1. modulis skolĒnu izziŅas aktivitĀtes pedagoĢiskie un psiholoĢiskie pamati

Projekts „Jelgavas skolotāju profesionālās kompetences pilnveide tehnoloģiju un zinātņu jomā” Jelgava, 2006 – 2007

Līgums Nr. 2006/0116/VPD1/ESF/PIAA/05/APK/3.2.5.2./0152/0207

1. MODULIS

SKOLĒNU IZZIŅAS AKTIVITĀTES PEDAGOĢISKIE UN PSIHOLOĢISKIE

PAMATI1. Skolēnu izziņas aktivitātes pedagoģiskie pamati1. 2. Skolēnu vecumposmu un dzimumu īpatnības izziņas aktivitātes kontekstā. Mācību metožu izvēle saskaņā ar vecumposmu un dzimumu īpatnībām



zinātnieka intelektu

aktiera talantu

politiķa pārliecību

izlūka izturību

sapiera piesardzību

diplomāta elastību

… profesija apvieno sevī



Skolēnu vecumposmu un dzimumu īpatnības izziņas aktivitātes kontekstā

Pusaudžu psihofizioloģiskais raksturojums

Motivācijas nozīme personības attīstībā

Pašpastiprinājuma apziņa

Vadošās darbības veidu un to attīstošo efektu raksturojums

Es – identitātes attīstības līmeņi



Pusaudžu psihofizioloģiskais raksturojums

Cilvēka rīcība ir labākais domu interpretētājs. Prāts visus materiālus domāšanai un zināšanām iegūst no pieredzes. Avots, no kura smeļas pieredze, ir mūsu pašu iekšējo darbību uztveršana – uztvere, domāšana, šaubīšanās, ticēšana, spriešana, izzināšana, vēlēšanās u.c. (Dž.Loks)

Cilvēka attīstība ietver sevī bioloģisko, sociālo un personības attīstību

Šī perioda īpašā nozīme saistīta ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, identitātes un pašvērtējuma meklēšanu un nostiprināšanos



Pusaudžu perioda 4 attīstības zonas (pēc Mišela Klē):

1. Pubertatīvā attīstība no 10 – 14 g.

2. Kognitīvā attīstība no 11 – 15 g.

3. Socializācijas reorganizācija no 13 – 15 g.

4. Identitātes veidošanās no 11 līdz nenoteiktam vecumam



Šo periodu raksturo hormonu vētras, autoritāšu maiņa, konformisms, morālais relatīvisms, emancipācija, opozīcija, kritika, pašapliecināšanās, sensitivitāte, pašcieņa, pretenziju līmeņa paaugstināšanās, infantilisms, emocionālās kompensācijas reakcijas

Pēc H.Remšmidta pētījumiem – pubertāte ietekmē pusaudžu emocionālo sfēru



Emocionālā nepatstāvība, kad emocionālajā un kognitīvajā sfērā saglabājas zināma nedrošība uzvedības formu izvēlē. Notiek sadursme starp uzvedības veidu, ko diktē pieaugušā neatkarības un patstāvības sasniegšana, un pretī tai – stingri reglamentēta uzvedība un reaģēšanas veids, ko sagaida apkārtējie. Tas izraisa impulsīvas un grūti paredzamas reakcijas

Uzbrukuma un atkāpšanās reakcijas, kad agresīvas darbības parādās kā neapmierinātība ar pastāvošo kārtību, kā protests rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem. Atkāpšanās reaģēšanas veidam var būt arī protestējošs raksturs, kad rodas vēlēšanās izslēgt sevi no pieaugušo pasaules. Bieži to pavada vilšanās sapņos un ideālos, izjūta, ka esi vientuļš un nesaprasts

Tipiskākie pusaudža reaģēšanas veidi



Emancipācija ir atbrīvošanās no kāda aizbildniecības, uzraudzības, cīņa par vienlīdzību attiecībās. Pusaudzis vēlas būt pieaudzis, vēlas pats izlemt un darīt, būt līdzvērtīgs pieaugušajiem. Emancipācijas tieksme var izpausties arī ārējā izskatā: ģērbšanās manierē, matu sakārtojumā, pārspīlētā kosmētikas lietošanā

Konformisms izpaužas vēlmē vadīties nevis pēc tā, ko saka veselais saprāts atbilstoši morāles normām vai vispārējiem noteikumiem, bet pēc tā, ko saka vienaudžu grupa. Konformisti atsakās no sava viedokļa un pauž grupas viedokli, piemērojas vairākuma uzvedības stilam un manierēm. Mainās attieksme pret skolu un mācībām




Pašapliecināšanās ir nozīmīgs pusaudžu psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Ja pusaudzim ir izveidojusies uzticība, patstāvība, iniciativitāte, kompetence un prasmes, tad viņš bez īpašam grūtībām atrod savu identitāti. Skola kļūst par iespēju satikties ar draugiem un domubiedriem, mācības – par iespēju pašapliecināties

Pieaug sava nozīmīguma apziņa




Identitātes difūzijas gadījumā (pēc E.Eriksona) var būt 4 personības neadekvātas attīstības līnijas

