dabas aizsardzibas plans 2015 - aizkraukleaizkraukle.lv/wp-content/uploads/2018/01/dabas...dabas...

Dabas parka „Daugavas ieleja” dabas aizsardzības plāns 2014.-2026.gadam

1

DABAS PARKA

„DAUGAVAS IELEJA” DABAS AIZSARDZĪBASPLĀNS

Aizkraukles, Jaunjelgavas un Skrīveru novads

Plāns izstrādāts laika periodam no 2015.gada līdz 2026.gadam

PASŪTĪTĀJS: Zemgales plānošanas reģions IZSTRĀDĀTĀJI: SIA „METRUM” SIA „Vides eksperti” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNA IZSTRĀDES VADĪTĀJA: Jolanta Bāra

Rīga 2015

DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNA IZSTRĀDĒ IESAISTĪTIE EKSPERTI:

Prof. Aija Melluma (ainavas un kultūrvēsture) Juris Smaļinskis (tūrisms) Pēteris Evarts-Bunders (augu sugas un biotopi) Daina Lakša (augu sugas un biotopi) Maksims Balalaikins (bezmugurkaulnieku sugas) Jānis Birzaks (zivju sugas) Gaidis Grandāns (putnu sugas) Digna Pilāte (zīdītājdzīvnieku sugas) Jolanta Bāra (plāna redaktore) Armīns Skudra (kartogrāfs) Ilze Circene (teritorijas plānotāja) Ivars Pavasars (vides speciālists) Līga Bulmeistere (asistente) Kristīne Dobrāja (asistente)

DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNA IZSTRĀDES UZRAUDZĪBAS GRUPA:

Jānis Krūmiņš, Dabas aizsardzības pārvalde, Vecākais valsts vides inspektors Aina Everte, Valsts meža dienests, Sēlijas virsmežniecības inženiere vides aizsardzības jautājumos Aldis Verners, Valsts vides dienesta Madonas reģionālā vides pārvalde, Resursu kontroles sektora vadītājs Inga Ābola, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Investīciju projektu departamenta Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padomes sekretariāta vadītāja Inese Pivare, Skrīveru novada dome, teritorijas plānotāja Jānis Lapiņš, Ašķeres biedrība, priekšsēdētājs Ilona Kāgane, Aizkraukles novada pašvaldība, attīstības plānotāja Gundega Vēvere, Jaunjelgavas novada pašvaldība, Attīstības un projektu nodaļas vadītāja Aigars Dābols, Lauku atbalsta dienests, Lielrīgas reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vecākais inspektors Guna Zablocka, dabas parka „Daugavas ieleja” atbalsta biedrība, priekšsēdētāja Agris Ladušovs, biedrība „Daugavas Senielejas Raganas”, tūrisma speciālists Imants Baumanis, zemnieku saimniecības „Cepļi” īpašnieks

Vāka foto: Jolanta Bāra, SIA „METRUM” 2013

Projekts īstenots Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības projekta „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju Zemgalē un Ziemeļlietuvā apsaimniekošanas uzlabošana, radot ilgtspējīgu pamatu dabas teritoriju saudzīgai apsaimniekošanai un dabas vērtību saglabāšanai (Protected Areas)” ietvaros (projekta Nr.LLIV-316)

SIA „METRUM” Reģ. Nr.40003388748 Elizabetes iela 20, Rīga, LV-1050 Tālr.67609020, fakss 67609044 E-pasts: [email protected] www.metrum.lv

SIA „Vides eksperti” Reģ. Nr.40003820612

Ganību dambis 24D-317A, Rīga, LV-1005

Tālr.27507017, fakss 67784362 E-pasts: [email protected]

www.videseksperti.lv


3

SATURA RĀDĪTĀJS

TERMINI ............................................................................................................................................................. 5

KOPSAVILKUMS ............................................................................................................................................... 6

I DABAS PARKA „DAUGAVAS IELEJA” TERITORIJAS APRAKSTS ............................................................ 8 1.1. Vispārēja informācija par aizsargājamo teritoriju .......................................................................................... 8

1.1.1. Aizsargājamās teritorijas zemes lietošanas veidu raksturojums un zemes īpašuma formu apraksts 8 1.1.2. Pašvaldību teritoriju plānojumos noteiktā teritorijas izmantošana un atļautā (plānotā) izmantošana . 9

1.1.2.1. Aizkraukles novads .............................................................................................................. 9 1.1.2.2. Jaunjelgavas novads .......................................................................................................... 10 1.1.2.3. Skrīveru novads ................................................................................................................. 11

1.1.3. Esošais funkcionālais zonējums ...................................................................................................... 11 1.1.4. Aizsardzības un apsaimniekošanas īsa vēsture .............................................................................. 12 1.1.5. Kultūrvēsturiskais raksturojums ....................................................................................................... 13 1.1.6. Valsts un pašvaldības institūciju funkcijas un atbildība aizsargājamā teritorijā ................................ 16

1.2. Normatīvo aktu normas, kas saistošas dabas parkā „Daugavas ieleja” ..................................................... 16 1.2.1. Latvijas likumdošana ....................................................................................................................... 16 1.2.2. Starptautiskās saistības un Eiropas Savienības noteiktās saistības ................................................ 21

II FIZISKI ĢEOGRĀFISKAIS RAKSTUROJUMS ............................................................................................. 23 2.1. Klimats ....................................................................................................................................................... 23 2.2. Ģeoloģija un ģeomorfoloģija ....................................................................................................................... 24 2.3. Hidroloģija .................................................................................................................................................. 24 2.4. Augsnes ..................................................................................................................................................... 25

III TERITORIJAS SOCIĀLĀS UN EKONOMISKĀS SITUĀCIJAS APRAKSTS .............................................. 25 3.1. Iedzīvotāji ................................................................................................................................................... 25 3.2. Pašreizējā un paredzamā antropogēnā slodze uz teritoriju ........................................................................ 25 3.3. Aizsargājamās teritorijas izmantošanas veidi ............................................................................................. 26

3.3.1. Lauksaimniecība .............................................................................................................................. 26 3.3.2. Mežsaimniecība ............................................................................................................................... 26 3.3.3. Uzņēmējdarbība .............................................................................................................................. 27 3.3.4. Apbūve ............................................................................................................................................ 27 3.3.5. Tūrisms ............................................................................................................................................ 27

3.3.5.1. Esošās un potenciālās tūristu piesaistes (resursi, infrastruktūra un produkts) ................... 28 3.3.5.2. Tūrisma plūsmas un apmeklētāju statistika ........................................................................ 29 3.3.5.3. Priekšlikumi turpmākajai tūrisma attīstībai.......................................................................... 29

3.3.6. Zivju resursi un to izmantošana ....................................................................................................... 30 3.3.7. Zemes dzīļu resursi un potenciāla izmantošana .............................................................................. 31

IV TERITORIJAS NOVĒRTĒJUMS .................................................................................................................. 32 4.1. Aizsargājamā teritorija kā vienota dabas aizsardzības vērtība un faktori, kas to ietekmē, tai skaitā iespējamo draudu izvērtējums ............................................................................................................................................ 32 4.2. Teritorijas ainaviskais novērtējums ............................................................................................................. 34

4.2.1. Ainavu vērtēšanas pieejas ............................................................................................................... 34 4.2.2. Ainavu vizuālā struktūra .................................................................................................................. 35 4.2.3. Ainavu telpiskā struktūra.................................................................................................................. 36 4.2.4. Vērtības ainavās .............................................................................................................................. 39 4.2.5. Ainavu kvalitātes mērķi .................................................................................................................... 39 4.2.6. Piezīmes par ainavu aizsardzību ..................................................................................................... 40

4.3. Dabas parkā „Daugavas ieleja” sastopamo biotopu raksturojums .............................................................. 41 4.4. Vaskulāro augu sugas ................................................................................................................................ 46


4

4.5. Bezmugurkaulnieki ..................................................................................................................................... 51 4.6. Putni ........................................................................................................................................................... 56 4.7. Zīdītāji ........................................................................................................................................................ 59 4.8. Zivis ............................................................................................................................................................ 61 4.9. Teritorijas vērtību apkopojums un pretnostatījums ..................................................................................... 63

V INFORMĀCIJA PAR AIZSARGĀJAMĀS TERITORIJAS APSAIMNIEKOŠANU ........................................ 65 5.1. Aktuālā informācija par 2004.–2013.gadā ieviestajiem apsaimniekošanas pasākumiem dabas parkā „Daugavas ieleja” .............................................................................................................................................. 65 5.2. Aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanas ilgtermiņa un īstermiņa mērķi plānā noteiktajam apsaimniekošanas periodam ............................................................................................................................. 70

5.2.1. Teritorijas apsaimniekošanas ideālais jeb ilgtermiņa mērķis ........................................................... 70 5.2.2. Teritorijas apsaimniekošanas īstermiņa mērķi plānā apskatītajam apsaimniekošanas periodam ... 71

5.3. Plānotie apsaimniekošanas pasākumi ....................................................................................................... 71 5.4. Plānoto apsaimniekošanas pasākumu detalizēts apraksts ........................................................................ 83

5.4.1. Vispārēji plāna īstenošanas organizēšanas aspekti ........................................................................ 83 5.4.2. Konkrētu rīcību plānošana dabas parka „Daugavas ieleja” ainavu telpu saglabāšanai un attīstībai 83 5.4.3. Ieteikumi un prasības apsaimniekošanas pasākumu īstenošanai .................................................. 88

5.4.3.1. Dabas parka administrēšanas modeļa izveidošana .......................................................... 88 5.4.3.2. Dabas parka izpētes, ilgtspējīgas attīstības un izmantošanas plānošana .......................... 90 5.4.3.3. Sabiedrības izglītošana ...................................................................................................... 92 5.4.3.4. Dabas vērtību apsaimniekošana ........................................................................................ 93 5.4.3.5. Kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana ................................................................................. 96 5.4.3.6. Ainaviskās vērtības saglabāšana un pilnveidošana ........................................................... 96 5.4.3.7. Tūrisma un atpūtas infrastruktūras pilnveidošana .............................................................. 97 5.4.3.8. Dabas aizsardzības plāna īstenošanas un apsaimniekošanas sekmju novērtēšana ......... 98

VI PLĀNA ĪSTENOŠANA UN ATJAUNOŠANA............................................................................................. 101 6.1. Priekšlikumi par nepieciešamajiem grozījumiem Aizkraukles, Jaunjelgavas un Skrīveru novadu teritorijas plānojumā ........................................................................................................................................................ 101 6.2. Priekšlikumi par aizsargājamās teritorijas individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektu, ieteicamo teritorijas funkcionālo zonējumu ...................................................................................................... 104

IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI .......................................................................................................... 115

PIELIKUMI ...................................................................................................................................................... 116

1.pielikums. Zemes lietošanas veidu karte uz topogrāfijas pamata 2.pielikums. Zemes īpašumu formu karte 3.pielikums. Vērtību un draudu karte 4.pielikums. Apsaimniekošanas pasākumu karte 5.pielikums. Funkcionālo zonu karte 6.pielikums. Dabas aizsardzības plāna sabiedrības iesaistīšanas materiāli 7.pielikums. Natura 2000 – Standarta datu forma dabas parkam „Daugavas ieleja” 8.pielikums. Bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanas ieteikumi


5

Termini

Antropogēnās slodzes – vielas, objekti un procesi, kas rada slodzes uz dabas komponentiem vai teritorijām un ir saistīti ar cilvēka saimniecisko un cita veida darbību. Antropogēnās slodzes var izmērīt un aprēķināt.

Areāls – kādas sugas, pasugas, ģints vai dzimtas dabiskās izplatības apgabals.

Bioloģiskā daudzveidība – dzīvo organismu un to eksistences apstākļu dažādības kopums. Ekoloģijas pamatjēdziens un ekosistēmu stāvokļa un nenoplicinošas izmantošanas kritērijs. Bioloģiskajai daudzveidībai izšķir vairākus hierarhiskos līmeņus: 1) ģenētisko daudzveidību; 2) sugu daudzveidību; 3) ekosistēmu vai dzīvesvietu daudzveidību; 4) kultūrdaudzveidību.

Bioloģiski vērtīgie zālāji – pusdabiski zālāji, kas nav sēti un 10-20 gadus nav tikuši aparti. Tās ir ziedaugiem bagātas pusdabiskas pļavas, kuras ir ekstensīvi apsaimniekotas ar tradicionālajām metodēm – pļaušanu un ganīšanu. Ilgstošas apsaimniekošanas rezultātā šie zālāji ir izveidojušies par sarežģītām ekosistēmām ar lielu bioloģisko daudzveidību.

Biotopi – dabiskas vai daļēji dabiskas izcelsmes sauszemes vai ūdens teritorijas, ko raksturo noteiktas ģeogrāfiskas, abiotiskas un biotiskas pazīmes. Dabiskie meža biotopi (mežaudžu atslēgas biotopi) – ekoloģiski vērtīgas vietas mežā, kur dažādu apstākļu kopums nodrošina retu un apdraudētu augu un dzīvnieku sugu klātbūtni.

Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (NATURA 2000) – vienots Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīkls. Tas izveidots, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamo biotopu, īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzību vai, kur tas nepieciešams, atjaunošanu to dabiskās izplatības areāla robežās.

Ekoloģiski plastiskas sugas – tādas, kas spēj pielāgoties dažādiem vides apstākļiem, arī cilvēka ietekmētai videi.

Ekosistēma – dzīvo organismu kopa un to eksistences vide, kas, pastāvot cēloņsakarību un mijiedarbības saitēm, veido vienotu veselumu.

Imago – pieaudzis kukaiņa īpatnis.

Indikatorsuga – suga, kas saistītas ar specifiskiem vides apstākļiem, kurus var konstatēt pēc šīs sugas klātbūtnes.

Kalcifils – augs, kas aug kalcija sāļiem bagātās augsnēs. Tā attīstībai nepieciešama sārmaina vai vismaz neitrāla augsnes reakcija.

Kultūrvide – vide, kas veidojusies cilvēka saimnieciskās darbības un dzīves darbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas (materiālus veidojumus, kultūras vērtības un garīgās vērtības).

Mikroliegums – teritorija, ko nosaka, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina.

Vides monitorings – sistemātiski vides stāvokļa un piesārņojuma emisiju vai populāciju un sugu novērojumi, mērījumi un aprēķini, kas nepieciešami vides stāvokļa vērtējumam, vides politikas izstrādāšanai un vides un dabas aizsardzības pasākumu plānošanai, kā arī to efektivitātes kontrolei.


6

Kopsavilkums

Dabas parks „Daugavas ieleja” atrodas Aizkraukles, Jaunjelgavas un Skrīveru novados, starp Jaunjelgavas un Aizkraukles pilsētām un Skrīveru ciemu Daugavas krastos (skatīt 1.attēlu). Aizsargājamā dabas teritorija kopš 2004.gada ir iekļauta Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā – Natura 2000 teritoriju tīklā.

Dabas parka kopējā platība ir 1091 hektārs. Dabas parks dibināts 1987.gadā. 1999.gadā šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss nostiprināts ar 09.03.1999. Ministru kabineta noteikumiem Nr.83 „Noteikumi par dabas parkiem”. Dabas parkam ir 2004.gadā sagatavots dabas aizsardzības plāns (autore prof. Aija Melluma).

Dabas parks izveidots, lai aizsargātu Daugavas senlejas raksturīgāko posmu, kas palicis nepārveidots, būvējot Pļaviņu HES. Galvenā vērtība ir senlejas pamatkrasta stāvajai nogāzei līdz Dīvajas ietekai, kur nogāzes klāj vērtīgi platlapju nogāžu un gravu meži. Teritorijā daudz dabisku, botāniski vērtīgu sausu pļavu kaļķainās augsnēs un mēreni mitru pļavu, kurās sastopamas retas un aizsargājamas augu sugas. Konstatētas arī kaļķainas smiltāju pļavas, eitrofas augsto lakstaugu audzes. Tuvāk Aizkrauklei arī dolomītu atsegumi, avotu izplūdes vietas krastā.

Dabas parka teritorija ir izcila retu sikspārņu barošanās vieta. Dabas parka teritorijā ir konstatēti 11 Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi ar kopējo platību 384,04 ha. Dabas parkā konstatētas 14 īpaši aizsargājamas un citādi vērtīgas bezmugurkaulnieku sugas, 11 Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājamas putnu sugas, 5 īpaši aizsargājamas zīdītāju sugas, 4 aizsargājamas zivju sugas un 1 apaļmutnieku suga (strauta nēģis), kā arī 18 īpaši aizsargājamas vaskulāro augu sugas.

Dabas parks „Daugavas ieleja” pārstāv senu kultūrvēsturisko ainavu, kurā gadsimtu gaitā, mijietekmējoties cilvēka darbībai un dabas apstākļiem, izveidojusies tā telpiskā struktūra, kuru redzam šodien, un kurā saglabājušās agrāko laikmetu liecības materiālu objektu veidā, vietvārdos, nostāstos, cilvēku atmiņās. Tas ir vienotais dabas un kultūras mantojums, kas Daugavas ielejas dabas parkam piešķir īpašu vērtību.

Daugavas ielejas dabas parka teritorijā valsts aizsardzībā atrodas nozīmīgi un Latvijā atpazīstami kultūras pieminekļi: Aizkraukles pilskalns (tautā saukti par Augstajiem kalniem, arī Kraukļa kalni) ar senpilsētu un kapulauku, Kraukļakmens, Aizkraukles pilsdrupas, Lejasžagaru kapulauks un Aizkraukles luterāņu baznīca.

Dabas parka „Daugavas ieleja” aizsardzībai un teritorijas attīstībai noteikti vairāki ilgtermiņa mērķi:

• Nodrošināt pēc hidroelektrostaciju izbūves saglabātā Daugavas senielejas fragmenta kultūrvēsturiskās ainavas telpiskās struktūras un daudzveidības turpmāko aizsardzību, kopšanu un veidošanu, kā arī unikālā vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzību;

• Nodrošināt biotopu klājuma un īpaši vērtīgo, Daugavas ielejai raksturīgo biotopu saglabāšanu un attīstību, kā arī aizsargājamo sugu dzīvotņu saglabāšanu, lai uzturētu un vairotu dabas daudzveidību;

• Nodrošināt dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas un attīstības mērķu līdzsvarošanu konkrētos apstākļos, tādējādi radot apstākļus ilgtspējīgai attīstībai;

• Nodrošināt labvēlīgu vidi dabas parka teritorijas vietējiem iedzīvotājiem viņu dzīves darbībai un turpmākajai attīstībai, kā arī dabas parka teritorijas pieejamību dabas un kultūras tūrisma attīstībai.

Dabas aizsardzības plānus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām izstrādā, lai saskaņotu dabas aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un reģiona ilgtspējīgas attīstības intereses, nodrošinot teritorijas dabas vērtību saglabāšanu, kā arī lai nodrošinātu labvēlīgu aizsardzības statusu tām īpaši aizsargājamām sugām un īpaši aizsargājamiem biotopiem, kuru aizsardzības nolūkā šī teritorija ir izveidota.

Dabas aizsardzības plānā ietver zinātnisko informāciju par aizsargājamo teritoriju, pamatojumu funkcionālajam zonējumam, ja tāds nepieciešams, un nosaka vienotus visas teritorijas apsaimniekošanas pasākumus, lai sasniegtu tās aizsardzības mērķus. Plānu apstiprina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk tekstā – VARAM) ministrs. Pamatojoties uz dabas aizsardzības plānu, tālāk var tikt izstrādāti teritorijas individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kurus apstiprina Ministru kabinets.

Dabas aizsardzības plāna galvenais mērķis ir nodrošināt teritorijas dabas vērtību saglabāšanu, piemērojot konkrētai teritorijai nepieciešamos apsaimniekošanas un aizsardzības pasākumus. Plāna turpmākai īstenošanai nepieciešams iesaistīt ieinteresētās puses (iedzīvotājus, zemes īpašniekus, teritorijas apmeklētājus,


7

pašvaldības un valsts institūcijas), kā arī vienoties par koordinējošas struktūras (piemēram, sabiedriskas organizācijas) vai dabas parka koordinatora nozīmēšanu.

Teritorijas apsaimniekošanas īstermiņa mērķi un pasākumi plānā apskatītajam apsaimniekošanas periodam ietver ieteikumus dabas parka administrēšanas uzlabošanai, plānošanai, sabiedrības izglītošanai, tūrisma attīstībai, sugu un biotopu apsaimniekošanai, teritorijas ainavas saglabāšanai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai.

Izstrādātajā dabas aizsardzības plānā ir ieteikts dabas parka „Daugavas ieleja” teritoriju sadalīt atsevišķās funkcionālajās zonās ar dažādiem izmantošanas noteikumiem, atļautajām un aizliegtajām darbībām, kas sniegtas nodaļā par priekšlikumiem individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektam.

Plāna izstrāde ir balstīta uz projekta ekspertu sniegtajiem materiāliem, kas iegūti teritorijas inventarizācijā, kā arī tikuši izmantoti pieejamie literatūras dati par teritoriju un 2004.gada dabas aizsardzības plāna materiāli un dati.

Dabas aizsardzības plāna izstrāde tika uzsākta 2013.gada vasarā. 2013.gada 25.jūlijā Aizkraukles pagastā notika dabas aizsardzības plāna informatīvā sanāksme. Informatīvajā sanāksmē dabas parka zemes īpašnieki, apsaimniekotāji, kā arī lietotāji un citas ieinteresētās puses tika informētas par dabas aizsardzības plāna izstrādes uzsākšanu. Tika sniegta informācija par teritorijas dabas vērtībām un uzklausīti klātesošo ieteikumi un ierosinājumi par turpmāko teritorijas apsaimniekošanu.

Teritorijas plānošanas procesā darba grupās izvērtēti visi dabas aizsardzības plānā iekļautie dati un ieteikumi, saskaņojot ar tiem plānoto teritorijas izmantošanu. Dabas aizsardzības plānā iekļaujamie pasākumi papildus apspriesti divos pasākumos – 2013.gada 11.septembrī tika organizēts seminārs – diskusija dabā par dabas parka „Daugavas ieleja” attīstības iespējām, ainaviskajām un bioloģiskajām vērtībām un to sabalansēšanu, vadīja prof. Aija Melluma, un 8.novembrī – darba grupas tikšanās „Daugavas ielejas tūrisma attīstības potenciāls”, vadīja Juris Smaļinskis.

Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā tika organizētas četras (2013.gada 11.septembrī, 2013.gada 16.oktobrī, 2014.gada 24.janvārī, 2014.gada 20.jūnijā) uzraudzības grupas sanāksmes, kurās plāna izstrādātāji informēja par plāna tapšanas gaitu, uzklausīja priekšlikumus un notika diskusijas par dabas aizsardzības plāna jautājumiem. Sabiedriskās apspriešanas sanāksmes notika 2014.gada 21.februārī un 14.martā Aizkraukles novada pašvaldībā. Plānā iekļauto apsaimniekošanas pasākumu papildus apspriešanai un interešu saskaņošanai notika vairākas darba grupas sanāksmes Aizkraukles novada pašvaldībā (2014.gada 21.februārī un 5.martā) un tikšanās ar iedzīvotājiem Jaunjelgavas novada pašvaldībā (2014.gada 17.februārī). Papildus Skrīveru novada domes deputātu informētībai notika tikšanās Skrīveru novada pašvaldībā 2014.gada 19.jūnijā.

Par izstrādāto dabas aizsardzības plānu visas trīs pašvaldības – Aizkraukles novada, Jaunjelgavas novada un Skrīveru novada pašvaldība – ir sniegušas pozitīvu atzinumu. 2014.gada 30.jūlijā un 2015.gada 19.janvārī atzinumu ir sniegusi arī Dabas aizsardzības pārvalde (atbilstoši tam dabas aizsardzības plāns tika papildināts).

Ar sabiedriskās apspriešanas sanāksmes materiāliem var iepazīties 6.pielikumā.

Atzīmējams, ka dabas aizsardzības plāns tika izstrādāts integrēti (saskaņoti gan laikā, gan risinājumos) ar Aizkraukles novada teritorijas plānojumu 2013.-2025.gadam, un abu dokumentu darbības termiņš ir 12 gadi.


8

I Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijas apraksts

1.1. Vispārēja informācija par aizsargājamo teritoriju

Dabas parka ģeogrāfiskā centra koordinātes – platums: 56°36'35'', garums: 25°9'31'', LKS_X 571111,LKS_Y 274538), īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Natura 2000 datubāzes kods – LV0300100. Aizsargājamās teritorijas platība ir 1091 ha.

Dabas parks „Daugavas ieleja” atrodas Aizkraukles novada Aizkraukles pagastā, Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā un Skrīveru novadā (skatīt 1.attēlu).

Dabas parka platību sadalījums:

• Aizkraukles novadā – 55%; • Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā – 26%; • Skrīveru novadā – 19%.

Tālāk dota informācija par pagastu veidošanās vēsturi, jo tā ietekmē un izskaidro arī šodienas situāciju.

Aizkraukles pagasts ir sens pagasts, tā veidošanās saistīta ar kādreizējo Aizkraukles muižu. 1937.gadā saimniecību kopplatība Aizkraukles pagasta teritorijā bija 68,4 km2, iedzīvotāju skaits – 1301. Aramzemes aizņem 49,8%, pļavas 18,3% un meži 5,3% no zemes kopplatības.

Arī Skrīveru pagasts ir sens pagasts. 1937.gadā tā platība bija 68,9 km2, iedzīvotāju skaits – 2320. Aramzemju īpatsvars 53,4%, pļavu – 19,1%, mežu – 6% no zemes kopplatības. Sērenes pagasta kopplatība 1937.gadā –105,6 km2, iedzīvotāju skaits – 2195. Aramzemes aizņem 37,4%, pļavas – 22,8%, meži – 3,35% no zemes kopplatības.

Līdz 1940.gadam Aizkraukles pagasts ietilpst Rīgas apriņķī, no 16.10.1947. – Ogres apriņķī. 19.12.1945. izveidoti Aizkraukles un Karikstes ciemi. Ogres apriņķis likvidēts 1949.gadā, ciemi iekļauti Pļaviņu rajonā. 1954.gadā likvidē Karikstes ciemu, to pievieno Aizkraukles ciemam. 1961.gadā pēdējo pievieno P.Stučkas pilsētciematam. No jauna izveidots 14.03.1975., teritorija iekļauta Stučkas pilsētas lauku teritorijā.

Skrīveru pagasts līdz 1940.gadam ietilpst Rīgas apriņķī, no 1947.gada – Ogres apriņķī. 19.12.1945. izveidoti Kalnezeru, Skrīveru un Stirnas ciemi. Pagasts likvidēts 1949.gadā, ciemi iekļauti Ogres rajonā. 1951.gadā Skrīveru ciemam pievieno Kalnezeru un Stirnas ciemus. Skrīveru ciemu likvidē 1958.gadā, teritoriju pievieno Skrīveru strādnieku ciematam.

Sērenes pagasts 1940.gadā ietilpst Jēkabpils apriņķī. 1945.gadā izveidoti Sērenes un Vecsērenes ciemi. Pagasts likvidēts 1949.gadā, ciemi iekļauti Jaunjelgavas rajonā. 1954.gadā pievienots likvidētais Vecsērenes ciems. No 1956.gada ciems ietilpst Jēkabpils rajonā. 1957.gadā teritorija pievienota Jaunjelgavas pilsētai.

1.1.1. Aizsargājamās teritorijas zemes lietošanas veidu raksturojums un zemes īpašuma formu apraksts

Galvenie zemes lietojuma veidi dabas parka teritorijā ir lauksaimniecība, tuvāk pilsētām un apdzīvotām vietām – arī apbūve, mazās platībās – ceļi, pārējās zemes.

Lai gan dabas parka teritorijā ir arī meža platības, mežsaimnieciskā darbība šeit notiek ļoti nelielos apjomos. Dabas parkā pieejami Lauku atbalsta dienesta administrētie īpašām teritorijām paredzētie maksājumi – visā dabas parka teritorijā pieejams atbalsta maksājums lauksaimniecības zemēm Natura 2000 teritorijās, ir izdalītas bioloģiski vērtīgās pļavas ar atbalsta maksājumu to apsaimniekošanai. Jaunjelgavas novadā pieejams atbalsts mazāk labvēlīgajiem apvidiem (2.kategorija).


9

1.1.2. Pašvaldību teritoriju plānojumos noteiktā teritorijas izmantošana un atļautā (plānotā) izmantošana

1.1.2.1. Aizkraukles novads

Spēkā esošajā Aizkraukles novada teritorijas plānojumā 2004.-2013.gadam dabas parka teritorija noteikta kā „Turpmākās izpētes teritorija”. Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos noteikts, ka dabas parka teritorijai izstrādājams detālplānojums (tas līdz šim nav ticis izstrādāts).

Teritorijas plānojuma paskaidrojuma rakstā sniegta plaša informācija par dabas parku „Daugavas ieleja” un analizēti tajā veicamie pasākumi, teritorijā darbojošies normatīvie akti, dažādi citi dabas aizsardzības un iedzīvotāju iesaistīšanas aspekti.

Atzīmējama ir iniciatīva pašvaldības saistošo noteikumu veidā izstrādāt dabas parka apmeklēšanas noteikumus un „uzvedības kodeksu”, kā arī īpašus, no pārējās novada teritorijas atšķirīgus apbūves noteikumus, saskaņojot tos ar Skrīveru novadu, lai (ideālajā variantā) dabas parka teritorijā darbotos vienoti apbūves noteikumi.

Aizkraukles novada integrētās attīstības programmā 2008.-2014.gadam sniegta īsa informācija par dabas parku. Tā sniegtās iespējas novērtētas kā novada stiprā puse.

Dabas aizsardzības plāns izstrādāts vienlaikus un sadarbībā ar Aizkraukles novada teritorijas plānojumu 2013.-2025.gadam ar integrētu dabas aizsardzības plānu, tādēļ visi abu plānojumu aspekti tiek savstarpēji saskaņoti un apspriesti izstrādes gaitā. Šādu pieeju var uzskatīt par inovatīvu pilotprojektu, un tā nodrošina integrētu plānošanu, izslēdzot iespējamas teritorijas plānojuma un dabas aizsardzības plāna pretrunas.

1.attēls. Dabas parka „Daugavas ieleja” atrašanās vieta Sagatavoja: SIA „METRUM”, V.Jevdokimova (2013)


10

1.1.2.2. Jaunjelgavas novads

Jaunjelgavas novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2013.-2030.gadam pieminēts dabas parks „Daugavas ieleja”, kas, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, pašvaldības teritorijas plānojumā un dabas aizsardzības plānā noteikta kā aizsargājama un saglabājama vērtība. Stratēģija uzsver vēlmi saglabāt Daugavas senlejas kultūrvēsturisko ainavu telpu.

Jaunjelgavas novada teritorijas plānojumā 2013.-2024.gadam minēts, ka dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijas izmantošana veicama saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kā arī teritorijas apsaimniekošanā rekomendējams ievērot dabas parka „Daugavas ieleja” dabas aizsardzības plānā 2005.-2015.gadam noteiktās prasības – saglabāt Daugavas senielejas kultūrvēsturiskās ainavas un tai raksturīgo biotopu daudzveidību, izmantojot kompleksu apsaimniekošanu un saskaņojot dabas aizsardzības, pašvaldības un zemes īpašnieku intereses.

Dabas parks „Daugavas ieleja” minēts kā dabas tūrisma piesaistes teritorija un pieminēti potenciālie tūrisma maršruti gar Daugavas upi, tomēr konkrēti objekti, maršruti vai intereses nav minēti. Dabas parks īsi pieminēts nodaļā par aizsargājamām teritorijām un objektiem, kā arī minēts kā kopīgo interešu teritorija ar Aizkraukles un Skrīveru novadiem (kopīgi apsaimniekošanas noteikumi un tūrisma maršruti). Teritorijas plānojuma grafiskajā daļā iezīmētas dabas parka robežas.

Jaunjelgavas novada teritorijas plānojuma 2013.-2024.gadam vides pārskatā izvērtēts teritorijas plānojumā noteiktais zonējums un iespējamā ietekme (tālāk citēts Vides pārskats). „Teritorijas plānojumā dabas parkā (Sērenes pagasta lauku teritorijā) noteikts funkcionālais zonējums – „Lauksaimniecības teritorija (L)”, „Mežu teritorija (M)” un Lauksaimniecības teritorijas ar atļautām mazākām (0,5 ha) jaunveidojamām zemes vienībām (L-1)”. Blīvi apdzīvotas vietas (ciemi) dabas parka teritorijā netiek plānoti. Daugavai teritorijas plānojumā noteikta un attēlota 500 virszemes ūdensobjekta aizsargjosla lauku teritorijā. Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos noteikts, ka teritorijas apsaimniekošanā jāievēro dabas aizsardzības plāna rekomendācijas dabas, kultūrvēsturisko un ainavisko vērtību saglabāšanai. Daugavas senielejas kultūrvēsturiskā ainava noteikta kā īpašas nozīmes vērtīga ainavu telpa ar specifiskiem aprobežojumiem saimnieciskajai darbībai un apbūvei. Tā kā iepriekšējā plānošanas periodā (Sērenes pagasta teritorijas plānojumā), dabas parka teritorijā gar Daugavas krastu bija paredzētas „Savrupmāju retinātas dzīvojamās apbūves teritorijas (DzSr)” ar atļautām minimālām jaunveidojamām zemes vienību platībām 3000 m2 un „Rekreācijas teritorijas”.

Jaunā Jaunjelgavas novada teritorijas plānojuma 2013.-2024.gadam risinājumi, saglabājot zināmu vēsturisko pēctecību, nosaka L-1 teritorijas ar minimālajām jaunveidojamām zemes vienību platībām 0,5 ha, kas, salīdzinoši ar iepriekš noteiktajiem 0,3 ha, ir salīdzinoši „draudzīgāks” risinājums dabas parka vērtību saglabāšanai. Tomēr jāatzīmē, ka teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, attiecībā uz minimālo jaunveidojamo zemes vienību platību dabas parka „Daugavas ielejas” teritorijā, piemērojami tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar ĪADT aizsardzības un izmantošanas reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Ministru kabineta noteikumi Nr.264 nosaka, ka dabas parku teritorijās: „zemes vienību sadalīšana atļauta tikai gadījumos, ja meža zemēs katra atsevišķās zemes vienības platība pēc sadalīšanas nav mazāka par 10 ha, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un pārējās zemēs mazāka par 3 ha”. Tādēļ teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi koriģējams ar piebildi, „ciktāl tas nav pretrunā ar ĪADT normatīvo aktu prasībām”. Nākotnē, it īpaši L-1 teritorijās, kas atrodas dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā, pie jaunu zemes vienību veidošanas būtu rekomendējama lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrāde, būvniecības ieceres saskaņošana ar Dabas aizsardzības pārvaldi, kā arī dabas aizsardzības plānā noteikto teritorijas apsaimniekošanas pasākumu ievērošana. Jaunu zemes vienību veidošana ar platību 0,5 ha iespējama gadījumā, ja mainās normatīvo aktu prasības”.


11

1.1.2.3. Skrīveru novads

Skrīveru novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030 tiek uzsvērta dabas vides nozīme tūrisma un rekreācijas attīstības perspektīvā, pieminēta nepieciešamība attīstīt Daugavas ielejas telpu, veidojot to sabiedrībai pieejamu – ar dabā norādītiem veloceliņiem, takām, publiski pieejamām atpūtas vietām. Paredzēts primāri attīstīt Daugavas upes tūrisma un rekreācijas telpu sadarbībā ar kaimiņu pašvaldībām: Daugavas ielejas dabas parka telpu, pārceltuvi pār Daugavu, velotūrisma maršrutu paralēli Daugavai. Daugavas ielejas dabas parks minēts kā viena no specifiskās attīstības ainavu telpām, kas saistītas ar nacionālajām interesēm.

Skrīveru novada attīstības programmā 2014.-2020.gadam tiek uzsvērts, ka „Daugavas dabas parks ar savu ainavisko potenciālu, kuru ieskauj īpaša kultūrvēsture, kas aprakstīta A.Upīša darbos, dendroloģiskais parks un dendrārijs ir tūristu piesaistes potenciāls”. Dabas parka esamība tiek minēta novada SVID analīzē kā stiprā puse – iespējas attīstībai un sadarbībai ar kaimiņu novadiem Daugavas ielejas dabas parka apsaimniekošanā.

Skrīveru pagasta teritorijas plānojums 2006.-2018.gadam (2.sējums) – teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi paredz, ka jebkuras saimnieciskas darbības plānošanā jāievēro īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (tai skaitā dabas parka „Daugavas ieleja”) aizsardzības plāna prasības, un šo teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu prasības. Aizsargājamās dabas teritorijās nav pieļaujama zemju transformācija (lauksaimniecības zemju apmežošana, apbūvēšana, mežaudžu izciršana), kā arī lauksaimniecības zemju aizlaišana un nekopšana.

Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos skaidrots, ka dabas parkam „Daugavas ieleja” ir izstrādāts dabas aizsardzības plāna projekts ar zonējumu, taču tas nav apstiprināts kā Ministru kabineta noteikumi, un tam nav vēl juridiska spēka, tādēļ līdz dabas aizsardzības plāna apstiprināšanai visai dabas parka teritorijai ir piemērojami 31.03.2010. Ministru kabineta noteikumi Nr.415 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”. Saskaņā ar tiem, zemes īpašumus nav atļauts sadalīt vienībās, kas mazākas par 10 hektāriem. Noteikts, ka plānojot būvniecību vai kādu citu saimniecisko darbību dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā, obligāti izstrādājams detālplānojums.

Teritorijas plānojuma grafiskajā daļā iezīmētas dabas parka robežas. Ārpus Skrīveru Zemkopības institūta ciemata dabas parka teritorija zonēta kā dabas pamatnes (meža un pļavu) teritorijas un lauksaimniecības zemes, arī lauku apbūve un vietējas nozīmes aizsargājama dabas teritorija (lielā susura liegums), ciema teritorija zonēta dažāda veida apbūves un ražošanas teritorijās, arī dabas pamatnes un rekreācijas teritorijā. Apbūves noteikumos zemes sadalīšanas ierobežojums 10 ha dabas parka teritorijā uzsvērts pie lauksaimniecības, dabas pamatnes un rekreācijas teritorijām.

Izstrādājot jaunus teritorijas plānojumus iepriekš minētajiem novadiem, tajos jāņem vērā šī dabas aizsardzības plāna risinājumi un priekšlikumi. 1.1.3. Esošais funkcionālais zonējums

Dabas parkam „Daugavas ieleja” zonējums izstrādāts 2004.gadā sagatavotajā dabas aizsardzības plānā, nodalot trīs zonas – dabas lieguma zonu, dabas parka zonu un neitrālo zonu, tomēr individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi Ministru kabinetā nav apstiprināti, tāpēc zonējums nav stājies spēkā. Kā dabas lieguma zona nodalīta Daugavas senielejas labā krasta josla un gravas, kur pārstāvēti Eiropas nozīmes biotopi. Konkrētajā gadījumā senkrasts dabas aizsardzības skatījumā ir kompleksa teritorija – tur ir ne tikai vērtīgie meži (biotops 9180* – nogāžu meži), bet arī reto un aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes, dolomītu atsegumi (biotops 8210), avoti (biotops 7160* – minerālvielām bagāti avoti, un 7220* – avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus), nogāžu pļavu fragmenti (biotops 6210 – sausi zālāji kaļķainās augsnēs), kā arī Daugavas mazo pieteku straujteču posmi (biotops 3260).

Otra dabas lieguma zona nodalīta kreisajā krastā – tā ir terases nogāze ar platlapju mežu.

Kā neitrālā zona dabas parkā noteikta Skrīveru Institūta ciema teritorija, kas ir krasi atšķirīga vieta visā dabas parka teritorijā – gan pēc izmantošanas rakstura un vizuālā veidola, gan pēc nozīmes un aizsardzības prasību apjoma. Pārējā dabas parka teritorijā ir saglabāts dabas parkiem atbilstošs aizsardzības režīms.

Arī pirms augšminētā plānojuma ir izstrādāti dabas parka teritorijas zonējuma varianti.


12

1.1.4. Aizsardzības un apsaimniekošanas īsa vēsture

Pirmā informācija par Daugavas ielejas posma no Aizkraukles (Pļaviņu HES aizsprosta) līdz Jaunjelgavai aizsardzību attiecas uz 1962.gadu. Par to liecina kādreizējās Latvijas PSR Ministru Padomes 1962.gada 4.jūlija lēmums Nr.422. Aizsargājamā objekta aprakstā ir gan minēta upes senleja, bet reālā aizsardzība attiecināta uz 0,5 km platu joslu abos upes krastos.

Agrāk, 1957.gadā, par aizsargājamu tika pasludināta Daugavas senleja no Aiviekstes ietekas līdz Pērses ietekai, ieskaitot Pērses ieleju. Sakarā ar Pļaviņu HES izbūves projektu, kas paredzēja šī ainaviski krāšņā un plaši pazīstamā Daugavas ielejas posma pārpludināšanu, tā bija sava veida kompensācija sabiedrībai par zaudētajām dabas vērtībām.

1977.gadā Latvijas PSR Ministru kabinets ar lēmumu Nr.241 apstiprināja jaunus aizsargājamo teritoriju sarakstus. Daugavas ielejas posms no Jaunjelgavas līdz Pļaviņu HES, atbilstīgi tā laika terminoloģijai, tika iedalīts komplekso dabas liegumu kategorijā, tā platība – 622 ha. 1982.gadā Zinātnes un ražošanas apvienības „Silava” speciālisti veica Daugavas ielejas kompleksā lieguma teritorijas izpēti, lai novērtētu reālo situāciju un pamatotu turpmākās rīcības. Tika konstatēts, ka, neraugoties uz samērā ilgstošo aizsardzības statusu, teritorijā pastiprinājusies saimnieciskās darbības ietekme uz dabu, palielinājusies Aizkraukles pilsētas un Skrīveru pilsētciemata (tā daļa atradās aizsargājamā teritorijā) ietekme. Tādēļ tika ierosināts mainīt aizsargājamās teritorijas kategoriju no kompleksā dabas lieguma uz dabas parku. Pēc toreizējā Stučkas rajona Tautas deputātu padomes pasūtījuma tika izstrādāti dabas parka aizsardzības noteikumi un teritorijas zonējums.

1987.gadā Latvijas aizsargājamo teritoriju sistēma tika nedaudz pārkārtota, precizējot vairāku dabas teritoriju aizsardzības mērķus un meklējot atbilstīgākās dabas aizsardzības organizatoriskās formas. Tādēļ Latvijas PSR Ministru kabinets pieņēma jaunu lēmumu – Nr.107, ar kuru apstiprināja precizētos aizsargājamo teritoriju sarakstus. Mūs interesējošais Daugavas ielejas posms tika ieskaitīts dabas parku kategorijā ar nosaukumu „Daugavas dabas parks”, tomēr sadzīvē to sauca (un joprojām sauc) par Daugavas senlejas dabas parku. Aizsargājamās teritorijas platība nedaudz palielināta (674 ha).

31.03.1999. Ministru kabineta noteikumos Nr.83 „Noteikumi par dabas parkiem” nosaukts „Daugavas ielejas dabas parks”, kā arī dots robežu apraksts. Dabas parka teritorija ir paplašināta, tās pašreizējā platība ir 1091 ha.

Runājot par dabas aizsardzības vēsturi, jāpiemin Ozolkalnu zooloģiskā lieguma izveidošana dabas parka teritorijas ietvaros, Daugavas ielejas pamatkrasta nogāzē apmēram 1,5 kilometrus garā posmā starp Dīvajas upi un bijušo Skrīveru pagastmāju.

Liegums 21 hektāra platībā apstiprināts 1987.gadā, un tas tika izveidots vientuļo bišu un kameņu atradnes aizsardzībai. 15.06.1999. Ministru kabineta noteikumos Nr.212 „Par dabas liegumiem” lieguma teritorija nosaukta par dabas liegumu. Lieguma robežu shēma rāda, ka tas ir paplašināts, pievienojot slapjā baltalksnāja joslu ielejas nogāzes pakājē. Tādējādi lieguma platība ir vismaz 2 reizes lielāka kā sākotnēji.

Lieguma dibināšanas laikā tagadējā baltalksnāja vietā bija meliorēta pļava ar grāvju tīklu. Šajā laikā ievērojami aizaugusi ielejas nogāze, un mežā praktiski nav atklātu vietu, kas būtu piemērotas vientuļajām bitēm un kamenēm, tās nav arī konstatētas 2013.gadā veiktajos bezmugurkaulnieku pētījumos.


13

1.1.5. Kultūrvēsturiskais raksturojums

Nelielajā Daugavas ielejas dabas parka teritorijā valsts aizsardzībā atrodas nozīmīgi un Latvijā atpazīstami kultūras pieminekļi. Tie ir šādi (skatīt arī 3.pielikumu):

• Aizkraukles pilskalns (tautā – Augstie kalni, arī Kraukļa kalni) ar senpilsētu un kapulauku; • Kraukļakmens; • Aizkraukles pilsdrupas; • Lejasžagaru kapulauks; • Aizkraukles luterāņu baznīca.

Taču vispārējais kultūras mantojums ir plašāks un visai daudzveidīgs. To nosaka dabas parka atrašanās vieta nacionāli nozīmīgajā vienotā dabas un kultūras mantojuma teritorijā – Daugavas ielejā, tajā tās posmā, kas 20.gs. 60-tajos gados Pļaviņu HES celtniecības gaitā un rezultātā ievērojami pārveidots. Vienai daļai cilvēku saglabājušās atmiņas par zaudēto Daugavu, citai – tādu nav, un ir tikai realitāte.

Viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu dabas parka veidošanai tieši šajā Daugavas ielejas posmā pēc HES izbūves, bija vēlēšanās saglabāt ielejas raksturīgās iezīmes (kaut arī neliela fragmenta veidā), ielejas ainavu ar tās dabas un kultūras vērtībām, kas liecina par cilvēka un dabas attiecībām konkrētajā vietā, ilgstošā vēstures laika gaitā. Plaša informācija par gaisotni HES projektēšanas un izbūves gados atrodama grāmatā Atmiņu Daugava (2013).

Daugavas ieleja ir Latvijas vēsturei, cilvēku identitātes meklējumiem nozīmīga vieta, bet arī – daudzšķautnains simbols. Par to liecina dažādie vārdi, kādos tiek saukta Daugava, kā arī daudzās publikācijas. Taču plānošanas skatījumā jāpievēršas reālajai, kaut arī pārveidotajai, Daugavas upei, Daugavas ielejai.

Vispirms jāmin senais Daugavas ceļš, kas veda gan pa upi, gan gar upi. To iezīmē senie ceļi (vietumis tie dabā joprojām saskatāmi) gar upi un tauvas josla, ko izmantoja kuģošanas mērķiem – pa to gāja cilvēki, kas no Rīgas pa Daugavu vilka laivas augšup pa upi, vai arī kājām gāja uz savām mājām. Papildus informāciju par senajiem ceļiem sniedz seno krogu ēku izvietojums (redzams šodien).

Senlaikos Vidzemes pusē Daugavas krastos nozīmīgi centri bija pie mazo pieteku grīvām. Tās ir Dīvajas upe (bijis upmalas krogs), Ašķeres upīte (senā osta) un Karikstes upe (pie mūra pils drupām). Upes kā ceļa nozīme mazinājās pēc dzelzceļa līnijas izbūves 19.gs. vidū, pēc tam lielākoties pa upi laida kokmateriālu plostus, līdz to noliedza 20.gs. 70-tajos gados. Tādējādi nozīmi zaudēja arī plostnieku arods, palikuši tikai nostāsti.

Daugava ir arī ilglaicīga robeža starp senajiem valstiskajiem veidojumiem Latvijas teritorijā – Vidzemi un Kurzemi, kas gadsimtu gaitā atradās dažādās pakļautībās. Neiedziļinoties senākā vēsturē, 18.gs. pēc Lielā Ziemeļu kara, Zviedrijas pakļautībā bijušo Vidzemi Krievijas impērijai kā guberņu pievienoja 1721.gadā, bet Kurzemes un Zemgales hercogisti – 1795.gadā. 1784.gadā Krievija Vidzemes robežu aizsardzības nolūkā gar Daugavu norīkoja robežu uzraugus (vāciski – Grenz-Aufseher) un apgaitniekus (vāciski – Grenz-Reuter).

Dabas parka posmā, kā to parāda 1791.gadā sastādītā Rīgas apriņķa karte (LVVA, 6828.f., 2.apr.,235..l.), robežu uzrauga mītne atradās, apmēram, tagadējās Klidziņas vietā, bet apgaitnieku mītnēm atbilstīgi apzīmējumi kartē ir pie Ašķeres (vai Karikstes) upītes ietekas Daugavā, kā arī pie strauta Zvaigžņu gravā (tagadējās Aizkraukles pilsētas robeža; jauns vietvārds) ietekas senajā Daugavā (tagad – uzpludinājumā). Šajā laikā tika izveidota stabila robeža pa Daugavas vidu, un iedzīvotājiem abos upes krastos tika noliegts to pārkāpt.

Vēsturiskā fona raksturojumam ir īpaša nozīme ainavu attīstības gaitas izpratnē, gan attiecībā uz vispārējām sakarībām, gan attiecībā uz konkrētām vietām, šajā gadījumā – uz Aizkraukles novadu kopumā un Daugavas ielejas dabas parku atsevišķi.

Katrā vietā ainavu veidošanos un attīstību laika gaitā nosaka gan dabas faktori, gan sociāli ekonomiskie apstākļi, to savstarpējā mijiedarbība. Ainavu vēstures izpēte liecina, ka ainavu attīstībā liela (bieži – izšķiroša) nozīme ir krasiem sociāli ekonomisko vai politisko apstākļu lūzumiem, tas ir, to krasām pārmaiņām.

Pašreiz Latvijā dzīvojošās paaudzes vislabāk atceras notikumus, kas saistījās ar (1) padomju varas nostiprināšanos, un (2) Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Taču būtiskais ir tas, ka mūsu dienās ainavās, to struktūrā un vizuālajā veidolā redzamas senāko attīstības posmu pēdas.


14

Tās attiecas uz senvēstures laiku un mūsu dienās pastāv kultūras pieminekļu veidā. Visai nozīmīgas pēcietekmes ir arī gadsimtiem ilgajam muižu laikam, kas izpaužas kā senā zemes īpašumu un apdzīvojuma struktūra, senas mājvietas un ēkas, seno ceļu vietas utt. Tādējādi mūsdienu ainava savā būtībā, plašā skatījumā ir kultūrvēstures piemineklis, jo tās struktūrā (dažādās attiecībās un nozīmēs) vērojamas dažādiem attīstības posmiem raksturīgās iezīmes. Dažas vietas ir īpaši izcilas – kā Daugavas ielejas dabas parka teritorija.

Daugavas ielejas dabas parka teritorijā ir pārstāvētas četru seno muižu teritoriju daļas, tiesa, tās ir mazas, salīdzinājumā ar pašu muižu platībām. Vidzemes pusē, pašreizējā Skrīveru novada daļā bija Skrīveru privātmuiža un Aizkraukles (Ašerādenas) mācītājmuiža, Aizkraukles novada daļā – Aizkraukles (Ašerādenas) privātmuiža un neliela daļa no mācītājmuižas. Kurzemes pusē. Daugavas kreisajā krastā, pie Jaunjelgavas (senās Fridrihštates) robežas – Vecsērenes kroņa muiža.

Muižu pastāvēšanas laiks pieminams tāpēc, ka tas ietekmēja (lielā mērā noteica) zemes izmantošanas īpatnības, vēsturisko apdzīvojuma veidošanos, kā arī zemes īpašumu veidošanos. Tās ir pēcietekmes, kam ir gan tiesiska nozīme (pašreizējie zemes īpašumi veidojušies kopš 19.gs. vidus, kad sākās zemju izpirkšana uz dzimtu), gan izšķiroša loma ainavu attīstībā, mūsu dienās redzamajās ainavu telpiskās struktūras izpausmēs.

Muižās (kā teritorijās) pastāvēja divas daļas (trešā varēja būt mežs): (1) zemnieku zemes, kur atradās senas zemnieku saimniecības (vēlāk tās nosauks par vecsaimniecībām), un (2) muižas zemes, ko apsaimniekoja muižas kalpi un rentnieki. Tieši muižas zemes bija tās vietas, kur pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas

veiktajā agrārajā reformā, 20.gs. 20-tajos gados zeme tika sadalīta jaunsaimniecībām. Tas ietekmēja apdzīvojuma pārmaiņas.Daugavas ielejas dabas parka teritorijā jaunsaimniecību zemju areāli redzami Sērenes pusē (ēkas novietotas gar Daugavu), bijušās Aizkraukles muižas areālā – gan lejā, uz terases (ēkas novietotas ielejas nogāzes pakājē, attālu no Daugavas), gan augšā, ap bijušo muižas centra vietu (skatīt 2.attēlu). Jāatzīmē, ka dzimtbūšanu atcēla 1817.gadā Kurzemē un Vidzemē – 1819.gadā. Interesanti, ka Ašerādenas muižas īpašnieks barons K.F. Šulcs jau 1764.gadā izdeva Aizkraukles zemnieku tiesas noteikumus, kas viņa

2.attēls. Zemju struktūra pirms agrārās reformas (20.gs. 20-30-tie gadi) Sagatavoja: SIA „METRUM”, A.Skudra (2013)


15

īpašumā esošo muižu zemniekiem atviegloja vispārējos dzimtbūšanas nosacījumus, bet nonāca pretrunās ar valdošo politiku. Nodrukātos noteikumus iznīcināja, bet pats fakts palicis vēsturē (LKV, 1.sēj., 147.lpp.).

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas izveidojās zemnieku pagasti, kas aptvēra vienas vai vairāku muižu teritoriju. 20.gs. sākumā pētītajā teritorijā pastāvēja Aizkraukles un Skrīveru pagasts Daugavas labajā krastā, bet Kurzemes pusē – lielais Sērenes pagasts, kura sastāvā ietilpa Vecsērene.

Daugavas ielejas dabas parka teritorijā atrodas kādreizējās Aizkraukles muižas centrs (vietvārds nav saistīts ne ar vienu no pašreiz tur izveidotajiem īpašumiem) un muižas zemes (lejā pie Daugavas bija lopu pusmuiža), kā arī Aizkraukles mācītājmuižas centrs (tagadējā Zemkopības Institūta ciema teritorijā) un Skrīveru muižas zemes (Palatu pusmuižas vieta, pašreiz ēku nav).

Senākais Aizkraukles muižas centrs atradās uz Daugavas ielejas nogāzes, tuvāk upei plūdu apdraudētā vietā. Šo situāciju var saskatīt J.K.Broces zīmējumā (1809.), kā arī 1888.gadā uzmērītajā Daugavas upes kartē. Jauno muižu būvēja ielejas nogāzes augšmalā, bet parks bija iekārtots uz nogāzes, ēku ansamblī bijušas 15 ēkas un būves. Tas redzams 1872.–1875.gadā uzmērītajā Aizkraukles muižas zemes plāna fragmentā (Zilgalvis, 2002., 73.lpp.). Muižas centrs cietis Pirmā pasaules kara laikā, taču informācija par to, kā arī fotoattēli saglabājušies vēl no 20.gs. 20-tajiem gadiem (Lancmanis,1997, Zilgalvis, 2002.).

Mūsu dienās muižas centra vietā saskatāms alejas virziens, dārza paviljona ēka, manteļskurstenis, pārbūvētā veidā arī dažas muižas kompleksa ēkas. Parks uz nogāzes jau izsenis pārvērties par mežu, jaušami vien taku virzieni. Pašreiz (2013.gadā) praktiski vairs nav saskatāms agrākais muižas centra telpiskais plānojums.

Atzīmējama senās Skrīveru muižas Palatu pusmuižas vieta, kas atradās lejā ielejā, Daugavas terasē iepretim Ozolkalnam (dabas parka teritorijas Skrīveru daļā). Garām gāja senais ceļš uz Koknesi, kādu laiku šeit bijis arī krogs. Vēlāk Palatas bijušas rakstnieka A. Upīša sievas vecāku mājas, kur rakstnieks 1905.gadā svinēja kāzas. 20.gs. 70-to gadu kartēs šī mājvieta vēl atzīmēta, bet vēlāk, meliorācijas darbos ēkas nojauktas.

Kultūrvēsturiska nozīme ir arī Skrīveru pagasta vēsturiskajam centram (kādreizējās pagasta valdes un pagasta skolas vieta), kā arī Zemkopības Institūta ciemam ar 20.gs. 50-tajos gados celtajām ēkām, kas ir tā laika cilvēku dzīves un darbības liecība.

Tas ir tikai īss ieskats kultūrvēstures gaitā. Daudz interesanta novadpētniekiem un tūristiem varētu sniegt detālāka informācija par senajām inženiertehniskajām būvēm un nodarbībām, piemēram, par Daugavas plostniekiem un pārcēlājiem, kaļķu dedzināšanu, ķieģeļu ražošanu un zveju.

Nozīmīgs kultūras mantojums ir vietvārdi (tajā skaitā appludināto Daugavas līču, krastu, krāču, salu vārdi), teikas un nostāsti, cilvēku dzīvesstāsti.

Pašreiz skatījumu uz Daugavas ielejas dabas parka teritoriju nepieciešams paplašināt, jo patiesībā visa tā teritorija ir izcils kultūrvēstures objekts, ielejas kultūrainavas piemērs, kas skaidrā veidā demonstrē vienotā dabas un kultūras mantojuma jēgu un nozīmi. Daugavas ieleja izcilā veidā parāda to, kā senā kultūrainavā var saglabāties nozīmīgas dabas vērtības.

Katrai no parka teritorijā nodalītajām ainavu telpām ir savs stāsts, sava lokālā vēsture un attīstības gaita. To starpā ir tādas, kam piemīt izcila dabas mantojuma vērtība (stāvās nogāzes, gravas, terašu pļavas), kā arī tādas, kuru galvenā vērtība ir kultūrvēsturiskā.

Tomēr dabas parka robežās ir divas vietas, kas atzīmējamas īpaši, un kuru pārvaldības jautājumiem pievēršama uzmanība gan novada teritorijas plānojumā, gan dabas parka dabas aizsardzības plānā:

(1) Aizkraukles senvēstures kodols jeb Senā Aizkraukle – Augstie kalni (pilskalns), Lejasžagaru senkapi, luterāņu baznīca, draudzes skolas un ķestera saimniecības vieta, pilsdrupas, vecie kapi;

(2) Brēķu senā kultūrainava – kompakta un pārskatāma, skaista ainavu telpa, kas pārstāv vienoto dabas un kultūras mantojumu (senās saimniecības, telpiskā struktūra, Daugavas ielejas augstā krasta fragments). Jau 2004.gada dabas aizsardzības plānā tam bija pievērsta uzmanība (nepieciešamība izstrādāt lokālu ainavu plānu).


