Viss, kas irTonijs Parsonsfragmenti no grāmatām un sarunām

1

Saturs

Vienmēr Atklātais Noslēpums.....................................................................................2Viss, kas ir..................................................................................................................5Redzēšana un Neredzēšana.........................................................................................9Bezdibena trauks......................................................................................................12Sarunas ar Toniju......................................................................................................16

Piezīme: Šī nav grāmata. Te ir atrodami nejauši savākušies fragmenti no sarunām ar Toniju, kā arī Tonija dažādu tīklā atrodamu tekstu tulkojumi.Tonija mājas lapa: www.theopensecret.com

Šī vēsts vienmēr ir bijusi komunicēta, bet vienmēr apslēpta. Tā tiek komunicēta,tā teikt, tam, kas jūtas atvērts tam, kas ir pāri sevis-meklēšanai. Jo visa meklēšana ir priekš sevis. Visa meklēšana nāk no es-kaut-ko-gribu enerģijas. Kad pēkšņi ir sajūta, ka ir kaut kas cits, kas ir absolūti pāri tam, tad šī ziņa kļūst pieejama.

Vienmēr Atklātais NoslēpumsAtbrīvošanās daba ir tieša, vienkārša un dabīga kā elpošana. Daudzi uzies

to un atslīdēs atpakaļ tajā, ko viņi domā, ka var zināt un darīt. Bet ir tie, kurosšis uzaicinājums rezonēs... viņi pēkšņi ieraudzīs un būs gatavi atlaist visu meklēšanu, pat tā, ko viņi ir saukuši par apgaismību.

...

Esot iegrožoti šķietamajā atšķirtu indivīdu pieredzē, dzīvojoši eksistencē, ar kuru mums ir "jāved sarunas", mēs dzīvojam sapņu stāvoklī.

Tajā sapņu stāvoklī viss, ko mēs darām, ir pretējo pušu nosacīts, kur katra tā sauktā pozitīvā rīcība tiek precīzi sabalansēta ar tās pretējo pusi.

Tāpēc visi mūsu individuālie centieni sakārtot mūsu dzīves, sasniegt

2

pilnību vai sasniegt personīgo atbrīvošanos tiek neitralizēti.

Dziļi reflektējot un izprotot, mēs atklājam, ka tikmēr, kamēr mēs turpināmies šajā sapnī, īstenībā mēs dzīvojam pa riņķi. Mēs esam uz rata, uz kura viss pastāvīgi atkārtojas atkal un atkal dažādās bildēs. Tā ir apziņa, kas jūsminās par radību, kas ir gan nosacīta, gan atbrīvota. Un, neskatoties uz to, ka mēs ticam mūsu individualitātei un brīvai gribai, mēs nākam pie sapratnes,ka mēs esam tikai sapņoti tēli, reaģējoši un atbildoši no nosacītas un vēsturiskas ticību sistēmas kopuma.

...

Ejot no mūsu oriģinālās un bez-laika dabas apziņā, kas ir identificējusies, mēs esam radījuši šo apstākli, lai atkal atklātu, ka sapnim, ko mēs dzīvojam, absolūti nav citas jēgas kā tikai, lai atmostos no tā. Tā atmošanās uzpeld ārpussapņa, ārpus laika, un ir pilnībā netverama ar indivīda piepūli, ceļu, procesu vai ticību.

...

Viena no lietām, ko es ieraudzīju, ir, ka apgaismība kļūst pieejama tikai, kad ir pieņemts, ka tā nevar tikt sasniegta.

Doktrīnas, procesi un progresīvi ceļi, kas meklē apgaismību, tikai saasina problēmu, ko tie mēģina risināt, apstiprinot ideju, ka pats var atrast kaut ko, ko tas uzskata par pazaudētu. Tās ir pūles pašas, ieguldījumi sevis identitātē, kas pastāvīgi atkal-rada ilūziju par atdalītību no vienotības. Šis ir tas šķidrauts, kam mēs ticam, ka tas eksistē. Tas ir sapnis par individualitāti.

Tas ir kā kāds, kurš iedomājas, ka viņš ir dziļā bedrē zemē, un, lai izmuktuno tās, viņš rok dziļāk un dziļāk, metot zemi aiz sevis un aizsedzot gaismu, kas jau tur ir.

Vienīgais iespējamais efekts ārkārtīgām pūlēm kļūt par to, kas es jau esmu, ir, ka beigās es izsmelts nokritīšu zemē un atlaidīšu. Šajā atlaišanā var rasties iespēja. Bet vilinājums izvairīties no brīvības, padarot pūles par svētām, ir ļoti pievilcīgs. Pūles laikā neuzaicina atbrīvošanos.

Dzīve nav darāms uzdevums. Absolūti nav nekā ko sasniegt, izņemot realizāciju, ka absolūti nav nekā ko sasniegt.

Nekāds daudzums pūļu nekad nepierunās vienotības parādīšanos. Viss, kasir vajadzīgs, ir izmaiņa uztverē, savādāka redzēšana, kas jau ir, bet netiek atpazīta.

3

...

Klātbūtne

Ja, lai cik neadekvāti, apgaismība tiktu aprakstīta īpašībās, es redzu tās kā beznosacījuma mīlestība, līdzjūtība (compassion), rāmums un prieks bez iemesla. Eksistence laikā ir tikai šo īpašību atspulgs, un pastāv, kamēr es uzturu un investēju ticībā par sevi kā atdalītu identitāti, es varu tikai izteikt šo kvalitāšu atspulgu, bet ne būt to esence.

Kamēr es nezinu, kas es esmu, es esmu aplaupīts.

Apgaismībai tomēr ir vēl viena īpašība, kas ir tilts starp bez-laicīgo un manu iluzoro atdalītības sajūtu. Tā īpašība ir klātbūtne. Klātbūtne ir mūsu pastāvīgā daba, bet lielāko daļu laika mēs tajā iejaucamies, dzīvojot gaidu, motivācijas un interpretācijas stāvoklī. Mēs gandrīz nekad neesam mājās. Lai atkal-atklātu mūsu brīvību, mums ir jāatlaiž šīs projekcijas un jāļauj iespēju klātbūtnei. Tās īsta atklāšana, mūsu pieeja tai, var notikt tikai tā, kas ir, esencē. Šis ir, kur mājo spontāns dzīvīgums, un mēs atvērti varam uzņemt nezināmo.

Tikai šeit, pašreizējā apjausmā vienkārši par to, kas ir, var būt brīvība no sevis-attēla.

Dzīvot kaislīgi nozīmē atlaist visu, lai apbrīnotu bez-laicīgo klātbūtni. Kadmēs esam gana drosmīgi, lai atļautu tam notikt, mēs pēkšņi atklājam, ka mēs esam vienīgais visa avots.

Klātbūtni nevajag sajaukt ar "būšanu šeit tagad", kas ir atdalīta sevis process, kas turpinās, un tam nav tiešas saistības ar atbrīvošanos.

Klātbūtne ir ļaušanas/uzņemšanas kvalitāte, atvērta apjausma, kas ir nodevusies tam, kas vienkārši ir. Var būt vēl kāds, kurš apjauš, un ir tas, ko viņi apzinās... tekoša ūdens skaņa, tējas garša, baiļu sajūta vai sēdēšanas uz krēsla smagums. Un tad var būt tā, kurš apjauš, atlaišanās, un viss, kas paliek, ir klātbūtne. Viss šis ir pilnībā bez tiesāšanas, analīzes, vēlmes izdarīt secinājumus vai kļūšanas. Nav satiksmes un nav gaidu. Vienkārši ir, kas ir.

No sākuma ir pietiekoši ļaut, lai ir nodevusies apjausma par to, kas ir. Tā, kurš apjauš, atlaišanās var viegli sekot, bet tas nekad nevar būt uzdevums.

Es nevaru 'darīt' klātbūtni, vienkārši tāpēc ka es esmu klātbūtne. Tātad te nav procesa, kas ir jāiemācās, jo es nevaru iemācīties vai sasniegt kaut ko, kases jau esmu.

4

Klātbūtne ir pilnīgi bez piepūles un ir tuvāk man par elpu. Klātbūtne var būt tikai ļauta un atpazīta.

Viss, kas irLondona 2002. gada oktobris

Es labāk uzreiz jūs brīdināšu, ka es neesmu apgaismota persona, un neviena persona šajā telpā nekad nekļūs apgaismota. Nav tāda lieta kā apgaismota persona. Tā ir pretruna.

Vēl es gribētu teikt, ka tas, kas šeit notiek, nav nekāda veida mācība. Te nekas netiek mācīts, jo te nav neviena, kam kaut kas būtu jāiemācās.

Viss, kas šeit notiek, īsti, ir tikai tas, ka mēs kopā esam draugi, atceroties kaut ko. Šis ir tikai par kaut kā atcerēšanos, kas var būt mums šķiet, ka ir pazaudēts vai palaists garām. Daži cilvēki šeit ir atcerējušies - arī diezgan daudzi cilvēki šajā telpā ir sajutuši, vai viņiem ir bijis tā zibsnis, ko viņi domāja, ka ir pazaudējuši.

Un tā, ko mēs domājam, ka ir pazaudēts, daba ir bez-laika būšana. Tas ir pavisam pilnīgi vienkārši - tā viena lieta, pēc kuras mēs ilgojamies vairāk par visu, ir pavisam pilnīgi vienkārša un momentāna, un pieejama. Un dīvainā kārtā tā lieta, pēc kuras mēs ilgojamies, nekad mūs nav atstājusi.

Vienkāršos vārdos, viss, kas notiek, ir, kad mēs bijām ļoti mazi bērni, ir tikai būšana, bez zināšanas par būšanu; ir vienkārši būšana. Un tad kāds mums nāk klāt un saka "Tu esi Bils" vai "Tu esi Mērija" - "Tu esi persona". Un šādā vai tādā veidā prāts - "es" doma, identitāte, ideja, ka "es esmu persona" - pārņem būšanas enerģiju un identificē to kā Bilu vai Mēriju vai vienalga ko. Tas pārņem būšanu un dot tai vārdu. Sākas vārdi, nosaukumi, un visa ideja par "mani" kļūst par galveno dzīves investīciju.

Ja tu paskaties uz redzamo pasauli, kurā mēs šodien dzīvojam, tas viss ir par "mani" - tas viss ir par "personu", esošu par veiksmīgu vai izgāšanos. Mēsuzaugam ticot un apstiprinot ideju, ka ir kāds, un ka tas kāds dzīvo dzīvi, kas

5

turpināsies daudzus gadus. Mēs esam ceļojumā, sauktā par "manu dzīvi", un lieta, kas ir darāma - mums tiek teikts - ir likt mūsu dzīvēm strādāt. Visi ieguldījumi ir iekš "es esmu persona, un man ir jāliek manai dzīvei strādāt".

Un tā jums tiek baroti saraksti. Pirmais ir par būšanu par labu bērnu, nākamais ir par būšanu par labu studentu... Tad ir nepieciešamo lietu saraksts būšanai par labu strādnieku, parasti tam seko saraksts būšanai par labu vīru, sievu vai partneri. Daži cilvēki griežas pie reliģijas, lai mēģinātu atklāt to, kas trūkst viņu dzīvēs, un atkal viņiem tiek pasniegts nepieciešamo lietu saraksts, kam jābūt izpildītam pirms viņi kļūst gana vērtīgi un pieņemami.

Ir tik daudz ideju par to, kā likt tavai dzīvei strādāt, cik ir redzamo cilvēkupasaulē. Un ir daudzi smalki personīgo sasniegumu līmeņi - daži no tiem acīm redzami negatīvi. Dažiem sasniegt upura statusu var šķist varena veiksme!

Mums ir jāspēlē tā spēle, jo mēs tiešām domājam, ka mēs esam cilvēki; tiek pieņemta izlikšanās, saukta "es esmu persona". Tu izliecies, ka tu esi persona, un tu to uztver tik nopietni, ka tu aizmirsti, ka tu izliecies - šī izlikšanās kļūst viss. Un daudzi, daudzi cilvēki nodzīvo visu savu dzīvi šādi. Tas nekas, tas ir dievišķi, tā ir dievišķā spēle.

Daži cilvēki sajūt, ka izejot cauri šiem sarakstiem, ir kaut kas, kas tomēr trūkst. Tad viņi domā, "var būt to var atrast ar terapijas palīdzību - varbūt terapēts var pastāstīt man, kas nav pareizi, kas trūkst". Un viņi nonāk pie jauna saraksta. Un atkal ir tieksme kļūt par kaut ko.

Bet kaut kāda iemesla dēļ, neviens no šiem sarakstiem - reliģija, terapija, jebkas - nešķiet, ka strādā. Un tad daži cilvēki dzird par kaut ko, sauktu par apgaismību, un viņiem ir sajūta, ka var būt tas ir tas iztrūkstošais puzles gabaliņš. Tāpēc viņi dodas un atrod kādu, kurš izliekas par guru, un viņi izliekas par mācekļiem. Un abi viņi viens otru uzbūvē. Meistars, kurš mācīs tev kļūt apgaismotam, kļūst lielāks un lielāks, un tu jūties arvien svarīgāks, jo tavs meistars kļūst arvien svarīgāks.

Protams, tā ir vēl viena brīnišķīga izlikšanās spēle. Un ar šo scenāriju nāk nākamais saraksts - meditācija vai būšana ļoti godīgam, vai būšana tik nopietnam par apgaismību, ka tu varētu nolekt no klints... Viena no lietām tajā sarakstā ir "būšana šeit tagad" - būšana šeit tagad un nedomāt. To jūs variet grāmatās izlasīt un doties un apskatīt šos džekus, kuri jums to saka... Un, īstenībā, tu vari būt šeit tagad līdz pat trīs vai četrām minūtēm - un varbūtnedomāt piecas sekundes!

6

Tā visa ir izlikšanās, un tā ir pilnīgi dievišķa. Katrs jūsu dzīves mirklis līdzpat šim mirklim ir bijis absolūti pilnīgi dievišķs; nekas nevarētu būt savādāk. Visa jūsu dzīves redzamība - visa šķietamā darīšana, šķietamā izvēlēšanās - irpilnībā atbilstoša un dievišķa.

Bet ideja par "tevi" tiek visu laiku apstiprināta. Uzsvars ir, ka kāds ir te; viss pasaulē turpina uzsvērt, ka te kāds ir. Izlikšanās par "mani" turpinās tikt apstiprināta pat meklējumos pēc apgaismības, jo tas, ko tā sauktais meistars tev teiks, ir "es esmu kļuvis apgaismots - es esmu apgaismota persona, un tu vari kļūt apgaismota persona". Tu - šī izlikšanās "tu"! Tā ir pilnīga, galīga nepareizība, jo apgaismība ir realizācija, ka te neviena nav - tas ir tik vienkārši. Tas ir pilnīgi un galīgi vienkārši, un arī ļoti grūti.

Pamošanās ir realizācija, ka viss, kas ir noticies - visa ideja par tādu "mani" - ir izlikšanās. Tu īstenībā izliecies, ka tu te sēdi un skaties uz mani. Tu izliecies, ka tu šeit sēdi, skatīdamies uz mani, un mēģinot kaut ko iegūt.

Īstenībā, te neviens nesēž, un nav nekā, ko iegūt.

Tu vari aizvērt savas acis, ja tu tā gribi, un sajust enerģiju, par kuru tu domā, ka tas esi "tu". Tā ir kā dzīvīgums... Dažiem tā ir "es eksistēju" sajūta...

Bet tā enerģija, tā sajūta par "tevis" būšanu te, īstenībā neesi tu. Tā sajūta par to, kas tu domā tu esi - tā dzīvīguma un enerģijas sajūta - ir būšana; tā ir tikai būšana. Tā nekad neatnāca, un tā nekad neaizgāja - tā nekad tevi nav atstājusi; tā vienmēr ir bijusi šeit. Tu domāji, ka tas esi tu - tā ir tikai tīra būšana. Tas nav, kurš tu esi, - tas ir kas tu esi. Kas tu esi, ir vienkārši būšana, klātbūtne, dzīvība. Tu esi dzīve, notiekoša dzīve, bet tā ne ar vienu nenotiek. Sēdēšana uz tā krēsla nenotiek ar tevi - sēdēšana uz tā krēsla ir tas, kas notiek,ne ar vienu. Ir tikai būšana. Tu esi būšana - tu esi dievišķa būšana.

Un tas ir tik pārsteidzoši, jo, lai kur tu dotos, ir būšana. Lai ko tu šķietamidari, ir būšana. Lai ko tu šķietami nedari, ir būšana. Vienmēr ir bijusi būšana,lai ko tu šķietami esi darījis vai nedarījis, lai cik nevērtīgs vai neirotisks, vai nezinošs, vai savtīgs tu domā, ka tu esi. Visas šīs īpašības paceļas tajā, kas tu esi, kas ir būšana. Viss šeit ir būšana. Un, kas paceļas šajā būšanā, ir ideja, ka "tu" eksistē. Tā ir tikai ideja, tā ir tikai doma, ka te kāds ir.

Vai redzi, kā tas ir iespējams, ka kādam būtu vajadzīgs kaut ko darīt, lai notiktu pamošanās? Te neviena nav - ir tikai būšana - tad kā kāds varētu kaut ko darīt? Kāpēc kādam būtu jākļūst par kaut ko, ja viss, kas viņi ir, ir izlikšanās? Vai viņiem būtu labāk jāizliekas? Atmošanās absolūti nav nekāda sakara ar tevi. Tu esi tikai loma spēlē. Tonijs Parsons ir vienkārši īpašību

7

kopums - tas ir tas, kas šeit sēž, īpašību kopums un prāts/ķermenis. Bet, kas tu esi, ir būšana, rāmums, no kura tas nāk. Viss, kas īstenībā šeit sēž, ir rāmums, būšana, klātbūtnes apjausma - sauc to kā gribi.

Atmošanās ir vienkārši idejas, izlikšanās atmešana, idejas par izlikšanos par kādu. Un te neviena šajā telpā nav, kas varētu šo ideju atmest. Kas notiek šeit, ir, ka kādā līmenī mēs runājam, un prāts cenšas saprast, bet citā līmenī irdziļāka gudrība (ko mēs visi tik un tā jau zinām), kas tiek komunicēta un rezonē, un tiek atpazīta.

