Žurnāls dzīvespriekam

Signe Baumane:

Man patīk slēpot tikpat daudz, cik dejot!

Måris Püce:

«Kad palika 40, es domāju: ak Dievs! Dzīves, kādu es to pazīstu, vairs nebūs… Un tā izrādījās taisnība!»

Uguns enerģija mierina un attīra

Kå sagaidît sveçu ménesi?

Saimnieka vizītkarte – priekšnams • Lai lukturi kalpotu ilgāk • Slavinājums siļķei •Vasals Latgolā!

LASIET VĒL:

PrAKTISKo PADoMU PIELIKUMS

Nr.1 (104), 2009. gada janvåris/februåris

DEr ZINĀT:

Būtu labi, ja vīrieši dzīvotu ilgāk

Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 1 1/22/09 6:46:00 PM

Redaktora sl eja Saturs

2

Íajånumurå3 Saruna iedvesmai Intervija ar multiplikatori Signi Baumani

6 Mājas Viesojamies grupas «Kaimiņi» mūziķa iekārtotajā ģimenes mājā

8 Svētki Senči februāri dēvējuši par sveču mēnesi

9 Vīru darbi Līmējam jaunas tapetes!

10 Es daru tā Kā vislabāk iekārtot koridoru

11 Mājas mīlulis Suņa saimniekam arī laukos jāievēro likums

12 Virtuve Padomi taupīgai saimniecei

14 Dārzs Kas jāpagūst janvārī un februārī

18 Veselība Vīriešu problēmas

20 Tūrisms Pirts jaukumi Latgalē

24 Tehnoloģijas Kam jāpievērš uzmanība, iegādājoties un lietojot tīmekļkameru.

26 Auto Lai lukturi kalpotu ilgāk

29–30 Kino, teātris, grāmatas

31 Izklaide

Dzīvespriecīgugadu vēl mūsu autori!

Esi radošs un pievērsies amatnieku darbiem!

Dzīvesprieks noder gan kā vitamīns profilaksei, gan kā plāksteris brūcei.

Ēdiens ir māksla, ko var izbaudīt gan vēders, gan deguns un acis.

Tehnoloģijas dara ikdienu spraigāku un interesantāku.

Grāmatas un kino rada drošības izjūtu.

Zaļo augu skaistums šajā laikā ir prieka un iedvesmas avots!

Pasaules apceļošana ļauj ielēkt dzīvesprieka jūrā!

Sandra Danosa

Aldis Dubļāns

Inga Karlinska

Vents Dobrovskis

Pārsla Konrāde

Aina Ušča

Vilnis Auzāns

Ilze Vainovska

Edgars Sauka

Edgars Kupčs

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Vai ik uz soļa dzird piesaucam krīzi, kas mūs piemeklējusi un vēl sagaida. Taču šodien, pie jums nākot ar šo žurnālu «Dzīvespriekam», sakām – problēmas pašas mūs atradīs, vai par tām jau iepriekš vaimanāsim vai ne. Tas, par ko ir patiesi jārūpējas, – lai grūtībās nepazaudējam dzīves garšu, sparu, iedvesmu, mīļumu un sirsnību pret cilvēkiem ap sevi. Tieši to mēs, šā izde-vuma veidotāji, vēlamies palīdzēt atrast un atraisīt. Katrs pats taču varam tik daudz ko paveikt, lai dzīvotu labāk, interesantāk un ar prieku! Reizi mēnesī nāksim pie jums, lai iepazīstinātu ar kādu jauku, darbīgu cilvēku, kas nesēž, rokas klēpī salicis, un negaida, ko pasaule viņam dos. Vedīsim jūs mājokļos, kuru iemītnieki cenšas uzburt mājīgumu ap sevi, rosināsim kaut ko salabot, izveidot savām rokām. Kopīgi noskaidrosim, kā parūpēties par veselību un labsajūtu, par saviem mīļdzīvniekiem, kā labāk aprūpēt savu dārziņu un auto. Stāstīsim arī par to, kādu izklaidi sev sagādāt, – kurp doties, ko redzēt, ko izlasīt. Un ja nu pavisam negribas rosīties, arī kādu āķīgu krustvārdu mīklu piedāvāsim. Lai dzīvesprieks, labestība un gaišas domas mums palīdz redzēt tālāk par šodienu ar tās rūpestiem!

Ligita Timma, redaktore


Saruna i edvesmai

3

S

Es pieñemu izaicinåjumus!Viņa ir plaukusi lēni un dzīvo ar sajūtu, ka labākie gadi vēl tikai būs. Māksliniece, kas jūtas savā laikā un vietā. Signe Baumane – pasaules kino elitē pazīstamā animācijas filmu autore, scenāriste, režisore.

igne jau 13 gadus dzīvo un strā-dā Ņujorkā, bet iedvesmu saviem darbiem rod arī ciemojoties vecāku mājās Tukumā, kur sasta-

pām viņu pagājušā gada nogalē un aicinājām uz sarunu par lepnumu, sāpēm un iedegšanos.

– Jūs tikko no vilciena, vēl ar slapju sniegu matos…

Studijā «Rija» strādājām pie «Zelta zirga» scenārija. Visu svētku laiku pavadīju studijā, un manējie mājās dusmīgi: manu muguru vien redzot, kā es no rīta ar vilcienu aizbraucu…

– Iepriekšējā Latvijā tapušajā filmā «Veterinārārsts» gan jūsu māji-niekiem bija liela loma! Māsa Aelita taču ir veterinārārste…

Jā, viņa bija scenārija iedvesmas avots! Visi manējie dzīvo kopā Tukumā, Veļķos, kur bija arī māsas veterinārā prakse, un visi neviļus visā iesaistīti: te slimu dzīvnieku kāds atved, te zvana pa telefonu, ka suns saslimis… Un tad tu pārdzīvo līdzi... Tur jau var traks palikt! Ir skaidrs, ka jādzīvo atsevišķi un jāstrādā atsevišķi! Tāpēc scenārijā veterinārārsta nervu sabrukums radās – kā milzīgā atbildība par dzīvību, kas tev jāglābj… Ne jau vienmēr var izglābt! Turklāt bieži vien nelaimes ar dzīvniekiem rodas no cilvēku nolaidības, bezatbildības. Suni, piemēram, var pārbarot… aiz mīlestības! Jā, šī atbildība… Filmā vetārsts to vienu suni neizglābj, un viņam pašam tāpēc salūst sirds. Un tad sapnī pie viņa atnāk visi izglābtie dzīvnieki, sadodas rokās un dejo labu deju, un viņš saņem piedošanu un Mīlestību, un viņa sirds tiek sadziedēta.

– Kā klājas Ņujorkā? Ir projekts – ir darbs. Nav projekta – nav darba… Nav darba – nav naudas. Vai tā?

Tā gluži nav… Esmu brīvmāksliniece! Kad ir naudas darbs, es strādāju naudas darbu, kad naudas darba nav – taisu jaunu filmu. Savu filmu. Tāpēc īstenībā nav tāda brīža, kad nav projekta, – ja nav, tas tiek radīts. Pati sev izdomāju darbu, un pati to izdaru! Reizi nedēļā eju uz zīmēšanas sesiju, zīmēju dzīvos modeļus. Tas ir svarīgi, lai izprastu cilvēka ķermeni kustībā, lai es varētu animēt. Divas reizes nedēļā jāiet uz Kinoakadēmijas filmu skatēm, kas aizņem visu dienu. Tās dienas sanāk īsas, un nedēļa – ļoti īsa! Tad vēl dažreiz nāk praktikanti. Viņi strādā par brīvu, apgūst pieredzi, es viņiem parādu, kā kas jādara, vakarā pārbaudu. Cilvēkam, kas pabeidzis skolu, ja nav apliecinājuma, ka tev ir kāda darba pieredze,


Par Signi Baumani

Saruna i edvesmai

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

4

To, ka manas dzīves vērtības nesakrīt ar daudzu citu cilvēku vērtībām, esmu pieņēmusi… Tas gan nenotika vienā dienā!

darbu dabūt ir ļoti grūti. Bet, ja viņi strādājuši manā studijā, tad animācijas pasaulē tas kaut ko nozīmē.

– Ja runājam par dzīvesveidu – daudziem latviešiem Amerika jau izsenis bijusi sapņu zeme…

Es uz Ameriku neesmu braukusi, lai sakrātu kaut kādus labumus! Jā, pašiem amerikāņiem daudziem ir savs amerikāņu sapnis: liela māja un divas mašīnas. Bet – tie labumi ir diezgan mānīgi! Tā lielā māja jau parasti ir uz parāda, un tad tu esi ievergots darbā, kas tev nepatīk, bet tur ir liela alga, un tev pie tā jāturas. Un kāda tad ir dzīves jēga?! Ir starpība, vai tu esi bankas vergs vai pats sev noteicējs.

– Jums, Signe, ir cita vērtību skala. Vai sen to sapratāt un esat pieņēmusi?

To, ka manas dzīves vērtības nesakrīt ar daudzu citu cilvēku vērtībām, esmu pieņēmusi… Tas gan nenotika vienā dienā! Jo sabiedrība savā ziņā uzspiež savas vēlmes, un, ja pakļaujies tām, tu ej pret sevi. Tu jau to jūti un tad pagriezies un mēģini kaut kā citādi. Un tu pamēģini, un iedziļinies, līdz saproti – tas nav tev. Es esmu māksliniece. Bet nedomāju par to kā par misiju vai ko tamlīdzīgu. Man patīk tas, ko daru, un es pieņemu, ka citiem patīk tas, ko dara viņi! Cilvēki ir visādi, ar dažādiem likteņiem, – ir inženieri, un ir arī bezpajumtnieki… Es viņus saprotu vai cenšos saprast. Un ir cilvēki, kas arī mani saprot.

– Mākslas pasaulē saprot, un arī savējie saprot… Cik tas jums ir svarīgi?

Jā, savējie saprot, un man tas ir svarīgi! Nezinu, kas būtu, ja tā nebūtu… Vecāki no sākuma mani īsti nesaprata, mēģināja tā maigi bīdīt virzienā, kurā mani gribēja redzēt… Vecāki kopā ar māsu ir izaudzinājuši manu dēlu Haraldu – viņš patlaban studē Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē, un ir tā pa īstam aizrāvies ar dzelžiem!.. Mums katram ir sava, patstāvīga, no otra neatkarīga dzīve, katrs esam pats sava ceļa gājējs… Bet es saprotu viņu, un viņš saprot mani! Varu sacīt, ka patlaban jūtos saprasta un novērtēta.

– Jau skolas gados jūs bijāt savā-dāka, ar citu domāšanu…

Jā, ja tu tā īsti neesi pieņemts… Tas, protams, tobrīd sāp! Bet tagad man šķiet, ka tas bija… pat labi! Kad jautā, no kurienes manī tāds stāstnieces talants, es atbildu: tas bija izdzīvošanas jautājums! Kad klases meitenes – mums klasē bija 16 meitenes – stāv riņķī un kaut ko runā, stāsta cita citai, un viņām ir jautri… Es

arī gribu tajā riņķī! Un, kad ieeju bariņā, viņas gaida, ko sacīšu… Un man ir dotas precīzi piecas sekundes… Tu paver muti un… viens,… divi,.. trīs,.. četri,.. pieci! Ja tajās piecās sekundēs neesi pateicis neko aizraujošu, viņas pagriež muguru un sāk runāt tev pāri. Tas tā «cirta pa lepnumu»! Es taču esmu lepna! Lūk, kad tā notiek, tu saproti, ka tev vai nu kaut kas interesants jāpasaka, vai labāk nemaz muti nevērt vaļā. Un stāstāmajam jābūt interesantam, nevar vairs stāstīt notikumu, kāds tas patiešām bijis! Tas var nebūt interesanti… Tā nu tā «bērnības elite» vai pusaudžu gadu nepopularitāte vēlāk nāk labumā! Tas varbūt liek neuzplaukt pārāk ātri. Lai gan – meitenes, kas bija populāras, uzplauka tik ļoti ātri.. Un tad ap 25 gadiem izrādījās, ka nākotnē vairs nekā laba nav priekšā, ka viss labākais dzīvē… jau ir noticis. Bet man liekas, ka mani labākie gadi vēl tikai būs. Ka īsti vēl nekas nav sasniegts, ka varētu ko izdarīt, varētu vēl labāk… (Smejas) Kad man

Dzimusi 1964. gadā Aucē, vēlāk pārcēlusies uz Tukumu, kur gājusi skolā.

1989. gadā ieguvusi bakalaura grādu Maskavas Universitātē, sākusi strādāt Rīgā – vispirms par mākslinieci un animatori studijā «Dauka», bet 1993. gadā – Leļļu teātrī.

1995. gadā devusies uz ASV, Ņujorku, kur pēc kāda laika sākusi strādāt par producenti, koloristi un mākslinieci Bila Plimptona studijā. Patlaban Signei ir sava privātā studija, kur viņa gan pati, gan kopā ar citiem neatkarīgajiem animatoriem veido filmas, māca studistus. 2005. gadā uzņemta Ameri-kas Kinoakadēmijā. Ir Ņujorkas

būs 100 gadu, es paskatīšos atpakaļ, zināšu un tad pateikšu, kuri bija tie mani labākie gadi! Jūtu, ka tagad, kad palieku vecāka, lietas, kas bija svarīgas 20 gados, vairs nav tik svarīgas. Izskats, piemēram. Kā citi cilvēki tevi vērtē. Vai, piemēram, kādi vīrieši ar tevi flirtē. Tas vairs nav tik būtiski! Protams, tam joprojām ir nozīme, tas uzsit asinis, uztur tonusu, bet… tagad tas ir citādi. Jūtos daudz brīvāka! Jo esmu neatkarīga no tā, kādu iespaidu varu atstāt uz cilvēku; neuztraucoties, ko par mani varētu padomāt… Bet ir, ir bijušas man arī krīzes! Kad palika 40, es domāju: ak Dievs! Tas taču ir tik daudz! Brīdi likās, ka visa dzīve sabrūk, ka viss mainās, ka viss būs pilnīgi citādi, ka dzīves, kādu es to pazīstu, vairs nebūs… Jā, un tā izrādījās taisnība! Tikai… nebija tik briesmīgi, kā to biju iedomājusies! Sajutu, protams, ka dzīve ir savādāka, es pati – arī savādāka, un… izrādījās, ka viss ir… vēl labāk! Esmu gudrāka. Brīvāka. Ražīgāka.

Esmu sapratusi, ka katram cilvēkam

īsfilmu un video izstādes, Floridas, Redbenkas, Vudstokas kinofestivālu konsultante, bijusi vairāku kinofestivālu žūrijās, ar savām filmām piedalījusies un guvusi godalgas vairāk nekā 30 dažādos starptautiskos kinofestivālos.


5

Signe Baumane animācijas filmas «Veterinārārsts» pirmizrādes pasākumā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 2007.gada 19. jūnijā.

ir savs uzdevums uz zemes, savs liktenis, un, ja tu to nepiepildi, tā vieta paliek tukša… Zinu, jūtu, ka esmu savā vietā. Savā laikā un vietā. Es gan nesaku, ka man tāpēc ir vieglāk! Nesaku, ka dzīvoju tā kā pa gaisu. Arī man taču ir savas problēmas. Bet es savu darbu daru ar prieku, ar aizrautību! Un – no visas sirds.

– Bet kā ar sabiedriskajām aktivitātēm?

O! Ar vēlēšanām Amerikā biju patiesi aizrāvusies. Es tik ļoti pārdzīvoju par Ameriku! Ir taču tā, ka tagad pasaulē viss krīt un plīst. Un ir jābūt kaut kādai drošībai! Un tad nu mums ir divi kandidāti, un viens no viņiem – jauns, gudrs, ļoti labi izglītots. Viņš ir saprātīgs, pasauli redz ļoti kompleksi un tajā pašā laikā spēj pārstrādāt informāciju. Šajā jaunajā laikā tas ir ļoti nepieciešami! Bet otrs kandidāts… ir vecs. Visu redz tā kā pagātnē… Patiesībā man ne par vienu, ne par otru galva nesāp! Man ne vienu, ne otru nevajag! Man tikai gribas, lai tas bērniņš – tā Amerika – dzīvo… Gāja jau visādi. Bija reizes, kad visi kliedza par Obamu: kāpēc viņš tā dara?! Kāpēc viņš to dara?! Un tad pēc trijām nedēļām izrādās, ka viņš… izdarījis labāko no visa, ko tajā gadījumā vajadzēja

Animācijas filmā «Zobārsts» Signe ir scenāriste, režisore, animatore.

«Veterinārārsts» tapis 2007. gadā Latvijā.

Decembrī Milānā tapa sienas gleznojums Ziemsvētku noskaņās.

darīt! Bija sajūta, it kā… es jau nedomāju, ka Dievs, bet… it kā kāds viņu vadītu… Jo neviens nevar paredzēt, kā situācija raisīsies, kā notikumi virzīsies...

Mani vecāki smējās par to, kā es savā neprātā un apmātībā biju iedegusies par šīm politiskajām kaislībām, ka četras nedēļas nogales veltīju Obamas kampaņai! Mamma smējās: «Tu – aģitatore?! Tā kā padomju laikos…» Savā ziņā tas bija ļoti interesanti! Tā bija bezmaksas kampaņa, kur tu pats tērē savu naudu, lai aizbrauktu pie cilvēkiem un ar viņiem runātu. Tās vēlēšanas izjutu kā tik svarīgas, ka vai nu pasaules gals klāt, vai cilvēka izdzīvošana. Visā nopietnībā!

– Nezinu gan, vai Latvijā kāds par kaut ko tik ļoti iestātos…

Bet arī Latvijā bija… «Lietussargu revolūcija»! Kad par to izlasīju, sev teicu: «Redz, Latvijā arī cilvēki samostas!» Tas ir galvenais, ka paši organizējas, saprot: pasaulē vajadzīga jauna politika, jaunas domāšanas cilvēki. Un visiem jāgrib, lai kaut kas mainītos, un visiem jāiedegas.