1. Izvairīšanās no tuvām, intimitātes attiecībām ar cilvēkiem, it kā baidoties pazaudēt sevi. Jauniešiem raksturīgs nenoteikts pašvērtējums, bieži kaunas par sevi, šaubās par situācijas uzlabošanos nākotnē

2. Savdabīga “laika apstāšanās”, neorientēšanās uz pagātni, tagadni vai nākotni. Cilvēks it kā gaida “grūdienu no ārpuses”, kas viņam dotu ideju, jēgu

3. Sistemātiskas aktīvās produktīvās darbības trūkums, šaubas par jebkuru attīstības ceļu – nepieņemama izrādās jebkura reālās darbības sfēra. Dažiem iegrimšana apātijā, citiem – forsētas aktivitātes un pasivitātes periodu maiņa. Traucēta koncentrēšanās spēja. Aizraušanās ar ārzemniecisko, eksotisko, to absolutizēšana

4. “Negatīvā identitāte”, kas visbiežāk saglabājas kā kopējās identitātes sastāvdaļa



Prasmes un iemaņas veidot pašam savas hipotēzes, jaunu abstraktu jēdzienu apguve, to lietošana uzdevumu risināšanā, teorētiskās domāšanas attīstībā

Pieaug pašizziņas, paškontroles nozīme, spēja pašam improvizēt, nevis atkārtot pēc šablona, spēja plānot darbību, eksperimentēt

Vēlme apliecināt savus sasniegumus, gūt novērtējumu Vēlme uzņemties vairāk, nekā spēj izpildīt Var spriest par sarežģītām, abstraktām idejām, salīdzināt

alternatīvas Patstāvīgi spēj meklēt jauno, neparasto – pašizglītojas, bet

ir tendence vispārināt

Galvenais kognitīvajā attīstībā



Motivācijas nozīme personības attīstībā

Pamatskolas skolēnu mācību motivācija attīstās efektīvi, ja

skolēniem ir pietiekama pašcieņa, pašdisciplīna,

daudzpusīga sadarbība, savstarpēja cieņa, dalīta atbildība

un sociāla vienlīdzība, kā arī skolotāju un vecāku atbalsts,

sapratne un ieinteresētība



Motīva un motivācijas būtība

Motīvs ir iekšējs, rosinošs faktors vai apstāklis, pamudinošs

iemesls, kas izraisa noteiktu personības rīcību, būdams

pamatā darbībai, rīcībai, kura vērsta uz noteikta mērķa

sasniegšanu.

Motivācija – motīvu kopums, kas rosina un pamato skolēnu

darbību, rīcību, uzvedību, attieksmes, vajadzības,

intereses. Motivācija veidojas dažādu faktoru ietekmē:

audzināšanas, skolotāju, klasesbiedru un vienaudžu

attieksmes, sekmju, mācību procesa un paša darbības

rezultātāPedagoģisko terminu skaidrojošā vārdnīca.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2000



Motivēšana ir dinamisks process, kurš, lietojot

psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes

un līdzekļus, sekmē darbinieku un organizācijas mērķu

sasniegšanu

Motīvi + motivācija = personības attīstības virzītāji.

Rezultātā konstatējami un iespējami sasniegumi personības

attīstībā

Brīva personība ir mērķis, izvēle un atbildība

Motīva un motivācijas būtība



Motivācijas tipi

Labklājības motivācija

Prestiža motivācija

Sasniegumu motivācija

Dominēšanas motivācija



Pedagoģiskā procesa uzdevums ir uzturēt un attīstīt skolēna aktivitāti

Mācot pieņemt lēmumus demokrātiski

Apmierinot dabisko zinātkāri

Apmierinot vēlēšanos pēc pozitīva pašvērtējuma

Palīdzot atklāt un izprast sevi



Centība un patstāvība ir cieši saistīta ar piepūles faktoru,

kuras rezultātā, ja ir attīstīta prasme piepūlēties, veidojas

veiksmi motivējoša orientācija

Augsts sasniegumu motivācijas līmenis ir saistīts ar

gatavību riskēt



Pusaudža pozitīvu attieksmi pret dzīvi raksturo šādas spējas

Justies neatkarīgam, atbildīgam, lemt spējīgam

Veidot veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem

Līdzsvarot vēlmes ar iespējām

Attīstīt darba spējas

Uztvert pārmaiņas ar patiku

Minētās piecas spējas raksturo cilvēku ar pozitīvu, radošu

attieksmi pret dzīvi



Atkarībā no iedarbības paņēmieniem, kādus skolotājs

izmanto savā pedagoģiskajā darbībā, pusaudžos arvien

vairāk nostiprinās divi panākumu sasniegšanas motīvu

virzieni:

- panākumu sasniegšanas motīvs

- neveiksmju novēršanas motīvs (Ļ. Vigotskis)

