Pirmpublikācija: Danovskis E. Tiesu prakse lietās par valsts dienestu (2007.-2013.). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, 2013. Pieejams: http://at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/Valsts_dienests_tiesu_prakses_apkopojums_30102013.doc

LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀ TIESA

TIESU PRAKSE LIETĀS PAR VALSTS DIENESTU

2007.-2013. GADS

2013

1

SATURS

IEVADS .................................................................................................................................................. 3

1. DIENESTA ATTIECĪBU NODIBINĀŠANA ............................................................................ 4

2. DIENESTA GAITA ...................................................................................................................... 7

2.1. Dienesta gaitas jautājumi, kas nav pakļauti tiesas kontrolei .............................................................. 7

2.2. Vispārējie amatpersonas pienākumi .................................................................................................14

2.3. Darba samaksas jautājumi ................................................................................................................15

2.4. Amatpersonu sociālās garantijas .......................................................................................................16

2.5. Atvaļinājumi ......................................................................................................................................17

2.6. Izdienas pensijas ...............................................................................................................................18

3. DIENESTA ATTIECĪBU IZBEIGŠANA ................................................................................ 20

3.1. Valsts civildienesta un drošības dienesta atšķirības ..........................................................................20

3.2. Darba likuma normu piemērošana valsts dienesta attiecībās ............................................................23

3.3. Dienesta attiecību izbeigšana nav atkarīga no arodbiedrības piekrišanas .........................................25

3.4. Dienesta attiecību izbeigšana valsts civildienestā .............................................................................25 3.4.1. Atbrīvošana no dienesta sakarā ar iestādes vai ierēdņa amata likvidāciju vai ierēdņu skaita samazināšanu ................................................................................................................................................... 25

3.4.1.1. Lēmums par likvidējamo amatu vai samazināmo ierēdņu skaitu, nosakot konkrētus amatus 27 3.4.1.2. Salīdzināmo ierēdņu loka noteikšana ....................................................................................... 28 3.4.1.3. Ierēdņu vērtēšanas kritēriju noteikšana ................................................................................... 33 3.4.1.4. Ierēdņu salīdzināšana ............................................................................................................... 35 3.4.1.5. Lēmums par salīdzināšanas rezultātiem un dienesta attiecību izbeigšanu .............................. 36

3.4.2. Citi valsts civildienesta attiecību izbeigšanās pamati ......................................................................... 37

3.5. Dienesta attiecību izbeigšana ar amatpersonām, kurām ir speciālā dienesta pakāpe Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē .........................................................................38

3.5.1. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar neatbilstību dienestam .............................................................. 38 3.5.2. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu. ......... 40 3.5.3. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar likumā noteiktā vecuma sasniegšanu ........................................ 43 3.5.4. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar pārejošu darbnespēju ................................................................ 45

3.6. Dienesta attiecību izbeigšana militārajā dienestā .............................................................................46

3.7. Prettiesiskas atbrīvošanas seku novēršana .......................................................................................51

2

3.7.1. Nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšana ....................................................................................... 52 3.7.2. Sprieduma par atjaunošanu dienestā rezolutīvās daļas formulējums ............................................... 54

4. DIENESTS TIESU VARAS INSTITŪCIJĀS.......................................................................... 55

4.1. Tiesnešu dienests ..............................................................................................................................55

4.2. Prokuroru dienests ............................................................................................................................58

5. DISCIPLINĀRĀS ATBILDĪBAS PIEMĒROŠANA ............................................................. 59

5.1. Disciplinārlietas ierosināšana ............................................................................................................59 5.2. Disciplinārlietas izmeklēšana, faktu konstatēšana disciplinārlietā ..................................................... 60 5.3. Lēmums par disciplinārsoda piemērošanu ......................................................................................... 61

KOPSAVILKUMS ............................................................................................................................. 63

IZMANTOTO NOLĒMUMU SARAKSTS ...................................................................................... 66

3

Ievads

Pēdējo sešu gadu laikā pieaudzis tiesās izskatāmo lietu skaits par valsts dienesta attiecībām, proti, valsts attiecībām ar ierēdņiem, amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm,1 karavīriem, kā arī tiesnešiem un prokuroriem.2 Tiesu praksē attīstītās atziņas ir līdz šim Latvijā nozīmīgākais izziņas avots par valsts dienesta tiesībām. Šis pētījums veikts, lai noskaidrotu, vai tiesu prakse valsts dienesta lietās ir konsekventa, kā arī apkopotu tiesu prakses atziņas valsts dienesta jautājumos.

Tiesu prakses apkopojumā izmantoti Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas atlasītie Administratīvās apgabaltiesas un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākās tiesas Senāts) nolēmumi, kas pieņemti laika posmā no 2007. gada līdz 2013. gada martam. Apkopojumā izmantoti tikai tie Administratīvās apgabaltiesas spriedumi, kas stājušies spēkā. Nolēmumu atlase veikta, meklējot nolēmumus, kuros pieminēts attiecīgo valsts dienesta veidu regulējošais likums, tas ir, Valsts civildienesta likums, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums (turpmāk arī – Dienesta gaitas likums), Militārā dienesta likums, likums „Par tiesu varu”, Prokuratūras likums, Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likums, kā arī Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums. Šajā apkopojumā nav analizēta tiesnešu disciplinārā atbildība (jo šie jautājumi nav pakļauti administratīvo tiesu kontrolei), kā arī nolēmumi par citām iestādei īpaši pakļautām personām.

Apkopojumā nav atspoguļoti nolēmumi, kuros piemērotās tiesību normas zaudējušas spēku (ja spriedumā minētās tēzes nav izmantojamas turpmākai tiesu prakses attīstībai), kā arī nolēmumi, kuros nav atrodamas citās lietās noderīgas atziņas.

Tiesu prakses apkopojums veidots kā tiesu nolēmumos atrodamo atziņu apkopojums. Apkopojuma lielākā daļa sastāv no tiesu nolēmumu citātiem. Citētajos tekstos dzēsts teksts, kurš nav nozīmīgs vai apgrūtina teksta uztveri (piemēram, tādi iestarpinājumi kā „Senāta ieskatā” vai „apgabaltiesa uzskata, ka”). Tas norādīts ar kvadrātiekavās ievietotu daudzpunkti – [..], vai, ja teksts ir dzēsts un citāts sākas teikuma vidū – ar teikuma pirmā vārda pirmā burta ievietošanu kvadrātiekavās, piemēram, „[I]estādei jāievēro patvaļas aizlieguma princips.”).

Valsts dienesta lietās vairāki tiesu nolēmumi atcelti tādēļ, ka tiesas, kaut arī piemērojušas judikatūras atziņas, nav pamanījušas grozījumus normatīvajos aktos, kas pilnībā vai daļēji izslēdz iespēju piemērot judikatūras atziņas. Arī šī apkopojuma izmantotājiem jāseko līdzi grozījumiem normatīvajos aktos un jāvērtē, vai apkopojumā ietvertā judikatūra vēl ir izmantojama. 1 Šajā apkopojumā šis valsts dienesta veids saukts arī par drošības dienestu. 2 Plašāk par valsts dienesta jēdzienu skat. Danovskis, E. Valsts dienesta jēdziens. Grām.: Tiesību interpretācija un tiesību jaunrade – kā rast pareizo līdzsvaru: Latvijas Universitātes 71. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 283.-287. lpp.

4

1. Dienesta attiecību nodibināšana

Ja ierēdni uz vakanto amata vietu paredzēts izvēlēties atklātā konkursā, tad šāda konkursa norise ietver vairākus posmus: konkursa izsludināšanu, pretendentu izvērtēšanu, lēmuma sagatavošanu un pieņemšanu. „Konkursa uz valsts civildienesta ierēdņa amatu mērķis ir atbilstoša pretendenta atrašana un iecelšana attiecīgajā vakantajā valsts civildienesta ierēdņa amatā. Lēmums, kas sasniedz šo mērķi, ir kompetentās iestādes vai amatpersonas lēmums par pretendenta iecelšanu amatā. [T]ieši lēmumam par pretendenta iecelšanu vakantajā valsts civildienesta ierēdņa amatā ir galīgā noregulējuma raksturs konkrētajā administratīvajā procesā, tāpēc tieši šā lēmuma tiesiskums ir pārbaudāms apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesā.”3 Iestādes lēmumi un darbības līdz galīgā lēmuma pieņemšanai ir uzskatāmas par procesuālām darbībām, par kurām atsevišķu pieteikumu administratīvajā tiesā parasti nevar iesniegt.

Izsludinot atklātu konkursu uz valsts civildienesta ierēdņa amatu un pieņemot lēmumu par konkursā uzvarējušo personu, tas ir labvēlīgs personai, kura iecelta konkrētajā amatā, bet nelabvēlīgs pārējiem šā amata pretendentiem.4 Šis ir administratīvais akts ar dubultu ietekmi. Lēmums par pretendenta iecelšanu amatā ir loģiski saistīts ar visiem pārējiem pretendentiem nelabvēlīgu lēmumu viņus neiecelt amatā. Neatkarīgi no tā, kā šie lēmumi ir formulēti, un vai tie ir ietverti vienā vai vairākos dokumentos, tie visi veido vienu administratīvo aktu. Tādēļ fakts, ka attiecībā uz vienu pretendentu ir pieļauts būtisks procesuāls pārkāpums (piemēram, vairāku pakāpju konkursā pretendents prettiesiski nav virzīts uz nākamo kārtu), tieši ietekmē arī lēmuma par konkursa uzvarētāja iecelšanu amatā tiesiskumu; tie nav nošķirami.

Vairākos zemāku instanču tiesu nolēmumos norādīts, ka lēmums par personas iecelšanu ierēdņa amatā vai atcelšanu no ierēdņa amata tiek izpildīts ar brīdi, kad ierēdnis attiecīgi iecelts amatā vai amatu atstāj. Augstākās tiesas Senāts šādu traktējumu atzinis par nepareizu vismaz divos nolēmumos. Lietā, kas nav saistīta ar valsts dienesta attiecībām, Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „noteikums, ka administratīvais akts zaudē spēku ar izpildi, attiecas uz tādiem administratīvajiem aktiem, kuri paredz kādas atsevišķas tiesiskas vai faktiskas darbības (vai to kopuma) izpildi. [..] Turpretim pastāv arī administratīvie akti ar ilgstošu iedarbību, kuri nodibina kādu tiesisko attiecību, kura ir spēkā tik ilgi, kamēr ir spēkā administratīvais akts, ar kuru šī attiecība nodibināta. Uz ilgstošo administratīvo aktu pamata var tikt veiktas atsevišķas darbības, taču tās nav uzskatāmas par administratīvā akta izpildi tādā nozīmē, ka to veikšana nozīmētu administratīvā akta spēka zaudēšanu. Piemēram, ar lēmumu par ierēdņa iecelšanu amatā tiek nodibināts ierēdņa statuss, kas ilgst tik ilgi, kamēr ierēdnis tiek atbrīvots no amata. Apstāklis, ka ierēdnis stājas pie amata pienākumu pildīšanas, šādā gadījumā nenozīmē administratīvā akta izpildi, pēc kuras tas zaudē spēku. Gluži otrādi,

3 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-136/2007, 11. punkts. 4 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 16. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-591/2007, 14. punkts.

5

ierēdņa statusu nodibinošā administratīvā akta spēkā esība ir vienīgais pamats ierēdnim pildīt ierēdņa amatu.”5

„Lēmums par personas iecelšanu ierēdņa amatā ir administratīvais akts ar ilgstošu iedarbību, kas ir spēkā visu laiku, kamēr persona ieņem attiecīgo amatu. Uzskatot administratīvo aktu par izpildītu ar brīdi, kad persona ieņēmusi attiecīgo amatu, šai personai būtu zudis tiesiskais pamats amata ieņemšanai, proti, nebūtu spēkā esoša lēmuma, kas tiesiski nodrošinātu personas atrašanos amatā.”6

Konkursa procedūras ietvaros iestādei ir zināma rīcības brīvība, izvēloties amatā ieceļamo personu. „[I]zvēloties konkrēto pretendentu un izvērtējot viņa atbilstību vakantā ierēdņa amata aprakstā izvirzītajām prasībām, ņemot vērā attiecīgā ierēdņa amata pārbaudes kritērijus, iestādei savs lēmums jāpamato ar lietderības apsvērumiem.”7 „[T]iesai, vērtējot lēmumu par valsts civildienesta ierēdņa iecelšanu amatā, ir jāpārbauda šā lēmuma pieņemšanas procedūra un pretendentam izvirzītie kritēriji tiktāl, ciktāl tie attiecas uz tiesību normu pareizu piemērošanu iestādes darbībā. Tiesa nevar iestādes vietā izdarīt izvēli par konkrētajam amatam piemērotāko pretendentu, jo tiesas funkcija ir kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis pārvaldes vietā izdarīt lietderības apsvērumus.”8 Tomēr tiesa var konstatēt, ka nepareiza lietderības apsvērumu izvērtēšana pret vienu pretendentu nevarēja ietekmēt konkursa rezultātu. Kādā lietā pretendente sūdzējās, ka iestāde nepamatoti nav virzījusi viņu uz konkursa otro kārtu, jo viņa neatbilstot likumā noteiktajām ierēdņa obligātajām prasībām. Augstāka iestāde (Valsts civildienesta pārvalde) šos pretendentes sūdzības argumentus uzskatīja par pamatotiem, taču lēmumu atstāja negrozītu, jo viņai nav citas konkursa nolikumā noteiktās prasības – pieredze darbā valsts pārvaldē. Tiesa atzina, ka, izvērtējot pieteicējas kandidatūras atbilstību citām prasībām, konkursa rezultāts nevarētu tikt mainīts, jo faktiski konkursā uzvarējušais vienalga ir atbilstošāks konkrētajam amatam, nekā pieteicēja. Lēmums par pretendentes kandidatūras noraidīšanu „nav atceļams, jo, pat veicot atkārtotu amata konkursu un piedaloties tajā abiem pretendentiem, rezultāts nemainītos.”9

Tiesai, pārbaudot konkursa procedūras tiesiskumu, jāvērtē, vai pieļautie procesuālie pārkāpumi ir vai nav būtiski. Piemēram, par būtisku procesuālu pārkāpumu uzskatāma konkursa nolikuma pieņemšana pēc tam, kad pretendenti jau pieteikušies. Tas „varēja radīt iespaidu, ka nolikuma noteikumi varētu būt izstrādāti tā, lai tie atbilstu kādam no pretendentiem. Ņemot vērā, ka uz nolikuma izdošanas brīdi iestādei bija iespējas izvērtēt pretendentu iesniegtos dokumentus, tai bija iespējas noteikt tādus kritērijus, kuri dotu iespēju vislielāko punktu skaitu iegūt konkrētam pretendentam. Tā rezultātā ir būtiski pārkāpts vienlīdzības princips.”10 Šādā gadījumā nav nozīmes argumentam, ka konkursa rezultāts nemainītos, pat vēlreiz izvērtējot visus pretendentus. „[J]a procedūra ir tāda, kura liek būtībā apšaubīt taisnīgu atlasi, tad konkurss atzīstams par prettiesisku, pat ja nav iespējams pierādīt, ka procesuālā pārkāpuma rezultātā atlase patiešām bija netaisnīga un pastāvēja nevienlīdzīga attieksme. [J]a procesuālais pārkāpums pēc sava rakstura ir tāds, kas rada šaubas par valsts

5 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 13. maija spriedums lietā Nr. SKA-210/2011, 9. punkts. 6 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-136/2007, 16. punkts. 7 Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 23. janvāra spriedums lietā Nr. AA43-0707-07/5, 5.10. punkts. 8 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-136/2007, 17. punkts. 9 Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 23. janvāra spriedums lietā Nr. AA43-0707-07/5, 5.11. punkts. 10 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-136/2007, 17. punkts.

6

pārvaldes objektivitāti, tas uzskatāms par būtisku per se, nemaz nevērtējot attiecīgā pārkāpuma ietekmi uz galīgo lēmumu [..].”11

Ja kāds no pretendentiem tiesā iesniedz pieteikumu, prasot atcelt lēmumu par konkursa uzvarētāja iecelšanu amatā, šī lēmuma darbība netiek apturēta (Administratīvā procesa likuma 185. panta ceturtās daļas 6. punkts). Labvēlīga administratīvā akta adresāta tiesiskā paļāvība tiek aizsargāta tikai tad, kad beidzies administratīvā akta apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas termiņš, vai, ja administratīvais akts apstrīdēts vai pārsūdzēts – kad lieta galīgi atrisināta. Kādā lietā, kur tiesvedība par konkursa norises tiesiskumu turpinājās pat trīs gadus pēc tam, kad konkursa uzvarētājs tika iecelts amatā, Augstākās tiesas Senāts izvērtēja, vai konkursa uzvarētāja tiesiskā paļāvība šādos apstākļos ir aizsardzības vērta. Senāts atzina, ka iepretim konkursa uzvarētāja „interesei ir sabiedrības interese par valsts pārvaldes kvalitatīvu darbību, t.i., ka valsts pārvalde organizējas tiesiskā ceļā un neviena valsts pārvaldes amatpersona savā amatā neatrodas prettiesiski. [A]pelācijas instances tiesa ir pareizi piešķīrusi lielāku svaru sabiedrības interesēm. Tam pamatā ir šādi apstākļi: 1) sabiedrības paļaušanās uz valsts pārvaldes darbību tiesiskumu var rasties vienīgi tad, ja pati valsts pārvalde tiek veidota tiesiskā ceļā; 2) sabiedrībai nav citu efektīvu iespēju, kā ietekmēt prettiesisku personāla atlases konkursu norisi un šādu konkursu leģitimāciju ieilgstošas tiesvedības dēļ. Tas iespējams vienīgi, apstrīdot un pārsūdzot lēmumus par konkursa rezultātu apstiprināšanu un izvēlētā kandidāta iecelšanu amatā; [..]4) [..][konkursa uzvarētājs] zaudē šobrīd ieņemamo amatu ar sprieduma spēkā stāšanās brīdi, bet ne ar iecelšanas amatā brīdi.[..] Senāts nepiešķir nozīmi tam, ka [..][iestādes] interesēs ir, lai [..][konkursa uzvarētājs] turpinātu pildīt ģenerāldirektora amata pienākumus, jo atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta ceturtajai daļai valsts pārvaldei nav savu interešu.”12 Tādējādi konkursā uzvarējušās personas tiesiskā paļāvība saglabāt prettiesiskā konkursa procedūrā ieņemto amatu nav aizsargājama.

Tiesai, vērtējot pieteikuma pieļaujamību, jānoskaidro, vai pieteicējam ir subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu par citas personas – konkursa uzvarētāja – iecelšanu amatā. „Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 9. panta septīto daļu tikai pretendentiem ir tiesības apstrīdēt lēmumu, ar kuru izvēlēts kandidāts ierēdņa amatam. Citu personu tiesisko stāvokli šī tiesību norma neaizsargā, tādēļ tām nav tiesību prasīt pārbaudīt lēmuma tiesiskumu. Šādas tiesības nepiešķir arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. pants.”13 Šī tēze izteikta lietā, kurā pieteikumu iesniedza bijusī iestādes vadītāja (no šī amata atbrīvota prettiesiski) par lēmumu, ar kuru viņas iepriekšējā amatā konkursa procedūrā iecelta cita persona.

11 Turpat, 14. punkts. 12 Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 25. septembra spriedums lietā Nr. SKA-351/2008, 24.2., 25., 27. punkts. 13 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. decembra lēmums lietā Nr. SKA-1032/2010, 12. punkts.

7

2. Dienesta gaita

Valsts dienesta attiecībās nepieciešams noteikt, vai uz dienesta personu pieņemtais lēmums ir iekšējs lēmums vai administratīvais akts. Tiesu prakse šajā jautājumā ir diezgan plaša, un no tās secināms, ka tiesām parasti nav problēmu nošķirt administratīvos aktus no iekšējiem lēmumiem un citām pārvaldes darbībām, kas pašas par sevi nav pārbaudāmas administratīvajā procesā tiesā.

Lēmumi, kas tiek pieņemti attiecībā uz valsts dienestā esošu personu, ir iekšēji lēmumi, izņemot lēmumus, kuri:

1) nodibina, maina vai izbeidz amatpersonas tiesisko stāvokli; 2) disciplināri soda amatpersonu; 3) būtiski skar amatpersonas cilvēktiesības (Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā

daļa).

Par lēmumiem, kas būtiski skar amatpersonas cilvēktiesības, ir uzskatāms jebkāds lēmums par dienesta personas darba samaksu,14 izņemot neregulārajiem maksājumiem (prēmijas, naudas balvas u.tml.),15 lēmumi par sociālajām garantijām (piemēram, lēmums par uzturdevas kompensācijas piešķiršanu16), atteikšanās piešķirt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu likumā noteiktajā apmērā.17 Kaut arī lēmums par prēmijas piešķiršanu ir iekšējs lēmums, lēmums par nepamatoti izmaksātās prēmijas ieturēšanu no mēnešalgas ir administratīvais akts, jo būtiski skar cilvēktiesības.18 Atsevišķos gadījumos arī psiholoģiskais terors iestādē var būtiski aizskart amatpersonas cilvēktiesības.19

2.1. Dienesta gaitas jautājumi, kas nav pakļauti tiesas kontrolei „[V]alsts lēmumi par ierēdņa dienesta uzdevumu pildīšanu ir vērsti uz iekšu un nav administratīvie akti. Piemēram, tie ir lēmumi par ierēdņa kvalifikācijas novērtēšanu, ierēdņa komandēšanu, pārvietošanu uz citu iestādi (arī citā pilsētā), pārcelšanu tādā pašā amatā tajā pašā iestādē, rīkojumi par noteiktu uzdevumu izpildi, piedalīšanos sapulcēs, dienesta uzdevumu izpildes laika ievērošanu, dienesta kabineta piešķiršanu, dienesta formas nēsāšanu u.tml.”20

14 Skat., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 30. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKA-407/2010, 8. punkts; arī Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 23. oktobra lēmumu lietā Nr. SKA-798/2009, 8. punktu, kurā atzīts, ka lieta par atalgojuma izmaksu tiesnesim kā amatpersonai ir skatāma administratīvā procesa kārtībā. 15 „Tā kā lēmums par prēmijas neizmaksāšanu būtiski neskar ierēdņa cilvēktiesības, tā pārbaude nav pakļauta administratīvajai tiesai.” Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 20. maija spriedums lietā Nr. SKA-282/2010, 16. punkts. „Prēmija atšķirībā no amatalgas nav regulārs noteikta apjoma maksājums, ar kuru ierēdnis var rēķināties kā ar garantētu ienākumu. Tādējādi lēmums par prēmijas neizmaksāšanu nav pārsūdzams tiesā administratīvā procesa kārtībā.” Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. SKA-712/2011, 16. punkts. Tomēr šāds lēmums var būt administratīvs akts, ja pārkāpts vienlīdzības princips. 16 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. janvāra lēmums lietā Nr. SKA-251/2010, 7. punkts. 17 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. marta lēmums lietā Nr. SKA-383/2012, 7. punkts. 18 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. SKA-588/2011, 7. punkts. 19 Par psiholoģisko teroru vairāk skat. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 23. novembra spriedumā lietā Nr. SKA-150/2012, 8.-10. punkts. 20 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 14. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-434/2010, 10. punkts.

8

Lēmums par personas pārcelšanu līdzvērtīgā amatā tās pašas vai citas iestādes ietvaros parasti ir iekšējs lēmums. Tomēr jāizvērtē, vai pārcelšanas procedūra vai rezultāts būtiski neskar dienesta personas cilvēktiesības. Augstākās tiesas Senāts ir norādījis šādas pazīmes, „kas var liecināt, vai ar pārcelšanu ir būtiski aizskartas ierēdņa cilvēktiesības:

1) ierēdņa viedokļa uzklausīšana un izvērtēšana pirms lēmuma par pārcelšanu pieņemšanas (personas neuzklausīšana pirms to skaroša lēmuma pieņemšanas būtu pretēja ar cilvēktiesībām uz cilvēka cieņas aizsardzību);

2) amata, uz kuru ierēdnis pārcelts, atbilstība ierēdņa izglītībai, kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām (saistīta ar Latvijas Republikas Satversmes 101. pantā noteiktajām tiesībām pildīt valsts dienestu un 106. pantā nostiprinātajām ikviena pamattiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai; pārcelšana amatā, par kuru zināms, ka ierēdnim nav kvalifikācijas tā veikšanai, būtu līdzvērtīga atlaišanai no dienesta);

3) iepriekšējā atalgojuma un sociālo garantiju saglabāšana (saistīta ar cilvēktiesībām uz īpašumu);

4) darbavietas fiziskā pieejamība (aktuāla, ja pārceļ uz citu apdzīvotu vietu; var ietekmēt cilvēktiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu un tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi).” 21

„No iepriekš minētās Senāta atziņas neizriet, ka ikvienā gadījumā, kad persona pirms pārcelšanas nav uzklausīta, ir noticis tās būtisks cilvēktiesību pārkāpums, līdz ar ko rīkojums par ierēdņa pārcelšanu būtu uzskatāms par administratīvo aktu. [N]euzklausīšana var liecināt par cilvēktiesību pārkāpumu, bet vai tas ir bijis būtisks, noskaidrojams, izvērtējot konkrētos apstākļus[..].”22 „Salīdzinot Dienesta gaitas likuma 12. panta tiesisko regulējumu un Valsts civildienesta likuma 37. panta trešajā daļā noteikto, secināms, ka Valsts civildienesta tiesiskais regulējums tiešā tekstā paredz pārcelšanas gadījumā uzklausīt ierēdņa viedokli. Savukārt Dienesta gaitas likuma 12. pants šādu nosacījumu neparedz. Līdz ar to secināms, ka pieteicēja viedokļa uzklausīšana izskatāmajā gadījumā nebija nepieciešama, vienlaikus ievērojot arī Dienesta gaitas likuma 12. panta otrajā daļā paredzētos izņēmumus, nosakot, kuros gadījumos ir obligāti nepieciešama amatpersonas piekrišana.”23

Piemēram, lēmums par kārtības policijas nodaļas vecākā inspektora pārcelšanu tajā pašā amatā uz citu iecirkni, kas atrodas tajā pašā pilsētā, būtiski neietekmē šīs personas cilvēktiesības. Kaut arī pieteicējs uzskatīja, ka nokļūšanai jaunajā dienesta vietā viņam jāpatērē vairāk degvielas, Senāts norādīja, ka „degvielas patēriņa pieaugums, lai nokļūtu jaunajā dienesta vietā, nav tāds nepārvarams šķērslis darba vietas sasniedzamībai, lai pieteicēja pārcelšanu amatā atzītu par būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. [..] Izskatāmajā gadījumā pieteicēja dienesta vieta nebija pārcelta uz citu apdzīvotu vietu, līdz ar to nav konstatējams būtisks cilvēktiesību aizskārums pieteicēja norādītajā aspektā.”24

21 Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 27. februāra lēmums lietā Nr. SKA-123/2009, 11. punkts. 22 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 22. septembra spriedums lietā Nr. SKA-539/2011, 8. punkts. Šajā lietā neuzklausīšana pirms lēmuma pieņemšanas netika uzskatīta par būtisku cilvēktiesību pārkāpumu. 23 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 14. novembra lēmums lietā Nr. SKA-957, 13. punkts. 24 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 14. novembra lēmums lietā Nr. SKA-957/2012, 12. punkts.

9

Arī pārcelšana no iestādes vadītāja amata uz citas iestādes struktūrvienības vadītāja vai vadītāja vietnieka amatu ir iekšējs lēmums,25 jo nemaina ierēdņa statusu (ja vien netiek mainīts atalgojums).

Ja ierēdnis tiek pārcelts no viena amata uz citu, un viņa iepriekšējā amatā arī pārcelšanas kārtībā tiek iecelts cits ierēdnis, tad pirmajam nav tiesību pārsūdzēt lēmumu, ar kuru amatā iecelts otrs. Piemēram, ministrijas bijusī valsts sekretāre pārsūdzējusi gan lēmumu par viņas pārcelšanu citā amatā, gan lēmumu, ar kuru viņas vietā valsts sekretāra amatā iecelta cita persona. „[..][Valsts sekretāra amatā ieceltajai personai] labvēlīgais lēmums [par iecelšanu amatā] nav nelabvēlīgs citām personām, jo uz konkrēto amatu, ievērojot Valsts civildienesta likumā paredzētās tiesības, nav ticis izsludināts atklāts konkurss. Pieteikuma iesniedzējas tiesības skar lēmums par viņas pārcelšanu [..][citā amatā], [..] taču tas nav saistīts ar lēmumu par [..][valsts sekretāra] iecelšanu amatā.”26

Kādā Augstākās tiesas Senāta lēmumā atzīts, ka karavīram ir tiesības pārsūdzēt lēmumu, ar kuru augstākā amatā iecelts cits karavīrs. Šāds lēmums pamatots ar tiesībām uz vienlīdzīgu piekļuvi amatiem valsts dienestā: „No vienlīdzības principa izriet, ka ikvienam atbilstoši viņa piemērotībai, spējām un sniegumam ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi amatiem valsts dienestā. Attiecīgi pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz tādu lēmumu, kurā nav pieļautas novērtējuma un lietderības apsvērumu kļūdas. Tādējādi arī karavīram ir tiesības prasīt, lai tiesa veic kontroli, vai piemērotākais kandidāts ir izvēlēts, nepieļaujot kļūdas.”27 Tajā pašā lēmumā atzīts par nepamatotu pieteicējas arguments, ka viņai ir tiesības iesniegt pieteikumu, jo viņai kā karavīram ar atbilstošu dienesta pakāpi ir tiesības ieņemt amatu, kurā ar pārsūdzēto lēmumu tika iecelta cita persona.28 Militārā dienesta likums neparedz karavīra tiesības reorganizācijas rezultātā prasīt viņu pārcelt konkrētā amatā.29 Tādēļ no šī Senāta lēmuma var secināt, ka tiesības iebilst pret citas personas iecelšanu amatā ir vienīgi tad, ja dienesta ietvaros noticis iekšējs konkurss par to, kuru personu iecelt noteiktā amatā. No Senāta lēmuma gan nevar izdarīt secinājumus par konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, jo tie nolēmumā atspoguļoti ļoti konspektīvi.

Lēmums par personas nosūtīšanu komandējumā uz Eiropas Savienības institūciju nav administratīvais akts. Pieteicējs bija ministrijas ierēdnis, kurš pieteicās uz iekšēju konkursu nacionālā eksperta amatam Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorātā. Pieteicēja kandidatūra konkursā netika virzīta tālāk. Izskatījis pieteicēja blakus sūdzību par lēmumu atteikties pieņemt pieteikumu, Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „norīkojums neskar ierēdņa un valsts attiecību pamatus. Norīkojums arī neskar būtiskas ierēdņa cilvēktiesības. Norīkojums saturiski atbilst ierēdņa komandējuma būtībai, taču vienīgais izņēmums, ka ierēdnis komandējuma naudu (dienas naudu) saņem no Eiropas Savienības un komandējuma laikā izpilda Eiropas Savienības institūcijas dienesta uzdevumus. Šīs īpatnības neatsver to, ka norīkojums ir nacionālās valsts iestādes iekšējs dienestu organizējošs lēmums. Tādējādi

25 Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 27. februāra lēmums lietā Nr. SKA-123/2009, 13. punkts; Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 21. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-504/2011, 6. punkts. 26 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 16. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-591/2007, 14. punkts. 27 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. novembra lēmums lietā Nr. SKA-524/2007, 12. punkts. 28 Turpat, 11. punkts. 29 Turpat, 11.3. punkts.

