Džordžs OrvelsNo angļu valodas tulkojusi Silvija

Brice, 1990

Dzīvnieku ferma( Animal farm )

1945

IMisters Džonss, Muižas fermas

īpašnieks, aizslēdza uz nakti vistu kūtis,taču bija pārāk piedzēries, lai atcerētos,ka jāaizver arī lūciņas durvju apakšā.Vējluktura gaismas aplim zvārojoties

šurpu turpu, viņš aizklunkuroja pāripagalmam, pie sētas durvīm norāvazābakus, virtuves pieliekamajā ielaida sevno mucas pēdējo alus glāzi un devās uzgultu, kur jau krāca misis Džonsa.

Tiklīdz guļamistabā nodzisa gaisma,visās fermas ēkās sacēlās trauksmainarosīšanās un plivināšanās. Dienā bijaizplatījusies vēsts, ka vecais Majors,godalgotais vidējās baltās šķirnes kuilis,iepriekšējā naktī esot redzējis dīvainusapni un vēloties darīt to zināmu pārējiemdzīvniekiem. Bija norunāts, ka tiem visiemjāsapulcējas lielajā kūtī, tikko nebūsnekādu šaubu, ka misters Džonss ir prom.Veco Majoru (tā viņu aizvien dēvēja, kautgan izstādē viņš bija piedalījies ar vārduVillingdonas Skaistulis) fermā cienīja tikļoti, ka jebkurš bija gatavs zaudēt stundiņu

miega, lai dzirdētu, kas viņam sakāms.Lielās kūts vienā galā uz tāda kā

paaugstinājuma Majors jau bija ierīkojiessavā salmu guļvietā zem luktura, kaskarājās pie sijas. Viņš bija divpadsmitgadu vecs un pēdējā laikā visai pieņēmiesmiesās, tomēr aizvien vēl bijamajestātisks kuilis, pēc izskata gudrs unlabsirdīgs, neraugoties uz to, ka nekadnebija apzāģēti viņa ilkņi. Drīz sākaierasties pārējie dzīvnieki un tūlītierīkojās iespējami ērtāk katrs savā -citādā veidā. Pirmie ieradās visi trīs suņi- Blūbela, Džesija un Pinčers, bet pēc tam- cūkas, kuras iekārtojās salmos pašāpaaugstinājuma priekšā. Vistas satupās uzpalodzēm, baloži uzlaidās uz jumtaspārēm, aitas un govis nogūlās aiz cūkāmun ņēmās gremot gremokli. Abi

vezumnieki, Bokseris un Dābolīte, ienācareizē, soļodami ļoti lēnām un gaužāmpiesardzīgi likdami milzīgās, pinkaināskājas - ja nu salmos paslēpies kāds mazsdzīvnieciņš. Dābolīte bija drukna,mātišķīga ķēve jau ap pusmūžu un pēcceturtā kumeļa tā arī vairs nebija īstiatguvusi agrāko figūru. Bokseris bijamilzu dzīvnieks, gandrīz astoņpadsmitplaukstu augsts un tik stiprs kā jebkuri diviparasti zirgi kopā. Balta svītra pār purnupiešķīra viņam mazliet padumju izskatu,un patiesībā viņš arī nebija izcili gudrs,taču visi kā viens cienīja viņu parnosvērto raksturu un pārvarīgajāmdarbaspējām. Pēc zirgiem ieradāsMjūriela, baltā kaza, un Bendžamins,ēzelis. Bendžamins bija visvecākaisdzīvnieks fermā, turklāt visnīgrākais. Viņš

reti runāja un, ja tomēr pavēra muti, tadparasti tādēļ, lai izmestu kādu ciniskupiezīmi, - viņš, piemēram, mēdza teikt, kaDievs esot devis viņam asti, lai būtu ar koatgaiņāt mušas, bet ka viņš nu gan labākiztiktu kā bez astes, tā bez mušām. Viņšvienīgais no visiem fermas dzīvniekiemnekad nesmējās. Jautāts pēc iemesla, viņšparasti atteica, ka nekā smieklīganeredzot. Tomēr, atklāti to neatzīdams,viņš bija pieķēries Bokserim; nelielajāaplokā aiz augļu-dārza abi parastipavadīja kopā svētdienas, ganīdamiesviens otram līdzās un nepārmīdami nevārda.

Abi zirgi bija nule nogulušies, kadkūtī rindiņā ietecēja pīlēnu perējums, kambija pazudusi māte; tie vārgi čiepstēja unklīda šurpu turpu, lai atrastu kādu vietiņu,

kur tos nesamīdītu. Dābolīte aplika tiemapkārt savu lielo priekškāju gluži kā valni,pīlēni nometās šai lokā un tūdaļ aizmiga.Pēdējā mirklī, košļādama cukurgraudu,klīrīgiem, sīkiem solīšiem ietipinājaMollija, dumjā, skaistā, baltā ķēve, kasparasti vilka mistera Džonsa divričus.Viņa iekārtojās gandrīz vai pašā priekšāun sāka vilnīt savas baltās krēpes,cerēdama, ka piesaistīs uzmanībusarkanajām lentītēm, kas tajās iepītas. Patspēdējais atnāca kaķis, kurš, kā parasti,apskatījās pēc vissiltākās vietiņas unbeidzot iespraucās starp Bokseri unDābolīti; tur viņš apmierināti murrāja visuMajora runas laiku, neklausīdamiesnevienā pašā vārdā, ko tas saka.

Tagad klāt bija visi dzīvnieki, trūkavienīgi Mozus, pieradinātā kraukļa, kurš

gulēja laktā aiz sētas durvīm. Ieraudzījis,ka visi ērti ierīkojušies un vērīgi gaida,Majors nokremšļojās un iesāka:

- Biedri, jūs jau būsiet dzirdējuši pardīvaino sapni, kuru es viņnakt redzēju. Betpie sapņa es nonākšu vēlāk. Vispirms mansakāms kas cits. Es tiešām nedomāju,biedri, ka būšu jūsu vidū vēl daudzusmēnešus, un, pirms mirstu, uzskatu parsavu pienākumu darīt jums zināmugudrību, kuru esmu iemantojis. Man irbijis ilgs mūžs, man ir bijis daudz laikadomāt, vienatnē guļot savā aizgaldā, un es,manuprāt, drīkstētu teikt, ka pazīstu dzīviuz šīs zemes tikpat labi kā jebkuršdzīvnieks, kas šobrīd uz tās mīt. Tieši parto es vēlos ar jums runāt.

Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsudzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir

nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēspiedzimstam, mums dod vienīgi tik daudzbarības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem nomūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdzvispēdīgajam spēka atomam; un tai pašāmirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūspretīgā nežēlībā nokauj. Neviensdzīvnieks Anglijā, sasniedzis gadavecumu, vairs nezina, ko nozīmē laime vaivaļas brīdis. Neviens dzīvnieks Anglijānav brīvs. Dzīvnieka dzīve ir posts unverdzība: tā ir tīra patiesība.

Bet vai tā būtu vienkārši daļa noDabas likumības? Vai tas ir tāpēc, kamūsu zeme ir tik nabadzīga, ka nespējnodrošināt pienācīgu dzīvi tiem, kas tajādzīvo? Nē, biedri, tūkstoškārt nē! Anglijasaugsne ir auglīga, tās klimats ir labs, tāspēj pārpilnībā apgādāt ar barību

daudzkārt lielāku dzīvnieku skaitu nekātas, kas pašlaik te mājo. Mūsu ferma vienapati spētu uzturēt duci zirgu, divdesmitgovju, simtiem aitu - un tie visi dzīvotutādās ērtībās un cieņā, kādas mēs šobrīddiez vai varam iedomāties. Tad kādēļ ganmēs paliekam šai nožēlojamā stāvoklī?Tādēļ, ka gandrīz visus mūsu darba augļusir nozaguši cilvēki. Tur, biedri, ir atbildeuz visām mūsu problēmām. Tākoncentrējas vienā vārdā - Cilvēks.Cilvēks ir vienīgais īstais ienaidnieks, kasmums ir. Novāksim no skatuves Cilvēku,un bada un pārpūles galvenais cēlonis būsiznīcināts uz visiem laikiem.

Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērēneražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas,viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņšnespēj paskriet gana ātri, lai noķertu

trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvniekukungs. Viņš liek tos pie darba, atdod tiemtikai nieka mazumiņu, kas neļauj nosprāgtbadā, un visu pārējo patur pats. Mēs grūtādarbā aparam zemi, mūsu mēsli dara toauglīgu, tomēr mūsu vidū nav neviena,kam piederētu kas vairāk par paša ādu.Jūs, govis, ko es redzu te savā priekšā, -cik tūkstošus galonu piena jūs esatdevušas pēdējā gada laikā? Un kas notikaar pienu, kuram būtu jāizaudzē veselīgiteļi? Vispēdējā lāsīte salija mūsuienaidnieku rīklēs. Un jūs, vistas, - cik olujūs esat izdējušas pēdējā gadā, un no cikolām tad izšķīlās cālēni? Visas pārējāsnonāca tirgū, lai ienestu naudu Džonsamun viņa saimei. Un tu, Dābolīt, - kur ir tiečetri kumeļi, kurus tu dzemdēji un kuriemvajadzēja kļūt par balstu un prieku tavās

vecumdienās? Visus pārdeva gada vecumā- nevienu no tiem tu vairs nekad neredzēsi.Ko tu jelkad esi saņēmusi kā atmaksu parčetrām radībām un no-strādāšanos tīrumā -izņemot niecīgo barības devu un steliņģi?

Un pat tām nožēlojamām dzīvēm,kādas dzīvojam mēs, netiek ļauts sasniegtdabiskās beigas. Par sevi es nekurnu, joesmu viens no laimīgajiem. Man irdivpadsmit gadu un ir bijis pāri parčetrsimt bērnu. Tāda ir cūkas dabiskādzīve. Taču beigās neviens dzīvnieksneizbēg no nežēlīgā naža. Jūs, jauniebarokļi, kas sēžat te manā priekšā, -nepaies ne gads, kad ikviens no jumsizbrēks savu dzīvību uz kaujamā bluķa.Pie šīm šausmām jānonāk mums visiem -govīm, cūkām, vistām, aitām - katram. Patzirgiem un suņiem nav labāks liktenis.

Bokser, tai pašā dienā, kad tavi vareniemuskuļi zaudēs spēku, Džonss pārdos teviuzpircējam, kurš pārgriezīs tev rīkli unizvārīs tevi medību suņiem. Runājot parsuņiem - kad tie kļūst veci un bezzobaini,Džonss piesien tiem pie kakla ķieģeli unnoslīcina tos tuvākajā dīķī.

Un tāpēc, biedri, - vai nav skaidrs kādiena, ka viss ļaunums mūsu dzīvē ceļasno cilvēcisko būtņu tirānijas? Jātiek tikaivaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļipiederētu mums pašiem. Gandrīz vai vienānaktī mēs varētu kļūt bagāti un brīvi. Kastad mums jādara? Nu protams - dienu,nakti visiem spēkiem jādarbojas, lai gāztucilvēku dzimumu! Te būs mana vēsts jums,biedri: Sacelšanās! Es nezinu, kad šīSacelšanās pienāks - varbūt pēc nedēļasvai pēc simt gadiem, taču tikpat droši, kā

redzu šos salmus sev zem kājām, es zinu -agrāk vai vēlāk tiks nodibināta taisnība.Nenovērsiet no tā savu skatienu, biedri,visā sava mūža īsajā atlikumā! Ungalvenais -nododiet šo manu vēsti tālāktiem, kas nāks pēc jums, lai nākamāspaaudzes turpinātu cīņu līdz pat uzvarai.

Un atcerieties, biedri, lai jūsuapņēmība nekad nesašķobās! Lai jūsnemaldina nekādi argumenti! Nekadneklausieties, ja dzirdat runājam, kaCilvēkam un dzīvniekiem esot kopīgasintereses, ka vienu labklājība esot arī otrulabklājība. Tas viss ir meli. Cilvēksnestrādā nevienas citas būtnes labā kāvien pats savā. Un starp mums,dzīvniekiem, lai valda pilnīga vienprātība,pilnīgs biedriskums cīņā! Visi cilvēki irienaidnieki. Visi dzīvnieki ir biedri.

Šai brīdī izcēlās šausmīga kņada.Kamēr Majors runāja, no savām alām bijaizlīdušas četras lielas žurkas un, notupušāsuz pakaļkājām, klausījās viņā. Suņi bijatās pēkšņi pamanījuši, un, tikai zibenīgiiešaudamas alā, žurkas izglāba sevdzīvību. Majors pacēla priekškāju,pieprasīdams klusumu.

- Biedri, - viņš teica, - ir kādsjautājums, kas jāizšķir. Savvaļas radījumi,piemēram, žurkas un truši, - vai tie ir mūsudraugi vai ienaidnieki? Liksim uzbalsošanu. Izsaku sapulcei jautājumu: vaižurkas ir biedri?

Balsošana notika nekavējoties, un arlielum lielu balsu vairākumu tika izlemts,ka žurkas ir biedri. Bija tikai četri, kasdomāja citādi, - visi trīs suņi un kaķis,

kurš, kā atklājās vēlāk, bija balsojis abāspusēs. Majors turpināja:

- Man vairs ir maz kas sakāms.Atkārtošu vienīgi - aizvien atcerietiessavu pienākumu būt ienaidā ar Cilvēku unar visiem viņa paradumiem. Katrs, kasstaigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kamir spārni, ir draugs. Un tāpat atcerietiesarī, ka, cīnoties pret Cilvēku, mēsnedrīkstam sākt viņam līdzināties. Pat tad,kad būsiet viņu uzvarējuši, nepārņemietviņa netikumus. Neviens dzīvnieks nekadnedrīkst dzīvot mājā vai gulēt gultā, vainēsāt apģērbu, vai dzert alkoholu, vaismēķēt tabaku, vai pieskarties naudai, vainodarboties ar tirdzniecību. Visi Cilvēkaparadumi ir ļauni. Un galvenais - neviensdzīvnieks nekad nedrīkst pakļaut tirānijai

pats savus līdziniekus. Vāji vai spēcīgi,gudri vai vientiesīgi - mēs visi esam brāļi.Neviens dzīvnieks nekad nedrīkstnogalināt otru dzīvnieku. Visi dzīvnieki irvienlīdzīgi.

Un tagad, biedri, es jums pastāstīšupar savu viņnakts sapni. Nevaru jums šosapni aprakstīt. Tas bija sapnis par zemi,kāda tā būs, kad pazudīs Cilvēks. Taču tasatgādināja man kaut ko senaizmirstu.Pirms daudziem gadiem, kad es biju mazsruksītis, mana māte un pārējās sivēnmātesmēdza dziedāt senu dziesmu, kurai zinājavienīgi melodiju un pirmos divus vārdus.Bērnībā es šo melodiju zināju, bet tā jauizsenis bija izkritusi man no prāta. Tačuviņnakt sapnī tā atkal ieskanējās atmiņā.Un vēl vairāk - es atminējos arī dziesmasvārdus - vārdus, kurus, kā esmu

pārliecināts, dzīvnieki dziedājuši senatnēun kuri izgaisuši jau no daudzu paaudžuatmiņas. Tagad es nodziedāšu jums šodziesmu, biedri. Es esmu vecs, un balssman ir aizsmakusi, taču, kad būšuiemācījis jums melodiju, jūs paši varēsietnodziedāt to labāk. Tā saucas "Angļuzvēri".

Vecais Majors nokremšļojās un sākadziedāt. Kā jau viņš teica, balss bijaaizsmakusi, taču viņš dziedāja pietiekamilabi, un melodija bija satraucoša - kautkas starp "Klementīni" un "Kukaraču".Vardi bija šādi:

Angļu zvēri, īru zvēri,Zvēri visā pasaulē,Klausieties nu priecas vēsti:Zelta laiks ir nākotnē!

Agri, vēlu - nāks tā diena,Kad tiks tirāns Cilvēks gāzts,Angļu zemes dāsnos laukusTikai zvēru pēdas klās.

Riņķi pazudīs no nāsīm,Ilksis nometīsim mēs,Laužņus, piešus grauzīs rūsa,Pātagas vairs neplīkšķēs.

Viss, kas vien tik sapņos rādās:Kvieši, mieži, auzas, siens,Pupas, āboliņš un bietes, -Piederēs mums kādudien.

Angļu zemes lauki staros,Dzidrum dzidri strauti līs,Salda vēsma šalks tai dienā,Kas mums brīvi atnesīs.

Mums ir jāstrādā tai dienai,Kaut šis darbs mums nāvi nes;Govīm, zirgiem, zosīm, vistāmJāpūlas priekš nākotnes.

Angļu zvēri, īru zvēri,Zvēri visā pasaulē,Klausieties un vēstiet tālāk:Zelta laiks ir nākotnē!

Dziedot šo dziesmu, dzīvniekinonāca gluži nevaldāmā uzbudinājumā.Majors vēl nebija īsti ticis līdz beigām,kad viņi sāka dziedāt paši. Patvisdumjākie jau bija uztvēruši melodiju undažus vārdus, toties apķērīgākie, kā cūkasun suņi, iemācījās visu dziesmu no galvasdažās minūtēs. Un tad, pēc pāris

iepriekšējiem mēģinājumiem, visa fermavarenā unisonā skaļi uzsāka "Angļuzvērus". Govis to māva, suņi to gaudoja,aitas to blēja, zirgi to zviedza, pīles topēkšķēja. Dziesma visus tā iejūsmināja, kaviņi neatņemdamies nodziedāja to piecasreizes pēc kārtas un būtu turpinājuši visunakti, ja netiktu pārtraukti.

Troksnis, par nelaimi, uzmodinājamisteru Džonsu, kurš izlēca no gultas pilnāpārliecībā, ka pagalmā ir lapsa. Viņšpagrāba bisi, kas aizvien stāvējaguļamistabas kaktā, un izblieza tumsālādiņu sestā numura skrošu. Skrotisieurbās kūts sienā, un sapulce mudīgiizbeidzās. Visi bēgšus glābās katrs savāguļvietā. Putni salēca laktās, dzīvniekiierīkojās salmos, un visa ferma acumirklīieslīga miegā.

II

Trīs naktis vēlāk vecais Majorsmiegā mierīgi nomira. Viņu apglabājaaugļudārza malā.

Tas bija pašā marta sākumā.Nākamajos trijos mēnešos valdīja liela,slepena rosība. Fermas gudrākajiemdzīvniekiem Majora runa bija pavērusipilnīgi jaunas izredzes uz dzīvi. Viņinezināja, kad notiks Majora pareģotāSacelšanās, viņiem nebija nekāda pamatadomāt, ka tas būs pašu dzīves laikā, tačuviņi skaidri saprata, ka viņu pienākums irtai gatavoties. Citu mācīšanas unorganizēšanas darbs, dabiski, pienācāscūkām, kuras visi atzina parvisgudrākajiem dzīvniekiem. Paši pārākie

no cūku vidus bija divi jauni kuiļi -Sniedziņš un Napoleons, kurus mistersDžonss audzēja pārdošanai. Napoleonsbija liels, diezgan nikna izskata Berkšīraskuilis, vienīgais berkšīrietis fermā, nepārāk labs runātājs, taču izdaudzināts parto, ka aizvien panāca savu. Sniedziņš bijažirgtāks nekā Napoleons, veiklāku runu unatjautīgāks, taču, kā tika uzskatīts, viņamnebija tik nopietns raksturs. Visi pārējiecūktēviņi fermā bija barokļi.Visslavenākais no tiem bija mazs, tuklsruksis, vārdā Kviecējs, ar gaužām apaļiemvaigiem, mirkšķīgām ačelēm, veiklāmkustībām un spalgu balsi. Viņš bijalielisks runātājs un, strīdoties par kādusarežģītu jautājumu, mēdza lēkāt šurputurpu un vicināt astes gredzenu, kas nezkādēļ iedarbojās ļoti pārliecinoši. Pārējie

teica par Kviecēju, ka viņš spētu pataisītmelnu par baltu.

Šie trīs bija izveidojuši vecā Majoramācības par pabeigtu domāšanas sistēmu,kurai deva vārdu "Dzīvnieciskums".Vairākus vakarus nedēļā, pēc tam kadmisters Džonss bija iemidzis, viņinoturēja kūtī slepenas sapulces, kurāsizskaidroja Dzīvnieciskuma principuspārējiem. Sākumā viņi sastapās ar gaužumuļķību un apātiju. Daži no dzīvniekiemrunāja par lojalitātes pienākumu pretmisteru Džonsu, kuru dēvēja par"saimnieku", vai izteica vientiesīgaspiezīmes, piemēram: "Misters Džonss mūsbaro. Nebijis viņa, mums būtu jānomirstbadā." Citi uzdeva tādus jautājumus kā:"Kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, kasnotiks, kad mēs jau būsim beigti?" - vai:

"Ja jau šī Sacelšanās notiks tik un tā, tadkāda starpība, vai mēs darbojamies tāslabā vai ne?" - un cūkām nācās visaisarežģīti ieskaidrot viņiem, ka tādanostāja ir gluži pretēja Dzīvnieciskumagaram. Vismuļķīgākos jautājumus uzdevaMollija, baltā ķēve. Pats pirmais, ko viņapajautāja Sniedziņam, bija: - Vai pēcSacelšanās cukurs vēl būs?

Nē, - Sniedziņš stingri noteica. -Mums nav līdzekļu, lai šajā fermā ražotucukuru. Turklāt cukurs tev nemaz navvajadzīgs. Tev būs tik daudz auzu unsiena, cik vien tu gribēsi.

Un vai man joprojām atļaus nēsātkrēpēs lentītes? - Mollija jautāja.

Biedrene, - Sniedziņš atteica, - šīslentes, kurām tu tik ļoti esi pieķērusies, irverdzības simbols. Vai tu nespēj saprast,

ka brīvība ir vairāk vērta nekā lentes?Mollija piekrita, taču sevišķi

pārliecināta neizskatījās.Cūkām vajadzēja izcīnīt pat vēl

smagāku cīņu, lai atspēkotu izdomājumus,ko izplatīja Mozus, pieradinātais krauklis.Mozus, būdams sevišķs mistera Džonsamīlulis, bija spiegs un mēlnesis, taču reizēarī veikls runātājs. Viņš sacījās zinām, kaesot tāda noslēpumaina zeme, ko saucotpar Cukurkarameļu Kalnu, un tur pēcnāves nonākot visi dzīvnieki. Tāatrodoties kaut kur augstu debesīs, kādugabaliņu aiz mākoņiem, teica Mozus.Cukurkarameļu Kalnā svētdiena esotseptiņas dienas nedēļā, dābols esotpilnbriedā visu cauru gadu un cukurgraudiun linsēklu plāceņi augot taisni dzīvžogos.Dzīvnieki nevarēja Mozu ciest, jo tas tikai

tenkoja un nemaz nestrādāja, tomēr dažino viņiem noticēja Cukurkarameļu Kalnapastāvēšanai, un cūkām bija jāstrīdas bezsava gala, lai pārliecinātu viņus, ka tādasvietas nemaz nav.

Visuzticamākie mācekļi bija abivezumnieki - Bokseris un Dā-bolīte. Šiemabiem nemaz nepadevās izdomāt kaut kopašiem, taču, reiz atzinuši cūkas parsaviem skolotājiem, viņi sūktin uzsūcavisu, ko viņiem teica, un ar vienkāršiempamatojumiem pārstāstīja to pārējiemdzīvniekiem. Viņi pastāvīgi ieradāsslepenajās sapulcēs kūtī un vadīja "Angļuzvēru" dziedāšanu, ar ko sapulces allažbeidzās.

Taču izrādījās, ka Sacelšanās irveicama daudz agrāk un vieglāk, nekāvarētu gaidīt. Aizritējušos gados misters

Džonss, kaut arī cietsirdīgs saimnieks,bija bijis spējīgs fermeris, bet pēdējālaikā viņam bija uzbrukušas nedienas.Zaudējis naudu kādā prāvā, viņš pagalamsašļuka un nodevās dzeršanai cītīgāk, nekātas būtu nācis viņam par labu. Lāgiem viņšveselām dienām mēdza zvilnēt virtuvēsavā Vindzoras krēslā, lasīdams avīzes,dzerdams un šad tad iebarodams Mozu aralū izmērcētām maizes garozām. Viņakalpi bija slinki un negodīgi, laukiaizauguši nezālēm, ēkām labojami jumti,dzīvžogi pamesti novārtā, un dzīvniekicieta badu.

Pienāca jūnijs, un siens nāca turpatvai pļaujams. Vasaras saulgriežu svētkos,kas iekrita sestdienā, misters Džonssaizbrauca uz Villingdonu un "SarkanajāLauvā" tā piedzērās, ka neatgriezās mājās

līdz pat svētdienas pusdienlaikam. Kalpirīta agrumā bija izslaukuši govis un pēctam aizgājuši trušu medībās, nerūpēdamiespar to, ka jāpabaro dzīvnieki. Pārbraucismājās, misters Džonss tūlīt nolikās gulētuz viesistabas dīvāna, uzklājis uz sejas"Pasaules Jaunumus", tāpēc, kad pienācavakars, dzīvnieki vēl aizvien bijanebaroti. Pēdīgi viņi vairs nespēja izturēt.Viena no govīm ar ragiem uzlauza klētsdurvis, un visi dzīvnieki ķērās klātapcirkņiem. Tieši tobrīd misters Džonsspamodās. Nākamajā mirklī viņš kopā arčetriem puišiem jau bija klētī un arpātagām zvetēja uz visām pusēm. Tas nugāja pāri izsalkušo dzīvnieku panesībai.Pilnīgā vienprātībā, lai gan nekas tādsiepriekš nebija norunāts, viņi metās virsūsaviem mocītājiem. Džonss un viņa vīri

pēkšņi apjēdza, ka tiek badīti un spārdītino visām pusēm. Viņi vairs nepagalamnebija stāvokļa noteicēji. Nekad agrākviņi netika redzējuši, ka dzīvnieki šādiuzvestos, un negaidīti sadumpojušiesradījumi, kurus viņi bija paraduši dauzītun vārdzināt, kā vien iepatīkas, pārbiedējaviņus gandrīz vai līdz nāvei. Pēc brītiņaviņi atmeta ar roku aizstāvēšanāsmēģinājumiem un ņēma kājas pār pleciem.Mirkli vēlāk visi pieci pilnā sparā laidāsprom pa lauku ceļu, kas veda uz lielceļu,bet dzīvnieki uzvaras priekā dzinās viņiempakaļ.

