1

Prūsijas valdības padomnieks. Izstrādājis pārtikas kartīšu sistemas ieviešanu

Vācijā Pirmā pasaules kaŗa laikā. 3. Saeimas deputāts, bet nederīgs polītiķa amatam

(to nu viņš varētu atzīt, ja būtu tikpat ass pret sevi kā pret citiem). Vīrs ar izcilu prātu un taisnības apziņu.

"Labās puses prese mani visnotaļ denuncē par tādu "socialistu",

kas gribot visu izpostīt un sagraut..." "Un kā skatās mūsu kreisākās partijas socialdemokratu organs uz manu darbību?

Tam es izliekos vaj vēl lielāks bubulis kā labās preses organiem..." "Egoisti, otrās un trešās šķiras lietpratēji gādā tikai par sevi un savējiem.

Un ir ārkārtīgi apvainoti un uzpūtīgi, ja tam zinātnieks pierāda grēkus, nepareizības." Prof. K. BALODIS /1864 - 1931/

2

Profesors Dr. Kārlis Balodis

LATVIJAS SAIMNIECĪBA PIE

SPĒJĪGAS UN PIE NESPĒJĪGAS VALDĪBAS

1. IZDEVUMS 1928. GADĀ. 2. IZDEVUMS 1931. GADĀ.

( 3. izdevumā saglabāta autora izvēlētā pareizrakstība, bet izmantotas jaunās ortografijas rakstu zīmes )

Kārlis Balodis

Eraksti 2005 ISBN 9984-771-53-9 35 lpp. / ~0,40 MB

3

Vaj Latvija var pastāvēt? Šo jautājumu var apskatīt dažādi. Var to apskatīt no tīri lietišķa, zinātniski tautsaimnieciski-techniska viedokļa. Tā es to esmu lūkojis agrāk apskatīt un nācis pie slēdziena, ka L a t v i j a v a r g a n p a s t ā v ē t. Bet var šo jautājumu apskatīt arī no mūsu sabiedrības, sevišķi no mūsu politisko varas vīru, no tautas vēlēto, tautas uzticības vīru psicholoģijas (garastāvokļa) viedokļa. Un tad slēdziens ir maz-liet citāds. Mēs par brīnumu novērojam, ka ļoti daudzi netic neatkarīgai Latvijai, netic tādas ne-atkarīgas Latvijas pastāvēšanas iespējamībai. Mūsu sabiedrībā mēs sastopam gan krievu "orien-taciju", domas, ka tikai tuvākā saimnieciskā apvienībā ar Krieviju meklējams Latvijas glābiņš, gan poļu orientaciju (domu, ka politiskas drošības pēc mums jāpieslienas Polijai), gan vācu orientaciju. Pie malas nostumta tikai tiek latviski-baltiskā orientacija. Tie uzskati, ka mums jā-biedrojas visupirmā kārtā ar mūsu vēstures un likteņa bēdu brāļiem, ar lietaviešiem, igauņiem, un, ja vien iespējams, ar somiem. Neizslēdzot, protams, lietderīgus tirdznieciskus-saimnieciskus salīgumus ar citām valstīm. Mūsu tagadējā muitu politika ar savām ārkārtīgi augstām likmēm iz-slēdz lietderīgu līgumu noslēgšanu ar Franciju, Italiju, Spaniju. Kāpēc tad mums vajadzīga biedrošanās ar Krieviju? Nu, Latvijai neesot dabiskas bagātibas, ne-esot rūpniecības izejvielas, Latvijas zeme neesot auglīga... Bet tas dīvainākais nu ir tas, ka mēs noslēdzam tirdznieciskus līgumus ar Krieviju, lai taptu par rūpniecības izvedu zemi, lai Latvija, kuŗai nav ogļu un dzelzs, dotu Krievijai, kuŗai pašai ogles, dzelzs un rūda, rūpniecības produktus, (vagonus, mašīnas), kuŗu izgatavošanai vajadzīgi pusapstrādātu vielu ievedumi no Vakar-Eiro-pas. Papīra un celulozes izejviela, koksne, Krievijā lētāka nekā Latvijā. Tāpat ādas tur lētākas! Varbūt mēs ar k r e d i t i e m n o v a l s t s p u s e s tiešām panāksim, ražot par 40 milj. latu rūpniecības produktus izvedumam uz Krieviju (no kuŗas sumas 1/3 - 1/2 aties uz ievedamām iz-ejvielām un pusfabrikātiem), bet to tiesu tad mēs būsim nonākuši saimnieciskā atkarībā, būsim pēc 5 gadiem piespiesti vaj nu atjaunot līgumu uz neizdevīgākiem nosacījumiem, vaj pat pilnīgi pievienoties Krievijai, zaudējot savu neatkarību! Priekš kaŗa, tas tiesa, tagadējā Latvijā bija nodi-binājusēs plaša rūpniecība, kuŗa nodarbināja ap 100.000 strādnieku. Nodibinājusēs uz Krievijas augsto apsardzības muitu pamata. Bet kaŗa laikā krievi "evakueja" Latvijas rūpniecību uz Krie-viju, tāpēc ka tie gribēja stiprināt savu nacionalo krievu rūpniecību tur, kur šai rūpniecībai bija labākie dabiskie pamati - tur tai bija dzelzsrūda, ogles, lēta koksne, lēti darba spēki, lēta maize... Lielinieciskā sabrukuma laikā Krievija bija piespiesta daudz ko ievest no Vakar-Eiropas... Tagad tā arī ar mieru, no Latvijas ievest par 40 milj. latu dagā rūpniecības produktu. Bet cik dabūsim skaidru samaksu? Cik būs jākreditē? Tā mēs nezinam. Vācu rūpnieki tai aiz politiskiem iemes-liem, lai Vācijai būtu atbalsts pret antantes prasībām, izsnieguši jau par 700 milj. zelta markām (861 milj. latiem) rūpniecības produktus uz kredita. Nabaga Latvijai līdzīgs kredits nav pa spē-kam! Tiek aizrādīts, ka Latvijai taču tik un tā jāieved pārtikas vielas, labība, cukurs. Kuŗas tad it ērti var dabūt no Krievijas. T i e š ām i r d ī v a i n a p a r ā d ī b a, k a L a t v i j a, z e m k o p ī b a s z e m e, i e v e d p a r 45 m i l j. l a t u p ā r t i k a s v i e l a s, l a b ī b u, c u k u r u. K u r a s t ā i t l a b i v a r ē t u p a t e r a ž o t! T i k l ī d z k ā m u m s b ū t u l i e t p r a t ē j u v a l d ī b a, k u - ŗ a p a r ū p ē t o s p a r l ē t i e m m ē s l i e m, p a r l ē t ā m m a š ī n ā m, p a r z e m e s m e l i o r a c i j u l i e l ā s t i l ā. . . Latvieši gan iedomājas sevi par labākiem zemkopjiem pasaulē... Tiešām Latvijā ražas par kādām 25% augstākas nekā Krievijā. Bet Vakar-Eiropai Latvija palikuse tālu, tālu pakaļā... Lai tik salīdzinam Latviju ar Daniju, kuŗu pazīst un cildina kā zemkopības parauga zemi arī daudzi mūsu agronomi. Danijas platība 43.000 kvadrātkilometri, Latvijas 65.600. Tā tad Latvija par 50% lielāka. Bet labības ražo Danija 2 1/2 miljonu tonnas gadā, Latvija tikai trešo tiesu! Tā tad saprotams, ka Danija no savas par 1/3 mazākas zemes platības var uzturēt 3,4 miljonus cilvēku un vēl izvest lauksaimniecības produktus par 1 1/2 miljardu latiem - Latvija nespēj uzturēt tos pašus nepilnus 2 milj. cilvēku! Bet - tā man teikts, Danijas klimats taču gan būs labāks, zeme auglīgāka. Arī tas ir maldīgi! Danijas vasara ir pat mazliet vēsāka par Latvijas vasaru, tāpat no-

4

krišņu (lietus) daudzums tur stādu augšanas posmā (no aprīļa līdz oktobŗa mēnešiem) nav lie-lāks! Danijai ir gan ļoti laba zeme Zēlandes salā, bet arī ļoti daudz smilts zemes Jitlandes pus-salā, kas ieņem 3/4 no tās platības! Un Danijai tikai knapi 1/3 miljona hektara mežu - Latvijai piecas reizes vairāk! Danija piespiesta ievest par 80 - 100 milj. latus būvkoku - Latvija tos var par 50 milj. izvest. Ogles apkurināšanai Danijā ieved 3 milj. tonnas gadā, Latvijā pietiek ar 400. 000 tonnām ogļu ievedumu. Danijai nav ūdens spēku! Latvijai viena pate Daugaviņa varētu uz-dāvāt 300.000 zirgu spēkus - ja vien latvieši mācētu tos saņemt! Uz katra Latvijas iedzīvotāja Daugaviņa varētu dot ūdens enerģiju, kas būtu pārāka par to tvaika mašīnu enerģiju, cik sanāk Anglijā uz katra iedzīvotāja. Danija pastāv kā pastāvīga valsts vairāk kā 1000 gadus. Otrs pie-mērs par to, ko sasniedz zemkopība pie labas kultūras ir Rīt- un Vakar-Prūsija. Šo abu provinču platība pirms Vakar-Prūsijas piešķiršanas Polijai bija bija 62.300 kvadrātkilometri, tā tad par 3.300 kvadrātkilometriem mazāka nekā Latvijas. Bet iedzīvotāju šīs provinces uzturēja ap 3/4 miljonus, taisni otrtik, cik Latvija! Un izveda gaļu, sviestu, taukus un vēl kādu miljonu tonnas labības ( Latvija ražo tikai 800.000 tonnas), labības kopraža tur sasniedza 3 1/2 milj. tonnu, kar-tupeļu raža 6 milj. tonnas! Arī Rīt- un Vakar-Prūsijas zeme caurmērā nav labāka par Latvijas - klimats tikai Dancigas-Mārpils līdzenumā mazliet labāks (tur mazliet, par 10 - 12 dienām agrāks pavasaris). Ir tāpēc saprotams, ka vāci okupācijas laikā rēķināja, ka Baltija (Latvija + Igaunija, kas kopā ap 112.000 kvadrātkilometrus lielas) labāki apkopta tiem par nedaudz gadiem ar vācu kolonistiem kolonizēta varēšot dot 1 - 2 milj. tonnu labības un 200.000 tonnu gaļas atlikumu (eksportu) gadā... Holandi un Beļģiju, kas kopā tikai tik vien lielas kā Latvija, apdzīvo septiņi reiz vairāk iedzī-votāju, no kuŗiem nu gan tikai 33 - 40% dzīvo no pašu zemes ražas... Norveģijai arī tikai par 3/4 milj. vairāk iedzīvotāju kā Latvijai. Norveģijas lauki ražo tikai 1/10 no norveģu tautai vajadzīgās maizes labības. Norveģi tāpēc brauc jūrā, sazvejo kādas 800.000 tonnas zivju gadā. Bet braukt jūrā, piedalīties bagātajās ziemeļu zvejās arī latvjiem nav noliegts! Somijai gan ir meži un ūdens spēki, bet tā nevar ražot ne pusi no sev vajadzīgās maizes! Somijas ziemeļos labība nosalst pā-rāk bieži vasaras vidū; rudzi ziedu laikā, auzas neienākušās! Šveice varbūt ir visaugstāk stāvošā un viskošāk izkoptā Eiropas kulturzeme. Arī tā tikai knapi 2/3 tik liela kā Latvija, bet ar otrtik iedzīvotājiem. Tās neitralitati cienīja visas lielvalstis pasaules kaŗā. Lai gan tā nespēj pati sevi apgādāt ar pār-tiku. Tai jāieved 2/3 no savas pārtikas vajadzībām. Ūdens spēki, ziedoša rūpniecība tai ir! Bet ūdens spēki ir arī Latvijai, kauču stipri mazāk. To tiesu Latvijai vairāk mežu! No dienvidus ma-zākām valstīm Grieķijai nav ne mežu, ne ūdens spēku, ne arī iespējas ražot pietiekoši daudz labī-bas. Pateicoties savu iedzīvotāju enerģijai, inteliģencei un darba spējām, tā ar kuģniecību un tirdzniecību sagādā sev iztrūkstošās kulturas balvas. L a t v i j a v a r p a t ā v ē t. B e z k ā d i e m p a b a l s t i e m u n b e z k ā d a s p i e - s l i e š a n ā s l i e l a j ā m v a l s t ī m. Saprašanās, sadraudzība, apvienība tai no svara ar Bal-tijas valstīm. Ar Somiju, Estiju, Lietuvu. B e t L a t v i j a n e v a r p a s t ā v ē t p i e n e s p ē- j ī g a s, p i e s l i k t a s v a l d ī b a s, k a s a t d o d t ā s d a b i s k ā s b a g ā t ī b a s s v e š t a u t i e š u s p e k u l a n t i e m . . . T ā n e v a r p a s t ā v ē t t i k a i p i e t ā i d e - j u u n i d e a l u u z p l ū d u m a, k ā d s v a l d ī j a t ā s n o d i b i n ā š a n a s l a i k ā. V a r p a s t ā v ē t, j a v a d ī b u d a b o n r o k ā t ā s c ē l ā k i e, n e s a v t ī g ā k i e u n s p ē j ī g ā k i e d ē l i . . . A p m i e r i n ā t i e u n n e a p m i e r i n ā t i e L a t v i j a s b r ī - v ī b a s c ī n ī t ā j i . Bet - te jau sākas kļūmīgais nākotnes jautājums: vaj ir cerība, ka rasies tāda sajūsma tautā, ka tā atcerēsies savus brīvības cīņas laikus, kad tās labākie dēli ziedoja dzīvību un veselību tēvu ze-mei? No tiem, kas toreiz bija gatavi atdot tēvu zemei dzīvību, palikuši 37.000 bez solītās zemes piešķiršanas. Tikai trešā tiesa, apmēram 20.000 no visiem frontes cīnītājiem dabūjuši solīto zemi. Tas fakts dod visai tumšu ainu par to savtīgumu, tiem "Putras Dauķiem", tiem mērnieku laikiem, kādi valdījuši Latvijas lielākā daļā. Un vai šiem apietiem kaŗavīriem ir kādas izredzes dabūt kādu atlīdzību - vēl neizdotu meža zemi vaj arī atlīdzību naudā? Diemžēl šīs izredzes ļoti mazas, ka-mēr neapmierinātie kaŗavīri saskaldījušies kādās 10 atsevišķās biedrībās, kuŗas savā starpā ļoti

5

nevienprātīgas. Šo nevienprātību uzkurina dažādu politisko partiju politikaņi pēc vecā romiešu principa: "Skaldi un valdi". Vieni neapmierinātos kaŗavīrus tēvišķi aprāj un pamāca, ka tas ne-esot nekāds īsts tēvijas aizstāvis, kas par savu darbu vēlāk prasot kādu atlīdzību. Bet paši ar sa-viem draugiem šie liekuļi saņēmušies dažnedažādas atlīdzības: ienesīgas vietas, muižu centrus, dzirnavas, nodibinājuši ar valsts pabalstiem rūpniecības uzņēmumus, kļuvuši ar no valsts aizdo-tām naudām par banku direktoriem... Citi mēģina piekļauties kaŗavīriem ar jezuitiskiem solīju-miem: vēlat tik mūs par saviem priekšstāvjiem un aizbildņiem, gan jau tad mēs par jums gādā-sim. Pie tam šie gādnieki (Mīlbergs!) paši atzīstas, ka tie ir profani finanču lietās un izsaucas, ka kaŗavīru prasību apmierināšanai vajadzētu varbūt 2 miljonus latu gadā, kas esot "milzīga suma". Šī "milzīgā suma" ir faktiski 1 1/4% no valsts izdevumiem-ieņēmumiem. Viens pats tabakas mo-nopols varētu, tabakas sīkpārdošanas cenas nepaaugstinot, dot 6 milj. latu "plus" ieņēmumu. Tre-šie griežas pie atsevišķām biedrībām ar iečukstējumiem: vēlat tik mūs - par jums mēs tad gādā-sim - par visiem, par tiem pagāniem, citu biedrību locekļiem, zināms, mēs nevaram gādāt. Un par nožēlošanu nav mazums tādu antiņu, kas šādiem viltus solījumiem tic... No kaŗavīriem varētu iziet Latvijas atjaunošana, ja tie turoties vienkopus par saviem priekšstāvjiem vēlētu ne politis-kus šarlatānus, Lauvas un tamlīdzīgus, bet nesavtīgus goda vīrus, kas zinātu pieaicināt patiesus finanču zinātniekus pie Latvijas finanču reformas, īstus zemkopības lietpratējus pie zemkopības pacelšanas organizacijas...

Vecsaimnieki un jaunsaimnieki. No citām iedzīvotāju šķirām daudz grūtāk ko labu sagaidīt. Vecsaimnieki gan ļoti nemierā ar zemnieku savienības barvežiem, tie labi pazīst to grēciņus - bet tiklīdz kā nāk vēlēšanas, tā tie ie-vēl "tos pašus vecos", "tie tak būs pieēdušies", vecie taču tiem ko sola: gādāt par lētiem strādnie-kiem un pacelt labības cenas, ievedot labības muitas. Ja kāds iedrošinas iebilst, ka ir citi, drošāki līdzekļi zemkopju labklājības pacelšanai: lēti mākslīgi mēsli, lētas mašīnas, labības monopols, kas reizē varētu dot pilsētu trūcīgām šķirām lētu maizi un zemkopjiem labākas, par visām lietām, stailas, cietas cenas, tad tie to tūlīt norāj: tas jau būtot "bīstams socialisms". Pie tam tie paši rājēji atzīst, ka linu monopols paturams taisni zemnieku interesēs. Tā tad valsts monopols vienreiz ir bīstams, otrreiz nav. Zemnieki-antiņi nenojauš, kur tas suns aprakts: brīvā labības tirdzniecība, "brīvie ievedumi" vienoti ar nesamērīgi augstām miltu muitām dod 6-7 lieldzirnavniekiem un lieltirgotājiem iespēju noraut savus 300 milj. Latvijas rubļus. No kuŗiem tie tad varbūt arī ziedo kādu grasi aģitacijai pret zemnieku interesēm. Par mākslīgu mēslu, lauksaimniecības mašīnu ce-nu palētināšanu zemnieku savienības barveži tikai ņirgājas: ja tas būtot iespējams, tad jau "brīvā tirdzniecība", kuŗā valdot stipra konkurence, sen būtot par to gādājuse! Tā ir mācība, kāda taut-saimniecībā sen atzīta par nepamatotu - tagadējā saimnieciskā dzīvē vis nevalda "brīvā konku-rence", bet uzņēmēju karteļi un sindikati cenu pacelšanas nolūkā. Kādu uzņēmēju varu var tikai lauzt, ja valsts pati ierīko mākslīgo mēslu un lauksaimniecības mašīnu fabrikas. Bet zemnieku sav. dižvīri tagad, pretēji paši savai 1920. gada partijas programai, paši ņem dalību rūpniecības uzņēmumos, spekulacijās un bankās... Tie ir aizrunājušies līdz tādam absurdam, ka tie s ī v i p ā r m e t k r e i s a i v a l d ī b a i t o, k a t ā i e d r o š i n ā j u s i e s p ā r ņ e m t s a v ā r ī c ī b ā r ū p n i e c ī b a s i e s t ā d e s, k u ŗ a s i z r ā d ī j u š ā s p a r d z ī v e s n e s p ē - j ī g ā m p r i v a t u z ņ ē m ē j u r o k ā s. Ja, ko tad īsti bija darīt ar bankrotējušām fabrikām? Vaj pārdot jaunas mašīnas par vecu dzelzi? Ne labāki stāv ar jaunsaimnieku un sīkzemnieku par-tijām. Arī to vadītāji nodibinājuši bankas, tikuši pie Latvijas bankas kreditiem ar apgalvoju-miem, itin kā tie gādā par saviem klientiem - jaunsaimniekiem. Un gādā jau ar par kādu daļu, ku-ŗai tad uzliek par pienākumu aģitēt barvežu labā, citādi, lūk, pēdējie zaudēšot Latv. bankas kredi-tus un būšot spiesti uzteikt savukārt saviem klientiem (blakus minot: par šausmīgiem procen-tiem) iegādātos kreditus... Jaunsaimnieki, kā vecsaimnieki, cieti tic barvežiem, ka lēti krediti neiespējami. Un netic zināt-niekiem, netic patiesiem finanču vēstures pazinējiem, ka pie lietpratēju rīcības iespējami daudz

6

lētāki krediti nekā tagadējie. Latv. banka aizdod bankām par 7-8%, zemkopju kreditiestādēm par 6-7% naudu kā "rediskontu", atļaujot ņemt pēdējām no īstiem kredita ņēmējiem 11-12%! Un pa-starpām Latvijas bankā gulošie valsts fondi (ap 90 milj. latu) nedod valstij vairāk kā 3 līdz 3,8%. Privātie noguldītāji saņem 5% un par 40 milj. latu uz "tekoša rēķina" noguldītās naudas pat tikai 4%. Priekš 70 gadiem cariskajā Krievijā valsts krājkases pieņēma naudu uz tekoša rēķina par 4%, izdodot savukārt īstiem kredita ņēmējiem naudu uz ilggadēju kreditu par 5% - tirgotājiem vekse-ļu kreditu un preču ķīlu kreditu par 6%. Toreiz, absolutā cara Nikolaja I laikā Krievijā vēl nebija izgudrota mācība, ka bankas drīkst būt tikai privatu uzņēmēju-spekulantu rokās. Šāda mācība ņē-ma virsroku ap 1860. gadu ar tādiem panākumiem, ka krievu valdība likvidēja valsts krāj- un aiz-devu kases un privātie baņķieŗi nu tūlīt kapitala procentu uz drošām, pirmklasīgām namu un ze-mes īpašumu obligacijām sadzina uz 9 - 10%. Mums Latvijā sadibinātas 24 privatas bankas un simtām krājkasu, kuŗas pa lielumlielai daļai strādā ar Latvijas bankas, t. i. ar valsts naudu un cen-šas pierādīt, ka tās, lūk, nemaz nevar pastāvēt, ja tās nedabon 4 - 5 % peļņas tiesu (cara Nikolaja I laikā iztika ar 1% un vēl krievu valstij deva prāvu peļņu). Nevienam zemniekam nenāk prātā sevi jautāt: vaj tikai 90% no šīm starpkredita iestādēm nav liekas?... Simtiem augsto starpprocen-tu interesenti zin zemnieku tūliņ pārliecināt, ka zinātnieks, kas apgalvo, ka valsts pate varētu aiz-dot naudu bez starpniekiem, ir "fantasts", ka tā jau nemaz nevar. Zemnieks, nepazīdams finanču vergturi, tic interesentiem, jo tie taču "viņa ļaudis", ļaudis, kas tam tuvu stāv, ar kuŗiem tam pa-stāvīgi darīšana... Tiesa, ilggadīgs aizdevumu % patlaban pazemināts par 2%. Bet īstermiņa kredita procents, kas taisni gremdē mūsu zemkopjus, palicis gandrīz vecais.

Akademiskās sekcijas.