10

kārtība, kādā izvēlas nosūtāmā nacionālā eksperta kandidatūru no ierēdņu vidus, ir iekšēja procedūra, kuras pārbaude nav pakļauta administratīvajai tiesai.”30

Lēmums par atteikumu piešķirt mācību atvaļinājumu promocijas darba izstrādei neskar dienesta personas cilvēktiesības. Lietā, kurā ierēdne prasīja iestādei piešķirt mācību atvaļinājumu doktorantūras studijām, tiesa atteicās pieņemt pieteikumu. Augstākās tiesas Senāts uzskatīja, ka jautājums par mācību atvaļinājumu promocijas darba izstrādei ir izvērtējams personas tiesību uz izglītību, nevis tiesību uz atpūtu no darba kontekstā. Šādu atvaļinājumu persona prasa nevis ar mērķi atpūsties no darba, bet gan tieši tā iemesla dēļ, ka, būdama doktora studiju programmas students, tā vēlas šajā laikā pievērsties tikai studijām, t.i., izglītībai.31 Veicis starptautisko un nacionālo tiesību normu analīzi, Augstākās tiesas Senāts atzina, ka tiesības uz izglītību neaptver pieteikuma iesniedzējas tiesības prasīt mācību atvaļinājumu promocijas darba izstrādei. Tādēļ nav konstatējama cilvēktiesība, kuras īstenošanai pieteicēja varētu iesniegt pieteikumu administratīvajā tiesā.32

Lēmumi par iestādes likvidēšanu, reorganizāciju, amatu saraksta apstiprināšanu ir iekšēji lēmumi. „Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma II nodaļai iestādes amatu saraksta apstiprināšana un pārvaldes amatpersonu un darbinieku pienākumu noteikšana ir pārvaldes institucionālās sistēmas jautājums. Jautājumos, kas attiecas uz institucionālās sistēmas organizāciju, valsts pārvaldei ir ļoti plaša rīcības brīvība, kas principā nav pakļauta tiesas kontrolei. Tiesai iejaucoties šajos procesos, tiktu pārkāpts varas dalīšanas princips. Tomēr [..] iepriekš teiktais nenozīmē, ka nav iespējama situācija, kad institucionālā reorganizācija ir vērsta uz to, lai panāktu konkrētas amatpersonas atbrīvošanu. Šādām darbībām ir jābūt pakļautām tiesas kontrolei tiktāl, ciktāl tiesa var pārbaudīt, vai iestāde nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas, tai skaitā rīkojusies patvaļīgi vai pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu. Tomēr šādas darbības pārbaudāmas nevis atsevišķa prasījuma ietvaros, bet gan kā starplēmums, pārbaudot galīgo uz konkrēto amatpersonu vērsto administratīvo aktu – lēmumu par amatpersonas atbrīvošanu.”33

Lēmums par dienesta personas novērtējumu nav administratīvais akts. Sākotnēji Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „novērtēšanas protokols ir par pamatu noteiktām tālākām darbībām – ierēdņa statusa piešķiršanai, ierēdņa neatbilstības ieņemamajam amatam konstatēšanai, pārcelšanai amatā, kvalifikācijas pakāpes piešķiršanai. Vienlaikus [..] arī situācijā, kurā netiek pieņemts neviens no norādītajiem lēmumiem, novērtēšanas protokols var ietekmēt personas tiesības caur esošā stāvokļa jeb status quo saglabāšanu, proti, lai arī personas stāvoklis netiek pasliktināts, personai ar labāku novērtējuma rezultātu ir lielākas iespējas pretendēt uz darba samaksas palielinājumu.”34 Taču trīs gadus vēlāk, izskatot šo pašu lietu kopsēdē, Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „ierēdņa darbības novērtējums, kurš tiek izmantots [..] administratīvo aktu [par ierēdņa amatalgas noteikšanu un ierēdņa statusa izmaiņām] izdošanā, ir starplēmums. [..] No lietas apstākļiem secināms, ka novērtējuma lēmums un vērtēšanas lēmums vēl paši par sevi neskāra pieteicēja tiesības, bet gan galīgie

30 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 14. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-434/2010, 11. punkts. 31 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 3. maija lēmums lietā Nr. SKA-311/2007, 9. punkts. 32 Turpat, 17. punkts. 33 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 24. maija spriedums lietā Nr. SKA-216/2007, 10. punkts. 34 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 23. marta lēmums lietā Nr. SKA-258/2007, 10. punkts.

11

lēmumi – par atalgojuma noteikšanu un par amata statusu.”35 Tēzi, ka lēmums par novērtējumu nav administratīvais akts, Augstākās tiesas Senāts apstiprināja arī citā lietā, kurā pieteicēja nebija apmierināta ar savu novērtējumu: „[..]jautājums par ierēdņa novērtējumu ir pārvaldes iekšējs tiesību akts, jo novērtēšanas mērķis ir iestādes darba organizēšana. Iekšēji tiesību akti nav pārbaudāmi administratīvajā tiesā, bet valsts pārvaldes ietvaros. Ja ierēdņa darbības novērtējums tiek izmantots tādu administratīvo aktu izdošanā, kā lēmumā par ierēdņa amatalgas noteikšanu vai lēmumā par ierēdņa statusa izmaiņām, tas ir starplēmums.”36 Kā redzams no pēdējiem diviem nolēmumu fragmentiem, novērtējuma lēmums tiek uzskatīts par starplēmumu tad, ja tiek izmantots administratīvā akta pamatojumā, bet pārējos gadījumos – par iekšēju lēmumu. Arī tad, ja dienesta persona uzskata, ka novērtējuma dēļ nav iespējams algas paaugstinājums, pieteikums tiesā iesniedzams par labvēlīga administratīva akta izdošanu (lēmumu par algas paaugstinājumu), nevis par pašu novērtējumu. Šīs lietas ietvaros arī noskaidrojams novērtējuma tiesiskums.

Lēmums par disciplinārlietas izbeigšanu, kas ietver arī faktus un atzinumu par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu, ir iekšējs lēmums, jo nerada nekādas tiesiskas sekas. Šādu secinājumu Augstākās tiesas Senāts izdarīja lietā, kurā pieteicējs pēc paša vēlēšanās tika atbrīvots no dienesta iekšlietu iestādēs, bet ministre, izbeidzot disciplinārlietu, konstatēja, ka pieteicējs ir izdarījis disciplinārpārkāpumu.37

Arī sarakste starp dienesta personu un iestādi, tostarp informācijas pieprasījumi, kas attiecas uz šo amatpersonu, ir valsts pārvaldes iekšējie jautājumi, kas nav pārbaudāmi tiesā.38 Kāda ierēdne iesniedza ministram iesniegumu, sūdzoties par citu ministrijas amatpersonu rīcību. Ministrs uz šo iesniegumu neatbildēja, un pieteicēja iesniedza pieteikumu tiesā par ministra prettiesisko faktisko rīcību. Tiesa atteicās pieņemt pieteikumu. Augstākās tiesas Senāts šo tiesas lēmumu atzina par pareizu:

„Iesniegumu likumā paredzēts, ka tā mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē (1. pants). Minētais likums nosaka kārtību, kādā iestāde izskata un atbild uz tās kompetencē esošu privātpersonas iesniegumu – lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai jautājumu (2. panta pirmā daļa). Šis likums neattiecas uz dokumentu apriti starp iestādēm un to amatpersonām (2. panta piektā daļa).

No aplūkotajām tiesību normām izriet, ka ir būtiski noskaidrot, vai persona vērsusies iestādē ar iesniegumu kā privātpersona vai amatpersona. Iesniegumu likums ir piemērojams vienīgi tad, ja iestādē vērsusies privātpersona. Šādos gadījumos neatbildēšana uz iesniegumu atbilstoši Iesniegumu likuma 10. panta otrajai daļai ir iestādes faktiskā rīcība. Turpretim, ja iesniegumu iesniegusi amatpersona, tad Iesniegumu likums nav piemērojams, un tādēļ arī neatbildēšana uz šādu iesniegumu nav iestādes faktiskā rīcība.

Izvērtējot, vai persona vērsusies iestādē kā privātpersona vai amatpersona, būtisks ir iesnieguma mērķis. Privātpersonas iesnieguma mērķis ir līdzdalība valsts pārvaldē, personai pašai atrodoties ārpus valsts pārvaldes. Turpretim amatpersonas iesnieguma mērķis ir risināt

35 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 22. februāra lēmums lietā Nr. SKA-127/2010, 14. punkts. 36 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. februāra lēmums lietā Nr. SKA-337/2012, 11. punkts. 37 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 15. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-742/2010, 11. punkts. 38 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 19. janvāra lēmums lietā Nr. SKA-128/2010, 8. punkts.

12

kādu jautājumu valsts pārvaldes iekšienē. Kā piemēru var minēt priekšlikumu mainīt iestādes darba laiku. Iesniegums, kurā šo priekšlikumu izsaka iestādes apmeklētājs, ir privātpersonas iesniegums. Savukārt iesniegums, kurā to pašu priekšlikumu izsaka iestādes ierēdnis, ir amatpersonas iesniegums.

Minētais neizslēdz iespēju, ka persona, būdama amatpersona, tomēr vēršas iestādē kā privātpersona. Tā tas ir gadījumos, kad amatpersona rīkojas ārpus valsts pārvaldes, nevis tās iekšienē. Piemēram, ierēdnis, kurš vēršas iestādē nesaistīti ar savu amatu, rīkojas kā privātpersona. [..] Kā izriet no pieteicējas iesnieguma, visi tajā aplūkotie jautājumi ir cieši saitīti ar pieteicējas darbu [iestādē][..]. Tādējādi pieteicējas mērķis ir bijis risināt ar viņas amatu saistītus jautājumus valsts pārvaldes iekšienē. Tā kā pieteicēja ir vērsusies iestādē kā amatpersona, tad izskatāmajā lietā Iesniegumu likums nav piemērojams. Tas savukārt nozīmē, ka neatbildēšana uz pieteicējas iesniegumu nav iestādes faktiskā rīcība.”39

Arī informācijas pieprasījumi, kas saistīti ar dienesta personas amata aktivitātēm, nav izskatāmi saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, un līdz ar to nav pakļauti tiesas kontrolei. Lai izlemtu pieteikuma par informācijas izsniegšanu pieļaujamību, jānoskaidro, vai pieteicējs informāciju iestādei prasa kā privātpersona vai kā šīs iestādes amatpersona. Proti, jānoskaidro, vai pieteicējs informāciju prasa, īstenojot savas kā cilvēka pamattiesības saņemt informāciju, vai īstenojot savas kā amatpersonas pilnvaras saņemt informāciju dienesta pienākumu veikšanai.

„Ja tiktu konstatēts, ka pieteicēja informāciju prasīja kā privātpersona, tad viņai vispārīgi būtu atzīstamas tiesības brīvi piekļūt vispārpieejamajai informācijai neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ viņa vēlas iegūt šo informāciju. Savukārt konstatējums, ka pieteicēja informācijas pieprasījumus iesniedza kā valsts amatpersona, īstenojot savas kā ministrijas valsts sekretāres funkcijas, noved pie secinājuma, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, jo atbilstoši Administratīvā procesa likuma 2.panta 1. un 2.punktam administratīvais process aptver tikai attiecības starp valsts pārvaldi un privātpersonu, nevis attiecības valsts pārvaldes iekšienē.

[N]oskaidrojot pieteicējas informācijas pieprasījumu tiesisko dabu, izšķiroša nozīme ir nevis tam, uz kādām tiesību normām pieteicēja savos pieprasījumos formāli atsaucās vai kā pieteicējas pieprasījumus vērtēja iestāde, bet gan tam, kādu tiesisko attiecību ietvaros pēc būtības informācijas pieprasījumi tika izteikti. Kā pamatoti atzinušas zemāko instanču tiesas, konkrētos informācijas pieprasījumus pieteicēja izteica, īstenojot ministrijas valsts sekretāres funkcijas. Līdz ar to nav pamatotas pieteicējas atsauces uz tiesību normām, kas regulē privātpersonu tiesības saņemt informāciju.”40

Citā lietā pieteicējs, kurš pirms tam bija disciplināri sodīts, atbrīvojot viņu no amata, iesniedza iestādē iesniegumu, lūdzot sniegt detalizētu informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar iestādes darbu un pieteicēja kā bijušā ierēdņa amata pienākumu veikšanu. Šo iesniegumu pieteicējs pieprasīja nolūkā izmantot lietā par disciplinārā soda atcelšanu. Iestāde sniedza tikai daļu no informācijas, un pārējo informāciju atteicās sniegt. Pieteicējs iesniedza pieteikumu tiesā, prasot izsniegt visu iesniegumā minēto informāciju. Tiesa atteicās pieņemt pieteikumu. 39 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 10. februāra lēmums lietā Nr. SKA-280/2012, 7.-10. punkts. 40 Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 26. septembra lēmums lietā Nr. SKA-525/2008, 13. punkts.

13

Augstākās tiesas Senāts nolēma šādi: „Ja valsts amatpersonai ir interese iegūt informāciju, kas ir iestādes rīcībā, tad ir izvērtējams, vai tiesisko attiecību saturs, lai arī saistīts ar personu kā amatpersonu, skar viņu arī kā privātpersonu. Tikai šādā gadījumā uz valsts amatpersonu ir attiecināms vispārējais regulējums par tiesībām iegūt informāciju. Viens no šādiem gadījumiem ir nepieciešamība iegūt informāciju, lai izmantotu to lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz amatpersonu, apstrīdēšanai un pārsūdzēšanai. Šādā gadījumā personas interese iegūt informāciju vairs nav uztverama tikai kā sarakste valsts pārvaldes ietvaros, tā balstās vēlmē aizstāvēt savas tiesības augstākā iestādē un, ja nepieciešams, tiesā. Šīs vēlmes īstenošanai (apstrīdēšanas iesnieguma vai pieteikuma tiesai sastādīšanai) var būt nepieciešama informācija, kas ir iestādes rīcībā. [..]

Jo sevišķi iepriekšējā rindkopā teiktais attiecas uz situāciju, kurā bijusī iestādes amatpersona prasa informāciju, kas saistīta ar tāda iestādes lēmuma apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu, ar kuru šī persona atbrīvota no valsts dienesta, proti, ar kuru izbeigts tās amatpersonas statuss. [..]

Apstākļos, kad tiesā ir ierosināta lieta konkrētu personas tiesību aizsardzībai, informācijas pieprasījums vairs nav izmantojams kā patstāvīgs mehānisms savu tiesību aizstāvībai, un prasījums par informācijas izsniegšanu nav uzskatāms par patstāvīgu pieteikuma priekšmetu tiesību saņemt informāciju ietvaros. Paralēlas lietas vešana tiesā par informāciju, kuras nepieciešamība un izmantojums būtu citā tiesas lietā, nav leģitīmi aizsargājama interese, jo personas tiesību aizsardzībai ir pietiekami ar vienu tiesas lietu.”41

Informācijas iegūšanu, kas nepieciešama konkrētas administratīvās lietas iegūšanai iestādē, regulē Administratīvā procesa likums, nevis Informācijas atklātības likums. Tādēļ, ja no informācijas pieprasījuma izriet, ka pieprasītā informācija nepieciešama konkrētas administratīvās lietas vajadzībām (neatkarīgi no tā, vai šāda lieta ir vai nav ierosināta), informācijas nesniegšana vai atteikums sniegt informāciju nav pārbaudāms atsevišķā tiesvedībā.

Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka iestādes atteikums ieskaitīt strīdus periodu dienesta personas izdienas stāžā „pats par sevi nerada pieteicējam tiesiskas sekas, tādēļ tas nav administratīvais akts, attiecīgi arī prasījums par strīdus perioda ieskaitīšanu izdienā nav prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesiskas sekas radīs, piemēram, iestādes lēmums, ar kuru, neieskaitot pieteicēja izdienā strīdus periodu, tiks izlemts pieteicēja tiesības skarošs jautājums (piemēram, ikgadējā atvaļinājuma piešķiršana), proti, tāds lēmums, ar kuru pieteicējam pēc būtības netiks piešķirts tas labums, kuru pieteicējam būtu tiesības saņemt, ja strīdus periods būtu ieskaitāms viņa izdienā. [..] Izdienas stāžam varētu būt nozīme, tikai noregulējot konkrētas tiesiskās attiecības, piemēram, piešķirot ikgadējo atvaļinājumu, nosakot piemaksu, tātad izdodot administratīvo aktu. Šādu administratīvo aktu pieteicējs likumā noteiktā kārtībā būtu tiesīgs apstrīdēt un pārsūdzēt [..]. Ja administratīvā tiesa izskatīs pēc būtības pieteikumu par šādu administratīvo aktu, tai būs pienākums noskaidrot jautājumu, vai strīdus periods ir ieskaitāms pieteicēja izdienas stāžā [..]. Tā kā pieteicējam ir iespējams

41 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 6. jūlija lēmums lietā Nr. SKA-677/2012, 9., 11. punkts; skat. līdzīgi Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 20. decembra lēmumu lietā Nr. SKA- 1014/2011, 6.-9. punktu.

14

savas tiesības īstenot, apstrīdot un pārsūdzot iestādes administratīvos aktus, atsevišķs konstatēšanas pieteikums tikai par strīdus perioda ieskaitīšanu izdienā nav pieļaujams.”42

Augstākās tiesas Senāts sniedzis izvērstu skaidrojumu par lēmumiem, kas tiek pieņemti dienesta pakāpes piešķiršanas procesā militārajā dienestā:

„[T]ā kā pulkveža pakāpes piešķiršana maina personas tiesisko statusu, [..] tad lēmums par pakāpes piešķiršanu uzskatāms par administratīvo aktu [..]. Galīgo administratīvo aktu pulkveža pakāpes piešķiršanai izdod (t. i., lemj par personas tiesiskā statusa maiņu) Valsts prezidents kā valsts bruņotā spēka vadonis. Tomēr, ievērojot Valsts prezidenta īpašo nozīmi bruņotajos spēkos un ievērojot to, ka vadošā valsts pārvaldes iestāde valsts aizsardzības nozarē ir Aizsardzības ministrija, likums šajā administratīvajā procesā paredzējis vairākas stadijas. Vispirms, kā izriet no Militārā dienesta likuma 32. panta otrās daļas 1. punkta, apstākļu novērtēšanu veic īpaša institūcija – Augstākā atestācijas komisija. Pēc tam savu atzinumu sniedz par nozari atbildīgais ministrs – aizsardzības ministrs. Visbeidzot, galīgo lēmumu pieņem Valsts prezidents. [..] Administratīvā procesa likuma izpratnē Augstākās atestācijas komisijas atzinums, aizsardzības ministra atzinums un citas institūcijas lēmums, kas pieņemts administratīvajā procesā par pulkveža pakāpes piešķiršanu, ja tas ir pozitīvs, uzskatāms par starplēmumu. [..] Ja starplēmums ir negatīvs, un tāpēc tas attiecīgajā procesā ir galīgais lēmums, tas uzskatāms par administratīvo aktu – labvēlīga lēmuma izdošanas atteikumu.”43

2.2. Vispārējie amatpersonas pienākumi Tiesu nolēmumos (pārsvarā disciplinārlietās) atrodamas vairākas tēzes par amatpersonas pienākumiem dienesta ietvaros. Ierēdņa pamatpienākumus nosaka Valsts civildienesta likuma 15. pants. Šā panta pirmās daļas 3. punkts nosaka vispārēju pienākumu „apzinīgi, izrādot personisko iniciatīvu un darbojoties sabiedrības interesēs, pildīt amata pienākumus, priekšniecības likumīgos rīkojumus, atbildēt par savu darbību normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ievērot Ministru kabineta noteiktos ierēdņa uzvedības principus.” Šīs normas pārkāpums konstatēts lietā, kurā bija šādi apstākļi: Valsts civildienesta pārvalde izskatīja kāda ierēdņa sūdzību par viņam nelabvēlīgu administratīvo aktu un šo sūdzību apmierināja, atceļot attiecīgās iestādes lēmumu. Ministru prezidents šo Valsts civildienesta pārvaldes lēmumu atcēla, un Valsts civildienesta pārvalde, vēlreiz izskatot lietu, atstāja iestādes lēmumu negrozītu. Ierēdnis šo Valsts civildienesta pārvaldes lēmumu pārsūdzēja tiesā. Tiesas sēdē Valsts civildienesta pārvaldes pārstāvis izteicās, ka „ierēdnim sākotnēji bija izdots labvēlīgs lēmums, pēc tam tas patvaļīgi un nepamatoti atcelts. Spēle bija aizmuguriska pieteicējam[..]. Valstij jāatbild.[..] Lieta ir dziļi simboliska. Norāda uz patvaļu valsts pārvaldē. Arī Ministru prezidenta rīcību kā neatbilstošu godīgiem valsts pārvaldes principiem.” Ministru prezidents šo Valsts civildienesta pārvaldes ierēdni disciplināri sodīja. Ierēdnis šo lēmumu pārsūdzēja tiesā. Tiesa atzina sodu par pamatotu, jo „pieteicēja izteikumi tiesas sēdē diskreditēja pieteicēju kā iestādes pārstāvi, ar savu rīcību pieteicējs mazināja uzticību valsts pārvaldei. [P]ieteicējam administratīvajā lietā jāpārstāv [..][Valsts civildienesta pārvaldes] viedoklis, un

42 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. jūnija lēmums lietā Nr. SKA-93/2011, 10. punkts. 43 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 19. decembra spriedums lietā Nr. SKA-406/2007, 15.-16. punkts.

15

nebija pamata lietot šāda veida izteikumus, kas pēc būtības ir emocionāla un personiska attieksme par izskatāmajā lietā vērtējamiem apstākļiem[..].”44

„[I]erēdņi, arī specializētajā dienestā esošie, ir īpaša personu kategorija, kas veic izpildvaras funkcijas, un attiecībā uz šīm personām noteiktas gan īpašas sociālās garantijas, gan arī prasības, tostarp, ka ierēdnis arī ārpus amata pienākumu izpildes laika nedrīkst diskreditēt sevi, iestādi un valsti, ka ierēdnim ar pietiekamu cieņu jāizturas pret citiem sabiedrības locekļiem un jārespektē viņu tiesības, ka ierēdnim jāuzvedas tā, lai tiktu vairota uzticība valsts pārvaldei. Policijas darbiniekiem, kuru kompetencē ir uzraudzīt tiesību normu ievērošanu, pašiem, pirmkārt, jābūt cilvēkiem, kas šīs normas ievēro.”45

2.3. Darba samaksas jautājumi Pat ja normatīvajos aktos nav noteikti kritēriji, pēc kuriem iestādes vadītājs var noteikt konkrētas amatpersonas mēnešalgu, „ir skaidrs, ka mēnešalgas noteikšanā izmantotajiem kritērijiem jābūt objektīviem. Šāda prasība izriet no patvaļas aizlieguma principa, saskaņā ar kuru iestādes lēmumiem jābūt balstītiem uz objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Tādējādi lēmums par mēnešalgas noteikšanu jāpieņem tā, lai netiktu pārkāpts patvaļas aizlieguma princips. [..]Atšķirīgas mēnešalgas noteikšana ierēdņiem ar vienādu kvalifikācijas pakāpi un novērtējumu pati par sevi nenozīmē, ka ticis pārkāpts vienlīdzības princips. Šādos gadījumos atšķirības mēnešalgas apmērā var izrietēt no citiem objektīviem apstākļiem – piemēram, no atšķirībām darba izpildē. Vienlīdzības princips un līdz ar to arī patvaļas aizlieguma princips tiek pārkāpts, ja šādi objektīvi apstākļi nav konstatējami.”46 Ierēdņa prasījumi par darba samaksas izmaksu noilgst. „Atbilstoši Valsts civildienesta likuma 2. panta ceturtajai daļai arī ierēdņu prasījumiem ir piemērojamas tās Darba likuma normas, kas nosaka darba samaksu un termiņus.”47 Darba likuma 31. pantā noteikts šādi: „(1) Visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. (2) Ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, šā panta pirmajā daļā noteiktais noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz.” Augstākās tiesas Senāts šīs normas piemērošanu skaidrojis šādi: „Noilguma termiņš sākas ar brīdi, kad persona uzzinājusi vai viņai vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu, ja vien likumā nav noteikts cits noilguma sākuma termiņš. No Darba likuma 31. panta otrās daļas izriet, ka likumdevējs ir noteicis noilguma termiņa sākumu gadījumā, ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, proti, termiņš sākas no aprēķina izsniegšanas dienas vai no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz. Darba likuma 71. pants noteic, ka, izmaksājot darba samaksu, darba devējs izsniedz rakstveidā sagatavotu darba samaksas aprēķinu. Tādējādi secināms, ka [..][iestādei] bija jāizsniedz pieteicējai darba samaksas aprēķins ik mēnesi vienlaicīgi ar darba samaksas izmaksu. Līdz ar to noilguma termiņa ilgums ir atkarīgs no tā, vai [..][iestāde] izsniedza pieteicējai minēto aprēķinu par 2008. gada februāri, martu, [..], un septembri. Turklāt noilguma termiņš ir nosakāms atsevišķi par katra minētā mēneša piemaksas prasījumu. [..] Ja pieteicēja ar prasījumu par piemaksas aprēķināšanu un izmaksu nav vērsusies tiesā noilguma termiņa laikā, viņai ir zudušas tiesības prasīt minēto piemaksu, jo

44 Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 10. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-0832-09/11, 13.1.-13.2. punkts. 45 Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 6. novembra spriedums lietā Nr. SKA-705/2008, 9.2. punkts. 46 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. SKA-712/2011, 8., 12. punkts. 47 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. jūnija lēmums lietā Nr. SKA-695/2012, 5. punkts.

16

nokavētais noilguma termiņš nav atjaunojams. Savukārt tas ir pamats atteikties pieņemt pieteikumu atbilstoši Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmās daļas 8. punktam.”48 Ja iestāde amatpersonai kļūdaini aprēķinājusi augstāku atalgojumu, un šo kļūdu pamanot, atalgojumu vēlāk groza, tad šāda lēmuma pieņemšanas pamats ir Administratīvā procesa likuma 86. panta otrās daļas 3. punkts, proti, adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Konkrētajā lietā iestāde karavīram bija nepareizi aprēķinājusi izdienas stāžu, un vēlāk šo kļūdu laboja, izdienas stāžu samazinot. „[N]o izdienas stāža ir atkarīgs pieteicējas atalgojums un sociālās garantijas. Sabiedrības interesēs ir noteikt un izmaksāt valsts dienestā nodarbinātām personām tādu atalgojumu, kāds tām pienākas atbilstoši likumam, nevis nepamatoti paaugstinātā apmērā. Līdz ar to izmaksas no valsts budžeta skar sabiedrības intereses.”49 Tomēr Augstākās tiesas Senāts, izskatot lietu, kurā iestāde lēmusi par ierēdnim nepamatoti piešķirtas prēmijas atmaksu, atzina, ka „nav pamata uzskatīt, ka ar prēmijas izmaksāšanu pieteicējai būtiski skartas kādas sabiedrības intereses. Prēmiju fonds bija noteikts, savukārt iestāde nav norādījusi, ka tas būtu pārtērēts, izmaksājot prēmiju arī pieteicējai.”50 Lai pareizi aprēķinātu amatpersonai izmaksājamo mēnešalgu un piemaksas, nepieciešams noskaidrot laiku, ko amatpersona velta dienesta pienākumu veikšanai. Lietā par darba laiku robežsardzē Augstākās tiesas Senāts izteicis atziņas, kuras var attiecināt arī uz citām amatpersonām: „Senātam nav šaubu, ka laiks, kas nepieciešams, lai robežsargs sagatavotos norīkojumam un pabeigtu norīkojumu, ir iekļaujams tā dienesta pienākumu pildīšanas laikā jeb darba tiesību izpratnē – darba laikā.”51 Laiks, kas nepieciešams, lai nokļūtu no vienas dienesta vietas citā, arī ir iekļaujams darba laikā. „Lai arī pēc vispārīgā darba tiesību atzinuma darba laikā netiek ieskaitīts laiks, ko darbinieks pavada ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ, pastāv arī izņēmumi. Piemēram, ja darbavieta atrodas ārpus uzņēmuma telpām un darbinieks no mājām dodas tieši uz darbavietu, tad darba laikā tiek ieskaitīts laiks, kas nepieciešams ceļā no uzņēmuma līdz konkrētajai darbavietai. Arī, ja pēc darba laika sākuma vai pirms tā beigām darbinieks darba devēja interesēs dodas ārpus uzņēmuma, ceļā pavadītais laiks tiek ieskaitīts darba laikā (sal. G. Halbach, N. Paland, R. Schwedes, O. Wlotzke. Arbeitsrecht//Bonn, 1997, S.502.,505.). [D]arba laikā ir ieskaitāms tas pirms un pēc norīkojuma faktiski patērētais laiks, kurā pieteicējs veica papildu pienākumus un bija darba devēja rīcībā.”52

2.4. Amatpersonu sociālās garantijas Tiesības uz pabalstu amatpersonai rodas brīdī, kad radies pabalsta piešķiršanas iemesls (piemēram, bērna piedzimšana, tuvinieka nāve u. c.) neatkarīgi no tā, ka neilgi pirms šī notikuma amatpersona brīdināta par dienesta attiecību izbeigšanu. Administratīvā apgabaltiesa šo tēzi izteikusi par bērna piedzimšanas pabalstu, ko savulaik ierēdņiem paredzēja Valsts civildienesta likums, taču apgabaltiesas secinājumu iespējams attiecināt arī uz citiem pabalsta gadījumiem. Lietā bija šādi apstākļi: 2008. gada 5. decembrī iestāde brīdināja pieteicēju, ka civildienesta attiecības tiks izbeigtas 2009. gada 5. janvārī. Sākot ar 2008. gada 30. decembri pieteicējs atradās pārejošas darbnespējas prombūtnē, un civildienesta attiecības tika izbeigtas vēlāk – 2009. gada 24. aprīlī. Pieteicēja bērns piedzimis 2009. gada 6. aprīlī. Pieteicējs iesniedza lūgumu piešķirt bērna piedzimšanas pabalstu, taču iestāde atteica.

48 Turpat, 7.-8. punkts. 49 Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 30. novembra spriedums lietā Nr. SKA-369/2009, 14. punkts. 50 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. SKA-588/2011, 9. punkts. 51 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. 373/2010, 12. punkts. 52 Turpat, 13.1-13.2. punkts.

17

Pieteicējs iesniedza pieteikumu tiesā. „Apgabaltiesas ieskatā ne apstāklim, ka pieteicējs pirms iesnieguma par pabalsta piešķiršanu saņēmis brīdinājumu par civildienesta attiecību izbeigšanu, ne apstāklim, ka pieteicēja darba nespējas dēļ iestāde civildienesta attiecības izbeigusi vēlāk, nekā tas norādīts brīdinājumā par civildienesta attiecību izbeigšanu, ne arī iemesliem, kāpēc iestāde tā rīkojusies, izskatāmajā lietā nav nekādas nozīmes, jo tiesību normas neparedz, ka pie šādiem apstākļiem pabalsts nav piešķirams.”53

Augstākās tiesas Senāts ir apstiprinājis, ka iestādei ir tiesības atprasīt pabalstu, kurš izmaksāts uz acīmredzami prettiesiska lēmuma pamata. Iestādes personāla nodaļas vadītāja tika atbrīvota no darba, un viņai tika izmaksāts atlaišanas pabalsts divu mēnešalgu apmērā, kaut arī saskaņā ar likumu vajadzēja izmaksāt tikai vienas mēnešalgas apmērā. Iestāde kļūdu pamanīja, lēmumu daļā atcēla un uzlika pienākumu atmaksāt nepamatoti saņemto pabalstu. „Pieteicējai labvēlīgs prettiesisks administratīvais akts ir atcelts, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 86. panta otrās daļas 5. punktu, jo iestāde uzskatījusi, ka pabalsta apmēra prettiesiskums pieteicējai bija acīmredzams. Par pamatu šādam secinājumam iestāde minējusi vispārējo ierēdņa pienākumu pārzināt un ievērot normatīvos aktus, kā arī tādu būtisku apstākli, kā pieteicējas pienākumus personālvadības nodaļas vadītājas amatā, kuros ietilpa [..] [iestādes] darba tiesisko attiecību nodibināšanas ar darbiniekiem un to izbeigšanas nodrošināšana, jautājumi, kas saistīti ar ierēdņu iecelšanu amatā, pārcelšanu un atbrīvošanu no dienesta [..]. Senātam nav šaubu, ka apgabaltiesa pareizi novērtēja faktiskos apstākļus, ka pieteicēja apzinājās [..][iestādes] rīkojuma prettiesiskumu daļā, kas attiecas uz pabalsta apmēru, tādēļ [..] pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka pabalsta apmērs tika noteikts pamatoti, un kā rezultātā pieteicēja var paturēt pārmaksāto pabalsta daļu un ka tā netiks atprasīta atpakaļ.”54

Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka amatpersonas atstādināšana no darba (arī tad, ja pret amatpersonu uzsākts kriminālprocess) neietekmē personas tiesības saņemt slimības pabalstu, ja darbnespēja iestājusies pirms atstādināšanas. „Sociālais risks, kas noteic nepieciešamību personai saņemt sociālās apdrošināšanas izmaksu – slimības pabalstu, ir personas slimība, kuras dēļ persona nevar strādāt un gūt darba ienākumus. [..] Tā kā pieteicēja atstādināšana no amata notika jau turpinātas slimošanas laikā [ko apliecināja arī tādas darbnespējas lapas, kas bija izsniegtas pēc atstādināšanas], atstādināšana neietekmēja ienākumu zaudēšanas pamatu, proti, pieteicējs turpināja neierasties darbā slimības dēļ. Šādā gadījumā slimība ir šķērslis pieteicējam atstādināšanas laikā atrast kādu citu nodarbošanos, lai nopelnītu sev iztiku. Līdz ar to, atsakot slimības pabalsta izmaksu, pieteicējs tiek atstāts bez iztikas līdzekļiem darbnespējas laikā, kas neatbilst sociālās apdrošināšanas mērķim un uzdevumam šādu palīdzību personai sniegt.”55

2.5. Atvaļinājumi „Tiesības uz atvaļinājumu noteic nodarbinātības tiesisko attiecību pastāvēšana un par katru šādu attiecību pastāvēšanas mēnesi personai rodas tiesības uz divpadsmito daļu no gada atvaļinājuma (sal. M. Loewisch. Arbeitsrecht, Werner Verlag Duesseldorf, 2004, S.271). Īpaši 53 Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. AA43-0395-12/9, 13. punkts. 54 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 5. novembra spriedums lietā Nr. SKA-558/2012, 8. punkts. 55 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKA-176/2011, 9.-10. punkts.

