī gluži bez kāda vārda. Tātad še neparādās varoņi, kas, izaugdami no latviešu īpatnīgās vēstures, būtu priekš latviešiem sevišķi raksturīgi, ne arī tādi, kas tautā pašā, sasniedzot citu attatības posmu, līdz ar šo atšķirtos no tiem, kas uzejami no senatnes mantotās mītu pasakās.

Starp vārdā sauktajiem latviešu pasaku varoņiem kādas uz vēsturi dibinātu teiku pazīmes ir īpaši tiem, kas cēlušies no lāča. Lāčplēsis darbojas pie Daugavas. Viņš, līdzīgi Hēraklam, iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem. Lāčaugainis atnes no Rojas mācītājam naudas kasti ar trijgalvi pūķi, kas to sargā, pakar Sarkandari, no igauņu zemes ieradušos milzi, kas pārplēš cilvēkus, tos pie divi saliektiem kokiem piesiedams, dzenas pakaļ lielam lūsim līdz Vāczemei, kur laužas ar velniem, iemīlas skaistulē, kuru iet atsvabināt, kad to Velns aizved. Norādījumus uz noteiktu vēsturisku laikmetu vai arī uz kaut kādiem ievērojamiem notikumiem tautas senatnē arī še neatrodam.

Tautas apziņai mostoties, latvieši mēģināja atdzīvināt arī savu senatni, meklēdami tanī pēc varoņiem. Šais centienos viņi pa daļai varēja atbalstīties uz Merķeļa rakstiem. Merķelis bija pirmais, kas par latviešiem sajūsminājās kā par tautu, kam sava pagātne ar ievērojamu kultūru un lieliem varoņiem. Viņš tēloja latviešu senatni dzejnieka aizgrābtībā un izgreznoja svētnīcām un varoņdarbiem. Viņš skatīja un cildināja Romovi ar mūžam zaļo ozolu un trim dievu tēliem, latviešu likumdevēju Vidvudu, latviešu vadoni Vanemu Imantu. Tūliņ paši pirmie latviešu tautas apziņas modinātāji iedziļinājās Merķeļa radītajā latviešu senatnē. Valdemārs uzņēma savos rakstos viņa Vanemu Imantu (vācu valodā). Brīvzemnieka atstātos manuskriptos uzejam Imantas tulkojumu. Pumpura balāde par Imantu, kuras forma pie tam aizņemta no sveša parauga, ir šo varoni darījusi dzīvu tautas apziņā un par viņas brīvības simbolu.

Pumpurs tad nu arī apņēmās plašākā darbā tēlot latviešu vēsturisku varoni. Par tādu viņš nostādīja Lāčplēsi. No tautas pasaku varoņu un brīvības zaudēšanas laikiem līdz viņas atmodai bija aizgājis tik daudz gadu, ienesot viņas gara dzīvē svešus elementus, ka senās tradīcijas vairs nebija atdzīvināmas par tautas epu, kurā darbojas tautas garā izauguši un iztēloti varoņi. Tomēr, lai gan Pumpura Lāčplēsī nav neviena panta, kas sevī ieslēgtu no tautas mutes uzrakstītu varoņtēlojumu, lai gan še ir viscaur dzeja, kas stāv tālu no tautas sacerējumiem, dzejnieka viņa laika biedru atbalstītā sajūsma ir radījusi darbu, kas tuvojas tautas epam, un Lāčplēsis ar to zināmā mērā ticis par tautas teiku varoni.

Citu tautas varoni mēģināja celt jaunlaiku gaismā Lerhis–Puškaitis: Kurbadu. Tas ir noapaļots teiku savirknējums prozas veidā. Daudz še paša sastādītāja piedevu, kas stipri atšķiras no senatnes pasaules un senatnes dzejas.

Lautenbahs–Jūsmiņš apņēmās latviešu pasaku un teiku pasauli apvienot ap Niedrīšu Vidvudu tautas dziesmu pantmērā sacerētā plašā epā. Lautenbahs nemeklē savam darbam vēsturisku laikmetu kā Pumpurs, bet paliek latviešu aizvēsturiskajā senatnē. Vidvuds pēc visiem pasaku varoņu pārdzīvojumiem top par latviešu ķēniņu, kas māca zemi kopt, nosaka robežas, dod likumus, ieceļ tiesnešus, ieved laulību, nosaka svētku dienas.

5) IZTEIKSME. Kā tautas dziesmās nodibinājusies noteikta, viņu būtībai piemērota dzejas

87

forma, tā pasakās nogatavojusies proza, kam savas tipiskas īpašības. To aplūkojot, griežama vērība uz pasaku uzbūvi, valodu un pašu stāstītāju.

a) Uzbūve pasakās liekas pilnīgi svabada, patvaļīga. Gadījums veras pie gadījuma, motīvs pie motīva, bez savstarpēja sakara. Kurbads cīnās ar trim milžiem, noiet apakšzemē, cīnās ar trim velniem; ieguvis valdnieka meitu un pārnācis virs zemes, cīnās atkal – ar raganu, ar velnu, ar nezvēriem, izlīdz cilvēkam, kam mūžam salst, kam mūžam slāpst. Un tā varētu iet arvienu tālāk, – bet tad, ar čūsku cīnīdamies, viņš dabū galu. Vienību še atrodam personā, kam zināmas spējas vai rakstura īpašības.

Šādu stāstījuma veidu teikās mēdz apzīmēt par Hērakla tipu, to nostādot pretī Argonautu tipam, kurā darbība virzās uz zināmu mērķi (iegūt zelta aunādu). Pie Hērakla tipa pieder vēl dažas latviešu stiprinieku un cita veida pasakas.

Pasaku darbība, v i e n a s personas virzīta, daudz pasakās tiecas p r e t ī n o t e i k t a m m ē r ķ i m. Tas notiek sevišķi laimes pasakās. Varonis iet padarīt kādu darbu (atsvabināt ieslodzīto jaunavu). Tam stājas pretī visādi kavēkļi, pat nāves briesmas. Daudzreiz viņš mērķim pavisam tuvu vai arī to sasniedzis, bet tad rodas jauna nelaime, jauni pārbaudījumi. Notikumu gaitai sekodams, klausītājies to pavada stingstošā uzmanībā, līdz notikumu noslēgums, pa lielākai daļai apmierinošs, viņu atraisa.

Vienas galvenās personas vietā parādās citās pasakās d i v a s. Darbība tad norisinās pretstatos. Darbojas divi nevienādi brāļi, vecākais un jaunākais, bārenīte un mātes meita, bagātais un nabagais kaimiņš, Dievs un Velns.

Vairāk iemīlēts pasakās skaitlis t r ī s. Vienam tēvam mēdz būt trīs dēli. Pēc kārtas tiem jādara zināms darbs, ko galā padara pēdējais (jaunākais, muļķis). Dēliem jānosargā ābele, kam zelta āboli. Sargā viens, otrs – velti; trešais, muļķis, nosargā. Tad visiem trim jāiet tēva Laimiņa meklēt. Muļķim piedāvājas vilks par palīgu. Paklausīdams viņa padomam, viņš iet pēc zelta putniņa, bet ņem arī būrīti, un darbs neizdodas; iet pēc zirga, ņem arī apaušus, – neizdodas; iet pēc ķēniņa meitas, neņem, kā piekodināts, lakatu, dabū meitu, un nu ar tās palīdzību iegūst arī zelta zirgu un zelta putniņu – tātad dara atkal trīs darbus un iegūst trīs priekšmetus. Citiem trim dēliem jāsargā tēva kaps. Divi gudrie nemaz sargāt neiet. Muļķīgais iet un dabū pirmo nakti taurīti, ar kuru sataurēt sudraba zirgu, otru nakti – zelta zirgu, trešo nakti – dimanta zirgu. Vēlāk viņš jāj dimanta kalnā pie princeses vienu dienu sudraba zirgā, neuzjāj, otru dienu zelta zirgā, neuzjāj, trešo dienu dimanta zirgā, uzjāj. Še redzama arī pakāpenība: sudraba, zelta, dimanta zirgs. Tā sastopama allaž. Princese, kas kalpo pie sava iemīlētā par kalponi, apvelk vienās dzīrēs zvaigžņu kleiti, otrās mēneša kleiti, trešajās saules kleiti. Varonis cīnās vienu nakti ar milzi trim galvām, otru nakti ar milzi sešām galvām, trešo nakti ar milzi deviņām galvām. Darbība allaž nodalās trijās pakāpēs. Bārenītei, debesīs nonākot, jāizkurina pirts, jāsanes ūdens, jāaizdabū vecis uz pirti. Puisis kalpo pie mācītāja trīs gadus, dabū par algu trīs grašus, kas iekrīt akā, kalpo vē1 trīs gadus, katru gadu viens grasis izsmeļas, dabū tad trīs lietas: škirceni, lakatiņu un padomu aplaist ar šķirceni ūdeni riņķī un paklāt lakatiņu pagalvī, lai nekāds ļaunums nenotiktu. Mežā naktī pārgulēdams, viņš to dara. Ap pusnakti nonāk līdz aplaistam riņķim lauva, tad lāči un vilki, tad skaista meitene, kam puisis sniedz roku pretī. Šī triju skaitļu simbolika un pakāpenība ienes zināmu kārtību arī visā pasakas uzbūvē. Sākumā varonis (muļķis, pameita) zems un neieraudzīts, turpmāk viņš izdara ārkārtējus darbus, pēdīgi viņš sasniedz cienījamu stāvokli.

Notikumu savirknējumi rindā, viņu norisināšanās pretstatos, viņu pakāpenība un lomu nodalījums, pieturoties pie skaitļa trīs, uzrāda pasaku stāsta pavedienā tikai dažus ieturētus vilcienus. Pie tiem pievienojas citi. Redzams, ka šķietamajā pasaku uzbūves patvaļā valda sava, dažkārt cieši noteikta likumība.

b) Valoda pasakās nav tik īpatnīga un veca kā tautas dziesmās. Nebūdams saistīts ar ritumu jeb pantmēru, no kura ne zilbes nevar izlaist, katru pasaku stāstītājs runā savu valodu.

88

Saprotams, ka tā saskanēs ar viņa laika biedru valodu, atšķirdamās no tās, ko runājušas agrākās paaudzes, kuras devušas viņa stāstījumu lielākai dajaī saturu. Tāpēc pasakās nav ne vecu vārdu, ne vecu vārdu formu. Tur runā par brūti un brūtganu, par princi un princesi, par kleiti un kroni. Veci vārdi uzglabājušies tikai tur, kur runā par mistiskām būtēm, ko pasakas mantojušas no senatnes un vienumēr sevī uzglabā. Tādas ir: vilkači, sumpurņi, pūķi, lietuvēni, veļi u.c.

Tomēr pasakās ir priekšzīmīga proza. Viss tur tēlots lietišķi, vienkārši, uzskatāmi, saistoši, dzīvi. Pieturēdamies pie lieliem, skaidriem vi1cīeniem darbībā, pasaku stāstītājs neielaižas nenozīmīgos sīkumos. Viņš var vienā teikumā pārlēkt pāri deviņām zemēm un jūrām un gadu simteņiem, lai turpinātu stāstu tur, kur viņa varoņa piedzīvojumi top saistoši. Pie tiem tad jāpakavējas tik ilgi, kamēr no tiem dabū pilnīgu iespaidu. Notikumu lietišķo gaitu vienumēr acīs paturot, lietojami visnepieciešamākie vārdi, lai tai sekotu. Teikums pieslēdzas pie teikuma, tēlo darbību soli pa solim. Saikļi, nodibinājumi, secinājumi top lieki. «Neko darīt, Lielēdējs gājis ūdeni meklēt. Izgājis no pilsētas, apgulies ceļmalā pie liela akmeņa un aizmidzis. Te sapņos pienācis vecs vīriņš... Tādi vārdi, kā tad, pēc tam, tāpēc atkrīt nost. Katra situācija tomēr izmantojama, katrs darbības solis pavadāms ar to uzmanību, kas nepalaiž neviena svarīga mirkļa. «Maļ, maļ, te atvērsies kambara durvis un viens līdīs ārā.» «Gailītis norauj vienu riekstu – nosviež zemē, norauj otru – nosviež zemē; kā sviedīs trešo – vistiņai acī iekšā.» Darbības posmus, –kas apsola kaut ko sevišķu, ceļ priekšā tais pašos vilcienos vienreiz, otrreiz, trešoreiz, lai tie jo skaidri skatāmi, un padara ziņkārību jo dzīvu – tad nāk nepacietīgi gaidītais iznākums.

Par darbību un viņas darītājiem arvienu dziļāk interesējoties, stils top dzejisks. Tas sāk laistīties sudraba, zelta, dimanta krāsās, zvaigžņu, mēness, saules spožumā. Tēlojums top dramatisks. «Tas nu tas. Beidzot, ko nu darīs? Viņš pacienāšot Bezbaili ar saviem āboliem. Noliecis tūliņ slaiku ābeli: lai Bezbailis saturot pie galotnes – viņš tamēr šķīšot. Bezbailis saķer gan ābeli, bet nevar noturēt: ābele, gaisā sprukdama, pārsviež šo pāri.» Dzejiskais stils paceļas vietām tādā augstumā, ka tas pāriet ritumā. Kad muļķis noķer ābolu zagli, putniņu zelta spalvām, tad šis, gribēdams vajā tikt, muļķīti pamāca, lai sakot tēvam:

Noķēru putniņu, atņēmu āboli;Palaidu putniņu, spalviņu paturēju.Ir tad arī pāris pasaku, kas pieņēmušas ritmisku formu. Viena no tām sākas šā:Es biju puisītis,Ganīju cūkasNoķēru zaķīti.Noķerdams zaķīti,Dzenu cūkas mājās.Pārdzenu

cūkas,Lieku zaķi apcirknī.Izdzenu cūkas,Ganu līdz pusdienai.Pārdzenu cūkas,Eimu zaķi raudzīt;Eimu zaķi raudzītZaķa vairs nav.Iemu uz mežuZaķīti

meklēt.Iemu, iemu, iemuPa mežu raudādamsSatieku vilku...Ar to pasaka pārkāpusi savas robežas. Pie viņas būtības pieder tas, ka viņa savu saturu, arī

savu dzeju tērpj prozas formā.c) Pasaku teicējs iedveš pasakai savu dvēseli. Pasaku teicējam ir lielāka loma nekā

dziesmu teicējai. Pēdējā saņem ja ne visu, tad ļoti daudz pilnīgi gatava materiāla; viņai parasti nav nekas vairāk jādara kā jāpiesavinās liels daudzums jau agrāk sacerētu, galīgā veidā nogatavotu dziesmu un jāzin tās īstā vietā un laikā lietot, vienīgi varbūt vienu vai otru vārdu dziesmā pārgrozot; tikai ārkārtējos gadījumos viņai jāķeras pie jaunu dziesmu sacerēšanas. Gan arī pasaku teicējs stāsta pasakas, ko viņš no citiem noklausījies, bet gluži vārdu pa vārdam viņš pasaku piesavināties nevar, un gan nekad viņš to nestāstīs pilnīgi tiem pašiem vārdiem, kā viņš dzirdējis. Lai pasaku stāstītu tālāk, teicējam vajaga ne vien labas atmiņas, bet viņam nepieciešamas arī stāstītāja dāvanas. Tāpēc dziesmu teicējas ir katrā dziedātāju pulciņā, dažā pa vairākām, bet pasaku teicēji ir tikai pa plašāku apgabalu kāds vai kādi, kuru slava tad arī sniedzas tālāk.

Ar to izskaidrojas arī tas, kāpēc pasakās uzejama priekšzīmīga proza. Še novērojams svabadas izlases likums. Pasaku teicējs, kam nav īsta stāstītāja dāvanu, drīz vien noies no

89

skatuves; nevarēdams klausītājos valdzināt, viņš paliks bez tiem. Tikai tas teicējs, kam ir sevišķas stāstītāja spējas, pievilks klausītājus un tādā kārtā atradīs gadījumu savas spējas pastāvīgi vingrināt un attīstīt. Iznākums būs tas, ka viņa pasakas ir stāstāmās mākslas īsti paraugi.

Radošs pasaku teicējs neaprobežojas ar to, ka sniedz kaut kur noklausītu pasaku tālāk. Viņš saņemtajai vielai dod ne vien savu izteiksmi, bet pasaku motīvus, kuri viņam vienumēr pie rokas, viņš daudzreiz pārkārto, pasaku paplašinādams, saīsinādams vai pārveidodams. Katra tautā pazīstama, zināmā veidā stāstīta pasaka ir tāda radoša teicēja sastādīta. Par to, ka viņu bijis un ir vairāk, liecina tas, ka zināmai pasakai uzejami tautā vairāk varianti. Katra uzrakstīta pasaka nav patiesībā tautas, bet ir zināma teicēja sacerējums. Tam ir gadījuma raksturs, kādā veidā pasaka uzrakstīta; ja tā būtu noklausīta no cita teicēja, tai būtu cits veids.

Daudz kas uzrakstītās pasakas izteiksmē iekļūst arī no uzrakstītāja. Ja pasaku apraksta pēc tam, kad viņa visa izstāstīta, kā tas pa lielākai daļai notiek, tad pēdējais pasakas izteiksmes noveidotājs ir uzrakstītājs. No svara tad nu tas, vai uzrakstītājs grib un spēj sniegt pasaku pilnīgi tādu, kādu viņš no teicēja to dzirdējis. Ja uzrakstītājs uzzīmē pasaku pilnīgi tādu, kā viņš to dzirdējis, tad izteiksmē un valodā būs uzejamas savādības, kādas piemīt ne vien izloksnei, bet arī pasakas stāstītājam. Lerha–Puškaiša krājumā tad arī novērojams, ka pasakas stils mainās līdz ar uzrakstītāju, kura īpatnējā savādība savukārt atbalstās uz teicēju, kas var ienest viņa izteiksmē dažādību. Teicēja un uzrakstītāja īpatnība sevišķi ievērota tais pasakās, kas ņemtas no A. Bīlenšteina krājuma.

Pasaku teicēji mēdz būt vīrieši, sevišķi veci vīri, kamēr īstās dziesmu piekopējas ir sievietes, sevišķi jaunas meitas. No Lerha–Puškaiša minētajiem pasaku stāstītājiem (144 skaitā) ir apmēram divi trešdaļas vīriešu. Saprotams, ka šie vecie vīri jau no pašas jaunības ar pasakām nodarbojušies, viņu stāstīšanā vingrinājušies; tādā kārtā viņi tikuši par īstiem meistariem, kādi senajiem latviešiem varēja būt burtnieki. Viņi nostājas blakus lielajiem episkajiem dzejniekiem, tautu sirmajiem dziesminiekiem (Homēram, Veinemeinenam u.c.). Nobriedis gara miers pieder pie nepieciešamiem pamata prasījumiem, lai atmiņa un sacere izceltu no pagātnes skaidrus dzejas tēlus. Še jaunības straujais temperaments, kas lirisku jūtu bagātību un spēku, mazāk no svara un var būtpat traucējošs.

Dzīva interese un jūtu siltums apņem arī katra pasaku teicēja tēlo saku stāstītājs dzīvo līdzi saviem tēlotajiem varoņiem un notikumiem. Ar to viņš saista arī klausītājos. Tāpat jaunības sajūsma še nav izslēgta. Tikai šī dzejas veida īpatnīgai ideālai pilnībai vairāk tuvinās tais mierīgais jūtu noskaņojums.

Kā jaunekļi stāsta pasakas, par to liecina Auseklis. «Prieks ir dzirdēt lielvārdiešu puisēnus, jaunekļus u.c. pasakas stāstām. Tās viņiem nevis tā vien, kā likts (no ārienes), kā Zvaigznīte mēdz sacīt, bet tās viņiem kā iedzimušas un iesakņojušās. Viņi tās katru reizi iztērpj savādākā rotā, kādu katru reizi fantāzija tiem izauž. Uz pasaciņas spārniem nesti, tie garā atrodas katrā pasaciņas skatā, katrā lomā.» – Par iespaidu, kādu klausītājies saņem no pasaku teicēja, Lautenbahs sniedz šādu ainu: «Līdz tas bija izvilcis pirmo dūmu, tad tas ar' iesāka tūliņ pēc tam, kad bijām ap viņu mierīgi sasēduši. Pēc pirmā dūma tas tik retu kāda reizi vēl pie otra un trešā tapa, jo, teikšanā nogrimdams, tas savu pīpi tik vien vēl rokā turēja vai neviļus atkal kabatā iebāza. Izdzisusi tā bija ik reiz jau sen. Visapkārt bija pilnīgs klusums arī starp citiem, dižiem ļaudīm iestājies; dzirdēju tik vienīgi pasaku teicēja balsi, kas nebija ne rupja, ne smalka, ko kā balsi arī tagad neviens neievēroja. Bērniem pie klausīšanās bija nu ik reizi visi dižie piebiedrojušies. Darba vakaros pastarpām apstāja ratiņi, uz pasakām klausoties; tēvs pats, traukus taisīdams, dažreiz nostāja ēvelēt un dikti klauvēt. Svētdienas pēcpusdienās atkal apklusa dažs, kas bija dziesmu grāmatā dziedājis, un dažs izlika no rokām ārā grāmatu, kurā bija lasījis, ka sarunas, kas kādā citā kaktā atskanēja, nu apklusa. Visi klausījās muti paplētuši pasaku teicējā, pat Ratnieku Jānis, kam vienmēr tie zobi tādi un kas to muti labprāt palaiž,

90

mūsu pasaku teicēju diezgan dikti un saprotami dažreiz par pasaku leiti nosaukdams, klausās nu muti ieplētis, lai gan allažiņ savā kaktā palikdams.» – Kā pasaku teicējs pats sevi ar humoru iepin stāstā, liecina šāds pasakas noslēgums: «Arī mani ielūdza kāzās. Sataisījos godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus; liku pašūt žīda skrodelim raibus papīra svārkus un biksas, uzlikšu galvā sviesta cepuri un apāvu smalkus plāceņu zābakus, un laidu tad uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā uznāca karsta saule, izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, – te kur bijuši nebijuši pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Gāju tālāk kājām; pliku galvu ejot, noplīst mani smalkie zābaki. Uznāca stiprs lietus, sašķīst mani svārki, biksas. Ko nu darīt? Kur nu dēties plikam, kailam? Auksts, lietus līst. Par laimi, ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trūbu. Lienu iekšā un nokusis, sasalis, labā patvērumā drīz iemigu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti še pēc lietus turēja savu munsturi un šāva lielgabaliem, ka rībēja vien. Izšāva arī to lielgabalu, kur es gulēju, un atšāva mani šinī zemē, mūsu pašu pagastā.»

3. MĪKLAS

1) Sakari ar dzīvi2) Sakari ar citām burtniecības nozarēm    a) Pasakās    b) Tautas dziesmās3) Saturs    a) Īstenība    b) Domās ietvertā gara pasaule4) Izteiksme    a) Kā uzdevumi    b) Kā zīmīgi izteicieniMīkla ir neminēta priekšmeta līdzībā ietverts apraksts. Ja dziesmās izsaka jūtas, pasakas

nodarbina fantāziju, tad mīklas ierosina prāta darbību, vingrina attapību. Kamēr tautas dziesmas tieši pieslēdzas pie atsevišķiem dzīves momentiem un pasakas dod no īstenības saņemtiem iespaidiem tālāku, brīnumu pasaulē ievirzītu iztēlojumu, mīklas tagad tautā uzdod un min bez kaut kāda sakara ar pašreizējiem pārdzīvojumiem, uzdevējam pat rūpīgi slēpjot, uz ko tās varētu attiekties. Agrā senatnē tām, gan citādā veidā, ir tomēr tieši sakari ar dzīvi, tāpat ar citām burtniecības nozarēm.

1) SAKARI AR DZĪVI SENATNĒ. Vēlākā laikā mīklām kāda attiecība pret tiešo dzīvi tajā ziņā, ka tās izlieto par līdzekli prāta attīstībai, sevišķi bērnu vidū. Viņām līdzīgs liktens kā pasakām, kas tāpat ievirzījušās, ilgu laiku koptas un lietotas īpaši bērnu starpā. Un, kā pasakās uzejamas atliekas no uzskatiem un ticējumiem, kādi agrāk bijuši dzīvi visā tautā, tā arī mīklās. Ja uzminējumā apzīmē par pērkonu mīklu: «Augšā brauc, apakšā rūc», tad paliek neizšķirts, vai šāda līdzība izdomāta pērkona trokšņa apzīmējumam jeb vai še uzejam agrāku ticējumu, ka rūkoņa ceļas no tam, ka augšā brauc. To pašu var attiecināt uz mīklu, kurā lietus mākonis iztēlots par putnu, kam spārni pil, un uz daudz citām mīklām. Še ieskatāmies tajā senajā pasaulē, kurā cilvēks redz visur savā apkārtnē, kustoņos, kokos, spīdekļos, sev līdzīgas būtes. Pie tām pievienojas citas, ko radījusi viņa sacere. Viņš mēģina izzināt, uzminēt viņu kodolu un nedara to vienīgi aiz tīras ziņkārības. Reizi pa reizei viņš piedzīvo, ka viņa laime un nelaime no tām atkarīga, ka viņam jāmēģina tikt tuvāk kaut kam nezināmam un tam iztapt. Še dabū nozīmi cilvēki, kam sevišķas spējas noslēpumus izzināt un noslēpumainās varas locīt sev un citiem par labu.

Senatnē tad nu uzejam priesteru kārtu, kas uzņēmusies starpniecību starp noslēpumainām

91

būtēm un tautu vai viņas atsevišķiem locekļiem. Priesteri upurē, notura dievkalpojumus, izdara kulta ieražas. Viņi dod svarīgos gadījumos norādījumus, zīlē nākotni. Savus sludinājumus viņi tērpj gleznainā, mīklainā valodā. Še pieminami grieķu orākuli. Tos pasludināja līdzībās, kas bija dažādi iztulkojamas; tāpēc allaž varēja pierādīt, ka tie patiesi piepildījušies, lai arī viņu tuvākais iztulkojums nesaskanēja ar vēlākiem piedzīvojumiem: šādā gadījumā atrada, ka orākuls pirmāk nav tulkots pareizi.

Vai seniem latviešiem bijusi sava priesteru jeb burtnieku šķira, nav nosakāms. Bet zināms ir, ka latvieši dažos gadījumos mēģināja izzināt dievu prātu un ka viņu starpā bija cilvēki, kam bija noslēpumu zinātāju slava. Kad 13. gadu simteņa sākumā Imeras latviešiem vācu garīdznieki lika priekšā pieņemt viņu ticību, tie iepriekš zīlēdami iztaujāja dievu prātu. Ārkārtējas garīgas spējas bija pareģiem, zintiniekiem, burvjiem. Viņi glabāja vārdus, ar ko tie izdarīja burvības, dziedināja slimības, piesēja zagļus, apturēja uguni utt. Šais vārdos iztēlojas noslēpumainas, mīklainas gleznas, tā, piem., uguns vārdos: Sarkans gailītis, uguns plēnītes; vecs vīriņš iet pa ceļu – ne tam deg, ne tam sāp. Līdzīgas gleznas uzejam īstajās mīklās, piem.: Aizskrien putniņš, atskrien putniņš, izdēj olu apzeltītu. (Uguns un ogle.)

Vecāko gleznu valodu runā sapņi. Tie nostāda acu priekšā mīklainu ainu, kas iztulkojama. Vecākie gudrību glabātāji un noslēpumu zinātāji ir sapņu iztulkotāji. Latviešiem labi pazīstama sapņu nozīme ebreju tradīcijās. Tanīs mums stājas priekšā «lielais sapņotājs» Jāzeps ar saviem sapņiem par sevi (par kūlīšiem un par sauli, mēnesi un vienpadsmit zvaigznēm) un kā faraona sapņu izstāstītājs (par septiņām pilnām un tukšām vārpām, par septiņām treknām un liesām govīm). Turpmāk zīmogs Nebukadnecara sapnis, ko pasaka un izstāsta Daniēls. Tēlā, kam zelta galva, sudraba krūtis un rokas, vara vēders un gurni, dzelzs lieli, dzelzs un māla kājas, – šai tēlā, ko satriec bez rokām, vaļam taisījies akmens, simbolizējas Bābeles valsts nākotne.

Še ir tieša pāreja uz sludinājumiem, kas dziļāka iespaida labad ietveras zīmīgās gleznās. Arī Nebukadnecara sapnis, ko pats sapņotājs aizmirsis, varētu būt Daniēla izdomājums. Tieši šādos simbolos mēdz ielikt savus sludinājumus un mācības pravietis Jeremija. Jau aicinot viņu par pravieti, Dievs viņam rāda mandeļu koka (modrīgajā) zaru un saka: «Es būšu modrīgs par savu vārdu, ka es to daru», tad verdošu podu no ziemeļu puses un saka: «No ziemeļu puses ļaunums gāzīsies pār visiem zemes iedzīvotājiem.» Turpmāk Dievs viņam liek pirkt no podnieka māla krūzi, ņemt pie sevis kādus no ļaužu un priesteru vecajiem, iziet ārā uz Ben–Inomas leju, sadauzīt krūzi līdzi paņemto vīru priekšā un sacīt: «Tā saka tas Kungs Cebaots: tāpat es šos ļaudis un šo pilsētu sadauzīšu, it kā sadauza māla trauku.» (Jer. 19.) – Smalkāk, dziļāk, mierīgāk skatītas un izjustas ir gleznas Jaunās Derības līdzībās, šīs daiļās mīklas par sējēju, par niknu zāli kviešu starpā, par vīna kalna strādniekiem, par žēlīgo samarieti u.c. Līdzība par sējēju šķiet norādām uz iespaidu, ko zīmīga glezna atstāj cilvēka dvēselē. «Bet, kas labā zemē, ir tie, kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas.»

Ieskatīdamies mīklu vēsturē, tālā senatnē, kad mīklām vai viņām līdzīgiem minējumiem vēl bija tieši, nopietni sakari ar dzīvi, atrodam tur mīklas, kas uzzīmētas arī latviešu krājumos. To starpā ir mīkla, kas apzīmē gadu. Visvecākajā indoeiropiešu dzejdarbā Rigvēdā runā par riteni ar divpadsmit spieķiem, uz kuriem turas 720 dvīņu dēļi (dienas un naktis). Kāds attiecīgās mīklas latviskais variants šāds (Bīlenšteina kr. 194.) Liels, resns ozols, divpadsmit zaru, katrā zarā pa četri perēkļi, katrā perēklī pa septiņi olām. Šai mīklai ir sava loma arābiešu stāstā par Haikaru, kas pieder pie Tūkstots un vienas nakts pasakām. Asīrijas ķēniņa Sanheriba (dzīvo 700, g. pr. Kr.) vezīru Haikaru notiesā uz nāvi. Bet viņš izglābjas, aizceļo uz Ēģipti un vērš uz sevi faraona uzmanību ar savu gudrību. To pārbaudīdams, faraons uzdod mīklu: Namdaris uzceļ pili no 8760 akmeņiem un stāda tanī divpadsmit kokus, katru trīsdesmit zariem, pie katra zara karājas melna un balta vīnoga. Haikars izskaidro, ka tas ir

92

gads un viņa daļas. Melnā un baltā vīnoga apzīmē nakti un dienu. Skaitlis 8760 uzrāda gada stundas. Šo pašu mīklu ved sakarā ar grieķu fabulistu Ēzopu (dzīvo ap 550. g. pr. Kr.), kam to uzdod minēt ēģiptieši. – Arī Sfinksas mīkla atrodama latviešu krājumā (Brīvz. 251): No rīta četriem, pusdienā diviem, vakarā trim. Sfinksa šo mīklu uzdod Tēbu iedzīvotājiem un nolemj katru, kas to nevar uzminēt, nāvei. Kad daudz grieķu jaunekļu dabūjuši galu, Kreons apsola valdību pār Tēbām un savu meitu par sievu tam, kas uzminēs Sfinksas mīklu. To uzmin; Edips un top par ķēniņu. Mīkla apzīmē cilvēku, kas kā bērns rāpo, vēlāk iet uz divām kājām un vecumā atspiežas uz spieķa. Teiku par Edipu apstrādājis traģēdijā Sofokls ap 450 g. pr. Kr. – Kāda cita mīkla attiecas uz Homēra nāvi un atrodama teikā, kas cēlusies ap 500. g. pr. Kr. Homēram orākuls piekodinājis, lai viņš sargās no bērnu mīklām. Sirmā vecumā viņš, jūrmalā pastaigādamies, jautā zvejnieka zēniem, ko viņi noķēruši. Viņi atbild: Ko noķērām, ir projām, ko nenoķērām, to nesam mājup. Homērs domāja, ka zēnu vārdi attiecas uz zivīm, un nevarēja tikt gudrs, ko tie nozīmē. Viņš mira aiz sirdsēstiem, ka nevar uzminēt bērnu mīklu. Zēni nesa drēbēs un matos uz mājām atpakaļ mazos kukainīšus, kurus viņiem nebija izdevies noķert. Šis pats izteikums, tikai citā variantā, uzejams latviešu pasakā par gudro mežsarga dēlu. Še ieraugāmi mīklu sakari ar pasakām, kurās ietveras daļa no mīklu priekšvēstures.

Mīklas ne mazāk kā pasakas ir v a i r ā k u t a u t u k o p m a n t a. Tāpat kā salīdzināmai pasaku pētīšanai, somu zinātnieks Anti Arne lauzis ceju ari salīdzināmai miklu pētīšanai. Viņš arī še izlietojis ģeogrāfiski vēsturisko metodi, zināmai mīklai pa vairāk tautām sekodams un tādā kārtā uzmeklēdams viņas pirmveidu, izcelšanās vietu un laiku. Tā, piem., viņš atrod, ka mīkla Balta zeme, melna sēkla, kas apzīmē grāmatu, izplatīta dažādos variantos pa visu Eiropu un ir pazīstama arī Āzijā, Āfrikā un Amerikā. No argentīniešu variantiem, kuru pavisam deviņi, redzams, ka šī mīksta varētu būt ļoti izplatīta arī ārpus Eiropas. No latviešu variantiem autors (pēc Bīlenšteina krājuma) atzīmē septiņus variantus. Dažos variantos, kas uzejami sevišķi austrumos, nāk sēklas vietā lopi, dažās latviešu un leišu mīklās zemes jeb lauka vietā pļava. Par miklas pamatformu izlobās: «Balts lauks, melna sēkla». Par mīklas dzimteni vērojama Eiropa. Uz Āziju to pārnesuši krievi, sniegdami to turkmēņiem, tarančiem un burjatiem, tāpat Kaukāzā armēņiem, kas kā kolonisti to paņēmuši līdzi uz Persiju. Āfrikā tā ienesta no Francijas un Argentīnā no Spānijas. Izcelšanās laiks meklējams tālu pirms 15. gadu simteņa, uz ko norāda pirmais mīklas uzzīmējums franču valodā. Cik tālu tas sniedzas senatnē, nav, nosakāms no autoram pieejamiem materiāliem. Vecākā grieķu literatūra to nepazīst.

T a u t u s a v ā d ī b a s mīklās mēģina uzmeklēt Arturs Bonuss. Ebreji tiecas praviešu valodā iztēlot tikumiskus pasaules likumus, grieķi nodala prātnieciski fantāzijas gleznas un apgaismo tās zinātniski, ģermāni iztēlo dzejā raksturīgus novērojumus. Tomēr mīklu krājumi ir tik trūcīgi un vienpusīgi, ka slēdzienos jāievēro atturība, arī ar latviešu mīklām (Bīlenšteina krājumā). Par tām nevarot zināt, cik tālu tanīs meklējams vācu iespaids. «Citādi tās vien jau pierādītu, ka vācu tautas mīklās uzejama attīstība, kura zināmā pakāpē ir tāda pat arī citās tautās un varbūt visās agrākajā posmā. Un tas patiesi pieņemams: tas, ko apzīmējam par ebreju un grieķu attīstību, varētu būt atrodams tikai šo tautu mākslas literatūrās, kamēr viņu pamatos iemitusi mīklu dzeja, kas savā būtībā līdzīga mūsējai, kādu nieku atšķirdamās tikai virzienā, uz kuru norāda šo tautu mākslas literatūra. (Zur Biologie des Rātsels, 211.)

L i t e r a t ū r a. Antti Aarne, Vergleichende Ratselforschungen I 1918 (Par mīklu pētīšanu. Grāmata. Gads), II 1919 (Cilvēks. Div–, trīs–, četrkājis. Govs. Jātnieks un zirgs), III 1920 (Putns bez spalvām). – Arthur Bonus, Zur Biologie des Ratsels. Munchen 1907. – R. Petsch, Neue Beifrage zur Kenntnis des Volksratsels. Palaestra IV. Berlin 1899.

2) SAKARI AR CITĀM BURTNIECĪBAS NOZARĒM. Senatnē, kad no sapņiem un dažām parādībām mēģināja izzīlēt nākotni un izdarīt burvības, šī darbība līdzinājās mīklu minēšanai. Arī zīlnieku norādījumu, atziņu un burvību ietērpa līdzīga mīklu formai. Še satek

93

mīklām robežas kopā ar burvības vārdiem. No otras puses, mīklām tuvinās sakāmi vārdi. Arī tie tērpj domāto saturu gleznās, līdzībās. Ja saka: «Vilkam vilka daba», tad ne vilku ar to grib raksturot, bet uzstāda vispārēju likumu, kam nozīme īpaši cilvēku dzīvē. Sevišķa vieta mīklām pasakās un dziesmās.

a) Pasakās uzejam mīklas viņu pirmatnīgā veidā, saistītas ar notikumiem, tēloto personu piedzīvojumiem. Mīklas uzdodama vai uzminēdama, zināma persona parāda savu gudrību, attapību. Mīklu atrisināšanai liels svars; nereti tā noteic cilvēka likteni, viņa laimi un nelaimi, dzīvību un nāvi.

Raksturīgs pirmatnīgās mīklu pasakas paraugs ir pasaka Puiša mīkla (LP I 130), kam šāds saturs: Kādai sievai nav neviena bērna. Māju puisim gadās iet pa mežu, kur viņš satiek vecu vīriņu. Šis dod puisim āboli un saka, lai pārnesot sievai un liekot apēst. Puisis apēd āboli pats, no kā viņam rodas paltraku kabatā bērns. Viņš to ieliek svēteļa ligzdā, lai izaug. Mājās viņš uzdod šādu mīklu: Ābols tēvs, puisis māte; vējš šūpo, putns baro. Pēc formas še īsta mīkla, bet pieslēdzas atsevišķam gadījumam un nav uzminama. Tā prasa zināšanu, ne gudrību.

Kādā citā pasakā uzdod minēt mīklas, kas prasa novērotāja spējas un pastāv no vienkāršiem jautājumiem. Puisim mežā nojūk pēdas. Vecīgs vīrs viņu ieved pilī, kur viņam jāpaliek gadu. Tad viņam dos minēt mīklas; ja uzminēs, būs laimīgs, ja ne, «tad būs kā būs». Dienu pirms mīklu uzdošanas viņš dabū no kraukļa noklausīties minamās mīklas. Viņam rādīs galda drānu, kas no zirga ādas, bet izskatās trinīta, podu no zirga galvas, pēc izskata no māla, karoti no zirga kājas, pēc izskata no koka. Puisim liek priekšā kā mīklas attiecīgus jautājumus: Saki man, no kā šī galda drāna taisīta un citus. Viņš uz tiem atbild pareizi un dabū dāvanas.

Vairāk motīvu, kam liels vecums, savienoti pasakā par gudro mežsarga dēlu (LP I 16). Pie mežsarga dēla kungs aizsūta muižkungu, lai viņu atved uz muižu. Muižkungs piesien zirgu un lepni ieiet mežsarga istabā. Mežsarga dēls viņam aiz muguras saka: Tas, sietā ūdeni nesdams, spēj pie tam vēl mēnesī skatīties. – Muižkungs prasa: Ko tu te dari? Viņam atbild: Vāru pats savā kukņā to, kas cits citu dzenājas. – Muižkungs jautā tālāk: Kur tēvs? Atbilde: Mans tēvs aizgāja uz mežu stirnas šaut; kuru nošaus, to pametīs mežā, un, kura paliks dzīva, to pārnesīs mājās. – Muižkungs pavēl: Tev jānāk uz muižu. Jauneklis iebilst: Nu, kam pavēlēts kājām iet, tas jau braukšus nebrauks. Muižkungs izskaidro: Nevis kājām, bet kungs tev pavēlēja atnākt ne plikam, ne apģērbtam, ne jāšus, ne kājām; durvju priekšā tev jānostājas starp ziemu un vasaru. – No rīta jauneklis izģērbjas pliks, ietinas tīklā, paņem kaķi rokā, uzlec kazai mugurā, paņem līdzi ratus un ragus un tad dodas uz muižu. Muižkungs palaiž vaļā ķēžu suņus un rīda uz puspliko. Šis palaiž vaļā kaķi. Suņi tam aizskrej pakaļ. Jauneklis aizjāj līdz lielajām durvīm, apstājas vienu roku uz ragūm, otru uz ratiem un saka: Te nu esmu atnācis ne pliks, ne ģērbies, ne īsti jāšus, ne kājārn, starp ziemu un vasaru. Uz jautājumu, ko nozīmējot muižkungam vakar sacītie vārdi, viņš atbild: Ūdeni ar sietu nest ir skriet; mēnesī skatīties ir galvu tik augsti nest, ka pats vairs ne deguna neredz; vārīt to, kas cits citu dzenājas, ir zirņus vārīt; nošauto pamest mežā un nenošauto pārnest mājās ir blusas ķert.

Mežsarga dēla atbilde par nošauto, ko pamet mežā, ir variants Homēram priekšā liktai bērnu mīklai. Pasaka par gudro mežsarga dēlu pievienojas tālu izplatītajiem stāstījumiem par gudro ganu vai gudro zemnieku meitu, kas vēlāk top par ķēniņieni. Pie visplašāk pazīstamiem pieder stāsts par ķeizaru un abatu, par kura daudzajiem variantiem Andersons (profesors Tērbatā) sarakstījis divi biezas grāmatas. Latviski to pēc Birgera tulkojis Juris Alunāns. Ķeizars liek abatam priekšā trīs jautājumus, uz kuriem abata vietā atbild gans. Daži motīvi latviešu pasakā par mežsarga dēlu saskan ar kādu islandiešu teiku. Ragnars Lodbroks pārbauda Sigurda meitu Aslaugu, kas nepazīta kalpo pie kāda zemnieka. Viņš no tās prasa, lai tā pie viņa nāk apģērbta un neapģērbta, ēdusi un neēdusi, vientule un ne bez pavadības. Viņa atnāk tīklā ietinusies, ar savu suni un iekodusi sīpolā, ka var manīt smaržu. (Petsch, D.

94

deutsche Volksratsel 1917, 9. lpp.)Sarežģīta, jau augstu attīstības pakāpi sasniegusi latviešu mīklu pasaka Desmit stirnas (LP

II 11). Tanī sastopamie motīvi pazīstami daudz tautās. Ķēniņš pavēl pakārt katru precinieku, kas uzdod viņa princesei mīklu, ko tā uzmin, bet sola viņu tam par sievu, kas viņai uzdod neuzminamu mīklu. Jaunākais dēls, uz ķēniņa pili ceļodams, iedod zirgam sazāļotu maizi; tas nosprāgst. Divi vārnas izknābj zirgam acis; arī tās nosprāgst. Vārnas viņš liek izcept vecenei un iedod viņas divpadsmit dēliem, slepkavām; tie nobeidzas. Kaulus noskrubina māte, arī tā pagalam. Tad viņš pār plecu nošauj stirnu un labi paēd. Viņš nu uzdod princesei šādu mīklu: Citreiz biju liels mednieks. Es nošāvu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva papriekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju, un ēdu to, ko biju redzējis.» Princesei jāuzmin mīkla desmit dienu laikā, nevienam padoma neprasot. Jaunākais dēls dabū uz savu pusi durvju sargu, kas noklausās, ka princese sūtīs pie mīklas uzdevēja pēc uzminējuma deviņas dienas savas kalpones un pēdīgi ies pati. Jaunākais dēls uzdod sargam šķilt, ko māk, tiklīdz, meitām pēc miklas taujājot, viņš šķauda. Tā notiek. Kalpones cita pēc citas aizbēg, pamezdamas lakatus. Pēdīgi princese pati izvij divus vārdus no minamās mīklas, bet tad arī aizbēg, pamezdama lakatu. Princese mīklu uzmin, un jaunākajam dēlam jāiet pie karātavām. Nu viņš lūdz, lai viņam atļauj uzdot princesei vēl vienu mīklu, vieglāko pasaulē. Viņa lūgumu ievēro. Nu viņš uzdod mīklu: «Citreiz biju liels mednieks. Desmit stirnas šāvu: tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagad.» Nedrīkstēdama izpaust, ka agrākās mīklas uzminējumu izvīlusi, princese aiziet pie jaunākā dēla par sievu.

Mīklas pasakās norāda, ka tās izaug no vienkāršiem jautājumiem par sarežģītiem uzdevumiem. Tomēr vienumēr tās stāv sakarā ar īsteno dzīvi ne vien tikai tai ziņā, ka viņu uzminēšanai ir attiecībā uz uzdevēju vai minētāju kādas sekas, bet arī mīklas pašas saturs ņemts no konkrēta notikuma.

No citu tautu tradīcijām, kas līdzinās mīklām latviešu pasakās, minama pazīstamā Simsona mīkla Vecā Deribā (Soģu gr. 14). Simsons, pie fīlistiešiem uz precībām iedams, satiek lauvu un to saplēš. Atpakaļ nākdams, viņš atrod lauvas maitā bišu pulku ar medu. Kāzās viņš fīlistiešiem uzdod mīklu: «Barība izgāja no rijēja, un saldums izgāja no stipraja.» Ja fīlistieši mīklu uzmin, Simsons dod viņiem trīsdesmit kreklus un trīsdesmit svētku drēbes; ja neuzmin, viņi dod Simsonam. Uzminējumu izvil Simsona sieva. No pašas mīklas tas arī nav izdabūjams.

Plašākā nozīmē par miklām jeb par miklu alegorijām uzlūkojamas pasakas, kuru stāstījumi nav ņemami tiešā nozīmē. Ja valdnieka meitu iet atsvabināt Vakars un Pusnakts un pēdīgi atsvabina gaisma, tad redzams, ka ar valdnieka meitu saprotams kaut kas cits, no stāsta atminams. Saules mītu meklētājiem pasakās liela daļa sadzīves pasaku pārvēršas par mīklu alegorijām. Gubernatisa (H. Bīlenšteina) teorijas aizstāvētājiem par tādām top arī kustoņu pasakas.

b) Tautas dziesmās dažreiz ceļ priekšā jautājumus, kas skubina meklēt uz tiem atbildes: Kas tie tādi, kas dziedāja, bez saulītes vakarā? Kam, saulīte, vēlu lēci, kur tik ilgi kavējies? – Kam tie zirgi, kam tie rati pie Saulītes nama durvu? Še griež vērību uz zināmām iezīmēm, kas vedina uz domāšanu, lai tiktu pie kāda iznākuma. Tādā kārtā dabūt glezna to tiesu dzīvāk un skaidrāk iespiežas prātā. Dažreiz dabūtā atbilde ieved vēl dziļāk atrisināmā jautājumā un skubina, lai meklē vēl tālāk. Ja uz jautājumu par zirgiem un ratiem dabū atbildi, ka tie «Dieva zirgi, Saules rati, Saules meitas precinieki», tad domas pāriet dievu pasaulē, kas vienumēr brīnumu pilna. Ja tad nu tai pašā romancē stāsta tālāk, ka Pērkons, jādams Saules meitai panākšņos, nosper zelta ozoliņu, ar kura asinīm nošļāc dziedātājas brūnos svārkus, un uz viņas jautājumu Laimai, kur lai tos izmazgā, dabū atbildi:

Meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes tek; Devītā straumītē – tur tu viņus izmazgāsitad īstā meklēšana un minēšana nu tikai sākas. Še pārejam noslēpumainos norādījumos,

95

kas līdzinās grieķu orākuliem, kuri ir zināma veida mīklas.Tālāk dažiem jautājumiem un atbildēm tautas dziesmās pilnīgs mīklu raksturs:Kas sēdēja bez krēsliņa, kas tecēja negrožots? Migla sēd bez krēsliņa, saule tek negrožota.Citus jautājumus liek priekšā tieši tādā formā, kādu mēdz lietot, mīklas uzdodot.A t m i n i e t, sveši ļaudis, kas sēd kalna galiņā? Akmens sēd galiņā pelēkiem svārciņiem.A t m i n i e t, jūs, ļautiņi, kādi viesi pirmie nāca? Aust dieniņa, lec saulīte, tie pirmie viesi

nāca.A t m i n i e t, sveši ļaudis, ko nevar salocīt? Varavīksne debesīs, tās nevar salocīt.Starpība starp šādām tautas dziesmām un mīklām ir vienīgi tā, ka še arī atbilde tērpjas

dzejas veidā, ar to nerādot, ka še ir vairāk dzejas (dziesmu) elementu, nekā mēdz būt mīklā, kas vingrina sevišķi attapību, asprātību. Var likties, ka tuvāk stāv mīklām tie tautas dziesmu pantmērā ietvertie patēlojumi, kas, līdzībā norādīdami uz kādu priekšmetu, paliek bez atbildes.

Baltaitiņa jūrā brida dzelteniem radziņiem; Pretīm nāca Rīgas kungi, siekiem naudu mērīdami. (Laiva.)

Bet še var atrast arī tautas dziesmu simbolismu, kas kā tāds skaidrāk izsakās, piemēram, šādā dziesmā:

Sudrabiņa gailis dzied baltābola kalniņā; Balta linu cielaviņa tek gailīti lūkoties.3) SATURS. Mīklas saturā ir zināms priekšmets jeb atminējums, kā iezīmes mīklā

uzrādītas, ap ko grozās mīklas uzdevums, atminējuma aizplīvurots tēlojums. Šis sastādās no jēdzieniem, no domu gleznām, ko uzdevējs modina minētājā kā pirmatnējo domu faktoru. Uzdevums nostājas pret uzminējumu kā iekšējā, garīgā, ideālā pasaule pret ārējo, reālo. Tas attiecināms arī uz mīklu pirmatni: no kaut kā brīnišķa, garīgi redzēta un nojausta jādabū norādījumi uz dzīves īstenību. Turpmākajam mīklu uzdevējam garīgas darbības process gan atgriezās otrādi: ne no grūti izprotamas sapņu vai burvību parādības viņš mēģināja izšķetināt īstenības pavedienu, bet dot īstenībā sastopamiem priekšmetiem mīklainu tērpu. Bet mīklas minētājam norisinājās garīgās darbības process tai pašā agrākā kārtībā: no garīgi nojaušamā uz reāli skatāmo. Šis pēdējais tika turpmāk mīklās par īsto pieturas punktu.

a) Īstenība, kas atspoguļojas mīklās, mīklu uzminējumos, sadalīta sīkās, nesakarīgās daļās. Mīklas uzdevējs, mīklu pakaļ mīklai celdams priekšā, tīši izvairās tās nostādīt tādā kārtībā, ka no tās varētu nojaust, kāds priekšmets domāts. Šai ziņā mīklas gluži atšķiras no tautas dziesmām, kuras teicēja tā iekārto, ka tās, cita citai sekodamas, pieturas pie īstenības soli pa solim. Tomēr īstenību par sevi arī mīklas uzdevējs vienumēr patura acu priekšā, atšķirdamies šai ziņā no pasaku stāstītāja. No priekšmetiem, uz kuriem mīklas attiecas, sastādāma diezgan pilnīga dzīves aina, kura pamatvilcienos saskan ar ainu, kas dabūjama no tautas dziesmām. Tikai mīklās atspoguļotā pasaule mazliet pavirzīta uz jaunāko laiku pusi. Prāta darbība, kas izsakās mīklās, sevišķi tanīs, kas vairs neattiecas uz atsevišķiem konkrētiem gadījumiem kā mīklu pasakās un kas pieejamas mūsu tagadējos iespiestos krājumos, norāda uz attīstības pakāpi, kas sniedzas pāri pirmatnējai. Tieša jūtu un novērojumu izteiksme ir stipri vecāka nekā tie abstraktie prāta meklējumi, kā tie uzejami mūsu tagad pazīstamajās mīklās. Tās uzdodot vai minot, prātam jāturas pie skaidrām, tieši noskatītām, pastāvīgi ievērotām priekšmetu iezīmēm. Tāpēc priekšmeti, ar kuriem kādai paaudzei vairs nav tiešu dzīvu sakaru, no mīklām kā uzminējumi pazūd. Nav tad mūsu mīklu uzminējumos nekā no senākās mītu pasaules (vilkaču, raganu u.c.), trūkst dzīvnieku, kas senāk mituši Latvijā un ko tautas dziesmas daudzkārt min (lūši, caunas, sumbri). Mīklās minēto priekšmetu starpā sastopami turpretim daudz tādi, ar kuriem latvieši iepazinušies tikai jaunākos laikos, kam pa daļai arī nav latvisku nosaukumu: ērģeles, brilles, cigārs, brandvīns, grāmata, rakstāma spalva, pulkstenis.

96

Dabas un kultūras aina, kāda (pēc A. Bīlenšteina) sastādāma no latviešu miklām, apmēram šāda: No meža dzīvniekiem sastopami: vilks, ezis (arī lācis, lapsa, sesks, vāvere, stirna, zaķis); no putniem: žagata, stārķis; no zivīm: siļķe, līdaka; no zemākiem kustoņiem: vēzis, varde, skudra, vabole, muša, blusa, uts. Māju kustoņi uzejami pilnā sastāvā: zirgs, govs, āzis, aita, cūka, zoss, vista, gailis, suns, kaķis. Vēl še minamas bites. Mežā ir koki: egle, priedes, bērzi, ozoli, lazdas, kadiķi, vītoli; tad sēnes, ogas: dzērvenes, asenes, zemenes. Laukos kopj rudzus, miežus, auzas, griķus, linus, kaņepes. Pļauto sienu samet kaudzēs. Dārzos ir augļu koki: ābeles, plūmes; sakņu augi: bietes, burkāni, rutki, kāposti, sīpoli, zirņi, pupas; bez tam apiņi. Kā apģērbu zin: kreklu, zeķes, kažoku, jostu, cimdus, biksas, vīzes, pastalas, kurpes, zābakus. Latvietis dzīvo mājā, kas celta no baļķiem, apjumta ar jumtu, kam glāžu logi un durvis ar kliņķi un atslēgu. Istabu apgaismo skals vai tauku svece. Krāsns dūmi iziet pa skursteni, ko slauka skursteņslaucītājs. Labību kaltē un kuļ rijā, glabā klētī, kam augsti pamati, maļ vēja vai rokas dzirnavās. Māju lopiem ir kūts. Pirtī peras uz lāvas lapu slotām. Dzeramo un vārāmo ūdeni nes no akas, kam vinda vai arī pumpis. Svētdienās iet baznīcā, kam zvani un ērģeles. Istabā ir šūplis un gulta ar spilveniem, krēsls un galds, apklāts ar galda drānu. Stūrī stāv lākturis, un pie sienas karājas pulkstenis. Saimniecībā lieto spaini un toveri, mucu un baļļu, abru un lizi, katlu, bļodu, koka karoti, krūzi, pudeli, sietu, Ķezmeru, slotu. Sievietes strādā rokdarbus ar irbiem un adatām, ar piņģerotu un šķērēm. Tās vērpj ar vārpstu vai ratiņu, tin no tītavām dziju kamolā, auž stellēs. Viņas greznojas ar gredzeniem un saktām. Vīrieši apstrādā zemi ar arklu, ecēšām un rulli, izlietojot mēslus. Tie pļauj ar izkapti, kul ar spriguli, mīsta linus mīstīklās un izkulsta ar kulstīklu. Māju darbos viņi lieto cirvi un zābi, ēveli un svārpstu. Viņi jāj seglos, kam kāpšļi, brauc ratos vai kamanās, lietojot pātagu, grožus, arī pulksteni; laivā viņi dodas jūrā ķert zivis ar tīkliem; ar zobenu un flinti viņi iet karā aizsargāt tēviju.

b) Domās ietvertā gara pasaule, kas attēlojas mīklu uzdevumos, ir plašāka nekā novērojamā īstenība, kurā meklējams mīklas uzminējums. Tā sniedzas arī daudz tālāk pagātnē, aptverdama visu, kas tautas garā un dzīvajā valodā palicis no tā, ko viņa piedzīvojusi, pieredzējusi, ticējusi. Mīklās pašās minēti daudz priekšmeti, kuru mīklu uzminējumā nav, tā, piem., no dzīvniekiem arī lauva, kas Latvijā nekad nav redzēs (Rūc kā lauva, nav lauva), tā mitoloģiskas būtes: Pūķis (Pūķis tup kalniņā, zelta pieši kājiņā. – Arkls), Dieva dēls (Ne rībēja, ne dimdēja – še atbrauca Dieva dēls. – Saule).

Dažās mīklās sazīmējamas latviešu senās m i t o l o ģ i j a s atliekas. Viņu starpā minama šāda mīkla: Augsts tēvs, plata māte, traks dēls, akla meita – ar uzminējumu: Debess jeb gaiss, zeme, laiks, nakts. Vēl ir mīkla: Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā – ar uzminējumu: Zvaigzne, zaķis, vēzis. Še sastopams tautas pirmatnes Dieva jēdziens, kas sakūst ar fizisko gaismas debesi. Kādā mīklā ir augstā tēva vietā gudrs tēvs, kas uzminējumā taisni apzīmēts par Dievu. Še Dieva jēdziens jau atšķiras no fiziskās debess, kura gan nosaucama par augstu, bet ne par gudru.

A. Bīlenšteins atrod, ka pirmajā mīklā atspoguļojas uzskati, kas saietas ar grieķu mitoloģiskiem jēdzieniem pirms Homēra. Atzīmētā latviešu dievība saskan ar sengrieķu Zevu (Dios, latiņu Deus), kas tāpat ir ēterā mītošā debess Dieva apzīmējums. Platā zeme, kas parādās kā māte blakām debesu tēvam, ir sengrieķu Gaja blakām Urānam. Debesīm un zemei ir bērni: traks dēls (=gaiss, vējš), akla meita (=nakts). Pie grieķiem ir Urāns un Gaja (Geja, Gea) tumšu, briesmīgu būšu, varenu milžu (titānu, gigantu) vecāki; no viņiem ceļas arī Tifons (trakas vētras personifikācija), kura dēli ir vēji.

Debesis vēl apzīmē par tēva kažoku, kas pilns rogu (=zvaigžņu). Citās mīklās runā par tēva jostu, ko nevar salocīt, izmērīt, izstiept. Blakām nostāda mātes pūru, ko nevar izkravāt, izskaitīt, kas nepaliek mazāks, nav izdalāms. Uzminējumos tēva jostu iztulko par ceļu, mātes pūru par ezeru, debesi, upi, zemi, kādā vietā tēva jostu gan arī par debesi. Ar tēva jostu varētu

97

būt apzīmēta (kā Bīlenšteins domā) varavīksne, ar mātes pūru zemes bagātības. Senākā, ar agrākajiem ticējumiem saistītā nozīme tautā aizmirsusies. Še redzams, kas novērojams arī citās tradīcijās: senākie ticējumi tikuši par gleznām, kam nav vairs agrākās nozīmes; turpmākās paaudzes paraksta zem tiem savu iztulkojumu: izplatījums pāri zemei nav vairs Dievs, no kā viss nāk, bet vienkārši debess vai pat gaiss; par tēva jostu vairs nevar iedomāties varavīksni, bet pa laukiem un pļavām ejošu ceļu, kas tagad no tiem (kā josta) norobežots; mātes pūrs vairs nav zeme, zemes bagātības, bet ezers, upe.

Uzrādītajos mīklu piemēros redzams vēl arī tas, ka visagrākās d z i m t a s l o c e k ļ u a t t i e c ī b a s pārceļ uz lietām ārpus cilvēku dzīves: tur ir tēvs, māte, dēls, meita, pie kā pievienojas brāļi, māsas. Šīs pašas attiecības uzejamas arī citās mīklās. Apiņu maiksts ir taisns tēvs, apiņu stīgas riņķene māte, apiņi ir bērni. Flints stobris ir dzelzs tēvs, flints laide koka māte, skrotis ir sīki bērniņi, asiņu dzērēji. Abra ir ragains tēvs, lize garaste māte, maizes kukuļi apaļi bērni. Ragavu slieces ir tēvs un māte, kas dilst no kājām, mietnes ir bērni, kas dilst no sāniem. Dūmi ir dēls, kas jau karā, kad tēvs vēl nav dzimis. Ledus ir māte, kas dzemdē ūdeni, kurš savukārt dzemdē ledu (=māti). Diena un nakts ir māsas, kas vienā reizē ir lielā ienaidā, viena no otras bēg, otrā reizē tinas vienā villainē, viena guldamās, otra celdamās. Tāpat māsas ir ziema un vasara, balta un melna; līdz viena zūd, tad otra taisās. Ratu riteņi ir četri brāļi, kas cits citu nevar panākt; tāpat brāļi ir vēja sudmalu spārni. Dažs priekšmets ir mazs mazs vīriņš (bite, gailis, burkāns, dadzis), dažs sieviņa vai māmiņa (kāpostu galviņa, pirts krāsns), dažs jumprava (kaņepe, flints, slota, žagata), dažs vecais tēvs un vecā māte (arkls un ecēša).

Tautas īpatnīgie uzskati izsakās arī pielīdzinājumos, kuri norāda uz jaunāku laiku vērojumiem. Še zīmīgi mīklās lietotie t a u t u v ā r d i. Par čigānu, kas sēd zelta krēslā, apzīmē katlu; par žīdu, kas mīt pirtī ar bārdu laukā, burkānu, tāpat žīdu, kas nāk no «siser biser», kaula ģīmi, gaļas bārdu, simtu lupatām mugurā, gaili. Arī krievs, kas sēd bedrē vai dobē, mati ārā, ir burkāns vai rutks; krievs, kas kāpj luktā līkām kājām, vēl ir dūmi, vai, gulēdams pabeņķī sastīpotu galvu, slota. Krievu ķēve, kas lauka galā nukas griež, ir arkls; krievu zābaks ir katls. Nocirpts (cirpel–) polis ir pļava. Sarkani vācieši vai sarkani poļi, ko no muižiņas vai istabiņas mellais (kruķis) izdzen ārā, ir kvēlošas ogles ceplī. Redzams, kādas raksturīgas īpašības latvieši ievērojuši pie tautām. ar kurām viņiem satiksme. Čigāni tumšā ādas krāsā; tādi pat parādās dažreiz krievi, kuri, tāpat kā žīdi, arī bārdaini. Poļi turpretim noskūtiem ģīmjiem. Žīdi arī lupataini un nāk no viņu izloksnē savādi nosauktām («siser biser») vietām. Krievi redzami arī pie grūtākiem darbiem un dažreiz līdz nesamaņai piedzeras. Ar dedzinošu sāpju sajūtu kā uz kvēlošām oglēm latvietis skatās uz poļiem un sevišķi uz vāciešiem, par kuriem ar gandarījumu atzīmē, ka mellais tos izdzen no muižiņas ārā. Še atgādināmies tautas dziesmas, kurā latvietis izsaka vēlēšanos dancināt vācieti uz sarkana kieģelīša.

4) IZTEIKSME. Mīklas uzdevējs cenšas, vienkārt, piemērot savu izteiksmi mīklas sevišķajam nolūkam un, otrkārt, ielikt tajā kādas vispārējas daiļuma vērtības. Pēc izteiksmes varam šos burtniecības paraugus aplūkot kā uzdevumus un kā zīmīgus izteicienus.

a) Kā uzdevumus mīklās ceļot priekšā, viņu izteiksmi tā iekārto, ka minētājam ir kur pieturēties, meklējot pēc uzminējuma. Šai ziņā visraksturīgākā mīklas forma vienkāršs jautājums, piem.: Kas aug bez saknes? (Akmens.) Jautājums tieši prasa pēc atbildes un dabū kādu vērtību tikai ar pēdējo. Tomēr šādu mīklu ir latviešiem gluži maz, tikai ap 1 1/2 no simta. No tām lielu lielā daļa pieder pie visjaunākajām. Tādas, piem., ir mīklas: Kas visu izteic bez mēles? (Grāmata.) Kas ātrāki skrien kā zibe~ts? (Domas.) Kas aug bez lietus? (Intereses.) Īstās latviešu tautas mīkla mēdz būt ietērptas tiešu spriedumu vai aprakstu veidā. Iezīmes, kas norāda uz uzminējumu, tanīs ļoti dažādas.

Uz mīklas uzminējumu daudzkārt norāda r a k s t u r ī g i s k a ņ u v ā r d i j e b s k a ņ u g

98

l e z n a s. Viņu starpā uzejamas šādas: vīvaļa vāvaļa (apiņi), cīceris kāķeris (vēzis), žīguriņi žēguriņi (sīpols), līkum lokum (upe), skribu skrabu (atspole), šņīka šņāka (puņķi); Simtiņ kociņ, samtiņ cibri kociņ (Ratiņš); Ne čiku, ne grabu – labrīt pie loga (Gaisma); Pa dienu ļiku ļaku, pa nakti ķiču karu (Pastalas).

Mīklās tālāk uzejami z ī m ī g i a t v a s i n ā t i v ā r d i, kādus sarunas valodā nemēdz lietot. Tādi ir: dzirdzele (auss), redzele (acs), atgāzene (abra), simtacis (siets), plikpauris (mēness), deinītis (blusa), stokabika (aita), stukabuks (vilks), tupiķis (kaķis), čāpuris, čapris, velnarags (vēzis), žīguriņš, žēgurinš (stārķis), stilmuks, žagargrauzis (zaķis), čala (žagata); «Tupu tupu, tupulīti, karu karu, karulīti; tāpat bija tupuļam karulīšam jālūdzas» (Kaķis un gaļa).

Mīklā minētam priekšmetam ir kaut kāda līdzība ar uzminamo priekšmetu. Daudzkārt uz to aizrāda k r ā s a. Sarkana govs ir zemene. Divi grēdas bērza malkas ir zobi, alkšņa pagalīte ir mēle. Piens, kurā mazgājas divi māsiņas (slieces), ir sniegs. Gulbis ezerā ir krekls ūdens toverī. Zelta krēsls ir uguns. Pelēks avans kupanu brien (Dzirnu akmens). Balts kaķītis, sarkana kājiņa (Griķu grauds).

Citā reizē ir norādošā iezīme i z s k a t s. Aka bez dibena ir gredzens. Desu līkums sievai klēpī ir grožus. Baļķi, kas taisa ēku, ir irbi. Šķīvji, uz kuriem dzīva gaļa, ir pakavi. Tupētājs lācis ir bišu strops, kara lēģeris bišu saime. Dienā par stīpu, naktī par čūsku (Josta). Muca uz mucu, siļķe uz siļķi, roņa tauki vidū (Baļķu sienas, sūnas starpā). Ap Ziemas svētkiem ābeles zied, ap Jāņa dienu ezers salst (Sarma un sarūdzis piens).

Vēl citur s k a ņ a atgādina uzminamo priekšmetu. Maurojošs vērsis ir baznīcas pulkstens. Rejošs suns apzīmē linu mīstīšanu. Tīruma galā ziedošs brēkulis ir kadiķis, kas uguni dedzināts čirkst. Rūcošs lauva ir vabole. Vērsis māva Vāczemē, šai zemē atskanēja (Pērkons).

Dažās mīklās liek d a r b ī b a atminēt, kāds priekšmets domāts. Cūciņa, kas tecēdama barojas, ir spole. Dienu guļ, nakti klanās – sprigulis. Zila govs, kas zemi laiza, ir izkapts. Desmit aitas, kas ēd pie vienas kaudzes, ir vērpējas pirksti. Skrejošs putns pilošiem spārniem ir lietus mākonis. Divdesmit četri kūlēji, viens vien riņķī griezējs (Zobi un mēle). Zirgs skrien, groži stāv (Upe).

Šādi izteiksmes līdzekļi atrodami ne vienīgi latviešu mīklās. Pečs, tautas mīklu līdzekļus vispār raksturodams, saka (Neue Beitrage 65): Drīz piemin kaut ko pozitīvu, drīz negatīvu, drīz uzrāda kādu ārēju īpašību, kādu krāsu, drīz lielumu, drīz nolūku. Priekšmetu kodolu daudzkārt raksturo skaņu vārdi. «Hanterlantant apzīmē vācu mīklās ecēšas, «Ru ru rundzeljahn» – ratiņu, «Rungungele» sīpolu. Tāpat nosauc vācu mīklās priekšmetus vārdos, ko parastajā valodā nelieto: «Hupfauf» – varde, «Baldauf» – zaķis. Latviešu mīklai (Tupu, tupu, tupulīti) par kaķi un gaļu ļoti līdzīga vācu mīkla: Hira, Hara hockt, Limpa Lampa hängt, Hira Hara wött, Dass sie Limpa Lampa hätt.

b) Kā zīmīgi izteicieni mīklas ietver sevī patstāvīgas, no uzminējuma tieši neatkarīgas daiļuma vērtības. Ir mīklas, kam vairāk uzminējumu, piem.: «Stirna skrien, pēdas zūd» apzīmē ir laivu, ir ēnu. Ir arī mīklas, kam agrākais uzminējums pazudis un tā vietā nācis cits, kā to redzējām pie mīklas «Tēva jostu nevar salocīt, mātes pūru nevar izkravāt». Agrākajai, ar mitoloģiju saistītajai nozīmei aizmirstoties, uzminējums top nedrošs, tomēr mīkla pati uzglabājas nepārgrozītā veidā, dabūjot tikai kādus nenozīmīgus variantus. Gan miklai ir vienumēr attiecība uz uzminamo priekšmetu, ar ko īsti izceļas arī viņas daiļuma vērtība, bet pēdējā parādās dažās mīklās par tik ievērojamu faktoru, ka domas virzīt uz uzminamo priekšmetu nav vairs uzdevēja vienīgais vai arī galvenais nolūks.

Mīklās izkopjas k o d o l ī g s ī s u m s, lakonisms. Tāpēc ka mīklā saistās ar vārdu tiešo nozīmi vienumēr arī kāda cita, dod stiprus gara ierosinājumus arī tikai pāris vārdu, un taisni šis īsums, būdams kā tāds sekmīgs gara ierosinātājs, ievērojami paceļ runas vērtību. Ir tad mīklas, kas tērpjas visīsākajā teikuma formā, pastāvēdamas tikai no diviem vārdiem: Katliņš

99

kulītē (Mēle mutē), Plikpauris gaisā, Baltacis kaņepēs (Mēness), Simtacis jūrā (Tīkls). Tad mīklas, kas izsacītas trijos vārdos: Kalps nogul saimnieku (Ielāps), Siera nuka paklētē (Govs tesmens), Ķēvei sāni salāpīti (Logs), Zelta kamols skaidienā (Mēness).

Ja arī mīkla garāka, tad tā mēdz būt ī s u, p a t s t ā v ī g u t e i k u m u s a k ā r t o j u m s; stāv blakām divi, trīs vai vairāk patstāvīgi teikumi bez kāda saikļa, būdami savā starpā loģiskā sakarā: Suns rej, zobi birst (Mīsta linus), Putns skrien, spārni pil (Lietus mākonis), Vīrs stāv, mati šņāc (Koks), Mute ir, zobu nav (Krāsns), Augšā dvēsele, apakšā dvēsele, vidū āda (Jātnieks), Zils deķis, balts telēķis, apkārt spīdošas svecītes (Debesis, mēness, zvaigznes), Divi stāvu, divi gulu, piektais staigā, sestais vada (Durvis), Kājām min, rokām tausta, simtiem skaita, viens trūkst, visi gaida (Auž).

Bez paņēmieniem, kas uzejami teikumu salikumā un sakārtojumā, dažās mīklās top izteiksme tieši d z e j i s k a, rodas gleznas, kam estētiska vērtība. Tas novērojams jau minētos piemēros. Ir ļoti īsas mīklas, pat tikai no diviem vārdiem pastāvošas, kas ar visu to uzrāda dzejisku daiļumu. Ja saktai dod apzīmējumu «Linājā mēnestiņš», tad še no sievietes ar spožu saktu saspraustas linu apģērba daļas iedomā pāriet uz pievilcīgu dabas ainu, tāpat, ja šo pašu priekšmetu apzīmē izteiciens: Saule lec linājā. Vēl kādi piemēri: Visa pasaule vienos ziedos zied (Asinis), Virs staigā pa tīrumu dzelzu zābakiem (Arkls), Divi zili balodīši apakš zemes lidinās (Arkla lemeši), Zaļš vasaru, zaļš ziemu – ne zari zaro, ne lapas lapo (Ašķis), Mūsu māsiņai ik vasaras svārki trīc (Apse), Dzīvs būdams dārgu kroni nes, nomiris dārgu dvēselīt (Laiva).

Tuvinādamās dzejai, dažas mīklas tad arī pieņem dzejas formu, tērpdamās ritumā, sevišķi tautas dziesmu pantmērā. No brīva prozas rituma, kāds uzejams mīklu lielākajā daļā, redzam pārejas uz noteiktāku pantmēru.

Tinu, tinu, viju, viju, Uziet augšā, sapumpurojas. (Apiņi.)Taisns tēvs, līka māte, Plakans auklis, sprogaini bērni. (Apiņi.)Skaidri tautas dziesmu daktili uzejami sekošās mīklās:Līdaka noskrēja, Līdaka pārskrēja, Daugava sasalaTinkškēdama. (Aušana.)Sarkans vērsītis, Deviņas ādas; Kas to dīrāja, Tas gauži raudāja. (Sīpols.)Maza maza mājiņa, Balts kundziņš vidū. (Griķis.)Liela dzija istaba, Pumpuroti griesti. (Debess un zvaigznes.)Dažas mīklas sacerētas noteiktā tautas dziesmu trohaiskā pantmērā.Balta govs kalnā māva. (Baznīca.)Krievu ķēve nukas met. (Arkls.)Caur piedurkni pienu kāš. (Dūmi caur rijas logu.)Ķēves aste gavilē. (Smuikas lociņš.)Vāczemē zirgu jūdza, Šai zemē loks atsprāga. (Varavīksne.)Pūķīts tup kalniņā, Zelta pieši kājiņā. (Arkls.)No jūriņas izpeldēja Divi sirmi kumeliņi: Vienam bija zvaigžņu deķis, Otram zelta

iemauktiņi. (Mēness un saule.)Pēdējā mīkla var stāvēt arī tautas dziesmu krājumā. Līdzīgi panti ar simbolisku saturu

uzejami starp tautas dziesmām vēl daudz citi. Esam nonākuši līdz robežai, kur latviešu burtniecības darbi slēdzas kopā vienā riņķī.

Mūsu tautas mīklu krājumos atrodamas dažas miklas pilnīgi modernās dzejas ritumā un ar atskaņām. Tās (un vēl arī citas) nav uzskatāmas par īstām tautas mīklām. Starp tām atrodam šādu mīklu:

Ar kājām min, Ar rokām spiež, No vēja nāk tā dzīvība, No koka visa būšana. (Ērģeles.)Mīklas uzejamas arī mākslas dzejā. Pazīstamas ir Šillera miklas: «Kā lietu sauc, kas mazā

godā... » (Arkls.) «Daudz avju iet pa noru platu... » Zvaigznes.)

100

Mīklām tuvinās arī daži moderni simboliski dzejoļi, tā Vensku Edvarda Bērzs tīrelī, Raiņa Lauztās priedes.

L i t e r a t ū r a. Pamatīgākais apcerējums par latv. mīklām: Bīlenšteina latv. mīklu krājuma (1000 Lett. Rathsel, 1881) ievads. Citi mīklu krājumu izdevumi: Treilanda–Brīvzemnieka; Zinību komisijas 7. Rakstu krājums, 1892.

4. ĪSI IZTEICIENI

1) Veidi    a) Parunas    b) Lāstu un lamu vārdi    c) Laba novēlējumi un sveicieni    d) Sakāmi vārdi2) Sakāmu vārdu saturs3) Sakāmu vārdu izteiksmesDienišķā dzīvē un runā dažkārt lieto īsus, zīmīgus, zināmos gadījumos atkārtotus

izteicienus jeb brahiloģismus. Tos mēdz dēvēt arī par parunām jeb sakāmiem vārdiem plašākā nozīmē. Pēc satura un izteiksmes tie izšķiras vairāk veidos. Redzamāko vietu viņu starpā ieņem sakāmi vārdi šaurākā nozīmē.

1) VEIDI. Ievērojamākie latviešu īso izteicienu jeb brahiloģismu veidi ir: parunas, lāstu un lamu vārdi, laba novēlējumi un sveicieni, sakāmi vārdi.

a) Parunas ir sastinguši, stereotipi teicieni, kas zīmīgā gleznā ietver kādu raksturojumu, padara runu par spēcīgu, uzskatāmu, iespaidīgu. Tos mēdz nosaukt arī par idiotismiem (tagad tos sauc par idiomām. – Red.). Viņi ir formālas dabas un der vienīgi par izteiksmes līdzekļiem; patstāvīgu domu, novērojumu vai mācību tie neizsaka. Parunas izaug no tautas īpatnīgās dzīves, stāv sakarā ar tautas dabiskiem apstākļiem un nav palaikam, apzīmējot to pašu saturu, tulkojamas vārdu pa vārdam citās valodās.

Mīlenbahs norāda, kā cēlušās dažas latviešu parunas. «Man viņš aizcirta ceļu,» saka latvietis, ja kāds viņam kavējis izpildīt kādu nodomu. Paruna atgādina senos laikus, kad latvieši, aizsargādamies savās mežā ietaisītās mājās, aizcirta ceļus, t. i., nolaida kokus pār ceļiem. Teiciens «parādus piedzīt» stāv sakarā ar senāko aizņemšanās veidu. Tas, kas aizņēmās, «parādīja» (no tam parāds) lopu parāda devējam par nākamo maksu. Šo parādīto lopu vēlāk parāda devējs arī «piedzina» pie sava ganāmā pulka. Teiciens «nu atkal esmu uz ciņa», «tikt uz ciņa» cēlies lopkopju vidū. Tiem dažreiz dara rūpes gara ziema, kad sāk aprauties lopiem ēdamais. Bet, kad ciņu gali atsvabinājušies no sniega, tad var cerēt, ka lopus varēs drīz laist ganībās. Šāda pat satura vācu paruna ir «Auf einem grunem Zweig kommen». Teicienā «Dievs mielo viņa dvēseli» sadzenamas pēdas senējai mitoloģiskai paražai pacienāt, mielot veļus. Ja nejaukā laikā saka: «Laikam ragana nomirusi», tad šādai parunai par pamatu ticējums, ka, burvim vai raganai mirstot, nejauks laiks. Paruna «Dzīvo kā pa Dieva ausi» cēlusies pagānu laikos, kad nebija skaidra jēdziena par viszinātāju Dievu; ar cilvēciskām īpašībām norobežotam Dievam tad vajadzēja ausim dzirdēt cilvēka lūgumus. Tāpēc dzīvot pa Dieva ausi ir tik jauki, ka Dievs tad katru lūgumu dzird un paklausa.

Liela daļa parunu pieturas pie novērojumiem d a b ā. Pie tādām pieder: Plātās kā rūsa. Apaļš kā ronis. Salst kā plīst. Rej kā suns mēnesnīcu. Kustas kā ūdens zāle. Iet kā apsvilināta lapsa. Lielās kā gailis laktā. Traks kā driģenes saēdies. Trīc kā apšu lapa. Cālis grib mācīt vistu. Gaidi, gaidi, kad pūcei aste ziedēs, kad cirvja kātam lapas plauks. Diezin, vai tas vairs dzirdēs dzeguzi kūkojam.

Citas parunas ņem pielīdzinājumus n o d z ī v e s: Tad ta nu adatas kaļ. Tad ta nu garu

101

iesmu drāž. Turies, kamēr bērni paaug. Vārās kā biezputra katlā. Laidies dibenā, nesaldē nagus. Ko nu dziedi bez dziesmas! Ar kāsi velkams, ar kruķi stumjams. Kažokam otru pusi apgriezt. Tukšs kā laidars vasarā. Mute kā vārstulis. Rauj, ko tik nagi nes. Kā ar vāli pierē.

Vēl citas parunas norāda uz latviešu m i t o l o ģ i j u u n v ē s t u r i s k i e m p ā r d z ī v o j u m i e m. Tāda ir, piemēram, paruna: Bīstas kā Jods no Pērkona. Parunas varianti ietver sevī turpmākās ticējumu pārgrozības: Joda vietā nāk Velns, vēl vēlāk Pērkona vietā krusts un Velna vietā žīds: iznāk tad pēdīgi paruna: Bīstas kā žīds no krusta. Mitoloģiski elementi arī šādās parunās: Nodauzās kā devītais. Nu Velns murdā. Viņš nedzird kā zaķis ap veļiem. Vēsturiski elementi ir parunās: Cīnās kā bads ar mēri. Tā dzēra kā kalpa kāzās. Riktīgs kā Piltenes bezmers. Vāciešam no ratu pakaļas izkritis. Caurs kā baznīckunga maiss.

b) Lāstu un lamu vārdi izaug no naida jūtām pret otru. Tos izsaka dusmās, uztraukumā, lietojot šāda brīža izjūtai piemērotus teicienus, kas mēdz būt norauti, nereti saīsināti par vienu pašu vārdu. Katrai tautai šādi teicieni, no kuriem daži ļoti veci.

Lāstu vārdi dibinās uz ticību, ka tie piepildīsies, ka ir varas, kas gādās par viņu piepildīšanos, ko tad lādot vai nu piedomā, vai tieši piesauc. Lāsti ir, pēc tautas domām, ļoti vārīga un asa lieta, no kā pēc iespējas jāatturas. Ja tos izsaka bez pietiekoša iemesla, tad tie krīt atpakaļ uz pašu lādētāju. Var dusmās arī izsacīt lāstus, kuru piepildīšanās pēcāk jānožēlo. Kādā pasakā tēvs sadusmojas uz saviem septiņiem dēliem, kurus viņš nevar sagaidīt pārnākam no avota ar veselības ūdeni, un izsaka: Kaut tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu! Tūdaļ septiņi kraukļi laižas pār istabas jumtu. Tēvs nomana, ko izdarījis, bet nu par vēlu.

Par ļauna novēlējuma i z p i l d ī t ā j u allaž uzlūko Velnu, Jodu, Jupi. Piķi. Parasti lāstu vārdi tad ir: Ka tevi Velns (Jods, Jupis, Piķis) parautu! Daudzkārt piesauc arī Pērkonu: Ka tevi Pērkons (deviņi, trejdeviņi Pērkoni) saspertu! Spēcīgākais lāsta piepildītājs tomēr ir Dievs, lai gan ne tieši. Viņu uzskata un piesauc par lēmēju, kas var visu jauno dot; par tādu viņš paliek arī tanīs gadījumos, kad jaunumu tieši atnes pirmāk minētās būtes. Parasti ievada tad arī atzīmētos lāstu vārdus: Dievs dod! (Ka tevi Velns parautu! Ka tevi Pērkons saspertu!) Par tiešiem ļaunuma nesējiem min arī vilku, suņus: Ka tevi vilks (deviņi vilki) apēstu! Ka tevi suni sarietu! Daudzkārt bez parastā ievada (Dievs dod) nepiesauc nekāda lāsta izpildītāju. Tādi lāstu vārdi ir: Ka tu pakārtos! Ka tu stulbs paliktu! Ka tu nodurtos! Ka tu kaklu nolauztu! Ka tu aizritos! Ka tu izputētu! Ka tu auksts paliktu! Vēl ir daži lāstu vārdi, kurus izsaka arī bez minētā ievada: Rij, ka tu pārplīstu! Brauc ellē!

Vēl še minama nodievošanās: Dieva zemīte lai mani nenes! Tas ir pret pašu izsacītāju virzīts lāsts, kurš lai piepildītos, ja viņš neturētu savu solījumu.

Attīstībai uz priekšu ejot, sāk lāstu vārdus arvienu vairāk sajust par tādiem, kas nesaskan ar pieaugošiem tikumības prasījumiem un ar sirds daiļumu. Tie arvienu vairāk zaudē savu asumu un noraujas nereti pus teikumā. Velns vai Jods tiek par vilku, suni, līdz arī to vietā stājas kāds gluži nevainīgs vārds, piem, kociņš, zaķis. Nosaka tad zināmā gadījumā puslīdz pa jokam: Rauj tevi kociņš! Ka tevi zaķis nobadītu! Vai arī izsaka tikai pirmos nenozīmīgos lāsta vārdus: Ka tevi!

Ļauna novēlējumi dažreiz ietveras arī tautas dziesmās, ar to no nesavaldāmu dusmu norautas izteiksmes tikdami par dzeju, kurā naida jūtas dabūjušas zināmu noskaņojumu. Savam pēlējam izsaka nopeltais šādu novēlējumu:

Dievs dod manam pēlējamZelta zobus, vara mēli,Piecus grašus kabatā,Maizes kuli mugurā.

L a m u v ā r d i atšķiras no lāstiem ar to, ka tie netiecas otru iznīcināt vai tam tieši nodarīt ļaunu, bet grib to pazemināt, kaitināt. No naida jūtām izriet arī tie. Palaikam tie uztver otra vājības un tās met acīs asā, nesaudzīgā, pārspīlētā veidā. Tie nemēdz būt teikumi, bet atsevišķi vārdi. Stiprāka iespaida dēļ atlaiž arī nost: Tu esi... Uz cilvēku, kas runā nepatiesību, saka vienkārši: Blēdis!, kas piedzeras: Žūpa!, kam trūkst izturības: Plāna galdiņa urbējs!,

102

Puskoka lēcējs!, kas piedauzīgi plātās: Ļurba!, Pļēguris! Dažreiz lamu vārdi satur jauna novēlējumu un tādā kārtā tuvinās lāstam. Pie tādiem pieder: Ak tu sasodīts bezkauņa, vazaņķis! Ak tu nolādēts maita, meža Mika!

Par latviešu lāstu un lamu vārdu vecumu liecina tas, ka tie gandrīz visi saskan ar attiecīgajiem leišu vārdiem. Lautenbahs salīdzinājis pavisam 160 leišu un latviešu lāstu un lamu vārdus. Starp tiem ir vairāk nekā 40 lāsti: 21 ar 17 variantiem leišu un 21 ar 18 variantiem latviešu; kādi 60 lamu vārdi: 29 ar 4 variantiem leišu un 29 ar 22 variantiem latviešu.

c) Laba novēlējumi un sveicieni pa lielu lielai daļai vieni no otriem neatšķiras. Sveicieni ir vienmēr laba novēlējumi; bez sveicieniem uzejami kādi citi, tiem pašiem parastiem vārdiem izsacīti laba novēlējumi visai reti. Laba novēlējumi kā sveicieni saistās ar tautas ieražām, atkārtodamies zināmos gadījumos pastāvīgi. Atšķirdamies no lāstu un lamu vārdiem, kas dod izteiksmi ārkārtējiem dvēseles uztraukuma brīžiem, tie pieder pie dzīves parastajām parādībām. Kā ārkārtējas iejūsmas izteiksme lāstu vārdiem nostādāmi pretī svētības vārdi, kuri tomēr, ietverdami sevī vairāk dvēseles siltuma un miera, nemēdz pastāvēt no stereotipiem, norautiem teicieniem, bet pieņem dzejas veidu.

Ar sveicieniem novēl labu tiem, kurus satiek vai no kuriem atvadās. Tie piemērojas katram dienas laikam: Labrīt! Labdien! Labvakar! Citi sveicieni mēdz būt laba novēlējumi no Dieva. Apmeklējamo pie darba sastopot, saka: Dievs palīdz! Uz to atbild, vārdus otrādi atgriežot un saīsinot: Paldies! (=Palīdz Dievs), kas ir arī vispārēja pateicības formula. Ierodoties, kad ēd, saka: Dievs, gausin, svētī! Atvadas sakot: Ar Dievu! vai arī: Dzīvojat veseli! Atvadoties no kapā paglabāta, novēl: Vieglas smiltis! Spožu sauli!

Laba novēlējumi dažādos svinīgos gadījumos top par s v ē t ī b a s v ā r d i e m un pieņem dziesmu veidu. Jāņos zāles laidarā metot, novēl:

Cik zālīšu, tik telīšuJāņa mātes laidarā.Jāņa tēvam ozola vainagu galvā uzliekot, izsaka vēlēšanos:Lai Dievs dod JānīšamLabas bites ozolā.Kristībās dažādas ceremonijas izdarot, piemetina pie tām attiecīgus vēlējumus. Līksti cērt

kalnā, «lai ārdava valodiņa». Šūpuli kar diegā: «lai es augu tieva, gara smalkaudekla audējiņa». Pādi iesāk paviegli vadāt: «lai manai pādītei pavieglis mūžs». Kūmās ejot, pin puškaini: «lai mana pādīte kā puķe auga». Līgavu aizvedod jaunā vietā, novēl:

Palīdz Dievs, palīdz Laima ievestā vietiņāZirgiem zviegt, vēršiem maut, arājiem gavilēt,Arājiem gavilēt lielajā tīrumā.

Bērēs ieliek aizgājējam mutē dažādus vēlējumus. Tautietis atvadās no savas līgavas:Ej ar Dievu, līgaviņa, lūko citu arājiņu –Lūko citu arājiņu – es gulēju kalniņā.d) Sakāmi vārdi uzrāda saturā un izteiksmē vairāk patstāvības nekā citi brahiloģismi. Tie

ir īsi, precīzi izteicieni, kas ietver sevī kādu dzīves novērojumu vai gudrību. Mīklām tie līdzinās tanī ziņā, ka tanīs aiz tiešās vārdu nozīmes palaikam meklējama kāda cita, bet atšķiras no tām ar to, ka mīklās meklējamais iztulkojums noved pie konkrēta priekšmeta, bet sakāmos vārdos pie dziļākas abstraktas domas. Abi šie burtniecības veidi nodarbina galvenā kārtā prāta spējas, sakāmos vārdos ne tik daudz attapību, kā nosvērtu pārbaudu un gudrību.

2) SAKĀMU VĀRDU SATURS. Sakāmi vārdi uzrāda sākumā kāda raksturīga gadījuma novērojumu dzīvē vai dabā. Turpmāk nāk pie atziņas, ka tādu gadījumu ir vairāk, ka še izsakās likumība, kam vispārīga nozīme. Varam iedomāties, kā cēlies sakāms vārds: Aukstums sliņķu ārste. Kāds varēja būt reiz novērojis, ka cilvēks, kas aiz slinkuma nemīl kustēties, kādā aukstā dienā top modrs, spirgts. No tam. viņš nāk pie lēmuma, ka aukstums cilvēku, kas likās sasirdzis ar slinkumu, ir izārstējis. No šī tad tālāks lēmums: aukstums var katru slinku cilvēku izārstēt. Šī doma tad nu ietveras teikumā: Aukstums sliņķu ārste. Šādas

103

atziņas kodols turpmāk neaprobežojas tikai ar tiem gadījumiem, kur aukstums novēro slinkumu. Var būt vesela rinda cēloņu, kas kādu cilvēku piespiež atmest savu kūtrību, laiskumu, neuzņēmību: viņam pietrūkst ko ēst, viņam nav kur piemesties, viņam jāatsakās no parastajām ērtībām, viņš nevar apgādāt savus piederīgos utt. Visos šādos un līdzīgos gadījumos tad nu ir vietā minētais sakāms vārds.

Dažos sakāmos vārdos vēl skaidri redzams viņu sakars ar atsevišķu konkrētu gadījumu. «Anci, nesaki ui, kamēr pār grāvi.» Tas var būt sevišķs piedzīvojums, kas noticis ar zināmu, vārdā sauktu cilvēku, kas turpmāk ticis par tipisku tādu cilvēku raksturošanai, kuri izlielās ar darbiem, kas vēl nav padarīti. Par teicienu «Andž, brāl, nu ir ģifts mutē – gādā par siev' un bērniem» Brīvzemnieks piezīmē, ka tas cēlies no anekdotes, kā kāds Rīgas tirgotājs pacienājis zemnieku ar sinepēm. Vienkāršais cilvēks pieņēmis šo kungu gārdumu uzreiz pilnu muti un spējis ātrumā izrunāt tikai šos vārdus. Sakāms vārds «Tās pašas ragutiņas ir tev priekšā» tikai tad īsti saprotams, ja zina pasaku par dēlu, kas savu veco tēvu aizvelk ar ragutiņām mežā, kur viņš to grib pamest ar visām ragutiņām; bet viņa dēlēns grib ragutiņas vilkt mājās, lai varētu aizvilkt uz mežu savu tēvu, kad tas būs vecs un nevarīgs.

Ko tauta redz un pārdzīvo, top par piemēru, kas ietver sevī dziļāku patiesību. Priekšmeti, kas ir acu priekšā, darbība, kas norisinās ap tiem, izceļot to īpatnības, top par izteiksmi domām, ko saņem kā ārējo parādību dziļāko kodolu. Še pazīstamās, ikdienējās lietas top par simboliem. Tā, piem., parastais māju kustonis suns nāk dažādās lomās, kurās viņš iztēlo vispār, arī cilvēku dzīvē, uzejamas patiesības. Šīs latvietis izsaka, ņemdams minēto kustoni par uzskatāmu paraugu, vairāk desmitos sakāmos vārdos. Starp tiem ir šādi: Suņa kūtī gaļu neglabā. Suņam suņa tikums. Kas suņam asti cels, ja pats necels. Dari suņam labu! Suņam zibens vienmēr klātu. Kā suni baro, tā suns klausa. Suņi nav rada. Divi suņi pie viena kaula nesader. Izvēle suni no ūdens, viņš tev iekož rokā. Piktam sunim saplēsta āda. Suns, kas rej, nekož. Kad suns cūku nerej, tad cūka rej suni. Suns suni blusina. Guļošs suns zaķi neķer. Suns suņam uz astes nemīs. Viens suns vien ilgi nerej. Daudz suņu, maz sētas sargu...

Visos laikos saņemdama iespaidus no savas apkārtnes un tanīs meklēdama likumību un dziļāku saturu, latviešu tauta uzglabājusi savos sakāmos vārdos liecības no dažādiem laikmetiem. Dažos sakāmos vārdos sastopam latviešu vecu veco dievību Laimu: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. Ne arvienu Laima smaid. Citos sakāmos vārdos Laima (laime) tikusi no dievības par labvēlīga likteņa abstraktu jēdzienu: Smejies labāk otra laimei nekā nelaimei. Šodien nav vakarējā laime. Arī Dievu uziet tagad pazīstamajos latviešu sakāmos vārdos pa lielu lielai daļai kristīgā Dieva nozīmē. Tikai tāds izteiciens kā «Viss apklusa, laikam Dievs istabā ienācis» atgādina tos laikus, kad ticēja, kā pasakās stāstīts, ka Dievs staigā apkārt. Bet kristīgo Dievs ir tādos sakāmos vārdos: Dieva vārds mutē, lāsti sirdi. Dievs radīja putnu spārniem, cilvēku rokām. Dievs deva saules gaisu, Dievs ir lietu dos... – Dažas liecības uzglabājušās par senākajām latviešu ļaužu šķirām: Ko nabags nabagam prasa, – lai prasa bajāram. Latviešu sakāmos vārdos skaidrāk saskatāmi klaušu laiki. No tiem uzglabājušies šādi sakāmi vārdi: Ne visi vagari, kam pātaga rokā. Velns labāks nekā velna kalps. Neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu. Iebāz roku kulē, rādi kungam pigu. Te, kundziņ, naudiņ, te lakatiņš. Lūdz Dievu, klaus' kungu. Rudeni čuru, čuru alutiņš, bika baku balta maize: nāk pavasars – kundziņ, dod maizītes... – Arī agrākā latviešu pagastu pašvaldība atzīmēta kādos sakāmos vārdos: Gods, kam gods tiesas vīram brandvīns. Suņam pātaga, tiesas vīram čarka...

Ja meklējam pēc latviešu sakāmu vārdu tikumiskā kodola, tad tur atrodam pa daĻai to dzīves gudrību, ar ko tauta cerējusi nodrošināt savu labklājību. Visstiprākais pamats tai darbs: Darbam sūras saknes, bet saldi augļi. Kam darbs, tam maize. Padari darbu, paliec par kungu. Sliņķi turpretim nopeļ: Kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku! Slinkums bada vēstnesis. Izsakās arī paļāvība uz Dievu: Kā Dievs dos, tā būs. Dievs ir stiprāks kā mēs un

104

dara pēc sava prāta. Lai Dievs dara, kā nocerējis.Tomēr ne tik daudz tikumiskas pamācības meklējamas latviešu sakāmos vārdos, kā d z ī v

e s n o v ē r o j u m i, no piedzīvojumiem iegūtā patiesība. Tā, piem., par darbu ir arī citādi novērojumi nekā tie, kas skubina būt darbīgam, čaklam. Saka arī: Jo dzer, jo bagāts; jo ar, jo nabags. Darbs nav zaķis, prom neskries. Darbam gala nepanāks. Dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan.

No novērojumiem tad nu tiek pie l ē m u m i e m, kam praktiska nozīme vai arī kas pa savai daļai var noskaidrot pasaules uzskatu. Derīgi mājieni ietveras sakāmos vārdos: Ne viss der ēst, ne viss der runāt. Acs nobrīnās, rokas padara. Neskrej gaisā, iekams spārni izauguši. Uzskati uz dzīvi izsakās sakāmos vārdos: Cilvēka mūžs raibs kā pupas zieds. Kur dzīvo, tur maize, kur mirst, tur kaps. Kapā paliek zelta kalns, kapā nabaga tarba.

3) SAKĀMU VĀRDU IZTEIKSME. Gan sakāmos vārdos slēpjas aiz vārdu tiešās nozīmes kāda cita, bet tie nav domāti kā uzdevumi sevišķiem uzminējumiem, līdzīgi mīklām. Atkrīt tad tanīs nost norādījumi uz uzminamā priekšmeta iezīmēm raksturīgās skaņās, īpatnīgi atvasinātos vārdos, ar nodomu lietotos pielīdzinājumos. Paceļoties augstākā domu iecirknī, paturot acīs abstraktu ideju, gara koncentrācija še sasniedz augstāko pakāpi. Pie tam, piemērojoties gadījumiem, ar ko katrs var sastapties kaut kurā vietā, tiecoties pāriet katra mutē, tiem nepieciešama vienkāršība, saprotamība, izteiksme, ar kuru tie ieglaužas garā un paliek atmiņā.

L a k o n i s k s ī s u m s, ko mīklās ievēro tikai zināmā mērā, sakāmos vārdos paliek par ciešu likumu; pastāvēdami dažreiz no pāris vārdiem, tie nekad nesasniedz tos apmērus, ko dažas mīklas. Tādi no maz vārdiem pastāvoši sakāmvārdi ir: Parāds neplīst. Meli nesāp. Zivis sliņķi negaida. Vilku kājas baro. Velns velnu dīda. Treknam grūti celties. Rads rada velns. Putrā maz prāta. Nelaime nenāk saukdama. Maize nav vedekla.

Izteiksmes n o a p a ļ o j u m a labā izteicēju (darbības vārdu) daudzkārt pavirza uz beigām, tādā kārtā citus teikuma locekļus ieslēdzot starp galvenajiem: Kas ļauna necieš, tas laba neredz. Maize ēdējam pakaļ neiet. Lēna cūka dziļu sakni rok. Kas purvā iet, tam kājas mirkst. Suns suņam uz astes nemīs. Traks traku darbu dara. Lēnas aitas vienā kūtī sader. Katrs savu ādu sargā.

J a u k s k a ņ a s labā sakāmos vārdos ieturēts brīvs vai arī noteikts ritums. Zināms valodas ritums uzejams gan katrā sakāmvārdā. Piem.: Siksnu tapina, lūku atdod. Pa iebrauktu sliedi viegli tek. Laba slava tālu neiet. Ar vienu roku nomet, ar abām nevar atrast. Nogriezts rieciens vairs nepielīp. – Dažos sakāmvārdos ir noteikts tautas dziesmu daktilu vai trohaju ritums: Vāru, vāru putriņu – trīs milti katlā. Sēžam kopā amata bērni: tavs tēvs burvis, mana māte ragana. Kas dos nabagam bajāra meitu. Snaudulīte nakti maļ. Cita laba nekāro, sava slikta nesmādē. Melnas drānas mugurā, tīri salmi vēderā.

Arī a t s k a ņ a s sakāmos vārdos lietotas; še tās sastopamas lielākā mērā nekā kaut kurā citā burtniecības nozarē. Kas daudz zin, tas daudz min. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Labāk sāls un maize nekā gods un raize. Rubļu kā dubļu, naudas ne graša. Kam nav naziņ, lai ēd ar nadziņ. Mutē medus, sirdī ledus. Miers dod maizi, dumpis raizi. Kas māk, tam nāk. Tur turi mājas, kur labi klājas. Kas pats dums, tam ledus glums. Dieva likums, paša tikums.

Daudz latviešu sakāmu vārdu uzejami arī citās tautās. Ka daži no tiem saskan ar Zālamana sakāmiem vārdiem, varētu būt izskaidrojams ar to, ka tā pati doma uztverta vienā un otrā vietā, pie kam nav izslēgts Bībeles iespaids uz tautas gara darbību. Pie tādiem līdzīgiem izteicieniem pieder Zālamana: čakla roka valdīs, slinka dos meslus; latviešu: Kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku; Zālamana: Kas slinku roku strādā, top nabags; latviešu: Slinkums bada vēstnesis. – Saskaņa ar leišu sakāmiem vārdiem izskaidrojama gan ar radniecību, gan ar pārņēmumiem. Lautenbahs salīdzinājis 1643 leišu un 3546 latviešu sakāmus vārdus. No tiem saskan 200 latviešu un leišu sakāmu vārdu. Kopējo sakāmu vārdu

105

starpā ir šādi: Ne viss ir zelts, kas spīd. Kāds darbs, tāda alga. Sveši dūmi acis negrauž. Dzirdi daudz, runā maz. Tāda vārna pērta, tāda nepērta. Viena bezdelīga nepadara pavasari. – Vispār uz sakāmiem vārdiem attiecināms tas pats, kas uz pasakām un miklām: tiem sadzenamas pēdas tālā senatnē un pa vairāk tautām. Paraugam lai izceļam domu, ka laimīgajam daudz draugu, kas izsacīta latviešu sakāmvārdā: Pie pilnas bļodas draugu daudz. Bībelē tā atrodama Zīraka grāmatā, grieķu literatūrā pie Menandra. Aristoteļa, romiešu literatūrā pie Ovīdija, Cicerona, dažos vidus laiku latīņu un vācu krājumos. Tā izsacīta dažādās variācijās; starp tām: Kam iet labi, tam daudz draugu. Bagātiem ļaudīm daudz draugu un radu. Pie zeltupes aug draugi kā alkšņi krastā. Ja vārās pods, tad draudzība zied. (Seiler, Das deutsche Sprichwort, 33. lp.)

Sakāmvārdiem līdzīgi sacerējumi arī turpmākajā rakstniecības attīstībā patur savu vietu. Tos dēvē par domu graudiem, prātulām, sentencēm, epigrammām, aforismiem. Šādus sacerējumus snieguši: Neikens, Kaudzītes Reinis, Zvārguļu Edvarts u.c.

L i t e r a t ū r a. Sakāmu vārdu krājumi: Brīvzemnieka raksti IV. Sakāmi vārdi, mīklas un burvības vārdi. I. posms. Rīgā 1914 (1707 sak. v.); R. L. B. Zinību komisijas Rakstu krājums VI 1890. – Par leišu un latviešu lāstiem: Lautenbaha Litauische u. lett. Verwiinschungen u. Flüche, Mag. d. Lett.–Lit. Gesellschaft XX. Bd. I. 1905. – Par leišu u, latv. pētījumiem: Lautenbaha raksts Zin, kom. 10. Rakstu krājumā 1895. – K. Mīlenbaha Par latviešu parunām, Daži jautājumi par latv. valodu III, Rīgā 1902.

5. BURAMIE VĀRDI

1) Lietojums    a) Lietotāji    b) Lietojuma gadījumi2) Vecuma pakāpes    a) Senie    b) Vēlākie    c) Jaunākie3) Saturs un veidsBuramie vārdi atšķiras no visiem citiem burtniecības darbiem ar to, ka tie ir atsevišķu

cilvēku noslēpts piederums un netiek atklātībā lietoti. Tie tad nav uzlūkojami par tautas gara darbiem tādā pat nozīmē kā pārējās burtniecības nozares: tie nav radušies un atklāti celti priekšā tautas vidū, no sacerētāja tieši pārejot tautā, klausītājos; tie nav tautas garā, vairāk tautas locekļos pārbaudīti un izveidoti, līdz tie kļūst par tautas īpatnības izteicējiem. Ar tautu viņas visnopietnākajos brīžos kopā saauguši arī tie, un tautas gars darbojas arī tanīs. Tos apskatot, ņemams vērā viņu lietojums, viņu vecuma pakāpes, viņu saturs un veids.

1) LIETOJUMS. Buramiem vārdiem ir sevišķi lietotāji un sevišķi lietojuma gadījumi.a) Buramo vārdu lietotāji ir izredzēti cilvēki, kas spēj izdarīt lietas, ko citi nevar. Viņiem

klausa noslēpumaini spēki un gari, ar kuriem viņiem cieši sakari, ievērojot zināmus noteikumus. Viņus dēvē par burvjiem un raganām. Ja šiem nosaukumiem turpmāk vienīgi jauna nozīme, tad tāda tā varētu būt nodibinājusies zem kristīgās ticības iesaida. Tautas senatnē viņi varēja būt noslēpumu glabātāji, brīnumu darītāji, pret ko citi izturējās ar godbijību un pie kā griezās ārkārtējos gadījumos. Ir saprotams, ka kristīgās ticības sludinātājiem nevarēja būt ienīstamāku pretinieku kā šie tautā par brīnumdariem uzlūkotie senākās ticības apliecinātāji, kas visniknākā kārtā liekami novārtā, pret ko lietojami visstingrākie līdzekļi, kas sadedzināmi uz sārta. Burvji un raganas zaudēja turpmāk arī tautas acīs nozīmi kā laba nesēji, bet par noslēpumainu, nepārvaramu, bīstamu spēku apbalvotiem

106

tos uzlūkoja vienumēr arī pretēju uzskatu apliecinātāji. Šie tad nu bija buramo vārdu īpašnieki un lietotāji.

Burvji un raganas izlieto jaunā nolūkā buramus vārdus, un arī citi griežas pie viņiem, ja grib kādam kaut ko ļaunu nodarīt. Citādi no viņiem pašiem jāsargās un jālieto buramie vārdi un citi līdzekļi, lai viņus darītu par nekaitīgiem. To raganas, spīganas jeb laumas izmanto citu govis, slauc tās, noņem krējumu, samaitā pienu. Ir tad sevišķi piena, kreima un sviesta vārdi, ar ko nodrošināt lopkopības ieguvumus un aizsargāties pret raganām.

Buramo vārdu lietotājus, kas ar tiem dziedina slimības, nogriež ļaunu, atnes labu, mēdz saukt par labdariem vai arī par vārdotājiem, pūšļotājiem, svētajiem. Par savu palīdzību labdaris ņem kādu dāvanu, ziedu ne tik daudz atmaksas dēļ, kā ar to nolūku, lai palīdzības saņēmējs neaiznestu projām no mājas svētību un burvības spēku. Ja labdaris zieda nedabū, tad viņš izsargās no ļaunajām sekām ar piepūšamiem vārdiem, ar tiem atņemdams palīdzības meklētājam piešķirto labumu vai pārvērzdams to par ļaunumu.

Savus burvības vārdus viņu īpašnieks tura no visiem noslēptus. Ja kāds tos dabū zināt, tad tie zaudē savu spēku. Kad burvības spēku īpašnieks mana, ka tuvojas nāve, viņš cenšas tos atdot citam, kādam tam cilvēkam. Uz to cenšas īpaši tie, kam sakars ar kādiem ļauniem gariem: burvji, raganas. Ja viņi nedabū savu slepeno mākslu atdot citiem, tad viņi mirst briesmīgās mokās.

b) Buramo vārdu lietojuma gadījumi ir visnopietnākie dzīvē. Kur cilvēkam pietrūkst padoma, kur viņš nezina, kā līdzēties, tur viņš gaida glābiņa no noslēpumainām varām.

Lielāka daļa buramo vārdu attiecas uz dažādām s l i m ī b ā m. Pūšļotāji, vārdotāji bija agrāk laucinieku ārsti, pie kā tie griezās visās kaitēs. Vārdotājs šādos gadījumos mēdza paņemt trauku ar ūdeni, degvīnu vai citu slimniekam nodomātu šķidrumu, nogāja savrup un to apvārdoja, turēdams kreisajā rokā trauku un labajā kādu kauliņu vai nazi, ar ko vilka, zināmus vārdus runājot, pār šķidrumu trīsreiz krustu. Vārdošana varēja notikt arī citādā veidā, dažreiz slimo vietu appūšot vai apspļaudot. – Ir buramie vārdi pret visādām slimībām: krūšu sāpēm, kāsu, spiedēju, pakrūti, caureju, sarkano guļu, galvas sāpēm, zobu, ausu, acu sāpēm, pampumu, tūsku, augoņiem, asins sērgu, drudzi, krampjiem. Visvairāk pūšamo vārdu ir pret r o z i. Tautā valdīja ticība, ka tikai vārdotāji un ne mācīti ārsti šo slimību var izdziedināt. Tautā pazīst trejdeviņas rozes. Šie buramie vārdi ar to interesanti, ka tanīs lieto rozes vārdu gan zināmās puķes, gan slimības nosaukuma nozīmē: iznāk pievilcīga rotaļa ar rozēm. Daudzos no tiem ir leģendiski vilcieni par Jēzu Kristu. Piem.:

Jēzus gāja pa vienu aramu tīrumu un nesa rozes savās rokās: pirmā nozuda, otra sadega, trešā aizgāja, – tai ceturtai nebūs pieķerties ne pie kāda cilvēka smadzenēm, stilba, rokas, kājas, galvas, krūtīm jeb pie citiem locekļiem. Tā visām rozēm: baltai, sarkanai, melnai, zilai, zaļai, dzeltenai; tā ūdens, čūskas, kaulu, lapu rozēm, un kā viņas arī nesauktu, – būs noiet un neatgriezties.

Vēl ir daudz vārdu pret zirgu slimībām: vīvelēm un liesu.Liela nozīme priekš cilvēka veselības ir sevišķai miesas daļai cilvēkā, m ā t e i, ko domājās

kā cietu miesas gabalu dūres lielumā netālu no mugurkaula. Ja māte iziet no savas vietas vai top nemierīga, tad cilvēks saslimst. Ir tad mātes vārdi viņas apmierināšanai, noguldīšanai:

Memmiņa, mīļā zelta memmiņa, sēdies zelta krēsliņā – mīksta kā liepiņa, salda kā medutiņš – asins vidū, jūrā dzelzu stabs. Ciets mans vidutiņš kā dzelzs.

Burvis  u z l ū k o  s l i m ī b u  p a r  d z ī v u  b ū t i, pār kuru viņš ieguvis varu ar saviem vārdiem. Viņš var tai pavēlēt, to iznīcināt, tai norādīt vietu, kurp lai iet. Viņš saka uz rozi: Izdilsti kā vecs mēness, sakalsti kā purva niedre, izdēdi kā vecs mironis, kā linu pīslis, kā dūmi gaisā, kā migla un kā rīta rasa vējā. Viņš pavēl slimībai no cilvēka aiziet, palaikam nosakot, uz kurieni. Sarkanai guļai norāda: kādā vējā nākusi, tādā lai aiziet. Trakumam pavēl, lai tas skrej ārā; ja tas neklausīs, sauks Pērkonu, kas viņu gremdēs zemē deviņas asis.

107

Trejdeviņi Pērkoni sper pampumu apakš akmens. Roze pazūd dziļā purvu ellē, kur neviens neiet iekšā. Uz drudzi saka: Izej, tu gļēvais drudzi, pie lielas upes tilta, paskaties lejas pusē: upē tur piecas sarkanas jumpravas danco uz ledus gabaliem, – tur tu skaties, tur paliec. Slimību daudzkārt noraida uz jūru. Uz trumu saka: Mūc uz jūru, rocies jūras smiltīs, – tur tava vieta, tur tu guli. Katras tautas buramos vārdos mēdz būt savas noraidāmās vietas saskaņā ar viņas apkārtējo dabu: Alpu iedzīvotājiem tās ir augstākās kalnu galotnes, somiem neapdzīvotie, neaprobežojamie klajumi, Laplandes nepārejamie tīreļi, latviešiem purvi un jūra.

Burvības vārdi vērsti ne vien pret slimībām, bet arī p r e t c i t i e m ļ a u n u m i e m. Kā tādi minami: viesulis, pērkons, vilki, peles un žurkas, kukaiņi, mēris, skauģi, lietuvēns. Plaša ir z a l k š u u n č ū s k u v ā r d u nodaļa. Šo kustoni še nosauc dažādi: par brūti, par mazu mazu vīriņu, kūli, kūlainīti, negoda tēvu, godīgu lielmāti, bezzobi, gan arī tiešā vārdā. Piem.: Kūlaš, kūlaš! Kur tu teci? Tev pieder meži, mums Māras zemīte. Tev būs kaunēties no cilvēka pakrēsla, no lopa pakrēšļa bīties! Cik pie debesīm zvaigžņu un jūrā smilkšu, tik daudz tev grēku.

Vēsturiska nozīme k u n g u u n t i e s a s v ā r d i e m. Tos runāja, pie kunga vai tiesas ejot, lai kunga prāts ir mīksts kā vilna, kā slotas lapa, kā liepu lapa, lai sakrīt kunga dusmas kā upē ledus, lai ienaidnieks paliek tiesas priekšā mēms kā akmens. Tad tāds piemērs:

Kad vecos laikos divi tiesājās, tad bija zināma dziesmiņa, kuru trauca katrs ātrāk nodziedāt; kam tas izdevās, tas pārspēja:

Es piedzimu dzelža bērns no tērauda māmuliņas;Es apģērbu dzelža svīti, tēraudiņa kažociņu.Es aizgāju uz tīreli ar ziemeli spēlēties, Lieli kungi, mazi kungi pa malām noglūnēja;Es izdzinu velna māti pa mazām durvtiņām.

Lai nocietinātos pret pērienu, lietoja šādus vārdus:Ai jūs, manas mīļās miesas, pārvēršaties pakulās:Lai tur sita, lai tur dūra kā pakulu kodaļā.Ar zināmiem vārdiem apturēja uguni, piesēja zagli, noturēja zirgu. Ne tikai gadījumos, kad

kas ļauns novēršams, dažreiz arī, l a i k a u t k o l a b u i e g ū t u, lietoja burvības vārdus. Bija zināmi vārdojumi, lai dabūtu vīru, lai iedotos bites, avis, govis, lai lopam būtu daudz pircēju, lai stabule maucas, lai sadabūtu medījumu, lai sējums izdodas, lai saulīte spīd. Pēdējā gadījumā lietojamie burvības vārdi šādi:

Atspīd, saulīte! Atspīd, saulīte! Velc baltu kreklu mugurā, met melnu kreklu jūriņā, – gan jūras meitas izvelēs ar sudraba vālītēm.

2) VECUMA PAKĀPES. Latviešu buramo vārdu krājējs un sakopotājs Fr. Brīvzemnieks pastāsta, ka viņam par šādiem vārdiem nākuši rokā izvilkumi no Bībeles un kristīgu lūgumi; dažus tādus vārdiskus aizņēmumus no dziesmu grāmatas un psalmiem viņš nemaz nav uzņēmis savā krājumā. No otras puses, viņš liecina, ka tauta vecākos, no kristīgām grāmatām nepārņemtos pūšamos vārdus cienī vairāk, vērtē augstāk. Ievērojot buramo jeb pūšamo vārdu sevišķo nozīmi, šāda pretēja nostāšanās pret tiem saprotama. Ja no svarīgos, nopietnos gadījumos lietojamiem vārdiem sagaida brīnišķīgus panākumus, tad tiem jābūt neparastiem, ārkārtējiem, noslēpumainiem. Par tādiem nevar uzskatīt visiem pieejamus, pazīstamās grāmatās atrodamus, visur lietotus lūgumus. Bet pie tam šiem vārdiem jāatbalstās uz stipru, nešaubāmu ticību par viņu brīnumspēku pašā viņu lietotājā, un ticību, ka viņam palīdzēs, prasa arī no tā, pie kā tos lieto. Šāda ticība var būt ne tikai uz būtēm un lietām, kuras tura par patiesām. Ja par tām sāk šaubīties, zūd ticība uz tām un viņu spēku; līdz ar to arī vārdi, kur tās piesauktas, zaudē savu nozīmi. Kristīgas mācības iespaids ar laiku satricināja latviešiem ticību uz viņu senējiem dieviem. Tiklīdz tas bija noticis, nevarēja tos vairs piesaukt gadījumos, kur gaidīja palīdzību no viņiem. Arvienu vairāk noslēpumaina spēka iemantoja kristīgā mācībā minētās būtes (Jēzus, Marija u.c.) . Redzams tad uzglabātajos latviešu buramos vārdos, ka tie atbalstās uz ticību kristīgā mācībām minētām būtēm, sevišķi tanī viņu

108

veidā, kāds tas atrodams katoļu baznīcā. Klāt še nāk elementi no latviešu agrākās ticības. Dažos buramos vārdos šie pēdējie ir noteicoši. Turpretim citos pilnīgi pārejam kristīgas ticības pasaulē. Še pēc vecuma pakāpēm atzīmējas senie, vēlākie un jaunākie burvības vārdi.

a) Seno latviešu buramo vārdu starpā sastopami daži, kas uzejami daudz tautās un ļoti tālā senatnē. Pie tiem pieder līmējuma jeb griežamie vārdi: Pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas bu, bu, bu, bu. Līdzīgi vārdi atrodami pie šumeriešiem (ap 2500 gadus priekš Kristus), pie senindiešiem (vairāk simtu gadu pr. Kr.), pie senvāciem.

Minētie burvības vārdi pieder pie visvecākiem vācu rakstu pieminekļiem, pie tā saucamiem Merzeburgas burvības pantiem (Merseburger Zauberspruche). Tie uzrakstīti desmitā gadu simteni pēc Kristus un ir vienīgie senvācu dzejas paraugi, kuros nav nomanāms kristīgās ticības iespaids. Līmējumu vārdu ievadā minētas ģermāņu dievības. Balders un Vodans jāj pa mežu. Baldera kumeļš izmežģī kāju. To apvārdo Frija, Vodans u.c.: Kauls pie kaula, asinis pie asins, loceklis pie locekļa, it kā tie būtu salīmēti. Raksturīgi, ka no pieciem Brīvzemnieka krājumā uzzīmētiem šo burvības vārdu latviskiem variantiem tikai vienam parastais kristīgais piegalinājums (Dievs Tēvs utt.).

Senie latviešu buramie vārdi pazīstami īpaši no tautas dziesmām tuvās domu pasaules un izteiksmes. Brīvzemnieks atrod: jo vairāk kādam buramam vārdam kristīga piemaisījuma, jo tas nesakarīgāks, neskaidrāks, nesaprotamāks. Senās dievības arī še reti sastopamas, un, kur tās minētas, tur tās palaikam stāv vai nu kopā ar kristīgiem jēdzieniem, vai ar citiem norādījumiem uz kristīgas ticības laikiem. Vispār sakāms, ka latviešu tagad pieejamos burvības vārdos nav daudz tādu, kas savā tagadējā veidā būtu uzlūkojami par tiešiem pārņēmumiem no senējiem pagānu laikiem. Kādos retos minētas senās latviešu dievības, tomēr blakām atzīmēti vēlāku laiku apstākļi. Kādi piena vārdi beidzas šādi: «Nu Dēkla, Laima sēd kaktā, kupā mans pieniņš, kreimiņš kupata kupā. Dzen, Pērkona lode, zibenē tos ļaunos garus no maniem lopiem nost! Iekš tā vārda...» Še senākās dievības Dēkla, Laima, Pērkons. Bet, neievērojot pēdējos vārdus, lielum lielās daļas buramo vārdu noslēgumu ar trīsvienības piesaukumu, šie vārdi sākas: «Nāk mans pieniņš no Liepājas... no Jelgavas... no Rīgas...» Tātad minētās vietas, kādas senie latvieši nepazina. Kādi naktspamašu vārdi sākas: «Jodu māte, Jodu tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem, melniem zirgiem...» Jods, senais latviešu dievs, brauc baznīcā, kas nodomāta kristīgiem dievkalpojumiem. Zalkša vārdi: «Zil' Māriņ', Dēkl', Laimīt, nāc mājā!» ir, bez šaubām, veci, kā uz to norāda arī tautas dziesmu ritums, bet arī še ir blakām pagānu dievībām kristīgā Māriņa.

Skaidrāki no senākiem laikiem varētu būt uzglabājušies daži vārdi, kuros nav minētas nekādas dievības. Še, veco dievību nozīmei zūdot, nebija nekāda iemesla kaut ko grozīt tāpēc, ka šo dievību še nemaz nebija: dzeja savu vērtību nezaudēja un neprasīja pēc citas izteiksmes. Pie tādiem pieder čūsku vārdi:

Es nociršu melnu tārpu ar zaļaju zobentiņ;Es uzkāpu kalniņā zobentiņu balināt.Tādi pat daži uguns vārdi:Kuries, mana uguntiņa, ledus kalnu starpiņā!Div' akmeņus apkārt liku, divi ledus

gabaliņus.Neaun kājiņas, necel spārniņus.Dzisa, dzisa, dega, dega akmens jūras dibenāSalmu jumts, mālu miņa.

Veca bāba kalnā kāpa, oša pīpi pīpēdama;Melni kraukļi ogles dzēsa, vārpa plēšas kustināja.

b) Vēlākie buramie vārdi uzrāda skaidras katoļu ticības iezīmes, vietām ar nekristīgu jēdzienu piejaukumiem. Kad latviešu vidū jau luteriskā ticība bija iesakņojusies, viņi tomēr ir turpmāk uzticēja katoļu ticībai vairāk spējas brīnumu darīt nekā luteriskajai ticībai un griezās nereti pie katoļu mācītājiem, lai caur tiem atriebtos par kādiem apvainojumiem vai zaudējumiem. Ar katoļu uzskatiem tad arī paliek saskaņā lielum lielā daļa burvības vārdu.

Daži jaukti burvības vārdi jau atzīmēti. Še minami īpaši tie, kuros kristīgie jēdzieni

109

pārsvarā. Raksturīgi sekošie piena vārdi:Mīļā Māra, mīļā Māra! Govu Laima, govu Laima! Nāc no Rīgas uz Ventspili, no

Ventspiles uz Vāczemi, no Vāczemes atpakaļ, pāri pār jūru. Sudraba vālītes papriekšu, mīļā Māra pakaļ iet, slaucene uz rokas. Balts sunītis ar dzeltenu galviņu un dzeltenām kājiņām ietek laidarā; vistiņa tek laidarā ar deviņiem cālīšiem. Mīļā Māra pakaļ iet – deviņas slaucenes, deviņas upītes, deviņas strautiņas, deviņas ieteciņas iekš laidara – piens kā akna, sviests kā māli. Svēts Jānis, svēts Pēteris saslēdz jaunām raganām rokas un aizslēdz acis, lai neredz tā kristīta cilvēka lopiņu.

Daudzkārt piesauc Mariju, Māru, Māriņu, vietām kopā ar Laimu, bet vairāk savrup, pieliekot klāt «svētā», «mīļā». Dažās vietās tā dēvēta par Dieva māti, tā dzemdēšanas vārdos: Mīļā Māriņa, nāc palīgā, tu zelta Dieva māte... Vai dzirkstes vārdos: Tā svētā Māra, Dieva māte, pavēl, ka akmens nosūnojis, novervelējies paliek iekš vietas... Vārdi pret vēja bultu sākas: Glorija, Marija, kas tu par asins jūru, un pa deviņām jūrām cauri gājuse! Marijas vārds še lietots citādi, katoliskāki nekā tautas dziesmās.

Vairāk zalkšu jeb čūsku vārdos minēta Māras zeme: Tev pieder purvi meži, mums tā Māras zeme. Kāds šo vārdu variants ir: Tev pieder puri, meži, man tā platā tēvuzeme. Māras zeme tātad Latvija.

Nereti parādas buramie vārdi attēlojuma veidā no Jēzus dzīves. Tās ir mazas leģendas. Šis sacerējumu veids še uzejams skaidrāks nekā citur latviešu burtniecībā. Ir tādi čūsku vārdi:

Čūska kodusi, mūsu Kungs Kristus runājis: Čūska, tev būs mierā stāvēt kā tas ūdens iekš Jordanes. Čūskas un odzes, paliekat iekš meža!

Kad Jēzus strīdējās ar tiem jūdiem, tad Marija sacīja: Noņem viņiem no galvas to spēku! Jēzus atbildēja un sacīja: Es negribu, lai paliek.

c) Jaunākie buramie vārdi maz atšķiras no kristīgiem dievlūgumiem. Neskaidrības tīšu pielaistas, lai vārdi būtu noslēpumaināki. Senie dievi netiek minēti; dabas dievības tikušas par dabas spēkiem, kas stāv Dieva vadīšanā. Pie latviešu burtniecības tie tikai tanī ziņā pieskaitāmi, ka tos lieto blakām vārdiem, kas tautā glabājušies un veidojušies. Blakām dažiem seniem un veciem uguns vārdiem uzejami arī šādi:

Ak Kungs, kas tu varēji tos trīs dzisināt, kas ceplī sēdēja, tad tu vari to uguns liesmu izdzēst: apžēlojies, ak Kungs, par tiem ļaudīm. Āmen, āmen, āmen! Tu pērkonu gaisā pats stādījis un tu viņam ceļu spriedis, kur viņam jāiet. Augstās debess svētais Dievs, sargi un glāb visus cilvēkus! Āmen, āmen, āmen!

Starp rožu vārdiem uzejami (Zin. kom. XII kr.) izvilkumi no Rokas grāmatas (Agendas) luterāņu mācītājiem (no kristību formulāra):

... nem to krusta zīmi pie tavas pieres un pie tavas krūts± ± par zīmi, ka tu caur to krustā sisto Kristu esi atpestīts...

3) SATURS UN VEIDS. Buramie vārdi ir pēc sava satura un veida nosaistīti ar savu nolūku: viņus lietojot, jāņem vērā sasniedzamais mērķis un līdzekļi, kā to sasniegt.

Par s a s n i e d z a m o m ē r ķ i mēdz būt – novērst kādu kaiti vai iegūt kādu labumu. Vārdotāji tad nu nevar paturēt acīs neko citu kā tikai līdzēt cilvēkam, kas pie viņiem griežas. Še nevar skatīties uz daiļumu, fantāzijas ierosinājumu, noskaņotu vārdu izlasi. Nav arī neviena, kas sacītos vārdus klausās. Ir tad pilnīgi izslēgts nodoms darīt uz otru kādu iespaidu, ko ievēro dziesmu dziedātāji un pasaku teicēji. Jāgādā un jārūpējas vienīgi par to, kā lai sasniegtu cerētos panākumus.

Kādi l ī d z e k ļ i uz to lietojami, tas vārdotājam jāzina. Tomēr viņa patvaļīgā izvēlē tie nestāv: viņš tos gatavus saņēmis un tādi viņam tie jālieto. Arī pats viņu sacerētājs stipri saistīts savā saceres procesā. Viņam jāuzmin un nešaubīgi uz to jālūkojas, kā lai izaicinātu un pielabinātu tos spēkus, no kā palīdzība gaidāma. Tie mēdz būt noslēpumaini; tādi pat tad arī

110

lietojamie izaicināmie līdzekļi.Pie buramo vārdu satura un formas tad nu nav pieliekama tā mēraukla, kas pie citiem

burtniecības darbiem. Bez aprādītajiem iemesliem jāmin vēl arī tas, ka šie vārdi pieder atsevišķiem cilvēkiem, kuri tos uzglabā kā lielu noslēpumu. Viņi nedrīkst tanīs arī nekā grozīt; ja to dara, tie var zaudēt savu burvības spēku.

N o s l ē p u m a i n ī b a,  n e s a pr o t a m ī b a  še tad nu viena no galvenajām pazīmēm. Tā iet reizēm tik tālu, ka lieto vietām pilnīgi svešus, nesaprotamus, noslēpumaini skanošus vārdus. Tā, piem., ir drudža vārdi: a b r a   k a  d a b r a, kurus uzrakstot atlaiž katrā turpmākā rindā no labās puses vienu burtu nost, līdz vienpadsmitā rindā paliek tikai burts a. Šos vārdus jau ap 200. g. pēc Kristus kāds romiešu rakstnieks (Quintus Serenus Samonicus) ieteic pret drudzi. Ļoti veca un tālu izplatīta ir arī tā sauktā Satora formula. Brīvzemnieka krājumā tā atzīmēta kā līdzeklis pret trakumu; citur tā lietota pret apdedzinājumiem un ievainojumiem. Šī formula tā sastādīta, ka, to visādi lasot – no kreisās, no labās puses, no augšas, no apakšas, – iznāk tie paši vārdi:

SATORAREPOTENETOPERAROTASLīdzīga sekoša formula (arī pret trakumu) :AMORMILOOLIMROMAŠīs formulas pastāv vienīgi no svešiem vārdiem. Citām burvībām ir stipri svešu vārdu

piemaisījumi. Kādi vārdi pret galvas sāpēm tā sākas:Tās atslēgas Zālamans atsauca un apzvērēja tev caur tiem svētiem vārdiem; apzvērēja tev

ar visiem gariem un svētākajiem vārdiem: Panru, Tev, Mathron. Es apzvēru tev caur Jēzu Kristu, Elgiar, Ceiriam, Amobu, Bnev, Mathon, Joinis, Zena o Evis, Teiam, Main, Abens, Zondoin...

Starp čūsku vārdiem uzejami šādi:Es gāju pa vienu dambi, satika mani viena Ardirr, viena čūska...Ja buramos vārdos arī nav pilnīgi nesaprotamu vārdu, tad kaut kas noslēpumains tur

vienumēr: apraksta kādu savādu notikumu, norāda uz kādu darbību, min dažādus priekšmetus neparastā sakarā, piesauc kādus garus vai dievus utt. Tur nostāsti par Jēzu (sevišķi rožu vārdos), kas top par leģendām; tur Māra, Dieva māte, kas ar Jēzu runā, kas citā reizē brauc pa Daugavu vai pa jūru ar zelta karīti; tur trīs jumpravas, kas iet pa sētsvidu; tur sātans, kam pieder purvi un meži; tur balta vista melnu cekulu, kas ieskrien zaļā mežā, paliek pie sausa koka; tur rakstīts kaķis, rakstīts zaķis, rakstīts Māras ūdentiņš; tur trejdeviņi avoti, trejdeviņi jūras krasti.

Viss buramos vārdos sacītais iekārtots tā, lai tam būtu neatvairāms i e d v e s m a s spēks. Lai to pavairotu, sastopami bieži atkārtojumi. Tie attiecas uz dažiem atsevišķiem vārdiem (Dur, dur, dur, nodur), uz dažiem teicieniem, uz visu pantu. Tā koduma vārdiem piemetināts, ka tie jāskaita deviņas reizes un katru reizi skaitot jāmet krusts.

Katru buramo vārdu pantu mēdz nobeigt ar parastajiem kristīgo dievlūgumu noslēgumiem: vai ar āmen, vienreizēju vai vairākkārtēju, vai ar: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva, tā Dēla un tā sv. Gara. Tas ir viens no pierādījumiem, ka tagad mums pazīstamie latviešu buramie vārdi pārgājuši kristīgas ticības apjomā un šī lielā mērā nosaka viņu izlasi un veidu. No senējiem elementiem varēja uzglabāties tie, kas nestāvēja asā pretrunā pret kristīgiem jēdzieniem.

Buramo vārdu v a l o d a tad palaikam nav nekāda īpatnīgi latviska. Tiešie pārņēmumi no dievvārdu grāmatām uzrāda tās pašas nelatviskās formas, kādas tur, tā pieminētajos noslēguma vārdos: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva... Šo grāmatu nelatviskais iespaids nomanāms arī citur. Kādi pret galvas sāpēm sacīti vārdi sākas: Tās atslēgas Zālamana es atslēdzu un apzvērēju tev... Kādi rožu vārdi ir šādi: Augstu ir tās debesis, sarkans tas vērsis, gaužām auksta tā miroņa roka. Es vārdoju un runāju pret rozi un auksto brantu...

111

Tīra un īpatnīga valoda uzglabājusies dažos senējos vārdos, īpaši tanīs, kur tautas dziesmu pantmērs tos izsargājis puslīdz nepārgrozītu. Tomēr arī še nereti uzejami bojājumi. Ņemsim paraugam vārdus, kā karā nevar nošaut:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu, dzelzim savas kājas āvu.Manas miesas, mani kauli, tinatiesi pakulās.Nelienat neviena lode(?), ne tērauda zobentiņš.Dievu dotu ciri cirtu pelēkai akmenī;No akmeņa taukus ņēmu – smērē savu augumiņ.Dzelzu pirti kurināju tēraudiņa skaidiņām,Dzelzu slotu sutināju,Lai pērāsi tas puisītis, kam tērauda kažocīts.Man kažoka nav,Man kažoka nav,Man kažoka nav.

Buramos vārdos parādās arī r a k s t s tādā lomā kā nekur citur latviešu burtniecībā. Dažos gadījumos tas tieši pieder pie līdzekļiem, ar ko sasniegt buršanas jeb vārdošanas mērķi. Trakam sunim jāiedod ar sviestmaizi zināmi uz papīra uzrakstīti vārdi; kad kādam tek no deguna vai kādas brūces asinis, tad zināmi burti jāuzraksta uz papīra un jāapsien ap vainu; dažus rožu vārdus raksta ar sarkanu krītu uz zila papīra un liek rozei virsū. Šie raksti gan visi ir vai nu atsevišķi burti un skaitļi, vai nelatviski, sveši vārdi. Še raksts vēl ir latvietim kaut kas noslēpumains, burvīgs.

Vēlāk tautā uzejamas arī r a k s t ī t a s b u r v ī b u g r ā m a t a s. Tāpēc ka burvības vārdi paturami galvā vienam vienīgam, kas nevar atbalstīties uz citu atmiņu, rakstu šo izlieto agrāk nekā citos gara darbos. Rakstītos buramos vārdus turēja tāpat noslēptus kā nerakstītos. Ja kāds tos dabūju lasīt, varēja celties šaubas par viņu spēku. Rakstīto burvības vārdu īpašnieks atdeva mirdams cieši glabāto grāmatu kādam no saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kam viņš bija iepriekš iemācījis rakstu lasīt. Par spēcīgākiem tomēr turēja vienīgi atmiņā glabātos vārdus.

Še pieskaitāmas arī grāmatas, kas tieši rakstītas un kā tādas izplatītas tautā. Tās ir s v ē t ā s g r ā m a t a s. Arī tās izsargā un izglābj no ļaunumiem un piešķir labumus. Pie viņu lietošanas noteikumiem pieder taisni tas, ka tās māju no mājas nesamas, vienam no otra norakstāmas un lāsti izsacīti pret tiem, kas grāmatu nevienam nerāda un nedod. Viss saturs ņemts no kristīgām tradīcijām, kam nav nekāda sakara ar latviešu senējiem ticējumiem. Še sastopama latviešiem agrāk sveša pasaule, kas sākusi laist saknes latviešu garā. Esam uz robežas starp burtniecību un grāmatniecību, starp tradicionāli latvisko un kristīgo pasauli.

Svētās grāmatas ir dažādas. Tomēr dažādības izskaidrojamas (kā to uzrāda Dr. J. Alksnis, Zin. kom. XII Rakstu krājumā) pa lielai dajai ar sabojājumiem, grāmatas vairākkārt citu no citas norakstot. Tās salīdzinot, nomanāms, ka tām par pamatu viens pirmteksts.

Svētā grāmata jeb Gendija vispirms uzrāda nelaimīgās dienas gadā. To pavisam 42–45. No tām, visnelaimīgākās 7: 3. marts (kad Pestītājs pārdots), 1. aprīlis (Jūda piedzimis), 1. augusts, 17. augusts, 15. septembris, 30, septembris, 1. decembris. – Grāmatā minēti šādi priekšraksti un tikumiski prasījumi: stingri vēlīt svētdienu, iet baznīcā, lūgt Dievu, negriezt matus, nekulties ar lepnību, nabagiem dot maizi, nezvērēt pie Dieva vārda, nekrāt zeltu un sudrabu, nedzīties pēc miesas kārībām, otru nenokaut ne rokām, ne darbiem, godāt tēvu un māti, nedot viltīgu liecību. Ja to neievēros, nāks sods. «Es iešu ar savu kungu no vienas pilsētas uz otru, un tad meita celsies pret māti, brālis pret brāli, māsa pret māsu un viena pilsēta pret otru.» – kas grāmatu noraksta, dod norakstīt un izplata, tam tiks piedoti visi grēki. Kam grāmata mājās vai kas to pie sevis nēsā, tam pērkona laikā nenotiks nekas jauns, tas izglābsies no ūdens un uguns, tam nevar kaitēt nekādi pielādēti rīki; grāmata sargā no zagļiem un slepkavām, un ar to var pārspēt visas grūtības. Grāmatā uzzīmēti arī vārdi, ar ko asus ieročus darīt nekaitīgus, ar ko apturēt no deguna tekošas asinis. – Dažās grāmatās sacīts par 12 Izraēļa ciltīm, kādu jaunumu tās darījušas Jēzum un kādu sodu par to saņem.

Grāmata, pēc viena uzzīmējuma, sūtīta ar eņģeli Miķeli no debesīm pagāniem iekš Ostai jeb Olsteines treju ķēniņu dienā 1702. g. un iespiesta 1704. g. zelta burtiem. Miķeļa baznīcā (iekš Ostai) tā lidinājās kā balodis un no daža, kas pēc tās sniedzās, tā sargājās, bet pie daža tā

112

spiedās klāt un atvērās vajā. Tur lasāms: Jums būs ticēt, ka es šo grāmatu ar savu dievišķu roku esmu rakstījis. – Pēc cita uzzīmējuma, grāmata atrasta 185. g. uz Pestītāja kapa. Kad ķeizars Kārlis ieņēmis franču zemi, tad viņam tā dāvināta, un, kad viņš tur nonācis, tad viņš to licis zelta burtiem iespiest. Grāmatas vārdi nostādīti blakus tēvreizei un Kristus ciešanas un miršanas stāstiem. Kas tos tura, klausa un skaita, tas nemirs sliktā nāvē.

Literatūra. Buramo vārdu krājumi: Treilanda–Brīvzemnieka, 1881 (717 buramie vārdi ar norādījumiem par burvībām): Dr. J. Alksnis, Materialien zur lett. Volksmedizin (Separatabdruck aus: Historische Studien aus dem Pharmokol. Inst. d. Univ. Dorpat), Halle 1894.; R. L. P. Zinību komisijas Rakstu krājums XII, Jelg. 1898; Dr. J. Alkšņa sastādīti Tautas medicīniski materiāli, starp tiem buramie vārdi, svētās grāmatas jeb Gendijas iespiedums; Jelg. Latv. b. Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums II, Jelgavā, 1893 (daži pūšamie vārdi). – Par burv. vārdiem: Nik. Busch, Heilsegen in den Ostseeprovinzen, Rig. Zeitung 1910; Brummer, Ueber die Verbannungsorte der finnischen Zauberlieder, Helsingfers, 1909 (ievēroti arī citu tautu, starp tiem latviešu, burvības vārdi).

6. TICĒJUMI

1) Burvības, māņi, gari    a) Kustoņi    b) Stādi    c) Dvēsele2) Dievības    a) Debesu dievības    b) Likteņa dievības3) Dievs    a) Kā gaismas dievs    b) Kā personiska būte    c) Kā tikumiska būte4) Svinējumi    a) Svētki    b) Svētnīcas    c) SvētniekiLatviešu ticējumos, no kā izlasāms latviešu burtniecībā ietvertais pasaules uzskats,

uzejamas vairāk klātnes, kas pieder vairāk attīstības laikmetiem. Daži no tiem sakņojas indoeiropiešu pirmtautā, citi radušies zem kristīgas ticības iespaida vai tieši no tās pārņemti; daži saistās pirmatnīgā veidā ar apkārtējiem priekšmetiem, citiem ir par saturu patstāvīgi tēli; daži aptver parādības, kas vēl pavisam nenoteiktas, izplūdušas, citi uzrāda jau diezgan apjaušamas, noveidotas būtes. Par pilnīgi nokārtotu latviešu mitoloģiju nevar būt runa. Var uzrādīt tikai dažādus latviešu ticējumus, kas nodalāmi zināmās grupās un attīstības klasēs.

1) BURVĪBAS, MĀŅI, GARI. Pirmatnējs cilvēks neatšķīra sevi no apkārtējās dabas. Sev līdzīgas būtes viņš redzēja kustoņos, stādos, debess spīdekļos, mākoņos, arī klintīs, kalnos, avotos. Tām bija dvēsele un cilvēkam līdzīgas īpašības; tām piemita burvīgi spēki, kas iedvesa pa reizei bijību, bailes, pa reizei uzticību, paļāvību; tās varēja lemt par cilvēka likteni, par viņa laimi un nelaimi.

a) Sevišķi tuvu cilvēkam stāvēja kustoņi. Redzamu vietu zvēru starpā ieņem l ā c i s. Viņš ir gudrs un ļoti spēcīgs. No viņa bīstas jaunie gari. Lai tos izdzītu, lāci ved kūtī un citās telpās. Lācis ir par tēvu latviešu teiku varonim Lāčplēsim (Lāčadēlam). Lācim allaž nostājas blakus v i l k s. Viņu nav radījis Dievs, bet Velns, tomēr viņš Velnu vajā. Senāk viņš neesot

113

bijis plēsīgs, bet gājis ganos; saimniece viņam kukuļa vietā iemetusi karstu akmeni mutē; no tā laika viņš varot ēst, ko Dievs viņam novēlot. Vilkam draudzīgi sakari ar l a p s u. Tā ir liela gudriniece. Mācēdama visas gudrības, viņa gribējusi iemācīties arī laisties pa gaisu; tomēr mētelis, kas viņu mācījis, palaidis par ātru viņu vaļā, tā ka viņa kritusi uz celmu un no tam dabūjusi atšautu asti. No citiem meža kustoņiem allaž min kopā zaķi un vāveri. Z a ķ i, ko dēvē par Dieva zirgu, Dievs ar viltu izmainījis pret Velna zirgu. V ā v e r e pieder pie (auniem kustoņiem. Tā nes uz jumta degošas ogles un nodedzina mājas. No citiem kustoņiem tautas tradīcijās vēl minēti: k u r m i s, kam nolemts dzīvot apakš zemes, tāpēc ka (līdz ar čūsku) nav nācis palīgā ceļus taisīt, s e s k s, alus darinātājs un dzērājs, p e l e, miega valdniece, bērniem miega nesēja, u.c.

M ā j u  l o p i agrāk dzīvojuši mežā un tikai vēlāk, vilkam tos vajājot, gājuši glābties pie cilvēkiem. Z i r g s tāpēc nosodīts uz nemitīgu darbu, ka viņš, aizbildinādamies ar nevaru, liedzies nest Dievu pār upi. G o v i s bijušas agrāk visas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem un piederējušas Velnam. Dievs, uztaisīdams kūtis un uzlaizdams govīm mušas un dundurus, tās pārdabūjis pie sevis; lai Veltīs tās nevarētu pierādīt par savām, Dievs tās nokrāsojis dažādās krāsās, pāršķēlis tām nagus un iedzinis pierē vadžus. A i t a ir Dieva kustonis. Velns redzējis Dievu to cērpam, pārgājis mājās un sācis cirpt savu cūku, tāpēc tai palicis mazums saru uz muguras. S u n s un k a ķ i s dzīvo ienaidā. Tam par iemeslu tas, ka kaķis, kam agrāk bijis jāiet ganos, nozadzis suņa brīvgrāmatu.

No putniem pie māju kustoņiem pieder g a i l i s, gaismas sludinātājs, saules simbols. No citiem putniem liela nozīme d z e g u z e i. Tā dzimusi no meitas, ko apprecējis zalktis vai Velns, vai arī cēlusies no nelaimīgas mātes meitas. Viņa liela pareģe, var noteikt gadus, cik ilgi dzīvot vēl pie māmiņas, vai pavisam. Kā pareģe viņai stājas blakus z ī l e. Tā nes ziņu, kad meitai jāj precinieki, kad brālim jāiet karā. Ļoti iemīlēts putns l a k s t ī g a l a, kas cēlusies no kalpinātās un sistās pameitas, kura lūgusi Dievu, lai viņu pārvērš par putniņu. Viņa zīlē sējas laiku, palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. Puišu lomu tēlo c ī r u l i s, kas dara alu, dzer, dzied, kaitina c i e l a v u.

No pārējiem dzīvniekiem ievērojama č ū s k a, par ko dažkārt tiek cilvēka dvēsele. Viņa ļauns kustonis, Velna radīts; kas viņu nosit, tam tiek piedoti septiņi grēki. Čūskai savs ķēniņš, galvā zelta vainagu, kuru iemantojot tiek bagāts un gudrs. Pretim čūskai ir z a l k t i s, labs kustonis, govju sargs un labdaris, kuru nav brīv sist.

b) Arī stādi bija senējiem latviešiem dzīvas būtes. Tiem ir dvēsele, kura turp dažkārt pārgājusi no cilvēkiem. Koki senāk runājuši. Tie sajūt arī sāpes, sevišķi kad tos griež zināmās dienās (krusta dienā) vai arī kad tos zaļus vai visām lapām met ugunī. Augstā cieņā stāv ozols un liepa. O z o l s ir ar savu stiprumu, pastāvību, nelokāmību vīrieša ietēls. Puisēniem kāra šūpuli ozola līkstē; mazgājamo ūdeni tiem sildot vai pirti tiem kurinot, ņēma vismaz kādu daļu ozola malkas; tiem nodomātā peramā slotā iesēja kādu ozola zariņu. Vīrieši lietoja savos darbos (tā biškopībā) vismīļāk ozola koku, dzēra no ozola kannām. Zem ozoliem mēdza notikt arī dievkalpojumi un ziedojumi. Maigā, pieglaudīgā, kuplā l i e p a ir sievietes ietēls. Kur jaundzimušo puisēnu vajadzībām kalpoja ozols, tur meiteņu vajadzībām liepa. Sieviešu darbos un dzīvē bija pirmā vieta liepas kokam: no tā taisīja pūrus, velējamās vāles, galdus. Liepa ir arī kapu koks. Liepā pāriet žēlabās nomiruša puiša dvēsele; kad no tās pataisa kokli, tā skan žēli.

Attiecīgās latviešu tautas tradīcijas aplūkodams, A. Švābe atrod, ka ozols un liepa nav latviešiem dzīves poētisks attēls, bet pati šī dzīve, ka tie piepilda latviešu dzīvi no šūpuļa līdz kapam un uzstājas ar viņiem kopā svētkos un dzīrēs. Latviešiem ozoli un liepas bijuši svēti koki, ko nedrīkst cirst, kam upurē vistas un gaiļus, kam dzied īpašas kulta dziesmas. Tie ieņem svarīgu vietu senlatviešu reliģijā. Tie noteic viņu paražas un uzliek viņiem zināmus pienākumus, kas izpildāmi dzemdēšanas, kristību, kāzu un citos gadījumos. «Pusmītiskā,

114

pusvēsturiskā Prūsijas Rāmava ar svēto ozolu birzi ir tikai krāšņs simbols visām tām neskaitāmām Senlatvijas reliģisko svētku rāmavītēm, kuras pastāvēja visur vienalga, vai viņas bij iemiesotas īpašās birzēs un elku kalnos vai arī dzīvoja tik kā acumirklīga masu psihozes sajūta svētkos un īpašās svētku dienās.» Pie ozola un liepas uzejamas arī zināmas totēmu iezīmes: latvieši ticējuši, ka viņi no ozola un liepas cēlušies. Ozolam un liepai ir savas dzimtis, kas nostājas savstarpējā pretstatā. Še ieraugāmās pusdzejiskās, pusmitoloģiskās gleznas saskan ar senlatviešu jēdzieniem par dzimts satversmi, kas pirmatnes domai tēlojas kā žuburots koks.

Ā b e l ē parasti ierauga māti. Bārenīte piestājās pie ābeles, kas pār to birdina baltos ziedus, kamēr bārenītei birst asaras. Ābele lūdz Dievu, lai rudeni meita iziet tautās. Ābele zied skaistāk par visiem kokiem: ievai balti ziedi, ābelei sudrabiņa. Ābeli tad arī dēvē par Dieva koku, no kura nav labi lauzt zarus vai ņemt ziedus vainagam. Saule raud, ka ābelei nokritis zelta ābols. Runā arī par zelta ābeli. I e v a ir sievas simbols. Meita uzaug kā liepa, nozied tautu galda galā kā ieva. Kas negrib būt sieva, tā neņem ievu rokā. Sieviete nelauž ievas zaru, jo viņa ir pati kā ieva. L a z d ā ietēlojas godsirdība, krietnums, drosme. Viņas ziedi skaistuma ziņā gan netiek līdz ābeles, arī ne ievas ziediem; tomēr tiem ir sevišķa vērtība: lazda zied gavēnī, cietajā mēnesī, sarkaniem ziediem. Tautās vai tumšā naktī ejot, ņem rokā lazdas zaru: lazda netura blēņu, nevēl ļauna, pat Velna nebēdā. B ē r z s, atšķiroties šai ziņā no citiem kokiem, pats aicina, lai viņam griež zarus. Tikai jāatstāj galotne, kur uzmesties putnam, ar ko pušķoties Dieva dēlam. Ja meita lauž bērza galotni, tad tā paliek atraitnē jeb viņu apprec vecs vīrs vai atraitnis. Par to var nākt arī vēl bargāks sods: var nomirt tēvs vai māte. O s i s, aklais koks, pavasari nav redzējis, ka ziemelis jau projām, un tāpēc palicis kails ilgāk par citiem kokiem; rudeni viņš, baidīdamies citiem pakaļ palikt, pārāk ātri nometis zaļo apģērbu. A p s i sauc par Velna koku, kas grabēt grab. Apšu lapas vienumēr dreb; tās drebina zem tās stāvošā Vēja māte vai arī svētā Māra, kam apse nav devusi naktsmāju. Kas sacērt apsi vai vij apšu vainagu, tam dreb valoda. S ē r m ū k s l i s, p ī l ā d z i s top izlietots pret jauniem gariem, burvjiem, raganām. – Daudz ticējumu saistās ar p a p a r d i. Tā zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Kas ziedu iemanto, tas visu zina un redz, var staigāt apkārt neredzams un iet caur aizslēgtām durvīm.

Tauta uzskata savā pirmatnē par dzīvām būtēm arī d e b e s s u n c it a s d a b a s p a r ā d ī b a s. D e b e s i s uzlūko par tēvu, zemi par māti, kā to redzam mīklās. Debesis dēvē arī par zilu pļavu, kur divi gani, viens sudraba (mēness), otrs zelta (saule), gana baltas govis (mākoņus), vai arī par lielu lauku, kur ganās liels pulks kazlēnu (zvaigznes) ar pekainu āzi (mēnesi) vidū. S a u l i vēl tēlo par govi, par mazu sunīti, kas skrej pa pasauli riedams, par spožo, kas apēd baltus putnus, par vistiņu, kas iebāž knābīti katrā šķirbiņā, m ē n e s i – par vērsi, par plikpauri, par baltaci, par baltu zirgu, kas pār vārtiem skatās. Saule un mēness ir arī divi vīri, kas iet pa kalnu, viens otra nepanākdami, vai arī brālis un māsa, kas ik dienas peld pa jūru. Z v a i g z n e s ir baltas aitas, rogas, rieksti. M ā k o n i s ir putns, kam spārni pil, s n i e g s – gulbis, kam spalvas put. Debess parādības turpmāk izveidojas par uzskatāmām dievībām.

Māņiem, kas attiecas uz pašiem dabas priekšmetiem, pievienojas ticējumi dažādiem no šiem priekšmetiem vairāk vai mazāk nošķiramiem gariem. Šos latvieši mēdz iztēloties par mātēm. V ē j a m ā t e šūpo šūpuli vilkam, lāčam, zīlītei, žubītei, vālodzei, auž jūrā baltus audeklus, slauka Dieva namu, mēneša istabu. Tai ir četri dēli (vēji) un savas kalponītes. Z e m e s m ā t e ir zemes valdniece, kas cilvēku ņem savā glabāšanā pēc nāves. J ū r a s m ā t e šūpo ozola laivu, palīdz zvejniekiem. Viņai daudz naudas, zelta un sudraba. Viņai arī kalponītes, kas sedzas baltās sagšās. M e ž a m ā t e sauc vārdā putnus, zina, kur dzīvo katrs meža kustonis, palīdz ganiem, medniekiem, koku cirtējiem. C e ļ a m ā t e tek dienu nakti, «dzelžu kalti ritentiņi, pakavoti kumeliņi», gādā par ceļiniekiem. Vēl piemin Krūmu māti,

115

Lapu māti, Miglas māti, Nakts māti, Ogu māti, Ziemeļa māti u.c.Zināmas būtes parādās kā dažādu darbu veicinātājas. Zemkopjiem palīdz J u m i s, kas

ziemu pavada klētī vai tīrumā. Viņam kājās zābaki ar piešiem; viņš brauc melniem, bēriem vai sirmiem zirgiem. Izšķir rudzu, miežu, auzu un linu Jumi. Lopkopībā svars govju M ā r š a v i ņ a i, kuras nosaukums cēlies no Māras. Arī Māru min par govju sargātāju, viņu dažkārt nosaucot par P i e n a m ā t i. Šī dažreiz parādās arī zalkša vai cielaviņas veidā. Zirgu patrons ir Ū s i ņ š, īpaši pie augšgaliešiem. Cūku aizsargs ir T e n i s jeb Tunis, kas cēlies no Antonija, kuram šāda loma Rietumeiropā. Biškopībā ir sava loma Bišu mātei. Par bišu aizsargu daži nostāda arī Ūzinu (atšķirot to no Ūsiņa, zirgu patrona).

c) Pie pamatelementiem tautu pirmatnes ticībā pieder cilvēka dvēsele. Tā stipri saistās jau ar māņiem, kas attiecas uz dabu: dvēsele pāriet dažādos dabas priekšmetos. Bet dvēselei ir arī patstāvīga dzīve, pati tā pieņem dažādus veidus.

Pirmatnējā cilvēka visagrākajos uzskatos dvēsele vēl nav nekas noteikts un izveidots. Tā parādās kā d v a š a, kā gars, kas atšķiras mirstot no miesām. Netverama, grozīga, ātri zūdoša, tā nojaužama kā ēna, murgs, mānis, ķēms, spoks.

Tā var p ā r i e t k u s t o ņ o s. Pēc seno latviešu ticības dvēsele atstāj mirēju kā tauriņš, putniņš. Šādā veidā un vēl arī kā pele, čūska vai citādi tā var atstāt miesas arī guļot.

Pamazām attīstās d ē m o n u jeb g a r u k u l t s. Cilvēka dvēsele pārvēršas dažādās parādībās. Nelaikā vai nedabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele netiek apakšzemē, bet staigā apkārt kā l i e t u v ē n s, jādelē, moca cilvēkus un lopus, pārvēršas dažreiz dažādos veidos: par bērnu, lielu cilvēku, meitu, par kādu kustoni. Daudz un dažādos veidos var pārvērsties r a g a n a s. Viņām guļot, gars iziet pa muti un parādās par žagatu, vārnu, mušu, lapseni, čūsku, zivi, slotas kātu, piepi, pūsli, degošu kaudzi, ugunīgu braucēju vai par citu kādu kustoni, priekšmetu, parādību. Tās dodas uz citu kūtīm vai ganībām slaukt govis, vajā cilvēkus, dēļ ap ozolu, jāj pa gaisu, maitā mēnesi, aizjāj uz apakšzemi aiz sudraba, zelta, dimanta meža kopā ar turienes meitām vīt vainagus, priecāties. Raganu aizdzen ar sērmūkšļa nūju. Ja, garam projām esot, izcilā raganas miesu, tad tas vairs netiek atpakaļ un raganai jāmirst; raganu (kā žagatu, vārnu) var arī nošaut ar sudraba lodi. Raganu lomā dažkārt parādās laumas, svētās meitas.

Par v i l k a c i, vilkatu jeb vilku cilvēks vai nu pats pārvēršas, izlīzdams pa saknes, siekstas apakšu, pa nažu starpu, caur melnu kreklu, skriedams ap krūmu, jeb vai viņu par tādu pārvērš Dieviņš, burvis, ļauns cilvēks. Vilkacis plēš cilvēkus, kustoņus. Ja tam apcilā drēbes vai aizbāž siekstas caurumu, tad tas vairs nevar tikt par cilvēku. Viņš nevar viegli nomirt, neatdodams savu amatu citam. Maisījums no cilvēka un kustoņa ir s u m p u r n i s: tam ir cilvēka rumpis un suņa galva. Sumpurņi ir briesmoņi, kas dzīvo mežā un ēd cilvēkus.

R ū ķ ī š i ir labi gari. Mazu cilvēciņu veidā viņi īpaši naktī kaut kur ierodas, atnes naudu vai citu kādu mantu, padara dažādus darbus: apar, apkopj laukus, novāc no tiem labību, pagatavo no sagrieztām ādām kurpniekam zābakus un tad pazūd. Ja viņus aplūko vai ar viņiem runā, tad viņi aiziet un vairs nenāk. Ja no viņiem grib tikt vaļā, tāpēc ka viņi pārāk nostrādina zirgus, tad lietojama krusta zīme.

Rūķīšiem dažā ziņā līdzinās p ū ķ i s, kas latviešu ticējumos ieņem plašu vietu. Arī viņš pienes naudu vai citas mantas: labību, ēdamas lietas, drēbes, ber dzirnavu acī graudus, apsargā kustoņus. Ir sevišķi labības, piena, siena u.c. pūķi. Bet pūķis dara ne ikreiz labu; viņš dažreiz aizvāc no rijas vai no lauka labību, izlasa no kviešu kaudzes graudus, paņem cepamai maizei vai sālij svētību, izzīž govīm pienu, izzog sviestu no spaiņiem. Viņš stājas vājā, nabadzīgā cilvēka pusē: vecam vīriņam viņš piegādā miltus: kā dzirnutiņas pagriež, tā milti birst; kad kungs vīram dzirnutiņas atņem, tad pūķis viņam nomaitā zirgus, citus lopus, māju putnus, bites, iztecina no mucām vīnu, nogalina pēdīgi pašu kungu. Pūķis parādās daždažādā izskatā: kā gailis, runcis, lapsa, vilks, putns, pele, krupis, arī kā nedzīvs priekšmets (pinekls,

116

dzeņaukstes gabals, virves gals, maiss). Viņa vietā dažkārt min maizes roķi, rudzu viļķi, rudzu luņģīti. Pūķis skrej pa gaisu kā uguns kamols, kā uguns lode, kā zvaigzne, zibens, ugunīgs putns, čūska, slota vai citā kādā veidā. Pūķi gaisā aptura, kad to nosauc vārdā vai šauj ar sudraba gredzenu, pie kam nokrīt viņa nesamais. Par to viņš dažreiz nodedzina ēkas. Pūķi iemanto ziedojot, izperinot viņu padusē no gaiļa vai kraukļa olas, nopērkot par naudu Rīgā (baloža, dundura, ogles, virves galiņa u.c. veidā), iegūstot par savu dvēseli, ko nodod velnam, vai arī par sievas dvēseli. Lai pūķi paturētu, to nedrīkst aizkaitināt, tas jābaro, tam jāziedo; par ziedu viņš dažreiz prasa arī cilvēku.

Dabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele parasti aiziet pie veļiem. V e ļ i ir apakšzemes gari, kuru izcelšanos varētu izskaidrot ar mirušu cilvēku dvēseļu kultu; tomēr jautājums, vai dvēsele visādā ziņā top par veli un vai visi veļi cēlušies no dvēselēm, nav izšķirts. Veļi dzīvo parasto cilvēku dzīvi; runā arī par veļu bērniem un veļu precēšanos. Ja, saulei spīdot, līst lietus, tad veļi svin kāzas. Pār veļiem valda V e ļ u m ā t e, kuru allaž min kopā ar Zemes māti. Pēc dažām tradīcijām viņa mājo kapos, tura kapu atslēgu un saņem katru nomirušo. Viņa gaidāmai dvēselei taisa vietu, velē galdautu, kaltē drēbes, cep plāceni. Viņa iet arī cilvēkiem pakaļ, apkauj vīriem sievas, paņem citam mīļu draugu, citam māmuliņu. Min arī Veļu tēvu jeb Veļu lielkungu, kas izveidojas par Velna tēvu jeb Velnu. Veļu mātei pielīdzina Sauli, kas noiedama var paņemt līdzi un uzglabāt cilvēka dvēseli. Dzīvajiem nereti atnāk pakaļ paši miroņi (veļi, velni); vīrs aizved savu sievu, brūtgans brūti. Pakaļnācējs parādās arī citā veidā: kā balts jājējs, zaļš vīrs, melns suns. – B ē r u d i e n ā miroņi nāk uz kapiem vedamajam mironim pretī. Viņi sasēžas uz ratiem, uz zārka; ja nav citur vietas, saķeras gar ilksīm, ap loku. Jo kapiem tuvāk, jo viņu vairāk, tā ka zirgam arvienu grūtāk vilkt. Jaunatvestajam mironim jāstāv pie kapsētas vārtiem par sargu vai arī pie upes (ezera, jūras), aiz kuras ir veļu miteklis, par pārcēlēju. – Miroņi (veļi) arī bez tam p a r ā d ā s z e m e s v i r s ū, dzied kapsētā dziesmas, sapulcējas baznīcā, kas tad laistās ugunīs. Ja kāds viņu dziesmās noklausās, tad viņi to grib sagūstīt; izglābties no viņiem var, ja nosviež kādu drēbju gabalu, kuru tad miroņi saķer un saplosa. – Par veļu uzņemšanu sevišķi gādāja  v e ļ u  l a i k ā.

A p a k š z e m e, veļu valsts jeb viņa saule, kur aiziet dvēseles pēc nāves, nošķirta no virszemes ar kādu ūdeni (upi, ezeru, jūru, avotu) vai arī ar purvu, bezdibeni, tumšu alu; pēc dažām tradīcijām var uz turieni aizkļūt pa lielu caurumu, dažreiz lietojot virvi. Apakšzeme līdzinās virszemei: tur spīd saule, aug koki, zaļo zāle, tek upes. Bet ne visu nomirušo dvēseles nāk vienā vietā. Cilvēks, kas, pasaulē dzīvodams, darījis labu, nāk debesu rijā, mūžīgā gaismā, augstu zilajos debešos. Ļaunie nonāk tumšajā lejā, tāļu tukšumos (ziemeļos), kur nav ne saules, ne mēness, ne zvaigžņu gaismas, kur valda mūžīga tumsība. Še viņiem jāpaliek tik daudz gadu, cik jaunu darbu viņi pastrādājuši, pasaulē dzīvodami. Nomirējam cilvēkam, viņā saulē nonākot, dod darbu. Jo kāds bijis ļaunāks, jo viņam grūtāks darbs. Ziemu ēvelē ledu, no kā rodas sniegs; vasaru mazgā grīdu, no kā ceļas lietus; daži tīra sveces, no kā zvaigznes spīd spožāk. Ja nomiris kāds jauns cilvēks, tad saceļas negaiss. Ja nomirusi ragana, tad nāk slapjdraņķa sniegs vai, saulei spīdot, līst lietus. Tos, kas paši nonāvējušies, vāra lielā katlā vai tura par zirgiem stallī. Arī briesmīgi kungi top viņā saulē par zirgiem, ko dzen un ēdina tikai ar salmiem. Kāds no šādiem zirgiem izstāsta, ka visi tie koki,, kukaiņi, putni, kas apkārt redzami, esot cilvēku dvēseles. Sīkstuļi viņā saulē nedabū nekā ēst. Apakšzemē glabājas šķirstos un mucās daudz zelta; tur ir arī veselas sudraba, zelta un dimanta pilis. Varonis, nonākdams apakšzemē, atsvabina jaunavas, ko Velns tura ieslodzītas, un iegūst Velna dārgumus.

Mācību, ka pirmatnējiem tautu ticējumiem par pamatu dabas dievināšana, sauc par n a t ū r i s m u. Priekšmetu, kurā pirmatnes cilvēka domājis iemīlam burvju spēkus, dēvē par fetišu, šāda fetiša pielūgšanu par f e t i š i s m u. Natūrisma vietā stājas vēlāk a n i m i s m s, mācība, ka tautu pirmatnes ticējumi dibinās uz dvēseļu pielūgšanu. Ar animismu stāv sakarā m a n i s

117

m s, kas katrā dievībā melslē kādu senča dvēseli, un animatisms, kas dažādās garu parādības tura par dvēselei līdzīgām, lai viņas arī nebūtu no tās cēlušās. Ap 20. g. simteņa sākumu arvienu ciešāk nostiprinās domas, ka pirmatnes cilvēka ticība saskaņojas dažādos māņos un burvībās un nav izaugusi no viena paša elementa, nestāv arī tuvākā sakarā ar dvēselēm. No pirmatnējās ticības pakāpi dēvē par p r e a n i m i s m u.

2) DIEVĪBAS. Pie mītiskām būtēm, kas latviešu senākā ticībā no noteiktiem māņiem un gariem (dēmoniem) jau pieņēmuši cik necik noteiktu veidu, pieder debesu un likteņa dievības.

a) Debesu dievības iztēlojas sakarā ar debesu (dabas) parādību novērojumiem, paturot acīs viņu attiecības pret zemi. Daudz tautas uzlūkojušas savā pirmatnē debesis par tēvu, zemi par māti; tāpat saule un mēness parādās par laulātu pāri. Īpaši tas sakāms par indoeiropiešu tautām. Latviešu ticējumi par debesu dievībām gan sakņojas indoeiropiešu pirmtautā; noteiktāk tie iztēlojušies baltu tautu kopdzīves laikā. Pie latviešu debesu dievībām pieskaitāmas: Saule, Mēness, Auseklis, Austra, Dievu dēli, Saules meitas, Debess kalējs, Pērkons.

No kustoņa (govs, suņa, vistas), kāda tā parādās mīklās, vai kāda cita priekšmeta (ābola, rožu koka), s a u l e iztēlojas (sevišķi tautas dziesmās) par dievību ar cilvēka īpašībām, darbību, piederumiem; tā zināmā mērā antropomorfizējas. Sauli dēvē arī par Saules māti un tai piedzejo mātes īpašības. Viņa nokavējas uzlēkt, sildīdama bāru bērnus; viņa lec agri pa logu istabā, kur tumšajā kaktiņā bārenīši sasēduši; viņa tek garu dienu ap kalnu, aiz kura nosaluši sērdienīši; viņai tek pakaļ simtiem bārenīšu basām kājām. Citā reizē Saule ir krustmāte, kas sniedz pār upi (Daugavu) roku, kas krustmeitu izrotā daiļu, dod tai zīda jostu, zelta sagšu sudrabiņa lociņiem. Senāk Saule bijusi meita, kas grābusi aiz kalna sienu ar sudraba grābekli. Tai jāj precinieki viņpus Rīgas zviedzošiem kumeļiem; nāk tai vedēji: ūdens zirgi, akmens vāģi, sudraba kamanas. Mēness noņem Saulei vainagu. Saule bijusi brūte, kad zeme radīta. – Saules drēbes ir dārgas un skaistas. Viņai balts krekls, zīda svārki. Jūras meitas austa sagša, izrakstīta zeltainiem dzīpariem, ap vidu zelta josta, vaska vai zelta kurpes kājās, zelta kronis galvā, pilni pirksti zelta gredzenu. – Saule vienumēr nodarbināta. Dienu tā loka zaļas birzes, nakti jūras ūdeni. Viņai nav vaļas dusināt savus kumeļus, vai tie kusa vai nekusa. Tā spēlējas ar jūras ūdeni, met zīdautiņu, jūra putu gabaliņu. Tā auž Daugavas malā audeklu: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte. Tā pin, vītolā sēdēdama, vainagu, darina sagšas, samēro simtiem villainīšu un tās velē, pierauga, ka arī viņas meita strādā. Uzlēkdama, rietēdama viņa met miglu, brauc tad uz sudraba ezeru miglu dzēst. Viņa sēj sudrabu celmainā līdumā, gar jūras malu, mētā zeltābolu, ka mēnesi. Rītos viņa atnes dievpalīgu, vakaros rietēdama nones blēņu valodas. Gaisa vidū līgodama, viņa redz, kas otram dara žēlabas. – Ik rīta Saule atstāj laivu līgojot un lec sarkanā kokā, kuru meklēdami jauni puiši top veci. Tā kar savu jostu liepā, bērzā, iebrauc ābeļu dārzā, kur tai nokrīt zelta ābols. Viņa brauc ar diviem, trim dzelteniem kumeļiem gar debesi, pa augstu (olu) kalnu. Kalnā sēdēdama, viņa peldina savus kumeļus jūrā, zelta grožus rokā. Vai arī viņa brien dienu pa jūru, brauc pa ezeru, pār Daugavu. Dienas vidū viņa guļ ezera malā, jūras salā, kur balta puķe taisa vietu, roze klāj palagu. Noiedama viņa veltī mežus: dod ozolam zīda jostu, liepai mēļu vilnaini, bērzam prievīšus, priedei cimdus, eglei zeķes, paeglim palagu, kārklam zelta grieztu gredzenu. Gaisa gali vakarā no tam atsarkuši, ka Saule vēdina savus zīda svārkus. Saule noiet vakarā, zelta miglu miglodama, zeltābolu mētādama, zeltu sijādama, sudrabu vētīdama. Tā sēžas zelta laivā vai arī guļ nakti jūras vidū uz akmeņa zelta niedras galā.

M ē n e s i apzīmē par kara vīru, kas līgojas uz ūdens, ir dienu nakti laiviņā. Ar zvaigžņu puduri viņš iet karā jauniem puišiem palīgā, tek palīdzēt ļaudīm, ko strādina bez saules, spīd nakti vestai sērdienītei, kam nav sudraba, nes gaismu logā, kam nav skalu plēsēja, uguns

118

rādītāja, visu nakti rāda ceļu Saules meitu vedējiem. Dzirdēdams, ka Saule izdod meitu Pērkona dēlam, viņš tek Sauli aplūkot. Viņš skaita vakarā zvaigznes, vai ir visas; ir visas, tik nav Ausekļa. Viņam par apģērbu zvaigžņu mētelis, par kumeļiem rīta un vakara zvaigznes. – Dažādas attiecības viņam pret Sauli. Viņš tai noņem vainagu, dzenas pakaļ, sajauc audeklu. Tomēr arī Saule tam daudzkārt uzbrūk, bar viņu, ka tas nakti vien maldās, kuļ viņu, ka tas nosaldējis viņas sēto rožu dārzu, laiž viņam ar sudraba čakarniņu, ka tas nespīd gaiši tumšā naktī, sacērt viņu ar zobenu, ka tas atņēmis Auseklim saderēto līgavu.

A u s e k l i s atšķiras no citām zvaigznēm. Viņš aiztek uz Vāczemi šūdināt samta svārkus, kaldināt zelta naudu. Viņš lec agri, gribēdams Saules meitas. Viņš pēc tās lūkojas un prec; tā top par viņa saderēto līgavu, kuru tam atnem Mēness. Tiek taisītas rožu cisas, magoņu palags, kur guļ Saules meita ar Ausekli. Citā reizē Saules meitu dēvē par Ausekļa vedeklu.

D i e v u d ē l i un S a u l e s m e i t a s ir brūtes, ko allaž min kopā. Tās padara dažādus darbus, kur viņu lomas šķirtas. Dievu dēli pļauj sienu, Saules meitas grābj; Dievu dēli vij grožus no strauja ūdens, Saules meitas cērp vilnu no pelēka akmens; Dieva dēli dara alu, Saules meita kur uguni; Saules meitas salasa Dieva sadauzītās sudraba alus kannas gabalus, Dieva dēli kannu sastīpo; Dieva dēli cērt klēti zelta spārēm, Saules meita iet cauri; Dieva dēli taisa tiltu, Saules meita iet pāri, kā lapiņa drebēdama, kā ieviņa ziedēdama. Pēdējos darbos ir viena puse vairāk pasīvā lomā; tas novērojams arī citās vietās. Vai arī viena puse kaut ko dara taisni otrai par labu. Dieva dēls kaldina Saules meitai vainagu. Saules meita kurina pirti, gaida Dieva dēlus, kas arī atjāj. Saules meita brien jūru, Dieva dēli vai nu nes kroni, vai malā vēcina zelta krustu, lai negrimst dibenā. Saules meita auž jostu, mēnesī sēdēdama; Dieva dēli sēž klāt ar sudraba lukturiem. Saules meita mazgā liepas galdu, Dieva dēli nāk lūkoties viņas godu, lidinās kā vanagi, ritina zeltābolu. Dieva dēli dedzina jūrā sveces sudraba lukturos, gaidīdami Saules meitu. Saules meita pin kroņus sarkanrožu dārzā, mazgājas straujupes līkumā, sukājas zelta lazdu krūmā, ved danci zaļas birzes pakrēslī; Dieva dēli lūkojas caur magoņu vai ozola lapām. Saules meitai sabrauc precinieki, Dieva zirgi, Laimas rati. Saule, meitu izdodama, dod veltes. Saules meita lūdz panākstos Pērkonu, kas aiziedams nosper zelta ozolu; Saules meita staigā pieci gadi raudādama un zelta zarus lasīdama. Precinieki ir vai nu Mēness, vai Mēness dēli, vai Auseklis, vai Ausekļa dēli, vai Dieviņš, vai Dieva dēli, kuri parādās arī kā Saules meitas pūra vedēji. Citā reizē Dieva dēli noņem Saules meitai vainagu. Dieva dēli, Saules meitas dzer gaisa vidū kāzas, Mēness pārmij gredzenus. – Dieva dēli, Saules meitas parādās retumis patstāvīgā, no otras puses neatkarīgā lomā. Dieva dēli iet medīt, dzen sudraba irbi, nošauj zelta lakstīgalu; līdzina ar zobenu meža galus; kustina jūrā akmeņus, meklēdami. zelta naudu. Viņu skaits nav noteikts: runā vispārīgi vai nu par Dieva dēlu, vai par Dieva dēliem; dažā vietā min, ka tie divi. Par Dieva dēlu daudzkārt nosauc Jāņu dziesmās daudzināto Jānīti. Ko Dieva dēli īsti nozīmē, nav pilnīgi nosakāms. Daži vēro, ka ar tiem apzīmē rīta un vakara zvaigzni (Manharts), citi, ka tie ir mākoņu dievi (H. Bīlenšteins). Šādi vērojumi nav tautas dziesmām droši atbalstāmi. Dieva dēlos attēlojas dažādas dabas un gaisa parādības, kam savi sakari ar debesi, ar spīdekļiem, ar gaismu. – Saules meitas dara par sevi dažus sieviešu darbus: velējas, ada cimdus, auž sagšas, slauka istabu. Saule rāj savas meitas, ka tās nedara savus darbus: viena neslauka plānu, otra nemazgā galdu; trešā ir mudīga, tā nomazgā logus. Še uzskaitītas trīs Saules meitas; citās vietās runā par divām un vēl citur par vienu Saules meitu, kas pie tam bārenīte un stāv vainagā. Saules meitas ir zīmētas par rīta un vakara blāzmu (Manharts). Šāds iztulkojums visādā ziņā par šauru. Saulesmeitā un meitās gan ietēlojas saules gaisma (viena) vai stari (vairāk), dažādas saules gaismas maiņas.

No saules izejošās gaismas parādības iztēlojas vēl arī citādi. Kad saule ir mākoņaina, tad tā nav pati Saule, bet tā ir Saules kalponīte. Saulei ir kalpi, kam jāpļauj zīda pļavas, jāecē zelta kalni. Pērkona meita saderēta Saules stūrmanim. Ik rītu Saule ģērbj stūrmaņa līgavu, lai tā,

119

jaunāka būdama, viņai tek pa priekšu.No dažiem vārdiem latviešu valodā, no šo vārdu saskaņas ar attiecīgā jēdziena

apzīmējumu radniecīgās valodās un no dažām ieražām vērojams, ka latvieši dievinājuši rīta blāzmu par A u s t r u. Šī pati sakne ir vārdos aust, austrums, austriņš. Kādā tautas dziesmā sacīts: Saule kokles skandināja, Austriņā sēdēdama. Leišiem še vārds aušra, latīņu valodā aurora, grieķu ēos, sanskrita ušas.

Par latviešu un visu baltu tautu lielāko dievu mēdz turēt P ē r k o n u (leišu Perkunas, krievu Perun). Vēl Pērkonu dēvē par Veco tēvu vai Dievu. Agrāk Pērkons un Dievs bija šķirtas būtes, pie kam Dievs jeb Debess tēvs nav stādāms zemāk par Pērkonu. Dievs ar Pērkonu kopā danco, līgo; tiek izsacīta vēlēšanās, lai Pērkons sper sausu koku, jaudams salapot zaļajam, lai Dievs soda jaunu cilvēku, jaudams labajam padzīvot. Pērkons ducina, rūc, zibina, sper, skalda tiltu Daugavā, lai nenāk poļi, leiši tēvu zemē. Viņš nāk arī lēni, nemaitādams ievu ziedu, ne arāja gājuma; arājs lūdz Pērkonu, lai nāk atspirdzināt novītušos miežu asnus. Pērkonam melni zirgi, ar akmeni baroti, dzer sudraba ūdeni tērauda silē. Pērkons jeb Pērkona tēvs allaž viens. Tomēr dažās tautas dziesmās tiek minēts, ka Pērkonam pieci brāļi. Arī Pērkona dēlu skaits dažāds: viņu ir pieci, kādreiz seši, tad arī deviņi. No pieciem dēliem divi rūc, divi sper, piektais zibina uguni. Min arī, ka Pērkonam trīs meitas: viena saderēta Dieva dēlam, otra Auseklim, trešā Saules stūrmanim. Pērkons ved vedeklu no Vāczemes; Saule brauc panākšņos un veltī mežus: liek liepai zelta kroni, ozolam sudraba, kārkliņam uzmauc zelta gredzenu. Pērkons pats jāj precībās, Saule tad iet vedējos. Pērkons parādās kā panāksnieks Saules meitai, ko aizved Mēness vai Dieviņš; atjādams viņš nosper zelta ozolu.

Pērkonu pa daļai atgādina K a l ē j s. Tas kaļ debesīs, ogles birst Daugavā. Kaļ viņš arī jūrā, tā ka dzirksteles lec gaisā, kaļ jūrmalā, dzirksteles sprāgst debesīs. Kalēju pēc kādas dziesmas ir pieci, kam viena māsa. Kalējam ir līgava, kas kā melna vārna dzēš ogles, kad deg smēde. Kalējs kaļ Dieva dēlam piešus, jostu, zobenu, Saules meitai gredzenu, vainagu, saktu vai arī kroni tai māsai, kam deviņi bāleliņi. Ir arī tā, ka Dieva dēli pie Kalēja kaldina Saules meitai jostu, vainagu. No salasītām dzirkstelēm nokaļ zobenu, ar ko nocērt Jodam kaklu; pārsit Velnam galvu.

Debess parādību iztēlojumos ir uzejamas arī d v ē s e ļ u jeb v e ļ u k u l t a p ē d a s. Saule aiznes māmiņai simtu labu vakariņu. Saulītē lietum līstot, Saules meitas vai velēnieši svin kāzas. Saules meita līdz ar Zemes un Veļu māti uzglabā kapa atslēgu. Ne visu nakti spīd tā zvaigzne, kas uzlec vakarā; ap pusnakti tā ielīgo dvēseļu namā. Zelta zvaigzne atspīd, pa ceļu ejot; istabā ieejot, tā paliek aiz durvīm; no istabas izejot, tā noskan, pie Dieva uziedama. Bērna dvēsele kā spoža zvaigzne norit pie līgavas namdurvīm.

D e b e s u d i e v ī b u i z t ē l o j u m i ieņem latviešu senējās gara mantās diezgan plašu vietu, un tiem piemīt ievērojama krāsu bagātība un daiļums. Tomēr tie nav tikuši līdz noteiktai skaidrībai. Krāsas un veidi stipri mainās, acu priekšā nenostājas noteikti dievu tēli. Arī viņu savstarpējā radniecībā un sakaros ir lielas dažādības, tā kā nav nosakāma nekāda viņu ģenealoģija. Dieva dēli nav minēti vārdā, viņu skaits ir nenoteikts vai svārstās, viņiem nav mātes. Tas pats sakāms par Saules meitām, kuras aizved visvisādi precinieki. Tāpat arī citas debesu dievības parādās dažādās lomās.

Par latviešu saules mītiem labi sen plaši rakstījis vācu mitologs V. Manharts (Die lett. Sonnenmythen, Zeitschrift fur Etnologie 1875.). Rakstu saturu pasniedzis latviešu valodā K. Kalniņš (Zinību komisijas I Rakstu krājumā, 1876.). Manharta pētījumiem par pamatu neliels krājums latv. tautas dziesmu. Latviešu saulteikas viņš salīdzina ar teikām citās tautās, ņemdams vērā sevišķi indoeiropiešus. Dieva dēlus viņš uzskata par rīta un vakara zvaigzni, Saules meitas par , rīta un vakara blāzmu.

b) Latviešu likteņa dievība ir Laima, kura latviešiem kopēja ar leišiem. Blakām Dievam

120

un Pērkonam tā pieder pie visvairāk minētām, visievērojamākām latviešu dievībām. Ar' viņu kopā dažreiz min Dēklu un retumis Kārtu. Saņemot katoļu ticības iespaidus, vēlāk Laimas vietā daudzkārt stājas Māra.

L a i m a jeb Laime ir likteņa lēmēja. Pa reizei tā apzīmē vienkārši likteni. Paruna saka, ka sava laime sunim, sava kaķim; tautas dziesma min, ka bitītei, meitiņai, abām viena laime. Šai nozīmē vēl tagad runā par laimi. Tautas tradīcijās tā ir dieviete, kas nosaka un izvada cilvēka likteni. Ko Laima nolemj, no tā nevar izvairīties. Puisim Laima nolemj ūdenī noslīkt; viņš vairās no ūdeņiem; bet reiz viņš ūdens malā dzer un no tam nomirst. Pats Dievs nevar līdzēt, ja Laima ko nolēmusi, un arī pati Laima nevar grozīt savu lēmumu. Laima meitai nolēmusi ilgu, grūtu mūžu un galā pie tīnes osas pakārties; viņa vecumā par savām grūtībām žēlojas Dievam, Laimai, bet bez panākumu; pēdīgi viņa klēti sapinas diegu gabalā, kas aizķēries aiz tīnes osas, un dabū galu. Laima nolikusi katram savu dzīves ceļu, pa kuru viņš tiek pie labklājības. Saimnieks ticis bagāts, zemi kopdams; arī svētdienas vakaru Laima strādā viņa laukā. Viņa nabaga kaimiņš Laimai prasa, kāpēc nenāk pie viņa iepaut svētību; dabū atbildi, ka viņam nav lemts būt par zemes kopēju, bet viņš tikšot bagāts tirgodamies. Viņš .sāk tirgoties un top bagāts; bagātais kaimiņš dara viņam pakaļ un izput. Laima pārbauda cilvēku un tikai tad viņu aplaimo. Līdzīgi Dievam viņa staigā apkārt kā veca sieviņa un prasa kādreiz puisim ēst; puisis viņu paēdina trīsreiz, priekš sevis nekā neatlicinādams; vecā sieviņa, kas izrādās par Laimu, viņam piešķir princesi par līgavu un ķēniņa valsti. Saimniekam, kas brauc uz Rīgu, piestājas sieviete basām kājām un lūdz, lai viņai nopērk kurpes; viņš paklausa, un Rīgā viņam viss labi vedas. Cilvēks, kam peļamas īpašības, nāk Nelaimes nagos. Bagātā saimnieka nabagais pušinieks aprok savu Nelaimi smilšu kalniņā un tiek vaļā no klizmām un nabadzības; par to viņu apskauž viņa pušinieks un rok no smilšu kalniņa ārā Nelaimi, lai tā atgrieztos atpakaļ pie viņa kaimiņa; bet Nelaime nu paliek pie tā, kas viņu izracis, un izposta viņa dzīvi. Laima atnes cilvēkiem īstu labumu, lai arī niecīgu, par ko viņi to vairāk mīlē nekā to, kas viņiem piešķir bagātību. Nelaime dod kurpniekam pilnu maisu zelta naudas; kurpnieks nāk aizdomās, ka viņš naudu zadzis, un viņu iemet cietumā. Laima viņam iemet pa cietuma logu niecīgu taurīti; kurpnieks sāk to pūst, aizkustinādams visu sirdis, tiek no cietuma izlaists un pāriet mājās laimīgs. – Laima noliek cilvēka mūžu, viņam piedzimstot. Tāpēc īpaši mūža sākumā piesauc Laimu. Iedeg gaišu uguni tumšajā kaktā, ceļ Laimai par krēslu baltas vilnas grozu, lai viņa liek vieglu mūžu. Laima lūdz, lai nedod augumu neveiklim maldināt, nedod triju durvju virināt, lai liek mūžu apenīša vieglumu, bērza slotas kuplumu; ja mūžu neliek labu, tad lai liek ilgi nedzīvot. Ja Laima domātu kā māte; tad mūžā nenoritētu nevienas asaras. – Laima ir sevišķi sieviešu sargātāja, vadītāja. Starp šīm atkal sievietes, kam noņem vainagu, piesauc Laimu vai Māru. Vainagu valkādama,: meita par Laimu daudz nebēdā, tāpat arī vecas sievas. Laimai pavēlas jaunā sieva, iedama pirtī, lai dzemdētu; šo vietu šai gadījumā arī nosauc par Laimas pirti, kurā ieejot dzemdētāja nezina, vai vairs iznāks saulītē. Pirtī ieiedama, viņa ziedo Laimai gredzenu, zelta naudu. Laima nāk uz pirti basām kājām, izlaistiem matiem. No pirts izejot, ziedo Laimai (Mārai) dzīparus, vistu, avi. Laima (Māra) gādā par meitu godu. «Kura meita godu gaida, tai Laimiņa kroni pin.» Jaunava izsaka vēlēšanos: ja Laima godu slēpj, lai zeme slēpj augumiņu: nebūs ļaudīm jārunā, kungiem jātiesā. Laima arī rūpējas, lai meita dabūtu vīru: viņai nosvīduši zirgi, meitai meklējot vietu. Ja precības nelaimīgas, Laima raud pie baznīcas vai zem altāra. Ja precības notiek pēc viņas lēmuma, tad viņa ver vārtus. – Laimai ir savas attiecības pret citām dievībām. Dievs ar Laimu runā, kādu likt cilvēka mūžu. Dievam pieder kalni, Laimai lejas. Pie Saules namdurvīm stāv Dieva zirgi, Laimas rati, Saules meitai izejot. Kādreiz Dievs ar Laimu trīs dienas, trīs naktis ienaidā: Dievs Laimai saslaucījis nēzdautiņu.

D ē k l u allaž min kā šūpļa kārēju. Viņa iepriekš zina mūžu; viņa kalna galā raud, paredzēdama, ka patlaban dzimstošā zeltene mīs vainagu kājām. Dažureiz viņa, palaikam

121

kopā ar Laimu, arī lemj mūžu.K ā r t a tautas dziesmās minēta kopā ar Laimu. Kārta, Laima ceļ kalnā, ļaudis stumj lejā.

Tām pārmet, ka tās nedara visiem vienlīdzīgi.M ā r a pārņemta latviešu tradīcijās no katoļu Marijas kulta. Viņa pa laikam ar Laimu

vienā lomā. Viņa, tāpat kā Laima, steidzas pie dzemdētājām, tura dusmas, ka jaunas sievas iet pliku galvu, basām kājām, ka tās neslauka pirts teku, netura šķīstu ūdeni. Tāpat Māra rūpējas par meitas godu. Augli mātes miesās nosauc par mīļās Māras devumiņu. Māra reižu reizēm parādās kopā ar Dievu. Viņa brauc ar Dieva svētu rītu baznīcā; viņa lūdz Dievu, lai tas ar ūdeni neslīcina zemi. Paēduši pateicas Dievam par doto maizi, Mārai par austo galdautu. Min viņu arī kopā ar Dieva dēlu: lai mazgātu kristāmam bērnam acis, Māra ienes skaidru ūdeni, Dieva dēls (vai Dievs) ienes zeltītu dvieli. Māru (Mārietiņu) apzīmē arī par dievgalda slaucītāju.

Zinātniskos un dzejiskos rakstos parādījušies lielā skaitā arī n e ī s t i l a tv i e š u d i e v i, tādi dievi, par kuriem nav pierādāms, ka tie kaut kad latviešu tautā pašā būtu bijuši pazīstami vai minēti, Pa daļai tie mantoti no vecajiem rakstniekiem, kas vai nu nav izšķīruši senprūšu, leišu, pat polu un krievu dievus no latviešu dieviem, vai, neprazdami attiecīgās valodas, vienu nosaukumus sagrozījuši, vai arī kādus citus vārdus zīmējuši par dievu nosaukumiem, vai pat pie kaut kur dabūtām ziņām paši šo to piedomājuši. Pie tādiem rakstniekiem pieder J. Maleckis, katoļu priesteris Prūsijā, kas dzīvojis ap 16. gadu simteņa vidu. Viņa ziņas par prūšu, livoniešu u.c. tautu dieviem pārņēmis Lazicijs savā žemaišu mitoloģijā. Kāda daļa no tām pārnākusi Langes vārdnīcā (1777. g.) un no šejienes, ar dažiem papildinājumiem, Stendera latv. gramatikas otrā izdevumā (1783. g.). Latviešu rakstniecībā tās pirmais laida klajā Juris Alunāns (Mājas Viesi 1856, un 1858. g.). Dzejā tās tad apdziedāja Auseklis, ari Pumpurs, Lautenbahs u.c. Tādā kārtā nāca latviešu inteliģencē pazīstami un tika daudzināti vesela rinda dievu. Pie tiem pieder: P o t r i m p s, upju, druvu, auglības dievs; A n t r i m p s, jūras, ūdens garu d.; T r i m p u s, dzeršanas d.; P i k o l s, kalnu, tad arī nāves d., pekles valdnieks; L ī g o, prieka d., vēlāk L ī g a, mīlestības, dzejas dieviete; T i k l a, tiklības, laulības d.; P u š k a i t i s, biržu, greznuma d.; P e r g r u b s, pavasara d.; A u k u p e r o n s, vētru un auku dievs. Poļu vēsturnieks T. Narbuts, par leišu mitoloģiju sagrozītas un sadomātas lietas klajā laizdams, deva priekšzīmi, kā paplašināt dievu skaitu. Pie latviešu dieviem vēl pievienojās: M i l d a, mīlestības dieve; K a u n i s, mīl. dievs; B a n g p ū t i s, viļņu d.; Z v a n p ū t i s, trokšņa d.; D u k ņ a s, gaisa dieves u.c.

3) DIEVS. Latviešu ticējumos palaikam parādās kā augstākā būte Dievs. Vārda atvasinājumā un pamatnozīmē tas saskan ar sanskrita Daevas (Djāus pitā), grieķu Zevs (Ceiss), Dios (Ceus pater), latīņu Deus (Jupiters, Diespiter), leišu Dievas, senprūšu Deivas. Še, kā redzams, ir mantojums no indoeiropiešu senatnes. Dieva jēdzienā novērojami latviešu tradīcijās vairāk attīstības posmi. Visagrāk tas attiecas uz gaismas debesi, tad aptver personisku būti, kas parāda savu pārākumu papriekšu ar fizisko spēku un sevišķi ar viltus gudrību, vēlāk kā valdoša tikumiska dievība; pēdīgi tas pieņem kristīgā Dieva nozīmi.

a) Kā gaismas debess Dievs zīmēts mīklās. Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā ir zvaigzne, zaķis, vēzis. «Augstais Dievs zemē Dievu lūdzas» apzīmē debess atspīdumu ūdeņos (akā, ezerā, upē). Še debess nosaukta par Dievu. Šai pašā nozīmē lietots arī tēvs (Debess tēvs). «Tēva (Dieva) kažoks rogu pilns» ir debess un zvaigznes; tāpat runā par tēva jeb Dieva mēteli, kam pogas nevar izskaitīt. Debess Dieva sakari ar citām dabas parādībām redzami mīklā «Augsts tēvs, plata māte, traks dēls, akla meita», kas nozīmē debesi, zemi, laiku, nakti. Kā debess zīmējams arī Dievs, kad tas minēts tautas dziesmās citu debess dievību starpā. Ar Dievu ienaidā Saule pusdienā, pusnaktī: Dievs met Saulei ar sudraba akmeni; citi ienaida iemesli tie, ka Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamanas, ka tie salauzuši viņas vainagu, ka Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobenu. Dievs jāj zvirgzdu

122

tiltu dābulainu kumeļu, kam zvaigžņu deķis mugurā. Dieva jātam kumeļam zelta segli, sudraba iemaukti; caur segliem lec Saule, caur iemauktiem Mēness, pavadas galā ritina Auseklis. Dievs sēj sudrabu gar jūrmalu; pēc citas dziesmas to dara Saule. Augšā stāvēdams, Dievs dod miežus, rudzus, ar ko barot kumeļu. Viņš lēni brauc no kalna lejā, netraucē ievas ziedu, ne arāja kumeļu; citās dziesmās še Dieva vietā Pērkons. Dievs mainās un stājas sakarā ar citām debess dievībām, viņam ir savi dēli, kumeļi; debess Dievs parādīdamies pieņem dažādus veidus. Arvienu vairāk to uzsver arī kā cilvēku. Tas ģērbies platā, kuplā mētelī, pelēkas krāsas vai zaļa zīda, nēsā jostu ar zobenu, dažreiz rudzu rogu cepuri, baltus svārkus, baltu spieķi.

b) Kā personiska būte Dievs cīnās ar Velnu. Sirmā senatnē viņi dzīvojuši saderīgi, ir nosaukti par spēkotiem brāļiem. Bet tad tie sāk sacensties gudrībā, izveicībā, bagātībā un top pēdīgi par visniknākajiem ienaidniekiem. Kad viņi satiekas jūras vidū uz akmens, tūliņ iet «kažociņi briku braku, zobentiņi šmigu šmagu». Dažreiz Dievs Velnu uzvar ar f i z i s k o s p ē k u. Kad vaļā patikušais Velns iet ar Dievu cīkstēties, Dievs viņu sagrābj un aizsper divi simts jūdžu tālumā. Bet sevišķi Dievs Velnu pieveic ar v i l t ī g u g u d r ī b u. Dievs iemaina pret kaltu izkapti, slepeni to agrāk no Velna paņemdams, ar to nopļaudams lielu gabalu un pie tam sacīdams, ka viņš pļāvis ar kaltu; iegūst pret zaķi zirgu, ar to tāpat, Velnam guļot, iepriekš uzardams lielu gabalu un teikdams, ka viņš aris ar zaķi; ierīko, kopā ar Velnu par pusgraudnieku būdams, ka viņam apakša, kad dēstīti rāceņi, un virsus, kad sēti kvieši; dabū no Velna uguni, ar viltu izzinādams, ka Velns to glabā akmenī un tēraudā, vai arī to iegūst no elles ar bezdelīgas, mušas, zirnekļa palīdzību; uzvar derībā par skaitīšanu ar to, ka skaita pa pieciem uz reizi, kamēr Velns pa vienam. Velna viltības un pašmīlīgie nodomi neizdodas. Viņš grib tādus pat baltus ceļus taisīt kā Dievs un šī uzdevumā baltas smiltis jūrmalā grābdams grābj otru sauju arī sev; bet ierūcas Pērkons un viņš attop pagrābt tikai dūņas, tā ka viņa celi iznāk melni. Pēc dūņām zemes radīšanai sūtīts, viņš apslēpj kādu daļu no tām mutē; bet, Dievam radības vārdus runājot, dūņas sāk viņa mutē briest, tā ka viņam tās jāspļauj ārā, no kā rodas kalni. – No biedriem, spēkotiem brāļiem, kas savā starpā sacenšas un cīnās, top Dievs un Velns par laba un ļauna ietēliem. No pinekļa, ko viņi abi saķer un pārrauj uz pusēm, iznāk Dievam zutis, Velnam čūska. Radīto cilvēku Velns apkraukā, tāpēc ka nepieder viņam un neiet viņam pakaļ; Dievs to apgriež otrādi, tā ka neglītā, apkraukātā puse nāk uz iekšu un glītā uz āru. Še gaišāk redzami jau tikumiska rakstura vērtējumi, kuri Dieva būtību turpmāk pārtēlo.

