Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 7212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga LV-1050

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ• Enerģētiskās atkarības riski

• ES enerģētikas politika• Baltijas jūras reģiona valstu sadarbība

• Energoefektivitāte• Atjaunojamie resursi

• Atomenerģija

Nr.

3 2

006.

gad

a au

gust

s

3

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2 3

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.

Tirāža – 3000 eksemplāru.

Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”

Reģ. nr. 90001897078

Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padome

Esmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas nodaļas vadītāja

Ainārs Dimants, biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs

Māra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītāja

Linda Jākobsone, Eiropas Savienības informācijas aģentūras vadītāja

Edvards Kušners, Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks

Sanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta.

Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.

Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

Saturs

Aija Lulle. Enerģijas faktors 5Redaktora sleja

Enerģētiskā neatkarība: vai tā ir iespējama? 6Eiropas Savienības informācijas aģentūras, Eiropas Parlamenta informācijas biroja Latvijā un EK pārstāvniecības Latvijā diskusijas kopsavilkums

Latvijas enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam 9Kopsavilkumā atspoguļotas Latvijas enerģētikas attīstības pamatnostādnes

Andris Piebalgs. Sadarbība enerģētikas jomā reģionā un visā ES 11ES enerģētikas politika – pašreizējā situācija, nākotnes redzējums, galvenie pārbaudījumi un problēmas

Juris Ozoliņš. Baltijas jūras reģiona valstu sadarbība un konkurence enerģijas jomā 13Baltijas jūras reģiona valstu sadarbība vēsturiskajā perspektīvā, pašreizējie projekti, to koordinācija un attīstība

Aija Lulle. Somijas ES prezidentūra: enerģētika ir viena no mūsu prioritātēm 16Intervija ar Somijas Tirdzniecības un industrijas ministrijas ģenerāldirektora vietnieku Riku Hutunenu

Valdis Gavars, Jānis Guntis Bērziņš. Baltijas atomelektrostacijas būves iespēju izpēte 17Atomelektrostacijas celtniecība Lietuvā – kādā stadijā ir šī ideja, kāda ir iespējamā Latvijas iesaiste un ieguvumi?

Mārtiņš Beķers. Biodegviela Latvijā: problēmas un perspektīvas 19Biodegviela kā alternatīvās enerģijas veids. Kādas ir tās ražošanas un realizācijas iespējas Latvijā?

Arta Deniņa. Atjaunojamie energoresursi Latvijā – status quo, potenciāls un iespējas 21Kāds ir Latvijas atjaunojamo energoresursu potenciāls?

Gunda Ignatāne. Enerģētiskā drošība: ekonomikas, vides un politikas aspekti 23G8 valstu enerģētikas un globālās politikas jautājumi. Enerģētika kā kopējās ārējās un drošības politikas jautājums

Jānis Miķelsons. Kā sadzīvot ar atkarību no importētās enerģijas? 25Kā ES mazināt energoapgādes riskus un kādi ir risinājumi to mazināšanā?

Edmunds Rudzītis. Naftas ēras beigas vēl tālu 27Naftas krājumi pasaulē. Zemes dzīlēs esošās naftas pietiks vēl vairākiem gadu desmitiem

Jānis Vaivads. Trīs pantus saskaņo trīs gadus 29Eiropas Savienības un Krievijas nostāja par Tranzīta protokolu

Laimonis Rumpis. Cenas un konkurence degvielas tirgū 31Kā veidojas degvielas cenas Latvijā?

Agnese Margēviča. Interešu krustpunkti – Centrālāzija un Kaspijas jūras dzīles 34ES, ASV, Ķīnas un Krievijas intereses enerģētikas jomā Centrālāzijā

Paulis Barons. Energoefektivitāte un Latvijas pašvaldības 36Vienotas politikas energoefektivitātē nepieciešamība, lai risinātu enerģētiskās atkarības problēmas un

mazinātu iedzīvotāju izmaksas saistībā ar nākotnē gaidāmo cenu pieaugumu.

Sandija Novicka. Pārkāpuma procedūras un Latvijas elektroenerģijas sektors 38Pārkāpuma procedūras pret Latviju elektroenerģijas jomā

4 5

Enerģijas faktors

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Bez elektrības, gāzes, siltuma ziemā un benzīna auto-mašīnas bākā mūsu dzīve vairs nav iespējama. Taču Latvija, tāpat kā Eiropas Savienības (ES) valstu lielākā daļa, ir energoatkarīgas, īpaši jau no gāzes un naftas piegādēm no Krievijas. Jo skarbi šo atkarību un tās iespējamās sekas parādīja šāgada sākuma notikumi, proti, Krievijas un Ukrainas strīds par gāzes cenām, draudot atstāt bez gāzes ES patērētājus.

Naftas cenas pasaulē ir augstas un nepastāvīgas, atkarība no enerģijas piegādātājiem Eiropas Savienību tur pastāvīgā sasprindzinājumā, tādēļ enerģijas pie-gāžu drošība ir loģiska ES darbības prioritāte. Par sevišķi svarīgu šo jautājumu izvirzījusi arī Somijas prezidentūra, kas prezidē no 2006. gada jūlija līdz de-cembra beigām.

Šā gada martā Eiropas Komisija publicēja konsul-tāciju dokumentu – Zaļo grāmatu par Eiropas stra-tēģiju ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģē-tikai. Konsultācijas noslēgsies šā gada septembra beigās, un, balstoties uz saņemtajiem viedokļiem, Eiro-pas Komisija (EK) izstrādās konkrētus priekšlikumus.

2007. gada pavasarī EK būtu jāapstiprina jauna Eiro-pas enerģētikas politika un tās ieviešanas plāns.

Vienlaikus ar Eiropas mēroga diskusiju par ener-ģētikas virzību jauna enerģētikas politika izstrādāta arī Latvijā – jūnijā valdība apstiprināja Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam. Pa-matnostādnēs parādītās problēmas un risinājumi ir līdzīgi kā Eiropas mērogā – augsta atkarība no ārējām piegādēm, nepietiekamas vietējās elektroenerģijas ražošanas jaudas.

Viens no risinājumiem var būt kodolenerģija, mo-derna kodolreaktora celtniecība Baltijas valstīs, tāpat arī nepieciešamība aktīvāk attīstīt atjaunojamo resursu izmantošanu. Atjaunojamās enerģijas galvenā misija un loma – tas ir vietējais resurss, kurš ir pieejams un kuru vajag izmantot, lai mazinātu ārējo atkarību. Tādēļ žurnālā analizējam, kas Latvijā tiek darīts un kāpēc tik maz paveikts mūsu pašu enerģijas resursu attīstīšanai.

Mūsu valstī ir liels energoefektivitātes veicināšanas potenciāls, kas jārealizē. Tas ir atzīts arī Latvijas enerģētikas pamatnostādnēs. Efektivitāte ir galvenā joma, kur Eiropa un Latvija var visvairāk strādāt savas enerģētiskās drošības izveidē. Mēs nevaram ietekmēt naftas cenas pasaulē un resursu pieejamību, taču varam gudri samazināt patēriņu. Turklāt tas ir ekono-miski izdevīgi iedzīvotājiem. Drīzumā noteikti jāpieņem energoefektivitātes politika valsts līmenī. Līdz šim li-kums tā arī iestrēdzis varas gaiteņos. Skaidra politika ir īpaši svarīga saistībā ar līdzekļiem, kas pieejami no ES Kohēzijas un struktūrfondiem. Galvenais potenciāls un darbības virzieni ir centrālapkures siltumtīklu un infrastruktūras uzlabošana, efektīvas tehnoloģijas ēkās. Jāstimulē privātās investīcijas energoefektivitātē. Pašvaldības aktīvi prasa valdībai naudu mājokļu siltināšanai, tomēr visiem naudas tāpat nepietiks. Vajag radīt dzinuli, lai cilvēki paši investētu energoefektivitātē, lai kopīgi ņemtu kredītus un redzētu, kā investīcijas piecu sešu gadu laikā atmaksājas. ES nauda ir milzīgs stimuls šādām iniciatīvām. Tāpat ir iespējama jauna biznesa niša – enerģijas taupīšanas uzņēmumi, kas pārdotu savus pakalpojumus – iespēju cilvēkiem ietaupīt uz enerģijas rēķina.

Iespēju un pārbaudījumu ir daudz. Darba arī. Ener-ģijas drošības garantēšana ES un pasaules līmenī ir prioritāte, kas ir cieši saistīta ne tikai ar globālo eko-nomiku un ģeopolitiskajām dimensijām, bet arī ar kopējo ārējās un drošības politiku. Taču mikrolīmenī ikviena mūsu darbība ir saistīta ar enerģijas jautājumiem un katru dienu tie atspoguļojas mūsu ienākumu – izde-vumu bilancē.

Žurnāla redakcija pateicas visiem ekspertiem, kas sagatavoja publikācijas mūsu izdevumam.

6 7

Enerģētiskā neatkarība: vai tā ir iespējama?

pēc Krievijas un Ukrainas strīda enerģijas jautājumos radās doma, ka ES valstīm ir nepieciešams panākt solidaritāti. Tieši tāpēc Zaļā grāmata enerģētikā skaid-ri norāda uz tās nepieciešamību. Nākamais punkts ir dažādība. Lai gan mēs respektējam to, ka katrai da-lībvalstij ir savi ieskati par to, kur rast enerģiju, tomēr ir nepieciešams panākt, lai enerģija tiktu iegūta no dažādiem avotiem.

Jāņem vērā arī Kioto protokola prasības. Viena no tām ir energoefektivitāte. Mums ir jākontrolē enerģijas patēriņš un jāizmanto atjaunojamie energoresursi. Eiropai šajā jautājumā ir jābūt pirmajai savienībai, kas izmanto jaunus energoresursus.

Tālākais solis ir vienotība Eiropā, kad apspriežam enerģētikas jautājumus pasaules mērogā. Pēdējais punkts ir vienotība dialogā ar enerģijas piegādātājiem.

Uģis Sarma: Nav pamata domāt, ka mūsdienu pasaulē kāda valsts varētu būt pilnīgi pašpietiekama, izmantojot tikai savus iekšējos resursus un izolējoties no globālajiem procesiem enerģijas tirgū. Katrā ziņā mērķim jābūt tādam, lai mūsu atkarība no ārējiem fakto-riem, no ārējo enerģijas tirgu attīstības būtu iespējami mazāka un mēs censtos iespējamos riskus diversificēt. Dažādojot tieši apgādes riskus, paaugstinām savu drošību.

Pats galvenais – jādomā par pieejamību un apgādes drošību, cenu un ietekmi uz vidi. Prioritārais uzdevums: nozarei jāattīstās tā, lai mēs panāktu līdzsvaru starp iepriekš nosauktajiem, iespējams, pat savstarpēji pretrunīgajiem stūrakmeņiem.

Piecpadsmit gadus mums bija viena prioritāte – cena. Visu šo laiku esam dzīvojuši komfortablos apstākļos ar ļoti zemām enerģijas cenām. Līdzīga situācija bija arī citur pasaulē. Manuprāt, tas nedaudz iemidzināja arī ekonomiski attīstītās valstis, jo visiem likās, ka tā tas būs vienmēr. Atcerēsimies laiku, kad nafta maksāja 10 vai 12 dolāru par barelu un gāze no Krievijas nāca gandrīz par velti – visi bija ļoti apmierināti. Latvijas ekonomikas transformācijas periodā mums ir bijis labs handikaps. Jautājums – vai esam pratuši to izmantot?

Šis viens faktors vairs nevar būt prioritāte. Pat-laban galvenais ir atrast līdzsvaru, jo īpaši tagad, kad ir saasinājies apgādes drošības jautājums. Arī šeit galvenais risinājums politikas dokumentā ir risku un enerģijas piegādes avotu diversifikācija, iekšējās pašpietiekamības līmeņa paaugstināšana apgādē ar enerģiju.

Lai to sasniegtu, vispirms jāpanāk Baltijas integrācija Eiropas enerģētikas sistēmās, jo pagaidām nevaram runāt par vienotu Eiropas enerģijas tirgu.

Nākamais – primāro resursu avotu diversifikācija. Trešais elektrības sektorā – ģenerējošo jaudu palielināšana reģionā un arī diversifikācija. Protams, tas ir milzīgs bloks – energoefektivitāte visā enerģijas piegādes ķēdē: ražošanā, pārvadē, sadalē, patēriņā. Arī te ir milzīgs potenciāls. Šīs vadlīnijas ir iekļautas mūsu politikas plānošanas dokumentā.

Primāro resursu avotiem jābūt līdzsvarotiem, tātad riski jāsadala. Atomelektrostacijas celtniecība nenozīmē, ka mēs pārtrauksim ražot elektrību, iz-mantojot gāzi. Sava vieta, protams, ir atjaunoja-miem enerģijas resursiem. Arī šai jomai jāpieaug.

Daudzās valstīs nozīmīgu struktūras daļu aizņem cie-tais kurināmais. Arī tam būtu vieta, taču jāpārvērtē attieksme pret to. Zaļajā grāmatā ir atzīts, ka strauji attīstās fosilā kurināmā izmantošanas tehnoloģijas, ku-ras ir videi draudzīgas. Sava vieta ir arī kodolenerģijai kā stabilizējošam ilgtermiņa faktoram visā reģionā. Uzskatām, ka Ignalinā Lietuvā ir visatbilstošākā vieta atomelektrostacijas būvei. Šajā jautājumā ir panākta arī politiskā līmeņa vienošanās, un energokompānijas jau padziļināti pēta šo jautājumu.

Valdis Bisters: Neatjaunojami ir visi fosilie resursi – tie, kurus kādreiz ir akumulējusi saule un kurus varam ļoti ātri izsmelt (piemēram, nafta, gāze). Ogles mums vēl pietiks 250 gadu, taču nafta drīz vien beigsies. Savukārt gāzes resursi būs pieejami 35 gadus ilgāk nekā nafta.

Vides ministrija patlaban izstrādā atjaunojamo ener-goresursu stratēģiju. Prioritāte ir koksnes biomasa, pārstrādājot dažādus atlikumus, un biomasa, ko veido arī organiskie noārdāmi atkritumi. Apsveram iespējas iegūt biogāzi no dažādiem lauksaimniecības atkri-tumiem un kultūrām, kas varētu kļūt par enerģijas avotiem. Viens no nozīmīgiem atjaunojamiem ener-goresursiem ir vējš, kas Latvijā gadā pūš vidēji 2000 stundu. Tam seko solārā enerģija, kas mūsu valstī gan ir mazāk izmantojama. Pie mums reāli iespējams izmantot ūdeni siltuma ieguvei, taču elektroenerģijas ražošanai kā citās valstīs Eiropā tas pašreiz nav eko-nomiski pamatoti. Salīdzinot cenu, tas ir desmitreiz dār-gāk par vienu saražoto kilovatvienību nekā no citiem avotiem.

Runājot par atjaunojamiem resursiem, noteikti jānosauc arī ūdens – mūsu lielais resurss Daugavas kaskādē, kura jauda sasniedz 1,5 tūkstoti megavatu. Esam mēģinājuši arī mazo hidroenerģētiku – tā devusi 2% no elektroenerģijas ražošanas apjoma.

Jānis Vaivads: Sākšu ar pirmajā ziņojumā definē-tajiem sešiem aktivitāšu virzieniem, proti, iekšējo tirgu kā vienu no galvenajiem uzdevumiem ES politikā. Esam no Komisijas pat saņēmuši brīdinājumu, taču jautājuma būtība ir šāda – lai arī cik liberāls tirgus izvei-dosies Latvijā, tomēr tuvākajā perspektīvā gāzi mūsu valstij piegādās tikai Krievija.

Respektīvi, vēl ilgi aktuāla problēma būs mūsu enerģētiskā atkarība šajā aspektā. Tieši tādēļ ļoti no-pietns un nozīmīgs ir arī jautājums par kopējo ES poli-tiku sadarbībā ar Krieviju kā enerģijas piegādātāju, jo ES enerģētikas patēriņā 30% naftas un 50% gāzes nāk no Krievijas.

2000. gadā sākās tā sauktais ES un Krievijas enerģētikas dialogs. Sākotnējā dienas kārtībā bija iekļautas pārrunas par investīciju klimatu, enerģijas efektivitāti, vides drošību. Strādāja īpašas darba gru-pas, tika gatavoti ikgadējie sintēzes ziņojumi, tomēr 2003. gada vidū tapa skaidrs, ka šis dialogs veido poli-tisko klimatu, taču nopietnu rezultātu tas nav devis.

Turklāt 2003. gada jūnijā, neņemot vērā šo dialogu, Lielbritānija noslēdza vienošanos ar Krieviju par gāzes cauruļvadu pa Baltijas jūru. Būtībā tas ir tāds pats pro-jekts, kādu tagad Krievija grib īstenot kopā ar Vāciju. Toreiz tas izgāzās, un arī mēs visi klusējām. Ko tas nozīmē?

Saruna par enerģētiku bija trešā diskusija ciklā “Man ir ko teikt!”, ko šogad rīkojusi Eiropas Savienības informācijas aģentūra, Eiropas Parlamenta informācijas birojs Latvijā un Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā.

Paneļdiskusijā piedalījās Bonifasio Garsija Porrass (Bonifacio Garcia Porras), enerģētikas komisāra An-dra Piebalga biroja loceklis, Uģis Sarma, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors, Valdis Bisters, Vides ministrijas Klimata un atjaunojamo en-ergoresursu departamenta direktors, Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes docents, un Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, diskusijā iesaistījās arī uzņēmējs Grigorijs Krupņikovs. Sarunā izskanējušie viedokļi publicēti saīsinātā veidā.

Bonifasio Garsija Porrass: Enerģētika jau gadiem ilgi ir EK prioritāte. Kāpēc mēs pašlaik runājam par enerģētiku? Tāpēc, ka arvien pieaug naftas cenas. Palielinās arī enerģijas patēriņa pieprasījums, it īpaši

Ķīnā un Indijā. Kopš 1994. gada naftas patēriņš ir pieaudzis par 20%. Jāmaina elektrības ražošanas stratēģija. Lai to pārveidotu turpmākajos 20 gados, būs nepieciešama ļoti liela nauda. Arī gāzes patēriņš strau-ji pieaug. Vēl jārunā par siltumnīcefektu izraisošajām gāzēm, kas var veicināt klimata pārmaiņas.

Esam sapratuši, ka enerģētikas jautājums visā ES līmenī kopīgiem spēkiem jārisina trijos līmeņos. Tie ir: enerģijas pieejamība, cenas, kas nodrošinātu konkurētspēju, un vides aizsardzība. Šajā trijstūrī visi trīs punkti ir vienlīdz svarīgi. To var salīdzināt ar kubi-ka – rubika spēli: mainot vienu daļu, mainās arī viss pārējais. Tādēļ ir svarīgi, lai mēs rūpētos par visām trijām sastāvdaļām, jo tikai tā varam panākt ilgtspējīgu attīstību.

Mums ir vairākas prioritātes. Vispirms tā ir vietējā tirgus attīstības veicināšana enerģijas pieejamības jautājumos Eiropas mērogā. Otrā ir solidaritāte, un var teikt, ka ES tā ir jauna koncepcija. Kamēr ES bija 15 dalībvalstis, daudz nerunājām par solidaritāti. Taču

Foto

: no

ES

IA a

rhīv

a

8 9

Līdztekus ES un Krievijas dialogam ir divpusējie dialogi, kas nosaka praktiskos stratēģiskos rezultātus. Jāatceras, ka enerģētikas jeb piegādes drošība nav EK ekskluzīva kompetence. Katras ES dalībvalsts kompetencē joprojām lielā mērā ir gan piegādes drošības jautājumi, gan arī valstu tiesības uz saviem resursiem un tiesības ar tiem rīkoties. Iespējams, ka lielai valstij tā ir priekšrocība, taču mazai zemei tas jau ir noteikts drauds.

Situāciju Eiropā stipri ietekmēja pagājušā gada rudens notikumi – naftas augstās cenas. ES lielā mērā satricināja tas, ka kļuva skaidrs, kas varētu notikt, ja pārtrūktu gāzes piegāde. Mūsu komisārs ļoti ātri reaģēja šajā situācijā, jo tika sagatavota un 23. un 24. martā ES Padomē prezentēta ES enerģētikas stratēģija, kur iekļauti ļoti būtiski jautājumi, piemēram, kā īstenot dialogu ar lielākajiem enerģijas piegādātājiem ES. Skaidri konstatēja, ka pastāv ES iekšējā interešu konkurence un arī vairāku valstu intere-ses. Piemēram, Vācijas atkārtoti noslēgtā vienošanās ar Krieviju ignorē daudzu valstu, tajā skaitā arī Latvi-jas, intereses. Šādi nākotnē enerģijas neatkarības jeb drošības situāciju Eiropā nevarēsim nostiprināt.

Tātad ir jābūt vienotam viedoklim, un jādomā arī par citu interesēm šajā kontekstā. Latvija diezgan daudz ir strādājusi, lai ES pievērstu uzmanību tam, ka situāciju nevarēs atrisināt, ja neņems vērā pilnīgu visu dalībvalstu intereses un netiks veidota vienota politika sadarbībā ar lielajiem enerģijas piegādātājiem.

Šis punkts ir iekļauts jaunajā stratēģijā, taču tas ir ļoti grūti īstenojams, ņemot vērā ES Līguma nosacījumus. Ne velti ES Padomē atkārtoti akcentēja katras valsts tiesības uz saviem enerģētikas resursiem un dabas bagātībām un tiesībām ar tām rīkoties, tādējādi uzsverot arī pašu valstu atbildību par savu enerģētisko drošību.

ES kā starptautiskais spēlētājs ekonomikā ir ļoti spē-cīgs, taču politikā – relatīvi vājš. Kopējā ES enerģētikas politika nav īstenojama bez kopējās ārējās politikas, kuras patlaban ES nav. Enerģētikas stratēģija ir Latvi-jai vajadzīga, taču būs ļoti grūti to īstenot. Turklāt mūsu valstij jādod savs ieguldījums – mēs nevaram tikai pasīvi vērot, kā ES tagad risinās dialogu ar Krieviju. Mums jābūt aktīviem šajās sarunās un jāaizstāv savas intereses diskusijās ar pārējām ES dalībvalstīm un arī ar Krieviju.

Atis Lejiņš: Vai Latvija var sev nodrošināt enerģijas neatkarību? Domāju, ka var. To varētu izdarīt gan ES, gan Amerika. Problēma ir tā, ka nav politiskās gribas. Tas ir pats galvenais. Manuprāt, Amerika to varētu dabūt gatavu, turpretī ES ir pārāk sadrumstalota un tai tiešām vēl nav kopējas ārējās un drošības politikas.

Patlaban ir divas aktuālas problēmas. Starptautiskajā politikā Krievijai un Saūda Arābijai ir monopola tiesības uz naftu un gāzi. Otrā problēma mums ir vietējie lo-biji. Kā zinām, mijiedarbībā ar Krievijas un arābu naftas pārstāvjiem cilvēki pelna naudu.

Redzams, ka ES grib dažādot enerģijas avotus un lielas cerības liek uz Alžīriju. Šī valsts jau piegādā diez-gan daudz gāzes Francijai un Itālijai. Taču mēs zinām, ka Putins tur bija aizskrējis un Alžīrija, ko uzskatīja par šķidrinātās gāzes piegādātāju, pēkšņi noslēdza līgumu ar Gazprom.

Mums Latvijā ir divkārši liela problēma. Sakiet, lūdzu, vai nav tā, ka Latvijā faktiski ir divi monopoli? Man nav iespēju izvēlēties, no kura pirkt enerģiju. Es vai nu varu pirkt no “Latvenergo”, vai no “Latvijas gāzes”. Latvijā ir tāda problēma, ka mūsu politiskajai elitei patīk mo-nopoli.

Kāpēc mēs gribam pieslēgties tam Krievijas–Vācijas gāzes vadam Baltijas jūrā un lauzt Baltijas un Polijas solidaritāti, kas neatbalsta šo projektu? Mēs sakām, ka drošības apsvērumu dēļ. Domājam, ka Dobele varētu būt Vācijai un Polijai tas pats, kas Inčukalns Pēterburgai un Vitebskai, jo ziemā Inčukalnam ir zināma loma Pēterburgas un Vitebskas gāzes apgādē. Kāpēc gan iedomājamies, ka Latvijas Dobeles gāzes krātuve ir kādam vajadzīga? Polija ir daudz dabisko gāzes krātuvju. Mums ir pārāk maz patērētāju, lai apmaksātu Krievijas–Vācijas gāzes vada atzara izveidi uz Latviju.