16

1.1.6. Valsts un pašvaldības institūciju funkcijas un atbildība aizsargājamā teritorijā

Dabas parka „Daugavas ieleja” pārvaldes un apsaimniekošanas kārtību nosaka likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (1993) un citi normatīvie akti. Dabas parku apsaimniekošanu, kā arī aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu nodrošina zemes īpašnieks vai lietotājs. Teritorijas pārvaldi realizē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības pārvalde (Vidzemes reģionālā administrācija), kas organizē un koordinē arī aizsargājamo teritoriju monitoringu, un pārrauga un koordinē dabas aizsardzības plāna izstrādi, un veicina tā īstenošanu pēc plāna apstiprināšanas.

Vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas kontroli veic Valsts vides dienests (Madonas reģionālā vides pārvalde). Meža apsaimniekošanas normatīvo aktu ievērošanu kontrolē, kā arī ilgtspējīgas mežsaimniecības nodrošināšanu uzrauga Valsts meža dienesta Sēlijas virsmežniecība.

1.2. Normatīvo aktu normas, kas saistošas dabas parkā „Daugavas ieleja”

Dabas parks „Daugavas ieleja” ir viena no īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Latvijā. Tai ir saistoši Latvijas Republikas normatīvie akti, kas regulē īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību un izmantošanu, kā arī normatīvie akti, kas regulē saimnieciskās darbības, kas veicamas teritorijā (mežsaimniecība, lauksaimniecība, tūrisma attīstība un citas).

Tāpat teritorijai saistoši normatīvie akti, kas regulē teritorijā sastopamo biotopu (meži, pļavas, purvi u.c.) izmantošanu un vispārējie īpašuma tiesības regulējošie normatīvie akti. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir nozīmīgas arī valsts mēroga programmas un stratēģijas, kas ietekmē teritorijas izmantošanas prioritātes.

Dabas parka izmantošanu regulē ne tikai Latvijas Republikas normatīvie akti, saistoši ir arī Eiropas Savienības Direktīvu un Latvijas ratificēto konvenciju nosacījumi un prasības.

Būtiskākie no normatīvajiem aktiem uzskaitīti tālākajās nodaļās, aprakstot arī, kā tieši konkrētais normatīvais akts ietekmē dabas parka „Daugavas ieleja” izmantošanu.

1.2.1. Latvijas likumdošana

1.tabula. Vispārējie īpašuma tiesību aprobežojumu principi

Normatīvā akta nosaukums Normatīvā akta saturs, kas attiecināms uz teritorijas apsaimniekošanu LR Satversme, pieņemta 15.02.1922., spēkā no 01.07.1993.

Nosaka, ka īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

LR Civillikums, pieņemts 28.01.1937., spēkā no 01.09.1992

Civillikuma trešās daļas „Lietu tiesības” 1082.pants nosaka īpašuma tiesību aprobežojuma būtību: „īpašuma tiesību aprobežojumus noteic vai nu likums, vai … līgums, un šis aprobežojums attiecās arī uz to, ka īpašniekam jāatturas no zināmām īpašuma tiesībām, kā arī jāpacieš, ka tās izlieto citi”.

Plāni, programmas u.c. dokumenti

Dokumenta nosaukums Saturs, kas attiecināms uz teritorijas apsaimniekošanu Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma (Rīga, 2000.gads)

Formulē problēmas, kas ietekmē ekosistēmu, sugu un ģenētisko daudzveidību, izvirza mērķus problēmu risināšanai un piedāvā risinājumus katra konkrētā mērķa sasniegšanai.

Vides politikas plāns Latvijai 2004.-2008.gadam (Rīga, 2003.gads)

Uzsver bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas prioritāti.

Teritoriju plānojumi, attīstības programmas

Teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments, kurā rakstveidā un grafiski attēlota teritorijas pašreizēja un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana un šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi. Plānojumā atzīmētas aizsargājamās teritorijas robežas, noteiktas vadlīnijas tās izmantošanai.


17

Vispārējie un speciālie dabas aizsardzību regulējošie tiesību akti

Normatīvā akta nosaukums Normatīvā akta saturs, kas attiecināms uz teritorijas apsaimniekošanu Vides aizsardzības likums (15.11.2006.)

Likuma mērķis ir nodrošināt vides kvalitātes saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Likumā noteikti vides aizsardzības pamatprincipi, sabiedrības tiesības vides aizsardzības jomā, pamatnosacījumi atbildībai par videi nodarīto kaitējumu, valsts un pašvaldību iestāžu pienākumi vides aizsardzības jomā, atbildīgo personu rīcība gadījumā, kad ir nodarīts kaitējums videi. Likums nosaka sabiedrības tiesības gadījumā, kad ir radies kaitējums videi vai tieši kaitējuma draudi; nosaka, kādā veidā piesārņotājs veic kaitējuma videi atlīdzināšanu.

Noteikumi par kritērijiem, kurus izmanto, novērtējot īpaši aizsargājamām sugām vai īpaši aizsargājamiem biotopiem nodarītā kaitējuma ietekmes būtiskumu (Nr.213/ 27.03.2007.)

Noteikumi nosaka kritērijus, kurus izmanto, novērtējot īpaši aizsargājamām sugām vai īpaši aizsargājamiem biotopiem nodarītā kaitējuma ietekmes būtiskumu salīdzinājumā ar pamatstāvokli.

Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas (Nr.281/24.04.2007.)

Noteikumi nosaka: • Valsts vides dienesta pienākumus, organizējot preventīvos pasākumus, ja pastāv

tieša kaitējuma draudi, kuru dēļ varētu tikt pārsniegti vides normatīvajos aktos noteiktie vides kvalitātes normatīvi, vai tie varētu radīt nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēku veselību;

• sanācijas mērķus un metodes, sanācijas pasākumu izvēli un veikšanas kārtību; • zaudējumu atlīdzināšanas attiecībā uz īpaši aizsargājamām sugām vai biotopiem

apmērus un kārtību. Normatīvie akti, kuri reglamentē īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidi, aizsardzību un izmantošanu

Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (02.03.1993)

Likums nosaka: īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēmas pamatprincipus; īpaši aizsargājamo dabas teritoriju veidošanas kārtību un pastāvēšanas nodrošinājumu; īpaši aizsargājamo dabas teritoriju pārvaldes, to stāvokļa kontroles un uzskaites kārtību; savieno valsts, starptautiskās, reģionālās un privātās intereses īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanā, saglabāšanā, uzturēšanā un aizsardzībā. Likuma pielikumā uzskaitītas Natura 2000 – Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, arī dabas parks „Daugavas ieleja”.

Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi (Nr.264/16.03.2010)

Noteikumi nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējo aizsardzības un izmantošanas kārtību, tajā skaitā pieļaujamos un aizliegtos darbības veidus aizsargājamās teritorijās, kā arī aizsargājamo teritoriju apzīmēšanai dabā lietojamās speciālās informatīvās zīmes paraugu un tās lietošanas un izveidošanas kārtību. Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā zaudēs spēku līdz ar individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu apstiprināšanu Ministru kabinetā.

Noteikumi par dabas parkiem (Nr.212/15.06.1999)

Nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju – dabas parku sarakstu Latvijā (tai skaitā – dabas parka „Daugavas ieleja” (shēmu un robežpunktu koordinātes LKS 92 sistēmā skatīt minēto noteikumu 1.pielikumā.

Sugu un biotopu aizsardzība Sugu un biotopu aizsardzības likums(16.03.2000)

Likuma uzdevumi: • nodrošināt bioloģisko daudzveidību, saglabājot Latvijai raksturīgo faunu, floru un

biotopus; • regulēt sugu un biotopu aizsardzību, apsaimniekošanu un uzraudzību; • veicināt populāciju un biotopu saglabāšanu atbilstoši ekonomiskajiem un

sociālajiem priekšnoteikumiem, kā arī kultūrvēsturiskajām tradīcijām; • regulēt īpaši aizsargājamo sugu un biotopu noteikšanas kārtību.

Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu (Nr.396/14.11.2000)

Noteikumi nosaka īpaši aizsargājamo sugu sarakstu (1.pielikums) un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu (2.pielikums), kuros iekļautas apdraudētas, izzūdošas vai retas sugas, vai arī sugas, kuras apdzīvo specifiskus biotopus.


18

Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (Nr.421/12.05.2000)

Noteikumi nosaka īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu, kurā iekļauti apdraudēti vai reti biotopi.

Noteikumi par Latvijā sastopamo ES prioritāro sugu un biotopu sarakstu (Nr.153/21.02.2006.)

Noteikumi nosaka Latvijā sastopamās īpaši aizsargājamās sugas un biotopus, kuri ir Eiropas Savienības prioritāro sugu un biotopu sarakstā.

Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi (Nr.940/18.12.2012.)

Saskaņā ar noteikumu I daļas prasībām, noteikumi nosaka mikroliegumu noteikšanas, izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas kārtību. Ja mikroliegums tiek izveidots kādā no īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, papildus šajos noteikumos noteiktajām tiesību normām ir piemērojamas normas, kas noteiktas īpaši aizsargājamai dabas teritorijai.

Kārtība, kādā zemes lietotājiem nosakāmi zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem (Nr.778/20.11.2007.)

Noteikumi nosaka kārtību, kādā zemes lietotājiem nosakāmi to zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem augkopībai (1.pielikums), akvakultūrai, lopkopībai vai biškopībai (2.pielikums). Noteikumi nosaka pieteikšanas, novērtēšanas un kompensāciju izmaksas kārtību.

Likums „Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās” Pieņemts: 04.04.2013., stājas spēkā 01.06.2013.

Likums paredz nosacījumus, ar kādiem piešķirama kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem valsts un pašvaldību izveidotajās aizsargājamās teritorijās, un šīs kompensācijas piešķiršanas kārtību. Nosaka kompensācijas veidus un atrunā gadījumus, kad zemes īpašniekiem ir tiesības uz kompensāciju.

Veicot saimniecisku darbību dabas parkā „Daugavas ieleja”, ir saistoši arī visi citi no augstākminētajiem normatīviem aktiem izrietošie Ministru kabineta noteikumi

Ūdenstilpju aizsargjoslu aizsardzība Aizsargjoslu likums (05.02.1997.)

Šā likuma objekts ir dažādu veidu aizsargjoslas, aizsargzonas, aizsardzības joslas, kas noteiktas likumos un citos normatīvajos aktos. Likums nosaka: • aizsargjoslu veidus un to funkcijas; • aizsargjoslu izveidošanas pamatprincipus; • aizsargjoslu uzturēšanas un stāvokļa kontroles kārtību; • saimnieciskās darbības aprobežojumus aizsargjoslās.

Likums nosaka ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu platumu atkarībā no to izmēriem. Daugavas upes aizsargjosla ir ne mazāk kā 500 m lauku rajonos.

Ūdenstilpes aizsargjosla tiek noteikta, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu.

Likuma 37.pantā noteikti saimnieciskās darbības aprobežojumi ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, kā arī applūstošajās teritorijās.

Vispārējie un speciālie vides aizsardzību regulējošie tiesību akti

Normatīvā akta nosaukums Normatīvā akta saturs, kas attiecināms uz teritorijas apsaimniekošanu Likums par piesārņojumu (29.03.2001.)

Likuma mērķis ir novērst vai mazināt piesārņojuma dēļ cilvēku veselībai, īpašumam un videi nodarīto kaitējumu, novērst kaitējuma radītās sekas. Nosaka vispārīgās prasības attiecībā uz piesārņojošas darbības veikšanu, piesardzības pasākumus, piesārņojošu darbību iedalījumu (piesārņojošas darbības iedala A, B un C kategorijā, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu un iedarbību vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai un videi) un gadījumus, kad jāsaņem attiecīgās atļaujas piesārņojošas darbības veikšanai.


19

Ūdens apsaimniekošanas likums (15.10.2002.)

Likuma mērķis ir izveidot tādu virszemes un pazemes ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu, kas: • veicina ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, nodrošinot to ilgtermiņa

aizsardzību un iedzīvotāju pietiekamu apgādi ar labas kvalitātes virszemes un pazemes ūdeni;

• novērš ūdens un no ūdens tieši atkarīgo sauszemes ekosistēmu un mitrāju stāvokļa pasliktināšanos, aizsargā šīs ekosistēmas un uzlabo to stāvokli;

• uzlabo ūdens vides aizsardzību, pakāpeniski samazina arī prioritāro vielu emisiju un noplūdi, kā arī pārtrauc ūdens videi īpaši bīstamu vielu emisiju un noplūdi;

• nodrošina pazemes ūdeņu piesārņojuma pakāpenisku samazināšanu un novērš to turpmāku piesārņošanu.

Latvijas teritorija ir iedalīta Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalos. Dabas parks „Daugavas ieleja” atrodas Daugavas upes baseina apgabalā.

Atkritumu apsaimniekošanas likums (18.11.2010.)

Likumā sniegtas atkritumu, atkritumu radītāja, atkritumu apsaimniekošanas, atkritumu poligona un izgāztuves u.c. definīcijas. Likuma mērķis ir: noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu mantu; veicināt atkritumu apsaimniekošanu, tajā skaitā dalītu vākšanu un atkārtotu izmantošanu, lai samazinātu apglabājamo atkritumu daudzumu.

Veicot saimniecisku darbību dabas parkā „Daugavas ieleja”, ir saistoši arī visi no augstākminētajiem normatīviem aktiem izrietošie Ministru kabineta noteikumi.

Citu nozaru normatīvie akti

Normatīvie akti būvniecības jomā Būvniecības likums (13.09.1995.) (zaudēs spēku ar 09.07.2013. pieņemto Būvniecības likumu, kas stājas spēkā 01.02.2014.)

Likums nosaka būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības, kā arī viņu tiesības un pienākumus būvniecības procesā un atbildību par būvniecības rezultātā tapušās būves atbilstību tās uzdevumam, ekonomiskajam izdevīgumam, paredzētajam kalpošanas ilgumam un attiecīgajiem normatīvajiem aktiem, kā arī valsts un pašvaldību institūciju kompetenci attiecīgajā būvniecības jomā.

Saskaņā ar likuma 30.panta sesto daļu, ja pašvaldība pieņēmusi lēmumu par nelikumīgi būvētas būves vai tās daļas nojaukšanu, bet pasūtītājs vai būvētājs līdz noteiktajam laikam nav to izpildījis, attiecīgā pašvaldība organizē šīs būves vai tās daļas nojaukšanu. Ar nojaukšanu saistītos izdevumus sedz pasūtītājs vai būvētājs.


Normatīvie akti ietekmes uz vidi novērtējuma jomā Likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (13.11.1998.)

Likumā sniegta ietekmes uz vidi novērtējuma definīcija - procedūra, kas veicama šajā likumā noteiktajā kārtībā, lai novērtētu paredzētās darbības vai plānošanas dokumenta īstenošanas iespējamo ietekmi uz vidi un izstrādātu priekšlikumus nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai vai aizliegtu paredzētās darbības uzsākšanu normatīvajos aktos noteikto prasību pārkāpumu gadījumos.

Likuma mērķis: novērst vai samazināt fizisko un juridisko personu paredzēto darbību vai plānošanas dokumentu īstenošanas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi.

Likumā sniegta stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma definīcija – ietekmes uz vidi novērtējums plānošanas dokumentam, kura īstenošana var būtiski ietekmēt vidi.

Noteikumi „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums” (Nr.157/01.05.2004.)

Noteikumi nosaka kārtību, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums.

Noteikumi „Kārtība, kādā novērtējama paredzētās darbības ietekme uz vidi” (Nr.83 /11.02.2011.)

Noteikumi nosaka kārtību, kādā novērtējama paredzētās darbības ietekme uz vidi.


20

Noteikumi „Kārtība, kādā reģionālā vides pārvalde izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai, kurai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums” (Nr.91/25.02.2004.)

Noteikumi nosaka: paredzētās darbības, kurām nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, bet kuru veikšanai ir nepieciešami tehniskie noteikumi; tehnisko noteikumu saturu; tehnisko noteikumu pieprasīšanas, sagatavošanas un izdošanas kārtību.

Tehniskajos noteikumos noteiktas vides aizsardzības prasības paredzētajai darbībai tās norises vietā. Minētās prasības ir saistošas personai, kas veic darbību.

Normatīvie akti teritorijas plānošanas jomā Teritorijas attīstības plānošanas likums (01.12.2011.)

Likuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību valstī, izmantojot efektīvu teritorijas plānošanas sistēmu. Likumā ir sniegts teritorijas plānojuma jēdziens un teritorijas plānojuma principi.

Viens no teritorijas plānojuma uzdevumiem (likuma 4.panta 7.daļa) ir saglabāt dabas un kultūras mantojumu, ainavas un bioloģisko daudzveidību, kā arī paaugstināt kultūrainavas un apdzīvoto vietu kvalitāti.

Saskaņā ar likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 18.panta ceturto daļu, reģionālās attīstības plānošanas dokumentus izstrādā, ievērojot dabas aizsardzības plāna un ĪADT individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus.


Normatīvie akti lauksaimniecības jomā Lauksaimniecības un lauku attīstības likums (24.04.2004.)

Likuma mērķis (2.pants) ir radīt tiesisku pamatu lauksaimniecības attīstībai un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības un lauku attīstības politiku saskaņā ar Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku un kopējo zivsaimniecības politiku.


Normatīvie akti dzīvnieku aizsardzības jomā Dzīvnieku aizsardzības likums (01.01.2000.)

Likums nosaka cilvēku pienākumu nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība.


Meža aizsardzības normatīvie akti Meža likums (17.03.2000.) Šā likuma mērķis noteikts likuma 2.panta 1.daļā:

• regulēt visu Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, • visiem meža īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem garantēt vienādas tiesības,

īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību un noteikt vienādus pienākumus.

Saskaņā ar likuma 35.pantu, apsaimniekojot mežu, meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir ievērot vispārējās dabas aizsardzības prasības, lai: • nodrošinātu meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu; • saglabātu meža spēju pasargāt augsni no erozijas; • pasargātu virszemes un pazemes ūdeņus no piesārņošanas; • saglabātu būtiskus kultūras mantojuma elementus mežā.

Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā (Nr.936/ 18.12.2012)

Noteikumi nosaka: vispārējās dabas aizsardzības prasības meža apsaimniekošanā; dabas aizsardzības prasības galvenajā un kopšanas cirtē; saimnieciskās darbības ierobežojumus dzīvnieku vairošanās sezonas laikā.


Normatīvie akti medību un zvejniecības jomās Zvejniecības likums (12.05.1995)

Likums regulē Latvijas Republikas iekšējo ūdeņu, teritoriālo jūras ūdeņu un ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu, pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu.

Likuma 9.pantā sniegta tauvas joslas definīcija un izmantošanas nosacījumus.


21

Medību likums (06.08.2003.) Likuma mērķis ir reglamentēt medību saimniecības pamatnoteikumus. Saskaņā ar 7.pantu, medību sezona ir periods no 1.aprīļa līdz nākamā gada 31.martam. 24.pantā ir noteiktas medības, kuras tiek atzītas par nelikumīgām medībām.

Atbilstoši savai kompetencei šā likuma un citu medības reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību veic VMD, VARAM un Valsts policija.


Normatīvie akti zemes dzīļu izmantošanā Likums „Par zemes dzīlēm” (04.06.1996.)

Likuma mērķis ir nodrošināt zemes dzīļu kompleksu, racionālu, vidi saudzējošu un ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī noteikt zemes dzīļu aizsardzības prasības. Likuma 6.panta trešā daļas prasības: „zemes dzīļu izmantošanā jāievēro īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un objektu aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi, kā arī citi zemes dzīļu izmantošanu ierobežojoši noteikumi”.


Normatīvie akti tūrisma attīstības jomā Tūrisma likums (01.01.1999.) Nosaka kārtību, kādā valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības un uzņēmumi

(uzņēmējsabiedrības) darbojas tūrisma jomā, kā arī aizsargā tūristu intereses. Likums definē, ka dabas tūrisms ir tūrisma veids, kura mērķis ir izzināt dabu, apskatīt raksturīgās ainavas, biotopus, novērot augus un dzīvniekus dabiskajos apstākļos, kā arī izglītoties dabas aizsardzības jautājumos.

1.2.2. Starptautiskās saistības un Eiropas Savienības noteiktās saistības

Starptautiskie normatīvie dokumenti (direktīvas, konvencijas, līgumi, protokoli) bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā ir tikuši ratificēti Latvijā un iestrādāti nacionālajā likumdošanā.

Padomes direktīva 79/409/EEK (02.04.1979.) „Par savvaļas putnu aizsardzību” Šīs direktīvas mērķi nosaka tās 1.pants: „Šī direktīva attiecas uz visām savvaļas putnu sugām, kuras dabiski sastopamas Dalībvalstu Eiropas teritorijā, kurā darbojas Vienošanās. Tā ietver šo sugu aizsardzību, saglabāšanu, kontroli un nosaka to izmantošanas noteikumus. Šī direktīva attiecas uz putniem, to olām un biotopiem”. Direktīvai ir 5 pielikumi.

Padomes direktīva 92/43/EEK (21.05.1992) „Par dabisko biotopu un savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību” Šīs direktīvas mērķi nosaka tās 2.pants: „Direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskos biotopus un savvaļas dzīvniekus un augus Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums”. Direktīvai ir 6 pielikumi.

Saskaņā ar Direktīvas prasībām, dalībvalstis nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas Direktīvas I pielikumā minētajiem biotopiem, kā arī II pielikumā minētajām sistemātiskajām sugu grupām. Šādas teritorijas jāiekļauj Natura 2000 tīklā. Latvijā ir sastopami 60 biotopi, 22 augu sugas, 5 zīdītāju sugas, 3 rāpuļu un abinieku sugas, 11 zivju sugas un 20 bezmugurkaulnieku sugas no Biotopu direktīvas pielikumos ietvertajiem sarakstiem. Attiecībā uz vilkiem, lūšiem un bebriem Latvija ir lūgusi piešķirt ģeogrāfisko izņēmumu Latvijas teritorijā.

Saskaņā ar Eiropas līguma prasībām, šo abu Eiropas Padomes (EP) Direktīvas prasības iestrādātas Latvijas likumdošanā – likumā „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (02.03.1993.) un likumā „Par sugu un biotopu aizsardzību” (16.03.2000.), kā arī tiem pakārtotajos Ministru kabineta (MK) noteikumos. Dabas aizsardzības prasības iestrādātas arī Meža likumā (17.03.2000.) un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos. Natura 2000 tīkla izveidošanai tika veiktas izmaiņas vairākos pakārtotajos MK noteikumos – Par dabas parkiem (Nr.212/1999.), Par dabas parkiem (Nr.89/1999.), Par aizsargājamiem ainavu apvidiem.


22

Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkls (Natura 2000) saistības Latvijai

Natura 2000 ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (Special Areas of Conservation, SAC) tīkls, kas izveidots ar mērķi nodrošināt labvēlīgu aizsardzības statusu EP Direktīvas 92/43/EEK (21.05.1992) pielikumos uzskaitītajiem biotopiem un sugām saskaņā ar Direktīvas 3.pantu.

Aizsargājamas teritorijas jāizveido EP Direktīvas 92/43/EEK (21.05.1992.) I pielikumā uzskaitītajiem dabiskajiem biotopiem, EP Direktīvas 92/43/EEK (21.05.1992.) II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotnēm; EP Direktīvas 79/409/EEK (02.04.1979.) vispiemērotākās teritorijas I pielikumā uzskaitītajām putnu sugām (Specially Protected Areas, SPA).

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000.gada 23.oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (saukta par Ūdens struktūrdirektīvu)

Šīs direktīvas mērķi ir aizsargāt un uzlabot virszemes un pazemes ūdeņu ekosistēmu stāvokli, un veicināt ilgtspējīgu ūdeņu lietošanu ieviešot integrētu upju baseinu apsaimniekošanas procesu.

Pieņemot Ūdens struktūrdirektīvu, Eiropas Savienībā tiek ieviesti jauni ūdens apsaimniekošanas principi: tiek vērtēta virszemes ūdens ekoloģiskā kvalitāte, tiek apsaimniekoti visi ūdeņi – gan virszemes, gan pazemes, ūdens apsaimniekošanu veic pēc upju baseinu principa, ūdens lietošanas izmaksām ir jāietver izmaksas arī par cilvēka radīto slodzi uz vidi un resursiem, sabiedrības līdzdalība upju baseinu apsaimniekošanas plānu sagatavošanā.

Latvija ir ratificējusi šādas starptautiskās konvencijas:

• Riodežaneiro konvenciju „Par bioloģisko daudzveidību” (1992), kas paredz veicināt ekosistēmu un dabisko dzīvotņu aizsardzību un sugu dzīvotspējīgu populāciju saglabāšanu dabiskajā vidē;

• Bernes konvenciju „Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu” (1979), kurā, cita starpā, katra dalībvalsts uzņemas pievērst uzmanību savvaļas floras un faunas saglabāšanai savas plānošanas un attīstības politikā;

• Bonnas konvenciju „Par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību” (1979). Migrējošo sugu saglabāšanu var nodrošināt, tikai nodrošinot to aizsardzību visās to dzīves cikla fāzēs (ligzdošanas un ziemošanas vietās un migrāciju ceļos), tādēļ īpaši nozīmīga ir starptautiska sadarbība. Konvencijas pielikumos iekļautas apdraudētās migrējošo dzīvnieku sugas un migrējošo dzīvnieku sugas ar nelabvēlīgu aizsardzības statusu;

• Konvencija „Par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību - UNESCO Konvencija” (1972). Konvencijas dalībvalstu pienākums ir nodrošināt dabas un kultūras mantojuma apzināšanu, aizsardzību, saglabāšanu, popularizēšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Ratificēšanas gaitā pieņemts likums „Par Konvenciju par pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību (17.02.1997.).

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departaments atbildīgs par iespējām izvērtēt un noteikt Latvijā pasaules dabas mantojuma objektus.

Orhūsas konvencija „Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” (1998). Orhūsas konvencija nosaka sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu attiecības saistībā ar vides jautājumiem, sevišķi pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs.

Kopš Latvija 2007.gada pievienojusies Eiropas ainavu konvencijai (EAK), tā būtiski ietekmē skatījumu uz ainavām, kā arī parāda dažādu risinājumu iespējamību. Ainavas jēdziena skaidrojums saskaņā ar EAK – „ainava nozīmē teritoriju tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki un kas izveidojusies dabas un/vai cilvēku darbības un mijiedarbības rezultātā.” EAK darbības joma „…attiecas uz ainavām, kuras var uzskatīt par izcilām, tāpat kā uz ikdienišķām vai degradētām ainavām” (EAK, 2.pants). Tātad – ainavas ir visur, tas ir skatījums uz tuvāko un tālāko apkārtni, kas (skatījums) balstās dabas un cilvēku mijiedarbības izpratnē.

EAK piedāvā trīs atslēgas vārdus, kas atspoguļo ainavu politiku. Tie ir – ainavu aizsardzība, ainavu pārvaldība un ainavu plānošana.


23

Pēc tradīcijas Latvijā lielākais uzsvars likts uz ainavu aizsardzību (un veidošanu), un sabiedrībā lielākoties tas asociējas ar aizliegumiem un cilvēka darbības regulējumiem.

Tādēļ uzmanība pievēršama tam, kā ainavu aizsardzība definēta EAK. Proti, tā „...nozīmē darbības, lai saglabātu un uzturētu ievērojamas vai raksturīgas ainavu īpašības, ko apstiprina to mantojuma vērtība, kas izriet no šo īpašību dabiskās konfigurācijas un/vai no cilvēka darbības” (EAK, 1.pants).

Pašreiz ainavu plānošana vienkāršākajā variantā ir saistāma ar teritoriju attīstības plānošanas praksi. Būtiskais ir telpiskā/teritoriālā pieeja, atšķirīgo ainavu telpu/areālu nodalīšana, to attīstības redzējums saistībā ar apdzīvojumu, zemes izmantošanu un attīstības mērķiem. Pēc EAK definīcijas – „ainavu plānošana nozīmē spēcīgu uz nākotni vērstu darbību, lai nostiprinātu, atjaunotu vai radītu ainavas” (EAK, 1.pants).

Jauns un vēl reti lietots vārds ir ainavu pārvaldība. Tā saturs EAK tekstā skaidrots šādi: „ainavu pārvaldība nozīmē pasākumus no ilgtspējīgas attīstības perspektīvas, kas nodrošina ainavas regulāru ainavu kopšanu (uzturēšanu – Aijas Mellumas piezīme) ar mērķi virzīt un harmonizēt pārmaiņas, kuras rada sociālie, ekonomiskie un vides procesi” (EAK, 1.pants).

Tas Latvijas apstākļos ir neskaidrākais jautājums, jo saistās ne tikai ar valsts un pašvaldību kompetencēm, bet vēl vairāk – ar ainavās dzīvojošo cilvēku attieksmēm. Svarīgākais ainavu pārvaldības faktors būs sabiedrības ieinteresētība, un galvenais – katra cilvēka līdzdalība ainavu attīstības procesos.

II Fiziski ģeogrāfiskais raksturojums

2.1. Klimats

Vispārējais klimatisko apstākļu fons dabas parka teritorijā neatšķiras no Viduslatvijas vidējiem rādītājiem, taču pēc tiem nav iespējams spriest par mikroklimatiskajiem apstākļiem tieši dabas parka teritorijā, Daugavas ielejā.

Daudzi pētnieki norādījuši, ka Daugavas ielejas floras īpatnības lielā mērā saistāmas ar mikroklimatu, šajā gadījumā – specifisko ielejas klimatu. To raksturo pienākošā siltuma un mitruma atšķirības dažādi pret ziemeļiem/dienvidiem eksponētās nogāzēs, nogāžu augstums un stāvums, kas nosaka gaisa masu noplūdes iespējas un īpatnības (piemēram, palielināta salnu iespējamība ielejas dibenā).

Konkrētu mikroklimata pētījumu dabas parkā „Daugavas ielejā” nav. Tomēr var pieņemt, ka stāvās, pret dienvidiem eksponētās Daugavas ielejas nogāzes (posmā starp Pļaviņu HES un Dīvaju) dabas apstākļu īpatnības, tajā skaitā floras un biotopu telpisko kombinācijas lielā mērā saistītas arī ar lokālajiem klimata apstākļiem.

Mikroklimata pētījumi ir veikti līdzīgas ģeomorfoloģiskās uzbūves teritorijā – dabas parkā „Daugavas loki”. Tā kā apstākļi dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā (Daugavas klātbūtne, nogāzes, mazo upīšu gravas) ir zināmā mērā līdzīgi apstākļiem dabas parkā „Daugavas loki”, var pieņemt, ka mikroklimata veidošanās „Daugavas ielejas” teritorijā notiek pēc līdzīgām likumsakarībām.

Pētījums apliecina, ka mazo upīšu ielejas un gravas nosaka mikroklimatisko apstākļu atšķirības. To apstiprināja J.Soma veiktie lauka pētījumi (fiksējot mikroklimatiskos datus – gaisa to C un gaisa relatīvo mitrumu) un iegūto mikroklimatisko datu ģeotelpiskā analīze. Gaisa temperatūra pie zemes gaisa slānī gravās ir par 1,5 līdz 2oC zemāka nekā piegulošajā teritorijā, bet relatīvais gaisa mitrums ir par 5 līdz 12% augstāks, nekā piegulošajā teritorijā.

Tādējādi, pateicoties reljefa saposmojumam, gravās veidojas paaugstināta gaisa mitruma režīms, kas savukārt rada labvēlīgus apstākļus daudzu retu un aizsargājamu augu augšanai. Reljefa saposmojums nosaka arī nogāžu atšķirīgas ekspozīcijas, kā rezultātā gravās veidojas arī atšķirīgs augsnes temperatūras un mitruma režīms, kas saistīts ar atšķirīgu saņemtās saules radiācijas daudzumu.

Ļoti uzskatāmi tas parādās pavasarī, kad kūstot sniega segai, tā ilgāk saglabājas ZA Z – ZR ekspozīcijas nogāzēs. Tas nozīmē, ka veģetācijas sezonā šāda veida ekspozīcijas nogāzes nodrošina augstāku mitruma režīmu un veicina uz substrāta augošo un epifītisko sūnaugu – mežaudžu indikatorsugu un reto sugu labvēlīgu attīstību.


24

Ļoti nozīmīgs faktors dabas parka teritorijā ir vējš, jo tā virzieni un ātrums nosaka Daugavas ūdens viļņošanās intensitāti un krastu noskalošanos. Šī parādība vērojama dabas parka teritorijā, kaut arī teorētiski tika pieņemts, ka lejpus HES aizsprosta krastu noskalošanās nenotiek. 2.2. Ģeoloģija un ģeomorfoloģija

Daugavas ielejas Skrīveru posms (no Aizkraukles pilsētas līdz Jaunjelgavai) ir vienīgais dabiskais, hidroelektrostaciju (turpmāk tekstā – HES) celtniecības darbos maz pārveidotais Daugavas ielejas posms, kura robežās saglabājušās visas upes izveidotās terases.

Lejpus Pļaviņu HES aizsprosta Daugavas ielejas platums sasniedz 2,5 līdz 4 kilometrus. Ieleja ir izteikti asimetriska: tās labais krasts ir stāvs, pienāk tuvu upei, terašu joslas platums no 10 līdz 500 metriem, bet kreisajā krastā ielejas pamatkrasts atrodas 0,8 līdz 2,2 kilometru attālumā no upes.

Tādu ielejas uzbūvi noteikušas ģeoloģiskās uzbūves īpatnības, iežu sastāvs, senās upes pastiprinātā iegraušanās ledus laikmeta beigu posmā ledāja uzkrātajos irdenos nogulumos, kā arī pašas upes līkumošana pa ielejas dibenu. Par to liecina labi saskatāmās senās salas jeb palikšņi Daugavas kreisajā krastā.

Daugavas ielejas kreisā krasta terases ir tipiskas erozijas terases ar plānu smilšainu un grantainu nogulumu kārtu, zem kuras atrodas morēnas smilšmāls vai dolomīti. Lejpus Sērenes uz augstajām terasēm ir plašākas grants un smilts iegulas, kur ierīkotie karjeri izmantoti jau agrāk Pļaviņu HES celtniecībai.

Daugavas ielejas dabas parka (agrāk – kompleksā dabas lieguma) robeža Daugavas kreisajā krastā dažādos laikos (skatīt 1.1.4.sadaļu tekstā,) noteikta kā platāka vai šaurāka josla, kas praktiski aptver tikai pieupes joslu, bet ne Daugavas ieleju.

Tādējādi dabas parka teritorija arī ir izteikti asimetriska – tajā ietilpst Daugavas labā krasta nogāze, bet kreisajā krastā – šaura pieupes josla. No augstajām skatu vietām Daugavas labajā krastā labi pārskatāma visa ieleja, un šie plašie un tālie skati ievērojami vairo dabas parka vērtību.

Daugavas ielejas pamatkrasta nogāzes relatīvais augstums ir 30 līdz 50 metri, to saposmo mazo pieteku – Lipsēnu strauta, Karikstes, Ašķeres, Kraukļupītes ielejas, kā arī gravas. Atsevišķās vietās, piemēram, starp Daugavlipsēniem un Irbēm, gravas ielejas augšējā daļā ārpus kanjonveida iegrauzuma, ir aprimušas (tāda tipa gravas tiek sauktas par karengravām), un to aktivizēšanos var izsaukt cilvēka darbības pastiprināšanās gravu galotnēs vai to sateces baseinā.

Dabas parka teritorijā vai tuvu tās robežām Daugavas senajā salā (jeb Salenieku paliksnī) kreisajā krastā, kā arī uz virspalu terases labajā krastā ir vērtīgas smilts un grants iegulas, kas vai nu ir jau izsmeltas, vai tiek izmantotas joprojām.

Savulaik izmantoti arī dolomīti – kā ēku celtniecības materiāls, kā izejviela kaļķu ieguvei. Vēl 1970-to gadu kartēs attēlots kaļķu ceplis Daugavas krastā pie Jaunzemjiem. Pamestā dolomītu karjera siena pašreiz ir ģeoloģiskais dabas piemineklis (17.04.2001. Ministru kabineta noteikumu Nr.175 „Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem” 1.pielikums). Ir informācija, ka Skrīveru pusē, netālu no Dīvajas ir bijis ķieģeļu ceplis. 2.3. Hidroloģija

Dabas parkā ietilpst Daugavas upes posms. Upes platums šeit ir 200-250 metri, tās noteces režīms ir atkarīgs no HES darbības. HES darbība rodas ūdens šķērsviļņošanās, kas veicina arī krastu erozijas procesus un noslīdeņu veidošanos.

Daugavas ielejas pamatkrasta nogāzē iegrauzušās mazo pieteku – Lipsēnu strauta, Karikstes, Ašķeres, Kraukļupītes ielejas, kā arī tikai pavasarī tekošo strautu gravas. Daļā mazo strautu ūdens ir tikai pavasara sezonā, bet vēlāk to vietā saglabājas tikai sausgultnes. Daugavas ielejas pamatkrasta nogāzē izplūst vairāki avoti.

Karikste – garums ap 10 km, krāčaina, vietām ar dziļu, kanjonveidīgu ieleju. Netālu no ietekas Daugavā pussagruvis dzirnavu aizsprosts. Ūdens daudzums un ātrums pavasaros ir iespaidīgs, savas prasmes pavasara


25

palu laikā bieži vien pārbauda laivošanas entuziasti, par ko minēts arī www.campo.laivas.lv: apskatītajā posmā ir ļoti liels upes kritums (ap 25 m/km), platums 2-3 m, tā varētu būt upe ar lielāko kritumu Latvijā tik garā posmā. Pēc pavasara sezonas Karikste ir tikai neliels strauts.

Ašķere – garums ap 7 km, izteikta grava, akmeņaina un krāčaina gultne. 2.4. Augsnes

Augšņu sega dabas parka robežās veido trīs atšķirīgus kompleksus:

• Daugavas ielejas terases; • Daugavas ielejas pamatkrasta nogāze ar gravām; • ielejas nogāzei piegulošie līdzenumi augšā, ārpus ielejas.

Daugavas ielejas terašu virsmās dominē aluviālās augsnes, to mehāniskais sastāvs pārsvarā ir dažāda rupjuma smilts. Bieži nelielā dziļumā parādās karbonātu klātbūtne. Vietām, galvenokārt uz grants nogulumiem izveidojušās velēnu karbonātu un tipiskās karbonātu augsnes jeb rendzīnas. Tas nozīmē, ka terasēs augsnes ir auglīgas, pārsvarā sausas, taču ūdenscaurlaidīgas.

Daugavas ielejas stāvajās nogāzēs augšņu kartēs atzīmētas vidēji vai stipri erodētas augsnes, to mehāniskais sastāvs – mālsmilts un smilšmāls, vietām nogulumi ir karbonātiski. Tomēr dabā uz nogāzēm augšņu sega ir daudzveidīgāka, jo pa nogāzi uz leju mainās mitruma apstākļi, nogāzēs atkarībā no to virsmas mikroreljefa nelielos attālumos mijas erozijas un akumulācijas procesu pazīmes, un veidojas sarežģīta erodēto un deluviālo augšņu mozaīka. Tā ir stāvo nogāžu specifiska pazīme, un ar to saistāma augšņu ievērojamā auglības pakāpe. un ekonomiskās situācijas apraksts

III Teritorijas sociālās un ekonomiskās situācijas apraksts

3.1. Iedzīvotāji

Pašlaik dabas parka teritorijas blīvāk apdzīvotā vieta ir Skrīveru Zemkopības institūta ciemata teritorija. Pārējā dabas parka teritorija nav blīvi apdzīvota, ir atsevišķas vietas ar lielākām māju grupām (pie kādreizējās Aizkraukles muižas, dabas parka ziemeļaustrumu stūrī pie Aizkraukles – Aizkraukles kapu ceļa, Daugavas lejā pie siltumnīcām, dabas parka daļa tuvāk Jaunjelgavai).

Daļa zemes gabalu nav apbūvēta, un daudzi zemes īpašnieki dzīvo ārpus dabas parka teritorijas.

Tāpat dabas parka teritorijas attīstību ietekmē tās apmeklētāji – tā kā dabas parks atrodas ērti sasniedzamā attālumā no Aizkraukles un Jaunjelgavas pilsētām un Skrīveru ciema (tālāki ceļotāji – arī no autoceļiem), to apmeklē rekreācijas nolūkos: peldēšanās, nodarbošanās ar sportu, makšķerēšana utt.

Lielāka apmeklētāju plūsma novērota Daugavas labajā krastā, jo šeit ir labiekārtotas atpūtas vietas, sakārtoti ceļi uz tām, kā arī izveidotas dabas takas. Būtiski arī tas, ka Daugavas labais krasts, izņemot atsevišķas vietas, ir pieejams, neapgrūtinot parka iedzīvotājus: krasts nav apbūvēts un norobežots. Daugavas kreisajā krastā ir daudz mazāk vietu, kas ir pieejamas bez atļaujas lūgšanas māju īpašniekiem, jo mājas ir izvietotas tuvu krasta līnijai. 3.2. Pašreizējā un paredzamā antropogēnā slodze uz teritoriju

Antropogēno slodzi, kas ietekmē dabas parka dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, rada dabas parka teritorijas iekšienē notiekošās aktivitātes, kā arī tādas darbības, kas notiek ārpus dabas parka teritorijas.

Pašreizējās antropogēnās slodzes dabas parka teritorijā rada:

1) dabas parkā notiekošie procesi:

• lauksaimniecības noteces; • piesārņojums no esošajām apbūves teritorijām (ūdens, gaisa piesārņojums); • jaunā apbūve; • pieaugoša tūrisma un rekreācijas ietekme, tai skaitā ārpus atpūtas vietām atstātie atkritumi; • lielgabarīta atkritumi atsevišķās vietā, tai skaitā gravās;


26

• atsevišķās vietās notikusi bioloģiski vērtīgo pļavu aparšana (nelielās platībās); • pamestās lielfermas un siltumnīcu komplekss.

2) ārpus dabas parka notiekošie procesi:

• hidroelektrostaciju darbības radītā Daugavas ūdens viļņošanās (šķērsviļņošanās), kas veicina krastu erozijas procesus;

• lauksaimniecības zemju noteces; • nerekultivētās Totēnu izgāztuves ietekme – mežs dabas parkā izgāztuves tuvumā piesārņots ar

plastikāta iepakojumu, izgāztuvē un tās tuvumā konstatētas invazīvas vai potenciāli invazīvas augu sugas, piemēram, ošlapu kļava, Kanādas zeltslotiņa, Sosnovska latvānis, sīkziedu sprigane, vārpainā korinte, potenciāla piesārņojošo vielu infiltrācija augsnē un ietekme uz gruntsūdeņiem;

• Daugavas kreisajā krastā – grants karjeru ietekme, īpaši jaunveidoto.

Tāpat jāatzīst, ka dabas vērtības dabas parkā ietekmē arī saimnieciskās darbības intensitātes samazināšanās – bioloģiski vērtīgo un ainavisko pļavu apsaimniekošanas pārtraukšana, un rezultātā to aizaugšana ar krūmiem un izzušana. Kopš situācijas novērtējuma 2004.gadā konstatēts, ka vairākas mazās pļavas ir pilnībā aizaugušas.

3.3. Aizsargājamās teritorijas izmantošanas veidi

3.3.1. Lauksaimniecība

Aizsargājamā teritorija ir sen apdzīvota, tajā ir liels lauksaimniecības zemju īpatsvars – vairāk par 75%. Lauki un pļavas aizņem virspalu terašu platības, kā arī ielejai piegulošo joslu, ko ar ieleju saista dinamiski dabas procesi (virszemes un pazemes notece, augsnes erozija, gaisa masu kustība u.c.). Teritorijas apgūšanu un intensīvu izmantošanu veicināja izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, kā arī labvēlīgie dabas apstākļi auglīgas augsnes, laba dabiskā drenāža, labvēlīgs vietējais klimats.

Pašlaik dabas parka teritorijā lielākās platībās tiek audzēti graudaugi un dārzeņi (kartupeļi), ir saimniecības, kas nodarbojas ar aitkopību un liellopiem (ir ierobežotas ganības). Tāpat ir piemājas saimniecības ar nelielu lopu skaitu (dažas govis) un nelieliem, vairāk pašpatēriņam paredzētiem dārziem un lauciņiem. Daļa pļavu un atmatu tiek appļautas, tomēr diemžēl daļa pļavu, arī ainavisko un vērtīgo, netiek koptas un aizaug. Kā pozitīvu faktoru jāmin, ka kopš 2004.gada plānā fiksētās situācijas daļa ainaviski vērtīgo pļavu, kurās toreiz netika konstatēta aizsargājamo zālāju biotopu struktūra, pašlaik kopšanas ietekmē ir par tādiem kļuvuši.

Padomju varas gados dabas parka teritorijā Daugavas labajā krastā bija attīstīta intensīva lauksaimniecība, tai skaitā dārzeņu audzēšana. Par to liecina meliorētie lauki, kā arī kādreizējās laistīšanas iekārtas. To paliekas redzamas Daugavas terasē, kur pašreiz zeme tiek izmantota mājsaimniecību vajadzībām vai arī tīrumu vietās izveidojušās atmatu pļavas.

Ainavā saglabājušās kādreizējo lopu fermu ēkas, kā arī tām raksturīgie vides bojājumu areāli. Skrīveru daļā, institūta teritorijā pie kādreizējās mācītājmuižas bija govju ferma Daugavieši 200 govīm. Govju ferma bija arī Akācijās, vienā no Aizkraukles muižas kompleksa ēkām. 3.3.2. Mežsaimniecība

Meži pārsvarā tie ir nelielas platības (daži hektāri) privātie meži, ir atsevišķi pašvaldībām piederoši meža īpašumi. Mežsaimnieciskā darbība dabas parka teritorijā tikpat kā nenotiek, joprojām vairākiem meža īpašumiem nav veikta inventarizācija.

Tā kā meža platības ir nelielas un dabas parka teritorijā pastāv kailcirtes aizliegums, iespējams, zemes īpašnieki nav ieinteresēti veikt mežistrādi atļautajos nelielajos apjomos. Lielāko daļu nogāzēs augošo mežu jau 2004.gada dabas aizsardzības plānā ir ieteikts iekļaut dabas lieguma zonā.

Meža apsaimniekošanas noteikumu ievērošanu kontrolē Sēlijas virsmežniecība.


27

Dabas parka teritorijā dominē visdrīzāk dabiskas izcelsmes meži gravās un nogāzēs, daļa nogāžu mežu platību radusies, aizaugot sarežģītāk apsaimniekojamām pļavām nogāzēs ar lielu slīpumu. Par to liecina mežaudžu dažādā vecuma struktūra un daudzveidīgais sugu sastāvs – nogāzēs aug gan platlapju koku sugas (ozoli, liepas, gobas), gan pioniersugas – bērzi, apses un baltalkšņi, gan priedes un egles.

Papildu liecība nogāžu mežu attīstības vēsturē ir senās fotogrāfijas, kur redz atklātu ainavu vietās, kur pašlaik ir mežaudze (skatīt 3.attēlu). Terasēs sastopamas arī atsevišķas sausas priežu audzes un puduri. Ir vairākas platības, kas pašlaik intensīvi aizaug ar mežu, pārsvarā baltalkšņiem, bet arī priedēm. 3.3.3. Uzņēmējdarbība

Pašreiz teritorijā ir samērā maz saimniecību, kas nodarbotos ar uzņēmējdarbību. “Akācijās”, vienā no Aizkraukles muižas kompleksa ēkām, atrodas kokapstrādes uzņēmums. Zemnieku saimniecības „Aronijas”, “Pakalni” un “Cepļi” nodarbojas ar tūrisma un atpūtas pakalpojumu sniegšanu. Dabas parka teritoriju ekskursijām un aktivitātēm izmanto vairāki vides gidi.

Skrīveru Zemkopības institūta ciematā darbojas LLU aģentūra „Zemkopības zinātniskais institūts”. Kādreizējā Aizkraukles muižas rijā bija iekārtots konservu cehs, bet Daugavas lejā uz terases – liels siltumnīcu komplekss. Ēkas ir saglabājušās, tiesa, nelietojamā veidā, un šajā vietā izveidojusies vizuāli nepievilcīga vide. 3.3.4. Apbūve

Dabas parka teritorijā atrodas tikai viena apdzīvota vieta – Skrīveru Zemkopības institūta ciems, kas ir saplūdis un funkcionāli saistīts ar Skrīveru ciemu. Šeit ir ielu tīkls, daudzstāvu apbūve, attīrīšanas iekārtas, un izvietoti nelieli ražošanas uzņēmumi. Pašlaik ciema teritorija tiek pakāpeniski sakārtota, uzlabojot infrastruktūru un remontējot ēkas. Tā kā ciemā un apkārtnē koncentrējas nozīmīgi dabas un kultūras mantojuma objekti, tam būtu vēlams apsvērt izstrādāt īpašu attīstības stratēģiju un plānojumu, piemēram, „Zaļā ciemata” izveidei, kas palīdzētu arī Skrīveru atpazīstamības veicināšanai.

Aizkraukles novadā lielākā ēku koncentrācija dabas parkā ir izveidojusies trīs vietās: pie kādreizējās Aizkraukles muižas, dabas parka ziemeļaustrumu stūrī pie Aizkraukles – Aizkraukles kapu ceļa, kā arī Daugavas lejā pie siltumnīcām. Sagaidāms, ka šajās vietās ēku blīvums palielināsies, jo ir vairāki pašreiz neapbūvēti zemes gabali. Pārējā teritorijā apbūve izvietota viensētu veidā.

Jaunjelgavas novadā dabas parka teritorijā apbūve izretināta, izvietota viensētu veidā, lielāka ēku koncentrācija vērojama Jaunjelgavas tuvumā.

Lai gan 2004.gadā izstrādātajā dabas aizsardzības plānā pēc tā laika ekonomiskās situācijas tika prognozēta iespēja strauji pieaugt privātmāju apbūvei, pašlaik nav būtiski palielinājies apbūves blīvums – ir uzbūvētas tikai atsevišķas jaunas mājas, dažās mājsaimniecībās uzbūvētas jaunas palīgēkas. Jaunjelgavas novada teritorijā dabas parkā 2004.gadā bija veikta zemes gabalu sadalīšana parcelēs un pievilkta elektrība jauna ciemata būvēšanai, tomēr pašlaik process ir pārtraukts.

3.attēls. Aizkraukles pilsdrupas, 20.gs. 30-tie gadi Avots: Muzeja „Kalna Ziedi” krājumi, Foto: R.Johansons


28

3.3.5. Tūrisms

3.3.5.1. Esošās un potenciālās tūristu piesaistes (resursi, infrastruktūra un produkts)

Kraukļu kalni – Aizkraukles pilskalns. Viens no ainaviski un vizuāli iespaidīgākajiem Daugavas krastu pilskalniem (ar gravām saposmota Daugavas ielejas krasta daļa), kas īpaši efektīvi izskatās no upes pretējā – kreisā krasta. Kraukļu kalnu apskates nolūkā izveidota taka, uzstādīti informācijas stendi, bet austrumos esošā Ašķeres strauta gravā (iespaidīgas gravu ainavas bezlapu periodā) – izveidota taka, kas aprīkota ar kāpnēm un koka tiltiņiem (infrastruktūras koka daļas – sliktā stāvoklī, dažādās trūdēšanas pakāpēs). Taka izveidota mikrolieguma teritorijā, kas veidots lielā susura aizsardzībai. Pilskalna piekājē atrodas senbaznīcas vieta. Salīdzinoši ar pārējiem dabas parka tūristu piesaistes vietām – populārs tūrisma objekts. Apvienojumā ar Skrīveru saldumu un Skrīveru mājas saldējuma ražotnēm nākotnē varētu būt lielāka nozīme kā tūrismu ģenerējošai teritorijai (skatīt 4.attēlu).

Kraukļu akmens. Atrodas A6 autoceļa Rīga – Daugavpils – Krāslava – Baltkrievijas robeža (Pāternieki) (turpmāk tekstā – autoceļš A6) malā pie Skrīveru ceļa krustojuma. Pie akmens izvietota norāde.

Aizkraukles luterāņu baznīca. Atrodas nepilnu kilometru austrumos no Kraukļu kalniem – Daugavas ielejas krasta augšdaļā. Dievnams ir pieejams dievkalpojumu laikā, tiek piedāvāti gida pakalpojumi un iespēja palūkoties uz Daugavu no ēkas torņa. Blakus baznīcai uzstādīti tūrisma informācijas stendi. Nākotnē varētu kalpot kā „dzīva vieta”, tur plānots tūrisma informācijas punkts, kur tūristi kultūras pieminekļa apskati varētu apvienot ar izziņu un informācijas ieguvi.

Skatu vieta. Atrodas ~100 m rietumos no Aizkraukles luterāņu baznīcas. Ja attīrītu Daugavas senlejas krasta augšdaļas krūmāju un pārdomāti nocirstu dažus kokus, kas šobrīd aizklāj ainavu, šī būtu viena no iespaidīgākajām un vizuāli ainaviskākajām Viduslatvijas un Vidzemes skatu vietām (labi izceļas Daugavas loks). Alternatīva – dažus metrus augsts skatu tornis/ skatu platforma.

Aizkraukles pilsdrupas. Ļoti ainavisks kultūrvēsturisks objekts, īpaši ar skatu no vecā ceļa, kas „nolaižas” pa Daugavas senlejas krastu. Minētā ceļa malā ir neliela un nelabiekārtota „kabatiņa”, kur vienlaicīgi var apstāties 2–3 vieglās automašīnas. Šobrīd lielisko skatu aizsedz nedaudz zemāk augošs koks. Pilsdrupas zemes īpašnieks ir apjozis ar brīdinošām lentām, jo objekts (nav iekonservēts) šobrīd ir bīstams un apmeklējumiem nepiemērots.

Cepļa dolomīta atsegums. Atrodas pie Cepļu mājām. Uzskatāms gan par dabas (dolomīta slāņi), gan cilvēka (veidojies karjera izstrādes laikā) mijiedarbības rezultātu. Nākotnē varētu tikt izmantots kā ģeotūrisma objekts, atsedzot slāņu profilu labākam dabas izziņas un interpretācijas procesam.

Dabas parka teritorijā šobrīd darbojas trīs tūrisma mītnes, kas pielāgotas neliela cilvēku skaita uzņemšanai:

• brīvdienu māja Aronijas (6 gultas vietas) piedāvā atpūtu ģimenēm, pirts rituālu, dažādas sporta spēles un aktivitātes;

• viesu māja Pakalni (7 gultas vietas). Piedāvā atpūtu, pirti, laivu un velonomu; • brīvdienu māja Cepļi (10 gultas vietas). Piedāvā atpūtu ģimenēm, spēles, dabas vērošanu gida pavadībā,

makšķerēšanu un telšu vietas.

4.attēls. Skats uz Kraukļu kalniem no Daugavas kreisā krasta Foto: Juris Smaļinskis


29

Nevienai no minētajām tūristu mītnei nav savas mājas lapas (Cepļiem – bloga vietne) un tās nevar atrast sociālajos tīklos, kā arī mobilajās aplikācijās. Informācija par tām ir atrodama citās ar tūrisma informāciju saistītajās vietnēs (galvenokārt domātas vietējam tūristam, informācija – galvenokārt latviešu valodā), taču neviena no tām sevi nepozicionē un neasociē ar dabas parka teritoriju.

Parka teritorijā ir izveidotas pārgājienu takas, pietiekamā blīvumā – atpūtas un piknika vietas, kuras izmanto, galvenokārt, vietējie makšķernieki un no tuvākajām pilsētām atbraukušie. Pastāv jau esošs norāžu tīkls (skatīt 5.attēlu).

3.3.5.2. Tūrisma plūsmas un apmeklētāju statistika

Apmeklētāju skaits iepriekš uzskaitītajos dabas un cilvēka radītajos objektos šobrīd nav zināms. Galvenā tūristu plūsma virzās pa autoceļa A6 „koridoru”. Pēc netiešām norādēm un vērojumiem dabas parka apsekojumu laikā, var spriest, ka populārākais šī brīža tūrisma objekts ir Kraukļu kalni ar tuvāko apkārtni. No patreizējā tūrisma attīstības viedokļa (infrastruktūra, produkts) šobrīd neattīstīts ir dabas parka teritorijā ietilpstošais Daugavas kreisā krasta posms. Domājams, ka nozīmīga daļa no tūrisma plūsmas nākotnē novirzīsies pa jauno Tīnūžu – Kokneses ceļu, kas no vietējā mazā un vidējā tūrisma uzņēmējdarbības viedokļa (ēdināšanas uzņēmumi, naktsmītnes) nav labs scenārijs.

3.3.5.3. Priekšlikumi turpmākai tūrisma attīstībai

Dabas parks „Daugavas ieleja” šobrīd nav un arī tuvākajā nākotnē nekļūs par stratēģiski nozīmīgu Latvijas mēroga tūrisma galamērķi. Tā būs daļa no Daugavas ielejas „tūrisma koridora”, kur lielākā ceļotāju masa uzturēsies, galvenokārt, īsu brīdi un „caurbraucot”. Tādēļ viens no stratēģiskajiem mērķiem ir tūristu uzturēšanās laika pagarināšana, ko jāpanāk ar jaunu, videi draudzīgu un izglītojošu tūrisma produktu un tūrismu atbalstošās infrastruktūras (takas, maršruti, skatu vietas) palīdzību.

5.attēls. Norādes uz dažādām tūrisma piesaistēm Foto: Juris Smaļinskis

6.attēls. Potenciālā skatu vieta pie Aizkraukles luterāņu baznīcas Foto: Juris Smaļinskis


30

Tūrismam šajā, tāpat kā citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ir jābūt sabalansētam ar ekonomiskā labuma gūšanu, piedāvājot tāda veida produktu, kas saudzē dabas resursus, bet tajā pat laikā nodrošina uzņēmējus ar tādiem ienākumiem, kas ļauj dzīvot un strādāt minētajā teritorijā.

Dabas parkā „Daugavas ieleja” ir jāveicina tādu tūrisma veidu, aktivitāšu un produkta attīstība, kas ir saistīti ar cilvēka rekreatīvo vajadzību nodrošināšanu, aktīvo tūrismu (pārgājieni, izbraucieni ar velosipēdiem, laivām), teritorijas kultūrvēstures izziņu, dabas tūrismu (dabas un ainavas vērošana, dzīvnieku, augu vērošana, vides interpretācija), tradicionālo lauku nodarbju (zemnieku saimniecības – lauku labumi, kas uzņem tūristus, amatnieki) nelielo mērogu, kas sekmētu mazā un vidējā biznesa (naktsmītnes, amatnieki, zemnieku saimniecības) attīstību. Jāveicina tādu pakalpojumu attīstība, kas dotu pievienoto vērtību arī pašvaldību budžetā, kas šobrīd veido un uztur publisko infrastruktūru (takas, tualetes, atpūtas vietas Daugavas krastā u.c.). Jāveicina arī starpsezonālu pakalpojumu attīstība, kas piedāvātu savu produktu ne – sezonas laikā.