Dažas Velna īpašības atgādina vācu muižniekus dzimtkungus. (Uz to norāda A. Švābe rakstā «Latviešu dievs un latviešu velns» – Domas 1915. g. 1. burtn.) Velns valkā garus, melnus svārkus lielām pogām, ēd kundziski, baro arī savus strādniekus ar dzeltenu maizi un baltu putru, ceļ pilis un tanīs dzīvo, brauc karietē četriem melniem ērzeļiem ar kučieri uz bukas, kalpina ellē darbiniekus, tirgojas ar cilvēku dvēselēm. Turpretim Dieva praktiskā attapība un viltība atgādina zemnieku (saimnieku). – Velna nosaukums pēc skaņu likumiem atvasināts no veļa, lai gan pēc tautas tradīcijām nav pierādāms par veli. Viņam ir vienādības ar muļķa stiprinieku citu tautu pasakās. Vēl Velnu dēvē par Jodu vai Jupi.

c) Kā tikumiska būte Dievs parādās vispirms cilvēka veidā. Viņš staigā apkārt kā vecs vīriņš, prasa palīdzību, patvērumu, ēst, dzert, pārbaudīdams cilvēku labsirdību. Visvairāk laba viņam mēdz parādīt muļķa brālis un bāra bērns. Šie tad arī paceļas par īstajiem varoņiem, kam pieder tautas simpātijas. Tiem trūkst dzīves ērtību un labumu, spīdošu ārēju īpašību; viņi ir atstumti pie malas, neievēroti, nicināti. Bet viņiem ir bagāta iekšēja pasaule, jūtīga un laba sirds; viņi uztver dzīves dziļākās skaņas un galā izdara darbus, kas citiem nav pa spēkam (noķer zagli, uzvar milzi, uzjāj stikla kalnā). Pie šiem tad piestājas Dievs. Bārenītei lieli radi: Dievs tēvs, Laima māte, Dieva dēli bāleliņi. Viņa ir Dieva kalponīte, kurš tai dod zelta kroni, ko vakarā likt pūrā, no rīta galvā. Nav nekāds negods iet par kalpu vai kalponi: pats Dievs iet

123

par kalpu, Māra par kalponi. Ir vāja sēta, vēl vājāks saimnieks; bet Dievs ēd launagu vājajā sētā. Līdzīgi Vecās Derības Dievam, kas viesojas pie Ābrama, latviešu Dievs apmeklē cilvēkus viņu sētās un mājās. Viņš stāv aiz durvīm nosalušām kājām un gaida, lai viņu laiž istabā. Iekšā ienākušu, viņu mielo ar rudzu maizi un dzirda ar miežu alutiņu. Dievs top par cilvēka īsto atbalstu. Viņš ceļas rītā agri: viņš ir durvju vērējs un padoma devējs. Kad Dievs nāk ceļā līdzi, tad ne kāja tiek slapja, ne kumeliņš svīst. Galā viņš parādās kā taisnības Dievs, kas visu iztiesā. Lai bāliņš nepatura otra sūru gājumu: Dieva galda galā viņš to dos, bet otrs to vairs neņems. Nav labi sacīt: Tev ir daudz, man ir maz; tas ir Dieva rokā, kas visiem dara līdzi. – Zem kristīgas ticības iespaida izveidojas domas, ka Dievs visu izlīdzina citā dzīvē, arī sabiedriskas un vēsturiskas netaisnības. Pasakās norāda, ka bagātie, netaisnie kungi pēc nāves pārvērsti par zirgiem, kurus dzen smagos darbos. Dieva znots nonāk debesīs pie kādām sudmalām, kur suņi kauc dienu nakti, un redz turpat aiz sudmalām lielu lauku, kur cilvēks pie cilvēka ar deguniem ar. Par kaucošajiem suņiem Dievs viņam dod šādu paskaidrojumu: «Tie ir tiesas vīri un vagares, kas nepatiesi mazos virs zemes spīdzinājuši. viņiem tā jākauc līdz pastara dienai.» Par cilvēkiem, kas deguniem viņš saka: «Tie ir tie, kas kaimiņu tiesu un ežas izaruši jeb kas citādi caur kādu netaisnību mantu iedabūjuši. Tā viņiem jāar līdz pastara dienai. Še latviešu tautas pasakā dabū vienkāršu izteiksmi tie paši ticējumi, tā pati vidus laiku gara pasaule, ko Dante savā «Dievišķajā komēdijā» tērpis lieliskā, neiznīcīgā dzejā.

4) SVINĒJUMI. Ticība dažādiem māņiem, gariem, dievībām pavada visu latviešu dzīvi, saistās ar visiem viņu darbiem un ieražām. Tomēr izceļas gada gaitā daži laiki, dažas dienas, ir apzīmējamas atsevišķi vietas, minami īpaši cilvēki, kam nozīme dažādu ticības ieražu un noteikumu izpildīšanā; latviešu senatnē sastopam dažus reliģiskus svinējumus. Lai arī še ieraugāmi dažādi attīstības posmi, dažādi, savstarpēji nesaskaņoti elementi, tomēr latviešiem bijuši savi svētki, savas svētnīca savi svētnieki.

a) Svētki. Senāko latviešu svētku ieražas vēlākā laikā sakusušas kopā ar kristīgās baznīcas svētkiem. Dažas no tām tomēr norāda uz savu senumu, un tautas tradīcijās uzejam liecības par svinamiem laikiem, ka nav sakara ar kristīgo ticību. Tāpat kā daudz citas indoeiropiešu tautlatvieši svinējuši gadā trīs lielākus svētkus: pavasarī, ziedu laikā i rudenī.

Pavasarī svinēta J u r ģ u jeb Ū s i ņ a d i e n a. Tā apzīmējama p gada sākumu, par ko tā attiecībā uz saimniecisko gadu palikusi līdz pašam pēdējam laikam. Šai dienā pāriet uz jaunu dzīvi: daba, kas līdz šī laikam bija no cilvēkiem noslēgta, tagad tiem atveras un tos uzņem sevī; sāk dzīt lopus laukā, jāt zirgus pieguļā; rīcība ar māju kustoņi ievirzās pavisam citā kārtībā. Šāda pārmaiņa skubina domāt par kustoņu aizsardzību. Še tad nu pirmajā vietā nostājas Ūsiņš kā zirgu aizsargs. No viņa gaida un lūdz, lai viņš zirgus baro, gana, sukā, sargā no zagļiem, lai palīdz kumeļiem dubļus brist; arī govis, vēršus novēl vi aizsardzībai. Lai Ūsiņš to darītu, viņu ne vien piesauc, bet viņam ziedo gaili. Pie tam ievēro vēl citas ieražas: peldina pirms saules žēl zirgus, lai tie aug stipri; aizslēdz stalli, lai vilki neplēš jērus; vakarā lejas jeb rumulējas, lai lītu nākamā gadā lietus. Ūsiņam pieraksta arī plašāku darbību nekā tikai lopu, sevišķi zirgu aizsardzību. Viņš atnes kokiem lapas, zemei zaļu āboliņu. Pēc citiem norādījumiem to dara Dieviņš, vecs vīrs. Ar to atzīmēta vispārējā dabas atmoda. Pieguļā jāj pavasara putni: strazds, sloka; lakstīgala sauc suņus, kalniņā stāvēdama. Tālāk to iztēlo par saules (Rīgas) jumpravu, treju ziedu lasītāju, treju kroņu pinēju, kas vienu dod Dievam, otru Dieva dēlam, trešo patura pati Saules puišus kaitināt.

Ziedu laikā svinēja J ā ņ u s. Tie ir visievērojamākie latviešu svētki uz ko attiecas daudz līdz pašiem jaunākajiem laikiem neaizmirstu ieražu un dziesmu. Saule pa Jāņiem visaugstāk pie debesīm, daba, stādu valsts, sasniegusi savu vispilnīgāko nobriedumu; tauta, kas stāv ar dabu ciešākos sakaros un no tās sagaida visu nepieciešamo, nevar palaist brīdi garām, to sevišķi neievērodama un necildīdama. Še nostājas priekšā saules radošais spēks un zemes auglība, kas ir pamats zemkopī un lopkopībai. Jāņi galvenā kārtā zemkopības un lopkopības

124

svētki. sākas ar zāļu dienu, kas ievada Jānu vakaru. Tam tuvojoties, lasa J ā z ā ņ u z ā l e s. Par tādām sauc visas tās zāles, ko plūc Jāņu vakarā, arī a dadžus, sīkās nātres. Sevišķi min papardi, kas zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Jāņu zāles nes istabā, vēlāk izkaltē un noglabā, lai tad varētu izlietot sevišķos gadījumos (kad saslimst, kad govs atnesas u.c.) No puķēm, zālēm, koku zariem vij vainagus un izgrezno ar tiem istabu un citas telpas. Jāņu tēvam liek galvā ozola, Jānu mātei puķu vainagu. Zaļumiem, meijām appušķo durvis, vārtus, visas ēkas, pagalmu. Arī govis, mājās dzenot, apvij vainagiem. Uz istabas un kūts durvīm uzsprauž sērmūkšļa jeb pīlādža zarus, lai raganas un jauni gari netiek iekšā. Vakaram iestājoties, sākas l ī g o š a n a. Zāles istabā nesot un noliekot, vainagiem apbalvojot cildināmus cilvēkus, dzied Jāņu dziesmas, līgo. Galveno daļu saņem saimnieks un saimniece, ko tad sauc par Jāņu tēvu un Jāņu māti. Spīd un viz Jāņu tēva samta svārki, zelta josta, zelta pīpe, Jāņu mātes zelta rota, zīda kleita, zelta kurpes, zelta gulta dimanta kājām. Aplīgo arī laidarus un klētis, dārzus un druvas, visas malu malas. Dievs jāj Jānu nakti rudzu lauku, sēj sudrabu, izlaista zeltu, tīru maizi gribēdams; Laima jāj auzu lauku auzu skaru mētelīti. Par atalgojumu līgotāji saņem no Jāņu tēva alu, no Jānu mātes sieru. – Tumsai nometoties, atspīd J ā ņ u u g u n i s. Ap tām salasās agrāk izklīdušie Jāņu bērni. Spožums dažreiz nāk no Jāna paša. Istaba ir tumša; Jānis vēl lej sveces kalna galā. Jāni izvelk turpretim citreiz no dzija ūdens. No ezera izlīgo arī zelta galdu sudraba kājām, kur sēž Saules meita, zelta kroni rakstīdama, vai divi sudraba biķerus līdz ar pašu mazgātāju. Še ticējumi par Jāni pāriet saules teikās. Jānis sēž ozolā, vaska sveces rokā, rādīdams ceļu Jāņa bērniem. Jeb viņš kur uguni lauka galā, savus bērnus gaidīdams. Notiek arī citādi: māsa nes vaska sveci, bāliņš zelta lukturi, lai Jānis redz seglot savu kumeliņu. Īstie uguns kūrēji un mucas dedzinātāji ir galā paši Jāņu bērni, kas pie uguns nolīgo cauru nakti. Gulēt Jāņu nakti nedrīkst; kas tad guļ, snauduļo visu gadu vai nedabū sievas, vai noguļ visu mūžu. – Jāņu nakti arī tāpēc nedrīkst gulēt, lai redz, kā Jāņu rītu s a u l e r o t ā j a s. Pēc citām tautas dziesmām saule arī līgo. Ar to, ka saule rotā vai līgo, izskaidro Jāņu dziesmu piegalinājumu: līgo. Augšgaliešu izloksnē līgo vietā lieto rūto (t. i., rotā). Domas, ka līgo norādītu uz kādu dievību, Līgāju vai Līgu, izrādījušās par nedibinātām.

Rudeni bija v e ļ u l a i k s. Tas sākās, pļaujas laikam beidzoties, un vilkās apmēram četras nedēļas jeb trejdeviņas dienas, visu veļu jeb zemliku (oktobra) mēnesi. Šai laikā mieloja veļus jeb mirušo dvēseles īpašā vakarā (pēc dažām ziņām Simjūdu vakarā, 28. oktobri). Šim nolūkam sagādāja visādus ēdienus (biezpienu, pīrāgus, gaļu) un izdarīja alu, nolika tos istabā (rijā vai pirtī) uz galda (vai plāna), tad aizbrauca pēc veļiem uz kapsētu, kur tie vēlušies uz ratiem kā lieli viesuļa kamoli, vai arī tos aicināja, vārdā saucot, pie galda, vai arī vienkārši gaidīja, lai veļi (gariņi, dvēseles, urguči, iļģi, vecīši) nāk paši. Pamielotus tos raidīja projām vai arī aizdzina krukiem, slotām. Veļu laikā nedrīkstēja darīt dažādus darbus: vērpt, vīt, vadžus dzīt, skalus lauzt; turpretīm citus darbus piekopa: auda tīklus, taisīja karotes. Sevišķi nodarbojās pa vakariem, miklas minēdami.

Svinēti vēl arī c i t i s v ē t k i, kas pa lielākai daļai pieslienas kristīgas ticības (katoļu) pieminas dienām; vai arī dažas senlaiku ieražas pārgājušas uz kristīgas baznīcas svētkiem. Gavēņu laika sākumā svinēja M e t e ņ i (jeb Vastlāvi), kad gāja budēļos jeb ķekatās un vizinājās ar ragaviņām no kalna; pa Meteni ēda pīrāgus, cūkas ausis un kājas, Lieldienās kar šūpoles, šūpojas, lai aug lini un kaņepes. M i ķ ē ļ o s kauj gaili, darina alu, ziedojot Miķēlim kā zirgu aizsargam un labības audzinātājam. Pa M ā r t i ņ i e m iet budēļos, cep karašas un zirņu pīceņus; arī Mārtiņš ir zirgu patrons. Z i e m a s s v ē t k u svinējumos uzglabājušās daudz senlaiku ieražu. Ziemas svētku priekšvakaru sauc par Bluķu jeb Kūķu vakaru, kad vāra kūķus ar cūkas galvu, arī pupas un zirņus. Senāk šai vakarā latvieši vēluši apkārt bluķi, ko beidzot sadedzinājuši. Ziemas svētkos iet budēļos jeb ķekatās, lej laimes, noklausās, kā bites dzied, lai zinātu, vai būs silta vasara, piesauc ziemeli, lai pūš laukā tīrus rudzus, stallī bērus kumeliņus. Ziemas svētki atbrauc rakstītām kamanām pa rudzu lauku, zāli mīdami, asnus

125

celdami; tie skaita naudu ledus kalna galā. Ziemas svētku kumeļš velk līdz zemei krētes basām kājām.

b) Svētnīcas. Godinādami vai pielūgdami dažādus garus vai dabas priekšmetus, latvieši tos uzmeklē tur, kur viņi atrodas vai parāda savu iespaidu. Viņu svētītās vietas uzejamas vai nu turpat mājās, vai tuvējā dabā, mežā; par svētnīcām, kam plašāka, vispārīgāka nozīme, liecina tikai retas, ne visai drošas ziņas.

M ā j ā s piemita gari, kuru cienīšana norāda uz senču jeb dvēseles kultu. Istabā klāja galdu, lai pamielotu veļus. To darīja arī citās ēkās, kas senāk latviešiem derējušas par dzīvokļiem: rijās, pirtīs. Svētītas vietas mājās, garu mītnes, bija pavards un paslieksne. Daži māņi norāda, ka Laima mitusi paslieksnē. Izsviežot saslaucītus mēslus pār slieksni, aizber Laimai acis; kaut ko pār slieksni dodot, nožņaudz savu Laimu; uz sliekšņa cērtot žagarus, Laima atstājas vai nocērt tai galvu. Par Laimas mitekli uzlūkota arī pirts, ko tautas dziesmās dēvē par Laimas pirti, kur sievas dzemdē un Laimai ziedo. Latviešiem bijis (pēc Hupeļa ziņām, no Valkas apriņķa) arī savs Mājas kungs, par ko viņi saukuši pie mājām sakrautu akmeņu kaudzi, turēdami to par svētu vietu un tur ziedodami.

Latvieši turēja par svētām dažas vietas a p k ā r t ē j ā d a b ā. Viņiem bija birzis, kur nedrīkstēja cirst neviena koka, ir ne zariņa nogriezt. Par svētiem turēja dažus kokus, sevišķi ozolus, zem kuriem ziedoja. Viņiem (pēc Hupeļa ziņām, no Valmieras apriņķa) bija ieraža iežogot kādu vecu koku vai tukšu laukumu, palaikam kādas nodegušas ēkas vietu vai krāsmatu un tur ziedot Zemes mātei. Pārkāpt pār šāda laukuma sētu, tur noraut kādu ogu vai cirst svētajā kokā viņi turēja par noziegumu, kam seko nenovēršama nelaime. Vēl kristīgos laikos latvieši paglabājuši miroņus ne iesvētītās kapsētās, bet mežā, krūmos, koku biezumā, kur tiem bijušas savas elkudievības vietas ar altāriem, kā par to liecina Ernsts Gliks kādā ziņojumā 1684. g. (Vidz. kalendārā 1917, g.). No Drustu draudzes ziņo Hāgemeistars, ka 1739. g. iztiesāta prāva pret kādu saimnieku (Vijuma Jāni), kam mežā zem liela koka bijuši 13 elka dievu tēli, taisīti no akmeņiem, kas salikti cits uz cita; augstākajam no dieviem, Ašgalvam, viņš ziedojis no sava ēdiena un dzēriena. Vēl ap 1860. g. (pēc V. D. Baloža «Valmiera») pie Valmieras Veidmuižas Putriņas mājām stāvējis svēts koks, 5–6 asis resns vītols, zem kura ļaudis ziedojuši vilnu, dzīparus, naudu; šīs vietas tuvumā augošo 3–4 asis resno ozolu tura par svētu.

Latvijā uzejamas dažas vietas, kuras uzlūko par s v ē t n ī c ā m p l a š ā k ā n o z ī mē. Pie tādām pieder Z i l a i s k a l n s Valmieras tuvumā. Kalnā augošajā birzē nedrīkstēja aiztikt ne zariņa. No plašas apkārtnes Jāņos kopā sanākdami, latvieši šai kalnā ziedoja saviem dieviem un gariem, dedzinādami Jāņu ugunis birzij blakām stāvošā kalniņā, no kura senāk tecējis svēts, dziedinošs ūdens. – Uz neliela kalna Austriņa ezera tuvumā (Raunas Mārsnēnu–Austriņu māju robežās) bijusi A u s t r a s s v ē t n ī c a. Še Jurģos, Bērtuļos un Miķēļos sanākuši ļaudis no liela apgabala un likuši uz krāsmatas vaskus, vilnu un citus ziedojumus, ko vēlāk paņēmuši nabagi. – Plašāka nozīme arī S t a b u r a g a m jeb S t ab u r a d z e i Daugavas krastā. Teika stāsta, ka Staburadzē dzīvo sirmgalvis, kam drīkst tuvoties vienīgi nakts tumsā, lai saņemtu mantas, kas nes augļus tikai labos darbos. Tautas dziesmas runā par Staburadzi, kas pa miglu staigā; ko aicina saulē apraudzīt savus arājiņus. Tie, tīrumus aparuši, apsējuši, pakar zelta sētuvi sudraba vadzī. Staburadzes māmiņa šķeterē zīda diegu, raksta nēzdodziņu; viņas meitas nēsā daiļas rotas, ko viņa vērpj, auž, avotiņš šķeterē. Staburadzei lūdz tautietis, lai dod nēzdodziņu līdz ar audējiņu, lai dod savu meitu līdz ar zīda paladziņu. Tautiete lūdz māmiņai, lai viņu nedod Staburadzes dēliņam, kam grūts mūžiņš dzīvojams.

Par kopēju baltu tautu svētnīcu zina stāstīt dažas hronikas. Priesteris Pēteris Dusburgs vēsta savā (1326. g. noslēgtā) hronikā par prūšiem, ka viņiem bijusi Nadravā kāda vieta, saukta Romove, kur dzīvojis krīvs, kas līdzīgi pāvestam valdījis pār savu ticīgo draudzi un kam klausījuši arī leiši un citas Livonijas tautas. Dominikāņu mūks Simons Grunavs savā (ap

126

1530. g. sarakstītā) prūšu hronikā šo ziņu paplašina. Romove bijusi visas baltu cilts (prūšu, leišu, latviešu) svētnīca, kur zaļojis vasaru un ziemu liels ozols. Tā zaros bijuši nostādīti triju dievu: Perkuna, Potrimpa un Pakula tēli. No šīm hronikām ziņas par Romovi un viņas svēto ozolu pārgājušas Merķeļa, Rūtenberga u.c. vēsturiskos rakstos un tad tālāk latviešu tautas atmodas laikmeta rakstniecībā un dzejā, kur sevišķi tās izceļ Pumpurs, Auseklis, Lautenbahs. Romovi še pārlatvoja par Rāmavu. Uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nav šīm ziņām par kopējo baltu svētnīcu nekāda pamata. Profesors A. Mieršinskis norādīja (1896. g. Rīgā noturētajā X arheoloģiskajā kongresā), ka Cirunavs Romoves pastāvīgi zaļā ozola aprakstu aizņēmis no Brēmenes Ādama Upsalas svētā koka apraksta (1073. g.), kas savukārt saskan ar svētā oša tēlojumu Edas teikās.

c) Svētnieki. Seno latviešu attiecības pret viņu pielūgtajiem gariem un dieviem bija tiešas; viņi tos godināja un piesauca bez atsevišķiem starpniekiem. Svinējumos, pie kuriem kāda dalība visiem mājas iedzīvotājiem, piekrita vadošā loma d z i m t a s jeb s a i m e s g a l v a m. Tā tas bija, piem., veļus mielojot. Arī Jāņu svētkos, kuri norisinājās bez kādas sevišķas vadības pēc nodibinātām ieražām, svinējumos centrā bija nama tēvs un nama māte. – Dažiem cilvēkiem bija ievērojamāka spēja izdarīt ar piesaukto garu palīdzību ārkārtējas lietas. Tādi bija b u r v j i. Viņi glabāja burvības vārdus, ar ko viņi dabūja savā rīcībā noslēpumainus spēkus. Līdzīgā lomā parādās b u r t n i e k i (kuru nosaukumā tā pati sakne, kas vārdos «burt», «burvis»). Tie varēja būt senākie zīlnieki, zīmju tulkotāji, noslēpumu glabātāji. Burtnieku nosaukumam ir arī citās kaltu valodās līdzīgi vārdi, kas lietoti tai pašā nozīmē. Tie norāda uz ļaudīm, kas izdara zināmus svētnieku uzdevumus. Tomēr sevišķas svētnieku (priesteru) kārtas, kas nodotos vienīgi savam darbam un no tā dzīvotu, latviešiem nav bijis.

Par nokārtotu garīgu pārvaldi, kas aptvērusi visas baltu tautas, vēsta senās hronikas sakarā ar Romovi. Še dzīvojošais k r ī v s jeb k r ī v u k r ī v s ir plašas svētnieku šķiras galva. Viņam padoti vaideloti, viņa tuvākie uzdevumu izpildītāji un palīgi. Par tiem bijuši vīrieši un sievietes, kas bija neprecējušies un ievēroja visstingrāko tiklību. Tiem blakām nostājas z i g e n o t i, pie kuru uzdevumiem piederējis uzturēt kārtību un iznēsāt krīva pavēles uz visām pusēm. Zemākie svētnieki bija t u l i s o ņ i un l ī g a s o ņ i, kas izdarīja ticības ieražas un dziedāja attiecīgās dziesmas kāzu, bēru u.c. svinējumos. Ziņas par šādu svētnieku kārtu saistās vispirms ar prūšiem; vēlāk tās attiecinātas arī uz leišiem un latviešiem, lai gan tās še nevar atbalstīties ne uz kādām tautas tradīcijām.

L i t e r a t ū r a. Prof. P. Šmita Latviešu mitoloģija. Maskavā 1918. (plašākais un pamatīgākais darbs par latv. mitoloģiju, kurā ievēroti jaunākie zinātnes panākumi). – L. Bērziņa Dievs latv. mitoloģijā. Austrums 1900. g. – M. Bruņenieka raksti, starp tiem Veco latv. māņticība, M. V. Mēnešraksts 1899. g.; Asins nozīme kultā un kanibālisms, Druva 1912. g. – R. Auniņa raksti par Ūsiņu un Pūķi Latv. liter. biedrības Magazinās. – J. Lautenbaha raksti Zin. komisijas rakstu krājumos: VIII – Par Jupi, IX. – Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām, XII. – Par latviešu pavasara dievībām. – Uz hroniku nostāstiem par Romovi dibinās H. Visendorfa Ziņas par latv. ticību, Jelgavā 1893. – A. Švābes Ozols un liepa latviešu reliģijā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. – K. Strauberga Viņa saule, Izgl. Min. Mēnešraksts 1922. g. 6. b.

III. PIRMIE LATVISKIE RAKSTI

Latviešu tautas gara darbi, kas savā lielumā nogatavojušies mums tagad pazīstamā veidā katoļu laikos, radušies un ilgu laiku uzglabājušies tautā bez rakstu zīmju palīdzības. Rakstu māksla katoļu laikos Latvijā tomēr bija pazīstama; pirmās še uzejamās grāmatas, gan ne latviešu valodā sarakstītas, ir pieminētās hronikas. Attiecoties tieši uz latviešiem, tuvāk noskaidrojams, vai un kādā mērā viņiem raksti bijuši pazīstami un kādi rakstu pieminekļi

127

latviešu valodā šai laikā uzejami. Še aplūkojami latviešu senatnes raksti, pirmie latviskie uzzīmējumi un pirmā latviskā grāmata.

1. LATVIEŠU SENATNES RAKSTI

1) Valodas un burtniecības liecības2) Priekšmetu uzrakstiDaudzkārt uzmests jautājums: Vai latviešiem senatnē bijuši savi raksti? Tieša un noteikta

atbilde uz šo jautājumu nav dabūta. Var izsacīt tikai dažus vērojumus, kas dibinās uz valodas un burtniecības liecībām un dažu priekšmetu uzrakstiem.

1) VALODAS UN BURTNIECĪBAS LIECĪBAS. Latviešu valodā uzglabājušies vārdi, kuri dod iemeslu domāt, ka latviešiem varētu būt bijušas senatnē savas rakstu zīmes.

Latviešu vārds «r u n ā t», «r u n a» saskan ar ģermāņu «rūna», ar ko tie apzīmēja savus rakstus. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā, pa retam arī Rietumkrievijā, Vācijā, Francijā, Anglijā. Tie pastāv no stāvām un slīpām strīpām, kas iegrieztas kokā vai iekaltas akmenī. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali. Latvijā rūnu akmeņi nav uzieti.

Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda «b u r t s» sakne uzejama arī senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši burt, izdarījuši burvības, saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības izdarot, nereti lietoja rakstus, uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai. Bet arī vārds «burts» nav tautas valodā svešs. Ar vārdu «burta» Stendera vārdnīcā apzīmēts uzmetinājums, saraksts (Aufsatz, Verzeichniss). Mums ir Burtnieku ezers, ar ko grib vest sakarā (gan jaunākā laikā cēlušos) teiku, ka tur noslīkuši senākie latviešu dziesminieki, burtnieki, rakstu pratēji. Leišu valodā vārdā «burta» nosauc burvību (Zauberei), «burtas» – zīlējums, zīlējamais kauliņš (Loos), «burta mesti» kauliņus mest (d. Loos werfen). Visi šie vārdi liek gan vērot, tomēr nevar pārliecināt, ka latviešiem senatnē būtu bijušas pazīstamas tagad par burtiem nosauktām līdzīgas rakstu zīmes.

Vairāk spēj pārliecināt vārds «rakstīt», «raksts». Ir neapšaubāmi, ka šis vārds latviešiem no sen laikiem pazīstams. Tikai to senāk lietoja mazliet citādā nozīmē. Raksts tautas burtniecībā nozīmē tikdaudz kā zīmējumu, izgreznojumu, izšuvumu. Izraksta kara karogu, vilnaini, priekšautu, segu, kamanas, pūra vāku. Bet ir arī tautas dziesmas, kas liecina, ka vārds «rakstīt» lietots nozīmē, kas tagadējai ļoti tuva vai pilnīgi ar to sedzas. Ja kara vīra līgava, karogu rakstīdama, vidū šuj savu sirdi un apkārt mīļus vārdus, tad nevaram apkārtējo izšuvumu par citādu iedomāties kā mūsu tagadējiem rakstiem līdzīgu. Kādā vietā minēts, ka tieši uzraksta dziesmas. Kad dziesmas izdziedātas, tad dziesmu kambarī dabū citas.

Tur sēd divi jaunas meitas, dziesmas vieni rakstīdamas;Ko tā viena sarakstīja, to tā otra izdziedāja.

Nevar noteikt, vai latviešiem senatnē bijuši tādi raksti, kas līdzīgi mūsu tagadējiem. Bet par to nevar būt šaubu, ka latvieši senāk rakstus lietojuši, lai tie arī būtu bilžu raksti. Bez kaut kādiem rakstiem neviena tauta nekad nav bijusi, lai gan paliek neizšķirts, cik tālu zināmām zīmēm bijusi tautā vispārīga nozīme. Jau arī bērns, pirms viņš iepazinies ar alfabētu, uzvelk uz kāda priekšmeta zīmes par to, ko viņš redz vai iedomājas. To darījuši arī latvieši visos laikos gan praktiskās vajadzībās, gan gara izteiksmei. Latvieši lietojuši piederuma zīmes, ko uzgriezuši uz priekšmetiem, lai tos uzrādītu par saviem, tā, piem., uz bišu kokiem. Bīlenšteins uzzīmē savā grāmatā par latviešu koku būvēm un koku lietām (Holzbauten u. Holzgeräte der Letten I 1907) Popē 1714. g. atrastas  b i š u   k o k u  p i e d e r u m u  z ī m e s. Maģiska nozīme ir lietuvēna krustam, ko uzgriež uz ēkas durvīm vai citā vietā. Adījumus, šuvumus,

128

audumus izrotāja skujiņām, zvaigznītēm, tad arī ar pussaulīti, lēcošu vai rietošu, ar saulīti, ko tēloja vēl kā rozīti, četrlapainu ziedu. Šādi izrotājumi bija arī uz cepurēm, aprocēm, zobena makstīm. Pie visa tā nāk klāt tiešas liecības, ka latviešiem senatnē bijuši savi raksti. Tie ierakstīti dažos priekšmetos.

2) PRIEKŠMETU UZRAKSTI. Ir dabūti no latviešu vai vispār baltu tautu senatnes daži priekšmeti ar uzrakstiem, kas zīmējami par latviskiem. Pie izzīmēšanas darba ilgus gadus strādājis Latvijas valsts etnogrāfiskā muzeja pārzinis M. Šiliņš. Viņš atrod, ka uzrakstos lietotajam alfabētam par pamatu grieķu senraksti, no kuriem attīstījušās arī ģermāņu rūnas vienā pusē un slāvu glagolica un kirilica otrā pusē. Seno latviešu un vispār baltu raksti veidojušies no sengrieķu patstāvīgi, neatkarīgi no ģermāņu un slāvu burtu tipiem. Šādi latviešu raksti atrodami uz kāda karoga, uz Pērkona tēla, uz koklēm.

K a r o g s iegūts no prūšiem, nācis rokās prūšu bīskapam Kristianam pēc 1200. gada un vēlāk glabājies kādā baznīcā. Par to vēsta 16. g. simteņa hronisti Sīmanis Grunavs, Lūkass Dāvids, Henebergers. Pēdējais savu hroniku sastādījis 1552. g., uzņemdams tanī arī karoga zīmējumu. Pēc tā pagatavots grezns karoga attēlojums krāsās, kurš glabājas kņaza Čartorijska muzejā Viļņā. Tam vienā pusē viens pret otru saslējušies zirgi, otrā pusē trīs cilvēku (dievu) krūšu tēli, viens (vidējais) staru vainagu, otrs miroņautu, trešais lapu vainagu ap galvu. Tēliem pāri uzraksts, kas sākas, no apakšas uz augšu ejot, kreisajos sānos. Šis uzraksts dažādi iztulkots un lasīts. Rīgas mācītājs Bergmanis to iztulkoja: Dievs Kurko sapiks postitaies istukšos. Siliņš, še atrazdams tāda paša tipa burtus kā uz citiem latviešu senatnes priekšmetiem, devis karoga uzrakstam šādu iztulkojumu: Deiva vārdai amin žmugoiti praišosi spanujies. T. i., Dieva vārdā, amen. Cilvēks prūšos, sparojies (?).

P ē r k o n a  t ē l s atrodas Noibrandenburgas muzejā. Tā ir neliela figūra, ap pēdu gara, lieta no sudraba. 18. g. s. šis tēls izrakts no zemes, kas to segusi vairāk gadusimteņus. Vēro, ka tā agrāk stāvējusi slāvu cilts obodritu (obotritu, bodriču) Retras svētnīcā, uz ko norāda tēla pakājē iezīmētie vārdi: es retra. Obodrīti bija kāda no rietumslāvu ciltīm, kas stipri turējās pretīm vāciešu uzbrukumiem. Tomēr ar 12. gadu simteņa vidu viņi pārvarēti. Viņu izpostītās svētnīcas vērtības tad nu apklājusi zeme. Nav izzināms, kā Pērkona tēls nonācis obodritu vidū un, ja tas būtu turpat pagatavots, – kā tas dabūjis latviskus uzrakstus, par kādiem latviešu senrakstu pētnieks M. Šiliņš tos uzzīmē. Pērkona tēlam vienā pusē uzraksts «Perkunusi», otrā pusē «Perkun tevaiti nedusmi uze man». Tēls rāda vecīgu vīru pilnu kuplu bārdu, apaļu cepuri galvā, kam visapkārt desmits staru. Tēls no uguns stipri bojāts. Raksti skaidri salasāmi, un varētu būt (pēc Siliņa domām), ka tie vēlāk iezīmēti. Bet arī šādā gadījumā še ir liecība, ka latviešiem bijuši savi raksti. Pērkoņtēva tēls attēlots kādā 1771. gada izdevumā Berlīnē. Kāds no šiem attēlojumiem, uz kura lasāmi minētie raksti, atrodas Latvijas valsts etnogrāfiskajā muzejā.

K o k l e s dabūtas Lejaskurzemē un nodotas agrāk Rīgas Latv. biedrības muzejā, no kurienes pārgājušas Latvijas valsts etnogrāfiskā muzejā. Viņās ar asu rīku ievilktās zīmes iztulko muzeja pārzinis M. Siliņš ar tā paša senlatviešu alfabēta palīdzību. Viena no šīm koklēm agrāk bijusi Piltenes Reniķos jeb Reneniekos. Uz tās ir gadu skaitļi 1282, 1559, 1757, 1782. Vienā pusē tai uzraksts: Vinduvaa (Dievin, augstais) – mūsu tagadējā rakstu valodā: Vindavā. Dieviņ augstais, pīkolus sper bezuguns peklē. «Dieviņ augstais» nav apzīmēts burtiem, bet ar īpatnēju dievības zīmi. Otrā pusē uzraksts: Veinal Reniķi (Dieviņam) (lī–)gojiet. Vārdam «līgojiet» uzrakstītas tikai divi pēdējās zilbes «gojiet», bet tā, ka tās stāv pretim stīgām, it kā šo turpinājums. No gadu skaitļiem 1559 apzīmētu kokles vecumu; citiem kāda attiecība uz ievērojamiem notikumiem ģimenes vai vispārējā dzīvē. – Otra kokle uzieta Durbes novadā, Roņu mājās. Uz tām gada skaitlis 1710. Vienā pusē tai lasāms: Doarbe Dieviņa kankļa. Otrā pusē: Kanklojait suminot tik (Dieviņu). Dieviņa vietā arī še dievības zīme. Bez šiem rakstiem uz kokles vēl arī citi, kas noslēpumaini savīti un grūti izlasāmi. Pēc

129

uzraksta burtu tipiem Siliņš šo kokli atrod par vecāko. Skaitlis atzīmē gadu, kad pa visu Kurzemi plosījās briesmīgais mēris, kam krita par upuri lielākā daļa iedzīvotāju. Šai gadā kokles pārnestas no Dinku mājām, kas bija izmirušas, uz tuvējiem Roņiem.

Lai gan minēto uzrakstu iztulkojumi nav uzskatāmi par galīgiem un pilnīgi drošiem, tomēr pētnieka pūliņiem tas panākams, ka tie veduši uz pēdām latviešu senrakstiem. Atzīmētie priekšmeti norāda uz kultūru, kas paceļas pāri pelēkai ikdienai. Ja būtum nodrošināti pret aizdomām par maldībām, kas tomēr nav izslēgtas, tad mums priekšā tauta, kas zem sava karoga iet cīņā, kas saviem dievības jēdzieniem devuši noteiktu, skaidru ietēlojumu, kas svinīgos gadījumos lietojuši īpatnējus instrumentus jau labi attīstītā mūzikas mākslā.

M. Siliņš savus pētījumus cēlis klajā mazā mērā. Par baltu senrakstiem viņš turēja 1908. g. rudenī R. L. B. Zinību komisijā priekšnesumu, kas atzīmēts «Balt. Vēstneša» 266. numurā un viņa paša pārlabojumā 270. numurā. Par Pērkoņtēva tēlu Siliņš rakstījis nelielu atzīmi Jaunākās Ziņās 1920. g. 18. maijā. Savus izpētītos senrakstu tipus līdz ar kokļu uzņēmumiem viņš izstādīja vācu okupācijas iestāžu 1918. g. sarīkotā izstādē Berlīnē un par tiem rakstīja izstādes katalogā: Stieda Lievland – Estland – Ausstellung 1918. 43.–46. lpp.: Lettische Runen.

2. PIRMIE LATVIEŠU UZZĪMĒJUMI

1) Tēvreizes2) Garīgas dziesmas3) Arodu savienību locekļu saraksti4) Buramie vārdiPirmie patiesi uzrādāmie latviešu rakstu pieminekļi uzejami kā iemetinājumi citās valodās

rakstītās grāmatās, kā rokraksti, kuri gan nozuduši, bet par kuriem ticis zināms no vēlāka iespieduma, kā vēl tagad pieejami raksti, kā uzzīmējumi tiesas protokolos. Ja neievērojam dažus atsevišķus vārdus, vietu un personu nosaukumus un sugas vārdu «draugs» («draugum») Latviešu Indriķa hronikā, tad pirmie sakarīgos vārdos jeb teikumos uzzīmētie latvisko rakstu pieminekļi parādās 16. gadu simtenī. Tās ir tēvreizes, dažas garīgas dziesmas, arodu savienību locekļu saraksti, tiesas protokolos uzzīmēti buramie vārdi.

N. Bušs mēģina uzrādīt kā pirmo latviešu–leišu (baltu) vārdu, kas rakstos parādījies, surma – sūrma – sūrums (Zur Kosmographie des Aethicus Ister). Viņš aprāda, ka šis vārds lietots kāda Istrijas filozofa (Aethicus Ister) grieķu valodā ap 400. gadu pēc Kristus sarakstītajā kosmogrāfijā. Izvilkumus no šīs grāmatas, kas oriģinālā vairs nav uzejama, sniedz kāds ap 630. g. pēc Kr. radies latiņu izdevums. Še uzrādīta ziemeļos zeme (sala), kuras iedzīvotāji nosauc sāli par pievesto – lat, vectum. Bušs neatrod ziemeļnieku valodās vārdu, kas ar šādu sāls apzīmējumu saskanētu. Bet, ja pieņem, ka vectum tulkots no grieķu surma, kas grieķiski nozīmē visu, kas savilkts, kopā savākts, tad šis vārds saskan ar leišu suras, surumas, latviešu sūrs, sūrums. Šo vārdu daļās latviešu izloksnēs (ap Bērzauni) lieto sāja nozīmē. Arī Stendera vārdnīcā: sūrums – bittere Salzigkeit.

1) TĒVREIZES. Jau 1198. g. pāvests Inocents III izdeva pavēli, ka pie kristīgās ticības atgrieztajiem Livonijas iedzīvotājiem jāmāca tēvreize, grēku sūdzēšana un ticības apliecība. Būtu tad domājams, ka tēvreizei latviešu valodā sirms vecums. Visādā ziņā tā jau agri katoļu laikos latviešiem mācīta. Tā ir arī pats pirmais līdz šim pazīstamais latviešu rakstu piemineklis. Bet tās pirmais uzzīmējums atrodams laikos, kad Lutera ticības ieviešana jau bija gaitā, un nav pilnīgi izzināms, vai tas cēlies no katoļu vai luteriešu aprindām.

Vecākais latviešu tēvreizes teksts ir tā sauktā G r u n a v a t ē v r e i z e. Tā uzzīmēta prūšu hronista Simona Grunava hronikā, kur tā nosaukta par prūšu tēvreizi. Grunava hronika

130

sniedzas līdz 1526. gadam, tāpēc arī šīs tēvreizes uzrakstīšanas laiku apzīmēja ar šo gada skaitli. Vēlāk pierādīts, ka Grunavs savā hronikā pārņēmis kāda Dancigas patricieša Dancigas hroniku, kuru viņš sarakstījis starp 1521. un 1529. gadu. Grunavs pats pie sava darba strādājis no 1529. g. vidus līdz 1531. g. Minētā tēvreize tad nu varētu būt uzrakstīta starp 1521. un 1529, g., ja tā ņemta no Dancigas hronikas, vai arī pēc tam, līdz 1531. g., ja Grunavs pats to uzrakstījis. Latviešu valodas nepratējs (Dancigas hronists vai Grunavs) to uzzīmējis pēc rokraksta, kas dabūts no kāda latviešu draudzes (katoļu vai luteriešu) garīdznieka. Tēvreizes teksts bija šāds:

Dažās galotnēs atzīmējas vecās valodas formas (thowes wardes tavs vārds). Vietām ieturēta fonētiska rakstība (sweytz, igdemas). Daudz vārdi pārrakstot sabojāti (delbas – debbas, tholbe – thowe). Pavisam nepazīstams ticis vārds «mystlastibbi», kur jāstāv (kā daži paralēlteksti uz to norāda) «viswalstybo». No prūšu valodas ieviesies vārds «gaytkas». No vācu valodas jau pārnācis pāri saiklis «unde» (und, un) un arī latviešu valodā palicis. Tomēr viscaur še pazīstam savu valodu. Daži vārdi pat uzrakstīti pilnīgi tā, kā tos rakstām vēl šodien, pēc četrsimt gadiem (dodi, pametam, padomā). Zināma līdzība ar mūsu tagadējo tēvreizes valodu katram teikumam. Un, ja izteiksme dažā vietā arī citāda, tad nebūt nevar sacīt, ka tā visur būtu sliktāka. Lai ņemam pēdējos trīs lūgumus, tikai vārdu formas piemērodami tagad parastajām. «Pamet mums mūsu noziegumus, kā mēs pametam mūsu pretiniekiem. Neved mūs ļaunā padomā. Atsvabini mūs no visa ļauna.»

Otrs vecākais latviešu tēvreizes teksts ir H ā z e n t ē t e r a (Hasentoter) t ē v r e i z e, tas pats, ko agrāk sauca par Lacija tēvreizi. Ir pierādīts, ka Volfgangs Lacijs savā 1557. g. izdotajā grāmatā «De genitum aliquot migrationibus» (Par dažu tautu klejošanu) uzņemto, par heruļu jeb veruļu nosaukto latviešu tēvreizi, avotu neuzrādīdams, ar visām drukas kļūdām un pārpratumiem norakstījis no Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera sastādītās «Kosmogrāfijas», kam to iesūtījis Johans Hāzentēters starp ziņām no Vidzemes, kuras attiecas uz 1547. g. Šo gadu tad arī var pieņemt par minētās tēvreizes uzrakstīšanas gadu. Hāzentēters, apkārtceļojošs literāts, kas vēlāk dzīvoja Vācijā, šo tēvreizi pieved kā paraugu lībiešu valodai, kuru runājot Rīgas apkārtnē. Uzrakstītājs, kā redzams, nav pratis latviešu valodu; tomēr viņš uzzīmējis tēvreizi korekti, likdams katram vārdam virsū pareizu vācu tulkojumu. Še nav gluži sabojātu vārdu, kādus uzejam Grunava tēvreizē. Arī ortogrāfija ir skaidrāka. Vārdā «parradeuken» (jāstāv «parradneken») ieviesusies drukas kļūda. Izteiksmē šī tēvreize pa daļai atšķiras no pirmās. Pēdējie trīs lūgumi šā uzzīmēti:

Tēvreizei, šim pirmajam latviešu rakstu piemineklim, bijusi no visiem kristīgās mācības gabaliem latviešu tautas dzīvē vissvarīgākā loma. Simtiem gadu mātes to mācījušas saviem bērniem kā pirmo, visā mūžā paturamo, katru dienu atkārtojamo dievlūgumu. Nav noticis neviens dievkalpojums, neviena kristīga ceremonija mājās, baznīcā vai citā vietā, kas patura acu priekšā citu, ideālu, par dzīves mērķi nostādāmu pasauli un ietver sevī paļāvību uz viņas neredzamo, visspēcīgo, tomēr vienumēr tuvo, par tēvu nosaukto valdnieku, darījis visādā ziņā paliekamu iespaidu uz tautas garu. Še ietvertās nojausmas izlasāmas arī no dažām tautas dziesmām.

Vecos latviešu tēvreižu tekstus cēlis zinātniskā noskaidrojumā klajā vēsturnieks L. Arbuzovs rakstos: Piezīmes par 16. g. simt. vecākajiem literatūras pieminekļiem, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1920. g. 1. pusgads, Latviešu tēvreize senos tekstos, turpat 1920. g. 2. pusgads.

2) GARĪGAS DZIESMAS. Tēvreizes uzzīmējuši un savos rakstos uzņēmuši cilvēki, kas paši latviski neprata. Garīgās dziesmas mums ir pirmie rakstu paraugi, ko snieguši latviešu valodas pratēji, gan no vācu valodas tulkodami, gan, kā rādās, paši sacerēdami. Še sastopam pirmos latviešu rakstniekus. Tie darbojās Rīgas latviešu Jēkaba baznīcas draudzē, kas blakus vācu draudzei dibināta 1524. g. Pirmie luteru mācītāji še bija Nikolavs Ramms un Johans

131

Eks, pēc dzimuma vācieši. No katoļiem nošķīrušies, cīņā pret viņiem uz arodu savienībās (cunftēs) organizētiem latviešu pilsoņiem pabalstīdamies, viņi deva izteiksmi jaunajam gara saturam latviskās dziesmās, kas bija nepieciešamas latviešu dievkalpojumos. Viņu dziesmas palika vispirms rokrakstā; iespiestas tās tikai 1615. g. Rīgā pie Nik. Mollīna iznākušā grāmatā «Psalmen und undeutsche Lieder», kur apzīmēts arī viņu izcelšanās laiks. Vienīgi no šī vēlākā iespieduma tās pazīstamas un tāpēc nevar derēt par sava izcelšanās laika pilnīgu dokumentu ortogrāfijā un varbūt arī valodā.

N i k o l a v s R a m m s (Ramm) dzimis Rīgā, studējis Rostokā, uzejams 1514. g. par nonnu klostera priekšnieku Limbažos un ir ieradies ap 1520, g. Rīgā, kur pieslējies Lutera ticībai un bijis par Jēkaba baznīcas latviešu mācītāju, miris pēc 1530. g. Tiek minēts, ka viņš sniedzis latviešu valodā vairāk garīgu dziesmu. No tām uzglabājusies tikai viena, kas cēlusies 1530. g. Tā ir dziesma par desmit Dieva baušļiem (Die helligen zehen Gebot Gottes), kas pastāv no četriem pantiem. Tā kā vācu teksts šai dziesmai nav atrodams, tad tā uzskatāma par Ramma oriģināldarbu. Pirmais pants šāds:

J o h a n s  E k s (Ecke) ir Ramma pēcnācējs Jēkaba baznīcā. Bijis sākumā par Rīgas Doma baznīcas kanoniķi, pārgājis Lutera ticībā, kādu laiku darbojies Pērnavā, pārnācis atkal uz Rīgu un darbojies no 1534. līdz 1543. gadam Jēkaba baznīcā par mācītāju. Mollīna dziesmu grāmatā ar viņa vārdu apzīmētas divi dziesmas. Pirmā no tām Benedikts jeb Cakarijas sludinājums: «Pateiktz gir tas Kunx, tas Dievs Israel.» Tā tulkota 1535. g. Otrai par virsrakstu: «Slavas dziesma no Jāņa evanģēlija 14. nodaļas» («Lobgesang Auss dem Evangelio Johan. 14»). Tā uzrakstīta 1537. g. un sākas: «O Jēzu Christ, Tu esi pattesz czilvex unde Devs». Izrādās, ka virsraksts maldinošs: dziesma nesaskan ar minēto Bībeles vietu. Vācu teksts (kas iespiests Rīgas vācu dziesmu grāmatas 1537. g. izdevumā), kā vērojams, arī Eka paša sacerēts.

Turpmāk šiem dziesminiekiem pievienojas pirms latviešu grāmatu iespiešanas vēl arī citi. Pie tiem pieder Johans Dāls (Johann tom Dalen) un Andrejs Šūrings. Dāls, kopš 1573. g. Rīgas latviešu draudzes mācītājs, rakstījis himnu: «Konincks Christe Devs tho Theve wardts» un introitu (ievadu) «Tas gir auxkan ezelis». Šūrings bijis no 1583, g. par mācītāju Piņķos un Babītē, vēlāk Rīgā. Viņš tulkojis dziesmu «Theves wes auwots tas Labbums».

Rīgas latviešu draudzē un apkārtnē, kā pieņemams, lietoti pirms grāmatu iespiešanas rakstīti dziesmu krājumi, kas bez minētajām visādā ziņā aptvēruši vēl citas dziesmas. Bez dziesmām būs še bijuši lietošanā gan arī vēl citi raksti latviešu valodā: katķisma, liturģijas, evaņģēlija daļas. Ap 16. gadu simteņa vidu atrodami šādi raksti arī citur. Tālu no Rīgas, pie pašām prūšu robežām, Sventājā uzieti 1560. gadā divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas. Par tām dod liecību baznīcas vizitācijas protokols, ko sastādījis prūšu hercoga Albrehta no Karalaučiem uz Grobiņas novadu sūtītais baznīckungs Johans Funks. Sventājas baznīcas inventāra sarakstā 19. jūlijā atzīmēts: Divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas; vienā ir evaņģēliji un lekcijas visam gadam, tāpat Kristus ciešanu stāsti pēc četriem evanģēlistiem; otrā – Lutera katķisms, divreiz izskaidrots (zwir aussgeleget), un citi gabali ar baznīcas ceremonijām, kā Luters tos noteicis; viss kuršu valodā (alles in Currisscher sprach). (Sitzungsbericht der kurl. Ges. f. Literatur u. Kunst aus dem Jahre 1905.) Stāvenhāgens, kas par šo Karalaučos valsts arhīvā atrodamo protokolu ziņo Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē 2. februāri 1905. g., piezīmē, ka šādi latviski tulkojumi gan varēja būt izplatīti jau priekš kara gadiem un tie tad cēlušies četrdesmitos gados.

Par pirmajām Rīgas mācītāju uzrakstītām dziesmām sniedz dažas piezīmes L. Arbuzovs, Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. I puse.

3) ARODU SAVIENĪBU LOCEKĻU SARAKSTI. Ar garīgu dziesmu paraugiem arodu savienību locekļu sarakstiem zināmi sakari. Abas šīs literārisku pieminekļu grupas sakņojas Rīgas latviešu pilsoņu aprindās, kas ticības dzīvē pulcējās tai pašā baznīcā un draudzē un

132

saimnieciskā dzīvē tais pašās arodu savienībās. Arī baznīcas un aroda organizācijas nebija tik visai šķiramas. Vēlākās arodu savienības (ģildes, cunftes, kompānijas) bija sākumā vairāk garīgas sabiedrības, kas saviem locekļiem deva iespēju piedalīties pie kopējiem dievkalpojumiem, aizlūgumiem, rīkojumiem, kas baznīcās dibināja savus īpašus altārus, pieņēma pašas savus priesterus. Bez tam tās sarīkoja ikgadējas sapulces, kas izvērtās par dzīrēm ar saviesīgu dzīvi un mielastiem. Še pievienojās klāt kopējas arodu intereses. Iekšējo dzīvi nokārtoja sevišķi maģistrāta apstiprināti statūti (šragas). Katras savienības priekšgalā stāvēja oldermanis līdz ar citām amata personām (priekšsēdētāju, rakstvedi, kasieri). Par rakstvedi mēdza būt attiecīgās savienības priesteris kā labākais rakstu pratējs. Pie arodiem, kas no laika gala bija pa lielākai daļai latviešu rokās, piederēja nesēju arods, kas savukārt sadalījās vairāk savienībās. Tanīs biedrojās izkrāvēji (Lostrager), kas izlādēja kuģus, iztukšoja spīķerus, alusnesēji, kas piegādāja un izvadāja alu un vīnu, liģeri, kas galvenā kārtā strādāja ostās. Starp šo savienību (sevišķi izkrāvēju un alusnesēju) sarakstiem tad nu atrodam jau ap 16. gadu simteņa vidu un agrāk dažus, kas rakstīti latviešu valodā.

Reformācija, kas uz šīm savienībām atbalstījās, ienesa tanīs stipras pārmaiņas. Dievkalpojumu kārtība to prasīja, ka draudzes bija šķirojamas pēc tautībām. Sprediķi bija sakāmi draudzei saprotamā valodā; draudze dziedāja dziesmas savā valodā. Nošķirošanās tautībās parādās arī ārpus baznīcas. Arodu savienības gan atmeta lielā mērā garīgo raksturu, sakarus ar baznīcu tomēr pilnīgi nepārtraukdamas. Par savienību rakstvežiem mēdza būt vēl vienumēr draudžu mācītāji un tikai izņēmumu gadījumos kādi citi.

Kad pēc ilgākiem traucējumiem izkrāvēju brālība (Lostragerbruderschaft) 1532. g. sāk atkal kārtīgi darboties un uzņemt savā vidū jaunus locekļus, redzam viņas rakstos parādāmies latviešu valodu. Maksātāju biedru sarakstā par 1532. gadu uzejama šāda atzīme: Laurens Touryn, sess wyre wene kopē. Lasāms: Laurens Tauriņš, seši vīri vienā kopā. Ar to norādīts, ka viens maksā par sešiem, kas skaitāmi par vienu kopību.

Jaunuzņemto biedru saraksti par 1533. un 1534. g. sastādīti gandrīz viscaur latviešu valodā. Sarakstā par 1533. gadu šāds ieraksts:

Šis ieraksts varētu būt Nikolava Ramma vai Lorenca Šēdena (Lorenc von Scheden) rokas, drīzāk pēdējā, jo domājams, ka pirmais šai laikā jau miris. Šēdens bija par Jēkaba draudzes latviešu mācītāju no 1524. līdz 1534. g. Ieraksta pēdējās rindas (sākot no Anna Szageryn) citas rokas rakstītas. Par Ramma un Šēdena pēcnācēju bija Johans Eks. 1543. gada izkrāvēju sarakstā šādas viņa ierakstītās rindas:

Vēlākos izkrāvēju sarakstos 1549. gadā daži biedri ierakstīti latviski.Turpmākie latviskie rokraksti uzejami alus nesēju savienībā. Šejienes biedru saraksti vesti

latviešu valodā 1558., 1561., 1872., 1873. un vēl dažos gados. Pirmo triju gadu sarakstus vedis Georgs Sterbelis, dzimis rīdzinieks, studējis Karalaučos un Vitenbergā, kas 1552. g. iesvētīts kā Jēkaba draudzes diakons un mira kā tās mācītājs 1573. g. Šinīs sarakstos lasāmi šādi īsti latviski vārdi (oriģināla rakstībā) :

Widuschens, Mazsings, Vilcks, Pauris, Wentenex, Lounais, Sauczayshans, Stengis, Trilikums, Dumpis, Kupritcs, Bullis, Wirlopis, Weschenäigs, Stroume u.c.

Sieviešu vārdi ir šādi: Maia Trilikummene, Anna Straumene. – 1873. gada saraksts, Dāla sastādīts, še atzīmēto biedru starpā ir: Max Suttis, Hans Stirne, Hans Latzis, Peter Dzelzs–Kalleis, Max Ounegalve.

Kādu no vēlākajiem alusnesēju sarakstiem sastādījis Dāla pēcnācējs Kaspars Timme, mācītājs Jāņa baznīcā, kur latviešu luteriešu draudze bija pārgājusi 1582. g., kad Jēkaba baznīca bija jāatdod jezuītiem. Saraksta ievadā Timme vācu valodā min, ka viņš pēc alusnesēju 15. novembrī noturētas sapulces, viņu uzaicināts, pie viņiem nācis un pirmoreiz sācis uzzīmēt, ko viņi atraduši par derīgu (was sie notig erachten zue sein). Gada skaitlis nav atzīmēts; bet saraksts sastādīts pēc 1582. g. un priekš 1594. g., kad Timme uzraksta otru

133

sarakstu vāciski. Sarakstā starp citiem šādi vārdi: Martin Spalve, Labrens Pritzis, Michell Struppis, Hans Stinte, Hans Kickutz.

Tad latviskie biedru saraksti pārtraukti. Jau Dāls 1573. g. turpina savu sarakstu vāciski. Viņa otrais saraksts, 1580. g., viscaur vāciski sastādīts. Tāpat Timmes 1594. un 1595., Andreja Suringa 1604. g. uzrakstītie.

Šie saraksti met spilgtu gaismu uz Rīgas latviešu dzīvi 16. gadu simtenī. Kāda daļa no viņiem ir pilntiesīgi pilsoņi, kam saimnieciska patstāvību, kas brīvi iekārto savas organizācijas, aicina savā vidū darbiniekus drīz un noteic viņu darbību. Viņi savās darīšanās un garīgajā dzīvē tad arī lieto savu valodu, kurā gan vēl nav iznākusi neviena grāmata.

Daļa no sarakstos minētiem vārdiem īsti latviski, kādus vēl tagad valkā daudz latviešu ģimenes. Arī retākie no tiem (Stenģis, Dzelzskalējs u.c.) vēl tagad pazīstami Rīgas apkārtnē. Galotnēs atšķiras izkrāvēju no alusnesēju sarakstu vārdiem. Pirmajos tās norautas, bet pēdējos pa lielu lielai daļai īsti latviskas. Sevišķi tas sakāms par Sterbeļa uzrakstītajiem vārdiem. Tur nav: Vidušen, Paure, Venteniek, Stenge, Dumpe, Kuprit (kā dažviet vēl tagad tos redz rakstītus), bet: Vidušens, Pauris, Ventenieks, Stenģis, Dumpis, Kuprits.

Pie šo sarakstu sastādīšanas latviešiem cieša, zināmā mērā noteicoša dalība. Paši viņi nebija to sastādītāji un arī par tādiem netika. Sveša vara viņus apņēma no nomāca to patstāvīgo attīstību, kuras sākumi še nomanāmi. Tā nedabūja izpausties gara darbos, ko rada saimnieciski un garīgi pastāvīga tauta, palikdama sakarā ar laika kultūru.

Rīgas izkrāvēju un alus nesēju grāmatu rokraksti glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās savienības bibliotēkā. Latviešu rakstos tos pa daļai cēlis klajā L. Arbuzovs I. Min. Mēnešraksta 1920. g. 1. burtnīcā. Par Rīgas latviešiem sk. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā. Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 8. burtn.; tā paša Studien zur Geschichte der lett. Bevolkerung Rigas im Mittelalter und 16. Jahrh., Latvijas Augstskolas raksti I.

4) BURAMIE VĀRDI. Latviešu pašu no senatnes mantotie sacerējumi palika, pirmos rakstus latviski uzmetinot, neievēroti. Tikai burvjus un raganas tiesas priekšā velkot, bija dažos gadījumos jāiespiežas viņu gara pasaulē un tā jāattēlo viņu pašu vārdiem. Tādā kārtā uzrakstītas tiesu protokolos dažas buramo vārdu druskas. Rīgas zemes tiesā (Landvogteigericht) iztiesāta 1584. g. prāva pret burvi, kas glābis kādu sievieti no nelabā šādiem vārdiem:

Tagadējā rakstu valodā šie vārdi varētu būt šādi:Deviņi Pērkoni un deviņas strēles lai plēš to velnu deviņos gabalos no tā cilvēka.Citu reiz viņam uz Daugavas nākusi pretim ragana, kuru viņš apturējis, sasējis šādiem

vārdiem: Šo vārdu iztulkojums paliek tumšs.Viņš to atkal atraisījis šādiem vārdiem: Kādā citā reizā tiesāts kāds Jānis no Alūksnes (Ivan gebort von der Marienborg), kas

varējis visus ieročus apvārdot ar sāli, uz kuru pūzdams runājis šādus vārdus: Protokoli norāda uz buršanas paņēmieniem un tiesāšanas veidu. 1576. g oktobrī

sadedzināta ragana Katrīna Švokstere, kas nodarbojusies ar cilvēku, zirgu un dažādu mājlopu dziedināšanu vārdojot. Tālāk viņa atzinusies, ka piesaukusi Dievu, apvārdodama sāli, un bez tam lietojusi vārdus: saule, mēness, diena nakts. Viņas vīrs pārklaušinot tāpat spīdzināts kā viņa. To metuši ūdeni un, kā viņš nav slīcis, viņu turējuši aizdomās, ka viņš ir burvis, un likuši moku kambarī. Spīdzināts, pie striķa uzvilkts (lai pakārtu), viņš atzinies, ka viņš trīs gadus kalpojis sātanam. Tas viņam devis olu, lai noliek kaimiņa laukā un lai sabojā labību, tā ka vēlāk nav bijis iespējams to nopļaut. – Ļaunajam garam, cilvēkā ieiet nakti pa sapņiem vai arī dienu, jaunu cilvēku sabiedrībā dzerot burtu alu, mēdz būt savs vārds, bet dažreiz tas arī

134

bez vārda. Kāda sieviete spīdzināta atzinusies, ka buršanās mākslu viņa iemācījusies jau četrus gadus atpakaļ un ka viņas gars esot bez vārda, jo neesot kristīts. Kādam citam gars, ko sauc par Nadomu jeb Stradomu. Šis gars mīt jūrā jeb lielā ezerā.

Šos zemes tiesas protokolus, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās u. Arheoloģiskās savienības bibliotēkā, uzgājis profesors E. Volters 1900. g. un laidis klajā brošūrā Pēterb. 1907. g.

3. KATOĻU KATĶISMS

1) Sastādītājs un tulkotājs2) Rakstība un valoda3) SatursKatoļu katķisms, kas iznācis I585. g., ir pirmā līdz šim zināmā latviešu valodā sarakstīta

grāmata. Ar to kā ar pirmo latviešu grāmatniecības pieminekli cienīgi noslēdzas katoļu laikmets. Gan Lutera ticība jau agrāk nekā pus gadu simteni izplatīta latviešu vidū, gan tā ierosinājusi sacerēt dažu literārisku paraugu, bet grāmatas nevienas tā vēl nav cēlusi klajā. Stipri apdraudētais katolicisms vēl parāda savu spēku un, vadošo lomu nododams luterānismam, iegulda latviešu rakstu krātuvē pirmo plašāko darbu.

Līdz 1911. g. turēja par pirmo latviešu grāmatu 1586. g. iznākušo Lutera mazo katķismu. Bet minētajā gadā Lembergas (Ļvovas) poļu augstskolas bibliotekārs E. Barvinskis atrada Upsalas augstskolas bibliotēkā 1585. g. iespiesto katoļu katķismu. Tā tituls: «Cathechismus Catholicorum. Istige pammacischen, / no thems Papreksche Galve gabblems Christtites macibess». Par atradumu Barvinskis paziņoja (5, dec. 1911. g.) docentam E. Volteram Pēterpilī. Turpmāk (1912. g.) Upsalas augstskolas virsbibliotekārs Kollins atsūtīja atrasto katķismu Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Voltera aplūkošanai. Ar Zinātņu akadēmijas līdzekļiem Volters grāmatu izdeva no jauna, iespiežot to hromolitogrāfiskā kārtā pilnīgi savā pirmatnējā veidā 1915 g. Jauniespiedumam Volters deva līdzi apcerējumu par grāmatas atrašanu, nozīmi, šķietamo autoru un paskaidrojumus tekstam krievu valodā.

1) SASTĀDITĀJS UN TULKOTĀJS. Par katoļu katķisma sastādītāju grāmatas titulā minēts Pēteris Kanīzijs, par tulkotāju Volters uzrāda Ertmani Tolgsdorfu.

P ē t e r i s  K a n ī z i j s (Petrus Canisius) ir pirmais vācu jezuīts, kas attīsta rosīgu darbību, lai aizkavētu reformācijas izplatīšanos Vācijā. Viņš lauž jezuītu ordenim ceļu Vācijā un Polijā. Dzimis viņš 1521. g., studējis Ķelnē filozofiju un teoloģiju, iestājās jezuītu ordenī 1543. g., tika par priesteri 1546. g., miris 1597. g. Viņš piedalījies pie vairāk konsiliem.

E r t m a n i s  T o l g s d o r f s nav tieši minēts par atrastā katķisma tulkotāju. Bet par viņu jau agrāk no dažiem avotiem (Manteifeļa, Sotveļa) bija zināms, ka viņš latviešu valodā izdevis katķismu, vārdu sarakstus, sprediķus, dziesmas (himnas). No jauna gaismā celtais katķisms tad nu ar lielu varbūtību uzlūkojams par to, ko Tolgsdorfs izdevis. Viņam attiecībā uz Livoniju piekrīt loma, kas Kanīzijam attiecībā uz plašākām zemēm; viņš cīnās pret reformāciju. Pēc dzimuma viņš prūsis, tātad pieder pie baltu cilts, dzimis 1550. g. Prūsijā. Uz Livonijas bīskapa Otona Šenkinga uzaicinājumu sūta Varmijas (Prūsijā) bīskaps jezuītu Ertmani Tolgsdorfu, Gūtštates kanoniķi, uz Livoniju, lai še stātos pretim reformācijas izplatīšanai un nostiprinātu katolicismu. Vispirms Tolgsdorfs ir par priesteri Valmieras draudzē, tad par Rīgas Jēkaba baznīcas priekšnieku, vēlāk darbojas Cēsīs, kur mirst 1620. g. Runādams bērnībā latviskai radniecīgu valodu, viņš ātri iemācās latviski un saraksta latviešu dievkalpošanai un garīgas dzīves kopšanai nepieciešamās grāmatas. Viņš bijis starp latviešiem ļoti ieredzēts. Šenkings viņu nosauc par Livonijas tēvu un apustuli.

2) RAKSTĪBA UN VALODA. Lai gan katolicismu pabalstīja poļi, katoļu ticība galīgi iesakņojās latgaliešos (inflantiešos) un katoļu katķisms tika iespiests Viļņā, tomēr katķisma

135

rakstība piemērota vācu ortogrāfijai un valoda nav lietota latgaliešu, bet vidus izloksnē. Rakstības un valodas ziņā nav starp šo no katoļu puses izdoto un tūliņ turpmākajos gados iznākušām luteriskajām grāmatām nekādas principiālas starpības. Varētu būt, ka visas šīs grāmatas sastādītas pēc kāda kopēja, vecāka parauga.

R a k s t ī b a i par pamatu likts vācu alfabēts. To varētu izskaidrot ar to, ka tulkotājs piesavinājies vācu izglītību un ka tulkošanai bijis priekšā vācu oriģināls. Uz to norāda arī daži vāciski nodalu virsraksti, lai gan pašā augšējā latīniskā grāmatas titulī ("Catechismus Catholicorum") atzīmējas ciešākas saites ar Romu. – Rakstībā nav nekādas konzekvences. Tas pats vārds rakstīts dažādās vietās dažādi. Garumu apzīmē gan ar e , gan ar h, gan neapzīmē to nemaz.

V a l o d a piemērota vidus izloksnei. Ka šī izloksne tikusi par rakstu valodu, vedams sakarā ar to apstākli, ka tikpat še aplūkojamās, kā arī citu pirmo latviešu grāmatu sastādītāji darbojušies apgabalos, kur vidus izloksni runā. – Katķisma valodā stipri manāms vācu iespaids. No vācu valodas pārņemti daži vārdi: doch, Busse, selig sind – Kalna sprediķī, Oel, u.c. Lietots daudzkārt artikulis. Vārdu kārta mēdi but vāciska. Daži vārdi burtiski no vācu valodas tulkoti. Sastopams še arī nelatviskais salīdzinājuma salikteni.

Katķismā uzejam arī latviešu valodas īpatnības, kas pieder pagātnei. Vārds katrs lietots kā attiecības vietnieka vārds, līdzīgi krievu который: wilte macibe, kattre prettib to Christite macib. Vārdu žēlīgs, žēlastība vietā vairākkārt lietoti vārdi: dzelixs, dzelestibe (leitiski gailingas, gailestis; sal. latv. vārdu neģēlis). Pareizas un īpatnējas latviešu divdabju formas lietotas teicienos: gauwame denems (gavamām dienām) ; duscame nakte (dusamu nakti); ko tu negrib teuw darram, tho nebues arridzan teuw wenam cittam darrit. Vienskaitļa lokatīviem ir senākā galotne –n un daudzskaitļa datīviem galotne –ms: exan thems diwepaddessmittems Gabblems; Zemmen kapis exan helles, tresschan denan atkal ouxkan celis no thems murronems. Garšošana nosaukta par baudīšanu (boudischen), tauste par aiztveršanu (aizstwerschen). – Dažiem jēdzieniem mēģināti atvasināt jauni vārdi: Dewedomige gramate lascieth; stiprepratibe; tho laikigi vnde muzige scodibe taes besdewes; milescirdige.

Rakstības un valodas paraugam še gabals no kādas lūgšanas:  3) SATURS. Katoļu katķisms cenšas nostiprināt latviešu vidū kristīgu mācību, kā to

sludina katoļu baznīca. Tas piegriež vērību ārējām ieražām un dogmām, kurās ieliek kristīgās ticības kodolu.

Vispirms sastādītājs griežas pie kristīga lasītāja (Tam Christite Lascotaiam). Ar to šis katķisms atšķiras no turpmākajā gadā izdotā Lutera katķisma, kam priekšvārds sarakstīts vāciski un kas nodomāts ne tieši draudzes locekļiem, bet mācītājiem. Katoļu garīdzniekiem, kā redzams, bija nopietns nodoms tautā cieši iedēstīt savu mācību. Neviens nezinot labāki kā baznīcas amata kopēji, cik ļoti vajadzīgs, lai ļaudīm no bērna kājām pasniedz kristīgu mācību. Atrodot brīžam pieaugušus cilvēkus, kas ne vien nezin dot par savu ticību lāgadību, bet dažkārt arī nemāk savus pātarus.

Jautājumos un atbildēs tad īsi aplūko katoļu pamatmācības. Kā pirmo jautājumu uzstāda: Ko būs dēvēt par kristīgu cilvēku? Uz to atbild: Katru, kas pēc dabūtas kristības atzīst Kristus mācību iekš savas baznīcas un draudzības «vnd nepekar wene ioune vilte macibe / kattre prettib to Christibe macib / vnd Catholische Baznedce cixstp. Turpmāk iepazīstina ar ticības apliecību, svēto lūgšanu, baušļiem, septiņiem sakramentiem, dažādiem grēkiem un tikumiem, ar grēku sūdzēšanu, dažādām lūgšanām.

Redzam še iespiežamies latviešu dzīvē uzskatus un paražas, kas tur iesakņojas uz ilgu laiku, atspoguļojas tautas burtniecībā, paliek arī tai tautas daļā, kas vēlāk vairs nav katoļticīga. Pie baznīcas baušļiem pieder: svētīt ieceltās svētdienas, gavēt noliktās gavēņu dienās, arī noteiktos vakaros, atturēties piektdienās no gaļas, piena, sviesta, olu ēšanas, aizliegtos laikos neturēt kāzas un citas viesības un sēršanas. Norādīts uz pātaru skaitīšanu

136

(pater noster), uz lūgšanām rītos, vakaros, priekš un pēc ēšanas līdz ar krusta mešanu. Pastaras lietas ir: nāve, pastara sodība, elle, debesu valstība. Nostiprina še arī Marijas kultu. Svētai lūgšanai seko Marijas sumināšana («Summenata es tu Maria pilne dzeelestibe»). Tāpat norāda uz Marijas sumināšanu rītos un vakaros. Katķismu noslēdz vārdi: «Schlaew Dewam / vnde taei dzelige Jumprouw Mariae / Christi Mathei.» Līdz ar to Marija tautas tradīcijās daudzkārt stājas Laimas vietā.

Izceļas kristīgās morāles raksturīgie vilcieni. Par galvenajiem grēkiem dēvēti: greznība, negodība jeb nešķīstība, dusmība, nesātība (Perischen), ienaidība, lišķība (Laischibe) un kūtrība dievkalpošanā. Tiem pretī nostādīti tikumi jeb krāšņas dāvanas: pazemība, labprātīga došana, šķīstība, mīlība, mierība, priecība, dievbijība (vs dewedomam prate). Pēc kalna sprediķa vārdiem, kas dēvē par svētīgiem garā nabagus, bēdīgos, lēnprātīgos, pēc taisnības slāpstošos, sirdsžēlīgos, sirdsšķīstos, miera turētājus, taisnības dēļ vajātos, nostāda trīs evaņģēlija padomus (Evangelische padome): labprātīgu nabadzību, vienumēr izsargātu šķīstību, pilnīgāko paklausīšanu.

Dieva jēdziens tiecas noskaidroties, dziļāk aizkustināt sirds dzīvi, tikt tai par pārbaudītāju un atbalstu, par augstāko mantu. Bez dogmatiskās ticības apliecības skan lūgšanas sirsnīgākas skaņas, kas var modināt patiesu reliģiozitāti. Piesauc mūžīgo Dievu, lai viņš dod mieru un vienprātību, iededzina lūdzējos mīlestības uguni, dod tiem īstu izsalkumu pēc taisnības, ka tie var viņam būt pa prātam dzīvojot un mirstot; lūdz Dievu par draugiem un ienaidniekiem, par dzīviem un mirušiem. Visdziļākās attiecības pret Dievu izsakās lūgumos, ko katķismā nosauc par trim krāšņām vecām lūgšanām, kas (tagadējā rakstu valodā) skan tā: Ak mans Dievs un mans Kungs, ņem mani sev un dod man visu tevi. Ak mans Dievs un Kungs, ņem visu no manis, kas mani attura no tevis. Ak mans Dievs un mans Kungs, dod man visu, kas mani pie tevis velk.

Līdz ar to tiek uzstādīti neatlaižami tikumības prasījumi. Pie grēkiem, kas sauc un brēc pret debesīm, pieskaita: nabaga atraitņu un bāreņu apspiešanu, strādnieku un algādžu nopelnītās algas paturēšanu. Par žēlastības darbiem min: izsalkušus barot, iztvīkušus dzirdināt, bēdīgus iepriecināt. Par dabas baušļiem (Bousles taes Natures) divus. Pirmo: ko tu negribi tev darām, to nebūs tev arīdzan citam darīt. Otru: visu, ko jūs gribat, ko ļaudīm jums būs darīt, to darāt arīdzan tiem.

Tās ir ētiskas normas, kas sniedzas pāri katolismam, arī luterānismam, sastopamas arī latviešu burtniecībā un pieder pie tautas un cilvēces tikumiskās attīstības pamatiem.

OTRAIS LAIKMETS

LUTERĀNISMA LAIKI

1) Renesanse2) Reformācija3) Latviešu loma reformācijas kustībā4) Latviešu rakstniecība luterānisma laikāLuterānisma laiku sākums latviešu rakstniecībā skaitāms no 1586. gada, kad iznāca pirmā

luteriskā grāmata latviešu valodā. No šī laika luterānisms nāk vadošā lomā latviešu garīgajā dzīvē. Gan tas attiecas tikai uz Kurzemes un Vidzemes latviešiem, Inflantijas jeb Latgales latvieši palika joprojām zem katolicisma iespaida; bet rietumu daļas, Baltijas, latvieši bija tie, uz ko atbalstījās latviešu grāmatniecības ciešāka nodibināšanās un turpmākā attīstība. Še dabū stiprus pamatus tas latviešu literatūras laikmets, kas atrodas vācu tautības luteriskās garīdzniecības rokās un nepārtraukti turpinās gandrīz trīs gadu simteņus.

137

Latviešu grāmatniecība izceļas no reformācijas kustības; šī savukārt pieslēdzas renesansei. Jauns laikmets Eiropas vēsturē un kultūrā radīja latviešu grāmatniecību.

1) RENESANSE. Ap 1500, gadu beidzas vidus laiki, kad visu Eiropas gara dzīvi pārvaldīja katolicisms un par visas gudrības pamatiem uzskatīja svētus rakstus. Jaunā paaudze, atbalstīdamās uz mostošos pilsonību, satricināja garīdzniecības un bruņniecības pamatus. Jauni izgudrojumi un atradumi paplašināja un pārgrozīja pasauli. G ū t e n b e r g s sāka (ap 1450. g.) iespiest grāmatas saliekamiem burtiem, K o l u m b s atrada Ameriku (1492. g.), K o p e r n i k s nostādīja pasaules viduspunktā Sauli (1543. g.). Ja vidus laiki ir raksturīgi ar krusta kariem, kad kareivju pulki bruņinieku vadībā devās uz svēto zemi, tad jauno laiku sākumā atveras tāds plašums, ka Palestīna top par niecīgu daļu no visas zemes un šī par niecīgu daļu no pasaules visuma. Šo plašumu iekaro mierīgā ceļā zinātnieks, tirgotājs, jūrnieks. Bruņiniekam un garīdzniekam jānoiet no skatuves, dodot vietu pilsonības priekšstāvjiem. Šiem ir drosme kritizēt un atmest agrāk par neaiztiekamām turētās patiesības un dzīvot un darboties pēc savas, no jauniem atradumiem un atzinumiem iegūtas pārliecības.

Šādi centieni atbalstījās uz h u m ā n i s m a, uz antīkās (grieķu un romiešu) zinātnes un mākslas studijām. Cilvēks še nostājas visu centienu, visas intereses centrā, cilvēks savā vispusīgajā, īstajā būtībā, kādu to bija tēlojuši grieķi savā mākslā un literatūrā. Grieķija, kas cilvēces attīstībā Austrumu dievības idejai bija nostādījusi pretī cilvēcības ideālu, bija tā, kas atbalstīja Eiropas atsvabināšanu no kristīgās ticības nomācošās vienpusības vidus laikos. Viņas pasaules vietā stājās šī pasaule, dvēseles izglābšanas vietā cilvēka vispusīga labklājība, atsacīšanās vietā dzīves prieks un bauda, ticības vietā zināšana, svētu rakstu vietā grieķu un romiešu klasiķi. Šos pētīt un iztirzāt ķērās visā nopietnībā, uzmeklējot oriģināltekstus, tos salīdzinot, kritiski uzrādot sagrozījumus. Tāda nodarbošanās veicināja pasaules, dabas, cilvēka izpratni. Pētnieki nepalika stāvam pie burta, pie viena otra literāriska vai zinātniska darba, bet sniedzās klāt pašam priekšmetam. Viņi studēja ne tikai Hipokrata ārstniecības rakstus, bet arī cilvēka miesas būvi, ne tikai Ptolemaja astronomiskos darbus, bet arī zvaigžņu debesi. Rodas vesela rinda zinātnieku, kas dziļi ieskatās pasaules un dabas īstajā būtībā un noraida pie malas agrākos uzskatus. Kopernikam seko K e p l e r s (1571.–1630.), G a l i l e j s (1564.–1642.) un uzstāda zvaigžņu kustības likumus. Garīga enerģija izpaužas apbrīnojamā vispusībā. L e o n a r d o d a V i n č i (1452.–1519.) ir matemātiķis, dabas pētnieks, anatoms, inženieris, arhitekts, gleznotājs, tēlnieks, rakstnieks. Viņa slavenās gleznas «Sv. vakarēdiens» kopija bija redzama dažā Latvijas baznīcā. Uzlec lielie spīdekļi pasaules literatūrā: spānietis S e r v a n t e s s (1547.–1616.), «Dona Kihota» sacerētājs, kas neiznīcināmā komismā ietver vidus laiku bruņniecību, un anglis Viljams Š e k s p ī r s (1564.–1616.), kas Londonas teātrī liek izrādīt skatus, kuri pieder pie cilvēces mūžīgās drāmas.

Pārgrozības aizņem ne tikai garīgo dzīvi un atsevišķus cilvēkus, bet tiešos apstākļus un veselas cilvēku sabiedrības. Valdības iekārtu vairs neuzskata par neaiztiekamu, Dieva liktu. Cilvēka prāts radījis likumus, un tos var atcelt un grozīt, ja tie vairs neveicina cilvēku labklājību. Lielais itāliešu diplomāts Nikolajs M a k i a v e l l i (Nicolo Macchiavelli, 1469.–1527.) nodziļinās romiešu vēsturnieka Līvija rakstos un studē romiešu lielvalsts attīstības gaitu. Viņš grib novērst savas tēvijas sabrukumu, savā starpā sanīdušās daļas saliedināt par vienotu spēku, nostādīdams antīko valsts ideālu vidus laiku kristīgā vietā. Katrs pavalstnieks nozīmē tik daudz, cik viņš atnes valstij labuma. Pretī pūļa aprobežotībai nostādāma pārākā, ar savām spējām par vadoni izredzētā valdnieka griba. No šī aristokrātiskā reālpolitiķa uzskatiem pilnīgi atšķiras angļu valsts vīra Tomasa M o r a (Thomas Morus, 1478.–1535.) politiskie ideāli. Tie ir demokrātiski un sabiedriski. Viņš tēlo valsts iekārtu Utopijas salā, kur nav plaisas starp nabagu un bagātu, nav kalpības un dzimtbūšanas, kur valda pilnīga īpašuma vienlīdzība un ticību brīvība. Valsts ideālos savā starpā pilnīgi izšķirdamies, Makiavelli un Mors tomēr vienā ziņā saskan: abi viņi tura augsti un dievina valsti, kas nostājas vidus laiku

138

baznīcas vietā un tai pāri.Līdz ar to nodibinās spēcīgas lielvalstis: Spānija, Anglija, kur renesanses centieni izsakās

dzīvē, zinātnē, mākslā. Pāvesta vara tiek satricināta un sašaurināta. Šāds virziens politikā un gara dzīvē sniedzas Eiropā līdz pašiem ziemeļiem. Arī šejienes valstis uzņem sevī jaunos elementus, pieaug varā, nāk savā starpā sadursmē. Zviedrija, Polija, Krievija sāk mērīt savus spēkus un saberž savstarpējā cīņā viņu vidū atrodošos, savā iekšienē sašķēlušos Livonijas ordeņa valstiņu, kurā pāvests zaudē savu iespaidu. Še izšķiroša loma no renesanses izaugušai reformācijas kustībai.

2) REFORMĀCIJA. Ar renesansi reformācijai divējāds sakars: vienkārt tā parādās kā renesanses pretstrāva, otrkārt kā tās turpinājums.

K r i s t ī g a  t i c ī b a, kas pārvaldīja vidus laikus, izrādījās par gara strāvu, kam neizsīkstoši avoti. Reiz tā jau bija sekmīgi cīnījusies ar antīko gara pasauli un to uzvarējusi, nostādīdama augšējās šķirās piekoptā daiļuma kulta vietā ikviena cilvēka dvēseles nemirstīgo vērtību, sludinādama bēdīgiem un grūtsirdīgiem, nicinātiem un vajātiem iepriecināšanu, atvērdama skatu no pasaulīgās dzīves šaurības un iznīcības uz mūžību. Kad nu atkal atdzimusī grieķu kultūra parādīja visu savu spožumu, kad acu mirkļa baudās pazuda visi tālākie mērķi, kad arī augsto garīdznieku starpā un pāvesta galmā stāvēja augstā godā Jupiters un Venera un Kristus bija ticis par Apollonu, atdzīvinājās nicināto un apsmieto mūku un zemo garīdznieku starpā cēlie kristīgie ideāli, cīņas gars un uzupurēšanās spēja. Kā pērkoņa grāvieni norībēja jautrībā un baudās aizrauto itāliešu starpā mūka S a v o n a r o l a s sprediķi, pulcinādami ap sludinātāju sajūsminātus domu biedrus no visām aprindām. Par savu bez bailēm izpausto pārliecību viņš dabūja samaksāt ar savu dzīvību: viņu sadedzināja 1498. g. Kāds cits mūks, ko augstākās garīdzniecības izšķērdīgā greznībā tērptā netiklība un iekšēja nepatiesība aicināja uz cīņu par īsti kristīgiem ideāliem, varēja atbalstīties uz spēkiem, kuri viņam piešķīra uzvaru. Tas bija M ā r t i ņ š L u t e r s. Reformācija, īpaši tā, kas tieši aizņēma arī latviešus, ir pa lielu lielai daļai viņa darbs.

Reformatora cīņā pret pāvestu un katoļu baznīcas dogmām tad nu arī parādījās r e n e s a n s e s l a i k m e t a g a r s. Cilvēka iekšējais es, viņa prāts un sirds apziņa izšķīra dvēseles dzīves jautājumus. Lutera paša 1 personiskie pārdzīvojumi viņu noveda pie atziņām, kas viņu nostādīja pretī pāvesta, katoļu baznīcas noteikumiem un rīkojumiem. Ne vienīgi pāvestam un viņa sasauktiem konciliem ir tiesība iztulkot svētus rakstus; tā pieder visai draudzei, visi kristīgie ir garīgas kārtas, ir vienas miesas locekļi. Ikviens dabū vērtību no tā, ko viņš sevī nes. Arī darbi nelīdz: ne labi darbi dara labu cilvēku, bet labs cilvēks dara labus darbus. Īsts kristīgs cilvēks ir brīvs un atbildīgs par sevi. Garīga vara nav stādāma pāri pasaulīgajai, baznīca ne pāri valstij. Miesas mērdēšana, atsacīšanās no laicīga prieka nestāv nekādā vērtībā; cilvēku taisno īsta, dzīva ticība. Ar to sasniedz grēku piedošanu, kad iepriekš grēkus atzīst, nožēlo, no tiem atgriežas. Par neciešamu noziegumu Luters uzlūkoja grēku piedošanu par naudu. Pāvesta izsludinātais atblass tad arī deva Luteram iemeslu klaji uzstāties pret pāvestu 95 teikumos, ko viņš 1517. g. 31. oktobrī piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm. To uzlūko par reformācijas sākumu.

Drīz pēc tam reformācijas kustība bija novērojama L i v o n i j ā, L a t v i j ā, sevišķi R ī g ā. Baltijas iedzīvotāju augstākām šķirām, vāciem, bija vienumēr dzīvi sakari ar augstāko izglītību Vācijā, tiklīdz tur bija nodibinājušās augstskolas. Tur viņi iepazinās ar jaunajām idejām. No otras puses, Livonijā pabalstīja reformāciju tie paši apstākļi, kas Vācijā. Arī te katoļu garīdzniecība uzrādīja tās pašas apspiešanas tieksmes, to pašu tikumības pagrimšanu. Arī ablass še bija spēkā. To izsludināja (1502. un 1504. g.) pret krieviem un tatāriem, ieceļot šai lietā par komisāriem Burtnieku un Rūjienes priesterus. No Vācijas pārnestās reformācijas idejas tad nu še atrada auglīgu zemi.

R ī g a s reformatora loma piekrita A n d r e j a m K n o p k e n a m, kas 1517. g. bija

139

atnācis Rīgā un piestājies Pētera baznīcā par kaplanu. 1519. g. viņš devās izglītības nolūkā no jauna uz Vāciju un pārnāca 1521. g. atpakaļ kā pārliecināts Lutera domu biedrs. Atklātā disputā Pētera baznīcā jauno mācību 1522. g. 12. jūnijā pret katoļu garīdzniekiem aizstāvējis, viņš tika oktobrī ievēlēts par Pētera baznīcas arhidiakonu. Viņam pievienojās dedzīgākais, arī no Vācijas atnākušais S i l v e s t r s T e g e t m e i j e r s, kas tika par mācītāju Jēkaba baznīcā. Ar to bija reformācijai Livonijā likts pamats.

3) LATVIEŠU LOMA REFORMĀCIJAS KUSTĪBĀ. Reformācijas ceļlauži Latvijā bija vācieši. Tomēr tas pieder pie reformācijas būtības, ka tā laiž saknes tautā, ka tā ir demokrātiska. Vācijā tai deva stiprāko pamatu pilsonības un revolucionāru sparu zemniecība. Līdzīgi tas bija Latvijā. Rīgas pilsonība bija tā, kas pret bīskapa un ordeņa mestra gribu nodrošināja Lutera mācības sludināšanu savās baznīcās. Bet daļa Rīgas pilsoņu bija latvieši, un sevišķi šī daļa stāvēja Knopkenam tuvu cīņā. Viņš no 1517. g. oktobra piederēja pie izkrāvēju ģildes, kur l a t v i e š u e l e m e n t s jau kopš 15. gadu simteņa otrās puses bija valdošais, kur arī par oldermaniem mēdza būt latvieši. Kad 1521. g. vasarā Knopkens sāka Pētera baznīcā sprediķot Lutera garā, tad viņam še bija par drošāko atbalstu viņa ģildes locekļi. Drīz jaunajai mācībai pievienojās arī citi mācītāji, viņu starpā Nikolavs Ramms un Lorencs no Šēdenas, kuri pārvaldīja arī latviešu valodu. Tādā kārtā reformācijas idejas dabūja tieši nostiprināties latviešu vidū. Kad 1524. g, pavasarī un vasarā notika svētbilžu grautiņi, kad Pētera, Jēkaba, Doma baznīcā un franciskāņu klosterī iznicināja katoļu kulta simbolus, tad liela daļa tautas masu, kas še piedalījās, gan bija latvieši. Jau 1524. gada rudenī nodalījās no divām vispārējām Rīgas draudzēm sevišķa latviešu draudze, kam ierādīja Jēkaba baznīcu. Pie tās turējās alus nesēju un izkrāvēju ģildes, kuras nu pastāvēja gandrīz vienīgi no latviešiem. Tad nu saprotams, ka ne vien dievkalpošanas notika latviešu valodā, bet ka šinī valodā sāka vest arī organizāciju locekļu sarakstus. Še tad arī atrodam pirmos latviskos rakstu pieminekļus, gan garīga, gan laicīga rakstura, lai arī tikai rokrakstos.

Reformācijas kustība aizķēra arī l a t v i e š u l a u c i n i e k u s. Pilsoņi, kas dzīvoja mūžīgās ķildās ar bīskapiem un bruņinieku ordeni, centās sakūdīt zemniekus pret varas turētājiem. Musinātāji izgāja uz laukiem un sēja tur nemiera sēklu. Izlietoja arī gadījumus, kad zemnieki iebrauca ar saviem ražojumiem pilsētā, lai viņus kūdītu uz dumpi. Šādu aģitāciju atrada par tik bīstamu, ka Valmieras landtāgā 1525. g. pieņēma lēmumu pārtraukt pilsētnieku propagandu laucinieku starpā. Uz šī lēmuma pamata maģistrāti biedināja sprediķotājus no zemnieku rīdīšanas uz nepaklausību kungiem, aizliedza tirgotājiem, kas izbrauc uz laukiem un kas tirgojas ar zemniekiem pilsētās, izplatīt zemnieku vidū dumpja un baznīcas grautiņu idejas. Nemieri nekādi uz laukiem neizcēlās, bet jaunā mācība tur laida saknes. To sāka pabalstīt muižnieki, bīskapa un ordeņa vasaļi, un arī pats virsbīskaps (Blankenfelds) jutās piespiests atjaut iecelt lauku baznīcās jaunās ticības mācītājus. Ar to cerēja apklusināt rūgšanu zemnieku starpā, kas gāja pat tik tālu, ka dažās vietās uzpeldēja domas par mācītāju brīvu iecelšanu un dzimtbūšanas atcelšanu (kā to liecina kāds raksts lejasvācu valodā Rēveles rātes arhīvā).

Līdz ar jaunās mācības ievešanu latviešu draudzēs cēlās prasība pēc mācītājiem, kas prot latviešu valodu. Tādu bija ļoti maz. Lai še varētu līdzēties, mācītājiem piebiedroja latviešu palīgus ar zemāku izglītību. Ir zināms, ka tādi palīgi bijuši Alojas draudzē (ap 1530. g.), Bērzaunes draudzē (ap 1570. g.).

Pēc īsa uztraukuma, ko sacēla no Rietumeiropas nākošās jaunā laikmeta vēstis, latvieši noslīka pilnīgā atkarībā un kalpībā. No renesanses laikmeta kā tāda latvieši nedabūja nekā pārdzīvot. Bet arī reformācija pārvērtās par sastingušo dogmu sludināšanu, ko latvieši saņēma pasīvi, bez kaut kādas pašdarbības. Pieslēgdamās pie reakcijas pret renesansi, latviešu kultūra gāja pa vidus laiku tumsu, kas viņu vidū turpinājās vēl vairāk kā trīs simts gadus, lēnām un pakāpeniski pretī renesanses laikmeta ideāliem. Druskas no šī laikmeta zinātniskiem

140

panākumiem viņiem sniedza Vecais Stenders, un no baznīcas un dievvārdu vienpusīga iespaida viņus sāka atsvabināt tikai tautas atmodas laiks ap 19. gadu simteņa vidu.

L i t e r a t ū r a. L. Arbusov, Die Einfuhrung der Reformation in Liv–, Est– und Kurland. I. Halfte Leipzig und Riga. 1919. – L. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā, Izgl. Min, Mēnešraksts 1921. II, 829. lpp. u. turpm.

4) LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA LUTERĀNISMA LAIKĀ. Šis latviešu rakstniecības laikmets zīmīgs ar to, ka grāmatniecība ir pilnīgi citas tautas un vienas kārtas rokās: latviešu rakstnieki ir vācu tautības luteriskie mācītāji, kas darbojas latviešu draudzēs. Izņēmumu nav tikpat kā nekādu. Kas viņu vidū arī cēlušies no latviešiem, tie vai nu pilnīgi pārvācojušies (kā Tukuma mācītājs Šteineks), jeb stāv un darbojas tieši zem vācu mācītāju iespaida (kā Neredzīgais Indriķis; Līventāls u.c.). Vē1 še būtu jāmin nelielā latviešu katoļu garīgā literatūra, kas, pabalstīdamās uz katoļu latviešiem Latgalē, stāv savrup. Ir tad saprotams, ka luterānisma laika latv. grāmatniecība pie latviešu nacionālās literatūras nav skaitāma. Latviešu pašdarbība še nav nomanāma ne vismazākā mērā; gar to, ko latvieši paši sevī nesa un tēloja, grāmatniecības kopējiem nebija nekāda daļa, un, ja tie to ievēroja, tad tādēļ, lai to apkarotu. Pie latviešu rakstniecības šī grāmatniecība pieder ar to, ka tā sarakstīta, lai arī bojātā, latviešu valodā, ka tā latviešiem nodomāta un atstāja uz viņiem iespaidu.

Ja ieskatāmies šinī laikā latviešu tautas gara saturā, tanī saturā, kurā parādās viņu īpatnība un radošās spējas, tad tur atrodam viņu burtniecības darbus (dziesmas, pasakas) visā pilnībā. Tā ir tā apslēptā, grāmatās neredzamā, dzīvā apakšstrāva, kurā tauta izglabā un joprojām veido un attīsta savu veco, diezgan augsto kultūru un iznes to pa visgrūtākiem laikiem cauri līdz tam brīdim, kad viņas rokās pāriet grāmatniecība kā viņas īpatnīgā, tagad jaunā attīstības posmā ievirzītā gara izteiksmes līdzeklis.

Latviešu gara dzīvē luterānisma literatūra pametusi neizdzēšamas pēdas. Katrā latviešu mājā cilātas, lasītas, lietotas, vecās grāmatas daudziem tapa mīļas un par dzīves atbalstu. Šī grāmatniecība nostājās kā garīga vara blakus burtniecībai un dažos gadījumos arī viņas vietā. Sakust kopā tām nebija iespējams, lai arī uzejami daži elementi vienā no otras. Bet, kad grāmatniecības kopšana nāca pašu latviešu rokās, tad tika redzams, kāda nozīme ir tai rakstniecības daļai, ko latvieši bija saņēmuši no citas tautas.

Tādu pat raksturu kā pie latviešiem uzrāda arī i g a u ņ u grāmatniecības pirmais laikmets. Arī tur pirmās grāmatas parādās sakarā ar reformācijas kustību, lai gan tās izdod katoļu garīdznieki. Sāmsalas katoļu bīskaps Kivels saraksta mazu ticības mācības grāmatu, ko iespiež 1517. g. Kādus 50 gadus vēlāk iznāk katķisms. Šīs un turpmākās grāmatas sastāda vācu tautības mācītāji. Igauņu grāmatniecība paliek šo mācītāju rokās apmēram tikpat ilgi kā latviešu. – S o m u grāmatniecībai liek pamatu Lutera un Melanhtona māceklis Mihaels Agrikola, kas sarakstīja lūgšanu grāmatu (1544. g.) un tulkoja Jauno Derību (1548. g.). Gan kādu laiku, pie Zviedrijas piederot un tai pie varas nākot, zviedru valoda tika Somijā par valdošo un augstāko šķiru valodu, tomēr somu literatūras darbinieki ir galvenā kārtā somi, kas jau agri krāj somu burtniecības darbus, pētī somu valodu un vēsturi. Somu nacionālās atmodas laikmets uzaust 19. g. simteņa sākumā. Pirmā l e i š u grāmata ir Lutera katķisma un dažu dziesmu tulkojums, ko laiž klajā Mārtiņš Mažvids (1547. g.). Leišu grāmatniecības kopēji ir pašā sākumā dzimuši leiši, kas dabūjuši augstāku izglītību Karalaučos un Viļņā. – Grāmatniecības sākumi latviešiem tuvajām kaimiņu tautām ir puslīdz tādi pat kā latviešiem; aizbildnībā un atkarībā no svešas tautas latviešiem stāv vistuvāk igauņi.

Latviešu rakstniecības luterānisma laikmets nošķiras divos posmos. Pirmajā no tiem iznāk tautas lietošanai tikai garīga satura grāmatas, otrā dod tautai rokā arī laicīgus rakstus. Pirmajā uzstāda par mērķi ticības dzīves, reliģiskas sajūsmas veicināšanu, otrā – prāta izkopšanu un tikumības pacelšanu.

141

PIRMAIS POSMS

GARĪGI RAKSTI

Lai gan reformācija atrada ceļu uz Livoniju drīz vien pēc tam, kad tā bija sākusies Vācijā, tomēr tā še sakņojās lēnām, un laiks, kad še nostiprinās kristīgā mācība Lutera garā, velkas garumā, tā ka par ticības atjaunošanu Latvijā jārunā vēl dažus gadu desmitus pēc tam, kad tā citur ieviesta. Ar laiku ieraugāmi panākumi: latviešu garīgā rakstniecība sasniedz augstumu, līdz kuram tā turpmāk vairs netiek.

I. REFORMĀCIJAS LAIKA RAKSTI Reformācija Latvijā pieslēdzas tieši pie paša reformatora Mārtiņa Lutera. Tā norisinās

apstākļos un paņēmienos, par kuriem sniedz ziņas šī laika Livonijas hronikas. Reformācijas centieni dabū īsto pamatu, kad iznāk pirmās luteriskās grāmatas latviešu valodā.

1. MĀRTIŅŠ LUTERS

1) Raksturs un nozīme2) Attiecības pret reformāciju LatvijāNo Lutera iziet spēks, kas ierauj jaunu laikmetu ne vien Vācijas, bet arī apkārtējo zemju

gara dzīvē. Viņš attīsta saskaņā ar savām īpatnīgām tieksmēm un spējām darbību, kam vispārīga nozīme un kam ir tiešs iespaids uz reformācijas kustību Latvijā.

1) REFORMATORS. Luters nenododas tik daudz grāmatām, kā dzīvei, nav prāta, bet sirds cilvēks. Viņš ir noteikts i n d i v i d u ā l i s t s. Viss, kas dod virzienu viņa darbībai, iziet no viņa paša. Viņš no bērna kājām cieši pieturas pie valdošām ieražām un padodas nodibinātai iekārtai. No kalnrača šaurās istabiņas viņš pa noteiktu ceļu ar grūtībām spraužas uz augšu. Bet viņam nepietiek ar to, ka viņš kaut ko ārīgi sasniedzis; viņš meklē iekšēju apmierinājumu. Un to viņš neatrod pastāvošos noteikumos un dotos priekšrakstos, kaut gan viņš tos uz mata izpilda. Tad viņš meklē pēc savas neapmierinātības cēloņiem un, tos atradis, nekavējas ne acu mirkli tiem ķerties pie saknes. Gan apdomīgi, bet cieši un neapturami viņš sper soli pa solim tanī virzienā uz priekšu, pa kuru viņu ved viņa sirds apziņa. Nesaudzīgi viņš nobīda pie malas katru, kas viņu grib apturēt vai nogriezt sāņus, un lai tas arī būtu visvarenākais šai pasaulē. Viņa drošsirdība pamatojas uz izjūtu, ka ar viņu ir tautas spēks, tās gadu simteņiem norūdītās zemnieku tautas, ar kuru viņš jūtas vienumēr sakarā.

Lutera individuālisms viņu noveda pie n a c i o n ā l i s m a. Meklējot sevī pēc neapklusināmām, neiznīcināmām tieksmēm, viņš apzinīgi vai neapzinīgi atrada tās, kas viņam kopējas ar viņa tautas biedriem un kas viņu līdz ar tiem nošķir no citām tautu kopībām. Viņš atrada, izjuta un sevī nesa to, kam tiesība pastāvēt un parādīties un ko pienākas uzturēt un labāku sekmju dēļ kopt. Ja latīņi, grieķi un citi lasa misas savā valodā, – kāpēc vācieši nevarētu tās lasīt vāciski? Un ne tikai misas, tautai jādzird savā valodā sprediķi, jādzied savā valodā dziesmas. Svēti raksti, kurus lasīt un studēt turēja augsti mācīti vīri un iesvētīti priesteri tikai sevi par cienīgiem, jāsniedz tieši tautai viņas pašas valodā. Un Luters ķeras pie Bībeles tulkošanas savas tautas valodā. Viņš to negrib pieskaņot augsti mācītu vīru prasījumiem, bet tautas dvēselei. Ja viņam pārmet, ka viņš zīmīgo vietu Romiešu grāmatā par to, ka cilvēks tiek taisnots bez bauslības darbiem, vienīgi caur ticību, tulkojis nepareizi, jo latīņu tekstā nav vārda «sola» = «vienīgi», tad viņš norāda uz vārdos ieliktām domām un kā vācietis tās izsaka: Nav jāprasa latīņu valodas burtiem, kā vāciski jārunā, bet mātei mājās,

142

bērniem uz ielas, vienkāršajam vīram uz tirgus jāskatās viņiem uz lūpām, kā viņi runā, un pēc tā jātulko; tad viņi to saprot un nomana, ka tā ir viņu valoda. Bet nav jādomā, ka Lutera tulkošanas darbs arī tik viegli rit uz priekšu kā viņa tulkojuma valoda. Viņš kopā ar Melanhtonu dažreiz dienām, pat nedējām meklē pēc viena vārda, un Ījaba grāmatā pa četrām dienām tikko trīs rindas tiek gatavas. Bet tas, ko viņš sajūt par izsakāmu, viņam tā jāizsaka, kā tas ieglaužas tautas garā. Jaunā Derība parādījās viņa tulkojumā 1522. g., visa Bībele 1534. g.

Svabadāki varēja izsacīties viņa sajūsma d z i e s m ā s. Arī še viņam bija par paraugu Bībele, proti, psalmi. No tiem viņš vēroja, kādam jābūt dziesmu krājumam. Jāatveras skatam sirdī, dzejnieka vārdu un darbu avotā. Cilvēka sirds ir kā kuģis trakojošā jūrā, ko mētā aukas no visām četrām pusēm. Lutera dziesmas bija patiesi darbi vārda īstā nozīmē. Kāds jezuīts par tām liecina no sava viedokļa: Lutera dziesmas nokāvušas vairāk dvēseļu nekā viņa grāmatas un runas. Tas ir: Lutera dziesmas bija visspēcīgākais līdzeklis aizraut projām no katolicisma. – Lai tautai darītu uz maz lapām pieejamu kristīgas mācības kodolu, Luters sastādīja katķismu (1529. g.). Lutera Mazais Katķisms un dziesmas ir tie raksti, kas pārnāk pie latviešiem kā pirmās luteriskās grāmatas.

Lutera dziļi izjustais un konsekventi izvestais nacionālisms tas ir, kas Luteru dara par tautu garīgu atsvabinātāju. Ko viņš turēja par nepieciešamu priekš sevis un savas tautas, to viņš nevarēja liegt, nevarēja atsacīties prasīt priekš citiem un citām tautām. Tie, kas stāvēja uz viņa pamatiem, kas viņa mācības izplatīja, sajuta, ka nacionālisms ir pats pirmais faktors, kas viņu reliģiski sabiedriskā darbībā tiem ievērojams, lai arī viņu vadonis tiem to nebūtu tieši priekšā rakstījis. Tā Luters ticis par grāmatniecības nodibinātāju un jauna laikmeta sācēju daudz tautām. Lai ziņā viņa nozīme lielāka nekā, piem., Vulfilas, Kirila un Metodija, kuru darbība attiecas uz kādu vienu zināmu tautu.

2) ATTIECĪBAS PRET REFORMĀCIJU LATVIJĀ. Luteram ar ticības atjaunošanu Latvijā vairāk sakaru nekā tas, ka viņa mācības še sāka sludināt un viņa rakstus izplatīt: viņš ņem šai darbā tiešu, personīgu dalību. Kad pirmie sludinātāji bija Luteram Rīgā ieguvuši domu biedrus, Rīgas pilsētas rakstvedis Lomillers (Lomuller), kas nodarbojās arī ar teoloģisku jautājumu pētījumiem, griezās pie Lutera 1522. g. rudenī ar lūgumu pēc rakstā sniegtas pamācības vidzemniekiem, norādīdams, ka Livonija «kā pēdējā zeme Eiropas ziemeļos», kas agrāk kristīgajai pasaulei gandrīz nemaz nav bijusi pazīstama, pieņēmusi tīro mācību. Apmēram pēc gada viņš saņēma iespiestu Lutera sūtījumu «Izredzētiem, mīļiem draugiem, visiem kristīgiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļiem kungiem un brāļiem iekš Kristus». Luters izsaka prieku par reformācijas sekmēm Livonijā, skubina uz pastāvību, piebilzdams, ka krusts un vajāšanas neies garām. «Bet esiet stipri un pieminiet, ka nepiederas, lai jums būtu labāk nekā jūsu kungam un bīskapam Kristum.» Viņš nostāda trīs lietas par nepieciešamām: ticību, mīlestību, cerību. Ja tās ir, tad nokārtos ar kristīga cilvēka brīvību visas citas, kam vairāk ārējs raksturs.

Še redzam to Lutera darbības pusi, kas attiecas uz dienas jautājumiem, uz tiešiem sakariem ar zināmiem cilvēkiem un ļaužu kopībām. Šī viņa darbība atgādina apustuļu laikus, kad kristīgās mācības sludinātāji rakstīja jaundibinātām draudzēm un saviem palīgiem epistolas.

Pastāvīgāka vērtība ir darbiem, ko Luters sniedza tieši tautai. Un šie ir tikuši arī par latviešu īpašumu uz gadu simteņiem. Tie ir Lutera dziesmas un viņa Mazais katķisms.

No Lutera 37 d z i e s m ā m tulkotas latviski un uzņemtas pašā pirmajā, 1587. g. izdotajā latviešu dziesmu krājumā (Vndeudsche Psalmen) 28, gandrīz puse no visām tur iespiestām dziesmām (skaitā 58). Šis Lutera dziesmu skaits nav turpmākos dziesmu grāmatu izdevumos neko pamazinājies. Lutera dziesmas tikai pa mazai daļai viņa paša tieši sacerējumi. No viņa 37 dziesmām ir 12 vecāku vācu dziesmu, 8 latīņu dziesmu, 8 psalmu pārdzejojumi, dažām citām ņemti motīvi no tautas dziesmām. Še ir kaut kas līdzīgs burtniecības darbiem, kas

143

iesniedzas tālā senatnē un ceļo no tautas uz tautu. Vēl vairāk nekā Bībeles tulkojumam Luters ar viņa vārdu saistītām dziesmām uzspieda savu garu, tautas garu. Un galvenā kārtā viņam jāpateicas, ka draudzes dziedātas dziesmas tikušas par evanģēlisko dievkalpojumu neatlaižamu daļu. Attiecībā uz latviešiem še blakām Luteram galvenais nopelns Fīrekeram, kas Lutera dziesmas padarīja par īsti latviskām un pirmais latviešu draudzēm dāvināja dziesmas, kam ne vien pareizs, viegls ritms, bet kas arī daiļa dzeja.

Lutera M a z a i s K a t ķ i s m s uzrāda kristīgās mācības pamatus viņa apgaismojumā. Lutera īpatnīgais skats še parādās jūtu, iekšējas dzīves izsvērumā, mazāk izceļot ar prātu uztveramus noteikumus. Katra baušļa izpildījumu viņš redz Dieva bijāšanā un mīlestībā. Dieva valstība pie mums nāk, ja Dievs mums dod savu garu. Uz svēto vakara ēdienu cienīgi sataisījies tas, kam īsta ticība. Katķisma valoda meistara rokas darināta. Izskaidrojumus dod vienā vienīgā teikumu sakopojumā, kas dažreiz aptver veselu domu virkni. Iznāk periodi, kas pilda veselas lapas puses, bet kas tik skaidri un vienkārši, ka tie arī bērniem nav nesaprotami. Piemēra dēļ var norādīt uz otrā ticības locekļa iztulkojumu. Lai Lutera Mazo Katķismu, šo reliģiskās literatūras dokumentu, mācītos pareizi cienīt, tam vajadzētu uz kādu laiku pazust un tikt aizmirstam. Ja tad to atrastu, tad to nenostādītu zemāk par senindiešu Upanišadām.

To vācu rakstnieku starpā, kas reformācijas laikā latviešu vidū darbojās, minami Andrejs Knopkens un Burkards Valdiss. Vācijā dzimis, K n o p k e n s kādu laiku dzīvoja Vidzemē, tad bija Trepovā (Vācijā) par skolas priekšnieku, no kurienes, savas protestantiskās pārliecības dēļ vajāts, atnāca uz Rīgu (kur dzīvoja viņa brālis Jakobs) un bija še pirmais jaunās mācības sludinātājs. Viņš stāvēja labās attiecībās ar Luteru un Melanhtonu. Pēdējais rakstīja piezīmes pie viņa Romiešu grāmatas izskaidrojuma. Knopkens sacerēja arī garīgas dziesmas. No tām pārgājušas Fīrekera tulkojumā latviešu dziesmu grāmatā tik pazīstamas dziesmas kā: Es savus grēkus sūdzu, Kungs Kristus, kas nesācis: – B u r k a r d s V a l d i s s Vācijā dzimis un miris. Ap 1522. g. viņš bija franciskāņu mūks Rīgā un ceļoja kā katoļu garīdznieku sūtnis uz Romu, lai nostiprinātu katolicisma stāvokli Livonijā. Romā viņš iepazinās ar katoļu garīdzniecības pagrimšanu, pārnākot Rīgā, tika apcietināts, tad pārgāja Lutera ticībā un pelnījās kā alvas lējējs. Iepīts sazvērestībā pret ordeņa mestru un bīskapu, viņš tika ielikts Bauskas cietumā, kur nosēdēja divus gadus. Pēc tam viņš aizgāja uz Vāciju. Viņš sacerēja lugu «Pazudušais dēls», ko izrādīja Rīgā 1527. g. Lugā ietēlota reformācijas pamatdoma, ka cilvēku taisno ticība bez bauslības darbiem. Viņa galvenais darbs «Esopus», pa daļai uz paša pārdzīvojumu un tautas tradīciju pamata sastādīts pasaku un stāstu krājums. Bauskas cietumā viņš pārdzejoja psalmus.

2. HRONIKAS

1) Rusova hronika2) Heninga hronikasPlašas un sīkas ziņas par dzīvi un notikumiem Livonijā reformācijas laikā uzejamas toreiz

sastādītajās hronikās. To starpā pirmajā vietā nostājas divas: Rusova un Henninga hronika.1) RUSOVA HRONIKA pirmoreiz parādījās 1578. g. lejasvācu izloksnē. Tā ir pirmā

Livonijas hronika, kas pašā sākumā iznāca atklātā iespiedumā. To iespieda Rostokā (Augustins Ferbers). Minētajā gadā izlaisti divi izdevumi: pirmais apraksta notikumus līdz 1557. g., otrs līdz 1578. g. Trešais, 1584. g. iznākušais izdevums sniedz noteikumu aprakstus līdz 1583. g. Pirmā izdevuma titula sākums:

Hronikas sastādītājs – Baltazars Rusovs. Par viņa dzīvi maz zināms. Viņš dzimis Rēvelē un ir še pie Sv. gara baznīcas apmēram no 1566. g. par igauņu draudzes mācītāju. Viņš miris 1600. g.

Dzīvodams pašos Livonijas ziemeļos, hronists patur tomēr vienumēr acīs visu Livoniju.

144

Hronikas sākumā viņš nodala provinci trijās daļās un uzskaita tanīs pilsētas, apcietinātās vietas, miestus. Kā pirmo viņš min Igauniju, kā otru Latviju (Letlandt), kas aptver arī lībiešu provinci (begript ock de Prounitz der Lyuen in sick); Latvijā runā sevišķu valodu, ko igauni nesaprot. Pie Latvijas hronists pieskaita arī tagadējo Latgali, kā tas redzams no pieminētām pilsētām (Lutzen, Rositen). Trešā daļa ir Kurzeme (Churlandt), kas aptver arī Zemgali. «Šīs provinces tautas lieto kuršu un lībiešu un dažās vietās arī leišu valodu un ir ar Daugavu no latviešiem šķirtas. Redzams, ka Rusovs nepārzin toreizējo Kurzemes tautu sastāvu pēc valodām. Nav šaubu, ka toreizējie Kurzemes iedzīvotāji, ar niecīgiem izņēmumiem, runāja latviešu valodu, bija patiesībā latvieši. To pierāda Gotharda Ketlera tā laika darbība ticības lietās, kas attiecas uz latviešiem un lika taisni Kurzemē plašāku pamatu latviešu grāmatniecībai. Notikumu pavedienu hronists uzņem no vācu ienākšanas Livonijā. Šo notikumu viņš tura par tik svarīgu un tā šķietamos uzsācējus, Brēmenes tirgotājus, par tik cienījamiem, ka viņš hroniku velti Brēmenes rātei. Hronikā aprakstīto notikumu tālākā gaita pieslēdzas katra mestra valdības laikam. Nonākot pie 43. mestra Johana fon der Rekes, kas stājas ordeņa priekšgalā 1549. g., hronists atzīmē, ka viņa laikā turpinās mēris, kas sācies jau agrāk un plosījies pa visu zemi piecus gadus. Lai uzrādītu, kāpēc šī mocība nākusi pār zemi, viņš raksturo valdības rīcību, ieražas, dzīvi pēdējo mestru laikā Livonijā. Šai ieražu ainā pazīstam dažus renesanses laiku vilcienus, lai gan ne ideālākos.

Noslēdzot Valteram Pletenbergam ar krieviem mieru, nodibinās zemē labklājība. Līdz ar to visas kārtas un šķiras aizraujas baudu un izdzīves virpulī. Valdnieku un pavalstnieku starpā sāk izplatīties pašpaļāvība, godkārība, greznība, uzpūtība, slinkums, palaidnība. Paši ordeņa mestri nogrimuši netiklībā, tāpat bīskapi un kanoniķi. Tad arī viņu apakšnieki, muižnieki un nemuižnieki, dzīvoja atklāti tāpat. Arī luterāņu mācītāji maz nodarbojas ar dievvārdu sludināšanu, bet braukā pa zemniekiem un liek sevi mielot: Mācītāju starpā daudz tādu, kas neuzdrošinās norāt rupjus netikumus. Liela daļa zemnieku nekā nezin par laulības dzīvi. Ja sieva slima, veca vai vairs nepatīk, zemnieks to aizdzen un ņem citu. Ordeņa brāļu, kanoniķu, muižnieku dzīve paiet medībās, kauliņu un citās spēlēs, jādelēšanā un braukāšanā no vienām dzīrēm uz otrām, no viena vakara uz otru, no viena tirgus uz otru.

Ar vislielāko greznību sarīko muižnieki kāzas, pie kurām ņem dalību augsti un zemi. Lai gan Livonijas muižas lielas, bet muižnieku dzīrēm tās par mazu; tāpēc šīs sarīko pilsētās, kur šim nolūkam uzceltas plašas Ģildes mājas. Kāzās nepietiek ar vienas pilsētas muzikantiem, bet aicina klāt arī citu pilsētu taurētājus. Pirms vakariņām visa sabiedrība izjāj laukā spīdošos zirgos, zelta ķēdēm, spalvām un citām rotām. Vecākais uzaicina augstus un zemus aizmirst naidu. Pēc tam visi dodas pilsētā atpakaļ, bungām rībot un taurēm skanot, ar šaušanu un troksni, «it kā būtu ieguvuši lielu uzvaru vai ieņēmuši cietoksni.» Kāzās arī muižas kalpi sēž pie galda un prasa, lai tos mielo.

Ne mazāk grezni svinēja kāzas pilsoni. Tanīs lepojās ar varenām rotas lietām un greznumiem. Augstākiem bija lūšu, leopardu un caunu ādu kažoki, bet zemākiem vilku un lapsu ādu. Sievietēm netrūka zelta un sudraba kakla rotu, zelta un sudraba jostu, pie kurām karājās zeltītas somas, kas visas svēra vairāk par 30 lotēm. Ar zeltu un sudrabu, ko nēsāja kāzās vienkārša pilsoņa sieva vai meita, varētu vest ievērojamu tirdzniecību un pārtikt ar visu ģimeni.

Rudenī sarīkoja vaku svētkus un vasaru baznīcas svētkus, uz kuriem visi zemnieki un kalpi apgādājās ar alu. No vairāk jūdžu liela attāluma zemnieki sabrauca jau vakaru iepriekš ar sievām, kalpiem un kalponēm un tūliņ sāka žūpot un līksmoties, atskanot dūkām, kuru dūkšana bija dzirdama veselu jūdzi. – Tāpat notiek pa Jāņiem. Visās pilsētās, muižās un ciemos, neizņemot nevienu visā zemē, cita nekā nevarēja redzēt kā tikai ugunskurus, ap kuriem pilnā līksmībā deja, dziedāja un lēkāja.

Vasarsvētkos pilsoni un amatnieki svinēja maija svētkus un izvēlēja no sava vidus maija

145

grāfu, kas visus pamieloja. Vēlāk tādus maija svētkus sarīkoja katrā vasaras svētdienā. Uzcēla putnu stabus, kur šaudīja putnus, sacenšoties pēc godalgas.

Hronists spriež, ka tāda livoniešu izdzīve nākusi ļoti par labu maskaviešiem (krieviem). «Kamēr livonieši veda tādu dzīvi, maskavieši domāja par savu labumu, apgādājās ar lielgabaliem, pulveri, svinu un dažādām karā vajadzīgām lietām un aicināja no Vācijas un Itālijas vienu ieroču meistaru pēc otra.»

Par pagrimšanas un baznīcas nicināšanas iemesliem Rusovs uzrāda šādus: a) visā zemē nav nevienas skolas, kas sagatavotu mācītājus, kuri prot nevācu valodu; b) ja baznīcai ir mācītājs, tad viņš parasti ārzemnieks, vietējo nevācu valodu nepratējs; c) ordeņa brāļi un bīskapi maz rūpējas par dvēseli un zemnieku labklājību, domādami, ka Livonija nav viņu tēvija, bet gādāja par to, lai tiem pietiktu savam mūžam.

Hronists tomēr piemetina, ka Livonijā tai laikā bijuši visās kārtās arī gudri, dievbijīgi un labi cilvēki, kas nav atraduši aprakstītajā dzīvē nekāda prieka. Daži muižnieki turējuši savās pilīs uz sava rēķina mācītājus, kas prot nevācu valodu un kas katru svētdienu māca zemniekiem un kalpotājiem katķismu. Daudz muižnieku atraitnes lasījušas, kur nav mācītāju, zemniekiem un kalpotājiem priekšā katķismu. Daži muižnieki sūtījuši savus bērnus augstās skolās Vācijā un atklāti sacījuši, ka nevienam nav ieteicams savus dēlus ilgi turēt Livonijā, jo mājās viņi nekā nemācoties un, ja arī ko izmācoties, tad tomēr tāds bērns līdzīgs vērsim un nekā nezin, lai pie tam būtu arī ļoti spējīgs».

2) HENNINGA HRONIKAS divas: viena par vispārīgiem notikumiem Livonijā un Kurzemē, otra par ticības lietām Kurzemē un Zemgalē. Tās sastādītas 16. g. simteņa beigās, sekojot Gotharda Ketlera darbībai. Hronists nav tikai notikumu pētītājs un novērotājs, bet viņu tuvs dalībnieks.

Z a l o m o n s H e n n i n g s (Salomon Henning) dzimis 1528. g. Veimārā no mazturīgiem vecākiem. Saņemot no kāda tirgotāja pabalstu, viņam bija iespējams vairākās Vācijas augstskolās studēt tieslietas, dievvārdus, vecās un jaunās valodas. Gothards Ketlers, kas to nejauši satika Lībekā, aicināja viņu sev līdzi Livonijas ordeņa dienestā un paturēja viņu visu mūžu par savu vistuvāko padomnieku. Saņemot ordeņa vadību tā sabrukšanas laikā, Ketleram bija Hennings pie rokas kā uzticības virs sarunās ar Zviedriju. Poliju par turpmāko Livonijas likteni. Kad Ketlers tika par Kurzemes hercogu, Hennings joprojām bija par jaunās valsts nopietnāko sarežģījumu nokārtotāju. Hennings pie tam visur paturēja acīs arī ticības lietas, domādams sevišķi par reformācijas nostiprināšanu. Viņam tad arī piekrita loma likt īsto pamatu luteriskai baznīcai Kurzemē. Ketlers viņam dāvināja bez citiem īpašumiem bagāto Vānes novadu Kurzemē. Hennings mira Vānē 1589. g.

Henninga  v i s p ā r ī g ā  L i v o n i j a s  K u r z e m e s   h r o n i k a  «Lifflendische Churlendische Chronica» iespiesta Leipcigā 1597, g. Tanī aprakstīti notikumi Livonijā no 1554. līdz 1590. g. Ievadā hronists norāda uz Pletenberga valdības laiku un uz viņa piecdesmit gadu ilgā miera noslēgumu ar krieviem (1503. g.). Šo laiku livonieši nav izlietojuši, sagatavodamies atsist turpmākos uzbrukumus, bet nodevušies izdzīvei, greznībai, negausībai, pamezdami neapkoptu baznīcu un aizmirsdami kristīgu mīlestību. Hronikas galvenais pavediens ierisinās ar 1554, g. Valmierā noturēto landtāgu, kurā Ketleru ievēl par Daugavpils komturu. Sākas visādas sadursmes un sarunas ar Krieviju un Poliju. Krievi iebrūk zemē. Ketlers, kas pa tam ticis par ordeņa mestru, meklē glābiņu uz visām pusēm (Vācijā, Dānijā, Zviedrijā) un ir pēdīgi piespiests padoties Polijai un slēgt ar to līgumu (1561. g.). Pēc tā poļi dabū Vidzemi un Ketlers patura kā poļu kara vasalis Kurzemi, palikdams vēl arī (līdz 1566. g.) par Vidzemes pārvaldnieku. Livonijā vēl joprojām plosās kari poļu, krievu, zviedru starpā. Tie izposta sevišķi Vidzemi, bet aizņem pa reizei arī Kurzemi. Hercogam Ketleram jānokārto arī daži iekšēji sarežģījumi (ar dāņiem, kas patura Piltenes tiesu, ar muižniekiem). Bet viņš atrod laiku piegriezt vērību arī zemnieku stāvoklim un baznīcas lietām.

146

P a r  r e f o r m ā c i j a s  n o s t i p r i n ā š a n o s   Kurzemē vēsta Hennings savā ziņojumā «Warhafftiger vnd bestendiger Bericht, wie es bißhero vnd zu heutiger Stunde, in Religions sachen, Im Furstenthum Churland, vnd Semigaln, in Lieffland, ist gehalten worden». Hronika iespiesta Rostokā 1589. g. Hronists norāda uz hercoga Gotharda Ketlera nopelniem, kas gādājis par pirmajām dievvārdu grāmatām latviešu valodā, par baznīcas likumiem, par baznīcas vizitācijām. Tā latvieši tikuši pie patiesas Dieva atzīšanas, atmetot elkadievību un burvības. Agrāk tie turējuši par saviem dieviem sauli, zvaigznes, mēnesi, uguni, ūdeni, upes, arī čūskas un rupučus, kalpojuši elkadieviem svētās birzēs un mirušo kapenēs. Viņi pārvērtušies daudzkārt par vilkačiem. Precībās bijusi ieraža, kāda agrāk sastopama pie lakademoniešiem, ka līgavu aizveduši panāksnieki («Pannacknix») daudzreiz pret viņas un viņas vecāku gribu. – Augsburgas konfesija (Lutera mācība) nodrošināta padošanās līgumā ar Poliju (28. novembrī 1561. g.) un hercoga privilēģijā (25. jūnijā 1570. g.). Turpmāk pievesti priekšraksti par baznīcas likumu ievešanu (1570. g.), baznīcas vizitācijām, iespiesto latviešu grāmatu izdalīšanu (1587. g.) u.c. Galā hronists pamāca: turēties pie tīrās mācības, jaunatnei dot labas skolas, palikt dievbijībā, turēties pie taisnības, atsacīties no izšķērdīgas, lepnas dzīves, skopuma, laiskuma, palikt uzticīgiem pret priekšniekiem un laipniem pret apakšniekiem, apgādāt bāriņus – lai nogrieztu Dieva dusmas un uzturētu apdraudēto baznīcu. – Hronika noslēgta Vānē 1587. g. decembra pēdējā dienā.

G o t h a r d s K e t 1 e r s (dzim. 1517. g. Vestfālijā) rūpējās par latviešu izglītību, pabeidza reformāciju un nodibināja luterisko baznīcu Kurzemē. Jau Vidzemē par komturu būdams, viņš nodomāja celt ģimnāziju Pērnavā, kur mācīt arī latviešu un igauņu bērnus. Šo nodomu viņam neizdevās izpildīt. Viņš nodibināja tikai dažas pirmmācības skolas. Par Kurzemes hercogu ticis, viņš paturēja acīs zemniecību, latviešus, lai savās citās pret muižniecību še cik necik rastu atbalstu. No 1565. g. viņš lika izdarīt revīzijas, lai pārliecinātos, kādā stāvoklī ir baznīcas, skolas, ļaužu garīgā dzīve. Revīzijas vadīja pirmajā gadā Stefans Bilovs, nākošā (1566.) gadā šai darbā viņam sekoja Aleksandrs Einhorns un Zalomons Hennings. Šo revidentu ziņojumi ir svarīgi dokumenti par latviešu toreizējo stāvokli. Tos lika priekšā landtāgam. Izrādījās, ka pa visu Kurzemi ir tikai trīs lielākas baznīcas (Jelgavā, Bauskā un Dobelē); dažās citās pilsētās un miestos ir mazi koka lūgšanu nami. Ļaudis dzīvoja tumsībā un māņos. Daudzi no viņiem nomira nekristīti. Un, kas arī bija kristīti, uzauga bez kādas mācības. Uz Ketlera priekšlikumu landtāgs nolēma celt 70 baznīcas un pie dažām no tām ierīkot arī skolas un nabagu mājas. Einhorns izstrādāja arī baznīcas kārtību, ko 1570. g. apstiprināta. Hercogs uzdeva superintendentam un sevišķam baznīcu pārlūkam, mazākais, ik pa diviem gadiem reizi apceļot draudzes, pārklaušināt zemniekus, pārlūkot mācītājus un skolotājus viņu darbībā.

3. PIRMĀS LUTERISKĀS LATVIEŠU GRĀMATAS

a) M. Lutera Mazais Katķismsb) Citas grāmatasPirmajām luteriskām latviešu grāmatām bija pārpārim zeme sagatavota. Tās izcēla

laikmeta kultūras virziens, tālākie un tuvākie vēsturiskie apstākļi; arī ievadošie priekšdarbi bija labi sen kā sākti. Kurzemē latviešu grāmatu apgādība bija viens loceklis visā pārgrozījumu sistēmā; tās tika par stūra akmeni vesela laikmeta pamatā.

Ketlers lūkojās arī uz to, ka mācītāji prastu latviski, un viņus paskubināja, lai latviešu valodā pārtulko grāmatas, ka ļaudis varētu tikt pie mācības. Lai gan arī bez tam šai ziņā dažs kas bija un tika darīts, tomēr tāds skubinājums nebija veltīgs.

Pie tulkošanas darbiem ķērās vispirms J o h a n s R ī v i j s, Dobeles mācītājs. Viņš pārtulkoja Mārtiņa Lutera Mazo Katķismu, strādāja pie svētdienu un svētku dienu evaņģēliju

147

un lekciju un baznīcas dziesmu tulkošanas. Viņš nepiedzīvoja savu darbu iespieduma, arī tos kārtīgi nepabeidza. Viņš mira 1586. g. Viņa darbus turpināja Iecavas mācītājs K r i s t i ā n s M i k e, Tukuma mācītājs Baltazars Lembreks, Bauskas mācītājs G o t h a r d s R e i m e r s s un Saldus mācītājs J o h a n s  V e g m a n i s.

a) Pirmā luteriskā latviešu grāmata bija Mārtiņa Lutera Mazais Katķisms. Tā iespiesta 1586. gadā Karalaučos par hercoga Gotharda Ketlera sniegtajiem līdzekļiem. Grāmatai priekšā vācu valodā sarakstīts veltījums Gotharda Ketlera dēliem Frīdriham un Vilhelmam. Veltījumu parakstījuši minētie četri mācītāji Bauskā 10. oktobrī 1586. g. Viņi redz piepildāmies 87. Dāvida dziesmas vārdus, ka nāks daudz tautas pie Dieva atziņas. Arī Livonijā jau dažu labu gadu Dieva vārdi valdiniekiem un zemniekiem sludināti še parastajās valodās: vāciski, latviski, zviedriski, igauniski. Ja viņi un viņu tēvi tādu mācību nebūtu gar ausīm laiduši, tad viņi nebūtu grēku sodā tik dziļi grimuši un saviem apkārtējiem kaimiņiem palikuši par apsmieklu un kāju noslauku. Nu jābaidās, ka Dievs viņus nepiemeklē ne tik vien pie laicīgām mantām, kas ilgajos kara gados un laika pārgrozījumos izgaisušas, bet arī vēl ar jo briesmīgu garīgu sodu, atņemdams savus svētos vārdus. Ketlers rūpējies par kristīgo baznīcu savā zemē. Bet ar sākumu nepietiek īpaši pie tādiem stūrgalvīgiem ļaudīm, kas kā bērni no tēva un mātes, kā skolēni no skolotāja mācāmi ir mīļiem vārdiem, ir stingru roku»; tad nu hercogs caur baznīcu pārraudzītājiem Zalomonu Henningu un Krišjāni Šrēdersu (Schröders) skubinājis, «lai priekš tiem mazmācītiem nabaga nevāciešiem krietnākas skolas dēļ un dvēselēm par svētu iepriecināšanu arī ko no vācu valodas nevācu valodā tulko un drukā».

Salīdzinot Lutera katķisma latvisko tulkojumu ar gadu iepriekš iznākušo katoļu, jāliecina, ka pēdējais nostājas latviešu tautai tuvāk. Tas redzams jau no paša virsraksta. Katoļu katķismam tas latvisks, Lutera katķismam vācisks. Priekšvārdā katoļu katķisms griežas latviešu valodā pie lasītāja, Lutera katķisms vācu valodā pie hercoga dēliem, turpmākajiem zemes valdniekiem. Latviešu vārds nav minēts ne vienā, ne otrā katķismā. Latviešus kā tautu neierauga ne vieni, ne otri. Vieniem tā ir ļaužu masa, kas ciešāk ieņemama un paturama universālās katoļu baznīcas klēpī, otriem no pašu tautas atšķirami nevāci, par kuriem jārūpējas, lai paši izbēgtu no soda un zemē nāktu labklājība. Katoļu katķisms mēģina pieiet tautai tuvāk klāt, vispusīgi noteikt viņas pasaules uzskatu, viņas ieražas un dzīves iekārtu; Lutera mācība atstāj lielāku svabadību, galveno svaru likdama uz iekšēju dzīvi. Kaut gan katoļu mācība tagad parādās jaunā sparā, tomēr tā saista pie tā, kas bijis; turpretim Lutera mācība iziet no progresīvajiem laika centieniem. Tie tad galā, lai arī lēni un pret pašu mācītāju gribu, latviešus izved ārā no vidus laiku pasaules.

Abi katķismi izceļas pilnīgi šķirti; tomēr valodā un rakstībā tie brīnišķi saskan.Salīdzinājuma labā sniedzam tēvreizes tekstu vienā un otrā katķismā. Katoļu katķismā: b) Turpmākajā (1587.) gadā pievienojās pie pirmās grāmatas: 1) Garīgas dziesmas

(«Vneudsche PSalmen»), 2) Svētdienu un svētku evaņģēliji un lekcijas un 3) Kristus ciešanas stāsti. Visas šis četras grāmatas kopā sastādīja tā saukto Rokas grāmatu, «Enchiridion», 1587. g. (6. martā) hercogs uzdod baznīcu pārraudzītājam Zalomonam Henningam no šīm grāmatām tik daudz eksemplāru, cik vajadzīgs, izņemt no viņa rentejas un izdalīt baznīcām, mācītājiem, viņu palīgiem un draudzes ganiem, pie tam atgādinādams, lai rūpējas, ka mācītāji, grāmatas dabūdami, nesāk slinkot un atlaisties no nodarbošanās un ka nama tēvi neatraujas no baznīcas un draudzes dievkalpojumiem. Grāmatas tātad nodomātas tikpat mācītājiem, kā draudzes locekļiem.

Katķismam blakām nostājas N e v ā c u P s a l m i, «Vndeudsche Psalmen», kā raksturīga luteriska grāmata. Vajadzību pēc sevišķas dziesmu grāmatas radīja Lutera princips ierādīt draudzei aktīvāku dalību dievkalpojumos, ar ko pārgrozījās visa dievkalpojumu norisināšanās. Nevācu Psalmos tad arī nav vienīgi dziesmas, bet arī dievkalpojumu kārtība,

148

svētdienu un svētku liturģija ar daudz lūgšanām, ievadāmiem vārdiem, kolektēm; tanīs uzejama tā viela, kas turpmāk ietilpst pa daļai dziesmu grāmatā, pa daļai mācītāju amata grāmatā jeb aģendē. Luteram še galvenā daļa: viņa dziesmu gars šai grāmatai par cēloni. Dziesmas rādījās viņa draudzes kopējiem par nepieciešamām, kaut arī viņi paši nebūtu dziesminieki, ne arī spējīgi dziesmas tulkot. Lai gan Psalmos dziesmu īstā un patiesā nozīmē nav, tomēr no grāmatas dveš dzejas gars. Lutera neveiklība formā, pantmērā, kas viņa dziesmās sastopama, še tikusi par likumu, kam nav izņēmuma: nav Nevācu Psalmos dziesmu panta, kas sakārtots pareizā pantmērā. Bet Lutera sajūsma še pa kādai daļai tomēr nomanāma. Puse no visām dziesmām Lutera. Ar tām mainās citas, psalmi, himnas, dievlūgumi. Dažām dziesmām pieliktas notis. Dziesmas tātad dziedātas, gan vienu noti sadalot vairāk zilbēs, gan vairāk notis savelkot vienā zilbē.

V a l o d a pirmajās grāmatās mums gan saprotama, bet pasveša. Še kāda daļa ģermānismu, sevišķi ģenitīvs likts (gan ne visur) pēc sava noteicamā vārda, piem.: «Tha bailibe mannes scirdes gir warren lela.» Galotnes neskaidras un nenoteiktas. Bet arī dažas toreiz dzīvas valodas formas tagad novecojušas. Gandrīz visur tur daudzskaitļa datīvam ir galotne –ms, piem.: «Tu esi tims titzigem Deve Walstybe atwheris.» Vecais akuzatīvs atrodams pie pronoma pats («pati»). Lokatīvu «aran, exan» vietā tagad lieto «ārā, iekšā»; toreizējā verba forma «layd» tagad pārvērtusies par biedrotāju «lai». Daudz kas šo grāmatu valodā turpmāk bijis jāatmet, jāpārgroza, pareizāk un smalkāk jānoteic, dažs kas valodā pārgrozījies. Bet dažs toreiz celts vārds lietojams vēl tagad, piem.: garīgs, miesīgs, laicīgs, mūžīgs, dienišķs.

R a k s t ī b a i par pamatu vācu alfabēts; bet bija grūti to latvieša valodas skaņām piemērot. Viena pati skaņa daudzkārt apzīmēta dažādi, tā, piem., dz apzīmēts gan ar cz (czedaath), gan ar dcz (ededczen), gan ar dtz (redtz), gan ar dtcz (dedtczige), gan ar dscz (Szudsczeschenne). Tomēr dažā vietā manāmi mēģinājumi skaņas smalki izšķirt. Tā, piem., mēģināts apzīmēt lauztās skaņas ar divkāršu burtu: «Ta sweete luuckschenne». Ievērots arī skaņas r jotējums, uz ko norāda tādi vārdi kā «baryoot» (=barot), «karye» (=kaŗa).

II. GARĪGU RAKSTU UZPLAUKUMS

Nākdama tieši katoliskās Polijas pārvaldībā, Vidzeme nepiedalījās latviešu luteriskās grāmatniecības nodibināšanā. Poļu varu salauza zviedri, kas sāka pār Vidzemi valdīt 1621. g. Toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs bija karstākais Lutera ticības aizstāvis, kas krita cīņā par to. Vidzemē nostiprinādamies, viņš tūliņ gādāja par zemāko un augstāko izglītību, dibinādams skolas un atvērdams 1632. g. Tērbatā universitāti. Tālākās, pamatīgās reformas zemnieku labklājībai un apgaismošanai par labu izdarīja viņa pēcnācēji, sevišķi Kārlis XI (1660.–1697.), kas līdzējis arī latviešu literatūrā likt vienu no pamatakmeņiem, gādājis par latviešu Bībeles iespiešanu.

Kurzeme pārdzīvoja mierīgākas dienas. Pēc Gotharda Ketlera dēliem, kam veltīta pirmā luteriskā latviešu grāmata, nāca par hercogu Gotharda dēla (Vilhelma) dēls Jēkabs, kura laikā (1642.–1682.) Kurzemes rūpniecība pacēlās tik augstu kā nekad. Tad arī latviešu garīgā rakstniecība sasniedza savu augstāko pakāpi. Tas notiek 17. g, simteņa otrā pusē. Še administratīvi šķirtās tautas daļas garīgi savienojas. Vidzemnieki un kurzemnieki gan savrup, gan kopā pastrādā darbus, kas paliek neizdzēšami no latviešu gara dzīves un pa daļai dzīvo tautā vēl šodien. Še izceļas trīs lielas personas: Mancelis, pa daļai vidzemnieks, pa daļai kurzemnieks, Fīrekers, kurzemnieks, Gliks, vidzemnieks. Viņu vārdus uzglabā trīs lieli darbi latviešu literatūrā: Sprediķu grāmata, Dziesmu grāmata un Bībele.

Arī citās Eiropas zemēs šai laikā cilda kristīgus ideālus, par kuriem sajūsminās lielie dzejnieki. Spānijā darbojas lielākais spāniešu dzejnieks K a l d e r o n s (1600.–1681.), kura

149

lugās kristīgais pasaules uzskats tērpjas nemirstīgos tēlos un sevišķi spilgti izsakās lugā «Dzīve – sapnis». Anglijā sasniedz savas slavas virsotni lielais dzejnieks M i 1 t o n s (1608.–1674.), laizdams klajā (1667. g.) epu 12 dziedājumos par Bībeles tematu «Pazudusē paradīze». Vācijā garīgā dzeja sasniedz ziedu laiku. Vācu labāko garīgo dziesminieku darbi parādās drīz vien tulkojumā arī latviešu dziesmu grāmatā. Kā pats pirmais še minams P a u l s  G e r h a r d s (± 1676. g.), kura sacerēto dziesmu starpā ir: Nu dusēs visas lietas, Pavēlies savās mokās. Vēl minami: R i n k a r f s (± 1649.), kas sacerējis dziesmu Lai Dievs visu līdz, N o i m a r k s (± 1681. g.), dziesmas Kas Dievam debesis liek valdīt, sacerētājs H ē r m a n s (± 1647. g.) ; Ak Dievs, tu lēnīgs Dievs u.c.

1. MANCELIS

Pirmā spilgtā persona, ko sastopam latviešu literatūrā, ir Mancelis. Viņš pamatīgi pārlabo agrāk izdotos darbus un ievelk jaunus ceļus latviešu rakstos.

J u r i s (G e o r g s) M a n c e l i s (1593.–1654. g.) . Mežmuižas mācītāja dēls, studēja ārzemēs, bija no 1615. g. par mācītāju Valles draudzē, no 1620. g. Sērpilī. Kad šo vietu ieņēma zviedri, M. 1625. g. aizgāja uz Tērbatu par Jāņa baznīcas virsmācītāju. Tērbatā 1632. g. augstskolu atverot, viņš tika še par teoloģijas profesoru un izpildīja 1636. g. arī rektora amatu. 1637. g. hercogs Frīdrihs aicināja M. atpakaļ uz Kurzemi. Turpmākā gadā viņš atnāca uz Jelgavu par galma mācītāju un palika še līdz sava mūža galam.

M. izdeva agrāk iznākušos rakstus (Enchiridionu), pārlabotus un papildītus ar nosaukumu «Vademecum» (1631. g.), tulkoja Zālamana sakāmus vārdus (1637. g.) un Zīrāka gudr. grāmatu (1642.), sastādīja pirmos latv. valodniecības rakstus un sarakstīja pirmo latv. sprediķu grāmatu.

M. d z i e s m ā m nav, tāpat kā agrākām, ne rituma, ne atskaņu. Agrākās viņš pārlabojis valodā un rakstībā.

M. v a l o d n i e c ī b a s raksti ir «Lettus» un «Phraseologia lettica» (1638. g.). Pirmais no tiem ir neliela vācu–latviešu vārdnīca, pēc vācu alfabēta sakārtota; otrā pasniegti daži latviešu teicieni, atsevišķi vārdi, pēc arodiem sakārtoti, un praktiskas sarunas. Šie raksti sastādīti (kā grāmatas titulā sacīts) par labu tiem ārzemniekiem, kas grib palikt Kurzemē, Zemgalē un latviešu Vidzemē un godīgi pelnīt savu maizi. Vārdnīcā uzejami daži tagad nelietoti vai maz pazīstami vārdi, piem.: blaka = tinte, tūba = lietus mētelis, saules vērsums = saules grozība (Sonnenwende), patapa = vaļa.

M. visplašākais un visievērojamākais darbs ir viņa Sprediķu grāmata. Viņas virsraksts: Lang–gewünschte Lettische Postill (1654. g.). Tai drīs daļas: 1 ) sprediķi no adventes līdz vasarsvētkiem, 2) no trīsvienības svētkiem līdz adventei un 3) apcerējumi par Kristus ciešanu. Tā izdota vairākkārt un pazīstama tautā līdz pašiem jaunākiem laikiem. Ar šo grāmatu M. nodibina rakstos latviešu prozu; še pirmo reizi parādās grāmatā plašāki svabadas latviešu valodas paraugi, kas nav tulkojumi. M. vērīgi noklausījies, kā tauta runā, un šādu valodu mēģinājis lietot savos sprediķos. Salīdzinājumi un gleznas ņemti no zemnieku dzīves un apkārtējās dabas. Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa sēklu labi glabā, iesien lakatiņā, muskulītī; tāpat glabājams Dieva vārds. Jēzus kalpi top sūtīti ne kā tiem būs slinkot, vasarā apakš vītola ēnas jeb ziemas laikā aizkrāsnī gulēt, kājas staipīt, rokas atmest un gozēties». Avs gremo, kad tā paēdusi; tāpat mums būs Dieva vārdus paturēt un par tiem runāt. Bezdelīgas rudeni pazūd, apslīcinās ezerā vai upē, bet pavasarī nāk atkal ārā; tāpat cilvēki celsies augšām no miroņiem. Arī dažus latv. sakāmus vārdus M. lietojis, piem.: Jo ar, jo nabags, jo dzer, jo bagāts. Dzēris, izdzēris, lai šķipele maksa. Ne mana cūka, ne mana druva, pieēduši lai aiziet. Asa rīkste dara rāmus bērnus. – M. sprediķos attēlojas dažas latviešu ieražas un ticējumi. Latvieši svin Jāņus gavilēdami, zāles plūkdami un ar tām vārtus

150

un ēkas pušķodami. Viņi sērgās griežas pie pūšļotājiem, cienī pūķus, laumas, pielūdz pa reizei sauli, mēnesi un zvaigznes. Kam labība paaugusi, pērk dārgas drēbes, izģērbj savas sievas un meitas zīžu plīvuriem un rotā lielām burbuļainām sudraba saktām. No netikumiem visvairāk izplatījusies dzeršana; saimnieki skubināmi uz līdzcietību, kalpiem pārmetams slinkums, spītība, lielmutība. Lieto šādus sodus: burvjus sadedzina, netiklas sievietes piesit , pie kauna staba, slepkavas dauza ar ratu vai nocērt tiem galvas, zagļus per vai pakar pie karātavām. – Redzam arī dažas šausmīgas gleznas iz latviešu vēstures. Krievu kara laikā (1558.–1582. g.) izpostīta visa Vidzeme. Zaldāti cepuši cilvēkus uz pīķiem, dauzījuši pātagām, sakapājuši gabalos. 1601, g. bijis tik briesmīgs bads, ka viens cilvēks ēdis otru, ka zagli no karātavām noņemti un ēsti; kāds vīrs nokāvis savu sievu un bērnus, iesālījis mucās un no bada ēdis. 1602. g. bijis mēris, tā ka cilvēki i neaprakti gulējuši ceļmalās; suņi, vilki un citi zvēri tos ēduši.

M. v a l o d a ir pareizāka, labāk no tautas noklausīta nekā agrākajos latviešu rakstos. Arī tur atrodamas dažas senākās vārdu formas. Lietu vārdu daudzskaitļa ģenitīva galotne ir –o («To Sauju Linno Saimniekam nessischu»). Daudzskaitļa datīva galotne vēl pa lielākai daļai –s («Zitta kritta widdu starrp teems Ehrscheems»). Uzejams particips ar galotni –tins («Bett kur tasz meckletins?»). Jautājumā partiķeļa vai vietā vairākkārt lietota piekarama zilbe –gi (Tuggi essi tasz Messias?»).

M. ievērojami pārlaboja latviešu ortogrāfiju. Viņš sāka vārdu galotnes rakstīt pēc atvasinājuma, piem., vārdu Kunx, Prahtiex, Sirtz vietā: Kungs, Prahtiegs, Sirrds. Viņš sāka mīkstināt dažus līdzskaņus ar pārstrīpojumu (ļ, ņ, ŗ), lietot burtus «ee» un «sch» turpmāk parastajā nozīmē, ieveda «h» par garuma zīmi.

Juris Mancelis ir agrāko latviešu rakstu pamatīgs pārlabotājs, pirmais latviešu valodnieks, latviešu ortogrāfijas reformators un latviešu prozas nodibinātājs.

L i t e r a t ū r a. P. Šmita Manceļa nozīme latviešu rakstos (M. Viesa Mēnešraksts 1896. g. 11. b). – Referāts par P. Bērenta priekšlasījumu Arheoloģijas biedrības sapulcē Iz Baltijas senatnes (Latvija 1907. g. 291, nr.).

2. FĪREKERS

Vairāk nekā kaut kurš cits no tā laika rakstniekiem ar latviešu tautu saaudzis Fīrekers. Viņš top par dziesminieku, kas latviešiem sniedz jaunu un īstu dzeju, kura kļūst par viņu īpašumu.

K r i s t a p s (Kristofors) F ī r e k e r s dzīvojis ap 17. gadu simteņa vidu. Ziņas par viņa dzīvi ļoti trūcīgas. Domā, ka viņš Neretas mācītāja Kristjāna dēls. 1632. g. viņu ieraksta jaunatvērtajā Tērbatas augstskolā par dievvārdu studentu. Vai viņš studijas beidzis vai ne, nav zināms. Ap 1650. g. F. dzīvo Dobelē. Še viņš nāk sakarā ar Dobeles mācītāju Heinrihu Ādolfiju, kas no viņa mācās latviski. Adolfijs liecina, ka F. bijis sakrājis daudz piezīmju par latviešu valodu, no kurām viegli sastādāma gramatika, ka viņš darbojies pie Manceļa Rokas grāmatas pārlabošanas, sacerējis daudz dziesmu ar atskaņām, tulkojis dažas Bībeles grāmatas, sastādījis lūgšanu grāmatu. Dažādu kavēkļu dēļ F. šos darbus nav varējis pabeigt. Beidzot viņam ar trieku noņemta mēle un roka un viņš bijis piespiests savus darbus gluži pārtraukt. Stāsta, ka F. apprecējis turīgu, brīvu latviešu atraitni, lai no viņas pilnīgi piesavinātos latviešu valodu. Šis precības dēļ viņam bijis jāpiedzīvo daudz nepatikšanu. Kur un kad F. savu mūžu beidzis, nav zināms. Vērojams, ka viņš miris drīz pēc 1680. gada.

Fīrekers ir pirmais un lielākais latviešu garīgais dziesminieks, latviešu garīgās dziesmas un vispār l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j a s n o d i b i n ā t ā j s. Uz Adolfija lūgumu viņš pārtulkoja pāris dziesmas latviešu valodā. Tās tā patika, ka, dažas reizes priekšā izlasītas, tūliņ palika prātā. Arī melodijām tās tik labi pieskaņojās, ka prieks bija noklausīties. To

151

dzirdēdami, arī vācieši sāka ņemt dalību pie agrāk nicināto latviešu dievkalpojumiem. Šādi panākumi F. skubināja pārtulkot un sacerēt arvienu vairāk dziesmu; tā iznāca vesela dziesmu grāmata. Arī citi mācītāji sāka lietot savās draudzēs šīs dziesmas, kas izplatījās rokrakstā. Radās vēlēšanās šīs dziesmas iespiest. Dažas F. dziesmas iznāca 1671. g. Rīgā izdotajā dziesmu grāmatā «Lettische Cseistliche Lieder und Psalmen»; pilnīgākā skaitā tās parādījās Ādolfija 1685. g. izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā «Vermehrtes Lettisches Hand–Buch».

Fīrekers pirmais latviešu dziesmās ieveda skaidru ritumu un atskaņas.Paraugs Manceja tulkojumā: F. labi novērojis latviešu valodas akcentu un ritumu. Viņa panti izskan viegli un skaidri.

Viņš latviešu dzejā, kur līdz tam bija pazīstams tikai pēc savas īpašās likumības noritušais trohaiskais un daktiliskais latviešu tautas dziesmu pantmērs, ieved kultūrtautās pazīstamās pantpēdas; skaidrus trohajus, jarribus, daktilus u.c. Viņš pirmais lieto atskaņas, kas latv. tautas dziesmās neparastas, un pārņem latviešu dzejā dažādi un vairāk nekā no četrām rindām saliktus pantus.

Pie tautas dziesmām F. tieši nepieslēdzas. Bet viņš bagāti izlieto tautas valodā un tradīcijās uzejamos dzejas līdzekļus. Sevišķi viņš mīl tautas dziesmās ik uz soļa sastopamos pamazināmos vārdus. Tā pantā: Ak, saldais, mīļais Jēzuliņ – ir pamazināmie vārdi: Jēzuliņš, spilventiņš, sirsniņa, prātiņš. Tāpat no vienas vietas atrodami šādi vārdi dziesmā: Kā spoži spīd mans Jēzuliņš. Daudzkārt viņš lieto «saules» vietā «saulīt», nosauc bērnu par zeltenīti. Daži apzīmējumi ņemti no latviešu mitoloģijas. Viņš saka: Tas niknais Zaltis saspārdīts. Viņš lūdz Dievu, lai glābj no velna, pesteļiem, burvjiem, laumām, raganām. Arī latviešu sakāmi vārdi uzejami viņa dziesmās, piem.: Kas lēti tic, tas pievilts kļūst; Laid kasas, kam tā āda nriez; Priekš paša durvīm jāmēž nost, Ir citiem zobi, kas māk kost.

F. dziesmu saturā izsakās reformācijas laiku ticīgā, dievbijīgā sajūsma. Stipra paļāvība uz Dievu ir dziesmā Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, kam Fīrekera tulkojumā ir metriski skaidrāka forma nekā Lutera oriģinālā, bet nav zudis Lutera dziesmas spēks. Tā tautā lietota dažos svarīgos brīžos arī ārpus dievkalpojumiem, piem., kā atklāšanas dziesma vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, latviešu strēlnieku pulkos. Citas tulkotās dziesmas attiecas uz dažādiem dzīves momentiem un svētku gadījumiem. Pie pazīstamākajām pieder: Lai Dievu visi līdz, Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, Gods Dievam vien ar pateikšan, Tad laidiet mums to līķi rakt, Es savus grēkus sūdzos, No debesim būs man atnest, Ak, šķīstais Dieva Jēriņš. F. pašsacerētām dziesmām idillisks raksturs. Tās mīl nogremdēties rīta un vakara jūsmībā, tā, piem., dziesmas: Ar Dievu Kungu gribu sākt, Redz, šī diena jau pagalam, Dievs Kungs iekš debess godības. Tautas dziesmu skaņai tuvinās šūpļa dziesmiņa: Dieviņ mīļais, Dieva stādīts.

Arī vēl dziesmu grāmatas jaunākos izdevumos F, dziesmas pēc skaita un labuma ieņem pirmo vietu. Tiklab Kurzemes (1879. g.), kā Vidzemes (1889. g.) dziesmu grāmatā viņu skaits sniedzas pāri par simtu. Retumis sastopamās kļūdas bijušas jāpārlabo (Tas Kungs tās tumsības, Nekāds ļaunums bij mums kost). Pārlabojumi vēl ar to tikuši par vajadzīgiem, ka dažas F. lietotās valodas formas tagad novecojušas; tā, piem., viņš mēdz lietot daudzskaitļa datīvu ar senāko galotni –s: «Tu gribies cieti apkampjams Ar stiprām ticības rociņāms».

Tūkstošiem latviešu vairākās paaudzēs F. dziesmas tikušas pazīstamas un mijas. Tās pacilājušas un skaidrojušas viņu jūtas, pušķojušas viņu svētku brīžus un pavadījušas viņus darbos un pie miera, stiprinājušas viņus bēdās.

3. DZIESMU GRĀMATA

1) Dīcs2) Bīnemanis

152

3) Remliņš4) Višmanis5) Citi dziesminieki6) AdolfijsDrīz pēc Fīrekera vai vienā laikā ar viņu parādās vairāk garīgu dziesminieku, kuru

dziesmas, sacerētas pēc Fīrekera parauga, uzglabājušās dziesmu grāmatā līdz šai dienai. Starp tiem minami Dīcs, Bīnemanis, Remliņš, Višmanis u.c.

1) DĪCS. Maģistrs Svante Gustavs Dīcs, agrākajās dziesmu grāmatās apzīmēts ar M. S. G. D., dzimis 1670. g. Raunā, bija no 1693, g. par mācītāju Smiltenē, miris 1723. g. Viņš piedzīvoja Ziemeļu karu, dabūja pa šo laiku bēgt un uzturējās arī Rīgā. Stāsta, ka viņš mežā, zem egles sēdēdams, sarakstījis savas kara dziesmas. Pēc kara nāca mēris. Liela daļa no dziesmu grāmatās uzņemtajām kara un mēra dziesmām Dīca sacerētas. Viņš sniedzis vispār vairāk dziesmu nekā Fīrekers, bet viņās mazāk dzejas. No oriģināliem pazīstamākā: Man asaras jāslauka, no tulkojumiem: Ak, Jeruzāleme, modies, Ak, Dievs, tu lēnīgs Dievs, Mīļais Jēzu, šeitan mēs, Mīļi, rimstat, ko jūs raudat.

2) BĪNEMANIS. Bernhards Vilhelms Bīnemanis, dziesmu grāmatās B. V. B., bija no 1711. g, par mācītāju Zemītē, vēlāk Spārē, miris ap 1730. g. Arī viņš izteiksmē nesasniedz Fīrekeru, tomēr dažas viņa dziesmas ir izjustas un spēcīgas, tā, piem.: Kungs, es esmu grēkos kritis, Ak, kur savu galvu lieku, Kungs, kā tev tīk, ar man tā dar. Ar sparu viņš uzstājās pret dzeršanas netikumu, par kuru sacer dziesmu: Tev sūdzam, visu valdīgs Dievs. Viņš tulkojis ap 100 dziesmu.

3) REMLIŅŠ. Maģistrs Gerhards Remliņš, dziesmu grāmatās M. G. R., dz. 1633. g. Grobiņā, bija par mācītāju Saukā, vēlāk Sesavā, no 1691. g. par superintendentu un virsmācītāju Jelgavā, miris 1695. g. Viņš tulkojis ap desmit dziesmu, no kurām pazīstamākās: Taisies, mana sirds, un posies, Pie mīļā Dieva vien.

4) VIŠMANIS. Johans Višmanis, dziesmu grāmatā J. V. P. D. (Pastor Dondangensis), bija par mācītāju Bērstelē, vēlāk Dundagā. Bez dažiem tulkojumiem viņš sniedzis paša sacerētas dziesmas katras nedēļas dienas rītam un vakaram, tā, piem., svētdienas vakaram: Svēta dieniņ arīdzan Dabū savu beigšan. Viņš sarakstījis vācu valodā pirmo latviešu dzejas mācību jeb poētiku.

5) CITI DZIESMINIEKI. Vēl arī citi mācītāji tulkojuši kādas garīgas dziesmas. K r i s t i ā n s L a u t e r b a h s (1663.–1720. g,), Rīgas Doma baznīcas mācītājs, tulkojis dziesmas: Kas Dievam debesīs liek valdīt, Dievs labi dar, ko darīdams. N i k o l a j s F r i d r i h s H e s p e (mir. 1699. g.), Džūkstes, vēlāk Bauskas mācītājs, tulkojis dziesmas: Es pie Jēzus turēšos, Augstais Dievs, kam slava dota, Nu dusēs visas lietas. V i l h e l m s Š t e i n e k s (1681.–1735. g.), latviešu dzimuma, cēlies no Vecauces, Tukuma mācītājs, tulkojis dažas dziesmas, starp tām: Kungs Dievs, mums gribi žēlīgs būt.

6) ĀDOLFIJS. Dziesmu grāmatu, kurā bija uzņemtas pirmo īsto garīgo dziesminieku dziesmas ritumā un ar atskaņām, izdeva Heinrihs Ādolfijs (dz. 1622. g. Šlezijā, mir. 1686. g.), kas bija papriekšu par mācītāju Dobelē un no 1661. g. par mācītāju un superintendentu Jelgavā. Viņš ir Fīrekera sekmīgais pamudinātājs un arī pats tulkojis dažas garīgas dziesmas. Bez tam viņš pārlabojis un laidis klajā arī citus garīgus rakstus un sarakstījis latviešu gramatiku.

Ādolfija 1685. g. izdotā dziesmu grāmata nodomāta Kurzemei. 1686. g. iznāca ar Fišera un Glika gādību sevišķa dziesmu grāmata Vidzemei. No šī laika Kurzemei un Vidzemei katrai sava dziesmu grāmata.

Dziesmu grāmatu parasto izdevumu turpināšanos pārtrauca 19. gadu simteņa iesākumā racionālisma (prāta apgaismošanas) centieni. Vecās dziesmas atrada par tumšām, neskaidrām,

153

skarbām. Iznāca tā sauktā jaunā dziesmu grāmata Kurzemē 1806. g., Vidzemē 1809. g. Še valoda bija skaidrāka, domas gaišākas; bet reliģiskā sajūsmā un dzejas spēkā šīs dziesmas stāvēja pakaļ agrākajām. Jauno dziesmu grāmatu draudzes negribēja uzņemt; baznīcā bija ievesta jaunā dziesmu grāmata, bet mājās ļaudis lietoja veco. Vēlākie dziesmu grāmatas izdevumi pamatojās atkal uz veco dziesmu grāmatu; Kurzemē sākot ar 1836. gada un Vidzemē ar 1846. g. izdevumu. Pēdējie šķirtie izdevumi ir: Kurzemei 1879. g., Vidzemei 1889. g. Visām latviešu luteriskām draudzēm kopēja dziesmu grāmata iznāca 1922. g.

Dziesmu grāmata ir latviešu vidū visvairāk lietotā un vismīļākā garīga satura grāmata. Agrāk to cilāja ik rīta un ik vakara, arī bērnus mācīja lasīt; mirušos pavadot, to nolika uz zārka.

L i t e r a t ū r a. J. Neilanda (Neulanda) Par mūsu baznīcas dziesmu grāmatām (Priekšlasījums Latv. draugu biedrībā 1904. g.); «Curländisch–Lettische Liedergeschichte» (Teča grāmatā Curländische Kirchengeschichte 3. daļa, 1770.).

4. LATVIEŠU BĪBELE

1) Fišers2) Gliks3) BībeleZviedru valdība Vidzemē atstājusi paliekamu pieminekli latviešu literatūrā: Latviešu

Bībeli.Pēc Olivas miera derības (1660. g.) Vidzeme piedzīvoja kādus 40 miera gadus. Uz

Zviedrijas troņa nāca Kārlis XI. Viņš centās Vidzemē izvest kara laikos aizkavētās reformas: nokārtoja zemnieku klaušas, ievezdams vaku grāmatas, aprobežoja muižnieku varu. Rūpēdamies par zemnieku apgaismošanu, viņš aicināja no Vācijas uz Vidzemi krietnus darbiniekus. Starp tiem ir Johans Fišers, kas atnāca uz Vidzemi 1675. g. Tai pašā gadā uz Vidzemi atnāca Ernsts Gliks. Šo abu vīru vārdi cieši saistīti ar latviešu Bībeles izdošanu.

1) FIŠERS. Johans Fišers, dz. 1633. g., atnāca uz Vidzemi par ģenerālsuperintendentu. Viņš bija arī par virskonsistorijas priekšnieku un Tērbatas augstskolas rektora vietnieku. Karalis viņam bija tieši pieejams, un tam viņš lika priekšā ziņojumus par visām garīgajām vajadzībām Vidzemē. Lai pierādītu, ka latviešiem netrūkst gara dāvanu, viņš karaļa priekšā pārklaušināja divus latviešu skolēnus. Viņš rūpējās par skolu celšanu un grāmatu iespiešanu. Ar Gliku, latviešu Bībeles tulkotāju, viņš stājās draudzīgos sakaros. Lai sekmīgi apgādātu grāmatas, viņš ierīkoja Rīgā grāmatu spiestuvi. Še iespiesta arī latviešu Bībele, kuras izdošanai viņš izgādāja no karaļa 7500 dālderu lielu naudas pabalstu. Viņš arī sarakstīja Bībelei priekšvārdu. Bez tam viņš apgādāja pirmo Vidzemes dziesmu grāmatu 1686. g. No vietējiem vāciešiem dažas nepatikšanas piedzīvodams, viņš aizgāja uz Vāciju atpakaļ 1699. g. Tur viņš mira 1705. g.

2) GLIKS. Ernsts Gliks, dzim. 10. novembrī 1652. g. Saksijā, uz Vidzemi atnākdams, atzina še par lielāko trūkumu, ka latviešu draudzēm nav savas Bībeles. Viņš sacīja: «Izstum sauli no pasaules, tad cits nekas tev neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibens.» Viņš apņēmās šo trūkumu novērst. Šai nolūkā viņš sāka uzcītīgi mācīties latviski un iemācījās pietiekoši šo valodu kādos piecos gados. Tai pašā laikā viņš iemācījās arī igauniski, krieviski un slāviski. Vēl ebreju un grieķu un ceļoja uz Hamburgu pie slavenā austrumu valodu pratēja Sebastiana Edkardi, kur palika pāris gadus. Uz Vidzemi 1680. g. atpakaļ atnācis, viņš pieņēma garnizona mācītāja vietu Daugavgrīvā un, vingrinādamies latviešu valodas lietošanā, pārtulkoja Lutera Lielo Katkismu. Tad viņš ķērās pie Bībeles tulkošanas. Par šo darbu viņš pats saka: «Līdz šim neizkoptā valoda bija dien no dienas vairāk izstrādājama, un 8 gadu

154

laikā dienām naktīm strādājot – amata darbus atskaitot –, vienam vienīgam norakstītājam palīdzot, svētā Bībele nāca klajā tādā skaidrībā, ka priekš tam ieceltiem Kurzemes un Vidzemes mācītājiem nevajadzēja ne 15 nedēļu, šo darbu vārdu pa vārdam cauri lūkojot.» Jaunā Derība iznāca latviešu tulkojumā 1685. g., visa Bībele 1689. g. Pa tam Gliks bija 1683. g. aizgājis uz Alūksni par mācītāju un iecelts 1687. g arī par Kokneses apriņķa prāvestu. Tūliņ pirmajā gadā Gliks ierīkoja Alūksnē 3 latviešu skolas. Pēc pāris gadiem viņš savus audzēkņus sūtīja uz citām Kokneses iecirkņa draudzēm par skolotājiem. Viņš gādāja par grāmatām un skolām arī vācu un krievu iedzīvotājiem. Savā muižā viņš atvēra arī vienu vācu un vienu krievu skolu. Viņa gādībā stāvēja vēl septiņas citas skolas. Viņš dabūja no karaļa atļauju celt augstākās latīņu skolas vācu bērniem. Kopā ar kādu krievu mācītāju viņš sāka tulkot Bībeli arī krievu valodā. – Glika darbību Vidzemē pārtrauca Ziemeļu karš. 1702. g. krievi aplenca Alūksni un aizveda Gliku ar viņa piederīgiem gūstībā uz Maskavu. Aizvesto starpā bija arī Glika audzēkne Marta Skavronska, kas vēlāk tika par Pētera Lielā laulātu draudzeni un pēc viņa nāves par Krievijas valdnieci Katrīnu I. Gliku Maskavā iecēla par kādas jaundibinātas augstākas skolas priekšnieku. Maskavā viņš vēl tulkoja dažus rakstus krieviski, izdeva pirmo Maskavas nedēļas avīzi, apgādāja ievērojamu vīru biogrāfijas. Viņš mira 1705. g.

Gliks ir apgaismotājs, kas dedzīgi visur strādā savu darbu, neskatīdamies ne uz tautību, ne uz ticību.

3) BĪBELE. Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūra akmens. Viss, kas pirms tās latviešu rakstos parādījies, ir iepriekšēji izvilkumi un iztulkojumi no Bībeles; kas vēlāk nāca klajā, izplūda no Bībeles kā no avota. Arī pēc kāda gadu simteņa tautā ejošie laicīgie raksti palika labā saskaņā ar Bībeli. Viņas saturs noteica turpmāko tautas garīgo attīstību. Un, kad vēlāk radās rakstnieki no pašas tautas vidus, kas attēloja tautas dzīvi (Neikens, Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs, Poruks), tad tiem bija priekšā gara pasaule, kas stāvēja uz Bībeles pamatiem. Tas starptautiskais, kas bija izplatījies pa vairāk pasaules daļām, bija zināmā mērā ticis par tautisku. Stāsti, tipi, simboli, kas bija tikuši par visu Eiropas kultūrtautu koppiederumu, ar Bībeles pārtulkošanu tika pilnā mērā pazīstami arī latviešiem.

Arī rakstībā un valodā pirmajā latviešu Bībeles izdevumā saņemts kopā viss tas, kas līdz tam laikam bija panākts, un ar to tika šai ziņā nodibināta noteikta likumība uz ilgiem gadiem. Tikai 19. gadu simteņa otrā pusē latviešu raksti manāmi no tās nošķiras.

Glika Bībeles valodā sastop v ā r d u  f o r m a s  u n  v ā r d u s, kas vēlāk vairāk vai mazāk no dzīvās valodas izzūd. Tur ir: i celmu vienskaitļa datīva galotne –i: Juhsai Sirdi, Tawai Acci; refleksīvie verbi ar starpā likto –sa– izsabrihnijahs, atsagahdajahs; particips uz –ošs pie transitīviem verbiem: Wienu dzirdošu Ausi; tagadnes pasīvais particips uz –tins: Meklejiet to Kungu, kamehr tas atrastins, Pahwils Lehģeri iewestins; jautājamais vārds ar, arig: Ar tu pahr mums tahdu Warru turresi? Arrig tam labbi klahjāhs? Jautājamais balsiens g jeb gi: Irrag mans Tehws dzīhws? Warrig tu tahs skaitit? Pilnīgi novecojuši pirmajā Bībeles tulkojumā sastopamie vārdi: daga, gelbet, ģint, īgt, lāgadīt. Tikai Bībeles valodā vēl lietojami: kamiesis, mesli, tizls, nievāt, pulgot, šaust, zaimot, visnotaļ.

Otrs Bībeles izdevums nāca klajā 1739. g. ar Johana Fišera dēla, Jēkaba Benjamiņa, gādību. Šo izdevumu lūkoja cauri un pārlaboja vairāki mācītāji. 1877. gada izdevumu lūkoja cauri A. Bīlenšteina vadībā un 1898. gada izdevumu R. Auniņa vadībā.

Par paraugu, no kura mazliet novērojama valodas un rakstības attīstība latviešu literatūrā, ņemsim 25. Dāvida dziesmas 13. pantu, kā tas uzzīmēts dažādos laikos, pie kam jāievēro, ka jaunākos laikos (jau 1877. g.) šai ziņā Bībele paliek pakaļ pārējai rakstības attīstībai.

Iz B ī b e l e s t u 1 k o j u m u v ē s t u r e s atzīmējams sekošais. Vecākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā ir Septuaginta 3.–1. g. s. priekš Kr. no 5. gadu simteņa visvairāk

155

lietotais tulkojums latīņu valodā – Vulgata. Ulfila tulkoja B. gotu valodā 4. g. s., Kirils un Metodijs slāvu valodā 9. g. s. čehu valodā B. tulkota 1488. g., polu valodā 15. g. s., zviedru valodā 1541. g., somu valodā 1642. g., igauņu valodā 1739. g. Leitiski Bībeli tulkoja Bretkuns 1590. g., bet tā palika rokrakstā, 1662. g. iespiež leišu Bībeli līdz psalmiem, Bībele tulkota vairāk nekā 100 valodās.

L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Ernsta Cilika nopelni, Sēta, Daba, Pasaule 4. b. 1873. g.; K. Kundziņa Priekš divi simts gadiem, Austrums 1889. g.; Teodora Latviešu bībele, Austrums 1889. g.; P. Smita Glika bībeles valoda, Zinību Komisijas 14. Rakstu krājums, 1908. g.

5. KATOĻU GARĪGIE RAKSTI

1) Elģera raksti2) Citi katoļu rakstiKatolicisma un luterānisma cīna Livonijā izšķīrās lielākajā Latvijas daļā par labu

luterānismam. Poļu iespaids Latvijas rietumos bija pārejošs un arī še aizņēma kādu laiku tikai ziemeļu daļu, Vidzemi; Kurzemē luterānisms nostiprinājās netraucēti. Bet arī Vidzemē poļu varu izkustināja zviedri, kam Vidzeme piekrita pēc Altmarkas miera derības 1629. g. Tomēr viena Vidzemes daļa, tā sauktā Poļu Vidzeme jeb Inflantija, vēlāk dēvētā Latgale, palika joprojām pie Polijas. Še tad pēc īsa reformācijas mēģinājuma pēdējos ordeņa gados galīgi nostiprinājās katolicisms un turpinājās arī tad, kad citās Latvijas daļās valdīja luterānisms. Gluži katolicisms neizzuda arī pārējā Latvijā. Tas no jauna ieviesās dažās Kurzemes daļās. Liela katoļu draudze nodibinājās Alsungā, kuras īpašnieks (Sverins), polieti precēdams, pārgāja katoļu ticībā un draudzei pieņēma katoļu garīdzniekus (1634. g.). Tāpat katolicisms nostiprinājās Sēnberģē un Ilūkstē, viņu īpašniekiem to pabalstot. Tātad katoļu garīdzniecībai, kas latviešu literatūrai bija devusi pirmo grāmatu, atlikās vienumēr kāda latviešu daļa, uz kuru atbalstīties un turpināt savu darbību latviešu rakstniecībā. Tanī pašā laikā, kad uzplauka luterānisma garīgā literatūra, rodas lielākā skaitā arī katoļu grāmatas. Katoļu grāmatniecībā sevišķi čakli redzam darbojamies jezuītu Juri Elģeru (Georgu Elgeru).

1) ELĢERA RAKSTI. Juris Elģers (pēc dažām ziņām) latviešu tautības. Viņš dzimis Valmierā 1585. g., dzīvojis Cēsīs, pēc tam Daugavpilī, kur nodarbojies kā lektors (litararum humantorum lector et operarius). Še viņš arī miris 1672. g.

Elģers cenšas apmierināt visas nepieciešamākās latviešu katoļu garīgās vajadzības. Viņš izdod katķismu, evaņģēliju grāmatu, garīgas dziesmas, vārdnīcu. Viņa grāmatām latīņu tituli.

Viņa k a t ķ i s m s iespiests Viļņā 1672. g. Tā tituls: Catechismus seu Brevis Institutio doctrinae Christianae Quinque Capitibus compraehensa in gratiam gentis Lothavicae. Elģera katķisms saskan ar pirmo, 1585. g. izdoto (Tolgsdorfa) tikai vispārējos vilcienos, ne gluži sakārtojumā, ne valodā un rakstībā. Elģera katķismā trūkst priekšvārda. Pirmais jautājums un tā izskaidrojums ir galvenajos vilcienos tas pats vienā kā otrā, bet katrā savā redakcijā.

E v a n ģ ē l i j u g r ā m a t a aptver Bībeles tekstus visām gada svētdienām un svētku dienām. Tituls: Evangelia Toto anno Singulis Dominicis et festis diebus juxta antiquam Ecclesiae consvetudinem in Livonia Lothavis praelegi solita. Ex Latino in Lathavicum idioma translata. Grāmata iespiesta Viļņā 1672. g.

G a r ī g a s d z i e s m a s izdotas Viļņā 1673. g. ar titulu: Cantiones spirituales ex Latinis, Germanicis & Polinicis translatae in idioma Lothavicum, additis pluribus. Dziesmas tulkotas no latīņu, vācu un poļu valodas. Šis dziesmu krājums stipri atgādina luteriešu Nevācu Psalmus: tā pati prozaiskā izteiksme, kas nav saistīta noteiktā pantmērā, arī tā pati valoda; pat dažas dziesmas tās pašas vienā un otrā izdevumā. Gandrīz visas Elģera krājumā no vācu valodas tulkotās dziesmas uzejamas arī Nevācu Psalmos. Tās pa lielākai daļai Luteera

156

dziesmas, starp tām: Jesus Christus, unser Heiland, Christ ist auferstanden. Daži dziesmu panti atšķiras tik niecīgā mērā, ka nav šaubu par kopēju tekstu izlietošanu.

Pasniedzam paraugam pirmo pantu dziesmai ar vācisko virsrakstu: Ein Kindelein zo löbelich.

Nevācu psalmi (1587.g.):

Šī vienādība nevarētu būt izskaidrojama ar to, ka Elģers kā vēlākais darbinieks tulkojumus norakstījis no agrāk iznākušajiem Nevācu Psalmiem. Pret to liecina vēl īpaši tas, ka pantu skaits tai pašā dziesmā vienā un otrā izdevumā nesaskan. Tā, piem., Lutera dziesmai Christ ist aufferstanden Nevācu Psalmos tikai trīs panti, bet Elģera dziesmās seši, pie kam Psalmu trešā panta trūkst pie Elģera. Še nav cita izskaidrojuma kā tas: abi šie izdevumi stāv sakarā ar kādu trešo. Paliek neizšķirts, vai Psalmi tam par pamatu jeb vai tas par pamatu arī Psalmiem.

Elgera v ā r d n ī c a: Dictionarium polono–latino–lottavicum – izdota pēc autora nāves Viļņā 1683. g. Tanī nostādīti blakam poļu, latīņu un latviešu vārdi un tā ir pirmā plašākā latviešu vārdnīca (674 lapas puses).

V a l o d a Elgera rakstos nepieslienas augšgaliešu jeb latgaliešu dialektam (kā to apgalvo Manteuffels, Mag. d. L. Lit. Ges. VII. 2., u.c.), bet vidus dialektam. Tā ir tā pati izloksne, ko lieto pirmo grāmatu sastādītāji vispār: Rivijs, Tolgsdorfs, Mancelis u.c.

R a k s t ī b u Elgers pa daļai pieskaņojis poļu ortogrāfijai un tai ir zināma radniecība ar mūsu visjaunāko ortogrāfiju. Burti c, z, lietoti tai pašā nozīmē kā tagad. Burts z = ž, sz = š. Garumus apzīmē pa daļai ar jumtiņu un akcentu. Iespiedumā lieto gotu burtus. Tai pašā laikā rakstība luteriešu rakstos ņēmusi citu virzienu.

Valodas vienādības un ortogrāfijas atšķirības uzrādījumam vēl kāds piemērs no Manceļa Vademecum un Elgera Evangelia (Lūk. 5. nod.).

2) CITI KATOĻU RAKSTI. Turpmākie katoļu garīgie raksti izšķiras divos zaros. Viens no tiem valodā un rakstībā pieslēdzas luteriešu rakstiem, otrs nošķiras no tiem kā īpatnīgi latgalisks, valodā pieņemdams augšgaliešu izloksni un rakstībā polu burtus. Pirmā tīpa grāmatas nodomātas Latvijas rietumu, otrā tīpa Latvijas austrumu katoļiem.

6. ZINĀTNISKA UN LAICĪGA SATURA RAKSTI

1) Valodniecības raksti2) Vēsturiski raksti3) Laicīga satura rakstiGarīgā posma zinātniska un laicīga satura raksti attiecas uz latviešu valodu, vēsturi, dzeju,

praktiskām vajadzībām, dažādiem gadījumiem. Zinātniskie raksti sastādīti vācu vai latīņu valodā.

1) VALODNIECĪBAS RAKSTI. Tā kā latviešu mācītāji, vecās latviešu rakstniecības piekopēji, bija vācieši, viņiem bija nepieciešami kādi valodniecības līdzekļi, lai piesavinātos lietojamo valodu. Redzam tad pašā agrākajā grāmatniecības laikmetā parādāmies dažus mēģinājumus latviešu valodniecībā.

Drīz pēc Manceļa valodniecības rakstiem nāca klajā Lielvārdes mācītāj a J. G. R ē h e h ū z e n a latīņu valodā sarakstītā latv. valodas mācība (Manuductio 1644. g.). Arī še bija (kā pie Manceļa) gramatika, kas gan ļoti īsa un nepilnīga un aprobežojās ar dažiem lietu un darbības vārdu locīšanas paraugiem, un praktiskas sarunas. Gramatiku no jauna izdevis A. Bīlenšteins Latv. Lit. biedr. Magazina XX 2, 1901. – 1685. g. iznāca ļoti īsā un niecīgā G. D r e s e ļ a un tā laika pilnīgākā H. Ādolfija valodas mācība; abas sarakstītas vācu valodā.

157

H. Ā d o l f i j a Erster Versuch einer kurz verfasseten Anleitung zur lettischen Sprache – ir pirmā plašākā latviešu gramatika (268 lapp.). No priekšvārdiem redzam, ar kādiem aizspriedumiem toreiz bija jācīnās latviešu valodas piekopējam. Sarakstītājs vilcinājies ķerties pie darba, zinādams, ka daudzi tura par grēku, ka latvieši mācās lasīt un rakstīt. Citi nav pretī latviešu mācībai, bet viņu valodai, domādami, ka velti to gribot saistīt pie likumiem. Ādolfijs savā gramatikā izlietojis Fīrekera valodniecības darbus, kas attiecas uz etimoloģiju, kura tad arī še stipri plaša.

Pēc Manceļa izdeva latviešu v ā r d n ī c a s: jezuīts J. E l ģ e r s (poļu–latīņu–latviešu, 1683. g.), G. D r e s e l i s (vācu–latīņu–poļu–latviešu, izlietodams Elģera vārdnīcu, 1688. g.), L. D e p k i n s (pārstrādāja Dreseļa vārdnīcu un lika latīņu vietā zviedru, 1705. g.). – Vēlāk (1748. g.) izdeva vācu–latviešu vārdnīcu Liber memoralis tellicus Kaspars E l v e r s s, Rīgas Jāņa baznīcas mācītājs «visiem tiem par labu, kas šai zemē grib baznīcā un skolā kalpot Dievam un savam tuvākam vai citādi nodarboties ar tirdzniecību un rūpniecību». – Vispilnīgākā ir Jēkaba L a n g e s vārdnīca: Vollstandiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon, kas iespiesta 1777. g. Ārzemnieks būdams un 1736. g. uz Ēveles draudzi Vidzemē par mācītāju atnācis, viņš tik uzcītīgi mācījās latviešu valodu, ka to samērā īsā laikā piesavinājās labāk nekā daži viņa amata un tautas biedri, kas še bija dzimuši un auguši. Viņš atrada latviešu valodu par tīru, skaistu un vārdiem visbagātāko pasaulē. Savā vārdnīcā viņš sevišķi plaši izmantojis Vidzemes vidus dialektu. Dažu vārdu paskaidrojumiem viņš pievedis parunas.

Pirmo latviešu d z e j a s m ā c ī b u sarakstīja J o h. V i š m a n i s (der Unteutsche Opitz 1697. g.). Viņš ņēma par paraugu vācu dzejas veicinātāju Mārtiņu Opicu, kas laida klajā poētiku (1624. g.), kurai bija lieli panākumi. Višmanis aplūko dzejas likumus pie Fīrekera, savām un citu dziesmām, mēģinādams latviešu dzejas pantmēru nodibināt uz garām un īsām zilbēm, ne uz viņu akcentu. Viņš kādā vietā ievēro arī latviešu tautas dziesmas un apzīmē par viņu pantmēru trohaju, aizbildinādamies, ka viņš pieved kādus paraugus.

2) VĒSTURISKI RAKSTI. Bija arī mēģinājumi ieskatīties latviešu ticējumos, dzīvē, vēsturē. Še strādāja Mežamuižas mācītājs (vēlāk Jelgavā) P a u l s E i n h o r n s (miris 1655. g.), Aleksandera Einhorna dēla dēls. Viņš sarakstīja vācu valodā šādas grāmatas par latviešiem: Widerlegung der Abgotterey, 1627; Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae. Ein Christlicher Unterricht, 1636; Historia Lettica. Das ist Beschreibang der Lettischen Nation, 1649. – No māņticības aprakstiem redzam, kādi uzskati toreiz latviešos valdījuši. Darbus uzsākot, latvieši nav pielūguši trīsvienīgo Dievu, bet piesaukuši senākos pagānu dievus: Dārza māti, Lauka māti, Laimu, Dēklu u.c. Viņi ievērojuši sevišķas dienas, pareģojuši nākotni no zināmiem putniem (vārnas, pūces, dzeguzes). Daudz tie stāstījuši par vilkačiem, kas esot uz kādu laiku par vilkiem pārvērsti cilvēki. Latvieši rudeni mielojot mirušo dvēseles; Jānu vakarā plūcot Jāņu zāles, kam piemītot īpašs dziedināmais spēks. Daži māni latviešos palikuši no pagānu laikiem, bet citi tur ieviesušies, katoļu ticībai valdot. Pie pēdējiem piederot pūšļošana un uzskati par Velnu. Šis mītot mežu biezokņos un purvos, bet nakti nākot mulsināt cilvēku, parādīdamies daždažādā veidā. Tik viņš nevarot kļūt par līdaku, jēru un balodi. Māņticība saistās arī ar kristību. Mēnessērdzīgie tik tādēļ vien slimojot, ka viņi neesot pienācīgi nokristīti.

Kristīgā ticība 17. gadu simtenī vēl nebūt nebija izskaudusi no latviešiem agrākos uzskatus. Ar tiem veda stipru cīņu vēl arī vēlāku laiku mācītāji (piem., Vecais Stenders).

3) LAICĪGA SATURA RAKSTI. Latviešiem nodomātie laicīga satura raksti garīgajā posmā ir praktiskas dabas. Tie ir zemniekiem nodomāti likumi, rīkojumi, tiesās priekšā vai kādu amatu uzņemot nodoti zvēresti, veltījumi zināmiem cilvēkiem.

Pašā priekšgalā še nostādāms rakstu piemineklis, kas iespiests Latvijas Augstskolas Rakstos II, 1922. Tas ir R ī g a s l i n u a u d ē j u s av i e n ī b a s š r a g a j e b s t a t ū t i, ko

158

minētā organizācija dabūjusi no Rīgas pilsētas domes 1625. g. Šis ir vispār visvecākais plašākais rokraksts latviešu valodā un pieslēdzas agrāk minētajiem izkrāvēju un alus nesēju sarakstiem, bet atšķiras no šiem ar to, ka tas sastādīts sakarīgos teikumos un ir daudz lielāka apmēra. Tas ir tulkojums no vācu valodas un ierakstīts līdz ar vācu tekstu no 1618. līdz 1710. g. lietotajā savienības amata grāmatā, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās biedrības bibliotēkā. To tulkojis audēju savienības rakstvedis Mārtiņš Baķītis. Teksts aptver pavisam 110 pantus. Šis piemineklis norāda uz latviešu pilsonības nozīmi Rīgā jau 17. g. simteni. Linu audēju arodnieciskajā savienībā uzņēma par locekļiem arī latviešu meistarus un zeļļus no vidus laikiem. Jau 1458. g. audēju starpā bijuši latviešu meistari, un 1544. g. latviešu meistaru skaits bijis pārsvarā.

Sk. L. Arbuzova referātu Latvijas Augstskolas Filologu biedrības sēdē, oktobrī 1921. g., kas E. Bleses atstāstījumā iespiests Latvijas Vēstnesī 1921. g. 287. nrā.

Likumi un rīkojumi, kas lielākā skaitā tikpat Kurzemē, kā Vidzemē sāk iznākt ap 18. g. s. vidu, raksturo toreizējo iekārtu. Izdod likumu par ceļu un tiltu taisīšanu (Jelgavā, 1755. g.), rīkojumu, kā zemniekiem jāgriež pastiljoniem ceļš (Rīgā, 1756. g.), noteikumus par bēgļiem, kas aizgājuši no saviem dzimtkungiem (Rīgā, 1760. g.).

Z v ē r e s t u s nodod tiesas priekšā, izšķirot svarīgus jautājumus: par robežu strīdiem, par noziegumiem, par burvībām.

Uzzīmēts kāds zvērests, dots 12. jūnijā 1638. g., prāvā par robežām Kundziņu zemes dēļ Jelgavas iecirknī.

Zvēresta rakstība norāda, ka šī formula ir vecāka, nekā datumā atzīmēts. – Kāds cits zvērests nodots robežu strīdu lietā Daugavpils iecirknī 25. novembrī 1688. g. To uzgājis J. Sproģis Viļņas centrālajā arhīvā (publicējis L. Volters, Lat. otrivki, 1907). Tas nodots par labu Grebseldas muižas īpašniekam Sējam. Zvērests sākas: Es, Andris Žydin, es, Andža Pundur, es, Gryža Pundur, es, Ance Puncul, es, Andreyz Dauguls, zwaeram Daewam wyssuwalditaiam ekczan Swaetes Tryadibas yz to ka myuža waeta Grebselda, katru Kungs Kapteins Seia Kungs musu parad, ir ta istena muyžas waeta. – Tai pašā arhīvā atrasts zvērests, dots 1692. g. par to, ka Juris Baltinis nozadzis Sējam zirgu un ka viņš, Baltinis, apdzirdījis Žīdini ar burtu alu: "mani Krystapu Žydini ar tu aburtu olu abdzirdis bia ir nu tos abdsirdiszonas biow Du Ciodus slyms." Baltinis esot burvis un zaglis.

Amata zvērastu nodod hercoga Jēkaba laikā (1676. g.) par Baldones dzelzscepļa uzraugu pieņemtais Jānis Strazds (Mirbach, Briefe aus und nach Kurland). Zvēresta sākums:

Apsolās godīgi un taisni strādāt, darbiniekus uzlūkot, iedoto dzelzi neizkalt ne sev, ne svešiem, izkaltās naglas atdot muižkungam. Pie zvēresta piezīme: Strazdu Jānim vajadzēja pēc senču ieražas nomesties uz labo celi, uzlikt kreiso kāju uz akmeņa un kreisajā rokā turēt baltu nūju; uz galvas tam uzlika velēnu, lai tas, ja tas būtu nepatiesi zvērējis, paliktu ciets kā akmens un stīvs kā koks, turpretim zaļotu un zeltu, ja turēs savu zvērestu.

Vēl ir zvēresti, ko dod rijkuri, meža sargi, jātnieki, tiesneši, vētītāji un metēji. Tie iespiesti Jelgavā hercoga Pētera laikā (1769.–1795.) bez gadu skaitļa.

A p s v e i k u m o s ieraugām pirmos laicīgās mākslas dzejas mēģinājumus. Tie veltīti godātām personām, sevišķi mācītājiem.

Kā visgarākais šāda veida rakstu piemineklis mums parādās M e l h i o r a F o s i j a (Fosius) apsveicināmā dziesma, kas iespiesta Leipcigā 1631. g. iznākušā grāmatā: M. Andreae Rivini alias Bachmans Coelum Terreste Poeticum. Daudzu citu dažādās valodās (latīņu, grieķu, vācu, ebreju u.c.) uzrakstītu veltījumu starpā dažādām personām, visvairāk Andrejam Bahmanim, atrodam šo latvisko veltījumu. Veltītājs (Vossius) ir rīdzinieks, kas studē Rostokā un Leidenā. Veltījums nodomāts maģistram Bahmanim, kas šķiras no Leidenas. Interese par latviešiem še manāma ne vien latviešu valodā, bet arī lietotās gleznās. Kā zemnieks strādā ardams, sēdams, tā arī Bahmanis darbojas lasīdams, rakstīdams.

159

Par šo veltījumu rakstījis V. Diderihs Duna–Zeitungā (1900. g. 168. nrā): Eine literarische Merkwurdigkeit. – To pasniedzis ar pārrakstījumu jaunākā ortogrāfijā J. Lautenbahs Baznīcas Vēstnesi 1897. g. 3. nrā.

Laicīgas literatūras pieminekļi ap 18. g. s. vidu vairojas. Parādās Stendera pārdzejojums Rāms laiks pēc pērkona briesmas; 1763. g. sāk iznākt latviešu kalendārs; Šulcs 1764. g. izdod savus zemnieku likumus. Redzams, ka latviešu literatūra ievirzās jaunā attīstības posmā. Par tā sākumu uzskatāms 1766. gads, kad Vecais Stenders pārnāk no ārzemēm un laiž klajā sakopojumu Pasakas un stāsti, pirmo plašāko tieši tautai nodomāto laicīga satura grāmatu.

OTRAIS POSMS

LAICĪGI RAKSTI

Laicīgus rakstus atnes latviešiem racionālisma jeb apgaismības laikmets. Tas noved pie zemnieku brīvlaišanas pasludināšanas, lai arī ne pie faktiskas izvešanas. Pēc dzimtbūšanas atcēluma nomanāmi latviešu literatūrā jauni elementi, kas liek nojaust tautas atmodas tuvumu.

I. APGAISMĪBAS GADU SIMTENIS

Baltijas vācieši, vecās latviešu grāmatniecības kopēji, pa daļai nāca no Rietumeiropas, pa daļai tur mācījās, stāvēdami ar to vienumēr sakarā. Pie tam viņi centās še ievest dzīves iekārtu, kāda bija Rietumeiropā. Arī saimnieciskie sakari starp šejieni un turieni bija ļoti dzīvi. Tādā kārtā gara virzieni, kas valdīja Vakareiropā, nemitīgi ieplūda arī Baltijā un pārgāja pa daļai arī latviešu rakstniecībā. Šiem virzieniem arī pašā vietējā dzīvē bija savi pamati.

Jau reformācija kā renesanses turpinātāja stāv sakarā ar prāta spriedumiem, pretī neaiztiekamām dogmām, kurām bez pārbaudījuma jāklausa. Tā dibinājās uz tiešu, svabadu svētu rakstu iztulkošanu. Prāts savu darbību izplatīja arvienu tālāk. Dzīvei pārkārtojoties, vecajiem sakariem arvienu vairāk izirstot, ievelkot jaunus tirdzniecības ceļus un nodibinoties jauniem darba centriem (pilsētās), pēc īsa atplūdu laika pacēlās atkal renesanses laiku centieni. Radās vīri, kas turpināja agrāk uzsāktos dabas un sadzīves pētījumus. Starp tiem minami Anglijā B ē k o n s (1561.–1626. g.), kas zinātni dibināja uz faktiem, novērojumiem un eksperimentiem, Francijā V o l t ē r s (1694.–1778, g.) , kas asi kritizēja katolicismu, uzstājās pret ticības vārdā izdarītiem spaidiem un izplatīja īpaši valdošās aprindās domas, ka labāka sadzīves kārtība sasniedzama, gādājot par (aužu apgaismošanu. Vācijā V o l f s (1679.–1754. g.), kas visu (arī Dieva eksistenci) mēģināja matemātiski pierādīt, mācīja, ka tikumi pārlabojami, prātu izkopjot, ka dzīve ierīkojama pēc prāta prasījumiem. Prāta apgaismošanas centieni sasniedza savu augstāko pakāpi 18. gadu simtenī. Tāpēc šo laiku dēvē par apgaismības gadu simteni. Šī gadu simteņa centieni atspoguļojas latviešu literatūrā Vecā Stendera darbībā.