Kad šī ziņa tiek dzirdēta, tad "es" vienkārši atkrīt. Ideja par "mani", izlikšanās par "mani" nav te, un te ir tas, kas vienmēr ir te - vienkārši būšana.

Tas ir tik vienkārši. Tas ir pilnīgi vienkārši. Tas ir tieši te - tev nekur nav jāiet. Tev pat to nav jāsaprot - dieva dēļ nemēģini to saprast! Un nedomā ne mirkli, ka kāds grib, lai tu tam notici - tam nav nekāda sakara ar ticību. Tas var tikt sajusts... ir tikai dzīvīgums. Te ir dzīve, sēdēdama.

Prāts gribēs klačoties par šo, un tas ir absolūti pieņemami. Ja prāts grib runāt vai uzdot jautājumus, lai tas notiek. Kas notiek, ir, ka jautājumi negūst atbildes, un prāts atskārst, ka tas nevar nekur tikt, jo šis jau ir tas. Prāts grib teikt "Jā, bet..." - un tas ir dievišķi. Nejautāt ir muļķīgi - ja tas ir prātā, tam ir jānāk ārā, un ir jābūt atbildētam.

Bet kaut kur prāts grib padoties. Un beigās viss, ko tas redz, ir, ka ir tikai šis - dzīve.

Ja tu aizver savas acis, viss, ko tu īstenībā atrodi, ir sajūtas. Viena lieta notiek vienā laikā - ķermeņa sēdēšana krēslā notiek; brāzma, nākoša no loga, notiek; mašīnas notiek... Nav stāsta. Stāsts, ko mēs domājam par savu esam, irvienkārši izlikšanās, jo vienmēr ir tikai šis. Stāsts, ko tu esi klausījies par savudzīvi, nekur neved. Viss, kas notiek, ir vienkārši uzaicinājums redzēt, ka viss, kas ir, ir šis. Visu laiku dzīve tev ir teikusi, "Skaties - ir vienkārši dzīve. Nav stāsta - ir vienkārši dzīve".

Redzēšana un NeredzēšanaVienkārša, tieša, bet fundamentāla izmaiņa uztverē atklāj, ka viss, kas ir, ir

8

atbrīve (liberation). Bet vienotība nekļūst redzama caur kaut ko iegūtu, drīzākcaur kaut ko pazaudētu. Daudzi sastapsies ar šo reto un radikālo ziņu un ātri atslīdēs atpakaļ tajā, ko viņi domā, ka var zināt un darīt. Bet ir tādi, kuros šī komunikācija rezonēs... un būs pēkšņa redzēšana un visu meklējumu atkrišana, pat tā, ko viņi ir saukuši par apgaismību.

Viss, kas ir, ir šis. Vienotība ir būt šim... lai kas šķietami notiek... šo vārdulasīšana, elpošana, asins cirkulēšana pa ķermeni, skaņu dzirdēšana, domas, nākošas un ejošas, un sajūtas ķermenī - varbūt sēdēšanas sajūta. Šeit ir vienotība, esoša dzīvīgums, kā šis.

Nav nepieciešama piepūle, lai būtu dzīvīgums. Neviens nedara dzīvīgumu.Vai kāds dara sēdēšanu uz krēsla? Domāšana ir vienotība domājoša "es nesaprotu, kurp šis ved" vai "šis ir par vienkāršu". Viss ir vienkārši dzīvīgums, vienotība, būšana. Tas nevar tikt iemācīts vai sasniegts. Kurš ir atšķirts no būšanas, lai sasniegtu būšanu? Kurš var zaudēt vai gūt šo, ja šis ir viss, kas ir? Pretošanās vienotībai ir vienotība, kas pretojas. Vienotības meklēšana ir vienotība, kas meklē pati sevi.

Dzīvīgums ir vienotība, šķietami notiekoša. Dzīvīgums ir būt dzīvam. Ir tikai būšana, un šīs būšanas daba ir tukšums un pilnība, nekas un viss, kustībaun atpūta.

Tajā veselumā paceļas ideja "es esmu atšķirts indivīds". Šis šķiet, ka ir sākums sapnim, sauktam par "mani, kas esmu kaut kas pasaulē, ar kuru man ir jāved sarunas".

Šeit, šajā atdalītībā, ir visu baiļu sakne, un nemiera sajūta, kas nāk no zaudējuma sajūtas. Atkal, tas ir, kā parādās vienotība, un šajā parādīšanās mēsdodamies ceļojumā, kurā mēs satiekam vecākus, skolotājus, varbūt priesterus,bosus un mīļākos, un mācamies, kā gūt to, ko mēs gribam, šķietami caur personīgo izvēli un pūlēm. Baudas meklējumi un izvairīšanās no sāpēm rada pārejošas pacilātības un neapmierinātības pieredzes. Visa manifestācija, ko mēs saucam par dzīvi, ir vienkārši vienotības drāma, meklējoša sevi pašu, jo visa vēlme ir vēlme pēc vienotības.

Dažiem ideja par apgaismību, šķiet, piedāvā piepildījuma apsolījumu. Tomēr atdalīts indivīds var tikai sapņot individualitāti. Tā ir tā funkcija.

Neizbēgami apgaismības meklējumos sapņu meklētāju pievilina sapņu mācība, kas veicina un apstiprina ideju par individuālu izvēli un pūlēm, kas caur disciplīnu un upuriem var novest tevi pie augstākās apgaismības pieredzes. Bet šī mācība apstiprina ilūziju, ka ir tāda lieta kā indivīds, kam ir

9

brīva izvēle un izvēle kļūt.

Kas ir neatdalāms no individualitātes sapņa, ir piederēšanas ideja. "Kas notiek, notiek ar mani. Es dzīvoju dzīvi, sauktu par mani, un es varu vai pat man vajadzētu darīt kaut ko ar savu dzīvi dotajā laikā; Man ir jābūt veiksmīgam; Es esmu indivīds un personīgie centieni dos man to, kas man ir vajadzīgs." Šis nepareizais priekšstats sekmē sapņa par personīgo apgaismību turpināšanos.

Ideja, kas uzskata par iespējamu, ka duālistiskas prakses var šķietamo meklētāju novest pie ne-duālistiskas uztveres, ir līdzīga idejai, ka ar pietiekošām pūlēm un apņemšanos var iemācīt aklajam redzēt. Citāts: "Doktrīnas, procesi un progresīvi ceļi, kas meklē apgaismību, tikai saasina problēmu, ko tie mēģina risināt, apstiprinot ideju, ka pats var atrast kaut ko, ko tas uzskata par pazaudētu. Tās ir pūles pašas, ieguldījumi sevis identitātē, kas pastāvīgi atkal-rada ilūziju par atdalītību no vienotības. Šis ir tas šķidrauts, kam mēs ticam, ka tas eksistē. Tas ir sapnis par individualitāti." (Vienmēr Atvērtais Noslēpums)

No daudzajām atmodām, kuras man ir bijušas aprakstītas, tas pastāvīgi tiek apstiprināts, ka viena no pirmajām realizācijām, kas rodas, ir redzēšana, ka neviens neatmostas. Un tomēr mēs redzam, ka pārsvarā mācības, gan tradicionālās, gan laicīgās, pastāvīgi runā ar šķietamu atdalītu meklētāju (subjektu) un iesaka, ka, lai gūtu apgaismību (objektu), viņiem vajadzētu izvēlēties meditēt, taujāt sevī, attīrīties, attīstīt sapratni, nomierināt prātu un ego, atdoties, būt godīgam, patiesi meklēt, atteikties no meklēšanas, veikt terapiju, neko nedarīt, būt šeit un tagad, un tā joprojām.. šīs idejas ir bezgalīgas un tik pat sarežģītas, cik prāti, kuros tās tiek ģenerētas.

Šie ieteikumi nāk no ticības, ka "skolotāja" "apgaismība" tika sasniegta vainopelnīta izvēles, pūļu, pieņemšanas vai atdošanās rezultātā, un ka citi meklētāji var tikt iemācīti darīt to pašu.

Protams, nevar būt nekā pareiza vai nepareiza patiesā meklēšanā, meditācijā, taujāšanā sevī, sapratnē utt. Tas ir vienkārši, kas šķiet esam. Bet kurš ir tas, kurš izvēlēsies pielikt pūles? Kurp šķietamo meklētāju ved šīs pūles? - kurp var doties, ja ir tikai vienotība?

Ja nav atšķirta indivīda, nav iespēja vēlēties, un tad kā ilūzija var pati sevi izkliedēt?

Nav tādas personas, kas kļūst apgaismota. Neviens nepamostas. Atmošanās ir, kad nav ilūzija par individualitāti. Jau ir tikai atmoda,

10

vienotība, bez-laicīga būšana, radikāls dzīvīgums. Kad sapņu meklētāja vairs nav, tiek (neviena) redzēts, ka nav nekā meklējama un neviena, kam kļūt atbrīvotam.

Šeit ir vienotība, veseluma realizācija, kas nevar tikt sasniegta vai kādam piederīga. Šī ir atmošanās, kurā apjausma par to, kas ir, rodas kopā ar tā, kas nevar tikt zināts, sapņošanu. Var būt deja starp sapņošanu un būšanu, un tajā dejā var būt atgriešanās pie personīgi piederošā apbrīna.

Tomēr realizācija, ka sapņu meklētājs arī ir vienotība, ir atbrīvošanās, bez-cēloņu, bez-personīgs, kluss rāmums, kas ir beznosacījumu mīlestības svinības. Šis ir viss, kas ir.

Vairs nav tevis, nav meklētāja, nav apgaismības, nav mācekļa un nav guru. Nav labāk un nav sliktāk, nav ceļa vai jēgas, un nekā sasniedzama.

Visa redzamība ir avots. Viss, kas šķietami manifestē hipnotiskajā atdalītības sapnī - pasaule, dzīves stāsts, māju meklējumi - ir viens, kas šķiet divi, nekas, kas šķiet viss, absolūts, kas šķiet konkrēts.

Nav atsevišķas inteliģences, kas austu likteni, un nav izvēles, kas funkcionētu jebkādā līmenī. Nekas nenotiek, bet šis, kāds tas ir, ielūdz šķietamo meklētāju atkal-atklāt to, kas ir... mājojošo, bez-cēloņu, nemainīgo, bezpersonisko klusumu, no kura pārplūst un svin beznosacījumu mīlestība. Tā ir brīnišķīgā mistērija.

Bezdibena trauksBija reiz slavens imperators. Ļoti, ļoti bagāts imperators Ķīnā. Un kādu

dienu viņš pastaigājās gar saviem milzīgajiem dārziem un izdzirdēja trokšņus pie galvenajiem vārtiem. Viņš devās turp un sastapa sargus, kas runājās ar kādu ubagu. Ubagam bija trauks, un viņi lika traukā visādas lietas. Tas viņu traki ieinteresēja, tāpēc viņš devās klāt un vaicāja, kas te notiekot.

"Man te ir trauks," teica ubags, "un lai ko tu tajā liktu, tu to nekad nepiepildīsi."

11

Imperators teica: "Muļķības. Esmu bagātākais imperators pasaulē. Man ir tik daudz mantības. Protams, ka es varu piepildīt šo trauku."

"Nu tad liec kaut ko tajā iekšā," teica ubags.

Imperators noņēma rokas sprādzi un krelles un ielika traukā, ... un tās vienkārši pazuda. Tas viņu ieintriģēja, un tāpēc viņš novilka kurpes, un lika traukā. Un tās... tās vienkārši izzuda. Un tad viņš ķērās pie viena no viņa sargiem. (smiekli) Bet viņš ņēma sargus līdzi uz mājām, lai nestu šurp mēbeles, jo viņš bija dikti pārsteigts.

Beigās viss, kas viņam piederēja, bija aizgājis šajā traukā. Viņš visu bija pazaudējis, šajā traukā. Viss vienkārši izzuda. Tad viņš vaicāja ubagam:

"Kas tas par trauku?"

Un ubags atbildēja: "Šis ir atdalītības trauks. Šis ir trauks, kurā ir atdalītība. Un nekas, kas tajā iet iekšā, nevar aizpildīt to atdalītības sajūtu."

Tātad atdalītība ir visas meklēšanas sakne. Kā mazi bērni mēs esam vienkārši būšana, ir tikai būšana, nav neviena. Ir vienkārši būšana. Dzīve notiek. Neskatoties uz to, vai bērns raud, vai ir izsalcis, ir tikai būšana.

Un nāk mirklis, kad tā mazā būšana tiek identificēta jeb identificē sevi, un kļūst par atdalītu personu. Un tajā atdalīšanās momentā ir saraušanās sajūtā, ka ir ierobežotība šajā ķermenī. Mana robeža ir mana āda. Un viss pārējais ir tur ārā, atdalīts.

Kopš tā atdalīšanās momenta ir meklēšana. Tā ir sajūta, it kā kaut kas būtupazaudēts. Tajā mirklī ir pazaudēta būšana visam. Un sākas būšana par atdalītu personu, vienību, kas meklē visu. Un turpmāk pēc tā mirkļa ir tikai meklēšana, līdz vairs nav meklēšanas. Un tā meklēšana ir bez gala.

Cilvēki pasaulē grib būt bagāti, grib daudz mīļākos, grib varu, lai ko viņi gribētu. Mēs redzam, ka pasaule ir tāda. Un tas, ko katrs no viņiem dara, ir mēģina piepildīt to trauku. Visas vēlmes ir vēlme atgriezties mājās. Un mājas ir veselums, mājas ir viss, mājas ir būšana visam, kas, protams, ir mūsu avots.

Vienotība paceļas kā veselums un tad spēlē kļūšanas par atšķirtu spēli.

Tātad visai atbrīvošanās atslēgai nav nekā darāma ar šķietamo atdalīto personu.

Mēs uzaugam un mēs jūtamies atdalīti, mēs uzaugam, un mēs mācāmies no saviem vecākiem un skolotājiem, un mācītājiem, un mūsu priekšniekiem,

12

un mūsu sievām un vīriem, ka mēs pavisam noteikti esam atšķirti, un mēs dzīvojam šajā atšķirtajā pasaulē, un nav absolūti nekādu šaubu, ka mums ir izvēle. Mēs esam atšķirti indivīdi, un mums ir brīvā griba, un mēs varam izvēlēties savām dzīvēm būt veiksmīgām vai nē. Viss, ko tu redzi pasaulē, ir šīcilvēku vajadzība likt savām dzīvēm būt veiksmīgām. Tas, ko viņi pa īstam dara, ir, viņi mēģina piepildīt šo zaudējuma sajūtu, tā, it kā kaut kas būtu pazaudēts.

Pārsvarā cilvēku nodzīvo visu savu dzīvi, mēģinot aizpildīt šo zaudējuma sajūtu. Bet dažiem cilvēkiem naudas dabūšana, varas iegūšana, jebkas, nav pietiekoši. Kaut kā vēl joprojām ir sajūta, ka kaut kas trūkst. Un tā cilvēki meklēs to, kas trūkst, reliģijā, terapijā un meklējumos pēc apgaismības. Bet visu laiku ir absolūta pārliecība, ka viņi ir atšķirti indivīdi ar izvēles iespēju aizpildīt šo zaudējuma sajūtu. Un, kad tu dodies pie apgaismota meistara, tevi patiesībā pievelk meistars, kurš īstenībā pieņem kā pamatu šo fundamentālo ideju, ka tu esi atdalīts, un ka tev ir nepieciešams meditēt vai taujāt, vai atsacīties no ego, lai atrastu to, ko tu meklē. Un visa tā ir neziņa. Tas ir, kā spēle turpinās. Kristietība, budisms, tas viss ir meklēšana caur individuālu izvēli pēc kaut kā, kas jau ir.

Tas, ko mēs meklējam, jau ir šis. Bet visu laiku, kamēr ir meklēšana, kamēr ir kāds, kurš meklē, šī pilnība nevar tikt redzēta, jo šī pilnība ir bez-laika. Un meklēšana ir laikā. Meklēšana ir: tas notiks, kad es būšu meditējis, atbilde būs nākamajā šīs grāmatas lapā, kādu dienu es to atradīšu. Ir tā pastāvīgā tieksme meklēt šo. Tā ir pastāvīga tieksme. Dažreiz tā tiek atalgota, uz īsu brīdi vēlme var tikt apmierināta, un šķiet it kā viss būtu pilnīgs. Bet tas apmierinājums ir īslaicīgs. Un drīz tiek aizstāts ar ilgām pēc šī meklēšanas. Tas apmierinājums, tas veselums, nevar tikt atrasts tikmēr, kamērnav neviena, kurš meklē. Tas apmierinājums, tas veselums, nekad nevar tikt indivīda atrasts, jo indivīda funkcija ir meklēt to. Kad vairs nav meklēšanas, tas, kas ir meklētais, tiek redzēts. Bet tas, kas ir meklētais, tiek neviena redzēts.

Tātad tas, kāpēc mēs šeit šodien esam šeit, runājamies, ir atkal-atklāt vienotības atslēgu. Atslēga vienotībai ir, ka neviena nav.

Šī ir ļoti vienkārša ziņa, un arī ļoti grūta, jo tā ir par tavu nāvi, tā ir par indivīda nāvi, tā ir par iešanu pāri idejai, ka šajā istabā kāds ir un sēž, kurš kaut ko var izdarīt. Iešana pāri idejai, ka šajā istabā vispār kāds ir, jebkāda atšķirta vienība šajā istabā. Un tā ir nonākšana pie realizācijas, ka tas, kas notiek, tieši tagad, šis, kas notiek, notiek ne ar vienu. Nav neviena, ar ko šis

13

notiktu.

Visa atšķirtam būšanas sajūta ir, ka viss, kas notiek, notiek ar tevi. Un viss, ko tu dari, iespaido to, kas notiek. Atbrīvošanās ir realizācija, ka viss, kasir, ir šis. Viss, kas ir, ir, kas notiek. Un tas notiek tukšumā. Tātad viss, kas sēžšajā istabā, ir tukšums. Ir ķermenis, kurš jūt, ir prāts, kas domā, bet tas nav neviena ķermenis vai neviena prāts. Tas ir tikai tas, kas notiek.