Tā kā dabas parka teritorija ir izmēros neliela, nozīmīga loma ir arī tiem jau esošajiem tūrisma objektiem, kas atrodas relatīvi tuvu parka robežām. Starp tādiem var minēt Skrīveru saldumu un Skrīveru mājas saldējuma ražotnes.

3.3.6. Zivju resursi un to izmantošana

Daugava ir Latvijas lielākā upe. Vēsturiski tās baseinā bijušas sastopamas visas Latvijas ihtiofaunas saldūdens un ceļotājzivju sugas. Mūsdienās zivju bioloģiskā daudzveidība ir mazāka. To nosaka antropogēnās ietekmes faktori, galvenokārt, Daugavas upes aizsprostošana. No ceļotājzivīm Daugavas augštecē sastopams zutis Anguilla anguilla, lejupmigrācijas uz jūru laikā no ezeriem, kur ielaisti to mazuļi.

Līdz Pļaviņu HES un Rīgas HES nodošanai ekspluatācijā Daugavā ceļotājzivju migrācijas bija iespējama līdz mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijai (Жуков, 1965). Mūsdienās Daugavas upes augštece pilnīgi zaudējusi nozīmi ceļotājzivju (lasis, taimiņš, upes nēģis un vimba) resursu atjaunošanā. Ūdenskrātuvēs saglabājusies neliela vimbas populācija, kas adaptējušās visu dzīves laiku pavadīt saldūdenī. Upē un tās baseinā sastopamas tikai saldūdens zivju sugas.

Pavisam kopā Daugavas posmā starp Ķeguma un Pļaviņu HES aizsprostiem un šajā upes posmā ietekošajās mazajās upēs sastopamas, un potenciāli sastopamas 36 zivju un viena nēģu sugas: strauta nēģis Lampetra planeri, zutis Anguilla anguilla, spidiļķis Rhodeus amarus, grundulis Gobio gobio, karūsa Carassius carassius, sudrabkarūsa Carassius gibelio, karpa Cyprinus carpio, plaudis Abramis brama, pavīķe Alburnoides bipunctatus, vīķe Alburnus alburnus, salate Aspius aspius, plicis Blicca bjoerkna, ausleja Leucaspius delineatus, ālants Leuciscus idus, baltais sapals Leuciscus leuciscus, mailīte Phoxinus phoxinus, rauda Rutilus rutilus, rudulis Scardinius erythropthalmus, sapals Squalius cephalus, vimba Vimba vimba, līnis Tinca tinca, akmeņgrauzis Cobitis taenia, pīkste Misgurnus fossilis, bārdainais akmeņgrauzis Barbatula barbatula, sams Silurus glanis, līdaka Esox lucius, forele Salmo trutta, vēdzele Lota lota, trīsadatu stagars Gasterosteus aculeatus, deviņadatu stagars Pungitius pungitius, platgalve Cottus gobio, ķīsis Gymnocephalus cernua, asaris Perca fluviatilis un zandarts Sander lucioperca un rotans Percottus glehni.

Spāre (Abramis ballerus) Daugavā aprakstīta tikai vienu reizi kā noķerta Pļaviņu ūdenskrātuvē (Дирипаско, 1988). Krievijas Pleskavas apgabala teritorijā šī zivju suga sastopama ezeru sistēmā (Лесненко, 1988), kas tieši savienota ar Daugavu. Acīmredzot atsevišķi spāru īpatņi Daugavā un tās ūdenskrātuvēs var nonākt no iepriekš minētajiem ezeriem (Birzaks et al., 2011).

7.attēls. Atpūtas vieta Daugavas krastā Foto: Juris Smaļinskis


31

Ķeguma ūdenskrātuvē zvejas statistikā minētas 17 zivju sugas, bet upes posmā Daugavas ielejas teritorijā 14 zivju sugas.

Daugavā un arī tās posmā starp Ķeguma un Pļaviņu HES aizsprostiem veikta zivju aklimatizācija un to krājumu papildināšana. Pavisam kopā ielaistas 8 zivju un viena vēžu suga: karpa, līdaka, plaudis, repsis Coregonus albula, dažādas izcelsmes sīgas Coregonus sp., sterlete Acipenser ruthenus, varavīksnes forele Oncorhynchus mykiss, zandarts un platspīļu vēzis Astacus astacus. Sudrabkarūsa Latvijā introducēta no vismaz 1948.gada, bet rotans nesankcionētas ielaišanas rezultātā Latvijā sastopams no 1980.gadiem. Abas šīs zivju sugas veido pašatražojošās populācijas. Lielākā daļa no introducētajām zivju sugām dabīgajos ūdeņos Latvijā vairs nav sastopamas. Karpu, kas Latvijā ievestas jau viduslaikos, vairošanās dabiskajās ūdenstilpēs Latvijā, acīmredzot, ir neefektīva (Andrušaitis, 1960). Mūsdienās karpas, varavīksnes foreles un palijas mazuļi konstatēti tikai zivjaudzētavu tiešā tuvumā (Birzaks et al., 2011).

Lielākā apjomā rūpnieciskā zveja tikusi veikta Ķeguma ūdenskrātuvē, kura apzvejota vismaz no 1949.gada. Vidēji nozvejotas 7,7 t zivju gadā, bet lielākā nozveja sasniegusi 27 t 1964.gadā. No 2005. gada pēc tīklu zvejas aizlieguma ieviešanas upēs un mākslīgajās ūdenskrātuvēs (kas Latvijas likumdošanā tiek uzskatītas par upēm), zveja Ķeguma ūdenskrātuvē samazinājās līdz 100–200 kg gadā.

Zvejas statistikā par Daugavas posmu dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā (Aizkraukles, Sērenes un Skrīveru pagastos) laika periodā no 1993.gada bijusi vidēji 489 kg gadā ar lielāko nozveju 1,2 t 2002.gadā. Pēc tīklu zvejas aizlieguma ieviešanas tā samazinājās līdz 29 kg 2012.gadā.

Faktiski visus zivju resursus dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā izmanto makšķernieki, te notiek licencētā makšķerēšana. Dati par lomu sastāvu makšķerēšanā nav pieejami. 3.3.7. Zemes dzīļu resursi un potenciāla izmantošana

Teritorijas ģeoloģiskā uzbūves dēļ dabas parka un tam piegulošajās teritorijās Daugavas ielejā ir lieli būvniecībai noderīgas smilts un grants krājumi. Dabas parka teritorijā pašlaik nedarbojas smilts – grants ieguves karjeri, tomēr ir slēgtu karjeru teritorijas, piemēram, Lasmaņu karjers (pašlaik izveidojusies ūdenskrātuve, ko izmanto rekreācijas vajadzībām), un Bruņinieku karjers (tiek rekultivēts, aizpildot ar koksnes atkritumiem).

Dabas parka tuvākajā apkārtnē Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā lielās platībās darbojas Salenieku karjers, kurš pieder uzņēmumam „ACB ceļu būve”, šeit tiek iegūta smilts, grants un akmens šķembas. Sērenes pagastā tiek izstrādātas arī jaunas karjeru teritorijas gar dabas parka robežu. Salenieku karjers kopā ar Totēnu karjeru nodrošināja toreizējo Stučkas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu ar granti Pļaviņu HES būves laikā. Izstrādātajā Totēnu karjerā tika iekārtota pilsētas izgāztuve, kas pašlaik slēgta un jānotiek tās rekultivācijai.

Dabas parka teritorijā mājsaimniecību un Zemkopības institūta ciema vajadzībām tiek izmantoti pazemes ūdeņi. Zemkopības institūta ciema mājas apgādā jaunizbūvētā ūdens atdzelžošanas stacija. Ir atsevišķi artēziskie urbumi, kuru turpmākā izmantošana vai tamponēšana būtu jāapsver, lai novērstu potenciālu gruntsūdens piesārņojumu.


32

IV Teritorijas novērtējums

4.1. Aizsargājamā teritorija kā vienota dabas aizsardzības vērtība un faktori, kas to ietekmē, tai skaitā iespējamo draudu izvērtējums

Dabas parka „Daugavas ieleja” tā pašreizējās robežās pārstāv to Daugavas ielejas posmu, kur relatīvi labi saglabājies Daugavas senielejas fragments ar tai raksturīgajām iezīmēm:

• ielejas uzbūve – platās terases upes krastos, ko norobežo pamatkrasta stāvās nogāzes; • ainavu telpas plašums un skaistums, Daugavas dinamiskā klātbūtne šajā ainavā; • senā apdzīvojuma struktūra un ceļu tīkls; • tikai Daugavas ielejai raksturīgās un retās augu sugas; • dabisko un pusdabisko biotopu fragmentu īpatnējs izvietojums ainavas telpā, ko nosaka gan dabas, gan

kultūrvēsturiskie faktori.

Dabas parks „Daugavas ieleja” pārstāv senu kultūrvēsturisko ainavu, kurā gadsimtu gaitā, mijietekmējoties cilvēka darbībai un dabas apstākļiem, izveidojusies tā telpiskā struktūra, kuru redzam šodien, un kurā saglabājušās agrāko laikmetu liecības materiālu objektu veidā, vietvārdos, nostāstos, cilvēku atmiņās. Tas ir vienotais dabas un kultūras mantojums, kas Daugavas ielejas dabas parkam piešķir īpašu vērtību.

Tādēļ dabas parka teritorijā vienlīdz nozīmīgas ir tās dabas un kultūras mantojuma vērtības, kas retuma, apdraudētības vai īpašās nozīmes dēļ tiek aizsargātas, pamatojoties uz tiesību aktiem, kā arī tās vērtības, kas piemīt dabas parka teritorijai, un kuru aizsardzība/pārvaldība nepieciešama, lai nodrošinātu Daugavas ielejas fragmenta ainavas ekoloģisko stabilitāti, kultūrvides vērtības un ielejas ainavas vienotību.

Atceroties Latvijas sabiedrības reakciju 20.gs. 60-tajos gados par lēmumu būvēt Pļaviņu HES krāšņākajā un kultūrvēsturiski nozīmīgākajā Daugavas ielejas posmā, jāatzīst, ka pašreizējam dabas parkam piemīt vairākas unikālas, sabiedriski nozīmīgas vērtības:

• saglabājies Daugava senielejas posms ir zaudētās senielejas simbols, kas ir nozīmīga vērtība Latvijai kopumā;

• tā ir vienīgā vieta Daugavas vidustecē, kur saglabājies zaudētās senielejas ainavas diženums un dažādība.

Tā kā dabas un kultūrvēsturiskās vērtības dabas parkā koncentrējušās teritoriāli nodalāmās vienībās, kā arī ir nodalāmas blīvāk apbūvētas vai būtiski cilvēka ietekmētas teritorijas, ir iespējams dabas parka „Daugavas ieleja” teritoriju sadalīt atsevišķās zonās ar dažādiem izmantošanas noteikumiem, atļautajām un aizliegtajām darbībām.

Dabas parks „Daugavas ieleja” kopumā vērtējams kā cilvēka darbības ilgstoši ietekmēta teritorija vai kultūrainava – daļa tajā sastopamo biotopu ir cilvēka veidoti (dārzi, tīrumi, kultivētas pļavas), vai zināmā mērā ietekmēti (dabiskās pļavas, upju biotopi). Par gandrīz dabiskiem (tomēr ietekmētiem) biotopiem var uzskatīt daļu meža biotopu – gravu un nogāžu mežus.

Tāpēc ir skaidrs, ka teritorijas pastāvēšana ir atkarīga no cilvēka darbības intensitātes dabas parkā. Cilvēka darbības ietekme attiecībā uz tādām dabas vērtībām kā sugām un biotopiem ir vērtējama atkarībā no konkrētās sugas vai biotopa vajadzībām jeb ekoloģiskajām prasībām – piemēram, nogāžu mežu saglabāšanai vajadzīga cilvēka neiejaukšanās, kamēr pļavas bez apsaimniekošanas – pļaušanas vai noganīšanas – aizaug un zaudē savu bioloģisko vērtību. Tādēļ turpmākajās sadaļās, kas attiecas uz sugām un biotopiem, tiek sniegta informācija par nozīmīgāko sugu un biotopu stāvokli dabas parka teritorijā, par to prasībām pret vidi. Šī informācija vajadzīga dabas aizsardzības amatpersonām, kā arī pašvaldību speciālistiem lēmumu pieņemšanai. Tāpat nozīmīga ir informācija par to, cik reta Latvijas mērogā ir konkrētā suga, tātad – cik nozīmīgs dabas parks ir tās saglabāšanā un cik būtiski ietekme var būt sugas pārstāvju vai to dzīvotnes iznīcināšanai uz tās izdzīvošanu visā valstī.

Draudu izvērtējums. Dabas aizsardzības plāna īstenošanas periodā pastāvīgi jāizvērtē potenciālie riska faktori, kas uzskaitīti 2004.gada dabas aizsardzības plānā un lielākā vai mazākā mērā joprojām pastāv. Riska faktori jānovērtē kā dabas parka teritorijā veicamajām darbībām, tā arī darbībām ārpus tā, tai skaitā dažādām


33

stratēģijām un plānojumiem Aizkraukles, Jaunjelgavas un Skrīveru novadu teritorijām arī ārpus dabas parka teritorijas.

Ārējie riska faktori:

• atrašanās starp divām pilsētām Aizkraukli un Jaunjelgavu, kā arī tas, ka Skrīveru ciema Institūta daļa teritoriāli ietilpst dabas parka teritorijā, rada vērā ņemamus priekšnosacījumus turpmākā lauku urbanizācijas procesa attīstībai. Tas nozīmē, ka dabas parka teritorijā vai tā tiešā tuvumā var izveidoties jaunas apbūves vienības, kas būs jauni ciemi. Pašreizējie dabas aizsardzības nosacījumi dabas parka teritorijā un ārpus tās apbūvi tieši neierobežo (ir iespējams, ka noteikta apjoma darbībām tiek piemērots ietekmes uz vidi novērtējums). Ierobežojums saistās arī ar Aizsargjoslu likuma normu par apbūves aizliegumu vietās, kur plūdu varbūtība ir 1%. Šobrīd pēc nekustamā īpašuma tirgus „burbuļa plīšanas” jaunas būvniecības apjomi ir būtiski sarukuši, tāpēc kopš 2004. gada urbanizācijas procesi dabas parka teritorijā un to ietekmējošā tuvumā ir progresējuši lēni;

• lielo autoceļu tiešais tuvums, sevišķi tas attiecas uz automaģistrāli A6 (E22), pa kuru no Dīvajas līdz Aizpuriem iet dabas parka robeža, kā arī pirmās šķiras ceļu P87, kura nozīme pēc seguma asfaltēšanas pabeigšanas ir ievērojami pieaugusi. Nesen ekspluatācijā nodotais tā sauktās „Maskavas šosejas” (automaģistrāles E22) posms atslogo transporta plūsmu uz A6 un samazina riskus no A6 automaģistrāles;

• nozīmīgu grants ieguves vietu atrašanās tieši pie dabas parka robežas Sērenes pagastā, kā arī perspektīvās atradnes, kas tāpat ārpus dabas parka, kā arī dabas parka teritorijā stiepjas Jaunjelgavas virzienā. Šo atradņu un izstrādāto karjeru esamība būtiski ietekmējusi dabas parka robežas noteikšanu Sērenes pusē, un atsevišķās vietās dabā robežu ir grūti identificēt. Kopš 2004.gada karjeru ietekme uz dabas parka teritoriju ir pastiprinājusies. Jaunizveidotie karjeri iepretī „Lejasgūdzēnu” un „Krauju” mājām Jaunjelgavas novadā būtiski samazina šīs dabas parka daļas ainavisko pievilcību, kā arī samazina iespēju „Krauju” māju saimniekam īstenot iecerēto tūrisma jomā;

• būtisks riska faktors ir Pļaviņu HES. Ar to saistīti ekoloģiskā riska draudi iespējamo avāriju vai diversijas aktu gadījumā, kā arī lokālas seismiskas situācijas draudi, kas novērojami daudzu HES vietās. Tomēr jānorāda, ka šo draudu apzināšanās iedzīvotāju līmenī ir diezgan problemātiska, tas varētu vairāk attiekties uz politiķiem un attīstības plānotājiem. Risks joprojām pastāv, pie tam plānotā HES pārgāznes būve, ja netiks panākts pievilcīgs risinājums, var mazināt ainavisko pievilcību dabas parka robežas tuvumā esošajam Daugavas stāvajam krastam;

• līdz rekultivācijai par riska faktoru uzskatāma Aizkraukles izgāztuve, kas atrodas izstrādātajā Totēnu karjerā. Risks un tieša slodze uz dabas parka teritoriju joprojām pastāv un, iespējams, pieaug.

Riska faktori dabas parka teritorijā

Par riskiem šeit uzskatītas sagaidāmās negatīvās izmaiņas dabas procesu norisē, aizsargājamo vērtību (sugas, biotopi, kultūras mantojums, ainava) bojājumi konkrētās vietās un gadījumos ja notiks kādi agrāk nenovērtēti procesi un attīstīsies agrāk neprognozēta cilvēku saimnieciskā darbība, kas ir pilnīgi iespējami pārejas ekonomikas laikā.

Kā reāli pastāvoši un potenciāli pieaugoši riska faktori dabas parka teritorijā (jeb iekšējie riska faktori) atzīmējami:

• jaunās apbūves aktivizēšanās un zemes gabalu sadalīšana ainaviski vērtīgās un ekoloģiski jutīgās vietās, kas agrāk bija lauksaimniecības zemes. Jaunas būvniecības apjomi valstī ir būtiski sarukuši, tāpēc kopš 2004.gada nav novērojama intensīva apbūve dabas parka teritorijā;

• lauksaimnieciskās darbības aktivizēšanās, kas var ietekmēt ainavas telpisko struktūru, samazināt tās bioloģisko daudzveidību un radīt gruntsūdeņu piesārņojuma draudus, sevišķi lejā – uz Daugavas terasēm, kur dominē smilšainas un grantainas augsnes. Pašlaik lauksaimnieciskās darbības intensitāte nav pārmērīga, tomēr jāseko vides prasību ievērošanai, jo īpaši attiecībā uz ūdens piesārņošanu un ķīmisko vielu lietošanu;

• erozijas procesu aktivizēšanās ielejas nogāzēs, gravu augšana Daugavas ielejas nogāzes augšdaļā; • pali un krastu noskalošanās ūdenskrātuves viļņošanās ietekmē; Daugavas krastos dabas parka teritorijā

ar platajām terasēm palu varbūtība ir 1% (vienu reizi simts gados), un šādos gadījumos ar likumu noliegta


34

applūstošo vietu apbūve. Kopš 2004.gada novērots, ka notiek viļņošanās un tās izraisīta krastu erozija; • vērtīgo pļavu degradācija, ja netiks veikti mērķtiecīgi apsaimniekošanas pasākumi (aizaugšana,

aparšana, pārganīšana). Atsevišķas pļavas kopš 2004.gada ir aizaugušas vai apartas.

Jāatzīmē 2012.gadā veiktais Ašķeres biedrības vides darba grupas vērtējums par palieņu pļavu stāvokli:

• pļavu aizaugšana ar krūmiem vai dabiskā apmežošanās (būtisks risks visās teritorijās), kā rezultātā mainās biotopi un jo īpaši cieš dabas parka ainava. Bieži vien iemesls ir tas, ka īpašnieks dzīvo tālu prom no savas zemes vai arī citā gadījumā neinteresējas par pļavas kopšanu;

• pļavu aparšana aptuveni kopā 30 ha platībā un lauksaimniecības kultūru kultivēšana, atsevišķās pļavu teritorijas, kas gan nav palienē, konstatēta pat intensīvā graudu audzēšanas lauksaimniecība. Iemesls ir minimālais ES un valsts atbalsts Natura 2000 teritorijām;

• pļavu pļaušana pirms biotopu noziedēšanas, putnu un dzīvnieku mazuļu patstāvīgas pārvietošanās, spējot izvairoties no pļaujmašīnas, kā arī nepareiza pļaušana, samazina daudzveidības attīstību un palielina regresu;

• pļavu izmantošana pretēji Natura 2000 mērķiem, kas vairāk ir nākotnes risks, jo nekustamā īpašuma tirgus stagnācijas dēļ zemju īpašnieki – uzņēmumi (attīstītāji – pārdevēji) pagaidām nevar pārdot īpašumus, tomēr tuvāko 10 gadu laikā, šāds risks var rasties.

4.2. Teritorijas ainaviskais novērtējums

Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāna ainavu sadaļas aktualizācijas nepieciešamību nosaka vairāki papildus apstākļi. To starpā sekojošie. Vispirms, desmit gadi ir pietiekams laiks, lai varētu novērtēt dabā/ainavās notikušās pārmaiņas. Otrkārt, 2007.gadā Latvijas Republika pievienojās 2000.gadā pieņemtajai Eiropas Ainavu konvencijai (turpmāk tekstā – EAK), un tādējādi tas ir pamats, lai dabas aizsardzību skatītu plašāk, tajā skaitā ainavu līmenī. Tā būtiski ietekmē skatījumu uz ainavām, kā arī parāda dažādu risinājumu iespējamību.

Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā daudzas īpaši aizsargājamas teritorijas (uzskatāmi tas parādās attiecībā uz Daugavas ielejas dabas parku) vienlaikus ir nozīmīga kultūras mantojuma nesējas, un tas nedrīkstētu palikt tikai vispārējas informācijas līmenī. Šajā kontekstā vērā ņemamas Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (1972, Latvija pievienojās 1997), kā arī Eiropas Padomes Pamatkonvencijas par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (2005) nostādnes.

Jāpiezīmē, ka jau izstrādājot iepriekšējo (2004) dabas aizsardzības plānu Daugavas ielejas dabas parkam, tika izmantota ainaviskā pieeja, atbilstīgi EAK nostādnēm. Tāpat tika ņemtas vērā Paneiropas bioloģiskās daudzveidības un ainavu aizsardzības stratēģijas (1995) nostādnes.

Proti, tas ir skatījums uz bioloģisko daudzveidību ainavu līmenī, kā arī nepieciešamība izmantot inovatīvu un proaktīvu pieeju bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanai un atjaunināšanai. Tas nozīmē – pievērst uzmanību procesiem, kas to (daudzveidību) palielina vai pazemina. 4.2.1. Ainavu vērtēšanas pieejas

Neraugoties uz Daugavas ielejas dabas parka robežu maiņām (skatīt 1.1.4.nodaļu), tā aizsardzības un saglabāšanas galvenais objekts ir nelielais ielejas ainavas fragments, kas saglabājies pēc Pļaviņu HES izbūves: tā ir ielejas labā krasta augstā nogāze un terases zemāk, gar upi. Tomēr vizuālās uztveres laukā atrodas visa Daugavas ieleja, arī tās daļas, kas formāli neietilpst dabas parka teritorijā. Savā ziņā tā ir paradoksāla situācija, un ar to jārēķinās, izstrādājot gan dabas parka aizsardzības un attīstības plānus, gan veicot pašvaldību teritoriju plānojumus.

Par Daugavas ielejas veidošanos īsumā runāts jau iepriekš. Tieši ielejas forma – tās plašums un dziļums, kā arī lineārās konfigurācijas izmaiņas tecējuma virzienā veido ainavas ārējo, kopējo satvaru. Savukārt ainavas iekšējo uzbūvi noteikusi gadu tūkstošiem ilgā cilvēka un dabas mijiedarbība šajā konkrētajā vietā, konkrētajos apstākļos. Piemēram, tas ir Daugavas mazo pieteku ieleju izvietojums, stāvās nogāzes, seno muižu centru izvietojums, muižu zemju telpiskās struktūras īpatnības un to izpausmes konkrētajās vietās utt.


35

Ainavu iekšējo uzbūvi atkarībā no mērķa un ar to saistītajiem mēroga nosacījumiem var skatīt ar dažādu detalizācijas pakāpi.

Proti, var izdalīt:

• sīkākas ainaviskās vienības jeb ainavu telpas, kuru veidošanos un aprises katrā konkrētajā vietā noteikuši gan dabas apstākļi, gan vēsturiskā zemes izmantošana;

• atsevišķus ainavas elementus, kas ir vai nu dabiski, vai pusdabiski – veidojušies ilgstošā cilvēka un dabas procesu mijiedarbībā, vai arī cilvēka darbībā radušies objekti (artefakti). Piemēram, atsevišķi koki, akmeņi, alejas, atraktīvas nogāzes, vecsaimniecību ēku puduri, drupas, pilskalns utt.

Raksturojot Daugavas ielejas dabas parka ainavas, ņemti vērā dažādi skatījumi, lai pilnīgāk atklātu ainavu daudzpusīgo nozīmi cilvēkam un sabiedrībai.

Katra ainava ir informācijas krātuve un ainavas elementi uzskatāmi par indikatoriem, kas liecina par nozīmīgiem procesiem dabā un sabiedrībā, kā arī palīdz saprast to maiņas laika gaitā. Konkrēti, Daugavas ielejā ainavas elementu vecums ir visai atšķirīgs – paši senākie ir tūkstoši gadu veci un ieguvuši arheoloģijas pieminekļu statusu, bet jaunākie vēl tikai top. Turklāt jāņem vērā, ka Daugavas ielejas ainavas telpa veido cilvēku dzīves un darbības vidi, tātad, tai ir noteikta sociālā funkcija.

Tātad, izmantotie skatījumi uz ainavu ir šādi:

• specifiskais dabas aizsardzības, kas saistās ar tiesību aktos nostiprinātām vērtībām, vizuālais, pievēršot uzmanību saskatāmajai ainavai;

• kultūras mantojuma skatījums, kas ietver ne tikai tiesiski aizsargātos pieminekļus, bet visu mantojumu kopumā, jo tas ir būtiska cilvēku dzīves vides sastāvdaļa un veido cilvēkos identitātes sajūtu, saikni ar vietu’;

• ekoloģiskais, pievēršot uzmanību vides kvalitātei, ar cilvēka darbību saistīto risku samazināšanai un aizsardzībai no nelabvēlīgiem procesiem;

• sociālais, kas ļauj iesaistīt ainavas struktūrā arī tajās mājojošos cilvēkus.

Minētie skatījumi ņemti vērā, izstrādājot dabas aizsardzības plānu, jo tas savās teritoriālajās izpausmēs balstās uz dabas parka telpiskās struktūras raksturīgajām iezīmēm. Proti, tie ietekmē vai nosaka dažādu lēmumu pieņemšanu – gan attiecībā uz teritorijas plānojumu, gan attiecībā uz dabai draudzīgās saimniekošanas principu un prakses ieviešanu, gan uz dabas aizsardzības nosacījumiem dabas parka teritorijā.

Ainaviskajā raksturojumā uzmanība pievērsta diviem jautājumiem:

1) ainavas telpiskajai struktūrai un tās izmaiņām laika gaitā; 2) nozīmīgajām vērtībām, kuru saglabāšana un kopšana ir īpašs sabiedrības uzdevums.

4.2.2. Ainavu vizuālā struktūra

Daugavas ielejas dabas parka teritorija stiepjas gandrīz 10 kilometrus gar Daugavas upes krastiem, taču, apmēram, pusē no minētā garuma robeža iet pa Daugavas viduslīniju. Tādējādi atkārtoti it kā akceptēta senā robeža starp Vidzemi un Kurzemi. Daugavas ielejas abi krasti dabas parkā ietilpst tikai apmēram 5 kilometru garā posmā, turklāt Sērenes pusē tā ir vien 100-800 m platā pieupes josla, kas pārstāvēta ar palienes un terašu nogāžu fragmentiem.

Tādējādi faktiski Daugavas ielejas dabas parkā galvenā nozīme piešķirama augstajam Daugavas senielejas krastam un terasēm Aizkraukles un Skrīveru pagastos, bet Sērenes puse vērtējama atšķirīgi. Šeit Daugavas piekraste kalpo par vizuālo fonu: skatos pāri upei (no labā krasta) dabas parka teritorijā iedalītā josla veido mazāk vai vairāk noslēgtu priekšplānu (tas maskē karjeru un izgāztuves vietas), bet tālākos plānus veido meži uz terasēm un tālā senielejas nogāze jau tālu ārpus dabas parka teritorijas. Tas vienlīdz attiecas uz visu Sērenes pusi, gan formālajās dabas parka robežās, gan ārpus tām.

Vienojošais elements ainavu vizuālajā un telpiskajā struktūrā ir pati Daugavas upe, patiesībā - pārveidotā Daugava, kas ir Ķeguma HES ūdenskrātuves augšgals un ko ietekmē Pļaviņu HES darbība. Pirms


36

ūdenskrātuves izbūves Daugavā, apmēram 0,5 km garumā uz leju no Lauces upes ietekas bija krāce Žeļeznica, jeb latviski – Dzelzene. Pašreiz ūdens virsma Daugavā ir mierīga, tikai stipru vēju laikā redzama viļņošanās.

Plānošanas skatījumā ainavu vizuālās struktūras raksturojumos nepieciešama funkcionāla pieeja. Tas nozīmē, ka jābalstās uz ceļu/taku tīklu, un ar to jāsasaista skatu vietas – publiski pieejamas, iekārtotas vietas, no kurām paveras ievērības cienīgi (vienkārši skaisti, vai informatīvi) skati ainavās.

Daugavas ielejas gadījumā runa var būt par skatiem no lejas un skatiem no augšas. Raugoties no lejas, no pieejamām vietām Daugavas krastos un terasēs, upe redzama visur – kā galvenais akcents. Taču kopumā, pēc uzbūves skati atšķiras, vai raugāmies no Vidzemes, vai Sērenes puses. Turklāt – dabas parka Aizkraukles un Skrīveru novadu daļās ir iekārtots taku tīkls ar skatu/atpūtas vietām. Problemātiska situācija joprojām ir Sērenes pusē, kur pieejas Daugavai kavē gan karjeri un izgāztuve, gan tas, ka tur nav vispārējas nozīmes ceļu.

Pašreiz nav daudz vietu, no kurām var redzēt Daugavas ainavu no augšas. Dabas parka teritorijā tādas vietas ir Brēķu ainavā (pie Cepļu mājām), pie Lejasžagariem, no Augstajiem kalniem (Aizkraukles pilskalns), no Ozolkalna.

Tomēr citāds, plašāks skatījums uz Daugavu, tās senieleju paveras no Pļaviņu HES aizsprosta – gan braucot pa to, gan apstājoties izvēlētajās vietās. Aizsprosts ir jauna robeža Daugavas ielejas ainavu telpā, tā it kā nodala un reizē sasaista jauno industriālo ainavu ar to Daugavas ielejas daļu, kas tiek uzskatīta par dabas ainavu un kam ir simbola nozīme.

Daugavas ielejas dabas parkam vizuāli piesaistītas vietas ir Aizkraukles pilsētas teritorijā (Daugavas krauja, paliene upes kreisajā krastā, dārzkopības sabiedrības Ziedi), kā arī pie Jaunjelgavas pilsētas. 4.2.3. Ainavu telpiskā struktūra

Upju ielejām piemītošā dabiskā struktūra pietiekami labi atspoguļo situāciju nelielajā Daugavas ielejas dabas parka teritorijā, tā ir labi saprotama (jo vizuāli viegli uztverama, saistās ar ikdienas praksi) iedzīvotājiem, tādēļ to turpmāk var ņemt par pamatu ainavu telpu izdalīšanai. Tas varētu būt arī telpiskais satvars dažādu rīcības plānu, vai turpmākas attīstības plānu izstrādei, tajā skaitā – lokālo ainavu plāna izstrādei.

Daugavas ielejā (tādējādi – arī dabas parka teritorijā) izdalāmas šādas dabiskas (jeb ielejai piemītošas) struktūrvienības:

• ielejas dibens ar upi un virspalu terasēm, jeb leja; • ielejas nogāze, kas saposmota ar gravām un pieteku ieleju iegrauzumiem, • paceltā, ielejai piegulošā un ar ieleju saistītā josla, jeb augša, kurā visa ūdeņu notece notiek upes virzienā

un kur sākas gravu veidošanās.

Atkarībā no pieteku ieleju – Ašķeres, Karikstes, Lipsēnstrauta – iegrauzumiem, to konfigurācijām, kā arī pašreizējā mežu un atklāto platību izvietojuma teritorijā, katrā no iepriekš nosauktajām lielajām trīs vienībām var izdalīt pietiekami labi norobežotas, dabas apstākļu un izmantošanas ziņā, kā arī vizuāli atšķirīgas ainavu telpas. To nosaukumi izvēlēti brīvi – pēc mājvārdiem vai kādām raksturīgām (piemēram, novietojuma) pazīmēm.

Ainavu telpas tika nodalītas 2004.gada dabas aizsardzības plānā, kā pamats dabas parka teritorijas dažādo funkciju, nozīmju un atbilstīgi – nepieciešamo darbību raksturošanai. Pašreiz izdarītas nelielas korekcijas – dažas ainavu telpas apvienotas, paplašināti komentāri, kā arī papildus veikts ainavu telpu izvērtējums pēc to nozīmes un funkcijām (skatīt 2.tabulā).


37

2.tabulā dots ainavu telpu saraksts, bet informācija par to izvietojumu dabas parka teritorijā atbilstīgi numerācijai ir redzama kartē 4.pielikumā.

2 tabula. Ainavu telpas dabas parkā „Daugavas ieleja”

Nr. p.k. Ainavu telpa Ainavu telpas

novietojums Raksturojums

1. Brēķu ainava Augša Vienotais dabas un kultūras mantojums – ainavas ilglaika, jeb nepārtrauktas (vismaz kopš 17.gs.) veidošanās piemērs; viena no nozīmīgākajām dabas parkā; pārskatāma; apdraudēta; nepieciešams ainavas plāns

2. Cerību ainava Augša 20.gs. agrārās reformas laikā veidotās jaunsaimniecības muižas zemēs; noslēgta telpa parka robežās; robeža pa ceļu pāršķeļ plašāku telpu

3. Muižas ainava Augša Kultūrvēsturiski informatīva, bet gaistoša telpa; disfunkcionāla; noslēgta parka robežās; robeža pa ceļu pāršķeļ plašāku telpu;

4. Daugavbordzēnu ainava

Augša Noslēgta; kapu klātbūtne

5. Ceļmalas ainava Augša Saistīta ar lielo ceļu; fona nozīme 6. Lejasžagaru ainava Augša Kultūrvēsturiski nozīmīga – vienotais dabas un kultūras mantojums;

saistīta ar Daugavu un lielceļu; atklāta 7. Dzirnavu ainava Leja

Kultūrvēsturiski nozīmīga – vienotais dabas un kultūras mantojums; plaša, ar Daugavas klātbūtni

8. Terases ainava Leja Vizuāli nozīmīga – dominē Daugava un mežainā ielejas nogāze; plaša, upes ielejas kvintesence

9. Ziediņu ainava Leja Izcilas dabas vērtības; īpašā dabas aizsardzība 10. Augsto kalnu

ainava Augša

Nogāze Leja

Kultūrvēsturiski nozīmīga – vienotais dabas un kultūras mantojums; atklāta, atraktīva (arī skatos no Sērenes puses); Skrīveru novada plānojumā – Institūta ciema robežās

11. Zemkopības institūta ciema jeb

Ciema ainava

Augša Dzīves vides ainava; kultūrvēsturiski daudzslāņaina; dominē apbūves mērķi; plānojama un veidojama; Skrīveru novada plānojumā – Institūta ciema robežās ietilpst arī Augstie kalni (Nr.10)

12. Palatu ainava Leja Vizuāli nozīmīga, dominē Daugava un ielejas mežainā nogāze (Ozolkalni); atklāta, plaša; ielejas kvintesence

13. Totēnu ainava Leja Palienes fragments; terases nogāzes mežs, atklāta pret Daugavu; vērtību samazina atrašanās blakus izgāztuvei; praktiski nepieejama

14. Gudzēnu pakraste Leja Palienes fragments un terases nogāze; telpa atvērta pret Daugavu; vērtību samazina atrašanās blakus izstrādātajiem karjeriem; praktiski nepieejama

15. Vecsērenes ainava Leja Plaša, atklāta Daugavas terases telpa; praktiski nepieejama, dominē Daugava, ielejas kvintesence - kā 8. un 13. ainava

16. Daugavas ielejas nogāze visā

teritorijā (un pa posmiem)

Nogāze Galvenokārt – īpašā dabas aizsardzība; atraktīvi ainavas elementi; ekoloģiski – dienvidu ekspozīcijas nogāze; karbonātisko iežu klātbūtne (augsnes); delūvijs uz nogāzēm; augšņu un biotopu mozaīkas; nogāžu procesu attīstības risks; biotopu aizsardzības nolūkā vēlams sadalīt pa posmiem

17. Daugavas upe Visu telpu saikne

Daugavas upe aizņem apm. 20% no dabas parka, savas duālās nozīmes dēļ kartē nav norobežojama. Vizuāli noteicošais elements skatos gar Daugavu un uz Daugavu; Ķeguma HES ūdenskrātuves augšgals; hidrobioloģiskie raksturojumi; aktīvi dabas procesi (krastu skalošana, ūdens līmeņa izmaiņas u.c.).

Apsekojot Daugavas ielejas dabas parka teritoriju (2013.gadā), uzmanība pievērsta ainavu telpu stāvoklim, kā arī – to nozīmei gan dabas parka, gan visa Aizkraukles novada telpiskajā struktūrā.

Dabas parks kā veselums ir novada īpašas nozīmes ainava, kam ir savs juridiskais statuss un savi nosacījumi, bet kas turpina pastāvēt kā novada teritorijas daļa ar saviem attīstības mērķiem, gan arī – kā dzīvesvieta. Lai


38

uzskatamāk parādītu to, ka dabas parka teritorija, tāpat kā novada teritorija, nav viendabīga (arī attiecībā uz aizsardzības nosacījumiem), veikta detālāka ainavu telpu nozīmes izvērtēšana, nosakot katrai īpašo nozīmi.

Tās ir: (1) īpašā dabas aizsardzība, (2) vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzība, (3) vizuālā, (4) dzīves telpas, (5) fona nozīme (skatīt 3.tabulu un 3.pielikumu).

Īpaša uzmanība pievērsta sadalītajām ainavu telpām. Tās izveidojušās augšā, gar ceļu no Aizkraukles pilsētas uz kapiem, kur ceļš kā dabas parka robeža pāršķeļ vizuāli vienotās telpas. Tas attiecas uz Brēķu, Cerību un Muižas ainavu telpām, bet it sevišķi – uz pēdējo.

Proti, Muižas ainavu telpa faktiski zaudējusi savu sākotnējo kultūrvēstures nozīmi, palikusi vien informatīvā nozīme, par ko tomēr nevajadzētu aizmirst. Vēlams, lai novada teritorijas plānojumā lēmumi netiktu pieņemti vien attiecībā uz formāli nodalītajām ainavas telpas daļām, bet gan uz visu vienoto ainavas telpu. Sevišķi tas attiecas uz turpmākās attīstības nosacījumiem.

3.tabula. Ainavu telpu nozīmju raksturojums

Nr. p.k. Ainavu telpu nozīmes

Ainavu telpas (Nr. skatīt kartē

3.pielikumā) Komentāri

1. Īpašā dabas aizsardzība Ziediņu (9), Totēnu* (13), Daugavas ielejas nogāze (16)

Izstrādājams nepieciešamo rīcību komplekss sugu un biotopu aizsardzībai, kā arī nosacījumi ainavu telpu uzturēšanai (saistībā ar teritorijas plānojumu)

2. Vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzība

Brēķu (1), Lejasžagaru (6), Dzirnavu (7), Augsto kalnu (10)

Skrīveru novada teritorijas plānojumā Augstie kalni ietilpst Institūta ciema robežās

Rīcību komplekss paplašināms, rēķinoties ar kultūras mantojuma vērtībām; nosacījumi ainavu telpu uzturēšanai (saistībā ar teritorijas plānojumu); aktualizēt Aizkraukles kultūrvēsturiskā kodola jeb Senās Aizkraukles nodalīšanu kā īpašas nozīmes ainavu novada teritorijas plānojumā; prioritāri nepieciešams ainavu plāns Brēķu ainavai

3. Vizuālā Terases (8), Palatas (12), Vecsērenes (15)

Nodrošināt biotopu un dzīvotņu, kā arī kultūras mantojuma elementu aizsardzību; nepieciešami nosacījumi ainavu telpu uzturēšanai (saistībā ar teritorijas plānojumu – par jauno apbūvi)

4. Dzīves telpa Cerību (2), Muižas (3), Daugavbordzēnu (4), Institūta ciema (11)

Cerību un Muižas ainavu telpas formāli norobežo ceļš, bet tās ir saistītas ar ainavām ārpus dabas parka robežas; teritorijas plānojumā tās skatāmas kā veselums (it sevišķi – attiecībā uz apdzīvojumu); Ciemam (Skrīveru novads) vēlams izstrādāt inovatīvu attīstības plānu

5. Fons Ceļmalas (5), Gudzēnu pakraste (14), Totēnu (13)

Ainavu telpas pilda dažādas funkcijas, ir dzīves telpas; to ikdienas uzturēšana; nosacījumi telpu attīstībai ir teritorijas plānojuma uzdevums

Piezīme*: Totēnu ainavai tās novietojuma un struktūras dēļ ir divēja nozīme

Ņemot vērā ainavu telpu dažādās īpašās nozīmes, veidojas arī teritoriāli atšķirīga Daugavas ielejas dabas parka teritorijas aizsardzības, attīstības, pārvaldības un sistēma.

Tomēr katrā gadījumā jāatceras, ka viss dabas parks kopumā ir vienotais dabas un kultūras mantojums, tātad – vispārīgā veidā tas attiecas arī uz katru ainavas telpu. Būtiskais šajā gadījumā ir tas, ka katras ainavu telpas īpašā nozīme ļauj konkretizēt pieejas (sevišķi svarīgi tas ir plānošanas sakarā). Ja ainavu telpas vadošā nozīme ir īpašā dabas aizsardzība, tad vienlaikus vērā ņemams vēsturiskais skatījums (novietojums, izmantošanas vēsture u.c.), un otrādi – ja galvenā nozīme ir vienotā mantojuma aizsardzība, tad katrā konkrētā vietā un gadījumā jārēķinās arī ar aizsargājamo dabas vērtību klātesamību, to nozīmi vienotā mantojuma saglabāšanā un attīstībā. Tādējādi ainavu telpu nozīme katrā konkrētā gadījumā kalpo kā lēmumu pieņemšanas regulators plānošanas procesos.


39

4.2.4. Vērtības ainavās

Jau iepriekš runāts par Daugavas ielejas dabas parka ainavu vērtībām un nozīmēm. Tādēļ šeit pievērsīsim uzmanību tikai dažiem papildinošiem skatījumiem.

Vispirms, dabas parka teritorijā par vērtību uzskatāmas dažādās ainavu telpas, kuru veidošanos un aprises katrā konkrētajā vietā noteikuši gan dabas apstākļi, gan vēsturiskā zemes izmantošana. Tātad – tās ir vienotā dabas un kultūras mantojuma nesējas. Uzmanība pievēršama tam, ka konkrētajā Daugavas ielejas posmā nodalīto ainavu telpu aprises gadsimtu gaitā mainījušās maz, tās veidojušās vismaz pirms trim četriem gadsimtiem. Labs piemērs šajā ziņā ir Brēķu ainava ar sensaimniecību puduriem, kas saskatāmi 17.gs. zviedru kadastra kartēs. Savukārt Daugavas ielejas stāvā krasta ainavas telpa savā tagadējā veidolā (klāta ar mežu) ir relatīvi jauna, jo vēl 20.gs. sākuma gados nogāzes tika izmantotas citādi, un tajās vairumā gadījumu nebija mežu. Senākās kartes liecina, ka ilgāku laiku (vismaz kopš 19.gs.) mežs ir bijis uz nogāzes posmā starp Kariksti un Aizkraukles muižas vietu.

Vērtības ainavās pārstāv daudzveidīgie ainavas elementi, starp kuriem ir dabas veidojumi, kā arī tādi, kas veidojušies ilgstošā cilvēka un dabas procesu mijiedarbībā, vai arī ir cilvēka roku radīti. Ainavas elementi katrā ainavas telpā izkārtojas savā veidā, tie vienlaikus atklāj tās vizuālo struktūru (pazīmes) un ekoloģisko struktūru.

Dažādos ainavu attīstības posmos mainās raksturīgie ainavas elementi – jaunajā situācijā vieni pazūd (piemēram, kā Muižas ainavu telpā pašreiz), bet citi – rodas no jauna. Atsevišķās ainavu telpās dažāda vecuma (senuma) ainavu elementi cauri laikiem it kā uzkrājas, un tas piešķir tām (ainavu telpām) īpašu vērtību un nozīmi.

Zviedru laikā Vidzemē veiktā zemes kadastra dati (Dunsdorfs, 1974), it sevišķi – senās kartes (senākās attiecas uz 1688.gadu) liecina, ka tagadējā Daugavas ielejas dabas parka teritorijā pastāvēja sētas ar šodien atpazīstamiem mājvārdiem, piemēram, Meskas, Lipsēni, Miemēni, Brēķi, Dūjas, Žagari, Bordzēni, Gridziņi, Nedēļi, Paladas (Palatas) u.c.

1925.gada topogrāfiskajā kartē 1:75 000 pašreizējā dabas parka teritorijā atzīmētas šādas vecsaimniecības: Žagari, Gridziņi (māju grupa), Dzirnavas, Lipsēni, Riebuļi, Brēķi, Bertnavas, Mežameskas, Jaunzemji. Šajā kartē ir arī trīs pašreiz vairs neesošu lauku sētu vietas – Daugavas lejā karjera vietā Lasmaņi un blakus terases paaugstinājumā – Jaunstraumes (tās bija vēl 20.gs. 70-to gadu sākuma kartēs). Daugavas ielejas nogāzes augšējā malā aiz vecajiem kapiem bijusi saimniecība Nedēļi. Sērenes pagasta daļā vecākā saimniecība ir Gudzēni.

Dabas parka teritorijā īpaša kultūrvēsturiska nozīme ir vēl saskatāmajiem senā ceļa posmiem (Dīvaja – Ašķere, tālāk – gar bijušo siltumnīcu vietu pie Lasmaņu dīķa pa nogāzi augšā, gar Daugavlipsēniem uz Daugavmeskām). Laika gaitā ceļa virzieni mainījās, piemēram, pēc jaunās muižas izbūves ceļš uz to veda no Dzirnavām augšup pa nogāzi – pa tagadējo Karikstes taku (tur redzamas senā bruģa paliekas). 4.2.5. Ainavu kvalitātes mērķi

Ainavu kvalitātes mērķu izdalīšana ir jauns skatījums uz ainavām, un saistās ar Eiropas ainavu konvencijas nostādnēm. Tādēļ vispirms jāpievērš uzmanība pašam ainavas kvalitātes jēdzienam.

Ainavu kvalitāti var saprast vismaz divējādi:

• kā dabas faktoru kopumu, dabas procesu norisi un ainavas telpisko struktūru, kas nosaka tās daudzveidību, ekoloģisko stabilitāti un ilgtspējību attīstības skatījumā;

• kā sabiedrības vēlmes attiecībā uz kādu viņiem apkārt esošās ainavas īpašību vai raksturlielumu.

Pirmajā gadījumā ainavu kvalitātes mērķu noteikšana ir plānošanas jautājums. Daļēji to var risināt novada teritorijas plānojuma struktūrā, nosakot ainavu kvalitātes mērķus visai Daugavas ielejas dabas parka teritorijai (protams, tie būs vispārīgi).

Otrā iespēja: ja teritorijas plānojumā dabas parka teritorijā tiek nodalītas iepriekš nosauktās īpašās nozīmes ainavu telpas (to bloki) – Senā Aizkraukle un Brēķu ainava, tad ar to īpaši tiek iezīmēts šo teritoriju attīstības mērķis. Savukārt katras ainavas kvalitātes mērķus (tiem atbilstīgās rīcības ainavās) konkrētākā veidā turpmāk parādīs nodalīto telpu detālie ainavu plāni.


40

Otrajā gadījumā runa ir par ainavu telpās mājojošo cilvēku priekšstatiem, vēlmēm. Tas nozīmē, ka izmantojamas citas metodes (aptaujas, intervijas, semināri u.c.), ar kuru starpniecību var veicināt cilvēku piedalīšanos ainavu plānošanas procesā. Pieredze rāda, ka tas ir darbietilpīgs un ilgstošs process. Turklāt, dabas parka gadījumā runa varētu būt arī par iedzīvotāju vēlmju un normatīvo prasību/attieksmju salāgošanu.

Tādēļ labākus rezultātus varētu iegūt, ja iedzīvotāju uzskatu, vērtējumu u.c. izpēte tiek veikta atsevišķu ainavu telpu robežās (mazāk cilvēku, labāk pazīstama apkārtne). Tas ir ainavu plānu izstrādes jautājums. 4.2.6. Piezīmes par ainavu aizsardzību

Padomju varas gados par aizsargājamu dabas objektu 1957.gadā (Ministru Padomes lēmums Nr.219) tika pasludināts Daugavas ielejas posms no Aiviekstes grīvas līdz Pērses upes grīvai (ieskaitot Pērses ieleju, Kokneses un Vīgantes parkus) 2335 ha platībā.

Jau Pļaviņu HES projektēšanas un celtniecības laikā, 20.gs. 60-tajos gados reaģējot uz sabiedrības protestiem, tika runāts arī par ainavu aizsardzības pasākumiem – kā kompensāciju par Daugavas ielejas zaudējumu. Proti, 1962.gadā toreizējās Latvijas PSR Ministru Padomes Dabas resursu racionālas izmantošanas un aizsardzības komiteja paredzēja „pārskatīt un rekonstruēt topošajai ūdenskrātuvei piegulošās dabas ainavas, plaši izmantojot pašreizējos dabas elementus”, kā arī „stādot jaunus meža masīvus un parkus” (citēts pēc Atmiņu Daugava, 2013, 86.lpp.). Turklāt – Daugavas labajā krastā lejpus Pļaviņu HES aizsprosta „ierīkot Daugavas reto augu rezervātu”, kā arī izveidot atsegumus „Liepavota” un stāvo krastu aizstāšanai’ (atsauce – kā iepriekš).

Praktiskais risinājums bija šāds: 1962.gadā (Ministru Padomes lēmums Nr.422) valsts aizsardzībā kā jauns objekts tika nodalīta Daugavas senleja posmā no Pļaviņu HES aizsprosta līdz Jaunjelgavai, 0,5 km platumā abos krastos. Ar to sākās minētā Daugavas ielejas posma aizsardzības diezgan sarežģītā gaita (skatīt 1.1.4.nodaļu), taču stāvā krasta motīvs ir saglabājies.

2004.gada izstrādātā Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāns balstījās uz ainavisko koncepciju. Atbilstīgi tolaik un pašreiz pastāvošajiem priekšstatiem un tiesību aktiem, ainavu aizsardzības jautājumi tieši neattiecas uz dabas aizsardzības plānu mērķiem. Neraugoties uz to, pasākumu plānā (3.mērķis, 1.rīcība) tika paredzēts „izstrādāt ainavu plānojumus dabas parka teritorijā nodalītajām ainavu telpām”. Kā prioritārās ainavu telpas nosauktas sekojošās: Brēķu (Nr.1), Muižas (Nr.3), Palatu (12) un Birznieku (tagad – Vecsērenes, Nr.15).

Brēķu ainava tika izvēlēta to pašu apsvērumu dēļ kā pašreiz, aktualizējot priekšstatus par Daugavas ielejas dabas parka ainavām, to vērtībām, nozīmēm, aizsardzību un attīstību. Muižas ainavu telpā jau tolaik bija saskatāmas destruktīvas pazīmes, tādēļ likās, ka ar detālāka plāna palīdzību varētu labāk ievirzīt vietas attīstību. Savukārt Palatu un Vecsērenes ainavu telpās joprojām pastāv jaunās apbūves iespējamība (to gan limitē plūdu līnija), un tam pievēršama uzmanība teritorijas plānojumos.

Pašreiz attiecībā uz ainavu aizsardzību un pārvaldību Daugavas ielejas dabas parka teritorijā nepieciešamas šādas rīcības:

1) jāparedz ainavu plāna izstrāde visam dabas parkam kopumā, rēķinoties ar ainavu telpu dažādību (šajā sadaļā izklāstītos apsvērumus var uzskatīt par ainavu plāna izstrādes ievirzi, koncepta ideju). Plāna galvenais uzdevums – līdzsvarot dažādos dabas parka mērķus (īpašā dabas aizsardzība, vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzība, vietējo iedzīvotāju dzīves vide, tūrisms), radīt nosacījumus to pakāpeniskai īstenošanai laika gaitā;

2) negaidot kopējā ainavu plāna izstrādi, vēlams uzsākt detālu ainavu plānu izstrādi iepriekš vairākkārt minētajām prioritārajām vietām:

• Daugavas ielejas dabas parka kultūrvēsturiskajam kodolam – jeb Senajai Aizkrauklei, kas aptver (skatīt 1.tabulu) trīs ainavu telpas: Lejasžagaru (Nr.6), Dzirnavu (Nr.7) un Augsto kalnu (Nr.10). Pētījumi kultūras pieminekļu apkārtnē būs labs pamatojums, lai tiem noteiktu reālas individuālās aizsargjoslas, rēķinoties ar vairākiem mērķiem (dabas un ainavas aizsardzība, kultūras pieminekļu aizsardzība, cilvēku dzīves vides uzturēšana). Tādā veidā tiks nodrošināta Senās Aizkraukles kā vienota kompleksa aizsardzība un uzturēšana, rēķinoties ar tā izcilo nacionālo nozīmi;


41

• Brēķu ainavas telpai (Nr.1), kā tas bija ieteikts jau 2004.gadā. Neraugoties uz ainavas relatīvi labo stāvokli, vērojamas pazīmes, kas liecina par cilvēku ikdienas aktivitāšu samazināšanos lauku sētās. Dabiskā veidā (koki aug) samazinās ainavu telpas pārskatāmība. Savlaicīgs regulējums nepieciešams attiecībā uz jauno apbūvi (Aizkraukles pilsētai tuvējā malā izveidojušies mazi zemes gabali). Jāņem vērā, ka ainavas uzturēšanai nepieciešamās darbības veicamas konkrētās vietās, konkrētos īpašumos. Tādēļ nepieciešama ainavā mājojošo piedalīšanās plānošanas procesā. Jo konkrētā ainava ir viņu mājas, dzīvesvide.

Šajā darbā izteiktie priekšlikumi atspoguļoti Aizkraukles novada teritorijas plānojumā un telpiskās attīstības stratēģijā. Jāvienojas par to, kādā veidā tos akceptēs (vai neakceptēs) Skrīveru novada (Palatu ainavas problēmas) un Jaunjelgavas novada (Vecsērenes ainavas problēmas) teritorijas attīstības plānošanas dokumentos. 4.3. Dabas parkā „Daugavas ieleja” sastopamo biotopu raksturojums

Datu avoti, aktualitāte un ticamība. Dabas parka „Daugavas ieleja” īpaši aizsargājamie biotopi dabā apsekoti un kartēti 2004.gada dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā.

Natura 2000 teritoriju monitorings dabas parka biotopiem veikts 2009. un 2010.gadā. Biotopu inventarizācija pašreizējā dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā veikta 2013.gada trešajā ceturksnī, izvērtēts biotopu izmaiņas un sastopamo biotopu atbilstība Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamajiem biotopiem, vadoties pēc 2010.gadā izstrādātās metodikas „Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi Latvijā”, kas apstiprināta ar ministra 2010.gada 15.marta rīkojumu Nr.93.

Dabas parka teritorijā ir konstatēti 11 Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi ar kopējo platību 384,04 ha. Skatīt 4.tabulu.

4.tabula. Īpaši aizsargājamie biotopi dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā

ES biotopa nosaukums ES aizsargājamā biotopa kods1

Latvijas īpaši aizsargājamā biotopa kods2

Platība, ha % no teritorijas

Avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus 7220* 2.1. 0,21 0,02 Eitrofas augsto lakstaugu audzes 6430 3.25 2,7 0,26 Karbonātisku pamatiežu atsegumi 8210 8.15. 0,44 0,04 Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs

6110* 3.19. 0,74 0,07

Mēreni mitras pļavas 6510 3.27. 9,2 0,88 Minerālvielām bagāti avoti un avoksnāji

7160 2.6. 0,21 0,02

Nogāžu un gravu meži 9180* 1.9. 129,5 12,41 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs 6210 3.21. 25,1 2,41 Smiltāju zālāji 6120* 3.17. 0,74 0,07 Sugām bagātas ganības un ganību pļavas

6270* 3.24. 7,5 0,72

Upju straujteces un dabiski upju posmi

3260 5.18. 207,7 19,90

1Saskaņā ar Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu Latvijā noteikšanas metodiku, kas apstiprināta ar 15.03.2010. vides ministra rīkojumu Nr.93 2Saskaņā ar 05.12.2000. Ministru Kabineta noteikumiem Nr.421 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu”

Biotopu seguma raksturojums. Lielākie vērtīgo mežu masīvi, kas reizē ir arī galvenā dabas vērtība dabas parka teritorijā, atrodas uz Daugavas ielejas senkrasta un tās mazo pieteku stāvo gravu nogāzēm. Kartēs tie parādās kā šaura, vietām sazarota meža josla. Tie ir platlapju meži, kas atbilst Eiropas nozīmes biotopam Nogāžu un gravu meži (9180*). Šo mežu papildu vērtības ir tajos sastopamie aizsargājamie augi, jo īpaši citviet ļoti reti sastopamā lielā raganzālīte (Circaea lutetiana), dolomītu atsegumi, kaļķaini avoti un avoksnāji un minerālvielām bagāti avoti un avoksnāji.


42

Daugavas kreisajā krastā meži izvietojušies uz virspalu terases nogāzēm, kā arī uz terases virsmas. Dabas parka teritorijā dominējošais meža tips – gārša. Sastopami baltalkšņu gāršas un platlapju gāršas tipa meži ar gobām, kļavām, ošiem, liepām, ozoliem. Vietām meži atbilst vēra tipam ar gāršas elementiem.

Īpatnēji, dižsila tipam atbilstoši meži sastopami Daugavas ielejā, lejā uz terasēm, ko veido irdeni, karbonātiem bagāti saneši. Tajos pirmajā stāvā aug priedes, piejaukumā un paaugā – platlapji, pamežā lazdas.

Otra nozīmīga dabas vērtība parka teritorijā ir aizsargājamie zālāju biotopi (pļavas un ganības), kas sastopami galvenokārt uz terasēm un Daugavas ielejas stāvajās nogāzēs. Zālāju raksturīga iezīme dabas parkā ir tāda, ka to sastopamība ir izteikti mozaīkveida un fragmentāra un tajos aug Daugavas ielejai raksturīgas un Latvijā aizsargājamas sugas – Daugavas vizbulis (Anemone sylvestris), krustlapu drudzene (Gentiana cruciata), naudiņu saulrozīte (Helianthemum nummularium), kalnu briežsakne (Seseli libanotis), ārstniecības indaine (Vincetoxicum hirundinaria) un citi. Šie zālāju biotopi pārstāvēti nelielās platībās, jo lielāko daļu dabas parka teritorijā esošo zālāju platības aizņem vecas atmatas un bijušie kultivētie zālāji. Bioloģiski vērtīgie zālāji – aizsargājamie biotopi (ar pietiekami lielu sugu daudzveidību un dabiskām pļavām raksturīgajām indikatorsugām) veidojušies un turpina veidoties lauksaimniecības zemēs, kas tiek pļautas vai noganītas, tāpēc vēlama turpmāka periodiska šo zālāju apsekošana un izvērtēšana.