1. VECAIS STENDERS

Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. g. 27, augustā Lašu mācītāja muižā. Viņa tēvs bija liels vecklasisko valodu mīļotājs un iepotēja šo mīlestību arī savam dēlam. Bauera skolā Subatē, kur Stenders jaunībā mācījās, viņš nodarbojās sevišķi ar latiņu valodu. No 1736. līdz 1739. g. viņš studēja Jēnā un Hallē teoloģiju, vecās valodas un retoriku. Hallē viņš arī

160

pasniedza mācību bāriņu namā un pieķērās pietiskajam virzienam. Bet, novērodams tā pārmērības, viņš pieņēma racionālistiskus uzskatus, kuru dēļ viņam bija sava vieta bāriņu namā jāatstāj. Viņš sāka nodarboties ar Volfa filozofiju, Kurzemē pārnākdams, Stenders pieņēma mājskolotāja vietu Lielbērstelē un nodevās še matemātikas studijām. 1742. g. viņu iecēla par Jelgavas pilsētas skolas priekšnieka palīgu. 1744. g. Stenders aizgāja uz Birzgali par mācītāju un sāka nodarboties ar latviešu valodu, īpaši no ļaužu mutes to noklausīdamies. Bet 1752. g. nodega viņa dzīvojamā ēka un sērgā viņš pazaudēja māju kustoņus. Turpmākā gadā Stenders pārgāja uz Žeimi, Lietuvā. Plašajā, izkaisītajā draudzē viņš pārstrādājās un nopietni saslima. Atveseļojies viņš apņēmās savu amatu atstāt un aizgāja 1759. g. pa otrām kārtām uz Vāciju. Viņu pieņēma Kēnigsluterā par reālskolas rektoru, bet viņš nāca drīz iestādes valdības dēļ ar saviem priekšniekiem sadursmē, atstāja šo vietu un aizgāja uz Kopenhāgenu par ģeogrāfijas profesoru. Še viņš pagatavoja Dānijas ķēniņam milzīgu globusu, 23 pēdas caurmērā. Uz karu ar Krieviju taisoties, valdība, līdzekļus taupīdama, atlaida ģeogrāfijas profesoru. Stenders 1765. g. ceļoja uz Pēterpili un no turienes uz Jelgavu. 1766. g. viņš pieņēma Sērpils un Sunākstes mācītāja vietu, kur palika līdz sava mūža galam. Viņš mira 17. maijā 1796. g. Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu.

Vecais Stenders nodibināja latviešu laicīgo rakstniecību, sacerēja un pārlaboja garīgā satura rakstus racionālisma garā un pastrādāja valodniecības darbus, kas palika nepārspēti ap gadu simteni.

L a t v i e š u l a i c ī g o r a k s t n i e c ī b u Stenders nodibināja, pirmais laizdams klajā pasakas un stāstus, laicīga satura dzeju un populārzinātniskus rakstus.

Stendera Pasakas un Stahsti tiem Latwieschiem par izlusteschanu un gudru mahcibu sarakstīti iznāca 1766. g. Šī ir pirmā laicīgā satura grāmata lasīšanai latviešu valodā. Stenders to sarakstīja ārzemēs zem vācu fabulistu iespaida. Liela daļa fabulu ņemta no Gellerta, bet ir izlietoti arī citi avoti; Stenders še sniedza latviešiem fabulas, kas kultūras tautās bija vispār pazīstamas, dažas no grieķu fabulista Ēzopa laikiem (kas dzīvoja 6. gadu simtenī priekš Kristus). Stenders tās netulkoja, bet latviešiem svabadi apstrādāja. Viņa nolūks mācības ietērpt līdzībās, lai tās lētāk un ciešāk iespiestos prātā nekā kailos vārdos tērptas. Viņš apzinīgi nostājās pretī tautas stāstījumiem, ko viņš nosauc par bābu pasakām, kuras stāstītas bez ziņas, tikai par laika kavēkli. Pasakas bez mācībām viņš pielīdzina smukam, bet aklam zirgam. Stenders katrai fabulai pielika tiešu mācību. Pie tam viņš ievēroja latviešu sevišķo stāvokli. Viņš skubina uz paklausību kungiem, vecākiem, uz gudrību, strādību, pieticību, pazemību, norāj dzeršanu, slinkumu, mēlnesību, strīdību. – Viņa stāsti ir parabolas. Tiem tas pats nolūks, kas viņa fabulām: pamācīt. Stāstus bez mācībām viņš pielīdzina «skunstiga sniķera bezdvēselēm, kas gan liekas kā cilvēki, bet kam dvašas nav». Viņa stāstos vairāk oriģinālu. Tā viņš, piem., pastāsta par sērenieti, kas bez atlīdzības plūdu briesmās glābj cilvēkus. – Grāmatas beigās pieliktas desmit māņticības jeb «blēņu ticības», lai tās ļaudīm no prāta izrunātu. No tām pa daļai redzam latviešu toreizējos ticējumus un ieražas. Viņi domā, ka nav labi, ja vakaros slauka istabu, sukā galvu, mazgā muti, skatās spogulī vai svilpo. Viņi paredz nelaimi, kad suns kauc vai izkasa dobi, kad pūce brēc, ūpis vaid, dzeg jumtā kūko, zaķis pārskrien pār ceļu, satiek pretim nākam sievieti (bābu). Viņi Jāņu un Ziemas svētku vakarā mēģina izzīlēt nākotni.

Vecā Stendera d z e j a pieslēdzas pastorālai lirikai Rietumeiropā. augstu cildina dabu, vienkāršu cilvēku nevainību un laimi viņu dabiskajā stāvoklī.

Pirmais Stendera dzejas darbs bija vācu dzejnieka Brokesa odas tulkojums: Rāms laiks pēc pērkona briesmas, kas iznāca 1752. vai 1753. gadā. Ar šo darbu Stenders gribēja pierādīt, ka latviešu zemnieku valodā izsakāmas arī augstas, bagātas domas, ja tikai to labi prot. Pie izteiks daudz un sekmīgi strādāts. Dabas rāmumu tēlojot, ņemti tikai tādi vārdi, kuros nav

161

skaņas, turpretim negaisa tēlojumā šī skaņa sastopama lielā mērā.Viņa dzejoļi, pēc toreizējā nosaukuma «ziņģes», sakopoti krājumā «Jaunas ziņģes», kas

iznāca 1774. g. Turpmākā izdevumā tās iznāca 1783. g. II daļa ar nosaukumu «Ziņģu lustes» – 1789. gadā. Ar savām ziņģēm Stenders gribēja izskaust vecās tautas dziesmas, ko viņš dēvēja par blēņu dziesmām, tanīs redzēdams izsakāmies agrāko pasaules uzskatu un tās tikai mazā mērā pazīdams. Par mīlestību dziedādams, Stenders centās latviešos modināt smalkākas jūtas pret vecākiem, kungiem un arī pret Dievu. Pēc viņa domām, tādām jūtām dīglis meklējams nevainīgā mīlestībā, ko daba iedēstījusi vīriešu un sieviešu sirdis. Cildinādams uz līksmību par zeltenīti, par apkārtni, par pieticībā baudāmām dāvanām, Stenders sniedz arī tiešus skubinājumus uz čaklumu, sātību, gudrību; viņš slavē zemnieku dzīves labumus, uzrāda augstmaņu dzīves ļaunumus. Valoda un panti rit pa lielākai daļai gludi. Daudz no Stendera ziņģēm pārgāja tautā, tā: Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā biju, Jau visi ciemi priecājas, Skaista tā kā rozīte u.c.

Pirmais p o p u l ā r z i n ā t n i s k a i s darbs latviešu valodā ir Stendera Augstas Gudrības Grahmata no Pasaules un Dabbas, kas iznāca 1774. gadā. Arī še viņš griežas pret «vecu bābu pasakām», kas piemēro to velnam un raganām, kas ir Dieva darbi. Viņš apņēmies Dievam par godu un latviešiem par apgaismošanu aprakstīt pasauli un dabu. Viņš skubina latviešus cilāt prātu uz gudrības lietām. Šī gudrība 1 ) rāda Dieva godību, 2) ceļ mūs par dabas kungiem, 3) pasargā no māņticības, 4) māca pazīt sevi, savu miesu un iekšieni, tā ka var likt vērā, kas der un kaitē. Stenders še pasniedz pirmās ziņas iz kosmogrāfijas, ģeogrāfijas, dabas zinātnēm. Uzskati, kam bija lauzuši ceļu lielie pētnieki (Koperniks, Galilejs, Ņūtons u.c.), uzskati par debess ķermeņiem, par Saules sistēmu, par Zemes griešanos ap Sauli utt. tika pa daļai nu zināmi arī latviešiem. Līdz tam laikam viņi turējās pie uzskatiem, kādi atrodami viņu teikās un māņos.

Lai latviešiem būtu iespējams pašiem pie gudrības tikt, viņš tiem pasniedza ābeces. Iznāca no viņa 1782. gadā «Jauna ABC un Lassischanas mahciba». Uz vāka tai svari, kam vienā kausā grāmata un otrā brandvīns. Brandvīns sver smagāk. Klāt pieliktā dziesmā paskaidrots, ka līdzīgi grāmatai prāts cilājas mācībās un līdzīgi blašķei dzērāji iegrimst postā. Lasīšana še ierādīta pēc burtošanas metodes, vispirms iepazīstoties ar mazajiem burtiem, tad ar lielajiem. Galā pieliktajā pamācībā izskaidrots, ka šņākuļi par vienu skaņu izsaucami un «h» uzlūkojams par garuma zīmi. – 1787. g. iznāca Stendera «Bildu Ahbice.» Še iespiestas Stendera paša izgatavotas bildes, no kurām katrai klāt divrindu pantiņš. Tā pie B – bites ar pantiņu:

Bites ziedos medu salasa:Tā no grāmatām nāk gudrība.Stenders turpināja arī agrāko rakstnieku darbu: viņš p ā r l a b o j a u n p a v a i r o j a g a r

ī g o r a k s t u krājumu. Bet, piesavinājies prātniecības laikmeta garu, viņš atrada agrākos garīgos rakstus par tumšiem, noslēpumainiem; viņš centās ienest prāta skaidrību.

Vispirms Stenders piedalījās pie Baumaņa (1754. g.) izdotās Kurzemes dziesmu grāmatas pārlabošanas. Dažas dziesmas viņš pārgrozīja, dažās pārstrādāja atskaņas (Kas var mums trūkt iekš dzīvības), dažas pārtulkoja un pielika no jauna klāt (Raudait, actiņas, ak raudait). – Bez tam Stenders gandrīz cauru mūžu strādāja pie savas īpašas dziesmu grāmatas. No tās (Jauna izskaidrota dziesmu grāmata) iznāca pirmā daļa 1783. g., otra daļa 1792. g. Še Stenders daudz veco dziesmu atmeta, paturētās pamatīgi pārgrozīja un uzņēma daudz jaunu no sevis. Viņš atrada lielāko daļu agrāko dziesmu sarakstītas «grūtiem, samisētiem, nesaprātīgiem vārdiem». Arī Fīrekera dziesmas viņam šķita gan pārgrozāmas, gan atmetamas. Viņš salika pantos arī dažus stāstus no Bībeles un baznīcas vēstures. Pielikumā viņš deva līdzi pamācības, piem.: Cik spēdams mācies grāmatas. Tās prātu uzcilā, Tās ved pie augstas gudrības Un godu sataisa. Stenders ir pirmais spēcīgākais aizkustinātājs mēģinājumiem dziesmu grāmatu pārgrozīt racionālisma garā; vēlāk no tam cēlās tā sauktā

162

«jaunā dziesmu grāmata, kurā Stendera dziesmas ieņem pirmo vietu.Kristīgas mācības un dziesmas ir arī Stendera Swehtas Gudrības Grahmatiņā (1774. g.). Tā

sarakstīta pa daļai pēc Lafatera (savā laikā slavena vācu teologa), pa daļai patstāvīgi.Visas kristīgās mācības Stenders centās aptvert Tahs Kristigas Mahcibas Grahmatā (1776.

g.). Tanī ir 1) bībelstāsti, 2) katķisms, 3) katķisma izskaidrojums, 4) Bībeles panti. Priekšvārdā Stenders saka, ka kristīga ticība pastāv taisnā dzīvošanā. Bez tās neder ne kristība, ne pātari, ne baznīca, ne Dieva galds, ne visa ticība. Katkisma tekstā Stenders grib ienest pamatīgus pārgrozījumus. Piektais bauslis viņam saka: Tev nebūs slepkavam būt, sestā lūgšana: Nejauj mums kārdināšanā krist.

Vispopulārākā starp Stendera garīga satura grāmatām ir Swehti Stahsti (1756. g.), kas vēlāk dabūja nosaukumu: Maza Bihbele. Še uzņemti 52 Vecās un 52 Jaunās Derības stāsti, 3 gabali no baznīcas vēstures, 14 līdzības, pastaras dienas apraksts un pielikumā svētas domas dažādos gadījumos. Stāsti apstrādāti pēc J. Hībnera parauga. Pie katra ir jautājumi, mācības un svētas domas. Dažas no šīm domām pilnīgi pārgājušas tautā, tā: Nāciet, bērni, šurp ar bariem. Lai vieglāki varētu paturēt galvā, dažas notikumu un vārdu virknes iekārtotas pantos, tā katras dienas radīšanas darbs (Pirmā dienā gaisma rodas), Ēģiptes mocības. Starp domām dažādos gadījumos uzejam, piem., šādas: Kad pulkstenis sit jeb stundeni redzēdams, pieminies: tā, kā tas laiks nekavējas, bet mums nejūtot aizskrien, tāpat steidzas arīdzan mūsu dzīvības dienas uz mūžību.

Vecā Stendera v a l o d n i e c i s k i e d a r b i radās no viņa nopietnās nodarbošanās ar latviešu valodu. Viņš centās latviešu dvēselē ieskatīties, pilnīgi viņu valodu izprast un uz viņiem saprotami runāt. Uz šādu centību viņš skubināja arī savus biedrus latviešu apgaismošanas darbā. Īpaši I šiem par labu viņš laida klajā savu latviešu gramatiku un vārdnīcu.

Stendera g r a m a t i k a (Lettische Grammatik 1761. g ; otrs pavairotsizdevums 1783. g.) apņem latviešu valodu vispusīgi. Viņš tai pievieno arī apskatu par

idiotismiem (idiomām. – Red.) un dzeju. Starp idiotismiem viņš pieved vairāk nekā 200 parunas un vairāk nekā 20 mīklas. Viņš liecina, ka latviešiem, nemācītiem dzimtļaudīm, trūkstot vārdu, kas lietojami mākslās un zinātnēs vai arī kas apzīmē šai zemē svešus priekšmetus; lietām, ar kurām latvieši darbojas, viņiem nosaukumu pārpārim. Latviešu tautas dziesmas Stenders uzskata par latviešu dzejas mākslas sākumu un atrod tās par pirmatnēji rupjām; viņš liecina, ka tās vairāk apgaismotos Kurzemes apgabalos ejot mazumā, kopš tur tikušas pazīstamas viņa jaunās ziņģes.

Stendera v ā r d n ī c a (Lettisches Lexikon, dāvinājums hercogam un muižniecībai, parakstīts oktobrī 1789. g.) iedalās divās daļās: latviešuvācu un vācu–latviešu. Stenders katru uzņemto vārdu rūpīgi pārbaudījis; tikai par vārdiem, kas ņemti no Elversa un Langes vārdnīcām (kuri sevišķi apzīmēti), viņš neatbild. Vārdus, kurus viņš tura par neīstiem, viņš ieslēdz iekavās. Ievērota arī frazeoloģija un uzzīmētas daudz parunas.

Vecā Stendera v a l o d a nav brīva no ģermānismiem. Vietām sastopams ģenitīvs pēc sava noteicamā vārda («vārds tās mūžības»), lietotas dažkārt nepareizas galotnes, nepareiza kārta («magoni»), nepareizs locījums («Ar savas skaidras taisnības»). Tomēr vispār Stendera valoda ir diezgan pareiza, smalki no tautas noklausīta, spēcīga. Viņš mēģināja arī valodu tālāk attīstīt, viņu darīt smalkāku un atrast nosaukumus jauniem jēdzieniem. Cenšanās pēc pārāk lielas skaidrības viņu noveda no īstā ceļa. Strauss viņam ir «tas lielais pagānu zemes putns», taksus koks «svešas eglītes, kas kungu dārzos aug». No vecajām formām pie viņa sastopam participu ar galotni «ins»: «pļautins». Veco datīva galotni daudzskaitlī «s» viņš tura par pielāpījumu: «visiems cilvēkiems».

Stenders  uzlūko  a p g a i s m ī b u  p a r  v i s a s  l a b k l ā j ī b a s  p a m a t u. Ja ikviens dzīvos, kā izkopts prāts prasa, tad viss būs labi. Lai pašiem nāktu labums, kungiem jārūpējas

163

par zemniekiem. «Kas no mazām dienām uz godu top audzināts un labi mācīts, tas gan savu mundru prātu pacels un Dievam, vecākiem, kungiem un arīdzan citiem prieku darīs.»

Vecais Stenders paceļas pāri pār visiem, kas no vācu dzimuma latviešu rakstniecībā darbojušies. Viņa dzejnieka dāvanas nav ārkārtējas, bet viņa prāts ir gaišs un spēcīgs, viņa izglītība pamatīga un vispusīga, viņa centieni nopietni un skaidri, viņa darba spēja nenogurdināma. Viņš vispusīgi aptvēra latviešu garīgo dzīvi un darīja uz to neizdzēšamu iespaidu. Tāpat zem viņa iespaida stāv turpmākie latviešu rakstniecības piekopēji, līdz latvieši paši, pie lielākas garīgas patstāvības tikuši, tur ievilka jaunus ceļus.

L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Vecais Stenders savā dzīvē un darbā, Jelgavā 1897. g. – K. Kundziņa sakopoti Vecā Stendera raksti, I. Pasakas un stāsti (Rīgā, 1897. g.), II. Dziesmas (Rīgā, 1901. g.). – L. Bērziņa Vecais Stenders valodas ziņā, Austrums 1897. g. – R. Klaustiņa Latviešu pastorālā lirika, Mājas Viesa Mēnešraksts 1900. g. – Kundziņa Vecā Stendera 200 gadu piemiņai, Druva 1914. g. 9.–12. b. – J. Endzelīna Vecā Stendera latviešu gramatika un vārdnīca; turpat. – Teodora Pirmais latviešu laicīgās mākslas dzejas paraugs, turpat.

2. VECĀ STENDERA BIEDRI UN TUVĀKIE PĒCTEČI

1) Rozenbergers2) Stobe3) Bergmanis4) Jaunais Stenders5) MačevskisAstoņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē parādās latviešu rakstniecībā vīri, kuru darbi saskan

ar Vecā Stendera uzņemto virzienu. Viņi paplašina Vecā Stendera uzsākto darbību, bet savās spējās viņu nesasniedz. Viņi sacer garīgus rakstus racionālisma garā, pavairo laicīgo rakstu krājumu, ievēro latviešu praktiskās vajadzības. Par priekšzīmēm un avotiem viņiem der tie vācu rakstniecības darbi, kas nodomāti plašākām tautas daļām par pamācību. Vācu klasiskā literatūra, augstāko šķiru gara pasaules izteicēja, palika neaiztikta. Pie šiem latviešu rakstniekiem pieder: Rozenbergers, Stobe, Bergmanis, Jaunais Stenders, Mačevskis.

1) ROZENBERGERS. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731.–1776. g.), Jelgavas latviešu draudzes mācītājs, ir viens no pirmajiem, kas mina Vecā Stendera pēdās. Viņš laida 1773. g. klajā stāstiņus ar pamācībām («Salassischana pehc gohdigas, jaunas un augligas Laika Kaveschanas pee teem garreem Zeemas Wakareem»).

2) STOBE. Matiāss Stobe (1740.–1817. g.) ir pirmais latviešu publicists. Teoloģiju un filozofiju Karalaučos studējis, viņš pārnāca Kurzemē un nodzīvoja visu mūžu par mājskolotāju, nepieņemdams mācītāja vietas. Viņš piegrieza vērību latviešu praktiskām vajadzībām. Stobe izdeva latviešu valodā pirmo ārstniecības (1795. g.), pavāra (1796. g.), dārzkopības grāmatu (1803. g.), pamācību par bakām (1805. g.), meža likumu grāmatu (1805. g.). Viņš nodibināja un vadīja p i r m o l a t v i e š u ž u r n ā l u, gada ceturkšņa laikrakstu «Latwiska Gada–Grahmata», kas tika izdota 1797. un 1798. gadā. Pie tā piedalījās visi toreiz pazīstamie latviešu rakstnieki. No 1800. g. līdz mūža beigām viņš vadīja Kurzemes laika grāmatu, kas iznāca, no 1763. g. sākot.

3) BERGMANIS. Gustavs Bergmanis (1749.–1814. g.), mācītājs Rūjienā, kur viņš sev ierīkoja grāmatu spiestuvi, ir vispusīgi izglītots vīrs, kam plašas intereses. Maskavas dabas pētnieku biedrība viņu uzņēma par savu goda biedri. Viņš laida klajā daudz garīgus rakstus (starp tiem sprediķu grāmatu 1795. g., garīgas dziesmas), apgādāja Manceļa Sprediķu grāmatas piekto un Bībeles trešo izdevumu. Pie viņa laicīgajiem rakstiem pieder «Labbu ziņņu un padohmu Grahmata» (1791. g.). No 1792. līdz I800. g. viņš sastādīja Vidzemes

164

kalendāru. Viņš izdeva pirmos latviešu tautas dziesmu krājumus 1807. un 1808. g. (Sammlung acht lettischer Sinngedichte), kopā kādas 500 dziesmas, un atstāja rokrakstā latviešu vārdnīcu. Savā grāmatu krātuvē viņš savāca pēc iespējas visas latviešu grāmatas.

4) JAUNAIS STENDERS. Aleksandrs Jānis Stenders jeb Jaunais Stenders (1744.–1819. g.), Vecā Stendera dēls, mācītājs Sunākstē, staigāja tēva pēdās. Viņš izdeva pavairotu Augstas Gudrības Grahmatu (1796.g.). Līdzīgi tēvam viņš laida klajā Dzeesmas, Stahstu–Dzeesmas, Pasakkas (1805. g.). Še pārdzejoti, tulkoti arī daži Birgera un Šillera dzejoļi. Dziesmas ir arī viņa Dzeesmu–Kalendarī (1811. g.). Pazīstamākās no viņa dziesmām: Brāļi, šodien priecājties, Puiš, seglo man to dūkano. Jaunais Stenders sarakstīja arī plašākus darbus. Viņš izdeva pirmo lugu latviešu valodā: Lustes–Spehle no Zemmneeka, kas par Muischneeku tappe pahrwehrsts (1790. g.), kas vēlākos izdevumos dabūja nosaukumu Žūpu Bērtulis. Tā pārstrādāta pēc dāņu dzejnieka Holberga un apkaro dzeršanu. Bērtulis, no dzēruma atmodies, redz sevi par kungu, kā tāds rīkojas, bet vēlāk viņam par to jāatbild. Pēc vācu pedagoga Zalcmaņa apstrādāta grāmata Pilniga izstahstischana, kahdā wihzē Auzan Ehrnests no zemneeka par Brihwkungu cehlees (1807. g.). Še aprādītas domas, ka, kārdinājumus pārvarot, kārības savaldot, tiek par brīvkungu. Jaunais Stenders turējās pie uzskata, ka latvieši pārvācojami. Tikai kamēr viņi vēl vāciski neprot, viņš sniedz tiem grāmatas latviešu valodā. Lai paveicinātu vācu valodas iemācīšanos, viņš sarakstīja latviešiem pirmo vācu valodas mācību (1820. g. )

5) MAČEVSKIS. Frīdrihs Gustavs Mačevskis (1760.–1813. g.), Ārlavas mācītājs, izdeva kopā ar Jauno Stenderu, Launicu un Bilterlingu tā saukto jauno dziesmu grāmatu (1806, g.), kurā no viņa ap 150 dziesmu. Viņš laida klajā arī Jaunu Sprediķu–grāmatu (1793. g.). Daudz rakstu no viņa Stobes Gada–Grāmatā. Šai žurnālā iespiests arī viņa pēc Zalcmaņa apstrādātais raksts par audzināšanu: Kā Prahtneeku Jannis sawu dehlu Kristapu irr audzinājis? (1798. g.). Rakstā piemēros norādīts uz pašdarbības, tiešas aplūkošanas, ārējo jutekļu attīstības svaru.

Apgaismošanas gadu simteņa prāta centieni atrada pretsvaru hernhūtiešu jeb brāļu draudzes darbībā, kurā izsacījās piētisms.

Kurzemnieki un vidzemnieki, Vācijas augstskolās studēdami, iepazinās arī ar piētismu. Halles augstskolu, kur studēja Stenders, Franke bija pārvērtis par piētisma centru. Šis gara virziens ne vien nostājās pret racionālismu, bet arī neapmierinājās ar luteriešu prasījumiem. Neaprobežodamies ar skaidru evanģēlija sludināšanu, tas lika vislielāko svaru uz to, ka paši ļaudis ir tādi un dzīvo tā, kā Kristus prasa. Hernhūtieši jo plaši šos prasījumus izveda dzīvē.

Vajātos brāļu draudzes locekļus, ko vadīja namdaris Kristjānis Dāvids, uzņēma savā muižā Bertelsdorfā Saksijā grāfs Cincendorfs 1722, g. Šo koloniju nosauca par Hernhūti, no kam brāļu draudzes locekļi dabūja hernhūtiešu nosaukumu. Grāfs Cincendorfs izglītojās Frankes mācības iestādē, ieauga piētismā un turpmāk darbojās tā garā. Kad Hernhūtes kolonistos ieviesās nesaticība un ienaids, viņš ar dziļu sirsnību viņu starpā ieveda vienprātību. Kolonisti nodibināja ciešāku organizāciju un izplatīja savu darbību arvienu tālāk.

Vidzemē hernhūtieši ieradās 1729, g. uz Krimuldas mācītāja Grīnera (Grūner) uzaicinājumu. Še atnāca pats K. Dāvids ar diviem palīgiem. No Rīgas viņus ģenerālsuperintendents Fišers izraidīja; bet arī Grīneram, kas cerēja viņos atrast tikai labus kalpus un priekšzīmīgus strādniekus, viņi nebija pa prātam. Viņus uzņēma Valmiermuižā ģenerāliete Halarte. No šejienes tad nu hernhūtisms laida saknes Vidzemē. Hernhūtieši čakli mācījās latviski un mēģināja iegūt ļaužu cienību un uzticību. Halarte cēla Jēru kalnā pie Valmieras pirmo saiešanas kambari Vidzemē un nodibināja (1737. g.) semināru, kur izglītojās skolotāji un sludinātāji. Viņa atvēra arī zemnieku skolu.

Hernhūtisms īpaši ar to tika par dzīvu spēku, ka tas ierādīja draudzes locekļu pašdarbībai jo plašas robežas. Vidzemes brāļu draudzes priekšniekam jeb presbiteram, kas dzīvoja Jaunveļķos, bija padoti diakoni jeb tētiņi, kuri, divpadsmit skaitā, bija sūtīti no Vācijas. Bet,

165

tā kā ciema kambaru bija vairāk simtu, tad draudžu vadība īstenībā atradās tautas priekšnieku jeb sacītāju rokās. Tādā kārtā hernhūtisms nebija iznīdams. Kad arī hernhūtiešu organizācijas slēdza, sacītāji darbojās tālāk, palikdami nešaubāmi arī vajājumos. Hernhūtiešu darbība tad arī sniedzas līdz pašiem jaunākiem laikiem. No hernhūtisma dabūjuši neizdzēšamus iespaidus tādi latviešu rakstnieki kā Neikens, Poruks.

Brāļu draudzes darbinieku starpā 18. g. simtenī redzams Juris Indriķis L o s k i l s, dzimis 1740. g. kā Rindas mācītāja dēls. Izglītojies brāļu draudzes seminārā Saksijā, viņš bija dažās vietās ārzemēs gan par mācītāju, gan par skolotāju. 1782. g. viņu aicināja uz Vidzemi par brāļu draudzes priekšnieka palīgu; pēc viņš tika par priekšnieku. Lai aizstāvētu draudzes lietas, viņš pārgāja uz Pēterpili. Še viņš sastādīja brāļu draudzei Garīgas dziesmas, kas iznāca 1790. g. Šis dziesmu krājums pazīstams tautā par Pēterburgas grāmatu. 1802. g. Loskils aizgāja uz Ziemeļameriku par priekšnieku turienes draudzēm. Viņš mira 1814. g.

Bez minētā krājuma Loskils (1797. g.) laida klajā Liturģijas jeb Slavas dziesmas un Lūgšanas ar simts garīgām dziesmām pielikumā. Loskila dziesmas pa lielākai daļai oriģināli. Tanīs izsakās patiesa dievbijība un ticība. Dažas no tām uzņemtas arī luteriešu dziesmu grāmatās. Pie pazīstamākām pieder: Ar to mīļu Jēzus vārdu, Mans bērniņ, es tev mīlēju, Labrīt, labrīt, jūs biedriņi.

II. BRĪVLAIŠANAS LAIKS

Gadu simteņu mijā nogatavojās doma par cilvēka brīvību. Attiecībā uz latviešiem tā izsakās dažu vīru sabiedriskos centienos un dažu rakstnieku literāriskos darbos.

1. ATSVABINĀŠANAS CENTIENI

1) Švarcenbergs2) Barons Šulcs3) MerķelisAtnāca brīdis, kad latviešu, Kurzemes un Vidzemes zemnieku stāvoklim bija jāpiegriež

vairāk vērības. Tas bija tapis nepanesams un darīja nemieru arī augstākām šķirām, muižniekiem un valdībai. Pie tam dažas skaņas no Eiropas straujajām kustībām astoņpadsmitā gadu simteņa beigās sniedzās līdz Baltijai. Še radās vīri, kas bija iepazinušies un iedraudzējušies ar franču brīvības sludinātāju (Voltēra, Ruso u.c.) domām un aplūkoja šejienes apstākļus viņu garā. Sāka nopietni interesēties par zemniekiem, par viņu dzīvi, par viņu attiecībām pret citiem. No vienas puses, tika nemācītā, kultūras neaiztiktā tauta augstu cildīta, pat dievināta, no otras puses, ievēroja viņas necilvēciski nospiesto stāvokli. Sakarā ar to radās dzejā pārmērīga, raudulīga jūtelība (sentimentālisms), sabiedriskā dzīvē, politikā centieni pēc zemnieku atsvabināšanas.

1) ŠVARCENBERGS. Pirmais, kas Baltijā uzstājās par zemnieku atsvabināšanu, ir Eižens Švarcenbergs (1717.–1779. g.). Dzimis un izglītojies Vācijā, viņš bija (1745.–1775. g.) Vidzemes igauņu daļā par mācītāju, tad par ģimnāzijas skolotāju Jelgavā, pēdīgi par muižas pārvaldnieku Maskavas guberņā. Pēc tam kad viņš bija laidis klajā dažus rakstus par dzimtbūšanas postu un par dzimtīpašuma labumiem, viņš uz ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājumu izstrādāja apcerējumu par Vidzemes zemnieku stāvokli, ko 1763. g. aizsūtīja uz Pēterpili. Še viņš uzrāda zemnieku pilnīgu piederību kungam. Tā ir par cēloni zemnieku nolaidībai; bezrūpībai, žūpībai. Šādā stāvoklī tautai draud tikumiska izvirtība. Dzimtbūšana kaitē arī valsts interesēm. Tā pamazām atceļama, klaušu vietā zemniekiem uzliekami naudas nodokļi. Vēl vairāk labuma atnestu zemniekiem, muižniekiem un valstij, ja zemniekiem būtu

166

pilnīgas īpašuma tiesības uz savas apstrādātās zemes ienākumiem. Ķeizariene uzdeva 1764. g. ģenerālgubernatoram rūpēties par zemnieku likteņa atvieglināšanu. Valdības priekšlikumus Vidzemes muižnieki apsprieda 1765. g. sasauktajā landtāgā.

2) BARONS ŠULCS. Šai pašā landtāgā lika priekšā Aizkraukles un Rīmaņmuižas dzimtkungs Kārlis Frīdrihs Šulcs (1720.–1782. g.) kā Vidzemes landrāts savās muižās (1764. g.) ievestos likumus, lai tos pārbaudītu un vispār pieņemtu. Šie likumi noteica, 1) ka visa kustama manta ir zemnieka paša īpašums, 2) ka viņš patura savas mājas uz bērnu bērniem, 3) ka dzimtkungs nedrīkst klaušas pārgrozīt, 4) ka dzimtkungs nedrīkst veselas dzimtas vai viņu locekļus pārdot. Priekšlikumu nepieņēma; likumu grāmatu nosprieda iznīcināt.

3) MERĶELIS. Starp latviešu brīvības karotājiem stāv pirmajā vietā Garlībs Merķelis (1769.–1860. g.) . No sava tēva, Lēdurgas mācītāja, dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu domāšanu un ideālu cenšanos, viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas, kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra, Ruso u.c.) darbi. Tēvam mirstot (1782. g.), viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas mācību. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams, viņš iepazinās ar latviešu zemnieku nospiesto stāvokli. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten), kas nāca klajā 1796. g. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Vācijā viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu. Pēc viņš pārnāca atkal Vidzemē, nometās Depkina muižiņā, Katlakalna draudzē, piedzīvoja, prieka asaras raudādams (1819. g.), latviešu brīvlaišanu, mira 1860. g. un tika paglabāts Katlakalna kapsētā, kur viņa dzimšanas simtgadu piemiņai (1869. g.) latvieši viņam uzcēla pieminekli.

Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā. Bet neviens no vāciešiem nav tik dziju dalību ņēmis pie latviešu grūtā likteņa, nav ar tādu drosmi, spēku un veiksmi uzstājies pret latviešu kalpinātājiem kā taisni viņš. Rakstījis viņš ļoti daudz, izdevis daudz grāmatas, vadījis laikrakstus; bet par savu sevišķo uzdevumu viņš uzlūkoja mazināt postu miljonam nelaimīgu cilvēku, aizmirsdams savas personiskās intereses un izciešamās grūtībās. Savā grāmatā Latvieši (1796. g.) viņš gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un pierādīt, ka to prasa tikpat valdības, kā arī pašu muižnieku intereses, lai Baltijā atceļ dzimtbūšanu. Viņš norāda, ka visas latviešu peļamās īpašības – kūtrība, viltība, gļēvulība, neuzticība, tieksme uz žūpību – cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas. Grāmata rakstīta ar ugunīgu sajūsmu par latviešu labklājību un ar nesaudzošu īgnumu pret viņu apspiedējiem. Līdzīga rakstura arī citas viņa grāmatas par latviešiem. Pie tām pieder: Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands, 1797.–1799. g.), kur spilgtās krāsās tēlota latviešu senatne, tad viņu apspiešanas vēsture: Brīvie latvieši un igauni, kas iznāca pēc brīvlaišanas un pasniedz ziņas, ko darījuši zemnieku labā poļu, zviedru un krievu valdnieki. Merķelis savos rakstos tieši griezās pie ķeizara Aleksandra I un darīja viņam tos pieejamus; viņam ir sava dalība pie tā, ka 1804. g. iznāca Baltijas zemnieku likumi, kas stipri norobežoja muižnieku patvarību un 1817.–1819. g. atcēla Baltijā dzimtbūšanu. Ievērojamākais no Merķeļa dzejiskiem rakstiem Vanem Imanta (1802, g.), kur viņš dzīvās gleznās tēlo latviešu un lībiešu cīņu ar vāciešiem, kas atspoguļojas divkaujā starp Imantu no latviešu puses un agrāko lībiešu virsaiti, vēlāk kristīgo Kaupu no~ vāciešu puses. Imanta Kaupu uzvar, bet šis viņu ievaino ar sazāļotu zobenu, tā ka arī Imanta mirst.

Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu, bet arī karoja par to, lai latviešu apstākļi tā iegrozītos, ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie savas patstāvīgas, īpatnīgas kultūras. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai latvieši paši, kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Latviešu tautisko centienu ceļlauži smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu senatni viņi piesavinājās.

L i t e r a t ū r a. P. Gailīša G. Merķelis, Jaunības Literatūra 5 gr. – M. Müller–Jabusch,

167

Thersites, Die Erinnerungen d. deutschbalt. Journalisten G. Merkel, Berlin, 1921.

2. BRĪVLAIŠANAS LAIKA RAKSTNIEKI

1) Elverfelds2) Neredzīgais Indriķis3) Launics4) Vatsons5) GirgensonsRakstnieki, kas brīvlaišanas laikā raksta tieši priekš latviešiem, neaprobežojas ar to, ka

viņi cenšas latviešus pašus labot, bet viņi piegriež vērību arī viņu apstākļiem, sajūsminās par zemnieku sirsnību, uzrāda viņu iedzimtās un izkopjamās dāvanas, sagatavo viņus uz dzīves pārgrozībām, kas notiek, viņus no dzimtbūšanas atsvabinot.

1) ELVERFELDS. Šai laikā met skatu latviešu dzīvē Kārlis Gothards Elverfelds (1756.–1819. g.), Apriķu mācītājs. Vācijā studēdams, viņš nodarbojās ar tā laika vācu filozofiju (Kantu, Fihti, Sellingu). Viņa Līgsmības grāmatā (1804. g.) atrodami pirmie plašākie latviešu oriģinālraksti.

Še iespiesta pirmā latviešu idille Bērtulis un Maija. Idillei seši heksametros sarakstīti dziedājumi. Tanīs tēlota latviešu jauniešu (Bērtuļa un Maijas) laucinieku dzīve, izšķiršanās. Bērtulim kungiem līdz uz Vāciju aizejot, mēģinājumi viņus galīgi izšķirt, visu škēršļu pārvarēšana un laimīga satikšanās. Dažiem tēlojumiem dzejiska vērtība.

Līgsmības grāmatā nāca klajā arī pirmā latviešu oriģinālluga Tā dzimšanas diena, ar kuru rakstnieks gribēja norādīt uz baku potēšanas labumu. Vecāki, kuri saviem bērniem likuši potēt bakas, izglābj tos no nāves. Daži skati tērpušies raudulīgā jūtelībā.

Blakām šim oriģinālam stāv pēc Kocebū tulkotās lugas: Ilarions, tas sirds žēlīgais brālis un Mūsu Jānītis. – Elverfelds pamāca arī, kā izrādāmas lugas un kā sakāmi vārdi dramatiski iztēlojami.

Sevišķs nopelns Elverfeldam, ka viņš visādi pabalstīja un darīja pazīstamu Neredzīgo Indriķi, pirmo latvieti, kas parādās ar saviem darbiem mākslas dzejnieku vidū.

2) NEREDZĪGAIS INDRIĶIS. Neredzīgais Indriķis (1783.–1828. g.) dzīvoja, skrodera un kurpnieka darbus strādādams, Apriķu Elkuleju mājās. Savā piektajā gadā viņš tika neredzīgs. Viņa gars tomēr attīstījās. Kokus viņš izšķīra pēc lapām, puķes pēc smaržas, ceļu sataustīja ar nūju. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatas; vēlāk to darīja kāds zēns, kuru Indriķis pats bija iemācījis lasīt. Sevī nogremdēdamies, Indriķis sāka sacerēt dziesmas, papriekšu bez atskaņām, vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga ar atskaņām. Reiz dziesmu sacerējis, viņš to paturēja galvā. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus, no kuriem kādus Elverfelds noklausījies. Šis Indri ka gādnieks un cienītājs izdeva (1806. g.) viņa dziesmas, sarakstīja tām priekšvārdu, rūpējās par viņu izplatīšanu, rakstīja par Indriķi vācu laikrakstos. Indriķis savās dziesmās aizņem gadu laikus, rītu, vakaru, zemnieku dzīvi, skubina uz mācīšanos un skolu apmeklēšanu, apsveic dzimtbūšanas atcelšanu. Latviešu brīvlaišanu Indriķis attēlo sevišķā dramatiskā alegorijā Brīvestības precēšana, kurā bagāts brūtgans ir brīvības labums, nabaga brūte – brīvība, brūtgana draugi – gādātāji par brīvības ievešanu, brūtes audzinātāji – dzimtkungi, bābas – brīvības smādētāji. Indriķa dziesmas sacerētas pēc to laiku dziesminieku (īpaši Stendera) parauga. Viņas aizplūst gan sēri, gan pamācoši, tērpdamās vietvietām savu paraugu nedzejiskā izteiksmē.

3) LAUNICS. Pie darbiem, kas sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu, ņēma stipru dalību Kristians Frīdrihs Šmits fon der Launics (1773.1832. g.), Grobiņas apriņķa prāvests, filozofijas doktors. Viņš bija par latviešu tautskolu ierīkošanas komisijas locekli, daudz

168

rūpējās par latviešu skolu atvēršanu un māju mācību. Viņa raksti norāda uz jaunu posmu latviešu dzīvē. Starp tiem atrodami: No Brīvības un viņas iecelšanas Kurzemē (1819. g.), Izteikšana no tās krāšanas lādes, kas Liepājas pilsētā iecelta ir (1825. g.), Pamācība no Nomu–Kontraktu rakstīšanas (1826. g.), Stāsti no krievu tautas un valsts (1829. g.).

4) VATSONS. Uzcītīgs un sirdīgs latviešu draugs ir Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777.–1826. g.), Lestenes mācītājs. Priekšlasījumus par latviešiem Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā turēdams, viņš aplūkoja latviešu pagātni, kurā redzēja (līdzīgi Merķelim) varonību un spožumu, norādīja uz latviešu tuvo radniecību ar leišiem un slāviem, nāca klajā ar priekšlikumiem, kā latviešu attīstība veicināma. Viņš tulkoja (kopā ar Kēleru un Fogtu) Kurzemes zemnieku likumus (1817. g.), sastādīja lasāmu grāmatu latviešu bērniem (1816. g.), kurai ņēma vielu no latviešu dzīves. – Vatsons ir latviešu avīžniecības nodibinātājs: 1822. g. viņš kopā ar spiestuves īpašnieku Stefenhāgenu sāka Jelgavā izdot pirmo latviešu politisko laikrakstu Latviešu Avīzes. Šim uzņēmumam viņš nesa lielus upurus, daudz strādādams un skubinādams, par pabalstu rūpēdamies, gandrīz ik nedēļas, daudzkārt sliktā ceļā, piecas jūdzes uz Jelgavu braukādams. Bet viņš apzinājās, cik svarīgs viņa darbs. Pirmā gada gājuma beigās viņš liecina: Tie latvieši, kas savu tautu no tiesas mīļo un ciena, un visi latviešu )aužu īsti draugi to labi zina, ka mēs neesam velti strādājuši un ka neesam nieka lietu uzņēmuši.

5) GIRGENSONS. Šai laikā starp vidzemniekiem ievērojams Kristofors (Kristaps) Reinholds Girgensons (1752.–1814. g.), Ērgļu, vēlāk Jaunpiebalgas mācītājs. Viņš pieder pie Vidzemes jaunās, racionālisma garā sastādītās (1809. g.) dziesmu grāmatas izdevējiem. Viņa laicīgie raksti viņa dzīvības laikā bija pazīstami mazā mērā. Pēc viņa nāves nāca klajā viņa Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas, par pamācīšanu un izlustēšanos (1823. g.) un angļu rakstnieka Defo visā kultūras pasaulē pazīstamais darbs Robinsons Krūziņš (1824. g.), tulkots pēc vācu rakstnieka Kampes apstrādājuma. Girgensons dzejas stilā pārspēj sava laika biedrus: dažas viņa dziesmas norit netraucētā jaukskaņā, tā, piem., Draugu dziesma (Tā nevar še palikt, kā bijis, kur mēness te aug un te zūd), Svešinieka dziesma, Meitas dziesma vērpjot (Ratiņ, tec arvienu, klusu nestāvi, smalku pavedienu meitai sagriezti).

L i t e r a t ū r a.  L. Bērziņa Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas. Der.gr. nodaļas izdevumā 1900.g.

III. PĒC DZIMTBŪŠANAS ATCĒLUMA

Lai gan latvieši ar dzimtbūšanas atcēlumu īstu brīvību neieguva, tomēr centieni pēc svabadības dabūja cik necik pamata. Sāka vairāk rūpēties par viņu izglītību, apspriest pa daļai ar viņiem kopā dažus sadzīves jautājumus. Piesniedzās viņiem tuvāk vispārīgā kultūra, un sāka arī no viņiem pašiem rasties rakstnieki un dzejnieki.

1. KLASICISMA ATBALSIS

1) Hūgenbergers2) LundbergsAstoņpadsmitā gadu simteņa beigās uzplauka Vācijā klasicisms, kas, ņemdams par

paraugu grieķu un romnieku dzeju, centās pēc noskaņota, plastiska daiļuma. Klasicisms pamatojās uz izkoptām sadzīves formām, kādu latviešiem nebija. Tomēr vācu klasicisms mēģināja arī cieši pieslēgties dabai, jūtu saturā un izteiksmē būt pilnīgi dabisks. Še latviešu rakstu kopēji atrada dažus elementus, kas arī latviešu dzejā pārdēstāmi. Stāvēdami zem lielo vācu klasiķu – Šillera un Gētes – iespaida, viņi dažus viņu sīkākus darbus sniedza latviešiem un mēģināja latviešu dzejā ienest kaut ko no viņu gara.

169

1) HŪGENBERGERS. Klasicisma centieniem visstiprāk pieķeras Kārlis Hūgenbergers (1784.–1860. g.). Studēdams (no 1801. g.) Jēnā un no turienes allaž apmeklēdams Veimāru, kur dzīvoja Šillers un Gēte, viņš dabūja tiešus iespaidus no vācu klasiķiem. Pārnācis Kurzemē un pieņēmis mājskolotāja vietu kādā muižnieku dzimtā, viņš (1812. g.) ceļoja uz Iekškrieviju, kur iemācījās krievu valodu. Viņš tad ir pirmais, kas tulko latviski krievu dzeju, īpaši dažas Krilova pasakas. Savos vīra gados (1814.1851, g.) viņš darbojās Ārlavā par mācītāju. Vēlāk viņš dzīvoja Jelgavā, kur bija par 1824. g. dibinātās Latviešu Literāriskās jeb Latviešu Draugu biedrības priekšnieku.

K. Hūgenbergers daudz strādāja pie «Latviešu Avīzēm». Sakopotas viņa dziesmas iznāca grāmatā: Derīgs laika kavēklis (I – 1826. g., II 1827. g.). Priekšvārdā viņš norāda, ka dziesmas būtību nevar citādi apzīmēt kā dziedot, ka laba dziesma ir kā skaists bērns, kas visiem patīk, kaut gan nezin, kā to saukt. Viņš iet pāri pamācības principiem un cenšas ar dziesmām atspirdzināt, sirdi pacilāt. Hūgenbergers sniedza pirmo Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumu. Bez tam viņš tulkoja daudz Šillera balādes (Meitiņa no svešuma, Galvojums u.c.). Viņš sniedza arī tulkojumus pēc Gētes (Zvejnieks), Birgera (Tā dziesma no goda vīra). Daudz viņš tulkoja pēc Hēbeļa (Auzu pūtelis, Vaktnieks pusnaktī u.c.). Viņš sacerējis arī dažus oriģinālus (Sērdienītis lagzdīgalai, Ticība) un tulkojis daudz garīgu dziesmu (4 sašuvumi).

Hūgenbergers meklēja savai daiļuma sajūtai jaunus izteiksmes līdzekļus. Viņa garā dabū latviešu valoda jaunu veidojumu. Viņš tiecas pēc vārdu īsinājumiem («salda gaida», «mākoņu zīles»), rada jaunus salikteņus («rītsaule», «saulkalns»), lieto zīmīgus darbības vārdus (Dzīvībiņu a i z r a u d ā j u sirdsēstos, Sirds nevar i z p u k s t ē t, Tas u z g u l s t drošam amatam). Vispār Hūgenbergers dod vārdiem savā starpā zīmīgas, tēlojošas attiecības. Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumā uzejam šādus teicienus: Tas šeitan ilgu mūžu baudīs; Un māte mīļas rūpes rāda, Par viņa zelta rītu gādā; Kaut zeltu mūžam viņa viena, Tās jaunās mīlestības diena.

Hūgenbergera raksti maz izplatījās; bija toreiz maz latviešu, kas viņa dzejas daiļumus mācēja cienīt. Bet turpmākie dzejas valodas attīstītāji daudz mantoja no Hūgenbergera. Viņa iespaids manāms arī pie Jura Alunāna, kas liecina par viņu: Tu dziedāji skanīgi, jautri Latviešu mēlē papriekš spēcīgs, kā cits jau neviens.

L i t e r a t ū r a. Teodora Hugenberģers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Austrums 1886. g. – K. Kundziņa Kārlis Hugenberģers, Zin. komisijas 4. Rakstu krājums 1888. g.

2) LUNDBERGS. Kā klasiķu tulkotājs stāv Hūgenbergeram blakus Jakobs Florentīns Lundbergs (1782.–1858.), Biržu un Salas draudzes mācītājs (1806.–1856. g.). Viņa laikā bija Biržos par ērģelnieku Līventāls, viens no latviešu dzimuma pirmajiem dzejniekiem, kam Lundbergs tika par ceļa rādītāju rakstniecības laukā. Lundbergs pieder pie Latviešu Literāriskās biedrības dibinātājiem un bija (1838.–1845. g.) par viņas priekšnieku.

Liela daļa no viņa dzejiskiem rakstiem iznāca vispirms Latviešu Avīzēs. Vēlāk tie sakopoti grāmatās: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. g.), Stāstu dziesmas (1862. g.). Pirmajā no šīm grāmatām ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti, otrā – Šillera balāžu tulkojumi. Šillera Dziesma no baznīcas pulksteņa iznāca atsevišķi (1827. g.) gandrīz reizē ar Hūgenbergera tulkojumu. Lundbergs nav dzinies pēc valodas pārveidošanas, bet centies lietot tautā parastos teicienus un vārdus. Viņa darbos trūkst to dzejas smalkumu, ko atrodam pie Hūgenbergera, bet tie tautā daudz vairāk izplatījās. Viņa nemākslotajai izteiksmei Šillera Pulksteņa dziesmā, īpaši īsajās, strauji aizritošajās rindās, vietām labāka skaņa nekā pie Hūgenbergera. Starp viņa oriģināliem vislabāk izdevusies Bērnu vakara dziesmiņa (Saule piekūst, Sāk jau apgulties).

Pamācības nolūkā Lundbergs latviešiem pārstrādājis (lokalizējis) stāstus: Ciems, kur zeltu taisa (pēc Cšokes, 1830. g.), Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (pēc Šmita, 1834. g.), Pēteris jauns vientulis (1836. g.). Pirmā no šīm grāmatām laista klajā ar G. Merķeļa

170

gādību. Tanī norādīts, kā panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu. Ļaudīm jāapņemas: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos nav zāļu, istabās – netīrumu, 7) miesu turēt tīru.

Klasiķu tulkotāji centās latviešiem iegūt jaunu iecirkni pasaules literatūrā un uzstādīja mērķus, kurus latvieši spēja sasniegt tikai uz augstākas kultūras pakāpes.

2. PROZAS RAKSTI

1) Konrāds Šulcs2) Treijs3) Bērents4) Pantēniuss5) Rūdolfs ŠulcsLatviešu dzīvei pamazām atsvabinoties un paplašinoties, radās vajadzība pēc daždažādiem

rakstiem. Savs kalendārs tika nepieciešams katrā mājā; prasījumi pēc laikrakstiem pieauga; nopietnos dzīves jautājumos daudzkārt pietrūka padoma, ko cerēja atrast grāmatās un avīzēs; spēja un kāre lasīt arvien vairāk izplatījās. Šis vajadzības apmierināja prozas rakstnieki, publicisti, no kuriem dažs pavirzīja uz priekšu latviešu prozas stilu, novērodams latviešu valodas īpatnības. Pie šiem rakstniekiem pieder: Konrāds Šulcs, Treijs, Bērents, Pantēniuss, Rūdolfs Šulcs.

1) KONRĀDS ŠULCS. Libegots Oto Konrāds Šulcs (1772.–1840. g.), mācītājs Žeimē, vēlāk (no 1800. g.) Lindē–Birzgalē, ņēma dzīvu dalību pie periodiskiem izdevumiem: Latviskas Gada–Grāmatas, Latviešu Avīzēm, Latv. ļaužu drauga. Še iespiesti no viņa stāsti, pasakas, dzejoji, apraksti. Viņš piegrieza vērību mūsu dzimtenes ģeogrāfijai un vēsturei. Viņš, piem., sniedza aprakstu par Daugavu, sarakstīja Kurzemes vēsturi (Kurzemes Stāstu–grāmata; 1832. g.).

2) TREIJS. Hermanis Treijs (1794.–1849. g.), Rīgas Jāņa draudzes mācītājs, izsūtīts 1846. g. uz Kaunu, dēvējams par Vidzemes avīžniecības nodibinātāju. Kad bija dažus gadus dzīvi piedalījies pie Vidzemes kalendāra sastādīšanas, viņš 1832. g. nodibināja nedēļas avīzi Tas Latviešu )aužu draugs, kas pastāvēja līdz viņa aiziešanai no Rīgas. Ap šo laikrakstu viņš pulcināja visus toreiz pazīstamos latviešu rakstniekus, veda arī ar paskubinājumiem un padomiem gaismā dažus jaunus rakstniekus no latviešu pašu vidus, starp tiem Ansi Leitānu. Bez tam Treijs izdeva trīs gadus (1836.–1838. g.) periodisku rakstu (desmit burtnīcas gadā) : Dieva vārda mīļotājiem, no dažādiem rakstniekiem še uzņemdams sprediķus, līdzības, stāstus, dziesmas, ziņas. Viņš sarakstīja arī baznīcas vēsturi (Kā gājis pasaulē ar kristīgu ticību, 1846. g.).

3) BĒRENTS. Jānis Teodors Bērents (1784.–1866. g.), Suntažu mācītājs, ir tā laika ievērojamākais kalendārnieks. No 1825. g. sākot, viņš 38 gadus sastādīja Vidzemes kalendāru, bez tam piedalīdamies pie dažādiem periodiskiem izdevumiem. Viņš laida klajā grāmatas: Stāsti par ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā (1854. g.) un Zelta meklētāji (1860. g.). Savos rakstos, kas pa lielākai daļai pārstrādāti no vācu valodas, viņš cenšas pamācīt un mēģina tos tērpt īsti latviskā izteiksmē. Viņš ir veikls stāstītājs, kura darbus labprāt lasīja.

4) PANTĒNIUSS. Vilhelms Pantēniuss (1806.–1849. g.), latviešu rīta mācītājs Jelgavā, ir starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās savas draudzes kopšanai, tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams. Jelgavas apgabalu viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. g.), bads (1845. un 1846. g.), holeras sērga

171

(I848. g.). Pantēniuss līdzēja, kur varēja. Viņš savā draudzē nodibināja 6 skolas un lūgšanas namu (Kalnciemā). Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. No 1835. g. līdz sava mūža beigām viņš vadīja Latviešu Avīzes. Viņš nomira pārpūlējies nervu drudzi. Latv. Avīzēs viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. Daži no viņa avīžu rakstiem iznākuši grāmatās: Pirmais solis uz laimi (1838. g.), Otrais solis uz laimi (1840. g.). Lai daba laikā modinātu paļaušanos uz Dievu, viņš laida klajā Pirmo Nieku–grāmatiņu, kur nav nieki iekšā (1846. g.). Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli, viņa uzturu, apģērbu, skolu, stāsta par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību. Vienumēr viņš atrod gleznas no latviešu dzīves. Zvirbulis lec «skaidri kā mežsargs, kad šis izskrien no istabas ārā malkas zagli ķīlāt». «Zvirbuļu tautai nebūt magazīnes nav, nedz arī magazīnes vīri, nedz arī uz buntes kokiem tiem ir sagriezts, cik tai magazīnē labības būtu, ja visa labība jau sen nebūtu izgrābta kļuvusi; tiem jau arī nav kāda jauna tiesa, kas žēlīgi un sirdsžēlīgi ļaudīm visulabākos miltus iegādā.» «Ja lielceļi sasniguši un saputināti, viņš jau nevar ļaudis apziņot, lai nebrauc mežā, bet lai nāk ceļiem atšķipelēt sniegu nost.» «Paši tie zvirbuļi gan nebūtu skaudīgi kā krodzinieki, kam blakām krogi ir.» Pantēniusa proza aizplūst strauji, spēcīgi, uz visām pusēm skatus dzīvē mezdama; un visa pasaule jau ir gleznu pilna. Tā ir sprediķotāja valoda, kas grib aizkustināt un pārliecināt. Zināmā mērā tā atgādina Manceli.

L i t e r a t ū r a. R. Šulca Vilh. Pantenius, Jelgavas latv. draudzes rīta mācītājs, Jelgavā 1850. g.

5) RŪDOLFS ŠULCS. Rūdolfs Šulcs (1807.–1866. g.), Konrāda Š. dēls, latviešu pilsētas draudzes mācītājs Jelgavā, stājās Pantēniusa vietā Latv. Avīžu vadībā. Viņa laikā šās avīzes noņēmēju skaits pacēlās no 200 līdz 4000, kas pa daļai izskaidrojams ar interesi par Krimas karu. Lai pilnīgāki saprastu avīžu ziņas, Šulcs izdeva pirmās latviešu zemes kartes par visām pasaules daļām līdz ar paskaidrojumiem pie tām. Viņš daudzpusīgi darbīgs, tulkoja un sastādīja arī daudz grāmatas, starp tām Pasaules–stāstu–grāmatu (1860. g.). Pantēniusa piemiņu viņš godināja sevišķā dzīves aprakstā. Vāciešu cīņā ar latviešu tautiskās apziņas modinātājiem par vadošo lomu latviešu dzīvē bija R. Šulcs viens no galveniem vadoņiem. Šai ziņā viņa raksti, īpaši vēsturiskie un ģeogrāfiskie, ir tendenciozi.

3. PIRMIE LATVIEŠU TAUTĪBAS RAKSTNIEKI

1) Leitāns2) Līventāls3) DinsbergsTiklīdz latviešiem bija iespējams tikt pie kaut kādas izglītības, tūliņ daži no viņiem

mēģinājās arī rakstniecībā. Nedaudz skolas mācības baudījuši, viņi centās paši uz priekšu un tūliņ sniedza no saviem panākumiem arī saviem tautas biedriem. Plašākas izglītības trūkums viņu rakstos stipri manāms: viņu skats šaurs, gaume maz attīstīta, izteiksmes līdzekļi nepilnīgi. Bez tam viņi stāvēja vācu vadībā un aizbildniecībā. Bet vienā ziņā viņi pārāki par saviem vācu biedriem: kā tautas locekļi viņi sajuta tautas vajadzības un no visas sirds centās tās apmierināt. Šo pirmo latviešu tautības rakstnieku starpā paceļas pāri pār citiem Leitāns, Līventāls un Dinsbergs.

1) LEITĀNS. Ansis Leitāns (1815.–1874. g.) cēlies no Piņķeniekiem, kur viņa tēvs bija iesākumā par kalpu, pēc par iesalnieku muižā un vēlāk (Sampēterī) par saimniecības vadītāju. Pats no sevis viņš iemācījās lasīt, mēģinājās ar nodedzinātu skaliņu vai ar naglu rakstīšanā. Skolu viņš apmeklēja trīs nedēļas. Viņš tika tik tālu, ka varēja izpildīt skrīvera vietu. Viņa pirmos rakstu mēģinājumus uzņēma Treijs savā Latviešu ļaužu draugā un pabalstīja viņu ar padomiem un grāmatām. 1856. g. viņš kopā ar Ernstu Plātesu nodibināja Mājas Viesi un vadīja to līdz mūža galam. Pie šīs avīzes piedalījās studējošie latvieši, kas sāka še izpaust

172

patstāvīgus tautiskus centienus. Bet, kad vācieši par to uztraucās, avīzes vadītājs no viņiem atkratījās. Leitānam nozīme kā stāstu tulkotājam. Viņa tulkotie stāsti stipri izplatījās tautā. Starp tiem pazīstamākie: Grāfa lielmāte Genovēva (1845. g.), Kara lielskungs Eistāķius (1846. g), Priežukalna Roze (1847. g.), Barons Bundulis (1847. g.), Šveidlera Marija (1845. g.), Lielmāte Grietiņa (1850. g.), Puķu–kurvīts (1851. g.). Lielākā daļa tulkota pēc vācu jaunības rakstnieka Kr. Šmita. Kā pamatskaņa tiem velkas cauri stipra jūtelība, vietām ieskanas arī pa jokam (Barons Bundulis). Tēlotās personas mēdz būt nesatricināmas savā ticībā, tikumā, uzticībā.

L i t e r a t ū r a. Ans Leitana dzīve, darbi un miršana, Rīgā 1875. g.2) LĪVENTĀLS. Ansis Līventāls (1803.–1877. g.)., mazturīgu vecāku , bērns būdams un

pie tam agri tēvu zaudēdams, nedabūja nekādas skolas mācības. Viņš dzima un uzauga Ļaudoniešos (Vidzemē). Piektajā gadā viņš jau prata lasīt, bija pie kāda daktera par sulaini, izmācījās skrodera amatu, vienmēr lasīdams grāmatas, ko viņam palīdzēja apgādāt vietējais mācītājs. Viņš nodarbojās arī ar mūziku, pūta fleiti un ielauzījās ērģeļu spēlēšanā. Vēlāk (1825. g.) viņš bija Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs bija viņam rakstniecībā par padoma devēju.

Savus pirmos darbus, īpaši dziesmas, Līventāls laida klajā Latviešu Avīzēs un Latv. ļaužu draugā. Sakopotas tās iznāca (1853. g.) grāmatā Vecas modes dziesmiņu– un ziņģu–līgsmības. Viņa dzeja nav tīra no dažādiem valodas un formas skarbumiem. Bet viņam ir dziesmas, kas norāda uz viņa sajūsmas dziļumu un patiesām dziesminieka spējām. Populāras tikušas: Cūkas ganot Matīsiņam, Raug, roze zied, Nu ar Dievu, mīļā sēta, Kam goda sirds ir azotē. Šais un dažās citās sajūsma izskan diez; gan skaidri. Viņu iesilda daba, tēvija, drauga prāts, tikums, līgava; viņam žēl izsalkušā, izslāpušā, nabadziņa, ganiņa; viņš sirdās par varmācību, cietsirdību, augstprātību, muļķību. Viņa dziesmās ieskanas pa saucienam pēc brīvības un gaismas un pa sirsnīgam sveicienam tēvijai, Baltijai. Savos tulkotajos stāstos viņš cenšas gan skubināt uz nesavtīgu labdarību, darbību, pieticību, dievbijību (Frīsa: Skolotājs pēc Dieva prāta 1876. g., Nams uz smiltīm uzstādīts 1876. g., Laimes bērns 1877. g.), gan uzjautrināt ar humoru (Fr. Reitera apsasīvošana 1875. g., Brezings un Havermans 1878. g.). Pedagoģiska vērtība pamācošiem tēlojumiem Māte Anne un Grietiņa (1869. g.), literāriska vērtība pēc Krummahera tulkotajai lugai Jānis jeb vajāta patiesība (1874. g.). Viņš sniedzis arī vēsturiskus rakstus (par franču dumpi un franču kariem), sprediķu grāmatu. Arī pie saviem prozas rakstiem Līventāls strādājis ar sirsnību.

2) DINSBERGS. Ernests Dinsbergs (1886.–1902. g.) dzimis un audzis Dundagas novadā, kur iesākumā viņa tēvs bija par kalpu, pēc par mežsargu. Bērnībā viņš divus mēnešus apmeklēja kādu privātskolu; pie mācītāja par kučieri būdams, viņš dabūja šo to klāt piemācīties. Vēlāk (1838. g.) viņu ielika Dundagas Kubeļu mājās par saimnieku un skolotāju un (1840. g.) aizsūtīja uz Cīravu (pie A. Bergmaņa), lai še vēl papildinātos. Iepīts ar Pēterburgas Avīzēm sakarā stāvošās kustībās, viņš 1863. gadā tika no Dundagas izsūtīts, pārnāca pēc 4 gadiem atpakaļ un nodzīvoja še līdz 1899. g., līdz 1878. g. skolotāja amatu izpildīdams. Vēlāk viņš nodarbojās vienīgi ar rakstniecību. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja Rīgā.

Dinsberga literāriskā darbība ļoti plaša. Viņš strādājis pie daudz laikrakstiem, laidis klajā ap 100 grāmatu, aptvēris visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju, poētiku). Biezi manuskripti palikuši neiespiesti (2 daļas vispārējās vēstures, visp. ģeogrāfija, Klopštoka Mesias u.c.). Bet daudz grāmatas piedzīvojušas vairāk izdevumus. Izplatītas bija viņa Rīmes, kas (ap 1870. g.) iznāca vairāk daļās. Viņa pants tek gludi; arī valoda diezgan gluda. Bet trūkst šais darbos mākslinieka apzinības; pantā un valodā arī daudz nedzīva un šur tur iemetas pa grumbulim. Domas, idejas, viela neuzrāda nekā patstāvīga. To,

173

kas kā gadu simteņu mantojums dusēja vispārības apziņā, Dinsbergs iekustināja ar sekmēm. Kur viņš sniedzās pēc augstākām vērtībām, tur viņam trūka īsto izteiksmes līdzekļu (piem., Homēra Odisejas, Miltona Pazaudētās paradīzes tulkojumos). Vislabākais no viņa pārlatvojumiem Gētes Lapsa Kūmiņš (1879. g.). Mostošās dabas jaukumi mēģināti ietvert «joku spēlē» Sarkanais putniņš un Zilais putniņš (1878. g.). Ievērojamākie no viņa tulkotajiem stāstiem: Gumals un Lina (1861. g.), Unkel Toma būda (1863. g.).

Dinsbergs ne vien stāv uz jauna laikmeta robežas, bet viņš tautas atmodas laikos pa daļai arī līdz cīnījies un līdz cietis. Viņam ir milzeņa griba, kas norāda, ka latvieši tiecas nostāties blakus citām kultūras tautām. Bet vecie laiki viņu vēl tā savaldzināja, ka viņš nespēja panākt, ko viņš gribēja, ne arī pilnīgi pieslieties jaunajam laikmetam.

L i t e r a t ū r a. Ernsts Dunsberģis. Autobiogrāfija. Cēsis, 1904. g.

4. LATVIEŠU IZGLĪTĪBAS VEICINĀTĀJI UN VALODAS KOPĒJI

1) Ulmanis2) Valters3) Cimze4) Volters5) Bergmanis6) Bethers7) Valodnieki8) BīlenšteinsPēc dzimtbūšanas atcelšanas latvieši sāka lēnām uzņemt paši savus ceļus. Viņu tiešie

priekšnieki un vadītāji bija vēl vienumēr vācieši. Bet tie redzēja, ka viņiem nopietni jārūpējas apmierināt latviešu prasījumus pēc izglītības, cītīgi jāgādā par izglītības līdzekļiem, jāizkopj valoda, jāierīko skolas, jādibina latviešu kultūras veicināšanai iestādes un organizācijas, lai varētu paturēt latviešu vadību savās rokās. 1824. gadā nodibināja Latviešu Literārisku biedrību, ko latviski dēvēja par Latviešu Draugu biedrību, kuras nolūks bija kopt latviešu valodu un rakstniecību, izpētīt latviešu senatni un dzīvi. Biedrība izdeva laiku pa laikam rakstu krājumus, «Magazinas», kur ieguldīts daudz zinātniska materiāla un pētījumu par latviešiem, viņu senatni, valodu, literatūru utt. Sāka arī nopietnāk ķerties pie skolu dibināšanas. Gan noteica 1817. gada Kurzemes zemnieku likumus, ka uz tūkstoš dvēselēm, un 1819. g. Vidzemes zemnieku likumus, ka uz piecsimts vīriešu dzimuma dvēselēm dibināma viena skola, pie tam (Vidzemē) uz divi tūkstoši vīriem viena draudzes skola, tomēr šie likuma nosacījumi ilgi gaidīja uz izpildīšanu. Bet tad cēlās vīri, kas lika latviešu skolai ciešus pamatus. Tautas izglītības, skolu dibināšanas kustība ir Vidzemē spēcīgāka nekā Kurzemē.

1) ULMANIS. Kārlis Kristjānis Ulmanis (1793.–1871. g.) bija par mācītāju Krimuldā, no 1835. g. par teoloģijas profesoru, kādu laiku arī par augstskolas rektoru Tērbatā, vēlāk (1856. g.) tika iecelts par ģenerālkonsistorijas viceprezidentu un dabūja bīskapa titulu. Valkā 1834. g. noturētā sinodē viņš dedzīgi uzstājās, ka izglītības un ticības nostiprināšanas labā dibināmas skolas. Izvēlēja sevišķu komisiju, kas par to rūpētos. Krimuldā Ulmanis nodibināja draudzes skolu. Par skolu padomnieku (šūlrātu) būdams (1844.–1856. g.), viņš izstrādāja Vidzemes laukskolu instrukciju, ko 1851. g. landtāgs pieņēma. Viņš iekārtoja (1848. g.) arī skolotāju konferences. Pats viņš sarakstīja mācības grāmatas: rēķināšanu, dabas mācību, ģeogrāfijas grāmatu u.c. Dažas viņa tulkotās dziesmiņas (Rožu krūmiņš ceļmalā, Četri viena tēva bērni) tikušas vispār pazīstamas. – Viņš savāca latviešu tautas dziesmas, kas pārgāja Bitnera krājumā (Latviešu )aužu dziesmas un ziņģes, 1844. g.), sastādīja latviešu vārdnīcu,

174

kuras pirmā daļa (latv.–vācu)v nāca klajā 1872 g.; vārdnīcas otru daļu (vācu–latv.) nokārtoja, izlietodams Ulmaņa manuskriptus, Gustavs Braše (1880, g.) .

2) VALTERS. Ferdinands Valters (1801.–1869. g.), Valmieras mācītājs, no 1855. g. Vidzemes ģenerālsuperindendents, stājās blakām Ulmanim skolu dibināšanā un veicināšanā. Viņam jāpateicas, ka 1839. g. atvēra Valmierā skolotāju semināru, ko vēlāk pārcēla uz Valku. 1834. g. noturētajā mācītāju sinodē viņš ieteica izglītot ārzemēs Jāni Cimzi, kas toreiz darbojās Valmieras draudzes skolā, par dibināmā semināra direktoru.

3) CIMZE. Jānis Cimze (1814.–1881. g.), vagara dēls, nobeidza Raunas draudzes skolu un tika pēc tam par skolotāju. Viņš pabeidza Veisenfelsas skolotāju semināru kursu (Saksijā), apceļoja Vāciju un citas Vakareiropas zemes, bija kādu laiku par brīvklausītāju Berlīnes augstskolā, apceļoja arī Latviju.

Šauros apstākļos un par nelielu algu viņš uzņēmās Vidzemes skolotāju semināra vadību. Viņš bija priekšzīme pieticībā, pacietībā, uzcītībā. Vairāk nekā 40 gadus par semināra direktoru būdams, viņš varēja sacīt, ka nav nokavējis nevienas skolas stundas. Viņa raksturs un darbība atstāja lielu iespaidu uz viņa audzēkņiem un līdz ar to uz Vidzemes iekšējo dzīvi.

Sevišķi nopelni Cimzem dziedāšanas veicināšanā latviešu vidū. Viņš saskņoja četrbalsīgi latviešu tautas dziesmas un tās sakopoja Dziesmu rotā, ko izdeva vairāk sējumos. Līdz ar tām izplatījās vispār koru dziedāšana un tautas dziesmas latviešos atkal atmodās.

4) VOLTERS. Par Kurzemes laukskolu nodibināšanu daudz rūpējās Ciravas mācītājs Johans Kristofs Volters (1773.–I843. g.). Ar Cīravas dzimtkunga Manteifeļa palīdzību viņš ierīkoja Cīravā 1832. g. skolu, kurā sagatavoja skolotājus Kurzemes tautskolām. Starp citiem še mācījušies Andrejs Spāģis, Ernests Dinsbergs. Kad Kurzemes bruņniecība (Ritterschaft) ķērās pie tautskolu iekārtošanas, tā sūtīja Volteru uz Vāciju, lai iepazītos ar turienes skolām. Pēc viņa padoma iekārtoja Irlavas skolotāju semināru, kuru atvēra 1840. g. ar diezgan šauru programmu. Par semināra direktoru ataicināja no Vācijas Kārli Sadovski, kas neprata latviski.

5) BERGMANIS. Voltera ierīkotajā Cīravas skolā darbojās Andrejs Bergmanis (1810.–1869. g.). Pirmās mācības viņam pasniedza Volters, sūtīja viņu tad uz Mazdeksnes semināru (Prūsijā), kur viņš izglītojās uz Manteifeļa rēķina. No semināra Bergmanis rakstīja Volteram vēstules par semināra dzīvi, kuras Volters lika iespiest Latv. Avīzēs. Bergmanis piesūtīja avīzēm arī dažas dziesmiņas. No tām tikusi populāra: Pie straujas upes sēdēja...

Dažus gadus pēc semināra atvēršanas Kurzemes muižniecībā bija manāma stipra reakcija, tā ka landtāgā pat apsprieda priekšlikumu semināru slēgt. Dažas atvērtas laukskolas tika patiesi slēgtas.

6) BETHERS. Skolas lietas Kurzemē pamatīgāk nokārtoja vēlākos gados, kad zemnieki (1866. g.) bija tikuši pie pagastu pašvaldības. Par Kurzemes laukskolām rūpējās ģenerālsuperintendents Roberts Jūliuss Bethers (1836.–1897. g.), agrāk mācītājs Blīdenē. Viņš izstrādāja projektu 1875. g. apstiprinātam Kurzemes laukskolu likumam, nokārtoja skolu pārraudzību, mācības plānu. Par Kurzemes skolu padomnieku būdams (1875.1882. g.), viņš gādāja, ka Irlavas skolotāju semināra programma tiek paplašināta, ka skolotāji savas lietas var pārspriest konferencēs, ka skolu nami tiek kārtīgi ierīkoti.

7) VALODNIEKI. Pie latviešu valodas izpētīšanas strādājuši: Cāristofs H a r d e r s, kas izdeva piezīmes un papildinājumus pie Stendera gramatikas (1790, g.); Heinrihs H e s e l b e r g s, kas laida klajā Latv. Literāriskās biedrības godalgotu gramatiku (1841 g.); Oto Benjamīns Gotfrīds R o z e n b e r g e r s, latv. valodas lektors Tērbatas augstskolā, kas sarakstīja latviešu valodas mācību, izlietodams valodniecības jaunākos panākumus (Formenlehre der lett. Sprache 1848. g., sintakse 1852. g.)

8) BĪLENSTEINS. Visvairāk un vissekmīgāk latviešu valodas un senatnes pētīšanā strādājis Augusts Bīlenšteins (1826.–1907, g.), papriekšu Jaunauces, tad Dobeles vācu draudzes mācītājs, ilggadējais (1864.1895. g.) Latv. Literāriskās biedrības priekšnieks. Viņa

175

lielā latviešu gramatika (Die lettische Sprache, 1863. un 1864. g.) bija tanī laikā viena no labākajām indoeiropiešu valodu iecirknī. Bez tam viņš laida klajā tā saukto vidējo (Lettische Grammatik, 1863. g.) un mazo (Elemente der lett. Sprache, 1866. g.) latviešu valodas mācību. Viņš sarakstīja plašus, pamatīgus darbus par latviešu tautas robežām (Die Grenzen des lett. Volksstammes, 1892. g.) un par latviešu koku būvēm un lietām (Die Holzbauten und Holzgerāte der Letten, 1. daļa 1907. g., 2. dala 1920. g.). Viņš čakli krāja arī latviešu tautas gara mantas. Viņa sakārtotu latviešu tautas dziesmu iznāca divi burtnīcas (1874. un 1875. g.). Krājums latviešu mīklu (1000 lett. Ratsel) ar lietišķu apcerējumu par latviešu mīklām iznāca 1883. g. Ļoti daudz sīkāku darbu, ko Bīlenšteins laida klajā Lit. biedrības Magazinās, žurnālos un citur. Viņš centās katrureiz uzmeklēt lietas pēdējos pamatus un pie sprieduma pieslēgt tālākus vērojumus. Viņš cienīgi noslēdz to vāciešu rindu, kas latviešu kultūras laukā darbojušies.

Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu bija manāms, ka latvieši savas kultūras kopšanu taisās ņemt paši savās rokās. Vācieši jutās skubināti nostiprināties savā garīgu vadoņu lomā. Viņi attīstīja rosīgu darbību un uzstājās pret jaunajiem latviešu censoņiem. Asā sadursmē ar apzinīgajiem latviešiem nāca spirgtākie vācu darbinieki: K. K. Ulmanis, R. Sulcs, G. Braše, A. Bīlenšteins u.c.

L i t e r a t ū r a. Par Vidzemes skolu darbiniekiem sk. J. Neilanda Mani jaunības laiki, 1902. g., par Kurzemes – Spāģa Die Zustände des freien Bauernstandes in Kurland, 1863. g., 304.–337. lpp.; V. Valtera K. K. Ulmanns (1909. g.; neliela brošūra); par Bīlenšteinu viņa pašbiogrāfiju: Ein gluckliches Leben, 1904. g.

ATSKATS

Latviešu vecākā grāmatniecība ir vāciešu darbs. Ar to izskaidrojamas viņas savādības.Latviešu grāmatniecības sākumi nepieslēdzas latviešu burtniecībai, tautas pašas iekoptajai

un glabātajai dzejai. Latviešu rakstu tēvi par to nekā nezināja un negribēja zināt. Viņi vēlējās, kaut tauta pilnīgi atmestu visu to, kas viņai bijis, un paturētu vienīgi to, ko viņi māca. Bet tas nenotika. Desmitiem tūkstošu dziesmu, tūkstošiem teiku un pasaku, daudz mīklu, sakāmu vārdu, parunu, burvības vārdu tautā joprojām glabājās, dzīvoja, veidojās. Cik šie gara darbi pa visu vecās grāmatniecības laiku bijuši dzīvi, redzams no tam, kādā mērā tie tautā uzejami vēl pašā jaunākā laikā.

Vecajā latviešu grāmatniecībā neizpaužas tas, par ko rakstnieki paši gribēja tikt skaidrībā, kas lai iztulkotu viņu pašu pārdzīvojumos radušās jūtas un domas, bet tas, ko viņi turēja par derīgu, kas būtu latviešiem mācāms. Še neattīstās rakstniecība svabadi, bet top kopta pamācības un audzināšanas nolūkā. Par latviešu rakstniecību še nevar runāt tai nozīmē, ka tā no latviešiem celtos, bet tai nozīmē, ka tā viņiem nodomāta.

Ka rakstnieki vācieši, manāms arī valodā un rakstībā: valoda pa daļai darināta pēc vācu valodas parauga; vācu rakstu zīmes pieņemtas latviešu skanu apzīmēšanai. Gan arvienu vairāk mācījās novērot latviešu valodas īpatnību un pieņemt dažas īpašas viņas skaņām piemērotas zīmes, tomēr vācu elementi palika galvenie.

Šādai rakstniecības kopšanai tomēr arī sekas citādā ziņā. Grāmatas citiem rakstīdami, vācieši rūpējās, ka tās lieto un var lietot. Viņi ķērās mācīt latviešiem grāmatu tik sistemātiski, ka pēdīgi latviešu starpā lasīt nemācētāju nemaz nebija. Ar latviešu rakstiem nodarbojās studējuši vīri. Tas nomanāms sacerējumu iekārtojumā, salikumā, teikumu konstrukcijā, interpunkcijā: tur ir loģika, pareizība, lietpratība; izkopta kultūra še ceļa rādītāja. Šie mācītie vīri prata bez vācu un latviešu pa lielākai daļai vēl arī vecās (latīņu un grieķu) valodas. Uzmeklējot latviešu valodas likumus, viņiem nevajadzēja turēties vienīgi pie vācu parauga, bet viņi varēja novērot latviešu valodas saskaņu arī ar viņām, vecajām valodām. Tāpēc

176

viņiem jau sen atvērās daža latviešu valodas īpatnība, kas nesaskan ar vācu valodu, un tādā kārtā tika zināmā mērā atvieglināta atsvabināšanās no vācu iespaida.

Vecā grāmatniecība ienesa latviešu vidū kādu daļu no tā, kas radīts pasaules literatūrā un pazīstams visām kultūras tautām. Tā padarīja zināmu dialektu par rakstu valodu, to vispār izplatīdama, apvienoja latviešus un deva tiem rokā kopēju kultūras līdzekli. Ar kopēju saimniecisku vēsturi savienojās kopēja garīga vēsture un darīja latviešus par tautu, kas patstāvīgi sāka darboties citu tautu vidū.

TREŠĀ LAIKMETA PIRMAIS POSMS (1856 – 1893)

LATVIEŠU NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA

Ja ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu latviešu valodā sacerētie raksti būtu mitējušies parādīties, tad par latviešu rakstniecību nacionālas literatūras nozīmē nevarētu runāt. Lai gan latviešu valodā bija iznākušas ap 400 grāmatu, lai gan arī latviešu burtniecības sacerējumi, to starpā desmitiem tūkstošu dziesmu glabājas tautas atmiņā, tomēr visu to par tautas rakstniecību nevarētu nosaukt. Iespiestās grāmatas nebija cēlušās no tautas, neietvēra sevī gandrīz nekā no tautas īpatnīgās garīgās darbības; tautas burtniecība vēl slēpās, savā visumā neuzrakstīta un neuzieta, tautas garā. Tikai pāris nelielu grāmatu, latviešu tautas dziesmu krājumi, būtu bijušas pieskaitāmas pie latviešu patstāvīgās rakstniecības, bet par sevi nebūtu varējušas sastādīt veselu literatūru.

Viena tauta nevar otrai rakstniecību dāvināt; tā radāma katrai pašai. Bet, lai tas būtu iespējams, tai par pamatu vajadzīga saimnieciska un garīga patstāvība un brīvība. Šo pamatu latvieši pakāpeniski ieguva tikai deviņpadsmitajā gadu simtenī. Pilnīgi svabadu ceļu savai un savas literatūras sekmīgai attīstībai latvieši atbrīvoja tikai turpmākajā gadu simtenī, nodibinādami savu neatkarīgu valsti.

Pirmos patstāvīgos soļus rakstniecības laukā latvieši spēra deviņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē. Saprotama lieta, ka viņi nevarēja īsā laikā laist klajā lielā daudzumā īsti latviskus un mākslinieciski vērtīgus rakstniecības darbus. Viņu mēģinājumi bija vēl stipri nepilnīgi un lasījās kopā diezgan sīki. Ja tad nu vēl ņem vērā to, ka vispār tikai kādu cilvēka augumu latviešu rakstniecība ir viņu pašu rokās, tad var celties jautājums, vai latviešiem arī tagad ir sava nacionālā literatūra, kas var nostāties blakus citu, lai arī mazu tautu literatūrām, un vai viņas pastāvēšanas laiks sniedzas tikai pāri pus gadu simtenim.

Būs jāliecina, ka latvieši šinī īsajā laikā patiesi ir gan radījuši darbus, kas labuma un daudzuma ziņā iztaisa veselu literatūru. Bet tad vēl. Latvieši, parādīdami savas īpatnīgās spējas, paceldamies par atsevišķu, patstāvīgu tautu, atskatīdamies atpakaļ savā pagātnē, atcēla arī agrāk vilktās laika robežas. Izrādījās, ka viņiem ir vērtīgas gara mantas, ka viņiem tās bijušas sen, ka viņu izcelšanās laiks meklējams tālu pagātnē. Gabalu pa gabalam nāca šīs mantas gaismā, virknējās cita pie citas, saauga kopā veselos krājumos. Ceļš uz pagātni tapa gaišs; pa to varēja tikt arvienu tālāk un tālāk, līdz tai vietai, kur vēlāk savrup nošķīrušās tautas vēl bija kopā, dzīvoja to pašu gara dzīvi, runāja vienu valodu. Uz priekšu iedamas, tās bija dažu ko paņēmušas līdzi no saviem pirmlaikiem, to tālāk attīstījušas un savā savrupējā ceļā uzrādīja panākumus, ar ko grieza uz sevi citu vērību. Izrādījās, ka latvieši cēlušies no tās pašas saknes, no kā tās tautas, kam laiku pa laikam piekritusi vadītāju loma cilvēces garīgajā dzīvē: indieši, grieķi, romieši, angļi, franči, vāci u.c. Tradīcijas, ko viņas glabā, zināmā mērā saskan ar latviešu. Tuvāk aplūkojot, dažas no tām latviešu garā iespiedušās un lasāmas skaidrāk nekā citur. Bet latvieši nav arī tās tikai paturējuši; tās piemērojušās viņu turpmākajai attīstībai un sevišķajai īpatnībai, atzīmējot viņu nostaigāto vēstures ceļu. Tas top ar tām bagāts, un visa latviešu kultūra un literatūra dabū plašumu un sirmu vecumu. Dažs kas vēl

177

noskaidrojams, dažu ko vēl atradīs, par ko tagad nekas nav zināms, bet tik daudz ir redzams jau šobrīd: latvieši ir veca kultūras tauta; viņi, citu neredzēti un aizmirsti, savu valodu un kultūru izglabājuši par daudz gadu simteņiem: viņu gara darbi, viņu literatūra pieslēdzas savos sākumos pie visagrākajām indoeiropiešu literatūrām.

Līdz ar to kļūst organiski dzīva un dabū nozīmi tā rakstniecības daļa, kas nav nākusi no latviešiem pašiem: vecā grāmatniecība. Pieturoties pie dabūtām liecībām un gaismā celtiem gara darbiem, uzrādāms, ka latviešu tautas gars bijis ražīgs vienumēr. Par tukšiem un tumšiem turētos vidus jeb katolicisma laikus tas darījis bagātus, nogatavodams, starp citu, kodolu tādam neiznīcīgam darbam kā Latvju Dainas. Tāpat luterānisma laika nelatviešu sarakstītai grāmatniecībai pret tautas garā vienumēr glabātiem un veidotiem darbiem ir attiecības, uz kuru pamata tā pieslēdzas tautas rakstniecības dzīvajam saturam. Šī grāmatniecība gan nav veidojusies tautas garā, bet tautas garu tā tomēr veidojusi. Pa to laiku, kad luteriskā garīdzniecība apgādāja latviešus grāmatām, tautas gars nav palicis tas pats, kas agrāk, un citāds tas ticis īpaši no šīs grāmatniecības. Pēc luterānisma laikmeta latviešu nacionālismam cits saturs. Šim pārvēršanās procesam sekot, tā iznākumus uzrādīt var, vienīgi ņemot vērā latviešu veco grāmatniecību, kura tādā kārtā top par latviešu rakstniecības organisku daļu.

Tādu plašumu un saturu dabūja latviešu rakstniecība ar to, ka latvieši uzrādīja gribu un spēju dzīvot paši savu gara dzīvi, kopt paši savu kultūru, pacelties par sevišķu tautu citu tautu vidū. Par tādiem nostāties un parādīties varēja latvieši tikai ar asām cīņām un apzinīgu, izturīgu darbu, cieši paturot acīs savu mērķi: tautas nacionālo attīstību un patstāvību. Pirmais šo mērķi latviešiem nostādīja priekšā Kr. Valdemārs. Šis ideāls tad nu ir tas, kas dod latviešu īpatnīgās rakstniecības pirmajam posmam nokrāsu un vienību, to tādā kārtā atšķirot no turpmākā, kad latviešu rakstniecībā parādās centieni un virzieni, kas iet pāri, dažreiz arī pretī tautiskajai domai.

Par to, ka līdz 19. gadu simteņa vidum iznākušo latviešu grāmatu krājumu nevar dēvēt ne par kādu tautas literatūru, valda visās aprindās diezgan vienprātīgs spriedums jau viņā laikā. Spāģis saskaita 1863. g. 435 latviešu grāmatas (Zustände II, 323). Trīs ceturtās daļas no tām ir garīga satura. Stāstu literatūra, skaitā 52 grāmatas, pastāv no tulkojumiem. Lielākai daļai no tiem kā izglītības līdzekļiem maz vērtības. Kas prot tikai latviešu valodu, tam vārda pilnā nozīmē pasaule dēļiem aiznaglota. – Arī krievu avīžniecībā izsacīja tādas pat domas par latviešu rakstniecību. Aksakova avīze "День" (1864. g. 30. nrā; sk. Brīvzemnieka Raksti II, 75) iespiests apskats par latviešu rakstniecību pēc Cimmermaņa latviešu rakstniecības vēstures. Uzskaitot dažas vecākas grāmatas, aplūkotājs apstājas pie Vecā Stendera un tad turpina: «Vecajam Stenderam bija un vēl tagad ir mācekļi, kas sagādā latviešiem dažus stāstus un citas grāmatas, īpaši tulkotas. Ar šiem vājiem mēģinājumiem nobeidzas visa tā literāriskā darbība, ko Cimmermanis tik skaņi nosauc par latviešu rakstniecību. Nē, viss šis gramatiku, vārdnīcu un garīgu grāmatu tulkojumu rādītājs vēl nav visas veselas tautas rakstniecība; viss tas tikai, tā sakot, priekšdurvis īstenai rakstniecībai, tas tikai uzarts lauks tai dzīvības sēklai, ko kaisīt kaisa lielas gara dāvanas. Raksta sastādītājs dabūjis ziņas, ka mācītājs Bergmanis izdevis vecu latviešu tautas dziesmu krājumu, bet negaida nekā krietna no tā, kas iznācis apzīmētos apstākļos, tomēr piemetina: «Tiesa gan, šis pats dziesmu krājums ir brīnišķīgs liecinieks no tās sīkstās patstāvības, kas piemīt nabaga latviešu tautai, kas, maza būdama, līdz šim nav parādījusi nekādu darbību vēstures laukā un kas tomēr daudz gadu simteņus cieti uzturējusi savu pašu tautību pret visiem iekarotājiem. – Galā arī paši vecās latviešu grāmatniecības darinātāji apliecina, ka tā nav nekāda literatūra. Bīlenšteins pastāsta savā pašbiogrāfijā (Ein glückliches Leben, 1904, 334), ka viņu kāds Leipcigas grāmattirgotājs uzaicinājis sarakstīt latviešu rakstniecības vēsturi. Viņam bijis uzaicinājums jāatraida kā kaut kas pagaidām neiespējams, «jo pastāvošā latviešu literatūra bija pagājušā

178

gadu simteņa trešajā ceturksnī vāciešu sarakstīta un sastādījās, vismaz pa lielākai daļai, no tulkojumiem. Bet tautas dzejas plašās bagātības bija līdz tam laikam tikai pa mazai daļai sakrātas, vēl mazāk iespiestas, un labākie latviešu oriģinālu rakstnieki tikai sāka pamazām parādīties. – Bīlenšteins dabūja to piedzīvot, ka viņa acu priekšā uzplauka latviešu rakstniecība, ne sev par lielu prieku: ne vācieši bija tie, kas to radīja. Arī tāds darbs kā latviešu tautas dziesmu krāšana īsti sekmējās un uzrādīja latviešu tautas garīgās bagātības, kad latvieši paši pie tā ķērās: no viņu vidus cēlās tas vīrs, Krišjānis Barons, kas bija spējīgs tam veltīt savu mūžu.

PIRMAIS POSMS

TAUTISKIE CENTIENI

Burtniecība, kurā neizsakās tautiskā apziņa, skaidra tautas kopsajūta, dod nacionālai literatūrai tikai kādu pamatu: pati šī literatūra rodas tautā, kas izrādījusi, ja ne vairāk, gribu uz patstāvību saimnieciskā un garīgā laukā. Lai tauta tiektos pēc patstāvības, jādarbojas daudz un dažādiem faktoriem zināmā virzienā. Šie faktori neaprobežojas tikai ar zināmas tautas un viņas tuvākās apkārtnes apstākļiem un pārdzīvojumiem. Zināmas kultūras strāvas aizņem vienā laikmetā vairāk tautas. Tas notiek arī tanī laikā, kad satiksmes līdzekļi vēl maz attīstīti; jo vairāk tas būs novērojams, satiksmes līdzekļiem pavairojoties un papildinoties.

Latviešu nacionālās literatūras cēloņi tad nu, vismaz pa daļai, meklējami Eiropas gara dzīvē ap 19. gadu simteņa vidu. Sakarā ar to latvieši modās kā tauta. Pēc atmodas bija latviešu inteliģencei jāiztur asas cīņas, pirms dabūja kādu pamatu nacionālajai dzejai. Un arī tanī ir pirmajā laikā stipri cīņas elementi. Tiem nozūdot, viņā vēl vienmēr liek svaru uz tautisku nokrāsu. Tādā kārtā tautiskums paliek par latviešu nacionālās literatūras pirmā vadošo motīvu.

L i t e r a t ū r a.  A. Bandreviča Notikumi Latviešu atmošanās laikmetā. K. Valdemārs, Kr. Barons, Kasp. Biezbārdis, Jānis Krauklis, Juris Alunāns (Iz Jūrnieka, 1907); 2., papild. izd. Notikumi dzimtenē etc., Rīgā 1925. – Ernsta Blanka Latviešu tautiskā kustība, Rīgā 1921; 2., papild. izd., ar virsrakstu Latvju nacionālā doma sadzīves cīņu ugunīs, Rīgā 1923; 3. izd., ar virsrakstu Tautas atmoda, Rīgā 1927. – A. Deglava Latviešu attīstības solis no 1848–1875, Rīgā 1893. – J. Jansona Tautiskie centieni un saimnieciskā nokārtošanās, Austrums 1903. – Fünfzig Jahre russicher Verwaltung in den Baltischen Provinzen, Leipzig 1883. – J. Krodznieka Zemnieku nemieri 1841.g., Rīgā 1922. – A. Birkerta Latviešu inteliģence savās cīņās un gaitās I un II, Rīgā 1927. – Baltijas Vētsnesis. Laika raksti, Leipcigā 1870. Agrāk nelegāla grāmata, attiecas uz latviešu pāreju pareizticībā. – Teodora Mūsu tautas dzejas pamošanās, Rīgā 1893.

I. ATMODA

Latvieši rāvās augšā no gadu simteņu miega un raisījās vajā no gadu simteņu saitēm, kad garīgo un sabiedrisko kustību viļņi, kas bija sacēlušies Eiropas tautās, sasniedza arī Baltijas jūras austrumu piekrasti. Vispārējais laikmeta raksturs bija nomanāms arī Baltijā un grieza uz sevi vērību ar to savādību, kas īpaši še bija ieraugāma. To starpā, kas še bija ierauti cīņā, parādījās arī latvieši – pirmo reizi kā ļaužu kopība, kam bija savas īpašas prasības citu priekšā, kas gribēja nostāties par tautu citu tautu starpā. Šādas iezīmes bija Vidzemes zemnieku kustībai četrdesmitos gados. Galvenos vilcienos skaidru savu programmu latvieši uzstādīja ap 1856. g., kad latviešu inteliģence apzinīgi ķērās pie savu uzdevumu izpildīšanas

179

tautā un spēra pirmos patstāvīgos soļus arī rakstniecības laukā.

1. LAIKMETA RAKSTURS

1) Rietumeiropā2) Krievijā3) LatvijāAp deviņpadsmitā gadu simteņa vidu norisinās Eiropas valstīs straujas pārmaiņas. Bet, ja

dziļāk ieskatāmies tautu dzīvē, tad še uzejama nemitīga, nepārtraukta gara darbība un attīstība, kas turpinās jau gadu desmitus. No franču revolūcijas laikiem bija aizkustināti plašāki tautu slāņi un saistīja pie sevis garīgus un politiskus darbiniekus. Šie varēja nostāties pret tautu kustībām vai, kopā ar tām iedami, tās veicināt; vienumēr ar tām bija jārēķinās. Inteliģenci, vadītājas personas redzam šā vai tā stāvam kādās attiecībās ar ļaužu masām. Ar to asinās viņu skats uz lietu īstenību un saistās viņu darbība ar tām tieksmēm, kas instinktīvi šais masās iemīt un izceļas. To virzienu starpā, kuros turas garīgā un sabiedriskā dzīve, tad izšķirami sevišķi divi: reālisms un nacionālisms. Tie kā noteicēji krīt acīs Rietumeiropā, Krievijā, Latvijā.

1) RIETUMEIROPĀ. Viļņi, ko sacēla franču revolūcija, nevarēja norimt. Atplūdiem sekoja uzplūdi, kas meta arvienu tālāk savus lokus, līdz 1848. g. aptvēra lielu Eiropas daļu. Pa tam garīgais darbs piesaistījās arvienu vairāk tiešajiem apstākļiem. Viena no viņa acīs krītošām pazīmēm ir r e ā l i s m s. Dabas zinātņu attīstība rosīgi turpinājās un, savienodamās ar tehniku, cēla klajā izgudrojumus, kas pārgrozīja sabiedrisko dzīvi. Satiksmi pa ūdeni lielā mērā paātrināja un atvieglināja t v a i k o ņ i (no 1807. g.). Starp Liverpūli un Mančestru (1830. g.) ierīkotais d z e l z c e ļ š, pa kuru tāpat ratus vilka uz priekšu tvaika spēks, ir sākums milzīgai laika saīsināšanai, braucot pa zemes ceļu, Pirmais praktiski lietojamais elektromagnētiskais t e l e g r ā f s (1833. g.) ieveda laikmetā, kur visa kultūras pasaule drāts nerviem arvienu vairāk saistās kopā par vienu vienīgu organismu. Gluži jaunus ceļus, un ne tikai dabas zinātnēs, atklāja D a r v i n a teorija par sugu izcelšanos (On the origin of species, 1859). Uzrādot cēloņus dabas priekšmetu (kustoņu, stādu u.c.) pa vairāk paaudzēm novērojamām pārmaiņām cīņā par pastāvēšanu, kas veido un pārgroza iedzimtas īpašības un noved pie dabiskas izlases, attīstības doma dabūja ierosinājumus, kas atvēra zinātnē tālas izredzes. Tanī pašā laikā (1857. g.) parādījās B e k l a Anglijas civilizācijas vēsture, kurā mēģināja atrast attīstības likumus uz materiālistiskiem pamatiem. Zinātnisku pētīšanu nostādīja uz pieredzes, novērojumu pamatiem Augusts K o n t s (Conte, 1798–1857), uzņemdams zinātņu vidū arī socioloģiju (sadzīves zinātni). Pa daļai viņš pieslēdzās S e n s i m o n a m, kas (1822. g.) laida klajā darbu par industrijas sistēmu, apzīmēdams savu stāvokli izteicienā «Es rakstu rūpniekiem pret galminiekiem un muižniekiem, t. i., bitēm pret traniem». Savā pēdējā darbā (Nouveau christianisme, 1825) viņš grib izvest sociālo reformu uz brāļu mīlestības principa pamatiem, norādīdams, ka reliģijas uzdevums ir pēc iespējas ātri pacelt nabadzīgo šķiru stāvokli. Viņu mācību, sensimonismu, attīstīja citi tālāk, uzstādot par ideālu visu cilvēku brālību mierīga darba nolūkā. Mantojumi pāriet ne pēcnācēju, bet valsts īpašumā. Top ierīkota centrāla iestāde, kuras rīcībā ir visi ražošanas līdzekļi, ko tā izdala spējīgākiem. Šai pašā virzienā darbojas Furjē (Fourier, mir. 1837), kas savos rakstos uzsver katra tiesības uz darbu, uz dzīves minimumu un uzstāda plānu par lielu sabiedrību, falangu, un lielu kopēju namu, falansteru, dibināšanu, kur visi saimnieciskie un garīgie darbi sīki iekārtoti. B l a n k s (Louis Blanc) uzstāda (ap 1840. g.) projektu par strādnieku ražotāju sabiedrībām ar valsis kredītu. Turpretim P r u d o n s (Proudhon, 18091865) vēlas, ka strādnieki savus mērķus sasniedz bez valsts palīdzības, uzskata par sabiedriska jaunuma galveno cēloni naudu un no tās saņemamos procentus. Praktiski sociālistiskas idejas bija

180

mēģinājis izvest jau agrāk anglis Roberts O v e n s (Owen, 1771–1858) . No 1800. g. vadīdams Ņūlanarkā kokvilnas vērptuvi, viņš iekārto turienes strādnieku dzīvi par priekšzīmīgu sabiedrību, uzstājas par fabriku likumiem, par bezdarbnieku nodarbināšanu komunistiski ierīkotās valsts iestādēs, apkaro bērnu darbu, cīņās par tautskolu nodibināšanu. Sociālistiskās mācības dabūja pagaidām savu noslēgumu un kopā ar to pamatu turpmākajiem izpaudumiem M a r k s a un E n g e l s a sastādītajā un 1848. g. klajā laistajā Komunistiskajā manifestā. Materiālistiskais uzskats uz vēsturi še izsakās atziņā, ka visa vēsture dibinās uz šķiru cīņu, kuras formas atkarīgas no katrreizējiem ražošanas un satiksmes apstākļiem, ka ekonomiskas attiecības ir par pamatu politiskās iekārtas un garīgās (reliģiskās, zinātniskās, mākslinieciskās) dzīves virsbūvei.

Pieminētās mācības par zinātniekiem un sabiedriskiem jautājumiem raksturīgas ar savu interesi par zemākām ļaužu šķirām un ar savu piegriešanos reālās dzīves problēmām. Ar tām saskan daiļliteratūras darbi, kuros ieraugāms noteikts reālisms. Jaunromantiķa V. I g o (Hugo) stāstā Posta cilvēki (Les misērables, 1862) tēlots varonis, kas no dzīves padibenēm paceļas ideālā cilvēcībā. Bet pirms tam B a l z a k s, īpaši savā Cilvēciskajā komēdijā (La comēdie humaine, 1842–48), raksta sava laika ierašu vēsturi, necenzdamies savus tēlotos sīkos cilvēkus morāliski vērtēt, bet grib tik atzīmēt faktus un izskaidrot viņu dažādību ar dažādiem dzīves noteikumiem. Tāpat uz krātu dokumentu pamata raksta F l o b ē r s savus darbus: Madame Bovary (1856), Salambo (1862) u.c. Brāļi G o n k ū r i sniedz tēlojumus par tipiem, kas stāv zem normālajiem, īpaši par pagrimušām sievietēm (Renēe Rauperin, 1864, Germinie Lacerteux, 1865). Anglijā šai laikā top slaveni ar pelēkās, nabadzīgās dzīves tēlojumiem Čārlzs D i k e n s (Pikvikieši, 1837), Viljams T e k e r e j s (Dzīves komēdija, 1847). Vācijā reālisms izpaužas pilsoņu dzīves tēlojumos. Raksturīgākos paraugus dod Gustavs F r e i t ā g s (Soll und Haben; 1855), Frīdrihs Š p ī l h ā g e n s (Problematische Naturen, 1860).

Virziens, kas sakustinātās Eiropas tautas noveda pie redzamiem panākumiem, bija n a c i o n ā l i s m s. Ja kustībām tautu iekšējā, sabiedriskajā dzīvē liels ierosmes spēks franču revolūcijai, tad tautu centienos pēc brīvības un patstāvības svarīga loma Napoleonam, tikai ne kā tiešam nacionālisma veicinātājam. Taisni otrādi: tautas apspiezdams un kalpinādams, viņš tanīs modināja nacionālu sajūsmu, kas noveda pie varoņdarbiem. Tas novērojams Krievijā, Vācijā un citur. Krievu cīņas pret Napoleonu (1812) nosauc par Tēvijas karu; vāci tūliņ pēc tam (1813) izkaroja savus brīvības karus. Panākumi še ar to bija nodrošināti, ka tautas pašas patriotiskā sajūsmā šais cīņās piedalījās. Turpmākajā reakcijas laikā pieņēmās atkal tautu tieksmes pēc brīvības. Sociālistiskās mācības, pa Eiropu izplatīdamās, katrā sevišķā tautā dabūja nacionālisma pieskaņu un, pārejot aktīvā politikā, noveda pie nacionāliem mērķiem. Cēlās politiskas, tad arī politiski literāriskas savienības, kam pieliek par apzīmētāju jaunā, tās savā starpā atšķirot pēc tautībām, nācijām. Radās vispirms J a u n ā I t ā l i j a, ko (1831) dibināja M a z ī n i (Mazzini), izplatīdams savas idejas arī literāriskā ceļā. Viņš sprauda par mērķi pilsoniskas brīvības, itāliešu atsvabināšanu un apvienošanu, iegūdams par savu centienu pabalstītājiem biedrus visās zemēs. Vispirms neveiksmes ciezdams, viņš neaprima, līdz sasniedza panākumus. Viņš iestājās G a r i b a l d i j a brīvprātīgo pulkā, un Itālija (1860. g.) varēja apvienoties par nacionālu valsti. Turpmāk radās Jaunā Polija, Jaunā Vācija, Jaunā Francija. Kopā tās sastādīja J a u n o E i r o p u (1834–35), vienādi domājošo sabiedrību no vairāk tautām. Par politiskām partijām vēlāk nodibinājās Jaunā Anglija (1843), Jaunā Īrija (1844). Vispār dabū šādu nosaukumu jaunā paaudze ar progresīviem, republikāniskiem, nacionāliem centieniem vairāk Eiropas zemēs. Runā par jaunkrieviem, jaunturkiem, tāpat arī par jaunlatviešiem, Jauno Latviju.

No tīri politiskās Jaunās Vācijas atšķirams literārisks virziens, kam tāds pat nosaukums un arī tādi pat politiski mērķi. Pie J a u n ā s V ā c i j a s rakstniekiem piederēja H e i n e, G u c k

181

o v s, L a u b e u.c. Viņi gribēja dzeju atsvabināt no ideālistiskām, romantiskām idejām, arī no pilsoniskās morāles ierobežojumiem. «Dzejnieki un estētiskie prozaisti vairs nekalpo kā agrāk tikai mūzām, bet arī tēvijai un pievienojas visiem spēcīgiem laika centieniem, saka viens no viņiem (Vīnbargs). Jaunās Vācijas rakstnieku jau pašreiz izdotos un vēl izdodamos rakstus aizliedza (1835) vācu Savienības sapulce (Bundestag), lai gan viņi centās pēc Vācijas varas un brīvības. Savā sirdī arī Bismarks piederēja pie Jaunās Vācijas, kad viņš vēl kā students sapņoja par vācu vienību. Kad Vācija (1870) apvienojās, rakstīja Guckovs: «Jaunā spožumā mums uzlēcošā saule izlies savus apaugļojošos starus uz visiem mūsu cīniņiem, darbiem un tēliem.»

Par tautu brīvību sajūsminājās lieli dzejnieki un darīja tās labā vairāk, nekā tikai rakstīja dziesmas. Lords B a i r o n s (Byron) devās cīņā par grieķiem, kuri atsvabinājās 1828. g. Kad 1848, gadā uzliesmoja revolūcijas ugunis, paceļas daudz zemēs nacionālisma karogi. Valstīs, kas apvieno vairāk tautas, nacionālais jautājums pieņem asas formas. Prāgā sanāk slāvu kongress, kas izlaiž manifestu Eiropas tautām, uzstādamies pret apspiedējiem, par tautu brīvību. Austrijas un Balkānu pussalas tautas sakustas un prasa vārdu Eiropas politikā. Dzejnieki top par politiķiem un avīžniekiem, kā, piem., čehu dzejnieks H a v l ī č e k s. Dzejnieki nomet kokli un ķer pēc zobena, lai cīnītos kara laukā. Tā dara mabāru dzejnieks P ē t e f i (Petofi) : viņš krīt kaujā, bet Ungārija top brīva.

Kustība pēc pilsoņu tiesībām un tautu brīvības pārgāja arī uz Krieviju.2) KRIEVIJĀ. Krievu inteliģence nāca 19. gadu simteņa pirmajā pusē stipri zem

Rietumeiropas iespaida. Trīsdesmitajos gados sastādījās Maskavā ap Stankeviču studentu pulciņš, kas interesējās par Rietumeiropas mākslu un filozofiju. Tas vēlāk sašķēlās divās grupās: rietumniekos un slavofilos. Pa dažādiem ceļiem ejot, vieniem, kā otriem stāvēja priekšā tie paši mērķi: vest krievu tautu pie brīvības un labklājības, atceļot dzimtbūšanu, pārgrozot valdības un tiesu iestādes.

Literatūrā sāk valdīt r e ā l i s m s, nodibinās tā sauktā naturālā skola. Krievu inteliģencei nebija citas izejas kā savām reformu idejām dot izteiksmi literatūrā. Krievijā daiļrakstniecība tad nu stājās sabiedriska progresa kalpošanā plašākā apmērā un uz ilgāku laiku nekā zemēs, kur sabiedrībai ar saviem vietniekiem iespējams izsacīt savas domas un gribu likumdevēju iestādēs. Tas notika ap 1840. g., kad B e j i n s k i s, atstādams tīri estētisko kritiku, mākslu nostādīja par spēcīgu sadzīves kustinātāju un literatūras uzplaukšanu veda sakarā ar to, ka dzejnieki piegriežas dzīves īstenībai, nodziļinādamies viņas saturā un problēmās. Ap to pašu laiku parādījās G o g o l i s ar tiem saviem darbiem (Mirušās dvēseles, Revidents), kas atklāja kailus krievu dzīves trūkumus untumus, tādā kārtā dodams pirmos naturālisma paraugus. Četrdesmitie gadi bija krievu literatūrā bagāts dīgļu laiks, kas tai solīja krāšņu uzplaukumu. Nāca klajā lielo krievu rakstniecības korifeju (Turgeņeva, Gončarova, Dostojevska u.c.) pirmie darbi. Jaunie rakstnieki studēja aizraudamies franču (Sensimona, Furjē, Prudona) sociālistiskās mācības. Ap Petraševski salasījās Maskavā pulciņš, kas nodarbojās ar šīm mācībām. Te 1848. g. tas viss tika pēkšņi pārtraukts. Bīdamās, ka Rietumeiropā uzliesmojošā revolūcija neiedegas arī Krievijā, valdība tīrīja rakstniecību no degamām vielām, kas īpaši še arī bija atrodamas. Policija un cenzūra rīkojās uz visstingrāko: aizliedza grāmatas, apturēja laikrakstus, apcietināja un izsūtīja rakstniekus. Petraševska pulciņā atrada sazvērestību un piesprieda tā dalībniekiem visstingrāko sodu. Arī Dostojevskis dabūja šai gadījumā nāvei acīs skatīties. Tikai Krimas karam (1855) beidzoties, varēja atkal rakstniecības attīstība brīvi turpināties. Tad nu arī krievu daiļliteratūra deva darbus, kas pacēlās ne vien pāri tam, kas viņā līdz tam laikam bija nācis klajā, bet arī pāri tam līmenim, uz kura patlaban stāvēja pasaules literatūra. Pirmoreiz krievu rakstnieku darbi, tā D o s t o j e v s k a, T o l s t o j a, atstāja iespaidu uz citu tautu literatūrām. Un reālisms, naturālisms tas bija, kas še saistīja ar savu īpatnīgo veidu un dziļo saturu.

182

Līdz ar to atmodās krievu n a c i o n ā l i s m s. To rakstīja uz sava karoga s l a v o f i l i, kas savu ideju gribēja izvest visos sīkumos un visā plašumā: tikpat apģērbā un ierašās, kā rakstniecībā un politikā. Par pamatu labākai dzīvei viņi gribēja ņemt tās nacionālisma formas, kas krievu tautā no sen laikiem nostiprinājušās: demokrātisko kopdzīves iekārtu un darbos parādīto kristīgo ticību, pareizticību. Krievu tautā slavofili vēroja spēkus, kas to ne vien nostāda blakus citām, bet arī paceļ tām pāri un rāda tām ceļu uz patiesu pilnību. Viņi cildīja un centās realizēt p a n s l ā v i s m a ideju: visu slāvu tautu savienošanu vienā kopībā ar Krieviju vadoņa lomā. Līdzīga ideja likās realizējamies, itāliešiem un tad vāciešiem savienojoties vienā kopējā valstī. Pie pirmajiem slavofiliem pieder: Homjakovs, brāļi Kirejevski, Konstantīns un Ivans Aksakovs, Jurijs Samarins, Hilferdings, Lamanskis. Par savas darbības orgāniem viņi dibināja laikrakstus un biedrības. Pazīstami I. Aksakova vadītie laikraksti. Maskavā uzsāka 1858. g. savu darbību Slāvu komiteja, vēlāk pārdēvēta par biedrību. Savos orgānos slavofili ar lieliem panākumiem iekustināja un virzīja jautājumus, kas aizņem Krievijas iekšējo un ārējo politiku, attiecības pret dažādām tautām valstī un pret slāvu tautām Austrijā un Balkānos. Ievērojamos vēsturiskos notikumos, tā krievu–turku karā (1876–77), slavofiliem liela loma.

Ir saprotams, ka slavofili nevarēja paiet garām arī latviešiem. Vispirms panslāvisms, sadurdamies ar panģermānismu, atrada latviešus uz robežām. Tālāk – nevarēja virziens, kas atzina sev nacionālisma principu par vadošo, to noliegt arī citiem. No otras puses, latvieši īpaši še atrada savā atsvabināšanās cīņā visstiprāko atbalstu. Slavofilu starpā latviešu labā daudz darījuši Jurijs S a m a r i n s un Ivans A k s a k o v s. Samarins, darbodamies kādu laiku Latvijā, iepazinās tieši ar latviešu apstākļiem un par tiem rakstīja; Aksakovs deva savos vadītos laikrakstos vārdu latviešu patriotiskajai inteliģencei un citiem viņu labvēļiem. Uz slavofiliem atbalstījās savās cīņās latviešu labā sevišķi B r ī v z e m n i e k s.

A k s a k o v a avīze День uzstājās par latviešu aizstāvi Pēterburgas Avīžu laikā. Kad tūliņ pēc viņu iznākšanas tām no vācu puses uzbruka, Aksakova avīze sniedza rakstu (ar Andreja Vasiļjeva parakstu), norādīdama, ka jauno latviešu laikrakstu ienīst tikai tie, kas Baltijā no seniem laikiem sagrābuši rokā visu varu. Redakcija piezīmēja, ka būs laimīga, spēdama palīdzēt latviešus atsvabināt no sveša jūga. Turpmāk avīze atzīmē grāmatas (Spāģa, Valdemāra, Rūtenberga u.c.) kas kritizē Baltijas apstākļus. Kad sāka vajāt Biezbārdi par musinātāju, viņu Aksakova orgānā aizstāvēja profesors L a m a n s k i s. Šis pats slavofilu zinātnieks aizstāvēja un cildināja arī Valdemāru, kad viņa pretiniekiem radās (1865) iespēja viņu diskreditēt. Par latviešu radu tautu, leišiem, rakstīja kāds cits slavofilu zinātnieks, H i l f e r d i n g s, atgādinādams Kanta domas par šo tautu, kura pelna, ka saudzē viņas rakstura savādības un uztur tīru viņas valodu. Ja arī zinātnes labā nekoptu leišu valodu, tad tas būtu darāms tautas apgaismošanas dēļ. Līdzīgā kārtā Aksakova avīzes aizstāvēja igauņu nacionālos centienus. – Ar Aksakovu un tamlīdz ar citiem slavofiliem nāca personiskā satiksmē Brīvzemnieks, kad viņš 1867. g. nonāca Maskavā. Aksakovs tur patlaban izdeva avīzi Maskava 1865. g. apturētās avīzes День vietā. Še tad Brīvzemnieks apgaismoja krievu publikas priekšā latviešu stāvokli un centienus. Ar Brīvzemnieka starpniecību Aksakovs kā Slāvu komitejas priekšnieks tika arī par Pumpura izšķirošā soja lēmēju: uz Aksakova rīkojumu viņu ieskaitīja krievu brīvprātīgos, kas devās karā par serbu brīvību. – Par Aksakovu rakstījis Brīvzemnieks Austrumā 1886. g., uzrādīdams rakstus par latviešiem viņa orgānos. Tas pats Brīvzemnieka Rakstu II daļas I pusē, 58. lpp. utt.

3) LATVIJĀ. Uz Rietumeiropu un Krieviju attiecināmais laikmeta raksturojums sniedz atslēgu Latvijas tā laika notikumu izpratnei. Paturot acīs to, kas notiek tur, top saprotams, kas novērojams še, un mums nav vairs nekāds pārsteigums, ka no nospiestas zemnieku kārtas izceļas tauta, kam sava kultūra un literatūra.

Latvijā dzīve pārgrozās tai pašā virzienā kā citur un noved pie līdzīgiem mērķiem. Lai gan

183

latviešu zemnieks, dzimtbūšanu atceļot, zemi nedabūdams, joprojām palika dzimtkunga varā, tomēr viņa stāvoklis nu bija cits. Iegūtā brīvā kustība, lai arī vēl ļoti aprobežota, tam tomēr atvēra kādu izeju, un dzīve sāka pieņemt citu veidu. Valdemārs ap piecdesmito gadu vidu liecina (Latvju tautai, 15. lpp.): «Apdomājiet paši, vecie tēvi un mātes, cik pagalam citādi bija laiki priekš 30 vai 40 gadiem. Priekš tam, dzimtu (aužu laikos, pa gadu simteņiem tik daudz jūsu dzīve nepārgrozījās kā pēdējos 30 vai 40 gados.» Valdemārs paredz, ka nākošos 30 gados dzīve ies 5 vai 6 reizes ātrāk uz priekšu, vērodams to no tam, kā iet citās zemēs. «Viss, ko redzam pasaulē notiekam, parāda mums skaidri, ka visur, visās zemēs, tagad pasaule pārvēršas citādi » (7. lpp.). Tāpēc Valdemārs skubina latviešus, sevišķi zīmēdamies uz vairāk atbrīvotajiem kroņa ļaudīm (21. lpp.) : «Topiet žigli un knaši, kā citas mācītas tautas visapkārt Eiropā, un neapkaunojiet mīļu latviešu tautu, lai nevar citi teikt: Āre! Te nu tie tapa palaisti brīvā, bet vai tas tiem sliņķiem, tiem nelgām ko palīdzēja! Tie palika gandrīz tādi paši kā vecā dzimtā būšanā.» Tādi skubinājumi nav lieki, lai gan Valdemārs redz, ka opa vietām prāta cilāšana un skolas būšana mostas, ka sirds lec no prieka». Par tādām pārmaiņām vieni sajūsminās, bet otri uztraucas. Vidzemes un Kurzemes muižnieki pēc 1850. g. spriež, kā aprobežot skolotāju semināru programmu, un domā sagatavojamos skolotājus izsargāt no jauna iespaida ar to, ka grib no semināriem izstumt vācu valodu. Bet arī muižnieku vidū ir tādi, kas nojauš pārgrozību dziļākos cēloņus un nevar nostāties tām pretī.

Tagad nu reiz dabūja arī latvieši kaut ko vairāk nomanīt un pārdzīvot no tām idejām, kas lielajās Rietumeiropas tautās bija valdījušas renesanses laikmetā, gājušas cīņā ar citām, tikušas nomāktas no pretējām un tad atkal pacēlušās. Reiz nu piegrieza vērību l a i c ī g a i d z ī v e i. Pa visiem tiem gadu simteņiem latviešiem bija sludināts, lai rūpējas par savu dvēseli, apkaro miesas prātu, krāj mantas, ko ne kodes, ne rūsa nemaitā, dzenas pēc Dieva valstības. Tagad to apzīmēja par grēcīgu aplamību šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt un, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals (Pēt. Avīzes, 1862). Kā jauni baušļi skanēja: «Tev būs še virs zemes mantas krāt; tev būs par tavu labklāšanos gādāt; tev būs tavas miesas veselību un spirgtumu, un – ar vēl var pielikt klāt – jaukumu, visu, visu, kas pie viņas pieder, vērā ņemt, jo tava miesa ir tava gara mājoklis.»

Sāk nu Latvijā iztirzāt jautājumus par tiešiem sadzīves apstākļiem visās šķirās. To dara noteikti, cieši, kaisli, bez kaut kādas ideoloģijas, bet ar lielu ideālismu. Izlieto pat veco ideoloģiju, lai sasniegtu savus mērķus. Norāda, ka, pēc evaņģēlija vārdiem, nevar mīlēt Dievu, ja nemīl tuvāku, ko redz, ka Dievs nav cilvēkam pasauli radījis par vārgu ieleju, ka laicīga manta mums dod rokā visu to, ar ko mēs varam viņa prātu piepildīt un izdarīt (Pēt. Av.). Ja iebilst, ka pasaules gudrība debesīs nevedīs, tad atgādina Kristus vārdus «Esat gudri kā čūskas» (J. Alunāns). Vienumēr un visur tie ir reālie apstākļi, ko paturam acīs, kas izaicina uz pārdomām, uz darbu, uz cīņu. Visderīgākais līdzeklis, kas nodrošina sekmes, ir prāts, šī gara acs, kas ne vien skata, bet arī pārbauda, vērtē. P r ā t u i z k o p t tad nu skubina tautas atmodas laika darbinieki. Valdemārs atrod, ka tikai tam gavilē prieki, kas ar dedzīgu prātu cenšas iekrāt gudrību. Juris Alunāns uzsver, ka, tikai pie prāta gaismas kļūstot, tauta aug un zeļ; viņš liek par moto Sētai, Dabai, Pasaulei:

Pats lielais spēks pie cilvēka ir prātsUn zināšanas; kas tos ienīst, tādsJo drīzi bojā ies.Prātu tad nu apzīmē par vadošo spēju; to nostāda pretī ticībai, fantāzijai. Pagātnē atrod par

paraugu Veco Stenderu, racionālisma pārdēstītāju latviešu literatūrā. Valdemārs viņu silti piemin, sniegdams viņa ģīmetni, savā pirmajā literāriskā darbā (300 stāsti). Brīvzemnieks viņu uzlūko par latvju īsto tēvu un gudro padomnieku, kas tiem nes augstas ziņas. Auseklis viņam liek galvā ozola vaiņagu par to, ka viņš modinājis latvju ģēniju.

Tāpat racionālisma pabalstīts r e ā l i s m s ir viens no tautiskā laikmeta galvenajām iezīmēm. Veidojošos īstenību uztverot, radās jauna literatūra, kas tā saistīta ar dzīvi un viņas praktiskajiem, nopietnajiem uzdevumiem, ka tā gan bagāta idejām, bet tikai ļoti reti spēj

184

pacelties par svabadiem mākslas darbiem. Pirmajā laikā šis virziens pat nomāc mākslas darbus: tautiskā laikmeta iezvanītāji (Valdemārs, Alunāns, Barons) top darbodamies no dzejniekiem par publicistiem, degošu sabiedrisku jautājumu cilātājiem un noskaidrotājiem. Un arī tautiskajai dzejai ir vienumēr reāls pamats, tā ka viņa stipri līdzinās Jaunās Vācijas politiskai dzejai un nav pieskaitāma romantikai.

Tiešajai dzīvei sekojot, nonāca pie n a c i o n ā l i s m a. Iedziļinoties nospiesto ļaužu patiesās vajadzībās, atrada tautu, kam sava īpatnība. Pamozdamās un tikdama aktīva, šī (aužu masa ar saviem spējīgākiem locekļiem kļuva par jaunu faktoru tautu starpā. Valdemārs saka, ka patriotisms nav nekāda mākslīga galvas gudrība, bet ļaudīm, grāmatu mācot, rodas tēvzemes mīlestība pati no sevis. Brīvzemnieks atrod, ka nav daudz jūtu, kas dabiskākas un vienkāršākas par tēvzemes mīlestību. «Ikkatrs cik necik gaismots bērns, kas savus vecākus mīl, mīlēs arī savu tautu, mīlēs to valodu, ko vecāki tik varbūt proto (Br. raksti II, 18).

Latviešu nacionālisms nomanāms, tiklīdz latvieši paceļ galvu arī pie tiem latviešu tautības rakstniekiem, kas vēl pilnīgi padoti vāciešu iespaidam. L ī v e n t ā l s, kas, ticības mācības uzsvērdams, kopā ar Bīlenšteinu nostājās pretī Biezbārža prasījumam pēc plašākām zināšanām zemniekiem, tomēr piemin ar īgnumu latviešu sešu simtu gadu vergošanu, kad pārdod, mij pret suņiem latvju dvēseles. L e i t ā n s vada avīzi (Mājas Viesi), kur pirmo reiz dabū atklātu izteiksmi latviešu tautiskie centieni. D i n s b e r g s piedalās pie Pēterburgas Avīzēm un top par to vajāts. Tomēr viņiem trūkst iekšēja spēka atraisīties no bijušā un sniegties pēc jauniem mērķiem, atbalstoties tieši uz tautas masu un ne uz viņas toreizējiem mācītājiem.

Par latviešu nacionālisma pirmtēvu uzlūkojams Garlībs M e r ķ e l i s. Viņš pirmais uzskatīja latviešus par pilntiesīgu tautu un uzņēmās nesaudzīgu cīņu pret šī uzskata noliedzējiem. Viņš ne vien asi uzstājās pret necilvēcīgo apiešanos ar latviešiem, bet arī sapņoja par latviešu tautas pagātni un nākotni tanī laikā, kad latvieši paši, verdzināti dzimtļaudis būdami, par to domāt nevarēja. Se parādās nacionālisma dziļākais pamats, kas, lietas īstajā būtībā nopietnāk ieskatoties, redzams katram, viena alga, vai viņam par to ir tieša interese vai nav. Kā katram cilvēkam absolūta vērtība, tā par tautām nosauktām cilvēku kopībām. To attiecībā uz latviešiem ilgi negribēja atzīt. Kad latvieši paši pie šādas atziņas nāca, tad viņi atrada Merķeli par tās apliecinātāju priekšā. Savu tautas biedru pie malas nostumtu, viņi tad to uzņēma par savēju. Valdemārs lietišķi un silti uzstājas pret viņa pēlējiem un sniedz savā rakstu krājumā (Vaterl, u. Gemeinn. I) viņa latviešu patriota sajūsmā rakstīto tēlojumu Vanems Imanta, ko atrodam Brīvzemnieka manuskriptos tulkotu latviski. Merķeļa skatītās latviešu pagātnes un nākotnes ainas pacēlās tautas atmodas laikā latviešu priekšā. Auseklis par viņu saka: «Tavs brīvais karogs, klintī sprausts, uz vienprātību tautu sauc un spēkus lasa, vieno.» Tiklīdz latvieši cik necik varēja biedroties uz nacionāliem pamatiem, viņi tam uzcēla pieminekli. Bet viņa rakstus nebija iespējams latviešiem viņu valodā sniegt vēl arī tautas atmodas laikmetā. Bija jānāk brīvākiem laikiem, tuvākiem latviešu nacionālās idejas ietēlojumam sevišķas valsts iekārtā, lai Merķeļa rakstus dabūtu lasīt latviski. Tik tālu sniedzās Merķeļa skats.

Ķeroties pie Baltijas zemnieku atsvabināšanas un apgaismošanas darba, atrada tautību kā patlaban negrozāmu faktu un kā līdzekli šos nodomus izvest. Valdemārs un Kronvalds uzsvēra, ka kultūras izplatīšanai latviešu vidū nekas nevar latviešu valodas un literatūras vietā stāties. Un arī Bīlenšteins, kas cerēja, ka latvieši pārvācosies, izsacīja domas (Lett. Gramm. XIII), ka humanitāte prasa, lai patlaban vēl vienu miljonu lielās latviešu tautas mācītāji un vadītāji uz to pareizi un jauki runā un priekš tās pareizi un jauki raksta. Tāpat arī citi pārvācošanas domu aizstāvētāji, sākot ar Jauno Stenderu un beidzot ar Juri Neikenu, ievērodami pašreizējās vajadzības, kopa latviešu valodu un literatūru un līdz ar tām arī latviešu tautību, tā nevilšus strādādami saviem gala nolūkiem pretī. Latviešu nacionālisms,

185

kas savā labā nodarbināja arī savus pretiniekus, tad nu tiem, kas jaunlaiku garā veicināja sabiedrisku progresu, bija dzīvs, vienojošs spēks, viena alga, vai viņi to uzsvēra jeb ne. Tai laikā, kad tauta pakaļ tautai pacēlās ar saviem prasījumiem pēc svabadības un patstāvības, tika redzami arī latvieši ar līdzīgiem centieniem. Tā nav nekāda nejaušība, ka drīz pēc tam, kad runāja par Jauno Itāliju, Jauno Poliju, Jauno Vāciju, sāka minēt arī Jauno Latviju, jaunlatviešus. Tam savs pamats, ka Kurzemes gubernators Breverns domājās atradis sazvērnieku sabiedrību ar nosaukumu Jaunā Latvija, kam revolucionāri centieni. Lai gan šai sabiedrībai nebija rakstītu statūtu, pat arī ne tiešas sazināšanās savu locekļu starpā, tomēr katrs no viņiem un visi kopā zināja, ko viņi grib. Šī sabiedrība ar Valdemāru priekšā pasludināja latviešu tautas pilngadību un rādīja tai ceļu uz saimniecisku, garīgu un galā arī politisku patstāvību. Ar to bija nostiprināts pamats latviešu īpatnīgai kultūrai un literatūrai.

2. LATVIEŠU KUSTĪBA ČETRDESMITOS GADOS

1) Kustības sākumi2) Pārkrievošanas centieni3) Latviešu pāreja pareizticībā4) Pareizticīgie latviešu darbinieki    a) Dāvids Balodis    b) Indriķis Straumīte    c) Jānis Sproģis    d) Jurijs Samarins    e) Pirmās pareizticīgo latviešu grāmatasAttīstībai visās vietās tiecoties uz priekšu un arī Baltijas iedzīvotāju augstākās kārtas

aizņemot, latviešiem vēl bija jāpieredz bads un posts, lai saceltu viņu vidū kustību, kas grieza citu vērību uz viņu apstākļiem un deva iemeslu atklāti par tiem runāt un spriest. Tas novērojams 1841. un 1845. gadā, kad latvieši modās no gadu simteņiem ilgā sastinguma, pabalstīdamies uz citu varu, tiecās atsvabināties no agrākās un cīņā starp abām dabūja spert pirmos soļus uz saimnieciskas un garīgas patstāvības pusi.

1) KUSTĪBAS SĀKUMI. 1841. gada pavasarī, kad pēc neražas gadiem dažās vietās izcēlās bads, izplatījās Vidzemes zemnieku starpā baumas par silto zemi. No kurienes tās nāca un ko tās īsti nozīmē, nav skaidri izzināms. Daži saka, ka tās nākušas no Rīgas, daži, ka tās pa zemi iznēsājuši apkārtstaiguļi krievi, saru meklētāji. Zināms ir tas, ka pelēko zemnieku masu sakustināja sauciens: Uz silto zemi! Vai tā bija tumša nojausma, ka kaut kur ir labāk nekā patlaban viņu pašu zemē, ka viņiem stāv priekšā gaišākas dienas nekā patlaban pārdzīvojamās? Vai tas bija simbols tām cerībām un ilgām pēc labklājības, brīvības, gaismas, kas cilvēkā, arī galīgi nospiestajā, nekad nav apklusināmas? Katrā ziņā šis sauciens apzīmēja ciešu apņēmumos reiz nokratīt nepanesamo nastu un tikt citos apstākļos. Dienvidos domājās auglīgu zemi, ko ķeizars dāvinās, ja attiecīgajā vietā pierakstīsies.

Ap maija vidu ieradās daži zemnieki Rīgā pie ģenerālgubernatora (barona Pālena) ar lūgumu pēc atvēles izceļot. Viņus noraidīja. Bet zemnieku pieplūdums, sevišķi no Cēsu un Valkas apriņķiem, pavairojās. Izlaida ziņojumus pa visu zemi, ka izplatītām baumām nav nekāda pamata, lika tos nolasīt baznīcās. Iecēla arī sevišķu komisiju, kas katrā vietā izmeklēja sūdzības un trūkumus, izgādāja trūcīgajiem aizdevumus. Kustība tomēr redzami pieauga, aizņemdama arī Valmieras un Rīgas apriņķus. Guberņas augstākās iestādes nevarēja tikt ar to galā. Žandarmērijas priekšnieks lika pierakstīt dažus zemniekus, kas pie viņa griezās ar lūgumiem un sūdzībām, lai tos varētu saukt pie atbildības. Zemnieki to noturēja par pierakstīšanos uz izceļošanu un ieradās Rīgā vēl jo lielākā skaitā.

186

Kad galā visi lūgumi pēc izceļojuma atvēles pie ģenerālgubernatora un dažādām guberņas iestādēm izrādījās veltīgi, zemnieki griezās pie Rīgas bīskapa Irinarha, kas viņu lūgumus saņēma. Še nu atkal izplatījās baumas, ka ievēros tos lūdzējus, kas pieņems pareizticību, «ķeizara ticību». Zemnieki neticēja valdības iestādēm, domādami, ka tās rīkojas uz vienu roku ar muižniekiem, kas tos joprojām gribot paturēt savā klausībā. Atraisoties no savu kungu ticības un pārejot ķeizara ticībā, tad nu cerēja tikt vaļā no kalpinātājiem. Bet bīskaps dabūja no augšas aizliegumu pieņemt no zemniekiem kaut kādus lūgumus, sevišķi attiecībā uz pāreju pareizticībā.

Kad kustība tika arvienu straujāka un asāka, kad dažās vietās zemnieki pārtrauca klaušas muižai un uzbruka apmierināšanas labā izsūtītiem ierēdņiem, tad to apspieda izaicinātas kareivju rotas ar ieročiem. Tas notika, piem., Jaunbebros, kur par vainīgiem turētos, vairāk kā 100 cilvēkus, daudzu Vidzemes pagastu pārstāvjiem klāt esot, 4. decembrī 1841. g. nežēlīgā kārtā dzina caur strojām un pēra rīkstēm. Vidzemes muižniecība uzlūkoja par īsto nemiera cēlēju pareizticīgo garīdzniecību, sevišķi bīskapu Irinarhu, un par to sūdzēja ķeizaram. Bīskapu Irinarhu aizcēla projām no Rīgas. Līdz ar to pagaidām izbeidzās zemnieku kustība.

Kaut gan arī barons Pālens par nemieriem vaino (50 Jahre russ Verw.) pareizticīgo garīdzniekus, tomēr viņš tiem uzrāda arī dažus s a i m rn i e c i s k u s c ē l o ņ u s. Zemnieki 1819. g. atsvabināti bez zemes, kas pieder muižniekiem. Lai to dabūtu savā lietošanā, zemniekam jāslēdz ar muižnieku līgums. Muižnieks šai gadījumā nav saistīts ne ar kādiem likuma noteikumiem, un zemniekam jāuzņemas klauši, kādus muižnieks par zemes lietošanu no viņa prasa. Šo stāvokli muižnieks izmanto un nereti paceļ savas prasības, ka zemniekam nekā nepaliek. Ja tad nu vēl gadās neauglīgi gadi, kā priekš 1841. g., tad bads neizbēgams. Pie tam pārgrozījies arī saimniecības veids. Dažās muižās attīstījusies lauksaimniecības rūpniecība, ievesta āboliņa un kartupeļu kopšana. Nomas attiecības. kas nodibinātas uz 1804. un 1809. g. zemnieku likumu pamata, kad pastāvēja triju lauku sistēma, nav vairs saskaņojamas ar jauno saimniecības veidu, šāds nenormāls stāvoklis bijis sajūtams jau agrāk. Lai to novērstu, strādā no 1832. g. visās trijās Baltijas guberņās sevišķas komisijas.

2) PĀRKRIEVOŠANAS CENTIENI. Ka Vidzemes muižniecība tik asi uzstājās pret Rīgas pareizticīgo bīskapu, izskaidrojams ar to, ka tie viņa darbībā manīja tuvojamies pārkrievošanas briesmas, no kurām tie bijās ne bez iemesla.

Krievu valdībai 1710. gadā padodamies, Vidzemes muižnieki bija no Pētera Lielā izdabūjuši savu priekšrocību apstiprinājumu. Ar to bija nodrošināta agrākā, autonomā zemes pārvalde, kas atradās muižnieku rokās, vācu valoda un luterāņu ticība par valdošām Vidzemē. Arī augstskolai bija apsolīta sava sevišķa autonomija ar tiesību pieņemt vienīgi luterticīgus profesorus. Šo solījumu apstiprināja Aleksandra I 1802. g. izdotais Tērbatas augstskolas dibināšanas akts.

Kad 1825. g. nāca pie valdības stingrais Nikolajs I, krievu nacionālisma veicinātājs, dabūja viņa cieto roku sajust arī Baltijas vācieši. Pie tam poļu dumpis (1830. g.) skubināja skatīties aizdomīgi arī uz Baltijas muižnieku separātiskām tieksmēm.

Trīsdesmitajos gados pārkrievošanas centieni Baltijas mācības iestādēs tika pilnīgi manāmi. Ministra (Uvarova) pavēle noteica (1836), ka Tērbatas augstskolā neviens nevar sasniegt akadēmisku grādu, kas pietiekoši neprot krievu valodu, un ka piecu gadu laikā nevienu nevar ierakstīt par studentu, kas stingrā pārbaudījumā nav pierādījis, ka pamatīgi prot krievu valodu. Bez tam ķeizars bija apstiprinājis Tērbatas augstskolas un Tērbatas mācības apgabala pakāpeniskas reorganizācijas plānu, pēc kura Baltijas mācības iestādes tuvināmas krievu skolām un tanīs ievedama krievu mācības valoda. Jelgavas ģimnāzijā iecēla (1837) krievu direktoru, turpmāk arī krievu inspektoru; bija paredzēts, skolotāju vietām šai iestādē tiekot svabadām, tanīs ielikt krievus, lai varētu ievest krievu mācības valodu. Stingri protesti, kurus izsakot ņēma palīgā ārzemju presi un petīcijas uz visaugstākā vārda, aizkavēja šādu

187

plānu izvešanu.Tāpat bija nomanāma rīcība, kas tiecās ieraut robu Baltijā valdošā luterticībā. Rīgā

nodibināja (1836) pareizticīgā bīskapa sēdekli. Reizē ierīkoja Pleskavā pareizticīgo semināru, kurā krievi, uz pareizticīgo mācītāju amatu sagatavodamies, mācījās arī latviski un igauniski. Izdeva latviešu un igauņu valodā arī rakstus, kurus ieturēja pareizticīgo baznīcas garā, tāpat katķismu, kurā uzrādīja pareizticīgo mācības pamatus.

Šādai krievu valdības rīcībai bija par atbalstu arī kāda krievu sabiedrības daļa. Arvienu lielāku svaru ieguva krievu avīžniecībā un politiskā dzīvē slavofili, kas visiem spēkiem centās paplašināt sava iespaida iecirkni un uzrādīja drosmi un veiksmi cīņā pret saviem pretiniekiem un nelabvēļiem, pie kuriem tie pieskaitīja sevišķi arī vāciešus.

Tad nu saprotams, ka pareizticīgi krieviskais elements, kas bija nomanāms 1841. g. Vidzemes zemnieku kustībā, turpmāk nepazuda, bet pacēlās jo spēcīgs, ienesdams Baltijas kārtu un tautu attiecībās pēkšņas, pamatīgas pārmaiņas.

3) LATVIEŠU PĀREJA PAREIZTICĪBĀ. Likās, ka, 1841, gada kustību Vidzemē apspiežot, nu iestājies miers. Bet kustības cēloņi nebija novērsti, ieņēmusies nemiera uguns gruzdēja tālāk, līdz tā pēc maz gadiem uzrāvās gaišās liesmās.

Saimnieciskā ziņā nekas nebija labojies. Kad pēc pāris gadiem uznāca neauglīgas vasaras, parādījās bads vēl daudz niknākā veidā nekā agrāk. No jūlija līdz oktobrim 1844. g. lija lietus vienā līšanā; siens, labība, kartupeļi sapuva, rudzi palika neiesēti; turpmākajā ziemā nevarēja izmitināt lopus. Jau pirmajā neizdevīgā gadā iztukšoja magazinas un ļaudīm nebija ko ēst. Pēc tam uznāca četri briesmīgi bada gadi (1844–47). Dažās vietās gulēja līķi ceļmalā. Gaidīja atkal palīdzību no citas puses, gaidīja kroņa maizi, sāka atkal runāt par pierakstīšanos.

Arī rīcība no krievu garīdznieku puses neaprima. Gan Irinarha pēcnācējs, Rīgas bīskaps Filarets, savā vietā stādamies, bija dabūjis norādījumu, ka viņam jāatturas no katras iemaisīšanās luterāņu baznīcas lietās, bet katra kustība, kas aizvirzīja no tām projām, tika pabalstīta. Ģenerālgubernatoram Golovinam (kas 1835, g. nāca Pālena vietā) bija dots mājiens, ka viņam jālūkojas, lai nenotiek luterāņu pārvilinājumi pareizticībā, bet, ka, no otras puses, nav pielaižama nekāda pretestība pareizticībai, ne arī pareizticīgo apspiešana.

1894. gada otrā pusē griezās daži Rīgas latviešu luterāņu draudzes (Jāņa baznīcas) locekļi pie saviem mācītājiem Širrena un Treija ar lūgumu, lai viņiem ierīko saiešanas vietas, kur viņi var noturēt dievkalpojumus. Mācītājs Treijs lūgumu ievēroja un iekārtoja trīs tādas vietas. Bet, kad viņš dabūja zināt, ka tur sapulcējas arī ārpus noliktām stundām un sludina nepielaižamas lietas, viņš atsacījās no atbildības par tām. Arī hernhūtiešu diakons Neimanis liedzās tās ņemt savā pārziņā. Par sludinātāju še uzstājās galdnieks Dāvids Balodis, kas no 1840. g. cītīgi darbojās hernhūtiešu vidū. Visā rīcībā viņam stāvēja blakām bārddzinis Kārlis Ernsts. Lai sapulces turpinātu, Balodis lūdza krievu bīskapu pēc telpām. Tās viņam ierādīja mazā koka baznīciņā krievu kapos. Balodis še nu noturēja dievkalpojumus pareizticīgo baznīcas ārējā iekārtā, bet lietodams luterāņu dziesmu un sprediķu grāmatas. Dievkalpojumos piedalījās latvieši arī no Rīgas un Valmieras apriņķa. Kad Balodi sauca pie atbildības par atšķelšanu no luterāņu baznīcas, viņu aizsargāja tiesības, kādas likumā paredzētas pareizticīgo garīdzniekiem.

Pa tam gāja arī pa citu ceļu, lai ļaudis novirzītu uz pareizticības pieņemšanas pusi. Vāca parakstus kādam lūgumam, kuru sacīja sastādītu, lai iegūtu telpas hernhūtiešu sapulcēm. Parakstu vācēji bija tie paši: Balodis un Ernsts. Lūguma saturs bija patiesībā cits. Tanī bija izsacīti vēlējumies, lai ierīko Rīgā vienu krievu baznīcu latviešu dievkalpojumiem, lai lūdzējus atšķir no luterticības un pievieno pareizticībai, lai par ierīkojamās baznīcas priesteri ieceļ Dāvidu Balodi, lai atļauj dziedāt no luterticības dziesmu grāmatām utt. Parakstītājies tomēr manīja, kāds lūgumraksta īstais saturs, un daži no tiem gribēja ņemt savus parakstus atpakaļ. Tas izdevās tikai pa daļai. Kad raksts bija izstaigājis Pēterpili, pasludināja lūdzējiem,

188

ka nav vairs nekādu šķēršļu pāriet pareizticībā. Pirmos latviešus, skaitā ap četrdesmit, svaidīja par pareizticīgiem bīskapa māju baznīcā 1845. g. 29. aprīlī.

Pāreju pareizticībā izdevās luterāņu garīdzniecībai un konsistorijai Rīgā aprobežot. To tiesu straujāk tā izplatījās uz laukiem. Še parādījās par galvenajiem sludinātājiem priesteris Mihailovs, agrākais Vecpiebalgas muižas skrīveris, un viņa pavadonis diakons Balodis. 1845. g. jūlijā viņi sāka darboties Alūksnē un apkārtnē. Visur, kur viņi nonāca, ļaužu pulki drūzmējās ap viņiem. Izplatījās visādas baumas par labumiem, ko iegūs tie, kas pāries pareizticībā. Runāja par klaušu atlaišanu, par dvēseļu zemi. Pašā darba laikā ļaudis spiedās pierakstīties, būdami tanīs domās, ka tie, kas nav pierakstījušies, paliks par dzimtļaudīm saviem kungiem. Kad 1845. g. septembrī atnāca no Pēterpils uz Rīgu divi kuģi ar labību, jauns kustības vilnis traucās pa Vidzemi. Runāja, ka tie, kas pierakstījušies, dabūs savu daļu labības bez maksas.

Ticības maiņas kustība norisinājās tik strauji, ka pāris gadi laikā bija pieņēmuši krievu ticību ap 100 000 latviešu. Ar to vācu muižnieku un mācītāju varai Baltijā bija ierauts tāds robs, ka tā likās bīstami satricināta. Tas bija nenoliedzami, ka reliģiskai pārliecībai šai pārejā bija maza loma. Latviešu zemnieks vēlējās atkratīties no saviem kungiem, ko viņš no sirds ienīdēja. Tāds pat kungs viņam bija luterāņu mācītājs, «baznīckungs». Viņš bija šķirts no savas draudzes ar savu izglītību, ar savu stāvokli, ar savu tautību. Tāpēc še bija iespējama tāda nošķiršanās no viņa, kāda tā, piem., īstās pareizticīgās krievu, arī katoļu draudzēs nav domājama.

Latvieši nu dabūja pārliecināties, ka cīna pret viņu ilggadējiem kalpinātājiem nav gluži veltīga, ka viņus tanī pabalsta cita vara. Jo mazāk arī šī vara viņiem solīja un vēl mazāk deva, jo vairāk viņi sāka apzināties un nodarbināt paši savus spēkus par drošāko ķīlu to mērķu sasniegšanai, kurus nu viņi arvienu vairāk mācījās patstāvīgi uzstādīt.

4) PAREIZTICĪGIE LATVIEŠU DARBINIEKI. Pareizticība latviešu vidū atšķīrās no luterānisma ar to, ka tā tūliņ no sākuma izvirzīja par vadītājiem baznīcas dzīvē locekļus no pašu latviešu vidus. Luterāņu mācītāji visi bija vācieši, un, kas viņu starpā arī no latviešiem bija cēlušies (kā, piem., Tukuma mācītājs Šteineks), tie pilnīgi pārvācojās. Pareizticīgo latviešu priesteri bija latvieši; viņiem pieslējās daži augstāki garīdznieki un citi mācīti latvieši. Še pirmoreiz ieraugām latviešu inteliģenci, no zemniekiem atšķiramus darbiniekus, kas gan stipri sveras uz krievu pusi, bet paliek organiski saistīti ar latviešiem. Viņu vidū paceļas redzami Dāvids Balodis, Indriķis Straumīte (Līcitis), Jānis Sproģis. Viņiem piebiedrojas rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Jurijs Samarins, plaši un spilgti apgaismodams latviešu pārejas kustību pareizticībā. Parādās šai laikā arī pirmās pareizticīgo grāmatas.

a) D ā v i d s  B a l o d i s, vissekmīgākais pareizticības izplatītājs latviešu vidū, cēlies no Madlienas draudzes, Lielās muižas pagasta. Še bija rīkojušies dzimtkungi, kas ar saviem apakšniekiem nežēlīgi apgājušies. Arī Dāvida Baloža tēvs bija no dzimtkunga piedzīvojis daudz pārestību. Pie Baloža mājām bija hernhūtiešu saiešanas nams. Še darbojās par sludinātāju Dāvids Balodis. Kā tāds viņš nāca sadursmē ar vietējo (Madlienas) mācītāju. Par pagasta vecāko būdams un stingri tiesas piesēdētājiem pieprasīdams, lai atber aizdoto labību, viņš arī pagastā iemantoja ienaidniekus. Galā viņu izlika no mājām. Viņš (ap 1840. g.) aizgāja uz Rīgu un darbojās arī še par hernhūtiešu sludinātāju. Dažādus konfliktus ar luterāņu garīdzniekiem, sevišķi ar mācītāju Treiju, piedzīvodams, viņš pārgāja pareizticībā.

Indriķis Straumīte (Записки православного латыша. – Самаринъ. Окраины России I,2,93) Baloža pāriešanu pareizticībā attēlo šādi. Kad Balodis bija apsūdzēts par ļaužu musināšanu, viņš Bībeli padusē aizgāja pie mācītāja Treija. Viņš uzskaitīja visus luterāņu garīdznieku netikumus, norādīdams uz viņu neticību, nolaidību, slinkumu, varmācību, uzpūtību un nepieejamību, pēc tam atšķīra Bībeli un nolasīja viņam priekšā Eceķiela

189

grāmatas 34. nodaļu, kur runā par neuzticīgiem ganiem, kas ēd avju taukus un ģērbjas ar viņu vilnu, bet avis negana. Tad viņš aiztaisīja grāmatu un sacīja: «Debess un zeme zudīs, bet nezudīs neviens vārds, ne mazākā rakstu zīmīte no šis grāmatas. Jūs neticat, ka manis lasītais lēmums rakstīts priekš jums? Neredzamais Dieva pirksts jau uzvilcis kļūmīgos vārdus «Svērts, svērts un par vieglu atrasts. Es nevaru jūs pārliecināt, bet drīz izrādīsies, vai uz jums attiecas pravieša vārdi par neīstiem ganiem, kas gana ne viņiem uzticētās avis, bet paši sevi. – No Treija Balodis aizgāja taisni pie bīskapa Filareta, izstāstīja viņam visu un izsacīja vēlēšanos pāriet parei2ticibā. Dāvids Balodis pārgājis pareizticībā! Šīs vēsts izplatījās pa visu Vidzemi zibens ātrumā. «Tā iespiedās alās, mežos un purvos, kas likās gluži nošķirti no pasaules, un ieradās tādos dzīvokļos, kur nekad neiespīd ne saules stars. Iespaids bija satricinošs. Visas citas rūpes uz laiku apklusa, un tautā nebija nekādu citu valodu kā tikai par Dāvida Baloža pāreju pareizticībā. Pie tam ievērojams, ka nevienam nenāca prātā skatīties uz šo notikumu kā uz nejaušu un atsevišķu parādību, tas ir, kā uz lietu, kas attiecas vienīgi uz Balodi; bet visi, savā starpā nesarunādamies, nojauda še kopējas kustības sākumu un it kā lūzumu viņu pašu liktenī.»

Balodi iecēla par diakonu un pēc tam par priesteri. Lieldienas sestdienā 1846. g. viņš kā priesteris atnāca uz savu darba vietu Ļaudonā. Iepretim Ļaudonas luterāņu baznīcai viņš runāja uz ļaudīm: «Uzklausiet, mani tautas brāļi! Pļāvēji atnākuši uz pļaujamo; kas tagad palika nepļauts, tas izbirs, un izbirušos graudus ērgļi aprīs.» – Balodis darbojās Ļaudonā 18 gadus. Jau pirmajā gadā (līdz 1847. g. 1. janvārim) viņš svaidīja par pareizticīgiem 2057 latviešus (1253 vīriešus un 804 sievietes). Pavisam viņš pievienoja pareizticībai 7322 latviešus. Viņš mira 1864. g. Lai gan Balodis pozitīva darba darījis maz, tomēr viņš vairāk nekā neviens cits pats savām acīm un piedzīvojumiem uzgājis vāciskās, no tautas atšķirtās luterāņu garīdzniecības trūkumus un to vārīgi satricinājis, tādā kārtā gatavodams ceļu latviešu darbībai, kas stāv uz citiem, uz tautas īpatnības pamatiem.

b) I n d r i ķ i s  S t r a u m ī t e, īstā vārdā Jānis Līcītis, dzimis ap 1830. g. Bebru pagastā, Kokneses draudzē. Kā viens no pirmajiem viņš iestājās jaunatvērtajā Rīgas garīgajā seminārā. To nobeidzis, viņš bija dažus gadus par skolotāju. un tad par pareizticīgo mācītāju Aderkašos (Madlienas draudzē). Viņš mira 1906. g. 8. augustā no revolucionāru rokas. Indriķis Straumīte pazīstams ar savām piezīmēm (Записки православного латыша), kas uzņemtas Samarina rakstos. Viņš no saviem piedzīvojumiem un tēva nostāstiem nostāda visu latviešu zemnieku kustību 1841. un 1845. g., viņu pāreju pareizticībā par tādu, kam iemesli vācu muižnieku neaprobežotās varmācībās un luterāņu mācītāju pašmīlīgā vienaldzībā un nenovēlībā pret draudzi. Spilgtās krāsās viņš attēlo, kā mācītāji katrā gadījumā meklē iedzīvoties, kā viņi atsvešinās no tautas, ka viņu baznīcas paliek tukšas, kā viņi cīnās ar hernhūtiešiem un pareizticīgiem, cik necilvēcīgi muižnieki apietas ar saviem klaušu ļaudīm, ko viņa tēvs stāsta par Bebru nemiernieku zvēriskiem, necilvēciskiem sodiem. Latvieši meklē patvērumu pie Krievijas. «Tīri liekas, ka mūsu dzimtene atdāvināta vāciešiem un mēs paši piedevām kā darba inventārs.» Piegriešanās Krievijai nepazīst nekādu robežu. «Mūsu vēlēšanās ir sakust ar Krieviju, ar krievu tautu, paturēt ar viņu vienu ticību, vienu likumu, vienu valodu, kā mums tagad ir viens cars.» Tādu upuri nes autors, lai dabūtu pretsvaru vācu varai. Latvietis pamodies un sāk runāt. Pamodušos latviešu starpā divi grupas: viena uzņemas asu cīņu ar garīdzniecību un muižniecību, atstāj savu ticību, savu dzimteni, otra paliek uz vietas un grib savu ticību izskaidrot un pārveidot, ievadīt savus mācītājus citā ceļā vai arī iztikt bez viņiem; pirmie ir pārgājēji pareizticībā, otri – hernhūtieši. Katrai grupai savi darbinieki. Par ievērojamākiem minami Dāvids Balodis un Andža Kurmis. Pirmais darbojies abās grupās, otrs – hernhūtiešos.

Par K u r m i Straumīte sniedz šādas ziņas. Viņš dzīvojis Dzērbenes Jaunītēs, Cēsu apriņķī. Par viņu daudz stāsta; šiem stāstiem autors tic tāpēc, ka viņam priekšā Kurmja

190

dziesmas, kurās atspoguļojas viņa gaišā dvēsele. Par viņu daudzkārt atgādinājies Dāvids Balodis. Kāds nostāsts par Kurmi šāds: Muižas īpašniekam nomira meita. Viņu paglabājot, turēja uzaicinātie mācītāji daudz iepriekš sagatavotu un uzrakstītu runu un sprediķu. Kad viņi beidza, nomirušās tēvs griezās pie Kurmja, kas turpat stāvēja, šādiem vārdiem: «Klausies, Kurmi, tu mani mīli, tu mīlēji arī manu meitu, un viņa tevi mīlēja; tu zini, kā es viņu mīlēju, saki arī tu kaut ko par apmierināšanu!» Un zemnieks turpat bez kādas sagatavošanās turēja tik brīnišķīgu runu, ka aizkustināja līdz asarām ne tikai tēvu, bet arī citus klātesošos. Dziļi aizgrābts, muižnieks noskūpstīja Kurmim pieri un viņam pateicās, sacīdams: Paldies tev! Vienīgi tu mani apmierināji un apklusināji manu sirdi.» «Šis muižnieks ļoti apkaunoja mācītājus, norādīdams, ka nemācīta zemnieka vienkārši vārdi viņam gājuši pie sirds, kamēr viņu sprediķi tam sirdi pametuši aukstu.

c) J ā n i s   S p r o ģ i s, viens no pirmajiem pareizticīgajiem latviešiem, netika par garīdznieku, lai gan par to gatavojās. Viņš kādu graudu sējis arī latviešu literatūrā. Savā pašbiogrāfijā (Jānis Sproģis, Rīgā 1911) viņš liecina, ka latvieši pārgājuši pareizticībā aiz pārliecības, kā viņš saka: aiz lielas gara vilkšanas, aiz karstas iegribēšanas. Bet, pielaizdams arī kādu daļu citāda rakstura iemeslu, viņš saka: «Latvijas un igauņu zemes ļaudis gadu simteņiem visai tika spiesti no saviem luterticīgiem kungiem vāciešiem; tālab piepeži iedegās viņu sirdīs cerība, ja viņi visi pārietu sava augstā krievu ķeizara pareizticīgā ticībā, tad viņš, žēlīgais un visspēcīgais, laikam atvieglinātu viņu grūtības un tiem būtu labāk.» Sproģis apraksta, ka viņa tēvs ar visu ģimeni 1847. gadā ap Jaungadu svinīgi brauc no Stukmaņiem uz Viskaļmuižu, lai pieņemtu pareizticību. 1848. g. uzceļ Koknesē pareizticīgo baznīcu un pie tās skolu. Še sāk mācīties Sproģis, pāriet pēc tam uz garīgo semināru un tad uz Pēterpils garīgo akadēmiju. Bet no šejienes viņu izslēdz par to, ka viņš līdz ar citiem uzstājies pret kāda profesora rīcību. No 1866. gada viņš darbojas par arhivāru Viļņas centrālarhīvā. Viņš mira 1918. g. 10. jūlijā Kijevā. No bērnības augdams pareizticīgās krievu skolās, Sproģis pilnīgi pārkrievojās, kā viņš pats saka: «..pēc miesas gan latvietis, bet savā garā pārvērzdamies par pilnīgu un pastāvīgu krievu tautas cilvēku, kam priekšā stādās mūsu lielās un spēcīgās krievu valstības plašās darīšanas un mērķi.» Šādu savu attīstības virzienu Sproģis uzskata par Dieva lēmumu. Viņš arī tūliņ, Viļņā nonākdams, iestājās par locekli Viļņas pareizticīgā krievu brālībā un izpildīja baznīcā arī garīdznieka pienākumus. Viņš centās latviešus tuvināt krieviem arī tādā kārtā, ka gribēja ievest latviešu rakstniecībā krievu burtus. – Neskatoties uz to, viņš ņēmis dalību pie latviešu literāriskiem darbiem – liecība, ka latviešu nacionālā sajūta vispār un viņā jau bija tik dzīva, ka tā negribot un neapzinoties tika redzama. Sproģis sastādīja un izdeva, Viļņas mācību apgabala kuratora Korņilova pabalstīts, Viļņā 1868. g. pabiezu, krievu burtiem iespiestu latviešu tautas dziesmu krājumu ar plašu, lietišķu priekšvārdu par latv. t. dziesmām un ar tulkojumu krievu valodā. Bez tam viņš piesūtīja Valdemāram (1877) bagātus latviešu vārdnīcas materiālus un vēl lielākus latviešu vārdu krājumus Bandrevičam (1889). Šie materiāli nāca pēdīgi rokās latviešu valodas pētniekam un vārdnīcas sastādītājam K. Mīlenbaham. Arī dažus latviskus zvērastus Sproģis no Viļņas centrālā arhīva cēlis klajā. Bez tam Sproģis turējis par derīgu rakstīt latviešu valodā, lai gan ar stipriem krievu piemaisījumiem, savu biogrāfiju. Ar visu to Sproģis ierindojams latviešu rakstniekos.

d) J u r i j s  S a m a r i n s (1819–1876) interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā neviens cits krievu rakstnieks. Viņš zināmā mērā stādāms blakus Merķelim. Līdzīgi tam viņš spilgti attēlojis vācu varā nodoto latviešu postu un ciešanas. Bet no Merķeļa viņu šķīra tālu nost viņa domas un nodomi par latviešu nākotni: Merķelis cīnījās par latviešu tautas tiesībām, par brīvu latviešu nacionālo attīstību; Samarina uzbrukumiem Baltijas vāciešiem gaiši redzami cauri pārkrievotāja nolūki. Viņu uztrauca īpaši tas, ka malienā, kas vairāk nekā simts gadus piederēja pie krievu valsts, mazās tautiņas netika pārkrievotas, bet pārvācotas. Viņš tad

191

uzmeklēja vāciešu rīcībā ne vien viņu pretvalstiskās tieksmes, bet arī visu to, kas nav saskaņojams ar īstās cilvēcības un tikumības prasījumiem, un vilka to gaismā. Še nu latvieši bija tie, pie kā vācu rīcība bija redzama. Un sevišķi gaiši tā parādījās sakarā ar latviešu pārejas kustību pareizticībā. Šai laikā Samarins gadus trīs nodzīvoja Rīgā. Viņš še bija par locekli revīzijas komisijā, kas pārlūkoja pagastu un pilsētu iestāžu saimniecību. Kā tādam viņam bija iespējams ieskatīties visādu iestāžu arhīvos un dokumentos, tāpat arī pašreizējos apstākļos. Karsts slavofils būdams, viņš deva, tikko no Rīgas aizbraucis, savam sašutumam par Baltijas vāciešu rīcību izteiksmi Rīgas vēstulēs (Рижская письма, 1849). Tās izplatījās rokrakstā un sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. Traucās kājās arī vācu aprindas un darīja iespaidu uz valdību. Sekas bija tās, ka Samarinu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. Ar labvēļu palīdzību tikdams pie ķeizara, viņš gan atsvabinājās, bet tika aizsūtīts uz Simbirsku. Sešdesmito gadu otrā pusē viņš laida par pareizticīgo latviešu stāvokli klajā dažus rakstus Maskavas avīzēs, kuras šo rakstu dēļ sodīja. Samarins nu ņēmās plaši apgaismot Baltijas apstākļus veselā virknē apcerējumu ar virsrakstu Krievijas. Še ievietoti arī Indriķa Straumītes uzzīmējumi. Samarinam stājās pretī Baltijas vācu rakstnieki un publicisti Sirrens, Boks, Ekards, Sternbergs. Samarina rakstiem bija tie panākumi, ka tie Baltijas vāciešu varu stipri satricināja un ka, no tās pa daļai atsvabinādamies, latvieši patapa cik necik nostāties paši uz savām kājām.

Samarins uzstājās kā slavofils  k r i e v u   n a c i o n ā l i s m a   v ā r d ā.   Šis virziens sāka valdīt krievu inteliģencē un politikā sevišķi pēc poļu sacelšanās 1863. g. Atrada, ka valsts malienas, kur nerunā krievu valodu un neapliecina pareizticību, var no Krievijas atkrist; tāpēc tās pārkrievojamas. To sevišķi attiecināja uz Poliju un Lietuvu, tad arī uz Baltiju. Tās centās ciešāk pievienot krievu apdzīvotiem apgabaliem tādā ceļā, ka aprobežoja valdošo nekrievu šķiru varu un tiesības, bet apakšējām šķirām, īpaši zemniekiem, piešķīra dažus materiālus labumus un brīvības, par to prasot tuvošanos krieviem valodā, ticībā, iestāžu iekārtā. Pret Baltijas vāciešiem, kas, atšķirdamies šai ziņā no poļu muižniekiem, nebija devuši iemeslu tiešai apspiešanai varas līdzekļiem, uzsāka cīņu avīžniecībā un mēģināja no viņiem atšķelt latviešus un igauņus. To, ka latviešu inteliģence nodibināja patstāvīgu, vāciem pretī nostādītu latviešu laikrakstu (Pēt. Avīzes), Samarins atrod par notikumu, ko krievu valdība, pielaizdama šīs inteliģences vajājumus, nav pratusi pienācīgi novērtēt (Окраины I, 123). Latviešu tautiskos centienus krievu nacionālisti vispār atrada par tādiem, kas nav bīstami. Uz to, starp citu, norāda kāds raksts Maskavas krievu avīzē, kurā ironiski atspēko pretējas domas. Esot jāpriecājas, ka latviešu tautiskie centieni novelk Baltijā ģermanizēšanai robežas. Tai pašā laikā vāci polemikā pret Samarinu cieši uzsvēra latviešu pārvācošanas nepieciešamību. Gaiši un noteikti to izsacīja bīskaps Valters savā landtāga sprediķī 1864. g. To pašu dara Ekardts vēl arī tad, kad bija nodibināta Rīgas Latviešu biedrība (1868. g.), savās piezīmēs pie Samarina grāmatas Krievijas malienas (Окраины России, Berlīnē 1868–1976). Latviešu tauta esot skaitā par niecīgu, lai izturētu konkurenci ar lielām tautām; tā esot zemnieku tauta, kam nav nekādas vēstures un nekā, kas liktu vērot patstāvīgas izglītības spējas. Latvieši savās ierašās, izglītībā jau esot pārvācoti; palikusi pāri vienīgi valoda, kas tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm. – P r e t r a k s t i Samarinam: C. Schirren, Livlandische Antwort an Herrn Samarin, Leipz. 1869; J. Eckardt, J. Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands, Leipz. 1869; Bock, Livländische Beiträge; Sternberg, Livländische Bekehrungen.

e) P i r m ā s  p a r e i z t i c ī g o  l a t v i e š u   g r ā m a t a s. Pirms kādi latvieši pareizticībā bija pārgājuši, iznāca latviešu valodā grāmatas, kas ietver sevī pareizticības pamatmācības.

1843. g. iznāca, lai latviešus iepazīstinātu ar pareizticību, šāda grāmata: «Kristīgas mācības pirmais iesākums jeb Īsi svēti stāsti un īss Katķisms. Pārlūkots un par labu teikts no

192

Svēta valdīdama Sinoda, un rakstos iespiests uz Visaugstāku Ķeizariskās Majestātes Pavēlēšanu, dēļ mācīšanas skolās. Tērbatē, 1843». Grāmatā ietilpst īsi saņemti bībelstāsti un katķisms. Īpaši pēdējais sniedz dažus norādījumus, kas raksturo pareizticību. Tur dod atbildi uz jautājumu par svētu eņģe)u un svētu cilvēku cienīšanu. Tie cienījami ne kā Dievs, bet kā Dieva kalpi, kas mūsu lūgšanas var nest pie Dieva; tāpēc ir palīgu vajaga lūgties caur viņiem no Dieva. Par bilžu cienīšanu saka, ka tās ir «mālētas noģīmēšanas Dieva pēc miesas un Viņa Svētu, vajaga valkāt par cienīdamu pieminēšanu Dieva darbu un Viņa Svētu, un priekš tām vajaga pielūgt Dievu un Viņa Svētus.» Kā pielikums katķismam pievienotas «Kristīgas mācības, vērā liekamas karotājiem». Bez mitēšanās karotājam jātur acu priekšā divi visaugstāki pienākumi: ar visu sirds prātu kalpot Dievam, uzticīgi kalpot ķeizaram. Jābūt mierā ar to būšanu, kurā ķeizars licis, pēc Jāņa Kristītāja vārdiem: «Esiet mierā ar savu algu. Vaktī stāvot, jābūt modrīgam, karā ejot, – drošam.» – «Nepamet dvēseles drošību briesmās. Kad tu uzticīgi izdari to, kas tevim pienākas, tad Dievs vai tev izglābs no nāves, vai tev izglābs caur nāvi, kas ar nesavīstamu kroni tevi pušķos.»

Tanī pašā 1843. g. iznāca pareizticīgo garīdznieku amata g r ā m a t a ar virsrakstu «Liturģijas, Kārta tās Svētas un Dievišķas, ka tā ir Lielā Baznīcā, un uz Svētu Kalnu. Tērbatā, 18430. Šis ir Jāņa Hrizostoma liturģijas tulkojums no krievu valodas Божесственная служба в стихъ оца нашего Iоанна Златоустаго. Par titulā minēto lielo baznīcu domājama Sofijas baznīca Konstantinopolē un par svēto kalnu Atosa kalns.

Vēlāk iznāca vesela rinda k r i s t ī g u p a m ā c ī b u pareizticīgiem. No 1856. g. sāka izdot virkni periodisku rakstu krājumu ar kopējo virsrakstu «Tā skola tās dievabijāšanas jeb Dievabijīgas pamācīšanas, kas pie Rīgas garīgas Seminarijas ir sagādātas. Училище благочестия; издаваемое при Рижской Духовной Семинарии». Šis izdevums iznāk pavisam desmit gadus, katru gadu pa četrām burtnīcām. Pirmajos divos gados iespiests blakām latviešu tulkojumam grāmatas labajā pusē arī krievu teksts kreisajā pusē. Pamācības ņemtas no senajiem baznīcas tēviem, sevišķi daudz no Hrizostoma jeb Zeltamutes. Visi gabali ir garīga satura, tulkojumi bez kaut kādas atzīmes, kas tos latviešu valodā sniedzis.

No 1851. gada sāk iznākt p a r e i z t i c ī g o k a l e n d ā r s, vispirms Pēterpilī, tad Rīgā. Saturs tam garīgs. Še runā arī par latviešiem, par viņu senatni pirms vācu atnākšanas, par pareizticību viņu starpā.

Pareizticīgiem latviešiem un igauņiem nodomātas R ī g a s un J e l g a v a s arhibīskapa Platona grāmatas jeb vēstules. Tās iznāca ap sešdesmito gadu vidu, kad sacēlās pareizticīgo latviešu un igauņu starpā stipra kustība pāriet atpakaļ luterticībā. Vēstuļu nolūks – nostiprināt šo tautu starpā pareizticību. Arhibīskaps apņēmies to rakstos izteikt, ko vajadzīgs sacīt «par iespēcināšanos tai pareizticīgā ticībā, par pasargāšanos no iemuldēšanas iekš citām ticībām un arī par sirds apmierināšanu jūsu tagadējā būšanā, par kuru jūs tik daudz sūrstaities». Viņš tad nu cenšas pierādīt, ka pareizticīgā austrumu draudze ir «tā Kristus draudze, kas pie pestīšanas vada», ka to Kristus iecēlis, ka pareizticīgā Kristus draudze ir atvase no austrumu draudzes, ka tā no paša viņas sākuma līdz šim paglabājusi «patiesīgu, vecu, tēvišķu un žēlastības pilnu Kristus ticību». Iznākušas sešas vēstules, kas otrā izdevumā 1869. g. sakopotas vienā grāmatā. Tai pielikta Pamācīšana priekš tiem, kas kāro atkāpties no pareizticīgas ticības.

Pareizticīgo garīgie raksti palikuši bez manāma iespaida uz latviešu garīgo dzīvi un literatūru. Šai ziņā tie nevar nākt ne tuvu hernhūtiešu kustībai. Pa daļai tas izskaidrojams ar to, ka pareizticības izplatītājiem no paša sākuma stāvēja priekšā par mērķi latviešus pievienot krieviem; tāpēc latviešu tautas radošās spējas palika ne vien neaizkustinātas, bet jutās pat apspiestas. Tomēr šais rakstos parādījās vara, kas par latviešiem sāka interesēties. To tad latvieši zināja izmantot savā atsvabināšanas cīņā.

3. 1856. GADS

193

1) Jura Alunāna Dziesmiņas2) Tērbatas latviešu studentu pulciņš3) Mājas ViesisJa gribam vilkt stingru, noteiktu robežu starp veco, luterisko mācītāju sniegto latviešu

grāmatniecību un latviešu pašu kopto nacionālo literatūru, tad par tādu uzlūkojams 1856. gads. Krievijā sākās pavisam jauns laikmets. Nelokāmi stingrā Nikolaja I vietā bija nācis uz troņa Aleksandrs II, kas jau kā troņa mantinieks bija parādījis pieejamību brīvākām tendencēm. Viņš izbeidz Krimas karu, atsvabina apcietinātos un izsūtītos (dekabristus, petraševskiešus), atvaļina vecos valdības ierēdņus, agrākās kārtības aizstāvētājus. Sāk runāt arī par zemnieku brīvlaišanu, sākas tā sauktais krievu progresa medus mēnesis. Hercens izdod Londonā brīvu krievu preses orgānu Zvanu, kurā ar sajūsmu atzīmē jaunā valdnieka rīcību; Katkovs, toreiz brīvprātīgs konstitucionālists, izdod Maskavā žurnālu Krievu Vēstnesi, kas top par literārisku centru. Latviešu kultūrā un literatūrā atzīmējami 1856. g. šādi fakti: iznāk Jura Alunāna Dziesmiņas, pirmais latviešu dzejnieka dzejoju krājums ar nacionālu nokrāsu un paliekamu vērtību; nošķiras no saviem vācu dzimtenes biedriem un sāk darboties nacionālā garā Tērbatā Latviešu studentu pulciņš; sāk izdot Mājas Viesi, pirmo latvieša vadīto laikrakstu.

1) JURA ALUNĀNA DZIESMIŅAS. Reakcijas gadi, kas Latvijā un vispār Eiropā sekoja četrdesmito gadu kustībai, lika noiet no skatuves brīvprātīgiem darbiniekiem, bet nespēja apturēt garīgu progresu. Apdāvinātie jaunekļi dabūja literatūrā un dzīvē daudz jaunu iespaidu un nodevās visā klusībā rosīgam garīgam darbam. Valdemārs uzzīmē savā dienas grāmatā aforismus un dzejoļus, kas liecina, cik dzīvi, īpatnīgi viņš novēro, uztver, pārbauda visu, kas notiek viņa apkārtnē un viņā pašā; viņš nogatavo arī plānu plašam dzejojumam par dabu un cilvēku. Tāpat Juris Alunāns blakus skolas darbiem nododas caurām naktīm klusām studijām, kas viņam no tēva slēpjamas. Viņš studē latviešu valodu, lasīdams latviešu literatūru un valodniecības rakstus. Viņš atrod, ka lielākā grāmatu daļā latviešu valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Labu latviešu valodas pratēju ir maz, viņu starpā Vecais Stenders. Tiem viņš grib tuvināties. Viņš par sevi liecina: «Jau no pašas mazotnes sāku par latviešu valodu domāt un atkal domāt, un no jauna domāt.» Viņš sāk arī ko rakstīt un pārtulkot kādus dzejoļus. Tā rodas viņa dziesmiņas. Ar tām viņš grib rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka; līdz ar to viņš cenšas latviešu valodu, cik spējams, iztīrīt no «svešiem grabažiem».

Kas tā klusībā bija radies un nogatavojies, ieraudzīja dienas gaismu 1856. gadā, kad Alunāns studēja Tērbatā. Viņa dzejai ir jau radušies cienītāji. Pirms viņš Dziesmiņas laiž klajā, viņš uzaicina tām parakstītājus. Pavisam paraksta 118 eksemplārus. Parakstītāju vidū ir ne vien latviešu, bet arī vācu studenti, bez tiem lauku inteliģence: mācītāji, skolotāji (Dinsbergs Dundagā, Spīss Zemītē). Alunāns raksta grāmatai priekšvārdu Tērbatā 1856. g. 29. februārī; gada pirmajā pusē tā iznāk. Šī pēc ārējā apmēra niecīgā grāmatiņa uzlūkojama par latviešu nacionālās literatūras sākumu. Tā aptver 72 lapaspuses, satur 38 dziesmiņas līdz ar priekšvārdu un valodniecisku beigu apcerējumu. Pirmajām 22 dziesmiņām pielikti oriģināli, to starpā viens latīņu (Horācija Plānprātiņam). Šāds iekārtojums liecina, ka dzejniekam nav acu priekšā tautas masa, kuras gaumei, sajēgai, izglītības līmenim jāpiemērojas. Viņu vada vienīgi no oriģināla saņemamā daiļuma izjūta un dziņa to izteikt latviešu valodā. Ar turpat blakām stāvoša oriģināla palīdzību katrs var pārbaudīt, vai iespējams tā saturu tikpat pilnīgu latviešu valodā ietvert. Viņš sāk ar Heines Loreleju un Gētes Erlkonig, ņem tad Ūlanda, Rikerta, Birgera u.c. vācu dzejnieku darbus, iemetina pa dzejolim arī no Horācija un Ļermontova un rāda viņu mūžīgo daiļumu latviskā ietērpā. Viņš nostāda; latviešu valodu blakus tām lielo kultūras tautu valodām, kurās sacerēti–: tulkojumu klasiskie oriģināli. Ja latviešu valoda citos rakstos tāda neparādījās, par to nebij vainojama

194

viņa; nepazīdami viņas īpatnīgo rakstnieki bij piemaisījuši svešus elementus un nebija varējuši izcelt viņas bagātības. Lai to tīrītu un spodrinātu, viņš grāmatiņas beigās runā par latviešu valodu, norādīdams, kā pārņemami sveši īpašvārdi latviešu valodā, sevišķi no grieķu un latīņu valodas. Arī še Alunāns met skatu uz visu kultūras pasaules plašumu un nostāda latvieti par pilntiesīgu locekli tās vidū.

Alunāns izredzējās savu Dziesmiņu pirmajā izdevumā par cīņas ieroci tīru maksu un zinātni. Grāmatiņā nav dzejoļu ar redzamu sabiedrisku vai tautisku tendenci. Un tomēr viņa dzejas valodas apskaidrotais daiļums gan pa lielu lielai daļai uzplaukst no viņa dedzīgās tautas mīlestības. Ka šīm jūtām dalība pie klajā laistām dziesmiņām, to liecina tas, ka šai pašā laikā bija jau sacerēti dzejoji, kuros tieši izsakās tautisko cīņu sajūsma. Viņa dzejoļu manuskriptā atrodam no šejienes Dziesmiņās uzņemto tulkojumu starpā turpmākos izdevumos iespiestās cīņu sonetas: Kādam vesela koka lēcējam, Nu zobens man uz lielu karu trinams, Ko, kalēj, kaldini u.c. Tieši viņš devās cīņā, agrākos līdzekļus atmezdams, kad viņš bija nostājies kopā ar domu biedriem Tērbatas latviešu studentu pulciņā.

2) TĒRBATAS LATVIEŠU STUDENTU PULCIŅŠ. No latviešu vidus bija ticis pie augstākas izglītības viens otrs jau sen gadis. Ja arī Latviešu Indriķis izrādītos par nelatvieti, tomēr jau viņā agrā laikā, 13. gadu simtenī, kad Livonijā ieplūda kaut kas no Eiropas kultūras, pie tās ņem dalību pa kādam latvietim. Te minams priesteris Filips, kāds pareizticīgo latviešu mācītājs, un viņa dēls Jurģis. To pašu redzam luterānisma laikā, kad mācītāju vidū atrodam, piem., Steineku. Tiklīdz 19. g. simteņa sākumā no jauna atvēra Tērbatas augstskolu, studentu sarakstos uzejams tūliņ arī kāds latvietis (Viljams). Līventāla biogrāfi min, ka viņš (ap 1820. g.) mācījies pie kāda skrodera (Bernta), kas savus dēlus ne vien izskolojis ģimnāzijā, bet aizlaidis arī uz augstskolu. Piecdesmito gadu vidū studēja Tērbatā ap 30 latviešu. Bet visi šie latvieši, kas piesavinājās augstāko izglītību, līdz ar to tika par nelatviešiem, par vāciešiem. Tā bija tik parasta un pati par sevi saprotama lieta, ka nevienam nenāca prātā pret to kaut vārdiņu iebilst. Vācieši tā domāja ilgi, un arī daudz latviešu bija viņu domu biedri. Pret šo uzskatu bija apzinīgajiem studējošiem latviešiem jāizkaro nikna cīņa vēl septiņdesmito gadu sākumā.

Redzam šo cīņu iesākamies piecdesmito gadu vidū. No 1854. g. Tērbatā studēdams, Valdemārs bija un palika latvietis pie sevis un sabiedrībā, būdams pārliecināts, ka izglītība tautību negroza. Drīz vien viņš ar šādu pārliecību nestāv vairs viens, bet ap viņu salasās vairāki. Kā tuvākie biedri viņam piestājas Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Tā nodibinās 1856. gadā Tērbatas Latviešu studentu pulciņš, kas nošķiras nost no saviem dzimtenes un studiju biedriem, sanāk kopā noliktos vakaros un nodarbojas ar jautājumiem par latviešu saimniecības un izglītības stāvokļa pacelšanu.

Par Tērbatas latviešu studentu pulciņa nodibinātājiem minēti (50 Jahre Russ. Verwalt. in den Balt, Provinzen 1883, 246. lpp.): Alunāns, Barons, Bērziņš, Freibergs, Kurševics, Zakranovičs, Getlers, Grīnhofs, Hess, Jurjāns, Zonnenbergs, Kalniņš, Vinks un Valdemārs. No minētajiem Z a k r a n o v i č s vēlāk (1870–1879) bija par Latviešu Avīžu redaktoru, sarakstīja un tulkoja arī dažas grāmatas: Kārlis Odupricis (1862), Gavēņu spieģelis (1866), Skola un lopu aizstāvēšana (1884), Dieva kalps Dr. Mārtiņš Luters (1883), Sprediķu grāmata (2. dr. 1897) u.c. J u r j ā n s bija par ārstu Vecpiebalgā un ņēma septiņdesmitos gados rosīgu dalību rakstnieku pulciņā, pie kura piederēja Kaudzīši, Pumpurs, Kronvalds u.c. Par Tērbatas latv. studentu pulciņa nodibināšanās gadu min dažās vietās arī 1855. Bet, ja pie ši pulciņa dibinātājiem un galvenajiem darbiniekiem pieder arī Alunāns un Barons, tad tas var būt tikai 1856. gads. Alunāns nonāca Tērbatā 1855. gada otrā pusē, slimoja un turējās vientulībā, Barons nonāca Tērbatā tikai 1856. g.

Latviešu  s t u d e n t u  p u l c i ņ a  i n t e r e s e s  bija sabiedriskas dabas. Pēc Barona liecības, vakarnieku sapulcēs dzeju lasīja vai apsprieda maz vai pavisam nemaz, bet visu

195

vērību piegrieza dienas jautājumiem, sadzīvei, zinātnei. Vadošā trijatne – Valdemārs, Alunāns, Barons – pastāvēja vienīgi no dzejniekiem. Vēl pāris gadus iepriekš Valdemārs bija uzmetinājis plānu plašai poēmai. Bet pašreizējās spiedīgās tautas vajadzības šķita aicinām pie tieša, praktiska darba. Tautai bija jāiegūst materiāls pamats, lai tā varētu patstāvīgi attīstīties un izkopt savu kultūru. Savus mērķus apzinādamies, Valdemārs studēja tautsaimniecību; Alunāns, kas atnāca uz Tērbatu, gribēdams nodarboties ar valodniecību, arī pārgāja uz tautsaimniecības studijām. Šie vīri atsacījās no savām personiskām interesēm, no klusas nodošanās daiļuma ideāliem, lai pildītu tos uzdevumus, ko viņu tauta patlaban tiem uzliek; no dzejniekiem viņi tika par avīžniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem. Un še nu izsakās viņu mākslinieciskais temperaments un skaidrais ideālisms. Ar saviem publicistu rakstiem viņi nāca klajā tai pašā laikā dibinātajā Mājas Viesī.

3) MĀJAS VIESIS. Pēc Treija dibinātā Latviešu ļaužu drauga slēgšanas 1846. g. bija nu atkal Latviešu Avīzes vienīgais latviešu laikraksts. No 1849. g. tās vadīja R. Šulcs, un īpaši Krimas kara laikā stipri pacēlās viņu lasītāju skaits. Bija vispār redzams, ka lasīšanas kāre tautā augusi. Īpaši lai šo izmantotu, grāmatu iespiedējs Hartungs dibināja kopā ar Ansi Leitānu jaunu avīzi. Pirmais numurs iznāca 2. jūlijā 1856. g. Tā bija Latviešu Avīzēm konkurences lapa. Mājas Viesis sniedza ik nedēļas pār to pašu naudu divreiz tik daudz kā Latv. Avīzes. Šīs liedzās uzņemt par Mājas Viesi sludinājumus. Pēc satura M. Viesis sākumā no savas vecākās biedrenes, kā likās, neko neizšķīrās. Sniegtajām ziņām bija sensacionāls vai anekdotisks raksturs: rakstīja par ugunsgrēkiem, plūdu briesmām, krusas negaisiem, par sapņu māņiem, par balli vecām sievām utt. Līdzņemti arī plaši apskati par misiones darbu. Pirmais vārds, kas Mājas Viesī lasāms, ir «Miers». Tas apdziedāts plašā dzejojumā ar parakstu –g. (laikam Dinsbergs). Tas norāda uz Parīzes miera līgumu, ar kuru noslēdzās Krimas karš. Jūsmīgi sveicināts arī jaunais Krievijas valdnieks. Še izsakās jauna laikmeta nojausma.

Bet drīz vien ieskanas Mājas Viesī pa neparastai, uztraucošai skaņai. Jau 2. numurā ir kāds dzejolis Latviešu biedrība, bez paraksta. Tanī uzsaukta slava tiem goda vīriem, «kam tīk par latvju dēliem tīriem vēl teikties, kaut jo mācīti», kam prieks par tautas laimi rūpēties, kas «sargās kā no nāves grēka pār tautas brāļiem lepoties». Dzejolis beidzas:

Mēs l a t v i e š i! Un pie šī vārdaMēs mūžam draugi paliksim.Kas tautas godu kājām spārda,To vārguli nožēlosim.

Līdzīga skaņa dzejolim Vidzemnieka prieks par Mājas Viesi (21. nr.). Tanī min, ka šo laikrakstu latvietim dod latvietis. «Vācu vārdu nedzird gan, – neģ' es tos ar prasu?» Tad tālāk:

Valoda tur riktīga,Nav vairs vācu mietu;Vaicāt nekam vajaga:Kā būs prast šo vietu?Tērbatnieki sāk parādīties Mājas Viesī tikai augusta otrā pusē. Nekas par to neliecina, ka

viņi būtu piedalījušies jau pie šī laikraksta dibināšanas. Ja vācu tautības rakstnieki pārmet (G. Braše, Balt. Monatschrift, 1861. nov.), ka, M. Viesi dibinot, nav uzaicināti par līdzstrādniekiem tie, kas līdz tam laikam bijuši latviešu literatūras galvenie darbinieki, tad no tam redzams, ka Leitāns pirmā kārtā atbalstījies uz saviem tuvākiem domu un laika biedriem: Dinsbergu, Šēnberģi, Mekonu u.c., kuru raksti tad arī ieraugāmi pašos pirmajos avīzes numuros. Tērbatnieku līdzdarbība pie M. Viesa, kā vērojams, izauga no studentu pulciņa vakariem. Kā pirmo no viņu rakstiem sastopam M. Viesī (8. nrā, 20. aug.) Jura Alunāna apcerējumu Kāds vārds par kalpiem. Tas tieši aizķer kādu no sadzīves sāpīgākiem jautājumiem. Laiki pārgrozījušies, klauši atcelti, muižās strādā algoti puiši, dzird žēlojamies par saimi. Kur vaina? Gājēji turami labāk. Dažā vietā par slimiem lopiem vairāk gādā nekā par slimiem gājējiem. Viņiem jādod tik daudz vaļas, ka var lasīt derīgas grāmatas. Vesels pagasts varētu sabiedroties un ierīkot bibliotēku, kā uz to norāda Valdemārs 300 stāstos. Gājēju bērni sūtāmi kārtīgi skolā. Saime nemūžam nepaliks labāka, ja saimnieki un muižu nomnieki neies pa priekšu ar labu priekšzīmi. Turpmāk Alunāns dod gluži praktiskus

196

padomus: kā glābjami lopi no ugunsgrēka, kā izmantojamas nātras utt. Tātad notikusi pilnīga pārmaiņa: no dzejnieka iznācis padomdevējs praktiskās lietās. Viņš ķeras pie tā, kas, pēc viņa domām, tautai patlaban nepieciešams. Bet tad viņa avīžnieka darbība velk plašākus lokus. Viņš rāda, kā tautas dzīvojušas: vecie ēģiptieši, ebreji, grieķi, vācieši, latvieši, kā ticība un priesteri cēlušies, ko latvieši stāsta par ūdens plūdiem, ūdens gariem, ezeriem. Šādi norādījumi skubina lasītājus ieskatīties citu un savā pagātnē, savā īpatnībā, pazīt un apzināties sevi par tautu. Otrs tērbatnieks, Barons, sniedz nopietnus zinātniskus rakstus: par zvaigznēm, par sauli, par skriešanu pa gaisu.

Mājas Viesis tādā kārtā iezvana jaunu laiku, ko apzinās līdzstrādnieki, nomana lasītāji, ar bailēm redz agrākie literatūras kopēji vācieši. Šis virziens pastāv M. Viesī pāris gadus, pat uzrāda zināmu kāpinājumu. Par latviešu valodu (1858. g. 19. nrā) runādams, Juris Alunāns liek latviešiem pie sirds savu valodu godāt, lai tie, kas iemācās vāciski, nekaunas joprojām būt īsti latvieši. Latvietis tad savu mācīto tautas brāli neuzlūkos greizām acīm, bet ar to leposies, un zudīs pasaciņa, ka visiem, kas latvieši, jābūt arī zemniekiem.

Bet straujie gari bija M. Viesī patiesībā iebrukuši nevietā. Izdevēji bija vācieši (Hartungs, Plātess); vadītājs stāvēja zem vācu iespaida un bija ieaudzis vecās tradīcijās. Vāciešiem nebija neiespējams še apturēt viņiem nepatīkamo virzienu. To viņi arī darīja. Un 1860. gadā Alunāns varēja rakstīt:

Čuči, M(ājas) V(iesi), čučiĪsu sūru mūžiņu;Uzgulušies lieli klučiSpiež tev ārā dzīvību.Tautas atmodas izteiksmei nu bija jāmeklē cits orgāns. To viņi atrada Pēterburgas Avīzēs

1862. g.U z t r a u k u m s  v ā c u  s t a r p ā  par to, ka viņu stāvoklis top satricināts, radās tūliņ

pēc tam, kad Mājas Viesis iznāca. Mācītājs Šulcs izlaida 1856. g. decembri saviem amata brāļiem cirkulāru, kurā darīja viņus uzmanīgus uz draudošām briesmām. «Ne Mājas Viesis mums tik bīstams, kā zināmas kustības tautā. Tās mums jāievada pareizā ceļā. Tagad, brāļi, tagad, jeb citādi ir par vēlu!» Kalsnavas mācītājs Dēbners norādīja, ka M. Viesis satricina valsts pīlārus. Mācītājs Braše rakstīja laikrakstā Baltische Monatsschrift (1861, g. nov.) par latv. tautas literatūru pēdējā laikā. Latviešu skolotā jaunatne nevarot atturēties pretī laika burvju formulām: emancipācija, nacionalitāte, reālisms. Mājas Viesis bijusi negaidīta parādība. Par šo lapu dažs labs latv. literatūras draugs tikai tad dabūjis ko zināt, kad to, vismaz Kurzemē, gan vienīgi skolotāji izplatījuši. Iesākumā tas bijis nenoteikts krāsu izvēlē. Bet tad tas arvien vairāk nostājies kā n a c i o n ā l s uzņēmums opozīcijā pret visu, kas no otras puses darīts tautas izglītībai par labu, tikdams kopā ar dažu citu, latviešu sarakstītu grāmatu par r e ā l ā, p r a k t i s k ā, b r ī v p r ā t ī g ā virziena aizstāvi tautas izglītībā pret otrā pusē tikai par nominālu, tikai par klerikālu domāto virzienu. M. Viesī 1859. gadā atrod Braše uzzīmētas šādas domas: Es ticu, ka mēs maz zinām, un zinu, ka mēs par daudz ticam; nemaz nevar ticēt, cik daudz tagad jāzin. Vēl arī 1860. g. nomanāms progress. Politiskais spriedums topot drošāks, pētījumi par latviešu izcelšanos ejot dziļāk, viss dabūjot mācītu nokrāsu, kritika topot arvienu drošāka. Parādās nicinoši spriedumi par Šulca grāmatām. Iznākusi arī Sēta, Daba, Pasaule un maza latviešu rakstniecības vēsture, kas tāpat izplatot idejas, no kurām būtu tauta sargājama.

II. Cīņas

l. VALDEMĀRS1) Bērnība un jaunība2) Liepājā3) Tērbatā

197

4) Pēterpilī5) Pēterburgas Avīzes6) MaskavāPirmais, kas latviešus noteiktā kārtā uzlūko un nostāda par tautu citu tautu starpā, kurai

tiesība un pienākums censties pēc savas saimnieciskās un garīgās patstāvības, ir Krišjānis Valdemārs. Viņš šādus uzskatus par latviešiem– pauda vārdos un darbos, sasniegdams panākumus, kas tos attaisnoja un pierādīja par pareiziem. Ap viņa personu un darbību saistās latviešu kultūrā un literatūrā vesels posms, kurā nav gandrīz neviena ievērojama darba, kas nebūtu vai nu tieši no Valdemāra izgājis, vai saziņā ar viņu pastrādāts.

1) BĒRNĪBA UN JAUNĪBA. Valdemārs dzimis 1825. g. 2. decembrī (20. nov.) Talsu apriņķī, Ārlavas draudzē, Sasmakas (Valdemārpils) Vecjunkuru mājās, kur viņa tēvs Mārtiņš bija saimnieks. Viņam ir brālis un divi māsas. Vecāki par viņu ir brālis Indriķis un māsa Anlīze. Jaunāka ir māsa Marija, kas turpmāk, apprecēta, saucās par Naumani un vēlāk par Medinsku. Indriķis un Marija darbojušies arī rakstniecībā.

Valdemāra  b r ā l i s  I n d r i ķ i s,  kas dzimis 1819. g. 28. (16.) augustā Vecjunkuros, miris 1880. g. 20. (8.) oktobrī Jelgavā, pētīja Baltijas vēsturi un laida par to klajā rakstus vācu valodā visvairāk Tērbatas žurnālā Inland. Rādītājā Bibliotheca Livoniae historica (1878) atzīmēti 64 Indriķa Valdemāra raksti, grāmatas, manuskripti. – Valdemāra m ā s a M a r i j a, dz. 1830. g. 5. septembrī (24. aug.), apprecējās vispirms ar melderi Naumani, no kura pēc 5–6 gadu kopdzīves šķīrās, pēc tam ar leišu zemkopi, katoli Medinski. No 1865. līdz 1882. g. viņa pārvaldīja Valdemāra muižu Novgorodas guberņā, mira Krievijas dienvidos 1888. g. pavasari, dārzā puķes stādīdama. Viņas raksti: Ozols, viņa dzīve un gals, Rīgā 1872, stāsts par kādu varonīgu meža zagli, sarakstīts pēc vācu parauga: Zemnieks un muižnieks, Rīgā 1877, stāsts, sarakstīts Brīvzemniekam līdzstrādājot; Sērdienīte, nepabeigts stāsts, Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893, g. Biogrāfiskas ziņas: par Mariju Naumani jeb Medinsku Austrumā 1890. g. 763. lpp. un turpm., Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893. g., Āronu Matīsa sniegtas; žurnālā Sieviete 1925, 8, 169–172, A. Gobas; par Indriķi Valdemāru Ilustr. žurnālā 1927, 127–132, A. Birkerta V., pirmais latv. tautības vēsturnieks.

Jau piecu gadu vecumā Krišjānis Valdemārs iemācījās no mātes pie ratiņa lasīt un astotā gadā lasīja mājās pieaugušiem ar lielu uzmākšanos visādus stāstus priekšā. Kad Valdemāram bija 10 gadu, visa ģimene atstāja Vecjunkurus un nometās V a l d e m ā r p i l ī (Sasmakā) iegūtā namā. Šai miestā bija ap 600 iedzīvotāju, pa lielu lielai daļai žīdi; nami, skaitā ap 40, bija koka, ielas netīras. Valdemārs miestā apmeklēja dažus mēnešus kādu skoliņu, pēc tam Pūņu muižas skolu un no 1839. g. pusotra gada Lubezeres skolu, kas nesen bija nodibināta.