18

tiek atrunāta kārtība, kādā piešķirams atvaļinājums par pirmo nodarbinātības gadu [..], taču atvaļinājums par nākamajiem nodarbinātības gadiem tiek piešķirts jebkurā šā gada laikā, neatkarīgi no tā, vai persona jau ir nostrādājusi pilnus 12 mēnešus. No minētā secināms, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu amatpersonai rodas jau tā kalendārā gada sākumā, par kuru atvaļinājums piešķirams, nevis tikai brīdī, kad persona lūdz tai piešķirt ikgadējo atvaļinājumu noteiktā laikā.”56 Šī tēze izteikta lietā, kurā bija svarīgi noteikt, kura no vairākām tiesību normām, kas viena gada ietvaros regulēja atvaļinājuma ilgumu, ir piemērojama. Ievērojot, ka norma, kura samazināja atvaļinājuma ilgumu, ir piemērojama tūlītēji, secināms, ka, piešķirot atvaļinājumu par kārtējo gadu, „atvaļinājuma ilgums ir nosakāms proporcionāli nodienētajam laikam pirms un pēc grozījumiem, ņemot vērā likumā noteikto atvaļinājuma ilgumu attiecīgi pirms un pēc grozījumiem”.57

2.6. Izdienas pensijas Nedaudzajos tiesu nolēmumos par izdienas pensijām lietā risināmā problēma bijusi izdienas stāža pareiza aprēķināšana.

„Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” 4. panta pirmā daļa paredz, ka izdienas pensiju aprēķina no darbinieka vidējās mēneša darba samaksas par pēdējiem pieciem gadiem pirms atbrīvošanas no dienesta. [V]idējā mēneša darba samaksa ir nosakāma pēc saņemtās (aprēķinātās) darba samaksas par faktiskā darba mēnešiem. Tādējādi, aprēķinot vidējo mēneša darba samaksu personai, kurai piešķirama izdienas pensija, vispirms noskaidrojams šīs personas saņemtās darba samaksas apmērs par pēdējiem pieciem gadiem pirms atbrīvošanas no dienesta un pēc tam šis darba samaksas apmērs attiecīgi izdalāms ar personas faktiskā darba mēnešiem. [P]eriods, par kuru tiek aprēķināta vidējā mēneša darba samaksa, noteikts ar mērķi maksimāli objektīvi noteikt personas patiesos darba ienākumus. Likumdevējs izvēlējies piecu gadu periodu kā optimālu norādītā mērķa sasniegšanā. [Š]ī perioda pagarināšana par to mēnešu skaitu, kuros ienākumi nav gūti, nenodrošinātu objektīvāku iespēju noteikt personas patiesos ienākumus, jo būtu nepieciešams ņemt vērā arī ekonomiskās situācijas izmaiņas un inflācijas līmeni valstī, kas piecu gadu periodā var būt ievērojams.

[L]ai pareizi noteiktu Iekšlietu ministrijas sistēmas darbinieka ar speciālo dienesta pakāpi vidējo mēneša darba samaksu, ir jāievēro Darba likumā noteiktie principi vidējās izpeļņas aprēķināšanai. Darba likuma 75. panta otrā daļa nosaka: ja pēdējo sešu mēnešu laikā darbinieks nav strādājis un viņam nav izmaksāta darba samaksa, vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par darbu sešos mēnešos pirms šā perioda. No Darba likuma 75. panta secināms, ka vidējā izpeļņa tiek noteikta, ņemot vērā periodu, kurā darbinieks ir strādājis, bet izslēdzot laiku, kad darbs nav veikts attaisnojošu iemeslu dēļ, piemēram, atvaļinājuma dienas, pārejošas darba nespējas dienas. [..]

Aprēķinot vidējās mēneša darba samaksas apmēru, ir jāņem vērā arī princips, kas tiek ievērots atsevišķos apdrošināšanas veidos, aprēķinot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. Proti, periodā, par kuru tiek noteikta vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, neieskaita periodus, kad 56 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. marta spriedums lietā Nr. SKA-207/2012, 6. punkts. 57 Turpat, 8. punkts.

19

personai attaisnojošu iemeslu dēļ nav bijusi apdrošināšanas iemaksu alga, piemēram, pārejošas darba nespējas dienas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma dienas.

Darba likuma 75. panta otrā daļa piemērojama vienīgi situācijā, kad darbinieks nav strādājis visu periodu pēdējos sešos mēnešos, taču situācijā, kad darbinieks pēdējo sešu mēnešu periodā ir nostrādājis tikai daļu no šī laika, aprēķinot vidējo izpeļņu, darbinieka gūtā darba samaksa attiecīgajā periodā dalāma ar tajā nostrādāto dienu skaitu.”58

Citā lietā strīds bija par to, kāds izdienas stāžs aprēķināms personai, kura dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs uzsākusi pēc 1990. gada 4. maija. Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” „3. panta pirmās daļas 10. punkts noteic, ka izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, ieskaita 80 procentus no citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātā laika darbiniekiem, kuri dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs uzsākuši pēc 1990. gada 4. maija, – ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs nodienēti vismaz 10 gadi. No minētās normas izriet divi priekšnosacījumi, kuru abu iestāšanās ir nepieciešama, lai iestātos normā minētās sekas. Proti, lai izdienas stāžā ierēķinātu arī 80 procentus no citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātā laika, personai dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs jāuzsāk pēc 1990. gada 4. maija un pēc 1990. gada 4. maija jānodienē vismaz 10 gadi.”59 Augstākās tiesas Senāts šādu normas traktējumu ir atzinis par pareizu.60

58 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKA-88/2007, 9.-10.punkts. 59 Administratīvās apgabaltiesas sprieduma atreferējums Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 18. maija spriedumā lietā Nr. SKA-169/2012, 3.2. punkts. 60 Turpat, 7. punkts.

20

3. Dienesta attiecību izbeigšana

Lielāko daļu no nolēmumiem par valsts dienestu veido spriedumi par dienesta attiecību izbeigšanu. Amatpersonu skaita samazināšana, kas lielākajā daļā valsts pārvaldes iestāžu notika 2008.-2010. gadā, bija iemesls, kādēļ pieauga pieteikumu skaits tiesās, kuros prasīts atzīt par prettiesiskiem lēmumus par dienesta attiecību izbeigšanu. Tiesām, jo sevišķi Augstākās tiesas Senātam, vajadzēja radīt jaunas atziņas valsts dienesta jomā. Tas skaidrojams ar diviem faktoriem. Pirmkārt, normas par dienesta attiecību izbeigšanu ir nepietiekamas, proti, šajos jautājumos likumos pastāv likuma plānam pretējas nepilnības (t. s. likuma robi). Otrkārt, vēl joprojām par valsts dienesta tiesībām nav izstrādātas pat skaidrojošas publikācijas. Tādēļ lielāko daļu no atziņām par valsts dienesta attiecību izbeigšanu iespējams gūt tieši Augstākās tiesas Senāta nolēmumos.

3.1. Valsts civildienesta un drošības dienesta atšķirības Augstākās tiesas Senāts daudzos nolēmumos ir uzsvēris dienesta vienotības principa nozīmi, izskatot lietas par atbrīvošanu no darba drošības dienesta iestādēs. „Dienesta gaitas likuma 1. pants noteic likuma mērķi. Likuma mērķis ir noteikt profesionālā dienesta tiesisko statusu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, lai nodrošinātu tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu šo iestāžu darbību. Šajā likuma mērķa formulējumā atklātas tās vērtības, kuru sasniegšanu ar likumu ir vēlējies likumdevējs. Tās ir iestāžu tiesiska, stabila un efektīva darbība. Lai sasniegtu likumā noteiktās vērtības, likumam piešķirta noteikta darbība. Likuma 3. panta pirmajā daļā norādīts, ka likums nosaka amatpersonu vienotu dienesta gaitu iestādēs. Tātad, lai dienests būtu stabils un efektīvs, dienesta gaitai ir jābūt vienotai. Vienota dienesta gaita nodrošina, ka amatpersonas dienests ir stabils, nav pakļauts acumirklīgām izmaiņām kādā atsevišķā iestādē vai tās struktūrvienībā, amatpersonai ir zināma skaidra dienesta gaita, pārskatāmas karjeras izaugsmes iespējas, tiesības pretendēt uz augstāku amatu u. tml. Dienesta vienotības princips nepieļauj atsevišķai valsts pārvaldes iestādei, kura ir daļa no kopēja dienesta, izveidoties par autonomu „muižu” vienotas valsts pārvaldes ietvaros. Vienlaikus vienota dienesta gaita nodrošina arī dienesta efektivitāti, jo reiz amatpersonas atlasē un kvalifikācijas paaugstināšanā ieguldītie valsts līdzekļi un pūles nav jāizdara no jauna. Vienota dienesta gaita pieļauj amatpersonu pārcelt citā amatā, tā nodrošinot efektīvāku dienesta pienākumu izpildi, kā arī veicinot amatpersonas kvalifikācijas paaugstināšanu.

[D]ienesta vienotības principa īstenošanas mehānisms paredzēts Dienesta gaitas likuma 12. pantā. Tā pirmajā daļā noteikts, ka amatpersonu citā vakantā amatā tajā pašā vai citā Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādē, ievērojot dienesta pakāpei nepieciešamo izglītību, var pārcelt:

1) dienesta interesēs uz noteiktu laiku, lai nodrošinātu efektīvu dienesta pienākumu izpildi, kā arī veicinātu amatpersonas kvalifikācijas paaugstināšanu;

2) dienesta interesēs uz nenoteiktu laiku, lai nodrošinātu efektīvu dienesta pienākumu izpildi, kā arī veicinātu amatpersonas kvalifikācijas paaugstināšanu;

3) pēc pašas vēlēšanās; 4) sakarā ar neatbilstību amatam;

21

5) likvidējot amatu vai struktūrvienību (iestādi) vai to reorganizējot.

No šo gadījumu uzskaitījuma redzams, ka likumā iekļauts pamatprincips, ka dienesta personas pēc iespējas saglabājamas dienestā, lai nodrošinātu efektīvu dienesta pienākumu izpildi. Uz to jo īpaši spilgti norāda 4. punktā noteiktais, ka dienesta personu uz citu iestādi vai citu amatu var pārcelt pat tad, ja dienesta persona neatbilst savam amatam, bet ir redzams, ka dienesta persona efektīvāk var izpildīt citus amata pienākumus. Efektīvai dienesta resursu – personāla izmantošanas jēgai pretēja situācija ir tad, ja viena iestāde personālu atbrīvo dienesta personu skaita samazināšanas dēļ, bet cita iestāde jaunas un nepieredzējušas amatpersonas aicina dienestā. Tas novēršams, ja efektīvi tiek piemērots dienesta vienotības princips.

Dienesta vienotības princips izpaužas visās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Dienesta gaitas likuma 12. panta trešā daļa paredz attiecīgās augstākās amatpersonas – ministra kompetenci dienesta vienotības nodrošināšanā, un to pastiprina ministra politiskā atbildība par tā pārziņā nodoto jomu.

[..] Dienesta gaitas likumā imperatīvā formā nav norādīts pienākums, atvaļinot amatpersonu no dienesta sakarā ar iestādes reorganizāciju, piedāvāt kādu citu amatu. Tomēr šāds pienākums izriet no Dienesta gaitas likuma vērtības – vienots – stabils un efektīvs dienests (Dienesta gaitas likuma 1. pants un 3. panta pirmā daļa). Dienesta gaitas likuma 12. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens „var pārcelt”, protams, piešķir lēmuma pieņēmējam rīcības brīvību. Taču, ja lēmuma pieņēmējs viņam piešķirto rīcības brīvību nav ievērojis un nav izdarījis nekādus apsvērumus, tad šāds lēmums ir pretrunā ar rīcības brīvības izmantošanas prasībām.”61

Augstākās tiesas Senāta „atklāto” dienesta vienotības principu drošības dienesta iestādes līdz minētajam spriedumam ignorēja. Tam ir vairāki izskaidrojumi: vai nu iestādes neaptvēra šāda principa esību likumā vai arī aptvēra, bet nespēja pielietot praksē. Taču, kā apliecina diezgan daudzie vēlākie Augstākās tiesas Senāta spriedumi,62 dienesta vienotības principa esība bija jaunums arī Administratīvajai rajona tiesai un Administratīvajai apgabaltiesai. Liela daļa no spriedumiem tika atcelti tādēļ, ka apgabaltiesa nebija pārbaudījusi, vai dienesta ietvaros pastāvēja brīvas vakances, uz kurām varētu pārcelt pieteicējus.

Iepriekš minēto tēžu aktualitāte ir ievērojami mazinājusies pēc 2011. gada 8. septembra grozījumiem (stājās spēkā 2011. gada 21. septembrī) Dienesta gaitas likumā. Ar šiem grozījumiem no likuma izslēgts noteikums, ka likums regulē vienotu dienesta gaitu, un 47. pants papildināts ar 5.1 daļu šādā redakcijā:

„(51) Amatpersonu sakarā ar amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu atļauts atvaļināt no dienesta šādos gadījumos:

61 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-381/2010, 9.-13. punkts. 62 Skat., piem., Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. SKA-632/2010, Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-620/2010, Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-839/2010; Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 17. janvāra spriedumu lietā Nr. SKA-131/2011

22

1) attiecīgajā Iestādē nav cita amata, kuru amatpersonai piedāvāt un kuram noteiktajām prasībām amatpersona atbilst;

2) attiecīgajā Iestādē ir cits amats, kuru amatpersonai piedāvāt un kuram noteiktajām prasībām amatpersona atbilst, bet amatpersona nepiekrīt ieņemt piedāvāto amatu attiecīgajā Iestādē.”

Ar šiem grozījumiem noteikts, ka brīvu amata vietu esība amata likvidācijas vai samazināšanas ietvaros pārbaudāma tikai tās iestādes ietvaros, kurā amatpersona dienē, nevis visu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes dienesta ietvaros. Tas uzskatāmi redzams arī no likumprojekta anotācijas: „Praksē pastāv dažāda minētās tiesību normas interpretācija, proti, vārds "vienots" tiek attiecināts uz vārdu "dienests", kā rezultātā rodas prasība, atvaļinot Amatpersonu no dienesta amatpersonu skaita samazināšanas gadījumā, piedāvāt tai amatu jebkurā citā Iestādē. Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu valsts pārvaldes iestādes vadītājs ir atbildīgs par savas iestādes personāla un finanšu resursiem, tad nav samērīgi uzlikt Iestādei par pienākumu Amatpersonai, kuru atvaļina no dienesta, piedāvāt amatu citā Iestādē.[..] Bez tam jāpiezīmē, ka gadījumā, ja atvaļināmā Amatpersona pati būs izrādījusi iniciatīvu un, pretendējot uz amatu citā Iestādē būs saņēmusi piedāvājumu ieņemt attiecīgo amatu, būs iespējams izmantot Dienesta gaitas likumā paredzēto pārcelšanas citā amatā instrumentu. Vienlaikus saistībā ar minēto nepieciešams arī precizēt Dienesta gaitas likuma 47.pantu, paredzot, ka gadījumā, ja Amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar Amatpersonu skaita samazināšanu, Iestādei ir pienākums piedāvāt šai Amatpersonai citu atbilstošu amatu attiecīgajā Iestādē, bet nevis citās Iestādēs.”63

Tiesām, izskatot lietas par dienesta attiecību izbeigšanu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, jāņem vērā, ka Augstākās tiesas Senāta tēzes par dienesta vienotības principu turpmāk vairs nav piemērojamas.

Lai novērstu iespēju, ka dienesta vienotības principu, kurš pastāv tikai drošības dienesta ietvaros, tiesas pielieto arī civildienesta lietās, Augstākās tiesas Senāts kādā lietā par ierēdņa atbrīvošanu no amata izteica šādus apsvērumus par civildienesta un drošības dienesta atšķirībām:

„[D]ienesta vienotības princips ir saistīts ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē pastāvošo dienesta gaitas sistēmu. Proti, dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir veidots atbilstoši karjeras dienesta modelim. Karjeras dienesta modelim raksturīga pakāpeniska dienesta gaita, kad persona sāk dienestu no zemākās amata pozīcijas un pakāpeniski veido karjeru, pārejot arvien augstākos amatos sistēmas ietvaros. Karjeras dienesta modelis atspoguļojas, piemēram, Dienesta gaitas likuma 20.–22. pantā, kas regulē dienesta pakāpju piešķiršanu. Atbilstoši minētajām normām, amatpersonai, kad to pieņem dienestā, piešķir vai nu ierindnieka vai

63 Likumprojekta „Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/03C7FBE80D9D14EFC225788E00499E59?OpenDocument

23

leitnanta dienesta pakāpi. Nākamās dienesta pakāpes amatpersona var iegūt, ja ir nodienējusi noteiktu gadu skaitu esošajā pakāpē un viņas tobrīd ieņemtajā amatā ir paredzēta augstāka dienesta pakāpe. Tādējādi dienesta modelis paredz, ka amatpersonas ilgstoši atrodas dienestā un laika gaitā ieņem arvien augstākus amatus un līdz ar to iegūst arī augstākas dienesta pakāpes.

Atšķirībā no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, valsts civildienests Latvijā šobrīd atbilst amatu dienesta modelim. Amatu dienesta sistēmā uz visiem vakantajiem amatiem tiek izsludināts atklāts konkurss, kurā var piedalīties jebkura persona, kura atbilst konkrētajam amatam izvirzītajām prasībām. Tādējādi augstākie amati nav garantēti zemākus amatus ieņemošajiem, bet tajos var nokļūt arī dienestam iepriekš nepiederējusi persona. No otras puses, dienesta personai nav garantēta iespēja pāriet uz citu amatu, viņai ir jāpiedalās atklātā konkursā kopā ar citiem pretendentiem. Līdz ar to izpaliek pakāpeniska karjeras attīstība dienesta sistēmas ietvaros, bet tās vietā nāk lielāka atvērtība jebkuram amatam piesaistīt kvalificētus speciālistus no privātā sektora. Amatu civildienesta sistēma atspoguļojas, piemēram, Valsts civildienesta likuma 8. pantā, kura ceturtā daļa paredz, ka uz vakantajiem ierēdņa amatiem atklātu pretendentu konkursu var neizsludināt tikai likumā īpaši noteiktos izņēmuma gadījumos.

Turklāt atšķirībā no Dienesta gaitas likuma, kura 12. panta pirmā daļa paredz iespēju pārcelt amatpersonu citā amatā ne vien dienesta interesēs, bet arī citu iemeslu dēļ, piemēram, sakarā ar neatbilstību ieņemamajam amatam vai amata (struktūrvienības, iestādes) reorganizāciju vai likvidāciju, Valsts civildienesta likuma 37. pants īpaši uzsver, ka ierēdņa pārcelšana citā amatā veicama tikai, ja tas ir valsts interesēs.

Atšķirību starp dienesta organizācijas sistēmām atspoguļo arī Dienesta gaitas likuma 47. panta 5. punkta un Valsts civildienesta likuma 47. panta 1. punkta „d” apakšpunkta salīdzinājums. Minētā Dienesta gaitas likuma norma kā atvaļināšanas no dienesta pamatu nosaka neatbilstību amatam tikai gadījumā, ja amatpersona nepiekrīt pārcelšanai citā amatā. Savukārt minētā Valsts civildienesta likuma norma paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas sakarā ar neatbilstību ieņemam amatam, neparedzot piedāvāt ierēdnim citu amatu.

Tādējādi ierēdnis valsts civildienestā nonāk konkrētā amatā, un viņam nav no dienesta organizācijas sistēmas automātiski izrietošu tiesību pāriet citos civildienesta amatos. Ņemot vērā minētās atšķirības, uz valsts civildienestu nav attiecināmas [..][Senāta nolēmumos] izteiktās atziņas par dienesta vienotības principu un nepieciešamību amata likvidācijas gadījumā apsvērt iespēju pārcelt ierēdni amatā citā iestādē.”64

3.2. Darba likuma normu piemērošana valsts dienesta attiecībās Valsts civildienesta likuma 2. panta ceturtā daļa noteic, ka „valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, kas nosaka vienlīdzīgu tiesību principu, atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, darba un atpūtas laiku, darba samaksu, darbinieka materiālo atbildību un termiņus, ciktāl to nenosaka šis likums.” Līdzīga norma ietverta arī Dienesta gaitas likuma 64 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. SKA-490/2010, 15.-17. punkts.

24

3. panta otrajā daļā: „Uz amatpersonu neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu normas, izņemot normas, kas nosaka termiņus, tajā skaitā noilguma termiņu, atšķirīgas attieksmes aizliegumu, darba samaksas izmaksas laiku, veidu un aprēķinu, atlīdzību gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, ieturējumus no darba samaksas un to ierobežojumus, darbinieka civiltiesisko atbildību, laiku, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma piešķiršanu, atvaļinājuma piešķiršanu bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai un bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu, kā arī tiesības, kas pienākas grūtniecēm un sievietēm, kuras baro bērnu ar krūti, un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam.” Tiesu praksē šie noteikumi pārsvarā tiek pielietoti bez problēmām.

Darba likums valsts dienesta attiecībās ir piemērojamas pēc analoģijas gadījumos, kad Latvijai saistošos starptautiskos līgumos paredzētās normas piemērojamas jebkādām nodarbinātības attiecībām, arī valsts dienesta attiecībām. Piemēram, Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka arī uz civildienesta ierēdņiem attiecināms Darba likuma 109. panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums izbeigt dienesta attiecības ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam.65 Šādos gadījumos iespējams arī tieši piemērot starptautiskā līguma normu.

Augstākās tiesas Senāta prakse nav konsekventa jautājumā par Darba likuma 103. panta (darba devēja uzteikuma termiņš) piemērošanu valsts dienesta attiecībās. 2012. gada maijā Augstākās tiesas Senāts izskatīja lietu, kurā bija šādi apstākļi: ierēdnis 2009. gada 2. novembrī brīdināts, ka civildienesta attiecības ar viņu tiks izbeigtas 2009. gada 30. novembrī. Ierēdnis uzskatīja, ka šis lēmums ir prettiesisks, jo uzteikuma termiņš saskaņā ar Darba likuma pirmās daļas 3. punktu ir viens mēnesis. Tātad dienesta attiecības vajadzēja izbeigt 2009. gada 3. decembrī. Administratīvā apgabaltiesa šo pieteikumu daļā par uzteikuma termiņa piemērošanu apmierināja. Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „izskatāmajā lietā apgabaltiesa atbilstoši Senāta judikatūrai ir pārbaudījusi un pareizi secinājusi, ka ir piemērojams Darba likums 103. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktais viena mēneša uzteikuma termiņš no tā saņemšanas brīža.”66 Tālāk Senāts izvērsti skaidrojis, kā pareizi piemērojams Darba likuma 103. pants. Jāuzsver, ka apgabaltiesa savā spriedumā67 jautājumā par Darba likuma 103. panta piemērojamību valsts dienesta attiecībās nav atsaukusies uz Senāta judikatūru. Apgabaltiesas secinājums pamatots vienīgi ar to, ka no Valsts civildienesta likuma 2. panta ceturtās daļas izriet, ka civildienesta attiecībās ir piemērojamas Darba likuma normas par termiņiem, tātad arī par uzteikuma termiņu. Taču Augstākās tiesas Senāts jau 2011. gadā bija atzinis, ka „Darba likuma 103.panta trešā daļa nenosaka ne vienlīdzīgu tiesību principu, ne atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, ne aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, ne darba un atpūtas laiku, ne darba samaksu, ne darbinieka materiālo atbildību, ne termiņus. Tātad saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturto daļu Darba likuma 103. panta trešā daļa valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās nav piemērojama.” Darba likuma 103. panta trešā daļa nosaka darba devēja tiesības atsaukt uzsaukumu, tādēļ varētu secināt, ka starp abiem Augstākās tiesas Senāta nolēmumiem nav pretrunu, jo pirmajā nolēmumā lemts par Darba likuma 103. panta pirmās daļas piemērošanu, bet otrajā – par Darba likuma 103. panta trešās daļas piemērošanu. Tomēr 2012. gada augustā Augstākās tiesas Senāts norādīja, ka 65 Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 23. augusta spriedums lietā Nr. SKA-7/2013, 8. punkts. 66 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKA-226/2012, 6. punkts. 67 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 11. novembra spriedums lietā Nr. AA43-0930-11/17, 12. punkts.

25

„nepamatots ir kasācijas sūdzības arguments ar atsauci uz Darba likuma 103. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto uzteikuma termiņu. Darba likuma 103. pants attiecas uz darba līguma uzteikumu un uz civildienesta attiecībām nav attiecināms (sal. Senāta 2011. gada 5. decembra spriedumu lietā nr. SKA-776/2011, 10. punkts). Kaut arī ministrija [..] ir uz Darba likuma 103. pantu atsaukusies, tas nevarēja radīt pieteicējas tiesību pārkāpumu. Tieši otrādi – viņai ar to tika piešķirtas papildu priekšrocības.”68 Šis secinājums tika izteikts lietā, kurā iestāde 2010. gada 31. maijā pieņēma lēmumu pieteicēju disciplināri sodīt, atbrīvojot no amata ar 2010. gada 9. jūniju.

Par pareizu uzskatāms viedoklis, ka Darba likuma 103. pants nav piemērojams valsts dienesta attiecībās. Pirmkārt, Valsts civildienesta likumā un Dienesta gaitas likumā ietvertā norāde, ka dienesta attiecībās ir piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošās normas par termiņiem, attiecas tikai uz termiņu regulējumu Darba likuma 4. nodaļā (Termiņi). Tātad dienesta attiecībās ir piemērojama tikai Darba likuma 4. nodaļa par termiņu aprēķināšanu, bet ne jebkura Darba likuma norma, kurā ir noteikts kāds termiņš. Otrkārt, Darba likuma 103. panta pirmajā daļā minētie termiņi ir piemērojami tikai kopsakarā ar Darba likuma 101. panta pirmo daļu (nosaka darba devēja uzteikuma pamatus), tātad tikai darba tiesisko attiecību kontekstā.

3.3. Dienesta attiecību izbeigšana nav atkarīga no arodbiedrības piekrišanas „Likuma „Par arodbiedrībām” 15. pants noteic, ka nav pieļaujama ar arodbiedrības biedru noslēgtā darba līguma laušana pēc darba devēja iniciatīvas bez arodbiedrības iepriekšējas piekrišanas, izņemot gadījumus, kad tiek pārkāpta darba disciplīna un darba līguma noteikumi. Šī tiesību norma pēc sava teksta attiecas uz darbiniekiem, kuri ir arodbiedrības biedri. Norma neattiecas uz valsts civildienesta vai specializētā dienesta personām. Tā pamatā ir šo dienesta attiecību īpašais raksturs. Dienesta persona ir valstij īpaši pakļauta persona. Dienesta attiecības tiek nodibinātas un izbeigtas ar administratīvo aktu. Arodbiedrībām nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā. Šādu tiesību atzīšana pēc analoģijas būtu pretēja likuma plānam un dienesta gaitas īpašajam raksturam.”69

3.4. Dienesta attiecību izbeigšana valsts civildienestā

3.4.1. Atbrīvošana no dienesta sakarā ar iestādes vai ierēdņa amata likvidāciju vai ierēdņu skaita samazināšanu

Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta „g” apakšpunkts paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas, ja ierēdnis ar iestādes vadītāja, iestādes vadītājs ar ministra, bet Valsts kancelejas direktors ar Ministru prezidenta lēmumu tiek atbrīvots no ierēdņa amata sakarā ar iestādes vai ierēdņa amata likvidāciju vai ierēdņu skaita samazināšanu. 2009.–2012. gadā šīs normas piemērošanas kārtība bija noteikta likumā „Par valsts un pašvaldības institūciju

68 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 17. augusta spriedums lietā Nr. SKA-600/2012, 14. punkts. 69 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. SKA-632/2010, 10. punkts; Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-620/2010, 12. punkts.

26

amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā” un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā.

Likuma „Par valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā” 10. pantā bija noteikts šādi:

„(1) Amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanas gadījumā vai amatpersonas amata likvidēšanas gadījumā priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām ir labāki darba rezultāti un augstāka kvalifikācija.

(2) Ja amatpersonu (darbinieku) darba rezultāti un kvalifikācija būtiski neatšķiras, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām nav cita pastāvīga ienākuma avota. Ja amatpersonām (darbiniekiem) nav cita pastāvīga ienākuma avota, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā nosaka saskaņā ar Darba likumu. [..]”

Savukārt 2010., 2011. un 2012. gadā analogi noteikumi bija ietverti Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma pārejas noteikumos (attiecīgi pārejas noteikumu 8. punkta 6. apakšpunktā (2010. un 2011. gadā) un 8.6 punkta 6. apakšpunktā (2012. gadā)).

Tiesu praksē, kas veidojusies lietās par ierēdņu skaita samazināšanu un amatu likvidāciju, piemērotas iepriekš minētās tiesību normas. Tomēr jāņem vērā, ka kopš 2013. gada šīs tiesību normas vairs nav piemērojamas, veicot ierēdņu skaita samazināšanu. Neraugoties uz iepriekš minēto, ierēdņu skaita samazināšanas gadījumā arī turpmāk iestādei jāveic ierēdņu salīdzināšana, lai noteiktu, kuriem ierēdņiem ir priekšrocības turpināt dienesta attiecības. Tikai šādā gadījumā iestāde, veicot ierēdņu skaita samazināšanu, būs pareizi izmantojusi rīcības brīvību, lai sasniegtu vienu no valsts civildienesta mērķiem – profesionālu civildienestu, kā arī ievērojusi vienlīdzības principu. Tādēļ, kaut arī tiesību normas, kas ietekmējušas tiesu praksi 2010.–2012. gadā, vairs nav spēkā, tiesu nolēmumos izteiktās atziņas par iestādes rīcības brīvības pareizu izmantošanu ierēdņu skaita samazināšanas vai amatu likvidācijas gadījumā ir izmantojamas arī turpmāk.

Arī Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi trīs kritērijus, lai konstatētu, ka atbrīvošana no amata nav bijusi diskriminējoša (konkrētajā lietā – pārbaudot, vai ierēdne nav atbrīvota no amata tikai tādēļ, ka atradusies bērna kopšanas atvaļinājumā): pirmkārt, novērtēšanai jāattiecas uz visiem nodarbinātajiem, kurus var skart amata vietas likvidēšana. Otrkārt, novērtējumam ir jābūt balstītam uz kritērijiem, kuri ir obligāti vienādi strādājošiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Treškārt, šo kritēriju ieviešanai nav nepieciešama novērtējamo ierēdņu fiziska klātbūtne.70

Ierēdņu skaita samazināšanas procedūrā veicamas vairākas darbības:

1) tiek pieņemts lēmums par likvidējamo amatu vai samazināmo ierēdņu skaitu, nosakot konkrētus amatus (bet ne cilvēkus), kuri tiks atbrīvoti;

2) tiek noteikts salīdzināmo ierēdņu loks, lai vērtētu, kuri no līdzīgus pienākumus veicošajiem ir paturami dienestā;

70 Eiropas Savienības tiesas 2013. gada 20. jūnija spriedums lietā Nr. C-7/12; Skat. Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 23. augusta spriedumu lietā Nr. SKA-7/2013, 10. punkts.

27

3) tiek noteikti salīdzināmo ierēdņu vērtēšanas kritēriji; 4) tiek veikta ierēdņu salīdzināšana; 5) tiek sagatavots un paziņots lēmums par salīdzināšanas rezultātiem un ierēdņiem, ar

kuriem tiks izbeigtas dienesta attiecības.