Dabas parkā „Daugavas ieleja” Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu raksturojums

Meži: 9180* Nogāžu un gravu meži (skatīt 8.attēlu)

Šie meži izvietojušies stāvajās Daugavas ielejas senkrasta nogāzēs. Nogāžu un gravu mežus dabas parka teritorijā veido baltalkšņu gāršas, kas veido mozaīku ar nelielas platības gobu, ošu un liepu gāršām. Platlapju gāršu platības ir tik nelielas un fragmentāras, ka to robežas ar baltalkšņu gāršām nav noteicamas. Šajos platlapju gāršu fragmentos sastopami liela izmēra, veci koki, kā arī pastāv lielāks atmirušās koksnes daudzums. Nogāžu un gravu meži ir arī retas augu sugas – lielās raganzālītes atradņu vietas. Stāvajās nogāzēs pie kaļķu cepļa sastopami arī citi vērtīgi un aizsargājami biotopi – avoti, kas veido avotkaļķus (7160*) un kaļķiežu atsegumi (8210). Minerālvielām bagāti avoti un avoksnāji (7160) daudzviet sastopami Daugavas labo pieteku gravās.

Baltalkšņu gāršās koku stāvā dominē baltalksnis (Alnus incana), tā veidošanā piedalās goba (Ulmus glabra), osis (Fraxinus excelsior), apse (Populus tremula), āra bērzs (Betula pendula), liepa (Tilia cordata), ozols (Quercus robur), kļava (Acer platanoides), egle (Picea abies). Pamežs labi izveidojies, bagāts ar krūmiem un nelieliem kokiem, tajā aug lazda (Corylus avellana), sausserdis (Lonicera xylosteum), Eiropas segliņš (Euonymus europaeus), pīlādzis (Sorbus aucuparia), ozols (Quercus robur), parastais pabērzs (Rhamnus cathartica), ieva (Padus avium), liepa (Tilia cordata). Zemsedzi noēnotajās vietās veido pavasarī krāšņi ziedošās lakstaugu sugas – parastā zeltnātrīte (Galeobdolon luteum), kumeļpēda (Asarum europaeum), birztalas virza (Stellaria nemorum), brīnumainā vijolīte (Viola mirabilis), dziedniecības lakacis (Pulmonaria obscura), pavasara dedestiņa (Lathyrus vernus), zilā vizbulīte (Hepatica nobilis), daudzgadīgā kaņepene (Mercurialis perennis), vārpainā krauklene (Actea spicata), daudzziedu mugurene (Polygonatum multiflorum), arī suņu ciņuvārpata (Elymus caninus), meža īskāje (Brachypodium sylvaticum) birztalas skarene (Poa nemoralis), smaržīgā kārvele (Chaerophyllum aromaticum), podagras gārsa (Aegopodium podagraria) u.c. sugas.

Atsevišķās vietās baltalkšņu gāršu nomaina baltalkšņu vēris, kura koku stāvā bez baltalkšņa aug apse un āra bērzs, arī egle, zemsedzi veido galvenokārt klinšu kaulene (Rubus saxatilis), birztalas skarene (Poa nemoralis), zaķskābene (Oxalis acetosella) u.c. vērim raksturīgas sugas.


43

Nereti baltalkšņu gāršās ir izkliedēti meža nogabali ar osi (Fraxinus exelsior) vai gobu (Ulmus glabra) kā dominējošo koku sugu vairāk vai mazāk tipiskas ošu gāršas vai gobu gāršas. Šo mežu koku stāvā kopā ar dominantiem osi vai gobu aug ozols, vīksna, liepa, baltalksnis, bet zemsedzē dominē gāršai raksturīgās augu sugas. Ošu gāršas ir izkliedētas baltalkšņu mežos Jaunzemju apkārtnē, arī pie Aizkraukles baznīcas. Gobu gārša, piemēram, ir sastopama Grebeškalnu gravā. Sastopami arī atsevišķi nelieli meža gabaliņi ar liepu kā koku stāva dominantu (liepu gāršas), arī nelieli mežu fragmenti, ko var klasificēt kā jauktu koku gāršas. Pēdējam nav izteiktas dominējošas koku sugas, bet koku stāvu veido ozols, liepa, osis, kļava u.c. lapkoki apmēram vienādās attiecībās (Dabas parka „Daugavas ieleja” Dabas aizsardzības plāns, 2004.).

Pie šī biotopa netika pieskaitīti meža nogabali uz Daugavas labā krasta nogāzēm, kuri izzāģēti drošības apsvērumu dēļ, jo tos šķērso gaisvadu elektrolīnijas. Tāpat pie šī biotopa netika pieskaitīti meža nogabali ar baltalkšņiem un apsēm, kuri varētu būt dažādos laikos aizaugušas atmatas un pļavas, kā arī, ja meža nogabala robežās veikta apbūve, izrakti dīķi vai izveidojušās lielas lauces.

Apdraudošie faktori un aizsardzība - tā kā nogāžu un gravu meži dabas parka teritorijā atrodas apdzīvotu vietu un autoceļa tuvumā, jāuzsver piesārņojuma un sinantropizācijas negatīvā ietekme uz šo sugu atradnēm, kas saistās ar piesārņojuma uzkrāšanos augsnē un pameža biezības palielināšanos un svešzemju sugu ienākšanu.

Nogāžu un gravu meža biotops (9180*), kas atrodas Daugavas kreisajā krastā blakus Aizkraukles izgāztuvei (Totēnu izgāztuve), ir tās būtiski ietekmēts. Vērojams ne tikai mehāniskais piesārņojums (polietilēna maisiņi un citi atkritumi), bet parādās arī invazīvās augu sugas: sīkziedu sprigane (Impatiens parviflora), vārpainā korinte (Amelanchier spicata), Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi), Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis) u.c. Tas ir uzskatāms par šī biotopa apdraudošo faktoru.

Vietās, kur uz nogāzēm aug gobas un vīksnas, šie koki nokalst gobu Holandes slimības ietekmē. Novērojama arī ošu bojāeja. Lai gan atsevišķi nokaltušie koki palielina mežaudzes bioloģisko daudzveidību, tomēr masveida koku bojāeja var tikt uzskatīta par apdraudošu faktoru – tā izmaina kokaudzes struktūru: mežs var pārveidoties par lazdu, ievu un krūkļu krūmāju. Šāds krūmājs zaudē bioloģisko un ainavisko vērtību. Gobu Holandes slimības ierobežošana vai novēršana nav iespējama, tomēr ir jāseko mežu nogabalu ar augstu gobu un vīksnu īpatsvaru tālākai attīstībai un jāizvērtē izmaiņas. Ja meža struktūra neizmainās, kritušie koki un stāvošie sausokņi (izņemot bīstamos kokus) saglabājami un meža biotops atstājams dabiskai attīstībai. Ja notikusi pārveidošanās par krūmāju, nepieciešamības gadījumā jālemj par pasākumiem meža atjaunošanai. Šis faktors jāņem vērā, izstrādājot kopīgu mežu aizsardzības un kopšanas koncepciju visam dabas parkam (skatīt pasākumus sadaļās 5.3. un 5.4.)

Pašlaik nav novērota būtiska nomīdīšanas ietekme vai citāda veida apmeklētāju radīta slodze, jo nogāzes ir stāvas, vietām avotainas un pieeja biotopam neērta, tomēr, ja tiek veidota tūrisma infrastruktūra, nepieciešams veidot laipas un kāpnes, lai nogāžu meža biotopu neapdraudētu nomīdīšana un tai sekojoša erozija.

Zālāju biotopi (pļavas un ganības):

6510 Mēreni mitras pļavas

Šis zālāju biotops dabas parka teritorijā sastopams Daugavas ielejas labā krasta terasē uz austrumiem no Aizkraukles pilsdrupām. Biotops veidojies kultivēta zālāja vietā, kas iepriekšējā plāna izstrādes laikā tika vērtēta kā ainaviski nozīmīga pļava un neatbilda bioloģiski vērtīga zālāja statusam. Uz šo brīdi zālājā ir būtiski uzlabojusies zālāja struktūra, sugu piesātinājums un parādījušās mēreni mitru pļavu raksturojošās sugas.

8.attēls. Nogāžu un gravu meži Daugavas ielejā Foto: Daina Lakša


44

Mēreni mitra pļava sastopama auglīgās mēreni mitrās augtenēs. Šai pļavai raksturīgs blīvs, samērā augsts zelmenis, ko veido dažādas graudzāles: pļavas auzene (Festuca pratensis), pļavas timotiņš (Phleum pratense), kamolzāle (Dactylis glomerata.), bezakotu zaķauza (Bromopsis inermis), pļavas skarene (Poa pratensis), parastā smilga (Agrostis tenuis) un citi lakstaugi: pļavas gandrene (Geranium pratense), pļavas latvānis (Heracleum sibiricum), baltā madara (Galium album), sējas pastinaks (Pastinaca sativa), ārstniecības ancītis (Agrimonia eupatoria), birztalu veronika (Veronica chamaedrys), parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria), purva gandrene (Geranium palustre) un citas. Biotopā sastopamas arī dabisku zālāju indikatorsugas - parastais vizulis (Briza media), ziemeļu madara (Galium boreale), gaiļbiksīte (Primula veris), dziedniecības ancītis (Agrimonia eupatoria) un vidējā ceļteka (Plantago media).

Pašlaik zālāju biotops tiek apsaimniekots un apdraudējums nav novērots. Potenciāls apdraudējums var rasties, ja tiks pārtraukta apsaimniekošana vai mainīsies apsaimniekošanas veids – notiks iekultivēšana, aparšana. Zālāju var ietekmēt iespējama palielināta tūrisma slodze pie Aizkraukles pilsdrupām.

6430 Eitrofas augsto lakstaugu audzes

Šis biotops šauras (dažus metrus platas) joslas veidā stiepjas gar abiem Daugavas krastiem gandrīz visā dabas parka teritorijā un turpinās arī ārpus tā. Sugu sastāvs ir līdzīgs kā upju palieņu pļavās (slaidais grīslis (Carex acuta), parastais miežubrālis (Phalaroides arundinacea), vītolu vējmietiņš (Lythrum salicaria) un citi), taču no tām atšķiras ar atrašanos mainīga mitruma apstākļos ūdenslīnijas tuvumā, nelielo platumu un biežāk sastopamām raksturīgām krastmalu sugām: žogu dižtīteni (Calystegia sepium), upmalu madaru (Galium rivale), krastmalu krustaini (Senecio paludosus), ūdensmētru (Mentha aquatica), lielo krastkaņepi (Eupatorium cannabinum), parasto vīgriezi (Filipendula ulmaria) ārstniecības baldriānu (Valeriana officinalis), garlapu veroniku (Veronica longifolia) u.c. raksturīgajām sugām.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka pašlaik tas nav novērots. Potenciāls apdraudējums var rasties, ja būtiski palielināsies tūrisma slodze upes krastos – tiks izvietotas jaunas atpūtas vietas, novākts apaugums.

6110* Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs

Šis biotops veidojies uz horizontāliem vai slīpiem dolomīta un kaļķakmens atsegumiem pret dienvidiem vērstajā Daugavas labā krasta nogāzē. Parka teritorijā sastopams tikai vienā vietā, pie Aizkraukles pilsdrupām, kur nelielā teritorijā veido mozaīku kopā ar smiltāju zālājiem un sausiem zālājiem kaļķainās augsnēs. Te izvietojušās skrajas sausu un siltu augteņu augu sabiedrības ļoti seklās kaļķainās augsnēs, kur dominē viengadīgi augi un sukulenti. Lakstaugu stāvs zems, nesaslēgts. Viengadīgos augus pārstāv tāda aizsargājamo augu suga kā trejzobu akmeņlauzīte (Saxifraga tridactylites). Sastopama arī piecputekšņlapu radzene (Cerastium semidecandrum), un pavasara drojenīte (Erophila verna). Raksturīgākās daudzgadīgo lakstaugu sugas ir ar gulošiem vai ložņājošiem dzinumiem un garām, spēcīgām saknēm, kuras spēj sakņoties dolomītu plaisās – vairumā smiltāja retējs (Potentilla arenaria), sirpjveida lucerna (Medicago falcata), mārsilu kalnumētra (Acinos arvensis), plakanā skarene (Poa compressa). Sukulentus pārstāv kodīgais laimiņš (Sedum acre).

Kā biotopa apdraudējums ir Daugavas krastu erozija un nobradāšana, kas var apdraudēt arī reto sugu atradnes palielinātas tūrisma slodzes gadījumā.

6120* Smiltāju zālāji

Biotops veidojas sausās, smilšainās Daugavas ielejas nogāzēs, virspalu terasēs, gravu un pauguru nogāzēs. Dabas parka teritorijā biotops sastopams tikai vienā vietā, Daugavas labā krasta nogāzē pie Aizkraukles pilsdrupām mozaīkā ar citiem biotopiem (6110* un 6210). Parka teritorijā sastopams tipiskais smiltāju zālāju variants ar raksturīgu skraju un zemu zelmeni, kurā dominē šaurlapu skarene (Poa angustifolia), stepes timotiņš (Phleum phleoides), aitu auzene (Festuca ovina), mazā mauraga (Hieracium pilosella), īstā madara (Galium verum), tīruma āboliņš (Trifolium campestre), lauka vībotne (Artemisia campestris), smiltāja retējs (Potentilla arenaria), vārpu veronika (Veronica spicata), lielais un mazais mārsils (Thymus ovatus, Thymus serpyllum) u.c. augu sugas.

Kā biotopa apdraudējums ir Daugavas krastu erozija un nobradāšana, kas palielinātas tūrisma slodzes gadījumā var apdraudēt arī reto sugu atradnes.


45

6210 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs

Bagātākos un kaļķainākos augtenes apstākļos Daugavas ielejas nogāzēs, virspalu terasēs, gravu un pauguru nogāzēs sastopamas pļavas. Parka teritorijā raksturīgais ir biotopa rietumu variants – ar sugām bagāts augājs, ko veido sirpjveida lucerna (Medicago falcata), meža zemene (Fragaria vesca), šaurlapu skarene (Poa angustifolia), lielā dzelzene (Centaurea scabiosa), vidējā ceļteka (Plantago media) klinšu noraga (Pimpinella saxifraga), ārstniecības ancītis (Agrimonia eupatoria), krūmāju sīpols (Allium oleraceum) un citas augu sugas. Sastopamas arī biotopa rietumu variantā augošās sugas – kalnu āboliņš (Trifolium montanum), spradzene (Fragaria viridis). Šajās pļavā sastopama arī īpaši aizsargājamā augu sugas – krustlapu drudzene (Gentiana cruciata), kalnu briežsakne (Seseli libanotis), ārstniecības indaine (Vincetoxicum hirundinaria), naudiņu saulrozīte (Helianthemum nummularium), sīpoliņu gundega (Ranunculus bulbosus). Dabas parka teritorijā šī biotopa pļavas sastopamas abos Daugavas krastos nelielās fragmentārās platības: Aizkraukles pilskalna pret dienvidiem vērstā nogāze, pie Aizkraukles pilsdrupām, neliela pļava pie Ozolkalniem, netālu no bijušajām siltumnīcām un citas.

Šie zālāji ir slikti apsaimniekoti un sākuši aizaugt ar krūmiem – vilkābelēm un mežrozēm. Daudzas no iepriekšējā dabas plānā kartētajām dabiskajām pļavām vairs neatbilst šī biotopa (6210) kritērijiem. Labi apsaimniekota sausa, kaļķaina pļava (6210) atrodas Daugavas kreisajā krastā pie Upjāņiem.

6270* Sugām bagātas ganības un ganību pļavas

Sausās vidēji auglīgās un nabadzīgās augtenēs Daugavas ielejas kreisā krasta terasēs ilglaicīgu pļavu un ganību platībās izveidojies biotops. Zelmenis vidēji augsts un sugām bagāts. Raksturīgs parastais vizulis (Briza media), sarkanā auzene (Festuca rubra), parastā smilga (Agrostis tenuis), spradzene (Fragaria viridis), gaiļbiksīte (Primula veris), mazā skābene (Rumex acetosella), vidējā un šaurlapu ceļteka (Plantago media, Plantago lanceolata), un citas augu sugas. Dabas parka teritorijā abi biotopa poligoni izvietojas abpus priežu mežam, kas atrodas iepretī Salinieku karjeram. Apsaimniekošanu raksturo intensīva noganīšana ar aitām un govīm. Biotopa poligons, kas atrodas Salenieku karjeram vairāk uz DA, iepriekšējā inventarizācijā tika kartēts kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs (6210), tomēr izvērtējot to, ka lielā daudzumā parādījušās tādas ganībām raksturīgās sugas kā ložņu āboliņš (Trifolium repens), parastā brūngalvīte (Prunella vulgaris), matainā un rudens vēlpiene (Leontodon hispidus, Leontodon autumnalis), parastā smaržzāle (Anthoxanthum odoratum) 2013.gada inventarizācijā šis biotops pieskaitīts sugām bagātām ganībām un ganību pļavām (6270*).

Pašlaik zālāju biotops tiek apsaimniekots un apdraudējums nav novērots. Potenciāls apdraudējums var rasties, ja tiks pārtraukta apsaimniekošana vai mainīsies apsaimniekošanas veids – notiks iekultivēšana, aparšana. Tāpat jāseko noganīšanas intensitātei, nepārsniedzot pieļaujamās mājlopu skaita normas, jo palielināta intensitāte var apdraudēt biotopa struktūru – var izveidoties kailas zemes laukumi un pārmēslotas vietas, kur iesējas neraksturīgas augu sugas (nezāles)

Pārējie aizsargājamie biotopi:

7160 Minerālvielām bagāti avoti un avoksnāji

Minerālvielām bagāti avoti dabas parka teritorijā atrodas Daugavas labā krasta nogāžu mežos un ietek Daugavas pietekās. Ūdens plūsma avoksnājā uz apsekošanas brīdi (jūlijs – augusts) bija maz izteikta. Dabas parkā sastopams biotopa variants – avoksnājs ar izteiktu koku un krūmu stāvu. Biotops kartēts kā punktveida objekti ar pārmitras, atklātas augsnes laukumiem, kas mijas ar mitru augteņu augāju – parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria), lēdzerkste (Cirsium oleraceum), avotu veronika (Veronica beccabunga), purva cietpiene (Crepis paludosa) un citas mitrumu mīlošas sugas.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka apdraudējums dažās vietās ir Daugavas krastu erozija, ko pastiprina hidroelektrostacijas apsaimniekošanas radītā upes šķērsviļņošanās.


46

7220* Avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus (skatīt 9.attēlu)

Avoti ar kaļķainu ūdeni, kas aktīvi veido saldūdens kaļķa nogulas, parka teritorijā sastopami galvenokārt Daugavas labā krasta nogāžu mežos abpus kaļķu ceplim vai uz Daugavas pietekām. Biotopā dominē sūnu suga – mainīgā avotspalve (Palustriella commutata) kas klāj avota veidoto vienlaidus kaļķa tufu slāni, kas liecina par augstu šī biotopa kvalitāti. Kartē šie biotopi atzīmēti kā punktveida objekti, daļa no tiem ir saistīti ar karbonātisku pamatiežu atsegumiem (8210).

Avots pie Cepļiem (kaļķu cepļa tuvumā) ir populāra ūdens ņemšanas vieta. Paaugstinātā antropogēnā slodze (nomīdīšana) šajā vietā ir samazināma, izveidojot laipas. Apdraudējums dažās vietās ir Daugavas krastu erozija, ko pastiprina hidroelektrostacijas apsaimniekošanas radītā upes šķērsviļņošanās.

8210 Karbonātisku pamatiežu atsegumi

Arī šis biotops sastopams Daugavas labajā krastā pie kaļķu cepļa, kur cilvēku darbības rezultātā atklātas kaļķiežu iegulas, bet aktīva kaļķiežu ieguve ir pārtraukta. Tā kā šī biotopa raksturojošās sugas galvenokārt ir viengadīgi pavasara augi, uz apsekošanas brīdi novērtēt veģetācijas segumu bija apgrūtinoši. Jāpiemin, ka vienā no šī biotopa punktiem atradās īpaši aizsargājama auga – maurloka (Allium schoenoprasum) bagātīgas atradnes.

Pašlaik biotopa apdraudējums nav novērots.

3260 Upju straujteces un dabiski upju posmi

Dabas parka teritorijā šim biotopam pieskaitāms Daugavas upes posms, kas atrodas teritorijā, kā arī Daugavas labā krasta pietekas: Kraukļupīte, Ašķeres upe, Karikste, Ratupīte un Lipsēnu strauts. Daugavas pieteku hidroloģiskais režīms stipri atšķiras dažādos gadalaikos. Uz apsekošanas brīdi (jūnijs – augusts) ūdens līmenis un straumes ātrums Daugavas pietekās bija ļoti zems vai upes gultne bija pat izžuvusi. Arī Daugavā ūdens līmenis bija mākslīgi pazemināts Pļaviņu HES darbības dēļ. Tāpēc pieteku veģetācijas izvērtēšana bija apgrūtinoša. Savukārt pavasara mēnešos Daugavas un tās pieteku hidroloģisko režīmu raksturo augsts ūdens līmenis un liels straumes ātrums, tāpēc Daugavas posms dabas parka teritorijā pieskaitāms biotopa 3260 variantam – upju straujteces ar akmeņainu grunti un straumes ātrumu lielāku kā 0,2 m/s, bet Daugavas pietekas pieskaitāmas biotopa 3260 variantam – dabiskas upes ar neizmainītu upes gultni un hidroloģisko režīmu.

Biotopa apdraudējums Daugavas upes posmā un mazo upju ietekās ir hidroelektrostacijas darbība, tai skaitā tās radītās ūdens līmeņa maiņas un upes šķērsviļņošanās. Mazo upju augšteces ietekmē piesārņojums no lauksaimniecības zemēm, dažviet – atkritumi.

Jāpiezīmē, ka biotopa kvalitāte ir zema, un biotops saglabājams kā potenciāli atjaunoties spējīgs biotops. Par zemu biotopa kvalitāti liecina arī eitrofikācijas indikatorsuga ķemmveida glīvene (Potamogeton pectinatus). 4.4. Vaskulāro augu sugas

Datu avoti, aktualitāte un ticamība. Jau 1982.gadā I.Fatare toreizējā Daugavas ielejas kompleksajā dabas lieguma teritorijā norāda šādas, tajā laikā par aizsargājamām un retām atzīto augu, atradnes: lielziedu uzpirkstīte (Digitalis grandiflora), krustlapu drudzene (Gentiana cruciata), naudiņu saulrozīte (Helianthemum nummularium), daudzgadīgā mēnesene (Lunaria rediviva), meža (Daugavas) vizbulis (Anemone sylvestris), zalktene (Daphne mezereum), čemuru palēks (Chimaphila umbellata), vālīšu staipeknis (Lycopodium clavatum), melnodzene (Cucubalus baccifer), lielā raganzālīte (Circaea lutetiana), ārstniecības indaine (Vincetoxicum hirundinaria), Dabas parka „Daugavas ieleja” īpaši aizsargājamo sugu inventarizācija dabā veikta 2004.gada

9.attēls. Avotkaļķus izgulsnējošs avots Daugavas ielejā Foto: Daina Lakša


47

dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā (I.Fatare), tomēr ne visām 1982.gadā norādītajām sugām šajā dabas aizsardzības plānā ir norādītas konkrētas atradnes.

Atzīmētas tikai sešas sugas: Anemone sylvestris, Vincetoxicum hirundinaria, Seseli libanotis, Circaea lutetiana,Helianthemum nummulariumun Gentiana cruciata. Šīs aizsargājamās sugas dabas parka teritorijā konstatētas arī 2013.gada veģetācijas sezonā. Meža vizbulim Anemone sylvestris, kalnu briežsaknei Seseli libanotis, lielajai raganzālītei Circaea lutetiana un ārstniecības indainei Vincetoxicum hirundinaria konstatētas daudzas jaunas, bagātīgas atradnes.

Vaskulāro augu sugu atradņu inventarizācija pašreizējā dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā veikta 2013.gada trešajā ceturksnī.

Natura 2000 standarta datu formā sniegtajā sarakstā ir 27 aizsargājamo augu sugas, no kurām divas (meža silpurene (Pulsatilla patens), spilvainais ancītis (Agrimonia pilosa) ir Eiropas savienības direktīvas aizsargājamās augu sugas. 2013.gada pētījumu laikā no šī saraksta netika konstatētas vairākas sugas, tas ir skaidrojams ar to, ka dokumentētās atradnes ir vairākus gadu desmitus vecas un vairs nav aktuālas, kā arī daudzām sugām atradnes atrašanās vieta norādīta pārāk aptuveni, lai to varētu pārbaudīt. Vairākām šī saraksta sugām – Ženēvas cekuliņam (Ajuga genevensis), pleznveida grīslim (Carex ornithopoda), skrajziedu neaizmirstulei (Myosotis sparsiflora), un citiem dabas plāna izstrādei dotais laiks (jūlija vidus – augusts) nesakrīt ar šo augu veģetācijas sezonu un ziedēšanu, kad šie augi ir relatīvi viegli atpazīstami dabā, tādēļ būtu nepieciešami papildus floristiski pētījumi piemērotākā veģetācijas sezonā (aprīļa beigas – jūnijs).

Flora. Dabas parks „Daugavas ieleja” atrodas Viduslatvijas ģeobotāniskā rajona trešajā apakšrajonā posmā no Aizkraukles līdz Skrīveriem abos Daugavas krastos Daugavas senlejas teritorijā. Daugavas ieleja kopumā ir floristiski savdabīga, retām sugām bagāta Latvijas teritorija. Lai arī dabas parka „Daugavas ieleja” teritorija ir daudz vairāk cilvēka darbības ietekmēta un vairāk cietusi no cilvēka darbības negatīvajās sekām nekā Daugavas augštece, piemēram, dabas parks „Daugavas loki”, tomēr arī te ir atrodamas daudz Eirāzijas kontinentālo un subkontinentālo apgabalu sugu jeb tā saukto Latvijas floras stepes elementu. Šādu sugu klātbūtne Daugavas ielejā apliecina, ka pēcleduslaikmetā, mūsdienu floras veidošanās laikā, ieleja ir bijusi svarīgs stepes floras elementu ieceļošanas koridors Baltijā no austrumiem. Stepju floras elementi Latvijas florā koncentrējas galvenokārt Latvijas dienvidaustrumu daļā, kur apdzīvo sausas, siltas, atklātas vietas un ar kalciju bagātas augsnes. Tieši tādas vietas ir atrodamas arī Daugavas vidustecē Daugavas ielejas terasēs un nogāzēs, it īpaši pret dienvidiem vērstās. Diemžēl, pēdējā laikā daudzas šādas teritorijas ir vai nu transformējušās par mežu pienācīgas apsaimniekošanas trūkuma rezultātā, vai arī tikušas apartas un tagad te atrodamas dažāda vecuma atmatas.

Daugavas ielejas dabas parka teritorija, pateicoties dziļajai ielejai un stāvajām nogāzēm, ir salīdzinoši bagāta ar nelieliem, pagaidām vēl neizbojātiem šādu pļavu nogabaliem. Stepes elementu vidū ir Latvijai ļoti retas, retas un diezgan retas sugas, kam Daugavas ieleja ir vienīgā vai galvenā augšanas vieta. Pētāmajā teritorijā tādas ir meža vizbulis, ārstniecības indaine, briežsakne, arī krustlapu drudzene. Šīs sugas Latvijā aug reti un galvenokārt Daugavas ielejā.

Daugavas ielejā koncentrējas arī citas upju ielejām raksturīgas, Latvijai retas sugas, piemēram, aizsargājamās sugas lielā raganzālīte un naudiņu saulrozīte. Tie ir Eirāzijas kontinentālo un subkontinentālo apgabalu floras elementi, kas Latvijā sasniedz areāla ziemeļu, ziemeļrietumu vai rietumu robežu.

Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā konstatētās retās un aizsargājamās augu sugas.

Dabas parka teritorijā uz šo brīdi konstatētas 18 aizsargājamās augu sugas (skatīt 5.tabulu).


48

5.tabula. Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā konstatētās retās un aizsargājamās augu sugas

LSG – Latvijas Sarkanā grāmata. Kategorijas: 0. kategorija – izzudušās sugas; 1. kategorija – izzūdošās sugas; 2. kategorija – sarūkošās sugas; 3. kategorija – retās sugas; 4. kategorija – maz pazīstamās sugas ĪAS – īpaši aizsargājama suga vai ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga (14.11.2000. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396, ar grozījumiem) MIK – sugas aizsardzības nodrošināšanai dibināms mikroliegums (18.12.2012. Ministru kabineta noteikumi Nr.940) ES BD – Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEK (21.05.1992) Par dabisko biotopu, savvaļas floras un faunas aizsardzību. II pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešama īpaši aizsargājamo teritoriju nodalīšana. * – prioritāra suga; IV pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešams stingrs aizsardzības režīms; V pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru iegūšana un ekspluatācija dabā var būt pieļaujama BK – 1979.gada Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dzīvotņu aizsardzību

Lielā raganzālīte – Circaea lutetiana L.

Suga Latvijā sasniedz izplatības ziemeļu robežu, sastopama upju ielejās, galvenokārt vidēji mitros platlapju mežos – gāršās, upju palieņu krūmājos, parkos. Latvijā sastopama reti, un puse tās atradņu atrodas tieši Daugavas ielejā. Dabas parka teritorijā pirmoreiz konstatēta 1981.gadā. Inventarizācijas laikā apstiprinātas atradnes gan Daugavas labajā, gan kreisajā krastā. Vitāla sugas atradne stiepjas apmēram 400 metru garā Daugavas kreisā krasta palieņu joslā. Labajā Daugavas krastā sugas atradnes sastopamas Daugavas pieteku gravu mežos. Sugas atradnes šobrīd maz apdraudētas, par ko liecina to vitalitāte un atradņu platības palielināšanās.

Meža vizbulis – Anemone sylvestris L.

Reta suga. Galvenokārt sastopams Latvijas vidienē un austrumdaļā Daugavas ielejā un tās tuvumā. Pirmo reizi Latvijas florā suga konstatēta 1822.gadā Koknesē. Latvijā aug tuvu areāla rietumu robežai. Aug sausās, saulainās pļavās upju ieleju terasēs un nogāzēs, priežu mežos, krūmājos. Kalcifils augs. Piemērotos biotopos suga plaši izplatīta visā dabas parka teritorijā abpus Daugavai. Šīs sugas izplatība pārsniedz Daugavas ielejas teritoriju un daudzviet sastopama ārpus tās.

Nr. p.k. Latīniskais nosaukums Latviskais nosaukums LS

G

ES B

D

ĪAS

MIK

BK

1. Vincetoxicum hirundinaria Ārstniecības indaine 3

2. Draba nemorosa Birztalu drojene 3 3. Lunaria rediviva Daudzgadīgā mēnesene 4 X X 4. Seseli libanotis Kalnu briežsakne 3 5. Peucedanum oreoselinum Kalnu rūgtdille 3

6. Euonymus verrucosus Kārpainais segliņš X 7. Gentiana cruciata Krustlapu drudzene 3 X X 8. Circaea lutetiana Lielā raganzālīte 2 X X 9. Allium schoenoprasum Maurloks 3

10. Cucubalus baccifer Melnodzene 3 11. Pulsatilla patens Meža silpurene 4 HD II IV X X I 12. Anemone sylvestris Meža vizbulis 4 13. Helianthemum

nummularium Naudiņu saulrozīte 3 X

14. Dactylorhiza maculata Plankumainā dzegužpirkstīte

4 X

15. Ranunculus bulbosus Sīpoliņu gundega 3 X X 16. Agrimonia pilosa Spilvainais ancītis HD II 17. Saxifraga tridactylites Trejzobu akmeņlauzīte 3 18. Lycopodium clavatum Vālīšu staipeknis 4 HD V X


49

Ārstniecības indaine – Vincetoxicum hirundinaria Medik.

Reta daudzgadīga augu suga. Aug pļavās, upju ieleju terasēs un nogāzes, mežmalās, krūmājos. Latvijā sastopama diezgan reti, galvenokārt Daugavas un tās pieteku, kā arī Ventas un Abavas ielejās. Dabas parka teritorijā suga satopama tikai Daugavas labajā krastā, kur masveidīgi, plašos laukumos veido daudzskaitlīgas, vitālas audzes. 2013.gada inventarizācijā konstatētas daudzas jaunas atradnes.

Suga dabas parka teritorijā zināma kopš Irēnas Fatares pētījumiem, bet literatūras avotos nav precizētas atradnes. Apstiprināta 2001.gada teritorijas floras inventarizācijā konstatētā atradne. Arī 2006.gada atradnēs suga joprojām atrodama.

Kalnu briežsakne – Seseli libanotis (L.) W.D.J. Koch

Aug pļavās upju ieleju terasēs un nogāzes, mežmalās. Latvijā sastopama diezgan reti, galvenokārt Daugavas un tās pieteku, Ventas un Abavas ielejās. Ārpus tām - ļoti reta. Suga teritorijā minēta jau I. Fatares pētījumos 20.gs. astoņdesmitajos gados, bet nav norādīta konkrēta atradne. V. Baroniņas veiktajā 2002.gada inventarizācijā norādīta atradne Daugavas labajā krastā, pie bijušajām siltumnīcām. Atradne atkārtoti inventarizēta 2006. un 2005.gadā, apstiprināta arī 2013.gada inventarizācijā. Tā ir vitāla sugas populācija sausā pļavā plašā teritorijā. Tika konstatēta arī teritorijai jauna atradne Daugavas kreisajā krastā uz austrumiem no Jaunjelgavas, netālu no Zemnīcām.

Krustlapu drudzene – Gentiana cruciata L. (skatīt 10.un 11.attēlu).

Daudzgadīgs genciānu dzimtas lakstaugs, Latvijā aug uz izplatības dienvidrietumu robežas, sastopama kalcifilās pļavās un mežmalās upju ielejās. Daugavas ielejas teritorijā suga zināma no 1981.gada. Konstatētā atradne – kalcifila pļava Daugavas labajā krastā netālu no bijušajām siltumnīcām. Atradne atkārtoti apsekota un apstiprināta 2001. un 2013.gadā. Dabas aizsardzības pārvaldes datu bāzē OZOLS norādītajā atradnē pie Aizkraukles pilsdrupām Datu bāzē OZOLS norādītā atradne pie Aizkraukles pilsdrupām ir neliela, kā arī nedaudzi sugas īpatņi sastopami nelielā, sausā, kaļķainā pļavā uz ziemeļiem no Palatu laukiem.

Naudiņu saulrozīte – Helianthemum nummularium (L.) Mill. (skatīt 12.attēlu)

Aug sausās pļavās upju ieleju terasēs un nogāzēs. Kalcifils augs. Latvija sastopama diezgan reti. Izplatīta nevienmērīgi, galvenokārt Daugavas un Gaujas ielejas. Parka teritorijā konstatēta atradne pie Lasmaņa karjera un atradne Daugavas kreisajā krastā uz ziemeļiem no Salenieku karjera.

10.attēls. Krustlapu drudzene Daugavas ielejā (septembris) Foto: Daina Lakša

11.attēls. Krustlapu drudzene Daugavas ielejā (jūlijs) Foto: Jolanta Bāra


50

Plankumainā dzegužpirkstīte – Dactylorhiza maculata L.Soó

Samērā reti sastopama suga piemērotos biotopos – upju krastmalu biotopi, purvainas ieplakas, slapji krūmāju biotopi. Konstatētā atradne atrodas mēreni mitrā pļavā uz rietumiem no Cepļiem. Piemērotos biotopos iespējamas arī citas šīs sugas atradnes parka teritorijā.

Maurloks – Allium schoenoprasum L.

Latvijā reti, galvenokārt upju (īpaši Daugavas) ielejās. Atsevišķi eksemplāri un nelielas grupas mitrās pļavās, pieupju krūmājos, avoksnainās un kaļķainās upju krastu nogāzēs, dolomītu atsegumos. Dabas parka teritorijā konstatēta vitāla atradne uz dolomīta atsegumiem Daugavas labajā krastā 350 metru garā joslā gar upi uz augšu.

Kalnu rūgtdille – Peucedanum oreoselinum (L.) Moench

Latvijā retumis, galvenokārt vidus un austrumu daļā, it īpaši Daugavas ielejā. Latviju šķērso sugas areāla ziemeļu robeža. Sugas biotopi ir sausas pļavas, priežu meži un mežmalas, sausas upju krastu nogāzes un piejūras kāpas. Pētāmajā teritorijā suga sastopama tikai Daugavas kreisajā krastā, kur atrodamas plašas, vitālas audzes gan sausā priežu mežā, gan sausajā pļavā netālu no meža blakus Salenieku karjeram. Šī atradne konstatēta arī 2001.gada inventarizācijā.

Vālīšu staipeknis – Lycopodium clavatum L.

Suga diezgan bieži sastopama visā Latvijas teritorijā, sausos skujkoku mežos, platlapju – skujkoku mežos, mežmalās. Apstiprināta 2001.gada atradne sausā priežu mežā netālu no Salenieku karjera Daugavas kreisajā krastā.

Birztalu drojene – Draba nemorosa L.

Latvijā suga sastopama reti dienvidaustrumu un vidusdaļā, galvenokārt Daugavas ielejā un Daugavpilī. Sugas biotopi – sausas pļavas, sausu priežu mežu ceļmalas, dzelzceļa uzbēruma nogāzes, ceļmalas un smiltsbedres. Parka teritorijā tikai viena atradne Daugavas labajā krastā pie Aizkraukles pilsdrupām, kas zināma jau kopš 1975.gada.

Kārpainais segliņš – Euonymus verrucosus Scop

Suga Latvijā sasniedz izplatības ziemeļrietumu robežu. Raksturīgie biotopi – sausas mežmalu pļavas, priežu meži u.c., kur izklaidus, atsevišķu krūmu veidā sastopama samērā bieži.

Dabas parka teritorijā suga punktveidīgi sastopama Daugavas labā krasta nogāžu un gravu mežos. Iepriekšējos Daugavas ielejas pētījumos nav datu par šīs sugas atradnēm.

Meža silpurene – Pulsatilla patens (L.) Mill.

Sasniedz areāla rietumu robežu. Parasti aug nelielas grupas priežu silos, mežmalās un sausos pakalnos uz karbonātaugsnēm. Dabas parka teritorijā viena atradne Daugavas kreisajā krastā priežu mežā pie Salinieku karjera, kas apstiprina 2001.gada inventarizācijas atradni.

Trejzobu akmeņlauzīte – Saxifraga tridactylites L.

Latvijā reti un nevienmērīgi sastopams viengadīgs lakstaugs, kas sastopams sausās pļavās un atmatās, uz dolomīta atsegumiem, aizaugošos grants karjeros un akmeņainos upju krastos vietās ar skraju veģetācijas segumu. Pārbaudīta un apstiprināta 2012.gadā dokumentētā atradne pie Aizkraukles pilsdrupām.

12.attēls. Naudiņu saulrozīte Daugavas ielejā Foto: Daina Lakša


51

Retās un aizsargājamās augu sugas apdraudošie faktori

Sugu apdraudējums ir cieši saistīts ar tiem raksturīgo biotopu iznīcināšanu, tāpēc, runājot par sugu apdraudējumiem, ir lietderīgi tos sadalīt pēc augšanas apstākļiem sekojošās grupās:

Sauso zālāju sugas: Lielākā daļa dabas parkā augošo aizsargājamo augu ir stepju floras elementi, kas apdzīvo sausas, siltas, atklātas vietas un ar kalciju bagātas augsnes. Pie šīs grupas pieder meža vizbulis, ārstniecības indaine, kalnu briežsakne, kalnu rūgtdille, krustlapu drudzene, naudiņu saulrozīte un sīpoliņu gundega. Galvenais šo sugu apdraudošais faktors ir raksturīgo zālāju biotopu piemērotas apsaimniekošanas pārtraukšana, kā rezultātā biotopā notiek biezas kūlas kārtas uzkrāšanās un biotopa aizaugšana ar krūmiem. Tāpat šīs sugas apdraud biotopu apsaimniekošanas veida maiņa – zālāju mēslošana, graudzāļu piesēja, aparšana utt. Sugu atradņu vitalitāti negatīvi ietekmē piemērotu biotopu sadrumstalotība.

Sauso zālāju sugām – birztalu drojenei un trejzobu akmeņlauzītei, kam dabas parkā tikai viena atradne – sauso zālāju 6110*, 6120 un 6210 mozaīka pie Aizkraukles pilsdrupām, specifisks apdraudējums ir Daugavas krastu erozija un nobradāšana palielinātas antropogēnās slodzes gadījumā.

No mitro zālāju sugu grupas dabas parkā pārstāvēta plankumainā dzegužpirkstīte. Arī šīs sugas saglabāšanā nozīmīga ir raksturīgā biotopa piemērota apsaimniekošana. Apdraudošais faktors – apsaimniekošanas pārtraukšana vai veida maiņa – iekultivēšana, aparšana u.c.

Nogāžu un gravu mežu sugas: lielā raganzālīte un kārpainais segliņš, potenciāli - daudzgadīgā mēnesene (pašreizējā atradne dabas parkā ir upes krūmāji). Šīs sugu grupas apdraudošie faktori attiecīgi ir saistīti ar mežu izciršanu, tādējādi iznīcinot sugām nepieciešamo biotopu. Daudzgadīgās mēnesenes atradni apdraud arī auga plūkšana un izraušana ar visām saknēm tā dekoratīvo īpašību dēļ.

Sausu priežu mežu sugas. Dabas parka teritorijā sausi priežu meži sastopami tikai nelielā platībā un tie ir piemēroti vālīšu staipekņa, meža silpurenes, kalnu rūgtdilles augšanai. Arī šo sugu apdraudošais faktors ir mežsaimnieciskā darbība. Negatīvu iespaidu uz gaismprasīgo sugu atradņu vitalitāti atstāj pameža un krūmu stāva biezības palielināšanās, kas ietekmē arī mitruma režīmu.

Pārējās aizsargājamās sugas. Tā kā maurloka biotops dabas parka teritorijā ir dolomīta atsegums Daugavas labajā krastā, tā galvenais apdraudējums ir krasta erozija, ko īpaši pastiprina Pļaviņu HES izraisītās ūdens līmeņa maiņas. Spilvainā ancīša atradne pārstāvēta tikai ar nedaudziem eksemplāriem, tāpēc kā galvenais sugas apdraudošais faktors ir tieša atradnes iznīcināšana – nobradāšana, auga izraušana visām saknēm, augsnes aparšana. Melnodzenes atradni apdraud sugas specifiskā biotopa iznīcināšana, tas ir, mitro upes krūmāju izciršana, nosusināšana. 4.5. Bezmugurkaulnieki

Datu avoti, aktualitāte un ticamība. Dati par teritorijā sastopamajiem bezmugurkaulniekiem apkopoti, balstoties uz bezmugurkaulnieku eksperta Maksima Balalaikina pētījumiem, kas veikti 2013.gadā, laika posmā no jūlija līdz septembrim, bezmugurkaulnieku ekspertu Dignas Pilātes, Kristīnes Greķes, Mārtiņa Kalniņa nepublicētiem datiem un komentāriem, Eiropas Vides aģentūras datiem, kā arī Latvijas Entomoloģijas biedrības vaboļu sastopamības bāzē esošajiem datiem.

Četras sugas, tajā skaitā lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita), dabas parka teritorijai ir norādītas pirmoreiz. Pētījuma gaitā Dabas parka teritorijā no jauna konstatētās sugas: vairogviendienīte (Prosopistoma foliacea Fourc.), pēdējie dati par šīs sugas atradnēm ir datēti ar 20.gs. 60-70-tajiem gadiem, kad ziņas par šo sugu publicēja O.Kačalova. Šīs sugas iekļaušanai dabas parka faunas sarakstā ir nepieciešami aktuālie dati. Šīs sugas īpatņus iespējams konstatēt Daugavas akmeņainajos posmos. Aizsargājamās tauriņu (Lepidoptera) un spāru sugas, kuru piederība šīs teritorijas faunai ir potenciāli iespējama, arī vēl nav konstatētas. Ņemot vērā to, ka faunas pētījumi šajā teritorijā ir bijuši fragmentāri un pieejamie dati - samērā nabadzīgi, kā arī to, ka 2013.gada sezonas pētījumi ir uzsākti tikai vasaras otrajā pusē, ir nepieciešams turpināt parka bezmugurkaulnieku faunas izzināšanu.


52

Dabas parkā „Daugavas ieleja” konstatētās īpaši aizsargājamās un citādi vērtīgās bezmugurkaulnieku sugas

Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā konstatētas 14 īpaši aizsargājamas un citādi vērtīgas bezmugurkaulnieku sugas (skatīt 6.tabulu). No tām 6 sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, 6 sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un 6 sugas ir dabisko mežu biotopu indikatorsugas vai biotopu speciālistu sugas.

6.tabula. Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā konstatētās Latvijā un Eiropā aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas

Nr. p.k.

Latīniskais nosaukums

Latviskais nosaukums SG ES ĪAS MIK IUCN DMB

Gliemji (Mollusca) 1. Macrogastra plicatula vārpstiņgliemezis,

krokainais IS

2. Laciniaria plicata vārpstiņgliemezis, kroklūpas

IS

3. Helix pomatia parka vīngliemezis V 2 4. Lithoglyphus

naticoides upes dižhidrobija 2 1

5. Theodoxus fluviatilis upes akmeņgliemezis 4 1 6. Truncatellina

cylindrica tuntulgliemezis, cilindriskais

0 1

7. Limax cinereoniger kailgliemezis, tumšais 1 IS

8. Macrogastra ventricosa

vārpstingliemezis, vēderainais

IS

Vaboles (Coleoptera) 9. Osmoderma eremita lapkoku praulgrauzis 1 IV 1 + VU BSS

10. Liocola marmorata marmora rožvabole 2 1 BSS 11. Mycetophagus

quadripustulatus četrplankumusēņgrauzis IS

12. Velleius dilatatus sirseņu īsspārnis 3 BSS Plēvspārņi (Hymenoptera)

13. Lasius fuliginosus spožā skudra 1 Taisnspārņi (Orthoptera)

14. Psophus stridulus sarkanspārnu sisenis, parkšķis

3

SG – Latvijas Sarkanā grāmata (Spuris 1998). LSG tiek lietotas sekojošas apdraudēto sugu kategorijas, kas atbilst vecajām IUCN kategorijām: 1. kategorija – izzūdošās sugas; 2. kategorija – sarūkošās sugas; 3. kategorija – retās sugas; 4. kategorija – maz pazīstamās sugas ES HD – Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEC (21.05.1992) Par dabisko biotopu, savvaļas floras un faunas aizsardzību. II pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešama īpaši aizsargājamo teritoriju nodalīšana. * – prioritāra suga; IV pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešams stingrs aizsardzības režīms; V pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru iegūšana un ekspluatācija dabā var būt pieļaujama ĪAS – īpaši aizsargājama suga vai ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga (Ministru kabineta 14.11.2000 noteikumi Nr.396, ar grozījumiem) MIK – sugas aizsardzības nodrošināšanai dibināms mikroliegums (18.12.2012. Ministru kabineta noteikumi Nr.940) IUCN – Pasaules dabas aizsardzības organizācijas (The World Conservation Union) Apdraudēto sugu saraksts: VU (vulnerable) – jūtīga suga; LR (lower risk) – zemāks sugas apdraudējums DMB – dabisku meža biotopu sugas (Lārmanis u.c. 2000). BSS – Biotopu speciālistu suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no noteikta biotopa. Tā ir apdraudēta suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no ļoti specifiskiem (mežaudžu atslēgas) biotopiem un kuras izzudīs, ja šie biotopi tiks apsaimniekoti sugu pastāvēšanai nepiemērotā veidā, IS – Indikatorsuga, kam ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi, bet ne tik augstas kā biotopu speciālistu sugām


53

Aizsargājamās un citādi vērtīgās vaboles (Coleoptera)

Lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita)

Izplatība un sastopamība dabas parkā. Suga konstatēta pēc kāpuru izkārnījumiem un imago (pieaugušām vabolēm). Pētījumu laikā teritorijā tika izvietotas 3 feromonu lamatas. Lamatās, kas atradās 56° 37’ 22.116”N 25° 7’ 30.01074”E, tika konstatēti 3 lapkoku praulgrauža eksemplāri.

Ekoloģija un bioloģija. Suga apdzīvo bioloģiski vecus platlapju mežus un parkus, kā arī atsevišķi augošus lielus platlapjus. Kāpuri apdzīvo vecu ozolu, liepu, kļavu, retāk vītolu, ošu, zirgkastaņu un apšu dobumus, kur pārtiek no koksnes detrīta jeb prauliem. Lai kāpuri attīstītos, detrītam jābūt pietiekošā daudzumā. Kāpura attīstības cikls ilgst 3-4 gadus, šajā laikā kāpuri barojas ar prauliem un koku vispār nepamet. Arī pieaugušajām vabolēm raksturīga vāja izplatīšanās spēja. Pieaugušas vaboles (imago) sastopamas no jūlija līdz septembrim un parasti paliek tajā pašā dobumā, vai migrē ļoti netālu.

Dabas parka teritorijā atrodas ozolu audzes, kā arī atsevišķi augoši ozoli un citas platlapju koku sugas. Ņemot vērā koku vecuma struktūru, dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā ir izveidojušies piemēroti apstākļi lapkoku praulgrauža mikropopulācijas attīstībai. Ilgtspējīgas dzīvotnes saglabāšanai dabas parka teritorijā ir jāsaglabā dobumaini platlapju koki, kuru stumbrs ir vismaz 50 cm diametrā.

Marmora rožvabole (Liocola marmorata)

Izplatība un sastopamība dabas parkā. Dabas parka teritorijā suga konstatēta pēc kāpuru izkārnījumiem vienā atradnē Daugavas kreisajā krastā. Ņemot vērā to, ka dabas parka teritorijā ir konstatētas arī citas marmora rožvabolei piemērotas dzīvotnes, iespējams, suga izplatīta daudz plašāk.

Ekoloģija un bioloģija. Marmora rožvabole apdzīvo vecus lapkoku mežus un parkus, tās kāpuri barojas ar trūdošu lapkoku koksni. Šī suga ir mazāk prasīga pret dzīvotni kā lapkoku praulgrauzis, un tās kāpuri var attīstīties ne tikai platlapju koku dobumos, bet arī citos lapkokos.

Tāpat kā lapkoku praulgrauzi, arī šo sugu var negatīvi ietekmēt lapkoku mežu izciršana dabas parka teritorijā.

Sirseņu īsspārnis (Velleius dilatatus)

Izplatība un sastopamība dabas parkā. Dabas parka teritorijas tuvumā konstatēta pieaugušas vaboles, lamatās pie vecas kļavas dobuma ar sirseņu pūzni. Vienā atradnē Daugavas kreisajā krastā ir ievākti 5 īsspārņu īpatņi.

Ekoloģija un bioloģija. Sirseņu īsspārnis ir suga, kas visās stadijās ir atkarīga no Eiropas sirseņa. Pieauguši sirseņu īsspārņi parasti ir sastopami zem sirseņu ligzdas, bet kāpuri ligzdā. Sirseņu īsspārņi barojas ar detrītu, ko producē sirseņi, kā arī ar sirseņu kāpuriem.

Galvenais nosacījums sirseņu īsspārņu veiksmīgai izdzīvošanai ir sirseņu ligzdas koku dobumos, vai citur, kur zem ligzdas pietiekošā daudzumā var uzkrāties detrīts. Sirseņi ļoti bieži ligzdas būvē vecu platlapju dobumos, tāpēc šādu dobumainu koku nozāģēšana var samazināt sugai nepieciešamo specifisko mikrobiotopu skaitu. Sugas aizsardzībai nepieciešams saglabāt sirseņu ligzdas un vecus, dobumainus platlapjus, kur sirseņi varētu uzbūvēt ligzdu.

Plēvspārņi (Hymenoptera) un taisnspārņi (Orthoptera)

Spožā skudra (Lasius fuliginosus)

Izplatība un sastopamība dabas parkā. Vienā no dobumainiem ozoliem (56° 37’ 22.7964”N 25° 7’ 26.68794”E) konstatēta spožā skudra Lasius fuliginosus. Iespējams, ka dabas parka teritorijā suga ir plašāk sastopama, jo tai piemēroti biotopi ir atrodami visā parka teritorijā.

Ekoloģija un bioloģija. Suga saistīta ar veciem, dobumainiem, galvenokārt liela izmēra lapkokiem, pūžņus veido atmirušā koksnē. Sastopama dažādu tipu mežos, kā arī atklātās vietās atsevišķi augošos kokos. Suga ir samērā ekoloģiski plastiska, tāpēc sastopama arī vietās, kur maz liela izmēra kritalu un atmirušu kokšņu.

Sugas aizsardzībai nepieciešams saglabāt vecus, dobumainus platlapju kokus.

Sarkanspārnu sisenis, parkšķis (Psophus stridulus)


54

Izplatība un sastopamība dabas parkā. Suga ir konstatēta vienā atradnē - Daugavas labā krasta nogāzē pie Aizkraukles pilsdrupām., sausā smilšainā pļavā (vairāki šīs sugas īpatņi).

Ekoloģija un bioloģija. Suga pamatā ir sastopama sausās smilšainās vietās ar skraju veģetāciju, šīs sugas dzīvotnei ir piemēroti smiltāju zālāji.

Šīs sugas apdzīvotie biotopi ir samērā reti un pamatā atrodas dažādu upju ielejās. Sugas ilgtspējīgai pastāvēšanai attiecīgajā teritorijā ir nepieciešams saglabāt tai piemērotu dzīvotni.

Gliemju (Mollusca) fauna

Ap 20% dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijas aizņem Daugava, kurā ir konstatētas 2 īpaši aizsargājamās gliemju sugas: upes akmeņgliemezis (Theodoxus fluviatilis) un upes dižhidrobija (Lithoglyphus naticoides). Iepriekšējos pētījumos dabas parka teritorijai tika norādīta arī upes micīte (Ancylus fluviatilis), tomēr aktuālie dati par šīs sugas sastopamību dabas parka teritorijā nav konstatēti.

Dabas parka teritorijā – Daugavas abos krastos ir konstatēta parka vīngliemeža (Helix pomatia) liela populācija. Abos krastos sastopamas arī dabisku meža biotopu indikatorsugas – krokainais vārpstiņgliemezis (Macrogastra plicatula), kroklūpas vārpstiņgliemezis (Laciniaria plicata), labajā krastā bieži sastopams arī vēderainais vārpstiņgliemezis (Macrogastra ventricosa). Plaši izplatīta suga ir arī gludais vārpstiņgliemezis (Cochlodina laminata). Daugavas kreisajā krastā ir konstatēta samērā reta suga - skrajmeža vīngliemezis (Euomphalia strigella). Daugavas labajā krastā ir plaši sastopams dārza vīngliemezis (Cepaea hortensis), bet pie Aizkraukles pils drupām ir konstatēts sūnu cilindrgliemezis (Pupilla muscorum).

Dabas parka teritorijā ir sastopamas arī fona sugas, kas ir samērā bieži sastopamas Latvijas mežos un krūmājos: raibais vīngliemezis (Arianta arbustorum), divzobu vīngliemezis (Perforatella bidentata), Eiropas krūmgliemezis (Fruticicola fruticum), parastais gludgliemezis (Cochlicopa lubrica), mazais punktgliemezis (Punctum pygmaeum), resnais sīkgliemezis (Carychium minimum), slaidais sīkgliemezis (Carychium tridentatum), parastā kristālspolīte (Vitrea crystallina), bezzobu veltņgliemezis (Columella edentula), parastais dzintargliemezis (Succinea putris). Eiropas Vides aģentūras datubāzē ir pieejama informācija par divām īpaši aizsargājamām gliemežu sugām – cilindriskotuntuļgliemezi (Truncatellina cylindrica) un tumšo kailgliemezi (Limax cinereoniger). Abām sugām dabas parka teritorijā ir piemērotas dzīvotnes, tomēr apsekojuma laikā nav ievākti šo sugu eksemplāri, kā arī nav iegūti dati par šo sugu precīzām atradnēm. Ir zināma viena tumšā kailgliemeža atradne, kas atrodas dabas parka austrumu robežas tiešā tuvumā (mežā pie HES).

Tekošo ūdeņu faunas ilgtspējīgai saglabāšanai ir svarīga Daugavas upē pārstāvēto biotopu aizsardzība, kā arī labvēlīga hidrobiologiskā režīma nodrošināšana. Bezmugurkaulnieku faunu, kas apdzīvo šo Daugavas posmu, negatīvi ietekmē ūdens līmeņa svārstības, kas rodas HES darbības rezultātā.

Konstatētajām meža gliemju sugām ir raksturīgas līdzīgas ekoloģiskas prasības, kas nosaka tos apdraudošos faktorus. Šo sugu pastāvēšanai būtiska nozīme ir pastāvīgiem mitruma un noēnojuma apstākļiem, kā arī trūdošu kritalu klātbūtnei, tāpēc gliemju faunu var nelabvēlīgi ietekmēt mežu izciršana un kritalu izvākšana no meža. Dabas parka teritorijā ir konstatēta invazīvā gliemju suga – tumšgalvas mīkstgliemezis Krynickillus melanocephalus, kura klātbūtne var negatīvi ietekmēt gliemju faunu attiecīgajā teritorijā.

Spāres (Odonata)

Dabas parka teritorijā nozīmīgas platības aizņem dažādi saldūdens biotopi, kas ir piemēroti daudzām spāru sugām. Ziņas par vairāku spāru sugu sastopamību dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā ir pieejamas Z.Spura darbos. 20.gs. vidū šajā teritorijā ir konstatētas: zilzaļā dižspāre (Aeshna cyanea), astainā krāšņspāre (Coenagrion armatum), zaļganā krāšņspāre (Coenagrion hastulatum), vasaras zaigspāre (Lestes dryas), mazā purvuspāre (Leucorrhinia dubia), slaidā purvuspāre (Leucorrhinia rubicunda), plankumainā spāre (Libellula quadrimaculata), plakanā spāre (Libelluladepressa), knaibļspāre (Onychogomphus forcipatus). Dabas parka robežu tuvumā, Aizkraukles pilsētas teritorijā ir konstatēta retā un aizsargājamā zaļā dižspāre (Aeshna viridis). Šīs sugas konstatēšana ir prognozējama arī dabas parka teritorijā. Daugavas ieleja ir potenciāla atradne īpaši aizsargājamai sugai, kas ir iekļauta Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEK, dzeltenkāju upjuspārei (Gomphus flavipes). Ir nepieciešams izvērtēt šīs sugas sastopamību teritorijā un teritorijas nozīmi sugas populācijas ilgtspējīgai saglabāšanai.