L u b e z e r ē darbojās par skolotāju Steinfelds, enerģisks, apdāvināts pedagogs, izglītojies Cīravā pie Bergmaņa. Augstākajā, vācu nodaļā Šteinfelds sagatavoja arī skolotājus dažām Kurzemes skolām. Valdemārs še pamatīgi piesavinājās vācu valodu, labu rokrakstu (uz ko Šteinfelds lika sevišķu svaru) un zinātņu elementus. Viņa skolotājs bija sirdīgs muižniecības un garīdzniecības aizstāvētājs; ar mācītājiem viņš stāvēja tuvās, pat draudzīgās attiecībās un prasīja no saviem audzēkņiem, lai tie kārtīgi apmeklē baznīcu. Valdemārs tad arī uzmanīgi noklausījās toreizējā Ārlavas mācītāja Hūgenbergera sprediķus, kuru saturu mēdza atzīmēt. Viņš nodziļinājās arī Bībelē, ar lielu interesi piegriezdams vērību Mozus grāmatās uzrakstītiem jūdu likumiem. Bet arī ārpasaule nepalika neaplūkota. Lubezeres novads piesniedzas pie jūras, dabūdams še Rojas nosaukumu. Uz šejieni (ap 20 verstu no skolas) Šteinfelds kādu vasaru atveda savus skolniekus un pavadīja te trīs dienas. Jūru ieraudzīdams, Valdemārs tika tā aizgrābts, ka vairāk dienas par to vien sapņoja. Viņa galvā jau toreiz radās plāns, ka Rojas upes ieteku varētu iztaisīt par ostu, kur var ienākt liellaivas un mazi kuģi.

No 1840. līdz 1844. g. Valdemārs palika Valdemārpilī, skolodams žīdu un citus bērnus, ņemot 3 kapeikas par stundu, tā ka gada ienākumi sniedzās uz 35 rubļiem. Šie ārēji tik kailie

198

un nabadzīgie jaunekļa gadi tomēr bagāti iekšējiem pārdzīvojumiem.Ieskatu Valdemāra gara pasaulē sniedz viņa šai laikā uzrakstītie a p l ū k o j u m i

(Betrachtungen) un d z e j o ļ i. Tanīs redzams tas ideālisms, kas viņu neatstāj cauru mūžu un kas viņu, nepametot audzināšanā liktos pamatus, ved pie jauniem uzskatiem. 1842. g. viņam atveras izredzes uz ienesīgu vietu. Bet tās izgaist un nākotne stāv priekšā tumša. Viņš tad 6. novembrī (v. st.) atzīmē, ka u z n ā k o t n i n a v j ā c e r. Apdomādams, ka Dievs tā nolicis, kas grib tik viņa laimi, viņš iegūst jaunu spēku un prieku uz dzīvi. «Man nav jāizmisas un to arī negribu darīt, gribu tikai savus darbus priecīgi, čakli un kārtīgi strādāt,» – tā 1843. g. 4. augustā viņš apcer cilvēka vērtību. Augstais un lepnais nicina zemākos. Viņam aplami jēdzieni par c i l v ē k a v ē r t ī b u. Kā tas viņu satrieks, kad pastarā dienā nejautās pēc viņa izglītības un kārtas, bet pēc cilvēka vērtības, kuras viņš nepazīst! Dažu noskrandājušos nabadziņu uzskatīs par labāku nekā viņu. Tikumība, ne mācība cilvēku dara cienīgu. Nemācīts, maz vai nemaz skolots, bet godīgs, uzticīgs un strādīgs cilvēks nav nicināms. Nemācīta vienkāršo, neizveicīgo valodu nevar uzskatīt par rupju jūtu pierādījumu. Tikumība un cilvēka vērtība no ārējiem apstākļiem gluži neatkarīga. Zemie un nemācītie, kas gādā par visnepieciešamāko vajadzību apmierināšanu, padara darbus, kas visderīgāki. Nicinājumus saņemot no tiem, kam par labu viņi pastrādā visgrūtākos un visnepatīkamākos darbus, viņiem notiek netaisnība. – Turpmāk (1843. g. 8. oktobrī) viņš izsaka savas domas par g o d k ā r ī b u. Tā piemīt sevišķi jauneklim, kas sapņo, ka viņš ieņems vēsturē ievērojamu vietu. Viņš sajūt sevī gara dāvanu un spēku pārmēru un lepni pasmīn par tiem, kas domā, ka viņš saistīts pie parastās, sīkās dzīves. Viņš neņem vērā grūtības un likstas, kas var stāties ceļā. Šāda dziņa var būt jauneklim par lielu spēka avotu, pamudināt viņu mācīties un papildināties; tā viņu uztur jautru un priecīgu, pasargā no netikumiem un kūtrības.

Tādas pat tieksmes un apceres izsakās viņa dzejoļos. Viņš novēro un attēlo, kas viņam iekšā notiek, mēģina to saprast un spraust tam mērķi. Viņš tiecas pacelties pāri citiem, grib tikt liels. Lielums liekas slēpjamies spožumā, greznumā; bet paliek neizšķirts, vai tur arī laime. Tālāk viņam parādās par zeltu un godu dārgāks dvēseles miers, ko nevar nolaupīt nekādas pārmaiņas un kas iet līdzi visnabadzīgākā būdiņā. Ārēju patvērumu no rūpēm un bēdām atrod dabas mātes klēpī. Kad viss pazūd kā tvaiks un ne uz ko nevar palaisties, pastāv mūžīgi dabas mīlestība un uzsmaida viņas uzticība. – Tīrai dabas un daiļuma izjūtai Valdemārs nenododas. Dabā viņš pa laikam atrod dzīves atspoguļojumu un neizlaiž no acīm viņas attiecību pret cilvēku. Tas norāda uz viņa sabiedriskā darbinieka dziņām cauri viņa dzejnieka sajūsmai.

Zīmīgs piemērs par to, ka visskaistākā dabas glezna, ko viņš daiļi attēlo, galā tomēr kā tāda viņu nevar saistīt un der viņam tikai par dažu cilvēku rakstura atspoguļojumu, ir kāda viņa uzzīmēta z i e m a s a i n a. 1844. g. 8. janvāri viņš raksta: «Kad ziemā jaukās mēnesnīcas naktīs raugās pa logu ārā, kur viss izskatās tik glezns, tik balts un spīdīgs, – debess mirdz tūkstošām mīlīgām zvaigznītēm; viss tālais, plašais lauks apsēts vieniem kristāliem un dimantiem un izskatās kā liels sudraba lauks; koki apkārušies kā skaidriem dārgakmeņiem, un viss stāv tik klusu diži un karaliski, – tad gan neviens cilvēks, kas nepazīst dzīves patiesības, nevarēs atturēties, nevēlējies būt laukā šai laimīgajā garu pasaulē, lai tur uzreiz kļūtu bezgalīgi bagāts, lai būtu pašā tuvumā visam daiļam un diženam. Bet kā viņš gan piekrāptos, ja viņš šiem dārgumiem piepildītu savas kabatas! Kā viņš visu to, ko agrāk turēja par tik jauku un dārgu, atrastu par aukstu un neizturamu. Cik neapmierinātam un tukšam viņam pēdīgi nevajadzētu iet uz mājām! – Tādi arī daži cilvēki: no ārienes, tālienes mīlīgi, laipni, sirsnīgi un tomēr cik parasti auksta viņu sirds!

Valdemāram Valdemārpilī pieejamas arī a v ī z e s. Viņš lasa, vismaz kādu laiku, Rīgas vācu avīzi (Rigasche Zeitung). Uz to norāda izvilkumi no šī laikraksta 1843. gada beigās un 1844. g. sākumā. Viņš sevišķā burtnīcā ieraksta zīmīgākos notikumus un datus: par

199

zinātnisku ekspedīciju Kaukāzā, par ubagu skaitu Parīzē, par vilku nedarbiem Mogiļevā utt. Atzīmēs turpmāk arvien vairāk sastopami skaitļi: par valsts dzīvi, tautsaimniecību, kuģniecību.

Nemitīgā pašdarbībā Valdemārs izmanto katru brīdi. Viņam būtu pieejama arī sabiedrība, bet, laiku taupīdams, viņš no tās stipri atturas. Viņš raksta savā dienas grāmatā (1844. g. 10. decembrī): «Daudz sabiedrībā jaukties nevar. Atklātībā jārādās tik maz, cik vien iespējams, ja nav vajadzīgs. Vispār galvenā kārtā jāliek vērā mērķis, ar kādu iet kādā sabiedrībā.»

Valdemārs a t s t ā j a V a l d e m ā r p i l i 1845. g., gribēdams iestāties Jelgavas ģimnāzijā, kas viņam neizdevās. Tad viņš pieņēma skrīvera palīga vietu Rundālē. Še viņš daudz lasa, sevišķi vēsturiskus darbus. No turienes viņš aiziet par skrīveri uz Lielbērsteli.

Pāris gadus viņš nodzīvo Ēdolē, uz kurieni aiziet 1847. g. Viņš te pulcina sava pagasta jaunekļus uz grāmatu lasīšanu un ar viņiem ierīko grāmatu krātuvi. Reizu pa reizai viņš satiekas arī ar dažiem domu un centienu biedriem, to starpā ar Lepeviču (kas laidis klajā rakstus par zemkopību) un Andreju Spāģi. Viņi nodibina Jūras izsmelšanas biedrību un ved par savu nodarbošanos (bedres rakšanu, lai tanī jūru nolaistu, tad otras bedres rakšanu utt.) arī protokolus. Šī biedrība gan uzskatāma par maskojumu jaunekļu kopējai darbībai savas izglītības un citu garīgas modināšanas labā.

Zināmu  a p g a i s m o j u m u  J ū r a s  i z s m e l š a n a s   b i e d r ī b a i  dod Valdemāra 300 stāstos iespiestā Veca pasaciņa. Tās ievadā Valdemārs ar lielu sirsnību uzsver, ka dažs jauks un labs stāsts, kas bērna sirdī iespiedies, var viņu visu mūžu pavadīt kā labs draugs un eņģelis. Tad viņš pastāsta par cilvēku, kas gribējis izdibināt visus Dieva ceļus, kas ir mūžība, kā var pasaule būt nebeidzami liela utt. Viņš dabūjis dullu galvu; māju būšana gājusi postā, bet viņš nav rimis domāt. Reiz viņš gājis gar jūrmalu un redzējis veci, kas smēlis ar karoti ūdeni no jūras un lējis bedrē. Par šādu jūras izsmēlēju gudrinieks gauži smējies. Bet vecis sacījis: Redzi še spoguli, kurā vari aplūkot savu neprātu. Kā nevari lielo jūru ieliet mazā bedrītē, tā nevari arī Dieva neizdibināmos brīnumus saņemt savā mazā galviņā. To sacījis, vecis pazudis, jo tas bijis Dievs, un gudrinieks atstājis savas veltīgās domas. Valdemāram pasaka tā iespiedusies prātā, ka viņš tajā domājas atradis spoguli daudz pasaules ģeķībām. Jūru izsmelt grib tas, kas tēvijas un brāļu mīlestībā pastrādātus darbus aiz skaudības nostāda par pašmīlības augļiem, kas jaunības pārgalvībā gudru un klusu vecu cilvēku nicina un tura par muļķi.

Ar saviem sasniegumiem un stāvokli Valdemārs nevarēja apmierināties. Viņš a p ņ ē m ā s s t u d ē t. Bet gadi bija gājuši uz priekšu un viņš bija nācis tanī vecumā, kad ģimnāzijā vairs neuzņem. Arī līdzekļu nebija. Lai atrastu uz savu mērķi izeju, viņš griezās (1848) ar rakstītu lūgumu pie ģenerālgubernatora kņaza Suvorova. Tas viņa lūgumu ievēroja, tā ka Valdemāram bija iespējams 1849. g. iestāties Liepājas ģimnāzijā. Ar to sākās viņa otrreizējas mācības, viņa studiju laiks, kurā viņš nobriest par ievērojamu darbinieku sabiedriskā un literāriskā laukā.

2) LIEPAJĀ. Valdemārs pavadīja Liepājā piecus gadus, klusi, uzcītīgi mācīdamies un arī literatūras laukā kaisīdams pirmo graudu. Uz ģenerālgubernatora ieteikumu viņu pabalstīja tirgotājs Hagedorns, kam bija savi nopelni vispārības labā. Viņš bija Liepājā 1825. g. nodibinājis krājkasi, pirmo visā Krievijā. Valdemāram viņš deva līdzekļus, lai viņš varētu iespiest savu pirmo literārisko darbu – 300  s t ā s t u s, novēlēdams visu ienākumu no grāmatas pašam sarakstītājam.

Valdemāra sastādītai grāmatai bija šāds tituls: 300 stāsti, smieklu stāstiņi && un mīklas, ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Valdemar. Liepājā 1853. Grāmata veltīta visiem cildeniem latviešu kultūras un tikumiskās un garīgās pacelšanas veicinātājiem: «Allen edlen Beforderern der Cultur und der sittlichen und geistigen Hebung der Letten». Priekšvārdā autors norāda, ka dažās vietās latvieši vēl neprot cienīt skolas un

200

prāta cilāšanu un t ā d ē ļ ir stingri ienaidnieki katram jaunam ierīkojumam tiklab lauksaimniecībā, kā mājturībā, ēku celšanā, māju rentes un klaušu lietās. Viņš piemin kungus, mācītājus un sevišķi skolmeistarus, kas pazīst pūliņus latviešu apgaismošanas labā. Turpmāk, ievada nodaļā «Vārdi par grāmatām», Valdemārs nostāda par priekšzīmi Stenderu, Veco un Jauno, un pieved beigās Jaunā Stendera vārdus, ar kuriem pēdējais griežas pie latviešiem savā 1805. g. izdotā grāmatā: Dziesmas, stāstu dziesmiņas, pasakas, skubinādams tos lasīt grāmatas, bet beidzot izsacīdams vēlēšanos, lai latvieši dotos uz vācu valodas mācīšanos, kā agrāk to darījusi prūšu tauta, kam ar to tikusi pieejama visa vācu gudrība, piemetinādams: «Ak, kauču šis laiks drīz būtu nākams, ka mūsu zemē viena valoda, viena tauta būtu!» Tātad Valdemārs grib staigāt agrāko darbinieku, vāciešu pēdās, pat atkārtodams Jaunā Stendera izsacītās domas par latviešu pārvācošanu.

No otras puses, Valdemārs tomēr jau ar šo savu pirmo literārisko darbu iet jaunus, no vācu darbiniekiem nošķiramus c e ļ u s. Vispirms tas redzams no tam, ka viņš ievadā dievvārdu grāmatām nostāda pretī laicīga satura rakstus un tos izvirza pašā priekšgalā. Tos par nieka grāmatām nosaukdami, ļaudis maz pazīst «to neizsmeļamu gudrību avotu, kas grāmatās atrodas un no kura tas, kas viņa gardu malciņu vienreiz baudījis, jo dienas ar jo lielu prieku smej, manīdams savu prātu kā no lēcošas saules apgaismotu». Viņš grib prātu modināt, latviešus vadīt no tumsības un garīga miega uz gudrību un gaismu. Bet sevišķi viņu no vāciešiem atšķir viņa dedzīgais skubinājums, lai pie gaismas tikušie latvieši gādā par savu nemācīto tautiešu izglītību. «Ak, sniedzat jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedzat jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā. Jūs, kam Dievs vēlējis savas dienas valkāt kā gribēdamiem un kam sirds nesas cilvēka būšanas labot, te jums tīrums liels labu sēklu kaisīt.» Lai sevišķi muižkungi, skrīveri, skolotāji veltī savas brīvstundas šim darbam un tā sev vij neaizmirstamu kroni. Bet lai strādā katrs; neviens nevar aizbildināties, ka viņš nevar strādāt. Katrs nabaga zēniņš, pie gaismas nācis, var darīt lielas lietas pasaulē. Ļaudis jāmāca lasot attīstīt prātu. Dievvārdu grāmatas lasītas bez visa apdoma. Ļaudīm jādod rokā interesantas un pamācošas grāmatas, tad no skolas ienaidniekiem un nikniem pretiniekiem lielais pulks paliktu par skolas un gudrības mīlētājiem. Jādibina bibliotēkas, lasāmas biedrības, kas katrā pagastā gādā, ka lasa grāmatas un avīzes. Rūpīgi izraugāms bibliotekārs. «Viņam vajadzētu būt laipnīgam, ne lepnam vīram, pie kā visi, ir nabaga ganu zēni, droši varētu pieiet un izrunāties; vislabāki vīram no latviešu kārtas. Skolmeistari! Vai būtu velti, kad uz jums cerētu?»

Visā grāmatā nomanāmi šī siltā zemu ļaužu, t a u t a s m ī l e s t ī b a u n c i e ņ a. Tēvzemi izglābj zemnieks Susaņins, par to atdodams savu dzīvību. «Pieminiet arvienu šo stāstu, brāli latvieši!» Ganu visa radība godina par kungu – «zaķītis, kas mežā skrej, čaklais suns, kas jērus rej.» Viņš mīl grāmatas un ved pie atziņas, ka

Tam vien prieki gavilēVisā platā pasaulē,Kas ar prātu dedzīguDzenas iekrāt gudrību.Persijas ķēniņš Abass ņem pie sevis ganu un ieceļ viņu par savu virsmantassargu. Šī

ķēniņa pēcnācējs, kam mantassargu apsūdz, meklē viņa mājās apslēptus dārgumus un atrod aiz atslēgām un dzelzs šķēršļiem četras baltas sienas, pušķotas ar gana spieķi, stabuli, noplīsušām gana drēbēm un gana tarbu, – tās viņa dārgās piemiņas no ganu dienām, kurās viņš vēlētos atgriezties atpakaļ. Kroplis Mārtiņš, kas guļ nabagu namā kopā saaugušām rokām, gandrīz pie mutes pievilktām kājām, pārvērš niknākos noziedzniekus saviem mīlīgiem eņģeļa vārdiem par krietnākiem cilvēkiem, ir par draugu un padoma devēju visiem, kas grūtās dienās pie viņa nāk, tā ka katrs no viņiem aiziet uz mājām iedrošināts un apmierināts.

Cilvēka panākumus nodrošina cieša griba un ticība. Ziemeļamerikānietis taisās pārpeldēt pār Niagāras krāci. Vecis viņu aptur: tikai divi angļi še devušies pērn iekšā. «Nu, ko anglis var, to arī ziemeļamerikānietis izdarīs.» Ar šiem vārdiem amerikānietis metas krācē un, spēcīgi cīnīdamies, izpeld cauri. Bet vecis nav dabūjis par angļiem visu izteikt: viņi tikai

201

mēģinājuši pārpeldēt, bet upes vidū nogrimuši. «Tā?» atbild amerikānietis. «Nu tad laime, ka to nedabūju zināt, citādi tiešām arī būtu dzijumā palicis.» «Redziet, ko cilvēks var, kad it no tiesas grib un cieti tic,» pieliek klāt Valdemārs.

T i k u m ī b a s  p r a s ī j u m i pildāmi, neskatoties ne uz kādām sekām, pat arī savu dzīvību ziedojot. Turku lielskungs liek savam ārstam iedot kādam runaskungam nāves zāles. Ārsts iet cietumā, bet to nedara. Viņam tad noliek uz galda priekšā zelta naudu, dimantu un citas dārgas lietas, turpat galdam blakus nostāda bendi pātagu rokā un zobenu padusē. Ārsts nu var izraudzīties. «Sodībā kauns nav meklējams, bet noziegumā,» viņš saka un paliek pie tā, ko apņēmies.

Še nomanāma tā t i k u m i s k ā s a j ū s m a, ar kuru Valdemārs iet cīņā. Šādu tikumisku spēku viņš nešaubīgā ticībā atrod arī tanīs nospiestajos ļaudīs, savos brāļos, par kuriem jācīnās. Ar to viņš nosprauž ceļu sev un saviem biedriem, visai tai paaudzei, kuras priekšgalā viņš nostājas. 300 stāstu motīvi un ideāli tad arī atrodami Alunāna stāstu dziesmās, Zvaigznītes pasakās un stāstos, Brīvzemnieka biogrāfijās un visā tautas atmodas laikmeta literatūrā. Aiz prāta un tautiskās apziņas modināšanas tanī mīt šis dziļākais tikumības saturs.

V a l o d a Valdemāra vienīgajā latviskajā daiļliteratūras darbā pieslēdzas agrākajai ne visai latviskajai literatūras valodai un uzrāda viņas kļūdas. Ģenitīvs stāv daudzreiz pēc noteicamā vārda: «tā vara katra varena zemes virsū». Tautu vārdiem vāciskās galotnes: englenderis, amerikāneris. – S t i l ā izmanāma tieksme vienā reizā atzīmēt vairāk līdzteku domu. Iznāk vietām stipri sarežģīti un gari teikumi; priekšvārdā, piem., viens pats teikums aizņem vairāk par lapas pusi. Sajūsmā (piem., uzaicinot tautiešus rūpēties par mazāk skolotiem) valoda top gleznaina. Visur Valdemārs tiecas domas skaidri un kodolīgi izteikt. Šī tieksme noved sīkajos stāstiņos, anekdotēs pie lakoniska īsuma. «Dažiem stāstiņiem arī viss jaukums zustu; kad tos ar gariem vārdiem skaidri līdz galu galam aprakstītu,» viņš piezīmē.

P i e m ē r s; Vēršu dzinējs dzina piecus vēršus no pilsētas uz ganībām. «Kur jūs seši ietat?» kāds jaunskungs, garzobis, prasīja; bet vēršu gans īsi atteica: «Tam septītam garām.»

Reālas, praktiskas dabas jautājumi un uzdevumi tā aizņēma Valdemāru, ka viņš nevarēja piegriezt pārāk daudz vērības izteiksmes formālai pusei. Tomēr arī še viņš uzstāda problēmas un ierosina viņu atrisināšanu.

Valdemāra i n t e r e s i p a r s t i l u u n v a l o d u uzrāda kāds viņa lietotais 300 stāstu eksemplārs (glabājas Rīgas pils. Misiņa bibliotēkā), kam piešūtas klāt baltas lapas, uz kurām viņš vācu valodā atzīmējis dažus papildinājumus, vērojumus, atzinumus. Pie piezīmes malā «Lettisches» viņš jautā: cik tāļu autoram drīkst būt sava īpatnība stilā? – un atbild: tāļu, tāļāk nekā vācu valodā (ja autors pārvalda valodu un vārdu atvasinājumus), tāpēc ka še vēl viss maz noteikts un vārdiem izteiksmē var dot dažādu nozīmi. Grieķu literatūrā atsevišķu rakstnieku īpatnība ļoti liela, tāpat romiešu literatūrā. Citā piezīmē viņš runā par valodu, kas izsaka kaut ko mīlīgu, skaistu, iepriecinošu, lielisku, cēlu, spīdošu, vērtīgu, tāpat arī kaut ko ugunīgu, aizraujošu, – še studējami attiecīgi raksti: Ūlanda Dziesminieka lāsts, Šillers u.c. Apstrādājamo tematu starpā viņš atzīmē: ticību, brīvību, mīlestību – trīs temati kaislīgām dziesmām, vispār augstāko cilvēka kaislību saturs, Pēc šīs piezīmes datums: 25. dec. 53.

Savus paša iekšējos pārdzīvojumus Valdemārs tikai pa mazai daļai ieliek savos 300 stāstos. Tos viņš, pēc agrākās paražas, izsaka dzejiskos sacerējumos vācu valodā. 1854. g., kad viņš beidz ģimnāzijas kursu un iestājas augstskolā, viņš sastāda konspektu plašam dziedājumam: N a t u r u n d M e n s c h (Daba un cilvēks), kādus gabalus no tā arī uzrakstīdams. Viņš apņemas apdziedāt dabu viņas varenībā: saules sistēmu, debess apjomu, vulkānus, zemestrīces, aukas, jūru; tāpat viņas jaukumā: ziedoni, lakstīgalu; tālāk cilvēku ar viņa miesas un gara īpašībām, cīņā ar dabu, kā uzvarētāju, izgudrotāju, viņa dziņu pēc zinātnēm, viņa maldības un panākumus.

Tai pašā laikā Valdemārs sacer vairākus s a t ī r i s k u s u n h u m o r i s t i s k u s d z e j o

202

ļ u s un dzejojumus. Kādā no tiem – Garu reģim viņš raksturo šauru, augstprātīgu nelgu, kas garu aplūko sveču gaismā, un dod viņam padomu, lai viņš liek garu mierā, tāpēc ka gars viņu liek mierā; lielumu rada tikai darbs, spēks, ne tukšu frāžu kalšana.

Valdemārs ir pilns pārplūstoša spēka. Tas turpmāk dabū izteiksmi ne dzejā, bet darbos, kas viņa mūžu darina par bagātu, pievilcīgu drāmu, kura pieiet tuvu traģēdijas robežām, bet tad pieņem lēnāku tempu un izbeidzas mierīgā noskaņā.

3) TĒRBATĀ. Valdemārs nonāk 1854. gada jūlijā Tērbatā, ierakstās augstskolas tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam.

Savam s a b i e d r i s k a j a m d a r b a m Valdemārs uzstāda programmu, kas pastāv no viena paša vārda: Latvietis. šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm blakām savam ģimenes vārdam. Tā to atrod Krišjānis Barons, vēlāk nonākdams Tērbatā. Viņš ir viens no tiem retajiem, kas šādu uzrakstu saprot. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši, Valdemāram to ņem ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz tā paša sabiedriskā līmeņa. Izglītību saņemdami vācu valodā, viņi apvienojušies šai tautībā, lai viņi arī cēlušies no kādas tautas celdamies. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķita laiku atnākušu, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta, kas ar saviem pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām savā dzimtenē un ārpus tās, sevišķi blakus šejienes vāciešiem. Tas pēdējiem, saprotams, nevarēja patikt. Un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties nebija ērti, jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī, doties ar viņiem cīņā. To zināja Valdemārs, to zināja Barons, tāpat Juris Alunāns. Un, kad 1856. g. 14 latviešu studenti stājās kopā, lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos, tad tas bija notikums, uz kuru grieza vērību ne latviešu studenti vien. Ar to bija latvieši pārgājuši pāri tai robežai, ko viņiem vācieši kā saviem vadāmiem apakšniekiem bija vilkuši. Bija nu gaiši redzams, ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki, ne viņu vadībā. Tādam latviešu inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem. Bet tas nebija apturams. Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā, kas tanī bija spēris pirmo soli. Latviešu studentu pulciņš, kas ap Valdemāru pulcējās, izplatīja savu darbību uz visām pusēm, un, kad tas izklīda, tad uzsāktā darbība dabūja vairāk centru, no kuriem tā turpinājās.

Savos l i t e r ā r i s k o s d a r b o s Valdemārs joprojām latviešus skubināja uz izglītību, attīstību, uz apzinīgu centību pēc garīga un saimnieciska progresa. Savos studiju gados viņš sarakstīja C e ļ a v a d o n i l a t v i e š u m u d ī g i e m z ē n i e m, kam gars skolas un gudrības iekāro. Viņš skubina, lai gādā par skolām kā tautas visdārgāko mantu. Gan Latvijā dzird visur par skolām runājam, bet citas zemes tikušas daudz tālāk, tā Prūsija, Vācija, Ziemeļamerika. Krietnas zemnieku skolas atnes lielu labumu viņu kārtai un visai zemei: ļaudis atmet slinkumu, bēg no krogiem, iemīl māju spodrību un glītumu; paceļas turība, pieaug vajadzības, iedzīvotāju skaits pavairojas, ceļas miesti un pilsētas. Latvijai pie tam daba piešķīrusi, kas plašajai Krievijai trūkst: jūru, lielo ceļu, pa kuru pasaules tautas sasniedz bagātību, godu un varu. Nav ko sūdzēties, ka zemnieki sāk valkāt smalkākas drēbes, iegādājas glītākas istabas lietas. Tikai jāsargās no izšķērdības. Ir ģeķība par grūti pelnīto naudu pirkt vīnu. «Taupīgiem vajaga latviešiem jau būt, cik vien to var; citādi neiespēs vis tauta tik tāļu ietikt mācībās un gudrībās, kā visas citas tautas Eiropā uz vakaru un dienvidu pusi ietikušas, kas tagad visas vēl tik mudīgiem soļiem dodas tāļāk uz priekšu, kā vēl nekad nav noticis, kamēr pasaule stāv.»

Valdemāra raksts Ceļa vadonis... bija palicis manuskriptā. To izdeva laikraksts Jūrnieks (Bandrevičs) 1910. g. ar virsrakstu Latvju tautai.

Atsevišķi stāv kāds Valdemāra izdevums, kas liecina par viņa daudzpusību nacionālos

203

jautājumos. Valdemārs ir ne tikai tautsaimnieks, bet ļoti labi saprot arī tautas garīgo mantu nozīmi. Viņš 1855. g. par jaunu izdeva Dundagas mācītāja Bankava vācu valodā sacerēto d z e j o j u m u p a r D u n d a g u (Dondangen, Ritterschloss und Privatgut in Kurland, 1724) ar piezīmēm un pielikumu. Še viņš atstāsta dažas Dundagas teikas un norāda uz tautas gara mantu krāšanas nozīmi. Dedzīgam, krietnam pētniekam būtu šai ziņā par sevi nošķirtajā Latvijā vairāk panākams nekā citur. Attiecībā uz igauņu senatnes teikām darīts vairāk, par ko jāpateicas Tērbatai, kas atrodas igauņu daļā un kur vienmēr atrodas šādam darbam derīgi spēki. Latviešu tautas dzejas vērtību atzinuši ārzemnieku mācīti vīri, kas nejauši ar to iepazinušies. Ir tad latviešu svēts pienākums glābt no pazušanas tautas izmirstošās gara mantas.

Aizņemts citiem lieliem, īpaši saimnieciskiem, plāniem un uzdevumiem, Valdemārs nevarēja t a u t a s g a r a m a n t u k r ā š a n a s darbiem tieši nodoties, šos darbus uzņēmās viņa jaunākais biedris Brīvzemnieks, šai ziņā papildinādams latviešu nacionālo centienu programmu– Bet arī Valdemārs še vēl turpmāk redzams par sirsnīgu un darbīgu veicinātāju. Viņa izdotās Pēterburgas Avīzes atkal norāda uz šo darbu svaru un sniedz dažas sakrātas tautas dziesmas. Maskavā būdams, viņš visādi pabalsta Brīvzemnieka strādājamo darbu un 1878. g. ierosina Maskavas latviešu pulciņu izdot jaukākās latviešu tautas dziesmas, šim nolūkam pirmais dodams lielāku summu. No šī ierosinājuma turpmāk izauga Barona lielais darbs Latvju Dainas.

Svarīgākais no Valdemāra Tērbatas laikā klajā laistajiem rakstiem ir viņa apcerējums par latviešu un igauņu pievilkšanu pie j ū r n i e c ī b a s, kas parādījās 1857. g. papriekšu laikrakstā Inland un pēc tam brošūrā ar virsrakstu «Ueber die Heranziehung der Letten–und Esten zum Seewesen, nebst Notizen und Aphorismen in Bezug auf die industriellen, intellectuellen und statischen Verhāltnisse der Letten und Esten und der drei baltischen Provinzen ūberhaupt». Viņš to veltī progresa draugiem un attīsta tanī savu programmu. Par galveno aplūkojamo priekšmetu ņemdams jūrniecību, Valdemārs vispusīgi norāda uz Baltijas saimnieciskās un sabiedriskās dzīves trūkumiem un uz līdzekļiem, kā tā paceļama. Baltijas dzīvē viss virzīsies saskaņā ar to, ko spēs darīt vietējās tautas, kas šo zemi no seniem laikiem apdzīvojušas. Latvieši un igauņi savas spējas parādījuši jau senatnē. Latviešu Indriķis stāsta par viņu varoņdarbiem uz jūras. Šo tautu teikas apliecina viņu interesi par jūru, runādamas par Jūras māti, jūras meitām un nārām, par zvejnieku zēniem, kas no jūras atnesuši dārgas mantas. Uzslavu izpelnījušies arī tagad nelielais skaits latviešu un igauņu matrožu. Šejienes tautas var no nākotnes to pašu cerēt, ko jebkura cita tauta Eiropā. Mēs atrodamies gandrīz Eiropas vidū, un tāpēc mums jāsteidzas jo ātri uz priekšu. Kad rietumu zemes spēji attīstās un arī Krievija nākusi jaunā attīstības posmā, tad mūsu malienai jācenšas uz priekšu jau tamdēļ vien, lai nepaliktu citiem stipri pakaļ. Rūpniecība un tirdzniecība tāpēc neuzplaukst, ka Baltijas guberņu normālais stāvoklis ir ciets, salds miegs, no kura tās tikai ar grūtiem pūliņiem izkustas. Jādibina skolas, sevišķi praktiskām vajadzībām un katras tautas savādībām piemērotas. Jādomā par jūrniecības skolu ierīkošanu. Bet vispirms Kurzemes un Vidzemes jūrmalā ceļamas skolas, kur krietni tautskolotāji pasniedz bez vispārējām pirmmācībām pietiekošas ziņas no matemātikas un ģeogrāfijas, kas kuģiniekiem nepieciešamas. Tādas laukskolas ar vienu skolotāju izmaksā maz, tāpēc viņu var ierīkot daudz. Bez trokšņa un lielības tās pamazām simtus un tūkstošus uzmodina no miega un sauc pie darba. Dārgais izglītības ceļš augstskolā ir nepietiekošs rūpniecības uzplaukšanai. Jāmodina visas tautas spēki gan būdiņās, gan pilīs, jāved pie izglītības un jāsauc darbā, tad zeme pacelsies cienītā, spīdošā stāvokli. Te nozīme katram atsevišķam cilvēkam, lai viņš būtu kas būdams. Ziemeļamerikā tūkstošas praktiski ierīkotas tautas bibliotēkas mācījušas visiem zemes iedzīvotājiem turēt godā zinātni. Jāsaprotas un jāsaspriežas par ikdienišķiem jautājumiem ar katru zemes iedzīvotāju. Šim nolūkam izdodams laikraksts. Lai pavairotos turība, dibināmas

204

kases. Taupība, uzcītība, sacentība paceltu tikumību. Augtu pašcieņa, un vienkāršais darba cilvēks tūkstošām saitēm būtu saistīts ar lietu labāko kārtību. Progresa labā maksājamas arī augstākas algas. Tās izlietojamas, lai piekoptu labākus satiksmes veidus, izdaiļotu dzīvi, ierīkotu labākus dzīvokļus, uzturētu tīrību. Še ceļu rādīt ir mācīto pienākums. Darba uz visām pusēm daudz. Pa lielām upēm vēl neiet neviens tvaikonis; laikraksti grūti cīnās, lai pastāvētu; lieli zemes gabali stāv postažā; reti vēl pienācīgi izlieto mežu un lauku dāvanas. Vai tikai saraceņi vien izpelnījušies, lai tos apkaro drošsirdīgā zobens? Drošsirdīgais lai ir cilvēces glābējs. Ai, liels, daiļš uzdevums gaida varenos, krietnos cilvēkus, jaukāks uzdevums nekā jebkad citādi, kas taisni uzglabāts mūsu laikiem. Tas ir: izpildīt tagad zinātnē un mākslā stipri pacēlušos, lielākos prasījumus; patiesību ne vien visur izdibināt, bet arī visur aizstāvēt; cilvēci pievest pie daiļākiem, augstākiem mērķiem, viņas ciešanas novērot un dziedināt.»

Ar savu apcerējumu par latviešu un igauņu pievilkšanu pie jūrniecības Valdemārs pirmoreiz uzstājās par j ū r n i e c ī b a s v e i c i n ā t ā j u. Viņš turpmāk bija ne vien Latvijā, bet visā Krievijā labākais jūrniecības pazinējs. 1859. g. iznāca viņa brošūra vācu valodā par jūras tirdzniecības pacelšanas līdzekjiem Baltijas provincēs (Ueber die Mittel den Seehandel in den balt. Provinzen Russlands zu heben), 1850. g. viņa raksts krievu valodā par krievu tirdzniecības floti. Valdemārs apceļoja un izpētīja: 1860. g. Baltijas jūras piekrasti no Palangas līdz Pēterpilij, 1861. g. Vācijas piekrasti no Emdenes līdz Klaipēdai, 1868. g. Zviedrijas piekrasti, 1872. g. Pēterpils guberņas piekrasti, 1873. g. Krievijas dienvidus, 1877. g. Krievijas ziemeļus. Sevišķi viņš gādāja par jūrskolu nodibināšanu. Pirmo latviešu jūrskolu atvēra ar Valdemāra palīdzību ainažnieki 1864. g. Jūrskolu likumu apstiprināja 1867. g. Uz šī likuma pamata pacēlās gar Baltijas jūras piekrasti un citur jūrskolas. Kad Valdemārs kā jūrniecības veicinātājs 1882. g. svinēja savu 25 gadu jubileju, pastāvēja 8 latviešu jūrskolas, kas atbalstīja līdz 400 kuģu lielu latviešu tirdzniecības floti. Tanī pašā gadā radās uz Valdemāra uzskubinājumu latviešu kuģniecības biedrība Austra. Jau agrāk (1872. g.) Valdemārs bija ierosinājis dibināt Maskavas jūrniecības biedrību, par kuras darbvedi viņš bija līdz sava mūža galam.

4) PĒTERPILĪ. Studijas Tērbatā 1858. g. beidzis, Valdemārs nonāca Pēterpilī. Vispirms viņš neieņem nekādu noteiktu vietu, bet ir nodarbināts vispusīgi, galvenā kārtā kā avīžnieks. Viņš piestājas par līdzstrādnieku pie Pēterpils vācu avīzes (St. Petersburger Zeitung). Bez tam viņš raksta arī citos laikrakstos (piem., Tērbatas Inlandē), apgādā telegrammas, gatavo statistiskus darbus (akadēmiķim Kopenam), strādā kantoros (piem., pie kuģniecības direktora un būvuzņēmēja Adlerskrona), dod privātstundas. Bet jau 1859. g. vidū viņš dabū ierēdņa vietu Parādu deldēšanas komisijā Finansu ministrijā. Kādu daļu avīžnieka darba viņš tad atlaiž, bet citus turpina. Bez tam viņš čakli mācās krieviski, franciski, angliski. Viņa darbība top drudžaini rosīga un sparīga. Tāda tā paliek visu mūžu. Viņš par sevi saka: «Man pastāvīgi jāraksta, jāstudē un jāraksta, tas mans liktens virs zemes. Ai, cik jauki būtu, ja man divu roku vietā būtu 4, 6 vai pat 8 rokas un diena 96 stundas gara! Tad varētu drošāki un ātrāki izvest visus tūkstošu tūkstošus plānus. Bet tagad jāapmierinās ar to, kā iet.»

Kā galvenais uzdevums viņam stāv priekšā jūrniecības veicināšana. Tas viņu izceļ ārā no sīku darbu dažādības un ievada noteiktā gaitā uz vienu mērķi. Ar Valdemāra rakstiem par jūrniecību iepazinies, ģenerāladmirālis lielkņazs Konstantins Nikolajevičs (1860) deva rīkojumu, lai viņu uz laiku atsvabina no pienākumiem Parādu deldēšanas komisijā un piekomandē Jūrlietu ministrijai Baltijas piekrastes apceļošanai un izpētīšanai. Līdz ar to Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs un vietējie gubernatori dabūja norādījumu pabalstīt Valdemāru viņa nolūkos. Valdemārs izpildīja savu nolūku teicami, iesniedza par ceļojuma panākumiem ziņojumu un sastādīja projektu, kā nodrošināt krievu jūrniecības nākotni. Valdemārs nu pacēlās stāvoklī, kas viņam atvēra izredzes uz spīdošu karjeru. Bet viņš neaizmirsa savas jaunības ideālus un apņēmās savus sakarus izmantot savai tautai par labu.

205

Ar to viņš satricināja savas personiskās dzīves pamatus. Latviešu laikraksta Pēterburgas Avīžu izdošana un latviešu nometināšana Novgorodas guberņā noveda viņu pie katastrofas.

Valdemāra karsto tautas mīlestību un nesašaubāmo i d e ā l i s m u uzrāda kāda viņa saruna ar Rīgas ģenerālgubernatoru kņazu Suvorovu (par ko stāsta Dr. A. Zandbergs, Atmiņas par K. V., 44–47). Apbraukājot 1860. g. Baltijas piekrastes, Valdemārs nonāk pie Suvorova, kas, atzīmēdams viņa spējas un spīdošās izredzes, dod viņam padomu izlīgt ar Baltijas muižniekiem. Suvorovs norāda uz sevi, ka viņš ir kņazs, Baltijas ģenerālgubernators, krievu valdības reprezentants un tomēr nevar nekā izdarīt pret Baltijas muižnieku gribu. Kā nu varētu stāties tiem pretī Valdemārs, jauns cilvēks, kam vairāk nav kā gaišs prāts un karsta sirds! Kņazs izsaka savu vēlēšanos dziļi aizkustināts un piesola šai lietā Valdemāram savu palīdzību. Arī Valdemārs sajūt šī priekšlikuma dziļo nopietnību. Bet, bridi padomājis, viņš ar sirsnīgu pateicību noraida doto padomu. Muižnieki nevar ar viņu izlīgt pēc savas sirdsapzinas, nevar atsacīties no varas un mantas kāres. Un par sevi Valdemārs saka: «Man nav iespējams grozīt savas domas un prātu; man nav iespējams savus ideālus, no kuriem pastāv mana būtība, mīt kājām un pasludināt savu līdzšinējo darbību par kļūdu un netaisnību.» Valdemārs atsakās atraut palīdzību saviem tautas brāļiem, ja viņam iespējams to sniegt. Ja Suvorovs paredz censoņa sāktajā cīņā neveiksmi, Valdemārs atbild: «Es karošu, kamēr kritīšu!»

Starp rakstiem, ko Valdemārs laida klajā Pēterpilī pirms Pēterburgas Avīžu dibināšanas, minami apcerējumi par Krievijas tautskolām un par Baltijas zemnieku apstākļiem.

Par K r i e v i j a s t a u t s k o l ā m Valdemārs rakstīja 1861. g. Pēterpils vācu avīzē (Russlands Volksschulen, vom volkswirtschaftlichen Standpunkt betrachtet). Viņš atrod, ka pēc zemnieku atsvabināšanas Krievijas uzplaukšanai sevišķi nepieciešamas krietnas, visā valstī ierīkotas tautskolas. Tās derīgas zemkopības, rūpniecības, tirdzniecības sekmēšanai. Tikai tās izlasīs no daudz miljoniem bērnu spējīgākos un nostādīs par darbiniekiem attiecīgā vietā. Īpaši skolotāju kārta sastādās visās zemēs no zemāko šķiru piederīgiem. Tas izskaidrojams ar šīs kārtas grūtajiem, ārīgi nepievilcīgajiem uzdevumiem un kustīgo, neaprimstošo darbību. aKrietnajam skolotājam nekad nevajaga ārēja spožuma, viņš pats sevī top cēls.» Ievērojot materiālās grūtības, tikai tas top no zemākās tautas par skolotāju, kam patiesi uz to prieks un dāvanas. Tas pats sakāms par rakstniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem. Velti baidās, ka tautskola veicinās revolūcijas izcelšanos. Ir redzams, ka 19. g. simtenī revolūcijas plosās visvairāk tur, kur tautas izglītība viszemāka: Pireneju, Apenīnu, Balkānu pussalās. Izglītība modina neticību pret uztraucošām, tukšām baumām, pret tautas musinātāju apgalvojumiem, ka ar varmācību sasniedzami lieli panākumi. Angļus 1830.–1835. g. varēja viegli uzmusināt, 1848. g. jau ļoti grūti un turpmāk vēl grūtāk. Tautskolas uzdevums ir modināt veselu tautu garīgos spēkus. No turienes iziet dažādu politisku virzienu piederīgi, arī ultrakonservatīvi. Jādod izeja plašākā darba laukā spējīgākiem tautas locekļiem, citādi viņi top par neliešiem, klaidoņiem, kas apdraud kārtību. Skolas ierīkojot, jābūt pēc iespējas taupīgiem, lai tās varētu nodibināt daudz. Tagadējā paaudze no tām neredzēs labumu, tikai gādība par tām būs cildinoša, pildīs viņu sirdis ar lepnu prieku, noskatoties uz Krievijas tautu nākotni.

Brošūra p a r B a l t i j a s a p s t ā k ļ i e m iznāca Leipcigā 1862. g. (Ealtische, namentlich livlandische Bauernzustande) bez autora vārda. Tās ir piezīmes pie Grīnvalda raksta par kalpotāju apstāk4iem Vidzemē (Ueber Dienstbotenverhaltnisse in Livland, Riga 1861), kurā paredz uz pilsētām aizplūstošo strādnieku dēj krīzi lauksaimniecībā. Valdemārs ierauga pārāk lēni uz priekšu ejošā fabriku un rūpniecības uzplaukšanā progresu, kas nāks par labu arī strādniekiem. Viņi pilsētā nav padoti patvarībām, nopelna vairāk un tiek pie civilizēta dzīves veida. Vidzemes zemnieku masa vēl joprojām dzīvo no rokas mutē, lai gan dzimtbūšana kopš vairāk nekā 40 gadiem atcelta. Latvieši ir rokās kastai, kam tīrs viduslaiku

206

raksturs un kam Eiropā nav līdzīgas. Brīvās konkurences cīņā (pēc 1819. g. zemnieku likuma) tai ir bagātība, daudz viduslaiku tiesību, izglītība un pasaules pazīšana, bet zemniekiem vienīgi divi rokas, ievingrotas zemkopju darbos. «Ko zemnieks var savam aizstāvētājam vairāk sniegt, kā tikai upurus un zaudējumus? Kas zemnieku labā nopietni paceļ savu balsi vārdos vai rakstos, tas var būt drošs, ka viņu uz visniknāko vajās un apmelos. To piedzīvojis jau Merķelis. Autors uzaicina cēlsirdīgos ķerties pie darba. «Lamājieties arī par šo rindu rakstītāju, ja jums tas vajadzīgs, bet apklusiniet divu tautu nopūtas, kas smok apstākļos, kādus atrod tikai Turcijā. Tas patiesi daudz no jums prasīts, bet sajūsmas laikos notikušas vēl lielākas lietas.»

5) PĒTERBURGAS AVĪZES. Kad Valdemārs bija ieguvis pietiekošus sakarus ar valdību, viņš izdeva Pēterburgas Avīzes. Ar to viņš lika pamatu latviešu nacionālajai presei. Nebija veicies nodibināt latviešu tautiskajiem centieniem centru Rīgā. Dīriķis, nebūdams mierā ar Latviešu literāriskās biedrības darbību, bija par to gādājis, ka Rīgas latviešu inteliģence sastāda statūtus jaunai latviešu biedrībai un iesniedz tos apstiprināt. Bija arī cerības, ka tos apstiprinās. Bet tās izgaisa, kad 1861. g. Suvorova vietā par Baltijas ģenerālgubernatoru nāca Līvens. Rīdzinieki, kas lietas noskaidrošanas labā ieradās Pēterpilī, nāca ar Valdemāru pie lēmuma, ka biedrību dibināt jāatsakās, bet ka Pēterpilī izdodams latviešu laikraksts. Par redaktoru bija nodomāts Juris Alunāns. Valdemārs uzņēmās cenzora uzdevumu. Avīze sāka iznākt 1862. g. 14. jūlijā (v. st.).

Tūliņ ar saviem pirmajiem numuriem Pēterburgas Avīzes sacēla Baltijā tikpat latviešu, kā vāciešu vidū veselu kustību. Latvieši še redzēja savu interešu ciešu aizstāvi. Viņiem bija pilna uzticība uz to, ka še uzrādītie likumi un rīkojumi, no pirmajiem avotiem nākdami, patur acīs viņu patieso labumu. Še viņi atrada ar drosmi izsacītu kritiku par vadošām personām un iestādēm. Mācītāji lasa naudu, lai atgrieztu Āfrikas pagānus, bet gādāt par kurlmēmiem pašu zemē nav ne naudas, ne vaļas. Lopu aizsardzības biedrība rūpējas par dzīvniekiem, bet par cilvēkiem netiek gādāts. Kungs ieceļ kučieri par skrīveri, un, ja norāda, ka kučieris nekā nezina no likumiem, tad atbild, ka kungs gan pavēlēs tiesai, kā jāspriež. Uz kunga iebildumu, ka viņa zābaki netiks labāki, ja kurpnieks māk rakstīt un rēķināt, dabū atbildi, ka kurpnieks paliks labāks un ka cilvēks radīts vēl kaut kam labākam nekā kungu zābaku lāpīšanai.

Aiz šādiem sīkumiem, uz ko Pēt. Avīžu apsūdzētāji aizrādīja, un aiz citiem šī izdevuma rakstiem bija saskatāmi lieli vilcieni, pat noteikts plāns, kas vāciešiem sagādāja sevišķu uztraukumu. Viņi nomanīja, ka šī avīze nav tikai laika kavēklis, ziņkārības apmierinātāja, vienkārša pamācītāja kristīgā garā, bet latviešu inteliģences, m o d u š ā s l a t v i e š u t a u t a s p a š d a r b ī b a s orgāns, ka tā ir (pēc pašu Pēt. Avīžu norādījuma) tautas mute un mēle, ar kuru tā runā, juzdamās dzīva. Latvieši sāk kā tauta skatīties uz pasauli savām acīm un ņemt tiešu dalību pie viņas notikumiem. Tā bija bīstama atsvabināšanās no vācu vadonības, daudz bīstamāka, nekā tā nāca redzama Mājas Viesī un Tērbatas Latviešu studentu pulciņā.

Tādu virzienu prata Pēterburgas Avīzes ieraut un izturēt ar taktu un sekmēm. Latvieši bija atraisāmi no vācu nomācošā iespaida. To vispirms panāca, nosveroties u z k r i e v u p u s i. Pašā pirmajā numurā, Krievijas tūkstošgadu pastāvēšanu pieminot, Biezbārdis uzsvēra, ka latvietis savā valodā vecu vecais radinieks slāvu tautu ciltij, tātad tuvāks krieviem nekā vāciem. To vācu avīžnieki pārspīlēdami iztulkoja par slavofilismu. Šāds norādījums no vācu puses savukārt modināja simpātijas pret latviešiem krievu avīžniecībā un sabiedrībā, kas tad atbalstīja latviešu centienus atsvabināties no vācu aizbildnības. – Tāļāk Pēt. Avīzes uzrādīja vācu koptās r e l i ģ i s k ā s d z ī v e s v i e n p u s ī b u. Zemnieks, nācis citādā stāvoklī, sāk modināt savus gara spēkus un cenšas izkopt prātu. Viņš bijis zemes kukainis, nu viņš ir zemes kungs. Vairs nepietiek ar katķismu, bībeles stāstiem un dziesmu grāmatu. Jāiepazīstas ar dabu, jāseko pasaules notikumiem. Biezbārdis norāda, ka cilvēka dvēselei būs visu to atzīt, ko tā var un kas tai spējams. Tam pretī Bīlenšteins grib, ka zemniekam pirmā vietā jāmācās

207

Dieva vārdi, un Līventāls atzīst, ka dievbijāšanai jāvalda pār pasaules gudrību. Še nošķiras latvieši no agrākajiem vadoņiem un iet paši savu ceļu.

Visās vietās tad Pēt. Avīzes izceļ to, kas var v e i c i n ā t l a t v i e š u n a c i o n ā l i s m u u n p r o g r e s u. Itālijā cīnās Garibaldijs par Itālijas vienību un pastāvību. Balkānos saceļas melnkalnieši un serbi pret turku varmācību. Vācijā nomana kustību uz vācu savienošanos. Somijā sasauc saeimu, pirmo pēc 1809. g. Krievijā reformu laikmets pašā spēkā: tur atsvabināti zemnieki, tur ieved jaunas tiesas. Pamatīgi apskata Krievijas augstākās valsts iestādes: senātu, valsts padomi. Bet tikpat plaši apraksta arī angļu parlamentu, viņa izcelšanos, partiju cīņas, darbības veidu.

Tad nu diezgan iemesla izkopt latviešu īpatnīgos kultūras līdzekļus. Latviešu valodas izteiksmes spējas jāpaplašina, jo latviešu dzīve ierāvusi platāku ceļu. Jāpierāda un par to jāgādā, ka latviešu valodā var tērpties paplašinātās dzīves jēdzieni, zinātniski pētījumi, dzejnieka sajūsma. Pēt. Avīzes tad arī iespiež Biezbārža, Barona, Jura Alunāna, Frīdmana zinātniskus apcerējumus, Zvaigznītes, Barona oriģinālstāstus, Barona, Jura Alunāna, Ruģēna dzejoļus. Tās nodibina latviešu satīru, ieved turpmāko preses izdevumu zobgalības nodaļā pastāvīgi sastopamos tēlus: tipisko zobgali līdz ar turpmāk daudzkārt pārņemto zīmējumu, Brenci un Žvinguli, Jēci un Pēci. Braši iziet latviešu zobgalis cīņas laukā par progresu. Dzird viņš no pakaļas pārlieku rejam.

Tie kvekšķi, kukši, pakaniMan pēdas dzenāt steidzas;Jums rāda šādi klabekli,Ka jāšana man veicas.

Kad izrādījās, ka par redaktoru nodomātais Juris Alunāns pie 1 Avīzēm varēja maz darboties, par viņu faktisko v a d ī t ā j u u n g v e n o d a r b i n i e k u palika līdz galam Krišjānis Barons. L ī d z s t r ā d n i e k u starpā minami: Zvaigznīte, Biezbārdis, Dinsberģis, Daugulis, Frīdmanis, Indriķis Alunāns u, c. Nodošanās idejai un vairīšanās no vajājumiem bija par iemeslu, ka darbam bija vairāk kolektīvs raksturs, kurā atsevišķas personas nebija sevišķi redzamas.

Pēc Pēt. Avīžu iznākšanas B a l t i j a s v a d o š ā s a p r i n d a s drīz spēra soļus laikraksta aprobežošanai vai arī apturēšanai. Sprieda Kurzemes mācītāju sinode, kā cīnīties pret šīm avīzēm: vai likt priekšā tās aizliegt jeb vai pret tām rakstīt. Nolēma lietu nodot konsistorijai un reizē griezties pie muižniecības, kas nodomājusi landtāgā apspriest šo jautājumu. Landtāgā ziņoja, ka sperti soļi pret Pēt. Avīzēm. Ģenerālgubernators Līvens bija iesniedzis iekšlietu ministram par Pēt. Avīzēm apsūdzības rakstu un pieprasījis viņu cenzūru nodot viņam. No 16. numura sākot, tad arī avīzi cenzēja Rīgā. 1863. g. to apturēja, un tā neiznāca no 16. maija līdz 10. oktobrim. Pēt. Avīzes apstājās 1865. g. jūnijā.

Kurzemes gubernators Breverns ziņoja 1864. g, sākumā ģenerālgubernatoram par slepenu sabiedrību Jaunā Latvija, pie kuras pieder Valdemārs ar saviem biedriem. Ziņojumam sekoja aresti un izsūtījumi Pēt. Avīžu līdzstrādnieku un veicinātāju starpā.

L ī v e n a a p s ū d z ī b a s r a k s t s par Pēt. Avīzēm iesniegts iekšlietu ministram 1862. g. 27. septembrī. Ievadā sacīts, ka šī avīze atņēmusi sev par uzdevumu modināt latviešu zemniekos naidu un nemieru pret citām tautibām, pie kurām pieder šejienes iedzīvotāju izglītotās un pārtikušās šķiras, un izplata zemnieku starpā idejas, kas viņos var sašķobīt cienību pret reliģijas dogmām, tikumības likumiem, politisko šķiru pastāvošo iekārtu, īpašuma tiesībām, pret visiem pamatiem, uz ko atbalstās sabiedriskā kārtība. Galā Līvens piemetina, ka gadījumā, ja avīzi neaizliegtu vai nenodotu viņam cenzūru, tad drīzā laikā, šai avīzei vēl lielākā mērā uzmusinātāju idejas izplatot, jāizceļas nopietnām jukām, ko apspiest laikam neizdosies bez apbruņotu spēku palīdzības. Turpmākajā gadā Baltijas guberņu augstākās varas vēroja Kurzemes zemnieku starpā rūgumu un konstatēja nemieru Gaujienā. Līvens lika priekšā Pēt. Avīzes uz 8 mēnešiem slēgt un prasīja tiesību izsūtīt kaitīgas personas. Pēt. Avīzes slēdza uz 4 mēnešiem. Biezbārdi izsūtīja uz Kalugas guberņu.

208

L i t e r a t ū r a  par Pēt. Av.: Pēterburgas Avīžu piemiņa I. Stāsti, zobgali un dzejoji, Jelg. 1887. – R. Klaustiņa P. A. Vērotājs 1904. – Teodora P. A., Druva 1912, VII. – P. A. apsūdzības raksts. Druva 1914, V. – Edg. Šillera P. A. rakstu izlase I daļa (1862. g.), Rīgā 1928. – A. Gobas Pirmās «Pēt. Av.» un viņu nozīme tautas atmodas gaitā, Rīgā 1929.

B r e v e r n a   z i ņ o j u m s  p a r  J a u n o  L a t v i j u  uzrāda par šīs domātās sabiedrības mērķi izplatīt nepareizus uzskatus par muižnieku stāvokli, par zemes īpašumu, uzmusinot zemniekus uz dumpi. Priekšgalā stāvot fanātiķis Valdemārs, darbīgs un kustīgs kā neviens cits, bet esot mazāk izglītots un tāpēc zinātniska rakstura darbus atstājot citiem. Kā Jaunās Latvijas dibinātājs viņš daudz runā par savām jaunajām idejām un plāniem, nemitīgi tiekdamies pēc mērķa, ko viņš vienīgi patur acīs un kas viņam top par dzīves uzdevumu. Valdemāram pieslēdzas B a r o n s kā uzticams biedrs, vairāk apdāvināts un izglītots, uzņemdamies pamazām galvenos darbus. Viņš iet soli pa solim kārtīgi uz priekšu, nenomaldīdamies tukšās iedomās. Visam, ko viņš dara, ir praktisks virziens; tikai viņa gala mērķis nepraktisks: proti, pacelt mazu cilti, kas līdz šim padota svešai kultūrai, atraidot svešas kultūras līdzekļus, par patstāvīgu tautu. Šie vīri, apzinīgi vai neapzinīgi, ievirzoties sociāldemokrātiskā strāvā, ņemdami nacionālo apspiešanu tikai par izkārtni. Vēl norāda uz Rodinu Tērbatā, Alunānu Mazsesavā, Vabrovski Stefenhāgena drukātavā, Dinsberģi Dundagā, Feldmani Talsos. Par pēdējiem diviem prasa, lai viņus izsūta: vienu uz Jaunjelgavu, otru uz Jēkabmiestu. Tas arī notika.

Valdemāra stāvokli un mantu izpostīja un deva arī Pēt. Avīzēm pēdējo triecienu nelaimīgais latviešu izceļojums uz Novgorodas g u b e r ņ u. Valdemārs bija 1863. g. lēti pircis 500 desetīnas zemes Nikolaja dzelzceļa tuvumā. Pēt. Avīzēs paziņojot, ka zeme dabūjama, še atceļoja daži latvieši un nometās uz dzīvi. Bet turpmāk pieteicās vēl vairāk latviešu, kas gribēja zemi, iemaksādami arī rokas naudu. Valdemārs apskatīja 1865. g. pirkšanai divi lielas muižas Volhovas upes tuvumā un uzdeva kādam Pēterpilī iebraukušam kurzemniekam (Dozenberģim) vest ar citiem zemes pieprasītājiem sarunas. Muižas pirkšana bija izdarāma vēlāk un par to ziņojams Pēt. Avīzēs. Bet turpmākā dienā pēc tam, kad muiža bija nopirkta un no zemniekiem iepriekš dabūtā nauda iemaksāta, Valdemāram (3. apr. 1865, g.) aizliedza stāties jebkādā sakarā mutes vārdiem vai rakstos ar Baltijas latviešiem. Tā kā attiecīgo paziņojumu nostrīpoja cenzūra arī Pēt. Avīzēs, tad Valdemāram zuda katra iespēja zemes gribētājus tālāk informēt un uz Novgorodas pusi plūstošo izceļotāju vilni apturēt. Viņš griezās pie dažiem vāciešiem, pie Rīgas vācu avīzes. Bet arī tas nelīdzēja. Maijā saplūda tūkstošiem pa lielu lielai daļai gluži nabagu latviešu pirktajā Derevas muižā un aizņēma še un tāļā apkārtnē visas ēkas, uzturējās ar sievām un bērniem arī mežos. Tie klīda tad uz visām pusēm; daži uzgāja vietas, kur nomesties, bet lielākā daļa gāja uz Kurzemi atpakaļ. Valdemāra un izceļotāju ciešanas neaprakstāmas. Valdemāram uznāca pat pašnāvības domas. Viņa pretinieki izmantoja šo gadījumu, viņu nolikdami par krāpnieku, nelieti, zemsirdīgu naudas ierāvēju. Valdemārs varēja aizstāvēties tikai dažos krievu laikrakstos. Viņa lietu izmeklēt iecēla komisiju, kas galā neatrada pie Valdemāra nekādas vainas. Bet Valdemārs vairs nevarēja Pēterpilī ne darboties, ne palikt. Viņš pārgāja dzīvot uz Maskavu.

Valdemārs Novgorodas lietu apgaismojis pa daļai no avīžu rakstiem sastādītā brošūrā: Die Lettenauswanderung nach Nawgorod im Jahre 1865 und die baltische deutsche Presse, Bautzen 1867. – Jau agrāk bija iznākusi grāmata latviešu valodā: Kurzemnieku pāriešana uz Novgorodu 1865. gadā, Rīgā 1865. Arī tā sastādīta gandrīz vienīgi no rakstiem, kas iepriekš jau iespiesti, daži Jelgavas Latv. Avīzēs, citi Rīgas vācu avīzēs. To nolūks – Valdemāru pazudināt. Plašā. kais raksts ir agrākā Ziemupes vagara Jāņa Immara stāstījums Latv. Avīžu redaktoram Šulcam par aizceļojumu uz Valdemāra pirkto muižu, par izceļotāju postu un atgriešanos dzimtenē. Valdemāru šis raksts nostāda par savu tautas brāļu jaunprātīgu krāpēju un izmantotāju (33., 37. lpp.). Šo uzbraukumu atspēkojumu atspēkojums iepriekš

209

minētā brošūrā.6) MASKAVĀ. Valdemārs ieradās Maskavā 1867. g. janvāri. Še nu bija jāsāk dzīve no

jauna. Viņam bija vēl vienmēr pazīstamu un patiesi īstu pazinēju diezgan, lai visiem šķēršļiem un ļaunām baumām par spīti tiktu uz ceļa. Viņš nodevās atkal p u b l i c i s t i k a i, avīžniecībai, vispirms stādamies sakarā ar Katkovu. Gan šis ievērojamais krievu avīžnieks, no kura spalvas pat valdība bijās, pēc polu dumpja bija ticis konservatīvs un pret straujiem centieniem aicināja lietot varas līdzekļus; bet tanī ziņā Valdemārs ar viņu saskanēja, ka pret Baltijas vāciešiem jācīnās visiem spēkiem. Šī cīna bija vēl arī vienmēr tā, kas latviešiem varēja pašķirt ceļu uz tāļākiem panākumiem. Bez tam viņš rakstīja brošūras par jūrniecību krievu, vācu, latviešu valodā, korespondēja, rūpējās par jūrskolu ierīkošanu, ceļoja, ņēma dalību pie atklātiem sarīkojumiem (tā pie politehniskās izstādes). Nodibinoties 1872. g. Maskavas jūrniecības biedrībai, par kuras darbvedi Valdemārs tika, viņa dzīve dabūja drošākus pamatus un ievirzījās mierīgākā gaitā.

Dažus mēnešus pēc Valdemāra ieradās Maskavā B r ī v z e m n i e k s un tapa tūliņ par viņa tuvāko centienu biedri. Viņš piebiedrojās Valdemāram kā līdzstrādnieks krievu avīzēs par Baltijas lietām, kā svarīgāko jautājumu noskaidrotājs arī latviešu laikrakstos. Brīvzemniekam Valdemārs nodeva darbu, ko viņš bija uzņēmies, bet laika trūkuma dēļ nevarēja vest galā, – sastādīt krievu–latviešu–vācu vārdnīcu. Brīvzemnieka pastrādāto darbu iespieda 1872. g. par Tautas apgaismošanas ministrijas līdzekļiem.

Krievu–latviešu–vācu un latv.–krievu–vācu vārdnīcas izdošanu Valdemārs 1866. g. Tautas apg. ministrijā pats bija ierosinājis. Tās vajadzību viņš stipri sajuta cīņā ar Pēterburgas Avīzēm pret Baltijas vāciešiem: krievu ierēdņiem nebija iespējams pārbaudīt no Pētr Avīzēm pievesto vietu tulkojuma pareizību. Brošūrā par latviešu izceļojumu uz Novgorodu viņš izsaka izbrīnēšanos, ka krievu valdība 150 gadu laikā nav rūpējusies par nepieciešamo vārdnīcu. Zviedru un poļu valdības laikā šādas vajadzības apmierinātas. Valdemārs norāda uz viltojumiem likumu tulkojumā 9ulca vadītās Latviešu Avīzēs (Vaterl. u. Gemeinn. II, 278), tā arī uz vārdu tulkošanu ar «izskaidrošana».

Ievērojamākais literāriskais darbs, ko Valdemārs, Maskavā dzīvodams, laida klajā, ir viņa publicistisko rakstu sakopojums V a t e r l ä n d i s c h e s    u n d  G e m e i n n ü t z i g e s, kas iznāca 1871. g. divos sējumos. Viņš met skatu uz pasaules notikumiem, kam kāds iespaids uz latviešu dzīvi, apskata militāro Vāciju pēc franču–vācu kara, Baltijas vāciešu centienus, Krievijas reformas, uzrāda latviešu nacionālisma ciešos pamatus.

L a t v i e š u n a c i o n ā l i s m s nav Valdemāram abstrakts jēdziens, bet neatlaižams saimnieciskās un garīgās dzīves prasījums. Viņš skatās uz reālās dzīves parādībām skaidrām acīm un atrod, ka no Narvas līdz Palangai latvieši un igauņi zin vēstīt par daudz sāpīgākām lietām nekā par valodas jautājumu. Viņš ieņem kosmopolītisku viedokli un zin, kādus labumus latviešiem atnes vācu un krievu valodas prašana. Bet viņš izrēķina, ka izglītību iegūt savā valodā latviešiem iznāk daudzkārt lētāk nekā izglītības labā iemācīties citu valodu. Par naudu, ko miljons latviešu izdotu, piesavinoties svešu valodu, var apgādāties vispilnīgākos kultūras līdzekļus savā valodā. Grāmatas un laikraksti zināmam apgabalam jāizdod par sevi, lai arī tanī runātu to pašu valodu, ko citā; Ziemeļvācijā lasa citus laikrakstus un lieto citas grāmatas nekā Dienvidvācijā. Nav tad nekādu kavēkļu, ka zināmā apgabalā iespiež literāriskus darbus citā valodā. Ja latviešu tauta pastāvētu tikai vēl simts gadu, tad ar to pilnīgi pietiek, lai katrs šīs tautas loceklis sajustu par savu tikumisko pienākumu darīt visu, kas iespējams, latviešu valodas un literatūras attīstības labā. Bet tautu nākotne nav nosakāma: lielas tautas gājušas bojā un mazas pastāvējušas un pieaugušas. Arī mazu tautu valodas nav tukšam laika kavēklim tīši izdomātas, bet ir tikpat pilntiesīgs, svēts un cienījams izglītības līdzeklis kā lielāko tautu valodas un vissvētākās intereses. Valodu apspiest nozīmē Dieva radījumu iznicināt. Visos šais rakstos izmanāms, cik dziji Valdemārs izjūt par grāmatas moto

210

liktos Šillera vārdus:Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,To turi ciet ar visu savu sirdi.Kā Tērbatā un Pēterpilī, tā arī Maskavā Valdemārs bija p a r c e n t r u l a t v i e š u i n t e l

i ģ e n c e i. Kā latviešu pulcinātājs viņam stājās blakus Brīvzemnieks. Viņiem pievienojās Krodznieks, Bandrevičs, Velme, tad centīgākie latviešu studenti: Šleziņš, Kr. Kalniņš, Butuls u.c. Maskavnieku pulciņš pastrādāja darbus, kam paliekama nozīme latv. literatūrā: pirmajā laikā organizēja tautas gara mantu krāšanu, vēlāk (no 1885. g.) izdeva mēnešrakstu Austrums.

P i e A u s t r u m a Valdemārs piedalījās no paša sākuma. Vispirms viņš rakstīja par savu parasto tematu: par latviešu kuģniecību. Domu starpības ar citiem latviešu avīžniekiem viņam iznāca jautājumā par gruntniecību uz laukiem. Viņš uzlūkoja mazgruntniecību par to zemes lietošanas veidu, uz kuru latviešiem pamazām jāpāriet. Tā novērsīs tautas sašķelšanos sociāli naidīgās daļās. Visās attīstītās zemēs šo veidu izlieto, tiklīdz pieaug iedzīvotāju skaits.

A s t o ņ d e s m i t a j o s g a d o s Valdemāram nebija latviešu nacionālajās lietās tās nozīmes, kas agrāk. Sistemātiska pārkrievošana nospieda ir latviešus, ir viņu pretiniekus vāciešus, ar kuriem karojot Valdemāra ieroči dabūja savu spožumu. Cīņa pret šiem nu pieņēma šauri saimniecisku raksturu. Un atklāti uzstāties pret pārkrievotājiem lāgā nevarēja darbinieks, kas pats savās cīņās bija uz krieviem atbalstījies.

Valdemārs palika rosīgi darbīgs joprojām. Praktiskus tautsaimniecības, sevišķi jūrniecības jautājumus viņš bija izpētījis līdz galam. Tos nevarēja izšķirt bez viņa līdzdalības. Tāpat viņam silti gulēja pie sirds latviešu vispārējās lietas, kuras pārspriežot vienmēr rēķinājās ar Valdemāra domām. Viņš strādāja nenoguris dienu nakti. Te viņu pārsteidza nāve. Viņš saslima ar plaušu karsoni un mira Maskavā 7. decembri (25. novembrī) 1891. g. Rīgas Latviešu biedrība pārveda viņa miesas uz Rīgu un guldīja Ģertrūdes kapos. Viņu pavadīja pēdējā ceļā sērojošā latviešu tauta. Uz kapa viņam uzcēla pieminekli ar uzrakstiem latviešu, krievu un vācu valodā. Latviešu uzrakstu starpā lasāmi šādi Valdemāra paša vārdi: «Dedzīga tuvāku mīlestība, cieta apņemšanās un nešaubīga izdarīšana iespēj visu.»

L i t e r a t ū r a. Āronu Matīsa K. V. savā dzīvē un darbā, Jelg. 1892. A. Ķeniņa K. V., Jaunības literatūra I, 1901. – Valdemāra pašbiogrāfija, B. Vēstnesis 1873, 43. – Līgotņu Jēkaba K. V., biogrāfija, Rīgā 1923. – Antona Birkerta raksti: K. V. tautas izglītības darbā, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata I, 1909; K. V. un viņa centieni, Izglītība 1909, VI; K. V. un jaunā paaudze, Dzimt. Vēstnesis 1911; K. V. un avīžniecība, turpat; K. V. un zemnieki, turpat. – Pa daļai uz savu agrāko rakstu pamata Birkerts sastādījis plašāko V–a biogrāfiju; Krišj. Valdemārs un viņa centieni, biogrāfiski–kritiska studija, Rīgā 1925 (3521pp.) – Ed. Blanka K. V., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 81–110; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latviešu tautas atmoda, Rīgā 1927, 88–112. – V–a rakstus par jūrniecību, vēstules u.c. izdevis Bandrevičs Baltijas jūrnieku kalendārā 1893., 1895., 1901., 1905., 1909. g.; B. tulkojis un izdevis arī dažus V–a krievu valodā sarakstītus rakstus: K. V–a domas par jūrskolām un kuģniecību, Rīgā 1904; Mūsu jūrnieki un kuģniecība, Rīgā 1904. – V–a simtgadu dzimšanas piemiņas gadījumā 1925. g. iznāca (bez jau minētās Birkerta grāmatas un daudz rakstiem period. izdevumos) vēl rinda brošūru: J. Kreicberga Atmiņas par K. V.; tā paša J. K. Ko devis latvju tautai V.?, Dr. A. Zandberga Atmiņas par K. V.; J. Velmes Kr. V. un viņa darbs. – A. Gobas Dažas ziņas par Kr. V. studiju laiku, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929. g. b. – Teodora Zeiferta Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina I, Rīgā 1929. – Pilnīgu V–a rakstu rādītāju sastādījis J. Misiņš Latvju Grāmatā 1926. g. 1., 2. un 3. burtnīcā, kur atzīmēti pavisam 216 V–a raksti līdz ar rakstiem par Valdemāru (skaitā 34).

2. ALUNĀNS

1) Dzīves gaita

211

2) Nacionālās dzejas nodibinātājs3) Valodnieks4) Avīžnieks un zinātnieksBlakus Valdemāram stāv Juris Alunāns, sevišķi kā latviešu nacionālās dzejas nodibinātājs.

Šo darbu viņš pa galvenai tiesai strādā, darbodamies savrup, vientulībā, vēl nebūdams sakarā ar Valdemāru. Tiklīdz viņš iepazīstas ar šo un dabū no viņa iespaidus, viņš atmet dzeju un top viņam par sajūsminātu biedri sabiedriskas darbības un avīžniecības laukā. Ar visu to Alunāns paliek vairāk garīgs darbinieks.

1) DZĪVES GAITA. Alunāna dzimtene ir Kalsnava Vidzemē. Kalsnavas Alunānu mājās bija Jura tēvs Andrievs ilgus gadus par saimnieku. Vēlāk viņš pārgāja par nomnieku uz Jaunkalsnavas muižu. Še dzima Juris (pēc kristāmās zīmes Gustavs Georgs Frīdrihs) Alunāns (Allunan) 13. (1.) maijā 1832. g. Jurim stāvēja kūmās četri mācītāja Dēbnera ģimenes locekļi, bez tiem starp citiem vācu rakstnieka Lenca māsa Anna. Juris bija savu vecāku priekšpēdējais bērns.

Andrieva Alunāna bērni bija: Pēteris, Minna, Jūlijs (ierēdnis Jelgavā, vēlāk pagastskrīveris), Edvards (saimnieks Sesavas Kaujos), Jūlija, Juris un Indriķis. Vecākais no viņiem, P ē t e r i s (1821–1903), Mazsesavas nomnieks, bija rosīgs sabiedrisks darbinieks Jelgavā, sevišķi Latviešu un Lauksaimniecības biedrībā. Pa lielākai daļai viņa darbs ir Jelg. L. b. Rakstniecības nodaļas rakstu krājumi. No viņa bērniem tikuši pazīstami latviešu literatūras un kultūras laukā: Ādolfs A., latviešu teātra tēvs, Nikolajs A., mūzikas mākslinieks, Teodors, tulkojis dažus romānus un lugas (Kāds brīdis kantorī, Neaicināti viesi). Viņa meitu Luīzi apprecēja dzejnieks Vensku Edvards (Skujenieks); pēdējo bērni ir dzejniece Biruta Skujeniece un rakstnieks Marģers Skujenieks. – Jaunākais Andrieva A. dēls I n d r i ķ i s (Heinrihs) studēja Maskavā, Tērbatā, Pēterpili filozofiju, zemkopību, dabas zinātnes. Viņš sešdesmitos gados rakstīja krievu laikrakstos dažus rakstus par latviešiem un bija no 1864. g. par Pēterburgas Avīžu līdzstrādnieku. Vēlāk viņš tulkoja dažus krievu rakstnieku darbus latviešu valodā (Gogoja Revidentu, Ostrovska Pašu ļaudis – gan izlīgsim). 1873. g. viņš nometās Jelgavā par grāmattirgotāju un apgādnieku. Viņš izdevis dažus ievērojamus latv. literāriskus darbus, to starpā sava brāļa Jura Dziesmiņu pirmās daļas otru papildinātu izdevumu un Dziesmiņu otru daļu, Kaudzīšu Mērnieku laikus, Kaudzītes Matīsa sakopotās Dzejnieku labdienas. – Jura Alunāna t ē v u A n d r i e v u (1797–1861) Ādolfs A. raksturo kā nopietnu vīru, kura vaibstos viņš neatceras redzējis smaidus un jautrību. Viņš bija noteikts katrā lietā; ko viņš atzinis par derīgu, no tā viņu neviens nav varējis atrunāt. Nepiekusis viņš rūpējās par savu bērnu izglītību un labklājību. Lai bērniem būtu vieglāk no Kalsnavas Rīgā skolas apmeklēt, viņš uzcēla Rīgā pats savu nameli. – Jura m ā t e E d e, vēlāk saukta H e d v i g a bija čakla saimniece un sirsnīga māte saviem bērniem. Lai pēc vīra nāves sagādātu līdzekļus jaunāko bērnu izglītošanai, viņa uzņēma uz renti dažus krogus.

Mazs būdams, Juris Alunāns stipri vārguļoja un darīja ar to lielas rūpes savai mātei. Kad viņam bija 7 gadi, viņa tēvs pazaudēja ugunsgrēkā visu mantu. Vēl arī neraža piespieda viņu aiziet no Kalsnavas. Ap Jelgavu jau dzīvoja daži Andrieva vecākie dēli. Andrievs uzņēma Jelgavas tuvumā zaļumu vietu, Zorgenfreija parku līdz ar viesnīcu. Juris apmeklēja no 1847. g. Jelgavas apriņķa skolu un no 1849. g. Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1854. g. beigās. Ar skolas mācībām viņš ciešāk nodarbojās tikai īsi pirms eksāmeniem, bet lielāko daļu laika pavadīja, pastāvīgi caurām naktīm nodarbodamies ar literatūru, dzeju, valodām. Allaž viņš divi nedējas no vietas sasēdēja savā istabā, ne soli nesperdams no savas sētas. Viņš iepazinās ar grieķu, romiešu, vācu, krievu klasiskajiem rakstniekiem, pētīja latviešu valodu, iedziļinādamies latviešu valodniecības rakstos, kas plašāk bija pieejami Latv. literāriskās biedrības Magazinās.

Jelgavā skolodamies, Alunāns nav nācis tuvākos sakaros ne ar kādiem 1 biedriem. Gan

212

tanī laikā mācījās Jelgavas ģimnāzijā arī Krišjānis Barons, bet kādu klasi zemāk. Reiz tomēr Barons nogājis Alunāna dzīvokli, bet atradis to piepīpotu un nesastapis tanī savu skolas biedru. Ģimnāzijas apmeklēšanas laikā radās ar maz izņēmumiem Alunāna Dziesmiņas: Pie tām viņš strādāja neapnicis, savu brāļu un kādas radinieces cik necik pabalstīts. Turpretī no sava tēva, kas bija praktisks cilvēks, viņam vajadzēja nodarbošanos ar dzeju un latviešu valodu rūpīgi slēpt.

1855. g. jūlija beigās Alunāns nonāk Tērbatā un stājas universitātes eksaminācijas komisijas priekšā, bet izkrīt matemātikā cauri un netie uzņemts par studentu. Viņš tomēr paliek Tērbatā, lai sagatavotos uz iestāšanās eksāmenu un lai apmeklētu lekcijas kā brīvklausītājs. Bet viņš saslimst ar izsitumiem rokās un kājās, tā ka nevar iet ārā, un viņam dzīvo, īpaši pirmajā laikā, vientulīgi. Viņš raksta savam brālim Indriķi 17. aug. 1855. g., ka Dziesmiņu manuskripts jau galīgi drukai sakārtot un viņš mēģina atrast līdzekļus viņu izdošanai. Tikdams spirgtāks, vi daudz strādā, bet padzīvo ar citiem kopā arī dažas jautras stundas. P viņa allaž atnāk kāds biedris (Grīnhofs) un lūdz arī pie sevis uz kafiju viņš grib tur viņu iepazīstināt ar Valdemāru un citiem latviešu studentiem. Bet Alunānam no tam jāatsakās, jo ārsts viņam stingri piekodinājis sargāties no saaukstēšanās.

Tikai 1856. g. sākumā Alunāns tiek pilnīgi uz kājām, noliek prasīto eksāmenu, iestājas filoloģijas fakultātē, sāk apmeklēt lekcijas, nāk tuvākos sakaros ar Valdemāru un ņem dalību latviešu studentu pulciņā. Daži (Gaiduļu Paula, Balss, 1878, 24. nr.) Alunānu apzīmē par pulciņa kroni, «ne ārējā izskatā, bet dedzībā, drošībā, cerībā un nepiekūstošā darbībā... Dzirkstele, kas aizdedzināja atdzisušo tautas mīlestību, ir dzirkstījusi iz J. Alunāna dedzīgās sirds; rasas piliens, kas atdzīvināja neskaitāmās sirdīs tautības jušanu, mātes valodas cienīšanu, ir rasinājis iz viņa svabadās krūts.» Šepat gluži pārgrozās Alunāna darbības raksturs un virziens: sākot ar 1856. g. otru semestri, viņš pāriet uz valsts zinātņu (camerālia) studijām, no dzejnieka viņš top par avīžnieku, kas uzcītīgi piedalās ar rakstiem gada otrā pusē nodibinātajā Mājas Viesī.

Alunāna līdzdarbība pie Mājas Viesa sāk 1858. g. apsīkt un 1859. g. pavisam apstājas. Tomēr viņa uzsāktais literāriskais virziens nepārtraucas: viņš joprojām cenšas sniegt tautai populārus rakstus, derīgus padomus, pamācības. Alunāns apņemas savus rakstus izdot patstāvīgi. Viņam šķiet, ka šāds literārisks uzņēmums arī materiālā ziņā atmaksāsies; viņš pat cer ar savu rakstu krājuma palīdzību izkulties no naudas klizmas. Viņš cītīgi gādā, lai tas iznāktu, iespiedumiem un papīram mēģinādams sadabūt līdzekļus, naudu aizņemoties pa daļai no saviem studiju biedriem. Iznāca tad 1860. g. viņa rakstu sakopojums Sēta, Daba, Pasaule trijās burtnīcās. Bet cerētās peļņas vietā tas viņam ienesa zaudējumus un jaunas materiālas rūpes.

Joprojām Alunāns paliek ciešās un sirsnīgās attiecībās ar saviem piederīgiem. Viņa jaunākais brālis Indriķis arī pārnāk ap 1858. g. studēt uz Tērbatu. Līdzekļus pa lielākai daļai gādā viņu brālis Edvards Sesavas Kauļu mājās, kas šai laikā uzlūkojamas par Alunānu dzimtas centru. Ja Juris no savējiem nedabū kādu laiku vēstules, tad viņš ir norūpējies un domā, ka viņiem kāda nelaime notikusi. Viņš apprasās, vai viņa māsa Minna vēl arvienu pūšot par viņa bezdievību. Humoristīgi viņš piezīmē, ka viņš labojies un ka dievbijīgāka cilvēka par viņu nevarot zemes virsū atrast, kāpēc jau viņu dēvējot par veco Aleluju. Viņš rūpējas, ka nofotografē viņa māmiņu, «jo tā būtu liela skāde, ka tādas brangas sievas atmiņu bērni un bērnu bērni nevarētu cieti glabāt»; viņš nožēlo, ka viņam arī no tēva nav nevienas fotogrāfijas. Viņam ir arī savas vērtības pilna apziņa. Ja brālim nav viegli sniegt līdzekļus viņa izglītībai, tad viņš kādā vēstulē atgādina, ka viņu par to slavēs ikviens, augsts vai zems. «Kādas jūtas Tev sirdī krāsies, kad, pa Vidzemi un Kurzemi klīstot, tur visgarām sētās un būdiņās izdzirdēsi Alunāna vārdu pieminam, viņu pa daļai godinot, pa daļai no viņa bīstoties?! Tie zākājumi, ko reizēm pret Alunānu palaiž vaļā, nav nekas cits kā vienīgi

213

apslēptas bailes.»Tērbatā Alunāns sarakstīja pa lielākai daļai arī savu Tautas saimniecību, no kuras dažus

gabalus (Kapitāls, Manta, Asociācijas u.c.) vēlāk iespieda Pēterburgas Avīzēs.Savas studijas Alunāns bija nodomājis beigt 1860. g. pavasarī un jau nolika dažus

eksāmenus, bet, juzdamies pārpūlējies, lūdza pēc atļaujas palikt universitātē vēl vienu semestri. 1861. g. sākumā viņš tad arī noliek attiecīgos eksāmenus un viņam piešķir graduēta studenta pakāpi. Tā paša gada 15. augustā viņš devās uz Pēterpili, kur iestājās Meža akadēmijā par kroņa stipendiātu. Arī še viņam daži tautības un centienu biedri, starp tiem vēlākais Pēt. Avīžu līdzstrādnieks Frīdmanis, kas latviešu valodā saraksta dažus populāri zinātniskus darbus (par jūru, Ēģipti). Alunāns aizraujas ar botāniku, sāk krāt stādus herbārijam, kas lai noderētu nākamajai latviešu zemkopju akadēmijai. Stipri viņš interesējas par Baltijas jautājumu, seko attiecīgajiem rakstiem avīzēs un brošūrās un arī pats par to raksta. Ar krievu, vācu un poļu studentiem viņam nav nekādas saskaņas. Krievu studentus viņš uzskata par eksaltētiem konstitucionālistiem un atrod, ka viņu idejas pāragras, ka tikai pēc 25 gadiem ar viņiem varētu būt vienis prātis. Šai laikā nomirst viņa tēvs; joprojām viņš paliek sakaros ar saviem brāļiem.

Pēterpils latvieši, kuru starpā ir arī Valdemārs un vēlāk Barons, veicina un virza uz priekšu dažus nodomus attiecībā uz latviešu kopdarbiem. Alunāns pie tiem ņem visdzīvāko dalību. Nodibināt latviešu rakstnieku un valodnieku biedrību neizdevās. Nodomu izdot latviešu laikraksts Pēterburgas Avīzes izveda.

Nevarēdams panest gaisu, kāds valdīja Meža akadēmijā, Alunāns 1862. g. sākumā no tās izstājās. Viņu uzstādīja par kandidātu Pēterburgas Avīžu vadītāja vietai. Tomēr viņš sāka stipri vārgt un aizbrauca uz 50 verstu attālo Novoļisinu pie kāda kurzemnieka veseļoties. Jaunajam laikrakstam iznākot, viņš nebija atgriezies atpakaļ Pēterpilī, kur viņš ieradās tikai oktobra sākumā. Pie Pēt. Avīzēm viņš ņēma dalību ar dažiem zinātniskiem rakstiem, sevišķi ar izvilkumiem no viņa Tautas saimniecības.

Turpmākā (1863.) gada sākumā Juris Alunāns aizbrauc pie saviem piederīgiem Jostenes Kauļos, lai atspirgtu. Tomēr viņš tiek arvienu drūmāks, vārgāks. Neskatoties uz to, viņš nerimst strādāt, gatavo iespiešanai grāmatas Mazais bodnieks un Tautas saimniecība. Vienumēr viņš stipri interesējas par latviešu sabiedriskām lietām, gaida nepacietīgi katru Pēt. Avīžu numuru. Tuvējā birztalā 1864. gada agrā pavasarī svešzemju kokus un krūmus kopdams, viņš saaukstējas un iegulst. Viņš vairs nepieceļas. Nojauzdams nāves tuvumu, viņš liek aizdedzināt cigāru, pa dūmam vilkdams, sarunājas par dzīves niecību, atvadās pa kārtai no visiem un mierīgi izdziest 18. (6.) aprīlī 1864. g. Viņu apglabāja Lielvircavas kapos, kur 1902. gadā viņam uzcēla pieminekli.

Ādolfs Alunāns tā raksturo sava tēvabrāļa ārieni: «Juris Alunāns bija mazāks kā viduvēja auguma, bet plecīgs, tumši dzelteniem matiem un iesarkanu bārzdu, kuru viņš bija izaudzinājis tā saucamā ciķeļa formā. Pārlieku tuvredzīgs būdams, viņš nēsāja brilles, un, vispārīgi ņemot, nevarēja viņa seju pieskaitīt pie daiļām. Alunāna seja atradās pie visa nedaiļuma kas sevišķi pievilcīgs, un tas pastāvēja viņa smaidos, kas bija pilni ironijas un satīras. Šinīs smaidos bija lasāma gan lepna pašapziņa, gan glupības apsmiešana un nievāšana, un, kad Alunāns tā pavisam savādi pasmīnēja, tad viņa fizionomijai bija it kā sevišķa vara.»

Jura Alunāna darbību viscaur vada tautiskā doma. Par to sajūsmināts, viņš darbojas kā dzejnieks, valodnieks, zinātnieks un avīžnieks.

2) NACIONĀLĀS DZEJAS NODIBINĀTĀJS. Ar dzeju Alunāns cieši un nopietni nodarbojies tikai pāris gadus pirms sava studiju laika Tērbatā. Tomēr  d z e j ā  i e r a u g ā m i  v i ņ a  v i s l i e l ā k i e    p a n ā k u m i. Tie atbalstās uz viņa visdziļākajām, īpatnīgajām tieksmēm, uz viņa iedzimto dabu. Kad viņš bija atstāts sev, palika savā nodabā, viņš

214

nodarbojās ar valodu, nodziļinādamies tajā tik tālu, ka viņš še tika radošs, ka viņam valoda kļuva par dzeju, kas viņa garā veidojas un daiļojas. No mīlestības uz valodu viņam tikdama tuva, dzeja tad viņu aizņēma viscaur, tā ka viņš tajā ieraudzīja savu augstāko mantu, savu dzīves mērķi; savu nemirstības ķīlu. Viņš atzīst (soneta Mana manta), ka liktenis viņu nav iecēlis ne par valdnieku, ne par kungu, ka viņam nenovēl goda vietas un atrauj katru prieku; bet no mazotnes līdz kapam viņš atrod visu savu slavu un godu dziesmās. Viņš, līdzīgi Horācijam, apzinās, ka viņš dziesmās sev cēlis neiznīcināmu pieminekli, ka viņa slava pastāvīgāka par tēraudu, par kalniem augstāka, ko neiznīcinās ne ziemeļu vējš, ne gadi, ne pati mūžība; viņš pieaugs slavā, kas nezudīs, kamēr Daugava tek latviešu robežās. Tādas domas un nojausmas viņam ir, kad viņš savā ģimnāzijas apmeklēšanas laikā (ap 1853. un 1854. g.) nodevās vienīgi valodas studijām un dzejai.

Turpmāk (no 1856. g.) viņa darbība ņem pavisam citu virzienu: viņš top par zinātņu popularizētāju, par avīžnieku. Tomēr viņa dzejnieka, m ā k s l i n i e k a d a b a nomanāma viņā vienumēr. Vai viņš runā par zinātņu izplatīšanu, vai valodas izkopšanu, visur nojaušama dzejnieka sajūsma par gara daiļumu, par tautas labklājību, par cilvēces ideāliem. Šī sajūsma viņu pa reizei novirza no nopietnas zinātnes ceļa. Par latviešu senatni runādams, viņš vēsta, ka latvieši ieguvuši tirdzniecībā no arābiešiem smalkus audumus, dārgus akmeņus, zeltu un sudrabu, ka latvieši sagūstījuši zviedru un dāņu karavīrus un pārdevuši par vergiem arābiešiem, ka latviešiem bijusi bagāta un izslavēta tirdzniecības pilsēta Trūza netālu no Karalaučiem, kur sanākuši tirgotāji no daudz tautām, ka latviešiem jau sen bijušas savas rakstu zīmes, «kas vēl tagad uz vecu veciem latviešu naudas gabaliem atrodamas». Tā ir tautas mīlestības ierosināta dzejnieka fantāzija, kas še darbojas. Svabadāks lauks sacerei atveras veco latviešu stāstos, kas «tā sagrozīti ar liekām domām un pārdabīgiem brīnumiem, ka palikuši par pasakām». Par tādu vecu latviešu stāstu Alunāns ceļ priekšā teiku par Eima ezeru. Ap to mituši neganti ļaudis. Latvieši, tai zemē apmezdamies, atraduši tur bezgalīgu postu. Viņi sākuši mežus cirst, līdumus līst, grāvjus rakt, tīrumus un pļavas kopt, mājas un ciemus iegrozīt, lopus audzināt. Bet iezemieši tiem nav devuši nekāda miera. Tikai, kad Eima ezers reiz pacēlies gaisā un nonācis atkal zemē, ļaudis varējuši netraucēti darboties. Patiesībā tautas tradīcijās nemaz nav tādas teikas, kur latvieši, paši sevi vārdā saukdami, šādas lietas stāstītu. Ar to Alunāns ierosināja vēlākos dzejniekus (sevišķi Ausekli) dot šiem stāstījumiem dzejas veidu. To pašu viņš darīja ar teiku par ūdens plūdiem u.c.

Alunāns ceļ latviešu rakstos pirmo reiz tieši tautai priekšā arī bagāto un krāšņo s e n o d i e v u p a s a u l i, kam tikai pa mazai daļai kāds pamats tautas tradīcijās, bet kas lielāko tiesu sastādās no hronikās atzīmētiem un saceres radītiem tēliem. Latviešu senatnē tiem ierādīja vietu, īpaši Merķelis un Vecais Stenders savos vācu valodā sarakstītos rakstos. Stendera saraksts iespiests viņa gramatikā (2. izd. § 218). Galvenā kārtā Alunāna veidojumā šie tēli pāriet latviešu tautiskajā dzejā.

Seno latviešu ticību Alunāns nostāda blakām indiešu, grieķu, romiešu mitoloģijai (M. V. 1858, 48. un 49. nr.). Pats lielākais Dievs latviešiem Pramšans (pie indiešiem Parabrāma). Viņa laulātā draudzene ir Laima. Pramšanam padoti divi vareni dievi: Anšlavs, gaismas dievs (persiešu Ormuzds) un Postnieks (leitiski Puškaitis), tumsības gars (persiešu Arimans). Anšlava sieva Līga, gudrības un dziesmu dieve. Vidū starp Anšlavu un Postnieku stāv Pērkons, saules un mēness dievs, pati pirmā latviešu dievība. Pērkona sieva Pērkonele, kas ar savu laulātu draugu dzemdējusi ūdeni un jūru. Pramšana un Laimas dēls Potrimps auglības devējs, laimības dievs un sēju glābējs. Potrimpa sieva Milda (rom. Venera), mīlestības dieve. Viņas dēls Kaunis (rom. Kupido). Pekles dievs ir Pikulis. Viņa sieva Naule. Dieve Saule iedala laikus un dod zemei siltumu. Viņas pils stāv pret rītiem, kur latviešiem dzimtene. No savas pils tā brauc spīdošos ratos trim zirgiem, sudraba, zelta un dimanta. Zvaigznes ir Saules un Mēness bērni. Citas no tām maldījās putnu ceļā, kur dzīvoja nomirušu

215

dvēseles, par baltiem baložiem pārvērstas. Pašas mazās zvaigznes ir vērpējas, kas vērpa cilvēka dzīves pavedienu. «Bentis bij gars, kas ceļiniekus savā glabāšanā ņēma un no visa jauna izsargāja. Prauliene (rom. Vesta) turēja ugunskuru savā glabāšanā un mācīja cilvēkiem ēdienu vārīt un maizi cept. Pilnvedis bij gars, kas šķūņus un klētis pildīja, uzturēja un no kustoņiem sargāja. Zvanpūtis bij skanēšanas gars, kas Pērkona balsi pa malu malām darīja dzirdamu. Dziltene izsūtīja mēri pa pasauli... Gonds uz to lūkoja, ka viesus labā cienā tur, kamēr Nemejs un Peska par to gādāja, ka mājas tēvam nekas netrūka, kas pie mielastiem vajadzīgs. Pie milzeņiem pieskaitāms Krūģis (Vulkāns) ar saviem palīgiem budreļiem (ciklopeiķeni)... Kalēji Krūģi un budreļus sevišķi pielūdza. Mazi jo mazi no auguma bija Krēmars un viņa saime, kas, tāpat kā milzeņi, kalnos dzīvoja. Viņa rokās stāvēja ne vien visa manta, kas zemes klēpī bij atrodama, bet arī tās mantas, kas cilvēkiem bij pazudušas.

Redzams, ka Alunāna dzejnieka tieksmes darbojas arī tad, kad viņš, dzeju atmetis, raksta prozā. Daļa no viņa prozas darbiem turpmākajā latviešu dzejas attīstībā ne mazāk svarīgi kā viņa Dziesmiņas. Bet par dzejnieku pilnā nozīmē viņš tomēr parādās pēdējās.

Tāpat kā Alunāns, par avīžnieku, prozas rakstnieku būdams, nenoliedz savu dzejnieka dabu, tā arī, pilnīgi d z e j a i n o d o d a m i e s, v i ņ š uzrāda avīžnieka, sabiedriska darbinieka tieksmes. Viņa pamatraksturs paliek negrozīts un vienā, kā otrā periodā skaidri izmanāms. Lai šo notvertu, nepietiek ar dzejnieka paša 1856. gadā izdotajām Dziesmiņām. Šo krājumu sastādīdams, viņš paturēja acīs vienīgi daiļuma principu, gribēja rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka. Viņa citas tanī pašā laikā radušās, bet tikai pēc viņa nāves klajā laistās dziesmiņas rāda, cik stipri viņu nodarbina sabiedriskas dabas jautājumi, cik ļoti viņam duras acīs sadzīves kroplības un netaisnības.

Piegriezdamies īstenībai, dzīves problēmām, Alunāns ne allaž ņem vērā savu dzejisko pasniegumu daiļuma vērtību. Viņš, kas savam pirmajam klajā laistajam krājumam nostāda priekšā un viscaur izceļ klasisku dzeju, ierāda citur jo plašu vietu tādam vācu dzejniekam kā Langbeinam, kas, Gētes laikā dzīvodams, toreiz gan bija īpaši ar saviem jautrā satura dzejoļiem cik necik pazīstams, bet turpmāk ir pilnīgi aizmirsts. Bet pie Langbeina Alunāns pa reizei atrod asu s a b i e d r ī b a s k r i t i k u, un ar šo tas izpelnās viņa vērību. Langbeins nosoda tiesas kungu, kas ar lielāko nežēlību uzbrūk nabaga vīram parādu dēļ, ar to, ka liek pašam nelabajam viņu saplosīt (Tiesas kungs un sarkanais). Lepnam kungam, kas sevi liek nest diviem kalpiem, viņš kā līdzvērtīgus nostāda pretī divus teķus, ko ved zemnieks. Zināmu, dažreiz iepūtušos ļaužu tukšību aizķer arī stāsts par mācītāju Barku un skolotāju («skolnieku») Ķepanu, kas iereibuši iekļūst barokļu aizgaldā. Sabiedrības kritiku tad nu Alunāns izsaka, ne pie Langbeina vien pieturēdamies. Ja zemnieka suns sakodis junkura govi, tad zemniekam jānospriež maksāt trīsdesmit rubļus; bet, ja junkura suns sakodis zemnieka govi, tad junkurs spriež: «Jā, zemniek, tā ir cita lieta.» Esmu apguvusi sekretāres profesiju Rīgas 19. arodvidusskolā. To apguvu mērķtiecīgi un ar lielu ieinteresētību, tādēļ arī savu nākotni redzu Vācu, angļu un krievu valodu protu sarunvalodas līmenī. Grābena junkurs mīt tukšā baznīcā un aplaupa ceļiniekus; bet galā viņu dabū velns savos nagos par mācību junkuriem, pie ceļa lai netura vakti, ka tie virsū kristu pa nakti». Līdaku, kas aprijusi simts zutiņu, zvejnieks cepina uz pannas, lai gan tā galvā glabā tās lietas, ar ko Kristu reiz sita pie krusta; tā galvā nes ticību, bet sirdī tikai postu. Tikko iecelts tiesnesis griežas pilsētā ar sūdzību, ka viņu kāda lapa nolamājusi par aunu: uz prezidenta jautājumu, vai viņš saukts vārdā, tiesnesis atbild, kas gan cits tas varot būt.

Ko Alunāns nostāda p r e t ī š ī m a p r i n d ā m, kurās valda varmācība, cietsirdība, liekulība, muļķība? Uz to dod kādu norādījumu stāsts par ķeizaru un abatu. Pēdējam ķeizars liek priekšā trīs jautājumus. Abats nobīstas un nezin uz tiem nekā atbildēt. Te viņam izlīdz viņa aitu gans, kuru tad ķeizars ceļ godā. Kāds cits stāsts: Muižnieks mirdams dod vienam dēlam par mantojumu zobenu, otram arklu. Pēc kāda laika zobens salauzts un uz viņa

216

īpašnieka pils guļ lāsts.Bet leja pilna brangumuGuļ gaišā saules dienā,Tur aug un zeļ ar svētību,Tur arāju vēl

cienā.Arājiem tad arī veltīta sevišķa dziesmiņa. Tos tikai nejēgas nicina, bet augsti godina

prātnieks.Par spīdošu zeltu daudz vairāki gods Lai dzelzim, kas druvas jums uzar, dots.Pie šejienes, pie gana, pie arāja, pie zemnieka pieslēdzas Alunāna doma. Tā aptver tautu,

kas pastāv no zemniekiem. Kas Alunānu atšķir no agrākajiem dzejniekiem un nostāda jauna laikmeta priekšgalā, tā ir l a t v i e š u t a u t i s k ā i d e j a. Par tautiskā laikmeta programmas dziesmu tikusi viņa pēc čehu dzejnieka L. Čelakovska sacerētā Nevis slinkojot un pūstot. Tauta ceļama godā, vedama pie prāta gaismas; būtu daudz panākts, ja ikviens sētu zemē tikai vienu veselu graudu. Dzejnieks uzsauc latviešiem, uz kurieni viņi skrej, citur zelta dienas meklēdami; viņiem pašiem mājās «slavējama meita», viņu tauta, viņu valoda. Par kādu vesela koka lēcēju, kas svešinieku vidū nācis godā, viņš paredz, ka pēc kādas paaudzes viņu vairs neviens nepieminēs, jo tiem, kas viņu mūžinātu, viņš zudis. Latviešos dzejnieks grib uzpūst tautiskas apziņas dzirksteli. No otras puses, viņš iedegas dusmās pret tautas apspiedējiem. Šai virzienā viņš izraugās dažus tulkojumus. Trīs indieši (pēc Lēnava), sirmgalvis un viņa divi dēli, nolād viļņus, kas svešos varmākas atnesuši viņu zemē, nolād vējus, kas viņu kuģiem bijuši labvēlīgi, klinšu stabus, kas tos nav sadragājuši. Šī pati jūsma izpaužas vairāk sonetās ar ragiem (pēc Hervēga un Rikerta). Dzejnieks jautā, ko kalējs ka(, un, dabūdams par atbildi: «Dzelžus,» – piebilst: «Tu dzelžos pats sev liksi, pirms to ģiedi.» Tāpat zemnieks ardams saņems ērkšķus, bet labums nāks citu rokās; mednieku, kas tīko šaut stirnu, pašu kā stirnu trenkās; zvejnieks, zivis ķerdams, pats iepīsies nāves tīklos. Tad nopietnais jautājums mātei, kas zīda zēnus, – vai tādēļ viņa to dara, lai tie, savai tēvu zemei ļaunu darīdami, ienaidniekus baro. Un pēdīgi dziesminieka atbilde uz jautājumu, ko viņš raksta:

Es liesmās dīduTo spalv' uz sav' un savas tautas kaunu,Kas savu brīvību sev neizkaro.Šādi cēloņi ir c ī ņ a s g a r a m, kas iedegas dzejniekā saskaņā ar gadu simteņa

revolucionārām kustībām un ar vācu brīvības kariem. Kaujā kritušais vācu dzejnieks Kerners ir tas, pie kura Alunāns galvenā kārtā atrod šīs ciņu jūsmas izteiksmi. Viņš apsveicina kreisajā pusē spīdošo zobenu kā pielaulātu līgavu un dodas ar to kaujā kā uz kāzām. Kaujā dodamies, zibeniem apkārt šaudoties, viņš piesauc Tēvu, vareno Dievu, ko viņš atzīst, rudens vējiem pa lapām traucot, kaujas pērkoniem rūcot, lai vada viņu, kas zin visur viņa baušļus, nāvē vai uzvarā. Kara vadonis (Karala), ienaidnieku aplenkts, metas ar zirgu no klints atvarā un, kā par brīnumu, izglābj dzīvību. «Dievs vis ne(auj, lai dūšīgais beidzas.»

Cīņas prieks, brašums var arī atraisīties no cēliem mērķiem. Gara pacilātība, sajūsma pati par sevi var sniegt baudījumu, neskatoties uz kādiem tikumiskiem motīviem, pat nostādamās tiem pretī. Tādi pārdzīvojumi attēloti Laupītāju dziesmā (pēc Šillera). Tie pavada priekos katru brīdi, vienu dienu iedami pie svētnieka, otru pie nomnieka, kur viņus ielīgsmo nauda, vīns un alus; dzirkstošā vīnā sirdību dzerdami, viņi slēdz brālību ar pašu velnu. Tādas pārplūstošas sajūsmas nesta ir arī Dzērāja dziesma. Dzērājam nolikts pagrabā dabūt savu galu. Viņš prasa, lai viņam mirstot šķiebj pie mutes mucu uz malu.

Īstais prāta spīdeklisPilnos kausos rodas,Sirds ar vīnu sildītaLīdz pat zvaigznēm dodas.Alunāns ar to pāriet t i r u i z j ū t u robežās. Atstādams pie malas katru sabiedrisku

tendenci un domu, viņš nodziļojas iekšējos pārdzīvojumos un meklē nenorimis tos ietērpt daiļā, pilnīgā, klasiskā dzejā. Šī dziņa ievērojamā mērā pieaug viņā ar to, ka to atbalsta un paceļ dedzīgs patriotisms, cieša griba pierādīt latviešu valodas spēku un daiļumu. Tomēr šādi sabiedriskas dabas nolūki šai dzejā tieši neizsakās. Un, ja jau Alunāns sabiedriskiem centieniem bija pratis dot dzejisku izteiksmi, tad tīri estētiska rakstura pārdzīvojumiem nu jo vairāk vajadzēja pacelties dzejas daiļumā.

217

Še pieminamo motīvu starpā ieņem pirmo vietu m ī l e s t ī b a. Tā Alunāna izraudzītajās dziesmās mēdz būt spēcīga kā nāve. Ilze staigā viena, kad jau pāri pusnaktij un vairs neviena nav kājās. Mīļākais solījis nākt; viņa gaida. Un viņš, meklēdams citu, nāk; viņa to ved kambari, kapā, kur viņi nu nāvē vienoti. Muižnieka līgava atstāta mirst. Muižnieks, sapņu mocīts, jāj viņu meklēt un pie viņas šķirsta nogalinās. Bagātnieks sola pļāvējai savu dēlu, ja viņa trijās dienās nopļautu visu pļavu. Viņa strādā caurām naktīm un to izdara. Bet bagātnieks solīdams tikai jokojis. Pļāvēja saļimst sēkā, top mēma un dzīvo no gada uz gadu, ar lāsīti medus atgaiņādama badu.

Mīlestības jūtās izkristalizējas dažas no Alunāna v i s s k a i s t ā k a j ā m d z e j a s p ē r l ē m. Tā ir «svētīga nāve»: mirt aiz mīlestības, būt apraktam viņas rokās, mosties no viņas mutes, ieraudzīt debesi viņas acīs. Līdzīgas nojausmas tikpat gleznā izteiksmē ietvertas dzejoli Ko es darītu. Viņš būtu tīrs strauts, un viņa no tā dzertu.

Slāpēs tu noplaktu,Mīlīgs es uzplūstuMutīti tvert.Reti kur latviešu dzejā atrodam tik smalki noskaņotu jūtu izteiksmi. – Tikpat s k a i d r i i z

s k a n daži citi neliela apmēra dzejoļi, kam citāds jūtu raksturs. Pie tiem pieder Gētes Gājēja dziesma naktī: Kas tu miti debesīs, Vaimanas un sāpes remdi; Ūlanda Kapsēta tur kalna galā; Rikerta Dieva kalpošana: Lūk, vista iedzer ūdens lāsīti, Un tad tā acis ceļ uz debesi.

Atdzejojumā sasniedz dzejas pilnību arī dažas b a l ā d e s, kas pieder pie labākajām pasaules literatūrā. Savas izlases pirmajā vietā Alunāns nostādījis Heines Lauru un Gētes Meža tēvu, kas gan arī pēc mākslinieciskās vērtības ieņem šo pašu vietu.

Reti kāds dzejas darbs pasaules literatūrā var līdzināties H e i n e s b a l ā d e i L a u r a (Lorelei). Visdziļākās, likteņa traģikā noskaņotas jūtas še izsacītas visvienkāršākā un pie tam vispilnīgākā veidā. Še ir priekšā simbolika, kas, tikpat kā mūsu acīm noslēptā dabas procesā radies priekšmets, kā puķe, zvaigzne, neizprotami, bet brīnišķi skaidri atspoguļo un iztulko mūsu jūtas. Alunāns iedziļinājies Heines balādē līdz galam, to pārdzīvojis un latviski no jauna radījis, vērtībā oriģinālam pilnīgi blakām nostādīdams. Izteiksmes vienkāršība, dabiskā sirds valoda tur, kā še, tikai tur vācu valodas ģēnijs to darina, še – latviešu.

Es nezinu tiešām, kā labad Gan skumīgs esmu tāds! Sev pasaku vecu glabāt, Uz to vien nesas man prāts.

Tā runā vienkāršais latvietis, vaļsirdīgi atklādams savas neizprotamās sirds kaites. Un tad prāts saistās pie jumpravas kalna galā, kas mirdz saules spožumā, saistās neatraisāmi, kaut arī novestu nāvē. Visā pilnībā to Alunāns izjūt un attēlo, ievērodams arī rituma (jambu un amfibrahiju) pārmaiņas.

Tikpat mākslinieciski izstrādāts G ē t e s M e ž a t ē v a pārdzejojums. Simbolika šeit savienojas ar dabas mistiku, pārejot dramatismā.

Alunāna rokās latviešu v a l o d a top jauna, dzīva, radoša. Kā jauni tiek priekšmeti, viņa dzejā priekšā celti! Viņam no matiem lentīti dotu, Viņam no galvas vainagu sniegtu. Dažreiz tos iezīmē vienīgi īpašība: Viņš acis no maziņā negriež nekur; Labu dien, tu, skaistā; Tie treknie uz vien' roku dodas. – Lietoti zīmīgi un tēlojoši epiteti: šmaugs augums, spodri rīki, spodras zvaigznes, laipnā saule, ražens skats, jautri upes plūdumi, zeltaini mati, bāla mute. – Latviešu valodai īpatnīgais izteicēja īpašības vārds, pievienodamies darbības vārdam (izteicējam), līdz ar to zīmīgi tēlo priekšmetu: Slaika un koša iet meitene. Mēness spīd tik bāls. Šī, to mīļi bučodama, viņam lēna rokās krīt. – Arī darbības vārdi par sevi rada daiļas gleznas: Daudz zobenu stirkšķēs un zibēs. Slāpēs tu noplaktu. Mēness apblāzmo kapsētu.

Līdzīgus valodas līdzekļus lieto savā dzejā H ū g e n b e r g e r s, kas dzejiskā izteiksmē zināmā mērā uzlūkojams par Alunāna priekšteci. Pie Hūgenbergera atrodam šādus teicienus: Kas še vārgs un nomērdēts, zaļš un brangs tur uzaugs godā. Laumiņu ja neatrodu, nosirgšu. Sirds nevar izpukstēt. Pārāk ko par tevi košu mūžam nemijošu. – Daži no šiem Alunāna un Hūgenbergera izteiksmes līdzekļiem saskan ar t a u t a s d z i e s m ā m, tā izteicēja īpašības

218

vārds: Balta zied griķu druva aiz visām druviņām; balta gāja meitu māte aiz visām sieviņām. Skaista auga, netikusi.

Alunāns ved pie pilnības tās m ā k s l a s d z e j a s f o r m a s, ko vācu tautības dzejnieki (sākot ar Fīrekeru) bija pārņēmuši latviešu literatūrā no citām kultūras tautām. Skaitā Alunāns dzejas veidus paplašināja. No antīkajiem pantmēriem vecajā rakstniecībā sastopami vienīgi heksametri. Tos lietoja Elverfelds idillē Bērtulis un Maija, Hūgenbergers idillē Rindnieka meita. Bet Alunāns ieved latviešu dzejā vēl arī citus antīkus pantus (Asclepiadeus primus, Archilochius quartus u.c.), kas, principiāli no jaunlaiku metrikas atšķirdamies (pamatodamies uz zilbju garumu, ne smagumu), nav varējuši latviešu dzejā (tāpat kā vispār modernajā dzejā) iesakņoties. To tiesu lielākas sekmes bij Alunāna pārņemtajām romāņu dzejas formām: trioletam, sonetam. Gan pirmais latviešu valodā iespiestais t r i o l e t s ir Alunāna Voi atkal še tu, ziedu laiks? Ļoti plaši Alunāns lietojis s o n e t a formu, gan lielā skaitā tos (sevišķi pēc Rikerta un Hervēga) tulkodams, gan arī oriģinālus sacerēdams. Šai formā, tikpat tulkojumos, kā oriģinālos, viņš iegulda daudz patriotisku domu un sajūsmu, tā sonetos: Kad Mozu cauri vadīju caur jūru (Rikerta), Ko, kalējs, kaldini (Rikerta), Kas latvju valodā tu plaukdams augi, Uz kurieni jūs, latvieši, nu skreita, Liktens mani ne par valdinieku.

Alunāns atrod latviešu valodā līdzekļus izteikt to pašu dzejas saturu, kas ietverts lielajās kultūras valodās. Kur latviešu valodai tomēr būtu kādi trūkumi, tur viņš centās tos novērst, latviešu valodas izteiksmes spējas paplašinādams. Alunāns p i r m a i s r a d a l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j u, kam paliekama vērtība, tāda pati kā daudz vecākajām tautas dziesmām. Ja pie šādas dzejas arī pieskaitāma tikai kāda daļa viņa dziesmiņu, tad tomēr tās savā visumā, arī tanīs darbos, kuru mākslinieciskā vērtība nav liela, liek drošu pamatu latviešu mākslas dzejas sekmīgai attīstībai: modina latviešu tautisko apziņu, paceļ un stiprina latviešu nacionālismu.

Dziļāku ieskatu Jura Alunāna dzejnieka darbā, viņa dziesmiņu rašanās laikā un veidā var dabūt no viņa dziesmiņu manuskripta (pieder Kaudzītes Matīsam, kam to dāvinājis Indr. Alunāns 1881. g., tagad Filologu biedrības īpašums). Tā ir bieza klade, kam 170 lapas puses, paša Jura Alunāna roku aprakstītas dziesmiņām. Aiz tām dažas lapas izplēstas. Še ierakstītas ap 140 dziesmas. Tātad no visām viņa iespiestām dziesmām (ap 170) še iztrūkst tikai ap 30 dziesmu. No dažās vietās atzīmētiem datumiem redzams, ka dziesmiņas uzrakstītas galvenā kārtā 1853. un 1854. gadā. Tās sakārtotas vispār hronoloģiski, tomēr tukšajās lapas pušu vietās turpmāk ierakstot vēlāk sacerētas dziesmas. Šis krājums bijis visumā manuskriptā noslēgts, kad Alunāns stājies pie 1856. g. izdotās dziesmiņu izlases sastādīšanas. Lielākā daļa (vairāk kā 20 no 38) šai izdevumā iespiesto dziesmiņu ir arī manuskriptā. Bet iespiestās ir pārlabotas. Tās, kā redzams no kādas Klaustiņa piezīmes (J. A. Raksti, I, 6), pārrakstītas pārlabotā veidā un citā ortogrāfijā vēl kādā citā burtnīcā (kas glabājusies Zin. komisijas bibliotēkā, bet tagad nav uzejama). 1856. g. iespiestās Alunāna Dziesmiņas ir viņa vislabāko dziesmiņu izlase: vienkārt, viņš izraudzījis, ko turējis par vērtīgākām, otrkārt, viņš tās pārlabojis. Turpmāk izdotās iespiestas tikai ar tiem pārlabojumiem, kas pašā šinī pirmajā manuskriptā. Kad pēc Jura Alunāna nāves viņa brālis Indriķis 1867. g. apgādāja Dziesmiņu otru izdevumu, tad viņš to vairāk kā par pusi pavairoja (pie 38 dziesmām nāca 43 klāt). Arī no klāt nākušām dziesmām ir apmēram puse pirmajā manuskriptā; tās varētu būt ņemtas no otra (Klaustiņa pieminētā) manuskripta. Bet kāda daļa še pavisam jaunu dziesmiņu, kā to izdevējs priekšvārdā piemin. Še pat viņš arī atzīmē, ka labi bieza grāmata J. Alunāna dziesmu Pēterpilī pazudusi. Bet jau pēc kāda gada šis par pazudušu turētais dziesmu manuskripts atrasts Maskavā Valdemāra papīros. Šis, kā redzams, ir tas pats, kas uzrakstīts 1853. un 1854, g. No tā tad Indr. Alunāns sastāda Dziesmiņu otru daļu, ko iespiež 1869. g. Izdevumu hronoloģija tad nu nemaz nesaskan ar sacerēšanas laiku. 1856. g. izdotās dziesmiņas sacerētas tanī pašā laikā, kad pēc 13 gadiem otrā daļā iznākušās, pie kam agrāk izdotajām ir vēlāki pārlabojumi un daudz lielāka dzejas vērtība nekā vēlāk izdotajām.

219

Manuskripts dod iespēju sekot, kā veidojas Alunāna dzeja. Rokrakstā ir strīpojumi, pārgrozījumi, piezīmes; daža dziesma pārlabojumā pārrakstīta. Pirmajā izdevumā (1856. g.) dziesmas vēl pārlabotas. Vēlākos izdevumos iespiestās nav tāļāk grozītas.

Paraugam ieskatīsimies Gētes Erlkönig sākumā. Tulkojums atrodas manuskriptā uz beigām divos uzrakstījumos. Pirmajam virsraksts Alkšņu ķēniņš. Tam pārrakstīts pāri Meža tēvs Alksnens. Tikai otram uzrakstījumam par virsrakstu Meža tēvs. Pirmajā uzrakstījumā pirmais pants šāds:

Kas vēlu pa vēju nakti jāj?Tas tēvs, kas rokās bērniņu klāj.Viņš negriežas no bērna nekur,Viņš cieti kampj to un siltu tur.

Otrā rinda tad pārlabota: Tas tēvs un rokās viņš bērnu klāj. Trešā rindā bērna vietā maza. Otrā uzrakstījumā šis pats pants:

Kas šmauc un kas jāj tur pa nakti tik vēl? Kāds tēvs un pie krūtīm viņš spiež savu dēl'. Viņš acis no maziņā negriež nekur, Viņš cieti un siltu uz rokām to tur.

Otrā rindā viņš pārstrīpots un vietā likts tas. Bet iespiedumā (1856. g.) pirmā rinda vēl pārlabota:

Kas jāj un kas steidz tur pa nakti tik vēl'?Redzams, ka pirmajā uzmetinājumā Alunāns turējies ciešāk pie oriģināla. Vēlāk viņš veido

brīvāk, saskaņodams dzejisko izjūtu ar latviskajiem izteiksmes līdzekļiem.Nostādām vēl blakām Ūlanda dzejoļa Die Kapelle tulkojumu pirmajā uzmetinājumā un

vēlākā iespiedumā.

Manuskriptā:K a p e n e.Kapene tur augšām stādās, Skatās klus' uz lejas viet', Apakšā uz druvas kādas Gana

puisēns jautri dzied.Bēdīgi nu kalnā zvana, Žēlīgi pēc līķa gaud, Klusa paliek līgošana, Un tas puisēns vaidas

baud.Kalnā reizi guldīts klusi, Kas še līksmi dzīvoja. Gana puisi! Gana puisi! Tev ar būs tur

dziesmiņa.

Iespiedumā 1856. g.:K a p s ē t a.Kapsēta tur kalna galā Noskatās uz lejas viet', Apakšā pie upes malā Gana puisēns jautri

dzied.Žēli, žēli kalnā zvana, Gauži raud pēc miroņa; Klusa paliek līgošana Un zēns klausās

apakšā.Kapsētā reiz' guldīts klusi, Kas še līksmi dzīvoja; Gana puisi! Gana puisi! Tev ar' dziedās

kalniņā.Manuskriptā pirmā rindā stādās pārlabots par rādās un trešā rindā uz druvas par pie

upes.3) VALODNIEKS. Latviešu valodniecības laukā Juris Alunāns parādās par p i r m o c e l

m l a u z i. Jau pie dzejas stājoties, savas Dziesmiņas tulkojot un izdodot, viņam valodnieka nolūki. Viņš tos neizlaiž no acīm arī kā zinātnieks un avīžnieks. Uz to viņam, no vienas puses, deva iemeslu tas apstāklis, ka latviešiem, pie kultūras tiekot, atvērās pasaule, kas viņiem līdz tam laikam bija sveša; vajadzēja nosaukumu daudz lietām un jēdzieniem, ar ko latvieši nupat iepazinās. No otras puses, viņu uz to skubināja dažu klaji un daudzkārt izsacītas domas, ka latviešu valodai jānozūd.

Šādām domām Alunāns stājās pretī ar atspēkojumiem vārdos un darbos, aplūkodams

220

valodas nozīmi vispār un latviešu valodas vērtību sevišķi, pie tam paraugos uzrādīdams latviešu valodas spēku un laukumu. «Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā kāds neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas, prātu un sirdi. Lai draugs ar draugu saietas, lai jauneklis līgavu apsveicina, lai tēvs dēlu pamāca, lai meita ko no mātes izlūdzas, visur tas notiek caur valodu.» Citi (tā mācītājs Berkholcs) spriež, ka latviešu valodai jāmirst. Nē, Alunāns saka, ļaudīm var visu atņemt, bet Dieva doto valodu neviens nespēj tiem atņemt. Gan ir latvieši, kas paši no sevis kaunas un, pie gaismas nākuši, no latviešiem atšķiras. To ievērodams, Alunāns saka: «Turiet savu tēvu valodu godā un cienā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.» Latviešu valoda ir tik spēcīga un dzīva, ka tā var no savām saknēm radīt apzīmējumus līdz šim nepazīstamiem jēdzieniem lielā daudzumā. Zināms, tā vēl maz izkopta, bet pamats tai stiprs, kas , spēj saturēt jo lielu ēku.

Alunāns tad nu meklē augšā v ā r d u s a k n e s gan latviešu pašu, gan radnieciskās, sevišķi leišu, valodās un no tām atvasina jaunus latviešu vārdus. Tādā kārtā Alunāns ieved latviešu rakstniecībā ap pieci simti jaunu vārdu. To starpā ir: ceļot, atkārtot, izraksts, noraksts, veikals, valdonis, māksla, kareivis, saraksts, burts, atdzimšana, namdaris, ārzemes, skābe, galms, apzina, saeima.

Viņš norāda uz dažiem piedēkļiem latviešu valodā, ar kuriem var celt jaunus latviešu vārdus. Attiecībā uz šādu atvasināšanu Alunāns piezīmē, ka še ievērotie valodas likumi nav vis izperinājušies rakstītāja galvā, bet latviešu valodā atronami jau no mūžības. Tur ir galotne –tava, piem., maltava, karātavas. Tad var arī sacīt: ceptava, mazgātava, dzertava. Ar galotni –nieks var atvasināt vārdus: padomnieks, dziesminieks, ratinieks, galdnieks, maiznieks, skolnieks (ko A. lieto vēlākā «skolotāja» vietā). Ar galotni –nice (–nica) atvasina vārdus: zvērnice, siltumnice, ķieģeļnice, ķēvnice, iesalnice. Ar galotni –āja apzīmē vietu, kur zināmi priekšmeti atrodami lielā pulkā: krūmāja, bedrāja, kalnāja. Tautu jeb iedzīvotāju apzīmējumiem Alunāns pēc agrākiem paraugiem (valmierietis u.c.) izlieto galotni –ietis vai arī –nieks. Kur agrāk sacīja: estreiķeris, amerikaneris, riemeris, tur no Alunāna laika saka: austrietis, amerikānietis, romnieks. Zemju apzīmējumus sāka no Alunāna laika konsekventi lietot ar galotni –ija: Anglija, Francija, ne vairs englenderu zeme, spranču zeme utt. Alunāns norādīja, ka lietvārdi ar galotni –ība atvasināmi arī no participiem, piem.: dalāmība, izplešamība.

Bet ne visi Alunāna celtie vārdi izrādījās par d z ī v ī b a s s p ē j ī g i e m, arī ne visi viņa uzrādītie atvasināmie paņēmieni. Viņš ieteica tautu vai cilts vārdus atvasināt arī ar galotni –ēns, īpaši tos tautu nosaukumus, kas cēlušies no kāda cilvēka vārda: izraelēns (–izmelietis), izmaelēns (–izmaelietis), midianēns (–miridanietis). Tāpat nav varējuši pastāvēt vārdi: mācītava (skola), skatītava (teātris), svētnieks (priesteris), ērmnieks (mērkaķis). Pēdējā laikā uziets rokrakstā Alunāna «viedamo vārdu saraksts», no kuriem tikai maza daļa nākusi lietošanā. Tur ir, piem., vārdi: Bauch – pilvs, Baumzuchter – čēpinieks, bedienen – tarnot, bedurfen – veikalot. Laba daļa no šiem vārdiem ņemta tieši no leišu valodas. Jāpiebilst, ka arī Alunāns pats maz lietojis minētajā sarakstā atzīmētos vārdus. Lai arī teorijā viņš vienā otrā reizē novirzījās no pareizā ceļa (tā, piem., svabadi pārņemdams vārdus no leišu valodas, it kā tā būtu latviešu valodas dialekts), tomēr praksē viņu vadīja smalka valodas sajūta, tā ka lielu lielā daļa viņa rakstos lietoto jaunvārdu tikuši par latviešu valodas īpašumu.

Daži no Alunāna jaunvārdiem lietoti v ē l ā k n e t a i n o z ī m ē, kādu viņš tiem devis. «Viedamo vārdu sarakstā» atrodam šādus vārdus: Abteilung – atdalījums, Aufnahme des Inventariums – rakstība, bestechen, beschenken – balvot, Empfindlichkeit – jautrība, Handel – vērsti niecība, Recht – prāva, Richter – prāvnieks, üben – pratināt, Verrat – izdevums. Interesanti šais piemēros novērot, kā Alunāna gars darbojas, minētajiem jēdzieniem dodams vārdus.

Cik lieli jaunu vārdu atvasinātāju, šai gadījumā Alunāna, nopelni, uz to norāda Mīlenbahs

221

(Druva 1912, 824). Viņi mums devuši iespēju viegli un vienkārši izteikties, kur bez viņu pūliņiem būtu jāstostās. «Tagad p. p. mums vārds atkārtot tik parasts un mīļš, ka viņu lietojam neskaitāmas reizes dažādos gadījumos. Bet cik grūti bija šo nojēgumu apzīmēt, iekams J. Alunāns nebija radījis šo vārdu? Palūkosimies savās vecajās vārdnīcās, kā tur atlīdzina vārdu wiederholen. Langes vārdnīcā šī vārda pavisam trūkst, tāpēc ka viņš to nav spējis pārtulkot latviešu valodā; Stendera vārdnīcā lasām: wiederholen, repetiren den Chatechismus, to bērnu mācību no jauna iesākt, atkal pārvaicāt, pārklausīt. Bet vai tad no jauna bērnu mācibu iesākt, atkal pārvaicāt, pārklausīt tas pats, kas mācību atkārtot? Tāpēc Stenders tā tulkojis? Tāpēc, ka to laiku vēl nebija latviešu valodā radies vienkāršais jaunais vārds atkārtot. Tāpat ceļot tagad pieder pie visparastākiem vārdiem. Stendera laikā viņa nebija. Stenders tulko vācu reisen ar: ceļā iet, ceļu iet, staigāt, ietin iet.

Alunāns pirmais griež vērību uz to, k a s v e š i v ā r d i p ā r r a k s t ā m i latviešu valodā. Viņš uzstāda par likumu, ka tie latviski tā jāraksta, kā tos svešās valodās izrunā, un ka latviskās galotnes pieliekamas pie svešo vārdu saknes. Viņš norāda, ka grieķu un latīņu valodas nepazīst skaņas z, bet tikai s. Tāpēc jāraksta Sofokls, ne Zofokls, senāts, ne zenāts. Viņš lieto soneta, ne zoneta. Birģera stāstu dzejas virsrakstu Der Kaiser und der Abt viņš pārraksta Kaisars un abbats. No svešām valodām viņš pārliek latviski: Barnabas – Barnaba, Judas – Juda, Pompejus Pompejs, Plautus – Plauts, Innocens – Innocents, Prometheus – Prometejs, Jeremias – Jeremijs, Julius – Julijs, Pharao – Faraons, Dido Didona, Juno – Junona, Xenofon – Ksenofonts, Pallas – Pallada, Ceres – Cerera, Venus – Venera. Alunāns saka, ka vācu valoda pie šādiem transkripcijas likumiem neturas un ka viņai tādi arī nemaz nav tāpēc vajadzīgi, tā ka vārdus nemaz neloka. Bet, ja vācieši svešus vārdus grib latviešu valodai uzspiest tādus, kā tie viņus runā savā valodā, tad tā ne vien smejama lieta, bet ar latviešu valodu nemaz nesader. – Arī pārņemtos mēnešu nosaukumus latviski Alunāns raksta tā, kā tos lieto vēl tagad: ne Janwar, Wewrar, Merz, April, Mei, Juni, kā agrāk rakstīja, bet: Janvāris, Februāris, Marts, Aprilis, Maijs, Jūnijs utt.

Alunāns ir arī pirmais, kas atklāti (Dziesmiņu pēcvārdā) izsaka domas par latviešu o r t o g r ā f i j a s radikalām pārgrozībām, par jaunās ortogrāfijas pamatprincipiem, piebilzdams, ka tā "jau daži gribējuši latviešu rakstus pārgrozīt." Pēc šīs ortografijas z apzīmē ar

Alunāns sniedz šādu paraugu: Klussums visapkārt bij. Ar visu to, ka Alunāns dažā vietā kļūdījies, viņš latviešu valodā ienesis tik daudz jauna, tik

daudz rosīgas dzīvības un norādījis tik pareizi viņas turpmākos attīstības ceļus, ka viņš uzlūkojams par latviešu jaunās literāriskās valodas nodibinātāju.

4) AVĪŽNIEKS UN ZINATNIEKS. Ja Valdemārs avīžniecībā parādās par sabiedrisku darbinieku, tad Alunāns še ir vairāk zinātnieks, kas tās atziņas, pie kurām viņš pats nācis, izplata tautā, kas pamāca un dod labus padomus. Gan arī Alunāns skubina uz sabiedrisku darbu, bet tam tikai teorētiska nozīme; par šāda darba organizētāju un darītāju viņš nekad netiek. Viņš jau arī pats savā personīgā dzīvē nekad nav ieguvis saimniecisku neatkarību. Bet vienmēr viņš domā, pētī un ierosina citus domāt, pētīt, arī par sabiedriskām liek tām.

Zinātņu izplatīšanai un pamācībai Alunāns vispirms izlietoja Mājas Viesi, vēlāk Pēterburgas Avīzes. Starplaikā, kad viņš no Mājas Viesa bija atstājies un Pēt. Avīzes vēl neiznāca, viņš mēģināja nodibināt pats savu orgānu rakstu krājumā S ē t a, Daba, Pasaule. Grāmatas ievadā, kam likta par moto pazīstamā dziesma Nevis slinkojot un pūstot, viņš lasītāja priekšā noskaidro savus centienus. Latviešiem ir gan skolas, bet trūkst grāmatu, kas koptu ne tik sirdi, bet arī prātu. Nav sevišķi grāmatu par lauksaimniecību un dabas zinātnēm; nav arī ne biedrību, «Sētas, Dabas, Pasaules titullapa ne laikrakstu, kas rūpētos par šādu zinātņu kopšanu un izplatīšanu. Abas latviešu avīzes maz ko par tām stāsta. Jelgavas Latviešu Avīzes, kā jau baznīcas avīzes būdamas, .strādā sirdij, nevis prātam. «Mājas Viesis» nu gan apņēmies barību priekš prāta dot, bet savu solīšanu maz izpilda un arvien vēl labprāt pie

222

misiones zinām turas, kas taču pēc patiesības Jelgavas baznīcas avīzei piekrīt.» Vācu valodā nāk uz trīsdesmit pasaulīgām grāmatām viena garīga, latviešu valodā otrādi: uz trīsdesmit garīgām grāmatām viena pasaulīga.

P i r m a j ā Sētas, Dabas, Pasaules burtnīcā dažāda satura raksti, kas attiecas pa lielākai daļai uz saimnieciskām lietām un dabas zinātnēm. O t r ā burtnīcā ir statistika par krievu valsti. Starpā iemetināti daži stāstiņi, kas «še vajadzīgi, lai neskolotiem ļaudīm grāmata neapnīk. Jo viņiem ar skaitļiem vien nepietiek; viņi paraduši viegli lasīt un tāpēc tādu grāmatu, pie kuras visai daudz jādomā, tūliņ pašā pirmā acu mirklī pie malas mestu.» T r e š a j ā burtnīcā bez dažiem Alunāna paša rakstiem un dzejoļiem ir Zvaigznītes apcerējums par tautas dziesmām un krājums piebaldzēnu, nītauriešu, raudeniešu tautas dziesmu. Alunāns še piesprauž piezīmi, ar ko ierosina latviešu tautas dziesmas krāt. – Trešajai burtnīcai pieliktajās piezīmēs (kas iespiestas uz vākiem) viņš a t s p ē k o s a v a pasākuma pretinieku domas un uzskatus. Daži tādas lietas nosauc par niekiem, kas latviešiem neder. Uz to atbildams, ka latvieši dzenas pēc gudrības un spēj to saņemt. Citi latviešiem zinības nenovēl aiz skaudības; tie augstākās skolās bijuši nezin, «cik augsti savu snuķi celt», un paredz, ka viņi, ļaudīm gudrībā pieņemoties, top par citu apsmieklu. Ir arī daži vientiesīgi latvieši, kas iebilst, ka viņus šādas gudrības nevedot debesīs. Tiem atgādināmi Kristus vārdi: «Esat gudri kā čūskas.»

Sētas, Dabas, Pasaules ceturto grāmatu izdeva Kronvalda Atis 1873. g. Tad šo izdevumu turpināja 1889. g. Tērbatas studentu grupa, kas pulcējās ap Letoniju, pievienojot zinātniskiem rakstiem arī beletristiku. Pie galvenajiem līdzstrādniekiem piederēja Kārkluvalks, Plute (Olavs), Pavasaru Jānis (Veismanis), Zeibots. Līdz 1893. g. iznāca 5.–8. burtnīca.

Plašāks patstāvīgs, tomēr nepabeigts zinātnisks darbs ir T a u t a s s a i m n i e c ī b a, kas iznāca pēc Alunāna nāves, 1867. g. Par pamata šūniņu sabiedrībai (tautai) Alunāns uzlūko ģimeni (famīliju). Lai varētu labāk savas vajadzības apmierināt, ģimenes sabiedrojas draudzē, draudzes ciltī, ciltis tautā. Kas ģimene mazumā, tas tauta lielumā. Tauta izpilda dažādus amatus. Uz nodarbošanos dažādībām dibinās kārtas, kas katrā tautā vairāk vai mazāk attīstījušās. Tās pa daļai cēlušās no kariem: uzvarētāji palika par kungiem, uzvarētie par kalpiem. Iesākumā kārtas cieši norobežotas, ka nevar pāriet no vienas otrā; vēlāk tās tuvinās cita citai, tā ka starpību iztaisa viņu nodarbošanās un ne viņu īpašas brīvestības. Šīs kārtas nestāv cita citai riebdamas ceļā, bet labā saimniecībā der cita citai par atspaidu. Katrs strādā savā vietā sev un reizē ar to citiem par labu. Rūpes par ģimenes labklājību pārvēršas rūpēs par draudzes un tālāk par tautas labklājību. Jo vairāk tautā tādu ļaužu un ģimeņu, kas savu labumu ierauga tautas zelšanā, jo vairāk tāda tauta pieņemts spēkā un mantā.

Še Alunāns met skatu u z l a t v i e š i e m, salīdzinādams tos ar angļiem. Latvieši nav mācījušies veicināt vispārīgu labumu. «Viņi katrs tikai priekš sevis dzīvo; viņi vēl nav atzinuši, ka, ja pats mazais zariņš pie koka pūst, tūlīt viss koks pūst un ka, ja viss koks nokalst, arī katram zariņam līdzi jācieš un līdzi jānokalst. Tāpat iet arī ar tautu, kas kokam līdzinās. Tāpēc nu, ka latvieši turas pie tiem vārdiem: Kādas bēdas man par citiem, kad tik man labi iet, tad es esmu ar mieru, – tāpēc arī latvieši stāv tādā novārtā, un tāpēc viņi arī tādā nabadzībā dzīvo. Turpretim angļi, kas savu laimi atrod tautas laimē, viens priekš visiem un visi priekš viena rūpējas. Tāpēc angļi ir slavena un varena tauta; tāpēc katrs anglis, starp svešiniekiem būdams, jūtas tik drošs, kā savā tēvu zemē būdams, jo viņš labi zina, ka pārestību, kas viņam notiek, visi angļi tūlīt ierauga par pārestību, kas visiem angļiem notikusi. Un, kad nu angļi paspēj ko izdarīt, tad ikviens sargās angli aiztikt.

Alunāns runā arī par k o m u n i s m u u n s o c i ā l i s m u, tos turēdams par aplamībām. Ja komunismu aplūkojot ar prātu, tad tas izrādoties par neizvedamu. Ja visas mantas vienādās dalās ļaužu starpā izdalītu, tad pēc kāda laika tās būtu atkal nevienādas, jo ļaudis nevienādi. Pēdīgi vairs nevienam nekā nebūtu, jo ikkatrs, uz cita mantu palaizdamies, labāk

223

slinkotu nekā strādātu. Runādams par sociālismu, Alunāns norāda uz Roberta Ovena, Sensimona un Furjē mācībām. Dzīvi pēdējā projektētos lielajos namos, falansteros, Alunāns atrod par apnīkstamu, ja atmet visus izpušķojumus; tanīs paredzētais dzīves lētums neatsvērtu to kapitālu, kas izietu, visus ciemus un pilsētas noplēšot un to vietā ceļot falansterus. Grāmatai (Tautas saimniecība) pievienots priekšā Indriķa Alunāna sarakstītais Jura A. dzīves apraksts.

Pie Alunāna zinātniskiem rakstiem pieder vēl tirdzniecībā atrodamo s t ā d u a p r a k s t i. Tos viņš sastādījis, mācīdamies Mežu akadēmijā, sakarā ar savām studijām (kā Tērbatā tautas saimniecību). Grāmatā sakopoti, tie iznāca pēc Jura Alunāna nāves ar titulu: M a z a i s b o d n i e k s jeb izstāstīšana par dažādiem stādiem, kas andelē atronās no Jura Alunāna, Jelgavā 1873. Grāmatā diezgan plaši aprakstīti tie pa lielākai daļai svešzemju stādi, kas latviešu vidū pazīstami kā uztura, baudu, greznuma, ārstniecības līdzekļu devēji: Tējas krūms, kafijas koks, rīsi, cukura niedre u.c. Arī še Alunāns pārveido vārdus sakarā ar viņu izcelšanos; viņš raksta: Teja krūms, kaffeja koks, fīgas koks, Provansas elvjš.

Alunāna p r o z a s v a l o d a tīrāka par toreiz literatūrā parasto un pa daļai iet jaunus ceļus. Arī še sastopami viņa celtie vārdi. To starpā ir tautas saimniecībā: turta (Vermogen), nepastarpināts (unmittelbar), attīstīties. Tomēr šādu jaunvārdu nav Alunāna prozas rakstos daudz. Tautas saimniecībā uzejam nelatviskos: skunsts, lone, dišleris, cimermanis, skunstnieks, andele u.c. Dažu šo vārdu vietā Alunāns pats latviešu literatūrā ievedis citus, latviskus. Zinātnes popularizēdams, viņš no nelatviskiem, bet latviešiem saprotamiem vārdiem nav izvairījies, cenzdamies pirmajā kārtā pēc tautas plašākām daļām saprotamas izteiksmes. Viņš prozā nav tādā mērā latviski īpatnīgs un priekšzīmīgs kā dzejā. Ne vien vārdos, bet arī teikumu salikumā viņam vēl daudz nelatviska, īpaši viņam vedas pēc vācu parauga darbības vārdu virzīt uz beigām.

Paliekama Juris Alunāns pametis maz. Tomēr viņš latviešu rakstnieku starpā ir pirmais, kas pametis arī kaut ko paliekamu (dzejā). Sevišķa nozīme viņam ar to, ka viņš uzsācis darbus, kas slēpa sevī auglīgus attīstības dīgļus, un aizkustinājis jautājumus, kas latviešu rakstniecībā un dzīvē turpmāk izrādījušies par pamatjautājumiem.

L i t e r a t ū r a. Jura Alunāna Raksti. Sakopojis R. Klaustiņš. Pēterb. A. Gambija apgādībā. 2 daļās. Universālā Bibliotēka Nr. 177/80 u. 181/183. Ievadā Klaustiņš plaši aplūko A. dzīvi un darbus. Otrā daļā A. vēstules – J. A. piemiņai, Jelg. L. biedr. Rakst. nodaļas izdevums 1903. – Ādolfa Alunāna J. A. dzīve, Jelg. 1910. – Tā paša: J. A. Ievērojami latvieši I, 1887. – Teodora J. A. dziesmiņas, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – R. Vidzemnieka J. A., Balss 1901, 10.17. nr. – Antona J. A. un viņa kulturelie centieni, Latv. Izglīt. biedrības gada grāmata IV, 1912. – E. Blanka, J. A., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 116–123; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latv. tautas atmoda, Rīgā 1927, 112–118. – R. Klaustiņa J. A. kultūras ideju strāvās, Druva 1914. – K. Mīlenbaha Par kādu J. A. vēl neiespiestu rakstu, Druva 1912, 7. b. – J. A. Kopoti raksti. I. A. Gobas biogr. ievads, piezīmes un redakcija. Ar doc. L. Bērziņa apcer. par J. A. dzeju, Rīgā 1930.

3. BARONS

Valdemāram un Alunānam nostājas kā trešais blakām Barons. Ar tiem kopā viņš pieder pie Tērbatas latviešu studentu pulciņa; ar tiem viņš satiekas Pēterpilī pie Pēterburgas Avīzēm. Kad Alunāns nošķiras nost un beidz savu mūžu, Barons aiziet ar Valdemāru uz Maskavu un, gan savrup darbodamies, ar viņu laiku pa laikam tiekas. Tautas atmodas gados dzird Barona vārda tik stipri daudzinām kā viņa biedru; tomēr arī toreiz viņš nav darījis mazāk nekā šie. Uz viņa pleciem gulēja tas nopietnais, nepieciešamais darbs, bez kura nekādi centieni nevar sakņoties. To viņš klusu un ar sajūsmu strādāja pie Pēterburgas Avīzēm, tāpat arī Maskavā,

224

kad še no visām pusēm saplūda kopā tautas gara mantas. Ar šo kluso darbu, ko pabalstīja viņa garais mūžs, viņš tad arī uzcēla savam laikmetam un latviešu literatūrai paliekamāko pieminekli: Latvju Dainas.

Krišjānis Barons dzimis 31. (19.) oktobrī 1835. g. Struteles muižā, kur viņa tēvs bija par vagaru. No astoņiem savu vecāku bērniem Krišjānis bija pēdējais. Mūsu rakstniekam bija pusotra gada, kad viņš līdz ar vecākiem pārgāja uz Īli, kur tēvs atkal bija par vagaru. Septiņus gadus vecam Krišjānim nomira tēvs. Māte palika ar mazākajiem bērniem vēl kādu gadu Īlē, tad dabūja Cirolē moderes vietu. Desmit gadu vecumā Krišjāni ņēma pie sevis viņa māsa Kristīne, kas bija precējusies ar Dundagas Vecmuižas vagaru Kronberģi un pati izpildīja moderes vietu. Pēc kāda pusgada audžuvecāki pārgāja tādā pašā vietā uz Dundagas Valpenes mazo muižu, ko Krišjānis tad nu uzlūko par savām mājām, skolas apmeklēdams.

B a r o n a  d z i m t a cēlusies Struteles pagastā. Krišjāņa Barona tēvs dzimis Struteles Pladaru mājās, kur tēva tēvs bija par saimnieku. Tēva tēvam bija divi dēli: Juris (Krišjāņa tēvs) un Ansis. Pēc sievas nāves tēva tēvs apprecējās otrreiz un pēc pāris gadiem arī pats nomira, kad Jurim bij ap 18 gadu. Pamāte drīz vien apprecējās no jauna, un dzimtkungs viņas vīru apstiprināja par Pladaru māju saimnieku. Agrākā saimnieka dēli nu vairs ilgi tēva mājās nepalika. Ansis aizgāja uz muižu par zirgu puisi, bet Juris uz Maikužu mājām, kur viņa māsa bija ieprecēta par saimnieci. Maikužās Juris apprecēja Struteles Āļulauku saimnieka meitu Enģeli Brikšķi. Viņiem Maikužās dzima septiņi bērni: sešas meitas un viens dēls. Tad Juris ar ģimeni pārgāja uz Struteles muižu, kur dzima Krišjānis. Krišjāņa Barona tēvs mira 1843. g. 47 gadus vecs, bet māte 1884. g. 91 gadu veca. Krišjāņa Barona māsa Kristīne kalpoja Ciroles muižā, turpat arī Kronberģis par jātnieku. Kad Ciroles īpašnieks barons Ostensakens mantoja Dundagas muižu, viņš ņēma uz šejieni arī Kristīni un Kronberģi, kuri tad Dundagā saprecējās.

Latviski lasīt Baronam ierādīja mājās vecākā māsa (Anna). S k o l ā viņš sāka iet 8 gadu vecumā uz Dobeli, kur mācījās kādā pirmskolā vāciski lasīt un rakstīt. Pēc gada viņš mācības turpināja pie kāda galdnieka. Uz Dundagu pārgājis, viņš apmeklēja Kubeles skolu, kur darbojās par skolotājiem Dinsbergs un Mālberģis. Še viņš mācījās divus gadus. Būdams 12 gadus vecs, Barons aizgāja uz Ventspili, kur apmeklēja elementārskolu un pēc diviem gadiem apriņķa skolu, ko beidza divos gados. 1852. g. viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Šai pašā laikā mācījās še kādu klasi augstāk arī Juris Alunāns, ar kuru Baronam tomēr neizdevās tikties. Viņš grieza vērību arī uz Valdemāru un lasīja ar sajūsmu viņa 300 stāstus. Ģimnāzijas kursu Barons beidza 1856. gadā, dabūdams XIV klases rangu. Tanī pašā gadā viņš aizgāja uz Tērbatu studēt matemātiku un astronomiju. Viņš tūliņ uzmeklēja Valdemāru un tika latviešu studentu pulciņā par vienu no vadošiem, visrosīgākiem darbiniekiem. Viņš nodarbojās arī literāriski un laida savus pirmos rakstus Mājas Viesī. Vasaras brīvlaikos viņš apceļoja Latviju, sevišķi viņam mazāk pazīstamo Vidzemi. Ziņas un domas par savu dzimteni Latviju un par latviešiem viņš sakopoja grāmatā Mūsu tēvzemes aprakstīšana (1859. g.).

L ī d z e k ļ u s skolas laikā Barons dabūja no dažādiem avotiem. Tikai Dobelē un pie galdnieka mācībā ejot, viņu apgādā māte. Kubelē un Ventspilī viņu sūtīja skolā Kronberģis. Jelgavas ģimnāziju pirmo gadu apmeklējot, deva skolas naudu un maksāja pensiju, uz ģenerālgubernatora Suvorova uzaicinājumu, Īles dzimtskungs (barons Herners), otru gadu palīdzēja Kronberģis; vēlāk viņš mācīja bērnus policijmeistara un kādā poļu muižnieka (Kolčakovska) ģimenē. Augstskolu apmeklējot, nāca palīgā radi. Galā visi avoti izsīka, un Baronam bija 1860. g. Tērbata jāatstāj, kad viņš jau bija visus priekšmetus noklausījies un vēl tikai bija jānoliek daži eksāmeni. Pēc tam viņš pusotra gada nodzīvoja Dundagā, mācīdams radu bērnus.

Barons 1862. g. aizbrauca uz P ē t e r p i l i, kur sāka iznākt Pēterburgas Avīzes. Pie tām viņš no paša sākuma ņēma visciešāko dalību un no 1862. gada beigām līdz avīzes slēgšanai

225

1865. g. jūnijā bija par tās īsto redaktoru, tai veltīdams visu savu darbu un laiku.Pēterpils Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības uzdevumā Barons sastādīja rakstu rādītāju par

Baltijas pirmiedzīvotājiem (Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края, Pētrb. 1869), īsumā atzīmēdams arī uzrādīto rakstu saturu. Pēterpilī Barons arī apprecējās ar Dārtu Rudzīti, kas uz sevi uzņēmās ģimenes saimnieciskās rūpes līdz sava mūža galam (1914).

No Pēterpils Barons aizgāja 1867. g. uz M a s k a v u un drīz pieņēma mājskolotāja vietu bagātā krievu muižnieku Stankeviču ģimenē, Voroņežas guberņā. Šai vietā viņš nodzīvoja ilgus gadus. Barons pavadīja savus audzēkņus uz eksāmeniem Maskavā un uzturējās še arī ziemu kopā ar savu audzēkņu ģimeni. No 1880. g. līdz pārnākšanai uz Rīgu viņš bija par vācu valodas skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā. Tādā kārtā Barons varēja ņemt dalību Maskavas latviešu dzīvē.

Maskavā bija pārnācis dzīvot arī Valdemārs. Ap to pašu laiku (1867. g.) še ieradās Brīvzemnieks. Ar šiem trim darbiniekiem priekšgalā Maskavas apzinīgie latvieši ķērās pie dažiem kopdarbiem. Tika iekustināta latviešu tautas gara mantu krāšana. Galvenās rūpes šai lietā uzņēmās Brīvzemnieks. Par šiem darbiem tomēr interesējās viss maskavnieku inteliģences pulciņš, par tiem apspriezdamies un tiem sekodams. Darbiem paplašinoties, izrādījās par nepieciešamu tos dalīt. Še tad nu Barons ņēma savās rokās tautas dziesmas, nošķirot tās no citām burtniecības nozarēm.

Turpmākais Barona mūža cēliens tad nu veltīts l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u k ā r t o t ā j a d a r b a m. Lai arī ārējie dzīves apstākļi mainās, viņš paliek dienu pie dienas šai savā vietā. 1893. g. viņš pārnāk uz Rīgu un dzīvo vispirms pie sava dēla daktera K. Barona, bet 1904. g. aiziet ar savu dzīves biedri uz Āgenskalnu. – 1909. g. uzceļ Dombrovskis latviešu rakstniekiem Mīlgrāvī Burtnieku māju un kā pirmo še aizved Pūpolu svētdienā sirmo tautas dziesmu kārtotāju Barona tēvu. Še Barons pavada dažādas dienas, pārdzīvo, var sacīt, pašās krusta ugunīs kara laiku, še nomira arī viņa dzīves biedre, un viņš palika gluži viens. Latvijas valstij nodibinoties, sāk par viņu vairāk domāt, rodas arī iespēja par viņu vairāk gādāt. Viņu ieceļ par Latvijas Universitātes goda biedru, piespriež viņam pietiekošu pensiju no valsts līdzekļiem. 1919. g. viņš pārnāk atkal uz Rīgu un dzīvo sava dēla ģimenē, vasaras pavadīdams Siguldā valdības piešķirtā īpašumā, Gaujas krastos. No 1922. gada rudens viņš top gurdāks un slēdz uz mūžu savas acis Rīgā 8. martā 1923. g. Viņu paglabā, ļaužu masām piedaloties, 14. martā Ģertrūdes kapos blakām Valdumāram un Brīvzemniekam.

Barons sāka darboties rakstniecībā kā students, mēģinājās dažādos literatūras veidos, strādādams pie Pēterburgas Avīzēm, un sava mūža pēdējo cēlienu veltīja vienīgi latviešu tautas dziesmu sakopošanai.

Studenta gados Barons sarakstīja Baltijas ģeogrāfiju ar titulu: Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi, īsumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām. Jelgavā, pie G. U. Renhera, 1859. Šī ir pirmā ģeogrāfija, sarakstīta par tuvāko latviešu tēviju no latviešu viedokļa. Pēc kārtas še sniegtas īsas, bet diezgan pamatīgas ziņas par Kurzemi, Vidzemi un Igauņu zemi, atzīmējot lielumu, iedzīvotājus, kalnus, ūdeņus, dažu vietu, īpaši kalnu un upju īpatnības attēlojot. Tad dots sakarīgs pārskats par Baltijas zemes klātnēm, klimatu un ražojumiem. Beigās pielikts plašs Baltijas un apkārtnes tautu raksturojums: Kurzemes un Vidzemes tautas un kaimiņu tautas, viņu būšanas un valodas. Tautas, celdamās no viena senča, visas savā starpā rada. Tāpēc ķildas un nievas tautu starpā jāpieskaita netaisnības, muļķības un apgrēcības darbiem. Krievijā dzīvo vairāk nekā simts dažādu tautu. Mācītas tautas un mācīti, gudri cilvēki par to gādā, lai tautu strīdiņi iznīktu un katra tauta varētu savu valodu un savas tēvu tēvu ierašas turēt cieņā un godā». Pēc īsa pārskata par pasaules tautām Barons apstājas pie Eiropas iedzīvotājiem, izceldams īpaši trīs rases: ģermāņu, slāvu un romāņu, un sniedz tad plašāku a p c e r ē j u m u p a r l a t v i e š i e m u n l e i š i e m.

226

Norādīts vispirms uz šo tautu vietu citu starpā, nostājoties pretī citur izsacītām domām. Latvieši nav pieskaitāmi ar lībiešiem un kūriem pie somu tautām, kā daudz vācu grāmatās stāstīts, ne arī grieķiem, latīņiem vai ģermāņiem, kā citi sacījuši, tāpat ne pie slāvu tautām, kā slāvu zinātnieki nereti norāda, bet latviešu, leišu un veco prūšu valodas ir īpaša valodas cilts, kas nav cēlusies, ģermāņu un slāvu valodām sajaucoties, bet kas, tāpat kā šīs valodas senos laikos, radusies «no Indijas sanskrita valodas» (mēs tagad teiktu: no indoeiropiešu pirmvalodas). Tad Barons izceļ latviešu valodas vērtību. Tā nebūtu zemu turama arī tad, ja tā būtu maisīta valoda, kā angļu, franču. Bet latviešu un leišu valodas ir vecas un cienījamas, kas stāv vistuvāk vairāk nekā divi tūkstoši gadus ļaužu mutē izmirušai, tikai Indijas svētās grāmatās atrodamai sanskrita valodai.

Še Barons griežas p r e t l a t v i e š u v a l o d a s n i c i n ā t ā j i e m u n a t m e t ē j i e m. Viņš saka: «Te nu var it skaidri redzēt, cik lieli muļķi ir tie, kas nievā latviešu valodu, jeb kas kaunas būt latvieši. Tie ir īsti apsmejami, visuvairāk, ja tie vēl ir mācīti vīri. Turpretī tā ir īsta un liela muļķība, kad domā, ka cilvēks, kas grib latvietis palikt, nedrīkst mācīties citas valodas jeb tam nav brīv smalki ģērbties un turēties, it kā francūžiem, angļiem, vāciešiem, krieviem un citiem ir brīv. Tā ir ļoti slavējama lieta, kad mācās citas valodas tik drīz, kā to iespēj... Taču ir īsti gods tam, kas par augstu jo augstu kungu palicis un, arī citas valodas runādams, neliedzas nemaz skaidri izteikt, ka ir un paliek latvietis, ka no visas sirds mīlē latviešu tautu un valodu, rūpēdamies par viņu labklāšanos, kur un kā to iespēj. Un, kad tikai īsti godājami vīri no latviešu kārtas sāks pulkā tādu prātu turēt, tad arī atvērsies acis tiem pamuļķiem puskoka lēcējiem, kas tautai par negodu tūlīt kaunas būt latvieši, līdz tie nemācās puslīdz vāciski pamuldēt.»

Par p r ū š i e m Barons atzīmē, ka tos vācu bruņinieki iznīcinājuši nežēlīgā karā, kas plosījies vairāk nekā 50 gadus. Atlikušie pieņēmuši vācu valodu. Tikai vēl vietu nosaukumi liecina Prūsijā par agrāk tur runāto valodu (Pilskaln, Lauksarg u.c.). Priekš pāris simts gadiem vēl Dancigas jūrmalā ļaudis runājuši latviski; Klaipēdas pusē vēl senāk dzīvojuši latvieši. Leiši vecos laikos bijusi varena tauta, kas pārvaldījusi par pašu leišu zemi desmitreiz lielāku valsti.

Beigās Barons uzmet jautājumu: V a i l a t v i e š u u n l e i š u t a u t a s u n v a l o d a s p a s t ā v ē s? un atzīst to par gluži veltīgu. «Jo tik tiešām, kā katram cilvēkam ir jāmirst, tik tiešām arī mirst ar laiku katra tauta. Bet, kad miršanas laiks būs klāt, to nevar zināt ne pie cilvēka, ne pie tautas... Kad nu arī neviens nevar skaidri par to lietu ko zināt, tad taču to var droši noteikt, kad mūsu un citu tautu būšanu uzlūkojam, ka pirmajo nākošu 200 gadu starpā latviešu tauta neizzudīs vis un ka tādēļ tiem pienākas liela pateicība, kas no sirds pūlējas, latviešu valodu un literatūru kopdami.»

Pēterburgas Avīzēs Barons parādās par zinātņu izplatītāju, stāstnieku, dzejnieku un satīriķi.

Kā z i n ā t ņ u i z p l a t ī t ā j s Barons iespiež dažus rakstus jau Mājas Viesī. Bet lielākā daļa viņa zinātnisko rakstu parādās Pēterburgas Avīzēs. Starp citiem še atrodam rakstu Mūžīgs kara lauks, kur Barons laikraksta lasītājus iepazīstina ar Darvina mācību par sugu izlasi. Dabaszinātniski vēl arī šādi viņa raksti: Kas ir gaiss, Kas ir uguns un kas caur degšanu notiekas, Dzīvnieku un stādu valsts dvešana jeb dvašas vilkšana, Krītošas zvaigznes, Jūras cūkas un daudz citi. Viņš apkaro māņticību, uzrāda dažu dabas priekšmetu lietderību, dod praktiskus padomus. Viņš raksta par derīgiem putniem, granīta akmeņiem, zivju kopšanu, norāda, kad baļķi cērtami, kā veselība kopjama, kā lauki iedalāmi.

K ā  s t ā s t n i e k s Barons parādās tanī pašā laikā, kad Neikens. Tomēr viņa stāstiem paliekamas vērtības nav. Tos raksta avīžnieks, lai sagādātu lasītājiem laika kavēkli, lasāmu vielu. Viņš cenšas saistīt ar humoru, ar raibiem sarežģījumiem. Vagars Jēcis Spiņģis un viņa uzticamā laulātā draudzene Jūle lieliski brauc uz tirgu ar staļļa puisi Miķeli uz bukas. Bet

227

braucēji izkrīt no ratiem, uznāk lietus, vagaram nozog naudas maku, notiek vēl daudz citas nelaimes, tā ka iznāk «samaitāta tirgus braukšana». – Miķelis Vanags dabū muižas pārvaldnieka vietu ar to, ka pārgroza savu vārdu par Bartolomeo Gracia de Kampo, tādā kārtā vēlāk iekļūst mežā, no kuras tomēr prot izkulties (Izmanīgs virs). Istabas meita Dārtiņa noziedzas, atdodamās savam iemīlētajam Fricim, otru māju sulainim, kas viņu atstāj; viņa zaudē vietu, izlikdama bērnu, nāk cietumā (Kas ir noziedzība). – Labākais Barona stāsts ir Vectēva precības. To pastāsta pats vectēvs. Viņš reiz jaunībā ceļodams nonāk D. (Dundagas) muižā, kur iepazīstas ar divām zeltenēm: vagara meitu Eņģelīti un muižkunga meitu Elzu. Patlaban muižas ļaudis un ierēdņi pošas saņemt muižas īpašnieku, kas brauc mājās no ārzemēm. Atceļotājam (vectēvam) uzdots sacīt apsveicināmo runu. Kad nu visi izmēģinās, ierodas svešinieki, no kuriem viens izrādās par pašu gaidāmo lielkungu. Stāstītāju ieceļ par novada virsvaldnieku, un viņš apprec Eņģelīti.

Barona stāstos izsacītas domas un idejas, kas r a k s t u r o j a u n o s l a t v i e š u c e n s o ņ u s. Vagara meita, zemākas kārtas loceklis, paceļas pār muižkunga meitu. Muižnieki iemanto atzinību par to, ka satiek ar latviešiem un tiem uztic atbildīgas vietas. Latvietim vēl daudzkārt jāgroza savs vārds, lai tiktu uz augšu; tam jābūt viltīgi gudram, lai grieztu )aunu uz labu. Izsaka protestu pret to, ka par noziedzību uzskata tos cilvēka darbus, ko viņam uzspiež mīlestība un posts.

Barona stāsti visi iespiesti Pēt. Avīzēs: Vectēva precības P. A. 1863. g, pielikumā pie 4. un 6. nr.; Kas ir noziedzība 1863. g. 20., 21. un 22. nr.; Samaitāta tirgus braukšana 1864. g. pielikumā pie 20. u. 22, nr.; Izmanīgs virs 1865. g. piel. pie 18. un, 20. nr. Oriģināli ir pirmais un trešais; otrs ir pārstrādājums.

Kaut ko paliekamu Barons sniedzis kā d z e j n i e k s. Viņa dzejoļu nav daudz, bet ar tiem Barons ieguvis latviešu dzejnieku starpā paliekamu vietu. Viņa l a i k m e t a z a ļ o k s n ī b a izsakās Barona dzejā. Mostas spēks, kas ceļas cīnīties par labāku nākotni. Priekšā zaļas lejas, auglīgas druvas. «Mūsu manta» nav meklējama pagātnē; «mums pieder nākamajie laiki». Ir «divējādas kapenes»: vienās pār grezniem goda stabiem, spožiem zelta rakstiem, klinšu slogos un mūra pagrabos valda nāve; otrās, kur vectēvi rūpīgi koptās druvās beidza mūžu, nāve uzvarēta, un dēli jūt, ka tēvi viņiem nāk palīgā. Cilvēka dzīve ir kā upe, kas ceļas no maza avota, cīnās ar klintīm, pagurst, pieņemas atkal spēkā un nonāk lejā, kur «visas malu malas zeļ, zaļo, kuplo, zied» (Kalnu strauts). Jaunekļa ideālisms un straujums še saskan ar laika centieniem.

Citos dzejoļos Barons jūsmīgi attēlo d a b a s i e s p a i d u s. Temati parastie, bet patiesi izjusti: tie ir daudzkārt pārdzīvotie gadalaiki. Dabas iespaidos iepinas kādi mīlestības motīvi. Saules bilde spīd upei iekš sirds; jauneklim briest krūts, viņš tic un mīl, un cerē daudz; bet rudenī, vējiem ozolos šņācot, viņam nopūtas cilā krūtis (Pavasara un rudens). Ziemai ziemelis pūš jautru meldiju, bet upes un ezeri tai aizslēdz sirdi. Pavasaris pārmet, ka ziema, ķēdēs slēgdama, gaužas par mīlestības trūkumu; viņš iet, saites raisīdams, noveļ slogus un atver sirdis. Maija mēnesī zēns skūpsta meiteni, no kā saule karsti iedegas un karsti skūpsta pasauli, kura kā brūte ģērbjas dārgākās puķu drēbēs.

Barona dzejoli iespiesti Pēt. Avīzēs: 1862. g. 1. nrā Pirmā muižiņa; 6. nra pielikumā Mūsu manta; 8. nra pielikumā Upe un cilvēka dzīve, Pavasara un rudens, Divējādas kapenes; 1863. g. 16 nra pielikumā Ziema. Pavasars.

Kā s a t ī r i ķ i s Barons stāv cieši kopā ar Valdemāru, tā ka nav katrā vietā no viņa izšķirams. Viņš aizņem dienas jautājumus un velk uz zobu atpakaļrāpulību, muļķību, kūtrību, zemsirdību. Viņš (kopā ar Valdemāru) nodibina latviešu literārisko satīru un tanī ieved tādus tipus kā Jēcis un Pēcis, Žvingulis un Brencis. Žvingulis ir paviegls jaunlaiku cilvēks, kas pārāk ātri pieķeras katrai uznākušai modei; Brencis ir veclaiku latvietis, sastindzis vecās ierašās. Šie tipiskie cilvēki izstrīdas par dažādām parādībām, kas griež uz sevi vērību: par

228

skolām, par dzelzceļiem, par valodu, par drēbju modēm, par Latv. Avīzēm. Sevišķi tiek ņemts uz grauda bizmanis, atpakaļrāpulis, nāvīgs jaunu laiku pretinieks, kas (kā ķīnietis) negrib šķirties no savas bizes. Šai satīrā atspoguļojas tā laika brašums, nebēdība, cīņas gars.

Savu vārdu Barons darījis nemirstīgu, sastādīdams L a t v j u D a in a s. Pie šī darba viņš pavadījis sava mūža lielāko daļu. Viņš pie tā ķērās, kad viņš vēl bija par mājskolotāju. Vēlāk, šo vietu atstājis, Barons veltīja visu savu laiku tautas dziesmām, kuras viņš vispirms saņēma no Brīvzemnieka rokām. Bet arī Valdemāram še sava dalība. Uz pēdējā ierosinājumu maskavnieki 1878. gadā apņēmās izdot izlasīti daiļu tautas dziesmu krājumu un šī nodoma izpildīšanu uzdeva Baronam un Brīvzemniekam. Lai varētu ievērot arī tās dziesmas, kas vēl tautā atrodamas, bet nav uzrakstītas, izlaida uzaicinājumu dziesmas iesūtīt. Panākumi pārsteidza: nāca dziesmas no malu malām. Kārtošanas un izlases darbi bija jāatliek vēlākam laikam, kad dziesmu pieplūdums cik necik mitējies. Tika atmests nodoms laist klajā dziesmu izlasi. Barons ķērās sagatavot krājumu, kas aptvertu visas iespiestās, uzrakstītās un sameklējamās tautas dziesmas.

Barona rokās nāca milzīgs tautas dziesmu skaits, gan ne visas uzreiz. Kad tautas dziesmu pieplūdums uz Maskavu cik necik rima, tur bija sanākušas, visus variantus un atkārtojumus līdzi skaitot, ap 54 000 dziesmu. Baronam nodeva savus t. dziesmu krājumus arī Zinību komisija, Jelgavas Rakstniecības nodaļa, Visendorfs. Kad 1893. g. Barons ķērās krājumu sagatavot iespiešanai, viņa rokās bija, ieskaitot jau citur iespiestās tautas dziesmas, pāri par 150000 tautas dziesmu. Pēc Latvju Dainu pirmās burtnīcas iznākšanas 1894. g. Barons saņēma jaunus t. dziesmu krājumus. No lielākiem, ievērojamākiem krājumiem viņām nāca rokās Bitnera un Bīlenšteina sakrātās, vēl neiespiestās dziesmas. Līdz 1. septembrim 1903. g. sakrāto tautas dziesmu skaits bija 213 120. Decembrī 1912. g. krājumu galīgi nokārtojot, caur Barona rokām bija gājušas 217996 dziesmas. No tām bija uzrakstītas Vidzemē 101901 dziesma, Kurzemē – 84 883 dziesmas, Latgalē – 13 144 dziesmas (bez tuvāka vietas apzīmējuma 18878). No apriņķiem visvairāk dziesmu bija devis Vidzemē Cēsu apriņķis (42490), Kurzemē Kuldīgas apriņķis (15944), vismazāk Vidzemē (neskaitot Veravas (Viru) apriņķi) Valmieras apriņķis (5439), Kurzemē Ilūkstes apriņķis (1101). Caurmērā iznāca uz tūkstoti iedzīvotāju Vidzemē 210, Kurzemē 175, Latgalē 41 dziesma.

Lai būtu iespējams milzīgo dziesmu skaitu iedabūt kādā kārtībā, Baronam bija jāķeras pie mehāniskiem līdzekļiem. Viņš izstrādāja plānu sevišķam skapim un lika to pagatavot. Skapis iedalās divās pusēs, katrā pa 35 atvilktnēm. Skapim tātad 70 atvilktnes manuskriptu iekārtošanai; pie tām nāk klāt 3 lielākas atvilktnes skapja apakšā materiālu glabāšanai. Katrā no 70 atvilktnēm 20 nodalījumi, kuros ietilpst zināma lieluma papīra strēmelītes, pa 150–200 vienā. Šis ir tā saucamais D a i n u  s k a p i s.

Manuskriptos piesūtītās un grāmatās iespiestās tautas dziesmas nebija šādā veidā Dainu skapī izlietojamas. Tās visas bija p ā r r a k s t ām a s uz noteikta lieluma papīra strēmelītēm. To tad arī Barons darīja, piepalīdzot dažiem studentiem. Katrā strēmelītē ietilpa četras rindas; ja dziesma bija garāka, turpinājumu rakstīja nākošā strēmelītē.

Atšķiramās strēmelītēs norakstītās tautas dziesmas tad nu varēja š ķ i r o t u n n o v i e t o t p a n o d a ļ ā m attiecīgās atvilktnēs un pa apakšnodaļām atvilktnes nodalījumos. Nebija tad nu arī vairs grūti katrā apakšnodalījumā ievest zināmu kārtību pēc alfabēta vai citādi. Vienādās dziesmas un variantus salika kopā. Manuskriptu iespiedumam sagatavojot, izraudzījās vienu no dziesmām par pamatu. Tai pielika klāt vienu vai, ja dziesmai atkārtojumi, vairāk skaitļu, kas norāda uz reģistru, kur atzīmēts dziesmas iesūtītājs, izlietotais dziesmu krājums, uzrakstīšanas vieta utt. Ja dziesmai ir atzīmēti varianti, tāpat ar skaitli norādot uz reģistru, doti atšķirošies vārdi. Varianti, kas atšķiras lielākā mērā, iespiesti sīkākiem burtiem pilnīgi, atkal pie šiem pieņemtā kārtā atzīmējot variantus.

Tā visos sīkumos nokārtojās lielais dziesmu skaits. Bet arī visa nepārredzamā dziesmu

229

kopība dabūja skaidri noteiktu veidu, ņemot par vadošo pavedienu cilvēka mūža gaitu. Šāds uztvērums vienkāršs un ģeniāls. Barons pats saka (L. Dainu Ievads XII, XIII) : «Kā labai teicējai jeb priekšdziedātājai ne vien daudz dziesmu jāzin, bet it sevišķi jāprot viņas katrā īpašā atgadījumā pareizi un piederīgi izlietot, tā arī kārtotājam šinī ziņā jābūt īstam pratējam, tautas dzīves un viņas gara virziena pazinējam... Nepietiek sabērt dziesmas sevišķos arodos it kā vienmuļīgus labības graudus, kas vieni otriem līdzīgi, vai mēs šur vai tur sauju izkampjam. Dziesmas pavada dzīves atgadījumus, darbus, godus, dzīras utt. Tie visi norisinājas īsākā vai garākā laikā, tie zināmā kārtībā sākas, turpinās, beidzas. Dziedātājām tādēļ zināmā brīdi jādzied piederīgas dziesmas, tās nedrīkst ar savām dziesmām nedz aizsteigties priekšā, nedz palikt pakaļā.»

Barons pie Latvju Dainām n o s ē d ē j a a p m ē r a m 25 g a d u s gandrīz dienu pie dienas. Viņš cēlās agri augšā (vasaru ap plkst. 5), pēc pusdienas darbus uz pāris stundām pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram. – Pie L. Dainām vēl lieli nopelni Brīvzemniekam un Visendorfam, vienam – krāšanas darbu ierosināšanā, otram – krājuma klajā laišanā.

Kad Latvju Dainas iznāca līdz galam, Barons sastādīja, redzēs spējai lielā mērā zūdot, ar savu piederīgo palīdzību L a t v j u D a i n u i z l a s i.

Latvju Dainu virsrakstā blakām Baronam zīmēts (nosaukts – Red.) H. V is e n d o r f s. Viņš rūpējās par to, ka Barona darbs var iznākt. Dzīvodams Pēterpili kā tirgotājs, Henrijs Visendorfs sagādāja līdzekļus, ar ko izdot pirmo sējumu, un panāca, ka turpmākos sējumus apgādā Pēterpils Zinātņu akadēmija. Darbam iznākot, viņš sekoja iespieduma gaitai un skatījās, ka tā nepārtraucas. Viņš piegādāja Baronam arī dažus manuskriptus un sarīkoja ekspedīcijas tautas dziesmu krāšanai. Visendorfs dzimis Vidzemē 24. (12.) martā 186I. g., miris 1. sept. (19. aug.) 1916. g.

L i t e r a t ū r a. Kr. Barona atmiņas. Ar dažiem pielikumiem. Sakopojusi Līna Baron, Rīgā 1924. – Laubes Indriķa Kr. B., Rota 1885, 9.–14. nr. – Teodora Kr. B., Jauna Raža III, 1899; tas pats: Tautas rakstnieki, 1913. – Tā paša: Kr. B., Piemiņas raksts, Rīgā 1923. – Tā paša: Kr. B. pamatuzskati par Latviešu tautas dziesmām, Latvju grāmata 1925, 5. burtn. – E. Blanka K. B., Latv. tautiskā kustība, Rīgā, 113–115; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latv. tautas atmoda, Rīgā 1927, 118–120. – J. Lapiņa K. B., Latvju grāmata 1923, 3, 1–12. – Tā paša: Krišjāņa Barona jaunības gadi, Ritums 1923, 3, 195–200.J. Velmes Barona tēvs un, viņa darbs, Brīvā Zeme 1923, 55. nr. Še arī citas atsauksmes par K. B. – R. Klaustiņa, A. Laiviņa, A. Zalta. – V. Eglīša atsauksmes par K. B., Latv.Vēstnesis 1923, 56. nr. – L. Bērziņa, Teodora, Kasparsona u.c. atsauksmes par K. B., Latvis 1923, 445. nr. – E. Melngaiļa K. B., Latvju Kareivis 1923, 54. – 56. nr. – Līgotņu Jēkaba, Kr. B. savā dzīvē un darbā. Biogrāfisks raksturojums, Rīgā un Cēsīs 1923. – Kr. B. Raksti I. A. Gobas ievada apcerējums, bibliogr. piezīmes un redakcija, Rīgā 1928.

4. SPĀĢIS

KURZEMES ZEMNIEKU APSTĀKĻI.Cīņā par latviešu tiesībām un labāku nākotni stājās priekšējās rindās nobrieduši vīri.

Valdemārs bija pusmūžā, kad viņš parādījās atklātībā. Vecāki par viņu bija vēl citi, kas cīnījās viņam blakām. Daži šīs pašas paaudzes cilvēki (tā, piem., Sēnberģis, Vītiņš u.c.) paliek no viņiem sāņus, iedami vācu iemītās pēdās. Še ieraugāma tālredzīgāko un spējīgāko izlase, kas, jaunus laikus nojauzdami, ķērās pie jauniem uzdevumiem. Pie Valdemāra vecākajiem centienu biedriem pieder Spāģis un Biezbārdis.

Andrejs Spāģis, Andreja un Ortes dēls, dzimis 1820. g. 14. (2.) janvārī Dunalkas Spāģu mājās. Viņa vecākiem bija arī vēl otrs dēls, Jānis, 6 gadus jaunāks par Andreju; abi viņi

230

izglītojās par skolotājiem (jaunākais Irlavas seminārā). Kad Andrejam bija 13 gadu, viņš ar visu ģimeni aiziet dzīvot uz Raibeniekiem, Durbes tuvumā. Savas pirmās mācības tad arī Andrejs saņem šejienes skolās. Uz Meldzeres īpašnieka Georga fon Dorotēzena priekšlikumu Cīravas mācītājam Volteram, lai pēdējs izrauga spējīgu latvieti, kas lai izmācītos ar viņa līdzekļiem par skolotāju (ne taisni viņa pagastam), Volters izmeklē Andreju Spāģi, kas tad 1834. g. rudenī iestājas Bergmaņa vadītā Cīravas–Dzērves skolā. Viņš beidz skolu 1837. g., bet paliek šinī mācības iestādē vēl vienu gadu Bergmanim par palīgu. Būdams pateicīgs savam labdarim, Spāģis nepieņem citu vietu, bet aiziet uz Meldzeri.

Par B e r g m a ņ a s k o l u, ko mācītājs Volters dibināja 1833, g., lai izglītotu Kurzemes pagastiem skolotājus, Spāģis nodod šādu liecību (Zustande II, 307): Skolotājs Bergmanis bija kā cilvēks teicams, bet par viņa skolu tas nebūt nav sakāms. Tanī mācīja daudz, bet visu ļoti pavirši, bez plāna, bez noteikta mērķa; pati būdama bez progresīva gara, skola nevarēja to dot saviem audzēkņiem, kaut gan tanī daudz runāja par Pestalocija un Sokrata metodi. Tomēr mums jāatzīst, ka toreiz šī skola bija kaut kas vēlams; bet mums no sirds jānožēlo, ka tajā trūka katrai skolai un īpaši katram skolotājam nepieciešamās metodikas, tāpēc arī tanī ilgāku vai īsāku laiku mācītie skolotāji, skaitā pāri par divdesmit, sniedza daudz mazāk, nekā kad tie būtu citādi sagatavoti.

Spāģis darbojas Meldzerē no 1838. līdz 1853. g. Šai laikā ir Valdemārs par skrīveri Ēdolē (1847–1849). Viņi satiekas un domā par darbību vispārības labā. Bet ari savus tiešos uzdevumus skolā Spāģis ņem plašāk, nekā parasts, un taisni no tiem izaug tie darbi, ar kuriem viņš tiek atklātībā pazīstams. Pati nodarbošanās skolā toreiz prasīja radošas spējas no tiem, kas to gribēja apzinīgi veikt: nebija programmu, ne likumu, ne mācības grāmatu. Spāģis saraksta Bērnu prieku un vācu valodas mācību (Pārcēlēju). Viņa sarakstītā Fizika palika neiespiesta.

Skolas dēļ izcēlās k o n f l i k t s starp pagastu un muižu. Meldzeres pagastam bija ierīkojis skolu muižas īpašnieks Georgs fon Dorotēzens. Viņš bija saviem ļaudīm ne vien humāns priekšnieks, bet arī audzinātājs. Jaunībā iedraudzējies ar Herbartu, viņš pazina jaunāko pedagogu (Dīstervēga, Cerenera, Dintera u.c.) mācības. Skolai viņš pagaidām ierādīja telpas savā dzīvojamā ēkā virs sava kabineta. Bet viņš rūpējās arī par to, ka tā nodibinās patstāvīga, un nodrošināja tai līdzekļus. Par skolu viņš pārtaisīja krogu (1841. g.), dāvinādams pagastam ierīkoto skolu līdz ar zemi un noguldīdams kapitālu skolotāja algai un pensijai. Viņa pēcnācēji tomēr atrāva Meldzeres pagastam likumīgi norakstīto dāvinājumu. Spāģis te nu uzņēmās pagastu aizstāvēt un iesniedza sūdzību pret muižu. Viņš gāja no vienas tiesas iestādes otrā, galā nekā nepanākdams. Tik vienu lietu viņš mantoja: iepazinās pamatīgi ar Kurzemes tiesām.

Spāģa attiecības pret priekšniekiem un garīgiem v a d ī t ā j i e m bija viņa skolotāja darbības pirmajā laikā ļoti labas, var teikt, draudzīgas. Viņš kārtīgi sarakstās ar mācītāju Volteru, ko viņš dēvē par tēvu. Šais vēstulēs viņš allaž piemin arī Dorotēzenu vai taisni viņa vai tā kundzes uzdevumā kaut ko paziņo par ģimenes un saimniecības lietām. Svarīgākas ir ziņas par skolām, par Irlavas semināru, par jaunām, arī Spāģa paša sarakstītām grāmatām, par apspriedēm. Daļu savu brīvlaiku Spāģis pavada kopā ar muižas īpašnieku, lasa ar viņu kopā laikrakstus un grāmatas, pārspriež dažādus jautājumus. Spāģim ir arī iespējams uzņemties ceļojumus, nodzīvot kādu laiku ārpus savas pastāvīgās darba vietas. Viņš pavada kādas vasaras Liepājas jūrmalā, apmeklē Irlavas semināru, Latviešu literāriskās biedrības sapulci Rīgā.

Interesantas ziņas par domu starpībām l a t v i e š u p ā r v ā c o š a n a s jautājumā sniedz Spāģis savā Volteram 1847. g. 12, novembri rakstītā vēstulē, Tās izsacītas 10. septembrī noturētā Latv. lit. biedrības sapulcē. Tanī uzstājas Valmieras mācītājs Valters ar priekšnesumu par latviešu pārvācošanu. Pēc viņa domām, tā atnestu latviešiem labumu, jo ar

231

vācu valodas palīdzību tie varētu vieglāk iegūt tālāku izglītību; latvieši izrādot lielu mīlestību uz vācu valodu; latviešu tauta reiz patiešām tā kā tā nozudīšot; pārvācošana nenotikšot uzreiz, bet pakāpeniski. Šādām domām noteikti stājas pretī Dundagas ārsts Bārs (Baar), dzimis latvietis, ievērojams valodas pētnieks (jaunās ortogrāfijas pamatlicējs). Atsevišķi latvieši varot iemācīties vāciski, neatmetot savu tautību, bet ne visa tauta. Būtu daudz panākts, ja katrs latvietis piesavinātos nepieciešamās zināšanas savā mātes valodā; bet pārāk daudz ir prasīts, lai katrs iemācītos vēl arī kādu svešu valodu. Latvieši mīl vācu valodu tikai tad, ja viņu bērniem ar to pašķirts labāks liktenis. Ja latviešiem reiz jānozūd, tad apstākļi uzspiež lielo jautājumu: vai tie tad varētu saplūst ar vācu tautu? Par piepešu pārvācošanu nevar būt runa; bet arī pakāpeniska maz derētu, jo tā nāk par vēlu; šis veikals būtu bijis jāsāk jau 1818. g., kad varenākie vācieši gribējuši aizkavēt, ka zemnieks netiek par vācieti. – Spāģis apzīmē Bāru par apzinīgu latvieti, kas visās savās runās parāda karstu mīlestību uz savu tautu; atsevišķus cilvēkus viņš jauj pelt, bet nekad visu tautu, ko viņš stingri aizstāv un sekmīgi novērš tai katru uzbrukumu.

Ir saprotams, ka, uzņemdamies aizstāvēt pagastu sūdzībā pret muižu, Spāģis nevarēja ne Meldzerē palikt, ne arī citur Kurzemē skolotāja vietu dabūt. Viņš aizgāja uz I e k š k r i e v i j u un tika tur kādā muižā par pārvaldnieku. Bet te viņš atzina, ka viņa zinības zemkopībā trūcīgas. Tās papildināt viņš devās uz V ā c i j u. Viņš klausījās lekcijas Ličenā (pie Leipcigas), Berlīnē un Eldenā, neaprobežodamies ar zemkopības studijām. Berlīnē viņš (1859) satika Kronvaldu, ar kuru kopā esot stipri atdzīvinājās interese par latviešiem.

Eldenā studēdams, Spāģis lasīja 1860. g. februārī Karalauču avīzē (Königsberger Zeitung) cildinošu rakstu par Kurzemes zemnieku apstākļiem. Spāģis sastādīja pretrakstu, kas (1860. g.) iznāca brošūrā un saīsināts Ķelnes avīzē (Kölner Zeitung). Ar to Spāģis izaicināja vairāk vācu publicistu, to starpā advokātu Naumani, kas uzbruka Spāģa pretrakstam. Spāģis, kas pa tam atkal bij iestājies kādā vietā Krievijā, atstāja šo, nometās Pēterpilī (kādu laiku Valdemāra dzīvoklī) un sarakstīja par Kurzemes zemnieku apstākļiem biezu grāmatu, kas iznāca i 1863. g. Vēlāk viņš atkal ieņem dažādas vietas: Rjazaņas guberņā par degvīna brūža, Maskavā par rauga fabrikas vadītāju. No 1867. līdz I869. g. viņš uzturas Maskavā bez kāda darba un peļņas. Tad viņš top par pārvaldnieku Meščerska muižās Smoļenskas guberņā un iepelnās tik daudz, ka grib nodibināt kādu patstāvīgu uzņēmumu. Šai nolūkā viņš ierodas Saratovā. Še viņš sasirgst ar holeru un mirst 29. (17.) jūlijā 1871, g. Sveši ļaudis viņu paglabā 1. augustā.

Spāģim r a k s t u l a t v i e š u v a l o d ā maz: skolas grāmatas, daži īsāki apcerējumi. Bez tam viņš strādājis, Brīvzemniekam palīdzēdams, pie krievu–latviešu–vācu vārdnīcas.

Spāģa s k o l ā m n o d o m ā t ā s g r ā m a t a s ir: Bērnu prieks un Pārcēlējs. Pirmajai šāds tituls: B ē r n u p r i e k s jeb maza, maza grāmatiņa, caur ko bērni viegli, ātri un skaidri var iemācīties lasīt. Visiem Latviešu bērniem par labu apgādāta no A. S. Den Freunden der Lautirmethode gewidmet, Jelgavā 1844. Alfabēts nav nostādīts pašā priekšā, bet patskaņi mazajos burtos. Tie savienojas ar līdzskaņiem par zilbēm, kam nav vārdu nozīmes. Turpmāk pāriet uz vārdiem un lielajiem burtiem. Otrā daļa ir nesakarīgi teikumi, pārejot no vienkāršiem uz saliktiem. Tālāk sakarīgi gabali, vēstuļu, apliecību, kvīšu paraugi. Beigās grāmatu slava. Grāmatas ir trepes, kas celtas no zemes uz debesīm. Bet katram, lai kungs vai kalps, zemnieks, amatnieks, mācītājs vai māceklis, luters, jūds vai katolis, ņemams vērā šāds norādījums:

To darīt, kas tev pienākas,Bez viltus un bez blēdības.Vācu valodas mācības tituls: P ā r c ē l ē j s, kas māca skolas bērniem viegli no Latviešu

valodas uz Vācu valodu pārcelties. Gaismā laists no A. Spāg, Meldzeres pagasta skolmeistera. Jelgavā, driķēts pie J. V. Stefenhāgen und dēla, 1847. Spāģis ķēries pie šis grāmatas sarakstīšanas, Irlavas semināra direktora Sadovska ierosināts. Grāmatai sarakstījis priekšrunu pazīstamais latviešu rakstnieks, Jelgavas mācītājs V. Pantēnijs,

232

izsacīdams savu prieku, ka šāda grāmata iznāk, ko viņš sen vēlējies redzēt drukātu, bet pašam nav bijis vaļas un citi «apnike un piekuse pie tā grūta darba». Redzams, ka Pantēnijs vadījis iespiedumu. Viņš atradis grāmatā trūkumus. Arī sarakstītājs par tiem pārliecinājies un grib pielikt klāt pārlabojumus. Pantēnijs no tam atrunā; lai paliek otram izdevumam. – Grāmata sastādīta pēc tulkojamās metodes, par paraugu ņemot Āna (Ahn) franču valodas mācību, ejot no vienkāršiem teikumiem pie saliktiem un grūtākiem. Pēdējā daļā sakarīgi gabali vācu valodā. Pašās beigās darba slava; pēc tās teikums: Tadeln ist leichter, als besser machen. – Pirmā vācu valodas mācība, Jaunā Stendera, iznākusi 1820. g. No 1847. līdz 1850. g. (pēc Spāģa liecības) iznākušas trīs, to starpā divas latviešu sastādītas.

No ī s a j i e m a p c e r ē j u m i e m Spāģi labi raksturo viņa raksts, kas iespiests viņa brāļa piemiņai izdotā grāmatā: Draugu vaiņags (1853). Šī apcerējuma virsraksts: Lai paliek lepnība pa vienu un līšana pa otru roku; ej to labo vidus ceļu. Līdzīgi Valdemāram, viņš vērtē cilvēku ne pēc viņa bagātības, kārtas, gudrības, bet pēc viņa tikumības. Lepns ir tas, kas kādu viņam piešķirto dāvanu dēļ sevi tura par pārāku nekā citi. īsti prātīgie cilvēki atzinuši, ka katrs cilvēks, lai daudz, lai maz zinādams, turēdams, iespējams, ir viņu brālis, kam rādāma mīlestība. Lepnos pabalsta lišķi un līdēji, kas pret citiem izturas ne pēc tās vērtības, kādu viņi pie tiem atrod, bet gribēdami tiem patikt un glaimodami viņu vājībām. Līdēji apsedz mūsu vainas, klusina un iemidzina mūsu zināmu sirdi. «Tāds līdējs ir sliktāks nekā zaglis un slepkava; šie ņem un maitā laicīgu mantu un mirstamu miesu; bet līdējs maitā mūsu zināmu sirdi, mūsu garu.»

KURZEMES ZEMNIEKU APSTĀKĻI. Ievērojamas ir Spāģa vācu valodā sarakstītās grāmatas par Kurzemes zemnieku apstākļiem. Tās izaug no viņa personiskiem, rūgtiem pārdzīvojumiem, kas viņu padara par Kurzemes zemnieku apstākļu pamatīgu izpētītāju un latviešu karstu aizstāvi. Pirmā no šīm grāmatām ir neliela brošūra (40 lappuses) : Zur Emancipationsfrage des russischen Volkes. Die Zustande des Freien Bauernstandes in Kurland. Von einem Patrioten. Leipzig, 1860. Pretī Karalauču avīzes korespondentam viņš norāda, ka Kurzemē ne baznīca, ne skola, ne zemnieku tiesiskie apstākļi nepelna uzslavu, ka visās vietās privileģētie vācieši izmanto un nospiež latviešu zemniekus. Par attiecībām starp luterāņu mācītājiem un draudzēm dod liecību līdz simttūkstošiem skaitāmi pārgājēji pareizticībā. Skolu ir maz, un tikai nedaudz mācītāju un muižnieku tās veicina. Ir notikuši mēģinājumi jau tā šauro Irlavas semināra programmu sašaurināt. Kurzemes 1817. gada zemnieku likumus raksturo īpaši tas, kas zemniekiem aizliegts: tie nedrīkst guberņu atstāt, iet uz pilsētām, izraudzīties citu nodarbošanos kā tikai zemkopību, kungu bez kunga atvēles sūdzēt utt.

Ka Kurzemē patiesi nomanāmi jauni laiki un ka tiem ir savi aizstāvji arī muižnieku aprindās, norāda virspilskunga Emīla fon der Ropa runa, kurā viņš (1853) mēģināja atspēkot uzbrukumus Irlavas semināram. Šur tur nomanāmais sevišķais gars neesot nekas cits kā l a i k a g a r s. Nekas nav aplamāks par apgalvojumu, ka skolotāji to darina. Uz skolotājiem atstājuši iespaidu ne tikai viņu skolotāji, bet visa viņu apkārtne un uz šo augstākās mācības iestādes un universitātes; tomēr arī šīs nav par sevi noslēgtas, bet ir atkarīgas no kultūras attīstības visā cilvēcē, no kā ceļas laika gars, kas ir tik spēcīgs, ka valdniekiem un tautām viņa priekšā jānoliecas; tāpēc viņas aizrauj arī skolotājus, kuri nevar viņu apturēt (Zustände I 16).

Spāģa atbilde uz viņa iepriekšējās brošūras kritikām aptver biezu grāmatu (380 lappuses): Zustande des freien Bauernstandes in Kurland nach dem Gesetze und nach der Praxis im Lichte des modernen Russlands, II Theil, Leipzig 1863. Par moto ņemts Hūgenbergera pants (citēts latviešu valodā) :

Nav allaž strīdiņš uz ļaunu,Bet daudzreiz ir labu dar:Tas gaišumu dzemdina jaunuUn sasilda sirsniņas ar.

233

Tā ir enciklopēdija, kurā atzīmēts viss, kas latviešu labā ap to laiku sacīts un darīts, kas, no otras puses, latviešu attīstību aizkavējis un vēl aizkavē. Pēc kritiku atspēkojumiem par šī darba pirmo daļu autors uzrāda pašu vāciešu spriedumus par vācu valdību Baltijā, apskata vācu rīcību tagadnē un izsaka domas par nākotni. Sevišķi ņemti vērā saimniecības apstākļi, baznīca, skola, literatūra.

Spāģa atzīmētos spriedumos par Baltijas apstākļiem atrodam šādus: Kurzeme pieder muižniekiem; īstie zemes iedzīvotāji ir viņu īpašums (Tillings, profesors Jelgavā, 1793). Igauņu sādžas izskatās miera laikā, it kā tās nupat būtu piemeklējuši postoši tatāru pulki (ceļotājs Kols, 1844). Baltijas zemnieki tikuši par proletāriešiem visīstākā veidā (Budeus, Leipcigā 1847). Latvieši un igauņi pret 14. gadsimteņa beigām noslīkuši visdziļākā postā, tikuši par baltiem nēģeru vergiem (vēsturnieks Rūtenbergs, 1860).

Par pārgrozībām zemnieku lauksaimniecībā raksta Jelgavas mācītājs R. Šulcs (Kurl. landw. Mitth. 1852, Nr. 1–3). Zemnieki atsvabināti, tikuši pa daļai patstāvīgi. Muižas pieņem algotus spēkus. Bet izrādās, ka trūkst kalpu. Šulcs meklē pēc iemesliem. Zemnieks negrib strādāt. Latvieša pamatīpašības esot kūtrība un bailes no darba. Latvietim ir paruna: Ka tik to laiku var izvilkt. Tas ir mantojums no dzimtbūšanas. Ar laiku to novērsīs. Uz to palīdzēs skolas. Šulcs tad uzaicina gādāt par to, ka latviešu jaunatne krietnās kristīgās tautskolās uzaugtu par dievbijīgiem, paklausīgiem, čakliem, krietniem zemkopjiem. No bērniem tad mācīšoties arī vecie. Tikai vajagot krietnu skolotāju, kas nav algojami sliktāk par sulainiem un vagariem. Šulcam rakstīja pretī Jaunpils dzimtkungs barons A. fon der Reke, aprādīdams, ka kalpu krīzi nevar izskaidrot ar latviešu kūtrību un bailēm no darba. Viņš dažus gadus atpakaļ atcēlis klaušus, izdevis 1847. g. pēdējās mājas uz renti, bet ļaudis ir krietnāki strādnieki nekā agrāk, un viņam netrūkst darba spēka. Muižas vainīgas, ja kalpi no tām bēg.