Misis Džonsa paskatījās ārā paguļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek,steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu unaizlavījās no fermas pa citu ceļu. Mozusnolēca no savas laktas un, skaļi

ķērkdams, aizlaidās viņai nopakaļ. Pa tolaiku dzīvnieki bija aiztrenkuši Džonsu unviņa kalpus līdz lielceļam un aizcirtušipiecbaļķu vārtus. Un tā nu, pirms viņi vēlbija īsti aptvēruši, kas notiek, Sacelšanāsbija sekmīgi īstenota: Džonss bija padzītsun Muižas ferma piederēja viņiem.

Pirmās piecas minūtes dzīvniekigandrīz vai nespēja noticēt savaiveiksmei. Pirmais, ko viņi pasāka, - visipilnā sastāvā noaulekšoja visgarāmfermas robežām, it kā lai galīgipārliecinātos, ka šeit nekur vairs neslēpjasneviena cilvēciska būtne; tad viņi drāzāsatpakaļ uz fermas ēkām, lai iznīcinātu itvisu, kas atgādinātu nīsto Džonsavaldīšanu. Tika uzlauzts zirglietu šķūnītisstaļļu galā; laužņi, deguna riņķi, suņuķēdes, nežēlīgie naži, ar kuriem misters

Džonss parasti kastrēja sivēnus un jērus, -tas viss tika sasviests akā. Groži, pavadas,acu aizsegi, pazemojošās auzu tarbas līdzar citu drazu tika iemesti ugunskurā, kasdega pagalmā. To pašu izdarīja arpātagām. Visi dzīvnieki lēkāja no prieka,redzēdami, kā pātagas nozūd liesmās.Sniedziņš iemeta ugunī arī lentītes, arkurām tirgus dienās parasti tika izrotātaszirgu krēpes un astes.

- Lentes, - viņš teica, - varētu uzskatītarī par apģērbu, kas ir cilvēciskas būtnespazīme. Visiem dzīvniekiem jāstaigākailiem.

Bokseris, to padzirdējis, atnesa mazosalmu cepurīti, kuru nēsāja vasarā, lainelaistu pie ausīm mušas, un iesvieda tougunī pie visa pārējā.

Gluži īsā laikā dzīvnieki bija

iznīcinājuši itin visu, kas viņiem likaiedomāties misteru Džonsu. TadNapoleons aizveda viņus atpakaļ uz klētiun ikvienam izsniedza divkāršu labībasdevu, turklāt pa diviem biskvītiem katramsunim. Tad viņi septiņas reizes nodziedāja"Angļu zvērus" no viena gala līdz otram,pēc tam ierīkojās naktsguļai un gulēja tākā vēl nekad.

Viņi tomēr pamodās, kā parasti,rītausmā un, atcerējušies brīnišķīgonotikumu, visi kopā joņoja ārā uzganībām. Gabaliņu tālāk ganībās bijapaugurs, no kura pavērās skats uz fermaslielāko daļu. Dzīvnieki uzdrāžas pauguravirsotnē un vērās visapkārt dzidrajā rītagaismā. Jā, tas piederēja viņiem - viss, kovien varēja saskatīt, piederēja viņiem! Šīsdomas iedvestajā ekstāzē viņi auļoja riņķī,

sajūsmā lēkdami augstu gaisā. Viņivalstījās rasā, pilnām mutēm plūca saldovasaras zāli, spēra gaisā melnās zemespikas un vilka nāsīs tās rūgteno smaržu.Tad viņi devās pārbaudes apstaigā pa visufermu un mēmā sajūsmā aplūkojaaramzemi, siena pļavu, augļudārzu, dīķi,krūmāju. Šķita, ka nekad agrāk tas vissnebūtu redzēts, un pat tagad viņi tikai arpūlēm spēja noticēt, ka viss ir viņu pašu.

Pēc tam dzīvnieki rindiņā devāsatpakaļ uz fermas ēkām un klusēdamiapstājās ārpusē pie saimniekmājasdurvīm. Arī tā bija viņu, taču iekšā iet viņibaidījās. Tomēr pēc mirkļa Sniedziņš unNapoleons ar pleciem atgrūda vaļā durvisun dzīvnieki virtenē devās iekšā, soļodamiiespējami piesardzīgi aiz bailēm kaut kosabojāt. Viņi uz pirkstgaliem staigāja no

istabas istabā, bīdamies ierunāties skaļākpar čukstu un gluži vai bijībā nopētīdamineticamo greznību - gultas ar dūnu pēļiem,spoguļus, astru dīvānu, Briseles paklāju,karalienes Viktorijas litogrāfiju virsviesistabas kamīna dzegas. Kad visi jaudevās lejup pa kāpnēm, atklājās, ka navMollijas. Atgriezušies pārējie ieraudzīja,ka viņa palikusi labākajā guļamistabā.Viņa bija paņēmusi no misis Džonsastualetes galdiņa zilas lentes gabaliņu,turēja to sev pie pleca un bezgala dumjiapbrīnoja pati sevi spogulī. Pārējie izteicaviņai asus pārmetumus, un visi izgāja ārā.Daži no šķiņķiem, kas karājās virtuvē, tikaiznesti laukā apbedīšanai, un alus mucavirtuves pieliekamajā tika ielauzta arBoksera pakava spērienu, citādi mājānekas nebija aizskarts. Uz vietas

vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, kasaimniekmāja jāsaglabā kā muzejs. Visibija vienisprātis, ka neviens dzīvnieks turnekad nedrīkst dzīvot.

Dzīvnieki paēda brokastis, un pēctam Sniedziņš un Napoleons atkalsaaicināja visus kopā.

- Biedri, - Sniedziņš iesāka, - irpusseptiņi, un mums priekšā gara diena.Šodien mēs sāksim siena pļauju. Taču irvēl kas, par ko jāparūpējas vispirms.

Cūkas nu atklāja, ka pēdējo trijumēnešu laikā pašas ir iemācījušās lasīt unrakstīt no vecas pareizrakstības vārdnīcas,kas bija piederējusi mistera Džonsabērniem un izmesta atkritumu kaudzē.Napoleons aizsūtīja pēc melnas un baltaskrāsas podiem un visiem pa priekšu devāsuz piecbaļķu vārtiem, kas veda uz lielceļu.

Tad Sniedziņš (jo tieši Sniedziņš bijavislabākais rakstītājs) saņēma starp abiempriekškājas nagiem otu, aizkrāsoja uzvārtu augšējā baļķa uzrakstu "Muižasferma" un tā vietā uzrakstīja "Dzīvniekuferma". Sākot ar šo dienu, tādam bija jābūtfermas nosaukumam. Pēc tam viņiatgriezās pie fermas ēkām, kur Sniedziņšun Napoleons aizsūtīja pēc redeļtrepēm,ko lika piesliet pie lielā šķūņa galasienas.Abi paskaidroja, ka pēdējo triju mēnešupārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvertDzīvnieciskuma principus SeptiņosBaušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšotuzrakstīti uz sienas; tie veidošotnegrozāmu likumu, pēc kura visiemDzīvnieku fermas iemītniekiem būšotjādzīvo mūžīgi mūžos. Ar zināmāmgrūtībām (jo cūkai vis nav viegli saglabāt

līdzsvaru uz redeļtrepēm) Sniedziņšuzrāpās augšā un ķērās pie darba, betKviecējs pāris kāpienu zemāk turējakrāsas podu. Baušļi tika uzrakstīti uzdarvotās sienas lieliem, baltiem burtiem,kurus varēja salasīt pat trīsdesmit jarduattālumā. Tie skanēja šādi:

SEPTIŅI BAUŠĻIKatrs, kas staigā uz divām kājām, ir

ienaidnieks.Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai

kam ir spārni, ir draugs.Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt

apģērbu.Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt

gultā.Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert

alkoholu.

Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalinātotru dzīvnieku.

Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.

Uzrakstīts bija ļoti glīti, un, ja neņemvērā, ka "draugs" bija uzrakstīts - "drauks"un viens "s" apgriezts otrādi, tadpareizrakstība viscaur bija ievērota.Sniedziņš visu nolasīja skaļi, laiizpalīdzētu pārējiem. Dzīvnieki mājapilnīgā piekrišanā, un spējīgākienekavējoties sāka mācīties Baušļus nogalvas.

- Un nu, biedri, - Sniedziņš uzsauca,nomezdams otu, - uz siena pļavu!Uzskatīsim par goda lietu pabeigt pļaujuātrāk, nekā to spētu izdarīt Džonss arsaviem puišiem.

Taču šai brīdī trīs govis, kuras jau

labu laiciņu bija rādījušās nemierīgas,sāka skaļi īdēt. Viņas nebija slauktasveselas divdesmit četras stundas, untesmeņi gandrīz vai plīsa pušu. Brītiņupadomājušas, cūkas aizsūtīja pēc spaiņiemun diezgan sekmīgi izslauca govis, jo viņupriekškājas bija it labi piemērotas šimuzdevumam. Drīz pieci spaiņi bija pilni arputainu, treknu pienu, uz kuru daudzi nodzīvniekiem noskatījās ar ievērojamuinteresi.

- Kur nu liksim visu šito pienu? -kāds ievaicājās.

- Džonss dažreiz mēdza pasmēlienam iejaukt mūsu dzirā, -teica kādano vistām.

- Neuztraucieties par pienu, biedri! -iesaucās Napoleons, nostādamies priekšāspaiņiem. - Gan par to parūpēsies. Pļauja

ir svarīgāka. Biedrs Sniedziņš ies papriekšu. Es sekošu pēc pāris minūtēm. Uzpriekšu, biedri! Siens gaida.

Tā nu dzīvnieki bariņā devās uz sienapļavu, lai sāktu pļauju, bet, vakarāatgriezušies, pamanīja, ka piens irnozudis.

III

Kā viņi nopūlējās un lēja sviedrus,lai novāktu sienu! Taču pūliņi atmaksājās,jo pļauja izdevās vēl daudz labāk, nekācerēts.

Darbs dažkārt bija smags; darbarīkibija domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem,un liels trūkums bija tas, ka neviensdzīvnieks nespēja izmantot tādusdarbarīkus, ar kuriem strādājot būtu jāstāvuz pakaļkājām. Taču cūkas bija tik gudras,

ka prata izdomāt, kā apejami jebkurisarežģījumi. Savukārt zirgi pazina pļavupēdu pa pēdai un no pļaušanas ungrābšanas patiesībā saprata daudz vairāk,nekā jelkad bija sapratis Džonss un viņasaime. Cūkas īstenībā nestrādāja, tikaivadīja un uzraudzīja pārējos. Ievērojotviņu zināšanu pārākumu, bija dabiski, kavadība jāuzņemas tieši viņām. Bokseris unDābolīte iejūdzās pļaujmašīnā vai zirguarklā (nu vairs, protams, nevajadzēja nedzlaužņu, nedz grožu) un riņķi pēc riņķavienmērīgi kājoja pa pļavu, bet aizmugurēgāja cūka un sauca: "Nū, nū, biedri!" - vai:"Tprū, tprū, biedri!" - kā nu kuro reizivajadzēja. Un ikviens dzīvnieks līdzpašam vissīkākajam strādāja pie sienaārdīšanas un ievākšanas. Pat pīles unvistas augu dienu saulē rāvās gan še, gan

tur, nesdamas knābjos niecīgas sienašķipsniņas. Pēdīgi viņi pabeidza sienapļauju par divām dienām īsākā laikā, nekāparasti bija izdevies Džonsam un viņapuišiem. Turklāt izrādījās, ka sienaievākts vairāk nekā jebkad šai fermā.Nobiruma nebija nemaz; asredzīgās vistasun pīles bija uzlasījušas beidzamostiebriņu. Un neviens pats fermasdzīvnieks netika nozadzis pat ne kušķīša.

Visu šo vasaru darbs fermā gāja kāpulkstenis. Dzīvnieki izjuta tādu laimi,kādu nekad netika uzskatījuši pariespējamu. Katrs barības kumoss nozīmējapēkšņu, dziļu prieku - tagad, kad tā patiesibija viņu pašu barība, pašu sagādātapašiem, nevis īgna saimnieka skopiizdalīta. Kad nu nevērtīgie liekēži cilvēkibija prom, katram iznāca vairāk ēdamā.

Iznāca arī vairāk brīvo brīžu, kaut arīdzīvnieki pie tādiem nebija pieraduši.Viņiem radās daudzas grūtības -piemēram, tuvāk gada beigām, kad sākaievākt labību, nācās to senējā veidānomīdīt un pelavas pūst prom ar elpu, jofermā nebija kuļmašīnas, - taču cūkas arsavu attapību un Bokseris ar saviem milzumuskuļiem aizvien palīdzēja izķepuroties.Bokseris baudīja visu apbrīnu. Pat Džonsalaikā viņš bija centīgs strādātājs, bet tagadšķita, ka viņš ir drīzāk veseli trīs zirginekā viens; bija dienas, kad likās - visifermas darbi turas uz viņa varenajiempleciem. No rīta līdz vakaram viņš rāvāsmelnās miesās, aizvien tieši tur, kur darbsvissmagākais. Viņš bija sarunājis ar vienuno gailēniem, lai tas rītos modina viņupusstundu agrāk nekā citus, un, pirms

sākās parastais dienas darbs, kādu laiciņubrīvprātīgi nostrādāja tur, kur tas likāsvisvairāk nepieciešams. Viņa atbildeikvienas problēmas, ikviena šķēršļapriekšā bija: "Es strādāšu vēl centīgāk!" -ko viņš bija pieņēmis par savu personiskodevīzi.

Bet katrs jau strādāja atbilstošisavām spējām. Vistas un pīles, piemēram,ražas novākšanas laikā uzlasīdamasizbirušos graudus, sataupīja piecusbušeļus labības. Neviens nezaga, neviensnekurnēja par savu pārtikas devu; strīdi,dzēlības un skaudība, veco laikunormālas dzīves pazīmes, bija tikpat kāizzudušas. Neviens nevairījās nopienākuma - vai gandrīz neviens. Mollija -tiesa kas tiesa - no rītiem cēlās ne sevišķinaski, un viņai bija niķis agri pamest

darbu ar ieganstu, ka nagā esot iestrēdzisakmens. Un kaķa izturēšanās bija tādasavāda. Visi drīz pamanīja, ka tad, kadjādara darbs, kaķis nekur nav atrodams.Viņš mēdza nozust uz veselām stundām untad, it kā nekas nebūtu noticis, uzrastiesēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jaugalā. Taču viņš aizvien tik lieliskiatrunājās un tik mīlīgi murrāja, ka nebijaiespējams neticēt viņa labajiemnodomiem. Vecais Bendžamins, ēzelis,kopš Sacelšanās nelikās mainījies ne parmatu. Viņš darīja savu darbu tikpat lēni unstūrgalvīgi kā Džonsa laikā, nekadnevairījās no tā, taču nekad arī brīvprātīginepieteicās uz papildu darbiem. ParSacelšanos un tās rezultātiem viņšnemēdza paust nekādu viedokli. Jautāts,vai nejūtas laimīgāks tagad, kad Džonss ir

prom, viņš parasti atteica vienīgi: "Ēzeļidzīvo ilgi. Neviens no jums nekad navredzējis beigtu ēzeli," - un pārējiemvajadzēja samierināties ar šo mīklainoatbildi.

Svētdienās strādāts netika. Brokastisēda stundu vēlāk nekā parasti, un pēcbrokastīm notika ceremonija, kuruievēroja katru nedēļu bez izņēmuma.Vispirms tika uzvilkts karogs. Sniedziņšzirglietu šķūnītī bija uzgājis vecu, zaļumisis Džonsas galdautu un ar baltu krāsuuzzīmējis uz tā nagu un ragu. To tad nu arīpacēla saimniekmājas dārziņa karogmastākatru svētdienas ritu. Karogs esot zaļštāpēc, skaidroja Sniedziņš, kasimbolizējot Anglijas zaļos laukus, betnags un rags apzīmējot nākotnes DzīvniekuRepubliku, kura radīšoties tad, kad

cilvēku dzimums beidzot būšot gāzts. Pēckaroga uzvilkšanas visi dzīvniekisadrūzmējās lielajā kūtī uz vispārējosanāksmi, ko sauca par Sapulci. Te tikaplānots nākamās nedēļas darbs, izvirzītasun apspriestas rezolūcijas. Rezolūcijasaizvien izvirzīja cūkas. Pārējie dzīvniekigan prata balsot, taču paši nemūžamnespētu izdomāt kādu rezolūciju.Sniedziņš un Napoleons debatēs bijaaktīvāki par visiem. Taču bija nomanāms,ka abi nekad nav vienisprātis: lai kādupriekšlikumu viens no viņiem izteiktu, otrsvisādā ziņā to apstrīdēja. Pat tad, kad tikapieņemta rezolūcija - tāda, kuru pašu parsevi neviens nevarētu noraidīt, - izmantotnelielo aploku aiz augļudārza par atpūtasvietu dzīvniekiem, kuri vairs nespējstrādāt, izcēlās vētrainas debates par īsto

atpūtas vecumu katrai dzīvnieku sugai.Sapulce aizvien beidzās ar "Angļu zvēru"dziedāšanu, un pēcpusdiena tika veltītalaika kavēkļiem.

Cūkas bija izraudzījušās zirglietušķūnīti par savu štābu. Šeit tās vakarosstudēja kalēja un namdara amatu un citasnepieciešamas mākas no grāmatām, kobija atnesušas no saimniekmājas.Sniedziņš vēl nodarbojās ar to, kaorganizēja pārējos dzīvniekus stāties, kāviņš teica, Dzīvnieku Komitejās. Tur nuviņš bija nenogurdināms. Viņš izveidojaOlu Ražošanas Komiteju vistām, TīroAstu Līgu govīm, Savvaļas BiedruJaunizglītošanas Komiteju (kurasuzdevums bija pieradināt žurkas untrušus), Baltākas Vilnas Kustību aitām undažādas citas, turklāt nodibināja arī

lasīšanas un rakstīšanas klases. Visāvisumā šīs ieceres izgāzās. Piemēram,mēģinājums pieradināt savvaļas radījumusizputēja gandrīz vai uz līdzenas vietas. Tiejoprojām uzvedās tieši tāpat kā iepriekšun, ja pret tiem izturējās augstsirdīgi, tadgluži vienkārši izmantoja to. Kaķisiestājās Jaunizglītošanas Komitejā undažas dienas darbojās tajā ļoti aktīvi.Kādu dienu viņš bija redzēts sēžam uzjumta un runājamies ar dažiem zvirbuļiem,kurus pats nevarēja aizsniegt. Viņš tiemstāstīja, ka visi dzīvnieki tagad esot biedriun ka jebkurš zvirbulis, kas vien vēloties,drīkstot nākt un notupties uz viņa ķepas;taču zvirbuļi palika, kur bijuši.

Toties lasīšanas un rakstīšanasklasēm bija lieli panākumi. Pret rudenigandrīz katrs dzīvnieks fermā bija kaut cik

skolots.Cūkas - tās jau prata nevainojami

lasīt un rakstīt. Suņi iemācījās lasītdiezgan labi, taču neizrādīja interesi nepar kādu citu lasāmvielu kā vienīgi parSeptiņiem Baušļiem. Mjūriela, kaza,mācēja lasīt cik necik labāk par suņiem undažkārt vakaros mēdza lasīt citiem priekšāno avīzes driskām, kuras sameklējaatkritumu kaudzē. Bendžamins prata lasīttikpat labi kā kura katra cūka, taču nekadneizmantoja savu prasmi. Cik viņam esotzināms, viņš teica, tad nekā lasīšanasvērta vispār neesot.

Dābolīte iemācījās visu alfabētu, betnespēja saburtot kopā vārdus. Bokserisnevarēja tikt tālāk par burtu D. Ar savulielo nagu viņš mēdza iezīmēt putekļos A,B, C, D un tad stāvēja, blenzdams burtos,

atglaudis ausis, dažkārt sapurinādamscekulu, visiem spēkiem cenzdamiesatminēties, kas nāk tālāk, bet tas viņamnekad neizdevās. Vairākkārt tik tiešāmgadījās, ka viņš iemācījās arī E, F, G, H,bet tobrīd, kad viņš zināja tos, aizvienatklājās, ka ir aizmirsušies A, B, C un D.Pēdīgi viņš nolēma samierināties arpirmajiem četriem burtiem un ik dienaspāris reižu mēdza tos uzrakstīt, laiatsvaidzinātu atmiņu. Mollija nebija armieru mācīties nevienu citu burtu, tikai tosseptiņus, kas veidoja viņas pašas vārdu.Tos viņa tad mēdza ļoti glīti salikt nosprungulīšiem, izrotāt ar kādu ziediņu unapbrīnā staigāt visam tam apkārt.

Neviens no pārējiem fermasdzīvniekiem nevarēja tikt tālāk par burtuA. Izrādījās arī, ka dumjākie dzīvnieki,

piemēram, aitas, vistas un pīles, nespējiemācīties no galvas Septiņus Baušļus.Pēc ilgām pārdomām Sniedziņš paziņoja,ka Septiņus Baušļus šai nolūkā varētusaīsināt līdz vienai maksimai, proti:"Četras kājas - labi, divas kājas - slikti."Tas, kā viņš teica, saturot Dzīvnieciskumasvarīgāko principu. Kurš to pilnībāaptveršot, tas būšot pasargāts nocilvēciskām ietekmēm. Putni sākumāturējās pretī, jo viņiem šķita, ka pašiemarī ir divas kājas, taču Sniedziņš viņiempierādīja, ka tā nav.

- Putna spārns, biedri, - viņš teica, -ir orgāns, kas paredzēts virzībai uzpriekšu, nevis manipulācijām. Tādēļ tovarētu uzskatīt arī par kāju. Cilvēkaraksturīgākā pazīme ir roka, instruments,ar kuru viņš pastrādā visas savas

negantības.Putni nesaprata Sniedziņa garos

vārdus, taču samierinājās ar viņaskaidrojumu, un visi vientiesīgākiedzīvnieki ķērās pie darba, lai iemācītos nogalvas jauno maksimu. "Četras kājas -labi, divas kājas - slikti," - tā ar lielākiemburtiem bija uzrakstīts uz šķūņa galasienasvirs Septiņiem Baušļiem. Kad nu viņi bijaiemācījušies to no galvas, aitām pret toradās milzīga patika, un bieži vien,gulēdamas pļavā, tās visas ņēmās blēt:"Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" -un turpināja stundām ilgi, bez apnikuma.

Napoleons neinteresējās parSniedziņa komitejām. Viņš sacīja, kajaunatnes izglītošana esot svarīgāka parvisu to, ko iespējams izdarīt pieaugušo

labā. Notika tā, ka Džesija un Blūbela drīzpēc siena pļaujas apbērnojās, par abāmlaizdamās pasaulē deviņus veselīguskucēnus. Tiklīdz tie vairs nezīda māti,Napoleons tos pievāca, teikdams, ka patsuzņemšoties atbildību par viņu izglītošanu.Viņš iekārtoja tos kūtsaugšā, kur varējanokļūt vienīgi pa zirglietu šķūnīša trepēm,un turēja tādā noslēgtībā, ka pārējiefermas iemītnieki drīz vien aizmirsakucēnus.

Mīklainais jautājums par to, kurpaliek piens, drīz noskaidrojās. To ikdienas iejauca cūku dzirā. Pašlaik nācagatavi agrie āboli, un zāle augļudārzā bijakā sētin nosēta ar vēja notrauktajiemaugļiem. Dzīvnieki bija uzskatījuši parpašsaprotamu, ka tie tiks sadalītivienlīdzīgi, tomēr kādu dienu tika izdota

pavēle, ka visi kritušie āboli jāsavāc unjānogādā zirglietu šķūnītī cūkuvajadzībām. Te nu daži no pārējiemdzīvniekiem pakurnēja, taču veltīgi. Visascūkas šai jautājumā bija pilnīgivienisprātis, pat Sniedziņš un Napoleons.Kviecēju aizsūtīja sniegt nepieciešamosizskaidrojumus pārējiem.