Valdības augstākie pārstāvji uzskata, ka Latvija sevi var apgādāt pati ar savu enerģiju 30% apmērā no kopējā nepieciešamā apjoma. Tas taču ir ārkārtīgi daudz! Tomēr es nekur Kohēzijas un struktūrfondos neredzu, ka mēs prasām naudu koģenerācijas stacijām.

Varētu nevis ražot cukuru, bet iestādīt ātri augošos krūmus, no kā ražotu gan siltumu, gan elektrību. Esmu bijis Somijā un Austrijā, kur to dara. Cik naudas mēs prasām no ES, lai dod alternatīvās enerģijas ražošanai, krūmu dedzināšanai, lai vienlaikus radītu elektrību un siltumu? Zinu, ka Latvijā ir tādi vairāki projekti.

Zviedrijā ir izveidots nacionālais attīstības plāns. Līdz 2020. gadam Zviedrija būs pilnīgi neatkarīga un balstīsies uz alternatīvo enerģiju, ko viņi paši saražos no zāles, krūmiem un koku atkritumiem. Es neesmu neko dzirdējis par kaut ko līdzīgu Latvijā.

Grigorijs Krupņikovs: Latvijai jāaizmirst par solida-ritāti enerģijas jautājumā Eiropā. Mums tā nepalīdzēs. To parādīja Baltijas cauruļvads. Latvijai ir jādomā, kā varam panākt enerģijas avotu dažādošanu.

Degvielu, naftu varam atvest no Norvēģijas, galu galā arī no Anglijas un Vācijas. Gāzi ne. Citu gāzes avotu Latvijai nebūs. Kas notiks nākamajā gadā, kad Latvijā dubultosies gāzes cena un līdz ar to arī siltu-ma cena? Ko darīs pašvaldībās, kur kurina ar gāzi? Ko darīs Rēzeknes, Daugavpils iedzīvotāji, kad viņi nevarēs samaksāt par apkuri?

Ko Latvija var darīt, lai nodrošinātu papildus aptuveni trešdaļu enerģijas patēriņa, kas paliek uz vietas? Tas lielā mērā sapūst mežos! Tās ir cirsmu paliekas – pēc kailcirtes mežā paliek zari, galotnes, krūmi. Gadā tas sasniedz apmēram vienu miljonu tonnu dedzināmās koksnes. Mums ir malka, stumbri, ko var ceļmalā nopirkt par 5–6 Ls/m3. Pārrēķinot uz kilokalorijas izmaksām, redzam, ka par megavatstundu tas ir četrreiz lētāk nekā megavats gāzei. Tātad Latvijā patlaban ir pieejami 3 miljoni tonnu koksnes, kas netiek izmantota. Sareizi-not to ar 4,5 megavatstundām vienā tonnā koksnes, mēs dabūjam kādas 18 teravatstundas, kas veido vairāk nekā trešdaļu no Latvijas enerģijas kopējā patēriņa. To izmantojot, mēs varam ļoti lielā mērā nodrošināt ne ti-kai Latvijas neatkarību, bet arī drošību.

1 Kopējā primāro enerģijas resursu patērētā apjoma attiecība uz IKP vienību.

Latvijas enerģētikas attīstības pamatnostādnes

2007.–2016. gadam

Šī gada 27. jūnijā Latvijas valdība pieņēma Enerģētikas attīstības pamatnostādnes turpmākajiem desmit gadiem. Kopsavilkumā publicējam galvenos jautājumus, par kuriem runāts pamatnostādnēs.

Ar pieņemto dokumentu pilnībā var iepazīties Mi-nistru kabineta mājaslapā http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30229081. Pamatnostādņu mērķis ir paaugstināt energoapgādes drošumu, radot apstākļus elektroenerģijas ģenerēšanas pašnodrošinājuma pie-augumam, sekmējot pašnodrošinājuma ar primārajiem energoresursiem pieaugumu, veicinot primāro ener-ģijas resursu piegāžu dažādošanu un novēršot Baltijas elektroenerģijas tirgus izolāciju.

Būtiski ir nodrošināt iedzīvotājiem enerģijas pietie-kamību, pilnveidojot enerģijas apgādes infrastruktūru un realizējot enerģijas efektivitātes pasākumus patē-rētāju sektorā.

Jāpalielina atjaunojamo energoresursu efektīva izmantošana un enerģijas ražošana koģenerācijas procesā.

Pamatnostādņu īstenošanai izvirzīti rezultatīvie rādītāji:

1. Pašnodrošinājuma līmenim ar elektroenerģiju 2012. gadā jāsasniedz 80%, bet 2016. gadā – 100% līmeni, kam Latvijā nepieciešams ieviest ne mazāk kā 700 MW jaunu jaudu, tajā skaitā cieto kurināmo izmantojošo elektrostaciju ar jaudu aptuveni 400 MW.

2. Vietējo primāro energoresursu izmantošanai ir jāpieaug no 65 PJ pašlaik līdz 82 PJ 2016. gadā, kas primāro enerģijas resursu struktūrā veidos pašnodrošinājumu vismaz 36–37% līmenī.

3. Kopējā valsts elektroenerģijas patēriņā piegādes jānodrošina ar atjaunojamiem avotiem (RES-E) 49,3% apjomā 2010. gadā.

4. Enerģijas intensitātei1 2010., 2015. un 2020. gadā jāsamazinās līdz 0,35, 0,28 un 0,22 TOE/1000 EUR (2000).

5. Līdz 2016. gadam jāapgūst koģenerācijas potenciāls Latvijas lielākajās pilsētās (ieskaitot Rīgu) ar kopējo siltumslodzi aptuveni 300 MWth. Pārējās Latvijas pilsētās ir jāapgūst koģenerācijas potenciāls ar kopējo sil-tumslodzi aptuveni 100 MWth.

6. Līdz 2020. gadam jāsamazina īpatnējais siltumenerģijas patēriņš ēkās no 220–250 kWh/m2/gadā līdz 150 kWh/m2/gadā.

7. Siltumenerģijas ražošanas iekārtām vidējo efektivitātes līmeni valstī līdz 2016. gadam jāpaaugstina no 68% līdz 80–90%, bet vidējo siltumenerģijas zudumu līmeni siltumenerģijas pārvades un sadales tīklos jāsamazina no 17% līdz 14%.

Mērķu sasniegšanai paredzēts sekmēt Baltijas un Eiropas enerģijas sistēmu starpsavienojumu attīstību, plānots atbalstīt jaunas kodolspēkstacijas būvi Lietuvā un sekmēt cieto kurināmo izmantojošas kondensācijas elektrostacijas projekta attīstību, projekta sākuma fāzē iniciatīvu uzņemoties valstij, veicot nepieciešamās izpētes, vietas izvēli, projekta sagatavošanu un nepieciešamos saskaņojumus. Projekta īstenošanai tiks piesaistīts privātais kapitāls, bet valsts līdzdalība projektā nepārsniegs 20%.

Izmantojot mērķdotācijas investīcijām no ES struk-tūrfondiem, paredzēts veicināt koģenerācijas sta-ciju attīstību un enerģijas ražošanu no atjaunoja-miem enerģijas resursiem. Lai nodrošinātu kurināmā dažādošanu elektroenerģijas ražošanā, izsniedzot at-ļaujas jaunu jaudu ieviešanai, kā kritēriju plānots lietot izmantojamo kurināmā veidu. Pieņemot lēmumus par atļaujām jaunām elektroenerģijas ražošanas jaudām, kas paredzētas, darbam kondensācijas režīmā lieto-jot dabas gāzi, kā vērtēšanas kritērijs tiks izmantots pieļaujamais dabas gāzes īpatsvars primāro enerģijas resursu bilancē.

10 11

Lai veiktu pamatnostādnēs minētos nepieciešamos uzlabojumus, nozari reglamentējošajos normatīvajos aktos ir nepieciešams veikt grozījumus un ir jāveido atsevišķa institūcija – Enerģētikas aģentūra.

Pamatnostādnēs noteikto rīcību īstenošanai līdz 2016. gadam nepieciešamais kopējais finansējums ir 1236,92 miljoni latu:

cieto kurināmo (ogles kombinācijā ar cieto biomasu un citiem vietējiem kurināmā veidiem) izmantojošas kondensācijas elektrostacijas projekta attīstība – 343,00 milj. LVL;

investīcijām siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai – 277,05 milj. LVL; investīcijām biomasas koģenerācijas elektrostaciju atbalstam – 90,00 milj. LVL; investīcijām ēku energoefektivitātes paaugstināšanai – 418,46 milj. LVL; izpētes projektiem TEN-E programmā – 2,86 milj. LVL; finansējums izglītībai un zinātnei enerģētikas jomā – 92,00 milj. LVL; pētījumiem – 3,85 milj. LVL; institūciju kapacitātes stiprināšanai – 8,95 milj. LVL; tehnisko normatīvu sagatavošanai – 0,75 milj. LVL.

Nepieciešamā finansējuma avoti:

Eiropas Savienības struktūrfondi – 261,91 milj. LVL 10 gadu laikā, t. sk. 2007.–2013. g. periodā – 82,80 milj. LVL. Finansējums paredzēts investīcijām siltumavotu un siltumtīklu efektivitātes paaugstināšanai, biomasas koģenerācijas elektrostaciju būvei un ēku energoefektivātes paaugstināšanai;

privātais finansējums – 486,91 milj. LVL. Finansējums plānots kā energoapgādes komersantu un ēku īpašnieku pašu līdzfinansējums investīcijām siltumavotu un siltumtīklu efektivitātes paaugstināšanai, bioma-sas koģenerācijas elektrostaciju būvei, ēku energoefektivātes paaugstināšanai un investīcijas cieto kurināmo izmantojošas kondensācijas elektrostacijas projektā;

valsts budžets – 312,79 milj. LVL. Finansējums paredzēts institūciju kapacitātes stiprināšanai, pētījumiem, līdzfinansējumam TEN-E projektiem, izglītībai un zinātnei, mērķdotācijām pašvaldībām investīcijām siltumavotu un siltumtīklu efektivitātes paaugstināšanai, cieto kurināmo izmantojošas kondensācijas elektrostacijas pro-jekta sagatavošanai un līdzdalībai projektā;

pašvaldību budžeti – 173,88 milj. LVL. Finansējums paredzēts investīcijām siltumavotu un siltumtīklu efektivitātes paaugstināšanai, investīcijām pašvaldību ēku energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumiem;

ES TEN-E programma – 1,43 milj. LVL.

Sadarbība enerģētikas jomā Baltijas reģionā un visā ES

Šā gada 15. un 16. jūnijā Rīgā notika starptautiska konference “Sadarbība enerģētikas jomā Balti-jas jūras reģionā” (Energy Cooperation around the Baltic Sea), kurā tika apspriesta energoresursu piegādes drošība reģionā, valstu un uzņēmumu sadarbība, kā arī enerģētikas sektora attīstība. Kon-ferenci organizēja Eiropas Enerģētikas forums sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, EK, Eiropas Pa-domes Parlamentāro asambleju, Saeimu un vairākiem vadošajiem Eiropas enerģētikas uzņēmumiem. Šī bija otrā šāda mēroga konference, pirmā notika 1997. gadā Vācijā, Ķīlē. Sanāksmē piedalījās enerģētikas uzņēmumi, valstu amatpersonas un nevalstiskās organizācijas, arī vides aktīvisti, un ar galveno runu uzstājās Eiro-pas Savienības enerģētikas komisārs Andris Piebalgs.

Saīsinātā veidā publicējam Eiropas Komisijas enerģētikas komisāra Andra Piebalga runu šajā konferencē.

Es priecājos šodien būt kopā ar jums un sirsnīgi at-balstu iniciatīvu sarīkot šo konferenci!

Ikvienam, kurš interesējas par enerģētikas politiku, ir aizraujoši pētīt Baltijas reģionu. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka esmu latvietis. Domāju, ka Baltijas reģionā ir redzami daudzi šodienas pārbaudījumi un atbilžu meklējumi mūsdienu enerģētikas dilemmām ne tikai Eiropas, bet arī globālajā līmenī.

Es priecājos par progresu, kas panākts, piemēram, īstenojot Baltijas jūras reģiona enerģētikas sadarbību (BASREC), Eiropas Savienības Ziemeļu dimensijas un ES – Krievijas dialogu. Atzīstu arī ieguldījumu, kādu reģions veic, īstenojot visas ES mērķus enerģijas avo-tu diversificēšanā un enerģijas efektivitātes celšanā.

Taču, iespējams, visaugstāk vērtēju reģiona atvērtību, fleksibilitāti un nākotnes vīziju. Šajā ziņā pārējā ES var mācīties no Baltijas reģiona.

Vēlos uzsvērt vairākas tēmas, kas ir nozīmīgas Eiro-pas enerģētiskajai drošībai un kurās īpaša loma ir Balti-

jas reģionam. Tās ir: starptautiskā sadarbība, iekļaujot sadarbību ar Krieviju, Eiropas jaunā enerģētikas politi-ka, kā arī enerģijas dažādošana un tirgus integrēšana.

Starptautiskā sadarbība, ietverot attiecības ar KrievijuIr skaidrs, ka nepieciešamība pēc drošām, ilgstošām

enerģijas piegādēm, turklāt par saprātīgu cenu būs vislielākais 21. gadsimta pārbaudījums. Skaidrs ir arī tas, ka šīs vajadzības maina pasaules ģeopolitisko ainu. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs attīstām konstruktīvu sadarbību, kas balstīta uz savstarpējo sapratni un labumu.

Starptautiskās sadarbības un dialoga nozīmību enerģētiskās drošības garantēšanai nevar nenovērtēt. Baltijas reģionam ir īpaša loma Eiropas enerģētikas jomā, jo tas atrodas tuvu Krievijai.

Kā Eiropas Komisija atzīst Zaļajā grāmatā “Eiro-pas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”, mums jārod ceļi, kā uzlabot pašreizējās attiecības ar Krieviju, lai īstenotu enerģētisko partnerī-bu, kas ir balstīta uz savstarpējo sadarbību. Šis vēs-tījums tika arī atkārtoti uzsvērts Eiropadomē šā gada martā.

Maijā kopā ar šā gada pirmajā pusē prezidējošās valsts Austrijas ministru Martinu Bartenšteinu es rak-stīju Krievijas enerģētikas ministram Viktoram Hris-tenko, uzsverot partnerības turpināšanas nozīmīgumu. Savā atbildē Hristenko kungs skaidri apliecina vēlmi sadarboties.

Arī diskusija starp EK priekšsēdētāju Žozē Manuelu Barrozu un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Krievi-jas – ES sammitā Sočos 25. maijā apstiprināja nopiet-nu abpusējo interesi un kopējus mērķus ciešākai ener-ģētiskajai sadarbībai starp ES un Krieviju.

Kā jūs zināt, ES cenšas šajās attiecībās veicināt tādus principus un mērķus, kas ir balstīti enerģētikas produk-

12 13

tu tirgus cenās, nediskriminējošā tranzīta politikā, iespējās trešajai pusei piekļūt eksportam izmantoja-majai infrastruktūrai Krievijā, saglabāt caurspīdīgumu un paredzamību investīciju jomā enerģētikas sektorā Krievijā.

ES – Krievijas dialogs ir joma, kurā Eiropai ir skaidri jārunā vienā balsī.

Jaunā enerģētikas politika Eiropai

Šā gada martā EK publicēja Zaļo grāmatu “Eiro-pas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”. Saskaņā ar šo dokumentu un Eiropadomes aicinājumu mēs pašlaik izstrādājam politikas nostādnes jaunās enerģētikas politikai Eiropā.

Nepieciešamība visai ES runāt vienā balsī būs akcentēta arī pirmajā ES stratēģiskajā enerģētikas pārskatā (Strategic EU Energy Review), ar kuru es ES Padomi iepazīstināšu šā gada beigās. Šis doku-ments identificēs galvenās problēmas enerģētikā un piedāvās konkrētus pasākumus, kā izveidot spēcīgu Eiropas enerģētikas politiku. Mums ir kolektīvi jārod atbilde uz daudziem jautājumiem. Pirmkārt, saglabājot pašreizējās attīstības tendences ES atkarība no im-portētās enerģijas, kas pašlaik ir ap 50%, 2030. gadā pieaugs līdz 70%, atkarība no dabasgāzes importa – 2030. gadā pat vairāk nekā 80%. Turklāt mēs joprojām nespējam pienācīgi izmantot milzīgo potenciālu, kuru sniedz atjaunojamie resursi.

Otrkārt, ļoti aktuāla ir nepieciešamība būtiski samazināt ogļskābās gāzes emisiju turpmāko 25 gadu laikā.

Treškārt, kā nodrošināt milzīgās investīcijas, kas ir nepieciešamas ES enerģētiskā pieprasījuma nodro-šināšanai? Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras aplēsēm, turpmākajos 25 gados ES šajā sektorā būs jāiegulda ap diviem triljoniem eiro.

Ir svarīgi, lai stratēģiskais pārskats veicinātu konkrētu rīcību, kas iekļautu: starpsavienojumu plānu elektrības un gāzes piegādēm; veidus, kā padarīt efektīvāku dialogu ar mūsu galve-najiem enerģijas piegādātājiem; ceļu karti atjaunojamajai enerģijai, kas ietvertu arī iniciatīvas siltuma, elektrības, biodegvielas ražošanai.

Baltijas integrācija Eiropas tirgū

Tā ir viena no EK prioritātēm. Galvenās bažas ir par to, kā savienot Baltijas valstu elektrības un gāzes tīklus ar plašākiem Eiropas tīkliem.

Ir arī nepieciešams investēt jaunos projektos. Līdz ar Ignalinas slēgšanu Baltijas valstis zaudēs lielu enerģijas ražotāju. Tādēļ es apsveicu trīs Baltijas valstu vēlmi sadarboties, lai pētītu jaunas atomelektrostacijas celtniecības iespējas.

Infrastruktūras attīstīšana ES palīdz reģionam izkļūt no vēsturiski izveidoju-

šās izolācijas. Kopš TEN-E programmas izveides 1995. gadā tā ir atbalstījusi vairāk nekā 30 izpētes pro-jektu šajā reģionā, tam tērējot ap 30 miljoniem eiro.

Zinot, cik milzīga nozīme ir infrastruktūrai, nav brīnums, ka vairākas reģiona valstis bija sarūgtinātas par Ziemeļeiropas gāzes vadam izvēlēto maršrutu. No ES viedokļa raugoties, šis gāzes vads ir ļoti svarīgs, lai nodrošinātu aizvien pieaugošās patērētāju vajadzības. Man nav zudusi cerība, ka no šā gāzes vada atzariem labumu varētu gūt arī vairākas valstis ap Baltijas jūru.

Dažās Baltijas jūras reģiona valstīs ir arī nozīmīga infrastruktūra, kas interesē visu reģionu, piemēram, Inčukalna gāzes krātuves.

Elektrības tirgus integrācijas jomā tiek attīstīti divi projekti. Es stingri atbalstu Estlink kabeļa izbūvi šā gada beigās, kas savienos Igaunijas un Somijas spēkstacijas. Taču Power Bridge projekta īstenošana starp Poliju un Lietuvu kavējas.

Enerģijas dažādošanaEsmu cieši pārliecināts, ka Krievija ir un paliks sta-

bils un uzticams dabas gāzes piegādātājs. Taču mums ir nepieciešams radīt enerģijas apmaiņu nevis ar vienu, bet ar vairākiem reģioniem, tāpēc enerģijas piegāžu drošības aspektā jādomā arī par alternatīviem piegādātājiem, tādiem kā Norvēģija un Alžīrija, jāpēta sašķidrinātās gāzes rūpnīcu izveides iespējas. Piemēram, Polija jau pašlaik izzina šādu iespēju.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka Baltijas reģions nav viens savā rīcībā un centienos. Visi šie jautājumi ES jārisina kopā. Esmu pārliecināts, ka Baltijas reģions piepildīs savu potenciālu kā viens no galvenajiem spēlētājiem jaunajā enerģētikas tirgū un būs jaunās ES enerģētikas politikas veidotājs.

Baltijas jūras reģiona valstu sadarbība un

konkurence enerģijas jomā

Juris Ozoliņš, Eiropas Komisijas speciālais padomnieks enerģijas jautājumos

Baltijas jūras reģiona politiskais dalījums un raksturojums

Baltijas jūra jau tūkstošiem gadu ir bijusi iedzīvotāju vienotāja un dalītāja. Tā kalpojusi kā tirdzniecības un militārā infrastruktūra iekarojumiem. Bez šaubām, tā ir komerciālā dinamisma veicinātāja arī mūsu dienās. Baltijas jūrā tiek pārvietotas tāda izmēra kravas, kuru transportēšana pa sauszemes transporta artērijām ir bīstama un pat nav iespējama, turklāt jūra arī nodrošina visu vienpadsmit1 valstu ekonomikām tiešu pieeju globālajiem tirgiem. Tieši pēdējā īpatnība nosaka to, ka šis ir viens no dinamiskāk augošajiem reģioniem Eiropā, un iezīmē nākotnes perspektīvu. Dinamiska, savstarpēji ekonomiska izaugsme lielā mērā veicina arī valstu politisko stabilitāti un labas kaimiņu attiecības.

Politiskā robežlīnija nosacīti ir saskare starp ES valstīm un Krieviju, Baltkrieviju. Baltkrievija pēc eko-nomikas loģikas un ģeogrāfiskā novietojuma būtu uzskatāma par Baltijas jūras reģiona valsti (BJRV), tomēr uzskatu atšķirība cilvēktiesību un vārda brīvības piemērošanā ir radījusi šīs valsts politisko izolāciju Rietumu demokrātijās. Labi, ka pagaidām tas nav novedis pie ekonomiskajām sankcijām un izolācijas – tad šeit būtu vairāk zaudētāju tieši humānajā un komerciālajā līmenī. Lai gan bažas par demokrātijas īpatnībām Krievijā un tās mērķtiecīgo kaimiņu poli-tiku rada nopietnas pārdomas arī par ekonomisko attiecību stabilitāti, tomēr visvienkāršākais pragma-tisms liek raudzīties uz to kā uz ilgtermiņa tirdzniecības partneri. Enerģijas resursiem te ir dominējošā loma, un to aizstāšana ar citiem ekonomiski attaisnojamiem piegādes avotiem vairumā gadījumu ir gan loģiski, gan tehnoloģiski sarežģīta. Enerģijas piegādē un patēriņā pastāv savstarpējā ekonomiskā atkarība, un caur šo prizmu arī jāanalizē un jāveido politiskās un komerciālās attiecības starp BJRV.

Enerģijas patērētāji un piegādātāji

Reģionā ir divi nozīmīgi globālie spēlētāji naftas un dabas gāzes tirgos – Norvēģija un Krievija. Atliek vien piebilst, ka Krievijas jurisdikcijā dzīlēs ir 27% no pasaules dabas gāzes apstiprinātajām rezervēm. 2004. gadā visā bijušās Padomju Savienības teritorijā dabas gāzes ieguve atkal sasniedza Ziemeļamerikas līmeni – ap 750 miljardiem kubikmetru gadā. Bijušo PSRS esmu spiests minēt no statistikas viedokļa gāzes transportēšanas infrastruktūras dēļ. Pēdējo 20 gadu laikā transportēšanas un pazemes gāzes krātuvju infrastruktūras konfigurācijā daudz nekas nav mainījies – tikai īpašuma attiecības. Tādēļ izmantošana ir iespējama to pašu mērķu vārdā, kam tā bija paredzēta projektēšanas laikā. Jauni tirgi var parādīties, tikai izbūvējot jaunas infrastruktūras.

Pārējās BJRV ir izteiktas enerģijas importētājas. Interesanti, ka visas valstis vienlaikus ir enerģijas importētājas un arī eksportētājas. Izņēmums nav arī Latvija – ar nosacījumu, ka 2/3 primārā enerģijas pieprasījuma īsteno importa piegādes. Vērā ņemamu proporciju Latvijas mērogos veido koksnes (šķeldas, brikešu, granulu, malkas) eksports. Enerģijas piepra-sījuma īstenošana nav tikai vienkārša aritmētika – tā ir aktīva komercdarbība konkurējošajos tirgos, kur piedalās daudzi ekonomiskie aģenti. Katrs no tiem dar-bojas, lai sasniegtu savus ekonomiskos mērķus, kuru galvenie rādītāji ir peļņa un ilgtspējība.