Skolas, t a u t a s i z g l ī t ī b u kā līdzekli pret laika jaunumiem ieteic arī Braše (Balt. Mon.–Schr, October 1862). Viņš pieskaita pie brīvās kustības galvenajiem kavēkļiem zemnieku kārtas garīgās, sevišķi reliģiski tikumiskās izglītības trūkumu. Nolaidībai tautas izglītībā jaunas sekas, kas parādās masu izceļojumos, pareizticīgo kustībā Vidzemē, baptistu darbībā Kurzemē, pravieša Leinberga panākumos Igaunijā. Vēl lielāks tiek jaunums, ja materiālai svabadībai pievienojas tautisks reibulis. Skolas literatūra palikusi bērna autos; tās vietā stājusies dienas prese pārspīlētā veidā. – Spāģis piezīmē, ka Braše izlieto arī izglītības izkārtni par līdzekli pret zemnieku brīvību: neskolotiem nav novēlama svabada kustība; skola paturama kalpinātāju aizbildībā. – Silti Spāģis piemin arī īstos skolas draugus, pašaizliedzīgos latviešu skolu dibinātājus un apgādātājus, mācītājus: Paufleru Kursīšos, Volteru Cīravā un Pantēniju Jelgavā. Viņš griežas pie Kurzemes skolotājiem ar u z a i c i n ā j u m u m o s t i e s, s t r ā d ā t. «Nepieciešamie valstu, tautu un atsevišķu cilvēku labklājības pamati ir zinības un tikumība. Pēdējo iegūst, patiesību pareizi atzīstot. Bet, kas īsti patiesība ir vai nav, par to var būt dažādas domas. Tāpēc mums jācenšas izpētīt patiesību. Ceļš uz sirdi iet caur galvu. Tad nu krājiet nemitīgi zinības un apgaismojiet tautu. Septiņi simti gadus tā jau gulējusi; tāpēc mostieties un modiniet gulošos. Skatieties uz vācu goda viņiem, kas tik daudz darījuši un vēl dara mūsu nabagās, tumsā taustošās tautas labā; ņemieties viņus par priekšzīmi. Jūs, kas no tautas cēlušies, viņas miesas un asinis, jūs gribat gulēt? Ir laiks, tāpēc mostieties!»

Latviešu l i t e r a t ū r a s sākumā un viduspunktā Spāģis nostāda Veco Stenderu, atzīmē viņas niecību un norāda uz latviešu nacionālās avīžniecības sākumiem, kam jāiztur stipri uzbrukumi no vāciešu puses.

Spāģis atrod Baltijas vāciešu starpā arī tādus vīrus, kuru domas aizsteigušās gadu desmitiem attīstībai priekšā. Valmieras mācītājs Braunšveigs publicē (Rig. Handelzeitung 1862) attiecībā uz b a z n ī c a s r e f o r m u šādus priekšlikumus: jāpārdod mācītāju muižu zeme un jādod mācītājiem cieša alga; jāatceļ piespiesta kristība, iesvētīšana, laulība; dzimtu

234

saraksti jāved valsts iestādēm; jāieved obligatoriska civillaulība. – Tāpat vācu aprindās norāda, ka B a l t i j a s t i e s l i e t u z i n ā t n e palikusi pakaļ Vācijai par kādiem 50 gadiem. Baltijā nespriež tiesu pēc juridiskiem prasījumiem, bet pēc sastingušiem vietējiem noteikumiem un statūtiem. Tiesību zinātne nav arī virzāma uz priekšu ne tiesā, ne salonā, bet sakarā ar visu sabiedrisku iekārtu un valdības iestādēm.

Spāģis jūt un redz, ka viņš ar saviem centieniem nestāv v i e n s. Tas viņam dod pamatu droši uzstāties. Ne tik vien viņam domu biedru kā pulciņš latviešu inteliģences, kas nojauš savas tautas atmodu; lielā vācu tauta devusi atbalstu viņa cīņai, un ar sevišķu cerību viņš noskatās uz mostošos krievu tautu. Tikai Baltija vēl iestingusi; bet arī še mostas jauni spēki. Noveļams nelaimīgais slogs, kas guļ uz latviešiem un igauņiem, – un viss še zels un plauks.

L i t e r a t ū r a. Brīvzemnieka Andrejs Spāģis, Br. Raksti II, 1, 6–19. A. Klona A. S., Jaunības Tekas 1920, 1. nr. – A. Birkerta Andreja Spāģa vēstules Kurzemes skolu tēvam J. K. Volteram, Izgl. Min. Mēnešraksts 1926, 6–24, 119–136. – Kr. Bahmaņa A. Sp. laikmeta liecinieki, Izgl. Min. Mēnešraksts 1929, 4. un Cīņa pret A. Sp. skolu un viņa kultūras darbu Meldzerē, turpat 7./8. burtn.

5. BIEZBĀRDIS

Būdams visvecākais tautas atmodas laikmeta apzinīgo darbinieku starpā, Biezbārdis parādās atklātībā ne agrāk par saviem jaunākajiem biedriem. Atšķirdamies no Spāģa, ko ierāva cīņā ārēji piedzīvojumi, Biezbārdis nogatavo sevī tautisko domu visā klusībā. Kad atnācis laiks to klaji izpaust un aizstāvēt, viņš parādās latviešu censoņu vidū ar jaunekļa sajūsmu un aizrautību. Viņš uzstājas par radikāliem pārgrozījumiem latviešu sabiedriskā un garīgā dzīvē, gan vēlāk nākdams nesaskaņā ar latviešu tautībniekiem. Latviešu literatūru viņš padziļināja īpaši zinātnes laukā, kā latvietis aplūkodams un latviešu valodā iztirzādams tīri zinātniskus jautājumus.

Kaspars Ernsts Biezbārdis, vēlāk saukts Bezbārdis, dzimis 8. dec. (26. nov.) 1806. g. Pavasara pagasta Biezbāržu mājās, Slokas draudzē. Viņa tēvs bija še saimnieks, tirgojās arī ar labību un miltiem un turēja dažas liellaivas. Viņš bija kādu laiku arī par zemnieku tiesnesi un mira kā Belles muižas muižkungs (pie Katlakalna). Viņš varēja saviem dēliem (bez Kaspara vēl jaunākajam Jēkabam) pieņemt mājskolotāju un sūtīt tos Rīgā elementārskolā. Vēlāk viņš tos nodeva Pavasara muižas vējdzirnavu rentnieka turētā mājskolotāja mācībā un 1818. g. Salaspils mācītāja Vendta skolā un pansijā. Mācītājam nodarbojoties ar citām lietām, skolniekiem bija jātiek uz priekšu pašiem uz savu roku. Kaspars Biezbārdis šādā kārtā ielauzījās grieķu valodā un ģeometrijā. 1820. g. viņš iestājas Rīgas ģimnāzijā, bet nevar mācībām sekot. Pa tam arī tēva mantas apstākļi tikuši spaidīgi, un tikai ar Vendta palīdzību, kas pārnācis uz Rīgu par Jēzus baznīcas mācītāju, viņš nobeidz ģimnāzijas kursu. Viņš no 1821. g. jūlija studē Tērbatas augstskolas pedagoģiski filozofiskā seminārā un to beidz 1826. g. kā graduēts students. Pēc tam viņš ir par mājskolotāju mācītāja Vendta namā, nodarbodamies pie tam ar privātstundām un filozofijas un matemātikas studijām, ģimnāzijas matemātikas virsskolotāja Zobena (arī latvieša) pabalstīts. Zobenam mirstot (1831), Biezbārža dzīve Rīgā top drūma un tukša, un viņš 1832. g, dodas atkal uz Tērbatu, kur nodarbojas ar matemātiku, filoloģiju un teoloģiju. Naudas avotiem izsīkstot, viņš 1833. g. augustā pāriet uz Vīlandes apriņķskolu par zinātņu skolotāju. 1845. g. viņu ieceļ par inspektoru. Dabūdams pensiju, viņš 1853. g. izstājas no dienesta un turpmākā gadā pārnāk uz Rīgu. Še viņš pasniedz stundas dažās privātskolās un sāk ciešāk nodarboties ar latviešu lietām.

Ar saviem p i r m a j i e m r a k s t i e m latviešu valodā Biezbārdis nāca klajā Mājas Viesī 1860. g. Se viņš iespieda apcerējumu par Hērodota skutiem. Sniegdams pārgrozītas latviešu

235

rakstības paraugus, kur atmesti dubultnieki un h kā garuma zīme, viņš iespieda Mājas Viesī (1863) rakstus: Ģipsas vērtība zemes kopējiem, Grāmata saviem mīļiem draugiem Kurzemē un Vidzemē, Kāds vārds par dzīves kārtām pasaulē, caur ko un kā viņas cēlušās.

Iznākot Pēt. Avīzēm, Biezbārdis piedalījās pie tām. Pašā pirmajā numurā iespiests viņa raksts par K r i e v u v a l s t s g a d u t ū k s t o t i. Tanī viņš norāda, ka senās krievu hronikās, par krievu valsts dibināšanu runājot, minēts arī latvieša (latgaļa) vārds, ka arī latvietim dalība, Krievijā valdību iekārtojot, ka jau savā valodā latvietis slāvu ciltij tuvākais radinieks. Tā bija noteikta nosvēršanās uz krievu pusi.

Kādā no turpmākiem numuriem Biezbārdis rakstīja p a r d v ē s e l i (Ko var dvēsele atzīt? Kas tai spējams?). Šis ir pirmais filozofiskais raksts latviešu rakstniecībā. Pats autors ieminas, ka daži par to jaunosies, sacīdami: «Tas... uzdrīkstas par tādām lietām runāt latviski. Tāds amats ir tam jāliedz; un, ja tas grib ko teikt, lai teic un raksta vāciski. Latvietim tas nepieder.» Rakstā uzrādītas vācu prātnieku Kanta un Hēgeļa domas par dvēseli. Pirmais no viņiem māca, ka dvēsele atzīst vienmēr to, kas tai tikai šā vai tā liekas, izrādās, bet ne mūžam, kas un kā patiesi ir, otrs, ka viss, kas patiesi ir, stāv no mūžības gatavs cilvēka dvēselē, ka nekas nav ārībā un laicībā, kas nav jau bijis garā, un nekas nav garā, kas neklīst ārībā un laicībā. Pret rakstu cēla iebildumus Līventāls, pretī jautādams: ko dvēselei būs atzīt un ko tai būs iespēt? sevišķi: Kas zemniekam jāzina? – un tad aizrādīdams, ka skolās sevišķi ticības mācības mācāmas, ka papriekšu apstrādājamas sirdis un tad galvas. Biezbārdis atbild, ka viņš neizprot jautājumu: Ko dvēselei b ū s atzīt, b ū s iespēt? L. taču nedomāšot, ka cilvēka dvēselei būs iespēt; ko tā nespēj, vai arī ka tai nebūs v i s u iespēt, ko tā iespēj. Zemnieks pieder cilvēku, ne lopu kārtai, tāpēc viņam pēc iespējas jāzina tas pats, kas visiem citiem cilvēkiem, un bez tam vēl daudz, kas pie viņa aroda pieder. Ērmīga lieta esot arī sirdi kopt bez galvas. Līdzīgus iebildumus kā Līventāls cēla pret Biezbārža rakstu A. Bīlenšteins.

Ļoti svarīgs Biezbārža mūžā bija 1863. g a d s. Izceļoties poļu dumpim, Baltijas muižnieki pasniedza ķeizaram padevības adresi. – Rīgas latviešu inteliģence nolēma pasniegt adresi arī no latviešu puses. To sastādīja Biezbārdis un pirmais parakstīja. Viņš pārrakstīja arī Mežamuižas zemnieku sūdzību par muižas īpašnieku uz visaugstāko vārdu. Biezbārdi nu uzlūkoja un sodīja par musinātāju uz dumpi.

B a l t i j a s m u i ž n i e k u a d r e s i iesniedza ķeizaram 17. aprīlī 1863. g. Baltijas ģenerālgubernators. To parakstījuši Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas muižnieku priekšnieki. Tanī izsacīta varbūtība, ka varētu izcelties ar ārvalstīm karš, kurā Baltijas provinces būtu pirmie valsts aizsargi un pirmais kaujas lauks. Ienaidnieki tad pārliecināsies, ka visus Baltijas iedzīvotājus vieno ar Krievijas īstajiem iemītniekiem padevība tronim un valdniekam, neskatoties uz valodas un iestāžu dažādību.

L a t v i e š u a d r e s i saņēma Vidzemes žandarmērijas priekšnieks 1863. g. augustā, lai nodotu ķeizaram. Še pieminēts Baltijas muižnieku norādījums uz šo provinču valodu un iestāžu dažādību, kas spēj sacelt domas, ka starp šejieni un valsti nevarētu būt ciešas saites. Latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās pēc savas tautas garīgas attīstības literatūrā dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc patvaļības. Bet latvieši savā valodā atrod radniecību ar krievu (slāvu) tautas valodu, tikai iestāžu dažādība atdala latviešus no ķeizara īstajiem pavalstniekiem. Tad kļūmīgais turpinājums: Augstais valdniek! Novērsi šos šķēršļus un ļauj mums savienoties ar tavu lielo krievu tautu vienā saimē. To mēs atzīstam par savu likteni un pienākumu.

M e ž a m u i ž a s z e m n i e k u pārstāvis Zīdermanis ieradās Rīgā 1863. g. jūlijā un griezās pie garīgā semināra latviešu valodas lektora Kraukļa, lai viņš sastādītu lūgumu ķeizaram. Vilcinādamies Krauklis to galā uzrakstīja un Biezbārdis pārrakstīja. Zemnieki sūdzas, ka kņaza Līvena Mežamuižas valde izlaupījusi pagasta magazīnu, rekrūšu un bāriņu krājkasi; bez tam viņi vēlas, lai par pagasta ierēdņiem apstiprina viņu pašu ievēlētos pagasta

236

locekļus. Jau agrāk iesniegtās sūdzības izmeklēšanas dēj ieradusies Mežamuižā komisija, ieslēgusi pagasta vecāko Veilandu dzelzīs un sodījusi septiņas personas simts žagaru cirtieniem uz kailas miesas.

Zīdermaņa lūgumrakstu nosūtīja. Tad Zīdermani arestēja kā musinātāju uz dumpi. Drīz pēc tam arestēja arī Biezbārdi kā musinātāju dalībnieku. Viņa konfiscētos papīros atrada arī liecības par viņa dalību pie latviešu adreses. (Bandreviča Notikumi.latv. atm. laikmetā.)

Biezbārdi 1863. g. septembrī a i z s ū t ī j a u z K a l u g a s g u b e r ņ u, kur viņu vispirms nometināja Borovskas pilsētā. Rakstiem krievu avīzēs un Biezbārža sievas lūgumiem bija tas panākums, ka viņu pārvietoja uz Kļinu Maskavas guberņā un pēc dažiem mēnešiem viņam atļāva atgriezties a t p a k a ļ u z R ī g u. Še viņš pārnāca 1866. g. un tika iecelts par Rīgas garīgā semināra vācu valodas skolotāju. Viņš bija kādu laiku arī par latviešu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.

Būdams jau labi gados, Biezbārdis tikai tagad sāka noteikti savus spēkus veltīt latviešu rakstniecībai. Viņa pirmās grāmatas latviešu valodā iznāca 1869. g. Tās bija: Mūsu valoda un viņas rakstība, Tacita Ģermanija un Svevija, Šillera Pulksteņa dziesma. Tās apgādāja rosīgais grāmatizdevējs K. Štālberģis. Viņš bija nodomājis izdot virkni labāko darbu pasaules literatūrā ar nosaukumu: Citu tautu rakstnieki. Šai virknē ierindojās minētie Biezbārža tulkojumi. Kopā ar Štālberģi Biezbārdis izdeva arī laikrakstu Pasaule un Daba.

Biezbārdis, kas piederēja priekš sava trimdas laika pie pirmajiem Rīgas latviešu biedrošanās veicinātājiem, darbojās arī 1868. g. nodibinātajā Rīgas Latviešu biedrībā, bet nāca n e s a s k a ņ ā a r š ī s b i e d r ī b a s v a d ī t ā j i e m. Kad latviešu nacionālisti sadūrās ar krievu avīžniekiem, kas neslēpa savas pārkrievotāju tendences, Biezbārdis nostājās latviešu tautisko centienu apkarotāju pusē.

Z i n ā t n i s k i Biezbārdis nodarbojās līdz mūža beigām. Viņš sastādīja pirmo ģeometriju latviešu valodā: Geometrija jeb āruma sinatnība, kua rakstuas zelis Kaspar Bezbardis, zitkart Biazbardis, Rīgā 1874. Gribēdams atspēkot Šleihera pret viņu celtos iebildumus, Biezbārdis laida 1883. g. klajā grāmatu: Hērodota skuti un mūsu vectēvu ciltsstāsti.

Sava mūža p ē d ē j o s g a d u s Biezbārdis nodzīvoja pie sava dēla Maskavā, kurp aizgāja 1884. g. Še viņš mira 12. septembrī (31. aug.)

Biezbārdis rakstījis vāciski un latviski. Savos rakstos v ā c u v a l o d ā viņš piedalās latviešu inteliģences cīņā pret Baltijas vācietību, aplūko arī dažus zinātniskus jautājumus. L a t v i e š u v a l o d ā viņš mēģinās dzejiskos tulkojumos un  l i e k  p a m a t u  l a t v i e š u  z i n ā t n i s k a i  prozai.

Sastādīdams 1863. g. iesniegto latviešu adresi uz Mežamuižas zemnieku sūdzību, Biezbārdis aktīvi piedalījās latviešu tautiskā kustībā. Ar to viņš deva iemeslu vajājumiem no Baltijas vāciešu un lietas apgaismojumam no krievu avīžnieku puses. Maskavas krievu avīzē Русский Курьуер iespiests par Biezbārdi un viņa cīņām plašs raksts (Безбардис, Латышский всеподаннейший адрес 1863.г. и латышская Петербургская газета, Р. К.,1881. g., 227., 230., 231., 234., 236. nr.)  Trimdā būdams, Biezbārdis rakstīja vācu valodā par Baltijas apstākļiem.

Par l a t v i e š u  c ī ņ u  s a v a s  v a l o d a s  u n   i z g l ī t ī b a s  l a b ā  Biezbārdis runā brošūrā: Der Sprach–und Bildungskampf in den baltischen Provinzen Russlands, Bautzen 1865. (Šis Biezbārža raksts iespiests latviski Dzimtenes Vēstnesī 1910. g. 82.–114. nr. ar virsrakstu: Valodas un izglītības cīņa Baltijā.) Par moto ņemti evaņģēlija vārdi (Lūk. 8, 17): «Nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā.» Biezbārdis grib atmaskot Baltijas vāciešu centienus pārvācot latviešus. Latvieši daudz tuvāk rada krieviem. Bet to latviešiem nedrīkst teikt. Kas to dara, to vajā un izsūta. Tādā kārtā apjūk tie latvieši, kas vāciešiem par labu negrib aizliegt savu tautību: viņiem jādomā, ka vāciešu pusē paša ķeizara griba. Latviešu pāreja pareizticībā uzskatāma par taisnu

237

atmaksu asiņainai katastrofai priekš 700 gadiem, kad latvieši bijuši piespiesti atstāt no krieviem pieņemto kristīgo ticību. Lai latviešus pārvācotu, vācieši palaiž latviešu skolas, apspiež latviešu literatūru, izraida no zemes latviešus, kas vācietības priekšā nelokās. Biezbārdis dod pārskatu par latviešu rakstniecības attīstību (pa daļai pēc Spāģa), uzrādīdams centīgākos latviešu pārvācotājus (bīskapu Valteru, R. Šulcu, G. Braši), tomēr arī latviešu labvēļus, pie tiem pieskaitīdams Veco Stenderu, Bīlenšteinu. Beigās Biezbārdis raksturo vācu sabiedrību, sevišķi vācu vadītās Latv. literāriskās biedrības nelabvēlīgās attiecības pret latviešu nacionālajiem laikrakstiem (Mājas Viesi, Pēt. Avīzēm), pievezdams Neikena cirkulāru (1. martā 1865. g.), kurā tas kā ceļa biedra izdevējs nostājas pret šīs biedrības vadītājiem.

Biezbārdim pieraksta vēl divi citas brošūras, kas uzrāda, cik sīksti Baltijas vācieši turas pie savām vecajām tradīcijām un privilēģijām. Tās ir: Zustände und Eigenthümlichlceiten in den baltischen Provincen Russlands, Bautzen 1865; Meditationen zur Forderung der Eintracht zwischen Russen und Deutschen in den baltischen Provincen Russlands, Bautzen 1866.

Biezbārdis rakstījis zinātniskus rakstus vācu izdevumos. Laikrakstā Inland: Die Seelenzeit im Fellinschen, 1852, 51. nr.; Wanderung und Entstehung der Seen, nach estnischen Sagen, 1853, 7. nr.; Geographische, historische u. etymologische Curiositaten, 1853, 21.–33. nr.; Der deutsche Sylbenton u. sein Einfluss, 1857, 47. nr.; Finnland, 1859, 20. nr. Bunges arhīvā: Materialien zur Geschichte der Stadt Fellin, I, 127–172; Tee Uppeneeki oder die Letten an der curischen Aa, II, 86–93. Slavisches Centralblatt: Ein Wort uber das alte lettische Volkslied, 1865, 3.–4. nr.

D z e j ā Biezbārdis mēģinājies, pārdzejodams latviski dažus klasiskus darbus. Viņš tulkoja Š i l l e r a P u l k s t e ņ a d z i e s m u, kas izdota kopā ar Brīvzemnieka (Treilanda) tulkojumu. Savu darbu viņš dāvina agrākajiem šīs dziesmas tulkotājiem Hūgenbergeram un Lundberģim. Ne viscaur viņš savus priekštečus pārspēj, sevišķi ne Hūgenbergeru. Piemērs:

HūgenbergersPie darba, ko no tiesas darām, Gan vārds no tiesas pienākas, Kad labu runu turēt varam,

Tad darbošana pašķiras.B i e z b ā r d i sPie darba, ko no sirds mēs sakam Kāds vārds no sirds gan pieklājas; Kad krietnās runās

pie tā nākam, Tad darbs jo mudri aizvaidās.Hūgenbergers meklē izteiksmes līdzekļus tautas valodā, Biezbārdis tiecas pēc

jauninājumiem. Tas nomanāms arī ortogrāfijā. Še viņš tos izved, neizvairīdamies no pārpratumiem. Pirmās rindas pēdējais vārds lasāms ne «sakam», bet «sākamo. Tāpat valodā viņš tiecas nošķirties no parastās izteiksmes. Tautas valodā neatrod atbalstu tāds teiciens kā «Tad darbs jo mudri aizvadās». Dažas vietas Biezbārža tulkojumā top nebaudāmas. «Lai tas sīkstais pulksteņ' misiņš Plūstot veļas kā viens ritiņš.» (Hūgenbergeram: «Lai tas sliekais misiņš kūstu Un kā nākas lejot plūstu.») Tomēr caurmērā sastopam pie Biezbārža smalkāku, dziļāku valodas izjūtu nekā pie Hūgenbergera, un arī šai darbā Biezbārdis pieskaitāms latviešu modernās literāriskās valodas celmlaužiem. Kur Hūgenbergeru kā nelatvieti pamet latviešu valodas jūtas un viņa izteiksme top celmaina un pat pārprotama, tur Biezbārža valoda nereti tīra un pareiza. Piemēram:

H ū g e n b e r g e r s:Un meiču puisis atstāj; kokā Kāp aplam, aizskrien pasaulē, Tur vēro ceļus, spieķi rokā –

Un svešnieks pāriet tēvzemē.B i e z b ā r d i s:No meitēna drīz puisēns raujas, Ne mājās paliek aplamnieks, Caur pasauli ar spieķi šaujas,

238

Nāk mājās tad kā svešinieks.Biezbārža tulkojumā ir vietas, kur viņš ir reizē radītājs un tautas valodas atjaunotājs. «Tas

ilgi dzīvos tautu tautās un daudz kam ausīs ducinās.» «No ratiņa rūcoša neatrauj pirkstus.» (Hūgenbergers: «Ap rūkdamu vārpstu tā šķeterē diegus.») «Vai, tad izsprūk šī kā tāda, Augdama bez notures, Ļaužu pilnās ielās stāda Savu liesmu aizkures.»

Š i l l e r a P u l k s t e ņ a d z i e s m a ir dzejas darbs, kas latviešu valodā t u l k o t s v a i r ā k n e k ā k a u t k u r š c i t s pasaules literatūrā. Tas kairinājis visos laikos latviešu dzejniekus ar savām dziji izjustajām un zīmīgajām, bet reizē vienkāršajām un skaidrajām dzīves ainām. Biezbārža tulkojumam deva tiešo ierosinājumu Brīvzemnieks, kas Štālberģim bija atsūtījis savu Pulksteņa dziesmas tulkojumu, lai ar to pabalstītu viņa citu tautu rakstnieku izdevumu. Šis bija viens no Brīvzemnieka pirmajiem jaunības darbiem un palika tāļu no pilnības. Lai noliktu blakām kaut ko labāku, Biezbārdis deva savu tulkojumu. B r ī v z e m n i e k a tulkojums attālinās vairāk no oriģināla, ir valodā tautai tuvāks, bet mazvērtīgāks. Valodā gludāks, bez jauninājumiem ir F r. M ā l b e r g a tulkojums (Dzejas skaņas 1880). Ar zināmu meistarību šo Šillera darbu tulkojuši P u r k a l ī t i s (Dziesmu pazarītes 1893) un Z v ā r g u ļ u E d v a r d s. K a u d z ī t e s M a t ī s s (Zvanu dziesma 1895) savā tulkojumā stipri pieturējies pie agrākiem paraugiem; sevišķi pie Hugenbergera un Biezbārža.

Biezbārdis tulkojis arī Sofokla Antigoni, bet tā nav iespiesta. Stāsta, ka tulkotājs, rūgtu piedzīvojumu nomākts, tulkojumu sadedzinājis, sacīdams: latvieši nepelnot, ka viņu labā strādā.

Z i n ā t n ē Biezbārdis lauž ceļu stingri zinātniskai latviešu prozai. Viņš nesniedz latviešu zemnieku stāvoklim sevišķi izraudzītas zināšanas kā vācu tautības rakstnieki, ne arī atšķaidītu vai popularizētu zinātni, kā palaikam paši latvieši apgaismotāji, bet t ī r u z i n ā t n i, tikai vienā otrā reizē lietodams popularizētāja paņēmienus. Viņš raksta par inerci, smagumu, porozitāti jeb lietu šūniņu, spēku paralelogramu, matēriju un spēku, materiālismu un spirituālismu. Viņš raksta latviešu valodā pirmo zinātnisko darbu par matemātiku (ģeometriju), praktiskās vajadzības no acīm izlaizdams. Bez kāda ievadījuma viņš ķeras pie zinātnisku jēdzienu definīcijas. «Matemātiku saucam mēruma zinātnību. Viņa pieņem par liecību tikai prātību, neliek acīm spriest par šo un to, bet prātam vien caur prātēšanu. Mērums pastāv iekš mēra un skaitļa. Mērs un skaitlis ir, īsti sakot, viens, kādēļ matemātikā mērs un skaitlis daudzkārt sapinas.»

Pie tam viņam gan stāv prātā l a t v i e š u a p g a i s m o š a n a, kam viņš līdz ar pārējiem tautas atmodas laikmeta darbiniekiem grib dot citu saturu. Viņš saskaita latviešu grāmatas un atrod, ka lielākā daļa no tām reliģiska satura; «kas paliek pāri, tas ir ļoti trūcīgs, pilnīgi nepietiekošs izglītības materiāls». «Un tomēr latvietis arvienu ir parādījis zināmu interesi priekš zemes dzīves, lai tā būtu cik nožēlojama un nabaga būdama.» Biezbārdis nav kristīgu uzskatu pretinieks. Zinātne izmeklē radības likumus un spēkus. «Bet kas šie likumi un spēki paši priekš sevis, tas stāv un paliek Dieva zināšanā.»

Lielāka nozīme Biezbārža rakstiem par vēsturi un valodu.Kā v ē s t u r n i e k s Biezbārdis svērtin uzsvēra, ka latvieši vistuvākie radi slāvu ciltij,

līdz ar to krievu tautai, ka latviešu valoda tuva radiniece krievu (slāvu) valodai. Lai gan Biezbārdis to tieši nav izsacījis, tomēr šādi viņa nemitīgie norādījumi savu daļu pie tam darījuši, ka latviešus pa reizei pieskaitīja slāviem.

Par latviešu ciltstēviem Biezbārdis visā spēkā centās pierādīt s k u t u s (t.i., skitus – Red.), kas dzīvojuši Krievijas dienvidos ap Melno jūru. Skutu nosaukumā Biezbārdis atrod to pašu sakni, kas leišu vārdā «akuta», latviski skutums, skutējums un nozīmē klajumus bez kokiem, kādi Krievijā ap Melno un Azovas jūru. – Par skutiem Biezbārdis vispirms rakstīja Mājas Viesī 1860. g. un aizsūtīja savu rakstu valodniekiem Bopam (Berlīnē) un Šleiheram (Prāgā).

239

No Šleihera Biezbārdis saņēma vēstuli, ka tādā veidā, kā viņam piesūtītā rakstā tas darīts, skuti nav pierādāmi par leišu–latviešu ciltstēviem. Biezbārdis tad nu sevišķā brošūrā mēģināja atspēkot Šleihera iebildumus. Viņš nodarbojās ar šo jautājumu līdz mūža beigām, neatkāpdamies no sava izsacītā uzskata, kas tomēr pierādīts par nedibinātu.

Par v a l o d n i e k u Biezbārdis parādās grāmatā Mūsu valoda, kuru viņš dāvina visiem, kam spēks un prāts. Tanī viņš sīki aplūko latviešu valodas skaņas, viņu garumu un izrunu, pārbaudīdams šai lietā citu valodnieku, sevišķi Bitnera un Bīlenšteina domas. Tas ir pirmais latviskais zinātniskais darbs par latviešu valodu. No tā iznācis tikai pirmais metiens. Galā pielikta piezīme: «Cilvēkam mācība gara, dzīvība īsa. Tādēļ saku uz šķiršanos lasītājam, roku sniegdams:

Draugs, ne kā būtu saķēris visu; Redz, tam pilnīgam dzenos tik pakaļ.Grāmatas sākumā viņš norāda, ka daži jau latviešu valodu kopuši un apstrādājuši, bet to

darījuši vācu valodā, gribējuši rakstīt kā vācieši priekš vāciešiem, lai gan daži latvieši būdami no dzimuma. Biezbārdis piezīmē: «Protams, ka tādā ceļā tikpat valoda, kā tauta ne mūžam nevar piezelt. Valoda ir tautas miesa un dvēsele. Mums jādzīvo savā tautībā, citādi, lai lielamies, cik lielīdamies, tautai neko laba nepiešķirsim.»

Visos savos rakstos Biezbārdis tiešu vērību piegriež v a l o d a i. Vienkārt, viņu uz to skubināja rakstu saturs: viņš runāja par lietām, kas līdz tam laikam latviešiem bijušas svešas. Otrkārt, viņš latviešu valodu tieši ņēma par aplūkojamo priekšmetu.

Kad viņš raksta par Kanta filozofiju, tad viņam jāapzīmē mūsu zināšana par priekšmetu kā kāda spoga, kas jebkurā spogulī s p o g o t var; kad par Hēgeli, tad par l a i c ī b u un ā r ī b u. Viņš runā par vācu prātniekiem, par to, kā dvēsele var p r ā t o t. Kad viņš raksta par pētīšanas metodēm, tad viņam jāapzīmē zināšana, kas iet pāri mēģinājumiem, par miglā v i e p t u zināšanu, par miglas v i e p u m u, ziņas, ko prāti pienes, par m a t ī j u m u, p a m a ņ u. Ģeometrijā viņam jārunā par ā r u m u, mērumu, vienumu, par vēru (Richtung), par blakusleju un š ķ ē r u s l e j u (sleja–līnija), valodas mācībā par b a l s i e n u, b a l s e k l i, b a l s e n i, par s k a ņ ā m (vokāļiem) un k l a u d ž i e m (konsonantiem), par  r a k s t ī b u.

Biezbārdis iet valodā patstāvīgi jaunus ceļus, ne tikai atsevišķus vārdus acīs paturēdams, bet arī t e i k u m a s a l i k u m ā. Viņš tiecas pēc tā, kas īsti latvisks, tomēr ne pēc tā, kas populārs, katram latviešu valodas runātājam tūliņ saprotams. Ārpus Latvijas dzīvodams, viņš pa daļai no latviešu sarunas valodas atradis. Viņš pats atzīstas (Atbilde Līventālam, Pēt. Av. 1862, 24. nr.) : «Esmu pāri par 20 gadiem starp igauņiem dzīvojis un reti kādu vārdiņu latviski dzirdēt un runāt dabūjis.» Pie tam viņš ir valodas radītājs, kam katrs nevar sekot. Viņa valoda tad iznāk vārda pilnā nozīmē l i t e r ā r i s k a, kas atšķiras no tautas valodas. Lai tā arī literatūrā tagad nebūtu lietojama, tomēr nelatviska tā nav.

Pilnīgi jaunus ceļus Biezbārdis iet ortogrāfijā. Viņa rakstība spilgti, pat radikāli atšķiras no parastās. Vispirms viņš nāvīgs ienaidnieks burtam h kā garuma zīmei. Viņš to nekur savos rakstos necieš, neapzīmēdams garumu ne ar kādu citu zīmi. Tikpat konsekventi viņš atmet dubultniekus.

Izdodams «Ģermānija un Svēvija», viņš sadala lasītājus trīs šķirās: «1) vientiesīgi latvieši, kas mājās vai skolā maz ko vairāk mācījušies, kā tikai savu mīļu tēvu valodu, bet īsti goda vīri, kas cīnījās; 2) tādi, kas dziļāk mācīti un zin, cik spēcīga ir katra valoda, kamēr tā vēl dzīva ir, un tā dēļ negaida vis, lai visu vaļējā mutē lej, kas – nespējams; starp abiem minētiem vidū stāv 3) tādi, kas arī mācīti, bet domā latviešus tik kūtrus un muļķus esam, ka neviena cita tauta pasaulē, un tādēļ, cik vien spējams, tiem viss mutē jālejot; priekš tādiem esot vajadzīgs visus garus balsienus pazīmet ar «h» un īsus balsienus ar dubultu klaudzi: vihrs – virs; lihkums – likkums, lai tie varetu bez prata cilāšanas kā miegā lasīt.»

Savās grāmatās ģeometrija un Herodota Skuti Biezbārdis iet vēl tālāk: viņš lieto latīņu burtus un dažas skaņas apzīmē citām zīmēm, tādā kārta lauzdams ceļu tā sauktai jaunajai,

240

turpmāk oficiāli ievestai ortogrāfijai.Pamatīgus latviešu rakstības pārgrozījumu mēģinājumus plašākām lasītāju aprindām

pirmie cēla priekšā Juris Alunāns un Biezbārdis, pie kam Alunāna priekšlikumi atšķiras no Biezbārža. Tie pamatojas uz agrākiem ierosinājumiem zinātnieku aprindās. 1847. g. iespiests Latv. Lit. biedrības Magazinā (IX, I, 21–28) daktera B ā r a raksts par latv. valodas skaņām un viņu apzīmēšanu, kurā uzstādīti latv. rakstības pārgrozību pamatprincipi: latīņu burti: s, z, c tādā nozīmē kā vēlāk jaunajā ortogrāfijā; šņāceņi š, ž, č; divskaņi ia(ie), ua (o); h kā garuma zīmi atmet. Arī B ī l e n š t e i n s atmet savās gramatikās (1863. g.) h kā garuma apzīmējumu, likdams par tādu attiecīgu zīmi virs patskaņa.

Biezbārža ortogrāfijas pārgrozījumi atstāja i e s p a i d u u z t ā l ā k o r a k s t ī b a s a t t ī s t ī b u latviešu literatūrā. Viņam savi nopelni, ka septiņdesmitajos gados latviešu rakstos vispār atmeta dubultniekus. Šis pārgrozījums uzlūkojams par ievestu, kad 1872. g. Baltijas Vēstnesis to pieņem. Otrs Biezbārža pamatprincips – neapzīmēt patskaņa garumus latviešu rakstos nenostiprinājās. Gan Zinību komisija pie tā kādu laiku pieturējās, tomēr to kā tādu, kas var būt par iemeslu pārpratumiem, atrada galā par atmetamu. Ar to vien, ka Biezbārdim bija drosme iespiest rakstus, kas nav nodomāti vienīgi zinātniekiem, pamatīgi pārgrozītā rakstībā, viņš derēja par priekšzīmi turpmākajiem eksperimentiem latviešu ortogrāfijas laukā un tās radikālai reformai.

L i t e r a t ū r a. Kaspars Biezbārdis, Rota 1885, 5. u. 6. nr. – Antona K. B. un latviešu izglītības kustība, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata III, 1911, 821. – P. Kl. Kaspars Ernsts Biezbā.rdis, Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 20–26. – A. Bandreviča Notikumi dzimtenē latviešu atmošanās laikmetā. 2. papild. izdev. Rīgā 1925.

6. BRĪVZEMNIEKS

Pēc Novgorodas krīzes Valdemārs bija palicis vientuļāks. Maskavā nonākot, veco paziņu un draugu vairs nebija pie viņa. Strādājot pie krievu avīzes (Московские ведомости) viņam apkārt cīņas laukā bija krievi. Te dažus mēnešus pēc viņa atnākšanas uz Maskavu, 1867. gada augusta pirmajās dienās, pie viņa ieradās jauneklis, no kura uz priekšu paliektās galvas viņš vēro, ka tas ir grāmatu un spalvas cilvēks. Sarunājoties Valdemārs ieminas par darbu, ko viņam uzdevusi Tautas apgaismošanas ministrija: sastādāma krievu–latviešu–vācu vārdnīca. To gribējis darīt Barons, bet nu viņš aizbraucis. Uz ātru roku pārliecinājies par sava viesa spējām, Valdemārs tam nodod vārdnīcas sastādīšanu. Tā Valdemārs iepazīstas ar Brīvzemnieku. Šis tad nu top par Valdemāra vistuvāko centienu biedri. Divdesmit gadus viņi pastāvīgi tiekas, pārspriezdami un virzīdami latviešu vissvarīgākos saimniecības un kultūras jautājumus. Runājot par Maskavas latviešu darbiniekiem, kam tautas attīstībā nozīme, izceļas šo divu vīru vārdi. Viņi viens otru papildina: ja Valdemārs latviešiem mācīja tikt pie materiālas turības, tad Brīvzemnieks cēla klajā latviešu tautas gara mantas.

F r. B r ī v z e m n i e k s, īstā vārdā Fricis Treilands (Treulands) dzimis 1. novembrī (20. oktobrī) 1846. g. Rokaižu krogū. Viņa tēvs nodarbojās ar seglenieka amatu un turēja kādu laiku krogu uz renti. Vēlāk viņš pārgāja uz Aizputi, uztaisīdams tur pats savu namu. Brīvzemnieka māte ir vāciete. Viņa nomira holeras sērgā, kad Brīvzemniekam bija 9 gadi. Viņa īstā audzinātāja, arī tad, kad māte vēl dzīvoja, bija viņa tēva māte, liela latviešu tautas dzejas mīļotāja un pratēja. Tēvs ir nopietna rakstura vīrs, kas izpilda pilsētiņas pašvaldībā un arodnieciskā sabiedrībā ievērojamus amatus. Brīvzemnieks ar viņu pastāvīgi sarakstās, saņemdams lietišķus, nopietnus padomus, līdz pat viņa mūža beigām (1901).

Fricis Treilands (Brīvzemnieks) bija sava tēva vecākais dēls, vienīgais, kas atlicies no pirmās laulības. Tēvs apprecējās otrreiz 1854. g. No šīs laulības viņam četras meitas un viens dēls. Brīvzemnieks, par vecāko māsu desmit un par jaunāko divdesmit gadus vecāks

241

būdams, palīdzēja tēvam gādāt par dzimtas locekjiem. Brīvzemnieka b r ā l i s A l b e r t s T r e i l a n d s (dz. 1871. g.), ierēdnis, darbojies brāļa vadībā arī latviešu literatūrā. Viņš tulkojis grāmatas: Dorogobušinova Kostromas zemnieks Ivans Susaņins 1893; H. Vāgnera Pirmie stāsti iz dabas mācībām I 1893, II 1897, pārstrādāti dzīvā, glītā latv. valodā. – M ā s a M i n n a (dz. 1869. g.) rakstījusi ar parakstu V ē r o t ā j a. Bez rakstiem laikrakstos nākušas no viņas klajā grāmatas: Ievērojamas darbinieces 1907, ar Brīvzemnieka priekšvārdu, īsu viņa dzīves aprakstu un A. Niedras runām Br. bērēs; bez tam še angļu darbinieču Elizabetes Freijas un Sarlotes Brontē biogrāfijas; Atmiņas par Brīvzemnieku, Rīgā 1911.

Brīvzemnieks s ā k i e t s k o l ā astoņu gadu vecumā no Rokaižu krogus uz Rokaižu muižu, kur māca bērnus kāds vācu tautības skolmeistars. 1859. gada sākumā viņš iestājas Aizputes aprinķa skolā, kuras kursu beidz 1862. g. decembrī. Brīvzemnieka skolas biedri Aizputē ir Vinklers, vēlākais dabas zinātņu popularizētājs, Remiķis, vēlāk cenzors Pēterpilī, Laubes Indriķis, vēlāk rakstnieks un Mājas Viesa redaktors. Īpaši ar Laubes Indriķi, kas, jau stipri gados, meklēdams ceļu uz augstāku izglītību, bija metis pie malas galdnieka amatu, Brīvzemnieku visu mūžu saistīja draudzības saites.

No apriņķa skolas izstājies, Brīvzemnieks paliek kādu laiku mājās un palīdz tēvam strādāt seglenieka amatu; trūkst līdzekļu tālāk skoloties. Te viņš Pēterburgas Avīzēs atrod ziņas par Gorku mācības iestādēm, kur labākie mācekļi dabū kroņa stipendijas, un 1864. g. augustā iestājas G o r k u m ē r n i e c ī b a s s k o l ā Mogilevas guberņā. Patlaban apspiests poļu dumpis. Grorku zemkopības institūts pārcelts uz Pēterpili. Nesaudzīga reakcija apturēja katru brīvu kustību. Brīvzemnieks nododas nopietnam, klusam darbam. Gan Gorku mērniecības skolā ir arī citi latvieši, kas priekš revolūcijas, še vēl zemkopības institūtam darbojoties, bija sākuši biedroties, nodibinājuši bibliotēku, sarīkojuši vakarus; bet tagad še kaut kāda sabiedriska pašdarbība, kam plašākas intereses, nav domājama. Brīvzemnieks pēc iespējas seko latviešu centieniem, lasīdams Pēterburgas Avīzes. Tām viņš iesūta arī kādu ziņu par Gorku mērniecības skolu (Pēt. Av. 1865, 12. nr.) un apņemas dot tuvākus paskaidrojumus katram, kas gribētu par šo skolu kaut ko sīkāk zināt.

Gorku skolu Brīvzemnieks b e i d z 1866. g. septembri. Viņš grib izglītību turpināt Kalnu institūtā Pēterpilī; bet telpu trūkuma dēj viņu še neuzņem. Viņam neatliek nekas cits kā noteiktā kārtā, kā tādam, kas saņēmis kroņa stipendiju, iestāties mērniecības kancelejā Maskavā.

Ieradies M a s k a v ā, Brīvzemnieks uzmeklē turienes latviešus, iegūst sakarus arī ar krievu avīžniekiem Katkovu, Ļeontjevu, J. Aksakovu. Viņš sastāda krievu–latviešu–vācu vārdnīcu, kas iznāca 1872. g., rūpējas par savu tālāko izglītību, apmeklē augstskolā lekcijas, darbojas kā avīžnieks. Tūliņ viņš ķeras arī Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzdevumā pie latviešu tautas gara mantu krāšanas. No mērniecības kancelejas viņš izstājas 1868. g., dzīvo kādu laiku no literāriskiem darbiem un 1872. g. aiziet uz Ivanovo–Vozņesensku par mājskolotāju. 1873. g. viņš noliek ģimnāzijas abiturienta un drīz pēc tam vācu valodas ģimnāzijas skolotāja eksāmenu. Viņš pieņem skolotāja vietu Rjazaņas proģimnāzijā, pāriet 1874. g. Maskavas II proģimnāzijā un no 1876. g. Maskavas I ģimnāzijā.

Maskavā dzīvodams, Brīvzemnieks p a s t r ā d ā visus savus l i t e r ā r i s k o s d a r b u s. Viņš še ne vien sastāda lielos latviešu burtniecības krājumus, bet laiž klajā arī grāmatas. Sevišķi viņš latviešus cenšas iepazīstināt ar ievērojamu vīru cīņām un panākumiem. Viņš tulko Gogoļa stāstu Tarass Bujba (1877), aplūko «augstus krievu vīrus iz zemas kārtas»: Lomonosovu un Nikonu. Kā publicists viņš ne vien raksta krievu un latviešu avīzēs, bet ierosina un veicina arī periodisku izdevumu klajā nākšanu. Viņš ņem aktīvu dalību pie Zīslaka Latviešu kalendāra, kas iznāk 1876. g.; viņš nodibina 1882. g. un pa daļai vada

242

Liepājas avīzi Latvieti; viņš visiem spēkiem pabalsta Velmes 1885. g. izdoto žurnālu Austrums.

Brīvzemnieks drīz top par Maskavas l a t v i e š u b i e d r o t ā j u uz patriotiskiem centieniem un literāriskiem darbiem. Ar viņu satiekas un no viņa dabū ierosinājumus Jurjānu Dāvis (kas tulko Pomjalovska Zemu ļaužu laimi 1878), Krodznieks, Bandrevičs, Krišjānis Kalniņš, Andrejs Šlēziņš (kas tulko Stāstu par Igora karā eju un sastāda patriotisku dziesmu vācelīti), J. Velme u.c. Brīvzemnieka dzīvoklis bija Maskavas latviešiem palaikam centrs, kur viņi nonāca satikties ar tautiešiem vai palasīt latviešu laikrakstus. Ap 1870. g. nodibinājās Maskavas latviešu vakari, kur Brīvzemnieks bija darbīgākais loceklis un ko bieži noturēja viņa dzīvoklī.

Par M a s k a v a s l a t v i e š u v a k a r i e m raksta (neiespiestās Atmiņās) Krodznieks, apzīmēdams Brīvzemnieku par viņu galveno darbinieku. «Pie vakariem piederēja arī Kr. Kalniņš, Šlēziņš, Kr. Barons, bet tas reti turp nonāca, tāpat arī Valdemārs, – un vēl kas nu ieradās. Toreiz bija paradums meklēt un okšķerēt, vai kur nedabūtu kādu latvieti. Un visus Brīvzemnieks gumdīja uz kaut kādu darbu. Ņem tik spalvu rokā un raksti, gan domas radīsies, bija viņa notujie skubinājumi. Patiesi viņš dažu labu piedabūja pie tam. Vakaros šo to lasīja un pārsprieda dažādus uz latviešiem attiecināmus jautājumus. še pārdēvēja dalībnieku nelatviskos ģimenes vārdus par latviskiem. Krugers tika par Krodznieku, Treulands par Brīvzemnieku. Ar šo vārdu viņš sāka parakstīt savus rakstus no 1871. g. Par šiem vakariem raksta Velme (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 12 b.), kas Maskavā nonāca 1881. g.: Pie tiem, kad es atnācu Maskavā, piedalījās visvairāk studenti un tādi, kas bija kādā augstākā skolā mācījušies. Uz katru vakaru bij vienam no dalībniekiem jāizstrādā raksts par kādu tematu, kas piekrita viņa arodam. Pēc raksta nolasīšanas to pārsprieda, sevišķi valodas un izteiksmes ziņodams Vispirms skatījās uz to, vai raksts būs saprotams tiem, no kuriem sastāv latviešu laikrakstu lasītāju lielākā daļa. Rakstu un arī vakaru uzdevums toreiz nebija pasniegt saviem biedriem kādas zināšanas, bet mācīt tos domāt un rakstīt latviski. Pa lielākai daļai toreiz šie vakari notika pie Brīvzemnieka, reiz vai divreiz gadā arī pie Valdemāra, vēlākā laikā arī pie manis, un kad Krodznieks (otrreiz) ieradās Maskavā, arī pie tā, vēl pie daža cita.»

Baltijas tautskolām Tautas apgaismošanas ministrijas pārzinā pārejot, Brīvzemnieku aicināj a u z L a t v i j u par tautskolu inspektoru. 1887. g. vasarā viņš pārvietojās uz Kuldīgu, vēlāk uz Liepāju, būdams par inspektoru Lejaskurzemē. 1889. g. viņš pāriet uz Rīgu un paliek še inspektora vietā līdz 1904. g. pavasarim.

Pārnākot Latvijā par t a u t s k o 1 u i n s p e k t o r u, Brīvzemniekam ' bija jāatsakās no tiešas darbības latviešu literatūrā. Vienkārt, viņam priekš tā pietrūka laika, otrkārt, viņa stāvoklis nebija lāgā ar to savienojams. Tomēr nav sakāms, ka šai laikā latviešu literatūra nebūtu nekā no viņa mantojusi. Viņš minētā vietā nostājas ar to ciešo nodomu savas tautas kultūru grūtā laikā uzturēt un veicināt. So nolūku viņš tad arī, savu amatu izpildīdams, nemitīgi paturēja acīs. Viņš uz to skatījās, ka skolās kopj latviešu valodu un iepazīstas ar latviešu rakstniecību. Skolotāji, kas nodarbojās ar latviešu literatūru, atrada viņā ne vien uzticamu atbalstītāju, bet arī rūpīgu veicinātāju un ierosinātāju. Laikā, kad skolotājiem vispār bija riskanti piedalīties latviešu sabiedriskās un kulturālās dzīves veicināšanā, viņš sava iecirkņa skolotājiem deva šai ziņā ne vien pilnu rīcības brivību, bet dažkārt uzņēmās par to atbildību uz sevi. Ja Derīgu grāmatu nodaja sāka ap 1890. g. rosīgi darboties, tad tur liels nopelns Brīvzemniekam: viņš ne vien tai sniedza dažu grāmatu (Mūsu tautas pasakas) un piegādāja arī no citiem darbus, bet gandrīz visi viņas darbinieki bija viņa pabalstīti skolotāji.

Tāpat t a u t a s g a r a m a n t u k r ā j ē j a un klajā laidēja darbus (Brīvzemnieks nevarēja pats turpināt. Bet viņam tas bija par apmierinājumu, ka arī šai ziņā viņa pasākumi sasniedza savu mērķi. Savus pasaku krājumus viņš nodeva Lerhim–Puškaitim, kas tos uzņēma savu

243

sakopoto Latviešu tautas teiku un pasaku piektajā daļā. Tai Brīvzemnieks piesprauda 1893. g. Ziemas svētkos piezīmi, juzdams atvieglinātu «savu sirds apziņu pret saviem cienā godā turamiem līdzstrādniekiem». Nākošā gada februārī viņš varēja līdzīgu piezīmi piespraust Barona Latvju Dainu pirmajai burtnīcai. Viņš izsaka savu prieku, ka īpaši šī tautas gara mantu daļa, tautas dziesmas, nākušas tik cienīgās rokās un sāk nākt gaismā.

Arī Rīgā dzīvodams, Brīvzemnieks varēja palikt tiešā, d r a u d z ī g ā satiksmē ar dažiem saviem Maskavas biedriem. Rīgā ieradās arī Barons un, diendienā pie Latvju Dainām strādādams, sazinājās un satikās ar Brīvzemnieku līdz pašām pēdējām viņa mūža dienām. Otrs maskavnieks, kas nu dzīvoja Rīgā, bija Bandrevičs. Zināmā mērā Valdemāra darbus jūrniecības lietās turpinādams, Bandrevičs kopā ar Brīvzemnieku atjaunoja Valdemāra piemiņu un kopoja viņa rakstus. Brīvzemnieka dzīvokli, Torņakalnā, savā ziņā turpinājās arī maskavnieku vakari. Gan tie nebija noturami ne kārtēji, ne plaši, tomēr še laiku ,pa laikam satikās latviešu rakstnieki, avīžnieki, darbinieki no dažādām aprindām un paaudzēm, dzīvi pārrunādami latviešu kultūras jaunumus.

No  i n s p e k t o r a  p i e n ā k u m i e m  a t v a ļ i n ā j i e s, Brīvzemnieks atkal vairāk piedalījās avīžniecībā un sabiedriskā dzīvē. Tomēr viņu še traucēja sabojātā veselība, kuras dēļ viņš ilgākus laikus uzturējās Krievijas dienvidos un ārzemēs. Viņš mira Ropažos 15. (2.) septembrī 1907. gadā. 20. (7.) septembrī viņu guldīja Rīgas Ģertrūdes kapos blakus Valdemāram, piedaloties lielam ļaužu pulkam un pārstāvjiem no daudz latviešu organizācijām.

Savā jaunībā Brīvzemnieks parādās kā d z e j n i e k s; pirmie viņa iespiestie darbi ir dzeja. Tajā viņš mēģinājies jau agros jaunības gados, gan tulkodams (pēc vācu dzejniekiem Tīdges, Cšokes, Gētes, pēc krievu dzejniekiem Puškina, Dmitrijeva), gan arī pats no sevis pa pantam uzmetinādams. Šie mēģinājumi ir stipri neveikli. Viņa dzeja manāmi nogatavojas, kad viņš pieķeras idejai, kam viņš veltī savu mūžu, un kad viņš tuvāk iepazīstas ar latviešu tautas dziesmām. Nākot sakarā ar latviešu inteliģenci, viņu aizņem t a u t i s k ā d o m a, viņu iesilda tautas mīlestība. Tā nu izsakās viņa dzejā. Izzūdoši maz ir Brīvzemniekam tādu dzejoļu, kam nebūtu par saturu tautiskā doma. Tai kalpo ir puķīte, kam jāspirdzina kvēpainā putekļu istabā tautietis, kurš sirsnīgi mīļo dārgo tēviju; ir putniņš, kas, nebīdamies no ceļa briesmām, lido uz dzimteni, kurp tik ļoti gribētu doties arī dzejnieks; ir zvaigzne, kas uzdod miklas par Latvijas likteni. To pašu domu Brīvzemnieks ieliek arī tulkojumos, tos šai virzienā pārtēlodams. Heines vācu dzejnieks viņam top par latvju dzejnieku, ko Latvijā ierindo vislabāko dēlu pulkā. Heines egle un palma viņam top par ozolu un liepu: ozoli līgojas uz Daugavas krastiem, sēri lūkodamies uz apkārtējo tautu, un sapņo par liepu pie Nemunas. Arī par tulkojumiem, kuros viņš no pirmsacerējuma mazāk atkāpjas, Brīvzemnieks izredzas tādus, kam stipra attiecībā uz latviešu dzīvi un centieniem. Viņš tulko Maikova Pēc 19. februāra 1861. g., tēlojumu, kā atsvabināšanas vēsti saņem zemnieku būdiņā, Pļeščejeva (angļu dzejnieka Roberta Souta) Grūtdieņu gaudas, kur uzrāda tautas zemāko šķiru postu, Ņekrasova Skolnieku, ko nabadzība neattur no skolas, ar ko tautai sasniedzama labāka nākotne. Tautas grūtības un cīņas izsakās īpaši Brīvzemnieka pašsacerētos dzejoļos. Latviešu tauta attēlojas Latviešu Miķelī, kas puskails, klupdams brien pa sniegu, cīnās ar puteni.

Viņš dzimis ir k a l p a kārtā,Un k a l p o d a m s uzaudzis grūt';Kā k a l p s viņš uz kunga zemesI z k a l p o j i s, nabags sev jūt.

Vārdu «kalps» un tā atvasinājumus atkārtodams un pastrīpodams, dzejnieks grib norādīt uz latviešu stāvokli. Turpmākā pantā viņš saka, ka Latviešu Miķelis gan tagad vaļinieks, brīvvīrs, bet viņam vaļa un brīvība brist ciemos, raudāt un lūgties, lai piešķir darbu un maizi. Latvieša dzīve ir cīņa. Sevišķi uz jūras viņš meklē nākotni. Tas izsacīts dzejojos Kuģinieks, Ak, dūšu nezaudē.

Atšķirdamies no tautas senatnes cildinātājiem, Brīvzemnieks patur viscaur acīs tautas

244

patlaban pārdzīvojamo dzīvi, viņas ciešanas un grūtības, darbus un cerības. Saņemdams iespaidus no tautas dziesmām, viņš tomēr nepārņem savā dzejā viņu veidu, viņu pantmēru. Viņš no tām piesavinās tautai pilnīgi saprotamu un piedabīgu valodu un izteiksmes vienkāršību. Viņa dzejā stipra dalība prātam, kas apsver tautas likteni un centienus. Vietām tas met skaidru gaismu uz raksturīgām parādībām un pretekļiem. Dzejolī Tempora mutantur nolikti viens otram pretī savvaļā izlutināts jaunskungs un būdiņā uzaudzis kalpa dēls. Lielu pilnību sasniedz tie Brīvzemnieka dzejoļi, kuros nomanāms dziļāks jūtu iesilums. Tādi ir Uz dzimteni, Manai zvaigznei. Vērtībā šiem dzejoļiem stādāma blakus balāde Krīvu krīvs, viens no Brīvzemnieka pēdējiem dzejoļiem (nācis klajā I885. g. Austrumā), kas atšķiras no viņa pārējiem arī ar to, ka tas aizved tautas teiksmainā pagātnē.

Brīvzemnieka d z e j i s k o t u l k o j u m u starpā minama Šillera Pulksteņa dziesma, kas nāca klajā kopā ar Biezbārža tulkojumu 1869. g. un ir Brīvzemnieka pirmais iespiestais darbs. Tulkojums ir svabads un diezgan neveikls. Vēl viņš tulkojis apmēram pusi no Puškina poēmas čigāni, kas no manuskriptiem iespiesta pēc tulkotāja nāves viņa sakopoto dzejoļu krājumā.

Brīvzemnieks savas dzejas vērtību neturēja visai augs t u. Dzeju viņš dažos gadījumos uzlūkoja par sagatavojamu uz sabiedrisku darbu. Uz viņu pašu var attiecināt vārdus, ko viņš saka uz Aksakovu: «Sveiks, cieto, stipro tautas strādniek, kas tu savā jaunībā bijis dziesminieks! Tu, daiļumu savā prātā ieaudzinājis, tik lēti nesaskaitīsi un neizsīksi savā garā, savās sirds jūtās, savos centienos: tu tik lēti nenoklīdīsi no taisnā tiklības ceļa.»

Vislielākie nopelni Brīvzemniekam kā latviešu burtniecības gaismā cēlējam. Viņš ir latviešu senatnes tradīciju, t a u t a s g a r a m a n t u ! sistemātiskas krāšanas nodibinātājs. Pie šī darba viņš ķērās Maskavas augstskolas Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības uzdevumā, kas nodibinājās 1864. g. Tā apņemas izpētīt visas Krievijā dzīvojošās tautas un ārpus Krievijas dzīvojošas slāvu tautas, sarīko Maskavā 1867. g. etnogrāfisku izstādi, ierīko no izstādītiem priekšmetiem pie Rumjanceva muzeja etnogrāfisku nodaļu un sāk izdot rakstu krājumus. Biedrības Etnogrāfiskā nodaļa uzdod Brīvzemniekam apceļot Latviju, lai sakrātu etnogrāfiskus materiālus par latviešiem, pabalstīdama viņu naudas līdzekļiem. Reizē ar to nodaļa izsūta uzaicinājumu krāt un piesūtīt ziņas par latviešiem. Materiālus saņem un kārto Brīvzemnieks. Viņš apceļo Latviju 1869. gada vasarā, griezdamies pie visiem, kas viņa nolūkus varētu veicināt, sevišķi pie skalotājiem, rakstvežiem, muižkungiem, paskolotiem saimniekiem, pie visas lauku inteliģences, uzmeklē arī vecītes un vecīšus, kam padomā tautas dzejas darbi. Viņš stājas sakarā arī ar vāciešiem, kas krāj latviešu senatnes mantas (Bīlenšteinu, Bitneru). Viņš raksta par maskavnieku nodomiem laikrakstos, aicina lcatru palīgā, kas var lietas labā ko darīt, laiku pa laikam paziņo, kas veikts, aicina un skubina atkal. Maskavā nonācis, viņš paliek dzīvos sakaras ar saviem līdzstrādniekiem, ar tiem nemitīgi sarakstās un iegūst arvien jaunus klāt. Sakrātie materiāli sāk nākt uz Maskavu jo dienas, jo lielākos apmēros. Mīlestība tautas gara mantu krāšanai par labu ierosinās, pieņemas arvienu vairāk un pārņem visu Latviju, ieraudama sevī visas kārtas un šķiras, mācītus un nemācītus, vecus un jaunus.

Brīvzemnieks par krājēju rosību liecina (krājuma Труды priekšvārdā): «Tautskolotājs, izpildīdams savu pārmērīgo uzdevumu, prata atlicināt šim darbam brīvu brītiņu; nemācītā zemnieka cietā roka svētku atpūtas brīžos un garos ziemas vakaros ņēma smago zemkopja darba rīku vietā viņai neparasto spalvu. Pat ārpus latviešu tautas robežām radās līdzstrādnieki, sevišķi līdzstrādnieces, kuru gaišā atmiņa centās atdot dārgajai dzimtenei laimīgās jaunības dienās tur noklausītās vecās tradīcijas. Sūtījumi ar latviešu etnogrāfiskiem materiāliem tika saņemti pat no Nicas, Parīzes un Berlīnes. Zemnieku pulciņš, kas atsūta ap 50 sīki aprakstītu lapu gara mantu, aizbildinās, ka sniedz tik maz, jo kavē darbi un slimības. Kāda līdzstrādniece atvainojas par slikto rokrakstu: viņa ar kāju šūpojusi bērna šūpuli un ar

245

roku rakstījusi. Citi pateicas, ka uzmudinājums krāt materiālus viņiem devis iemeslu no jauna ievingrināt pusaizmirsto rakstīšanas mākslu. Vēl citi maksā naudu, lai iegūtu kārotās senatnes mantas.

Brīvzemnieks sagatavoja iespiešanai vispirms t a u t a s d z i e s m u k r ā j u m u, ko izdeva Etnogrāfiskā nodaļa 1873. g. glītā, lielā sējumā. Tās iespiestas krievu burtiem, blakus ar krievu tulkojumu, līdzīgi agrāk izdotajam Sproģa krājumam. Ievadījumā apcerējums par latv. tautas dziesmām. Tās aplūkotas sakarā ar latviešu tautas dzīvi. Pavasara novakarē, pēc apklusušās dienas atskan dziesmas; zemnieku istabā ziemas vakarā māju ļaudis, rokdarbiem nodarbodamies, stāsta pasakas, dzied dziesmas. Grāmatai galā piespraustas piezīmes, kas attiecas uz dažādiem latviešu etnogrāfijas un tradīciju jautājumiem.

"Etnogrāfiskās nodaļas izdevumā iznāca 1887. g. kā pēdējie no Brīvzemnieka

apstrādātajiem materiāliem latviešu t e i k a s u n p a s a k a s krievu tulkojumā, skaitā 148.Tieši l a t v i e š u l a s ī t ā j i e m Brīvzemnieks sakopoja nelielu pasaku krājumu (Mūsu

tautas pasakas), kas iznāca Derīgu grāmatu nodaļas apgādībā 1887. g. Tas ir pirmais latviešu tautas gara mantu izdevums tieši latviešiem pašiem. Brīvzemnieks saka priekšvārdā: «Reiz tak bija jāsāk izdot arī taisni priekš tautas viņas sakrātās mantas, izdot tās lētās nelielās grāmatiņās, kādas, zināms, iespēj iegādāties un izlasīt arī mazturīgi tautas bērni.»

Krāšanas darbi vēl arvienu t u r p i n ā j ā s u n p a p l a š i n ā j ā s. Kad Brīvzemnieks 1881. gadā bija izdevis savu lielo gara mantu krājumu, viņš laida laikrakstos klajā garāku rakstu par šo mantu nozīmi un par darbiem pie tām. Viņš atzina, ka tās kopā sakrāt nav viena cilvēka mūža darbs. «Ko vesela tauta gadu simteņiem sadomājusi, pastrādājusi, to īsā laikā maz cilvēku rokām un prātam nav iespējams sakampt.» Pie šī darba atkal jāstrādā veselai tautai, veselām paaudzēm. Ir taisni Brīvzemnieka nolīks jo daudz piesaistīt pie šī darba, to darīt par tautas kopdarbu.

Par savu nolūku i e r o s i n ā t c i t u s u z k o p ē j u d a r b u Brīvzemnieks izsakās šādi: «Negribu slēpt, ka man pie tam prātā bija ne vien pats darbs, bet griba, caur pašu darbu līdzstrādniekus iemantojot, tautas mantas krājot, arī gatavot prātus, sasildīt sirdis priekš pašām krājamām mantām. Neviens nezin sava mūža galu. Bet to gan zinām, ka ilgi pēc mums vēl mūsu tauta dzīvos. Kad darbu viens strādā, tad daudzreiz darbs nomirst līdz ar darītāju. Ne tā klajais, tautiskais kopdarbs. Kopā strādājot izplatās arī domas, saprašana, mīlestība uz strādājamo darbu; kopā klaji strādājot, jauni strādnieki rodas, jauni strādnieki iesilst, kas darbu var turpināt, kad pirmais skubinātājs jau ieročus nolicis pie malas.»

Savā darbībā latviešu vidū Brīvzemnieks parādās par t a u t a s audzinātāju. Jau par senatnes gara mantām tautā interesi m o d i n o t, viņam acu priekšā audzinātāja nolūki. Šīs mantas būs dārgas un mīļas kā piemiņas no aizgājušiem savējiem. Tās ir kā saknes, kas sniedzas dziļi zem zaļajām velēnām un mūs pašus kā stiprus ozolus cieti saista pie tēvu zemes. Lai latviešu vidū vairāk rastos daudz stipru vīru, tad latviešu tautskolām jāstājas uz cietāka latvietības pamata, lietojot tanīs latviešu valodu un ievērojot un bērniem izskaidrojot, kas labs un daiļš tautas valodā, tautas prātā un sirdī no sen laikiem uzglabājies. Tikpat svarīgas tautas gara mantas rakstniekiem. Lai viņu valoda būtu tautai saprotama un mīļa, viņiem jāņem par priekšzīmi tautas sacerējumi. «Tā kā straujš ūdens jauki gludenu nograuzis cieto akmeni, tāpat arī paaudžu paaudzēm, ilgos laikmetos, tauta pati vēl piedomā klāt sacerējumam, gludina un izloka to tā, ka tas pilnīgi tautai pa prātam, ka tas pilnīgi tāds, kādu tauta saprot, kāds tai patīk un īsti der.» Katrs latvietis, ar senatnes mantojumu no jauna iepazīdamies, mācīsies sevi labāk pazīt. «Sevi pašu līdz sirds dibenam izzinādams un sajuzdams, latvietis stiprināsies un cietināsies savā darbā, savā pastāvībā, savā vīrestībā.»

Par sevišķi derīgu līdzekli audzināšanai Brīvzemnieks uzlūkoja i e v ē r o j a m u cilvēku dzīves aprakstus. Viņš saka: «Rets kas tā mudinās, dūšinās un turklāt pamācīs kā dzīvs

246

patiess notikums, kā patiesīgs miesīgs cilvēks, kurš pats bijis, tā sakot, savas laimes un goda pacietīgs, nenokusis, neizmisis kalējs.» Un citā vietā: «Par slavenu vīru darbiem un vārdiem dzirdot, viņu cietu, nelokāmu vīrestību, pacietību un sirds svētumu pārdomādami, mēs paši nemanot spirdzinām un spēcinām savu prātu, tīrām un šķīstām savu sirdi, spodrinām un cietinām savu tikumu.» Latviešu centīgajiem jaunekļiem nodomāti «A u g s t i k r i e v u v ī r i i z z e m a s k ā r t a s». Zem šī kopējā virsraksta Brīvzemnieks laida klajā divi grāmatas: vienā no tām aplūkots L o m o n o s o v s (1874. g.) otrā N i k o n s (1878. g.). Abi viņi cēlušies no zemniekiem un sasnieguši savā tautā visaugstāko pakāpi, pirmais kā zinātnieks un rakstnieks, otrs kā garīdzniecības galva, patriarhs. Pirmā dzīves aprakstam par moto Valdemāra vārdi: Tam vien prieki gavilē... Otra dzīves aprakstam moto:

Kam stipris prāts un cieta griba,Tas daudz pēc ceļa neprasīs;Caur tumšiem mežiem, bieziem mūriemTas ceļu sevīm izlauzīs.

Bez tam Brīvzemnieks pasniedza rakstu par Ivanu Aksakovu (Austrumā, 1886), atstāstīdams dažu viņa vadītajās krievu avīzēs iespiesto rakstu saturu par latviešiem. No pašu darbiniekiem Brīvzemnieks starp citiem plašāk raksturoja Laubes Indriķi, Adreju Spāģi, no igauņiem Jakobsonu.

Brīvzemnieks bija tieši p e d a g o g s, darbodamies par inspektoru. Mātes valodu par izglītības pamatu uzlūkodams, viņš neatlaidīgi skatījās uz to, ka cieši izpilda, ko likums latviešu valodai par labu noteic, ka kārtīgi izmanto latviešu valodas stundas, ka latviešu dzimuma bērniem pasniedz ticības mācības mātes valodā. Sava rajona skolas revidēdams, Brīvzemnieks uz latviešu valodu grieza visnopietnāko vērību, vienmēr apjautādamies arī par to, kādas grāmatas bērni lasījuši. Rīgas skolotāju vidū viņa laikā nostiprinājās latviešu elements.

Lai atstātu iespaidu uz latviešu dzīvi un domām, Brīvzemnieks visu mūžu darbojās arī kā a v ī ž n i e k s. Viņš, Maskavā dzīvodams, rakstīja krievu avīžnieku Katkova un Aksakova orgānos par latviešiem, cenzdamies iegūt krievu vidū viņiem labvēļus un, svarīgus jautājumus viņu dzīvē izšķirot, dabūt krievu sabiedrības virzītājus uz latviešu pusi. Šādā kārtā viņš aplūkoja trūkumus un vajadzības latviešu izglītības, skolas, zemes pārvaldes, saimnieciskās dzīves laukā. Latviešu avīzes viņš izlietoja katrā gadījumā, kad bija jāmodina interese par kādu sabiedrisku darbu, tā kad bija krājamas senatnes tradīcijas, nokārtojamas skolu lietas. Tiklīdz parādījās kaut kas par latviešiem krievu laikrakstos, viņš to nekavējās paziņot latviešu avīžu lasītājiem.

Velme savās Atmiņās (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 12 b.) Brīvzemnieku raksturo kā a p z i n ī g u l a t v i e š u p o l i t i ķ i. Ar valodniekiem Koršu un Fortunatovu viņš maz sagājies, bet to tiesu vairāk ar krievu avīžniekiem un ar Antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības prezidentu profesoru Vsevolodu Milleru. «Ar pēdējo viņu saistīja sevišķi latviešu tautas gara mantu izdošana priekš krieviem, lai caur to vērstu krievu uzmanību uz latviešiem, lai latviešus neuzskatītu par kādu mežoņu tautu, kuriem vajadzīga vācu aizbildniecība. Cik šie izdevumi svarīgi un derīgi zinātnei, tas viņam esot pilnīgi vienaldzīgi; ar to lai nodarbojoties tie, kam prāts nesoties uz tīro zinātni. Viņa dzīves uzdevums esot virzīt uz priekšu, cik tas viņa spēkos stāvot, latviešu tautu sevišķi ekonomiski un tiesiski un tādā ceļā to atsvabināt no vācu aizbildniecības un sagādāt tai līdzīgas tiesības ar vāciešiem. Tādēļ viņš ar visiem spēkiem pūlējās piekļūt kā līdzstrādnieks pie tādiem krievu laikrakstiem, kuriem augstākās vietās bija iespaids... Pēc katra valdības soja, pēc kārtas augstāko ierēdņu maiņas Brīvzemnieks vispirms jautāja, kāds iespaids no tam būs uz latviešiem, kādi soļi būtu sperami, lai ar šiem pārgrozījumiem atlēktu labums latviešiem.»

Brīvzemnieks ņēma ciešu dalību k a t r ā j a u t ā j u m ā l a t v i e š u dzīvē. Viņš to pārdomāja, pārrunāja un darbojās līdzi viņa atrisināšanā, dažreiz arī bez laikrakstu un biedrību palīdzības. Viņš izmantoja savus sakarus, lai dotu virzienu vienai vai otrai lietai.

247

Viņš ierosināja darbus, kas vēlāk tika redzami un par ko tikai retais zināja, ka pie tiem dalība Brīvzemniekam. Arī viņa privātā dzīve un personiskā satiksme kalpoja centieniem, kuros viņš paturēja acīs tautas labumu.

L i t e r a t ū r a. Brīvzemnieha Raksti. Brīvz, komisijas izdevumā. Teodora redakcijā. I. Dzeja. Rīgā 1911; II. Ievērojamu vīru dzīves apraksti, pirmā puse 1909; otrā puse, Augsti krievu vīri iz zemas kārtas, 1910; III. Tarass Buļba (krieviski no N. Gogoja) Rīgā 1912; IV. Sakāmi vārdi, mīklas un burvības vārdi, pirmais posms; Latv. tautas sakāmi vārdi un parunas, 1914. – Vērotājas atmiņas par Br., Rīgā 191I. – M. Šilina Fr. Br., Austrums 1886. – Teodora Fr. Br., Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – Tā paša: Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina. I, Rīgā 1929. – Fr. Br., Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 94–95. – A. Alunāna Fr. Treilands (Brivz.), Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 24–25. – A. Viča, T. Zeiferta, J. Velmes, J. Cīruļa, V. Zālīša, A. Bandreviča, J. Misiņa piemiņas raksti un atmiņas par Fr. Br., Latviešu skolu darbinieki, sakopojis A. Vičs, I, Rīgā 1925. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Fr. Tr.–Br., Atminas II, Rīgā 1924, 3–20.

7. KRONVALDS

Savas cīņas tautas atmodas laikā latviešu rakstnieki palaikam karoja, ārpus savas tēvijas savrup nostādamies. Kronvalds visu savu mūžu palika savu pretinieku vidū. Viņš cīņā pret vācu varu arī neatbalstījās uz krievu avīžniecību vai sabiedrību. Latviešu apzinīgā tautas daļa jau bija tik liela un stipra, ka tā viņam varēja sniegt zināmu atbalstu. Tuvās attiecībās būdams ar vietējiem vāciešiem, viņš, lietai pamatus meklējot, nonāca līdz konsekventam latviešu nacionālismam. Un tad tās bija garīgas lietas, par kurām viņš cīnījās: tautība, valoda, izglītība, kuras parasti neved pie tiem asumiem kā materiālas.

Atis Kronvalds jeb Kronvalda Atis dzimis 15. (3.) aprīlī 1873. g. Durbes draudzē Mazkrotes Vidus muižiņā, kur viņa tēvs bija par modernieku, vēlāk par rentnieku. Pirmās skolas mācības viņš baudīja turpat Krotē un pārgāja vēlāk uz Lāņu pagastskolu. Par viņa tālāku izglītību tēvs nu vairs nevarēja gādāt.

Bet iznāca, ka Kronvalda Ati, 13 g. vecu, ņēma pie sevis Durbes mācītājs Katerfelds par audžu dēlu un saviem bērniem par biedri. Kronvalds no šī vīra saņēma daudz labu iespaidu. Uz viņu zīmēdamies, Kronvalds saka: «Skubināts no tīras sirds un cilvēku mīlestības, ar saviem darbiem tu stāvi vidū starp diezgan retajiem vīriem, kas cik spēdami palīdzējuši gādāt par latviešu tautas garīgo uzplaukšanu.» Kronvaldam nu tika iespējams turpināt skolas mācības. Viņa audžu tēvs viņu sūtīja Springera privātskolā Durbē, kur viņš palika trīs gadus.

A r s k o l a s m ā c ī b ā m Kronvalda Atim negāja gludi. Pirmajās skolās viņu nodarbināja par maz. Drīz, iemācīdamies uzdevumus un allaž uzteikts, viņš parada citu priekšā palepoties. Arī Springera skola nemodināja interesi par mācības priekšmetiem. Sekas no šādām attiecībām pret skolu parādījās turpmāk. Kad viņš 16 gadu vecumā pārgāja uz Liepājas apriņķa skolu, viņš mācībās netika vairs uz priekšu. Piecus gadus viņš še palika un izstājās no skolas, kas viņam bija apnikusi.

No Liepājas aizejot, Kronvaldam bija jānostājas pašam uz savām kājām. Viņš pieņēma mājskolotāja vietu pie Dr. Pfefera L i e t u v ā. Še viņš kaislīgi pieķērās grāmatām. Starp tām ir Vīnes pedagoga Ditesa raksti. Tādā kārtā viņš še pāris gados piesavinās vairāk zinību nekā savā Liepājas skolas laikā. Viņā mostas karsta vēlēšanās tikt vēl tālāk, un, kad Pfefera dēls iet uz Berlīni, lai turpinātu mācības, Kronvalds dodas viņam līdzi.

Viņš iestājas B e r l ī n e s a u g s t s k o l a s medicīnas fakultātē 1859. gadā. Bet viņš interesējas arī par citiem priekšmetiem, sevišķi par valodniecību. Bez tam viņu aizņem lielpilsētas kultūras dzīve. Pirmoreiz viņš še iepazīstas ar brīvas, lielas kultūrtautas iekārtu un ierašām. Viņš iet Prūsijas parlamentā un noklausās labāko runātāju (Gneista, Virhova u.c.)

248

runas. Berlīnē viņš satikās un iepazinās arī ar Andreju Spāģi. Kā patrioti viņi aplūkoja Baltijas apstākļus vācu kultūras apgaismojumā.

Berlīnē Kronvalds palika tikai pusgadu. Pārnācis Kurzemē, viņš piestājās pie otra Durbes mācītāja Proktora par mājskolotāja I un nodzīvoja pie tā četrus gadus. Viņš še nodevās pedagoģijai, lasīja pedagoģiskus, psiholoģiskus rakstus (starp tiem Benekes psiholoģiju), pār runāja ar saviem amata biedriem audzināšanas un skolas jautājumus un šai nolūkā sāka pulcināt kopā apkārtnes skolotājus. Šī biedrošanās attīstījās par skolotāju konferencēm, kuras Durbes apgabalā Kronvalda vadībā uzplauka 1863. un 1864. gadā.

Durbē būdams, Kronvalds sāk nodarboties arī r a k s t n i e c ī b ā, a v ī ž n i e c ī b ā. Pašā Pēterburgas Avīžu iznākšanas laikā viņš stāv sakarā ar viņas pretiniekiem, ar Latv. Avīzēm, ko vadīja mācītājs Šulcs, ar vāc mēnešrakstu Baltische Monatsschhrift, ko vadīja Berkholcs, ar Rigaschc Zeitung, ko vadīja Ekards. Viņš turējās pie domām, ka vāciešiem un latviešiem jāsaprotas un kopā jāstrādā, rakstīja par abu tautību satiksmi par Baltijas apstākļiem, par skolas jautājumu. Bet drīz viņa raksti uz dūrās uz kavēkļiem, un, kad viņš arī «jaunlatviešu» pretinieku cīņas pa ņēmienus nevarēja atrast par pareiziem, tad viņš ar tiem visus sakaru; pārtrauca. Viņš rakstīja Berkholcam (6. maijā 1863. g.) : «Ar dūri iet kauties, tā nav mana lieta, kaut gan vienumēr cenšos atklāti runāt un sacīt patiesību.» Durbē būdams, Kronvalds sarakstīja arī savu pirmo grāmatu: vācu valodas mācību Mazais vācietis (1863).

Gribēdams reiz tikt ārā no mājskolotāja dzīves, Kronvalds devā; 1865. g. uz T ē r b a t u, lai apmeklētu turienes pedagoģiskos kursus. Nolicis eksāmenu, viņš tika 1867. g. par skolotāju Tērbatas skolotāju seminārā Viņš interesējās par dabas zinātnēm, vēsturi, psiholoģiju, bet sevišķi pa valodniecību. Viņam bija vienumēr pie rokas un priekšā Stendera latvieši un Kuršata leišu vārdnīca, Bīlenšteina latviešu un Šleihera leišu grama tika. Viņa dzīvoklis top par biedrošanās vietu Tērbatas latviešu inteliģencei, studentiem, skolotājiem. Starp citiem pie viņa pienāk studenti K. Kundziņš, K. Millers (Zāriņu Kārlis), J. Kļaviņš.

Tērbatā Kronvalds attīsta arī rosīgu l i t e r ā r i s k u d a r b ī b u. No 1866. g. sāk iznākt laikraksts Draugs un Biedris Braunšveiga vadībā Kronvalds tanī no 1868. g. čakli piedalās. Še parādās arī plašā mērā viņa valodas kuplinātāja darbs. Rakstīdams, piem., par mākslu (Cilvēka iekšķīgs un ārīgs veids), viņš lieto šādus vārdus, piesprauzdams tiem pa skaidrojumus: jauda, nolūks, daile, glaimot, rosīties, izviebties, balvot glīve jeb krāsla (=krāsa), ģaubt (iepriecināt), samādēt (=saprast, mācēt), tēls, dailes rasmas (Kunstprodukte), atģist, daileklis (Kunstgebilde) Draugam un Biedrim 1869. g. izbeidzoties un nodibinoties Baltijas Vēst nesim, viņš savā avīžnieka darbībā pārgāja uz šo laikrakstu, nostādamies ar saviem rakstiem par latviešu valodu, tautību, skolām, ar savām ar prātīgajām polemikām šī laikraksta vadošo līdzstrādnieku vidū. Stādamies pretī vācu avīzē (Zeitung fur Stadt und Land) izteiktajām domām par latviešu inteliģences centieniem, viņš sarakstīja vācu valodā brošūru Nationale Bestrebungen (1872). Viņš turpināja izdot J. Alunāna uzsākto Sētu, Dabu, Pasauli, sastādīdams šī krājuma ceturto grāmatu (1873) un ievietodams še Kundziņa rakstu Ernsts Gliks, Lībieša – Acs un pats savu – Solons.

Tik drudžaina darbība pārāk aizņēma Kronvalda spēkus. Viņš savārga un aizbrauca 1872. g. vasarā veseļoties V i l d b ā d e s veselības avotos Vācijā. Veselība patiesi arī uzlabojās. Viņš raksta savam draugam: «Izbraucu kā nespēcīgs vaidētājs, pārbraukšu kā darba strādātājs un savējo apgādnieks.»

Ap šo laiku viņš sāk vest sarunas ar V e c p i e b a l g a s skolu darbiniekiem, kas viņu aicina par vadītāju pie draudzes skolas ierīkojamai augstākai klasei. Kronvalds aicinājumu pieņem un aiziet uz Vecpiebalgu īsi priekš Jāņiem 1873. gadā.

Vēl no ceļa noguris, viņš dodas uz Rīgu, lai piedalītos pie P i r m i e m vispārējiem latv. dziesmu svētkiem. Viņš goda mielastā tura runas, kas saceļ sajūsmas vētru. Vecākie, pie agrākās paaudzes piederošie darbinieki paliek ēnā. Uz Cimzes labi domāto aizrādījumu, ka

249

par svinamiem svētkiem jāpateicas vācu skolām, Kronvalds jūsmīgā runā atbild, ka par tiem pirmais gods nākoties tautības garam. Pret Bilenšteina latviešu tautas dziesmu apzīmēšanu par bērnu dziesmām Kronvalds nostāda latv. tautas dziesmu diženumu un lepni jautā: «Un kas vēl uzdrošināsies nosaukt mūsu tautas dziesmas par bērnu dziesmām?!» Šādas atbildes, kam svētku dalībnieki uzgavilēja, cēlās pa daļai aiz vecāko darbinieku runu pārpratuma, ko viņi Kronvaldam ņēma stipri ļaunā. Ieraugāma še plaisa divu paaudžu starpā. Kronvaldu izvēlēja arī par dziesmu svētku laikā noturētās Pirmās vispārējās latv. skolotāju sapulces vadoni. Tāpat viņš vada arī Otru vispārējo skolotāju sapulci nākamā (1874.) gadā.

Vecpiebalgā Kronvalds veltīja visus savus spēkus i z g l ī t ī b a s v e i c i n ā š a n a i skolā un ārpus tās. Vecpiebalgā tai pašā laikā vēl darbojās brāļi Kaudzītes, skolotājs Pilsātnieks, Dr. Jurjāns. Kronvalds tur vietējā labdarības biedrībā veselu rindu priekšlasījumu par daždažādiem tematiem: par valodu, Veco Stenderu, telegrāfu, Darvinu, botāniku, romiešiem, saldējamo mašīnu, neatsakās arī spēlēt līdzi teātri. Pie tam viņš apņemas sastādīt latviešu skolām nepieciešamās skolas grāmatas.

Par to, kā Kronvalds bija V e c p i e b a l g ā n o d a r b i n ā t s, zin liecināt Kaudzītes Matīss (I. M. Mēnešraksts 1920, II, 123): «Viņu vēlējās dzirdēt ar priekšlasījumiem Dziedāšanas biedrībā; tika ierīkots ik nedēļas viens brīvi pieietams priekšlasījumu vakars, kur viņam vajadzēja būt vismaz lielākam darītājam; bij jāraksta daudz un dažādu vēstuļu, lielāko tiesu ļoti garu; jādomā un jāstrādā priekš skolotāju sapulcēm; jāraksta šis un tas priekš Balt. Vēstneša un citās rakstniecības lietās, ja ne citādi, tad krājot materiālus un kārtojot; bij jāpūlas valodas kopšanas un kuplināšanas darbos; jāsaņem mājā daudz viesu un, negribot atraidīt ielūgumus, jābrauc un jāiet šur tur, brīžam arī labi tālu, viesoties un uz godībām, no kurām, aiz miega nokavējuma, pārnesa arvienu galvas sāpes priekš nākamā rīta. Vēl nāk klāt domas par veselas rindas zinātnisku grāmatu sarakstīšanu. Pie tam jācīnās ar dažiem liekiem kavēkļiem: traucē ģimenes locekļi, dēls, meita, māmuliņa; šī aicina launagā vai vakariņās, pirms nodomātie darbi sākti. Pēc ēdama laika citi darbi: skolnieku burtnīcas, vēstules. Tad nu jāstrādā naktīs iekšā.

Darbā Kronvaldu pēkšņi pārsteidz nāve. 16. (4.) februārī 1875. g. viņš nodod klasē stundas un strādā vakarā kopā ar Kaudzītes Reini pie vēstures grāmatas. Ir jau pāri pusnaktij, kad viņš šķiras. Otrā rītā, 17. (5.) februārī, atrod Kronvaldu nomirušu ar trieku. Viņu paglabāja Vecpiebalgas kapos, kur viņam uzcēla pieminekli.

Kronvalda Atis bija savā laikā t a u t a s a t m o d a s d o m u v i s s p ē c ī g ā k a i s, vissekmīgākais izteicējs. Par tādu viņš tika sevišķi ar to, ka viņam (pēc viņa paša liecības) nebija mīļākas tautas par latviešu tautu un svētākas valodas par latviešu valodu.

Viņa centieni izsacījās ne vien viņa rakstos un viņa darbībā, bet arī viņa r u n ā s. Viņa laikabiedri apliecina viņa sevišķās runas spējas. Kaudzītes Matīss saka: «Kronvalda Atis bija lielāks runātājs nekā rakstnieks. Runāt viņš varēja no vietas, gandrīz bez sataisīšanās. Nopietnās runās viņš sakausēja sirdis klausītājiem, it kā zibens dažubrīd sakausē metālu. Bet ne tik vien klausītāju sirdis, – arī pats savu. Jo daudzkārt svētos acumirkļos viņam sejs sāka strāvot, acis brīnišķīgi spīdēt un daža asara noritēja. Ar savām jocīgām runām viņš atkal smīdināja klausītājus līdz asarām.»

Kronvalds kopa latviešu valodu, sevišķi paplašināja viņas vārdu krājumu, rūpējās par latviešu izglītību, sevišķi par latviešu skolas nodibināšanu un latviešu skolotāju biedrošanos, noskaidroja latviešu tautisko centienu programmu.

Kā v a l o d n i e k s Kronvalds turpina Jura Alunāna uzsākto darbu. No visiem pieejamiem avotiem, no valodas grāmatām, no tautas gara mantām, no tautas mutes viņš cenšas pamatīgi iepazīties ar latviešu valodas dabu un likumiem. Lai jēdzieniem un priekšmetiem, ar kuriem latvieši, jaunlaiku kultūras dzīvē stādamies, dabūtu latviešu vārdus, Kronvalds 1) cēla klajā vecus un apvidu vārdus, dažreiz viņu nozīmi pārgrozīdams, 2) aizņēmās vārdus no

250

radniecīgajām (leišu un prūšu) valodām un 3) atvasināja jaunus vārdus. No vecajiem un apvidu vārdiem ir Kronvalda ievesti rakstniecībā: apvārsnis, balva, jauda, kautrēties, nolūks, sacerēt, veids u.c.; pie tam nozīmē pārgrozīti vecie vārdi: arods (Fach; Stendera vārdnīcā: Fach im Speicher, Kornkasten), josla (Zone: St. v.: bunter Streif im Zeuge), loma (Rolle; St. v.: Teil einer Arbeit), oma (St. v.: oma = im Andenken), omulīgs u.c. No prūšu valodas Kronvalds aizņēma vārdu: ķermenis, no leišu: viela. Pie Kronvalda celtajiem vārdiem, kas pilnīgi pārgājuši latviešu rakstu valodā un tautā, pieder: aizbildnis, apstāklis, burtnīca, būte, būtība, dzeja, dzejolis, dzenulis, gleznot, jūtekļi, līdzekļi, nākotne, pagātne, pamatība, priekšmets, pilnvara, raksturs, satversme, stāvoklis, sūtnis, ziedonis, zinātne, teikums, turpināt, vēstule, vēsture, cietoksnis, cēlonis.

Daži Kronvalda celti vārdi turpmāk atmesti. Tādi ir: dīvatrons (teātris), gādeklis(Pflicht), kosma (Ordnung), nausma (Vorteil), jaunule (Novelle), iestingums (Spannung), piepilde (Ergänzung).

Kronvalds centās ar saviem rakstiem dot arī v a l o d a s p a r a u g u s. Jaunus vārdus viņš pa lielai daļai ieved valodā, tos lietodams raksturīgos rakstos, kur tad viņa nolūks spraužas acīs un stils top smags.

Par mākslu runādams, viņš raksta (Draugs un Biedris 1868. 24. nrā): «Visa pasaule ir, tā sakot, viens vienīgs daileklis jeb dailījums, mēs cilvēki tikai raugam ; šlķirt, šķelt un dalīt. Varenā saskaņā izglītots jaukums un izrakstīts daiļums tas ir dailes darījums, vienalga, vai akmins, vai glīves, vai skaņas, vai vārdi par ārīgo paveidu pieņemti.»

Turpmāk Kronvalda stils noskaidrojas. Jaunceltus vārdus viņš lieto rūpīgā izlasē, bet rauga atdzīvināt īpatnīgo latviešu valodu un paplašināt tās izteiksmes spējas. Viņš tad arī pirmais, kas sniedz p r i e k š z ī m ī g u t ē l o j o š u p r o z u, kā Neikens stāstošu prozu. Ja arī kāda reta viņa lietota forma (piem., burbuļodami avoti) un kāds rets vārds būtu vēlāk no literatūras valodas izskausts, tomēr viņa stilā paliek vēl vienmēr tik daudz daiļuma, smalka noskaņojuma, spēka, ka tas saista un patīk.

Par paraugu aprakstu prozai var derēt Kronvalda R u d e n s n ā k, r u d e n s n ā k (Balt. Vēstnesis, 1869, 69.–71. nr.) . Visas rudens nokrāsas še nospoguļojas viszīmīgākās, vissmalkākās gleznās. Kādu daļu noskaņotu gleznu sniedz tautas dziesmas. Tās še nav lieki iemetinājumi, bet pieskaņojas kopējai ainai, kas darināta no ļaužu mutes ņemtā, bet īpatnīgi pārstrādātā tautas valodā. Tādā kārtā še iznāk tēlojums, kam mūsu literatūrā reti kas blakām stādāms.

R u d e n s p i r m ā s z i m e s šā aprakstītas: «Rudens nākšana ir rāma, lēna un klusa. Mēs viņu visvairāk tikai tad nomanām, kad jau tumšākas ēnas sāk stiepties pāri par to segu, kuru zemei apkārt tekoši saules stari katrā gadslaikā sazīmē. Pa laukiem tiek labība pļauta un krauta. Iesākot gan tikai kādās vietās, šur tur; bet drošā vasaras samaņa nu pagalam, jo ienākušās vārpas nozīmē, ka radības novīšana un nokalšana iesākusies. Dzeltenais stiebru lauks ir saules stundenis augu valstī, jo pie viņa tā kā ar acīm var redzēt vasaras dienas un nedējas aiztekam. Drīz sākas visur laukos čakla rosīšanās, izkapts skandrais balss atskan malu malās, spailes krīt šņākdamas, kūlīši paceļas pa simtiem un lauku celiņš jeb teks jau kļūst redzams, kurš līdz šim brīdim bij it noslēpts, kur paipala gājējus mīlīgi sveicināja un grieze caurām naktīm sludināja: briest, briest, briest, briest rudzi briest, kur kumelīte lielactiņa ziedēja un kur vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu līgojās. Pēc necik dienām – lūk, klaji rugāji visur izplatās. Tāds ir tas pirmais rudeņa atgādiens, kas nopietni pieklauvē pie cilvēka sirds. Radība, atkal reiz savu varenu darbu pastrādājusi; nu tā atslīgst, iegrimst atpakaļ iekš sevis pašas. Bet no svētīšanas darba piekususi vēl pasmaida – un svēts klusums metas virs zemes.»

Vēstījumu prozas paraugs ir S o l o n s (Sēta, Daba, Pasaule, IV), kur Kronvalds ar sajūsmu, par paraugu latviešiem, attēlo seno grieķu sekmīgo cenšanos pēc augstiem ideāliem.

251

Tikai ne visai viņš noturas vēstījuma stilā, bet daudzkārt pāriet viņam piedabīgos tēlojumos un raksturojumos. Arī še viņa valoda lietišķa un skaista.

Grieķu bērnu audzināšanu viņš, piem., raksturo: «Grieķi turēja to par Dieva dotu bausli, ka cilvēkam vajagot tikpat rūpīgi un pieklājīgi gādāt par sava ķermeņa vingrinājumu, kā par sava gara izdaiļinājumu. Tiem patika miesīgā zaļoksnība, auguma daiļums, stingru, bet vieglu soju gājiens; locekļu svarīgs veiklums un lunkanums, nadzība un stiprums cīņās. Skaidrs un drošs skatiens un tāda attapīga izmanība, kādu tik tad iegūstam, kad ik dienas no jauna mācāmies likstas pārveikt, – šīs krietnu tikumu ārīgās zīmes stāvēja pie grieķiem tādā pašā cieņā kā gara izdailējums, prāta skaidrums, veikla izmaņa mākslās un zinātnēs. Bērnu audzinātājiem un mācītājiem bij tādēļ par to gādāt, ka lai jaunā audze izaugtu spēcīga un varena miesīgā un garīgā ziņā. Bērnu audzināšanas gala mērķis bij šāds: priekš jaunās audzes izgādāt ārīgu un iekšķīgu daiļumu un tikumu, miesīgu un garīgu jaunību, veselību un līgsmību, proti, visus ķermeņa spēkus, visas gara dāvanas tādā mērā saderīgi izdailēt, ka lai ikkatrs bērns uzaugtu par īstu pilnīgu cilvēku pēc savas ārienes un iekšienes.»

Kronvalda stilu ceļ ī s t a s a j ū s m a par daiļumu, tikumu, krietniem centieniem, dedzīga latviešu tautas un valodas mīlestība. Tās ir vienmēr daiļas un lielas domas, kas viņam izsakāmas, tāpēc tām vedas tērpties pievilcīgā, jaukā valodā.

Par l a t v i e š u s k o l u u n s k o l o t ā j i e m Kronvalds sāka domāt, vēl Durbē būdams. Še minama viņa gādība par mācības līdzekļiem. Zīmīgi tas, ka pirmais darbs, ko šis sirdīgais latviešu aizstāvis skolas laukā pastrādā, ir – v ā c u v a l o d a s m ā c ī b a latviešiem. Bet Kronvalds arī še paliek karsts patriots. Gan ne pirmajā, bet savas vācu valodas mācības otrā izdevumā viņš sākumā un beigās liek latviešiem pie sirds, ka viņi, arī vācu valodu mācīdamies, ir un paliek latvieši. Viņš ar savu Mazo Vācieti negrib puskokalēcējus savā tautā vairot. Viņš piekodina skolotājiem un skolēniem, lai viņa grāmatu rokā neņem, iekam nav pieklājīgi apkopta mātes valoda. Pret tiem, kas latviešu valodu nicina, viņš pieved garu izvilkumu no Barona Mūsu tēvzemes aprakstīšanas par latv. valodas nozīmi. Grāmatas beigās Kronvalds piesprauž tādu pašu plašu izvilkumu no Pēterburgas Avīzēm par kaunīgiem latviešiem, kurā citēti īru dzejnieka Tomasa Mūra (Moor) vārdi:

Kad tu būtu, tēvu zeme, kā es lūdzu nakt un dien,Liela, branga jūras pērle, pasauls paradīzes dārzs,Tad gan lepnāki es tevi sveicinātu, slavētu,Bet vai tevi karstāk mīlēt nekā šodien varētu?

Kronvalda vācu valodas mācības vāka tituls: Mazā Vācieša pirmais solis, Liepājā 1863. Vispārējais tituls pirmajā lapā: Theoretisch–praktischer Lehrgang für den Unterricht in der deutschen Sprache fur Letten in vier Teilen von A. Kronwald. Erster Theil: Vorschule der deutschen Sprache. Pirmās burtnicas tituls otrā lapā: Grāmata, kas māca Latviešiem viegli un ātri vāciski lasīt, rakstīt un runāt. Praktische Anleitung die deutsche Sprache in kurzer Zeit verstehen, sprechen und schreiben zu lernen, Liepājā 1863. Grāmatu sastādītājs velti Dr. H. E. Katerfeldam, «katras patiesas izglītības vissiltākajam veicinātājam». Grāmata nodomāta izdot četrās daļās. No tām iznācis tikai sākums: pirmajā izdevumā pirmās daļas pirmais solis, otrā visa pirmā daļa (pirmais un otrais solis). Otrs izdevums pamatīgi pārlabots, tā ka uzlūkojams par pilnīgi jaunu grāmatu. Tā tituls: Mazā Vācieša pirmā daļa: pirmais un otrais solis. Otra driķe, Liepājā 1865. Metodē Kronvalds pāriet no sintētiskās (ko lieto Spāgis) uz analītisko metodi. Pirmo izdevumu viņš vēl sāk ar atsevišķiem teikumiem; otrā izdevumā tūliņ sākumā sniegti sakarīgi gabali vācu valodā ar latvisku tulkojumu zem katras rindas. Bez tam grāmatā vingrinājumi un sarunas. – Otra sola ievadā doti teorētiski paskaidrojumi par valodu, nepieciešamos latviskos vārdus atvasinot. Še Kronvalds lieto vārdus: priekšmets, sajēga (Begriff), jūtekli (Sinnesorgane), teikums, priekšmeta vārdi (Dingwörter), savādības vārdi (Eigenschaftswörter), darīšanas vārdi (Thatigkeitswörter), gruntinieks (Subjekt), izteikums (Pradicat).

252

Tērbatas augstskolas pedagoģiskos kursos Kronvalds iedziļojas d z i m t e n e s m ā c ī b a s jautājumā. Kursu dalībniekiem bija jāizstrādā katrā semestri pa zinātniskam darbam. Kronvalds dabūja par apstrādājamo tematu dzimtenes mācību mūsu elementārskolās. Pagatavoto darbu atrada profesors Strimpels par tādu, kas attaisno, ka to laiž klajā. Kronvalds še paliek tīras pedagoģijas robežās. Viņš uzrāda un pārbauda dažādas domas, kas izsacītas par dzimtenes mācību, noteic viņas apmērus, apskata pasniedzamo veidu. Ar smalku izpratni viņš uzmeklē, kas lieks, kas īsts, modes saucienu neaizvilināms. Par toreiz daudzināto koncentrāciju viņš saka, ka tā daudzkārt koncentrē miglu skolotāja acu priekšā, tā ka tas nekā skaidra vairs neredz. Pie tam viņš spiežas cauri līdz lielajiem pedagoģiskajiem principiem. Pašdarbība viņa acīs nenorobežojas ar ierosinātās domu gaitas noslēgumu, bet gara darbam jāpievienojas gribai, tieksmei, mīlestībai. Arī par bezdarbīgiem un laiskiem turētie skolnieki var būt pašdarbīgi, lai gan ne skolotāja norādītā virzienā. Par latviešu skolām še Kronvalds nemin ne vārda, tikai norāda uz kādām vācu skolām, kur ievesta dzimtenes mācība (tā uz Šefera skolu Durbē).

Kronvalda dzimtenes mācības virsraksts: Der Unterricht in der Heimatkunde. Von Otto Kronwald. Mit einem Vorwort von Professor Strumpell, Dorpat 1867. Latviskā izdevumā ši grāmata iznāca tikai pašā jaunākā laikā ar nosaukumu: Kronvaldu Atta Dzimtenes mācība. Tulkojis Bebru Juris, Rīgā 1922.

Turpmākajā darba straujumā Kronvaldam vairs neatlika laika ne sagādāt latviešu skolai mācības līdzekļus, ne mierīgi iztirzāt pedagoģiskus jautājumus. Bet, praktiskā skolas darbā strādādams, viņš tomēr domāja arī par šādiem uzdevumiem. Par galveno kavēkli latviešu skolas tālākai attīstībai viņš ieraudzīja mācības grāmatu trūkumu. Viņš apņēmās sarakstīt latviešu skolai: Botāniku, Fiziku, Latviešu valodas mācību, Vēsturi. Pie daža no šiem darbiem viņš arī ķērās.

Ļoti svarīgs Kronvalda latviešu s k o l o t ā j u b i e d r o t ā j a d a r b s. Tas notiek uz pedagoģiskiem pamatiem. Uz tiem tas paliek ar visu to, ka Kronvalds cieši un noteikti uzsver nacionālismu. Viņš turējās pie pārliecības, ka nacionālisms ir pedagoģiska prasība. Durbē skolotājus ap sevi pulcēdams, viņš uzsvēra tikai pedagoģiskos principus. Arvienu dziļāk iedams, viņš atrada, ka audzināšana jāturpina no tās pakāpes un tanī virzienā, ko tauta uzrāda savā valodā un gara mantās. Tautas valodai še tāda nozīme, kāda nevienam citam audzināšanas līdzeklim. Tautas valoda latviešu skolotājiem līdz pamatiem jāpazīst, jāpiesavinās, jāpārvalda. Ar šo prasību viņš nonāca uz Vidzemes skolotāju sapulci Turaidā 1869. gada jūlijā, to aprādīdams skaidri un ar sajūsmu. Pie tam viņš uzaicināja skolotājus nākt viņam palīgā izpētīt dažu vārdu (sinonīmu) nozīmi. Tādā kārtā viņš meta dzīvo uguni skolotāju vidū, kas viņus iesildīja un vienoja savā starpā un ar tautu. Viņš tad pirmajās vispārējās latviešu skolotāju sapulcēs Rīgā 1873. un 1874. g. stāv skolotāju priekšgalā un liek neizārdāmu, lai gan turpmāk daudzkārt satricinātu, pamatu latviešu nacionālai skolai.

Pie tās nešķirami pieder arī mācību pasniegšana tautas valodā. Šo prasību Kronvalds cieši nodibināja vācu valodā sarakstītā brošūrā par tautiskajiem centieniem.

Kronvalda brošūra Nationale Bestrebungen uzskatāma par 1 a t v i e š u tautisko centienu programmas rakstu. Tā sarakstīta kā atbilde kādam vācu avīzes Zeitung fūr Stadt und Land rakstam.

Šī vācu avīze izsacīja (1871. g. 246. nrā) domas, ka nacionāla latviešu attīstība līdz augstākai pakāpei nav iespējama, ka nav un nevar būt neviena augsti mācīta latvieša, tāpēc ka latvietis savā valodā nevar tikt pie augstākas izglītības, ka nav ne mazāko pamatu, uz kuriem varētu uzcelt patstāvīgu latviešu izglītības ēku, ka maza tauta, kas dzīvo divu lielu, vecu kultūras tautu starpā, nevar izkopt savu patstāvīgu nacionālu kultūru, ne arī to samaksāt.

Vācu avīzei atbildēja Valdemārs un Kronvalda Atis. Viņa rakstu vēlāk pārtulkoja Āronu Matīss, to laizdams klajā vispirms Austrumā (1887) un vēlāk grāmatā: Kronvalda Ata

253

Tautiski centieni, Universālā bibliotēkā Nr. 71, Pēterburgā.Vispirms Kronvalds konstatē: I r g a n m ā c ī t i l a t v i e š i. Katrs zin, ka tas, kas iegūst

izglītību, ir izglītots, vai nu viņš būtu krievs, latvietis vai vācietis, vai viņš savu izglītību smēlies no grieķiem un romiešiem, no vāciem vai krieviem. Ka dažs latvietis izglītodamies savu tautību pamet, nāk no gara un prāta sabojāšanas. Kultūra ir ilggadējs kopdarinājums, pie kā ņem dalību katra tauta pēc savas gribas un spējas. Mācītie latvieši taisni kā latvieši vislabāk izpildīs sava laika uzdevumus, izlietodami savas zinības un spējas visas tautas labā.

Izglītībā t a u t a s v a l o d a i vislielākais svars. Tikai savas mātes valodā mācīdamies, ar svešām valodām nenodarbodamies, pirmmācības skolā bērni īsākā mācības laikā piesavināsies dzīvē nepieciešamo zinību mēru. Tikai tautas valodā mācības saņemdams, bērns attīstīsies pēc savas sevišķās iedzimtās dabas, kas saaugusi ar visu bērna ārējo un garīgo apkārtni, ietēlotu tautas valodā. Bet arī augstākās skolās lietojama tautas valoda. Vienkārt, tikai tad, ja augstākās skolās varēs ietikt bez svešām valodām, tautskolām būs svabadas rokas kopt savu īsto darbu; otrkārt, tikai tā, savu valodu arī augstākās skolās lietodami, izglītotie latvieši paliks sakarā ar savas zemes un tautas attīstību un spēs to veicināt. Patlaban mācītam latvietim jāiepazīstas ar savas tautas valodu un vēsturi ārpus skolas, lai skolā iegūtās zinības un spējas izlietotu visas tautas labā, paceļot viņas garīgo, tikumisko un materiālo labklājību. «Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūtu izglītību, savu spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot, tādēļ ka – mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas civilizācijas interešu ziņā.»

V e c u u n l i e l u t a u t u t u v u m s latviešu attīstībai taisni nāk par labu. Tas latviešus pasargās no kaut kādas mežoņu tautas uzbrukuma; viena par otru tās sacentīsies palīdzēt latviešiem tikt pie svabadības, gaismas un tiesībām; latvieši daudz mantos no viņu piedzīvojumiem un bagātībām, un viņiem nav ko bīties, ka tās varētu pret viņiem tik viegli noziegties, kā tas būtu gaidāms no mazām un neapgaismotām tautām, kas, savu mazumu un vājumu apzinādamās, var ļauties pavedināties uz dažādām ļaunprātībām un netaisnībām.

Bet latviešiem pašiem jāķeras pie darba. Viņi brīvību nedrīkst izlietot patvaļai, rupjībai un bezkaunībai; viņu izglītība nedrīkst pastāvēt iekš tam, ka viņi lepojas ar ielauzītām valodas drumslām un salasītu paviršību. Izglītība nav apvelkama kā drēbes, ko kāds cits pašūdinājis. Jāstrādā nopietni, vīrišķīgi, stāvot vienam par visiem, visiem par vienu. Tādēļ apzinīgajiem latviešiem pienākas modināt, kopt un spēcināt jo šķīstu tautības apziņu.

Š a u b a s p a r n ā k o t n i nedrīkst atturēt no darba. Kā zemkopis, zinādams, ka salnas var iznīcināt viņa sēju, tirgotājs, redzēdams, ka jūra daudzkārt aprij kuģus, tomēr dara, kas darāms, tā mācītais latvietis sēj savu sēklu, tāpēc ka pienācis laiks.

L a t v i e š u  t a u t i s k o s  c e n t i e n u s  a t z i n u š i   n e   t i k a i  l a t v i e š i. Arī vācieši pie latviešiem tos veicinājuši: saudzēdami un vairodami to labu, kas ir latviešu tautā, kopdami latviešu valodu, spodrinādami tautības apziņu, iestādamies par latviešu tautas patiesām apgaismošanas interesēm. To darījuši bīskaps Ulmanis, Stenders un daudzi citi. Vācija savos lielajos vēsturiskajos momentos nesusi latviešiem gaismu: reformācijas laikā iznāk pirmās latviešu grāmatas, apgaismošanas gadu simtenī liek latviešu izglītībai jaunus pamatus Vecais Stenders. Kad nu Vācija svin tautas atdzimšanas svētkus, vācietis Latvijā izpildīs savu vēsturisko uzdevumu, še palīdzēdams dabiskā ceļā veicināt un izkopt civilizāciju un kultūru.

Kronvalds slēdz ar pašas vācu avīzes vārdiem: «Savu tautu celt, kultūrai un civilizācijai pie viņas arvien jo plašāk durvis atvērt, valodu izkopt un viņu darīt par augšējā uzdevuma izpildītāju ieroci, tā ir, pēc mūsu domām, visas mūsu tautiskās preses kopēja cenšanās. Šī cenšanās ir nenoliedzami laba un pelna, ka to, kur vien vajadzīgs, pabalsta katrs, kam uz to

254

spēja un prašana.»Šai brošūrai, kurā runa par latviešu turpmāko pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, Kronvalds

liek par moto Hektora vārdus (no Homēra Iliādas):«Mani pret likteņa gribu neviens nevar aizraidīt peklē;Tomēr tam izbēgt, kas lemts, nav

mirstīgam iespējams bijisGluži nevienam, vai augsts tas vai zems, kas vien tikai dzimis.L i t e r a t ū r a. Kronvalda Ata Kopoti raksti un runas. Rediģējis Līgotņu Jēkabs, Rīaā

1925. – Tā paša: Kr. A. Biogrāfija (Ievēr. vīri dzīvē un darbā, nr. 5), Rīgā 1924. – K. Kundziņa Kronvalda Atis. Gabals iz latviešu garīgās dzīves, Rīgā 1905. Der. grām. nodaļas izdevums. – Purinu Klāva Kr. A., Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 31–47. – A. Ķeniņa Kr. A. latviešu īpatnības modinātājs, Jaunības Literatūra II, 1902. – A. Berga Kr. A., priekšlasījums, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata II, 19I0. – K. Mīlenbaha Kronvalds kā valodnieks, turpat. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Kronvalda Ata pēdējām mūža dienām, Izgl. Min. Mēnešraksts II, 1920, 120–130; tas pats Kaudzītes M. Atmiņas I, Rīgā 1924, 303–324. – Laubes Indriķa Kr. A., Rota III, 1886, 28.–32. nr. – E. Blanka Kr. A., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 125–141; tas pats grāmatas jaunā izdevumā: Latvju tautas atmoda, Rīgā 1927, 127–140.M. Ārona Spriedumi par Kronvaldu, Rīgas Ziņas 1925, 93. un 94. nrā.

8. AVĪŽNIECĪBAS ATTĪSTĪBA

1) Ceļa biedris2) Draugs un Biedris3) Baltijas Vēstnesis    a) Bernhards Dīriķis    b) Krišjānis Kalniņš    c) Frīdrihs Veinbergs    d) Laubes Indriķis    e) Kundziņu Kārlis4) Darbs    Rihards Tomsons5) Pasaule un Daba6) Rīgas Lapa7) Balss    Aleksandrs Vēbers8) Baltijas Zemkopis    Juris MātersNacionālajai literatūrai uzplaukstot, cīņas par latviešu stāvokli, tiesībām, kultūru turpinājās

latviešu avīžniecībā. Pastāvīgi nodibināties uz nacionāliem pamatiem tai tik ātri neizdevās. Kad Mājas Viesis straujajiem latviešu nacionālistiem slēdza savas durvis un Pēterburgas Avīzes apstājās, tautas atmodas laika ideju un centienu veicinātāji palika bez sava laikraksta. Tomēr latviešu avīžniecība nemitīgi paplašinājās, kamēr ar Baltijas Vēstnesi arī nacionālais virziens tanī pastāvīgi nostiprinājās un dabūja pārsvaru. Un ne tikai sabiedriskos jautājumos, bet arī daiļliteratūras, dzejas attīstībā latviešu avīžniecībai joprojām liela nozīme.

1) CEĻA BIEDRIS. Kad, Mājas Viesim nodibinoties, latviešu gara dzīvē radās sevišķa strāva, kas nošķīrās no agrāko, vācu tautības rakstniecības piekopēju virziena, sāka par to nopietni spriest vāciešu vadītajā Latviešu literāriskā (draugu) biedrībā. Tikdams 1861. g. par Vidzemes direktoru, Juris Neikens uzņēmās uzdevumu pretējās partijas izlīdzināt. Tautiskajam virzienam ar Pēterburgas Avīžu darbību 1862. g. pastiprinoties, Neikens tām par

255

pretsvaru izdeva pārnedēļas avīzi Ceļa Biedri.Laikraksts Ceļa Biedris sāka iznākt 1863. g. kā pielikums Latviešu Avīzēm un bija arī

savrup abonējams. Turpmākā gadā tas neiznāca nemaz, bet 1865.–1867, g. no Latviešu Avīzēm pilnīgi, neatkarīgi. Ceļa Biedris tad uzlūkojams par patstāvīgu avīzi.

Ceļa Biedris izrādījās arī savā virzienā par patstāvīgu. Domas, ka Ceļa Biedris apkaros Pēt. Avīzes, izrādījās par maldīgām. Neikens gribēja ar savu laikrakstu stiprināt tautā kristīgu ticību, bet citādi nostāties pilnīgi bezpartejiski. Viņš nekādā ziņā negribēja būt Latviešu Avīžu cīņu biedrs. Pievienodams savu laikrakstu Latv. Avīzēm par pielikumu, viņš vienīgi gribēja atbalstīties uz Latviešu literārisko biedrību, kas nodrošinātu viņa izdevumu no materiālās puses. Bet Latviešu literārisko biedrību viņš gribēja redzēt pilnīgi bezpartejisku. Viņš tai pārmeta, ka tā, Latviešu Avīzes turēdama nomā, bet pret Mājas Viesi izturēdamās noraidoši, nonākusi partijas stāvoklī. Viņš ar savu Ceļa Biedri gribēja noturēties pār partijām, tāpat kā viņš vēlējās nostādīt Literārisko biedrību. Šī biedrība tomēr saistījās ar Latviešu Avīžu pret Pēt. Avīzēm virzīto politiku. Tāpēc Neikens nošķīra savu laikrakstu ne vien no Latviešu Avīzēm, bet arī no Latviešu literāriskās biedrības.

P a r  C e ļ a  B i e d r a  n o š ķ i r š a n u  n o   L i t.  b i e d r ī b a s  atrodam tuvākas ziņas Neikena vēstulēs. Viņš raksta Fīrhufam (14. dec. 1864. g.; Izgl. blin. Mēnešraksts 1921, 1178 u. t.), ka Latv. lit. biedrība, ar vācu bruņniecības pabalstu izplatīdama Latv. Avīzes, rada neuzticību pret bruņniecību un pret sevi pašu, ka rūgtums pret «latviešu rakstniecības vācu varmākām pieņemas taisni tautas inteliģences vidū. Viņu pārsteidz arī tas, ka Latv. Avīzes turpmākā gadā sola dot līdzi baznīcas un misiones ziņas, kaut gan viņš Lit. biedrībai paskaidrojis, ka viņš Ceļa Biedri kā kristīgas baznīcas zinu lapu tikai tad izdod, ja Latv. Avīzes baznīcas ziņas saviem lasītājiem līdzi nedod. Neikens laiž vēstuli (apkārtrakstu) Latviešu lit. biedrības biedriem (1. martā 1865. g.; Austrums 1896, I, 238), noskaidrodams savus uzskatus par min. biedrību. Viņš raksta: «Tāds, kas ar citādu krāsu laikrakstiem negrib noliegt viņu pilntiesīgo vietu latv. tautas literatūras laukā, kas zin cienīt tagadējo Pēterburgas Avīžu tiešām krietno saturu un Mājas Viesa valodas brangumu un zin arī to, ka pēdējā lapa ar visiem šķēršļiem pamazām tikpat plaši izplatījusies kā Latviešu Avīzes, pat Vidzemē tagad trīs reiz tik daudz, – tas nevar atraisīties no domām, ka biedrība līgumā ar Latv. Avīzēm iekļuvusi partijas stāvoklī, kam viņas tā kā tā mazais kredīts pie lielas tautas daļas, īpaši Vidzemē, arvienu vairāk jāsatricina.» Neikens atsakās Ceļa Biedri vadīt Lit. biedrības vārdā un uzdevumā un dara to par pilnīgi neatkarīgu.

Neikena Ceļa Biedri ieturētais virziens dēvējams par kristīgi nacionālu. Ar to Neikens ienes jaunu elementu latviešu avīžniecībā un vispār rakstniecībā. Viņš gan nacionālismu nekur neuzsvēra, bet viņš piegāja pašai tautai savos rakstos un visā savā darbībā tik tuvu kā reti kāds viņa laikā. Kad izjūk viņa nodoms aizpildīt robu latv. avīžniecībā, sniedzot baznīcas ziņas, kad Latv. Avīzes šai lietā viņam aizsteidzas priekšā, tad viņš apņemas Ceļa Biedri piekopt vairāk citas lietas «un sevišķi tās apvaicāšanās un sarunas par tautas dzīvi un dzīves vajadzībām, garīgām, kā laicīgām». Tā cits no cita mācīsies, cits caur citu labosies, cits ar citu iepazīsies un sadraudzēsies. Bet šādas sarunas derēs arī priekšniekiem, kam, tautas dzīvi skaidri nezinot, nākas grūti tautai dot taisnus likumus. Neikens domā par lielajiem valsts vīriem Eiropas zemēs, kas veicinājuši tautu labklājību. Viņš piemin Anglijas valsts vīru Palmerstonu, kas cīnījies par Beļģijas patstāvību un tautas brīvību Pireneju kalnos; viņš atgādina Angliju, kur ļaudis viesībās nenodarbojas ar tērzēšanu un smiekliem, bet sarunājas, kā tautā vairot un uzturēt gaismu, i prieku, materiālu labumu. Neikens še pievienojas sava laika lielajiem centieniem, tāpat kā viņa straujākie tautieši. Viņš arī aizņemts darbiem tautas attīstībai par labu: ieteic māju iepirkšanu, rīko dziesmu svētkus, bērnu svētkus, pārlūko skolas. Par. visām šīm lietām viņš raksta savā laikrakstā. Viņš kopj savu draudzi, novērodams katru draudzes locekli, un uzstāda jautājumus par viņu vajadzībām. Uz tiem Ceļa Biedri

256

atbildēdams, viņš nodibina latviešu nacionālo stāstu rakstniecību.2) DRAUGS UN BIEDRIS. Ceļa Biedrim pretēja rakstura ir Braunšveiga Draugs un

Biedris. Sākdams savus izdevumus laist tautā, Braunšveigs norāda uz Dieva darbiem, kas jāmācās pazīt; tādēļ jāietaisa skolas. Mazāk Dieva darbus zinādami, zināsim mazāk par Dievu; mazāk par Dievu zinādami, mazāk pratīsim ticēt. Tad viņš turpina: «Bet par īstām ticības lietām šoreiz negribu rakstīt, bet par citām vecām un jaunām lietām, par ko lasītāji līdz šim maz dzirdējuši un lasījuši.» Un viņš sāk aprakstīt varavīksni. Ne sludināt dievvārdus, bet runāt par l a i c īg ā m l i e t ā m, par dabas priekšmetiem, mašīnām, jaunlaiku ierīkojumiem, sabiedrībām – to Braunšveigs apņemas un pilda līdz galam.

Še sāk latviešu rakstniecībā darboties tas pats Braunšveigs, kas agrāk vācu avīžniecībā bija cēlis priekšā tik radikālas baznīcas reformas, ka tās bija pa daļai izvedamas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Viņš, Johans Jūlijs Hugo B r a u n š v e i g s, dzimis 1825. g. Jelgavā, studēja teoloģiju Tērbatā, bija dažās vietās par palīga mācītāju, vēlāk par otru mācītāju Valmierā, 1864. g. pārnāca dzīvot uz Rīgu, kur nodarbojās ar rakstniecību, izdodams vācu avīzi Rigaer Blatter un Heriodiskus latviešu izdevumus. No 1870. g. viņš bija par mācītāju Slokā, mira 1898. g.

Braunšveiga izdevumos atzīmējas visas attīstības pakāpes n o v i e n k ā r š a rakstu krājuma līdz politiskai nedēļas avīzei. Viņš vispirms izdod rakstu sakopojumu Draugs un Biedris katram derīgam darbam, kurā sevišķi plaša nodaļa par mašīnām. Grāmata iznāk 1866. g. martā. Līdz gada beigām viņš apsola lasītājiem dot vēl piecas grāmatas: Jauni prieki, Vasaras lāsumi, Gaiši vakari, Iekšzemnieks, Ārzemnieks. Tās viņš arī izdod. Pēdējās grāmatas beigās viņš paziņo, ka viņš, sākot no 1. decembra, izlaidīs «mēneša rakstus ar ceitungu» līdz ar bērnu lapiņu. Viņa mēnešraksts Draugs un Biedris tad arī 1861. g. decembrī uzsāk savu gaitu. Raksti par dabu un mašīnām ieņem pirmo un plašāko vietu. Vienīgais līdzstrādnieks ir E. Dinsberģis. K.lāt nāk Bērnu pastinieks, Mēnešlapiņa ar bildītēm, pirmais latviskais bērnu laikraksts. Līdz maijam iznāk 6 Drauga un Biedra nelielas mēneša burtnīcas. Mēnešraksta turpinājums, sākot ar 1867. g. jūniju, ir Draugs un Biedris, ko divreiz par mēnesi līdz ar Bērnu Pastinieku vienreiz par mēnesi ar Bildēm apgādā Mag. Braunšveig. Tā ir liela formāta avīze ar visām politiska laikraksta nodaļām. Gadu sāk un beidz ar Jurģiem. No aprīļa 1868. g. Draugs un Biedris iznāk ik nedēļas ar Bērnu Pastinieku kā mēneša pielikumu. Ar to Braunšveiga izdevumi nonākuši pēdējā attīstības stadijā. Nedēļas laikraksts Draugs un Biedris pastāv tikai gadu. Braunšveigs saka 1869. g. martā, kad visi viņa avīzes 52 numuri iznākuši, saviem darba biedriem un lasītājiem ardievas.

Draugs un Biedris i e n e s l a t v i e š u a v ī ž n i e c ī b ā, kad tanī nacionālais virziens pārtraukts, z i n ā m u r o s ī b u. Raksturīgi tas, ka Braunšveigam, kas pats vācietis, nav vācieši par līdzstrādniekietu. Viņa līdzstrādnieki, īpaši nedēļas avīzē, ir toreiz pazīstamie latviešu rakstnieki un dzejnieki: Dinsbergs, Šēnbergs, Vīstucis, Špīss, Bankins u.c. Pirmos soļus rakstniecībā še sper Kaudzītes Matīss, tikko 20 gadus vecs jauneklis, ar dzejoļiem un Kronvalda Atis vispirms ar Tērbatas skolotāju semināra aprakstu, uzaicinājumu sarakstāmas fizikas lietā un ar dažiem dzejoļiem, vēlāk ar plašiem rakstiem par mākslu, dabu, valodu.

Atšķīries no saviem tautas un amata biedriem, Braunšveigs stāv viens ar saviem apgaismotāja centieniem. Nacionālo pamatu trūkums viņu šķir arī no latviešu tautiskās idejas sludinātājiem. Sajūsmināts par mašīnu nozīmi, par sabiedrisku kopdarbību, par visu latviešu piedabūšanu pie lasīšanas līdz pēdīgam kalpiņam, viņš zināmā mērā uzskatāms kā agrīnākais s o c i ā l i s m a p r i e k š t e c i s latviešu avīžniecībā.

Dažos rakstos Braunšveigs tieši cildina s o c i ā l i s m a  i d e j a s. Viņš raksta par darbu biedrībām Francijā (Draugs un Biedris, 1867. g. marts, 9. lpp. utt.) un par «Englandiešu peļņu biedrībām un viņu iesākumiem» (turpat, 14. lp. utt.). Uz jautājumu: Kas ir darba biedrība? Viņš atbild: «Tā ir tāda biedrība, kas ar saviem līdzbiedriem kopā norunājuši ar

257

savu mantas padomu un peļņu tā ierīkoties, ka tiem savā starpā viss būtu, kas tiem vajaga pie dzīvības uzturēšanas un apkopšanas.» Tad Braunšveigs norāda uz Jāņa Dolfusa strādnieku organizēšanu Milhauzenā (Elzasā) un uz angļu sociālista Roberta Dvena darbību un idejām. Atšķirdamies šai ziņā no Jura Alunāna, Braunšveigs runā par sociālistiskām idejām ar atzinību.

Braunšveiga uzskati un nodomi vispār izsakās viņa četros uzaicinājumos (Drauga un Biedra 1868, g. 31.–34. nr.). Lai panāktu labklājību, latviešiem jātop par lasītāju tautu. Saprašana un zināšana ir spēks. Daudz spēka debess saulē, «kas tavas gaitas apsargā, tavus grūtus ceļus atvieglina, tavus sūrus sviedrus nožāvē». Bet sauli daudzkārt pārklāj Dieva gars, kas cilvēkā. Tas izkopjams lasot, lai atzītu savus darāmos darbus. «Tā nestāvēsiet ceļmalā ar katru vēju kustināti un mētāti, bet vīrišķā spēkā un vīrišķā drošībā. » Mūsu laikus var saukt par mašīnu laikiem. Cilvēks mašīnu padara par savu kalpu, pats jo dienas vairāk iziedams no vergu kārtas. Bet mašīnas dārgas. Jādodas biedrībās, lai tās iegādātu. Tāpat jābiedrojas, lai apgādātu grāmatas un laikrakstus. Nevienam nevar palīdzēt, kas pats nepalīdzas. Mācies, ka cilvēkam miers un laime nezeļ ne šinī malā, nedz tanī malā, bet tik paša krūtis vien. Tas ir tas nemirstams, mūžīgs Dieva nams.»

3) BALTIJAS VĒSTNESIS. Avīzē Draugs un Biedris ievietots 1868. g. oktobrī (27. n–rā) sludinājums, ka no turpmākā gada iznāks jauns laikraksts Baltijas Vēstnesis. Tai pašā avīzē 31. oktobrī paziņots, ka šī mēneša 12. dienā apstiprināta Rīgas Latviešu biedrība, par kuru dos tuvākas ziņas Baltijas Vēstnesis. Biedrību atklāja 10. novembrī, Balt. Vēstneša parauga numuru izdeva 1868. g. 25. oktobrī. No 1869. g. 1 janvāra avīze sāka kārtīgi iznākt divi reizes nedēļā. Par biedrības priekšnieku un avīzes redaktoru bija hofrāts B. Dīriķis. Ar to bija piepildījušās apzinīgās latviešu inteliģences cerības, kas bija lolotas vairāk kā desmit gadu: iegūt tautiskajiem centieniem centru un orgānu. 1862. g. bija izdevies ārpus Latvijas nodibināt nacionālu avīzi, kas iznāca ar pārtraukumiem un pēdīgi apstājās. Baltijas Vēstnesis tad nu bija tiešs Pēterburgas Avīžu tradīciju turpinātājs un atrada vistuvāko atbalstu Rīgas Latviešu biedrībā. Ar šo laikrakstu latviešu nacionālā avīžniecība uzskatāma par pastāvīgi nodibinātu.

Nu paša sākuma Baltijas Vēstnesis apzinājās un kārtīgi pildīja s a v u u z d e v u m u: modināt latviešu tautisko apziņu, pacelt latviešus mantā, kultūrā, saimnieciskā un garīgā dzīvē blakus citām kultūras tautām. Uz to tas zināja atrast īstos līdzekļus, uzmeklēt īstās tradīcijas. Rīgas Latv. biedrību un Baltijas Vēstnesi dibināja, kad bija pagājuši turpat simts gadu no Merķeļa dzimšanas. Šo piemiņu dibinātāji izmantoja: Merķeļa dzimšanas dienā, 21. oktobrī 1869. g., viņi atklāja šim latviešu brīvības apustulim ar plašām svinībām Katlakalna kapsētā pieminekli; par Merķeli un gar notikušām svinībām sniedza B. Vēstnesis rakstus. Ar šo aktu apzinīgā latviešu inteliģence pacēla savu karogu. Pie tā piedalījās arī tie darbinieki, kas pirmie bija parādījušies latviešu kultūras laukā atmodas rītā un kas personīgi nevarēja būt klāt. No Maskavas bija atsūtījuši telegrammu Valdemārs, Barons, Spāģis; viņiem bija pievienojies kā jauns spēks Treilands–Brīvzemnieks.

Baltijas Vēstnesim bija j ā t u r p i n a s ā k t ā s c ī ņ a s latviešu saimnieciskās un kulturālās patstāvības labā. Vispirms bija atsitami vācu uzbrukumi. Baltijas vācieši bija darījuši iespaidu arī uz Vācijas publicistiku, kurā vairs latvieši nevarēja atrast atbalstu saviem centieniem kā agrāk. Daži Baltijas vācu publicisti bija pārgājuši uz Vāciju un no šejienes uzbruka latviešu tautiskajiem centieniem. Agrākais Rīgas vācu avīzes (Rigasche Zeitung) redaktors Juliuss Ekards vadīja tagad Vācijā laikrakstu Grenzboten, kurā norādīja, ka Rīgā nodibinājusies revolucionāru jaunlatviešu biedrība, kurā visseklākā brīvprātība savienojas ar izglītības trūkumu. Arī vietējie vācu avīžnieki vēl arvienu turēja latviešu centienus pēc augstākas izglītības savā valodā par tukšiem niekiem. Viņu acīs mācītu latviešu nemaz nebija un nevarēja būt. Cīņā pret šādiem uzskatiem parādās pirmā vietā Kronvalda Atis, kas bez

258

rakstiem Balt. Vēstnesī šai lietā laida klajā brošūru vācu valodā Nationale Bestrebungen.Bet cīņa  n e a p r o b e ž o j ā s  a r  v ā c i e š i e m   vien. Zināmā mērā viņiem

pievienojās arī daži latvieši, kas savas domas izsacīja Latviešu Avīzēs un Mājas Viesī. Šie atrada latviešu centienus, kurus izsacīja Balt. Vēstnesis, par straujiem un neapdomīgiem. Arī krievu avīžniecībā pacēlās šādas balsis.

Latviešu tautiskos centienus Balt. Vēstnesis veicināja, ne tikai ar viņu pretiniekiem karodams. Tas visiem spēkiem p a b a l s t ī j a k a t r u latviešu nacionālās kultūras pasākumu: latviešu biedrošanos, priekšlasījumu un jautājumu vakarus, latviešu teātra izrādes, latviešu skolas, projektus par augstākām latviešu mācības iestādēm (latviešu Aleksandra skolu), latviešu literatūru.

Baltijas Vēstnesi tiek pie vārda j a u n a d z e j n i e k u p a a u d z e. To starpā še pirmoreiz sastopam vārdus, kas turpmāk top visā tautā pazīstami. Jau pašos pirmajos numuros parādās Pumpurs, kas parakstās ar –rs. Viņa pirmais še iespiestais dzejolis ir Hīna kaps (8. n–rā). Tam seko Austrumā un par tautas dziesmu tikušais Stāsti manim, Daugaviņa. Pumpuram nostājas blakus Brīvzemnieks ar dzejoļiem Pie avota, Tālumā no dzimtenes, Miķelis, Manai zvaigznei, Skolēns u.c. Viņiem pievienojas Kaudzītes Matīss (ar dzejoļiem Lapas un asaras, Vērpējas dziesma, Trijjūgs u.c.), Vensku Edvards (Zīme grāmatā), grūtsirdīgais Graviņu Kārlis (Ūdenskritums), prātnieciskais Tullijs (Nedusmo). Jūsmīgus, tomēr ne visai vērtīgus dzejoļus sniedz arī A. Vēbers (Varaidošu Zanders). Auseklis (parakstīdamies par M. Krogzemu) parādās B. Vēstnesī pāris gadus vēlāk un ne ar dzejoļiem, bet ar ziņojumiem vēstuļu veidā no Cēsīm (1872), vēlāk no Lielvārdes. Kronvalds pirmajā gada gājumā laiž klajā savu dzejiski vērtīgo Rudens nāk.

S t ā s t u n o d a ļ ā B. Vēstnesis jaunus ceļus neievelk. Še ir stāsti, kam laika kavēkļa nolūks, sevišķi ar mīlestības motīviem. Tos saraksta pa lielākai daļai pēc svešiem paraugiem Lapas Mārtiņš (Matu sproga), Vensku Edvards (Kapā savienoti), Zemītis (Jetiņa), R. Tomsons (Augstrozes meitiņa), B. Dīriķis (Katrai kaitei sava zāle). Vērtīgāks, bet nepabeigts ir Zvaigznītes Līvu Ādams.

Ap Baltijas Vēstnesi pulcējās v i s a a p z i n ī g ā l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e, īpaši visi par tautības ideju sajūsminātie latviešu literāriskie spēki. Daudziem no viņiem patstāvīga vieta latviešu literatūrā; daži no viņiem gāja turpmāk savus ceļus, dibinādami savus laikrakstus. Pie Baltijas Vēstneša virziena noteicējiem un pie spējīgākiem publicistiem vispār pieder Bernhards Dīriķis, Krišjānis Kalniņš, Frīdrihs Veinbergs. Literāriskiem jautājumiem un kritikai piegriezās Laubes Indriķis, Kundziņu Kārlis.

L i t e r a t ū r a. B. Dīriķa Par piemiņu. Rakstu krājums, salasīts iz Baltijas Vēstneša pirmiem gada gājumiem (1869–1874), Rīgā 1875. – Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu. Izd. no Balt. Vēstneša administrācijas, Rīgā 1893, 164 lpp. Balt. Vēstneša līdzstrādnieku ģīmetnes un biogrāfijas. E. Blanka B. V., Latvijas Vēstnesis 1922, 252. nr. – B. V., Latv. Vēstn. 1922, 13. nr. Izvilkumi no pirmā gada gājuma rakstiem.

a) B e r n h a r d s   D ī r i ķ i s  palika visu mūžu saistīts ar Balt. Vēstnesi. Viņš dzimis 23. (11.) janvārī 1831. g. Ērgļu draudzē, pavadīja sava mūža pirmos gadus Kurzemē, Jēkabmiesta tuvumā, kur viņa tēvs uzņēma kādu muižu uz renti. Viņš mācījās Tērbatas skolotāju seminārā, tad Pēterpils skolotāju institūtā. No 1852. līdz 1858. g. viņš bija Ārensburgas apriņķa skolā par krievu valodas skolotāju. Pārnācis uz Rīgu un pieņēmis vietu Vidzemes kamerālpalātā, viņš centās nodibināt nacionālu biedrību un laikrakstu. Dīriķim nebija šoreiz Rīgā panākumu; varēja nodibināties, tikai Pēterpilī Pēt. Avīzes. četrus gadus Pleskavā par akcīzes ierēdni sabijis, viņš atgriezās Rīgā un pēc pāris gadiem realizēja savus agrākos nodomus. 1877. g. viņš sāka izdot blakām Baltijas Vēstnesim, kas no 1870. g. iznāca kā nedēļas avīze, pirmo latviešu dienas laikrakstu Rīgas Lapu. Tā viņu iegāza parādos. 1880. g. pārgāja abas viņa avīzes akciju sabiedrības (Dīriķis un biedri) īpašumā, B. Vēstnesim

259

pārvēršoties par dienas avīzi Rīgas Lapas vietā un B. Vēstneša pēdās stājoties nedēļas avīzei Balsij. Dīriķis vadīja B. Vēstnesi joprojām līdz savai nāvei 1892. g. 6. sept. (25. aug.). Dīriķis sarakstīja arī pirmo latviešu rakstniecības vēsturi latviešu valodā (1860). Sevišķu rakstnieka dāvanu viņam nebija, bet viņš spēja saistīt pie sevis domu biedrus uz kopējiem uzņēmumiem, tā pievienodamies pirmajiem celmlaužiem latviešu kultūras laukā.

L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda Vecais hofrāts, Austrums 1892, 10. b. Puriņu Klāva Bernhards Jānis Dīriķis, Balt. Vēstn. 25 g. jubilejai par piemiņu, – 1.–13. lpp. – L–s, P. Atmiņas par B. D., Latvijas Vēstnesis 1925, 204. nrā. 1922, Kaudzītes Matīsa B. Dīriķis ar «Baltijas Vēstnesi», Atmiņas etc. I, 142, Rīgā 1924.

b) K r i š j ā n i s   K a l n i ņ š  stāvēja savā darbības laikā ievērojamākā sava latviešu tautas vadoņa slavā. Viņš dzimis 26. (14.) jūlijā 1847. g. Derpeļu Mēmeles Kalniņos, izglītojies Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, studējis tieslietas Maskavas augstskolā. No 1872. g. viņš darbojās Rīgā par advokātu, drīz vien latviešu sabiedriskajā dzīvē ieņemdams vadītāja vietu. Būdams no 1875. g. par Rīgas Latv. biedrības priekšnieku, viņš šo biedrību pacēla tādā augstumā, ka tā ieguva vadones nozīmi ne vien Rīgas, bet visas latviešu inteliģences acis. Kalniņa gaišais skats, lielā enerģija, bagātās runātāja dāvanas modināja pret viņu cienību arī pretiniekos. Viņa sarīkotām un vadītām latviešu deputācijām pie Aleksandra II (1880) un Aleksandra III (1882) bija politisks svars. Kad viņš 1885. g. 25. (13.) decembrī bija miris, viņu ar lielu godu pavadīja uz pēdējo dusas vietu un atsauksmēs pieminēja par lielu cilvēku. Rīgas vācu avīze atzīmēja, ka no viņa izgājis spēks, kas latviešus saistījis uz kopēju darbību. Kalniņam atlika maz laika rakstniecībā nodarboties. Viņa runas iespiestas laikrakstos tikai pa daļai. Pie viņa literāriskiem darbiem pieder apcerējums p a r l a t v i e š u s a u l e s t e i k ā m, ko viņš sastādījis pēc mitologa Manharda pētījumiem.

L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda K. K. Balt. Vēstn. 25 gadu jub, par pieminu, 1893, 47–52. – Ad. Alunāna K. K., Ievērojami Latvieši I, 1887, 13–17. E. Blanka K. K., Latviešu tautiskā kustība, 1921, 143–150; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latviešu tautas atmoda, Rīgā 1927, 155–162. Puriņu Klāva Kr. K. piemiņai, Pirmais posms, Rīgā 1926. – Kaudzītes Matīsa Kr. K., Atmiņas etc. II, 270, Rīgā 1924.

c) F r ī d r i h s   V e i n b e r g s   bija ilgu laiku Baltijas Vēstneša, tāpat Rīgas Lapas īstais vadītājs un politiskā virziena noteicējs. Viņš dzimis 24. (12.) janvāri 1844. g. Lielsvētē kā skolotāja dēls. Apmeklējis Jelgavas apriņķa skolu, pēc tam ģimnāziju, viņš studēja Pēterpils un Maskavas augstskolās tieslietas. I867, g. studijas beidzis, viņš strādāja Kurzemes guberņas valdē un oberhoftiesā. No 1869. g. viņš dzīvo Rīgā, būdams pirmajā laikā par Vidzemes hoftiesas un Rīgas rātes advokātu, strādādams (1873) arī Vidzemes guberņas valdē. Pašā sākumā Veinbergs bija par Balt. Vēstneša redakcijas locekli. 1876. g. viņš tanī vadīja ārzemju nodaļu, tāpat arī 1877. g. dibinātajā Rīgas Lapā, kur pa daļai pārzināja arī iekšzemes nodaļu; šo pašu nodaļu vadība bija viņa rokās arī par dienas avīzi pārvērstajā Balt. Vēstnesī (1880–1887). Lai aizstāvētu latviešu centienus vāciešu priekšā, viņš izdeva no 1873. līdz 1875. g. avīzi B a l t i s c h e Z e i t u n g. – Šai laikā Veinbergu notiesāja par neapzinīgu rīcību ar uzticētu bāriņu naudu uz tiesību zaudēšanu un cietumu. Uz ārsta apliecības pamata viņam kā slimniekam atvēlēja cietuma sodu nosēdēt mājās. Veinbergs tad nu vairāk gadus neatstāj savu dzīvokli, jo biežāk nododamies avīžnieka darbiem un vispār literatūrai. Viņš pārtulko feļetonam veselu rindu ievērojamu literārisku darbu. To starpā minami: Bjernsona Arnis (1879), Goldšmita Vekfildas mācītājs (1879), Hipeļa Dzīves gājieni (1880), V. Skota Talismans, Marijas Bradones Guvernantes noslēpums (1880) .

No Veinberga šī laika plašākiem rakstiem, kuros viņš attīsta savu p o l i t i s k o p r o g r a m m u, ievērojami: rakstu virkne Iz latviešu–leišu vēstures, kas parādījās 1885. g. Balt. Vēstnesi, tad grāmatā, un brošūra Politische Gedanken aus Lettland (Leipzig 1885), kas apzīmēta par tulkojumu no latviešu valodas. Oriģināls, kas iespiests Leipcigā, nelegāli

260

ievedot, konfiscēts un iznicināts. Abas grāmatas bez autora uzrādījuma. – Vēsturisko rakstu virknē Veinbergs ceļ priekšā leišu vēsturi, uzlūkodams to arī par latviešu, tāpēc ka leiši un latvieši viena paša koka zari. Turpretī tā sauktā Baltijas vēsture ir pa lielākai daļai Baltijas vāciešu vēsture. – Paplašajā (110 lpp.) brošūrā Politische Gedanken Veinbergs apskata vairāk krīzes vēsturē (franču revolūciju, angļu sacelšanos 17. gs. u.c.), uzlūkodams tās par pārāk asas iedzīvotāju šķirošanās iznākumu. Pēdējā nodaļā viņš uzrāda pārmērīgo šķiru plaisu Latvijā starp šejienes vāciešiem un latviešiem, kam paredzama par sekām satricinoša katastrofa. Lai no tās izbēgtu, jānodod zemes iekšējā pārvalde latviešu augstākām šķirām, kas no pašas tautas cēlušās un ar to joprojām atrodas organiskos sakaros.

Ar senatora Manaseina gādību Veinbergu 1885. g. apžēloja. Viņš atdabūja advokāta tiesības un 1887. g. iestājās par Vidzemes guberņas valdes sekretāru, pēc pāris gadiem izstājās no kroņa dienesta un palika par zvērinātu advokātu, joprojām darbodamies avīžniecībā, sevišķi Balt. Vēstnesī, kam viņš no 1900. līdz 1902. g. bija atkal par galveno vadītāju. Šais gados norisinājās asas latviešu pilsoņu cīņas ar vāciešiem Rīgas un citu Baltijas pilsētu domnieku vēlēšanās, kurās Veinbergs uzņēmās vadoņa lomu.1902. g. viņš nodibināja Rīgas Avīzi, kurā nesaudzīgi apkaroja latviešu demokrātiskus centienus, atrazdams tos par kaitīgiem tautiskās idejas izvešanā. Viņš tad arī palika pie malas vēlāko gadu latviešu kustībās, cik necik paceldamies vācu okupācijas laikā. Viņš mira 1924. g. 24. maijā.

L i t e r a t ū r a. Frīdrihs Veinbergs 1844–1914, Rīgā 1914. Rakstu sakopojums 70. gadu piemiņai. – Puriņu Klāva F. V., Balt. Vēstn. 25 gadu jub. par piemiņu, 1893, 86–88. – T. (Teodora Zeiferta) nekrologs Fr. V., Izgl. Min. Mēnešraksts 1924, 660–661. – A. Bandreviča Fr. V. un senatora Manaseina revīzija, Latvijas Sargs 1924, 125 nrā.

d) L a u b e s   I n d r i ķ i s  ieraugāms pirmo latviešu kritiķu starpā. Viņš dzimis 1841. g. Durbē. Viņa tēvs – vācietis. Izmācījies par galdnieku, Laubes Indriķis nevarēja ar savu stāvokli apmierināties un ap 22 gadus vecs iestājās Aizputes apriņķa skolā, kur toreiz mācījās arī Brīvzemnieks, kas viņu vēlāk pārliecināja par latviešu tautības nozīmi. Dažās vietās par mājskolotāju nodarbojies, Laubes Indriķis nometās Rīgā un nodevās rakstniecībai. Pēc Leitāna nāves viņš 1874. g. uzņēmās vadīt Mājas Viesi. Še Laubes Indriķim literāriskā darbā bija stipri saistītas rokas: viņam bija jāturpina Mājas Viesa tradīcijas un jāraksta, kā izdevēji gribēja. 80 lomu Laube atrada par attaisnojumu. Ir daudz latviešu, viņš sacīja, vecu un jaunu, kam straujā virziena laikrakstu literāriskā valoda nav saprotama; tiem sniedzama vieglāka, sīki sagremota gara barība parastā, vieglā valodā. Pats Laube nevarēja savā vadītā laikrakstā laist klajā visu to, kas viņam kā rakstniekam sakāms. No jaunības viņš bija iemīļojis klasisko literatūru un tika vēlāk par karstu latviešu patriotu. Lai varētu savas rakstnieka tieksmes apmierināt un arī pelnīties, viņš rakstīja citos laikrakstos un laida klajā grāmatas. Viņš kritizēja jauniznākušās grāmatas, sevišķi ievērodams to, kā attiecīgais rakstnieks nostājas pret tautības jautājumu un kāda viņa valoda. Viņš sniedza apcerējumus par rakstniekiem (tā par Kronvalda Ati), par dzejas veidiem (par satīru), rakstīja stāstus, lugas, skolas grāmatas.

Lielas spējas viņam bija kā  s a t ī r i ķ i m, h u m o r i s t a m. Viņa zobgalības neaizķēra personu, šai ziņā atšķirdamās no Mātera satīras, bet attiecās uz lietu un bija vienmēr asprātīgas, atjautīgas. Kad 1885. g. vasarā Zinību komisija izstrādāja jaunu ortogrāfiju, no kuras izmesti dubultnieki un garuma zīmes, tad Laube konstatēja, ka latviešu valodai izšūti tik viegli svārki, «ka var iet sienu grābt un tomēr sviedrus nelies». Vecie latvieši to nu gan viesībās nelūgšot, «tāpēc ka nevarēs skaidri izšķirt, kur pašu valodai rokas un kur kājas: virs un vīrs, kazas un kāzas, tēvi un tevi, sēja un seja – visi vienādi». Bet, kad nu svārki tādi plāni izdevušies, tad nav jāaizmirst, ka «pašā karstākajā vasaras laikā tie bija jāšuj». – Citā vietā viņš pie izteiciena, ka tautība ir slaucama govs, piezīmē: «Tas tikai gudrs teikums! Dažs labs nezināja, ko lai ar savu tautību dara; tagad viņš zina, kur tā lietā liekama.» Kā humorists Laube parakstījās par Ingu, Nirgu u.c. – Ar savu humoru Laubes Indriķis valdzināja arī kā

261

runātājs. Tas notika sevišķi jautājumu izskaidrojamos vakaros.Laubes Indriķis laida savus rakstus klajā Balt. Vēstnesī, Darbā, Balt. Zemkopī, Tiesu

Vēstnesī, Dienas Lapā, Pagalmā, Rotā, Austrumā. Viņš mira 1889. g. 4. oktobrī (22. sept.).No Laubes Indriķa r a k s t i e m minami: Stāsti: Smiltnieku Andrejs (Balt, Zemkopī), Pats

savās cilpās (Tiesu Vēstnesī), Brālis brāļa slepkava (tulk. stāsts, 1873); joku luga: Augsti viesi, tulkojums, 1881; mācības grāmatas: Pamācīšana krievu valodā, 2. druka, 1875. Pilnīga rēķināšanas māksla, 1884.

K r i t i s k u  a p s k a t u  p a r  t o r e i z  p a s t ā v o š ā m  l a t v.  a v ī z ē m  viņš sniedz brošūrā Mūsu laika raksti, 1872. g. Viņš uzskata laikrakstus par tautas valodu, kurā tā izsaka savas domas un vajadzības. «Kādas tautas laika rakstus pazīt ir tikpat kā tās tautas garīgu plaukumu pazīt.» Avīžu līdzstrādniekiem vērību piegriežot, viņam krīt acīs rakstnieku un dziesminieku daudzums. «Miju Latviju aplūkojot, tā mums gandrīz kā viens vienīgs liels rakstnieku un dziesminieku pulks izliekas: jo raksta skolmeistars un raksta skrīveris, raksta saimnieks un raksta kalps, raksta arī vēl cūku gans; gan veči, gan spēka vīri, bet jo vairāk jaunekļi, īpaši puišeļi. Žēl mums tikai, ka gandrīz vairāk raksta nekā lasa un vairāk māca nekā mācās.» – Laubes Indriķis tad pēc kārtas aplūko Latviešu Avīzes, Mājas Viesi un Baltijas Vēstnesi. L a t v i e š u A v ī z e s, ko vada latvietis Zakranovičs, gājušas uz priekšu valodas skaidrumā un strādāšanā tautas garā. Bet daudz no latvju jaunās audzes nav ar Latv. Avīžu redakciju mierā: tā slejoties uz vācu pusi. – M ā j a s V i e s i s priekš 17 gadiem saņemts ar prieku. Tam radušies krietni, dedzīgi līdzstrādnieki un tas ieņēmis tā laika rakstniecībā svarīgu vietu. «Būtu Mājas Viesi toreiz nāve pārsteigusi, tad viņam latvieši tagad būtu goda stabu uzcēluši; bet liktens ir taisns soģis: ko kāds pelnījis, to viņam arī jāpatērē. Tā nu Mājas Viesis to godu un slavu, ko savā jaunības laikā iepelnījies, tagad uz vecuma galu sāk pavalkāt, un ceram, ka viņš, iekam viņa beidzamais brītiņš būs atnācis, visu savu nopelnu pats būs patērējis.» – B a l t i j a s V ē s t n e s i s pielīdzināms dedzīgam jauneklim. Bet Laube gribētu šī jaunekļa vietā labāk redzēt krietnu spēka vīru, «kas, par tautību un svabadību karodams, šur tur neapmaldītos». «Lai tas nelamā tos par tautas nodevējiem, kas ar viņu nestāv vienos prātos, un lai tas bērna savus darbus netura par tādiem, kas no visiem apbrīnojami.» Mācīdamies cienīt tautas vīrus, kas pirms viņa tautai par labu strādājuši un vēl strādā, viņš atzīs, «ka uz tā lauka, kur tautas vīri celmus lauzuši un gravas līdzinājuši, viņš tikai tauriņus dzenājis». Tomēr Balt. Vēstnesis daudz strādājis skolu un valodas lietās, gādājis par zinātņu izplatīšanu. Tā «redaktors grib augstāku stāvokli ieņemt, un viņa lapai tas nolūks, savai tautai cenšoties par vadoni būt, tai tautību, valodu, brīvību aizstāvēt un, īsi sakot, vairāk skolotiem lasītājiem un mācītiem tautas dēliem par avīzi būt».

Par Laubes Indriķi rakstījuši Brīvzemnieks un Āronu Matīss Austruma 1889. g. 12. burtn. Tad Kaudzītes Matīss savās Atmiņās II, 272, Rīgā 1924.

e) K u n d z i ņ u   K ā r l i s   jeb Kārlis Kundziņš, viens no pirmajiem un pastāvīgajiem Balt. Vēstneša līdzstrādniekiem, dzimis 1850. g. 3. maijā (21. apr.) Sīpeles Kundziņu mājās, Dobeles apriņķī. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, ko apmeklēdams piedalījās kopā ar Kr. Kalniņu, A. Veberu u.c. latviešu ģimnāzistu pulciņā, viņš no 1871. līdz 1876. g. studēja Tērbatā teoloģiju. Kronvalda Ata laikā viņš bija par biedri tērbatnieku latviešu studentu vakaros. Nolicis mācītāja eksāmenus, viņš darbojās par mājskolotāju vispirms Tukumā, tad Puzē, būdams arī par palīgmācītāju. 1879, gada rudenī viņu ievēlēja par mācītāju Smiltenē. Draudzes griba šai reizē sadūrās ar baznīcas priekšniecību. Smiltenieši stingri un cieši palika pie sava lēmuma, un prāvests Kundziņu ieveda Smiltenē par mācītāju 1880. g. maijā. Kundziņš pieder mācītāju vidū pie pirmajiem, kas savā dzīvē un darbībā palika uz latviešu tautības pamatiem.

Kundziņš kā r a k s t n i e k s nodarbojas ar ētikas un literatūras jautājumiem, tos

262

aplūkodams no patiesi un dziļi izjusta nacionālisma viedokļa. Viņš iedziļojas latviešu senatnē, raksta jau kā ģimnāzists par kalpu istabām Vidzemes muižās vairāk kā pussimts gadu atpakaļ (Balt. Vēstn. 1869), par krīvu krīvaiti un Romovi (B. V. 1871). Latviešu sabiedrībai pieaugot un paceļoties, uzpeld uz augšu duļķes, un Kundziņš jūtas skubināts noskaidrot tādus vaicājumus kā – kas izglītība ir, par tautu, tautieti, tautību, par zināmu sirdi jeb sirds apziņu. Viņš to dara priekšlasījumos, ko vēlāk iespiež. (Visi minētie apcerējumi iespiesti Austrumā 1885. g.)

No pazīmes, kuras dēļ jāuzņemas vajājumi, t a u t ī b a bija tikusi astoņdesmitajos gados par izkārtni, kam liela pievilcība. To novēroja Kundziņš. Par tautiešiem saucās tautas aplaimotāji, kas nekā nav mācījušies, kam nav nekā ko zaudēt. Tiem piebiedrojas daži panīkuši un paklīduši pusmācītie bez darba un vietas, kas, savu vecāku mantību izputinājuši, ņemas tautas mantas aizstāvēt ar pilnu muti, tukšu sirdi. Citi padara tautību par slaucamu govi, piedāvādami tautiskas siļķes un tautiskus superfosfātus u.c. Tās ir nezāles, kas izravējamas. Tauta vedama caur patiesību pie cilvēcības.

Kundziņš uzlūko (Austrums 1885, 277) savas t a u t a s u n v a l o d a s m ī l e s t ī b u par sakni, no kuras izaug tautas tikumi, tautības kopšana, tautiešu krietnums. «Tāda mīlestība papriekšu neskatās uz to, vai tauta liela vai maza, bagāta vai nabaga, vai tai pašai sava valsts vai viņa līdz ar citām tautām citas, lielākas valsts pavalstniece.

L i t e r a t ū r ā Kundziņš nododas dažu rakstnieku studijām vecajā grāmatniecībā un tautas atmodas laikmetā. Viņš vairākkārt iedziļojas Ernsta Glika darbā. Par to viņš sniedz apcerējumu Kronvalda izdotā Sētas, Dabas, Pasaules ceturtajā daļā (1873); kad paiet no Bībeles tulkošanas divi simti gadu, viņš par to raksta Austrumā. Tāpat viņš allaž atgriežas pie Vecā Stendera. Pamatīgu monogrāfiju viņš par to laiž klajā grāmatā: Vecais Stenders savā dzīvē un darbā, Jelgavā 1879. Viņš tad simts gadu miršanas piemiņai 1896. g. lasa par Stenderu apcerējumu, ko iespiež Austrumā, un sakopo viņa rakstus (Derīgu grāmatu nodaļas izdevumā, I 1897, II 1901). Divsimts gadu dzimšanas piemiņai 1914. gadā viņš atkal lasa un laiž klajā par Stenderu apcerējumu (Druva 1914). Tad viņš aplūko K. Hūgenbergeru (Zin. kom. 4. Rakstu kr., 1888). No tautas atmodas laikmeta darbiniekiem viņš plaši apskata Kronvalda Ati (Der. Gr. Nodaļas izd. 1905) un Aleksandru Vēberu (Druva 1912–1914). Vienumēr Kundziņš pamatīgi iedziļojas savā priekšmetā, krāj čakli par to materiālus un tos rūpīgi apstrādā.

Jaunākā laikā viņš sarakstījis un laidis klajā grāmatu Smiltene (1926), kas sniedz kultūrvēsturisku ainu par šo novadu.

L i t e r a t ū r a: Teodora Zeiferta Pie Dr. K. Kundziņa Smiltenē, Latvju Grāmata 1925, 4. burtn. – J. Lapiņa Kārlis Kundziņš sen., Izglītības Min. Mēnešraksts 1929, 1. burtn.

4) DARBS. Baltijas Vēstnesim radās jauni biedri tikai septiņdesmito gadu vidū. Jaunos laikrakstus dibināja galvenā kārtā agrākie Balt. Vēstneša līdzstrādnieki, vai nu gribēdami piekopt kādu īpašu arodu, jeb vai virzienā ievilkdami jaunas līnijas. Rīgas Latv. biedrības pirmā priekšnieka Dīriķa vietnieks Tomsons sāka 1875. g. aprīlī izdot nedēļas avīzi: Darbs. Zemkopības laiku–raksts ar bildēm. Tas bija speciāls izdevums, kam gan bija arī savs feļetons «Priekš vaļas brīžiem», bet kas pie sevis saistīja maz rakstnieku. Ieraugām še pa rakstam no Brīvzemnieka, Valdemāra. Reizu pa reizai tas sadūrās ar tā paša aroda piekopēju Baltijas Zemkopi, kas sāka iznākt maz dienu vēlāk par viņu. Darbs apstājās 1876. gada augustā.

R i h a r d s   T o m s o n s,  Darba izdevējs un redaktors, ir ne vien pirmo vagu dzinējs latviešu zemkopības literatūrā, bet viņam ievērojami nopelni arī latviešu nacionālās kultūras sākumos vispār. Dzimis Aizkraukles muižā kā vagara dēls 1834. g., viņš bērnībā zaudēja tēvu un varēja tikai ar Aizkraukles, vēlāk Limbažu pilsmuižas nomnieka Lindvarta un mātes brāļa, ģenerāļa Streitfelda, gādību apmeklēt Limbažu apriņķa skolu un Valdavas zemkopības

263

akadēmiju Vācijā. Dažus gadus par muižas pārvaldnieku sabijis, viņš pārnāca uz Rīgu un nodarbojās Šmita eļļas fabrikā par grāmatvedi. Vēlāk viņš nodibināja kaulu miltu un superfosfāta fabriku Rīgā, izdeva bez Darba vēl zemkopības rakstu krājumus Vārpas. Pie saviem uzņēmumiem viņš gribēja saistīt dzejniekus Pumpuru un Ausekli, pirmo kā fabrikas pārvaldnieku, otro kā fabrikas skolas skolotāju. Tomēr visi Tomsona saimnieciskie uzņēmumi sabruka, pats viņš no Rīgas aizgāja un mira Novgorodas guberņā 1893. gadā. Viņš pieder pie Rīgas latviešu sabiedriskās dzīves stūra akmeņa licējiem, pie Rīgas Latv. biedrības tuvākajiem dibinātājiem un pirmo rīkojumu veicējiem. Par viņa darbību liecina: svētdienas skola (1870), trūcīgo ļaužu ķēķis (1870), pirmie dziesmu svētki, skolotāju sapulce, pirmā zemkopju sapulce (1873).

Sevišķi daudz Tomsons darījis l a t v i e š u t e ā t r a n o d i b i n ā š a n a i par labu. Viņa nopelns, ka sarīkoja pirmo latviešu teātra izrādi 1868. g. 14. (2.) jūnijā. Viņš bija šīs izrādes režisors, piedalīdamies tanī arī kā aktieris. Pirmā izrādītā luga Žūpu Bērtulis, kurā izsmej zemnieku, viņam nebija pa prātam. Lai šo lugu varētu noņemt no repertuāra, viņš gādāja par citām. Viņš pārstrādāja Holteļa tautas lugu Hanss Jerge (Hans Jorge), to nosaukdams par Miku. Sākumā neveiklais zemnieks top par ģenerāli. Tomsons vēl sarakstīja oriģinālus: Vecais Jurka un Mika nāk mājā. Lai ierosinātu lugu sarakstīšanu, viņa laikā Rīgas Latv. biedrība izsolīja godalgu par labāko latviešu oriģināllugu. – Pārskatu par Latv. biedrības darbību Tomsons sniedza grāmatā: Rīgas Latviešu biedrības pirmais gadu desmits 1868.–1878. g.

5) PASAULE UN DABA. Viens no tautas atmodas laika darbiniekiem, piederēdams pie pašiem pirmajiem pārliecinātiem latviešu modinātājiem un cīnītājiem, nevarēja tikt īstā saskaņā ar Rīgas latviešu nodibinājumu vadoņiem. Tas ir Kaspars Biezbārdis. Gan arī viņš pieder pie Baltijas Vēstneša pirmajiem līdzstrādniekiem, tomēr septiņdesmito gadu vidū viņš nāk klajā ar savu avīzi. 1875. gada 5. jūlijā sāk iznākt: Pasaule un Daba, Nedēļas–raksts ar bildēm. Izdevējs ir K. Stālberģis, redaktors – Biezbārdis. Viņi lūdz cienījamus riteršaftes locekļus un mācītājus, visus tiesas vīrus augstās un zemās vietās, visus skolotājus, pagasta priekšniekus un pagasta iedzīvotājus, tikpat sirmgalvjus, kā tos, kas pilnos ziedos, vīriešus un sieviešus» atvēlēt viņiem pilnu uzticību. Viņu avīze grib iztikt ar visiem: nekas viņai nebūšot riebīgāks kā karu vest.

Šī griešanās pie riteršaftes locekļiem un mācītājiem jau bija l a t v i e š u   n a c i o n ā l i s t i e m  k a u t   k a s  n e p a r a s t s. Bet tad nāca (Pasaules un Dabas 3. numurā) par riteršaftes noturēto sapulci un darbību ziņojums, ar kuru sametās pirmie mezgli.

Ziņojumā uzsvērts, ka riteršafte daudz gādājusi p a r s k o l ā m. Tad sacīts: «Sargājamies no nepateicības! Par skolas būšanām un vajadzībām ir dažādas un it ērmīgas vēlēšanās starp zemniekiem izpaustas, kas nedz panākamas. nedz vajadzīgas. Latīņu un grieķu valodas latviešu skolās izmācīties bez pilnīgas vācu vai krievu valodas saprašanas nemaz nav iespējams; un tomēr vēlamies jau tagad latviešu ģimnāzijas. Tāda vēlēšanās var celties tikai tādās galviņās, kas no ģimnāzijām neko nezin. Vispirms kas vajadzīgs, vajadzīgs priekš latviešu zemnieku skolām! Kas pēc gadu simteņiem būs vajadzīgs, to mēs nezinām; mums jāgādā par to, kas tagad vajadzīgs, bez ko mēs tagad iztikt nevaram.» Mācīti latvieši gājuši vācu vai krievu skolās. Būtu skaudība liegt jaunai paaudzei staigāt to pašu ceļu.

P r e t  š o  r a k s t u sacēlās vispirms daži lasītāji, kuru rakstītai vēstulei Biezbārdis deva vietu savā laikrakstā, pēc tam Balt. Zemkopis, tad Balt. Vēstnesis, visa nacionālā prese. Pasaulē un Dabā izsacītās domas arī maz atšķīrās no tām, kas uzejamas vācu presē un pret kurām cīnījās Kronvalds. Sadursme, kurā Biezbārdis griezās tieši pret «jaunlatviešiem», pieņēma arvien asāku un plašāku veidu. Pa vairāk Pasaules un Dabas numuriem iet satīra «Latviešu attīstīšanās stāvoklis divi desmit pirmā gadu simtenī» ar apakšvirsrakstu «Dzejas sapņi, rakstīti manam draugam Dīcim par apcerēšanu». Par Dīci še apzīmēts Dīriķis.

264

Sapņotājs satiek latviešu zemnieku, kas runā krievu, franču, latīņu, grieķu valodas, jo visas latviešu skolas pārvērstas par ģimnāzijām un tanīs lasa Ciceronu un Homēru. Ķīnas ķeizars izlaiž pavēli, ka latviešu valoda ievedama par pils un diplomātu valodu; šī ir pēdējā valsts pasaulē, kas dod šādu rīkojumu. Viss asums virzās pret «Dīci», kuru nostāda par smieklīgu ne tikai nacionālā jautājumā.

Pārmetumam, ka Pasaule un Daba nicina latviešu centienus, ir savs pamats. Tomēr nevar sacīt, ka šis laikraksts ir pilnīgs latviešu nacionālisma pretinieks. Viņam tādi līdzstrādnieki kā Brīvzemnieks, Pumpurs. Še uzbrūk (Ziediņš) Bīlenšteinam par Jaunās Derības valodas pārlabojumu, kas uzticēts svešām (ne latviešu) rokām; iznāk rīvēties arī ar Latv. Iiterārisko biedrību. Latviešu tautā šāds laikraksts tomēr neatrada atbalstu. Tas apstājās 1876. g. maijā.

6) RĪGAS LAPA. Latviešiem arvienu ciešāku dalību ņemot pasaules notikumos un sabiedrības attīstībā, apzinīgie latvieši sajuta dienas avīzes vajadzību savā valodā. Sāka iznākt pirmais latviešu dienas laikraksts 1877. g. 12. (24.) augustā. Tā bija Rīgas Lapa, ko izdeva B. Dīriķis un faktiski vadīja Fr. Veinbergs. Dienas avīzes vajadzība dibinājās īpaši uz diviem faktiem: bija sācies 1877. gada pavasarī krievu–turku karš, pirmais pēc vispārējas kara klausības ievešanas Krievijā; bija ievests jauns pilsētu vēlēšanu likums, kas piešķīra vēlēšanu tiesības daudz plašākām aprindām nekā agrākais, – patlaban arī gatavojās Rīgas pilsoņi uz vēlēšanām pēc jaunā likuma. Šādi faktori strauji sakustināja sabiedrību: bija reti kāda dzimta, kurai kāds loceklis nebūtu kara laukā; plaša daļa Rīgas iedzīvotāju bija ar jauno pilsētu likumu guvusi izredzes uz labāku nākotni. Tomēr Rīgas Lapa atzīmē savā ievadā, ka viņu neizdod tikai kara laikam, arī ne vienīgi Rīgas pilsētai; tā grib palikt par pilnīgāko Latviešu avīžniecības orgānu visām latviešu vajadzībām. Latvieši sāk politiski dzīvot, sajūt sakaru ar citām tautām, saprot lielo pasaules notikumu svaru visā cilvēcē. Avīze tad nu runā par notikumu cēloņiem un sekām, ierosina katru faktu nopietni pārdomāt un pret to ieņemt stāvokli. Rīgas Lapai noteikti politisks raksturs, tanī trūkst dzejoļu un garāku stāstu, lai gan tai ir savs feļetons, īpaši ar humoristisku nokrāsu. Tā ietur nacionāli liberālu virzienu. 1880. g. 1. jūlijā tā vārda pēc izbeidzās, Baltijas Vēstnesim pārvēršoties par dienas avīzi un stājoties Rīgas Lapas vietā.

L i t e r a t ū r a: Teodora Latviešu dienas preses sākumi (Piecdesmit gadu piemiņai), Latvju Grāmata 1927, 4./5. burtn. – Tā paša: Piecdesmit gadu piemiņa latviešu avīžniecībā, Latvis 1928, 2093. nrā.

7) BALSS. No paša sākuma ņem pie Balt. Vēstneša dalību Aleksandrs Vēbers, toreiz vēl apmeklēdams Jelgavas ģimnāziju. Viņa raksti, pa lielākai daļai vēsturiska satura, parādās šai avīzē arī turpmāk jo bieži. Studijas Pēterpilī pārtraukdams, Vēbers pat strādā kādu pusgadu (1872. g. sākumā) Balt. Vēstneša redakcijā. Nesaskaņas ar Dīriķi piespiež Vēberu no redakcijas izstāties. Savas studijas beidzis un stādamies Rīgā sabiedriskā darbā, Vēbers vēlējās darboties pilnīgi neatkarīgi arī kā avīžnieks un dibināja savu laikrakstu Balss. Politiska un literāriska avīze sāka iznākt 1878. g. 4. oktobrī divi reizes nedēļā. 1880. g. 1. jūlijā tā, pāriedama Dīriķa un biedru akciju sabiedrības īpašumā un stādamās par dienas avīzi pārvērstā Balt. Vēstneša pēdās, tika par nedējas avīzi. Vēbers to vadīja 25 gadus.

Kad Balsi dibināja, bija nomanāma Vidzemes un Kurzemes muižniecībā liberāla strāva, kas zemes pārvaldē (landtāgā) gribēja dot vietu arī latviešiem. Domu starpība tikai valdīja par to, uz kādiem pamatiem pārvaldes augstākais orgāns nostādāms. Vieni gribēja to pašu muižnieku landtāgu papildināt ar citu kārtu pārstāvjiem, otri – pārņemt uz šejieni Iekškrievijā ievesto zemsti. Pie pirmajiem piederēja Veinbergs, pie otriem Vēbers. Vispār Vēbers, pats vācietis būdams, neticēja dažām labvēlīgām vācu balsīm, bet tiecās uz krievu pusi. Tā viņš cerēja latviešus ne vien izsargāt no vienpusības, bet arī kalpot tautas īstām vajadzībām. Vieglāki viņam šķita izvedami tie plāni, kas saskaņā ar Krievijas reformām. Vēbers bija savos uzskatos patstāvīgs un nelokāms. Drīz viņš iemantoja tautā lielu uzticību kā tāds, kas

265

nešaubīgi patura acīs latviešu labumu. Viņa avīze tika astoņdesmitos gados latviešu sabiedrībā par vadošo. Balsī veda stingru, lietišķu cīņu par latviešu zemnieku tiesībām pret muižu, baznīcas patroniem, pašvaldības pārlūkiem, iztirzāja katru likuma pantu, katru kontrakta punktu zemnieku tiesību aizsardzības nolūkā.

Arī l i t e r a t ū r a s a t t ī s t ī b ā Balsij sava loma. No paša sākuma tanī piedalījās labākie latviešu rakstnieki un dzejnieki. Pirmajā numurā Auseklis tai velti dzejojumu ar moto: Vox populi, vox Dei (Tautas balss, Dieva balss). Balsī parādās Blaumaņa pirmie stāsti, Esenberģu Jāņa dzejoji, Kaudzīšu ceļojumu apraksti. Bet cieši un nesaudzīgi Vēbers nostājās deviņdesmito gadu sākumā pret Jauno strāvu un naturālistisko virzienu rakstniecībā. Balss tad arī zaudēja savu nozīmi.

L i t e r a t ū r a: Teodora Piecdesmit gadu piemiņa latviešu avīžniecībā, Latvis 1928, 2093. nrā.

A l e k s a n d r s  V ē b e r s, kas parakstījās arī par Varaidošu Zanderu, dzimis 1848. g. 18. (6.) nov. Rucavas draudzē, Kaķišķu muižā, kur viņa tēvs dzīvoja kā kroņa mērnieks. Vēbers tikpat no tēva, kā no mātes puses ir vācietis. Viņa mātes brālis fon Vite bij Varšavas mācības apgabala kurators, tāpat tai tuvs radinieks ministru padomes priekšnieks grāfs Vite. Vēberam uzaugot, viņa vecāki vairākkārt mainīja dzīves vietu, uzturējās Liepājā, Viļņā, Jelgavā. Aleksandrs Vēbers apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1869. g. Jelgavā dzīvojot un skolojoties, Vēbers nāca tuvos sakaros ar Alunānu dzimtu, sevišķi ar Pēteri Alunānu un viņa dēliem Ādolfu un Teodoru. Viņu sabiedrībā viņš iepazinās ar latviešu lietām, lasīja rakstus par latviešiem, par viņu pagātni un pārdzīvojumiem. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Rūtenberga Baltijas vēsture un Mirbaha Kurzemes vēstules. Viņu aizkustir.āja zemgaliešu varonība, latviešu cīņas un liktenis, un viņš apņēmās savu darbību ziedot latviešu tautai par labu. Viņš rosīgi sāka mācīties latviešu valodu un dzīvi piedalījās latviešu ģimnāzistu pulciņā, pie kura piederēja Kr. Kalniņš, K. Kundziņš u.c. Studējis īsu laiku Tērbatā, tad Pēterpili, kādu laiku arī Maskavā filoloģiju un vēlāk tieslietas, viņš 1876. g. nometās Rīgā par advokātu, pirmajā laikā darbodamies arī Jelgavā, vienmēr kā avīžnieks un sabiedrisks darbinieks stāvēdams redzamā vietā. Sevišķi nopelni Vēberam kā Zinību komisijas priekšniekam, par ko viņš bija (ar mazu pārtraukumu) no 1879. līdz 1894. g. Viņš rūpējās par jaunās ortogrāfijas nodibināšanu, iespiežot tanī Zin. komisijas rakstu krājumus, par muzeju papildināšanu un tautas gara mantu krāšanu, sarīkoja latviešu inteliģences no tuvuma un tāluma plaši apmeklētās Zin. komisijas vasaras sapulces. Pēc Dīriķa nāves viņš uzņēmās arī Baltijas Vēstneša vadību. 1903. g. viņš šķīrās no avīžnieka darba un nometās pie Skrīveru stacijas iegūtās Skutan–Valteru mājās. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aizbrauca uz Vāciju, kur izrādījās par karstu vācu patriotu, uzstādamies grāmatā Preussen und Polen (Mūnchen 1907) asi pret poļiem. Viņš mira 1910. g. 3. aprīlī. Viņa līķi sadedzināja, bet pelnus pārveda uz Rīgu un paglabāja kapsētā. Vēbers bija jūtu cilvēks, kas darbojās pēc savas visdziļākās, palaikam pārgrozībām padotās pārliecības, nesdams tai katru upuri.

L i t e r a t ū r a: K. Kundziņa A. V. dzīves apraksts un tagadnes notikumi, Druva 1912–1914. Plašs, nenoslēgts Vēbera darbības apskats. – Teodora A. V., Tautas rakstnieki, Rīgā 1913, 147–165. – Vēberu Zanderis, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu, 1893, 88–94. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Aleksanderi Vēberi – Vairaidošu Zanderi un viņa vadīto «Balsi», Atmiņas etc. II, 8I, Rīgā 1924.

8) BALTIJAS ZEMKOPIS. Gandrīz vienā laikā ar Tomsona Darbu sāk iznākt otrs zemkopības laikraksts – Baltijas Zemkopis. Tā pirmais numurs parādās 1875. g. 30, aprīlī Jura Mātera redakcijā. Sākumā tas šauri speciāls. Ievadā runā vienīgi par zemkopību, gan ņemot to neparastā plašumā, nostādot to par visas dzīves pamatu, par rūpīgi pētāmu zinātni, paturot acīs zemkopja darba jaunākos veidus ar jaunlaiku darba rīkiem un mašīnām. Turpmāk Balt. Zemkopis izvēršas par politisku avīzi, kas ienes jaunu dzīvību latviešu presē. Māters

266

nesaudzīgi griežas ir pret nacionālās latviešu inteliģences nelabvēļiem, ir pret dažiem tautiskās kustības vadoņiem, sevišķi rīdziniekiem, uzrādīdams tos par pašlabuma un tukšas slavas varmācīgiem meklētājiem. Viņa asākais ierocis ir satīra, ko viņš griezīgi un atjautīgi vērš pret apkarojamām personām. Savā avīžnieka darbībā viņš atbalstās uz mazgruntniecību, sevišķi Kurzemē, ievērodams tās darbu, tiesības, intereses, tai līdzi dzīvodams, viņas uzplaukšanas laikā. Strauja temperamenta būdams, viņš nevarēja ieturēt robežas ne darbā, ne dzīvē, ne satiksmē, ar to mantodams gan cienītājus, gan ienaidniekus. Arī Balt. Zemkopja vadībā cēlās traucējumi. Līdzekļu trūkuma dēļ Māteram to vajadzēja ieķīlāt fabrikantam Ābrantam, kas to pārcēla uz Rīgu. Nevarēdams ar Ābrantu satikt, Māters atteicās no Balt. Zemkopja un sāka izdot 1880. g. beigās T i e s u V ē s t n e s i, kas iznāca ar lieliem pārtraukumiem līdz 1884. g.

J u r i s  M ā t e r s jeb Māteru Juris dzimis 28. febr. (12. martā) 1845. g. Valtaiķu draudzes Cildu pagasta Vidukļu mājās kā saimnieka dēls. Tēvs viņam mira 13 gadu vecam. Māte apprecējās otrreiz, bet patēvs neprata saimniekot, un viņam bija mājas jāatstāj. Juris pelnījās pa vasaru par algādzi un ziemu gāja skolā. Tādā kārtā viņš apmeklēja dažas ziemas Eihmaņa privātskolu Kazdangas muižā. Vēlāk viņu pieņēma Valtaiķu mācītājs Katerfelds par audzēkni. Tad viņš nodarbojās Skrundas muižā par ekonomijas skrīveri, turpat būdams par pagasta skrīvera palīgu un pie vietējā ārsta par dicsipeli.

No Skrundas viņš iesūtīja Latviešu Avīzēm (1864. g. 45. nr.) kādu rakstu, kurā, atspēkodams pretējās domas, aprāda par vēlamu, ka par pagasta tiesas viņi ieceļami vairāk mācīti, vācu valodas pratēji pagasta locekļi.

Sasniedzis pilngadību, Māters 1866. g. iestājās par pagasta skrīveri Diždzeldas pagastā, tai pašā laikā izpildīdams arī Mazdzeldas, Briņķu, Rudbāržu un Lēnas pagastos skrīvera pienākumus. Pēc kādiem gadiem viņš aizgāja uz Kuldīgu pie apriņķa kroņa muižu inspektora par rakstvedi. Kad šo inspektora vietu ap 1870. gadu likvidēja, Māters bija atkal par skrīveri Pūres, Putnenes un Kandavas mežkunga muižas pagastos gadus četrus. Pēc tam, kādu laiciņu bez vietas pabijis, viņš iestājās par sekretāru Piltenes maģistrātā. Še grieza uz Māteru vērību Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds, kas, maģistrātu revidēdams, atrada še lielāku kārtību nekā gadu iepriekš un daudz prāvas ar Mātera starpniecību izbeigtas miera ceļ. Viņš aicināja 1873. g. Māteru uz Jelgavu par Kurzemes guberņas tipogrāfijas inspektoru un tulku.

Jelgavā Māters plaši nodarbojās arī ar rakstniecību: tulkoja un sastādīja vietējos likumus, dibināja un vadīja laikrakstus, sarakstīja garus romānus. Romāns Sadzīves viņi iespiests Balt. Zemkopja literāriskā pielikumā 1879. g., vēlāk (1892. g.) grāmatā. Otrs viņa romāns Patriotisms un mīlestība parādījās Tiesu Vēstneša literāriskā pielikumā 1880. un 1881. g. Māters mira ar trieku 1885. g. 4. februārī (23. janv.).

Mātera izdotie l i k u m u k r ā j u m i: Likumi un nosacījumi par pagastu valdīšanu un policiju Kurzemes guberņā. Kurz. gubernatora P. f. Lilienfelda uzdevumā un uz Kurzemes guberņas pārvaldes pavēli sastādījis C. Mathers, Jelgavā I877. Šis pats krājums, nedaudz pārgrozītā veidā, parādījās Mātera sastādījumā arī vācu valodā 1876. g. – Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmata. Sistemātiski sastādīta no G. Mathera, Liepājā 1885.

Pagastu p a š v a l d ī b ā m nodomāta Mātera brošūra: Kas ievērojams pie pagastu amata viru celšanām? Cienīšanas zīme, pasniegta Kurzemes un Vidzemes pagastu pilnām sapulcēm un vietnieku pulkiem, Rīgā 1881. Par moto šai brošūrai: Kad taisniem virsroka, tad klājas labi, bet, kad bezdievīgie sāk valdīt, tad sadzīvē notiek pārvēršanās un ļaudis paslēpjas. – Kad bezdievīgo vara nobeidzas, tad to taisno rodas daudz. Zal. sak. vārdi 28, 12. u. 28.

L i t e r a t ū r a: Māteru Jura Kopoti raksti, Līgotņu Jēkaba sakopojumā redakcijā, ar plašu biogrāfiju (Līg. Jēk.), A. Gulbja izd., I–IV, Rīgā 1924. Māteru Juris, Rota II, 1885, 25. nr. – A. Alunāna M. J., Ievērojami latvieši II, 1890, 5–14. – A. Bielenstein, Ueber die Satyre im lett. Volksliede und im Baltijas Zemkopis Jahrg. 1878, Mag. d. Lett.–Lit. Gesellschaft, 16

267

Bd., 1 Heft, 1879, 102127. – E. Blanka M. J., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 165–179. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Māteru Juri un «Balt. Zemkopi», Atmiņas etc. II, 49, Rīgā 1924. – Bebru Jura Atmiņas par M., J., Rīgas Ziņas 1925, 53. nrā.

9. LATGALIEŠU RAKSTI

1) Manteifels2) Miglinīks3) JūrdžsUz latviešu atmodu Inflantijā jeb Latgalē bija ilgāk jāgaida nekā pārējās tautas daļās.

Saimnieciski nospiesti, muižnieku varai atdoti, no pārpoļotāju un pārkrievotāju centieniem neaizsargāti, no saviem tautas biedriem Kurzemē un Vidzemē atšķirti, Latgales, agrākās Vitebskas guberņas latvieši palika vēl ilgu laiku tumsībā, kad citu latviešu starpā strādāja sabiedriski darbinieki, avīžnieki un rakstnieki no viņu pašu vidus, savus tautiešus paceldami uz augstākas attīstības pakāpes.

Ja latgalieši pa lielu lielai daļai prata savā dialektā lasīt, tad par to jāpateicas k a t o ļ u g a r ī d z n i e c ī b a i. Jezuīti, kas 1630. g. nometās Daugavpilī, kur viņiem no 1761. g. bija sava kolēģija un ģimnāzija, nodibināja Daugavpils un Rēzeknes apriņķī vairāk draudzes un lielākajās, kā Rēzeknē, Krāslavā, Aglonā, atvēra skolas. Lasītpratēji mūki mācīja citus. Kad 1821. g. atcēla Jezuītu ordeni, Latgalē vairs skolu nebija. Bet lasītprašana izplatījās tālāk. Pie pirmā sakramenta un laulāšanas pieņemot, katoļu garīdznieki no draudzes locekļiem prasīja, lai tie māk lasīt un dažus katķisma gabalus. Kad 1864. g. sāka atkal dibināt skolas, tās nebija nekādas tautas izglītības izplatītājas. Katoļiem bija aizliegts būt par skolotājiem. Skolotāji bija krievi, kas latviešu valodu skolās nepielaida; arī latviski runāt skolniekiem neļāva. Lasīt savā valodā joprojām mācīja māte saviem bērniem mājās. Lasīšanai pieejamās grāmatas bija garīga satura, baznīcas vajadzībām un ticības dzīves piekopšanai nodomātas. Kad jau gandrīz veselu gadu simteni Stendera un viņa pēcteču laicīgā satura grāmatas pa tūkstošām izplatījās Kurzemes un Vidzemes latviešu vidū, katoļu latgalieši par šiem un līdzīgiem rakstiem nekā nezināja.

Tikai 1861. g., Iekškrievijas guberņās un līdz ar to Latgalē d z i m t b ū š a n u a t c e ļ o t, novērojamas latgaliešu saimnieciskā un garīgā dzīvē kādas pārmaiņas. Bez garīga satura rakstiem nu viņi dabū lasīt arī kādus citus. Arī tauta pati parāda šur tur kādas dzīvības zīmes. Var novērot pa retam mēģinājumam lauzt muižnieku varu, un nāk klajā pa sacerējumam, kas rodas pašā tautā.

1) MANTEIFELIS. Pats brīvlaišanas akts saistās zināmā mērā ar barona Manteifeja vārdu. Lai darītu zināmus brīvlaišanas nosacījumus, Vitebskas gubernators Pāvils Kļušins izlaida guberņas latviešu iedzīvotājiem cirkulāru, ko mācītājs Ulmanis kļūdainā valodā pārtulkoja augšgaliešu dialektā. Cirkulāra tulkojums deva iemeslu tādiem pārpratumiem, ka izcēlās nemieri, kas bija apspiežami ar ieročiem ģenerāļa Veimarna (vēlākā Barklaja de Tolli) vadībā. Tagad nodeva baronam Manteifelim tulkot cirkulāru, kas iznāca ar nosaukumu: Cyrkulara–gromota, izduta nu gubernatora–kunga, tys ir nu posza viersinika Witebsku gubernias del zemnikim Inflantu–zemies, Lopu mieniesi 1861. godā. Turpmākajā gadā izdeva arī 1861. gada 19. februāra likumus, Manteifeļa tulkotus latgaliešu valodā ar virsrakstu: Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas, Pitierborgā 1862. Darbs pildīja ar pretī nostādītu krievu tekstu ap 400 lapas puses. Šie bija iespiedumi, kas atšķīrās no agrākajiem, garīgajiem. Tiem sekoja citi. Ja nu reiz bija zemniekiem dotas kādas brīvības, atrada par nepieciešamu viņiem sniegt p a m ā c ī b a s l a i c ī g ā s l i e t ā s. Un arī še redzam Manteifeli kā ievērojamāko darbinieku.

Barons Gustavs Manteifelis cēlies no pārpoļotas Baltijas muižnieku cilts. Viņš dzimis

268

Vitebskā 1832. g. 18. decembrī, studēja Tērbatā tautsaimniecību, nolikdams maģistra eksāmenu 1859. g. Pēc tam viņš apceļoja Rietumeiropu, dzīvoja tad Rīgā, vēlāk Vitebskā. 1869, g. viņu pieskaitīja Iekšlietu ministrijai un piekomandēja Vidzemes, kādu laiku arī Igaunijas gubernatoram. No 1888. g. viņš bija par Krakovas zinātņu akadēmijas mākslas vēstures sekcijas kārtēju locekli. Sava mūža vēlākos gados viņš dzīvoja pa lielākai daļai Rīgā. Viņš mira Bonifacovas muižā Ilūkstes apriņķī 1916. g. 24. (11.) aprīlī.

Karsts poļu patriots un stingrs katolis būdams, Manteifelis daudz nodarbojās ar garīgiem rakstiem, izdodams lūgšanu grāmatas, bībelstāstus, kristīgas pamācības. Pie tam viņš ir latgaliešu laicīgās literatūras nodibinātājs. Viņš latgaliešiem viņu valodā ne vien darīja pieejamus valdības rīkojumus un likumus, bet vispārīgi rūpējās latgaliešus ievadīt jaunajos apstākļos, kas prasīja no viņiem vairāk prāta attīstības. Viņš sastādīja latgaliešiem pirmo rēķināšanas pamācību: Rekinoszonas pamociejssona cik ziemnieku ļaudīm vajaga, Reigā pi E. Plātesa 1863. godā. Bet savu ievērojamāko darbu latgaliešu literatūras laukā vinš pastrādāja, izdodams un desmit gadus sastādīdams kalendāru Inflantijas latviešiem.

I n f l a n t u z e m e s k a l e n d ā r s sāka iznākt tūliņ pēc dzimtbūšanas atcelšanas ar virsrakstu: Inflantuziemies Lajkagromota aba Kalenders uz 1862–to godu, Rejgā. Nomā tajsiejszonas gromotu Ernesta Plātesa. Bez parastā kalendārija un grēku atlaišanas dienām (Odpusku–dinas) katram kalendāram klāt plašs pielikums, «parakstits ne tikvin diel apskajdrynošanas, bet wiel un diel gudiejga lajka–kawiekla wyssu Kalendara–Losiejtoju». Gan še arī dažas reliģiski tikumiskas pamācības, patēlojumi no svēto dzīves, Kanaana zemes apraksti, tomēr šādiem rakstiem nav ierādīta galvenā vieta, un paši tie atšķiras ar savu vēsturisko, ģeogrāfisko, praktisko raksturu no parastas garīgās literatūras. Še atrodami laicīga satura raksti lielā dažādībā: praktiski padomi saimniecībā, dažādos gadījumos, mācības dažādām kārtām, apraksti, pasakas, stāstiņi, dziesmas, mīklas, gudrības vārdi. Daži gabali pasniegti dialogos, pie citiem pieliktas ilustrācijas; dažai dziesmai klāt notis vienai vai vairāk balsīm. Vispārējais pielikuma raksturs atsevišķos gados pa daļai mainās. Kalendāra otrā gada gājumā sacīts: «Jo parniejā godā vītom atrodi stostienius un porsokas, miejklus un gudiejgus smiklus kctry par lajka–kawiekli iksz pilikttma topa lykti, – tod szugod arassi wajrolc tajdus stostus un tajdas mociejbas, kur Lasiejtojam ir ku abdumojt un ko mociejtis. Par tu man dumojas, ikkurs lobs cylwaks ar lelu prycu szu lajkagromotieni jems ruka un nazynomim rakstiejtoim nu sirds dybyna par tu patiejks.» Pirmajā gada gājumā uzņemtas vairāk tautas dziesmas. Turpmāk tās nozūd. Viņu vietu ieņem sacerējumi Stendera garā.

Neskatoties uz rakstu dažādību saturā un izteiksmē, kalendāra p a m a t v i r z i e n s pilnīgi noteikts. Tas saskan ir ar garīdznieku mācībām, ir ar muižnieku stāvokli. Vairāk dziesmu pauž zemnieku dzīves laimi. «Dziesme lajmiejga ziemnika» sākas:

Waj uz dorbu dzisnu skrynuWaj mikreslus gryžus,Winajž dzižu wyssu dinu:Asmu ziemniks lajmiejgsl

Kāds no tālākajiem pantiem:Nagrybu eš munys satysSamiejt ni ar pili;Jama ir muns Taws pidzymisEš un barni mili.Šī dziesma, kas iespiesta 1863. g. pielikumā, pārdrukāta turpmākā gadā, tai pieliekot

melodiju notīs. Līdzīga ir «Satas lajmie», kas iespiesta 1864. g. un pārdrukāta 1867. g. Tās pirmais pants:

Man patiejk muna klussa sata,Dorziensz, drywiena auglejga;Sze muna lajmie izradzata,Kocz gon moza, bet mirejga.Lai muyžas guda apciniej,Bet laj cytam na man diniej.

Tāpat ir dziesmas ganiem, meitām, bāriņiem. Ļoti pesimistiski skan latviešu kareivja dziesma. Tanī vairs nav nekā no tās nopietnās apzinības un tām cēlajām pienākuma jūtām, kas latviešu senējās kara dziesmās. «Dzismie palajžsonas Latwiszu Karawiejra» sākas šā:

Cisz nelajmigs asmu cylwaks nu jyusu atstodams Sovu Tawu, Mamieni myužygi pamazdams, Brolus, mosas, radinikus un draugus aplajžu, Pats zam brunies tie stajgoju un

269

kaj borensz wajžul! Iszu tagad swiesza mola kaj padiejgojs borensz, Par uporu najdnikim palikszu kaj jerensz, Kur ossoras por dzieryni un badas por maiezi Byus diel mania nelaimiga sienkuru vin raizil

Še manāma svešas varas dzelzs roka. Tā bez žēlastības nospieda arī pirmos spirgtāk dīgstošos latgaliešu literatūras asnus. Inflantijas kalendārs 1871. gadam bija pēdējais: tika aizliegts Latgales latviešiem iespiest grāmatas latīņu–poļu burtiem. Uz latgaliešu literatūru attiecināja ģenerālgubernatora Muravjova 1864. g. izlaisto cirkulāru, ar kuru leišiem aizliedza lietot leišu–latīņu alfabētu. Vitebskas guberņas latviešus uzskatīja vienkārši par leišiem. Gan Bīlenšteins mēģināja valdībai noskaidrot, ka Inflantijas latvieši nav leiši; tomēr tas nelīdzēja. 1871. g. janvārī policija pārdotavās konfiscēja latgaliešu grāmatas. Pie Lākmaņa Tērbatā bija 1870. g, iznākusi otrā pavairotā izdevumā Pilnīga gromota Lyugszonu. Arī to konfiscēja un arestēja izdevēju. Lākmanis aizbildinājās, ka viņš nav grāmatu sastādījis un latviešu valodu nemaz neprot, bet manuskriptu viņam nodevis barons Manteifelis. Lākmani nu atlaida un ņēma izmeklēšanā Manteifeli. Gan viņš norādīja, ka viņš iekšlietu ministra uzdevumā latgaliski tulkojis arī zemnieku likumus, tak administrācija uz to negribēja griezt nekādu vērību. Viņam ar rakstu bija jāapsolās, ka viņš turpmāk nekad vairs nerakstis «Ieitiskas grāmatas poliskiem burtiem», ko viņš patiesībā nekad nebija darījis.

Manteifelis kopā ar komtesi Plāteri salasīja arī p i r m o l a t g a l i e š u t a u t a s d z i e s m u k r ā j u m u un to iespieda Latv. literāriskās biedrības Magazīnā 1869. g. (XIV, 2, 162–206). Šīs pašas biedrības Magazīnā (XVII, 2, 181–204) viņš 1885. g. sniedza latgaliešu grāmatu sarakstu, kas iznākušas no 1604. līdz 1871. gadam. Še atzīmētas pavisam 122 grāmatas, no kurām pirmās (līdz 1730. g.), sevišķi Tolgsdorfa un Elgera sastādītas, nav rakstītas augšgaliešu, bet vidus izloksnē. Manteifelis sniedza arī kā novilkumu no Vidzemes guberņas avīzēm (1868, Nr. 126–144) Inflantijas jeb Poļu Vidzemes aprakstu: Polnisch–Livland, Rīga 1869, ar daudz ilustrācijām.

Kā sevišķs darbs jāpiemin Manteifeja apgādātais a l b u m s T e r r a M a r i a n a, ko Baltijas un Latgales katoļu vārdā pasniedza 1888. g. pāvestam Leonam XIII viņa 50 g. jubilejā. Šīs trijos sakopojumos no 70 lapām pastāvošais mākslas darbs pieder pie Vatikāna bibliotēkas vērtīgākiem greznumiem. Tanī sniegts Livonijas katoļu baznīcas īss apskats atsevišķās lapās (tāfelēs), kurām katrai apkārt zīmīga, smalki izstrādāta ornamentika. Vispārējam vēsturiskam apskatam pieslēdzas tādās pašās izgreznotās lapās pārskats par ordeņa mestriem, bīskapiem, katoļu baznīcām, viņu dibinātājiem utt. Tekstu sarakstījis latīņu valodā Manteifelis, izrotājumus pagatavojuši Baltijas mākslinieki Borherts, Grosets, Felsko, Baumanis u.c. Tālākās lapās (aiz teksta) sniedz «Māras zemes» skatus: pilis, baznīcas, pilsētas, pieminekļus u.c. Lapas oriģinālā 61 cm augstas, 45 cm platas. Astoņas reizes samazinātas reprodukcijas ar Manteifeļa sastādītiem paskaidrojumiem vācu valodā apgādājis Grosets Rīgā.

2) MIGLINĪKS. Dzimtbūšanu atceļot, latgaliešu iestingušā dzīve sakustējās. Kaut gan agrāko privileģēto šķiru stāvoklis netika satricināts, tomēr zemnieki nu izrādījās vienā otrā reizē par dzīvu spēku, ar kuru jārēķinās. No latgaliešu zemniekiem cēlās viens otrs censonis, kas, novirzīdamies arī no Manteifeļa nospraustās līnijas, gāja pats savus ceļus un tiecās pa tiem vest arī savu tautu. Šie mēģinājumi atgādina Valdemāra, Spāģa centienus. Šāds latgaliešu darbinieks ir Pīters Miglinīks, kas uzstājās par latgaliešu zemnieku aizstāvi.