55

Īpaši aizsargājamām bezmugurkaulnieku sugām nozīmīgāko biotopu novērtējums

Dabas parka teritorijā ir saglabājušās vērtīgās, pamatā platlapju mežu audzes, kas atrodas Daugavas senkrasta un Daugavas pieteku nogāzēs. Tās ir šauras meža joslas, kurās ir sastopami liela izmēra, veci koki – gobas, kļavas, oši, liepas un ozoli, kā arī ir konstatēts arī ievērojams atmirušās koksnes daudzums. Šie meži ir piemēroti dažādu ksilofāgo sugu attīstībai.

Dabas parkā konstatēta viena lapkoku praulgrauža atradne. Tā konstatēta nogāžu-gravu mežā dabas parka vidienē. Suga konstatēta pēc tās kāpuru izkārnījumiem un pieaugušas vaboles (imago), kas ievākti izmantojot feromonu lamatas.

Šajā teritorijā ir konstatēti liela diametra dobumaini, augoši platlapju koki, kas veido piemēroto biotopu sugas ilgtspējīgai pastāvēšanai. Šajā biotopā ir konstatēta arī spožās skudras Lasius fuliginosus atradne. Šī suga saistīta ar veciem dobumainiem, pamatā liela diametra lapkokiem, kuru atmirušā koksne veido dobumus. Spožā skudra ir pietiekoši ekoloģiski plastiska suga, tāpēc tai piemērotās dzīvotnes ir atrodamas visā parka teritorijā. Ar koku dobumiem saistītā suga ir arī sirseņu īsspārnis Velleius dilatatus – suga, kas ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3.kategorijā.

Dabas parka teritorijā konstatēts krokainais vārpstiņgliemezis Macrogastra plicatula, kroklūpas vārpstiņgliemezis un gludais vārpstiņgliemezis Cochlodina laminata – šīs sugas sastopamas jauktos un lapu koku mežos, kur atrodamas uz trūdošiem kritušu koku stumbriem un celmiem. Lapkoku meži ir arī piemērota dzīvotne parka vīngliemezim (Helix pomatia), kas parka teritorijā ir bieži sastopams.

Parka teritorijā ir arī nozīmīgi pļavu biotopi, kuros ir sastopamas dažādas bezmugurkaulnieku sabiedrības, tajā skaitā vaboļu (Coleoptera), taisnspārņu Orthoptera (sienāži Tettigoniidae un siseņi Acrididae), plēvspārņu Hymenoptera (skudras Formicidae un bites Apidae), zirnekļu Aranea un citu bezmugurkaulnieku sabiedrības. Smiltāju zālājā, kas atrodas Daugavas labā krasta nogāzē pie Aizkraukles pilsdrupām, ir konstatēta šim biotopam raksturīgā suga – sarkanspārnu sisenis (Psophus stridulus). Šī suga ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas trešajā kategorijā kā retā suga.

Dabas parka „Daugavas ieleja” 20,6% teritorijas aizņem upe Daugava, kas ir šīs teritorijas centrālais objekts. Daugavā ir konstatētas divas aizsargājamas gliemju sugas upes dižhidrobija Lithoglyphus naticoides un upes akmeņgliemezis Theodoxus fluviatilis. Kopumā ar Daugavas akmeņainiem posmiem un citām ūdens dzīvotnēm saistīto aizsargājamo un citādi vērtīgo bezmugurkaulnieku sugu skaits var būt lielāks, faunas pilnīgākai izzināšanai ir nepieciešami regulārie pētījumi.

20.gs. beigās parka robežās dibināts Ozolkalnu dabas liegums vientuļo bišu un kameņu aizsardzībai. Šī lieguma teritorijā bija sastopama lucernas slaidbite (Rophitoides canus), neskatoties uz aizsardzības pasākumiem, sugas populācijas blīvums strauji samazinājās, un kopš 1983.gada jaunie sugas atradumi nav konstatēti. Suga apdzīvo sausas un saulainas pļavas, pamestus grants karjerus, ceļmalas, lucernas laukus. Pašlaik sugas jaunu atradņu atklāšana parka teritorijā ir maz ticama.

Īpaši aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas ietekmējošie faktori un aizsardzības pasākumi

Dabas parka teritorijā ir saglabājušies līdz šim neskarti nogāžu un gravu meži, to izvietojums un struktūra ir sekmējusi labvēlīgu apstākļu veidošanos dažādu dendrofāgo bezmugurkaulnieku izplatībai šajā teritorijā. Tomēr atsevišķi meža biotopi ir cilvēka darbības ietekmēti, kas var ietekmēt bezmugurkaulnieku faunu šajos nogabalos.

Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamos meža biotopos, ir jāierobežo mežsaimnieciskā darbība šādos meža nogabalos. Dendrofāgo kukaiņu un gliemju populāciju ilgtspējīgai pastāvēšanai un attīstībai ir nepieciešams novērst mirušās koksnes izvākšanu, kuras rezultātā tiek iznīcinātas dabisko mežu specifisko bezmugurkaulnieku sugu dzīvotnes.

Lapkoku praulgrauža Osmoderma eremita saglabāšanai ir būtiski atstāt neskartus platlapjus, kuru stumbra diametrs ir sasniedzis 50 cm, kā arī platlapju kokus, kuriem ir izveidojies vai sācis veidoties dobums. Šādi koki, kuros ir dobums un veidojas koksnes detrīts, ir potenciāli piemērotas lapkoku praulgrauža dzīvotnes.

Ņemot vērā, ka lapkoku praulgrauža populācija dabas parkā „Daugavas ieleja” nav izpētīta, nepieciešams veikt šīs sugas padziļinātu izpēti šajā teritorijā, lai konstatēt nepieciešamo pasākumu kompleksu sugai labvēlīgu


56

apstākļu radīšanai, tajā skaitā izvērtēt lapkoku praulgrauzim piemēroto liela diametra platlapju atēnošanu, veicot apauguma noņemšanu koka vainaga platumā.

Pļavas ir vērtīgs biotops, kur norisinās daudzu tauriņu un citu bezmugurkaulnieku sugu attīstība un barošanās Viens no negatīviem faktoriem, kas var ietekmēt aizsargājamo bezmugurkaulnieku sugas dabas parka teritorijā ir pļavu aizaugšana. Pļaušana vai noganīšana ir nepieciešama vērtīgo pļavu biotopu saglabāšanai, tomēr pārāk intensīva pļaušana, ķimikāliju lietošana, kultivēšana iznīcina biotopus un tajos mītošās bezmugurkaulnieku sugas. 4.6. Putni

Datu avoti, aktualitāte un ticamība. Putnu sugu apsekojums dabas parka teritorijā veikts 2003.gada maijā – jūlijā (U.Ļoļāns, dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā), uzskaitot septiņas retas un aizsargājamas putnu sugas – lauku piekūns, laukirbe, grieze, baltmugurdzenis, vidējais dzenis, baltais stārķis, brūnā čakste. Natura 2000 datubāzē bez minētajiem uzskaitīti arī zivju dzenītis, lielā gaura, ķīķis un pelēkā dzilna. No senākajiem datiem zināms, ka 1982.gada izpētes (Zinātnes un ražošanas apvienība „Silava”) laikā atzīmēts, ka Daugavas virspalu terasē pret Ozolkalniem (lieguma Skrīveru daļā) vairākus gadus ligzdojusi jūrasžagata, pēc tam par tās sastopamību nav bijis informācijas. Tomēr jūrasžagata atkārtoti konstatēta 2013.gada jūnijā, dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā veiktajā apsekojumā.

Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā (2013.gada jūnijā, Gaidis Grandāns) dabas parka teritorijā konstatētas 11 Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājamas putnu sugas (skatīt 7.tabulu). Teritorijas apsekošana veikta laikā, kad dažas putnu sugas ir maz iespējams konstatēt (piemēram, sila cīrulis, pelēkā dzilna, mazais mušķērājs u.c.). Lai iegūtu objektīvu priekšstatu par dabas parka teritorijā ligzdojošajiem putniem, īpaši dzeņveidīgajiem putniem, ir nepieciešama atkārtota uzskaite martā – aprīlī. Spriežot pēc dabas parka teritorijā esošajiem biotopiem, noteikti ligzdo vēl dažas aizsargājamās putnu sugas, kas netika konstatētas nepiemērotās sezonas dēļ. Kopumā aizsargājamo putnu populācijas dabas parka teritorijā ir nelielas, īpaši pasākumi putnu aizsardzībai nav uzskatāmi par prioritāriem. No putnu aizsardzības viedokļa vērtīgākie ir gravu un nogāžu meži (dzeņveidīgie putni) un atklātu ainavu mozaīkveida biotopi (svītrainais ķauķis, grieze, brūnā čakste).

7.tabula. Dabas parkā „Daugavas ieleja” konstatētās īpaši aizsargājamās un citādi vērtīgās putnu sugas

Nr. p.k.

Latīniskais nosaukums Latviskais nosaukums LS

G

ES

BD

ĪAS

MIK

MK2

00

07

BK

1. Dendrocopos leucotos Baltmuguras dzenis

BDI X X X II

2. Dendrocopos medius Vidējais dzenis BDI X X X II

3. Dryocopus martius Melnā dzilna BDI X X II

4. Ciconia ciconia Baltais stārķis BDI X X II

5. Lanius collurio Brūnā čakste BDI X X II 6. Circus aeroginosus Niedru lija BDI X II

7. Sylvia nisoria Svītrainais ķauķis BDI II 8. Mergus merganser Lielā gaura BDII X III 9. Haematopus ostralegus Jūrasžagata BDII III

10. Crex crex Grieze BDI X II

11. Alcedo atthis Zivjudzenītis BDI X II LSG – Latvijas Sarkanā grāmata. Kategorijas: 0. kategorija – izzudušās sugas; 1. kategorija – izzūdošās sugas; 2. kategorija – sarūkošās sugas; 3. kategorija – retās sugas; 4. kategorija – maz pazīstamās sugas ESBD – Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes direktīva 2009/147/EC „Par savvaļas putnu aizsardzību” – „putnu direktīva” ĪAS – īpaši aizsargājama suga vai ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga (14.11.2000. Ministru kabinetanoteikumi Nr.396, ar grozījumiem) MIK – sugas aizsardzības nodrošināšanai dibināms mikroliegums (18.12.2012. Ministru kabineta noteikumi Nr.940.) MK 2007 – MK noteikumi: „Noteikumi par putnu sugu sarakstiem, kurām piemēro īpašus aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu sugu izdzīvošanu un vairošanos izplatības areālā” (MK noteikumi Nr. 211, 27.03.2007). BK – 1979.gada Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dzīvotņu aizsardzību


57

Baltais stārķis (Ciconia ciconia)

Populācijas lielums valstī 9500-10 500 pāru (Račinskis 2004). Latvijā pagaidām tā ir pietiekami plaši izplatīta suga, tomēr jāatzīmē, ka Eiropas mērogā šo sugu uzskata par nepietiekami aizsargātu un apdraudētu.

Dabas parka teritorijā 2013.gadā konstatētas četras apdzīvotas balto stārķu ligzdas. Dabas parka tiešā tuvumā konstatētas vēl trīs apdzīvotas balto stārķu ligzdas, kurās ligzdojošie putni visticamāk barojas arī dabas parka teritorijā.

Pašlaik specifiski apdraudējumi dabas parka teritorijā baltā stārķa sugai nav konstatēti. Vispārējs apdraudējums baltajiem stārķiem, kā arī citiem plēsīgajiem putniem, kuri barojas lauksaimniecības zemēs, ir ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu un citu ķimikāliju lietošana lauksaimniecības zemēs. Kaitīgās vielas uzkrājas un koncentrējas organismos (peles, vardes, mazie putni), ar kuriem barojas plēsīgie putni.

Vidējais dzenis (Dendrocopus medius)

Populācijas lielums valstī 1500-2000 pāri (Račinskis 2004). Apdzīvo mežus, kur lielākās platībās sastopami un dominē vecāki lapu koki – bērzi, melnalkšņi vai platlapju koku sugas auglīgās augsnēs, vecu koku grupās pie viensētām, arī dažādos parkos pat visai urbanizētās vietās (Celmiņš 2008).

Pirmo reizi Latvijā konstatēts 1923.gada marta sākumā Pilsblīdenē, tagadējā Saldus rajona teritorijā. Otrais pierādītais novērojums bija tikai 1979/80.gadu ziemā. 20.gs. pēdējās desmitgadēs bija vērojams izteikts skaita pieaugums, šobrīd vidējais dzenis ir Latvijā samērā parasts ligzdotājs un nometnieks, tomēr izplatīts nevienmērīgi (Celmiņš 2008).

2013.gadā dabas parka teritorijā konstatētas piecas vidējo dzeņu ligzdošanas teritorijas, divās no tām atrasti nesen ligzdu atstājuši mazuļi. Skaita vērtējums: 5-10 pāri. Jāņem vērā, ka teritorijas apsekošana tika veikta dzeņu konstatēšanai sliktos apstākļos (sezonāli pārāk vēlu), tāpēc dati var tikt precizēti. Dabas parka teritorijā esošie nogāžu un gravu meži, atsevišķi platlapju koki pie mājām, alejas ir izcili piemēroti vidējo dzeņu ligzdošanai.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka sugu apdraud ligzdošanai un barības meklēšanai piemēroto koku (dobumaini koki, sausokņi, stumbeņi) novākšana.

Baltmugurdzenis (Dendrocopus leucotus)

Populācijas lielums valstī 2000-2500 pāri (Račinskis 2004). Apdzīvo mežus, kur lielākās platībās sastopami un dominē vecāki lapu koki – bērzi, melnalkšņi vai platlapju koku sugas auglīgās augsnēs.

2013.gadā viens bungojošs tēviņš konstatēts nogāžu-gravu mežos dabas parka vidienē. Skaita vērtējums: 1–3 pāri.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka sugu apdraud ligzdošanai un barības meklēšanai piemēroto koku (dobumaini koki, sausokņi, stumbeņi) novākšana.

Melnā dzilna (Dryocopus martius)

Populācijas lielums valstī – 6000-8000 pāru (Račinskis 2004).

Kopumā sastopama samērā bieži, ligzdo dažādu tipu, galvenokārt jauktos un skujkoku mežos, parasti skrajākās vietās – pie izcirtumiem, laucēm, stigu malās. Dobumus visbiežāk kaļ resnās apsēs vai priedēs, arī cirsmās atstātos ekoloģiskajos kokos. Latvijā vairāk nekā 80% melnās dzilnas ligzdu ir kokos ar diametru virs 40 cm (Martinsone 2007).

2013.gadā dabas lieguma teritorijā melnās dzilnas ligzdošana netika pierādīta. Vairākās vietās tika atrasti sugai raksturīgie kalumi un darbības pēdas, tomēr ligzdošana ticama. Skaita vērtējums: 1-2 pāri.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka sugu apdraud ligzdošanai un barības meklēšanai piemēroto koku (liela izmēra koki, sausokņi, stumbeņi) novākšana.

Brūnā čakste( Lanius collurio)

Populācijas lielums valstī 20 000–40 000 pāru (Račinskis 2004).


58

Apdzīvo aizaugošus izcirtumus, krūmainas ceļmalas, augļu dārzus, mežmalas, mitras krūmainas ieplakas lauksaimniecības zemēs, aizaugošas pļavas, retumis arī augstos sūnu purvus ar koku grupām (LOB 1998).

2013.gadā konstatētas piecas ligzdošanas teritorijas – novēroti nesen izvesti mazuļi vai pāris ar uztraukuma uzvedību. Skaita vērtējums: 5-7 pāri. Sugas ligzdošanai piemērotas pamestās viensētas, pamestā dārzniecības teritorija (2 pāri), ceļmalas zaru kaudzes.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka jāņem vērā, ka uzsākot apsaimniekošanu, šādas teritorijas kļūs brūno čakstu ligzdošanai nepiemērotas un sugas populācijas stāvoklis dabas parkā nākotnē var būtiski pasliktināties.

Svītrainais ķauķis (Sylvia nisoria)


Ligzdo krūmājos ūdenstilpju krastos, ceļmalu dzīvžogos, vecos parkos, pamestu viensētu dārzos, ar krūmiem aizaugušos klajumos, izcirtumos (LOB 1998).

2013.gadā konstatētas trīs ligzdošanas teritorijas, tajā skaitā arī nesen no ligzdas izvesti mazuļi. Slēptā dzīvesveida dēļ grūti konstatējams, teritorijā ligzdojošo pāru skaita vērtējums: 3-5 pāri.

Pamesto viensētu un aizaugušo mazdārziņu apsaimniekošana nākotnē var būtiski pasliktināt sugas populācijas stāvokli dabas parkā.

Grieze (Crex crex)

Populācijas lielums valstī – 26 000-38 000 pāru (Račinskis 2004).

2013.gadā teritorijā uzskaitīti 15 dziedoši griežu tēviņi. Suga izplatīta samērā vienmērīgi dabas parka atklātajās platībās, mazāk Aizkraukles muižas apkārtnē, kur raksturīgāka intensīva lauksaimniecība. Sugas populācijas stāvokļa precīzākai noskaidrošanai nepieciešamas atkārtotas uzskaites, vismaz ar 2 nedēļu intervālu. Nav izslēgts, ka daļa no dzirdētajām griezēm nav ligzdojoši putni, bet gan atlidojuši no vietām, kur nopļauts apdzīvotais biotops. Skaita vērtējums: 15 dziedoši tēviņi.

Griezes apdraud vai nu pārāk intensīva lauksaimniecība, vai ilgstoši neapsaimniekotu zemju aizaugšana ar krūmiem un apmežošanās. Dabas parka teritorijā galvenie apdraudošie faktori (tiek sapļauti griežu mazuļi) ir pļavu agrā pļaušana (pretēji bioloģiski vērtīgo zālājiem labvēlīgas apsaimniekošanas prakses principiem – šādus zālājus pārsvarā iesaka pļaut tradicionālajā siena laikā, vairāk skatīt 5.4.3. nodaļā) un pļavu un tīrumu pļaušana no malām.

Niedru lija (Circus aeroginosus)


2013.gadā novērotie putni (tēviņš un mātīte) dabas parka teritorijā neligzdo, bet tikai barojas. Dabas parka teritorijā nav piemērotu vietu sugas ligzdošanai.

Pašlaik specifiski apdraudējumi dabas parka teritorijā nav konstatēti.

Jūras žagata (Haematopus ostralegus)


2013.gadā novēroti vairāki īpatņi, kas lidinājās dažādos virzienos virs Daugavas. Novērotajiem putniem nav novērota ligzdošanas uzvedība. Pastāv iespēja, ka zema ūdens līmeņa apstākļos daži pāri var ligzdot dabas parka teritorijā.

Pašlaik specifiski apdraudējumi dabas parka teritorijā nav konstatēti.

Lielā gaura (Mergus merganser)



59

2013.gadā Daugavā novēroti divi izvesti lielo gauru perējumi. Skaita vērtējums teritorijā: 1-5 pāri. Vecie koki pie viensētām un vecie nogāžu meži nodrošina labus ligzdošanas apstākļus. Ja apkārtnē pietiek piemērota izmēra dobumu, lielās gauras labos ligzdošanas apstākļos var ligzdot lielā blīvumā.

Attiecībā uz jautājumu par apdraudošajiem faktoriem, atzīmējams, ka sugu apdraud ligzdošanai piemēroto koku (lieli dobumaini koki) novākšana.

Zivju dzenītis( Alcedo atthis)


2013.gadā Daugavā novērots viens zivju dzenītis Karikstes upes ietekas Daugavā rajonā. Skaita vērtējums teritorijā: 1-2 pāri.

Sugai pašlaik specifiski apdraudējumi dabas parka teritorijā nav konstatēti. 4.7. Zīdītāji

Datu avoti, aktualitāte un ticamība. Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā kompleksi zīdītājdzīvnieku faunas pētījumi nav veikti. 2004.gada dabas aizsardzības plānā ir tikai norāde uz lielā susura Myoxus (Glis glis) atradni Skrīveros, Ašķeres gravā.

2001.gadā EMERALD projekta laikā dabas parka teritorija apsekota ar mērķi noskaidrot Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK pielikumos iekļauto sugu sastopamību. Konstatēta bebra Castor fiber, ūdra Lutra lutra un divu sikspārņu sugu (Natūza sikspārnis Pipistrellus nathusii un ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssoni), kā arī zebiekstes Mustela nivalis klātbūtne. Ūdra darbības pēdas konstatētas Ašķeres un Kraukļupītes grīvās.

Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā 2013.gada septembrī un oktobrī veikta sīko zīdītājdzīvnieku ķeršana ar augsnes lamatām. Lielais susuris Ašķeres gravā ir konstatēts apsekojuma laikā, kā arī ir ziņas par tā atrašanu no iepriekšējiem pētījumiem un no iedzīvotāju ziņojumiem (sk. tālāk). Dabas parka apsekojuma reizēs vizuāli reģistrētas arī citu zīdītājdzīvnieku sugu darbības pēdas.

Dabas parkā konstatētas vai ticami sastopamas 27 zīdītājdzīvnieku sugas jeb 44% no Latvijā sastopamajām sauszemes zīdītājdzīvnieku sugām. No tām 6 sugas ir ar dabas aizsardzības nozīmi (skatīt 8.tabulu un sugu aprakstu zemāk).

8.tabula. Dabas parkā „Daugavas ieleja” konstatētās īpaši aizsargājamās un citādi vērtīgās zīdītāju sugas

Nr. p.k.

Latīniskais nosaukums

Latviskais nosaukums LS

G

ES H

D

ĪAS

MIK

BK

1. Glis glis Lielais susuris 1 X X III

2. Neomys fodiens Ūdenscirslis 4 III

3. Lutra lutra Ūdrs II, IV X II

4. Eptesicus nilssonii Ziemeļu sikspārnis IV X II

5. Pipistrellus nathusii Natūza sikspārnis IV X II LSG – Latvijas Sarkanā grāmata. Kategorijas: 0. kategorija – izzudušās sugas; 1. kategorija – izzūdošās sugas; 2. kategorija – sarūkošās sugas; 3. kategorija – retās sugas; 4. kategorija – maz pazīstamās sugas ĪAS – īpaši aizsargājama suga vai ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga (Ministru kabineta 14.11.2000noteikumi Nr.396, ar grozījumiem) MIK – sugas aizsardzības nodrošināšanai dibināms mikroliegums (18.12.2012. Ministru kabineta noteikumi Nr.940.) ES HD – Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEK (21.05.1992.) Par dabisko biotopu, savvaļas floras un faunas aizsardzību. II pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešama īpaši aizsargājamo teritoriju nodalīšana. * – prioritāra suga; IV pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešams stingrs aizsardzības režīms; V pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru iegūšana un ekspluatācija dabā var būt pieļaujama BK – 1979.gada Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dzīvotņu aizsardzību

Tā kā dabas parka Daugavas ieleja teritorijā ir ļoti liels lauksaimniecības zemju īpatsvars, tur sastopami galvenokārt atklātu ainavu zīdītājdzīvnieki, kā arī dažādus biotopus apdzīvojošas sugas. Tā ir nepiemērota


60

lielajiem zālēdājiem un plēsējiem, jo to ieslēdz ceļi un apdzīvotas vai intensīvi izmantojamas vietas. Papildus dzīves vietas zīdītājdzīvniekiem nodrošina ūdenstilpes: Daugava, tās pietekas un karjeri.

Lielais ūdenscirslis (Neomys fodiens)

Diezgan plaši un bieži sastopama suga, vienīgi areāla ziemeļos šī suga sastopama fragmentāri. Ūdenscirslis pirmo reizi dabas parka teritorijā konstatēts 2013.gadā, veicot teritorijas zīdītāju faunas izpēti. Vairāki īpatņi konstatēti Daugavas kreisajā krastā izliktajās lamatās, labajā krastā suga nav konstatēta.

Ūdenscirslis spēj dzīvot kā uz sauszemes, tā ūdeņi, aktīvs visu gadu. Tas sastopams dažādos mitrājos, dažādu ūdenstilpju krastos, palienēs un purvos, mitrās pļavās un pārmitros mežos. Šie dzīvnieki medī galvenokārt dažādus bezmugurkaulniekus gan uz sauszemes, gan ūdenī. Ūdenscirslim ir ļoti izteikts teritoriālisms. Populācijas blīvums gadu no gada var mainīties.

Sugu apdraudošie faktori ir mitrāju un purvāju nosusināšana, lauksaimniecības zemju ierīkošana, ūdenstilpju piesārņošana ar mēslojumu, pesticīdiem un notekūdeņiem, un ūdenstilpju krastu pārveidošana, iznīcinot dabisko veģetāciju.

Ūdrs (Lutra lutra)

Dabas parka teritorijā uzturas ūdri, taču, lai novērtētu ūdru populāciju un teritorijas nozīmi tās uzturēšanā, nepieciešami papildus pētījumi. Latvijā ūdri apdzīvo visu veidu ūdenstilpes, kur atrodama barība un drošas slēptuves atpūtai un midzeņu ierīkošanai. Tās galvenokārt ir ūdensteces ar kokiem un krūmiem noaugušiem krastiem. Viena pieauguša ūdra dzīves iecirknis ietver šauru līdz 100 m platu piekrastes joslu, kas var stiepties gar ūdensteci vairāku kilometru garumā (Ozoliņš 2000). Iespējams, ka dabas parka teritorijā uzturas vairāki ūdri. Tomēr dabas parka teritorija nav īpaši piemērota ūdru dzīvei: Daugavas krastu josla galvenokārt ir atklāta, Daugavas ūdens līmenis hidroelektrostacijas darbības dēļ pakļauts krasām svārstībām un Daugavas pietekas salīdzinoši mazas ūdra vajadzībām.

Sikspārņi

Dabas parka teritorija kopumā piemērota ar mežu un ūdenstilpju biotopiem saistītām sikspārņu sugām. Tāpat ir pietiekami daudz piemērotu vietu dienas slēptuvēm, aukļkolonijām un ziemošanai: māju bēniņi, pagrabi, dobumaini koki. Taču, lai noskaidrotu visā teritorijā sastopamās sikspārņu sugas un novērtētu to populācijas, kā arī teritorijas nozīmi un līdz ar to sugu apdraudošos faktorus, nepieciešami papildus pētījumi visa gada garumā.

Lielais susuris (Glis glis)

Dabas parks „Daugavas ieleja” ietilpst lielā susura izplatības apgabala ziemeļu robežas perifērijā. Šobrīd Latvijā ir zināmas tikai divas lielā susura populācijas – Gaujas Nacionālā parka teritorijā un Daugavas ielejā. Pagaidām ir grūti spriest par populācijas lielumu. Lai to novērtētu, ir nepieciešams veikt papildus pētījumus vismaz dažus gadus pēc kārtas.

Pirmās ziņas par sugas konstatēšanu Aizkraukles pagastā datētas ar 1933.gadu. Daugavas ielejā pie Ašķeres gravas susuri novēroti sākot ar 1977.gadu (Tauriņš, 1982). Regulāri tie ir novēroti arī Skrīveru Zemkopības institūta dārzos (V.Pilāts, et al., 2009). Par susura novērojumiem Aizkraukles baznīcā ir ziņojis draudzes mācītājs J. Lapiņš Var uzskatīt, ka suga ir sastopama Daugavas labā krasta nogāžu mežos un populācija ir neliela, bet stabila. Dabas parkam „Daugavas ieleja” ir ļoti liela nozīme šīs sugas aizsardzībā visas Latvijas kontekstā. Pagaidām nav ticamu ziņu par susura novērojumiem dabas parka teritorijā Daugavas kreisajā krastā.

Lielais susuris ir dendrofila suga. Aktīvs no maija vidus līdz septembrim, pārējo laiku pavada ziemas guļā. Nakts dzīvnieks. Dienu pavada koku dobumos, labprāt izmanto putnu būrīšus. Viegli spēj pielāgoties cilvēku klātbūtnei (Громов, 1995). Ziemo dažādās apslēptās vietās, piemēram, zem koku saknēm, dažādu grauzēju alās, kā arī koku dobumos un labi apslēptās vietās ēkās. Tās var būt pagrabi, bēniņi vai saimniecības ēkas.

Lielais susuris Latvijā sastopams gravu un nogāžu mežos upju ielejās, kur ir ozoli un/vai lazdas. Ozolzīles un lazdu rieksti ir galvenā barība rudens periodā, pārējā laikā šie grauzēji barojas galvenokārt ar ogām, sēklām, augļiem, lapām u.c. augu izcelsmes barību.


61

Sugu galvenais apdraudošais faktors ir mežu izciršana, arī pameža izciršana, it īpaši lazdu izvākšana. Plānojot specifiskus teritorijas apsaimniekošanas pasākumus, būtu jāņem vērā lielā susura vajadzības attiecībā uz dzīvotnēm.

Dabas parka dienvidu daļa Daugavas kreisajā krastā ietilpst mazā jeb lazdu susura izplatības apgabalā. Mazie susuri piemērotos biotopos ir samērā bieži sastopami Kurzemē un Zemgalē (uz dienvidiem no Daugavas). Šīs sugas konstatēšanai arī nepieciešami speciāli pētījumi.

Bebrs (Castor fiber)

Bebrs ir suga, kas Eiropas Savienības kontekstā ir apdraudēta, tomēr Latvijas situācija ir atšķirīga – šeit bebru skaits ir liels. Tāpēc attiecībā uz bebriem (arī lūšiem un vilkiem) Latvija ir lūgusi piešķirt ģeogrāfisko izņēmumu Latvijas teritorijā un tā īpaša aizsardzība nav nepieciešama. Tomēr valstij ir nepieciešams novērot bebru populācijas stāvokli un ziņot par to, tāpēc ziņas par bebriem tiek iekļautas arī aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plānos.

2013.gada apsekojumos bebru intensīva darbība apsekotajās dabas parka teritorijās nebija konstatēta, kaut darbības pēdas bija manāmas Daugavas abos krastos. Par tiešām nevēlamām ietekmēm uz zīdītājdzīvnieku faunu dabas parkā nav zināms. Tādēļ īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz zīdītājdzīvniekiem, iespējams, nav nepieciešami. Galvenais priekšnoteikums dendrofīlo sugu (susuru un sikspārņu) aizsardzībai ir dobumaino koku saglabāšana. Ēkās, t.sk. pagrabos mītošo sikspārņu gadījumā vēlams krasi nemainīt ēku stāvokli un pirms to pārbūvēm sazināties ar sikspārņu ekspertiem. 4.8. Zivis

Datu avoti, aktualitāte un ticamība. 2001.-2002.gadā EMERALD projekta laikā tika veikta īpaši aizsargājamo teritoriju inventarizācija Latvijā, sastādot arī šajās teritorijās esošo upju, ezeru un mākslīgo ūdenskrātuvju sarakstu. Rezultātā tika izveidots Natura 2000 teritoriju tīkls un aizsargājamo, Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK pielikumos iekļauto sugu un to biotopu datu bāze. Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā pētnieciskā zveja projekta ietvaros netika veikta, taču laikā no 1992.–2013.gadam dažādu pētniecības projektu, monitoringa un ekspertīžu ietvaros apsekotas 27 Daugavā tieši ietekošas mazās upes un Daugavas upe aizsargājamajās teritorijās. Dati ļauj spriest par dabas parka teritorijā Daugavā un tajā ietekošo mazo upju zivju faunu un potenciāli sastopamajām Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK zivju un nēģu sugām.

Pieejama arī rūpnieciskās un pašpatēriņa zvejas statistika par Ķeguma ūdenskrātuvi no 1949.gada un atsevišķi par Daugavas posmu Daugavas ielejas teritorijā – Sērenes, Aizkraukles un Skrīveru pagastos no 1993.gada.

9.tabula.Dabas parkā „Daugavas ieleja” konstatētās īpaši aizsargājamās un citādi vērtīgās zivju un apaļmutnieku sugas

Nr.p.k. Latīniskais nosaukums Latviskais nosaukums LSG

ES H

D

ĪAS

MIK

BK

1. Lampetra planieri Strauta nēģis HD II III 2. Aspius aspius Salate HD II + + III 3. Cobitis taenia Akmeņgrauzis HD II III 4. Cottus gobio Platgalve HD II 5. Misgurnus fossilis Pīkste HD II

LSG – Latvijas Sarkanā grāmata. Kategorijas: 0. kategorija – izzudušās sugas; 1. kategorija – izzūdošās sugas; 2. kategorija – sarūkošās sugas; 3. kategorija – retās sugas; 4. kategorija – maz pazīstamās sugas ĪAS – īpaši aizsargājama suga vai ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga (Ministru kabineta 14.11.2000. noteikumi Nr.396, ar grozījumiem) MIK – sugas aizsardzības nodrošināšanai dibināms mikroliegums (18.12.2012. Ministru kabineta noteikumi Nr.940) ES HD – Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEK (21.05.1992) Par dabisko biotopu, savvaļas floras un faunas aizsardzību. II pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešama īpaši aizsargājamo teritoriju nodalīšana. * – prioritāra suga; IV pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru aizsardzībai nepieciešams stingrs aizsardzības režīms; V pielikums. Dzīvnieku un augu sugas, kas ir Kopienas interešu sfērā un kuru iegūšana un ekspluatācija dabā var būt pieļaujama BK – 1979.gada Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dzīvotņu aizsardzību


62

Strauta nēģis (Lampetra planieri)

Kāpura stadija strauta nēģim ilgst 3-7 gadus, tas sastopams smilšu sēkļos, smiltīs ar detrīta piejaukumu. Sasniedzot 10-20cm garumu, pārvēršas pieaugušos strauta nēģos un nārsto mazo upju posmos ar grants – oļu gultni. Tāpat kā upes nēģis, nārsto vienreiz mūžā, pēc nārsta iet bojā. Vizuāli strauta nēģi var novērot tikai nārsta laikā, jo lielāko daļu dzīves tas pavada, ieracies upes gultnē.

Šīs sugas nārsta vietas atrodas mazajās upēs un strautos, kas ietek Daugavā, savukārt vecākie īpatņi pirms metamorfozes uzturas Daugavā vai tās pieteku lejtecē, vietās ar smilšainu upes gultni. Strauta nēģis bieži sastopams arī vismazākajās ūdenstecēs un pat meliorācijas grāvjos.

Sugai nav saimnieciskas nozīmes. Tā kāpuri ir samērā populāra zivju ķeršanas ēsma, taču tos aizliegts izmantot. Strauta nēģa aizsardzībai Latvijā kopumā nav nepieciešams speciālu pasākumu plāns, jo suga ir ļoti plaši izplatīta. To aizsardzību nodrošina vispārēji virszemes ūdeņu kvalitātes un biotopu aizsardzības noteikumi.

Potenciāli sastopams Daugavā un tās pietekā Kariekstē un Ašķerē.

Akmeņgrauzis (Cobitis taenia)

Akmeņgrauzis ir saldūdens zivs, parasti uzturas pa vienam vai nelielos baros upju lēnteču posmos smilšu sēkļos. Akmeņgrauzis ir aktīvāks naktī, pa dienu parasti ierokas gruntī vai slēpjas starp akmeņiem un citiem zemūdens priekšmetiem.

Nārsto vasarā, ikri pielīp pie ūdensaugiem vai peld tuvu pie grunts, to attīstība ilgst 3-7 dienas. Uzturas vietās ar smilšainu upes gultni. Sugai nav saimnieciskas nozīmes. Reizēm tiek izmantots kā zivju ēsma, Latvijas likumdošana to neaizliedz. Akmeņgrauža aizsardzībai Latvijā kopumā nav nepieciešams speciālu pasākumu plāns, jo suga ir ļoti plaši izplatīta. To aizsardzību nodrošina vispārēji virszemes ūdeņu kvalitātes un biotopu aizsardzības noteikumi.

Pīkste (Misgurnus fosilis)

Pīkste ir saldūdens zivs. Nārsto jūnijā, to ikri pielīp pie ūdensaugiem vai grunts, kur attīstās 4-14 dienas. Pīkste parasti sastopama ļoti dūņainās vietās, kur tradicionālās zvejas un zivju uzskaites metodes ir maz efektīvas vai pat neiespējamas – upju posmi, grāvji, dīķi ar dūņām klātu gultni. Sastopama arī mazos dīķos, grāvjos, kas savieno ūdenstilpes, kā arī citās līdzīgās vietās, sastopama arī ūdeņos ar zemu skābekļa saturu. Šo iemeslu dēļ šīs zivju sugas izplatība un sastopamība ne Latvijā kopumā, ne dabas parkā „Daugavas ieleja” nav detalizēti noskaidrota.

Sugai nav saimnieciskas nozīmes. Tās aizsardzību nodrošina vispārēji virszemes ūdeņu kvalitātes un biotopu aizsardzības noteikumi.

Platgalve (Cottus gobio)

Platgalve ir saldūdens zivs. Dienā tās parasti slēpjas zem akmeņiem, aktīvākas tumsā. Nārsto agrā pavasarī, pie tam veido nārsta ligzdas, kuras apsargā.

Lielākā daudzumā platgalves sastopamas vietās ar akmeņainu upes gultni – straujtecēs vai lēnteču posmos ar cietu upes gultnes substrātu.

Sugai nav saimnieciskas nozīmes. Tās aizsardzību nodrošina vispārēji virszemes ūdeņu kvalitātes un biotopu aizsardzības noteikumi.

Dabas parkā „Daugavas ieleja” potenciāli sastopama Daugavā un Kariekstē.

Salate (Aspius aspius)

Salate ir sastopama lielākajās Latvijas upēs, tajā skaitā Daugavā visā tās garumā. Ir gan zvejas, gan makšķerēšanas objekts.

Saldūdens vai puscaurceļotāja zivs. Nārsto maijā- jūnijā upes litorāla joslā. Arī mazuļi uzturas šajā biotopā. Pieaugušas zivis uzturas upes atklātā daļā, vietās ar neviendabīgu gultni (laukakmeņi, sēkļu pāreja dziļumā Latvijas zivju faunā vienīgā plēsīgā karpu dzimtas zivs. Dabas parkā „Daugavas ieleja” sastopama tikai Daugavā.


63

Šīs zivju sugas izmantošana atļauta ierobežoti. To nosaka makšķerēšanas un zvejas noteikumi. Tiek regulēts zivs minimālais izmērs zvejā un makšķerēšanā un noteikts dienas loma limits (makšķerēšanā). Ņemot vērā, ka no 2005.gada zveja ar tīkliem upēs aizliegta, šīs zivju sugas populācijas rūpnieciskā zveja neietekmē.

Arī makšķerēšanā lomos šī zivju suga nonāk ne bieži. Tāpēc nekādi papildus aizsardzības pasākumi jau esošajiem nav nepieciešami.

Pēdējos gados novērojama tās izplatības palielināšanās Latvijas iekšējos ūdeņos (Aleksejevs, Birzaks, 2011).

Secinājumi un priekšlikumi:

Ūdeņu platība dabas parkā „Daugavas ieleja” aizņem lielu platību – ap 20% no tā kopējās platības. Šajā upes posmā Daugavai ir maz pieteku, lielākā no tām ir Lauce, kas atrodas ārpus aizsargājamās teritorijas, tāpēc tādas tipisku mazo upju sugas kā platgalve un strauta nēģis teritorijas ūdenstecēs nav plaši izplatītas.

Savukārt pīkstes izplatības noskaidrošanai būtu jāveic speciāli pētījumi, apsekojot mazākus dīķus, upes to iztekās un ietekās ezeros vai ūdenskrātuvēs, kā arī attekas vai dīķus Daugavas palienē un citās tipiskās šīs zivju sugas dzīvotnēs.

Akmeņgrauzis, domājams, ir sastopams galvenokārt Daugavā, taču potenciālas tā uzturēšanās vietas var būt mazo Daugavas pieteku lejtecēs. Lielākās dzīvotņu platības dabas parka „Daugavas ieleja” ir salatei. Spidiļķis, kas Latvijā izplatīts nevienmērīgi, Daugavas baseinā konstatēts tikai lejtecē, lejpus Rīgas HES, tāpēc dabas parka teritorijā tā atrašana maz iespējama (Birzaks, 2013).

Jāņem vērā, ka Daugavas hidroloģisko režīmu mūsdienās nosaka HES darbība, kas rada regulāras caurteces un ūdens līmeņa svārstības, nelabvēlīgi ietekmējot zivju dzīves vidi. Zivju aizsardzībai noteikti pasākumi HES darbībai, ierobežojot pieļaujamās ūdens līmeņa svārstības.

Papildu pasākumi ierobežoti izmantojamo un aizsargājamo sugu zivīm dabas parkā „Daugavas ieleja” nav nepieciešami.

4.9. Teritorijas vērtību apkopojums un pretnostatījums 10.tabula. Teritorijas vērtības un to pretnosacījums

Dabas vērtības Kultūrvēsturiskās

un ainaviskās vērtības

Sociāli ekonomiskās vērtības

Pļavu biotopi ar aizsargājamo putnu sugu ligzdošanas un barošanās vietām, aizsargājamu bezmugurkaulnieku un augu sugu atradnēm

• kultūras pieminekļi, to aizsardzības zonas;

• estētiskā vērtība

• lauksaimniecības zemes (siena ieguve, ganīšana;

• iespēja veikt apbūvi; • tūrisma iespējas

Daugava un tās pietekas ar aizsargājamu bezmugurkaulnieku un zivju sugu atradnēm, putnu ligzdošanas un barošanās vieta, sikspārņu barošanās vieta. Straujteču biotopi

Upju ieleju ainaviskā vērtība, arī kā fons dabas un kultūras pieminekļiem – pilskalniem, būvēm, kraujām

• zivju resursi – makšķerēšana, zivju mazuļu atražošana;

• izmantošana ūdens tūrismā; • ūdens resursi

Meži ar aizsargājamiem biotopiem, aizsargājamu putnu sugu ligzdu un riesta vietām, aizsargājamu bezmugurkaulnieku un augu sugu atradnēm

Mežs kā ainavas sastāvdaļa, estētiskā vērtība

• koksnes vērtība, tūrisma un rekreācijas vērtība;

• medības; • ogošanas iespējas

Aizsargājamās augu, dzīvnieku un sēņu sugas. Pētnieciskās izziņas un izglītojošā vērtība

Estētiska vērtība • dabas tūrisma objekti; • dabas krāsas un skaņas kā rekreācijas

fons; • līdzsvara nodrošināšana ekosistēmā,

kas var ietekmēt arī mežsaimniecības un lauksaimniecības jomas

Dabas parks ir kompleksa teritorija, kurā zemes pieder daudziem īpašniekiem, lielākoties privātīpašniekiem, nedaudz pašvaldībai. Viena no galvenajiem risināmajiem jautājumiem ir zemes īpašnieku dažādo interešu,


64

vēlmju un izpratnes par zemes izmantošanas mērķiem un vērtībām sabalansēšana dabas parka attīstības mērķu sasniegšanai. Cilvēki šo kultūrainavu ir veidojuši jau gadsimtiem, viņi ir dalībnieki ainavas saglabāšanā un attīstībā, un tikai ar sabiedrības līdzdalību ir iespējams saglabāt šādas īpašas teritorijas.

Jāņem vērā dažādu ieinteresēto pušu intereses, piemēram, lauku iedzīvotājs, tuvējo pilsētu un ciemu iedzīvotājs, makšķernieks, attīstītājs, zemnieks, pašvaldība u.c.

Lieguma režīms mežos nozīmē koksnes resursu iegūšanas ierobežojumu. Tomēr visi lieguma zonā iekļautie meži ir bioloģiski ļoti vērtīgi, jo tajos sastopamas retas un aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas, tie ir aizsargājami biotopi.

Medību ierobežojumi nav nepieciešami.

Dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijas attīstības perspektīvām veikta SVID (SWOT) analīze. 11.tabulā tiek parādītas, kādas ir šīs teritorijas stiprās un vājās puses, kā arī teritorijas iespējas un draudi nākotnē.

11.tabula. SVID (SWOT) analīze

Stiprās puses Vājās puses • reljefa dažādība • bioloģiskā un ainavas daudzveidība • kultūrvēsturiskie pieminekļi • salīdzinoši tuva atrašanās vieta no galvaspilsētas,

pieejamība no autoceļiem • unikālā ainava • iedzīvotāju un vietējo uzņēmēju, pašvaldību

ieinteresētība

• vienotas koordinējošas struktūras trūkums • jutīgums • antropogēnās ietekmes • teritorijas nelielā platība • tradicionālās apsaimniekošanas pārtraukšana daļā

teritorijas

Iespējas Draudi • attīstīties par nozīmīgu dabas tūrisma un rekreācijas

teritoriju – kā daļai no tūrisma piedāvājuma plašākā Daugavas ielejas tūrisma koridora kontekstā.

• veidot jaunas izglītības iespējas un plašāk izmantot izziņas takas

• veidot atpazīstamu, unikālu kultūrvēsturisku vietu • veicināt vietējo iedzīvotāju izpratni par bioloģisko

daudzveidību un ainavu un līdzdarbību šo vērtību saglabāšanā un apsaimniekošanā

• apmācīt jaunos vides gidus un iesaistīt sabiedrību sabiedriskajā dabas monitoringā

• ainavas mozaīkveida struktūras izzušana. • pļavu aizaugšana ar krūmiem, pārklāšanās ar kūlu,

aparšana. • kultūrvēsturiskās apbūves nolietošanās un potenciāla

izzušana • kultūrvēsturisko pieminekļu nepietiekama uzturēšana

un bīstamība (Aizkraukles pilsdrupas) • jauno ēku neatbilstība dabas parka kultūrvēsturiskajai

ainavai • klimata izmaiņas (sugu izzušana, citu sugu invāzija) • jauna apbūve • urbanizācija • Ainaviski vērtīgo skatu aizaugšana • Pretrunīgas īpašnieku intereses

Faktu, ka dabas parks atrodas trīs dažādu pašvaldību teritorijās un abos Daugavas krastos, var vērtēt gan kā teritorijas iespēju, gan kā vājo pusi – pārvaldības sadrumstalošanu. Sadarbības iespējas un potenciālā sinerģija, savstarpēji izmantojot pieredzi, īpaši veicināma starp abu Daugavas krastu iedzīvotājiem, organizācijām un pašvaldībām.

Tā kā dabas parks ir Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija – Natura 2000 teritorija, sugu un biotopu eksperti dabas aizsardzības plāna sagatavošanas laikā ir pārskatījuši un precizējuši informāciju, kas atrodama kopējā ES Natura 2000 datu bāzē (veidlapa NATURA 2000 - STANDARD DATA FORM), saskaņā ar inventarizāciju rezultātiem un jaunāko informāciju. Precizētā veidlapa NATURA 2000 - STANDARD DATA FORM atrodama 7.pielikumā.


65

V Informācija par aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanu

5.1. Aktuālā informācija par 2004.-2013.gadā ieviestajiem apsaimniekošanas pasākumiem dabas parkā „Daugavas ieleja”

Dabas parkam „Daugavas ieleja” 2004.gadā tikai sagatavots dabas aizsardzības plāns, kurš lielā mērā ir īstenots, darbojoties pašvaldībām, sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām un zemes īpašniekiem. Tālāk atrodams pārskats par dabas aizsardzības plāna izstrādi 2004.gadā un ieviestajām rīcībām.

Izvēlēto pieeju Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāna izstrādē (2004) noteica šādi apstākļi:

1. Skatījums uz dabas parku kā uz teritoriāli vienotu daudzfunkcionālu īpaši aizsargājamu teritoriju, kas pilda dažādas funkcijas (atbilstīgi LR likumam „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, 5.pants);

2. Konkrētā dabas parka izveidošanas ilgā vēsture, sākot jau laiku pagājušā gs. 60-tajos gados, kad tika projektēta Pļaviņu HES būvniecība Daugavas ielejā pie tagadējās Aizkraukles, un kad galvenais, sabiedrībā pieprasītais un atzītais aizsardzības motīvs bija Daugavas ielejas fragmenta ainavas, kultūrvēstures mantojuma un dabas bagātību un augu valsts aizsardzība (tolaik vēl tiesību aktos nelietoja jēdzienu biotops);

3. Jau 1995.g. bija izstrādāta Paneiropas bioloģiskās daudzveidības un ainavu aizsardzības stratēģija, kurā bija paustas norādes uz to, (a) ka ņemami vērā dažādie bioloģiskās daudzveidības līmeņi (tajā skaitā – ainavu līmenis), un (b) ka nepieciešams izmantot inovatīvu un proaktīvu pieeju bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanai un atjaunināšanai.

4. Vērā ņemtas Eiropas Padomes Direktīvas 92/43/EEK „Par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību” nostādnes, kas saista aizsardzības mērķus ar teritoriju plānojumiem un attīstības stratēģijām; proti, atslēgas vārds šajā gadījumā ir ainava (skat. Direktīvas preambulu);

5. Jau 2000.g. tika pieņemta Eiropas ainavu konvencija (Latvijā to pieņēma 2007.g.), kas piedāvā plašu skatījumu uz ainavām, saistot to ar starptautiskajiem dokumentiem dabas aizsardzībā (skat. konvencijas preambulu), kā arī skaidri definē tādus jēdzienus, kā ainavu aizsardzība, plānošana un pārvaldība; turklāt – šo jēdzienu lietojums (tā laika sapratnē) varēja tieši attiekties arī uz dabas aizsardzības plāniem.

6. Daugavas ielejas dabas parka teritorija vienlaikus ir nozīmīga kultūras mantojuma nesēja, un tas nedrīkstēja palikt tikai vispārējas informācijas līmenī; šajā kontekstā vērā ņemta UNESCO Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (1972.g., Latvija pievienojās 1997.g.), un lietots jēdziens „vienotais dabas un kultūras mantojums”.

Tātad Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāna izstrādē tika ievērotas, no vienas puses, Latvijā dabas aizsardzības praksē aprobētās pieejas un prasības, no otras puses, starptautiskajos dokumentos paustās vispārējās nostādnes, kas pieļauj (vai prasa) skatījumu dažādību, mērķu un izvēlēto līdzekļu atbilstību konkrētās situācijās, inovatīvu un proaktīvu pieeju.

Minēto apstākļu, kā arī pašas Daugavas ielejas nacionālās nozīmes un uzbūves īpatnību dēļ dabas aizsardzības plāna izstrāde balstījās uz ainavisko pieeju (tās būtība - dabas un kultūrvēsturisko apstākļu, to mijiedarbību konkrētās izpausmes reālās ainavu telpās). Tas atļāva pievērst uzmanību teritorijas telpiskajai struktūrai, dažādo vērtību (sugas, biotopi, kultūras mantojums u.c.) lokalizācijai dažādās dabas parka teritorijas struktūrvienībās, kas dabas aizsardzības plānā nosauktas par ainavu telpām. Tādējādi, atklājās ainavu telpu dažādās īpašās nozīmes, un izveidojas arī (iespējamā) teritoriāli atšķirīgā Daugavas ielejas dabas parka teritorijas aizsardzības, attīstības, pārvaldības un sistēma.

Tomēr šāda pieeja no kompetento iestāžu puses tajā laikā tika atzīta kā neatbilstīga, un tas ietekmēja dabas aizsardzības plānu tā galējā variantā. Jāpiezīmē, ka ainavu telpu uzskaitījums un īss raksturojums palika tabulas formā, taču pasākumu plānā tika atzīmētas vairākas ainavu telpas, kurām tā laika vērtējumos bija nepieciešams izstrādāt lokālus ainavu plānus.

Daugavas ielejas dabas parka Dabas aizsardzības plāna izstrādē lietotās pieejas noteica 2004.g. izstrādātā apsaimniekošanas (respektīvi pārvaldības) pasākumu (rīcību) plāna uzbūvi un saturu. Izstrādātā plāna kopējā vadlīnija bija cerība, ka tiek radīti priekšnosacījumi, lai tiktu nostiprināta dabas parka teritorijas un funkcionālā vienotība (dabas parks atrodas 3 pagastu teritorijās), lai dabas un kultūrvēsturiskās vērtības tiktu saglabātas


66

atbilstīgi visām prasībām un standartiem. Tādējādi tiktu nodrošināta arī dabas parka pastāvēšana Natura 2000 teritoriju vienotajā tīklā.

Pasākumu plānā tika izvirzīti 8 mērķi (pašreizējā skatījumā – pārāk daudz):

1. Atrisināt dabas parka teritorijas dabas aizsardzības pārvaldības institucionālos jautājumus. 2. Sekmēt un nodrošināt Daugavas ielejai raksturīgo reto un īpaši aizsargājamo, tajā skaitā Eiropas nozīmes

sugu un biotopu aizsardzību un attīstību. 3. Sekmēt ekoloģiski nozīmīgu ainavas elementu saglabāšanu, vides sakopšanu, tās kvalitātes uzlabošanu. 4. Palielināt dabas parka teritorijas pieejamību atbilstīgi sabiedrības dabas un kultūras tūrisma, kā arī

atpūtas vajadzībām. 5. Nodrošināt dabas parka un tam piegulošās teritorijas dabas un kultūras mantojuma aizsardzības prasību

ievērošanu dažādos plānos un plānojumos. 6. Nodrošināt nepieciešamo pētījumu veikšanu un lokālās informācijas uzkrāšanu, datu bāzes veidošanu

dabas aizsardzības pasākumu un to efekta monitoringa vajadzībām. 7. Veicināt sadarbību un interešu līdzsvarošanu starp dabas parka iedzīvotājiem, pašvaldībām, nodrošināt

vietējo iedzīvotāju un sabiedrības iesaistīšanos visos plānošanas darbos. 8. Informēt sabiedrību par dabas parka vērtībām, aizsardzības mērķiem un rīcībām.

Par izvirzīto mērķu struktūru tika runāts jau 2004.g. dabas aizsardzības plānā (3.sadaļa). Proti, tika norādīts, ka 2., 3. un 4.mērķi (skat. sarakstu iepriekš) uzskatāmi par tiešajiem Daugavas ielejas dabas parka pastāvēšanas un funkcionēšanas mērķiem.

Savukārt 1., 5. un 6.mērķis (skat. sarakstu iepriekš) paredzēti kā dabas parka pastāvēšanas un veidošanas tiešo mērķu sasniegšanai nepieciešamais nodrošinājums vai atbalsts, tajā skaitā tā ir dabas parka statusa nostiprināšana.

Savukārt 7. un 8. mērķis (skat. sarakstu iepriekš) orientēti uz sabiedrisko attiecību veidošanu – gan dabas parka iekšpusē, gan virzienā uz āru (ja pieņem, ka dabas parks funkcionē kā veselums). Arī tas ir sava veida nodrošinājums, jo bez iedzīvotāju atbalsta un konkrētajām darbībām dabas parka tiešo dabas aizsardzības mērķu sasniegšana var kļūt neiespējama.

Saistībā ar pasākumu plāna izstrādi tika norādīts, ka gan atsevišķie aizsardzības mērķi, gan dabas aizsardzības plāna tekstā aprakstītie konkrētie apsaimniekošanas pasākumi patiesībā ir savstarpēji saistīti. Turklāt savstarpējā saistība izpaužas dažādos veidos:

• kā savstarpēji saistītas vai papildinošas rīcības, • kā kopēja vieta, kur veicami dažādi pasākumi, • kā saistība laikā ( vienlaicīgums vai loģiska secība).

Minēto apstākļu dēļ problemātiska ir patieso prioritāšu noteikšana konkrētajā laika sprīdī, jo tās (prioritātes) var izrietēt no kritisko situāciju risināšanas nepieciešamības (svarīgs ātrs efekts), vai arī – ar ilglaika mērķiem (sistemātiska darbība, taču efekts parādās lēnām).

Daugavas ielejas dabas parka gadījumā 2004.gadā par prioritārām tika uzskatītas tās rīcības, kas saistās ar dažādu lēmumu pieņemšanu un plānošanu dažādos līmeņos. Motivācija - ja tās tiks savlaicīgi atrisinātas, tad veiksmīgāk būs iespējams risināt tālākos pasākumus, kā arī realizēt praktisko dabas aizsardzību konkrētajās vietās (biotopu apsaimniekošana, vides kopšana, atpūtas vietu un taku iekārtošana un kopšana, apmeklējumu organizēšana u.c.).

Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plānā paredzēto pasākumu/darbību īstenošanas pakāpe aizvadītajos 10 gados bija atkarīga ne tikai no tā, kas notika/nenotika dabas parka teritorijā, bet arī no citiem apstākļiem, kas lielā mērā ietekmēja vispārējo attieksmi.

Vispirms, dabas teritoriju aizsardzībā par vadošo motīvu tika uzskatīta sugu un biotopu aizsardzība (tā ir arī vieglāk īstenojama un regulējama), kas turpmāk īpaši ietekmēja sākotnēji par daudzfunkcionālām uzskatīto dabas teritoriju plānošanu.


67

Otrkārt, šajā laikā ievērojami izmainījās pašvaldību attīstības plānošanas sistēma, tajā skaitā – teritorijas plānojumu izstrādes noteikumi. Jāpiezīmē, ka pašreiz, sarunās par dabas aizsardzības plānu un teritoriju plānojumu integrāciju, pārsvarā valda diezgan abstrakti priekšstati gan par vieniem, gan otriem plāniem, to sasaistes iespējām pastāvošo tiesību aktu satvarā.

Treškārt, liels uzsvars tiek likts uz individuālo dabas aizsardzības noteikumu izstrādi (to reālā saikne ar konkrētu teritoriju izpaužas kā zonējums). Tomēr joprojām ir jautājums – kāda loma praktiskās dabas aizsardzības skatījumā ir vispārējiem un individuālajiem (konkrētai teritorijai ar vietvārdu, konkrētai situācijai utt.) dabas aizsardzības noteikumiem.

Turpmāk – īsi komentāri par izvirzītajiem 8 mērķiem. Tie sagrupēti atbilstīgi iepriekš aprakstītam vērtējumam, tādēļ mērķu numerācija nav caurejoša, bet atbilst dabas aizsardzības pasākumu plānā lietotajai numerācijai.

1.mērķis: Atrisināt dabas parka teritorijas dabas aizsardzības pārvaldības tiesiskos un institucionālos jautājumus. Nav īstenots, jo to vispār nevarēja izdarīt vispārējo nostādņu maiņas dēļ.

5.mērķis: Nodrošināt dabas parka un tam piegulošās teritorijas dabas un kultūras mantojuma aizsardzības prasību ievērošanu dažādos plānos un plānojumos. Plānotās rīcības tā vai citādi saistītas ar plānošanas praksi (tā laika sapratnē un nosacījumu satvarā). Pilnā apjomā nevarēja īstenoties, jo neīstenojās 1. mērķis, kā arī – netika nodrošināta dabas parka teritoriālā vienotība (par to liecina tas, ka joprojām ir aktuālas agrāk plānotās darbības Skrīveru novada daļā). Tieši tādēļ bija paredzēti pasākumi (tie aktuāli joprojām):

6.mērķis: Nodrošināt nepieciešamo pētījumu veikšanu un lokālās informācijas uzkrāšanu, datu bāzes veidošanu dabas aizsardzības pasākumu un to efekta monitoringa vajadzībām.