Vakarā pirms tālā atceļa uz Ņujorku ar Signi Baumani sarunājās

Marija AnmaneFoto no personīgā albuma un

Jānis Buls /Diena/


Majas

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

6

«Dizainerus neaicinājām, jo viņu pakalpojumi ir dārgi. Tur-klāt nav teikts, ka viņu gaume sakritīs ar mūsējo,» spriež Pē-teris, savulaik Latvijā populārās šlāgergrupas «Kaimiņi» muzi-kants. Pašu radītā interjera stilu viņš raksturo kā retro un kantri miksli. Iespaids ir pārliecinošs, kaut arī ģimenē neviens nav stu-dējis mākslu vai dizainu. Pēteris ir diplomēts sporta pedagogs un patlaban strādā par masieri. Di-āna – sākumskolas skolotāja.Izaug uz vecajiem pamatiem

Kad Kokarēviči pirmo reizi ieraudzīja Jaunrūnēnus, tur at-radās nātrēs ieaugusi veca guļ-būves māja ar iebrukušu jumtu. Taču pilsētniekiem šī vieta iepa-

Māja, kuras saimniekiem ir stāsts par katru lietu

Gana ilgi izmēģinājusi pilsētnieku dzīvi, vidzemnieku Kokarēviču ģimene nosprieda – viss, gribam māju laukos. Omulīgo mājokli Jaunrūnēnos Smiltenes pilsētas pievārtē viņi iekārtojuši paši, neai-cinot palīgā dizaineru. Tur Diāna un Pēteris Kokarēviči ar bērniem Elizabeti (9 gadi), Ilzi (17) un Kārli (18) dzīvo jau trīs gadus. Divstāvu būvē ģimene jūtas ērti. Plānojot un iekārtojot istabas, tika uzklausīts ikviena, pat mazās Elizabetes, viedoklis.

tikās. «Pērkam!» viņi nolēma. Veco māju nojauca – malkas pie-tika diviem gadiem. Tagadējais divstāvu nams uzcelts uz vecās mājas pamatiem. Nedaudz sa-glabāta arī tās forma, piemēram, jumta laidumā. Kad vajadzēja rakt aku, Pēteris lūdza rīkstnieku izstaigāt arī tikko uzcelto māju. Rīkstnieks staigājis pa istabām, kaut ko bubinājis un beidzot teicis: «Nevar būt, ka te nav ne-vienas āderes.» Varbūt arī tāpēc Jaunrūnēnos labi jūtas ne vien cilvēki, bet arī telpaugi, – tie zaļo uz nebēdu.Viesistabā – «dzīvais televizors»

Mājas projektu ar konkrētām telpu plānojuma vēlmēm Kokarē-viči pasūtīja arhitektu birojam.

Pirmajā stāvā atrodas vir-tuve, viesistaba, vecāku istaba un vēl nepabeigta vannas ista-ba. Pēteris tur noskatījis vietu pirtiņai. Otrajā stāvā ir bērnu istabas, kabinets jeb datorista-ba un tualetes telpa. Otrā stāva gaitenis pārtapis par omulīgu vietu ar dīvānu un lielu krēslu, kurā sēžot skatīties televizoru. Gaitenī pie katra bērna istabas ir elektrības slēdzis, lai tumsā uzreiz atrastu ceļu uz labierīcī-bām. Tagadējais mājas veidols ir saimnieku ilgu pūliņu rezultāts. Pēteris atceras, kad cēluši, kon-sultējušies ar paziņām, kuriem bijusi līdzīga pieredze. «Vienu brīdi mums galvā bija putra,» smej Jaunrūnēnu saimnieks. «Viens saka to, cits – pretējo.

Tomēr no visa dzirdētā izlobī-jām, kas mums šķita piemērots. Piemēram, griestus uzlikām par pusmetru augstāk nekā standart-mājās. Kaut arī apkurei nepiecie-šams drusciņ vairāk malkas, to kompensē plašuma izjūta.»

Mājā dominē koka apdare. Istabās ir koka grīdas, viesista-bā – parkets. Otrajā stāvā un vir-tuvē griesti apšūti koka dēļiem. Saimnieki uzsver, ka koks ir ma-teriāls, kas elpo un dod siltuma sajūtu. Bet pirmā stāva gaitenī divas sienas apmūrētas ar deko-ratīvajiem akmeņiem.Ideju avots – antikvariāti

Kokarēviči iesaka mājokli iekārtot, sākot ar kādu konkrē-tu priekšmetu, un pārējos «ap-


7

saimnieki rūpīgi izvēlas. «Vairā-kas noliktas malā, jo neiederas interjerā, jo par daudz piesaista uzmanību. Mūs neinteresē, lai gleznai apakšā būtu dižs vārds, bet gan, lai tā būtu skaista un gribētos uz to atkārtoti skatī-ties,» skaidro Pēteris. Viesistabā virs klavierēm ir klusā daba ar ziediem, kuru gleznojusi Valkas Mākslas skolas direktore Maruta Stabulniece. Tā ir autores dāvana Diānai. Otra glezna ir Leo Kokles ainava. Šo darbu saimnieki ie-gādājās no privāta kolekcionāra. Otrajā stāvā ir vairākas Edgara Vintera gleznas. Visas ierāmējis gleznotājs Kristaps Zariņš savā darbnīcā Rīgā. Izņēmums ir viens tušas zīmējums kāpņu tel-pā. To aptver oriģināls rāmis, ko

audzēt» tam apkārt. Piemēram, viesistabas interjeru ģimene vei-doja, pieskaņojot to kamīnam un antikvariātā atrastajai lustrai. «Kā mēs toreiz gaismekļus meklējām! Veikalos, salonos un kur tik vēl ne. Sākumā šķita bezcerīgi. Cit-reiz izbrauc Rīgu krustu šķērsu un neko neatrodi, līdz beidzot ieraugi mazā veikaliņā un sa-proti – jā, tas ir tas, ko vajag,» atceras Pēteris. Daudz labu lie-tu uziets antikvariātos un lietoto mēbeļu veikalos. Tur Kokarēviči iegādājās arī viesistabas un vir-tuves bufeti, lielo virtuves galdu un tam pieskaņotus koka krēslus ar ādas sēdekļiem. Virtuves ska-pīšus Pēteris pasūtīja Vijciema galdniecībā «Cellīši», pieskaņojot tos restaurētajai bufetei. Virtuvē mājīgumu rada virkne šķietami sīku, taču būtisku lietu: antik-variātā atrasti tējas patvāri uz bufetes; Diānas tamborēti balti aizkari pie loga; kaltētu tējas zāļu buntīte un glezna pie sie-nas; malkas lāde, kuru retro stilā uzmeistarojis Pēteris. Uz ledusskapja vecs no klūgām pīts pudeļu grozs. To Kokarēviči atra-da, ienākot Jaunrūnēnos. Virtuvē pie sienas ir piemiņa no Pētera muzicēšanas savulaik populāra-jā Smiltenes grupā «Kaimiņi» – Platīna disks. Uz gleznām jāgrib skatīties

Saimnieki pārliecināti, ka mājīga interjera radīšanā nozīmī-ga ikviena lieta.

Mājā ir daudz gleznu. Arī tās

Malkas lāde retro stilā ir Pētera

roku darbs. Labs papildinājums omulīgam virtuves

iekārtojumam.

Lai koka apdare nenomāktu ar vienmuļību, gaiteņa divas sienas apmūrētas ar dekoratīviem akmeņiem.

Jau sākumā, kad mājai vēl nebija pat projekta, Kokarēviči zināja, ko grib viesistabā, – kamīnu. To viņi dēvē par dzīvo televizoru.

Pēteris darinājis no jūras krastā atrastiem koka dēļiem. Taps ģimenes karogs

Otrā stāva istabas ir tādas, kādas tās vēlējās redzēt bērni. Ilzes istaba ir zaļā tonī. Otra viņas vēlme bija sienas skapis, lai būtu vairāk vietas. Vienā stū-rī tētis speciāli ierīkojis plauktu meitas kolekcijai – ēzelīšu fi-gūriņām. Kārļa istaba ir tumši brūna. «Dēls gribēja vistum-šākās tapetes, kādas vien var atrast. Sākumā iebildām, taču, kad pielīmējām, bijām patīkami pārsteigti. Kārļa istaba ir viena no tām, kas mājā ļoti patīk,» at-zīst vecāki. Elizabetes istaba ir gaiša, plaša, ar rotaļu stūrīti un paklāju, uz kura ērti sēdēt un spēlēties ar lego klucīšiem. Drīz

gan vecākiem nāksies tajā šo un to mainīt. Elizabete vairs negrib uz griestiem gleznotās puķītes.

Mājokļa interjera veidošanā nevar pielikt punktu, atzīst Ko-karēviči. Ir jaunas idejas, jauni pirkumi, un process turpinās. Galvenais – māja vai dzīvoklis jāiekārto tā, lai tajā būtu ērti un patīkami dzīvot ikvienam ģime-nes loceklim. Drīz Kokarēviču ģi-meniskumu apliecinās vēl kāda lieta. Tas būs ģimenes karogs, kuru svarīgos brīžos vilks mastā mājas pagalmā. Tā skici zīmēs ikviens ģimenes loceklis. Tad viņi izvēlēsies labāko ideju, un pie karoga darināšanas ķersies Ilze.

Viesistabā ik pēc pusstundas iezvanās sens sienas pulkstenis. Tam ir vēl kāds darbiņš – rādīt Mēness fāzes.

Arī tā var ierāmēt tušas zīmējumu – pagatavojot ietvaru no jūras krastā atrastiem koka dēļu fragmentiem. Šis darbs izlikts kāpņu telpā.

Dzīvespriek

am

iesaka –

radošs

risinājums!

Sandra Pētersoneteksts un foto


8D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Lejam paši savas sveces

Praktisks cilvēks atradīs pielietojumu arī izdegušu sve-ču galiņiem. Ārija Nasteviča, kuras mājas rotā daudz sveču, iesaka no tiem darināt jaunas gaismas nesējas.

Lai būtu krāsaināk, sveču liešanai izmanto dažādu toņu parafīna paliekas un tās pār-kausē. Varam mēģināt parafīna ietonēšanai izmantot parastu lūpu krāsu, kas ir lieliski šķīstoša taukviela. Sveces lej un pārkau-sē ūdens peldē. Pēc tam para-fīnu pilda formās un gaida, ka-mēr tas pilnībā atdziest. Šķidro parafīnu var liet no cieta kartona veidotos trauciņos, interesan-tas formas stikla pudelītēs (ko gan pēc sacietēšanas nāksies saplēst), gumijas rotaļlietās un citos traukos, kur iepriekš ievie-tots deglis (rupjš lina diegs vai vairāki savīti kopā).

rīkosimies tā:• no kartona (sveču formām

visērtāk izmantot biezu kartonu, jo parafīns tam nesūksies cauri) izveidojam vēlamo formu, noti-not ar parasto līmlenti (skoču) un nostiprinām degli;

• deglim vislabāk der iepriekš parafīnā izmērcēts rupjš lina diegs;

• parafīns formā jāpiepil-da atkārtoti – kad sākotnēji tā piepildīta un parafīns sacietē-jis, izveidojas bedre, kas atkal jāpielej;

• procesu nesteidzinām un gaidām, līdz parafīns sacietē da-biskā procesā (vēlams nogaidīt diennakti) un nākamajā dienā sveci varam lietot.

Sveces enerģija mierina un attīra

Gada tumšajā laikā tā vien meklējam iespēju, kā rast vairāk gaismas, – lai domas gaišākas un prāts priecīgāks. Izsenis mūsu senči februāri dēvējuši par Sveču mēnesi, kad tika lietas sveces, un tās visu gadu lietoja apgais-mojumam. Sveces liesmai piemīt maģiskas īpašības – tā satur spēcīgu uguns enerģiju, spēj mierināt un attīrīt, sadedzināt un iznīcināt. Bet 2. februārī – Sveču dienā – tās deg īpaši gaiši un taupīgi.

Piedzimstot un aizejot no dzīves

Sveču dienu sauc par Zie-mas Māras – Marijas dienu, jo kristīgajās baznīcās svētki apvīti ar tradicionāli latviskām ieražām. Katoļiem tā ir Marijas šķīstīšanās diena, kad Marija ar Kristus bēr-niņu pirmo reizi apmeklējusi Je-ruzalemes templi.

2.februārī baznīcās deg daudz sveču un tās tiek iesvē-tītas, tādējādi piedēvējot tām īpašu sargājošu spēku pret ne-gaisu, slimībām, sērgām. Sveces aizdedzina, cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu.

Gribi tici, gribi – neSveču dienai raksturīgi

dažādi tautas ticējumi. Liela daļa saistīta ar laika pareģošanu. Piemēram, ja Sveču dienā saule nespīd, tās nebūs arī vasarā sie-na laikā. Ja 2. februārī snieg un putina, gaidāma silta un lietaina vasara, ja ir skaidrs laiks, vasara būs sausa. Ja Sveču dienā nosarmojuši koki, gaidāma laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, būs labs gads. Sveču dienas ticējumu ir daudz. Ticēt tiem vai neticēt, ir katra paša ziņā.

Foto: Āris Cēders

Foto: www.sxc.hu

Dace Diržine

Svetki


Pirms izlemjat par jauna mīluļa ienākšanu jūsu mājās, kārtīgi pārdomājiet visus plusus un mīnusus. Pieredze gan liecina, ka jāizsver tieši mīnusi, jo būs jāpacieš kaķēna vai kucēna nedarbi – saplēstas tapetes, norauti aizkari, sagrauztas mīļākās dārgās kurpes un tā tālāk. Turklāt ņemiet vērā, ka vajadzēs uzņemties atbildību par dzīvnieku vis-maz uz desmit vai pat piecpadsmit gadiem.

Brālīša vecāki slavenajā stāstā par Karlsonu nav vienīgie, kuriem jāuzklausa asarains lūgums pēc četrkājainā drauga, jo pēc tā ilgojas daudzu ģimeņu atvases.

Edgars Sauka

Foto: Āris Cēders

9

Mammu, es ļoti gribu sunīti!

Ja lēmums pieņemts Jāizsver visi par un pret, kur

jūs pie dzīvnieka tiksiet – šķir-nes dzīvnieku audzētavā, tirgū, patversmē vai paņemsiet no ielas. Katrai vietai noteikti būs sava specifika, jo mazuļu aug-šanas apstākļi atstāj ietekmi uz to veselību un paradumiem.

Ja iegādāsieties šķirnes dzīvnieku, vajadzēs šķirties no prāvas summas, toties būs zi-nāma garantija, ka tas saņēmis labu aprūpi, ir tetovēts vai či-pots un vakcinēts.

Vēl ir iespēja topošo drau-gu paņemt no dzīvnieku pa-tversmes. Tādas ir gandrīz vi-sās lielākajās Latvijas pilsētās. Tur iemītnieki parasti tiek attār-poti, vakcinēti ar komplekso un prettrakumsērgas vakcīnu, bet kucītes un kaķenes arī sterili-zētas. Vien jāuzsver, ka katram dzīvniekam noteikti būs sava dzīves pieredze, bieži vien ļoti nežēlīga, pie iepriekšējā saim-nieka un tā no atmiņas pilnī-bā neizdzisīs. Tajā pašā laikā lielākā daļa uzvedības un rak-stura problēmu, cītīgi strādā-jot, ir labojamas. Iespējams, tieši patversmē tiekat pat pie lieliska šķirnes dzīvnieka, kas

iepriekšējam saimniekam izrā-dījies lieks.

Ja paņemsiet kaķi vai suni no ielas, jārēķinās, ka pašam tas būs jāattārpo un pēc tam jāved pie veterinārārsta vakci-

nēt un vēlāk arī sterilizēt. Ie-spējams, dzīvnieciņš jau būs slims. Jāteic, ka visbiežāk var sastapties ar pretējo – ielas dzīvnieks būs ar apskaužami labu veselību.

Ievēro likumu! Kārtībai jābūt arī laukosLauku plašumos nav grūtību atrast vietu, kur mājas mīluļiem –

sunim vai kaķim – doties pastaigā vai nokārtot dabiskās vajadzības, taču dzīve laukos pati par sevi nodrošinās tiem piemērotu dzīves kva-litāti. Proti, daudzi lauku suņi dienas vada pie ķēdes, tā pildīdami sar-ga funkcijas. Saimniekam šķiet, ka ķēde ir lēts un praktisks dzīvnieka uzvedības kontrolēšanas veids. Nereti iespējams sastapties ar otru galējību – suns tiek palaists brīvi klejot. Jāatceras suņu un arī citu mājdzīvnieku labturības pamatprincips – katram saimniekam mīlulis jāvāc un jāpieskata. Arī laukos mājdzīvnieku īpašniekiem jāievēro Ministru kabineta noteikumi «Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai, pārvadāšanai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai» (pilnu tekstu var izlasīt in-ternetā – www.likumi.lv/doc.php?id=132534). Tajos teikts, ka cie-matos, ja suns atrodas ārpus telpām, īpašniekam jānorobežo terito-rija, novēršot iespēju dzīvniekam izkļūt. Pie ieejas jāierīko zvans vai cita ierīce, lai sazinātos ar īpašnieku. Ja suns atrodas ārpusē, tam jābūt uzliktai kaklasiksnai vai, piemēram, iemauktiņiem. Ja īpašu-ma sargs atzīts par bīstamu, jābūt uzpurnim un sarkanai atšķirības lentei ap kaklu. Ciematā suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā, taču tādā attālumā no saimnieka, lai spētu kontrolēt dzīv-nieka rīcību. Viensētās suni drīkst turēt ārpus telpām nepiesietu un bez uzpurņa, ja tas neapdraud cilvēkus un dzīvniekus. Sabiedriskās vietās īslaicīgi var atstāt suni vienu, ja tas ir piesiets pavadā, kas nav garāka par metru, un ja tas netraucē garāmgājējus.


10D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Jāievēro specifiskas prasības

Priekšnamam nav dzīvoja-mās telpas statusa, un ļoti bieži tas ir samērā mazs. Tajā pašā laikā tam jāpilda daudz svarīgu funkciju. Priekšnamā mēs atstā-jam virsdrēbes un āra apavus, kā arī ieskatāmies spogulī pirms iziešanas ārā. Ņemot vērā šīs telpas funkcijas, tai tiek izvirzī-tas dažas specifiskas prasības. «Man nepatīk, ja priekšnams ir piebāzts, tomēr tur jābūt kādam sēdeklim, kur piemesties, uz-velkot kurpes, gana daudz pa-karamajiem, lai vietas drēbēm pietiktu arī ciemiņiem, turklāt visam jābūt gaumīgi un ērti,» tā Kristīne. Galvenais šajā telpā noteikti ir drēbju pakaramais. Ja priekšnamā nav daudz vietas, varat izvēlēties sienas paneli ar āķīšiem. Labāk, ja tas vēl papil-dus aprīkots ar stieni, uz kura novietot pleciņus. Nopērkami arī uz grīdas novietojami paka-ramie, kas nereti pilda dizaina elementa funkcijas.

Kā padarīt plašāku?Koridora nelielo telpu ar da-

žādiem elementiem var vizuāli

Saimnieka vizītkarte –

priekšnams

Ja priekšnamā nav daudz vietas, varat izvēlēties sienas paneli ar āķīšiem.