Vēlētāju apstrādāšanai, "ieziepēšanai" visas lielākās partijas nodibinājušas "akademiskās sek-cijas". Kas ir, no kā sastāv "akademiskās sekcijas"? Galvenā kārtā no studentiem, kuŗiem pašiem vēl būtu jāstudē, jāmācās zinātniskās patiesības. Partijas šos studentus vaj nu algo, vaj vismaz apsola, un daudzkārt t i e m a r ī a p g ā d ā v i e t a s. Taisni mūsu akademiskā dzīvē ieviešas visu bēdīgā korupcija: studenti mācās saprast, ka nevis zināšanas, nevis nopietnas studijas, nevis izturēti labi eksāmeni dod izredzes uz vietām vēlākā dzīvē un uz kauču trūcīgu eksistenci studiju laikā, bet vienīgi labi sakari, par visām lietām sakari ar patreiz pie stūres esošām partijām! Pa-rasts gadījiens: pie kādas vietas, pat ar vidēju vaj pamazu algu, ar 6 - 10.000 r. mēnesī, pieteicas no vienas puses cilvēks ar pirmās šķiras augstskolas diplomu un pat vēl ar sevišķiem savu augst-skolas skolotāju ieteikumiem. No otras puses pieteicas cilvēks ar nepabeigtu vidusskolas, dažreiz pat tikai "mājas" izglītību. Bet pēdējam ir partijas ieteikšana, pie kurās pieder ministrs vaj vismaz kāds iespaidīgs departamenta direktors. Pieņemts tādā gadījienā arvienu tiek partijas vīrs! Bet ie-rēdņu vietas pie mums nedrošas: pār ierēdņiem karājas "Damokla zobens", § 36. Tas var katru brīdi noteikt par nespējīgiem izpildīt savu amatu, atlaist no vietas. Tāpēc tiem jācenšas - nu, ne-vis būt sava amata izpildīšanā priekšzīmīgiem, bet visupirmā kārtā pakalpot savām partijām! Tā-dēļ tie daudzie korupcijas gadījieni mūsu ierēdniecībā - un studentiem, "akademisko sekciju" da-lībniekiem, jo "jāstarājas" izpildīt savu "maizes kungu" uzdevumi. Visupirms tiem jānoklausās to lekcijas, ar kādiem paņēmieniem kādējādi visdrošāk aģitēt - apvest ap stūri vēlētājus. Man pašam reiz kādā ļaužu sapulcē kāds tāds aģitators, kas, cik zinu, pat vēl nebija students, bet tik vecāks vidusskolas skolnieks, ņēmās iegalvot, ka Latvijā, lūk, tikai tāpēc vēl viss neietot tā kā tam vaja-dzētu iet, ka zemnieku savienībai neesot vēl diezgan daudz to tautas vietnieku Saeimā. Nelīdzēja nekāds aizrādījums, ka zemnieku savienība taču valda jau ar pārtraukumiem 5 gadus. Šis ir tas parastākais aģitatoru "bauernfängeru" (zemnieku ķērāju) knifis: korupcija pastāv tāpēc, ka mūsu partijai vēl nav diezgan varas. Lai gan taisni šī partija atrodas pie varas. Otrs spilgts piemērs: "Brīvā Zemē", š. g. Nr. 58 (12. martā) ievadrakstā pats Ulmanis pamāca publiku, ka "mūsu apstākļos" nederot citāds samērs starp kviešu un kviešu miltu muitu, kā 7 san-

7

timi pret 25. Citās zemēs pastāv tāds samērs, ka ja kviešu muita iztaisa 7 santimus no kilograma, tad miltu muita nepārsniedz 10 - 11. Kāpēc tā? Nu vienkārši tāpēc, ka tāds ir matematiskais pie-mērs, ka šādu samēru var izrēķināt katrs, kas prot vienreizvienu. Proti, no 100 kilo kviešu iznāk vismaz 70 kilo bīdelētu miltu. Ja nu par 100 kilo kviešu jāmaksā 100 reiz 7 = 700 santimu mui-tas, tad pēc matematikas ir gaiši, ka izbīdelējot 70 kilo miltus, uz katra kilo iznāk 700 : 70 = 10 santimi muitas. Tā tad Ulmaņa gudrība, kādu tas māca i akademiskās sekcijās, ir tāda: matema-tika un vientreizviens varbūt der visā citā pasaulē, bet pie mums tā neder! To, ka ar šādas "U l - m a ņ a m a t e m a t i k a s" palīdzību 5 -6 lieldzirnavnieki nopelna liekus 262 1/2 milj. rubļu gadā, Ulmanis neteic. Kāpēc? Vaj varbūt šie lieldzirnavnieki ko uzdāvina aģitacijai par to, ka Latvijas matematika un vienreizviens neder? Uz sirdīgāko aizstāv Ulmanis tās augstās mākslīgu mēslu cenas, augstās lauksaimniecības mašīnu cenas, kādas pie mums nodibinājušās - citādas ne-maz nevarot būt! 1920. g. dec. sēdē Satversmes Sapulcē Ulmanis mācīja, ka pēc biržas kursiem nemaz nevarot pirkt, pirkt varot tik pēc (vietējo) tirgotāju ofertem. Apgādības ministrija bija pār-maksājuse uz saviem vairāk simts miljonu pirkumiem caurmērā 30% samērā ar biržas cenām. Visā pasaulē, visā zinātnē tiek mācīts, ka biržas cenas ir vienīgā mēraukla, vienīgais pieturas punkts, ja grib zināt, cik par katru preci jāmaksā. Bojā gājušas kritiskos laikos ne tikai mazas, bet arī lielas valstis, pasaules valstis, ja tām bija slikta, nespējīga valdība... Noturējušās caur dažādām vētrām ir arī mazās valstis, ja tām bija laba, spējīga valdība.

Kas jādara, lai Latvija pastāvētu?

Pirmā kārtā izskaužama korupcija. Valsts izmantošana privatās interesēs. Krusttēvu, krustdēlu, partiju būšana pie iestāšanās valsts amatos. Valsts amati lai pienāktos cienījamiem, spējīgākiem. P i e p i e t e i k š a n ā s v a l s t s a m a t o s j ā n o t i e k l i e t i š ķ a i k o n k u r e n c e i . Nedrīkst tikt uzskatīts par noziegumu, ja lietpratējs tiecas pēc kāda augstāka amata. Spēkā jānāk Platona izteikumam, ka cilvēcei tikai tad labi klāsies, ja filozofi (t. i. nesavtīgi lietpratēji, zināt-nieki) būs ķēniņi un ķēniņi filozofi. Pie mums katrs partijas vīrs tiek uzskatīts par cienīgu izpildīt katru amatu, tiklīdz kā tā partija pie stūres. Jāizskauž nespējnieku princips: kam Dievs (mūsu ap-stākļos: partija) dod kādu amatu, tam tas dod arī vajadzīgo gudrību. Faktiski neprašas var tikai valsti gremdēt, ne pacelt... Bet vaj tad mums nav lietpratēji valsts amatos, vaj mums nav mācīti agronomi, mācīti mežkopji, mācīti inženieŗi attiecīgos techniskos resoros. Jā gan. Bet starp jē-dzienu lietpratējs un lietpratējs ir izšķirība. Nav vis katrs ar augstskolas diplomu apbalvotais pir-mās šķiras lietpratējs. Nav arī katrs diplomētais n e s a v t ī g s valsts un tautas darbinieks. Un tikai tādi var valsti, var tautu, var tautas labklājību pacelt. Egoisti, otrās un trešās šķiras lietpratēji gādā tikai par sevi un savējiem. Un ir ārkārtīgi apvainoti un uzpūtīgi, ja tam zinātnieks pierāda grēkus, nepareizības. Atsaucoties uz sava lietpratēja īpašību, uz savu (varbūt caur skolotāju pār-liecīgu labvēlību) iegūtu diplomu, tie lūko katru kritiku noriet, arī tādu, kuŗu katrs cilvēks ar ve-selu cilvēka prātu var pārbaudīt, ņemot palīgā vienreizvienu.

Zemkopības pacelšanas jautājums.

Latvija agrarā valsts. Zemkopības plaukšana dotu darbu un peļņu i rūpniecībai, i tirdzniecībai. Bet zemkopība pie mums neplaukst. Ražas pārāk zemas. Maizes labība, 3 milj. pudi kviešu, 3 - 5 rudzu gadā mums vēl jāieved! Neskatoties uz mazo iedzīvotāju skaitu. Vaj mums trūkst mācītu pirmās šķiras agronomu, tādu, kas mūsu zemkopjiem varētu dot pamācību kā rīkoties, lai sa-sniegtu augstākas ražas? Tādi mums ir! Sirmais prof. J. Bergs Vec-Aucē pierādījis, ka var i mūsu apstākļos uz kurmēr labas zemes iegūt ražas, kas augstākas par Danijas caurmētra ražām. Ražas, kas caurmērā sniedzas uz 60 pudiem no pūravietas, 2.700 kilogramiem graudu no hektara. Un ir no slavenām ārzemju labības pasugām izaudzējis tādas labības šķirnes, kas mūsu klimatā un ze-

8

mes apstākļos noderīgākas. Un Rāmavas paraugfermā pie Rīgas doc. P. Lejiņš pierādījis, ka var i uz pasliktas zemes, uz smilts zemes ar paseklu (nedaudz collu biezu) humusa kārtu iegūt labības ražas, kas līdzinājas Danijas caurmēra ražām, 40 - 50 pudus no pūra vietas (1.800 - 2.025 kilogramus no hektara). Un izaudzējis iz mūsu pašu mazpienīgām gotiņām caur labu ēdināšanu un kopšanu tādas, kas t r e š ā p a a u d z ē izdod 4.000 litrus piena gadā. Ar to tās tuvojas slavenākām ārzemju sugām: Danijas govju caurmērs nav lielāks par 2.720 litriem piena gadā (neieskaitot teļu pienu, kas iztaisīs varbūt liekus 200 - 300 litrus). Bet šādiem pirmās šķiras lietpratējiem nav noteicošs vārds mūsu zemkopības resorā. Un sekas ir tādas, ka mūsu zem-kopības resoram padotās valsts muižās, kas kopā ap 6.000 hektaru lielas, nebūt netiek iegūtas augstas caurmēra ražas. Nav arī tur sastopama priekšzīmīga lopkopība. Un mūsu caurmēra zem-kopjiem jau neko domāt no augstām ražām. Aiz 3 iemesliem: 1) labība rudeņos pārāk lēta. Mūsu lieldzirnavnieki labāk pērk lielumā un pārmaksā 25 - 30 rbļ. uz pudu rudzu ārzemju labības, nekā organizē iekšzemes labības uzpirkšanu. Aizbildināšanās ie-mesli dažādi: neesot vērtes mazumā pirkt, mūsu zemkopju labība esot pārāk drēgna, neesot kur to kaltēt. Ārzemju, krievu, amerikaņu labība esot priekšzīmīgi sausa. L ī d z ē t n e v a r n e k ā- d a s n o U l ma ņ a c i l d i n ā t ā s m u i t a s, b e t t i k a i l a b ī b a s m o n o p o l s, vienots ar nelielu labības elevatoru būvi (60 - 100 vagoniem labības) lielākās (varbūt 50) dzelz-ceļu stacijās, kuŗām būtu pievienojamas kaltētavas. Tādējādi v a l s t s p a r p u d u r u d z u m ū s u z e m k o p j i e m v a r ē t u m a k sā t 200 - 220 r u b., n e s a d ā r d z i n o t r u p - j a s m a i z e s c e n u. Protams, ka tad jāregulē rudzu ievedums: rudzi ievedami tik tad, ja ne-pietiek iekšzemes raža pašu patēriņam. 2) ražas pacelšana ar mākslīgu mēslu pielietošanu slikti atmaksājas! Mākslīgi mēsli pie mums pārāk dārgi! Esmu uz šo apstākli gadiem veltīgi aizrādījis. Ne tikai interesenti - mēslu importieŗi manus aizrādījumus apstrīdējuši, bet arī daži "mācīti" agronomi, zemkopības resora darbinieki. Ārzemju zemkopības žurnalu ziņas, ārzemju zemkopju atsauksmes priekš tādiem kungiem nepastāv. Un mūsu zemnieki tic spekulantiem un spekulantu aizstāvjiem, noturot tos par savē-jiem, "saviem" ļaudīm. Esmu vairākkārt aizrādījis, ka Vācijā 18% toma sārņu cena ir 4,20 mar-kas no kules = 260 rubļi, ar maisu ap 300 r. Tādas pat cenas Francijā, Beļģijā, Anglijā. Pie mums līdz 1927. g. ap 480 - 500 r. Tāda pat superfosfatu cena. Tiesa, Mīlgrāvja jaundibinātā superfos-fata fabrika 1927. g. aprilī pazeminājuse cenu uz finanšu ministra Bastjāņa spiediena (fabrika aizņēmusēs no valsts 882.000 latus) līdz 400 r. no kules, pēc tam, kad es sevišķā fin. min. ie-sniegtā piemiņas rakstā un arī "Tautas Tiesību" Nr. 5 (135. lapp.) biju aizrādījis, ka superfosfata maisa pašcena, ieskaitot kapitala procentus, nevar būt augstāka par 5 latiem (250 r.) no maisa. Bet ja mēs tiešām gribam zemkopjiem plašā maštabā līdzēt, tad nekas neatliek, kā dibināt vismaz vienu, divas lielas valsts auperfosfata fabrikas un dot superfosfatu zemkopjiem par valsts paš-cenu, t. i. par 250 r. maisu. No privātiem uzņēmējiem lētas cenas nesagaidīsim. Ar kalija mēs-liem lietas tādas, ka 1927. g. pavasarī nodibinājies vācu-franču kalija sindikats un pacēlis kalija mēslu cenas. Mūsu diplomatija, proti, noslēdzot ar Vāciju līgumu, ar kuŗu tā atteicās no skādes atlīdzības par kaŗā nodarītiem zaudējumiem, bija aizmirsuse izkaulēt kauču noteikumu, lai Vācija dotu mūsu zemkopjiem kalija mēslus par to pašu cenu, par kādu tā tos dod saviem zem-kopjiem, t. i. par 1/3 lētāk. Varētu jau ar vēl mēģināt līgt ar Franciju: franči bez šaubām piekāp-tos i uz kalija i uz (superfosfata ražošanai vajadzīgo) fosforitu cenām, ja mēs samazinātu muitu un akcizi uz franču vīniem līdz tādam samēram, ka tā lai nebūtu par katru procentu alkohola vīnā augstāka par valsts peļņu uz alkoholu degvīnā. Tādējādi valsts neko nezaudētu un latviešu patē-rētājs dabūtu lētu un labu vīnu un lētus kalija mēslus. Iedomas, ka katrā vidējā saimniecībā var uz pelniem vien taupīt par 5 - 6.000 rubļu mākslīgus mēslus ("Mazsaimniekā", 1925. g. Nr. 16/20) ir diemžēl slikta rēķinātāja iedomas, patiesībā sanāk ja daudz 5 - 600 r. Kalija mēsli mūsu smiltainos tīrumos pavisam nepieciešami! Labā mālā zem apstākļiem var bez tiem iztikt. 3) S l ā p e k ļ a m ē s l i . Augstas ražas ļoti grūti panākt bez mākslīgu slāpekļa mēslu (amoniaka, salpetŗa, kaļķa slāpekļa) piedevām. Pat Danijā, kur ir tiklab kā kārtīgi izvesta (vismaz s t a t i s t i k a s caurmērā izvesta) Albrechta Thaera "sešu lauku sistema", ar diviem slāpekļa krājēju augu laukiem un kur lopbarībai tiek ievests vesels miljons tonnu eļļas raušu un labības,

9

tiek vēl pielietoti, ievesti 123.400 tonnas čilisalpetŗa un amoniaka, ar ne mazāk kā kādiem 24 miljoniem kilo tīra slāpekļa. Uz 1 3/4 milj. hektaru labības + sakņaugu laukiem Danijā sadalot iznāk pa 14 kilo slāpekļa mēslu = apmēram 100 kilo čilisalpetŗa no hektara. Ja tie apmēram 24,6 milj. kilogrami slāpekļa, kas nāca klāt Danijas laukiem piepirkto barības vielu slāpeklī*), būtu doti mākslīgos mēslos, tad būtu iznācis dot klāt vēl otrus 100 kilo čilisalpetŗa uz hektara. Pat ja slāpeklī barības vielās rēķina pus vien tik vērtīgu, cik mākslīgos mēslos, i tad vajadzētu klāt 50 kilo slāpekļa mēslu... Bet ja mēs Latvijas apstākļos gribētu ražas dubultot, pacelt no knapi 1000 līdz 2000 kilogramiem no hektara, t. i. līdz Danijas caurmēram, tad pēc vecā (pazīstama zemkop. prof. Paula Vagnera) rēķina šādai pacelšanai vajadzētu vismaz 250 kilogramus 15% salpetŗa, vaj arī ap 160 - 200 kilo 22% sērskābā amoniaka. Bez tam zināms ap 250 kilo 16 - 18% superfosfata un ap 150 - 200 kilo 40% kali sāļu. Bet vaj mūsu apstākļos šāda mēslošana atmaksāsies? Pie-ņemsim divas saimniecības: vienu vecsaimniecību ar 70 pūra vietām tīruma uz vidējas māla ze-mes, otru jaunsaimniecību, pus tik lielu. Pieņemsim tālāk, ka zeme tiek apsaimniekota pēc labā-kos Zemgales apvidos plaši izplatītas 10 lauku sistemas, pie kuŗas divi lauki = 2 reiz 7 pūra vietas būs ieņemti no ziemājiem (rudziem), 2 lauki = 14 p. v. auzas, 1 lauks = 7 p. v. Desmitais lauks būs atstāts tīrā papuvē. Slāpekļa tērētāji tā tad būs: pieci labības lauki á 7 p. vietas un viens 7 p. v. sakņaugu lauks. Slāpekļa mēslus dabūs: 42 pūra vietas labības + sakņaugu un proti pa 6 pudi no pūra vietas čilisalpetŗa. Čilisalpetrs pie mums maksā 6 latus = 300 r. pudā. Sanāks nu par čilisalpetŗi vien 42,6 = 252 pudi á 6 lati = 1512 lati. Vajadzēs bez tam vēl pa 100 kilo toma miltu + 80 kilo 40% kalija sāls uz pūra vietas slāpekļa krājēju un arī uz 7 p. v. vīķu lauku, kopā uz 49 p. v. (āboliņa lauki paliktu nemēsloti!) 100 kilo toma sārņu rēķinot uz 8 latiem, 80 kilo 40% ka-lija sāls uz 11 latiem sanāks 49,8 + 49,11 = 931 lati! Kopā ar čilisalpetŗi sanāk 931 + 1512 = 2443 lati izdevumu! Kāda būs vairākraža? Pieņemsim, ka izaugs vairāk pa 24 pudi labības grau-du no pūra vietas un pa 120 pudu kartupeļu. Vairākraža tad būs: 14 reiz 24 = 336 pudi rudzu á 3 1/2 lati = 1126 lati 14 reiz 24 = 336 pudi auzu á 3 lati = 1008 lati 7 reiz 24 = 168 pudi miežu á 3,2 lati = 538 lati 7 reiz 120 = 840 pudi kartupeļu á 0,5 lati = 420 lati 7 reiz 20 = 140 pudi vīķu á 3 1/2 lati = 490 lati Kopā 3582 lati Tā tad uz 2443 latu vairāk izdevumu par mākslīgiem mēsliem tikai 3582 lati vairāk ieņēmumu par ražu! Peļņa tikai 1139 lati! Bet vairāk izdevumi par ražas novākšanu, novadāšanu, izkulšanu, novešanu līdz tirgus vietai vaj stacijai arī izmaksās savus 500 latus. Paliek pāri tikai 500 lati tīr-peļņas. Bet kur nu vēl tas risks. Atgadās slikta vasara - tādas mums tagad bijušas vairāk gadus no vietas, un cerētā vairākraža samazinās uz pusi! Nu nav vis vairāk peļņa, bet ap 1.200 lati zaudē-jumu no mēslošanas ar mākslīgiem mēsliem. Ja nu saimnieks ņēmis mēslus uz kredita pret pie mums parastiem šausmīgiem procentiem, tad tas viegli var izputēt! Acīm redzot tā tā lieta neiet. Nu, mūsu zemkopji jau šimbrīžam tiklab kā nemaz nelieto mākslīgus slāpekļa mēslus. Tie no-pērk "zupuriņus", toma miltus, un ja daudz, tad sliktākās zemēs dažus maisus kalija sāls. Latvijas mākslīgo mēslu ievedumi pēdējos 3 gados bijuši sekoši: tūkstošos tonnu ievedu cena tūkstošos latu 1927. g. 1926. g. 1925. g. 1924. g. 1927. g. 1926. g. 1925. g. 1924. g. superfosfatu 42 42,2 53,2 28,2 3008 3320 4050 2170 toma sārņi 20 24,0 23,3 16,3 1264 1840 1610 1200 kalija sāļi 14 19,7 12,5 5,1 1664 2200 1340 470 čilisalpetri 0,7 0,76 0,60 0,38 238 250 190 120 *) Skat. sīku aprēķinu "Ekonomista" 1926. g. 151. lpp.

10

Mēs redzam puslīdz stipru fosfora skābo mēslu, jau samērā stipri mazāku kalija sāļu un gluži niecīgu slāpekļa mēslu (salpetŗa u. t. t.) ievedumu! Un ražas Latvijā negrib un negrib celties! No zemkopības zinātnes viedokļa šis apstāklsi viegli izskaidrojams: ražu pacelšanās sakarā ar tā saukto "minimuma" likumu. Nelīdz, ka mēs labībai un sakņaugiem dodam fosfora skābi, nelīdz pat, ka dodam kalija mēslus, ja reizē nedodam pietiekošā mērā slāpekli. Un tā mēs nedaram! Pļa-vām un āboliņa laukiem, kā arī zirņiem, vīķiem, pupām, zināms, pietiek, ka dod fosfora skābus mēslus kopā ar kaliju. Bet uz labības un sakņaugiem šāds mēslojums tikai tad atmaksāsies, ja reizē būs dots spēcīgs, slāpekli saturošs, kūts mēslu mēslojums! Bez tam arī mūsu laukiem vēl cita indeve. Tie nav vairs pietiekoši nogrāvoti, pareizāki, labie priekškaŗa grāvji pa labai daļai aizauguši un nav, lielo izdevumu dēļ, vēl pietiekoši iztīrīti. Uz šo apstākli dara sevišķi mūs uzmanīgus mūsu cienījamais vecākais agronoms prof. J. Bergs. Tālāk tiek aizrādīts, ka Latvijas lauki vispār kaļķu nabagi. Agronoms Vītiņš apgalvo, ka pēc tā izvestas anketas apm. 95% no vi-sām Latvijas zemēm skāba reakcija un tikai kādas 5% no visām zemēm bagātas ar kaļķi. Kaļķu nabadzību, kaļķu mēslošanas nepieciešamību vislielākā mērā izdibinājuši praktiskie daņi. Lai bū-tu l ē t i izvedama kaļķošana, tie ar lielāko rūpību un uzcītību uzmeklē, uzurbj savā zemē kaļķa un merģeļa (kaļķu=māla sajaukuma) gultnes. Danijā merģelis tiek rakts kādās 1.600 vietās un pārvadāts uz lēti iznomājamiem, pārliekamiem šaursliežu ceļiem. Pa šādiem "merģeļa ceļiem" Danijā 1923. g. pārvadāti 560.000 kubikmetri, apmēram 1 miljons tonnu merģeļa! Bez tam vēl uz valsts dzelzceļiem uz ļoti lēta "izņēmuma tarifa" pamata pārvadātas 278.000 tonnas merģeļa un 115.700 tonnas mēslojamā kaļķa. Danijā ar merģeļa uzmeklēšanu, uzurbšanu un apgādāšanu nodarbojas kooperativi. Pie mums, kur mācīto agronomu vēl pārāk maz, šādu darbu varētu orga-nizēt tikai valsts... Valstij pieder vairāk simti kilometru pārliekami šaursliežu (60 centimetru = 2 pēdu platuma) ceļi. Jāizdara merģeļa un kaļķu mēslošana, urbšana plašākā maštabā! Līdz šim šai virzienā Latvijā vēl ļoti maz kas darīts. Ir uzmeklēti kādās 10 - 15 vietās avota kaļķi. Tas daudz par maz. Pēc daņu parauga mums vajadzētu 2-3.000 vietās uzmeklēt merģeli un kaļķi, lai zem-kopjiem zemi ar merģeli labojot neiznāktu pārāk tālu ko vadāt! Nepieciešama, kā jau minēts, lauku labāka nogrāvošana, vislabāk drenēšana. Drenēšana ar līdzšinējiem līdzekļiem pārāk dārga! Grāvraču darbs ļoti smags un grūts, tāpēc dārgs! Jaunākos laikos ārzemēs nāk arvien vairāk lietošanā motori grāvju izrakšanai. Arī pie mums izmēģinājumi ar grāvrakšanas motoriem jau sākušies. Tikai diemžēl motori vēl pārāk dārgi! Palētināt var motoru cenu līdz trešai tiesai, vaj vismaz pusei, ja valsts pati tos lielākā skaitā iegādātu, vislabāk liktu pašu fabrikās būvēt! Dedzināta māla caurules pie mums neciešami dārgas! Palētināt cenu un darīt drenāžu iespējamu atkal var tikai valsts, nodibinot specialas dedzinātavas... Lai atgriežamies pie mākslīgu mēslu problemas, bez kuŗiem visa drenēšana, grāvošana un kaļ-ķošana neatnesīs pietiekoša labuma. Mākslīgus mēslus apgādāt jāapņemas valstij. Tikai tādējādi tie iznāks lēti. Superfosfata cenu labi ierīkotās lielās fabrikās var nosist uz 5 latiem no kules. Ka-lija cenu valsts var caur sevišķu līgumu ar Vāciju vaj Franciju nosist par 30%. Bet jo sevišķi no svara lēti slāpekļa mēsli. Pēdējos 10 - 15 gados tiek arvienu lielākā mērā ražots mākslīgs amonjaks iz gaisa (mūsu gaiss satur 79% slāpekļa, t. i. iz 1 kubikmetra ap 800 gramu = 2 mārci-ņas). Vācijā pēc Habera-Boscha metodes izgatavo 1 1/4 miljonu tonnu amonjaka, bez tam ap 800.000 tonnas mākslīgā gaisa salpetŗa un kaļķa slāpekļa. Pie mākslīga amonjaka izgatavošanas vajadzīgs uz 1.000 kilogramiem tīra slāpekļa 3 kilovatgadus elektriskas strāvas = 26.180 kilovatstundas elektriskas strāvas, t. i. uz 1 kilo slāpekļa 26,28 kilovatstundas. Amonjaka cenas fabrikanti turēja augstas: 1 kilograms amonjaka slāpekļa maksāja 1 marku = 124 santimus. Pie mums nu gan 1 kilograms salpetŗa slāpekļa zemkopjiem maksā taisni otru tik, t. i. ap 2 1/2 latus (vienā pudā = 16,38 kilograma salpetŗa, kas maksā 6 lati, atrodas á 15% = 2,46 kilo tīra slāpekļa). 1925. g. izcēlās strīdus starp amonjaka fabrikantiem un vācu lauksaimnieku savienības priekšstāvjiem. Pēdējās savienības lietpratēji-ķīmiķi aizrādīja, ka amonjaka ražošana nemaksājot ne pusi no tās cenas, kādu plēšot fabrikanti no zemkopjiem. Fabrikanti apgalvoja, ka zemnieku savienības aprēķini ir pārāk optimistiski. Bet cik īsti izmaksā mākslīga amonjaka radīšana, to fabrikanti kā gudri cilvēki vis nepateica. Beidzot salīga tomēr tā, ka vācu laiksaimnieku savie-nības priekšstāvji apmierinājās ar augstajām amonjaka cenām, fabrikantu priekšstāvji turpretim