- Biedri! - viņš sauca. - Ceru, jūsneiedomājaties, ka mēs, cūkas, darām toaiz savtības un tīkojam pēc privilēģijām!Daudziem no mums piens un ābolipatiesībā nemaz negaršo. Kaut vai manpašam. Mūsu vienīgais mērķis, ņemot visuto sev, ir mūsu veselības saglabāšana.Piens un āboli (to, biedri, ir pierādījusiZinātne) satur vielas, kas absolūtinepieciešamas cūkas labsajūtai. Mēs,cūkas, esam garīgā darba darītāji. Visa šīs

fermas pārvaldīšana un darbu organizācijair atkarīga no mums. Dienu un nakti mēsesam nomodā par jūsu labklājību. Tiešijūsu dēļ mēs dzeram šo pienu un ēdam šosābolus. Vai jūs maz zināt, kas notiktu, jamēs, cūkas, neizpildītu savu pienākumu?Atgrieztos Džonss! Jā gan, atgrieztosDžonss! Bez šaubām, biedri, - Kviecējsbrēca gandrīz vai lūdzoši, lēkādams šurputurpu un vicinādams astes gredzenu, - bezšaubām, jūsu vidū taču nav neviena, kasgribētu redzēt atgriežamies Džonsu?

Ja nu bija kaut kas tāds, par kodzīvnieki būtu pilnīgi pārliecināti, tad tābija nevēlēšanās redzēt atgriežamiesDžonsu. Kad viss tika parādīts šādāgaismā, viņiem nekas vairs nebija sakāms.Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi irsaglabāt cūku labo veselību. Tādēļ bez

tālākiem strīdiem tika nolemts, ka piens unkritušie āboli (kā arī lielākā tiesa āboluražas, kad tie nogatavojušies) jāpataupatikai un vienīgi cūkām.

IVVasaras nogalē ziņa par notikumiem

Dzīvnieku fermā bija izplatījusies jaupusē grāfistes. Sniedziņš un Napoleons ikdienas sūtīja ceļā baložu bariņus, kuriemtika uzdots iejukt kaimiņfermu dzīvniekuvidū, pastāstīt tiem par Sacelšanos uniemācīt "Angļu zvēru" melodiju.

Lielāko daļu laika misters Džonssbija pavadījis, sēžot Villingdonas"Sarkanā Lauvas" bārā un žēlojotieskatram, kurš vien gribēja klausīties, paršaušalīgo netaisnību, ko viņš izcietis, kadviņu no paša īpašuma izdzinusi nekurnederīgu dzīvnieku banda. Citi fermeri

principā juta viņam līdzi, taču sākumāneko lielu nepalīdzēja. Klusībā katrsprātoja, vai no Džonsa likstas kaut kādinevarētu iedzīvoties. Laimīgā kārtā abifermeri, kuru īpašumi robežojās arDzīvnieku fermu, nemitīgi bija uz nažiem.Viena no fermām, ko sauca par Foksvudu,bija liela, nolaista un vecmodīga, zeme pakrietnai daļai aizaugusi ar mežu; visasganības te bija pagalam noplicinātas undzīvžogi gluži apkaunojošā stāvoklī.Fermas īpašnieks, misters Pilkingtons,bija bezrūpīgs džentlmenis, kas lielākotiesu laika pavadīja makšķerējot vaimedījot - atkarībā no gadalaika. Otrāferma, ko dēvēja par Pinčfīldu, bijamazāka un labāk uzturēta. Tās īpašnieksbija kāds misters Frederiks, spēcīgs,viltīgs vīrs, kurš nemitīgi bija iejaukts

tiesas prāvās un izslavēts kā liels naudasplēsējs. Šie abi tik ļoti nevarēja viens otruciest, ka viņiem bija grūti par kaut kovienoties, pat aizstāvot pašu intereses.

Lai nu kā, Sacelšanās Dzīvniekufermā bija abus pamatīgi nobiedējusi, unviņi bija gatavi darīt nez ko, lai pašudzīvnieki neuzzinātu par to pārāk daudz.Sākumā viņi izlikās tikai nicīgipasmejamies par iedomu, ka dzīvniekipaši varētu pārvaldīt fermu. Ar to būšotcauri pāris nedēļās, viņi teica. Abiizplatīja baumas, ka dzīvnieki Muižasfermā (viņi neatlaidīgi sauca to parMuižas fermu, jo nosaukumu "Dzīvniekuferma" nu nekādi nevarētu paciest) bezmitas ķīvējoties un drīz vien tik un tānosprāgšot badā. Kad pagāja laiks undzīvnieki acīmredzot vēl nebija

nosprāguši badā, Frederiks un Pilkingtonsuzņēma citu meldiņu un sāka runāt paršausmīgajām briesmonībām, kas tagadzeļot un plaukstot Muižas fermā. Tikapaziņots, ka dzīvnieki tur nodevušieskanibālismam, spīdzinot cits citu arsarkani nokaitētiem pakaviem un kamātītes visiem esot kopējas. Tā, redz,iznākot, ja saceļoties pret Dabaslikumiem, sacīja Frederiks unPilkingtons.

Tomēr neviens šiem stāstiem īstineticēja. Joprojām klīda neskaidras unsagrozītas baumas par brīnumainu fermu,no kuras padzīti cilvēki un kur dzīvniekipaši visu pārzinot, un tā augu gadu pārapvidu vēlās dumpības vilnis. Aizvien tikpaklausīgie buļļi piepeši kļuva mežonīgi,aitas apgāza žogus un aprija dābolu, govis

izspēra spaiņus, zirgi atteicās lēkt pāršķēršļiem un līdz ar saviem jātniekiemdrāzās prom gluži pretējā virzienā. Betgalvenais - it visur bija zināma "Angļuzvēru" melodija un pat vārdi. Dziesmabija izplatījusies pārsteidzošā ātrumā.Cilvēki, to padzirdot, ar pūlēm valdījaniknumu, tomēr izlikās, ka uzskata to tikaipar smieklīgu. Viņi teicās nespējamsaprast, kā gan kāds, kaut arī tikaidzīvnieks, varot piespiest sevi dziedātšādas nožēlojamas blēņas. Katrsdzīvnieks, ko pieķēra dziedam, uz vietastika nopērts. Un tomēr -dziesma nebijasavaldāma. Strazdi to svilpoja dzīvžogos,baloži to dūdoja gobās, tā iekļuva smēdesdunā un baznīcas zvanu melodijā. Un,klausīdamies dziesmā, cilvēki slepusdrebēja, sadzirdēdami tajā savas tuvās

bojāejas pareģojumu.Oktobra sākumā, kad labība bija

nopļauta, sakrauta statiņos un daļēji arīnokulta, pa gaisu atvirpuļoja baložu bariņšun milzīgā satraukumā nolaidās Dzīvniekufermas pagalmā. Džonss un visi viņa vīriar vēl pusduci citu no Foksvudas unPinčfīldas bija ienākuši pa piecbaļķuvārtiem un tuvojās pa lauku ceļu, kas vedauz fermu. Visi nesa nūjas, bet Džonsssoļoja pa priekšu ar bisi rokās. Viņi acīmredzami bija sagatavojušies mēģinājumamatgūt fermu ar varu.

Tas bija gaidīts jau sen, un bijaveikti arī visi priekšdarbi. Sniedziņš, kurštika izstudējis saimniekmājā uzietu vecugrāmatu par Jūlija Cēzara karagājieniem,atbildēja par aizsardzības operācijām.Viņš aši izdalīja pavēles, un jau pēc

brītiņa ikviens dzīvnieks atradās savāpostenī.

Kad cilvēki sasniedza fermas ēkas,Sniedziņš sāka pirmo uzbrukumu. Visibaloži, trīsdesmit pieci pēc skaita,lidinājās šurpu turpu pār vīru galvām unno gaisa ķēzīja tiem virsū; un, kamēr vīricīnījās ar šo likstu, zosis, kas bijaslēpušās aiz žoga, metās ārā un ņēmāsnikni knābt tiem stilbos. Taču šis bija tikaiviegls ierindas manevrs, kam vajadzējaradīt mazas jukas, un vīri bez pūlēmpadzina zosis ar nūjām. Nu Sniedziņšlaida darbā otro uzbrukuma ierindu.Mjūriela, Bendžamins un visas aitas arSniedziņu priekšgalā metās uz priekšu unsāka grūstīt un badīt vīrus no visāmpusēm, bet Bendžamins apgriezās apkārtun vantēja tos ar pakaļkājām. Taču atkal

izrādījās, ka vīri ar nūjām un naglotajiemzābakiem ir pārlieku stipri; un pēkšņi pēcSniedziņa kvieciena, kas bija atkāpšanāssignāls, visi dzīvnieki pagriezās un pavārtiem iebēga pagalmā.

Vīri iekliedzās uzvaras priekā. Viņiiedomājās, ka redz savus ienaidniekusmūkam, un nekārtīgā pūlītī pa galvu pakaklu skrēja tiem pakaļ. Tieši to tikaparedzējis Sniedziņš. Līdzko vīri bijapagalmā, aizmugurē negaidot parādījāsvisi trīs zirgi, trīs govis un vairākas cūkas- šie dzīvnieki bija gulējuši slēpnī laidarā- un nogrieza viņiem atpakaļceļu. NuSniedziņš deva uzbrukuma signālu. Viņšpats drāzās tieši virsū Džonsam. Toredzēdams, Džonss pacēla bisi un izšāva.Skrotis ieskrāpēja Sniedziņa mugurāasiņainas švīkas, un viena aita pakrita

beigta. Ne mirkli neapstājies, Sniedziņš arvisiem saviem 100 kilogramiem metāspret Džonsa kājām. Džonss ievēlās mēslukaudzē, un bise izlidoja viņam no rokām.Tomēr visdraudīgākais izskatījāsBokseris, kurš bija pacēlies pakaļkājāsgluži kā ērzelis un ar lielajiem, dzelziapkaltajiem nagiem zvetēja uz visāmpusēm. Pats pirmais trieciens ķēraFoksvudas staļļapuiša galvu, un tas bezdzīvības izstiepās dubļos. To redzot,vairāki vīri nometa nūjas un lūkoja bēgt.Viņus pārņēma panika, un nākamajā brīdīvisi dzīvnieki kopā sāka trenkāt viņusapkārt pa pagalmu. Viņus badīja,spārdīja, mīdīja kājām, viņiem koda.Fermā nebija neviena dzīvnieka, kuršneatriebtos kā mācēdams. Pat kaķis pēkšņinolēca no jumta uz kāda lopkopja pleciem

un ielaida nagus tam kaklā, tā ka vīrsšausmīgi iebrēcās. Brīdī, kad ceļš uz izejuatbrīvojās, vīri bija gaužām priecīgi, kavar izsprukt no pagalma un jozt uz lielceļapusi. Un tā nu piecas minūtes pēciebrukuma viņi ar kaunu atkāpās pa topašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet pakaļšņākdams dzinās zosu bars, nemitīgiknābjot viņiem stilbos.

Prom bija visi vīri, palicis tikaiviens. Pagalmā Bokseris ar nagu bikstījastaļļapuisi, kurš gulēja ar seju dubļos, uncentās pagriezt viņu uz muguras. Puisisnepakustējās.

Viņš ir beigts un pagalam, - Bokserissērīgi teica. - Man nebija tāda nolūka. Esaizmirsu, ka man ir dzelzs pakavi. Kas ganticēs, ka es to neizdarīju tīšām?

Bez jūtelības, biedri! - uzsauca

Sniedziņš, kam no brūcēm vēl aizvienpilēja asinis. - Karš ir karš. Cilvēks irlabs tikai tad, kad beigts.

Man nav nekādas vēlēšanās atņemtdzīvību, pat cilvēkam ne, -atkārtojaBokseris, un acis viņam bija asaru pilnas.

Kur Mollija? - kāds iesaucās.Mollijas patiešām trūka. Uz mirkli

izcēlās liela trauksme; dzīvnieki baidījās,ka ļaudis būtu varējuši kaut kādā veidānodarīt viņai pāri vai pat aizvest sev līdzi.Tomēr pēdīgi viņu atrada paslēpušos savāsteliņģī - galva iebāzta dziļi siena silē.Viņa bija aizmukusi, tiklīdz atskanējašāvieni. Un, kad pārējie atgriezās nomeklēšanas, izrādījās, ka staļļapuisis, kuršpatiesībā bija tikai apdullināts, jau iratžilbis un aizlaidies lapās.

Dzīvnieki sanāca kopā

visnevaldāmākā uzbudinājumā, un katrsņēmās pilnā kaklā stāstīt par saviemkaujas nopelniem. Nekavējoties tikasarīkoti improvizēti uzvaras svētki. Tikauzvilkts karogs un vairākkārt nodziedāti"Angļu zvēri", tad nogalinātajai aitai tikasarīkotas svinīgas bēres un uz kapaiestādīts baltērkšķa krūms. Sniedziņš piekapa teica nelielu runu, uzsvērdamsnepieciešamību, lai visi dzīvnieki būtugatavi mirt par Dzīvnieku fermu, ja tasvajadzīgs.

Dzīvnieki vienprātīgi nolēma dibinātmilitāru godazīmi, "Pirmās PakāpesDzīvnieks Varonis", kura tūliņ uz vietastika piešķirta Sniedziņam un Bokserim.Godazīme - misiņa medaļa (patiesībā tiebija daži veci misiņa iejūga rotājumi,uzieti zirglietu šķūnītī) - bija jānēsā

svētdienās un svētkos. Bija arī "OtrāsPakāpes Dzīvnieks Varonis", ko pēc nāvespiešķīra beigtajai aitai.

Izcēlās lielas diskusijas par to, kānosaukt kauju. Pēdīgi to nosauca parLaidara kauju, jo tieši tur nojumē bijaatradies slēpnis. Tika uzieta dubļosnomestā mistera Džonsa bise, un bijazināms, ka saimniekmājā ir patronukrājums. Bisi tika nolemts uzstādītkarogmasta pakājē kā artilērijas ieroci unizšaut no tās divreiz gadā -vienreizdivpadsmitajā oktobrī, Laidara kaujasgadadienā, un otrreiz vasaras saulgriežos,Sacelšanās gadadienā.

VTuvojoties ziemai, Mollija sagādāja

aizvien vairāk raižu. Viņa ik rītus

noseboja darbu un aizbildinājās, ka esotaizgulējušies, turklāt sūdzējās par kautkādām neizprotamām sāpēm, lai ganēstgriba viņai bija lieliska. Arvisvisādiem ieganstiem viņa muka nodarba un gāja uz dzirdinātavas dīķi, kurmēdza stāvēt, dumji raudzīdamās savāatspulgā. Taču klīda baumas arī par kautko nopietnāku. Kādu dienu, kad Mollija,vēcinādama garo asti un košļādama sienastiebriņu, bezrūpīgi ietipināja pagalmā,Dābolīte pasauca viņu sānis.

Mollij, - viņa iesāka, - man tev jāteickaut kas ļoti nopietns. Šorīt es redzēju teviskatāmies pār žogu, kurš atdala Dzīvniekufermu no Foksvudas. Žogam otrā pusēstāvēja viens no mistera Pil-kingtonavīriem. Un - es biju tālu, bet esmu gandrīzpārliecināta, ka redzēju, - viņš runājās ar

tevi, un tu ļāvi glāstīt sev purnu. Ko tasnozīmē, Mollij?

Viņš nē! Es nē! Tas nav tiesa! -Mollija iesaucās, sākdama dīžāties unkārpīt zemi.

Mollij! Paskaties man acīs. Vai tuvari dot man savu godavārdu, ka tas vīrsneglāstīja tev purnu?

Tas nav tiesa! - Mollija atkārtoja,taču nespēja paskatīties Dābolītei acīs,nākamajā mirklī aizšmauca prom un ņēmāsaulekšot pa pļavu.

Dābolītei prātā iešāvās kāda doma.Nekā neteikusi pārējiem, viņa aizgāja uzMollijas steliņģi un ar nagu parušinājasalmus. Zem salmiem bija paslēptacukurgraudu kaudzīte un vairāki saišķīšidažādu krāsu lentīšu.

Pēc trim dienām Mollija pazuda.

Dažas nedēļas par viņas atrašanās vietunekas nebija zināms, bet tad baložipaziņoja, ka esot redzējuši viņuVillingdonas otrā malā. Viņa bijusi iejūgtailksīs smalkiem, sarkanmelni krāsotiemdivričiem, kuri stāvējuši pie kāda krogadurvīm. Rūtainās biksēs un getrās tērpiesresns, sarkansejains vīrs, kurš izskatījiespēc krodzinieka, glāstījis viņai purnu unmielojis viņu ar cukuru. Mollijas krēpesbijušas nesen apcirptas un cekulā iesietakoši sarkana lente. Šķitis, ka viņa esotpriecīga, tā stāstīja baloži. Neviens nodzīvniekiem Molliju nekad vairsnepieminēja.

Janvārī uznāca bargs un griezīgs sals.Zeme bija cieta kā akmens un tīrumosneko nevarēja iesākt. Lielajā kūtī tikanoturēts daudz sapulču, un cūkas noņēmās

ar darbu plānošanu nākamajamgadalaikam. Bija nācies samierināties arto, ka cūkas, kuras acīm redzami bijaspējīgākas par pārējiem dzīvniekiem,izšķir visus fermas iekšējos jautājumus,kaut arī viņu lēmumi bija jāapstiprina arbalsu vairākumu. Šāda kārtība būtu glužilaba, ja nebijis strīdu starp Sniedziņu unNapoleonu. Abi bija dažādās domās parkatru jautājumu, par kuru vien bijaiespējams būt dažādās domās. Ja viensierosināja apsēt lielāku platību armiežiem, tad bija skaidrs, ka otrspieprasīs lielāku platību auzām, un, javiens teica, ka tāds un tāds lauks esot tiešipiemērots kāpostiem, tad otrs paziņoja, katas nederot itin nekam citam kā viensakņaugiem. Katram bija sava svīta, unlāgiem izcēlās niknas debates. Sapulcēs

Sniedziņš bieži guva vairākuma piekrišanuar savām spožajām runām, totiesNapoleonam labāk vedās atbalstītājubalsu vākšana starplaikos. īpaši viņamveicās ar aitām. Pēdējā laikā aitas bijapasākušas blēt "Četras kājas - labi, divaskājas - slikti" gan vietā, gan nevietā, neretišādā veidā pārtraukdamas Sapulci. Bijanomanāms, ka viņas sevišķi sliecas izplūstsavos "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti" Sniedziņa runu izšķirošajos brīžos.Sniedziņš bija pamatīgi izstudējis dažusvecus "Fermera un Lopkopja" numurus, kouzgāja saimniekmājā, un aizrāvās arplāniem par jauninājumiem unuzlabojumiem. Viņš gudri runāja par laukunosusināšanu, skābbarības bedrēm untomasmiltiem, turklāt bija izstrādājissarežģītu shēmu, kā visi dzīvnieki varētu

atstāt savus mēslus tieši tīrumā, ik dienascitā vietā, lai aiztaupītu grūtopārvadāšanu. Napoleons pats nekādasshēmas negudroja, tikai mierīgi noteica,ka no Sniedziņa shēmām nekas neiznākšot,un šķita gaidām kādu izdevīgu brīdi.

Taču no visiem viņu strīdiem neviensnebija tik nikns kā jautājumā parvējdzirnavām.

Lielajās ganībās, netālu no fermasēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermasaugstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņšpaziņoja, ka šī esot īstā vietavējdzirnavām, kuras varētu darbinātdinamomašīnu un apgādāt fermu arelektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemātās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmugriezēju, runkuļu šķēlētāju un elektriskoslaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk

nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bijavecmodīga un apgādāta tikai arvisprimitīvākajiem mehānismiem) unizbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzburainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kurasdarītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīviganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdamiun sarunādamies.

Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavuplāns tika izstrādāts pilnīgi. Mašīnudetaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas notrim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstošderīgu lietu mājai", "Katrs pats sevmūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Pardarbistabu Sniedziņš izmantoja kādreizējoinkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu,piemērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdzaieslēgties vairākas stundas. Uzlicis atvērtogrāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp

priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņšnaski kustējās šurpu turpu, zīmēdamslīniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamiespriecīgā satraukumā. Plāni pamazāmizvērtās par sarežģītu kloķu un zobratujūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdasun pārējiem dzīvniekiem likās pilnīginesaprotams, taču ļoti iespaidīgs. Visināca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiemvismaz reizi dienā. Nāca pat vistas unpīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām.Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jaupašā sākumā bija izteicies pretvējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņšnegaidot ieradās, lai apskatītu plānus.Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti,cieši nopētīja katru plāna detaļu un pārisreižu pat apostīja tās, tad brītiņupastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc

tam piepeši pacēla kāju, uzčurāja plāniemvirsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.

Jautājumā par vējdzirnavām visaferma bija nesamierināmi sadalījusiesdivās nometnēs. Sniedziņš nenoliedza, kadzirnavu būve būs grūts uzdevums.Vajadzēs lauzt akmeņus un mūrēt no tiemsienas, tad būs jātaisa spārni, un pēc tambūs nepieciešamas dinamo-mašīnas unkabeļi. (Kā tos sagādāt, Sniedziņšnepateica.) Taču viņš apgalvoja, ka visuto varot paveikt gada laikā. Toties pēctam, viņš paziņoja, aiztaupīšoties tikdaudz darba, ka dzīvniekiem vajadzēšotstrādāt tikai trīs dienas nedēļā. SavukārtNapoleons strīdējās pretī, ka patsnepieciešamākais šobrīd esot barībasražošanas palielināšana un, ja viņi tērēšotlaiku vējdzirnavām, tad visi nomiršot

badā. Dzīvnieki izveidoja divas frakcijasar devīzēm "Balsojiet par Sniedziņu untrīsdienu darba nedēļu!" un "Balsojiet parNapoleonu un pilnu sili!". Bendžaminsbija vienīgais dzīvnieks, kurš nepieslējāsnevienai frakcijai. Viņš negribēja ticēt netam, ka barības kļūs vairāk, ne tam, kavējdzirnavas aiztaupīs darbu. Ar vai bezvējdzirnavām, viņš teica, dzīve būs, kādatā vienmēr bijusi - tas ir, slikta.

Bez strīdiem par vējdzirnavāmpastāvēja vēl ari fermas aizsardzībasjautājums. Visi skaidri aptvēra - kaut arīsakauti Laidara kaujā, cilvēki varējavēlreiz un apņēmīgāk mēģināt sagrābtfermu un atjaunot mistera Džonsa varu.Vēl vairāk iemeslu to darīt bija tāpēc, kaziņa par sakāvi bija izplatījusies pa visuapkaimi un padarījusi kaimiņfermu

dzīvniekus tik niķīgus kā nekad. Kā jauparasts, Sniedziņš un Napoleons nebijavienisprātis. Pēc Napoleona domām,dzīvniekiem tagad vajadzēja sagādātšaujamos ieročus un mācīties, kā ar tiejāapietas. Pēc Sniedziņa domām,vajadzēja izsūtīt arvien vairāk baložu unizraisīt Sacelšanos pārējo fermu dzīvniekuvidū. Viens apgalvoja - ja viņi nespēšotaizstāvēties, tad visādā ziņā tikšotpakļauti, otrs apgalvoja - ja Sacelšanāsnotiktu visur, viņiem nebūtu nekādasvajadzības aizstāvēties. Dzīvniekiklausījās vispirms Napoleonā, tadSniedziņa un nespēja izšķirt, kam taisnība;patiesībā viņi aizvien bija vienisprātis arto, kurš tobrīd runāja.

Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņaplāni bija pabeigti. Nākamās svētdienas

Sapulcē jautājums par to, vai sākt vainesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas,bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvniekibija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņšpiecēlās un, kaut ari lāgiem viņupārtrauca aitu blēšana, izklāstīja savuspamatojumus par labu vējdzirnavuceltniecībai. Tad atbildēt piecēlāsNapoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, kavējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņšnevienam neiesākot balsot par tām, untūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labija pusminūti un likās gandrīz vaivienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Tenu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājisaitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūdadedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavubūvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bijadalījušās gandrīz vienlīdzīgās daļās, taču

Sniedziņa daiļrunība tos acumirklīaizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvniekufermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netīrais,smagais darbs tiktu novelts no dzīvniekupleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusidaudz tālāk par salmu griezējiem unrunkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica,spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas,veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katrusteliņģi ar elektrisko gaismu, karstu unaukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī,kad viņš beidza runāt, nebija nekādušaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Tačutieši šai mirklī piecēlās Napoleons un,iesānis uzmetis Sniedziņam savāduskatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kāduneviens no viņa vēl nekad nebijadzirdējis.

Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas

rejas un šķūnī iedrāzās deviņi milzīgi suņiar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tiemetās tieši virsū Sniedziņam, kas tikkopaguva pietrūkties no savas vietas, laipaglābtos no zobu kampieniem. Acumirklīviņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvāsviņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti,lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucāsdurvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos.Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kasveda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriettikai cūka, taču suņi jau mina viņam uzpapēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, unšķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē.Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēlātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens notiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņaasti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī topavicināja un izglābās. Tad viņš, cik

jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāriscollu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā unnozuda skatienam.

Klusās šausmās dzīvnieki ievilkāsatpakaļ kūtī. Pēc mirkļa atlēkšoja suņi.Sākumā neviens nespēja iedomāties, kuršie radījumi cēlušies, taču problēma drīzatrisinājās: tie bija kucēni, kurusNapoleons tika atņēmis mātēm un slepeniaudzinājis. Lai gan vēl īsti nepieauguši, tiebija lieli suņi, pēc izskata nikni kā vilki.Viņi neatkāpās ne soli no Napoleona.Dzīvnieki ievēroja, ka Napoleona priekšāviņi luncināja asti tāpat, kā citi suņi bijaparaduši darīt mistera Džonsa priekšā.