Kas ir pirmais, ko pamana, ieejot dzīvoklī? Protams, priekšnamu jeb koridoru. Tas daudz ko pasaka par mitekļa īpašnieku, tādēļ cilvēki cenšas, lai šī vieta izskatītos pēc iespējas interesantāk un individuālāk. Kristīne pēdējos septiņos gados nomainījusi sešus dzīvokļus, tādēļ viņa piekrita «Dzīvespriekam» dalīties ar priekšnama iekārtošanas idejām, kas radušās no praktiskās dzīves pieredzes.

ne, kura studē interjera dizainu, vienā no dzīvokļiem man ieteica durvīm, kas savieno koridoru ar istabu, izveidot stikla logu. Sāku-mā neticēju, ka tas kaut ko dos, taču beigās radās izjūta, ka telpa turpinās un vēlamais efekts bija sasniegts,» tā Kristīne.

Lai telpu vizuāli padarīt pla-šāku, jāņem arī vērā, ka sienas nevajag apšūt ar koku, krāsot tumšas – šāda apdare kalpo kā «samazinošais faktors». Jāizvē-las gaišas krāsas un tapetes ar lieliem rakstiem.

Spogulīt, spogulīt... Ir vēl kāda viltīga metode –

spoguļi. Tas, protams, ir neat-ņemams priekšnama elements.

paplašināt. Lai palielinātu piesā-tinātību ar gaismu, izvēloties sie-nu apgaismojumu, tas jāizvieto augstāk nekā parasti, turklāt sie-nām jāizmanto apdares materiāli ar labām atstarojošām īpašībām. Ja šaurā telpā apgaismojums izvietots gar griestu viduslīniju, istaba šķitīs vēl šaurāka. Lai to vizuāli paplašinātu, gaismas ķer-meņi jāizvieto gar līniju, kas ir novirzīta pie vienas no sienām, turklāt gaismai jābūt izkliedētai. Ekonomiski izdevīgs risinājums – nelieli apgaismes ķermenīši vai iebūvējamās lampas, kuras ie-spējams pagriezt uz visām pu-sēm. Dažus starus var pavērst pret spoguli, un telpa iegūs pavi-sam citu izskatu. «Kāda draudze-

Labāk, ja spogulī sevi iespējams aplūkot pilnā augumā. Taču lie-li spoguļi arī vizuāli paplašinās jūsu pieticīgo priekšnamu un pa-darīs to gaišāku. Ja nebaidāties no moderniem, oriģināliem risi-nājumiem, pievērsiet uzmanību dekoratīvām konstrukcijām no spoguļiem.

«Esmu nākusi pie atziņas, ka, pirms izvēlēties absolūti as-kētisku dizainu, jāpārdomā, vai tas būs ērti sadzīvei.Savukārt, ja priekšnamā dažādu lietu dēļ ra-dīsies haoss, visas māksliniecis-kās idejas tiks izbojātas,» secina Kristīne.

Dzīvespriek

am

iesaka –

apvieno

funkcijas!

Spogulis,pakaramais,

kurpju plaukts,vieta somai.

Inga KarlinskaFoto no personīgā albuma

Foto no JYSK reklāmas

materiāliem

Es daru ta!


Par tapešu izvēli un līmēšanu labāk konsultēties ar speciālistiem. Viņi apgalvo, ka Latvijā pieprasītas esot papīra, vinila, flizelīna, tekstila un dabīgo materiālu, kā arī krāsojamās un foto tapetes.

Līmējam tapetes!Kas mums būtu jāzina

Papīra tapetes ir vislētākās, ekoloģiski nekaitīgas, ar gana plašu krāsu un zīmējumu izvēli, toties neizturīgas, tāpēc ieteica-mas bērnistabā, kur remonts pa-rasti nepieciešams visdrīzāk.

Vinila tapetēs teju 50 pro-centu materiāla veido polivinil-hlorīds (PVH), ko, piemēram, Skandināvijā par veselīgu neuz-skata, tālab piedāvā alternatīvas bez PVH. Šā veida tapetes dalās divās lielās grupās – uzpūstā un

blīvā vinila: pirmajām ir izteik-tāks reljefs, kas lieliski piemē-rots nelīdzenām virsmām, otra-jām – visbiežāk gluda virsma, kas izceļas ar noturību pret UV stariem, mitrumu un tīrīšanas līdzekļiem.

Flizelīna tapetēm ir dabīgās celulozes un sintētisko šķiedru savienojuma pamatne. Tās ir gan elastīgas, gan izturīgas – nerausies mitruma ietekmē; ļoti ērta ieklāšana – ar līmi noklāj nevis tapešu slejas, bet sienu.

Tekstila un dabīgo materiālu – lina, zīda, džutas utt. – tapetes pārsvarā ir grezns roku darbs, kura lielākie trūkumi – praktiski nav mazgājamas, mitruma neiz-turīgas un dārgas.

Krāsojamās tapetes mēdz būt no papīra, vinila vai stikl-šķiedras; pēdējo priekšrocība ir augstā ugunsizturība, ūdens ne-caurlaidība un ilglaicība (kalpo vismaz 15 gadu). Stiklšķiedras tapetes var uzklāt uz jebkuras virsmas un mazgāt ar suku. Ja

krāsojot vēlaties vairāk izcelt fak-tūru, ieteicams izvēlēties krāsas, kas veido glancētu, ne matētu virsmu; interesants paņēmiens ir arī svaigā krāsojuma noslau-cīšana ar lupatu. Mīnuss – šīm tapetēm ir ierobežota krāsu un rakstu izvēle.

Fototapetes pieejamas uz papīra vai flizelīna pamatnes; otrais variants vieglāk kopjams, tāpēc arī dārgāks.

Darbu sāk ar materiālu iegādi – pirms tam aprēķina līmējamo virsmu platību un pieskaita vēl apmēram 10 – 20 procentu atgriezumiem (ērtāk ņemt 33,5 m rulli, tad tikpat kā neveidojas atgriezumi). Tapetes ar izteiktu faktūru labāk nosedz sienas nelīdzenumus. Tās noder, ja nevēlaties dzīvokļa sienas līdzināt ar ģipš-kartona plāksnēm. Mūsu situācijā ar tām tika noklā-ta siena kaimiņu pusē (metāla profilu rāmī iestrādāts 5 cm biezs akmens vates slānis, kas nosegts ar vienu ģipškartona plākšņu kārtu) – siltumam un skaņas izo-lācijai –, bet pārējās vienkārši pielīdzinātas ar apme-tuma špakteli. Ģipškartona plāksnes un špaktelētās virsmas ieteicams gruntēt.

Sienu vidusdaļā ar zīmuli atzīmē tapešu sleju platumu un iemaisa līmi. Šajā gadījumā izvēlēta tapešu līme sārtā tonī, kas ļauj redzēt, kur tā uzklāta; līmei izžūstot, tā kļūst caurspīdīga. Ar līmlenti nosedz elektrības kontaktligzdas.

Ja sienu augstums atšķi-ras, tiek mērīts teju gandrīz kat-ras slejas garums, uzrēķinot ap-mēram 2 cm pa virsu. Piegriezt vairāk par četrām piecām slejām uzreiz nevajadzētu, jo pat piere-dzējis meistars var kļūdīties.

Tapetes, kurām slejās viena sānu mala pārklājas, ieteicams līmēt virzienā no loga, jo tad sa-durvieta būs mazāk manāma. Ja kur iznāk nepilns slejas pla-tums, to labāk ieplānot vietās, kas neduras acīs, – virs durvju ailām, logiem, aiz skapjiem utt.

raitākam darbam flizelīna tapetes meistari klāj ar nelielu atstarpi – vēlāk sleju vienkārši pabīda atstarpes virzienā. Svarīgi ir tapeti nesamocīt – ja gludināšanai izman-to lupatu, rodas nevēlami iestiepumi, un šis spriegums liek tapetei vēlāk atlīmēties, tā-lab lietderīgāk gludināšanai izmantot divus porolona rullīšus – mazāku sleju sadures vietām, bet platāku – vidum.

Tapetes ērtāk griezt ar nazi un lineāla palīdzību. Svaigi iz-līmētu telpu labāk nevēdināt, citādi nevienmērīga žūšana var izraisīt atlīmēšanos. Ja gadās, ka slejas vidū parādījies gaisa pūslis, to pārdur un ar medicī-nisko šļirci ielaiž līmi.

Priekšroka flizelīna tapetēmFlizelīna tapešu līmēšanu «Dzīvespriekam» ierādīja divi meistari.

Vents Dobrovskisteksts un foto

11

Viru darbi


Virtuve

12D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Skandināvi bauda raudzēto Baltijas siļķi. Zivi var raudzēt mājas apstākļos vai iegādāties jau gatavu, un Zviedrijā tā pieejama katrā kārtīgā pārtikas veikalā.

Iegādājoties fermentēto siļķi (Surströmming), kārba neatvērta jāuzglabā saldētavā, bet 48 stundas pirms ēšanas jānoliek istabas temperatūrā (neatvērta). Kad pienākusi noteiktā diena, kārbu atver. Jāņem vērā, ka pūdētās siļķes ir pazīstamas ar smaku, kas rodas kārbas atvēršanas brīdī. Ja to dara pirmo reizi, visticamāk, ēdamais neliksies kārdinošs, taču jāatceras, ka nepieciešams dziļi ieelpot, un gandrīz tajā pašā acumirklī vairs nebūs jūtama nekāda nepatika pret dīvaino aromātu. Pūdētās siļķes ēd kopā ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem, klāt piedzerot degvīnu vai alu. Tikai neliela daļa zviedru atzīst sevi par šā ēdiena cienītājiem.

Arī latvieša uzturā allaž īpaša nozīme bijusi siļķēm, ko tirgos iepirka nevis gabaliem, bet mucām – gadā saimniecībā apēda divas vai trīs mucas siļķu. Pašlaik tās ir lētākās zivis, bet kas zina, cik maksās pēc pāris gadiem. Vēl pirms dažiem gadiem mencu uzskatīja par itin prastu zivi, taču tagad tās fileja ir dārgāka par laša fileju akciju laikā.

Slavinåjums si¬˚ei

Avīzē cepta siļķeKutinot garšas kārpiņas un

kavējoties bērnības dienu atmiņās, prātā nāk uz oglēm cepta avīzē ietīta siļķe. Parasti to gatavoja laikā, kad no zemes varēja izrušināt pirmos jaunos kartupeļus. Iztīrītas sālītas siļķes izmērcēja pienā. Kad plīts kurināšana gāja uz beigām un tur bija palikušas pēdējās ogles, tajās ierušināja mitrus avīžu sainīšus ar siļķēm, kuru vēderos bija miltos apvārtīti sīpoli. Siļķes aromāts un garša lieliska! To ēda vai nu ar kartupeļiem, uzdzerot rūgušpienu, vai mazos no asakām atdalītos gabaliņus iejaucot rūgušpienā.

Jansona gardumsTas ir kartupeļu, sīpolu un siļķu

sacepums, kas ļoti populārs Zviedrijā un Somijā visos lielos svētkos.

Šim ēdienam lieto siļķi saldajā marinādē. Kilogramu kartupeļu un piecus sīpolus sagriež ļoti plānās šķēlītēs. Sīpolus izjauc gredzenos. Cepešpannā kārtās liek kartupeļus, sīpolus un smalki sakapātu siļķi. Atkarībā no pannas lieluma un dziļuma var veidot vairākas šādas kārtas, bet noteikti jābeidz ar kartupeļiem. Šo kārtojumu pārlej ar saldo krējumu, lai

tas nebūtu virs pēdējās kartupeļu kārtas. Visu pārkaisa ar trijām ēdamkarotēm rīvmaizes un uzliek dažas sviesta piciņas. Pārklāj ar foliju un cepeškrāsnī cep apmēram stundu. 15 minūtes pirms cepšanas beigām foliju noņem, lai izveidotos kraukšķīga garoziņa.

Siļķu kroketesPiedevām: sarkano sīpolu sagriež

pēc iespējas smalkākos pusgredzenos, pārkaisa ar koriandra sēklām, uzmaļ melnos piparus, pārlej ar puscitrona sulu, ēdamkaroti olīveļļas, sajauc un stundu ļauj iemarinēties.

Uz ovāla šķīvja pa perimetru izvieto marinētas siļķes gabaliņus. Tiem virsū ar kulinārijas maisiņu vai šprici uzspiež tikko uzvārītu kartupeļu biezputras rozītes. Šķīvi uz trijām minūtēm ievieto cepeškrāsnī (180 grādos). Pēc tam šķīvja vidū izkārto iemarinētos sīpolus.

Tā sauc Holandes mākslinieka Jozefa de Braja 17. gadsimtā tapušo kluso dabu ar siļķi. Tieši Holande pasaulei deva tagad tik pazīstamo ēdienu – kartupeļus ar mazsālītu siļķi. Šī maltīte kopā ar degvīnu tik ļoti iepatikās caram Pēterim I, ka itin ātri izplatījās visā Krievzemē, un krievi to sāka uzskatīt par savējo. Stāsta, ka Amsterdama esot uzbūvēta uz siļķu asakām, jo, tieši pateicoties sālītām siļķēm, Holande izvirzījās par vadošo zemi tirdzniecībā starp Eiropas valstīm.


No cittautu virtuves – KorEJA

13

Taupības režīmā

Vairāk griķu biezputrasGandrīz katrs no mums sastopas ar nepieciešamību ietaupīt. To

dara gan tie, kas visu laiku izjūt naudas trūkumu, gan tie, kuriem ir tieksme krāt, un tas jau uzskatāms par dzīves stilu. Protams, visvieg-lāk ir taupīt ikdienas maltītei. Tomēr viens gan jāatceras – lai nekaitētu veselībai, ēdiens nedrīkst būt vienveidīgs un jāgatavo no allaž pieeja-miem un uztura ziņā vērtīgiem produktiem.

Populārākais griķu vārīšanas veids neapšaubāmi ir, izmantojot fasētos griķus paciņās. Padsmit minūtes uz plīts, un viss kārtībā. Darbietilpīgāk, taču lētāk un, iespējams, arī garšīgāk ir vārīt tradicionālos griķu putraimus.

Katliņā ieber vienu daļu griķu un aplej ar divām daļām ūdens, tas ir, ieber glāzi griķu, ielej divas glāzes ūdens un vāra uz lielas liesmas. Tiklīdz ūdens uzvārās, samazina uguni par pusi un, kad putra sāk biezēt, uguni samazina līdz minimumam un ļauj griķiem sau-tēties piecas līdz astoņas minūtes.

Vienlaikus gatavo biezputrai piedevas. Sviestā apcep rupji sarīvētus burkānus, sa-smalcinātus sīpolus, uzber sāli, piparus un pievieno sakapātu vārītu olu. Gaļēdāji sīpo-liem var pielikt smalki sagrieztu speķi vai kādu citiem ēdieniem neizmantojamu gaļu, cīsiņu, desu, konservus un tā joprojām, kas nu ledusskapī aizķēries.

Biezputru noņem no plīts un ļauj tai «atpūsties» vēl piecas minūtes. Šādi vārīti griķi būs irdeni un gardi.

Siļķu sacepumsCaur gaļas mašīnu divreiz izmaļ

puskilogramu nomērcētu siļķu, divus apceptus sasmalcinātus sīpolus un izmērcētu cietu baltmaizi. Tad šo masu sajauc ar divām olām, divām ēdamkarotēm sviesta, ar maltajiem melnajiem pipariem pēc garšas. Uzmanīgi lej klāt pienu un raugās, lai masa nebūtu par šķidru. Dziļajā pannā, ar rīvmaizi pārkaisītu, šo siļķu ēdienu cep cepeškrāsnī. Gatavu pārber ar zaļumiem un pasniedz ar vārītiem kartupeļiem. Labi der klāt svaigi gurķi ar krējumu.

Siļķe ķiplokosNepieciešamas četras mērcētas siļķu

filejas. Siļķes marinādei: 75 mililitri etiķa, tikpat daudz ūdens un 75 grami cukura, pieci samalti smaržīgie pipari un tikpat daudz melno vai balto piparu. Ķiploku marinādei: 50 gramu majonēzes, 150 gramu salda biezpiena, 50 gramu smalki sagrieztu diļļu, tikpat daudz pētersīļu un divas daiviņas rīvēta ķiploka.

Pagatavošana. Siļķes iemarinē un tur dažas stundas. Sajauc visas ķiploku marinādes sastāvdaļas. Siļķu filejas ar papīra dvieli nosusina, apslaka ar ķiploku sālījumu. Ļauj pastāvēt vēsā vietā vismaz vienu dienu, lai iemarinētos.

Piena – sakņu zupa ar siļķiNepieciešams: četri kartupeļi, divi

burkāni, kāposts, zaļie zirnīši, piens un mazsālīta siļķe.

Pagatavošana. Sakapātu kāpostu liek vārīties ūdenī, var pievienot sāli un citas garšvielas. Pēc tam pievieno kubiņos sagrieztus burkānus. Vāra, pēc laiciņa pieliek kubiņos sagrieztus kartupeļus un zaļos zirnīšus. Viss jāpievieno pamīšus, lai izvārītos vienmērīgi. Beigās pielej pienu.

Siļķi iztīra, noņem ādu, izņem asakas. Sagriež gabaliņos. Kad viss ir gatavs, zupu pasniedz dziļajā šķīvī, bet siļķi – uz šķīvīša. Ēdot zupu, siļķi pamīšus piekož klāt.

Karstmaizītes ar siļķiNepieciešams: sālītas siļķes fileja,

ēdamkarote sinepju, četru vārītu olu dzeltenumi, divas ēdamkarotes augu eļļas, sešas šķēlītes maizes un piens.

Pagatavošana. Siļķu filejas izmērcē pienā apmēram stundu un sagriež šķēlītēs. Olu dzeltenumus sajauc ar sinepēm un daļu eļļas. Maizes šķēlītes apcep atlikušajā eļļā un ieziež ar sinepju maisījumu. Siļķi liek uz maizītēm un cepeškrāsnī cep piecas minūtes.

Korejas burkānu salāti vai saīsināti «Ča» Latvijā kļuvuši ļoti populāri. Tos gatavo vai katrā kulinārijas virtuvē, bet kvalitāte ir atšķirīga. Tie, kas šos salātus pirkuši, piemēram, rīgas Centrāltirgū, ēduši korejiešu krodziņos vai gatavojuši paši, diezin vai vairs gribēs lielveikalos piedāvātos. Salātu pagatavošanai ir dažādas nianses un sastāvdaļu proporcijas. Korejiešu burkāni ēdami ne tikai kā patstāvīgi salāti, bet ir arī lieliska piedeva gaļas ēdieniem. Specializētajos veikalos ir nopērkams garšvielu maisījums tieši šiem salātiem.