Panākumu sasniegšanas motīvu virzieni pusaudžiem



Trīs pieejas skolēnu motivēšanai, kas vērstas uz sasniegumiem

1. Uzmanība tiek vērsta uz skolēna personību (pašapziņu, panākumiem, pašrealizācijas iespējām)

2. Skolotāja profesionalitātei (izvēlētajām metodēm, apbalvojumiem, ārējiem motivatoriem, klases vides izvēlei)

3. Stundas saturam, kas ir izplānots tā, ka uzrunā katru skolēnu



Pašcieņa ir morālo vērtību apjēgšana, pieņemšana, labvēlīga attieksme pret sevi, saviem sasniegumiem, pozitīva attieksme

pret savas personības attīstību



1. Drošība – stipra pārliecības izjūta, kas saistīta ar

komforta un drošības izjūtu, indivīda zināšanas par to,

kas tiek sagaidīts no viņa, kā arī paļaušanās uz citiem

cilvēkiem un situācijām, izprotot noteikumus un

ierobežojumus

2. Paštēls – savas individualitātes izjūta, kas veidojas,

iegūstot informāciju par sevi, ietverot precīzu un reālu

savu lomu, rakstura un fizisko īpašību pašaprakstu

5 pašcieņas veidošanās un attīstības pakāpes kas ietekmē skolēnu personības izaugsmi (Mišels Borba, 1989)



3. Afilācija – piederības, pieņemšanas un radniecības

izjūtas, it īpaši tādās attiecībās, kas ir nozīmīgas

indivīdam. Atzīšanas un pozitīvas novērtēšanas izjūtas,

ko citi ievēro un respektē

4. Mērķis – paša spēka un pārliecības izjūtas iegūšana,

nosakot reālus un sasniedzamus mērķus, uzņemoties

atbildību par lēmuma sekām

5. Kompetence – sekmju, panākumu un sasniegumu

izjūta lietās, ko bērns uzskata par svarīgām un

vērtīgām. Savu spēju un vājību apzināšanās

5 pašcieņas veidošanās un attīstības pakāpes kas ietekmē skolēnu personības izaugsmi (Mišels Borba, 1989)



Augsta pašpastiprinājuma apziņa

Pozitīva attieksme pret…

Vieglāk un ātrāk atmet neefektīvus paņēmienus

uzdevumu risināšanā

Izrāda lielāku centību mācībās

Apsver plašākas karjeras iespējas

Gūst panākumus tādās jomās, kuras tiek uzskatītas par

grūti iekarojamām



Zema pašpastiprinājuma apziņa

Tiecas izvairīties no grūtiem uzdevumiem, jo tie satur personiskus draudus, un to rezultātā vajadzēs zaudēt daļu pašvērtības apziņas

Nosaka sev zemākus sasniegumu standartus Maza atdeve izvēlētajiem mērķiem Kavējas pie saviem trūkumiem un izvēlēto uzdevumu

ierobežojumiem Koncentrē uzmanību uz paredzamajiem šķēršļiem Paredz visādas liktenīgas neveiksmes Saskaroties ar grūtībām, atslābina pūles un viegli padodas,

nereti piedēvēdami neveiksmes spēju trūkumam Pēc neveiksmes lēni, ar grūtībām atgūst kompetences un

pašpastiprinājuma apziņu




Nenoteikta, izplūdusi identitāte

- zems pašapzināšanās līmenis, nedrošība

- vāji izteikta vajadzība pēc patstāvības

- pasaules uzskata un pārliecības trūkums uzvedībā, darbībā, lēmumu

pieņemšanā

- tendence ņemt vērā citu cilvēku prasības

Priekšlaicīga identitāte

- indivīds iekļāvies pieaugušo attiecību sistēmā

- apstākļu spiests vai citu cilvēku ietekmē identificē sevi ar kādu autoritāti

- īsteno citu cilvēku ieteikto pašnoteikšanās iespējamo modeli, stereotipiska

saskarsmes partnera uztvere




Moratorijs - plašs un pretrunīgs indivīda uzskats par personisko dzīvi- cenšas atrast kompromisu starp personiskajām vēlmēm, vecāku gribu un

sociālajām prasībām- augstāks pašcieņas līmenis- daudzveidīgākas intereses

Realizēta identitāte- patstāvība un pašnoteikšanās- brīva izvēle- savs pasaules uzskats- nopietnība savas nākotnes vērtējumos, balstoties uz personiskajiem

priekšstatiem- pilnīgi iejuties dzīves sociālajās, profesionālajās un seksuālajās sfērās- augsts pašcieņas līmenis



Nelasi neko, ko nevēlies iegaumēt, un neiegaumē neko, ko nedomā izmantot.

(Angļu filozofs B. Stjuards.)

Sagatavots, izmantojot:1. Baltušīte R. Skolotāja loma mācību motivācijā.- Rīga: RaKa, 20062. Maļicka J. Piederības izjūta un mācību motivācija.- Rīga: RaKa, 20043. Praude V., Beļčikovs J. Menedžments.- Rīga: Vaidelote, 1996

1. modulis skolĒnu izziŅas aktivitĀtes pedagoĢiskie un psiholoĢiskie pamati

Documents