Napoleons līdz ar suņiem, kas viņamsekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma,kur reiz bija stāvējis Majors, turēdamssavu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā

laika svētdienas rītu Sapulces vairsnenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņšteica, un tīrā laika šķiešana. Turpmākvisus jautājumus, kas attiecas uz darbiemfermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuruvadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšotiesatsevišķi un pēc tam paziņošot savuslēmumus pārējiem. Dzīvnieki joprojāmsalasīšoties svētdienas rītos, lai salutētukarogam, nodziedātu "Angļu zvērus" unsaņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, tačunekādu debašu vairs nebūšot.

Par spīti šausmām, ko bija izraisījusiSniedziņa padzīšana, dzīvniekus šispaziņojums apmulsināja. Daži būtuprotestējuši, ja vien prastu atrast īstosargumentus. Pat Bokseris juta neskaidrusatraukumu. Viņš atglauda ausis,vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi

centās sakārtot domas, tomēr beigu beigāsnespēja izdomāt nekā, ko teikt. Totiesdažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri.Četri jauni barokļi priekšējā rindā izgrūdaspalgus nepatikas kviecienus, pielēcakājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi,kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji,draudoši ierūcās, un cūkas apklusa unatkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgiblēt "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!", kas turpinājās gandrīzceturtdaļstundu un padarīja neiespējamujebkuru diskusiju.

Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigātfermu un izskaidrot jauno kārtībupārējiem.

- Biedri, - viņš teica, - es no sirdsticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtēupuri, ko nes Biedrs Napoleons,

uzņemdamies šo papildu darbu.Neiedomājieties, biedri, ka būt parvadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā irliela un smaga atbildība. Neviens navpārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu,ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtubezgala laimīgs, ja varētu ļaut jumspašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreizvar gadīties, ka jūs, biedri, pieņematnepareizus lēmumus, un kas ar mumsnotiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekotSniedziņam, kad viņš ņēmās māžoties artām vējdzirnavām, - Sniedziņam, kurš, kāmēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?

-Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidarakaujā, - kāds ieminējās.

-Ar drošsirdību vien nepietiek! -Kviecējs attrauca. - Lojalitāte unpaklausība ir svarīgākas. Un, runājot par

Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kadmēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajābijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri,dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienaslozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsuienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, tačunegribēsiet, lai atgriežas Džonss?

Šis arguments nu reiz bijaneapgāžams. Protams, dzīvniekinegribēja, lai atgriežas Džonss; ja debatessvētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ,tad debatēm jādara gals. Bokseris, kambija atlicis laiciņš pārdomām, izpaudavispārējo jutoņu, sacīdams: - Ja BiedrsNapoleons tā saka, tai jābūt taisnībai. - Unno tā laika viņš pieņēma maksimu"Napoleonam vienmēr ir taisnība" kāpapildinājumu savai personiskajai devīzei"Es strādāšu vēl centīgāk".

Ap šo laiku zeme pamazām atkusa unsākās pavasara aršana. Šķūnītis, kurSniedziņš tika zīmējis vējdzirnavu plānus,bija aizslēgts, un valdīja uzskats, ka plānino grīdas ir nodzēsti. Ik svētdienas rītudesmitos dzīvnieki sapulcējās lielajā kūtī,lai saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai.Vecā Majora galvaskauss bija izrakts noaugļudārza, notīrīts un novietots uz celmakarogmasta pakājē, līdzās bisei. Pēckaroga uzvilkšanas dzīvniekiem vajadzējarindā godbijīgi nosoļot galvaskausamgarām, pirms viņi iegāja kūtī. Tur viņitagad vairs nesēdēja visi kopā kā senāk.Napoleons ar Kviecēju un vēl vienu cūku,vārdā Minimuss, kam bija izcils talantsdziesmu un dzejoļu sacerēšanā, sēdējapriekšā uz paaugstinājuma, puslokā apviņiem - deviņi suņi, pārējās cūkas -

aizmugurē. Atlikušie dzīvnieki sēdēja tiempretī šķūņa vidū. Napoleons skarbāmilitārā stilā nolasīja rīkojumusnākamajai nedēļai, un, vienu reizinodziedājuši "Angļu zvērus", visi izklīda.

Trešajā svētdienā pēc Sniedziņapadzīšanas dzīvnieki bija visai pārsteigti,dzirdēdami Napoleona paziņojumu, kavējdzirnavas tomēr jābūvē. Viņš neminējanekādus iemeslus, kāpēc pārdomājis,vienīgi brīdināja dzīvniekus, ka šispapildu uzdevums nozīmēšot ļoti cītīgudarbu; varbūt radīšoties patnepieciešamība samazināt barības devas.Toties plāni esot noslīpēti līdz pēdējamsīkumam. īpaša Cūku Komiteja esotstrādājusi pie tiem trīs pēdējās nedēļas.Vējdzirnavu celtniecība līdz ar dažādiemcitiem uzlabojumiem, domājams, ilgšot

divus gadus.Tovakar Kviecējs konfidenciāli

paskaidroja pārējiem dzīvniekiem, kaNapoleons patiesībā nekad neesot bijispret vējdzirnavām. Gluži otrādi, tieši viņštās sākumā aizstāvējis, un plāns, kuruSniedziņš uzzīmējis uz inkubatoru šķūnīšagrīdas, īstenībā bijis izzagts no Napoleonapapīriem. Taisnību sakot, vējdzirnavasesot paša Napoleona garabērns. Kādsievaicājās - kāpēc tad viņš tik spīviizteicies pret tām? Te nu Kviecējs kļuvapagalam šķelmīgs. Tā, viņš teica, bijusiBiedra Napoleona viltība. Viņš izlicies,ka esot pret vējdzirnavām - vienkāršsmanevrs, lai tiktu vaļā no Sniedziņa, kuršbijis bīstams tips un slikti ietekmējispārējos. Nu, kad Sniedziņš vairs nestāvotceļā, plānu varēšot īstenot bez viņa

iejaukšanās. To, Kviecējs paskaidroja,saucot par taktiku. Viņš vairākas reizesatkārtoja: "Taktika, biedri, taktika!" - unlēkāja riņķī, vicinādams asti un jautrismiedams. Dzīvniekiem nebija glužiskaidrs, ko šis vārds nozīmē, bet Kviecējsrunāja tik pārliecinoši un trīs suņi, kasbija gadījušies viņam līdzi, rūca tikdraudoši, ka visi pieņēma Kviecējapaskaidrojumu bez tālākiem jautājumiem.

VIVisu gadu dzīvnieki strādāja kā

vergi. Taču darbā viņi bija laimīgi,netaupīja ne pūles, ne upurus, labiapzinādamies, ka viss, ko viņi dara, irpašu un viņu īstenieku labā, kuri nāks pēcviņiem, nevis slinku, zaglīgu cilvēciskobūtņu bara labā.

Pavasarī un vasarā darba nedēļa bijasešdesmit stundu gara, bet augustāNapoleons paziņoja, ka jāstrādā būšot arīsvētdienas pēcpusdienās. Šis darbs ganbija pilnīgi brīvprātīgs, taču katramdzīvniekam, kurš no tā izvairījās, barībasdevu samazināja par pusi. Tomēr, pat šādistrādājot, no dažiem uzdevumiem nācāsatteikties. Raža nebija tik bagāta kāiepriekšējā gadā, un divi lauki, kurusvasaras sākumā vajadzēja apsēt ardārzeņiem, palika neapsēti, jo aršananetika pabeigta pietiekami agri. Bijaparedzams, ka nākamā ziema būs barga.

Dzirnavu būve radīja neparedzētasgrūtības. Fermā bija labas kaļķakmenslauztuves, un vienā no saimniecības ēkāmtika uziets daudz smilšu un cementa, tā kavisi celtniecības materiāli bija pie rokas.

Taču problēma, kuru dzīvnieki sākumānespēja atrisināt, bija - kā saskaldītakmeņus vajadzīgā lielumā. Šķita, ka tasnav veicams citādi kā ar cērtēm unlaužņiem, kurus neviens dzīvnieksnevarēja izmantot, jo nespēja stāvēt uzpakaļkājām. Tikai pēc nedēļām ilgiemveltīgiem pūliņiem kādam ienāca prātālaba doma - proti, izmantot zemespievilkšanas spēku. Lauztuvēs ik uz soļamētājās milzīgi akmens bluķi, daudz parlieliem, lai tos varētu izlietot tādus, kāditie ir. Dzīvnieki apmeta ap tiem virves untad visi kopā - govis, zirgi, aitas, ikviens,kurš varēja noturēt virvi, kritiskos brīžospievienojās pat cūkas - izmisīgi lēni vilkatos augšup pa nogāzi uz lauztuvju malu, nokurienes grūda lejā pa stāvumu, lai tiesaplīstu gabalos. Kad akmens bija

saplīsis, to pārvietot bija diezgan viegli.Zirgi tos veda ar ratiem, aitas vilkaatsevišķas šķembas, pat Mjūriela unBendžamins iejūdzās vecos bērnu ratiņosun paveica savu daļu darba. Vasarasnogalē bija savākts pietiekams akmeņukrājums, un cūku uzraudzībā sākāsbūvdarbi.

Taču tas bija gauss un smags darbs.Bieži nogurdinošos pūliņos pagāja veseladiena, līdz vienu pašu akmens bluķiizdevās aizstīvēt līdz raktuvju malai, undažkārt, nogrūsts lejā, tas nemaznesaplīsa. Neko nevarēja paveikt bezBoksera, kura spēks likās esamvienlīdzīgs visu pārējo dzīvnieku spēkamkopā. Kad akmens sāka slīdēt undzīvnieki izmisumā iekliedzās, jūtot, katiek rauti lejā pa nogāzi, tad tieši Bokseris

aizvien iegūla virvē un akmeni apturēja.Redzot, kā viņš, strauji elpodams, collupēc collas cīnās augšup pa nogāzi, nagusmailēm urbjoties zemē, platajiem sāniemmirkstot sviedros, ikviena sirds pildījās arapbrīnu. Dābolīte reizēm brīdināja, laiviņš uzmanoties, ka nepārstiepjoties, betBokseris nekad neklausījās. Viņam šķita,ka abi saukļi - "Es strādāšu vēl centīgāk"un "Napoleonam vienmēr ir taisnība" -pietiekami labi atrisina visas problēmas.Viņš bija norunājis ar gailēnu, lai tas rītosmodina viņu trīsceturtdaļstundu, nevispusstundu agrāk. Un savos brīvajosbrīžos, kuru tagad vairs nebija daudz, viņšvienatnē mēdza iet uz lauztuvēm savāktpilnu vezumu akmens šķembu un bez citupalīdzības aizvilkt to līdz vējdzirnavubūvlaukumam.

Par spīti smagajam darbam,dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arīviņiem nebija vairāk barības kā Džonsalaikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik lielapriekšrocība - barot tikai pašiem sevi,nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgascilvēciskas būtnes -, ka vajadzētu ļotidaudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šoprieku. Turklāt dzīvnieku darba paņēmienidaudzējādā ziņā bija veiklāki nekācilvēkiem un aiztaupīja pūles. Piemēram,ravēšanu varēja paveikt ar tādu rūpību, uzkādu cilvēki nemūžam nebūtu spējīgi. Vaiarī - tā kā neviens dzīvnieks tagad nezaga,nebija nekādas vajadzības norobežotganības no tīrumiem un uzturēt kārtībāžogus un vārtus, kas prasītu daudz pūliņu.Tomēr pa vasaru sāka rasties dažādasneparedzētas vajadzības. Bija

nepieciešama parafīneļļa, naglas, auklas,biskvīti suņiem un pakavu dzelzs - neko notā nebija iespējams ražot fermā. Un vēlākievajadzēsies sēklu un mākslīgo mēslu,turklāt dažādu darbarīku un, visbeidzot,mehānismu vējdzirnavām. Kā sagādāt tos,neviens nespēja iedomāties.

Kādu svētdienas rītu, kad dzīvniekisapulcējās, lai saņemtu rīkojumus,Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējiesjaunu politiku. No šīs dienas Dzīvniekuferma iesaistīšoties tirdzniecībā arkaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiemkomerciāliem mērķiem, bet gluživienkārši tādēļ, lai iegūtu zināmusārkārtīgi nepieciešamus materiālus.Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstākpar visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicotsagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu

siena kaudzi un daļu šīgada kviešu ražas,bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk naudas, tābūšot jāiegūst, pārdodot olas,Villingdonas tirgū pēc tām aizvien esotpieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja,šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kāīpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.

Dzīvnieki atkal sajuta neskaidrasbažas. Nekad neielaisties darījumos arcilvēkiem, nekad neiesaistītiestirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tāsnebija dažas no sākotnējām rezolūcijām,kas tika paziņotas pirmajā uzvaras priekapilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzīšanas?Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādasrezolūcijas tikušas pieņemtas, vai vismazdomāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas,kuras bija protestējušas, kad Napoleonsatcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču

tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņurūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāvavaļā "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts.Beidzot Napoleons pacēla priekškāju,pieprasīdams klusumu, un paziņoja, kaviss jau esot norunāts. Nevienamdzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē arcilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīginevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visušo smagumu uz saviem pleciem. Kādsmisters Vimpers, advokāts noVillingdonas, esot piekritis darboties parvidutāju starp Dzīvnieku fermu unārpasauli un katru pirmdienas rītuieradīšoties fermā, lai saņemtunorādījumus. Savu runu Napoleonspabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvoDzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru"

no-dziedāšanas dzīvniekiem tika ļautsizklīst.

Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu unnomierināja dzīvnieku prātus. Viņšapgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanostirdzniecībā un naudas lietošanu nekadneesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta.Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļivarbūt meklējami melos, ko reiz izplatījisSniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglasšaubas, bet Kviecējs tiem viltīginoprasīja: - Vai jūs, biedri, esatpārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vaijums ir protokols par šādu rezolūciju? Vaitas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bijapilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekastāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka irkļūdījušies.

Kā jau norunāts, ik pirmdienu fermā

ieradās misters Vimpers. Tas bija viltīgaizskata vīrelis ar vaigubārdu, advokāts,kurš tikpat kā nenodarbojās artirdzniecības lietām, taču pietiekamiattapīgs, lai drīzāk par visiem aptvertu, kaDzīvnieku fermai ievajadzēsiesstarpnieka un ka atalgojums būs pūļuvērts. Dzīvnieki ar zināmām izbailēmvēroja viņu nākam un ejam un vairījās noviņa, cik vien iespējams. Tomēr,noskatīdamies Napoleonā, kurš,stāvēdams uz visām četrām, devarīkojumus Vimperam, kas stāvēja uzdivām kājām, dzīvnieki juta lepnumu un padaļai samierinājās ar jauno kārtību. Viņuattiecības ar cilvēku dzimumu šobrīd vairsnebija gluži tādas pašas kā iepriekš.Tagad, kad Dzīvnieku ferma uzplauka,cilvēki nebūt nenīda to mazāk; patiesībā

viņi nīda to vairāk nekā jebkad. Ikvienacilvēciska būtne gluži kā ticībasapliecinājumu daudzināja to, ka fermaagrāk vai vēlāk izputēs un, galvenais, kavējdzirnavas būs viena vienīga izgāšanās.Viņi salasījās krogos un ar diagrammāmpierādīja cits citam, ka vējdzirnavāmvisādā ziņā jāsabrūk, vai arī -ja tās tomērnoturētos, tad nemūžam nedarbotos. Untomēr - pret pašu gribu viņiem bijaradusies zināma cieņa pret to, cikprasmīgi dzīvnieki tiek galā ar visu, kopasāk. To apliecināja kaut vai tas, kacilvēki bija sākuši dēvēt Dzīvnieku fermutās īstajā vārdā un beiguši izlikties, ka tāsnosaukums ir Muižas ferma. Viņi arīmitējās aizstāvēt Džonsu, kurš bijazaudējis cerības atgūt savu fermu unpārcēlies uz dzīvi citā apvidū. Ja neņem

vērā Vimperu, starp Dzīvnieku fermu unārpasauli joprojām nepastāvēja nekādasaskare, taču sāka klīst nepārprotamasbaumas, ka Napoleons gatavojoties slēgtnoteiktu lietišķu vienošanos vai nu armisteru Pilkingtonu no Foksvudas, vai armisteru Frederiku no Pinčfīldas - bet, kātika atzīmēts, nekādi ne ar abiemvienlaikus.

Tieši ap šo laiku cūkas pēkšņipārvācās uz saimniekmāju un apmetās uzdzīvi tur. Dzīvnieki atkal šķitāsatceramies, ka senajās dienās pret tobijusi pieņemta rezolūcija, un Kviecējamatkal izdevās viņus pārliecināt, ka tā nuvis neesot. Absolūti nepieciešams, viņšteica, lai cūkām, kas esot fermassmadzenes, būtu mierīga vietiņa, kurstrādāt. Vadoņa cieņai (pēdējā laikā,

runājot par Napoleonu, viņš bija sācislietot titulu "Vadonis") arī vairāk atbilstotdzīve mājā, nevis vienkāršā cūkkūtī.Tomēr daži dzīvnieki uztraucās,padzirdējuši, ka cūkas ne vien ieturmaltītes virtuvē un izmanto viesistabu paratpūtas telpu, bet arī guļ gultās. Bokseris,kā parasti, tika tam pāri ar savu"Napoleonam vienmēr ir taisnība!", betDābolīte, kura domājās atceramies īpašurezolūciju pret gultām, aizgāja šķūņgalā uncentās saburtot Septiņus Baušļus, kas turbija uzrakstīti. Redzēdama, ka nespējsalasīt vairāk par atsevišķiem burtiem,viņa atveda Mjūrielu.

- Mjūriel, - viņa teica, - nolasi manCeturto Bausli. Vai tur nekas nav teiktspar to, ka nedrīkst gulēt gultā?

Mjūriela ar pūlēm ņēmās burtot.

- Tur teikts: "Neviens dzīvnieksnedrīkst gulēt gultā ar palagiem," - viņapēdīgi paziņoja.

Dābolīte savādā kārtā neatcerējās, kaCeturtajā Bauslī būtu minēti palagi; taču,ja jau tā rakstīts uz sienas, tad būs ganminēti. Un Kviecējs, kam tieši tobrīdgadījās iet garām divu triju suņu pavadībā,prasmīgi parādīja visu īstajā gaismā.

- Tātad jūs, biedri, būsiet dzirdējuši,- viņš sacīja, - ka mēs, cūkas, tagad guļamsaimniekmājas gultās? Un kādēļ gan ne?Jūs taču neiedomāsieties, ka ir bijusi kādarezolūcija pret gultām? Gulta vienkāršinozīmē vietu, kur gulēt. Stingri ņemot,salmu kaudze aizgaldā arī ir gulta.Noteikums bija pret palagiem, kas ircilvēku izgudrojums. Mēs noņēmāmpalagus no saimniekmājas gultām un

guļam starp segām. Un tās patiesi ir ļotiērtas guļvietas! Taču varu jums teikt,biedri, ka tās nav ērtākas, nekā mumsnepieciešams, jo mums tagad jāveic tikdaudz garīga darba. Jūs taču negribētulaupīt mums atpūtu, vai ne, biedri? Jūsnegribētu, lai mēs piekūstam tiktāl, kanespējam veikt savus pienākumus?Neviens no jums tak nevēlēsies, laiatgriežas Džonss?

Šai ziņā dzīvnieki tūliņ apliecinājaviņam savu piekrišanu, un ne vārda vairsnetika runāts par to, ka cūkas guļsaimniekmājas gultās. Un, kad pēc dažāmdienām tika paziņots, ka turpmāk cūkasrītos celsies stundu vēlāk nekā pārējiedzīvnieki, arī pret to neviens neiebilda.

Pienākot rudenim, dzīvnieki bijanoguruši, taču laimīgi. Garām bija smags

gads, un pēc tam, kad bija pārdota daļasiena un labības, barības krājumi ziemainerādījās pārlieku bagātīgi, taču visuatsvēra vējdzirnavas. Tagad tās bijagandrīz pa pusei uzceltas. Pēc ražasnovākšanas iestājās skaidrs, sauss laiks,un dzīvnieki strādāja tik dūšīgi kā vēlnekad, spriezdami, ka ir taču vērts augudienu lumzāt šurpu turpu ar akmensbluķiem, ja šādi iespējams uzcelt sienaspar pēdu augstāk. Bokseris mēdza nākt ārāpat naktīs un pilnmēness gaismā pastrādātpāris stundiņu vienatnē. Brīvajos brīžosdzīvnieki riņķoja ap puspabeigtajāmvējdzirnavām, apbrīnodami sienu izturībuun taisnumu un brīnīdamies, ka vispārspējuši uzbūvēt kaut ko tik iespaidīgu.Vienīgi vecais Bendžamins ne sitamsnejūsmoja par vējdzirnavām, lai gan, kā

parasti, neteica arī neko vairāk parmīklaino piezīmi, ka ēzeļi dzīvojot ilgi.

Klāt bija novembris ar stiprudienvidrietumu vēju. Būvei vajadzējamest mieru, jo bija pārāk mitrs, lai jauktucementu. Beidzot pienāca nakts, kadsacēlās tik nikna vētra, ka fermas ēkassalīgojās uz pamatiem un no šķūņa jumtatika norauti vairāki dakstiņi. Vistasuzmodās, šausmās ķērkdamas, jo visasreizē bija nosapņojušas, ka tālumā dzirdnodārdam šāvienu. Rītā dzīvnieki iznācano steliņģiem un ieraudzīja, ka nogāztskarogmasts un augļudārza malā kā niekaredīss no zemes izrauta goba. Bet jaunākamajā mirklī no visu mutēm izlauzāsizmisuma kliedziens. Acīm pavērāsbriesmīgs skats. Vējdzirnavas gulējadrupās.

Visi ar joni metās turp. Napoleons,kas reti kad pārvietojās ātrāk nekā soļiem,drāzās visiem pa priekšu. Jā, te nu tāsgulēja - visu viņu pūliņu auglis -,nopostītas līdz pamatiem; apkārt mētājāsakmeņi, kurus viņi ar tādām mokāmskaldījuši un stiepuši šurp. Vēlnespēdami bilst ne vārda, dzīvniekistāvēja, drūmi noraudzīdamiesizsvaidītajos akmeņos. Napoleonsklusēdams soļoja šurpu turpu, lāgiempaostīdams zemi. Astes gredzens bija kāsastindzis un tikai reizumis asi noraustījās- tas norādīja uz rosīgu prāta darbību. It kābeidzot kaut ko izlēmis, viņš pēkšņiapstājās.

- Biedri, - viņš klusu ierunājās, - vaijūs zināt, kas to pastrādājis? Vai pazīstatienaidnieku, kurš naktī atnācis un sagrāvis

mūsu vējdzirnavas? Sniedziņš! - viņšpiepeši pērkonīgi ieaurojās. - To irizdarījis Sniedziņš! Aiz tīras ļaunprātības,cerēdams kavēt mūsu plānu izpildi unatriebties par savu kaunpilno padzīšanu,šis nodevējs nakts aizsegā ir atzadziesšurp un iznīcinājis gandrīz vesela gadadarbu. Biedri, šeit un šobrīd es pasludinuSniedziņam nāvesspriedumu! Dzīvnieks,kurš īstenos šo pelnīto spriedumu, saņems"Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" unpusbušeli ābolu. Veselu bušeli saņems tas,kurš sagūstīs šo kaitnieku dzīvu!

Dzīvnieki bija bezgala satriekti,uzzinājuši, ka šādas rīcības vaininieksvarētu būt Sniedziņš. Atskanēja sašutumasaucieni, un ikviens sāka prātot, kā notvertSniedziņu, ja viņš kādreiz atgrieztos.Gandrīz tai pašā brīdī netālu no paugura

zālē tika uzietas cūkas pēdas. Tās bijaizsekojamas tikai dažus jardus, taču, kāizrādījās, veda uz caurumu dzīvžogā.Napoleons krietni apošņāja pēdas unpaziņoja, ka tās esot Sniedziņa. Viņaprāt,Sniedziņš būšot ieradies no Foksvudasfermas puses.

- Vilcināties vairs nedrīkst, biedri! -izpētījis pēdas, noteica Napoleons. -Jāķeras pie darba. Šo pašu rītu mēssāksim būvēt vējdzirnavas no jauna unbūvēsim visu ziemu, lai kādi būtu laikaapstākļi. Mēs parādīsim tam nicināmajamnodevējam, ka mūsu darbu vis neizdosiestik viegli izpostīt. Atcerieties, biedri, -mūsu plānos nedrīkst būt grozījumu, tiejāizpilda ne dienu vēlāk, kā paredzēts. Uzpriekšu, biedri! Lai dzīvo vējdzirnavas!Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!

VII

Ziema bija barga. Vētrām sekojaslapjdraņķis un sniegputenis, un, beidzot,negants sals, kas nerimās līdz pat februāravidum. Cik vien centīgi spēdami,dzīvnieki turpināja atjaunot vējdzirnavas,jo skaidri zināja, ka viņus vēro ārpasauleun ka nenovīdīgie cilvēki līksmos uzvaraspriekā, ja dzirnavas nebūs gatavas laikā.

Aiz tīrās ļaunprātības cilvēki izlikāsneticam, ka vējdzirnavas nopostījisSniedziņš: tie mēļoja, tās esot sabrukušastāpēc, ka sienas bijušas par plānām.Dzīvnieki zināja, ka tā nav. Tomēr tikanolemts, ka šoreiz sienas jāmūrē trijupēdu, nevis astoņpadsmit collu biezumā kāiepriekš, bet tas nozīmēja, ka jāsavācdaudz vairāk akmeņu. Lauztuves ilgu laiku

bija aizputinātas, un pasākt nevarēja neko.Darbs sāka pamazām kustēt uz priekšusausajā spelgonī, kas sekoja puteņiem,taču vedās ar tādām mokām, ka dzīvniekivairs nejutās tik cerību pilni kā agrāk.Viņi mūždien bija pārsaluši un parasti arīizsalkuši. Vienīgi Bokseris un Dābolītenezaudēja dūšu. Kviecējs turēja lieliskasrunas par to, kāds prieks un gods ir darbs,taču pārējie dzīvnieki vairāk iedvesmassmēlās Boksera spēkā un nemainīgajāsauklī "Es strādāšu vēl centīgāk!"