11

apņēmās balsot reichstāgā par labības muitas atkalievešanu Vācijā (kas 1919. g. tika atcelta). Tā, tad spekulantisms uzvarēja uz visas līnijas! Latvijā lietas nav tik vienkāršas - Latvijai, pēc Danijas parauga, jāizved zemkopības produkti, kā sviests, siers, bekons, olas, un nevis jāieved, pēc Vācijas parauga. Tā tad lētu mākslīgu mēslu jautājums priekš Latvijas zemkopjiem ir dzīvī-bas jautājums. Pēdējos gados pie amonjaka ražošanas sākta jau lielumā pielietot "Mont-Cenis" metode, kas prasa tikai 40% no tās elektriskās strāvas, kāda vajadzīga Habera-Boscha metodei, proti, tikai 1,2 kilovatgadi uz 1 tonnu slāpekļa, jeb 10 1/2 kilovatstundas uz 1 kilo amonjaka slā-pekļa. Slāpekļa cena nokritusies par 15%... Nevar būt šaubu, ka pie šās metodes amonjaka pašce-na neiztaisīs ne trešo daļu no vācu fabrikantu sindikata-savienības cenas, pat ieslēdzot "licences" izdevumus par šīs metodes pielietošanu Latvijas iekšējām vajadzībām. Vēl stipri lētāka iznākot kāda jaunatrasta Berlines ķīmiķa profesora Vēnera metode, kuŗa nu gan līdz šim vēl nav izmēģi-nāta fabrikas lielumā, bet tikai laboratorijā. Pieņemsim, ka būtu jārīkojas pēc Mont-Cenis un ka slāpekļa cena iztaisītu 1/2 latu = 40% no vācu sindikata cenas. Kāds tad būtu izdevums par māk-slīgiem mēsliem augšā pievestā 70 pūra vietu tīruma saimniecībā? 6 pudu 15% salpetŗa vietā uz pūra vietas pietiktu ar 4 1/2 pudiem 20% amoniaka, kas izmaksātu tikai ap 1,8 latus (3,6 kilo slā-pekļa á 1/2 latu uz 1 puda = 16,4 kilo amonjaka). Izietu 4 1/2 reiz 42 = 189 pudi amonjaka, kas izmaksātu kopā 340 latus. Ietaupījums uz slāpekļa mēsliem tā tad iztaisītu 1512 - 340 = 1172 la-tus! Ietaupījums uz 49 kulēm (á 100 kilo) superfosfata būtu 5 lati no kules = 490 - 5 reiz 45 = 245 lati. Ietaupījums uz kalija sāli arī varētu būt ap 3 lati no pūra vietas, t. i. 49 reiz 11 = 539 latu vietā 49 reiz 8 = 392 lati. Ietaupījums 539 -392 = 147 lati. Kopizdevumi: par slāpekļa mēsliem 340, par fosfora skābes mēsliem 257, par kalija mēsliem 392, kopā 989 lati 2541 lata vietā (taga-dējā cena). Skaidrs, ka ja vairākražas vērtība neizdevīgas vasaras dēļ iztaisītu tikai pusi no teore-tiski izrēķinātiem 3582 latiem, tomēr zemkopim vēl it labi klātos... Protams, ka mākslīgie mēsli būtu no valsts dodami uz lētu, 9 mēnešu kreditu. Kooperativi varētu uzņemties vidutāja lomu, par ko tie varētu saņemt savus 2% - 2 1/2%. Mūsu zemnieksavienības barveži, būdami profani modernā lauksaimniecības zinātnē, zin tikai vienu gudrību: nosist laukstrādnieku algas un ievest apsardzības muitas... Zemkopības pacelšanu tie atstāj spekulantu labvēlībai. Bet kur tad valsts lai ņem tās "milzu" naudas sumas, kādas vajadzīgas mākslīgu mēslu fabriku uzbūvei un vēl kādas lielākas - Daugavas ūdens spēka stacijas izbūvei. Pieņemsim, ka tiek izbūvēta viena zemākā Do-les krāce, kas pie 6,2 metru augstuma un tikai 450 kubikmetriem vidēja ūdens sekundē (Dau-gavā pie Doles gada caurmērā ap 650 kubikmetri ūdens sekundē - sausākā gada laikā gan tikai ap 125). Tad iznāktu teoretiski (atskaitot "rīvēšanās" zaudējumus) ap 6,2 reiz 10 reiz 450 = 27.900 zirgu spēki jeb ap 21.000 kilovati cauru gadu, kas dotu 8.760 reiz 21.000 = 180,7 milj. kilovat-stundu. Rīgas pilsētas vajadzībām atietu vislielākais 60 milj. kilovatstundu (1926. g. Rīga patērē-ja tik 35 milj. kilovatstundu strāvas), paliktu pāri vismaz 100 miljoni kilovati lētas "atkrituma" strāvas. Šāds daudzums strāvas pēc Mont-Cenis metodes pietiktu pietiktu 10.000 tonnu slāpekļa jeb ap 50.000 tonnu amoniaka ražošanai. Ar šādu daudzumu amoniaka būtu iespējams Latvijas labības ražas pacelt vismaz par 200.000 tonnām, t. i. par 25%. Izmaksāt izmaksātu Doles krāces izbūve, pēc mūsu techniķu aprēķiniem ap 12 milj. latu - ja nerēķina procentus. Kādi izdevumi vēl samazinātos par dažiem miljoniem, ja mēs, kā to darīja inteliģentie spanieši, uzbūvētu seviš-ķu cementa fabriku un ja mēs uzbūvētu paši savu (valsts) dzelzs āmuru, lētas dzelzs ražošanai. Tiesa, ka amonjaka fabrikas uzbūve 50.000 tonnu amonjaka ražošanai arī varētu maksāt savus 5 milj. latus. Ja nu rēķinam, ka puse no Doles spēka stacijas izbūvei vajadzīgām sumām kristu uz Rīgas pilsētu, kuŗai būtu priekšrocība "dienas" strāvas izlietošanā, tad uz amonjaka ražošanas ie-taisi, kā tādu, kristu savi 12 milj. latu. Bet kuŗi ļoti ātrā laikā atmaksātos - viena paša gada labī-bas lauku vairākraža būtu 200.000 reiz 200 = ap 40 milj. latu vērts, no tādas sumas nu gan atietu izdevumi par mākslīgiem mēsliem, ap 10 milj. latu. Tiesa, vajadzīgas vēl 2 superfosfata fabrikas, līdzīgas Mīlgrāvja fabrikai, no kuŗām katra maksātu ar visu ietaisi vislielākais 1 1/2, kopā 3 milj. latu! Sāpīgs jautājums zemkopībā vēl ir darba rīku un lauksaimniecības mašīnu jautājums. Mašīnas un darba rīki, arkli, ecēšas, izkaptis u. t. t. pie mums dārgi. To cenas sakrīt ar Vācijas darba rīku un mašīnu cenām, kuŗas, kā vācu zemkopības profesors Römers žēlojas, esot otrtik augstākas kā

12

Amerikā - tai pašā Amerikā, kur darba algas vairākkārt augstākas kā Eiropā. Esmu uz šo nebū-šanu jau vairākkārt aizrādījis. Ar tādu panākumu, ka zemkopji pa paradumam netic zinātniekam, bet tic spekulantiem un spekulantu aizstāvjiem, ka lētāk dot ievestās mašīnas nevar. Spekulantu aizstāvju prot zemniekus pamatīgi apvārdot, tiem pastāvīgi iegalvojot, ka viņi (spekulantu aiz- stāvji) grib tikai zemnieku labumu. Protams, ka importieŗiem jārēķinās ar ilgu mašīnu nostāvē-šanu "uz lēģeŗa". Tāpēc ka ievestas tiek par daudz mašīnas un dažādu firmu, kuŗai katrai savs "tips". Katrā ziņā būtu no svara pašu lauksaimniecības mašīnu fabriku ierīkošana. Latvija ievedu-se pēdējos gados par 6 -7 milj. latu lauksaimniecības mašīnas. Pie tam lauksaimniecības mašīnu sastāvs Latvijā visai trūcīgs, ja to salīdzina ar Daniju.

Lauksaimniecības mašīnu bija 1923. gadā:

Danijā Latvijā Rindsējmašīnu.........................................................................79.345! 1.297! platsējmašīnu............................................................................ - 2.366 labības pļaujmašīnu.................................................................24.602 14. 113 labības kūlīšu sējēju.................................................................42.079 nedaudzas zāles pļāvēji............................................................................. 53.160 16. 027 zāles pļāvēji ar ietaisi labības pļaušanai...................................36.944 ? traktori....................................................................................... 2005 127 lokomobiles............................................................................... 7.411 2.203 zirgu grābekļi............................................................................... - 16.288 kartupeļu rokamās mašīnas.......................................................... - 712 Danijā aŗamas zemes platība iztaisa 2.750.000 hektarus, Latvijā tik 1.680.000. Tā tad Latvijā jau nu varētu iztikt ar 60% to mašīnu, cik Danijā. Bet visai uzkrītoša starpība ir, ka Danijā labī-bas pļaujmašīnu kopā ar kūlīšu sējējiem 66.681, Latvijā tikai 14.113. Pēc Danijas parauga Latvi-jai vajadzētu būt ap 40.000 pļaujmašīnu 14.113 vietā. Tas ir, Latvijā vajadzētu pļaujmašīnu skai-tu trīskāršot! Mums taču par Vidzemi ar Kurzemi (ar Zemgali) kopā vien ap 45.000 vecsaimnie-ku mājas. No kuŗām katrai nepieciešami vajadzētu savas pļaujmašīnas. Kur nu vēl tās 70.000 jaunsaimniecības un Latgales 60.000 vienzirgu saimniecības, kuŗām katrai vajadzētu vienu zāles pļāvēju ar ietaisi labības pļaušanai. Pavisam bēdīgi stāv Latvijā ar rindsējmašīnām. Ar kuŗām da-ņi ietaupa 1/3 sēklas. Latvijā varētu ietaupīt katru gadu ap 2 1/2 milj. pudu labības sēklu, 10 milj. latu (500 milj. rubļu) vērtībā, ja mums būtu pietiekošs skaits rindsējmašīnu. Rau, kādi mēs, aiz taupības, esam izšķērdētāji. Bet zemkopjus vainot nevar. Rindsējējas pārāk dārgas! Lai gan to mechanisms visai vienkāršs! To pakaļtaisīt pavisam nav grūti. Tāpat kā pļaujamašīnu, zirgu grā-bekļu, kuļmašīnu mechanismus. "Patenti" uz dažādām mašīnām pat Amerikā sen izbeigušies. Pa-kaļtaisīt tās brīv Amerikā katram! Tas ir, Amerikas, Vācijas, Anglijas mašīnu fabrikanti, kā gudri kungi, piekabina savām jaunlīferējamām pļauj- un citām mašīnām kaut kādu, gluži nesvarīgu un nevajadzīgu jauninājumu, uz kuŗa tiem atkal izņemti uz 15 gadiem "patenti". Svarīgi jaunināju-mi bija vienīgi aizskrūvējamas, aizsegtas riteņu asis arkliem, pļauj- un kuļmašīnām. Bet tur pa-tenti notecējuši. Tāpat kā putekļu sūcēju patenti pie modernām kuļmašīnām un moderno kuļma-šīnu salmu preses patenti. Salmu preses aiztaupa vismaz trešo daļu strādnieku pie kuļmašīnām. Lokomobiļu "pašgājēju" patentes arī sen notecējušas. No svara būtu traktori, ar benzinu vaj vēl labāk petroleju dzenami. Arī te mūsu zemkopjiem paši traktori, benzina un petrolejas dārdzības dēļ grūti pieejami. Benzins pie mums 4 reizes dār-gāks kā Amerikā, petroleja otrtik dārga! Nepieciešama visupirms petrolejas un benzina muitas atcelšana lauksaimniecības vajadzībām. Motorarkli no svara zemes pamatīgai izstrādāšanai, dziļaŗšanai, vaj labāk, tik aŗšanai ar "padziļinātāju". Mūsu sliktās ražas pa daļai izskaidrojas arī dēļ pārāk seklas vagas, kādu dzenam ar mūsu vidēja stipruma zirdziņiem. Kas parasti nesniedzas pāri par 6 collēm. Ja varētu art ar padziļinātāju, palielinot vagas dziļumu kauču par 2 -3 collēm, tad tūlīt sausu kā slapju vasaru bīstamība stipri samazinātos. Iejūdzot zirgus padziļinātajā arklā, tos viegli var nokaut!

13

Bet sāpīga ir traktoru cena. Kā lai vidēji liels saimnieks ar 70 pūra vietām aŗamas zemes iegādājas motorarklu, kas maksā vismaz 3.500 vaj pat (ar padziļinātāju) 5 -6.000 latus. Bet kāda būtu maza 10 zirgu spēka motorarkla pašcena labi ierīkotā fabrikā, kas gatavotu veselas "serijas", t. i. vairāk tūkstošus viena tipa arklus gadā? Nekādi ne augstāka par kādiem 1000 latiem! Tāda ir pazīstamo Forda automobiļu pašizmaksa, kuŗus tagad Amerikā pārdod par 260 dolariem = 67.600 rubļiem. Mazam motora arklam, tādam, ar kuŗu var uzart 5 - 6 pūrvietas dienā uz 6 col-lēm, vaj 3 - 4 pūrvietas ar padziļinātāju uz 9 collēm, nevajaga stiprākas mašīnas kā parastajam Forda automobiļam. Atkrīt riteņu gumijas riepas, mīkstais sēdeklis un aizsargu stikls, bet nāk klāt vienkāršais arkla mechanisms... Tā tad: ja mēs gribam Latvijas zemkopību pietiekoši me-chanizet, atvieglot vecsaimniekiem kā jaunsaimniekiem grūto darba spēka jautājumu, tad neat-liek nekas cits, kā ierīkot valsts lauksaimniecības mašīnu fabriku. Uz privatiem uzņēmējiem, la-biem onkuļiem mēs esam diezgan ilgi velti izgaidījušies! Kur tādu fabriku dibināt? Visērtāki Lie-pājā, kur dzīvo vairāk tūkstoši strādnieki bez pastāvīga darba un kur kaŗa ostā atrodamas diezgan daudz cara laikā pamatīgi uzbūvētas, tagad nelietotas valstij piederīgas kaŗa materialu darbnīcu ēkas! Kuŗas tā tad valstij nekā nemaksātu, bet tagad nelietotas pamazītēm sabrūk! Nelietotu fab-riku ēkas arī Rīgā tiku tikām. Šās ēkas gan stipri cietušas, sabojātiem jumtiem, sabojātām, pat pilnīgi izsistām logu rūtīm. Bet iegūstamas tās par smiekla cenu, par 10 -15% no būves vērtības un atremontējamas par tālākām 15 - 20% no pilnīgu jaunbūvju izmaksas. Protams, ka lēta varētu būt lauksaimniecības mašīnu būve tikai tad, ja iespējams, kā jau minēts, būvēt veselas mašīnu se-rijas, vismaz dažus tūkstošus gadā pēc viena tipa, pielietojot t. s. "tekošās lentas" sistemu pie dar-ba fabrikā. Bet tas jau ir iespējams! Ja mēs gribam kurmēr tikt līdz Danijas paraugam, tad mums 10 gadus no vietas būtu jābūvē:

Pašizmaksa Kopsuma gabalā lati milj. lati 10.000 labības pļaujmašīnas....................................200 2,0 10.000 zāles pļāvēji.................................................100 1,0 10.000 rindsējmašīnas............................................ 200 2,0 10.000 zirgu grābekļi.............................................. 100 1,0 20.000 arkli................................................................50 1,0 20.000 atspeŗecēšas.................................................. .50 1,0 10.000 mēslu rati, pašārdītāji...................................250 2,5 2.000 motorarkli.....................................................1000 2,0 1.000 kuļmašīnas ar salmu presi, 10 - 12 airgu spēku motoru velkamas un dzenamas........................... 2000 2,0 14,5 Protams, ka tik lēta pašizmaksa tikai tad iespējama, ja 1) valsts zemkopības mašīnu fabrika dabū vajadzīgo čugunu un tēraudu (pļaujmašīnām, mēslu ratiem un rindsējmašīnām pa 300 kilo, zāles pļāvējiem un zirgu grābekļiem pa 150, arkliem un atspeŗecēšām pa 75, motorarkliem un kuļmašīnām pa 1500 kilo) kopā 19.500 vaj apaļā skaitā 20.000 tonnas no ierīkojamā valsts dzelzsāmura par pašcenu, t. i. čugunu par kādiem 90 latiem, elektrotēraudu par kādiem 180 - 200 latiem, niķeļa tēraudu par 350 latiem tonnu. 2) tāpat jādabū par tirgotāju cenu koki iz valsts me-žiem... 3) arī elektriskā strāva jādabū lēti. Arklu lemešiem un atsperēm, pļaujmašīnu izkaptīm jā-būt no niķeļa-kroma tērauda, vislabāk iz n e r ū s o š a t ē r a u d a, kāds gan iznāk stipri dārgs, vismaz 1.200 latus tonnā, ja tas sastāv iz 20% - 25% niķeļa un chroma piejaukuma tēraudam. Ni-ķels maksā 4 1/2 latus kilo, arī chroms stipri dārgs. Bet tad arī varētu dot mašīnas un arklus, kas kvalitates (labuma) ziņā stipri pārspētu līdz šim lietotos! Protams, ka lauksaimniecības mašīnas jānodod par pašcenu zemkopjiem un uz pakāpenisku nomaksu 2 -3 gados - par starpniekiem at-kal varētu būt kooperativi ar 2 -3% kurtažas... Visu kopā saņemot skaidrs, ka zemkopības pacelšana lielā maštabā ar valsts mākslīgu mēslu un mašīnu fabriku ierīkošanu dotu labumus nevien zemkopjiem, bet arī rūpniecības strādniekiem.

14

Rūpniecības strādnieku nodarbināšana iekšzemes patēriņiem pie tam ir daudz racionalāka un drošāka nekā izvedumam uz ārzemēm un vēl tādās nozarēs, kuŗās mums pašiem nemaz nav izej-vielas! Še proponētā mākslīgu mēslu ražošana par 21 milj. latu un lauksaimniecības mašīnu ražo- šana par 14 1/2 milj. latu, prasītu daudz mazāk valutas par no ārzemēm ievedamām izejvielām, nekā pēc tagadējā līguma ar Krieviju nāksies izdot 40 milj. latu izvedproduktu ražošanai... Un rūpniecības pacelšana iekšzemē taču iespējama veselā citu priekšmetu rindā. Mēs ievedam par 25 milj. latu kokvilnas audumus. Izejvielas šiem audumiem maksātu ap 8 milj. latu. Mums ieved ap 2.500 tonnas kokvilnas audumu, kuŗiem vajadzīgās dzijas var ražot no 3.100 tonnām kokvil-nas uz kādām 120 - 150.000 spolītēm un saaust uz 2.000 mechaniskām stellēm. Pirms kaŗa kokvilnas spolīšu cena bija 25 šiliņi gabalā, mechanisku kokvilnas audumu steļļu 350 - 500 šili-ņi. Tagad šī cena par kādām30% augstāka. Izdevumi tomēr nepārsniegtu 5 - 6 milj. latu. Tādējādi mēs varētu dot darbu vairāk tūkstošiem strādnieku. Vilnas audumu mēs ievedam par 9 milj. latu. Izlietotās izejvielas - ievedamās vilnas vērtība ap 3 1/2 milj. lati. Izdevumi vilnas vērptuvei un austuvei, kas varētu atvietot 90% ievedumu, nepār-sniegtu 3 - 4 milj. latu. Pavisam nepieciešama ir ievestās dzelzs un vienkāršo dzelzsproduktu (stieņu, stiepuļu, dzelzs-ceļa sliežu, jumta un cita skārda) atvietošana ar iekšzemes dzelzsāmura produktiem! 36.000 tonnas dzelzs un dzelzs pusfabrikāti mums 1926. gadā izmaksāja 7 1/2 milj. latu. Ja mēs par ār-zemēs iepērkamām akmens oglēm un par ārzemēs iepērkamu dzelzs rūdu un koksu izdosim šādu sumu, mēs varēsim ražot iekšzemē ne tikai 36.000, bet veselas 100.000 tonnas dzelzs, kāda ražošana arī ir minimums no nākošos gados vajadzīgā dzelzs. Pienācis beidzamais laiks, kad mēs atvietojam mūsu galīgi sabrauktās dzelzsceļu sliedes, ap 250 - 300.000 tonnas ar jaunām slie-dēm. Sūtot vecās sliedes uz ārzemēm pārkausēšanai, nākas piemaksāt vairāk kā 2/3. Pašu fabrika dotu jaunas sliedes par 1/3 lētāk nekā ārzemju fabrikas. Nepieciešama ir liela valsts cementa fabrikas būve. Mēs ievedam ap 200.000 mucas cementa gadā par 1,6 milj. latu. Rīgas cementa fabrika, kas ar valsts, t. i. Latvijas bankas naudu atjaunota, ražo arī vēl kādas 150.000 mucas. Bet pārdod tās par Vakar-Eiropas cementa sindikata cenām, kas 2 - 3 kārtām pārsniedz pašizmaksu labi ierīkotās, lielās cementa fabrikās. Nākamos gados, ja mēs gribam vairāk būvēt pilsētās un uz laukiem, mums vajadzēs cementa patēriņu dubultot un trīskāršot...

Dzelzsāmurs.

R i e t u m - E i r o p ā p a t r e i z n o t i e k d z e l z s ā m u r u a p v i e n o š a n ā s - t i e k n o d i b i n ā t s s t a r p t a u t i s k s f r a n č u - v ā c u - č e ķ u d z e l z s s i n d i k a t s a r n o l ū k u p a c e l t d z e l z s c e n a s! Ja Latvijas valsts negrib šausmīgi pārmaksāt uz tai nepieciešamiem dzelzceļu materialiem (sliedēm, tiltu materialu, vagonu un lokomotivu materia-lu), ja tā negrib ļaut savus zemniekus šausmīgi izmantot, tad tai atliek tikai celt pašai dzelzs cepli. Latvijā gan nav pamatvielu dzelzs ražošanai: nav ogļu un dzelzs rūdas. Bet dzelzs cepļi ār-zemēs ir nodibināti arī tādās vietās, kur nav dzelzs rūdas un ogļu, ja vien šās dzelzrūpniecības izejvielas iespējams viegli piegādāt, pievest. Tā nodibināts Antverpenē kāds no lielākiem Eiropas dzelzsāmuriem, tāpat Štetīnē. Angļu ogles un koksu līdz Rīgai atgādāt nav dārgi, tās tiek ievestas pa daļai pat balasta veidā. Bez tam pastāv iespējamība, t. i. šī iespējamība sīkāk jāpārbauda, ra-žot lētu un labu koksu no Tīreļa purva kūdras, kuŗš purvs taču sniedzas līdz kuģojamās Lielupes malai, t. i. līdz vietām, kur viegli iespējams pievest vidēji lielos frakts kuģos dzelzs rūdu.*) Dzelzs rūdu pa lielākai daļai ieved savām vajadzībām arī angļu un vācu cepļi no Spanijas un Zviedrijas. No Ziemeļ-Zviedrijas, Botnijas līča dzelzs rūdas ostām līdz Rīgai ir tikai 570 jūras jū-dzes, t. i. uz pusi tuvāk kā līdz Anglijai, uz pusi tuvāk kā līdz Vācijai, Reinas apgabala dzelzs * Kūdras koksēšanu ieteicis arī prof. Glasenaps "Ekonomista" 1920. g. 572. lapp., tāpat inž. Ozoliņš (turpat, 1920. g. 252. lapp.)