Pašlaik galvenie izmaksu veidotāji ekonomiskajā darbībā ikvienā komerciālajā pasākumā vai mājsaim-niecībā jebkurā pasaules reģionā ir naftas tirgi. Turklāt tas notiek sinhroni, un ieguvēja ir naftas un gāzes in-dustrija. Baltijas jūras un arī ES valstīm nav iespēju ietekmēt piegādes un cenas – cenas veidotāji ir jaunie augošie tirgi ar savu pieprasījumu. Atliek tikai rūpēties par naftas pārstrādes jaudām un atbilstošu loģistikas līmeni, kā arī par patēriņa efektivitāti.

Viens no ekonomiski, sociāli un politiski sarežģītāka-jiem enerģijas apgādes jautājumiem ir elektrības ģenerācijas un sadalīšanas adekvātums esošajiem

1 Islande tradicionāli tiek pieskaitīta Baltijas jūras reģiona valstīm, jo tai ir cieša sasaiste ar Ziemeļvalstīm.

14 15

un jaunajiem patērētājiem. Bez šī enerģijas veida nav iedomājama ne minūte lielākajā daļā komerciālo uzņēmumu, sabiedrisko centru un mājsaimniecību. Tā kā šajā biznesa ķēdē darbojas dabīgie monopo-li – tīklu bizness, valsts un politiskā iejaukšanās (vai neiejaukšanās) var radīt nopietnas krīzes ar ilglaicīgām sekām. Šajā enerģijas sektorā ir nepieciešama vislielā-kā transparence, patērētāju informētība un regulatoru sadarbība. Šeit arī ir visvairāk iespēju konkurencei un privātajam kapitālam. Tomēr visur pastāv pretrunas, valdības nevar atturēties no kārdinājuma politiski ie-jaukties enerģijas uzņēmumu darba ikdienā, “nacionālo čempionu” audzēšanā un konkurences ierobežošanā. Tomēr svarīgākas par visu ir patērētāju intereses un ekonomikas vispārējā konkurences spēja. Monopolu eksistence enerģijas apgādes biznesā diemžēl ne-veicina arī apgādājamo uzņēmumu radošās darbības paplašināšanos konkurējošajos tirgos un kritisku apgādes drošības izvērtēšanu.

Enerģijas infrastruktūra Katra enerģijas veida vispārējais infrastruktūras

apraksts ir diezgan garš; tas aptver visu enerģijas ciklā iesaistīto elementu aprakstu – no enerģijas resursa ieguves izpētes līdz izstrādāto enerģijas produktu pārpalikumu glabāšanai vai pārstrādei. Tā kā katrā konkrētajā gadījumā valsts teritorijā ir noteikti šā cikla elementi, nodefinēt katra elementa vietu saistībā ener-ģijas tirgiem nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī liekas. Kuri elementi kalpo tirgus darbībai, kuri vides saglabāšanai un cilvēku drošībai – tas jāizlemj valsts likumdevējiem un regulatoriem, taču starp-tautiska saskaņošana prasa pūles un izpratni. Eiro-

pas Enerģētikas hartas nolīgums kalpo uzskatu un terminoloģijas harmonizēšanai. Taču te arī ro-das grūtības. Dokumenta rašanās, parakstīšanas un ratifikācijas sākuma posmā mums bija darīšana ar nosacīti vāju Krieviju. Tagad šīs valsts atgūtās pašapziņas robežas ir izplūdušas, un sākas viss no gala… Eiropas valstu politiķiem un uzņēmējiem jāapbruņojas ar pacietību sarunās par nolīguma būtību ar Krieviju un Centrālās Āzijas valstīm.

Nemaz tik gludi neiet ar trešās puses pieeju tepat Latvijā – pieeja elektrības tīkliem ir noformulēta (taču nav testēta), savukārt dabas gāzes tirgu un Gazprom intereses Latvijā sargā likums. Ir diezgan grūti to pa-matot un racionāli izskaidrot.

Ja ir problēmas ar apgādes drošības novērtēšanu, pieeju tīkliem un tirgiem, tad jāapsver piegādes alter-natīvas. Dabas gāzes alternatīva ir atjaunojamie resur-si un sašķidrinātā dabas gāze (LNG). Tehnoloģija jau labi apgūta un jaunos projektos gāzes ieguves un patērētāju valstīs sāk uzņemt arvien vairāk apgrie-zienu. Arī Krievijā un Norvēģijā attīstās projekti dabas gāzes sašķidrināšanas un iekraušanas termināļos – komplicētas un dārgas tehnoloģijas. Patērētājiem ir jāatbild par izlādēšanas, gazifikācijas termināļu un uzglabāšanas iekārtu izbūvi. Lai LNG projekti būtu ekonomiski pamatojami, tiem vajadzīgs mērogs, kam Baltijas jūras valstu, jo sevišķi Baltijas valstu, gadījumā nepieciešama koordinācija un aktīva informācijas apmaiņa. Vai šiem projektiem jābūt valdību finansē-tiem? Diez vai – labāk privāti, bet ja to attīstība nav iespējama, tad sabiedriskajiem un privātajiem līdzekļiem jābūt partnerībā. Gāzes krātuves esamība un potenciāls Latvijā ir labs priekšnoteikums LNG termināļa izbūves iespējas izpētei.

Ekonomiskā darbība – konkurence un koordinācija

Baltijas valstu pievienošanās ES ir aizēnojusi val-stu savstarpējās sadarbības un koordinācijas as-pektu enerģijas jautājumos. Tagad viss tiek kārtots caur Briseli, jo tur ir finanšu līdzekļi un lēmumu sagatavošanas iniciatīvas. Pazeminājies arī sadarbības līmenis ar Ziemeļvalstīm, jo tehniskās palīdzības pro-jektu finansēšana vairs nenotiek. Tomēr nav iespējams sagatavot kvalitatīvus lēmumus par Eiropas kopējiem tīkliem (TEN) vai citiem reģionam vitāliem jautājumiem centralizēti, tikai balstoties uz iepriekšējo gadu statis-tiku.

Aktīvai reģiona dalībvalstu līdzdalībai nav alternatīvu. Neapšaubāmi ekonomiskā darbība ir intensificējusies un paplašinājusies gandrīz visos ekonomikas sektoros. Konkurence un regulēšanas režīmu tuvināšanās veicina tirdzniecību un investīciju plūsmas. Savukārt elektrības un dabas gāzes sektorā šāda tendence nav vērojama. Drīzāk rodas iespaids, ka pastāv kāda noslēpumainība un iekšējā konkurence starp monopolu uzņēmumiem. Pat valdību ierosinātais jauna kodolreaktora izbūves izpētes projekts nemazina šo priekšstatu. Baltijas valstu valdības ierosināja izstrādāt kopēju Baltijas enerģijas stratēģiju, taču laiks rit, notikumi vētraini attīstās (ener-ģijas cenu lēcieni, satraucošā informācija par piegā-žu un infrastruktūras adekvātumu 2005./2006. gada ziemā). Joprojām pastāv tā pati problēma, kas minēta ne vienā politiskajā dokumentā vien, – tā ir informācijas pieejamība patērētājiem un politiķiem. Arī Baltijas val-stu politiķiem un institūciju pārstāvjiem pēc Krievijas–Ukrainas gāzes disputa pagājušajā gadā vajadzētu pašiem izdarīt svarīgus secinājumus. Cik svarīga ir informācijas atklātība par enerģijas resursu cenām, cenu veidošanās mehānismiem un lēmu pieņemšanas procedūrām? Manuprāt, tas būtu pirmais solis, ar ko varētu sākt valdības koordinācijas uzlabošanu.

ES kopējās tendences reģionā

Enerģijas izmantošanas efektivitātes paaugsti-nāšanaTas ir galvenais resursu importētāju valstu aizsargie-

rocis piegāžu nestabilitātes un cenu lēcienu apstākļos. Brīvprātīgi izraudzītu enerģijas efektivitātes nacionālo indikatoru izvēle ir pozitīva un patērētājiem labvēlīga iniciatīva. Tomēr dažreiz patērētājiem pirmajā brīdi tā var šķist nepopulāra, tādēļ politiski vieglāk akceptējama ir līdzīga darbība vienlaikus visās valstīs.

Atjaunojamie resursi un ilgtspējīga attīstībaAtjaunojamie resursi Baltijā ir vēlamais enerģijas

avots jaunajā enerģijas situācijā. Līdzīgi kā ar enerģijas efektivitātes indikatoriem, ieteicams paraudzīties uz kaimiņu sasniegumiem un sekot tiem. Šeit tāpat val-stu starpā nav nekādu konkurences elementu līdz brīdim, kamēr pieprasījums kādā no tām ar cenu nesāk pārvilināt resursus. Pašlaik tas tā notiek ar Latvijas kok-sni.

Attieksme pret ogļu un kodoltehnoloģijāmŠo tehnoloģiju piemērošana ir pilnībā nacionālā

atbildība. Tas, protams, skar jautājumus par emisijām, izstrādātās kodoldegvielas glabāšanas drošību. Tā kā abas šīs tehnoloģijas tiek izmantotas projektos, ku-riem nepieciešams mēroga efekts, pašiem projektu attīstītājiem ir interese par tirgiem, kas ir lielāki nekā nacionālās robežas Baltijas valstu gadījumā.

Valdību uzdevums ir nodrošināt apstākļus šādu tirgu darbībai, un neapšaubāmi ir nepieciešams piedalīties tieši šādu projektu finansēšanā. Vēl jo vairāk – jaunā Ignalinas projekta realizācijas laiks ir krietni pārniedz to brīdi, kad vispirms Latvijā un tad pārējās Baltijas valstīs sāksies lielas problēmas elektrības piegādē.

Jauno kaimiņu politikaKaimiņu politika ir ES ārējo attiecību stūrakmens, un

līdzdalība tajā ir lielā mērā attiecināma arī uz sadarbību enerģijas sektorā. Šeit ir komplicēta situācija, jo dažas valstis labprāt sadarbojas ar ES, citas šādu sadarbību arvien sašaurina, nevēloties pieskarties caurspīdīguma, konkurences un arī korupcijas jautājumiem. Pie pirmajām pieder Ukraina un Moldova, turpretī otrās grupas pieeja raksturīgas Krievijai un Kazahstānai.

Foto

: no

EK

aud

iovi

zuāl

ā di

enes

ta

16 17

Somijas ES prezidentūra: enerģētika ir viena no mūsu

prioritātēm

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Šā gada otrajā pusē Somija ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā. Līdztekus citām arī enerģētika ir izvirzīta starp prioritārajām jomām prezidentūras laikā.

Somijas Tirdzniecības un industrijas ministrijas ģene-rāldirektora vietnieks Riku Hutunens (Riku Huttunen) atbild uz “Latvijas Eiropas Savienībā“ jautājumiem.

Enerģētikas politika ir viena no Somijas prezi-dentūras ES prioritātēm. Vai jūs varat sniegt pre-zidentūras skatījumu, kāpēc enerģētikas jautājums pašlaik ir kļuvis tik aktuāls un kuriem aspektiem prezidentūra plāno pievērst īpašu uzmanību?

Iemesli ir acīmredzami: globālais pieprasījums pēc enerģijas aug ļoti strauji, naftas cenas ir augstas un nepastāvīgas. Taču mums ir jābūt arī ļoti nopiet-nai attieksmei pret klimata pārmaiņām un jāaizsargā apkārtējā vide. Šā gada janvārī notikušais strīds starp Ukrainu un Krieviju par gāzes tranzītu nepārprotami atklāja, cik ļoti ES ir atkarīga no ārvalstu enerģijas, īpaši jau Krievijas.

Kādas būs Somijas kā ES prezidējošās valsts iniciatīvas, lai visam 25 valstu blokam stiprinātu enerģijas piegāžu drošību no Krievijas? Kā Somija iecerējusi veicināt dialogu ar Krieviju?

Patlaban tiek izstrādāts ES enerģētikas stratēģijas prioritārais rīcības plāns, un tas būs gatavs 2007. ga-da martā. Šā gada martā Eiropas Komisija publicēja konsultāciju dokumentu jeb Zaļo grāmatu, kas mums sniedz visas ES skatījumu šajā jautājumā. Viens no mērķiem ir enerģijas avotu diversifikācija arī ģeogrā-fiskajā ziņā. Energoefektivitātes attīstīšana neapšau-bāmi var stiprināt enerģijas drošumu.

Somija sekmēs ES un Krievijas enerģijas attiecību attīstību. Enerģijas sektora jautājumi būs degpunktā arī šā gada 20. oktobrī, kad Lahti Somijā notiks neformāls ES sammits, uz kuru ir uzaicināts ar Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Formālais ES – Krievijas sammits notiks novembra beigās. Viena no iespējām ir attīstīt partnerības un sadarbības līgumu starp ES un Krieviju, lai varētu efektīvāk darboties enerģētikas jomā.

ES ir svarīgi attīstīt sadarbību enerģijas jomā ar visiem iesaistītajiem partneriem: ražotājiem, tranzītvalstīm un patērētājiem. Ļoti būtiski ir attīstīt infrastruktūru, piemēram, izbūvēt gāzes vadus no dažādiem avotiem. Enerģijas avotu dažādošana ir ļoti nozīmīga ne tikai ģeogrāfiskajā dimensijā vien. Dažādošanā liela loma ir tieši atjaunojamajiem enerģijas avotiem.

Kādi ir aktuālākie jautājumi vietējā enerģijas tirgū ES, pie kuriem domā strādāt Somija prezidentūras laikā?

Ir svarīgi, lai valstis efektīvi ieviestu iekšējā tirgus direktīvas elektroenerģijas un gāzes jomā. Tas arī ir ceļš uz enerģētisko drošību. Labi funkcionējošs enerģētikas tirgus ir svarīgs Eiropas konkurētspējai.

2002. gadā Somijas parlaments apstiprināja atomreaktora būvniecību. Kā noris celtniecības darbi pasaulē lielākajā trešās paaudzes atom-elektrostacijā un kad tā sāks darboties ar pilnu jaudu? Vai paredzat, ka tā būtiski samazinās Somi-jas atkarību no Krievijas enerģijas?

Olkiluoto 3 ir jau mūsu piektā atomelektrostacija, ku-ras būvēšanai licenci saņēmām 2005. gada februārī. Celtniecība noris paredzētajā tempā, un atomelek-trostacijai jāsāk darboties 2010. gadā. Šo trešās paaudzes reaktoru (European Pressurized Water Reactor (EPR)) būvē franču un vāciešu konsorcijs Framatome-Siemens.

Protams, reaktors sniegs ieguldījumu pašu spējā apgādāt valsti ar elektroenerģiju. Tomēr nevar izdarīt tiešu secinājumus par energoatkarību no Krievijas. No otras puses raugoties, patiesībā jau mēs esam daļa no Ziemeļu elektriskā tīkla.

Vai Somijas prezidentūra īpaši mudinās veidot vie-notu enerģētikas politiku Baltijas jūras reģionā?

Nav nepieciešams aicināt to darīt, jo reģiona valstis aktīvi darbojas šajā jomā. Taču jāteic, ka mēs plānojam attīstīt ES Ziemeļu dimensiju.

Vai, jūsuprāt, modernas atomelektrostacijas celt-niecība Lietuvā būtu risinājums, lai mazinātu Balti-jas valstu atkarību no Krievijas enerģijas?

Raugoties no Somijas viedokļa, ir ļoti grūti piedāvāt kādu gatavu atbildi par Baltijas valstu enerģētikas tir-gu. Taču, protams, mēs ar interesi vērojam, kā Baltijas valstis plāno sadarboties šajā jomā.

Foto

: no

Som

ijas

Tird

znie

cība

s un

indu

strij

as m

inis

trija

s ar

hīva

Baltijas atomelektrostacijas būves iespēju izpēte

Dr. sc. eng. Valdis Gavars, “Latvenergo” izpētes un attīstības departamenta vecākais inženierisDr. habil. phys. Jānis Guntis Bērziņš,LU Cietvielu institūta laboratorijas vadītājs

Baltijas valstu premjerministri 2006. gada februāra beigās vienojās par nepieciešamību būvēt jaunu atomelektrostaciju (AES) Lietuvā, nenosakot konkrētu laiku, kad tas būtu jāizdara. Tikšanās laikā Traķos Lietuvā parakstītais komunikē paredzēja, ka projektā ar vienādiem noteikumiem tiks uzaicinātas piedalīties Baltijas valstu energokompānijas. Energokompānijām līdz gada beigām būtu jāveic kopīga izpēte par atom-elektrostacijas izbūves iespēju līdz 2015. gadam.

Elektroenerģijas patēriņš strauji aug

Baltijas valstīs pēc 2000. gada novērojams straujš iekšzemes kopprodukta pieaugums, līdz ar to arī strau-ja elektroenerģijas patēriņa pielielināšanās. Piemēram, 2005. gadā Latvijā elektroenerģijas patēriņš pieauga par 267 GWh, un sagaidāms, ka pieauguma tempi nesamazināsies. Visas Latvijas nelielās elektrostacijas (148 mazās hidrostacijas, 40 koģenerācijas stacijas (ražo gan siltumu, gan elektrību) un 17 vēja staci-jas) 2005. gadā kopumā spēja saražot 253 GWh, kas aptuveni atbilst pieaugušā patēriņa daudzumam. Lai nosegtu 2006. gada sagaidāmo (ap 280 GWh) pieaugumu ar alternatīvo elektrostaciju saražoto, būtu nepieciešams dubultot esošo elektrostaciju jaudu. Kā redzams, nav iespējams nodrošināt katra nākamā gada pieaugumu, būvējot mazās alternatīvās un koģenerācijas elektrostacijas. Lai Latvija nebūtu atkarīga no importa un pati sevi apgādātu ar elektroenerģiju, nepieciešamas lielas jaudas bāzes elektrostacijas. Drīzumā elektroenerģijas patēriņa pieaugumu būs iespējams nosegt no rekonstruētās Rīgas TEC-1, kā arī no rekonstruējamās TEC-2, bet tālākajam periodam būs vajadzīgi jauni avoti.

Lai izvērtētu Baltijas valstu kopējo energoapgādes drošumu un tā paaugstināšanas iespējas, no 2003. līdz 2005. gadam tika veikta izpēte “Energoapgādes variantu analīze un energoapgādes drošība Baltijas valstīs”. Izpētes projekta darba grupā līdzās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvjiem bija arī Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) un NATO speciālisti. Izpētes projekta mērķis bija izstrādāt Baltijas val-stu enerģētikas nozares iespējamos attīstības scenārijus līdz 2030. gadam, veikt to vispusīgu

izvērtēšanu un analīzi, par kritērijiem izvēloties esošās un nākotnes energoapgādes infrastruktūras racionālāku izmantošanu, enerģijas piegādes izmaksu samazināšanu, vides aizsardzības prasību ievērošanu un energoapgādes drošuma nostiprināšanu. Ener-ģētikas sektora modelēšanai šajā projektā izmantoja IAEA piederošo programmatūru MESSAGE, kas ļauj modelēt kompleksi primāro energoresursu ieguves, pārstrādes un transporta procesu, primāro energo-resursu importu un eksportu, elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu, pārvadi un sadali, enerģijas un energoresursu gala patēriņu. Izpētē tika secināts, ka, tāpat kā Somijas elektroapgādes nodrošinājumam nākotnē, arī Baltijas reģionā ir lietderīgi būvēt AES. Baltijas valstīm īpaši pēc iestāšanās ES ir lietderīgi veidot kopīgu energoapgādes programmu. Esošo Ignalinas AES I un II energobloka apturēšana 2009. gadā negatīvi ietekmēs reģiona energoapgādi. Tas radīs gāzes patēriņa pieaugumu, un tādējādi ne-tiks nodrošināta energoresursu diversifikācija.

Vienošanās par AES būves izpēti

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Baltijas valstu premjerministri vienojās par AES būves iespēju izpēti. Lai īstenotu šo vienošanos, triju Baltijas valstu energokompāniju vadītāji tikās šā gada 8. martā Igna-linā un parakstīja nodomu protokolu par gatavošanos Baltijas AES būvei. Tad sākās pirmā sagatavošanas stadija – izpētes projekta izstrāde, kura mērķis ir novērtēt tehnoloģiskos, vides, juridiskos un ekono-miskos aspektus projekta iespējamībai un realizācijai. Projekta vadības grupu vada Rimants Jozaitis, Lietu-vos Energija AB ģenerāldirektors, Kārlis Miķelsons, “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs, un Sandors Līve, Esti Energia valdes priekšsēdētājs. Izpētes projektā ir iesaistītas vairākas pazīstamas kompānijas un Baltijas energokompāniju vadošie speciālisti. Likumdošanas darba grupai, kuru vada Lietuvas pārstāvis Toms Suslavičus, piesaistīta starptautiskā kompānija Fresh-fields Bruckhaus Deringer. Ekonomikas grupai, kuru vada Igaunijas pārstāvis Margus Kāsiks, piesaistīta globālā kompānija Dresdner Kleinwort. Tehnoloģijas grupai, kuru vada Lietuvas pārstāvis Daļus Šulga, piesaistīta Šveices kompānija Colenco Power Engi-neering Ltd. Elektrotīklu pārvades grupu vada Latvi-jas pārstāvis Aigars Meļko. Projekta materiālu kopējā apvienošana uzticēta firmai Dresdner Kleinwort.

Līdzās Baltijas AES izpētes vadības grupai ir izveido-ta konsultatīva zinātniskā padome, kurā iekļauti Baltijas

18 19

valstu Zinātņu akadēmiju pārstāvji. Tajā Lietuvu pārstāv akadēmiķis Jurģis Vilema, Latviju – Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis un Igauniju – akadēmiķis En-dels Lipmā. Zinātnieku iesaistīšana palīdzēs vispusīgāk un profesionālāk novērtēt atomelektrostacijas nepie-ciešamību un izvēlētās tehnoloģijas atbilstību.

Jāpiebilst, ka visām trijām Baltijas valstīm ir bijusi pieredze ar kodolenerģijas objektiem. Latvijā bija zi-nātniskais kodolreaktors Salaspilī, Igaunijā – padomju atomzemūdeņu kodolreaktori Paldiskos un Lietuvā ir Ignalinas atomelektrostacija. Šajā izpētē Ignalina ir izvēlēta par Baltijas AES novietnes vietu, ņemot vērā, ka esošās AES bloki tiek slēgti. Arī Baltijas valstu kaimiņvalstīs ir sākts darbs AES būvniecību jomā. Krievija ir paziņojusi par jaunu AES būvi esošās Ļeņingradas AES vietā. Somija 2009. gadā pabeigs Olkiluoto AES 3. bloka būvi. Savukārt Polijas valdība ir sākusi darbu, lai uzbūvētu AES pēc 2020. gada.

Kodolenerģētikas objektu drošība

Jāuzsver, ka, ņemot vērā avāriju pieredzi ASV Pensilvānijas AES (1979. g.) un Černobiļas AES (1986. g.), kodolenerģētikas objektu drošības jomā ir notikušas kardinālas pārmaiņas. Ir radīta jauna atomelektrostaciju 3. un 3.+ paaudze, kuru uzbūvē ir izpildītas visas jaunākās normas un drošības kritēriji. Kodolreaktoriem ir paredzētas dubultās aizsargčaulas. Iekšējā aizsargčaula spēj noturēt radioaktīvās gāzes, kas var rasties avārijas gadījumā. Ārējā aizsargčaula saglabā iekšējās čaulas hermētiskumu avārijas gadījumā. Īpaša uzmanība jaunajās tehnoloģijās pievērsta aktīvās zonas dzesēšanai avārijas gadījumā. Ir izveidotas 3–4 neatkarīgas sistēmas. Ja daļa no tām

avārijas rezultātā pārstāj darboties, atlikušās sistēmas spēj nodrošināt dzesēšanu. Šo sistēmu darbības principi ir pilnīgi atšķirīgi, un katra sistēma darbojās ar neatkarīgu energoapgādi. Tiek izmantotas pasīvās dzesēšanas sistēmas, t. i., tādas, kuru darbināšana notiek ar pasīviem līdzekļiem, piemēram, gravitācijas spēku, un aizsargčaulu dzesēšana panākta tādējādi, ka starp kupoliem ir atstāta sprauga, pa kuru vertikāli plūstošais gaiss atdzesē iekšējo kupolu. Zem aktīvās zonas izveidotas uztveres, kas spēj aizturēt koriumu, proti, lavas veida masu, kura rodas aktīvās zonas izkušanas gadījumā.