Šis ir tik vienkārši, ka tas pilnībā paralizē prātu. Tātad tas, par ko mēs šeit esam savākušies runāt, ir pilnībā pāri sapratnei, tas nevar tikt saprasts, tu nekad neizpratīsi savu ceļu uz apgaismību. Neviens to nekad nav izdarījis. Un neviens nekad nekļūst apgaismots. Nav tāda lieta kā apgaismota persona. Jau viss, kas ir, ir Atbrīve, viss, kas ir, ir Apgaismība. Un tajā ir cilvēki, kuri to meklē.

Tātad, mēs varam kopā runāties, un ir iespējams, ka kaut kas tiks redzēts. Bet tas nebūsi tu, kas to redz. Tas tiks redzēts.

Arī enerģētiski ir saraušanās sajūta - es, es esmu šajā ķermenī, un var notikt izplešanās, un tās saraušanās sajūtas atkrišana, un ieiešana brīvā kritienā, neierobežotībā, nezināmajā. Ideja, ka tu vari zināt, un tu vari to izdarīt, vienkārši atkrīt, un pēkšņi ir brīnišķīga, brīva bet bīstama vieta, saukta 'viss'.

Tas ir ļoti vienkārši, ļoti vienkārši, tas ir šis. Viss, kas ir, ir šis. Viss, kas ir,ir šis. Un tā šis-būšana, būšana ir pilnīgi fiziska. Tā ir maņās. Visas piecas maņas ar tevi tagad runā. Caur piecām maņām iemīļotais māj un saka, es jau esmu šeit, tev nav mani jāmeklē, šis jau ir tas, ko tu meklē. Šis ir tas. Es nekad tevi neesmu atstājis. Esmu perfekts mīļotais. Es nekad tevi neesmu atstājis. Es jau esmu šeit. Un es te sēžu un skatos, kā tu mani meklē.

Sarunas ar TonijuPiezīme: Sarunas šeit sarindotas nejauši – tās, kuras, nez kāpēc, sagribējās iztulkot – nekādu nodomu, ņemiet par labu, kā ir.

Jautātājs: Tonij, vai es pareizi dzirdēju, kad tu ar kādu runājies pārtraukumā,

14

ka Ramana Maharši it kā esot bijis duālistisks?

Tonijs: Nu, tam īsti nav sakara ne ar vienu. Nav skolotāju. Tātad nav tāds Ramana Maharši, tieši kā nav tāda Hitlera. Bet vārdi, ko esmu lasījis, kas it kā esot teikti, un ir tikti pārtulkoti un interpretēti 600 reizes, daži no tiem vārdiem ir acīmredzami duālistiski, jo tie runā ar iedomātu personu, kura var izvēlēties kaut ko darīt. Bet tam vairs nav nozīmes.

(...)

Cik mani tas skar, šī lieta īsti ir spēcīga dzīvīgumā nevis vārdos uz papīra lapām. Un viss, kas mums ir, ir it kā Ramana Maharši vārdi uz papīra lapām.

(...)

Bet saruna bija par to, ka kaut kādā veidā tas, ko viņš domāja, vai kas tika par viņu teikts, ir, ka viņš redzēja cilvēkus dažādos līmeņos. Un tāpēc strādājaar cilvēkiem dažādos līmeņos. Cik mani tas skar, šī atkal ir neziņa. Nav neviena dažādos līmeņos. Tu nevari kultivēt sapratni un pacelties citā līmenī ar šo. Tu to vari darīt savos meklējumos pēc tā, kas it kā ir apgaismība, jo tu domā, ka tas ir kaut kas personīgs tev. Bet šim nav nekā kopīga ar cilvēkiem dažādos līmeņos. Šis ir par būšanu kā bērnam. Nav dažādi līmeņi bērnišķīgumā. Nav dažādi līmeņi vienotībā. Ir johaidī vienotība, vai nav! Līdz ko tu sāc iesaistīties idejā, ka kaut kādā veidā ir cilvēki, kuri šo var saprast, un cilvēki, kuri nevar, tu ieej totālā neziņā/muļķībā. Šim nav nekā kopīga ar sapratni. Mēs esam tas. Tas ir pilnīgi dabīgi un vienkārši. Tam nav vajadzīgi līmeņi. Līdz ko tu sāc kādam teikt, ka tev ir nepieciešams iziet caurikādam procesam, lai nonāktu līmenī, lai kļūtu gana vērtīgs šo aptvert, tu savažo cilvēkus, tu vienkārši viņus savažo.

(cits jautātājs): Tonij, es akceptēju, ko tu saki, bet vai nav nekāda pamata principā, kad lieto ērkšķi, lai izvilktu ērkšķi?

Jā, konceptu kontekstā tas var notikt. Bet tam nav nekā kopīga ar personīgo spēju izvēlēties. Ja kāds ienāk, ja atdalīts indivīds ienāk ar konceptupar apgaismības dabu, un tas koncepts ir nesakarīgs, un tas tiek izgaisināts ar skaidru konceptu, viss, kas tev ir, ir kāds, kuram vairs nav nesakarīga koncepta. Bet tev vēl joprojām ir kāds. Un tur tā lieta, tev vēl joprojām ir kāds.

Es zinu cilvēkus, kuri šo visu var uzrakstīt piecos teikumos, to, ko es te runāju. Viņi to vienkārši var uzrakstīt. Viņi to saprot pilnībā. Bet tas ir bezjēdzīgi. Jo viss, ko viņi dara, ir saprot to. Tāpēc es saku, ka visa ideja par

15

to, ka cilvēki ir dažādos līmeņos, ir vienkārši nejēdzība. Tā ir tāda augstprātība domāt, ka tur ārā ir cilvēki dažādos sapratnes līmeņos. Tā ir augstprātība un neziņa par vienotības dabu.

***

30. Okt. 2011. Minhenē.

Tu runāji par klusumu?

Šis ir klusums. Šis ir klusums, kas taisa skaņu. Nav viena lieta vai otra. Nav klusums, miers, laime, rāmums. Tie ir stāvokļi, kas nāk un iet. Tās vienkārši ir lietas, kas šķietami notiek stāstā. Tas, pēc kā ir ilgas, ir absolūti pāri jebkurai no šīm lietām.

Daudzās mācībās ir ideja, ka, ja tu meditē, tu vari kļūt kluss, var rāms. Unīstenībā, ja tu strādā gana kārtīgi, tu vari kļūt rāms uz gandrīz piecām minūtēm. Bet tam nav nekāda sakara ar atbrīvi. Tas ir tikai vēl viens stāsts, vēl viens stāvoklis, kas paceļas, nāk un iet kā jebkas cits.

Nav nekā, ko tu varētu nosaukt, ka tas ir Šis. Nav tāda objekta, kas ir Šis. Tas ir viss un nekas.

Kāds man prasīja, vai es rīkojot klusos retrītus. Tas ir pilnīgi smieklīgi. Klusie retrīti ir visskaļākā vieta, kur būt. Tātad nav nekādu ideju par kaut kā uzlikšanu, ieviešanu [kā stāvokļa]. Jo nav neviena, kam to uzlikt, un nav nekā,ko tāda uzlikšana varētu atvest [kā apgaismību]. Nav nekā, ko atvest. Šis jau ir Tas. Kā to varētu atvest, ja šis jau ir Tas. Šis jau ir Tas. Tas nav nekur citur.Tas ir Šis.

Un kurš to apjauš?

Neviens. Neviens to neapjauš. Apjausma būtībā ir stāstā. Lai būtu apjausma, ir jābūt kaut kam, ko tai apjaust. Tas ir duālisms. Neviens nezin Veselumu (Wholeness), jo, ja kāds zinātu Veselumu, tas būtu atšķirts no tā. Lai zinātu Veselumu, viņiem vajag būt te, skatīdamies uz Veselumu. To nevar zināt. Tas ir pāri apjausmai.

Bet kas to atpazīst?

Neviens. Ir atpazīšana, ka nekad neviena nebija, un ir atpazīšana, ka nav

16

nekā, ko zināt. Mazi bērni nezin, ka viņi ir Būšana. Viņi neko nezin, viņi vienkārši Ir. Tas ir tas, kas šis ir. Būšana.

***

Es domāju, iespējams, pārlieku sapņu-domāšanas dēļ es bieži jūtu apjausmas trūkumu. Un man interesē, kā tas ir ar tevi. Tevī sapņu-domāšana notiek ļoti maz, un varbūt apjausma tad kļūst par galveno lietu?

Nē, Atbrīvē nav apjausmas. Apjausma ir kaut kas, kas notiek uz riņķi, ar personu. Indivīds, atšķirtais es, pieredz apjausmu. Atbrīvē tās nav.

Tas, ko tu domā ar apjausmu, mēdz būt lietots savādākā veidā. Bet cik mani tas skar, apjausma ir aktivitāte, kas notiek. Tai nepieciešams kaut kas, ko apjaust. Tā ir kā zināšana. Bet tā ir atpazīšana no zināšanas "šeit es esmu". Tas ir stāstā. Tai ir nepieciešams stāsts, lai tā notiktu. Lai apjaustu, ka tu tur esi, ir divas lietas: apjausma un būšana. Tas ir stāsts. Atbrīvē nav apjausmas.

Labi, vienmēr ir tas, kas ir. Bet... kā tas ir?

Neaprakstāmi. Tas nevar tikt aprakstīts. Ja šis varētu tikt aprakstīts, tad te būtu kāds, kurš to zinātu, un tāpēc tur būtu kāds, kas to zinātu. Tā ir tā viena lieta šajā visā, kas ir nezināma.

Bet, ja tas palīdz savādākā veidā, tad viss, kas ir, ir viss šis, bet Atbrīvē nav neviena, kas to zin. Neierobežotībā nav nekā, kas zin, ka ir neierobežotība. Tajā nav zinātāja, tādā ziņā. Praktiskā ziņā ir kāds, kas zin, kaLondona ir Anglijā, bet tā ir informācija.

Vai ir brīži, kad tu pieredzi zinātāju?

Nē. Atkal, nav nekā palicis, te nekā nav, tāpēc nav neviena, kas varētu kautko pieredzēt. Viss, kas ir, ir tas, kas ir.

Tas tā ir arī priekš mums?

O, protams, viss, kas ir, ir tas, kas ir. Bet ir arī kaut kas, kas to grib zināt. Tā ir tā problēma. Tas, kā tautā teiktu, ir, kur sūdi trāpa propelleram.

***

17

Vai tu varētu teikt, ka tavā gadījumā zinātāja vietā ir zināšana?

Sapņotāja gadījumā ir zināšana. Šķietami. Un zināšana uztur to, kas notiek, atšķirtu.

Ja tu skaties uz šiem ziediem, kā tu tos pieredzi?

Es nepieredzu.

Bet ko tu redzi?

Neko. Es neko neredzu. Viss, kas ir, ir ziedi.

Kad tu skaties uz ziediem, vai ir kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par absorbciju?

Nē, nav nekā, kam absorbēt ziedus. Vienkārši ir ziedi. Tā ir dabīgā realitāte, tici vai nē.

***

24.08.2011 Kisslegg

Es redzu šajā istabā 70 cilvēkus, un neviens no viņiem nezin, ka te, šajā telpā, neviena nav, izņemot vienu, kurš zin, ka viņš nav persona.

Tiksim skaidrībā par vienu lietu: atbrīvošanās nav zināšana, ka tu neesi kāds. Atbrīvošanās nav, ka kāds zina, ka viņš vairs nav kāds. Tā ir pilnīga jebkādas zināšanas sabrukšana. Pēc atbrīvošanās nav nekas, kas zina. Nav nekas, kas apjaustu, ka viņš ir viens ar visu. Nav nekā palicis, tikai tas, kas notiek.

Parastam indivīdam tas varētu skanēt dīvaini, ka dzīve var turpināties bez viņa. Tā ir visbrīnišķīgākā augstprātība, ka kaut kā dzīve nevarētu turpināties bez manis. Bet realitāte ir tāda, ka atbrīvē nav neviena, kas zinātu, ka viņi ir atbrīvoti. Tās ir tā, kurš zina, beigas. Tātad, tradicionālajā izpratnē, tie kuri zina, ka viņi ir apgaismoti, tik cik tam ar šo ir sakars, acīmredzami nav apgaismoti, jo viņi domā, ka viņi ir.

(cits jautātājs): un pēc tam vairs nav atgriešanās atpakaļ?

Tur neviena nebija jau pašā sākumā. Kā kāds varētu atgriezties, ja neviena nemaz nebija? Šī vienkārši ir pēkšņa ilūzijas sabrukšana. Klausies, tās ir

18

beigas kaut kam, kas nekad nebija noticis. Nekā nav palicis, tad kā kaut kas varētu atgriezties, ja viss, kas ir, ir viss.

Tā.. tā ir liela sabrukšana, tā ir maza sabrukšana?

(izpleš rokas) Nu apmēram šitik liela. Tā ir ilūzijas, ka kāds te bija, sabrukšana. Būt par indivīdu nozīmē būt atšķirtam. Tā ir ilūzijas sabrukšana, ka bija kāds, kurš bija atšķirts. Tātad tā ir diezgan liela.

Un pēc tam tu turpini...

Nē. Nē. Tu neturpini. Neviena nav palicis. Viss, kas ir, ir tas, kas notiek. Te nav neviena, ar kuru kaut kas notiktu. Pieņemsim, ka šajā telpā ir cilvēki, atšķirti indivīdi. Un viņi sēž krēslos. Un viņi domā, ka viņi sēž krēslos. Viņi domā, ka viņi zin, ka viņi sēž krēslā. Viņi apjauš sēdēšanu krēslā. Es, mana pakaļa uz krēsla. Sēdēšana krēslā notiek ar mani. (strauji izpleš rokas) Tā ir šīvisa sabrukšana. Pēkšņi ir šīs vienkāršās lietas sabrukšana tādā, ka ir vienkāršisēdēšana krēslā.

Šķietami.

***

25.08.2011

Vai ir kaut kā tā, ka sapnī ir ielikta ziņa par to, ka tas ir sapnis?

Nē. Sapnī nav spraugas, nav nekāda veida ziņas, tādā nozīmē, ka sapnī būtu kādas atveres, kas norādītu uz kaut ko citu. Tā ir neērtība, neapmierinātība ar sapni, kas savā ziņā ir ielūgums redzēt kaut ko citu. Ja tev tā patīk.

Cita lieta, ka, kaut arī šķiet, ka sapnis ir stāsts, un cilvēki domā, ka tas stāsts ir viņu dzīve, īstā tā, ko viņi meklē, būtība ir vistuvākajā/momentānajā, kas ir, pat sapnī. Kaut arī sapņotājs dzīvo sajūtā kas-būs, arī tas, kas ir te, šajā kas-ir, pastāvīgi sapņotājam dzied mīlestības dziesmu. Bet tas ir vistuvākajā, kas ir, tas ir ļoti, ļoti parastajā, ne tajā, kas notiek redzamajā sapnī, kā "viņš mani nemīl" vai "es jūtos izmisis", vai "mana dzīve nešķiet, ka strādā", vai "šķiet, ka strādā". Visi šie stāsti nav nekas vairāk kā tikai stāsti. Tas ir faktiskajā. Iemīļotais ir šajā, kas ir. Ļoti parastajā. Debesu valstība ir kā sinepju sēkla.

19

***

Tonij, daudzus gadus man ir bijušas garīgas pieredzes. Es zinu, ka atbrīvošanās nav pieredze. Tad kāda jēga ir no šādām pieredzēm?

Pavisam nekāda. Viss, ko tās dara, tās tevi notur ratā.

Jo tu domā, ka tu esi viens ar visu. Jo pieredze ir tāda, ka tu būtu viens ar visu.

Jā, tad atbrīvošanās nav kā būšana vienam ar visu.

Nav?

Nē.

Bet kā tad ar veselumu? Pilnības pieredzi?

Nē, nav nekādu pieredžu.

Jebkādi garīgie pūliņi ir tieši tas pats kā viss pārējais, kas griežas ratā. Tas ir tikai veids, kā turpināt kustību. Tas tikai mierina tevi.

***

Viss, kas notiek ar to (rāda uz jautātāju), ir tas, ko tas meklē. Bet grūtība meklētājam ir tāda, ka viņš nevar to redzēt, jo viņš to zina. Viņš zina, kas notiek. Meklētājs dzīvo pasaulē, kurā tiek zināts, ka viņš sēž uz krēsla. Un zinot, ka viņš sēž uz krēsla, viņš tur to, pēc kā viņš ilgojas, tālumā. Tas, pēc kā tu ilgojies, slēpjas no tevis, jau esot viss. Vai tas nav brīnišķīgi?

***

27.08.2011

Man šodien jāprasa visi šie muļķīgie jautājumi.

Kāpēc nē...

Tu runā par "es" vai "manis" nāvi. Kā tad var izdzīvot fiziskais ķermenis?

Pavisam vienkārši. Šis fiziskais ķermenis vienkārši uzzied.

20

Uzzied?

Jo visu laiku, kad ir indivīds, kaut kādā ziņā visu laiku ir spriedze, turoša visu šo kopā, un daroša darbu pasaulē. Ir turēšanās, kas bieži vien var izraisīt slimību, jo ir kaut kas bloķēts jeb turēts. Un, kad tas sabrūk, ir atlaišanās, un ķermenis vienkārši atslābst.

Ļoti laba perspektīva.

Jā.

(Kāds zālē): Šķietami.

Šķietami. (smejas)

***

Ir bailes pazaudēt kontroli. Un šīs bailes varētu mūs turēt meklēšanā.

Tās tur. Bet tās ir bailes no kaut kā, kas tev nekad nav bijis.

Tas nešķiet tā.

Jā, es zinu. Bet īstenībā tev nekad nav bijusi kontrole.

Bet šķiet, ka, ja es nekontrolēšu, notiks kaut kas briesmīgs.

Smieklīgi ir tas, ka, kaut arī tu domā, ka tev ir kontrole, briesmīgas lietas notiek tik un tā.

***

Kad tu saki, "nekas nenotiek", vai tas ir tāpēc, ka no nekā notiek viss?