Janvārī sāka aptrūkt barības.Pamatīgi samazināja labības devu, un tikapaziņots, ka tās vietā papildus izsniegšotkartupeļus. Tad atklājās, ka lielākā tiesakartupeļu ražas sasalusi stirpās, kas nebijanosegtas pietiekami biezi. Kartupeļi bijamīksti un bālgani, tikai daži vairs ēdami.

Daudzas dienas no vietas dzīvniekiematlika ēst vienīgi salmus un runkuļus.Šķita, ka bada nāve vairs nav aiz kalniem.

Bija bezgala svarīgi noslēpt šo faktuno ārpasaules. Vējdzirnavu sabrukšanasiedrošināti, cilvēki izdomāja jaunus meluspar Dzīvnieku fermu. Atkal paklīdabaumas, ka dzīvnieki mirstot no bada unslimībām, nemitīgi plēšoties savā starpāun piekopjot kanibālismu un mazuļuslepkavības. Napoleons itin labi aptvēra,kādas sekas varētu rasties, ja nāktu gaismāpatiesība par barības problēmu, unnosprieda, ka ar mistera Vimperastarpniecību jāizplata pretējs iespaids.Līdz šim dzīvnieki tikpat kā nenonācasaskarē ar misteru Vimperu, kad viņšieradās savās iknedēļas vizītēs, taču tagaddažiem īpaši izvēlētiem dzīvniekiem,

lielākoties aitām, tika dots rīkojums -viņam dzirdot, izteikt nejaušas piezīmespar to, ka barības devas pieaugušas.Turklāt Napoleons pavēlēja, lai tukšieĪdēts apcirkņi tiktu gandrīz līdz malāmpiepildīti ar smiltīm, kuras noklāja aratlikušajiem graudiem un miltiem.Aizbildinoties ar kādu piemērotu ieganstu,Vimperu izvadāja pa klēti, ļaujot uzmestaci apcirkņiem. Viltība izdevās, un viņšturpināja ziņot ārpasaulei, ka Dzīvniekufermā barības netrūkstot.

Tomēr uz janvāra beigām kļuvaskaidrs, ka vajadzēs kaut kur sagādātvairāk graudu. Šajā laikā Napoleons retiiznāca pagalmā, bet nemitīgi uzturējāssaimniekmājā, kur visas durvis apsargājazvērīgi suņi. Kad viņš tomēr parādījās, tadļoti ceremoniāli, sešu suņu pavadībā, kuri

cieši ielenca viņu un rūca, tiklīdz kādspagadījās par tuvu. Bieži vien Napoleonsnenāca ārā pat svētdienas rītos un viņarīkojumus paziņoja kāda no citām cūkām,parasti Kviecējs.

Kādu svētdienas rītu Kviecējspavēstīja, ka vistām, kas nule bijaatsākušas dēt, būšot jāatdod olas.Napoleons ar Vimpera starpniecību esotnoslēdzis līgumu par četrsimt olāmnedēļā. Par iegūto naudu varēšot nopirktpietiekami daudz graudu un miltu, laifermu izticinātu līdz vasarai, kad apstākļikļūšot vieglāki.

To padzirdējušas, vistas sacēlanegantu brēku. Viņas jau agrāk bijabrīdinātas, ka šāds upuris varētu būtnepieciešams, taču nebija ticējušas, ka taspatiesi notiks. Viņas pašlaik gatavoja

perēkļus pavasarim un tādēļ cēla ierunas,ka tagad aizvākt olas nozīmētu tīroslepkavību. Pirmo reizi kopš Džonsapadzīšanas izcēlās kaut kas līdzīgsdumpim. Triju jauniņu melnu Mainorkasvistiņu vadībā perētājas apņēmīgi centāsspītēt Napoleona vēlmēm. Paņēmiens bijatāds -uzlidot uz jumta spārēm un dēt tur, tāka olas krita uz grīdas un sašķīda.Napoleons rīkojās aši un nežēlīgi. Viņšpavēlēja, lai vistām vairs neizsniedzpārtiku, un izdeva dekrētu, ka ikviensdzīvnieks, kurš iedos kādai vistai kautgraudiņu labības, tiks sodīts ar nāvi. Suņiuzmanīja, lai šīs pavēles tiktu pildītas.Vistas izturēja piecas dienas, pēc tampadevās un atgriezās savos perēkļos.Deviņas vistas pa to laiku bijanobeigušās. Tās apbedīja augļudārzā, un

tika paziņots, ka viņas nobeigušās nokokcidiozes. Vimpers par notikušoneuzzināja neko, olas tika piegādātasnoteiktajā laikā, kad reizi nedēļā piefermas piebrauca tirgotāja ore, lai tāsaizvestu.

Visu šo laiku no Sniedziņa nebija nemiņas. Klīda baumas, ka viņš slēpjotieskādā no kaimiņfermām, vai nu Foksvudā,vai Pinč-fīldā. Šobrīd Napoleonam arpārējiem fermeriem jau bija mazlietlabākas attiecības nekā agrāk. Izrādījās,ka pagalmā ir būvkoku grēda, sakrautapirms desmit gadiem, kad tika izcirstadižskābaržu saaudzē. Būvkoki bija labiizžuvuši, un Vimpers ieteica Napoleonamtos pārdot; gan misters Pilkingtons, ganmisters Frederiks gaužām kāroja tosnopirkt. Napoleons svārstījās starp abiem,

nespēdams izšķirties. Tika pamanīts, kaikreiz, kad viņš patlaban grasās slēgtvienošanos ar Frederiku, izplatāsatzinums, ka Sniedziņš slēpjotiesFoksvudā, toties, kad Napoleons sliecaspar labu Pilkingtonam, iziet runas, kaSniedziņš esot Pinčfīldā.

Agri pavasarī negaidot atklājāsbriesmu lietas. Naktīs Sniedziņš jo biežipaslepšus ierodoties fermā! Dzīvnieki tāsatraucās, ka gandrīz vairs nespēja gulētsavos aizgaldos. Runāja, ka viņš ik naktitumsas aizsegā atlienot šurp un pastrādājotvisvisādas ļaundarības. Viņš zogot labību,izgāžot piena toverus, sasitot olas, izmīdotlecektis, apgraužot augļukokiem mizu.Drīz kļuva par paradumu visu, kas nogājisgreizi, piedēvēt Sniedziņam. Ja saplīsarūts vai aizsērēja noteka, kāds visādā ziņā

iebildās, ka naktī atnācis Sniedziņš un toizdarījis, un, kad pazuda klēts atslēga,visa ferma bija pārliecināta, ka Sniedziņšto iemetis akā. Savādā kārtā dzīvniekijoprojām tam ticēja pat tad, kad nozaudētāatslēga atradās zem miltu maisa. Govisvienprātīgi paziņoja, ka Sniedziņšiezogoties aizgaldos un, kamēr viņasaizmigušas, slaucot pienu. Runāja, ka arīžurkas, kuras toziem bija uzvedušās īpašineganti, darbojoties saziņā ar Sniedziņu.

Napoleons izdeva dekrētu, kaSniedziņa darbība pamatīgi jāizpēta. Savusuņu pavadībā viņš ķērās pie darba unrūpīgi pārbaudīja visas fermas ēkas,pārējiem dzīvniekiem sekojot nopakaļgodbijīgā attālumā. Ik pēc pāris soļiemNapoleons apstājās un paošņāja zemi, laiatklātu Sniedziņa pēdas, kuras, kā pats

teica, spējot uziet pēc smakas. Viņšizostīja katru kaktu šķūnī, govju kūtī, vistubūros, sakņu-dārzā un gandrīz visur atradaSniedziņa pēdas. Viņš grūda šņukuru piezemes, vairākkārt krietni paošņāja unšaušalīgā balsī izkliedza: - Sniedziņš!Viņš ir bijis te! Es skaidri varu viņu saost!- Padzirdot vārdu "Sniedziņš", suņiatņirdza ilkņus un sāka rūkt tā, ka asinisstinga dzīslās.

Dzīvnieki bija pagalam pārbijušies.Viņiem šķita, ka Sniedziņš ir kaut kaslīdzīgs neredzamai ļaunuma strāvai, kaspiepilda gaisu virs viņu galvām un draudar visām iespējamām briesmām. VakarāKviecējs sasauca visus kopā un satrauktisacīja, ka viņam paziņojami nopietnijaunumi.

- Biedri! - Kviecējs sauca, nervozi

palēkdamies. - Ir atklājies kaut kasgaužām šausmīgs. Sniedziņš ir pārdeviesPinčfīldas fermas Frederikam, kurš pattagad vēl perina plānus, kā mums uzbruktun atņemt mūsu fermu! Sākotiesuzbrukumam, Sniedziņš darbosies kā viņapadomdevējs. Bet ir vēl kas ļaunāks. Mēsdomājām, ka Sniedziņš sadumpojies savasuzpūtības un godkāres dēļ. Taču mēsalojāmies, biedri. Vai jūs zināt, kas bijisīstais iemesls? Sniedziņš no sākta galarīkojies savienībā ar Džonsu! Viņš visulaiku bijis Džonsa slepenais aģents. Topierāda viņa atstātie dokumenti, kurus mēsesam uzgājuši tikai tagad. Manuprāt,biedri, tas izskaidro ļoti daudz. Vai tadmēs paši neredzējām, kā viņš centās - parlaimi, bez panākumiem -, lai mēs tiktusakauti un iznīcināti Laidara kaujā?

Dzīvnieki apstulba. Tā nu bija daudzlielāka nelietība par to, ka Sniedziņšnopostījis vējdzirnavas. Taču tā viņiemlikās vienīgi īsu brīdi, līdz viņi pilnībāaptvēra teikto. Dzīvnieki atcerējās - vaivismaz domāja, ka atceras, - kā bijaredzējuši Sniedziņu Laidara kaujādrāžamies uzbrukumā visiem pa priekšu,kā viņš apvienoja un uzmundrināja viņusik uz soļa un ne uz mirkli neapstājās pattad, kad Džonsa bises skrotis ievainojaviņam muguru. Sākumā bija pagrūtisaprast, kā tas sader kopā ar apstākli, kaSniedziņš bijis Džonsa pusē. Pat Bokseris,kurš reti uzdeva jautājumus, netika gudrs.Viņš apgūlās, pavilcis priekškājas sevapakšā, aizvēra acis un pēc milzupiepūles beidzot spēja ietērpt savasdomas vārdos.

Tam es neticu, - viņš sacīja. -Laidara kaujā Sniedziņš cīnījās drosmīgi.Es pats viņu redzēju. Vai tad tūliņ pēc tammēs nepiešķīrām viņam "Pirmās PakāpesDzīvnieku Varoni"?

Tā bija mūsu kļūda, biedri. Jo tagadmēs zinām - tas viss rakstīts slepenajosdokumentos, kurus mēs atradām, - kapatiesībā viņš centās ievilināt mūsbojāejā.

Bet viņš taču bija ievainots, -Bokseris iebilda. - Mēs visi redzējām, kāasiņo viņa brūces.

Tas ietilpa norunā! - atbrēcaKviecējs. - Džonsa šāviens tikaiieskrambāja viņam ādu. Es varētu jumsparādīt ar viņa paša roku rakstīto, ja vienjūs mācētu izlasīt. Sazvērestībā bijanolemts, ka kritiskajā brīdī Sniedziņš dos

zīmi bēgt, lai atstātu kaujaslaukuienaidniekam. Un tas gandrīz izdevās - espat teiktu, biedri, ka būtu izdevies, janebijis mūsu varonīgā Vadoņa, BiedraNapoleona. Vai tad jūs neatceraties, katieši tai brīdī, kad Džonss un viņa vīri jaubija pagalmā, Sniedziņš pēkšņi apsviedāsun laidās bēgt un daudzi dzīvnieki sekojaviņam? Un vai jūs neatceraties arī to, katieši tai brīdī, kad izplatījās panika un visslikās zaudēts, Biedrs Napoleons metās uzpriekšu ar saucienu "Nāvi Cilvēcei!" unielaida zobus Džonsam kājā? To taču jūsatceraties, biedri? - Kviecējs sauca,lēkādams šurpu turpu.

Kad nu Kviecējs šo ainu aprakstījatik uzskatāmi, dzīvniekiem šķita, ka viņiatceras gan. Viņi vismaz atcerējās, kacīņas kritiskajā brīdī Sniedziņš bija

apgriezies un bēdzis. Tomēr Bokseris vēlaizvien mazliet uztraucās.

Es neticu, ka Sniedziņš jau sākumābijis nodevējs, - viņš pēdīgi ierunājās.Tas, ko viņš darījis pēc tam, - ir kas cits.Taču es ticu, ka Laidara kaujā viņš bijakrietns biedrs.

Mūsu Vadonis, Biedrs Napoleons, -Kviecējs ļoti lēnām un stingri noteica, - irkategoriski - kategoriski, biedri, -paziņojis, ka Sniedziņš ir bijis Džonsaaģents jau no paša sākuma - jā, un vēl ilgipirms tam, kad kāds vispār bijaiedomājies par Sacelšanos.

Ā, nu tas ir kas cits! - Bokserissacīja. - Ja tā saka Biedrs Napoleons, tadtai jābūt taisnībai.

Lūk, tas ir pareizais noskaņojums,biedri! - iesaucās Kviecējs, taču bija

manāms, ka ar mazajām, mirkšķīgajāmačelēm viņš uzmeta Bokserim gaužāmdraudīgu skatienu. Viņš pagriezāspromiešanai, tad apstājās un iespaidīgipiebilda: - Es brīdinu ikvienu šīs fermasdzīvnieku - turiet acis vaļā! Jo mums irpamats domāt, ka šobrīd mūsu vidūslapstās viens otrs no Sniedziņaslepenajiem aģentiem!

Četras dienas vēlāk, pievakarē,Napoleons pavēlēja, lai dzīvniekisapulcējas pagalmā. Kad visi bijasanākuši, saimniekmājas durvīs parādījāsNapoleons pats, izgreznojies ar abāmsavām godazīmēm (jo nesen viņš sev bijapiešķīris "Pirmās Pakāpes DzīvniekuVaroni" un "Otrās Pakāpes DzīvniekuVaroni"), bet ap viņu lēkāja deviņi milzīgisuņi, rūkdami tā, ka visiem dzīvniekiem

šermuļi skrēja pār kauliem. Tie klusēdaminotupās savās vietās, it kā jau iepriekšnojaustu, ka tūliņ notiks kaut kasbriesmīgs.

Napoleons stāvēja, bargi vērodamssavus klausītājus, tad viņš izgrūda spalgukviecienu. Suņi acumirklī drāzās uzpriekšu, sagrāba aiz ausīm četras cūkas,kuras iekviukstējās sāpēs un bailēs, unaizvilka tās pie Napoleona kājām. Cūkuausis asiņoja, suņi bija sagaršojuši asinis,un brīdi šķita, ka tie kļuvuši gluži traki.Par izbrīnu visiem, trīs suņi metās virsūBokserim. Redzēdams tos tuvojamies,Bokseris izstiepa milzīgo priekškāju,uztvēra vienu suni lēcienā un piespiedapie zemes. Tas iekaucās pēc žēlastības,bet divi pārējie aizbēga, iespieduši asteskājstarpē. Bokseris paskatījās uz

Napoleonu, lai uzzinātu, vai suni nogalinātvai arī laist vaļā. Napoleons pārvērtāsizskatā un asi pavēlēja Bokserim laist sunivaļā; Bokseris pacēla pakavu, un suns,sadauzīts un kaucošs, manījās prom.

Kņada drīz aprima. Četras cūkastrīcēdamas gaidīja, izskatīdamās bezgalavainīgas. Napoleons uzaicināja viņasatzīties noziegumos. Šīs bija tās pašasčetras cūkas, kas iebilda, kad Napoleonsatcēla svētdienu Sapulces. Bez kādasskubināšanas viņas atzinās, ka esotuzturējušas slepenus sakarus ar Sniedziņujau kopš tā padzīšanas, līdzdarbojušāsvējdzirnavu nopostīšanā un vienojušās arSniedziņu nodot Dzīvnieku fermu misteraFrederika rokās. Vēl viņas piemetināja, -Sniedziņš esot konfidenciāli atzinis, kavisus aizritējušos gadus bijis Džonsa

slepenais aģents. Kad atzīšanās bija galā,suņi tūliņ pat pārkoda visām četrām cūkāmrīkles un Napoleons briesmīgā balsīnoprasīja, vai jāatzīstas neesot vēl kādamdzīvniekam.

Tagad priekšā iznāca trīs vistas,bijušās barvedes dumpja mēģinājumā, kasizcēlās olu dēļ, un liecināja, ka Sniedziņštām parādījies sapnī un kūdījis neklausītNapoleona pavēlēm. Arī vistas tikanobeigtas. Tad priekšā iznāca kāda zossun atzinās, ka pēdējās ražas novākšanaslaikā paslēpusi sešas labības vārpas unnaktī tās apēdusi. Pēc tam kāda aitaatzinās, ka iečurājusi dzirdinātavas dīķī -uz to viņu, pēc pašas vārdiem,pamudinājis Sniedziņš -, un divas citasaitas atzinās, ka noslepkavojušas vecuaunu, sevišķi uzticīgu Napoleona sekotāju,

trenkādamas to ap ugunskuru, kad tasmocījies ar kāsu. Visi šie dzīvnieki tikanobeigti uz vietas. Un tā atzīšanos uneksekūciju izrāde turpinājās, līdz pieNapoleona kājām gulēja līķu kaudze ungaiss bija biezs no asiņu smakas, - tasnebija pieredzēts kopš Džonsa padzīšanas.

Kad viss bija galā, atlikušiedzīvnieki, izņemot cūkas un suņus, visi kāviens lavījās prom. Viņi bija satriekti unnelaimīgi. Viņi nezināja, kas ir briesmīgāk- to dzīvnieku nodevība, kuri bijabiedrojušies ar Sniedziņu, vai nežēlīgāatmaksa, kam paši nupat bijuši liecinieki.Vecajos laikos bieži bija piedzīvotastikpat šaušalīgas asinsizliešanas ainas,tomēr visiem šķita, ka tagad ir daudzļaunāk, jo tas notiek pašu starpā. KopšDžonss bija atstājis fermu, līdz pat šai

dienai neviens dzīvnieks netikanogalinājis otru dzīvnieku. Nebijanogalināta pat ne žurka. Dzīvnieki aizgājalīdz pauguriņam, kur atradās pusuzceltāsvējdzirnavas, un vienprātīgi nogūlās zemē,saspiedušies kopā, it kā gribēdamisasildīties, - Dābolīte, Mjūriela,Bendžamins, govis, aitas un vesels barszosu un vistu - visi kā viens, trūka tikaikaķa, kurš bija negaidot nozudis tiešipirms tam, kad Napoleons pavēlējadzīvniekiem pulcēties. Kādu brīdinerunāja neviens. Kājās stāvot palika tikaiBokseris. Viņš nemierīgi mīņājās, armelno, garo asti kuldams sev sānus unlāgiem klusu un izbrīnīti iezviegdamies.Pēdīgi viņš ieteicās:

- Es to nesaprotu. Nekad nebūtuticējis, ka mūsu fermā var notikt kaut kas

tāds. Pie tā droši vien esam vainojamimēs paši. Pēc manas saprašanas,atrisinājums ir - strādāt centīgāk. Turpmākes rītos celšos veselu stundu agrāk.

Viņš aizrikšoja, ka dimdēja vien, unnogriezās uz raktuvju pusi. Nonācis tur,viņš vienu pēc otra savāca divus vezumusakmeņu, aizvilka tos līdz vējdzirnavām untikai tad devās pie miera.

Dzīvnieki klusēdami saspiedās apDābolīti. No paugura, kurā viņi gulēja,pavērās plašs skats uz apkārtni.Redzeslokā ietilpa lielākā daļa Dzīvniekufermas - plašās ganības, kuras stiepās līdzpat lielceļam, siena pļava, birzs,dzirdinātavas dīķis, apartie lauki, kurbiezi zēla jaunie kvieši, un fermas ēkusarkanie jumti, kur no skursteņiem vijāsdūmi. Bija dzidrs pavasara vakars. Zāli un

plaukstošos dzīvžogus zeltīja slīpie saulesstari. Ferma - un viņi ar zināmu izbrīnuatcerējās, ka tā pieder viņiem, ka ik pēdair viņu pašu īpašums, -nekad vēl nebijalikusies dzīvniekiem tik pievilcīga. KadDābolīte palūkojās lejup no pakalna, acisviņai pieriesās asarām. Ja viņa spētuizsacīt savas domas vārdos, tad teiktu, kane jau šāds bijis viņu mērķis toreiz, pirmsgadiem, kad viņi ķērās pie darba, lai gāztucilvēku virskundzību. Šīs drausmu unslepkavību ainas vis nebija tas, uz ko viņibija cerējuši tonakt, kad vecais Majorspirmo reizi mudināja viņus sacelties. Javiņa pati toreiz būtu iztēlojusies nākotni,tad garā skatītu dzīvnieku sabiedrību, kasbrīva no bada un pātagas, kur visi irvienlīdzīgi, katrs strādā atbilstoši savāmspējām, stiprais aizsargā vājo, kā viņa ar

savu priekškāju bija aizsargājusiapmaldījušos pīlēnus tonakt, kad Majorsturēja runu. Taču patlaban - viņa nezināja,kāpēc, - klāt bija laiki, kad neviensneuzdrošinājās izteikt savas domas, kadvisapkārt klīda nikni, rūcoši suņi, kadnācās noskatīties, kā tavus biedrus saplosagabalos pēc tam, kad tie atzinušiesbriesmīgos noziegumos. Viņai ne prātānenāca doma par sacelšanos vainepaklausību. Viņa zināja - lai nu kā,tagad dzīvniekiem klājās daudz labāk nekāDžonsa laikā un svarīgāk par visu irnovērst cilvēku atgriešanās iespēju. Lainotiktu kas notikdams, viņa paliksuzticīga, strādās centīgi, izpildīs dotosrīkojumus un atzīs Napoleonu parVadoni. Un tomēr - sasniegtais nebija tas,uz ko viņa un visi pārējie dzīvnieki bija

cerējuši un kā labā pūlējušies. Ne jautādēļ viņi bija cēluši vējdzirnavas unstājušies pretī Džonsa bisēm. Tā nuDābolīte domāja, kaut arī viņai trūkavārdu, kuros ietērpt šīs domas.

Beidzot viņa apjauta, kā zināmā mērāaizvietot vārdus, kurus nespēj atrast, unsāka dziedāt "Angļu zvērus". Pārējiedzīvnieki, kas sēdēja apkārt, pievienojāsdziesmai, un viņi nodziedāja to trīs reizes- ļoti skanīgi, taču lēni un sēri, tā, kānebija dziedājuši vēl nekad.

Viņi nule bija beiguši dziedāt trešoreizi, kad divu suņu pavadībā tuvojāsKviecējs, izskatīdamies tā, it kā viņambūtu sakāms kas svarīgs. Viņš paziņoja, kaar īpašu Biedra Napoleona dekrētu "Angļuzvēri" esot atcelti. Turpmāk šo dziesmuesot aizliegts dziedāt.

Dzīvnieki apjuka.Kāpēc? - iesaucās Mjūriela.Tā vairs nav vajadzīga, biedrene, -

sausi paskaidroja Kviecējs. - "Angļuzvēri" bija Sacelšanās dziesma. BetSacelšanās tagad ir pabeigta. Nodevējusodīšana ar nāvi šopēcpusdien bijanoslēguma akts. Gan ārējais, gan iekšējaisienaidnieks ir sakauts. Ar "Angļuzvēriem" mēs paudām ilgas pēc labākassabiedrības nākotnē. Un šī sabiedrība nuir uzcelta. Gluži skaidrs, ka šai dziesmaivairs nav nekādas jēgas.

Kaut arī nobijušies, daži dzīvniekivarbūt būtu iebilduši, taču šai mirklī aitasņēmās blēt savu parasto "Četras kājas -labi, divas kājas - slikti", kas turpinājāslabu brīdi un darīja diskusijai galu.

Tā nu "Angļu zvērus" vairs

nedzirdēja. To vietā Minimuss, dzejnieks,bija sacerējis citu dziesmu, kas sākāsšādi:

Dzīvnieku ferma, Dzīvnieku ferma,Neļaušu, lai tevi piemeklē posts! -

un to dziedāja katru svētdienas rītupēc karoga pacelšanas. Taču dzīvniekiemnezin kāpēc šķita, ka ne vārdi, ne melodijanespēj sacensties ar "Angļu zvēriem".

VIII

Pēc dažām dienām, kad eksekūcijuradītais izbīlis bija pierimis, dažidzīvnieki atcerējās - vai domājāsatceramies -, ka Sestajā Bauslī bijis teikts"Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru

dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribējapieminēt to, cūkām vai suņiem dzirdot,visi juta, ka nule notikušie asinsdarbinesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdzaBendžaminam, lai viņš izlasa SestoBausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti,noteica, ka atsakoties iejaukties šādāslietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūrielaizlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Neviensdzīvnieks nedrīkst nogalināt otrudzīvnieku bez iemesla." Neizskaidrojamāveidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējušino dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņiredzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itinskaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalinātnodevējus, kuri biedrojušies ar Sniedziņu.