ES ir izstrādātas vienotas tehniskās prasības kodol-reaktoru konstrukcijām. Ir pieļaujama tikai licencētu (t. i., tādu, kuri atbilst šīm prasībām) reaktoru būve. Projektus, kas izstrādāti ārpus ES zonas, var realizēt tikai pēc to licencēšanas atbilstoši ES prasībām. Jaunās paaudzes kodolreaktoru tehnoloģiju dažādība un to izvēle ir liela. Galvenās jauno AES tehnoloģiju piedāvātāju firmas ir: AECL no Kanādas, AREVA Nuclear Power no Francijas, Toshiba un Hitachi no Japānas, Doosan no Dienvidkorejas, Atomstroyeks-port no Krievijas, General Electric un Westinhouse no ASV.

Baltijas AES izpētes darba gaitā ir uzklausīts pirmais firmas Colenco ziņojums par AES tehnoloģiju analīzi. Ziņojumā vispusīgi izklāstītas esošās AES tehnoloģijas un to pieejamība pasaules tirgū. Svarīga ir AES bloka jaudas lieluma izvēle. Tas jāsaskaņo ar elektrisko tīklu pārvades iespējām un ar rezerves elektrostaciju jaudu nepieciešamību. Izpētes darbi turpinās. Saskaņā ar apstiprināto plānu darba grupām darbs ir jāpabeidz līdz 2006. gada 1. oktobrim, kad pētījuma rezultāti jāiesniedz vadības komitejai. Pētījumam ir jābūt pa-beigtam līdz 2006. gada 1. novembrim. Pēc tam varēs lemt par tālāk veicamajiem soļiem.

Biodegviela Latvijā: problēmas un perspektīvas

Mārtiņš Beķers, akadēmiķis

Biodegviela ir alternatīvās enerģijas veids. Par biodeg-vielu sauc galvenokārt no augu biomasas vai organis-kas dabas atkritumiem iegūtus enerģijas nesējus šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Biomasas krājumus uz Zemes vērtē ap 18×1011 t. Ar šo biomasas enerģiju var segt nelielu daļu no globālajā enerģētikā nepieciešamā ap-joma. Taču augu biomasas izmantošana palīdz risināt svarīgas agrārās un vides aizsardzības problēmas. Latvijas apstākļos būtiska nozīme enerģētikas bilancē ir koksnei. Šinī gadījumā runa ir nevis par motoru deg-vielu, bet gan kurināmo.

Atbilstoši ES direktīvai un Biodegvielas likumam (spēkā no 15.04.2005.) līdz 2006. gadam biodegvie-las īpatsvaram transporta degvielas tirgū jāsasniedz vismaz 2,75%, līdz 2010. gada beigām – 5,75%. Tātad Latvijā vajadzīgi vismaz 75 tūkstoši tonnu biodīzeļa un bioetanola.

Biodīzelis un bioetanolsBiodīzeli iegūst no augu eļļām, visvairāk no rapšu

eļļas, kā arī dzīvnieku taukiem. Bioetanolu, kuru pēc atūdeņošanas pievieno benzīnam, iegūst no grau-diem vai cukurbietēm, tropiskajās zemēs – no cukur-niedrēm. Biodīzelis ir esteris, ko iegūst, augu eļļu pār-esterificējot ar metanolu katalizatora (nātrija vai kālija sārma) klātbūtnē. Šajā procesā kā blakusprodukts rodas glicerīns, sasniedzot ap 10% no kopējā mai-sījuma. Jēlglicerīna tirgus cena ir ap 50–100 EUR/t. Pāresterificēšanai var izmantot arī cilvēkam un videi mazāk kaitīgo etanolu (parasto spirtu), kā to pierādījusi RTU profesore akadēmiķe E. Gudriniece. Diemžēl eta-nola tirgus cena ir augstāka par metanola cenu, tāpēc praksē izmanto metanolu. Pārstrādājot rapšu sēklas, iegūst ne vien eļļu, bet arī rapšu raušus – attiecīgi 300–400 l un ap 550 kg rapšu raušu, kas ir vērtīgs ol-baltumvielu avots lopbarībā. Eiropā rapšu raušu cena svārstās ap 90–155 EUR/t, savukārt eļļas cena ap 520–540 EUR/t (akadēmiķa A. Kalniņa dati).

Biodīzelis pēc fizikālām īpašībām maz atšķiras no fosilās dīzeļdegvielas, un to var lietot dīzeļmotoros fosilās dīzeļdegvielas vietā, tādējādi samazinot izplūdes gāzu kaitīgumu vidē. Biodīzeli var lietot tīrā veidā vai maisījumā ar fosilo dīzeļdegvielu. Latvijā, Francijā u. c. fosilajai dīzeļdegvielai pievieno 5% biodīzeļa. Lai lieto-tu fosilo dīzeļdegvielu ar šādu biodīzeļa piejaukumu, nav nepieciešama dzinēja modifikācija. Modificējot motoru, iespējams izmantot pat nepāresterificētu augu eļļu. Tam varētu būt nozīme lauksaimniecības tehnikas darbināšanā. Latvijas klimatiskajos apstākļos, novācot

rapšu sēklu ražu 3,2 t/ha, var iegūt ap 1300 l eļļas no hektāra.

Metanols un biogāzePie šķidrajiem biodegvielas veidiem varētu pieskaitīt

arī metanolu, ja to iegūst no biomasas (koksnes). Taču patlaban ķīmiski iegūtajam metanolam ir zemāka cena nekā biometanola iespējamā cena.

Latvijas apstākļos nozīmīgs biodegvielu veids ir biogāze, kas satur 55–60% metāna. Tā rodas, anaero-bos apstākļos rūgstot organiskiem substrātiem. Jau sešdesmitajos gados Kalkunas spirta ražotnē tika iz-veidoti divi bioreaktori (katrs 1000 m3), lai anaerobi raudzētu blakusprodukta melases šķiedeni un no metānbaktērijām iegūtu B12 vitamīna koncentrātu lopbarības vajadzībām. Tolaik biogāzi neizmantoja un sadedzināja.

Laba pieredze biogāzes ieguvē tika gūta astoņdesmitajos gados, kad pie Ogres cūku komplek-sa “Paparžu” fermā uzstādīja divus bioreaktorus cūku šķidrmēslu raudzēšanai. Biogāzi izmantoja fermas apkurē. Šķidrā frakcija pēc raudzēšanas nesaturēja patogēnos mikroorganismus, helmintu oliņas un nezāļu sēklas. Arī nepatīkamā smaka raudzējot tika ievērojami samazināta. Šo šķidro frakciju atzina par augstvērtīgu lauku mēslošanas līdzekli. Biogāzi kā enerģijas nesēju iegūst, pārstrādājot notekūdeņu aerobās dūņas, kā tas notiek Bolderājā Rīgas notekūdeņu apstrādē, un arī utilizējot cietos atkritumus izgāztuvēs, un pārstrādājot mājdzīvnieku fermu atkritumus. Pilotiekārtu līmenī tiek izstrādāta sintētiskās degvielas ieguve no biomasas – pamatā ir termolīze un ķīmiskā tehnoloģija. Nākotnē nozīmīga varētu būt bioūdeņraža ieguve.

Trūkst mērķtiecībasLatvijā biodegvielas ieguve un izmantošana notiek

mērķtiecīgi, tomēr lēnām un ar grūtībām. Jau 1993. gadā zinātnieki (šā raksta autors kopā ar Dr. A. Daņiļeviču, RTU prof. E. Gudrinieci, LLU prof. V. Gulbi) ierosināja Zemkopības ministrijai izstrādāt biodegvielas ieguves un izmantošanas programmu. 1995. gadā Ministru kabinetam tika iesniegts koncepcijas projekts, kuru akceptēja. Programmas izstrāde pēc vairākkārtējām iebildēm un labojumiem tika MK apstiprināta 2003. gadā, paredzot 2010. gadā Latvijā iegūt bio-etanolu 32,103 t un biodīzeli 43,103 t. Pēc Zemkopības ministra M. Rozes sacītā (seminārā 27.04.06.), 2006. gadā Latvijā ražos 11000 t biodīzeļa un 13000 t

20 21

bioetanola. Par biodīzeļa ieguves pionieri Latvijā uzskatāms V. Skujiņš, kurš Naukšēnos ar uzņēmuma “Delta Rīga” finansiālu atbalstu uzstādīja un apguva biodīzeļa ražotni, kuras jauda ir 2500 t gadā. Tā ir vidēja lieluma ražotne. Līdzīga lieluma uzņēmums ir “Mežrozītes”, nedaudz mazāks – “Mamas D”. Eko-nomiski izdevīgi ir lielāki uzņēmumi, kuru jauda sa-sniedz ap 100000 t, piemēram, Liepājā projektētais uzņēmums “A/S Baltic Holding Company” (M. Binders seminārā 27.04.06.), kā arī līdzīgs uzņēmums Ventspilī. Atšķirīgs viedoklis tika pausts J. Barkāna ziņojumā (seminārs 27.04.06.), atsaucoties uz akadēmiķa A. Kalniņa darbiem par reģionālo biodegvielas cen-tru veidošanu Latvijā, paredzot no vietējām izejvielām gadā saražot katrā tādā centrā 3000 t biodīzeļa un 4200 t bioetanola. Līdzīgu biosistēmas modeli zinātniskajā programmā 1999. gadā bija izveidojis arī LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūts (LUMBI – M. Beķers, A. Daniļevičs u. c.). Šajā sistēmā ietilpa arī biogāzes ieguves iekārta atkritumu pārstrādei. Iegūtā biodegviela un enerģija kalpoja nepieciešamo vajadzību īstenošanai sistēmā.

Senas tradīcijasBioetanola jeb spirta ražošanai Latvijā ir senas

tradīcijas. Pie muižām bija nelieli brūži, kuros no vietējām izejvielām – graudiem, kartupeļiem – ieguva spirtu galvenokārt dzērienu gatavošanai. Jau pirmskara Latvijā bija ap 60 brūžu, kurus padomju laikā apvieno-ja, un patlaban darbojas tikai trīs – Iecavas un Virbu pagasta ražotnes, “Jaunpagasts Plus” uzņēmumi un Kalsnavā lokalizētais “Lako”. Iecavā pēc modernizācijas, kas izmaksāja 1,6 miljonus latu, 2004. gadā sāka ražot bioetanolu, pārstrādājot 15000 t graudu gadā. Arī SIA “Lako” ražo bioetanolu. Te jāpiebilst, ka šādos samērā nelielos uzņēmumos bioetanola ražošanas izmaksas ir lielas. Kā atzīst akadēmiķis A. Kalniņš grāmatā “Biodeg-viela – ražošanas un izmantošanas iespējas Latvijā”, bioetanola ražošanas izmaksas kopā ar PVN un akcī-zes nodokli veido 0,862 Ls/l. Tādējādi bioetanola iz-

maksas pārsniedz benzīna tirgus cenu par 0,332 Ls/l. Pēc SIA “Jaunpagasts Plus” pasūtījuma 1999. gadā SIA “Konsorts” (vad. prof. U. Osis) sadarbībā ar LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtu izstrādāja koncepciju rūpnīcas rekonstrukcijai, lai palielinātu tās ražošanas jaudu līdz 40 milj. l gadā. Izmantojot ASV firmas “Katzen” tehnoloģiju, izdevās bioeta-nola pašizmaksu samazināt līdz 0,17–0,20 Ls/l, kad nepārtikas graudu cena bija 60 Ls/t. Šī tehnoloģija paredz kofermentāciju, t. i., amilāzes fermentu un rauga vienlaicīgu darbību. Turklāt šķiedeni paredzēts atūdeņot, iegūstot vērtīgu olbaltumvielu koncentrātu. Diemžēl uzņēmuma rekonstrukcija vēl nav notikusi. Ņemot vērā to, ka fosilās degvielas ieguve pagaidām vēl ir lētāka nekā biodīzeļa un bioetanola ieguve, visās valstīs biodegvielas ražošana tiek finansiāli atbalstīta. Arī Latvijas MK 2006. gada aprīlī pieņēma noteikumus par atbalstu biodegvielas ražošanas veicināšanai. Šīm vajadzībām paredzēti 3,7 milj. latu un tiks atbalstīta 16,4 milj. litru bioetanola, kā arī 18,2 milj. litru biodīzeļa ražošana. Par katriem 1000 l saražotā bioetanola tiks izmaksāti Ls 130, savukārt par 1000 l biodīzeļa – Ls 160 (I. Tomsone). Rapša audzēšanā vērojama rosība visos Latvijas novados, un jācer, ka biodīzeļa ražošanas ieceres īstenosies. Runājot par bioetanola ražošanas jaudu palielināšanu, būtu nepieciešama ne tikai rūpnīcu rekonstrukcija, bet arī bioetanola cehu iz-veide pie cukura rūpnīcām. Eiropā daudzviet etanolu ražo no cukurbietēm. Arī Latvijas apstākļos no katra cukurbiešu hektāra iespējams iegūt vairāk etanola nekā no graudiem.

Latvijā ir izveidojušās kompetentas biodegvielas ieguves un izmantošanas pētnieku grupas: LU MBI – etanola ieguves jomā, RTU – biodīzeļa izejvielu un blakusproduktu izmantošanas jautājumos, kā arī par biodegvielas kvalitātes kontroli, savukārt LLU – par biodegvielas izmantošanu motoros. Šīs zinātnieku grupas kopā ar Fizikāli enerģētisko institūtu (pētī alternatīvās enerģijas veidus) sadarbības programmā veic pētījumus, kā modernizēt tehnoloģijas un optimizēt alternatīvās enerģijas izmantošanu.

Atjaunojamie energoresursi Latvijā – status quo,

potenciāls un iespējas

Arta Deniņa, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta Atjaunojamo energoresursu un koģenerācijas nodaļas vadītāja

Mūsdienās dzīve bez enerģijas ir grūti iedomājama. Pastāvīga un droša energoresursu piegāde ir gan valsts attīstības, gan iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanas pamats, un tā skar valsts ekonomisko stabilitāti kopumā. Arī šī gada jūnijā valdībā diskutētajā un akceptētajā politikas dokumentā “Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam” (turpmāk tekstā – Enerģētikas pamatnostādnes) ir uzsvērts, ka valstī jāpanāk “līdzsvarota, kvalitatīva, droša un ilgtspējīga tautsaimniecības un iedzīvotāju apgāde ar enerģiju”.

Jau kādu laiku pasaules un Eiropas uzmanības centrā ir notikumi enerģētikas sektorā. Degvielas cenu kāpums un Krievijas–Ukrainas gāzes piegādes krīze ir tikai divi no 2006. gada notikumiem, kas kontekstā ar pasaulē pieaugošo globālo enerģijas pieprasījumu un enerģētisko atkarību izraisījuši pamatotas raizes par apkārtējās vides aizsardzību un klimata saglabāšanu, kā arī par enerģijas pieejamību un pietiekamību turpmāk.

Bažas, ka nākotnē var izsīkt fosilie energoresursi – ogles, nafta, dabasgāze –, pastiprina arī globālais enerģijas patēriņa pieaugums. Tuvākajā nākotnē ievērojams tā pieaugums ir paredzams Ķīnā un Indijā, kuras līdzīgi kā Latviju raksturo straujš ekonomiskās iz-augsmes potenciāls. Straujais energoresursu patēriņa pieaugums var ne tikai izraisīt cenu pieaugumu, bet arī negatīvi ietekmēt apkārtējās vides kvalitāti klimata siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju pieauguma dēļ. Starptautiskās Enerģētikas aģentūras prognozes rāda – ja valstīs netiks pieņemti pārdomāti lēmumi, pastāv reāla iespēja, ka Eiropas energoatkarība, kas jau tā ir liela, ievērojami pieaugs tuvākajos des-mit gados. Pašlaik Eiropa importē ap 50% no sava enerģijas patēriņa, un līdz 2030. gadam šis apjoms varētu sasniegt pat 70%. Tādēļ vienlīdz svarīgi ir gan taupīt energoresursus, gan dažādot to ieguves vei-dus. Jautājums par energoatkarības samazināšanu ir pamatoti radījis interesi par atjaunojamiem energore-sursiem (turpmāk tekstā – AER) un to izmantošanu arī Latvijā.

Latvijas tautsaimniecības un iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanai pašu energoresursu patēriņš 2005. gadā sasniedza 64%. Tas nozīmē, ka Latvijas

energoatkarība pēdējos gados ir samazinājusies – gal-venokārt to nosaka izaudzētās koksnes izmantošanas pieaugums. Latvijā pieaugošo interesi par AER nosa-ka galvenokārt divi apstākļi. Pirmkārt, dabasgāzi, kas ir visvairāk izmantotais kurināmais centrālajā apkurē, mēs importējam tikai no viena piegādātāja – Krievijas, otrkārt, Latvijā vēl ir liels AER neizmantots potenciāls.

Foto

: no

EK

aud

iovi

zuāl

ā di

enes

ta

Foto

: no

EK

aud

iovi

zuāl

ā di

enes

ta

22 23

Atjaunojamie energoresursi Latvijā

Par AER uzskatām saules enerģiju starojuma un vēja veidā, ūdeni, biomasu (koksni, salmus, biogāzi, biodeg-vielu), zemes siltumu, viļņu, kā arī paisuma – bēguma procesus. Tie kā alternatīva fosilajiem enerģijas avo-tiem – oglēm, naftai un dabasgāzei – var sniegt nozīmīgu ieguldījumu vietējo resursu izmantošanā, energoresursu atkarības mazināšanā, to piegāžu drošības paaugstināšanā, jaunu tehnoloģiju ieviešanā, reģionālās attīstības veicināšanā, kā arī cīņā pret globālajām klimata pārmaiņām Kioto protokola saistī-bu izpildes kontekstā.1

Latvijā primāro energoresursu bilancē AER veido vie-nu trešdaļu, un visplašāk izmantotais veids ir koksne, kas veido nedaudz vairāk nekā četras piektdaļas AER struktūrā Latvijā. Atlikušo piektdaļu AER struktūrā ieņem hidroresursi kopā ar vēja enerģiju un biogāzi – pēdējos divus gan izmanto salīdzinoši ļoti nelielos apjomos. Saules enerģija, ievērojot saules starojuma salīdzinoši zemo intensitāti Latvijas ģeogrāfiskajos pla-tuma grādos, kur reāli izmantojamā daļa ir tikai aprīļa – septembra periodā, patlaban tiek patērēta tikai pavisam nelielos apmēros pilotprojektu formā. Izmantojot rapša sēklas un no tām iegūto eļļu, Latvijā tiek ražota arī bio-degviela, un pašlaik darbojas trīs biodīzeļdegvielas un divi bioetanola ražošanas uzņēmumi, kuru kopējā jauda ir 22 600 t gadā.

Latvijā pastāv vēl neizmantots AER potenciāls (skat. tabulu) un tātad arī iespējas to pilnīgākai, efektīvākai un racionālākai izmantošanai.

Atjaunojamo energoresursu potenciāls Latvijā

Atjaunojamo energoresursu veids Apjoms gadāKoksne, tajā skaitā: 44,5–82,5 PJmalka 12–16 PJmežizstrādes atlikumi 12–18 PJkoksne no krūmājiem 2–5 PJcelmi 0,7–3 PJkokapstrādes blakusprodukti 14–37 PJSalmi 2,2–8,2 PJHidroresursu enerģija ~100 MWBiogāze 2 PJVēja enerģija 0,8–4,5 PJBiodegviela, tajā skaitā:biodīzeļdegviela 43 000 tbioetanols 32 000 t

Patlaban AER daļa elektroenerģijas un siltum-enerģijas ražošanā Latvijā ir 46% no valstī saražotā elektroenerģijas daudzuma. Pārsvarā “zaļā” elektro-enerģija tiek iegūta trijās Daugavas kaskādes hidro-elektrostacijās (HES) – Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES. Mazajās HES, kuru skaits sasniedz gandrīz 150, saražo aptuveni 2% “zaļās” elektro-enerģijas. Pārējā “zaļā” elektroenerģija tiek iegūta vēja elektrostacijās un koģenerācijas2 elektrostacijās, kur par kurināmo izmanto biomasu, tajā skaitā biogāzi. Latvijā kopumā darbojas sešas šādas koģenerācijas elektrostacijas, no kurām trijās par kurināmo izman-to koksni, bet pārējās ir biogāzes elektrostacijas, kuru kopējā jauda sasniedz 10 MW. Tā, piemēram, pirmā lielākā sadzīves atkritumu radītās biogāzes pārstrādātāja ir SIA “Getliņi Eko” piederošā elektro-stacija Getliņu izgāztuvē. Lai apgūtu esošo poten-ciālu, nākotnē sagaidāma koģenerācijas elektro-staciju, īpaši tādu, kas par kurināmo izmanto biomasu, attīstība. Šādu koģenerācijas elektrostaciju attīstības veicināšanu paredz arī jau iepriekš minētās Enerģē-tikas pamatnostādnes, nosakot, ka līdz 2016. gadam jāpanāk, lai 8% “zaļās” elektroenerģijas tiktu ražoti aug-stas efektivitātes biomasu izmantojošu koģenerācijas stacijās.

Atjaunojamo energoresursu politika Latvijā

Latvijas AER politika ir Latvijas enerģētikas politikas nozīmīga sastāvdaļa, kas darbojas saskaņā ar Eiro-pas Savienības (turpmāk tekstā – ES) enerģētikas politiku, un tās mērķis ir sekmēt AER izmantošanu elektroenerģijas, siltumenerģijas (īpaši biomasu izmantojošajās koģenerācijas stacijās) un transporta sektoros, respektējot apkārtējās vides prasības un veicinot siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju apjo-ma samazināšanos. Jāpiebilst, ka AER izmantošanas stratēģija ir cieši saistīta ar energoefektivitātes pasākumu ieviešanu, tādēļ gan Latvijas, gan ES AER politikā ietverta integrēta pieeja energoefektivitātes jautājumiem.

Galvenie sasniedzamie mērķi, kas noteikti Ener-ģētikas pamatnostādnēs, ir panākt, lai:

(1) “zaļā” elektroenerģija 2010. gadā veidotu 49,3% kopējā elektroenerģijas patēriņa atbilstoši ES direktīvai 2001/77/EK, kas paredz, ka 2010. ga-dā ES 21% no elektroenerģijas patēriņa jābūt tādai elektroenerģijai, kas iegūta no AER;

(2) AER īpatsvars kopējā energoresursu bilancē būtu vismaz 37%;

(3) biodegvielas īpatsvars no visas transporta deg-vielas energoietilpības tirgū 2010. gadā veido-tu 5,75% atbilstoši ES biodegvielas direktīvai 2003/30/EK.

1 Atbilstoši Kioto protokolam Latvijai individuāli vai kopīgā rīcībā ar citām valstīm no 2008. gada līdz 2012. gadam jāpanāk siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju samazinājums par 8% salīdzinājumā ar 1990. gada emisiju līmeni.

2 Koģenerācijas process nozīmē tādu tehnoloģisku procesu, kurā vienlaikus tiek ražota gan siltumenerģija, gan elektroenerģija. Tas ir efektīvāks un videi draudzīgāks process, jo abu veidu enerģijas ražošanai tiek patērēts ievērojami mazāk kurināmā, nekā tādus pašus siltumenerģijas un elektroenerģijas apjomus ražojot atsevišķi.

Enerģētikas drošība ekonomikas, vides un

politikas aspekti

Gunda Ignatāne,Latvijas Universitātes Politikas nodaļas doktorande

Pasaule gatavojas naftas un gāzes postperiodam, un šo pārejas laiku izjūtam kā kāpjošu enerģijas pieprasījumu un augstas, svārstīgas naftas un gāzes cenas. Pēdējos gados Eiropā tās ir dubultojušās, un visā pasaulē enerģijas ķēdē pietrūkst investīciju. Problēmu klāstu vainago globālā klimata sasilšana.