Tādā veidā izpaudās ideja un priekšstats par Daugavas ielejas dabas parka kā vienotas teritorijas, organizatoriski nodrošināta veidojuma funkcionēšanu, attīstību un pārvaldību. Tam nepieciešams labs zinātniskais pamatojums, ko varētu sniegt plānotie pasākumi. Mērķis patiesībā utopisks, un nevarēja īstenoties.

2.mērķis: sekmēt un nodrošināt Daugavas ielejai raksturīgo reto un īpaši aizsargājamo, tajā skaitā Eiropas nozīmes sugu un biotopu aizsardzību un attīstību. Tas ir viens no skaidrākajiem dabas aizsardzības mērķiem, to nodrošina arī vispārējie/individuālie noteikumi. Taču Daugavas ielejas gadījumā pievērsta uzmanība tieši nogāžu mežiem, kuru aizsardzība un attīstība ir praktiskās dabas aizsardzības uzdevums. Nogāžu mežs savās reālajās izpausmēs ir šaura josla, tas ir visai atšķirīgs visā nogāzes garumā, daudzviet tas ir jauns, ieaudzis pļavu un ganību vietās, atrodas galvenokārt privāto īpašumu sastāvā (ir arī daži pašvaldību īpašumi). Nogāzes mežs Daugavas ielejas gadījumā patiesībā ir nākotnes mežs, biotopa rezerve, tādēļ nepieciešams sekot tā attīstībai un vajadzības gadījumā – veicināt attīstību. Attiecībā uz mežu – plānotais izrādījies utopijas līmenī. Īstenojas vienīgi pļavu kopšana – ar Lauku atbalsta dienesta starpniecību.

3.mērķis: Sekmēt ekoloģiski nozīmīgu ainavas elementu saglabāšanu, vides sakopšanu, tās kvalitātes uzlabošanu. Nav īstenojies kā plānotas rīcības. Sākotnējā plāna variantā pasākumu bija vairāk, jo doma bija – saglabāt un attīstīt to, kas raksturīgs tikai Daugavas ielejai šajā konkrētajā posmā. Taču tie tieši nesaistījās ar biotopu aizsardzību. Pašreiz, 2014.gadā varam teikt, ka dabā notikuši pašregulācijas procesi, un tas ir pamats dabas aizsardzības prakses dziļākai analīzei. Ainavu plānojumi – nav īstenoti.

4.mērķis: Palielināt dabas parka teritorijas pieejamību atbilstīgi sabiedrības dabas un kultūras tūrisma, kā arī atpūtas vajadzībām. Tas ir pilnīgākā veidā īstenojies dabas parka mērķis; parāda pašvaldību lomu, tajā skaitā, saikni ar attīstības plānošanu, kā arī sabiedrisko organizāciju un zemes īpašnieku dažādās iespējas. Īstenots nav tikai viens pasākums – vienotais tūrisma plānojums visai dabas parka teritorijai kā veselumam.

7.mērķis: Veicināt sadarbību un interešu līdzsvarošanu starp dabas parka iedzīvotājiem, pašvaldībām, nodrošināt vietējo iedzīvotāju un sabiedrības iesaistīšanos visos plānošanas darbos. Mērķis īstenots daļēji, tas vairāk attiecas uz ikdienas darbību. Nebija sagatavots dabas plāna populārais variants, tādēļ jāizvērtē detālāk, kādi no tā ir ieguvumi un zaudējumi, lai pieņemtu atbilstīgu lēmumu par jauno dabas aizsardzības plānu.

8.mērķis: Informēt sabiedrību par dabas parka vērtībām, aizsardzības mērķiem un rīcībām. Saistās ar 4. un 7.mērķi. Informēšana masu medijos notiek galvenokārt kā pašvaldību vai nevalstisko organizāciju darbības atspoguļojums, bet nav mērķtiecīga un sistemātiska darbība tieši par dabas parku – jo nav īstenojušies citi sākotnējie mērķi.


68

Analizējot 2004.gada dabas aizsardzības plāna apsaimniekošanas pasākumu sadaļas īstenošanas sekmes (skatīt kopsavilkumu 12.tabulā), jāatzīst, ka nav izpildījies viens no galvenajiem priekšnosacījumiem dabas parka teritorijas apsaimniekošanas, attīstības un turpmākas plānošanas koordinētai pārvaldībai – nav izveidots vienots dabas parka dabas aizsardzības koordinatora/konsultanta dienests. Tā kā teritorija ir samērā neliela, šādu funkciju nav pilnībā pārņēmusi arī Dabas aizsardzības pārvalde, kas Latvijā veic īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) apsaimniekošanu un pārvaldīšanu.

Tā kā nav bijis vienotas koordinējošās struktūras vai vismaz viena cilvēka, kas atbildīgs par dabas aizsardzības plānā iekļauto pasākumu īstenošanas koordinēšanu visā dabas parka teritorijā, neņemot vērā pašvaldību robežas, pārsvarā ir veiksmīgi ieviesti (un tiek labi uzturēti) praktiskie pasākumi, kas konkrēti aprakstīti dabas aizsardzības plānā un/vai iezīmēti plāna grafiskajā daļā – taku, celiņu un atpūtas vietu izbūve, informācijas zīmju un stendu izvietošana.

Šādi pasākumi neprasa komplicētu plānošanu, īstenošanai nepieciešamos līdzekļus no dažādiem fondiem ir bijis iespējams iegūt, balstoties uz dabas aizsardzības plānā iekļauto informāciju un izmantojot plānu kā pasākuma nepieciešamības pamatojumu.

Piemēram, Aizkraukles draudze un Ašķeres biedrība savā mājas lapā min, ka Aizkraukles evaņģēliski luteriskā draudze un Ašķeres biedrība strādā pie dabas parka „Daugavas ieleja” dabas aizsardzības plāna īstenošanas, un sniedz informāciju par ieviestajiem projektiem – dabas parka „Daugavas ieleja” kultūras pieminekļu un dabas vērtību infrastruktūras pilnveidošana, informatīvie stendi, skatu torņa atvēršana un maršrutu informācija, novadpētniecības centra izveidošana Aizkraukles luterāņu baznīcā, atpūtas infrastruktūras ierīkošana un pilnveidošana Natura 2000 teritorijā – Daugavas ielejas dabas parks, senās Aizkraukles reģiona NVO kapacitātes stiprināšana, dabas parka „Daugavas ieleja” kultūras pieminekļu un dabas vērtību infrastruktūras pilnveidošana – arheoloģiskie izrakumi arheoloģiskajā piemineklī Nr.128 13.gs. Aizkraukles senbaznīca.

Aizkraukles novada pašvaldība ir ieviesusi gandrīz visus praktiskos pasākumus savā teritorijā (atpūtas vietas, ceļi, norādes un citi). No praktiskajiem pasākumiem novadā nav izveidoti paredzētie skatu punkti, jo tie atrodas privātajās zemēs.

Par daļēji ieviestiem var uzskatīt pasākumus, kas atkarīgi no katra zemes īpašnieka plāniem attiecībā uz zemes apsaimniekošanu – pļavu un ganību kopšana. Daļa pļavu un ganību dabas parka teritorijā ir apsaimniekotas dabai draudzīgā veidā, to stāvoklis ir uzlabojies, tomēr ir vairākas pļavas, kas aizaug vai ir tikušas apartas.

Ir ieviesta liela daļa pasākumu sabiedrības iesaistīšanas un informēšanas mērķu sasniegšanai – tiek sagatavota informācija par dabas parku Aizkraukles novada mājas lapā, Aizkraukles draudzes/Ašķeres biedrības mājas lapā, Daugavas ielejā darbojošos biedrību un vides gides mājas lapā, nedaudz informācijas ir arī Skrīveru un Jaunjelgavas novada mājas lapā.

Šajā periodā ir izveidojušās vai būtiski attīstījušās trīs sabiedriskās organizācijas, kas rūpējas par dabas parka teritorijas attīstību – dabas parka „Daugavas ieleja” atbalsta biedrība, biedrība „Daugavas Senielejas Raganas”, Ašķeres biedrība, šīm biedrībām sadarbojoties, izveidots Tūristu klubs. Pašvaldības iesaista šīs biedrības un citus iedzīvotājus lēmumu pieņemšanā.

Ir sagatavots tūrisma ceļvedis, par dabas parku periodiski parādās ziņas presē, toties nav tikusi sagatavota dabas aizsardzības plāna īsā versija.

Savukārt lielākā daļa pasākumu, kas paredz papildu plānošanas pasākumus un detālplānojumus, nav ieviesti, jo tieši šiem pasākumiem nepieciešama savstarpēja koordinācija, ārējo ekspertu piesaiste, visu ieinteresēto pušu iesaistīšana un apspriešana.

12.tabula. 2004.gada dabas aizsardzības plāna apsaimniekošanas pasākumu

sadaļas īstenošanas sekmes un aktualitāte

Nr. p.k.

Apsaimniekošanas pasākums

Īstenošanas statuss un aktualitāte Īstenošanas statuss un aktualitāte

1. Izveidot dabas parka dabas aizsardzības koordinatora/konsultanta dienestu

Vietējās pašvaldības, sabiedriskās organizācijas

Nav ieviests, joprojām ļoti aktuāls pasākums, kura risināšana uzsākta


69

2. Sagatavot dabas parka robežu maiņu priekšlikumu

Dabas aizsardzības pārvalde, Vides ministrija

Nav ieviests, joprojām aktuāli

3. Privāto mežu apsaimniekošanas plānos paredzēt pasākumus, kas veicina platlapju mežu atjaunošanos un saglabāšanu

Dabas parka koordinators, īpašnieki

Nav ieviests, pasākums aktuāls, bet to vienkāršāk ieviest citā formā – ar individuāliem ieteikumiem apsaimniekošanai, kas izriet no kopīgās mežu koncepcijas (5.)

4. Privāto mežu apsaimniekošanas plānos paredzēt pasākumus, kas nodrošina lielās raganzālītes (Circaea lutetiana L.) aizsardzību

Dabas parka koordinators, īpašnieki

Nav ieviests, bet sugas saglabāšana un izplatības veicināšana nodrošināta (skatīt pielikumu Nr.3)

5. Izstrādāt kopīgu mežu aizsardzības un kopšanas koncepciju visam dabas parkam

Dabas parka koordinators, sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi

Nav ieviests, īstenošana lietderīga

6. Kopt bioloģiski un ainaviski nozīmīgās pļavas

Zemes īpašnieki, Dabas parka koordinators

Daļēji ieviests, joprojām ļoti aktuāls

7. Izstrādāt ainavu plānojumus dabas parka teritorijā nodalītajām ainavu telpām

Pašvaldības, Dabas aizsardzības pārvalde

Nav ieviests, joprojām ļoti aktuāls

8. Izstrādāt vienotu tūrisma un atpūtas vietu un norises plānojumu

Pašvaldības, Dabas parka koordinators

Nav ieviests, būtu aktuāls, ja tiks veikts plašākam areālam – Daugavas upes „tūrisma koridoram” – piemēram, Koknese – Ķegums

9. Iekārtot takas dabā Pašvaldības, zemes īpašnieki, Dabas parka koordinators

Ieviests gandrīz pilnībā, aktuāla uzturēšana

10. Izstrādāt plānus un projektus atpūtas vietām

Pašvaldības, zemes īpašnieki, Dabas parka koordinators

Ieviests, atpūtas vietas iekārtotas

11. Izstrādāt ekoloģiskos nosacījumus atpūtas un tūrisma vietu plānošanai, projektēšanai un izmantošanai atbilstīgi Daugavas ielejas dabas aizsardzības mērķiem

Dabas parka koordinators, pašvaldības

Nav ieviests, īstenošana aktuāla

12. Projektēt un iekārtot tālo skatu laukumus

Dabas parka koordinators, zemes īpašnieki

Nav ieviests, īstenošana aktuāla

13. Sagatavot un izvietot dabā informācijas plāksnes par dabas parku kopumā un par konkrētām vietām

Pašvaldības, Dabas aizsardzības pārvalde

Gandrīz pilnībā ieviests, aktuālas dažas, arī jaunas vietas plāksnēm, kā arī uzturēšana

14. Projektēt un iekārtot automašīnu stāvvietas

Projekti, saskaņojums ar zemes īpašniekiem

Nav ieviests, īstenošana aktuāla (pārsvarā jaunas vietas)

15. Nodrošināt atpūtas un tūrisma vietu un labiekārtojuma elementu kopšanu un uzturēšanu

Vietējās pašvaldības, Dabas parka koordinators, zemes īpašnieki

Ieviests, joprojām aktuāls

16. Ievilkt pagastu teritorijas plānojumos dabas parka un funkcionālo zonu robežas, ņemt tās vērā pie zemes izmantošanas nosacījumu plānošanas

Vietējās pašvaldības Daļēji ieviests (nav zonu robežu), pašreizējā Aizkraukles novada plānojumā ieviests attiecībā uz jauno zonējumu, aktuāls Skrīveru un Jaunjelgavas novadā

17. Izstrādāt dabas parka teritorijas stratēģisko attīstības plānu

Dabas aizsardzības pārvalde, pašvaldības

Nav ieviests, vēlams

18. Paredzēt teritorijas plānojumos izstrādājamo detālplānojumu vietas atbilstīgi dabas aizsardzības plāna ieteikumiem

Vietējās pašvaldības Nav ieviests, ir citi risinājumi. Aktuāls


70

19. Izstrādāt plānojumus vienotā dabas un kultūras mantojuma objektiem dabas parka teritorijā

Dabas aizsardzības pārvalde, vietējās pašvaldības, zemes īpašnieki, Dabas parka koordinators

Nav ieviests, aktuāls

20. Noteikt Skrīveru ciema daļas – Institūta ciema robežas dabas parka teritorijas daļā

Skrīveru pagasta pašvaldība Ieviests, ieteikts izskatīt kompaktākas robežas noteikšanu (skatīt 6.1.nodaļu)

21. Izstrādāt atsevišķu ilgtspējīgās attīstības plānu Skrīveru Institūta ciema teritorijai

Skrīveru pagasta pašvaldība Nav ieviests, vēlams

22. Izstrādāt nepieciešamo izpētes darbu programmu

Dabas parka koordinators Nav ieviests, aktuāls

23. Izstrādāt vietējā dabas aizsardzības monitoringa projektu

Dabas parka koordinators Nav ieviests, aktuāls

24. Izstrādāt dabas parka Daugavas ieleja vietējās datu bāzes pamatojumu un projektu

Vietējās pašvaldības, Dabas parka koordinators

Nav ieviests, nav aktuāls (ir kopēja datu sistēma OZOLS (www.daba.gov.lv)

25. Sagatavot periodiskus informatīvus ziņojumus par pašvaldību teritorijās notiekošajiem projektiem, plāniem u.c. rīcībām


Daļēji ieviests, aktuāls

26. Iesaistīt vietējos iedzīvotājus plānošanas un plānu izvērtēšanas procesā


Daļēji ieviests, ļoti aktuāls

27. Sagatavot un izdot dabas aizsardzības plāna populāro variantu

Vietējās pašvaldības Nav ieviests, ļoti aktuāls

28. Palīdzēt veidot vietējās NVO, kas veicinātu dabas parka vērtību aizsardzību un attīstību

Vietējās pašvaldības, Dabas aizsardzības pārvalde, Dabas parka koordinators

Daļēji ieviests, ļoti aktuāla darbības turpināšana un paplašināšana (īpaši Jaunjelgavas novadā)

29. Sagatavot ceļvedi pa dabas parka Daugavas ieleja teritoriju


Ieviests, aktuāls ceļvedis plašākam areālam – Daugavas upes „tūrisma koridoram” – piemēram, Koknese – Ķegums

30. Sistemātiski gatavot informāciju masu saziņas līdzekļiem par notikumiem dabas parka teritorijā


Daļēji ieviests, aktuāls

5.2. Aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanas ilgtermiņa un īstermiņa mērķi plānā noteiktajam apsaimniekošanas periodam

5.2.1. Teritorijas apsaimniekošanas ideālais jeb ilgtermiņa mērķis

Dabas parka „Daugavas ieleja” aizsardzībai un teritorijas attīstībai noteikti vairāki ilgtermiņa mērķi:

• nodrošināt pēc hidroelektrostaciju izbūves saglabātā Daugavas senielejas fragmenta kultūrvēsturiskās ainavas telpiskās struktūras un daudzveidības turpmāko aizsardzību, kopšanu un veidošanu, kā arī unikālā vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzību;

• nodrošināt biotopu klājuma un īpaši vērtīgo, Daugavas ielejai raksturīgo biotopu saglabāšanu un attīstību, kā arī aizsargājamo sugu dzīvotņu saglabāšanu, lai uzturētu un vairotu dabas daudzveidību;

• nodrošināt dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas un attīstības mērķu līdzsvarošanu konkrētos apstākļos, tādējādi radot apstākļus ilgtspējīgai attīstībai;

• nodrošināt labvēlīgu vidi dabas parka teritorijas vietējiem iedzīvotājiem viņu dzīves darbībai un turpmākajai attīstībai, kā arī dabas parka teritorijas pieejamību dabas un kultūras tūrisma attīstībai.


71

5.2.2. Teritorijas apsaimniekošanas īstermiņa mērķi plānā apskatītajam apsaimniekošanas periodam

1) Izveidot dabas parka administrēšanas modeli, veicinot sadarbību starp zemes īpašniekiem, pašvaldību un valsts institūcijām dabas parka apsaimniekošanā

2) Detalizēti un stratēģiski plānot dabas parka izpēti, ilgtspējīgu attīstību un izmantošanu, iesaistot visas ieinteresētās puses

3) Izglītot sabiedrību, iepazīstinot ar teritorijas dabas, ainaviskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām

4) Atbilstoši dabas aizsardzības prasībām apsaimniekot un saglabāt teritorijas dabas vērtības

5) Nodrošināt teritorijas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu

6) Saglabāt un pilnveidot teritorijas ainaviskās vērtības

7) Pilnveidot tūrisma un atpūtas infrastruktūru, veidojot vienotus maršrutu piedāvājumus, nodrošinot dabas, kultūrvēsturisko vērtību un ainavisko vērtību saglabāšanu

8) Veikt dabas aizsardzības plāna darbības novērtēšanu, tai skaitā izmantojot Natura 2000 monitoringa un sabiedriskā monitoringa datus

5.3. Plānotie apsaimniekošanas pasākumi

Apsaimniekošanas pasākumi plānoti laika periodam no 2015.gada līdz 2026.gadam, taču tie ir pārskatāmi un maināmi, vadoties pēc monitoringa rezultātiem, kā arī, ja rodas neparedzēti apstākļi, kas liek tos mainīt un to nepieciešamību var zinātniski pamatot. Apsaimniekošanas pasākumu maiņu vajadzības gadījumā veic Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar dabas parka apsaimniekotājiem savas kompetences ietvaros vai piesaistot attiecīgās nozares speciālistus. Pasākumu maiņa ir jādokumentē.

Apsaimniekošanas pasākumiem vērtēta to realizēšanas nepieciešamība, vadoties pēc pasākuma ietekmes uz dabas vērtību saglabāšanu un citu sabiedrībai nozīmīgu interešu ievērošanu. Ieviešot dabas aizsardzības plānu, kā pirmie jāveic pasākumi, kuri ir būtiski dabas parkā sastopamo sugu un biotopu saglabāšanā vai tie ir priekšnosacījums šo būtisko pasākumu īstenošanai.

I – prioritāri veicams pasākums, kas būtisks dabas parka sugu un biotopu saglabāšanā un kura nerealizēšana var novest pie šo sugu un biotopu kvantitatīvo vai kvalitatīvo parametru samazināšanās; II – vajadzīgs pasākums, kura īstenošana pozitīvi ietekmē dabas vērtību saglabāšanos; III – vajadzīgs pasākums, kura realizācija sekmē citu sabiedrībai nozīmīgu interešu ievērošanu.

Plānoto apsaimniekošanas pasākumu kopsavilkumu skatīt 13.tabulā.


72

13.tabula. Plānoto apsaimniekošanas pasākumu kopsavilkums

Apsaimniekošanas pasākums (Nr.p.k.)

Iespējamie īstenotāji/iesaistītās

puses

Prioritāte/ Izpildes termiņš Izmaksas Iespējamais

finanšu avots Izpildes indikatori Sasniedzamie rezultāti

Īstermiņa mērķis 5.2.2.1. Izveidot dabas parka administrēšanas modeli, veicinot sadarbību starp zemes īpašniekiem, pašvaldību un valsts institūcijām dabas parka apsaimniekošanā 1. Dabas parka administrēšanu

koordinējošās vienības izveidošana, iesaistoties biedrībām, kas darbojas dabas parkā, un papildus iesaistot Jaunjelgavas novada iedzīvotājus un uzņēmējus. Vienība nodarbosies ar dabas parka apsaimniekošanas turpmāku plānošanu, apsaimniekošanas pasākumu īstenošanu un finansiālo līdzekļu piesaisti, aicinot uz sanāksmēm pašvaldības, sabiedriskās organizācijas, zemes īpašniekus, valsts institūciju pārstāvjus (DAP,VVD, VKPI, VMD, LAD).

Dabas parka „Daugavas ieleja” atbalsta biedrība,

biedrība „Daugavas Senielejas Raganas”,

Ašķeres biedrība (tālāk – Sabiedriskās organizācijas)

I 2015.-2016.g.,

darbība turpinās visā

plāna īstenošanas

periodā

Administratīvās izmaksas

Visas iesaistītās

puses, valsts budžets, projektu līdzekļi,

ziedojumi

Nodibināta koordinējošā vienība. Regulāri organizētas tikšanās.

Regulāra sadarbība starp iesaistītajām pusēm, dabas aizsardzības plāna pasākumu plānveidīga īstenošana.

2. Individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projekta sagatavošana un iesniegšana Ministru kabinetā apstiprināšanai, balstoties uz ieteikumiem plānā.

VARAM I 2015.-2016.g.


VARAM Individuālie noteikumi iesniegti apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Apstiprinātie individuālie noteikumi nodrošina pietiekamu aizsardzību dabas parka vērtībām, vienlaikus radot priekšnoteikumus ilgtspējīgai teritorijas attīstībai.

3. Visas dabas parka teritorijas iezīmēšana dabā ar speciālajām informatīvajām zīmēm aizsargājamo teritoriju apzīmēšanai („ozollapa”), pārskatot pašreiz izvietoto zīmju nolietojumu un dažviet precizējot to izvietošanas vietu, zīmju atjaunošana.

DAP sadarbībā ar pašvaldībām

II 2015.-2017.g.,

regulāra uzturēšana

30-45 EUR par vienību

DAP (Kohēzijas fonda projekts Antropogēno

slodzi samazinošās

un informatīvās infrastruktūras izveide Natura 2000 teritorijās)

Zīmes izvietotas un uzturētas plāna 4.pielikumā paredzētajās vietās.

Teritorijas iedzīvotāji un apmeklētāji informēti par iebraukšanu/atrašanos dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā.

4. Sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā priekšlikumu par Ozolkalnu dabas lieguma izslēgšanu no dabas liegumu saraksta (grozījumi MK noteikumos „Par dabas liegumiem”). Tikai vienlaicīgi vai pēc individuālo aizsardzības un izmantošanas

DAP, VARAM III 2015-2018.g.


DAP, VARAM Noteikumu grozījumi iesniegti apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Visai dabas parkā ietilpstošajai nogāžu mežu teritorijai tiek piemēroti vienādi noteikumi (atbilst dabas liegumos spēkā esošajiem noteikumiem).


73



puses



noteikumu ar funkcionālo zonējumu apstiprināšanas.

5. Sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā priekšlikumu par dabas parka robežu maiņu (grozījumi Ministru kabineta noteikumos „Par dabas parkiem”).

DAP, VARAM III 2015-2018.g.


DAP, VARAM Noteikumu grozījumi iesniegti apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Konsolidēta dabas parka teritorija, izslēdzot pievienoto teritorijas daļu ap Kraukļakmeni (kļūdaini noteikta – pašlaik Kraukļakmens atrodas ārpus dabas parka teritorijas) un pievienojot platību starp Dīvaju un Daugavu, kas atdalīta no dabas parka teritorijas tikai ar grants ceļu, bet funkcionāli vienota ar dabas parku (izslēdzamo teritoriju skatīt 5.pielikumā).

Īstermiņa mērķis 5.2.2.2. Detalizēti un stratēģiski plānot dabas parka izpēti, ilgtspējīgu attīstību un izmantošanu, iesaistot visas ieinteresētās puses 6. Regulāri aktualizēt ainavu plānu visam

dabas parkam kopumā, rēķinoties ar ainavu telpu dažādību.

Sabiedriskās organizācijas, Pašvaldības,

DAP, iesaistot ekspertus

II 2016-2017.g.

Apjoms šobrīd nav aprēķināms

Dažādi fondi Aktualizēts ainavu plāns. Līdzsvaroti dažādie dabas parka mērķi (īpašā dabas aizsardzība, vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzība, vietējo iedzīvotāju dzīvesvide, tūrisms), radīti nosacījumi to pakāpeniskai īstenošanai laika gaitā.

7. Izstrādāt detālu ainavu plānu prioritārajām vietām:

− Daugavas ielejas dabas parka kultūrvēsturiskajam kodolam – jeb Senajai Aizkrauklei, kas aptver (skatīt tabulu. ainavu sadaļā) četras ainavu telpas: Liepkalnu (Nr.6), Bruņinieku (Nr.8) un Augsto kalnu (Nr.11) un Dzirnavu (Nr.7) ainavu telpas; − Brēķu ainavas telpai (Nr.1). − bijušajam rūpnieciskajam objektam (siltumnīcas)

Sabiedriskās organizācijas, Pašvaldības,

DAP, iesaistot ekspertus

I 2015.-2016.g.


Dažādi fondi Izstrādāti detālie ainavu plāni. Līdzsvaroti dažādie dabas parka mērķi), radīti nosacījumi to pakāpeniskai īstenošanai laika gaitā.


74



puses



8. Valsts aizsardzībā esošo kultūras pieminekļu (pilsdrupas, senkapi, baznīca, pilskalns) individuālo aizsargjoslu noteikšana pa dabā redzamām robežām. Plānojumu, rīcību plānu un objektu izmantošanas koncepcijas sagatavošana vienotā dabas un kultūras mantojuma objektiem (individuālās kultūras pieminekļu aizsargjoslas – kultūrvēsturiskās zonas robežās, vismaz Aizkraukles pilsdrupu komplekss, „Senā Aizkraukle”, Kaļķu Ceplis kā ģeoloģiskais objekts un kultūras mantojums”).

Sabiedriskās organizācijas

VKPAI Pašvaldības

II 2015.-2018.g.


Dažādi fondi Izveidotas individuālās aizsargjoslas, izstrādāts un saskaņots plānojums.

Zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem atvieglots administratīvais slogs, vienlaikus nodrošinot pilnīgu objektu aizsardzību. Nodrošināts pamatojums savstarpēji līdzsvarotai un saskaņotai darbībai dabas vērtību apsaimniekošanai (pļavas, augi), apskates objektu izmantošanai un kultūras pieminekļa aizsardzībai.

9. Paredzēt teritorijas plānojumos detālplānojumu vietas platībām dabas parka teritorijā, kas atzīmētas 4.pielikumā vai kur tiek paredzēta intensīva izmantošana.

Pašvaldības I Plāna darbības laikā, kad tiek izstrādāti jauni

teritorijas plānojumi vai to grozījumi


Pašvaldības Detālplānojumu vietas iekļautas teritorijas plānojumos.

Nodrošināta detalizēta izpēte un darbību saskaņošana.

10. Iekļaut teritorijas plānojumos īpašus nosacījumus dabas parkam piegulošo teritoriju attīstībai, lai nodrošinātu risku un ārējo draudu samazināšanu un atbalstu dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai.

Pašvaldības (Skrīveru un Jaunjelgavas novads)

II Plāna darbības laikā, kad tiek izstrādāti jauni

teritorijas plānojumi vai to grozījumi


Pašvaldības Teritorijas plānojumos iekļauti nosacījumi.

Risku un ārējo draudu samazināšana un atbalsts dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai.

11. Izstrādāt atsevišķu ilgtspējīgās attīstības plānu Skrīveru Zemkopības institūta ciemam kā pamatu ciema teritorijas telpiskās struktūras sakārtošanai, dabas un kultūras vērtību aizsardzībai, ciema ainavas veidošanai un ilgtspējīgas attīstības plānošanai.

Pašvaldības Sabiedriskās organizācijas

II 2015.-2018.g.


Dažādi projekti Plāns izstrādāts. Izvēlēts Skrīveru Zemkopības institūta ciema attīstības stratēģiskais modelis (piemēram, Zaļā ciema), izdevīgi izmantojot atrašanos dabas parkā un kultūras pieminekļu esamību.

12. Vienotas dabai draudzīga tūrisma attīstības un sadarbības koncepcijas izstrāde Daugavas krastiem (Daugavas

Pašvaldības, tūrisma informācijas punkti,

sadarbībā ar vietējiem

II 2016.-2017. g.

1500-3000 EUR

Dažādi projekti, pašvaldības,

uzņēmēji

Izstrādāta un sabiedriski apspriesta tūrisma koncepcija,

Panākta pašvaldību un tūrisma nozares pārstāvju savstarpēja vienošanās par


75



puses



krastu novadu teritorijās), ietverot dabas parka „Daugavas ieleja” teritoriju. Koncepcijā jāietver arī pasākumu sadaļa (rīcības plāns), kurā ieteicams iekļaut tūrisma ceļveža (grāmata ar plašāku informāciju) un tūrisma kartes sagatavošana un izdošana.

uzņēmējiem – tūrisma produktu piedāvātājiem.

koncepcijā paredzēto un ieviesto aktivitāšu skaits.

veicamajiem pasākumiem, veidojot saskaņotu tūrisma piedāvājumu.

13. Izstrādāt dabas parka apmeklēšanas noteikumus un „uzvedības kodeksu” visā dabas parka teritorijā.

Sabiedriskās organizācijas Pašvaldības

Iedzīvotāji, uzņēmēji, piesaistot tūrisma slodžu

ekspertu

I 2015.-2017.g.


Dažādi projekti Noteikumi izstrādāti, saskaņoti ar pašvaldībām.

Sagatavoti „Uzvedības noteikumi tūristam” izvietošanai uz informācijas plāksnēm un dabas aizsardzības plāna īsajā versijā, tūrisma radītās slodzes nepārsniedz dabas parka kapacitāti.

14. Izstrādāt nepieciešamo zinātniskās izpētes darbu programmu tām dzīvo organismu grupām, par kurām šobrīd nav pietiekamu datu (piemēram, sikspārņu sugas, dūņu pīkste, lapkoku praulgrauzis, pavasarī ziedošie augi), iekļaujot pamatojumu un plānojumu sabiedriskā monitoringa programmai dabas parka teritorijā.

DAP Sabiedriskās organizācijas

Dabas aizsardzības plāna izstrādē iesaistītie

zinātnieki

I 2015.-2016.g.


Dažādi projekti Izstrādāta programma visam dabas aizsardzības plāna īstenošanas periodam.

Noteikts darba apjoms un pamatojums turpmākai bioloģiskās daudzveidības novērtēšanai dabas parka teritorijā.

15. Konkrētu rīcību plānošana dabas parka „Daugavas ieleja” ainavu telpu saglabāšanai un attīstībai (detālu aprakstu skatīt sadaļā 5.4.2)

Iedzīvotāji, uzņēmēji, sadarbībā ar pašvaldībām un DAP

II 2015.-2022.g.


Dažādi projekti Katrai ainavu telpai apzinātas iesaistītās puses un sagatavota vienošanās-plāna uzmetums vai detāls plānojums par turpmāko attīstību.

Nodrošināta vienota izpratne par katras ainavu telpas turpmāku attīstību starp ieinteresētajām pusēm.

16. Izstrādāt kopīgu mežu aizsardzības un kopšanas koncepciju visam dabas parkam, ar mērķi nodrošināt senielejas nogāzes biotopu kompleksu aizsardzību, nosacījumus reto sugu saglabāšanai, un veicināt platlapju mežu un dižsilu atjaunošanos un saglabāšanu.


sadarbībā ar DAP, VMD, piesaistot ekspertus

II 2016.-2018.g.


Dažādi projekti Izstrādāta koncepcija un rīcības programma, sagatavoti individuāli ieteikumi katram meža īpašumam.

Meža kompleksi dabas parka teritorijā tiek apsaimniekoti pēc vienotiem principiem, ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības, ainavas un cilvēku drošības aspektus.


76



puses



Īstermiņa mērķis 5.2.2.3. Izglītot sabiedrību, iepazīstinot ar teritorijas dabas, ainaviskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām 17. Viegli uztveramas informācijas

sagatavošana par dabas parka vērtībām (savstarpēji saistītu infobloku un attēlu veidā) izvietošanai pašvaldību, biedrību un citās mājas lapās, valodā, kādā pieejama konkrētā mājas lapa (pašvaldību un biedrību mājas lapas – latviešu valoda), lietošanai mobilajās aplikācijās (Latvia Travel – latviešu, krievu, angļu, vācu) un sociālajos tīklos.


DAP

I 2015.-2016.g.,



periodā

Apjoms šobrīd nav nosaucams

Dažādi projekti DAP

Informācija sagatavota un izvietota pašvaldības mājas lapās un citās (ne vairāk kā trīs klikšķu „attālumā” no mājas lapas atvēršanas), piedāvāta ievietošanai mobilajā aplikācijā Latvia Travel. Aktualitāti var novērtēt pēc mājas lapas sadaļas statistikas.

Informācija viegli pieejama teritorijas iedzīvotājiem, apmeklētājiem un citiem interesentiem, sabiedrības informētība un izpratne veicina dabas aizsardzības mērķu sasniegšanu dabas parkā.

18. Informācijas sagatavošana tūrisma informācijas punktiem (muzejs „Kalna Ziedi”, Aizkraukles pagasta kultūras nams, Aizkraukles baznīca, Skrīveru un Jaunjelgavas novadu tūrisma informācijas punkti), seminārs darbinieku iepazīstināšanai ar dabas parka dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.


Tūrisma produktu piedāvātāji

DAP

I 2015.-2016. g.,



periodā



Informācija sagatavota, seminārs noorganizēts.

Tūrisma informācijas punktos tiek sniegta plaša informācija par dabas parku.

19. Digitālā stenda vai interaktīvā kioska iegāde muzejam „Kalna Ziedi”, lai sniegtu informāciju par dabas parka dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām un dabas aizsardzību kopumā.

Muzejs „Kalna Ziedi” DAP

III 2016.-2018.g.

1150-2150 EUR

aprīkojumam

Dažādi projekti Iegādāts aprīkojums, adaptēta un ievietota informācija latviešu, angļu, krievu un vācu valodās.

Muzeja „Kalna Ziedi” apmeklētāji ir ieinteresēti apmeklēt dabas parku klātienē un gūst objektīvu ieskatu par dabas aizsardzības nozīmi.

20. Informatīvo materiālu sagatavošana latviešu valodā (buklets A4 2000 eks. un/ vai plakāts A3 500 eks.) dabas parka apmeklētājiem, iekļaujot īsu dabas un kultūrvēsturiskajām vērtību aprakstu, apmeklējamo objektu uzskaitījumu, taku un atpūtas vietu shēmu, uzvedības noteikumus dabas parkā.


Tūrisma produktu piedāvātāji

Pašvaldības DAP

II 2015.-2016.g.

Buklets 600-850 EUR

Plakāts 450-600 EUR

Dažādi projekti Sagatavots A4 izmēra buklets (2000 eks.), pieejams tūrisma informācijas punktos un pie tūrisma produktu piedāvātājiem. Sagatavots A3 izmēra plakāts (500 eks.), izplatīts visu trīs novadu pašvaldības iestādēs, skolās, bibliotēkās, tūrisma informācijas punktos, tūrisma mītnēs, citās publiski pieejamās vietās.

Dabas parka apmeklētāji nodrošināti ar kvalitatīvu informāciju, ir informēti par uzvedības noteikumiem dabas parkā.


77



puses



21. Dabas aizsardzības plāna īsās versijas (kopsavilkuma) kopā ar uzvedības noteikumiem tūristiem sagatavošana e-versijā publicēšanai pašvaldību un DAP mājas lapās, drukātas brošūras publicēšana un izplatīšana dabas parka iedzīvotājiem, zemes īpašniekiem.

Pašvaldības DAP

I 2015.g.

sagatavota e-versija

2016.g – drukāta brošūra

Ap 1000 EUR e-versija

Ap 4500 EUR drukātā versija

LVAF Dažādi projekti

Dabas aizsardzības plāna īsā versija publicēta pašvaldību un DAP mājas lapā, drukāta brošūra (vēlams A4 formāts, apmēram 16-20 lpp.) publicēta 500 eksemplāros latviešu valodā, izplatīta dabas parka iedzīvotājiem, zemes īpašniekiem.

Palielinātas teritorijas apmeklētāju un dabas parka iedzīvotāju zināšanas par teritorijas dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām, tādējādi novēršot šo vērtību apzinātu vai neapzinātu bojāšanu. Uzlabota sadarbība starp pašvaldībām, zemes īpašniekiem un valsts institūcijām.

22. Jaunu dabas gidu apmācība darbam ar tūristiem dabas parka teritorijā.

Pašvaldības sadarbībā dabas parkā strādājošiem vides gidiem un A.Upīša

Skrīveru vidusskolas gidu pulciņu

II 2015.-2017.g.,



periodā


LVAF Pašvaldības

Dažādi projekti

Apmācīto un aktīvo dabas gidu skaits. Jauniešu skaits, kuri pēc šīs apmācības izvēlas mācīties tūrisma nozares profesijas.

Teritorijas apmeklētāji nodrošināti ar kvalitatīvu informāciju, dabas gidi prot ieinteresēt un aizraut, iepazīstinot ar dabas parka vērtībām.

23. Lokālas sabiedriskā monitoringa sistēmas izveide: interesentu apzināšana, iesaistīšana, monitoringa plāna kopīga izstrāde un apspriešana ar ieinteresētajām pusēm, datu vākšana, apkopošana un publicēšana.


Skolas DAP

II 2015.-2017.g.,



periodā



Iesaistīto interesentu skaits, aktīvi darbojošies monitoringa veicēju skaits, iegūtie dati.

Iedzīvotāji ir ieinteresēti dabas vērtību saglabāšanā un rūpējas par to, tiek radīta izpratne un pozitīva attieksme pret dabas aizsardzību.

24. Informatīvi semināri un pieredzes apmaiņas brauciens dabas parka uzņēmējiem uz aizsargājamām dabas teritorijām, kurās ir pozitīva pieredze dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai uzņēmējdarbībā (piemēram, „Daugavas loki”, Slīteres Ceļotāju dienas).


TIC

II 2016.-2018.g.

1500-3000 EUR

Dažādi fondi Organizēts seminārs un pieredzes apmaiņas brauciens, dalībnieku skaits, pozitīvs novērtējums pasākuma novērtēšanas anketās.

Vietējo uzņēmēju savstarpēja sadarbība un jaunu, dabai draudzīgu tūrisma produktu veidošana.

Īstermiņa mērķis 5.2.2.4. Apsaimniekot teritorijas dabas vērtības atbilstoši dabas aizsardzības un ūdens ekoloģiskās kvalitātes prasībām 25. Veikt zālāju – pļavu un ganību pļaušanu

(nepieļaujot zāles smalcināšanu un atstāšanu) vai noganīšanu saskaņā ar bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanas

Zemes īpašnieki vai nomnieki

LAD

I 2015.-2026. g.

70-250 EUR/ha atkarībā no pļaušanas

Lauksaimniecības subsīdijas

(agrovide)

LAD agrovides programmas atbalstam pieteiktās platības nopļautas vienu reizi gadā, pārējās – vismaz reizi trijos

Uzturētas atklātas pļavu platības, apturēta pļavu aizaugšana. Monitoringa dati liecina, ka aizsargājamo


78



puses



ieteikumiem (ja pļavas pieteiktas LAD agrovides programmas atbalstam – saskaņā ar programmas noteikumiem). Nodrošināt ainavisko pļavu apsaimniekošanu, nepieļaujot aizaugšanu. Atjaunot pļavu platības, izcērtot krūmus un veicot pirmreizējo pļaušanu (*skat piezīmi aiz tabulas).


metodes, krūmu izciršana un izvākšana 250-500 EUR/ha

Privātie līdzekļi LVAF un citi

fondi

gados Aizaugušās pļavu platības atjaunotas. Apsaimniekojamo aizsargājamo zālāju biotopu platība 43,28 ha.

sugu populāciju un biotopu aizsardzības statuss ir labvēlīgs. Palielinās teritorijas bioloģiskā daudzveidība.

26. Ierobežot invazīvo un potenciāli invazīvo sugu izplatīšanos, īpaši Totēnu atkritumu izgāztuves apkārtnē (ošlapu kļava Acer negundo, Kanādas zeltslotiņa Solidago canadensis, Sosnovska latvānis Heracleum sosnowsky u.c.)

Zemes īpašnieki vai nomnieki


(apmācības, informatīvie materiāli)

I 2015.-2026.g.

Apjoms pašlaik nav nosakāms

Dažādi fondi Nākotnē

iespējamas lauksaimniecības subsīdijas

Privātie līdzekļi

Regulāri nopļauti vai nocirsti invazīvie augi.

Ierobežota invazīvo un potenciāli invazīvo sugu izplatīšanās dabas parka teritorijā.

27. Mežaudzes bioloģiskās vērtības saglabāšana Daugavas senkrasta nogāzēs un gravās, neveicot mežsaimniecisko darbību vai arī veicot tikai biotopu kopšanas pasākumus.

Zemes īpašnieki DAP

VMD (kontrole)

I 2015.-2026.g.

Jāaprēķina katrā konkrētajā gadījumā – izmaksas sastāda neiegūtā koksne. Administratīvās izmaksas

DAP (kompensācijas

saskaņā ar likumu Par

kompensāciju par

saimnieciskās darbības

ierobežojumiem aizsargājamās

teritorijās)

Biotopu kopšanas pasākumu skaits

Saglabātas bioloģiski vērtīgās mežaudzes.

28. Dobumaino, arī nokaltušo vai pusnokaltušo koku saglabāšana visā dabas parka teritorijā, ja tie nav bīstami vai konkrētajā vietā vizuāli nepievilcīgi (putnu, bezmugurkaulnieku un sikspārņu aizsardzībai).

Zemes īpašnieki, apsaimniekotāji

I 2015.-2026.g.


Dažādi fondi Nav nosakāms Nodrošināta bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

29. Laipu izvietošana un takas nostiprināšana ūdens ņemšanas vietā – avots pie Cepļiem, lai samazinātu avotu biotopa (7220* – avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus) degradāciju.

Zemes īpašnieki II 2015.-2016.g.


Dažādi fondi zemes

īpašnieki, apsaimniekotāji

LVAF

Izvietotas laipas, nostiprināts takas segums.

Samazināts avotu biotopa (7220*) apdraudējums.


79



puses



Īstermiņa mērķis 5.2.2.5. Nodrošināt teritorijas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu 30. Īstenot pasākumus, kas paredzēti

plānojumos, rīcību plānos un objektu izmantošanas koncepcijas vienotā dabas un kultūras mantojuma objektiem (individuālās kultūras pieminekļu aizsargjoslas – kultūrvēsturiskās zonas robežās, vismaz Aizkraukles pilsdrupu komplekss, „Senā Aizkraukle”, Kaļķu Ceplis kā ģeoloģiskais objekts un kultūras mantojums”).


VKPAI Pašvaldības

II 2018.-2026.g.


Dažādi fondi Īstenoti pasākumi. Objekti sakārtoti, pieejami apmeklētājiem vai nodrošināta to apskate no attāluma (ja objekts bīstams).

Īstermiņa mērķis 5.2.2.6. Saglabāt un pilnveidot teritorijas ainaviskās vērtības 31. Publiski pieejamo skatu punktu

atjaunošana, novācot daļu apauguma vai veidojot koku vainagus** (skatīt 4.pielikumā). Skatu punktā pie Aizkraukles baznīcas jānovāc apaugums no nogāzes augšpuses (jaunie koki un krūmi), lai atsegtu izcilu skatu, skatu punktā uz pilsdrupām no ceļa jānovāc mazvērtīgu apaugumu gar ceļu, saglabājot pieaugušos kokus, skatu punktā pie Cepļiem un no baznīcas – koku vainagu veidošana, jauno koku un krūmu novākšana. Pēc pasākuma veikšanas jānodrošina izcirstās platības uzturēšana, izpļaujot atvases.

Zemes īpašnieki Pašvaldības Sabiedriskās organizācijas

I 2015.-2016.g,

uzturēšana visā plāna darbības periodā

Administratīvās un

plānošanas izmaksas

krūmu izciršana un izvākšana 250-500 EUR/ha

Dažādi fondi Pašvaldības (plānošanas izmaksas)

Izcirsti krūmi un jaunie koki, saglabājot pieaugušos un vecos, ainaviski un bioloģiski vērtīgos kokus. Nodrošināta izcirstās platības uzturēšana, izpļaujot atvases.

Saglabātas ainaviski pievilcīgās vietas, atvērti tālie skati, sniedzot apmeklētājiem iespēju iepazīties ar izcilām Vidusdaugavas skatu vietām un ainavām.

32. Sakārtot rekreācijai vai citai izmantošanai bijušās rūpnieciskās teritorijas – bijušās siltumnīcas, bijušo karjeru starp Vecajiem kapiem un Karikstii (skatīt 4.pielikumu).

Zemes īpašnieki Pašvaldības

II 2018.-2026.g.


Dažādi fondi Zemes

īpašnieki Pašvaldības

Objekti sakārtoti un teritorija, izmantojama rekreācijā.

Teritorijas ainaviskā vērtība palielinājusies.

33. Virszemes elektropārvades līniju nomaiņa ar pazemes kabeļiem prioritārā kārtā.

Objektu īpašnieks (Latvenergo Sadales tīkls)


II 2016.-2020.g.


Objektu īpašnieks

(Latvenergo Sadales tīkls) Sabiedriskās organizācijas

Elektropārvades līnijas nomainītas.

Teritorijas ainaviskā vērtība palielinājusies.


80



puses



Īstermiņa mērķis 5.2.2.7.Pilnveidot tūrisma un atpūtas infrastruktūru, veidojot vienotus maršrutu piedāvājumus, nodrošinot dabas, kultūrvēsturisko vērtību un ainavisko vērtību saglabāšanu

34. Izveidoto atpūtas vietu, norādes zīmju, taku un citu infrastruktūras elementu atjaunošana un turpmāka apsaimniekošana, stendu uzturēšana vai nomaiņa.

Pašvaldības Objektu īpašnieki

I 2015-2026.g.


Pašvaldības

Objektu īpašnieki Dažādi fondi

Objekti uzturēti kārtībā. Nodrošināta tūristu un apmeklētāju piekļuve teritorijai.

35. Skatu torņa un autostāvvietas izbūve pie Cepļiem (Aizkraukles novads) (skatīt 4.pielikumu).


Ap 57 000 EUR Zemes īpašnieki,

dažādi fondi

Uzbūvēts skatu tornis un stāvvieta.

Ainavas resursa izmantošana tūrismā, sniedzot apmeklētājiem iespēju iepazīties ar dabas parka ainavu.

36. Sabiedrību izglītojoša ģeotūrisma objekta (atsegts Daugavas svītas iežu (devona periods) profils, ietverot arī kvartāra u.c. nogulumus) izveide bijušajā Cepļa karjerā, izmantojot mūsdienīgu pieeju un modernus risinājumus.


Ap 57 000 EUR Zemes īpašnieki,

dažādi fondi

Izveidots objekts. Unikāla tūristu piesaiste dabas parka teritorijā, apmeklētāju izglītošana.

37. Skatu torņa vai platformas un autostāvvietas izbūve pie Aizkraukles baznīcas tuvumā esošā stenda (skatīt 4.pielikumu).

Pašvaldība Zemes īpašnieki

II 2015.-2020.g.

Ap 57 000 EUR Dažādi fondi

Uzbūvēts skatu tornis/platforma. Ainavas resursa izmantošana tūrismā, sniedzot apmeklētājiem iespēju iepazīties ar vienu no izcilākajām Vidusdaugavas skatu vietām un ainavām.

38. Skatu vietas un automašīnu apstāšanās vietas („kabatas”) izveidošana skatam uz Aizkraukles pilsdrupām (skatīt 4.pielikumu).


II 2015.-2020.g.


Dažādi fondi

Izveidota skatu vieta. Ainavas resursa izmantošana tūrismā, sniedzot apmeklētājiem iespēju iepazīties ar dabas parka ainavu.


81



puses



39. Informācijas stenda uzstādīšana pie iepriekš minētas ceļa „kabatas”, kurā iekļauta informācija par to, kādā veidā ir vai nav iespējams apskatīt Aizkraukles pilsdrupas (noderīgi padomi, aktuāla informācija par objekta apmeklēšanas kārtību, drošību, rekomendējot to apskatīt „no malas”, ņemot vērā tā tehnisko stāvokli, drošības aspektus un privātīpašuma statusu).


II 2015.-2020.g.

1000-1200 EUR Dažādi fondi

Izveidota skatu vieta. Teritorijas apmeklētāji iepazīstināti ar „uzvedības noteikumiem” attiecībā uz Aizkraukles pilsdrupu apskati.

40. Norādes zīmes (t.s. brūnā norāde) izvietošana pie Rīgas – Daugavpils ceļa, pa kuru var nokļūt (auto, velo, kājām) līdz skatu vietai pie Aizkraukles luterāņu baznīcas.


II 2015.-2020.g.


Dažādi fondi

Norāde izvietota. Norādes uzrakstā (nosaukumā) iekļauts gan vecās Daugavpils šosejas nosaukums (Vecais lielceļš), gan skatu vieta.

Uzlabota teritorijas pieejamība, veicināta atpazīstamība.

41. Laivu piestātņu izvietošana dabas aizsardzības plānā noteiktajās vietās (4.pielikums)


II 2015.-2020.g.


Dažādi fondi

Piestātnes izvietotas Uzlabota teritorijas pieejamība, veicināta dabai draudzīga uzņēmējdarbība.

42. Laipu-tiltiņu izvietošana vai atjaunošana dabas aizsardzības plānā noteiktajās vietās (4.pielikums)


II 2015.-2020.g.


Dažādi fondi

Laipas izvietotas Nodrošināta tūristu un apmeklētāju piekļuve teritorijai.

43. Distanču slēpošanas trases izveide ziemas sezonā (4.pielikums)


II 2015.-2020.g.


Dažādi fondi

Trase izveidota Veicināta dabai draudzīga uzņēmējdarbība, piesaistīti apmeklētāji ziemas sezonā.

44. Esošā velomaršrutu tīkla papildināšana (īpaši Jaunjelgavas novada teritorijā)


II 2015.-2020.g.


Dažādi fondi

Velomaršrutu tīkls paplašināts Nodrošināta tūristu un apmeklētāju piekļuve teritorijai.

Īstermiņa mērķis 5.2.2.8. Veikt dabas aizsardzības plāna īstenošanas un apsaimniekošanas sekmju novērtēšanu 45. Regulāri sekot dabas aizsardzības plāna

īstenošanai. Sabiedriskās organizācijas,

pašvaldības, DAP

I 2015.-2026.g.


Dažādi fondi

Novērtēta dabas aizsardzības plāna ieviešana turpmākai apsaimniekošanas plānošanai.

Rezultāti tiek izmantoti turpmākai operatīvai plānošanai.


82



puses



46. Novērtēt dabas parka apsaimniekošanas sekmes un mērķu sasniegšanu, veicot apsaimniekošanas monitoringu un iespējamo apdraudējumu izvērtēšanu.

Sabiedriskās organizācijas,

pašvaldības, DAP

I 2015.-2026.g.


Dažādi fondi Novērtēta dabas aizsardzības plāna ieviešana turpmākai apsaimniekošanas uzlabošanai un plāna atjaunošanai.

Rezultāti tiek izmantoti turpmākai operatīvai plānošanai.

*Jāņem vērā, ka dažviet aizaugums ir klasificējams par mežu – saskaņā ar Meža likumu „mežs ir ekosistēma visās tā attīstības stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības”. Līdz ar to šāda apauguma ciršana jāsaskaņo ar Valsts meža dienestu – jāveic mežaudzes inventarizācija un jāizņem ciršanas apliecinājums tā apsaimniekošanai **darbībām mežā nepieciešams saņemt ciršanas apliecinājumu DAP – Dabas aizsardzības pārvalde LAD – Lauku atbalsta dienests RVP – Vides valsts dienesta Reģionālā vides pārvalde TIC – tūrisma informācijas centrs VARAM – Vides un reģionālās attīstības ministrija VKPAI – Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija VVD – Vides valsts dienests


83

5.4. Plānoto apsaimniekošanas pasākumu detalizēts apraksts

5.4.1. Vispārēji plāna īstenošanas organizēšanas aspekti

Dabas aizsardzības plāna apsaimniekošanas pasākumi attēloti kartē 4.pielikumā. Lai turpmāk plānotu teritorijas attīstību un apsaimniekošanu un veiktu šajā plānā neiekļautās, tomēr normatīvo dokumentu atļautās darbības, kā ieteikums izstrādāta ainavu telpu karte (skatīt 3.pielikumu) un šajā nodaļā aprakstītās rīcības un ainavu telpu attīstības mērķi.

Kartēs un ieteikumos apsaimniekošanas mērķiem nav iekļauti teritorijas izmantošanas pasākumi (lauksaimniecība, mežsaimniecība, apbūve), ko nosaka pašvaldību teritorijas plānojumi. Kartes izstrādātas, izvērtējot reto un aizsargājamo sugu dzīvotņu un aizsargājamo biotopu atrašanos, ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības, tūrisma potenciālu un vizuālo piesārņojumu (krūmi, ēku drupas).

Atzīmēti esošie un potenciālie tūrisma infrastruktūras attīstības pasākumi, tomēr jāatzīmē, ka samērīgas tūrisma aktivitātes iespējams plānot visā dabas parka teritorijā, ja tās nenodara kaitējumu sugām un biotopiem, kā arī nepārsniedz teritorijas tūrisma slodzes kapacitāti. 5.4.2. Konkrētu rīcību plānošana dabas parka „Daugavas ieleja” ainavu telpu saglabāšanai un attīstībai

Dabas parka „Daugavas ieleja” ainavu telpu izdalīšanas pamatprincipu un ainavu telpu apraksts un shēma atrodams 4.2.3.sadaļā un 4.pielikumā.

Lai saglabātu gan ainavu vizuālo un telpisko struktūru, gan dabas un kultūras mantojumu tajās (arī tad, ja šis mantojums nav aizsargāts ar normatīvajiem aktiem), vēlams veikt lokālu plānošanu ainavu telpu iekšienē, apzinot un iesaistot iesaistītās puses – iedzīvotājus, zemes īpašniekus, uzņēmējus, pašvaldības speciālistus un valsts iestāžu darbiniekus, zināmā mērā – mēģinot veidot (vai iesaistīt esošu) vietējo kopienu/apkaimi. Rezultātā katrai ainavu telpai tiks apzinātas iesaistītās puses un sagatavota vismaz vienošanās-plāna uzmetums vai pat detāls plānojums par turpmāko attīstību. Tādējādi tiks nodrošināta vienota izpratne par katras ainavu telpas turpmāku attīstību starp ieinteresētajām pusēm.

Ainavu telpu saraksts ar to numuriem dots 2.tabulā (4.2.3.sadaļa), bet informācija par to izvietojumu dabas parka teritorijā atbilstīgi numerācijai ir redzama kartē 4.pielikumā.

Lejasžagaru (Nr.6), Dzirnavu (Nr.7), Augsto kalnu (Nr.10) ainavu telpas veido vienotu ansambli – Seno Aizkraukli, tādēļ tām nepieciešams kopējs attīstības plāns, iesaistoties Aizkraukles un Skrīveru novadu pašvaldībām.

Katras ainavu telpas individuālo mērķu definēšanai tiek piedāvāts izmantot ainavu pētījumā identificētās ainavu telpu nozīmes, kas piešķirtas katrai ainavu telpai (skatīt tālāk):

• vienotais dabas un kultūras mantojums • īpašā dabas aizsardzība • vizuālā • dzīves telpas • fona nozīme

Brēķu ainava, augša, vienotais mantojums

Brēķi – sens mājvārds. Vienotais dabas un kultūras mantojums – ainavas ilglaika, jeb nepārtrauktas (vismaz kopš 17.gs.) veidošanās piemērs; viena no nozīmīgākajām dabas parkā; pārskatāma; apdraudēta; nepieciešams ainavas plāns

Brēķu senā kultūrainava (turpinās ārpus Daugavas ielejas dabas parka robežām) – kompakta un pārskatāma, skaista ainavu telpa, kas pārstāv vienoto dabas un kultūras mantojumu un atspoguļo vietas ainavas attīstību vismaz kopš 17.gs. (senās saimniecības, telpiskā struktūra, Daugavas ielejas augstā krasta fragments). Brēķu ainavas telpā ietilpstošā sētu grupa ir sens apdzīvojuma centrs, kas atzīmēts 1683.gada kartē.

Individuālais mērķis: kultūrvēsturiskās ainavas telpiskās struktūras uzturēšana.


84

Ieteicamie pasākumi:

• jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • saikne ar ainavas telpas daļu ārpus dabas parka (teritorijas plānojumā); • mazo graviņu uzturēšana (arī saglabājot krūmu apaugumu); • lauksaimniecības zemju uzturēšana; • informācija par ainavas attīstību un ainavas elementiem ; • kultūrvēsturiski nozīmīgo ainavas elementu uzturēšana; • lokālais ainavas plāns, piedaloties iedzīvotājiem/īpašniekiem; • apspriežami jaunie elementi ainavā (vadi, vēja ģeneratori, skatu vietas un torņi, estrāde utt.).

Cerību ainava, augša/dzīves telpa

Cerības – jauns mājvārds. 20.gs. agrārās reformas laikā veidotās jaunsaimniecības muižas zemēs; noslēgta telpa parka robežās; robeža pa ceļu pāršķeļ plašāku telpu.

Individuālais mērķis: atklātās ainavas telpas uzturēšana. Ieteicamie pasākumi: • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • saikne ar ainavas telpas daļu ārpus dabas parka (teritorijas plānojumā); • apspriežami jaunie elementi ainavā (vēja ģeneratori utt.).

Muižas ainava, augša/dzīves telpa

Aizkraukles muiža – vēsturiska vieta. Kultūrvēsturiski informatīva, bet gaistoša telpa; disfunkcionāla; noslēgta parka robežās; robeža pa ceļu pāršķeļ plašāku telpu.