Visu šo gadu dzīvnieki strādāja vēlcentīgāk nekā iepriekšējā gadā. No jaunauzbūvēt vējdzirnavas ar divreiz biezākām

sienām nekā pirms tam un pabeigt tāsnoteiktajā laikā, turklāt veicot arī parastospienākumus fermā, - tas bijaneiedomājami smags darbs. Gadījās brīži,kad dzīvniekiem šķita, ka viņi strādāilgākas stundas un neēd labāk kā Džonsalaikā. Svētdienas rītos Kviecējs, arpriekškāju turēdams garu papīra loksni,mēdza nolasīt viņiem ciparu rindas, kuraspierādīja, ka ikviena pārtikas produktuveida ražošanas apjoms ir pieaudzis par200 procentiem, 300 procentiem vai 500procentiem, kā nu kuro reizi. Dzīvniekineredzēja nekāda iemesla neticībai, joīpaši tāpēc, ka vairs nespēja necik skaidriatcerēties, kādi bijuši apstākļi pirmsSacelšanās. Tomēr gadījās dienas, kadviņi juta, ka drīzāk gribētu mazāk ciparu,bet vairāk barības.

Tagad visus rīkojumus paziņojaKviecējs vai kāda no pārējām cūkām.Napoleonu ārā neredzēja biežāk kā reizipāris nedēļās. Kad viņš tomēr parādījās,tad viņu pavadīja ne vien suņu svīta, betarī melns gailēns, kurš soļoja pa priekšuun uzvedās kā tāds taurētājs, izbrēkdamsskaļu "kikerigī!", pirms Napoleons sākarunāt. Klīda valodas, ka pat saimniekmājāNapoleons mitinoties atsevišķās istabās.Maltītes viņš ieturēja vienatnē, apkalpojotdiviem suņiem, un aizvien ēda noKraunderbijas pusdienu servīzes traukiem,kas bija glabājušies stikla bufetēviesistabā. Tika izziņots arī tas, ka ikgadus Napoleona dzimšanas dienā - tāpatkā pārējās divās gadadienās -tikšotsalutēts ar bises šāvienu.Par Napoleonutagad vairs nekad nerunāja vienkārši kā

par "Napoleonu". Pie viņa vienmērgriezās oficiālā stilā kā pie "mūsuVadoņa, Biedra Napoleona", un cūkāmpatika izgudrot viņam tādus titulus kā VisuDzīvnieku Tēvs, Cilvēces Briesmas,Aitukūts Aizstāvis, Pīlēnu Draugs untamlīdzīgi. Savās runās Kviecējs, asarāmritot pār vaigiem, stāstīja par Napoleonagudrību, labo sirdi un kvēlo mīlestību, kotas jūtot pret visiem dzīvniekiem it visur,pat un jo īpaši pret tiem nelaimīgajiem,kuri citās fermās joprojām dzīvojot garatumsībā un verdzībā. Bija kļuvis parparadumu ieskaitīt Napoleona nopelnosikvienu izdevušos veikumu un ikvienulaimīgu nejaušību. Nereti varēja dzirdēt,ka viena vista bilst otrai: "Mūsu Vadoņa,Biedra Napoleona vadībā esmu izdējusipiecas olas sešās dienās," - vai ka divas

govis, dīķmalā veldzēdamās ar ūdeni,izsaucas: "Lai paldies Biedra Napoleonavadībai, cik lieliski garšo šis ūdens!"Fermas vispārējo noskaņu labi izteicapoēma, ko bija sacerējis Mini-muss un kasskanēja šādi:

Draugs visiem sērdieņiem!Priekavots slāpstošiem!

Pilnas siles valdniek! Kā kaist manadvēsele, o!

Kad acīs tev ieskatās –Tik rāmas unvarenas tās Kā saule, kas debesīs 1ās,Biedri Napoleon!

Tu esi tas, kas dod,Ko vien dzīvnieks grib

iemantot:Pilnu vēderu divreiz ikdien, tīrussalmus, kur vārtīties, o!

Ik dzīvnieks - liels tas vai mazs –Kūtī mierīgi atdusas, Pār visu tavsskatiens ass, Biedri Napoleon!

Ja būtu man sivēns sīks,Pirms izaugtutik liels, cikNieka mīklas rullis vai citskāds rīks, -Viņš būtu jau audzināts,Laiuzticas tev sirds un prāts;Pirmaiskvieciens tam būtu tāds:"BiedriNapoleon!"

Napoleons atzina šo poēmu par labuun lika uzrakstīt to uz lielā šķūņa otrāsgalasienas, kuru neaizņēma Septiņi Baušļi.Virs poēmas pakāra Napoleona portretuprofilā, kuru ar baltu krāsu bija uzzīmējisKviecējs.

Pa to laiku Napoleons ar Vimpera

starpniecību bija iesaistījies sarežģītāspārrunās ar Frederiku un Pilkingtonu.Būvkoku grēda vēl aizvien nebija pārdota.Viens no abiem, Frederiks, vairāk kārojato iegūt, taču nesolīja pieņemamu maksu.Vienlaikus atkal izplatījās baumas, kaFrederiks un viņa vīri perinot plānus, kāuzbrukt Dzīvnieku fermai un nopostītvējdzirnavas, kuru būve esot padarījusiviņu nešpetni skaudīgu. Par Sniedziņu bijazināms, ka viņš vēl arvien slapstotiesPinčfīldas fermā. Vasaras vidū dzīvniekussatrauca vēsts, ka trīs vistas esotpieteikušās un atzinušās, ka, Sniedziņaiedvesmotas, iesaistījušās sazvērestībā armērķi noslepkavot Napoleonu. Viņasnekavējoties sodīja ar nāvi, un tika veiktijauni pasākumi Napoleona drošības labā.Naktīs viņa gultu apsargāja četri suņi, pa

vienam pie katra stūra, un jaunamcūcēnam, vārdā Sārtacītis, tika uzdotsnogaršot visus ēdienus, pirms Napoleonslika tos pie mutes, - gadījumam, ja tie būtusaindēti.

Ap to pašu laiku tika paziņots, kaNapoleons vienojies par būvkoku grēdaspārdošanu misteram Pilkingtonam, kā arīgatavojoties stāties regulārāslīgumsaistībās dažu produktu apmaiņaistarp Dzīvnieku fermu un Foksvudu.Attiecības starp Napoleonu unPilkingtonu, lai gan uzturētas vienīgi arVimpera starpniecību, tagad bija gandrīzdraudzīgas. Dzīvnieki neuzticējāsPilkingtonam, kā jau cilvēciskai būtnei,toties deva tam priekšroku salīdzinājumāar Fre-deriku, no kura baidījās un kuruienīda. Tuvojoties vasaras nogalei, kad

vējdzirnavas jau bija gandrīz gatavas,auga augumā baumas par nodevīgauzbrukuma draudiem. Runāja, kaFrederiks gatavojoties raidīt pretdzīvniekiem divdesmit vīru, visusbruņotus ar bisēm, un esot jau piekukuļojismiertiesnešus un policiju, tāpēc tie, javien viņam izdošoties dabūt rokāDzīvnieku fermas īpašuma dokumentus,neuzsākšot nekādu izmeklēšanu. Vēlvairāk - no Pinčfīldas atklīda šausmustāsti par to, kādus briesmu darbusFrederiks pastrādājot pie saviemdzīvniekiem. Kādu vecu zirgu viņš esotnopēris līdz nāvei, mērdējot badā govis,esot nomaitājis suni, iemezdams to krāsnī,un vakaros izklaidējoties, likdams cīnītiesgaiļiem, kuru piešiem piesietasbārdasnažu šķēpeles. Dzirdot, ka šādi

apietas ar viņu biedriem, dzīvniekiemasinis vārījās aiz dusmām, un lāgiem viņipieprasīja, lai visiem kopā tiktu atļauts ietuzbrukumā Pinčfīldas fermai, patriektcilvēkus un atbrīvot dzīvniekus. TačuKviecējs deva viņiem padomu izvairītiesno pārsteidzīgas rīcības un uzticētiesBiedra Napoleona stratēģijai.

Tomēr naids pret Frederiku iedegāsaizvien stiprāk. Kādu svētdienas rītu kūtīieradās Napoleons un paskaidroja, kanemūžam neesot domājis pārdot būvkokugrēdu Frederikam; viņš uzskatot zem savagoda, viņš teica, ielaisties darījumos aršīs sugas neliešiem. Baložiem, kurusjoprojām sūtīja izplatīt vēstis parSacelšanos, tika aizliegts pat knābi pabāztpāri Foksvudas robežām, kā arī pavēlētsagrākā saukļa "Nāvi Cilvēcei!" vietā

pieņemt jaunu - "Nāvi Frederikam!".Vasaras beigās tika atmaskota vēl vienano Sniedziņa mahinācijām. Kviešu lauksbija pilns ar nezālēm, un atklājās, ka vienāno saviem nakts apciemojumiem Sniedziņšiejaucis sējai paredzētajos graudos nezāļusēklas. Kāds zostēviņš, sazvērestībaslīdzzinātājs, bija atzinies Kviecējam savāvainā un nekavējoties izdarījis pašnāvību,norīdamas dažas indīgās vilkogas. Tagaddzīvnieki uzzināja arī to, ka Sniedziņšnekad - kā daudzi no viņiem līdz šim bijaticējuši -nav saņēmis medaļu "PirmāsPakāpes Dzīvnieks Varonis". Tā bija tikaileģenda, ko kādu laiciņu pēc Laidarakaujas tika izplatījis Sniedziņš pats. Viņšne tikai nebija apbalvots, bet bija patsaņēmis nosodījumu par gļēvulībasizrādīšanu kaujā. Daži dzīvnieki jau kuro

reizi noklausījās vēstī ar zināmuapjukumu, taču Kviecējam drīz izdevāsviņus pārliecināt, ka viņu atmiņas irmaldīgas.

Rudenī ar briesmīgām, mokošāmpūlēm - jo gandrīz tai pašā laikā bijajāievāc raža - tika pabeigtas vējdzirnavas.Vēl vajadzēja iemontēt mehānismus, unVimpers veda sarunas par to iegādi, tačupati celtne bija pilnīgi uzbūvēta. Par spītivisām grūtībām, par spīti pieredzestrūkumam, primitīvajiem rīkiem,neveiksmēm un Sniedziņa nodevībai,darbs tika pabeigts mats matā noteiktajādienā! Paguruši, bet lepni dzīvniekistaigāja ap savu meistardarbu, kurš viņuacīm likās vēl skaistāks nekā toreiz, kadbija uzbūvēts pirmo reizi. Turklāt sienasbija divreiz biezākas nekā iepriekš. Šoreiz

tās nespētu sagraut itin nekas, vienīgispridzekļi. Un, kad viņi iedomājās, ciksmagi bija strādājuši, cikreiz pārvarējušimazdūšību, kā arī to, cik milzīga pārmaiņaiestāsies viņu dzīvē, kad sāks grieztiesvējdzirnavu spārni un darbotiesdinamomašīnas, - tad nogurums pagaisa undzīvnieki riņķu riņķiem lēkāja apdzirnavām, klaigādami uzvaras priekā.Savu suņu un gailēna pavadībā ieradāspats Napoleons, lai pārlūkotu pabeigtoceltni; viņš personīgi apsveica dzīvniekuspar viņu darba uzvaru un paziņoja, kadzirnavas tiekot nosauktas Napoleonavārdā.

Divas dienas vēlāk dzīvnieki tikasaaicināti lielajā kūtī uz īpašu Sapulci.Viņi aiz pārsteiguma kļuva mēmi, kadNapoleons paziņoja, ka būvkoku grēdu

esot pārdevis Frederikam. Rīt Frederiksatsūtīšot ratus un sākšoties būvkokuizvešana. Visu laiku šķietamidraudzēdamies ar Pilkingtonu, Napoleonspatiesībā bija slepeni vienojies arFrederiku.Ar Foksvudu nu bija pārtrauktijebkuri sakari; Pilkingtonam bija nosūtītaszaimu vēstules. Baložiem tika pieteiktsizvairīties no Pinčfīldas fermas un saukli"Nāvi Frederikam!" nomainīt pret "NāviPilkingtonam!". Tai pašā laikā Napoleonsapgalvoja, ka stāsti par Dzīvnieku fermaidraudošu uzbrukumu esot pilnīgi nepatiesiun ka baumas par Frederika nežēlīgoizturēšanos pret saviem dzīvniekiem esotgaužām pārspīlētas. Visas šīs tenkasacīmredzot izplatot Snie-dziņš un viņaaģenti. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš galugalā nemaz neslēpjas Pinčfīldas fermā un

patiesībā savu mūžu nav tur bijis; viņšdzīvojot - klīda runas, ka lielā greznībā, -Foksvudā un, taisnību sakot, mītotPilkingtona apgādībā jau gadiem.Cūkasbija ekstāzē par Napoleona izmanību.Izlikdamies tik draudzīgs pret Pilkingtonu,viņš bija piespiedis Frederiku pacelt cenupar veselām divpadsmit mārciņām. BetNapoleona nepārspējamais prāts, pēcKviecēja vārdiem, parādījās tieši taiapstāklī, ka viņš neuzticējās nevienam, patFrederikam ne. Frederiks esot gribējismaksāt par būvkokiem ar kādu tur čeku,kas, šķiet, esot papīra gabals, uz kurauzrakstīts solījums maksāt. TačuNapoleons neesot ar pliku roku ņemams.Viņš pieprasīja maksāt ar īstāmpiecmārciņu naudaszīmēm, kuras viņamjānoskaita pirms būvkoku aizvešanas.

Frederiks jau esot samaksājis; un ar šosummu pietikšot, lai nopirktu mehānismusvējdzirnavām.

Pa to laiku būvkokus mudīgi gādājaprom. Kad visi bija aizvesti, dzīvniekiemšķūnī tika sarīkota vēl viena īpašaSapulce, lai aplūkotu Frederikanaudaszīmes. Svētlaimīgi smaidīdams,izgreznojies ar abām medaļām, Napoleonszvilnēja salmu guļvietā uzpaaugstinājuma, un viņam līdzās atradāsnauda, salikta glītā kaudzītē uz porcelānašķīvja, kas bija atnests no saimniekmājasvirtuves. Dzīvnieki rindiņā lēnām soļojagarām, un katrs varēja skatīties pēc sirdspatikas. Bokseris pastiepa purnu, lainaudaszīmes apostītu, un plāniņie, baltiepapīriņi viņa elpā sakustējās un nočabēja.

Pēc trim dienām izcēlās briesmīgs

jandāliņš. Vimpers, bāls kā līķis, atdrāžaspa taku uz sava velosipēda, nosvieda topagalmā un taisnā ceļā metās iekšāsaimniekmājā. Nākamajā mirklī noNapoleona istabām atskanēja aizžņaugtsdusmu rēciens. Ziņa par notikušo apskrējafermu zibens ātrumā. Naudaszīmes bijaviltotas! Frederiks bija dabūjis būvkokuspar baltu velti!

Napoleons nekavējoties sapulcinājadzīvniekus un šaušalīgā balsī pasludinājaFrederikam nāvesspriedumu. KadFrederiku noķeršot, viņš teica, tadizvārīšot dzīvu. Reizē viņš brīdinājadzīvniekus, ka pēc šīs nodevīgās rīcībasesot jāgaida visļaunākais. Frederiks arsaviem vīriem kuru katru brīdi varot sāktilgi gatavoto uzbrukumu. Uz visiemceļiem, kuri veda uz fermu, tika nolikti

sargi. Turklāt četrus baložus aizsūtīja uzFoksvudu ar samierināšanās vēsti -tikacerēts, ka tā varētu atjaunot labasattiecības ar Pilkingtonu.

Uzbrukums sākās nākamajā rītā.Dzīvnieki ēda brokastis, kad atbrāzāssargi ar ziņu, ka Frederiks un tā pavadoņijau ienākuši pa piecbaļķu vārtiem.Dzīvnieki gana drošsirdīgi metās tiempretim, taču šoreiz viņus negaidīja tikviegla uzvara kā Laidara kaujā.Piecpadsmit vīri, bruņojušies ar sešāmbisēm, atklāja uguni, tiklīdz nonācapiecdesmit jardu attālumā. Dzīvniekinejaudāja izturēt baismīgos šāvienusprakstus un skrošu dzēlienus un, par spītiNapoleona un Boksera pūlēm atkalsapulcēt visus vienkop, drīz bija spiestiatkāpties. Vairāki jau bija ievainoti. Viņi

meklēja patvērumu fermas ēkās unpiesardzīgi glūnēja pa spraugām un zarucaurumiem. Visas lielās ganības līdz arvējdzirnavām bija ienaidnieka rokās.Tobrīd šķita, ka neziņā ir pat Napoleons.Viņš soļoja šurpu turpu, neteikdams nevārda, astes gredzenam saspriegtiraustoties. Ilgu pilni skatieni vērsās uzFoksvudas pusi. Ja viņiem palīdzētuPilkingtons ar saviem vīriem, tad vēlvarētu uzvarēt. Taču tai brīdī atgriezāsiepriekšējā dienā izsūtītie četri baloži unviens no tiem atnesa no Pilkingtona papīrastrēmelīti. Uz tās ar zīmuli bija rakstīts:"Tā jums vajag."

Pa to laiku Frederiks un viņa vīribija apstājušies pie vējdzirnavām.Dzīvnieki tos vēroja, un spēkā pieņēmāsizbaiļu pilna murdoņa. Diviem vīriem

rokās bija parādījies lauznis un smagsveseris. Viņi grasījās nopostītvējdzirnavas.

- Tas nav iespējams! - iekliedzāsNapoleons. - Mēs taču esam uzbūvējušibiezum biezas sienas. Tās viņi nevarētusagraut pat nedēļas laikā. Drosmi, biedri!

Taču Bendžamins cieši vēroja vīrudarbošanos. Tie abi ar veseri un lauznicirta caurumu pie paša vējdzirnavupamata. Lēni, gandrīz vai uzjautrināts,Bendžamins noklanīja savu garo purnu.

- Tā jau es domāju, - viņš teica. - Vaitad jūs neredzat, ko viņi dara? Pēc mirkļaviņi tai caurumā ieliks spridzināmopulveri.

Dzīvnieki šausmās gaidīja,neuzdrīkstēdamies atstāt patvērumu. Pēcdažām minūtēm viņi redzēja, ka vīri

aizskrien uz visām pusēm. Tad atskanējaapdullinošs dārds. Baloži uzspurdza gaisā,un visi dzīvnieki, izņemot Napoleonu,nokrita uz vēdera un paslēpa sejas.

Kad viņi atkal piecēlās, vējdzirnavuvietā gaisā karājās milzīgs melnu dūmumākulis. Viegls vējš to lēnām izkliedēja.Vējdzirnavas bija beigušas pastāvēt!

To redzot, dzīvniekiem atgriezāsdrosme. Bailes un izmisumu, ko viņi bijajutuši mirkli iepriekš, pārspēja sašutumspar neģēlīgo, nicināmo rīcību. Atskanējavareni saucieni pēc atriebības, un,negaidīdami tālākus rīkojumus, visi kāviens drāzās uz priekšu, tieši virsūienaidniekam. Šoreiz viņi nesargājās nonežēlīgajām skrotīm, kas bira pār viņiemkā krusa. Kauja bija nesaudzīga un sīva.Vīri šāva vēl un vēlreiz, bet, kad dzīvnieki

metās tuvcīņā, laida darbā nūjas unsmagos zābakus. Viena govs, trīs aitas undivas zosis tika nogalinātas, un gandrīzkatrs bija ievainots. Pat Napoleonam, kuršvadīja kaujas operācijas no aizmugures,skrots nošķēla astes galiņu. Taču ari vīrinetika cauri sveikā. Trijiem galvas bijapārsituši Boksera pakavu triecieni;vienam vēderā bija iebadījis govs rags;citam Džesija un Blūbela bija gandrīznoplēsušas bikses. Un, kad tepat līdzās,neganti riedami, pēkšņi parādījāsNapoleona miesassargi - deviņi suņi,kuriem viņš bija licis apmest līkumu,slēpjoties aiz dzīvžoga, - vīrus pārņēmapanika. Viņi ieraudzīja, ka draudielenkums. Frederiks uzsauca vīriem, laitaisās prom, kamēr āda vesela, unnākamajā mirklī gļēvulīgais ienaidnieks

laidās bēgt, lai glābtu savu dārgo dzīvību.Dzīvnieki dzinās viņiem pakaļ līdz patlauka galam un paguva vēl pēdējo reiziiespert vai iebadīt, kamēr vīri lauzās caurivilkābeļu dzīvžogam.

Dzīvnieki bija uzvarējuši, tačunoguruši, asiņojošām brūcēm. Viņi sākalēnītēm klibot atpakaļ uz fermu. Ieraugotkritušos biedrus, kas gulēja, izstiepusieszālē, daži bija aizkustināti līdz asarām. Unuz īsu brīdi viņi sēru pilnā klusumāapstājās tur, kur bija pacēlušāsvējdzirnavas. Jā, tās bija pagalam; no viņudarba nebija palicis pāri gandrīz nekas!Daļēji bija nopostīti pat pamati. Un,būvējot no jauna, viņi šoreiz vairsnevarētu izmantot izmētātos akmeņus kāiepriekš. Šoreiz bija pazuduši arī akmeņi.Sprādziena spēks bija aizsviedis tos

simtiem jardu tālu. Šķita, ka vējdzirnavuvispār nekad nav bijis.

Kad viņi tuvojās fermai, pretī skrējaKviecējs - palēkdamies, vicinādams astiun apmierināti starodams; cīņas laikā viņšneizskaidrojamā kārtā netika manīts. Unno fermas ēku puses dzīvnieki izdzirdasvinīgu bises dārdu.

Kāpēc tā bise šauj? - vaicājaBokseris.

Par godu mūsu uzvarai! - iesaucāsKviecējs.

Kādai uzvarai? - Bokseris jautāja.Ceļgali viņam asiņoja, viņš bijapazaudējis vienu pakavu un pāršķēlisnagu, bet pakaļkājā bija ieurbies ducisskrošu.

Kādai uzvarai, biedri? Vai tad mēsnepadzinām ienaidnieku no mūsu zemes -

no Dzīvnieku fermas svētās zemes?Bet viņi nopostīja vējdzirnavas. Un

mēs cēlām tās divus gadus!Nu, un tad? Mēs uzcelsim vēl vienas

vējdzirnavas. Mēs uzcelsim sešasvējdzirnavas, ja vien gribēsim. Tu, biedri,nenovērtē mūsu veikuma varenību.Ienaidnieks bija okupējis šo pašu zemi, uzkuras mēs stāvam. Bet tagad - pateicotiesBiedra Napoleona vadībai - mēs esamatkarojuši katru šīs zemes collu!

Tad jau mēs esam atkarojuši to pašu,kas mums bija iepriekš, -sacīja Bokseris.

Tā ir mūsu uzvara, - Kviecējsnoteica.

Viņi iekliboja pagalmā. SkrotisBoksera kājā zem ādas sagādājasmeldzošas sāpes. Viņš redzēja nākotni -smago darbu, lai atkal uzceltu

vējdzirnavas no pašiem pamatiem, - uniztēlē dūšināja sevi šim uzdevumam. Bette Bokserim pirmo reizi ienāca prātā, kaviņš ir vienpadsmit gadu vecs un ka viņamilzu muskuļi varbūt vairs nav gluži tādipaši kā senāk.

Taču, kad dzīvnieki ieraudzījaplīvojam zaļo karogu, izdzirda atkalizšaujam bisi - pavisam no tās izšāvaseptiņas reizes - un noklausījās Napoleonarunu, kurā tas apsveica viņus pardrosmīgo rīcību, tad visiem galu galāpatiešām sāka likties, ka izcīnīta lielauzvara. Kaujā kritušajiem dzīvniekiemtika sarīkotas svinīgas bēres. Bokseris unDābolīte vilka ratus, kuri noderēja parkatafalku, un pats Napoleons soļojagājiena priekšgalā. Veselas divas dienastika veltītas svinībām. Skanēja dziesmas,

runas un vairāki bises šāvieni, tikapasniegtas īpašas balvas - pa ābolamkatram dzīvniekam, divas unces graudukatram putnam un trīs biskvīti katramsunim. Tika paziņots, ka šai kaujai dotsnosaukums "Vējdzirnavu kauja" un kaNapoleons nodibinājis jaunu apbalvojumu- Zaļā Karoga ordeni kuru piešķīris patssev. Nelaimīgais gadījums arnaudaszīmēm vispārējā līksmībāaizmirsās.Dažas dienas pēc šiemnotikumiem cūkas saimniekmājas pagrabāuzgāja kasti viskija. Ievācoties mājā, toneviens nebija pamanījis. Tonakt nosaimniekmājas skanēja skaļa dziedāšana,kurā, visiem par brīnumu, iejaucās pa"Angļu zvēru" motīvam. Bija skaidriredzēts, ka ap pusdesmitiem pa sētasdurvīm iznāk Napoleons ar vecu mistera

Džonsa katliņcepuri galvā, ātri aplēkšo appagalmu un atkal nozūd durvīs. Bet no rītasaimniekmāja slīga dziļā klusumā. Šķita,ka nekustas neviena cūka. Bija turpatdeviņi, kad ārā lēnām izvilkās Kviecējs -nomākts, miglainām acīm, ļenganinokārušos asti -, viņa izskats liecināja parnopietnu slimību. Viņš sapulcinājadzīvniekus un pateica, ka paziņošotbriesmīgu jaunumu. Biedrs Napoleonsmirstot!