Jūlijā notikusī G8 tikšanās skāra enerģētiskās dro-šības jautājumu. Neilgi pirms tās Eiropas Komisi-jas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu pauda, ka enerģētiskā drošība ir globāla problēma, kam nepieciešams globāls risinājums – jāizstrādā jauni pamata noteikumi, kas garantētu drošu, pieejamu un ilgstošu apgādi ar enerģijas resursiem. Tomēr, rau-goties uz notikumiem, kas apvij pasaules enerģētiku, saskaramies ar komplicētu situāciju, kas diez vai ir tik viegli atrisināma vienojoties. Līdzšinējās globālās vienošanās (piemēram, Tūkstošgades attīstības mēr-ķi vai Kioto protokols) nav spējušas radīt lūzumu jomās, par ko tās runā. Globālā enerģētika ir saistīta ar ekonomiskajām interesēm un globālo vides politiku, tā kalpo arī kā politikas instruments un ir nesaraujami vienota ar drošību nacionālajā, reģionālajā un visas pa-saules mērogā. Tās piepildījums ir meklējams punktā, kur saskaras visi šie aspekti.

Kas īsti ir enerģētiskā drošība?

Pasaulei, Eiropas Savienībai (ES) un Latvijai ener-ģētiskā drošība nozīmē neatkarību no kāda konkrēta piegādātāja, resursu pietiekamību, pieejamas cenas un ilgstošu piegādi. Šis jautājums skar arī pāreju uz alternatīviem un atjaunojamiem enerģijas resursiem, jo neatjaunojamie resursi (nafta, gāze, fosilais kurināmais u. c.) pasaulē izsīkst, turklāt to lietošana ir saistīta ar globālajām klimata pārmaiņām un ozona politiku.

Jaunās G8 valsts Krievijas izpratne par enerģētisko drošību atšķiras. Tūlīt pēc iekļaušanās līdzšinējā G7 pulkā Krievija pārtrauca gāzes piegādi Ukrainai. Šis solis ne tikai skaidri atklāja Krievijas ārpolitikas īstenošanas sviras, bet arī kalpoja kā brīdinošs signāls ES valstīm, kas enerģētikas jomā lielā mērā ir atkarīgas no Krievijas gāzes.

Kā enerģijas drošību saprot G8? Tikšanās laikā jūlijā bija paredzēts vienoties par pasaules enerģijas drošī-bas principiem, enerģijas avotu piegādes un pieprasīju-ma, izcelsmes valstu, transporta un transportēšanas veidu dažādošanu un energoefektivitātes veicināšanu. Runājot par siltumnīcas efekta mazināšanu un izsīkstošajiem dabas resursiem, bija iecerēts vieno-ties par pāreju uz ekonomiku, kas maz patērē oglek-li saturošas vielas un veicina plašu atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanu, kā arī Glenīglsas apņemšanās pildīšanu par siltumnīcas efekta gāzu emisijas mazināšanu, pasaules vides uzlabošanu un enerģijas drošības veicināšanu un gaisa piesārņošanas samazināšanu.

G8 spēja vienoties par jaunām enerģētikas sek-tora vadlīnijām, kurās izteikts aicinājums nodrošināt caurskatāmus, atvērtus un konkurētspējīgus enerģijas tirgus. Tomēr, tā kā šīs vadlīnijas nav saistošas un enerģētikas jautājums lielā mērā ir saistīts ar varas sadali pasaulē, maz ticams, ka šajā jomā drīzumā tiks panākts būtisks progress. Turklāt G8 tikšanās iezīmēja uzskatu dažādību kodolenerģijas jautājumā: ASV, Krievija, Kanāda, Lielbritānija, Francija un Japāna savu kodolenerģētikas sektoru vēlas paplašināt, Vācija visas savas atomelektrostacijas plāno slēgt līdz 2021. gadam, savukārt Itālija to jau ir izdarījusi.

Eiropas Savienības enerģētiskā drošība

ES ir deklarējusi, ka tās interesēs ir dažādot energo-resursu piegādātājus, lai mazinātu atkarību no Krievi-jas. 25% gāzes ES importē no Krievijas, un eksperti lēš, ka līdz 2030. gadam šis apjoms varētu sasniegt pat 60%. Bažas ES enerģētisko drošību apdraud Gazprom monopolstāvoklis un ļaunu vēstošās prog-nozes par Krievijas enerģijas piegādes spēju krišanos nākotnē.

Nafta un gāze ir kļuvušas par Krievijas ārpolitikas galveno ieroci. Šie dabas resursi Krievijai nodrošina 550 miljonu dolāru ienākumus dienā, to eksports veido ap 60% budžeta ienākumu. Monopolizēt ES enerģijas tirgu šai valstij nozīmētu ļoti daudz. Tāpēc Krievija vēlas

24 25

bloķēt jaunu, ar enerģijas resursiem bagātu Centrālās Āzijas un Kaspijas jūras reģionu konkurentu ienākšanu Eiropas tirgū.

ES enerģētisko drošību mazina arī valstu divpusējas vienošanās ar Krieviju. Šogad Itālijas noslēdza vienošanos par to, ka Gazprom monopols drīkstēs investēt Itālijas iekšējā enerģijas tirgū, un Itālijas uzņēmumi apmaiņā pret to varēs iesaistīties naftas atradņu izpētes projektos Krievijā. Arī bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kurš nu pārstāv Gazprom vadīto Baltijas gāzes vada konsorciju, atbalsta Krievijas pozīciju, sakot, ka “Eiropai nav alternatīvu Krievijai kā enerģijas partnerim”. Diskutējama ir arī Latvijas paustā vēlme iegūt pieslēgumu projekta stadijā esošajam Krievijas–Vācijas gāzes vadam. Lai arī tas īstermiņā mazinātu bažas par dabasgāzes resursu pietiekamību, šis pieslēgums neatbilstu ES nostājai, nostiprinātu atkarību no Krievijas dabasgāzes un nesekmētu alternatīvu enerģijas piegādātāju un avotu meklējumus. Jo vairāk patērētāju Krievija spēs piesaistīt, jo mazākas iespējas ir alternatīvu enerģijas projektu attīstībai ES, kā to, piemēram, jau īsteno Zviedrija, kas līdz 2020. gadam enerģijas ziņā plāno būt pilnīgi neatkarīga.

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra ir brīdinājusi, ka rodas šaubas par Gazprom kā uzticamu piegādātāju nākotnē, jo uzņēmums neinvestē novecojušās un neefektīvās infrastruktūras atjaunināšanā, kā arī vilcinās ieguldīt līdzekļus jaunu atradņu izpētē. Krievija tērējot daudz naudas, lai atpirktu cauruļvadu posmus no kaimiņvalstīm un ieguldot līdzekļus jaunos projektos, piemēram, Baltijas jūras gāzes vadā, lai nostiprinātu savu monopolstāvokli. Tas nozīmē, ka Krievija jau pēc dažiem gadiem, iespējams, nespēs īstenot augošo enerģijas pieprasījumu.

Ekonomiskās intereses versus vides ilgtspēja

Nereti argumentē, ka Krievijas rīcība enerģijas tirgū ir skaidrojama nevis ar politiskajām, bet gan Rietumiem gluži labi saprotamajām ekonomiskajām interesēm, pieprasījuma – piedāvājuma politiku un konkurences cīņu, jo naftas cena ir sasniegusi jau 78 ASV dolārus par barelu.

Lai arī šī atziņa šķiet visai diskutabla, tā vedina neaizmirst par citu enerģētikas drošības aspektu – drošu, ilgtspējīgu vidi. Proti, tieši ekonomiskās intere-ses un cilvēka rīcība ir tālejošu globālo vides pārmaiņu iemesls. Daudzu starptautisku organizāciju, īpaši Pa-saules Bankas, darbība pēdējā laikā ir koncentrēta uz to, lai mēģinātu rast līdzsvaru starp pasaules ekonomisko attīstību, nabadzības samazināšanu un vides ilgtspēju. Ir novērota likumsakarība – līdzko mazattīstītajās valstīs palielinās enerģijas izmantošana (fosilie kurināmie), tā gaidāms vides problēmu saasinājums. Tādējādi starptautiskās sabiedrības uzdevums pašlaik ir ne tikai nodrošināties ar enerģiju un vienoties par videi draudzīgām tehnoloģijām, bet arī palīdzēt mazattīstītajām valstīm pārlēkt pāri tehnoloģiskajai krīzei un tā dēvētajām netīrajām jeb vi-dei kaitīgajām tehnoloģijām.

Kāpēc ir tik grūti atrast vidusceļu starp ekono-miskajām interesēm enerģētikas jomā un tīru vidi? Valstu rīcības neefektivitātei ir rodami dažādi iemes-li. Vispirms šīs problēmas ietekmē ekonomiskā globalizācija un transnacionālās ekonomiskās varas pieaugums, kas valstīm rada grūtības efektīvi kontrolēt vai regulēt videi kaitējošas ekonomiskās aktivitātes. Jāatceras arī, ka tieši valsts vēsturiski ir bijusi tā, kas ir cieši saistīta ar kaitējumu videi – gan industriālajās, gan postkoloniālajās sabiedrībās.

Tā kā daba pielāgojas klimata pāmaiņām, likum-sakarīgi rodas jautājums – kāda ir cilvēka spēja adaptēties? Patlaban, runājot par enerģijas drošību, ir jādomā par to, kā mainīt attieksmi, pieeju, kā saim-niekot un sadzīvot ar apkārtējo vidi. Turklāt šis nav ti-kai jautājums par vides aizsardzību, bet arī par cilvēku, varu un ekonomiku.

Kā sadzīvot ar atkarību no importētās enerģijas?

Jānis Miķelsons, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Ekonomiskās analīzes departamenta direktors

Līdz ar strauju energoresursu patēriņa pieaugumu pasaulē, kā arī nestabilitāti vairākās energoresursu ieguves valstīs jau vairākus gadus pasaules tirgū vērojamas neierasti augstas energoresursu cenas. Tas rada bažas par drošu energoapgādi attīstītajās valstīs, kuras atkarīgas no ievestajiem energoresursiem. Arī Latvija ir atkarīga no enerģijas importa, jo īpaši no Krievijas. Taču atbildes uz šiem grūti risināmajiem jautājumiem Latvijai jārod kopā ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Eiropas Savienībā patlaban dzīvo apmēram 7% no pasaules iedzīvotājiem, kas patērē 18% no pasaulē izmantotās naftas un apmēram tikpat dabasgāzes, saražojot gandrīz 30% no pasaules kopprodukta. Patērētās enerģijas lielākā daļa tiek importēta, turklāt, izsīkstot krājumiem Ziemeļjūrā un pieaugot patēriņam, importa īpatsvars palielināsies. Pašlaik Eiropas Savienība importē 80% no patērētajiem naftas produktiem un 50% dabasgāzes, un pēc 25 gadiem šie rādītāji sasniegs attiecīgi 95% un 85%. Ņemot vērā neprognozējamo situāciju galvenajos energore-sursu ieguves reģionos, atkarība no ārējām enerģijas piegādēm rada nopietnus draudus stabilai ekonomi-kas attīstībai un labklājībai.

Kā mazināt energoapgādes riskus?

Kādi instrumenti ir Kopienas institūciju un dalībvalstu rīcībā, lai mazinātu energoapgādes riskus?

Eiropas Komisijas (turpmāk – EK) konsultāciju doku-ments – Zaļā grāmata “Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai” uzsver, ka jāturpina darbs pie vienota tirgus izveides energore-sursiem. Tas ietver starpvalstu tīklu savienojumu jau-das palielināšanu, trešās puses pieejas nodrošināšanu (enerģijas tirdzniecību neatkarīgi no tīklu īpašnieka), ieguldījumu sekmēšanu tīklos un ražošanas jaudās (gan nolietoto spēkstaciju aizstāšanai, gan jaudu paplašināšanai). Cieši saistīta ar normatīvo vidi un vienoto tirgu ir rezervju prasību izvērtēšana naftai un gāzei. Eiropas Komisija arī apsver iespējas izvērst Eiro-pas energoresursu novērošanas sistēmu (European Energy Observation System – EMOS), kas uzlabotu tirgu caurskatāmību, stabilizējot cenas un samazinot spekulāciju iespējas.

Sadarbība ar ārējiem partneriem drošu piegāžu nodrošināšanai ir tēma, kas līdz šim galvenokārt risināta dalībvalstu līmenī, nereti radot pretrunīgu situāciju kopējās ārpolitikas formulēšanā. Tādēļ EK aicina virzīties uz saskaņotu ārējo enerģētikas politiku, apzinoties to, ka Eiropas Savienība ir liels patērētājs, kura lēmumi var ietekmēt tirgu. Jāņem vērā, ka patēriņa pieauguma rezultātā pasaulē veidojas ieguves un piegādes jaudu deficīts, kura pārvarēšanai būs nepieciešami apjomīgi ieguldījumi. Turklāt politiskā nestabilitāte daudzās resursu ieguves valstīs ir kavējusi savlaicīgu ieguldījumu veikšanu un jaudu atjaunošanu. Tādēļ EK aicina formulēt principus, saskaņā ar kuriem veidot partnerattiecības ar resursu ieguves un tranzīta valstīm, veidot dialogu ar šo valstu valdībām, iekļaujot enerģētikas jautājumus citās ārpolitikas tēmās, piemēram, vides aizsardzībā un brīvā tirdzniecībā.

Energoresursu struktūras un piegādes avotu dažādošana ir joma, kas svārstīga tirgus apstākļos var ievērojami uzlabot apgādes drošību, taču iepriekš šie jautājumi Kopienas līmenī nav risināti. Zaļajā grāmatā EK uzsver nepieciešamību vienoties par stratēģiskajiem mērķiem, lai patērētāji nebalstītos ti-kai uz īslaicīgi lētāko resursu vien, tādējādi palielinot iespējamo satricinājumu riskus. Tā vietā nepieciešams izvēlēties ilgtspējīgus risinājumus, palielinot atjau-nojamo resursu daļu, sadalot importu pa dažādiem resursiem un piegādes avotiem, palielinot drošību un vienlaikus ņemot vērā konkurētspējas un vides aspektus. Līdzsvarojot resursu dažādošanu un vides apsvērumus, aktuāla atkal kļuvusi kodolenerģijas izmantošana, piemēram, paredzot savu laiku nokal-pojušo atomelektrostaciju vietā būvēt jaunas, nevis aizstājot tās ar gāzes elektrostacijām.

Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka tuvākajos desmit gados fosilie kurināmie pasaulē saglabās noteicošo lomu, vienlaikus turpinoties sta-bilai atomenerģijas izmantošanai un palielinoties atjaunojamās enerģijas avotu īpatsvaram. Atjaunojamās enerģijas izmantošanas iespējamais pieaugums ir atkarīgs arī no tehnoloģiskās attīstības, un šajā ziņā Eiropa ir bijusi ļoti aktīva. Atjaunojamās enerģijas pievilcība ir nenoliedzama – tā ir vietējā enerģija, kas aizstāj importu un palielina apgādes drošību. Tomēr kopumā tā ir dārga, tādēļ Eiropas Savienība aktīvi finansē pētniecību un eksperimentālus atjaunojamās enerģijas projektus, kā arī rosina dalībvalstis atbalstīt

26 27

atjaunojamās enerģijas izmantošanu, nosakot sa-sniedzamos mērķus biodegvielas piedevām un elektroenerģijai no atjaunojamiem avotiem.

Kādi ir iespējamie risinājumi?Kādas ir iespējas sadzīvot ar šādu grūti pārvaldāmu

risku – enerģijas piegādi no valstīm ārpus Eiropas Savienības?

Vidējā termiņā būs jāsamierinās ar ārējās atkarības pieaugumu, paļaujoties uz īstermiņa rezervēm un nelielu konkurenci starp kurināmā veidiem. Ilgākā termiņā sagaidāms, ka atjaunojamo resursu izmantošana sa-sniegs tādu tehnoloģisko līmeni, kas ļaus pamazām atteikties no fosilajiem kurināmajiem. Kamēr atkarība saglabājas, kā vēlamo scenāriju EK redz energoresur-su piegādātāju iesaistīšanos tirgū, paplašinot Kopie-nas vienoto energoresursu tirgu uz citām valstīm. Tas nozīmētu vienlīdzīgas iespējas vietējiem un ārvalstu

uzņēmējiem darboties energoresursu iegūšanā, trešās puses pieeju enerģijas tīkliem, skaidrus tirgus signālus ieguldījumu piesaistei un stabilu vidi ieguldījumu atpelnīšanai. Tomēr vairākās valstīs, kur iegūst energo-resursus, nav brīvas tirgus ekonomikas, darbība ārvalstu uzņēmumiem enerģētikas jomā ir ierobežota un ener-goresursu tīkli ir monopolizēti. Tādēļ kā alternatīva pat-laban tiek piedāvāta dialoga veidošana ar šīm valstīm, lai nodrošinātu energoresursu fizisku pieejamību, kas ietvertu ilgtermiņa piegāžu garantijas, atbalstu ieguldījumiem atradnēs un transporta tīklos, kā arī lai vienotos par skaidriem cenu veidošanas principiem, kas ierobežotu cenu svārstības. Paralēli tam paredzēts izveidot jaunu infrastruktūru, lai dažādotu energore-sursu piegādes ceļus un sāktu sadarbību ar jauniem piegādātājiem. Tomēr jārēķinās, ka līdz šo pasākumu īstenošanai energoresursu tirgū saglabāsies saspring-ta situācija, un diez vai drīzumā pieredzēsim to, ka enerģija kļūst lētāka.

Avoti1. Green paper. A European Strategy for Sustainable, Competitive and Secure Energy. – Brisele: Eiropas Komisija, 2006. gada marts2. Key issues note on energy policy. – Brisele: Eiropas Padome, ECOFIN, 2006. gada jūlijs3. Miķelsons Jānis, Šteinbuka Inna. Latvijas energoatkarība no Krievijas: labprātīga izvēle vai nolemtība? // Latvijas ārpolitika un

“robežu paplašināšana“: [Stratēģiskās analīzes komisijas izdevums]. – Rīga: Zinātne, 2006.4. CIA World Factbook. – www.cia.gov5. Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam, Ekonomikas ministrija. – www.em.gov.lv

IEA World Energy Outlook. – www.worldenergyoutlook.com

Naftas ēras beigas vēl tālu

Edmunds Rudzītis, www.nozare.lv

Pat naftas cenu rekordi nav mazinājuši straujo naf-tas patēriņa pieaugumu pasaulē, un arvien vairāk dzir-damas bažas par naftas krājumu izsīkšanu un naftas deficītu, ja tās patēriņš turpinās palielināties. Zemes dzīlēs esošā nafta pietiks vēl vairākiem gadu desmi-tiem, turklāt tās augstās cenas veicina tehnoloģiju attīstību, kas ļaus iegūt vairāk naftas.

Pasaules iegūstamie naftas krājumi patlaban tiek lēsti aptuveni 1200–1300 miljardu barelu (163–177 miljardu tonnu) apjomā. Naftas uzņēmums British Pet-roleum jaunākajā ziņojumā World Energy 2006 vēsta, ka pērn kopējie pasaules iegūstamie naftas krājumi palielinājušies par 0,5% – līdz 1200,7 miljardiem bare-lu, kas, saglabājot pašreizējo naftas patēriņa apjomu, pietiks vēl 40,6 gadiem. Naftas krājumu pieauguma temps pēdējos gados gan būtiski samazinājies – no 1995. līdz 2005. gadam tas bijis vidēji 1,7% gadā, savukārt no 1985. līdz 1995. gadam pasaules naftas krājumi palielinājušies vidēji par 2,8% gadā.

Tuvo Austrumu bagātībaPasaules naftas lielvalsts nenoliedzami ir Saūda

Arābija, kuras naftas krājumi ir 264,2 miljardi barelu jeb 22% no kopējiem pasaules naftas krājumiem. Pat-laban Saūda Arābija ir arī lielākā naftas ieguvējvalsts (11 miljoni barelu dienā jeb aptuveni 4 miljardi bare-lu gadā). No pasaulē lielākā naftas lauka – Gavāras (Ghawar) − Saūda Arābija iegūst 5 miljardus barelu dienā jeb 6% no kopējās naftas ieguves pasaulē. Lai gan no 1951. līdz 2006. gada sākumam no Gavāras naftas lauka jau izsūknēti aptuveni 60 miljardi barelu, Saūda Arābijas pārstāvji uzskata, ka Gavāras rezerves nebūt nav izsmeltas – šajā naftas laukā vēl esot 71 miljarda barelu lieli naftas krājumi. Saūda Arābijas naftas krājumu apjoms pēdējo desmit gadu laikā nav būtiski mainījies, tomēr par šīs valsts patiesajām naftas rezervēm ir tikai daļējs priekšstats, jo Saūda Arābija neļauj veikt savu naftas rezervju pārbaudi.

Līdzīgi kā Saūda Arābija, arī citas naftas eksportētāju organizācijas OPEC dalībvalstis (līdzās Saūda Arābijai šajā organizācijā ietilpst arī Alžīrija, Indonēzija, Irāna, Irāka, Kuveita, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti, Lībija, Nigērija un Venecuēla) informāciju par saviem naftas krājumiem glabā slepenībā. Tas galvenokārt tiek darīts OPEC kvotu dēļ, kas tika ieviestas 1985. gadā, lai novērstu naftas pārprodukciju. Ir noteikts: jo lielāki ir valsts naftas krājumi, jo lielākas ražošanas kvotas var

saņemt. Iespējams, vairākas OPEC dalībvalstis tieši kvotu dēļ uzrāda lielākus naftas krājumus, nekā tām patiesībā pieder, tomēr neviena no tām nevar sūdzēties par naftas trūkumu.

Saūda Arābijas kaimiņvalstis arī var lepoties ar lielām melnā zelta pazemes rezervēm. Pēc naftas krājumu apjoma nākamās lielākās valstis ir Irāna (137,5 miljardi barelu), Irāka (115 miljardi barelu), Kuveita (101,5 mil-jardi barelu) un Apvienotie Arābu Emirāti (97,8 miljardi barelu). Tuvo Austrumu reģiona valstīs atrodas aptu-veni 742,7 miljardi barelu naftas jeb 62% no kopējiem pasaules naftas krājumiem. Naftas krājumu jomā ar Tuvo Austrumu valstīm nevar sacensties ne otrā lielākā naftas ieguvēja Krievija (74,4 miljardi barelu), ne arī naftas lielākās patērētājas – ASV (29,3 miljardi barelu) un Ķīna (16 miljardi barelu).

Cīņa par naftuLielie naftas krājumi ir viens no galvenajiem iemes-

liem, kādēļ Tuvo Austrumu reģionam tik lielu uzmanību vienmēr pievērsušas pasaules lielvalstis. Cīņa par kon-troli Persijas līča valstīs vērojama jau gadu desmitiem, faktiski kopš tā laika, kad šajās valstīs tika atklāti lieli naftas resursi. Savas stratēģiskās un ekonomiskās in-tereses te vēlējušas īstenot gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Vācija, gan arī Lielbritānija un Krievija. Liel-valstu vēlme kontrolēt melnā zelta krājumus bieži vien izraisījusi karus un konfliktus.

Mūsdienās visvairāk naftas faktors atspoguļojas ASV ārpolitikā. ASV satraukumu var saprast, jo naf-tas ieguve ASV katru gadu samazinās un pašlaik tā ir tikai puse no 1970. gada līmeņa, kad tika fiksēts maksimālais naftas ieguves apjoms. Taču ASV ir lielākā energoresursu patērētāja pasaulē, un naftas patēriņš pēdējo desmit gadu laikā šajā valstī pieaug par vidēji 1,7% gadā, tādēļ arvien vairāk naftas ASV jāimportē. Pašu ASV kopējie izpētītie naftas krājumi, saglabājot pašreizējās ieguves jaudas, pietiks tikai aptuveni 12 gadiem, pēc tam var iestāties pilnīga atkarība no citiem naftas avotiem. Arī kaimiņvalstīs – Meksikā un Kanādā, no kurām ASV saņem lielu daļu nepieciešamās naftas,– iegūstamo naftas rezervju apjoms atlicis 10–15 gadiem. Tādēļ ASV mēģina “draudzēties” ar naftas ieguvējvalstīm.

Daudzas valstis gan negrib pakļauties ASV un citu lielvalstu spiedienam, rezultātā vērojami arī asiņaini konflikti. Naftu var uzskatīt par galveno iemeslu ASV Fo

to: n

o E

K a

udio

vizu

ālā

dien

esta

28 29

militārajiem uzbrukumiem Irākai gan 1991. gadā (Per-sijas līča karš), gan arī 2003. gadā. Arī Krievijas ka-radarbību pret Čečeniju var saistīt ar naftas faktoru, jo par vienu no šā kara cēloņiem uzskata vēlmi kontrolēt šā reģiona naftas resursus un šajā Ziemeļkaukāza republikā esošo naftas vadu.