Jā, bet viss, kas šķiet notiekam, īstenībā ir nekas, kas izskatās, ka notiek. Tas tikai izksatās, ka notiek. Īstenībā nenotiek. Kaut kādā ziņā tas, kas izskatās, ka notiek, ir bezgalīgi bezlaicīgs. Nav virzīšanās uz priekšu. Šo ir tik neiespējami aptvert. Šis šķiet, ka notiek laikā, šīs rokas (kustina rokas). Bet īstenībā tās ir nekas, kas izskatās pēc kaut kā notiekoša. Tās ir absolūti bezlaicīgas. Absolūti nekustīgas, bezlaicīgas, klusas, nesaistītas, bezcēloņu. Nekas-ība. To ir neiespējami aptvert. Un līdzko nav neviena, kurš to cenšas aptvert, tas ir absolūti acīmeredzami. Tas ir absolūti acīmredzami, ka šis ir

21

nekas, notiekošs.

Kad nekā nav palicis, tad ir... šis savā ziņā izklausās pēc stāsta... Kad nekas nav palicis no tā, kurš grib zināt, no tā, kurš šķietami ir laikā, stāstā, ir tukšums, ir absolūts tukšums. Nav nekā. Un tajā absolūtajā tukšumā tad ir absolūta pilnība.

Kad tu skaties uz šo ziedu, tad nav nekā?

Protams, nekas. Nekas, ziedošs. Tu varētu tā teikt, kad tas tiek redzēts tā pilnībā. Bet tas tiek redzēts savā pilnībā, kad tas tiek redzēts tā tukšumā.

...

Meklētājs ir beznesmenis. Meklētājs ir tur ārā kādam darījumam.

Kad tu skaties uz to ziedu, kas notiek?

Es uz to neskatos. Mēs atgriežamies atkal pie tā paša.

***

Vakar mēs runājām par grūtību ar vārdiem. Mēs runājām par atbrīvošanos unbrīvību, un tādām lietām. Tagad es redzu, ka tas pats ir ar tādiem vārdiem kā sabrukšana vai eksplozija, kuri norāda virzienā, ka šķiet, ka kaut kas notiek. Tāpēc, šķiet, ka valodas izmantošana tikai norāda nepareizajā virzienā.

Absolūti, jā. Tie vienmēr norāda tādā virzienā, ka it kā kaut kas notiks.

Tad kāpēc vispār neizbeigt runāt?

Ā, redzu. Tā atkal ir vēl viena metode.

***

Vai var būt tā, ka notiek meklēšana, bet nav neviena, kurš meklē?

Indivīds ir meklēšana. Mākslīgā konstrukcija par indivīdu, personu jeb "mani" ir atdalītība. Indivīda daba ir būt atšķirtam. Un tas var eksistsēt tikai atsevišķā stāstā.

Tātad, lai būtu meklēšana, ir jābūt personai?

22

Jā, šķietamai personai. Abi divi ir viens un tas pats. Kopā ar stāstu. Tie visi ir viena lieta.

***

(saruna jautrā noskaņā)

Kad es naktī sapņoju sapni, tajā ir dažādi sapņu tēli, personas, un, kad es pamostos, puf, un tie ir izzuduši.

Kad tu pamosties, tu domā, ka tu beidz sapņot, bet īstenībā nē.

Jā, šie tēli manā sapnī nav atsevišķi sapņotāji, tie ir mana prāta izdomāti. Bet šajā sapnī arī ir tēli. Vai tie tiek sapņoti?

Bet sapnī priekš tā (rāda uz jautātāju) tie ir tas, kas parādās sapnī. Tas ir viens un tas pats.

Vai viņi arī sapņo?

Jā. Viņu ratā viņi protams sapņo. Tātad ir, teiksim, 7.2 miljardi sapņotāju. Tātad šķietami ir 7.2 miljardi dažādas sapņotas realitātes.

Šķiet, ka pastāv kopīga realitāte.

Tajā ir šķietams kopīgums.

Teiksim, šajā telpā ir 70 cilvēki. Vai es tos sapņoju, vai viņi dala kopīgu sapni?

Tu sapņo, ka šajā istabā ir cilvēki.

Tikai es, ja? Un kā ar citiem?

Arī citi sapņo, ka istabā ir 70 cilvēki. Kāda tam vaina?

Man vienkārši nepielec.

Tur visa tā sāls. Uz to tiek visu laiku vedināts, ka tev tas varētu nepielekt.

Sapnis ir tas, ka ir perona, kas tev sēž blakus. Sapnis ir: es esmu kaut kas, un viņš ir kaut kas cits. Tas ir sapnis.

Un kā ar viņa sapņošanu?

Viņš sapņo... Ā nē, viņš noliedz, ka viņš sapņo... Kāds cits var sapņot, ka tu esi atšķirts kaut kas cits.

23

Šeit nav sapņa. Šeit neviena nav.

Vai nebūtu tā pat, ja te būtu tikai krēsli?

Jā, protams. Bet te vajadzētu būt kādam, kurš sapņo, ka ir atšķirti krēsli. Krēsli var būt te arī bez neviena cita. Krēsli ir tas, kas ir. Tam, kas ir, neviens nav vajadzīgs.

Tikai tu ar viņiem nerunātu.

Nevar zināt. Ja es būtu pavisam izmisis... Bet jaukums runāšanā ar krēsliem ir, ka tev neprasa daudz visādu muļķīgu jautājumu.

(cits jautātājs): Kad tu saki "viss, kas ir, ir šis", es domāju, ka tu domā, ka viss, kas ir šajā mirklī, uztverē.

Nē, pavisam nē. "Viss, kas ir, ir, kas ir un nav", ir tas, kas tiek teikts. Bet tam nav vajadzīga nekāda veida uztvere, pilnīgi nē.

Tad, ja tu izej ārā no šīs istabas, šīs istabas nav.

Protams, ir tas, kas ir. Bet tur ārā arī ir tas, kas ir. Tas ir viss, tā vienkārši ir esamība. Tai nav neviens vajadzīgs, lai tā būtu, kas tā ir.

...

Tik cik atdalītajam gar to daļa, viņam šķiet, ka viņš ir atsevišķs no tā, kas ir. Bet, kad vairs nav sapņa par tevi, kas vēro pasauli, ir tikai tas, kas ir. Kam nekas nav vajadzīgs.

...

(cits jautātājs): Man arī rodas tāda pati problēma: bez uztveres visa šī nav. Es izeju ārā no šīs istabas, un šī istaba priekš manis neeksistē.

Ā, mīļā sirds. Tā ir meklētāja dilemma, ka viņš domā, ka bez viņa nekas nevar eksistēt. Viss ir, tam nav vajadzīga novērošana, uztvere.

Tas ir tas, ko pārsvarā guru saka: apjaut to, kas notiek.

Jā, zinu. Tā ir apbrīnojama, augstprātīga nesapratne, maldi.

(cits jautātājs): Kas ir maldi?

Maldi ir tas, ka nekas nevar nonākt esamībā bez tevis.

Metafora šim ir tāda, ka šī Zeme te bija, pirms te bija kāds cits. Tā vienkārši bija, kas tā bija, un tai nebija vajadzīga nekāda tās uztvere. Ieradāmies mēs, dažas nedēļas atpakaļ, un pateicām, protams, nekas nevar būt

24

bez mums. Cik mīļi! Un tagad mēs esam te, un visu to sačakarēsim. Un tad mums pietiks augstprātības teikt: O, mēs šejieni mazliet sačakarējām, un tagad mēs to glābsim. Cik mīļi! Un planēta saka, ja jūs grasāties glābt, tad vislabākais, ko jūs variet darīt ir: ejiet d**st! Neticamas lietas. Neticami.

(cits jautātājs): Vai tas tomēr nav stāsts?

Diezgan labs stāsts. Iespējams, viens no labākajiem stāstiem, kāds man ir. Viens no visskumjākajiem stāstiem.

***

Minhene 2012. g. februāris

Dažreiz ir mirkļi, kad sāk notikt tāda kā izgaišana, es nezinu, kā to pateikt. Piemēram, es skatos uz savām kājām, un tās pēc tām neizskatās, es neatpazīstu, kas tas ir. Man nav nekādu ideju par to, ko es redzu, un nav ar to identificēšnās. Un pēc kāda laika tas atkal izbeidzas, aiziet prom. Un dažreiz eskaut kur eju, un viss šķiet ļoti, es nezinu kā to pateikt, kā nereāls. Ir ļoti grūti to ielikt vārdos.

Ir neiespējami to ielikt vārdos. Es tā domāju.

Labi, mans jautājums ir šāds: Es esmu dzirdējusi tik daudz lietas, kā cilvēki dalās savās pieredzēs, un es brīnos, vai mans prāts ar mani spēlē trikus, izliekas, ka ir kāda pieredze vai kaut kas..., nekas. Un kā es varu pateikt, kas šis ir.

Tu nevari. Bet prāts.. nav īstenībā tāda lieta kā prāts, bet meklējošais prāts,tā varētu teikt, mēģinās interpretēt šādā vai tādā veidā. Bet nav iespējams to interpretēt. Neviens īsti nevar pateikt, es nevaru pateikt, kas tas ir. Bet tas, ka tu to nevari aprakstīt, ir norāde, ka tas ir saistīts ar to, par ko mēs runājam šeit. Un tas, ko tu apraksti ir tas, ko es saucu par atmodas stāvokli. Tajā, acīmredzami, sākotnējā meklēšana ir sasniegusi punktu, kurā ir bijis kaut kāds zibsnis. Tuvākais, cik es to varu pateikt, ir, kā tu saki, ka tu skaties uz savām kājām, un tās nav reālas. Tas notiek ar diezgan daudziem cilvēkiem šajās tikšanās vai pirms. Tam nav nekāda sakara ar šīm sanākšanām, bet mēs satiekam cilvēkus, kuri apraksta lietas tā, ka izklausās, ka tā ir cita realitāte.

Tas, par ko mēs šeit runājam, īstenībā, ir divas realitātes. Atdalītā realitāte

25

ir realitāte, kurā cilvēki domā, ka tas, kas ar viņiem notiek, ir atšķirts no viņiem, un tas, kas notiek, notiek ar viņiem, ar "mani". Un tādējādi viņi visu redz subjekta-objekta attiecībā. Es esmu subjekts, un viss pārējais, telpa, manas kājas, ir objekts. Un viņi domā, ka tas, ko viņi redz, ir reāls. Bet īstenībā tā ir sapņota realitāte. Tas, kas notiek tur, kad sāk notikt nobīde, ir, ka tas, ko indivīds uzskatīja par reālu, kļūst par nereālu. Tā notika ar mani. Kad es biju meklētājs, un tad bija šīs reālās pasaules zibsnis, kura man likās nereāla, jo es domāju, ka es dzīvoju reālajā pasaulē. Un pēc tam ir nereālās, atdalītās pasaules izgaišana un uzaust dabīgā realitāte, bet tā uzaust priekš neviena. Tas ir tas, ko es saucu par atbrīvošanos labāka vārda trūkuma dēļ. Pēkšņi ir atbrīvošanās no šķietamās būšanas atšķirtās pasaules ieslodzījumā.

Un, kad šie mirkļi sāk notikt, bieži uznāk panika, tā, it kā es zaudēšu kaut ko dārgu.

Tu pazaudēsi - tevi. Un priekš "manis" "es" ir dārgs. Tu esi izaugusi ticot šim "man", tu esi izaugusi ieguldot šajā "es". Mēs visi to esam darījuši. Es pilnībā ticēju, ka "es" ir absolūti nepieciešams manai izdzīvošanai. Tātad, tas, kas tur notiek, ir, ka tu mirsti. "Es" mirst, "es" brūk. Un tas var radīt baiļu sajūtu.

Bet, kad tu saki, ka tā jaunā realitāte ir tur, un tad tā aiziet, tā neaiziet, atgriezies tu.

Tiesa.

Jā. Un centies noskaidrot, kas tas bija. Kā tu atgriezies, kas ir meklējošā enerģija, tad tas, kas tiek meklēts, ir apslēpts. Kā atgriežas meklējošā jeb aptvert (sagrābt) gribošā enerģija, tas, ko tā cenšas aptvert, vairs nav tur. To nevar aptvert. Tā vienmēr ir tikai nedaudz tālāk par sniedzienu. Tā slēpjas no tā, kas cenšas to iegūt. To nevar iegūt.

Tad tikai atpazīšana izzūd?

Jā, atpazīšana izzūd. Beigās viss izzūd. Un nekas nav palicis. Nekas nav palicis. Un, kad nekas nav palicis, tad ir viss. Līdz tam, kad nav nekas (neviena lieta), ir tikai kaut kas (kāda lieta) - visā, lietu pasaulē. Pēkšņi, kad nekas nav palicis, tad ir viss, un tā ir beznosacījuma mīlestība. Tas ir neaprakstāmi. Tas nav zināms. Nav tā, ka tad ir kaut kas, kas zina, ka ir veselums. Nav tā, ka ir kāds, kurš zina, ka viņš ir Tas Viens. Tās ir muļķības. Tas ir meklējošais prāts, kurš grib kaut ko darīt. Atbrīvošanās ir zināšanas izbeigšanās.

Paldies.

26

Paldies.

***

Acīmredzami, pārsvarā ķermeņiem ir šī atdalītības un saraušanās sajūta. Un jautājums ir: vai tam ir kāda jēga (mērķis, nolūks)...

Nē.

...un vai tam ir jēga, ka daži no viņiem pieredz atbrīvošanos?

Absolūti nē. Nē. Enerģija ir pilnībā bezcēloņu. Tai pilnīgi nav nekādu nodomu. Īstenībā ir pat vēl sliktāk - tā nekur nevirzās, tā ne no kurienes nenāk, tā vienkārši ir. Realitāte, dabīgā realitāte, vienkārši ir. Tā nekur neiet, negrasās mainīties vai būt kaut kas cits, jo tā jau ir pilnīga. Šis ir pilnīgs. Bet iekš tā paceļas tas, kas domā, ka viņš nav pilnīgs, kas ir pašapziņa. "Es", indivīds, domā, ka viņš dzīvo laikā, un viņam ir jāiet ceļš, lai atrastu pilnību. Tādējādi "es" ir tā lieta, kas dzīvo sevis paša sapņu jēgu. Un tā sapņu jēga ir pilnīgi, absolūti veltīga un bezjēdzīga. Bet tas ir "es", kurš ilgojas jēgu, un neatlaidīgi tai tic. Jēgas nav. Ir tikai tas, kas ir.

Un ar tiem ķermeņiem, kuri ir pieredzējuši šo atbrīvošanos, vai tas notika nejaušības dēļ, svētības dēļ?

Nē, pavisam noteikti ne svētība. Nav neviena tur augšā rozā mākonī, kurš šautu uz cilvēkiem ar bultām. Pavisam noteikti svētības nav. Un tas nav nejauši. Nav nejaušības.

Šī ir otra briesmīgā šīs ziņas daļa (smejas un sasit plaukstas) - tas nenotiek.Atbrīvošanās ir pēkšņas tā beigas, kurš cer jeb sapņo, ka kaut kas notiks; kas ir meklētājs. Meklētājs ilgojas pēc tā, ka viņa stāsts būs labāks. Vai viņš ilgojas būt apgaismots vai atbrīvots. Viņš domā, ka kaut kas notiks nākotnē. Tas nenotiek. Tās ir nākotnes beigas. Un tās ir pagātnes beigas. Tās ir beigas tam, kurš cer, ka kaut kas notiks.

***

Ja mēs nomirstam, kā mēs varam zināt, ka mēs vēl joprojām esam?

Tas, kas nomirst ķermeņa nāvē, ir tikai atdalītības struktūra, konstrukcija.

27

Mākslīgā konstrukcija mirst, kad nomirst ķermenis. Tās nav te, tā nekad nebija reāla. Nav neviena, kurš bija dzīvs un tad mirs. Tikai indivīds domā, kaviņš mirs. Tas ir sapnis. Neviens nemirst. Bet ķermenis pārstāj funkcionēt.

Bet, ja tu esi viss, kā tu vari zināt, ka tu esi...

Nē, tu nezini, ka tu esi viss, tu vienkārši esi viss. Šis nezina, ka viņš ir viss,viņš vienkārši ir viss. Tātad, kad ķermenis mirst, vai notiek atbrīvošanās, nav nekā, kas kaut ko zinātu, nav nekas palicis, kas kaut ko zinātu. Baisi. Indivīdam tas ir baisi, jo indivīds uzaug ticot, ka, ja viņš zina lietas, tad viņamir spēks tās kontrolēt. Tas ir brīnišķīgs, augstprātīgs, bezjēdzīgs sapnis. Tātad tas ir brīnišķīgs, augstprātīgs, bezjēdzīgs sapnis, kas sabrūk. Un nav palikusi zināšana. Nav vajadzības neko zināt, jo viss ir piepildīts. Nav vajadzības zināt,ka ir stāvēšana uz grīdas vai skaņa, vai dzirdēšana, tas vienkārši ir.

Bet tev ir jāzina, ka tu esi Tonijs, lai tu varētu strādāt...

Nē. Nav jābūt "man", lai tiktu uz lidmašīnu, lai aizlidotu uz Minheni. Nav vajadzīgs "es". "Es" ir visapbrīnojamākais krāpnieks, kurš domā, ka viņš visu vada, bet viņš nevada pilnīgi neko. Nav vajadzīgs "es", lai paēstu pusdienas vai dotos slēpot, vai vadītu auto. Tas vienkārši notiek.

***

Tonij, es izlasīju kādā no tavām grāmatām, ka "es" var dzīvot tikai laikā, tādējādi tas rada laiku.

Tie abi ir viena un tā pati lieta. "Es" un stāsts ir viena lieta. Tie nevar eksistēt ārpus stāsta. "Es" eksistē tikai stāstā. Atņem stāstu, un vairs nav "es".

Tad nevar teikt, ka ir kāds brīdis laikā, kurā "es" rada laika konceptu?

Nē. Tā ir mākslīga sapņa, saukta par "stāsts par mani", sabrukšana. Tas ir sapnis!

Un sapnis sākas kaut kad bērnībā..

Es domāju, ka agrā bērnībā sākas sapnis, jā. Es domāju, ir identificēšanās. Ir vienkārši veselums, un tad kaut kas ienāk veselumā. Tā varētu būt māte, tasvarētu būt jebkas. Pēkšņi objekts ienāk veselumā, un ir šļuk (rāda, ka ir saraušanās). Pēkšņi ir objekta sajūta šeit, kas tiek saukts par "es". Pārsvarā cilvēki to neatceras, jo to nobloķē. Tas ir milzīgs šoks. Tā ir paradīzes dārza atstāšana, Ādama un Ievas stāsts. Tas ir tas pats. Ēšana no zināšanu koka: es

28

esmu persona, es zinu to objektu, un es zinu, ka es esmu persona.

