„Es jums teikšu taisnību par sevi”

Lauma Bērza

Ir silta, bet lietaina augusta priekšpusdiena (12:00). Es ierodos Rūstužu „Bērzkalnos”. Priekšā viena māja, pa kreisi pie šķūnīša karājas sīpolu bizes. Pa labi puķu dobes, aiz tām dažas ābeles, dārziņš un stiķeņu krūmi – sasieti ar balstiem. Zāli mazdēls nopļaujot. Pārējo apkopj saimniece Maiga, kura tik no malas maza, salīkusi sieviņa izskatās. Gadu aizskrējis daudz, pieredzēts karš

un miers, aiziešana un atnākšana. Tāds cilvēks ir jau gandrīz pierakstīta grāmata. Mani interesē viena no pirmajām nodaļām – ganu gaitas. Bet jālasa taču no vāka līdz vākam? Kas ir tie pavedieni, kas atsauc manas atmiņas? Kuras emocijas ir neatraujami piesaistītas kādam

notikumam? Kā skatīšos uz tagadni ar laika attālumu? Šādi jautājumi nāk prātā, klausoties manu pirmo, 2013. gada 15. augustā veikto interviju ar Maigu Frīdvaldi (1926) Viļķenes

pagasta Rūstužos.

KUR GĀJĀT SKOLĀ?

Viļķenē! Dzimusi, augusi, es tepat, es arī Rūstužos gribētu nomirt. Meita jau man saka – tev jānāk pie manīm. Bet kur tik daudz lopu, tur ir tik liela darīšana! Tur nāk slaucami, tur naktī, tur trieka, tur krīt zemē, jāsauc vetārsts. Es saku – es jau būtu sen kapā iekšā, ja es tur būtu pie jums! Bet te es dzīvo kā lielmāte. Pati es sevi varu apkopt, paldies Dievam. Paldies Dievam!

CIK GADOS SĀKĀT IET GANOS?

Nu tā es nezinu, kādi septiņi, astoņi droši vien, ne vairāk. Man tik tāds liels piedzīvojums bija, ka turpat vecāki rok tīrumā kartupeļus un es i pagāš` pie tām govīm. Un gove, kam vārdā Roze bij, man virsū un mani badīja. Nogrūda mani zemē un mani badīja. Tad tēs skrēja, tāds liels koks bij, pa kaklu. Un tad mani izglāba, atnesa mājā, tad es gan bij pārbījies!

GĀJĀT VIENA PATI VAI AR SUNI?

Suns vienmēr, Maksis bija līdz! Brālis bija divi gadi vecāks par mani un bieži jau mēs bijām divi ganos.

KO DARĪJĀT, KAD DIVATĀ GĀJĀT?

Ko tādi bērni darīja? Lēkāja! Lēkāja un dziedāja. „Kumeliņi, kumeliņi”, nu tak rotaļas, „Pūt, vējiņi” un visus tos.

Maigas runa ir ļoti melodiska. Arī citādā ziņā izteiksmīga.

Sakot „Pūt vējiņi” viņa nejauši nointonē kvintu.

ROTAĻĀS GĀJĀT?

(Nosmej.) Nu ko rotaļās – tāpat ķērās. Un plēsās jau ar! Nezinu, ko tas brālis man bij izdarījis, es viņam iesitu ar pātagu. Man šitāda pātadziņa, ar ko es ganīju govis. Un viņš uz māju projām, brēca kā traks!

TUVUMĀ VĒL KĀDS BIJA?

Jā! Kaimiņos bija tādi paši bērni, ta mēs sagāj` kopā. Un ta mēs visādi tur spēlējās, visādas spēles gājām.. Tas jau bija tik sen atpakaļ. Nezinu, bet tās pašas agrāku laiku rotaļas jau. „Penk” skrēja bieži vien. Viens skrien, otrs ķer un piesit un „penk”. Tam atkal jāskrien, cits jāķer.

VIŅŠ SAKA „Penk”?

Jā, tā tik pasaka „penk!”.

AK TĀ. TAGAD PAR „ĶERŠANĀM” SAUC.

Nu jā, tagad jau visādi sauc citādāk. Toreiz jau karoti sauca tāpat, bet šķīvi sauca par teleķi. Tajos laikos. Daudz ko sauca citādāk. Tagad saka priekšauts, tad teica širce. Širce ir vācu valodā. Jo vācieši jau bija tie, kas visu to valodu mums ļāva runāt.

Kādi trīs, četri gadi atpakaļ mums bija saiets, Šteinbergiem. Es esmu Šteinberga dzimusi, tagad es esmu Frīdvalde vīra uzvārdā. Un tad mums bija saiets, tad mēs bi` kādi simtpiecdesmit. Viļķenē kultūras namā notika. Tad mēs tur sagāj` visi un tad mēs tur dziedāj` un visi, un tā... Liela mums tā darīšana bij. Un tad arhīvā sameklēja, ka vecamtēvam Krišjānim barons ir iedevis

tādu akmeņainu zemi. Un tāpēc barons viņam ir iedevis tādu uzvārdu – Šteinbergs. Akmeņkalns. Un Frīdvalds – ‘tumšs mežs’. ‘Frīd’ ir tumšs1 vāciski, es ir vācu valodu mācījies sešus gadus skolā. Nu es jau nemāku neko, bet nu kaut ko es atceros. Pat „Deutschland, Deutschland” es ar māku dziedāt! (nosmej).