3.4.1.1. Lēmums par likvidējamo amatu vai samazināmo ierēdņu skaitu, nosakot konkrētus amatus „[J]autājumos, kas attiecas uz institucionālās sistēmas organizāciju, valsts pārvaldei ir ļoti plaša rīcības brīvība, kas principā nav pakļauta tiesas kontrolei. Tiesai, iejaucoties šajos procesos, tiktu pārkāpts varas dalīšanas princips. Tomēr iepriekšteiktais nenozīmē, ka nav iespējama situācija, kad institucionālā reorganizācija ir vērsta uz to, lai panāktu konkrētas amatpersonas atbrīvošanu. Šādām darbībām ir jābūt pakļautām tiesas kontrolei tiktāl, ciktāl tiesa var pārbaudīt, vai iestāde nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas, tostarp rīkojusies patvaļīgi vai pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu (sk. 2007. gada 24. maija sprieduma lietā Nr.SKA-216/2007 10. punktu).”71

Ierēdņu skaita samazināšana nevar būt vērsta uz to, lai no valsts dienesta atbrīvotu konkrētas personas, respektīvi, ierēdņu skaita samazināšana nedrīkst būt fiktīva. Par fiktīvu samazināšanu var liecināt fakts, ka neilgi pēc ierēdņa amata likvidācijas šāds amats atkal tiek atjaunots. Tomēr jāņem vērā arī ierēdņu skaita samazināšanas konteksts. Kādā lietā, kurā ministrijas valsts sekretāra vietnieka amats tika atjaunots neilgi pēc tā likvidēšanas, Augstākās tiesas Senāts sprieda šādi: „Pirmkārt, jāņem vērā, ka amata vietu skaita samazināšana 2008.–2009. gadā bija vispārējs mērķis valsts pārvaldē, tātad resursu taupīšana, nevis konkrētu personu atbrīvošana bija vispārējais amata vietu samazināšanas pamats. [..] Tādēļ būtu jābūt ļoti stipriem argumentiem, lai atzītu, ka kāda amata likvidēšana bija ar negodprātīgu mērķi. Otrkārt, pieteicējas norādītā viņas iepriekš pildīto funkciju nodošana no jauna izveidota amata kompetencē var būt izskaidrojama ar iestādes vēlāk izdarītiem apsvērumiem par amata vietas lietderību, tostarp atzīstot iepriekš veiktās strukturālās izmaiņas par nepareizām.”72

Ierēdņu skaita samazināšana valsts pārvaldē 2008.–2009. gadā dažkārt notika haotiski, kas varēja radīt iespaidu, ka samazināšana ir vērsta uz konkrētu ierēdņu atbrīvošanu. Piemēram, kādā lietā pieteicēja pārcelta citā amatā ar 2009. gada 1. jūliju, par ko viņai paziņots 2. jūlijā un jau 3. jūlijā pieteicēja brīdināta par civildienesta attiecību izbeigšanu. Taču konkrētajā lietā konstatēts, ka pieteicējas atbrīvošana no darba nav bijusi pakārtota mērķim pieteicēju atbrīvot no dienesta ministrijā.73 Līdzīgs secinājums izdarīts citā lietā: „[Ņ]emot vērā kontekstu par straujo strādājošo skaita samazināšanu visā valsts pārvaldē, pats par sevi apstāklis, ka [..][ministrija] pārskatīja pirms mēneša pieņemtu lēmumu [par ierēdņa pārcelšanu citā amatā], un nolēma [..][no viena amata atteikties], neliek izdarīt secinājumu, ka lēmums izbeigt civildienesta attiecības ar pieteicēju ir prettiesisks. No tiesību viedokļa iestādei nebija aizliegts neilgā laikā pēc ierēdņa pārcelšanas citā amatā veikt tālākas izmaiņas attiecībā uz attiecīgo amatu. Tādējādi nav secināms, ka attiecībā uz pieteicēju būtu pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.”74

71 Skat., piem., Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 6. jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-472/2011, 7. punkts. 72 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-600/2011, 10. punkts. 73 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 22. septembra spriedums lietā Nr. SKA-539/2011, 6. punkts. 74 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-472/2011, 10. punkts.

28

Tomēr citā lietā, kurā ierēdnes amats tika atjaunots neilgi pēc tā likvidācijas, Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „vēl pretrunīgāk izskatās iestādes rīcība, izveidojot jaunu amata vietu apstākļos, kad strauji notiek valsts pārvaldes reorganizācija un optimizācija, un vairākas amata vietas tika likvidētas.”75

3.4.1.2. Salīdzināmo ierēdņu loka noteikšana Ar jēdzienu „iestāde”, kas lietots Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta „g” apakšpunktā, „saprot valsts tiešās pārvaldes iestādi (sk. likuma 2. panta pirmās daļas pirmo teikumu). Priekules mežniecība nav atsevišķa tiešās pārvaldes iestāde, bet struktūrvienība. Tādēļ nav nozīmes pieteicēja argumentiem, ka mežniecībā ierēdņu amata vietu skaits netika samazināts, jo jāvērtē ierēdņu skaita samazināšanās iestādes ietvaros. Izskatāmajā lietā ierēdņu skaita mazināšana bija noteikta visas virsmežniecības ietvaros, tādēļ nav pamata vērtēt skaita mazināšanu vienā struktūrvienībā.”76 Citādi ir gadījumos, ja iestādē ierēdņi ar vienādiem amata pienākumiem šos pienākumus veic iestādes teritoriālajās struktūrvienībās, un ierēdņu skaitu paredzēts samazināt tikai vienā struktūrvienībā. Ja iestāde ir paredzējusi samazināt ierēdņu skaitu tikai vienā struktūrvienībā, tad arī salīdzinājums ir veicams tikai ar šajā teritoriālajā struktūrvienībā nodarbinātajiem ierēdņiem. Piemēram, Valsts vides dienests nolēma samazināt ierēdņu skaitu Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Madonas kontroles sektorā. Tika salīdzināti tikai šajā sektorā nodarbinātie ierēdņi. No amata atbrīvotais ierēdnis tiesā norādīja, ka salīdzinājums bija jāveic ar visiem Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldē nodarbinātajiem ierēdņiem, kas veic līdzīgus pienākumus. Administratīvā apgabaltiesa šādam viedoklim nepiekrita. „[..]Rīkojums par vecākā inspektora amata vietu likvidāciju attiecās tikai un vienīgi uz Madonas kontroles sektoru. Kā paskaidroja Dienests, Rīkojums par amata vietu likvidāciju ir pieņemts, izvērtējot kontrolējamo ūdensobjektu skaitu, līdzšinējo zvejas un makšķerēšanas pārkāpumu skaitu, iespējas optimizēt darbu un samazināt pārbaužu skaitu tieši Madonas kontroles sektora pārraudzībā esošajā teritorijā. Līdz ar to apgabaltiesa uzskata, ka Pārvalde pamatoti noteica, ka to ierēdņu lokā, kas konkrētajā gadījumā ir salīdzināmi, ir ietverami tikai Madonas kontroles sektorā strādājošie vecākie inspektori.”77 Šāds secinājums ir pareizs, jo visu ierēdņu izvērtēšana iestādes ietvaros, kaut arī paredzēts samazināt amata vietas konkrētā teritoriālā struktūrvienībā, ir acīmredzami neefektīva.

Ja tiek likvidēts amats, un tā pienākumi tiek uzdoti citam ierēdnim, tad likvidējamo amatu ieņemošais ierēdnis salīdzināms ar ierēdni, kura amats tiek papildināts ar likvidējamā amata pienākumiem. „[L]ietās, kur amata likvidācijas pamatā bijušas strukturālas izmaiņas, konkurencei starp darbiniekiem būtu jāveidojas, ņemot vērā arī nākotnē veicamās funkcijas un to atbilstību, ne tikai atmesto iestādes struktūru ar attiecīgu amatpersonu atbildības sadalījumu. Ja jaunajā ministrijas struktūrā tā pati funkcija tiek nodota citai struktūrvienībai, tad, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, nav pamata izslēgt no konkurences personas, kas šo funkciju iepriekš pildījušas citā struktūrvienībā (sk. Senāta 2011. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-600/2011, 15. punktu). Tādējādi šāda rakstura lietās

75 Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 23. augusta spriedums lietā Nr. SKA-7/2013, 13. punkts. 76 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-540/2011, 10. punkts. 77 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. AA43-2493-11/9, 16. punkts.

29

pieturēšanās vienīgi pie to ierēdņu savstarpējas novērtēšanas, kuri ieņēmuši vienādas vai līdzvērtīgas atbildības pakāpes un nozīmīguma amatus, nav attaisnojama. Izmaiņas vairāku amatu struktūrā un funkciju vai pienākumu pārdalīšanā vai pārcelšanā liek vērtējamo personu loku paplašināt, noskaidrojot, kura persona turpmāk attiecīgos amata pienākumus veiks labāk.”78

Piemēram, ministrijā tika likvidēts valsts sekretāra vietnieka amats, un daļa no šajā amatā veicamajām funkcijām tika nodotas zemāka līmeņa struktūrvienībām. „Ja lietā būtu konstatējami apstākļi, ka funkcija, ko iepriekš veica pieteicēja, tiek nodota zemākam līmenim iestādes struktūrā, tad pieteicēja ir tiesīga prasīt, lai arī viņa tiktu vērtēta līdztekus tās struktūrvienības ierēdņiem, kas turpmāk pildīs šo pašu funkciju. Šajā sakarā būtisks ir pieteicējas arguments par to, ka viņas darba pienākumi ietilpa tajā pašā amatu saimē, kura pēc amatu samazināšanas turpināja pastāvēt ministrijā zemākos līmeņos, un ka būtu vērtējami amatu apraksti pēc strukturālajām izmaiņām. Tai pašā laikā Senāts neizslēdz, ka jaunajā ministrijas struktūrā tā pati funkcija tiek nodota ierēdņiem, kas vienlaikus ar to pildīs vēl citas būtiskas funkcijas, kuras pieteicēja iepriekš neveica un nav tam kvalificēta. Tādā gadījumā ministrija var pamatot, ka pieteicēja tomēr nebūtu iekļaujama salīdzināmo amatpersonu lokā (sal. Senāta 2011. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-212/2011 13. punktu).”79 Ja viena institucionāla vienība tiek pievienota citai, bet kopējais ierēdņu skaits ir samazināms, tad iestādei ir tiesības noteikt, ka priekšrocības palikt dienestā ir ierēdņiem, kuri jau iepriekšējā struktūrvienībā veica attiecīgos pienākumus. „[P]amatota bija civildienesta attiecību turpināšana ar citām amatpersonām no likvidējamās struktūrvienības, kaut gan salīdzinājumā ar pieteicēju viņu darba rezultātu vērtējums ir zemāks. Senāts atzīst par pamatotiem apgabaltiesas secinājumus, atzīstot darba devējam tiesības un iespējas izvēlēties, kurus spējīgākos un vajadzīgākos darbiniekus atstāt darbinieku samazināšanas gadījumā. Senāta ieskatā, izskatāmajā lietā nav tik būtiski vadīties tikai no vērtējumā iegūto punktu skaita, bet gan apstākļiem, kas iestādes struktūras optimizēšanas un efektīvas iekšējās uzbūves interesēs dod tiesības iestādei, izvērtējot darbinieku un darba devēja intereses, pamatoti dot priekšroku saglabāt darba attiecības ar tiem darbiniekiem, kas kā pirms, tā arī pēc reorganizācijas pildīja un turpinās pildīt tos pašus pienākumus.”80

Cits piemērs: ministrijā likvidēta Administratīvā departamenta Īpašuma nodaļa, kuras uzdevumus turpmāks veiks cita ministrijas struktūrvienība. Īpašuma nodaļas vadītāja amata vieta tika likvidēta, un šī amata pienākumus uzdots veikts Administratīvā departamenta direktora vietniekam. Ministrija salīdzinājusi likvidējamās Īpašuma nodaļas vadītāju ar Administratīvā departamenta direktora vietnieci. Salīdzinājuma rezultātā dienesta attiecības izbeigtas ar Īpašuma nodaļas vadītāju. Viņa iesniedza pieteikumu tiesā, uzskatot, ka ministrijai vajadzēja veikt viņas salīdzinājumu ar visiem ministrijas ierēdņiem. Pieteikums tika noraidīts. „[M]inistrija bija noteikusi to nodarbināto personu loku, kuru darba rezultāti un kvalifikācija ir savstarpēji salīdzināma, proti, vienādi vai līdzvērtīgi amati struktūrvienības ietvaros, ņemot vērā darbības jomu. Šāds salīdzināmo personu loks noteikts atbilstoši darba tiesībās atzītiem principiem. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas izstrādātajā tiesu prakses apkopojumā „Par likumu piemērošanu, izšķirot 78 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 8. novembra spriedums lietā Nr. SKA-285/2012, 9. punkts. 79 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-600/2011, 15. punkts. 80 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 11. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-212/2011, 13. punkts.

30

tiesās strīdus, kas saistīti ar darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu” norādīts uz Senāta atziņu, ka priekšrocību izvērtējumu nepieciešams veikt starp tiem darbiniekiem, kuri veic tādu pašu vai līdzīgu darbu, gadījumos, ja ir paredzēts atlaist vienu vai vairākus no šiem darbiniekiem. Savukārt, šāds izvērtējums nav jāizdara, ja no darba paredzēts atlaist vienīgo darbinieku, kas veica uzņēmumā attiecīgo darbu [..]. Pieteicējas viedoklis, ka viņas darba rezultāti un kvalifikācija bija jāsalīdzina ar visiem ministrijā strādājošajiem, nav pamatots. Pirms reorganizācijas pieteicēja ieņēma Administratīvā departamenta Īpašuma nodaļas vadītājas amatu. Viņas amats, gan arī visa Īpašuma nodaļa tika likvidēta. Šīs nodaļas darbinieku veiktās funkcijas, kas tika saglabātas, turpmāk tika iekļautas Administratīvi juridiskā departamenta direktora vietnieka amata pienākumos. [..] Vēlākas izmaiņas darba pienākumu faktiskajā sadalījumā kāda darbinieka prombūtnes dēļ nav ņemamas vērā, vērtējot pieteicējas atlaišanas apstākļus. [P]ieteicējas darba rezultāti un kvalifikācija pamatoti tika salīdzināta tikai ar tās darbinieces darba rezultātiem un kvalifikāciju, kuras pienākumos turpmāk tika iekļauti likvidētās Īpašuma nodaļas darbinieku, tostarp pieteicējas, amata pienākumi.”81

Salīdzinājums ir veicams arī ar darbiniekiem, kuri veic tādus pašus pienākumus kā ierēdņi, un ar kuriem saskaņā ar Valsts civildienesta likumu būtu nodibināmas civildienesta, nevis darba tiesiskās attiecības. Piemēram, ministrijā tika samazināts ierēdņu skaits, un dienesta attiecības tika izbeigtas ar ierēdni A. Vienlaikus tika izveidota jauna darba vieta, kurā uz darba līguma pamata tika nodarbināts darbinieks B, kurš veica tādus pašus pienākumus, kā agrāk ierēdnis B. Tiesa, izskatot A pieteikumu par atjaunošanu dienestā, atzina, ka iestāde pamatoti neesot veikusi salīdzinājumu ar B, jo viņš esot darbinieks, nevis ierēdnis. Augstākās tiesas Senāts šādu secinājumu atzina par nepareizu. „Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa noteic, ka amatpersona šīs daļas izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja atbilstoši normatīvajiem aktiem, piemēram, Valsts civildienesta likuma normām, par noteiktu amata pienākuma veikšanu dibināmas civildienesta attiecības, tad iestāde nevar izvairīties no publisko tiesību regulējuma attiecināšanas uz šo amatu, pretēji tiesību normām noslēdzot darba līgumu. Tādējādi apstāklis, ka ar [..][darbinieku] noslēgts darba līgums, pats par sevi nevar būt šķērslis, lai izvērtētu pieteicēja iespējas tikt pārceltam attiecīgajā amatā, ja šim amatam atbilstoši tiesību normām būtu jābūt ierēdņa amatam. Tiesa nav pārbaudījusi pieteicēja argumentus par to, ka minētajam amatam, ņemot vērā amata aprakstā paredzētos pienākumus, atbilstoši Valsts civildienesta likuma 3. panta pirmajai daļai jābūt ierēdņa amatam.”82

Salīdzināmi ir tikai tādi ierēdņi, kuru līdz šim veiktie vai nākotnē veicamie pienākumi būtiski pārklājas. To var noteikt vienīgi, rūpīgi analizējot katras lietas faktiskos apstākļus. Svarīgi noskaidrot, kādus pienākumus ierēdnis veicis faktiski: „izvērtējot, vai ierēdnis ir atbrīvots no amata tiesiski, tiesai ir jāpārbauda ne tikai tiesiskais regulējums attiecībā uz ierēdņu amatiem un veicamajiem pienākumiem, bet ir jākonstatē arī faktiski veicamie darbi. Proti, ir jāizvērtē attiecīgie amatu apraksti. [T]iesai ir jāatspoguļo spriedumā savstarpējās atšķirības, lai secinātu, ka strādājošo skaita samazināšanā un pieteicējas atbrīvošanā no amata nebija jāveic savstarpējā amatu salīdzināšana ar pārējiem [..][ierēdņiem]. Turklāt, ja tiesa konstatē dažas 81 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-642/2010, 10.-11. punkts. 82 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-455/2011, 7. punkts.

31

savstarpējas atšķirības, ir izvērtējams arī to būtiskums. Proti, vai konstatētā atšķirība kopējā pienākumu apjomā ir tik būtiska, lai uzskatītu, ka amati nav salīdzināmi.”83 Tādēļ formāls pienākumu izvērtējums, kas pamatots tikai ar amata aprakstu vai amata klasifikāciju, nav pietiekams, ja lietā ir fakti, kas liecina par atšķirīgu pienākumu apjomu. Tas sevišķi uzskatāmi redzams no kāda Administratīvās apgabaltiesas sprieduma, kurā tiesa, lai noteiktu ierēdņu faktiski veicamo pienākumu apjomu, nopratinājusi lieciniekus. Kaut arī konkrētajā lietā atsevišķu ierēdņu amati atbilstoši amatu katalogam bija klasificēti atšķirīgi, apgabaltiesa, ievērojot Augstākās tiesas Senāta norādījumus konkrētajā lietā, atzina, ka no „nodaļā strādājošajiem vecākajiem referentiem amata pienākumi, kuri faktiski tika pildīti, ir bijuši līdzīgi, jo neviena no lieciniecēm nespēja nosaukt būtiskas atšķirības darba pienākumos. [..] Līdz ar to secināms, ka nepastāvēja pamats pieteicējas amatu klasificēt citā amatu saimē, jo tas neatbilst lietā konstatētajiem apstākļiem.”84 Šāds atzinums noved pie secinājuma, ka salīdzināmo ierēdņu loks attiecīgi paplašināms.

Tomēr, ja ierēdņa pienākumos ir arī būtiskas atšķirības no citiem ierēdņiem, tad salīdzinājums nav veicams. Piemēram, no amata tika atbrīvots Valsts kancelejas Juridiskā departamenta vadītāja vietnieks. Salīdzinājums tika veikts tikai ar otru vietnieku. No amata atbrīvotais ierēdnis uzskatīja, ka salīdzinājums bija veicams arī ar Juridiskā departamenta juriskonsultiem, jo vadītāja vietnieka un juriskonsulta pienākumi pārklājas. Administratīvā apgabaltiesa šim argumentam piekrita, taču Augstākās tiesas Senāts apgabaltiesas spriedumu šī iemesla dēļ atcēla: „Salīdzinot pieteicēja un juriskonsultu amatus pēc būtības, apgabaltiesa secinājusi, ka tie ir līdzvērtīgi. Šo secinājumu tiesa balstījusi uz apstākli, ka vietnieka amata pienākumos ietilpa gandrīz visi juriskonsulta amata pienākumi, bet iztrūkstošie nav raksturojami kā īpaši atšķirīgi no pieteicēja pienākumiem, lai secinātu, ka pieteicējs neveica juriskonsulta pienākumus. [..] Tomēr apgabaltiesa ir vērtējusi vienīgi to, cik lielā mērā pieteicēja amata pienākumi atbilst juriskonsulta pienākumiem jeb cik lielā mērā pieteicēju var pielīdzināt juriskonsultam. Tiesa nepamatoti nav ņēmusi vērā tieši to pieteicēja amata pienākumu daļu, kas piemīt vienīgi vadītāja līmeņa amatam un kas tādējādi šo amatu būtiski atšķir.”85

Lemjot par to, vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrā no amata atbrīvojamais vecākais referents jāsalīdzina ar citiem tajā pašā nodaļā strādājošiem juristiem, apgabaltiesa norādījusi uz šādiem būtiskiem faktoriem: „[L]ai gan [..] vecākā inspektora un jurista amata pienākumi dažos punktos dublējas, taču tie, kā pamatoti norādīja atbildētāja, kvantitatīvi un kvalitatīvi atšķiras. Piemēram, jurista amata pienākumos iekļauti specifiski pienākumi, kuru veikšanai ir nepieciešama juridiskā izglītība [..]Būtiski atšķiras arī [..] vecākā inspektora amatam un [..] jurista amatam izvirzītie izglītības kritēriji. [J]urista amatam tiek izvirzīts obligāts izglītības kritērijs, proti, juridiskā izglītība, savukārt [..] vecākā inspektora amatam juridiskā izglītība norādīta kā vēlama.”86

Ja iestādes reorganizācijas ietvaros tiek likvidēta viena vai vairākas amata vietas, kuru veicamie pienākumi pārcelti uz citu no jauna radīta amata vietu, un uz šo amata vietu netiek 83 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-472/2011, 14. punkts. 84 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-3206-11/4, 15.5. punkts. 85 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 8. novembra spriedums lietā Nr. SKA-285/2012, 12. punkts. 86 Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. AA43-2724-10/14, 4.7. punkts, kurā izklāstīti Administratīvās rajona tiesas sprieduma motīvi, kuriem apgabaltiesa pievienojās.

32

rīkots ārējs konkurss, tad atbrīvojamajiem ierēdņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi no jauna radītajam amatam. Šādu tēzi var secināt no Augstākās tiesas Senāta lēmuma, kurā atzītas no amata atbrīvotas ierēdnes tiesības pārsūdzēt lēmumu, ar kuru no jauna radītā amatā reorganizācijas ietvaros pārcelta ierēdnes kolēģe. „Ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, Senāts secina, ka pieteicēja nevis vienkārši iebilst citas personas iecelšanai ierēdņa amatā, bet gan uzskata, ka ir piemērotāka attiecīgajam amatam un ka iestāde izdarīja nepareizu izvēli, izšķiroties, kuru no ierēdņiem atlaist un kuram piedāvāt amatu iestādē pēc tās reorganizācijas. Līdz ar to šajā lietā ir aktuāls jautājums, vai tika nodrošinātas pieteicējas tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi amatam valsts dienestā. Proti, izvērtējot pieteicējas un otras pretendentes tiesības ieņemt jaunizveidoto amatu, noskaidrojams, vai nav pārkāpts vienlīdzības princips. Līdz ar to atzīstams, ka pieteicējai ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt ministrijas lēmumu par [..][otras ierēdnes] iecelšanu [..][jaunizveidotajā amatā].”87 Jāuzsver, ka šādas tiesības ir atzīstamas tikai tad, ja ierēdnis ir pārsūdzējis lēmumu, ar kuru atbrīvots no amata, kā tas bija arī izskatāmajā lietā.

Līdzīgu secinājumu Augstākās tiesas Senāts izdarīja lietā, kurā pieteikumu par civildienesta attiecību izbeigšanu bija iesniegusi likvidētās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas ierēdne. „Apgabaltiesa norādījusi, ka izskatāmajā lietā pārbaudāms ir tikai lēmuma par pieteicējas atbrīvošanu no civildienesta tiesiskums, bet ne tas, cik pamatoti Vides ministrija [ministrija, kurai tika pievienota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija] pieņēmusi lēmumus par konkrētu likvidējamās ministrijas ierēdņu pārcelšanu citā amatā citā iestādē. Senāta ieskatā, lietā konstatētajos apstākļos, kad uz jaunizveidotajām amata vietām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā nebija izsludināts atklāts pretendentu konkurss, bet priekšrocības uz tām tika izvērtētas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas likvidācijas procesa ietvaros, tiesai citstarp bija jāpārbauda, vai pieteicējas izvērtēšanas procedūra, lemjot par ierēdņu pārcelšanu, bija objektīva, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips. Lietā konstatētajos faktiskajos apstākļos, tāpat kā citās valsts civildienesta lietās, būtu vērtējams, vai iestādes rīcības brīvība nav bijis līdzeklis vai fons, lai patvaļīgi atbrīvotos no konkrētām personām, nevis tikai formāli pārbaudāms lēmuma par ierēdņa atbrīvošanu no civildienesta tiesiskums, it īpaši ņemot vērā, ka jautājumu, kas attiecas uz institucionālās sistēmas organizāciju, izvērtēšana kā tāda nav administratīvās tiesas kompetencē.”88

Ar iepriekšējā rindkopā minēto tēzi kontrastē kāds agrāk Augstākās tiesas Senāta kopsēdē pieņemts spriedums. No šī sprieduma var secināt, ka ierēdņu salīdzinājums nav jāveic tad, ja tiek veikta iestādes likvidācija, bet ir jāveic tad, ja tiek veikta reorganizācija. To, vai veikta iestādes likvidācija vai reorganizācija, nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likums. Ministru kabinets 2009. gadā pieņēma rīkojumu, ar kuru likvidēja Aizsardzības īpašumu valsts aģentūru un izveidoja Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkuma centru. No amata tika atbrīvots arī Aizsardzības īpašumu valsts aģentūras direktors, kurš iesniedza tiesā pieteikumu, pārsūdzot lēmumu par savu atbrīvošanu no darba. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu apmierināja, uzskatot, ka faktiski veikta iestādes reorganizācija, jo daļu no likvidējamās iestādes uzdevumiem pārņēmusi jaunizveidotā iestāde. Augstākās tiesas Senāts Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atcēla. Senāts analizēja Valsts pārvaldes iekārtas 87 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 21. decembra lēmums lietā Nr. SKA-984/2010, 10. punkts. 88 Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 22. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-61/2013, 8. punkts.

33

likuma normas par iestādes likvidāciju un reorganizāciju, un secināja, ka konkrētajā gadījumā nepastāvot neviens no Valsts pārvaldes iekārtas likumā minētajiem iestādes reorganizācijas gadījumiem. Senāts vērsa uzmanību, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 15. panta ceturtās daļas 5. punkts tieši paredz likvidētās iestādes pārvaldes uzdevumus nodot citai iestādei. Tādēļ nav pamata apšaubīt, ka esot veikta iestādes likvidācija. Senāts norādīja, ka „apgabaltiesa, nepamatoti uzskatot, ka pēc būtības notikusi aģentūras reorganizācija un ierēdņu skaita samazināšana, kļūdaini secinājusi, ka attiecībā uz pieteicēju piemērojamas likumā [..] minētās priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā.”89 Jāšaubās, vai Valsts pārvaldes iekārtas likuma regulējums par iestādes likvidāciju un reorganizāciju rada sekas arī Valsts civildienesta likuma piemērošanā. Ja iestāde tiek likvidēta un tās veiktie uzdevumi netiek nodoti citai iestādei (valsts atsakās no šo uzdevumu veikšanas), tad, protams, salīdzinājums nav jāveic, jo nav nekādas vajadzības ierēdņus salīdzināt – atbrīvoti tiek visi, un viņus nav ar ko salīdzināt. Turpretim, ja iestāde saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu tiek likvidēta un tās veicamie uzdevumi tiek nodoti citai iestādei, vai, vēl vairāk – no jauna izveidotai iestādei, tad ir jāapsver jautājums par ierēdņa tiesībām turpināt valsts dienestu – viņa veiktie amata pienākumi valstij būs vajadzīgi, tikai tos veiks cita iestāde.

3.4.1.3. Ierēdņu vērtēšanas kritēriju noteikšana „To, kādus kritērijus noteikt, lai izvērtētu ierēdņa darba rezultātus, ir tiesīga noteikt pati iestāde, izmantojot piešķirto rīcības brīvību. Tiesa iestādes vietā nevar izdarīt lietderības apsvērumus, vai konkrētajai iestādei lietderīgi ierēdņu darba rezultātu novērtēšanā kā kritēriju iekļaut arī darba noslodzi.”90 „[Ņ]emot vērā iestādes intereses saglabāt amatā tai visvairāk nepieciešamās jeb iestādes darbā visnoderīgākās personas, iestādes pašas kompetencē ir noteikt, kādus vērtēšanas kritērijus ir lietderīgi piemērot (ja tie tieši nav noteikti tiesību normās). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai iestāde nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas, piemēram, vērtējusi personas pēc tādiem kritērijiem, kas nav saistīti ar iestādes funkciju veikšanu [..]. Ievērojot iestādei šajā jomā piešķirto rīcības brīvību, tiesa arī nevar vērtēt to, kuriem kritērijiem būtu dodama priekšroka, proti, kuriem no tiem piešķirams lielāks īpatsvars kopējā novērtējumā. Izņēmums varētu būt vienīgi gadījumā, ja iestāde īpaši būtisku nozīmi būtu piešķīrusi atsevišķam kritērijam, nespējot pamatot šīs nozīmes lietderību, proti, saistību ar iestādes funkcijām un sasniedzamajiem mērķiem attiecībā uz ierēdņu kvalifikāciju un darba rezultātiem.”91

Ierēdņa kvalifikācijas novērtēšanas ietvaros ir pamatoti ņemt vērā arī darba pieredzi, jo „ierēdņa kvalifikāciju veido ne tikai iegūtā izglītība, bet arī praktiskā darbā gūtā pieredze specialitātē, kas atbilst ieņemamajam amatam. [..] Ar pieredzi specialitātē nav saprotams tas pats, kas nostrādātais laiks pie attiecīgā darba devēja. Tie pēc savas nozīmes ir divi dažādi kritēriji, lai gan abi divi tiek izteikti laika periodos. Pieredzi specialitātē [..] raksturo personas nostrādātais laiks tajā specialitātē, kura tieši nepieciešama konkrētā amata pienākumu veikšanā, savukārt nostrādātais laiks pie darba devēja ir laika periods, kurā darbinieks atrodas

89 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 5. decembra spriedums lietā Nr. SKA-422/2011, 10. punkts. 90 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 9. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-1555-11/9, 11. punkts. 91 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-362/2012, 11. punkts.

34

darba tiesiskajās ar to darba devēju, kurš konkrētajā brīdī lemj par darbinieku priekšrocībām darbinieku [skaita] samazināšanas gadījumā.”92

Savukārt secinājums, ka augstāka kvalifikācija var būt ierēdnim, kas ir ilgāk bijis konkrētajā iestādē, var būt pamatots.93 „[V]ar atšķirties vispārīgie ierēdņa kvalifikācijas vērtējuma kritēriji, kas ir pamats mēnešalgas noteikšanai, no ierēdņa kvalifikācijas kritērijiem amata vietu skaita samazināšanas gadījumā. Pirmajā gadījumā svara piešķiršana kopējam valsts dienestā nostrādātajam laikam var būt ar mērķi stimulēt personu piesaistīšanu valsts dienestam ilgtermiņā, tātad ilgtermiņa personāla politika valsts dienestā. Mēnešalgas pieaugums līdz ar ilgāku dienestā nostrādāto laiku liecina par šādu mērķi. Turpretim amata vietu skaita samazināšanas gadījumā, jo īpaši, ja civildienests valstī kopumā tiek samazināts, priekšplānā var izvirzīties tādi kvalifikācijas vērtējuma kritēriji, kas ļauj atlasīt labākos ierēdņus konkrētās iestādes konkrētā amata vajadzībām no tiem ierēdņiem, kas ir pieejami. Ņemot vērā novērtējuma mērķu atšķirību, šāda kritērija izvēli nav pamata uzskatīt par patvaļīgu.[..].”94 Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka ir atšķirība starp laiku, kas vispār pavadīts valsts dienestā, no laika, kas pavadīts dienestā konkrētā iestādē: „Civildienesta specifika liek atšķirīgi skatīties uz jēdzienu „darba devējs”, kāds tas ir Darba likumā – proti, jāņem vērā, ka ierēdņi ir „darbinieki” gan pie „darba devēja” šaurākā nozīmē (konkrētā iestāde), gan plašākā nozīmē (valsts jeb valsts dienesta kopumā), un dienesta ilguma nozīme var tikt atšķirīgi vērtēta attiecībā uz katru no tiem. [D]arba pieredze konkrētā iestādē vairāk kā vispārīga pieredze valsts dienestā var būt tieši kvalifikācijas rādītājs amata vietu skaita samazināšanas gadījumā, jo darba pieredze tieši konkrētajā iestādē nozīmē arī tieši šajā iestādē nepieciešamo zināšanu un profesionālo iemaņu esību.”95

Senāts ir atzinis, ka iesāktas, bet nepabeigtas studijas nav ņemamas vērā, nosakot kvalifikāciju. Nav pamata „kā augstāka izglītības līmeņa rādītāju uzskatīt iesāktas studijas doktorantūrā, jo studiju iesākšana neapliecina konkrētu izglītības līmeni.”96

Kādā spriedumā Administratīvā apgabaltiesa ir atzinusi, ka augstāka amata ieņemšana pati par sevi liecina arī par augstāku kvalifikāciju: „ministrija pamatoti atzina nodaļas vadītāja kvalifikāciju par acīmredzami augstāku, tādēļ atbildētāja izvēle atstāt amatā ierēdni, kurš jau ilgstoši ir pildījis vadītāja, proti, augstāka līmeņa ierēdņa amata pienākumus, iepretim ierēdnim, kurš līdz šim ir pildījis vecākā referenta amata pienākumus, ir atzīstama par pamatotu un tiesisku.”97 Līdzīgos gadījumos nepieciešams apsvērt, vai salīdzinājums vispār ir veicams, ievērojot, ka „izvērtējums ir jāveic attiecībā uz vienāda nozīmīguma un līdzvērtīgas atbildības pakāpes amata pienākumus veicošiem ierēdņiem”.98

Gadījumos, kad likvidējamā amata pienākumi tiek uzticēti citam ierēdnim, kurš iepriekš attiecīgos pienākumus nav veicis, salīdzinājumam ir pakļauti abi ierēdņi. Tomēr „ņemot vērā,

92 Turpat, 13. punkts. 93 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SKA-105/2012, 13. punkts. 94 Turpat. 95 Turpat. 96 Turpat. 97 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-3109-11/16, 15. punkts. 98 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 8. novembra spriedums lietā Nr. SKA-285/2012, 8. punkts.