Korejas burkānu salāti

Dzīvespriek

am

iesaka

izmēģin

āt!

Nepieciešams: kilograms burkānu, tējkarote sāls, tējkarote cukura, puse tējkarotes svaigi maltu melno piparu, trešdaļtējkarotes čili piparu, 30 gramu sešprocentīga etiķa, divas vai trīs tējkarotes koriandra, 100 mililitru labas augu eļļas, vidēji liels sīpols, piecas daiviņas ķiploka.

Pagatavošana. Ar speciālu rīvi vai virtuves kombainā burkānus sagriež tievos garos salmiņos, pievieno sāli, cukuru un apmēram 20 minūtes patur vēsumā. Pievieno melnos un sarkanos piparus. Visu samaisa un patur vēl 10 minūtes. Uzlej etiķi, sajauc un tur vēl 20 minūtes. Nedaudz apcep koriandra sēklas, saspaida un pievieno burkāniem. Pēc 10 minūtēm sīpolus apcep eļļā, tos izņem un karsto eļļu uzlej burkāniem. Vēl pēc 10 minūtēm burkāniem pievieno sasmalcinātus ķiplokus. Pēc dažām stundām Korejas burkāni gatavi lietošanai.

Cita populāra recepte vēsta, ka saēvelētajiem burkāniem uzber sāli, lai tie atsulotos, tur pusstundu, nospiež, nolej sulu un pēc tam pievieno eļļu un visas pārējās garšvielas.

Aldis Dubļānsteksts un foto


14D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Bagātīgo zināšanu pieredzi aina-vu arhitekte guvusi, projektējot gan neskaitāmus daiļdārzus, gan Rīgas parkus, kanālma-

lu un ekskluzīvās Tomsona terases ar plašiem jumta dārziem. Viņa ir arī skaistāko Latvijas daiļdārzu un sakoptāku sētu konkursa žūrijā. Izaudzinājusi vairākas jauno ainavu arhitektu paaudzes un pamatoti tiek uzskatīta par autoritāti.

Latvietis drīzāk iztiks ar sālītu gurķi un rupju maizi, bet puķi iestādīs, saka viena no pieredzes bagātākajām ainavu arhitektēm Latvijā Gundega Lināre. Viņa ir tieša un skarba, vērtējot pēdējos gados piedzīvotās izmaiņas dārzos un ainavā, bet ar savu padomu prot arī iedvesmot.

– Kas dārzu ainavā ieviesis pama-nāmākās izmaiņas?

Būtiski jaunumi vērojami piepilsētās, kur «būvējas» jaunie ciemati. Pēdējo desmit gadu laikā jo īpaši redzams, ka iedzīvotāji pamet pilsētas, iet laukā no daudzstāvu māju dzīvoklīšiem. Dažkārt gan šādi jaunie ciemati izskatās pēc barakām – uz zemiem pamatiem, tādi kā pagaidu mitekļi. Lai gan, ja jāizvēlas par vienādu cenu vecs dzīvoklis «daudzstāvu

blokos» vai sava privātmāja, labāks ir pēdējais variants.

– Kā vērtējat šādus ciematus? Tās bieži vien ir plika lauka vidū steigā uzceltas mājas, bez apstādījumiem, bez lieliem kokiem...

It kā jau kaut ko sāk apstādīt. Bet ir arī raizes – tā kā lielākoties tādos blīvos ciematos mājas nav pirkuši bagāti cilvēki, vai šo māju īpašniekiem paliek līdzekļi arī dārzu ierīkošanai? Tādēļ vienmēr uzsveru – plānojot mājas būvniecību, uzreiz vai pat vēl pirms tam jādomā par dārzu, tā plānojumu un apstādījumiem. Izmaksas nav mazas, bet, ja šis darbs tiek atlikts, var gadīties, ka tā īstenošana ievelkas.

– Kā jaunie privātmāju ciemati iekļaujas ainavā?

Kur apbūve tālāk no šosejām, problēmu mazāk. Arī par ainavu domājot, noteikti jāņem vērā, ka prioritāte ir cilvēks un tā vajadzības. Ja ciemats atrodas lielceļa malā, noteikti ap to jāsastāda egles. Jo šoseju ņirboņa un dūmgāzes nav labas nevienam – ne vecam, ne jaunam, ne sunim, ne bērnam.

Darzs

Dårzos pu˚es büs arî ßovasar!


15

– Bet egles jau tik drīz neizaugs! Diezgan ātri! Sevišķi, kur mālaināka

augsne, skuju kokiem patīk tīri labi. Sākumā ieaugas un tad «rauj» 50 centimetru pa gadu! Dažos gados sakuplos un veidosies blīvs aizsargs.

– Kāda aina ir tā saucamajos dārgajos jaunajos ciematos, kur jau simtgadīgas priedes, skaisti nami un lieli zemesgabali?

Situācija nekur nav vienveidīga. Ar žūrijas komisiju esam bijuši dārgos Rīgas dārzos, ūdeņu tuvumā, ap Ķīšezeru, Baltezeru. Tur mājas ceļ situēti cilvēki, kam pietiek naudas, bet bieži vien pietrūkst gaumes izjūtas. Dažs iedomājies, ka viņš izskatīsies sevišķi bagāts un sens, ja uztaisīs kaut ko no baroka laika. Ar cakotām arciņām, kapitelīšiem, kolonniņām, vāzītēm.

Mēs neviens vairs nestaigājam krinolīnos. Nebūtu jālien atpakaļ, lai pasvītrotu savu aristokrātismu, un šodien no jauna jābūvē kaut kas vecs. Daudz aristokrātiskāks var būt, ja saprot, kas ir mūsu laikmets un stils.

– Kādas tad tendences valda paš-laik pasaulē?

Varu pateikt divus lielos lozungus, ko gan šajā, gan nu jau pāris iepriekšējos gadus ņem vērā, plānojot dārzus.

Pirmais ir vides pieejamība, par ko runā dažādi ES noteikumi. Pasaule tiek arvien vairāk piebāzta ar tehniku, tā līdz ar straujo attīstību ir arī datorizēta un ķimizēta. Tāpēc aizvien lielāks cilvēku skaits vai nu jau piedzimst ar dažādām kaitēm, vai dzīves laikā gūst traumas. Mēs neviens nevaram zināt, kurā mirklī, izejot uz ielas vai aizbraucot uz kalniem, kas ar mums var notikt. Daudz ir tādu, kam ierobežota kustību brīvība, tāpēc biežāk sāk projektēt vides, kurās nav kāpņu.

Agrāk tas bija ļoti svarīgi – lai pasvītrotu mājas skaistumu, pie ieejas durvīm uzliekam divus trīs pakāpienus, lai izceltu reljefu, liekam pakāpienus dārza celiņos. Tagad ir tieši pretēji – taisām pandusus ar astoņu procentu slīpumu. Un ir ļoti labi, invalīdi var iebraukt, arī gājēji pa tādiem lēzeniem slīpumiem droši iet. Ideja – no ieejas durvīm mājā līdz ielas vai ietves bruģītim neviena pakāpiena, ja vien to atļauj teritorijas īpatnības un platība. Arī no istabas uz terasi un no terases uz zālienu nav pakāpienu, tas viss vienā līmenī.

Šis lozungs uzsver, ka vajag zaļu vidi, bet arī ērtu, lai katrs var ieiet, iziet, atbraukt un aizbraukt.

Otrs lielais lozungs saistīts ar globālo sasilšanu. Pašlaik aktuāli ir nepieļaut pasaules sakaršanu, lai neiznīktu viena liela daļa civilizācijas auglīgo zonu, lai nesāktu

kust poli un ūdens līmenis nepaceltos. Lai to kaut cik ierobežotu, visur taisām zaļos jumtus.

– Vai pie mums šī ideja gūst atsau-cību?

Jā, Latvijā tā saucamie zaļie jumti ir jau daudzām būvēm. Tas cilvēkiem ir iepaticies, jo tādas mājas ir ekoloģiskas.

– Viens no pamanāmākajiem un pirmajiem objektiem šajā jomā ir jūsu projektētās Tomsona terases Rīgā. Vai pēc vairāku gadu ekspluatē-šanas viss aug un procesi norit bez ķibelēm?

Bērzi aug griezdamies, kadiķi blakus, ir dažādi krūmiņi. Ja gribam likt ierobežotos toveros, jumta dārziem labākie koki ir bērzi un kadiķi, varētu būt arī priedes, kas taču mēdz dzīvot arī kalnu galotnēs. Šie augi ir izturīgākie, un tas labi vēro

Latvieši vienmēr bijuši kopā ar ziediem, un vajadzība pēc skaistas apkārtnes nav zudusi.

Edgars KupčsFoto: Agris Samcovs un www.sxc.hu

jams dabā. Zaļie jumti pasaulē ir vienreizējs

lozungs! Piemēram, Varšavas Nacionālā bibliotēka uztaisīta kā zaļš kalns Vislas malā, kur pati grāmatu krātuve ir tikai apakšā zem šā kalna. Daudz augu ir arī bibliotēkā, augstu uzlaisti vīteņi, bet jumtā ir stikla logi, pa kuriem ienāk gaisma.

– Jumta dārzi nozīmē lielus iegul-dījumus...

Protams, tas prasa lielu naudu, bet jūs paskatieties uz mūsu latviešu sievietēm visās lauku sētās un arī pilsētās! Sāk no agra pavasara savā siltumnīcā audzēt dēstus vai jau aprīlī skrien pēc stādiem uz tirgu, sapērk petūnijas un karina tos podus visās malās. Cilvēks nosities ar lopiem un lauku darbiem, bet domā, ka viņš būs baigi moderns, ja ap savu lauku sētu, pie fasādes un vēl uz stabu galiem gar piena sētiņu sakarinās podus. Vai tad tas neprasa naudu, laiku, darbu? Katru dienu tur spainis ūdens jāuzlej! Un lauku sievas vienā mierā – dēsta katrā konteinerā, dabū vecus katlus, grozus, un ko tik laukos nevar redzēt piestādītu! Tāpēc, ka kaut kādos vācu žurnāliņos bijusi bilde. Labi, ka tagad vairs neredz kā padomju laikos, kad labākais puķu ietvars bija veca mašīnas riepa.

Latvieši ļoti labprāt strādā un grib to puķi savā tuvumā, bet jāatzīst – daudz pareizāka ir rosība, lai skats veidotos patiess un civilizēts. Ar biezu augsnes slāni, atbilstošu ūdens pievadīšanu un novadīšanu.

– Pēdējos gados dārzi ļoti strauji

attīstījušies, kā ainava varētu veido-ties tuvākajā nākotnē, ņemot vērā ekonomisko panīkumu?

Der padomāt, cik nopietnas krīzes pēdējā gadsimta laikā bijušas citur pasaulē. Amerikā starp Pirmo un Otro pasaules karu cilvēki burtiski mira no bada, tajā visā izmisuma un naida atmosfērā, kas pasaulei gāja pāri, sākās milzīgie totalitārie režīmi. Arī Vācijā nebija saldi. Latvijai pagāja garām, mūsu valsts vairāk tendēta uz lauksaimniecību, šeit bija pēccara laiki, bija atgūtas saimniecības un katrs zemnieks varēja izdzīvot. Latvieši pēc savas dabas ir strādīgi un tika galā.

– Tātad dārzi Latvijā nepazudīs?Nē! Latvietim – nemūžam! Kā tās

burvīgās latviešu lauku sievas dalās ar dēstiem, sak, kas tev jauns, tu man to stādiņu, ja? Ziniet, kāpēc tas ir tā? Kopš seniem laikiem latviešu saimnieces sētā auguši ārstniecības augi un puķes skaistumam. Katru sestdienu sieva nesa ziedus istabā, lai tie nedēļas beigās priecētu mājasļaudis. Uz kapiem arī nekad bez puķēm negāja, bet ziediņus sprauda pie ņiebura, ņēma līdzi, ejot ciemos.

Latvieši vienmēr bijuši kopā ar ziediem, un vajadzība pēc skaistas apkārtnes nav zudusi. Muižu laikos dzimtcilvēku no mājas varēja padzīt un kalpa sieva līdz ar to gultu, kas bija viņas vienīgais īpašums, Jurģos ņēma līdzi kādu puķes stādu.


Padomi

Ja celiņu dārzā pārāk daudz, jāveido laukumi, se-višķi pie saimniecības ēkām. Šauras zāliena svītras blīvā taciņu plānojumā ir grūti kop-jamas.

Pirms celiņu ierīkošanas rūpīgi jāizplāno, no kurienes uz kurieni visbiežāk pagalmā staigās.

Suņu voljēru liek gan tuvu sētai, gan netālu no mā-jas. Suns tad būs labs mājas sargs un pamanīs svešinieku, bet ziemā saimniekam nebūs jābrien pa sniegu pāri visam pagalmam.

Naudas maka biezumam maza nozīme – svarīgāk ir tas, kā cilvēks domā, cik gau-mīgi izveido apstādījumus.

Senajās latviešu lauku sē-tās zāliens nav bijis noēnots, jo pie mums saule spīd tikai trīs mēnešus gadā. Jo vairāk gaismas telpās un pagalmā, jo dzīvespriecīgāki cilvēki.

Id ejas

16D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Kāds ir mūsdienīgs dārzs?

Ārkārtīgi daudzveidīgs. Pa-saules dārzu modē ir tāpat kā citās jomās – mūsdienu mūzi-kā, apģērbos. Bieži vien tā ir milzīga komercija – satiekas ievērojamākie rožu un citu zie-du audzētāji un sarunā – tagad modē būs violetās puķes. Tad sāk masu reklāmas kampa-ņas, visu ziemu nepārtraukti raksta žurnālos un citādi stās-ta: jums vajag violetus augus, violeto krāsu gammu dārzā. Cilvēks, kurš grib to, ko rekla-mē, dodas uz stādu audzētavu un prasa visu violeto. Jāatzīst, ka audzētāji daudz ko tādu nemaz nevar piedāvāt, jo tas tomēr ir starptonis, kas nav vi-sai iecienīts. Šajā reizē «Dzī-vespriekam» piedāvā dažus ainavu arhitektes Gundegas Lināres padomus.

Kādas krāsas būs šovasar?

To nevar pateikt ainavists, jo tā ir tikai un vienīgi komercija! Gluži tāpat kā apģērbu un apavu modē – vienu gadu platforme-nes, nākamajā jau spiciem pa-pēžiem. Pareizi projektētā dārzā ir gan augu, gan krāsu dažādība un samērība. Bieži vien tas, ko redzam žurnālos, Latvijas dār-ziem nemaz nav atbilstošs. Bet par to, lai pie mums neienāktu nevajadzīgais, lielā mērā atbil-dīgi ainavu arhitekti un dārzu plānotāji. Problēma, ka gadās arī tādi, kas starptautiskās izstādēs ierauga dažādus «brīnumus», pārbrauc mājās, un tad jaunas modes vilnis ik palaikam veļas pāri valstij.

Kas der Meksikai, neder Latvijai

Piemēram, Meksika ir tropu joslā, tur oļi ainavā iederas, bet arī uzkarst saulē. Tur ir vienkārši – saulē viss liekais nodeg, nezāles nemaz nevar tādos izaugt, vien varbūt ziemā, kad nav tik karsts un mitruma vairāk, dažs kaktuss izdzīvo, ieripojis kādā spraugā. Bet kas notiek, ja celiņus, lauku-mus un citus ainavas elementus

no oļiem veido pie mums? Pir-mām kārtām, gaisā vasarā ir ļoti auglīgs slānis, ko mēs nemaz ne-redzam. Tie ir ziedputekšņi, sākot ar pirmajiem kārkliem, pūpoliem, blīgznām, vītoliem, apsēm, bēr-ziem, apsēm, lazdām, ozoliem, kļavām un pārējiem. Šie augi ražo smalkus putekšņus, kas tālu lido! Pavasaros pilsētu centros peļķēs vērojams tāds kā dzeltens sērs. Cilvēki sūdzas dienestiem – kas sacūkojis pilsētu? Un viņiem saka – atvainojiet, tie ir priežu ziedputekšņi! Tie ir barojoši, lipī-gi, bet iet pāri mākoņiem.

Nākamais slānis – sēklas, to-starp pieneņu pūkas un sairušās bērzu skaras. Tas viss pielīp pie oļiem, turklāt sakrājas arī biezs putekļu slānis, uzlīst. Un tad brī-nās, ka uz tīra jumta aug vesela bērzu birztala, kaut neviens tur zemi nav bēris!

Tā ir tā atšķirība, ka pie mums ir daudz audzelīgu vietu, kas patīk nezālēm. Tās jāvar vai nu pļaut, vai irdināt vai arī jā-būt tik biezam augu slānim, ka nezāle cauri neizlaužas. Ja mēs noberam dārzu ar oļiem, kas ir brīnišķīgi dienvidos, iegūstam nekopjamu teritoriju. Nezāles drīz vien tādos «ieperas», viss

aplīp putekļiem, turklāt ēnainās vietās vēl noaug sūnām. Tādu vietu tīru un modernu, kā tas ir ārzemju žurnālos, var uzturēt, ja vismaz divas reizes gadā oļus no-grābj, liek kārtīgā baļļā un mazgā ar birsti! Ja to nedara, viss aizaug un pazūd.

Strūklaka kalpo tikai vasarā

Līdzīgi var salīdzināt daudz lietu. Piemēram, ūdens. Žurnālos tik skaisti – ārzemēs teju ik pil-sētā pa glītiem sietiņiem paceļas neskaitāmas strūklakas. Tur ra-sojas migliņa, atveldzē, ir skaists izgaismojums. Itālijā vai Grieķijā ūdens uzrasināšana ir tik patī-kama. Kas notiktu pie mums? Ziemā viss aizsalst, pilsētu lau-kumi jākaisa ar sāli un smilti, bet strūklakās katrs tas verķītis ir milzīgi dārgs. Arī ierīkošana maksā bargu naudu, bet cik ilgi no gada 12 mēnešiem to izman-tojam? Var jau tā, kā pie operas Rīgā, kur strūklakā skaista sievie-tes skulptūra. Tomēr strūklakai ir kāds akcents arī tad, kad tā ne-darbojas. Vai ko tādu vajadzētu privātmājas dārzā? Iespējams, bet tad jādomā, lai skaisti ir arī rudenī, ziemā un pavasarī.

Latvijas dārzos vajadzētu ko pamatīgu un ziemeļiem raksturīgu – kārtīgu granītu, īsta metāla ka-lumus. Pamatīgus celiņus dārzā ar bruģa vai koka iesegumu, kas patīkams basām cilvēka kājām vasarā. Saules pie mums maz, tādēļ jāveido terases, lai kafiju vasaras rītā svaigā gaisā baudītu. Augu modei ne vienmēr jāskrien pakaļ – lauku sētās dārzi ir vienkārši un lieli, ar vecajām labajām peonijām, zeltslotiņām un priedītēm un eglītēm fonā tālākajā dārza malā.