Individuālais mērķis: ainavu telpas funkcionalitātes un vizuālā veidola korekcijas Ieteicamie pasākumi: • kultūrvēstures elementu izvērtējums (piemēram, manteļskurstenis, dārza paviljons); • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • saikne ar ainavas telpas daļu ārpus dabas parka (teritorijas plānojumā); • informācija par Aizkraukles muižas vēsturi; • lokālais ainavas plāns, piedaloties iedzīvotājiem/īpašniekiem.

Daugavbordzēnu ainava, augša/dzīves telpa

Daugavbordzēni – mājvārds. Noslēgta; kapu klātbūtne.

Individuālais mērķis: ainavu telpas vizuālā veidola uzturēšana Ieteicamie pasākumi:

• ainavas elementu izvērtējums; • kapu telpas uzturēšana.

Ceļmalas ainava, augša/fona nozīme

Ceļmala – novietojums. Saistīta ar lielo ceļu; fona nozīme


• ainavas elementu vizuālais izvērtējums; • atraktīvo elementu izcelšana;


85

• saaugušo krūmaiņu funkcionāls izvērtējums.

Lejasžagaru ainava, augša/vienotais mantojums

Lejasžagari – mājvārds. Kultūrvēsturiski nozīmīga – vienotais dabas un kultūras mantojums; saistīta ar Daugavu un lielceļu; atklāta. Nepieciešams kopējs attīstības plāns, iesaistoties Aizkraukles un Skrīveru novadu pašvaldībām

Individuālais mērķis: vienotā dabas un kultūras mantojuma saglabāšana; Ieteicamie pasākumi:

• ainavas elementu izvērtējums (pēc funkcijām un vizualitātes); • nozīmīgo ainavas elementu kopšana un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • kultūras pieminekļu uzturēšana; • jaunās attīstības tendenču un jauno ainavas elementu izvērtējums; • ainavas telpiskās struktūras uzturēšana atbilstīgi mērķiem; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • ceļmalas kopšana; • lokālais ainavas plāns, piedaloties iedzīvotājiem/īpašniekiem.

Dzirnavu ainava, leja/vienotais mantojums

Dzirnavas – mājvārds. Kultūrvēsturiski nozīmīga – vienotais dabas un kultūras mantojums; plaša, ar Daugavas klātbūtni. Nepieciešams kopējs attīstības plāns, iesaistoties Aizkraukles un Skrīveru novadu pašvaldībām


• ainavas elementu izvērtējums (pēc funkcijām un vizualitātes); • nozīmīgo ainavas elementu kopšana un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • jaunās attīstības tendenču un jauno ainavas elementu izvērtējums; • kultūras pieminekļu uzturēšana; • ainavas telpiskās struktūras uzturēšana atbilstīgi mērķiem; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • lokālais ainavas plāns, piedaloties iedzīvotājiem/īpašniekiem; • informācija par ainavas telpu.

Terases ainava, leja/vizuālā

Terase – raksturiezīme. Vizuāli nozīmīga – dominē Daugava un mežainā ielejas nogāze; plaša, upes ielejas kvintesence.

Individuālais mērķis: atklātās ainavas telpas uzturēšana Ieteicamie pasākumi:

• ainavas elementu izvērtējums (pēc funkcijām un vizualitātes); • nozīmīgo pļavu biotopu kopšana un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • Lasmaņu ūdenskrātuves kvalitātes kontrole un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • jaunās attīstības tendenču un jauno ainavas elementu izvērtējums; • saaugušo krūmaiņu funkcionāls izvērtējums (pirms vispārējas ciršanas); • informācija par ainavu telpu un dabas parku kopumā.


86

Ziediņu ainava, leja/īpašā dabas aizsardzība

Ziediņi – vietvārds. Izcilas dabas vērtības.

Individuālais mērķis: nodrošināt nozīmīgo pļavu biotopu aizsardzību un uzturēšanu Ieteicamie pasākumi:

• pļavu kopšana atbilstīgi to saglabāšanas mērķiem; • saaugušo krūmaiņu funkcionāls izvērtējums (pirms vispārējas ciršanas); • atpūtas vietu un taku uzturēšana; • atpūtas slodžu regulēšana; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā).

Augsto kalnu ainava, augša/nogāze/leja/īpašā dabas aizsardzība un vienotais mantojums

Augstie kalni – vietvārds. Kultūrvēsturiski nozīmīga – vienotais dabas un kultūras mantojums; atklāta, atraktīva (arī skatos no Sērenes puses); Skrīveru novada plānojumā – Institūta ciema robežās. Nepieciešams kopējs attīstības plāns, iesaistoties Aizkraukles un Skrīveru novadu pašvaldībām


• ainavas elementu izvērtējums (pēc funkcijām un vizualitātes); • nozīmīgo ainavas elementu kopšana un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • kultūras pieminekļu uzturēšana atbilstīgi to aizsardzības nosacījumiem; • ainavas telpiskās struktūras uzturēšana atbilstīgi mērķiem; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • jaunās attīstības tendenču un jauno ainavas elementu izvērtējums; • informācija par ainavas telpu; • taku un atpūtas vietu uzturēšana; • lokālais ainavas plāns, piedaloties iedzīvotājiem/īpašniekiem.

NB! Skrīveru novada plānojumā – ainavu telpa iekļauta Institūta ciema robežās.

Zemkopības institūta ciema, jeb – Ciema ainava, augša/nogāze/dzīves telpa

Zemkopības institūta ciems – vietvārds. Dzīvesvides ainava; kultūrvēsturiski daudzslāņaina; dominē apbūves mērķi; plānojama un veidojama; Skrīveru novada plānojumā – Institūta ciema robežās ietilpst arī Augstie kalni.

Individuālais mērķis: veidot un uzturēt labvēlīgu dzīves vidi Ieteicamie pasākumi:

• identificēt dabas un kultūrvēstures nozīmes (ciema vēsture); • telpiskās struktūras analīze; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • inovatīvs attīstības plāns, piedaloties iedzīvotājiem/īpašniekiem.

NB! Skrīveru novada plānojumā – Institūta ciema robežās ietilpst arī Augsto kalnu (Nr.10) ainavu telpa (vienotā mantojuma objekts).

Palatu ainava, leja/dzīves telpa

Palatas – vietvārds. Vizuāli nozīmīga, dominē Daugava un ielejas mežainā nogāze (Ozolkalni); atklāta, plaša; ielejas kvintesence.


87


• ainavas elementu izvērtējums (pēc funkcijām un vizualitātes); • nozīmīgo pļavu biotopu kopšana un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • atpūtas vietu un taku uzturēšana; • informācija par ainavu telpu un dabas parku kopumā.

Totēnu ainava, leja/fona nozīme

Totēni – vietvārds. Palienes fragments; terases nogāzes mežs, atklāta pret Daugavu; vērtību samazina atrašanās blakus izgāztuvei; praktiski nepieejama.


• ainavas elementu vizuālais izvērtējums (skats no pretējā krasta); • nozīmīgo biotopu uzturēšana; • atraktīvo elementu izcelšana; • saaugušo krūmaiņu funkcionāls izvērtējums.

Gudzēnu pakraste, leja/fona nozīme

Gudzēni – mājvārds. Palienes fragments un terases nogāze; telpa atvērta pret Daugavu; vērtību samazina atrašanās blakus izstrādātajiem karjeriem; praktiski nepieejama.


• ainavas elementu vizuālais izvērtējums (skats no pretējā krasta); • nozīmīgo biotopu uzturēšana; • atraktīvo elementu izcelšana; • saaugušo krūmaiņu funkcionāls izvērtējums; • ainavu telpai piegulošo objektu (izgāztuve, karjeri) ietekmes izvērtējums.

Vecsērenes ainava, leja/vizuālā

Vecsērene – vietvārds. Plaša, atklāta Daugavas terases telpa, praktiski nepieejama, dominē Daugava, ielejas kvintesence – kā 8. un 13. ainava.


• ainavas elementu izvērtējums (pēc funkcijām un vizualitātes); • nozīmīgo pļavu biotopu kopšana un uzturēšana labvēlīgā stāvoklī; • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā); • informācija par ainavu telpu un DP kopumā.

Daugavas ielejas nogāze visā teritorijā (un pa posmiem), nogāze/īpašā dabas aizsardzība

Galvenokārt – īpašā dabas aizsardzība; atraktīvi ainavas elementi; ekoloģiski – dienvidu ekspozīcijas nogāze; karbonātisko iežu klātbūtne (augsnes); delūvijs uz nogāzēm; augšņu un biotopu mozaīkas; nogāžu procesu attīstības risks; biotopu aizsardzības nolūkā vēlams sadalīt pa posmiem.


88

Individuālais mērķis: nodrošināt nozīmīgo nogāžu mežu biotopu aizsardzību un uzturēšanu Ieteicamie pasākumi:

• mežu kopšana atbilstīgi to saglabāšanas mērķiem; • mežmalu ekotonu funkcionāls izvērtējums (pirms iespējamiem kopšanas pasākumiem); • reālo risku vietu noteikšana (nogāžu procesi); • jaunās apbūves kontrole (teritorijas plānojumā) – īpaši attiecībā uz atpūtai domāto objektu būvi.

Daugavas upe (aizņem apmēram 20% no dabas parka); savas duālās nozīmes dēļ kartē nav norobežojama. Visu telpu saikne

Vizuāli noteicošais elements skatos gar Daugavu un uz Daugavu; Ķeguma HES ūdenskrātuves augšgals; hidrobioloģiskie raksturojumi; aktīvi dabas procesi (krastu skalošana u.c.). 5.4.3. Ieteikumi un prasības apsaimniekošanas pasākumu īstenošanai

Dabas aizsardzības plānā iekļauts dabas parka „Daugavas ieleja” bioloģiskās daudzveidības, ainavas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu veicinošu pasākumu apraksts, tai skaitā dažādi pasākumi sabiedrības informēšanai, iesaistīšanai un izglītošanai, arī tūrisma infrastruktūras izveidošanai un uzturēšanai. Ir norādīti arī iespējamie pasākumu veicēji vai iesaistītās puses, tai skaitā institūcijas un organizācijas, kurām vai nu šo pasākumu veikšana/ kontrole ir paredzēta iestādes funkcijās, vai arī tām ir iespēja pasākumu veikšanai piesaistīt finanšu līdzekļus dažādu projektu veidā.

Zemes īpašnieki un apsaimniekotāji norādītos pasākumus var īstenot, saņemot norādītās subsīdijas vai kompensācijas (ko administrē Lauku atbalsta dienests vai Dabas aizsardzības pārvalde), vai piesaistot finanšu līdzekļus dažādu projektu veidā.

Jāatzīst, ka atsevišķām privātpersonām vai atsevišķiem uzņēmējiem ir mazāk iespēju atrast finansējumu pasākumu realizācijai (mazāk fondu, kas piedāvā atbalstu, un nepieciešams lielāks līdzfinansējums), tādēļ ir ieteicams iesaistīties sabiedrisko organizāciju (biedrību, nodibinājumu) darbībā un realizēt savas ieceres kopīgu projektu veidā. Sabiedriskajām organizācijām dabas aizsardzības pasākumu veikšanai ir pieejams plašāks dažādu fondu spektrs, pie tam parasti nepieciešamais līdzfinansējums vai paša ieguldījums ir neliels. Dabas parkā darbojošās biedrības (dabas parka „Daugavas ieleja” atbalsta biedrība, biedrība „Daugavas Senielejas Raganas”, „Ašķeres biedrība”) jau tagad aktīvi piesaista finansējumu dažādiem pasākumiem – gan infrastruktūras uzlabošanai, gan sabiedrības iesaistīšanai un informēšanai.

Dabas aizsardzības plānā iekļautie apsaimniekošanas pasākumi nav saistoši zemes īpašniekiem, pašvaldībām vai institūcijām, tiem ir rekomendāciju raksturs. Dabas aizsardzības plānā iekļautais pasākumu apraksts var kalpot kā pamatojums projekta pieteikumam, pie tam ir fondi, kas nepiešķir finansējumu aktivitātēm Natura 2000 teritorijās, ja plānotā infrastruktūra nav paredzēta dabas aizsardzības plānā.

Ir iespējams veikt arī dažādus citus pasākumus, kas pašlaik nav paredzēti dabas aizsardzības plānā, saskaņojot to norisi ar atbildīgajām institūcijām, ja to prasa kādi normatīvie akti. 5.4.3.1. Dabas parka administrēšanas modeļa izveidošana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.1. – izveidot dabas parka administrēšanas modeli, veicinot sadarbību starp zemes īpašniekiem, pašvaldību un valsts institūcijām dabas parka apsaimniekošanā.

Pamatojums

Dabas parka „Daugavas ieleja” administrācijas funkcijas (pārvaldi un kontroli) veic Dabas aizsardzības pārvalde (Vidzemes reģionālā administrācija). Aizsargājamo teritoriju pārvaldi koordinē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Dabas parks atrodas trīs pašvaldību administratīvajās teritorijās – Aizkraukles, Skrīveru un Jaunjelgavas novadā.


89

Kontroles funkcijas dabas parka teritorijā veic arī Valsts vides dienests (Madonas reģionālā vides pārvalde) un Valsts meža dienesta Sēlijas virsmežniecība.

Zemes apsaimnieko privāto zemju īpašnieki un pašvaldības.

Šāda sadrumstalota administrēšanas sistēma var radīt pārpratumus un nesaskaņas dažādu atbildīgo institūciju un apsaimniekotāju darbībās un prasībās. Dabas aizsardzības iestādēs darbinieku skaits ir neliels un bez aktīvas sabiedrības līdzdalības nevar nodrošināt efektīvu un ilgtspējīgu dabas parka teritorijas apsaimniekošanu. Tādēļ ārkārtīgi svarīgi ir pasākumi sadarbības un koordinācijas veicināšanai.

Pasākumi

Nepieciešamo pasākumu veikšanu un koordinēšanu aizsargājamās teritorijās var veikt biedrības un nodibinājumi. Pašlaik interesi par koordinējošas struktūras lomas uzņemšanos ir izrādījusi gan Dabas parka „Daugavas ieleja” atbalsta biedrība, gan „Ašķeres biedrība”, dabas parka teritorijā darbojas arī biedrība „Daugavas Senielejas Raganas”, tāpēc ir nepieciešams koleģiāli vienoties par sadarbības formu. Diemžēl pašlaik nav ziņu par sabiedriskām organizācijām, kas vēlētos darboties dabas parka Jaunjelgavas novadam piederošajā daļā, tāpēc aktivitāšu koordinēšanai jāiesaista pārstāvji no zemes īpašniekiem un uzņēmējiem no dabas parka Daugavas kreisā krasta. Kā sākotnējie uzdevumi koordinējošās struktūras darbībai ieteicami šādi:

• dabas aizsardzības plāna īstenošanas stratēģiskā un operatīvā plānošana, veicinot sadarbību starp pašvaldībām, valsts iestādēm, zemes īpašniekiem un pārējiem iedzīvotājiem, iesaistot arī tuvējo pilsētu un apdzīvoto vietu iedzīvotājus, kuri izmanto dabas parka teritoriju rekreācijā. Ieteicams izstrādāt daba parka teritorijas stratēģisko attīstības plānu dabas parka vienotai ilgtspējīgai attīstībai visu trīs pašvaldību teritorijām. Dabas parka teritorija pašlaik tiek plānota katrā pašvaldībā atsevišķi, nenodrošinot vienotu pieeju un koncepciju nozīmīgos jautājumos – par apbūves struktūru un prasībām, atpūtas vietu un dabas taku izvietojumu un uzturēšanu un citas. Plānošanas procesā jāpievērš uzmanība kopīgām attīstības tendencēm un riskiem, tas sniegs iespēju saskatīt kopīgo un atšķirīgo, kā arī atrast jaunas sadarbības iespējas.

• ja iespējams piesaistīt līdzekļus, ieteicama pasākumu-forumu organizēšana ieinteresēto pušu iesaistīšanai. Vēlams pārskatīt stratēģisko plānu vismaz ik pa trim gadiem, pēc tam aktualizējot pašvaldību investīciju plānus;

• vienota tūrisma norišu plānojuma izstrādāšana tūrisma un atpūtas vietu, kā arī citu tūrisma resursu izmantošanai, izziņas un rekreācijas pasākumu plānošana un organizēšana visu trīs pašvaldību teritorijās, lai nodrošinātu līdzsvarotu teritorijas attīstību;

• izstrādāt dabas parka apmeklēšanas noteikumus un „uzvedības kodeksu” visā dabas parka teritorijā; • esošā velomaršrutu tīkla papildināšana, iekļaujot Jaunjelgavas novada teritoriju, velomaršruta

izmantošanas koordinēšana, pakalpojumu piedāvājuma (velo noma utt.) izveidošanas veicināšana; • dabas aizsardzības plāna pasākumu īstenošanas pārraudzība, novērtējot pasākumu īstenošanas

sekmes. Ja iespējams, vēlams fiksēt (fotogrāfija, apraksts) apsaimniekojamā objekta vai vietas stāvokli pirms darbības uzsākšanas (atpūtas vietas, takas izveidošanas, tilta uzstādīšanas, krūmu izciršanas). Īpašu uzmanību ieteicams veltīt tūrisma infrastruktūras attīstībai, infrastruktūras objektu izmantošanas intensitātei (cik aktīvi tiek izmantotas takas, atpūtas vietas, utt.), iespējamai tūrisma un rekreācijas ietekmei uz vidi (papildu atkritumu apsaimniekošanas nepieciešamība, tūristu uzvedība dabā, nomīdījums, nepieciešamība pēc papildu informācijas, arī par uzvedības noteikumiem dabā) un potenciālajam traucējumam iedzīvotājiem. Tāpat vēlams sekot bioloģiski vērtīgo un ainavisko zālāju (pļavu un ganību) apsaimniekošanai – vai zālāji tiek regulāri apsaimniekoti un kādā veidā, nepieciešamības gadījumā informējot īpašniekus par dabas aizsardzības plānā pieejamo informāciju par vēlamo apsaimniekošanu;

• sadarbība ar valsts iestādēm administratīvo pasākumu īstenošanai (individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu tālākai virzībai, teritorijas apzīmēšanai ar „ozollapas” zīmēm, individuālo aizsargjoslu noteikšanai kultūras pieminekļiem).

Jau 2004.gadā sagatavotajā dabas aizsardzības plānā ieteikts precizēt dabas parka robežas, izslēdzot no tā no pārējās dabas parka teritorijas atrauto (pāri šosejai) platību ap Kraukļakmeni (kļūdaini noteiktu – pašlaik


90

Kraukļakmens atrodas ārpus dabas parka teritorijas) un pievienojot nelielu platību Dīvajas upes krastā, kas atdalīta no dabas parka teritorijas tikai ar grants ceļu, bet funkcionāli vienota ar dabas parku.

Tāpat, administrēšanas atvieglošanai un skaidrībai, no 2004.gada dabas aizsardzības plāna pasākumiem saglabāts ieteikums nesaglabāt kā atsevišķu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju „Ozolkalnu” dabas liegumu. Tā nodibināšanas pamatojums bija vientuļo bišu un kameņu atradņu saglabāšana, pašlaik šīm sugām teritorija vairs nav piemērota, tāpēc to var pievienot kopējai dabas parka lieguma zonai, nodrošinot funkcionāli vienotu aizsardzību.

Teritorijas apmeklētājiem, apsaimniekotājiem, kā arī uzraugošajām institūcijām nepieciešama dabas parka teritorijas apzīmēšana dabā – „ozollapas” zīmes izvietošana dabas aizsardzības plānā paredzētajās vietās. Aizsargājamo teritoriju apzīmēšanai dabā lieto speciālas informatīvas zīmes – „ozollapas”, kuru paraugus, lietošanas un izveidošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Lai nodrošinātu dabas vērtību saglabāšanu un vienlaicīgi ilgtspējīgu attīstību dabas parkā ietilpstošajām apdzīvotajām vietām un atsevišķajām viensētām, nepieciešams steidzami izstrādāt individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektu un teritorijas zonējumu neitrālajā, dabas parka un dabas lieguma zonās.

Noteikumu projektu, balstoties uz dabas aizsardzības plānā iekļauto nodaļu „Ieteikumi individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektam”, izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, to tālāk virzot apstiprināšanai Ministru kabinetam. 5.4.3.2. Dabas parka izpētes, ilgtspējīgas attīstības un izmantošanas plānošana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.2. – detalizēti un stratēģiski plānot dabas parka izpēti, ilgtspējīgu attīstību un izmantošanu, iesaistot visas ieinteresētās puses realizācijai

Pamatojums

Pašlaik izstrādātais dabas aizsardzības plāns ir pamatdokuments, kurā apkopota zinātniskā informācija, izvērtētas teritorijas apsaimniekošanas vajadzības, tai skaitā nepieciešamā tūrisma infrastruktūra. Tomēr ir daudzi faktori, kas nosaka teritorijas attīstību, un eksistē reāli vai iedomāti ierobežojumi, kas šādu attīstību var bremzēt, tādēļ ir nepieciešams turpināt plānošanas procesus gan vispārēju stratēģisko plānu izstrādei visai dabas parka teritorijā, specializētu plānu izstrādes veidā visai dabas parka teritorijai, iesaistot nozares speciālistus (piemēram, vienota meža attīstības plāna izstrāde, izpētes programmas sagatavošana), gan dažādu lokālplānu izstrādes veidā, tai skaitā dabas aizsardzības plānā izstrādāto ainavu telpu robežās (skatīt 5.4.1.nodaļu), iesaistot šajās ainavu telpās dzīvojošos cilvēkus un zemes īpašniekus plānošanā un lēmumu pieņemšanā par nozīmīgiem attīstības jautājumiem, šādi veicinot sadarbību. Tāpat ir ieteikti plānošanas pasākumi, kas ietver dabas parkam tuvākās teritorijas vai arī plašākus areālus (tūrisma koncepcija Daugavas krastiem)

Pasākumi

Dabas aizsardzības plāna ietvaros ir izveidots pamats detālāka un regulāri aktualizējama ainavu plāna izstrādei visam dabas parkam kopumā, rēķinoties ar ainavu telpu dažādību, un ieteikts pievērts nekavējošu uzmanību un izstrādāt detālu ainavu plānu prioritārajām vietām: Daugavas ielejas dabas parka kultūrvēsturiskajam kodolam – jeb Senajai Aizkrauklei, kas aptver (skatīt 4.2.sadaļu) četras ainavu telpas: Liepkalnu (Nr.6), Bruņinieku (Nr.8) un Augsto kalnu (Nr.11) un Dzirnavu (Nr.7) ainavu telpas, un Brēķu ainavas telpai (Nr.1), kā arī bijušajam rūpnieciskajam objektam – siltumnīcu teritorijai. Veicināma mozaīkveida ainavas saglabāšana, kurā pārstāvēti dažādi biotopi, piemēram, dažādi pļavu un ganību tipi, meža puduri, viensētu tipa apbūve, atsevišķi veci koki, parki. Ieplānojami kultūrvēsturiskās ainavas aizsardzības pasākumi abos Daugavas krastos pašvaldību noteiktajās vietās, ko izmanto, sniedzot nosacījumus jaunai būvniecībai un veicot ainavas kopšanas pasākumus.

Lai nodrošinātu visu vērtību (dabas un kultūrvēstures) saglabāšanu un novērstu pretrunas izmantošanā, ieteikts iesaistīt atbildīgās institūcijas un nozares speciālistus, lai veiktu Valsts aizsardzībā esošo kultūras pieminekļu (pilsdrupas, senkapi, baznīca, pilskalns) individuālo aizsargjoslu noteikšanu pa dabā redzamām robežām, kā arī izstrādātu plānojumus, rīcību plānus un objektu izmantošanas koncepcijas vienotā dabas un kultūras mantojuma


91

objektiem (individuālās kultūras pieminekļu aizsargjoslas – kultūrvēsturiskās zonas robežās, vismaz Aizkraukles pilsdrupu komplekss, „Senā Aizkraukle”, Kaļķu Ceplis kā ģeoloģiskais objekts un kultūras mantojums”).

Ir ieteikti pasākumi, kas jārisina pašvaldību teritorijas plānojumu ietvaros – paredzēt teritorijas plānojumos detālplānojumu vai cita veida papildu plānojuma veidu vietas platībām dabas parka teritorijā, kas atzīmētas 4.pielikumā vai kur tiek paredzēta intensīva izmantošana, un iekļaut teritorijas plānojumos īpašus nosacījumus dabas parkam piegulošo teritoriju attīstībai (galvenokārt tas attiecas uz Jaunjelgavas un Skrīveru novadu, jo Aizkraukles novada teritorijas plānojumā šie nosacījumi jau iekļauti), lai nodrošinātu risku un ārējo draudu samazināšanu un atbalstu dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai.

Tā kā Skrīveru Zemkopības institūta ciems ir teritorija ar īpašu nozīmi un attīstības potenciālu (tā ir urbanizēta vide, kurā saglabājušās nozīmīgas dabas un kultūras vērtības un objekti), ir vēlams izmantot šo potenciālu un izstrādāt atsevišķu ilgtspējīgās attīstības plānu kā pamatu ciema teritorijas telpiskās struktūras sakārtošanai, dabas un kultūras vērtību aizsardzībai, ciema ainavas veidošanai un ilgtspējīgas attīstības plānošanai.

Paredzēti plānošanas pasākumi tūrisma attīstībai un dabas parka iekļaušanai dažādos tūrisma maršrutos un tematiskajos piedāvājumos. Lai veicinātu sadarbību un veidotu kopēju tūrisma galamērķi, vēlama vienotas dabai draudzīga tūrisma attīstības un sadarbības koncepcijas izstrāde Daugavas krastiem (Daugavas ielejas novados), ietverot dabas parka „Daugavas ieleja” teritoriju. Koncepcijā jāietver arī pasākumu sadaļa (rīcības plāns), kurā ieteicams iekļaut tūrisma ceļveža (grāmata ar plašāku informāciju) un tūrisma kartes sagatavošanu un izdošana. Savukārt dabas parka robežās vēlams izstrādāt vienotu tūrisma un atpūtas vietu un tūrisma norišu plānojumu ar savstarpēji saskaņotiem nosacījumiem un kalendāro plānu aktivitātēm.

Lai samazinātu tūrisma slodzes un informētu teritorijas apmeklētājus, kā arī izstrādāt dabas parka apmeklēšanas noteikumus un „uzvedības kodeksu” visā dabas parka teritorijā.

„Uzvedības kodeksa” izveidošanai var izmantot uzņēmuma „Lauku ceļotājs” izstrādātos ieteikumus - Zaļie padomi ceļotājiem (http://www.celotajs.lv/cont/wrth/greenadvice_lv.html).

• Ceļojot ar videi draudzīgākiem transporta līdzekļiem – vilcienu, divriteni, laivu vai slēpēm mēs ne tikai esam tuvāk dabai, bet arī saudzējam tās vērtības!

• Ejot pa dabas takām vai dabisku vidi, centīsimies turēties „zosu gājienā” – viens aiz otra, jo aiz mums tad paliks mazāk pēdu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē!

• Atcerēsimies, ka braucot pa jūtīgu zemsedzi – sūnām, kāpām, krastu nogāzēm u.c. nepiemērotām vietām, divritenis atstās dziļas sliedes, kas neizzudīs daudzu gadu garumā! Brauksim tikai pa takām, celiņiem un šim nolūkam piemērotām vietām.

• Atkritumus atstāsim tikai tam paredzētajās vietās, lai ar prieku varētu atgriezties šeit arī citā reizē! • Ievērosim ieteikumus, kā izturēties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un Natura 2000 vietās – šīs

vietas ir „jutīgas”, un cilvēka nepārdomāta rīcība var tām kaitēt! • Neapmeklēsim dzīvnieku, īpaši – retu sugu uzturēšanās vietas, to vairošanās, ligzdošanas vai

ziemošanas periodā. Netraucēsim dzīvniekus to ierastajā vidē, kā tie netraucē mūs mūsu pašu mājās! • Nevāksim augus un dzīvniekus kolekcijām, herbārijam un citiem mērķim, jo tas neattaisno iegūto! • Ja sēnes nogriezīsim ar nazi, nevis plēsīsim ar roku, bet savvaļas ogu vākšanā neizmantosim mehāniskas

ierīces, mežs arī citus gadus sniegs savas bagātības! • Neatstāsim savus autogrāfus uz klinšu sienām, koku mizas vai cilvēka radītiem objektiem. Saglabāsim

dabas un kultūras vērtības arī nākamībai! • Neplēsīsim un nelauzīsim neko savā ceļā, jo aiz mums sekos arī citi! • Ugunskurus kurināsim tikai šim mērķim paredzētās vietās un ievērosim ugunsdrošību, jo ugunsgrēkā

radītie zaudējumi dabai nav skaitļos aprēķināmi! • Nakšņošanai teltīs izvēlēsimies tūristiem labiekārtotās apmetņu vietas. Tas būs ērtāk pašiem, jo parasti

tajās būs sagatavota malka un telšu vietas! • Izmantosim vides gidu sniegtos pakalpojumus - tie Jums atklās pavisam jaunu pasauli, par kuras esamību

pat neiedomājaties!


92

• Izmantosim pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju ražoto produkciju, nevis līdzi atvesto, tādejādi atbalstot vietējo uzņēmējdarbību laukos. Uz vietas dabūjamie pārtikas produkti būs arī daudz garšīgāki un veselīgāki!

• Cienīsim vietējo iedzīvotāju tradīcijas un paražas, un pretī saņemsim patiesu viesmīlību. Ceļojums būs daudzkārt pilnvērtīgāks, ja ieklausīsimies vietējos iedzīvotājos, apmeklēsim viņu ieteiktas interesantas vietas, uzzināsim par apkārtnes vēsturi un tradīcijām!

• Pēc iespējas mazāk lietosim videi un cilvēka veselībai kaitīgas un bīstamas vielas. Pateicoties tam, neaizaugs upes un ezeri un necietīs to krastos mītošie augi, dzīvnieki un cilvēki!

• Taupīsim dabas resursus pat tad, ja tie ir lēti un viegli pieejami, jo dabā paliek aizvien mazāk atjaunojamo resursu!

Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā ir konstatēts, ka dabas parka teritorija ir bagātāka ar aizsargājamām dzīvo organismu sugām nekā bija zināms agrāk – piemēram, tika konstatēta reta vaboļu suga – lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita). Šī suga tiek uzskatīta par indikatoru („lietussarga sugu”), ka tās dzīvotne ir piemērota veselam kompleksam citu retu sugu – kukaiņiem, ķērpjiem, sēnēm, augiem, putniem, sikspārņiem. Par daļu sugu joprojām ir nepietiekams datu apjoms – nav novērtēts, kuri biotopi ir nozīmīgi sikspārņu sugām un sikspārņu populācijas lielums, nav inventarizēti pavasarī ziedošie augi, nav pilnīgu datu par zivi – dūņu pīksti). Tāpēc ir nepieciešams izstrādāt nepieciešamo zinātniskās izpētes darbu programmu, iekļaujot pamatojumu un plānojumu sabiedriskā monitoringa programmai dabas parka teritorijā.

Lai veicinātu platlapju mežu attīstību nogāžu mežu teritorijā, un veicinātu ātrāku koku – pioniersugu (baltalkšņu, apšu, bērzu) nomaiņu ar platlapjiem, kā arī nodrošinātu reta mežu tipa – dižsila saglabāšanos, nepieciešams izstrādāt kopīgu mežu aizsardzības un kopšanas koncepciju visam dabas parkam, ar mērķi nodrošināt senielejas nogāzes biotopu kompleksu aizsardzību un nosacījumus reto sugu saglabāšanai. 5.4.3.3. Sabiedrības izglītošana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.3. – izglītot sabiedrību, iepazīstinot ar teritorijas dabas, ainaviskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām

Pamatojums

Ļoti būtiska ir sabiedrības labvēlīga attieksme pret dabas vērtībām dabas parkā, dabas procesu izpratne un cieņa pret tiem. Tādēļ arī papildus uzskaitītajiem ir atbalstāmi jebkādi sabiedriski pasākumi ar mērķi izzināt vai saglabāt dabas parka vērtības – talkas, sabiedriskais monitorings, dabas fotokonkursi, inventarizācijas, informatīvo materiālu sagatavošana. Visi informatīvie materiāli un zinātniskie pētījumi par dabas parku jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Nav atļauts izplatīt informāciju par reto putnu ligzdām, orhideju atradnēm – traucējums ligzdošanas laikā var likt putniem pamest olas, bet orhidejas mēdz tikt izraktas vai noplūktas.

Pasākumi

Lai gan pašlaik par dabas parku ir pieejams samērā daudz informācijas (pašvaldību, īpaši Aizkraukles, mājas lapās, biedrību mājas lapās, uz informācijas stendiem, publikācijas presē), ir nepieciešams izskatīt papildu iespējas, kā informēt dabas parka apmeklētājus tā iedzīvotājus – tai skaitā izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un iesaistot pašus iedzīvotājus satura veidošanā – kā vides gidus vai sabiedriskā monitoringa veicējus.

Ieteicams izstrādāt zīmējumus-piktogrammas vienotam informācijas materiālu par dabas parku noformējumam.

Ir lietderīgi izmantot interneta vidi un mobilās aplikācijas, lai informētu sabiedrību par dabas parka vērtībām, apmeklēšanas noteikumiem, tūrisma piedāvājumiem. Lai piedāvātu informācijas izvietošanu mājas lapām un portāliem, kur tā pašlaik nav pieejama vai ir trūcīga (tūrisma operatori, tūrisma informācijas centri utt.), vēlams profesionāli sagatavot viegli uztveramus informācijas blokus ar attēliem (par pamatu var izmantot dabas aizsardzības plānu) vairākās valodās – latviešu, krievu, angļu, vācu. Ja topošā dabas parka koordinējošā struktūra vēlēsies, var izmantot šos informācijas blokus un izveidot dabas parka profilu/lapu sociālajos tīklos (Facebook.com un/vai draugiem.lv), tomēr jāatceras, ka komunikācijai caur šādu profilu nepieciešams ieguldīt daudz laika.


93

Vēlams sagatavot informāciju par apmeklējamiem objektiem lietošanai mobilajās aplikācijās (Latvia Travel – latviešu, krievu, angļu, vācu), un ar tūrisma informācijas centru starpniecību to iesniegt Latvia Travel administrētājam – tūrisma aģentūrai TAVA.

Tā kā plānots uzsākt darbu vai jau darbojas vairāki tūrisma informācijas punkti (muzejs „Kalna Ziedi”, Aizkraukles pagasta kultūras nams, Aizkraukles baznīca, Skrīveru un Jaunjelgavas novadu tūrisma informācijas punkti), kuros var iegriezties dabas parka teritorijas apmeklētāji, ir nepieciešams sagatavot informāciju par dabas parku izvietošanai šajos punktos. Tāpat vēlams seminārs ar teritorijas apmeklējumu šo punktu darbinieku (ja tādi ir) iepazīstināšanai ar dabas parka dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.

Tā kā muzejs „Kalna Ziedi” ir labi apmeklēts, ir ieteicams muzejā izvietot plašāku ekspozīciju par dabas parku.

Diemžēl muzeja rīcībā ir ierobežotas platības, un esošā ekspozīcija ir aizpildīta. Tāpēc risinājums var būt digitālā stenda vai interaktīvā kioska iegāde muzejam „Kalna Ziedi”, lai sniegtu informāciju par dabas parka dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām un dabas aizsardzību kopumā. Šādā stendā var izvietot daudz vizuālo materiālu par dabas parka vērtībām, vēsturiskas kartes un fotogrāfijas, ieteikumus apskates objektiem.

Joprojām nozīmīgi ir drukātie materiāli – dabas parka apmeklētājiem var piedāvāt A4 bukletus, iekļaujot īsu dabas un kultūrvēsturiskajām vērtību aprakstu, apmeklējamo objektu uzskaitījumu, taku un atpūtas vietu shēmu, uzvedības noteikumus dabas parkā, savukārt sabiedriskās vietās var izvietot A3 lieluma plakātus ar tādu pašu informāciju.

Pašlaik pārsvarā dabas parku apmeklē Latvijas iedzīvotāji (nav informācijas par ārzemju tūristiem), tāpēc ieteikts šos materiālus sagatavot latviešu valodā, tomēr var izvērtēt arī citu valodu izmantošanu pēc nepieciešamības.

Ļoti nozīmīga ir dabas aizsardzības plāna īsās versijas (kopsavilkuma) sagatavošana, lai populārā veidā izskaidrotu zemes īpašniekiem un citiem interesentiem, kādas šeit ir vērtības un kas nepieciešams to saglabāšanai. Ja nav uzreiz pieejams finansējums drukātas versijas publicēšanai, ieteicams sagatavot e-versiju publicēšanai pašvaldību un DAP mājas lapās. Parasti tā ir A4 formāta brošūra ar 16-30 lappusēm. Materiālā ietverama īsa informācija par teritorijas dabas, kultūrvēstures un ainaviskajām vērtībām, vismaz zonējuma un apsaimniekošanas karte, kā arī informācija par galvenajiem ierobežojumiem teritorijas izmantošanā un apsaimniekošanā. Vēlams ir pievienot arī informāciju par uzvedības noteikumiem dabas parkā, nosacījumiem atpūtas vietu izmantošanā, kā arī noteikt pieļaujamo tūrisma slodzi konkrētās vietās.

Lai veicinātu jauniešu interesi par dabas aizsardzību un iesaistītu viņus dabas aizsardzības pasākumos, ir veicināma dabas gidu apmācība darbam ar tūristiem dabas parka teritorijā, izmantojot esošo vides gidu pieredzi un iestrādnes, kādas ir gidu pulciņam A.Upīša Skrīveru vidusskolā.

Dabas parka situācijā – teritorija ir viegli pieejama, atrodas tuvu lielām apdzīvotām vietām (Aizkraukles un Jaunjelgavas pilsēta, Skrīveru ciems) un ir viegli pieejama arī no Rīgas – ļoti ieteicama ir lokālas sabiedriskā monitoringa sistēmas izveide: interesentu apzināšana, iesaistīšana, monitoringa plāna kopīga izstrāde un apspriešana ar ieinteresētajām pusēm, datu vākšana, apkopošana un publicēšana. Vēlāk uz šiem datiem var pamatoties, izvērtējot dabas parka apsaimniekošanas sekmes.

Lai veicinātu sadarbību un radītu jaunas idejas, vēlami informatīvi semināri un pieredzes apmaiņas brauciens dabas parka uzņēmējiem uz aizsargājamām dabas teritorijām, kurās ir pozitīva pieredze dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai uzņēmējdarbībā (piemēram, „Daugavas loki”, Slīteres Ceļotāju dienas). 5.4.3.4. Dabas vērtību apsaimniekošana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.4. – atbilstoši dabas aizsardzības prasībām apsaimniekot un saglabāt teritorijas dabas vērtības

Pamatojums

Lai arī joprojām tiek kļūdaini uzskatīts, ka dabas aizsardzība nozīmē aizliegumus un nekā nedarīšanu, daļa sugu un biotopu ir tieši atkarīgi no ekstensīvas, saudzīgas apsaimniekošanas. Apsaimniekošana ir nepieciešama tādam pusdabiskam, cilvēka darbības un dabas kopā veidotam biotopam kā pļavas (jeb zālāji). Pļavu biotopi ir nozīmīgi gan kā retu sugu putnu barošanās un ligzdošanas vieta, gan kā aizsargājamo augu un


94

bezmugurkaulnieku sugu dzīvotnes. Arī no botāniskā viedokļa pļavu biotopi uzskatāmi par ļoti vērtīgiem. Diemžēl zālāji strauji aizaug, ja tie vairs netiek apsaimniekoti, tos apdraud arī aparšana un apbūve. Zemes apsaimniekotājiem iespējams turpināt pļavu apsaimniekošanu, piesakoties Lauku atbalsta dienesta (LAD) agrovides maksājumiem.

Kā zināmu apdraudējumu dabas parkā jāmin invazīvu un potenciāli invazīvu sugu – ošlapu kļavas, Sosnovska latvāņa, Kanādas zeltslotiņas izplatība Totēnu izgāztuves tuvumā.

Meža biotopu aizsardzībai savukārt nepieciešama saimnieciskās darbības ierobežošana, jo īpaši nozīmīga ir veco, dobumaino koku saglabāšana mežaudzēs. Nogāžu mežos, kas iekļauti dabas lieguma zonā, ir vēlami tikai speciālie biotopa kopšanas pasākumi, neveicot mežsaimniecisko darbību koksnes ieguvei, tāpēc meža īpašniekiem ir pieejamas kompensācijas par neiegūto materiālo labumu, kompensāciju piešķiršanu administrē Dabas aizsardzības pārvalde.

Pasākumi

Biotopu aizsardzībai nepieciešams veikt zālāju pļaušanu vai noganīšanu saskaņā ar bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanas ieteikumiem (skatīt 8.pielikumu). Ja pļavas pieteiktas LAD agrovides programmas atbalstam, apsaimniekošanu jāturpina veikt saskaņā ar programmas noteikumiem, tomēr sekojot līdzi tās izmaiņām. Pašlaik notiek aktīvas diskusijas par nepieciešamajām izmaiņām LAD agrovides programmas nosacījumos, kas galvenokārt attiecas uz pļaušanas termiņiem, kas līdzšinējā programmā vairāk piemērotas putniem nozīmīgajiem bioloģiski vērtīgajiem zālājiem, bet var pasliktināt biotopa botānisko sastāvu. Tāpat vairumā gadījumu zāles sasmalcināšana un atstāšana uz lauka pasliktinās biotopa stāvokli, tomēr diemžēl tāda apsaimniekošana ir pieļaujama agrovides maksājuma saņemšanai par bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu.

Nepieciešams nodrošināt ainavisko pļavu apsaimniekošanu, vismaz nepieļaujot to aizaugšanu, tomēr ieteicams arī ainaviskās pļavas apsaimniekot saskaņā ar tālāk uzskaitītajiem bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanas pamatprincipiem, jo apsaimniekošanas principu ievērošana var nodrošināt bioloģiski vērtīgo zālāju izveidošanos.

Ja iespējams, vēlams atjaunot pļavu vai ganību platības, izcērtot krūmus un veicot pirmreizējo pļaušanu.

Dabas parka teritorija nav pārāk nozīmīga putnu sugu saglabāšanai, tāpēc vēlā pļaušana (pēc 15.jūlija) var būt nepieciešama tikai vietās, kur konstatētas griezes. Bioloģiski vērtīgās pļavas ieteicams apsaimniekot tādā veidā, lai nodrošinātu tās struktūras saglabāšanos, ņemot vērā biotopa veidu (skatīt 3. un 4.pielikumu).

Mēreni mitrās pļavas un sausus zālājus kaļķainās augsnēs, kas ir labā stāvoklī, vēlams pļaut tradicionālajā siena laikā – 25.jūnijs-15.jūlijs, ir pieļaujama arī agrā pļaušana līdz 25.jūnijam, bet labāk neveikt vēlo pļaušanu (pēc 15.jūlija). Ja šāda pļava ir atjaunošanas stadijā, tad to vēlams pļaut arī pirms 25.jūnija, un vēlams pļaut 2 reizes vasaras laikā. Mēreni mitrās pļavas labā stāvoklī var nopļaut 1-2 reizes vasaras laikā, pieļaujama liellopu ganīšana atālā, bet nav vēlama intensīva noganīšana (virs 0,9 dzīvnieki uz hektāru). Sausus zālājus kaļķainās augsnēs labā stāvoklī var pļaut tikai vienu reizi vasaras laikā, vēlama arī ganīšana atālā, labāk noganīt tradicionālā veidā, regulējot dzīvnieku skaitu uz hektāru pēc apstākļiem, pieļaujams arī aprēķins 0,4-0,9 dzīvnieki uz hektāru, bet nav vēlama intensīva noganīšana (virs 0,9 dzīvnieki uz hektāru). Sausos zālājos kaļķainās augsnēs vēlams ganīt visus lauksaimniecības dzīvniekus (liellopi, zirgi, kazas, aitas), ja šo (sliktā stāvoklī esošu) biotopu vēlas atjaunot, vēlama arī intensīva noganīšana.

Smiltāju zālājus labā stāvoklī pieļaujams pļaut līdz 15.jūlijam (agrā un tradicionālā pļaušana) vienu reizi vasaras laikā, ja tie ir atjaunošanas stadijā, šādu apsaimniekošanu uzskata par vēlamu. Vēlā pļaušana nav vēlama. Smiltāju zālājus labā stāvoklī labāk noganīt tradicionālā veidā, regulējot dzīvnieku skaitu uz hektāru pēc apstākļiem, pieļaujams arī aprēķins 0,4-0,9 dzīvnieki uz hektāru, bet nav vēlama intensīva noganīšana (virs 0,9 dzīvnieki uz hektāru). Smiltāju zālājos vēlams ganīt aitas un kazas, pieļaujami arī liellopi un zirgi, ja šo (sliktā stāvoklī esošu) biotopu vēlas atjaunot, vēlama arī intensīva noganīšana. Nav datu par ganīšanu atālā.

Sugām bagātas ganības un ganību pļavas labā stāvoklī pieļaujams pļaut līdz 15.jūlijam (agrā un tradicionālā pļaušana) vienu reizi vasaras laikā, ja tie ir atjaunošanas stadijā, šādu apsaimniekošanu uzskata par vēlamu un


95

pieļaujama arī divreizēja pļaušana. Vēlā pļaušana nav vēlama. Vēlama visu veidu noganīšana ar visu veidu lopiem, izņemot intensīvo (virs 0,9 dzīvnieki uz hektāru).

Mēslošana bioloģiski vērtīgajos zālājos pieļaujama tikai ar kūtsmēsliem, ne vairāk ka saražo 0.9 dzīvnieku vienības uz 1 ha. Intensīvāka mēslošana (170 kg slāpekļa uz hektāru, kas atbilst 1,7 dzīvnieku vienībām uz hektāru) pieļaujama tikai mēreni mitrajās pļavās 6510, savukārt mēslošana ar minerālmēsliem – nebūtu pieļaujama nevienā no bioloģiski vērtīgajiem zālājiem dabas parka.

Jauna hidromeliorācija bioloģiski vērtīgajos zālājos nebūtu pieļaujama, nevienā no šo zālāju veidiem nav pieļaujama slēgtā drenāža, dziļo grāvju uzturēšana pieļaujama tikai sugām bagātajās ganībās un ganītajās pļavās 6270*, kamēr pārējos dabas parka sastopamajos zālāju biotopos tādu grāvju uzturēšana kaitēs biotopa stāvoklim. Seklu grāvju (senās grāvju sistēmas, kas ierīkotas līdz 1950.gadam un grāvji nav padziļināti) uzturēšana pieļaujama visos bioloģiski vērtīgo zālāju veidos, izņemot Eitrofās augsto zālāju audzes, un vēlama sugām bagātajās ganībās un ganītajās pļavās 6270*.

Dabas parka teritorijā vairums konstatēto un 3. pielikuma kartē atzīmēto vērtīgo zālāju biotopu ir labā stāvoklī, un ir tikai trīs šādi zālāji, kuriem piemērojama atjaunošanas stadijā esošu biotopu apsaimniekošana: divi Sausi zālāji kaļķainās augsnēs 6210 - Ziediņu ainavā dienvidaustrumos no strauta (no strauta līdz atpūtas vietai), kas aizaug ar krūmiem un ir uzkrājies kūlas slānis, un pilskalna nogāze Augsto kalnu ainavā, kā arī Mēreni mitrā pļava 6510 Dzirnavu ainavā (zālāja daļa – šaurā josla starp priežu mežu, Daugavu un kultivēto zālāju). Tomēr 8.pielikumā ir pieminēti apsaimniekošanas ieteikumi zālājiem atjaunošanas stadijā visiem dabas parkā sastopamajiem zālāju biotopu veidiem, jo tādi var izveidoties, turpinot apsaimniekot kultivētos zālājus vai atjaunojot zālāju platības krūmiem aizaugušās vietās.

14.tabula. Zālāju biotopu apsaimniekošanas nepieciešamība

ES zālāju biotopa nosaukums ES aizsargājamā biotopa kods

Kopējā platība, ha

Apsaimniekošana iepriekšējā apjomā

(ha)

Nepieciešama atjaunošana

(ha) Eitrofas augsto lakstaugu audzes 6430 2,7 2,7 0 Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs

6110* 0,74 0,74 0

Mēreni mitras pļavas 6510 9,2 0 9,2 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs 6210 25,1 Smiltāju zālāji 6120* 0,74 0,74 0 Sugām bagātas ganības un ganību pļavas

6270* 7,5 7,5 0

Vietās, kur iespējams uzsākt aizaugošo pļavu apsaimniekošanu, jāizcērt krūmi un sīkie kociņi, jāveic pirmreizējo pļaušanu. Jāņem vērā, ka dažviet aizaugums ir klasificējams par mežu – saskaņā ar Meža likumu „mežs ir ekosistēma visās tā attīstības stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības”. Līdz ar to šāda apauguma ciršana jāsaskaņo ar Valsts meža dienestu – jāveic mežaudzes inventarizācija un jāizņem ciršanas apliecinājums tā apsaimniekošanai. Pļavu biotopus negatīvi ietekmē apsaimniekošanas pārtraukšana. Dažas pļavu biotopu platības pašlaik netiek apsaimniekotas un vērojama kūlas uzkrāšanās, aizaugšana ar kokiem un krūmiem.

Totēnu atkritumu izgāztuves apkārtnē ir novērota invazīvo un potenciāli invazīvo augu sugu izplatīšanās (ošlapu kļava Acer negundo, Kanādas zeltslotiņa Solidago canadensis, Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyu.c.) Latvijā invazīvo augu sugu sarakstā ir iekļauts tikai Sosnovska latvānis, tomēr nenoliedzami valsts teritorijā ir sastopamas daudzas citas par invazīvām atzīstamas augu (arī dzīvnieku) sugas. Eiropas invazīvo sugu NOBANIS datubāzē (www.nobanis.org) Latvijas teritorijā uzskaitītas 36 invazīvas un 12 potenciāli invazīvas svešzemju sugas. Diemžēl valstī pašlaik nav pilnībā novērtēti invazīvo sugu izplatīšanās riski (par ko liecina arī trūcīgais „oficiālo” invazīvo sugu saraksts).


96

Mežaudzes bioloģiskās vērtības saglabāšana Daugavas senkrasta nogāzēs un gravās, neveicot mežsaimniecisko darbību vai arī veicot tikai biotopu kopšanas pasākumus nodrošināma, zemes īpašniekiem saņemot kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem.

Atzīmējams, ka 18.12.2014. Ministru kabineta noteikumu Nr.936 “Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā” 5.punktā noteikts, ka “mežaudzēs aizliegts cirst un izvākt ekoloģiskos kokus, kokus ar putnu ligzdām, kuru diametrs pārsniedz 50 centimetru, kā arī koku rindu un pamežu ap tiem, dobumainus kokus, kuru dobuma diametrs pārsniedz 10 centimetrus, sausos kokus un citus kokus, kas saglabāti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par koku ciršanu mežā”.

Dobumaino, arī nokaltušo vai pusnokaltušo koku saglabāšana visā dabas parka teritorijā, ja tie nav bīstami vai konkrētajā vietā vizuāli nepievilcīgi, nepieciešama putnu, bezmugurkaulnieku un sikspārņu aizsardzībai. Pasākums veicams informācijas kampaņas veidā, kā arī uzsverams informatīvajos materiālos un pasākumos.

Laipu izvietošana un takas nostiprināšana ūdens ņemšanas vietā nepieciešama pie Cepļu avota, kur cilvēki jau tradicionāli ņem ūdeni, lai samazinātu avotu biotopa (7220* – avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus) degradāciju. 5.4.3.5. Kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.5. – nodrošināt teritorijas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu

Pamatojums

Dabas parka teritorija ir bagāta ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem un objektiem ar kultūrvēsturisku vērtību.

Pasākumi

To saglabāšanai nepieciešams veikt detālus plānošanas pasākumus un īstenot rīcības, kas paredzēti plānojumos, rīcību plānos un objektu izmantošanas koncepcijās vienotā dabas un kultūras mantojuma objektiem.

Pētījumi kultūras pieminekļu apkārtnē būs labs pamatojums, lai tiem noteiktu reālas individuālās aizsargjoslas, rēķinoties ar vairākiem mērķiem (dabas un ainavas aizsardzība, kultūras pieminekļu aizsardzība, cilvēku dzīves vides uzturēšana). Tādā veidā tiks nodrošināta Senās Aizkraukles kā vienota kompleksa aizsardzība un uzturēšana, rēķinoties ar tā izcilo nacionālo nozīmi. (individuālās kultūras pieminekļu aizsargjoslas vēlams izveidot vismaz Aizkraukles pilsdrupu kompleksam, teritorijai „Senā Aizkraukle”, Kaļķu Ceplim kā ģeoloģiskajam objektam un kultūras mantojumam). 5.4.3.6. Ainaviskās vērtības saglabāšana un pilnveidošana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.6. – Saglabāt un pilnveidot teritorijas ainaviskās vērtības

Pamatojums

Dabas parka teritorija ir izcili ainaviska, tomēr ir arī problēmas - izmaiņas tradicionālajā apsaimniekošanā samazinājusi lauksaimniecības intensitāti, un daudzas apsaimniekošanai neērtas vietas – nogāzes un citas nelīdzenas vietas aizaug ar krūmiem un jauniem kokiem, šādi aizsedzot skatu perspektīvas. Tāpat ir vairāki neizmantoti objekti, kas ir vizuāli nepievilcīgi, un jāsakopj.

Pasākumi

Nepieciešama publiski pieejamu skatu punktu atjaunošana, novācot daļu apauguma pie ceļiem un nogāzes augšdaļā. Skatu punktā pie Aizkraukles baznīcas jānovāc apaugums no nogāzes augšpuses (jaunie koki un krūmi), lai atsegtu izcilu skatu. Šajā vietā biotopu eksperti atzinuši, ka mežs uz nogāzes ir jauns un neatbilst aizsargājama biotopa kritērijiem, tādēļ jaunos kokus un krūmus var izcirst, saglabājot tikai pieaugušos un vecos kokus. Jāplāno ne tikai pirmreizēja apauguma novākšana, bet arī regulāra (visdrīzāk vismaz reizi gadā) atvašu nopļaušana.

Skatu punktā uz pilsdrupām no ceļa jānovāc mazvērtīgu apaugumu gar ceļu, kur aizaugusi koku rinda, saglabājot pieaugušos kokus. Jāizvērtē, vai pēc ceļmalas kopšanas pilsdrupas ir pietiekami redzamas no skatu vietas (pašlaik tās aizsedz liels koks zemākajā terasē), un jāizlemj, vai nepieciešams novākt atsevišķus lielā


97

koka zarus vai visu koku, un jāvienojas ar īpašnieku. Vajadzīga ir arī skata atvēršana skatu punktā pie Cepļiem un no Aizkraukles baznīcas – koku vainagu veidošana/atsevišķu zaru nozāģēšana, dažu jauno koku un krūmu novākšana. Pēc pasākuma veikšanas jānodrošina izcirstās platības uzturēšana, izpļaujot atvases. Jāparedz līdzekļi krūmu atvašu nopļaušanai vismaz reizi gadā, un jāseko atvašu ataugšanas intensitātei, lai vajadzības gadījumā koriģētu nopļaušanas biežumu. Vēlams nepieļaut teritorijas aizaugšanu ar krūmiem un jauniem kokiem vai apbūvi vietās, kur no autoceļiem, tūrisma objektiem vai skatu punktiem paveras izcils skats uz upes ieleju, kā arī no upju ielejām – uz krastiem. Apbūves jautājumus jārisina pašvaldību teritorijas plānojumos vai detālplānojumos, ierobežojot jaunu būvniecību vai vismaz stāvu skaitu apbūvei, kas var aizsegt skatu līnijas.

Nepieciešams sakārtot agrāk rūpnieciski izmantotās vietas – bijušās siltumnīcas, bijušo karjeru starp Vecajiem kapiem un Kariksti (skatīt 4.pielikumu). Objektus pēc sakārtošanas (karjera aizpildīšanas pabeigšanas un siltumnīcas ēku drupu novākšanas) iespējams izmantot kā rekreācijas teritorijas, veidojot tūrisma mītnes vai citādi izmantot.

Ieteicams vienoties ar AS „Latvenergo”, panākot vienošanos par virszemes elektropārvades līniju nomaiņu dabas parka teritorijā ar pazemes kabeļiem prioritārā kārtā. Vairākās ainaviski pievilcīgās vietās, kur dabas aizsardzības plānā paredzēti skatu punkti, ainavu degradē elektrolīnijas (pie Cepļiem un Ozolkalnu dabas liegumā), tādēļ vēlama to nomaiņa. 5.4.3.7. Tūrisma un atpūtas infrastruktūras pilnveidošana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.7. – pilnveidot tūrisma un atpūtas infrastruktūru, veidojot vienotus maršrutu piedāvājumus, nodrošinot dabas, kultūrvēsturisko vērtību un ainavisko vērtību saglabāšanu

Pamatojums

Pašlaik dabas parka teritorijā izveidojušās un attīstītas atpūtas vietas un takas, kurās ir izveidota atbilstoša infrastruktūra tūristu uzņemšanai. Ir iespējams padarīt teritoriju vēl interesantāku tūristiem, izveidojot skatu torņus un platformas, jaunas norādes. Upju krastus apmeklē daudz makšķernieku, vasaras sezonā dažās vietās cilvēki peldas.