35

ka abas salīdzināmās amatpersonas iepriekš neveica vienus un tos pašus pienākumus, konkrētajā gadījumā nebija salīdzināmi darba rezultāti, jo tie nebija salīdzināmi lielumi.”99

Tāpat jāņem vērā, ka ierēdņa pārejoša darbnespēja var būt iemesls, kādēļ nav iespējams novērtēt ierēdņa darba rezultātus. „Piemēram, izskatāmajā gadījumā vienādi apstākļi ir tas, ka visi ieņēma vienādu amatu, bet atšķirīgie, ka pieteicējs darbnespējas dēļ nepildīja konkrētos amata pienākumus, līdz ar to viņa novērtēšanai var izmantot tikai tos darbības rezultātus, kas sasniegti, pildot [citus pienākumus, kuros nav svarīgi kvantitatīvie rezultāti]. Tāpēc ir svarīgi lietā noskaidrot, vai un kādā mērā minētie amata pienākumi ir bijuši salīdzināmi.”100

„Veicot iestādes struktūras izmaiņas, iestādei ir pieļaujams vadīties pēc amatu salīdzinājuma, ņemot vērā tieši struktūras izmaiņas (samērot līdzīgus amatus jaunajā un vecajā struktūrā), nevis noteikti no jauna pārvērtēt amatpersonu spējas un izglītību vispār vai, piemēram, salīdzināt visas amatpersonas visas amatu saimes ietvaros. Respektīvi, iestāde pamatoti var pieņemt, ka katra amatpersona jau iepriekš iestādē ieņēmusi amatu, kas atbilst tās spējām un kvalifikācijai, un pēc struktūras izmaiņām katra amatpersona konkurē uz tām vietām, kas pēc satura atbilst iepriekš veiktajiem amata pienākumiem, nevis spējām vai kvalifikācijai vispār.”101

3.4.1.4. Ierēdņu salīdzināšana Ierēdņu novērtējuma rezultāti var būt izteikti gan punktu izteiksmē, gan arī citādi. Svarīgi, ka tiesa var pārliecināties par novērtējuma pamatojumu: „[P]ieteicējas iebildumi pret to, ka darbinieku novērtējums nav dots punktu izteiksmē vai citā salīdzināmā izteiksmē, ir vērsts uz novērtējuma rezultātu apšaubīšanu pēc būtības (novērtējuma rezultāti nav ņemami vērā, jo nav izteikti punktu formā). [..] Apstāklis, ka novērtējuma rezultāti nav izteikti punktu formā, nav traucējis apgabaltiesai pārliecināties par novērtējuma objektivitāti un pamatotību. Līdz ar to tiesa nav uzskatījusi novērtējuma rezultātu atspoguļojuma formu par neatbilstošu.”102

Ierēdņa uzklausīšana, pirms pieņemt lēmumu par viņa atbrīvošanu amata, ir obligāta, taču uzklausīšana tieši salīdzināšanas laikā nav nepieciešama. „[U]zklausīšana nebija notikusi tieši lemjot par to, kuri ierēdņi tiks pārcelti un kuri – atbrīvoti. Tai pašā laikā jāņem vērā, ka uzklausīšana ir notikusi kārtējā ierēdņa darbības novērtēšanā [..], gan dodot iespēju pieteicējai personīgi aizpildīt savu novērtēšanas veidlapu, gan iepazīties ar tiešā vadītāja sagatavoto novērtēšanas veidlapu (pat ja tā ir tikai stunda), gan arī piedalīties novērtēšanas intervijā. Tieši šis ir vissarežģītākais posms ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanā, kas tieši bija pamats pieteicējai nelabvēlīga lēmuma pieņemšanai, lemjot par ierēdņu pārcelšanu. Savukārt pieteicējas argumenti par citu salīdzināšanas kritēriju novērtējumu ir pietiekami rūpīgi analizēti apstrīdēšanas procesā. Līdz ar to Senāts nesaskata, ka pieteicējas iebildumi par uzklausīšanas neveikšanu būtu pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai.”103

99 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-3109-11/16, 14. punkts. 100 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 5. septembra spriedums lietā Nr. SKA-649/2011, 10. punkts. 101 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SKA-105, 11. punkts. 102 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. SKA-490/2010, 12. punkts. 103 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SKA-105/2012, 18. punkts.

36

3.4.1.5. Lēmums par salīdzināšanas rezultātiem un dienesta attiecību izbeigšanu Lēmumam par ierēdņa atbrīvošanu no amata nav jāietver detalizēti lietderības apsvērumi attiecībā uz konkrēto ierēdni. Kādā lietā, atbildot uz pieteicējas iebildumu, ka rīkojumā par dienesta attiecību izbeigšanu nav ietverti lietderības apsvērumi tieši pieteicējas atbrīvošanai, Senāts norādīja, „ka atbilstoši konkrētā gadījuma specifikai (dienesta attiecību izbeigšana vienlaikus ar daudziem ierēdņiem uz to darba savstarpēja novērtējuma pamata) lietderības apsvērumi izriet no ierēdņu darba un kvalifikācijas novērtējuma rezultātiem. [Š]os novērtējuma rezultātus tiesa ir pārbaudījusi un konstatējusi, ka amatpersonas, kurām tika nodoti pieteicējas amata pienākumi pēc pieteicējas amata likvidācijas, ir ar augstāku kvalifikāciju kā pieteicēja. No tā arī izriet lietderības apsvērumi tieši pieteicējas (nevis šo amatpersonu ar augstāku kvalifikāciju) atbrīvošanai no dienesta.”104

Iestādes lēmuma pamatošanā par dienesta attiecību izbeigšanu izmantojams Augstākās tiesas Senāta skaidrojums par pamatojuma apjomu: „[P]amatojuma trūkums, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu (sk. Senāta 2007. gada 27. decembra sprieduma lietā Nr.SKA-522/2007, 11. punktu).”105 Piemērojot šīs atziņas lietā par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu sakarā ar ierēdņu skaita samazināšanu, Augstākās tiesas Senāts spriedis šādi: „Lai arī rīkojums pats par sevi nesatur norādi uz apstākļiem, kas bijuši pamatā civildienesta attiecību izbeigšanai tieši ar pieteicēju, taču tajā ir norādīts, ka pieteicēja atbrīvota no amata sakarā ar ierēdņu skaita samazināšanu. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja bija informēta par to, ka veikta ierēdņu novērtēšana un savstarpēja salīdzināšana, kādi kritēriji ņemti vērā šajā procesā un kuras personas savstarpēji salīdzinātas. Apstāklis, ka pieteicēja to uzzinājusi vēlāk, jau pēc tam, kad pieņemts lēmums par viņas atbrīvošanu no amata, kā arī apstāklis, ka dokumenti, kuros atspoguļots ierēdņu novērtējums, nav datēti, nenozīmē, ka iestāde lēmumu būtu pieņēmusi patvaļīgi, tas ir, bez izvērtējuma par to, kura persona un kādu apsvērumu dēļ atbrīvojama. Līdz ar to pamatojuma pilnīga neatspoguļošana rīkojuma tekstā šajā gadījumā nav liegusi pieteicējai saprast, ka viņa atbrīvota no amata tieši ierēdņu savstarpējas salīdzināšanas rezultātā. Ņemot vērā to, ka atbildētāja tiesā iesniegusi dokumentus, kas atspoguļo iestādes reorganizācijas gaitu, tās rezultātā izdotos rīkojumus, tostarp rīkojumu par amatpersonu novērtēšanu un tai izvirzītajiem kritērijiem, pamatojuma pilnīga nenorādīšana rīkojumā nav liegusi arī tiesai pārliecināties, vai iestāde, atbrīvojot no amata tieši pieteicēju, nav rīkojusies patvaļīgi[..] apstāklis, ka rīkojumā nav atsauces uz dokumentiem, kuros veikts ierēdņu novērtējums, nav atzīstams par būtisku procesuālu pārkāpumu, kas varētu būt par pamatu rīkojuma atzīšanai par prettiesisku.”106

104 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. SKA-490/2010, 11. punkts. 105 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-362/2012, 8. punkts. 106 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. 362/2012, 8. punkts.

37

Patvaļīgs lēmums par dienesta attiecību izbeigšanu konstatēts lietā, kurā no iestādes lēmuma nebija „saprotams, kādu ierēdņa prasmju vērtējums bija ietverts kritērijā kvalifikācija jeb kāds ir šī kritērija saturs. [B]ez norādes par citu šā kritērija saturu var secināt, ka tas arī piemērojams plašākā izpratnē. Savukārt no iestādes vēlākajiem paskaidrojumiem un rezultāta ir secināms, ka šā kritērija ietvaros vērtēta vienīgi izglītība. Šādā gadījumā nav skaidrs, kāpēc iestāde aprobežojusies ar šādu kritēriju. Savukārt, ja pieņem, ka pirmais vērtēšanas kritērijs (kvalifikācija) ietver vienīgi izglītību, nav skaidri iestādes apsvērumi, kādēļ iestāde ir vērtējusi vienīgi ministrijā nostrādāto laiku, bet ne civildienestā, vienlaikus norādot, ka citu kritēriju, ko vērtēt, nebija. Vispārīgi neapšaubot iestādes rīcības brīvību noteikt tādus kritērijus kā izglītība un ierēdņa stāžs attiecīgajā iestādē, ir atzīstams, ka konkrētajos apstākļos tiesa nav guvusi pārliecību, ka tieši šie kritēriji izmantoti ierēdņu atlasē, un skaidrību par šādu kritēriju izvēles pamatojumu. [A]dministratīvā akta pamatojums kalpo tam, lai persona saprastu tai nelabvēlīgo risinājumu, bet tiesa varētu pār to veikt kontroli. Šajā gadījumā pieteicējai, kuras profesionālās prasmes atbilstoši citiem, iestādes nevērtētiem kritērijiem, iespējams, ir labākas, nevar būt saprotams, kādēļ viņas novērtējums iestādē ir zemāks un viņa atbrīvota no amata.”107

Lēmumu par dienesta attiecību izbeigšanu var pieņemt arī tad, ja ierēdnim ir pārejoša darbnespēja – „Valsts civildienesta likuma normas neparedz aizliegumu izbeigt civildienesta attiecības ar ierēdni darbnespējas laikā”.108

3.4.2. Citi valsts civildienesta attiecību izbeigšanās pamati „Atbilstoši [..] Valsts civildienesta likuma 37. panta piektajai daļai, pārceļot ierēdni citā amatā uz noteiktu laiku, viņam saglabā tiesības atgriezties iepriekšējā vai līdzvērtīgā amatā. Tas nozīmē, ka termiņa, uz kuru ierēdnis pārcelts citā amatā, izbeigšanās neizbeidz valsts civildienesta attiecības, tās turpinās vai nu ierēdnim atgriežoties amatā, kuru tas ieņēma pirms pārcelšanas, vai arī ieņemot līdzvērtīgu amatu iepriekšējam amatam. [..]

Personas nodarbinātības attiecības, tostarp civildienesta attiecības, ja tās ir nodibinātas uz noteiktu laiku, izbeidzas ar dienu, kad izbeidzas attiecīgais termiņš. Šādā gadījumā nav nepieciešams ne personas, ne iestādes uzteikums, jo tiesisko attiecību patstāvīgs pamats ir termiņa izbeigšanās. Valsts civildienesta likuma 11. panta pirmā daļa paredz, ka ierēdni amatā ieceļ uz nenoteiktu laiku, bet var iecelt arī uz noteiktu laiku. Tādējādi, ja amatā iecelšanas termiņš izbeidzas, izbeidzas arī civildienesta tiesiskās attiecības.[..]

Ikviena nodarbinātā persona ir tiesīga pēc savas brīvas gribas izbeigt attiecīgās nodarbinātības, tostarp civildienesta attiecības, par to attiecīgi paziņojot iestādei. Līdz ar to, saņemot pieteicēja iesniegumu, kurā norādīts, ka pieteicējs atsakās no iespējas turpināt civildienesta attiecības citā amatā pēc pārcelšanas termiņa izbeigšanās un izteikts lūgums viņu atbrīvot no ierēdņa amata [..] dienā, kad vēl nebija iestājies notikums, kurš noteica pieteicēja pārcelšanas citā amatā termiņu, iestādei bija jānoskaidro pieteicēja patiesā griba. Ja pieteicējs

107 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 13. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-463/2011, 10. punkts. 108 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 5. septembra spriedums lietā Nr. SKA-649/2011, 10. punkts.

38

nevēlējās turpināt civildienesta attiecības [..][iestādē], tad iestāde šo viņa gribu nedrīkstēja nerespektēt un nepieņemt lēmumu par ierēdņa atbrīvošanu no amata.”109

3.5. Dienesta attiecību izbeigšana ar amatpersonām, kurām ir speciālā dienesta pakāpe Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē

3.5.1. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar neatbilstību dienestam Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka amatpersonu atbrīvo no dienesta sakarā ar neatbilstību dienestam. Atbilstības prasības nosaka Dienesta gaitas likuma 4. pants. Šā panta 4. punktā noteikts, ka dienestā var atrasties persona, „kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.” Šī punkta iepriekšējā redakcija pirms 2008. gada 4. decembra grozījumiem Dienesta gaitas likumā bija šāda: „kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu”.

Dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkta skaidrojums sniegts lietā, kurā pēc 2008. gada 4. decembra grozījumu spēkā stāšanās no amata tika atbrīvota persona, kura dienestā bija no 2006. gada, bet 2002. gadā bija sodīta par tīša nozieguma izdarīšanu. Sodāmība bija dzēsta 2003. gadā. Atbrīvošana no amata tika pamatota ar Dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punktu tā šā brīža redakcijā. Augstākās tiesas Senāts atzina, ka norma attiecas ne tikai uz kandidātiem, bet arī uz personām, kas jau atrodas dienestā. Taču grozījumi šajā normā, kas dienestā aizliedz būt personām neatkarīgi no sodāmības noņemšanas vai dzēšanas, nav attiecināmi uz personām, kas jau dienēja dienestā, un kuriem sodāmība bija noņemta vai dzēsta: „Pielietojot sistēmisko interpretācijas metodi, [..] no Dienesta gaitas likuma sistēmas izriet, ka 4. pantā noteiktās obligātās prasības dienestam attiecas ne tikai uz kandidātiem, bet arī personām, kas jau atrodas dienestā. [J]auno tiesību normu var attiecināt, pirmkārt, uz kandidātiem, otrkārt, uz dienestā esošām personām, kuras ir tikušas tiesiski pieņemtas dienestā atbilstoši iepriekšējām prasībām. Jaunā tiesību norma neko nemaina, neizvirza papildu nosacījumus attiecībā uz personām, kuras tikušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, jau atrodoties dienestā, jo normā vienmēr ir pastāvējusi prasība, ka sodīšana par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nav savienojama ar dienesta turpināšanu. [L]ikuma grozījums bija nepieciešams, lai novērstu iespēju personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas iestāties dienestā Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē. No minētā secināms, ka likumdevēja mērķis ir bijis jaunās prasības dienestam attiecināt uz kandidātiem, nevis uz dienestā jau esošajām amatpersonām, kuras ir tikušas tiesiski pieņemtas dienestā atbilstoši iepriekšējām prasībām.

[..] Tiesību normas atpakaļvērsts spēks nozīmē, ka tiesību norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kuras ir radušās vēl pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža, proti, tā tiek piemērota gan jau pagājušām tiesiskajām attiecībām, gan tādām, kas vēl turpinās. Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tiesību normai var

109 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 26. februāra spriedums lietā Nr. SKA-236/2010, 6.-8. punkts.

39

paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šajā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi. Nav šaubu par to, ka personām, kuras tiesiski iestājušās dienestā pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas un ilgus gadus godprātīgi pildījušas dienesta pienākumus, tostarp pieteicējam, ir radusies tiesiskā paļāvība uz tiesībām turpināt dienestu. [J]a likumdevējs būtu vēlējies piešķirt Dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punktam „neīsto” atpakaļvērsto spēku, kas skar tiesiskās attiecības, kuras vēl turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.2010-25-01 10.3. punktu un 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr.2010-59-01 9.8. punktu), tas bija jāparedz tiesību normā, proti, pārejas noteikumos. [..] Šādu pārejas noteikumu trūkums Dienesta gaitas likumā ir pamats secināt, ka lietderīgākais un taisnīgākais tiesību normas tulkojums ir tāds, ka tā ir vērsta uz priekšu un jaunās stingrākās prasības tiek attiecinātas uz kandidātiem, nerevidējot jau pastāvošās dienesta attiecības ar personām, kuras tiesiski pieņemtas dienestā pirms tā spēkā stāšanās.”110

Ja amatpersona sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, atrazdamās dienestā, un iestāde par to uzzina jau pēc tam, kad sodāmība jau dzēsta, tad persona vienalga atzīstama par neatbilstošu dienestam. Šādu secinājumu Administratīvā apgabaltiesa izdarīja lietā, kurā amatpersona 2006. gadā bija sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet iestāde par to uzzināja no kāda anonīma avota tikai 2009. gadā, kad sods jau bija izciests. „Dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkta redakcija, kas bija spēkā līdz 2008. gada 19. decembrim, noteica, ka dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tātad tiesību norma izvirzīja prasības ne tikai tām personām, kas tika pieņemtas dienestā, bet arī personām, kas atradās dienestā. Tādējādi secināms, ka pieteicējs jau no sodīšanas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu brīža neatbilda dienestam un atbildētājam pastāvēja tiesisks pamats viņa atvaļināšanai no dienesta sakarā ar neatbilstību dienestam. Apstākļiem, ka pieteicējs netika atvaļināts uzreiz pēc sodīšanas, un tam, vai Valsts policijas amatpersonām, kas bija tiesīgas lemt par pieteicēja atvaļināšanu, bija informācija par pieteicēja sodīšanu, kā arī tam, ka pieteicējam tika piešķirta dienesta pakāpe un apbalvojumi, [..] nav izšķirošas nozīmes lietā. [M]inētie apstākļi nevarēja pieteicējā radīt tiesisku paļāvību, ka viņš varēs turpināt dienestu un pēc soda izciešanas netiks atvaļināts. Šādu paļāvību pieteicējam nevar radīt arī tas, ka dienestā Valsts policijā atradās arī citas personas, kas bija sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu. [..]”111

Arī fakts, ka persona ārvalstī ir izdarījusi tādu tīšu noziedzīgu nodarījumu, kurš par tādu atzīstams arī Latvijā, un par šo noziedzīgo nodarījumu ir sodīta ārvalstīs, ir pamats, lai personu atzītu par neatbilstošu dienestam. Šāda situācija konstatējama lietā, kuru izskatījis arī Augstākās tiesas Senāts. Augstākās tiesas Senāts atzina, ka administratīvajā tiesā nav vērtējams, vai ārvalstī izdarītais nodarījums ir noziedzīgs arī Latvijā: „[A]dministratīvajā procesā tiesā nav pārbaudāmi kriminālprocesuāli lēmumi un tiesas nolēmumi. Līdz ar to apgabaltiesai nebija jāvērtē, vai nodarījums, par kuru pieteicējs saukts pie atbildības saskaņā ar Polijas Fiskālā krimināllikuma 91. panta 1. paragrāfu, ir atzīstams par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Krimināllikuma tiesību normām, konkrēti, 190. pantu, kas paredz kriminālatbildību par kontrabandu. [Š]ādu izvērtējumu atbilstoši Kriminālprocesa likuma 110 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 24. novembra spriedums lietā Nr. SKA-708/2011, 9.-12. punkts. 111 Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 20. aprīļa spriedums lietā Nr. AA43-1314-10/4, 8. punkts.

40

normām veic Ģenerālprokuratūra, un administratīvās tiesas kompetencē neietilpst minētā lēmuma tiesiskuma pārbaude. Minētais attiecas arī uz Polijas tiesas spriedumu un procesuālajām darbībām krimināllietā. Tiesai ir jāpārbauda administratīvā akta pamatojumā norādītais fakts, ka pieteicējs ir sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu. [..] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ir izdots Polijas Republikai un ar Polijas Republikas Suvalku reģionālās tiesas [..] spriedumu sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi pieteicēja izdošana Polijas Republikai ir pamats secinājumam, ka kompetentā iestāde kriminālprocesuālā kārtībā ir izvērtējusi un atzinusi to, ka pieteicēja nodarījums ir atzīstams par noziedzīgu nodarījumu arī Latvijā.”112

3.5.2. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu.

Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu. Kopš 2011. gada 21. septembra šī atlaišanas pamata piemērošana regulēta likuma 47. panta 5.1 daļā:

„(51) Amatpersonu sakarā ar amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu atļauts atvaļināt no dienesta šādos gadījumos:

1) attiecīgajā Iestādē nav cita amata, kuru amatpersonai piedāvāt un kuram noteiktajām prasībām amatpersona atbilst;

2) attiecīgajā Iestādē ir cits amats, kuru amatpersonai piedāvāt un kuram noteiktajām prasībām amatpersona atbilst, bet amatpersona nepiekrīt ieņemt piedāvāto amatu attiecīgajā Iestādē.”

Ar šiem grozījumiem noteikts, ka brīvu amata vietu esība amata likvidācijas vai samazināšanas ietvaros pārbaudāma tikai tās iestādes ietvaros, kurā amatpersona dienē, nevis visu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes dienesta ietvaros. Tiesām, izskatot lietas par dienesta attiecību izbeigšanu, jāņem vērā, ka Augstākās tiesas Senāta tēzes par dienesta vienotības principu turpmāk vairs nav piemērojamas (skat. šā apkopojuma sadaļu par valsts civildienesta un drošības dienesta atšķirībām). Tādēļ arī šajā apkopojumā netiek analizēta tiesu prakse, kurā nozīme bijusi dienesta vienotības principam un tā piemērošanas problemātikai.113

Ja tiek veikta amatpersonu skaita samazināšana, tad līdzīgi, kā valsts civildienestā (skat. šā apkopojuma sadaļu par atbrīvošanu no civildienesta sakarā ar ierēdņu skaita samazināšanu), arī drošības dienestā ir veicams amatpersonu izvērtējums. Tas izriet no šā likuma mērķa un 112 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 12. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-686/2012, 11. punkts. 113 Jau gadu pēc pirmajiem Augstākās tiesas Senāta spriedumiem, kuros tika piemērots Dienesta vienotības princips, tiesu praksē tika konstatēts, ka šis princips spēkā esošā normatīvā regulējuma ietvaros pat teorētiski bija īstenojams ar ārkārtīgi lielām grūtībām. Vispirms šo problēmu konstatēja Administratīvā apgabaltiesa (skat., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas sprieduma atreferējumu Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 9. septembra spriedumā lietā Nr. SKA-647/2011, 6.3. punktu), bet vēlāk arī Augstākās tiesas Senāts pieļāva, ka dienesta vienotības princips nav piemērojams formāli un ka ir jāņem vērā šī principa piemērošanas praktiskās grūtības, jo sevišķi koordinācijas trūkums starp iestādēm (skat., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. decembra spriedumu lietā Nr. SKA-885/2011, 7.-9. punkts).

41

vienlīdzības principa: „[V]alsts dienestā būtu jāpatur amatpersonas ar visaugstāko kvalifikāciju, ar tādām prasmēm un īpašībām, kas visefektīvāk ļauj pildīt konkrētos pienākumus, kas, savukārt, nosakāms, veicot visu amatpersonu ar vienādiem amata pienākumiem izvērtēšanu.”114

Administratīvā apgabaltiesa ir skaidrojusi atšķirību starp amata likvidāciju un amatpersonu skaita samazināšanu: „[A]matpersonas amatu varētu uzskatīt par likvidētu, ja iestādē vairs nepastāvētu nepieciešamība pēc tādu amata pienākumu pildīšanas, kādas šī amatpersona pildījusi līdz šim, jo tieši amata pienākumi noteic nepieciešamību pēc konkrētās amatpersonas (līdzīgi kā funkcijas noteic nepieciešamību pēc iestādes). Ja līdzīgu amata pienākumu pildīšana iestādē ir nepieciešama arī turpmāk, tad vēl aizvien uzskatāms, ka ir notikusi amatpersonu skaita samazināšana, nevis likvidācija.”115 Nav nozīmes tam, ka mainījies amata nosaukums, vai arī amats pārcelts uz citu iestādes struktūrvienību.116 Kaut arī Dienesta gaitas likums paredz vienādas tiesiskas sekas attiecībā uz amata likvidāciju un amatpersonu skaita samazināšanu, amata likvidēšanas gadījumā nav jāveic amatpersonu salīdzinājums.

Dienesta gaitas likuma 47. panta sestā daļa noteic, ka „ja amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar Iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu, amatpersonu par to rakstveidā brīdina 30 dienas iepriekš.” 2009. gadā, steidzīgi veicot amatpersonu skaita samazināšanu, Drošības policija brīdinājumu par atvaļināšanu no dienesta izsniedza visām amatpersonām vēl pirms to novērtēšanas. „[A]matpersonu brīdināšana, pirms zināms, kura amatpersona patiešām tiks atvaļināta, degradē brīdinājuma jēgu. Tomēr nevar piekrist, ka iestāde, šādi brīdinot amatpersonas, nav izpildījusi Dienesta gaitas likuma 47. panta sestajā daļā paredzēto brīdināšanas pienākumu. Līdz ar to [..] veids, kādā iestāde brīdināja pieteicēju, nav pamats vēlāk pieņemto lēmumu prettiesiskuma konstatēšanai.”117

Ja iestāde veic amatpersonu skaita samazināšanu, tad amatpersonai nav tiesību prasīt atbrīvošanu no amata ar konkrētu datumu, un iestādei nav pienākuma šādu lūgumu vērtēt. Atvaļināšanas pabalsta apmērs nosakāms atbilstoši atvaļināšanas brīdī, nevis brīdinājuma izsniegšanas brīdī spēkā esošajām tiesību normām: „Brīdinājuma izteikšanas laikā Dienesta gaitas likuma 37.panta septītā daļa noteica, ka amatpersona saņem atvaļināšanas pabalstu mēneša vidējās izpeļņas trīskāršā apmērā, ja tā tiek atvaļināta no dienesta sakarā ar iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu. Turpretim atvaļināšanas brīdī Saeima bija samazinājusi amatpersonas sociālās garantijas apmēru, un Dienesta gaitas likuma 37.panta septītā daļa noteica, ka amatpersona saņem atvaļināšanas pabalstu mēneša vidējās izpeļņas apmērā. [..] Pieteicējai nebija izveidojusies paļāvība, ka tās tiesības uz atvaļināšanas pabalstu trīskāršā apmērā saglabāsies atvaļināšanas brīdī. Kā norādījusi pati pieteicēja, viņa, apzinoties, ka Saeima grozīs atvaļināšanas pabalsta apmēru, lūdza atvaļināt ātrāk no dienesta, esot vēl spēkā labvēlīgākam regulējumam. Tomēr ar policijas priekšnieka lēmumu šāds lūgums noraidīts un pieteicēja atvaļināta, spēkā esot jaunam regulējumam. Tā kā, izdodot administratīvo aktu, iestāde piemēro spēkā esošās tiesību

114 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 29. marta spriedums lietā Nr. AA43-1320-11/10, 18. punkts. 115 Turpat, 17. punkts. 116 Skat. Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 15. novembra spriedumu lietā Nr. AA43-2087-10/11, 12. punkts. 117 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. novembra spriedums lietā Nr. SKA-839/2010, 7. punkts; Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-131/2011, 7. punkts.

42

normas, tad apelācijas instances tiesa piemērojusi pareizo Dienesta gaitas likuma 37.panta septītās daļas redakciju un izdarījusi pareizus apsvērumus par tiesiskās paļāvības principa ietekmi šajā lietā.”118 „Tas, ka konkrētajā brīdinājumā bija norādīts atvaļināšanas pabalsta apmērs atbilstoši tobrīd spēkā esošajām tiesību normām, nenozīmē, ka tādā apmērā tas ir izmaksājams atvaļināšanas dienā. Brīdinājuma būtiska sastāvdaļa ir norāde uz dienesta tiesisko attiecību izbeigšanu, bet ne atvaļināšanas pabalsta apmēra noteikšana, jo pēdējo nosaka likums.[..] Dienesta gaitas likuma 47. panta trešā daļa paredz iespēju amatpersonām vienoties par atvaļināšanu pirms uzteikuma termiņa izbeigšanās, taču tā neparedz iestādes pienākumu atvaļināt amatpersonu pēc tās pieprasījuma pirms minētā termiņa. Savukārt Dienesta gaitas likuma 47. panta sestā daļa neparedz iestādei ne tiesības, ne pienākumu vienoties ar amatpersonu par atvaļināšanu pirms brīdinājuma termiņa izbeigšanās. Līdz ar to iestādei, saņemot pieteicējas iesniegumu par atvaļināšanu no dienesta pirms brīdinājuma termiņa izbeigšanās, no tiesību normām neizrietēja pienākums to vērtēt un izdarīt lietderības apsvērumus. [..] Tādējādi apgabaltiesa kļūdaini secinājusi, ka izskatāmajā gadījumā iestādei tiesību normās ir paredzēta rīcības brīvība un iestāde to nav izmantojusi, neizdarot lietderības apsvērumus par pieteicējas atvaļināšanu no dienesta pirms brīdinājuma termiņa beigām.”119

Ja iestādē notiek amata vietu likvidācija vai amatpersonu skaita samazināšana, tad iestāde var rīkot iekšēju konkursu uz citiem vakantajiem amatiem iestādē. Šādā gadījumā tiesai ir tiesības pārbaudīt, „vai konkurss bija objektīvs, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips.”120 Konkrētajā lietā konkursa komisija, vērtējot pretendentus, ņēma vērā konkursa nolikumā ietvertās prasības, kuras atšķīrās no vakanto amatu aprakstos noteiktajām prasībām. Augstākās tiesas Senāts uzskatīja, ka tas ir būtisks procesuāls pārkāpums: „Tā kā ar amatpersonām netiek slēgti darba līgumi, tad amatpersonas pienākumus pilda saskaņā ar amatu aprakstiem. [..] Amata aprakstā nosaka ne tikai amatpersonas pienākumus un tiesības, bet arī amatam noteiktās prasības (Dienesta gaitas likuma 15. panta pirmā daļa). [..] Dienesta gaitas likuma 12. panta pirmajā daļā noteikts, ka amatpersonu var pārcelt citā amatā, ņemot vērā attiecīgajam amatam noteiktās prasības. [..] Dienesta gaitas likuma 12. panta pirmajā daļā minētās attiecīgajam amatam noteiktās prasības ir attiecīgajā amata aprakstā noteiktās prasības. Līdz ar to amatpersona atbilst amata prasībām un var pildīt attiecīgā amata pienākumus, ja viņa atbilst amata aprakstā noteiktajām prasībām. [..] Tā kā vērtēšanas komisija nepamatoti vadījās pēc konkursā noteiktajām amatu prasībām, kas atšķīrās no attiecīgajiem amatu aprakstiem, komisija pieļāva procesuālu pārkāpumu.[..] Senāts nepiekrīt tam, ka tiesa nevar noteikt, kā minētais pārkāpums ietekmēja pieteicēju. Tiesai nav jāpārvērtē konkursa rezultāts, bet gan jāizvērtē, vai gadījumā, ja pieteicējas profesionālā pieredze tiktu atzīta par atbilstošu, tā acīmredzami dotu pieteicējai priekšrocību, salīdzinot ar to pretendentu, kurš tika atzīts par atbilstošāko. [..]”121

118 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-131/2011, 11. punkts. 119 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 2. septembra spriedums lietā Nr. SKA-659/2011, 9.-10. punkts. 120 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 1. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-30/2012, 8. punkts. 121 Turpat, 10.-12. punkts.

43

3.5.3. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar likumā noteiktā vecuma sasniegšanu Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 9. punkts nosaka, ka amatpersonu var atvaļināt no dienesta, sasniedzot šā likuma 46.pantā noteikto vecumu. Dienesta gaitas likuma 46. pants nosaka šādi:

„(1) Amatpersona var dienēt līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai.

(2) Ņemot vērā dienesta nepieciešamību, amatpersonas fiziskās un profesionālās spējas, kā arī veselības stāvokli, Iestādes vadītājs amatpersonai var pagarināt dienesta laiku ne ilgāk kā līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, bet Iekšlietu ministrijas sistēmas izglītības iestādes vadītājam un akadēmiskajam personālam — ne ilgāk kā līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai.[..]”