15

cepļiem. Dzelzs rūdas krājumi Zviedrijā ir valsts īpašums. Pastāv visulielākā varbūtība, ka zvied- ru valdība Latvijai nerēķinās vairāk kā Anglijai un Vācijai. Frakts iznāks lētāk. Lai sarēķinām varbūtējos ražošanas izdevumus! Zviedrijas zemā fosfora satura 60% dzelzs rū- da maksā līdz Štetīnei, 840 jūras jūdžu no Luleas (Ziemeļ-Zviedrijas dzelzs rūdas) ostas 23,15 vācu markas. Līdz Rīgai maksās vislielākais 22 vācu markas, jo līdz Rīgai par 270 jūras jūdzēm =27 stundu frakts tvaikoņa brauciena tuvāk! Vienai tonnai čuguna vajaga 1,6 tonnas 60% dzelzs rūdas, kas maksā 35,2 vācu markas, bez tam 1 tonna koksa, kas izmaksās ar atvedumu iz Angli-jas 25 šiliņus. Vēl praktiskāki gan iepirkt Anglijā ogles par 15 1/2 šiliņiem tonnu un ražot Rīgā koksu, jo tādējādi dabun izlietot par pilnu vērtību pie koksēšanas izplūstošo augstvērtīgo apgais-mošanas gāzi. Vajadzīgais kaļķis pēc vācu piemēriem maksās 2 markas, strādnieki 3 markas, vis-pārēji izvedumi 2 markas no tonnas. Kapitala procents, ievērojot to apstākli, ka dzelzs stāvceplis, kas ražo 300 tonnas dzelzs dienā, 100.000 tonnas gadā, nemaksā vairāk par 2 milj. marku, ap 2 markām no tonnas, 8% kapitala proc. un 2% deldējumu rēķinot (stāvceplis nolietojas 20 gados). Ražošanas izdevumi no tonnas čuguna nepārsniegtu 72 latus. Sārņus, kādus 800 kilo no tonnas dzelzs, var izlietot cementa, t. s. "dzelzscementa", kas nav sliktāks par Portlanda cementu, ražo-šanai. No tāda cepļa atkritumiem tā tad iznāktu izejas viela 500.000 mucu cementa ražošanai. Anglijā tagad (1928. g. aprilī) maksā čuguns kādus 69 šiliņus no tonnas = 85 latus, pie kā vēl nāk klāt veduma maksa līdz Rīgai, vismaz 5 šiliņi = 6 ls no tonnas. Tā tad pašražotais čuguns vien-mēr būtu par 20 latiem no tonnas lētāks nekā ievestais. Un būtu dots darbs pašu strādniekiem un iegūta par velti izejviela 500.000 mucām dzelzscementa. Dzelzs tālākas pārstrādāšanas izdevumi tēraudā jāskaita tā, kā no 10 tonnām čuguna, pārstrādātām Martena krāsnī, iznāks tikai 8 tonnas tērauda. Ražošanas izdevumi tonnai tērauda bluķu vai sliežu nepārsniegs 120 - 125 latus no ton-nas. Par ievedamām tērauda sliedēm jāmaksā vismaz 160 lat. no tonnas. Vecu sliežu pārkausēša-na Martena krāsnīs un izvalcēšana par jaunām sliedēm neizmaksātu vairāk kā 30 - 40 latu no ton-nas. Izdevumi par Martena krāsnīm un valcējamām ietaisēm 90 - 100.000 tonnu tērauda pro-duktu izstrādāšanai pēc pirmskaŗa cenām nepārsniegtu 3 milj. šiliņu. Kopā viss dzelzsāmurs iz-maksātu pēc pirmskaŗa cenām 5 milj. šiliņu, pēc tagadējām cenām necik vairāk. Cementa fabrika 600.000 mucu cementa (= 100.000 tonnu) izstrādāšanai maksātu vislielākais 2 milj. latu. Bet va-rētu arī dot cementu par kādiem 20 latiem tonnā, tagadējo 60 latu vietā.

Vaj valsts uzņēmumi nenes zaudējumus?

Iepriekšējos aprādījumos uzsvērts, ka ja mēs gribam pacelt Latvijas lauksaimniecības ražoša-nas spējas, tad absoluti nekas cits neatliek, kā gādāt par lētiem, zemkopjiem uz racionaliem kre-ditu noteikumiem dodamiem ražošanas līdzekļiem, lētām mašīnām, lētiem mākslīgiem mēsliem, kuŗus pēc līdzšinējiem piedzīvojumiem nav devuse slavētā "privatā iniciative". Atliek tā tad vie-nīgi griezties pie valsts, prasīt valsts uzņēmumu ierīkošanu zemkopības ražošanas līdzekļu ražo-šanai. Es zinu, ka es ar šo prasību aiztieku veselu sirseņu puduru spekulantu un spekulantu aiz-stāju. Kā? Vaj tad mēs nezinam, cik šausmīgi gāja Latvijas valstij, kad tās valdība 1919. un 1920. g. bija uzdevuse saviem ierēdņiem izstrādāt kokus? Vaj nezinam, kādas bija panamas Ap-gādības ministrijā? Tiešām. Nelietpratēji un kukuļu ņēmēji bija ietikuši augstākā ierēdniecībā un iepirkuši ārzemēs dažādas uzturas vielas par 20 - 40% virs biržas cenas. Lielījās vēl ar to, ka ne-bija pieaicinājuši lietpratējus un nebija ievērojuši ārzemju biržu kursus - jo kas tādiem pagāniem (lietpratējiem) varējis uzticēt! Tā bija tiešām nodarīta skāde Latvijas valstij par dažiem simtiem miljoniem Latvijas rubļu. Sekas bija, ka dažus vainīgos "melnos krancīšus" nodeva tiesai un no-tiesāja. Bet atbildīgajiem ministru kungiem, kas bija zaudējumus nesošos pasūtījumus, iepirku-mus līdzparakstījuši, ar savu autoritati seguši, vis klāt neķērās! Neuzlika tiem arī pienākumu, prasīt lietpratēju padomu. Bet grozīja visu valsts saimniecības politiku! Likvidēja valsts iepirkša-nas biroju, likvidēja iepirkumus, likvidēja i visus valsts uzņēmumus. Kādi tad pastāvēja valsts uzņēmumi? Nu, galvenā kārtā meža ieciršana un iecirsto koku izstrādāšana, novešana, sazāģēša-na, nogādāšana līdz ostām uz valsts rēķina. Šāda valsts koku izstrādāšana bija, protams, priva-

16

tiem uzņēmējiem dadzis acīs. Tie varēja aizrādīt, ka kāda daļa iecirsto koku nebija laikā izvesti iz meža un bojājušies. Bija arī notikušas valsts apkrāpšanas uz darba algu rēķina (darbinieku skaita viltošana), koku novadāšanas un izstrādāšanas izdevumu viltošana. Šās nebūšanas un spekulantu interesentu rokas puiši presē un sabiedrībā izkliedza par lielām valsts saimniecības panamam. Patiesībā visas šās panamas bija tikai tādas "panamiņas", par kuŗām kopā nesanāca valstij zaudē-jumu ne simts miljoni rubļu. Bet interesenti panāca savu: valsts koku izstrādāšana tika izbeigta, iecērtamie meža gabali likti vienīgi uz torga, pēc cara laika parauga. Panākumi nu ir tādi, ka par kubikmetri lietu koku 1925/26. caurmērā ienākuši apm. 8 lati. Kas uz "standarta" (165 kubikpē-dām jeb 4 5/7 kubikmetriem zāģēta materiala) vajadzīgiem ap 8 kubikmetriem apaļu koku iztaisa 64 latus. Knapi 1/4 - 1/5 no koku eksporta vērtības. Pastāv vislielākā varbūtība, ka valstij pašai izstrādājot koku materialus iznāktu par kādiem 50% lielāks valsts ienākums. Interesentu prese savos aplamos valsts saimniecības nopaļāšanas aprēķinos iet tik tālu, ka tā apgalvo, ka Latvijas valsts uzņēmumi 1920/21. g. devuši 913 milj. r. lielu valsts zaudējumu. Kā tā to pierāda? Gau-žām vienkārši: tā pierāda, ka 1920/21. budžeta gadā no valsts uzņēmumiem tiešām ienācis valsts kasē par 913 milj. rbļ. mazāk, nekā bija iepriekš aprēķināts! P a t i e s ī b ā l i e t a b i j a p a - v i s a m c i t ā d a! 1) Lielākā daļa valsts linu iepirkumu bija palikuši nepārdoti! 1921. g. 1. apri-lī atradās valsts linu spīķeŗos Rīgā 8.000 tonnu linu. Finanču ministrs Puriņš nebija gribējis to pārdošanu riskēt nokritušo linu cenu dēļ. Ringolds Kalnings šos linus izsvieda tirgū 1921. g. par vēl zemākām cenām, lai pierādītu valsts uzņēmumu neienesīgumu. Ienāca, bet vienmēr vēl 473.000 angļu mārciņas = 539 milj. r., tā ka atskaitot valsts iepirkšanas un eksploatacijas izdevu-mus, palika pāri kā tīra valsts peļņa 307 milj.r. Kā stāv ar "lielo deficitu" un no valsts izstrādā-tiem koku materialiem? "Ekonomista" 1923. g. Nr. 17, (642. lapp.) dots pārskats par to, ka 1920/21. g. valsts mežiem izdoti 151,2 milj. rubļi, ieņemti tikai 70,7; "deficits" 80,5 milj. r.; 1921/22. g. izdoti 141,9, ie-ņemti 145,4 miljoni, atlikums 3,5 milj. r. Bet 1922/23. s a i m n i e c ī b a s g a d ā p ā r d o t i v ē l m e ž a m a t e r i ā l i p a r 550,2 m i l j. r., k a m ē r v i s i m e ž a d e p. i z d e v u -m i i z t a i s ī j u š i t i k a i 2 6 0 m i l j. r. ! ("Ekonomistā" 1923. g. Nr. 11, lapp. 427.) Acīmredzot, šie ir tie vecie 1920/21. g. iecirstie meža materiali, kuŗus par lētām cenām, 9 1/2 mārciņām no standarta (tie bija palikuši zili-pelēki) likvidēja 1922. gadā. Kas vainīgs pie likvida-cijas novēlošanas? Vaj zemākie ierēdņi? Nē! Nokavēšanās notika caur ministru kungu aplamo rīcību! Tie nepārdeva vis tieši uz ārzemēm, nesūtīja vis kokus tūlīt 1921. g. uz Angliju, lai tur tos liktu uz torgu, (kādu rīcību tiem katrs lietpratējs būtu ieteicis), bet gaidīja un gaidīja uz vietējiem spekulantiem, kuŗu interesē bija valsti apcirpt... Un neskatoties uz to, galu galā meža materialu izstrādāšana par 1920/21. - 1921/22. - 1922/ 23. g., atvēlot mežu dep. izdevumus, devuse nevis deficitu, bet 284 milj. rubļu atlikuma! Neskatoties uz nemākulīgo rīcību pie izpārdošanas augstā-kā vietā. Tā tad priekš 1920/21. g. ierēķinātais deficits mežu ienākumos - 177 milj. r. ir fiktivs. Nāk ādu monopols. Šis monopols pēc pēc 1920/21. g. nodokļiem devis 49 milj. r. deficita. 1921/22. g. tālākus 19,3 milj. r. deficita. Tikai žēl, ka ādu monopolam taču bija tā galvenā nozī-me, apgādāt ierēdņus un armiju ar lētiem apaviem (un zirgu lietām). Par cenām, kas nebija ne pus tik augstas kā "brīvās tirdzniecības" cenas. No savas puses tiku 1921. g. maijā kādā plašākā rakstā ("Jaunākās Ziņās") pierādījis, ka valsts ādu monopols valstij ienesīgs, nevis neienesīgs! Spekulantu viedoklis uzvarēja, Ringolds Kalnings likvidēja ādu monopolu. Galīgs norēķins par to, par kādu cenu likvidētas valsts krājumos 1922. g. palikušās ādas, nekur nav publicēts. Zinām tikai to, ka par visiem Apgādības ministrijas krājumiem vēl 1922. - 1924. g. ieņemti 600 milj. r. No kuŗiem gan laba tiesa būs nākuse uz likvidētām ādām un apaviem. Ringolds Kalnings likvidēja arī valsts audeklu, vilnas un dzijas krājumus. Sevišķi linu dzijas par smieklīgi lētām ce-nām dabūja nopirkt pazīstamais Hoffs. Likvidēja i linsēklu monopolu, caur ko pamatīgi zaudēja i valsts, i linu audzētāji. No pēdējiem tagad rudeņos par zemu, jo zemu nosistām cenām nopērk linsēklas spekulanti, lai tās pavasarī ar 50% peļņas pa daļai pārdotu atpakaļ linkopjiem sēklas va-jadzībām. Valsts "brutto" ieņēmums par 1921. g. pavasarī palikušajiem valsts labības, linu, ādu, dziju un citu vielu krājumiem sniedzas līdz 40 milj. latiem (2.000 milj. r.). T ā d a b i j a p a t i e s ī b ā

17

t ā "m i l z ī g o z a u d ē j u m u " v a l s t s s a i m n i e c ī b a. Citiem vārdiem: valsts uzņē-mumi, neskatoties uz vienas daļas ierēdņu nemākulību un lietpratēju ignorēšanu, bija pilnā mērā attaisnojušies! Bet, protams, ka šādi atklājumi netiek nekur minēti. Par tiem nekur nerunā! Ne sa-pulcēs, ne parlamentā! Pat socialistu prese par tiem cietusi un cieš klusu! V a l s t s u z ņ ē m u - m u "n e i e n e s ī g u m a m" t u r p i n a t i c ē t, u z t o v a r z v ē r ē t l i e l u m l i e l ā d a ļ a m ū s u, p a r s e v i n e v a i n o j a m ā, b e t g a r ī g ā z i ņ ā n o i n t e r e s e n t u p r e s e s i e s p a i d o t ā i n t e l i ģ e n c e! Kas tad nu ies rakņāties pa gaŗlaicīgiem valsts kontroles un finanču ministrijas norēķiniem! K a s i e s i z p ē t ī t, k ā v i s a R i n g o l d a K a l n i n g a i z v e s t ā v a l u t a s s t ab i - l i z ē š a n a t i k ī s ā l a i k ā 1921. g. b i j a i e s p ē j a m a t i k a i p a t e i c o t i e s l i k- v i d ē t i e m v a l s t s k r ā j u m i e m! K u ŗ a i r e f o r m a i b e t p i e m i t a t ā k ļ ū d a, k a t ā n e s t a b i l i z ē j a v i s v a l u t u t a d, k a d s p e k u l a n t i t o b i j a v i s d z i - ļ ā k i n o s i t u š i, k a d j u l i j ā 1921. g. m ā r c i ņ a s t e r l i ņ u m a k s ā j a 2.400 L. r., b e t s a d z i n a t o u z 1.000 r. t ā d o do t i e s p ē j u s p e k u l a n t i e m i e r a u t v a r- b ū t s i m t u s m i l j o n u s, u z k r a u j o t L a t v i j a s v a l s t i j p a r 3 0 m i l j. l a - t i e m l i e l a s v a l s t s k a s e s z ī m e s, t. i. l i e k u 3 0 m i l j. l a t u v a l s t s p a r ā - d u.

Privatie uzņēmumi.

Valsts uzņēmumi bija jālikvidē, lai dotu "brīvai uzņēmībai" pilnu vaļu. Un iesākās privatās uz-ņēmības orģijas - uz Latvijas valsts un tautas rēķina. No sākuma gan apgalvoja, ka dodot vaļu "brīvai konkurencei" uz Latviju plūdīšot ārzemju kapitali, iesākšoties Latvijas saimniecībā ziedu laiki. Bet labie Amerikas un Anglijas onkuļi ar ārzemju kapitaliem kā nenāca, tā nenāca. Tie ne-ticēja Latvijas valstij. Ko nu? N u i e s ā k ā s p r i v ā t ā s r ū p n i e c ī b a s s t u t ē š a n a u n i z a u d z ē š a n a u z v a l s t s r ē ķ i n a - a r L a t v i j a s b a n k a s u n F i n a n č u m i n i s t r i j a s l ī d z e k ļ i e m ! Slavenais Hoffs dabūja līdz 500 milj. r. lielus aizdevumus, linu vērptuves un austuves ierīkošanai (un Staiceles papīra fabrikas savešanai kārtībā). Pie tam linus sākumā par 15% zem tirgus cenas - vēlāk šis Hoffa profits uz linu cenām gan samazināts līdz 4%. 1926. g. izcēlās bažas par to, vai tikai Hoffs aizdotos 500 milj. r. tiešām izdevis linu fabriku ierīcei, vaj varbūt tikai ne citām privatām spekulacijām. No tā atprasīja, tiešām atdabūja 300 milj. Bet 200 milj. aizdevuma palika. Par kuŗiem mums apgalvo, ka Hoffa fabriku ierīces vērtība tālu pārsniedzot aizdevumu. Pierādījumus, aizrādījumus par to, cik tad īsti Hoffa fabrikās ir to spolīšu, steļļu u. t. t. publikai vis nedod. No tās prasa aklu ticību! Tā mēs vis nezinām, vaj ar Latvijas valsts piemaksām izaudzētais Hoffa veikals no valsts stutētiem veikaliem samērā visdro-šākais... Ir jau gan vesela rinda privatu uzņēmumu, kuŗi jau pilnīgi bankrotējuši un citi, kuŗi turas tikai pateicoties Latvijas valdības un bankas labvēlībai - kreditu pagaŗināšanai. Beķeŗa dzelzs kausētava un valcētava Liepājā, neskatoties uz, cik zināms, 160 milj. r. Latvijas bankas kreditu, tik tikko velk dzīvību. Rīgas cementa fabrikai nepietiek ar valsts aizdevumu vien - tā prasa vēl cementa muitas paaugstināšanu. Lai gan cementa cena jau tagad tāda, ka tā dara cementa izlieto-šanu gandrīz neiespējamu. Tāda, kas pārsniedz ražošanas izdevumus racionali ierīkotās fabrikās 2 - 2 1/2 kārtām. Mīlgrāvja superfosfāta fabrika piespiež valdību tai pagaŗināt kreditus ar drau-diem, ka citādi tā pievienošoties Eiropas superfosfatu sindikatam un pacelšot superfosfatam ce-nas... Bankrotējuši uzņēmumi: Zandberga ķieģelnīca Pāvilostā. Ar 50 milj. valsts aizdevumu. Aks. Sab. "Lini" (valsts un Latvijas bankas aizdevumi ap 130 milj. r.) no valsts pārņemti. Tāpat Jelgavas cukura fabrika. Bankrotējuse Bertiņ-Bērziņa finieŗu fabrika ar, cik dzird, 160 milj. r. Latvijas bankas aizdevumiem. Šis saraksts laikam stipri vien pagaŗināsies - ja Latvijas banka sāks atprasīt arī citus savus "īsa termiņa" kreditus fabrikantiem. Tuvāki ieskatoties Latvijas bankrotējušo un arī vēl daudzu, no valsts labvēlības pastāvošu pri-vatu uzņēmumu rīcībā, mēs atduŗamies ar lielu ieraušanas kāri no vienas un uz gandrīz pasakainu nemākulību no otras puses. Linus pārstrādājot fabrikās pēc "Pefaiji" metodes, fabrikas kungi gri-

18

bējuši "ietaupīt" dārgos lietpratējus, inženieŗus ķīmiķus. Lika linus vārīt slēgtos tvaika katlos un pēc izstrādāt vienkāršiem strādniekiem, kuŗi linus pamatīgi sabojāja. Milzu ķieģelnīcu uzbūvēja vietā, kur gan bijis, bet vairs nav ķieģeļu māla... Tika nopirkts jūras velkonis, kas būvēts tikai par upes velkoni. Sabojāja finieŗus, tos pārkarsējot, par sevi labi ierīkotā fabrikā. Kāds mūsu liels fi-nansists savā fabrikā uzstāda dārgu tvaika turbinu, bet, ietaupot dārgo mašīnu inženieri, uztic tās darbā laišanu vienkāršam kurinātājam. Ar tādu panākumu, ka dārgā mašīna dažos mēnešos tā sa-bojāta, ka tā jāpārdod par vecu dzelzi... Tā tad: liela daļa privato lieluzņēmumu Latvijā pa daļai jau nobankrotējuši, nesot valstij milzī-gus zaudējumus. Daudzi citi lieluzņēmumi turas tik uz valsts labvēlības. Labi pelna 5 -6 lieldzirnavnieki un lielie koku uzņēmumi. Tāpat tabakas fabrikas. Uz valsts un tautas rēķina. Daži labi lietpratēji rēķina tabakas fabriku faktisko peļņu uz kādiem 5 - 6 milj. latu. Kuŗus varētu iegūt valsts, nepaaugstinot tabakas sīkpārdošanas cenas. Kā stāv ar lieldzirnavnieku peļņu? Latvijā pastāv kviešu muita un kviešu miltu muita. Kviešu muita 7 santimi uz kilo. Kviešu miltu agrāk 36, tad 25, jaunajā tarifa projektā tā pazemināta uz 21 santimu. Katrreiz pie miltu muitas pazemināšanas lielmeldeŗi kliedza, ka tiem jāizputot. Patie-sībā matematiskais aprēķins šāds: no 100 kilo kviešu var izmalt 70 bīdelētus kviešu miltus, 27 klijas (3 iziet putekļos). Tā tad ir skaidrs, ka tie 7 santimi kviešu muitas jāpārrēķina uz izmaltiem miltiem. Tas ir: ja par 100 kilo kviešu jāmaksā 100 reiz 7 = 700 santimi muitas, tad, kviešus sa-maļot bīdelētos miltos, šie 700 santimi jāpārrēķina uz 70 kilo miltu. 700 uz 70 dalīts ir 10. T ā t a d k v i e š u m i l t u m u i t a d r ī k s t ē t u i z t a i s ī t 10 s a n t i m u s n o k i l o u n n e v i s 25 v a j p a t 21. Tāda m a t e m a t i s k a - t e c h n i s k a s t a r p ī b a a r ī p a - s t ā v v i s ā s k u l t u r a s v a l s t ī s, k u r i e v e s t a s k v i e š u u n r e i z ē k v i e š u m i l t u m u i t a s. Kā: Francijā, Vācijā, Zviedrijā, Italijā, Spanijā. E s m u g a d i e m v e l t i p ū l ē j i e s p r e s ē m ū s u l i k u m d e v ē j i e m š o s t ar p ī b u p a s k a i d r o t. Mēs ievedam gadā 50.000 tonnas kviešu, no kuŗiem var izstrādāt 35.000 tonnu bīdelētu miltu. Neie-vērojot pārstrādāšanas izdevumus, kas labās dzirnavās neiztaisa vairāk kā 20 r. no puda kviešu = 2 1/2 santimi no kilo un kas bagātīgi tiek segti no ieņēmumiem par klijām, paliek 15 santimi tīr-peļņas no kilo kviešu miltu. Par 35 milj. kilo (= 35.000 tonnām) miltu tad 35 reiz 0,15 = 5,25 milj. lati jeb 262 1/2 milj. r... Sekmīgi, ar peļņu darbojas Latvijā papīra fabrikas, kuŗām lēts koksnes materials pie rokas un kuŗas bez tam pelna uz iekšzemē pārdoto papīru 80 rbļ. no puda, apm. 25% uz papīra eksporta vērtības. Kā stāv ar valsts uzņēmumu neienesīgumu citās valstīs? Nespecialists inteliģents, dziedot līdzi dziesmu par valsts uzņēmumu nederīgumu un kaitīgumu, nezin, ka p a t c a r i s k ā K r i e v i -j ā, n e s k a t o t i e s u z v i s u k r o ņ a "č i n o v n i e k u" k o r u p c i j u, v a l s t s b ū - v ē j a d z e l z s c e ļ u s s a m ē r ā u z p u s i l ē t ā k n e k ā c i l d i n ā t i e p r i v ā t i e u z ņ ē m ē j i. Kāpēc krievu valsts no 1885. g. tikusi pie 50 milj. zelta rubļu gada piemaksas pri-vato dzelzceļu uzturēšanai, bija spiesta lielāko daļu privato dzelzsceļu ņemt savās rokās, ar dzelzs roku labojot to nolaidīgo saimniecību. Par visu to var palasīties k o n s e r v a t i v ā fi-nansista Viguļina darbos "Наша железнодорожная политика". No krievu ekonomistiem aizstāv privato uzņēmību prof. Orlovs. Bet tad paša grāmatā "Горные заводы Урала", Orlovam pasprūk apzīmējumi, ka k r o n i s d a b ū j i s n o k r o ņ a z a v o d i e m d z e l z i p a r 26 k a p. p u d ā. P r i v a t i e z a v o d i, k ā c i t ā s v i e t ā s t u r p a t l a s ā m s, t a i p a š ā l a i - k ā ņ ē m a 65 k a p. u n d ā r g ā k! Tad tā smalks kroņa zavodu "deficita" pierādījums! Tam-līdzīgi "ar zaudējumiem" strādājušas kroņa Permas lielgabalu fabrikas. Dodamas kronim paras-tos 3 collu lielgabalus par 3.100 - 3.300 zelta rubļiem, kur Putilova privātais zavods ņēma 4.000 - 4.400. Bet tā vēl nav visa starpība. Pēc šaušanas mēģinājumiem "kroņa", iz vislabākā Uralu tē-rauda lieti lielgabali izturēja 4.000 šāvienus, bez kā dabūtu skrambas. Privatie lielgabali pēc 1.000 šāvieniem palika nederīgi. L ī d z ī g a s ž ē l oš a n ā s p a r U r a l u k r o ņ a z a v o - d u n e i e n e s ī g u m u u n r e i z ē s k a i t ļ u s p a r l ē t o t a j o s r a ž o t o d z e l z i at-rodam slavenā krievu ķīmiķa Mendeļejeva un prof. Semjačinska 1901. g. izdotā lielajā darbā par Uralu dzelzsrūpniecību... Un - valdība ļāvās "ieziepēties" un aizdeva 3 milj. zelta rubļus valsts