Meklē alternatīvasNaftas industrijā arvien vairāk ienāk jaunākās

tehnoloģijas, jo industrijas pārstāvji saprot, ka viegli iegūstamās naftas laikmets ir beidzies un melnā zelta ieguvei būs jāinvestē lielāki naudas resursi. Gan īpašas dziļurbumu iekārtas, kuras nodrošina pieeju tādām ūdens dzīlēm, par kurām agrāk varēja tikai sapņot, gan datortehnoloģijas naftas izpētes procesā, gan arī jaunu tehnoloģiju metožu lietošana ļaus papildus iegūt miljardiem barelu naftas.

ASV Ģeoloģisko pētījumu aģentūras veiktās aplēses liecina, ka zemes dzīlēs varētu atrasties pat līdz 3000 miljardiem barelu naftas resursu. No tiem 1292,5 miljardi ir patlaban zināmie naftas krājumi, 730,2 miljardi ir naftas krājumu pieaugums, ko, iz-mantojot jaunās tehnoloģijas, varētu iegūt papildus no esošajiem un jau izmantotajiem naftas urbumiem, 938,9 miljardi – vēl neizpētītie naftas krājumi, kurus varētu atklāt tuvākā vai tālākā nākotnē.

ASV Enerģētikas informācijas administrācija jau-nākajā pārskatā International Energy Outlook 2006 par otru lielāko valsti pasaulē pēc naftas apjoma nosauc Kanādu, jo Alberta provincē atrodas milzīgi naftas smilšu lauki. Kanādā no naftas smiltīm kopējais iegūstamās naftas daudzums tiek lēsts 174,8 miljardu barelu apjomā. Patlaban no naftas smiltīm iegūstamais naftas apjoms ir miljons barelu naftas dienā, tas veido aptuveni trešdaļu no Kanādas kopējās naftas ieguves, savukārt nākotnē šie apjomi varētu vismaz divkāršoties. Augstās naftas cenas ir veicinājušas naftas kompāniju intereses palielināšanos par naftas smilšu laukiem un to izpēti. Tomēr naftas iegūšana no naftas smiltīm ir dārgs (ieguves izmaksas pārsniedz 20 dolāru par barelu) un videi kaitīgs process, tādēļ ar naftas smiltīm saistītos projektus varētu realizēt, ja nafta maksās pie-tiekami dārgi.

Ļoti dārga nafta iegūstama arī no naftas slānekļa − šādā veidā iegūstamās naftas apjoms pārsniedzot 1600 miljardu barelu, no tiem 70% atrodas ASV. Naftas ieguve no slānekļa varētu ieinteresēt naftas kompānijas, ja naftas cenas saglabājas augstākas par 40 dolāriem par barelu. Pētījumu līderis naftas slānekļa apstrādes jomā ir kompānija Shell, kas patlaban veic izmēģinājumus, lai pārbaudītu izstrādāto metodi, un uzskata, ka šī tehnoloģija komerciālai lietošanai būs gatava jau pēc dažiem gadiem.

Augstās naftas cenas noteikti stimulēs gan jaunu naf-tas lauku meklēšanu, gan arī alternatīvu naftas ieguves veidu attīstību. Dati liecina, ka pasaulē vēl ir pietiekamas naftas rezerves, tādējādi nav pamata uztraukumam par naftas ēras beigšanos pēc dažiem desmitiem gadu. Neatbildēts ir vienīgi jautājums, vai naftas ieguvēju un pārstrādātāju jaudas būs atbilstošas energoresursu patērētāju pieprasījuma straujam pieaugumam.

Naftas krājumi (miljardi barelu)

Valsts 2005 1995 1985Saūda Arābija 264.2 261.5 171.5Irāna 137.5 93.7 59.0Irāka 115.0 100.0 65.0Kuveita 101.5 96.5 92.5Apvienotie Arābu Emirāti 97.8 98.1 33.0Venecuēla 79.7 66.3 54.5Krievija* 74.4 n/a n/aKazahstāna* 39.6 n/a n/aLībija 39.1 29.5 21.3Nigērija 35.9 20.8 16.6ASV 29.3 29.8 36.4Kanāda 16.5 10.5 9.6Ķīna 16.0 16.3 17.1Katara 15.2 3.7 4.5Meksika 13.7 48.8 55.6Pārējās 125.3 151.476 133.8Kopā 1200.7 1027.0 770.4

* Atsevišķi nav izcelti, iekļauti ailē “Pārējās” Avots: British Petroleum

Naftas krājumi (miljardi barelu)1985 1986 1987 1988 1989 1990 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005

Ziemeļamerika 101.51 101.63 101.22 99.96 97.88 96.29 93.93 92.71 91.00 89.81 89.04 89.27 89.03 72.07 76.23 75.63 73.68 65.48 62.19 60.60 59.47

Centrālamerika un Dienvidamerika

62.91 64.58 68.11 69.29 69.55 71.56 74.61 78.81 80.74 81.55 83.81 90.80 93.49 95.60 97.85 97.91 98.86 100.17 100.20 102.99 103.50

Eiropa un Eirāzija 78.62 76.79 75.70 77.21 83.28 80.31 80.74 81.39 80.58 80.28 81.50 82.64 87.80 110.62 113.47 114.12 132.58 135.86 139.47 138.68 140.53

Tuvie Austrumi 431.28 536.68 565.58 651.14 659.13 657.72 658.91 659.71 660.07 661.71 661.46 672.17 672.81 673.83 674.80 691.00 695.32 728.94 733.91 738.22 742.71

Āfrika 57.04 57.97 58.66 59.00 59.09 58.73 60.37 61.08 61.23 65.01 71.95 74.93 75.26 77.17 84.72 93.39 96.81 101.74 112.27 113.76 114.27

Āzija, Austrālija 39.08 39.67 39.62 39.60 34.77 36.31 37.04 37.54 38.74 39.15 39.20 39.11 40.23 41.11 42.43 42.60 43.24 40.69 40.07 39.83 40.22

Pasaule 770.44 877.31 908.90 996.20 1003.70 1000.91 1005.60 1011.24 1012.36 1017.51 1026.96 1048.92 1058.61 1070.40 1089.50 1114.66 1140.49 1172.88 1188.12 1194.08 1200.71

OECD 118.64 119.26 119.07 118.24 115.77 115.11 113.30 113.23 111.26 110.54 111.31 112.86 113.35 95.92 100.02 100.01 98.26 88.34 84.16 81.82 80.65

OPEC 535.80 643.02 674.02 760.48 764.83 765.88 771.95 773.70 774.54 777.40 785.07 802.82 805.97 810.26 818.25 840.54 847.88 881.68 890.71 897.39 902.44

Trīs pantus saskaņo trīs gadus

Jānis Vaivads,SIA “Eirokonsultants” valdes priekšsēdētājs

Aukstā kara beigas sāka jaunu ēru Rietumu un Aus-trumu sadarbībā. Enerģētika bija viena no svarīgākajām nozarēm, kurā šī sadarbība solīja būtiskus ieguvu-mus abām pusēm. Rietumiem bija svarīgi diversificēt enerģijas piegādātājus, palielināt savu enerģētikas drošību. Turpretī Austrumiem bija un joprojām ir sva-rīgas investīcijas enerģijas ieguves paplašināšanā un modernizēšanā, transporta infrastruktūras attīs-tībā. Savstarpējā ieinteresētība un izdevīgums ir acīmredzams un nepārprotams. Tieši tāpēc bija ne-pieciešama kopēja juridiskā bāze sadarbībai, kas balstītos uz brīva tirgus principiem, pēc būtības atbil-stu Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) garam un noteikumiem.

Šo darbu ievadīja Enerģētikas hartas deklarācija, kas tika parakstīta 1991. gada 17. decembrī Hāgā. Tai sekoja Enerģētikas hartas līgums, kas tika atvērts parakstīšanai 1994. gada 17. decembrī un stājās spēkā 1998. gada 16. aprīlī. Tas ir unikāls daudzpusējs līgums, vienīgais tāda rakstura līgums pasaulē, kas noformē galvenos starptautiskos juridiskos pama-tus valstu sadarbībai tieši enerģētikā. Tas sakārto sadarbības juridisko bāzi piecos galvenajos sektoros:

ārvalstu investīciju enerģētikā drošība un aizsardzība;

tirdzniecība ar enerģijas materiāliem, produktiem un iekārtām atbilstoši PTO principiem;

tranzīta brīvības nodrošināšana enerģijas materiālu un produktu pārvietošanai pa cauruļvadiem un tīkliem; vides aizsardzība visā enerģētikas ciklā no ieguves līdz patēriņam un efektīva enerģijas izmantošana; konfliktu risinājums valstu starpā un starp valsti un investoru.

Enerģētikas hartas līgumu ir parakstījusi 51 valsts un viena reģionālās sadarbības organizācija (tā sevi nosaukusi Eiropas Savienība), 46 valstis šo līgumu ir ratificējušas, piecas valstis (to vidū arī Krievija, Baltkrievija un Norvēģija) joprojām līgumu nav ratifi-cējušas.

Jau drīz pēc parakstīšanas un līguma spēkā stāšanās kļuva skaidrs, ka tranzīta brīvības nodrošināšanas juridiskais regulējums Enerģētikas hartas līguma 7. pantā nav pietiekams un ir nepieciešams daudz detalizētāks un izvērstāks vienots juridiskais pamats tranzīta jautājumos. 2000. gadā sākās darbs pie īpa-ša tranzīta jautājumus precīzāk regulējoša līguma

papildinājuma – Tranzīta protokola – sagatavošanas. Līdz 2002. gadam Tranzīta protokola pamatteksts tika izstrādāts un lielā mērā saskaņots. Galvenais, kas jānodrošina tranzīta politikā, – nedrīkst pieļaut nekādu diskrimināciju. Turklāt protokols risina arī citus, ne mazāk svarīgus jautājumus – brīvo tranzīta jaudu noteikšana un pieejas nodrošināšana tām, jaunu tranzīta maršrutu izveides nosacījumi, tranzītā esošu enerģijas materiālu un produktu neaizskaramība un valsts atbildība par to, tarifu noteikšanas principi u. c.

Principiālas pretrunas2002. gadā parādījās iniciatīvas, kas radīja princi-

piālas pretrunas starp galvenajām Enerģētikas hartas līguma dalībniecēm – ES un Krieviju. ES pārsteidza visas līguma dalībvalstis ar pieprasījumu iekļaut Tranzīta protokolā tā saukto Integrācijas klauzulu, kas būtībā nozīmē visas Eiropas Savienības teritorijas pasludināšanu par vienotu teritoriju attiecībā uz tranzīta definīciju, proti, par tranzītu ES tiks uzskatīta enerģijas materiālu un produktu transportēšana, ja tā šķērso ES (nevis tikai vienas vai vairāku dalībvalstu) teritoriju.

Sākotnēji šāds ES piedāvājums vairumam dalībvalstu nebija īsti saprotams, tomēr tikai Krievija kategoriski iebilda pret to. Šāds ES teritorijas statuss nozīmē, ka enerģijas materiālu importēšana kādā no ES dalībvalstīm nozīmē to ievešanu vienotā ES teritorijā un to tālāka transportēšana uz citu ES dalībvalsti ir brīva preču pārvietošana. Piemēram, Polijas šķērsošana, lai piegādātu Krievijas ražotos enerģijas materiālus Vācijai, nenozīmē tranzītu caur Poliju, bet gan Eiro-pas Savienības importu. Ja savukārt šo materiālu gala mērķis būtu Šveice, tas būtu to tranzīts caur ES teri-toriju. Galvenā neskaidrība šajā gadījumā ir, kurš at-bild par visu ar transportēšanu saistīto nosacījumu izpildi konkrētu ES dalībvalstu teritorijās, kā izpaus-tos ES atbildība un ar ko tiktu risināti strīdi, ja tādi rastos. Krievijas un Rietumeiropas valstu līdzšinējā prakse paredz reeksportēšanas aizliegumu (destina-tion clause – angļu. v.), no kā Krievija negrib atteik-ties, bet tā automātiski zaudētu spēku, stājoties spēkā Integrācijas klauzulai.

ES lielas iebildes izraisīja un joprojām rada Krievi-jas pieprasījums saglabāt Tranzīta protokolā tā sauktās pirmā atteikuma tiesības (right of first refu-sal – angļu val.), kas nosaka, ka, beidzoties Tranzīta līguma termiņam, tranzīta veicējam vispirms jāpiedāvā pagarināt līgumu esošajam enerģijas piegādātājam un tikai atteikuma gadījumā tranzīta jaudas var tikt

30 31

piedāvātas citiem enerģijas piegādātājiem ar tiem pašiem nosacījumiem. ES šādu pieprasījumu uzska-ta par brīvai konkurencei neatbilstošu, tomēr Krievija pagaidām no sava pieprasījuma atteikties nedomā. Šādas normas pieprasījums izriet no Krievijas bažām tikt atstumtai tai apkārt esošajās bijušajās ietekmes zonas valstīs (vispirms jau Ukrainā), veidojot tām savus alternatīvus enerģijas piegādes un tranzīta koridorus no Kaspijas baseina valstīm, apejot Krieviju.

Pēdējais punkts, kurā turpinās diskusijas starp ES un Krieviju, ir tranzīta tarifu noteikšanas principi. Krievi-jas pieeja balstās uz tā saukto izmaksu modeli (cost based – angļu v.), kurā tranzīta tarifus jebkurā gadījumā būtu jānosaka, pēc vienotas metodikas aprēķinot iz-maksas un iekļaujot saprātīgas peļņas normu. Vispārējā situācijā šāda pieeja apmierina abas puses, tomēr tā ignorē pieprasījuma ietekmi pēc brīvām tranzīta jaudām. Tranzīta jaudu deficīta apstākļos (un kopumā vērojams šāda deficīta pieaugums) nevar izmantot iespējas, ko dod augsts pieprasījums un gatavība maksāt vairāk, kas savukārt rada konkurences iespējas tranzīta jaudu piedāvājumā.

Mēģinājumi saskaņot viedokļus ilga visu 2003. ga-du, kad gadskārtējā Enerģētikas hartas konferencē 10. decembrī Krievija paziņoja par konsultāciju proce-sa pārtraukšanu, pamatojot savu rīcību ar nevēlēšanos cīnīties divās frontēs – saskaņot Tranzīta protokolu un sākt Enerģētikas hartas līguma ratifikācijas procesu un gatavoties pievienoties Pasaules Tirdzniecības organizācijai. Tomēr aiz tā bija nepārprotama Krievi-jas vēlme izvairīties no saistībām veidot pārskatāmu, brīva tirgus principiem atbilstošu enerģētikas politiku. Piekrišana saskaņot Tranzīta protokolu un Enerģētikas hartas līguma ratifikācija liktu Krievijai pārskatīt savu enerģētikas politiku gan valsts iekšienē (piemēram, ražotāju tiesības brīvi izvēlēties enerģijas materiālu transportēšanas maršrutus), gan attiecībās ar visām kaimiņvalstīm, kurās dominē Krievijas izvirzītie notei-kumi (piemēram, noteiktās kvotas tranzīta apjomiem). Skaidrs, ka Krievijas iespējas kontrolēt enerģijas piegādes visai Rietumeiropai kopumā un katrai valstij atsevišķi, kā tas ir pašlaik, mazinātos. Kā redzams, enerģētikas politikai šādā situācijā ir visas iespējas kļūt par ārpolitikas instrumentu, kas pēc Krievijas un Ukrainas konflikta 2006. gada pirmajās dienās ne pa jokam satrauca visas Eiropas valstis.

ES šajā disputā ar Krieviju pagaidām nepārprotami ir zaudētājas lomā. Krievija negrasās tik viegli pieņemt izlīdzinošus nosacījumus. Visus starptautiskās sabied-rības spiediena mēģinājumus Krievija ir mierīgi igno-rējusi. ES nespēja rast adekvātus līdzekļus Krievijas izaicinošās politikas pārvarēšanai, kuras pamatā ir ES lielā atkarība tieši no Krievijas enerģijas resursiem, iesaldēja situāciju, kā rezultātā Tranzīta protokols un Enerģētikas hartas līgums jau pamazām tika norakstīts, vienīgās cerības radīt kaut kādu Krievijai saistošu starp-tautisko tiesisko bāzi enerģētikā ir, saistot ar Krievijas pievienošanos PTO.

Latvijai kā enerģijas materiālu un produktu tranzīta valstij (vispirms naftas un naftas produktu tranzīts) starptautisks tiesisks regulējums, tajā skaitā attiecībās ar Krieviju, kas to ražo un piegādā, ir vitāli svarīgs. Šāds regulējums lielā mērā kavētu politisku lēmumu

pieņemšanu par tādu vai citādu koridoru izvēli Krievi-jas naftas un tās pārstrādes produktu tranzītam, ļautu izpausties neizkropļotai konkurencei tranzīta koridoru starpā un efektīvi izmantot infrastruktūru, kuras attīstībā gan Latvija, gan arī Krievija ieguldījusi ievērojamas investīcijas. Galu galā tas radītu tiesisku procedūru domstarpību risināšanai, kuras, kā zināms, pastāv. Bez šāda starptautiska tiesiska regulējuma stabila ilgtermi-ņa sadarbība starp enerģijas ražotājiem, piegādātājiem un patērētājiem vienmēr būs apdraudēta.

Cīņa turpināsLīdz ar Krievijas–Ukrainas gāzes disputu tranzīta

protokols un Enerģētikas hartas līgums ir atgriezies starptautiskajā dienas kārtībā, arī ES un Krievijas enerģētikas dialogā. ES jaunajā enerģētikas stratēģijā šie jautājumi akcentēti īpaši.

Skaidrs, ka ES enerģētikas drošības problēmu var atrisināt, veidojot vienotu ārējo enerģētikas politiku, kas īstenojama tikai saistībā ar ES kopējo un ārējo drošības politiku. Tāpēc Eiropas Savienības Padome 24.–25. marta apspriedē aicināja enerģētikas drošības politikā aktīvi iesaistīties arī ES ārējās un drošības politikas veidotājus, kuru sagatavotais ziņojums jau iesniegts ES padomē. Enerģētikas hartas līguma tēmai ir veltīta īpaša uzmanība. Eiropas Komisijas komisāra Andra Piebalga un Krievijas industrijas un enerģētikas ministra Viktora Hristenko parakstītajā starpziņojumā ES – Krievijas galotņu apspriedei šā gada maijā iekļauta apņemšanās turpināt diskusijas par nesaskaņotajiem jautājumiem.

Arī lielāko pasaules industriālo valstu un Krievijas, t.s. G8, apspriedē enerģētikas jautājumi bija dienas kārtības degpunktā. Varēja sagaidīt, ka pārējās valstis no Krievi-jas gribēs paskaidrojumus arī jautājumā par Enerģētikas hartas ratifikāciju un Tranzīta protokola sagatavošanas gaitu. Enerģētikai veltītajā gala dokumentā “Globālā enerģētiskā drošība” ir izteikts atbalsts Enerģētikas har-tas principiem. Tomēr Krievijas industrijas un enerģētikas ministrs V. Hristenko lika saprast, ka jautājumā par Tranzīta protokola sagatavošanu un tai sekojošo iespē-jamo Enerģētikas hartas līguma ratifikāciju, Krievija savu pozīciju tik viegli nemainīs. Daudzu Krievijas politiķu izteikumi ir vēl radikālāki. Krievija joprojām uzskata, ka Enerģētikas hartas līgums ir pārāk ierobežojošs (īpaši Tranzīta protokola pieprasījums brīvai pieejai tranzīta jaudām), atgādinot, ka tajā pašā laikā tādas valstis kā ASV un Kanāda nemaz nav Enerģētikas hartas līguma dalībnieces, tikai novērotājas, tātad nav saistītas ar līguma nosacījumiem.

Rudenī gaidāmi vairāki nozīmīgi forumi, to starpā ES un Krievijas enerģētikas konference oktobrī, vēlāk ES un Krievijas galotņu tikšanās 26. novembrī. Arī Enerģētikas hartas gadskārtējā konference decembrī, kuras priekšsēdētājs nupat nācis klajā ar kārtējo aicinājumu aktīvi turpināt ES un Krievijas konsultācijas, lai rudenī varētu parakstīt Tranzīta protokolu, kas savukārt pavērtu ceļu Enerģētikas hartas līguma ratifikācijai Krievijā. Tas būtu uzskatāms par lielu ieguldījumu ES enerģētikas drošības politikā, taču vai tas izdosies? Pagaidām izskatās, ka trijiem pantiem trīs gadu tomēr ir bijis par maz.

Cenas un konkurence degvielas tirgū

Laimonis Rumpis,Konkurences padomes vecākais referents

Droši vien nebūs daudz tādu, kurus neinteresētu situācija degvielas tirgū. Pat tie, kas nebrauc ar auto, saprot, ka degvielas cenu pārmaiņas var ietekmēt ne tikai autovadītāju dzīvi vien. Visbiežāk tiek apspriestas benzīna un dīzeļdegvielas cenas, kas degvielas uzpil-des stacijās (DUS) pēdējā pusgada laikā ir vērtētas gan kā pārāk augstas, gan arī kā zemas, gan tādas, kurām noteikti vajadzētu liecināt par slepeniem degvie-las tirgotāju plāniem.

Protams, katram komersantam ir plāni, kas vērsti uz peļņas palielināšanu, un parasti tie tiek turēti komercnoslēpumā. Tirgus ekonomikā tas ir normāli. Naivi būtu gaidīt, ka lielie degvielas tirgotāji atteiktos no iecerēm palielināt savu tirgus daļu, peļņas daļu un ietekmi tirgū, jautājums ir par to, lai tas notiktu likumdošanas normu, tajā skaitā Konkurences likuma, ietvaros.

Ir saprotami, ka tēma, kas būtiski ietekmē ekonomi-ku un arī iedzīvotāju maciņus, rosina meklēt vainīgos katrreiz pēc nevēlamām vai negaidītām pārmaiņām tirgū. Taču šā raksta mērķis ir nevis meklēt vainīgos, bet gan skaidrot cenas un degvielas tirgū notiekošo, kā arī Konkurences padomes iespējas to ietekmēt vēlamajā virzienā.

Degvielas cenu un tirgus vispārīgs raksturojums

Degvielas cena, par kuru autovadītājs iegādājas benzīnu vai dīzeļdegvielu DUS, veidojas naftas produk-tu ieguves, pārstrādes, transportēšanas, glabāšanas, sadales un realizācijas posmos, kuru rezultātā veidojas jēlnaftas ieguvēju piedāvājums, tās pārstrādes produk-tu – dīzeļdegvielas un benzīna – ražotāju piedāvājums, vairumtirgotāju un mazumtirgotāju piedāvājums un attiecīgi tirgi. Šajos tirgos ir iesaistīti gan tādi komer-santi, kuriem pieder tikai viena vai vairākas DUS un kuri darbojas tikai kādā vienā tirgus līmenī, gan tādi, kuri piedalās visos tirgus līmeņos un pārstāv lielas, starpnacionālas, vertikāli integrētas korporācijas. Kat-ra līmeņa uzņēmumiem ir savas ražošanas vai preču iepirkšanas izmaksas, noteiktos līmeņos tiek nomaksāti nodokļi, tajā skaitā muitas, akcīzes un PVN nodokļi. Nodokļi, kas ir fiksēts, skaidri noteikts maksājums, šajā rakstā netiks sīkāk iztirzāti.

Tirdzniecības uzņēmumi, nosakot savu realizējamās degvielas uzcenojumu un cenu, grib segt arī citas sa-vas izmaksas un gūt peļņu. Tomēr dažādu līmeņu un mērogu uzņēmumu iespējas ir visai atšķirīgas.