Meklējot atbildes uz šiem pavisam parastajiem jautājumiem, līdz paķeras vēl citas. Vienas dienas atmiņas, vienas dienas sajūtas. Plūst no vienas otrā. Tēmas pāriet asociatīvi.

Ar saviem sanāk iejaukties maz. Bet es mēģinu.

KURĀ GADĀ ESAT DZIMUSI?

Es pati? Divdesmit sestā. Jā. Un trīsdesmit piektajā es sāku iet un četrdesmit pirmā gadā es beidzu skolu. Un tad, kad Viļķenes skolai pasniedza Brieža fonds karogu, tad es ar tur biju. Man bija jāskaita dzejolītis par Briedi. Un tur aizsargi ar bij, un kundzes divas tādas, tādas apaļīgas, dūšīgas – noglaudīja man galviņu par to skaitīšanu. Un skolnieki – viens uz ceļgala zemē saņēma to karogu un divi puikas katrā pusē. Viens – tas, kas karogu saņēma – lielāks augumā, un tie divi bija mazāki. Tā to karogu saņēma. Un tie aizsargi nesa to karogu, deva skolai. Viens viņu bija paņēmis līdz uz bēgļu gaitām un tagad skola viņu dabūja rokā. Sameklēja dēlu Vācijā un viņš dabūja no tēva to karogu un atveda mums. Skolai tagad tas pats karogs ir.

ADOT DZIEDĀJA?

Personīgi es jums teikšu taisnību par sevi – es ļoti daudz dziedāju. Un es arī TAGAD ļoti daudz dziedu. Nu, ko es daru viena pati... Ir tāda diena, kad man nav, ar ko pārmainīt nevienu vārdu. Man neviens nav piezvanījis, piemēram šodien (dusmīgi). Neviens! Ja jūs neatbrauktu, nu tad jau es paliktu muļķis! Es vairs runāt nemācētu! Un es dziedu. Sevišķi ziemā tur pie mūrīša sildos un dziedu.

GANOS ARĪ DZIEDĀJĀT?

Ganos es dziedāju, dziedāju, dziedāju, dziedāju, dziedāju, ļoti dziedāju.

KAS TĀS BIJA PAR DZIESMĀM?

Nu tad jau bija visādi šlāgeri vācu laikā un kara dziesmas. Jaunības draugi visi aizgāja karā. Tagad satikās ar jaunības draugiem, astoņdesmit astotajā gadā, no Austrālijas atbrauca viens jaunības draugs, no Birmingemas atbrauca draugi. Nu tā ļoti interesanti bija satikties. Bet viņi jau ir nomiruši. Es tiku pārdzīvojusi viņus. Es no savas ģimenes esmu pēdējā palikusi. Jā. Jaunākā māsa nomira jau vairākus gadus… Vēzis viņai bij. Vecākā māsa nomira pagājušogad. Un brālis ar’ nomira ātrāk. Es pēdējā. Man mūsu ģimene jāizvada. Vīrs arī man nomira astoņi gadi ātrāk. Tātad es viena pati. Viena pati.

                                                                                                                         1 Der Friede – miers.

Ziniet ko, man nekas nenotiek, ka es nenosapņo... Es visu nosapņo – vai es sasitīsies, vai es kritīs, vai ko. Jā, daudz kas, kad vīrs nomira, es sapņoju. Patiesībā man zied te (rāda uz dobi pa logu) trompetes dzeltenās, šitā dobe te pilna pie loga. Un es te guļu. Vīrs bij slimnīcā un viņam saka, ka viņš rītā tiks mājā, ka viņš ir vesels. Un viņš tajā rītā ceļas augšā, un kā ceļas no gultas sešos, tā krīt un uz vietas gatavs. Un es sešos nezin kāpēc uzreiz ceļos. Es tak te ir – es tak to nemaz nezin! Es ir augšā. Un tas ir pa sapņiem. Es skatos pa sapņiem pa logu ārā un man visa tā dobe i mella… Kas nu būs pa numuru? Ja pa melniem dubļiem vai kur brien, tas obligāti... Tas obligāti... Daudz, daudz, daudz kas notiek ar mani. Nu tā.

Nu tā. Ceļamies no galda, kur bijām piesēdušas. Apskatām māju un dārzu. Tieku arī pie kāda saldena dzēriena. Vēl mazliet parunājam, saņemu svētību mācībām,

atsveicināmies, un es jau dodos pie „nākamā”. Ir 12:40.