***

Man kaut kā ir tāda sajūta, ka, kad tu esi saraušanās stāvoklī, enerģijai tas nepatīk.

Enerģijai?

Enerģijai tas nepatīk. Tā kaut kā jūtās sāpīgi.

Es domāju, ka "man" tas nepatīk. Enerģijai, īstenībā, ir pilnīgi vienalga.

Labi, "man" tas nepatīk. Piekrītu. Bet ir pretestība, kaut kas ar to nav kārtībā.

Absolūti tā. "Es" ir pastāvīgā spriedzes stāvoklī, pastāvīgā atdalītības stāvoklī.

Tad tas kaut kā nav īsti pareizi.

Nu, tas nav arī nepareizi. Tas ir tas, kas notiek.

Vai tā nav maiga šizofrēnijas forma?

Nu, savā ziņā visi indivīdi ir šizofrēniķi, jo viņi ir "es" un veselums, abi kopā. Veselums izliekas par "es". Tas tikai izliekas. Bet tā ir tāda kā neizmūkama izlikšanās. Kamēr tā vairs nav.

***

Vai paliek kaut kāda lokalizācijas sajūta?

Nē. Ne pēc tam. Nav nekas, kas būtu palicis. Nav nekā, kas būtu lokāls. Joviss ir tikai tas. Viss jau ir vienkārši tas, kas ir. Ja būtu kaut kas lokāls attiecībā pret to, kas ir, tam būtu jābūt atdalītam, lai būtu lokālam vai blakus attiecībā pret to.

...kas nozīmē atdalītību.

Ir tikai tas, kas ir.

Visa individualitāte ir aizmesta prom.

Visa ideja par būšanu atdalītam no visa atkrīt. Jo tā ir absurda tik un tā.

29

Tātad viss, kas šajā telpā notiek, ir tikai tas, kas ir.

Tas ir pārsteidzoši apbrīnojami. Ziniet, šī ziņa ir absolūti vienkārša. Tā ir par kaut ko totāli vienkāršu. Tā ir vienkārša, bet absolūti pārsteidzoša, kad ar to tiekas.

***

Kisslegg 2012. g. augusts

Vai nav žēl, ka nav neviena, kurš pēc atbrīvošanās realizētu, ka tas ir noticis?

Tā ir augstākā brīvība, kad vairs nekas netiek zināts.. nezināšana.. vienkārši būšana.

Kāds auditorijā: Vienkārši būšana beigtam...

Neaizmirsti, ka neviens nemirst. Tad kāpēc lai būtu kāds, kurš zinātu, ka neviens nav miris... Atbrīvošanās ir beigas kaut kam, kas nekad nebija noticis.Tātad neviens nemirst, jo nav tādas lietas kā es. Un tad ir tikai apbrīns. Tā ir atbrīvošanās no ieslodzījuma atšķirtā, šaurā, mazā, disfunkcionālā pasaulē. Unpēkšņi tas ir beidzies, un ir tikai apbrīns. Tad kam rūp miršana? Tās ir svinības.

***

Kad tu saki, ka diviem indivīdiem bez ego nav attiecību... Kā viņi... Es to nesaprotu...

Nē. Tu to nesapratīsi. "Es" to nesaprot. "Es", tā teikt, saprot tikai duālistisku pasauli, kurā viņš ir atšķirts no tā, kas notiek, ieskaitot kādu citu personu. Tāpēc tas nespēj aptvert, kā varētu būt kaut kas cits, bez attiecībām, bez duālistiskas situācijas, vai bez kāda cita, kurš ir atšķirts, jo tas dzīvo tikai tādā pasaulē. Tas ir vienīgais veids, kādā tas eksistē. Vienīgais veids, kādā "es" var eksistēt, ir esot atšķirts. Tāpēc tas nespēj aptvert, ka varētu būt tāda situācija, kad nav atdalītības. To nevar aprakstīt, tas nav zināms.

Bet šķiet, ka tev un tavai sievai ir attiecības.

Nē, mums nav. Man nav sievas. Nav Klāras, nav cita. Nav sievas vai citas personas. To nevar aprakstīt. Bet arī šeit nav citu personu. Cik mani tas skar,

30

te nav neviena, ar kuru man būtu attiecību. Te nav manis, kam būt attiecībās ar kādu. Šeit nav pašapziņas. Te nav nekā, kas būtu apzinošs sevi. Te nav sevis. Tāpēc šeit nav neviena, kurš redzētu kādu šajā istabā, ar kuru būt attiecībās. Te jau ir vienotība. Tā ir viena spēcīga šīs ziņas, šī notikuma daļa. T.i., kad tu esi notikumā ar kādu, kurš tic, ka viņš kaut kas ir, kā skolotājs, tad viņi redz citus cilvēkus kā citus, un viņi rada attiecības ar viņiem, un viņi komunicē ar viņiem, un mēģina viņiem palīdzēt. Nav tajā nekā nepareiza... Bet šeit tevi neredz. Šeit neviena nav. Te nav attiecību. Te ir tikai tas, kas ir, un tas nav aprakstāms. Tuvākais, cik tam var tikt klāt, ir, ka tas ir pilnīgi tukšs. Tas ir tuvākais, kā es to varu aprakstīt. Šī situācija šeit ir pilnīgi tukša un pilnīgi pilna, bez nekā, kas no tā būtu atšķirts.

***

Cilvēki bieži izmanto līdzību par kino ekrānu un bildi uz tā. Vai tas ir tā?

Nē. Tas ir vēl viens veids kādā aprakstīt apjausmu - kā filmas skatīšanās. Un savrupība (detachment, nepieķeršanās) tādā ziņā ir pievilcīga, jo tu iemācies dzīvot skata tornī un vērot pasauli, slīdošu gar acīm. Tas ir būšanas attālumā veids. Tas ir diezgan tuvu disasociācijai. Tu vari aiziet pie skolotāja, kurš tev palīdzēs attīstīt savrupības sajūtu, kas ir kā filmas vērošana. Šis galīginav nekas tāds. Šis ir tuvāks par intimitāti, tuvāks par tuvu.

***

Nodoms parādās tikai atšķirtā stāstā. Stāstā par mani parādās nodoms. Tādējādi veselums parādās kā nodoms. Bet veselumam nav nodoma. Jo nekas nenotiek. Tikai "manā" pasaulē "es" sapņo, ka kaut kas notiek. Tātad tam ir vajadzīgs nodoms, lai tas, kas notiek, notiktu uz labu.

Bet, ja mēs skatāmies uz kaķiem, kuriem it kā nav atšķirtās identitātes.

Kaķim nav vajadzīgs "es", lai ķertu peli.

Jā, bet vai nav nodoma justies labi?

Izskatās, ka ir nodoms. Bet tā ir vienkārši atbilde, kas nāk no nekurienes, kaut ko noķert.

Es lasīju, ka mazmazītiņa daļiņa sēklā, vismazākā šūna sēklā mēģina būt

31

pareizā temperatūrā. Ja ir mazliet par vēsu, mazliet par siltu, tā mēģina būt vislabākajā temperatūrā. Tādējādi šis tiek saukts par nodomu būt laimīgam.

Zinātnieki to varētu saukt par nodomu. Cik mani tas skar, tas ir tikai tas, kas notiek. Nodoms ir izvēle virzīties no A uz B, lai liktu kaut kam notikt. Tas, ka tā ir, izskatās tikai stāstā par mani, jo tas ir tikai "es", kurš ir pārliecināts, ka viņam ir brīva griba un izvēle. Tā ir aplamība. Nav nekā, kam būtu kāds nodoms, jo nav nekā, kas izdarītu jebkādas izvēles. Izvēļu nav. Priekš "es" izskatās, ka kaķī ir rīcība, lai ķertu peli, un ka kaķī ir arī nodoms un izvēle ķert peli, bet īstenībā tas ir tikai tas, kas notiek.

Tātad bioloģijā nav nekādu nodomu, piemēram, izdzīvot.

Tajā ir enerģija izdzīvot, bet tajā enerģijā nav neviena atsevišķa, kurš izvēlētos to darīt.

Autopilots.

Jā, viss ir autopilotā. Viss ir nekas, acīmredzami notiekošs. Tas viss ir tikaimehānisms. Čik, čik, čik. Absolūti.

Pat mani uztraukumi ir autopilots?

Tavi uztraukumi ir atšķirtajā stāstā. Bet tur nav neviena, kurš uztrauktos, irtikai uztraukšanās. Tas ir tikai "es", kurš domā, ka viņš ir atšķirts no autopilota un var izmainīt laivas virzienu.

Bet vai vienotība nav kaut kas vairāk nekā autopilots?

Ir kaut kas, kas ir daudz vairāk nekā autopilots - absolūta beznosacījumu mīlestība. Tas, ko mēs šeit cenšamies darīt, ir celt gaismā pārpratumu, ka ir kāds, kurš kaut ko var iesākt ar savām dzīvēm. Un ceļot šo pārpratumu gaismā, tas, ko mēs atklājam, ir, ka viss ir autopilotā. Un vienā ziņā tas šķiet ļoti nesirsnīgi, bet citā ziņā tas norāda uz kaut ko, kas ir absolūti pāri tam. Šī ir nesaudzīga vēsts, kura iznīcina brīvās izvēles ideju un neatstāj nekādu cerību, bet tikai pēkšņu realizāciju, ka viss notiek, nevienam neliekot tam notikt. Visi ir lelles bez diegiem. Tur augšā nav dieva. Visi ir lelles. Tas ir drausmīgi! Briesmīga ziņa! Bet tas, ko tā atstāj, ir kaut kas cits. Kas vēl tur ir, ir cita iespēja. Brīvība. Mīlestība. Sauc kā gribi. Mīlestība, kuru nevar atrast, piesavināties vai notvert. Tā vienkārši ir.

***

32

Minhene 2012. g. novembris

"Es" varētu būt ļoti nobijies no būšanas vientuļam. Bet viss šis ceļojums ir lidojums no būšanas vienam uz būšanu vienam.

"Es" baidās no sevis paša neklātbūtnes, un arī ilgojas pēc sevis paša neklātbūtnes. Bet "es" pieredzē ir bailes no vientulības. Īstenībā ir tā, ka tas jau ir vientuļš. "Es" ir totāli viens. Ceļojums ir tikai vēl viena redzamība, tajā nav nekāda nozīmīguma. Savā ziņā "es" vienmēr cenšas nebūt viens. Tātad tasvienmēr meklē kaut ko, pie kā tas var pieķerties vai piederēt - kādu citu personu, mērķi, politisku partiju, ģimeni, protams, vai vienalga... Tādējādi tasjūtās piederošs. Bet tas īstenībā nekad nepieder, jo tas vienmēr ir viens. Tas nevar zināt nevienu citu. Ideja, ka kāds var zināt cita domas ir farss. Tas nevarzināt to, ko kāds cits jūt vai pieredz. Tātad pasaulē ir vairāk nekā 7 miljardi "es" - visi viņi ir vieni un ilgojas būt vienotībā, bet nekad nebūs, kamēr tās ilgas nesabrūk, kas ir "es" sabrukšana. Un tad pēkšņi viss, kas ir, ir piederēšana, jo "es" beigas ir absolūta izkušana veselumā, kurā nav neviens, kurš būtu piederošs, bet viss ir piederīgs. Tāpēc atbrīvošanās ir neizmērojami pāri visam, ko kāds tev var piedāvāt personīgās apgaismības kontekstā. Ideja, ka tu personīgi vari kļūt apgaismots un dzīvot svētlaimē un visas tās lietas... Ideja par personīgo apgaismību ir, ka tev iedod sarakstu ar brīnišķīgām lietām, kādas ar tevi var notikt pēc tā, kad tu būsi sekojis instrukcijām, kā to atrast. Bet nekas no tā pat netuvojas veselumam, to nevar salīdzināt. Jeb tu varētu teikt, ka vienotība ir augstākā piederēšana, jo tajā neviena nav, tā vienkārši ir vienotība. Tas nav aprakstāms un nav zināms.

***

Kļuva acīmredzami, ka tam, ko es meklēju, nav nekāda sakara ar Toniju Parsonu, pavisam nekāda. Tas nekādi nevarētu būt par to, ka man būtu jābūt labākam vai jāmainās, vai pavisam noteikti ne jāattīrās. Bet bija pēkšņa atpazīšana, ka tas, ko es meklēju, bija pilnīgi pāri jebkāda veida pūlēm vai sasniegumiem. Bija tā, ka visa ideja par to, ka te ir kāds, kuram kaut kas ir jāatrod, vienkārši sabruka. Un nekas nebija palicis, bet tikai tas, kas ir. Un tas savā ziņā bija apbrīnojami. Un tomēr man ir jāsaka, ka tā beidzamā lieta, Tonija Parsona beigas, nebija dramatiska. Tā bija pavisam vienkārša un dabīga. Vienkārši un dabīgi neviena nav. Ir tikai tas, kas ir.

33

***

Neviens nezina, ka neviena nav?

Jā. Tā to varētu teikt.

Bet tu saki, ka mēdz būt tā, ka tev kāds pēc šīm sanākšanām zvana, lai pateiktu: "Ā, man pieleca!" Tātad, vai tas ir iespējams?

Nē, ne "Ā, man pieleca." Bet "Kaut kas notika, ko es nevaru pastāstīt, aprakstīt pat tev, Tonij." Tas ir neaprakstāmi. Bet to stāstu es stāstīju, lai pateiktu, ka beigu realizācija bija, ka ideja ka pastāv meklētājs un kaut kas, kosauc par apgaismību, kas var notikt, ir totāla aplamība. Tas tā manis stāstītā stāsta beigās kļuva acīmredzams. "Es" atkrišana atved kaut ko, kas nav zināms un nav aprakstāms. Neviens to nevar aprakstīt. Bet tas ir ļoti vienkāršsun parasts, un dabīgs. Un tam nav nekāda sakara ar Toniju Parsonu vai kādu citu, ar to, kas acīmredzami bija Tonijs Parsons. Un tam nebija nekāda sakaraar to, ko acīmredzamais Tonijs Parsons mēģināja darīt vai mēģināja atrast.

Tam nav nekāda sakara ar atrašanu, noskaidrošanu?

Nē, nepavisam. Un jo vairāk Tonijs Parsons centās atrast, jo apslēptāks taskļuva, jo tas tika pārklāts ar pūlēm to atrast.

Šķiet, ka tu kaut kad teici, ka nav "es esmu" sajūtas. (am-ness)

Man šķiet, ka tas bija Nisargadatta, kurš ieteica būt "es esmu" sajūtā. Bet tik, cik tas mani skar, tas ir vēl viens process. Jo nav tāda "es", kam būt "esmu".

***

Tu dažreiz saki, ka tas kļuva mazāk pieejams. Jo vairāk tu centies, jo mazāk tas bija pieejams...

Jā, jo vairāk es mēģināju, jo apslēptāks tas kļuva.

Vai tu saki, ka neviens neko šajā sakarā nevar izdarīt?

Nē, ir vēl sliktāk - neviena nav. Šis ir briesmīgi. Briesmīgākā vēsts Minhenē, tik cik tam ir sakars ar indivīdu.

Bet stāstā persona, teiksim, cieš un mēģina visādas lietas. Vai tu saki, ka tas ir

34

tas, kas notiek?

Jā.

Un neviens šajā sakarā neko nevar iesākt.

Nē. Viss, kas ir, ir tas, kas acīmredzami notiek. Neviena nav. Tas, kas īstenībā šajā istabā pašreiz ir, ir tas, kas notiek. Un, iespējams, te ir cilvēki, kuri domā, ka tas notiek ar viņiem. Tas ir tas pārpratums, tā fantāzija. Sēdēšana uz krēsla notiek ar mani. Tā ir tā fantāzija.

Problēma ir tā, ka cilvēki ir tik ļoti pieraduši tādā veidā domāt, ka viņi tic, ka tā ir patiesība. Tātad šī ir ļoti radikāla, reta vēsts. Tā vienmēr ir bijusi pieejama. Tomēr tā ir totāli radikāla. Tā apgriež otrādāk visu, kam tic cilvēki un sabiedrība.

Līdz ko es došos, un mani viss tas atkal ietekmēs...

Tātad tu to esi jau izplānojis, ja? Esi jau nolēmis, ka pēc šīs sanākšanas tu būsi atpakaļ tajā... Tam nav tā noteikti jābūt. Tu varētu šeit nomirt. Un tad, kad tu iesi ārā, tur neviena nebūs. Tas mēdz notikt. Cilvēki mirst. "Es" mirst. Tas ir tas, par ko šeit ir runa - par kaut kā pazaudēšanu.

***

Kā kaut kam, kas nav reāls, var būt tāds spēks?

Pagaidi, tiksim skaidrībā - ko tu sauc par nereālu?

Mani.

"Es" domā, ka tas ir reāls, bet tas ir reāls un nereāls kā arī viss pārējais.

Jā, tad kā tam var būt tāds spēks?

Tam vispār nav nekāda spēka. Viss šis, kas nāk no "es" ir pilnīgi un galīgi bezjēdzīgs. "Es", kurš domā, ka tas rada pasauli un baznīcas, un impērijas, undatorus, un veļas mašīnas, un marmelādi... "Es", kurš domā, ka rada to visu, nerada neko. Tas notiek bez "manis". "Es" ir absolūti nevajadzīgs. Tas ir kā uzinstalēta pilnīgi nevajadzīga programmatūra. Bet tam ir visārkārtīgākā augstprātība, jo tas domā, ka nekas nevar notikt bez viņa. Tas ir neticami! Viss notiek bez tā. Un, kad tas notiek, "es" to piesavinās, tic, ka ir tā radītājs. Tas ir vājprāts. Šeit kopā mēs izgaismojam, atklājam vājprātu.

35

Šķiet, ka tam ir spēks. Bet tam nav nekāda spēka. Tas ir nekas, kas parādās kā šis. "Es", atdalītība un viss, ko es tikko aprakstīju, ir vienkārši veselums, kas parādās kā tas. Tā ir veseluma redzamība, tā spēlē izlikšanās par "es" spēli.

Viens ir stāstā, un viens ir tas, kurš pieredz šo mani. Tas ir kā tāds šizofrēnisks stāsts..