Pasākumi

• Norādes zīmes (t.s. brūnā norāde) izvietošana pie Rīgas – Daugavpils ceļa, pa kuru var nokļūt (auto, velo, kājām) līdz skatu vietai pie Aizkraukles luterāņu baznīcas. Norādes uzrakstā (nosaukumā) iekļauts gan vecās Daugavpils šosejas nosaukums, gan skatu vieta;

• Skatu torņa vai paaugstinātas (dažus metrus augsta) skatu platformas austrumos no Aizkraukles luterāņu baznīcas būvniecība, kur paveras viena no izcilākajām Vidusdaugavas skatu vietām un ainavām (skatīt 6.attēlu);

• Web kameras uzstādīšana uz iepriekš minētā skatu torņa (platformas), kas nodrošinātu online režīmu ikvienam interneta lietotājam ar lielisku skatu un aktuālajiem laika apstākļiem, bet lieliskais skats kalpotu kā sava veida teritorijas pievilcības reklamētājs;

• Ceļa „kabatas” izveide 1-2 vieglajām automašīnām uz vecā ceļa iepretim Aizkraukles pilsdrupām. Ainavas atbrīvošana no atsevišķiem kokiem, zāles pļaušana un krūmu izciršana Daugavas krasta nogāzē, lai nodrošinātu skatu vietas pastāvēšanu turpmāk;

• Informācijas stenda uzstādīšana pie iepriekš minētas ceļa „kabatas”, kurā iekļauta informācija par to, kādā veidā ir vai nav iespējams apskatīt Aizkraukles pilsdrupas (noderīgi padomi, aktuāla informācija par objekta apmeklēšanas kārtību, drošību, rekomendējot to apskatīt „no malas”, ņemot vērā tā tehnisko stāvokli, drošības aspektus un privātīpašuma statusu);

• Sabiedrību izglītojoša ģeotūrisma objekta (atsegts Daugavas svītas iežu (devona periods) profils, ietverot arī kvartāra u.c. nogulumus) izveide bijušajā Cepļa karjerā, izmantojot mūsdienīgu pieeju un modernus risinājumus;


98

• Tematiski izglītojoša „tūrisma parka” izveide (ja īpašnieks vēlas nākotnē tādu attīstīt) Cepļu karjerā, kura mērķis – mūsdienīgā veidā, izmantojot interpretācijas metodes, iepazīstināt apmeklētājus ar dolomīta ieguves vēsturi un tehniskajiem risinājumiem Daugavas krastos;

• Esošo vai nākotnē – topošo kājinieku un velotūrisma maršrutu zīmju uzstādīšana vai uzstādīšanas pabeigšana;

• Izglītojoši – informatīvu semināru organizēšana dabas parka un apkaimes uzņēmējiem par tūrisma produktu veidošanas un attīstības iespējām īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, labo praksi un piemēriem, kuru mērķis būtu jaunu un inovatīvu tūrisma pakalpojumu attīstības veicināšana;

• Sadarbībā ar citām Daugavas krastu pašvaldībām – informatīvi izglītojoša tūrisma ceļveža izstrāde (drukāts, e-grāmatas formāts internetā), iekļaujot arī viegli uztveramu informāciju par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas garākā (ne tikai novadu administratīvajās robežās) Daugavas posmā (Rīga – Daugavpils vai Rīga – Krāslava) iepazīstinātu ar tūrisma piedāvājumu un veicinātu ar vietējo tūrismu saistītas aktivitātes;

• Līdz šim izveidoto publiskās infrastruktūras objektu uzturēšana – atpūtas vietas, peldvietas, tualetes u.c. (skatīt, piemēram, 7.attēlu).

Kopumā papildus atzīmējams, ka visi infrastruktūras elementi veidojami saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes izstrādāto īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vienoto stilu, lai veicinātu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju popularizēšanu. Tāpat atzīmējams, ka jāievēro ekoloģiskie nosacījumi atpūtas un tūrisma vietu izmantošanai un jaunu objektu projektēšanai un plānošanai – atpūtas un tūrisma vietās pieļaujamā slodze atkarīga no šo vietu labiekārtojuma pakāpes. Ja nav izveidots īpašs segums (grants, šķembas utt.), atpūtas vietu nav vēlams izmantot masveida rekreācijai, drīzāk ģimenes vai citas nelielas grupiņas atpūtai, tāpat arī dabas takas, kurās nav izvietotas laipas vai cits segums. Jāieplāno atkritumu apsaimniekošanas sistēma – vai nu tvertņu izvietošana un regulāra izvešana, vai tūristu informēšana par to, ka atkritumi jāsavāc un jāņem līdzi (rēķinoties tomēr, ka arī šīs vietas būs jāapseko un jākopj). Jāseko atpūtas vietu un dabas taku stāvoklim: ja novērojama palielināta tūrisma slodze – nomīdīšana vai cita veida degradācija, slodze jāsamazina vai jāveic papildu labiekārtošana.

Dabas aizsardzības plāna īstenošanas periodā ir iespējams īstenot arī citas tūrisma infrastruktūras attīstīšanas idejas un īstenot pasākumus, kas pašlaik nav iekļauti apsaimniekošanas pasākumus aprakstošajā tabulā, jo nav pašlaik nav iespējams noteikt tā izpildītāju. Piemēram, liela ir sabiedrības interese par kuģīša satiksmes atjaunošanu starp Jaunjelgavu un „Klidziņu”, kā arī iespējām braukt izklaides braucienos pa Daugavu, piestājot laivu piestātnēs (attēlotas 4.pielikumā; Jaunjelgavas pilsētā jau izveidota piestātne), tomēr pašlaik nav uzņēmēju, kas vēlētos ieguldīt līdzekļus. 5.4.3.8. Dabas aizsardzības plāna īstenošanas un apsaimniekošanas sekmju novērtēšana

Īstermiņa mērķis 5.2.2.8. – veikt dabas aizsardzības plāna īstenošanas un apsaimniekošanas sekmju novērtēšanu

Pamatojums

Lai novērtētu, vai dabas parka apsaimniekošana un dabas aizsardzības plāna īstenošana veicina dabas vērtību saglabāšanu, jāveic pasākumi situācijas novērtēšanai, arī izvērtējot, vai apsaimniekošanas pasākumi tiek realizēti un kā tie ietekmē dabas parka dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Nepieciešams izvērtēt arī draudus un ietekmes, ko rada ar dabas aizsardzības plāna īstenošanu nesaistītas aktivitātes – jauna būvniecība, darbība ārpus dabas parka teritorijas (karjeri, ceļi, urbanizācijas ietekmes).

Valsts monitoringa programmā paredzēta sadaļa Natura 2000 vietu monitorings. Latvijas valsts ir apņēmusies nodrošināt 336 Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000 vietu) labvēlīgu aizsardzības statusu. Tas nozīmē arī prasību veikt šo teritoriju monitoringu un iesniegt atskaites Eiropas Komisijai.

Pasākumi

Nepieciešams regulāri sekot dabas aizsardzības plāna īstenošanai, kā arī novērtēt dabas parka apsaimniekošanas sekmes un mērķu sasniegšanu, veicot apsaimniekošanas monitoringu un iespējamo


99

apdraudējumu izvērtēšanu. Rezultātus izmanto, lai tālāk plānotu, kurās vietās un kādiem pasākumiem visvairāk nepieciešama finansējuma piesaistīšana, vajadzīga nekavējoša pašvaldību vai valsts iestāžu iesaistīšana, vai arī zemes īpašnieku iesaistīšana/apmācīšana, kā arī, lai lemtu par dabas aizsardzības plāna atjaunošanas nepieciešamību pirms noteiktā termiņa (12 gadi).

Ja iespējams, vēlams fiksēt (fotogrāfija, apraksts) apsaimniekojamā objekta vai vietas stāvokli arī pirms praktiskās apsaimniekošanas darbības uzsākšanas (atpūtas vietas, takas izveidošanas, tilta uzstādīšanas, krūmu izciršanas, pļaušanas vai noganīšanas atjaunošanas), lai turpmāk varētu salīdzināt izmaiņas ar sākotnējo situāciju.

Lai novērtētu dabas parka apsaimniekošanas sekmes un operatīvi plānotu apsaimniekošanas izmaiņas, vēlams vismaz reizi gadā apsekot teritoriju, izvērtējot, vai apsaimniekošanas pasākumi sasniedz vēlamo rezultātu. Pirmkārt izvērtējami iespējamie draudi, kādus var radīt būvniecība vai citas ekonomiskās aktivitātes (tai skaitā ārpus Natura 2000 teritorijas), arī ietekmes, ko rada tūrisms un rekreācija.

Izvērtējams tūrisma infrastruktūras stāvoklis un tas, vai tūrisma un rekreācijas aktivitātes atpūtas vietās, takās un citos objektos nepārsniedz vides kapacitāti un neveicina degradāciju. Par degradāciju liecina nomīdījums, bojāti koku stumbri, atkritumi, stihiskas ugunskuru vietas, citas pamanāmas izmaiņas vidē. Ja pieejami resursi (cilvēki, finanses) vēlams veikt tūristu vai atpūtnieku uzskaites (cik aktīvi tiek izmantotas takas, atpūtas vietas, utt.), kā arī vērot teritorijas apmeklētāju uzvedību dabā (vai tiek izbraukātas pļavas, atstāti atkritumi, vai novērojama nogāžu mežu izbradāšana, reto augu vākšana, huligānisms). Uzmanība jāpievērš vietām, kuras apmeklē vairāk tūristu vai atpūtnieku (dabas takas Augsto kalnu ainavā un Ceļmalas ainavā blakus Skrīveru Institūta ciemam, Daugavas labais krasts ar labiekārtotām un stihiskām atpūtas vietām, Lasmaņu karjers, un jo īpaši – nogāžu mežos, caur kuriem tiek iekārtotas dabas takas). Rezultāti izmantojami, novērtējot iespējamo tūrisma un rekreācijas ietekmi un slodzi, pēc tam izvērtējot, vai nepieciešami papildu pasākumi - papildu atkritumu apsaimniekošanas nepieciešamība, nepieciešamība pēc kontroles vai papildu informācijas, arī par uzvedības noteikumiem dabā, vai citiem pasākumiem.

Vēlams katru gadu novērtēt un reģistrēt bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanas pasākumus (pļaušana, noganīšana vai tās iztrūkums). Ja tiek veikta krūmu izciršana skatu punktu atklāšanai, ir jāparedz līdzekļi krūmu atvašu nopļaušanai vismaz reizi gadā, un jāseko atvašu ataugšanas intensitātei, lai vajadzības gadījumā koriģētu nopļaušanas biežumu. Šos pasākumus iespējams veikt arī sabiedriskā monitoringa programmas ietvaros. Iespējamie indikatori tematiskā dalījumā:

1) zālāju apsaimniekošanas pasākumu monitorings: indikatori: ik gadus apsaimniekotās zālāju platības (ha), periodiski (reizi vairākos gados) apsaimniekotās platības (ha), atbalsta maksājumiem pieteiktās platības (ha), vairākus gadus (3 un vairāk) neapsaimniekotās platības (ha) un šo platību procentuālais sadalījums 2) zālāju atjaunošanas pasākumu monitorings: indikatori: atjaunotas zālāju platības (ha), no tām ik gadus apsaimniekotas platības (ha), periodiski (reizi vairākos gados) apsaimniekotas platības (ha), atbalsta maksājumiem pieteiktās platības (ha) 3) aizsargājamo biotopu aizsardzības stāvokļa monitorings, kas veicams dabas parka teritorijā sastopamajos ES nozīmes aizsargājamajos biotopos atbilstoši valstī spēkā esošajai ES nozīmes aizsargājamo biotopu monitoringa metodikai: indikatori: aizsargājamo biotopu platību izmaiņas; aizsargājamo biotopu struktūru un funkciju indikatori atbilstoši attiecīgo ES biotopu monitoringa metodikai 4) aizsargājamo sugu atradņu un populāciju stāvokļa monitorings: indikatori: atbilstoši valstī spēkā esošajai aizsargājamo sugu monitoringa metodikai

5) Invazīvo sugu monitorings:


100

Indikatori: invazīvo sugu un to atradņu skaits dabas parka teritorijā, invazīvo augu sugu aizņemtās platības (ha) un platību izmaiņas, tumšgalvas mīkstgliemeža populācijas izmaiņas dabas parka teritorijā 6) infrastruktūras izveidošanas un uzturēšanas pasākumi: indikatori: izveidoto objektu skaits, taku garums utml. salīdzinājumā ar plānoto; indikatori, katru konkrēto objektu vērtējot pirms un pēc attiecīgās infrastruktūras izveidošanas: zemsedzes bojājumi (nomīdījums), bojāti koku stumbri, atkritumi, stihiskas ugunskuru vietas, apmeklētāju skaits


101

VI Plāna īstenošana un atjaunošana

Plānu ievieš pēc tā apstiprināšanas LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.

Dabas aizsardzības plāns paredzēts laika periodam no 2015.gada līdz 2026.gadam, taču pasākumi ir pārskatāmi un maināmi, vadoties pēc monitoringa rezultātiem, kā arī, ja rodas neparedzēti apstākļi, kas liek tos mainīt un to nepieciešamību var zinātniski pamatot. Apsaimniekošanas pasākumu maiņu vai to lokalizācijas maiņu pasākuma veicējs rakstiski saskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldes administrāciju. 6.1. Priekšlikumi par nepieciešamajiem grozījumiem Aizkraukles, Jaunjelgavas un Skrīveru novadu teritorijas plānojumā

Sadaļā tiek sniegti priekšlikumi spēkā esošo teritorijas plānojumu iespējamiem grozījumiem, kuru teritorijas atrodas dabas parka teritorijā. Tā kā dabas aizsardzības plāns tiek izstrādāts vienlaikus un sadarbībā ar Aizkraukles novada teritorijas plānojumu 2013.–2025.gadam, tā izstrādātājiem nav nepieciešams gatavot priekšlikumus par nepieciešamiem grozījumiem spēkā esošajam Aizkraukles novada teritorijas plānojumam, jo priekšlikumi jau ir integrēti jaunā Aizkraukles novada teritorijas plānojuma izstrādes laikā. Tādējādi priekšlikumi attiecināmi arī uz Skrīveru pagasta teritorijas plānojuma 2006.–2018.gadam (apstiprināts 23.02.2006.) un Jaunjelgavas novada teritorijas plānojuma 2013.–2024.gadam (apstiprināts 30.05.2013.) iespējamiem grozījumiem.

Priekšlikumi, kas adresēti Skrīveru novada un Jaunjelgavas novada turpmākajai teritorijas plānošanai, ir balstīti uz jaunā dabas aizsardzības plāna un Aizkraukles novada teritorijas plānojuma 2013.–2025.gadam integrēto izstrādi (metodiku). Abu šo divu dokumentu risinājumi tika savstarpēji saskaņoti un apspriesti kopējās darba grupās. Aizkraukles novada teritorijas plānošanas procesā darba grupās izvērtēti visi dabas aizsardzības plānā iekļautie dati un ieteikumi, saskaņojot ar tiem teritorijas plānojumā nosakāmo funkcionālo zonējumu un plānoto (atļauto) izmantošanu.

Jaunjelgavas novada un Skrīveru novada teritorijas plānojumu grozījumu vai jaunu plānojumu izstrādē iesakām iesaistīt arī šī dabas aizsardzības plāna izstrādātājus. Šādi ir iespējams novērst pretrunas starp esošo dabas aizsardzības plānu un topošo teritorijas plānojumu, tomēr, ja nav iespējams, vajadzības gadījumā, precizēt dabas aizsardzības plānu, ja teritorijas plānošanas procesā atklājas, ka situācija ir mainījusies.

Jaunjelgavas novada un Skrīveru novadu teritorijas plānojumiem ieteicams izmantot risinājumus (instrumentus), kas praksē pielietoti jau Aizkraukles novada teritorijas plānojumā:

• noteikt, ka minimālā no jauna veidojamā zemes gabala platība dabas parka teritorijā ir ne mazāka kā 3 ha lauksaimniecības zemēs un 10 ha meža zemēs, šo nosacījumu attiecinot arī uz gadījumiem, ja no īpašuma tiek atdalīta zemes vienība ar dzīvojamām un saimniecības ēkām, pagalmu un zemi, kas nepieciešama saimniecības uzturēšanai;

• paredzēt teritorijas plānojumos lokālplānojumu, detālplānojumu un/vai ainavu plānu izstrādes vietas dabas parka teritorijā, kas atzīmētas izstrādātajā dabas aizsardzības plānā vai arī – kur tiek paredzēta intensīva izmantošana;

• iekļaut teritorijas plānojumos īpašus nosacījumus dabas parkam piegulošo teritoriju attīstībai, lai nodrošinātu risku, ārējo draudu samazināšanu un atbalstu dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai;

• izstrādāt un pieņemt īpašus, no pārējās novada teritorijas atšķirīgus, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus, saskaņojot tos ar blakus esošajām pašvaldībām, lai dabas parka teritorijā darbotos vienoti teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi;

• teritorijas indeksēt, ņemot vērā katras teritorijas (ainavu telpas) specifiku – saglabājamās vērtības, noteikt atšķirīgas prasības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos, piemēram, Aizkraukles novada teritorijas plānojumā dabas parkā noteiktas vietas ar īpašiem noteikumiem – piemēram, vietā ar īpašiem noteikumiem (Brēķu ainava) noteikts, ka grafiskajā daļā apzīmētajā vietā kā atļautā izmantošana ir noteikta publiskā ārtelpa un viensētu apbūve, un šajā vietā apbūve pieļaujama tikai pēc detalizētāka plānošanas dokumenta izstrādes, kurā, ņemot vērā dabas aizsardzības plānā noteikto, nosakāma ēkas atrašanās vieta un tās iespējamā integrēšanās kopējā ainaviskajā struktūrā”;


102

• Skrīveru novada teritorijas plānojumā ieteicams pārskatīt Skrīveru Zemkopības Institūta ciema robežas, veidojot ciemu kompaktāku, esošās apbūves ietvaros, kā arī tai izstrādāt atsevišķu teritorijas attīstības plānošanas dokumentu (lokālplānojumu, ainavu plānu) kā pamatu ciema teritorijas telpiskās struktūras sakārtošanai, dabas un kultūras vērtību aizsardzībai, ciema ainavas veidošanai un ilgtspējīgas attīstības plānošanai.

Vērtējot Skrīveru novada teritoriju atsevišķi kontekstā ar iespējamo apbūves veidošanu, izsakām vērtēšanai priekšlikumus katrai dabas aizsardzības plānā noteiktajai ainavu telpai:

• neparedzēt dabas aizsardzības plānā noteiktajā Nogāžu ainavā (īpašā dabas aizsardzība) apbūvi un, atbilstoši 30.04.2013. Ministru kabineta noteikumos Nr.240 „Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” noteiktajai funkcionālā zonējuma klasifikācijai, paredzēt to kā indeksētu „Mežu teritoriju (M)”;

• dabas aizsardzības plānā noteiktajā Ceļmalas ainavā, ņemot vērā, ka tai ir vairāk fona nozīme (ceļa mala), varētu tikt pieļauta daudzfunkcionāla izmantošana (līdzīgi kā Aizkraukles novada teritorijā indeksētajā „Lauksaimniecības teritorijā (L)” L2, piemēram, Aizkraukles muižas teritorijā;

• dabas aizsardzības plānā noteiktajā Palātu ainavā, ņemot vērā, ka tā ir vizuāli ļoti nozīmīga, varētu tikt pieļauta apbūve tikai pēc detalizētāka plānošanas dokumenta izstrādes, kurā, ņemot vērā dabas aizsardzības plānā noteikto, nosakāma ēkas atrašanās vieta un tās iespējamā integrēšanās kopējā ainaviskajā struktūrā;

• dabas aizsardzības plānā noteiktajā Augsto kalnu ainavā, ņemot vērā ainavas kultūrvēsturisko nozīmi (vienotais dabas un kultūras mantojums, atklāta, atraktīva ainava (arī skatos no Sērenes puses) nebūtu ieteicams paredzēt apbūvi (pašlaik spēkā esošajā teritorijas plānojumā tā atrodas ciema teritorijas robežās);

• dabas aizsardzības plānā noteiktajā Ciema ainavā, kas pēc savas nozīmes ir dzīvesvides ainava, varētu tikt pieļauta ciema funkcionēšanai pieļaujama apbūve.

Vērtējot Jaunjelgavas novada teritoriju atsevišķi kontekstā ar iespējamo apbūves veidošanu, izsakām vērtēšanai šādus priekšlikumus:

• dabas aizsardzības plānā noteiktajā Totēnu ainavā, kā arī Gundzēnu ainavā, ņemot vērā, ka tā ir atklāta ainava pret Daugavu, ārpus meža teritorijām (kas, atbilstoši 30.04.2013. MK noteikumos Nr.240 „Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” noteiktajai funkcionālā zonējuma klasifikācijai, būtu ieteicams noteikt kā indeksētu „Mežu teritoriju (M)”) varētu tikt pieļauta apbūve tikai pēc detalizētāka plānošanas dokumenta izstrādes, kurā, ņemot vērā dabas aizsardzības plānā noteikto, nosakāma ēkas atrašanās vieta un tās iespējamā integrēšanās kopējā ainaviskajā struktūrā;

• dabas aizsardzības plānā noteiktajā Vecsērenes ainavā īpašākas prasības apbūvei būtu nosakāmas ainavas austrumu daļā, kas ģeogrāfiski novietota tuvāk vietai, kur pretī atrodas valsts aizsardzībā esošās Aizkraukles pilsdrupas.

Ja tiek grozīti vai tiek izstrādāti jauni novada teritorijas plānojumi, tajos nepieciešams attēlot dabas parka teritoriju normatīvo aktu par teritorijas plānošanu noteiktajā kārtībā. Ja tiek mainītas dabas parka robežas, tās jāattēlo arī novada teritorijas plānojumos.

Atzīmējams, ka diemžēl pašlaik nav konkrēta risinājuma, ko piemērot gadījumiem, kad aizsargājamās dabas teritorijas atrodas vairāku pašvaldību robežās – kā tas ir arī dabas parka „Daugavas ieleja” situācijā. Visdrīzāk šīs pašvaldības izstrādās savus teritorijas plānojumus dažādos termiņos, un dabas aizsardzības plāna izstrādi varēs integratīvi laikā saskaņot tikai ar vienu no tiem. Kamēr nav atrisināts jautājums par operatīvu grozījumu veikšanu dabas aizsardzības plānos nepieciešamības gadījumā (piemēram, sadalot dabas aizsardzības plānu divos blokos, no kuriem viens ir atbilstoši situācijas izmaiņām precizējams apsaimniekošanas (rīcību) plāns), teritorijas plānotājiem un pašvaldībām jāiesaka iespēju robežās no paša sākuma iesaistīt esošo dabas aizsardzības plānu izstrādātājus teritorijas plānojuma procesā.


103

6.2. Priekšlikumi par aizsargājamās teritorijas individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektu, ieteicamo teritorijas funkcionālo zonējumu

Dabas un kultūrvēsturiskās vērtības dabas parka „Daugavas ieleja” teritorijā ir izvietojušās mozaīkas veidā un daudzviet ir sarežģīti telpiski atdalīt bioloģiski vērtīgākās platības, kultūras pieminekļu koncentrācijas vietas no vietām, kur šādu vērtību maz un pieļaujama aktīva saimnieciskā darbība . Šādu mozaīkveida izvietojumu nosaka gan dabas parka teritorijas vēsture, gan dabas apstākļi – upes tuvums, ģeoloģiskie veidojumi (senkrasta nogāze un gravu tīkls, virspalu terases, avoti), augsnes. Tomēr dabas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai, ainavas saglabāšanai un kopšanai, kā arī ilgtspējīgas attīstības veidošanai ir vēlams dabas parka „Daugavas ieleja” teritoriju sadalīt atsevišķās zonās ar dažādiem izmantošanas noteikumiem, atļautajām un aizliegtajām darbībām (skatīt 5.pielikumu).

Dabas lieguma zona – izveidota, lai saglabātu galvenokārt vērtīgos meža biotopus nogāžu mežos un gravās, kā arī īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugu un īpaši aizsargājamo augu sugu dzīvotnes. Galvenais mērķis – sugu un biotopu aizsardzība, iespējama arī tūrisma infrastruktūras veidošana (galvenokārt gravu un nogāžu meži).

Dabas parka zona izveidota, lai saglabātu bioloģiskai daudzveidībai nozīmīgus mežus, aizsargājamus pļavu biotopus, aizsargājamu putnu, bezmugurkaulnieku, sikspārņu un augu dzīvotnes, kā arī kultūras pieminekļus un vēstures liecības. Galvenais mērķis – kultūras pieminekļu, sugu un biotopu aizsardzība, tūrisms un rekreācija. Iespējama esošās apbūves uzturēšana, arī jauna būvniecība, ievērojot tradicionālās apbūves principus, bet ne blīva apbūve. Šeit iekļaujama lielākā daļa dabas parka teritorijas.

Neitrālā zona apdzīvotas vietas, ciemati. Nav paredzēts ierobežot zemes īpašumu sadalīšanu. Apbūves blīvumu un citus jautājumus nosaka pašvaldību teritorijas plānojumi (Skrīveru Institūta ciema un bijušo siltumnīcu pie Lasmaņu karjera teritorija, pārējā dabas parka teritorijā šādu vietu nav).

Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā tika saņemti ieteikumi izveidot kultūrvēsturisko zonu kultūras pieminekļu koncentrācijas vietā („Senā Aizkraukle”), tomēr saskaņā ar Likumu par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām šāda zona ir izveidojama tikai nacionālo parku teritorijā (19.panta 2 daļa). Tāpēc šos ieteikumus pašreizējā normatīvā regulējuma ietvaros nav iespējams īstenot. Var izskatīt iespēju šādas kultūrvēsturiskās teritorijas nodibināt, iekļaujot nosacījumus pašvaldību teritoriju plānojumos. Pašlaik Aizkraukles novada teritorijas plānojumā atzīmēti kultūrvēsturiskie areāli – vērtību koncentrēšanās vietas. Ja tiks īstenots pasākums „kultūras un vēstures pieminekļu individuālo aizsardzības zonu izveidošana”, teritoriju plānojumos to grozījumu gadījumā jāiekļauj individuālās aizsardzības zonas.


104

Dabas parka „Daugavas ieleja” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi

Ieteikumi noteikumu projektam

Izdoti saskaņā ar likuma „Par īpaši aizsargājamām

dabas teritorijām” 14.panta otro daļu un 16.pantu

I Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka:

1.1. dabas parka „Daugavas ieleja” (turpmāk – dabas parks) individuālo aizsardzības un izmantošanas kārtību;

1.2. dabas parka funkcionālo zonējumu; 1.3. dabā lietojamās speciālās informatīvās zīmes paraugu un tās lietošanas un izveidošanas kārtību; 1.4. dabas parkā esošo dabas pieminekļu – aizsargājamo koku un ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas

pieminekļu aizsardzības un izmantošanas kārtību.

2. Dabas parka teritorijā nav spēkā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

3. Dabas parka platība ir 1091 ha. Tā funkcionālo zonu shēma ir noteikta šo noteikumu 1.pielikumā (pievienojama dabas aizsardzības plāna 5.pielikuma informācija).

4. Dabas parka robežas dabā apzīmē ar speciālām informatīvām zīmēm, kuru paraugs un lietošanas kārtība noteikti šo noteikumu 2.pielikumā. Informatīvo zīmju izveidošanu (sagatavošanu) un izvietošanu nodrošina Dabas aizsardzības pārvalde.

5. Dabas parkā ir noteiktas šādas funkcionālās zonas:

5.1. dabas lieguma zona; 5.2. dabas parka zona; 5.3. neitrālā zona.

II Vispārīgie aprobežojumi dabas parka teritorijā

6. Visā dabas parka teritorijā aizliegts:

6.1. ierīkot jaunus atkritumu poligonus, piesārņot un piegružot vidi ar atkritumiem, kā arī novietot un glabāt atkritumus tiem neparedzētās vietās;

6.2. uzstādīt vēja elektrostacijas, kuru darba rata diametrs ir lielāks par 5 metriem vai augstākais punkts pārsniedz 30 metru augstumu. Vienā kadastra vienībā uzstāda ne vairāk kā vienu elektrostaciju;

6.3. audzēt ģenētiski modificētus kultūraugus;

6.4. veikt meža atjaunošanu ar svešzemju sugām, izņemot dendroloģiskajos stādījumos (skaidrojums – konkrēti varētu būt vienīgi Aizkraukles muižas parks uz nogāzes, ja to uzskata par nepieciešamu – pašlaik gan teritorija atzīta par ļoti dabiskojušos un pieskaitīta nogāžu mežiem. Citas vietas pašlaik nav norādītas/identificētas);

6.5. lietot mežaudzēs minerālmēslus, un ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, izņemot repelentus pārnadžu atbaidīšanai un feromonus stumbra kaitēkļu ierobežošanai.

7. Dabas aizsardzības pārvalde nosaka ierobežotas pieejamības statusu informācijai par aizsargājamā teritorijā esošo īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu un īpaši aizsargājamo biotopu atrašanās vietu, ja


105

tās atklāšana var kaitēt vides aizsardzībai. Šādu informāciju izplata tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju.

8. Dabas aizsardzības pārvalde, izsniedzot rakstisku atļauju vai saskaņojot noteikumos minētās darbības, izmanto informāciju no dabas aizsardzības plāniem un jaunāko pieejamo informāciju par īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem konkrētajā teritorijā. Darbībām, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ietekmes uz vidi novērtējumu Valsts vides dienests izsniedz tehniskos noteikumus vai veic sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu, Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja nav nepieciešama.

9. Šajos noteikumos minētā Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskā atļauja nav nepieciešama, ja attiecīgo darbību veic Dabas aizsardzības pārvalde, lai īstenotu tai normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un uzdevumus.

10. Zemes īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem vai lietotājiem aizliegts savā īpašumā vai lietojumā esošajā nekustamajā īpašumā ierobežot apmeklētāju pārvietošanos:

10.1. pa virszemes ūdensobjektiem, izņemot virszemes ūdensobjektus, kas pilnībā atrodas vienā nekustamajā īpašumā;

10.2. pa ceļiem un pa takām, kuras norādītas dabā un šo noteikumu 1.pielikumā, un kuras paredzētas aizsargājamās teritorijas apskatei un tajā esošo infrastruktūras objektu apmeklēšanai.

III Dabas lieguma zona

11. Dabas lieguma zonas teritorijā aizliegts:

11.1. nobraukt no ceļiem un pārvietoties ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, tricikliem, kvadricikliem un mopēdiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, izņemot gadījumus, ja pārvietošanās notiek pa teritorijas apmeklētājiem speciāli izveidotiem maršrutiem vai pārvietošanās ir saistīta ar šo zemju apsaimniekošanu, uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;

11.2. kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām, kuras nodrošina uguns tālāku neizplatīšanos, izņemot ugunskurus pagalmos un ugunskurus ciršanas atlieku sadedzināšanai atbilstoši meža apsaimniekošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem;

11.3. dedzināt sausās zāles, virsāju un niedru platības, kā arī meža zemsedzi, izņemot īpaši aizsargājamo biotopu atjaunošanas pasākumus, par kuru veikšanu ir saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja un rakstiski informēta par ugunsdrošību un ugunsdzēsību atbildīgā institūcija;

11.4. lai samazinātu dzīvnieku bojāeju – pļaut lauksaimniecībā izmantojamās zemes un lauces virzienā no malām uz centru. Nelīdzena reljefa apstākļos pļauj slejās virzienā no lauka atklātās malas (arī no pagalma, ceļa, atklāta grāvja, žoga, upes vai ezera) uz krūmāju vai mežu;

11.5. lietot ūdensputnu medībās šāviņus, kas satur svinu;

11.6. pārvietoties pa virszemes ūdensobjektiem ar kuģošanas un citiem peldošiem līdzekļiem, kuru mehāniskā dzinēja vai motora jauda pārsniedz 3,7 kW, izņemot valsts un pašvaldību institūciju amatpersonas, kuras pilda dienesta pienākumus, kā arī pilnvarotās personas, kuras veic vides normatīvo aktu ievērošanas kontroli, tajā skaitā zvejas kontroli;

11.7. pārvietoties ar ūdens motocikliem;

11.8. rīkot autosacensības, motosacensības un velosacensības, rallijus, treniņbraucienus, izmēģinājuma braucienus, kā arī rīkot ūdensmotosporta un ūdensslēpošanas sacensības, Nacionālo bruņoto spēku un zemessargu mācības;

11.9. bojāt vai iznīcināt (arī uzarot, kultivējot vai ieaudzējot mežu) palieņu un terašu pļavas;


106

11.10. veikt darbības, kuru rezultātā tiek mainīta ezeru, upju, vecupju un strautu krasta līnija un gultne, izņemot upju dabiskā tecējuma vai ūdenstecēm un ūdenstilpēm piegulošo teritoriju dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanu;

11.11. iegūt derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdens ieguvi personiskām vajadzībām;

11.12. veikt darbības, kas veicina augsnes erozijas attīstību, izņemot augsnes sagatavošanu lauksaimniecības vajadzībām;

11.13. mainīt zemes lietošanas kategoriju, izņemot:

11.14. dabiski apmežojušās vai pirms aizsargājamās teritorijas izveidošanas apmežotas lauksaimniecības zemes lietošanas kategorijas maiņu uz kategoriju „mežs” vai „krūmājs”;

11.15. upju dabiskā tecējuma atjaunošanu;

12. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju:

12.1. īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu atjaunošanu;

12.2. publiski pieejamu dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektu (piemēram, taku, skatu torņu, telšu vietu, stāvlaukumu, apmeklētāju centru un informācijas centru) ierīkošanu dabas aizsardzības plānā noteiktajās vietās – diskutējams, vai dabas lieguma zonā tādi būs;

12.3. kuģošanas līdzekļu bāzu paplašināšanu vai piestātņu ierīkošanu – diskutējams, vai dabas lieguma zonā tādi būs;

12.4. ceļu (arī sliežu ceļu), inženierkomunikāciju un citu inženierbūvju restaurāciju un rekonstrukciju, ja tiek mainīts trases platums un novietojums;

12.5. būvēt hidrotehniskas būves un ierīkot meliorācijas sistēmas, veikt to rekonstrukciju un renovāciju, izņemot, lai novērstu teritoriju applūšanu ārpus aizsargājamās teritorijas;

12.6. upju dabiskā tecējuma, ūdenstecēm un ūdenstilpēm piegulošo teritoriju hidroloģiskā režīma atjaunošanu;

12.7. īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu atjaunošanas pasākumu veikšanu;

12.8. zivju migrācijas ceļu atjaunošanu;

12.9. ierīkot jaunas un paplašināt esošas iežogotas platības savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē;

12.10. cirst kokus, kuru caurmērs 1,3 metru augstumā virs koku sakņu kakla pārsniedz 60 centimetrus, izņemot bīstamos kokus (koki, kas apdraud cilvēku dzīvību un veselību, tuvumā esošās ēkas vai infrastruktūras objektus);

13. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas organizēt brīvā dabā publiskus pasākumus, kā arī nometnes, kurās piedalās vairāk par 60 cilvēkiem, izņemot pasākumus un nometnes, kas tiek organizētas šim nolūkam paredzētās un speciāli ierīkotās vietās.

14. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus (piemēram, takas, maršrutus, skatu torņus, telšu vietas, stāvlaukumus, apmeklētāju centrus un informācijas centrus).

15. Zemes vienību sadalīšana atļauta tikai gadījumos, ja katras atsevišķās zemes vienības platība pēc sadalīšanas nav mazāka par 10 hektāriem. Šī prasība attiecas arī uz gadījumiem, ja no īpašuma tiek atdalīta zemes vienība ar dzīvojamām un saimniecības ēkām, pagalmu un zemi, kas nepieciešama saimniecības uzturēšanai, savukārt nosacījums neattiecas uz zemes vienībām, kas tiek atdalītas infrastruktūras un inženierkomunikāciju būvniecībai vai uzturēšanai un kuru apbūves nosacījumus nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā.

16. Meža zemēs aizliegts:

16.1. veikt mežsaimniecisko darbību no 15.marta līdz 31.jūlijam, izņemot:


107

16.1.1. meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumus;

16.1.2. bīstamo koku ciršanu un novākšanu;

16.2. cirst kokus galvenajā cirtē un rekonstruktīvajā cirtē.

16.3. cirst kokus kopšanas cirtē (izņemot sausos kokus), ja valdaudzes vecums pārsniedz:

16.3.1. priežu un ozolu audzēm – 60 gadu;

16.3.2. egļu, bērzu, melnalkšņu, ošu un liepu audzēm – 50 gadu;

16.3.3. apšu audzēm – 30 gadu.

16.4. atzarot augošus kokus mežaudzēs, izņemot koku atzarošanu skatu punktu ierīkošanai un uzturēšanai, elektropārvades un citu lineāro komunikāciju uzturēšanai, kā arī satiksmes drošībai uz ceļiem;

16.5. ierīkot jaunus mežsaimniecības (komersantu) ceļus;

16.6. atjaunot mežu stādot vai sējot;

16.7. lai samazinātu dzīvnieku bojāeju – uzturēt esošus sietveida nožogojumus mežā, kuri nav apzīmēti redzamības palielināšanai (piemēram, izmantojot zarus, lentes vai citus dzīvniekiem pamanāmus materiālus);

16.8. iegūt sūnas un ķērpjus, bojājot vai iznīcinot zemsedzi;

16.9. bojāt vai iznīcināt (arī uzarot vai kultivējot) meža pļavas un lauces, izņemot Meža valsts reģistrā reģistrētās medījamo dzīvnieku piebarošanas lauces;

16.10. ierīkot jaunas medījamo dzīvnieku piebarošanas lauces, kā arī ievest un izgāzt dabas lieguma teritorijā lauksaimniecības un pārtikas produktus. Ja tas nepieciešams dzīvnieku skaita regulēšanai, pieļaujama automātisko barotavu izmantošana vietās, kur tas neapdraud dabisko biotopu vai īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu saglabāšanu.

17. Ja slimību inficētie, kaitēkļu invadētie vai citādi bojātie koki rada masveidīgas kaitēkļu savairošanās draudus un var izraisīt audžu bojāeju ārpus dabas lieguma zonas, bojātos kokus atļauts cirst sanitārajā cirtē pēc Valsts meža dienesta sanitārā atzinuma, kurā noteikts konkrēts apjoms šo bojāto koku izvākšanai.

18. Mežaudzēs uz hektāru saglabā ne mazāk kā 20 kubikmetru sausu stāvošu koku, svaigi vēja gāztu koku un kritalu, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus. Ja to kopējais apjoms ir lielāks, vispirms saglabā resnākos kokus. Pieļaujams izvākt svaigi vēja gāztas egles, kuru apjoms pārsniedz piecus kubikmetrus uz hektāru un kuras saskaņā ar Valsts meža dienesta atzinumu var izraisīt mežaudžu bojāeju masveidīgas kaitēkļu savairošanās dēļ.

19. Sausos kokus un kritalas šo noteikumu 14.punktā minētajā apjomā, kā arī nocirstos bīstamos kokus un nocirsto koku celmus atstāj mežaudzē, lai nodrošinātu trūdošo (atmirušo) koksni kā dzīvesvietu meža ekosistēmā svarīgām sugām.

20. Uz mežaudzēm, kurās vējgāzes, vējlauzes, slimību infekcijas vai kaitēkļu invāzijas dēļ mežaudzes šķērslaukums kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un vēja gāztie, bojātie, sausie stāvošie koki un kritalas netiek izvākti, neattiecina meža atjaunošanas un jaunaudžu kopšanas prasības.

21. Kopšanas cirtē uz cirsmas hektāru saglabā vismaz 15 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus), vispirms saglabājot resnākos (koku caurmērs lielāks par valdošās koku sugas koku vidējo caurmēru) ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, melnalkšņus un kļavas. Ja šādu koku mežaudzē nav, vispirms saglabā apses un bērzus, kā arī kokus ar lieliem un resniem zariem, dobumainus kokus un kokus ar deguma rētām.


108

IV Dabas parka zona

22. Dabas parka zonā aizliegts:

22.1. nobraukt no ceļiem un pārvietoties ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, tricikliem, kvadricikliem un mopēdiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, izņemot, ja pārvietošanās notiek pa teritorijas apmeklētājiem speciāli izveidotiem maršrutiem vai pārvietošanās ir saistīta ar šo zemju apsaimniekošanu, uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;

22.2. kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām, kuras nodrošina uguns tālāku neizplatīšanos, izņemot ugunskurus pagalmos un ugunskurus ciršanas atlieku sadedzināšanai atbilstoši meža apsaimniekošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem;

22.3. dedzināt sausās zāles, virsāju un niedru platības, kā arī meža zemsedzi, izņemot biotopu atjaunošanas pasākumus, par kuru veikšanu ir saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja un rakstiski informēta par ugunsdrošību un ugunsdzēsību atbildīgā institūcija;

22.4. lai samazinātu dzīvnieku bojāeju – pļaut lauksaimniecībā izmantojamās zemes un lauces virzienā no malām uz centru. Nelīdzena reljefa apstākļos pļauj slejās virzienā no lauka atklātās malas (arī no pagalma, ceļa, atklāta grāvja, žoga) uz krūmāju vai mežu;

22.5. lietot ūdensputnu medībās šāviņus, kas satur svinu;

22.6. veikt darbības, kas veicina augsnes erozijas attīstību, izņemot augsnes sagatavošanu lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām;

22.7. ierīkot jaunas iežogotas platības savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē;

22.8. cirst kokus, kuru caurmērs 1,3 metru augstumā virs koku sakņu kakla pārsniedz 60 centimetrus, izņemot bīstamos kokus;

23. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas:

23.1. mainīt zemes lietošanas kategoriju;

23.2. ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus (piemēram, takas, maršrutus, skatu torņus, telšu vietas, stāvlaukumus, apmeklētāju centrus un informācijas centrus);

23.3. rīkot autosacensības, motosacensības un velosacensības, rallijus, treniņbraucienus, izmēģinājuma braucienus ārpus valsts autoceļiem un pašvaldību ceļiem, kā arī rīkot ūdensmotosporta un ūdensslēpošanas sacensības, Nacionālo bruņoto spēku un zemessargu mācības.

24. Būvēt hidrotehniskas būves un ierīkot meliorācijas sistēmas, kā arī veikt to rekonstrukciju un renovāciju atļauts ar Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju šādos gadījumos:

24.1. lai novērstu teritoriju applūšanu ārpus aizsargājamās teritorijas vai līdz šim neapplūdušu teritoriju applūšanu dabas parkā;

24.2. lai atjaunotu upju dabisko tecējumu un ūdenstecēm un ūdenstilpēm piegulošo teritoriju hidroloģisko režīmu;

24.3. lai nodrošinātu īpaši aizsargājamo biotopu apsaimniekošanas un atjaunošanas pasākumu veikšanu;

24.4. lai atjaunotu zivju migrācijas ceļus;

24.5. lai īstenotu darbību, kura nav aizliegta ar šiem noteikumiem un nav pretrunā ar aizsargājamās teritorijas izveidošanas mērķiem.

25. Zemes vienību sadalīšana atļauta tikai gadījumos, ja meža zemēs katras atsevišķās zemes vienības platība pēc sadalīšanas nav mazāka par 10 hektāriem, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un pārējās zemēs – mazāka par 3 hektāriem. Šī prasība attiecas arī uz gadījumiem, ja no īpašuma tiek atdalīta zemes vienība ar dzīvojamām un saimniecības ēkām, pagalmu un zemi, kas nepieciešama saimniecības uzturēšanai, savukārt nosacījums neattiecas uz zemes vienībām, kas tiek atdalītas


109

infrastruktūras un inženierkomunikāciju būvniecībai vai uzturēšanai un kuru apbūves nosacījumus nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā.

26. Meža zemes

26.1. Meža zemēs aizliegts veikt mežsaimniecisko darbību no 15.marta līdz 31.jūlijam, izņemot:

26.1.1. meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumus;

26.1.2. bīstamo koku ciršanu un novākšanu;

26.1.3. meža atjaunošanu ar rokas darbarīkiem bez motora;

26.1.4. jaunaudžu kopšanu, kur vidējais augstums skuju kokiem ir līdz 0,7 metriem, bet lapu kokiem – līdz vienam metram;

26.2. cirst kokus kailcirtē un rekonstruktīvajā cirtē;

26.3. veicot koku ciršanu galvenajā cirtē:

26.3.1. samazināt mežaudzes pirmā stāva biezību zem 0,4, neskaitot stāvošus sausus kokus;

26.3.2. veidot mežaudzē par 0,1 hektāru lielākus atvērumus;

26.3.3. iegūt sūnas un ķērpjus, bojājot vai iznīcinot zemsedzi.

27. Mežaudzēs uz hektāru saglabā ne mazāk kā 20 kubikmetru sausu stāvošu koku, svaigi vēja gāztu koku un kritalu, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus. Ja to kopējais apjoms ir lielāks, vispirms saglabā resnākos kokus. Pieļaujams izvākt svaigi vēja gāztas egles, kuru apjoms pārsniedz piecus kubikmetrus uz hektāru un kuras saskaņā ar Valsts meža dienesta atzinumu var izraisīt mežaudžu bojāeju masveidīgas kaitēkļu savairošanās dēļ.

28. Galvenajā un kopšanas cirtē saglabā vismaz 15 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus) uz cirsmas hektāru, vispirms saglabājot resnākos (koku caurmērs lielāks par valdošās koku sugas koku vidējo caurmēru) ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, melnalkšņus un kļavas. Ja šādu koku mežaudzē nav, vispirms saglabā apses un bērzus, kā arī kokus ar lieliem un resniem zariem, dobumainus kokus un kokus ar deguma rētām.

29. Sausos kokus un kritalas šo noteikumu 23.punktā minētajā apjomā, kā arī nocirstos bīstamos kokus un nocirsto koku celmus atstāj mežaudzē, lai nodrošinātu trūdošo (atmirušo) koksni kā dzīvesvietu meža ekosistēmā svarīgām sugām.

30. Uz mežaudzēm, kurās vējgāzes, vējlauzes, slimību infekcijas vai kaitēkļu invāzijas rezultātā mežaudzes šķērslaukums kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un vēja gāztie, bojātie, sausie stāvošie koki un kritalas netiek izvākti, neattiecina meža atjaunošanas un jaunaudžu kopšanas prasības.

V Neitrālā zona

31. Neitrālā zona ir izveidota, lai nodrošinātu apdzīvoto vietu attīstību.

32. Būvniecība neitrālajā zonā pieļaujama atbilstoši vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam, ievērojot normatīvajos aktos un šajos noteikumos noteikto kārtību un ierobežojumus.

VI Dabas pieminekļi

33. Šīs nodaļas prasības attiecas uz šādiem dabas pieminekļiem:

33.1. aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem, tai skaitā dižakmeņiem (laukakmeņi, kuru virszemes tilpums ir 10 un vairāk kubikmetru), un 10 metru platu joslu ap tiem;

33.2. aizsargājamiem kokiem – vietējo un citzemju sugu dižkokiem (koki, kuru apkārtmērs 1,3 metru augstumā virs koka sakņu kakla vai augstums nav mazāks par šo noteikumu 4.pielikumā minētajiem


110

izmēriem) un teritoriju ap kokiem vainagu projekcijas platībā, kā arī 10 metru platā joslā no tās (mērot no aizsargājamā koka vainaga projekcijas ārējās malas).

33.3. Ja dabas piemineklis ir valsts aizsargājamais kultūras piemineklis vai tā daļa atrodas valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa teritorijā vai tā aizsardzības zonā, šajos noteikumos atļauto darbību veikšanai papildus nepieciešama Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rakstiska atļauja.

33.4. Dabas pieminekļa teritorijā aizliegts:

33.4.1. veikt darbības, kuru dēļ tiek bojāts vai iznīcināts dabas piemineklis vai mazināta tā dabiskā estētiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība;

33.4.2. iegūt derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdens ieguvi personiskām vajadzībām;

33.4.3. mainīt zemes lietošanas kategoriju, izņemot zemes lietošanas kategorijas maiņu aizsargājamos dendroloģiskajos stādījumos saskaņā ar normatīvajiem aktiem par parku ierīkošanu un apsaimniekošanu;

33.4.4. kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām, kuras nodrošina uguns tālāku neizplatīšanos, izņemot ugunskurus pagalmos un ugunskurus ciršanas atlieku sadedzināšanai atbilstoši meža apsaimniekošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

34. Bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas saņemšanas dabas pieminekļa teritorijā aizliegts:

34.1. veikt darbības, kas izraisa pazemes ūdeņu, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu līmeņa maiņu;

34.2. ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus (piemēram, takas, skatu torņus, telšu vietas, stāvlaukumus, apmeklētāju centrus un informācijas centrus).

VII Aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi

35. Aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa teritorijā aizliegts:

35.1. rakstīt, zīmēt un gravēt uz dabas pieminekļa un to pārvietot;

35.2. cirst kokus kailcirtē;

35.3. veikt pazemes būvju būvniecību.

36. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas saņemšanas aizliegts:

36.1. rīkot nodarbības un sacensības klinšu kāpšanā;

36.2. organizēt brīvā dabā publiskus pasākumus, kā arī nometnes, kurās piedalās vairāk par 60 cilvēkiem, izņemot pasākumus un nometnes, kas tiek organizētas šim nolūkam paredzētās un speciāli ierīkotās vietās;

36.3. cirst kokus galvenajā cirtē.

VIII Aizsargājamie koki

37. Aizsargājamā koka teritorijā aizliegts:

37.1. veikt darbības, kas var negatīvi ietekmēt aizsargājamā koka augšanu un dabisko attīstību. Ja aizsargājamais koks atrodas pilsētā vai apdzīvotā vietā, ir pieļaujama infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūve vai atjaunošana, kā arī ēku rekonstrukcija;

37.2. novietot lietas (piemēram, būvmateriālus vai malku), kas aizsedz skatu uz koku, ierobežo piekļuvi tam vai mazina tā estētisko vērtību;

37.3. mainīt vides apstākļus – ūdens režīmu un koka barošanās režīmu;

37.4. iznīcināt dabisko zemsedzi.

38. Ja aizsargājamo koku nomāc vai apēno jaunāki koki un krūmi, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē koku ciršanu meža zemēs vai ārpus tām, atļauta to izciršana kopšanas vai citā cirtē aizsargājamā koka


111

vainaga projekcijā un tai piegulošā zonā, izveidojot no kokiem brīvu 10 metru platu joslu (mērot no aizsargājamā koka vainaga projekcijas līdz apkārtējo koku vainagu projekcijām).

39. Aizsargājamā koka nociršana (novākšana) pieļaujama tikai gadījumos, ja tas kļuvis bīstams un nav citu iespēju novērst bīstamības situāciju (piemēram, apzāģēt zarus, izveidot atbalstus), un saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja.

40. Ja aizsargājamais koks ir nolūzis vai nozāģēts, koka stumbrs un zari, kuru diametrs ir lielāks par 50 centimetriem, meža zemēs ir saglabājami koka augšanas vietā vai tuvākajā apkārtnē.

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no: 1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 30.novembra Direktīvas 2009/147/EC par savvaļas putnu aizsardzību; 2) Padomes 1992.gada 21.maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko biotopu savvaļas faunas un floras aizsardzību.


112

2. pielikums. Speciālās informatīvās zīmes paraugs, tās lietošanas un izveidošanas kārtība

1. Speciālā informatīvā zīme aizsargājamo teritoriju apzīmēšanai (turpmāk – zīme) ir zaļš kvadrātveida laukums baltā ietvarā ar stilizētu ozollapas piktogrammu.

2. Zīmes krāsas (krāsu prasības norādītas PANTONE, CMYK un ORACAL sistēmās) ir šādas:

2.1. kvadrātveida laukums (ozollapas piktogrammas fons) – gaiši zaļā krāsā (PANTONE 362C vai C70 M0 Y100 K0, vai ORACAL ECONOMY 064 (yellow green));

2.2. ozollapas piktogramma – baltā krāsā;

2.3. ozollapas piktogrammas kontūra un ozollapas dzīslojums – tumši zaļā krāsā (PANTONE 3425C vai C100 M0 Y78 K42, vai ORACAL ECONOMY 060 (dark green));

2.4. zīmes ietvars – baltā krāsā.

3. Zīmes lietošanas kārtība:

3.1. uzstādot zīmi dabā, izvēlas vienu no šādiem izmēriem:

3.1.1. 300 x 300 mm;

3.1.2. 150 x 150 mm;

3.1.3. 75 x 75 mm;

3.2. poligrāfiskajos izdevumos zīmes izmēru, saglabājot kvadrāta proporcijas, izvēlas atbilstoši lietotajam mērogam, bet ne mazāku kā 5 x 5 mm;

3.3. pārējos gadījumos, kas nav minēti šā pielikuma 3.1. un 3.2.apakšpunktā, var lietot dažādu izmēru zīmes, saglabājot kvadrāta proporcijas;

3.4. zīme nav uzstādāma uz ceļiem (arī sliežu ceļiem).

4. Zīmju izveidošanu (sagatavošanu) un izvietošanu nodrošina Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar attiecīgo pašvaldību.


113

3.pielikums. Aizsargājamie koki – vietējo un citzemju sugu dižkoki (pēc apkārtmēra vai augstuma)

Nr.p.k. Nosaukums latviešu valodā Nosaukums latīņu valodā

Apkārtmērs 1,3 metru augstumā

(metros)

Augstums (metros)

I Vietējās sugas 1. Āra bērzs (kārpainais) bērzs Betula pendula (Betula verrucosa) 3,0 33 2. Baltalksnis Alnus incana 1,6 25 3. Blīgzna (pūpolvītols) Salix caprea 1,9 22 4. Eiropas segliņš Euonymus europaeus 1,0 6 5. Hibrīdais alksnis Alnus x pubescens 1,5 32 6. Melnalksnis Alnus glutinosa 2,5 30 7. Meža bumbiere Pyrus pyraster 1,5 13 8. Meža ābele Malus sylvestris 1,5 14 9. Parastā apse Populus tremula 3,5 35

10. Parastā egle Picea abies 3,0 37 11. Parastā goba Ulmus glabra 4,0 28 12. Parastā ieva Padus avium 1,7 22 13. Parastā (ogu) īve Taxus baccata 0,6 8 14. Parastā kļava Acer platanoides 3,5 27 15. Parastā liepa Tilia cordata 3,5 33 16. Parastais osis Fraxinus excelsior 3,5 34 17. Parastais ozols Quercus robur 4,0 32 18. Parastais pīlādzis Sorbus aucuparia 1,5 21 19. Parastā priede Pinus sylvestris 2,5 38 20. Parastais skābardis Carpinus betulus 1,5 20 21. Parastā vīksna Ulmus laevis 4,0 30 22. Purva bērzs (pūkainais

bērzs) Betula pubescens (Betula alba) 3,0 32

23. Šķetra Salix pentandra 1,6 22 24. Trauslais vītols Salix fragilis 25. Parastais kadiķis Juniperus communis 0,8 11

II Citzemju sugas 26. Baltais vītols Salix alba 4,5 20 27. Baltā robīnija Robinia pseudoacacia 1,9 20 28. Balzama baltegle Abies balsamea 1,5 24 29. Eiropas baltegle Abies alba 2,7 32 30. Eiropas ciedrupriede Pinus cembra 1,6 22 31. Eiropas lapegle Larix decidua 3,2 39 32. Holandes liepa Tilia x europaea 2,8 26 33. Kalnu kļava Acer pseudoplatanus 2,2 20 34. Lēdebūra lapegle Larix ledebourii 3,0 34 35. Krimas liepa Tilia x euchlora 1,9 20 36. Lauku kļava Acer campestre 1,5 18 37. Mandžūrijas riekstkoks Juglans mandshurica 1,6 18 38. Melnā priede Pinus nigra 1,9 23 39. Menzīsa duglāzija Pseudotsuga menziesii 2,4 30 40. Papele Populus spp. 5,0 35 41. Parastā zirgkastaņa Aesculus hippocastanum 3,0 23 42. Eiropas dižskābardis Fagus sylvatica 3,8 30 43. Pensilvānijas osis Fraxinus pennsylvanica 2,0 23 44. Platlapu liepa Tilia platyphyllos 3,1 27 45. Pelēkais riekstkoks Juglans cinerea 2,8 20 46. Rietumu tūja Thuja occidentalis 1,5 16 47. Saldais ķirsis Cerasus avium 1,6 12


114

48. Sarkanais ozols Quercus rubra 1,9 27 49. Sarkstošais vītols Salix x rubens 3,1 25 50. Sibīrijas baltegle Abies sibirica 1,8 30 51. Sibīrijas ciedrupriede Pinus sibirica 1,9 22 52. Sudraba kļava Acer saccharinum 3,2 26 53. Veimuta priede Pinus stropus 2,7 36 54. Vienkrāsas baltegle Abies concolor 1,7 32


115

IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI

Aleksejevs E., Birzaks J. 2011 Long–term changes in the icthyofauna of Latvia’s inland waters. Sc. Journal of Riga Techn. Univ. Environmental and Climate Technologies, 13 (7): 9–18.

Andrušaitis, G. 1960. Zivju savairošana un aklimatizācija Latvijā Grām.: Latvijas PSR iekšējo ūdeņu zivsaimniecība IV. Rīga, 41.–70.lpp.

Birzaks J. 2013. Latvijas upju zivju sabiedrības un to noteicošie faktori. Latvijas universitāte, Rīga, 191.lpp.

Celmiņš A. 2012. Vidējais dzenis. Putni Latvijā un pasaulē. Interneta vietne (www.putni.lv).

Lancmanis I. Moderns nams Daugavas krastos – pirms 240 gadiem/ Māksla plus, 1997, Nr.1.

Likums „Par Eiropas ainavu konvenciju”/Latvijas Vēstnesis. 2007.g.18.apr.

LOB 1998. Latvijas lauku putni. Rīga.

LOB 2002. Latvijas meža putni. Otrais izdevums. Rīga.

LVVA, 6828.f., 2.apr., 235.l. – Rīgas apriņķa karte, 1791.g.

Martinsone S. 2007. Melnā dzilna – 2007.gada putns. Putni dabā 46, 3–4.

Melluma A. (2004.) Dabas parka „Daugavas ieleja” dabas aizsardzības plāns. Daugavpils, 69.lpp.

Ozoliņš J. 2000. Ūdru (Lutra lutra) saglabāšanas plāns Latvijā. Projekta atskaite. Salaspils: Latvijas mežu ierīcība. 36.lpp.

Padedzis J. I., Mintauts M. 2013. Atmiņu Daugava. Koknese, 446.lpp.

Pilāts V., Pilāte D., Dzalba I. 2009. The use of nest boxes to survey marginally distributed Fat dormouse Glis glis in Latvia, Acta Universitalis Latviensis, vol. 753, Biology, pp. 7–18.

Priednieks J., Strazds M., Strazds A., Petriņš A. 1989. Latvijas ligzdojošo putnu atlants (1980-1984). Rīga.

Račinskis E. 2004. Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīgās vietas Latvijā. Rīga. LOB.

Tauriņš E. 1982. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Rīga: Zvaigzne. 255.lpp.

Zilgalvis J. Daugavas muižas. 18.gs.–20.gs. sākums. Rīga, 2002. 72.–74.lpp.

BirdLife International 2004. Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Cambridge, UK.

Birzaks J., Aleksejevs Ē., Strūģis M. 2011. Occurence and distribution of fish in rivers of Latvia. Proc. Latvian Acad. Sci., section B, 65,(3/4) (674/675): 20–30.

Dunsdorfs E. Der grosse schwedische Kataster in Livland 1681–1710. Melburn,1974. 335 S.

Дирипаско, О. А. 1988. О поимке синца Abramis ballerus в Плявиньском водохранилище (Бассейн Даугавы). [Capture of blue bream Abramis ballerus in the reservoir Plavinas (the river Daugava)] Вопросы ихтиологии. т. 28, вып. 4. c.688-689. (in Russian).

Жуков, П. И. (1965). Рыбы Белоруссии. [Fishes of Belorussia] Минск, 415 c. (in Russian).

Громов И.М., Ербаева М.А. 1995. Млекопитающие фауны России и сопредельных территорий. Зайцеобразные и грызуны. Санкт-Петербург.522 (in Russian).

Лесненко, В.К. 1988. Псковские озера. [The lakes of Pskov] Л.,. 112 с. (in Russian).


116

PIELIKUMI

dabas aizsardzibas plans 2015 - aizkraukleaizkraukle.lv/wp-content/uploads/2018/01/dabas...dabas...

Documents