Šī tiesību norma iestādei paredz rīcības brīvību, lemjot par to, vai persona pēc 50 gadu paturama dienestā. „[N]oteikta vecuma sasniegšana ir apstāklis, kas pats par sevi dod iespēju dienesta attiecības izbeigt, ja vien iestāde nesaskata konkrētajā gadījumā pieļaujamību (personas spējas) un nepieciešamību dienesta attiecību turpināšanai. Citiem vārdiem, noteikta vecuma sasniegšana pati par sevi dod iespēju iestādei pret personu turpmākas nodarbinātības jautājumā attiekties atšķirīgi kā pret citiem. [V]ecuma ierobežojums darbam ugunsdzēsības dienestā vispārīgi nav pretrunā ar Padomes 2000. gada 27. novembra direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, un ka tas ir pieļaujams ierobežojums Latvijas Republikas Satversmes 106. pantā paredzētajām tiesībām izvēlēties nodarbošanos un darbavietu un ka šāds regulējums nav pretrunā ar vienlīdzības principu.[..] Ugunsdzēsības dienests (ciktāl tas ir tieši ugunsdzēsēju profesionālo pienākumu veikšana notikumu vietā) prasa augstu fizisko spēju līmeni, lai būtu nodrošināta normāla šā dienesta operativitāte un pienācīga darbība, un ir pieļaujams, ka šā mērķa sasniegšanai tiek noteikts speciāls vecuma cenzs, jo vecumā cilvēka fiziskās spējas samazinās. Eiropas Savienības Tiesa 2010. gada 12. janvāra spriedumā lietā C-229/08 vērtēja, vai ar vecumu saistīts ierobežojums (minētajā lietā – pieņemšanai darbā) ir attaisnojams ugunsdzēsības vidējā tehniskā dienestā Vācijā, un secināja, ka dienestā attiecībā uz noteiktām operācijām tiek prasītas īpaši augstas fiziskās sagatavotības prasības, kuras var izpildīt tikai visjaunākie ierēdņi. Ņemot vērā medicīniski pierādīto novecošanas procesu, ierēdņiem, kas ir pārsnieguši 45-50 gadu vecumu, vairs nav šīs augstās fiziskās spējas, un minētās operācijas jāveic jaunākiem ierēdņiem. [..]

Dienesta gaitas likuma 46. panta otrā daļa paredz iespēju katrā individuālā gadījumā tomēr pieņemt lēmumu par dienesta attiecību turpināšanu. [I]r būtiski, lai gadījumā, ja reiz iestādei ir dota rīcības brīvība, šāda lēmuma pieņemšana nenotiktu patvaļīgi – lai noteikta vecuma sasniegšana nekalpotu tikai kā iespēja patvaļīga lēmuma pieņemšanai. [I]estādes rīcības brīvība šajā gadījumā ir ļoti plaša. Personas palikšana dienestā pēc 50 gadu vecuma ir atkarīga ne tikai no personas fiziskā stāvokļa un profesionālajām iemaņām, bet ir saistīta ar konkrētās personas nepieciešamību dienestam. Nepieciešamība dienestam ir atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei ir jāpiepilda ar saturu. Dienesta gaitas likuma 46. panta otrā daļa dod iestādei izvērtēt plašu apstākļu kopumu katrā konkrētā gadījumā, izsverot attiecīgās personas nepieciešamību attiecīgajā amatā, struktūrvienībā, kā arī iestādē vispār. Tas nozīmē, ka formāls izvērtējums (salīdzinājums ar citām personām) pēc vecuma, izglītības vai fiziskās sagatavotības vien nebūtu pietiekams. [D]ienesta nepieciešamība nozīmē arī to, ka iestādei ir tiesības izvērtēt tieši personas personīgās īpašības un spējas saskaņā ar personālpānojuma

44

politiku iestādē kopumā. Piemēram, ja personai vairs nav fizisko spēju veikt tieši operatīvos pienākumus notikuma vietā, iestāde var vērtēt nepieciešamību papildināt administratīvo pienākumu veicošo amatpersonu skaitu atbilstoši savai personāla politikai. Tāpat pieļaujams ir arguments, ka, piemēram, personāla jomā plānota gados jaunu vai izglītotu personu piesaiste. Turklāt jāņem vērā, ka šāda veida pamatojums ir jautājums, kurā tiesas pārbaude ir ierobežota – tiesa nevar noteikt nedz iestādes personāla plānošanas politiku, nedz īstermiņa vai ilgtermiņa darbības prioritātes ar attiecīgu personāla nodrošinājumu.”122 Par patvaļīgu atbrīvošanu var liecināt fakts, ka dienesta attiecības ir turpinātas ar gandrīz visām personām, kas sasniegušas 50 gadu vecumu, un konkrētās amatpersonas kvalifikācija un spējas ir labākas nekā pārējiem.123

„Gados jaunu speciālistu piesaiste konkrētajā gadījumā [dienestā Valsts policijā] ir attaisnojama ar paša dienesta raksturu, kur nepieciešams, lai dienests savas funkcijas veiktu operatīvi; jaunu speciālistu piesaiste ir attaisnojama arī ar mērķi, ka vidējā līmeņa dienesta ierēdņi var izpildīt operācijas, kuru veikšanai tiek prasīta īpaši augsta fiziskā sagatavotība relatīvi ilgā viņu karjeras laikā. [..] Tādēļ ir pieļaujama iestādes personāla plānošanas politika, kad iestāde plāno jaunu un izglītotu darbinieku pieņemšanu.”124 Tomēr, ja 50 gadu vecumu sasniegušas personas vietā plānots pieņemt koledžas absolventu, kaut arī iestādē ir arī citas vakantas amata vietas, kurās šo absolventu varētu iecelt, ir pamats apšaubīt, ka rīcības brīvība izmantota pareizi. „[N]epieciešamība nodrošināt dienestu ar jauniem un atbilstoši kvalificētiem speciālistiem visumā ir objektīvs iemesls, lai nepagarinātu dienesta laiku amatpersonām, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu. Tomēr, lai izdarītu galīgo secinājumu par dienesta laika nepagarināšanas tiesiskumu, jāņem vērā arī citi apstākļi. [..] [Tiesa] nepārbaudīja, vai pieteicēja amatā ieceltajam koledžas absolventam varēja tikt piedāvāts kāds no vakantajiem amatiem un vai viņa iecelšana pieteicēja amatā tādējādi bija nepieciešama. Ja tiktu konstatēts, ka koledžas absolventam varēja tikt piedāvāts atbilstošs vakants amats un ka viņam tomēr piedāvāts pieteicēja amats, tad tas varētu liecināt par iestādes patvaļu. Patvaļa būtu notikusi, ka netiktu konstatēts neviens pamatots iemesls koledžas absolventa iecelšanai pieteicēja amatā.”125

Ja atrašanās dienestā tiek pagarināta vairākām amatpersonām, kas veic līdzīgus amata pienākumus, bet kādam dienesta pagarināšana tiek atteikta, tad jāpārbauda arī vienlīdzības principa ievērošana, veicot priekšrocību palikt dienestā izvērtējumu (līdzīgi kā amatpersonu samazināšanas gadījumā).126

Ja persona jau ir sasniegusi 50 gadu vecumu un iestāde vairakkārt pieņēmusi lēmumu ar viņu pagarināt dienesta attiecības uz noteiktu laiku, tad šādi apstākļi „nerada [..] tiesības uz šādu pagarinājumu arī turpmāk – tiesību normas nenoteic amatpersonas subjektīvās tiesības uz noteiktu dienesta termiņa pagarināšanu, bet gan atstāj šo jautājumu kompetentās amatpersonas ziņā, kura lemj, vai ir nepieciešamība konkrētās amatpersonas palikšanai amatā.”127

122 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. marta spriedums lietā Nr. SKA-237/2010, 11. punkts. 123 Turpat, 12. punkts. 124 Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-2054-10/6, 12.4. punkts. 125 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-391/2011, 10.-11. punkts. 126 Turpat, 12. punkts. 127 Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-2054-10/6, 12.3. punkts.

45

3.5.4. Atvaļināšana no dienesta sakarā ar pārejošu darbnespēju Dienesta gaitas likuma 47. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka dienesta attiecības var izbeigt „sakarā ar to, ka tā pārejošas darbnespējas dēļ nav pildījusi amata pienākumus ilgāk kā četrus mēnešus pēc kārtas vai ilgāk kā sešus mēnešus gadā ar pārtraukumiem un veselības traucējumi nav gūti nelaimes gadījumā, pildot dienesta pienākumus”.

„Dienesta gaitas likuma 47. panta otrās daļas 2. punkts paredz, ka amatpersonu, kura nav ilgstoši pildījusi dienesta pienākumus, nevar atvaļināt no dienesta tikai tādā gadījumā, ja veselības traucējumi ir gūti nelaimes gadījumā, pildot dienesta pienākumus. Lai varētu piemērot minētās tiesību normas nosacījumu, ir jākonstatē tieša cēloņsakarība starp dienesta pienākumu pildīšanas laikā gūtajiem veselības traucējumiem un pārejošo darbnespēju. Proti, šis izņēmums attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad tieši nelaimes gadījumā darbā gūtie veselības traucējumi ir izraisījuši ilgstošu darbnespēju, kas pārsniedz Dienesta gaitas likuma 47. panta otrās daļas 2. punktā noteiktos termiņus. Tajā pašā laikā no normas satura neizriet, ka veselības traucējumiem ir jābūt gūtiem tieši pirms konkrētās darba nespējas iestāšanās. Dienesta pienākumu pildīšanas laikā gūtie veselības traucējumi var atstāt arī ilglaicīgas sekas un tikai pēc noteikta laika perioda to sekas var būt darbnespējas iestāšanās, kuras dēļ amatpersona nevar ilglaicīgi pildīt amata pienākumus.”128

Pirms atvaļināt amatpersonu no dienesta sakarā ar pārejošu darbnespēju, ārpuskārtas veselības pārbaude nav nepieciešama. „Dienesta gaitas likuma 16. panta ceturtā daļa noteic, ka iestāde amatpersonu ne retāk kā reizi gadā nosūta uz Medicīniskās ekspertīzes komisiju, lai tiktu pārbaudīta amatpersonas veselības stāvokļa atbilstība dienestam. Kārtību, kādā veicama amatpersonas veselības stāvokļa pārbaude, nosaka Ministru kabineta noteikumi [..]. Atbilstoši dienesta gaitas likuma 16. panta sestajai daļai Ministru kabineta noteikumu [..] kārtībā sniegtais komisijas atzinums par amatpersonas veselības stāvokļa un psiholoģisko īpašību atbilstību dienestam var tikt izmantots par pamatu noteiktu lēmumu pieņemšanai. Viens no šādiem lēmumiem ir lēmums par amatpersonas atvaļināšanu no dienesta sakarā ar noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli (Dienesta gaitas likuma 16. panta sestās daļas 2. punkts). [..] Pieteicējs ir atbrīvots no dienesta, pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta otrās daļas 2. punktu. No Dienesta gaitas likuma normām neizriet, ka, atvaļinot amatpersonu no amata uz šī paša pamata, būtu veicama ārpuskārtas veselības pārbaude [..].”129

„[R]akstveida brīdināšanu par atvaļināšanu no dienesta ilgstošas darbnespējas dēļ tiesību normas [..] neparedz.”130

128 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-744/2011, 8. punkts. 129 Turpat, 10. punkts. 130 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 28. novembra spriedums lietā Nr. SKA-788/2012, 6. punkts.

46

3.6. Dienesta attiecību izbeigšana militārajā dienestā Atbrīvojot karavīrus no militārā dienesta, ir svarīgi noskaidrot pareizu atbrīvošanas pamatu, jo no tā ir atkarīgas karavīru sociālās garantijas. Augstākās tiesas Senāts ir sniedzis apjomīgu skaidrojumu par militārā dienesta attiecību izbeigšanas pamatiem:

„Militārā dienesta likuma 42. panta pirmā daļa paredz trīs karavīra atvaļināšanas no profesionālā dienesta vispārīgos pamatus: 1) beidzoties profesionālā dienesta līguma termiņam sakarā ar aktīvajam dienestam noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanu; 2) beidzoties profesionālā dienesta līguma termiņam, ja līgumu nepagarina; 3) izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa.

Savukārt minētā likuma 43. pants sīkāk regulē līguma izbeigšanu pirms termiņa. Saskaņā ar panta pirmo daļu profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa var izbeigt katrā laikā, pusēm par to vienojoties. Panta otrā daļa noteic, ka profesionālā dienesta līgumu pēc vadības iniciatīvas ar karavīru pirms termiņa izbeidz, ja: 1) karavīrs zaudējis Latvijas pilsonību; 2) karavīrs atzīts par nederīgu aktīvajam dienestam veselības stāvokļa dēļ; 3) pārbaudes laikā noskaidrojas, ka karavīrs neatbilst dienesta prasībām; 4) ir atklājušies apstākļi, kas saskaņā ar likumu liedz karavīram pildīt aktīvo dienestu vai ieņemt amatu, un šos apstākļus nevar novērst; 5) [..][izslēgts]; 6) karavīra dienesta nespējas laiks slimības dēļ ir ilgāks par četriem mēnešiem (120 dienām), ja slimība vai ievainojums (trauma) nav gūti, pildot dienesta pienākumus; 7) likvidē vai reorganizē vienību (apakšvienību) vai samazina karavīru skaitu, ievērojot šā likuma 26. panta trešajā daļā noteikto, ka karavīru atvaļina tad, ja viņu nevar pārcelt citā amatā; 8) karavīram kā disciplinārsodus piemērota atvaļināšana no aktīvā dienesta; 9) karavīrs ir sodīts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; 10) pret karavīru uzsāktais kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata; 11) karavīrs ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, bet no soda atbrīvots.

Militārā dienesta likuma 43. panta otrā daļā noteiktie gadījumi, kad līgumu izbeidz pirms termiņa pēc vadības iniciatīvas, sasaucas ar citās likuma normās noteikto karavīriem obligāto prasību zudumu. Tā Militārā dienesta likuma 16. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka vienības miera laikā komplektē no Latvijas pilsoņiem, kas pieņemti profesionālajā dienestā. Savukārt 43. panta otrās daļas 1. punkts attiecīgi paredz profesionālā militārā dienesta līguma izbeigšanu, ja karavīrs zaudējis Latvijas pilsonību. Militārā dienesta likuma 16. panta otrā daļa noteic, ka militārajā dienestā nevar iesaukt un nevar pieņemt Latvijas pilsoni: 1) kas ir sodīts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas; 2) kas kriminālprocesā ir atzīts par aizdomās turēto vai apsūdzēto; 3) pret kuru uzsāktais kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējošā pamata; 4) kas ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, bet no soda atbrīvots; 5) kas neatbilst dienestam veselības stāvokļa dēļ; 6) kas ir vai ir bijis PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Ja karavīrs vairs neatbilst minētā likuma 16. panta otrās daļas 1., 3. vai 4. punkta prasībām, ar viņu noslēgtā līguma izbeigšanu paredz attiecīgi šā likuma 43. panta otrās daļas 9., 10., un 11. punkts. Ja karavīrs neatbilst 16. panta otrās daļas 5. punktam – nav derīgs dienestam veselības stāvokļa dēļ – ar viņu noslēgtā līguma izbeigšanu paredz 43. panta otrās daļas 2. punkts.

47

Arī 43. panta otrās daļas 3. un 4. punktā noteiktie līguma pirmstermiņa izbeigšanas pamati – pārbaudes laikā noskaidrojas, ka karavīrs neatbilst dienesta prasībām; ir atklājušies apstākļi, kas saskaņā ar likumu liedz karavīram pildīt aktīvo dienestu vai ieņemt amatu, un šos apstākļus nevar novērst – paredz līguma izbeigšanu, ja karavīrs neatbilst prasībām, kurām tam saskaņā ar likumu obligāti jāatbilst, lai varētu pildīt profesionālo militāro dienestu. Tāpat 43. panta otrās daļas 8. punktā paredzētajā gadījumā – karavīram atvaļināšana no aktīvā dienesta piemērota kā disciplinārsods – karavīra līgums izbeidzams obligāti, jo to paredz spēkā esošs administratīvais akts par attiecīga disciplinārsoda piemērošanu.

Tāpat 43. panta otrās daļas 7. punktā paredzētajā gadījumā – sakarā ar vienības likvidāciju, reorganizāciju vai karavīru skaita samazināšanu – lasot šo normu kopsakarā ar šā likuma 26. panta trešajā daļā noteikto, karavīru paredzēts atvaļināt tikai tad, ja nav iespējama viņa pārcelšana citā amatā.

Vienīgais 43. panta otrajā daļā paredzētais gadījums, kad līguma pirmstermiņa izbeigšanas nepieciešamība neizriet no citām likuma normām, ir 7. punktā noteiktais gadījums, kad karavīra dienesta nespējas laiks slimības dēļ ir ilgāks par četriem mēnešiem, ja slimība vai ievainojums (trauma) nav gūti, pildot dienesta pienākumus. Šādā gadījumā nepieciešamība obligāti izbeigt dienesta attiecības ir likumdevēja izšķiršanās lietderības apsvērumu dēļ, ņemot vērā militārā dienesta specifiku.

Tādējādi secināms, ka Militārā dienesta likuma 43. panta otrajā daļā paredzētie gadījumi, kad pirms termiņa izbeidzams profesionālā dienesta līgums ar karavīru, neparedz iestādes rīcības brīvību. Proti, ja iestājas jebkurš no šiem pamatiem, profesionālā dienesta attiecības nedrīkst turpināt un vadībai tās jāizbeidz obligāti.

Līdzīgi ir Militārā dienesta likuma 42. panta pirmās daļas 1. punktā paredzētajā gadījumā, ka karavīru atvaļina no dienesta, beidzoties profesionālā dienesta līguma termiņam sakarā ar aktīvajam dienestam noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanu. [..] Pēc šī vecuma sasniegšanas līgumu vairs nevar pagarināt, un šādā gadījumā karavīrs atvaļināms obligāti.

Savukārt 42. panta pirmās daļas 2. punktā paredzētais gadījums, ka karavīru atvaļina no profesionālā dienesta, beidzoties profesionālā dienesta līguma termiņam, ja līgumu nepagarina, paredz pušu rīcības brīvību izvēlēties pagarināt vai nepagarināt dienesta attiecības. Proti, nosacījums – ja līgumu nepagarina – paredz iespēju, ka līgums var tikt pagarināts vai nepagarināts atkarībā no pušu vēlēšanās. Līgums tomēr nevar tikt pagarināts, pat ja abas puses to vēlas, ja pastāv kāds no likumā paredzētajiem gadījumiem, kas liedz personai atrasties profesionālajā dienestā. Proti, ja pastāv kāds no 43. panta otrajā daļā paredzētajiem gadījumiem vai sasniegts maksimālais dienesta vecums. Šādā gadījumā atkrīt iespēja lemt par to, vai pagarināt līgumu vai nē, tātad lemt par to, vai atvaļināt karavīru saskaņā ar 42. panta pirmās daļas 2. punktu vai nē. Šādā gadījumā obligāti jāpiemēro 42. panta pirmās daļas 1. punkts vai kāds no 43. panta otrās daļas punktiem. Citiem vārdiem, 42. panta pirmās daļas 1. punktā vai 43. panta otrajā daļā paredzēto apstākļu pastāvēšana izslēdz iespēju piemērot lemšanas par līguma pagarināšanu vai nepagarināšanu procedūru, kuras rezultātā iespējams piemērot 42. panta pirmās daļas 2. punktu. Tādējādi, ja konkurē 42. panta pirmās daļas 1. punktā vai 43. panta otrajā daļā un 42. panta pirmās daļas 2. punktā paredzētie

48

atvaļināšanas pamati, priekšroka dodama 42. panta pirmās daļas 1. punkta vai 43. panta otrās daļas pamatam.

[N]av nozīmes, cik daudz laika vēl palicis līdz karavīra līguma termiņa beigām. Ja laikā, kad atklājas kāds no 43. panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem, karavīra līguma termiņš vēl nav beidzies un karavīrs nav atvaļināts, tad piemērojams attiecīgais 43. panta otrās daļas punkts, lai cik maz laika būtu palicis līdz līguma termiņa beigām. 43. panta otrās daļas noteikuma par atvaļināšanu pirms līguma beigu termiņa jēga ir noteikt, ka līgums obligāti izbeidzams, tiklīdz atklājas kāds no tā pirmstermiņa izbeigšanas pamatiem, nevis noteikt, ka līgums uz šiem pamatiem nav izbeidzams, ja līguma termiņš tāpat drīz beigsies.

Attiecībā tieši uz gadījumu, kad konkurē atvaļināšanas pamats – līguma termiņa izbeigšanās, ja līgumu nepagarina – un atvaļināšanas pamats – atzīšana par nederīgu dienestam veselības stāvokļa dēļ – papildus norādāms, ka Militārā dienesta likuma 42. panta otrā un trešā daļa paredz atšķirīgas sekas atkarībā no tā, kuru no šiem atvaļināšanas pamatiem piemēro. Saskaņā ar minētā panta trešo daļu karavīru vispārīgi (tostarp līguma nepagarināšanas gadījumā) atvaļina rezervē. Savukārt panta otrā daļa paredz speciālu regulējumu atsevišķu atvaļināšanas pamatu gadījumā, tostarp atvaļināšanas veselības stāvokļa dēļ gadījumā, ka karavīru atvaļina, noņemot no militārā dienesta uzskaites (tas ir, neatvaļina rezervē). Tas papildus liecina, ka 43. panta otrās daļas 2. punktā paredzētais atvaļināšanas pamats ir speciāls attiecībā pret 42. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto.

Konkrētajā gadījumā konkurē 42. panta pirmās daļas 2. punktā un 43. panta otrās daļas 2. punktā paredzētie atvaļināšanas pamati. Abu pamatu konkurence atklājās pirms līguma termiņa beigām un pieteicēja atvaļināšanas. Ņemot vērā iepriekš minēto, priekšroka šādā gadījumā bija dodama 43. panta otrās daļas 2. punktā paredzētajam pamatam.”131

Militārā dienesta likuma 43. panta otrās daļas 7. punkts nosaka, ka profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa var izbeigt, ja „likvidē vai reorganizē vienību (apakšvienību) vai samazina karavīru skaitu, ievērojot šā likuma 26.panta trešajā daļā noteikto”. Savukārt Militārā dienesta likuma 26. panta trešajā daļā noteikts, ka „likvidējot amatu vai vienību (apakšvienību) vai to reorganizējot, karavīru pārceļ ne zemākā kā viņa dienesta pakāpei atbilstošā amatā šajā vai citā vienībā vai ar viņa piekrišanu — zemākas dienesta pakāpes amatā. Ja karavīru nav iespējams pārcelt viņa dienesta pakāpei atbilstošā amatā un pārcelšanai zemākas dienesta pakāpes amatā viņš nepiekrīt, karavīru atvaļina no aktīvā dienesta likumā noteiktajā kārtībā.” „Lasot Militārā dienesta likuma 43. panta otrās daļas 7. punktu kopsakarā ar šā likuma 26. panta trešajā daļā noteikto, secināms, ka reorganizācija var būt pamats karavīra atvaļināšanai no aktīvā dienesta, izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa, vienīgi gadījumā, ja karavīru nav iespējams pārcelt viņa dienesta pakāpei atbilstošā amatā. Iestādei no Militārā dienesta likuma 26. panta trešās daļas neizriet izvēle atvaļināt karavīru no aktīvā dienesta, izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa reorganizācijas dēļ, ja pastāv iespēja pārcelt karavīru piemērotā amatā.132 [..] Noslēdzot profesionālā dienesta līgumu un pildot militāro dienestu, karavīrs ir īpašā valsts pakļautībā. Tas savukārt nozīmē, ka profesionālā dienesta līguma termiņa ietvaros iestādei ir tiesības

131 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-489/2011, 10.-16. punkts. 132 Šī tēze lasāma kontekstā ar nākamajā rindkopā minēto Senāta spriedumu.

49

karavīru brīvi rotēt uz citiem amatiem, tādējādi nodrošinot dienesta nepieciešamību. Tādējādi reorganizācija pati par sevi nevar būt pamats karavīra atvaļināšanai no profesionālā dienesta pirms termiņa, ja ir iespējams vai nepieciešams nodrošināt karavīram profesionālā dienesta izpildi.”133 Šī tēze izteikta lietā, kurā pieteicējs vēlējās, lai pavēlē par viņa atbrīvošanu no militārā dienesta tiek norādīts, ka atvaļināšana notiek sakarā ar vienības reorganizāciju, nevis sakarā ar profesionālā dienesta līguma termiņa izbeigšanos.

Tomēr no Militārā dienesta likuma neizriet iestādes pienākums reorganizācijas vai karavīru skaita samazināšanas gadījumā piedāvāt karavīram brīvas amata vietas, ja tādas ir. „[..] Nacionālie bruņotie spēki īsteno vienu no valsts funkcijām – valsts aizsardzību, kas ir būtiska valsts suverēnās varas joma. No minētās funkcijas efektīvas īstenošanas ir atkarīga valsts drošība. Līdz ar to militārā dienesta tiesiskais regulējums interpretējams, ņemot vērā šā dienesta lomu valsts funkcijas – valsts aizsardzības – nodrošināšanā. [..] Noslēdzot profesionālā dienesta līgumu, tiek nodibinātas militārā dienesta tiesiskās attiecības, kuru ietvaros karavīrs atrodas īpašā valsts pakļautībā – Nacionālo bruņoto spēku rīcībā. Militārā dienesta attiecību būtiskākā atšķirība no citiem valsts dienesta veidiem ir to pamatā esošās valsts imperatīvās militārās intereses, kas vērstas uz valsts pastāvēšanas un suverenitātes nodrošināšanu. Šo vitālo valsts interešu efektīva nodrošināšana ir pamatā tam, ka militārajā dienestā būtiska nozīme ir karavīra norīkošanai atbilstoši dienesta vajadzībām, ņemot vērā konkrētā karavīra specialitāti un vadības vērtējumu par karavīra specialitātes atbilstību konkrētajai amata vietai (sk. Militārā dienesta likuma 21. panta pirmo daļu, 25. panta trešo un ceturto daļu, 26. panta pirmo un otro daļu, 27. pantu un 32. panta trešo daļu). Tādējādi tikai pašas iestādes kompetencē, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, ir noteikt, kādu amata vietu Nacionālajos bruņotajos spēkos ieņems konkrētais karavīrs.[..] Militārā dienesta likuma 26. pantā paredzētā karavīra pārcelšana amata likvidācijas gadījumā ir pakārtota imperatīvām militārā dienesta interesēm. Tas savukārt nozīmē, ka vienības reorganizācijas vai karavīru skaita samazināšanas gadījumā iestādei ir nevis jāpiedāvā karavīram brīvās amata vietas, bet gan, ņemot vērā, pirmkārt, militārā dienesta nepieciešamību, otrkārt, konkrētā karavīra dienesta pakāpi, izglītību un profesionālo pieredzi, jāpārceļ dienesta pakāpei atbilstošā amatā vai ar viņa piekrišanu – zemākas dienesta pakāpes amatā. Savukārt gadījumā, ja iestāde neredz nepieciešamību turpināt ar konkrēto karavīru dienesta attiecības, tad, pamatojoties uz Militārā dienesta likuma 26. panta trešo daļu, iestāde ir tiesīga izbeigt dienesta attiecības ar konkrēto personu.”134 No minētā arī secināms, ka iestādei ir ļoti plaša rīcības brīvība, lemjot par nepieciešamību pārcelt konkrētu karavīru citā amatā.

2009. gadā nolūkā samazināt karavīru skaitu daļai karavīru tika izvirzīta papildu prasība, lai turpinātu dienestu – speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam. Karavīri, kuri neatbilda prasībām, lai saņemtu speciālo atļauju, tika atbrīvoti no dienesta sakarā ar Militārā dienesta likuma 43. panta otrās daļas 4. punktu – ir atklājušies apstākļi, kas saskaņā ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem liedz karavīram pildīt aktīvo dienestu vai ieņemt amatu, un šos apstākļus nevar novērst. Vairāki karavīri iesniedza pieteikumus tiesā, lūgdami atzīt, ka atbrīvošana no dienesta notikusi sakarā ar vienību reorganizāciju un karavīru skaita

133 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 6. februāra spriedums lietā Nr. SKA-81/2012, 9. punkts. 134 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-138/2012, 10., 12.-13. punkts; šajā lietā Senāts ir atkāpies no 2010. gada spriedumā lietā Nr. SKA-545/2010 izteiktās tēzes, ka iestādei ir pienākums piedāvāt karavīram brīvās amata vietas.

50

samazināšanu. Kaut arī tas bija patiesais iemesls papildu prasību noteikšanai karavīriem, tiesu praksē ir atzīts, ka „ar amata pienākumu pildīšanu saistītu jaunu prasību izvirzīšana nav uzskatāma par iestādes reorganizāciju”.135 Šādu papildu prasību noteikšana nav uzskatāma par profesionālā dienesta līguma grozīšanu, jo „iespēju noteikt nepieciešamību pēc speciālās atļaujas vai drošības sertifikāta nevar pakļaut līguma noteikumiem. Citiem vārdiem, iestādes vadītāja rīcība, nosakot amatus, kuriem nepieciešama atļauja vai drošības sertifikāts, nav ierobežota ar līguma noteikumiem. Iestādes vadītājam tiesības noteikt amatu sarakstu ir noteiktas ar likumu. Savukārt nepieciešamību konkrētā amatā saņemt atļauju vai drošības sertifikātu noteic objektīvi apstākļi, nevis savstarpēja vienošanās ar karavīru.”136 „[A]psvērumi par to, cik saprātīgi ir ieviest attiecīgo prasību attiecībā uz visiem Nacionālo bruņoto spēku karavīriem [..], vai šāda kārtība kalpo demokrātijas un valsts aizsardzības kvalitātei, nav tiesas lietas priekšmets, tie nav vērtējami no tiesību viedokļa, tādēļ nav pakļauti tiesas kontrolei.”137

Ja karavīrs tiek atvaļināts no dienesta sakarā ar profesionālā dienesta līguma termiņa izbeigšanos, tad viņam nav subjektīvo tiesību prasīt līguma pagarināšanu. „No tiesību normām neizriet, ka iepriekš noslēgtais profesionālā dienesta līgums rada pieteicējam subjektīvās tiesības prasīt līguma pagarināšanu, ja Aizsardzības ministrija to nevēlas.”138

Ja karavīrs faktiski turpina veikt dienesta pienākumus un saņemt atalgojumu arī pēc profesionālā dienesta līguma termiņa beigām, līgums nav uzskatāms par pagarinātu. Šādos apstākļos „pieteicējam nevarēja rasties pārliecība vai tiesiskā paļāvība, ka dienests faktiski turpinās uz nākamo piecu gadu termiņu. [F]akts, ka pieteicējs netika atvaļināts no profesionālā dienesta līguma darbības pēdējā dienā, neliecina par to, ka līguma termiņš ir pagarināts vai ar pieteicēju faktiski ir noslēgts jauns līgums, bet gan tikai par to, ka iestāde ir pieļāvusi kļūdas atvaļināšanas procedūrā, laicīgi vienu mēnesi pirms līguma termiņa beigām neizdodot pavēli par atvaļināšanu [..] un neatvaļinot pieteicēju līguma darbības pēdējā dienā. Šāds procesuāls pārkāpums neietekmē profesionālā dienesta līguma termiņu.”139 Tādēļ jāšaubās, vai ir pareizs kādā citā lietā apgabaltiesas spriedumā secinātais, ka līgums uzskatāms par pagarinātu, ja abas puses nav iebildušas par dienesta attiecību faktisku turpināšanu. Konkrētajā lietā karavīrs turpināja dienesta pienākumus vairāk kā divus gadus pēc profesionālā dienesta līguma termiņa beigām. Šajā lietā bija strīds, vai minētais laika posms ieskaitāms karavīra izdienas stāžā. Apgabaltiesa atzina, ka „pieteicējs un atbildētāja pēc līguma termiņa izbeigšanās bija vienojušies par līguma termiņa pagarināšanu, līdz ar to [..] rakstveida formai neatbilstošam līguma pagarinājumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam līguma termiņa pagarinājumam. Vienošanās rakstveida formas neievērošanu konstatētajos apstākļos apgabaltiesa vērtē kā nolaidību gan no pieteicēja, gan atbildētāja puses, jo gan vienam, gan otram bija jāzina un jāievēro normatīvo aktu prasības militārā dienesta jomā. [..] No Militārā dienesta likuma 20. panta ceturtās daļas izriet, ka līguma termiņa pagarinājums ar pieteicēju nevarēja būt īsāks par pieciem gadiem. Tādējādi

135Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 3. februāra spriedums lietā Nr. SKA-125/2012, 6. punkts. Skat. arī Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 11. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-488, 10. punkts, Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 30. novembra spriedumu lietā Nr. AA43-3176-11/5. 136 Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 14. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-1472-12/11, 16.1. punkts. 137 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 12. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-506/2012, 13. punkts. 138 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 22. augusta spriedums lietā Nr. SKA-635/2011, 10. punkts. 139 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 22. augusta spriedums lietā Nr. SKA-635/2011, 11. punkts.