"Es" ir šizofrēnisks. Parasti mēreni, bet tas ir šizofrēnisks. Tas dzīvo šķietamajā manis pasaulē, bet ir sajūta, ka ir arī cita pasaule.

Visa šī manifestācija ir vienkārši tas, kas ir. Un "es" ilgojas pēc tā, kas ir, bet nevar to atrast, jo tas vienmēr meklē to, kas būs, ne to, kas ir. Tātad tas dzīvo tajā, pēc kā tas ilgojas, un pilnībā to ignorē. Tas to nevar zināt, jo tas meklē kaut ko citu. Problēma ir tā, ka tas vienmēr meklē kaut ko, kaut kādu lietu - visā. Tas meklē objektu veselumā, pēc kura tas ilgojas. Tātad tas, ko tasmeklē, paliek apslēpts, būdams jau viss.

***

Vakar es biju šeit. Kad šorīt es pamodos, bija stipras kauna un vainas sajūtas. Nepatīkami. Un man šķiet, ka tas nozīmē, ka ir milzīga nepieņemšana. Citādi kauna un vainas sajūtas nevarētu būt. Kā ar to apieties?

O, nē, nē, nē...

Tas ir nepareizs jautājums?

Nē, tas nav nepareizs jautājums, tas ir balstīts pārpratumā, ka tur ir "es", kurš jūt vainas sajūtu, un var izvēlēties rīkoties šīs sajūtas sakarā. Tas ir tas sapnis. Tur nav tāda "es". Ir tikai, teiksim, vainas sajūta vai vienalga kas. Ir tikai sajūtas, kas rodas no nekā. Ilūzija ir tā, ka tur ir "es", kuram pieder šīs lietas, un tas var kaut ko to sakarā iesākt. Tā ir ilūzija.

Jā, bet gribas tikt no tā vaļā.

Nē, tu nespēsi. "Es" nevar no nekā tikt vaļā, jo "es" ir pilnīgi bezpalīdzīgs. "Man" nav brīvas gribas un izvēles. "Es" ir tikai enerģija, iegrožota enerģija, kura sajūt lietas un piesavinās tās, un grib no tām tikt vaļā, kad tas tās ir piesavinājies (smejas). Tās lietas ir tikai tas, kas notiek.

36

***

Bet kāpēc nav VISA redzēšana? Man bija draugs, kuram bija guru, kurš teica, ka viņš varot redzēt visu.

O, jā, o, es zinu... apbrīnojami... vai tas nav apbrīnojami... tas ir visapbrīnojamākais bulšits, kāds ir! (nesadzirdāmi) fuck of. Es atvainojos, šis ir tik garlaicīgi.

Visas domas...

Jā, zinu... Man būtu jādomā, ka tas ir ļoti interesanti... visas tās domas. Tātad te ir simts cilvēki, un viņš varēja redzēt simts domas... tas ir apbrīnojami un totāli smieklīgi. Es šajā aplamībā neesmu ieinteresēts. Tas ir cirks. C.I.R.K.S. Apgaismoto meistaru, kuri zina un var redzēt visu, cirks. Tā izrāde jau notiek tūkstošiem gadu. Cilvēki vēl joprojām tam tic!

***

Vai šis tev nav visgarlaicīgākais, kas var būt - klausīties vienos un tajos pašos jautājumos atkal un atkal?

Tas absolūti nav garlaicīgi, jo tas nenotiek dualitātē. Tas notiek kā svaigums. Šis ir viss, kas ir. Nav veida, kādā tas varētu būt garlaicīgi. Prāts varētu domāt, ka tas ir garlaicīgi, jo prāts dzīvo laikā, tur, kur viss atkārtojas. Šeit nekas neatkārtojas. Viss ir jauns. "Es visu darīšu jaunu." - Jēzus.

***

Šeit nav nekā, pie kā jūs varētu pieķerties, šeit nav ko piesavināties, šeit nav patiesības. Vēl viena brīnišķīga lieta šajā ir tāda, ka jūs nevarat šo saprast pareizi vai nepareizi. Nav pie kā pieķerties. Jūs nevariet paņemt šo mājās un mēģināt saprast to pareizi vai nepareizi. Un jūs nevariet mēģināt darīt tā, lai "es" tur nebūtu. Jums nav pēc šīm sanākšanām jāiet un jāsaka: "Manis nav, manis nav, manis nav."

Tātad vienkārši viss, kas ir, ir tas, kas ir. Un lai kur tu dotos, lai ko tu darītu, kad iziesi no šejienes ārā, būs tikai tas, kas ir. Tas nevar tevi atstāt. Tasnekad neatnāca un nekad neaizies. Tas, pēc kā jūs ilgojaties, konstanti ir tikai

37

tas, kas ir.

Paldies.

***

Minhene 2013. g. aprīlis

Jautātāja: Tomēr zināšana pastāv?

Tonijs: Zināšana rodas, jā.

J: Ka šī telpa ir pilna ar cilvēkiem...

T: Šeit ir ķermeņi, jā. Bet, pagaidi mirkli, ir zināšanas, ir informācija par kaut ko, bet šeit esošie ķermeņi netiek zināti. Šeit nav nekā, kas zinātu, ka te ir ķermeņi... ir tikai ķermeņi.

J: Tu teici, ka smadzenes pamana lietas.

T: Jā.

J: Un, kad tas [Tonijs] runā, apraksta to... tas ir tas, kas notiek..

T: Jā, tas ir tas, kas notiek. Bet tas ir nekas, jautājošs, šis ir nekas, atbildošs. Tas nāk no nekā. Smadzenes ir vienkārši dators, kas tam ļauj notikt,funkcionējošs kompjūters.

J: Un arī lietu apjaušana ir smadzeņu funkcija?

T: Nē, apjausma ir tikai stāstā. Vienīgā lieta, kura apjauš, ir 'es'. 'Es' apjaušun zina, jeb sapņo, ka apjauš un zina. 'Es' apjauš, ka istabā ir cilvēki. Tas projicē, ka tas pats ir persona, un istabā ir cilvēki.

J: Šis man nepielec.

T: Apjausma var funkcionēt tikai tad, kad ir kaut kas, ko apjaust. Tātad tasir stāsts. Tā ir atdalītība. Veids, kādā 'es' baro savu atdalītību, ir apjaušot jeb zinot, ka tas eksistē: "Es esmu reāla persona", un ka tu tur esi cita persona. Tas stāv atstatus. Tas apjauš sēdēšanu uz krēsla. Tātad 'es' apjauš sēdēšanu uz krēsla. Un tā ir sapņotā realitāte. Dabīgā realitāte ir tāda, ka viss, kas ir, ir sēdēšana uz krēsla.

J: Un tā pamanīšana.

T: Nē, nepavisam. 'Pamanīšana' ir tikai vēl viens gurds vārds 'apjaušanai',

38

'zināšanai'.

J: Bet, vismaz šeit, pamanīšana notiek visu laiku.

T: 'Es' pamana jeb apjauš, lai būtu atstatus no apjaustā. 'Es' daba, būtība ir būt atdalītam. Tātad, dabīgi, ka tas turās atdalīts apjaušot, tā vietā lai būtu. 'Es' nevar būt sēdēšana uz krēsla. 'Es' var tikai apjaust sēdēšanu uz krēsla. Tasvar tikai apjaust kaut ko, kas šķietami notiek ar 'mani'. Kas ar mani notiek? Ar mani notiek sēdēšana uz krēsla. Kad neviena nav, kad tas iluzorais sapnis atkrīt, nekā nav palicis, un sēdēšana uz krēsla šķiet notiekam. Bet tas ir tikai nekas.. Tagad mēs ķeramies pie neiespējama nekā skaidrojuma.. Bet šajā skaidrojumā, lai atbildētu uz jautājumu, sēdēšana uz krēsla ir nekas, šķietami sēdošs uz krēsla. Un tas ir pilnīgi, absolūti, brīnišķīgi bezjēdzīgi un bez nolūka.

***

Jautātāja: Vai gaismu redzēšanai meditācijas laikā, satori pieredzēm ir kāda nozīme? Vai tas nozīmē, ka es esmu tuvāk brīvībai? Es vienkārši mēģinu izvērtēt savas izredzes.

Tonijs: Cik jauki! Nav nekā, kam būtu jebkāda nozīme, nolūks vai svarīgums. Un nav nekā, kas nonāktu tuvāk vienotībai, jo viss, kas ir, ir vienotība. Un neaizmirsti, ka meklējumi tikt tuvāk vienotībai ir vienotība.

J: Vai tas nozīmē, ka mana ilūzija brūk? ..ka es redzu gaismas.

T: Tā tas varētu būt. Varētu arī būt, ka tā nostiprinās.. kas zina? Kas šķiet notiekam, ir, kad cilvēki ar šo kaut kādā veidā tiekās, kad ir atvērtība tam, kasir pāri sevis-meklējumiem, var notikt 'es' enerģijas atkrišana. Bet tas neko nenozīmē. Tas varētu nozīmēt, ka tā persona turpina dzīvot enerģijā, kas ir, tāteikt, mazāk spēcīga 'es' enerģija visu atlikušo mūžu. Vai nē.

J: Kā atpazīt, vai tā bija iztēle, vai kaut kas reāls?

T: Nē, tu nezini. To nekādā veidā nevar zināt. Viss, kas ir, ir tas, kas ir. Nav nekā nozīmīga vai svarīga, jo viss ir bezjēdzīgs. Tātad, ja viss ir bezjēdzīgs, tad nekam nav nozīmes. Vai tas nav briesmīgi? Bet kaut kādā veidā arī brīnišķīgi.

***

39

Jautātājs: Tonij, kad sabruka 'es', kā izmainījās tavas attiecības ar sievu?

Tonijs: Kad 'es' sabrūk, tad nav neviena, kam būt attiecībās ar kādu. Kad 'es' sabrūk, nav palicis nekas, izņemot to, kas ir. Nav tā, ka ir kāds, kurš dzīvotajā, kas ir - esībā jeb vienotībā. Nav neviena, kurš var būt attiecībās.

Stāstā ir 'es' jeb enerģija, kas domā, ka tai ir kaut kā jāattiecas pret koku vai sievu. Tur ir sieva. Viņa ir tur, es esmu šeit. Man ir kaut kā jāattiecas pret viņu, jo viņa ir tur. Tās ir beigas tam. Nav nekā, pret ko attiekties. Šeit nav nekā, kas varētu pret kaut ko attiekties. Nav nekā palicis, izņemot dzīvi, to, kas ir.

Tas ir 'es', kam ir sieva. Man ir sieva. Man ir automobīlis un liela māja. Šīsir valdījumu beigas. Šī ir absolūta nabadzība.

***

Jautātājs: Man ir jautājums par to "pirms un pēc" lietu: Kad tu runā par to enerģētisko izmaiņu, man sāk šķist, ka vienu dienu tas notiks.

Tonijs: Jā, tā ir tā meklētāja problēma.

J: Un tajā pašā laikā tikai tas ir.

T: Jā, jo nav "pirms un pēc". Nekas nenotiek. Problēma priekš 'es' ir tā, katas dzīvo pasaulē, kas notiks. Tātad, kad tas dzird šo, tas domā, ka tas kādu dienu notiks. Tas nekad nenotiks. Tas nenotiek. Nav "pirms", nav "pēc", nav "iekšpus", nav "ārpus".

J: Tad vai to var palaist garām?

T: Nē, to nevar palaist garām, jo tas nenotiek. Bet tas tiek pastāvīgi 'es' enerģijas noraidīts. Tas, kas ir, var būt tikai 'es' noraidīts, jo 'es' dzīvo mākslīgā ierobežotā pasaulē.

J: Tad vai ir jābūt šī atpazīšanai?

T: Nekam nav jābūt, jo nekas nenotiek. Nav tā, ka kaut kam būtu jānotiek, jo brīvība jau ir viss, kas ir.

***

40

Intervija Minhenē, 2013. g. 13. aprīlī

J: Tātad, sveiks, Tonij.

T: Sveika.

J: Mēs esam šeit Minhenē. Tavs vārds ir Tonijs Parsons. Un tu runā ar cilvēkiem Apvienotajā Karalistē un arī starptautiski. Tu arī esi sarakstījas dažas grāmatas. Un tu māci "Vienmēr atklātā noslēpuma" vēsti.

T: Es runāju par "Vienmēr atklātā noslēpuma" vēsti. Es neesmu skolotājs. Un "Vienmēr atklātā noslēpuma" vēsts nav mācība.

J: Labi, šis ir mans pirmais jautājums. Dažreiz es dzirdu, ka viss esot mūsos. Vai ir kaut kas, kas mums būtu jāiemācās?

T: Nē. Man jāsaka, ka nav nekā, kas būtu jāiemācās vai jāiemāca. Un nav tādu 'mūs', kam tajā kaut kas varētu piederēt. Tāda ir šīs vēsts atšķirība. Tā ir radikāla vēsts, kura uztver to, ka nav tādas lietas kā 'es' vai 'pats'. Tā ir ilūzija.Tātad nav tāda 'mēs', kuros kaut kas ir. Ir tikai tas, kas ir.

J: Labi. Tu saki, ka nav tāda 'es', nav tāda 'tu'. Tā ir ilūzija?

T: Es nevaru īsti teikt, ka nav 'tu' un 'es', jo tas izklausās tā, it kā tie neeksistētu. Bet 'sevis' sajūta jeb būšanas par atdalītu indivīdu šķietamība ir iluzora. Indivīda problēma ir tā, ka tas domā, ka tas ir reāls. Tā ir tā ilūzija, kaviņi domā, ka viņi ir reālas personas. Un "Vienmēr atklātais noslēpums" cenšas komunicēt to, ka sajūta, ka esi reāla persona, ir gan reāla, gan nereāla. Tajā nav tveramības. Tādā ziņā tu to varētu saukt par iluzoru.

J: Vai šī fakta zināšana izmainīs manu dzīvi?

T: Nē, tu nekad nezināsi, ka tevis nav. "Vienmēr atvērtais noslēpums" norāda uz iespēju, ka ilūzija, ka pastāv "es", var vienkārši sabrukt. Un nav nekā palicis, kas zinātu, ka tas ir sabrucis, ka nav nekā palicis, bet tikai tas, kas ir. Tā ir tā sauktā atbrīvošanās. Tās ir beigas ilūzijai, ka pastāv tāds atdalīts "es". Bet nav nekā, kas to zinātu. Tas vienkārši ir beidzies, un nav nekā palicis, izņemot to, kas ir.

Šī ir radikāla vēsts, kas nevar tikt saprasta.

J: Kā to saprati tu?

T: Es to nesaprotu. Tā ir tikai komunikācija. Šeit nav nekā, kas to saprastu.Un es zinu tavu apjukumu šajā, bet man jāatdzīst, ka tā tas ir. Tā ir komunikācija par kaut ko, kas nevar tikt 'es' zināts. 'Es' problēma ir tā, ka tas

41

grib kaut ko meklēt un kaut ko sasniegt, un satvert to priekš sevis. Un tā aktivitāte ir pilnīgi un galīgi bezjēdzīga. Jo 'es' dzīvo galīgā pasaulē, un tas, ko'es' meklē, ir bezgalīgais. Un tas nav spējīgs atrast vai aptvert vai zināt bezgalīgo. Kad tā meklējošā enerģija, 'es' enerģija, pēkšņi sabrūk, viss, kas ir, ir bezgalīgais, esība, brīvība. Bet tajā neviena nav.

J: Tā ir tā bailīgā daļa.

T: Jā. 'Es' ir ļoti nobijies un noraida šo vēsti, jo vienīgais veids, kādā 'es' var turpināties, ir zinot, ka tas ir reāls, jeb sapņojot, ka tas ir reāls. 'Es' dzīvo sapnī, sauktā par 'Es esmu reāls'. Un tad tas arī domā, ka tas var atrast apgaismību vai piepildījumu. Tas nekad to neizdarīs. Jo īstenībā tas ilgojas pēc sevis paša klātneesamības, kas ir atbrīvošanās. Bet vienīgā problēma ar toir tāda, ka, kad notiek atbrīvošanās, tur neviena nav, kas to zinātu.

J: Kas ir traki.

T: Jā, absolūti traki. Šī ir traka vēsts.

J: Labi. Kā tu pats tiki pie šīs vēsts?

T: Es nomiru. Es pie tās netiku. Tonijs Parsons bija 'es', kurš domāja, ka viņš ir reāls. Un viņš meklēja kaut ko, kas tiek saukts par apgaismību, ko viņš uzskatīja par reālu. Un tad tā visa 'es' jeb Tonija Parsona enerģija pēkšņi tur vairs nebija. Tā vienkārši izgaisa. Un nebija palicis nekas, tikai dzīve. Viss, kas palika, bija dzīvīgums. Priekš neviena.

J: Vai tā ir tāda kā sajūta?

T: Nē, tā nav sajūta, tā ir vienkārši dzīve. Sajūtas, siltums, sēdēšana uz krēsla ir vienkārši tas, kas notiek. Nav neviena, ar ko tas notiktu. Tas vienkārši notiek.

J: Labi, bet tevī vēl joprojām ir tas 'es'.

T: Nē, man nav 'es'. Tas 'es', kas tur bija, tika pazaudēts. Tas izgaisa. Tas nekad tur nemaz nebija. Vairs nav ilūzijas, ka tāds 'es' pastāv. Ir smadzenes, kuras funkcionē un trāpa durvju ailēs, un ēd vakariņas, bet identitātes šeit nav.

J: Daudzi cilvēki meklēt to, ko tu esi sasniedzis, šo bez-identitāti.

T: 'Es' labprāt domātu, ka tas var sasniegt atbrīvošanos, bet tas to nevar. To nevar sasniegt.

J: Bet tu to sasniedzi!

42

T: Nē, es nesasniedzu. Tur tā lieta. Es mēģināju to sasniegt, un tad 'es', kurš mēģināja to sasniegt, nomira.

J: Labi, es gribu sasniegt šo 'es' nomiršanu.

T: Problēma ir tā, ka 'es' nevar pats sevi izgaisināt. Ilūzija nevar pati sevi izkliedēt. Ilūzija nevar pati sev likt mirt. Šī ilūzija, 'es', negrib mirt. Tā negrib klausīties šajā vēstī.

J: Labi, tad kā tas notika ar tevi?