19

sekretara Polovceva kundzei, lai tā uzbūvētu priekšzīmīgo Bogoslova dzelzsāmuru. Reizē ar to kontraktu uz 5 milj. pudu dzelzsceļa sliežu apgādāšanu Sibīrijas dzelzsceļam par 155 zelta kap. pudā. K r o ņ a z a v o d u d i r e k t o r i b i j a a r m i e r u s l i e d e s d o t k r o n i m p a r 60 k a p. p u d ā. Bet tiem, lūk, nebija ko "smērēt" iespaidīgās vietās, jo kroņa fabrikās šādiem izdevumiem nebija paredzētas rubrikas grāmatvedībā! Kā stāv slavētā solidakās privatuzņēmības zemē Anglijā? Anglijas kaŗa vajadzību apgādības ministrs pasaules kaŗā Chiozza-Monehs pastāsta mums par to savā grāmatā "The Triumphans of nationalisation" (iznākuse Londonā 1920. g.) tīri brīnuma lietas. Visupirms tas aizrāda uz to ap-stākli, ka Anglijā no 1862. - 1917. g. dibinātas 163.729 privatas akciju sabiedrības ar 8.116 milj. angļu mārciņu lielu akciju kapitalu. 1917. g. bija pāri palikušas tikai 66.456 sabiedrības ar 2.730 milj. mārciņu akciju kapitalu. Tā tad 97.273 sabiedrības ar 5.386 milj. mārc. kapitalu bija iznīkušas, protams, ar lielākiem akciju turētāju zaudējumiem... Chiozza-Monehs atzīmē, ka "pat-riotiskie" angļu municijas fabrikanti ņēmuši par 18 mārciņu smagu granatu no valsts 22 1/4 an-gļu šiliņus. Ticis par ministri, tas nospiedis granatu cenu uz 12 šiliņiem un tā paglābis priekš valsts ap 35 milj. mārciņu. "Levis" lielgabali maksājuši 165 angļu mārciņas, pēc 135. Vikersa ložmetēji maksāja 112 mārciņas, Chiozza cenu nospieda uz 80. Kaŗa laikā bija jābūvē municijas strādniekiem vesela dārzu pilsētiņa iz 3.000 namiem. Spekulanti prasīja 875 mārciņas par namu, Chiozza nospieda cenu uz 650. Pavisam tam izdevies savā 2 gadu ministra laikā paglābt priekš valsts 440 miljonus angļu mārciņas. Un redzi - Anglija, kuŗai bija lietpratējs apgādības ministrs, izturējuse kaŗu, iztika bez devalvacijas. Francijā, Italijā, Vācijā, Krievijā, kur valdīja princips, ka kaŗa laikā jāmaksā tas, ko spekulanti-uzņēmēji prasa, bija piespiestas "devalvet" savu valutu līdz ceturtai un piektai daļai, vaj pat notaisīt pilnīgu bankrotu (Vācija un Krievija). Bet tai pašā laikā, kad Chiozza-Monehs pazemināja cenas valstij nododamām mantām, privatie spekulanti ārkārtīgi lika pārmaksāt angļu tautai par uzturas vielām un manufakturu. Un pēc kaŗa beigām spekulan-tiem izdevās Monehu izēst no valdības - tie baidījās, ka tas varētu izvest savu propagandēto ide-ju, pārņemt ogļu raktuves valsts rokās, ietaupot caur racionalu ogļu patēriņa reformu trešo tiesu Anglijā patērēto ogļu, proti 55 milj. tonnu! Attiecībā uz maizes cepšanu Chiozza atzīmē, ka An-glijā pastāvot 40.000 maiznīcas. Bet 90% no visas izceptās maizes tiekot ražotas tikai 4.000 lie-lākās maiznīcās. Labāki ierīkotās maiznīcās maksājot vienas kules miltu pārstrādāšana maizē 7 šiliņus, sliktākās 27. Ceptuvju koncentracija dodot angļu tautai 12 - 20 milj. mārciņu sterliņu lie-lu ietaupījumu gadā um nodrošinot to ar daudz labāku maizi. Prūsijā k o n s e r v a t i v a i s firsts Bismarks izveda cauri visu dzelzsceļu pārņemšanu valsts rokās, par ko var palasīties katrā finanšu zinātnes grāmatā. Ar tādu panākumu, ka dzelzsceļi deva pēdējos gados valstij pāri par 300 milj. zelta marku gadā tīra atlikuma, sedzot turklāt dzelzsceļu iegūšanai vaj uzbūvei aizņemtā kapitala procentus! Krievijā Vittes laikā valdīja tāds princips, ka valstij jābūvējot vaj jāizpērkot tikai neizdevīgie, zaudējumus nesošie dzelzsceļi. Treknās līnijas, turpretim, esot jāatstāj privatās rokās! Un tā tad valsts maksāja uz dzelzsceļiem klāt, privatie spe-kulanti iedzīvojās un varēja apgalvot, ka esot, lūk, pierādīts, ka privatā saimniecība esot lētāka. Tikai žēl, ka dzelzsceļu eksploatacija ik uz no vilcieniem noskrietiem "tonnu kilometriem" kro-nim iznāca par 10% lētāk nekā privatiem! Tālā Japana neticami ātrā laikā uzstrādājusēs par ziedošu kulturas valsti ar fabrikam, kas ierīkotas pēc vismodernākās technikas. Kas uzbūvēja šīs modernās fabrikas? To darīja valsts ar saviem līdzekļiem! Tādējādi, piem., uzbūvēts dzelzsāmurs Javatā, uz Kiusju salas uzbūvēta un laista darbā cementa fabrika, Jukugavā pie Tokios parauga vērptuve, stikla fabrika Šinigavā, papīra fabrika u. c. Kā japaņi, kuŗiem pašiem nebija techniķu-inženieŗu, ķimiķu, to izdarīja? Tie nenodeva vis uzbūvi ārzemju spekulantiem, bet izsūtīja paši apdāvinātus jaunekļus uz Eiropu un Ameriku studēt, iepazīties ar modernāko techniku, kuŗi tad arī, pārnākuši tēvijā, varēja uzbūvēt un vadīt parauga fabrikas ar labām sekmēm priekš valsts! Taisnība nu gan, ka Japanas tālākā dzī-vē privatais spekulantisms ņēma virsroku! Valsts vairs pate nebūvēja fabrikas, bet krediteja spe-kulantus, savējos, japaņus. Un ne tikai krediteja jaunu privatu fabriku būvi, bet atdeva tiem i lie-lāko daļu jau pastāvošo valsts parauga fabriku! Dzelzsāmurs gan ir i tagad vēl "ķeizara" rokās! Prūsijā pastāvēja un pastāv vēl tagad kroņa S ā r a s ogļu raktuves, kas strādā ar labiem panā-

20

kumiem priekš valsts, ražo gadā 13 milj. tonnas. Bet 90% no ogļu ražošanas Vācijā atrodas pri-vatuzņēmēju rokās. Un privatie ogļu rakstuvju un dzelzsāmuru īpašnieki zina, kas jādara, lai pie-rādītu publikai, ka vienīgi p r i v a t i e u z ņ ē m ē j i strādā lietderīgi. Kā tie to pierāda? Gaužām vienkārši: tie nopērk avīzes, n o p ē r k d r u k ā t a v a s, nopērk papīru fabrikas. Un liek savās izdotās l ē t ā s avīzēs saviem rokas puišiem pastāvīgi diendienā apgalvot, ka valsts uzņēmumi - bubulis, ka lietderīgi strādā vienīgi privatie uzņēmumi. Un publika nesajēdz, ka to muļķo! Tā tic drukātam vārdam! Un kad jau nu lielajās, vecās kulturas valstīs valda tāda domu kūtrība, negriba pakaļdomāt un izdibināt patiesību, tad jau saprotams, kāpēc Latvijā, kas netik sen kā atsvabinājusēs no cara lai-ku brīvās domas apspiešanas, valda vēl lielāka uzticība spekulantu apgalvojumiem. Bet taisni jaunai valstij ar vēl neattīstītu rūpniecību un kulturas valstīm pakaļ palikušu zemkopību jāiet bo-jā.... Man, zināms, pārmetīs, ka es proponeju plašu "valsts kapitalismu" vaj, pasarg' Dievs, pat "valsts socialismu". Tiešām citādas izejas nav - š ī i z e j a t i k l a b p a š u z e m k o p j u k ā r ū p n i e c ī b a s s t r ā d n i e k u i n t e r e sē s! T e v a l d a p l a š a i n t e r e š u h a r m o- n i j a, n e v i s i n t e r e š u p r e t e š ķ ī g u m s.

Ārējā aizņēmuma jautājums.

Aizņēmumi ārzemēs vēl ļoti dārgi... No starpniekiem bijuši vairākkārtēji piedāvājumi sarīkot Amerikā aizņēmumu Latvijas valstij līdz 10 miljoniem dolaru par 7% gadā, bet tik stipri zem kursa un tādiem noteikumiem, ka faktiskais procents iznāktu uz 9,1%. Bez tam ar deldēšanu 20 -25 gados. Tā kā par faktiski dabūto naudu ar deldēšanu 20 gados iznāktu maksāt 10,7% gadā. P o l i j a tiešām pret tādiem, tik spaidīgiem noteikumiem nupat sarīkoja 70 milj. dolaru lielu aizņēmumu Amerikā. Jautājums tāpēc, kādos uzņēmumos tad valsts varētu ieguldīt tādu, tik dār-gi aizņemtu naudu? Katrā ziņā ne dzelzsceļos, kuŗi Latvijā neatmaksā ne eksploatacijas izdevu-mus! Jauni, papildu dzelzsceļi valsts saimnieciskai atvēršanai, attīstībai, protams, jābūvē! Bet ti-kai iz valsts tekošiem, kārtējiem valsts ieņēmumiem. P i e l a b a s v a l s t s s a i m n i e c ī - b a s v a l s t s d r o š i v a r ē s z i e d o t g a d ā 10 m i l j. l a t u s j a u n u d z e l z s c e ļ u b ū v e i. Pavisam nepieciešams piem. Rīgas-Limbažu-Rūjienas dzelzsceļš, kad privatie koncesionari-uzņēmēji ar mieru iesākt būvēt tad, kad valsts tiem garantē procentus, un pie tam par cenu, kas pārsniedz faktiskos izdevumus par 80% - par 90.000 latiem no kilometra, kur pēc techniķu aprēķiniem kilometrs līdzīga šaursliežu (75 centimetru sliežu platuma) ceļa maksātu 50.000 (sal. inž. Leimaņa kalkulaciju par Liepājas-Aizputes un Ventspils-Kuldīgas šaursliežu dzelzsceļa būvi "Ekonomista" 1924. g. Nr. 7 un 8... Vaj var aizdot zemkopjiem naudu pret 9,1%? Acīmredzot nē! Ja valsts pusi vaj trešo daļu no aizņēmuma, kas sadabūts pret 9,1%, gribētu dot tālāk zemkopjiem, tad tai gandrīz puse no pro-centiem būtu jāpiemaksā! Bet kā tad lai būtu iespējams palīdzēt zemkopjiem? Iznāk, ka zemkop-jiem var apgādāt lētus kreditus tikai pieaugot valsts un privatiem iekšzemes kapitaliem. Un šāda pieaugšana notiktu straujā tempā, tiklīdz kā būtu gādāts par zemkopības ražošanas spējas pacelšanu! Tā tad - jāgādā par lētu ražošanas līdzekļu kreditu, lētu mašīnu, lētu mākslīgu mēslu, lēta būvmateriala (cementa, dzelzs, stikla, ķieģeļu) ražošanu. Mākslīgu mēslu, mašīnu, dzelzs, cementa, stikla fabrikās ieguldītais kapitals var panest 9%. Ja ražo lielumā, var pie tam dot ļoti lēti ražotos priekšmetus! Augstu kapitala procentu var panest arī Daugavas krāču izbūve! Ja reizē ierīko mākslīgo (gaisa) amonjaka, aluminija, magnija fabrikas "atkrituma" strāvas izlietošanai. Var ieguldīt kapitalu pret 9% i kuģniecībā - tiklab lielos tvaikoņos, kā arī tvaika vaj motora zve-jas laivās, zvejot vietējos ūdeņos, un zvejas kuģos - tādos, kas var braukt zvejot Ziemeļu jūrā, sa-zvejot piem. Latvijas patēriņam vajadzīgās siļķes (par 5 - 6 milj. latu). Kad 1927. g. pavasarī daži resori iesniedza savus projektus par to, kādējādi izmantot ceramo aizņēmumu, tad par šādu racio-nalu aizdevuma kapitala izlietošanu nebija runas. Bet gan par dažnedažādiem ieguldījumiem vai-rāk simtu milj. latu apmērā - sevišķi lielo dzelzsceļu maģistralo līniju uzlabošanai, kuŗos ieguldī-

21

tie kapitali varēs tikai tad atmaksāties, kad vispirms būs paceltas ražošanas iespējamības lauk-saimniecībā! Kādi uzņēmumi tad būtu nepieciešami Latvijas ražošanas pacelšanai? Vispirms jau pieminētai Doles krāces uzbūvei 12 milj., dzelzsāmura un cementa fabrikas būvei 10 milj., kokvilnas un vil-nas fabriku būvei 5 milj., mākslīga (gaisa) amonjaka fabrikas būvei un ierīcībai ap 10 milj., su-perfosfatu fabriku būvei 3 miljonus, zemkopības mašīnu ražošanai ierīces maksās arī ap 5 milj. Vajadzētu vēl iegādāties 2 -3 ātrus valsts kuģus bekona, olu, sviesta transportam uz Angliju un Vāciju, - vajadzētu iegūt arī kādas saldētavas-spīķeŗus Anglijas un Vācijas ostās, lai nenotiktu tā-das lietas, kas notikušas, kā bekona sapūdēšana un sviesta bojāšanās. Kuģiem izietu 5 miljoni, spīķeŗiem-saldētavām varbūt 3 (Anglijas ostu dokos spīķeŗus var uz ilgaku laiku n o m ā t, jāgā-dā tāpēc tikai par saldētavu ietaisi). Kopizdevumi: ap 63 milj. latu. No kādas sumas būtu jāsedz 43 milj. no ārējā, 10 milj. dolaru aizņēmuma, ierīces un mašīnu iegādāšanai no ārzemēm, 20 milj. izdevumu iekšzemē varētu no sākuma segt ar banknošu un valsts kases zīmju izlaišanu iekšzemē: tik ražīgiem mērķiem pavairot valsts kases zīmes ir pilnīgi nebīstami! Tikai tādējādi, ja Latvijas valsts pate transportē ātros kuģos ar saldētavu ierīci un ja Latvijai pašai (vaj nu kādai "jauktai" akciju sabiedrībai, kuŗas akcijas atrastos Latvijas fin. min. portfelī) būtu galvenās ār-zemju ostās (Štetīnē, Londonā varbūt i Edinburgā) savas saldētavas, būtu iespējams zemkopjiem maksāt augstākas cenas par sviestu, bekonu, olām. Ir taisni skandalozi, ka (15. novembrī 1927. gadā) Anglijā par bekonu maksāja vēl 180 santimu no kilo, Latvijā, Vec-Gulbenē maksāja par bekona cūkām tikai 60 santimu no kilo dzīvsvarā, ap 75 - 80 nokautu un no iekšām iztīrītu cūku svarā! Šī cena racionali, uz vistaupīgāko rīkojoties un izslēdzot lieko spekulantu peļņu visļaunā-kos apstākļos varēja būt 110 - 120 santimu no kilo dzīvsvarā. Jāievēro taču, ka mūsu galvenā konkurente, Danija, baro cūkas pa lielākai daļai ar ievestu labību, ievestu maїsu miežiem, ru-dziem, kuŗi (novembŗa vidū 1927. gadā) maksā Danijā ne mazāk par 240 latiem tonna, t. i. ne mazāk par 4 latiem = 200 rubļiem puds. Ja nu uz puda bekona cūkas dzīvsvara iziet (pēc zemākā aprēķina 4 1/4 pudi labības 850 r. vērtībā, tad ir skaidrs, ka izbarotās labības vērtība vien iztaisa uz puda 17 latu, uz kilo 16,40 : 17 = 97 santimus! Bet darbs un risks taču arī jārēķina! Šimbrīžam bekonu un sviestu no mūsu zemkopjiem gan paņem mūsu kooperativi, bet uz ārzemēm pārdod naudotas ārzemju firmas, kas toties nosit cenas. Arī sviesta cenas pie labākas sviesta tirdzniecī-bas organizacijas varētu būt par 15% augstākas. Protams, ka tādējādi rīkojoties, transportējot pa-šu kuģos uz ārzemēm, nāktos reizē Latvijas bankai (vaj nu valstij) izsniegt arī kreditus uz izveda-mām precēm. Bet atvieglojumu dotu tas apstāklis, ka vismaz Anglijā par "doku" ostu spīķeŗu sa-biedrību spīķeŗos ieguldītām precēm tiek izsniegti "varanti", kuŗus var tūlīt ieķīlāt bankās par 80% no ieķīlājamo preču biržas cenas. Ieķīlājumu = lombardu procents Anglijā zems, 4 -5%! No šādas še pieminētās ārzemju aizņēmumu izlietošanas mūsu resoru iesniegumos nebija ne vēsts. Un tas ir saprotams, jo šāda izlietošana būtu gan valsts un tautas interesēs, bet tā nebūtu speku-lantu interesēs, kas pie mums valda! Ar spekulantu interesēm rēķinājusēs pie mums līdz šim kat-ra valdība, vienalga, vaj tā būtu kreisā vaj labā valdība!

Lauku ceļu un dzelzsceļu būve.

Svarīga nozīme zemkopības pacelšanā ir lauku ceļu labošanai. Vakar-Eiropā, Vācijā, Austrijā, Francijā, Anglijā pastāv gandrīz tikai šosejas. Pat mazie ceļi uz atsevišķām lauku mājām, pat tī-ruma ceļi mēdz būt šosēti. Šādu stāvokli Latvija, zināms, tik var aizsniegt dažos gadu desmitos. Būtu tomēr nepieciešami ar skubu ķerties pie galveno lielceļu labošanas, pārvēršanas par moder-nām šosejām. Tādu galveno "lielceļu" pa visu Latviju ap 6.500 kilometri = 6.000 verstes (bez tam 750 kilometri šosejas). Pastāvošā lielceļa šosēšanā, t. i. nobēršana ar sadauzītiem akmenti-ņiem 4 metru platumā un 5 - 6 collu dziļumā un pierullēšanai-valcēšanai vajadzētu ap 500 - 600 kubikmetru sadauzītu akmeņu no kilometra. Akmeņu piegādāšanas izmaksa līdz ceļam būs dažā-da, galvenā kārtā sakarā ar akmeņu bagātību apkārtējā apgabalā - mums ir ļoti akmeņaini apga-bali, sevišķi Vidzemes vidienā, Kurzemes augšdaļā un apgabali, kur visi akmeņi jau nolasīti -

22

Dobeles-Bauskas līdzenumā. Latvijas dzelzsceļiem maksāja 1 kubikmetrs būvēm pievedamo lie-lo akmeņu (lauku akmeņu) 9 latus. Lauku ceļiem piegādājamie akmeņi būs lētāki, tāpēc ka te ne-attiecas uz lielumu; lietojami katra lieluma akmeņi: pirms šosēšanas tie jāsadauza sīkākos akme-nīšos, ap vienu collu caurmērā. Sadauzīšana, protams, izdarāma ne ar rokas āmuru, bet ar lielām dauzāmām mašīnām. Tādējādi kubikmetrs akmeņu ar visu dauzīšanu akmeņu bagātos apgabalos maksās vislielākais 12 latu. Akmeņu izkaisīšana un piebluķēšana 4 metru platā un 5 -6 collu bie-zā strīpā vislielākais 5 - 6 lati, kopā lielākais 17 - 18 latu. Par 500 - 600 kilometriem tā tad 8.500 - 10.800, teiksim caurmērā apaļus 10.000 latus. Vēl labāka nekā šosēšana maziem sadauzītiem akmeņiem ir pēdējā laikā vispirms Amerikā pielietota šoseju būvēšanas metode: braucamās jos-las ar 5 - 6 collu, zem apstākļiem (lielās pilsētu ielās 10 - 12 collu) noklāšana ar cementa betonu, kuŗā ielikti ik uz 4 -5 soļiem dzelzs stieņi. Betons ļoti cieši savienojas ar dzelzi un pa tādiem dzelzsbetona ceļiem var droši braukt i smagie, i vieglie automobiļi. Kaurpretim parastās šosejas tiek no automobiļiem ātri bojātas. Domas, ka šādi dzelzsbetona ceļi būs visai dārgi, ir pareizas tad, ja dzelzs un cements jāpērk par šausmīgi sadārdzinātām cenām no ārzemēm. Citādi tas ir, ja valstij pašai savs dzelzsāmurs un sava liela moderna cementa fabrika. Jāievēro, ka pie 4 metri platas un 6 colli dziļas joslas betona vajadzētu 600 kubikmetrus. To starpā vislielākais 100 ku-bikmetrus = 160 tonnām "Portlandes" cementa, (bez tam 500 kubikmetru grants), pašcena varētu būt 20, ar visu pievedumu 25 lati no tonnas. Par 160 tonnām tātad 4.000 latu. Dzelzs stieņu vaja-dzētu ap 3% no betona svara. Kopā apmēram 30 tonnu. Kuŗu pašcena būtu ar visu pievedumu 130 latu no tonnas, kopā 3.900 latus. Pievedamā grants (500 kubikmetru) izmaksātu varbūt 2 lati no kubikmetra. Samaisīšana un noklāšana vēl 2 lati. Kopā ceļa joslas izmaksa 4.000 + 3.900 + 1.000 + 1.000 = 9.900. Pieņemsim, ka būs vēl 2.100 lieli izdevumi. I tad sanāks kopā ne vairāk par 12.000 latiem no kilometra. J a u n u š o s e j u b ū v e protams varētu izmaksāt 3 - 500.000 latu no kilometra. Par to, zinams, nevar būt runa. Var būt runa tikai par pastāvošo lielce-ļu pārlabošanu caur nu jau minētās 4 metru platas šosētas joslas iebūvi! Ja izdodam gadā 10 milj. latu tāda veida lielceļu pārvēršanai par šosejām, tad 7 gados būtu visi galvenie 6.500 kil. lielceļi pārvērsti par šosejām! Latvijā gan vēl bez šiem galveniem lielceļiem vēl ap 14.000 kil. 2. un 3. šķiras ceļi. Tiem pietiktu ar 2 - 2 1/2 metru platu šosētu joslu braukšanai, jo uz tiem nebūtu bie-žas pārmīšanās. Pielietot var arī sīko akmenīšu šoseju darvošanu vai braucamās joslas sajaukšanu ar "Kitonu", kas izmaksātu ap 3.000 - 4.000 latu no kilometra. Vispraktiskākie tomēr dzelzsbeto-na ceļi! Pa tādiem var braukt i ar smagiem lielgabaliem. Dzelzsceļu izbūve protams tik un tā vajadzīga. Jo šoseju automobiļu satiksmei tā ļaunā īpašība, ka tā ziemā paliek pa lauku ceļiem gandrīz neiespējama. Tā tad vajadzētu būvēt gadā 200 - 250 kilometru pieved-dzelzsceļu. Latvijā izrādījušies par pilnīgi praktiskiem 75 centimetri platuma pievedceļi, kā piem. Ainažu - Valmieras - Smiltenes līnija. Šādi ceļi uzbūvējami, kā jau aizrādīts, par 50.000 latiem kilometrs. Ja valsts pate ražo cementu un dzelzi, vislielākais par 40.000. Visu nepieciešamākā būtu Rīgas - Limbažu - Rūjienes līnija, ap 137 kilometri. Ne mazāk vajadzīga Stendes - Kuldīgas - Aizputes līnija - 80 1/2 kilometru, tāpat Kuldīgas - Ventspils līnija - 50 kilometru. Kopā 137 1/2 + 80 1/2 + 50 = 268 kilometri. Vajadzīgi būtu pamazītēm uzbūvēt vēl tālākus 1.500 - 2.000 kilometrus līdzīgu pievedceļu. Ja ziedo gadā 10 milj. latu iz tekošiem valsts līdzekļiem pievedceļu būvei, tad būtu iespējams 7 - 9 gados uzbūvēt ļoti plašu jaunbūvējamo pieved-dzelzsceļu tīklu. Šādi papildu izdevumi: 10 milj. latu lauku ceļu šosēšanai, 10 jaunu 250 kilometru pieved-dzelzsceļu būvei g a d ā pie racionalas finansu sistemas būtu it labi sadabū-jams...