51

līgums, ievērojot to, ka tā termiņš notecēja 2005. gada 3. janvārī, uzskatāms par pagarinātu līdz 2010. gada 3. janvārim.”140

Savukārt, ja karavīrs nav atvaļināts no dienesta pēc profesionālā dienesta līguma termiņa beigām un līdz atvaļināšanai iestājas Militārā dienesta likuma 43. panta otrās daļas 2. punktā paredzētais atvaļināšanas pamats (karavīrs atzīts par nederīgu aktīvajam dienestam veselības stāvokļa dēļ), tad piemērojams pēdējais atvaļināšanas pamats (nevis atvaļināšana no dienesta sakarā ar līguma termiņa izbeigšanos). „[A]pstāklis, ka pieteicēja atvaļināšanas procedūra netika pabeigta pirms līguma termiņa beigām, ir procesuāls pārkāpums. Karavīru atvaļināšanas noteikumos darbību veikšanas termiņi ir noteikti ar aprēķinu, lai atvaļināšanas procedūra tiktu pabeigta līdz līguma termiņa beigām. Neiekļaušanās šajos termiņos ir iestādes atbildība. Kā pareizi norāda pieteicējs, atbilstoši tiesiskās paļāvības principam iestādes kļūda nevar radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Ja iestāde nav pabeigusi atvaļināšanas procedūru līdz līguma termiņa beigām, tā nevar atsaukties uz šo pašas pieļauto pārkāpumu kā pamatu, lai nepiemērotu to atvaļināšanas pamatu, kas būtu piemērojams, ja iestāde būtu iekļāvusies procesuālo darbību veikšanas termiņos. Turklāt, kā noskaidrots šā sprieduma iepriekšējā punktā, atbilstoši Karavīru atvaļināšanas noteikumu normām pamats atvaļināšanai neatbilstoša veselības stāvokļa dēļ ir medicīniskās pārbaudes atzinums, kas saņemts līdz atvaļināšanai. Pieteicēja slimības apliecība saņemta līdz atvaļināšanai.”141

3.7. Prettiesiskas atbrīvošanas seku novēršana

Izskatot pieteikumu par atjaunošanu dienestā, tiesa lemj par attiecīgā lēmuma atcelšanu un atjaunošanu dienestā. Lēmums par personas atbrīvošanu no dienesta nav izpildāms Administratīvā procesa likuma izpratnē (līdzīgi kā citi lēmumi par tiesisko attiecību izbeigšanu, piemēram, lēmums par licences atcelšanu, lēmums par pabalsta izmaksāšanas pārtraukšanu u. tml.). Tādēļ uz šiem lēmumiem nav attiecināms noteikums, ka administratīvais akts zaudē spēku ar tā izpildi. Jēga atzīt administratīvo aktu par spēku zaudējušu ir gadījumos, kad administratīvam aktam ir iespējams piemērot Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus, kā arī tad, kad uz administratīvā akta pamata veikto darbību nav iespējams pavērst atpakaļ. Šādos gadījumos izpildītu administratīvo aktu vairs nav jēgas atcelt, bet vērtējams tikai tā tiesiskums. Turpretim gadījumos, kad dienesta persona no amata prettiesiski atbrīvota, tiesa lemj par šī administratīvā akta atcelšanu un personas atjaunošanu dienestā (ja vien persona vēlas atgriezties dienestā). Tādēļ nav pareiza dažos tiesu nolēmumos sastopamā norāde, ka lēmums par atbrīvošanu no amata ir izpildīts un tiesā vērtējams tikai jautājums par to, vai lēmums ir tiesisks.142

140Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 9. februāra spriedums lietā Nr. AA43-1537-12/19, 18.3.-18.4. punkts. 141 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 18. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-534/2011, 17. punkts. 142 Skat., piemēram, Administratīvās rajona tiesas sprieduma atreferējumu Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 7. jūnija spriedumā lietā Nr. AA43-0537-11/15, 4.1. punkts.

52

3.7.1. Nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšana Pieteikumos par atbrīvošanas prettiesiskumu parasti ietverts arī prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu. Līdz 2012. gadam šis prasījums tiesu praksē tika traktēts nevis kā zaudējumu atlīdzināšanas prasījums, bet gan prasījums par administratīvā akta izpildes seku novēršanu (Administratīvā procesa likuma 253. panta otrā daļa).143 2011. gada 1. jūlijā tika pieņemti grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) (stājās spēkā 2011. gada 1. oktobrī). Ar šiem grozījumiem „ir paredzēts, ka nesaņemtā darba samaksa ir viens no mantiskā zaudējuma veidiem (sk. likuma 12. panta piekto daļu, 21.1 pantu un 24. panta ceturto daļu). Tādējādi šobrīd likumdevējs ir tieši noteicis, ka prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu ir vērtējams kā prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz ar to arī lietās, kas saistītas ar personas atvaļināšanu no dienesta, prasījuma pamatotība par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu ir vērtējama zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā. Ievērojot minēto, turpmāk prasījums par nesaņemtās darba samaksa atlīdzinājumu ir skatāms nevis kā jautājums par administratīvā akta izpildes seku novēršanu, bet gan kā prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu.”144 Tiesu praksē šīs normatīvo aktu izmaiņas sākotnēji netika pamanītas, tādēļ Augstākās tiesas Senātam nācās atcelt vairākus Administratīvās apgabaltiesas spriedumus.

„Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 21.1 panta pirmā daļa noteic, kas jānorāda lēmējinstitūcijas lēmumā gadījumā, ja privātpersonai izmaksājamais zaudējuma atlīdzinājums sastāv no nesaņemtās darba samaksas. Savukārt šā panta otrā daļa tālāk paskaidro, ka ar šajā likumā lietoto terminu „darba samaksa”, ja runa ir par personām, uz kurām attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums (turpmāk – Amatpersonu atlīdzības likums), saprot terminu „atlīdzība” Amatpersonu atlīdzības likuma izpratnē. Amatpersonu atlīdzības likuma 3. panta pirmajā daļā noteikts, ka valsts institūciju amatpersonu atlīdzību šā likuma izpratnē veido 1) darba samaksa, 2) sociālās garantijas un 3) atvaļinājumi.

Darba samaksa šā likuma izpratnē ir 1) mēnešalga, 2) piemaksas, 3) prēmijas un 4) naudas balvas (turpat). Savukārt sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir 1) pabalsti, 3) kompensācijas, 4) apdrošināšana un 5) šajā likumā noteikto izdevumu segšana (turpat).

Ievērojot minēto, secināms, ka tiesai, nosakot atlīdzinājumu par nesaņemto darba samaksu personai, uz kuru attiecas Amatpersonu atlīdzības likums, jāņem vērā šā likuma 3.panta pirmajā daļā noteiktie atlīdzības veidi, tostarp piemaksas (darba samaksas komponents) un kompensācijas (sociālās garantijas komponents).[..]

Nesaņemtās darba samaksas apmēru nosaka Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12. pants. Tā piektā daļa nosaka, ja privātpersonai izmaksājamais zaudējuma atlīdzinājums sastāv no nesaņemtās darba samaksas, tad iestādes vai tiesas noteiktā zaudējuma atlīdzinājuma summa ietver nodokļus, kas tiek aprēķināti normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Savukārt šā likuma 21.1 panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka lēmējiestādei ir pienākums lēmumā par zaudējuma atlīdzinājumu norādīt darba samaksu un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, nevis vidējo izpeļņu. Tā kā nesaņemtās darba samaksas apmēru regulē

143 Skat., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 1. jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-407/2011, 9. punkts. 144 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-149/2012, 9. punkts.

53

Zaudējumu atlīdzināšanas likums, nav pamata, nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, piemērot Darba likuma 126. pantu.

Ievērojot minēto, [..] gadījumā, kad amatpersona tiek atjaunota dienestā, kā zaudējuma atlīdzinājums tai izmaksājama nesaņemtā darba samaksa (Amatpersonu atlīdzības likuma izpratnē) par darba piespiedu kavējuma laiku. Ņemot vērā to, ka nesaņemtā darba samaksa personai izmaksājama kā zaudējuma atlīdzinājums, tajā ietilpst tikai tādas atlīdzības, kuras persona noteikti būtu saņēmusi, piemēram, mēnešalga un likumā noteiktās piemaksas. Izmaksājamajā nesaņemtajā darba samaksā savukārt neietilpst tādas atlīdzības, kuras ir atkarīgas no iestādes ieskata, kas nav pietiekami skaidri prognozējamas, piemēram, prēmijas, kas tiek piešķirtas atkarībā no personas darba novērtējuma, vai neparedzētas naudas balvas.”145

„Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. pants paredz vispārējās piemaksas, kuru saņemšana ir atkarīga no konkrētu darba pienākumu veikšanas. Piemēram, piemaksas par papildus saviem tiešajiem amata (darba, dienesta) pienākumiem prombūtnē esošu amatpersonu (darbinieku) aizvietošanu vai vakanta amata pienākumu vai papildus amata aprakstā noteikti pienākumu pildīšanu, piemaksa par nakts darbu, piemaksa par virsstundu darbu un darbu svētku dienās. Šādas vispārējās piemaksas, kas ir atkarīgas no amatpersonas faktiski veiktajiem dienesta pienākumiem vai papildus dienesta pienākumiem, neietilpst izmaksājamā nesaņemtajā darba samaksā. Arī pieteicēja norādītā piemaksa par nakts darbu tiek noteikta tad, ja amatpersona faktiski tiek nodarbināta arī nakts laikā. Līdz ar to tā nav piemaksa, ko persona noteikti būtu saņēmusi, atrodoties dienestā.”146

Lemjot par izmaksājamās zaudējumu summas apmēru, ir jāņem vērā ienākumi, kuri gūti tādās nodarbinātības attiecībās, kas uzsāktas pēc prettiesiskās atbrīvošanas. „Ja pieteicēja ienākumi citā darba vietā ir bijuši mazāki, nekā iepriekšējā darbā, par attiecīgo laika periodu ir atlīdzināma darba samaksas starpība. Savukārt, ja pieteicējs ir strādājis citā darbā ar tādu pašu vai lielāku darba samaksu, atlīdzinājuma izmaksai par šo laika posmu nav pamata.”147 „Likumā nav tieša teksta normas, kas piešķirtu nozīmi faktam, ka persona darba (dienesta) piespiedu kavējuma laikā bijusi nodarbināta pie cita darba devēja. [Š]āda faktiskā situācija ir apspriežama pēc vispārējiem zaudējuma atlīdzināšanas pamatprincipiem. [..] Saskaņā ar vispārējo civiltiesisko principu pēc zaudējuma atlīdzinājuma cietušā stāvoklim jābūt tādam, it kā zaudējums nebūtu nodarīts, taču ne vairāk. Tātad ierēdnim, kurš atbrīvots no dienesta, piešķirams atlīdzinājums, atjaunojot iepriekšējo tiesisko stāvokli, t. i., atjaunojot to dienestā. Tā kā atjaunošana dienestā nevar kompensēt nesaņemto atalgojumu, ierēdnim ir tiesības saņemt izpalikušo atalgojumu, kuru tas būtu saņēmis, ja prettiesiskā administratīvā akta sekas neiestātos. Vienlaikus ir jāņem vērā faktiskie apstākļi, vai ierēdnis, būdams atbrīvots no dienesta, nav saņēmis atlīdzību par darba vai dienesta pienākumu izpildi citur. Šādu apstākļu vērā ņemšana būtu taisnīga, jo pretējā gadījumā cietušais saņemtu atlīdzinājumu, kurš pārsniegtu zaudējuma faktisko apmēru [..]. Tad prettiesiski atbrīvotais nokļūtu labākā situācijā

145 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-149/2012, 11.-12., 16. punkts. 146 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 17. augusta spriedums lietā Nr. SKA-540/2012, 12. punkts. 147 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-352/2012, 15. punkts; skat. līdzīgi Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 17. augusta spriedums lietā Nr. SKA-540, 14. punkts.

54

kā tas, kurš turpina dienesta attiecības, jo atbrīvotajam nav jāpilda dienesta pienākumi, un šo laiku tas var izmantot citu ienākumu gūšanai. Šādu faktisko apstākļu (nodarbinātība, ienākumi citur) vērā ņemšanu paredz arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. panta otrā daļa.”148 Ja tiesvedības laikā ne iestādei, ne tiesai nav bijusi zināma informācija par nodarbinātības dēļ gūtajiem ienākumiem citur, bet šāds fakts tiek uzzināts vēlāk, tad tas var būt pamats, lai atceltu spriedumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Nav nozīmes, ka informācija par papildu ienākumiem bijusi iekļauta publiski pieejamā valsts amatpersonas deklarācijā.149

3.7.2. Sprieduma par atjaunošanu dienestā rezolutīvās daļas formulējums Valsts dienestā esošajam ir tiesības uz dienestu kā tādu, nevis konkrētu amatu. Tādēļ, atzīstot, ka personas atbrīvošana no dienesta bijusi prettiesiska, tiesa lemj par viņas atjaunošanu dienestā, nevis konkrētā amatā. „[I]erēdnim saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 22. panta 1. punktu ir tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis noteiktu amatu. Par civildienesta ierēdni ieceltajai personai ir tiesības pastāvīgi darboties civildienestā, pildot ar ieņemamo amatu saistītās funkcijas, taču tiesības ieņemt konkrētu amatu ierēdnim nav garantētas. Tādējādi, lietās, kas saistītas ar civildienesta attiecību izbeigšanu, atzīstot, ka atbrīvošana no amata bijusi prettiesiska, lemjot par administratīvā akta izpildes seku novēršanu, izpildes seku novēršana var ietvert personas atjaunošanu civildienestā (ja persona vēlas atjaunošanu civildienestā). Taču personai nav garantētas tiesības ieņemt tieši to amatu, kuru tā ieņēma pirms civildienesta attiecību izbeigšanas; iestādei personai jāpiedāvā līdzvērtīgs amats.”150 Piemēram, ja ierēdnis prettiesiski atbrīvots no valsts sekretāra amata, tad viņš atjaunojams civildienestā. Pienākums ierēdnim piedāvāt līdzvērtīgu amatu ir tai iestādei, no kuras ierēdnis tika prettiesiski atbrīvots. Ja līdzvērtīga amata nav (piemēram, gadījumā, kad iepriekš ieņemtajā amatā iecelta cita persona), tad ierēdnis atjaunojams pēc iespējas līdzvērtīgā un viņa spējām un kvalifikācijai atbilstošā amatā. Jāņem vērā, ka, atjaunojot ierēdni amatā, viņš turpina saņemt iepriekšējā amata atalgojumu pat tad, ja viņu iespējams atjaunot vienīgi ievērojami zemākā amatā. Šādā situācijā iestādei pie pirmās izdevības jālemj par šāda ierēdņa pārcelšanu viņa atalgojumam atbilstošā augstākā amatā.

148 Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 12. marta spriedums lietā Nr. SKA-150, 11.-13. punkts. 149 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 20. janvāra lēmums lietā Nr. SJA-1/2012, 5.-6. punkts. 150 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 5. septembra spriedums lietā Nr. SKA-649/2011, 11. punkts; skat. arī Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 26. marta spriedumu lietā Nr. SKA-67/2012, 12. punktu.

55

4. Dienests tiesu varas institūcijās

4.1. Tiesnešu dienests Augstākās tiesas Senāts divos nolēmumos ir skaidrojis tiesnešu atlases procesu un to, kuri no šajā procesā pieņemtajiem lēmumiem ir pārbaudāmi administratīvajā procesā. Viens no šiem nolēmumiem ir Augstākās tiesas Senāta 2009. gada spriedums, kurā pieteicējs bija pretendējis uz administratīvās tiesas tiesneša amatu, bet tiesnešu atlases procedūras ietvaros netika virzīts tālāk kārtot tiesneša kvalifikācijas eksāmenu. Augstākās tiesas Senāts šajā lietā ir izklāstījis gan vispārējas pamatprasības eksāmenu norisei, gan skaidrojis tiesnešu atlases procedūru:

„No tiesiskās vienlīdzības principa eksāmenu tiesībās ir atvasināma prasība pēc iespēju vienlīdzības. Visiem, kas piedalās valsts eksāmena procesā, ir dodamas vienādas iespējas. Lai to nodrošinātu, uz visiem attiecināmas vienādas salīdzināmas prasības – priekšnoteikumi, palīgmateriālu izmantošana, anonimitāte – un vienādi kritēriji darbu novērtēšanā. Visiem eksāmena dalībniekiem ir jābūt līdzīgām iespējām uzrādīt savas spējas. Nevienam no eksāmena dalībniekiem nevar tikt piešķirtas kādas priekšrocības, kuras izkropļotu uzrādīto spēju rezultātus. Prasība pēc tiesiskās vienlīdzības vienlaikus ir saprotama arī kā aizliegums ietekmēt eksāmena dalībnieka sniegumu ar tādiem apstākļiem, kas nav atkarīgi no paša dalībnieka (piemēram, temperatūra telpās, troksnis u. tml.). Eksāmens vai eksāmena vērtējums, kas pārkāpj šo principu, ir prettiesisks. Kā norādīts tiesību doktrīnā, eksāmena dalībniekam nav subjektīvo tiesību, atsaucoties uz tiesiskās vienlīdzības principu, sūdzēties, ka citiem eksāmena dalībniekiem ir bijušas priekšrocības, kuras tiem nedrīkstēja piešķirt, un viņš nevar prasīt, ka eksāmena procesa norisē citu eksāmena dalībnieku pieļautās kļūdas tiktu novērtētas tam par labu. Arī eksāmenu procesa tiesībās ir spēkā pamatprincips, ka prettiesiskā procesā nav tiesiskās vienlīdzības. Ja citam eksāmena dalībniekam ir tikušas prettiesiski piešķirtas priekšrocības, tad vienīgi šī eksāmena procedūra ir prettiesiska, bet nevis tā, kurā eksāmenu kārtojis dalībnieks, kurš šādas priekšrocības nav saņēmis. Ar šādu sūdzību nevar panākt sava eksāmena novērtējuma uzlabošanu (Ch.Wagner, Th.Gohrke, G.Brehsan. Prüfungsrecht. 1. Aufl. Münster: Alpmann Schmidt Verl., 2003, S.3).”151

„[Tiesnešu atlases komisija] vienīgi ieteica tieslietu ministram izraudzītos kandidātus pēc katras konkursa procedūras noslēguma. [..] Tādēļ, ja kandidāts turpināja dalību konkursā, tad tas varēja notikt vienīgi pēc tieslietu ministra lēmuma, kurš varēja gan sakrist, gan atšķirties no Komisijas ieteikuma. Tādēļ Komisijas ieteikums tiešas sekas konkursa kandidātiem neradīja un attiecībā par pieteicēju pieņemtais Komisijas ieteikums nav uzskatāms par administratīvo aktu. Tieslietu ministra izšķiršanās (lēmums) nevirzīt pieteicēju uz nākamo konkursa posmu – kvalifikācijas eksāmena kārtošanu Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā – ir administratīvais akts, jo tas izbeidza pieteicēja dalību konkursā. Tieslietu ministra lēmums virzīt personu uz iecelšanu vai apstiprināšanu tiesneša amatā pēc Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinuma saņemšanas un Saeimas lēmums par tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā ir politisks lēmums. Taču pārējie tieslietu ministra pieņemtie lēmumi tiesnešu kandidātu sākotnējās atlases posmā nevar tikt atzīti par politiskiem lēmumiem, jo pretējā

151 Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 23. marta spriedums lietā Nr. SKA-32/2009, 29. punkts.

56

gadījumā tieslietu ministrs ar politiskiem lēmumiem iejauktos atlases norises administratīvajā procesā un konkursa pretendentiem tiktu liegta pieeja tiesai.”152

Ja tiesnesis ir iecelts amatā uz trīs gadiem un tieslietu ministrs pieņem lēmumu viņu nevirzīt apstiprināšanai Saeimā, tad šis tieslietu ministra lēmums ir administratīvais akts. „Latvijā rajona tiesas tiesneša iecelšanas un apstiprināšanas kārtību reglamentē likuma „Par tiesu varu” 60. pants. Panta pirmā daļa noteic, ka rajona tiesas tiesnesi pēc tieslietu ministra priekšlikuma ieceļ amatā Saeima uz trim gadiem. Atbilstoši panta otrajai daļai pēc trim amatā nostrādātiem gadiem rajona tiesas tiesnesi Saeima pēc tieslietu ministra priekšlikuma, pamatojoties uz tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu, apstiprina amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma vai ieceļ amatā atkāroti uz laiku līdz diviem gadiem. Pēc atkārtotā pilnvaru termiņa izbeigšanās rajona tiesas tiesnesi Saeima pēc tieslietu ministra priekšlikuma apstiprina amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Savukārt panta trešā daļa paredz, ka gadījumā, ja tiesneša darbība ir neapmierinoša, tieslietu ministrs saskaņā ar tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu tiesneša kandidatūru atkārtotai iecelšanai un apstiprināšanai nevirza. [..] Ja beidzas likuma 60. pantā minētais trīs vai vēl papildus noteiktais divu gadu termiņš, Saeimai nav jāpieņem īpašs lēmums par ieceltā tiesneša atcelšanu. Par atcelšanu, kā tas izriet no Satversmes 84. panta, lemj tikai attiecībā uz apstiprinātajiem tiesnešiem. Savukārt attiecībā uz ieceltajiem tiesnešiem tiem noteiktais statuss beidzas līdz ar Saeimas noteiktā termiņa beigām. Šādā gadījumā tiesnesis statusu zaudē uz likuma pamata, tas ir, bez īpaša lēmuma pieņemšanas (sk. Senāta 2009. gada 23. oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-798/2009 10. punktu). [..] Apstāklis, ka tiesnesis statusu zaudē uz likuma, nevis īpašuma lēmuma pamata, nedrīkstētu ietekmēt personas tiesības uz neatkarīgu šā jautājuma izvērtēšanu. Šis apsvērums balstīts uz nepieciešamību nodrošināt, ka gan stājoties tiesneša amatā, gan to zaudējot, lēmuma pamatā ir objektīvi un pārbaudāmi kritēriji. Lai to nodrošinātu, [..] Latvijas tiesību sistēmā personai ir tiesības vērsties administratīvajā tiesā.

Kā redzams no likuma „Par tiesu varu” 60. panta un 94. panta otrās daļas, pirms Saeimas jautājumu par personas virzīšanu tiesneša amatā izvērtē gan tiesnešu pašpārvaldes institūcija – Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija –, gan izpildvara – tieslietu ministrs. Šāds izvērtējums tiek veikts ne tikai, ieceļot personu tiesneša amatā sākotnēji uz trim gadiem. No minēto likuma „Par tiesu varu” normu teksta gan gramatiski, gan teleoloģiski ir secināms, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija un tieslietu ministrs izvērtē personas piemērotību un lemj par tiesneša virzību jebkurā no posmiem, līdz persona tiek apstiprināta par tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma – pirms sākotnējās iecelšanas, iespējamās atkārtotās iecelšanas un apstiprināšanas. Nesaņemot Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu, tieslietu ministrs nelemj par tiesneša virzīšanu, savukārt, nesaņemot tieslietu ministra lēmumu, nelemj Saeima. Iepriekšējais atzinums vai lēmums ir priekšnosacījums nākamās institūcijas lēmuma. Tieslietu ministrs pieņem lēmumu jebkurā gadījumā. Pieņemot lēmumu, tieslietu ministra rīcībā ir Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinums, kas tieslietu ministram nav saistošs. Ņemot vērā, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinums nav lēmums, bet gan viedoklis par tiesneša atbilstību tiesneša amatam, savukārt Saeimas lēmums ir politisks lēmums, tad no visiem procesa posmiem tieši tieslietu ministra lēmums par tiesneša nevirzīšanu ir uzskatāms par administratīvo aktu. Šis lēmums liedz tālāku virzību personas iecelšanai, atkārtotai iecelšanai

152 Turpat, 32. punkts.

57

vai apstiprināšanai tiesneša amatā. Šā lēmuma pārbaudē administratīvajā tiesā neatkarīgā un objektīvā procesā dod iespēju izvairīties no tiesneša statusa zaudēšanas politisku iemeslu dēļ un ir viena no garantijām tiesu varas neatkarības nodrošināšanai.”153

Savukārt Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmums, ar kuru atzīts, ka persona nav piemērota tiesneša amatam, nav administratīvais akts. „Ar personas iesnieguma iesniegšanu par kandidēšanu uz tiesneša amata vietu tiek aizsākts administratīvais process Tiesu administrācijā šīs personas lietā. [N]o tiesneša amata kandidātu atlases kvalitātes ir atkarīga turpmākā tiesu darbība un tiesas spriešana, tādēļ ceļā no tiesneša amata kandidāta līdz tiesnesim, kurš stājas pie pienākumu izpildes, ir iesaistīti visi valsts varas atzari: valsts pārvalde, likumdevējs un arī tiesu vara. [..] Tiesu vara tiesneša amata kandidātu atlasē piedalās ar Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas starpniecību. Likuma „Par tiesu varu” 57. pants noteic, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesneša un apgabaltiesas tiesneša kandidatūru iecelšanai vai apstiprināšanai amatā izvirza tieslietu ministrs, pamatojoties uz tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu. Tiesneša amata kandidātu atlases procedūrā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija vērtē tiesneša amata kandidāta atbilstību tiesneša amatam, pieņem kvalifikācijas eksāmenu un sniedz savu vērtējumu par kandidātu – atzinumu. Vērtējot tiesneša amata kandidāta atbilstību tiesneša amatam un pieņemot kvalifikācijas eksāmenu, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija īsteno tiesu varas funkciju tiesnešu sastāva veidošanā. Šo funkciju Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija īsteno patstāvīgi, tā neatrodas citu institūciju padotībā un iejaukšanās tās darbībā netiek paredzēta. Tiesu administrācija nevar ietekmēt Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību un lēmumus. Tādēļ [..] Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai nav piešķirtas pilnvaras valsts pārvaldes jomā, un tā nav atzīstama par iestādi tiesnešu amata kandidātu atlases procedūrā. Secīgi, tās atzinumi par tiesneša amata kandidātu nav administratīvie akti un nav pakļauti administratīvās tiesas pārbaudei.”154

Tieslietu ministra lēmumam par tiesneša nevirzīšanu apstiprināšanai Saeimā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma nav jābūt izvērstam pamatojumam. Ja nevirzīšanas pamats ir Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinums, tad pietiekami ar atsauci uz šo atzinumu. „Lai arī tieslietu ministra lēmumā nav ietverts izvērsts tā pamatojums, tas ir balstīts uz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu, kas savukārt sastādīts, ņemot vērā tās pašas tiesas, augstākas instances tiesas un Tiesu administrācijas atsauksmes. Tādējādi procesā, kura rezultātā tieslietu ministrs pieņēmis pārsūdzēto lēmumu, pieteicēja profesionālā darbība ir vērtēta. Tas savukārt nozīmē, ka atzinums un tam pievienotie materiāli ir jāņem vērā, izskatot lietu par tieslietu ministra lēmuma pamatotību.”155

Ja tiesnesis pirms iecelšanas amatā bijis ierēdnis, tad viņam nav tiesību automātiski atgriezties civildienestā. Ne no Valsts civildienesta likuma esošās, ne bijušās 34. panta redakcijas neizriet personas tiesības ieņemt līdzvērtīgu ierēdņa amatu pēc tiesneša amata pilnvaru izbeigšanās.156

153 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 12. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-589/2010, 9.-11. punkts. 154 Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 29. jūnija lēmums lietā Nr. SKA-528/2009, 10.1.-12. punkts. 155 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 11. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-501/2011, 8. punkts. 156 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 19. jūlija lēmums lietā Nr. SKA-766/2011, 4.2. un 6. punkts.

58

4.2. Prokuroru dienests Prokuratūras likuma 39. panta 5. punkts nosaka, ka prokuroru atbrīvo no amata sakarā ar prokuratūras struktūrvienības vai prokurora amata likvidāciju vai prokuroru skaita samazināšanu, ja nav iespējams prokuroru iecelt citā struktūrvienībā vai citā prokurora amatā vai ja prokurors šādai iecelšanai nepiekrīt. Likumā nav sniegti detalizētāki norādījumi par šī atbrīvošanas pamata piemērošanu. Administratīvā apgabaltiesa skaidrojusi šā punkta piemērošanu kādā lietā, kurā prokurore, kuras amata vieta likvidēta, iebildusi pret viņas pārcelšanu citā prokuratūras struktūrvienībā. „Konkrētajā gadījumā nav būtiskas nozīmes tam, vai ir notikusi prokuroru amatu likvidācija vai skaita samazināšana, jo tiesiskās sekas un atbrīvošanas procedūra ir vienāda. Proti, jebkurā gadījumā vispirms ir izvērtējams, vai nav iespējams prokuroru iecelt citā amatā, bet, ja šādu iespēju nav vai prokurors tam nepiekrīt, tad prokurors ir atbrīvojams no amata. Prokuratūras likums expressis verbis neregulē procedūru, kāda būtu jāievēro, no amata atbrīvojot prokurorus Prokuratūras likuma 39. panta 5. punktā noteiktajos gadījumos. Taču atbrīvošanas secību un kārtību var izsecināt gan no minētās normas, gan arī no citām Prokuratūras likuma normām.

Primāri no Prokuratūras likuma 39. panta 5. punkta var izsecināt, ka konkrētās faktiskās situācijas iestāšanās gadījumā vispirms ir jāizvērtē, vai nav iespējams prokuroru iecelt citā prokurora amatā. [..] Prokuratūras likuma 39. panta 5. punktā minētais jēdziens „iecelt” interpretējams kā pārcelšana citā amatā [..]. [P]ārcelšana citā amatā ir iestādes iekšējs lēmums, kas skar amatpersonu, proti, tas nav administratīvais akts, ja vien tas [būtiski] neskar cilvēktiesības. [..] Ievērojot to, ka dienesta interesēs vispirms ir apsverama iespēja prokuroru pārcelt citā amatā, secināms, ka atbrīvot no amata var tikai tad, ja šāda pārcelšana nav iespējama (nav brīvu štata vietu) vai prokurors nepiekrīt pārcelšanai. Tas savukārt nozīmē, ka gadījumā, ja prokuroru ir iespējams pārcelt citā prokurora amatā, tad tālākā atbrīvošanas procedūra nav jāpiemēro. Proti, prokuroru neatbrīvo no amata un pēc tam atkal neieceļ citā amatā, bet gan uzreiz pārceļ citā amatā, kas ir iekšējs iestādes lēmums. Savukārt gadījumā, ja ir iespējams pārcelt prokuroru citā prokurora amatā, taču visiem vakanču skaits ir nepietiekošs, tad ir jāizvērtē, kuras no amatpersonām, kuru amati pakļauti likvidācijai, varēs pretendēt uz pārcelšanu citā prokurora amatā, bet kuras būs jāatbrīvo no amata. Šādam izvērtējumam kalpo prokuroru savstarpēja salīdzināšana, bet salīdzināšanas kritērijus nosaka, vadoties no dienesta interesēm. Tātad, prokuroru savstarpējas salīdzināšanas mērķis ir – kurš no prokuroriem var pretendēt uz pārcelšanu citā amatā un kurš ir jāatbrīvo no amata. Konkrētajā gadījumā pieteicējai tika piedāvāta iespēja pārcelt viņu citā prokurora amatā. Līdz ar to nav nozīmes, kādā veidā atbildētājs līdz šādam secinājumam ir nonācis un kādi bija prokuroru salīdzināšanas rezultāti, jo mērķis ir sasniegts.[..] No Prokuratūras vienotības principa un no principa, ka vienāda amata prokurori ir savstarpēji aizstājami, izriet, ka prokurora profesionalitātei, pieredzei, darba rezultātiem un izglītībai nav sakara ar to, uz kuru no iestādēm prokurors tiek pārcelts. Tātad prokuroru savstarpējās salīdzināšanas rezultāti nevar kalpot par pamatu tam, uz kuru no iestādēm prokurors tiks pārcelts.”157

157 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. AA43-0286-11/11, 9.-11. punkts.