T: Tas nenotika ar mani.

J: Man tas nepielec.

T: Nē, nevienam tas nepielec. Paradokss ir tāds, ka nekad tāds 'es', meklējošs apgaismību, nemaz nepastāvēja. Tā bija ilūzija. 'Es' ir ilūzija. Pēkšņi tā ilūzija sabūk, bet neviens to nedara. Un tad parādās dabīgā realitāte.Dabīgā realitāte, ka pastāv tikai dzīvīgums. 'Es' to nekādi nav spējīgs aptvert. 'Es' šo vēsti nesaprot. Un viss, kas ir palicis, ir dzīvīgums, siltums, balss skaņa, sēdēšana uz krēsla.

J: Tas, ko cilvēki sauc par dzīvošanu tagad.

T: Daži to sauc par dzīvošanu tagad, bet es to nekad tā nesauktu, jo nav tādas lietas kā 'tagad'. Šis ir bezlaicīgs. Šis nav 'tagad', kas nozīmētu, ka ir arī 'pirms' un 'pēc'. Šis nav 'tagad'.

J: Vai ir tikai tagad?

T: Nē, nav 'tagad'. Visa tā ideja par būšanu tagad ir vēl viens absurds stāsts'es' stāstā. Tam nav nekāda sakara ar to, par ko mēs runājam šeit. Tātad, šis nav par dzīvošanu mirklī, dzīvošanu tagad, savas patiesās dabas atrašanu... Tas ir par tā, kurš grib atbildi, beigām.

J: Labi. Kā tu to visu zini?

T: Es nezinu neko. Nav nekā palicis, kas kaut ko zinātu. Viss, kas ir, ir dzīve. Un tur ir kāds, kurš prasa: "Kā tu to zini?" un tas, kas nāk ārā, ir tikai atbilde no nekurienes. Atbilde, kas pašreiz nāk ārā, nāk ārā no nekā. Tā nenākārā no zinātāja vai kāda, kurš apjauš vai apzinās. Tā nāk ārā no nekā.

J: Labi. Bet man šķiet, ka tev bija kaut kāds ceļš, Tonija Parsona ceļš.

T: Ilūzijā par 'mani', 'es' domāja, ka ir ceļš.

J: Un tad pēkšņi tu nonāci tajā punktā, kur viss...

43

T: ...sabruka. Ieskaitot ideju par ceļu.

J: Vai tiešām?

T: Jā, absolūti. Bija pavisam acīmredzami, ka nepastāv meklētājs un nepastāv ceļš. Kā var pastāvēt ceļš uz to, kas jau ir - uz šo?

J: Bet šķiet, ka tu tomēr kaut ko sasniedzi.

T: Protams, ka es neko nesasniedzu, jo 'es' jeb Tonijs Parsons nomira. Kā tas varētu būt sasniegums? Tās bija Tonija Parsona beigas. Un beigas tai duālistiskajai idejai, ka ir kāds, kurš var kustēties pa ceļu, lai atrastu kaut ko citu, sauktu par apgaismību.

J: Labi. Tad kā tas tev ir... dzīvot, vairs tur neesot?

T: Priekš manis tas nav nekādi. Nav manis. Viss, kas ir, ir tas, kas ir.

J: Atkārto to, lūdzu.

T: Nav nekāda konkrēta veida, kādā tas priekš kāda varētu būt, jo nav neviena palicis, lai priekš viņa tas kaut kā būtu. Viss, kas ir, ir tas, kas ir, kas ir neaprakstāmi.

J: Tu saki, ka nav vairs sajūtu?

T: Sajūtas parādās, sēdēšana uz krēsla parādās, parādās skatīšanās uz to seju. Tas ir tas, kas notiek, bet tas vairs nenotiek ar kādu. Ilūzija, ka tā seja parādās kādam šeit, ir pilnībā sabrukusi. Un ilūzija, ka šis apjauš vai zina to seju, arī ir sabrukusi. Tā seja vienkārši ir. [smejas]

J: Bet tev vēl joprojām ir emocijas.

T: Nav neviena, kam kaut kas būtu. Tu projicē ideju, ka šeit ir persona. Šeit nav stāsta. Šeit nevienam nav emociju. Bet emocijas notiek.

J: Bet manā ilūzijā vēl joprojām ir kāds, kam ir emocijas,

T: Protams.

J: ...jūtas

T: Jā.

J: ...dzīve

T: Tā ir ilūzija. Tā ilūzija, kāda tev tur ir, ir tā, ka te ir kāds, kurš ir reāls, un kuram pieder lietas. 'Es' ir varens, liels, lipīgs klucis, kas piesavinās visu,

44

ieskaitot emocijas, sievas, mājas, apgaismību utt. Nav nekā, kam kaut kas piederētu. Ir tikai esamība. Viss, kas šeit ir, ir esamība. Nevienam tā nepieder. Nav neviena, kam tā nepiederētu. Tā ir vienkārši tas, kas ir.

J: Tad kāpēc tu pasniedz šo vēsti?

T: Es nepasniedzu. Šeit nav neviena, kurš sēdētu, un nav neviena, kurš būs tur [auditorijā] un pasniegs. Ir tikai atbilde/reakcija uz šķietamajiem meklētājiem, kuri uzdod jautājumus, un tā atbilde nāk no nekā.

J: Un tie meklētāji grib būt tavā situācijā.

T: Viņi grib, un viņi negrib. Savā ziņā meklētājs, 'es', negrib mirt. Tas gribturpināties. Tas, ko viņš grib, tas, ko viņš nākdams šurp vēlas, ir atrast atbildi, lai viņš varētu turpināt dzīvot ar formulu dzīvei. Viņš meklē formulu. Tādas nepastāv. Formulu nepastāv. Viss, kas ir, ir dzīve.

Skolotāji un tā sauktie neduālie skolotāji mēģina palīdzēt cilvēkiem tikt pieformulas vai dzīves veida. "Vienmēr atvērtais noslēpums" absolūti neatpazīst, ka ir kāds, kurš var atrast vai tikt pie formulas. Neviena nav. Tāpēc nav formulu. Ir tikai dzīvošana. Šis ir totāli radikāli, un ļoti reti. Bet, ja mēs teiktu, ka pastāv meklēšanas un šādu sarunu vēsture, šī ziņa vienmēr ir bijusi pieejama, bet tā vienmēr ir bijusi ļoti apslēpta. Tā ir pieejama tikai tad, kad ir gatavība un atvērtība iet pāri sajūtai, ka ir 'pats', kurš kaut ko grib.

J: Un visbailīgākā lieta ir tā, ka tur vairs nekā nav palicis.

T: Jā, tas ir bailīgi. Nekā nav. Šis ir nekas, kas parādās kā šis.

J: Tas ir nesaprotami. Bet es vēl joprojām esmu šajā sava 'es', Sabīnes, ilūzijā. Intelektuāli kaut kādā ziņā es saprotu, ko tu saki.

T: Nē.

J: Nē?

T: Skaidrība par šo nav atbrīvošanās. Tas ir tikai vēl viens veids priekš 'es',kādā skatīties uz lietām. 'Es' var būt ļoti skaidrs par to, kas te tiek komunicēts.Es zinu daudzus cilvēkus, kuri nāk uz šīm sarunām un kuri var šo uzrakstīt uzlapas. Bet tā ir skaidrība par šo vēsti, tā nav brīvība. Tā ir tikai sapratne par sajūtu šīs vēsts apakšā. Tās nav meklētāja beigas. Skaidrība nav nekas cits, kā tikai kaut kas vēl, ko tagad meklētājs ir piesavinājies. Bet atbrīvošanās nenotiek caur skaidrību. Atdalītība ir enerģija. Tā nav doma vai ticība, vai ideja. Tātad nevar nonākt pie apgaismības ar domāšanu vai idejām. Atdalītība ir saraukusies enerģija. Un atbrīvošanās ir vienkārši šīs enerģijas izkušana

45

atpakaļ visā. Šķietami. Šķietami.

J: Vai tas notiek pats no sevis?

T: Tu varētu tā teikt, ka tas notiek pats no sevis. Bet otra briesmīgā šīs vests daļa ir tāda, ka, kad pēkšņi ilūzija par 'es' atkrīt, tiek atpazīts, ka 'es' nekad nemaz nebija, ka nekad nemaz nebija saraukusies enerģija, un nav tādaslietas kā meklētājs vai atbrīvošanās, vai enerģētiska pārmaiņa. Tas ir tikai veids, kādā to aprakstīt, bet īstenībā tas nenotiek.

J: Tad visi, kuri saka, ka viņi ir apgaismojušies, visdrīzākais ka nav apgaismoti.

T: Ja kāds saka, ka viņš ir apgaismojies, tas ir acīmredzami, ka viņš nav. Jo šeit nav nekā, kas varētu būt apgaismojies.

J: Es vēl joprojām domāju, ka tev...

T: Ir jau labi... es arī izmantoju vārdu 'es'. Tas ir tikai sarunas elements.

J: ...tev ir kaut kas, kas nav man.

T: Savā ziņā tas ir otrādāk. Tev ir kaut kas, kas nav man. Tev ir 'tu'. Es esmu pazaudējis 'tu'.

J: Vai tā ir laba lieta?

T: Nē, tā ne priekš viena nav laba lieta, tā ir brīvība. Šeit viss ir pazaudēts. Viss, kas ir palicis, ir dzīve.

J: Tātad tā ir brīvība.

T: Tā ir brīvība. Tajā nav neviena, kas to dzīvotu. Ir tikai dzīve.

J: Tad brīvība nenozīmē to, ka nepastāv uztraukumu.

T: Nē, tādā ziņā tas neko nenozīmē. Var rasties satraukums, jebkas var rasties, bet tas nerodas priekš kāda. Nav neviena, kurš būtu satraucies. Ir tikai enerģija, emocijas, skaņas... Un tas viss rodas no nekā un krīt atpakaļ nekur, un tur nav nekā, kas būtu atdalīts no tā. Tas vienkārši ir tas, kas ir, un tā ir brīvība.

J: Labi, bet ko tu dari, ja tu esi noraizējies?

T: Šeit nav nekā, kas kaut ko darītu. Ir tikai raizes. Bet man jāsaka, ka raizes ir kaut kas tāds, kas šeit rodas pavisam reti. Bet, ja ir stāsts, ar kuru ir jāapejas, tad smadzenes funkcionē tā, lai ar to stāstu apietos. Bet tur nav

46

neviena, kas to darītu. Tās ir tikai smadzenes, funkcionējošas kaut kādā konkrētā veidā, lai apietos ar situāciju.

J: Ja, pieņemsim, es pie tevis nāku pēc padoma. Ko man darīt, ja man ir lielas raizes?

T: Es tev padomu nevaru dot, jo nav neviena, kam palīdzēt. Vienīgā lieta, uz ko šis var turpināt norādīt, ir tā, ka viss jau ir tas, kas tas ir. Un tur nav neviena, kam ir izvēles brīvība izmainīt šo vai to. Nav atdalīta indivīda, kam būtu brīva izvēle.

J: Jā, tu to esi teicis, ka neirologi esot izpētījuši, ka nav tādas lietas kā brīva izvēle. Vai vari to paskaidrot?

T: Vācijā, Frankfurtē kādus 10-12 gadus atpakaļ zinātnieki veica dažādus eksperimentus un secināja, ka ideja, ka pastāv tāds indivīds ar brīvu gribu un izvēli, ir iluzora. Smadzenes konstruē mākslīgu enerģiju, sauktu par 'es'. Tātad'es' jeb 'pats' ir smadzeņu veidota konstrukcija, kas ir nākoša un ejoša. Šad tadtā ir tur, šad tad tās tur nav. Bet tas konstruētais 'es' tic, ka tam ir brīva griba un izvēle. Tā ir ilūzija. Varētu tā teikt, ka kaut kādā līmenī smadzenes, kas ir tikai dators, visu vada - izvēlas tēju vai kafiju. Un tad tās pasaka 'man', ka tās ir izvēlējušās tēju vai kafiju. Kad nav 'manis', ir vienkārši tēja vai kafija.

J: Ja nav brīvas izvēles un gribas, es jūtos pazaudējusi jebkādu mērķi. Vai mums dzīvē nevajag mērķi?

T: 'Man' ir vajadzīgs mērķis. 'Man' ir nepieciešamas cerības un sapņi. Tie visi sabrūk, kad sabrūk 'es'.

J: Tas sabrūk vai nesabrūk. Tad man nav uz to jātiecās, man nekas nav jādara tā labad...

T: Tu nevari. Tur nav neviena, kas kaut ko varētu darīt. 'Es' ir bezpalīdzīgs.

J: Tu domā, ka tas ir kaut kas līdzīgs augstākam plānam?

T: Nē, plāna nav. Parasti es savas sarunas sāku sakot, ka viss ir enerģija. Viss ir enerģija, un tai nav vadītāja, nekas to nevada, tai nav nodoma. Tur ārā nav neviena, kas gribētu, lai visi ir atbrīvojušies.

J: Tad Dieva nav?

T: Dieva nav.

J: Dievs priekš tevis ir enerģija.

47

T: Viss, kas ir, ir enerģija. Nepastāv nekādu atsevišķu elementu, kas šo visu vadītu.

J: Kā tu to zini?

T: Es neko nezinu. Es tikai atbildu no nekā. Nekas saka, ka nav nekā, tikai enerģija.

J: Vai tas ir kaut kas, ko tu zini no savas pieredzes?

T: Nē.

J: Tu to jūti?

T: Nē.

J: Tu vienkārši to zini.

T: Nē, es nezinu neko. Šis nenāk ārā no zināšanas. Šī ir atbilde no nekā uz jautājumu, vai ir Dievs.

Problēma ar 'mani' ir tā, ka tas domā, ka tas kaut kur var tikt tikai kaut ko zinot. Īstenībā, kaut kā zināšana vai kaut kā apjaušana ir veids, kādā to turēt atstatus. Tu tur sēdi uz krēsla, un 'es' apjauš sēdēšanu uz krēsla. Un tas ir veids, kādā tas turās atdalīts no tā, kas ir, kas ir vienkārši sēdēšana uz krēsla. Tātad šis [rāda uz sevi] nezina neko, neko neapjauš. Nav tāda 'tā', kam apjaust, centra, kam zināt. Ir tikai dzīve. Viss, kas ir palicis, ir dzīve.

J: Parunāsim par tiem cilvēkiem, kuri vēl ir tajā ilūzijā. Kāds tev viņiem ir dodams padoms?

T: Pilnīgi nekāds. Starpība starp "Vienmēr atvērto noslēpumu" un mācību ir tāda, ka "Vienmēr atvērtais noslēpums" šim "man" jeb "es" nepiedāvā pilnīgi neko, jo tas neatzīst, ka ir tāds reāls "es", kam dot kādu padomu. Tas atpazīst to, ka "es" ir iluzors, un nav nekā, kas palīdzētu šim "es" būt par kaut ko citu, jo tāda ir tā daba. Viss, ko šis var darīt, ir izgaismot mītu, ka pastāv kaut kas tāds kā atdalītība vai personīga apgaismība. Un vēl šis var norādīt uz tā, kas ir, būtību, un uz absolūto paradoksu, ka nekas tajā pašā laikā ir arī viss. [smaida]

J: Man patīk tava seja.

T: Kaut kādā ziņā tas ir neticami. Es jau runāju kādus 10-12 gadus. Un šādā vai tādā veidā rezonanses dēļ "es" nāk uz šīm sarunām un sāk brukt, un atkrist. Un pēkšņi tas tur vairs nav, un ir tikai tas. Bet neviens to nedara. Varētu to teikt tā, ka, kad no nekurienes tiek pasniegta šī vēsts, klausītāja

48

ķermenī pēkšņi ir tāds "Āā-h... Tad tas ir tas... Visa šie mani meklējumi... Es skraidīju apkārt uz Indiju un pie skolotājiem, un sēdēju alās, un ēdu rīsus, mēģinot kaut ko atrast, mēģinot kaut kur nokļūt.. Un īstenībā tas, pēc kā es ilgojos, nekad nebija mani atstājis. Tas vienmēr bija šis - tas, kas ir." Cilvēki pastāvīgi man zvana un saka: "Tonij, šis ir apbrīnojami. Es esmu miris. Viss irbeidzies. Un tas, kas palika, nekad nenāca un nekad nebija pametis."

J: Tātad ir vēl cilvēki, kurus esi saticis, un ar kuriem tas ir noticis.

T: Ļoti daudzi. Tas notiek lielos apmēros. Ne tikai šo sarunu dēļ. Tas, protams, notiek arī citur. Pasaulē notiek izmaiņa no autoritātes un mācības uz kaut ko anarhistisku. Kaut kādā ziņā šī ir tīra anarhija, tīra brīvība. Nav hierarhiju, nav skolotāju līniju, nav autoritātes, nav nekā, uz ko skatīties augšup un mēģināt sasniegt. Ir tikai brīvība. [smaida]

J: Tas izklausās lieliski.

T: Jā, brīnišķīgi, priekš neviena.

J: Brīnišķīgi priekš neviena, jo neviena nav...

T: [māj ar galvu]

J: Es vēl gribu noskaidrot... kaut jau esmu jautājusi to desmit reizes...

T: Ir labi. Simts reizes.

J: Ar tevi tas vienkārši notika. Pēkšņi vairs nav "es", nav atdalītības, kur "es" ir domāšana par atdalītību. Pēkšņi ir kaut kas, kas nekad nebija atstājis, nebija atnācis. Pēkšņi ir tikai tas, kas ir. Un tas jūtās kā brīvība.

T: Nevar teikt, ka ir kaut kas, kas piefiksē brīvības sajūtu. Ir vienkārši brīvība.

J: Vēl ir arī nekas, tā bailīgā lieta.

T: Jā, priekš 'manis' šis ir baisi līdz nāvei.

J: Priekš 'manis'. Tātad, ja nav 'manis', tad tas nav baisi.

T: Kad tas notiek, tas pavisam nav baisi. Tā ir visvienkāršākā un dabīgākā lieta, kāda varētu notikt. Jo pēkšņi tiek redzēts koks. Pēkšņi tiek redzētas debesis. Pēkšņi tiek redzēta cita persona tāda, kāda tā ir īstenībā, kas ir nekas,esošs par personu, kas ir reāla un nereāla. Pēkšņi tas ir reāls un nereāls, tā vietā lai būtu vēl viens objekts, kas ir atstatus. 'Es' nekad neredz debesis vai koku, tas redz objektu, ko tas uzskata par koku vai debesīm. Bet koks ir

49

'peldoša' enerģija, kas parādās kā koks.