Kāda ir valstij izdevīga meža izmantošana?

Latvijas valstij 1924. g. piederēja 1,44 miljoni hektaru mežu. No šī meža bija noderīgas, ar me-žu apaugušas meža zemes tikai 1 miljons 287 tūkstoši hektaru. Pārējā meža platība sastādījās iz 40 tūkstošu hektaru retainiem un 96.000 hektariem, nocirsta un no jauna neapstādīta meža. Pēc vecumiem derīgais mežs sadalījās sekošā kārtā:

23 Gadi Skuju koki Lapu koki

tūkstošos hektaru 0 - 20 177 99 21 - 40 185 84 41 - 60 206 66 61 - 80 167 81 - 100 133 } 30 101 - 120 92 pāri 120 46 ______________________________________________________________ Kopā 1007 279

No visa meža bija tūkstošu hektaru priedes.....................623 egles........................383 bērzi.........................153 apses..........................63 melnalkšņi.................57 baltalkšņi.....................4 ozoli.......................1 1/3 oši................................1

Priedes parasti atrodas uz tīras smilts zemes - eglēm un bērziem vajaga jau mālainas smilts - vēl labāk tie aug smiltainā mālā. Ja runā no jaunsaimniecību platības paplašināšanas uz meža zemes, tad tāda drīkstētu notikt tikai uz smilšainā māla vai māla zemes. Par kuŗu platību mums ziņu nav! Varbūt tā iztaisīs 200.000 - 300.000 hektaru - varbūt arī mazāk. Šis jautājums būtu visā drīzumā noskaidrojams, lai zinātu, vaj un c i k k a ŗ a v ī r u s a t b r ī v o t ā j u s var apgādāt ar zemkopībai noderīgu zemi uz mežu rēķina. Dot tiem smilts zemi vaj pat tikai mālainu smilti, būtu noziegums! Protams, ka tālāk jānoskaidro, cik no tiem 300.000 hektaru valstij piederošās purva zemes var ar samērā maziem līdzekļiem meliorēt un sadalīt jaunsaimniecībās. Kā mūsu mežos saimniekots brīvās Latvijas laikos? Pie mums valdīja uzskati, ka mūsu meži esot no 1919. g. sākot jaunsaimniecību, kā arī izpostīto vecsaimniecību uzbūves vajadzībām briesmīgi izpostīti; arī eksportam ļoti daudz pārdots, jo valstij vajadzējis naudas. Pēc no meža departamenta 1926. g. izdotās Latvijas mežu statistikas iznāk, ka lietas nebūt tik bēdīgi nestāv! Izrādās, ka no 1919. - 1922. gadam izcirsti gadā tikai 64 simtdaļas, tā tad nepilnas divas trešdaļas no tekošā mežu pieauguma! Vairāk par tekošo pieaugumu izcirsts tikai 1922/23. g. par 2 simtda-ļām, 1923/24. - 1925/26. meža pārcirsts gadā par 25%, kopā par 75%. 1926/27. un 1927/28. atkal būs abos gados par 25% "pārcirsts". K o p ā s a ņ e m o t t ā t a d n o 1919. - 1928. g. p a v a s a r i m b ū s "pārcirsts" meža t i k a i p a r 25% n o v i e n a g a d a n o r m ā l ā s c i r s m e s! Bet kāpēc tad tās vispārējās žēlabas par mežu pārciršanu? Nu, meži izcirsti tur, kur tie bija vistuvāk pie dzelzsceļiem vai plostojamām upēm! Pārcirsti labākos zemkopības apgabalos, kur vajadzēja daudz koku jaunbūvēm! Un šie izcirtumi katram dūrās acīs, kas Latviju apbrauca pa dzelzsceļu vai pa lielceļiem. Tā tad meži vēl ir - bet tie atrodami attālākos no ceļiem apvidos, pa daļai t. s. "lāču" un vilku kaktos. Lai tos eksploatetu, ir pavisam nepieciešami iebūvēt mežos šaursliežu dzelzsceļus. Kā to vāci okupacijas laikā plašā mērā darīja. Latvijas valdība to nav turpinājuse, bet atļāvuse mežu pircējiem kokus izvest ar zirgiem pēc tēvu tēvu parašas. Amerikā Fords iebūvē savos mežos pat (pārliekamu) pilnsliežu dzelzsceļu, lai varētu lētāk izvest kokus. Kārtēju un ārkārtēju ienākumu no meža bijis 1920/21. g. tikai 1,4 milj. latu, 1921/22. jau 7,6 miljoni, 1922/23. un 1923/24. pa 25,4 un 26,2 milj., 1924/25. 17,0 miljoni, 1925/26. 11,8. Kopā par 6 gadiem 89,4 miljoni latu. To starpā n o p a š a s v a l s t s i e r ē d ņ i e m s a g a t a - v o t s m e ž a m a t e r i a l a 1921. - 1924. g a d o s p a r 16,4 m i l j o n i e m a r 6,5 m i l j. l a t u e k s p l o a t a c i j a s i z d e v u m i e m. T ā t a d a p g a l v o j u m s, k a v a l s t s

24

i z s t r ā d ā š a n a d e v u s e v a l s t i j t i k a i z a u d ē j u m u s, i r n e p i e r ā d ī t a p a - s ak a, kuŗa bija vajadzīga spekulantiem savtīgā nolūkā - lai visa mežu izmantošana tiktu tiem at-stāta! Uz atvieglotiem noteikumiem (par 1/5 no takses cenas uz ilgu gadu kredita) vēl izdoti jaunsaimniekiem no 1922. - 1926. g. (četros gados) koki, kuŗu tirgus vērtība pēc torgos nosolī-tām cenām būtu iztaisījuse 44,4 milj. latus. 1926/27. un 1927/28. gados pēc 1925. g. likuma arī vēl bija jaunbūvēm jāizsniedz gadā koki uz kredita 10 milj. latu tirgus vērtībā (par 1/5 taksi). No 1920. un 1921/22. arī būs izdoti jaunbūvēm koki par ne mazāk kā kādiem 25 - 30 milj. latu tirgus vērtības. Koku izsniegšana pret 1/5 takses izbeigsies vēl 1930. gadā. Līdz tam tad mūsu jaun-saimniecības būs saņēmušas par 1/5 takses, par apmēram 20 milj. latu uz kredita kokus, kuŗu kopvērtība pēc torgu cenām sasniegs 110 miljonu latu. Vaj mums tomēr vēl iespējams no me-žiem gūt lielāku vienreizēju vaj arī pārejošu ienākumu nepieciešamām valsts uzbūves izvei-došanas vajadzībām? Ja mežu departamenta statistika par atsevišķām koku vecuma šķirnēm ir pareiza - jā. Jo pēc šīs statistikas 1924. g. septembrī mums bija 91.600 hektaru 101 - 120 gadus veci skuju koku meži un 46.100 hektaru pāri par 120 gadus veca meža. Atstāt skuju kokiem augt ilgāk par 100 gadiem mūsu klimatā ir nepraktiski. Tādi meži nedod vairāk kā 1 - 1 1/2% vērtības pieauguma gadā. Bet ārzemju aizdevumus mums nedod zem 7, faktiski dabojamas n e t t o sumas rēķinot, ne zem 9%. Vismaz tos 46.100 hektarus pāri par 120 gadus vecos mežus varētu uzskatīt par valsts uzkrāto fondu, kas izlietojams uzbūves vajadzībām. Pats meža departaments rēķinās ar 8.439 hektaru gadskārtēju skuju koku iecirtumu, kas, uz 1.007.000 hektariem visa meža izdalot dod nepilnus 120 gadus ilgu "rotaciju". Protams, ka, pirms kā ķeŗas pie tādas "ārkārtīgas" ieciršanas, jāliek šie vecie meža gabali pamatīgi izmērīt, "izdāstot", izdarīt koku resnumu, augstumu un koku masas - koksnes mērījumus un novērtēju-mus. Izmērami, izdāstojami visi meži kas vecāki par 100 gadiem. Dāstošana par ar roku dāstu, bez tādiem pārlabotiem mēramiem aparatiem nemaksātu vairāk par kādiem 2 latiem no hektara. Ja nu varētu šos pārāk par 120 gadus vecus mežus 3 - 4 gadu laikā likvidēt ( blakus kārtējām cir-smām 120 gadus rotacijā), tad sanāktu, pat ja tikai viena hektara caurmēra tirgus vērtību rēķina uz 1.500 latiem, kāda cena panākta pādējos gados caurmērā uz torgiem, ap 46.000 reiz 1.500 = 69 milj. latu liels ārkārtējs ienākums no mežiem. Bet ja šos ārkārtēji iecērtamos mežus izstrādā pate valsts, šis ienākums varētu būt vismaz par 50% augstāks, jo valsts var rīkoties lielumā - var likt kokus nozāģēt pēc Forda metodes ar mechaniskiem, ar petrolejas motoriem dzenamiem zā-ģiem vismaz 1 - 1 1/2 pēdas tuvāk pie zemes, iegūstot kādas 5% - 8% vairāk koksnes. Var likt kokus izvest vienīgi uz pārstādamiem šaursliežu dzelzsceļiem. Likt sazāģēt modernos zāģu gate-ŗos. Kādi gan vēl būtu jāiegādā. Kā, vaj tad mums Latvijā nav pietiekoši daudz zāģu gateŗu? Ir gan, bet visi pēc novecojušās sistemas, tādi, kas atstāj ap 18% mazvērtīgo zāģu skaidu (no apaļo koku masas rēķinot). Pat visu labākā, Mīlmaņa zāģētavā atlecot 12% zāģu skaidu. Modernie an-gļu-amerikāņu "bantes" zāģi dod tikai 8 - 9% zāģu skaidu. Caur to tīru, "zeimerētu" blanku un dēļu iznākums ik no 100 kubikpēdām apaļu nomizotu baļķu masas paceļas no 58 līdz 67 procen-tēm. Tādējādi tad naudu še augšā minētiem jauniem valsts uzņēmumiem laikam varētu sadabūt bez kāda ārēja aizņēmuma. Protams, ka tā var rīkoties tikai, ja ir droši zināms, izmērīts, ka mūsu me-žos ir atlikums... Attiecībā uz koku izstrādāšanu tad mežziņiem un citiem valsts ierēdņiem, ku-ŗiem to uztic, jādod premijas no tā "plus" (vairāk) ieņēmuma, kāds iznāk no kubiksatura, samērā ar ieņēmumu no tiem mežiem, kas tiek pārdoti no torgiem. Par šādu premiju izmaksu 1919/20. gadā neviens nebija domājis - un sekas bija, ka daudzi moraliski ne visai stipri elementi ierēdnie-cībā bij sev paši nelikumīgā ceļā mēģinājuši sagādāt "virspremijas". Ja dos likumīgas premijas, tad katrs sargāsies no nelikumīgām, lai nezaudētu ienesīgu vietu.

Vecuma apdrošināšana.

Vecuma apdrošināšana pēc būtības vajadzīga katram, ne tikai strādniekam un kalpam. Katrs, kas lasījis Blaumaņa "Indrānus" zinās, kādas traģedijas dažkārt norisinājas ar veciem saimnie-

25

kiem, kad tie vairs nav darba spējīgi un kad, varbūt, to mājas faktiski ir par mazām, lai tiem dotu pienācīgu bezdarba vecuma iztiku. Bet jo sevišķi šausmīgs ir kalpu liktenis, kuŗiem, kā "pagasta nabagiem", pēc sūros sviedros pavadīta mūža, jāklejo apkārt no mājas uz māju. Kādi mēdz būt iebildumi pret vecuma apdrošināšanu? Tie, ka Latvijai neesot līdzekļu, ka tā esot par nabagu. Brīvā, neatkarīgā Latvija par nabagu! Tai jāliek savi darba invalīdi, kā pie romiešiem vergi, mirt badā! Vaj var būt lielāka ironija par mūsu techniskā progresa gadusimteni. Un lielāka nepatiesī-ba! Par nabagu ir Latvija tikai tikai tad apgādāt savus darba nespējīgos, ja tā pārliecīgā mērā iz-audzē un izlutina savus ierāvējus un parazitus. Pie solidas valsts saimniecības daudz daudz vai-rāk iespējams! Bez tam vecuma pensijas jāsedz, galvenā kārtā, tāpat kā citās kulturas-socialpoli-tikas zemēs, no pašu pilsoņu kārtīgām iemaksām. Jāuzliek katram par pienākumu, no 15. dzīvī-bas gada sākot līdz 65. gadam, izdarīt kārtīgas iemaksas valsts kasē, par labu vecakiem - pāri par 65 gadus veciem pilsoņiem. Cik lielas tad iznāktu premijas maksas, ja rēķina, ka katram pilsonim, kas vecāks par 65 ga-diem, jāsaņem gadā 300 lati = 25 lati mēnesī, katrai pilsonei vecākai par 65 gadiem 20 lati? Mū-su Latvijas 1925. g. vecumu sastāva statistika mums rāda 56.926 vīriešus un 79.930 sievietes, kas vecākas par 65 gadiem. Vīriešu dzimuma iedzīvotāju starp 15 - 65 gadiem ap 571.529, sie-viešu ap 670.500. Tādējādi, tad katram vīrietim šajā, t. i. "darba vecumā" nāktos maksāt 30 latus gadā, katrai sievietei 28 1/2 lati, lai vecākiem par 65 gadi sanāktu, vīriešiem 300 latu, sievietēm 240 lati pensijas gadā. Daudz izdevīgāki būtu, ja varētu no jaunām dienām sākot katru piespiest iemaksāt gadsgadā zi-nāmu sumu krājkasē. 20 lati gadsgadā iemaksāti krājkasē, 6% gada augļus rēķinot, jau 45 gados būtu sakrājušies par 4.000 latiem; ja 4.000 latu nodod kādai apdrošināšanas biedrībai, lai tā iz-maksā kādai personai mūža renti, tad tā 65. g. vecam vīrietim varētu maksāt līdz mūža beigām 13% gadā = 520 latus gadā - tikpat vecai sievietei gan tikai 11% = 440 latus. Bet nelaime nu tā, ka tik ilgi uz izmaksu nevaram gaidīt - citādi visiem vecākiem cilvēkiem nākamos 45 gados ne-būtu iespējams līdzēt! Jāpalīdz - jāsāk palīdzēt tūliņ! Pat augšminētā 300 un 240 latu pensija ve-cākiem ļaudīm pie tagadējās dzīves dārdzības būs pietiekoša tikai tad, ja pensionariem netrūks cita atbalsta - piem. brīva dzīvokļa un siltuma ziemā. Ja negrib nodibināt vecuma apdrošināšanu visas tautas un valsts apmērā, tad var arī pagaidām tādu nodibināt pilsētu un lauku strādniecības apjomā. Pie tam, pēc slimo kasu parauga, varētu strādniekiem atvilkt, blakus tām 2% slimo kasēm, tālākus 1 1/2% no to algas, uzliekot arī uzņē-mējiem par pienākumu no savas puses pielikt tikpat daudz. Trešos 1 1/2% varētu ziedot valsts. Ja strādnieku alga gadā iztaisa pat tikai 800 latus, jau sanāk 800:100 reiz 3 3/4 = 30 lati gadā. Un ja veco darba nespējīgo strādnieku procentu rēķina uz 10% no visu darbā esošo strādnieku skaita, tad šiem apgādājamiem iznāktu gadā 300 (mēnesī 25) latu liela pensija. Valstij tad iznāktu zie-dot, ja visu pastāvīgā darbā esošo strādnieku skaitu rēķina uz 200.000, apgādājamo veco strād-nieku uz 2.000, kā piemaksa 2 milj. gadā. Kāda piemaksa nebūtu nemaz tik smaga nasta! Ja valsts gribētu izvest cauri v i s u pilsoņu obligatorisku apdrošināšanu un maksāt klāt 1/3, tad izietu piemaksās 12 milj. lati, kāda suma gan grūtāk sadabojama.

Kaŗavīru-atbrīvotāju apgādāšana.

1927. g. septembrī pabeigtā statistika par kaŗavīriem, atbrīvotājiem devuse to pārsteidzošo re-zultatu, ka no visiem, kas ņēmuši cīņās dalību, pavisam tikai 20.137 dabūjuši zemi, 37.068 pali-kuši bez zemes! Tas tiešām apkaunojošs iznākums, kas dod pārāk bēdīgu ainu par to, kādi "Put-ras Dauķi" un draugu apgādātāji rīkojušies kā "власть на местах" (vietējā vara) mūsu zemē. Ko nu? Kā nu līdzēties? Zemkopības ministrija apgalvojuse, ka esot vēl brīvas nesadalītas zemes 63.800 hektaru. Kas tā par zemi - vaj tā tikai nav ilggadējo rentnieku zeme, to zemkop. min. nav pateikuši. Katrā ziņā būs ārkārtīgi grūti - pareizāki sakot, pilnīgi neiespējami, visus apgādāt ar zemi. Ja negrib zemi atņemt līdzšinējiem zemi dabūjušiem - kas arī neiespējama lieta, vaj ja ne-grib dalīt vecsaimniecības, kas tikpat maz izvedams. Faktiski atliktu ko dalīt, kā jau aizrādīts,

26

varbūt 200.000 hektaru labākās meža zemes un 300.000 hektaru purvu. Bet lēta tāda mežu un purvu dalīšana nebūs! Ja mežu zeme jāmeliorē - jāizaŗ vaj vismaz jāizstrādā ar stipru (300 zirgu spēku) tvaika "gruberi", ja šādu zemi grib pārvērst noderīgā tīrumā. Var jau zināms šo pārvērša-nu atstāt pašiem zemes gribētājiem! Bet vismazākais tie jāapgādā ar dzīvu un nedzīvu inventaru, kauču pa govij un zirgam, arklam, ratiem u. t. t. uz kuŗa jārēķina kāds 1.000 latu. Tikpat daudz uz sēklu, pārtiku pirmajam gadam un kādu mazumu mākslīgu mēslu. Bet ēkas ar vajadzīgas. Pat ja jaunais iebūviets pats ceļ ēkas, izies koka materiala par kādiem 1.500 latiem (tirgus vērtības), par citiem materialiem un nepieciešamo amatnieku algošanu arī 1.000 latu. Tā tad bez zemes piešķiršanas valstij jāziedo vēl kādi 5.000 lati no ierīkojamās jaunsaimniecības. Vēl lielāki izdevumi sanāk, ja piešķiŗ purvu zemi. Jo purvu zeme jau pavisam nepieciešami jāmeliorē, t. i. jāgrāvo, vaj jādrenē, jāapaŗ, jākaļķo, jānokaisa mākslīgiem mēsliem. Šādi darbi nemaksās zem 400 - 500 lati no hektara, pat ja grāvjus rok ne cilvēki-grāvrači, bet tos izrok ar lielām tvaika ma-šīnām vaj motoriem, apaŗ ar motora arkliem. Ja nu tādu purva jaunsaimniecību rēķina uz 15 hek-tariem, tad vajadzīgi vismaz 15 reiz 400 = 6.000 lati melioracijai. Kopā 11.000 latu. Tāda suma gan tagadējai Latvijas valstij nav pa spēkam. Pavisam citādi, nesalīdzinot lētāki iznāk tāpēc valstij, ja apietie kaŗavīri-atbrīvotāji (vaj vismaz to lielākā daļa) ar mieru saņemt naudas atlīdzī-bu. Es no savas puses proponeju kā naudas atlīdzību 3.000 latus no personas (Latvijas Brīvības Cīnītājā 18./19. dec. 1926. g. 5. lapp.). Bet apieto kaŗavīru atbrīvotāju vairākums būtu mierā pat jau ar 2.000 latiem. Kādu sumu tie tura par apmēram līdzvērtīgu jaunsaimniecības piešķiršanai. Interesanti nu tas, ka daudzi partiju vīri, kā Mīlbergs, kas runājis un rakstījis jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas valdes vārdā, šādu sumu atrada par "milzīgu". Tagad tas sola! Tikai plana, kur ņemt naudu, tam nav! Tādējādi tā solījums ir vienkārša kaŗavīru muļķošana - krāpšana... No finanču zinātnes viedokļa nu šāda suma gan nekāda "milzīga" nav, tad, ja valsti nespiež izmaksāt tūlīt visu skaidrā naudā, bet kad tā var iedot kaŗavīriem-atbrīvotājiem ķīlu zīmes, valsts parādu zīmes, kas dotu 6 - 8%gadā un būtu izpērkamas pakāpeniski kādos 10 gados. Šādā gadījumā, t. i. ja atbrīvotājiem piešķirtu katram pa 2.000 latu, kopā 37.000 reiz 2.000 = 74 milj. latu valsts pa-rāda zīmes, šīs zīmes līdz ar 6% būtu iespējams izpirkt kādos 10 gados, ziedojot katru gadu no valsts kases pa 10 miljoniem. Kādu sumu laikam sadabūtu jau caur viena paša tabakas monopola ieviešanu, t. i. izlietojot monopola virspeļņu kaŗavīru fondam. Necik dārgāki neiznāktu dārzu pilsētu dibināšana tiem karāvīriem-atbrīvotājiem, kas gribētu sastādīt šādam mērķim k o o p e r a t i v u s. Vismaz 1.000 - 2.000, vēl labāk 10.000 - 20.000 ģimenēm. Dārzu pilsētas dibinot pietiktu, ja piešķirtu uz kaŗavīru 1 1/2 hektara meliorēta purva. Kādus gabalus būtu iespējams piešķirt nevis kaut kādos "lāču kaktos", bet Rīgas, Jelgavas vai Liepājas tuvumā - ne tālāk kā 10 - 20 verstes no šīm pilsētām. Pie purvu melioracijas (drenu ie-likšanas, uzaršanas, mēslošanas u. t. t.) varētu strādāt paši tādas zemes gribētāji. 1 1/2 hektaru melioraciju, drenēšanu ar pamatīgu kaļķošanu, nomēslošanu un apsēšanu nemaksātu pārāk par 1.000 latiem! Nāktu klāt mājiņu būve un ceļi. Ja mājiņas ceļ no lēta būvmateriala, kaļķa smilts ķieģeļiem, kas purvu tuvumā vislētāk ražojami, tad viss būvmaterials nemaksās vairāk par 1.000 latiem no mājiņas. Sanāk kopā 2.000 latu. Taisnība - drenēta, nomēslota un apsēta purvu zeme jāapsaimnieko. Kūtis-šķūņi, inventars varētu būt kopējs, t. i. kooperativa īpašumā. Uz to vēl sa-nāks lieki 1.000 lati uz katra dalībnieka. Šie 1 1/2 hektaru tad arī varētu dot kooperativa dalībnie-kiem visu vajadzīgo uzturu! Apsējot pusi = 3/4 hektara ar labību, šis labības lauks uz ģimenes dotu zemi labi mēslojot, izlietojot arī atejas mēslus, ne mazāk par 135 - 150 pudiem labības. No 3/4 hektariem citas zemes varētu uzturēt labu slaucamu govi, tādu, kas vismaz dotu 2.000 - 2.500 litrus piena gadā (Danijā govju caurmēra izslaukums ir 2.720 litru gadā - taisnība izbarojot bez rupjās barības 30 pudus eļļas raušus un labības). Ceļš - šoseja ar elektrības vadu izmaksātu uz 500 latiem no 1 1/2 hektara zemes gabala, ja rēķina šos zemes gabalus 600 metrus gaŗus, 25 pla-tus un ja rēķina uz šosejas vaj bruģētas ceļa joslas 4 - 5 metrus.