Uzziņai

orhideju audzēšanas eksperts Egons Tone uz jau-tājumiem par šiem augiem labprāt atbild pa tālruni 26411428

Portālā http://www.drau-giem.lv izveidota domubiedru grupa «orhidejas un nepa-rastie mājdzīvnieki», kur var gan dalīties pieredzē, gan saņemt ekspertu atbildes uz jautājumiem.

17

orhideju spēki izsīkst, tās sāk nīkuļot. Sajūtot briesmas, augs vispirms atbrīvojas no visa liekā, jo tad par prioritāti kļūst izdzī-vošana.

Ko var darīt? Falenopsis grib gaišu un no caurvēja pasargātu, kā arī pietiekami siltu vietu. Ja tuvu apkures ierīces, būtu vē-lama gaisa mitrināšana. To labi var panākt, orhidejas podiņu ie-liekot lēzenā šķīvī, kurā ir ūdens. Taču nepieciešams paliktnis, lai podiņš nemirkst ūdenī, citādi drīz vien sāks pūt saknes. La-bos apstākļos falenopsis kļūs dzīvespriecīgs un drīz vien atkal dzīs jaunu ziedkātu.

Falenopši tāpat kā citi augi zied, ne jau lai priecētu cilvēkus, bet gan ar mērķi vairoties. Skaisto ziedu uzdevums – piesaistīt apputeksnētājus. Tādēļ, ja orhideja sajūt krasu apstākļu maiņu, tā vispirms nomet pumpurus vai ziedus, lai saglabātu spēkus lapu un sakņu uzturēšanai.

Kādēļ falenopsim nobira pumpuri?Atbildam

Kāds lasītājs «Dzīvesprie-kam» lūdz padomu, kā rīkoties un kas bijis par iemeslu, ka vienam viņa kolekcijas orhi-deju pārstāvim – falenopsim – nobiruši pumpuri, nemaz ne-uzziedot.

«Visu vasaru tas atvērtā lo-džijā skaisti zaļoja, dzina jau-nas, sulīgi zaļas lapas. Bet au-gustā lapu rozetē parādījās arī ziedkāts, un tas jau vasaras bei-gās vēstīja – pēc divu gadu pār-traukuma orhideja saņēmusies uzziedēšanai,» stāsta telpaugu mīļotājs. Rudenī falenopsi viņš ienesis istabā, novietojot to tuvu logam. Jau sariesušies skaisti pumpuri, bijusi ziediem rakstu-rīgā rozīgā nokrāsa, bet tad ap oktobri tie sākuši it kā žūt, sačo-kurojušies un nobiruši. Ziedus tā arī neizdevās ieraudzīt.

Kā skaidro orhideju audzē-tājs Egons Tone, ziedi un pum-puri orhidejām visbiežāk nobirst tādēļ, ka augam pietrūcis ener-ģijas. Optimālā temperatūra, kādā labi jūtas falenopši, ir 20 – 25 grādi. Ja gaiss atdziest līdz 16 grādiem, tā šim augam jau ir avārija. Kamēr diena gara un nakts īsa, kā tas ir vasarās, or-hidejām patīk, ja tumšajā laikā temperatūra ir par trim četriem grādiem zemāka nekā dienā. Saules gaismas dienā ir vairāk, tad falenopši uzņem arī vairāk enerģijas, bet, tā kā naktī elpo-šanas procesi turpinās, augam gribas šajā laikā nedaudz «at-pūsties», tādēļ var būt arī vē-sāks gaiss. Taču tas nedrīkst būt aukstāks par minēto kritisko.

Rudenī, kad diena īsa un daudz tumsas, falenopšiem var nepietikt enerģijas. Ja vēl tiek kāda vēsma no atvērta loga vai rodas caurvējš, augs sajūt krīzi. Līdz ar ziemas sezonu sākas arī apkure, karstā gaisa ietekmē

Darbi janvārī un februārī

Der zinat

Edgars Kupčsteksts un foto

Košumdārzā• Ziemo rozes un citas ziemcietes• Ja zemi klāj sniegs, ēno skujeņus un citus mūžzaļos augus• Saules stari var apdedzināt skujas, tādēļ ap augiem liek agrotīklu• No augu zariem purina sniegu• Baro putnus• Februāra otrajā pusē ar plēvi var nosegt vietas, kur paredzēts visagrāk sēt ilgi dīgstošās puķes, tad zeme ātrāk uzsils

Augļudārzā• Ogulājiem izgriež zarus, cērp dzīvžogus• Atkusnī pārbauda kociņus, žogus, saindētās ēsmas grauzējiem• Pārbauda ziemas ābolus, izvāc bojātos• Ja gaisā jau jūt pavasara smaržu, griež potzarus, lai aprīļa beigās pārpotētu šķirnes, kas nav tik tīkamas• Ogu krūmus februāra beigās lej ar vircu, tad iespējams izvairīties no miltrasas gaidāmajā vasarā

Telpās• No janvāra beigām jau var sēt leduspuķītes, begonijas, balzamīnes un citas puķes, kurām ir garāks veģetācijas periods •Uzziedina ceriņu, lazdu, forsītiju zarus •Ziedēšanai steidzina sīpolpuķes •Potē rozes •Zaļumu ieguvei stāda sīpolus •Pārbauda, kā glabājas dāliju gumi un sīpolpuķes •Pelnus no krāsnīm krāj, tos var likt kompostā, uzlabojot tā kvalitāti •Pārskata esošos sēklu krājumus un gādā jaunas •Telpaugus tur iespējami gaišākā un salīdzinoši vēsā vietā, lai tie nestīdzētu •Ziedošās istabas puķes jāuzmanās nepārlaistīt, tam izmanto lietus vai izkausēta sniega ūdeni •Pārstāda istabas puķes, ja tas ļoti nepieciešams, bet lielākā rosība jāatstāj uz pavasari •Daļēji apkurināmās siltumnīcās gatavo substrātu redīsu sējai

Bišu dravā• Ar skujām liedz putniem piekļūt stropiem, sevišķi kāras uz bitēm ir zīlītes – kamēr guza nav pilna, tās turpina klaudzināt ar knābi pie stropa, līdz «izlūkos» nāk bite pēc bites.• Stropus sargā no grauzējiem• Skrejām nodrošina labu ventilāciju


18D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Kopīgi par svarīgoLatvijā izveidojusies dīvaina, netais

nīga situācija. Sievietēm valsts piedāvā pat divas onkoskrīninga programmas – krūts dziedzera un dzemdes kakla vēzim. Vīrietim – nekā. Lai gan prostatas vēzis Latvijā ir otrs izplatītākais nāves cēlonis aiz sirds un asinsvadu slimībām. «Būtu labi, ja arī vīrieši dzīvotu ilgāk. Viņi taču lielākoties dzīvo kopā ar sievietēm, tām vajadzētu būt kopējām interesēm,» mudina aizdomāties urologs Egils Vjaters, Pārmantotā vēža institūta vadošais pētnieks. Tomēr tradicionālā attieksme – «ko tad es iešu pie ārsta, ja reiz nekas nekaiš». Turklāt vēl pie urologa. Tomēr pēc 50 gadu vecuma reizi gadā līdz urologam būtu jāaizstaigā – kad parādīsies simptomi, būs par vēlu.

ar mîlestîbu Par vîrießiem

Vesela etīde ir Urologu asociācijas prezidenta Alvja Laukmaņa stāsts par tradicionālo latviešu pāri, kur sieva atvedusi vīru pie urologa. Uz visiem kungam uzdotajiem ārsta jautājumiem skan atbilde, kur vairāk ir nenoteiktas ņurdoņas un labi ja pasprūk kāds «nu... nezinu... varbūt... it kā...». Gan par urinēšanas un erekcijas aspektiem, gan nepieciešamību celties naktī, gan iespēju uzturēt sevi tīru un sausu kungs atbild ar stomīšanos. Patieso ainu atklāj tikai enerģiski sievas grūdieni ar elkoni un skarbi precizējumi: «Kā nav problēmu – kādu pusgadu neesam mīlējušies! Kā tad nav pa nakti jāceļas – trīs četras reizes staigā! Tad nevar pačurāt, tad puse biksēs, smirdi taču!»

Salīdzinoši nesen televīzijas reklāmās redzami arī stiprā dzimuma pārstāvji, kuriem «sieva neapmierināta, pats neizgulējies», bet kuri iedvesmo: «Esi pārliecināts vīrietis!»

Šādas reklāmas urologi vērtē dažādi. No vienas puses – var gadīties, ka ilgu laiku cilvēks pats uz savu galvu lieto medikamentus, nemeklējot ārsta palīdzību, radot sev liekus tēriņus un tikai padziļinot problēmu. Bet no otras – ja to rāda TV, tātad šāda problēma pastāv. Vīrietim ir vieglāk adekvāti novērtēt savu veselību.

Priekšstati atšķirasCits nodzīvo visu mūžu, cepuri

kuldams, līdz ārsts brīnās, kā tik tālu var nonākt, kā vispār izdevies sākt dzimum

dzīvi un radīt bērnus. Tikmēr cits smagi pārdzīvo paša iedomātas problēmas, iegrimst kompleksos, un tad tiešām ilgi nav jāgaida arī nepatikšanas.

A.Laukmanis salīdzina – ja cilvēks visu mūžu sadzīvo ar vienu celšanos nakts laikā pačurāt, tā neesot patoloģija. Taču, ja tāda nepieciešamība uzrodas un nepāriet 45 gados, vajag ārsta konsultāciju. «Fizioloģiskais ritms ir tāds, ka naktīs nevajag čurāt,» skaidro ārsts. Ja kāds no kolēģiem mierina «es arī katru nakti ceļos, tas jau nekas», abiem tomēr vajadzētu konsultēties ar urologu. Doma, ka zināmā vecumā tas ir normāli, neesot pareiza. Nepieciešamība naktīs celties vairākas reizes, lai urinētu, jeb niktūrija ir viens no palielinātas prostatas simptomiem, bet tas var liecināt arī par citām

Problēmas ar urinēšanu ietekmē sadzīvi vairāk, nekā spējam iedomāties. Ja arī vīrs vēlas iet uz teātri ar sievu, braukt līdzi ekskursijā u.tml., nepieciešamība būt tualetes tuvumā var kalpot par atteikuma iemeslu, pat ja skaļi tiek nosaukts kas cits. Nereti pirms draudīgām situācijām tiek speciāli sarīkots kāds strīds, lai varētu no tām izvairīties.

Foto: www.sxc.hu

Viss, kas saistīts ar priekšdziedzeri, dzimumlocekli, vīrietim ir īpaša tēma, kas prasa smalkjūtīgu attieksmi, ko nereti dzīvesbiedres aizmirst. Iespējams, vīrietim ir pat vieglāk piekrist sievietes agresīvajiem pārmetumiem par mīļāko, nekā atzīt erekcijas vai urinēšanas problēmas. Un viegli ir neatgriezeniski sabojāt attiecības, visbeidzot pārtraucot pat sarunāties.


19

ar mîlestîbu

saslimšanām.«Viss sākas ar vecākiem. Ja ir labs

ģimenes ārsts, puikas trīs gadu vecumā nosūta pie bērnu ķirurga, kurš paskatās, aprunājas. Bet vecāki un ārsti arī ir dažādi. Tad vēl paliek cerības uz veselības mācību skolās un masu medijiem,» atzīst E.Vjaters un teic, ka ar vīriešu higiēnu Latvijā ir briesmīgi, lai arī netiek prasīts nekas ekstremāls. Katru dienu apmazgāties siltā ūdenī, atvelkot priekšādiņu, ir minimums. Tas ļautu arī agri atklāt, vai priekšādiņu vispār iespējams atvilkt – līdz skolas vecumam ar to nevajadzētu forsēt, bet vēlāk ādiņai brīvi jāstaigā. Urologi nav vienisprātis par kādu īpašu mazgājamo līdzekļu nepieciešamību, taču nav vēlamas želejveida vai antibakteriālās ziepes. Agresīva cīņa ar baktērijām var pastarpināti ietekmēt arī sievietes mikrofloru.

Smalkā saprašanās māksla80 procentiem vīriešu pēc 40 gadās pa

neveiksmei – īstajā brīdī «nestāv». Urologi uzsver – tā nav erektilā disfunkcija un pasaules gals. Par disfunkciju var runāt tad, ja pusgadu nespēj panākt un noturēt pietiekamu erekciju, lai veiktu dzimumaktu. Un arī tad tas nav pasaules gals.

Sievietes klasiskā kļūda šādā situācijā ir iedomas, ka viņa ir pasaules centrs un visu notikumu sakne. Ja reiz vīram «nestāv», izskan pārsteidzīgi secinājumi, ka viņam ir mīļākā, «esmu veca un neinteresanta», aug aizvainojums un dusmas, jo nav saprotams, kas notiek, un nevar samierināties, ka situācija ir nekontrolējama. Uzbrūkoši jautājumi vai agresīva seksuālā pavedināšana un centieni eksperimentēt situāciju neuzlabo, bet pasliktina, vīrietis ieraujas sevī. Nerunāšanu sieviete interpretē pa savam, palielinās neuzticēšanās, un sliktākajā gadījumā attiecības vispār draud izjukt, scenāriju ieskicē A.Laukmanis.

Dzīvesbiedre nav iemesls «Erekcija ir neirovaskulārs, hormonu kontrolēts fenomens, to ietekmē daudzas un dažādas lietas, ieskaitot hipertoniju un neiroloģiskas saslimšanas,» viņš skaidro. Sarunas bez aizvainojuma un dusmām labāk risināt kādā neitrālā teritorijā, ne guļamistabā. Lieti noder dzīvesbiedru pieredze un prasme runāt arī par nepatīkamām lietām. Ja ne citādi, jācer, ka pa rokai gadīsies kāda publikācija žurnālā, ko izlasīs arī vīrietis un beidzot pieņems drosmīgu lēmumu konsultēties ar ārstu.

Ilze Vainovska

Dabas apti ecina

Vitaminus humoricus

autas medicīnā gan alkšņu mizas, gan čiekuriņi kopš seniem laikiem izmantoti tieši augstā miecvielu satura dēļ. Mizas jāvāc vēlāk – agrā pavasarī, taču čiekuriņiem labākais laiks ir janvāris. Augļkopu miecvielās ir ap 25 procentiem tanīna un gandrīz četri procenti gallusskābes, kas noder ne tikai caurejas,

dizentērijas un vēdera sāpju, bet arī kā sviedrēšanas līdzeklis saaukstēšanās reizēs. Miecvielas bremzē rūgšanas – pūšanas procesu hronisku zarnu trakta

kaišu gadījumos, kā arī veicina gļotādu atveseļošanos. Uzlējumu var izmanot kakla un mutes skalošanai. Ar vienkāršu tējas pagatavošanu nepietiks, jāgatavo uzlējums: uz glāzi verdoša ūdens ņem vienu divas ēdamkarotes (5 – 10 g) čiekuriņu, ļauj četras stundas ievilkties siltā vietā (vislabāk termosā), tad izkāš un lieto pa pusglāzei pāris reižu dienā pirms ēšanas. Ja pusglāze liekas par daudz, var dzert mazāk, bet biežāk. No rīta gatavotu uzlējumu dienas laikā vēlams izdzert.

Ar lapu, mizu vai čiekuriņu uzlējumu savulaik ārstēts reimatisms, podagra. Alkšņu lapu uzlējums noderēja pret kāju svīšanu un nogurumu pēc tāliem pārgājieniem. Ne tik senā pagātnē mednieki un mežstrādnieki gumijas zābakos izsutušās kājas tinuši alkšņu lapās. Saburzītām, svaigām alkšņu lapām un atvasēm ir ādu attīroša, dziedējoša un pretiekaisuma iedarbība.

– Sāra, kāpēc tu vienmēr noņem brilles, kad tavs līgavainis iet garām?

– Zini, es bez brillēm esmu smukāka... un viņš tad arī.

Pie zobārsta. – Nav nepieciešams tik plati atvērt muti.

Garšīgs nav, bet labs –pret caureju un vēdersāpēm«Fructus Alni» nebūt nav aļņu augļi, tās ir alkšņu augļkopas, kuras kā drogu vislabāk ievākt janvārī, kad miecvielu saturs čiekuriņos ir visaugstākais.

– Vai tad jūs neurbsiet? – Urbšu, bet es pats palikšu ārpusē.

– Jums, dakter, tāda pati kaite kā man. Jūs ēdat un dzerat bez ierobežojumiem, bet man tik daudz ko aizliedzat!

– Starp mums, dārgais, ir liela atšķirība. Jūs gribat ārstēties, bet man tas pat prātā nav ienācis!

T

Ilze VainovskaFoto: Dainis Ģelzis


Slēpošanas trases dimd

Turisma afiša

20

No 9. līdz 15. februārim Zemgales sirdī Jelgavā jūs gaidīs Starptautiskais ledus skulptūru festivāls! Kulminā-cija, uz kuru īpaši vērts doties, – 14. februārī, Valentīna dienā.

Šoreiz skulptūru tēma – «Mī-las galaktika». Dalībai festivālā apstiprinātas 15 komandas, pār-stāvot deviņas valstis. Piedalīsies, piemēram, mākslinieks no ASV Stīvs Lesters, kurš ir pasaulē lielākā ledus skulptūru festivāla «Ice art» Fērbenksā, Aļaskā, dibinātājs. Viņš veidojis ledus skulptūras arī ziemas olimpiskajām spēlēm Lillehammerē 1994. gadā.

Ledus skulptūru festivāls

Viļņa – Eiropas kultūras galvaspilsēta

Viļņa no janvāra kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šajā gadā plānots īstenot 120 mākslas un kultūras projektu, norisināsies vairāk nekā 900 pasākumu. Tos ie-vadījusi Viļņas gleznu galerijā atklā-tā izcilā gruzīnu mākslinieka Niko Pirosmani (1862 – 1918) darbu izstāde, kas apmeklētājiem būs pieejama līdz 31. maijam.

Visus gaida «Sarma»Autosportisti un līdzjutēji tiek aicināti doties uz atraktīvo un

tradicionālo ziemas tusiņu Latvijas austrumos. Latvijas čempio-nāta pirmais posms rallijsprintā standartautomašīnām «Sarma» Gulbenes rajonā notiks no 31. janvāra līdz 1. februārim, turklāt jau pēc divām nedēļām, 14. un 15. februārī, šajos pašos ceļos Latvijas čempionāta autorallijā 2. posmā savu meistarību de-monstrēs «lielā» rallija braucēji ar īstām sporta automašīnām.