Gan benzīns, gan dīzeļdegviela ir uzskatāmi par homogēnām jeb viendabīgām precēm, kurām pastāv augsta savstarpējā aizvietojamība un kuru cenas galvenokārt veidojas pasaules lielākajās biržās. Naf-tas produktu cenas pasaulē ir cieši saistītas un maz atšķiras. Degvielas cenas mazumtirdzniecībā un vai-rumtirdzniecībā Latvijā vispirms ir atkarīgas no naf-tas un naftas produktu cenām Eiropā un pasaulē un tikai tad no situācijas Latvijas un kaimiņvalstu vairumtirdzniecības tirgū un Latvijas un tās reģionu konkrētajos degvielas mazumtirdzniecības tirgos. Deg-vielas tirgū cenas apkopo paši tirgotāji vai neatkarīgas cenu aģentūras. Tādi lielākie degvielas tirgotāji kā SIA ““Mažeiķu nafta” tirdzniecības nams”, SIA “Statoil Latvija” vairumtirdzniecības cenu noteikšanā izmanto aģentūras “Platts” apkopotās cenas. “Platts” apkopo un publicē cenas dažādiem reģioniem ar dažādiem degvielas piegādes noteikumiem.

Galveno peļņas daļu degvielas tirgū gūst naftas ieguvēji un degvielas ražotāji. Lejupejošajā tirdzniecī-bas procesā degvielas tirgus dalībnieku rentabilitātes līmenis parasti nav augstāks par citu nozaru vidējo līmeni un attīstītajās Eiropas valstīs ir līdzīgs, tāpat pēdējos gados tas ir arī Latvijā un citās Baltijas valstīs, kurās ir beidzies periods, kad varēja pelnīt uz cenu atšķirībām austrumu un rietumu tirgos.

Tirgotāji, nosakot cenas, izmanto dažādus paņē-mienus vai to kombinācijas, pamatojoties uz izmaksām, ņemot vērā pieprasījumu un konkurenci. Degvielas mazumtirdzniecības tirgum raksturīgais caurspīdīgums, kas ir saistīts ar pārdodamo preču viendabību, un daži citi faktori (salīdzinoši neelastīgais degvielas pieprasījums un uzņēmējdarbības viendabīgums, sa-mērā augstais tirgus koncentrācijas līmenis), vedina šī tirgus komersantus cenu noteikšanā galvenokārt orientēties uz konkurentiem, kas savukārt lielākā mērā nekā daudzās citās nozarēs peļņas gūšanas iespējas padara atkarīgas no galveno konkurentu cenām. Šī iemesla dēļ cenu pārmaiņas DUS notiek ļoti saskaņoti, kas dažkārt vedina domāt par kādu slepenu vienošanos.

Degvielas tirgū arī citās valstīs aizvien lielāku lomu iegūst tās kompānijas, kurām ir augsts integrācijas līmenis gan naftas ieguvē un pārstrādē, gan arī vai-rum- un mazumtirdzniecībā. Šīm kompānijām parasti ir koncernu struktūra ar plaši sazarotu meitasuzņēmumu un citādi saistīto uzņēmumu tīklu daudzās valstīs. Pie tādiem var pieskaitīt arī koncernus, pie kuriem pieder “Latvija Statoil”, “Neste Latvija” un “Lukoil Baltija R”. Lai sekmīgi konkurētu ar šiem starptautiskajiem kon-

32 33

cerniem, nepietiek ar viena, divu DUS biznesa ap-jomu. Salīdzinoši labākas izredzes ir tiem degvielas tirgotājiem, kam ir savas naftas produktu glabāšanas noliktavas jeb termināli.

Degvielas mazumtirdzniecības tirgus attīstība Latvijā

Degvielas mazumtirdzniecības tirgū ir vērojama ten-dence samazināties tirgus dalībnieku skaitam, kam ir šādi iemesli:

1. Lielo mazumtirgotāju tīklu paplašināšanās un secīgi mazo degvielas tirgotāju izspiešana no tir-gus. Pēdējā laikā Latvijā ir vērojama situācija, kad lielie tirgotāji pārņem mazo uzņēmumu degvielas uzpildes stacijas. Šo procesu kontrolē Latvijas Konkurences padome, lai nepieļautu dominējošā stāvokļa veidošanos reģionālajos tirgos.

2. Lielo degvielas tirgotāju ienākšana mazajās Lat-vijas pilsētās, kur mazie tirgotāji nespēj konkurēt ar lielajiem uzņēmumiem. Spilgts piemērs bija vērojams 2006. gada februārī un martā, proti, notika ievērojamas degvielas cenu svārstības, kuras diktēja lielie tirgus dalībnieki SIA “Neste Latvija” un SIA “Latvija Statoil”. Šajā periodā ce-nas degvielas uzpildes stacijās brīžiem bija pat zemākas par SIA ““Mažeiķu nafta“ tirdzniecības nams” noteiktajām vairumcenām. Mazie tirgotāji, sekojot zemajām cenām, cieta zaudējumu, jo salīdzinājumā ar lielajiem tirgotājiem degvielas iepirkuma cenas tiem ir augstākas (jo degviela tiek iepirkta no starpniekiem un mazākos apjo-mos), savukārt iespējas manipulēt ar degvielas krājumiem ir mazākas, kā arī realizācijas izmaksas uz produkcijas vienību ir augstākas.

3. Atsevišķu mazo degvielas tirgotāju maksātne-spēja, kuras rezultātā to darbība tiek izbeigta. Īpaši tas attiecas uz DUS īpašniekiem nomaļās lauku teritorijās, kur parasti nav iespējams nodrošināt minimālo apgrozījumu, kas nepieciešams ren-tablam darbam.

Tirgus dalībnieku skaita samazināšanās rezultātā pieaug lielāko tirgus dalībnieku īpatsvars mazum-tirdzniecības tirgū. Tādi Latvijā ir trīs:

“Latvija Statoil”, kura tirgus daļa 2005. gadā ir 23%;

“Neste Latvija” – 11%;“Lukoil Baltija R” – 9%.Salīdzinājumā ar 2003. gadu šo triju degvielas

tirgotāju kopīgā tirgus daļa ir pieaugusi no 40% līdz 43%. Visvairāk tā ir pieaugusi “Neste Latvija” – no 9% līdz 11%, “Lukoil Baltija R” – no 8% līdz 9%, bet “Lat-vija Statoil” šajā periodā ir saglabājusies iepriekšējā daļa – 23%.

Situācija, kurā īpaši izceļas galvenais līderis “Lat-vija Statoil”, veicina citu mazumtirgotāju sekošanu līdera noteiktajām cenām. Novērots, ka citi degvielas tirgotāji cenu parasti liek nedaudz zemāku nekā “Lat-

vija Statoil”, tādējādi saglabājot konkurētspēju. Parasti šīs cenas nodrošināja zināmu peļņas daļu arī mazajiem tirgotājiem. Ierasto kārtību šī gada februārī un martā izjauca “Neste Latvija” un “Latvija Statoil” aktivitātes, nosakot neparasti zemas mazumtirdzniecības cenas. Sekošana zemajām cenām lielākajai daļai degvielas mazumtirgotāju vairs nevarēja nodrošināt peļņu. Tomēr pēc nesekmīgiem mēģinājumiem mainīt ierasto kārtību aprakstītās degvielas tirgus īpatnības piespieda “ne-paklausīgos” atjaunot sekošanu līderu cenām.

Konkurences padomes iespējas uzlabot situāciju

degvielas tirgūKonkurences likumā ir noteikti galvenie pārkāpumu

veidi konkurences jomā, kuri nav pieļaujami un kuri var deformēt konkurenci. Konkurences padomes uzde-vums ir iespēju robežās nepieļaut šos pārkāpumus vai arī sodīt pārkāpējus. Galvenie no tiem:

aizliegtas vienošanās starp tirgus dalībniekiem, piemēram, par cenām, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana; dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošana, piemēram, netaisnīgu pirkšanas vai pārdošanas cenu noteikšana, kā arī citu netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša vai netieša uzspiešana vai piemērošana; tirgus dalībnieku apvienošanās (piemēram, iegūstot daļu vai visus cita tirgus dalībnieka aktīvus vai tiesības tos izmantot), ja tās rezultātā rodas vai nostiprinās dominējošais stāvoklis vai var tikt būtiski samazināta konkurence jebkurā attiecīgajā konkrētajā tirgū. Konkurences padome pieņēmusi lēmumu, kas aizliedz tirgus dalībnieku apvienošanos.

Ne visi Konkurences likuma pārkāpumu veidi ir vienlīdz raksturīgi visiem preču un pakalpojumu tir-giem. Piemēram, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas iespēja ir daudz raksturīgāka enerģēti-kas, telekomunikācijas un transporta tirgos, nevis sadzīves pakalpojumu vai kokapstrādes tirgos.

Par aizliegtas vienošanās iespēju

Degvielas tirgum ir raksturīgi vairāki faktori, kas varētu veicināt koordināciju starp uzņēmējsabiedrībām degvielas mazumtirdzniecības tirgū:

samērā augsta tirgus koncentrācija, tehnisko un administratīvo barjeru pastāvēšana ieiešanai tirgū, augsta pārdodamā produkta viendabība, augsta uzņēmējsabiedrību viendabība, piemēram, attiecībā uz izmaksu struktūru, biznesa stratēģiju un risku vadību, degvielas iegādes veidu, avotiem.

No vienas puses, šīs tirgus iezīmes vienkāršo deg-vielas tirgus dalībnieku saskaņotas rīcības (arī likumā aizliegtas) realizāciju, no otras puses, samazina va-jadzību detalizēti reglamentēt vai fiksēt šo saskaņoto

rīcību tādā veidā, lai to pārkāpuma gadījumā varētu atklāt un sodīt.

Būtisks faktors degvielas mazumtirdzniecības tir-gum ir arī tirgus caurskatāmība. Jo caurskatāmāks tirgus, jo vieglāk ir uzņēmējsabiedrībām prognozēt citu uzņēmējsabiedrību uzvedību. Šādos apstākļos mazumcenas kalkulācija galvenokārt notiek, pamatojo-ties uz konkurenci. Ņemot vērā iepriekš minēto, komer-santiem degvielas tirgū ir lielākas iespējas (piemēram, salīdzinājumā ar farmaceitisko izstrādājumu realizācijas tirgu) savstarpēji koordinēt cenu politiku arī bez aiz-liegtu norunu vai vienošanos palīdzības, bet degvielas mazumtirgotāja personīgās cenu politikas realizācijas iespējas ir atkarīgas no šī tirgotāja tirgus daļas attiecīgajā tirgū. Lielākas iespējas realizēt savu cenu politiku Latvijas degvielas mazumtirdzniecības tirgū ir tādiem tirgus līderiem kā SIA “Latvija Statoil”, “Neste Latvija” un “Lukoil Baltija R”. Arī tā sauktā plēsonīgo cenu (no termina angļu val. – predation) jeb zemo cenu politika konkurences cīņā principā var būt pieļaujama, ja to nerealizē uzņēmums, kuram ir vai kurš šo darbību rezultātā var iegūt dominējošo stāvokli tirgū.1

Par dominējošo stāvokli un uzņēmumu apvienošanās tendencēm

Neraugoties uz to, ka Latvijas degvielas mazum-tirdzniecības tirgū pašlaik nevienam komersants nav dominējošā stāvoklī, tomēr uz šo tirgu ir attiecināmi vairāki konkurenci deformējoši riski, kas saistīti ar iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Pirmais risks ir saistīts ar koncerna “Mažeiķu nafta” un tā meitasuzņēmuma SIA ““Mažeiķu nafta” tirdzniecības nams” iespējamo dominējošo

stāvokli attiecībā uz benzīna piegādēm Latvijai. Kaut gan šīs piegādes notiek augstāka līmeņa tirgū, tomēr, kā jau bija minēts, situācija degvielas mazumtirdzniecībā tiešā veidā ir atkarīga no degvielas iepirkuma cenām augstākajos tirgus līmeņos.

Otrais risks saistīts ar iepriekš minētajām koncentrācijas palielināšanās tendencēm degvielas mazumtirdzniecības tirgū. Vairākos Latvijas reģionālajos tirgos varētu izveidoties divu vai trīs degvielas tirgotāju kolektīvās dominances ļaunprātīgas izmantošanas iespēja. Te gan jāpiebilst, ka kolektīvās dominances un tās ļaunprātīgas izmantošanas iespēju izvērtēšanas prakse Eiropas Kopienas valstīs vēl ir sākumstadijā.2 Galvenais pretdarbības instruments, kas šajā sakarā tiek izmantots Latvijā, ir tirgus dalībnieku apvienošanās procesa kontrole, ko veic Konkurences padome. Tas gan nenozīmē, ka Konkurences padome varētu aizliegt apvienošanos, kura ar likumu ir atļaujama.

Par koncentrācijas palielināšanos degvielas mazumtirdzniecības tirgū liecina iepriekš aprakstītā degvielas mazumtirdzniecības dalībnieku skaita sa-mazināšanās tendence, kā arī apvienošanās lietu skaita pieaugums, kurās lielākie tirgus dalībnieki, t. i., “Latvija Statoil”, “Neste Latvija”, “Lukoil Baltija R”, pārpērk mazāko dalībnieku degvielas uzpildes staci-jas. Līdz zināmai robežai tas ir neizbēgams objektīvs process, ja tas nav saistīts ar būtisku tirgus dalībnieku koncentrācijas līmeņa pieaugumu un nerada šī pārpircēja dominējošo stāvokli attiecīgajā reģionālajā tirgū.

Noslēgumā gribētos atgādināt, ka nevēlamām vai negaidītām pārmaiņām, tajā skaitā degvielas tirgū, vienmēr ir kādi iemesli, taču ne vienmēr ir vainīgie, kuri būtu sodāmi atbilstoši likumam.

1 Atbilstoši Konkurences likumam dominējošais stāvoklis – tirgus dalībnieka vai vairāku tirgus dalībnieku ekonomisks (saimniecisks) stāvoklis konkrētajā tirgū, ja šā dalībnieka vai šo dalībnieku tirgus daļa šajā tirgū ir vismaz 40% un šis dalībnieks vai šie dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkurentiem, klientiem vai patērētājiem.

2 Nozīmīga loma kolektīvā dominējošā stāvokļa koncepcijas skaidrošanai bija Eiropas Kopienu tiesas spriedumam Compagnie Mari-time Belge lietā (C-395/96 P, C-396/96 P Compagnie Maritime Belge transports SA, Compagnie Maritime Belge SA and Dafra-Lines A/S v Commission of the European Communities [2000]) un pirmās instances tiesas lēmumam Lielbritānijas tūrisma pakalpo-jumu tirgū (lietā T-342/99 Airtours v Commission [2002])

34 35

Interešu krustpunkti – Centrālāzija un

Kaspijas jūras dzīles

Agnese Margēviča,speciāli žurnālam “Latvija Eiropas Savienībā”

Pastāv viedoklis, ka Kaspijas jūras naftas un gāzes krājumi cilvēcei spēs sniegt vienīgi īslaicīgu atelpu un nebūs pietiekami, lai kompensētu naftas trūkumu situācijā, kad pasaules energoresursu rezerves izsīkst. Tomēr, neraugoties uz to, vismaz tuvāko desmit gadu perspektīvā šīs dabas bagātības uzskata par vitāli svarīgām, lai nodrošinātu Ķīnas, Indijas un Eiropas enerģētiskās vajadzības.

Reģiona bagātību aplēsesTiek lēsts, ka Centrālāzijas – Kaspijas reģiona enerģi-

jas resursu rezerves sasniedz 4% no visiem pasaules naftas un dabasgāzes krājumiem. Kaspijas jūras ba-seina jau izpētītās un apstiprinātās naftas rezerves lēšamas 17–44 miljardu barelu apjomā. Lai raksturotu šo rezervju milzīgos apmērus, jāatzīst, ka šis apjoms at-bilst tam, kāds ir Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) dalībvalsts Kataras un ASV rīcībā. Kaspijas jūras izpētītās dabasgāzes rezerves kopumā tiek lēstas 232 triljonu kubikmetru apjomā, kas ir līdzvērtīgs Saūda Arābijas dabasgāzes rezervēm. Līdz 2010. gadam reģiona valstis plāno ieguves apjomus gandrīz dubultot un ik gadu saražot 8,1 triljonu kubikmetru dabasgāzes, kas būs vairāk, nekā 2004. gadā spēja saražot visas Tuvo Austrumu valstis kopā.

Kazahstānas naftas rezerves oficiāli tiek lēstas 9–40 miljardu barelu apmērā, un jaunu atradņu gadījumā var sasniegt pat 92 miljardus barelu. Valsts dabasgāzes rezerves oficiāli lēš 65–70 triljonu kubikmetru apmērā, taču tās var sasniegt pat 88 triljonus kubikmetru. Azerbaidžānas naftas atradnēs ir 7–13 miljardu barelu naftas, turklāt valsts oficiālās amatpersonas runā pat par 17,5 miljardu barelu rezervēm un jaunu, vēl neizpētītu atradņu atklāšanas gadījumā – līdz 32 miljardiem barelu. Valsts dabasgāzes rezerves tiek lēstas 30–32 triljonu kubikmetru apmērā. Turkmenistāna izceļas ar to, ka tai ir augstas prognozes par naftas ieguvi nākotnē (līdz pat 38 miljardiem barelu), bet salīdzinoši nelieli krājumi jau izpētītajās naftas atradnēs (0,55–1,7 miljardi barelu), kas signalizē par Rietumu investīciju nepieciešamību atradņu izpētē un apgūšanā. Arī par dabasgāzes ieguvi nākotnē Turkmenistānai ir ļoti rožainas izredzes – tiek lēsts, ka valsts zemes dzīlēs slēpjas līdz 159 triljoniem kubikmetru dabasgāzes (jau izpētītas atradnes, kurās glabājas 71 triljons kubikmetru), kas veido pusi no visām Kaspijas jūras baseina dabasgāzes rezervēm.

Ģeopolitiskās dimensijas un enerģija

Eiropa atzīst, ka baidās palikt jau tā pārlieku lielajā atkarībā no Krievijas dabasgāzes piegādēm. Krievi-ja vēlas monopolizēt Eiropas tirgu, tātad arī bloķēt jaunu, ar enerģijas resursiem bagātu konkurentu no Centrālāzijas un Kaspijas jūras reģiona (piemēram, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Turkmenistānas) ienākšanu šajā tirgū. Maskava ir cītīgi strādājusi, īpaši kopš 2003. gada, lai izveidotu jaunu ietekmes jomu Centrālāzijā, un vietējie autoritārie līderi bijuši visai atsaucīgi, jo tas saskan ar viņu centieniem pretoties ASV spiedienam īstenot demokratizāciju – prasībām, kas neizbēgami saistās ar amerikāņu investīcijām šo valstu energosektorā. Katrai šā reģiona valstij ir arī smagas iekšējās problēmas un sarežģītas attiecības ar kaimiņzemēm, teju visās ir ārkārtīgi augsts korupcijas un zems labklājības līmenis, turklāt vairumā pie varas ir autoritāri vai vismaz daļēji diktatoriski režīmi.

Ķīnai un Indijai Kaspijas enerģija nākotnē ļautu izvairīties no energoresursu trūkuma, kas var būt galvenais šķērslis straujajai ekonomiskajai attīstībai, savukārt Eiropas valstīm Centrālāzijas – Kaspijas reģions ir galvenā iespēja atrast alternatīvu galvena-jai energopiegādātājai Krievijai. Tomēr šos plānus Eiropas Savienībai (ES) apgrūtina vairāki faktori – pirmkārt, asā konkurence starp Eiropu, ASV, Krieviju un potenciāli arī Ķīnu par Kaspijas energoresursiem, otrkārt, šīs konkurences ģeopolitiskais zemteksts, kas visām pusēm sarežģī racionāli ekonomisku lēmumu pieņemšanu, treškārt, lielās investīcijas, kas nepieciešamas Kaspijas naftas un dabasgāzes apguvē, kā arī transportēšanā.

Infrastruktūras ierobežojumiAr naftu un dabasgāzi bagātākās Kaspijas piekrastes

valstis –Azerbaidžāna, Kazahstāna un Turkmenistāna – ģeogrāfiski atrodas citu valstu ielenkumā, tām nav savu eksporta ostu un maģistrālo cauruļvadu savus dabas bagātību eksportam. Patlaban cauruļvadu sistēmas Kaspijas jūras reģionā stiepjas cauri Krievijai. Tā līdz šim ir izmantojusi savu ģeogrāfisko stāvokli, un Krievi-jas kontrolē ir Kaspijas jūras reģiona galvenās ostas un cauruļvadi. Piemēram, Turkmenistānu šāda situācija atstāj bez izvēles iespējām un gāze jāpārdod Kremļa kontrolētajam energogigantam Gazprom par sviest-maizi – 50 dolāriem kubikmetrā. Savukārt Krievijas

monopolists, šo Turkmenistānas gāzi tālāk pārdodot saviem Eiropas klientiem, nopelna pieckārt.

Nu jau vēsturiskajā runā Viļņā šā gada maijā ASV vi-ceprezidents Diks Čeinijs nosodīja Kremli, ka tas izman-to naftu un gāzi kā iebiedēšanas šantāžas ieročus un apvainoja Maskavu mēģinājumā monopolizēt enerģijas piegādes no Kaspijas jūras reģiona. Gazprom cenšas kavēt Kaspijas reģiona valstu konkurēšanu enerģijas iegādēs Turcijai un Eiropai, izmantojot savā īpašumā esošo cauruļvadu monopolu un liedzot šīm valstīm pa to eksportēt gāzi. Ja Krievijai izdosies līdzsvarot ASV ietekmi reģionā un atjaunot tur savu kontroli, tā atgūs stratēģiskā starpnieka lomu energoresursu piegādēs no Kaspijas jūras piekrastes valstīm uz ES.

Tādējādi par alternatīvu ES piegādātāju Kaspijas jūras reģions var kļūt, vienīgi attīstot cauruļvadu tīklu, kas Kaspijas jūras gāzi un naftu nogādātu Eiropā, ap-ejot Krieviju. Arī šajā gadījumā cauruļvadi jābūvē cauri trešo valstu teritorijām, tādēļ šī reģiona energoresursu apguves kontekstā allaž tiek nosauktas līdzās esošās valstis – Ķīna, Uzbekistāna, Tadžikistāna, Kirgizstāna, Gruzija un Armēnija. Turklāt postpadomju valstīm šajā reģionā trūkst ražošanas jaudu, lai neatkarīgi attīstītu savas naftas un gāzes rezerves.

Strīdi par Kaspijas bagātību sadali

Līdz galam neatrisināti ir arī piecu Kaspijas jūras piekrastes valstu (Kazahstānas, Azerbaidžānas, Turkmenistānas, Krievijas un Irānas) strīdi par to, kā sadalīt Kaspijas dzīļu bagātības. Kamēr Krievija nebija

atklājusi ievērojamas energoresursu atradnes pati savā Kaspijas jūras piekrastē, tā cēla iebildumus, ka resur-su piederība ir neskaidra, tādējādi cenšoties atbaidīt Rietumu investorus. Krievijas bažas saistās ne tikai ar spēcīga konkurenta iespējamu parādīšanos energore-sursu eksporta tirgū vien – izskan viedokļi, ka Krievijas energoresursu ieguve ar laiku var sarukt tik dramatiski, ka Kaspijas reģiona gāze un nafta būs nepieciešama tās iekšējo vajadzību apmierināšanai.

Galu galā Maskava noslēdza bilaterālu vienošanos ar Kazahstānu un Azerbaidžānu par Kaspijas zem-ūdens bagātību sadali, ar ko vēlāk samierinājās arī Turkmenistāna, kam gan vēl nav atrisinātas domstar-pības ar Azerbaidžānu. Irāna ir palikusi vienīgā ne-apmierinātā, un tas, iespējams, ir tāpēc, ka tās pie-krastes joslā ir mazākas energoresursu atradnes nekā četru pārējo valstu teritorijā. Tomēr nav panākta oficiāla visām piecām pusēm saistoša vienošanās.

Par spīti tam, vairākas starptautiskas energokom-pānijas nolēma negaidīt juridisko strīdu iznākumu un sāka investīciju projektus naftas un gāzes atradņu apguvē un transporta sistēmu izveidē, tādējādi nos-tiprinot status quo. Rietumu kompānijas reģionā ir spēcīgi pārstāvētas – Amoco, Chevron, Texaco, Exxon Mobil un citas jau ieguldījušas ap 50 miljardiem dolāru reģiona naftas un gāzes krājumu izpētē un apguvē. Tomēr maldīgs būtu priekšstats, ka ASV, ES un Rietu-mos bāzētās korporācijas veido vienotu aliansi reģiona dabas bagātību apguvē. Gluži otrādi. Piemēram, ASV bāzētās starptautiskās kompānijas vienlīdz konkurē gan ar Krievijas, gan ar Eiropas biznesa interesēm šajā reģionā.