27

Finances.

Kādi ir Latvijas valsts ieņēmumi un kādiem mērķiem tie izlietoti? Vaj ir jel maz iespējama iz-devumu pavairošana lietderīgiem mērķiem, ierēdņu algu, kaŗavīru un invalidu stāvokļa uzlaboša-na? Kur ņemt naudu lielceļu šosēšanai, jaunām dzelzsceļu būvēm? Mūsu Saeimas deputati lieli "taupības principa" cienītāji. Kādu principu tiem paspējis iepotēt Ringolds Kalnings. Bet ar tau-pību vien nevar valsti, nevar tās saimniecību uzbūvēt. Ja grib ko ražot, ja grib ražošanu un līdz ar to tautas labklājību pacelt, tad visupirms jāgādā par kapitala ieguldījumiem ražīgā darbā, ražīgos uzņēmumos. Un ar to mums neveicas! Mēs negribam, t. i. tie, kam noteikšana valstī, negrib mā-cīties moderno tautsaimniecību. Negribam iet skolā pie attīstītām kulturas tautām, sevišķi pie amerikaņiem. Mēs gribam paši, bez visas zināšanas, būt gudrāki par visiem pasaules gudrajiem. Un iestiegam arvienu dziļāki dažādu izmantotāju valgos! Nevar nu taisni teikt, ka v a l s t s f i - n a n č u stāvoklis būtu slikts. Valsts ir pat atmaksājuse no 1922. g. sākot kādus 25 - 30 milj. la-tus ārējā parāda, kas bija ietaisīts atbrīvošanas cīņu laikā iedzīvotāju uzturai un kaŗa materialiem. Palikuši tomēr vēl ko maksāt: Anglijai 1,2 miljoni mārciņu, Amerikai 5 1/4 milj. dolaru. Par ku-ŗiem jāmaksā 3,8 milj. lati gada procentes ar visu deldēšanu. Kas samērā ar 150 milj. lielu valsts ieņēmumu nevar tikt uzskatīts par lielu sumu. Francijai, Anglijai jāziedo valsts parādu procen-tiem un deldējumam turpat puse no valsts ienākumiem. Un tomēr šīs valstis ir bagātas! Tāļāk jā-ievēro, ka Latvijas valsts kopš 1921/22. g. uzkrājuse iz tekošiem valsts ieņēmumiem prāvus ka-pitalus. Visi zemes bankas kapitali, visi tās aizdevumi, kuŗu uz 1927. g. 31. oktobri skaitījās apaļi 107 miljoni lati, ir valsts nauda. To starpā bija 37 milj. īstermiņa augsto procentu aizdevumi, gal-venā kārtā vecsaimniekiem un lauku rūpniecībai, 20,6 milj. 6% ķīlu zīmes un 50,6 milj. 4% ķīlu zīmes, galvenā kārtā jaunsaimniekiem. Bet vec- kā jaunsaimnieki žēlojas, ka % un deldējuma tiesa sevišķi uz īstermiņa pārāk augsti. Tiem jāputot laukā! Ilgtermiņa kredita % pastarpām par 2% pazemināti. Bet arī īstermiņa krediti vaj visi pārvedami zema procenta ilgtermiņa kreditā. Ar ko valstij zustu tālāki 2 milj. lati ieņēmuma, bet to tiesu būtu izbēgti zemnieku bankroti, veici-nāta zemkopības pacelšana. Hipotekas bankas aizdevumi 8% ķīlu zīmēs, un īstermiņa aizdevu-mos, kopā 23 milj. ls arī pa lielākai daļai valsts nauda. Valsts rēķini Latvijas bankā sasniedza 19. oktobrī 1927. g. 95,6 milj. latus. No kuŗiem gan kādi 7 - 8 milj. zaloga un citas valstij nepiede-rošas naudas. Latvijas bankas pamata un rezerves kapitali - 19 1/2 milj. lati, arī valsts nauda. Valsts nauda ir administrativās nodaļas 9 1/2 milj. latu izsniegumi. Tā tad valsts uzkrājuse: 107 milj. latu (zemes bankas izsniegumi) + 86 + 12 (Hipotekas bankā) + 9 1/2 kopā ap 214 1/2 milj. latu. Privatu ieguldījumu bankās un citās kreditiestādēs (ieslēdzot "tekošos rēķinus" Latvijas ban-kā) turpretim tikai 63,9 milj. ls, 42,6 miljoni pārējās bankās, citās kreditiestādēs 34 miljoni ls, kopā ap 140,5 miljoni. Pie tam šie privatie ieguldījumi sastāv pa labai daļai (varbūt 30 - 40 milj. ls) no ārzemju kapitaliem. Latvijas bankas aizdevumu % šausmīgi augsts, 7 - 8 - 10 procenti ga-dā. Sekas, ka daudzi aizņēmēji nobankrotē un Latv. bankai cerētās lielās peļņas vietā jācieš zau-dējumi. Valsts kapitali Latv. bankā devuši 3 - 3,8% peļņas. Būtu bijis lietderīgāki dot naudu pret zemākiem procentiem un totiesu tikai drošiem kredita ņēmējiem. Šimbrīžam apstākļi tādi, ka no visiem Latvijas bankas 125 milj. aizdevumiem, kas visi domāti kā īstermiņa izsniegumi, apmē-ram 3/4 jāpārved, jāpārvērš par ilga termiņa kreditiem, ja negrib valstij likt ciest lielus zaudēju-mus uz nepiedzenamiem parādiem un reizē izputināt lielu daļu kredita ņēmēju, kuŗi varētu glābties un pamazītēm atdot arī parādus, ja tie parādi tiek pārvērsti ilga termiņa parādos un reizē pazemināts parādu procents līdz 4%. Brīva kapitala jauniem izsniegumiem gan valstij tiklab kā nav. Bet ir gan apgrozībā par 35 milj. n e s e g t a s "valsts kases zīmes". Kādā ceļā cēlušās uzkrātās valsts naudas? Lietas tādas, ka Latvijas valsts kopš 1922. gada katru gadu iz tekošiem valsts ienākumiem atlicinājusi 30 - 40 milj. latus. Pēdējo divu noslēgto budžeta gadu pārskati sekoši:

Ienākumi miljonos latu 1926/27. 1925/26.

Tirdzniecības un rūpniecības nodoklis..........................4,61 4,15 Nekustamas mantas......................................................2,98 2,85

28

Ienākuma.......................................................................4,54 3,40 Zīmog-.......................................................................... 7,95 7,60 Dzērienu akcizes............................................................3,24 3,02 Tabakas........................................................................11,02 10,54 Dažādas......................................................................... 3,36 3,19 Spirta monopols...........................................................30,40 24,66 Linu................................................................................1,66 4,03 Ievedmuita................................................................... 43,74 42,09 Nenoskaidroti nodokļi..................................................... - 3,69 Citi finanču min. ieņēmumi..........................................19,27 16,60 Valsts zemes...................................................................1,28 1,66 Valsts meži................................................................... 12,67 8,50 Valsts dzelzsceļi..............................................................2,83 2,00 Pasts, telegrafs, telefons..................................................2,17 1,36 Pārējie ieņēmumi........................................................... .9,24 9,44 ___________________ Kopā 165,13 153,08

Izdevumi. Valsts augstākās iestādes..................................................2,45 2,44 Tieslietu ministrija............................................................5,51 5,48 Iekšlietu.............................................................................8,86 9,36 Izglītības......................................................................... 17,37 15,48 Valsts parādi......................................................................3,37 1,65 Valsts aizdevumi..............................................................18,70 16,63 Valsts pabalsti....................................................................4,45 4,74 Pamatu un rīcības kapitali..................................................3,45 3,61 Ieguldījumi valsts uzņēmumos........................................12,13 12,31 Citi finanču min. izdevumi................................................9,29 8,66 Zemkopības ministrija.......................................................6,55 6,13 Satiksmes...........................................................................6,04 5,73 Tautas labklājības ministrija............................................10,60 8,63 Kaŗa ministrija.................................................................38,44 37,62 Pārējie izdevumi............................................................... .3,04 2,87 _______________________________ Izdevumu kopsuma 150,25 141,34 Kā no izdevumu pārskata redzams, tad valsts ziedojuse 1926/27. aizdevumiem, pabalstiem, valsts uzņēmumiem un to rīcības kapitaliem 38,83 milj. latus, iepriekšējā 1925/26. budžeta gadā 37,3 miljonus latu. Bet protams, ka ar šādiem izdevumiem vēl nav iespējams apmierināt visas kredita vajadzības - kredits pie mums dārgs un ļoti grūti dabūjams. Tas jau saprotams: valsts ārē-jā aizņēmuma nedabūja, bet dzelzsceļu atjaunošanai, staciju, tiltu būvei, ritošā inventara, gulšņu apgādāšanai nākas gadsgadā izdot ap 10 -12 milj. latus, kuŗus nebija iespējams segt no tekošiem dzelzsceļu ieņēmumiem par frakts un pasažieŗu pārvadāšanu. Frakts transits uz Krieviju un no Krievijas samazinājies līdz ceturtai tiesai, arī iekšzemē frakts vedumi samazinājušies. Tādējādi tad dzelzsceļu ieņēmumi nesedz ne tekošos izdevumus; no kapitala procentu atmaksāšanas nav i ko sapņot! Kapitala Latvijas dzelzsceļos ieguldīts ap 360 milj. latu! Un pilnīgi nepieciešama kā jau aizrādīts vēl tālāka dzelzsceļu izbūve, vismaz 1.500 - 2.000 kilometri šaursliežu pievedceļi. Kādi vajadzīgi nākamos gados papildizdevumi? Nu, krediti jaun- tā vecsaimniekiem jālūko vēl paplašināt ražošanas līdzekļu, galvenā kārtā mākslīgu mēslu un lauksaimniecības mašīnu iegādā-šanai. Vajadzīgo ierēdņu algas paaugstināšana līdz eksistences minimumam, t. i. vismaz 100 latu algas mēnesī zemāku ierēdņu kategorijai 10 - 12 milj. lati. Vajadzīgi līdzekļi vismaz 2 milj. lati

29

vecuma pensijām. Vajadzīgi kaŗa invalidu pensiju dubultošanai ap 3 milj. lati. Vajadzīgi kaŗavī-riem atbrīvotājiem sagādāt vismaz 10 milj. gadā. Vajadzīgi jau aprādītie ieguldījumi ap 63 milj. lati vismaz vianas Daugavas krāces elektrifikacijai, superfosfata, amoniska, dzelzs, cementa, tekstil-fabriku uzbūvei. Kur visus šos līdzekļus ņemt? Jaunieguldījumus valsts uzņēmumos zināms var sagādāt tikai ārkārtējā ceļā, vaj nu caur ārēju aizņēmumu vaj arī caur ārkārtīgu, vecāko (pāri par 120 gadus veco) mežu ieciršanu, ja iepriekš būtu noskaidrots, visus pāri par 100 gadus vecos mežus izmērot, kokus izdāstojot, ka ir patiesi lieli tādu koku krājumi, kuŗi dod tikai niecīgu vērtības pieaugumu (1 - 1 1/2% gadā). Novembŗa 1927. g. vidū Saiemā dep.Gailits (bijis zemkopības ministrs) uzstājies pat priekš 10% mežu izciršanas ārkārtēju valsts līdzekļu sagādāšanas nolūkā. Tas nozīmētu visu, pāri par 100 gadus veco mežu ieciršanu. Bet Gailits nezināja pateikt, cik tur īsti tās koksnes iznāktu, cik liels šo mežu vidējais attālums no dzelzsceļiem un plostojamām upēm, uz kādu, cik lielu ieņēmu-mu no šo mežu likvidēšanas tāpēc varētu rēķināt. To noskaidrot meža departaments nav vēlējies un nevēlas! Un valdība viņu uz to nav piespieduse, nav gādājuse par mežu "inventūru", ko būtu darījis katrs inteliģents privātīpašnieks. Aprobežotā mērā jau nu valsts varētu sagādāt līdzekļus i pārņemot atpakaļ par 15 - 20 milj. latu ārzemju bankās ieguldītas valutas un izlaižot par tikpat daudz valsts kases zīmes, t. i. ja šādu līdzekļu sadabūšana notiek ieguldījumos, kur pelna - at-maksā absolūti droši un kuŗi nepieciešami visas zemes ražīguma pacelšanas labā. Atzīmēšu tik, ka ievērojamākais krievu finansists prof. Miguļins Japanas kaŗa sākumā arī nosodīja toreizējā krievu finanču resora rīcību, likvidēt visus valsts pasākumus. Nepraša savā arodā esot tas finanču ministrs, kā teica Miguļins, kas nemākot tos līdzekļus, kas izdoti ražīgiem mērķiem pa lielum lie-lai daļai atdabūt atpakaļ valsts kasē ar valsts baudvielu monopola palīdzību. Baudvielu monopoli arī Latvijā pavisam nepieciešami jau pieminēto tekošo izdevumu pavai-rošanas ieguvumam, t. i. ierēdņu algas un invalidu pensiju uzlabošanai, vecuma pensijām, kaŗa-vīru atbrīvotāju atlīdzībai u. t. t. Bet vaj tad mums nav baudvielu monopoli? Jā gan, pastāv deg-vīna monopols. Tikai nu Latvijā šis monopols ir pseudomonopols: cara laikā pastāvošās valsts degvīna pārdotavas likvidētas, sagrautas, nopostītas, izdāvinātas! Bez tam aizmirsts liķieŗu mo-nopols, kas varētu dot dažus miljonus latu papildienākuma. Valsts degvīna bodītes būtu nepiecie-šami jāatjauno! Tajās par pārdevējiem varētu būt kaŗa invalidi, tādi, kas nevar smagu darbu strā-dāt, piem. kuŗiem trūkst vienas kājas, vienas rokas, vienas acs, bet kas šādās bodītēs varētu būt ļoti noderīgi, būtu apmierināti un laimīgi, ka valsts dod tiem iespēju, godīgā ceļā maizi nopelnīt. Un valsts ietaupītu uz šo ierēdņu-invalidu pensijām! Šādu rīcību es savā laikā, Latvijā pārnācis, liku priekšā min. prez. Ulmanim, kuŗš sākumā šim priekšlikumam it kā piekrita, bet vēlāk piekā-pās pret spekulantu viedokli, nodeva degvīna pārdošanu spirtrūpnieku apvienībai! Tālāk no svara tabakas monopols, kāds pastāv vaj visās Eiropas valstīs (izņemot Vāciju un An-gliju). Tabakas monopols varētu dot, sīkpārdošanas cenas nepaaugstinot, vismaz 6 - 7 milj. latu lielu tīrieņēmumu. Tagadējā akcizes sistema visai neizdevīga. Ir pārāk grūti kontrolēt vaj papiro-su kastītēm aplipinātās bandroles arvienu atbilst pareizai papirosu šķirnei. Ļaunas mēles stāsta, ka valsts uz bandrolem zaudējot ap 5 miljoni latus gadā. Tas nu varbūt par daudz rēķināts. Bet zaudējumi katrā ziņā būs! Tabakas pārdošana, ievedot monopolu, arī varētu notikt valsts bodītēs. Vislabāk apvienojot tabakas un degvīna-liķieŗa pārdošanu un dubultojot pārdevēju ierēdņu skai-tu, lai būtu iespējams no 7 rītā līdz 9 vakarā turēt bodītes atvērtas! Pievienojot arī pastmarku un zīmogmarku pārdošanu! Varētu tālāk tikt ieviests kafijas, tējas, šokolādes, konfekšu monopols. Kas savukārt, sīkpārdo-šanas cenu nepaaugstinot, varētu dot valstij 6 - 7 milj. latu vairāk ieņēmuma. Šīs preces varētu dot ir pastāvošiem sīkpārdevējiem atstājot tiem 10% peļņas. Protams, ka šīm precēm jābūt labi iepakātām, iesaiņotām, lai tās nevarētu viltot un lai tās nesabojātos - ar uzdrukātām cenām. No svara būtu alus monopols. Alus šimbrīžam Latvijā neciešami dārgs! Alus dārdzības dēļ to maz patērē un tāpēc, ka to maz patērē, aldaŗi kliedz, ka tie nevarot pastāvēt. A l u s c e n a j ā - p a z e m i n a u z p u s i, pārņemot, izpērkot alus brūžus valstij. Alus ir nekaitīgākais alkoholis-kais dzēriens tāpēc, ka tas satur tikai 4% alkohola pret 40% degvīna. Alus pārdošanu tāpēc varē-tu atļaut i sestdienās un svētdienās! Alus pusstopa pudeli, 0,6 litru, l a b a a l u s, kas pagata-

30

vots tikai no labākā miežu iesala un labākiem apiņiem, varētu it labi dot par 18 santimiem (9 rubļiem). Pašizmaksa uz pudeles nebūs augstāka par 6 santimiem, ja uz 100 litru mucas rēķina 1 1/2 pudus miežu un 1/3 kilo apiņu. Labus aldaŗu miežus varētu it ērti izaudzēt pašu zemē, ap-gādājot labāko sēklu iz ārzemēm. Maksāt varētu 200 rubļu par pudu miežu. Mūsu klimats vismaz tikpat noderīgs labu aldaŗu miežu izaudzēšanai kā Danijas, no kuŗienes šimbrīžam mūsu aldaŗi labprāt pērk miežus (nicinot mūsu pašu zemkopju preci) un vēl par paaugstinātu cenu! Arī api-ņus varētu mēģināt izaudzēt paši siltākos un auglīgākos Latvijas apvidos - Bauskas-Dobeles lī-dzenumā. Pie Nürnbergas Vācijā un Sācas Čekijā, kur aug izslavētākie apiņi, vasaras siltums gandrīz vienāds ar Jelgavas vasaras siltumu! Alus atkalpārdevējiem varētu dot 20% peļņas tiesu. Tādējādi valstij atliktu uz pudeles 9 santimi jeb 50% tīrpeļņas. Alus patēriņš varētu it labi būt, kā pirms kaŗa, ap 50 - 60 pudeles uz iedzīvotāja gadā. Tādējādi uz 100 milj. pudelēm iznāktu ap 10 milj. latu valsts peļņas. Un būtu lēts un labs alus, kas izskaustu zemnieku pašbrūvēto slikto un pat kaitīgo alu! Nepieciešams balto miltu monopols. Kviešus pie mums ieved ap 50.000 tonnas gadā. Jau aizrā-dīts, ka uz kviešu miltiem lieldzirnavnieki, pateicoties nesamērīgi augstai miltu muitai, nopelna 5 1/4 milj. latu. Ja valsts ievestu kviešu miltu monopolu, tad varētu it labi no pašu zemkopjiem pirkt par cietām cenām, vismaz 250 rbl. pudā kviešus, un tos sajaucot uz pusēm ar Dienvid-Krie-vijas, vislabāk ar Samaras vai Manitobas kviešiem, tādējādi iznāktu labi, 15% olbaltuma saturoši kviešu milti un laba maize. Cukura monopols būtu ievedams nevis tādēļ lai valsts uz cukura gūtu virspeļņu, bet lai tā mūsu zemkopjiem arī turpmāk garantētu labas cukura biešu cenas (40 rbļ. pudā) un reizē iedzīvotājiem lētu cukuru - cukurs varētu tikt pārdots ne dārgāk par 15 r. mārciņa. Paplašinot cukura biešu lau-kus līdz 9.000 hektariem un nodibinot vēl 4 - 5 cukura fabrikas, mēs aiztaupītu valutas par 15 milj. latu par ievedamo cukuru. Ievedot monopolu uz baltiem miltiem, tabaku un cukuru, valsts reizē atsvabinātos no zaudēju-miem, kādi tai jācieš caur oktobrī 1927. g. ar Krieviju noslēgto tirdzniecības līgumu. Valsts varē-tu šos produktus pirkt Krievijā (sevišķi labus Samaras kviešus), bet tai nebūtu vajadzības uz šiem produktiem pārmaksāt! Šiem monopoliem būtu vēl pievienojams naftas, petrolejas un benzina monopols atkal nevis tai nolūkā, lai valsts uz tā ko pelnītu, bet lai tā izvairītos no zaudējumiem un reizē palētinātu petrolejas un benzina cenu patērētāju, sevišķi lauksaimniecības ražīguma pa-celšanas interesēs, gādājot zemkopjiem lētu motora degvielu! Un Krievija kā komunistiska valsts, kuŗā pastāv ārējās tirdzniecības monopols, nevarētu protestēt pret kādas ārējās tirdzniecī-bas d a ļ a s monopola ievešanu Latvijā. Kopienākums (koppeļņa) no ievedamiem monopoliem tādējādi būtu ap 30 milj. latu, kas pie-tiktu pavairoto izdevumu segšanai. Izbijusē kreisā valdība izstrādājuse likumu, uz kuŗa pamata tie, kas caur 18. marta 1920. g. li-kumu iedzīvojušies mantā, tiek aplikti ar nodokli. Ar šo likumu proti visi parādnieki pelnīja, visi parāda devēji zaudēja, jo likums atļāva Krievijas rubli, kas bija zelta rublis, atmaksāt ar 2/3 Lat-vijas, t. i. ar 1/2 zelta kapeikas. Pelnīja, iedzīvojās tā tad namu īpašnieki, pelnīja arī zemnieku māju īpašnieki. Tīrieņēmums nodomāts kaŗavīru atbrīvotāju atlīdzībai. Bet cik dotu šī aplikšana? Runa bija par 20 milj. latu. Pilsētu namu īpašnieki šai aplikšanai sīvi pretojās, atsaucās uz to, ka tā peļņa, kuŗu tie varēja iegūt caur parādu anulēšanu, rubļa atmaksu ar grasi, tiek "kompensēta" caur īres likumu, caur kuŗu tiek īres noturētas zemu. Ja nu tiem jāmaksā papildnodoklis, tad tiem šis nodoklis būšot "jāpārveļ" uz īrniekiem. Sevišķi tāpēc, ka daudzi nami pastarpām mainījuši īpašnieku, daudzi apgrūtināti ar parādiem. Īres maksas sacelšana protams izsauks protestus pašā strādniecībā. Un lauku māju īpašnieki varētu atsaukties uz to, ka tie kaŗā ārkārtīgi cietuši, lielākai daļai izpostītas ēkas, visiem izpostīts inventars. Likuma projekts pagaidām nodots arķivā. Izde-vumi neapgādātiem kaŗavīriem iztaisītu vismaz (2.000 latu uz katra rēķinot) 74 miljonus. Varētu zināms notikt zināma līdzšinējo jaunsaimnieku aplikšana. Bet arī tā izsauks sarūgtinājumu jaun-saimniekos, kuŗu labklājība vēl nav diezin cik augstu pacēlusēs. Katrā ziņā tik un tā ar atzīmēto aplikšanu vien nepietiktu, lai sagādātu kaŗavīriem atbrīvotājiem kaut cik pienācīgu atlīdzināju-mu. Ienākuma un mantas nodokļa paaugstināšana mūsu apstākļos arī nekā nedotu. Ienākuma no-

31

doklis uz lieliem ienākumiem, kas iztaisa 25%, tā jau tik augsts, ka tas daudzus noved pie "du-bultas" grāmatu vešanas, faktisko ienākumu apslēpšanas. Lielus ienākumus mūsu apstākļos bez lielas iedzīvotāju masas sarūgtinājuma var dot tikai daudzvielu monopoli.

Gala vārds.