Kurp doties atpūsties?

«Žagarkalns» nedēļas no-galēs varētu būt atvērts līdz pat pulksten vieniem naktī.

Slēpošanas centrā «Baiļi» darbojas visas slēpošanas trases un arī kameršļūkšanas kalns. Sestdienās «Baiļi» atvērti līdz pulksten 23.

«Reiņa trasē» darbojas bēr-nu parks ar pacēlāju, galvenā trase ar diviem pacēlājiem un iesācēju trase. Distanču slēpo-šanas aplis sagatavots divu ki-lometru garumā.

«Milzkalns» nedēļas no-galēs strādās līdz pulksten vieniem naktī un piedāvā gal-venajā nogāzē trīs trases ar pacēlājiem, kā arī darbojas ie-sācēju kalniņš.

Distanču slēpošanu un slē-pošanas trases no kalna cilvēki labprāt iemēģina arī Gaiziņkal-nā, kas sestdienās strādās līdz pusnaktij.

Liela interese un rindas pie pacēlājiem izveidojušās slēpo-šanas kalnā «Lemberga hūte», kas atrodas Ventspilī.

Lielais orientēšanās brauciensPortāla iAuto.lv rīkotais Lielais orientēšanās brauciens notiks 7. feb-

ruārī. Pasākuma plāns – deviņās stundās jānobrauc aptuveni 600 – 800 kilometru, jāatrod un jānofotografējas aptuveni 60 – 70 punktos. Da-lībnieki apmeklēs dažādas interesantas vietas, kurās, visticamāk, nav bijuši, – kultūrvēsturiskus objektus, bijušās PSRS armijas karabāzes utt. Plānotā teritorija (kas tiks precizēta) – Vidzeme. Starts, iespējams, būs Bauskas rajona Iecavā. Piedalīties var ar jebkādu vieglo automobili, kuram izieta tehniskā apskate un kurš aprīkots ar CSN paredzētajām «lietiņām». Ekipāža sastāv no, minimums, diviem cilvēkiem, bet var būt līdzbraucē-ji – tik, cik atļauj CSN (un drošības jostas). Obligāta prasība – digitālais fotoaparāts, kas spēj uzņemt vismaz 70 fotogrāfiju.

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Sagatavoja Anita rozentāleFoto: Krišs Karnītis

Izmantotas ziņas no aģentūras LETA

www.culturelive.ltwww.travelnews.lv

iAuto.lv

Foto: Agris Samcovs


21

Taupības režīmā

Iespaidīgākais ceļojums– Viennozīmīgi brauciens uz

ASV. Divos mēnešos paguvu re-dzēt vareno un bagāto aizokeāna zemi no dažādiem skatpunktiem. Fantastiska brīvības, laimes, pār-ticības un pašapziņas izjūta.

Spilgtākais atgadījums– Man patīk slēpot tikpat

daudz, cik dejot. Katru gadu braucu uz ārzemēm slēpot, jo Latvijā tas nav iespējams. Pērn Itālijā piedzīvoju neaizmirstamu piezemēšanos. Nobraucienā tra-sē biju nolēmis pagriezt uz tram-plīnu. Lidojums bija iespaidīgs – gar acīm pazib koku galotnes, saule, debess. Pieceļos, nav ne slēpju, ne nūju, ne briļļu, bet kauliņi, paldies Dievam, vietā. Tikai brīvajā lidojumā sapratu, ka tramplīns nebija parastais, bet atmuguriskais («back flip»).

Māris Pūce Latvijas sporta deju finālists, vēl nesen kopā ar Aishu priecēja mūs TV 3 deju šovā «Dejo ar zvaigzni 2».

Suvenīru kolekcija– Ar tiem neaizraujos. Manuprāt, tie ir lieki krāmi, lai piepildī-

tu telpu. Kaut ko jau esmu atvedis, piemēram, no Turcijas – tepi-ķi, bet no Spānijas – vēdekli un toreadora vesti.

Ieteikums ceļotgribētājiem– Pirms došanās uz konkrēto vietu internetā vai grāmatu

plauktos izpētīt informāciju un ceļā doties jau ar mērķi, ko vēlas redzēt, ko labāk laist garām. Daudzās vietnēs var atrast datus līdz pašiem sīkumiem: zinošākajam taksistam, lētākajām suvenīru bodītēm, gardākajām ēstuvēm.

Labākais ceļabiedrs– Vienam nepatīk apkārt pa

pasauli klejot. Labprāt ceļoju ģimenes lokā.

Sapņu galamērķis– Noteikti vēlos aizbraukt uz pasaules modernās deju mūzikas

klubu Meku – Ibizu (Spānijai piederoša sala). Gribas ar draugiem kārtīgi «patusēt» pa klubiem. Taču Ibiza nav tikai izklaides vieta, bet arī sala ar interesantu un labi saglabājušos dabu un vēsturi.

Foto no personīgā albuma

Celotajs


22D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

«Zemeņu krastiņi» – Krāslavas rajona Kastulinas pagasta viesu māja – vilina jau ar nosaukumu vien. Uzzi-not plašo piedāvājumu – ze-menes visu gadu, bioloģiskajā saimniecībā gatavoti saldo ogu produkti, zemeņu pirts ri-tuāls, lauku SPA, masāžas ar māliem, nakšņošana brīvdienu mājiņā,– kājas pašas nesas to visu izbaudīt.

Pirms došanās uz Latgali tomēr gribu izzināt, vai tiešām zemenes dabūjamas arī šajā aukstajā laikā. Kādreiz pasakā «Divpadsmit mēneši» sērdienī-tei ziemā bija jālasa sniegpulk-

stenītes un jāatrod zemenes sniegā. «Zemeņu krastiņu» saimnieces Anitas balss tele-fona klausulē mani mierina – divpadsmit brāļi talkā nebūšot jāaicina. Pustonna zemeņu guldītas saimniecības saldēta-vā, lai jebkurā laikā tās varētu likt gan uz kārā zoba, gan ķer-meņa kopšanas rituālā. Pirms brauc turp, jāievēro latgalie-tes dotie norādījumi – neko smagu neēst, no grādīgajiem pa gabalu, domāt tikai labas domas un būt pēc iespējas agrāk, jo rituāls ir laikietilpīgs un aizņemšot vismaz piecas stundas.

Tālu no civilizācijasKad iebraucam klusajā lat-

galiešu pagalmā, tik sārta kā pati zemeņu oga pie apvāršņa parā-dās arī saimniece un tūlīt vedina uz rituālu telpu – divstāvu nami-ņu niedrēm aizsegta ezera kras-tā. Malkas krāsns karstais gaiss iesitas sejā, un aši tiekam aici-nāti atbrīvoties no visām drēbju kārtām, lai ietītos spilgtos, ar zemeņu ogām izraibinātos pala-dziņos. Mēs, trīs zemgalieši, kas četras stundas pavadījuši ceļā, apsēžamies uz košsārta dīvāna, iemērcam kājas karstā vērmeļu uzlējumā – katrs savas krāsas un izmēra bļodās, rokās turam auksta ūdens krūzes un izbrīna pilnām acīm veramies rituāla vadītājā. Uguns liesmiņas uz-ņēmušas līksmu danci omulīgās latgalietes acīs, kamēr viņa cītīgi cenšas stāstīt par ūdens dzied-nieciskajām īpašībām. Miesas

Ideāla nedēļas nogale, klausoties ezera un vēju sonātē, nevis televizora vai pilsētas trokšņos. Jauka atpūta, sarkanvīna vietā saņemot vērmeļu tējas trieciendevu, ēdot zemenes ziemā un izbaudot neaizmirstamu pirts rituālu Ādama un Ievas kostīmā.

un gara attīrīšana ir sākusies. Mums tiek iedalīti baltā māla

gabali – mikli un vēsi, tepat no blakus dusošā ezera, kura tum-šās dzīles stiepjoties līdz pat 47 metriem. No māla masas jāiz-veido tās dienas vēlēšanās. Iz-virpuļoju kaut ko līdzīgu aplim ar porām un nosaucu to par veselī-bu. Mana vēlēšanās saudzīgi tiek nolikta uz krāsns virsmas žūt, bet rokām sagādāts nākamais darbs – priedes koka vainadziņa paga-tavošana. Sagataves sarūpētas, atliek noņemt mēru un ar ska-votāju noslēgt loku, lai to varētu likt galvā. Anita skaidro, ka šī nav gluži rota, bet labs veids, kā no-ņemt lieko sasprindzinājumu un uzlabot garastāvokli.

Dvēseles tīrībai Nemanot pienākusi kārta pir-

majai lūgšanai – vainas izjūtas atbrīvošanai. Pēc tās – ceļš uz mazmazītiņo pirtiņu, kur knapi rūmes pieciem cilvēkiem. Gars tiek uzdots ar ūdens kausiņa lē-jumu uz zemē nokrautiem pirts akmeņiem, bet tveice izdzenāta ar izmērcētas liepas slotiņu. Ro-kās mums nonāk bļodiņa ar sāls un sodas maisījumu, kam pie-vienoti daži eļļas pilieni, – ar to jānorīvē viss grēcīgais ķermenis. Kad pirmās sviedru lāses izdzī-

Dzīvespriek

am

iesaka

izmēģin

āt!

Vasals Latgolā!

Nesežam majas!


ir zemenes ar biezpienu un ma-gonēm. Viss no pašu bioloģiskās saimniecības.

Atgādina raganuVainas izjūtu un bailes esam

nogremdējuši tumšā ezera dzīlēs, tagad kārta dusmām.

Trešajā reizē pirtī sagaida ledū sasaldētas zemenes, kas jāiz-manto vieglām masāžām, bet es atļaujos tās kāri ieslidināt mutē. Gara sakārtošana beigusies, kār-ta miesai. Anita taujā, kurš pir-mais likšoties uz lāvas kārtīgam pērienam, pēc kura jāgremdējas ezera ledusaukstajā ūdenī. Mani stindzina jau doma par šo peldi, taču apaļvaidze latgaliete nav pierunājama – bez tā rituāls nav noslēgts. Šā vai tā, pirmā neeju, bet nolemju palikt vērotājos. Sin-tētiskie peldkostīmi un peldbik-ses esot inde pirtij, tāpēc pirtnie-ce visā savā kailumā gatavo slotu pēc slotas manam mīļotajam, kurš bez ierunām Ādama kostī-mā liekas uz lāvas. Kad pērts ir gana, abi teciņus rikšo uz ezeru, kur plikumi tiek nosegti līdz pat kaklam. Esot izturams. Pienākusi mana kārta. Uz pirts akmeņiem tiek uzgāzta krietna ūdens deva, un pirmā pār manu muguru slīd liepas slota, kas domāta sieviš-ķībai, tad ozola – aizsardzībai

23

Zemeņu pirts rituāls palīdz attīrīt gan garu, gan miesu. Tas lieliski noņem spriedzi, uzlabo pašsajūtu un ļauj uzkrāt enerģiju krietnam laikam uz priekšu. Gadā esot jāapēd vismaz septiņi kilogrami svaigu zemeņu. «Zemeņu krastiņu» iemītnieki apgalvoja, ka apēdot vismaz divtik. Sārto ogu burvestība ir ielijusi viņos. Droši vien arī tāpēc tālās latvju austrumsētas ļaudis vienmēr smaida.

tas un sārtums vaigos iegūts, ar plikām kājām pa sala stindzinošo zemi atgriežamies rituāla telpā. Pēdas ātri mērcam karstajā zālīšu uzlējumā, kam pievienots rūguš-piens. Krūzēs šoreiz vērmeļu tēja. Klausos Anitas vēstījumā par dabas ietekmi, kā arī nākamajā lūgsnā – par bailēm. «Mīļās bai-les, piedodiet, ka es ielaidu jūs sevī. Jūs bijāt manī tik ilgu laiku. Bailes par tuvākajiem, bailes par veselību, bailes par darbu, bailes par visu apkārt notiekošo. Mīļās bailes, šodien es jūs palaižu brīvībā...» līdzīgi kā priesteris no kanceles ar nemainīgu balss tembru skandina Anita.

Kārta otrajai iešanai pirtī. Durstošs kadiķu slotas pēriens un 12 labu vārdu par sevi. Ani-ta aizdurvē klausās, vai viss tiek izpildīts, kā nākas. Piesola tam, kurš labos vārdus neizvilinās no prāta krātuves, trīs reižu skrējie-nu apkārt mājai. Visu izdarām un kā no jauna radīti atgriežamies uz sarkanā zviļņa. Sākas masāža ar priežu un egļu čiekuriem, koka karotēm, līdz beidzot pa mugu-ru kārtīgi tiek izvirpināts mīklas rullītis. Mūs aicina nobaudīt sa-rūpētās uzkodas – žāvēta speķa šķēles, skābētus kāpostus, kar-tupeļus ar kaņepju pavalgu, rū-gušpienu, rupjmaizi, bet saldajā

«Zemeņu krastiņu» saimnieku Igora un Anitas Ruščenko ģimenē aug piecas atvases. Bērni ir pirmie, kas labprāt iemēģina kādu jaunu procedūru. Bez bailēm pēc pirts bērni atvēsinās gan sniegā, gan ezera āliņģī.

Uzziņai

«Zemeņu krastiņi» atrodas:Krāslavas rajona Kastulinas pagastā, 14 kilometru no Aglonas uz Dagdas pusi;

piedāvā:• izjust brīvību; • iepazīt sevi;• slidot;• meklēt zemenes zem sniega; • slēpot un vizināties ar ragavām;• griezties ledus karuselī uz ezera;• garšot zemeņu ēdienus;• baudīt zemeņu pirts rituālu;• izpaust savas radošās prasmes, darbojoties ar dabas materiāliem.

jo citādi viss labais tikšot pazau-dēts, savukārt matiem šampūna vietā Anita atnes olas, ar kurām jāspodrina galvas rota. Miesai jāļauj nožūt, bet zīdainai ādai tiek pagādāti dažādi eļļas uzlēju-mi – kliņģerīšu, priežu pumpuru, kaņepju un citi. Anita uz krāsns sakarsējusi akmeņus, ar kuriem eļļas jāiemasē ādā. Šīs dienas baudām punktu pieliek sātīgas vakariņas, pēc kurām, ievīstīju-šies sarkanos halātos, dodamies ārā, lai pa kāpnēm sasniegtu savu guļvietu. Tiek piekodināts naktī uzpasēt krāsni, gultām sarū-pēti elektriskie sildošie palagi, bet našķiem – sārti āboli. Nākamajā rītā gaiss istabā pamatīgi atdzisis. Labprātīgi siltumu gādāt piesakās mazais, kas pēc tam apņemas iet arī izlūkos, vai brokastu galds ir klāts. Pēc pirts apetīte uzradu-sies ne pa jokam. Kad uzzinām, ka pankūku krāvums un svaigas zemenes rotā galdu, kājas pašas nes uz brokastu vietu. Iemalkojot pelašķu, priežu pumpuru, vīgrie-žu, vērmeļu, upeņu, aveņu dzi-numu uzlējumu, secinu, ka pirts savu uzdevumu veikusi – uztu-rējusi miesas tīrību un veselību, kā arī attīrījusi un harmonizējusi dvēseli.

Sandra Danosateksts un foto

un gudrībai, bet pēdējā – bērza, kam piemīt dziedējošas īpašības. Esmu iespītējusies un palikusi pie sava – ezerā nedošos, tāpēc tieku aicināta gulties uz zemes. Ezers tomēr atnāk pie manis – Anita no ūdenskrātuves atstiepusi spaini ūdens un uzgāž uz galvas. Pēc tam atkal gūliens uz lāvas.

Visbeidzot kārta arī solītajām maskām. Ieziešanās ar baltajiem māliem, tad rūgušpienu, zeme-nēm notiek zem klajas debess. Miesai atdziestot, izplestās poras savelkoties un visu iesūcot. Notei-kumi ir arī ķermeņa mazgāšanai. Dušā jānoskalojas bez ziepēm,


24D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Tirgū tās parādījās jau pirms desmit gadiem, šajā laikā notiku-si pamatīga attīstība. Veikalā ir tik daudz dažādu tīmekļkameru, var būt pat ļoti grūti izvēlēties sev pa-reizo. Vairumam cilvēku būtiskie elementi tīmekļkamerā ir attēla un skaņas kvalitāte. Lielākoties dārgāka tīmekļkamera nodroši-nās labākus rezultātus, jo tajās ir augstākas kvalitātes komponen-

ti – lēcas un jaunākā program-matūra, lai novērstu atbalsi un apkārtējo troksni. Pirmais solis pareizās tīmekļkameras izvēlē ir dažādu ar šīm tehnoloģijām sais-tītu jēdzienu un iespēju apguve.

MegapikseļiJeb viens miljons pikseļu ir

punktiņu skaits digitālā attēlā. Jo vairāk megapikseļu, jo skaidrāki

būs attēli. Taču megapikseļi vien nenodrošina augstas kvalitātes attēlu, tajā būtisks ir arī matricas izmērs un citas lietas.

Augstas izšķirtspējas (HD) video

Jēdziens HD attiecas uz jebkuru videosistēmu, kuras kvalitāte ir augstāka par vidējo. Daudzām tīmekļkamerām ir HD iespēja, bet tas parasti nozīmē spēju uzņemt attēlus vai ierakstīt HD video, nevis HD video pār-sūtīt tīklā. Tas ir tāpēc, ka mūs-dienās interneta savienojumiem

Tu dzirdi, kā citi par to runā. Draugi un kolēģi jau tagad ar to nodarbojas. Arī tu vēlies piedalīties šajā aizraujošajā pasākumā, ko sauc par videozvanu? Bet tu mazliet baidies, jo īsti nezini, ar ko sākt un kas būtu jāzina?

IErAUDZĪTU tavu sejuMūsdienās populārākie, lētākie un jautrākie

saziņas veidi nav iedomājami bez tīmekļka-meras. To var izmantot, lai uzņemtu un nosū-tītu digitālas fotogrāfijas un videoklipus, kā arī veiktu videozvanus ar interneta starpniecību. Tādēļ piedāvājam dažus ieteikumus, kā sev sagādāt šo prieku.

Lai draugi Dārgais no giganta

Spītējot ekonomiskajām krīzēm, mobilo sakaru gigants «Nokia» prezentējis ekskluzī-vu mobilā telefona modeli – «8800 Gold Arte». Slaidera tipa telefona korpuss pārklāts ar 18 karātu zeltu, un abās pusēs iestrādāti arī ādas ele-menti. «Nokia 8800 Gold Arte» atbalsta 3G sakarus, un tas aprīkots ar 2 collu OLED ekrānu ar 320 x 240 pikseļu izšķirtspēju, 4 GB iebūvēto atmiņu, 1000 mAh litiju jonu bateriju un 3,2 megapikseļu fotokameru, kā arī telefonā iestrādātas multimediju atska-ņošanas iespējas. Pagaidām netiek ziņots, kāda būs šā te-lefona cena.