Pret debesīm cēlās vaimanas. Ārpusēpie saimniekmājas durvīm noklāja salmus,un dzīvnieki staigāja uz pirkstgaliem.Asarām acīs viņi vaicāja cits citam, kogan iesākt, ja viņu Vadonim būšot jāaiziet.Paklīda baumas, ka Sniedziņš pēdīgi esotpamanījies iejaukt indi Napoleona ēdienā.Vienpadsmitos Kviecējs iznāca, lai

paziņotu vēl ko. Veikdams savu pēdējodarbu šaisaulē, Biedrs Napoleons esotpasludinājis svinīgu dekrētu: alkoholadzeršana esot sodāma ar nāvi.

Tomēr vakara pusē šķita, kaNapoleonam ir cik necik labāk, unnākamajā rītā Kviecējs jau varēja paziņotdzīvniekiem, ka Vadonis sākot krietniatveseļoties. Tās pašas dienas vakarāNapoleons atkal ķērās pie darba, unnākamajā dienā nāca zināms, ka viņš licisVimperam Villingdonā nopirkt dažasgrāmatiņas par alus brūvēšanu un degvīnatecināšanu. Nedēļu vēlāk Napoleonspavēlēja uzart mazo pļaviņu aizaugļudārza - to pašu, kuru iepriekš bijadomāts atstāt ganībām tiem dzīvniekiem,kas vairs nespēj strādāt. Tika paziņots, kapļaviņa esot noplicināta un zāle tajā

jāsējot par jaunu; taču drīz izrādījās, kaNapoleons iecerējis apsēt to ar miežiem.

Ap šo laiku atgadījās savādsnotikums, ko tikpat kā neviens nespējaizprast. Kādu nakti ap divpadsmitiempagalmā atskanēja skaļš brīkšķis undzīvnieki metās ārā no saviem aizgaldiem.Bija gaiša mēnesnīca. Zemē pie lielāšķūņa galasienas, kur bija uzrakstītiSeptiņi Baušļi, gulēja uz pusēm pārlūzušasredeļtrepes. Tām blakus bija nostiepies uzbrīdi apstulbušais Kviecējs, un turpatlīdzās mētājās lukturis, ota un apgāztspods ar baltu krāsu. Suņi acumirklīizveidoja loku ap Kviecēju un, tiklīdz viņšjaudāja paiet, aizvadīja viņu atpakaļ uzsaimniekmāju. Neviens no dzīvniekiemnespēja ne iedomāties, ko tas varētunozīmēt, vienīgi vecais Bendžamins ar

zinātāja izskatu klanīja purnu, un šķita, kaviņš gan saprot, bet neteiks vis nenieka.

Taču pēc dažām dienām Mjūriela,savā nodabā pārlasīdama SeptiņusBaušļus, ievēroja, ka to vidū ir vēl viens,kuru dzīvnieki atcerējušies aplam. Viņibija domājuši, ka Piektais Bauslis ir"Neviens dzīvnieks nedrīkst dzertalkoholu", bet tur bija vēl divi vārdi,kurus viņi bija aizmirsuši. Patiesībābauslis skanēja tā: "Neviens dzīvnieksnedrīkst dzert alkoholu pār mēru."

IX

Boksera pāršķeltais nags ilgi nedzija.Jau nākamajā dienā pēc uzvaras svinībubeigām viņi bija sākuši celt vējdzirnavasno jauna. Bokseris atteicās atpūsties kaut

dienu un uzskatīja par goda lietu neizrādīt,ka cieš sāpes. Vakaros viņš klusiņāmatzinās Dābolītei, ka nags gauži smeldzot.Dābolīte lūkoja dziedēt nagu arkompresēm, ko gatavoja no sakošļātāmzālītēm, un viņi abi ar Bendžaminumudināja Bokseri, lai tas nestrādājot tikpārvarīgi. "Zirga plaušas nav mūžīgas,"viņa tam teica. Taču Bokseris neklausījās.Viņš sacīja, ka lolojot vairs tikai vienuvēlēšanos - pirms atpūtas vecumasasniegšanas redzēt vējdzirnavu būvi jaukrietni pavirzījušos uz priekšu.

Sākumā, kad pirmoreiz tika formulētiDzīvnieku fermas likumi, tika noteikts arīatpūtas vecums - zirgiem un cūkāmdivpadsmit gadi, govīm četrpadsmit,suņiem deviņi, aitām septiņi, bet vistām unzosīm pieci gadi. Dzīvnieki bija

vienojušies par dāsnām vecuma pensijām.Līdz šim gan vēl neviens dzīvniekspensijā aizgājis nebija, taču pēdējā laikāpar šo tēmu runāja aizvien vairāk. Tagad,kad mazā pļaviņa aiz augļudārza bijaatstāta miežiem, paklīda baumas, ka vienslielo ganību stūris tikšot nožogots unpārvērsts par ganīklu darba nespējīgiemdzīvniekiem. Runāja, ka zirgam pensijā ikdienas izsniegšot piecas mārciņas graudu,bet ziemā - piecpadsmit mārciņu siena,turklāt vēl pa burkānam vai varbūt ābolamvalsts svētkos. Boksera divpadsmitādzimšanas diena bija gaidāma nākamāgada vasaras nogalē.

Bet tobrīd dzīve bija grūtumu pilna.Ziema izvērtās tikpat auksta kāiepriekšējā, un barības bija pat vēl mazāk.Atkal tika samazinātas devas visiem,

vienīgi cūkām un suņiem ne. Pārmērīgistrikta devu vienlīdzība, kā paskaidrojaKviecējs, būtu pretrunā ar Dzīvnieciskumaprincipiem. Katrā ziņā viņam nebūtnenācās grūti pierādīt pārējiemdzīvniekiem, ka patiesībā viņiem nemaznetrūkst barības, lai kā arī liktos. Protams,šobrīd esot radusies nepieciešamība,pārkārtot devas (Kviecējs aizvien runājapar "pārkārtošanu", nevis par"samazināšanu"), bet salīdzinājumā arDžonsa laikiem uzlabojumi esot milzīgi.Steidzīgi un spalgi nolasīdams skaitļus,Kviecējs sīki jo sīki pierādīja, ka viņiemir vairāk auzu, vairāk siena, vairākrunkuļu nekā Džonsa laikā, ka viņi strādāīsākas stundas, ka dzeramais ūdens irlabākas kvalitātes, ka pieaudzis viņu mūžailgums, ka izdzīvo lielāks skaits mazuļu,

ka viņu aizgaldos ir vairāk salmu un kaviņi mazāk cieš no blusām. Dzīvniekiticēja katram vārdam. Taisnību sakot,Džonss un viss, kas ar viņu saistīts, bijagandrīz vai pagaisis no dzīvnieku atmiņas.Viņi zināja, ka dzīve tagad ir skarba untrūcīga, ka viņi bieži ir izsalkuši, biežisalst un parasti strādā vienā gabalā,izņemot miega stundas. Taču senajāsdienās, bez šaubām, bija klājies ļaunāk.Viņi ar prieku tam ticēja. Turklāt tolaikviņi bija vergi, bet tagad - brīvi, un tasbija pats svarīgākais, kā neaizmirsauzsvērt Kviecējs.

Ēdāju nu bija daudz vairāk. Rudenīgandrīz vienlaikus atnesās visas četrassivēnmātes, par visām laizdamās pasaulētrīsdesmit vienu sivēnu. Jaunās cūkas bijadaglas, un, tā kā Napoleons bija vienīgais

vaislas kuilis fermā, itin viegli varējanoteikt, kurš ir tēvs. Tika paziņots, kavēlāk, kad būšot iegādāti ķieģeļi unbūvkoki, saimniekmājas dārzā celšotskolu. Pagaidām jaunās cūkassaimniekmājas virtuvē apmācījaNapoleons pats. Fiziskās nodarbībasnotika dārzā, un sivēniem bija aizliegtsspēlēties ar citu dzīvnieku mazuļiem. Apšo laiku par likumu kļuva tas, ka ikvienamdzīvniekam, ja viņš uz takas satiekas arcūku, ir jāatkāpjas malā, kā arī tas, kavisām cūkām, lai kāda būtu to pakāpe, irprivilēģija svētdienās iesiet astē zaļulenti.

Gads fermai padevās itin veiksmīgs,taču naudas trūka joprojām. Vajadzējapirkt ķieģeļus, smiltis un kaļķus skolasbūvei, turklāt atkal bija nepieciešami

iekrājumi vējdzirnavu mehānismiem. Unvēl -lampu petroleja un sveces mājai,cukurs Napoleona galdam (pārējām cūkāmviņš noliedza lietot cukuru, jo tāsaptaukošoties) un visas parastāsvajadzības - darbarīki, naglas, auklas,ogles, stieples, metāla detaļas, biskvītisuņiem. Tika pārdota viena siena kaudzeun daļa kartupeļu ražas, bet kontrakts parolu pārdošanu tagad paredzēja sešsimt olunedēļā, tā ka klukstētājas togad tik tikkospēja izperēt tik daudz cāļu, lai vistuskaits vismaz paliktu tāds, kāds bijis.Decembrī samazinātās pārtikas devasfebruārī samazināja atkal, un, lai taupītupetroleju, kūtī tika aizliegts dedzinātlukturus. Tomēr šķita, ka cūkas jūtas glužilabi; tās pat vēl pieņēmās svarā. Reizpēcpusdienā februāra beigās no mazās

alus darītavas, kura atradās aiz virtuves unDžonsa laikā netika lietota, pa pagalmuizplūda silta, rūgtena, garda smarža, kādudzīvnieki vēl nekad nebija saoduši. Kādsbilda, kā tā esot vārītu miežu smarža.Dzīvnieki badaini ošņāja gaisu un prātoja,vai tikai viņu vakariņām negatavo siltustrebekli. Taču nekāds silts strebeklisneparādījās, un nākamajā svētdienā tikapaziņots, ka turpmāk visi miežipienākšoties cūkām. Lauks aiz augļudārzajau bija apsēts ar miežiem. Un drīz tapazināms, ka tagad katra cūka ik dienassaņem pinti alus, bet Napoleons pats -pusgalonu, kuru viņam aizvien pasniedzKraunderbijas zupas terīnē.

Bet, kaut arī nācās paciest visādusgrūtumus, tos pa daļai mazināja apziņa, kadzīvei tagad piemīt vairāk cienīguma nekā

agrāk. Bija vairāk dziesmu, vairāk runu,vairāk svinīgu gājienu. Napoleons bijapavēlējis, lai reizi nedēļā tiktu sarīkota tāsaucamā Spontānā demonstrācija, kurasmērķis būtu cildināt Dzīvnieku fermascīņas un uzvaras. Noteiktajā laikādzīvniekiem vajadzēja pamest darbu unmilitārā ierindā soļot gar fermas robežām- priekšgalā cūkas, tad zirgi, tālāk govis,aitas un visbeidzot mājputni. Gājienaflangos turējās suņi, bet visiem pa priekšusoļoja Napoleona melnais gailēns.

Bokseris un Dābolīte ikreiz nesa zaļukarogu ar nagu un ragu, kā ari lozungu "Laidzīvo Biedrs Napoleons!". Pēc tam tikaskandēti dzejoļi, sacerēti par goduNapoleonam, Kviecējs turēja runu,minēdams sīkas ziņas par to, kā pēdējālaikā pieaugusi pārtikas produktu

ražošana, un izdevīgā brīdī norībēja bisesšāviens. Spontānās demonstrācijaskvēlākās piekritējas bija aitas, un, ja kādsžēlojās (kā daži dzīvnieki reizēm darīja,kad tuvumā nemanīja cūkas vai suņus), katā esot tīrā laika šķiešana un ka ilgijāstāvot aukstumā, aitas nekavējotiesapklusināja viņu, neganti blēdamas:"Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!"Taču visā visumā šīs svinības dzīvniekusizklaidēja. Viņus tīkami sildījaatgādinājums par to, ka galu galā viņipatiesi ir noteicēji par sevi un ka darbs,ko viņi veic, ir pašu labā. Un tā, skanotsvinīgā gājiena dziesmām, Kviecējaskaitļu virknēm, bises dārdiem, gailēnaķikarigām un plandot karogam, dzīvniekikaut uz brīdi iespēja aizmirst savus tukšosvēderus.

Aprīlī Dzīvnieku fermu pasludinājapar Republiku, un kļuva nepieciešamsievēlēt prezidentu. Bija tikai vienskandidāts - Napoleons, kuru ievēlējavienbalsīgi. Tai pašā dienā tika paziņots,ka atkal uzieti dokumenti, kuri atklājotjaunas detaļas par Sniedziņa sadarbību arDžonsu. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš nevien ķēries pie kara viltības un mēģinājispanākt sakāvi Laidara kaujā, kā dzīvniekiiedomājās iepriekš, bet arī atklāti cīnījiesDžonsa pusē. Patiesībā tieši viņš bijavadījis cilvēku karaspēku un meties kaujāar vārdiem "Lai dzīvo Cilvēce!" uz lūpām.Brūces Sniedziņa mugurā, ko viens otrsdzīvnieks joprojām atcerējās redzējis,bija radušās no Napoleona zobiem.

Vasaras vidū pēc vairāku gaduprombūtnes fermā pēkšņi atkal parādījās

krauklis Mozus. Viņš nebija mainījies nepar naga melnumu, joprojām nestrādāja untādā pašā garā kā parasti tērgāja parCukurkarameļu Kalnu. Uztupās uz mieta,noplivināja melnos spārnus un veselāmstundām sludināja katram, kurš viengribēja klausīties. "Tur augšā, biedri,"viņš mēdza svinīgi iesākt, ar lielo knābinorādīdams uz debesīm, "tur augšā, tiešiaiz tā tumšā mākoņa, ko jūs redzat, - turatrodas Cukurkarameļu Kalns, laimīgāvalstība, kur mēs, nabaga dzīvnieki,mūžīgi mūžam atpūtīsimies no smagādarba!" Viņš pat apgalvoja, ka reiz, vienāno saviem augstākajiem lidojumiem, esottur bijis un redzējis mūžīgos dābola laukusun dzīvžogus, kuros aug linsēklu plāceņiun cukurgraudi. Daudzi dzīvnieki viņamticēja. Viņi sprieda, ka dzīve tagad ir

viena vienīga badošanās un smags darbs;vai tad nenotika pēc tiesas un taisnības, jakaut kur citur pastāvēja labāka pasaule?Cūku attieksme pret Mozu gan bija grūtinosakāma. Tās nicīgi paziņoja, ka viņastāsti par Cukurkarameļu Kalnu esot tīriemeli, tomēr ļāva viņam palikt fermā,nestrādājot nekādu darbu, un saņemtceturtdaļpinti alus dienā.

Kad nags bija sadzijis, Bokserisstrādāja cītīgāk nekā jebkad. Togad visidzīvnieki nudien strādāja kā vergi. Bezikdienas pienākumiem fermā unvējdzirnavu atjaunošanas vajadzējastrādāt vēl arī jauno cūku skolasceltniecībā, kas bija sākusies martā.Dažkārt garās darba stundas un barībastrūkumu tik tikko varēja izturēt, tačuBokseris nekad nezaudēja dūšu. Nevienā

viņa vārdā vai rīcībā nemanīja ne zīmesno tā, ka viņa spēki būtu gājuši mazumā.Tikai āriene bija nedaudz mainījusies: ādavairs nespīdēja kā agrāk un spēcīgās gūžasšķita sakritušās. Pārējie runāja: "GanBokseris atkopsies, kad izdīgs pavasarazālīte," - taču pienāca pavasaris unBokseris brangāks nekļuva. Kad viņšsasprindzināja muskuļus, lai nogāzē, kasveda uz raktuvju kranti, noturētu milzīgalaukakmeņa svaru, reizēm šķita, ka uzkājām viņu notur vairs vienīgi gribaturpināt iesākto. Šādos brīžos likās - viņalūpas veido vārdus "Es strādāšu vēlcentīgāk"; balss viņam bija aiztrūkusi.Dābolīte un Bendžamins atkal brīdināja,lai Bokseris vairāk rūpējoties par savuveselību, taču viņš to laida gar ausīm.Tuvojās viņa divpadsmitā dzimšanas

diena. Bokserim nerūpēja, kas notiks, javien pirms aiziešanas pensijā tiks savāktskrietns akmeņu krājums.

Kādā vēlā vasaras vakarā fermuapskrēja negaidītas runas -Bokserim kautkas esot atgadījies. Viņš vienatnē bijadevies vilkt uz vējdzirnavām akmeņuvezumu. Un izrādījās, ka runas tik tiešāmir patiesas. Pēc dažām minūtēm atbrāzāsdivi baloži ar ziņu: - Bokseris ir pakritis!Guļ uz sāniem un nejaudā piecelties!

Apmēram puse fermas dzīvniekumetās uz pakalnu, kurā pacēlāsvējdzirnavas. Tur starp ratu ilksīm gulējaBokseris, izstieptu kaklu, nespēdams patgalvu pasliet. Acis viņam bija stiklainas,sāni klāti sviedriem. No mutes stīdzējatieva asiņu strūkliņa. Dābolīte nometās uzceļiem viņam blakus.

- Bokser! - viņa sauca. - Kā tu jūties?Plaušas, - Bokseris vārgi atbildēja. -

Nekā briesmīga. Manuprāt, vējdzirnavasjūs spēsiet pabeigt arī bez manis. Savāktspamatīgs akmeņu krājums. Strādāt manvisviens bija atlicis vairs tikai mēnesi.Patiesību sakot, es ar prieku gaidīju, kadvarēšu iet atpūtā. Un arī Bendžamins kļūstvecs; varbūt viņam ļaus aiziet no darbareizē ar mani, lai man īsāks laiks.

Mums tūliņ pat jāmeklē palīdzība, -teica Dābolīte. - Aiz-skrieniet kāds unpasakiet Kviecējam, kas noticis...

Visi pārējie dzīvnieki nekavējotiesdrāzās atpakaļ uz saimniek-māju, laipaziņotu Kviecējam. Palika tikai Dābolīteun Bendžamins, kurš nogūlās Bokserimlīdzās un, nebilzdams ne vārda, ar garoasti gaiņāja no viņa mušas. Pēc kādas

ceturtdaļstundas ieradās Kviecējs,norūpējies un līdzjūtības pilns. Viņš teica,ka Biedrs Napoleons ar visdziļākajāmsāpēm uzņēmis ziņu par likstu, kaspiemeklējusi vienu no uzticamākajiemfermas strādniekiem, un jau esot uzsācissagatavošanās darbus, lai sūtītu Bokseriārstēties uz Villingdonas slimnīcu. Todzirdot, dzīvnieki sajutās mazlietneomulīgi. Izņemot Molliju un Sniedziņu,neviens dzīvnieks nekad nebija atstājisfermu, un viņus pārņēma nepatika,iedomājoties savu slimo biedru cilvēciskubūtņu rokās. Tomēr Kviecējs bez pūlēmpārliecināja viņus, ka Villingdonasveterinārs tikšot galā ar Boksera slimībudaudz labāk, nekā tas būtu iespējamsfermā. Un pēc kādas pusstundas, kadBokseris bija kaut cik atguvies, viņu ar

grūtībām pieslēja kājās un viņš šā tāaizkliboja atpakaļ uz steliņģi, kur Dābolīteun Bendžamins bija sagatavojuši ērtusalmu guļvietu.

Nākamās divas dienas Bokserispalika steliņģī. Cūkas atsūtīja lielu pudeliar sārtām zālēm, ko bija atradušas zāļuskapītī vannas-istabā un ko Dābolīte devaBokserim divreiz dienā pēc ēšanas.Vakaros viņa nogūlās Boksera steliņģī unrunājās ar viņu, kamēr Bendžaminsgaiņāja prom mušas. Bokseris apgalvoja,ka nebūt nebēdājot par notikušo. Ja viņšatveseļošoties, kā nākas, tad gan jaunodzīvošot vēl savus trīs gadus, un viņš arprieku gaidot mierpilnās dienas, kurasaizvadīšot lielo ganību stūrī. Tā nu būšotpirmā reize, kad viņam pietikšot vaļasmācīties un attīstīt prātu. Viņš teica, ka

atlikušo mūža daļu gatavojoties veltīt tam,lai iemācītos pārējos divdesmit divusalfabēta burtus.

Tomēr Bendžamins un Dābolītevarēja pabūt pie Boksera tikai pēc darbastundām, bet ore pēc viņa ieradās dienasvidū. Visi dzīvnieki bija darbā, ravējarunkuļus kādas cūkas uzraudzībā, kadpārsteigti ieraudzīja, ka no fermas ēkupuses šurp aulekšo Bendžamins,brēkdams, cik spēka. Tā bija pirmā reize,kad viņi redzēja Bendžaminu satrauktu, -nudien tā bija pirmā reize, kad kādsredzēja viņu auļojam. - Ātrāk, ātrāk! - viņškliedza. - Tūliņ nāciet šurp! Bokseri vedprom! - Negaidīdami cūkas rīkojumus,dzīvnieki pameta darbu un drāzās uzfermas ēkām. Jā, patiesi, pagalmā stāvējaliela, slēgta divzirgu ore ar burtiem uz

sāniem, bet uz bukas sēdēja viltīga izskatavīrs ar zemu katliņcepuri galvā. UnBoksera steliņģis bija tukšs.

Dzīvnieki sadrūzmējās ap ori. - Uzredzēšanos, Bokser! - viņi vienā balsīsauca. - Uz redzēšanos!

- Muļķi! Muļķi! - kliedzaBendžamins, lēkšodams viņiem apkārt unzemi kājām rībinādams. - Muļķi! Vai tadjūs neredzat, kas tai orei rakstīts uzsāniem?

Tas lika dzīvniekiem pierimt unapklusināt citam citu. Mjūriela ņēmāsburtot vārdus. Bet Bendžamins pastūmaviņu malā un nāves klusumā nolasīja:

- "Alfrēds Simondss, zirgu miesnieksun līmes vārītājs, Villingdona. Ādu unkaulu miltu tirgotājs. Piegādā suņabūdas."Vai tad jūs nesaprotat, ko tas nozīmē?

Bokseri ved pie slaktera!Dzīvniekiem izlauzās šausmu

kliedziens. Šai mirklī vīrs uz bukas uzšāvasaviem zirgiem, tie laidās straujā riksī, unore izbrauca no pagalma. Dzīvniekisekoja, kliegdami, cik jaudas. Dābolīteizspraucās pašā priekšā. Ore sāka uzņemtātrumu. Dābolīte ar savām uzblīdušajāmkājām mēģināja aulekšot, bet izdevās tikaipalēns riksis. - Bokser! - viņa kliedza. -Bokser! Bokser! Bokser! - Un to pašubrīdi, it kā Bokseris būtu sadzirdējiskņadu ārpusē, viņa galva ar balto svītrupār purnu parādījās mazajā lodziņā oresgalā.

- Bokser! - Dābolīte iekliedzāsšaušalīgā balsī. - Bokser! Kāp ārā! Ašikāp ārā! Viņi ved tevi nokaut!

Visi dzīvnieki sāka kliegt līdzi: -

Kāp ārā, Bokser, kāp ārā! - Taču ore jaubija uzņēmusi ātrumu un attālinājās noviņiem. Nebija īstas skaidrības, vaiBokseris ir sapratis Dābolītes teikto. Betmirkli vēlāk viņa galva nozuda no lodziņaun ores iekšienē sāka dārdēt viņa vareniepakavi. Viņš pūlējās izspert sienācaurumu. Reiz bija laiki, kad pārisBoksera spērienu būtu varējuši sašķaidītori lupatu lēveros. Bet - ak vai! - spēkibija viņu pametuši; un pēc īsa brīžapakavu rīboņa kļuva vājāka un pamazāmnoklusa. Dzīvnieki izmisumā ņēmāsaicināt abus orē iejūgtos zirgus, lai tieapstājas. - Biedri, biedri! - viņi sauca. -Nevediet nāvē paši savu brāli! - Tačumuļķa lopi, pārlieku stulbi, lai aptvertu,kas notiek, tikai atglauda ausis un pielikasoli. Boksera galva lodziņā vairs

neparādījās. Pārāk vēlu kādam ienācaprātā doma drāzties uz priekšu un aizvērtpiecbaļķu vārtus; jau pēc mirkļa ore bijatiem cauri un ātri ripoja prom pa ceļu.Bokseris vairs nekad netika redzēts.

Pēc trim dienām tika paziņots, kaviņš nomiris Villingdonas slimnīcā, kautarī kopts tik labi, cik vien tas zirgamiespējams. Pavēstīt šo ziņu ieradāsKviecējs. Viņš, kā pats apgalvoja, bijisklāt Boksera pēdējā stundiņā.

- Tas bija visaizgrābjošākais skats,kādu jelkad esmu redzējis! -Kviecējsteica, pacēlis priekškāju, lai notrauktuasaru. - Es biju pie viņa gultas pašāpēdējā brīdī. Un beigās tik vārgs, kagandrīz nespēja parunāt, viņš maniečukstēja ausī, ka nožēlojot vienīgi to, kajāaiziet, kamēr nav pabeigtas

vējdzirnavas. "Uz priekšu, biedri!" viņščukstēja. "Uz priekšu Sacelšanās vārdā!Lai dzīvo Dzīvnieku ferma! Lai dzīvoBiedrs Napoleons! Napoleonam vienmērir taisnība." Tie bija viņa pēdējie vārdi,biedri.