Pīters Miglinīks dzimis 1852. g. Zaķmuižas pagasta Miglinieku sādžā, Ludzas apr. Viņa tēvs Andrievs bija agrāk par desmitnieku pie Zaļmuižas īpašnieka Paulina, vācieša. Kad 1861. g. atsvabināja zemniekus, Andrievs zaudēja savu vietu un nodarbojās ar zemkopību, palikdams ar muižas īpašnieku joprojām labās attiecībās. Šis Andrievu skubināja, lai dēlu skolo. Pīters Miglinīks tad arī apmeklēja vietējo pagasta skolu, pēc tam, pa daļai ar Paulina palīdzību, Rēzeknes pilsētas skolu un to beidza ar ļoti labām sekmēm, saņemdams uzslavas

270

apliecību un dažas grāmatas par godalgu. Skolā iedams, viņš piedalījās pie skolnieku pulciņiem un viņu izrīkojumiem.

Miglinīks top par skrīveri. Viņa pirmā vieta ir dzimtenes pagastā, kur viņš ir par skrīvera palīgu. Kā tāds viņš iepazīstina vietējos zemniekus ar pagastu pārvaldes iekārtu. Pēc tam viņš nostrādā trīs gadus par skrīveri pie Zaļmuižas kunga. Še viņš vāc kopā latgaliešu izloksnē iespiestās grāmatas un dod tās zemniekiem lasīt. Bet, tā kā tādu ir maz, viņš lasa zemniekiem priekšā krievu grāmatas, dodams vajadzīgos paskaidrojumus. Vēlāk viņš pāriet par skrīveri Viļakas pagastā un pamatīgi iepazīstas ar zemnieku dzīvi un vajadzībām. Redzēdams tās netaisnības un pārestības, ko muižnieki nodara zemniekiem, viņš nevarēja klusēt un sāka par tām rakstīt Pēterpils krievu avīzēs. Viņš muižniekus apzīmē par lapsām un zemniekus par māju putniem, kas krīt lapsām par upuri. Šādu rakstu dēļ viņam bija jāatstāj skrīvera vieta Viļakā.

Kādu laiku mājās nodzīvojis, Miglinīks dabūja 1874. g, skrīvera vietu Makašānu pagastā, netālu no Rēzeknes. Še attīstījās viņa politiskā darbība plašāk, bet arī pretinieku valgi savilkās ap viņu ciešāk. Krievu valdība izlaida noteikumus muižniekiem, ka ganības un pļavas izdalāmas zemniekiem ar viņu piekrišanu. Tā kā izdalīšanas noteikumi zemniekiem nebija lāgā zināmi, tad muižnieki sāka zemniekus mānīt. To darīja arī Zaļmuižas kungs Paulins, izdalīdams zemniekiem nederīgus gabalus par ganībām un likdams viņiem parakstīties, ka viņi ar mieru tos saņemt. Muižas īpašnieka nodomus palīdzēja izvest vietējais garīdznieks. Lieta gāja sekmīgi uz priekšu: 22 sādžu zemnieki bija savus parakstus devuši, atlika vēl 7 sādžas. Šo šādu zemnieki ievāca padomu no Miglinīka un nedeva parakstus. Sākās sūdzības. Muižnieks iesūdzēja zemniekus par to, ka viņi jaunatdotajos gabalos nocirtuši kokus. Miglinīks zemniekus tiesā aizstāvēja. Muižnieks gribēja Miglinīku nodabūt pie malas ar to, ka viņu uzrādīja par zemnieku musinātāju. Viņu atcēla no amata. Bet ar to nepietika. Kad Zaļmuižā nodega dzirnavas, Miglinīku apvainoja par dedzinātāju, arestēja un ielika Ludzas cietumā. Arestēja arī miglinīka uzdotos lieciniekus kā tādus, kas dod nepatiesu liecību. Miglinīkam izdevās aizsūtīt lūgumu uz Pēterpili, no kurienes nāca rīkojums atsvabināt viņu no cietuma. Ar visu enerģiju viņš tagad aizstāvēja zemnieku lietu. Nekas nepalīdzēja: tiesa izšķīra lietu muižniekam par labu. Miglinīks redzēja, cik stipra ir netaisnība, un apgaismoja to kādā rakstā. Viņš nezaudēja tomēr cerību un iesniedza pārsūdzību augstākā tiesā. Pēc diviem gadiem tiesa galīgi izsprieda lietu zemniekiem par labu. Šāds lēmums darīja uz muižnieku tādu iespaidu, ka viņš sajuka prātā.

Miglinīka veselība bija no visa tā stipri cietusi. Viņš mira trīsdesmit gadu vecumā 1882. g., sacīdams: «Jā, mirstu, bet taisnība sasniegta.»

Miglinīka darbība uzrāda pirmos dīgļus patstāvīgam virzienam Latgales latviešu dzīvē. Tomēr tie nedabūja attīstīties. Miglinīks rakstniecībā maz nodarbojies. No viņa rakstiem krievu valodā vēl jāmin «Taisnības meklētāji». Viņš tulkoja nedaudz darbus no krievu valodas latgaliešu izloksnē. Daži viņa raksti izplatījušies latgaliešu starpā Ludzas un Rēzeknes apriņķos. Vecas māmiņas stāsta garajos ziemas vakaros par Miglinīku kā par sirdīgu savas tautas aizstāvētāju.

Miglinīks mēģinājies arī dzejā. Tai trūkst izteiksmes daiļuma, arī valodas gluduma; bet jaunas skaņas ieskaņās arī tanī. Še daži panti no kāda viņa dzejoļa:

Jemit, draugi, glozes rūkā,Izdersim pa vīnai.Jimā gori sleicynosim,Bādai acis aizlīsim.Uz pasaules laime ir,Tikai na dēļ mysu.Uz pasaules prīca ir,Tikai na dēļ vysu.Netaisneiba uz pasauļaKrepka ir kai myurs,Un myuru myusim ar kulākimNikod nasist.3) JŪRDŽS. Ja politiskā darbība, pēc kuras tiecās Miglinīks, bija Latgales latviešu vidū

kaut kas jauns, tad sacerēt dzejas darbus pieder pie viņu vecu vecajām, nepārtrauktajām tradīcijām. Ap dzimtbūšanas atcelšanas laiku radās latgaliešu vidū dziesmu sacerētāji, kas ir formā, ir saturā attālinājās no īstajām, senajām tautas dziesmām, juzdamies aicināti dot

271

izteiksmi jaunam gara saturam. Pie tam viņi savus darbus izplatīja ne mutes vārdiem, bet rakstos. Ir ziņas, ka Viļakā dzīvojis kāds L e i k a, kas ticis vairāk par simts gadiem vecs. Viņš pametis pēc nāves kādas sešas viņa rakstītas grāmatas, kas gājušas no rokas rokā, bet tagad vairs nav atrodamas. Kāds cits latgaliešu dzejnieks, Andrivs Jūrdžs, uzrakstījis daudz dziesmu, kas saturā līdzinās Līventāla un Dinsberģa sacerējumiem, bet formā stāv tiem pakaļ. Tie ir interesanti mēģinājumi, kas raksturo tautas psihi, lai gan tiem nav nekādas mākslas vērtības.

Andrivs Jūrdžs dzimis 1848. g. Kārklinieku sādžā Rogovkas draudzē. Viņš ir vienkāršs zemnieks, kas nav apmeklējis nekādas skolas, bet, klaušu jūgu nesdams, pats iemācījies latviski lasīt un rakstīt. Viņš ļoti mīlēja tautas dziesmas un pasakas un jau ap 1860, g. pats mēģinājās sacerējumos. Dienu viņš strādāja savā vai kunga druvā un vakarā pie skala vai mazas lampiņas uguns līdz vēlai naktij sēdēja un rakstīja, tā bojādams acis un pēc pavisam zaudēdams redzes spēju. Viņš sarakstījis piecpadsmit lielas grāmatas, katru ap tūkstoti lapaspušu biezu. Šīs grāmatas palikušas manuskriptā un staigājušas, autora paša iesietas, no rokas rokā, uzglabādamās līdz mūsu dienām. Tanīs atrodami paša rakstnieka darbi, tad tulkojumi, stāsti, dzejoji, garīgas dziesmas, lūgšanas, tautas dziesmas, pasakas. Kādas viņa dziesmas iespiestas arī Manteifeļa izdotajā latgaliešu kalendārā.

P. Strods, latgaliešu laikraksta Zīdūnis redaktors, kas ar Jūrdža rakstiem sīki iepazinies, raksta (vēstulē 13. apr. 1923) : «Lasot Jūrdža dzejoļus, var manīt, ka tie domu un formas ziņā nav vienādi. No tam spriežams, ka daži dzejoļi būs viņa paša, bet citi pārcelti vai pakaļdarināti. Kad biju pats pie Jūrdža un lūdzu, lai viņš man paskaidro, kādi ir viņa paša personīgie darbi un kādi ņemti no citām valodām, viņš atzinās, ka patiesi esot ņēmis no citām valodām, tomēr neesot verdziski pārcēlis, bet ņēmis pašu ideju. Tas gan manāms, lasot viņa rakstus, ka tie nav verdzis tulkojumi, bet brīvi.»

Paraugam pasniedzam Jūrdža dziesmu Atraits.Bādas munā protā nok, Acis munas raudot sok, Sirds grib šķiertīs man nu kryuts –

Wacums diwkort palīk gryuts.Diws tos sopes zynoja Un bādos mani pīminēja; Wiņš bērniņu maņ atstoja, Kad sīwiņu

aicynoja.Wīgļok sirds maņ otkon syt, Asnis dzeislos dreizok rit, Kad ac's uz bērniņa matu, Sīwiņas

maņ atstotu.Kad wiņa wysā bej woja Un mierdama jū bučoja, Aiz sopem wairs naredzēja, Kū nu

wiņas es montoju.Tagad gaidu, kod breids īs, Kad Dīws man šķiertīs pīsacīs, Tod bērniņu te pamesšu Un

sīwipu tur atrasšu.L i t e r a t ū r a. A. Ersa Latgaliešu rakstniecība, Līdums 1918, 158., 159., 160. nr. – Fr.

Remņa Latgaliešu valoda un literatūra, Latgalieši, Rīgā 1910, 48–61. – Gustav Baron Manteuffel, Bibliographische Notiz uber lettische Schriften, Magazin d. Lett.–Liter. Gesellschaft XVII, 2, 181–204. – Grāmatu saraksti žurnālā Zīdūnis 1922, VII–VIII, 175, 1923, I, 47. – J. Rancāna Pīters Miglinīks, Zīdūnis 1923, I, 6–12. – Andriwa Jurdža pīmiņai, Zīdūnis 1922, V–VI, 97–102.

III. DAIĻRAKSTNIECĪBA

Tautas atmodas laika daiļrakstniecībai pa lielākai daļai tas pats cīņas raksturs, kas citiem šī laikmeta darbiem. Tā nošķiras savrup ne ar savu virzienu, bet zināmā mērā ar savu formu un nokrāsu. Kā tautisko centienu celmlaužu prozaiskos rakstos ne vien sastopami dzejas (sajūsmas) motīvi, bet viņi snieguši tieši arī dzeju, tā šī laika daiļrakstniecības piekopēji ne

272

vien savos dzejiskos darbos modina tautisko apziņu un sajūsmina uz cīņu par tautiskiem ideāliem, bet laiž klajā šad un tad arī pa publicistiskam rakstam. Tikai viņu galvenais darba lauks paliek daiļrakstniecība. Laikā viņi pavirzīti vairāk uz priekšu: tautiskās cīņas norisinās galvenā kārtā piecdesmitos gados un sešdesmito gadu sākumā; daiļrakstniecība sāk uzplaukt sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados. Kopējais literatūras raksturs top maigāks, mierīgāks, noskaņotāks.

Ar visu to latviešu daiļrakstniecību šai laikā pārvalda r e ā l i s m s. Stādamies blakām tiem tautas rakstniekiem, kas turēja par savu uzdevumu cīnīties, lai tauta iegūst pamatus savai attīstībai materiālās, saimnieciskās dzīves pārlabojumos, arī dzejnieki un stāstnieki nevarēja izlaist dzīves īstenību no acīm. Neko šai lietā nepārgroza tas, ka dažreiz dzejnieki aizlido teiksmainā senatnē un pieķeras fantāzijas tēliem: arī senatnes varoņi (Imanta, Lāčplēsis) nāk karot pret tautas apspiedējiem; tāpat arī, mākoņu rotaļā noskatoties, dzejniekam liekas, ka «tur augšā tēvi nebeidz strīdi» (Ausekļa Fantāzija par padebešiem).

R e ā l i s m s latviešu daiļrakstniecībā arī saskan ar to virzienu, kas patlaban sastopams vispār Eiropas tautu literatūrās. Kad Francijā, Anglijā, Vācijā, Krievijā rakstnieki noteikti piegriežas reālai dzīvei, nevar mostošā latviešu inteliģence, kas saņem iespaidus no lielajām kultūras tautām, iet citus ceļus.

Sevišķo nokrāsu deva reālismam latviešu vidū n a c i o n ā l i s m s, otrs elements, kas tā laika literatūrās spraužas acīs. Kā tautā, kas patlaban piedzīvo savu atmodu, tas latviešos parādās jo spilgti. Tā tiešai izteiksmei šai laikā veltīts ne mazums latviešu dzejas. Bet arī tanīs daiļrakstniecības darbos, kur tas kā tāds neparādās, uzejams latviešu nacionālisms kā tā ražīgā gara dziņa, no kuras izaug īpatnīgi, patiesi vērtīgi dzejas darbi.

Tautas atmodas laikā nodibinās uz nacionāliem pamatiem vispirms stāsti un lirika. Episka dzeja parādās plašākos darbos vēlāk. Uz nacionālo drāmu, kam paliekama dzejas vērtība, vēl stipri jāgaida. Arī, kad (1868. g.) nodibinās latviešu teātris, dabū redzēt darbus, kam trūkst tautiskas īpatnības un kam tikai uz skatuves kāda nozīme.

1. STĀSTI

1) Tautas stāstījumi2) Tulkojumi3) ZvaugznītePalūkodamies ap 19. gadu simteņa vidu latviešu tautā, kāda stāstu viela tur mīt un

apgrozās, atrodam tanī lielu dažādību, vienā laikā vairāk attīstības klātņu. Joprojām tautā glabājas vecu vecie tautas stāstījumi, teikas un pasakas, vienumēr pārveidodamies. Plaši tautā ieplūduši stāsti, ko tur tulkojumu veidā ienesušas grāmatas, Sāk parādīties arī pārdzīvojamā laikmeta tautas dzīves tēlojumi.

1) TAUTAS STASTĪJUMI. Par to, ka no senatnes mantotās latviešu teikas un pasakas minētajā laikmetā pilnā mērā bija uzejamas tautas vidū, neapšaubāmu liecību nodod tas, ka šīs gara mantas īsti tikai ap šo laiku sāka no tautas mutes uzrakstīt. Bīlenšteins, kas plašākos apmēros pie šī darba ķērās, sāka to apmēram ap 1865. gadu. Dažus gadus vēlāk Brīvzemnieks šai lietā ieinteresēja un iekustināja Latvijā visas aprindas. Un tikai vēl gadu simteņa beigās Lerhis–Puškaitis sastādīja lielos teiku un pasaku krājumus. Ka tautā ir ražīgi pasaku stāstītāji, apliecina arī daži latviešu rakstnieki. Auseklis un Pumpurs viņus noklausījušies. Pumpurs min savas mātes tēva māsu, «Mīļo māti», kuras teikām puškoti stāsti uzbur viņa acu priekšā jauku, pasakainu pasauli. Ka arī jaunekļi Lielvārdē ir sajūsmināti pasaku teicēji, pastāsta Auseklis.

Senie stāstījumi dibinājās uz s e n a t n e s t i c ē j u m i e m, kas nesaskanēja ar kristīgu

273

mācību. Šie ticējumi bija latviešu vidū 19. gadu simtenī žēl pilnīgi dzīvi. To redzam no daudzajiem nostāstiem par raganām, bursļiem, lietuvēniem, pūķiem, veļiem utt. Šīs būtes nav nebūt tikušas vienīgi par pasaku tēliem, bet tiek uzskatītas par patiesām. Nes pat ziedojumus tēvu tēvu dieviem un tura par svētām zināmas vietas. Uzrāda svētus ozolus, liepas, priedes, akmeņus, upes, ezerus, kalnus, kur žēl nesen latvieši saviem dieviem ziedojuši. Kristīgi mācītāji ne vienreiz vien pret šādām lietām gājuši cīņā.

Uglabājušās ziņas, ka Ērģemes mācītājs a p k a r o j i s p a g ā n u t i c ī b u savā draudzē (Lerha–Pušk. Teikas un Pasakas VII, 343). Viņš kādā maija dienā 1836. g. apbraukā ar pērminderiem savas draudzes mājas un uzmeklē ziedojamas vietas. Viena no tām ietaisīta dārza sētmalī un apsegta vecām ecēšām, otra zem sirmiem kokiem aiz dārza sētas tīruma vidū, vēl cita gluži apaugusi, kur ne zars nav cirsts, zāle nekad nav pļauta. Dažās vietās ziedošana vēl pilnīgi spēkā, citās tā nesen kā atmesta, bet ziedojamās vietas visas vēl neaiztiktas.

Pumpurs pastāsta par savādnieku Dugo, kas izdaudzināts par lielu b u r v i (Raksti II, 1925, 145). Tas Dievu nekad nav lūdzis, ne arī gājis baznīcā. Viņš ņēmis rokā dzīvas čūskas un ielaidis sev azotē, varējis bez kādas kaites veselu sauju aizdedzinātu skalu iebāzt mutē, pratis zagļus vārdiem piesiet un ugunsgrēku uz vietas noslāpēt. – Ar līdzīgu burvi iznākušas darīšanas Valmieras mācītājam (vēlākajam bīskapam) Valteram (Neilanda Mani jaun. laiki I, 1902, 20). Tas dzīvojis viens pats pirtī bez radiem un piederīgiem. Kad viņš saslimis uz miršanu, citi gribējuši izglābt viņa dvēseli un piesūtījuši viņam mācītāju. Papriekšu aizgājis jaunākais mācītājs. Šis gribējis viņu ar Dieva vārdiem sataisīt uz pēdējo stundiņu. Bet burvis viņu noraidījis pie rata ar viņa pātariem. Nu gājis Valters pats. Burvis lamājies un lādējies: ko šim vajagot; bet Valters vēl stiprāki pretī, tomēr nav varējis mirēju pārspēt. Pēdīgi tad dievlūgšanām burvis apklusināts, saņēmis svētu vakariņu un tūliņ nomiris.

Tautā stāstītās teikas un pasakas grieza uz sevi inteliģences vērību tikpat vācu, kā latviešu vidū.

V ā c i e m  kā vienīgajiem, kas agrāk Latvijā ar literatūru nodarbojās, pieder pirmie latviešu pasaku un teiku uzrakstījumi. Tie pa vienam rodas jau agri. Kā pirmais no tiem atzīmējams Vartmaņa 1584. g. uzrakstītais nostāsts par miroņu apdziedāšanu maskaviešu izpostītajā Rēzeknes baznīcā (L.–Pušk. VII, 76). Einhorns saraksta par latviešu māņticību grāmatas 17. g. simteņa pirmajā pusē. Lentilijs 1680. g. pastāsta par vēlu mielošanu (Austrums 1897, 12. b.). Mirbahs uzzīmē 1677. g. savās vēstulēs Induļa teiku. Uzrakstītāji stipri pavairojas 19. g. simtenī. Par tādiem top vairāk mācītāji, kuru darbu organizē, sistematizē Bīlenšteins. Latviešu teikas un pasakas tad arī parādās vācu izdevumos, žurnālos Inland, Baltische Monatsschrift, Rig. Almanach. Vācu uzrakstījumi un publicējumi vai nu noder par zinātnisku materiālu, jeb vai par ilustrāciju baltiešu dzīves savādībām. Attiecības pret šo stāstījumu un māņu piekopšanu tautā vāciem pilnīgi skaidras un noteiktas: tie kā pagānu senatnes pretkristīgās atliekas no latviešu vidus visiem līdzekļiem iznīdami.

Pavisam citādi pret šīm tradīcijām izturējās l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e. No paša sava darbības sākuma ievērodama arī tautas vidū stāstītās pasakas un teikas, viņa tajās atrada pabalstāmo īpatnīgo tautas spēju liecības. Valdemārs (1855. g.), uz Dundagas teikām norādīdams, atzīst lielo svaru, kāds viņu krāšanai un pētīšanai var būt priekš latviešiem. Uzrakstīdams, gan ar daudz piedzīvojumiem izpušķotu, «veco latviešu stāstu» par Eima ezeru, Alunāns norāda, ka latvieši mežonīgu apgabalu pārvērtuši par izkoptu, auglīgu zemes stūri (Raksti II, 311, A. Gulbja izdev., Pēterb.). Aprakstu par latviešu dieviem un gariem Alunāns beidz (turpat, 318): «Bet no visiem šiem stāstiem redzams, ka latvieši citkārt nebūt nebij tādi nemācīti ļaudis, par kādiem tie allaž izdaudzināti; jo tā tauta – lai nu ir pagāni vai ne –, kas ticības lietās ir pieņēmusies, arī citās gudrībās un zināšanās nebūs vārga.» Vēl vairāk par latviešu tradīcijām, par seno latviešu ticību sajūsminājās Auseklis. Ko Alunāns bija

274

rakstījis prozā, to Auseklis tvēra jūsmīgā dzejā.Še tad arī cēlās sadursme starp latviešu inteliģenci un v ā c i e š i e m, vācu tautības

mācītājiem. Kā vācu mācītāji jutās aicināti atgriezt miršanas stundā vecos latviešu burvjus, tā viņi nevarēja mierīgi noskatīties, ka inteliģenti latvieši cenšas atdzīvināt latviešu senatni, vecos dievus un ka viņi nopietnos gadījumos, kad kristīgs cilvēks lieto dievvārdus, runā par senču dievu pasauli. Kad 1872. g. bija miris Dāvids Cimze, Jāņa Cimzes brālis, tad: Auseklis viņam veltīja šādu pantu:

Kas tas tādis, kas koklēja sērdienīšiem dziedājot?Tas ir tautas vaidelotis, grūtdienīšu gaudulis.Tas aizgāja Saules namā, Gaismas piles pagalmes;Tur vairs nebirst asariņas, tur vairs nevaid koklītes.Tevi apģērbj Dievu dēli sarkanbaltiem palagiem,Tevi pušķo Saules meitas zelta staru vaiņagiem.

Še nu Neilands, toreiz Pēterupes (vēlāk Valmieras) mācītājs, sajuta, ka viņš nevar klusēt, un viņš izsacīja Latviešu literāriskā biedrībā pret šādu atsauksmi par Cimzi savu protestu, norādīdams, ka arī Dāvids Cimze pavadāms vārdiem: «Kristus man dzīvībiņa, Man nāve augļus nes.» Tas sacēla pretošanos otrā pusē, bet bija par iemeslu, ka Dāvida brālis Jānis Cimze Neilandam palika par sirsnīgu draugu.

Latviešu nacionālās inteliģences sajūsma par senču gara pasauli atbalstījās uz tautas atmodu un atrada attaisnojumu turpmākajā attīstībā; bet arī kristīgo uzskatu aizstāvētājiem bija savs pamats ne vien savā pārliecībā, bet arī pašā tautā. Ne velti bija gadusimteņiem kristīga ticība latviešiem sludināta gan baznīcās, gan mājās. Tautā bija ne tikai pasaku stāstītāji un stūrgalvīgi seno uzskatu apliecinātāji, bet arī lieli grāmatnieki, dievvārdu mīļotāji. Arī Pumpurs nostāda blakus burvim Dugajam, kam viņa «ļaunās skolas» dēļ neviens nav varējis tikt klāt, pretī grāmatnieku Puigu, par kuru runājuši, «ka burvji tādam grāmatu gudriniekam ne nieka vairs nevarot padarīt». Un Ausekļa Sirdvaldim (stāstā Līdumnieks), kas neiet baznīcā, bet veco latviešu ticību un ierašas smalki pazīst un ar tām tiek cauri, jāiemīlas dedzīgu brāļu draudzes locekļu meitā, kuru mājās Pestītāja ģīmetne pie sienas. Ja ieskatās tuvāk, tad jāliecina, ka patiesi kristīgo ir tautā lielu lielais vairums, ka no tiem sastādās pat tautas visums, kura vidū tikai šur tur kā izņēmums uzejams kāds kristīgas ticības noliedzējs.

Par i e r a š ā m b r ā ļ u d r a u d z ē ap 19. g. simteņa vidu Neilands savās atminās (Mani jaun. laiki I, 16) liecina, ka toreiz kambaros iešana bijusi pilnā spēkā. «... un mājas pātari, proti, rīta un vakara lūgšanas, tika visās mājās turētas vismaz sestdienas vakaros un svētdienās. Gāja kambari no rīta, tad baznīcā, uz vakaru atkal kambari un beidza svētdienu mājās ar vakara lūgšanu. Dieva vārdi piederējuši pie mājas kārtības. Tā tas bijis visos Neilanda rados. Par kādu no saviem radiniekiem, veco Kārkliņu, viņš stāsta: «Tas nakti arī reizu reizām pamodās, sāka klusām par sevi runāt, tad minēja kādu peršu, dažreiz iesāka par sevi vai pilnā balsi dziedāt, – tad atkal aizmiga. Viņš dzīvoja tanī valstībā, par ko Dieva vārdi runā.»

2) TULKOJUMI. Ar tautas vairuma garīgo dzīvi saskan tautā visvairāk lasītās grāmatas. Tās vai nu vācu tautības mācītāju sagādātas, vai atrodas zem viņu iespaida. Agrākā, luterānisma laikmeta pēdējie rakstnieki vēl stipri attīsta savu darbību 19. g. simteņa otrā pusē. Latviešu vidū izplatās lielā daudzumā stāsti, kas tulkoti pēc vācu jaunības un tautas rakstiem. Tos sniedz Bērents, Leitāns; Līventāls, Dinsbergs.

Minētiem pievienojas kā tulkotāji daudzi citi. Viņu starpā vispirms redzams Ludvigs H ē r v ā g e n s, kas bija Gaujienā par mācītāju no 1849. līdz 1876. g., mira 1899. g., kā rakstnieks dažreiz parakstījās par Gaujmalnieku. Viņš laidis klajā vairāk par trīsdesmit grāmatām; starp tām ir skolas lasāmā grāmata Skolas maize I un II, angļu rakstnieces Stretonas Divi brāļi (1892), Gudrunas un Nībelungu teiku atstāstījumi, Kasparija Skolmeistaris un viņa dēls (1859). Pie redzamākiem tulkotājiem, no kuriem dažs uzrakstījis arī pa oriģinālam, vēl pieder: Ansis B l u m b e r ģ i s, dz. 1825. g., skolotājs Kandavā (Ķeizars Jozefs un viņa māte,

275

1879; Zebaldus, nāves krustdēls, 1874; Sievas niknums un atriebība, patiesīgs notikums, 1874) ; Juris D a u g e, dz. 1835, g., skolotājs Saukā (Belizars, 1867, Jaunais skolmeistars un viņa rozīte, 1863; Kalpa grāmatiņa, 1867); J. V i s t u c i s, dz. 1839. g. (Hofmaņa Firsts Volfgangs, 1871; Dots dodamam atdodas, 1875).

Tulkotāji, sevišķi mācītāji un skolotāji, izmantoja bagātīgā mērā v ā c u t a u t a s u n j a u n ī b a s r a k s t n i e k u s, kas ar acīs krītošu tendenci cenšas sniegt reliģiski tikumiskas pamācības, nerēķinoties ne ar kādiem mākslas prasījumiem. Viņu vidū ievērojams Kristaps f o n Š m ī d s (1768–1854), katoļu garīdznieks. Viņš mīl saviem stāstiem ņemt vielu no bruņinieku laikiem. Nelokāmi tikumīgus cilvēkus grūž postā jauni ļaudis, bet Dievs viņus brīnišķīgi izglābj – tas ir Šmīda daudz veidos tēlotais galvenais temats. Daži viņa stāsti latviešu vidū tā izplatīti, ka ar tiem varēs šai ziņā mēroties reti kāda cita rakstnieka darbi. Pašā pirmajā vietā stāv Ģenoveva, kas Leitāna tulkojumā (1845) piedzīvoja daudz iespiedumu un gāja tautā vēl arī citos izdevumos. Leitāna tulkojumā parādījās vēl citi Šmīda stāsti: Eistaķius, Priežukalna Roze, Puķu–kurvītis. – Šmīdam radniecīgs ir luteriešu mācītājs Ertels (Ortel), pieņemtā vārdā V. O. f o n H o r n s (1788–1867). Viņš grib lasītājus atraisīt no citu jaunības rakstu romantiskiem tēliem, tomēr nav nekāds īstenības tēlotājs. Viņš mīl ņemt vielu no 18. g. simteņa. Viņa stāstus tulkojis Bērents (Stāsti par ziemas vakariem, stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā, 1854), Līventāls (Stāsts par naudas kārību, 1869). – Tipiski jaunības rakstu sacerētāji ir N ī r i c s (Nieritz, 1795–1876) un F r a n c i s H o f m a n i s (1814–1882) . No Nīrica divsimt stāstiem latviešu valodā tulkoti samērā maz, to starpā Betiņa un Toms (1884) . Toties Franča Hofmaņa stāstu tulkojumi var pildīt mazu bibliotēku (skaitā ap 90). Tulkotāju starpā atrodam Dinsbergu, Lapas Mārtiņu, arī Juri Alunānu (Kontrabandnieka zēns). Pie vairāk lasītiem Hofmaņa stāstu tulkojumiem pieder: Bernards Dekmers (1849), Brīvkunga fon Minhauzena ceļojumi, Guvernante (1891), Kas augstu kāpj, tas zemu krīt (1872). Hofmanis grib ielikt morāli neticamos gadījumu sarežģījumos, sniedz kairinošu vielu bez mākslinieciska apstrādājuma.

Kad 19. g. simteņa beigās sacēlās Vācijas pedagogu starpā kustība pret tanī laikā parastajiem jaunības rakstiem, tad tā sevišķi asi griezās pret Nīricu un Hofmani. Šīs kustības galvenais ierosinātājs Heinrihs Volgasts salsa (Das Elend unserer Jugendliteratur, 1896, 120): Nīrics un Hofmanis padarījuši vairāk posta nekā visi indiāniešu stāsti kopā. Tie fantastiski iztēlo pasauli, kas bērnam sveša. Nīrics un Hofmanis attēlo pasauli, kurā bērns dzīvo, kas bērnam vismaz vairāk vai mazāk pazīstama, attēlo pat arī bērnu pašu caur un cauri nepareizi; ne varbūt fantastiski – tad še būtu cik necik mākslas –, bet sausi, aprēķināti un ar nodomu viltoti. Negribu spriest, kādā mērā jaunībai ar to laupa īstenības jūtas, cik daudz liekulības ar to modina un veicina, tikai gribu konstatēt, ka, šādas literāriskas negantības uzņemot, jaunatnes lielākajā lasītāju daļā pilnīgi jāiet bojā dzejiskai sajūtai.»

Šādu stāstu lielajiem panākumiem tautā savi iemesli. Fantāzijas darinājumiem un nešaubīgi ieturētajam atmaksas motīvam še, tāpat kā tautas pasakās, ievērojama loma. Vēl nāk klāt dievbijības jūsmas, kas latviešos bija laidušas stipras saknes. Ar visu to šādi darbi atzīmē attīstības pakāpi, kas stāv zem tās, par kādu liecina labākās tautas pasakas. Pēdējās latvieši ne vien savu valodu dzirdēja nesabojātu un jauku, bet saņēma arī tēlojumus (par bārenīti, ) ķēniņa meitu, muļķīgajiem dēliem varoņiem utt.), kam nenoliedzama estētiska vērtība.

Pārtulkoja arī pa stāstam, kam īsta mākslas vērtība, tā, piemēram, Gothelfa Uli Der Knecht (Mārtiņš, tas bandinieks, 1853), bet arī še stāvēja pirmā vietā pamācība, un neveiklā, nelatviskā tulkojuma valoda nav saskaņojama ar estētisku izjūtu.

3) ZVAIGZNĪTE. No senatnes mantotās latviešu tradīcijas, teikas un pasakas galā nelikās tik visai nesaskaņojamas ar kristīgās morāles un ticības veicinātāju stāstiem. No latviešu nacionālisma svabadā inteliģence, sevišķi vāci, to panāca tādā kārtā, ka latviešu senatnes

276

stāstus aplūkoja no zinātnes viedokļa, kā materiālu tautas senāko uzskatu, ticējumu pētījumiem. Latvieši, kas še meklēja atbalstu saviem tautiskajiem centieniem, pie tam nenoliegdami kristīgo pasaules uzskatu, uzsvēra un rādīja tautas stāstījumu estētisko vērtību, mitoloģiskās būtes uzskatīdami par dzejiskiem tēliem. Pie šādiem pretstatu izlīdzinājumiem pieder Zvaigznīte.

J ē k a b s Z v a i g z n ī t e dzimis Jaunpiebalgā 1833. g. 22. (10.) febr. kā krodzinieka dēls, izglītojās Valkas seminārā; kur bija arī no 1857. līdz 1859. gadam par skolotāju. Vēlāk viņš darbojās kā mājskolotājs Virkēnu muižā (Rūjienas tuvumā), tad Pēterpilī, mira 21. (9.) jūnijā 1867. g.

Zvaigznīte piedalījās kā līdzstrādnieks pie Alunāna Sētas, Dabas, Pasaules un pie Pēterburgas Avīzēm, sajūsmināts par latviešu tautas dzeju un nacionālo ideju. Viņa literāriskajā darbībā trūkst īstas patstāvības. Bet viņš mēģina latviešu rakstniecībā pārņemt to, kas saskan ar latviešu tautas īpatnību, un tam pēc iespējas iedvest tautas garu.

Sētas, Dabas, Pasaules trešajā daļā Zvaigznīte laiž klajā vērtīgu    a p c e r ē j u m u  p a r  l a t v i e š u  t a u t a s   d z i e s m ā m. Viņš atrod, ka cilvēks dziesmās izsaka savus dziļākos pārdzīvojumus, ka katrs tos izsaka pēc savas pašas dabas. Tā arī tautas izsaka dziesmās savā īpašā veidā savus svarīgākos piedzīvojumus; no viņas dziesmām nojaušams, ko tauta piedzīvojusi. Nēģeru dziesmās izskan viņu vergu liktenis. Angļu lēnajā, drošajā dziesmā izpaužas apziņa: Kas es esmu, tas esmu caur sevi. Krievu dziesmas sākas skumji, uzreiz paceļas līksmi, pēdīgi skan atkal sēri; tanīs atstājis pēdas mongoļu jūgs. Zvaigznīte nāk par tautas dziesmām pie šādiem spriedumiem: 1) katrai tautai, kā katram cilvēkam, savs dzīves gājums; 2) kā neviens cilvēks, tā arī neviena tauta gluži tā nevar sajust, iedomāties un apdziedāt to, ko cita tauta piedzīvojusi; 3) katra tauta tikai savus svarīgākos notikumus apdzied; 4) katras tautas dziesmas negadās netīši, bet tās izaug no tautas iekšējās būtības; 5) no katras tautas dziesmām var zināt, kā viņai gājis, un 6) no visa tā saprotams, ka tautas dziesmas ir liela, dārga manta un, ja tauta šo mantu nav glabājusi, tad tā vairs nav saucama par tautu. Zvaigznīte tad atzīmē, ka latviešiem nav dziesmu, kurās apdziedāti viņu vēsturiskie notikumi, un jautā: Vai mūsu tēvi tikai pieguļā gājuši un pie ugunskura sildījušies? Patiesībā tā neesot. Savas īstās dziesmas latvieši grūtajos gados pazaudējuši. Tās, ko latvieši tagad dzied, varot būt tikai divi, trīs gadu simteņus vecas. Tās esot gan niecīgas, tomēr latviešiem cienāmas.

Redzams, ka Zvaigznīte, kam par tautas dziesmām padziļi uzskati, latviešu tautas dziesmas nav ne pēc apmēra, ne pēc īpatnības īsti pazinis. Tas izsakās arī kādā viņa dziesmā Tauta, kur viņš jautā:

Ko darījāt, līgotāji?Ko jūs bērniem mācījāt,Ka nevienas dziesmu skaņasPēcnākami nedzirdēj?

Tā ir liecība, ka ap to laiku, kad Zvaigznīte rakstīja savu apcerējumu par tautas dziesmām, latviešu tautas dzeja bija klusi noslēpta tautas vidū, glabājās viena otra vecāka cilvēka galvā kā tāda, ko atklātībā nicina, un tāpēc skolotiem latviešiem ļoti maz bija pazīstama. Tikai tad latviešu tautas dziesmas atklātībā nāca godā, īpaši kad Cimzes ierīkojumā tās kā četrbalsīgas kora dziesmas svinīgos gadījumos cēla priekšā, atraisījās mēle vecām dziesmu zinātājām un teicējām, tā ka tās pārbagātā mērā varēja uzrakstīt un pildīt ar tām biezus sējumus. To piedzīvojot, top nesaprotams jautājums, ko senie līgotāji mācījuši bērniem. Zināms, episkas varoņdziesmas arī vēlāk neuzgāja, un latviešu liriskās dziesmas nav vērtējamas ar varoņdziesmu mērauklu.

Ka Zvaigznītes laikā latviešu tautas dzeja inteliģencei maz b i j a p a z ī s t a m a, redzams arī no citu dzejnieku izteikumiem. A u s e k l i s sāk savu 1873. g. izdoto dzejoju krājumu ar pantu:

Tauta, kur ir tava dzeja, Daiļa debess līgava? Klusu tagad dziesmu leja, Zēli vaida

277

Daugava.Ka dziesmas apklusušas, izskaidro Auseklis ar to, ka senčiem, verdzībā slīkstot, zudis

jautrais dziesmu gars. – Tādas pašas domas izsaka N e i k e n s. Viņš min, ka citkārt tauta bijusi dziesmām bagāta; tās dziedātas bēdās un priekos, sējot un pļaujot, lopus ganot, adot, vērpjot. Bet tumšā, baigā laikā dziesmas nozudušas. Mēma piktuma, kurlas muļķības, ģeķu lielības pārņemta, tauta vairs neatver dziesmās lūpas. (Bij citkārt mūsu tauta...)

Zvaigznītem vienmēr paliek tas nopelns, ka viņš pieder pie pašiem pirmajiem, kas par latviešu tautas dziesmām sākuši dziļāk interesēties. Viņš arī agrāk par citiem mēģinājis dzejot tautas dziesmu ritmā un tā mākslas dzeju nostādīt uz tautiskiem pamatiem.

Zvaigznītes literāriskai darbībai sakars arī ar t a u t a s p a s a k ā m. Tāpat kā tautas dziesmās, tā arī pasakās iedziļodamies, viņš mēģināja aizņemties viņu formu, piesavināties viņu izteiksmes veidu. Tanī viņš ietvēra dažas no vācu valodas (pēc brāļiem Grimmiem) tulkotās pasakas. Pirmais krājums iznāca 1859. g. ar virsrakstu Pasaciņas priekš bērniem. Priekšvārdā sarakstītājs pastāsta, kā viņam bērna dienās gājis ar Bībeles lasīšanu: lasījis, apnicis, piespiests atkal lasījis. Tanī atrodamā lasāmā viela pa lielu lielai daļai bērnam nepiemērota. Viņš nu gādā grāmatu, ko bērni labprāt lasīs. «Ziņu gan, ka tagad visādu grāmatu netrūkst, ko bērni ar prieku lasa; bet tādas kā šī tak gan nebūs.» Viņš centies tā rakstīt, kā viņa pusē runā. Otra krājuma priekšvārdā (Uz lasītājiem) Zvaigznīte min, ka viņa pasaciņām ilgu laiku nav noticis tas gods, kas katrai jaunai grāmatai mēdz notikt: ka vīri, kam spēks un gods, tām iet kūmās un tās ieved ļaudīs. Iedrošinājums nācis no citas puses – no bērniem. «Daži lielāko daļu gandrīz no galvas zināja. Arī pieaugušie sacījās ar viņiem izlustējušies un sprieda, lai vēl tādas pašas vairāk rakstot.» Uz jautājumu, kā patīk valoda, dabūta atbilde, lai citādi nerakstot, «tur esot katrs vārds kā likts». Šāds spriedums Zvaigznīti paskubinājis sarakstīt otru grāmatu, kas iznāca 1861. g. Vēl tai pašā gadā iznāca trešais Pasaciņu krājums.

No grāmatas papriekšu lasītas, bet pēc tam stāstītas no galvas, dažas Zvaigznītes pasakas p ā r g ā j a t a u t ā, tādā kārtā tikdamas par tautas pasakām. Starpība starp Zvaigznītes priekšā celtajām un tautā stāstītajām pasakām nebija liela, un, ievērojot vispārējo pasaku radniecību un ceļošanu, varēja arī būt, ka Zvaigznītes pasaku starpā bija tādas, kam tautā varianti.

Še nu bija vērtīga lasāma viela bērniem, jaunatnei, arī pieaugušiem. Darbi, kam mākslas vērtība, der ne tikai bērniem. Bet bērniem sniedzami sacerējumi, kam mākslas vērtība; tikai ar tādiem vissekmīgāk sasniedzami audzināšanas nolūki.

Zvaigznītes pasaku v a l o d a nav svabada no nelatviskiem piemaisījumiem, nav īsti tautas pasaku valoda. Šur tur manāms toreizējais grāmatu valodas iespaids. Bet Zvaigznīte valodas plūdumā tiek ļoti tuvu tautas pasaku stāstītājiem; viņš izjūt tautas pasaku stilu un tautas fantāzijas darinājumu daiļumu un to attēlo.

Paraugam pasniedzam pasakas «Par vardu ķēniņu un dzelzaino Indriķi» sākumu: «Vecos laikos, kur buršana vēl esot palīdzējusi, dzīvoja viens ķēniņš, kam varen jaukas meitas bij; bet tā visjaunākā bij tik jauka, ka pati saule, kas tak, tik daudz ir redzējusi, izbrīnījās, kad viņai acis skatījās. Netāļu no kēniņa pils bij tumšs tumšs mežs, un tai mežā bij veca kupla liepa un pie liepas aka. Ja nu dienā karsts laiks bij, tad princese izgāja uz mežu un nosēdās pie akas dzestrumā; un, ja tai garš laiks bij, tad viņa ņēma zelta bumbu, tik lielu kā kamoli, svieda to uz augšu un ar rokām to atkal saķēra. Un tā viņa vismīļāk spēlēja.»

Zvaigznītes pasakām pieslēdzas viņa s t ā s t i. To starpā ir tēlojumi pēc svešiem paraugiem un arī oriģināli. Minami: humoristiski tēlojumi Par Malēniešiem (1860), stāsti Zemeņu Marijiņa (1861), Bāra bērns (Pēt. Avīzes 1863); nepabeigts palicis stāsts Līvu Ādams (Balt. Vēstnesis 1870). Stāsts Zemeņu Marijiņa tulkots pēc Gothelfa Erdbēra–Mareili (Alpenrosen, 1851).

Tēlojumi par m a l ē n i e š i e m lielā mērā pārgāja tautā. Tie ir pārstrādājumi pēc

278

Marbaha vāciskā tautas izdevuma: Der Schildburger wunderseltsame, abenteuerliche, unerhorte und bisher unbeschriebene Geschichten und Thaten, Leipzig 1838. Pārstrādājuma moto: Kur nav tautai muļķa vīru, tur ir visi muļķīši.

Grāmatā attēlota ģeķīga sabiedriska rīcība. Tā, piemēram, malēnieši nes pa vienam baļķim no kalna lejā. Pats pēdējais izšļūk no rokām un noveļas ar lielu troksni pie citiem. Viens no malēniešiem izsaucas, ka viņi ir muļķi, nesaprazdami, ka baļķi paši vislabāk no kalna noveļas lejā. Otrs saka: Tas viss panākams; nesīsim baļķus kalnā un laidīsim, lai paši skrej zemē. Šis padoms visiem patīk, un viņi tā dara. Bez logu uzbūvētā namā nes gaismu iekšā maisiem.

Stāsts B ā r a b ē r n s raksturīgs kā o r i ģ i n ā l s. Še Zvaigznīte grib būt caur un cauri tautisks. Viņš sāk ar savas dzimtenes Piebalgas slavu. Piebalga ir Vidzemes sirds; tur no viena kalna brauc lejā un otrā augšā, tur Gaujai vēl ar vienu soli var tikt pāri.

«Ak, tā ir jauka zemīte! Viss, viss, kas vien Vidzemē atrodams, te aug: rudzi, kvieši, pupas, zirņi, un veci puiši te stāda kartūžu tabaku, un tā ļoti labi izdodas; bet pār visām lietām te aug daijas meitenes un smuidri zēni; viņas sarkanas un frišas kā rozītes un šie stalti kā ozoli.

Mums stājas priekšā daiļa jaunava sārtiem vaigiem, tumšiem matiem un tumšzilām acīm, dziedādama: Kur tu augi, daiļa meita? Tā ir turīgu saimnieku meita Annuša. Bet vēl daiļāka ir audžu meita Maija. «Klusība, taisnība, vientiesīga būšana nospoguļojās visā viņas izrādīšanā, darīšanā un dzīvošanā.» Viņa tad arī aiziet pie krietnākā vīra, turīga saimnieka. Arī Annuša nepaliek tukšā: Maijas vīra brālis viņu apprec kā māju mantinieci.

Tas ir idealizējums, kādā tautas atmodas laika dzejnieki uztvēra savu tautu. Tai ir tikumi, kādus citur nevar atrast. Viņos greznojas sevišķi pie malas atstumtie bāriņi. Karsta tautas mīlestība tos tādus iztēlo. Bet modernais reālistiskais stāsts še neiznāk. Pieslēdzoties pie tautas tradīcijām par bārenīti, še manāms zināms epigonisms. No tā var atraisīties tautas dzīves novērotājs, kam uz to bezpartejisks, skaidrs, pārbaudošs skats. Tāda nebija Zvaigznītem, arī ne Baronam, kas tai pašā laikā iespieda Pēt. Avīzēs līdzīgus tēlojumus. Viņi tad arī nav uzskatāmi par latviešu stāstu literatūras nodibinātājiem, lai gan viņi, atšķirdamies no tā laika parasto stāstu tulkotājiem, cieši nostājās uz nacionāliem pamatiem.

L i t e r a t ū r a. Jēkaba Zvaigznītes Kopoti raksti. Alfr. Gobas sakārtojums, ievads un bibliogrāfiskas piezīmes, Rīgā 1924. – Lautenbaha J. Z., Balss 1903, 3. un 4. nrā.

2. NEIKENS

Nacionālās stāstniecības sākumiMēģinājumi sacerēt latviešu stāstus, kur tēlota tautas dzīve, norādīja, ka bija atnācis laiks,

kad šai rakstniecības nozarei jārodas. Tautas garīgā dzīve bija pilna dīgļu. Kas viņā no seniem laikiem glabājies, kas vēlāk nācis klāt, ar agrāko sakusis, cēlās un veidojās jaunu dienu gaismā. Bija jānovērš acis no tradīcijām, ko tautā uzgāja, no grāmatām, ko tautā lasīja, jāņem vērā, jāskata, kas notiek tautā pašā, tautas dvēselē – un no mākslinieka rokas mūsu priekšā nostājas dzīvi tēli, latviešu pārdzīvojumu nemirstīgi liecinieki. To panāca Neikens, latviešu nacionālās stāstniecības nodibinātājs.

Juris Neikens dzimis 1826. g. 6. apr. (25. martā) Umurgas draudzē Vidzemē kā Ārciema Kānadžu māju saimnieka dēls. Neikena mātes priekšteči dzīvojuši Kānadžos no sen laikiem, bet Neikena tēvs šais mājās ienācis iegātņos no Stalbes Mazneikena mājām. Kānadži ieslēgti eglienā, un Juris no tiem neiziet līdz savam trīspadsmitajam gadam. Viņš še uzaug māju saimes un savēju vidū, saņemdams iespaidus no apkārtējās dabas, no meža, kurā viņš pazīst katru koku un akmeni, un no dienišķi noritošas darba dzīves, ko apskaidro un kam sprauž augstākus mērķus kristīga ticība. Pie tās sirsnīgi turas viņa vecāki. Viņa tēvs bija par to gādājis, ka Kānadžos uzceļ ērtu brāļu draudzes saiešanas kambari, un pats viņš še ir viens no

279

visvairāk iemīļotiem sacītājiem un lūgšanu turētājiem. Viņa māte ir visā apkārtnē iecienīta dziedniece un labdare.

Neikena vecākus raksturo (Dzimt. Vēstnesis 1910, 42. un 48. nr.) Juris Kalniņš, Neikena māsas dēls, kas arī Neikena vecāku, sevišķi Neikena mātes, savas mātes mātes audzināts. Neikena t ē v s mīl nodarboties ar dravniecību; dārzā viņam desmitiem biškoku. Viņš glītu garšu piekopj dažus mājrūpniecības arodus: gatavo vāceles no krijām vai tāsīm, pin kurvīšus. Audzināšanas principos un taktikā viņš pilnīgi saskan ar savu laulātu draudzeni. Neikena m ā t e ir atbalsts un padoma devēja ne vien savu piederīgu vidū, bet visā apkārtnē. Viņa dziedina slimniekus salasītiem stādiem, pumpuriem, ziediem, apmierina viņus prātīgiem vārdiem, dod tiem padomus ēšanā, kā izturēties, dzīvot. Viņa iemantojusi pilnīgu uzticību ar savu sirsnīgo tuvākmīlestību, laipnību, nesavtību pret katru cilvēku. Nostāstus par spokiem, vilkačiem, veļiem, raganām viņa tur par niekiem, būdama pārliecināta, ka Debess tēvs vien valda pasauli. Maize ir Debess tēva dāvana, kas jānoskūpsta, ja tā, zemē nokritusi, nākusi nicekļa kārtā; maize nav tikai ēstgribas apmierinātāja, bet līdzeklis, kas cilvēkam piešķir miesas labklājību. Neikena māte iedveš idealizācijas jēdzienus arī par apģērbu, drēbēm, dzīvokli. Neizdzēšamu iespaidu viņa atstāj uz bērniem ar savu dziļo valodu. Bez sava gala viņai mīlināmo un glaimu vārdu, kas ņemti no parunām, tautas dziesmām, arī pašas darināti. Bērni allaž dzird tādus vārdus kā: acu zīlīte, liepu lapiņa, ezera zirnītis, zelta drostaliņa, magoņu ziediņš, mazais cīrulītis. Pamācības viņa sniedz līdzībās, zīmīgos teicienos. Ja nazis augšpēdu nolikts uz galda, viņa atgādina: eņģelīši var sagriezt kājiņas. Ja deguns netīrs, viņa saka: «Āzis pie siena kaudzes.» Ja paēdot, nelaikā aiziet no galda, viņa piezīmē: kad, citiem ēdot, iet prejām, tad aiznes projām svētību. Ja bērni ķīvējas, vecā māte, rādāmo pirkstu pacēlusi, skaita: Tā dzīvot bērniņiem, kā baltām aitiņām. Nostāstus par klaušu laikiem viņa nobeigusi ar cerībām, ka Dievs ilgi necietīšot cilvēku pārestības, netaisnības un varmācības. Bērnus ģērbdama un palīdzēdama tiem kājas apaut, viņa dažkārt tiem novēlējusi dievpalīgu, teikdama, lai Dieviņš viņiem mūžā palīdzot staigāt glītākos apavos nekā vīzēs un pastalās, labāku uzvalku valkāt rupjo drēbju vietā un grāmatu vai papīru somu cilāt tagadējās gana tarbīnas vietā.

Neikena māsas dēls J u r i s K a l n i ņ š pazīstams kā rakstnieks. Viņš dzimis 1847. g. Neikena tēva mājās, Ārciema pagasta Kānadžos, kur Jura Kalniņa tēvs tika 1 par saimnieku, kad Neikena studenta gados viņa tēvs pārcieta niknu karstuma guļu un Neikens tad savu tēvu atsvabināja no saimniecības rūpēm, viņam izgādādams dzīves vietu muižas īpašnieka junkura ērbērģī, līdz, par mācītāju tikdams, viņš savus vecākus ņēma pie sevis. Juris bija par skolotāju Vietalvas draudzes skolā, zaudēja šo vietu, vāciskās skolu valdes vajāts viņa nacionālo centienu dēļ (1881). Mācības apgabala kurators viņu vēlāk (1886) iecēla par Vietalvas ministrijas skolas priekšnieku. No 1895. g. viņš darbojās Rīgā kā avīžnieks; rediģēja vēlāk Balt. Vēstnesi, mira 1919. g. Viņš sarakstījis skolas grāmatas: Dabas mācība, Vadonis rakstienos, ģeometrija, Latv. valodas mācība, dzīves aprakstu Jānis Cimze. Viņa 1892. g. izdotā Latv, rakstniecības teorija dibinās gandrīz vienīgi uz tautas dziesmām.

Neikens sāk mājinieku vidū darboties un ielauzīties grāmatā. Viņš kopj bites, gana lopus, ķer vēžus un zivis, kas viņam vasarā vislielākais prieks. Lopus ganīdams, viņš mācās no galvas garīgas dziesmas un pats sev skaita priekšā. Iemācījies lasīt, viņš pa ziemu māca citus bērnus. Bet mācāmie bērni ir tik kūtri un dumji, ka šis darbs viņam riebtin riebjas un viņš pāri reizes grib aizbēgt. Kad atnāk vecais šķesteris, viņam ir svētku diena. Tas stāsta par veciem laikiem un tālām zemēm, un Juris vēlas, kaut arī viņš kādreiz varētu būt tik gudrs.

Pirmās mācības ārpus mājām Neikens saņēma Katvaru muižā pie kāda sava radinieka, kas tur bija par dārznieku. Še viņš mācījās vāciski runāt, lasīt, rakstīt, rēķināt, dārzu apstrādāt. Dabūjis zināt, ka Limbažos ir apriņķa skola, kur māca augstas zināšanas, viņš tēvam nelika miera, līdz viņš to uz turieni aizveda. Turp nonācis, Neikens jutās vīlies. Viņam tur mācību

280

nepietika, citas grāmatas arī nebija pieejamas, tā ka viņam daudz laika jāpavada slinkojot. Pēc pustreša gada skolu atstādams, viņš nav mierā ar to, ko panācis.

Redzēdams, ka dēlam prāts nenesas uz zemkopību, tēvs Juri nodeva pie šķestera, kas bija arī grāmatu sējējs. Bet, grāmatas lasīdams, Juris nereti sabojāja vākus, tā ka meistars pārliecinājās, ka no Neikena lāga grāmatu sējējs neiznāks. Tai vietā viņš iemācījās ērģeles spēlēt. Jau 17 gadus vecs būdams, Neikens nezināja, ko iesākt. Par laimi viņu ievēroja Umurgas mācītājs Hilde un pierunāja tēvu, lai Juri sūta Valmieras skolotāju seminārā.

Hilde dod Neikena tēvam šādu padomu: Ja viņam trūkst naudas, ko segt semināra izdevumus, tad lai pārdod pirmajā gadā vienu zirgu, otrā gadā otru zirgu un trešajā gadā trešo zirgu. Kad viņš vairs nejaudās mājas valdīt un Juris būs par skolmeistaru, tad lai viņš mājas atstāj un dzīvo pie sava dēla.

Neikens mācījās Valmieras s k o l o t ā j u s e m i n ā r ā no 1843. līdz 1846. gadam. Šai laikā norisinājās Vidzemē pārejas kustība pareizticībā. Tā darīja savu iespaidu arī uz semināra dzīvi. Tā vadītāji, mācītājs Valters un direktors Cimze, kam šīs lietas stipri gāja pie sirds, centās saviem audzēkņiem aplinkus atklāt pareizticīgo propagandas slepenos nolūkus un iedvest īstu luterānisma garu. Pret šiem vīriem bija Naikenam ārkārtēja cienība. Viņš raksturo Cimzi šādi (J. Neikena dzīves gājums, 9): «Šis vīrs pie sava amata bija tik derīgās kā rečs kāds cits un turklāt savu uzticēto tīrumu apstrādāja ar lielu uzcītību un prieku, tā ka skolnieki ar prieku no viņa mutes tās mācības saņēma. Un, kas īpaši jāiegaumē, viņš mācēja mums, jaunekļiem, tā sakot, uguni iemest sirdi, tā ka ar prieku to skolmeistara amatu uzņēmām.»

Semināra kursu beidzis, Neikens uzņēma savas s k o l o t ā j a g a i t a s. Vispirms viņš bija par palīga skolotāju Valmieras draudzes skolā, no ' 1848. g. janvāra par skolotāju Cimzes seminārā, bet, kad 1849. g. rudenī semināru pārcēla uz Valku, Neikens no šīs vietas atstājās. Viņš tagad rakstīja savu vācu valodas mācību un apceļoja Vidzemi un Kurzemi, apmeklēdams arī Irlavas skolotāju semināru. No ceļojuma ap Lieldienām 1850. g. atpakaļ atgriezies, viņš atkal palika par palīga skolotāju Valmieras draudzes skolā, dodams bez tam pilsētā privātstundas. Lai iegūtu mājskolotāja tiesības, viņš 1851. g. devās uz Tērbatu. Še viņš pārliecinājās, ka viņam jāstudē. Viņš nu palika par mājskolotāju Valmieras mācītāja dēliem un gatavojās iestāties augstskolā.

Kā s k o l o t ā j u Cimze Neikenu šā raksturo (J. N. dzīves gājums, 11): «Neikens vislabākiem Vidzemes skolmeistariem pieskaitāms... Kad Neikens mācīja, tad tur netrūka ne vārda, bet pārāk tur arī nebija ne vārda. Viss bija tā lcā nosvērts pēc vajadzības un pēc taisnības. Neikena mācība bij skaidra, saprotama un uzskubinādama. Viņš labi mācēja izšķirt čaumalu no kodola. Tas semināram bija par skādi, kad Neikens aizgāja.»

Neikens s t u d ē j a Tērbatā no 1852. līdz 1856. gadam, papriekš ierakstīdamies par dabas zinātņu studentu, tad, vajadzīgos eksāmenus grieķu un ebreju valodā nolicis, pārgāja teoloģijas fakultātē. Lai iegūtu līdzekļus, viņš pasniedza privātstundas. Viņš bija par locekli vācu studentu korporācijā Livonija, kurā iestājās 1853. g. pirmā semestrī, un stāvēja tādā kārtā savrup no latviešu studentiem, kas pieķērās nacionāliem centieniem. Tomēr viņš neatrāvās no darbiem latviešu kultūras laukā. Valdemārs vēsta (Vaterl. und Gemeinn. II, 347), ha viņš un Neikens apspriedušies par latviešu skolas grāmatu trūkumu un sastādījuši plānu latviešu–vācu vārdnīcai.

Kandidāta gadu pie Valmieras mācītāja Valtera nostrādājis, Neikens tika 1857. g. par Dikļu draudzes mācītāju. Še viņš darbojās desmit gadus, tad pārgāja uz savu dzimtenes Umurgas draudzi, kur mira jau 1868. g. 13. (1.) jūlijā.

Par m ā c ī t ā j u būdams, Neikens attīstīja intensīvu un daudzpusīgu , darbību. Še viņš bija vietā, kas saskanēja ar viņa sirds tieksmēm. Viņa ievērojamās runātāja dāvanas pabalstīja viņa pārliecību. Viņš varēja sacīt: Es ticu, tāpēc runāju. Ļaudis bariem nāca viņu klausīties.

281

Arī svešas draudzes viņu daudzkārt aicināja uz Bībeles svētkiem. Pie tam viņš rūpējās par katru draudzes locekli. Dikļu draudze piederēja pie Vidzemes vismazākajām draudzēm. «Neikens tādēļ katru māju apmeklēja, rāja saimnieku, saimnieci, kalpus, puišus un meitas, kad netīrīgu jeb neklājīgu būšanu atrada. Pie šā darba īpaši atspīdēja Neikena gana mīlestība. Jo visu to darbu darīja laipnīgi, mīlīgi, tā ka neviens par viņa rāšanu nejaunojās, bet mācībai paklausīja.» (Hērvāgens.)

Savās draudzēs Neikens ierīkoja s k o l a s, visus šķēršļus pārvarēdams. Katrs pagasts Dikļu draudzē dabūja savu skolu. Plašākā apmērā viņš gādāja par skolām, būdams no 1866. līdz 1868. g. par Valmieras prāvesta iecirkņa skolu pārlūku.

Lai paceltu latviešu garīgo dzīvi, Neikens rīkoja d z i e s m u s t ē t k u s. Pirmos plašākos dziesmu svētkus nosvinēja 1864. g. Dikļu mācītāja muižas birzī; pie tiem piedalījās 6 kori. Turpmākie dziesmu svētki notika 1865. g. vasarā Bauņu muižas parkā un 1866. g. Rūjienā. Šādi svinējumi deva ierosinājumu nodibināties vairāk dziedāšanas biedrībām. No šiem un līdzīgiem pasākumiem Kurzemē izauga Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki Rīgā 1873. g.

Kādu mīlestību un cieņu Neikens ar savu darbību bija iemantojis, rāda viņa bēru diena 20. (8.) jūlijā. Uz tām bija sanākuši ne tikai viņa draudzes locekļi, bet daudz ļaužu arī no citām draudzēm, daži no simts verstu attāluma. «Ap Neikena zārku stāvēja muižnieki un zemnieki, augsti un zemi, veci un jauni, mācīti un nemācīti.» (Hērvāgens.)

Neikens nepievienojās latviešu nacionālistiem, tā sauktajiem jaunlatviešiem, ne Tērbatā, ne vēlāk. No pašas bērnības viņš bija tā ieaudzis kristīgā mācībā un stāvēja visu mūžu vāciešiem tik tuvu, ka viņš nevarēja iedraudzēties ar nacionālistu centieniem. Pēc savas izglītības un ieņemtā sadzīves stāvokļa viņš jutās par vācieti un nevarēja saprast, kāpēc lai ikkatrs izglītots latvietis nedzīvotu ar vāciešiem vienā sabiedrībā, netiktu garīgā ziņā par vācieti. Un, lai liekuļotu, viņš bija pārāk patiesas dabas: viņš nekad nebūtu varējis uz katedrām, sapulcēs, laikrakstos uzstāties par visdedzīgāko tautieti, bet savā privātā dzīvē un satiksmē rīkoties citādi.

Vācieši, latviešu nacionālistu pretinieki, uzlūkoja Neikenu pilnīgi par savējo. Mācītājs un bīskaps Valters palika Neikena bēru dienā mājās, negribēdams noklausīties, ka letomāpi pie Neikena kapa sarunās niekus. Viņš bija tanīs domās, ka Neikens ar viņu par latviešu nākotni pilnīgi vienis prātis (Bischot Dr. Ferd. Walter, Leipzig 1891, 360). Un Valters turēja latviešu pārvācošanu par nokavētu pienākumu. Viņš domāja, ka nokavētais vēl panākams, un skubināja muižniecību, garīdzniecību, valdības orgānus, lai ķeras pie darba. (Turpat, 361.)

Neikens ar visu to savā iekšējā būtībā un radošā darbā n e v a r ē j a c i t s b ū t k ā l a t v i e t i s. Nacionālismu neminēdams un ārēji palikdams no nacionālistiem savrup, viņš tomēr savā darbu kodolā ir caur un cauri nacionāls. Tas parādās jau viņa satiksmē. Savu tēvu un māti, vecus, vienkāršus latviešus, viņš līdz kapa malai mīlēja un cienīja kā sev līdzīgus; ar saviem draudzes locekļiem viņš jutās kā viena koka zari. Un arī viņa stāvoklis pret latviešu nacionālistiem bija citāds nekā vāciešu. Tas izrādījās, kad viņš atteicās apkarot Pēterburgas Avīzes kopā ar Latv. Avīžu aprindām. Viņš nevarēja saskanēt ar nacionālistu straujumu, bet viņu centienu kodolu viņš nespēja noliegt. Pēdīgi kā radošs mākslinieks viņš varēja parādīt savas gara spējas vienīgi tanī veidā, kā tās raksturo latviešu tautu. Tādā kārtā viņš licis latviešu nacionālai kultūrai vienu no stūra akmeņiem: nodibinājis latviešu nacionālo stāstniecību.

Neikena l i t e r ā r i s k ā d a r b ī b a izaug no viņa amatu pienākumiem.Būdams par skolotāju un mācīdams latviešu bērniem vācu valodu, viņš meklē pēc

nepieciešamā vadoņa šai priekšmetā. To neatrazdams, viņš ķeras pie attiecīgās mācības grāmatas sastādīšanas. Iznāk viņa Vācu valodas mācība priekš Latviešiem. Rīgā, I daļa 1850., II d. 1859. g. Pie I daļas pieder: 8 bilžu tāpeles lētākai vācu valodas iemācīšanai un grāmatiņa

282

Kurze Anleitung zum Gebrauche der «Vācu v. mācība» und der dazu gehörigen Bilder–Tafeln. Riga, 1850.

Neikens ņem sev par uzdevumu izglītojošā kārtā skolniekiem iemācīt dienišķo vācu māju un vienkāršo rakstu valodu saprast un pareizi lietot. Viņš grib, lai skolnieki iemācās ne vien vārdus, bet saista ar tiem skaidrus priekšmetu jēdzienus. Šai nolūkā viņš ņem palīgā latviešu valodu, turēdamies pie pamatlikuma: Izejas punkts un centrs izglītojošai mācībai svešā valodā ir mātes valoda. Latviešu valodā viņš tad skolniekus iepazīstina ar priekšmetiem un pēc tam ar šo , priekšmetu nosaukumiem vācu valodā. Iepazīstinājis ar priekšmetiem, viņu īpašībām, skaitu, darbību apkārtnē, viņš pāriet pie citiem priekšmetiem, kas uzzīmēti vienkāršiem vilcieniem bilžu tāpelēs. Tās tāpēc tik vienkāršas, ka tām jābūt lētām. Viņš piezīmē: Ja tās nebūtu nodomātas tik nabagai tautai, kāda patlaban latvieši, zīmējumiem vajadzētu būt ēnotiem, dažiem arī krāsotiem, lai sasniegtu savu nolūku.» Vingrinājumu teikumus Neikens sniedz nesakarīgus, atšķirdamies šai ziņā no Kronvalda.

Studenta gados, kā minēts, Neikens kopā ar Valdemāru sastādīja plānu la t v i e š u–v ā c u v ā r d n ī c a i. Šo darbu Neikens vēlāk nav atmetis. Ir par to ticamas liecības, ka viņš to novirzījis tuvu beigām. Materiāli pārgāja bīskapa Ulmaņa rokās, ar kura vārdu nāca vārdnīca klajā 1872. g. Galvenā kārtā šis darbs tad Neikena pastrādāts.

Par Tērbatā sastādītā vārdnīcas plāna turpmāko likteni Valdemārs piezīmē (Vaterl. u. Gemeinn. II, 348), ka šis plāns vēlāk izrādījies par neizvedamu «un Neikens, kam turpmāk kā mācītājam šādiem darbiem atlika vajadzīgais laiks, īsi priekš savas nāves šo darbu gandrīz pabeidza (1866), kā, mazākais, toreiz ziņoja». Ar šo piezīmi saskan Hērvāgena norādījums (J. Neikena dz. gājums, 19 , 20), ka Neikens strādājis pie leksikona, tiklab pie latviešu–vācu, kā pie vāculatviešu daļas. «Ja Neikens tik agri nebūtu aizgājis, tad, zināms, vienu krietnu un derīgu leksikonu būtu sarakstījis. Darbs nepalikšot nepabeigts, to vedīšot galā bīskaps Ulmanis.

Par mācītāju darbodamies, Neikens izdeva laikrakstu C e ļ a B i e d r i s, lai izplatītu savu kristīgās mācības sludinātāja darbību uz visu tautu. Kā avīžnieks viņš jo tuvu piegriezās tautas dzīvei un ievietoja savā orgānā pašsacerētus darbus, kam ievērojama dzejas vērtība.

Viņš parādās par d z i e s m i n i e k u, kas kristīga gara apdvests. Ja senās dziesmas apklusušas, viņš piesauc Dievu, lai dod jaunas.

Ak Kungs, ko debesu namos ar eņģeļu mēlēm sveic Un laukos, gaisā, mežos ar tūkstoš balsīm teic, Mums dziesmas atkal taisi un garu modini, Un mēles saiti raisi, un sirdi kustini!

Dažus veselus graudus Neikens ielicis latviešu garīgo dziesmu krājumā. Dziesmu grāmatās uzejamas viņa dziesmas, gan pašsacerētas, gan tulkotas: Svētīgs, kas nestāv, Neliec, Kungs, jel krist man ļaužu rokās, Tas bērniņš guļ, Atdot trūdus būs tev, kapu lauks. Citas dziesmas ietver sevī vai nu dabas gleznas (Klau, pērkons cik vareni strādā), vai pamācības (Puisēns un oliņa u.c.),

Pamācības lakoniski īsos vārdos Neikens sniedz kā e p i g r a m m u, g u d r ī b a s v ā r d u s a c e r ē t ā j s. Šie viņa uzmetinājumi pieslēdzas Zālamana sakāmiem vārdiem un Luteram, no kuriem viņš arī dažu ko aizņem. Vienumēr viņš mērķē uz tautas dzīvi, grib to tīrīt, spodrināt, pacelt. Jāsatiekas ar labiem, jāturas godam, jāmeklē katram ne tikai sava paša gods, jādara otram labs, jāizmet no sirds ienaids, nav jājaucas cita lietās. Pazīstams ir viņa cilvēka mūža vērtējums:

Vai tavs mūžs kam lieti der.To vis neteic ilgie gadi;Viens tas brītiņš dārgi sver,Ko ar labiem darbiem vadi.

Visievērojamākais, ko Ceļa biedrī atrodam, ir Neikena stāsti, pirmie latviešu valodā, kam paliekama literāriska vērtība.

NACIONĀLĀS STĀSTNIECĪBAS SĀKUMI. Neikena stāsti izaug organiski no viņa mācītāja, dvēseļu gana pienākumiem. (Sk. Druva, 1913, 517 utt.) Darbinieks, kas nostādīts

283

vietā, kur viņam noteiktā iecirknī jāpazīst katra cilvēka sirds, viņa visdziļākie darbības motīvi, kas apzinās sava darba nopietnību un atbildību, ķeras pie sava uzdevuma ar savām vispusīgām, ārkārtējām spējām. Viņam ir ideāls, kura priekšā zemojušies gadu simteņi, kura priekšā viss laicīgais nobāl, no kura cilvēkam uzdveš mūžības dvesma. Viņš ar to paceļas pāri savai apkārtnei, saviem labvēļiem un nelabvēļiem, saviem laicīgiem norobežojumiem. Viņa laime un nelaime, gods un negods nav tas svarīgākais, viņam jādara tas, ar ko viņš sava ideāla priekšā var pastāvēt. Šis ideāls ne viņam vien paturams acīs; ikkatrs, kas viņa vadībai uzticēts, viņam jānostāda tā priekšā, lai to redz, lai sevi tam ziedo un izglābj savu dzīvību. Bet šī cilvēka neiznīcīgā daļa tūkstoškārt saistās kopā ar pārejošo, laicīgo. Šis pārejošais ir svarīgs, līdz pēdīgam ievērojams, jo tas ir mūžīgā trauks. «Virs zemes dzīvodami, zemes dabu valkājam un šās dabas likumus arī pie sevis manām,» saka Neikens (Ceļa biedris, 1863, 3. nr.). «Gaisma un tumsība, siltums un aukstums – īsi sakot: debess un zeme savas īpašības ar' mums piešķir. Tēvzeme, dzimtene, dzīvoklis, pārtika, darbs, laika kavēklis un daudz dažādas lietas savu dabu ar neizdzēšamiem rakstiem mūsu dabai iezīmē.» Dabas saites un kavēkļi katram cilvēkam savādi, ikkatram savādas īpašības. Ne tikai miesas augumā, bet arī neredzamajā dvēseles būtībā katram cilvēkam jau no mātes miesām dāvināta sava īpaša daba. Tas viss jāņem cieši vērā, ikkatra savādības, ko noteic apkārtne un iedzimums, jāuziet, smalki jāizzin. Un visiem jātiek pie viena mērķa. Cilvēks nav dabas kalps, bet kungs un valdnieks. Ar dabas pirmību apdāvinātam, viņam jāuzvar arī savu dziņu kavēkļi un jāizbauda Dieva bērna svabadība.

Tādu ideālu un atziņu vadīts, Neikens stājas pie sava mācītāja – draudzes gana uzdevuma. Viņš to neizpilda tikai no kanceles. Viņam tas jādara visur, arī tad, kad viņš ir gluži viens. Savā klusajā istabiņā viņš pārskata savus draudzes locekļus pēc baznīcas grāmatām. Tur ir visi viņi. Ceļā retam sastopas, mājās dažus vien atrod, baznīcā nekad nav visi vienā reizē, bet grāmatā netrūkst neviena. Pulciņos kopā, gan pa ciltīm, gan pa mājām un pagastiem, mācītājs visus še atrod, ko tas augstais gans tam uzticējis kopt un ganīt; te bērni un vecāki, puiši, meitas un laulāti, atraiknes un bāriņi, kas visi uz mūžīgu dzīvošanu izredzēti, bet visi daždažādi apkavēti.» (Ceļa biedris, 1863, 1. nr.) Un tad viņš novelk arvienu šaurākas robežas, novēro kādu sevišķu, acīs krītošu parādību, uzstāda noteiktu jautājumu un to nu rauga izpētīt no saviem materiāliem. Tur tad nošķiras grupa, no tās nodalās atsevišķi cilvēki, nostājas priekšā dzīvi, savā sevišķā apkārtnē, dabā, apģērbā, valodā. Gada beigās baznīcas grāmatu lapu pa lapai cauri lūkojot, viena lieta duras acīs. «Kur laulāti vīri gados miruši, tur atraiknes ar bāriņiem vēl tagad stāv kā ēkas bez jumta; bet, kur laulātas sievas aizgājušas, tur citas jau vietā. Un dažam sirmgalvim otra vai trešā sieva jaunāka gadījusies, nekā pirmā bij, un meitene vecīgiem bērniem pamāte. – Man Dikļu draudzē tagad 13 atraikņi, bet 159 atraiknes.» Un Neikens skaidri redz veselu drāmu, redz sirmgalvi, kam sieva nomirst, redz jauno bārenīti, kas aiziet pie šī sirmgalvja, redz viņu savādības, sarežģījumus, iekteņus, – un viņš uzraksta stāstu par pamāti, likdams tam par virsrakstu jautājumu:  V a i  p a m ā t e i  n a v  g r ū t i?

Šis ir  p i r m a i s  l a t v i e š u  o r i ģ i n ā l s t ā s t s   ar pastāvīgu mākslas vērtību. Tas iespiests Ceļa Biedra 1863. g. 1. numurā. Moments nemitīgi uz priekšu tekošā tautas dzīvē, vesels un ar savu mūžības saturu, še notverts un uzglabāts bērnu bērniem.

Tūliņ paši pirmie vilcieni ir vaļīga tērpa konkrētiem, reāliem priekšmetiem. Te nav nekāds svars vārdiem: priekšmeti paši runā.

«Vanaga mājā saimniece nomira nedēļās un atraikni atstāja ar trim bāriem. Vecākais, Grieta vārdā, meita bija jau dzīvojusi; otrs, ar vārdu Pridis, pusaugu zēns, klibs un nīkulis; Jānīts, tas pastarīts, svešu rokām auklējams. Ak, bēdu biķeris, cik dziļš, cik rūgts!»

Tālāk mums nostājas priekšā bārenīte, kura līdz galam saista mūsu y uzmanību. «Līzīte izauga stalta un daiļa un uzziedēja kā rozīte; ar glumu galviņu un sarkanu mataukliņu,

284

apģērbā un apavās glīta, tā staigāja dziedādama un smiedamās, ka nebūt nevarēja uzminēt, šī esot bāru meita.»

Redzam viņu izaugam un uzziedam; redzam viņas glumo galviņu ar sarkano mataukliņu. Bet tad tālāk. Līzīte saņem neticīgi precinieci. Bet nu galva vairs nav pareiza; acīs krēšļojas bagātība un saimnieces gods. Tad viņa stāv altāra priekšā, bāla un nogurusi, un dreb kā apšu lapiņa. Un pēc gada viņa sēd savītusi un nošļukusi kā novājojusies pusmūža sieva. Kur nu viņas daiļums? Nē, bilde tā nav. Un dzīvs cilvēks mums tomēr tuvāks un mīļāks nekā bilde un galā arī daiļāks. Še ir daiļuma dziļākais noslēpums. Ārējās krāsas jau tikai viņa vizošā, mainošās ietērpa. Pats viņš ir dziļāk, pastāvīgs un mūžīgs. Ziedonis un rudens, jaunība un vīra mūžs nomet viņa priekšā savas balvas; viņš tās saņem un sadedzina uz sava ziedokļa, dodams pretī mūžīgas dzīvības nojausmu.

Pie šāda daiļuma piesniedzas Neikens, svētu ideālu gaismā vāju cilvēku iznīcīgajai dzīvei likdams iemirdzēties un sadrupt. Viņa gaišajā, pret mūžības sauli vērstā dvēselē kā uz žilbinoši balta auduma skaidriem norobežojumiem notēlojas tas, ko viņš redzēja un sevi uzņēma. Kaut gan cilvēki nīcīgi, vāji, tomēr katrā no viņiem, arī visniecīgākajā, ir nemirstības elpa. Ar to dabū nozīmi arī nīcīgais un niecīgais. Viss ir aplūkojams, cauri skatāms, kāds viņš ir, un vedams pretī savai pilnībai, savam īstajam nolikumam. Še daiļums sadodas rokas ar reliģisku prātniecību, kam ir daļas ar cilvēces lielajiem jautājumiem.

Pārējie Neikena stāsti ir: Vai devītais bauslis vēl spēkā jeb Kalniņš un Puriņš, Par Oliņiem, Bāris. Tie Ceļa biedri iespiesti zem kopēja virsraksta Dažas apvaicāšanās. Katram no tiem devis ierosinājumu kāds novērojums Dikļu baznīcas grāmatās.

Neikenam krīt baznīcas grāmatās acīs, ka saimnieku uzvārdi vairs nesaskan ar māju vārdiem, no kam viņš vēro, ka mājas ar maz izņēmumiem no saviem agrākajiem turētājiem pārgājušas citu rokās; viņš jautā: vai devītais bauslis vēl spēkā? – un uzraksta s t ā s t u p a r K a l n i ņ u un P u r i n u. Tie ir divi kaimiņi: viens – ar teicamām īpašībām, otrs apcietinājies ļaundaris. Raksturi tātad šabloniski, cīnās gaisma pret tumsu, un, saprotams, gaisma dabū pēdīgi virsroku. Tomēr arī še ir smalki novērotas, patiesi izjustas ainas no tautas dzīves, ir attēloti pārdzīvojumi, kas rodas sakarā ar to vietu, kur kāds gadiem strādā, pūlas, uzturas, dzīvo.

Citā reizē Neikens apskata grāmatās laulātus pārus, kam nav bērnu, novēro, ka bērnus daudzkārt tur par sodu, ka laulāti ļaudis bīstas no daudz bērniem, un uzraksta stāstu Par Oliņiem. Bagātajam melderim Oliņam nav bērnu. Nabaga vēverenei kaimiņos viņu daudz. Oliņu audzēknis Roberts, no tēvabrāļa lielāku mantojumu dabūdams, nopērk sudmalas par dzimtu un apprec vēveru Jūliņu. Oliņa radi Diļļi, nodzīvojušies rīdzinieki, atnes dzīrodamies sudmalās postu. Šis Neikena stāsts atšķiras no citiem ar saviem idilliskajiem tēlojumiem un galā pārsteidzošajiem gadījumiem. Tur mierīgā satiksme Oliņu un vēveru starpā, bērnu dzīve, rāmais sudmalu ezers, ābeļu un puķu dārziņš. Tad skaņu tēlojumi. Oliņu sudmalu akmeņi, tek, priecīgi rūkdami: bagāti, bagāti–bagāti, bagāti; vēvera mājiņā šautuve klaudz: tukš, tukš–tukš, tukš; Dillene atbrauc divirču ratiņos un zvārgulīši skan: dill, dill, dill–dill, dill, dill; Dillis pats atnāk – vienā kājā zābaks, otrā tupele: klip, klap–klip, klap.

Vēl Neikens apskata savas draudzes bāriņus, atminas, ka aukle viņam maziņam sacījusi: kad, saulītei spīdot, lietus līst, tad bāriņu asaras birstot; apjautājas, kāpēc tām jālīst, un uzraksta stāstu B ā r i s. Še Neikens nostāda acu priekšā zēnu, bāri Pēterīti, tik dzīvu, caurskatāmu, ka nevar apnikt viņu aplūkot. Viņš nav dažiem vārdiem aprakstāms, raksturojams, bet gan skaidri apjaužams, iekšķīgi redzams Neikena tēlojumā. Tā viņu radīt var vienīgi m ā k s l i n i e k s; tā ir viņa sevišķā spēja un viņa īpašais uzdevums. Labs vai ļauns, še nav no svara; bāra tēls ir patiess, vienīgs, neizsmeļams. Vērtībā tam Neikena tēlu starpā blakām nostādāma vēl tik Līzīte (Pamāte). Še, pašā stāstniecības sākumā, jau sastopam kaut ko līdzīgu Blaumaņa labākajiem tēliem: Krustiņam, Edgaram u.c.

285

Neikena s t i l s lietišķs, pieslēdzas cieši savam priekšmetam. Personas ir tās, ko Neikens tēlo ne tieši, bet darbībā, kas pieņem dramatisku raksturu, pārejot nereti dialogā. Vietām iespraužas pamācības ar kristīgu tendenci. Tēlojumu, kas attālinās no darbībā zīmējamām personām, tikpat kā nav. Personu gaitām sekojot, rakstnieks vienmēr patur acīs galveno domu, kas apzīmēta iepriekšējā jautājumā (Vai pamātei nav grūti? u.c.)

Pirmo reizi še dzirdam stāstos skaidru, saistošu t a u t a s v a lo d u. Tā nav tik mierīga, episka kā tautas pasaku valoda; tanī ietveras dažs kas no jaunlaiku pretišķībām un nervozitātes. Kaut ko tā mantojusi arī no toreizējās grāmatu, no baznīcas valodas. Tomēr tā nav ņemta no grāmatām, bet gan no tautas, kurā tā pārgājusi no literatūras un baznīcas, sevišķi tanīs aprindās, kurās Neikens uzauga un darbojās. Darbībasvārds allaž pavirzīts teikuma beigās un ne tikai tanīs gadījumos, kur to varētu izskaidrot ar vācu valodas iespaidu.

P a r a u g s (no Bāra): Svētdien pēc pusdienas pilsētas mācītājs cietumniekus apmeklēja. Papriekšu ar katru izrunājies, viņš beidzot visiem kopā dievvārdu teica, 32. Dāvida dziesmu tulkodams. Sprediķis, dzīvs un spēcīgs, dažu sirdi tā sakustināja kā tā priekš Dieva solījās: Es izsūdzēšu savus grēkus un neapklāšu savus noziegumus: – tomēr cita arī vēl vairāk apcietinājās.

L i t e r a t ū r a. Jura Neikena stāsti, dziesmas un gudrības mācības. Iz Ceļa biedra izlasījis, sastādījis un izdevis R. Auning. I. Stāsti, Rīgā 1870. Ievadā Neikena dzīves apraksts. – J. Neikena izlasīti raksti. Teodora izlasīti un sakārtoti, I 1897, II 1898. Ievadā Neikena dzīves apraksts. – J. Neikena Raksti. Alfr. Gobas sakārtojums un biogr. ievads, Cēsīs u. Rīgā 1924. – Tā paša; J. N. Dzīve un darbs, Rigā 1926. – J. Neikena Izlasīti Raksti ar biogr. no Arņa, Valmierā u. Cēsīs 1924. – J. Neikena, papriekš Dikļu, tad Umurgas mācītāja dzīves gājums, Rīgā 1869. Neminētais autors L. Hērvāgens. – Teodora J. N. stāsti, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – Tā paša: Latviešu stāstu rakstniecības sākumi, Druva 1913, 5 b. – (J. Kalniņa) J. N., kāda tuvinieka uzzīmētas atmiņas, Dzimt. Vēstnesis 1910, 36, 42, 48 utt. – G. Sauruma J. N. savas tautas mācītājs, Umurgā 1926.

3. LIRIKA

1) Senās tautas dziesmas2) Garīgas dziesmas3) Ziņģes4) Ruģēns5) MālberģisTāpat kā stāstos, atrodam arī latviešu vidū dziedātās dziesmās ap 19. gadu simteņa vidu

lielu dažādību. Tur ir mantojums no tālās senatnes; tur ir dziesmas, kas tautā laidušas saknes no luterānisma ieviešanas laikiem; tur ir ziņģes, kas ļaudīs ieplūdušas jaunākā laikā. Bet drīz rodas arī dzejnieki, kas dziesmās pauž jaunu laiku nojausmas un cerības.

1) SENĀS TAUTAS DZIESMAS. Lai gan inteliģencei likās, ka tauta savas senās dziesmas aizmirsusi, tomēr tās tur mita bagātīgā, pilnā mērā. Gan tās, būdamas atklātībā neieredzētas, pat nicinātas, slēpās no gaismas. No tā laika, kamēr Stenders viņas nodēvēja par blēņu dziesmām, viņu vietā laizdams ļaudīs citas, un pat jau agrāk tautas mācītāji stāvēja pret tām pastāvīgā cīņā. Un viņiem bija sekmes. Sāka valdīt domas, ka pilnīgi cienījamas ir tikai tā saucamās svētās dziesmas. Ar to rēķinājās laicīgu dziesmu izdevēji. Kad Latviešu literāriskās (draugu) biedrības uzdevumā Šacs un Ulmanis 1845. g. izdod ar melodijām Šaca lasāmā grāmatā iespiestās un citas laicīgas dziesmas, tad viņi priekšvārdā izsaka domas, ka, tās dziedot, bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku, un tad piemetina: «To lai Dievs nedod, ka viens vienīgs cilvēks caur to paliktu aizkavēts no svētu dziesmu

286

dziedāšanas, bet to lai žēlīgi palīdz, ka caur to tās dziesmas ļaužu starpā beidzas, kas patiesi par blēņu dziesmām nosaucamas.» Un arī pēc divpadsmit gadiem, Kaktiņa un Caunītes sagādātām dziesmām priekšvārdu rakstīdams (1857), Ulmanis min, ka «vislielāks un vissvētāks prieks cilvēkam pie svētām dziesmām», bet skubina nesmādēt arī tādas dziesmas un ziņģes, «kas lai gan par svētām nav saucamas – tomēr labas un godīgas un, lai gan laicīgus priekus un laicīgas bēdas apdzied, tomēr pie blēņu dziesmām nepieder». Cīnās, kā redzams, vēl vienmēr pret blēņu dziesmām, lai gan ar šo vārdu tagad varbūt neapzīmē tautas dziesmas tik cieši, kā Stenders to darīja. Taču vienmēr tās bij tautas dziesmas, ko ir svētās, ir «godīgās» laicīgās dziesmas nostumj pie malas. Un, kad 1869. g. Vidzemes skolotāju sapulce nospriež gādāt dziedāšanas biedrībām vajadzīgās dziesmas, tad atkal tās ir piemērotas vācu laicīgas dziesmas, ko skolotāji apņemas saistīt un Cimzem piesūtīt.

Un še nu pārgrozās inteliģences attiecības pret latviešu tautas dziesmām. Nākamajā gadā kādas 50 dziesmas skolotāju sapulcei priekšā liekot, nāk pie atziņas, ka darbs tik pusē darīts. Cimze, visu to pastāstīdams (Dziesmu Rotas pirmā sējuma gala vārdā), jautā: Kā bij palikt ar latviešu tautas dziesmām? Vai tās bij pavisam jāatmet, kā tauta pati darījusi? Vai jāuzņem tādas pašas plikas un kailas, vienā balsī dziedamas, kā vecos laikos dziedāja?» Un Cimze apņemas izkaisītās melodijas kopā salasīt un ierīkot koru dziedāšanai uz četrām balsīm. Dziesmu Rotas trešās daļas priekšvārdā Cimze liek bāra bērnam meklēt pēc tēva un mātes dziesmas vārdiem: Maziņš biju, neredzēju. Bet tēvs, māmiņa nedod atbildes, neceļas. «Kapus atstājuši, griežamies savā garā aizgrābti uz vectēvu dzīves vietu un atrodam bēniņos un pagrabos daudzmaz no viņu atmestās mantas. Rūsu nodzinuši un putekļus noslaucījuši, mēs atzīstam, ka šī manta ir dārga, jauka un mīļa. Viņa mums liecina par tēvu tēvu darbiem un domām, par viņu priekiem un bēdām. Sī nu atkal uzietā vecā manta ir latviešu tautas dziesmas.»

Še redzam agrāk peltās latviešu tautas dziesmas ceļamies godā. 1873. gada jūnijā nosvinētie Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki bija  l a t v i e š u  t a u t a s  d z i e s m u  u z v a r a s  s v ē t k i. Koncerta programma bija sastādīta pa lielākai daļai no latviešu tautas dziesmām. To starpā bija: Rīga dimd, Kas tie tādi, kas dziedāja, Maza biju, neredzēju, Kara viri bēdājās, Jāņu dziesmas. Ar lielu sajūsmu saņemtas, tās pacēlās visu priekšā kā kaut kas daiļš un dižens. Vēl vairāk viņu vērtību atklāja Kronvalda Ata sajūsminošās runas. Svētku dalībnieki paceltu galvu pārnāca mājās, apzinādamies, kāda viņiem manta.

Tautas dziesmu vērtības atziņa ātri izplatījās pa visu Latviju. Ir vecmāmiņa, ir ganu meita, ikviens, kam šīs mantas bija, vairs nekautrējās ar tām nākt klajā. Tad nu arī Brīvzemnieka ierosinātais darbs – krāt latviešu tautas gara mantas – veiktin veicās. Nāca klajā tādas tautas dziesmu bagātības, ka par tām bija jābrīnās, un nesaprotami paliek agrākie spriedumi, ka latvieši dziesmām nabagi. Šie dziesmu krājumi latviešu garā mituši vienmēr, un arī ap 19. g. simteņa vidu tie bija tanī ieglabātās lirikas vērtīgākā daļa.

J ā n i s  C i m z e,  pirmais latv. tautas dziesmu harmonizētājs, izdeva savus dziesmu iekārtojumus koriem vairāk krājumos ar nosaukumu Dziesmu Rota, nosaukdams tautas dziesmas par lauka puķēm, pārējās – par dārza puķēm. Dziesmu Rota iznākusi pavisam astoņās daļās, pirmā 1872. g., pēdējā 1884. g. Apmēram puse šais krājumos tautas dziesmu, ko Jānis Cimze (un viņa brālis Dāvis) harmonizējis jauktiem un viru koriem, zināmā mērā vācu mūzikas iespaidu vadīts. – Ar patriotisku sajūsmu ķērās pie latviešu dziesmām B a u m a ņ u K ā r l i s, dzimis 1835. g., no 1853. līdz 1856. g. mācījies Cimzes seminārā, darbojies par skolotāju Pēterpili, kur sadraudzējās ar Ausekli, mira 1905. g. 28. dec. Limbažos. Še viņam 1920. g. 10. okt. uzcēla pieminekli sevišķi kā latviešu tautas un Latvijas valsts himnas teksta un mūzikas autoram. Tautas himna «Dievs, svēti Latviju» pirmo reiz parādījās Baumaņa dziesmu krājumā Austra 1874, g. Turpmāko krājumu Līgo, kurā arī atradās šī himna, krievu valdība konfiscēja. Šais krājumos bija arī tautas dziesmu harmonizējumi. Pirmajos visp.

287

dziesmu svētkos dziedāja Baumaņa Tēvijas dziesmu (teksts Lapas Mārtiņa) un Daugavas zvejnieku dziesmu (Brīvzemnieka). Populāra ir Baumana Trimpula (Ausekļa teksts). – Ievērojamākais latviešu tautas dziesmu melodiju gaismā cēlējs un pētnieks ir mūzikas mākslinieks J u r j ā n u A n d r e j s, dz. Ērgļos 1856. g., izglītojies mūzikā Pēterpils konservatorijā 1875.–1881. g., pēc tam darbojās Harkovas mūzikas skolā, mira Rīgā 1922. g. 28. septembrī. Viņš sakrājis ap divi tūkstoši latv. t. dziesmu melodiju, no kurām izlase viņa sakārtojumā un apgaismojumā nākusi klajā mūzikas komisijas izdevumā: Latvju tautas mūzikas materiāli, 6 daļas, 1894–1928. Bez tam viņš ierīkojis latv. tautas dziesmas koriem un solo dziedāšanai ar klavieru pavadījumu. Tautā vispār pazīstamas viņa kora dziesmas Nevis slinkojot un pūstot (J. Alunāna teksts), Dievs, dod mūsu tēvu zemei. Arī savas kompozīcijas orķestrim Jurjāns pa lielākai daļai pamato uz latv. t. dziesmām. – Tautas dziesmu melodijas krāja un harmonizēja arī V i g n e r u E r n e s t s, dz. 1850. g. Kuldīgas apriņķī, izglītību baudījis Irlavas seminārā, vēlāk Maskavas konservatorijā, darbojās Rīgā, tad ilgus gadus Maskavā, kur nodibināja Fonoloģijas institūtu. Šādu pašu institūtu viņš atvēra Rīgā, kur pārnāca 1920. g. Jaunībā apceļodams Kurzemi, viņš sakrāja tautas melodijas un laida klajā vīru koriem harmonizētas ar nosaukumu Latvija, 1871. un 1874. g. Pie viņa populārākām dziesmām pieder Strauja, strauja upe teci, Kā Daugava vaida. – Latviešu mūziku ar lielām sekmēm kopis J ā z e p s V ī t o 1 s, dz. 26. (14.) jūl. 1863. g. Valmierā, izglītojies 1880.–1886. g. Pēterpils konservatorijā un darbojās vēlāk turpat kā profesors; no Latvijas konservatorijas dibināšanas 1919. g, šīs iestādes vadītājs, rektors. Latviešu tautas dziesmu pazīšanu arī citās tautās sekmējušas viņa klavieru pavadījumiem ierīkotās t. dziesmas oriģinālā un Baumaņa vāciskā tulkojumā 100 Latviešu tautas dziesmas, 2 daļas. Arī viņa kompozīcijām orķestrim daudzkārt izmantoti latv. t. dziesmu motīvi. Iemīlētas ir viņa kora dziesmas: Beverīnas dziedonis (Ausekļa teksts), Gaismas pils (Ausekļa), Karaļmeita (Raiņa), Kas tu mīti debesīs (Gētes – Alunāna), Birzē pogā lakstīgala (Poruka). Dziļi latv. t. dziesmu īpatnību izjutis un savās kora dziesmās izveicīgi ietēlojis E m i l i s M e l n g a i l i s, dz. 1871. g. Raunā, mūzikā izglītojies Drēzdenes, pēc tam Pēterpils konservatorijā, darbojās Pēterpilī, pēc tam Taškentā, tagad dzīvo un darbojas Rīgā. Viņa kora dziesmas iznāca krājumos Birzēs i norās, I. daļa 1902. g., 4. daļa 1921. g. Viņa dziesmas ļoti iemīlētas, to starpā: Senatne (Raiņa teksts), Mēness starus stīgo (Aspazijas), Rekviēms (Plūdoņa), Pūt, vējiņi, Nebrauc tik dikti, Tumša nakte, zaļa zāle, Es neietu to celiņu un daudz citas tautas dziesmas, ko Melngailis mēģinājis iekārtot seno latviešu koru garā. Nacionālo elementu lielā mērā ielicis savās kompozīcijās A l f r ē d s K a l n i ņ š, dz. 23. (11.) aug. 1879. g. Cēsīs, izglītojies Pēterpils konservatorijā, bija par ērģelnieku Pērnavā, Liepājā, no 1919. g. kādu laiku Rīgā, tagad Amerikā. Viņš harmonizējis koriem t. dziesmas (Mājās eju), sevišķi lielu krājumu latgaliešu tautas dziesmu, komponējis korim Pumpura Imantu, Aspazijas Mēs nabaga Ciānas bērni u.c. Iemīlētas viņa solo dziesmas klavieru pavadījumā: Sieva (Niedras), Verdzenes dziesma (Niedras), Sapņu tālumā (Aspazijas) u.c.

2) GARĪGAS DZIESMAS. Ar senajām tautas dziesmām sekmīgi sacentās garīgas dziesmas, dabūdamas pa daļai pār pirmajām priekšroku. Tautiete, lūgdama mātei, lai māca dziedāt, piebilst, lai māca arī kādu Dieva dziesmu, «ko dziedās dvēselīte, pie Dieviņa aizgājusi». Pat dziesmas vārdu bija piesavinājušās vienīgi garīgās dziesmas, laicīgās nosaucot par ziņģēm.

Garīgās dziesmas tad arī lielā mērā bija pārgājušas no grāmatām tautā. Tā, piem., dzejnieka Plūdoņa vecmāmiņa pratusi bez neskaitāmām tautas dziesmām no galvas turpat visu dziesmu grāmatu, sevišķi iemīlēdama Fīrekera dziesmas (Teodora Plūdons, Rīgā 1922, V lp.). Senākie apkārtstaiguļi nabagi, kādās mājās nonākdami, papriekšu nodziedāja garīgu dziesmu un tad tikai dabūja dāvanu. Tā tas bija, sevišķi Kurzemē, vēl 19. g. simteņa otrā pusē. Nabagiem arī bijušas, kā to Kr. Barons liecina (Latv. Dainas I, XXVI lp.), vēl arī

288

sevišķas, vispārībai mazāk pazīstamas dziesmas, kā, piem., tā sauktā Mozus dziesma: Mozus, tas Dieva vīrs, ir piecos rakstos licis; un viņi savas dziesmas dziedājuši pēc īpašām melodijām, kas no baznīcas melodijām atšķīrušās.

Vidzemē garīgu dziesmu uzcītīgi piekopēji un laicīgu dziesmu izskaudēji bija h e r n h ū t i e š i. Viņi nebija mierā pat ar dažiem luterāņu mācītājiem, kas viņiem likās turamies pārāk laicīgā virzienā. Vecie tēvi sāpinājās ar Valmieras mācītāju Valteru, ka tas draudzi traucējot ar saviem «rožu krūmiņiem» un citiem trakiem (Neilanda Mani jaun. laiki I, 17) . Hernhūtiešu vidū radās arī garīgas tautas dziesmas, no kurām dažas uzņemtas Zvaigznītes sakopoto tautas dziesmu virknē (Sēta, Daba, Pasaule III). Dažas no tām pārnākušas latviešu vidū no vāciešiem. Piebaldzēnu dziesmu starpā ir šādas:

Es iegāju Dieva namāDrebēdams un trīcēdams;Vaicā Dieva eņģelīts:Ko tu drebi, ko tu trīci?Kā nedrebu, ka netrīcu,Grēki moka dvēselīt.Ej pie Dieva, meties ceļos,Viņš tev tavus grēkus piedos.

Jai mēs gribamParadīzes dārziņāZiedēt mūžīgi,Tad mums jānesPalma koki,Kristum dēzum pakaļ jāiet,Viņš ir grūtus solus gājis,Pelnīdams mums kāzu drēbes Eljes kalnā, Golgātā,Nu sēd goda krēsliņā.

Pie pēdējās Juris Alunāns piezīmē: «Šī ziņģe ir no brāļu draudzes vecākiem, kas vācieši ir, latviešu valodā pārtulkota un nav vis pašos latviešos cēlusies.»

Garīgās dziesmās nomanāms ap gadu simteņa vidu jauns uzplaukšanas laiks. Sevišķi tas redzams Vidzemē un ir še vedams sakarā ar hernhūtiešu darbību un ar pārejas kustību pareizticībā. Atdzīvinās vecās dziesmu tradīcijas, jauni elementi pieplūst klāt no brāļu draudzēs, rodas atkal garīgi dziesminieki.

Pirmā, Fīrekera ievadītā laikmeta dziesminieki bija stipri nostumti pie malas, tā saukto jauno, racionālisma garā sastādīto dziesmu grāmatu 19. g. simteņa sākumā baznīcās ievedot. Draudzes nevarēja ar to apmierināties. Tad nu Vidzemes dziesmu grāmatas 1847. gada izdevumā vecie, tautā iemīlētie dziesminieki (Fīrekers, Dīcs u.c.) stāv atkal pirmā vietā. No hernhūtiešu dziesminieka L o s k ī l a nāk klāt ap 40 dziesmu. Stiprus papildinājumus dod arī daži Vidzemes luterāņu mācītāji.

Kā pirmais minams bīskaps Kārlis Kristjānis U l m a n i s, viens no galvenajiem karotājiem pret pārkrievošanas centieniem un pret pareizticīgo garīdznieku aģitāciju. Vispārīgi dziedāšanas (arī laicīgās) veicinātājs būdams, viņš sniedzis, sevišķi tulkojis, garīgas dziesmas, kas draudzēs iemīlētas. Pie tām pieder: Ak tu priecīga, Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu, Cīnījies ar visu spēku, Kādā nu mierā. Minētā dziesmu grāmatā vairāk par 30 viņa dziesmu.

Skaitā ne tik daudz, bet patiesi izjustas dziesmas sniedzis Vecpiebalgas mācītājs Ferdinands Š i l i n g s (1806–1874). Pie tām pieder: Paliec ar žēlastību, Uzturi savu draudzi, Tavs vārds, ak Kungs, ir rasiņa.

Jaunas skanas ienesa dziesmās Jaunpiebalgas mācītājs Kārlis Ludv. K ē l b r a n t s (Kāhlbrandt, 1803–1888). Laba daļa viņa jaunāku dziesmu nav dziedamas pēc parastajām baznīcas melodijām, arī nepieslēdzas parastajiem korāļu ritmiem. Tādas dziesmas ir: Es skaistu rozīt zinu, kad es vien pie viņa, Tev gribu mīlēt, savu prieku, Slavē to Kungu, ak, dvēsele mana, Gaidi, mana dvēsle. Viņa dziesmu skaits ap 40. Pie tām vēl pieder: Teici to Kungu, to godības ķēniņu svētu, Jēzu, pavadi, Rīta gaisma mūžīga.

No kurzemniekiem še būtu minams Ārlavas mācītājs H ū g e n b e rg e r s. Kā reti kāds viņš izjuta, cik kļūdainas un vietām nedzejiskas baznīcā dziedamās dziesmas. Viņš ķērās klāt tās pārdzejot. Viņš pie tām stājās kā dzejnieks ar jauniem, neparastiem izteiksmes līdzekļiem. Estētiski izjustu vietu viņa dziesmās daudz, bet šīs dziesmas netika populāras un nav uzņemtas dziesmu grāmatās. Savus dziesmu pārdzejojumus Hūgenbergers izdeva četrās burtnīcās ar virsrakstu: Garīgas dziesmas (I 1844, II 1845, III un IV 1846). Dziesmas Ak,

289

galva asiņaina pirmais pants šāds:Ak, galviņ asiņaina, Ko sāpes vārdzina, Bez kā kur esi vainā, Ar ērkškiem apsmietaAk, galviņa, kam rota Bij debess glītumi, No blēžiem apmērota, Tev sveicu ticīgi.3) ZIŅĢES. Par ziņģēm mēdza tautā nosaukt visas laicīgas dziesmas. Tādā nozīmē šo

vārdu lieto jau Vecais Stenders. Tālāk atpakaļ ejot, tomēr atrodam, ka tauta savas dziesmas tieši arī par dziesmām nosauc. Turpmāk par ziņģēm nosauc īpaši garākas, no vairāk pantiem pastāvošas, pa lielai daļai gan arī ne no tautas senatnes mantotas, bet jaunākā laikā uznākušas dziesmas. Tā, piem., Stenders savām sacerētām dziesmām liek virsrakstu Jaunas ziņģes, Ziņģu lustes. Sevišķi šādā nozīmē sastopam šo vārdu arī lietojam 19. gadu simteņa otrā pusē. Iznāk vesela virkne ziņģu grāmatu, gan krājumi, gan arī garākas viengabala «ziņģes» (tā Ziņģe par Rīgu u.c.).

Tauta tomēr nekādu stingru robežu starp tautas dziesmu un ziņģi nevilka; dziedāja tāpat no senatnes mantotas, kā vēlāk ne pēc tautas dziesmu parauga sacerētās dziesmas. Arī pirmie tautas dziesmu krājēji nevarēja starpību tik ātri uztvert. Kā Zvaigznītes piebaldzēnu dziesmu krājumā uzejam dažas tulkotas brāļu draudzes dziesmas, tā arī Cimze, ierindojis tautas dziesmās, «Lauku puķēs», tādas dziesmas kā Man tumšā naktī jāiet.

Laicīgas dziesmas, kas 19. g. simteņa trešajā ceturksnī latviešu vidū visvairāk dzirdamas, nav tautas dziesmas, bet tā saucamās ziņģes šaurākā nozīmē, atsevišķu cilvēku pēc svešiem paraugiem pagatavoti darbi, sevišķi tulkojumi. Viņu izplatīšanos veicināja ar melodijām izdoti laicīgu dziesmu jeb ziņģu krājumi. Šādus krājumus sagādāja Latviešu literāriskā biedrība (Rīgā 1845), Ulmanim un Šacam sastādītāju darbus uzņemoties, tad J. Kaktiņš un J. Caunīte (100 Dziesmas un ziņģes jaunekļiem par labu, Rīgā 1858), J. Caunīte (Dziesmu kronis, Rīgā 1861), Veirihs (Dziesmu vaiņags, Jelgavā I 1857, II 1866, III 1866). Abas pēdējās daļas izdotas pēc Veiriha nāves. Stipri daudz šai krājumā arī garīgu dziesmu.

Īpaši Caunītes krājumi, viens (C. un Kaktiņa) pieaugušiem, otrs skolai, lielā mērā tautā ienesa pārņemtās dziesmas. Dziedāšanai vienai un divām balsīm še bija iekārtoti vecāku un jaunāku latviešu dzejnieku darbi, sākot no Vecā Stendera, beidzot ar Juri Alunānu. Citu starpā še: Vecā Stendera Jau visi ciemi priecājas, Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā biju; Jaunā Stendera Brāļi, šodien priecities, Šurp, Jāņu bērni; ģirģensona Tā nevar še palikt, kā bijis, Ratiņ, tec arvienu; Krona (Croon) Klau, viļņi rūcot līgojas; Līventāla Cūkas ganot, Matīsiņam, viņu, ar Dievu, mīļā sēta; Sēnberģa Brāļi, sēžaties pie galda, Ar Dievu, mīļais, klusais nams; Mālberģa Ziemelīti, ziemelīti, Rakstā situ sprigulīti; Jura Alunāna Es nezinu, tiešām, kālabad, Tā nolikts, Dieva padomā; Ruģēna Kad atnāks latviešiem tie laiki. Par latviešu tautas himnu mēģināta ievest Mālberģa dziesma Dievs, svētī Kurzemi (Vidzemi) ar angļu tautas himnas melodiju.

Jaunās zinģes pārgāja tautā kā daudzkārt cilātu jūču izsacītājas vienkāršam cilvēkam piemērotā veidā. Dažas no viņām, lai gan tulkotas no vācu valodas, pārstaigājušas vairāk tautas (tā Brāļi, šodien priecaities, Ak, neizteicama u.c.). Viss latviešu dzīves veids arī bija tik tālu grozījies, ka to senās tautas dziesmas vairs neaptvēra. Tautas dvēselē krājās jūtas, kas prasīja jaunas izteiksmes. Še ziņģu sniedzēji gribēja nākt pretī. Viņi gādāja visādām vajadzībām dziesmas, kurās katrs «savus priekus un savas bēdas var apdziedāt, darbu strādādams vai viesībās ar draugiem kopā sēdēdams, vai arī vientulībā uz līgaviņu domādams».

Ziņģes tad izplatījās, lai gan tām pa lielu lielai daļai nav nekādas paliekamas dzejas vērtības. Nav še mazums vietu, kas nepatīkami aizskar daiļuma un arī valodas pareizības jūtas. Lai arī pie retumiem pieder tādi panti kā par milzi Goliātu:

Tam kauli bij kā ērzeļam,Brīnum bezkaunīgs vaigs,Balss bij kā bullim negantam,Bet galvā tikai tvaiks.Uzmezdams snuķi lād un spīt,Grib visiem galu padarīt, –

tad tomēr nepareizs vārdu uzsvars, pretdabiski vārdu saīsinājumi un citi valodas misēkļi

290

pieder pie parastajām parādībām. Mūsu rakstniecības tēviem, sākot ar Fīrekeru un Stenderu, tie no latviešu dzejas stila nemaz nav šķirami. Pa tām pašām sliedēm brauc tālāk tie latviešu tautības dziesmu taisītāji, kas stāv zem savu vācu priekšteču iespaida.

Dziesmu sacerētāju starpā atrodam tikai kādus pāris, kuru darbiem arī tagad kāda vērtība. Pie tiem sevišķi pieskaitāms Juris Alunāns. Bet arī viņš nedrīkst būt nekāds izņēmums. To nepielaiž ziņģu krājuma sastādītāji. Viņus raksturo viņu apiešanās ar Alunāna dziesmām. Tās viņi nevar uzņemt «nepārlabotas». Še kā paraugs Jura Alunāna pārdzejojumā un Caunītes pārgrozījumā:

A l u n ā n s:Es nezinu, mūžam kālabad Es skumīgs esmu tāds! Sev pasaku vecu glabāt, Uz to vien

nesas man prāts.Vēss vakars krēslībā sedzies, Un klus tek Daugava; Tā klana gals liesmās dedzies Mirdz

saules spožumā.C a u n ī t e:Es nezinu, mūžam kālabad Gan skumīgs esmu tāds! Par pasaku vecu domāt, Uz to vien

nesas man prāts.Vēss gaiss ir, krēsla jau metas, It klusa Daugava, Un kalna gals it kā liesmās Spīd saules

spožumā.Sastādītājam nav ne dzejas gleznu (Vēss vakars krēslībā sedzies), ne atskaņu daiļuma

sajūtas.Ir nenoliedzams, ka ziņģes, tāpat garīgās dziesmas tautas daiļuma jūtas nepacēla. Izrādās,

ka tauta, vismaz kāda viņas dala, kas arī šinī laikā izglabāja skaidras savas mākslinieciskā daiļumā nevainojamās un nepārspējamās tautas dziesmas, stāvēja estētiskā izglītībā uz augstākas pakāpes nekā viņas inteliģence.

Parādījās tad arī ziņģu krājumi un ziņģes bez notīm, gan pa lielākai daļai apzīmējot, pēc kādas melodijas zināma ziņģe dziedama. Visvairāk ziņģu gan sagādājis  E r n e s t s  D i n s b e r g s.

Izplatītas bija viņa Kabatas grāmatiņas, kuras otru (1862) un trešo daļu (3. dr. 1878) viņš sastādīja, uzņemot še ziņģes arī no citiem «rīmētājiem». Bez daudz citām rīmju grāmatām viņš sarīmēja arī ziņģi par bāriņu Antoniju (6. dr. 1881 pie Sablovska), pārtaisīja ziņģi par Rīgu (4. dr. 1875). – Kabatas grāmatiņas pirmo daļu sastādīja E. F. Sēnberģis un M. Vītiņš (1. dr. 1856, 6. dr. 1884). E. F. S ē n b e r ģ i s, dz. 1825. g., izglītojās Irlavas seminārā, bija par skolotāju un ērģelnieku Gramzdā, mira 1894. g. Tautiskajā laikmetā pēc dzejas skaidrības cīnoties, tika kā nedzejas paraugi pazīstamas viņa Ziņģe par skābu putru un Pirts ziņģīte. M. Vītiņš, dz. 1795. g., bija par skolotāju Pormsātē, mira 1861. g.

Pieprasījums pēc dažām g a r a j ā m z i ņ ģ ē m bija tik liels, ka tās laida klajā reizē vairāki apgādātāji, un tās piedzīvoja īsā laikā daudz izdevumu. Ziņģe par Antoniju iznāk ar dažādiem virsrakstiem: Antonius, Bāriņš Antonius, Antonius un Emilija, Antonius un princese Emilie. Dažādos izdevumos iznāk arī pēc G. A. Birgera saskandinātā Kārlis un Anniņa (Šablovska izd. 5. dr. 1881). Mūžīgie mīlestības konflikti dod šīm ziņģēm neizsmeļamu vielu. Pa lielu lielai daļai jau titulā apzīmētas abas galvenās personas, kas mīlas līdz nāvei: Kārlis un Anniņa, Arturs un Ermine, Leanders un Ismene, Vilis un Jūle, Hera un Zanto. Pa reizei apstrādāta arī cita viela. Par jūras laupītājiem un verdzību vēsta Kuģis Norvila. Oriģināls sacerējums ir Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi. Gabalu no latviešu vēstures apdzied sacerējumā Latvju cīnīšanās pret bruņeniekiem 13. gadu simtenī Kurzemē, ziņģe no J. Lepše, Bauskā 1878. Bauskinieku dziesmu taisītājs Lepše sacerējis vēl rīmes: Arturs un Ermine jeb īstas mīlestības vara, Students Pēterburgā u.c.

Raksturīgs piemērs garajām ziņģēm ir Bāriņš Antonius (2. dr. pie Šablovska, Jelgavā

291

1870). Tā sākas:Antonius, kāds bārenis, Bez tēv un mātes palicis, Gar Donavu viņš staigāja, Sev galu darīt

gribēja.Viņš ierauga ērgli, kas arī viens pats skrej, un apņemas dzīvot un cīnīties. Viņam dod

plinti un zobenu tēvu zemi sargāt. Ķēniņš viņu sūta skolā, izmāca visādās, gudrībās un dziedāt, spēlēt arī klāt. Ķēniņa vienīgā princese Emīlija, Antonijam spēlējot, viņā nāvīgi iemīlas. Bet Antoniju sūta karā. Kā uzvarētājs no kara pārnākdams, viņš redz, ka Emīlijai grib uzspiest par precinieku kādu princi. Slepeni nakti ar Emīliju satikdamies, viņš dzird viņas mīlestības apliecinājumus, bet, no Emīlijas projām iedams, viņš nodur savu sāncensi. Antonijs nu vairs nevar še palikt un ar Emīliju aizbēg pār Donavu Kaukāza kalnos. Ķēniņš sūta savus pulkus bēgļiem pakaļ; tie viņus atrod un abus sagūsta. Pieci prinči Emīlijai uzspiežas, lai tā vienu no viņiem izredzas. Emīlija atsaka visiem, bet, lai glābtu dzīvību, viņai jāapsolās nemīlēt arī Antoniju, kamēr viņa dzīvo. Cietumā ieliktajam Antonijam jāsataisās uz nāvi. Bet viņš nakti iepriekš saka sargiem, ka viņam rādāma paslēpta manta. Noliktā vietā noejot, viņš no sargiem atsvabinās un rīkojas uz karu pret ķēniņa pulkiem. No viņa biedriem iznāk liels kara spēks.

Divpadsmit pulki kājām gāj, Divpadsmit pulki jāšus jāj. Tie zirgi zviedz un Zoben skan, Tā gāja tie uz karošan.

Antonijs ieņem pilsētu, un nu ķēniņš princesi viņam vairs neliedz. Bet atkal nelaime: Emīlija solījusies Antoniju nemīlēt, kamēr dzīvo; viņas ceļš tikai caur kapu iet pie viņa. Bet nu iesper pili zibens un princese zaudē dzīvību. Dakteri viņu atdzīvina, viņa bijusi mirusi, un nu nekas vairs ceļā nestāv, lai Antonijs un Emīlija savienotos.

4) RUĢĒNS. Kad vēl paskolotie latvieši galvas lieca vāciešu priekšā un mēģināja ir darbībā, ir dzīvē tiem pieskaņoties, bija daži patstāvīgi raksturi, kas apzinājās savu cilvēka cienu un izsacīja protestu pret pazemojumiem. Viņu starpā ieraugām Jāni Ruģēnu, kas palicis tautas atmiņā vairāk ar savu dzīvi nekā ar saviem darbiem. Arī savās dienišķās gaitās viņš atšķīrās no citiem, bija arī savā dzīvē dzejnieks.

Jānis Ruģēns dzimis 21. (9.) augustā 1817. g. Valmieras mācītāja muižas pagasta Ruģēnos, kur viņa tēvs bija saimnieks, kas izpildīja arī šķestera pienākumus. Ruģēns apmeklēja Valmieras apriņķa skolu un piederēja pie Vidzemes skolotāju semināra pirmajiem audzēkņiem, mācīdamies šai seminārā no 1839. līdz 1843. g. Drīz pēc tam, kad viņš bija semināru beidzis, viņš tika zināmā mērā garīgi nenormāls. Lāgiem viņš izpildīja skolotāja vietu, bija arī par tulku apriņķa tiesā. Pa lielākai daļai pie brāļa tēva mājās piemizdams, viņš veda vaļīgu dzīvi, bija allaž Valmierā, apstaigādams tirgus laukumu, iebrauktuves, dzertuves, tur satikdams cilvēkus, kurus ievilka sarunās. Viņš mira 14. (2.) septembrī 1876. g. Uz viņa kapa draugi viņam uzcēla granīta krustu, apzīmēdami viņu par dzejnieku.

Līdz šo baltu dien valmieriešu vidū uzglabājušies par Ruģēnu dažādi nostāsti, kas uzrāda viņa labsirdību, asprātību, patstāvību. Valmierā nomiris kāds nabags, ko zvaniķis, necerēdams par to dabūt nekādas atlīdzības, nav gribējis apzvanīt. Ruģēns tad kāpis torni un nozvanījis. – Viņos laikos zemākam cilvēkam bija grūti sasniegt taisnību. Kādam rātskungam garām ejot, Ruģēns rakņājies pa mēslu čupu. «Ruģēn, ko jūs tur meklējat?» rātskungs prasa. «Taisnību,» atbild Ruģēns. – Krodziniekiem bijusi paraša liet pie degvīna ūdeni, kas Ruģēnam nemaz nav paticis. Te kādu dienu Valmieras bruģu tiesas priekšā ieradies liels vēzis ar apsūdzības papīru uz muguras: lai apžēlojas par viņiem, jo krodzinieki izsmej no upēm visu ūdeni, tā ka vēžiem nav kur dzīvot. – No klaušu laikiem to uzskatīja par zemāku ļaužu pienākumu, ka tiem bija, zemīgi cepuri noņemot, jāsveicina karietēs garām braucēji kungi. Valmieras apgabalā Ruģēns bijis pirmais, kas to nav darījis. Par to kungi sākuši uz viņu dusmoties. Tad nu kādreiz Ruģēns, citiem redzot, arī nostājies ceļmalā un, karietei garām braucot, cepuri noņēmis, dziļi paklanījies, dikti sveicinādams: «Labrīt, kučar!»

292

Kaudzītes Matīss stāsta (Atmiņas I, 108 u.c., Rīgā 1924), ka viņš savā jaunībā daudz dzirdējis par Ruģēnu runājam. Viņš esot Valmierā bieži redzams padilušā mētelī un dzirdams arvienu savādi, bet gudri runājam. «Viņš neesot –šis prātā gluži gaišs, bet tomēr – spriežot no viņa vārdiem, darbiem un izturēšanās – iznāca arvienu tā, ka viņš vēl ir tad prāta ziņā gudrāks jeb pārāks par citiem, kas turami par prātā veseliem.– » «Kā vēlākos laikos varēja nojaust, tad Ruģēns ir atgādinājis ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem sengrieķu prātnieki.» Sokratu un Diogēnu; būdams lielākā tukšībā, bet dzīvodams vienumēr bez dzīves bēdām un raizēm; būdams no izskata visai vienkāršs un vientiesīgs, bet vārdos pārsteidzoši dziļš un attapīgs; nelikdamies pats nekā darot, bij tomēr liels spriedējs par pasaules darba gaitu; lai arī pats ne bez vainām, bet citiem aplinkā ceļā liels vainu uzrādītājs; pats pēc palīdzības nedzīdamies, bij palīdzīgs citiem, lai gan ne ar mantu, kuras viņam nebija, bet citādā ziņā, kā ar darbiem, padomiem šai citām izpalīdzībām.»

Ruģēna dzeja nav bez grumbuļiem un kļūdām. Bet viņa pastāvīgais gara virziens arī še manāms. Daži viņa panti tikuši tautā pazīstami ar savu silto patriota sajūsmu, tā viņa Latviešu draugu dziesma, kas sākas ar jautājumiem:

Kad atnāks latviešiem tie laiki,Ko citas tautas tagad redz?Kad aizies tumsība kā tvaiki,Kas ļaužu acis cieti sedz?Kad pūtis vējš, kas spirdzinaUn tautas kroni mirdzina?

Lai pārvarētu tumsu, katram jādara sava tiesa. Nelīdz, ka māca, pašam jābūt par priekšzīmi. Viņš atgādina Romiešu gr. 14, 21: «Labāk ir gaļas neēst un vīna nedzert nekā to darīt, pie kā tavs brālis piedauzās jeb apgrēcinājas, jeb ticībā tiek vājš.» Viņš skubina, lai liek roku uz krūtīm un saka: sirds bij kūtra; brāļiem kalpot bij grūti; tāpēc maz prieka.

Daļa Ruģēna dziesmiņu iznākušas ar virsrakstu: Dažādu dziesmiņu krājums (I 1862, II 1879). Liela daļa Ruģēna dzejas darbu palikusi neiespiesta; kādi no tiem pārgājuši tautā. Viņš dramatizējis Bībeles Ījabu, bet cenzūra to nav atļāvusi iespiest. Cits darbs ir dzejojums par latvju tautas Eben–Eceriem, par piemiņas vietām latviešu vēsturiskajā ceļā (sk. Krodznieka J. R., Latvijas Vēstn. 1923, 47). Kādā dramatiskā gabalā Ruģēns runā par mantu, «ko zemē atrade, kad mājai grunti rake» (NT. Viesis, 1859, 37. nr.). Uzrok lādīti, kurā nav zelts, bet rakstāmas lietas. Visi jūtas vīlušies, bet pareģonis pamāca, ka tas ir garīgs zelts, kas dod gaismu. Viņš saka mājas saimniekam:

Nu saņem, draugs; šis lietas tev var derēt, Daudz laba tu no viņām vari cerēt; Tik valkā viņas vien ar prāt' un godu, Par slavu labam, jaunam vien par sodu, Lai gara tumsība un visa jaunā vara Caur viņām zūd, kas ļaudis dumjus dara; Lai tint' un spalva visu min pa kājām,Caur ko nāk tumsība iekš pilsētām un mājām.

L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Atmiņas par J. R., Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I, 107–118, Rīgā 1924. – Inta atmiņas Tautas dzejnieks Jānis Ruģēns, Latvijas Kareivis 1926, 204. nrā.

5) MĀLBERĢIS. Viens no visagrākajiem latviešu dzejniekiem, kura dzejā skaidras, estētiski nevainojamas skaņas, ir Mālberģis. Atšķirdamies no Ruģēna, viņš savā dzīvē ne ar ko negriež vērību uz sevi. Kopēja viņam ar Ruģēnu patriotiskā sajūsma.

Frīdrihs Mālberģis dzimis 1. janv. 1824. g. (20. dec. 1823. g.) Dundagas Antēs, pieder pie pašiem pirmajiem Irlavas semināra audzēkņiem, kas tanī iestājās, semināram 1840. g. nodibinoties. Pirmā skolotāja vieta viņam bija dzimtenē pie E. Dinsberga Kubeles skolā, kur viņš nodarbojās līdz 1850. g. Šai laikā Kubeles skolā mācījās arī vēlākais Latvju Dainu sakopotājs Kr. Barons. No Dundagas Mālberģis aizgāja uz Rīgu un palika še kādu gadu. Pēc tam viņš bija par skolotāju Lindē–Birzgalē un no 1856. g. Secē. Pēdējos gados, no skolotāja darba atvaļinājies. viņš dzīvoja Seces Skultēs, savas sievas dzimtenē, kur nomira 1907. g. Seces kapsētā, kur viņš apglabāts, viņam viņa skolnieki un cienītāji uzcēla 1924. gadā pieminekli.

Ar dažiem dzejas darbiem Mālberģis tiek literatūrā pazīstams, Secē dzīvojot. Kādi dzejoļi

293

parādījās laikrakstos un dziesmu krājumos (Caunītes Dziesmu kroni 1861: Ziemelīti, ziemelīti, Rakstā situ sprigulīti u.c.). Tad Mālberģis ķērās pie plašāka darba – apdzejot Staburagu.

Kad nu visai tuvu biju Saules teiku vectēvam, Dzejas vaiņagu es viju Tam no ļaužu atmiņām.

Tā viņš pavēsta savā pantos pasniegtā pašbiogrāfijā. Mālberģis sadzejoja poēmu S t a b u r a g s u n L i e s m a jeb Veci un jauni laiki, kas iznāca 1869. g.

Dzejnieks poēmā Staburags un Liesma gribējis aptvert visu latviešu vēsturi līdz ar aizvēsturi un nākotnes izredzēm. Sākums ieved zemes pirmlaikos. Zemes mātei ir dēls Staburags, kas iemīlas Vulkāna meitā Liesmā. Bet Liesmu mīl arī Plūdonis, kas sakūda Vulkānu pret Staburagu. Vulkāns ar zibeni un putām aiztriec Staburagu līdz zemes robežām, atšķirot to no Liesmas. Auseklis aiznes Liesmai par Staburagu ziņas, un viņi dabū tikties. Bet Plūdonis šļāc viņiem virsū jūru, tā ka Staburags paģībst un Liesma aizskrej uz savu pili. Viņa bada jūru staru adatām, ka tā atvelkas atpakaļ, ņemdama no Staburaga līdzi un pamezdama ceļā akmeņus, zemes kārtas, sāli, metālus. Liesma izsūta starus apsargāt drauga mantu, apklāt zaļumiem zemi, pildīt to kustoņiem. Pa tam Staburags sapņo par Indiju, no kurienes kāda cilts top atrauta pie Staburaga un saucas še par sēriem. No tiem ceļas leiši, prūši, latvieši. Kad Staburags uzmostas, viņš redz zaļojam un ziedam pļavas un laukus, dzird pogojam lakstīgalas. Svin Līgas svētkus. Te ierodas svešs sirmgalvis. Tas ir lībiešu vecākais, kas paziņo, ka zemē ienākuši dzelžu vīri, pret kuriem lūdz palīdzību, Sēri un lībieši (līvi) iziet cīņā. Liesma nāk pa staru laipu Staburagu apraudzīt. Uzcelti mūra nami, iekšā mīt dzelžu vīri bruņojušies zobeniem un pīķiem. Sērā sieva, kam vīrs kritis karā, noslīcinās, top par svētmeitu, ap ko saistās teikas. Turpmāk Liesmai rādās jauni brīnumi: no varas darbiem ne vēsts, tautas dzīvo brālīgi kopā, uz Dieva namiem Kristus krusts. Mirst Staburags. Daugava stāsta bēru godam teikas. Kāda teika vēsta, ka laiks sagrauž tumsas kvēpus un līdz ar patiesību atsvabinās gaismu. Vēlākā paaudze aizmirsusi Staburagu.

Tad Liesma zvaigžņu pili mītUn niknam Plūdonim par spīti,Kas izšķīris bij nabadzīti,Vēl mīļi attek katru rītPie Staburaga kapa vietasUn mīļi apskat vecas lietas,Līdz jaunu dienu sūtīs Dievs,Tad Staburags ar modīsies.

Staburags un Liesma pieder pie tautas atmodas laika visvērtīgākajiem , dzejas darbiem. No sākuma līdz galam to pilda silta patriotiska doma. Pēc tā laika uzskatiem domāja latviešus līdz ar citiem indoeiropiešiem nākušus no Indijas; šo tautu vidū tad arī latviešiem cienījama vieta, un, ja tie tādu neieņem, tad tā ir vēstures netaisnība, kas novēršama. Poēmas forma nepieslejas tautas dziesmām, bet ir rūpīgi izstrādāta.

Otra Mālberģa poēma ir S ē r i s u n N ā r a (Austrumā 1886) . Sēris ir Zemgales valdnieka Āra dēls, Nāra – Jerzikas valdnieka Jerža meita. Abi ir laimīgi saderināti. Bet vidū iejaucas Lietavas virsaitis, kas arī prec pēc Nāras. Kad viņa tam atsaka, izceļas cīņa, kurā krīt Sēris. Nāra noslīcinās.

Glāžu pili tā nu glabā Latvju šķīstas meitiņas, Kas tur nemirstīgā dabā Dzelmes mātei līdzīgas.

Saturs šai poēmai šaurāks nekā Staburagam un Liesmai; formā tā paceļas viņai pāri.Mālberģa sīkākie dzejas darbi iznāca sakopojumā D z e j a s s k a ņ a s (1881). Viņu starpā

ir episki un liriski. Pie episkajiem pieder latviešu teiku atdzejojumi. Mālberģis atdzejojis teikas par Dundagas pili, par Pērkoņa akmeni Daugavā, par Velna pēdām pie Daugavas u.c. Dzejojums, kas pastāv no jambos sastādītiem pantiem ar atskaņām, maz piemērots latviešu teiku īpatnīgam raksturam. Fabulas Mālberģim padodas labāk. Pie pazīstamākām pieder Muša un ods (viena noslīkst vīna glāzē, otrs sadedzinās pie liesmas), Eglīte (vēlas augt klajā laukā, kur vējš to izgāž no saknēm). Dažas fabulas tulkotas pēc Krilova (Muzikanti, Ērms un brilles u.c.). Kā Ruģēns cilda rakstāmas lietas, tā Mālberģis tintuli, ar ko Luters laidis velnam

294

pa pieri. To lieto skrīveri, kantoristi, baņķieri, diplomāti, dzejnieki.Nav cita trauka pasaulēNo tāda liela svaraKā kancelejas tintule,Kas mierā vald' un karāAr spēku visu pasauliNo valdnieka pultas,Ka pavalstnieki mierīgiVar dusēt savās gultās.Mālberģis gan iepin savā dzejā arī latviešu m i t o l o ģ i s k ā s b ū tn e s, runā par nārām,

Līgu, Zemes māti u.c.; bet par .pielūdzamām viņš senatnes dievības nenostāda, daudzkārt cildinādams kristīgas ticības ideālus, kā to redzam arī Staburagā un Liesmā. Jerzikā dzīvojuši latvieši, ko tumsības māņos turējis krīvs ar vaiduļu, pesteļu bariem un mānījis ar spokiem un ērmotiem gariem. Par sējēju gada laikos dzejodams, Mālberģis saka, ka tēvu tēviem bijis Pergrūbis, kas sargājis sējumus, un tad piemetina:

Dievs vienīgais mums esi Tu, Kas sargā mūsu sējumu.L i r i k ā Mālberģis devis paraugus, kam skaidra, sirsnīga noskaņa. Viņš dziļi izjūt

mīlestības un dzīves traģiku, nerimstošas cīņas tieksmes un panākumus. Pavasaris sēj dārgu sēklu, ko vasara izaudzē un rudens kopj; bet, atnākot ziemai baltām sniega kājām, zūd dzīvība visām rožu cerībām. Tikai sapņu atmiņās zied pastāvīga laime. «Bāl ar laiku rožu vaigi, Bāl ar' rožu kopējas». (Cerību laikmetos.) Nebēdādams par nāves briesmām, zvejnieks dodas jūrā mazā laiviņā (Cīnīšanās). Nieka ūdens lāses, nemitīgi uz klinti krizdamas, izgrauž tanī robus; tā vājš spēks, bez mitēšanās strādādams, padara lielus darbus (Nespēka vara). Uz jautājumu, vai kapā guldītie kādreiz celsies godībā, kapu pīšļi un vaiņagi nedod nekādas atbildes; jāapmierinās ar to, kas dzīvots: ja mūžā kas labs padarīts, nav, kapa pulkstenim zvanot, sirdij jānotrīc.

Mālberģis laidis klajā arī Bēru dziesmas (1892). Tām dzejas vērtības maz.No Mālberģa prozas rakstiem pieminams viņa stāsts P l a t ā Ē n a, kas iespiests Austrumā

(1885). Tā ir raksturīga un labi zīmēta klaušu aina. Kā visuvarenais rīkojas lielās Ainavas muižas disponents Grols, kura priekšā lokās visi muižas vagari. Viņš ir vīrs, no kura platās ēnas vien bēg jau katrs ainavietis kā no briesmīga pūķa. Viņš nosaka klaušus, uzliek sodus, pavēl zemniekus kapāt līdz asinīm, nodarbojas ar saprecināšanu. Ja pie viņa aicina Annu, tad tā ienāk ne kā padevīga kalpone, bet «kā drusku vairāk kas». Viņš tai gādā vīru un mājas, dod arī līdzi inventāru. Kāzu godā viņam pirmā vieta; tur viņš izrādās par labu dievvārdu pratēju un veiklu dejotāju.

L i t e r a t ū r a: Fr. Mālberģa Raksti, Rīgā 1925. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Fr. M., Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I, 273, Rīgā 1924. – T. Zeiferta Fr. NL, Izglīt. Min. Mēnešraksts, 1924, I, 51.

4. TAUTISKĀ DZEJA

Tas viss, kas tautā bija pa gadu gadiem krājies, kā jūtu ietvērums dziesmu veidā, deva pamatu latviešu lirikas turpmākajai attīstībai. Ja latvieši jau nu gadu simteņiem saņēma jaunus ierosinājumus un pa daļai izteiksmi savai jūtu dzīvei no grāmatām, tad lirikas attīstība ārpus grāmatniecības vairs nebija domājama. No otras puses, tautas atmiņā bez rakstu palīdzības uzglabātās dziesmas izrādījās tik dzīvas, pacēlās klaji visu priekšā tik daiļas un spēcīgas, ka tās, uz priekšu ejot, nu vairs nebija pametamas pie ma1as. Tas īpaši vēl arī tāpēc nebija iespējams, ka tās nebija šķiramas no tās dziņas, kas jo dienas, jo vairāk noskaidrojās par radošo progresa nesēju, – no nacionālisma. Šis ienesa jaunu elementu latviešu dzejā arī jau tad, kad vēl nedomāja par tautas dzejas atdzimšanu, un paliek joprojām par tās latviešu mākslas dzejas galveno iezīmi, kas latviešu apzinīgās inteliģences darināta.

Līdz ar to, ka nacionālisma jūtas izsakās latviešu dzejā, nodibinās latviešu tautiskā dzeja. Tā arī apvieno visus tautas atmodas laikmeta latviešu dzejniekus, kas apzinīgi pieda1ās pie latviešu tautiskajiem centieniem. Tautiskā ideja ir tā, ko viņi sludina, kas viņus sajūsmina.

295

Latviešiem ir sava kultūra, sava vēsture, sava pagātne un nākotne – to pauda līdz ar citiem 1atviešu censoņiem viņu dziesminieki. Ar nešaubīgu pārliecību un neapslāpējamu sajūsmu to sludina Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Brīvzemnieks, arī Zvaigznīte, Ruģēns, Mālberģis. Šie ir p i r m i e  n a c i o n ā l ā s  i d e j a s  s l u d i n ā t ā j i   dzejā. Šiem dzejniekiem pievienojas citi, kam dzejas programma nav gluži tā pati, kas tautisko ideju centās ietēlot savā dzejā visā pilnībā un visos sīkumos, kas, šai ziņā dziļumos iedami, citādi savas dzejas robežas sašaurināja. Tautiskā ideja vada visus tos, kas karstā mīlestībā uz savu tautu uzņēmās viņas labā visgrūtākos uzdevumus un bija gatavi nest katru upuri. Šai ziņā viņi stāv kopā ne tikai ar tiem, kas kā dzejnieki no viņiem atšķīrās, bet arī ar tiem, kas nemaz dzejnieki nebija.

Par latviešiem, kas šādu tautas mīlestību apliecināja, kas ar visu sirdi pieķērās tautiskajiem centieniem un kas tanī laikā tika saukti par jaunlatviešiem, Pumpurs raksta šādi: Viņu liktenis ir gandrīz vispārīgi vienāds. Bez mantas un pārtīkas, jā, daudzreiz bez vietas un maizes tiem bija jāklīst apkārt. Pie dzīves vietām un amatiem tos nepielaiž. Ar grūtu sirdi viņi atstāja savu mīļoto dzimteni un devās svešumā, tālā Iekškrievijā sev pārtiku meklēdami, pa daļai arī zinātnes mācīdamies, pie kurām dzimtenē tāpat bija grūta pietikšana. Tur tālā svešumā tie ilgojās pēc dzimtenes; tie rakstīja laikrakstos rakstus, vēstules un dziesmas, kurās tie simtu simtās labas dienas sūtīja tēvijai; tie sveicināja Daugavu, Gauju, upīti un kalniņu mīļā dzimtenē un paskubināja tautu uz vienprātību censties uz priekšu.»

Līdzīgi liecina Kronvalda Atis (vēstulē Gailītim–Gaidulim). «Tiesa gan, mūsu stāvoklis ir nastu un skumjību pilns. Bet nepiemirsīsim, ka tas ir darbs, pie kā arī mēs pieķērušies, nekur un nekad nav bijis viegli izdarāms, kamēr tautu nicinātājiem un izdeldētājiem jeb kā viņi sevī pašus izlielīdamies saka: tautu aplaimotājiem lieliska vara rokās. Mūsu spēkā tas nebūt nestāv to citādi iegrozīt. Savu darbu nešaubīgi strādādami, spējam turpretim sagatavot jo stiprākus un spēcīgākus cīnītājus priekš savas tautas. Tādēļ visa mūsu vērība sevišķi uz to griežama, caur ko savas tautas attīstīšanos spētum pēc tagadējiem apstākļiem pašķirt. Un savu darāmo drusciņ pašķirt, to jau spējam gan daudz maz. Še lai meklējam tos ziedus un augļus, kas mūsu gaitu rūgtumu atsaldina; jo citādi mēs drīzumā apkūstam. Tā pārliecība, ka mēs varam gan savas tautas attīstīšanos daudz maz pašķirt, manim visgrūtākos dzīves brīžos par atbalstu derējusi. Ja viņas man trūktu, tad es to nemaz neuzdrīkstētos, savu paša ar tautas likteni kopā saistīt.

Tautiskā dzeja atrod  s a v a  l a i k a  i d e ā l o s  c e n t i e n o s  savu īsto spēka un sajūsmas avotu, savu sevišķo nozīmi. Ja pašiem pirmajiem tautas darbiniekiem bija jānoliek kokle un jāķeras pie cīņas ieročiem un darba rīkiem, lai aizstāvētu un apkoptu tautas zemi, tad dažus gadus vēlāk, kad pie tautas pacelšanas un apgaismošanas darba bija saradušies vairāki vienkārši cilvēki, nedzejnieki, dažādu arodu pratēji, kas godīgi apzinājās savu pienākumu pret tautu un to kārtīgi darīja, kad arī masas arvienu vairāk modās un saskatīja tālākus mērķus, še bija pamats un vieta patriotiskai dzejai, kas lai pelēkajā darbā ienestu savu uguni. Dzejnieks še tikpat nepieciešams kā darba tehniskais pratējs un organizētājs. Še redzama tautiskās dzejas sabiedriskā nozīme.

Būdama noteiktā lomā, tautiskā dzeja norobežojās no pārējās. Dzejā allaž cildināts vispārcilvēciskais vai arī šauri individuālās jūtas tai mazāk svarīgas. Tās vai nu paliek neaiztiktas, vai pie tām pakavējas garāmejot, jeb vai arī tanīs ienes n a c i o n ā l o s m o t ī v u s. Auseklim ir kalni un upes, pavasaris un debesu mākoņi tautiskās domas paudēji. Viņa latvju tautas meitens cilda tautu dēlu, kas ir latvietis un karsti mīlē tēviju. Savās robežās ir tautiskā dzeja dzīvības un spēka pilna. Tā paceļas ar savu tautas mīlestības apstaroto ideju pāri visam, ko tanī laikā dzied un sacerē.

Ja šī dzeja nodevusies sava laika uzdevumiem, tad tas nenozīmē, ka tās vērtība aprobežojas tikai ar viņa laiku. Ideāli, par kuriem tā nācijas norādītās robežās sajūsminās, nepieder tikai viņam laikam. Tie ir taisnības, patiesības, cilvēkmīlestības, gara gaismas

296

mūžam neizdzēšamie spīdekļi, uz ko labākie gari visos laikos meklējuši ceļu. Kamēr tie skaidri stāvēja tautiskajiem dzejniekiem priekšā, viņu dzejai neizdzēšams mirdzums. Kad tie sāka zust no acīm, tā nobālēja.

Pie nacionālās idejas sludinātājiem pieder kā atsevišķa grupa t a u t a s d z e j a s a t j a u n o t ā j i. Ne tik vien jauna viņi gribēja ievest latviešu dzejā, kā no saviem vācu priekštečiem pārņemtajās mākslas dzejas tradīcijās ielikt nacionālo ideju. Viņi gribēja radīt pavisam jaunu dzeju, kas pilnīgi atšķiras no parastās, latviešiem līdz tam pazīstamās mākslas dzejas. Par vienīgo paraugu viņiem derēja tautas dzeja. To vajadzēja ne vien pazīt, bet tai vajadzēja atdzimt; tautas dzejas formās un tradīcijās bija lejams nacionālo ideju saturs. Gribēja panākt t a u t a s d z e j a s r en e s a n s i. Jaunajai dzejai bija jāatšķiras no agrākās pēc vielas, pēc formas, pēc pasaules uzskata.

Vielu tautas dzejas renesanses dzejnieki ņēma no latviešu mitoloģijas, vēstures, teikām un dzīves. – Latviešu m i t o l o ģ i j a, kas dibinās uz patiesiem tautas ticējumiem, vēl nebija izpētīta. Par latviešu mitoloģiju uzlūkoja no hronikām smeltās ziņas par leišu–latviešu dieviem un kultu. Vidus punktā tai stāv Rāmavas (Romnoves) svētnīca ar mūžam zaļojošo ozolu, kura zaros nostatīti trīs dievu tēli: Pērkona, Potrimpa un Pīkola. Ticības lietas vada krīvi, kuru augstākais priekšnieks ir krīvu krīvs jeb krīvaitis. Kaut gan tautas ticējumos un gara mantās šādai mitoloģijai nav nekāda pamata un arī zinātniski tā vēlāk pierādīta par nedibinātu, tomēr tautiskie dzejnieki par to sajūsminājās un to iztēloja cildenā dzejā. Pie minētajiem pievienojās vēl desmitiem dievu tēlu, ko tauta nekad nav pazinusi. Inteliģence to, īpaši renesanses dzejnieku apskaidrojumā, tomēr uzskatīja un sajuta par latviešu mitoloģiju. – Arī latviešu v ē s t u r e vēl bija maz izpētīta. Latviešus domāja atnākušus no austrumiem, no Indijas. Tur latviešiem bijis savs valdnieks, sava iekārta, sava kultūra; uz rietumiem klīzdami, viņi visu zaudējuši. Arī šādām domām nav nekāda patiesa pamata. Par latviešu varoņiem tika apdziedāti citu tautu virsaiši, tā, piem., lībietis Imanta (patiesībā Imauta); nelatviskiem nosaukumiem senatnes pētījumos deva latvisku nokrāsu, tā, piem., dziedāja par Hīna (vāc. Hune) kapu. Arī še izmantoja hronikas, viņu ziņas pa reizai pārgrozot: tā Beverīnas vācu priesteris, no kura dziedāšanas igauņi pārtrauc karot, top par latviešu vaideloti. – Sekmīgi izmantoja tautas teikas. Arī še ir piemaisījumi, kas tautā nav bijuši, piem., teikā par Naulu. No teikām ņemtā viela tika vesta sakarā ar vēsturiskiem gadījumiem un paplašināta ar fantāzijas tēliem, tā, piem., Lāčplēsi. Ir tomēr sastopami arī tieši teiku dzejiski pārtēlojumi; tādi ir Daugavas racēji, Čūsku tēvs Zalktis (Ausekļa). – No latviešu dzīves izcēla to, kas izaicina uz cīņu: grūtības, ciešanas, tautas brīvības aprobežojumus, vai arī to, kur nomanāmi jaunas dzīves pasākumi. Daugavas laivinieks apņemas tikt par jūrnieku; kamēr ārā plosās putenis, jaunavas dzied klavieru pavadījumā tautas dziesmas.

F o r m u tautiskie dzejnieki centās aizgūt no latviešu tautas dziesmām; viņi gribēja mākslas dzejā ievest tautas dziesmu pantmēru. Dažiem viņu sacerējumiem ir patiesi tautas dziesmu skaņa, tā dzejoļiem Stāsti manim, Daugaviņa (Pumpura), Salaciņa, svētmeitiņa (Ausekļa). Tomēr nevienā viņu dzejolī nav tautas dziesmu pantmērs izturēts viscaur īsts. Tautas dziesmu pantmēra neatlaižamā cezūra nav vietām ievērota (Gauja, jel ne//cieti klus). Izzūdoši īsās un vieglās ceturtās zilbes vietā pirms cenzūras un rindas beigās stāv dažreiz vēl nu vesels vārds (Vai tā drīz jau liela būs), vai divskanis (Klusi riņķo //ritenīši), vai garš patskanis– (Lēni tekā//kumeliņi). Ja dipodijā atkritusi nost ceturtā zilbe un iekususi trešajā, kura tādā gadījumā tautas dziesmās ir vienmēr gara, tautiskajā dzejā tā dažreiz ir īsa (Pērkon–tēva//ozoli). Lielā mērā renesanses dzejnieki mēģināja no tautas dziesmām aizgūt vārdus, vārdu formas (tā pamazināmos vārdos), epitetus, salīdzinājumu veidu, gleznas.

P a s a u l e s u z s k a t ā tautiskā dzeja pieslēdzas cieši dabai, tādā kārtā atšķirdamās no kristīgajā baznīcā sludinātās mācības. Dieva atziņa nav saņemama tikai augstās skolās, bet dabā; Dieva vārdi nav lasāmi tikai Bībelē, dzirdami no kanceles, bet tie uguns rakstiem zīmēti

297

Dieva pasaulē; Dieva mājoklis nav aiz zvaigznēm, bet šepat mūsu apkārtnē. Daba ir liela, svēta grāmata; viņa ir dievnams. Ja ceļā uz baznīcu apstājas priedājā un tur saņem iespaidus no strauta ūdens mūzikas, no putnu kora dziesmām, no zilās debess velves, no gaismas staru izēnotajām altārbildēm, tad vairs netiek tālāk un turpat lūgšanā jāsaliek kopā rokas. Pumpura un Ausekļa ideālie cilvēki (Dugais, Sirdsvaldis) neiet baznīcā; daba viņiem sniedz visu. Nav atsevišķa gara; tas «ir saistīts pie vielas, pie miesas, bez kā tas nav nedz domājams, nedz nojēdzams». Visa daba ir dzīva; viņas spēki un parādības veidojas par dieviem. Renesanses dzejā no vienas vietas sastopamie sentēvu dievi nav vienmēr hroniku vai atmestas mitoloģijas tēli. Tie pa labai daļai joprojām parādās un dzīvo dabā, no kuras tie nav šķirami; tikai jāprot tos ieraudzīt, tā kā mūsu sentēvi to pratuši. Tautiskie dzejnieki nav vienīgi mitoloģijas saņēmēji, bet arī mitoloģijas radītāji. Viņu dievu tēli ir pa daļai personificētas dabas parādības, pa daļai tie uzskatāmi par izjustiem dzejas simboliem.

Latviešu tautiskā dzeja dažkārt dēvēta par r o m a n t i k u. Uz to devuši iemeslu tās spilgtie, no ikdienišķības nošķirtie fantāzijas tēli, iesilums par senatni, par tautas dzeju, par tautību. Tomēr tās dziļākā būtība nesaskan ar to jēdzienu, kas literatūrvēsturē, sevišķi vācu, nodibinājies par romantiku. Pēdējā pieķeras sapņu pasaulei, aizgriezdamās no īstenības, uzmeklē viduslaikus un katoļu baznīcu, atstājot tagadni, neierāda nekādu lomu prāta apgaismošanai, uzsver katra cilvēka personīgo es un atsevišķās tiesības, dzenas pēc universālas dzejas. Turpretī latviešu tautiskie dzejnieki patur vienmēr acīs īsteno, reālo dzīvi, pilnīgi aizgriežas projām no viduslaiku pasaules un kristīgās baznīcas, skubina uz prāta izkopšanu un domāšanu, prasa no katra apzinīga latvieša, lai tas, no sevis atsacīdamies, nododas ideāliem centieniem tautas labā, no katra latviešu dzejnieka, lai tas, nepieķerdamies svešu ļaužu dzejai, dzied tēvu dziesmu. Arī tautiskie dzejnieki paši nekad nav apzīmējuši savu dzeju par romantiku, bet to allaž dēvējuši par tautas, tautisku. Latviešu tautiskā dzeja nesaskan art ar to romantikas jēdzienu, kāds tas apzīmēts visjaunākajā vācu literatūrā. Pēc tā romantiskais fenomens parādās kā intuīcija, kas atzīst bezgalīgo, kā griba, kas iekaro bezgalīgo, kā darbs, kas bezgalīgo pārņem mūsu norobežotā pasaulē par kaut ko esošu, par mākslas darbu augstākā nozīmē (Gaehde, D. Wesen des Romantischen, Lit. Echo XIV, 838). Ne pēc bezgalīgā tiecas latviešu renesanses dzejnieki, arī ne pēc individuālā, bet pēc nacionālā.

Nacionālo ideju sludinātāju dzeja ir tas jaunais un izšķirošais elements, ko tautas atmodas laikmets latviešu dzejas attīstībā ienes. Kā ietver sevī mostošās tautas jūtu un nojausmu izteiksmi. Tai pievienojas visi labākie dzejnieki. Tāpat tautas dzejas renesanses skaņas dzirdamas šai laikmetā vairāk dziesminieku darbos. Bet par īstajiem, konsekventajiem tautas dzejas atjaunotājiem uzskatāmi Pumpurs un Auseklis. Pēc dabas spilgti viens no otra atšķirdamies, viņi katrs par sevi darbojas pilnīgi tai pašā virzienā, tā ka rakstniecības vēsturē viņu vārdi stāv vienmēr viens otram blakus.

5. PUMPURS

Bija Latvijā viens otrs apgabals, kur latvju senatnes tradīcijas uzglabājušās vairāk nekā citur. Pa1aikam tās ir malienas, kas stāv atstatu no lielākiem kultūras centriem. Īstās tautas tradīcijas še tomēr zināmā mērā dabūjušas piemaisījumus no tuvajām kaimiņu tautām. Kāds apgabals pašā Latvijas vidū, kur kā uz salas uzglabājušās senās ierašas un gara mantas, uzejams Lielvārdes draudzē. Pie tās pieder Lieljumpravas pagasts, no kura kāda daļa atrodas Daugavas kreisajā krastā, Kurzemes pusē. Tanī bija 19. gadu simteņa vidū pusmuiža, dzirnavas, divi krogi, 23 zemnieku un 3 mežsargu mājas. Šejienes iedzīvotāji atšķirti tāpat no apkārtējiem pagastiem, kā ar Daugavu arī no citiem pagasta ļaudīm Vidzemē. Tie ieda1ās daugaviešos, kuru mājas guļ rindā uz Daugavas krasta, un mežiniekos, kas dzīvo pa lielajiem

298

muižas mežiem izkaisītās mājās. Šī lieljumpraviešu daļa runāja savā izloksnē, ģērbās savā apģērbā. Apgabals bija pielīdzināms mazai brīvvalstij, kuras iemītnieki apzinīgi lepojās ar savām savādībām. Viņu vidū pastāvēja vecu vecā ticība, tēvu tēvu tikumi, valdīja burvji, labdari, raganas, pūšļotāji.

Šai Lieljumpravas pagasta daļā piedzima Andrejs Pumpurs 22. (10.) sept. 1841. g. Viņa tēvs toreiz dzīvoja Ķeirānu meža mājiņā un gāja muižā par vīndedzi. No Ķeirāniem tēvs pāriet uz Dīriķu mājām par saimnieku gadu pēc Andreja dzimšanas. Šais mājās Pumpurs pavada savu bērnību. Pie vecākiem būdams, viņš dabū padzīvot vēl arī citās mājās (Kraukās, Lāčplēšos). Vispār Pumpurs no pašas bērnības nav pieaudzis pie vienas vietas. Radi un tuvinieki viņam izkaisīti pa visu plašo jumpraviešu novadu, arī pa Vidzemes daļu; dzīves vietu mainot, Pumpuru dzimta allaž pāriet no vieniem radiem pie otriem.

Pumpura t ē v s Indriķis ir lieljumpraviešu Vidzemes puses Langmaņu māju turīga saimnieka dēls, kam vecāki mazam miruši. Mājas saņēmis vecākais brālis, kas tās līdz ar visu mantību pa kādiem gadiem izputinājis. Indriķi uzaudzinājusi viņa mātes radiniece, Jauntīrumnieku saimniece Kurzemes pusē, Viņš apprecējis Krauku saimnieka meitu Līzi. Pēc trim gadiem tai dzimis dēls, vēlākais dzejnieks Andrejs Pumpurs. Tēvs bijis diezgan stingrs. Viņš liedzis Andrejam iet uz Daugavmalu, kur ik dienas salasījušies cūkt; gani un citi puikas vēžot, rotaļāties, noskatities, kā laivinieki smagās laivas dzen uz augšu pret Kazamačkas strāvu. Māte dažreiz art Andreju palaidusi uz Daugavmalu. – Pumpura m ā t e Līze cēlusies no baltkrieva, vārdā Koža, kas atnācis uz šejieni no Krāslavas un dibinājis Krauku mājas. Viņa dēls ir Pumpura mātes tēvs. Mātes tēva māsu, Kožas meitu, dēvē par M i j o m ā t i, kas bijusī tālu izslavēta ārste un labdare. Viņa pieredzējusi kara un mēra, poļu un zviedru laikus un par tiem daudz stāstījusi, izpušķodama savus nostāstus ar daudz dīvainām teikām, parunām un tautas dziesmām. Pumpurs garos ziemas vakaros allaž viņā noklausījies un veltījis viņai dzejoli Teiku vācelīte. – No bērnības pazinām Pumpuram palicis prātā kaimiņu saimnieks D u g a i s, agrākais muižas pikieris, stiprs un dūšīgs, izdaudzināts par lielu burvi, kas nav gājis baznīcā, ne arī lasījis grāmatas un lūdzis Dievu, tomēr trūkumcietējiem labprāt palīdzējis. – Citādas dabas bijis vecais P u i g a, ne burvis, ne labdaris, bet gan liels teiku un stāstu zinātājs un grāmatnieks, kam arī burvji nekā nav varējuši padarīt. Viņam bijis daudz grāmatu gan latviešu, gan vācu valodā. Viņš zinājis daudz stāstīt no vēstures un vecām grāmatām, arī daudz tradīciju, tā teikas par Lielvārdes veco pili, ko Pumpurs pa daļai izlietojis Lāčplēsī.

Māju mācības, lasīšanu un katķismu Pumpurs tik sekmīgi piesavinājies, ka mācītājs viņu ieskaitīja to triju pagasta bērnu starpā, kas sūtāmi draudzes skolā. Pumpurs tad arī 1853, gadā aizgāja uz L i e l v ā r d e s d r a u d z e s s k o l u un tur mācījās līdz 1856. gadam tā sauktajā vācu klasē kopā ar dažādiem muižu amatnieku un ierēdņu bērniem. Tomēr arī latviešu valodai ierādīja skolotājs, Cimzes audzēknis, pienācīgu vietu. Šai laikā, Krimas karam norisinoties, skolnieki ne vien noskatījās cauri ejošos kara pulkos, bet arī nodarbojās ar kara rotaļām. Pumpurs beidza skolu kā pirmais skolnieks.

Šī nu arī bija visa viņa skola. Neražas dēļ Dīriķu mājas atstājis un pie savas māsas vīra Krauku mājās piemeties, tēvs vairs nevarēja savu dēlu tālāk skolā sūtīt. Gribēdams mācības turpināt, Andrejs griezās pēc padoma pie Lielvārdes mācītāja Krona (Croon). Bet šis viņu, priekšā izrēķinādams, cik augstāka izglītība izmaksātu, cieši noraidīja, lai iet uz mājām un apmierinās ar panākto.

Pumpurs nu ķērās p i e z e m e s d a r b i e m, vaļas brīžos savas zināšanas no grāmatām papildinādams. Kad tēvs ziemu (1856) aizgāja uz Mirabeles muižu leišos par vīndedzi, tad Andrejs viņam gāja līdzi un iepazinās še ar leišu dzīvi un ierašām. Pavasarī (1857), tēvam uz Lāčplēša mājām pie brāļa pārejot, Pumpurs ņēma atkal pilnā mērā dalību pie visiem māju un muižu darbiem, starp kuriem minami īpaši divi: muižas riju kulšana un plostu laišana pa

299

Daugavu.Jau pēc gada, 1858. g. pavasarī, Pumpurs piestājās par m ā c e k l i p i e m ē r n i e k a

Rembates muižā. Vasarā viņš gāja par mērnieka puisi un ziemā strādāja pie muižas ga1dnieka. Mērnieka darbus strādādams, Pumpurs pabija kādu laiku dažādās vietās Vidzemē: Ogres muižā, Jumurdā, Katrinā, Ērgļos, Taurupē, Cirstos, Vec– un Jaunpiebalgā, Leimaņu muižā. Visilgāk (1867–1872) viņš uzturējās V e c p i e b a l g ā un nāca še sakarā ar dažiem plašāk pazīstamiem tautiešiem: brāļiem Kaudzīšiem, Pilsātnieku (dziesmas Ozoli vēl Baltijā sacerētāju), Stērstu Andreju, dakteri Jurjānu (Alunāna un Valdemāra studiju biedru). No šiem vīriem sastādījās ne1iels literārisku vakarnieku pulciņš. Še Pumpurs cēla priekšā savus darbus. Šai laikā viņš laida Baltijas Vēstnesī klajā dažus dzejoļus, ar kuriem tika vispār pazīstams un slavens. Zaļoksnības gados stāvēdams, viņš bija skaists cilvēks: «glītu, vidēju augumu, sapņainām, zilām acīm, gaišiem matiem un gaišu bārdu» (Kaudzītes M.).

Ka Pumpuram Piebalgā bijuši arī nepatīkami piedzīvojumi, redzams no satīras Ir u r b u v a l s t s, kas iespiesta atsevišķi 1870. g. Pa mežu staigādams, autors uziet šķūni, tanī lielu katlu, kam apkārt burves, pūces, sikspārņi, rupuči. Pie katla ragana vāra ļurbām putru.

Kad tie no putras piestrebjas, Tad prieks, kā visi ļurbojas.Putru aiznes uz ļurbu māju, kur ļurbu vidū parādās viņu virsnieks. Tas apsola visādus

labumus: ierīkot ļurbu skolu, baznīcu, izdot ļurbu avīzes. Tikai tie jānīd, kas pie ļurbām nepieder; ja viņus izdeldēšot, tad ļurbām piederēšot tā zeme. Viņu virsnieks pacienā, sevi slavēdams, katru dienu ļurbas ar elles putru. Ar to viņš sagroza ļurbām galvas.

Kas vakar visai noļurbots, Tiek šodien kardinālis; Bet rītā atkal pārļurbots Vissliktais ļurbu brālis.

Autors uzaicina biedroties, lai varētu turēties ļurbām pretī. Vissekmīgākais ierocis šai cīņā gaisma. – Satīrai maz literāriskas vērtības. Raganu rīcība ap katlu atgādina Velna bedri Lāčplēsī.

No Vecpiebalgas Pumpurs aizgāja uz Jumurdu par muiž– un mežkungu. 1874. g. viņš pārcēlās u z R ī g u par Tomsona mākslīgo mēslu fabrikas pārvaldnieku un par līdzstrādnieku pie viņa dibinātā laikraksta Darba un zemkopības grāmatas Vārpas. Še viņš nāca tuvos sakaros ar Ausekli, kas bija pieņemts par skolotāju Tomsona fabrikas skolai. Tomsona uzņēmumiem drīz vien izbeidzoties, Pumpurs palika bez vietas. Viņš kopā ar Dīriķi 1875. g. atvēra grāmatu pārdotavu. Bet arī tādā kārtā viņš nespēja iegūt nepieciešamos uztura līdzekļus. Patlaban viņš bija apprecējies un atradās gluži kritiskā stāvoklī.

Pumpurs tagad spēra ārkārtēju soli. Nevienam nekā nesacīdams, jauno sieviņu un dēliņu pamezdams, viņš 1876. g. 6. augustā a t s t ā j a R ī g u un ar mazu somiņu rokā un pārdesmit rubļiem kabatā devās uz Stopiņu dzelzceļa staciju, kur iesēdās vilcienā un brauca uz Maskavu.

Par savu izbraukumu no Latvijas Pumpurs tā raksta;«Trešās klases vagonā iekāpis, skatījos pa logu: neviena pazīstama; neviena roka

nesniedzās man ardievu teikt; neviena cepure nepacēlās, neviens lakatiņš nepavedinājās... Trešais zvans, skarbais lokomotīves svilpiens un – garais vilciens rit uz priekšu, lēnī, tad ātrāk un ātrāk, līdz suta kumeļš pūzdams, šņākdams pie zemas savā pilnā skriešanā, un Daugavas krasti, pazīstamās muižas un mājas, pakalni un lejas skrien gar acīm, gar vagona logiem garām, liekas, it kā es pats stāvētu uz vietas, bet Latvijas āres, pakalni un gravas bēg no manis projām un tālumā ietinas kā miglainās segās. – Vai tiešām Latvijas āres paliks priekš manis aizslēgtas uz mūžu? Tā domāju un, pāris asaru aizturēdams, nosēdos uz vagona sola.»

M a s k a v ā Pumpurs uzmeklēja Brīvzemnieku. Viņi apspriedās, ko darīt. Izmēģinājies pie galdnieka, vēl arī citur pēc nodarbošanās izstaigājies, Pumpurs pieteicās pie Slāvu komitejas priekšnieka Aksakova, lai viņu ieskaitītu cīņā pret turkiem sūtāmos savvaļnieku

300

pulkos, kas iet palīgā serbiem.Pie Aksakova Pumpurs aizgāja kopā ar Brīvzemnieku. Satikšanos ar Aksakovu Pumpurs

apraksta šā: «Pēc pieteikšanās tikām drīzi no šveicara ievesti lielā greznā dzīvokli un ielaist kādā istabā, kur pie liela rakstāmgalda, apkrauta ar dažādām grāmatām un papīriem, sēdēja divi kungi, viens no tiem bija Aksakovs, otrs viņa draugs un darba biedris Katkovs. Aksakovs piecēlās un krievu valodā, laipni jautāja pēc mūsu vajadzības; Br. kungs tāpat krieviski atbildēja un, uz šie manī norādīdams, teica, ka esot viņam pazīstams tautietis, latvietis no Rīgas, kurš vēloties ar Krievijas volontāriem līdzi dalību ņemt pie serbu tautas brīvības kara. Aksakovs toreiz varēja būt ap 50 gadu vecs; viņš bija pārāk kā vidēja auguma, plecīgs vīrs, ar pilnu bārzdu un kupliem gariem matiem, īsts slāvu tips. Ar savām tumšzilajām un dziļajām acīm tas mani cieši uzlūkoja, tad, uz Katkovu pagriezies, teica: Rau, šis jau ir trešais latvietis, kurš kā savvaļnieks uz Serbiju aiziet. Tiešām jāpriecājas, ka arī mūsu latvieši simpatizē slāviem. Tad nu Aksakovs vaicāja Pumpuram, vai viņš no sirds pārliecināts, ka labas lietas dēļ viņš iet uz Serbiju. P. saka: «Ja agrāk vēl būtu šaubījies, tad, šo tautas vīru uzlūkojot, man visas šaubas izzuda, un es droši atteicu: jā.»

Pumpuru pieņēma par topogrāfu, pieskaitot virsnieku šķirai. Dabūjis ceļa naudu (250 rubļus), viņš 1876. g. septembrī aizbrauca u z d i e n v i d i e m.

Serbu–turku karam 1877. g. beidzoties, viņš iestājās par vienkāršu kareivi kādā krievu kājnieku pulkā un pēc tam Odesas junkurskolā, kuru nobeidza 1878. g.

Tā kā Pumpurs dienvidu klimatu nevarēja labi panest, viņu 1880. g. pārcēla u z B a l t i j u kādā rezerves bataljonā, kas vēlāk izveidojās par Daugavgrīvas pulku. Še kalpodams, viņš uzturējās dažādās vietās: Rīgā, Slokā, Paņevežā, Cēsīs, Tērbatā, Dvinskā u.c. Viņš uzkalpoja līdz štābskapitāna činai, bet pēc kādiem gadiem vairs vecuma dēļ nevarēja palikt kara dienestā. Lai tiktu pie pilnas pensijas, viņu 1895. g. ieskaitīja Daugavpils intendantūras valdē par karaspēka mantu izvadātāju. Kā tādam viņam bija jāuzņemas ceļojumi pa Eiropas un Āzijas Krieviju, pa Tālajiem Austrumiem, Kluso un Indijas okeānu, Suecas kanālu.

Baltijā, pēdējos gados pa laikam īpaši Daugavpilī uzturēdamies, Pumpurs ņēma, kur vien varēja dabūt, dalību pie sabiedriskas dzīves. Daugavpilī nodibinājās latviešu saviesīga biedrība un kāds inteliģento latviešu pulciņš. Pie tā piederēja kooperators V. Siliņš, grāmattirgotājs A. Gulbis u.c. Pumpurs še bija rosīgs dalībnieks. Viņš skaita gadus, kad dabūs kroņa pensiju. Tad viņš nometīsies uz dzīvi kādā Baltijas stūrītī, varbūt Rīgas tuvumā. «Tad vēl ar sirmiem matiem uzklausīsim tautas balsi un domāsim un rakstīsim.»

Bet iznāca citādi. 1902. g. pavasarī būtu beigušies kalpojamie gadi. Bet 1901. g. rudenī Pumpurs, no Ķīnas Daugavpilī pārbraucis, stipri saslima ar aso reimatismu. No brauciena uz dienvidiem, lai dziedinātos, nekas neiznāca. Pabijis pāris nedēļas Ķemeros, viņš pārgāja uz Rīgas pilsētas slimnīcu, kur mira Jāņu vakarā, 23. jūnijā (pēc vecā st.) 1902. g. Viņu paglabāja Rīgas Jēzus kapos.

Pumpura d z e j a s d a r b i nodalās, tāpat kā viņa dzīve, divos laikmetos: viņa jaunības un viņa vēlākā dzejā.

Par viņa j a u n ī b a s d z e j u uzskatāma tā, kas sacerēta pirms viņa aizbraukuma no tēvijas uz Maskavu. No 1869. g. sāka parādīties daži viņa dzejoļi Baltijas Vēstnesī ar parakstu –rs. Pirmais no tiem bija Hīna kaps (B. V. 8. nrā), turpmākais – Austrums (11. nrā). Tie tūliņ vērsa uz sevi vispārēju vērību. Tos lasīja, meklēt meklēja, mācījās no galvas. Še bija īsts dzejnieks, kas izsacīja jūtas, kādas bija aizņēmušas latviešu inteliģenci. Šķita uzceļamies tautas dzeja atjaunotā veidā. Spožu tautas senatni tēlodama, tā ietvēra sevī visu to, ko patlaban pārdzīvoja pie tautiskās apziņas nākušie latvieši. Pie tādiem panākumiem tiek Pumpurs, ne meklēdams vai gudrodams, bet vienīgi savai sajūsmai dodams izteiksmi. Viņš uzturas tautas vidū, kam viņas pagātne vēl dzīva, satiekas dienu dienā ar tautas locekļiem, kas sajūsmināti par tautas nākotnes ideāliem. Staigājot pa Vidzemi, dzird visur dziesmas, pie

301

kurām jāņem aktīva dalība, arī no sevis pa pantam, pa dziesmai klāt piemetot. Vaļas brīžos, viesībās rīko rotaļas, apdziedāšanos, humoristiskus priekšnesumus. Tas aizrauj, lai dzīvotu un radītu līdzi.

Pašā vasaras kuplumā svinamas Vecpiebalgā kādā no visievērojamākajām dzimtām kāzas. Kā mērnieku un omulīgas jautrības veicinātāju uz tām ielūdza arī Pumpuru. Par ciema kukuli viņš nesa sev līdzi kādu no savām dziesmām. Šoreiz tā b i j a S t ā s t i m a n i m, D a u g a v i ņ a. Šī ir vispopulārākā Pumpura dziesma. Kādā ceļā tā pārgājusi tautā, par to pastāsta Kaudzītes Matīss. Kāzās šo dāvanu saņēma, īpaši jaunā paaudze, ar vislielāko dedzību un sirsnību. «Viņu dziedāja un dziedāja neskaitāmas reizes un bez gala kā ar īpašu aizgrābtību un beidzot lietoja par tekstu rotaļām un pat dziedamai dejas mūzikai dažādās melodijās. Pēc tam drīz šī pati dziesmiņa skanēja visā Piebalgas apgabalā gan godībās, gan laukos; iekam viņa parādījās Baltijas Vēstnesī 1869. gadā, tā bija pazīstama jau plaši Vidzemē.» Dzejnieka skats še, mīlestībā vizēdams, virzās uz Daugavu, uz Gauju, un katrs priekšmets, tēvijas upju krasti, viļņi, laivas, rozes, sevišķi zeltenes, noskaidrojas šai vizmā, kas pēdīgi apņem visu Latviju, kura līgavas rotā nostājas priekšā.

No dzejoļiem izlasāmi Pumpura c e n t i e n u m ē r ķ i. Dzejoli Tautai Pumpurs liek latviešiem pie sirds, ka viņiem jādomā s a v a s domas, jā, runā s a v a valoda, jādara s a v s darbs, jādzied s a v a dziesma. Dzejolī Mūsu tautas dziesmas (1870), kuru viņš uzlūko par pirmo sākumu latviešu tautiskās dzejas laukā, viņš izceļ tautas dziesmu burvīgi skaisto pasauli, kas aizrauj visus prātus, un skubina tās glabāt, kopt, turēt svētas, ņemt dzejā par paraugu. Dzejolī Meklēsim dziesmas viņš uzrāda, par ko dzied aizmirstajās tautas dziesmās: viena no trim Līgas kalnā sēdošām dievu meitām dzied par jūru un laivu, par jūrnieku dzīvi, otra par arklu zelta lemešiem, par zemkopju dzīvi, trešā par sauli, mēnesi un zvaigznēm. – Tautas v a r o ņ u g a r s top dzīvs dzejoļos: Hīna kaps, Galva ar trim šķēpiem, sevišķi dzejolī Imanta. Pēdējais tika par simbolu tautas nākotnes cerībām. Tautas i l g a s p ē c a u s t r u m i e m, kur toreiz meklēja latviešu tautas pirmatni, izskan dzejoļos Austrums, Austrums un Rietrums. Tautas l i k t e n i s tēlojas dziesmās Pastarīte, Bārenīte. Tautas skaistākie t e i k u t ē l i stājas priekšā dzejoļos Ziemeļa meita, Saules meita un dievu dēli. D a b a s d i e v i n ā j u m s, panteisms izsakās dzejoļos Mūsu Dievs, Svēts brīdis.

Pumpura jaunības laikmeta dzeju ceļ spēcīga sajūsma, kas nes pāri valodas un arī dzejas tehnikas grumbuļiem. Daudz vārdiem norautas galotnes (Un aizgrābs prāt' un sird'), dažiem nepareizs uzsvars (Tas viņas drīz sadzird). Atskaņas bieži vien neskaidras (gadā – galda, kalniem spārniem). Šādi grumbuļi tomēr nedara pa lielu lielai daļai Pumpura dzeju pa; nebaudāmu.

Pumpuru aizrāva tautas dziesmu veikli aizplūstošā skaņa un viņu melodijā viegli viļņojošās gleznas. Viņam izdevās uz savu kokli izķert līdzīgas skaņas un viņu viļņos izradīt līdzīgas gleznas. Turklāt viņam tā iepatikās dzejas m u z i k ā l a i s j a u k u m s, ka apņēmās tam par labu vēl vairāk darīt nekā tautas dziesmās: viņš pielika atskaņas. Un nu dažs pants un daža vesela dziesma dabūja, neskatoties uz misēkļiem valodā, tādu muzikālu jaukumu, ka aizkustināja vissmalkākās dvēseles stīgas (Mīļākai vakarā, Stāsti manim, Daugaviņa u.c.). Viss Pumpura dzejas daiļums muzikālu jūsmu nests. Viņš reti spēj prāta līdzekļiem dot saviem darbiem dzejas krāsu; kur šis darbojas, tur viņa kokle stāv klusu. Tādi panti ir dzejoļos Daugavas laivinieks, Tautiešiem svešumā; dzejolis Jauna, taču veca mācība, viss tāds. Tās pašas muzikālās jūsmas viņam liedz ķerties pie stāstāmas vielas stingri episkas apstrādāšanas. Kur viņš šādai vielai piegriežas, tur viņu tik daudz nepievelk (arī Lāčplēsi neizņemot) tēli un formas, kā spīdums un krāsas. Tādi krāsās mirdzoši gabali ir Dievu kāzas, Imanta. Viņam iznāk balādes, tātad ne stingri episks dzejas veids. (Sk. Teodora Mūsu taut. dzejas pamošanās, 15.)

Mirdzošu krāsu mīlestība aizņem Pumpuru kā salda mūzika un modina viņā muzikālas

302

melodijas un motīvus. Nekur nevarēja šī viņa īpašība atrast savai rosībai tik piemērotu vietu kā t e i k u s e n a t n ē. Viņš ķēries arī pie varoņu teikas apstrādāšanas Lāčplēša epā. Tomēr arī še nav varoņa raksturs, viņa darbi tie, kas viņu visvairāk pievelk, bet brīnišķas vietas un lietas, kas mirdz visādās krāsās. Tūliņ iesākumā viņš lasītājus ieved zilajā debesu velvē, Pērkona brīnišķā pilī, kur mājo mūžīga gaisma. Pērkona sirmajiem zirgiem caur segliem aust gaisma, caur iemauktiem lec saule; Potrimpam zirgi vaska dzeltenumā, kūlīšu rati zeltotiem stiebriņu spieķiem; Autriņam zvīņaini zirgi, zaļu niedru rati, sēdeklis taisīts no gliemežu vākiem; Līgo un Puškaitim ziedaini rati; spārnotiem zirgiem tie laižas pa varavīksnas vārtiem. Tās ir mirdzošas krāsas. Tās redzam arī, kad Pumpurs apraksta Staburadzes pili, Ziemeļa meitu, ledus pili, dimanta kalnu. Te Pumpurs paceļas tikpat kā spārnos un viegli, viegli aizlido uz dzejas zemi.

Bet, ja mitējas Pumpura muzikā1ā sajūsma, kas šķetinās melodijās un krāsās, tad Pumpuram dzejas nav. Viņam trūkst spējas mierīgi un uzskatāmi tēlot darbību, zīmēt raksturus, radīt plastiskas, savos norobežojumos noteiktas gleznas. Viņam vispār t r ū k s t d z e j n i e k a r u t ī n a s, kas apzinīgi izlieto mākslas līdzekļus un ar nodomu sasniedz zināmu iespaidu. Šīs rutīnas trūkums redzams arī tādos dzejoļos, kas radušies patiesā sajūsmā; tas parādās vārdu saīsinājumos, nepareizā uzsvarā un citādi. (Sk. Teodora Tautas rakstnieki, 83–84.)

Pumpura v ē l ā k a j a i d z e j a i nav vispār vairs tās vērtības, kas viņa agrākajai. Svešumā aizejot, viņa kokle noskaņojas. Dzīvā kopības sajūtā ar savu tautu viņš bija radījis, devis izteiksmi ne vien savai, bet arī savas apkārtnes sajūsmai; nu viņš bija izrauts no šī līdzradošā apvidus, un viņa dzejas avoti apsīkst. Viņam paliek atminas un viņa ideāli, kas viņam neļauj gluži apklust, dod viņa domām vienumēr zināmu spožumu, lai arī tikai reti paceļ īstas mākslas augstumā, un viņu skubina papildināt un noslēgt savu mūža darbu. Atmiņas un domas par tēviju viņu nodarbina svešumā; pie savu darbu nokārtojuma viņš ķeras, kad viņš atkal pārnācis dzimtenē.

Kad viņš nonāk s v e š u m ā, lielpilsētā Maskavā, viņš tūliņ attēlo savus iespaidus. «Kur pilsēta lepna mirdz greznumā, Kāds ceļotājs staigā pa ielām.» Bet drīz vien viņš novirza acis no torņu zelta, no apkārtnes spožuma, noiet vientuļā vietā un sapņo par tālo dzimteni, redz Daugavu, pie tās līgavu miršu kroni galvā, stājas ar viņu pie altāra, kur viņus salaulā. «Te – ceļotājs mostas un atkal sāk ciest.» – Pie Donavas viņš dzird dziedam serbu kareivjus par senatni, tautas varoņiem, «slavoņu» izkarojamo brīvību. Prozaiski viņš saka:

Arī vārdi starpā maisās,Kurus gandrīz saprotu;Lai gan ausis pirmreiz klausāsSerbu tautas valodu.

Viņā mostas jūtas, it kā viņam ar to visu būtu tuvs sakars, mostas domas, ka arī leišu–latviešu tautas minušas šos krastus, ka liktenis šīm agrāk vienā kopībā dzīvojošām tautām, slāviem, leišiem, latviešiem, atnesīs jaunu laiku brīvību.

Viņš seko visam, k a s L a t v i j ā n o t i e k, un to atzīmē. Tādā kārtā dažs viņa dzejas gabals atgādina rīmju hronikas. Jaunu gadu Odesā uzņemdams, viņš par latviešu dzīvi un centieniem notecējušā gadā sniedz dzejolī Jaunam gadam 1878. šādas ziņas: latvieši pie Melnās jūras kāvušies pašās karstākās ugunīs; latviešu kuģis pa Ziemeļu ledus jūru aizbraucis līdz tālajai Sibīrijai; latviešu jaunekļi studē lielajās Pēterburgas, Maskavas, Tērbatas augstskolās; latvieši izcīnījuši dalību Rīgas pilsētas valdē.

Svešumā viņu 1879. g. pārsteidz vēsts par viņa drauga un tuvākā centienu biedra A u s e k ļ a n ā v i, un viņš atmiņās pārdzīvo Lielvārdē, Ķeguma (Daugavas krāces) tuvumā, kopīgi pavadītos brīžus, kad viņu garā un darbos cēlās augšā uz jaunu dzīvi tautas dzeja, tautas teikas. Tas ir gabals no viņa un tautas gara vēstures.

Viņam sirds nesas aiziet vēl tālāk atpakaļ, b ē r n ī b ā, un no turienes izvērpināt savu mūža pavedienu. Viņš atceras (Teiku vācelīte, 1878) Mīļo māti, no kuras viņš rudens veļu vakaros

303

noklausījies daždažādas teikas, kas viņā pārvērtušās par lieliem, jaukiem sapņiem. No tiem viņš nav varējis atraisīties arī liels izaudzis, daudzkārt aizmirsdams savu tiešo pienākumu un no citiem saņemdams pārmetumus par vieglprātību. Bet viņš atradis apslēptu mantu, pēc kā citi velti meklējuši: tautisku dzeju. To saņemdami, cilvēki sapņotājam piedos par viņa maldībām un kļūdām.

A t k a l d z i m t e n ē būdams, viņš ņem dalību pie plašākiem tautas rīkojumiem un kopo savus darbus. Viņš sēž pie galda Otros, Trešos un Ceturtos (1880., 1888. un 1895. g.) dziesmu svētkos, kur dzied viņa sacerētās galda dziesmas. Tām, tāpat kā viņa agrākām, sevišķi Rīgas Latviešu biedrībai veltītām galda un svētku dziesmām, ir norobežots gadījuma raksturs bez plašākas nozīmes un paliekamas mākslas vērtības.

U z  T r e š a j i e m  d z i e s m u  s v ē t k i e m  1888. g. viņš noslēdza un izdeva savu epu Lāčplēsi, 1890. g. savu dzejoļu sakopojumu Tēvijā un svešumā. Laikā, kas bija gājis pāri pirmajām svaigajām tautības nojausmām, tās bija zināmā mērā skaņas no pagātnes. Šiem darbiem, kuros uzejama īsta, nenīkstama dzeja, bija arī sava vēsturiska nozīme, uz ko dzejnieks aizrādīja viņu priekšvārdos. Pumpurs, kas likās pilnīgi apklusis un no tautas acīm pazudis, atkal parādījās līdz ar teiku varoņiem sabiedrībā, kas arvienu vairāk piegriezās dienas uzdevumiem, atdzīvinādams interesi par tautas sendienām un atmodas laika pirmajiem sapņiem.

Ievērojamākais un plašākais no Pumpura dzejas darbiem ir viņa L ā č p l ē s i s. Tas ir eps, kas sacerēts uz tautas teikas pamata. Lielvārdes apgabalā noklausītā Lāčplēša teika stāsta par varoni, kas no lāča mātes mantojis lāča ausis un lielu spēku, iztīrījis apkārtni no plēsīgiem zvēriem, bijis par pārcēlāju pie Daugavas, kur, airiem salūstot, airējis plaukstām, kalpojis pie kāda kunga par puisi, ar lāčiem ardams, Velna dzirnavās kviešus maldams, nogrimušo pili uzceldams, milzi aizdzīdams, atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem, dabū kunga meitu par sievu un pēdīgi, cīnīdamies ar raganas dēlu, kas nocērt viņa ausis, kurās viņa spēks, kopā ar savu pretinieku iegāžas Daugavas atvarā.

Šo teiku Pumpurs saistījis kopā ar citām (par nogrimušo pili, par raganām, par Ziemeļmeitu, par apburto salu), ar notikumiem no vēstures, darbību pārceldams vācu atnākšanas laikā uz Baltiju, un ar izdomātiem gadījumiem. No teiku stiprinieka Pumpurs Lāčplēsi pārvērtis par vēsturisku varoni, kas aizsargā tēviju no ienaidniekiem. Tam blakām viņš nostāda personas no vēstures (Diterihu, Kaupu) un no fantāzijas tēlojumiem (Spīdalu, Laimdotu).

Gadījumi un tēli saistās ap galveno varoni par sakarīgu dzejas darbu. Lāčplēsis, dievu izredzēts par glābēju savai tautai, uzaug pie Lielvārža, kas viņu sūta uz Burtnieku pili mācīties gudrībās. Uzceldams gaismā nogrimušo pili un izcīnījies ar igauņiem, viņš iemanto Burtnieka meitas Laimdotas roku. Bet viņa ienaidnieki viņus izšķir, aizvezdami viņa līgavu uz Vāczemi, tā ka viņam, to meklējot, ilgi jāmaldās pa jūru, jāpieredz daudz briesmu un brīnumu, līdz viņš pārved Laimdotu dzimtenē, cīnās sekmīgi ar ienaidniekiem, bet dabū galu no tumšā bruņinieka.

Epa darbība attēlota 6 dziedājumos. Ievada dziedājumā vēsta par dievu sapulci, kur spriež par Baltijas likteni. Tālāk parādās kopā ar Lielvārdi Lāčplēsis, kurš nākošā dienā dodas uz Burtniekiem. Ceļā viņš iegriežas Aizkraukles pili, kur iepazīstas ar Aizkraukļa meitu Spīdalu. Ar šo, kas vēlāk izrādās par raganu, viņš bluķī notiek Velna bedrē. Še viņš novēro raganu rīcību, Līkcepuri, Kangaru, kas, no nāves glābdamies, nozvēr palikt par savas tautas nodevēju. Atpakaļ laižoties, Spīdala bluķi ar Lāčplēsi nomet Daugavas atvarā, kur Staburadze un viņas audzēkne Laimdota viņu izglābj. Satikdams Koknesi, viņš dodas tālāk uz Burtnieku pili. Pa tam Spīdala un Kangars uzmusina igauņus uz karu un atvēstī Kalapuisi. Lāčplēsis to pārvar, uzceļ nogrimušo Burtnieku pili un saderinās ar Laimdotu. Bet veļu nakti Laimdota ar Kangaru pazūd. Lāčplēsis brauc tos meklēt, atrod pēc daudz pārdzīvojumiem

304

pārakmeņotus apburtā jūras salā un ar burvja spieķa palīdzību tos pieceļ. Spīdola atsakās no visa jauna un saderinās ar Koknesi. Baltijā Jānu nakti pārnākdams, Lāčplēsis to atrod pa lielai daļai ienaidnieku rokās, cīnās ar tiem, aizdzen tos no Turaidas un Lielvārdes. Lāčplēsis nometas ar Laimdotu Lielvārdē uz dzīvi. Līdz ar citiem pie viņa ierodas tumšais brutnieks, kas no Kangara izzinājis, ka Lāčplēša spēks pastāv viņa lāča ausīs, un izaicina viņu uz cīņu. Cīnīdamies viņi noveļas Daugavā. Laivinieki, braukdami pa Daugavu, laiku no laika redz pusnaktī krastā cīkstamies divus vīrus un iegāžamies upes dzelmē. Viņi tic, ka Lāčplēsis reiz savu ienaidnieku vienu pašu nogrūdīs lejā.

Epa d z e j a s s t i l s nav viscaur vienāds. Pirmajos trīs dziedājumos tas dziļi tēlojošs, pēdējos – stipri prozaisks; katra no šīm daļām, kā liekas, pieder dzejnieka dažādiem darbības laikmetiem. Pantmērs lietots dažāds; tikai retās vietās tas pieslienas tautas dziesmām. Daži tēli un skati nostādīti acu priekšā ar sevišķu mīlestību un dziļu izjūtu. No Spīdalas iziet burvīgi va1dzinošs spēks; tā, ar pašu nelabo sakarā stāvēdama, reizē atbaida un aizrauj. Laimdota ir pretējas dabas: no viņas izstaro kaut kas gaišs, skaidrs, dievišķs. Viņu apkārtne izceļ katras īpatnību. Velna bedre, kur rīkojas Spīdala, ir briesmīga burvekļu vieta, ellišķi krāšņa un šaušalīga. Staburadzes mājoklis, kur dzīvo Laimdota, ir pilns maigas gaismas, kas zilganota spīd cauri kristāla sienām. Jūrā uzejam viņas jaukos un pievilcīgos, gan arī nejaukos un atbaidošos ziemeļu brīnumus. Tur skatām Ziemeļmeitu, ledus pili, dimantkalnu, bet satiekam arī sumpurņus, raganas, jodus trim, sešām un deviņām galvām. Apdziedātas veco latviešu piemiņu svinības un godības: veļu nakts, Jāņu nakts, kāzas. Zīmīgus gudrības vārdus Lāčplēsis dzird no Lielvārža un lasa veco burtnieku tīstokļos.

Lāčplēsī attēlota vecu vecā c ī ņ a s t a r p g a i s m u u n t u m s ī b u. Lāčplēsim šai cīņā par gaismu nostājoties vēsturiski noteiktā vietā, kur līdz ar viņu stāvēja visi pie apziņas nākušie latvieši, ieplūst šai darbā neiznīcīga dzīvība.

Pumpurs savu Lāčplēsi grāmatas titulā nosaucis par t a u t a s e p u, pēc tautas teikām sacerētu. Grāmatas priekšvārdā viņš to dēvē par episku dziesmu, tāpēc ka še apstrādāts tikai mazums tautas teiku. Ja radīšoties vairāk tādu dziesmu, tad varēšot no tām sastādīt un apstrādāt tautas epu. Tomēr viņš nešaubās, ka latvieši turpmāk radīs tautas epu, kas stājas blakām indiešu, persiešu, grieķu un ģermāņu tautas epiem. – Šīs domas, ko toreiz latviešu vidū sastopam ne pie Pumpura vien, ir maldīgas. Tautas epi ceļas pašā tautā. Lai arī par teiku veidotājiem dzejā būtu atsevišķi dzejnieki, tomēr viņi kā tādi ir savas tautas domu izteicēji, kuriem tauta līdzi rada un kuru darbu tā uzņem un tālāk veido. No Pumpura Lāčplēša bija latviešu tautas garā maz: tādā veidā nav atrodami tautā ne saturs, ne tēli, ne izteiksme. Tautā nav uzejams neviens gabals, neviens pants no Lāčplēša kā episka dzeja. Ir dažās tautās celti klajā tautas epi arī jaunākos laikos, bet tādā kārtā, ka to, kas tautā bija, sakopoja, gan pa daļai to papildinot. Somu pētnieks un dzejnieks Lenrūts sastādīja no somu tautā salasītiem dziedājumiem (rūnām) s o m u t a u t a s e p u K a l e v a l u, kas pirmā, nepilnīgā izdevumā iznāca 1835. g. un gandrīz divreiz paplašinātā veidā, sastāvošs no 50 rūnām, ar gandrīz 23 000 pantiem (rindām) tika izdots 1849. g. Tikai daži no šiem pantiem paša sastādītāja iemetināti. Igauņu pētnieks Kreicvalds sastādīja pa daļai no igauņu tautā atrastiem episkiem dziedājumiem i g a u ņ u e p u K a l e v i p o e g u, no kā iznāca pirmā burtnīca 1857. g. un viss darbs 1861. g. No 19 000 pantiem (rindām) še 7600 pantu ir īsts, no tautas mutes uzrakstīts teksts. Kāda daļa še Kaleva teikas tautas dzejai piemērota pārdzejojuma. Ir tad zināms pamats šo darbu dēvēt par tautas epu. Pumpura Lāčplēsim šāda pamata nav. Abi pieminētie epi tulkoti un iznākuši tagad arī latviski: somu Kalevala (1924) un igauņu Kalevipoegs (1929).

Pumpura p r o z a s d a r b i nāk vēlāk klajā nekā viņa dzeja. Pirmais no tiem – No Daugavas līdz Donavai – parādījās Mājas Viesa literāriskajā pielikumā 1894. g., raksts Austrumā, aiz zemēm, jūrām M. V. Mēnešrakstā 1900. g. un stāsts Kurmis pēc Pumpura

305

nāves Dzimtenes Vēstnesī 1911. g. Šais rakstos dzejnieks sniedz gabalus no paša dzīves un centieniem.

No Daugavas līdz Donavai un Austrumā, aiz zemēm, jūrām ir c e ļ oj u m u a p r a k s t i: pirmais par ceļojumu no Rīgas uz Maskavu un Serbiju, otrs no Odesas pa Melno, Marmora, Vidus, Sarkano un Indijas jūru. Par otru uzrakstīts tikai pāris lapu garš sākums. – Ceļojums uz Maskavu un Serbiju notiek serbu–turku kara laikā, sākas 6. augustā 1876. g., izbraucot no Rīgas, un beidzas 10. febr. 1877. g., atstājot Belgradu. Apraksts apņem 5 nodaļas: Maskavā, Kišiņevā, Pār Krievijas valsts robežām, Kara posta sliedes, Belgradā. Pumpurs še apraksta savas dzīves lielāko krīzi, savus pārdzīvojumus un novērojumus svešumā. Visur viņu pavada domas par Latviju. Redzēdams, ka Serbijā daudz brīvas, neapdzīvotas zemes, viņš liek Serbijas iekšlietu ministram priekšā tur nodibināt latviešu koloniju, kas lai lauksaimniecībā derētu serbiem par paraugu. Bet serbu tautas vietnieki (skupčina) priekšlikumu atraida, sacīdami: «Visa zeme pieder serbu tautai; šo pamata likumu uzturēdami, mēs neviena cittautieša savā zemē neielaižam. Ja mums ir brīvzeme, tad tā lai paliek brīva tik ilgam, kamēr viņas mums pašiem vajadzēs.»

K u r m i s ir stāsts, kas palicis nepabeigts; pabeigtas pirmās divi nodaļas, trešā iesākta. Še sastopam Pumpura bērnības paziņas: Dugaju, Puigu. Viņiem pievienojas Kurmis. Šie ir zināmā mērā tautas varoņi, kuros parādās tautas spēks, brašums, drosme, cēlsirdība arī grūtajos klaušu laikos. Kurmis vairās no krievu ķērējiem, kas viņu grib noņemt rekrūšos. Pagastvecāko, kas viņu dzenas sagūstīt, viņš pasit. Kad vēlāk viņu, saķertu un sasietu, muižas piķieris nicina un apvaino, viņš izrauj rokas no cilpām un ar cieto striķi dod piķierim tādu belzienu pa ģīmi, ka tas vaimanādams ieskrien kaktā. Viņš nu varētu bēgt, bet viņš ķērējiem labprātīgi padodas. Viņš grib būt brīvs no saviem ienaidniekiem, no viņu un citas varmācības. Viņš saviem biedriem saka: «Ja nāks mūsu zemei brīvi laiki, tad ticiet droši, ka arī Kurmis dzimtenē ieradīsies, un tad parādīsim darbos, ka esam vērti labāka likteņa.» Vēlāk viņu redzam kādā klostera slimnīcā Parīzē, tad laupītāju vidū. Pumpurs, kā redzams, gribējis latviešu senlaiku varonim Lāčplēsim nostādīt blakus latviešu varoni no klaušu laikiem.

L i t e r a t ū r a: Andreja Pumpura Raksti, papriekšu A. Gulbja 1904. g., tad K. Bērziņa apgādībā, Rīgā 1912. Ar dzīves aprakstu no J. Kalniņa. – Jaunizdevums: A. P. Raksti. Dzīvi un darbus apcerējis R. Klaustiņš. I, II, 3. izdev., Rīgā 1925; saīsināts izdev.: A. P., Izlasīti raksti, Rīgā 1927. – R. Klaustiņa P. dzīvē un darbā, Rīgā 1911. – Kaudzītes Matīsa A. P., Jauna Raža VI, 1902. – Tā paša: A. P., Atmiņas etc. I, 167, Rīgā 1924. – Teodora P. dzeja, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – A. Niedras A. Pumpura Lāčplēsis kā romantisma piemērs, Pēterburgas Avīžu pielīkums 1902. – A. Alunāna Virsnieks A. P., Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 25–29. – Līgotņu Jēkaba Raksturīgākās līnijas A. P. cilvēcīgā sejā, Latvju Grāmata 1927, 4./5. burtn.

6. AUSEKLIS

Pumpurs nodzīvoja daudz ilgākus gadus, agrāk dzima un vēlāk mira par Ausekli. Ja atskaitām nost bērnību un agro jaunību, kad cilvēks nav patstāvīga darba strādātājs, tad Pumpura darba mūžs pārsniedz Ausekļa mūžu četrkārtīgi. Pumpurs samērā vēlu apzinājās savas dzejnieka spējas un uzdevumus. Viņš nāk tautā ar dažiem dzejoļiem pazīstams tikai mazliet agrāk kā Auseklis. Viņi viens otram tuvinājās Lielvārdē un Rīgā. Vienā, kā otrā vietā viņi dabūja ierosinājumus, kas noteica viņu dzejas virzienu. Lielvārdē tā bija pati tauta, kas viņiem savas dziesmas un teiku balvas noklāja priekšā, viņus saistīdama pie sevis. Ķeguma krāce Daugavā likās abiem draugiem čukstam (Pumpura Mīļa drauga piemiņai):

Ne jums ieti, teiku dēli, Svešu tautu bildināt Daugaviņas krastos vēli Daudz var teiku risināt.