Mobilā ierīce ar GPS

Pirmo reizi informācija par «Viliv S5 MID» parādījās pirms pāris mēnešiem, bet tagad jau pieejama arī tās tehniskā specifi-kācija. Šis jaunums var lepoties ar 1,33 GHz «Intel Atom» enerģiju taupošu procesoru, 1 GB operatī-vo atmiņu, 4,8 collu skārienjutīgo ekrānu ar 800 x 480 pikseļu iz-šķirtspēju un iebūvētu GPS uztvē-rēju. Tiek solīts, ka ar vienu uzlā-des reizi baterija to varēs darbināt sešas stundas. Diemžēl sākumā tas strādās ar ne pārāk pievilcīgu «Viliv» veidotu operētājsistēmu, bet vēlāk būs pieejama arī «Win-dows XP» operētājsistēma.

Tehnologijas


Videozvanu etiķete

25

«Microsoft» sadarbībā ar Ja-pānas kompāniju «Mitsubishi» izstrādājis jaunu skārienjutīgo ekrānu tehnoloģiju ar nosauku-mu «LucidTouch». Tā atšķiras galvenokārt ar to, ka ekrāns tiek vadīts no aizmugures, nevis no priekšas, kā esam pieraduši. Pirmais koncepts prezentēts jau pirms gada, bet tad tas vēl ne-bija līdz galam izstrādāts, turklāt šo ekrānu izmēri vēl bija salīdzi-noši lieli, toties tagad tie pieeja-mi krietni mazākā – 2,4 collu – izmērā. «Microsoft» apgalvo, ka mazām ierīcēm, darbojoties ar skārienjutīgo ekrānu, ar roku tiek aizsegta liela tā daļa, toties «LucidTouch» šo problēmu atri-sina.

Soma – palīgs datoram

Bieži gadās situācijas, kad portatīvā datora baterija izlādējas visnepiemērotākajā brīdī, bet ne-vienas elektrības kontaktligzdas tuvumā nav. Šo problēmu atrisina «Voltaic» ražotā «Generator» porta-tīvo datoru soma, kas viscaur pār-klāta ar saules baterijām un spēj ģenerēt elektrību. Šīs datorsomas priekšrocība ir tāda, ka tā uzlādēs datora bateriju brīžos, kad tas tiek pārvietots no vienas vietas uz citu, kā arī to var izmantot kā enerģiju ražojošu saules paneli. Ja vēlēsie-ties iegūt savā īpašumā «Voltaic Generator» datorsomu, nāksies šķirties no 499 ASV dolāriem.

Arī tad, ja kāds apgalvojis ko citu, patiesībā izskats ir sva-rīgs. Pirms sākt videozvanu, sakārto matus un pārliecinies, ka drēbes ir tīras.

Uzmanies ar ķermeņa valodu. Atceries, ka citi to redz, un skatīšanos debesīs un ņirgšanu uzreiz pamanīs.

Nekādas ēšanas! Neviens nevēlas skatīties, kā sarunu biedrs aprij veselu paku čipsu. Tāpat – nekādu košļeņu.

Centies demonstrēt ieinteresētību. Neskaties pulkstenī, ne-liec kājas uz galda, nezīmē ķinķēziņus uz papīra. Arī tad, ja pēc dabas esi nemierīgs, vismaz izliecies, ka tevi interesē tas, ko otrs cilvēks saka.

Padomā par savu apkārtējo vidi. Varbūt fonā ir kaut kas tāds, kas novērsīs uzmanību, – netīrs krekls uz krēsla, dīvains mākslas darbs utt.

Novērs pārāk daudz fona trokšņa. Labāks rezultāts būs tad, ja videosaruna notiks klusā vidē.

Pārbaudi gaismas. Lai nodrošinātu labāko videokvalitāti, iz-manto labi apgaismotu telpu un dienas laikā centies nesēdēt tā, lai aiz muguras būtu logs.

joprojām nav nepieciešamās jaudas, lai pārraidītu ar HD video saistīto datu apjomu.

Videokonference/video zvans

Videozvans ir divu cilvēku sa-runa, atšķirīgās vietās izmantojot datortīklus, lai pārraidītu audio un video datus. Videokonference ir tieši tas pats, vien sarunā pie-dalās vairāk nekā divi dalībnieki. Tīmekļkamerām lielākoties ir in-stalēts mikrofons. Ja ne, būs va-jadzīgas austiņas ar mikrofonu.

Tūlītēja ziņojumapmaiņa Tīmekļkameras izmanto prog-

rammatūru, kura saucas IM, tā ir vide zvanu pamatā. Te runa ir par tādām IM programmām kā «Skype» un «Windows Live Messenger», kas ir bezmaksas, un arī videozvani tajās bezmak-sas. Videozvani būs iespējami, līdzko tiks instalēta nepiecieša-mā IM programmatūra.

Automātiskais vai manuālais fokuss

Jaunākajām tīmekļkamerām mēdz būt automātisks fokusa mehānisms, kas centrējas uz to

objektu – cilvēka seju –, kurš at-rodas ekrāna vidū. Kad objekts kustas, tīmekļkamera automātis-ki tam seko un ļoti ātri atjauno fokusu. Automātiskā fokusēšana būs labākā izvēle tiem cilvēkiem, kuri videozvana laikā vēlas pie-celties no krēsla un pakustēties, demonstrēt attēlus vai kādu mākslas darbu, kā arī tiem, kuri ar tīmekļkameru grib uzknipsēt tuvplāna fotoattēlu.

Plastmasas un stikla lēcas

Domājot par tīmekļkameras kvalitāti, viens no būtiskākajiem aspektiem ir tieši lēcas kvalitāte, jo tā nosaka, cik daudz gaismas tīmekļkameras sensors saņem, līdz ar to nodrošina attēla skaidrī-bu un detaļu pakāpi. Stikla lēcas ir labākas par plastmasas, jo pē-dējās bieži vien izkropļo attēlu.

Galda un portatīvās tīmekļkameras

Ja tīmekļkameru galvenokārt vēlaties lietot mājās, pieejams plašs dažāda veidola un lielu-ma galda tīmekļkameru klāsts. Portatīvā datora lietotājam būs loģiskāk izmantot tīmekļkameru,

kas konstruēta darbam ar klēpj-datoru. Lielākoties tās ir mazā-kas un var piespraust pie ekrāna augšas.

Kā atrast visizdevīgāko Atceries, ka vienmēr ir prātīgi

mazliet papētīt situāciju, pirms pirkt tīmekļkameru. Laimīgā kārtā tagad daudz kas uzzināts par attiecīgo terminoloģiju, un tas nozīmē, ka pirmais solis jau sperts.

Taču kādā nozīmē viena tī-mekļkamera ir labāka par citu? Kā vari zināt, kura ir laba, kura – labāka, kura – vislabā-kā? Un cik tas viss maksās?

Ja videozvani lietotājam ir jauna joma, varbūt pareizā izvēle būs pamata tīmekļkamera, kuru vari atļauties. Tai būs standart-veida lēcu sistēma un iebūvēts mikrofons. Tāda maksās mazāk par 25 latiem.

Ja vēlies izdot mazliet vairāk naudas, meklē tīmekļkameru ar stikla lēcu un augstākas kvalitā-tes programmatūru gaismas un skaņas noregulēšanai. IErAUDZĪTU tavu seju

Pieskārieni jaunā dimensijā

Inga KarlinskaFoto no reklāmas materiāliem


Auto

26D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Pieredze liecina, ka jaunu automašīnu gaismas avotu darbība nerada problēmas. Efektivitāte samazinās eks-pluatācijas gaitā. Ko darīt, ja lukturu izstarotā gaisma at-gādina vārgu sveces liesmu? Uz šo jautājumu «Dzīves-priekam» palīdzēja atbildēt pieredzējušais automehāniķis Haralds Sauka. Viņš uzsver, ka iespējami vairāki iemes-li, kāpēc automašīnas lukturi nedod tik daudz gaismas, cik pienākas.

«Paslēptā» gaisma«Ja auto īpašnieks secina,

ka gaismas atdeve no lukturiem ir pārāk maza, tas nav iemesls, lai sāktu domāt par to nomaiņu vai pat ksenona gaismekļu iegā-di,» skaidro speciālists. Jāsāk ar to, ka jāpārliecinās, vai lukturi ir pietiekami caurspīdīgi. Visbiežāk par nepietiekamu gaismas atdevi sākam sūdzēties pēc brauciena pa dubļiem klātu ceļu. Darbinot lukturus, tie sasilst, un uz tiem nonākušie dubļi ātri vien izveido gaismu necaurlaidīgu biezu kār-tu. Ideālā gadījumā to var dabūt nost mazgājot. «Prakse liecina, ka, braucot ziemas apstākļos,

pielipušos netīrumus nenotīrīs ar speciālām lukturu mazgāšanas sprauslām aprīkoti braucamie,» turpina H.Sauka. Mazgājamā šķīduma spiediens šādas ierīces maģistrālajos vados ir neliels, un tas tiks galā vienīgi tad, ja dub-ļi nebūs piekaltuši pie lukturu virsmas. Ko šādā gadījumā dara autovadītāji? Ņem rokās lupatu un mēģina dubļu kārtu noslaucīt.

Ja lukturi ir no stikla, slaucīšana tiem neko ļaunu nenodarīs. Prob-lēmas rodas, ja tie ir plastmasas. Šajā gadījumā lupata kopā ar dubļiem veido abrazīvu virsmu, kas slaukot lukturu virsmā rada nelielus skrāpējumus. Ar laiku švīku sarodas tik daudz, ka tās sāk traucēt normālai gaismas plūsmai.

Tomēr šāds defekts nav sprie-

dums lukturiem. No skrāpēju-miem iespējams tikt vaļā, lukturu virsmu pulējot, tas laika ziņā aiz-ņem aptuveni divas stundas. Nav nepieciešams lukturus demontēt. Procedūra ir līdzīga, kā pulējot virsbūves krāsojumu. Protams, atšķiras tehnoloģija un izmanto-tie abrazīvie materiāli.

Liktenīgā aukstā dušaJa ir problēma ar plastmasas

lukturiem, varbūt daudz drošāki ir no stikla izgatavotie? Izrādās, stikla lukturiem ir bīstamas krasas temperatūras svārstības. Piemēri tālu nav jāmeklē. Pietiek aukstā ziemas rītā ieslēgt tuvās gaismas. Var notikt arī pretējais – braucot uz karstas lukturu virsmas nonāk ledusauksts peļķes ūdens. Visu minēto gadījumu rezultātā parā-dās plaisas, kuras praktiski nav iespējams aiztaisīt.

«Spēkā likumsakarība – jo

Ziemā, kad debesis ir tumšas lielāko diennakts daļu, auto lukturu loma pieaug. Protams, dienā, kad jāpārvietojas ar iedegtām tuvajām gaismām, pretī braucēji tās ieraudzīs, pat ja lukturos būs pamatīgs defekts. Situācija kļūst daudz nopietnāka, ja jābrauc tumšajās diennakts stundās. No gaismas avotu tehniskā stāvokļa bieži vien atkarīgs daudzu satiksmes dalībnieku liktenis.

Gaišā ceļa

rādītāji

Spožumu zaudējušiem plastmasas lukturiem gaismas caurlaidības spēju var atjaunot, tos pulējot. Bet, ja bojāta stikla luktura virsma, līdzēs tikai tā nomaiņa pret jaunu (pa kreisi – vecais lukturis, pa labi – jaunais)

Foto: Āris Cēders

Foto: Edgars Sauka


27

lukturi novietoti tuvāk zemei, jo lielāka iespēja, ka tie tiks bojāti,» skaidro meistars. Interesanti, ja tuvo gaismu vietā autovadītājam ir ieradums lietot iedegtus miglas lukturus, tie šādi biežāk tiks arī sabojāti, jo uz tiem gandrīz ne-pārtraukti nonāk ceļa virsmas aukstais ūdens. Neesot arī no-zīmes automašīnas markai, jo lukturus zemu novieto praktiski visi autoražotāji, un ne vienmēr servisa stacijās ieplīsušo nomai-ņa tiks uzskatīta kā garantijas remonts.

Problēma iekšpusēBieži vien problēmas ro-

das ne vien no ārpuses, bet arī lukturu iekšpusē. Jāatceras, ka plaisas var parādīties ne tikai to virsmā, bet arī korpusā, kas pa-slēpts automašīnas virsbūvē. Pa šādām plaisām lukturī var nonākt mitrums, kas savukārt visbiežāk bojā atstarotājus vai to virsmu padara «matētu». Tādējādi sa-mazinās lukturu gaismas atdeve. Vai šādi bojājumi ir remontējami? Tas atkarīgs no to rakstura un cik tālu vaina būs ielaista. Ja nav bojāts atstarotājs, iespējams uz-manīgi lukturi izjaukt, izžāvēt un plaisu korpusā aizlīmēt ar kādu plaši pieejamu kompozītlīmi.

Lampas nomaiņa – tas ir nopietni!

Ko darīt, ja no ārpuses ne-kas neliecina par luktura bojāju-

miem, tomēr to gaismas atdeve ir neapmierinoša? Kā skaidro H.Sauka, iespējams, vainīga ir ražotāja neveiksmīga gaismas avota konstrukcija. Tas gan no-tiek ļoti reti. Visbiežāk vaina meklējama citur, piemēram, ekspluatācijas laikā samazinās kvēldiega gaismas atdeve. Pēc aptuveni 200 darba stundām šāda tipa lampu gaismas atdeve būs tikai aptuveni 70 procentu no jaunas. Tātad – jāgādā jau-na.

Iespējams, lampas nomaiņa nedod cerēto rezultātu. Dau-dzi pat nenojauš, ka vaina ir halogēn lampas nepareizā no-

maiņā. Atcerieties – nedrīkst ar pirkstiem pieskarties tās kvarca stikla kolbas daļām! Pretējā ga-dījumā uz tās paliek taukainas pēdas, kas ievērojami samazina gaismas atdevi.

Mainām jaunu!Automašīnas ekspluatāci-

jas gaitā var rasties pietiekami daudz problēmu, kas izraisīs sliktāku lukturu gaismas atdevi. Piemēram, gaismas izkliedētāji ir pietiekami trausli, lai tiktu bo-jāti pat niecīgas avārijas dēļ. Pie-tiek neveiksmīgi «noparkoties». Ir dzirdēti autoīpašnieku stāsti, ka izcili sava aroda pratēji varot salabot bojātu lukturu gaismas izkliedētāju. «Cik zinu, pastāv tikai teorētiskas cerības, ka šādi atjaunota luktura gaismas atde-ve būs tāda pati kā neremontē-ta,» komentē speciālists. Šajā gadījumā būs vien jāpārvar ne-vēlēšanās tērēties un jāiegādājas jauns lukturis.

Nobeigumā atgādināsim, ka pareizi funkcionējoši auto-mašīnas gaismas avoti ne tikai sniedz vadītājam nepieciešamo braukšanas komfortu, bet arī drošību citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.

Nomainot halogēna lampu, tās kvarca stikla kolbu nedrīkst aiztikt ar rokām. Pretējā gadījumā uz tās paliek taukaini nospiedumi, kas aizkavē pareizu gaismas atdevi.

Autoziņas

Apdrošinātājiem izdevumiSaskaņā ar Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja da-

tiem pērn deviņos mēnešos apdrošinātāji pieņēmuši 41,2 tūksto-šus lēmumu par zaudējumu atlīdzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem. Kopējā piekritušo atlīdzību prasību summa – 29,2 miljoni latu, kas ir par 33% vairāk nekā 2007. gadā šajā laika posmā. Vidējās atlīdzības izmaksas lielums par apdrošināšanas gadījumu audzis par 30% un no 607,78 latiem 2007. gada de-viņos mēnešos, pērn sasniedzot 792,48 latus. To skaidro ar ār-stēšanās pakalpojumu sadārdzināšanos, kā arī transportlīdzekļu remonta izmaksu kāpumu.

Kurš būs «zaļākais» automobilis? Konkursa «Gada pasaules automobilis» organizatori publi-

cējuši sarakstu ar 22 titula «Gada zaļākais automobilis 2009» pretendentiem. Konkursā piedalās ekoloģiski «vistīrākie» modeļi. Sarakstā iekļauti tādi ne izmēros mazākie auto kā «Audi Q7 3.0 TDI», «BMW 335d Blue Performance» un «Chevrolet Tahoe/GMC Yukon Hybrid». Starp pretendentiem ir arī īsti mazauto – «Citro-en C1», «Mini Cooper D», «Mitsubishi iMiEV», «Smart Ed» un «Toyota iQ». Visinteresantākie, pēc daudzu ekspertu domām, šajā sarakstā ir pilnīgi elektrificētie «Tesla Roadster», «Fiat Palio We-ekend Electric» un «Mini E», kā arī sporta kupeja «Mazda RX – 8» un ģimenes auto «Honda FCX Clarity», kuri kā degvielu izmanto ūdeņradi. Pārējie pretendenti lielākoties ir dīzeļautomobiļi un auto ar hibrīdiekārtām. Uzvarētāji tiks paziņoti 2009. gada 9. aprīlī Ņu-jorkas autosalonā.

Auto biznesa cilvēkiem Latvijas biznesa laikraksta «Dienas Bizness» un portāla www.

db.lv lasītāji pirmo reizi izvēlējuši gada «Biznesa auto». Ar pārlieci-nošu balsu vairākumu uzvaru svinējis «Volkswagen Passat CC». Šī četrdurvju kupeja aptaujā konkurēja ar 15 citiem gada jaunumiem, tostarp tādiem populāriem automobiļiem kā «Mercedes Benz C – klase», BMW 3. sērija, «Audi A4 Avant» un citiem. «Volkswagen» uzvarēja visās balsojuma kategorijās – visvairāk punktu, visvairāk balsu un visaugstākais vidējais novērtējums. Turpmāk balvu šajā nominācijā plānots izcīnīt katru gadu. «Passat CC» var aprīkot ar pieciem dažādiem dzinējiem ar jaudu no 140 līdz 300 zirgspē-kiem.

Foto: www.motortrend.com

Edgars Sauka


Mana filma

28D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

Dižciltīgu dāmu pārdrošās spēles

Kinoteātros šomēnes un arī februārī joprojām var noskatīties filmas «Austrālija» un «Herco-giene». Episkā lente par angļu lēdijas un kovboja attiecībām risinās krāšņu Austrālijas ainavu fonā, bet britu vēsturiskā drāma ar izcili skaistiem tērpiem veltīta Devonšīras hercogienei, kas jau 18. gadsimtā iestājās par sieviešu tiesībām.