Te Kviecēja izturēšanās piepešimainījās. Viņš uz mirkli apklusa, un, pirmsturpināja runāt, viņa mazās ačelesaizdomu pilnas nozibsnīja uz visāmpusēm.

Viņam esot nācis zināms, viņš teica,ka Boksera promvešanas laikā palaistasmuļķīgas un nekrietnas baumas. Daži nodzīvniekiem ievērojuši, ka uz ores, kasaizvedusi Bokseri, bijis uzraksts "Zirgumiesnieks", un pārsteidzīgi nolēmuši, kaBokseris nosūtīts slakterim. Gandrīz vaineticami, Kviecējs sacīja, ka jel viens

dzīvnieks varot būt tik dumjš. Vai tadtiešām, viņš sašutis klaigāja, vicinādamsasti un lēkādams šurpu turpu, - vai tadtiešām viņi tik maz pazīstot savu mīļotoVadoni, Biedru Napoleonu? Betizskaidrojums nudien esot ļoti vienkāršs.Ore agrāk esot bijusi slaktera īpašums, bettad to nopircis veterinārs, kurš vēl neesotpaguvis aizkrāsot veco uzrakstu. Tā nuesot radušies šie maldi.

To dzirdot, dzīvnieki izjuta milzīguatvieglojumu. Un, kad Kviecējs turpinājatēlainos sīkumos aprakstīt brīžus pieBoksera nāves-gultas, apbrīnojamogādību, kādu tas saņēmis, un dārgās zāles,par kurām Napoleons samaksājis bezmazākās svārstīšanās, izgaisa viņupēdējās šaubas, un skumjas, ko viņi jutapar sava biedra nāvi, mazināja doma, ka

viņš vismaz nomiris laimīgs.Napoleons pats parādījās Sapulcē

nākamās svētdienas rītā un turēja īsu,svinīgu runu par godu Bokserim. Neesotbijis iespējams, viņš teica, pārvest viņuapraudātā biedra mirstīgās atliekas uzapbedīšanu fermā, taču viņš pasūtījis lieluvainagu no saimniekmājas dārza laurkokuzariem un aizsūtījis to novietot uz Bokserakapa. Un cūkas pēc dažām dienāmgatavojoties rīkot Boksera piemiņaiveltītu banketu. Savas runas nobeigumāNapoleons atgādināja abas Bokseraiemīļotās maksimas - "Es strādāšu vēlcentīgāk" un "Biedram Napoleonamvienmēr ir taisnība" -, būtu labi, viņšteica, ja ikviens dzīvnieks pieņemtu šīsmaksimas par savām.

Dienā, kurā bija paredzēts bankets,

no Villingdonas ieradās pārtikas prečutirgotāja ore un atveda uz saimniekmājulielu skalu grozu. Tovakar no mājasskanēja trakulīga dziedāšana, kurai sekojatāds kā nikns strīds, kas beidzās apvienpadsmitiem ar šaušalīgu plīstošastikla šķindoņu. Nākamajā dienāsaimniekmājā neviens nekustējās līdz patpēcpusdienai, un izgāja runas, ka cūkāmizdevies nez kur sadabūt naudu, lainopirktu vēl vienu kasti viskija.

X

Aizritēja gadi. Gadalaiki nāca ungāja, kā lidot aizlidoja īsais dzīvniekumūžs. Pienāca laiks, kad, izņemotDābolīti, Bendžaminu, kraukli Mozu unvairākas cūkas, nebija vairs neviena, kurš

atcerētos senās dienas pirms Sacelšanās.Bija mirusi Mjūriela; bija miruši

Blūbela, Džesija un Pinčers. Miris bija arīDžonss - nāvi viņš sagaidīja dzērājupatversmē citā valsts malā. Sniedziņš bijaaizmirsts. Aizmirsts bija Bokseris, koatcerējās tikai tie nedaudzie, kuri bija viņupazinuši. Dābolīte tagad bija veca, druknaķēve stīviem locekļiem, bieži asarojošāmacīm. Bija apritējuši divi gadi, kopš viņaipienācis atpūtas vecums, bet patiesībāneviens dzīvnieks atpūtā vēl nekad nebijadevies. Runas par to, ka ganību stūrisjāatstāj veciem dzīvniekiem, jau sen bijaizbeigtas. Napoleons tagad bija nobriediscūktēviņš 150 kilogramu svarā. Kviecējsbija tik aptaukojies, ka ar grūtībām spējapavērt acis. Tikai vecais Bendžaminstikpat kā nelikās mainījies, ja nu vienīgi

mazliet sirmāku purnu un kopš Bokseranāves vēl drūmāks un nerunīgāks.

Fermā tagad mita daudz vairākdzīvās radības, lai gan pieaugumsnerādījās tik liels, kā tika cerēts agrākosgados. Bija piedzimuši daudzi dzīvnieki,kuriem Sacelšanās nozīmēja tikai īstineizprotamu tradīciju, ko nodod tālākmutvārdiem; bija sapirkti citi, kuri pirmsierašanās šeit ij dzirdējuši netika par kotādu. Bez Dābolītes fermai nu piederējatrīs zirgi. Tie bija lieliski, stalti lopiņi,čakli strādnieki un labi biedri, tačubezgala dumji. Izrādījās, ka neviens notiem nespēj iemācīties alfabētu tālāk parburtu B. Viņi piekrita visam, ko dzirdējapar Sacelšanos un Dzīvnieciskumaprincipiem, īpaši no Dābolītes, pret kurujuta gandrīz vai dēlu bijību; tomēr bija

jāšaubās, cik daudz viņi saprot no teiktā.Ferma tagad bija turīgāka un labāk

pārvaldīta - pat paplašināta par diviemlaukiem, kas tika nopirkti no misteraPilkingtona. Vējdzirnavas beidzot bijaveiksmīgi uzceltas, fermai piederējakuļmašīna un siena elevators, ka arīdažādas jaunas ēkas. Vimpers bijanopircis sev divričus. Tiesa, vējdzirnavasbeigu beigās gan netika izmantotaselektriskās enerģijas ieguvei. Tās lietojagraudu malšanai, iegūstot prāvu peļņu.Dzīvnieki strādāja melnās miesās,celdami vēl vienas vējdzirnavas; runāja,ka tad, kad būšot gatavas šīs, tajāsievietošot dinamomašīnas. Taču par tādugreznību, par kādu dzīvniekiem bijamācījis sapņot Sniedziņš - par aizgaldiemar elektrisko gaismu, karsto un auksto

ūdeni un par trīsdienu darba nedēļu -,neviens vairs nerunāja. Šādas idejasNapoleons bija nosaucis par pretējāmDzīvnieciskuma garam. Vispatiesākālaime, viņš teica, ir meklējama cītīgādarbā un pieticīgā dzīvesveidā.

Nezin kāpēc šķita, ka ferma irkļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiemnekļūstot bagātākiem ne par matu -izņemot, protams, cūkas un suņus. Pa daļaitā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudzcūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā,ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savāveidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot,cik bezgalīgi daudz rūpju sagādājot fermasuzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesušī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībānemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram,Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik

dienas jāpieliekot neiedomājamas pūles,lai sagatavotu noslēpumainas lietas arnosaukumiem "reģistri", "ziņojumi","protokoli" un "memorandi". Tās esotlielas papīra loksnes, kas no vienas vietasjānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas,tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīganozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica.Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi arsavu darbu nesagādāja; un viņu bija ļotidaudz, un ēstgriba viņiem aizvien bijalaba.

Kas attiecas uz pārējiem, tad viņudzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tādapati kā aizvien. Lielākoties viņi bijaizsalkuši, gulēja salmos, padzērās dīķī,sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņusmocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārtvecākie no viņu vidus visiem spēkiem

sakopoja savas miglainās atmiņas unpūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanāspirmajās dienās, kad nule bija padzītsDžonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktākinekā tagad. Viņi nespēja atcerēties.Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināttagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kāspriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes,kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvienlabāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šoproblēmu par neatrisināmu; tagad viņiemgan atlika maz laika prātot par šādāmlietām. Vienīgi vecais Bendžaminsapgalvoja, ka atceroties katru sīkumu savāgarajā mūžā un zinot, ka daudz labāk vaidaudz sliktāk nekad neesot bijis unnevarot arī būt - jo bads, trūkums unvilšanās, viņš sacīja, esot negrozāmaisdzīves likums.

Tomēr dzīvnieki nešķīrās no cerības.Vēl vairāk - viņi nekad, ne uz mirkli,nezaudēja apziņu, kāds gods unpriekšrocība ir būt Dzīvnieku fermasiemītniekiem. Šī vēl arvien bija vienīgāferma visā valstī - visā Anglijā! -, kurapiederēja dzīvniekiem un kuru vadījadzīvnieki. Neviens no viņiem, pat nevisjaunākie, pat ne jaunatnācēji, atvesti nodesmit vai divdesmit jūdžu attālāmfermām, nebeidza to apbrīnot. Un, kad viņidzirdēja bises dārdus un redzēja mastagalā uzvijamies zaļo karogu, viņu sirdispārplūda ar neiznīcīgu lepnumu unvalodas allaž atgriezās pie senajām,varonīgajām dienām, pie Džonsapadzīšanas, pie Septiņu Baušļurakstīšanas, pie lielajām kaujām, kurāssakauti uzbrucēji cilvēki. Neviens no

senajiem sapņiem nebija zudis. Joprojāmpastāvēja ticība Dzīvnieku Republikai, kobija pareģojis Majors, ticība laikiem, kadAnglijas zaļos laukus vairs ne-mīdīscilvēku kājas. Kādu dienu šie laiki būsklāt - varbūt ne tik drīz, varbūt ne šobrīddzīvojošo dzīvnieku mūža gaitā, tomēr tietuvojās.

Varbūt šur un tur klusībā vēl dungojapat "Angļu zvēru" melodiju: lai nu kā, bijaskaidrs, ka ikkatrs dzīvnieks fermā to zina,kaut arī dziedāt skaļi nebūtu uzdrošinājiesneviens. Var jau būt, ka viņu dzīve bijagrūta un visas cerības nebijapiepildījušās; taču viņi apzinājās, ka navtādi paši kā citi dzīvnieki. Ja viņi staigājaizsalkušāki, tad ne jau tāpēc, ka uzturētutirāniskas cilvēciskas būtnes; ja viņistrādāja melnās miesās, tad vismaz paši

savā labā. Neviens radījums nesauca cituradījumu par "saimnieku". Visi dzīvniekibija vienlīdzīgi.

Kādu dienu vasaras sākumā Kviecējspavēlēja aitām sekot un aizveda tās fermasviņā galā uz atmatu, kas bija aizaugusi arsīkiem bērziņiem. Aitas tur pavadīja visudienu, Kviecēja uzraudzībā grauzdamasdzinumus. Viņš pats vakarā atgriezāssaimniekmājā, bet, tā kā laiks bija silts,tad norādīja, lai aitas paliekot, kurbijušas. Beigu beigās aitas tur palikaveselu nedēļu, un šai laikā neviensdzīvnieks tās neredzēja. Katras dienaslielāko daļu Kviecējs pavadīja pie tām.Viņš, kā pats teica, mācot tām jaunudziesmu, tāpēc esot nepieciešamasavrupība.

Drīz pēc aitu pārnākšanas kādā jaukā

vakarā, kad dzīvnieki, beiguši darbu,atgriezās fermas ēkās, pagalmā atskanējaizbiedēta zirga zviegšana. Dzīvniekiiztrūcināti apstājās. Tā bija Dābolītesbalss. Viņa iezviedzas vēlreiz, dzīvniekimetās auļos un iebrāžas pagalmā. Tad viņiieraudzīja to, ko redzēja Dābolīte.

Cūku, kas gāja uz pakaļkājām.Jā, tas bija Kviecējs. Mazliet

neveikli, it kā vēl ne gluži pieradis noturētsavu tauko rumpi šai stāvoklī, tačunevainojami saglabādams līdzsvaru, viņšnesteidzīgi soļoja pa pagalmu. Un mirklivēlāk pa saimniekmājas durvīm iznācagara rinda cūku - visas uz pakaļkājām.Dažām tas izdevās labāk nekā pārējām,viena otra izskatījās tāda nedrošāka un, kāšķita, labprāt izmantotu spieķa atbalstu,tomēr visas veiksmīgi apgāja pagalmam

apkārt. Pēdīgi atskanēja negantas suņurejas un melnā gailēna spalgā dziedāšana,un ārā iznāca pats Napoleons, majestātiskiizslējies stāvus, mētādams pa labi un pakreisi augstprātīgus skatienus, un viņa suņilēkāja viņam apkārt.

Priekškājā viņš nesa pātagu.Iestājās nāves klusums. Izbrīnīti,

pārbijušies, cits citam piespiedušies,dzīvnieki noraudzījās, kā garā cūkuvirtene lēnām soļo apkārt pagalmam.Šķita, ka pasaule apgriezušies ar kājāmgaisā. Tad pienāca brīdis, kad pirmaissatricinājums sāka pierimt un kad, parspīti visam - par spīti bailēm no suņiem,garajos gados iegūtajam paradumamnekad nesūdzēties, nekad neko nekritizēt,lai notiktu kas notikdams, - viņi tomēr būtubilduši kādu protesta vārdu. Taču tieši šai

brīdī, kā signālu sagaidījušas, visas aitassāka aizgūtnēm blēt:

"Četras kājas - labi, divas kājas -labāk! Četras kājas - labi, divas kājas -labāk! Četras kājas - labi, divas kājas -labāk!"

Tas turpinājās piecas minūtes bezapstājas. Un, kad aitas pēdīgi apklusa,iespēja paust protestu jau bija garām, jocūkas bija sagājušas atpakaļsaimniekmājā.

Bendžamins juta, ka viņa plecampieskaras kāds purns. Viņš atskatījās. Tābija Dābolīte. Viņas vecās acis likāsblāvākas nekā jebkad. Neteikusi ne vārda,viņa maigi pavilka Bendžaminu aizkrēpēm un aizveda uz lielā šķūņa galu, kurbija uzrakstīti Septiņi Baušļi. Dažusmirkļus viņi stāvēja, skatīdamies

darvotajā sienā ar baltajiem burtiem.- Es redzu aizvien sliktāk, - Dābolīte

beidzot ierunājās. - Pat jaunībā es nespējusalasīt, kas tur rakstīts. Tomēr siena,manuprāt, izskatās citāda nekā agrāk. VaiSeptiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši,Bendžamin?

Šoreiz Bendžamins bija ar mieruatkāpties no saviem principiem unnolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uzsienas. Tagad tur bija vairs tikai viensvienīgs Bauslis. Tas skanēja:

VISI DZĪVNIEKI IRVIENLĪDZĪGI,

BET DAŽI DZĪVNIEKI IRVIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.

Tad nu vairs nelikās dīvaini, kadnākamajā dienā cūkas, kuras uzraudzīja

darbu fermā, turēja priekškājā pātagu.Nelikās dīvaina ziņa, ka cūkas nopirkušassev radioaparātu, gatavojas ievilkttelefonu un ir parakstījušās uz "DžonuBullu", "Gardajiem Kumosiņiem" un"Ikdienas Spoguli". Nelikās dīvainiieraudzīt Napoleonu ar pīpi mutēpastaigājamies saimniekmājas dārzā - unpat ne tas, ka cūkas izņēma no skapjiemmistera Džonsa drēbes un savilka tāsmugurā; pats Napoleons staigāja melnossvārkos, bridža biksēs un ādas stulpiņos,bet viņa mīļākā sivēnmāte - muarē kleitā,ko svētdienās tika valkājusi misis Džonsa.

Pēc nedēļas, pēcpusdienā, uz fermuatbrauca vairāki divriči. Tā bija apkaimesfermeru delegācija, ielūgta uz fermasapskati. Viņiem parādīja visu fermu, unviņi pauda milzīgu apbrīnu par visu, ko

redzēja, sevišķi par vējdzirnavām.Dzīvnieki ravēja runkuļu lauku. Viņistrādāja cītīgi, tikpat kā nepaceldamigalvu un nesaprazdami, vai vairākjābaidās no cūkām vai no viesiem -cilvēkiem.

Tovakar no saimniekmājas skanējaskaļi smiekli un dziesmu aurošana. Unpēkšņi, dzirdot šo balsu jūkli, dzīvniekussagrāba ziņkāre. Kas gan varēja notikt turiekšā - tagad, kad dzīvnieki uncilvēciskās būtnes pirmo reizi bijasatikušies kā līdzīgs ar līdzīgu?Vienprātīgi un klusu klusītiņām viņilavījās iekšā saimniekmājas dārzā.

Pie vārtiņiem viņi apstājās, tā kābaidīdamies iet tālāk, taču Dābolīte devāsiekšā pirmā. Uz pirkstgaliem viņi piezagāspie mājas, un tie dzīvnieki, kuri bija

pietiekami liela auguma, ieskatījās paēdamistabas logu. Tur ap garo galdusēdēja pusducis fermeru un pusducisvisievērojamāko cūku, pats Napoleons -goda vietā galda galā. Izskatījās, kakrēslos cūkas jūtas varen ērti. Sabiedrībaizklaidējās ar kāršu spēli, bet tobrīd uzmirkli bija metusi tai mieru, acīmredzot,lai uzsauktu tostu. Apkārt gāja liela krūze,un kausos tika saliets alus. Neviensnemanīja izbrīna pilnās dzīvnieku sejas,kas skatījās iekšā pa logu.

Turēdams rokā kausu, bija piecēliesmisters Pilkingtons no Foksvudas. Viņšteica, ka tūliņ lūgšot klātesošos iedzert parviņa tostu. Bet pirms tam viņam jāpasakotpāris vārdu - to viņš uzskatot par savupienākumu.

Viņš jūtot neizmērojamu

atvieglojumu un nekļūdīšoties, teikdams,ka visi citi klātesošie tāpat, par to, kailgajam neuzticības un pārpratumuposmam tagad pienācis gals. Esot bijušilaiki - nē, nedz viņš, nedz kāds cits noklātesošajiem gan neesot padevies tādāmjūtām -, tomēr esot bijuši laiki, kadkaimiņi cilvēki noraudzījusies uzgodājamiem Dzīvnieku fermasīpašniekiem - nu, ne gluži ar naidīgumu,bet varbūt ar zināmām bažām. Notikušinepatīkami starpgadījumi, paklīdušasvisādas aplamas idejas. Licies, ka tādasfermas pastāvēšana, kur visu vada tāsīpašnieces cūkas, nav īsti normāla un katas var atstāt nevēlamu iespaidu uz visuapkaimi. Daudzi jo daudzi fermeri bezkādas pienācīgas ziņu ievākšanasnosprieduši, ka šādā fermā valdīs patvaļas

un nepaklausības gars. Viņi uztraukušiespar to, kā tas ietekmēs pašu dzīvniekus vaipat kalpus. Taču tagad jebkuras šaubasesot izklīdinātas. Šodien viņš un viņadraugi esot ieradušies Dzīvnieku fermā,paši savām acīm aplūkojuši katru collu -un ko viņi ieraudzījuši? Ne vienvismodernākās saimniekošanas metodes,bet arī tādu disciplīnu un kārtību, kādaivajadzētu kļūt par paraugu ikvienamfermerim. Viņš domājot, ka nekļūdīšoties,teikdams, ka Dzīvnieku fermas zemākiedzīvnieki veicot vairāk darba un saņemotmazāk barības nekā jebkurš cits dzīvnieksvisā grāfistē. Jānudien, viņš un viņalīdzbraucēji šodien esot ievērojuši daudztāda, ko domājot nekavējoties ieviest pašisavās fermās.

Savu piezīmju noslēgumā, viņš teica,

vēlreiz gribētos uzsvērt draudzīgās jūtas,kādas pastāvot un kādām jāpastāvot starpDzīvnieku fermu un tās kaimiņiem. Starpcūku un cilvēku interesēm neesot nekādasatšķirības un tādai ari nevajagot būt.Viņiem esot viena cīņa un vienas grūtības.Vai darbaspēka problēmas visur neesotvienādas? Te bija nomanāms, ka mistersPilkingtons gatavojas apveltīt sabiedrībuar kādu rūpīgi sagatavotu asprātību, tačutobrīd viņš bija tā sapriecājies, kanejaudāja to izteikt. Satraukumā labu brīdirīstījies, līdz visi viņa zodi kļuvazilsarkani, viņš tomēr izdabūja.

- Ja jums ir jūsu zemākie dzīvnieki,kuri jātur pie kārtības, - viņš teica, - tadmums ir mūsu zemākās šķiras! - Šis bonm o t lika visiem dzīrotājiem ierēktiessmieklos; un misters Pilkingtons vēlreiz

apsveica cūkas par niecīgajām barībasdevām, garajām darba stundām un pilnīgolutināšanas trūkumu, ko bija novērojisDzīvnieku fermā.

- Un tagad, viņš pēdīgi paziņoja, viņšlūgšot sabiedrību piecelties kājās unpārliecināties, vai kausi pilni. -Džentlmeņi, - misters Pilkingtonspabeidza savu sakāmo, - džentlmeņi, esierosinu tostu: par Dzīvnieku fermaslabklājību!

Atskanēja jūsmīgi gaviļu saucieni unkāju švīkāšana. Napoleons jutās tikapmierināts, ka atstāja savu vietu unapgāja ap galdu, lai pirms kausatukšošanas saskandinātu ar misteruPilkingtonu. Kad gaviles bija noklusušas,Napoleons, palicis stāvam, pavēstīja, kaarī viņam esot bilstami daži vārdi.

Kā jau visas Napoleona runas, arī šībija īsa un kodolīga. Arī viņš esot laimīgs,ka beidzies pārpratumu posms. Ilgu laikuklīdušas baumas - viņam esot pamatsdomāt, ka tās izplatījis kāds ļaunsienaidnieks, - ka viņa un pārējo biedruuzskatos jaušams kaut kas graujošs un patrevolucionārs. Viņiem piedēvēts nolūksizraisīt Sacelšanos apkaimes fermudzīvnieku vidū. Nekas nevarot būt tālāk nopatiesības! Viņu vienīgā vēlēšanās ganagrāk, gan tagad esot -dzīvot mierā unnormālās lietišķās attiecībās ar visiemkaimiņiem. Šī ferma, kuru viņam esot tasgods vadīt, viņš piebilda, esotkooperatīvs uzņēmums. īpašumadokumenti, kuri atrodoties pie viņa paša,piederot visām cūkām kopīgi.

Viņš neticot, ka joprojām pastāvot

daļa senējo aizdomu, bet fermā nesen esotizdarītas zināmas pārmaiņas, kuras vēlvairāk veicināšot savstarpējo uzticēšanos.Līdz šim fermas dzīvniekiem bijusi visaimuļķīga paraža uzrunāt citam citu par"biedru". Tam jādarot gals. Tāpat esotpastāvējusi ļoti savāda nezināmasizcelsmes paraža ik svētdienas rītu soļotgar kuiļa galvaskausu, kas pienaglotsdārzā pie mieta. Arī tam jādarot gals, ungalvaskauss jau esot aprakts. Viesi drošivien būšot ievērojuši arī zaļo karogu, kasplīvojot masta galā.

Ja tā, tad viņi varbūt būšotpamanījuši, ka baltais nags un rags, kasagrāk bijuši tur redzami, tagad aizvākti.Turpmāk tas būšot vienkrāsains, zaļškarogs.

Tikai vienā ziņā viņam jāpalabojot

mistera Pilkingtona lieliskā un draudzīgāruna. Misters Pilkingtons visu laikuatsaucies uz "Dzīvnieku fermu". Protams,viņš nekādi neesot varējis zināt - joNapoleons to tagad paziņojot pirmoreiz -,ka nosaukums "Dzīvnieku ferma" atcelts.No šīs dienas fermu saukšot "Muižasferma", kas, viņaprāt, esot tās īstais unsākotnējais nosaukums.

- Džentlmeņi, - Napoleons pabeidzasavu uzstāšanos, - gribu atkārtot pirmītējotostu, tikai citā formā. Piepildiet kaususlīdz malām! Džentlmeņi, te būs mans tosts:uz Muižas fermas labklājību!

Atskanēja tikpat skaļas gaviles kāiepriekš, un kausi tika iztukšoti līdzdibenam. Bet dzīvniekiem, kuri no ārpusesnolūkojās notiekošajā, šķita, ka risināskaut kas dīvains. Kas gan bija mainījies

cūku sejās? Dābolītes vecās, blāvās acisslīdēja no vienas pie otras. Dažām no tāmbija pieci zodi, dažām četri, dažām trīs.Bet kas gan tur likās kustam unpārvēršamies? Aplausi mitējās, kompānijapaņēma kārtis un turpināja pārtrauktospēli, bet dzīvnieki klusēdami zagāsatpakaļ.

Taču, nepagājuši ne divdesmit jardu,viņi apstājās kā zemē iemieti. Nosaimniekmājas atplūda ellišķīgs troksnis.Viņi metās atpakaļ un atkal ieskatījās palogu. Kā tad, vaļā gāja nikns strīds.Skanēja kliedzieni, pret galdu dārdējadūres, zibēja viltīgi, aizdomu pilniskatieni, dusmās tika izbrēkti noliegumi.Izrādījās, uztraukuma iemesls ir tas, kaNapoleons un misters Pilkingtonsvienlaikus izspēlējuši pa pīķa dūzim.

Kliedza divpadsmit saniknotu balsu,un tās visas bija vienādas. Jautājums, kasnoticis ar cūku sejām, kļuva lieks. Ārpusēstāvošie laida skatienu no cūkas uzcilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal nocūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš,vairs nebija iespējams.

1943. gada novembris-1944. gadafebruāris