59

5. Disciplinārās atbildības piemērošana

„[D]emokrātiskas, tiesiskas un efektīvas valsts pārvaldes nodrošināšana sabiedrībai ir ļoti svarīga. Sabiedrības interesēs ir panākt, lai amatpersonas (jo īpaši amatā augstākas amatpersonas) konsekventi ievēro normatīvo aktu prasības un rīkojas atbilstoši vispārējiem tiesību principiem. Sabiedrības interesēs ir izveidot tādu valsts pārvaldi, kurai var uzticēties sabiedrība kopumā un katrs indivīds atsevišķi. Tiesību normām atbilstoša rīcība, saņemot informāciju par iespējamu disciplinārpārkāpumu, ir nozīmīga arī tādēļ, ka, veicot pārbaudi disciplinārlietas ietvaros un objektīvi konstatējot, ka pārkāpums tomēr nav noticis, tiek novērstas nepamatotas šaubas par amatpersonas rīcības tiesiskumu.”158

5.1. Disciplinārlietas ierosināšana „Saskaņā ar Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 19. panta otro daļu disciplinārlieta ierosināma ne vēlāk kā mēneša laikā pēc tam, kad iestāde saņēmusi informāciju par faktiem vai pati konstatējusi faktus, kas liecina par iespējamā disciplinārpārkāpuma izdarīšanu. Par informācijas saņemšanas dienu uzskatāma diena, kad informācija reģistrēta iestādes lietvedībā vai iestādē dokumentāri fiksēts pārkāpuma fakts. Minētajā tiesību normā ir noteikts termiņš konkrētas darbības veikšanai, proti, lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu, un šis termiņš nav atjaunojams vai pagarināms. [P]irmkārt, šāda termiņa noteikšana ir nepieciešama, lai veicinātu tiesiskās noteiktības principa stiprināšanu (ar disciplinārlietas ierosināšanu uzsāk disciplinārpārkāpuma izmeklēšanu). Otrkārt, ne mazāk nozīmīgs arī apstāklis, ka termiņš neļauj iestādei ļaunprātīgi izmantot varu, neierobežotā laika posmā paturot savā rīcībā faktus par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu kā iespējamo ietekmēšanas līdzekli pret ierēdni, kas varētu apdraudēt ierēdņa patstāvīgu un likumīgu darbību un lēmumu pieņemšanu. Treškārt, prasība ierosināt lietu noteiktajā termiņā ir objektīvi vajadzīga, lai informācija par pārkāpumu vēl būtu „svaiga”, kas atvieglotu pārbaudes veikšanu. Taču disciplinārlietas ierosināšanas termiņa pārbaudē tiesai vajadzētu ņemt vērā arī otru aspektu, proti, ir jālīdzsvaro iepriekš minētā nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt savlaicīgi ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums, un lieta netiktu rosināta nepamatoti. [I]estādes rīcības savlaicīguma pārbaudei jābūt vērstai visupirms uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies, nevis, lai noskaidrotu agrāko momentu, kurā iestādei bija iespējams pieņemt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu. [P]ar disciplinārlietas ierosināšanas termiņa sākumu nav uzskatāma vispārīgas informācijas nonākšana iestādē. Ir jābūt noskaidrotiem apstākļiem, kuri norāda uz konkrētas personas iespējami prettiesisku, disciplināri sodāmu rīcību. Informācija par iespējamā disciplinārpārkāpuma izdarīšanu prasa zināmu apstrādi, tostarp faktu pārbaudi un secinājumu izdarīšanu. Šajā sakarā ir būtiski novērtēt, vai iestāde ir vilcinājusies ar noteikto darbību veikšanu, proti, vai iestāde ir veikusi darbības, lai savlaicīgi iegūtu un apstrādātu datus, kas būtu nepieciešami lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu.”159

„[D]isciplinārlietu ierosina par konkrēta ierēdņa rīcību. Līdz ar to, pat ja iestādes rīcībā ir nonākusi informācija, ka attiecībā pret kādu personu iestāde ir veikusi prettiesisku rīcību, cita 158 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā Nr. AA43-2411-11/4, 14. punkts. 159 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 1. marta spriedums lietā Nr. SKA-132/2012, 7.-8. punkts.

60

starpā ir identificējams, tieši kurš ierēdnis šo rīcību ir veicis.[..] Uz jautājumu par to, tieši kuram ir jāsaņem attiecīgā informācija, atbildi dod likuma 19. panta otrās daļas otrais teikums, paredzot, ka par informācijas saņemšanas dienu uzskatāma diena, kad informācija reģistrēta iestādes lietvedībā vai iestādē dokumentāri fiksēts pārkāpuma fakts. Tādējādi ar terminu „iestāde” saprotama nevis amatpersona, kuras kompetencē ir lēmuma pieņemšana (jeb iestāde funkcionālā nozīmē, konkrētajā gadījumā finanšu ministrs), bet gan iestāde institucionālā izpratnē (konkrētajā gadījumā – Finanšu ministrija).”160

5.2. Disciplinārlietas izmeklēšana, faktu konstatēšana disciplinārlietā Vairākās disciplinārlietās Augstākās tiesas Senātam nācies uzsvērt, ka alkohola reibums ir pierādāms ar dažādiem pierādīšanas līdzekļiem, tostarp liecinieku liecībām. Piemēram, lietā, kurā bija strīds, vai vērmeļu tinktūru lietojis karavīrs ir atradies alkohola reibumā, Augstākās tiesas Senāts norādīja šādi: „Atrodoties alkohola reibumā vai apreibinošu vielu ietekmē, karavīrs nevar pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus. Līdz ar to disciplinārpārkāpums ir alkohola, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu ienešana, aprite, kā arī pats šo vielu lietošanas fakts, neatkarīgi no to izraisītās reibuma pakāpes un ietekmes, vienības izvietojuma robežās. [..] Lietā nav strīda, ka pieteicējs, atrodoties karaspēka vienības teritorijā, [..] iedzēris 60 pilienus vērmeļu tinktūras. Apgabaltiesa ir atzinusi, ka vērmeļu tinktūra nav attiecināma uz citām, normatīvajos aktos konkrēti neuzskaitītām apreibinošām vielām, bet saistībā ar tās lietošanu ir pārbaudāma alkohola ietekme. Ņemot vērā to, ka alkohola ietekme pieteicējam netika konstatēta, apgabaltiesa secināja, ka lietā nav pierādījumu, ka pieteicējs atradās narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē. Senāta ieskatā, šāds apgabaltiesas secinājums nav pamatots. Ņemot vērā, ka vērmeļu tinktūras sastāvā ir etilspirts, kas var radīt reibumu, svarīgi noskaidrot tās pārdozēšanas gadījumā radītās sekas un to ietekmi uz karavīra kaujas spējām konkrētajos apstākļos. Lai noskaidrotu, vai izskatāmajā lietā vērmeļu tinktūra ir uzskatāma par apreibinošu vielu, nav tik nozīmīgi konstatēt alkohola ietekmi uz pārbaudāmo personu, bet gan šīs vielas iespējamās izraisītās sekas. [J]a tiesību norma tieši nenoteic pretējo, tiesai nav pamata personas atrašanās alkohola reibumā fakta pārbaudei nepieļaut liecinieku liecības vai paskaidrojumus (ziņojumus), vērtējot tos kopsakarā ar paša pieteicēja paskaidrojumiem. Ievērojot minēto, nav arī atzīstams, ka šādi pierādīšanas līdzekļi konkrētā fakta pierādīšanai paši par sevi nebūtu atzīstami par pietiekamiem, bet būtu papildus apstiprināmi ar citiem pierādījumiem.”161

„Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 14. panta septīto daļu, ja ir aizdomas par to, ka amatpersona, pildot dienesta pienākumus, ir alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē vai reibumā, augstāka amatpersona to nogādā medicīniskās pārbaudes veikšanai. [M]ērķis, ko ar šo tiesību normu vēlējies sasniegt likumdevējs, ir nevis ierobežot augstākas amatpersonas, nosakot tikai vienu iespējamo pierādījumu iegūšanas veidu – pārbaude medicīnas iestādē, bet noteikt šo amatpersonu aktīvas rīcības pienākumu aizdomu gadījumā par padoto atrašanos reibuma stāvoklī dienesta pienākumu pildīšanas laikā. Normas mērķis nav detalizēt, kādā veidā konstatēt alkohola vai citu apreibinošo vielu ietekmi vai

160 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 27. maija spriedums lietā Nr. SKA-433/2011, 21.-22. punkts. 161 Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 13. maija spriedums lietā Nr. SKA-266/2011, 9., 11.-12. punkts; skat. arī Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 6. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-705/2008, 11.3. punktu.

61

reibumu, bet tieši tiesības veikt pārbaudi. Tiesības veikt pārbaudi aizdomu par reibumu gadījumā ir noteiktas likumā, un tieši šī norma ir tā, kas ietekmē personas tiesības, nosakot pienākumu pakļauties pārbaudei. Savukārt viena vai otra pārbaudes vietas izvēle nav personas tiesību ierobežojums, bet faktisko apstākļu konstatēšanas atšķirīga kārtība (sk. Senāta rīcības sēdes 2010. gada 14. janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-177/2010 7. punktu).”162

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma (turpmāk – Disciplināratbildības likums) 18. panta otrās daļas 1. punkts noteic, ka disciplinārlietas izmeklēšanu aizliegts veikt amatpersonai, kura ir tās amatpersonas tiešais priekšnieks, pret kuru ierosināma disciplinārlieta. Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka šīs normas pārkāpums pats par sevi nav pamats, lai atceltu disciplinārlietā pieņemto lēmumu. „[N]av šaubu, ka iestāde ir pieļāvusi procesuālo tiesību normas pārkāpumu. Taču, kā atzīts Senāts praksē, procesuālo tiesību normu pārkāpums ir jāvērtē atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu – konkrēto administratīvo aktu. Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja varēja, tas uzskatāms par būtisku (sk., piemēram, Senāta 2006. gada 17. augusta sprieduma lietā Nr. SKA-386/2006, 7. punktu). [..] Disciplināratbildības likuma 18. panta otrā daļa uzskaita vairākus apstākļus, kuriem pastāvot, amatpersonai ir aizliegts veikt disciplinārlietas izmeklēšanu. No minētās panta daļas kopumā var secināt, ka aizlieguma mērķis ir nodrošināt objektivitāti disciplinārlietas izmeklēšanas gaitā, novērst iespējamu ieinteresēto personu ietekmi uz disciplinārlietas apstākļu noskaidrošanu. Tās amatpersonas tiešais priekšnieks, pret kuru ierosināta disciplinārlieta, var būt ieinteresēts disciplinārlietas iznākumā, būdams noskaņots gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi pret padoto darbinieku, līdz ar to disciplinārlietas izmeklēšanas uzticēšana viņam vispārīgi var radīt šaubas par izmeklēšanas objektivitāti. Taču, [..][kā norādīts iepriekš], lai procesuālo tiesību normu pārkāpumu atzītu par būtisku, ir jākonstatē, ka konkrētais pārkāpums ietekmēja vai varēja ietekmēt gala lēmumu pēc būtības.”163

Ja amatpersona sakarā ar disciplinārlietu tiek atstādināta no amata, tad viņai šajā laikā ir pienākums būt sasniedzamai. „Atstādināšana no amata pienākumu izpildes uzskatāma par pagaidu aizliegumu atrasties darba vietā un veikt darbu. Proti, atstādināšanas laikā ierēdnis nevar pildīt amata pienākumus, bet ierēdņa pienākums pildīt priekšniecības likumīgos rīkojumus saglabājas. [I]erēdnim ir pienākums sniegt ziņas disciplinārlietas izmeklētājam un paziņot, ja tas nav iespējams. Tā kā atstādināšana tiek piemērota uz disciplinārlietas izskatīšanas laiku, tad ierēdnim jāpilda priekšniecības rīkojumi, kas attiecas uz disciplinārlietas izskatīšanas procesu. [A]tstādināšanas laikā [..] ierēdnim ir jābūt sasniedzamam.”164

5.3. Lēmums par disciplinārsoda piemērošanu Saskaņā ar tiesiskās vienlīdzības principu disciplinārsodam līdzīgās lietās ir jābūt līdzīgam, savstarpēji samērojamam. Taču šo prasību ir iespējams īstenot tikai atsevišķas iestādes, nevis 162 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 16. septembra spriedums lietā Nr. SKA-515/2010, 9. punkts. 163 Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 16. septembra spriedums lietā Nr. SKA-515/2010, 10.-11. punkts. 164 Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-1958-09/5, 5.4.2. punkts.

62

visa civildienesta vai Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu ietvaros. „[S]odu ietekmējošo faktoru pienācīga izvērtēšana un apkopošana [..] ir iespējama tikai konkrētajā iestādē, jo tad iestādes rīcībā ir pilnīga informācija gan par tai pakļautu personu, gan par disciplinārpārkāpuma detaļām. Tādējādi konsekventai praksei attiecībā uz soda apmēru par līdzīgiem disciplinārpārkāpumiem jābūt ievērotai vienas iestādes ietvaros. Līdz ar to nav pamatots pieteicēja viedoklis, ka tiesai vajadzēja analizēt arī citas ministrijas pakļautībā esošo iestāžu lēmumus attiecībā uz soda apmēru, lai nodrošinātu vienlīdzības principa ievērošanu.”165

Ja tiek piemērots par konkrēto disciplinārpārkāpumu paredzētais minimālais sods, tad atsevišķa lietderības apsvērumu izvērtēšana nav nepieciešama, jo „tiesību normas sankcijā paredzētā soda samērīgumu un atbilstību jau ir izvērtējis likumdevējs, nosakot šādu minimālo iespējamo soda veidu.”166 Citos gadījumos lietderības apsvērumu neizdarīšana ir pamats, lai lēmumu par disciplinārsoda piemērošanu atceltu.167 Ja lēmuma pamatā konstatējami trūkumi, nepieciešams izvērtēt, vai konkrētā soda apmēra pamatojums nav izsecināms no lēmuma kopumā, un attiecīgi, vai pārkāpums ir būtisks un ietekmē lēmuma tiesiskumu.168

Lēmumu par disciplinārsoda piemērošanu var pieņemt un piemērot arī tad, ja sodāmajai personai ir pārejoša darbnespēja; Darba likumā noteiktie uzteikuma ierobežojumi nav piemērojami.169

Prokuratūras likuma 45. panta trešajā daļā noteikts disciplinārsoda uzlikšanas termiņš, proti, to drīkst uzlikt ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc pārkāpuma atklāšanas dienas, neskaitot pārbaudes laiku un to laiku, kad prokurors nav bijis darbā pamatotu iemeslu dēļ, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas dienas. „Disciplinārpārkāpums kā ikviens pārkāpums ir personas vainojama darbība vai bezdarbība. Ne jebkura ziņa par kādas personas rīcību, uzvedību ir uzskatāma jau par apliecinājumu tam, ka minētā persona ir izdarījusi kādu pārkāpumu (vainojamu rīcību). Dažkārt, lai konstatētu, ka personas konkrētā darbība ir pārkāpums, iestādei vai amatpersonai, kas ir tiesīga uzlikt sodu, ir nepieciešams ievākt ziņas, noskaidrot faktus. Šādos gadījumos nav pamata par pārkāpuma atklāšanas dienu uzskatīt to dienu, kad attiecīgās iestādes vai amatpersonas rīcībā ir nonākusi vien ziņa par personas uzvedību. Par pārkāpuma atklāšanas dienu uzskatāma tā diena, kad ir pabeigta attiecīga pārbaude, apstākļu noskaidrošana un tiek konstatēts (atklāts), ka persona tiešām ir izdarījusi darbības, par kurām paredzēta atbildība (sal. Senāta 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-10/2007 11. punkts; 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-280/2007 9. punkts; 2009. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr.SKA-10/2009 12. punkts).”170

Tas, ka lēmums par disciplinārsoda piemērošanu ir izpildīts, nenozīmē, ka to nevar atcelt – tiesai ir jālemj par tā atcelšanu un atcelšanas gadījumā par izpildes seku novēršanu.171

165 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 14. decembra spriedums lietā Nr. SKA-483/2012, 7. punkts. 166 Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 5. decembra spriedums lietā Nr. AA43-0590-11/8, 12.5. punkts. 167 Skat. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 14. maija spriedumu lietā Nr. SKA-55/2007, 12., 14. punkts. 168 Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 13. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-344/2012, 13. punkts. 169 Administratīvās apgabaltiesas 2008. gada 8. maija spriedums lietā Nr. AA43-1861-08/17, 17. punkts; Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 6. novembra spriedums lietā Nr. SKA-705/2008, 12. punkts. 170 Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-307/2009, 8. punkts. 171 Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. AA43-3036-10/2, 9. punkts.

63

Kopsavilkums

1. Diezgan plašā tiesu prakse par valsts dienesta attiecību izbeigšanu ir skaidrojama ne tikai ar amatpersonu skaita samazināšanu valsts pārvaldē 2008. –2010. gadā, bet arī ar nepietiekamu šā jautājuma reglamentāciju likumā.

2. Tiesas kontrolei nav pakļauti iestādes iekšēji lēmumi, piemēram, lēmums par amatpersonas novērtēšanu, komandēšanu, pārcelšanu citā amatā (izņemot paaugstināšanu vai pazemināšanu amatā, kā arī, ja pārcelšana būtiski skar cilvēktiesības), lēmums par iestādes likvidāciju vai reorganizāciju, lēmums par disciplinārlietas izbeigšanu, nepiemērojot disciplinārsodu, u.c.

3. Valsts civildienestā pastāv t. s. amatu dienesta modelis – jebkuru amatu, uz kuru rīkots atklāts konkurss, var ieņemt arī tāda persona, kas iepriekš nav dienējusi civildienestā; pirms ierēdņa atbrīvošanas no dienesta nav nepieciešams viņam piedāvāt brīvu amata vakanci, pat ja tāda ir, izņemot gadījumu, kad uz vakanto amatu tiek rīkots iekšējs konkurss. Turpretim drošības dienestā pastāv karjeras dienesta modelis – augstākos amatus var ieņemt tikai tādas personas, kuras jau kādu laiku dienējušas zemākos amatos; pirms atbrīvošanas no amata iestādes vadītājam jāpārliecinās, vai attiecīgajā iestādē nav iespējas piedāvāt atbrīvojamajai personai brīvu amata vietu (ja atbrīvošanas pamats vispār pieļauj personu paturēt dienestā).

4. Sakarā ar 2011. gada 8. septembra grozījumiem Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā Augstākās tiesas Senāta praksē attīstītais dienesta vienotības princips turpmāk nav piemērojams: proti, brīvu amata vietu esība amata likvidācijas vai samazināšanas ietvaros pārbaudāma tikai tās iestādes ietvaros, kurā amatpersona dienē, nevis visu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes dienesta ietvaros. Tomēr tiesām jāievēro pārējās atšķirības starp valsts civildienesta un drošības dienesta regulējumu.

5. Valsts dienesta attiecībās piemērojamas tikai tās Darba likuma normas, kuru piemērošana tieši paredzēta dienesta attiecības regulējošajos likumos, kā arī pēc analoģijas citos gadījumos, kad konstatējams likuma robs. Dienesta attiecībās ir piemērojama Darba likuma 4. nodaļa par termiņiem, bet ne jebkura Darba likuma norma, kurā ir noteikts kāds termiņš.

6. Likuma „Par arodbiedrībām” 15. pantā noteiktais aizliegums atbrīvot no darba arodbiedrības biedru bez arodbiedrības piekrišanas nav piemērojams valsts dienesta attiecībās.

7. Ja valsts civildienestā vai drošības dienestā notiek amatpersonu skaita samazināšana, tad šajā procesā veicamas vairākas secīgas darbības: 1) tiek pieņemts lēmums par likvidējamo amatu vai samazināmo amatpersonu skaitu,

nosakot konkrētus amatus (bet ne cilvēkus), kuri tiks atbrīvoti; 2) tiek noteikts salīdzināmo amatpersonu loks, lai vērtētu, kuri no līdzīgus

pienākumus veicošajiem ir paturami dienestā; 3) tiek noteikti salīdzināmo amatpersonu vērtēšanas kritēriji; 4) tiek veikta amatpersonu salīdzināšana; 5) tiek sagatavots un paziņots lēmums par salīdzināšanas rezultātiem un

amatpersonām, ar kurām tiks izbeigtas dienesta attiecības.

64

8. Iestādes lēmums samazināt amatpersonu skaitu vai likvidēt amatus ir iekšējs lēmums un nav pakļauts tiesas kontrolei.

9. Salīdzināmo amatpersonu loks nosakāms iestādes ietvaros. Ja iestādei ir teritoriālas struktūrvienības un ierēdņu skaitu paredzēts samazināt tikai vienā no tām, tad salīdzinājums veicams tikai teritoriālās struktūrvienības ietvaros.

10. Ja tiek likvidēts amatpersonas amats un tā pienākumi tiek nodoti citai amatpersonai, tad likvidējamo amatu ieņemošā amatpersona salīdzināma ar amatpersonu, kuras amats tiek papildināts ar likvidējamā amata pienākumiem.

11. Ja viena institucionāla vienība (iestāde vai iestādes struktūrvienība) tiek pievienota citai, bet kopējais amatpersonu skaits ir samazināms, tad ir pieļaujami noteikt, ka priekšrocības palikt dienestā ir amatpersonām, kuras jau iepriekšējā institucionālajā vienībā veica attiecīgos pienākumus.

12. Salīdzināmas ir tikai tādas amatpersonas, kuru līdz šim veiktie vai nākotnē veicamie pienākumi būtiski pārklājas. To var noteikt, vienīgi analizējot konkrētās lietas aspektus. Svarīgi noteikt, kādi bijuši amatpersonas faktiskie pienākumi.

13. Ja tiek likvidētas viena vai vairākas amata vietas, kuru pienākumi pārcelti uz citu, no jauna radītu amatu, uz kuru netiek rīkots ārējs konkurss, tad atbrīvojamajām amatpersonām ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi šim amatam.

14. Salīdzinājums nav jāveic, ja tiek likvidēts amats un šā amata funkcijas iestādē turpmāk netiks veiktas.

15. Salīdzinājums ir veicams arī ar darbiniekiem, kuri veic ierēdņa pienākumus, bet ar kuriem prettiesiski nodibinātas darba tiesiskās attiecības, nevis dienesta attiecības.

16. Iestādei ir plaša rīcības brīvība, nosakot amatpersonu vērtēšanas kritērijus. Praksē visbiežāk tiek izmantoti tādi vispārēji pamatkritēriji kā amatpersonas darba rezultāti un kvalifikācija. Salīdzināšanas kritērijiem jābūt objektīviem.

17. Ja amatpersona ilgstošas prombūtnes dēļ nav veikusi darba pienākumus un tiek vērtēti viņas darba rezultāti, tad salīdzinājumā var ņemt vērā amatpersonas darba rezultātus pirms prombūtnes.

18. Lēmumam par salīdzināšanas rezultātiem un dienesta attiecību izbeigšanu jāietver pamatojums, no kura lēmuma adresāts un tiesa var pārliecināties par novērtējuma norises un rezultāta tiesiskumu. Pamatojums var izrietēt no vairākiem dokumentiem.

19. Lēmumu par dienesta attiecību izbeigšanu var pieņemt arī pārejošas darbnespējas laikā.

20. Ja iestāde veic amatpersonu skaita samazināšanu, tad amatpersonai nav tiesību prasīt atbrīvošanu no amata ar konkrētu datumu un iestādei nav pienākuma šādu lūgumu vērtēt.

21. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums iestādes vadītājam paredz rīcības brīvību izvēloties, vai turpināt dienesta attiecības ar personu, kas sasniegusi 50 gadu vecumu. Ir pieļaujams noteikt, ka dienestā paturamas jaunākas amatpersonas. Tomēr, pieņemot lēmumu par dienesta attiecību izbeigšanu ar konkrētu amatpersonu, jāievēro objektīvi apsvērumi un vienlīdzības princips.

22. Ja konkurē karavīra atvaļināšanas pamats – līguma termiņa izbeigšanās, ja līgumu nepagarina –, un atvaļināšanas pamats – nederīgums dienestam veselības stāvokļa dēļ, tad priekšroka dodama pēdējam.

65

23. No Militārā dienesta likuma neizriet iestādes pienākums reorganizācijas vai karavīru skaita samazināšanas gadījumā piedāvāt karavīram brīvas amata vietas, ja tādas ir.

24. Ar amata pienākumu pildīšanu saistītu jaunu prasību izvirzīšana karavīram nav uzskatāma par iestādes reorganizāciju.

25. Ja karavīrs faktiski turpina veikt dienesta pienākumus un saņemt atalgojumu arī pēc profesionālā dienesta līguma termiņa beigām, tad līgums nav uzskatāms par pagarinātu. Tomēr faktiski nodienēto laiku var ņemt vērā, nosakot izdienas stāžu.

26. Tiesai, nosakot atlīdzinājumu par nesaņemto darba samaksu personai, uz kuru attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, jāņem vērā šā likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktie atlīdzības veidi, tostarp piemaksas (darba samaksas komponents) un kompensācijas (sociālās garantijas komponents). Nesaņemtajā darba samaksā ietilpst tikai tādas atlīdzības, kuras persona noteikti būtu saņēmusi, bet ne atlīdzība, kas nav pietiekami skaidri prognozējama (piemēram, prēmijas, naudas balvas).

27. Lemjot par izmaksājamās zaudējumu summas apmēru, ir jāņem vērā ienākumi, kuri gūti tādās nodarbinātības attiecībās, kas uzsāktas pēc prettiesiskās atbrīvošanas. Ja amatpersonas ienākumi citā darba vietā ir bijuši mazāki, nekā dienestā, par attiecīgo laika periodu ir atlīdzināma darba samaksas starpība.

28. Atzīstot, ka personas atvaļināšana no dienesta ir bijusi prettiesiska, tiesa lemj par viņas atjaunošanu dienestā, nevis konkrētā amatā.

29. Ja tiesā iesniegts pieteikums par tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru nodibinātas vai izbeigtas tiesiskās attiecības ar amatpersonu, tad tiesai šis pieteikums jāskata kā pieteikums par administratīvā akta atcelšanu (ja pieteicējs vēlas atrasties dienestā), nevis par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku. Lēmums par amatpersonas atbrīvošanu no dienesta nezaudē spēku ar personas faktisku atbrīvošanu no dienesta.

30. Tiesneša iecelšanas amatā procesā administratīvais akts ir tieslietu ministra lēmums nevirzīt pretendentu uz nākamo atlases posmu vai uz iecelšanu/apstiprināšanu amatā Saeimā. Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmums, ar kuru atzīts, ka persona nav piemērota tiesneša amatam, nav administratīvais akts.

31. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 19. panta otrajā daļā noteiktais termiņš skaitāms no dienas, kad iestāde ir konstatējusi, ka konkrēts ierēdnis varētu būt izdarījis disciplinārpārkāpumu. Par disciplinārlietas ierosināšanas termiņu nav uzskatāma vispārīgas informācijas nonākšana iestādē.

32. Alkohola reibums, pildot dienesta pienākumus, pierādāms ar dažādiem pierādīšanas līdzekļiem, tostarp liecinieku liecībām.

33. Vienlīdzības un samērīguma principa ievērošana, piemērojot disciplinārsodu, pārbaudāma tikai attiecīgās iestādes, nevis visa dienesta ietvaros.

66

Izmantoto nolēmumu saraksts

1. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKA-88/2007 2. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 23. marta lēmums lietā Nr. SKA-258/2007 3. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 3. maija lēmums lietā Nr. SKA-311/2007 4. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 14. maija spriedums lietā Nr. SKA-55/2007 5. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 24. maija spriedums lietā Nr. SKA-216/2007 6. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-136/2007 7. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 16. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-591/2007 8. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 6. novembra lēmums lietā Nr. SKA-524/2007 9. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 19. decembra spriedums lietā Nr. SKA-406/2007 10. Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 25. septembra spriedums lietā Nr. SKA-351/2008 11. Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 26. septembra lēmums lietā Nr. SKA-525/2008 12. Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 6. novembra spriedums lietā Nr. SKA-705/2008 13. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 23. marta spriedums lietā Nr. SKA-32/2009 14. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-307/2009 15. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 29. jūnija lēmums lietā Nr. SKA-528/2009 16. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 23. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-798/2009 17. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 27. februāra lēmums lietā Nr. SKA-123/2009 18. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 30. novembra spriedums lietā Nr. SKA-369/2009 19. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 19. janvāra lēmums lietā Nr. SKA-128/2010 20. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 22. februāra lēmums lietā Nr. SKA-127/2010 21. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 26. februāra spriedums lietā Nr. SKA-236/2010 22. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. marta spriedums lietā Nr. SKA-237/2010 23. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 14. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-434/2010 24. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 30. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-407/2010 25. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 20. maija spriedums lietā Nr. SKA-282/2010 26. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-381/2010 27. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 16. septembra spriedums lietā Nr. SKA-515/2010 28. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. SKA-632/2010 29. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-373/2010 30. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-620/2010 31. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-642/2010 32. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 12. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-589/2010 33. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 15. oktobra lēmums lietā Nr. SKA-742/2010 34. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. SKA-490/2010 35. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. novembra spriedums lietā Nr. SKA-839/2010 36. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. decembra lēmums lietā Nr. SKA-1032/2010 37. Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 21. decembra lēmums lietā Nr. SKA-984/2010 38. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. janvāra lēmums lietā Nr. SKA-251/2010 39. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-131/2011 40. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKA-176/2011 41. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 11. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-212/2011 42. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 11. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-501/2011 43. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 21. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-504/2011 44. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-489/2011 45. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 13. maija spriedums lietā Nr. SKA-210/2011 46. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 13. maija spriedums lietā Nr. SKA-266/2011 47. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 27. maija spriedums lietā Nr. SKA-433/2011 48. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. jūnija lēmums lietā Nr. SKA-93/2011 49. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-455/2011 50. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-407/2011 51. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-540/2011

67

52. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-472/2011 53. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 13. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-463/2011 54. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 18. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-534/2011 55. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 19. jūlija lēmums lietā Nr. SKA-766/2011 56. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 22. augusta spriedums lietā Nr. SKA-635/2011 57. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 2. septembra spriedums lietā Nr. SKA-659/2011 58. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 5. septembra spriedums lietā Nr. SKA-649/2011 59. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 9. septembra spriedums lietā Nr. SKA-647/2011 60. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 22. septembra spriedums lietā Nr. SKA-539/2011 61. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-600/2011 62. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-391/2011 63. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-744/2011 64. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. SKA-712/2011 65. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 11. novembra spriedums lietā Nr. SKA-488 66. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 24. novembra spriedums lietā Nr. SKA-708/2011 67. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 5. decembra spriedums lietā Nr. SKA-422/2011 68. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 20. decembra lēmums lietā Nr. SKA- 1014/2011 69. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. SKA-588/2011 70. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. SKA-885/2011 71. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 20. janvāra lēmums lietā Nr. SJA-1/2012 72. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 3. februāra spriedums lietā Nr. SKA-125/2012 73. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 6. februāra spriedums lietā Nr. SKA-81/2012 74. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 10. februāra lēmums lietā Nr. SKA-280/2012 75. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. februāra lēmums lietā Nr. SKA-337/2012 76. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 1. marta spriedums lietā Nr. SKA-132/2012 77. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SKA-105/2012 78. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. marta spriedums lietā Nr. SKA-207/2012 79. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. marta lēmums lietā Nr. SKA-383/2012 80. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 26. marta spriedums lietā Nr. SKA-67/2012 81. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKA-226/2012 82. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 18. maija spriedums lietā Nr. SKA-169/2012 83. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 1. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-30/2012 84. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-138/2012 85. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-149/2012 86. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-352/2012 87. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 22. jūnija lēmums lietā Nr. SKA-695/2012 88. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 6. jūlija lēmums lietā Nr. SKA-677/2012 89. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-362/2012 90. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 13. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-344/2012 91. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 17. augusta spriedums lietā Nr. SKA-540/2012 92. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 17. augusta spriedums lietā Nr. SKA-600/2012 93. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 12. oktobra spriedums lietā nr. SKA-506/2012 94. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 12. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-686/2012 95. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 5. novembra spriedums lietā Nr. SKA-558/2012 96. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 8. novembra spriedums lietā Nr. SKA-285/2012 97. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 14. novembra lēmums lietā Nr. SKA-957 98. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKA-150/2012 99. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 28. novembra spriedums lietā Nr. SKA-788/2012 100. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 14. decembra spriedums lietā Nr. SKA-483/2012 101. Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 22. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-61/2013 102. Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 12. marta spriedums lietā Nr. SKA-150 103. Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 23. augusta spriedums lietā Nr. SKA-7/2013. 104. Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 23. janvāra spriedums lietā Nr. AA43-0707-07/5 105. Administratīvās apgabaltiesas 2008. gada 8. maija spriedums lietā Nr. AA43-1861-08/17

68

106. Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 10. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-0832-09/11 107. Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-1958-09/5 108. Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 20. aprīļa spriedums lietā Nr. AA43-1314-10/4 109. Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-2054-10/6 110. Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 15. novembra spriedums lietā Nr. AA43-2087-10/11 111. Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. AA43-2724-10/14 112. Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. AA43-3036-10/2 113. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. AA43-0286-11/11 114. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 29. marta spriedums lietā Nr. AA43-1320-11/10 115. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-0537-11/15 116. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 9. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-1555-11/9 117. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā Nr. AA43-2411-11/4 118. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-3109-11/16 119. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. AA43-3206-11/4 120. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. AA43-2493-11/9 121. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 11. novembra spriedums lietā Nr. AA43-0930-11/17 122. Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 30. novembra spriedums lietā Nr. AA43-3176-11/5 123. Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 9. februāra spriedums lietā Nr. AA43-1537-12/19 124. Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. AA43-0395-12/9 125. Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 14. jūnija spriedums lietā Nr. AA43-1472-12/11

Senāta Administratīvo lietu departaments

Judikatūras nodaļa

Dr. iur. Edvīns Danovskis