Ir grūti ar mūsu politiskām partijām nesanīsties. Tā neapzinība, tā rupjā demagoģija, tie sofismi (viltus prātojumi), kādi sākuši valdīt mūsu politisko partiju presē, pārsniedz katru civilizetās val-stīs piedzīvotu samēru. Labās puses prese mani visnotaļ denuncē par tādu "socialistu", kas gribot visu izpostīt un sagraut lētu ražošanas vielu (mākslīgu mēslu, mašīnu) apgādāšanu. Valsts uzņē-mumi taču, kā "visiem esot zināms" (patiesību sakot: kā privatie spekulanti - tautas muļķotāji ap-galvo), dodot tikai zaudējumus. Pašā pēdējā laikā Latvijā kļuvis zināms jauns pierādījums, ka ne-vis valsts, bet privatie uzņēmēji, tādi, kādi valda tagadējā Latvijā, dzen valsti un tautu postā un bankrotā... Valsts dzelzsceļu valde 1925. g. noslēguse ar ārzemju firmu Calders līgumu uz 12 ga-diem dēļ dzelzsceļu gulšņu (slīperu) piesūcināšanu ar pret-pūšanas vielām. Revizija noskaidroju-se, ka sūcināšanu racionali izdarot, to varētu veikt par puscenu. Bet kontrakts noslēgts, un Latvi-jas valstij no tā visus 12 gadus no vietas jācieš pa 1/2 miljonam latu skādes... Un diezin cik vēl nebūs tādu valstij neizdevīgu, valsts finances postošu līgumu ar privatām firmām. To visu no-skaidrot varētu tikai lietpratēju revizijas komisijas, kuŗām būtu uzticēts visu valsts saimniecību revidēt... Un kā skatās citās agrarās valstīs uz valsts iejaukšanos saimniecības darīšanās? Pavi-sam citādi nekā Latvijā! Piemērs: Bulgarija agrara valsts. Bet tur valdība kopš dažiem gadiem nākuse pie tādas gudrības, ka tai pašai jāiepērk lielumā lauksaimniecības darba rīki un mašīnas. Un jādod zemkopjiem par puscenu! Nositot agrāko - spekulantu cenu gandrīz uz pusi! Un kā skatās mūsu kreisākās partijas socialdemokratu organs uz manu darbību? Tam es izliekos vaj vēl lielāks bubulis kā labās puses prese organiem. Es esot reakcionars, "melnsimtnieks", strādnieku ienaidnieks un diezin kas vēl. Kāpēc? Nu, es atteicos taisīt līdzi kreisā kabineta aplamos soļus at-tiecībā uz dažādiem likumiem un līgumiem. Esmu uzstājies pret jauno pavalstniecības likumu tā-pēc, ka tas bija jāuzskata kā Latvijai kaitīgs, ne tik vien no nacionala, bet arī no sociala viedokļa. Nabaga valsts - pareizāki sakot, valsts, kas caur valdošo partiju nespējību tiek noturēta nabadzī-bas stāvoklī, nevar uzņemt liekus cilvēkus, kuŗiem nav garantēts ražīgs darbs rūpniecībā vaj zemkopībā. Tirdzniecības interesentu mums tā jau par daudz! Šis likums neizdevīgs i no socialis-ma viedokļa, jo tas var dot vienu lieku tautas vietnieku pilsoniskām minoritatu grupām. Ka krei-sais kabinets bija spiests šo likumu cauri dabūt, tas saprotams: to prasīja šo kabinetu atbalstošie minoritatu deputati. Bet socialdemokratu organs būtu labi darījis, ja tas būtu klusu cietis uz lie-tišķiem iebildumiem pret šo likumu. To tas nedarīja: tam izlikās gudri ķerties pie visrupjākās de-magoģijas. Vēl bēdīgāka demagoģija parādījās līguma noslēgšanā ar Padomju Krieviju. Uz šā līguma nepastāvēja pat kreiso - kabinetu atbalstošo minoritatu vairākums. Kāds jods dīdīja so-cialdemokratus izdabūt par katru cenu šo līgumu? Varbūt kreisais kabinets ar šo līgumu cerēja novērst strādniecības nemieru par to, ka tās stāvoklis kreisā kabineta laikā nebija labojies: lūk, nāks Padomijas pasūtījumi, būs jums, strādniekiem, darbs un maize. Pastarpām pāris mēnešos, jau noskaidrojies, ka skeptiķiem, šā līguma labumu apšaubītājiem, bijuse taisnība. Pasūtījumi nāk tik ļoti aprobežotā mērā: padomju kungi it pareizi aizrāda uz to, ka tie (uz ko es pag. pava-sarī griezu vērību) var dabūt vagonus stipri vien lētāk no Amerikas. Itin dabīgi, Latvijai taču nav dzelzsāmura, nav pašai pusfabrikatu fabrikas. Bet Latvijas finances gan cietīs caur muitu atlaidu-miem uz Krievijas kviešiem, cukuru, petroleju, u. t. t. par 3 - 4 miljoniem latu. Pagaidām, tas taisnība, arī krieviem nav ko izvest, jo zemnieki lielinieku valdībai nedod liekas labības... Kāpēc Padomijai bija tik ļoti vajadzīgs šis līgums? Nu, tas viegli saprotams: pirmkārt aiz politiskiem ie-mesliem, lai radītu pretpoziciju pret Angliju, un otrkārt tāpēc, ka tā cerēja, saņemt visus pasūtīju-mus uz kredita... Un no kredita došanas plašākā maštabā bija pašam kreisajam kabinetam jāatsa-kās pilsoniskās aprindās saceltā uztraukuma dēļ. Bet priekš strādniekiem socialdemokrati paturē-

32

juši demagoģisku ieroci: lūk, mēs jums gribējām sagādāt darbu un maizi, bet ļaunie Latvijas bur-žuji to neļauj! Tāda demagoģija gan neapzinīga - bet pie neinformētām par lietas būtību masām tā velk! Tiešām - pamats ir, ka Latvijas banka dod fabrikantiem, kas ražo priekš Krievijas, 4 milj. ls lielu kreditu! Mans trešais grēks: augstskolas aizstāvēšana pret socialdemokratu sagraušanas tieksmēm. Tieksmēm atcelt augstskolas satversmi, kas neļauj mācības spēkus bez tiesas spriedu-ma atlaist. Ar nolūku izsviest iz augstskolas tos kreisāki noskaņotus mācības spēkus, kas netaisa līdzi visas socialdemokratu aplamības un iedabūt augstskolā dažus "pašu cilvēkus"... Kas būtu iznācis, ja Saeima uz ātru roku, pēc socialdemokratu prasībām, būtu atcēluse Universitates auto-nomiju? Tas, ka šī atcelšana būtu nākuse nevis socialdemokratiem par labu, bet labā spārna koa-licijai... Bet "Socialdemokrats" savu muļķību ne par ko negrib atzīt - tā acīs es joprojām esmu "reakcionars", "melnsimtnieks" u. t. t. Bet kā tad stāv ar pašu tagadējo socialdemokratu vadoņu nospiedošā vairākuma socialismu? Nu, protams, kā tad tie nebūs socialisti, tie taču paši to apgal-vo. Un strādnieku masas tiem tic! Bet vienīgo autoru, kas devis "Nākotnes valstī" zinātniskus pē-tījumus par to, kad un zem kādiem apstākļiem tāds socialisms būtu iespējams, kas nodibinātu vispārēju labklājību, tie gribētu vaj zobiem un nagiem saplēst! Paši skandina "gala mērķa" iztir-zāšanas nepieciešamību (Menders "Socialdemokratā" 1928. g. Nr. 62) un lamājas uz negalu par vienīgo autoru, kas šo jautājumu no zinātniskā viedokļa iztirzājis! Šis no viņu pašu lielākās auto-ritates, Kautska, atzītais autors, šo rindiņu rakstītājs, mūsmājas "socialistu" acīs "reakcionars", "melnsimtnieks" u. t. t. Prātiņ nāc mājās! Atjēdzaties jel Menderu kungi un citi! Ar savu nekaut-rīgo demagoģiju jūs gan varat kādu laiku muļķot strādnieku masas, jo jums pieder partijas mašī-na un strādnieki jums pagaidām tic. Bet vaj uz visiem laikiem? Atceraties, vācu socialdemokra-tijas sabrukumu! Tās piekritēju - balsotāju procents samazinājies no 1919. g. līdz 1924. g. no 46 uz 25! Mūsmāju socialistu vadoņu nospiedošais vairākums (tāpat kā vācu) paši netic pat ne valsts socialismam, apkaŗo piem. visvienkāršāko padarījumu, piem. spirta izdalīšanas organizē-šanu no pašas valsts puses. Kāds darbs tika ar lieliem panākumiem priekš valsts veikts cariskā Krievijā... Socialpolitikas ziņā mūsmāju socialisti neiedrošinājās prasīt ne vecuma apdrošināša-nu... Kādu Vācijā izveda konservativais firsts Bismarks. Kas darīts ierēdņu algas uzlabošanas zi-ņā? Pasniegti 60 lati vienreizēja dāvana - ubagu dāvana. Vispārējas algas uzlabošanas vietā līdz eksistences minimumam - 100 latiem mēnesī zemākām kategorijām. Kādu prasību l i e t p r a - t ē j s finanču vadītājs Latvijā ļoti labi var izpildīt - tā izpildīta, pat pārsniegta tagadējā reakcio-narā Vācijā. Kas paliek pāri no tagadējo mūsmāju socialistu tieksmēm? Tukšums, varas kāre, lietpratēju nolamāšana. Ka šimbrīžam - un pat uz veseliem cilvēku dzimumiem Latvijā nav ie-spējams demokratisks socialisms, par to lieki runāt. Par to gādājuši paši mūsmāju socialisti ar lielsaimniecību sadalīšanu. Bet kas ir iespējams, kas ir vēlams tiklab mūsu jauno un veco zem-kopju, kā strādnieku interesē, tas ir valsts saimniecība visās tajās rūpniecības nozarēs, kas dod ražošanas līdzekļus zemkopjiem, kā tas šai brošurā aprādīts. Ar ko reizē būs likvidēts bezdarbs - strādniecības lielākais slogs. Un dota iespēja gādāt par strādnieku vecuma nodrošināšanu. I par dārzu pilsētu, labāku strādnieku dzīvokļu dibināšanu... Gatavojot ceļu labākai nākotnei. Kāda va-rētu ļoti drīz atnākt, ja mūsu strādniecības vadoņi rupjas demagoģijas vietā paši ko gribētu no-pietni mācīties, nopietni iepazīties ar technikas un tautsaimniecības iespējamībām un mācītos cienīt nesavtīgus cilvēkus, īstus lietpratējus un zinātniekus, nevis tos prasti nolamāt... Un kāda tad ir to pašu pārākā gudrība? Visa to tagadējā gudrība pastāv dažās iekaltās marksistiskās, īste-nībā pat tikai pseudomarksistiskās frazēs.

Pēcvārds. Saeimas vēlēšanas.

Vaj nākamās Saeimas vēlēšanu kārtība tiks grozīta antidemokratiskā virzienā? Vaj tiks atceltas - reakcijas un partiju centralkomiteju interesē, grozamās listes? Cerēsim, ka tas neizdosies, cerē-sim, ka uzvarēs veselais cilvēka prāts. Cik dīvaini un zīmīgi priekš tagadējās Latvijas, ka visu demokratisko un lietderīgo vēlēšanu likumu reformu proponējis konservativo vācu priekšstāvis Šīmanis; Šīmanis proponē v i s a s L a t v i j a s a p v i e n o š a n u v i e n ā p a š ā v ē l ē š a-

33

n u i e c i r k n ī! Aizliedzot astu apvienošanu! Šāds priekšlikums ir reizē i demokratisks, i mazo partiju, i minoritatu interesē. Tas izbeigtu arī daudzkārt necienīgo andelēšanos ap astēm. Tāpēc tam gan mazākās cerības uz pieņemšanu - pie mums jau tagad viss iet ačgārnā, antidemokratiskā virzienā. Kā zināms, tad notiek sīva aģitacija priekš iecirkņu vēlēšanas kārtības ievešanas. Ar to būšot panākts, ka tautas vietnieki būšot pazīstami un atbildīgi saviem vēlētājiem un tos pie reizes varēšot i atsaukt... Aizmirsts tikai tiek, ka pie šādas iekārtas taisni notiks mazāko mazāko partiju likvidacija un reizē tāda andelēšanās un balsu pirkšana pie vēlēšanām, tādi Putras Dauķu laiki, pret kuŗiem pilnīgi nobālēs visas tagadējās nebūšanas. Pie pēdējām Saeimas vēlēšanām nāca 8.320 balsis uz katru ievēlētu kandidatu. Ja nu turpmāk sadala vēlēšanas iecirkņus tā, ka katrā vēlams tikt pa vienam deputatam, tad šim vienam savā iecirknī jāsalasa tikai 4161 balss. Var zem apstākļiem iznākt, ka partija, kuŗai piekrīt tik mazliet vairāk par ceturto daļu no visas tautas, da-bon absoluto deputatu vairākumu un var ar valsti rīkoties pēc savas patikas. Tādu antidemokra-tisku varbūtību izslēdz tikai pastāvošās proporcijas (balsotāju samēra) vēlēšanas. Un balsu pirk-šana, "balsotāju lopiņu" cenas paaugstināšana tad tiktu piekopta visaugstākā mērā. Jau šimbrī-žam žēlojas, ka Latgalē tiek pirktas balsis par pudeli šnaba, ka viena tautas vietnieka ievēlēšana maksā ap miljonu rubļu... Vēlēšanu aģitacija, aģitatoru algošana arī citur Latvijā tagad labās pu-ses partijām nemaksā mazāk. Un iztērētā nauda aģitacijai taču atkal jālūko iesist ar piedalīšanos pie no valsts atbalstītiem privatiem veikaliem valstij par postu. Lūk kāpēc pie mums daudzas partijas tik ļoti cildina privato uzņēmību... Kāpēc tās nodibinājušas tikdaudz privatas bankas. Ar banku aizdevumiem pie mūsu šausmīgiem banku procentiem var dabūt atkarībā, piespiest vēlētā-jus balsot tā, kā baņķieŗi vēlas. Varētu jautāt, kā var uzdrošināties jauna politiska grupa uzstāties pret vecajām partijām? Vaj mums tā jau nav par daudz politisku partiju? Jā gan. Bet godīgu, nesavtīgu cilvēku, nesavtīgu lietpratēju, tādu, kas tiešām grib un var strādāt vispārības labā, nav vis daudz. Ir taisnība, ka tādai jaunai grupiņai ārkārtīgi grūta cīņa. Latvietis ļoti konservativas dabas cilvēks. Ja tas izšķīries par zināmu partiju, ja tas tai pievienojies, tad to allaž ne ar desmit zirgiem no tās neatrausi. Tā "mana partija", tie "mani ļaudis". Tiem varētu būt grēki un grēciņi cik patīk, tie "pašu ļaudis". Zemniek-savienībnieks gan sirdas par saviem partijas varas vīriem, bet tiklīdz kā nāk vēlēšanas, tas vēlē "tos pašus vecos", izdod godalgu par sliktu valdīšanu. To pašu dara tipisks jaunsaimnieks - tā partijas vīri varētu būt tā sagrēkojuši, ka plēsuši tam ādu pār acīm ar šausmīgiem banku procen-tiem - jaunsaimnieks apmierinās ar paskaidrojumu "citādi jau lūk nemaz nevarēja". Un par strād-niekiem jau nav ko runāt. Tie pazīst tikai "trešo listi". Zem tādiem apstākļiem vēl augsti jāatzīst, ka pavisam saradās 6.300, kas pag. Saeimas vēlēšanās balsoja par Darba Savienības listi un tālāk 15.000, kas deva talonus prof. K. Balodim. Tie sastādījās bez šaubām iz inteliģentiem vēlētājiem, tādiem, kas paši mīlēja lasīt rakstus par Latvijas saimniecību, tos pārdomāt un pārbaudīt... Būtu Latvija bijuse apvienota vienā vēlēšanu iecirknī, tad šī liste būtu dabūjuse kauču vienu vietnieku, kas, kā pat vācu konservatīvais deputats Šīmanis izsakās, būtot bijis taisnīgi. Kur faktiski iekļuva Saeimā daudzi kungi tikai ar 4.000 balsīm tāpēc, ka tie šās balsis bija dabūjuši vienā vien iecir-knī. Uz visas valsts balsotāju apvienojumu pie mums atstāti tik 3 deputatu sēdekļi. Kāpēc iznāca, ka vajadzēja dabūt 10.000 balsu, lai valsts apvienības maštabā ietiktu Saeimā. Vakar-Eiropas kulturas valstī Danijā atstāti 20 procenti sēdekļu valstiskām apvienībām. Un redzi - jau viens pats Saeimas vietnieks, kas būtu bijis atrauts labajām grupām, būtu varējis daudz ko darīt. Ja nu vēl tie 15.000 talonu devēji prof. Balodim būtu devuši ne talonus, bet balsis (= listes), tad Darba Sa-vienība būtu dabūjuse trīs vietniekus 1925. g. vēlētā Saeimā. U n v i s s L a t v i j a s l i k t e - n i s b ū t u b i j i s c i t ā d s! Darba Savienības programa tad būtu izvesta pilnā maštabā! So-cialdemokratiem tad nebūtu bijis iespējams attaisnoties ar viņu koalicijas biedru pretestību pret valsts monopoliem, kādus šo rindiņu radītājs proponeja savā 1925. g. izdotā brošurā "Kur meklē-jams Latvijas saimnieciskais glābiņš". Jo spekulantu atbalsta, uz kuŗiem pa daļai balstījās kreisā koalicija, tad nebūtu vajadzīgs - spekulantu, kuŗu dēļ kreisais kabinets nevarēja ķerties ne pie no-pietnas socialpolitikas, ne pie ierēdņu un kaŗa invalidu stāvokļa uzlabošanas. Pie zemkopju likte-ņa uzlabošanas tas lāga pat negribēja ķerties. Ar trīs lieku deputatu balsīm būtu varēts gādāt par bezdarba likvidaciju - nebūtu bijis vajadzības pēc kļūmīga salīguma ar Krieviju, jo strādniekiem

34

būtu tiku tikām darbs un maize pie zemkopju ražošanas līdzekļu (= lauksaimniecības mašīnu un mākslīgu meslu) ražošanas. Ar kuŗu palīdzību būtu jau Latvijā paceltas ražas. Būtu varēts i gādāt par uz pusi lielākiem īstermiņa kreditiem zemkopjiem, par pienācīgām labības un reizē zemākām maizes cenām pilsētās... Liekus runāt par faktisku korupcijas likvidaciju, kuŗu bijušais kreisais kabinets tik ļoti aprobežotā mērā izvedis. Protams, sekojot Mendera kga gudrībai, socialdemo-kratu partija varbūt tomēr būtu mēgģinājuse iet kopā ar spekulantiem. Bet tādai koalicijai tad ne-būtu vairākuma Saeimā. Tādējādi tiešām neliels procents inteliģento vēlētāju būtu varējuši par labu grozīt Latvijas likte-ni. Kā būs turpmāk? Cerēsim, ka inteliģento procents būs pieaudzis. To vēlētāju procents, kas neticēs akli aģitatoru pasakām un iečukstējumiem, piem. "kā nu Balodim var ticēt, tas tak bries-mīgs cilvēks", "tas grib sēt akmeņus tīrumā", "mērīt kokus ar zvaigžņu tālskatu", tas "socialists", vaj atkal "tas tak melnsimtnieks", tas falšs teoretiķis.*) Bet kas paši lasīs, pārdomās, pārbaudīs, mēģinās šķirt graudus no pelavām, kas vēlēs nopietnus, nesavtīgus lietpratējus, nevis Lauvas un citus līdzīgus šarlatanus. __________ *) Patiesībā šo rindiņu rakstītājs pats bijis 14 gadus (no 1900 - 1914 g.) līdzdalībnieks pie tā svaiņa, tag. prof. P. Zālītes, nevis spekulacijas nolūkos, bet aiz intereses priekš zemkopības un tautas labklājības pacelšanas jautājumiem Kurzemē nomātām 2 kroņa muižām (papriekšu Jēkaba m., tad Brambergu m.) 150 hektaru lielā Jēkaba m. jau līdz 1908. g. bija sasniegti tik ievērojami panākumi ražas pacelšanas ziņā, ka krievu valdība atdeva Dr. Zālītem bez tor-giem izmēģinājumu paplašināšanai 300 hektaru lielu Brambergu m. uz 24 gadiem uz nomu. Kaŗš izpostīja Bramber-gu uzzēlušo saimniecību, iznīcināja 140 galvu lopu baru. Uz Latviju pārnākot biju cerējis, ka man un manam svai-nim tiks dota iespēja turpināt izmēģinājumus Latvijas interesēs, sevišķi tāpēc, ka Dr. Zālītem bija 3 - 4 reizes pie-spriesta Balt. zemkopības izstādēs par izstādītām sēklu kolekcijām augstākā godalga, "grand prix" un zelta medaļi. Nebiju tik rēķinājies ar jauno zemnieku sav. viedokli, to viedokli, ka profesors nedrīkst ņemt dalību praktiskā dzīvē, ka tas arī nedrīkst pretendēt uz kādu augstāku amatu valstī - ka tādas pretenzijas piestāvot tikai nelietpratējiem... Iz-mēģinājumu dēļ biju arī 1911. g. pavasarī ieguvis kopā ar Dr. Zālīti kādu 1.000 pūra vietu lielu muižu Bohemijā ar 400 p. meža progresivākās zemkopības rajonā, kuŗa man diemžēl kaŗa apstākļu dēļ 1916. g. rudenī bija jāpārdod. No tā laika esmu vairs tikai teoretiski varējis interesēties par zemkopību un mežkopību... Zemkopību tomēr arī tagad pārzinu ne sliktāki, kā kuŗš katrs no zemnieksavienības barvežiem, no kuŗiem lielākā daļa pat nav lietpratēji zemko-pībā, no kuŗiem neviens pats nav lietpratējs tautsaimniecībā un financēs. Kas uz manām zināšanām financēs attiecas, tad tās bija Vācijā tik lielā mērā atzītas, ka man tika 1908./09. gadā uzticēta vācu valsts lielās finanču reformas laikā, trīs sējumu biezo oficialu piemiņas rakstu rediģēšana, pa daļai sarakstīšana. Esmu arī Berlines universitatē noturējis 1915./17. gados uz ievērojamākā vācu finanču zinātnieka, Adolfa Vagnera ieteikumu, lielos finanču zinātņu priekš-lasījumus. Bet Latvijā - ja Latvijā aiz bērnišķīga pārpratuma par finansistiem, kas cienīgi vadīt valsts finances, netu-ra vis lietpratējus-zinātniekus, bet vismīļāk uztic tās spekulantiem, kas pratuši gādāt nevis par valsts, bet par pašu fi-nancēšanu. Savas valdīšanas - Latvijas nodibināšanas sākumā gan Ulmanis to zināja, ka pie finanču organizēšanas vajaga liet-pratēja un tāpēc mani aicināja kā "radošu spēku" (Schaffende Kraft) no Vācijas (U. telegramma man vēl glabājas). Bet kad es atnācu un nepiekritu tā aplamai rīcībai, vieglprātīgai parādu taisīšanai, kuģa lādiņa amerikaņu manufak-turas pirkšanai par trīskārtīgu cenu, mēģinājumam izandelēt Latvijas linus un mežus uz 15 gadiem angļu švindleru firmai "Metala Bankai", mēģinājumam iepirkt ar amerikaņu švindleru firmas "International Cooperation" palīdzību 60.000 tonnu sliežu par deviņkārtīgu miera laiku cenu (uz kādu iepirkumu tas patapa nosūtīt šai švindleru firmai 450.000 dolarus rokas naudas), tad U. palaida uz mani vaļā savus prese kūlijus. Un es biju nostumts pie malas - U. rokā bija vara un drukāts vārds, un tauta ticēja tam, kam bija vara... Man atlika cīņa pret to korupcijas zaņķi, kādā nu iestiga Latvija, cerībā ka varbūt reiz taču tauta atmodīsies un mācīsies izšķirt tos, kas kā lietpratēji cīnās priekš t a u t a s i n t e r e s ē m, no varas kāriem nelietpratējiem, tautas muļķotājiem, k a s g ā d ā t i k a i p a r s a - v ā m i n t e r e s ē m. Un pamazītēm liekas, ka tautā radīsies atmoda...

35

Saturs.

1. Vaj Latvija var pastāvēt? 3. lapp. 2. Vecsaimnieki un jaunsaimnieki. 5. lapp.

3. Akademiskās sekcijas. 6. lapp. 4. Kas jādara, lai Latvija pastāvētu? 7. lapp.

5. Zemkopības pacelšanas jautājums. 7. lapp. 6. Dzelzsāmurs. 14. lapp.

7. Vaj valsts uzņēmumi nenes zaudējumus? 15. lapp. 8. Privatie uzņēmumi. 17. lapp.

9. Ārējā aizņēmuma jautājums. 20. lapp. 10. Lauku ceļu un dzelzsceļu būve. 21. lapp.

11. Kāda ir valstij izdevīga meža izmantošana? 22. lapp. 12. Vecuma apdrošināšana. 24. lapp.

13. Kaŗavīru-atbrīvotāju apgādāšana. 25. lapp. 14. Finances. 27. lapp.

15. Gala vārds. 31. lapp. 16. Pēcvārds. Saeimas vēlēšanas. 32. lapp.