306

Rīgā Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki, latviešu tautas dziesmu uzvaras svētki, veda abus dzejniekus pie pilnīgas pārliecības, ka atnācis latviešu tautas dzejas renesanses laiks. Ausekli aizņēma tautiskie centieni un tautiskā sajūsma, kas patlaban Rīgā izpaudās nacionālā organizācijā un laikrakstā (1869. g.), kad viņš kā jauneklis sāka skatīties pasaulē. Viņš darbam tautas labā nodevās ar visu sirdi kā galvenajam, visu citu uzlūkodams par mazāk svarīgu. Tāpēc viņš nepilnu desmit gadu laikā sasniedza ne mazākus panākumus kā Pumpurs daudz ilgākos gados.

K r o g z e m j u M i k u s, dzejnieks Auseklis, dzimis 18. (6.) sept. 1850. g. Ungurpils Sīpolos, Alojas draudzē, apgabalā, kas guļ tuvu igauņu robežām un ko agrāk apdzīvojuši lībieši. Viņa tēvs – saimnieks, kas Sīpolos bija ienācis. Mājas stāv savrup, līdzenā vietā, kur tek cauri maza upīte; aiz druvām birztalas, kas vienā pusē pienāk mājām tuvu. Še Mikus vientulīgi nodevās dabas iespaidiem. Pirmās skolas mācības viņš baudīja Alojas un vēlāk Dikļu draudzes skolā. Lai ietiktu Valkas draudzes skolotāju seminārā, viņš 1867. g. aizgāja sagatavoties uz Ērgļu draudzes skolu, kur par skolotāju bija Tērauds. Starp Krogzemju Mikus sko1as biedriem še atrodam Jurjānu Andreju. Valkas seminārā Krogzemis mācījās no augusta 1868. g. līdz jūnijam 1871. g. Cimzes vadībā.

Semināru beidzis, viņš d a r b o j ā s V i d z e m ē vienā otrā vietā par skolotāju, nekur ilgi nepastāvēdams. Vispirms viņš ir divus mēnešus par palīga skolotāju Jaunpiebalgas draudzes skolā. Par kādu atklātībā turētu runu viņu mācītājs piespieda aiziet. 1872. gada pirmajā pusē viņš bija par palīga skolotāju Cēsu draudzes skolā.

Šī gada vasarā viņš apceļo Vidzemi un nonāk L i e l v ā r d ē, kur viņu draudzes skolotājs Neilands pieņem par palīgu. Še, kur bija vairāk nekā citur uzglabājušās latviešu senatnes ierašas un gara mantas, Auseklis saņēma tieši no tautas pirmos stipros ierosinājumus, kas viņam lika jo dziļi nogremdēties tautas dzejas būtībā un to uzlūkot par savu vienīgo paraugu dzejiskā radīšanā. Še viņš arī satikās ar savu tuvāko centienu biedru Pumpuru. Auseklis Lielvārdi nosauc par senlaiku lietu un piemiņas krātuvi. Tur viņš savāc tautas gara mantas, ko pa daļai tūliņ laiž klajā Baltijas Vēstnesī; citas vēlāk nāk rokās tautas gara mantu sakopotājiem (Brīvzemniekam, Baronam).

Auseklis raksturo (Vēstulēs iz Lielvārdes 1873) L i e l v ā r d i e š u s sekoši: «Lielvārdieši vēl šo baltu dienu ar dabu stāv sadzīvē un sadraudzībā. Tie sarunājas ar visām dabas lietām, apdzied katru saules stariņu, katru ūdens burbulīti, katru stādīnu, katru putniņu, ar vārdu: viņi runā un prāto gudri, dzied jauki, jautri un mundri no tās mātes, no kā visi dzīvnieki iezīž spēkus, priekus, līgsmību un mīlestību. Un tā māte ir – daba. Dabas grozīgā sega groza arī cilvēka domas un jūtas. Kad Sniega māte projām šmauc, kad Miega māte dzīvos trauc, kad Dabas mātes krūts jau riet un kad pie viņas visi spēkus iezīst iet, tad arī lielvārdiešiem mostas pavisam cita, jauna, jautra dzīvība. Sasilusi dziesmu leja sāk atkal trīcēt un līgot no dziesmu skaņas. Saldas pavasara vēsmiņas un mīlīgas smaršīgas dziesmiņas izpurina no dziesmu vītoliem pa ziemu sabēgušas, apklusušas dziesmas, ko salnītis tautu dēliem pieguļā, tautu meitām druviņā, galiņiem pļaviņā un mežmalā paņēmis. – Kur daudz dziesmu, gudrības teikumu, stāstu un pasaku, tur arī daudz dziesmu sacerētāju, prātnieku, stāstu veču un pasaku veceņu. Tādu Lielvārdē vēl tagad diezgan. Te var atrast večus, kas tā māk gudrot un prātot, ka pat Sokratam, Platonam un citiem veclaiku gudriem nebūtu jākaunas, viņu izteikumus dzirdot. Pats Edips viņu dziļās mīklas neuzminētu.»

Arī dabā Lielvārdē atzīmējas Latvijas īpatnības un daiļumi. Cauri tek Daugava, kurā attīstās Ķeguma krāce. Trīs verstis no skolas ir Kaibalas upīte ar trim dievozolu celmiem. Pašā tuvumā ir Lielvārdes pils dārzs ar pils drupām.

Auseklis aiziet no Lielvārdes uz Rīgu martā 1874. g. par skolotāju Tomsona fabrikas skolā, tomēr, Tomsona uzņēmumiem drīz vien apstājoties, nedabū še ilgi darboties. Viņš paliek bez vietas. Gan viņš šur tur pieteicas, bet nekur viņa nepieņem; viņa tautiskie centieni,

307

kas bija tikuši zināmi, viņam aizsprosto ceļu.Auseklis 1874. gada rudenī atstāj Latviju un dodas uz P ē t e r p i l i, kur viņa draugi un

cienītāji viņam bija gādājuši vietu pie tā sauktās Angļu skolas, kurā jau strādāja pāris latviešu. Pēterpilī darbojās un savā starpā pulcējās daži pazīstami latvieši, to starpā: Baumaņu Kārlis, V. Vēbers, Kažoku Dāvis, M. Klusiņš, vēlāk Jurjānu Andrejs, Stērstu Andrejs. Pie šī pulciņa ņēma dalību arī Auseklis, tuvākos sakaros nākdams ar Baumaņu Kārli un Jurjānu Andreju. Skolas darbus veicot, atlika vaļas arī literatūrai. 1876. g. Auseklis pieņēma vietu Maija un vēlāk Vīdemaņa ģimnāzijā. Še viņam bija lielāka alga un vairāk darba, tā ka maz varēja pietikt pie rakstniecības. Tomēr viņš darīja, ko spēja: sastādīja kopā ar Baumaņu Kārli, kas gādāja par mūziku, skolas dziesmu grāmatu (par kuras likteni turpmāk nekas nav zināms), Pedagoģisku gada grāmatu 1876. gadam, Baltijas gruntnieku–saimnieku–pagastu valdību u.c. kalendāru 1879. gadam. Te bija jāpārtrauc visi darbi. 1879. gada sākumā viņš sasirga ar tīfu, tika ievietots slimnīcā, kur mira 6. februārī (25. janvārī). Viņa miesas pārveda uz Rīgu un no turienes, lielam ļaužu pulkam izvadot, uz dzimteni, kur tās paglabāja Alojas draudzes kapsētā. Še viņam uzcēla pieminekli.

Auseklis ir, atšķiroties no Pumpura, v i e n t u l ī g s d o m ā t ā j s u n s a p ņ o t ā j s. Jau bērnībā nesastopam viņu (kā Pumpuru) rotaļu biedru vidū, bet vienatnē klejojam gar strautiņu, pa birzīm, mauriņā atgāzušos stundām klausāmies putnu dziesmās, lapu drebēšanā, meža šalkoņā, kas viņam skan kā brīnišķi stāsti. Teiku māmiņas (Pumpura Mīļās mātes) vietā viņam Dabas māmiņa. Ērgļos skolā iedams, viņš (pēc Jurjānu Andreja liecības) mīl vientulību un dabas jaukumus. Apmeklējot semināru Valkas tuvumā, kur viņu nekādi dabas jaukumi nevilina, viņu redz pieķeramies savai otrai vientulības biedrenei – grāmatai. Arī mācības stundās viņš no tās nešķiras: skolotāji viņu bieži vien pieķer pie kāda veca latviešu rakstnieka lasīšanas. Lielvārdē viņa mīļākās vietas bija ziemu viņa darba istaba, vasaru skolas dārza lapene.

Arī s a b i e d r ī b ā viņš bija domātājs, sapņotājs. Viņš no tās nebēdza, bet neuzmeklēja to nekad laika kavēkļa dēļ. Viņš tanī gāja, lai tur kaut ko nestu, ko vienatnē savās domās bija izlolojis, vai lai no turienes kaut ko saņemtu, kas viņa īpatnējai gara dzīvei dotu vielu un jaunus ierosinājumus. Viņš paliek (Lielvārdē) savu skolnieku vidū līdz pusnaktij, lai no viņiem noklausītos tautas dziesmas, teikas un pasakas. Viņš apmeklē izrīkojumus, koncertus, teātrus, tur runas un priekšlasījumus. Viņš gribētu tos ideālus, ko viņš sevī iztēlojas, spodrina un glabā, labprāt iedēstīt sabiedrībā, visā tautā un ir aplaimots, ja viņam sajūsma par tiem kaut kur dveš pretī. Bet viņš redz, ka tikai šur tur kādi pie tiem piesniedzas. Viņa sabiedrības ideāli nesaskan ar sabiedrības pašas domām un tieksmēm; viņš jūtas vienā otrā vietā no sabiedrības izstumts (tā Jaunpiebalgā); viņa sabiedrībai nodomātie izdevumi, viņa kalendāri, paliek neizpirkti. Viņa ci1dītie ideā1i pieder nākotnei. Pie tiem arī turpmāk sabiedriskie darbinieki vienā otrā reizē atgriežas, gan lai vairāk par tiem sajūsminātos nekā lai tos izvestu dzīvē.

Arī Lielvārdē, kur Auseklis tik daudz no tautas pašas mantojis un kuras iedzīvotājus kā seno mantu glabātājus un kopējus viņš tik augstu ciena, viņš uzdūries uz gara trulību, uz augstāku centienu trūkumu. Kā Pumpurs Piebalgā sacer satīru par (urbu valsti, tā Auseklis raksta satīru par lielvārdiešiem. Viņa līdz pēdējam laikam neiespiestos rakstos uzglabājusies kāda kupleja. Tā sākas (Latvju Grāmata 1923, T, 27):

Ka citur spēlē teātri, To sen jau daudzina, trala! Bet mūsu mīļā Lielvārdē To skat tik krodziņā, trala! Starp mums dažs labs gan pūlējas, Priekš teātera darbojas, Bet – lika drusku pagaidīt, Bet lika – līdz šo baltu dienu pagaidīt, Kamēr nu veco Midzeni no kroga dabūja laukā.

Autors cer, ka krogi tukšosies, teātri pildīsies, tautieši biedrosies uz labiem darbiem. Bet tas būs drusku jāgaida – būs ilgi jāgaida.

308

Vientulībā rodas un nogatavojas arī Ausekļa d z e j a. Cilvēkiem, kas ar viņu dzīvo kopā, paliek noslēpums, ka viņš ir dzejnieks, lai gan tie viņā novēro kaut ko īpatnīgu. Mācītājs Ulmanis saka vēlākajiem semināra audzēkņiem, ka Auseklis gan dzejojis, jau Valkas seminārā būdams, lai gan viņš savus mēģinājumus nevienam nav rādījis. Cēsu draudzes skolotājs (Zēbode), pie kura viņš bija īsu laiku par palīgu, atrod Ausekli par tādu ērmotu un saka: «Jā, kas toreiz būtu no viņa domājis, ka viņam tāds dzejas spēks piemājo!» Tomēr viņš tai pašā laikā gatavo savu pirmo dzejoļu krājumu, kuru noslēdz savā dzimumdienā 1872. g. Viņš arī še, savas meitiņas tautā raidīdams, paliek kautrīgi savrup. Pēc dzejnieka pavadāmiem vārdiem, ko viņš tām dod pūrā, Pērkons brauks vedībās, Laimes māte precībās, Auseklītis – panākšņos. Kad dzejoļu krājums Dzejas no Ausekļa iznāca 1873. g. pirmajā pusē, tad dzejnieka pazīstamajiem tas bija pārsteigums. Gan bija parādījušies no Krogzemju Mikus Baltijas Vēstnesī kādi plašāki ziņojumi un citi raksti (tā Vēstule iz Cēsīm 1872. g.), bet Ausekļa vēl neviens nepazina. Latviešu dzejas apvārsnī tas pēkšņi iemirdzējās un izlēja tautā neiznīcīgu spožumu.

Še novērojama Ausekļa d z e j a s ī p a t n ī b a. Kamēr Pumpurs rada tiešā kopsajūtā ar tautu, ceļ savus darbus rokrakstā saviem biedriem priekšā vai laiž tos tūliņ tautā, dažus vēl neiespiestus, dažus laikrakstā līdz ar visjaunākām dienas ziņām, Auseklis paliek, savus darbus sacerēdams, viens, iznēsā tos sevī un pie sevis ilgāku laiku, pirms tos nodod atklātībai. Pumpuram nav ne vaļas, ne iespējas pie saviem darbiem pēc pirmā uzmetinājuma daudz ko grozīt vai slīpēt; Auseklis tos vairākkārt pārstrādā.

Lai paraugāmies, kā rodas D i e v o z o l u t r i j o t n e. Lielvārdē būdams, dzejnieks aizstaigā uz tuvo Kaibalu un atrod tur trīs lielus ozo1u celmus. Ļaužu teikas stāsta, ka še bijusi senāk lībiešu un vēlāk latviešu upuru vieta; lielvārdieši zem šiem ozo1iem vē1 nesen ziedojuši. Muižas īpašniece tos tādēļ likusi nocirst. Ausekļa domas sāk ap šo vietu darboties. Viņu apdveš sevišķa svētuma sajūta, ko viņš grib ietvert dzejā. Bet tas tik ātri neizdodas. Viņš dzejoli uzmetina, to vairākkārt groza un izstrādā, kamēr tas dabū to veidu, kurā tas mums pazīstams. Liekas, ka vārdi par skarbu, katra darbība par trokšņainu, lai izteiktu, kas še dvēselē notiek. Vienīgi dabas mierīgajā, nemanāmajā attīstītā tas cik necik ietēlojas. Ozoli zeļ, tie pleš kuplos zarus no kalna ielejā. Neskan dziesmas, ne skaļi lūgumi; tik sirdis lec laimē. Tur liek zaļu zaru uz akmens ziedokļa, ver acis uz augšu caur rakstītām lapām. Katrs vārds zīmē ar sajūtas norādītu atturību. Pēdīgi pazib un darbojas cirvja asums, kas ārējo ainu pārvērš, bet sajūtu neievaino.

Pie tikpat rūpīgi izstrādātiem dzejoļiem, lai tie arī katrs ar savu jūtu pieturu, pieder Beverīnas dziedonis, Pie Salacas, Trimpula. Pirmajā izsakās dziesmu vara, kas izglābj tautu, otrā – latviešu tautas sērdienes liktenis un rezignācija, trešajā – sēri dziļa sajūsma par latviešu senatni, par sentēvu ciešanām un atdzīvināmo tikumu. T r i m p u l a ir arī vispopulārākā no Ausekļa dziesmām; vairāki latviešu komponisti (Baumaņu Kārlis, Vīgners, Vītols) to tērpuši mūzikā. Tomēr tik populāra kā, piem., Pumpura Stāsti manim Daugaviņa arī tā nav. Pumpura dziesma tikusi pilnā mērā par tautas dziesmu, Trimpula ir vairāk latviešu inteliģences dziesma. Ir saprotams, ka popularitātes ziņā Auseklis Pumpuram netiek līdzi.

Ausekļa vientulīgo sapņu burvīgi saistošie, spožie pavedieni velkas pa visu viņa dzeju, kur jaunekļi sēd pie alus galda (Trimpula), dzird sentēvu gaudas, jūt tuvumā slāpušos garus, nojauš dievības svētumu un sentēvu tikumu. Senču dievi pavasarī ir apskaidroti domu tē1i, kas saistās dvēseles klusumā: Atrimps slauka no Gaujas un Daugavas aukstus sviedrus; Jūras tēvam, no bangām lienot, miglas vaiņadziņš galvā, zelta burtiem greznots jūras karodziņš rokā; Puķu māte apvelk zemei drāniņas; Pērkons, kura iezīme citkārt dragājošs spēks, snauž gaisa autos un auž Saules meitai jostu, pīdams tajā zelta plēnes. Šīs īpatnīgās sapņu gleznas ievijas Ausekļa dzejā visur, kur doma nav pieņēmusi izstrādātu dzejas veidu, kur dzejiskā izteiksme aizņemta no tautas dziesmām, kur dzejolis atdzejots pēc sveša parauga, tulkots.

309

Nesaistītā valodā attēlotais «Zilais kalns» ir brīvības pils, miera krēsls; viņa galva rotāta zilo miera vainagu. Tautas dziesmu izteiksmē ietvertā Salaca ir svētmeitiņa, kas ved vezumiņā smago zeltu, mēnesspodro sudrabiņu; «klusi riņķo ritenīši, lēni tekā kumeliņi». Pēc Šillera Pulksteņa dziesmas atdzejotās Jūras bļodas stipri kaltas; viņu mudeļiem izrakstītie grodi cirsti klintī; jūras burbulis, kas viļņu klajā ceļas, slīkst, mums māca, ka dabā viss grozīgs: «zeļ, zaļo, zied un ātri nīkst».

Ausekļa dzejiskā izteiksme tuvinās tēlniecībai, glezniecībai. Muzikālā elementa tanī mazāk nekā Pumpura dzejā; arī atskaņas Auseklis vēlāk gluži atmet. Ausekli vairāk aizņem tautas dzejas tēli. Viņš dziļi iedomājas viņu bagātībā un veidos, kavējas pie tiem ilgi, pieķeras tiem ar visu sirdi, un, ja viņš tos rāda, tad jūtam, ka tie pie viņa sirds iesiluši par dzīviem. Auseklis mūs ieved gleznu un tēlu galerijā.

Auseklis var mierīgi tēlot; viņam ir d z e j n i e k a r u t ī n a. Katru pantu, katru rindu viņš var izslīpēt līdz pēdīgam. Ja viņš vietām jo zīmīgi un daiļi izlieto arī muzikālo elementu, tad viņš neļaujas tanī aizrauties. Viņš apzinīgi un smalkjūtīgi to izlieto kā izteiksmes līdzekli īstā vietā, tā – kad viņš pāris skaņām tēlo veselas darbības virknes:

Švīks, švāks! Velns turp. Brīkš, brākš! Velns šurp.Par atskaņām viņš nostāda ne atskaņu dēļ sameklētus, bet pašus zīmīgākos vārdus. Labs

piemērs še satīra Augsta laime bizmaņiem.Pērkons, jodus dīdīdams, Lai jūs netramda; Zobgals, ļaudis rīdīdams, Lai jūs nečamda.Miega mātes lutekļi Dārgais auklējums Pūstat mīļie sutekļi Augsta laime jums.Taisni ritums un atskanas ir Auseklim zināmā noskaņā ieturētās darbības vissekmīgākie

attēlojamie līdzekļi. Ir vietas viņa dzejā, kas pastāv gandrīz vienīgi no atskaņām un kas iztēlojamo nojausmu dvestin iedveš.

Jūra krāca, Vētra šņāca, Lietus gāzās, Zibņi drāzās.Un plūdi cēlās, Un bangas šķēlās, Un visu rija, Kas zemē bija.Tautiskajai idejai Auseklis paliek uzticīgs viscaur. Arī t u l k o j u m i viņam noder tās

izteiksmei. Tulkojums ir viņa Tēvijas dziesma (Es latvju tautas meitens), Latvju biedrībām (Ar tēvu alu kausus pildām). Šillera trojiešu Hektors viņam top par leišu Marģeru, kas atvadās no sievas un iziet cīnīties pret vāciem. Šillera dziesmu par pulksteni viņš pārveido dziesmā par jūru, pret kuru ir daudzkārtējas attiecības latviešiem un viņu dieviem (Pērkonam, Ziemelim, Plūdonim u.c.).

Lai gan Ausekļa dzejnieka darbība apņem tikai nedaudz gadu, tomēr tajā nomanāma zināma a t t ī s t ī b a. Uz viņa dzeju atstāj iespaidu viņa studijas. Seminārā un savas darbības pirmajā laikmetā viņš nogremdējas latviešu rakstu un vācu klasiķu (šillera, Gētes, tad arī Heines, Safira) studijās. Pie pirmajiem viņu novada sajūsma par visu, kas latvisks, pie otriem – tieksme pēc dzejas pilnības. No pirmajiem viņš dabū vielu un dzejas tēlus, no otriem ieņemas dzejas veidojumu. Latviešu rakstos viņš daudz aizņemas no Jura Alunāna. Mājas Viesī viņš atrod Alunāna priekšā celtos latviešu mitoloģijas tēlus (Pramšanu, Atrimpu, Anšlāvu, Līgu, Mildu, Bangpūti u.c.) un tos pārņem savā dzejā, atrod dažus vecus latviešu stāstus, neīstas latviešu teikas (par ūdens plūdiem, par Eima ezeru) un dod tām dzejas veidu.

No v ā c u k l a s i ķ i e m viņš sevišķi pieķeras Šilleram. Viņš no tā tulko un pārstrādā plašus darbus (Pulksteņa dziesmu, Ibikusa dzērves, Ideālus u.c.) . Daiļu latvisku formu dabū Šillera Zemes dalīšana, Mīkla (Daudz avju iet pa noru platu), Tēvijai (Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt). Bet arī Ausekļa oriģinālos dažā vietā stipri nomanāms Šillera iespaids. Tā pirmā dzejoļu krājuma ievada dziesmā Tautai. Kā Šillers sēro pēc grieķu senatnes, tā Auseklis še pēc latviešu. Daži teicieni tievi no Šillera pārņemti.

Auseklis:Ko grib dziesmās mūžam svinēt, Vajag dzīvē bojā iet.

310

Šillers:Was unsterblich im Gesang soll leben, Mus im Leben untergehn.Ausekļa pirmā dzejoļu krājuma forma gandrīz viscaur pieslienas jaunlaiku kultūrtautu

(sevišķi vācu klasiķu) dzejas formai. Lietoti tie paši pantmēri, lietotas arī viscaur atskaņas. Tās sastop arī vienīgajā dziesmiņā (Lauku puķu komponistam J. C.), kas sacerēta tautas dziesmu pantmērā (Kalstot kalta, vīstot vīt' Latvju zemes laukpuķīt'). Saprotams, ka tulkojumiem ir pilnīgi oriģinālu forma, arī atskaņas.

Lielvārdē Auseklis nāk zem tieša un stipra l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u i e s p a i d a. To pastiprina Pirmie, 1873. g. nosvinētie vispārējie latviešu dziesmu svētki. Ne mazumu še panāk Kronvalda runas, viņa latviešu tautas dziesmu cildījumi. Auseklis ir aizgrābts no latviešu tautas dziesmu daiļuma un diženuma. Šī aizgrābtība izsakās pagaros prozaiskos rakstos: Par dziedāšanu pie latviešiem, Latviešu tautas dziesmas tautskolā. Viņa dzeja nu dabū citu veidu. Viņš noteikti pieslejas tautas dziesmām, pa daļai tieši lietodams tautas dziesmu pantmēru un sevišķi viscaur atmezdams atskanas. Viņš atrod, ka tās latviešu dzejai gluži pretdabīgas; līdz ar Zvaigznīti viņš rīmētājus nosauc par sikšņotājiem. Pie šādas atziņas viņš nāk, neskatoties uz to, ka viņš ar saviem agrākajiem dzejoļiem pierādījis pretējo: ka arī latviešu dzejā atskaņas lietojamas ar sekmēm, paceļot viņu muzikālo daiļumu (piem., Trimpulā). Ausekļa otrā dzejoļu krājumā, ko dzejnieks sastādījis 1876. g., bet kas nāca klajā pēc viņa nāves viņa kopotos rakstos (1888. g.), visi dzejoļi bez atskaņām, arī tulkojumi. Daudz dzejoļu sacerēti tautas dziesmu pantmērā (Salaca, Brīvība, Staburadzei, Aivieksta u.c.). Visgarākais no tiem teikas pārdzejojums čūsku tēvs Zalksis. (To pašu teiku vēlāk pārdzejojuši Lautenbahs un Fallijs.) Ciešāk še Auseklis piegriežas vielai, kas ņemta no latviešu teikām (Daugavas racēji, Gaismas pils, Eima ezers), vēstures (Beverīnas dziedonis, Tālivaldis važās), mitoloģijas (Krūģis). Mitoloģiski tēli dažādos veidos un nosaukumos ieņem jo plašu vietu un daudzkārt traucē dzejas skaidro noskaņojumu. Daudz dzejoļos forma nav rūpīgi izstrādāta. Uz to vairs neatlika tik daudz vaļas kā agrā jaunībā. Auseklis nu bija ierauts sadzīves mutulī, kas viņu strauji rāva sev līdzi.

Par sabiedriskas cīņas līdzekli Ausek1im der s a t ī r a. Viņš uzsauc augstu laimi bizmaņiem. Viņš sacer parodiju Ruģēna Latviešu draugu dziesmai: Kad aties bizmaņiem tie laiki, Kas zuda tiem ne gadu daudz? Un latviešiem, kas aiziet no savas tautas, viņš zīmē latīņu sakāmvārdu: «Ubi bene, ibi patria» (Kur man labi, klājas, tur man tēvija). Jaunlatviešu dīdītājiem viņš atgādina, ka tie ir viņu pašu dētās olas, ko skolas izperējušas (Tur perināj' un viļināj', Ar vokābuļiem muļināj', Un jaunlatvieši radās, Ar labdariem tie badās).

Aizgājušiem censoņiem Auseklis veltī p i e m i ņ a s p a n t u s (epitāfijas), uzliek ozolu vainagus uz viņu kapiem (1875. g.). Par tādas piemiņas cienīgiem vīriem izredzēti: vācieši Stenders, Vatsons, Hūgenbergers, lvler kelis, Herders, Ulmanis; latvieši: Alunāna Juris, Kronvalda Atis, Zvaigznītes Jēkabs, Spāģu Andrejs, Cimzes Dāvis, Neredzīgais Indriķis. Auseklis saka: «Divpadsmit vīru kapus es še esmu vaiņagojis. Šo vīru tēli manā dvēselē laistās tik liesmaini kā divpadsmit stari, kas pušķo Pērkontēva galvu. Viņš īpaši latviešu jaunatni aicina pie censoņu kapiem. «Daudz tādu tautiešu, kas, kādu graudiņu izsējuši, tūliņ grib pļaut. Tādi dienas algādži lai mācās pazīt tos vīrus, kas paši ir bijuši celmu lauzēji, arāji un sējēji dienas karstumā; kas laikmetu vagā iekaisīja darbus, kas tikai nākamībai atnes rasmīgu zelmeni un kuras augļi klusi zied mūžībai.»

P r o z ā Auseklis sniedz vienu stāstu, publicistiskus un pedagoģiskus rakstus.Ausekļa stāsts L ī d u m n i e k s iespiests viņa sastādītajā Baltijas kalendārā 1879. gadam.

Tas aizved klaušu laikos. Stāsta varonim Sirdvaldim dzimtkungs ierāda mežā vietu, kur ietaisīt mājas. Pēc gada tur stāvēja māja zem viena jumta ar riju un piedarbu. Sirdvaldis piekopj senās ierašas: spēlē vaļas brīžos uz koklēm, dziedādams tautas dziesmas; pļaujamā laikā nopin rudzu rogu vaiņadziņu un pakar ozola zarā. Baznīcā viņš neiet, lasīt un rakstīt

311

neprot; svētdienās viņš klejo pa laukiem un ganekļiem, labību un kustoņus aplūkodams. Pie ozola viņš iepazīstas ar turīgu, dievbijīgu vecāku meitu Smaidu. Kaut gan lielskungs grib Sirdvaldim uzspiest precēt viņa istabas meitu un mācītājs bez lielkunga zīmes jauniešus nelaulā, tomēr, vecajam lielkungam nomirstot, viņš pārved mājās savu līgavu. Sākas grūta klaušu cilvēka dzīve. Tomēr līdumnieki tiek cauri, izskolo arī savus dēlus: vecāko par dziednieku (ārstu), abus jaunākos par tautskolotājiem. Sirdvaldis nomirst lielā vecumā.

Uz nāves gultas viņš izsaka domas par zemnieku dzīvi. Dzīvodami grūtos laikos, tie kurnēdami nepanākšot labākus. Pašiem jācīnoties pacelties turībā un spēkā, nākšot tad arī labāki laiki. Izglītība esot vislabākais ierocis zemnieku sūro likteni pārlabot. Vajagot būt pazemīgiem pret vadītājiem un priekšniekiem. Brāļiem nepienākoties brāli nodot; jo tas kaldot ienaidniekam stipras bruņas. Tikumība esot tautas stipruma serde.

Šādas domas varēja derēt par pieturas pavedienu, kad zemniekiem bija jau kaut kādas pašnoteikšanās. Vispār stāstā ietērpjas tautas atmodas laika idejas. Dzejiskais stils nav piemērots reālas dzīves tēlojumiem, un tos še neatrodam.

Ausekļa p r o z a s s t i l s gleznains, tēlojošs. Viņš katrā teikumā grib ne tikai izsacīt kādu domu vai pavirzīt uz priekšu aprakstu vai stāstījumu, bet arī nostādīt acu priekšā daiļus tēlus. Pie tam viņš arī še cenšas būt īsti latvisks, aizgūt gleznas, epitetus no latviešu tautas dzejas, ticējumiem, vēstures.

Kā p u b l i c i s t s Auseklis nāca agrāk klajā nekā dzejnieks. Cēsu draudzes skolā dzīvodams, viņš sūta (1872. g.) Balt. Vēstnesim vēstuli iz Cēsīm, kurā sniedz ziņas par šejienes sadzīvi, sevišķi uzsvērdams latvietības prasījumus skolās un sabiedriskā dzīvē. Vēstulēs iz Lielvārdes attēlojas gleznainā valodā Ausekļa ar sajūsmu uzņemtie iespaidi no tautā novērotās gara dzīves un viņa spriedumi par tautas gara mantām, kurus viņš aplūko ciešā sakarā ar dabas dzīvi. – Citos ziņojumos Auseklis piegriež vērību latviešu sabiedriskai dzīvei: koncertiem, teātra izrādēm, priekšlasījumiem. Plašu apcerējumu viņš sniedz par dziedāšanu pie latviešiem. Uz to viņu ierosinājuši Pirmie vispārējie dziesmu svētki. Viņš domā jau par turpmākiem svētkiem. Grieķi tādus svinējuši ik pa četriem gadiem Olimpā, vecie latvieši ik gadus Zilajā, kalnā. Lai kādu laikstarpu pieņemtu, tomēr dziesmu šķēpus un zobenus nevar bāzt makstīs.

Pie Ausekļa publicista darbības pieder arī viņa k a l e n d ā r u s a s t ā d ī š a n a. Ar to viņš lauž latviešu kalendārniecībā jaunus ceļus: viņš ir latviešu tautiskās kalendārniecības nodibinātājs. Līdz tam laikam latviešu kalendārs sniedza vispārējās laika ziņas un vielu laika kavēklim un pamācībai. Auseklis to darīja par latvisku. Jau viņa sastādītais Bušu Latviešu tautas kalendārs uz 1875. gadu liecināja vārdu dienās, literāriskās piedevās un dažos sīkumos, ka nu arī kalendāros sāk izpausties tautiskie centieni. Īstais latviska kalendāra paraugs bija viņa Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastuvaldību u.c. kalendārs 1879. gadam. Gadu rādītājā atzīmētas svarīgākās piemiņas latviešu vēsturē; agrāko nelatvisko kristāmo vārdu vietā nākuši jauni, no latviešu vēstures un mitoloģijas ņemti (Austra, Milda, Auseklis u.c.); atsevišķās nodaļās ziņas par tirdzniecību, ceļiem, pastu, tiesām, skolām Baltijā; notecējušajā gada apskatā ievērojamākie notikumi latviešu dzīvē; literāriskajā pielikumā oriģināli: stāsts Līdumnieks un dzejojums Pēdējā lībieša domas. Latviešu kalendāram bija jāstājas blakus labākajiem lielajās kultūras tautās. Šo pasākumu Auseklis nedabūja turpināt; viņa pēdās minuši turpmākie labākie latviešu kalendārnieki. Pie Ausekļa izdotajiem kalendāriem pieskaitāma arī viņa Pedagoģiska gada – grāmata 1876.

Pedagoģiskā gada – grāmatā iespiesti Ausekļa p e d a g o ģ i s k i e r a ks t i. Plašākie no tiem: Kā skolēni audzināmi krietnā garā un Latv. tautas dziesmas tautas skolās. Garu Auseklis uzskata par nešķiramu no miesas un tāpēc sāk ar fizisko audzināšanu, kam līdz tam 1aikam latvieši nepiegrieza nekādu vērību. Tomēr viņš atzīst miesas kultūru bez gara kopšanas par aplamību. Starp mācības priekšmetiem viņš nostāda dabas mācības pirmajā

312

vietā, bet liek tad arī lielu svaru uz estētisko audzināšanu, kas panākama īpaši ar dziedāšanu un dzeju. Pēdīgi viņš grib ieaudzināt latviešos kopības garu. «Latvjiem maz no tāda gara, un tautas skolas še daudz var darīt. Skolēnam jāmācās atzīt, ka katrs tautietis ir veselas tautas loceklis, ka katrs dzīvo visiem un visi katram.» Skolai jāstāv sakarā ar māju un jāattīsta tas tālāk, ko māja sniegusi. Skolnieki nes no mājām līdzi sentēvu tikumus, ierašas, tautas dziesmas, pasakas. Paši bērni salasās kopā un teic pasakas, dziesmas, brīnumstāstus, tā noturēdami bez skolotāja stundu tēvijas un tautas vēsturē. Še skolotājiem no bērniem ko mācīties. Ar latviešu tautas dziesmu palīdzību skolā sasniedzami šādi nolūki: estētiskais, tikumiskais, ideāliskais, vēsturiskais, formālais. Ausekļa uzskati par latv. tautas dziesmām pa daļa novecojuši, bet ne viņa norādījumu principiālā puse. Viņš pieder pie pirmajiem, kas izsacīja domas, ka latviešu skola tikai tad sasniegs savu mērķi, ja tanī valdīs latviešu valoda un tiks koptas tautas gara mantas, ja tai būs organiski sakari ar visu tautas dzīvi un senatni. Auseklis grib būt ne tikai bērnu, bet visas tautas audzinātājs. Šādu nolūku viņš patur acīs visos savos rakstos.

L i t e r a t ū r a. Ausekļa Raksti (Krogzemju Mikus), dzejnieka draugiem un cienītājiem palīdzot, Kažoku Dāvja izdoti, I un II, Rīgā 1888. Ievadā izdevēja sarakstīta A. biogrāfija. – Ausekļa izlasīti raksti. Rediģējis Līgotņu Jēkabs. Pēterburgā. Univ. Bibliotēka Nr. 89/91. Ievadā Ausekļa raksturojums. – Ausekļa Kopoti raksti. Pirmais pilnīgs A. rakstu izdevums ar monogrāfiju par dzejnieka dzīvi un darbiem J. Lapiņa sakopojumā un redakcijā, Rīgā 1923. – Līgotņu Jēkaba Auseklis (Krogzemju Mikus), viņa mūžs un darbi. Jaunības raksti. Latviešu censoni I, Rīgā 1904. – R. Klaustiņta Ausekļa mūžs un dzeja, Jaunības literatūra III, 6–28. – Ā. Alunāna A., Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 7–12. Fr. Adamoviča A., krītiska apcere. Dienas Lapa 1887, 218.–22. nr. – Teodora Ausekļa dzeja, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913, 68–76. Tā paša: Ausekļa Kopoti raksti, Izglīt. Min. Mēnešr. 1924, 9. burtn. – T. U. (E. Medņa) Auseklis kā audzinātājs, Latv. Izglīt. biedrības gada grāmata V, Rīgā 1913, 70–83. – J. Misiņa Auseklis – Krogzemju Mikus, bioibliogrāfiski materiāli, Latvju Grāmata 1922, 4, 5–15, un 5–15, un 1923, 1, 25–33. – J. Lapiņa Ausekļa nedrukāti raksti, Ritums 1922, 10, 784–785. – Kaudzītes Matīsa Atminas par Krogzemju Miku – Ausekli, Atmiņas no «tautiskā laikmeta etc. I, 325, Rīgā 1924.

7. KAUDZĪTES MATĪSS UN VIŅA LAIKA BIEDRI

1) Kaudzītes Matīss2) Lapas Mārtiņš3) Tulijs4) Purkalītis5) Kažoku DāvidsPumpurs un Auseklis bija sējuši auglīgu sēklu. No tā laika, kad viņi ar saviem dzejas

darbiem sāka parādīties, latviešu lirikā stipri dzirdama tautiskā skaņa; tā nāk pat modē. Sacer pantus tautas dziesmu ritumā, kam nav nekāda satura (tā Danberģis u.c.). Agrākās mākslas dzejas tradīcijas, cieši saistījušās ar latviešu attīstību, bija tomēr tik stipras, ka no tām arī latviešu nacionālie dzejnieki nevarēja. atraisīties. Blakām Pumpuram un Auseklim darbojās dzejnieki, kas gan jutās par viņu centienu biedriem, bet nepieķērās tik cieši. tautas dziesmu renesanses domai, pārņemdami savos darbos arī daudz ko no kristīgo un citu ideju pasaules.

1) KAUDZĪTES MATĪSS. Tautas dzejas renesanses laikā allaž min Kaudzītes Matīsa vārdu, kas sastopams gan dzejā, gan kritikā. Vēlāk, sevišķi no Mērnieku laiku iznākšanas, to parasti min kopā ar brāli Reini. Daudz viņi kopīgi arī strādājuši un devuši; sevišķi epikā viņu vārdi nav šķirami, viņu paveiktais kopīgais darbs nav viens no otra norobežojams. Tomēr savā dzejā un literāriskos spriedumos Kaudzītes Matīss pilnīgi patstāvīgs.

313

Kaudzītes Matīss dzimis 18. (6.) aug. 1848. g. Vecpiebalgas Mādaru mājās, kur viņa tēvs bija par saimnieku. Ar sava brāļa Reiņa gādību viņš iestājās 1864. g. Vecpiebalgas draudzes skolas jaunatvērtajā augstākā klasē un, vēlāk pats dažās zinībās papildinādamies, nolika 1868. g. skolotāja eksāmenu. No šī laika viņš nodarbojās par skolas vadītāju kādā no Vecpiebalgas pagastskolām (Kaibēnu, vēlāk Ogrēnu skolā). Vēlākos gados, no skolotāja darbiem atvaļinājies, viņš dzīvo Kalna Kaibēnu mājās, ko Kaudzīši bija ieguvuši kā īpašumu. Turpat viņš mira ātrā nāvē 1926. g. 8. novembrī un 20. novembrī tika paglabāts Vecpiebalgas kapos.

Savu izglītību Kaudzītes Matīss paplašināja, kopā ar brāli Reini ceļodams. Vispirms Kaudzīši iepazinās ar Latviju, 1878. g. apceļodami Vidzemi un Kurzemi. Pa Jāņiem 1879. g. viņi iziet no mājām Alūksnes virzienā, noiet kājām līdz Pleskavai, dodas tad uz Narvu, Pēterpili, Rēseli, tad no turienes atkal kājām uz Piebalgu. Vēlāk viņi apceļo ārzemes: 1884. g. Vāciju un Ziemeļšveici, 1885. g. Somiju, 1889. g. Vāciju, Holandi, Beļģiju, Franciju, Šveici, Augšitāliju, Bohēmiju, Austriju. 1903. g. viņi iepazīstas ar kādu Dienvidkrievijas daļu. Ceļodami viņi apmeklē izstādes, ievērojamas vietas, piegriež vērību ļaužu dzīvei un skolām. Viņi ceļo lēti, pa lielai daļai kājām, ģērbdamies un pārtikdami vienkārši. Savus ceļojumu aprakstus viņi laida klajā Balsī un Baltijas Vēstnesī. Kāda dala no tiem pārdrukāti Kaudzīšu kopotos rakstos Vija.

K ā s a b i e d r i s k s d a r b i n i e k s Kaudzītes Matīss daudz laika veltījis Vecpiebalgas biedrību dzīvei, rīkojumiem, priekšlasījumiem, teātrim. Vecpiebalgas labdarības biedrība, par kuras priekšnieku viņš bija ilgāku laiku (no 1884. līdz 1891. gadam), sevišķi ar viņa gādību tikusi pie ērta biedrības nama.

Ar viņa skolotāja amatu stāv sakarā viņa darbība s k o l a s l i t e r at ū r ā. Viņš izdeva Vēsturi tautas skolām (1880), Krievijas vēsturi (1885), Gadu skaitļus iz vēstures (1877), Ortogrāfijas kursu (1877, 3. izd. 1896) u.c. Viņa ievērojamākais darbs skolām ir latviešu lasāma grāmata Sēta un Skola (I 1882, II 1883, III 1884), ko viņš sastādīja kopā ar Stērstu Andreju un izdeva trijās daļās. Lasāmie gabali ar maz izņēmumiem ir viņa paša sarakstīti vai pārveidoti (dažus devis arī brālis Reinis) un ietver sevī galvenā kārtā tikumiskas un lietišķas pamācības. Grāmata piedzīvoja daudz izdevumu – Plašāks darbs no latviešu kultūras vēstures ir viņa monogrāfija Brāļu draudze Vidzemē (1877).

L a i k r a k s t o s Kaudzītes Matīsa raksti sāk parādīties, sākot ar 1867. g. Vispirms tie nāca klajā Mājas Viesī un Draugā un Biedrī. Kad 1869. g. sāk iznākt Baltijas Vēstnesis, Kaudzītes Matīss ir viens no viņa čaklākiem līdzstrādniekiem. Bez dzejoļiem, kas vēlāk iznāk sakopojumos, viņš raksta arī atsauksmes par grāmatām.

Savos s p r i e d u m o s p a r l i t e r a t ū r u viņš nenorobežojās šaurā virzienā un nāca vairākkārt sadursmē ar vienpusībām. Septiņdesmitajos gados viņam izcēlās polemika ar Ausekli. Kaudzītes Matīss deva Balt. Vēstnesī (1874) pārskatu par 1873. gada dzejas nodaļu laikrakstos. Auseklis tanī atrada dažus spriedumus, ar kuriem viņš nevarēja būt vienis prātis, un tos atzīmēja. Domu starpības grozās galvenā kārtā ap atsevišķiem vārdiem un teicieniem bez sevišķas atšķirības virzienā. Tikai tas redzams, ka Auseklis pieķēries vairāk tautas dziesmām ar visām viņu savādībām nekā Kaudzīte. Tā Auseklis aizstāv tautas dziesmu pamazinājumu vārdus, galotnes –damis, –ajis u.c., pārmet Kaudzītem, ka viņš tā sauktās «rīmes nemaz neesot aizskāris, kaut gan tās latviešu dzejai esot gluži pretdabīgas; Zvaigznīte rīmētājus saucot par sikšņotājiem. – Asāka bija sadursme ar Pārstrautu Jāni, apspriežot Lautenbaha–Jūsmiņa Zalkša līgavu. Par šo darbu Kaudzītes Matīss, parakstīdamies par Kalķinieku, bija devis atsauksmi Balsī (1880, 73), šaubīdamies, vai dzejot tautas dziesmu ritumā un bez atskaņām sekmēsies. Zalkša līgava patiesībā sacerēta četrpēdu trohajos bez atskaņām un ne tautas dziesmu ritumā; tomēr Pārstrautu Jānis uzņēma Kaudzītes ne visai pareizo izteikumu par uzbrukumu Lautenbaha darbam, sevišķi viņa centieniem dibināt mākslas, dzeju uz tautas dziesmām. Pārstrauts sarakstīja veselu brošūru (Domas par tautiskās

314

dzejas nodibināšanu, Rīgā un Tērbatā 1881), norādīdams, ka šādi centieni ir pamatoti, turklāt nostādīdams Lautenbahu par pirmo patstāvīgo dziesminieku. Kaudzīte atbildēja tāpat brošūrā, uzturēdams spēkā savus izteikumus, uzrādīdams Zalkša līgavā dažus trūkumus un apkarodams domas, ka Lautenbahs ir pirmais patstāvīgais dziesminieks. Kā uz patstāvīgiem tautiskās dzejas darbiem pirms Lautenbaha viņš norādīja uz Mālberģa, Ausekļa, Pumpura sacerējumiem, pieminēdams Mālberģa Staburagu un Liesmu, Pumpura Pastarīti (Pārstrautu Jānis un viņa domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, Rīgā 1882).

Kā literatūras aplūkotājs Kaudzītes Matīss sniedza vairāk gadus pārskatus par jauniznākušām latviešu grāmatām Zinību komisijas vasaras sapulcēs, sevišķi ievērodams valodas skaidrību. Daži no šiem pārskatiem iespiesti Zinību komisijas rakstu krājumos (IV 1888, XI 1897). Klajā nākušas viņa atmiņas par latviešu rakstniekiem un citiem atklātības darbiniekiem, kurās sevišķi p1aši un spilgti notēlojas tautiskais laikmets (Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I un II, 1924). Šai ievērojamā darbā viņš ceļ klajā daudz svarīgu ziņu par latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un citiem darbiniekiem, it īpaši par tiem, ar ko viņam bijuši kādi sakari un kas jau miruši. Plaši apskata arī notikumus tā laika biedrību dzīvē, izglītības laukā, sabiedrībā (pirmie studenti, biedrību sākums, skolotāju sapukes etc.). Svarīgu un vērtīgu kultūrvēsturisku pārskatu par Vecpiebalgas novadu sniedz viņa grāmata V e c p i e b a l g a (1926) .

E p i k ā pats ievērojamākais darbs ir romāns Mērnieku laiki (sk. turpmāk nodaļā «Romāni»), ko Kaudzītes Matīss sarakstījis kopā ar brāli Reini. Pastāvīga vērtība labai daļai viņa dzejoļu.

Kaudzītes Matīsa d z e j a izsaka tautiskā laikmeta domas citādā veidā, nekā to dara Pumpurs un Auseklis. Kaudzītem trūkst viņu senatnes cildīšanas, dievu un varoņu pasaules. Viņā izpaužas viņa laika domu pasau1e un uzdevumi. Viņš ve1tī daudz uzmanības Rīgas Latviešu biedrībai, apsveic katru viņas soli (biedrības nama atvēršanu u.c.). Viņš skubina tautiešus stāties tautai tuvu un atzīties par viņas dēliem īpaši tad, kad viņu spiež posts un bēdas, bet palikt no tās atstatāk, «kad tautas vaiņags zeļ un zied». Dažu dzejoli viņš sacer arī tautas dziesmu skaņā (Rindā dzērves, Lakstīgala un mātes meita). Tomēr viņam paliek par pamatu mākslas dzejas formas. No vienkāršām dziesmiņām, pie kurām vēl pieder Klusums (Cik klusas dvēseles man mīļas, Jo klusums debess godība), Brūklenājs u.c., viņš pāriet uz d o m u l i r i k u. Pie tās pieder Vīlumies, kur no tālienes zilā plīvurā tītie kalni tuvumā atklājas par tādiem pašiem kā citi, un galvenā doma izsakās atziņā: «Kas tālumā brīnišķīgs liekas, Ir tuvumā tikai tāds pats.» Kaudzītes domu iecirknī ietilpst arī kristīgas idejas, kurām viņš nenostājas pretī, bet pa reizei dod tām veidu savā dzejā. Plašā dziedājumā viņš ietver Kalna sprediķi. Uz kristīgas ticības pamatiem stāv arī Patiesības kronis, viens no visievērojamākiem Kaudzītes dzejas darbiem. Tā ir alegorija, kur savās lomās parādās Slava, Mīlestība, Šķīstība, Patiesība. Dzejnieks tām (ar Radītāja muti) ierāda šādus uzdevumus pasaulē: Slava izsargā cilvēkus no kūtrības un dod tiem jaunus centienus, Mīlestība viņiem nes laimi, Šķīstība viņiem paglabā laimes ziedus, un Patiesība viņus uztur Dieva ģīmī un līdzībā. Slava manto pasaulē lauru, Mīlestība – rožu, Šķīstība – liliju, bet Patiesība ērkšķu kroni. Ieraugot Patiesību pārnākam asiņojošu, iedegas Dieva bardzība. Viņš liek ērkšķiem nest neredzamus dzeloņus un plosīt pašu plosītāju dvēseles, bet ērkšķu kroni viņš ceļ godā.

Ik katru kroni pasaulē būs pamest,Ar ērkšķu kroni jāiet debesis!Var katra galva citus kroņus panest,Bet šo tik Patiesība panesis.

Kaudzītes Matīsa dzejoļi iznāca divos krājumos: Dziesmiņas (1872) un Dzejoļi (1877). Pirmajā vēl diezgan nepilnīgi mēģinājumi. Dzejnieks to dāvina brālim par mīlestības un pateicības zīmi. Otrs krājums dāvināts Kronvalda Atim, pret kuru dzejnieka lielā cienība izsakās (no Ūlanda ņemtajos) dāvinājuma vārdos:

Tev dāvinātu savas dziesmas – –Bet kas nu manas dziesmas tev?!

315

Uz Kronvalda pamudinājumu Kaudzītes Matīss sakopoja latviešu dzejas izlasi Smaidi un asaras jeb Dzejnieku labdienas (1880). Šī ir dzejas antoloģija, kas atspoguļo tautisko laikmetu. Arī turpmākus izdevumus piedzīvodama un vienumēr papildināta, tā nezaudē savu pamatraksturu; tautiskā laikmeta dzeja še ieņem plašākas telpas, un citkārt maz pieejami vecāku dzejnieku darbi še atrod vietu starp jaunākiem.

Kā tulkotājs Kaudzītes Matīss sniedza latviski dažus darbus no krievu klasiskās dzejas: Puškina Gūstīto Kaukāzā (1877), Ļermontova Dēmonu (1874) , Hadži Abreku (1874) .

L i t e r a t ū r a. Līgotņu Jēkaba Brāli Kaudzīši, Rīta Skaņas I. – A. Alunāna Brāļi Reinis un Matīss Kaudzīši, Ievērojami latvieši 1., Jelgavā 1887, 29–33. Kaudzītes Matīss, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. R. 1893, 114–115. Kaudzītes Matīsa pašbiogrāfija: Tālās un tuvās atmiņas par sevi pašu, Ķ. Egles Atziņas I, 75–122, Rīgā 1923. – Ķ. Egles Ķ. M. pirmie darbi, Latvijas Vēstn. liter. pielik. 1923, 53. – Tā paša: Brāļu Kaudzīšu radu raksti, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1929, 10. un 11. burtn. – Ķ. Krūzas Ķ. M. jūtu dzeja, Latvijas Vēstn. liter. piel. 1923, 41–46. – Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja, Cēsīs un Rīgā 1924. – Bez tam Ķ. M. 75 gadu jubilejas gadījumā (1923. g.) parādījās period. izdevumos vesela rinda rakstu un atmiņu. – P. Cimdiņa Atmiņas par brāļiem Kaudzīšiem, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. burtn. – Kaudzīšu Kopotus rakstus Vija sāka izdot J. Ozols Cēsīs 1893. g.

2) LAPAS MĀRTIŅŠ. Ražībā un popularitātē Lapas Mārtiņam rets latviešu rakstnieks var līdzināties. Raibs viņa mūžs. Viņš dzimis 30. (18.) septembrī 1846. g. Ērģemes draudzes Kārķu pagasta Vecumu mājās. Viņa tēvs mūrnieks, māte pēc tautības igauniete. Divi ziemas viņš gāja Kārķu pagasta skolā, strādāja pēc tam pie saimnieka par puisi, tad pie mūrniekiem. No 1863. līdz 1866. g. viņš apmeklēja Rūjienas, tad Valmieras draudzes skolu. Ar zīmuli uz bērziem rakstīdams, viņš sāka dzejot. No draudzes skolas viņš savus literāriskos mēģinājumus piesūtīja Ceļa Biedrim un Mājas Viesim. 1868. g. iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums Mīlestības un mīlestības–gaudu dziesmas, kas līdz 1893. gadam piedzīvoja sešus izdevumus. 1870. g. viņš piestājās Jaunkārķu pagasta skolā par palīga skolotāju. Bet jau nākamā pavasarī viņam bija šī vieta jāatstāj. Viņš tagad dzīvoja Rīgā, kādu laiku arī Jelgavā, nodarbodamies pa lielākai daļai grāmattirgotavās, spiestuvēs, redakcijās. Viņš dabūja zem kājām vairāk pamata, kad viņu pieņēma par Baltijas Vēstneša pastāvīgu līdzstrādnieku ziņojumiem no igauņu avīzēm. Viņš mira 20. (8.) aprīlī 1909. g. un ir apglabāts Torņkalna kapos.

Lapas Mārtiņš sarakstījis milzumu grāmatu un laikrakstos iespiestu rakstu. Tur ir oriģināli, tulkojumi, pārstrādājumi, dzejoļi, stāsti, romāni, pamācības, runas, laimes vēlējumi, rotaļnieki, vēstulnieki. Viņš zināja piemēroties masu gaumei. Tās izpirka viņa grāmatas, no kurām daža aptver vairāk sējumu. Mīlestība ir viņa neizsmeļamais temats tā dzejā, tā stāstos. Viņa dzejoļu krājumiem vēl arī šādi virsraksti: Mīlestības dziesmu rota (1887), Mīlestības puķītes jaunībai (1887) u.c.

No Lapas Mārtiņa spalvas nākusi rinda garo sensācijas romānu: Belgrādes roze (1792 lappuses), Medinieks (8 daļas, 1890), Izabella (23 burtn., 1879), Dons Karloss u.c. Viņa oriģinālstāstu galvenais motīvs vērojams no virsrakstiem: Laime pēc nelaimes, Noziedzies, bet tomēr nevainīgs, Labam laba alga, Ko liktenis rūgti pārbauda, to viņš arī aplaimo.

Silti pukst Lapas Mārtiņam sirds par tēviju. No sajūsmas par tēviju nākušas viņa dziesmas: Ak, tēvija, tu dārga, svēta, Lai dziesmas skan daudz balsu vienībā, Cik jauka esi, tēvija. Populāra viņa tulkotā balāde Cel mani pār par Daugavu.

L i t e r a t ū r a. Balt. Vēst. 25 gadu jubilejai par piemiņu, R. 1893, 121–124. – Jauna Raža XI, 207. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas etc. I, 213, Rīgā 1924.

3) TULIJS. Pilnīgs pretstats Lapas Mārtiņam ir Tulijs. Viņš dzejojis maz, bet tas, ko vinš dzejojis, ir spēka pilns, paliekams. Antons Tulijs dzimis 1. maijā (19. apr.) 1851. g. Vecpiebalgas Veļķu Žīguros. Apmeklējis Vecpiebalgas draudzes skolu, viņš iestājās

316

Varšavas evaņbēliskā seminārā. Brīvdomīgas atbildes dēļ ticības mācību skolotājam par trīsvienīgo Dievu viņu no semināra izslēdz. Sagatavodamies uz savu roku, viņš nolika skolotāja eksāmenu. Par skolotāju viņš bija Vestienā, Viesienā, Raunā, Litenē. 1875. gadā viņš pārgāja uz Drustiem par draudzes skolotāju un tur darbojās līdz 1907. gadam. Mājskolotāja eksāmenu nolicis, viņš piestājās par vācu valodas skolotāju Jaunjelgavas tirdzniecības skolā. Viņš mira Jaunjelgavā 20. (8.) martā 1909. gadā.

Tulijs sarakstījis skolas grāmatas: Vadonis krievu valodas mācībā (1882), Vadonis vācu valodas mācībā (1884), Veltera vēstures tulkojumu (1878–1882), Rēķinu grāmatas (1872–1874).

Tulijs sniedzis dzejā tikai pāris paraugus, bet tie liecina par viņa ārkārtējām spējām. Kad 1873. g. Balt. Vēstnesī parādījās viņa Neticīgais, Kaudzītes Matīss deva par to atzinīgu atsauksmi. Auseklis še piesprauž piezīmi, ka viņš šo dzejoli domā redzējis vācu svārkos un ir pārliecināts, ka tas nav oriģināls. Tulijs, apzinādamies dzejoli par savu, nevarēja Auseklim savu mūžu viņa piezīmi piedot. Bet tiesa gan, ka tādu domu dziļumu un spēku, tādu iekšējas cīņas nopietnību un patiesību, tādu uzskatu patstāvību nevarēja toreizējā latviešu dzejā atrast.

Tu brīnišķīgais savādnieks, – tavs vaigsTik sērīgs, sāpīgs, noslēpumu pilns Tu spītīgs smīnē tad, kad citi raud,Tu draudīgs pieri rauc, kad gavilē;Kad citi slavas dziesmas dzied un lūdz,Un ceļos metas, grūtus grēkus sūdz,Un taisnoti no putekļiem tad ceļas, Tu nievādams šos ļaužu barus skati –

Šis dzejolis pieder pie visdziļākās domu lirikas latviešu valodā. (Sk. arī Kaudzītes Matīsa atmiņu piezīmi, Atmiņas etc. II, 280.) Citā dzejolī Tulijs raksturo dažādus smaidus: viltnieka, svētuļa, kārumnieka, palaidnes, tiklas jaunavas, mātes, bērna. Sapņotāju viņš nostāda dzīves īstenībai pretī dzejolī ļauj sapņot tam, kam dzīves tiešamība nav viņa tēlus drupās triekusi. Vēl pāris dzejoļu – un tas ir viss, ko Tulijs sacerējis; bet ar to viņš iemantojis paliekamu vietu latviešu literatūrā.

4) PURKALĪTIS. Ne par ražīgu dzejnieku, bet par valodas meistaru tulkojumos izrādījies Jēkabs Purkalītis. Viņš dzimis 13. (1.) novembrī 1861. g. Smiltenes Purkalīšos, apmeklēja Smiltenes draudzes skolu un mācījās no 1879.–1883. gadam Valkas draudzes skolotāju seminārā. Viņš bija par skolotāju Umurgā, Smiltenē, Jūrmalā, Vecpiebalgā un no 1891. g. Pēterpilī.

Viņa dzejoļi, sevišķi tulkojumi, iznāca pa kādam laikrakstos un 1893. g. krājumā Dziesmu pazarītes. Ar smalku izjūtu un lielu izveicību viņš atdzejojis latviski ievērojamus dzejas darbus. Viņa Šillera Zvana dziesmas tulkojums nav pārspēts. Pie viņa ievērojamākiem atdzejojumiem vēl jāpieskaita: Gētes Bajadere, Šamiso Vecā drēbju mazgātāja, Lēnava Trīs indiānieši. Lēnava balādes atdzejojumā viņš pārspēj Juri Alunānu (kura Trīs indiānieši gan palikuši pirmajā uzmetinājumā, bez pārlabojumiem). Nostādām še blakām minētās balādes pēdējo pantu Alunāna un Purkalīša tulkojumā:

Alunāns:Pērkons dūc, un padebeši plaisā,Un ap plostu zibšņi spulgo gaisā,Kliedzot gaigalas tam apkārt bāžās,Un tie vīri, dūšu saņemdami,Šaujas klātu ķērksim dziedādamiUn nu bezdibinā dziļi gāžās.

Purkalītis:Pērkons dimd, un zibens līpinājas,Nāves laiva lejup vizinājas,Kaivas vētrā priecādamās skraida;Brūnie vīri ciešu, drošu prātuSteidzas dziedādami krācei klātu,Lejā – miera klēpis viņus gaida.

5) KAŽOKU DĀVIS. Pēterpils latviešu starpā allaž min Kažoku Dāvi, sevišķi ar Ausekli viņam tuvas attiecības. Viņa īstais vārds Dāvis Pelcis. Viņš dzimis 20. (8.) augustā 1850. gadā Smiltenes Kažoku mājās, mācījies vietējā draudzes skolā, pēc tam Rīgas 2. apriņķa un tirdzniecības skolā, kur beidza kursu 1869. gadā. Trūcības dēļ nevarēdams iestāties ģimnāzijā, viņš nolika mājskolotāja eksāmenu matemātikā un pieņēma vietu Tveras guberņā. 1873. g. viņš pārgāja uz Pēterpili, kur 1880. g. nolika vācu valodas ģimnāzijas skolotāja

317

eksāmenu. Pēterpilī viņš piederēja pie latviešu sabiedriskās dzīves visrosīgākajiem veicinātājiem. Viņš mira Cēsīs, kur nodzīvoja sava mūža 4 pēdējos gadus, 13. aprīlī (31. martā) 1913. g. un tika paglabāts Smiltenē.

Latviešu literatūrai Kažoku Dāvis vispirms sniedza glītu Puškina Nāras tulkojumu. To, kā Auseklis Siliņam raksta (Latv. Grāmata 1923, I, 32), paslīpējuši arī citi, starp tiem Auseklis. Pēc Ausekļa nāves Kažoku Dāvis sakopoja un izdeva Ausekļa rakstus (2 daļas, 1888), kuri gan daudz dabūja ciest no cenzora strīpojumiem. Ievadā izdevējs sniedz uz čak1i savāktu ziņu pamata Ausekļa biogrāfiju. Bez tam Kažoku Dāvis daudz rūpējies par latviešu valodas skaidrību. Viņš valodas labā laida laikrakstos klajā daudz rakstu. Viens no plašākajiem un pamatīgākajiem «Mūsu rakstu valoda un mūsu tēvu valoda» iespiests Zinību komisijas 8. rakstu krājumā. Uzrādīdams plaisu, kāda cēlusies starp mūsu tagad lietoto rakstu valodu un tautas gara mantās un pa daļai dzīvās sarunās dzirdamo tēvu valodu, viņš meklē ceļus, kā rakstu valoda formās un teikumu konstrukcijās vedama saskaņā ar īsto tautas valodu. (Sk. Druva 1913, V, 633.)

8. ROMĀNI

1) Mērnieku laiki    Kaudzītes Reinis2) Mātera romāniLatviešu rakstniecībai attīstoties, radās tajā arī gari stāsti, romāni. Šim literatūras veidam

nebija nekādu tradīciju ne latviešu burtniecībā, ne vecajā grāmatniecībā. Tautas sacerējumos nebija ne epa, kas ietver sevī kāda laikmeta ainu, ne pasaku cikla, kas varoni izvada cauri pa vairāk piedzīvojumiem. Kā bruņnieku kārtas, tā latviešiem trūka arī bruņnieku romāna. Vāciešu sagādātajai grāmatniecībai bija vienumēr šauri pamācības mērķi, kuros neietilpa plašākas mākslinieciskās tēlojumu ainas. Tā arī Defo Robinsonu Krūziņu Girgensons sniedza ne kā tēlojošu stāstu, bet pedagoga Kampes apstrādājumā sarunu veidā.

Bet laikā, kad visapkārt romānu literatūra bija pilnos ziedos, kad labākie rakstnieki pasaules literatūrā (Flobērs, Balzaks, Dostojevskis, Tolstojs u.c.) iemantoja slavu kā romānu sacerētāji, nevarēja spirgtu dīgļu pilnajā latviešu rakstniecības 1aukā šī dzejas nozare palikt neizcelta. Vispirms tautā spraudās iekšā masu garšai piemērotie garie viltnieku stāsti un sensācijas romāni. Kāds Tila Pūcesspieģeļa izdevums piedzīvoja 1878. gadā 4. iespiedumu, Barona Minhauzena brīnišķie piedzīvojumi 1880. g. 2. iespiedumu. Pirmie garie sensācijas romāni, kas sacerēti uz vēsturisku notikumu pamata, sāka iznākt 1876. g.: Sternberga Belgrades roze jeb cīnīšanās uz dzīvību un nāvi Lapas Mārtiņa tulkojumā (1792 lappuses); Brila Venēcijas asinsnakts jeb galeru vergs Marino Marinelli H. Alunāna tulkojumā (I un II 1876, III un IV 1877). Tiem sekoja 1879. g. Borna Izabella, Spānijas padzītā ķēniņiene, Lapas Mārtiņa tulkojumā (1120 lappuses); tā paša autora Bālā grēfiene jeb cīnīšanās dēļ miljona (803 lappuses) u.c. Latviešu inteliģencei nebija sveši arī jaunākie romāni vācu un krievu literatūrā.

Bez iespaida, ko dabūja no ārienes, garākiem stāstiem, romāniem deva vielu un ierosinājumu 1atviešu pašu mostošās dzīve. Kā viņa izsacījās lirikā un īsākos stāstos, tāpat tā centās pieņemt plašākas literāriskas formas. Latviešu romāni tad rodas vienā laikā vairāk vietās kā tautas dzīves atspoguļojumi, kā tautiskās domas iztēlojumi, uzrādīdami tomēr arī elementus, kas pārņemti no svešiem paraugiem. 1879. g. parādās brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki un Jura Mātera (kas še saucās par Teodoru Rolandu) Sadzīves viļņi. Pēc tam J. Māters sarakstīja vēl romānu Patriotisms un mīlestība.

1) MĒRNIEKU LAIKI. Par stāstiem plašākā nozīmē nosaucami visi tie literāriskie darbi, kas ietērpti stāstošā prozā. Šinī nozīmē arī Mērnieku laiki nosaucami par stāstu. Bet, ja

318

stāstus nodalām sevišķos, atšķiramos veidos, tad Mērnieku laiki dēvējami par romānu. Ja sacerētāji no šī vārda izvairījušies, tad gan īpaši tāpēc, ka šis darbs ne visai saskanēja ar toreiz latviešu inteliģencei pazīstamiem vācu romāniem: trūka viscaur izcelta galvenā varoņa, ainas no tautas dzīves aizņēma plašas telpas. Var sacīt, tas bija viņa latviskums, kas šo sacerējumu nošķīra no vācu romāniem: .latviešu zemnieku dzīvē vācu romānu varoņi nevarēja izcelties; latviešu sadzīves skatiem nebija līdzīgu vācu literatūrā. Tomēr Mērnieku laiki sniedz mierīgā episkā plūdumā notēlotu plašu laikmeta ainu, kas ietverta sakarīga stāsta rāmjos, tiem tātad ir galvenās romāna iezīmes. Šai darbā ir arī daļas, kas pilnīgi saskan ar vācu romāniem (Feldhauzens, Šrekhubers u.c.). Tās nepieder pie Mērnieku laiku labākajām, bet tiem dod zināmā mērā arī vācu romānu nokrāsu.

Mērnieku laiku sacerētāji ir Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss.K a u d z ī t e s  R e i n i s, Kaudzītes Matīsa vecākais brālis, dzimis 12. maijā (30. apr.)

1839. g., izmācījās par dreimani un iepelnījās tik daudz, ka varēja iemantot Kalna Kaibēnu mājas. Še pagasts 1868. g. ierīkoja skolu, pieņemdams par skolotāju Kaudzītes Matīsu un par palīgu viņa brāli Reini. Savu izglītību paplašinādams, Kaudzītes Reinis par skolotāju nodarbojās 17 gadus, šad tad arī vēlāk. Viņš iemācījās vāciski un lasīja bez citiem literāriskiem darbiem Servantesa Donu Kihotu, Gogoļa Mirušās dvēseles, Turgeņeva Dūmus. No viņa skolai sarakstītām mācības grāmatām minamas: Bībeles stāsti (1880), Garīgs skolas draugs (1880), Baznīcas vēsture (2. izd. 1889), ģeogrāfija tautas skolām (2. izdevn. 1885) u.c., no kurām dažas (piem., Crarīgs skolas draugs) piedzīvojušas tuvu pie 20 izdevumiem. – Daudz Kaudzītes Reinis strādājis kā sabiedrisks darbinieks, būdams Vecpiebalgā kādu laiku par vietnieku pulka locekli un pagasta vecāko un par kara klausības komisijas locekli Cēsīs ap 35 gadus, ierosinādams uguns apdrošināšanas biedrību dibināšanu. Laikrakstos viņš parakstījās par R. Vidzemnieku un pastāvīgi darbojās pie Balss. Literāriska vērtība viņa domu izteikumiem, kuru viņam labs krājums. Redzam še atmodas laika kritisko garu, kas cenšas katrai lietai sniegties līdz kodolam, atšķirt īsto no liekā, paliekamo no pārejošā. Kronvalda Atis nosauc Kaudzītes Reini par filozofu zemnieku svārkos. – Kopā ar brāli Matīsu Reinis apceļo Latviju un ārzemes. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja ārpus Piebalgas (Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Pēterupē), bet mira Kalnu Kaibēnos 1920. g. 21. augustā.

L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Atmiņas par brāli Reini, Atmiņas etc. II, 193, Rīgā 1924. – J. Stiprā Skolēnu atmiņas par brāļiem Kaudzītēm, Brīvā Zeme 1923, 231. nrā. – Kaudzītes Reiņa pašbiogrāfija (Autobiogrāfijas fragments), Latvju Grāmata 1927, 6. burtn., 366. – P. Cimdiņa Atmiņas par brāļiem Kaudzīšiem, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. burtn. – Kārļa Egles Brāļu Kaudzīšu radu raksti, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. un 11. burtn.

M ē r n i e k u l a i k i sniedz plašu, smalki novērotu, rūpīgi izstrādātu un noskaņotu laika ainu. Tas ir darbs, kas ietver sevī latviešu dzīvi tik patiesi un pilnīgi, ka tam nezūdoša nozīme latviešu kultūras un rakstnieki Kaudzītes Reiņa rokrakststniecības vēsturē. Neviens latviešu dzīves pētnieks, kas gribēs tanī dabūt zināmā laikā patiesu ieskatu, nevarēs paiet šim darbam garām; latviešu rakstniecības aplūkotājs še atradīs pirmos tēlus, kas turpmāk latviešu stāstos uzejami daudzkārtējos izveidojumos. Šis darbs izaug no latviešu dzīves, tāpēc tam būs ar latviešu dzīvi sakari arī turpmākos laikmetos, kas rodas no iepriekšējiem; tāpat tas saistās ar tālākiem darbiem literatūrā, kas ir dzīves atspoguļotāja un viņas noslēpumu tulkotāja.

Par p a m a t u Mērnieku laikiem Piebalgas dzīve ap 1870. gadu, kad pārmērīja zemnieku zemes un par jaunu nodalīja viņu robežas. Piebalga guļ Vidzemes vidū, tālu no pilsētām. Zemnieku dzīve še nebija padota svešiem iespaidiem tādā mērā kā daudz citos latviešu novados. Tomēr attīstībā nepalika šis apgabals citiem pakaļ. Šejienes apstākļos bija dažas savādības, kas virzīja uz priekšu. Še bija nodibinājušās saimniecības, kas mazākas nekā citur. Pa lielākai daļai tās apstrādāja paši saimnieki un viņu dzimtas bez, algota spēka; šķiru starpībām še nebija pamata. Mērnieku laikos tad arī redzam rīkojamies vienīgi saimniekus un

319

viņu piederīgos. Ar visu to, ka svešas saimes nebija, atsevišķo saimniecību zemes platība nevarēja viņu kopējus pietiekoši uzturēt. Tas deva iemeslu, ka iedzīvotāji bez zemkopības uzmeklēja arī citus peļņas avotus. Tie nodarbojās lielā mērā ar mājrūpniecību un tirdzniecību. Starp piekoptajām rūpniecības nozarēm sevišķi minama aušana. Savus audumus piebaldzēni izvadāja pa visu Vidzemi un Kurzemi. Preču izmaiņai Piebalgā noturēja vairāk tirgus; piebaldzēni čakli apmeklēja arī citur noturētus tirgus tālu jo tālu. Še viņi parādījās arī kā uzpircēji, kas iegūtās preces pārstrādāja un pārdeva tālāk; īpaši viņi pazīstami kā lopu, jēru uzpircēji. Tā nodarbodamies un sakarā nākdami ar citiem apgabaliem, viņi daudz ko pieredzēja, kas ierosināja viņu domāšanu, ko viņi pārbaudīja, izmēģināja. Šāds dzīves veids viņus arī tieši skubināja iegūt zinības, attīstīt savas spējas. Piebalgā tad rodas skolas; še nodibina pirmo skolu uz laukiem ar augstāku kursu, kas atver ceļu uz tālāku izglītību jaunekļiem no plašāka apgabala. Vecpiebalgā nodibinās pirmā biedrība uz laukiem (1869. g.), kas rosīgā darbībā der citām par priekšzīmi. Tāda rosība Piebalgā iespējama vēl ar to, ka draudzes centrālajās iestādēs apvienojas apgabals, kas pastāv un vairāk simtu saimniecībām.

Visa Piebalgas dzīve sevišķi sakustas z e m e s p ā r m ē r ī š a n a s laikā. Aiztiek iedzīvotāju pastāvēšanas pamatus, aizķer viņu visdzīvākās intereses. Viņi mana, ka dzīve pāriet jaunā posmā. Nodrošināt savu nākotni – tās viņu vienīgās rūpes. Viņi zin vienu: iemantot, cik var; kas tagad nokavēts, tas nekad vairs nebūs panākams. Tad nu nevar skatīties uz līdzekļu izvēli. Atklājas raksturos viena īpatnība pēc otras un sastādās tā portretu galerija, kas uzglabājusies Kaudzīšu darbā. Viņi šos laikus līdzpārdzīvojuši. Reinis bija ieguvis mājas, no kurām arī Matīss saņēma visnepieciešamākos līdzekļus dzīvot, darboties, tālāk censties. Pumpurs uzturējās par mērnieku Piebalgā ar nelielu pārtraukumu no 18G7. līdz 1872. gadam. Visās tais interesēs, kas nodarbināja kopā saradušos inteliģences pulciņu, bija sava dala arī tām, kas, ievērojot notiekošās mērīšanas, visai Piebalgas sabiedrībai. Un, ja arī literāriskos vakaros galvenā kārtā uzmanība piegriezās plašākajiem tautiskajiem centieniem, Pumpura un Ausekļa tautiskajai dievu un varoņu dzejai, tad Kaudzītes, vieni mājās kopā būdami vai ar sava pagasta locekļiem atklātās vietās un citur satikdamies, pārdzīvoja mērnieku laikus visā pilnībā. Še saņemtie pārdzīvojumi bija tik stipri un nopietni, kas pret tiem literāriskā pulciņa nodarbošanās pa reizei varēja izrādīties par rotaļu. Pie tam taču Kaudzīši bija arī īsti piebaldzēni, kas no uzņemtajiem jaunajiem iespaidiem neļaujas izsisties no savas gaitas, bet kas tos prot iestrādāt savā īpatnībā. Tāpēc viņu literāriskā attīstība ņem savu ceļu, sakņojas viņu apkārtnē un nogatavo par savu lielāko darbu Mērnieku laikus, par kuriem viņi var liecināt, ka tos sarakstījuši viņi vien «bez nekāda pamudinājuma, bez neviena aizrādījuma un padoma, bez paraugiem, pat bez nekādas līdzzināšanas un līdzdalības, nelasīdami ar' nevienam no tiem agrāk nekā priekšā».

Mērnieku laiku i z c e l š a n ā s pielīdzināma mierīgai koka augšanai no zemē ieliktas sēklas. Ap 1876. g. nometas ap Kaudzītēm klusums: Pumpurs un dakteris Jurjāns no Piebalgas aizgājuši, Kronvalds miris, arī Pilsātnieks aiziet. Kas no visa pārdzīvotā visdziļāk un visdzīvāk palicis garā? Kas no turienes tiecas pēc notēlojuma? Zināms, neizdzēšamu iespaidu Kaudzīšos bija atstājuši viņu tuvākie domu un centienu biedri; bet vairāk viņus aizņēma un nodarbināja, ko sakarā ar mērnieku rīcību viņi bija pieredzējuši un piedzīvojuši. Arī apkārtnē nebija pēdas no tā izdzisušas. «Pavadītie mērīšanas gadi abās Piebalgās bij atstājuši daudz un dažādu, gan jocīgu, gan nopietnu atmiņu, un kopbūšanas gadījumos dzirdēja vienmēr atsaucamies uz mērnieku laikiem un šo to raksturīgu pastāstam. Tur pievienojās arī tā laika tautiskā ākstība un muļķošanās. Visu to dzirdot, redzot un pārrunājot, izcēlās neviļus domas kaut ko stāstveidīgu uzrakstīt.» Tā saka Kaudzītes. Sabiedrība veido līdzi, veido priekšā: tā dod tēlus, kurus skatīt un tālāk veidot; tā šos tēlus zināmā mērā arī apstrādājusi un nogatavojusi. Kaudzīši kopā ar visu sabiedrību rada, turpina tās darbu un noslēdz. Un divu cilvēku kopējs darbs tas paliek nešķirami līdz galam.

320

Kā uz t i e š a j i e m f a k t i e m, kas izcēluši Mērnieku laikos tēlotos notikumus un raksturus, Kaudzītes Matīss norāda (Atmiņas etc. II, 314 u.c., 1924) uz zemes mērīšanas laiku Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Veļķu muižā, «jo nav ko liegt, ka visa Mērnieku laiku stāsta pamats atrodas šo triju muižu un viņu pagastu un viņu zemju izmērīšanā no 1867, līdz 1873. gadam» Grāfs Šeremetjevs, vēlēdamies vaku jeb klausības zemnieku zemi pārdot, lika izmērīt šo sava vienlaidu sakarā esošā lielā īpašuma platību, kur virsū bez muižām un pusmuižām pāri par 1000 saimnieku. Klāt jāskaita arī abu mācītājmuižu – Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas – līdz ar viņu zemnieku zemēm un Vecpiebalgai robežās esošās Leimaņmuižas izmērīšana līdz ar pagastu, kas notika tajos pašos gados un pavairoja mērījamo saimniecību skaitu vismaz uz 60.

Par to, kāda dalība katram no brāļiem Kaudzīšiem Mērnieku laiku sarakstīšanā, viņi paši liecina: «Tur nevar šķirt, nedz dalīt. Nopelns (ja tur kāds atrodams) vai pārmetumi (kad tie pelnīti) pieder mums abiem vienlīdzīgi, kā solidāriem galviniekiem parāda atmaksāšanā, bez dalīšanas tiesības. Paši mēs tur nekā nevaram izdalīt un neizdalīs cits arī neviens. Jāpaliek mierā tikai ar to, kad atceramies, kā strādājām: kopā apspriedām stāsta gājumu, personas un to raksturus, kā arī personu darbību, bet Matīss pašrocīgi uzrakstīja; pēc tam, pa nodaļai cauri lasot, atradām vietas, kur kas pārgrozāms, labojams vai papildināms, kas tūliņ vai vēlāk tika izdarīts. Turpmāk, kad atzinām par vajadzīgu, grozījām šo to atpakaļ arī visā stāsta gaitā, un – tas ir viss, ko varam pēc patiesības stāstīt un liecināt.»

Vispirms viņiem nodomā uzrakstīt kādas ainas – varbūt priekš Mātera vadītā Baltijas Zemkopja. Bet, kad sāk strādāt, viela un plāns arvienu vairāk paplašinās. Tiek uzmetināts personu saraksts. Pašā priekšā stāv Gaitiņu dzimta: Tenis, Ilze, Kaspars, pie tiem Anuža, šie atnācēji, kuri mērnieku laikos pieredz Slātavā smagus pārdzīvojumus; tad Prātnieks, viltnieks, mērnieka labā roka, Gaitiņu dzīves postītājs, un tautiskais āksts Pietuku Krustiņš. Tiem blakām Rogaiņi, kas vēlāk nosaukti par Oliņiem, ar meitu Grietu, vēlāk Lienu, pie, kuras saduras Kaspars ar Prātnieku. Tad vēl Feldhauzens, mērnieks, un Vakners (vēlāk Srekhubers), noziedzīgās rīcības atriebējs. Trūkst Kenča un Švauksta, nav arī Slātavas un čangalienas. Še uzmetinājums ģimenes drāmai: krietno, skaidro cilvēku, Kaspara un Lienas, un viņu ģimeņu attiecībās iejaucas mērnieku laiku nekrietnie pašlabuma meklētāji un noved šos jauniešus pie traģiska gala. Šai drāmai jāsatur kopā mērnieku laiku ainas, kas vienumēr tiek paplašinātas, pienākot jaunām personām klāt (kādas Ķencis, Švauksts); sarežģījumi tiek vēl smalkāk izvērpināti Feldhauzena mīklainos un noslēpumainos piedzīvojumos. Kad galvenie raksturi, gadījumi, notikumi ir cauri izdomāti un nogrupēti, rakstnieki ķeras savu darbu izstrādāt galīgā veidā, sāk to 2. septembrī 1876. g. un beidz 18. martā 1879. g., Vēl arvienu notiek pārgrozījumi, nāk klāt papildījumi, vēl arī, kad sākumu jau iespiež; viss sacerējums tikai pēdējā laikā nodalās trijās daļās. Tas nāk klajā 1879. g. H. Alunāna apgādībā Jelgavā.

«Mērnieku laiku» izcelšanās gaitai iespējams sekot pēc diviem manuskriptiem, ko sacerētāji nodevuši Rīgas Latv. biedrības muzejam. Pirmais pastāv no vairākiem brujoniem Kaudzītes Matīsa rokrakstā (atskaitot dažas lapas drīz pēc sākuma), 1275 lapas puses biezs, ar dažādiem pārgrozījumiem, piezīmēm, divām stāsta nodaļu dispozīcijām, starpā ar dažiem citiem rakstu darbiem. Otrs ir cenzūras jeb spiestuves eksemplārs no 1879. g. viscaur Kaudzīšu skolnieka J. B. rokrakstā, vietām ar Matīsa rakstītiem pārlabojumiem.

Mērnieku laiku b ū t ī b a pa daļai saprotama un izskaidrojama no viņu pamatiem un izcelšanās. Tā ir galvenajā nokrāsā un arī raksturīgajos sīkumos Piebalgas aina, ko tur redzam. Liela daļa tanīs tēloto cilvēku, patiesākie un dzīvākie, tur tiešām dzīvojuši. Notverts no tiem ne vien viņu vispārējais raksturs, bet arī viņu sīkās ierašas, viņu valodas sevišķa skaņa, viņu kustības, apģērbs. Tie, kas sanāk kopā krogū, jērus no tirgus vezdami, vai pagasta namā apspriest vispārējas lietas vai izrīkojumā, vai bērēs, ir piebaldzēni, – no katra vaibsta

321

sejā, no katras svārku krokas tos var pazīt. Pēc sava ģīmja viņi veidojuši arī savu apkārtni, savu iedzīvi, savas istablietas, savus ratus, vai arī viņu sevišķā apkārtne un dzīves iekārta veidojusi viņus un visu, kas tiem ir. Tāpēc pilnīgi pareizi, ka mākslinieks (Brencēns), gribēdams pagatavot Mērnieku laikiem ilustrācijas, iet papriekš ar fotogrāfa aparātu un zīmējamiem rīkiem uz Piebalgu. Arī gleznas viņu valodā norāda uz viņu dzīves īpatnību. «Izjuksi kā aknas», «aiznesīs mūs uz debesīm kā izbalinātus audeklus» – šādi teicieni atspulgo nodarbošanos, kādu sastopam īpaši Piebalgā. – Šādi novērojumi savos vispārējos vilcienos nav tomēr saņemami še vien. Tiem pievienojas citi, kam vēl lielākā mērā vispārības nozīme. Latviešu laucinieku un zemkopību nodibinātā dzīve Mērnieku laikos atklājas visā plašumā. Tur siena laiks, tur Jurģu diena, tur dažādi darbi un amati, kam sakars ar lauksaimniecību. Tas viss norisinās Latvijas dabā, kam dažādie gada laiki dod savu nokrāsu. Tur nobirušās apšu lapas, uz ko griežas Anniņas vērība, uz skolu ejot; tur ziemas stindzinošais sals un žilbinoši baltais sniegs; tur ziedošie koki un puķes pa Vasarsvētkiem. Šī dzīve un daba uzejama tad arī garīgās pasaules pamatos. Kad Kaspars mirstošajai mātei liek ieskatīties savā iekšienē, tad viņš sāk ar dabas tēlojumu. Viņš uzskaita daždažādos augus un tiem pielīdzina cilvēkus. Viss viņa plašais cilvēku vērtējums pieturas pie šiem salīdzinājumiem.

Mērnieku laiki saauguši ar īstenību; viņu būtība r e ā l i s t i s k a, lietišķa. Viņu sacerētāji iziet no tā, ko viņi ap sevi novērojuši, kas patiesi ir, un to tā attēlo. Arī cilvēku garīgā pasaule uztverta pēc novērojamās īstenības. Tā sakņojas, īpaši vecajā paaudzē, kristīgā ticībā. No šejienes ņemtie jēdzieni tad nu sastopami visur: Ķenča lūgšanā, Ķenča un Pāvula sarunā par viņpasauli, Ilzes apliecinājumos par savu sirds dzīvi, Pietuka Krustiņa runās. Tāpat uzejam kristīgas draudzes ierašas mājās, skolā, baznīcā. Šī garīgā dzīve dabū vairāk vietēju nokrāsu ar norādījumiem uz brāļu draudzi, kam Piebalgā vairāk saiešanas namu.

Bez apkārtējās dzīves ietvēruma stāstā Kaudzīši attēloja notikumus, kas pa daļai ņemti no citurienes. Tiem nepietika ar vaļējo personu sasaistījumu un notikumu sarežģījumu, ko dod mērnieku laiki un kas izlasāms no pirmā darbojošos cilvēku saraksta. Viņiem vajadzēja gadījumu, kas stindzinoši kairina ziņkārību. Un te nu mīklainas zādzības, slepkavības, krāpšanas, visas tās noslēpumainās lietas, ko pieredz mērnieks Feldhauzens un viņa tuvākie biedri un pretinieki. Pie tām pieder raksturi, kas nav no šīs pasaules, šie slīpētie krāpnieki un blēži: Raņķis, Grabovskis u.c. – Bet arī tie raksturi, kas novēroti dzīvē, dabū pa daļai veidojumu pēc noteikumiem, kas stāv ārpus tās. Ir parasts paņēmiens, ka cilvēkus pēc morāliskiem principiem šķiro labos un jaunos vai arī pozitīvos un negatīvos tipos. Kaudzīšiem mazliet sīkāks nodalījums. To uzstāda Kaspars. Viņam četras šķiras cilvēku. Pirmie līdzinās stādiem, kas krāšņi zied, bet augļus nenes; tie lielās ar ticību, bet laba nedara. Otri, līdzīgi stādiem, kas krāšņi zied un nes labus augļus, apliecina ticību darbiem. Trešie, tāpat kā stādi, kam vientiesīgi ziedi, bet brangi augļi, nelepojas ar ticību, bet dara labu. Ceturtiem nav nedz ticības, nedz augļu kā stādiem, kas nedz krāšņi zied, nedz nes derīgus augļus. Pie pirmajiem tad nu pieder tādi lielīgi, paštaisni pašlabuma meklētāji kā Oļiniete, kas, sevi līdz debesīm celdama, pret citiem, arī pret savu meitu Lienu, ārdās kā pats nelabais; kā Prātnieks, kas, sevi nostādīdams labā gaismā, pastrādā lielākās neģēlības; varētu še pieskaitīt arī Pietuku Krustiņu, Švaukstu, Drekberģi. Pie otriem pieder paša Kaspara māte Ilze, skaidra dvēsele, kas savu ticību apliecina ar muti un visu dzīvi. Pie trešajiem pieder pats Kaspars, kas, nevienam savu iekšieni neatklādams, pēc sirds apziņas, pēc stingriem tikumības prasījumiem virza savu dzīvi un darbus, kaut viņam būtu jānes arī vislielākie upuri; viņam blakām vēl varētu stāvēt Šrekhubers, mērnieku netaisnības bezbailīgais atriebējs. Pie ceturtajiem pieder atklāti ļaunie un tukšie: noziedznieks Raņķis, gan arī vientiesīgais Tenis. – Lai izceltu vienu un otru tipu, Kaudzīši netaupa krāsas. Oļinietei vajaga būt savos darbos ļaunai un mūžam sevi cildīt. Arī pie savas nelaimīgi beigušās meitas Lienas kapa viņai

322

jāparādās par pilnīgu necilvēku, kam nav ne vēsts no tādām jūtām kā mātes mīlestība. Pietuku Krustiņam jābūt tautiskam ākstam. Viņam jāsacer dzejoļi un jātur runas arī par godu kalēja jaunām plēšām un pirmajiem bezdelīdzēniem. Te nu īstenība paliek tālāk projām; te redzama tieksme zīmēt tipu, kurā ietēlojas kāda ideja, ne īpatnīgu raksturu, kam pasaulē otra līdzīga nav.

Kāds  p a m a t s  p ā r g r o z ī t a j ā  s a b i e d r ī b ā  Mērnieku laikos tēlotajiem raksturiem, uz to norāda Kaudzītes Matīss (Atmiņas etc. II, 313 u.c., Rīgā 1924): «Līdz ar tautības apziņas pieaugšanu cēlās šai ziņā arī pārāka un sekla plātīšanās (Pietuka Krustiņš), pat arī tautiska ākstība, lepoties ar muļķīgām runām un citādi (Drekbergis); otrā pusē stāvēja liela ākstība dzīties uz vācietību un lielmanību (Švauksts); jaunai pagastu pašvaldībai iesākumā piemita vēl daudz vājumu aiz iestrādāšanās trūkuma (vietnieku pulka sēde); pazīstama nāca viltība un blēdība, dižošanās šai ziņā aiz balmutības (Prātnieks, arī Bisars); auga pa starpām līdza nīdēts, bet spēcīgs patstāvīgas prātnieciskas domāšanas un negrozības gars (Kaspars); stiprs patstāvības raksturs sāka parādīties arī pie jaunavām (Liena). Šie būtu galvenāko īpatnību izteicēju tipi no jaunākās paaudzes laika. Arī vecākā paaudze, kā laika gara vilktin vilkta, cēla iz sava vidus vairāk citu un citādu īpatnību gaismā nekā agrāk, kad vēl nebij radušies jauni dzinumi. Varēja pie viņas novērot goda apziņas uzticību (Anuža), līdz ar to bērna paļāvību un pieķērību savai uzticamai glabātājai Anniņai); tālāk – nenovilināmu patstāvības un patiesības prātu ar reliģisku pamatu (Prātnieka māte); tad skaidras, ticīgas dvēseles mieru un nemirstības cerību arī nāves stundā (Ilze); bet tālāk, kā pretstatu, garīgu augstprātību un paštaisnību ar iedomātu iekārošanas tiesību (Ojiniete); tāpat godīgu ticības cilvēka prātu, bet vāju cīniņā pretim jaunumam (Oliņš); arī jautru, vīzīgu un satīrisku bezbēdību (Tenis); vientiesības pilnu savādniecību (Ķencis, Pāvuls). Bez tam nāca sadzīves līdzdarbībā arī tādas raksturu parādības, kas pēc tā laika bij skaitāmas par ārpusējām jeb ārlatviskām, kā šausmīga noziedzība (Rapkis); sava labuma un spēka apziņā patvaļības un varas lietošana (Feldhauzens); apspiesto aizstāvība (Šrekhubers); gara spēka un īstas cienības iespēja (mācītājs) u.c.»

Arī raksturus zīmējot, Kaudzīšu spēks mīt viņu reālismā. Viņu raksturi nav ar to dzīvi un patiesi, ko tēlotāji viņos grib ielikt, bet ar to, ka tie viņus novērojuši, uztvēruši, kā tie viņus sevī nes. Kā tādi tie nav iedalāmi vienā vai otrā rubrikā, neattēlo arī vienu vai otru tipu, bet ir dzīvas būtes, kuru miesīgajai un garīgajai sejai ir savi īpaši vaibsti, kuras nav vārdos aprakstāmas, bet tēlā skatāmas. Še ir Kaspars, šis, kā domājams, ideāls cilvēks un kā tāds ne tik patiess un īpatnīgs, tomēr ar vilcieniem, kas to dara dzīvu un mums tuvu. Pie tiem pieder viņa stūrgalvīgā klusēšana, citu nicināšana, viņa domas par pašnāvību – tās visas ir īpašības, kas nav saucamas par labām vai pozitīvām. Tad Pietuka Krustiņš, šis neizturamais āksts, bet kas pilnīgi svabads no kaut kādas ļaunprātības, blēdības, nenovēlības, kas ir un paliek nelabojams ideālists. Un tā citi raksturi, par kuriem, kā par kaut kuru dzīvu cilvēku, var īstu, vārdos netveramu jēdzienu dabūt tikai tad, ja tos savā vietā, savos apstākļos redz dzīvojam un darbojamies.

Arvienu vērīgāk un gaišāk savos cilvēkos ieskatoties, Kaudzīšiem atklājas viņu dziļākā, skaidrākā būtība. Nabadzīgā dzīvē un šaurā domu lokā ieslēgtā vājā sieviete Ilze top par savas dzimtas uzturētāju un dvēseli, arī par tās garīgo atbalstu. Par tukšu nabadzi uzskatāmā Anuža, kam nav ne savas mantas, ne savas dzīves, dod atmestiem cilvēkiem (Lienai, Anniņai) to, ko neviens bagātnieks tiem nevar dot, parāda svešinieku bērniem mīlestību, kādu ikreiz ir mātē neuzejam. Tā nav tikai kristīga ieraša, kad viņa ved kapos mazo Anniņu vainadziņiem rokā, māca šai vietā, kur viss izlīdzināts, aizmirst cilvēku mazo naidu un noskaitīt lūgšanu pie tēva slepkavas kapa. Ar Anužu un mirušās Lienas meitiņu Anniņu stāsts sākas un beidzas. Še ir viens no skaidrākiem tēliem latviešu literatūrā: Anuža, sievietes mīlestība, kas bāriņus audzina lielus.

323

Pēc Mērnieku laikiem Kaudzīši ķērušies vēl arī pie citu plašāku darbu sarakstīšanas, ko, tāpat kā Mērnieku laikus, varētu pierindot romāniem. It sevišķi te atzīmējama garāku stāstu virkne, kas padomāta vienā sakarīgā stāstījumā ar vienu vispārīgu virsrakstu M a l i e n a s d a b a s s t ā s t i (iesākta ap 1885. gadu). Šinīs stāstos tad nu vajadzētu nākt redzamai kāda novada tiešai dzīvei visā viņas plašumā un daudzpusībā ar šās dzīves labām un ļaunām pusēm, pie kam ļaunās puses parādītos spilgtā kariķējumā. Parādītos tad tur, gan citā laikā un citādos apstākļos, notikumi un raksturi, kas pazīstami jau no Mērnieku laiku ainām un tipiem; bet nāktu klāt arī jauna viela, kas agrāko papildina. Un, tāpat kā Mērnieku laikos, nebūtu še grūti saskatīt līdzību ar Vecpiebalgu un tās tuvāko apkārtni. To visu norāda šā darba sākums, neizstrādātie pirmuzmetumi un plāni. Bet, tā kā spraustie nodomi palikuši neizpildīti un uzglabājušies tikai pirmraksti (vairākos variantos), no kuriem viens nesen nāca klajā ar virsrakstu I z j u r i e š i (Malienas dabas stāstu 1. d., 1928), pie kā jo sevišķi strādājis Kaudzītes Reinis, tad tie uzskatāmi ne kā mākslas darbs, bet vairāk tikai kā literatūrvēsturisks materiāls.

Mākslas vērtībā augstu nepaceļas arī Kaudzītes Matīsa pēdējais lielākais sacerējums J a u n i e M ē r n i e k u l a i k i, ko viņš iesāka dažus gadus pirms savas nāves un paspēja nobeigt tikai četras daļas (I–IV, 1924–1927). Tā ir it kā laikmeta hronika stāsta veidā. Autors mēģina še notēlot nesenos pēckara (revolūciju un citu pārmaiņu) notikumus un pārdzīvojumus, īpaši Vidzemē. Un, tā kā šai laikā tautā atkal atskan starp citu sauciens pēc zemes, ap ko bieži virknējas un vijas dažādi notikumi, kas šo to atgādina no veco «mērnieku laiku» ainām, tad autors izraudzījies tiem līdzīgu nosaukumu Jaunie Mērnieku laiki. Citādi tomēr, kā to pats autors aizrāda, jaunais sacerējums ar pazīstamiem Mērnieku laikiem nav saistāms.

Sava radīšanas darba virsotni brāļi Kaudzīši bija sasnieguši ar Mērnieku laikiem, kam pāri pacelties turpmākos darbos viņiem vairs neizdodas.

L i t e r a t ū r a. R. Klaustiņta Mērnieku laiki, Rīgā 1909; otrs, pārstrādāts izdev. «Mērnieku laiki» kā sadzīves romāns. Estētisks un kultūrvēsturisks apcerējums, Rīgā 1926. – Tā paša: Mērnieku laiki kā tilts no veciem uz jauniem laikiem, Druva 1913, II, 1261–1267. – Kaudzītes Matīsa Par Mērnieku laiku izcelšanos, Atmiņas etc. II, 311, Rīgā 1924.

2) MĀTERA ROMĀNI. Darbodamies par avīžnieku, Māters raksta arī romānus. Viņš sasniedz avīžniecībā lielus panākumus, strauji uzstādamies par ideāliem centieniem, to vārdā karodams ar saviem pretiniekiem. Ar savu karsto temperamentu Māters citu priekšā palika allaž uzvarētājs. Tā nav mierīga lietišķība, kas Māteru izceļ kā avīžnieku; izšķiroša loma viņa karstai sajūsmai un vingrai fantāzijai. Šīs īpašības viņu arī vedina ķerties pie dzejas darbiem, sacerēt romānus. Bet tanīs viņš, no otras puses, nevarēja noliegt savu avīžnieka dabu. Viņa romānos ir tik daudz publicistiska elementa, ka no tiem mākslas darbi neiznāk. Pie tam viņam vienumēr acu priekšā šī literāriskā veida tuvākie paraugi vācu valodā.

Māteru neatturēja latviešu reālās dzīves savādības ievērot prasījumus, pie kā pēc parastajiem jēdzieniem romānu sacerētājam jāturas. Kā ideālistam viņam bija iespējams latviešu vidū tēlot varoņus, izdomāt notikumus, kādu mūsu dzīvē nav. Tādi uzejami arī Mērnieku laikos, bet tikai nodaļās, kurās neparādās šī sacerējuma īstā būtība. Mātera romāniem tie par pamatu. Notikumi saistās katrā romānā ap personu, kam visas īsta varoņa īpašības. Viņi ir ideālisti, kas nenovēršami turas pie saviem augstajiem tikumības principiem, neatstādamies no tiem nekādos kārdinājumos un vajājumos. Zināms, viņu alga tiem galā arī droša.

Ar visu to, ka Mātera romāni no Kaudzīšu romāna stipri atšķiras, tie ir viena laika un viena virziena darbi. Tos sacerējuši latviešu nacionālisti tautisko centienu pārbaudījuma laikā. Latviešu nacionālisms jau dažus gadus tautā darbojies un vienā otrā gadījumā ticis neīsts, tukšs. Tikpat Kaudzīši, kā Māters atrod iemeslu latviešu tautiskos centienus kritizēt. Kaudzīši to dara, atbalstīdamies uz tautas reliģijā agrāk izkoptajiem tikumības jēdzieniem, pa daļai

324

atmezdami reliģijas ārējās formas; Māters pārbauda tautas darbinieku rīkošanos, nostādīdams tai pretī nacionālu ideālismu, kas parādās cēlos darbos. Mātera īstenībai nepiemērotais nacionā1isms pa kādai daļai atgādina Pietuka Krustiņa pārmērības, tikai pilnīgi nopietni attēlotas. No otras puses, jau arī Pietuka Krustiņā atrodama īsta, neliekuļota ideālisma kodols. Nacionālisms ir šai laikā dzīvs spēks, kas sev izredzas dažādas formas.

Mātera romāni ir Sadzīves viļņi un Patriotisms un mīlestība. Tie parādās viņa vadītajos laikrakstos. Pirmais no tiem iespiests arī grāmatā. Māters kā šo darbu autors dēvējas par Teodoru Rolandu.

a) S a d z ī v e s v i ļ ņ i nāca klajā Baltijas Zemkopja pielikumā 1879. g. un tūliņ arī grāmatā. Romāna varonis ir Eduards Felzenberģis, zemnieka dēls, kas izglītojies ar dzimtkunga palīdzību, top šī paša dzimtkunga muižā par muižkungu, iemīlas viņa meitā, modinādams viņā karstu pretmīlestību, iemanto līdz ar sirsnīgiem draugiem arī nāvīgus ienaidniekus, cīnās ar tiem, piedzīvo grūtas pārbaudījumu dienas un brīnišķus likteņus, parādīdamies visās vietās par nesalaužamu varoni, un galā dabū ir iemīlēto sievieti, ir muižu.

Romāna n o t i k u m u g a i t a sākas ar negaidītas ziņas saņemšanu, ka ārzemēs izglītotais Plieņu saimnieka dēls Eduards Felzenberģis iecelts par Uplejas muižkungu. Muižas ļaudis tūliņ nošķirojas divi pretējās pusēs: vieni – Felzenberģa pretinieki ar skrīveri Fihtenberģi par vadītāju, un otri – viņa draugi un pabalstītāji, kas pulcējas ap kučieri Rumbenieku. Uplejas īpašniekam baronam Kronšildam ir meita Klotilde, kas uzaug kopā ar Felzenberģa māsu Mariju. Jaunais muižkungs atbrauc Uplejā un iepazīstas viesībās, Klotildes vārda dienā, ar apkārtējiem muižniekiem, mācītājiem un citiem viesiem. Tie sadalās latviešu labvēļos un viņu centienu pretiniekos. Pie pēdējiem pieder mācītājs Graupmanis, Viņš izsakās, ka latviešu tautiņai, kas patlaban svin savu garīgo atdzimšanu, jāatmet lepnība, augstprātība, pacelšanās pār savu Dieva ierādīto un aprobežoto sadzīves stāvokli un kārtu. Viņš saka: «Mums jāstājas ar visiem spēkiem pretī tiem pusizglītotiem, kas, jebšu no mums visu labumu un gaismu saņēmuši, tomēr nu grib gudrāki būt par mums. Tam atbild viens no jaunajiem muižniekiem, kam Felzenberģis par to silti spiež roku. Noskaidrojas arī, ka Klotilde mīl Felzenberģi. Bet kārtu aizspriedumi viņus šķir. Klotilde atraida kāda barona bildinājumu, saslimst, un visa Kronšīlda dzimta aizceļo uz Itāliju. Muižu nu pārvalda Felzenberģis, izdod savus nosacījumus, apkaro nekārtības, atklāj pat noziegumus. Viņš atlaiž skrīveri Fihtenberģi, kura vietā ievēl citu. Jaunajam skrīverim nāk rokā dokumenti, pēc kuriem Felzenberģis iecelts muižnieku kārtā. Muižkunga ienaidnieki sarīko viņam ceļā uzbrukumu, kurā agrākā muižas pārvaldnieka Ozola meita Elza izglābj viņa dzīvību. Felzenberģis ar viņu saderinās. Bet ienaidnieki nerimst. Viņi to apsūdz Kronšildam, kas pārbraucis krata muižkunga dzīvokļi. Juzdamies apvainots, Felzenberģis atstāj Upleju un iestājas kara dienestā. Viņš uzkalpo par palkavnieku, cīnās pie Pļevnas, top ievainots, zaudē samaņtu un tiek turēts par mirušu. Bet viņš, vēlāk atveseļojies, iecelts par ģenerāli un pēc vairāk gadiem negaidīts ierodas uz Klotildes dzimšanas dienu Uplejā. Pa tam mirusi viņa saderinātā Elza. Klotilde slīgst Felzenberģim pie krūts un apkampj viņu ar visu spēku, «it kā bīdamās, ka liktens un sadzīves aizspriedumi viņai to vēlreiz neatrauj». Rronšilds papriekšu apjūk, bet tad apmierinās un, uz ģenerāli Felzenberģi rādīdams, saka uz sava pagasta ļaudīm: «Bērni, te ir jūsu jaunais dzimtskungs.» Ar to romāns noslēdzas.

Romānā Sadzīves viļņi ir pa dzīvam reālistiskam tēlojumam (muižas ļaužu apspriešanās, skrīvera vēlēšanas). Bet daudz vairāk tanī sastopami apraksti ar romantisku nokrāsu. Aprakstītas ir jaunavas, apzīmējot visas viņu miesas un gara īpašības, viņu apģērbu, kustības; tēlota svētdiena uz laukiem ziedoņa sākumā, svētdienas pēcpusdiena un citi jūsmīgi momenti un skati. Sniegtas vairāk runas, kas izsaka patriotisku sajūsmu. Kaut kas no šīs retorikas piemīt visam darbam, kurā patiesi dzīvi cilvēki nav uzejami.

Sadzīves viļņi zīmīgi ar savu idejisko saturu, kas raksturo kādu latviešu inteliģences daļu

325

19. g. simteņa pēdējā ceturksnī. Tā turas pie uzskata, ka latviešiem jānodibina sava muižniecība, pa daļai dažiem vācu muižniekiem pārejot latviešu pusē, pa daļai latviešu inteliģencei paceļoties muižnieku kārtā. Raksturīgi Felzenberģa noteikumi Uplejas ļaudīm: Ievērojot tiklības likumu un īstas attīstības pamatus, nedrīkst pa svētdienām staigāt pa krogiem un tur plītēt. Pātaru skaitīšana mājās aprobežojama, bet paceļama ar ērģelīšu spēlēšanu. Kas svētdien neiet baznīcā, var lasīt noteiktā vietā derīgas grāmatas un laikrakstus, ne vien Latviešu Avīzes, bet arī Balt. Vēstnesi un Mājas Viesi. Kas grib, var aplūkot kungu istabas, bilžu galeriju, bibliotēkas istabu. Izrīkos godīgas viesības ar dziedātāju kora dziesmām, bet pirms jāizpelnās tās ar tikumīgu, krietnu dzīvi. Dibināma svētdienas skola un kopjamas tautas dziesmas. «Cilvēkam nebūs vien darīt, ko no viņa var prasīt, viņam būs vairāk darīt, to māca mūsu dārgā ticība, to prasa īsta dievbijāšana un cilvēku mīlestība.» Nevar teikt, ka šādi prasījumi stāvētu tālu no tiem, kas izmanāmi kā ideāli Mērnieku laikos.

Starp gleznām, kurās izsakās patriotiska sajūsma, zīmīgs latviešu tautas likteņa ietēlojums klavieru spēlēšanā. Felzenberģis spēlē priekšā muižkunga Neimaņa meitai Marijai no galvas. «Iesākot klavieru balsis skanēja lēnām, it kā sarunādamās, it kā stāstīdamas iz pagājušiem, sirmiem laikiem. Tad viņas sāka gaudot kā apspiests cilvēku bars; tad Marija likās dzirdot vaimanas, kliegšanu un brēkšanu, pa starpām lāstus, kas negribēja ne rimties. Tad – klau! – tālu, tālu ir pērkona rūkšana dzirdama – tā nāk arvienu jo tuvāki, līdz Pērkona tēvs parādās savā pilnā majestātē – spēriens uz spēriena ir dzirdams, visas malas trīc, zibens iesper vienā un otrā vietā, kaukšana un paslēpts īgnums mocās ārā iz bailīgas krūts – tad viss atkal apklust un jaukas skaņas, līdzīgas eņģeļu balsīm, pasludina jaunu rītu, jaunu laikmetu un neizsakāmi mīlīgā saskaņā nobeidzas Felzenberģa spēlēšana.»

b) P a t r i o t i s m s u n m ī l e s t ī b a parādījās Mātera izdotajā Tiesu Vēstnesī, sākot no paša pirmā numura, kas iznāca 24. decembrī 1880. g., turpinādamies pa 1881. gada pirmo pusi. Māteram pa to laiku bija dažādi piedzīvojumi ar rīdziniekiem. Šo vājās puses tad nu viņš mēģināja apgaismot, ierādīdams tiem zināmu lomu savā romānā.

Darbība koncentrējas ap Palejas muižas īpašnieku Vitalvu Jāni, kas ar vietējā muižnieka gādību beidzis ģimnāziju un tomēr strādā mājās vienkāršus darbus. Pie Vitalva ierodas rīdzinieki: redaktors Bērents (Bernh. Dtriķis) un biedrības viceprezidents Ričards (Rihards Tomsons), gribēdami aizņemties naudu. Ričardam izdodas savu nodomu sasniegt tikai tad, kad viņš stājies mī1estības attiecībās ar Vitalva kundzi. Bet Ričards turpmāk ne atdod atpakaļ patapināto naudu, ne izpērk Vitalva parakstīto vekseli, tā ka Vitalvu ieliek cietumā un viņa muiža nāk pārdošanā. Vitalva kundze saslimst un nomirst. Muižu nopērk vecais barons un atdod atpakaļ Vitalvam, kas apprec savas mirušās sievas māsu Irmu.

Bērents tēlots par atturīgu, apdomīgu raksturu, kas, par redaktoru būdams, pavisam maz raksta savā avīzē. Ričards ir jūsmotājs, izšķērdīgs ideālists bez reāla pamata. Viņš bankrotē un aizbēg uz ārzemēm. Ja viņš šķietas daudz darījis kā biedrības vadītājs, tad tam nostāda pretī sakrājušos garīgo spēku pašdarbību. Bet, ja tādi spēki ir, tad tie darbosies arī bez biedrības. Raksturots vēl arī Berglins (Kr. Kalniņš), varmācīgs, despotisks, Indriķis (Laubes Indriķis) u.c.

Pieturoties pie patiesiem cilvēkiem, lai arī tendenciozi attēlotiem, še vairāk īstenības. Latviešu censoņus, pēc Mātera uzskata, padarījuši par tādiem viņu apstākļi. Tie ir zemnieku bērni, kas no tēva mājām devušies dzīves cīņā. Vientuļi palikuši, tie nevar panest pārbaudījumus. Mācība vien daudz nelīdz. Prāta attīstība vēl nav sirds izglītība un tikumība.

L i t e r a t ū r a. Māteru Jura kop. raksti, Līgotņu Jēkaba sakopojumā un redakcijā (pirmā sējumā arī viņa paša plaša M. J. biogrāfija), I–IV sēj., Rīgā 1924. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Māteru Juri un «Balt. Zemkopi», Atmiņas etc. II, 49, Rīgā 1924. – Bebru Jura atmiņas par M. J., Rīgas Ziņas 1925, 53. nrā.

326

IV. ASTOŅDESMITIE GADI

Dažus gadu desmitus pēc tautas atmodas latviešu tautiskie centieni vairs nebija tie paši, kas agrāk: tie bija zaudējuši savu cīņas raksturu un piegriezušies mierīgai darbībai. Līdz ar to pieņēma citādu veidu dzīves un laika centienu atspoguļotāja rakstniecība. Vienumēr palikdami un jo dienas jo ciešāk nostiprinādamies nacionālā virzienā, rakstnieki vairs asi neuzstājās par sadzīves pārveidošanu. Dažus savus mērķus nacionālisti bija sasnieguši; citiem nostājās priekšā nepārvarami šķēršļi. Ja ko varēja nacionālai domai par labu darīt, tad tas bija iespējams mierīgā, izturīgā darbā. Tā ieslēpās ir pelēkos dienas uzdevumos, ir zinātnieka pētījumos, ir dzejnieka tēlojumos. Dzeja nu varēja svabadāk piegriezties daiļuma ideāliem, gan tiem, ko atrada tautas tradīcijās, gan arī tiem, kas brīvi rodas no dzejnieku pašu izjūtas. Savu spilgtumu zaudēdama, tautiskā dzeja tika pa daļai bāla un nenozīmīga, pa daļai attēloja klusus dvēseles pārdzīvojumus. Visās literatūras nozarēs nomanāma mierīga, bet diezgan rosīga attīstība.

Šādas pārmaiņas novērojamas ar 1880. gadu. Tad sākas virziens, kas turpinās līdz deviņdesmito gadu pirmajai pusei. Spēji to pārtrauc jauni centieni 1893. gadā.

1. LAIKU PĀRMAIŅAS

Nacionālajām valstīm nodibinoties, nostājās cita citai pretī lielākas spēku grupas. Pretrunas valstu iekšienē neizlīdzinājās, bet pieņēma klusākas, pa daļai slepenas cīņas veidu.

Kad s a v i e n o t ā V ā c i j a 1871. g. uzvarēja Franciju, Valdemārs norādīja (Vaterl. u. Gemein. I), cik bīstams vācu militārisms Eiropas tautām, viņu svabadai attīstībai. Valdība jutās stipra un apspieda katru brīvāku kustību iekšienē. Pastāvošās iekārtas un politiskā virziena pretinieki ķērās pie terora. Uz ķeizaru Vilhelmu izdarīja 1878, g. atentātus. Par atbildi izdeva likumu pret sociālistiem, nostādot tos par vajājamu organizāciju. Še bija manāma Bismarka cietā roka, kas līdz ar sociālistu likuma atcelšanu (1890. g.) atlaidās no valsts stūres. Šim valsts viņam bij noteicošs svars ne vien Vācijas, bet arī vispārējā Eiropas politikā. Berlīnē noturēja lielvalstu priekšstāvju kongresu (1878. g.) un konferenci (1880. g.) krievu–turku mierīguma un robežu nokārtošanas lietās, kur Bismarks runāja izšķirošo vārdu.

Vācija tika caur Bismarku par bīstamu varu vēl ar to, ka noslēdza 1879. g. ar Austriju sabiedrības līgumu, kam 1883. g. pievienojās Itālija. Vācu nacionālā varas politika izpaudās vēl iekš tam, ka valdība sāka sistemātiski un nesaudzīgi pārvācot visas Vācijas robežās dzīvojošās nevācu tautas: leišus un poļus Prūsijā, dāņus Šlezvigā, frančus Lotringā u.c. Kaimiņu valstis, sevišķi Krievija, ņēma še paraugu tikpat nacionālās politikas virzienā, kā arī metodē.

K r i e v i j a parādīja savu militāro spēku karā pret turkiem 1877.1878. g. Kaut gan Krievija pilnā mērā savas uzvaras augļus neieguva, par ko gādāja Bismarks, tomēr tās vara pieauga, un valdība bija spēcīga diezgan, lai tiktu galā ar nevēlamām kustībām iekšienē un izplatītu savu iespaidu arvienu tālāk. Arī še pastāvošās iekārtas pretinieki pārgāja uz teroru, kam krita par upuri Aleksandrs II 13. (1.) martā 1881. g., tai pašā dienā, kad viņš bija parakstījis iekšlietu ministra Lorisa–Meļikova sastādītu valdības pasludinājumu tautai par parlamenta sasaukšanu. Aleksandrs III, kas tagad nāca pie valdības, sākumā gribēja pildīt sava tēva solījumu. Bet tam enerģiski pretojās jaunais Svētā sinoda virsprokurors, agrākais civiltiesu profesors un cara skolotājs, fanātiskais slavofils Konstantins Pobedonoscevs. Viņam piebiedrojās Aksakovs, Katkovs u.c. Lorisa–Meļikova programmas vietā jaunais cars parakstīja un, neapspriežoties ar Ministru padomi, izsludināja Pobedonosceva sastādīto manifestu, kurā darīja zināmu, ka viņš, paļaudamies uz patvaldības varu un patiesību, cieši apņēmies patvaldību nostiprināt un pret visiem uzbrukumiem aizstāvēt. Loriss–Meļikovs

327

izstājās no valdības, visa valdības vara pārgāja Pobedonosceva rokās, kas to paturēja Aleksandra III un arī Nikolaja II laikā līdz 1905. gada revolūcijai. Reliģiskās dogmās iestingušas pareizticības un neaprobežota, uz krievu nacionālismu dibināta despotisma izplatīšana tagad tika par valdošo principu, kas bija naidīgs ne vien katrai brīvības kustībai, bet arī katrai sabiedriskai pašdarbībai un svabadai attīstībai.

Virziens, kādā turējās krievu valdība, bija nu drīz vien B a l t i j ā stipri manāms: Pēterpilī spēra attiecīgos soļus, lai iznīcinātu Baltijas autonomiju, muižnieku rokās turēto vietējo pašvaldību, pārvaldes un tiesu iekārtā Baltiju pielīdzinot Iekškrievijas guberņām, kur visas administrācijas un tiesu funkcijas izdara krievu valdības iecelti ierēdņi. Šādā pārmaiņā bija sajūtama Pobedonosceva rīcība.

Bet arī bez tam un jau agrāk L a t v i j a s i e k š ē j ā d z ī v ē iestājās sastingums, ņēma zemes pārvaldē pēc īsa liberālisma uzplūduma pārsvaru brīvprātīgai latviešu inteliģencei pretī nostādītas konservatīvas tendences, ar ko pa daļai izskaidrojams, ka latvieši krievu valdības ievestās pārgrozības saņēma mierīgi, iesākumā pat ar sajūsmu. Septiņdesmito gadu vidū pacēlās Vidzemes un Kurzemes muižnieku un vācu publicistu vidū balsis zemes pārvaldes, sevišķi landtāga reformai par labu. gribēja tanī pielaist par locekļiem arī latviešu zemnieku priekšstāvjus. Notika domu izmaiņa starp latviešu tautiskās kustības vadoņiem (Vēberu, Kalniņu, Veinberģi u.c.) un vācu avīžniekiem (Rig. Ztg. redaktoru Pecoldu, Ztg. f. Stadt u. Land redaktoru Heikingu), kam pievienojās vadošās personas muižnieku vidū; Kurzemes muižnieku vecākais grāfs Keizerlings, Vidzemes landtāgs Etingens u.c. Tomēr 1878. g. noturētos landtāgos brīvdomīgo pretinieki ņēma pārsvaru. Liberālie muižniecības darbinieki izstājās no pārvaldes, liberālos redaktorus pa daļai atlaida, pa daļai aprobežoja. Latviešu avīžnieki nostājās pret vāciešiem atkal stingrā opozīcijā, cenzdamies aizstāvēt un pap1ašināt latviešu tiesības.

Latvieši pa tam bija kaut ko panākuši. Nostājoties par latviešu patriotu, par tautieti, vairs nebija jānes tikai upuri; kādai daļai latviešu tā nostāties bija taisni ienesīgi. Pamazām attīstījās l a t v i e š u p i l s on ī b a, kam bija labi ienākumi, nodrošināts mantas stāvoklis. Par spēku, ar ko jāsāk nopietni rēķināties, viņus Rīgā saistīja kopā Krišjānis Kalniņš, kas 1875. g. ņēma Rīgas Latviešu biedrības vadību savās rokās. Jaunus pilsētas likumus ievedot, Kalniņš kopā ar citiem uzaicināja Rīgas latviešu vēlētājus biedroties savā komitejā.

Uz laukiem manāmi pacēlās s a i m n i e k u š ķ i r a. Viņu intereses cieši ievēroja savos jaundibinātos orgānos Māters un Vēbers, pirmais sevišķi Kurzemē, otrs Vidzemē. Labības cenas pēc krievu–turku kara stipri cēlās; zemkopībā racionālās metodes izlietojot, raža ievērojamā mērā pieauga. Bija iespējams bērnus sūtīt skolās, apmeklēt izrīkojumus, abonēt laikrakstus, pirkt grāmatas.

Pilsoņiem pilsētās un saimniekiem uz laukiem nostājās turībā blakām kāda daļa j ū r m a l a s a p d z ī v o t ā j u. Atvērtās jūrskolas sagatavoja jūrniekus, kas latviešus vedināja ieguldīt kapitālus kuģos. Latviešu kuģi sāka braukāt pa visām jūrām. Valdemāra pūliņi bija nesuši augļus. 1882. g. nodibinājās latviešu kuģniecības sabiedrība Austra ar 222000 rubļu lielu kapitālu. Pirmo desmit gadu laikā sabiedrībai bija pāri par 1200 biedru.

Uz visas līnijas latvieši sāk sacensties ar vāciešiem. Nevarēja latviešus vairs nekādā ziņā uzlūkot vienīgi par zemnieku kārtu. Latviešiem nu bija sava augstāka šķira, kas gan vienmēr palika saistīta ar tautas zemākām masām. Latviešu augstākās šķiras tuvošanās vāciem bija nenoliedzama, lai gan pēdējie vēl joprojām negribēja uzskatīt latviešus par sev līdzīgiem. Šāds uzskats allaž parādījās arī studējošo vidū. Lai spēkus kopotu, radās latviešu studentu korporācijas. Rīgas Politehnikas studenti, galvenā kārtā latvieši, nodibināja 1880, g. Se1oniju, ko Šaržēto konvents, kurā noteicēji vācieši, ilgus gadus tomēr neapstiprināja. Tērbatniekiem veicās labāk. Viņu 1882. g. dibināto korporāciju Letoniju, kam jau Valdemārs bija licis pirmo stūra akmeni, atzina vācu studiju biedri, sevišķi ievērodami jauno politisko virzienu krievu

328

valdībā, kas skubināt skubināja, lai Baltijas iedzīvotāji mācās turēties kopā. Bet arī še vācieši nemitējās latviešu studentus ķircināt par zemnieku puikām (Bauerjungen), tā ka letoņiem bija jāizēdas cauri veselai divkauju rindai, lai izkarotu savai tautībai pienācīgu cieņu.

Kopā ar visu novērojams l a t v i e š u k u l t ū r a s u z p l a u k u m s. Līdz ar Rīgas Latviešu biedrību nodibinājās latviešu teātris, drīz pēc tam Zinātnības, vēlāk Zinību komisija. Sastādīja augstākas latviešu skolas (Aleksandra sk.) projektu. Pēc pirmajiem dziesmu svētkiem svinēja 1880. g. otrus, kas kupluma ziņā pārspēja pirmos. Tanīs piedalījās 70 koru ar 1653 dziedātājiem un dziedātājām, un svētki deva ap 2500 rubļu skaidra atlikuma. Sāka iznākt glītas grāmatas un ilustrēti žurnāli.

Te jaunajai kultūras ausmai vilkās pāri tumšs mākonis. Konservatīvais virziens Baltijas muižnieku starpā, kas nepielaida latviešu pārstāvjus zemes pārvaldē, norādīja uz principiem, kādi bija tikuši vispār par valdošiem. No tiem dabūja Baltijas muižnieki paši vissāpīgāk ciest. Bija taču vara, kas varēja aprobežot arī viņu pašdarbību, atņemt viņiem rīcības brīvību: tā bija krievu valdība. Šīs varas nodomi bija to tiesu vieglāk izvedami, ka latvieši ,pie tās griezās, lai aizstāv viņu tiesības pret pārestībām no muižnieku puses. Krievu valdība uzdeva senatoram Manaseinam izdarīt Baltijā pamatīgu revīziju. Tā sākās 1882. g. maijā un turpinājās līdz 1883. g. augustam, celdama gaismā Baltijas iekārtas un iestāžu trūkumus, ko arī latvieši daudz petīcijās un lūgumos uzrādīja. Revīzijas sekas bija tās, ka vācu priekšrocības uz sevišķiem līgumiem nodibināto vietējo pašvaldību atcēla. Bet arī latvieši mantoja maz. Vācu varas vietā nu sāka manīt krievu varu, kas latviešu tiesības nebūt necentās paplašināt. Gan no pārvācošanas latviešiem vairs nebija ko bīties; tai vietā tie dabūja iepazīties ar noteiktu, konsekventi izvedamu p ā r k r i e v o š a n a s p l ā n u. Tā sākās jau no tautskolas, kur pēc 1887. g. noteikumiem trešajā mācības gadā visi priekšmeti pasniedzami krievu valodā; bet vēlāk uzspieda krievu valodu par mācības valodu pagastskolās no pašas pirmās ziemas, pat no pirmās skolas dienas. Še nu vairs nebija par kādu īstu izglītību skolā ko domāt, nule vēl par nacionālu audzināšanu.

Visam latviešu tautas kultūras darbam nu bija jānorisinās ā r p u s s k o l a s. Ciktāl tas arī skolās bija darāms, tas atkarājās no pašiem skolotājiem, kuri ar to uzņēmās bīstamu risku. Izņēmuma stāvoklī bija tie latviešu skolotāji, kuru skolas pārzināja Brīvzemnieks (Treilands). Cik šis tautas darbinieks ne vien sava rajona, bet visas Latvijas skolās grūtā laikā latviešu nacionālajai izglītībai visā klusībā, daudzkārt visu likdams uz spēli, par labu darījis, tas grūti novērtējams. Tomēr vispār latviešu valodu no skolas dzītin izdzina, tāpat gandrīz arī no visām oficiālām iestādēm. Latviešu valodu vēl varēja lietot biedrībās, rakstniecībā, avīžniecībā. Bet arī še visādi šķēršļi stājās ceļā sekmīgai attīstībai. Priekšlasījumus biedrībās šauri norobežoja tikpat attiecībā uz tematiem, kā uz lektoriem; grāmatas un laikraksti stāvēja zem stingras, nesaudzīgas cenzūras; dabūt koncepciju jauniem periodiskiem izdevumiem bija ārkārtīgi grūti, par neiespējami.

Visa saimnieciskā un garīgā dzīve apsīka. Uzņēmumi piedzīvoja krīzes. Arī kuģniecības biedrība Austra neatnesa saviem dalībniekiem nekādu peļņu, bet gan zaudējumus. Zemkopju ziedu laiki drīz bija garām. Labības cenas slīka uz leju, dzīves vajadzības palika puslīdz tās pašas vai kāpa vēl uz augšu. Gājēji nopietni pārdomāja un izmēģināja, kur viņiem labāk: pie saimniekiem vai uz savu roku, uz laukiem vai pilsētā. Saimniecība bija jāiekārto, lai tā ienesīgāka, to stingri pārlūkojot un vadot. Dzīvi aizņēma sīkas rūpes un sīki rēķini. Nespieda nekāds tik visai nepanesams slogs, neatvērās nekādas tālas izredzes. Nebija nekā, kas cilvēka gara spējām dotu sparu un spārnus uz priekšu lauzties un augstu pacelties. Straujais dibināšanas laiks saimniecības un kultūras laukā bija garām. Biedrības strādāja, nīkuļoja, atzēla, šur tur kāda pienāca klāt, ritēja savā gaitā mierīgi. Nodibinātie laikraksti no astoņdesmito gadu vidus iznāca kārtīgi, ne nīkdami, ne plaukdami. Rādījās, ka tautai un viņas orgāniem vispārējās lietās vairs netiktu dots vārds. Pārgrozību jau notika daudz: skolas,

329

tiesas, pārvaldes nokārtojās pavisam uz citiem pamatiem. Bet tas viss notika, neprasot, ko tauta par to domā un saka. (Sk: XIX g. s. pēdējais gadu desmits, Austrums 1904, 45. lpp.)

Bet zeme bija uzirdināta, tautas spēki ierosināti. A t t ī s t ī b a a r v i s u t o n e b i j a p ā r t r a u c a m a. Radās paaudze, kas varēja ilgāku laiku apmeklēt skolas, lasīt grāmatas un iet izrīkojumos. Pilsētās un uz laukiem bija latviešu starpā manāma sava kultūras dzīve, kur piekopa zinātnes un mākslas elementus. Grāmatas, biedrības, laikraksti, teātri, priekšlasījumu un jautājumu vakari bija tapuši nepieciešami. Nosvinēja 1888. g. Trešos vispārējos dziesmu svētkus, kas bija vēl plašāki par otriem. Tajos piedalījās 111 kori ar 2618 dziedātājiem. Esplanādē bija uzce1ta 60 asis gara un 35 asis plata svētku ēka ar 7 durvīm. Sevišķu nacionālu nokrāsu piešķīra šiem svētkiem tautiskie apģērbi un apdziedāšanās.

N a c i o n ā l ā dzirkstele nebija vairs izdzēšama. Tautas darbinieki nevarēja spīdēt ļaužu priekšā, bet strādāja cietu, sīku, nepieciešamu darbu biedrībās, avīžniecībā, rakstniecībā. Ja plašie apvārkšņi bija aizsegti, skats to tiesu urbās dziļāk tuvākā apkārtnē; paša skatītāja dvēselē, dziņās, domās.

L i t e r a t ū r ā tad nu radās darbi, kuros bija dzirdamas agrāko gadu noskaņas, kas ietvēra sevī mīlestību uz tautu, viņas mantām, viņas mierīgi atspoguļojamo senatni, bet arī darbi, kas dod valodu klusajiem sirds pārdzīvojumiem, darbdienas pelēkajai dzīvei un dienišķajiem sīkajiem cilvēkiem. Šai virzienā literatūra sasniedza ievērojamus panākumus.

Klusajā laikā 19. gs. pēdējos gadu desmitos, ko netraucē kara un revolūcijas troksnis E i r o p a s t a u t u 1 i t e r a t ū r ā s novērojama nopietna meklēšana, nodziļošanās mākslas, dvēseles dzīves, sabiedrības problēmās, kas noved pie estētisko, ētisko, sociālo vērtību pārvērtēšanas. Ap 1880. g. sāk nomesties k r i e v u literatūrā stindzinošs miers. Nacionālisms, kas septiņdesmitos gados bija inteliģenci aicinājis tautā un kam sava loma Balkānu karos, mitējās darboties par dzīvu, progresīvu spēku un sevišķi Pobedonosceva rokās pārvērtās par visnoteiktāko reakcijas simbolu. Ne zinātne, prāta gaisma atnes tautai labumu, bet tauta apmierināta savās tēvu tēvu ierašās un ir stipra ar savu ticību. Ļ e v s T o l s t o j s (1828–1910) apvelk zemnieka apģērbu, ķeras pie zemes darba, atrod inteliģences mākslu un zinātni par pilnīgi tukšu un nejēdzīgu, sludina nepretošanos jaunumam, nodošanos mīlestības darbiem. Ar savu drūmo nokrāsu izceļas G a r š i n a (1855–1888) tēlojumi un N a d s o n a (1862–1887) dzeja, kurā ietvērās lielas inteliģences daļas izjūtas. Astoņdesmito gadu gara virzienu un noskaņas sevišķi uzsver Antons Č e h o v s (1860–1904), kas laikmeta neauglīgās i1gas, niecīgos mērķus un tukšos, sīkulīgos cilvēkus attēlo ar nepārspējama mākslinieka roku. V ā c i j ā Rihards V ā g n e r s (1813–1883) izkustināja mākslu no parastajām sliedēm un uzstādīja nākotnes mākslas ideālu, kam viņš savos darbos, savienojot dzeju, mūziku, plastiku, mēģināja tuvoties. Dziļi ieurbās estētikas un sevišķi ētikas problēmās Frīdrihs N ī č e (1844–1900), visas vērtības pārvērtēdams un sludinādams atraisīšanos no vergu un pūļa morāles, lai sasniegtu pārcilvēka ideālu. – F r a n c i j ā studē sadzīves parādības, iedziļodamies dzīves kroplībās, nepilnībās, Emīls Z o l ā (1840–1902) un griež uz sevi vērību atmestu cilvēku tēlojumiem savos darbos: L'Assommoir (1877), Nana (1880). – Pieteicas pie vārda z i e m e ļ n i e k i. Nāk Henriks I b s e n s (1828–1906) ar savu nesaudzīgo sabiedrības kritiku, ko viņš ieliek smalki izstrādātos mākslas darbos. Tādus viņš sniedz savas darbības otrā laikmetā: Sadzīves pīlāri (1877), Nora (1879), Spoki (1881) darbi, kas arī uz latviešiem atstājuši lielu iespaidu.

2. ŽURNĀLI

1) Pagalms2) Rota    Jānis Kļaviņš

330

3) Austrums    Jēkabs VelmePeriodiski izdevumi, kam pamācības un laika kavēkļa nolūks, parādījās latviešu

rakstniecībā agrāk nekā laikraksti, kas aplūko sabiedriskus, politiskus dienas jautājumus. Stobes Latviska Gada Grāmata, gada ceturkšņa žurnāls, iznāca jau 1797. g. Tomēr latviešu žurnālistika nodibinājās daudz vēlāk par avīžniecību. Latviska Gada Grāmata pastāvēja tikai divus gadus. Turpretī no 1822. g., kad sāk iet tautā Latviešu Avīzes, latviešu politiski laikraksti iznāk bez pārtraukuma, pie tam viņu skaits laiku pa laikam pavairojās. Gan pa starpām iznāca atkal periodiski rakstu krājumi, tā Treija Dieva vārdu mīļotājiem (1836–1838, 10 burtnīcas gadā), K. Ulmaņa Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām (18471855, 6–10 burtnīcas gadā), Rīgas Garīgā semināra Tā skola tās dievabijāšanas (1856–1864, 4 grāmatas gadā), Braunšveiga Draugs un Biedris (1866–1867), dažas misiones lapas, tomēr visi šie izdevumi ir pārāk vienpusīgi, pārāk drīz arī pārtraucas, lai ar tiem varētu uzlūkot par nodibinātu latviešu žurnālistiku. Tikai astoņdesmitajos gados radās latviešu valodā žurnāli īstā nozīmē, pa plašākām laikstarpām tautā raidīti laikraksti mākslai, literatūrai, zinātnei.

1) PAGALMS. Ap 1880. g. likās visi apstākļi nogatavojušies, lai latviešu inteliģence piegrieztos mierīgam garīgam darbam. Nacionālo cīņu karstums bija norimis, tautas darbinieki bija ieguvuši cik necik materiāla pamata, tautiskas domas izpaudumi atrada atbalstu ļaužu masās. Ja Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos vēl stipri sadūrās pretējās puses, tad otrajos viscaur valdīja mierīga noskaņa. Tautiskā doma bija uzvarējusi. Tautas dziesmas bija nākušas ne vien godā, bet arī modē. Latviešu senatne atdzīvojās arvienu vairāk. Tai pievienojās vērā turamas atmiņas arī no nesenās pagātnes: varēja sveicināt Kronvalda un Ausekļa garu.

Otrajos dziesmu svētkos bija pacēlies redzamā vietā Tērbatas augstskolas latviešu valodas lektors Jēkabs L a u t e n b a h s–J ū s m i ņ š. Īsi pirms svētkiem bija iznācis viņa dzejoļu krājums Līga (I daļa). Tā paša gada rudenī parādījās Za1kša līgava. Tie bija darbi, ar ko Lautenbahs tika par viscaur daudzinātu un cildinātu dzejnieku. Lautenbahs bija arī izraudzīts par Otro vispārējo dziesmu svētku aprakstītāju.

Turpmākajā (1881) gadā sāka iznākt Pagalms, «ar bildēm puškots literārisks, zinātnisks žurnāls», ko vadīja lektors J. Lautenbahs Tērbatā un apgādāja tipogrāfijas īpašnieks Ed. Zīslaks Jelgavā. Prospektā norāda, ka latvieši Otrajos dziesmu svētkos visas pasaules priekšā apliecinājuši, ka tie ir patiesi tauta. Tā uzcēlusi lielisku pagalmu, kur sapulcējušies tūkstošiem latviešu dēlu un meitu parādīt tautas godu un godību. «Šis diženais pagalms, kas nemūžam no tautas piemiņas neizzudīs, šis pagalms, kurā latvieši dziedādami Līgai ziedoja jaukumu un daiļumu kopā, atradis pēcnācēju, kas grib latviešu tautu savā pajumtē, savās telpās sapulcēt, tai zem Līgas miera spārniem zelta mācības un dailes baudījumus piešķirdams.» Ievada dzejolī Lautenbahs min, ka nogrimušās pils pagalms izcēlies, minot pils vārdu: Gaisma. Dzejnieks tad piesauc Dieviņu, lai viņš dod mieru tautas Pagalmam, ka tur var uzdīgt visa laba sēkla, spīdināt savu gaismu zinātnes, ritināt savu zeltu mākslas. Tālāk prospektā senču pagalms tēlots par klusu miera vietu, kur sargā un saudzē visas tautas dārgās mantas.

Pēc Lautenbaha vārdiem, s e n o l a t v i e š u p i l s p a g a l m s bij vieta, kur it visi – jauni, veci – pavaļas brīžos sapulcējās; kur vecie mācīja un jaunie klausījās; še leca māsiņa rožu dārzā pušķot karā jājējam brālītim cepurīti; še izauga kupla liepa deviņiem žuburiem, kur ik svētdienas meitas nāca vaiņadziņus darināt; še deva sirmgalvji meitām, kas uz vaļņa stāvēdamas lauza ozoliņa zarus, padomu: laužat meitas, ko lauzdamas, galotnītes nelaužat... še priecājās un še raudāja; še ieradās nogurējs ceļotājs, še pārjāja sirdīgais karotājs». – Šādam senču pils attēlojumam citāda nokrāsa, nekā to redzam agrākajā tautas atmodas laikmetā un arī vēsturē. Ausekļa senču pilij apkārt egļu meži; to negāž gaisa vētras, kara viļņu bangojums (Gaismas pils). Nāk asiņainas dienas, krīt vergu valgā tauta. Vārdu

331

uzminot, ceļas vecā pils augšā, zilā gaisā plivinās sarkanbaltie karogi, Kurģa (kara dieva) laukā atskan sirmo garu daiņojums. Vēsturnieks Krodznieks (Latv. vēsture, I, 40 lpp.) min, ka senču pilī mājoja dzimtskungs ar savu saimi, skanēja taure, pulcējās kara vīri, ieroči žvakstēja, meklēja patvērumu apkārtējie ļaudis, bēgdami no ienaidnieka šurp ar sievām un bērniem, ar lopiem, ar visu bagātību un nabadzību. – Redzams, ka apklust tās cīņas skaņas, kas dzirdamas no senatnes, arī no nesenās pagātnes. No kareivja dzīves uztver tos momentus, kuros viņš ārpus cīņas trokšņa: kad māsa pušķo karā gājēja brāļa cepuri, kad pārjāj mājās sirdīgais karotājs.

Pagalmam iznākot, nu latviešiem bija savs f a m ī l i j a s ž u r n ā l s un līdz ar to aizpildīts robs latviešu periodiskos izdevumos. Vadītājs un izdevējs solīja piešķirt «gan tēviem un mātēm, gan bāleliņiem un zeltenītēm patīkamu gara barību». Pagalms «dos ne vien tik jaukus rakstus, bet arīdzan jaukas bildes, kops tātad tiklab garu, kā jūtu–prātus, tos uz daiļu, labu skaistu jauku vadīdams». Laikraksts iznāca tik glīts kā vēl neviens līdz tam laikam. Vispār Zīslaks piešķir latviešu rakstniecībai vairāk glītus izdevumus. Pagalma ilustrācijas, kas ievietotas katrā numurā, nav nekādi oriģināli, bet izvestas skaisti. Piegriezta vērība arī iespieduma glītumam.

Pagalms iznāca divi reizes mēnesī un pastāvēja divus gadus. Saturā tam stāsti, dzejoļi, dramatiski darbi, kompozīcijas, zinātniski raksti, dažādi apcerējumi, apraksti, pamācības utt.

Visvairāk rakstu sniedzis p a t s r e d a k t o r s, parakstīdamies dažādiem vārdiem. Kā lektors Lautenbahs viņš iespiež savas lekcijas par latviešu gramatikas vēsturi, par latviešu mitoloģiju. Kā Jūsmiņš viņš dzejo, raksta dažādus apcerējumus, kritikas. Kā Jakobus viņš laiž klajā stāstus (Pazudušais Katrīnes dālderis, Arī pirmā mīlestība, Kauliņi par verdzību un brīvestību).

No v e c ā k a j i e m r a k s t n i e k i e m sniedz pa gabalam: Valdemārs (Par latviešu grāmatu krātuvēm), Brīvzemnieks (Latviešu tautas gara mantas), E. Dinsbergs (Paradīzes dārzs), K. Kundziņš (Mazās lapsas).

Kā j a u n i r a k s t n i e k i vingrinās: Apsīšu Jēkabs, kas še parakstās īstā vārdā par Jaunzemju Jāni (stāsti, dzejoļi, apcerējumi), Blauu Kārlis (divi lugas: Skolu pārlūks, Latvietis vācu ādā), Sumburs (J. Sanders; stāsti, dzejoļi, literāriski apskati: Par latviešu literatūras pirmo laikmetu). Daudz raksta Titans (K. Štālberģis: stāsti, dzejoļi, apcerējumi), Vaidelots (Straumes Jānis; dzejoļi, kompozīcijas, apcerējumi). Plašākie stāsti ņemti no Baltijas vācu rakstniekiem: pirmajā gadā T. H. Pantēnija (Olas dēļ, stāsts par Kurzemes dzīvi), otrā gadā E. Dorna (Zviedru bērns, Baltijas romāns no Kurzemes lielkunga Jēkaba laikiem). Sastopam še arī J. Steika vārdu, ar ko vēlāk saistās daudz teiksmainu, tomēr vienmēr karsta patriotisma apdvestu nostāstu par latviešu senatni. Pagalmā (1882. g.) iespiesta viņa neaizmirstamā dziesma Zvēr tēvijai, kas sākas:

Šie kauli, šī miesaŠis gars un šī sirdsIr tēvu zemes tiesa,Kamŗ vēl saule mirdz.Kur solīti iemu,Tur tēvzemes krūts,Un pār ikkatru ciemuVēl vecais Pērkons rūc.2) ROTA. Lai gan šķita laiku atnākušu, tomēr ar latviešu žurnālu nodibināšanu negāja tik

gludi. Kad Pagalms līdz ar 1882. g. izbeidzās, latviešiem nebija atkal vairāk kā gadu sava žurnāla. Šo robu nu apņēmās izpildīt advokāts Jānis Klāviņš, izdodams Rotu, «literārisku un zinisku laikrakstu ar bildēm». Pirmais parauga numurs iznāca 11. septembrī 1884. g.; ar 9. oktobri sākot, tas gāja tautā ik nedēļas.

Rota turpināja ir vecās tradīcijas, ir mēģināja ieraut jaunus ceļus. Žurnāla forma, rakstu iekārta tā pati, kas Pagalmā. Tikai glītuma ziņā M. Jākobsons (kas žurnālu iespieda) nespēja to pašu sniegt, ko Zīslaks. Sastopam Rotā daļu agrāko Pagalma līdzstrādnieku: Vaideloti, Blauu Kārli u, c. Arī Pagalma redaktors Lautenbahs piedalās pie Rotas no paša pirmā numura. Rotu cildīdams, viņš saka: «Šī rota nav no zelta, nav no sudraba. Tas viss ir iznīcīgs. Šī ir rota, ko nesaēd nedz rūsa, nedz kodes, – šī ir gara rota.» Pēc pāris gadiem, kad J.

332

Klāviņš, uzņemdamies vairāk citu pienākumu, 1886. g. jūlijā atstājās no žurnā1a vadības, tā pa daļai pāriet Lautenbaha rokās, kas parakstās par redaktoru no novembra. Par redaktoru un izdevēju paliek J. Klāviņa brālis K. Klāviņš. Žurnāla vadībā ņem dalību arī Vensku Edvards.

Atšķiroties no Pagalma, Rotā sniedz a p s k a t u s p a r i e k š z e m ē m u n ā r z e m ē m, sevišķi par tādiem notikumiem, «kas arī turpmākiem laikiem paliktu ievērojami». Jauna ir arī zobgalības nodaļa, kurā strādā tā laika labākie humoristi: Laubes Indriķis (Inga, Ņirga), Ādolfs Alunāns (Dobelnieks). Lielā mērā Rota iepazīstina ar latviešu rakstniekiem un darbiniekiem; tanī atrodam īsākus vai garākus apcerējumus un dzīves aprakstus par Kasparu Biezbārdi, Krišjāni Baronu (Laubes Indriķis), Andreju Spāģi (Fr. Brīvzemnieks), Māterū Juri; Krišjāni Kalniņu, Kārli Hūnu (gleznotāju), Kronvalda Ati (Laubes Indriķis), Bernh. Dīriķi, Vatsonu (Graudiņu Kārlis) . Pasniegtas arī šo un citu darbinieku ģīmetnes.

Rakstu i z l a s e rūpīga un apzinīga. Kādu plašāku darbu iespiežot, dod paskaidrojumus par tā vērtību un īpašībām. Ja iespiež Potjehina noveles tulkojumu Ekur meita cielaviņa, tad beigās norāda ne vien uz šī darba raksturīgajām iezīmēm, bet arī uz reālisma būtību, pievedot kādu krievu kriti ka spriedumu par šo literārisko virzienu (1884, 136. lpp). Nobeidzot stāstu no leišu–latviešu senatnes Jaunais varonis, runā par vēsturisku romānu, sevišķi ievērojot leišu vēsturi. Tāpat aplūko dažādu citu dzejas veidu būtību, raksta par satīru un humoru, par lirisku un episku dzeju, Uz rakstniecību vēl attiecas: Lautenbaha Par veco latviešu rakstu, Par veco latviešu drāmu, Lietavieša (Puriņu Klāva) Latviešu rakstniecības 300. gads, Mūsu rakstniecība un avīžniecība, Latviešu teātris, Vaidelota Literāriskas vēstules.

Ja Rotai tomēr gadās pēlēji, tad par tiem uztraucas J. Māters, kas par tiem maskētā veidā (parakstīdamies par laucinieku J. Vidukli) iesūta Rotai rakstu. Laucinieki izturoties pret laikrakstiem tā, it kā viņi būtu tie meistari un redakcijas tās pamācāmās. Redakcijas pie tam lasītājiem paglaimo, lai nostiprinātu laikraksta pamatus. Cik dabiska nu gan ir šāda cenšanās, tik nepareizi man šķiet būt tie līdzekļi, ar ko redakcijas šo mērķi grib panākt. Var būt arī, ka viņas caur garīgas patstāvības un brīva sprieduma pabalstīšanu tautā cerē radīt jo lielāku tautisku apzinību; bet man šķiet, ka šī cerība nepiepildās. Jo tā vēl nav tautiska apzinība un gara patstāvība tautā, kad viens otrs zēns, kā tas reizēm notiek, avīzēs ņemas pilnu muti un, jebšu varbūt nu tik no pagasta skolas iznācis, uzmetas citiem par bargu tiesnesi un uzreiz palicis tik gudrs un tāds liels kritiķis, it kā būtu jādomā, tas būtu kāds varens profesors. Un – jāsaka, diemžēl tādu rakstnieciņu gan netrūkst nevienā valsti, nevienai avīzei. Uz laukiem tie starp saviem līdziedzīvotājiem ir zinājuši iegūties jo lielu slavu, un īsteni viņi, nevis tauta, nevis plašāka publika slavē un notiesā redakciju darbus un politiku; viņi ir tā tautas balss, kas dažkārt sauc un brēc tik skaļi, ka vai ausis sāk sāpēt.»

No jauniem rakstniekiem Rotā parādās: Puriņu Klāvs (ar dažādiem apcerējumiem un dzejoļiem), Zeibots, Stepermaņu Krustiņš, Vensku Edvards, Ilsters (Latviešu puķu dārziņš) u.c.

Neskatoties uz izdevēju un vadītāju nenogurstošām pūlēm žurnāla labā darīt visu, kas iespējams, Rota nevarēja pastāvēt. Izdevēju cerības, ka tautā vairosies atziņa par šāda žurnāla nepieciešamību, neattaisnojās. Viņi žurnālam piemaksājuši pāri par astoņiem tūkstošiem rubļu. Ar 1887. g. 12. numuru Rota izbeidzās.

J ā n i s K ļ a v i ņ š, Rotas dibinātājs, dzimis 14. (2.) okt. 1843. g. Madlienas draudzē Vidzemē, izglītojies Cimzes seminārā par skolotāju un darbojās par tādu papriekšu Ļaudonā, tad Valkas draudzes skolotāju seminārā. 1868. g. viņš atstāja skolotāja vietu un aizgāja uz Tērbatu, lai noliktu ģimnāzijas gala eksāmenu un tad studētu tieslietas. Tērbatā nonācis, viņš uzmeklēja Kronvalda Ati un turpmāk ar viņu bieži tikās. Klāviņš kopā ar Kronvaldu rūpējās, lai Tērbatas latviešu studenti, kas dzīvoja katrs par sevi vai bija izkaisīti pa vienu otru vācu korporāciju, savā starpā sāktu biedroties, ko viņi arī panāca 1870. g. Tai pašā gadā Klāviņš pārgāja studēt uz Pēterpili, kur beidza studijas 1875. g. Pēc tam viņš nodarbojās tiesu amatos

333

un par advokātu Novgorodā, Kauņā, Rīgā. 1886. g. viņu aicināja par Kurzemes guberņas prokurora biedri. Jelgavā viņš bija par Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļas priekšnieku. No 1889. gada viņš darbojās Rīgā par zvērinātu advokātu. Labu laiku pēc tam, kad viņam bija jāmet pie malas žurnālista darbi pie Rotas, viņš gribēja vēl izmēģināt roku avīžniecībā. Laikā, kad krievu valdība neizdeva koncesijas latviešu laikrakstiem, Klāviņš dabūja 1901. g. atvēli izlaist trešo dienas avīzi Vārdu, bet ar to noteikumu, ka valdības rīkojumi un daļa literāriskā pielikuma jāiespiež krievu valodā. Klāviņš nedabūja pie šī laikraksta ilgi strādāt: viņš mira 9. februārī (27. janv.) 1902. g. Laikrakstos viņš parakstījās dažreiz par Ģedauti, dažreiz par Stodegu.

L i t e r a t ū r a. Hofrāts Jānis Klāviņš, Vārds 1902, 24.–27. nr. – J. Klāviņš–Ģedautis, Balt. Vēstneša 25 g. jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 104–105. Ād. Alunāna Advokāts Jānis Klāviņš, Ievērojami latvieši, Jelgavā 1890, 69.–74.

3) AUSTRUMS. Rotai apstājoties, latvieši nu tomēr nepalika bez sava žurnāla. Kamēr Rota vēl iznāca, bija nodibinājies Maskavā mēnešraksts, kas pastāvēja, būdams desmit gadu vienīgais latviešu žurnāls. Tas bija Austrums, kas parādījās 1885. g. J. Velmes apgādībā un vadībā. Ievadā redakcija sola, ka tā grib izpildīt latviešu rakstniecībā robu. «Mums ir politiskas dienas un nedēļas avīzes, mums ir literārisks nedēļas raksts ar bildēm, bet mums trūkst vēl mēnešraksta, kur varētu atrast garākus un vispusīgākus rakstus nesaraustītus.» Austrums sola darboties vienīgi tautas garīgai un miesīgai uzplaukšanai par labu, strādāt bez partejības tautas garā. Viņš sniegs visādas ziņas, ievērojot sevišķi latviešu un viņu radu tautas. Krievijai jāpiegriež vērība kā valstij, «pie kuras mēs piederam». Bet Austrums «tādēļ nepametīs citas tautas un valstis neievērotas, bet dos to, kas latviešiem arī jāzin par tām un kas derētu veicināt mūsu izglītību un attīstību». Kritikās uzrādīs rakstniecības darbos ne vien to, kas tur derīgs vai kaitīgs, bet arī kas būtu darāms un ievērojams, lai tie labotos. Dzejas sacerējumus uzņems tādus, kas modinātu un cilātu dailes jūtas un nenodotu garu un prātus kaislības valgos.

Austrumu ievada tautā vecie maskavnieki: Brīvzemnieks ar dzejoļiem Krīvu krīvs, Kuģinieks, Valdemārs ar rakstu Latviešu tautas jūrniecība. Tiem pievienojas jaunāki spēki: Krodznieks, Bandrevičs, Butulis, M. Siliņš. Kā zaudējumu maskavnieki atzīmē studenta Reinberģa nāvi, kura rakstu Par noilgumu laiž klajā. Pašā pirmajā burtnīcā manāmi arī no āra daži rakstnieki, kuru vārdi vēlāk pazīstami visā Latvijā. Te kāds Jaunzemju Jāņa (Apsīšu Jēkaba) un Teodora (Zeiferta) dzejolis, te atbildes Sudrabu Edžum Ufā, Esenberģu Jānim Rīgā, kuriem pateicas par iesūtījumiem un sola tos drīzumā izlietot.

Austrums uzaudzināja j a u n u r a k s t n i e k u p a a u d z i. Austruma pirmajos gada gājumos nāca klajā: Apsīšu Jēkaba labākie darbi: Pie pagasta tiesas, Laimes spoks, Bagāti radi, Ubags; Sudrabu Edžus dzejojumi no leišu senatnes: Ķeistuta loms, Lietavas virsaitis, Pēdējais zars u.c.; Purkalīša klasiskie tulkojumi: Zalas i Gomec (Šamiso), Trīs indiānieši (Lēnava); Fr. Adamoviča tulkojumi no krievu dzejas; Teodora Zeiferta pirmie plašākie kritiskie apcerējumi: Hūgenbergers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Ausekļa dzeja, Lautenbaha–Jūsmiņa dzeja, Dzejnieks un viņa laiks, Latviešu bībele u.c.; Krodznieka pētījumi par latviešu senatni: Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies, Par zemgaliešiem, Katoļu baznīcas Livonijā; K. Kundziņa nopietnie apcerējumi: Tauta, tautietis, tautība, Mazās lapsas, Kas ir izglītība?, Zināma Sirds jeb Sirds apziņa; J. Velmes Vēstules par valodu un valodniecību. Arī daži dzejnieki, kas turpmāk lauza ceļu jaunam literatūras posmam, sastopami Austrumā ar saviem pirmajiem darbiem. Še iespiesti Veidenbauma Horācija tulkojumi, Poruka (Daimona) pirmie dzejas mēģinājumi.

Austrums pēc pāris gadiem pārnāca no Maskavas Latvijā un arī še izstaigāja dažas vietas. No 1888. g. to iespieda E. Zīslaks Jelgavā. 1891. g. beigās tas pārgāja J. Dravnieka īpašumā un pa daļai arī vadībā. Piemērojoties plašākas publikas prasījumiem, sniedzot sevišķi

334

pievilcīgus romānus ar bildēm, Austrums tagad stipri izplatījās. Dravnieka veikalam 1895. g. izbeidzoties, Austrums nāca 1895. g. Kalniņa un Deičmaņa īpašumā Rīgā. Arī Velme joprojām skaitījās par izdevēju un parakstījās vienmēr par redaktoru. Par pastāvīgu redakcijas locekli Rīgā bija Āronu Matīss, kas sastādīja sevišķi sīkumus. Pie redakcijas darbiem ņēma kādu laiku dalību arī Andrievs Niedra un Vilis Olavs. Literāriski žurnāls atkal pacēlās. Tomēr tas neatmaksājās un pārgāja 1902. gadā J. Ozola apgādībā Cēsīs. Še 1903. gada pirmā pusgadā to vadīja Teodors Zeiferts. No 1903. g. vidus līdz 1906. g. sākumam to apgādāja un vadīja Andrievs Niedra. 1906. g. iznāca tikai viena burtnīca, kas arī palika Austruma beidzamā.

J ē k a b s V e l m e, Austruma dibinātājs un ilggadīgais vadītājs, dzimis 25. (13.) novembrī 1855. g. Rūjiena Ternejas pagasta Kalna Aņģos, kur tēvs bija saimnieks. Kad Velmem bija divi gadi, viņa vecāki pārgāja uz Lielās muižas pagasta Žaltēm, kur viņi palika līdz 1865. g. Tad tie pārcēlās uz Velmes mātes tēva mājām Kalna Kalažām Ternejas pagastā. No šejienes Velme apmeklēja Ternejas pagasta skolu un tad Rūjienas draudzes skolu, kur darbojās pedagoga aprindās plaši pazīstamais skolotājs Švehs. Pustreša gada še sagājis, Velme 1870. g. iestājās Pērnavas ģimnāzijā, kur beidza kursu 1876. g. decembrī. No 1877. līdz 1879. g. viņš studēja Tērbatā valodniecību. Beidzis studijas, viņš bija vienu gadu par privātproģimnāzijas vadītāju Rūjienā. Šī mācības iestāde nevarēja pastāvēt, un Velmem bija jāmeklē cita vieta. 1881. gada septembrī viņš ieradās Maskavā un uzmeklēja Brīvzemnieku, kas viņam iegādāja pirmās privātstundas un viņu iepazīstināja ar slavenajiem valodniekiem Koršu un Fortunatovu. No 1882. g. Velme darbojās par skolotāju vācu Pētera–Paula skolā un no 1883. g. arī par vācu valodas lektoru Maskavas augstskolā. Brīvzemnieks pēc savas parašas tūliņ mēģināja viņu pierunāt, lai kaut ko strādātu latviešiem par labu. Dabūjis zināt, ka viņam ir Lesinga Minnas fon Barnhelmas tulkojums, Brīvzemnieks gādāja, ka to iespiež. Savus zinātniskos rakstus latviešu gramatikas jautājumos Velme papildināja, pārstrādāja un tad cēla priekšā Maskavas latviešu vakaros, pēc tam Zinību komisijas vasaras sapulcēs Rīgā. Tie iespiesti Zin. komisijas Rakstu krājumos: Par latv. participiem III kr., Par latviešu vokāļu trejādo garumu IX kr. – Stiprākus iespaidus Velme saņēmis no Valdemāra. Viņš atzīstas, ka viņš no tā visvairāk mācījies, ka tas veidojis viņa uzskatus uz tautu un kārtu attiecībām savā starpā.

Velme saka (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 1239. lpp.): «Līdz tam laikam man politiskā dzīve bija pilnīgi sveša. Es vairāk nodarbojos ar pagājušiem, pat ar aizvēsturiskiem laikiem nekā ar tagadni. No viņa (Valdemāra) es mācījos pazīt ekonomisko jautājumu svarīgumu tautu dzīvē. Viņš man deva nojaust, ka arī vislielākās tautas tagadējos laikos nav pilnīgi neatkarīgas, jo katra no tām padota citu tautu iespaidiem, viena mazākā, otra lielākā mērā. Kad nu jau lielas tautas nevar būt pilnīgi neatkarīgas no citām tautām, tad jau mazas tautas vēl vairāk atkarīgas.» Par Valdemāru Velme sniedzis vairākus rakstus, izteikdams tanīs savas domas, atzīmēdams dažus raksturīgus vilcienus par V. personību. It īpaši silti viņš runā apcerē Krišjāņa Valdemāra spēka avots, Izglīt. Min. Mēnešraksta 1926. g. 1. burtn., un brošūrā Krišjānis Valdemārs un viņa darbs (1925, kas ir «Kuģniecības gada grāmatā» iespiestā apcerējuma atsevišķs novilkums).

Kad Velmes dzīves apstākļi bija cik necik nodrošināti, viņam radās domas iesākt Maskavā kādu latviešu periodisku izdevumu. Latviešu vakarnieki par to bija domājuši agrāk, arī dažus priekšdarbus darījuši, bet nebija neviena, kas šim nolūkam gribētu ziedot savu vaļas laiku. Kad Velme par savu nodomu izdot mēnešrakstu minēja Brīvzemniekam, šis to saņēma ar visu dedzību. Valdemārs, ko bija iebaidījuši piedzīvojumi ar Pēt. Avīzēm, izturējās pret to iesākumā rāmāk, bet, kad Velme no tā neatlaidās, arī bija pie tā klāt ar sirdi un dvēseli. Pēc darbiem tautas gara mantu krāšanas lietā Austruma izdošana bija maskavnieku lielākais darbs latviešu rakstniecībā.

335

Velme dzīvoja Maskavā līdz 1922. g. rudenim, tad pārnāca uz Rīgu un tika 1923. g. vasarā ievēlēts par vācu valodas lektoru, bet tā paša gada beigās par vācu valodas privātdocentu Latvijas universitātē, kur viņš nostrādāja līdz savai nāvei. 1924. gadā vinu ievēlēja vēl par filoloģijas doktoru honoris causa. Velme mira Rīgā 1928. gada 16. maijā.

L i t e r a t ū r a: J. Velmes Atmiņas no manas Maskavas dzīves; Izglīt. Min. Mēnešraksts 1922, 12. b. – Teodora (Zeiferta) J. V. mūsu žurnālistikā, Latvis 1925, 1246. nrā. – A. Dauges Atmiņas lapa Jēkabam Velmem, Latvju grāmata 1926, g., l. burtn. – Privātdocents J. V., Latvijas Universitāte 1919–1929, 219. lpp., Rīgā 1929.

3. DZEJAS ATTĪSTĪBA

1) Lautenbahs    Pārstrautu Jānis2) Zeibots3) Siliņš4) Sudraba Edžus5) Vensku Edvards6) Esenberģu Jānis7) AdamovičsSabiedriskai centībai un pašdarbībai ciešas robežas novelkot, atlika astoņdesmito gadu

garīgajiem darbiniekiem vaļas acis tālāk pamest un sevī nogremdēties. Darbinieki, kas šādā virzienā agrāk darbojās, bet bija palikuši neievēroti, tagad nāk klajā un top atzīti. Ar to dzeja paplašinās uz divām pretējām pusēm: tajā redzami izceļas episkais elements, bet arī lirika padziļinās.

Agrākajā tautas atmodas laikmetā atklājās tautas senatnē tēli un darbi, kas varēja derēt par vielu epiem. Bet tos apņēma patlaban izkarojamo cīņu liesmas; trūka miera tiem dot episku veidojumu. Iznāca liriskas sajūsmas apdvestas balādes. Beverīnas dziedonis ar dziesmu vairogu atsit ienaidnieku bultas; Zilajā kalnā dusošais tautas varonis Imanta ķers pēc zobena, un gaismas laika balsis viņu sauks ārā; nogrimusē pils celsies augšā, kad uzminēs viņas vārdu: Gaisma. Tautiskās sajūsmas paudējs Pumpurs varēja savu epu Lāčplēsi nogatavot un izdot tikai astoņdesmitajos gados. Par viņu nedaudz jaunākais, bet par Ausekli vecākais Lautenbahs–Jūsmiņš tapa tikai tagad pazīstams un slavens ar saviem epiem, vispirms ar Zalkša līgavu. Sudrabu Edžus tagad piesniedzās arī pie tālākas vielas, pie leišu senatnes, lai gan ar stipru lirisku sajūsmu.

No otras puses, lirika astoņdesmitajos gados manāmi atsvabinās no tautiskajiem centieniem, top lielā mērā no nacionālas par individuālu, piegriezdamās saviem mūžīgajiem motīviem: dabai un mīlestībai. Tīra daiļuma izjūta ir tā, kas arvienu vairāk dzejniekus vada viņu radītāju ;darbā. Tā top jo dienas, jo vairāk par vadošo arī episkā dzejā, stādamās patriotiskās sajūsmas vietā. To uzstāda vispirms par principu, kaut arī dzejas vērtība ar to nepaceļas.

1) LAUTENBAHS. Dzejas īpatnības, kādas raksturo astoņdesmitos gadus, visspilgtāk parādās Lautenbaha–Jūsmiņa darbos. Tam, ka Lautenbahs, kas darbojās literatūrā priekš un pēc astoņdesmitajiem gadiem, taisni šajos gados tika ne vien vispār pazīstams, bet arī slavens un ieņēma dzejnieku vidū pašu pirmo vietu, ir savi iemesli. Viņš ne tikai turpināja tautiskās atmodas laika tradīcijas, bet izcēla tās šī gadu desmita gaismā un atšķīra no tām nost to, kas nesaskanēja ar šo laikmetu. Ar to nesaskanēja sabiedriskās cīņas tieksmes, kas iemita agrākajā tautiskajā dzejā. Mācījās sajūsmināties par tautību kā par tādu, tautas mīlestību atšķirt no gādības un cīņas viņas labā. Sāka valdīt uzskats, ko vēlāk (1887. g.) izsacīja

336

Vensku Edvards (Par šo un to I, 78. u. 79): ka tautu mīlēt viņas grūto apstākļu, viņas ciešanu un nabadzības dēļ var katrs, bet tautu mīlēt viņas pašas dēļ var tikai retais; tā esot uzlūkojama par bēdīgu laika zīmi, ka īstas tautas mīlestības vietā stājas tā mīlestība, kas nepazīst tautību, bet redz tikai tautas ārējās būšanas. Šis ir astoņdesmito gadu jaunais virziens. Tas uzstādīja estētiskus un zinātniskus prasījumus. Tos vispirms daudzināja, cildīja, lai gan tie patlaban neveda ne pie kādiem nopietniem panākumiem. Taisni virziens tas bija, ne sevišķas spējas, kas darīja šī laika darbiniekus populārus no uztura rūpēm atraisītajā latviešu daļā. Tāpēc vēlāk, lietas nopietnāk pārbaudot, šī laika darbiniekiem bija grūti agrākajā augstumā noturēties.

Tīri estētiskie un zinātniskie principi arī bija tie, kas ar tautiskajiem centieniem  s a m i e r i n ā j a  v i ņ u  a g r ā k o s  p r e t i n i e k u s. Vāciešu aprindas, kas pulcējās Latv. literāriskā biedrībā, uzlūkoja Ausekļa cildītos mitoloģiskos tēlus un viņa pantmēru par nejēdzību un vislielāko negantību, par kādiem tos nostāda K. Ulmanis (Balt. Monatsschr. CCVI, 1879, 243). Turpretī Lautenbaha Zalkša līgavai, kurā tāpat atrada izdomātus dievus (Bangpūti, Līgu u.c.) un tautas dziesmu metriku, Latv. liter. biedrība pēc Kurzemes direktora, prāvesta Rutkovska, neaprobežotās uzslavas piesprieda pirmo godalgu.

Jēkabs Lautenbahs, kas kā dzejnieks saucās arī par Jūmini jeb Jūsmiņu, dzimis 20. (8.) jūlijā 1848. g. sabilnieku (vēlāko matkulnieku) Dzirspalvju mājās kā saimnieka dēls. No savu vecāku pieciem bērniem viņš bija vienīgais, kas palika pie dzīvības. Lasīt viņš iemācījās no mātes, kas bija liela Leitāna stāstu, Stendera un Līventāla dziesmu mīļotāja. Pie kāda ģimnāziju beiguša saimniekdēla viņš ielauzījās vācu valodā un no 1863. līdz 1865. g. mācījās Kuldīgas apriņķa skolā. Līdzekļu trūkuma dēļ no skolas izstājies, viņš strādā par pagasta skrīvera palīgu Tojātos un kroņa Rendā, bet tad, būdams jau 20 gadus vecs, ietiek Kuldīgas ģimnāzijā un tur mācās četrus gadus. Bet arī še viņš kursu nepabeidz, aiziet 1872. g. uz Tērbatu dziedināt acis, piedalās Kronvalda pulciņā un sāk rakstīt ziņojumus Balt. Vēstnesī. No 1873. gada par mājskolotāju Kapsētas muižā fon Bilterlinga ģimenē būdams, viņš sagatavojas uz ģimnāzijas gala eksāmenu, ko noliek Liepājā 1874. g. Nākamā gada janvārī viņš aiziet uz Tērbatu studēt teoloģiju. Rakstniecības vakaros viņš nolasa savus pirmos stāstus Valtiņš (1875) un Zilās acis (I876), kas sarakstīti uz agrāko pārdzīvojumu pamata. Šos stāstus iespiež Balt. Vēstnesī. Bez teoloģijas viņš piekopj arī filoloģijas un filozofijas studijas. Cerēto stipendiju nedabūjis, viņš 1878. g. piespiests studijas pārtraukt. Bet augstskolā nāk svabada latviešu valodas lektora vieta, uz kuru Lautenbahs pieteicas. Lai uz to sagatavotos, viņš dodas uz Dobeli pie latv. valodas pratēja A. Bīlenšteina. Viņu tad arī ieceļ vispirms par latviešu valodas lektora vietas izpildītāju un tad (1885) par lektoru. Vietā (1878) stādamies, viņš nolasa lekciju Zur Geschichte der lettischen Grammatik, kas latviešu tulkojumā iespiests Pagalmā 1881. g. Ar astoņdesmito gadu sākumu viņš sasniedz savas slavas augstumu, izdod grāmatas, vada laikrakstus, pulcina ap sevī jaunekļus. Sirds tieksmes uz sievieti, ko viņš nevar iegūt, modina viņā traģisku noskaņu, kas ietēlojas viņa Rudens skaņās (Līga I, 27–42).

Lautenbahs turpina arī savas studijas. 1887. g. viņš ar rakstu Der Religion der Letten iegūst filozofijas kandidāta grādu. 1889. g. viņu komandē uz Kurzemi pētīt latviešu valodas izloksnes. Šī ceļojuma panākums ir viņa raksts Der Dialekt der mittleren Abau. Aizstāvēdams disertāciju par leišu–latviešu gara darbu vēsturi, viņš 1896. g. top par maģistru, tad par salīdzināmo valodu privātdocentu un 1904. g. par profesoru. No Latvijas augstskolas dibināšanas laika 1919. g. viņš darbojās tanī par latviešu un vispārējās literatūras profesoru. 1924. gadā viņu ievēlēja par filoloģijas doktoru honoris causa. Lautenbahs mira 1928. gada 19. septembrī.

Pirmie literāriskie darbi, ko no Lautenbaha iespieda ar parakstu Jakobus, ir s t ā s t i. Viņš ar tiem ieguva zināmu popularitāti, bet ne tik daudz inteliģences aprindās. Kamēr viņš ar savu

337

dzeju kādu laiku stāvēja pašās pirmajās rindās latviešu literatūrā, viņš ar saviem stāstiem palicis vienmēr vairāk malā. Viņa stāsti galā bija arī tie, kur viņa pretinieki uzgāja visvārīgākās vietas viņu ievainot un noveikt.

Baltijas Vēstnesī parādījās 1875. g. Lautenbaha (Jakobus) V a l t i ņ š un 1876. g. Z i l ā s a c i s. Temats abiem stāstiem tas pats: mīlestība jaunekļa un jaunavas starpā, kurus šķir kārtu starpība un dažādi gadījumi; galā viss beidzas laimīgi. Daudz še zilas romantikas. Ar to sevišķi bagātas Zilās acis, Lautenbaha garākais stāsts, kas aizņem apmēram pusi viņa stāstu krājumā Lomi. Pats virsraksts apzīmē stāsta pamatnoskaņu. Skaidrāk tā dzirdama stāsta galvenās personas Sofijas dziesmā:

Ar Dievu! jaukās, zilās acis,Jūs manim sāpes darāt vien,Tikko jūs esmu skatīt sācis,Te šķirties brīdis skrietin skrien.

Līdzīgu pantu vairāk. Bet arī proza viscaur šīs pašas sajūsmas nesta. Par paraugu autoram stāv priekšā Gētes romāns Wilhelm Meister, kurā iemetinātās dziesmas gandrīz visas še pārņemtas. Šis stāsts ar savu literārisko gaumi atšķiras no tā laika parastajiem sensacionālajiem mīlestības stāstiem, paliek arī ar savu viscaur ieturēto, ne ar kādiem patriotiskiem centieniem nesaistīto mīlestības motīvu savrup no toreizējo nacionālistu stāstiem (piem., no Ausekļa Līdumnieka, Mātera Sadzīves viļņiem). Tomēr tanī maz oriģināla, maz patiesi mākslinieciskas izjūtas.

Lielāka vērtība stāstam  P a z u d u š a i s  K a t r ī n a s  d ā l d e r i s, kas nāca klajā Pagalmā 1881, g. Traģiskas mīlestības rāmjos še ietverts daudz autobiogrāfiska materiāla. Krusttēva dāvātais Katrīnas dālderis, stāstītāja talismans, pazūd; viņam jāzaudē arī pati karsti mīļotā Katrīne, kas pielaulāta citam. Svabadi pievienojas stāsta pavedienam tēlojumi par stāstītāja dzīvi pie skrīvera, ģimnāzijā, augstskolā. Arī autora patriotisms še parādās. Sarunā ar kādu vecu vācu kundzi viņš izsaka spriedumu par Baltijas vācu rakstnieka Teodora Paņtēnija romānos zīmēto latviešu tipu vienpusību.

P a n t ē n i j a r o m ā n o s Viens un svabads, Pagātnes valgos zīmēti daži latvieši, latviešu mācītāji u.c. Tie ir goda vīri; tik žēl, ka viņi priekš savas tautas neko īsti nedara. Pat tādi Jansoni, kā tie abi, tēvs un dēls, pēdīgi pieminētā romānā atrodami, vēl šodien starp latviešiem staigā. Tēvs ar stingru dabu, ļoti izmanīgs, uz naudu izgājis; dēls ar mīkstu sirdī, jauns un bez kādiem piedzīvojumiem. Bet, ko Pantenius romānos velti meklējam, tie ir tie latvieši, kas latviešu garu modinājuši, kas latviešus vada: kas viņiem avīzes raksta, literatūru ceļ, tiem dažādus svētkus izrīko, tos apgaismo un kā jau izglītotu tautu pasaules priekšā ved u. t. pr., ar vārdu, latviešu tautas mācīto kārtu, to kodolu, ko viņu pretinieki par jaunlatviešiem nosauc. Latviešu tautas reprezentantus, priekšniekus, Pantenius, kā rādās, nepazīst. Tad viņš arī no tiem kādu aprakstītu.» – Zīmīgi tas, ka Lautenbahs ievērības cienīgu, bet Pantēnija notēlotu latviešu starpā nemin tādus, kas cīnījušies par latviešu tiesībām.

Lautenbaha vēlākie tēlojumi pieņem mierīgu veidu, ietverdami sevī gan fantāzijas darinājumus, gan dienišķas reālas lietas. No bērnības atmiņām viņš raksturo pasaku teicēju, grāvju racēju. Viņš apraksta arī, kādi tēli viņam rādās, kad viņš, augšpēdus lāmas zālē nometies, noskatās mākoņu nerimstošu nākšanu un iešanu augstās debesīs. Tur lido spārnotu eņģeļu bars; tur ļaudis nāk mājās no mežpļavas; tur cūku bars, starp vepriem un suķiem kāda bērnu māte ar desmit sivēniem, tur lielais Reksis nogriežas uz labības pusi. Tās ir fantāzijas rotaļas, kam vērtība kā tādām un kas pilnīgi atšķiras no Ausekļa fantāzijas par padebešiem, kuri viņam iztēlojas par staltiem apbruņotiem vīriem, par tēviem, kuri nebeidz cīnīties. Ja Lautenbaha rotaļās nemeklēja estētiskas vērtības, tad nebija grūti tās nostādīt par pilnīgi tukšām un smieklīgām, kā to darīja kritiķis Jansons.

Lautenbaha stāsti sakopoti grāmatā Lomi jeb stāstu, romānu un noveļu krājums no Lautenbaha–Jūsmiņa, Rīgā, Pūcīša Ģederta apg. (1891).

338

Plašu slavu Lautenbaham atnesa viņa d z e j a. Ar to viņš nāca klajā 1880. g., kad parādījās viņa dzejoļu krājuma Līga I daļa, kas veltīta latviešu Otriem vispārējiem dziesmu svētkiem. Tā ir glīta grāmata, kas ārējā ietērpā pārspēj visas agrāk iznākušās. Tā iespiesta pie Šnakenburga Tērbatā ar titulu divās krāsās, melnā un sarkanā; arī katra lapas puse ierobežota sarkanām līnijām. Krājums ieturēts tautiskā skaņā. Uz to norāda jau iepriekš sniegtais latviešu dievu saraksts, kas galvenos vilcienos saskan ar Jura Alunāna sastādīto un Ausekļa ar dažām variācijām atkārtoto. Lautenbahs to «smēlis vistīm no Vecā Stendera latviešu mitoloģijas un citiem skaidriem avotiem». Tomēr grāmatā pilnīgi trūkst agrāko dzejnieku cīņas gara. Ievada dzejolī dzejnieks uzaicina kokli, lai tā skan Līgas svētku līgsmībā, kur meitas birzes galā pin vaiņagus, kur māmuliņa teic pasakas, kur tautas dēli jāj medībās, utt.

Skani katrā sirdī iekšā,Cilā to uz skaistumu,Cel tai graznas bildes priekšā,Vadi to uz jaukumu.

Arī atvadīdamies dzejnieks saka, ka viņš dzied savu dziesmu kā putni zilos gaisos, ka viņa skaņas meklē jūsmīgas sirdis, ka tās prātu glezno jaukām sapņu paijām. Dzejnieku vada daiļuma prasības, ko apsedz tautiska nokrāsa. Šāda nokrāsa, kā tā parādās astoņdesmitos gados, tomēr pieder tik lielā mērā pie viņa dzejas būtības, ka aiz tās varēja slēpties stipri daudz nemākslinieciska dzejojuma. Ne daiļuma vērtTba tā bija, kāpēc Lautenbaha Līgu cildināja, bet viņas tautiskums. Bet arī šis ir vairāk vārdos izsacīts nekā dzejā parādīts. Viņš jautā: Vai zināma tev dzintarzemīte? – un acu priekšā viņam Gētes dziesma par Itāliju. Viņš cilda tautas dziesmas un tās uzraksta, bet viņa paša dzejoļiem trūkst šo dziesmu vieglās skaņas un dabiskās sirsnības. Viņš atstāsta tautas teikas pantos, bet ne par tautas stāstījumu vienkārši dzejisko izjūtu.

Līgai divi daļas: Līgas kokle un Burtnieka kokle. Pirmā aptver liriskus dzejoļus, otra episkus. Liriskajos dzejoļos izsakās patriotiskas (Dzintarzemītē), dabas, mīlestības (Iz Zilajām acīm), draudzības (piemiņas dzejoļi) jūtas. Pie labākajiem pieder Rudens skaņas. Dažos no tiem īsta rudens izjūta. Par rudens simbolu parādās apklusušās sudmalas Jaunpīgandes lejā Vidzemē.

Un sudmalu rats tur ir klusu, Un klusu tur vaimanas Kaut gājis ir es būt uz dusu Kā malējs tur sudmalās.

Episkos dziedājumos celtas priekšā teikas, kurās liela loma mīlestībai, bruņniekiem, virsaišiem. Atalvīns un Rauduziņa, viens bruņnieka dēls, otra latvju virsaiša meita, ir Indulis un Ārija mazumā. Līdzīgs saturs teikai Talibalts un Maiga. Dundagas pils zaļā meita, noskatīdamās pa atslēgas caurumu Meža tēva sarīkotās kāzās, izjauc Dundagas pils īpašnieka Didriķa fon Maideļa cerības piedzīvot mantinieku. Sabiles daiļā pilszeltene Irmgarde, likdama preciniekiem jāt stāvā kalnā, piedzīvo atriebības dienu, kad pilij un viņai pašai jāiet postā.

Teikas atstāstītas pa lielākai daļai četrpēdu trohaju rindās, kas šur tur, pa dzejiskai gleznai iemezdamas, aizrit stipri prozaiski.

Še piemēram pāris pantu no Dundagas pils zaļās meitas (oriģināla ortogrāfijā):Gan var drīzāk lopu valdīt, To aiz restēm ieslogot, Bet vot paspēsi tik viegli Valdīt arī

cilvēku, Ja to neklausība gumda, Ja tas kāro visu zinat?Itin liela ziņkārība Nava ieslogama vis: Ta jav uzdrīkstās ar vienu Aizkaramo pacilāt,

Jūtot, kaut ir sev par postu, Patiesību kailu, pliku.Episkajiem dzejojumiem pieslēdzas latviešu tautas dziesmas, leišu dainas, tulkojumi no

svešām valodām, katalāņu un portugāļu tautas romances.Līgas II daļa iznāca 1889. gadā tādā pašā veidā un iekārtojumā kā pirmā. Lirisko dzejoļu

starpā dziļāk izjusts Sirdsrudens: skumjās nogrimušais atjēdzas, kad pie loga atsitas ziedu lapas, ka ir košais pavasaris. No episkajiem dzejojumiem Debeskalis sacerēts tautas dziesmu ritumā. Aizkustinoša ir Mātes mīlestība: Māte, asaras liedama par saviem pieciem karā

339

kritušiem dēliem, pārvēršas par ezeru, kas apņem piecas salas, kritušo dēlu kapus. Grāmatas beigās no tautas dziesmām sastādīti dramatiski skati Līgas svētkos.

Lautenbahs turpmāk piegriežas sevišķi e p i s k a i d z e j a i. Pirmais garākais darbs šai dzejas veidā ir Z a l k š a l ī g a v a, kas iznāca 1880, g. otrā pusē. Madaļa, kas ar savām biedrenēm jūrā peldas, atrazdama uz savām drēbēm zalkšu ķēniņu, apsolās tam būt par līgavu. Pēcāk viņai solījums jāpilda: viņu aizved uz jūru zalktim par sievu. Kad Madaļa ar bērniem Nieku un Nieci nāk pie vecākiem sērst, ciema ļaudis apņemas zalkti, kas nāk Madaļai pretī, nogalināt. To viņi arī izdara. Madaļa glābjas jūras dzelmē. Viņas bērni pārvēršas par laumām, kas vilina jūras dziļumā ļaudis. Teika nokārtota piecās nodaļās (burtos) un atstāstīta četrpēdu trohajos. Sacerējumam sava dzejiska vērtība, lai gan arī še daudz prozaisku vietu. Glītais izdevums, ko slavā nākušais sacerētājs dāvinājis A. Bīlenšteinam, sacēla lielu interesi un deva iemeslu asai polemikai starp Kaudzītes Matīsu un Pārstrautu Jāni.

Pret Kaudzītes Matīsu (Kalninieku) vērstajā Pārstrautu Jāņa brošūrā Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu (1881) uzrādīti tie pamati, uz kuriem jāatbalstās tautas literatūrai. Patstāvīgs tautisks dziesminieks tas, kas ņem priekšmetus no savas paša tautas dzīves un priekšzīmi no tautas dzejas. Tautas dzeja ir tautas dzīves bilde. Ikvienas tautas literatūrai, ja tā grib reiz iemantot svešu tautu ievērošanu un īpašas tautiskas literatūras atzīšanu, vajaga izplūst iz vienīgi tīrā avota, iz tautas dzejas, vajaga nobildēt tautas dzīvi un atspoguļot tautas raksturu. Latvju dzejniekam vajadzētu pārdomāt, ko tas nozīmē, ka literatūru pētītāji pārmet dažām tautām, piem., romiešiem, slāviem, maģāriem, turkiem, portugāļiem u.c., ka viņiem nav savas tautiskās literatūras. Romieši – grieķu atdarinātāji, slāvi, maģāri turējušies pie Vakareiropas paraugiem. Šīm tautām jāpanes zinātnes vīru pārmetumi, ka viņu daiļliteratūra ārzemju auglis (tamdēļ, ka nav nodibināta uz tautiska pamata, ka nav diezgan ievērota tautas dzeja un tās īpašības. Kāpēc tad nu mēs, latvieši, kam literatūra nule tik sākusi uzzelt, lai ar ziņu paši nopūlamies atzīšanas vietā izpelnīties tos pašus pārmetumus, kurus ar lielu nepatikšanu lasām no citām tautām?» Atskaņās nepastāv dzejas jaukums. To pierāda tādas rīmes kā Sēnberģa Pirts ziņtģe un Skāba putra, kam ir atskaņas, bet nav dzejas vērtības. Cenšanās dzejot bez atskaņām un tautas dziesmu ritumā ir dibināta. – Pārstrautam tas nopelns, ka viņš, mezdams skatu uz pasaules literatūru, norādīja uz nacionālā elementa nozīmi literatūrā un noraidīja pie malas tādas peršas, kādas rimēja Sēnbergis. Uz viņa priekšlikumu atmeta arī no latīņu valodas pārņemto darbības vārdu galotnes –ierēt, liekot tās vietā –ēt: ne studierēt, ģermanizierēt, bet studēt, germanizēt utt.

P ā r s t r a u t u J ā n i s dzimis 1851. gada 10. septembrī (29, aug.) JaunsvirlaukasGarvedros, Bauskas aprinķi, studēja Tērbatā teoloģiju no 1874. g. līdz 1892, g. (ar

pārtraukumiem). Studijas beidzis, 1894. sāka darboties par mācītāju un ticības mācības skolotāju Krievijā. Kopš 1909, gada dzimtenē pārnācis, bija 2 1/2 gadus Liepājā, pēc tam līdz 1920. gadam Vārmē par mācītāju. Acu gaismu zaudējis, viņš no 1921. gada uzturējās Ģintermuižas slimnīcā pie Jelgavas, kur arī mira 1929. gada 4. aprīli. Rakstījis viņš studiju laikos bez jau pieminētās brošūras arī par valodniecību, taču vēlāk, iestādamies par mācītāju, apklusis. [Sk. Teodora Zeiferta nekrologu Pārstrautu Jānis, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1929. g., 4, burtn.].

Pārstrauts Lautenbahu apzīmēja par pirmo patstāvīgo tautisko dziesminieku (Domas par t. dz. n., 17), par pirmo latviešu dzejnieku, kas nopietni izpētījis latviešu teikvalsti un tamdēļ iespējis, ar balādēm un romancēm sākdams, apbalvot latviešu literatūru ar pirmo epu – un droši cerams nevis beidzamo», viņš piesprauž klāt. (Turpat, 11.) Tā arī bija. Lautenbahs pētīja un darbojās tālāk. Nomanām, ka viņu sāk pārvaldīt vienas domas, ka viņš sastāda lielu plānu, liek sev dzīves mērķi.

Rotā parādās 1885. g. (12., 15. nr.) un pēc tam grāmatā: D i e v s u n V e l n s, Latviešu

340

tautas epos gabals no Jūsmiņa. Tautas dziesmu trohaiskajā pantmērā še tverta sacenšanās starp Dievu un Velnu, kā Dievs Velnu veic ar viltu (iemaina pret kaltu izkapti, pret zaķi, zirgu utt.). Še Lautenbaham patiesi izdodas ieturēt tautas dziesmu skaņu un tēlošanas veidu, tā ka iznāk glīts dzejas gabals. Pēcvārdos dzejnieks paskaidro, ka viņš šo latviešu teiku raudzījis sastādīt no daudz salasītiem gabaliņiem, tautas dziesmu mācībā iedams. Še esot maza būdiņa: turpmāk viņš cerot uzcelt veselu ēku. Tātad gaidāms latviešu tautas eps.

Kad 1888. g. iznāk Pumpura Lāčplēsis, ko sacerētājs nosauc par tautas epu, Lautenbahs apstiprina, ka še mazākais pēc satura patiesi tautas eps (Dienas Lapa, 1888, 269). Tikai tas ieradies drusku par agru. «Jo pie mums nu tik kā krāj par pagājušo varoņu laiku stāstītājas teikas un pasakas. Caur tam tad arī Lāčplēsī izstrādātā teiku viela iznākusi drusku nabadzīga... Tā mazliet par agru nākdams, cien. apstrādātājs nav varējis izlietot pie sava darba citas jau pat rakstos iespiestas šīs pašas vielas teikas... Aiz tā paša iemesla – aiz paagras steigšanās ir gan arī šinī epā atrodamās mitoloģiskās ziņas vietām drusku kļūdainas un sausas; jo arī pie latviešu mitoloģijas izpētīšanas top nule kā strādāts.»

Lautenbahs pētīja un strādāja, izpildīja, ko viņš solīja. 1891. gadā iznāca: N i e d r ī š u V ī d v u d s jeb Varenu vīru darbi Latvijas senatnē. No Lautenbaha–Jūsmiņa. Šis nu bija ilgi gaidītais un gatavotais tautas eps, lai gan tas titulā par tādu nebija nosaukts. Tas pastāvēja no 24 dziedājumiem, katrā ap 500 rindu. Tautas dziesmu daktiļos, kam pa starpām trohaji, še iestrādāti veseli cikli latviešu tradīciju. Kopā sapītas teikas, pasakas, hroniku ziņas, māņi, iemetinot vietu vietām tautas dziesmas, mīklas, parunas. Visu satur kopā epa varonis Niedrīšu Vidvuds, kas izstaigā malu malas, nonāk līdz Romai, Vislai, nolaižas citā pasaulē, tiek pie mīļā Dieviņa, pieredz un piedzīvo visādas lietas, cīnās ar stipriniekiem, ar daudzgalvju, daudzroku un daudzkāju milžiem, top reiz par akmeni, atdzīvojas, cīnās atkal un tiek par ķēniņu, māca zemi kopt, novelk robežas, dod likumus, ieceļ tiesnešus, ieved laulību, nosaka svētku dienas, izdala saviem dēliem zemi, dodas pie miera Rāmavas birzi, pasludina Dieva prātu, kāpj sārtā, mirst.

Bet sava tēva dzisušās miesasApakš milzīga Pērkoņa akmeņaGlabāja Pērkonē bijīgi dēli,Trīs dienas, trīs naktis turēja bēres.

Tomēr tautas eps še n e i z n ā c a, nevarēja iznākt. Tautā bija gan kādas varoņteikas, bet nebija nekādu varoņepa daļu. Tautas eps būtu no teiku vielas tikai tad varējis iznākt, ja pie tās būtu ķērušies tautas dziesminieki tanī laikā, kad tautas dzejas radošais gars vēl tautā bija dzīvs, kad teiku, pasaku un tautas dziesmu pasaule bija arī tautas gara pasaule, kurā tā dzīvoja, domāja un darbojās. Neiznāca še arī īsts mākslas darbs. Viela nav sakausēta un atdzīvināta dzejnieka īpatnībā. Episkā stāstījuma veids vietām kaili prozaisks, vietām sentimentāls. Trūkst īsti episka stila, trūkst stila vienības. Šis ar lieliem nodomiem sāktais un ar lielu uzcītību pastrādātais darbs palika puslīdz neievērots un nelasīts. Ko sasniedza Lenrūts pie somiem un Kreicvalds pie igauņiem, tautas epa gabalus kopā salikdami, ar citām tautas gara mantām kopā sapīdami un robus ar pārdzejotām teikām izpildīdami, to Lautenbahs pie latviešiem vairs nespēja sasniegt. Tur bija citi laiki, citi materiā1i un citi dzejnieki. Gan nekad nav mūsu rakstniecībā iztērēts tik daudz neauglīga pūliņa kā pie Niedrīšu Vidvuda – un taisni aiz tā iemesla, ka nav ievērots pašu nacionālistu daudzkārt uz mēles nestais padoms, lai neatdarina akli citu tautu paraugus. Tai pašā laikā strādāja Barons pie darba, kas bija piemērots latviešu tautas tradīcijām, – pie Latvju Dainām, un viņa panākumi pi1nā mērā piesniedzās pie minēto kaimiņu tautu darbinieku panākumiem. – Tomēr, kas samērā šaurās robežās, lai arī ne viscaur noskaņotā dzejā, grib iepazīties ar labu daļu latviešu teiku, tiem var ieteikt lasīt Niedrīšu Vidvudu.

Šā darba jauns, mazliet papildināts izdevums iznāca īsi pirms autora nāves viņa paša izdevumā, Rīgā 1928. gadā. Arī šoreiz plašāku vērību tas neiemantoja.

Redzēdams sava plašā darba mazos panākumus, jauniem centieniem literatūru ievirzot citā

341

ceļā, Lautenbahs apklusa.Pēc pārdesmit gadiem sāk atkal parādīties Lautenbaha sacerēti dzejas darbi. Tās ir d r ā m

a s: Zilā kalna līgava (1909), Indulis un Ārija (1911), Marģers (1912), Vidvuds (I un II d., 1912). Tie ir tie paši tautiskie temati, ko Lautenbahs apstrādājis agrāk. Arī šai apstrādājumā tie neizveidojas par īstu dzeju. Dramatiķis Lautenbahs vēl mazāk nekā liriķis un epiķis. Vielā atrodamie dramatiskie momenti paiet garām drāmā neiztēloti. Kā Indulis Āriju dabūjis pazīt, to viņš pats «pie sevis» tā pastāsta: Tā paša mestra Grēningena meita, kā viņa man to ceļā izstāstīja.» Kad Ārija mirusi, viņas tēvs tā izsaka savas jūtas: «Es, kas nekad vēl neraudāju, raudu.»

Daudz Lautenbahs strādājis z i n ā t n ē. Viņa zinātniskie raksti iespiesti Pagalmā, Rotā, Zinību komisijas rakstu krājumos, dažādos laikrakstos. Tie attiecas uz latviešu agrāko kultūru (seno rakstu, drāmu), burtniecību, grāmatniecību. Sevišķi daudz viņam rakstu par latviešu mitoloģiju. Pie tiem pieder: Ueber die Religion d. Letten, Magazin d. lett.–lit. Ges. XX, 2, 101; Par Jupi, Zin. kom. Rakstu kr. VIII; Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām, turpat IX; Par latv. pavasara dievībām, turpat XII. Kā mitoloģijas pētnieks Lautenbahs turas pie naturālisma. Daudz ko viņš apgaismojis leišu un latviešu kopējās kultūras mantās. No šādiem rakstiem minami: Par leišu un latviešu pētījumiem, Z. Kom Rakstu kr. X; Lit. u. lett. Verwünschungen u. Fluche, Mag. d. lett.–lit. Ges. XX, 3.

Latvijas augstskolā darbodamies, Lautenbahs laida klajā grāmatās savas lekcijas. Latviešu literatūras vēsture, I daļa, Rīgā 1922, apņem aiz; vēsturiskos laikus un vidus laiku sākumu, II daļā, Rīgā 1928, aprakstīta burtniecība, plašāko vietu ierādot tautas dzejas paraugiem. Vispārīgā vēsture, sākot no XII gadsimteņa vidus, aplūko visvecāko spāniešu tautas dzeju: Romances, poēmas un hronikas par Sidu. Angļu literatūras vēsture XVI gadsimtenī, Rīgā 1922, koncentrējas ap Šekspīru.

L i t e r a t ū r a. Fr. Kārkluvalka Lektors J. Lautenbahs–Jūsmiņš, Austrums 1893, I, 472–475. – Vikt. Eglīša Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, Ritums 1922, 6. un 7. nr. – J. L.–J., Balt. Vēst. 25 gadu jub. par piemiņu, 124–126. – Ad. Alunāna Lekt. Laut.–Jūsmiņš, Ievērojami latvieši II, 58–69. – Teodora Lautenbaha–Jūsmiņa dzeja, Austrums 1888, 4.–5. b. – Tā paša: Lautenbaha nozīmē latviešu literatūrā un sabiedrībā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 10, 1002–1013. – J. Lautenbaha pašbiogrāfija No manas jaunības atmiņām, K. Egles Atziņas I, Rīgā 1923. – Līgotņu Jēkaba J. Lautenbahs–Jūsmiņš kultūrvēsturisko cīņu posmā, Latvju Grāmata 1927, 6. burt. – Prof. J. L., Latvijas Universitāte 1919–1929, 170. lpp., Rīgā, 1929.

2) ZEIBOTS. Lautenbahs pulcināja ap sevi daudz cienītāju, arī daudz iesācēju rakstniecības laukā. Literāriskās lietās viņam bija noteicēja vārds latviešu studentu starpā, īpaši to studentu starpā, kas pulcējās Letonijā. – No viņu vidus ceļas jauns dzejnieks: Eduards Zeibots. Viņš uzticīgi min Lautenbaha pēdās, atdzejodams latviešu teikas, sacerēdams patriotiskus u.c. dzejoļus, rakstīdams stāstus.

Eduards Zeibots dzimis 7. jūlijā (25. jūnijā) 1864. g. Palsmanes muižā i kā krodzinieka dēls, apmeklēja Rīgas pilsētas ģimnāziju un studēja no 1886. līdz 1891. gadam Tērbatā teoloģiju. Kandidāta gadu pie Dēbnera Veckalsnavā nostrādājis, viņš pieņēma 1894. gadā Slokas un Dubultu mācītāja vietu. Viņš mira 1897. gada septembrī ar sirds kaiti. Savā draudzē viņš atstājis labu piemiņu ar savu sirsnīgo rūpību par katru draudzes locekli.