Kaukāza un Centrālāzijas reģions

36 37

Paulis Barons,Latvijas Pašvaldību savienībasenerģētikas padomnieks

Šajā rakstā galvenokārt aplūkota enerģija tās fizikālajā izpausmē, lai gan ne mazāks attīstības dzinējspēks piemīt garīgajai enerģijai – enerģisks pašvaldības va-dītājs paveic daudz vairāk nekā gaudens likumu burta kalps, kurš tikai darbojas, nevis strādā!

Direktīva par enerģijas lietojuma un energopakalpoju-mu efektivitāti (Directive on Energy End-Use Efficien-cy and Energy Services – COM(2003)739) izvirzīja indikatīvu mērķi – 9% enerģijas patēriņa samazinājumu no 2003. līdz 2012. gadam. Šo pasākumu aizēno ci-tas aktivitātes (skat. http://www.managenergy.net/pro-ducts/R210.htm).

ES direktīva (Directive on Energy Performance of Buildings – 2002/91/E) (skat. http://europa.eu.int/comm/energy/demand/legislation/buildings_en.htm)

latviski tulkota “Par ēku energoefektivitāti”, kas at-bilst tās saturam pēc būtības. Taču likuma par ēku energoefektivitāti Latvijā pieņemšana kavējas jau vairāk nekā gadu.

Ne vienmēr iespējams tieši izmērīt energoefektivitāti, taču to var novērtēt ar dažādiem parametriem. Starp-tautiski pieņemts mērs ir enerģijas intensitāte – cik enerģijas izlieto vienas iekšzemes kopprodukta vienības (IKP) ražošanai (kWh/Ls, kWh/USD u. c). Salīdzinot valstu statistiku, Latvijas sniegums neie-priecina – ļoti atpaliekam ne tikai no attīstītajām valstīm, bet pat no vidējiem Eiropas rādītājiem. Tas nozīmē, ka mūsu tehnoloģijas nav efektīvas. Piemēram, zāģējot kokmateriālus ar biezāku zāģi, jāsagrauj biezāks kok-snes slānis, tam iztērējot vairāk enerģijas. Ne visas

Energoefektivitāte un Latvijas pašvaldības

Enerģijas taupīšanas politikai jāskar arī nekustamo īpašumu tirgus. Lai veicinātu interesi par enerģijas taupīšanu ēkās, Ekonomikas ministrija (EM) iecerējusi no 2009. gada ieviest obligātu energosertifikāciju ēkām jeb energopases. Tad dzīvokļa pircējam būtu iespējams zināt sava nākamā īpašuma stāvokli energopatēriņa jomā. Paredzēts, ka visām jaunbūvētajām ēkām jau no 2007. gada 1. jūlija energosertifikācijas prasības būtu jāiestrādā tehniskajā projektā. Likums par energoefektivitāti gan vēl joprojām nav pieņemts.

Latvijas valdība piešķir naudu energoefektivitātes uzlabošanai pašvaldībās, piemēram, šā gada 5. jūnijā Minis-tru kabinets noteica Ekonomikas ministrijas programmā “Enerģētikas politika” paredzēto septiņu miljonu latu sadalījumu projektiem pašvaldībās. Taču valsts finansējums nevar būs vienīgais vai galvenais energoefektivitātes palielināšanas avots.

Latvijā ir nepieciešama vienota politika energoefektivitātē, lai risinātu enerģētiskās atkarības problēmu un sama-zinātu iedzīvotāju izmaksas saistībā ar nākotnē gaidāmo cenu pieaugumu. Valsts politika īpaši nepieciešama saistībā ar līdzekļiem, kas šim mērķim pieejami no Kohēzijas un struktūrfondiem.

Jāstimulē privātās investīcijas energoefektivitātē, piemēram, iedzīvotāju kopīgu kredītu ņemšana, jo īpaši daudzdzīvokļu māju siltināšanai. Piemēram, no 55 miljonu kvadrātmetru lielā Latvijas dzīvojamā fonda gandrīz puse ir lielpaneļu daudzstāvu mājas. Šā veida dzīvojamo māju siltināšanā būtu jāiegulda aptuveni 450—490 miljoni latu, taču līdz ar to gadā uz enerģijas rēķina tiktu ietaupīti 80—85 miljoni latu un investīcijas būtu atpelnītas piecos sešos gados.

Energoefektiviātes galvenais potenciāls un darbības virzieni pašvaldībās: centrālapkures siltumtīklu un infrastruktūras uzlabošana, efektīvas tehnoloģijas ēkās. Jāstimulē privātas investīcijas energoefektivitātē.

Energoefektivitātei jābūt prioritātei jau sadzīves lietu ražošanā gan enerģijas nodrošināšanai ēkās, gan sadzīves elektronikā.

Energoefektivitāte – ekonomiski izdevīgi iedzīvotājiem

katlu mājas darbojas ar pietiekami augstu lietderības koeficientu, siltumtrasēs palaikam ir lieli siltuma zudu-mi, arī mūsu ēkām nav pietiekamas siltuma noturības, to iekštelpu komforta nodrošināšanai jāizlieto lielāks enerģijas daudzums. Mūsu klimatā valstī kopumā ap 60% enerģijas tērējam apkurei, un pasākumi ēku kvalitātes un energoefektivitātes uzlabošanai ļaus ievērojami samazināt enerģijas patēriņu.

Ikvienas pašvaldības Latvijā pienākums ir organizēt siltumapgādi savā administratīvajā teritorijā. Līdz šim nav veikti pētījumi pašvaldību griezumā par to, cik enerģijas (siltuma, elektrības, gāzes) tās tērē uz iedzīvotāju, mājokļu platības vienību vai budžeta latu katrā pašvaldībā; tas varētu būt arī pašvaldības veiktspējas rādītājs.

Mūsu iedzīvotāju algas vēl nesasniedz vidusmēra eiropiešu ienākumus, tomēr kurināmā cenas tuvojas cenām Eiropā. Tādēļ Latvijas iedzīvotāju maksājumi par enerģiju veido ievērojami lielāku ģimenes (arī pašvaldības) budžeta daļu. Vidēji vecajās ES valstīs tas ir ap 4%. Precīzu datu par Latviju nav, taču paredzams, ka šis rādītājs nākotnē būs līdzīgs.

Kā samazināt izdevumus? Citās jomās atbilde skaidra – jāsamazina patēriņš vai prece jāaizstāj ar citu lētāku. Tieši tāpat rīkojas arī enerģētikas jomā, akcentējot divus galvenos virzienus:

1. Enerģijas patēriņa samazināšana – efektīva sil-tuma ražošana, pārvades zudumu samazināšana, patēriņa vadība, ēku siltināšana, sekundārā siltuma izmantošana u. c.

Šī ir joma, kur pašvaldībām paveras plašas iespējas. Tas rūp ne tikai Latvijas, bet arī citu Eiropas val-stu pašvaldībām. Nupat ar Eiropas Municipalitāšu un reģionu padomes (CEMR) gādību izdota ener-goefektivitātes rokasgrāmata pašvaldībām “Taupi enerģiju, saudzē vidi, ietaupi naudu“. Pašlaik ar Lat-vijas Investīciju un attīstības un aģentūras līdzdalību rokasgrāmata tiek tulkota latviski. Tajā detalizēti aplūkoti pašvaldību uzdevumi un iespējas energoefektivitātes jomā, kā arī aprakstīti labākie piemēri dažādās Eiropas valstīs.

2. Vietējo un atjaunīgo (Latvijā biežāk lieto terminu “atjaunojamo” – red. komentārs) resursu – biomasas, biodegvielas, atkritumu, vēja, tekoša ūdens, zemes sil-tuma, saules enerģijas u. c. – izmantošana.

Jau 1997. gadā ES publicēja savu nākotnes vīziju – “Balto grāmatu”: “Nākotnes enerģētika – atjaunīgie enerģijas avoti”. Tā paredzēja līdz 2010. gadam dubul-tot no atjaunīgajiem enerģijas avotiem iegūtās enerģijas apjomu, tomēr tas, domājams, īsti neizdosies.

ES komisāra Andra Piebalga vadībā ir izdota “Energoefektivitātes zaļā grāmata”, kur plašai pub-liskai apspriešanai izvirzīts mērķis – kā, saprātīgi rīkojoties enerģijas apgādes jomā, sasniegt progresu ar minimāliem resursiem.

Tajā ietvertais mērķis paredz līdz 2020. gadam samazināt enerģijas patēriņu Eiropā par 20%. Uzde-vums nav viegls, tomēr ir paveicams un īpaši tas attiecināms uz mērķtiecīgu, tālredzīgu rīcību ne tikai ES kopumā un katrā tās dalībvalstī, bet arī ikvienā pašvaldībā, lietojot atjaunīgos resursus.

38 39

Pārkāpuma procedūras un Latvijas elektroenerģijas

sektors

Sandija Novicka,juriste, tiesību zinātņu doktorande

Dalībvalstu pienākums ieviest direktīvas

Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas valsts ir ne ti-kai ieguvusi tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, bet arī uzņēmusies ievērot un ieviest Latvijas tiesību sistēmā Eiropas Savienības tiesības. Viens no šādiem pienākumiem ir Eiropas Savienības direktīvu savlaicīga ieviešana. Kā zināms, direktīvā tiek no-teikts tikai sasniedzamais mērķis. Dalībvalstu ziņā ir izvēlēties atbilstošus līdzekļus direktīvā noteikto mērķu sasniegšanai. Turklāt dalībvalstīm ir pienākums arī informēt Eiropas Komisiju par tās izraudzītajiem līdzekļiem. Šāds pienākums dalībvalstīm ir uzlikts, lai Eiropas Komisija varētu pārbaudīt un izvērtēt, vai dalībvalstis direktīvā noteiktajā termiņā direktīvu ir atbilstoši ieviesušas. Līdz ar to savlaicīgas un pilnīgas informācijas iesniegšana Eiropas Komisijai ir tikpat svarīga kā pati direktīvas ieviešana. Ja valsts atbilstoši neinformē Eiropas Komisiju, Eiropas Komisija var pieņemt, ka direktīva nav ieviesta, un sākt pārkāpuma procedūru.

Tādējādi katrai dalībvalstij ir svarīgi radīt sistēmu, kas nodrošina ne tikai savlaicīgu direktīvu ieviešanu, bet arī kontroli par to, ka Eiropas Komisija tiek laikus informēta par veiktajiem pasākumiem un izvēlētajiem līdzekļiem.

Eiropas Komisijas rīcība direktīvu neieviešanas gadījumā

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu Eiropas Komisija uzrauga to, vai dalībvalstis laikus un pareizi ievieš direktīvas. Ja dalībvalsts laikus neievieš direktīvu vai dara to nepareizi, Eiropas Komisi-jai ir tiesības (bet ne pienākums) sākt pārkāpuma procedūru pret šo dalībvalsti. Šādas tiesības ir arī citām dalībvalstīm, tomēr dalībvalstis šīs tiesības iz-manto ārkārtīgi reti.

Pārkāpuma procedūru regulē Eiropas Kopienas līguma 226. pants. Saskaņā ar šo pantu pārkāpuma procedūra iedalās divās stadijās – administratīvajā un tiesas. Administratīvajā stadijā Eiropas Komisija pārbauda informāciju par to, vai dalībvalsts ir ieviesusi

direktīvu noteiktajā laikā. Ja Eiropas Komisijas rīcībā esošā informācija liecina, ka dalībvalsts direktīvu nav atbilstoši un laikus ieviesusi, Eiropas Komisija nosūta dalībvalstij oficiālā paziņojuma vēstuli (angļu val. – let-ter of formal notice; franču val. – mise en demeure). Oficiālā paziņojuma vēstulē Eiropas Komisija norāda uz pieļautajiem pārkāpumiem un nosaka laiku, kurā da-lībvalstij ir jānovērš pārkāpums un jāsniedz savi paskaid-rojumi. Parasti dalībvalstij tam tiek doti divi mēneši.

Ja noteiktajā laikā dalībvalsts trūkumus nenovērš, Eiropas Komisija sagatavo un nosūta dalībvalstij argumentētu atzinumu (angļu val. – reasoned opi-nion; franču val. – avis motivé), kurā Eiropas Komisija jau daudz detalizētāk izklāsta problēmu un pieprasa dalībvalstij trūkumus novērst, nosakot laiku, kurā tas izdarāms.

Ja pēc argumentētā atzinuma saņemšanas dalībvalsts Eiropas Komisijas konstatētos trūkumus nenovērš, Eiropas Komisija ir tiesīga vērsties Eiro-pas Kopienu tiesā. Eiropas Kopienu tiesa izlemj, vai dalībvalsts tiešām ir pārkāpusi pienākumu ieviest direktīvu noteiktajā laikā. Ja Eiropas Kopienu tiesa spriedumā konstatē pārkāpumu, dalībvalstij atbilstoši Eiropas Kopienu līguma 228. pantam ir pienākums pārkāpumu novērst.

Lai arī ļoti reti, praksē ir bijuši gadījumi, kad dalīb-valsts arī pēc Eiropas Kopienu tiesas sprieduma ne-novērš pārkāpumu. Šādā gadījumā Eiropas Komisijai ir tiesības vērsties Eiropas Kopienu tiesā par naudas soda uzlikšanu. Tas var ietvert gan kavējuma naudu, kuru aprēķina līdz brīdim, kamēr pārkāpums nav no-vērsts, un kuras mērķis ir mudināt to darīt iespējami ātri, gan papildu soda naudu, lai kompensētu Kopie-nai pārkāpuma radītās sekas. Lai arī piespriesto maksājumu apmēru nosaka, izvērtējot katra konkrētā pārkāpuma smagumu, ilgumu un attiecīgās valsts maksātspēju, tiem ir tendence pieaugt. Proti, 2000. gadā pirmajā šāda veida lietā Grieķijai tika no-teikts pienākums maksāt 20 000 eiro kavējuma nau-du par katru turpmāko pārkāpuma nenovēršanas dienu, savukārt 2005. gadā Francijai par ilgstošu zivsaimniecības normu neievērošanu piemērotās ka-vējuma naudas apmērs sasniedza gandrīz 58 miljonus eiro par katriem sešiem mēnešiem, un tai papildus jāieskaita Kopienas budžetā arī 20 miljonu eiro liela soda nauda.

Valsts atbildība privātpersonu priekšā

Paralēli valsts atbildībai Eiropas Savienības priekšā var iestāties arī valsts atbildība to privātpersonu priekšā, kam sakarā ar direktīvas nepareizu vai nesavlaicīgu ieviešanu ir radušies zaudējumi. Turklāt valsts atbildība privātpersonu priekšā var iestāties pat tad, ja Eiropas Komisija nav sākusi pārkāpuma procedūru pret valsti par attiecīgo pārkāpumu. Saskaņā ar Eiropas Kopienu tiesas iedibināto valsts atbildības principu, valstij ir pienākums atlīdzināt privātpersonām zaudējumus, ja ir izpildīti trīs kritēriji:1) direktīva piešķir tiesības privātpersonām;2) no direktīvas teksta ir skaidrs šo tiesību saturs;3) pastāv cēlonisks sakars starp nodarītajiem zau-

dējumiem un to, ka dalībvalsts ir nepareizi vai nesavlaicīgi ieviesusi direktīvu.

Latvijas pieredze direktīvu ieviešanā

Saskaņā ar Eiropas Komisijas Ģenerālsekretariāta publiskotajiem datiem par direktīvu pārņemšanas situāciju 2006. gada 30. jūnijā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū Latvija atrodas 15. vietā. Pret Latviju pašlaik Eiropas Komisija ir ierosinājusi 49 pārkāpumu procedūras par ES direktīvu savlaicīgu neieviešanu. Turklāt desmit no tām ir jau argumentētā atzinuma stadijā. 2006. gada jūlija beigās bija 18 neieviestas direktīvas, kuru ieviešanas termiņš bija pagājis.

Tātad Latvijas līdzšinējā pieredze rāda, ka Latvija ne vienmēr ir spējusi lai kus ieviest ES direktīvas. Nereti Eiropas Komisijas pārmetumi par direktīvu savlaicīgu neieviešanu ir izteikti tāpēc, ka Latvija nav laikus vai pietiekami detalizēti informējusi Eiropas Komisiju par direktīvas ieviešanai veiktajiem pasākumiem. Tas at-tiecas arī uz pārkāpuma procedūrām pret Latviju, kas ierosinātas elektroenerģijas sektorā. Tādēļ speciālisti, kas Latvijā strādā ar direktīvu ieviešanu, norāda uz nepieciešamību uzlabot direktīvu pārņemšanas procedūru.

Jāpatur prātā, ka direktīvu neieviešanas gadījumā var iestāties augstāk aprakstītā valsts atbildība. Un ne direktīvu skaits un apjoms, ne Latvijas pieredzes trūkums netiks uzskatīti par attaisnojošiem iemesliem.

Pārkāpuma procedūras pret Latviju elektroenerģijas jomā

Pašlaik Eiropas Komisija ir sākusi (2006. gada 10. aprīļa oficiālā paziņojuma vēstules) divas pārkā-puma procedūras pret Latviju elektroenerģijas sektorā. Viena pārkāpuma procedūra ir saistīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra direktīvas 2001/77/EK par tādas elektrības lieto-juma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus (turpmāk – direktīva 2001/77/EK). Savukārt otra pārkāpuma procedūra ir sākta saistībā ar Eiropas Parlamenta un

Padomes 2003. gada 26. jūnija direktīvas 2003/54/EK par elektroenerģijas tirgus kopīgajiem noteikumiem un direktīvas 96/92/EK atcelšanu (turpmāk – direktīva 2003/54/EK) ieviešanu. Abās pārkāpuma procedūrās Latvijas valsts ir nosūtījusi savus apsvērumus, un pat-laban tiek gaidīts Eiropas Komisijas lēmums par to, vai Latvijas valsts sniegtie paskaidrojumi ir pietiekams apliecinājums tam, ka direktīvas ir ieviestas un lieta ir izbeidzama, vai arī pārkāpuma procedūra ir turpināma un Latvijai izsūtāmi argumentēti atzinumi.

Direktīvas 2001/77/EK ieviešana

Par direktīvu 2001/77/EK Latvijai tiek pārmests tas, ka:1) Latvija nav pietiekami aktīvi rīkojusies, lai veicinātu

lielāku no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem ražotās enerģijas patēriņu (Eiropas Komisija norāda, ka Lat-vijā tas patlaban ir 43% apmērā un līdz 2010. ga-dam jāsasniedz 49,3%);

2) Latvija nav ieviesusi izcelsmes apliecinājumu iz-sniegšanas sistēmu elektrībai, kas ražota no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem;

3) Latvijā nav nodrošināts tas, ka pārvades sistēmu operatori un sadales sistēmu operatori savā teritorijā garantē tādas elektrības pārvadi un sadali, kas ražota no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem.

Eiropas Komisijas pārmetumi Latvijai saistībā ar direktīvas 2001/77/EK ieviešanu lielā mērā ir pamato-ti. Daļēji trūkumu novēršana ir iespējama, detalizētāk informējot Eiropas Komisiju par Latvijas valsts veikta-jiem pasākumiem. Tomēr, lai pilnībā novērstu trūkumus, nepieciešami arī grozījumi normatīvajos aktos.

Visvairāk nepieciešami grozījumi normatīvajos ak-tos, lai noteiktu direktīvas 2001/77/EK un arī Elektro-enerģijas tirgus likumam atbilstošus noteikumus par kārtību, kādā tiek izsniegti izcelsmes apliecinājumi elektrībai, kas ražota no neizsīkstošajiem enerģijas avo-tiem. Pašlaik izcelsmes apliecinājumu kārtību tikai ļoti aptuveni regulē Ministru kabineta 2002. gada 15. jan-vāra noteikumi nr. 29. Izcelsmes apliecinājuma funkci-jas patlaban pilda Ekonomikas ministrijas izsniegtās atļaujas ražotājiem, kas izmanto neizsīkstošos enerģijas avotus.

Ir nepieciešami arī grozījumi normatīvajos aktos, lai noteiktu kārtību, kādā tiek iepirkta, kā arī par kādu cenu tiek iepirkta elektrība no elektrības ražotājiem, kas izmanto neizsīkstošos enerģijas avotus, un ko-ģenerācijas stacijām. Pašlaik šos jautājumus regulē Ministru kabineta 2002. gada 15. janvāra noteikumi nr. 29 un Ministru kabineta 2002. gada 8. janvāra no-teikumi nr. 9. Tomēr šie noteikumi nav pietiekami skaidri un tikai nepilnīgi risina direktīvā 2001/77/EK minētos jautājumus. Lai šo situāciju mainītu un novērstu pārkāpumu, tiek izstrādāti trīs jauni Ministru kabineta noteikumu projekti:1) par elektrības obligāto iepirkšanu no koģenerācijas

stacijām un iepirkuma cenas noteikšanu;2) par elektrības obligāto iepirkšanu no elektrības

ražotājiem, kas izmanto neizsīkstošos enerģijas avo-tus, un to saražotās elektrības cenas noteikšanu;

40 41

3) par atļauju saņemšanu jaunu elektrības ražošanas jaudu ieviešanai.

Šo noteikumu trūkums pašlaik būtiski kavē un ierobežo tos elektrības ražotājus, kas izmanto neizsīkstošos enerģijas avotus vai arī būtu gatavi sākt komercdarbību šajā jomā.

Pārmetumi saistībā ar elektrotīkla piekļuves nosacījumiem visdrīzāk tiks novērsti, detalizēti informējot Eiropas Komisiju par Sabiedrisko pakalpo-jumu regulēšanas komisijas noteikumiem, kas regulē šos jautājumus.

Direktīvas 2003/54/EK ieviešana

Sakarā ar direktīvas 2003/77/EK ieviešanu pārkāpuma procedūra pret Latviju ir sākta jau otro reizi. Pirmajā reizē pārkāpuma procedūru Latvijai izdevās izbeigt tikai pēc argumentētā atzinuma saņemšanas. Pārkāpuma procedūra tika izbeigta 2005. gada va-saras sākumā.

Pēc nepilna gada Eiropas Komisija ir atkal sākusi pārkāpuma procedūru saistībā ar šo pašu direktīvu. Šoreiz Latvijai tiek pārmests tas, ka mūsu valstī arī tiesīgiem (eligible) patērētājiem tiek noteikta regulēta cena. Turklāt Eiropas Komisija uzskata, ka cena netiek noteikta atbilstoši. Tiek pārmests arī tas, ka Latvija nav ievērojusi/pamatojusi prasību izpildi attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma saistībām.

Šķiet, ka šis piemērs ilustrē situācijas, kad Eiropas Komisija sāk pārkāpuma procedūras, jo nav saņēmusi pietiekami daudz informācijas par pasākumiem, ko dalībvalsts ir veikusi, lai ieviestu direktīvu, kā arī reālajiem apstākļiem dalībvalstī. No Latvijas valsts paskaidrojumiem izriet, ka tiesīgo lietotāju cenas netiek regulētas. Tiesīgie lietotāji var brīvi izvēlēties elektroenerģijas piegādātāju par cenu, kuru nosaka divpusējos līgumos starp lietotāju un piegādātāju. Elektroenerģijas pārvadīšana pa pārvades un sa-dales tīkliem notiek saskaņā ar Sabiedrisko pakalpo-jumu regulēšanas komisijas apstiprinātiem tarifiem. Visticamāk, Eiropas Komisiju apmierinās arī Latvi-jas valsts skaidrojumi par to, kā tiek noteikta cena saistītajiem (captive) elektroenerģijas lietotājiem. To-mēr nav izslēgts, ka Eiropas Komisija varētu pieprasīt papildu informāciju vai pat grozījumu veikšanu tiesību aktos, lai gūtu pārliecību par to, ka Latvijā ir nodrošināta sabiedrisko pakalpojumu saistību izpilde.

Šie piemēri apliecina, ka Latvija caurmērā laikus un precīzi ievieš Eiropas Savienības direktīvas. Visbiežāk pārkāpuma procedūru pamatā ir tas, ka trūkst pie-tiekami detalizētas un skaidras informācijas par veik-tajiem pasākumiem. Tomēr jāatceras, ka arī šādas informācijas nesniegšana var novest dalībvalsti Eiropas Kopienu Tiesā. Tomēr daudz nopietnākas sekas var iestāties tad, ja direktīva tiešām nav ieviesta. Jo īpaši, ja tā rezultātā tiek skartas privātpersonu tiesības.