Kadru, kas atgādina gleznas, filmā «Austrālija» ir daudz. Attēlā – galveno lomu atveidotāji Nikola Kidmena un Hjū Džekmens.

(Lielbritānija) Izsmalcināts mākslas darbs

no pirmā līdz beidzamajam kad-ram. Stilistiski tīrs un dzidrs kā kristāls. Tā nav parasta kostīmfil-ma Lielbritānijas karaļnama dzīvi aprakstošo darbu sērijā. Filma at-spoguļo Devonšīras hercogienes Džordžeinas Spenseres biogrāfi-

«Hercogiene» jas skandalozākos faktus, nepār-vēršoties par banālu melodrāmu ar mīlas trīsstūri centrā. Darbība risinās 18. gadsimtā. Nesaprota-mi, kādēļ skatītāji un kritiķi mek-lē atsauces uz princeses Diānas dzīvi. Vienīgā līnija ir ciltskoks, jo princese ir cēlusies no Spen-seru dzimtas. Izcilais britu teāt-ra un kino aktieris Ralfs Fainss filmā nospēlējis vienu no savām

labākajām lomām – despotis-ko pusmūža hercogu Viljamu, kurš apprec pavisam jauniņo Džordžeinu. Fainsa lakoniska-jam stilam un spēles manierei ir grūti atrast analogus. Drama-tiskas aktrises lielisku potenciālu demonstrē Keira Naitlija, kurai ir tikai 23 gadi. Hercogienes tēlā viņa atspoguļo izjūtu kontrastai-nu gammu no meitenīgas koķe-tērijas līdz vīra pazemotai, taču pašcieņu saglabājušai sievietei. Uz ekrāna var ieraudzīt arī citas pazīstamas sejas, piemēram, Dominiku Kūperu, Šarloti Rem-plingu.

Sižets gana intriģējošs un pārņem savā varā, tādēļ atturē-šos no izklāsta, lai netraucētu katram iedziļināties attiecību la-birintā. Filma uzņemta ļoti meis-tarīgi. Režisors – dokumentālists Stīvs Dibs. Jau krietnu laiku nav redzēts vizuāli tik izteiksmīgs Ei-ropā tapis darbs.

Aina Ušča

Foto: www.forumcinemas.lv

«Austrālija»(Austrālija, ASV) Romantisks mīlas stāsts krāšņu, panorāmisku ainavu un drama-

tisku notikumu fonā. Titullomā – ekrāna dīva Nikola Kidmena. Filma pārsteidz ar operatoru apbrīnojamo darbu, kas ļauj izjust

tālā kontinenta kolorītu, uzburot izsmalcinātu un niansētu dabas tēlu ar etniskiem akcentiem. Režisors – austrālietis Bezs Lurmens. Filmā «Austrālija» sižetu, kas nevar lepoties ar oriģinalitāti, talantīgais meis-tars pārvērtis baudāmā mākslas darbā. Notikumi risinās 20. gadsimta 40. gados, kad Eiropu plosa Otrais pasaules karš. Austrālijā ierodas eleganta angļu aristokrāte Sāra Ešlija, kas mantojusi rančo. Izrādās, ka fermu un mantotos ganāmpulkus jau nolūkojuši vietējie iedzīvotā-ji. Ar dzelžainu gribasspēku apveltītā dāma sāk cīņu par savām liku-mīgajām tiesībām. Kā saukts, protams, parādās palīgs neatvairāma lopu gana izskatā. Viņu spēlē austrālietis Hjū Džekmens. N.Kidmenas iemiesošanās Sāras tēlā tuvojas pilnībai, bet H.Džekmens ir līdzvēr-tīgs partneris. Abi aktieri spēlē ar milzīgu pašatdevi. Lopu gana un aristokrātes attiecības veidojas bezgala grūtā ceļojumā. No Austrālijas vienas malas uz citu viņi pārdzen ganāmpulku.

Filmas sižets ir tikai karkass, uz kura balstās piesātināta drama-turģija, teicami izturēts temps, iespaidīgi gaismu, skaņu, krāsu efekti un titullomu izpildītāju teicama spēle. Pie vērtībām vēl jāmin cilvēcī-gā intonācija, ar kādu režisors uzrunā skatītājus.

«Revolūcijas ceļš» Psiholoģiska drāma par lau-

lāta pāra attiecību krīzi. Galve-najās lomās – Keita Vinsleta un Leonardo di Kaprio. Šo duetu pirms vairāk nekā desmit ga-diem redzējām filmā «Titāniks». Darbība risinās pagājušā gad-simta 50. gados ASV, no ku-rienes pāris vēlas pārcelties uz Franciju.

Režisors Sems Mendess.

Keira Naitlija filmā «Hercogiene»

apliecina dramatiskas aktrises talantu.

Foto: www.forumcinemas.lv


29

Janvāri varam uzskatīt par latviešu trimdas autora Gunāra Janovska laiku mūsu teātros. Valmierā un rīgā pirmizrādes piedzīvojuši divi viņa literāro darbu dramatizējumi.

Gunāra Janovska laiks

«Gredzens uz tilta» Valmieras drāmas teātrī šomēnes skatītāju vērtējumam

nodots romāna «Helmī» dramatizējums. režisors Varis Bral-sa, kurš ir arī dramatizējuma autors, tam devis skatuves vār-du «Gredzens uz tilta».

Vāciete Helmī un latvietis Ojārs satiekas vilciena kupejā. Ne-jauša izpalīdzība, notēlojot radu priekšā laimīgu laulātu pāri, pamo-dina sapņus, kas var piepildīties, bet var arī nepiepildīties. Darbs veidots kā romantisks mīlas stāsts, kurā netrūks dēku, avantūras un citu piedzīvojumu. Valmierā šis ir jau trešais G.Janovska darbu dramatizējums. Skatītāji tur redzējuši izrādes «Sōla» un «Izdedži».

«Uz neatgriešanos» Nacionālajam teātrim Inga Ābele dramatizējusi G.Janovska

romānu «Uz neatgriešanos». To iestudējusi režisore Indra Roga, savdabīgu skatuvisko ietērpu veidojis Gints Sippo. Izrādes galve-nie varoņi ir baltvācu meitene Zigrīda un latviešu puisis Jānis. Viņas vecāki ir bagāti, viņš dzīvo kopā ar tēvu, kara invalīdu. So-ciālā atšķirība tomēr nav izšķirošā, jo ir 1939. gads, teorētiski ie-spēja dzīvē ko sasniegt ir visiem. Tomēr jaunieši nevar būt kopā, jo Vācijas vadonis aicina baltvāciešus atgriezties senču zemē. Savukārt Latvijas vadonis pat mudina vāciešus doties prom «uz neatgriešanos». Nevis sadzīve, bet laikmeta grieži pavēršas pret abu jauniešu mīlestību.

romantika un šoksLai gan ir problēmas ekonomikā, teātros jaunais gads sācies ar pirmizrādēm. Jaunus iestudēju-mus skatītāju vērtējumam nodevuši vai visi pro-fesionālie teātri.

Nacionālajā teātrī jauniestudējums ir režisores Indras Ro-gas sagatavotais Ingas Ābeles dramatizētais Gunāra Janovska darbs «Uz neatgriešanos». Literatūrkritiķi to atzinuši par vienu no skaistā-kajām versijām latviešu literatūrā par Romeo un Džuljetas tēmu.

režisore Laura Groza pārsteidz Dailes publi-ku ar pirmizrādi, kuras nosaukums vien ir ko vērts. Tā ir mūsdienu teātra kulta figūras Marka Reivenhila pirmā un vispazīstamākā luga «Shopping&fucking». Autors izmanto teātri kā platformu, uz kuras runāt par šodienas aktuā-lajām problēmām. Te valda vaļī-ga leksika un ekstrēmas tēmas: vardarbība, sekss, narkotikas,

Vilnis AuzānsFoto: Gunārs Janaitis

un no Dailes teātra arhīva

Janvārī Dailes teātrī vēl viena pirmizrāde. režisors no Maskavas romans Kozaks piedā-

vā darbu «Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi», kas veidots par Fjodora Dostojevska romāna «Spēlmanis» motīviem. Tas daudzējādā ziņā ir autobiogrāfisks romāns, ko krievu ģēnijs raksta, lai tiktu vaļā no saviem spēļu parādiem. Krievisks vēriens fantāzijās par Dostojevska pieteiktajām tēmām nosaka R.Kozaka skatuves versiju. Fantastiskajā, dīvainajā, neprātīgajā mīlas stāstā iesaistās spēle un tās noslēpumi. Šā vai tā, bet atrisinājumam jā-nāk. Katastrofas gaidas saspīlē gaisotni. Viens ruletes rata apgrie-ziens – un viss var mainīties.

netradicionāla seksuālā orientā-cija. Luga ir kā sitiens pakrūtē, kas piedāvā ārstniecisku šoka terapiju.

Dzīvespriek

am

iesaka!

Jaunas izrad es

Nacionālā teātra izrādē «Uz neatgriešanos» interesantus skatuviskos tēlus izveidojuši jaunie aktieri Artūrs Krūzkops (no kreisās), Inga Misāne un Kaspars Zvīgulis.

Artūrs Skrastiņš Dailes teātra jaunākajā iestudējumā «Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi».


Izlasi!

30

Sanita Jemberga, Pauls raudseps,Gunta Sloga «VVF. Vairas Vīķes-Freibergas politiskā biogrāfija» Apgāds «Dienas grāmata».Laikraksta «Diena» žurnālisti, kuri V.Vīķes-Freibergas prezidentū-ras laikā viņu vērojuši tuvplānā, uzrakstījuši dokumentālu pētījumu par politiķes darbību ilgstošā laika posmā. Autori pievēršas arī da-žiem vēl neatbildētiem jautājumiem.

Ildefanss Falkoness «Jūras katedrāle» Apgāds «Dienas grāmata»Barselonas vecpilsētā atrodas brīnišķīgā Dievmātes Marijas baznīca. Tajā allaž jūtama viegla ziedu smarža, bet pagalmā ganās zosis. Netālu ir arī Marijas Jūras ka-tedrāle. Spāņu autors, romānā aprakstot abu celtņu būvniecības periodu, iemūžina Katalānijas vēstures izšķirošus notikumus, kas risinās 14. gad-simtā. Grāmata 2006. gadā tika atzīta par Spānijā vislasītāko.

kad lasītajiem darbiem. Tā man ir ļoti personiska grāmata, kas apbur ar izteiksmes vienkāršību, maigumu, klusumu un siltumu. Esmu neskaitāmas reizes citēju-si tās fragmentus, bet joprojām nespēju atrauties no teksta. Tas ir neizskaidrojami, taču grāma-tas pie manis vienmēr «atnāk» pašas. Pirms dažiem gadiem veikalā uzmetu skatienu plauk-tam un ieraudzīju tikai «Visuze-mais». Tobrīd neviena cita grā-mata manu uzmanību nesaistīja.

Lilita Lauskiniece, Latvijas Kultūras akadēmijas režijas maģistrantūras studente

Nu jau iznākuši vairāki atkārtoti K.Bobēna esejas izdevumi.

Manu apbrīnu izraisa poē-tiskā forma, ko autors izmanto, stāstot par A.Franciska Dieva meklējumiem. Pirmo teikumu grāmatā, lai cik reižu tas lasīts, nespēju uztvert bez saviļņoju-ma skudriņām: «Bērns ar eņģeli devās ceļā, un suns viņiem se-koja.» Trīs simboliskie tēli ietver sevī asociāciju bezdibenīgu dzi-ļumu – absolūtu pazemību, ko pauž suns, Dieva neredzamo klātesamību, ko iemieso eņģelis, un bērna bezrūpīgo paļāvību. Putnu simboliskie tēli

Grāmatā mani uzrunā veids, kā A.Francisks meklē savu Die-vu, metoties izpriecās, vīnā, naudas vilinājumā. Kopš vidus-laikiem nekas nav mainījies. Arī mēs rīkojamies tāpat, līdz atskār-stam patiesību. Franču rakstnie-ka darbā visvairāk aizrauj putnu tēli. To simboliskā nozīme mani allaž interesējusi gan literatūrā, gan vizuālajā mākslā. Bībelē esmu atradusi zīmīgu paralēli – putni, dzīvnieki un cilvēki ir radīti vienā dienā. Putni sasaista zemi ar debesī. Tās ir vienīgās būtnes, kas spēj pacelties augstumos, kur aizlido cilvēku domas. Savā «Sprediķī putniem» A.Francisks

saka: «Mani brāļi putni, jūs esat Dievam parādā daudz pateicī-bas, un Viņš vienmēr un visur jums ir jāteic un jāslavē, tāpēc ka jūs varat brīvi lidot, kur gribē-dami...» Eseja ar mirdzumu

Reiz vokālās grupas «Putni» koncertā izdzirdēju skaņdarbu «Asīzes Franciska lūgšana put-niem». Biju ļoti izbrīnīta, ka tāda kompozīcija eksistē un to sace-rējis jauns latviešu autors. Esmu skaņdarbu ierakstījusi un klau-sos, kad kārtējo reizi pārlapoju K.Bobēna grāmatu un domāju par A.Francisku.

Ja man vajadzētu savas iz-jūtas raksturot vienā teikumā, es sacītu, ka «Visuzemais» ir dvē-seliskas mīlestības apmirdzēta grāmata. Esmu lasījusi arī Joha-na Jorgensena apceri «Svētais Asīzes Francis», tomēr K.Bobēna eseja manā literāro šedevru sa-rakstā paliek nepārspēta. Es vadu bērnu un jauniešu teātra studiju «Savējie» un joprojām ticu, ka piepildīšu savu sapni, ie-studējot poētisku uzvedumu par Asīzes Francisku.»

(Kristiāns Bobēns «Visuze-mais». Apgāds «KALA Raksti»)

«Jau ilgus gadus nebeidzu domāt par Asīzes Franciska personību. Viņš mani interesē arī no kristietības vēstures vie-dokļa, bet Franciska «Sprediķis putniem», manuprāt, ir fasci-nējošs. Vienkāršība un maigums

Franču autora Kristiāna Bo-bēna grāmata, kaut arī ārēji neci-la, ir viens no vismīļākajiem jeb-

Bērns ceļā ar eņģeli un suni

Mana gramata

Lilitu Lauskinieci uzklausījaAina Ušča

Foto: Ivars Bogdanovs

Stefānija Meiere «Krēsla» Apgāds «Zvaigzne ABC»Netverami maigs un trausls mīlas stāsts. Nevajag ticēt apgalvojumam, ka tā ir pusaudžiem adresēta grāmata par vampīriem. Patiesībā romāns ir tests pieaugušajiem, lai pārliecinātos, vai mūsos vēl ir dzīvs jūtīgums, spēja mīlēt un ziedoties. Emocionāli nobriedis lasītājs vampīrus, visticamāk, uztvers kā domu formas.

Dzīvespriek

am

iesaka!

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09


Izklaid e

31

Burtu salåti

Ja attiecīgās vertikāles burtus ievietosiet īstajās rūtiņās, izlasīsiet, ko Jaroslavs Hašeks rakstīja par Šveiku.

Korespondente, pieda-loties pilsētas domes sēdē, cītīgi pieraksta informāciju par Jaungada sagaidīšanu pilsētas centrālajā lauku-mā. Kā tikai tur nebūs! Lielā egle, koncerts, salūts, mēra uzruna. Kāds deputāts izmet repliku, ka trūkst tikai šam-panieša. Atbildē par pasāku-ma organizēšanu atbildīgais pilsētas domes darbinieks ar pilnīgi nopietnu sejas iz-teiksmi saka: «Pašvaldība iedzīvotājiem uzsauks arī to. Piebrauks klāt smagais auto ar šampanieša kravu. Visiem pietiks!»

Korespondente tā arī uzraksta rajona laikrakstā, smalki un plaši pastāstot, kas un kā paredzēts gadu mijas kopējā sagaidīšanā pilsētas centrā. Lasītāji nospriež, ka ir nu gan pilsētā tā pašvaldība dāsna un deputāti – cilvēki bez aizspriedumiem.

Bet, ak neraža, jau nā-kamajā laikraksta numurā šī informācija tiek precizēta. Iz-

Dome gadu mijā iedzīvotājus cienāšot ar šampanieti!?

Šis amizantais, bet patiesais notikums savulaik risinājās kādā Vidzemes pilsētā. Bija tā...

rādās – par to šampanieti domes sēdes dalībnieki tikai pajokojuši. Lai arī mērs sākotnēji uzstāja, lai korespondente lasītājiem atvai-nojas par aplamo informāciju, viņa atteicās to darīt, pamatojot misēkli, pirmkārt, ar savu labti-cību domei un iedzimtu humora

izjūtas trūkumu. Otrkārt, viņa uzsvēra, ka domes sēde bija ofi-ciāla, atklāta un kārtējā. Kores-pondente rakstīja avīzē tikai to, ko dzirdēja. Ne zilbes vairāk. Pil-sētas vadonis paraustīja plecus un nolēma uz korespondenti ne-dusmoties, jo tuvojās taču gadu

mija. Latvieši zina: kā veco gadu pavadīsi, tāds būs viss nākamais gads. Kam gan gribas 12 mēne-šu pavadīt vienos pārpratumos, kaunā un konfliktos ar presi? Priekā!

Diāna odumiņaZīmējums: Anita Savicka

Komandieris jautā ierindā nostādītiem jauniesaucamajiem: – Kurš no jums prot vārīt?

– Es! – viens atbild. – Labi, tad tu būsi pavārs! Pēc pāris nebaudāmu ēdienreižu dienām komandieris jautā jaunajam pavāram: – Klausies, vai tu maz kādreiz esi vārījis kaut ko tik lielos katlos? – Protams! – Ko tieši? – Asfaltu!

RSV,

I KKŅS

AAAŠ

SV

BEIU

EII

AJT

AAIP

BUZ

DEPT

DEIĪ

ĪJKV

AŠU

AGM

NOUV

ADSU

ĪL

GPS

AST

Pasmeji es!

Konkurss b erni em Uzzīmē sniegpārsliņu!Sniegs ir ne tikai balts, auksts un slidens, bet arī skaists! Mazo lasītāj! Uzzīmē savu visskaistāko sniegpārsliņu un atsūti sava laikraksta redakcijai līdz 16. februārim, norādot vārdu, vecumu un adresi.Interesantākos darbiņus publicēsim.

Praktisko padomu pielikums

redaktore Ligita Timma.Mākslinieciskā redaktore Ramona Bārene, PANDAdesign.Vāka foto: Āris Cēders, PANDAdesign.e-pasts: [email protected]! Iesakiet! Vērtējiet!


Žurnāls dzīvespriekam

Documents