Zeibots sacerējis dzejoļus un stāstus. Viņa d z e j a pa daļai episka, pa daļai liriska. Viņa pirmie episkie sacerējumi iznāca ar virsrakstu! S t a r i  i z   s e n a t n e s (1889) . Tie aptver četras episkas dziesmas: Sārtonīte, Mežotnes roze, Lida jeb Trīs asaras, Tālivalda meita. Apdziedātie gadījumi norisinās Latvijas senatnē un saistās ar daiļām jaunavām, kā tas redzams jau no virsrakstiem. Sacerētājs krājumu arī dāvinājis «latvju līgavām» un tam licis par moto: Dievs nevarēja visur būt, tādēļ viņš radīja līgavas. Visas Zeibota jaunavas nepārspējamas ir daiļumā, ir tikumā. Tām blakām stāv jauni virsaiši, priekšzīmīgi varoņi.

342

Mīlestība i uz sievieti un tēviju dziedājumu galvenie motīvi. Tiem sava pievilcība senās varoņu pasaules tēlojumos un gadījumu sarežģījumos. Sārtone ir Ramkas zeltene, Rameķa māsa, ko grib iegūt leišu virsaitis Ringolts. Viņš sūta savus kalpus, kas Sārtoni slepeni aizved. Bet visi krīt laupītāju rokās. Rameķa sarīkotie pakaļdzinējies Sārtoni neatrod leišu pilī. Meklēšana, cīņas, sapņi, krīvu krīva zīlējumi – viss raibā virknē aizvirzās gar acīm, pirms var svinēt Sārtones un Ringolta kāzas. Apstrādājumā dzejas maz. Šie sacerējumi ienes latviešu literatūrā kādu daļu saistošas vielas no pašu senatnes.

Vairāk koncentrācijas un dzejas vērtības ir Zeibota b a l ā d ē s u n i r o m a n c ē s, kas iznāca viņa dzejoļu krājuma Saulītē un pavēnī otrā daļā 1896. g. Šīs teiku un sadzīves ainas kairināja mākslinieka fantāziju: Artūra Baumaņa ilustrētas tās parādījās tai pašā gadā atsevišķā, greznā izdevumā (otrs izdevums Cēsīs 1921). Ūdensmāte ievilina upes dzelmē bāru bērnus, kas braukā laivā pa Ogri. Zemgaliešu varoņu gari ceļas pusnaktī no kapiem un pulcējas ap Viesturu Mežotnes pilskalnā.

Viens otram tie sniedzas rokas Un sirsnīgi viņas spiež, Bet redzamas bālajās sejās Tiem bēdas, kas sirdi griež.

Tad paceļ tie rokas uz augšu Un Pērkonam klusi lūdz, Kas zin, ko no Dieva tie prasa, Ko viņam tie klusu sūdz?

Aizkustinoša ir aina par dzērāju, ko, no krogus braucot, zirgs pārved mājās kā līķi. Pazīstams ticis ar savu nopietno morālisko ideju dzejolis Pienākums: Sliežu bīdītājs, lai izsargātu dzelzceļa vilcienu no sadursmes ar otru, vada to pāri savam bērnam un top maz minūtēs sirms.

Zeibota l i r i s k i e d z e j o ļ i, kas sakopoti divos krājumos ar nosaukumu Saulītē un pavēnī (I 1891), apdzied tēviju, līgavu, dabu. Mākslas vērtības tiem maz.

Saviem stāstiem Zeibots ņem vielu pa daļai no studentu, pa daļai no zemnieku dzīves. Tie pa lielāko tiesu iespiesti vispirms Austrumā. S t u d e n t u d z ī v e, par kuru Zeibots pirmais sniedz latviešu literatūrā tēlojumus, redzama viņa stāstos visā brašumā, īpaši toreizējā korporāciju dzīve. Tanī valda jaunības ideālisms. Par principu uzstāda: «Izglīto garu, nodarbojies ar zinātnēm, izglīto sirdi savu biedru starpā. Meklē sevī biedrus un draugus, bet tikai tādus, kuru sirdis pukst priekš visa, kas skaists, daiļš un patiess. Nemeklē svešus, bet tautiešus, jo tikai tādu vidū tu jutīsies kā miesa no viņu miesas un kauls no viņu kaula.» Klāt nāk piemetinājums: «Strādā krietni, kā klājas, un, kad esi savu pienākumu izdarījis, tad atkal iedzer, ka lai dubļi vien jūk.»

Stāsti no z e m n i e k u d z ī v e s sakopoti krājumā Iz latviešu ciemiem (1897). Tanīs iemīt, līdzīgi Neikena stāstiem, morā1iska tendence, un ar to tiem sava nozīme, kaut gan Zeibotam nav Neikena tēlotāja spējas. Stāstu vadošā doma pa daļai izmanāma no virsrakstiem: Divējādi ļaudis, Netaisna manta, Kvēlošas ogles. Divējādi ļaudis ir zvejnieki Griezers un Sniedzītis. Pirmais no viņiem atnācis uz jūrmalu, vieglas dienas un lielu peļņu meklēdams, otrs, lai gādātu pajumti savai Anniņai. Griezers apprec sievu, kuras tēvam divi gruntes, un dzīvo ar viņu nesaticīgi; Sniedzīša mājās ir labklājība un miers. Tas rādīts ainās, kas redzamas, kad abi biedri pēc darba pāriet katrs savās mājās.

Stāsts noslēdzas: «Pasaulē visādi ļaudis. Divējādus mēs še redzējām. Kur tev, mīļo lasītāj, patika labāk, vai pie Griezera vai Sniedzīša, un pie kuriem tu –? vai nu paliek labāk nevaicāts, tikpat jau atminēsi, kas man bij uz mēles–.

L i t e r a t ū r a. Teodora: Zeibota episkie dzejojumi, Austrums 1891, 2, 208230. – Eduards Zeibots, Austrums 1897, 810.–311. lpp. Nekrologs.

3) SILIŅŠ. Savrup no Lautenbaha aprindām, sakarā ar to nacionālistu darbību, kas pieslēdzas Austrumam, attīstījās un sāka darboties Matīss Siliņš. No pašas bērnības viņam tik tuvi latviešu gara darbi un vēsture, ka viņš latviešu kultūras pētījumiem veltī visu savu mūžu, vienumēr pats savu ceļu iedams.

343

Matīss Siliņš dzimis 1. (13.) janv. 186I. g. kroņa Višiņķu pagastā (kas vēlāk pievienots Remtes pagastam) Ķunķur–Kalēju mājās kā jaunākais no šo māju saimnieka trim dē1iem. Siliņu ģimene minētās mājas turējusi no laiku laikiem. Siliņa tēvs bija grāmatu un avīžu cienītājs, bet vēl vairāk tēva brālis. Pirms Matīss 1869. g, iestājās Višiņķu skolā, viņš bija jau izlasījis krājumu grāmatu un mājās uzglabātos vecos avīžu gada gājumus. Siliņa mātes tēva tēvs ir saksis, kas Kurzemē ienācis lielkunga Pētera Bīrona laikā un ielikts par kroņa mežsargu. Matīsa tēva māte bija ārkārtīgi liela tautas dziesmu pratēja, no kuras mutes Matīss vēlāk uzrakstījis ap 240 dziesmu. Sadzīves lietās un gaitās viņai vienmēr pabira attiecīga tautas dziesma, kā bībelniekiem dažkārt bībelpanti. Siliņa pirmais skolotājs Vārnu skolā bija dzimis lībietis Miķelsons no Popes jūrmalas. No viņa ģimenes tuviniekiem Siliņam palika atmiņā dažas lībiešu valodas drumslas. Siliņš tālāk izg1itojās Tukuma apriņķa skolā (187–1875) un Irlavas seminārā (1876–1879). Par semināristu būdams, viņš lasīja Krūzes grāmatu Das Herzogthum Curland. Semināra audzēkņi abonēja dažus laikrakstus. Lielu iespaidu uz Siliņu atstāja Mātera Zemkopja pielikums ar savu satīru, kas reiz aizķēra arī Irlavas semināru. Siliņš Irlavā mēģina arī dzejot latviešu tautas dziesmu garā.

Semināru beidzis, Siliņš kādus mēnešus ir par palīgskolotāju Bukaišos un tad (no 1880. g.) par mājskolotāju barona fon der Reķa ģimenē Durbē pie Tukuma. Še viņam atliek daudz laika un viņš sāk nodarboties ar latīņu un grieķu valodām, bet tad dabū no sava maizes tēva līdzekļus ceļojumam uz ārzemēm, lai papildinātos pedagoģijā un vēlāk tiktu par apriņķa skolotāju. Viņš paliek deviņus mēnešus pie slavenā pedagoga Kēra Halberštatē, apmeklēdams arī Berlīni un citas vietas. Dzimtenē pārnākot, viņam jāglābjas no kara klausības, un viņš pieņem 1882. g. vietu Jonatāna biedrības skolā Rīgā. Tagad sāk iespiest dažus Siliņa rakstus Balt. Vēstnesī ar Brīvnieka parakstu. Karaklausības lietai nokārtojoties, Siliņš atstāj skolotāja vietu un ķeras pie dažiem literāriskiem darbiem. Viņš pārtulko latviski Latviešu Indriķa hroniku, katru dienu pa gabalam spiestuvē nododams {1883), tāpat Vergilija Eneīdas pirmo dziedājumu (1885).

Siliņš pāriet 1885. g. uz Maskavu, piemīt kādu laiku pie Brīvzemnieka un sāk strādāt pie Austruma. Viņš iepazīstas ar somu rakstnieka Peiverinta stāstiem un tulko dažus no tiem latviski. Maskavā rodas arī viņa pirmie dzejoļu krājumiņi: Šis un tas (Maskavā 1887), Vēl kas (Jelgavā 1887), Jauns kas (1888):

Nevarēdams Maskavā iegūt nodrošinātu stāvokli, viņš apņemas nākt atpakaļ uz dzimteni un nodoties rakstniecībai. Viņš apmetas Rīgā un iesniedz lūgumu pēc atvēles izdot mēnešrakstu. To nedabūjis, viņš top uz 10 gadiem (1889–1898) par kalendārnieku, izdodams A t b a l s s k a l e n d ā r u. Še ietilpst Siliņa šī laika literāriskie darbi, kas pa lielākai daļai rakstīti steigā. Par literāriskiem pielikumiem nāk Atbalss kalendāram klāt: 1889. g. Ko es pieredzēju un ko piedzirdēju, stāsti par ļaužu sadzīvi Baltijā; 1890. g. Vecais Jurītis; 1891. g. Kas vainīgs? jeb Mācītāja celšana; 1892. g. Baltijas jūras vidū jeb Priekš pus sesta simts gadiem (Gotlandes teika); 1893. g. raksti par praktiskiem saimniecības jautājumiem un tēvijas apraksti (Baltijas jūra, Lubānas ezers); 1894. g. Peiverinta Viņa sieva. Tāpat turpmākajos gados iespiesti sīkāki stāsti, apcerējumi, divos pēdējos dramatiski tēlojumi: 1897 Biķeris un Kvaukste, 1898 Šosēta un Viņsēta.

Kalendārs Siliņu padarīja arī par k a r t o g r ā f u. Lai lasītāji dabūtu ieskatu dzimtenes ģeogrāfijā, viņš deva kalendāram līdzi Latvijas kartes, kas arī bez kalendāra izplatījās tautā. Šiliņš tās ne vien sastādīja, bet izdarīja pats arī litogrāfiskos darbus. Viņš nodarbojās par kartogrāfu vēl arī, kad viņš vairs kalendāru neizdeva. 1901. g. iznāca viņa latviešu apdzīvoto zemju karte, japāņu kara laikā – kara lauka karte, vēlāk Āzijas karte. Līdz 1907. g. Siliņš izdevis pavisam 15 kartes.

Šad tad Siliņš strādāja arī vienā vai otrā redakcijā: Rīgas Avīzes, Vārda. Latviešu biedrībā viņš bija ilgus gadus par muzeja pārzini. Latvijas valstij nodibinoties, viņu apstiprināja par

344

valsts etnogrāfiskā muzeja pārzini.Savā d z e j ā Siliņš turējies tik cieši pie tautas dziesmu paraugiem kā neviens cits. Viņš

savus dzejoļus sacerējis tautas dziesmu ritumā un skaņā. Apdziedamie priekšmeti viņam senie varoņi (Rūsiņš, Nameizis u.c.) un tagadnes dzīve. Kaut arī tautas dziesmu ritums un gleznas ienes viņa dzejā zināmu vienmuļību, tomēr viņa dziesmiņas pa lielai daļai izjustas. Daudz šādu viņa darbu no tautas dziesmām grūti atšķirami.

Paraugs no krājuma Šis un tas.Līču loču straujupīteMan laiviņu vizināja.Iet laimīte līku teku –Līks mans mūža gabaliņš.Liktens manī kairinājaZeltāboli rociņā;Man pasvieda, patecēju,Ķēru, ķēru – nesaķēru.Dod, laimīte, mazumiņu;Zeltābola nevajaga.Jautra, jautra lakstīgalaLigzdiņš zara galiņā.Atsevišķi iznāca balāde Zemgales sargi (Rīgā 1914), kas saīsinātā veidā bija iespiesta

krājumā Jauns kas.Par muzeja pārzini būdams, Siliņš muzeja sludinājumiem avīzēs piemetināja pa pantiņam.

Tie sakopoti krājumā Laikam līdz (1906–1913), Rīgā 1913. Šie ar zināmu datumu apzīmētie panti attiecas uz dienas jautājumiem. 1910. g. svinētiem vispārējiem dziesmu svētkiem, kuros bija redzama latviešu sašķelšanās, veltīti šādi panti:

Še paliec, neaizej! Baltā zemes māmulīte. Vaļā vārti līdz galam, Paši visi lielajā.Še dalāma tēvu zeme – Nedodas sadalāma. Runā visi sveši ļaudis: Te šī zeme dabūjama.Īpatnīgs arī Šiliņa Vergilija E n e i d a s t u l k o j u m s. Tanī Šiliņš ir valodas jaunradītājs,

kas mēģina latviešu valodas īpatnības izmantot, lai izsacītu to sevišķo saturu, kas iemīt citā (latīņu) valodā. Viņš cenšas tulkojuma heksametru pielīdzināt īstajam, senējam. «Tādēļ tad man īpaši bijušas rūpes par to, metrumā dot pārmaiņu starp spondejiem un daktiļiem... Lai vairākzilbīgi vārdi metrumam labāki piekārtotos un pantu pēdas šur tur savos locekļos cita ar citu saistītos – kas jau arī pieder pie heksametra vajadzībām –, tad es esmu ņēmis palīgā tautas dziesmās ronamo prosodiju, kas akcentu atļauj pavirzināt no pirmā arī uz otro vai citu kādu zilbi, un tam nolūkam pa lielākai daļai esmu raudzījis lietot vārda svarīgāko jeb garāki stiepto.»

Tulkojums sākas tā (sk. Latv. rakstn. hrestomātijā III, 2, 112):Varoni teic mana dziesm' un šausmos ieročus Martam,Vīru, ko likteņi rieza no sirmās

Īlijas krastiemŠurp uz Itālijas krantu. Viņš tālu pa zemēm un jūrām,Dievvaras izmaldināts, jo nerima Junonas dusmas;Karos arī tas izcietis daudz, līdz, pilsētu ceļot,Lacijā iekļuva dievi: no kam tad albāņu tēvi,Latīņu cilts un Roma, tu diženā, cēlajiem mūriem.

Siliņa s t ā s t i ir tautas dzīves attēlojumi. Viņš kā stāstītājs gājis skolā pie īstajiem tautas rakstniekiem: somu Peiverinta, norvēģu Bjernsona. Viņa pastāstījumi saista, lai gan nevaļas dēļ nav visai izstrādāti un noapaļoti. Stāstā Kas vainīgs? sniegta patiesa aina par kustībām draudzē, jaunu mācītāju izraugoties. Vecais Jurītis ir zīmīgs tips, no mājas uz māju pa mēnešiem ceļojošs ubags, īsts vecs zaldāts, kas prot ciest un pārciest.

Arī Siliņa p r o z a s v a l o d a atšķiras no literatūrā parastās. Arī to viņš grib nolasīt tieši no tautas lūpām, ne vārdiņa nepārgrozot.

Viņš stāsta tā par Jurīti: «Bij Jurītis jaunās dienās savus pilnus 25 gadus ķeizaram nodienējis, saku – jaunās dienās, un tā pats viņš aizvien mēdza teikt, bet no citiem tik kas kādi vecāki ļaudis atminējās redzējuši viņu no dienasta pārnākam. Toreiz tad bij ņēmis viņš apprecējies un pieredzēja pat dēlu vēl; liels izaudzis, šis arī bij apsievojies, bet tad nu labi gadi jau, kamēr tas kādā nelaimes reizā aizgājis Dieva priekšā.

Siliņa d r a m a t i s k o s s a c e r ē j u m o s, kas arī nav uzlūkojami par galīgi izstrādātiem, ir pa saistošam skatam. Tēlojumā Biķeris un Kvaukste ir daudz izjustas traģikas. Biķeris, darbīgs zemkopis, iet bojā, tikdams par cietsirdīga kaimiņa parādnieku.

Z i n ā t n ē Siliņš nodarbojies kā latviešu senatnes pētnieks. Bez Latviešu Indriķa hronikas

345

viņš vēl pārtulkoja ar Ditleba Alnpekas vārdu saistīto Rīmju hroniku (1893), tai piesprauzdams paskaidrojumu piezīmes. Daudz zinātniska darba ietilpst diendienā viņa kārtotajā muzejā, kur ap katru priekšmetu viņam saistās plaši vēsturiski vērojumi. Daudz viņš nodarbojies ar latvju senrakstu pētījumiem sakarā ar dažādu priekšmetu (karoga, Pērkona tēla, kokļu) uzrakstiem. Viņš še ticis pie iznākumiem, kurus gan no citas puses stipri apšauba.

4) SUDRABU EDŽUS. Domas par radniecību ar leišiem, kas šur tur uzmirdzēja agrāk, vislielākā mērā aizņēma prātus un sasildīja sirdis astoņdesmitos gados. Veinberģis laida klajā par leišu–latviešu senatni apcerējumus, kuros leišu vēsturi nostādīja arī par latviešu seno vēsturi. Lautenbahs uzmeklē leišiem un latviešiem kopējos dzejas darbus un dzejo par Marģeri un Baņutu. Zeibots izlieto tematus no leišu teiksmainās senatnes jo plašā mērā (Jagaiļa gals, Sārtone). Leišu vēsturē atzīmētie vārdi top par latviešu kristāmiem vārdiem (Olģerts, Ringolds, Biruta u.c.). Bet neviens tā nesajūsminās par leišiem kā Sudrabu Edžus. Viņa poēmas par leišu varoņiem, kas parādījās astoņdesmitajos gados, aizrāva ar savu ārkārtējo iedvesmu. Pēc tam, izmantodams poļu un citu slāvu tautu dzejnieku darbus, viņš atslēdza latviešu literatūrai jaunas pasaules. Arī citos savos darbos viņš izrādījās par spējīgu, īpatnīgu dzejnieku.

Sudrabu Edžus, īstā vārdā Eduards Zilbers, dzimis 15. (3.) augustā 1860. gadā Meņģelē (Vidzemē), kur viņa tēvs Fricis bija par skolotāju un ērģelnieku. Vecākiem drīz pārejot uz citreizējo zaldātu nometni bērnību pavada Ogres krastos. Šās apkārtnes dabas iespaidi atspoguļojas vēlāk vairākos viņa darbos (Atmiņas par divām dzimtām et., u.c.). Kā tēvs, tā māte (igauniete) viņam ļoti reiliģiozi cilvēki. Beidzis kursu Baltijas skolotāju seminārā (1878–1882), viņš bija kādus gadus par skolotāju Dzērbenē un pēc tam Austrumciema kolonijā Ufas guberņā. Pēc dažiem gadiem viņš pārnāca dzimtenē un darbojās par ministrijas skolas pārzini Gramzdā. Pēc 1905. g. viņš emigrēja atkal uz Iekškrieviju. Tur darbojies par skolotāju vairākās vietās Sibīrijā un Kaukāzā, pēc kara, no 1920. gada, īsu laiku Maskavā, tad Pleskavā. Tagad no skolotāja darba atsvabinājies, pensionēts, dzīvo turpat Krievijā.

Austrumciema kolonijā darbodamies, Sudrabu Edžus iesūta Austrumam savus d z e j o ļ u s p a r l e i š u s e n a t n i. Pirmie no tiem bija: Ķeistuta loms (Austrums 1885, 2 b.), Lietavas virsaitis (1885, 8 b.). Viela un ideja nebija nekas sevišķi jauns. Tie bija varoņu cīniņi un pārdzīvojumi leišu senatnē, ko še tēloja; tā bija tēvijas mīlestība, kas viņus vadīja, nākdama daudzkārt konfliktā ar mīlestību pret sievieti. Bet dzejiskā izjūtā un izteiksmē še bija kaut kas gluži cits. Tik spēcīga sajūsma nebija līdz tam laikam latviskos pantos tērpusies. Še nesniedz mierīgus episkus tēlojumus, bet katras situācijas dziļi izjustas noskaņas. Keistuta loms sākas:

Pie Prūsijas robežām vienatnē šņācUz pakalnes senlaiku priedes;Pie kājām tam Baltija rādamās krāc,Un redzamas kaušanās sliedes.Tur smiltenē kareivju atliekas snauž,Tās aukstums ar karstumu balo,Un bangas tur naidīgi vairogus graužUn šķēpus iz kapenēm skalo.

Dzejnieks dzen pēdas varoņiem mežos, jūrmalas smiltīs, muklājas, kapu kalnos, upuru vietās. Visa viņu apkārtne atdzīvojas: tumšie šņācošie meži, pa biezokņiem un muklājiem tekošās upes, drūmi krācošā jūra, pār klajumiem izlietā bālā mēness gaisma. Un varoņi iet kā tādi, kam tautu likteņi rokā, kam lieli svētumi jāsargā, kas nedrīkst domāt paši par savu mieru, par savu labklājību un dzīvību. Un tomēr arī viņu dvēsele dzirkst pēc personiskas laimes; viņi nes savā sirdī tēlus, ko kara putekļi neapputina. Viņi gribētu būt labprāt viņu tuvumā, bet pienākums pret tautu un tēviju viņus no tiem šķir. Tā pie ārējām cīnām pievienojas iekšējas, un spēcīgās varoņu dvēseles sakustas savos dziļumos. Bet ir redzams, kas viņu iekšienē ņems virsroku.

Tā piemiņa ātri iz cilvēces dils,Kas tautībā cīnīties rimis.Ne varoni sievietes nīcīgums vils,Viņš augstākam nolūkam dzimis.

Sudrabu Edžus senatnes varoņi un sievietes nav nekādi noteikti, īpatnīgi raksturi. Tie ir jūsmu tēli, pievilcīgi, burvīgi, tādi paši kā tās zvaigžņu naktis, tās svētnīcas un kapenes, kur

346

viņi parādās. Keistuts jāj uz kumeļa un lasa zvaigznēs. Viņam nāk prātā bērnība, kur viņam kā sapņos smaida pretī meitene. Uzreiz viņam liekas, ka viņa slava un gods nav nekas, ja no viņa šķirta šī sapņu sieviete, kurā viņš redz tēvijas garīgo stiprumu un tiklības priekšzīmi. Jūra drūmi šņāc; vaide1otes, uz debesīm lūkodamās, skaita pie ziedokļa akmens savas vakara lūgšanas; viņu vadone Biruta lūdz par jaunavu dvēselēm; viņas seja ir klusa kā ūdens spogulis, un sirdī dziji dus uz mūžību pazudušās dienas. Tas viss ir daba: zvaigznes, vakars, jūra, Keistuts, Biruta. Ne raksturi še izceļami, bet noskaņa, kāda šo ainu apņem. (Sk. Austrms 1903, 91 utt.)

Poliski iemācījies, Sudrabu Edžus pārdzejojis latviski labāko poļu dzejnieku paraugus: fragmentus no Mickeviča Dziady (Veļi), Pans Tadeušs, Malčevska poēmu Marja, Slovacka traģēdiju Mintauts. Pie Mickeviča turēdamies, Sudrabu Edžus sadzejoja Konrādu Vallenrodu (M. Viesa Mēnešraksts 1900), pēc Sirokomļas Marģeru (Austrums 1899).

No jaunākajiem laikiem Sudrabu Edžus ņem vielu savām garajām p o ē m ā m: Atmiņas par divām dzimtām (M. V. Mēnešraksts 1898, jaunā paplašinātā izdevumā iznācis Krievijā 1921. g.), Kā Pēters izlīga ar Mozu (turpat 1899). Tās ir idilles, kurās mierīgi atspoguļojas lauku dzīve un daba, pirmajā – Latvijas, otrā – Lietuvas. Pie atmiņu skaistākajām vietām pieder Gaujas un vēžošanas tēlojumi. Še nošķiras arī daži zīmīgi tipi: to starpā pirmajā krusttēvs Dūdaks, kas domājas cēlies no zviedru slakas, otrā skroderis Galups, izveicīgs mīlētājos savedējs.

Sudrabu Edžus l i r i k a pievelk ar savu vijību un jaukskaņu. Viņš daudzkārt lieto latviešu dzejā tik reti sastopamās trīszilbīgās atskaņas. Viņš attēlo dabas iespaidus (Rudens vēsmas), mīlestības pārdzīvojumus (Es nevaru aiziet tā dusēt), dzīves traģiku. Pagarš dzejolis veltīts Latvju gājējiem, kas sākas:

Drūmi čalo Daugaviņa,Burbulīšus mezdama.Prom uz jūru steidzas viņa,Asariņas nesdama.Kas tie tādi dziedātājiPašā krasta galiņā?Tie ir latvju staigātājiTēvu zemes maliņā.Bargas vētras uzbrukušas,Dusmu starus zibina.Viņu raudas salijušasTumšas dzelmes

dibinā.S t ā s t o s Sudrabu Edžus neuzrāda pārākas spējas. Tēlojumi vietām izplūst, nenoturas

stingrās robežās. Tomēr arī stāstos Sudrabu Edžus ieslēdz daudz patiesu pārdzīvojumu, novērojumu, tēlu. Labai daļai stāstu ņemta viela no skolotāju dzīves: Pēteris Kains, Kā gāzenieši tika pie jauna skolas nama (1896), Bez nodrošinātas nākotnes (1896), čauksts (1900). Vislielākie panākumi bija stāstam D u l l a i s D a u k a (1900). Še tēlotais puisēns pievienojas tiem spējīgajiem, bet nesaprastajiem jaunekļiem, kuru pirmtips ir tautas pasaku muļķīgais dēls. Viņu dziļākā gara dzīve dara tos citu vidū par savādniekiem. Dauku tura par dullu, tāpēc ka viņu nodarbina domas par zemes griešanos. Viņš meklē padomu pie skolotāja, mācītāja un citiem. Viņš taisa dažādus izmēģinājumus. Viņš pavasarī pa ledu aizskrej jūrā, lai redzētu, ka zeme apaļa. Ledus nošķiras, un Dauka vairs nepārnāk atpakaļ.

Krievijā pēckara gados Sudrabu Edžus laidis klajā vairākus jaunus darbus vai agrāko pārstrādājumu (jau minētās «Atmiņas par divām dzimtīm etc.», «Pirms vētras», 1922, u.c.). Iznākuši turpat arī viņa kopotu rakstu trīs sējumi (1926) ar P. Vīksnas kritiski biogrāfisku ievadu. Pirmajā no tiem uzņemti trīs stāsti – Pusmāsas dēls, Dullais Dauka, Laimzemes skola (agrāk saucās Eņģelīšu skola); otrā jauns garāks stāsts Purva tvaikos; bet trešā atkal trīs īsāki stāsti: Ingula grēks, Par sulaini, Kaukšķītis.

L i t e r a t ū r a: A. Gobas Sudrabu Edžus, Domas 1925, 1., 2., 4. burtn.5) VENSKU EDVARDS. Arī to dzejnieku darbos, kas pirmajā vietā izvirza patriotiskas

jūtas, sastopam astoņdesmitajos gados lielā mērā citus motīvus: tanīs liela loma mīlestībai un dabai. Agrākajā tautiskajā (piem., Ausekļa) dzejā šiem motīviem ļoti šaura vieta. Bet vēlāk, piem., Lautenbaha, Zeibota, Sudrabu Edžus dzejā, gandrīz katrs varonis nes savā sirdī arī pielūdzamas sievietes tēlu. Tāpat dabas iespaidi kā tādi sajūsmina šos dzejniekus vairāk nekā

347

agrākos. Bet drīz vien parādās dzejnieki, ko īpaši šie, no lirikas nekad nešķiramie motīvi sajūsmina, kuru dzejā ieskanas tikai reti kāda patriotiska skaņa. Skaistākos paraugus šādā lirikā uzrāda Vensku Edvards un Esenberģu Jānis. Pirmajam no viņiem ir sava loma arī avīžniecībā.

Vensku Edvards, īstā vārdā Edvards Skujenieks, dzimis 21. (9.) okt. 1856. g. kroņa Sodu (Lielsesavas) pag. (Dobeles apr.), kur viņa tēvs turēja nomā divi mājas: Kirkuču Venskus un Kirkuču Kraukstes. Venski, no kā dzejnieks pieņēmis savu pseidonīmu, guļ pie Svētes upītes, uz kuras uzceltas lielkunga Jēkaba laikā Kirkuču zāģu dzirnavas, kas vēlāk nodegušas. No tām atlicis vēl dambis. No staltā Kirkuču meža redzami tagad tikai vēl daži koki. Venskiem apkārt plašs koku dārzs, tālāk izplešas auglīgas druvas. Tā ir parastā Lielupes līdzenuma aina. Še turpmākais dzejnieks dabūja ir savai izglītībai materiālu atbalstu, ir savai dzejai pirmos, paliekamos iespaidus.

Savas skolas gaitas Vensku Edvards sāka 1867. Tās nav nekādas gludās. Apmeklējis Sodu pagasta un Jelgavas Annas baznīcas skolu, viņš 1870. g. iestājās Jelgavas reālskolā; līdz sekundai ticis, no tās 1872. g. izstājās, mācījās Jelgavas, tad (no 1874. g.) Kuldīgas ģimnāzijā un nolika 1878. g. Rīgas pilsētas ģimnāzijā abiturienta eksāmenu. No 1879. līdz 1884. gadam viņš studēja Pēterpils augstskolā tieslietas.

Jau Pēterpilī Vensku Edvards sāka nodarboties ar avīžniecību, būdams par pastāvīgu līdzstrādnieku krievu laikrakstam Novostji. Studijas beidzis un Rīgā nometies, viņš bija pa kārtai par otru redaktoru vācu laikrakstam Heimat, žurnālam Rota, Baltijas Vēstnesim. Viņa avīžnieka darbība pārtraucās, kad viņš no I888. līdz 1892. gadam bija par apriņķa priekšnieka palīgu Smiltenē. Tad viņš nometās atkal Rīgā un bija līdz sava mūža beigām par Duna–Zeitung un Balt. Vēstneša pastāvīgu līdzstrādnieku. Viņš mira ātrā nāvē 25. (13.) maijā 1897. g.

Par a v ī ž n i e k u darbodamies, Vensku Edvards cieši stāvēja uz nacionāliem pamatiem. Viņa laikā bija latviešu nacionālismam j ā a t s i t u z b r u k u m i n o k r i e v u p u s e s. Šai cīņā bija jāiet uzmanīgāki nekā cīņā ar vāciešiem. Bija rūpīgi jāšķir krievu valdība no krievu avīžniekiem, jo tikai pret pēdējiem varēja atklāti uzstāties. Vensku Edvards griezās (1886. g.) pret Rižskij Vestnik, kas latviešu tautībai nosprieda nāves sodu. Bet (saka Vensku Edvards) valdība latviešus līdz šim sargājusi un saudzējusi, un sargās, saudzēs tos kā savus uzticamus pavalstniekus arī turplikām. Kāpēc latviešiem tagad jāiet bojā, «kur viņiem zem varenā Krievijas ērgļa sargātāja spārniem ataususi jauna gaisma, uzlekusi spožā baltā laimes saule»? Bet tas katra latvieša tikumisks pienākums – palikt pie savas tautas un par viņu gādāt. Kas aiz materiāliem 1abumiem atkrīt no savas tautas un pāriet citā, tam būs ap sirdi kā noziedzniekam, kas nonāvējis savu pirmo sievu un apņēmis citu, kura viņu skubinājusi pirmo nonāvēt, – «tiklīdz viņš gribēs pieglausties jaunajai, parādīsies viņa gara acīm nelaiķes bālā seja, atgādinādama viņa noziegumu, un viņš ar īgnumu atstums otro sievu, kas viņu darījusi par noziedznieku, kas viņam ar glaimiem laupījusi labo sirds apziņu un godu. Savu tautību noliegt un pāriet citā var tik tikumības ziņā pagrimis cilvēks.» Tautas uzplaukšanu traucē arī pašu tautiešu netikumi: patība, godkārība, lepnība, skaudība, atriebība u.c. Tie ir tie mazie cinīši, kas gāž lielu vezumu. Ir vīri, kas, gribēdami spēlēt lielu lomu, ceļ citiem neslavu, kas citus uzteic tikai tik ilgi, kamēr tie kalpo viņu godkārībai un patībai.

Vensku Edvards apkaro netikumus ar zobgalībām. Viņam ir s a t ī r a Muļķu cīniņš. Še runā par Cilvēku, kurš ieceļ par savu mantinieku to, kas visā Muļķavā vislielākais muļķis.. Muļķavnieki nu sacenšas. Ierodas mērnieks Bezrūpis, kas par visu to nu tik dzird. Viņš norāj tos, kas cenšas iegūt cilvēka mantību. Kaunēties jums vajadzētu, jūs naudas kalpi! Es ēdu sāli ar maizi vai stāvu neēdis, bet es uzturu savu prāta gaismu, sargāju savu godu. Testamenta izpildītājs ieceļ Bezrūpi par Cilvēka mantinieku, sacīdams: «Kas šai laikā, kur Latviešu Avīzēm un Latvietim tik daudz lasītāju, kur Bušs vicina vienā rokā slotu un otrā rakstāmu

348

spalvu, kur atrasts, ka Vidzemes draudzes skolās pasniedz pārāk augstas mācības, – kas šai laikā, es saku, no goda un gaismas runā, tas ir tiešām pelnījis būt par Cilvēka mantinieku.» To Vensku Edvards raksta 1882. gadā.

Vensku Edvarda avīžnieka raksti sakopoti grāmatā: Par šo un to, Rīgā 1894.Vensku Edvarda d z e j a ir pa lielākai daļai tīra dziesmu lirika. Tai piemīt kaut kas no viņa

dzimtenes vienkāršās dabas ainas. Dažā dzejolī atspoguļojas šī daba. To, piem., ieraugām dzejolī Vakars siena laikā: strautiņš kā sapņodams burbuļo uz leju; norasojušās druvas un pļavas līgojas mēnesnīcā; vītolājā līča malā tinas migla; visur valda klusums, miers; istabā sēž saimnieks ar savu saimi pie vakariņām. Citā reizē ar šādu pašu ainu sakūst kopā laimīgās prieks (Laimīgā). Visi dus un sapņo; tikai strautiņam nav miera; viņš stāsta par zaļām piekrastēm, par lakstīgalu dziesmām, par neaizmirstulēm.

Man arī nava miera,Man arī jāstāsta,Cik esmu prieka pilna,Cik esmu laimīga.Skaista dabas rotaļa ietveras dzejolī Rasa. Tā mirdz uz katras puķītes kā asaras, kas

raudātas klusā mēness naktī. Bet tās asaras nav; tās ir dimanta pērles, kurām Ūdensmāte ik vakarus izrotā puķītes; Saules meitas tās ik rītus salasa un noglabā mākoņos Ūdensmeitai. – Daba pieņem simbola nozīmi. Kur senāk viļņojusies jūra, tur tagad zaļas pļavas, bagātas druvas; no jūras atlicis mazs ezers, kas mierīgi laistās saulē; tā ir dzejnieka sirds, ko vairs nespaida rūpes un skauģu spītības, kam vairs nav dziesmu un jaunības kaislību (Izsīkusi jūra). Dziļi iespiežas prātā vienkāršā glezna viršu zilos ziedos kā rāms jūras spogulis; bērzs raugās skumīgi mākoņos, un viņa nokaltušos zaros mirdz rasas lāses. Vai dzejnieks še grib tēlot savu piemeklēto tautu jeb vai sevi pašu?

Nevaldāmām bangām dzejnieka jūtas nav pielīdzināmas arī jaunībā. Viņa mīlestība ir dziļa, klusa, kā Dieva lūgšana. Viņas saknes meklējamas mātes mīlestībā. Kad viņš sēž blakām ļaudaviņai, viņa jūtas pret to noskaidrojas, sakusdamas ar mātes mīlestību; viņam tad nāk prātā brīži, kad māte tam, blakām ceļos nometusies, mācījusi Dievu lūgt. Mīlestības jūtas savērpjas kopā ar dabas iespaidiem. Dzejnieks ir klints šalcošā jūrā, viņa līgava ir saule; tad jautājums: kas vainīgs, ka viņš kluss un auksts? Vītola prauli spīd nakti, ka pār tiem dienu baltā saule gājusi, dzejniekam dziesmas un laimes jūtas, ka viņam mīļas acis laipni smaidījušas. Ar dabu saaužas neaprakstāma nojausma dzejolī Tālumā. Dzejnieks braukā gar mēness aplaistītā ezera krastu; viņš lūkojas uz balto ūdens puķi, ierauga dzelmē savas līgavas bālo seju un jautā:

Kam manim, tājā meitiņ,No tevim ziņas nav?Vai tu man aizmirsusi,Jeb vai tu kapā jau?Dabā atspoguļojas arī cilvēka raibais, neaprēķināmais liktenis. Sniega pārslas krīt, veļas,

visu dabu ietin baltā sniega palagā; mūža dienas nāk, steidzas, ietinas baltā nāves palagā. Vējā lauzta lapa viesulim rota, kas mieru atrod strautā; bēdu lauzta sirds dzīvei rota, kas mieru atrod kapā.

Šie dabas un mīlestības dzejoļi, kas nereti sastāv no pāris pantiņiem, ir Vensku Edvarda dzejas neiznīcināmais kodols. Tie arvienu piederēs pie labākajiem latviešu lirikas paraugiem.

Vensku Edvarda dzejoļi iznāca divos krājumos: Dziesmu pavasaris, Rīgā 1880, 2. izd. 1893; Jaunas dzejas, Rīgā 1893, dāvātas Lautenbaham Jūsminam. Bez oriģināliem šais krājumos ir arī tulkojumi. Sevišķi Heines dziesmas Vensku Edvards atdzejojis ar lielu mīlestību un meistarību; tāpat oriģinālos nomanāms Heines iespaids. Bez tam še tulkojumi pēc Vilh. Millera, Dāna, Pruca, Horācija, Šillera u.c.

Arī s t ā s t u s Vensku Edvards rakstījis, pirmos no tiem piecpadsmit gadu vecumā. Tie iespiesti Balt. Vēstnesī, sākot ar 1872. g. Tā ir lasāmviela, kādu sniedz avīžnieks. Lielāka vērtība vēsturiskajam stāstam Kirkuča dzirnavas (1893); tanī atspoguļojas hercoga Jēkaba laiki.

L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda Raksti. Dzejas un stāsti. Vensku Edvarda biogrāfija un rakstu sakārtojums Līgotņu Jēkaba, Rīgā 1929. – Teodora V. E., Tautas rakstnieki, Rīgā

349

1913, 116–126. – Edvards Skujenieks, Balt. Vēstn. 25 g. jubilejai par piemiņu, 6913, 126–127. – Kaudzītes Matīsa V. E. (Ed. Skujenieks), Atmiņas etc. II, 274, Rīgā 1924.

6) ESENBERĢU JĀNIS. Vensku Edvardam stāv līdzās Esenberģu Jānis. Viņi savā starpā stipri radnieciski. Abi viņi saņēmuši no bērnības Esenberģu Jānis iespaidus no tā paša apgabala; abu viņu dzejā tie paši galvenie motīvi; abi viņi kā liriķi paceļas savā laikā pāri citiem.

Esenberģu Jānis dzimis 9. aprīlī (28. martā) 1862. g. Lielsvētes Upes Priekuru Daiļos. Tātad arī viņu kā bērnu auklē Lielupes līdzenums. Viņa tēvs Dāvis nodarbojas ar dreimaņa amatu un ir melanholiskas dabas, nesaietas ne ar vienu cilvēku, turēdams tos par saviem nelabvēļiem, skauģiem un naidniekiem. Viņa māte, cēlusies no turīgas dzimtas, bija smalkjūtīga un atjautīga. Apkārtējie ļaudis viņai pārmeta, ka tā savus bērnus pārāk lutina. Vismīļāks viņai bija Jānis, no viņas četriem bērniem vecākais.

T r a ģ i s k u s m o m e n t u s Esenberģu Jānis dabūja pārdzīvot, zaudēdams savu vienīgo brāli Ģedertu (1886) un pāris gadus vēlāk savu mīļāko māsu Alīdu, sauktu par Zetiņu. Ģederts nomira Varšavas kara hospitālī plaušu karsoni. Zeliņa mīl prātot par dzīvi, izsaka savas domas lakoniskās epigrammās, dzejo. Viņa savam brālim gara radiniece un no visiem ģimenes locekļiem viņu vislabāk saprot. Daži viņas dzejiskie mēģinājumi, iespiesti Rotā. Viņa sasirgst ar diloni un nomirst sava brāļa acu priekšā. Tas stipri satricina tā jau ļoti savārgušo dzejnieku. Esenberģa māsa Emīlija vākusi kopā sava brāļa atstātos rakstus, vēstules, citus materiālus un sniegusi ziņas dzejnieka biogrāfam Plūdonim.

Iemācījies lasīt piektajā dzīvības gadā, Esenberģu Jānis ņem kā pirmo lektīru rokā Kurzemes Laika grāmatu un tēva abonētās Latviešu Avīzes. Uzgājis pēdējās kādus dzejoļus, viņš tos iemācās no galvas un sāk arī pats pantus sacerēt.

No Daiļiem Esenberģu ģimene pāriet 1868. g. uz Sējas Platones muižu. No nākamā gada viņš apmeklē Lielsvētes pagasta skolu. Pēc trim gadiem viņš no skolas izstājas un nodzīvo vienu gadu uz laukiem, grāmatas lasīdams un sapņodams par junkuru skolu. Tad viņš (1873) aiziet saviem piederīgiem līdzi dzīvot uz Rīgu. Viņš nu iestājas Torņkalna pilsētas puisēnu elementārskolā un to pēc diviem gadiem pabeidz. Jāķeras pie maizes darba. Tēvs viņu 1877. g. ieliek Pihlava zāģētavā, lai izmācās par koku brāķeri. Saslimis ar tīfu, viņš divus gadus noguļ uz gultas, pēc gatavojas iestāties junkuru skolā, bet nepilda mēru.

Tad viņš (1880) uzņem gaitu, kurā paliek visu savu īso mūžu: viņš tiek par teātra darbinieku. Viņš ir Rīgas Latviešu teātrī par aktieri, par suflieri, par teātra dzejnieku un rakstnieku. Ādolfam Alunānam 1885. g. no Rīgas Latv. teātra vadības atkāpjoties, Esenberģis palika Alunāna trupā par inspicientu un apceļoja ar to Kurzemes pilsētiņas un miestus. Jau nopietni sasirdzis ar diloni, viņš 1887. g. atkal piestājās pie Rīgas teātra par suflieri, bet neveselības dēļ nevarēja še vairs ilgi darboties. 1888. gada maijā viņu aizved aktieris Stīnus uz savām mājām Kandartēniem Vecsaules pagastā, lai še veseļotos. Viņš nāk sakarā ar kaimiņos dzīvojošo Dunkeru ģimeni un tuvākās attiecībās ar jaunāko Dunkera meitu Leokādiju. Ģimenes galvu, agrāko Vecsaules skolotāju, zaudējusi, šī ģimene ir trūcīgos apstākļos. Tomēr tā sniedz slimajam dzejniekam lielāko materiālo un garīgo atbalstu, viņu kādu laiku arī uzņem pie sevis. Slimībai pieņemoties, Esenberģis atbrauc uz Rīgu pie ārstiem. Tie vairs nevar palīdzēt. Viņš mirst Rīgā 20. (8.) novembrī 1890. g. Viņu apglabā Torņkalna kapos 25. (13.) novembrī.

Esenberģa d z e j ā ieraugāma puslīdz tā pati pasaule, kas Vensku Edvarda dziesmās. Vēsma nāk vakarā no lejas un stāsta, cik daiļa tur plūst upīte, cik mīļi tā glāsta vītolu; tauriņi rokas ziedos, jāņutārpiņi zib, puķes lokās pret zemi. Rudenī dzejnieks stāv klusu krastmalā: lejā strauts dus kā sapnī, niedra irst vējā, viļņos mirdz saules stari. Lielupes plašajās lankās sevišķi siena laikā daudz rosības. Vensku Edvards tēlo vakaru siena laikā, Esenberģis siena laika dienu, kad debess mirdz tik spoži zila, ka acis jālaiž zemē; uz noras sila malā gaiss trīc;

350

visās pļavās, kam tek cauri upe, smaržodami žūst saulē izārdītie siena vāli; piepeši atskan ganu dziesmas; meitenes un zēni sāk jautri līgot. Arī pēdējie vēlējumies saskan abiem dzejniekiem. Vensku Edvards vēlas: kad viņam kādreiz jāmirst, lai tad būtu pavasaris.

Tad nopietni un klusiJūs mani guldīsiet,Uz ziedu lietus kritīsNo visiem zariņiem.Esenberģu Jānis vēlas:Man akmeni uz kapa Un krustu nespraužiet, Tik mazās vieglās puķes Tur virsū uzstādiet.Un tomēr Esenberģu Jānis nav samaināms ar Vensku Edvardu. Lai viņi būtu uzņēmuši tos

pašus iespaidus, lai viņi izsacītu tās pašas jūtas, tomēr še ir divi savā īpatnībā izšķirami dzejnieki. Liksim blakus divus dažos vilcienos vienādus pantus par rudeni.

Vensku Edvards:Tumsā koki kailiem zariem It kā spoki līgojas, Viņu lapas, salnas kostās, Vētra sen jau

lauzusi.Esenberģu Jānis:Salts vējš caur kailiem kokiem slīd; Šur tur vēl bāla lapa krīt, Šur tur vēl reta puķe zied.

Uz pļavas gans tik skumji dzied.Redzam: Vensku Edvardam krāsas vieglas, mierīgas, Esenberģim smagas, spilgtas. Viens

notver skaidri reālos priekšmetus un dabū no viņiem iespaidus; otrs nes savu pasauli pats sevī un atrod apkārtējā dabā pats sevi ietēlotu. Esenberģim daba dzīvo, pieņem cilvēka seju un īpašības. Puķes lokās pret zemi un grib to skūpstīt kā līgavu. Strautiņš čalo un jaucas sapņos kā šūpuļa dziesma, kas maigi skan no mātes lūpām. No tāluma debess raida retus, spožus starus kā vaigs, kas miegā smaida par seno laimi. Dabai mirstot, debess aizklāj savu vaigu miglā kā māte, bērnam mirstot, aizsedz viņa acīm savu sāpju un moku pilno seju. Dzejnieks ir šalcošais mežs, kas drūmi liec galotnes; viņa līgava ir tumšā egle, kas līgsmās jaudās sāk lēni drebēt; egles tēls mirdz meža ezerā dzejnieka sirdī. Tā ir grezna dzeja, tikai vietām ne bez sentimentālisma un smaga patosa.

Esenberģis tulkojis, iekārtojis latviešu skatuvei ap 20 l u g u. Bet arī viņa labākie tulkojumi, tā Šekspīra Sapnis vasaras naktī, bijuši vēlāk jāpārstrādā.

Viņa s t ā s t i (Uz jūras, Zemnieku skuķīts u.c.) piemēroti laikrakstu feļetoniem un iespiesti Rotā, Balt. Vēstnesī.

L i t e r a t ū r a. Esenberģu Jāņa Kopoti raksti. Plūdoņa kopojumā un kārtojumā. (Viņa paša arī ievads pirmā sējumā: Mīlestības dziesminieks Esenbergu Jānis. I–III sēj., Rīgā 1924. – Fr. Kārkluvalka Latviešu dzejnieks E. J., Austrums 1892, 12.b. – Esenberģu Jānis, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. 1893, 81–84.

7) ADAMOVIČS. Arējiem notikumiem un spilgtiem centieniem nabagais laiks darīja par iespējamu dzejā rūpīgāk izstrādāt formu un skubināja pārņemt vērtīgākus literāriskus darbus no citām tautām. Dzejas formā sasniedza klasisku pilnību Adamovičs. Viņš latviešu literatūrai tad arī ieguvis paliekamus darbus no citām tautām.

Frīdrihs Adamovičs dzimis 18. (6.) janv. 1863. g. Dundagas Rīzemes mājās, kur viņa tēvs kalpoja pie sava māsas dēla. Rīzemes māja guļ Zilo kalnu malā, no kurienes atveras tāls skats pāri mežiem un purviem uz Baltijas jūru; skaidrā laikā redzami kuģi, kas peld pa Irves šaurumu, un pat Sāmu salas krasti. Kalna piegāze izrobota gravām un apaugusi daždažādiem kokiem. Še Adamovičam bija pazīstama katra vietiņa. Piecu gadu vecumā viņš jau lasīja grāmatu. Bet kalpa zēnam būtu bijis grūti tikt uz priekšu, ja par viņu nebūtu rūpējies viņa krusttēvs un tēvbrālis, Kr. Barona māsas vīrs Fr. Adamovičs Dingas mājās, kas bija 18 gadus no vietas par Dundagas pagasta vecāko. Šis izglītības draugs, kas abonēja Balt. Vēstnesi un vēlāk Balt. Zemkopi un kura grāmatu krājumā bija pirmo Mājas Viesa gada gājumu un Pēterburgas Avīžu sējumi, gādāja, ka viņa krustdēls, Dundagas draudzes skolu 1876. g. izgājis, tiek Baltijas skolotāju seminārā, kurp viņu aizveda un arī citādi par viņu rūpējās

351

skolotājs Dreiberģis. Adamovičs iekļūst 1878. g. tikai semināra priekšskolā un nākošā gadā seminārā kā kroņa stīpendāts. Šai laikā viņš vingrinās dzejā, gan oriģinālus sacerēdams, sevišķi par patriotiskiem tematiem (Dzimtene, Zilie kalni, Kūri), gan tulkodams. Daudz viņš pārdzejo Ļermontova darbus, tā viņa Pravieti jau 1880. g. Seminārā viņu aizrauj skolotājs Maļinovskis, mazkrievs, ar Krilova pasaku deklamācijām. Viņš dabū lasīt arī Šekspīra darbus Šlēgera vācu tulkojumā. Nodibinās semināristu starpā nelegāli literāriski vakari, kuros bez citiem par dalībniekiem Purapuķe, Bebru Juris. (Sudrabu Edžus, kas tai pašā laikā seminārā, pie vakariem nepiedalās.) Adamovičs apmeklē arī Latviešu biedrību, jautājumu vakarus, Alunāna vadīto teātri. Kādu viņa dzejoli iespiež (ap 1883. g.) Balsī. Semināru 1883. g. beidzis, viņš mācījās Pēterpils skolotāju institūtā un piedalījās latviešu pulciņā, kas sastādījās no dažādu mācības iestāžu audzēkņiem un citiem Pēterpils latviešiem. Viņu starpā bija: valodnieks Sirmais, Rāviņš, brāļi Vidiņi, Remeķis, Sanders, kādu laiku arī Rainis un Stučka. Adamovičs pulciņā nolasīja kritisku apceri par Ausekli, ko vēlāk iespieda Dienas Lapā (1887, 218–220). Viņš še iepazinās arī ar rakstiem par sabiedriskiem jautājumiem (Bekla, Pisareva, Hēgeļa, Lasala u.c.).

Par skolotāju Adamovičs darbojās no 1886. līdz 1899. gadam Bauskas pilsētas skolā. Bauskā dzīvodams, viņš čakli piedalījās sabiedriskā dzīvē un pastrādāja daudz 1iterāriska darba. Viņš rediģēja Pedagoģisko Kalendāru skolotājiem un vecākiem 1897.–1900. gadam, sagādādams tam katru gadu plašu pedagoģisku rakstu krājumu. Ap 1890. g. sāka parādīties viņa tulkotās Krilova fabulas. Tās iznāca sakopotas Derīgu grām. nodaļas izdevumā 1893. g., otrā papildinātā iespiedumā 1900. g. Parādījās viņa Šekspīra tulkojumi: Jūlijs Cēzars (1897), Makbets (1898), Ričards III (1902).

Piedzīvodams Bauskā dažas nepatikšanas no tautskolu inspektora Šatalova, nākdams, apmeklējot uz Bausku izsūtīto tolstojieti Birjukovu, policijas uzraudzībā, Adamovičs pārgāja par skolotāju uz Pobijaņicu komercskolu Polijā. Tur viņš palika līdz 1906. g., kad pārnāca atpakaļ uz Latviju un sāka darboties Olava tirdzniecības un komercskolā. No I915. līdz 1918. gadam viņš līdz ar minēto skolu bija emigrējis uz Pēterpili. No 1918. g. viņš strādā Latvijas valsts dienestā, vispirms kā tautskolu inspektors Jelgavas apgabalā, tad kā pamatskolu nodaļas vadītāja biedrs, no 1920. g. kā skolotājs Rīgas vidusskolās un arī kā lektors augstskolā.

Latviešu literatūrā Adamoviča klasiskiem tulkojumiem paliekama vērtība. Bez minētiem darbiem mums viņa atdzejojumā: Puškina Skopais bruņinieks, Mocarts un Saljeri, gabali no Oņegina, balādes, dzejoji, Puškina un Nekrasova darbu izlases, Ļermontova Dziesma par Jāni Briesmīgo, Pravietis, daži dzejoļi, A. Tolstoja Kņazs Repņins, Fontanes Džons Meinards, Hēbeļa Sila zēns, Ernsta Ģirts Kraujums, Ņikitina, Nadsona, Sevčenko, Adas Negri u.c. dzejoļi.

Valodu Adamoviča tulkojumos latviešu dzejas ģēnijs līdzdarinājis. Adamovičs centās jauno saturu ieliet tai pašā valodā, ko tauta līdz tam laikam lietojusi, taujādams pēc izteiksmes katrai jūtu nokrāsai tautas dvēselē. Tāda taujāšana liecina par lielu cienību un mīlestību uz tautas garīgo būtību. Tā dibinās uz pārliecību, ka tautā atdzejošanai vajadzīgie izteiksmes līdzekļi ir; tikai tie uzmeklējami. Un Adamovičs nerima meklēt. Viņš tad tika pie panākumiem, ar kuriem atkal reiz uzrādīta latviešu valodas bagātība, tā, piemēram, Krilova fabulu tulkojumos.

Adamovičs pastāsta, k ā i z s t r ā d ā j i e s v i ņ a d z e j a s s t i l s. Viņš sācis vingrināties no 1879. gada. Viņš savus vingrinājumus par tādiem arī uzskata un nedod iespiest. «Centos sev būt stingrs kritiķis un neticēju draugiem, jo tie mēdza slavēt to, ko pats par labu vēl neatzinu. Uzrakstīto pats pēc ilgāka laika, kad biju to pa daļai aizmirsis, lūkoju cauri no jauna, un tad pats redzēju, kas nav izteikts diezgan skaidri un dzejiski. » Viņa paraugi labākie dzejnieki, sevišķi Auseklis, Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs. Viņš meklē tautas valodā raksturīgus

352

izteicienus, krāj sakāmus vārdus un parunas. Bauskā viņš dzird skaidru vidus dialektu. Viņš ķeras pie Krilova fabulām. «Krilovam īpatnīgs stils krievu tautas garā. Centos viņa domas izteikt īpatnīgā latviešu tautas garā (meklēju parunas, raksturīgus izteicienus). Otrkārt, Krilova fabulās pēdu skaits rindās ļoti dažāds. Kādēļ? Krilovs necieš lieku vārdu un ielāpu, rinda noslēdzas tur, kur doma beidzas ar raksturīgu izteicienu; tāpat ja atskaņa prasa, viņš taisa rindu gluži īsu. Tādēļ neskatījos uz to, cik pēdu Krilovam rindā, bet – domas un gleznas lai svabadi izlejas valodas dabīgā tērpā. – Pie tulkojumiem strādājot, šad un tad bija jāuzduras uz kādu grūtāku vietu (sevišķi šekspīra lugās). Tomēr ne bridi nešaubījos, ka var atrast attiecīgu izteicienu latviešu valodā; par to liecina latviešu tautas bagātais dzejas pūrs. Valodai dzejā vajaga plūst viegli, svabadi (še ņemu par paraugu Puškinu un Ļermontovu, īpaši pirmo); tāpat nedrīkst lasītājs manīt, ka atskaņas meklētas.»

L i t e r a t ū r a. Teodora Frīdrihs Adamovičs, Druva 1913, I, 134–137. Fr, Adamoviča pašbiogrāfija, K. Egles Atziņas I, 145, Rīgā 1923.

4. TEĀTR1S UN DRĀMA

1) Ādolfs Alunāns2) Puriņu Klāvs3) Stepermaņu KrustiņšPēc tam kad Jaunais Stenders bija latviešiem sagādājis pirmo dramatisko darbu (Žūpu

Bērtulis, 1790), Elferfelds apmēram 15 gadu vēlāk bija sarakstījis pirmo latviešu oriģināllugu (Tā dzimšanas diena, 1804) un arī devis pamācības, kā sarīkojamas teātra izrādes, latviešu teātris nodibinās līdz ar Rīgas Latviešu biedrību. Tikai tad tam bija pamats latviešu sabiedrībā, kad kopā ar citiem kultūras prasījumiem uzstādīja arī prasījumu pēc sava teātra.

Pēc Daugavgrīvas un Carnikavas citreizējā mācītāja Ād. Albanusa ziņām, p i r m ā l a t v i e š u t e ā t r a i z r ā d e notikusi 19. gadusimteņa sākumā (sk. J. Misiņa rakstu "Latviešu teātra izrāde priekš simts gadiem", Dailes teātris VI sezonā, 1925). Viens muižnieka uzaudzināts, ap 17 gadus vecs latviešu jauneklis, savam kungam ceļojumā līdzi braukdams, vienā pilsētā dabūjis noskatīties Šillera "Laupītāju" izrādi. Izrāde viņu tā sajūsminājusi, ka, mājās pārbraucis, viņš tūlīt šo lugu pārtulkojis (tulkojums glabājas Latviešu Literār. biedrības rokrakstu krājumā) un kopā ar citiem zemnieku zēniem 1825, gadā kādā šķūnī arī izrādījis.

Tomēr pagāja vēl gadu desmiti kopš šī pirmā mēģinājuma, kad varēja iesākties plašākas teātra izrādes. Tās ievada Latviešu palīdzības biedrība trūkumu ciezdamiem ar teātra izrādi, kas notika 14. (2.) jūnijā 1868. g. Rīgas vingrotāju biedrības zālē. Izrāda Stendera Žūpu Bērtuli. Pie galvenajiem rīkotājiem pieder Rihards Tomsons, Kristaps Bergs, arhitekts Baumanis, Šterns; Tomsons uzņemas režiju, citi minētie uzstājas kopā ar vēl dažiem par aktieriem. Kad no minētās biedrības vēl tai pašā gadā attīstījās Rīgas Latviešu biedrība, nodibinājās pie tās (decembrī 1868. g.) Teātra komisija, kas nu turpmāk rūpējās par teātra izrāžu sarīkošanu.

Lai novērstu lugu trūkumu, Rīgas Latv. biedrība izsolīja godalgu par labāko latviešu oriģināllugu. Panākumi nebija nekādi lielie. Vienīgais iesūtījums Kroņa mežsarga dzīve godalgu neizpelnās. Godalgas izsolījumu atkārtojot, iesūta pāris lugas, no kurām dabū godalgu Marijas Pēkšēnas traģēdija Ģertrūde.

M a r i j a P ē k š ē n a ieraugāma pašu pirmo latviešu oriģināllugu sacerētāju starpā. Dzimusi 28. septembrī (10. oktobrī) 1845. gadā Mazsalacas Valtenbergas Kalna Mačos, viņa apmeklējusi Valmieras pilsētas skolu un darbojusies pēc tam par audzinātāju sava brāļa un Vecates muižas nomnieka Zīgvalda ģimenē. Mirusi Rīgā 25. novembrī (7. decembrī) 1903.

353

gadā. Pēkšēna sarakstījusi pavisam 4 lugas, kas visas palikušas neiespiestas (rokraksti Rīgas pils. Misiņa bibliotēkā). Divas no tām, jau pieminētā godalgotā Ģertrūde un Vienu stāstu, izrādītas Rīgas Latviešu teātrī (1877, un 1879. gadā), bet Ceļa biedri (vēlākā rokraksta labojumā pārsaukta par Mūsu barons) un Laiku ziedi arī nav uzvestas. Ar 4 cēliem skatu spēli Ģertrūde viņa tad arī kļuva pazīstama tālaika teātra rakstnieku aprindās. Ādolfs Alunāns par šo lugu liecina (Ievēr. latvieši I, 37), ka tā sarakstīta ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstam skatuves pazinējam vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam. Šinī lugā redzējām patiesi gabalu iz pašu dzīves, tie ir patiesi latvieši, kurus satikām še kā mīļus, vecus pazīstamus; visi mums priekšā vesti skati bij pazīstami atgadījumi, kā viņi mēdz notikt katrudien mūsu tautas mājiņās, – bet īsts poēzijas gars viņus darīja smaržainus, viņus, tā sakot, pārsmalcināja. Visas mūsu laiku un sadzīves kaites bij zīmētas tik dzīvām krāsām un tādu patiesību, kā to tikai var noklausīties dabai un dzīvei." Plašāk Marijas Pēkšēnas dzīvi, bet it sevišķi viņas lugu saturu apskata J. Misiņš rakstā Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta rakstniece (Rakstu krājums, Rīgas Latv. biedr. Zinību komisijas izdots. 18. krājums, 121–157, Rīgā 1928). Klusībā viņa rakstījusi arī dzejas (glabājas turpat, pie lugu rokrakstiem), bet tām mākslas vērtības nav.

Pirmajiem latviešu teātra sākumiem stājās vēl dažādi šķēršļi ceļā. Aktieri, nekādas algas nedabūdami, nāca un gāja. Līdzekļu nebija, ar telpām bija jālāpās. Kad Rīgas Latv. biedrība uzcēla 1870. g. savu biedrības māju ar diezgan ērti ierīkotu skatuvi, gadījās pavisam negaidot jauna klizma: Rīgas Latv. biedrībai, kam statūtos tieši nekas par teātri nebija sacīts, aizliedza teātri sarīkot. Tagad bija izrādes dažādi jāmasko. Tikai no 1875. g., kad aizliegums bija atcelts un izstrādāti nosacījumi par saimnieciskām attiecībām starp teātri un Latviešu biedrību, latviešu teātris uzskatāms par nodrošinātu.

Latviešu teātra nodibināšanā un attīstībā vislielākie nopelni Ādolfam Alunānam, kas veltījis visu savu mūžu latviešu skatuvei.

1) ĀDOLFS ALUNĀNS. Laika prasības izpilda attiecīgām dāvanām apbalvoti darbinieki. Alunāns apmierināja sabiedrības vajadzības, ar sirdi un dvēseli teātrim nododamies. Viņa personiskās īpašības darīja viņu par šāda uzdevuma sekmīgu izpildītāju, tā ka viņš ar pilnu tiesību dēvējams par latviešu teātra tēvu.

Ādolfs Alunāns, Jura Alunāna brāļa dēls, dzimis 1 l. oktobrī (29. sept.) 1848. g. Jelgavā, kur arī apmeklēja ģimnāziju. Zēna gados viņš bieži apmeklēja Jelgavas vācu teātri kopā ar savu vectēvu no mātes puses rātskungu Velcki (Voeltzke). Par aktieri Alunāns pirmoreiz uzstājās Tērbatas vācu teātrī un tad darbojās pārmaiņus uz vācu skatuvēm Rēvelē, Tērbatā, Narvā, Pēterpilī. Viņš ņēma dalību galma vācu teātrī, kad tas sarīkoja viesu izrādes Vīborgā. 1869.–1870. gada sezonā Alunāns tēloja Rēveles teātrī jaunu varoņu un mīļotāju lomas.

Kaut gan Alunānam sāktajā gaitā uz vācu skatuvēm bija paredzami ievērojami panākumi, tomēr viņš neatsacīja Rīgas Latv. biedrībai, kad tā viņu 1870. g. aicināja par latviešu teātra vadoni. Viņš nostājās uz pamatiem, kas nupat tikai vēl bija nostiprināmi viņa paša rokām. Kad Latv. biedrībai aizliedz teātri izrādīt, Alunāns sarīko izrādes gan savā, gan Labdarības biedrības vārdā. Latviešu biedrībai tiesības uz teātra izrādēm atgūstot un teātrim drošāk nostājoties, Alunāns dabūja par atalgojumu procentus no ienākumiem (ap 25 proc.). Citi aktieri nesaņēma nekādas atlīdzības. Alunāns uzaudzināja pirmo latviešu aktieru paaudzi, pie kuras piederēja M. Stīnus, J. Birzgalis, J. Brigaders, Ziemciešu Marija (Zīraka), Brigadere–Nlaija, Spodrīte, Berta Graudiņa–Rūmniece, K. Brīvnieks, J. Steglavs u.c. Pats komiķis būdams, Alunāns pārsvarā piekopa joku lugas, gan pats tās sacerēdams, gan tu1kodams un 1ikdams tu1kot vācu poses ar bagā'tīgiem kupleju iepinumiem.

Sakarā ar teātra vajadzībām attīstījās Alunāna rakstnieka darbiba. Viņa pirmais raksts I~ā lēti var reizot bija iespiests jau 1864. gadā Latviešu Avīzēs (13. nr.). Bet tikai ap 1870. g. Alunāns ķeras pie dramatiskās literatūras, lugas gan sacerēdams, gan tulkodams. Pirms viņš

354

bija pieņemts par Rīgas latv. teātra vadoni, viņš uzveda Rīgā viesodamies 1869. gadā savu lugu Pašu audzināts. Tūlin savā pirmajā darbā viņš izrādījās par veiklu komisku situāciju tēlotāju, par populāru, pa reizei parupju joku piekopēju, par rakstura krietnības cildītāju. No 1870. līdz 1885. g. viņš vēl sarakstīja: Priekos un bēdās (1871), Mucenieks un muceniece, Icigs Mozes (2. dr. 1881), Skaistā Grietiņa (1873), Skolotāja tupeles, Džons Neilands u.c. Viņš izdeva arī kupleju krājumu Kupleju Vēstnesis (1873). Visi šie dramatiskie sacerējumi nodomāti tieši skatuvei, piemērojoties publikas prasībām un aktieru spējām, pat katra aktiera īpatnībai; literāriskas vērtības tiem maz. Arī nacionālā ideja tanīs neizpaužas.

Nākdams nesaskanā ar Rīgas Latviešu biedrības vadītājiem, Alunāns 1885. g. atstājas no šīs biedrības teātra vadības. Tomēr Iatviešu teātra laukā viņš palika vienumēr. Svabadām rokām viņš tagad veicināja teātra attīstību visā Latvijā. Vēl būdams par Rīgas latviešu teātra vadoni, viņš 1875. g. ar savu trupu apceļoja Vidzemes pilsētas. Aiziedams no Rīgas, viņš dabūja koncesiju teātra izrādēm visā Kurzemē. Alunāns nu bija redzams drīz vienā, drīz otrā vietā. Visur, kur vinš nāca, posās kā uz svētkiem, sakustējās īpaši vietējā inteliģence un jaunā paaudze. Kas teātri nebija redzējis, nu ar to iepazinās; kas ar to jau bija nodarbojies, papildinājās. Noskatījās, noklausījās, saņēma no Alunāna pamācības, un teātris sāka plaukt visā Latvijā.

Tagad A1unāns pacēlās tikpat uz skatuves, kā literatūrā savos augstumos. No viņa personas dzīvība staroja. Tiklīdz viņš iznāca uz skatuves, viņu saņēma aplausiem. Vinš katrā gadījumā izprata, ko sniegt: kādus jokus, kādas zobgalības, kādas kuplejas, kādus raksturus. Šai ziņā viņam smalka izjūta un nopietna griba. Viņš, kas audzis ārpus tautas plašākām aprindām, kas latviešu zemnieku dzīvi redzēja tikai no tālienes, centās un prata notvert to, kas latviešu sabiedrību, sevišķi uz laukiem, visvairāk sakustināja. Te daudz palīdzēja viņa saviesīgā daba un aizspriedumu trūkums. Viņš varēja omulīgu tautiešu vidū būt ļoti vaļsirdīgi omulīgs, izviļināt uz vaļsirdību, tā ka viņam bija iespējams ieskatīiies dažādu cilvēku iekšienē.

Tad saprotams, ka tiem ideāliem, kas sabiedrības centieniem piešķīra augstāku vērtību, Alunāns deva veidu uz skatuves un literatūrā. Viņu aizņem nacionāla doma; tās apgarots, viņš rada savus labākos dramatiskos darbus. Viņš čakli strādā arī laikrakstos un, no 1892. gada sākot, izdod savu Zobgaļa kalendāru.

Pastāvīgi Alunāns dzīvoja Jelgavā, darbodamies tomēr visā Latviijā, parādīdamies drīz vienā, drīz otrā vietā. 1893. g. viņš nosvinēja Rīgas   Amatnieku biedrības zālē savas darbības 25 gadu jubileju un 1908. g. savu 60 gadu dzimšanas dienu Rīgas Interimteātrī. Šie svinējumi bija mazi tautas svētki. Tad viņš tapa gurdāks. Viņš mira ar trieku 4. jūlijā  (22. jūn.) 1912. g. Jelgavā. Arī Alunāna bēru diena pulcēja ap viņu visas latviešu teātra un inteliģences aprindas.

N a c i o n ā l ā  d o m a  izpaužas sevišķi lugās: Kas tie tādi, kas dziedāja un Lielpils pagasta vecākie (abas 1888). Gan vispopulārākā no Alunāna lugām ir K a s  t i e  t ā d i,  k a s  d z i e d ā j a.  Par latviešiem iesilst muižas īpašnieks grāfs Konrāds, kas iemīlas saimnieka meitā Skaidrītē. Intrigas, aizspriedumu vara Skaidrīti dzen nāvē. Grāfs Konrāds tad saka: «Tikaī tas, kas ieskatījies jūsu klusā dzīvē, spēj saprast, kāds dimants atrodas jūsu skaidrās sirdīs. Nē, jums nebūs turpmāk dziedāt bez saulītes vakarā, un arī bāra bērni nebūsiet, nedz bargu kungu klausītāji, bet brīva vīra brīvie, laimigie bērni.» Uzskatos par attiecībām pret muižniekiem šai lugai radniecība ar Mātera Sadzīves viļņiem.

Skatu lugā L i e l p i l s  p a g a s t a  v e c ā k i e  notiek cīņa par pagasta vecākā amatu, uz kuru sacenšas bagāts saimnieks Lielozols un ideālists Dr. Briedis. Galā, zināms, uzvar Briedis. Par pagasta vecākā uzdevumiem Briedim šādas domas: «Viņam jāgādā par kārtību un labklāšanos pagastā, vinam jābūt gādniekam un tēvam visiem apspiestiem un trūcīgiem. Pie katra krietna darba viņam jāķeras kā pašam pirmam.»

Kad s a d z ī v e s p r o b 1 ē m a s, kam sakars īpaši ar šķiru starpībām, deviņdesmitos

355

gados stājas tautisko centienu vietā, nomanāma šāda pārmaiņa arī Alunāna lugās. Viņš saraksta sadzīves ainu V i s i  m a n i  r a d i   r a u d (1891), kur redzami saimnielcu šķiras aizspriedumi pret kalpiem. Sadzīves aina P ā r t i c ī b ā  u n  n a b a d z ī b ā (1893) pietiecas pie nabadzības posta, ko dzērums veicina. Alunāns apstrādā arī modernā vācu rakstnieka Gerharda Kauptmaņa lugu Biberpelz (Veļas mazgātāja, 1901). Dramatiskiem darbiem latviešu literatūrā piegriežoties latviešu senatnei un pieņemot dzejiski noskaņotas formas, Alunāns 1905. g. vēl laiž klajā lugu Mūsu senči, kur piecpēdu jambos apstrādā teiku par Imantu un Kaupu.

Savas atceres par latviešu darbiniekiem Alunāns sakopojis grāmatā Ievērojami latvieši (I 1887, II 1890).

Latviešu t e ā t r a  a t t i s t ī b a nemitigi turpīnās. Par pirmo un lielāko Iatviešu teātri paliek vienmēr Rīgas Latv. biedrības teātris. Pēc Alunāna tam pieņem 1887. g, par direktoru vācieti Hermani R o d i–E b e l i n g u (dz. 1846). Būdams liels skatuves tehnikas pratējs, viņš pacēla latv. teātra izrādes. Latviešu teātris sāka darīt iespaidu ar mākslinieciskiem lomu tēlojumiem, grupējumiem, dekoratīviem līdzekļiem. Viņš deva latviešu aktieriem jaunus ierosinājumus. Viņa vadībā darbojās Duburs, Dace Akmentiņa, Roberts Jansons, Olga Ezerlauka, Aleks. Freimanis u.c. Liekot svaru uz ārējiem efektiem, gan parādījās uz skatuves tādas mākslinieciski nevērtīgas lugas ar pasakainām dekorācijām, dziedāšanu un dejām kā T. Hāna Staburaga meitiņa (1891). Turaidas roze (1892), Salacgrīvas zieds. Bet ķērās arī pie klasisku lugu, tā Šekspīra darbu, nopietnas iestudēšanas. Rodes–Ebelinga vīetā nāca 1893. g. par Latv. teātra direktoru P ē t e r i s O z o l i ņ š (dz. 1867), kas bīj izglītojies ārzemēs. Ar viņu teātrī nostiprinās nacionālais elements, kas savienots ar augstākiem mākslas prasījumiem. Repertuārā nostājas pirmajā vietā oriģināli, sevišķi Blaumaņa lugas.

Bez Ād. Alunāna gādāja latviešu skatuvei lugas vēl daudz citi, tās tulkodami vai lokalizēdami. T e ā t r a  l i t e r a t ū r a paplašinājās ar darbiem, kam vienigi skatuves vērtība. Viņu pagatavotāji bija pa lielākai dajai skatuves darbinieki, kas vai nu uz skatuves darbojās, vai tieši skatuvei rakstīja. Pie tiem pieder Pāvuls P ļ a v n i e k s (1850–1888), avīžnieks, Balt. Vēstneša redakcijas loceklis, tulkojis ap 15 lugu, kas gandrīz vlsas iespiestas 1880. g., starp tām Dakteris Klauss, Labdarīgas sievas, Biedrību sērga; Kārlis B r ī v n i e k s (dz. 1854), nodibināja vēlāk pats savu trupu, tulk. opereti Vecais Mārtiņš (1892), joku lugu Jaunais dakieris (1896) ; R o z e n t ā l s–K r ū m i ņ š (1855–1918), Rodes–Ebelinga palīgs, sarakstījis skatu lugas Cigāniete (1897), Sarkanais kungs; Z i e m c i e š u  M a r i j a (M. Zīraks, 1852–1915), tulk. Meldera meitu (1892), Tēvijai (1889); Eižens Kociņš (1860–96), sarakstījis sadzīves ainu Melnais Pēteris (1893); Dāvids Š v e ņ ķ i s–Z a r i ņ š (1896–98), sar. sadzives ainu Draugi (1892), jautrības lugu Smalki ļaudis (1897), tulk. Čigānu baronu (1895).

L i t e r a t ū r a. Lejas–Krūmiņa Ād. Alunāns, nekrologs, Druva 1912, II, 902–903. – Ād. Alunāns, Balt. Vēstn. 25 gadu jub. par piemiņu, 129–130. – Ad. Alunāna Einiges aus den Anfängen des lettischen Theaters, Balt. Monatsschrift 1910, 69. sēj., 1.–5. burtn. – Tas pats latviski: Ādolfa Alunāna atmiņas par latviešu teātra izcelšanos. Tulkojusi Valeska Alunāne, Jelgavā 1924, – V. Dermaņa Latviešu oriģināldrāma, vēsturiski–kritisks apskats, Rīta Skaņas II, Jelgavā 1904. – Kaudītes Matīsa Atmiņas par Ādolfu Alunānu un latviešu teātra sākumu, Atmiņas etc. II, 21, Rīgā 1924. – P. Jēgeres–Freimanes Dace Akmentiņa. Monogrāfija, Rīgā 1929.

2) PURIŅU KLĀVS. Pirmajā latviešu teātra pastāvēšanas laikā parādījās maz lugu, kas nebūtu nodomātas tieši skatuvei un kuru nozīme sniegtos tai pāri. Starp pirmajiem, kas bez tiešiem sakariem ar teātri deva saviem literāriskajiem darbiem drāmas veidu, redzam Puriņu Klāvu.

Puriņu Klāvs, Nikolajs P., dzimis 10. decembrī (28. nov.) 1858. g. Vestienas Kāļu krogā,

356

apmeklēja Raunas draudzes skolu, studēja (no 1879. g.) Rīgas Politehnikā arhitektūru. Agrā jaunībā uz viņu atstāja iespaidu Dīriķis un Kronvalda Atis, kuri viesojās pie viņa tēva. «Abu vīru sarunas, bet it sevišķi Kronvalda Ata dīvaini dedzīgie, straujie vārdi par tēviju un tautas mīlestību valdzināt valdzina zēna prātu un ieliesmo viņa jauno sirdi.» Studiju 1aikā viņš kopā ar citiem latviešu studentiem nodibina lasāmus vakarus, no kuriem izceļas Selonijas korporācija. Kādu laiku arhitekta Baumaņa birojā nodarbojies, viņš 1890. gadā iestājās Balt. Vēstneša redakcijā un parakstījās vēlāk par šīs avīzes redaktoru līdz 1905. g. Pēc tam viņš kādu laiku strādāja Mājas Viesa redakcijā un bija no 1909. gada par Latviešu Avīžu redaktoru. Pēdējos gados viņš darbojās Ekonomista redakcijā, tad par Satversmes Sapulces un Saeimas bioliatēkas p ārzini.

Puriņa raksti sāk nākt klajā 1887. g. Balt. Vēstnesī; dzejoļi, stāsti, apcerējumi. Viņš parakstījās arī par Vietuvieti, Nārdavieti un citādi. Daudz viņa rakstu iespiesti Rotā. Nacionālā ideja un sajūsma piešķir zināmu nozīmi vina dzejoļiem, stāstiem un lugām. Sakopoti iznāca viņa dzejoļi grāmatā Kokles 1883. g., Stāsti 1893. g. Viņš sacerējis lugas: Lielkungu pusdienas (1889), Zviedris (1890), Nauda (1893).

Joku lugā L i e l k u n g u  p u s d i e n a s izškir biedrības darbiniekus, kam pafiesi rūp vispārīgs labums, no tādiem, kas apmierina tikai savu patmīlibu. Pēdējie atstāj biedrības darīšanas, kad lielkungs vinus paaicina uz pusdienām. Beidzot top par īstajiem lielkunga mīluļiem tie, kas ar pusdienām nav pielabināmi. Puriņš prasa nopietnību no sabiedrības darbiniekiem. Kāda persona lugā saka: «Vai mums nav tepat apkaimē pat studētu latviešu vīru, kas tik kāri pēc lielkungu pusdienām, ka atdod par tām savu labo slavu, kuru tie bija izpelnījušies kā studenti caur savu sirsnību un dedzību latviešu lietā?»

Vērtīgākais Puriņa darbs ir bēdu luga Z v i e d r i s. Še tē1ots centīga jaunekļa Arnolda Greijera traģiskais liktenis. Viņš cenšas piesavināties vispusīgu izglītību, sasniegt augstu stāvokli un iegūt fon Dornburga meitu. Bet fon Dornburgs ne par ko nelaistu savu meitu pie latvieša. Tāpēc Arnoldam jāslēpj sava latvieša tautība. Viņš top par profesoru un saderinās. Te ierodas viņa tēvs, ārprātīgais. Arnolds nošaujas. Luga beidzas: «Dievs debesīs tiesājis? Akla godkārība, kaislīga mīlestība viņu noveda pie vecāku aizliegšanas un pašnāvības.»

Bēdu lugā Nauda attēlojas mantrauša traģika, kas atstāj mīļus cilvēkus naudas dēļ un tad arī iet bojā.

Kara laikā P. strādājis pie tautiskā laikmeta darbinieka Krišjāņa Kalnina dzīves apraksta, no kura lldz šim klajā nākusi tikai pirmā daļa Kr. Ka1niņa pieminai (pirmāis posms, 1926) .

L i t e r a t ū r a. Puriņu Klāva Balt. Vēst. 25 gadu jubilejai par pieminu, 139–141.3) STEPERMAŅU KRUSTIŅŠ. Puriņu Klāvs, nebūdams skatuves darbinieks un tieši tās

vajadzībām nekalpodams, paturēja tomēr acīs savās lugās skatuvi. Pilnīgi kā dzejnieks saraksta savas lugas Stepermaņu Krustiņš, īpaši pirmās, ar skatuvi nerēķinādamies.

Stepermaņu Krustiņš dzimis 10. febr. (29. jan.) 1860. g., beidza reālskolas kursu, kalpoja par savvaļnieku kara klausībā, tad bija par grāmattirgotāju Bauskā un Saldū, stipru dalību ņemdams sabiedriskā dzīvē. Pēc kara viņš dzīvo Rīgas Jūrmalā.

Viņa pirmie dzejas darbi grieza uz sevi vēribu ar savu naturālistiski jūsmīgā izteiksmē ietērpto nacionālismu. Tas krita acīs viņa pirmajā lugā un pirmajā dzejoļū krājumā. Pirmā dzejoļu krājuma virsraksts: N e a i zm i r s t u 1 e s. Dzejas līdz ar runām un tautas pieminekļu vijām (1888). Stepermanis tanī apdzied ievērojamus latviešu vīrus, latviešu iestādes, uzzīmē patriotiskas runas dzejoļu starpā. Valodā tautīski izteicīeni, spilgtas, saspīlētas gleznas: Esi drūms kā saules gaiss; Esi vinas paradīzes šķēps labā rokā. Ir arī pa izjustam, noskaņotam dzejolim. Tāds ir Lūgšana:

Kad vētra kokus lauza, No saknēm ārā rauj, No saknēm ārā rauj, Šām briesmām trakot ļauj;

Zem ziedu liepas stāvu Un sirdi noskumstu, Un viņas daiļo stāvu Es rokām apkampju:

357

Man šķiet, ka mana tauta, Ko turu apkamptu, Lūdzot, lai Dieva ziņa To žēli sargātu.Stepermaņa otrs dzejoļu krājums I d e ā l s (1902) pilnīgi atšķiras no pirmā ar savu

bezkrāsaino mieru.Ar savām lugām Stepermanis mēģināja pirmais sniegt augstāka stila drāmu latviešu

valodā, lietodams piecpēdu jambus un attēlodams tautas senatni. Viņa pirmā luga ir Z e m g a l i e š i (1887). Tanī darbojas Namejs, Vladis, Gailis (Gaidis?), Viesturs, Tālibalts, Indriķis Latvietis u.c. Stepermaņa tā laika stilu raksturo lugas dāvinājums draudzenei: «Cien. jkdze! Man gara acīm priekšā stādās jauks brīdis: zvani skaņi zvana, un Jūs tur, raug, patlaban eita stalti kā senulaiku tēls, baltā sagšā tīts virsaiša bērns. Es domāju par pagājušiem laikiem. Mana gara acīm priekšā stājas diža pagātne un sirma senatne; kā zibens domu strāva leca turp uz vielu – tesa Zemgaliešus.» Arī lugas rakstīdams, Stepermanis grib palikt ideālos augstumos; viņš nenāk zemē tautas šolaiku pelēkajā dzīvē pēc vielas. Viņš aicina darbībā tautas senos varoņus. Tie dzīvo viņa fantāzijā, cīnās, uzvar, iet bojā. Viss vienumēr notiek pēc likuma: «Un, ja man mirt, par tēvu zemi mirt.» Zemgaliešus sarakstīdams, Stepermanis gan turējis par paraugu acu priekšā Šekspīra darbus. Neparastām gleznām, atjautībām, spēcīgiem teicieniem bagātais sti1s no ārienes viņu cik necik atgādina; bet Stepermanim pilnīgi trūkst Šekspīra ģeniālā skata un skaidrības.

Kādu no visdramatiskākām vielām Baltijas vēsturē Stepermanis apstrādājis bēdu lugā A l t r a n s t e t a s  a s i n s  z i e d s (1893). Tanī tēlota Patkula un citu Vidzemes muižnieku sacelšanās pret zviedru valdību, Patkula cīņas, mīlestības epizodes un gals. Notikumi un raksturi nostājas priekšā skaidrāk nekā Zemgaliešos, lai gan nesaslēdzas kopā noteikti virzītā darbībā.

Ar citām lugām Stepermanis tuvinās tagadnei. Bet reālistiskā dzīvē viņš nenolaižas. Tur ir fantāzijas, teikas, romantiski sarežģījumi. Iedegas mīlestība cilvēku starpā, kuri vēlāk izrādās par brāli un māsu. Šāda vadoša doma romantiskai bēdlugai Ūdensmeita (1893). Skatu lugā Mācītāja meita (1893) latviešu students iemī1as mācītāja meitā, kuru var sasniegt tikai pār līķiem. Drāmā Sodība (1893) puisis pēc likteņa lēmuma, par sodu tēva grēkiem, neviļus nošauj savu mīļāko. Lugas Zemgalieši, Mācītāja meita, Ūdensmeita Stepermanis saraksta ap 1883.–1884. gadu, lai gan tās iespiestas vēlāk.

Pēckara laikā vinš laidis klajā divus dramatiskus darbus: vēsturisl:as drāmas Revolūcija (1924) un Zemga1ieši II (l925), mēģinādams tanīs attēlot nesenos Krievijas revolūcijas un Latvijas brīvības cīnu notikumus. Taču šo sacerējumu literāriskā vērtība pāri agrākiem darbiem nepaceļas.

5. ZEMNIEKU STĀSTI

    1) Apsīšu Jēkabs    2) Doku Atis    3) Purapuķe    4) Lerhis–PuškaitisTautiskā laikmeta stāsti attēlo zemniecību vai tanī sakņojas. Citādi tas nevarēja būt. Daudz

gadu simteņus latviešu tauta pastāvēja vienīgi no zemniekiem. Latviešu pasaule bija zemniecības pasaule; visu, ko latvieši pārdzīvo, jūt, domā, cer, ierobežo zemnieku dzīvi. Kad vēlāk dažiem latviešiem arī bija iespējams tikt ārā no zemnieku kārtas, tomēr ar savu bērnību un jaunību, ar saviem pirmajiem iespaidiem un piedzīvojumiem, arī ar savu satiksmi savēju un tuvinieku vidū turpmākajā dzīvē tie palika no zemniecības nešķirami. Ja tad nu latviešu rakstnieki, tautas pašas locekļi, ņēma par savu tēlojumu priekšmetu dzīves īstenību, tad tā bija zemnieku pasaule, kam viņi piegriezās. To viņi pazina visos sīkumos. Īpaši tai viņi varēja arī

358

iedvest dvēseli: tam viņi varēja ielikt to, ko viņi bija pārdzīvojuši, izbaudījuši, izjutuši. Latviešu stāsti, kam mākslas vērtība, tātad dabiski izauga no zemniecības.

Tie bija r e ā l i s t i s k a r a k s t u r a, stāvēja uz īstenības pamatiem. Še atspoguļojas tā laika centieni. Apzinīgie latvieši dibināja savas prasības pēc pārgrozījumiem, pēc tautas tiesībām uz īstenību. Pētīja, iztirzāja tautas dzīvi, viņas trūkumus un vajadzības. To darīja attiecībā uz ārējo iekārtu un arī uz iekšējo saturu. No meklēšanas pēc tikumiskā kodola tautas dzīvē bija izauguši Neikena stāsti. Arī turpmākie stāstnieki bija dzīves īstenības aplūkotāji, pētītāji, tēlotāji. Sajūsma par spožiem ideāliem, par tālā pagātnē vai nākotnē nostādīto ideālo pasauli palika liriskajiem dzejniekiem, kas savā dzejā ievija arī pa episkam pavedienam. Viņu spēks parādījās īpaši latviešu tautas dzejas atdzimšanas pirmajā laikā (Pumpurs, Auseklis). Atkārtojumi nevarēja tik augstu pacelties; arī dzīves noteikumi novilka dzejnieku izdomai robežas. Stāstniecība, kas jau pašā sākumā bija radusies savrup no tautiskās dzejas, palika nepārtraukti savā īstenības pasaulē. Tai bija plašs meklējumu lauks un neizsīkstoši atjaunošanās avoti. Kad tautiskie centieni uzdūrās uz nopietniem šķēršļiem, kad apzinīgajiem latviešiem bija jāatsakās no savu nodomu izvešanas tuvākajā nākotnē, tautas masu dzīve, kā vienmēr, ritēja tālāk savā īpatnīgā, nopietnā gaitā. Tāpēc stāstu rakstnieki, ko šī dzīve nodarbina un nes, astoņdesmitajos gados, iestinguma un atslābuma laikā, rada paliekamus darbus.

Viņos attēlojas bezkrāsaina dompasaule. Tur nav nekā no ticibas Pērkonam vai Potrimpam, no cerības uz uzmodināmiem varoņiem vai uzceļamām gaismas pilīm; tur nav varoņu, kas izietu tautu atsvabināt, vestu tautu cīņā pret ienaidniekiem. Kas skatījās uz to, kas tautā patiesi ir, tiem šādas lietas palika tālu. Tautas dompasaule sakņojās pa daļai kristīgā ticībā, pa daļai dažādos māņos. Tā attēlojās arī šo rakstnieku stāstos. Daži no tiem nostāda notikumus taisni kristīgo ideju apgaismojumā (Apsīšu Jēkabs); citi apraksta kristīgas ierašas un uzskatus kā savu tēlojamo cilvēku atribūtus. Šo cilvēku centieni aprobežojas ar dienišķām vajadzībām, ar rūpēm par uzturu, par dzimtas apstākļu nokārtošanu; viņu ideāls ir nodibināt panesamu vai arī ērtu dzīvi sev un savējiem.

Latviešu šī laika stāstu rakstniekos n e i z s a k ā s a r ī j a u n l a i k u c e n t i e n i, kas parādās dažu citu tautu rakstniecībā. Viņi neuzskata savu reālismu par mākslas problēmu, kas to nostāda pretī agrākajiem, ideālistiskajiem mākslas principiem, kā to dara jaunreālisti. Viņi negrib uzrādīt sadzīves jaunumus, kas dara par nepieciešamu pilnīgu sabiedriskas iekārtas pārgrozību. Viņiem nav tendences, kas mākslas vai sadzīves jautājumu atrisināšanu nostādītu uz jauniem pamatiem. Viņi ir vai nu bezpartejiski, vai pie parastajiem uzskatiem piebiedrojušies tautas dzīves, latviešu zemniecības tēlotāji.

Viņu rādītā zemniecība ir ieguvusi z i n ā m u p a t s t ā v ī b u. Tā ir tikusi ārā no klaušu laikiem un nodibinājusi savas pašvaldības iestādes. Šīs savā darbībā izceļ dažādus raksturus un iesaista dažādus sarežģījumus. Še rodas arī daža plašāka sabiedriska doma, kas apņem vienu otru sabiedrības locekli, tomēr neierosina visu sabiedrību uz kopējiem darbiem.

No šiem laikiem daži pavedieni sniedzas atpakaļ k l a u š u l a i k o s. Tie uzglabājušies ļaudīs kā atmiņas, kas pieturas pie dažām raksturīgākām personām (Doku Ata Krišs Laksts, Lerha – Puškaiša Ojārs, Vodžus). Patlaban skatāmajai sadzīves ainai un raksturīgajiem dzīves sīkumiem pazūdot, še svars vairāk likts uz ārkārtējiem raksturiem un notikumu sarežģījumiem.

Daži pavedieni sniedzas arī j a u n a j ā, t o p o š a j ā d z ī v ē. No zemniecības pamazām nodalās jaunas šķiras. Nodibinās latviešu pilsonība, tanī pāriet viens otrs zemniecības loceklis. Rakstniecībā šīs personas vēl pa daļai redzamas karikatūru veidā. Plašākas aprindas dabū ieskatīties latviešu studentu dzīvē, ko patēlo daži rakstnieki (Zeibots). Tam visam vēl trūkst īstas dzīvības.

Še piegriežama vērība tiem latviešu stāstniekiem, zemniecības tēlotājiem, kuru darbība

359

norisinās vai sākas astoņdesmitajos gados un kas turpmāk nepieslēdzas ne pie viena no jaunajiem virzieniem. Pie tiem jāpieskaita Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Purapuķe, Lerhis – Puškaitis.

1) APSĪŠU JĒKABS. Astoņdesmito gadu stāsti ir agrāko turpinājums. Apsīšu Jēkabs ir tiešs pēctecis Neikenam un Kaudzīšiem. Viņus vieno ne tikai tā pati tēlojamā pasaule, bet arī tā pati vadošā doma. Tas nenozīmē, ka Apsīšu Jēkabs būtu savu priekšteču atdarinātājs. Tā apkārtne, kas viņus audzinājusi, viņus darījusi līdzīgus. Apsīšu Jēkabs savas apkārtnes iespaidus uzņēmis, pārdzīvojis un attēlojis tik patstāvīgi kā reti kāds.

Jānis Jaunzemis, kā īstā vārdā sauc Apsīšu Jēkabu, dzimis 8. decembrī (26. nov.) 1858. gadā Lizuma Kalaņģu mājās Velēnas draudzē Vidzemē. Viņa tēvs Andrejs še bija par skolotāju. No sava tēva Apsīšu Jēkabs mantojis daudz. Viņš pats liecina: «Tēva līdzdotais garīgais pūrs dzīvē ir mans vienīgais mantojums, kas nav ne ar zeltu uzsverams un kuram man jāpateic, ka varēju vēlāk sākt nodarboties ar rakstniecību. Viss, ko šinī ziņā esmu panācis no atzinības, ir tēva nopelns.» Tēvs viņam paliek vienumēr priekšā kā ideāls, par ko visu mūžu domāt, kam pakaļ dzīties. Par to Apsīšu Jēkabam viņa tēvs ticis ar savu patieso, dziļo dievbijību, ko viņš apliecinājis savā dzīvē, savos darbos, būdams par dzimtas tēvu, par saimes galvu, par skolas vadītāju, par sabiedrības locekli. Pret visiem viņš nostājas kā īsts kristīgs cilvēks, kas parāda katram nesavtīgu mīlestību, palīdz trūcīgajiem, stiprina vājo, pamāca maldīgo. Viscaur viņš piekopj arī kristīgas ierašas. Dēlu pirmo reizi uz skolu vezdams, viņš sapulcina mājas ļaudis, nodzied dziesmu Jēzus, pavadi, noskaita lūgšanu un tad dodas ceļā.

Apsīšu Jēkaba tēvs nestāv tāds savā apkārtnē viens. Savas bērnības atmiņas sakārtodams, viņš sniedz tās zem virsraksta Vecā baznīciņa. Ap šo pulcējas visa tā sabiedrība, kurā viņš aug. Še nesen darbojies vīrs, kas iedvesis tai dzīvību un atstājis lielu iespaidu vairāk nekā uz vienu paaudzi, – mācītājs Šacs (1837 – 1853). Skolas laukā viņš pazīstams ar to, ka sarakstījis vienu no pirmajām un visvairāk lietotajām skolas lasāmām grāmatām: Pirmā lasīšanas grāmata (1844). Viņa laikā Vidzeme, līdz ar to Velēnas draudze, pārdzīvoja bada laikus; pēc tam luteriskās draudzes locekļi veseliem pulkiem pārgāja pareizticībā. Šai laikā Šacs darbojās uzupurēdamies un panāca to, ka viņa draudzē musinājumiem uz pāreju nebija sekmju. Viņš rūpējās arī par mājmācības ievešanu un skolu nodibināšanu savā draudzē. Andreju Jaunzemi, Apsīšu Jēkaba tēvu, viņš sagatavoja par skolotāju un izgādāja viņam Kalaņģu mājas, kur ierīkoja skolu.

Par pamatu ņemot to dzīvi, kas saaugusi ar baznīcu, Apsīšu Jēkabam nepalika sveši arī citi iespaidi. Pērminderus viņš aplūkoja ne tikai baznīcā, bet arī krogū, kur tie rādīja pavisam citu seju. Še un citās atklātās vietās pagastā viņš iepazinās ar pagasta amata vīriem, ar viņu raksturu un rīcību. Mājās nāca dažādi amatnieki, no kuriem skroderi viņam visvairāk iespiedušies prātā. Viņam palicis atmiņā čigānu zēns Janka, kas viņam bijis par aukli. No tā viņš sakās mantojis viņa sapņus par mežu un klajumu, par brīvību un jaukumu dzīvē.

Paliekamu iespaidu uz viņu atstājusi daba. Šo pirmo vietu ieņem mežs. Viņa dzimtenes meži dod pirmgleznu viņa lieliskajiem meža, gāršas tēlojumiem. Viņam neatliek še cits nekas ko darīt, kā nodoties savām atmiņām par gāršu, par upi un līčiem, un burvīgā aina pati no sevis paceļas priekšā: no līčiem plūst ziedu smarža, vakara blāzma aplej gāršas galotnes liesmainu kvēlu, zili tauriņi šūpojas pa līča puķēm, kas atkal izplaukst par brīnišķu mežu, milzīgiem kātiem un lapām, dīvaini diženiem ziediem, līdzīgiem lieliem zvaniem. Rakstnieks pats saka: «Lai eju kur iedams, visur man mežs iet līdz kā mīļš draugs, kas mani pazīst un ko es pazīstu jau no bērna kājām, ar ko es saaudzis kopā un ar ko man vislabāk sakrīt prāts un domas, un jūtas.»

Pirmās mācības no tēva mājās saņēmis, Apsīšu Jēkabs no 1869. līdz 1872. g. apmeklēja Velēnas draudzes skolu un pēc tam Cēsu apriņķa skolu, ko vadīja Bēms, gan latviešu

360

nelabvēlis, tomēr centīgs un krietns pedagogs. Apriņķa skolas kursu 1874. g. beidzis, Apsīšu Jēkabs nākošā gada janvārī .piestājās par palīgu savam tēvam, kas tagad darbojās par skolotāju Sinoles pagasta skolā. Pa vasarām viņš dzīvoja dzimtenē, iedams pie lauku darbiem vai arī darbodamies Velēnas draudzes skolā par palīgu. Uz savu roku sagatavodamies, viņš nolika 1878. g. Valkas seminārā kā eksternis draudzes skolotāja eksāmenu, bet palika vēl vienu gadu seminārā, lai dabūtu plašāku izglītību mūzikā. Še viņam bija gadījums daudz ko mantot no semināra direktora Cimzes.

Apsīšu Jēkaba gaitas nu top patstāvīgākas. Viņš nāk dzīvākos sakaros ar spēcīgāko strāvu latviešu inteliģencē, ar tautiskajiem centieniem, piesavinās viņu kodolu, no sirds tiem piebiedrojas un sāk ņemt dalību rakstniecībā. Vispirms viņš ir par palīgskolotāju Rūjienas draudzes skolā. Še viņš iepazīstas ar vēlāko Austruma redaktoru Velmi, no kura dabū ierosinājumus uz literārisku darbību. Ilgāku laiku (no 1881, līdz 1893. g.) viņš ir par skolotāju Kokmuižā pie Valmieras, kur viņš saraksta savus ievērojamākos stāstus. Pēc tam dažus gadus Vecgulbenes draudzes skolā par skolotāju sabijis, 1900. g, viņš ģimenes apstākļu dēļ pāriet uz Rīgu pie Jāņa baznīcas meiteņu skolas par skolotāju. Pēdējā laikā še viņš strādāja arī vidusskolās. No skolotāja darba atsvabinājies, īsu laiku pavadīja Rīgā, saņemdams pensiju. Mira Gaujienā pēkšņā nāvē 10. jūnijā 1929. gadā, no kurienes to pārveda un paglabāja Rīgā, Meža kapos.

Apsīšu Jēkabs ir stāstu rakstnieks. Bez tam no viņa parādījušies dzejoļi un apcerējumi par sadzīves un valodas jautājumiem. Viņa rakstnieka darbībā izšķirami t r ī s p o s m i: pirmais no tiem aizņem astoņdesmito gadu pirmo pusi, kad rodas viņa literāriskie mēģinājumi; otrs – minētā gadu desmita otru pusi, kad Austrumā nāk klajā viņa labākie darbi; trešais – laiku pēc 1890. g., kad viņš laiž klajā rakstus, kam vairs nav agrāko mākslas vērtības, un uzraksta savas atmiņas.

Apsīšu Jēkaba s t ā s t i nodalās pa minētajiem trim posmiem. Pirmie no tiem ir interesanti stila vingrinājumi. Viņa labākie stāsti, kas pieder pie viņa darbības otrā posma, parādās Austruma pirmos gada gājumos. Tie ir: Pie pagasta tiesas (1885), Laimes spoks (1885), Bagāti radi (1886), Svešos ļaudīs (1888) un tēlojumu pirmā virkne Iz tautas bilžu galerijas (1889–1891). Šo tēlojumu otrai virknei un stāstam Uz pilsētu nav vairs tās mākslas vērtības. Pirmajā posmā Apsīšu Jēkabs nodarbojas ar dažādām mākslas un stila problēmām, atturēdamies no savu ideju sludināšanas. Otrā posmā viņš ir reizē mākslinieks un sludinātājs, kas savu visdziļāko pārliecību ietēlo noskaņotās mākslas formās. Trešajā posmā viņš ir sludinātājs, kas cīņā par savām idejām pazaudējis mākslinieka līdzsvaru.

Apsīšu Jēkaba p i r m i e s t ā s t i: Krusttēvs Ādams (1883), Ārprātīgais (1883), Kaimiņi (1884), Iegātnis (1885). Tos varētu saukt par studijām. Pirmais ir tīra rakstura studija. Katrā turpmākā stāstā ieraugām vairāk personu, sarežģījumi top arvienu raibāki, tā ka pēdējs jau zināmā , mērā dabū maza romāna veidu ar jaunavu kā galveno personu un ar veselu rindu precinieku.

K r u s t t ē v s Ā d a m s ir vecs invalīds, 1849. un 1885. g. veterāns, ko rakstnieks dēvē par savu jaunības draugu, ar kuru viņš dažus gadus nodzīvojis vienā pajumtē. Viņš grib tam celt pieminekli «ar spalvu, kas tiešām iznāk daudz lētāks un, otrs labums, pastāvēs varbūt arī ilgāk». Dzīves aprakstu pasniegdams, rakstnieks turas pie šādas dispozīcijas: vispirms Ādamu aprakstīt kā cilvēku un laulātu draugu un vispēdīgi kā patriotu. Ādamam piemīt dzeršanas kaite. Viņš Krimas karā pazaudējis kāju un dabū 36 rubļus gada pabalsta. Mājās pārnācis, viņš uzsāk kurpnieka darbu, apprecas un dzīvo mūžīgā nesaskaņā ar savu Ievu, kas īpaši viņa dzeršanu apkaro. – Ā r p r ā t ī g a i s Vīksna top par tādu, kad saimnieks noliedz viņa aizdotos simts rubļus un kad saimnieka dēls paņem viņa līgavu. – K a i m i ņ i Prātiņš un Irbe sāk kiļdoties par pirti, kur no seniem laikiem abu kaimiņu ļaudis pērušies, bet kam nu mērnieks vilcis cauri robežu. Irbe spītēdams ceļ istabu pie paša Prātiņa dārza; Prātiņš, pretī

361

spītēdams, uztaisa priekšā milzu sētu. Bet Prātiņam gadās izglābt Irbes dēlēnu bargā laikā. Nu kaimiņi samierinās. – I e g ā t n i s ieiet Silmežos pēc tam, kad pie Silmežu Trīnes nākusi vesela rinda precinieku.

Kad iznāk Austrums, Apsīšu Jēkabs še darbojas līdzi no pašas pirmās burtnīcas. Še strādā Apsīšu Jēkabs, pabalstīdamies uz saviem īpatnīgiem, viņam neizārdāmiem pamatiem. Viss viņā top dzīvs: viņa stipri nodibinātie uzskati, viņa iegūtā dzīves aina, viņa tuvāku mīlestība, viņa ticība. Savus, stāstus rakstīdams, viņš neprasa pēc laika literāriskās modes. Par paraugu viņš ņem Bībeli. Viņš slēdzas kopā ar tāliem laikiem, ar to, kas, pēc viņa domām, neiznīkst. Šī apziņa viņu dara stipru, tā ka atraisās visi viņa spēki un viņš ceļ gaismā darbus, no kā runā visa viņa kristīgā gaismā apskaidrotā būtība.

Stāsts P i e p a g a s t a t i e s a s atvelk priekškaru pagasta tiesnešu rīcībai. Tā norisinās ne tikai tiesas istabā, bet pa labai daļai ārpus tās, sevišķi krogā. Še atklājas tiesnešu raksturīgie vaibsti. Še druknais tiesas priekšsēdētājs Blāķis, kam katra kustība maksā pūles. Viņš tomēr tik ievingrināts, ka, pamatīgo stāvu nemaz nepagrozīdams, ar īkšķi pāri plecam zin parādīt, kuram kārta dzert. Ja krodziniekam ceļas šaubas, vai no pilnīgi tukšā Pēterīša, kam tiesas priekšā būs jāatbild par to, ka nedod mātei maizes, ņemt pretī desmit rubļu gabalu, tad pietiek, ka Blāķis pamet acīm, un krodzinieks zin, kā lieta stāv. Pēc miesas apmēra no viņa gluži atšķiras piesēdētājs Stabule. Viņam, kā jau piesēdētājam, tāda piebalsotāja loma arī krogū. Bet visās klusumā turamās tiesas darīšanās viņš Blāķim pilnīgs biedrs. Trešais ir švītīgais tiesas skrīveris Klutce ar nemaldīgi taisno matu celiņu un trim melniem spalvu kušķīšiem ap muti, kā kad kāds tam trim tintē apmērcētiem pirkstiem būtu saņēmis aiz lūpām, pie tam īkšķi spiezdams pret apakšlūpu. Šie jau par to parūpējušies, ka Pēterītim ir izmaksāts tiesas glabāšanā nodotais tēva mantojums (40 rubļi) bez aizbildņa Jēkaba ziņas, kurš tos gribētu dabūt neapgādātās mātes Mades uzturam. Krogū redzams, kas pie tiesas notiks: sūdzību par to, ka Pēterītis māti neapgādā, atraida, mantojuma izmaksu Pēterītim atzīst par likumīgu. Daba atbild uz netaisno spriedumu: saceļas pērkona negaiss. Mātes sirds lūst. Tā maldās un cieš, līdz nāve tai nes mieru ceļmalā zem egles. – Tas viss rādīts drošiem, skaidriem vilcieniem. Šos niecīgos un vājos ļaudis mākslinieka pacilātā un noskaņotā dvēsele apdveš ar neiznīcību. Netīrās telpas un tukšie cilvēki dabū apskaidrojumu. Ar to pietiktu. Bet rakstnieks negrib tā lietas pamest: tām jāgrozās uz labu. Pēterītis pie mātes līķa atgriežas; starp tiesnešiem ir arī viens taisns un godsirdīgs – Rozīte, kas vēlāk tiek par priekšsēdētāju; netaisnos tiesnešus par viņu tumšajiem darbiem atceļ, un viņu vietā nāk goda vīri. To prasa rakstnieka taisnības jūtas, kurām viņš seko, tām pieskaņodams savu mākslinieka apziņu.

L a i m e s s p o k s – vaļējs stāstījumu savirknējums, ar ko vēžotāji kavē laiku jaukajā vasaras naktī. No stāstījumiem dabū novērot, kā vēl pašos jaunākos laikos ceļas nostāsti par spokiem.

B a g ā t i r a d i ir Apsīšu Jēkaba labākais stāsts. To skaidrāko un daiļāko, ko rakstnieks sevī un pasaulē atradis, viņš še sniedz brīvi, laimīgi. Viņš pastāsta visu savā personā; kā atmiņas no bērnības. Bērna skaidrā acs, nevainīgā dvēsele visu uzņem. No tāluma visa skatītā burvīgums pavairojas, visi sīkie darbi un piedzīvojumi, kam debess pāri, visas apstaigātās teciņas, kam mūžīgā daba apkārt. Pie bērna skatīšanās nāk klāt nogatavojies vīra spriedums, kas godbijīgi pārņem pāri to, ko bērns glabā sevī skaidrāki un pilnīgāki. Tādā kārtā ieraugāma stāstītāja vienība, kas aptver dažādus vecumus, tas tīri cilvēciskais, ko laiks negroza, lai gan tam dod dažādu veidu. Kur viņam kas sakāms, tur viņš to saka: vai par nabadzību, vai par cietsirdību, vai par mīlestību. Kāpēc lai viņš ciestu klusu, ja viņam kas uz sirds? Viņam jau tik sirsnīgas attiecības pret lasītāju un visu pasauli. Tad jau varēs atkal apskatīties, kas apkārt redzams un kas tālāk notiek. Apkārtne vietām aizrauj, sevišķi gārša, kuru gleznojot vajadzīgās krāsas vienumēr taisni pie rokas. Notikumi virza acu priekšā labus cilvēkus. Ar sliktiem (kā stāstā Pie pagasta tiesas) rakstniekam nav darīšanas. Tie gan paēnojas kaut kur

362

aizmugurē, bet pilnīgi redzami tie netiek, tā Andra tēva bagātie radi, kas var mierīgi noskatīties uz savu tuvinieku nabadzību un postu. Bet arī tie nav nekādi jaunie, ir parastie pašmīlīgie, vienaldzīgie, trulie ļaudis. Galvenās personas ir rakstnieka ideāls: ne spēkā, gudrībā, skaistumā mirdzoši varoņi; taisni otrādi, tie ir vāji, vientiesīgi, nabadzīgi, pie malas nostumti vecīši, bet no viņiem staro dievišķīga sirds skaidrība. Tā vienīgi, pēc rakstnieka uzskata, dara cilvēku vērtīgu. Andra tēvs (Pēteris Avotiņš) un viņa sieva Ilze, ko bagātie radi atstāj savam liktenim, nes savu krustu pacietīgi. Ilze gan dažreiz uztraucas un kurn. Bet Andra tēva labvēlību pret bagātajiem radiem nekas nespēj sakustināt. Viņa mute plūst pāri no viņu slavas. Andra tēva un Ilzes vecākais dēls Andrejs ir garā paviegls, jaunākais Jēcis ir leinām kājām un ar krītamo ligu. Viņi par postu vecākiem, kam nav sava kaktiņa. Radi šad tad kaut kā palīdz, bet īsti tikai tad atceras savu radniecības saišu, kad jārīko Jēcim vai Andra tēvam bēres, kuras tad patiesi iznāk lepnas. Bet Andra tēvs, vēl miris, mēmiem smaidiem pauž «savu pateicību, savu prieku par to, ka arī viņam mūžā ļauts ieelpot to pašu gaisu, ko citi visi elpojuši». Stāsts izskan zvana skaņās, kas skubina uz mīlestību. Tās dabiski izplūst no stāsta gaitas. Ar visu savu silto sajūsmu rakstnieks nostājas lietišķi pret katru raksturu un skatu. Viņš iedveš savu dvēseli vielā un reizē ar to paceļas tai pāri.

Citādi iznāk stāstā S v e š o s ļ a u d ī s. Tanī attēlojas dabas spēku ē klusais, lieliskais, zināmā mērā nomācošais iespaids uz cilvēku. Šņācoša gārša, milzīgi sniega blāķi visapkārt. Tur cilvēks vairs nav nekas; ne tam vairs īpatnīga rakstura, ne enerģiskas gribas. Rakstnieku pārņem dabas neatvairāmais pārākums; tas uz viņa guļas kā lietuvēns, un viņa roka vairs nav svabada tēlotāja. Cilvēkā pamostas pirmatnīgās jūtas un atrod izeju mistikā. Arī tās pārmāc rakstnieka apzinīgo tēlotāja spēju, viņa smalkāk un brīvāk attīstītos spēkus. Stāsts Svešos ļaudīs pieder ar visu to pie rakstnieka spēcīgākiem gabaliem.

Stāsts S v e š o s ļ a u d ī s ieved meža vientulībā ietaisītajos Dumbrājos, kur dzīvo saimnieku pāris ar desmit gadus veco meitenīti Māritu un saimi. Dumbrājs ir dievbijīgā Grīvgaja dēls, ko tēvs padzinis no mājām par to, ka viņš ielaidies tuvā satiksmē ar kādu Dievavārdu nicinātāja meitu. Dumbrāja brālis Krišs palicis pie tēva. Dumbrājos Mārīta saslimst, kad tēvs ar kalpu patlaban aizbraucis uz Rīgu un Dumbrāji iesniguši. Dumbrājiene bricn, lai gādātu dakteri. Tēvs pārbrauc, Mārita mirst. Galā Dumbrājs izlīgst ar tēvu un iet uz Grīvgaliem dzīvot. Viņa brālis Krišs, kas ticis par jūrnieku, paņem Dumbrājus, kur nomesties ziemu.

Turpmāk rakstnieks zīmē sīkas gleznas I z t a u t a s b i l ž u g a l e r i j a s. Pirmās virknes gleznas uzmestas drošiem vilcieniem. Pa kārtai atveras acu priekšā kregus, magazīna, tiesas māja. Rakstnieks nostājas apzinīgi, droši, ko liecina viņa jautrais humors. Un nu var atkal atspirgt arī dūmainajā krogus istabā. Gleznu virkne saistās brīvi kopā. Nāk priekšā vīri, kam savs raksturs: Žibulis, Vipulis un Virulis. Bet viņi rīkojas uz postu. Parādās galā vāja sieviete, kas tomēr tik spēcīga, ka tā uztur visu ģimeni, ko vīrs ārda. Vājā sieviete gādā par uzturu, par galvas naudu, nes autiņā ietītu pēdējo grasi uz tiesas māju, iet pa putekļaino ceļu, pa jauko, mīlīgo dabu un cer un mīl, un dzīvo. – Otrās virknes gleznas katra par sevi nošķirta: B i l d e s t a u t a s d z i e s m ā s, N o m a z ā m d i e n ā m, P a z u d u š a i s d ē l s. Pirmā ir stāsts par bārenīti (Maza biju, neredzēju). No mazām dienām ir drūma glezna: Spricīša sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām; bet arī māte Aža ir ļauna, māca liekuļot, melot. Galā iet visi bojā: ir māte, ir bērni, ir tēvs. Bet māte ir viscaur dzīvs cilvēks. Tā zog un melo, un spītē, un – mīl. Ļauna, nekrietna māte, bet tomēr māte. Tāds pats pesimisms atrodams Pazudušā dēlā. Viņš, no mājām izstumts, ko iemanto sveši ļaudis, mētājas no vienas malas otrā, novārgst, saslimst, mirst.

Deviņdesmitajos gados Apsīšu Jēkabs piedzīvo laikus, kad sāk valdīt virziens, kas viņam pretīgs. Viņa ideāli sadrūp, kristīgās ģimenes un māju pamati sašķobās. Un viņš brīdināšanas nolūkā tēlo lietas, kas satricina veco latviešu māju. Viņš rāda, kā mājas iedzen spekulantu,

363

izsūcēju nagos (Pazudušais dēls) ; viņš turas pretī aiziešanai uz pilsētu (Uz pilsētu): viņš rāda, cik grūti ir no dzimtenes aizgājušiem, kad tiem nav savas baznīcas (Latvijas malā).

Sadzīves pirmajās rindās nākusi ne vien cita, bet arī citāda paaudze, kas radusies citādos apstākļos, pabalstās uz citām aprindām un piegriežas citādiem mērķiem.

Apsīšu Jēkabs vairs nav radošs mākslinieks. Viņš tulko Andersena pasakas, sakārto savus rakstus, uzzīmē savas atmiņas. Šīs ietveras uzzīmējumos V e c ā b a z n ī c i ņ a (1897) un N o b ē r n ī b a s b r ī n u m d ā r z a (1902 – 1903). Tie ir interesanti laika dokumenti un vērtīgi biogrāfiski materiāli.

Vēl nāk klajā daži Apsīšu Jēkaba stāsti, to starpā A t m e s t s (1902) , skati no veca, atmesta skolotāja dzīves gājuma; V i e n u g a d u U p m a ļ o s (1903), kur tēlotas attiecības starp nolaidīgu pusgraudnieku un māju īpašnieku jeb kungu.

Dažādus sadzīves jautājumus apskata Apsīšu Jēkabs no kristīgi nacionālā viedokļa V ē s t u l ē s i z t ē v i j a s (1885 – 1895). Pavisam viņu septiņpadsmit. Pēdējā no tām viņš attēlo Ceturto vispārējo dziesmu svētku iespaidus.

Apsīšu Jēkaba v a l o d a vienkārša, daiļskanīga, skaidra. Par to viņš vienumēr rūpējies ne vien savos darbos, bet daudz rakstījis arī par valodniecības jautājumiem vispār gan periodikā, gan speciālos zinātniskos izdevumos (Rīgas Latv. biedr. zin. kom., Filologu biedr. rakstu krājumos u.c.). Vairākus praktiskas dabas valodas jautājumus piemēros viņš iztirzā rakstos, kas sastopami grāmatā K ā m a n r a k s t ī t? (1927). Apsīšu Jēkabs izteicis savas domas arī par audzināšanu un citiem jautājumiem. Daļu savu apcerējumu par audzināšanu viņš apvienojis grāmatā U z k o a u d z i n ā t (1900). Par saviem senčiem interesēdamies, viņš iedziļinās vecos dokumentos par savu dzimteni, ko izdod grāmatā No Lizuma senatnes (1928).

Kā daiļdarbus, tā pārējos rakstus viņš pats sakopoja un laida nesen klajā, nosaukdams tos vienkārši – Apsīšu Jēkaba R a k s t i (I – IV, 1924 – 1925). Pirmajā sējumā kā ievadam te viņš sniedz arī īsu pārskatu par savu dzīvi un darbību (pašbiogrāfiju). Reizē ar Rakstu sakopojumu sāka iznākt un noslēdzās viņa tulkotās A n d e r s e n a P a s a k a s (I – VI, 1924 – 1926). Kā viņš pats pēcvārdā atzīmē, šo rakstnieku viņš bija iemīļojis jau jaunībā un cienīja to līdz savam mūža vakaram.

L i t e r a t ū r a. Teodora A. J., Tautas rakstn. 1913, 129 – 146. – Annas Bērzkalnes Apsīšu Jēkaba Andra tēvs un radniecīgie Poruka tipi, Latvijas Vēstnesis 1922, 25, febr. un 11. marta nros. – A. Baltpurviņa Apsīšu Jēkaba piemiņai, Latvju Grāmata 1929, 4. burtn.

2) DOKU ATIS. Radās latviešu literatūrā rakstnieki, kas atsakās no hatras tendences, kas negrib būt ne morāles, ne kristīgas ticības, ne nacionālisma audzinātāji, bet kas ar interesi, mierīgi aplūko dzīvi, cilvēkus, notikumus, dabu. Viens no tādiem ir Doku Atis. Ja par Apsīšu Jēkabu jāsaka, ka viņu rakstnieka darbā traucēja tas, ka sāka parādīties cita, viņam pretīga tendence, tad Doku Atim bija par traucējumu prasība pēc tendences vispār.

Doku Atis dzimis 16. (4.) janvārī 1861. g. Dzelzavas Muceniekos, apmeklējis divi ziemas vietējo pagasta skolu un pēc tam trīs gadus Cesvaines draudzes skolu. Tad viņš palika par skolotāju un darbojās par palīga skolotāju Dzelzavas pag. skolā deviņus gadus (1878–1887), strādādams pie tam, īpaši vasarās, mājās arī lauku darbus.

Dzīvodams savā dzimtenē, Doku Atis sāk interesēties par literatūru. Viņš lasa, kas nāk rokā. Sevišķi viņam patīk Kaudzīšu Mērnieku laiki un Mātera raksti; viņu še pievelk tēlojumi un humors. Bez tam viņš iepazīstas ar klasiķiem: Šekspīru, Gēti, Šilleru. Mīļi viņam vācu dzejnieki Lēnavs un Heine. Viņš sāk arī pats rakstīt. Sīkus darbus, pa daļai tulkojumus, viņš iesūta Mājas Viesim. Viņš saņem no M. Viesa vadītāja, humorista Laubes Indri ka, vēstuli, kurā atzītas viņa humorista dāvanas, kas šur tur uzmirdz viņa mēģinājumos. Paklausīdams vietējā mācītāja pamudinājumam, viņš ar dažiem rakstiem piedalās arī Latviešu Avīzēs. Arvienu vairāk ievingrinādamies, viņš ķeras pie plašākiem darbiem. Rodas viņa stāsti:

364

Biedrības svētki (Austrums 1889), Divas Jāņu dienas (Austr. 1890), Vectēvs (Austr. 1891), Paugurieši (Austr. 1893), Krišs Laksts (Dien. Lapā, arī grāmatā 1893).

Šos darbus Doku Atis pastrādā šauros, trūcīgos apstākļos dzīvodams, darbodamies gan skolā, gan mājās. Tikai laiku pa laikam viņš tiekas ar centienu un domu biedri, dzejnieku Augustu Kažoku, arī dzelzavieti. Pēdējam semināru apmeklējot, pāris vasaras pie viņa padzīvo vēlākais filologs Kauliņš, kas tāpat tiekas ar Doku. Citādi dzīve norit vienmuļīgi. Grūtais darbs un apstākļi sagrauž arī veselību.

Par D o k a d z ī v i D z e l z a v ā raksta Saulietis (D. A. Raksti, VII lpp., A. Gulbja izdevn.): «Bet ne tikai klasē vien pie skolēniem viņam darbs; – svētdienās viņš māca dziedātāju kori, piedalās priekšlasījumu vakaros vietējā sātības biedrībā (kas vēlāk iznīka), izrāda teātri – ar vārdu sakot, dara visu, ar ko cerē vairot gaismu. Tā viņš saprata savu uzdevumu. – Un to visu par tiem pašiem 90 rubļiem gada algas! – Cietumam līdzīgs kambarītis ar tādu mazumiņu gaismas, kā īstos bada gados – pārtikšana pa lielākai daļai no tējas un maizes, neatlaidīgais darbs deviņus gadus no vietas – tie pamazām saēda jaunā ideālista veselību, tā ka no tā laika viņš vairs nekad nejutās īsti vesels.»

Kad viņa draugs Augusts Kažoks pāriet uz Ropažu draudzes skolu par skolotāju, viņš aicina pie sevis Doku. Še Doku Atis darbojas no 1892. gada janvāra līdz 1893. gada pavasarim. Šai laikā viņš saraksta savu labāko darbu Mans dzīves rīts, bez tam Uz bērnu bērniem un Drupaliņas no Ropažu dzīves. 1893. g. (šai pašā gadā mirst Kažoks) Doku Atis pāriet uz Inčukalna muižu par ekonomijas rakstvedi. Jaunais virziens rakstniecībā, kas visādā ziņā prasa tendenci un idejas, nesaskan ar viņa māksliniecisko īpatnību. Viņš iekļūst apstākļos, kas viņam paņem gandrīz visu laiku, tā ka viņam nav iespējams ķerties pie plašiem literāriskiem darbiem. Viņš vēl uzraksta dažus humoristiskus dzejoļus, ko iespiež Alunāna un Zvārguļa Zobgaļa kalendāros, Dienas Lapā un citur, arī dažus stāstus (Sirds apziņa Mājas Viesa Mēnešrakstā, Mākslinieks Pēterburgas Avīzēs). Krūšu vājumam pieņemoties, viņš 1903. g. augustā atstāj vietu un iet veseļoties uz tēva mājām. Bet ir jau par vēlu: 14. novembrī viņš uz mūžu aizdara savas acis. 21. novembrī viņu paglabā Dzelzavas kapos, kur skolu jaunatne viņam uzstāda 1922. gadā glītu pieminekli.

Doku Atis ir v i e n s n o v i s l a b ā k a j i e m l a t v i e š u h u m o r i s t i e m. Ar sirsnīgu labsirdību, ar skaidru aci, kurā dažreiz pamirdz gan arī asara, viņš visu aplūko un par to klusi pasmaida. Ja arī kādam tās vērtības nav, ko viņš pats iedomājas, vērtīgs tas tomēr kā aplūkojamais priekšmets. Ja arī sīki tie mērķi, kas kādam acu priekšā, tomēr pievilcīgi redzēt, kā viņš tiem seko. Lūk kārtīga gruntnieka laimes brīdis: «Kad tev brangas, pienīgas govis vakarā lēnām ielīgo no ganībām sētā, un tu pats, sētas vidū nostājies, rokas bikšu ķešās sabāzis, mierīgi stāvi un noraugies, kā viņas viena pakaļ otrai kūtī iestorē, katra pie savas siles, kur jau mīksta, sulota barība priekšā, un tu klusām pats pie sevis saki: Tās visas man pieder, – tad taču tu esi laimīgs!»

Arī d a b ā Doku Ata humors iemet savus vizuļus. «Saule vairs nespiež tik karsti. Laiks ir gluži rāms, debess zila. Tāds ir, ja skatāmies gaisā. Bet paraug uz noras: kas tur dzeltenu puķīšu! un gandrīz vai uz katras skaists, raibs taurenīts: pabauda, pabauda un tad lido līgodamies uz otras.»

Tāpat arī tanīs dzejoļos, kam l i r i s k s raksturs, ienes humors svaigas vēsmas. Doku Atis tēlo vakara noskaņas (Vakarā). Viņš bauda mieru pēc karstas darba dienas, sēž skaistā dabas klēpī; visur rāms; kurkst varde; divi meitas gaišiem matiem iet uz māju; viņpus dīķa sunītis rej un spārdās; pa zariem skrien lakstīgalas dziesma; saldas jūtas pārņem sirdi.

Nu paliek kluss, ir koku lapas klausās,Ir lakstīgalas aptur savas balsīs...Tur viņā parka stūri, smalku muti,Nu muižas ķēkša dzied par mīlestību.

Īsto veidu savām radītāja spējām Doku Atis uzgāja vēlāk. Sarežģīts stāsts, ko viņš atrada priekšā, viņam nebija piemērots. Tāpēc viņa Dzelzavā rakstītajiem garajiem stāstiem īstā

365

vērtība humoristiskos tēlojumos, personu savādību apzīmējumos, ne darbības gaitā un izturētos raksturos. Arī sarežģījumiem par pamatu vecais šablons: labie un ļaunie dabū galā katrs savu algu.

Stāstam P a u g u r i e š i par paraugu derējuši Mērnieku laiki. Tas ir vesela novada raksturojums sakarā ar skolotāja vēlēšanām. Prātā paliek runas vīri Irgains, Stagains un Greizboms, kas cits citu pabalsta. «Kad Irgains sacīja: nē! tad Stagains jau bija divreiz sacījis: nē'. un, kad Stagains sacīja: jā! Irgains sacīja divreiz: jā! Visās lietās viņiem bij iespējams vienoties jeb, pareizāki sakot, visās lietās Irgains spēja Stagaiņam padoties, tik vienā lietā vien ne, proti: Irgains pastāvēja uz tam, ka balti ģērētas aitādas bikses esot labākas! Stagains turpretim atkal, ka sarkani ģērētas esot labākas!»

K r i š s L a k s t s ir stāsts no klaušu laikiem. Arī tanī ar humoru bagātas vietas. Laksts – muižas tētiņš, kas jau 37 gadus vecs stāv lauku vidū, rokas sānos saspraudis kā pods ar diviem kliņķiem, līkā maizes kūja pār roku, un čamda ļaudis pie darba.

Vēlāk Doks atmet sarežģījumus un patur acis tikai personas un gadījumus svabados sakaros. Nu var viņa humors pilnīgi apgaismot katru priekšmetu un tos mierīgi virknēt kopā. Pēc Vectēva viņš saraksta M a n s d z ī v e s r ī t s un dod ir bērniem, ir pieaugušiem pārdzīvot viņu dienu laimi. Tur svarīgs viss: ir vectēva nūja, ir vecmātes punktiņas uz deguna.

Arī pantos sniedz Doku Atis dažas zīmīgas, neaizmirstamas ainas. Brāļu būšana ir tā, ka bagāts saimnieks liek savam vecajam, nespēcīgajam brālim uzzeltīt, kad šis ielaidis cūkas rudzos, bet atlīdzības par skādi neprasa; vecais brālis varētu sūdzēt, bet – brāļu būšana. Traka blēdība iznāk, ka Sīmanis, kas dabūjis no muižas zirgu un solījies par to atstrādāt, neatbrauc divi nedēļas un vēl divi un, kad nu iet mantu uzņemt, ir zirgu pārdevis un pats nomiris.

L i t e r a t ū r a. Doku Ata Raksti. Ar autora ģīmetni un A. Saulieša biogrāfisku apskatu. Rediģējuši A. Saulietis un P. Doka. A. Gulbja apgādībā. (Cenzūras datums 1904.) – A. Saulieša D. A. biogrāfiski – kritiska studija, Vērotājs I, 633 – 701. – Vizula D. A., literārisks raksturojums, Rīta Skaņas II, 51 – 61, – Doc. J. Kauliņš, Atminas par Doku Ati, Latvju Grāmata I928, 3, 162. – Doku Atis, Kopoti raksti. Divos sējumos. A. Gobas biogrāfisks ievads, piezīmes un redakcija, Rīgā 1928.

3) PURAPUĶE. Arī Purapuķe dzīvoja un darbojās šauros apstākļos, kas viņu noveda kapā nelaikā. Arī viņš skaidri un dzīvi notēlo šīs šaurās dzīves skatus, bet viņā stipri darbojās arī fantāzija un tendence. Ja citi viņa laika biedri, jaunam, straujam virzienam uznākot, apklusa vai gāja tam garām, tad Purapuķe visu krūti stājās tam pretī. Viņš parādījās par spilgtu tendences rakstnieku. Bet viņam tik ievērojamas dāvanas, ka viņš ar visu to rada vērtīgus literāriskus darbus.

Jānis Purapuķe – kalpa dēls, dzimis Lindes – Birzgales Muceniekos 1864. g. Paskolojies dažās pagasta skolās, viņš 1879. g. iestājās Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Par skolotāju viņš strādāja Stukmaņos (Pļaviņās) un no 1884. līdz 1901. g. par pārzini Skrīveru pagasta skolā. Gan skolā, gan rakstniecībā nemitīgi būdams darbīgs, viņš sabojāja savu veselību, bet arī iedzīvojās tik tālu materiālos līdzekļos, ka varēja iegūt par īpašumu Aizkraukles Ignatu mājas. Neveselības dēļ no skolotāja darba atvaļinājies, viņš pārgāja dzīvot uz savām mājām. Še viņš mira 17. (4.) novembrī 1902. gadā.

Pirmie Purapuķes raksti, humoristiska satura, iespiesti Rotā. 1887. gadā viņš izdeva jocīgu kalendāru. Plašāk pazīstams viņš tika ar savu stāstu L e i š u s v ē t b i l ž u g r i e z ē j s, kas nāca klajā Austrumā 1889. g.

Stāsts Leišu svētbilžu griezējs norisinās Lietuvā, ar kuras dzīvi Purapuķe bija iepazinies, uzturēdamies pie sava brāļa Kauņas guberņā. Stāsta galvenā persona ir Juzis, leišu puika, kas, zosis ganīdams, sāk izgriezt svētbildes, tēlus. Ar to viņš tiek ciemā pazīstams un ievērots. Griezēja darbā viņu kādreiz ganos pārsteidz vietējā muižnieka meita Marija. Abi bērni

366

nogrimst sarunās un izstāsta viens otram visus dzīves sīkumus. Viņi iedraudzējas un daudzkārt satiekas. Bet vēlāk viņiem jāiet katram savi ceļi. Juzīs nonāk klosterī un kļūst par slavenu mākslinieku; Marijai pret savu gribu jāapprecas. Pēdīgi viss iznāk labi. Marijas vīrs nomirst; ceļodama viņa nejauši satiek Juzi. Viņu laimei nekas vairs nestāv ceļā.

Drīz nāca klajā Purapuķes stāsti sakopojumos ar virsrakstu Latviešu oriģinālraksti. No tiem parādījās 1891. g.: Humoreskas un stāsti, Bez paraksta, Vecpuisis priekos un bēdās; 1892. g.: Divi draugi, Pasaules lāpītājs.

Šie darbi pieder pie Purapuķes pirmā darbības laikmeta. Redzam darbojamies rakstnieku, kam ievērojamas tēlotāja spējas, bagāta fantāzija, īsts humors, bet kam trūkst mākslinieka disciplīnas. Viņš par katru cenu cenšas iegūt popularitāti. Izjustiem tēlojumiem pievienojas fantāzijas darinājumi, kas noved pie neizprotamiem un neticamiem pārsteigumiem; humors vietām pārvēršas par rupjiem, zemiem jokiem.

Pasaules lāpītāja priekšvārda vietā liktajā Atklātajā vēstulē Purapuķe saka: «...jel nemeklējiet šinī gabalā ciešus ideālus, nemaldīgus, nelokāmus karakterus, bet ikdienišķus, vājus cilvēciņus, kuru rīkošanās bieži notiek bez kādas ciešas pārdomāšanas, tik vienīgi aiz acumirklīgiem iespaidiem jeb apstākļiem. Neprasiet arī ļoti stingra sakara: esmu lūkojis rakstīt tā, kā dzīvē notiek.» Starp citiem šai grāmatā tādi skati: bērni sāk kauties un plūkties; sievas metas vidū; iznāk neaprakstāms mudžeklis, kam vecais Mētriņš dara galu ar to, ka uzmauc savai sievai ūdenī samērcētu kuli galvā. Plūkšanās aprakstīta Purapuķes stāstos vairākkārt. Viņš to dara ne bez veiksmes, tā, piem., meistariski attēlots skats, kā (Sieviešu ienaidniekos) plūcas muižkunga gailis ar vagares gaili. – Purapuķem ir arī cita veida humors, smalks, dzejisks. Viņš, piem., stāsta par Daukavu, kā tā viz. «Patiesi jauki redzēt, bet vēl patīkamāki dzirdēt, kad dzejnieks, no šī jaukuma aizgrābts, stāsta, ka tur sudrabs tekot. Ak, nedod Dieviņ! ja tas tā būtu, tad otrā rītā tā droši būtu tukša, žīdi būtu visu aiznesuši pa nakti.»

Ap deviņdesmito gadu vidu redzam Purapuķi karstās cīņas ugunīs. Viņš raksta Baltijas Vēstnesī, ko tai laikā vada A. Vēbers, ievadrakstus, pamācības, satīras pret Jauno strāvu. Viņš laiž tautā arī plašus stāstus, kuros apkaro šo parādību. Nāk klajā viņa tendences stāsti: Jaunā strāva (1895), tad Sieviešu ienaidnieki (Balt. Vēstnesis 1897, 145–206 nr.), Mūsu modernās jaunavas. J a u n ā s t r ā v ā Purapuķe pastāsta, ka augstākās meiteņu skolas skolniecēm nāk rokā Zudermaņa raksti un ka vienu no skolniecēm tie noved postā; viņas biedrene, kas Zudermaņa lektīru pārtrauc, laimīgi apprecas. Romāns S i e v i e š u i e n a i d n i e k i mērķē pret sieviešu emancipāciju. Tas ir sarežģīts mīlestības stāsts, kas beidzas ar to, ka visi «sieviešu ienaidnieki» apprecas.

Pēdīgi Purapuķe latviešu literatūru apbalvo nopietniem vērtīgiem stāstiem. Pēc labi novērotām un veikli notēlotām ainām Pārspēts ienaidnieks, Aitiņ, bē!, Divi slimnieki (visi Balt. Vēstnesī 1901) u.c. iznāk Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (Balsī 1898. g., Der. grām. nodaļas izdevumā 1904. g.), Spieķis un divi suņi (Austrumā 1900, g., Der. gr. nod. izdevumā 1910. g.).

Stāstā S a v s k a k t i ņ š, s a v s s t ū r ī t i s z e m e s notēlojas latviešu arāja neizdzēšamie ideāli, nelokāma griba, nepiekausējama darba spēja. Viņš grib tikt pie sava zemes stūrīša. Tas viņos laikos nebija panākams vienā dienā. Zelmeņi, kalpu ļaudis; galā tiek pie sava zemes īpašuma Vilku tīrelī, nolīž, uzplēš to, uzceļ tur mājiņu. Tā ir sīksta, nemitīga cīņa, kas turpinās dienu pa dienai ilgus gadus, kamēr pie tam tiek.

Zelmenis tā domā par zemi: «Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāku tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta! Gan reizēm viņa pārbauda cilvēka pacietību un izturību, bet galā nekad neaizmirst atalgot čaklību. Un gluži tāpat, kā viņa atalgo čaklību, tāpat viņa atriebjas tiem, kas viņu nicina un apsmej. Zeme ir svēta! un neviens patiesi krietns cilvēks neies ar viņu bojā... Visi pasaules

367

dārgumi nav tik daudz vērts kā apziņa, ka tev ir sava dzimtene, sava tēvija, sava pastāvīga mājas vieta; ka tev ir zināms, kurā kaktiņā tu uzkārsi šūpuli, kurā stūrītī tev izraks mūža bedri.»

Ne vien jāliec mugura darbā, bet arī daudz kavēkļu un šķēršļu jāpārvar, pirms tiek pie mērķa. Bet, ja nu tas sasniegts, vēl cīņas un pārbaudījumi nav galā. Tikai pa vairākām paaudzēm būs arāja sēta pienācīgi iekārtota un druvas apkoptas. Zelmeņa dēls pārved laisku vedeklu, saimniecība iet atpakaļ. Pēdīgi jaunais pāris noslīkst. Bet vecā māte audzina dēla dēlu par māju mantinieku. Viņi noskaita lūgšanu pie aizgājēju kapa. Un Vilku tīreļi uzplaukst dienu no dienas vairāk. – Purapuķe še atsakās no raibiem sarežģījumiem un pārsteigumiem, bet tēlo mierīgiem, vienkāršiem, lieliem vilcieniem zemnieka nopietno gaitu.

Stāsts S p i e ķ i s u n d i v i s u ņ i rāda laba, sirsnīga cilvēka dzīves traģiku. Asnītis nespēj iegūt laimi, nekas viņam neizdodas; neviens cilvēks viņa nemīl, neviens viņam nepieķeras. Vienīgais labvēlis viņam dzimtkungs, kas viņu ieceļ par Virgas aitu ganu. Tikai savu kustoņu vidū Asnītis jūtas labi; viņš ar tiem sarunājas, tie viņam pieķeras. Bet muižā nāk jauni valdnieki. Tie atrod par derīgu aitu baru pārdot. Pēdējs skats: pie Lejas krogus stāv liels bars baltu aitu. Tām blakām divi pelēki suņi. Smidzina lietutiņš. Iznāk no krogus Asnītis. Aitas to aplenc, suņi slienas pie kājām, smilkst un skatās acīs. Tad iznāk no krogus divi plūdaiņi vīrieši, uzsauc Asnītim, lai beidz niekoties un lai dodas uz mājām. Bet viņam taču māju vairs nav. Dzinēji iekliedzas, cērt pātagām. Bet aitas nešķiras no sava gana. Tad tām jāiet tomēr. Stāv Asnītis ceļmalā un skatās. Tur aizdzen viņa mūžu. Suņi tup sava kunga priekšā un smilkst. Slapjuma lāses nokrīt gar kustoņu galvām. Spieķis un divi suņi – tas mūža pēdējs panākums.

L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Purapuķe, Atmiņas etc. II, 277, Rīgā 1924.4) LERHIS – PUŠKAITIS. Nē apskatīt un tēlot tautas dzīvi bija Lerha – Puškaiša īstais

uzdevums, bet krāt kopā tautas tradīcijas. To, ko ļaudis stāsta no seniem vai neseniem laikiem, ko atrod par ievērības cienīgu arī patlaban pārdzīvojamā laikā, Lerhis uzraksta. Mākslas daudz tur nav vajadzīgs, bet dzirdīgu ausu un siltas sirds. Un šīs lietas Lerhim – Puškaitim bija.

Ansis Lerhis, kas vēlāk pieņēma rakstnieka vārdu Puškaitis, dzimis 2. septembrī (21. augustā) 1859. gadā Talsu Cīruļu mājās, kur viņa tēvs bija saimnieks. Talsos dažās vācu pirmmācības skolās pamācījies, viņš 1874.–1877. g. apmeklēja Talsu apriņķa skolu, kuras kursu nenobeidza. Pats sagatavodamies, viņš 1879. g. nolika kā eksternis Irlavas seminārā skolotāja eksāmenu un bija Annenieku, pēc tam Džūkstes – Pienavas pagasta skolā par palīga skolotāju. No 1883. g. viņš darbojās par skolas vadītāju Džūkstes – Lancenieku skolā.

Lerhis – Puškaitis daudz darījis savas apkārtnes izkopšanai un Džūkstes sabiedriskās dzīves veicināšanai par labu. Ieiedams skolā, kas patlaban bija uzcelta uz plika pakalna, viņš trīs pie tās piederošās pūrvietas drīzā laikā pārvērta par jauku koku dārzu. Kopā ar savas apkārtnes iedzīvotājiem viņš ierīkoja skolā visiem pieejamu grāmatnīcu un bija viens no Džūkstes zemkopības biedrības dibinātājiem. Uz viņa ierosinājumu un viņa vadībā biedrības nama apkārtni apdēstīja pēc viņa izstrādāta plāna visādiem kokiem. Akmeņains, bedrains, pliks zemes stūris tika pāris gados par kupli aplapotu zaļumu vietu, kas pastāvēja no parka, ķiršu, bišu, ābeļu un bumbieru dārza. Kādu akmeni uzcēla par pieminas zīmi.

Parka aprakstā Lerhis saka: «Tai akmenī iekala: Parks dēstīts 1895. – 1897., un viņu tai vietā, kur varbūt tūkstošiem gadu gulējis, atkal izcēla stāvus un nolika uz daudz gadiem, bērnu bērniem parkam it kā par sargu, par piemiņu. Akmenim aiz muguras auga maza priedīte vīra garumā; to atstājām par piemiņas akmeņa dekorāciju, lai priedīte aug un šo akmeni apēno uz gadu gadiem. Var būt, ka pēc simts un pāris simts gadiem šī tagadējā priedīte baļķa resnumā vēl liecinās par 1895. gadā stādīto parku un bērnu bērniem vēstīs, ka reizi džūkstnieki – pienavnieki mācēja vienoties un uz teicamu darbu roku sniegt.»

368

Ap 1900. gadu Lerhis sāka nopietni slimot ar krūtīm, joprojām izpildīdams savus amata pienākumus, neatsacīdamies arī no sabiedriskiem un literāriskiem darbiem. Viņš mira 29. (17.) martā 1903. g. un tika paglabāts Džūkstes kapos, kur viņam uzcēla pieminekli.

Lerha – Puškaiša galvenais darbs rakstniecības laukā ir visa latviešu tautas pasaku un teiku krājuma sakopojums. Teikas izlietodams, viņš sacerēja stāstu par Kurbadu. Turēdamies pie tautas pasaku paraugiem, viņš rakstīja pats pasakas un fabulas. Pa daļai pēc tautas nostāstiem viņš sniedza stāstus.

Kā l a t v i e š u t a u t a s p a s a k u u n t e i k u k r ā j ē j s u n s a k o p o t ā j s Lerhis – Puškaitis pastrādājis lielu darbu un ir savā ziņā stādāms blakām Baronam, latv. tautas dziesmu sakopotājam. Pie šī izdevuma viņš ķērās bez iepriekš sagatavota plāna, pat bez attiecīgā nodoma. Savus skolas darbus strādādams, vēsturi mācīdams un arī par latviešu senatni un ticējumiem skolniekiem stāstīdams, viņš meklēja pēc vielas latviešu tradīcijās. Viņš sadabūja pasakas, lasīja skolniekiem priekšā un izlietoja rakstu darbiem. Arī skolnieki pienesa pasakas, un krājums auga. Lerhis sāka apklaušināties pēc labākiem pasaku teicējiem, gan aicināja tos pie sevis, gan gāja pie tiem mājās, atlīdzinādams viņiem dažreiz ar naudu. Dažus gadus tā strādājot, varēja sākt domāt par krājumu iespiešanu. Pirmās trīs daļas Tautas pasaku iznāca H. Alunāna apgādībā 1891. g. Turpmāko daļu izdeva Lerhis – Puškaitis pats saviem līdzekļiem un cieta zaudējumus. Par tālāko daļu iespiešanu rūpējās H. Visendorfs un Rīgas Latv. biedrības Zinību komisija. Pa tam Lerhis – Puškaitis bija apņēmies sakārtot un izdot it visas latviešu pasakas, arī tās, kas citur krātas vai iespiestas. Piektā pasaku daļa iznāca 1894., sestā – 1896. g. Ap 1900. g. viss darbs bija lielumā pastrādāts. Bet iespiešanai nebija līdzekļu. Uz K. Mīlenbaha ierosinājumu, kas ceļodams bija Lerha mājās ieskatījies milzīgajā septītās pasaku daļas manuskriptā, Zinību komisija subskripcijas ceļā sadabūja naudu, un 1903. g. nāca klajā septītā sējuma pirmā puse. Šī daļa ir sistemātisks darbs, kas iekārto sistēmā arī iepriekšējo daļu pasakas, kuras tur iespiestas svabadās virknēs. Še Lerhis – Puškaitis sniedz ievadā apcerējumu par latviešu pasakām, uzskatīdams par latviešu teku un pasaku pasaules pamatu veļus, kas nāk un iet, uzturēdami sakarus ar apakšzemi; še pat ir arī ziņas par latviešu pasaku krāšanas vēsturi un krājējiem.

Stāstam par Kurbadu (1891) trīs daļas: 1) Dievu darbi pirms Kurbada, 2) Kurbada vecāki, 3) Kurbada darbi. Sirmā senatnē Likteņa tēvs nodod Pērkonam virsvadību. Pērkonam jācīnās ar Velnu, Raganu un viņu bērniem. Dievi uzdod Laimai par to gādāt, ka pasaulē rastos cilvēku varonis, kas karotu pret Velnu un viņa saimi. Kurbads piedzimst no ķēves, par ko Ragana pārvērtusi Laimdotu. Laima aizved ķēvi ar viņas dzemdēto Kurbadu pie kalēja, kas pieņem Kurbadu par savu dēlu. Kurbads izdara visādus varoņa darbus, pārvar milžus (Kokurāvēju, Kalnugāzēju, Sumpurni), mirst cīņā ar Raganu un viņas dēlu Krāvēju. – Sastādīdams Kurbadu, Lerhis nav cieši turējies pie tautas tradīcijām. Tanī atspoguļojas tautiskā laikmeta tieksmes pēc mitoloģiskiem tēlojumiem.

Vairāk oriģinalitātes Lerha p a š s a c e r ē t ā s P a s a k ā s (I 1890, II 1891). Arī tām tautas pasakas par paraugu. Bet tās uzrakstītas pamācības nolūkā. Ar to lielākā daļa pasaku tikušas par īstām fabulām (Lapsene un bites, Ganu suns un rotaļu suns), daža par alegoriju (Ļaunprātība un Labprātība), daža par ierosinošu ainu (Ko vecais ozols pastāstīja). Valoda un tēlojumu veids ņemti no tautas mutes, bet ne bez mākslojuma.

Lerha – Puškaiša s t ā s t i nav izdomājumi, bet viņš tos uzrakstījis vai pēc ļaužu nostāstiem, vai pēc dzīves novērojumiem.

Par to, kā radušies Lerha – Puškaiša stāsti, R. Bērziņš saka (Austruma kalendārs 1904, 43): «Ar šiem stāstiem Lerhis rīkojas līdzīgi kā ar tautas pasakām, proti, viņš tos vairāk uzraksta nekā saraksta. Stāsta varoņa tēls ir dzīvojis dzīvē, stāsta pavediens pa lielāko tiesu no likteņa jau vērpts un izlocīts. Tad Lerhis to pamanījis vai tas viņam pastāstīts, un nu viņš to ietērpj stāsta formā un sūta tautās. Ja kādam bijis gadījums ar Lerhi reizēm apmeklēt

369

Talsu apgabalu, to Lerhis droši vien ved pie Ojāra un Vodžus kapiem un stāsta, ko viņš, bērns būdams, par šiem varoņtiem dzirdējis vai redzējis. Dārznieks Melnplauka, kurš darbojas stāstā «Kā jūgsi, tā brauksi», ir Lerha draugs un dus Džūkstes kapos zem paša stādītām bumbierēm, kā tas arī minētā stāstā aprādīts, kamēr Pīlādžu Indulis vēl tagad (1903) Džūkstē staigā apkārt, jumtus jumdams un pasakas stāstīdams. Tālāk Ģirtā pazīstam kādu Lerha skolēnu. Dzirdēdams stāstam kādu tipisku gadījumu vai iepazīdamies ar kādu sevišķu raksturu, Lerhis rakstīja savus piezīmējumus, no kuriem izcēlās, kā viņš pats mēdza sacīt, stāsta kauli, kuri vēlāk izveidojās par pilnīgiem, nogluminātiem stāstiem. Tā cēlušies visi Lerha stāsti.»

No tautas aizgūto vielu Lerhis – Puškaitis ietērpj savā tēlojumā un valodā. Arī še viņš daudz ko ņem no tautas: teicienus, gleznas, parunas, iemetina pa tautas dziesmai. Viņa valodā tad uzejam dažus rakstos mazāk lietotus, viņa apvidū noklausītus vārdus (viņas t e r g a v o; puiši palika s u i n a m i e s – tiem bij a savas r e g a s prātā; meitas p a ž a r g o j ā s; tās uz tam vien ž ū r). Tēlojumi daudzkārt izplūst; mācības vietām pārāk uzbāzīgi raugās ārā, vietām tieši tiek sniegtas. Bet īstenība, kas stāstos izjūtama, dod tiem interesi un vērtību. Katram no tiem par pamatu kāds īpatnējs, dzīvē nolūkots raksturs. – Lerha – Puškaiša stāstos izšķiramas trīs grupas: vienā no tām rakstnieks tēlo klaušu laiku, otrā – sava laika vecākās paaudzes, trešā – bērnu (skolnieku) raksturus.

K l a u š u l a i k u cilvēki ir O j ā r s (Austrums 1892) un Vodžus (Austr. 1895). – Ojārs ir miesīga spēka varonis. Viņš uznes žīda balto ķēvi ūdens dzirnavās augšā, kur rudzus izber, sagrābj lāci aiz priekšķetnām un iegrūž atmuguriski peļķē, pavelk ragus ar septiņām mīstīklām un septiņiem puišiem pa pliku zemi, pārceļ Talsos tirgus uzraugu pār žogu Hendzeļa dārzā. Viņa mūža laime izirst ar to, ka iecerētā līgava Maija aiziet pie viņa brāļa Didžus, kas piemīlīgākas dabas. Viņu sagūsta zaldātu ķērēji; ar kunga gādību viņš dabū denčuka vietu pie Rīgas komendanta, nodzīvo vecuma dienas mājās sirsnīgā satiksmē ar brāli, Maiju, viņu dēlēnu, savu krustdēlu. Klaušu laiku apstākļi sevišķi attēlojas Ojāra tēva piedzīvojumos. Pamīļos par saimnieku būdams, viņš ir arī muižā par vagaru, aizkaitina muižkungu, nedodams viņam Maiju par istabas meitu, tiek saņemts un vārdzināts cietumā. Lielskungs galā lemj katram savu tiesu pēc taisnības. – V o d ž u s dēvējams par gara varoni. Viņš ieprecas Mežklabjos par saimnieku, ierīko rovja vietā skursteni, uzplēš atmatas, taisa dzelzs ecēšas un ar tām sastrādā zemi. Apsūdzēdams Jelgavā Talsu muižas kungu, ka viņš neatlaiž sava pagasta saimniekus uz renti, viņš zaudē mājas, aiziet viens pats dzīvot ērbērģī meža kaktā, kopj mazo zemes stūri, padara visus darbus pats, tur mājas kustoņus, dzīvo ar tiem kā ar biedriem, ar tiem ved garas valodas, sarunājas ar zāli, dažreiz sērās nogrimdams nosēžas kaut kur un domā cauru dienu. Šai ziņā viņš atgādina Purapuķes Asnīti. Uz kapiem viņu pavada daudz ļaužu. «Katrs taču gribēja redzēt, kā to savādnieku apglabāja, kuru līdz šai dienai neviens nebija varējis izprast: vai viņš cietsirdis vai vientiesis, vai mantrausis jeb ļoti krietns – kauču neizprotams cilvēks.»

V e c ā s p a a u d z e s raksturi ir: Pīlādžu Indulis, Melnplauka, Kreimmatis. – P ī l ā d ž u I n d u l i s ir par ganu pie dažādiem saimniekiem, ar mokām iemācās grāmatu, apprec savu bērnības biedreni, dzīvo ar to ļoti saticīgi, tā ka citi viņus apskauž, pēc sievas miršanas iet apkārt par pagasta nabagu, bērnu mīlēts, gaidīts, uz rokām nēsāts par pasaku stāstījumu, par nodošanos viņiem. – M e l n p l a u k a (stāstā Kā jūgsi – tā brauksi) ir par ceļa rādītāju Pēterim Avotiņam, kas viņa vadībā izaug par krietnu cilvēku, top par rūpīgu saimnieku. Melnplauka raugās nopietni uz dzīvi, cilda darbu, apkaro dzeršanu, iziet uz dzīves pārlabojumiem. Mirdams viņš novēl 600 rubļu zemkopības biedrības pārdotavai par labu, 300 rubļu dārza ierīkošanai ap biedrības namu, 100 rubļu tā pagasta vietniekam, kas izgādā, ka pagasta krogos nepārdod degvīnu, bet tēju. Pētera pretstats ir Ašais, kas izdzīvo cauri tēva doto muižu. – K r e i m m a t i s (stāstā Vientulis) top par savādnieku, sīkstuli, noslēdzas no

370

cilvēkiem, kad nedabū iemīlēto kurpnieka meitu, kuras dēļ viņš bija raudzījis savam meistaram, iemīlētās tēvam, visādi iztapt. Sīksts būdams, viņš tomēr ne grasi negrib iemantot netaisni; savā vientulībā viņš stingri ievēro morāles prasījumus. «Savas vainas – īpaši sīkstulību – viņš pasaulei rāda atklāti, saules gaismā, bet cēlās īpašības gandrīz apslēpti ietinis miglas autā, tā kā šad un tad tikai vēlēts šinī dzidrajā dvēseles kaktiņā ielūkoties – tomēr būt viņš tur ir, šis gaišais kaktiņš.»

B ē r n u raksturi ir: Ģirts, Ingus, Mikus – Ģ i r t s, kas bijis skolotāja dārzā pēc ogām, atzīst savu vainu, kad skolotājs viņa nedarbu neizpauž un nesoda. – I n g u s, ko viņa maizes tēvs kūda pret skolotāju, labojas, kad viņa biedri pret to uzstājas un skolotājs viņam paliek labvēlīgs. – M i k u s ir sevī noslēgts un stūrgalvīgs pret cieto, untumaino māti, bet vaļsirdīgs un lokāms pret laipno, lēnprātīgo tēvu, kam viņš atklāj arī kādu nedarbu, par kuru skolotāji no viņa nekā nevar izdabūt. – Ar vaļsirdību un mīlestību var iegūt bērna uzticību; turi bērnu par labu un apejies ar viņu kā ar tādu, tad viņš būs labs, kaut arī viņš kļūdītos, šādas audzinātāja atziņas izsaka rakstnieks savos bērnu raksturojumos.

L i t e r a t ū r a. Anša Lerha – Puškaiša stāsti. Ar kritisku apcerējumu par A. L.–P. no Teodora, Jelg. 1903. – Roberta Bērziņa A. L. – P. dzīvē un darbā, Austruma Kalendārs 1904, 36 – 47. – Tā paša: Lerhis – Puškaitis dzīvē un darbā līdz ar viņa rakstu izlasi, Rīgā 1928. – Līgotņu Jēkaba Anša Lerha – Puškaiša dzimtenē, Brīvā Zeme 1919, 3. nr. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par A. Lerhi – Puškaiti, Atmiņas etc. II, 111, Rīgā 1924.

6. ZINĀTNE

1) Zinātniskas biedrības    a) Latviešu literāriska biedrība    b) Zinību komisija    c) Rakstniecības nodaļa2)Vēsture    a) Jānis Reinberģis    b) Kārlis Graudiņš    c) Jānis Krodznieks3) Valoda    a) Jēkabs Dravnieks    b) Stērstu Andrejs    c) Kārlis MīlenbahsAr nacionālo literatūru stāv sakarā tā zinātnes daļa, kas attiecas uz tautas garīgo attīstību,

uz viņas vēsturi, valodu un dzeju. Arī tikai šī zinātnes daļa latviešu vidū apskatāmajā laikmetā uzejama; pārējā zinātniskā darbība, zinātniskā pētīšana no latviešu tautas šķirta. Viņai nav savu zinātnes iestāžu, arī skolās nemāca zinātni viņu valodā. Zinātnieki, kas no latviešiem cēlušies, savai tautai nozūd, tā, piem., ķīmiķis Pauls Valdens, kam pasaules slava. No otras puses, zinātni, kas attiecas uz latviešiem, piekopj arī citu tautu locekļi, sevišķi vācieši. Ar šo zinātnes daļu nodarbojas dažas biedrības, to virza uz priekšu atsevišķi darbinieki.

1) ZINĀTNISKAS BIEDRĪBAS. Kad izglītoti, mācīti vīri sāka lielākā skaitā interesēties par latviešu valodu, senatni, rakstniecību, tie pulcējās attiecīgās biedrībās. Vispirms tie bija vācieši, kam bija pēc šādas biedrības vajadzība. Kad viņiem gribēja pievienoties pie izglītības tikušie apzinīgie latvieši, izrādījās, ka tas nebija lāgā iespējams, un mācītie latvieši dibināja paši savas zinātniskās biedrības.

a) L a t v i e š u  l i t e r ā r i s k ā   b i e d r ī b a  (Lettisch –Literärische Gesellschaft) jeb,

371

kā viņa pirmajā laikā latviski dēvējās, Latviešu draugu biedrība, dibināta 1824. g., bija to darbinieku centrs, kas no vācu puses gādāja par latviešu kultūru. Tiklīdz savos izglītības centienos latviešī paši sāka nostāties uz savām kājām, Latv. literāriskā biedrība nāca ar tiem nesaskaņā un sadursmē. Tas notika, jau Mājas Viesim (1856) nodibinoties. Še atzīmējama mācītāja Šulca uzstāšanās, sadursme ar Neikenu. Kad nu daži latviešu nacionālisti gribēja 1859. g. minētajā biedrībā iestāties, to starpā Dīriķis, tad viņus neuzņēma (Notikumi Latv. atm. laikm., 13. lpp. utt.). Latviešiem pašiem pēc desmit gadiem savu biedrību nodibinot, konflikti turpinājās. Gan arī daži latviešu nacionālisti ietika literāriskā biedrībā. Bet, kad viņu rīcība nebija saskaņojama ar vācu kultūras nesēju virzienu, šī biedrība izslēdza no sava vidus Kalniņu, Dīriķi un Vēberu 1881. g. Lai pierādītu savu saskanu ar latviešu nacionālās inteliģences mierīgo darbību rakstniecībā, Latv. lit. biedrība piesprieda tai pašā laikā godalgas Kaudzīšu Mērnieku laikiem un Lautenbaha Zalkša līgavai.

Ar visu to Latv. lit. biedrība daudz strādājusi uz latviešiem attiecināmās zinātnes laukā. Pašā pirmajā vietā minams A. B ī l e n š t e i n s, kas 30 gadus bija par Latv. lit. biedrības priekšnieku un kura ievērojamākie darbi, gramatikas un Latv. tautas robežas, iznāca latviešu nacionālās atmodas laikmetā.

No 1828. gada Latviešu lit. biedrība izdeva savus rakstu krājumus, tā sauktās M a g a z ī n a s (Magazin, herausgegeben von der Lettisch – Literärischen Gesellschaft). Tās nesa gan tautai nodomātus (Šaca Pirmā lasīšanas grāmata 1844, Latv. dziedāšanas skolas grāmata 1848 u.c.), gan zinātniskus rakstus: Rozenbergera valodas mācību (1848, 1852), Bāra (Baar) (1847), Vilumsona (1860), Krumberga (1873), Lindes (1881) u.c. rakstus par latviešu fonētiku, Katerfelda (1835), Bīlenšteina (I885) rakstus par latviešu tautas dzeju, Auniņa mitoloģiskos rakstus par Ūsiņu (1881, 1905), Pūķi (1891), Napjerska (Napiersky) un Dēbnera (Döbner Th.) latviešu literatūras rādītājus jeb konspektus (1831, 1844, 1858, I868), Buhholca rakstu par vecākiem latv. iespiedumiem (1868), Dēbnera par latv. laikrakstu (1872) un Bībeles latv. tulkojumu (1893) vēsturi, sniedza vēl daudz citus rakstus, grāmatu recenzijas, gada sapulču protokolus. Līdz 1905. gadam bija iznākuši 20 sējumi Magazīnu, katrā parasti pa trim burtnīcām (gabaliem). Plašu pētījumu par šās biedrības darbību sniedz Āronu Matīss savā grāmatā L a t v i e š u l i t e r ā r i s k ā (L a t v i e š u D r a u g u) b i e d r ī b a, etc. (Rīgā 1929).

b) Z i n ī b u  k o m i s i j a   nodibinājās pie Rīgas Latviešu biedrības 1869. g. 16. (4.) maijā. Tanī iecēla 7 runas vīrus, lai tie no savas puses vēl pieaicinātu 5 locekļus. Pirmajā laikā tā saucās par Zinātnības komisiju. Pēc kārtības ruļļa tā «apņemas darboties ar zinātnības prasījumiem, gādāt par priekšlasīšanām un derīgiem jautājienu izskaidrojumiem izskaidrošanas vakaros, apgādāt derīgus rakstus un labas grāmatas, cienīdama labas grāmatas ar goda maksām, uzmudināt uz rakstniecību, sniegt pēc vajadzības un iespējas palīdzību rakstniekiem un augstskolu mācekļiem...» Pie Zinību komisijas nodibinās apakškomisijas: Jautājumu vakaru komisija, Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa (1886), Literatūras fonds (I899) u.c. Tā ierīko muzeju, bibliotēku, krāj tautas tradīcijas, etnogrāfiskus materiālus, pabalsta studentus. Zinību komisijas darbība sevišķi uzplaukst no astoņdesmito gadu vidus, kad tai Vēbers par priekšnieku. No 1884, g. sāk noturēt Zinību komisijas ārkārtējas jeb vasaras sapulces jūnija mēnesī, pulcinot kopā latviešu rakstniekus, zinātniekus, darbiniekus no visām Latvijas malām un arī no tālākām vietām, sniedzot pārskatus par notecējušā gada rakstniecības darbiem, pārrunājot jautājumus par latviešu valodu, literatūru, vēsturi, kultūru u.c.

No septiņdesmito gadu vidus Zinību komisija izdod savus Rakstu krājumus. Pirmais krājums iznāk 1876. g., sniegdams Kr. Kalniņa pēc Manharda sastādīto rakstu par latviešu saules teikām. Otrs krājums iznāk 1884. gadā un tad biežāk. Līdz 1895. g. iznākuši 10 krājumi, līdz 1914. g. 17, pēckara laikā 18. (1926) un 19. krājums (1929). Pirmajos desmit

372

krājumos zinātniski raksti, Vēbera (par ortogrāfiju u.c.), Velmes (par latv. participiem 1885, par latv. vokāļu trejādo garumu 1894), Lautenbaha, Kalniņa, Kažoku Dāvja, Āronu Matīsa u.c. sastādīti. Ceturtais krājums (1888) veltīts latviešu literatūras trīssimt gadu piemiņai ar Vēbera, Klusiņa, Sandera, Kundziņa rakstiem par latviešu literatūru. Piektajā krājumā latv. tautas dziesmas, sestajā – tautas parunas, sakāmvārdi, māņi, kāzu ierašas.

c) R a k s t n i e c ī b a s  n o d a ļ a   pie  Jelgavas Latviešu biedrības sāka darboties astoņdesmito gadu beigās. Jelgavas Latviešu biedrība cēlusies no pirmā Kurzemes pagastu vecāko kongresa, ko sasauca Jelgavā 1880. g. Par viņas dibinātāju uzlūkojams J. Māters. Jelgavas biedrība tiecās apvienot Kurzemes latviešu inteliģenci, atstājot Rīgas biedrību vidzemniekiem. Tomēr Jelgavas Latv. biedrība nevarēja sasniegt to nozīmi, ko Rīgas. Pie Jelgavas Latv. biedrības uzdevumiem piederēja sarīkot ik gadus 30. augustā Kurzemes brīvlaišanas svētkus ar koncertiem, teātra izrādēm, priekšlasījumiem. Šais svētkos uzstājās 1893. g. Jansons ar savu iznīcinošo kritiku par latviešu rakstniecību. Jelgavas Latv. biedrība tiecās arī pēc rīkojumiem un darbiem, kam attiecība uz latviešiem vispār. Tā, piem., sarīkoja Ceturtos vispārējos latv. dziesmu svētkus Jelgavā (1895).

Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļa rūpējās galvenā kārtā par latviešu tradīciju vākšanu. Tā sāka 1890. g. izdot savus Rakstu krājumus, kuros laida klajā savāktās gara mantas, piegriezdama vērību īpaši tām parādībām folklorā, ko citur mazāk izcēla. Pirmajā krājumā iespiestas tautas dziesmu virknes, otrā (1893) – bez teikām un pasakām ierašas, māņi, izlokšņu paraugi. Citos krājumos uzņemtas leģendas, sadzīves ainas no Latvijas vidiem. Sestajā krājumā (1901) Pētersons sakārtojis tradīcijas un māņus, kas attiecas uz latviešu māti un bērniem.

2) VĒSTURE. Raksti par Baltijas senatni, kas aptver arī Latviju, bija radušies jaunākā laikā lielā skaitā. To starpā minamas Rihtera, Rūtenberga, Šīmaņa, Arbuzova (1889), Serafima (1898) vācu valodā sarakstītās Baltijas vēstures. Bet visas tās patiesībā Baltijas vāciešu, šejienes valdošās kārtas vēstures, kurās latvieši maz minēti, negriežot nekādu vērību uz šīs tautas pārdzīvojumiem un attīstību. Ar simpātijām uz to noskatījās Rūtenbergs, bet īpaši Merķelis, tomēr vairāk fantāzijai vaļu ļaudami, nekā pētnieka dziņas nodarbinādami. Šo simpātiju dēļ vien viņus tautas atmodas laikmetā godam minēja latviešu inteliģence. Tikai astoņdesmitos gados latvieši bija tik tālu tikuši, lai paši sāktu pētīt savu vēsturi un to aplūkot no sava viedokļa. Kā pirmie pie latviešu vēstures pētīšanas stājās latvieši Jānis Reinberģis, Kārlis Graudiņš, Jānis Krodznieks.

a) J ā n i s  R e i n b e r ģ i s   dzimis Daigones Reinās, Tukuma apriņķī, apmeklēja Tukuma apriņķa skolu un 1875. g. otrā pusē iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Viņa mīļākais priekšmets bija vēsture, sevišķi raksti par Baltijas senatni. Vēstures skolotājs viņu iesauca par «oraculum», jo uz jautājumiem, uz kuriem neviens nevarēja atbildēt, viņš atbildēja. 1880. g. decembrī gala eksāmenu nolicis, viņš pēc pusgada aizgāja uz Maskavu studēt tieslietas. Bet vienumēr viņš nodarbojās arī ar vēsturi. Viņa darbību agri pārtrauca nāve: viņš mira Maskavā 4. oktobrī (22. sept.) 1884. g. Viņu pārveda uz dzimteni un paglabāja Daigones kapos.

Reinberģis sarakstīja monogrāfiju Kurzemes pirmais lielkungs G o t h a r d s K e t l e r s, kas iznāca grāmatā 1885. g. Savā darbā Reinberģis mēģināja uzrādīt latviešu attīstības stāvokli Ketlera laikā un šī hercoga gādību par latviešu skolām un baznīcām.

Lai Reinberģa piemiņu godinātu, maskavnieki izsolīja 1885. gada janvārī R e i n b e r ģ a p r ē m i j u labākajiem latviešu valodā sarakstītajiem rakstiem par Latvijas pagātni. Maskavas latviešu pulciņa vārdā izsolījumu laida klajā Brīvzemnieks, atgādinādams Kronvalda vārdus, ka tauta, kas piemirsusi savu vēsturi, pielīdzināma nelaimīgam cilvēkam, kas ļaunā dienā kļuvis akls un kurls, un likdams pie sirds latviešu jaunekļiem, ka tiem, svešās skolās ejot, jālasa un jādibina Latvijas vēsture.

Pirmais, kas ar saviem rakstiem ieguva Reinberģa prēmiju, bija Graudiņš.

373

b) K ā r l i s G r a u d i ņ š, dzimis 28. (16.) novembrī 1864. g Taurkalnes Ģīrupniekos Kurzemē, skolojās Jaunjelgavas elementārskolā, no 1877. g. Rīgas II apriņka un tirdzniecības skolā, no 1882. g. Rīgas Politehnikas priekšskolā. 1884. g. septembrī viņš iestājās Rīgas Politehnikas Inženieru fakultātē. Viņš nodarbojās arī ar vēsturi un statistiku, šais arodos laizdams klajā rakstus. Turpmāk viņš nodevās vienīgi literāriskiem darbiem. 1891. g. viņš vārīgi saslima ar krūtīm un aizbrauca veseļoties uz Sērenes Pungām, kurp viņa vecāki bija pārgājuši dzīvot. Atveseļojies viņš pārgāja uz Jelgavu par avīzes Tēvija faktisko vadītāju, izpildīdams no 1899. g. arī darbveža vietu Lauksaimniecības biedrības Krāj– un aizdevu sabiedrībā. Viņš mira 22. jūlijā 1915. g.

Reinberģa prēmiju Graudiņš izpelnījās 1885. g. ar rakstiem Senais latvietis un Latviešu zinicas, kas iespiesti Balsī 1886. g. Vēlāk viņam piesprieda godalgu par rakstu Pagājušu laiku atmiņas, kas ar virsrakstu Svarīgākie zemnieku likumi no 18. gadu simteņa iespiests Austrumā un Balsī 1887. g.

Statistikā viņš darbojās, Latvijas un latviešu dzīvi pētīdams un izskaidrodams. Viņš sarakstīja garākus rakstus (Balss 1887), salīdzinādams 1881. g. ļaužu skaitīšanā dabūtos skaitļus ar citām statistiskām ziņām par Latviju un Baltiju. Vairākos rakstos par latviešiem Vidzemē, Kurzemē un Ārbaltijā viņš raudzīja izpētīt latviešu izdalīšanos pa dažādiem Krievijas vidiem un latviešu daudzumu, ko aprēķināja uz diviem miljoniem (Balt. Vēstn. 1889).

Pārskatus par dažām Rīgas Latv. biedrības darbības nozarēm viņš sniedza rakstos: Rīgas Latv. biedrības teātra attīstīšanās (Balt. Vēstn. 1890), Lugas, kas izrādītas uz Rīgas Latviešu biedrības skatuves (Balt. Vēstn. 1891), Pārskats par Zinības komisijas darbību no viņas dibināšanas līdz šim laikam (1893).

c) J ā n i s  K r o d z n i e k s   jeb Krīgers dzimis 10. aprīlī (28. martā) 1851. g. Valmieras Jēros. Apmeklējis Valmieras elementār– un apriņka skolas, tad Rīgas guberņas ģimnāziju, viņš studēja Maskavas augstskolā, studijas beigdams ar vēstures filoloģijas kandidāta grādu. No 1878. līdz 1885. g. viņš bija par skolotāju Rēveles guberņas ģimnāzijā, tad pārgāja uz Maskavu. Pēc kara viņš pārnāca uz Rīgu un ieņēma valsts arhīva pārziņa vietu. Viņš mira 1. oktobrī 1924. gadā.

Rakstus par Latvijas vēsturi Krodznieks sāka laist klajā Austrumā. Kā pirmais no tiem parādījās Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies (1885).

Pie Krodznieka raksta par Baltijas muižniecību Valdemārs piesprauda piezīmi (Austrums 1885, 12. b.), ka Krodznieks tanī nav lietojis nekādas kontroles jeb kritikas, «laikam par daudz uzticēdamies vācu vēsturnieku pašslavai un domādams, ka tie, caur cauri ņemot, esot ļoti nopietni un bezpartejiski strādnieki un zinību vīris. Pēc Krodznieka stāstiem feodālmuižnieki pārvaldot Baltiju jau 600 gadu. Valdemārs norāda, ka lielākā daļa muižnieku iedzīvojušies muižās tikai vēlāk. Latviešu vēsturniekam neesot viegls darbs kritiski apstrādāt tās ziņas, kas jāsmeļ no vācu avotiem. – Krodznieks atbild (Austr. 1886, 2. b.), ka viņš gribējis izskaidrot muižnieku tiesību izcelšanos, lai ar to apgaismotu arī zemnieku kārtas likteni. Viņam nav nācies slavēt muižnieku kārtu; «viņas darbi, neapnikušie pūliņi, vienprātība, pacietība, izmanība izlietot jebkādu apstākli sev par labu un pēdīgi panāktais rezultāts pats liecina un dzied viņas slavu. Es tik varu vēlēties, ka latvieši mācītos no muižniekiem, strādātu un cīstos tāpat, panāktu tādus pašus augļus dzīvē; un jo liels prieks man būtu, kad es pats vēl piedzīvotu savas tautas uzzelšanu». Še satiekas publicists ar zinātnieku, agrīnā tautas atmodas laika darbinieks ar vēlākā laika darbinieku. Viedoklī uz Baltijas vēsturi, par ko Valdemārs stāv, arī Krodznieks pilnā mērā piesavinājās.

Pirmajam Krodznieka rakstam sekoja: Druskas par senlatviešiem (Austr. 1885), par zemgaliešiem (1886), par katoļu baznīcu Livonijā u.c. Viņa raksti iznāca sakopoti ar virsrakstu Iz Baltijas vēstures Der. gr. nod. izdevumā: I – 1912. (Kas ir latviešu vēsture?, Par

374

senlatviešiem, Par zemgaliešiem), II – 1913. (Par Livonijas pirmhronikas autoru, Katoļu baznīca Livonijā), III – 1914 (Kura cilts pirmāk apdzīvojusi Baltiju?, Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies, Sigismunda Augusta privilēģija, 1765. gads, Brāļu draudze Vidzemē u.c.).

1920. g. sāka iznākt Krodznieka L a t v i j a s v ē s t u r e. Ievadā viņš aizrāda uz iemesliem, kas viņu aizturējuši jau agrāk stāties pie latviešu tautas likteņa apraksta. Tie bijuši nevaļa, avotu trūkums, bet visvairāk «drūmā aina, kādu nāktos tēlot, runājot par mūsu tautas dzīvi zem cittautiešu jūga. Nu, paldies Dievam, likteņa rats griezies, uzlēkusi brīvības saule, uzliesmojusi cerība, ka paši būsim kungi savā zemē, ka paši būsim sava turpmākā likteņa noteicēji un rīkotāji. Tas iedvesa manī drošību, ka laiks nācis ķerties pie tāda ne viegla darba, dot pārskatu par tiem gadījumiem tautas dzīvē, kādus mums nesusi laika straume».

Plaša, uz nepublicētu materiālu pamata sastādīta monogrāfija ir Krodznieka Z e m n i e k u n e m i e r i 1841. g a d ā (1922). Tanī celts priekšā viens no visdramatiskākiem momentiem latviešu vēsturē: kā norisinās Vidzemes zemnieku vidū kustība uz silto zemi. Krodznieks uzskata šo momentu tautas dzīvē par pamatakmeni mūsu tagadējam dzīves stāvoklim, kas ierosinājis atmodas laikmetu, pat ieskatāms par viņa sākumu. Materiāli, kas līdz šim nebija pieejami, ņemti no guberņas valdes aktīm un bruņniecības arhīva. Turpmākais darbs šai pašā virzienā ir viņa grāmata Vidzemes muižnieku un zemnieku adreses ķeizaram Aleksandram II, Rīgā 1924.

L i t e r a t ū r a: Teodora Vēsturnieks Krodznieks, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1924, 11. burtn., 512. – Jānis Krigers – Krodznieks, Latvju Grāmata 1924, 5. burtn., 471.

3) VALODA. Latviešu valoda grieza, valodniecībai attīstoties, uz sevi valodnieku vērību kā tāda, kas līdz ar leišu valodu stāv dzīvo valodu starpā vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. Bīlenšteina lielākais darbs par latviešu valodu (1863) deva šīs valodas studijām jaunus ierosinājumus. Latviešu valoda tika par pētāmo priekšmetu dažiem zinātniekiem ārpus Latvijas. Pie tās ķērās: krievu akadēmiķis Fortunātovs Maskavā, vācu profesors Becenbergers Karalaučos, čehu profesors Zubatijs Prāgā u.c. Vēlāk arī latviešu vidū rodas valodnieki ar speciālu izglītību, kas virza uz priekšu pētījumus latviešu valodas jautājumos. Kā pirmais no tiem minams K. Mīlenbahs, kas sāk darboties apskatāmā laikmetā un atstāj tiešu iespaidu uz latviešu literāriskās valodas attīstību. Viņam blakām un pirms viņa rūpējās apmierināt laikā nobriedušas, pa lielu lielai daļai praktiskas vajadzības latviešu valodas laukā citi darbinieki. No tiem minami Dravnieks, Stērstu Andrejs.

a) J ē k a b s  D r a v n i e k s jeb Draviņ – Dravnieks dzimis 23. (11.) septembrī 1858. g. Smiltenes Pāpiņu muižas Lejasdravniekos, beidza 1879. g. Tērbatas skolotāju semināru un bija par skolotāju Kaukāzā, Vecsātu zemkopības skolā, Jelgavas Jasmaņa bāriņu namā, Palangas aprinķa skolā u.c. Vienmēr viņš piedalījās ar rakstiem avīžniecībā, no 1883. g. strādāja dažādu laikrakstu redakcijās (Tiesu Vēstneša, Dienas Lapas) un bija no 1893. līdz 1895. g. par Austruma un Zemkopja izdevēju un redaktoru. 1889. g. viņš sāka izdot Mācības vēstules par krievu valodu. Tās viņam deva līdzekļus 1890. gadā atvērt Jelgavā grāmatu veikalu un vēlāk iepirkt Zīslaka spiestuvi. Jo plaši viņš tagad nodarbojās ar latviešu grāmatu apgādību, ar to stipri paceldams latviešu grāmatniecību. 1895. g. viņš savārga un aizbrauca ārstēties uz ārzemēm; viņa veikals pa tam izbeidzās. Latvijā atpakaļ pārnācis, viņš nometās dzīvot Rīgā, nododamies literāriskiem darbiem. Viņš mira Rīgā 21. decembrī 1927. gadā.

Daudz un dažādus rakstus klajā laizdams, tulkodams un sacerēdams stāstus, rakstīdams par dažādiem jautājumiem, sastādīdams dažādas grāmatas, viņš padarīja ievērojamu darbu ar savām vārdnīcām.

Vispirms Dravniekam galvenie nopelni latviešu K o n v e r s ā c i j a s v ā r d n ī c a s lietā. Pirmo mēģinājumu šai ziņā viņš izdarīja pats uz savu roku, būdams par grāmatu apgādātāju: viņš sāka izdot Konversācijas vārdnīcu 1891. gadā un noslēdza 1893. g. pirmo sējumu, kas aptvēra 18 burtnīcas (674 lpp.). No otra sējuma iznāca 7 burtnīcas, kas sniedzās līdz vārdam

375

Kristjāns. Kad 1902. g. Zinību komisija stājās pie Konv. vārdnīcas izdošanas, Dravnieks še atkal galvenais darbinieks, būdams par Rīcības komisijas darbvedi. Vārdnīca iznāca no 1904. g. līdz 1921. g. 99 burtnīcās. Pie pēdējām burtnīcām Dravnieks dalību neņēma.

Tālāk Dravnieks strādāja pie latviešu vārdnīcām. Agrāk izdotās vārdnīcas pieaugušā un pārgrozītā vārdu krājuma dēļ izrādījās vēlāk par trūcīgām. Dravnieka Vācu – latviešu vārdnīca iznāca 1910. g. (1350 lpp.). Tā nodomāta praktiskām vajadzībām. Tādā pašā nolūkā Dravnieks sastādīja Krievu – latviešu vārdnīcu, kas iznāca 1913. g. (992 lpp.). Pēckara laikā tās iznāca jaunā izdevumā. No jauna nāca klāt Angļu – latvju vārdnīca (1924), pēc kādas bija nu radusies vajadzība. Šai laikā Līgotņu Jēkabs sāka sakopot arī Dravnieka darbus, no kuriem iznācis pirmais sējums Raksti I (1926). Še sakopotājs sniedz arī plašāku Dravnieka dzīves un darbības raksturojumu.

L i t e r a t ū r a: Anša Gulbja Jēkabs Aravnieks, Izglītības Min. Mēnešraksts 1928, 1. burtn., 60.

b) STĒRSTU ANDREJS dzimis 4. oktobrī (22. sept.) 1852. g. Vecpiebalgas Veļķu Telviešos, mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bija vienu gadu Vecpiebalgas draudzes skolā par krievu valodas un zinātņu skolotāju kopā ar Kronvalda Ati, tad studēja tieslietas Pēterpils augstskolā un beidza studijas 1881. g. Tai pašā gadā viņš sāka darboties kā tieslietu pratējs, piestādamies pie hoftiesas advokāta Kr. Kalniņa par palīgu. Viņš bija par tulku pie revidējošā senatora Manaseina pa tā revīzijas laiku 1882 – 1883, vēlāk par prokurora biedri Rēvelē 1884 – 1887 un Jelgavā 1887 – 1889. No 1889. g. viņš nodarbojās par zvērinātu advokātu Jelgavā. Ieguvis Zaļenieku pagastā par īpašumu Kauliņu mājas, viņš pa daļai dzīvoja tanīs. Karš izpostīja viņa īpašumu, arī veselība bija sadragāta. Viņš mira Jelgavā 21. februārī 1921. g.

Bez dažiem citiem literāriskiem darbiem (Kuplejas, daži lugu tulkojumi u.c.) Stērstu Andrejs sarakstīja pirmo plašāko, pamatīgāko g r a m a t i k u l a t v i e š u v a l o d ā: Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss, I – Etimoloģija 1879, II un III – Sintaksa un ortogrāfija 1880. Pirms viņa bija izdevuši latviešu gramatikas latviešu valodā: Fr. Mekons (1874), Tauriņš (1877), Spalviņš (1879). Tās bija nodomātas zemākām skolām. Stērstu Andrejs paturēja acīs skolu vecākos kursus. Par gala nolūku viņš uzstādija, ka latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni. Ar Stērstu Andreja valodas mācību bija sniegta rokas grāmata arī tiem, kas ārpus skolas gribēja papildināties latviešu valodā. Viņa rūpīgais darbs, kurā ņemti paraugi no tautas dzejas un labākiem latviešu rakstniekiem, palīdzēja noskaidrot daudz latviešu valodas jautājumu.

Latviešu valodas izteiksmes spējas viņam bija praktiski jāparāda, tulkojot 1864. gada t i e s u l i k u m u s (Ķeizara Aleksandra II Tiesu Ustavi). Bija atvasināmi arī daži jauni vārdi, tiesu zinātnes termini; pie tādiem pieder: aizmuguras spriedums, blakus sūdzība, izpildu raksts u, c. Tulkojums izrādījās par praktiski nepieciešamu, jo jau 1893. un 1894. g. piedzīvoja jaunu izdevumu.

Tiesu likumu tulkošanas darbā Stērstu Andrejs nāca s a d u r s m ē a r B ī l e n š t e i n u, kas nevarēja atraisīties no latviešu valodas agrākā attīstības posma. Bilenšteinam Pēterpili esot, senators fon Reiterns bija viņu uzaicinājis tulkot minētos likumus, norādot uz Stērstu Andreju, toreiz studentu, kas varētu padarīt «melno darbu». Kad šis uz senatora Reiterna uzaicinājumu bija ieradies pie Bīlenšteina un viņam rādījis jau sākto tulkojumu, Bīlenšteins pārliecinājās, ka ar viņu kopā strādāt nevarēs: par valodas īpatnību un juridiskiem termīniem nebija iespējams vienoties. Bīlenšteins nu apsgriedās ar saviem tuvākajiem biedriem un tautiešiem par valodas un termīnu jautājumiem un pagatavoja tulkojumu, ko ministrija arī lika iespiest. Tagad ņēma latviešu juristi Rīgā prokurora Mjasojedova vadībā tulkojumu pārlūkot. Atrada to par nederīgu un par to ziņoja ministrijai, kas uzdeva sevišķai komisijai izšķirt jautājumu. Galā Bīlenšteina tulkojumu atmeta; lietošanā nāca Stērstu Andreja darbs.

376

L i t e r a t ū r a. Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Stērstu Andreju, Atmiņas etc, II, 221, Rīgā 1924. – J. Lautenbaha Stērstu Andrejs, Izglit. Min. Mēnešraksts 1926, 7. burtn., 30.

c) KĀRLIS MĪLENBAHS dzimis 18. (6.) janv. 1853. g. Kandavnieku mežsarga mājās Škūtēs, izglītojās Tukuma apriņka skolā un Jelgavas Ģimnāzijā, kur beidza kursu 1876. g. ar zelta medaļu par rakstu darbu latīņu valodā. Tērbatas augstskolā iestājies, viņš divus pirmos gadus nodarbojās ar filozofijas un valodniecības studijām, iegūdams atkal zelta medaļu par valodniecības darbu. Klasiskajā filoloģijā viņš ieguva kandidāta grādu (1880) un virsskolotāja tiesības. No 1881. g. viņš bija par zēnu skolas priekšnieku Talsos, aizgāja 1889. g. par vācu valodas skolotāju Jelgavas ģimnāzijā, tad (1896) Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. viņš mira bēgļu laikā Veravā (Vīru) 27. (14.) martā 1916. g.

Mīlenbahs ne vien kā zinātnieks strādājis valodniecības laukā, bet arī uzcītīgi par to rūpējies, lai latviešu inteliģence iepazītos ar valodniecības panākumiem un apzinīgi lietotu skaidru latviešu valodu.

Par valodu vispār viņš runā apcerējumā P a r v a l o d a s d a b u u n s ā k u m u (1891) . Viņš apskata un salīdzina valodnieku Bopa, Abela, Geigera, Stengela, Harisa, M. Millera, Kurtija teorijas par šo priekšmetu. Viņš ievēro savā darbā no attiecīgo rakstu daudzuma tikai to, kas, pēc viņa domām, tīkams un derīgs iespiest un zināt tiem, kas, ar valodu sevišķi nenodarbodamies, tomēr kāro pēc cik necik dziļākiem ieskatiem valodas dabā un darbnīcā.

Sekodams latviešu rakstniecībai, Mīlenbahs novēroja valodas nepareizības, kādas tanī visbiežāk sastopamas, un tās uzrādīja pamatīgos, bet nespeciālistiem pieejamos rakstos. Tādā kārtā viņš aplūkoja veselu rindu jautājumu par latviešu valodu: Par akuzatīvu un ģenitīvu pie noliegtiem tranzitīviem verbiem, Par galotnēm – ējs, – īgs, – isks; Par prepozīciju ar, Zinība un zinātne, Vidutājība un tiešamība, Vācu rakstnieku kļūdas latviešu valodā, Par artikulu, Par satiksmes vārdiem utt. Viņš raksta arī par latviešu parunām, par latviešu vēsturi un latviešu valodu, par valodas pareizības virzieniem, par jaunvārdiem, par latviešu dzejas valodu. Šie raksti papriekšu nākuši klajā laikrakstos un tad sakopoti četros krājumos: Daži jautājumi par latviešu valodu (I 1891, II 1893, III 1902, IV 1909).

Sakarīgs zinātnisks darbs ir Mīlenbaha T e i k u m s (1898). Tas pamatojas uz bagāta piemēru krājuma un valodnieku teorijām, valodu salīdzinājumiem. Sākot ar teikuma jēdziena un viņa galveno locekļu aplūkojumu, beidzot ar pakārtojamiem saikļiem, apskatīts teikuma sastāvs un viņa dažādie veidi. Pie tam Mīlenbaha valoda pati še un citos viņa rakstos ir prozas paraugs. Ar visu to, ka tā ietērpj zinātniskas domas, tā ir īsta tautas valoda, bagāta no tautas pārņemtām gleznām un teicieniem.

Kopā ar Endzelīnu Mīlenbahs sastādīja L a t v i e š u g r a m a t i k u (1907), Mīlenbaham sevišķi sintaksi apstrādājot. Še uzstādīti ar pamatīgu lietpratību un dibinoties uz plašiem materiāliem latviešu literāriskās valodas likumi rakstā un izrunā.

Priekšvārdā sastādītāji saka: «Ko esam mācījušies no tautas mutes un no latviešu valodas vēstures, to te pasniedzam saviem lasītājiem. Lasītājus gaidām nevien no sveštautiešiem, bet arī no pašiem latviešiem, nevien no tiem, kuru izloksne stipri atšķiras no rakstu valodas, bet arī no vidus izlokšņu runātājiem. Vienkārt, nav tagad vairs tādas izloksnes, kas it nekā neatšķirtos no rakstu valodas, un, otrkārt, latviešu valodas avots plūst visā savā dzidrumā tagad vairs tikai vecajā paaudzē, kas vēl nav padevusies ne grāmatnieku un avīžnieku, ne svešu valodu iespaidam. Jaunā paaudze turpretim, skolās mācīdamās svešas valodas, viegli zaudē tīro valodas apziņu un runā un raksta latviski krievu vai vācu valodas garā. Un pie tam vēl piemaisa rakstu valodai izlokšņu formas tādā mērā, ka pat zobgala kalendārs par to smejas.»

Vairāk piemērota skolu vajadzībām Endzelīna un Mīlenbaha mazākā Latviešu valodas mācība (1908).

Par sava mūža uzdevumu Mīlenbahs izraudzījās sarakstīt zinātnisku latviešu valodas

377

vārdnīcu. To izpildīt viņš nopietni gatavojās: pamatīgi iedziļojās attiecīgos valodniecības jautājumos un paraugos, sevišķi pētīja latviešu valodas likumus. Bija čakli jāmeklē ne vien literatūrā, bet arī tautā. Pa daļai kopā ar Endzelīnu viņš apceļoja gandrīz visu Latviju, vārdus, materiālus krādams un sīki iepazīdamies ar izloksnēm. Bet arī katra atsevišķa vārda izruna un nozīme bija jānoskaidro. Viņš griezās pēc norādījumiem gan laikrakstos, gan personīgi pie dažādu izlokšņu pazinējiem. Rīgā dzīvodams, viņš vairāk gadus katru ceturtdienas vakaru noturēja sēdes ar ienācējiem no dažādiem Latvijas apgabaliem, lai tiktu skaidrībā par dažiem vārdiem, kas pa daļai bija iepriekš izsludināti laikrakstos. Manuskripts virzījās uz priekšu. Viņš tika līdz pat vārdam patumšs, tad nāve viņa darbu pārtrauca. To pārņēma savās rokās Endzelīns. Viņa redakcijā sāka iznākt 1923. g. K. M ī l e n b a h a L a t v i e š u v a l o d a s v ā r d n ī c a, darbs, kas tiecas aptvert visu latviešu vārdu krājumu ar vissīkākiem izrunas un nozīmes uzrādījumiem dažādās izloksnēs, ar atsevišķo vārdu etimoloģiju un ierindojumu teicienos.

Savus tīri zinātniskos valodniecības pētījumus Mīlenbahs rakstījis gan latviešu, gan krievu un vācu valodās. Pie tiem pieskaitāmi: Par galotni – ums, Par neitra jeb nekatras kārtas likteni latv. valodā (Zin. kom. Rakstu krājumā XIII); Das Suffix – uma im Lettischen, Zum Wechsel des Wurzelauslautes im Lettischen, Uber die vermeintlichen Genitive oder Ablative auf – ? – u im Lettischen (Indogerm, Forschungen, Beitr. zur Kunde der indogerm. Sprachen);

?? ???????????? ???????????? ?????? ?????? ???????????? ? ?????????? ??????, ? ?????? ????????????? ????? ? ????????? ?????, ? ????????? ?????????? ??????? ?????????????? ????? ?? – āmis ? ??????????? ?? ????????, ? ???????? (Krievu zin. akadēmijas ????????).

Klasisks dzejas paraugs ir Mīlenbaha H o m ē r a O d i s e j a s t u l k o j u m s. Pārtulkoti astoņi dziedājumi, kas iespiesti piecās burtnīcās (1890 – 1895). Mīlenbahs ar to pierāda, cik viņš dziļš dzejas daiļuma izjutējs un cik liels latviešu valodas meistars. Tulkojuma ievada vārdos viņš saka: «Mēģinādami Homēra vienkāršo daiļumu un daiļo vientiesību pārdēstīt latviešu tulkojumā, dzīrāmies izsargāties no liekas valodas jaunināšanas, smeldami savu valodu iz tautas mutes, un cik spēdami, iz vienkārši daiļajām un daiļas vientiesības izrotātajām tautas dziesmām.» Tautas mute pauž Mīlenbaha tulkojumā Homēra mūžīgo dzeju. Līdz ar to tulkotājs atklāj redzamus tos pirmavotus, pēc kuriem ilgojušies un no kā gribējuši smelt spirgtumu apskatāmā laikmeta skaidrāko ideālu meklētāji. Viņi darīja, ko diena prasa, saņēma iespaidus no gara dzīves, kas viņus kā jaunās Eiropas pilsoņus patlaban apņēma. Bet, lai pacilātu un izglītotu savu garu, viņi sniedzās pie klasiskiem darbiem, pie Šillera, Gētes un citiem, kas savukārt turēja acu priekšā grieķu, Homēra dzejas nevīstamo daiļumu.

Homēra apdziedātajām Odiseja maldībām pa svešām zemēm un salām var arī būt simbola nozīme. Tā viņā laikmetā latvju labākie dēli klīda svešumā, un arī tie, kas dzīvoja savas tautas vidū, bija patiesībā bez savas paša dzimtenes, jo pār to valdīja citi. Bet viņi nerima pēc tās ilgoties, ne vien grūtības panesdami, bet arī raisīdamies vaļā no dažādiem kārdinājumiem un vilinājumiem kā no nimfas Kalipsas smalkajiem tīkliem. Tomēr tas viss viņos audzināja patiesus tikumus un darīja viņus jo vairāk labāka likteņa cienīgus. Daudzi palika svešumā un neredzēja savu dzimteni. Bet pie daža kā pie Odiseja vēl varbūt sirmā vecumā izpildījās dievu vēstneša vārdi (Odiseja V, 113 – 115):

L i t e r a t ū r a: L. Adamoviča Kārlis Milenbahs, Jaunā Latvija 1918, 3, 167. – Tā paša: Kārlis Mīlenbahs. Latviešu zinātnieka izglītības gaita, dzīve un mūža darbs, Rīgā 1927. – E. Bleses K. M. 10 gadu nāves dienas piemiņai, Latvju Grāmata 1926, 3. un 4. burtn., 161 – 166 un 252 – 258.

378