J: Tā tas ir tagad?

T: Jā.

J: Vai tu domā, ka laba enerģija piesaista labu, un slikta enerģija piesaista sliktu? Vai nekā tāda nav?

T: Kad sabūk 'es', tam līdzi sabrūk ideja, ka pastāv labs un slikts. Ir vienkārši tas, kas ir. Bet enerģija var ieņemt jebkādu formu. Tā var būt sarukusi vai atbrīvota. Enerģija šķietami var piesaistīt enerģiju, protams. Bet tajā nav sajūtas, ka kaut kas ir labāks vai sliktāks par kaut ko citu.

J: Pēdējo gadu laikā es redzu, ka es satieku pavisam savādākus cilvēkus nekā prims 10 gadiem.

T: Jā, tas viss var notikt. Priekš 'manis' tas šķiet kā stāsts. Kad sabrūk 'es', stāsta nav. Un viss, kas notiek, savā ziņā ir brīnišķīgi, burvīgi bezjēdzīgs. Notiekošajā nav apslēpta nozīme. Tas ir vienkārši tas, kas notiek. Bet enerģija, protams, var būt šis vai tas, vai jebkas. Tā ir brīva.

J: Šis 'es' tagad grib saprast visu bildi. Vai šī te ir tāda kā datora spēle?

T: Nē. Šī manifestācija ir nekas, kas izskatās kā kaut kas notiekošs, bez nozīmes.

J: Bet tam ir jābūt kā spēlei, kā radībai..

T: Jā, bet tam nav ne jēgas, ne nolūka. Tas vienkārši ir. Un neaizmirsti to otro lietu, ko nav iespējami aptvert, ka nepastāv tāds laiks, nav pagātnes un nākotnes. Nav tādas pasaules, kura notiktu stāstā. Ir tikai tas, kas ir, kas ir bezgalīgais. Tas ir neiespējami, neviens to nevar saprast.

J: Tu teici, ka ir tā enerģētiskā pārmaiņa.

T: Tikai šķietami. Tā nav reāla. Saspiesta enerģija ir tikai šķietama, un fakts, ka tā saspiestā enerģija šķietami izkūst atpakaļ brīvībā, ir tikai veids kā aprakstīt kaut ko, kas īstenībā nemaz nenotiek. Jo nav tādas lietas kā saspiestaenerģija vai neierobežota enerģija. Ir tikai tas, kas ir. Tas ir veids, kādā izmantot vārdus, lai aprakstītu kaut ko, kas ir absolūti pāri vārdiem. Sarunās mēs, acīmredzami, izmantojam vārdus. Bet šajās tikšanās visatbrīvojošākā lieta ir pāri vārdiem.

J: Un īstenībā nav nekā, par ko runāt.

50

T: Jā. Nav nekā, par ko runāt. Tur [auditorijā] ir daudz klusuma. Cilvēki runā par... "Kā ar mani, kā ar mani, kā ar manām meditācijām..." Un tad tas apklust. Nav tur nekā, par ko runāt. Tev taisnība.

J: Ar veidu, kādā tu atbildi uz jautājumiem, nav nekādas intervijas. Man ir grūti.

T: Jā, absolūti. Tas ir brīnišķīgi, jo tas, kas šeit pašreiz notiek, ir atdalītības un ieslogojuma mīta izgaismošana. Un tas, ar ko mēs kopā dalāmies, ir absolūtas brīvības prieks. Tas ir brīnišķīgi. Jē!

J: Atkal tā seja!

Labi, atpakaļ ilūzijā. Es dzīvoju ilūzijā. Tā ir mana dzīve. Ir Sabīne. Ir 'es'. Vai tu teiktu, ka ir jau labi? Tas, ka mani ir mērķi...

T: Absolūti. Sabīne, kura ir 'es' ar mērķiem utt., ir absolūta veseluma [vienotības] izpausme. Tas nevarētu būt nekas cits, savādāk tā būtu duālistiskarealitāte. Meklēšana un visas tās lietas absolūti ir veseluma izpausme. Tā ir vienotība, kas šķiet kā meklēšana un atdalītība. Tajā nav nekā ne pareiza, ne nepareiza. Tas ir tas, kas ir.

J: Tātad šī atdalītības sajūta arī ir veselums, mēs tikai domājam, ka nav.

T: [paklanās] Tā ir 'es' dilemma, ka tas ir veselums, domājošs, ka tas nav veselums. Ha, hā!

J: Bet, ja es to zinu, kāpec es nevaru to apstādināt?

T: Nē, zināšana nav beigas tai idejai, ka tas nav veselums. Zināšana, ka tas ir veselums, ir koncepcija.

J: Bet kas varētu palīdzēt? Ja es esmu dziļos sūdos. Ja lietas neiet labi. Vai es vienkārši atlaižu mēģināšanu savest lietas kārtībā?

T: Nē. Nav absolūti nekā, ko 'es' varētu darīt. Tas ir totāli bezpalīdzīgs. Unatlaišanas ideja... Ir tur ārā daži, kuri sevi sauc par neduālisma skolotājiem, unviņi saka cilvēkiem: "Vienkārši atlaid. Pieņem, ka viss, kas ir, ir vienotība." Priekš 'manis' to izdarīt ir neiespējami, jo 'es' daba ir dzīvot tajā, kas būs tālāk. Tas vienmēr dzīvo tajā, kas būs.

J: Vai arī tas ir O.K.?

T: Jā, absolūti. Tas ir tas, kas ir.

J: Bet tad O.K. arī būtu vienkārši atlaist.

51

T: Ja tas tā varētu notikt. Bet ilūzija ir tā, ka ir tāds 'es', kurš var izvēlēties atlaist.

J: Tad, lai ko tu izvēlētos, tas ir O.K.

T: Nē, nav 'manis', kurš izvēlas.

J: Bet mēs domājam, ka mēs izvēlamies.

T: Es zinu, ka mēs tā domājam. Tas ir mīlīgs sapnis.

J: Bet es tomēr dzīvoju šajā ilūzijā, ka man ir izvēles brīvība. Tad jebkāda izvēle, ko es izdaru ir O.K.

T: Jā. Tās konstrukcijas ideja ir O.K., bet tā ir iluzora, un tā turpina apstiprināt ideju, ka ir kāds, kurš var kaut ko darīt, lai savu stāstu padarītu parlabāku.

Tas, kas priekš 'manis' vienmēr ir neapmierinoši, ir atdalītības sajūta, trūkuma sajūta, kas liek viņam meklēt piepildījumu.

Ja es tev pateiktu, ka būt par meklētāju ir absolūti O.K., tie ir vārdi, tie nenozīmē, ka tu samierināsies ar atdalītību.

J: Es saprotu, ka tagad es meklēju kādu koncepciju. Es to saprotu no tā, kotu esi teicis. Man ir vajadzīga kāda koncepcija par to, kā man turpināt savu dzīvi, pat zinot to, ko tu man esi pateicis. Jo es to varu saprast tikai intelektuāli. Jo nav veida, kā to sasniegt. Tas vienkārši notiek vai nenotiek. Tas ar mani nav noticis. Tāpēc man vajag kādu koncepciju.

T: Labi, tad ej pie kāda skolotāja. No šī tu neko nedabūsi. Tur ārā ir daudzi tādi, kuri uzstāj, ka ir neduāli skolotāji. Ja tu pie viņiem iesi un runāsi, viņi tev kaut ko iedos, kas tev palīdzēs. Tas ir absolūts duālisms. Bet no šejienes tu neko nedabūsi.

J: Tu saki, ka ir skolotāji, kuri nemāca to, ko saki tu?

T: Ir cilvēki, kuri uzstāj, ka viņi ir neduāli skolotāji. Bet tas, ko viņi īstenībā dara, ir, viņi mēģina palīdzēt meklētājam atrast kaut ko citu, ko sauc par apgaismību vai piepildījumu. Tas ir tīrs duālisms.

J: Bet tu teici, ka nav veida, kādā to varētu atrast.

T: Jā, bet viņi tic, ka tāds ir.

J: Ā. Un tie skolotāji saka, ka tev ir jāmeditē, jādara šis un tas.

52

T: Vai viņi varētu tev vienkārši teikt: "Vienkārši pieņem, ka viss jau ir vienotība. Vienkārši dziļi pieņem, ka ir tikai vienotība." Bet kurš būs tas, kuršto pieņems? Vai viņi varētu tev teitk: "Prasi, kurš ir tas, kas tur ir." Viņi varētu tev ieteikt nodarboties ar pašizpēti. Tā ir spēle, kas ir balstīta ilūzijā. Viņi saka: "Tu zini, ka tu eksistē. Tāpēc tagad attīsti savu apjausmu, lai būtu tā, ka viss, kas rodas, rodas klātesošajā apjausmā." Kas īstenībā ir tas pats, kascitiem vārdiem pateikt, ka viss rodas priekš manis. Pašizpēte ir pilnīgi duāla darbība, kas atkal-uzsver zināšanas sajūtu. Bet tas, kas ir, nevar tikt zināts. Tas ir pāri zināšanai.

J: Bet tu tomēr zini.

T: Nē.

J: Tā enerģija zina.

T: Nē. Tā nezina. Nekas netiek zināts. Ir tikai enerģija. Tam, kas ir, nav sevi jāzina, lai būtu. Kāpēc lai tam būtu jāzina, ka tas ir? Ja tam būtu vajadzīgs zināt, ka tas ir, tam būtu jāatkāpjas atstatus, lai zinātu sevi. Tā ir tā 'es' problēma. Tas pastāvīgi grib sevi zināt, jo tam ir bail nezināt. Pašizpēte sakņojas bailēs nezināt.

J: Paldies, Tonij. Tu mani esi atstājis bez vārdiem, bez jautājumiem.

T: Tas ir jauki. Paldies.

Šo darīt ir lieliski, jo kaut kur tur ir atvērtība, ir kaut kāda rezonanse, kas ir pāri 'es', kas šo atpazīst. Tas ir diezgan reti.

J: Visgrūtākais man šķiet turpināt dzīvot...

T: Jā. Bet, kad tu piecelsies kājās un no šejienes aiziesi, tur būs tikai tas, kas ir. Tas, pēc kā tu ilgojies, nekad tevi neatstās. Tas nekad tevi neatstāj. Tas tur ir visu laiku. Tas, kas ir, ir konstanti tur. Cita nekā nav.

J: Bet ir tas jautājums par to, ko es ar savu dzīvi iesākšu.

T: Jā, tu gribi zināt to, kas ir, bet tu nekad to nezināsi. Tu gribi zināt, ko iesākt ar savu dzīvi, tu to nekad nezināsi. Tev nav dzīves, ar ko kaut ko iesākt.Viss, kas ir, ir dzīve. Nav nekā, kam dzīve piederētu.

J: Jā, bet šajā manā ilūzijā man ir jāmaksā par dzīvokli, man ir jādara tas un tas. Jāpieskata bērni.

T: Tas ir tas sapnis. Īstenībā bērnu pieskatīšana un maksāšana par dzīvokliir tas, kas vienkārši notiek. Tu to nedari. Tas notiek, un tad 'es' saka 'es to

53

daru'. Tas piesavinās to.

J: Manas smadzenes saprot. Bet es vēl joprojām nejūtos, ka būtu guvusi atbildes.

T: Tu nekad tādas negūsi. Tādu nav.

J: Tad es vienkārši daru to, kas darīsies.

T: Jā.

J: Tātad nu man ir koncepcija.

T: 'Es' nevar iztikt bez tādas koncepcijas 'nu es darīšu to, ko darīšu'. Tam tāds ir vajadzīgs.

J: Labi.

T: Liels paldies.

J: Liels paldies.

***

no www.scienceandnonduality.com rīkota pasākuma

T: Nekas, ko dara meklētājs, neved viņu tuvāk tam, kas jau ir brīvs. Viss, ko dara meklētājs, ir efektīvs veids, kādā izvairīties no brīvības. Meklētājs ir izmisīgi nobijies no sevis paša neklātbūtnes, un tā ir tā lieta, pēc kā viņš ilgojas. Tāpēc, kad viņš šo izdzird, viņš mūk, cik ātri vien var. Pārsvarā cilvēku, kuri uz šīm sanākšanām nāk, momentā aizskrien atpakaļ pie tā, ko viņi domā vai sapņo, ka viņi var darīt un zināt - pie meklēšanas.

J: Tad, ja nav nekā, ko gūt, ko atrast.. Kad tu visu palaid vaļā, ...

T: Nē, tu neko nepalaid vaļā.

J: Bet, ja tu vienkārši ESI...

T: Nē, tur ir tā problēma - tu neesi. Tu esi tas, kas grib būt 'ESI'.

J: Tad...

T: Tas ir bezcerīgi.

54

***

Kisslegg 2012

Tonijs: Ir viss. Visā pastāv dusmas un atdalītība. Bet tas vairs nav kaut kas,kas notiek ar objektu jeb "mani". Nav "manis", ir tikai tas, kas ir.

Jautātājs: [nesadzirdami kaut ko noburkšķ]

Tonijs: Nē. Tam nav nozīmes.

Cits jautātājs: Tonij, kas notiek indivīdos, kas sajūt to, ka viņi ir atbrīvoti?

Tonijs: Tajos, kuri jūt, ka viņi ir atbrīvoti, notiek tas, ka viņi nav atbrīvoti. Tas ir ļoti vienkārši... Tas ir stāsts. Ja kāds jūt, ka viņš ir atbrīvots, viņš ir stāstā, kurā viņš ir kļuvis atbrīvots.

J: Tātad, tas vienkārši ir savādāks stāvoklis.

T: Nu, tas ir stāvoklis stāsta ietvaros. Tam ar atbrīvošanos nav pilnīgi nekāda sakara. Jo pēc atbrīvošanās nav nekā... ir tikai nezināšana. Tātad nevarbūt kāds, kurš zina, ka viņš ir atbrīvots.

Zini, mēs šeit runājam par kaut ko, kas nenotiek. Kaut kādā ziņā par vienīgo, ko varētu teikt, ka tas notiek, ir, ka ideja, ka kāds nav atbrīvots vai kakāds varētu kļūt atbrīvots, vienkārši sabrūk - ka visa ideja par to, ka ir kāds, kurš ir atdalīts, un varētu kļūt atbrīvots, ir aplamība. Un tā sabrūk, un nekā nav palicis. Viss, kas ir palicis, ir viss. Nav tā, ka tajā visā ir kāds - viss, kas irpalicis, ir viss.

J: Tad tas liekas pašsaprotami, ka, ja kāds iesaistās jebkādā cīņā kaut kur nokļūt, tad tas ir stāstā.

T: Jā. Šī iemesla dēļ tas nav iespējami iesaistīties idejā, ka kādam kaut kas būtu jādara, lai kļūtu atbrīvots. Jo, tik cik ar šo ir kāds sakars, šajā telpā neviena nav. Šajā telpā neviena nav. Bet kāds varētu pacelt roku un teikt: "Es esmu persona!" Un uzstāt uz to, un, acīmredzami, ir daudz jautājumu, kas balstās uz to, ka tur ir kāds, kurš tur sēž, un ko ar to varētu iesākt. Bet tik, cikšim ar to ir kāds sakars, tur neviens nesēž. Tur neviena nav. Tas ir tikai ķermenis. Tā ir vienkārši lieta, kas tur ir. Un tāpēc ideja, ka šis varētu teikt tailietai, kura ir pilnīgi perfekta un pilnīga, ka tai ir nepieciešams mainīties, lai kļūtu perfekta un pilnīga, ir absolūti nejēdzīga. Ne tikai ir tā, ka te neviena nav, nav arī nekā, kas būtu jādara. Kā varētu būt tā, ka kaut kas ir jādara, ja šis jau ir viss? Un šis jau ir pilnīgs, šis jau ir piepildīts.

55

Tātad visu kļūšanas mācību pamatā ir sajūta, ka te ir kāds, kurš ir kļuvis par kaut ko. Un tās patiesi cenšas palīdzēt citiem arī kļūt par to. Apjukums, tātad, ir ļoti patiess... parasti.

J: Tad, ja indivīds no ciešanu un nelaimīga, savrupa un ilgu pilna stāvokļa nonāk vietā, kura sajūtās brīva, ir viegli ieraudzīt, ka viņi...

T: Absolūti. Protams, tā ir. Tas ir līdzīgi terapijai. Terapija ir ļoti inteliģents veids kā cietumu padarīt ērtāku. Un var būt lietas, kas notiek ar personu, un viņi var nonākt stāvoklī, kas ir daudz patīkamāks nekā stāvoklis pirms tam. Vienīgā problēma ar to ir tā, ka tas ir stāstā. Tāpēc tas ir pārejoši. Jo tas ir stāvoklis, kas kustās pa riņķi. Tas, kas terapijā tiek risināts, ir atdalītības simptomi, ne problēmas, ja tā varētu teikt, sakne. Tātad, ir terapijāsasniegts stāvoklis, kas nāk un tad iet.

J: Tātad viss atgriežas pie atdalītības dziļajām skumjām.

T: Jā, protams. Atdalītība ir visa saknē - ciešanu un baiļu.

***

Kisslegg 2012

Jautātājs: Man ir koncepcija, ar ko padalīties. Man bija skolotājs, kurš vienmēr teica: "Tev atbrīvošanās nav vajadzīga. Tas ir tavs prāts, kurš grib atbrīvošanos savas neizpratnes dēļ." Vai tu varētu šo komentēt?

Tonijs: Es nezinu, kas ir prāts. Parādi man savu prātu!

J: Es nevaru.

T: Nē. Es nedomāju, ka ir tāda lieta kā prāts. Ir enerģētiska atdalītības sajūta, kas rada ilgas pēc vienotības. Var arī būt smadzeņu interpretācija par šo. Bet priekš manis nav tādas lietas kā prāts. Pastāv uzskatu sistēmas un iedomātas idejas par to, kas esmu es, un par to, kas ir apgaismība vai atbrīvošanās. Bet priekš manis ideja, ka prāts vēlas atbrīvošanos, ir ļoti sekla ideja. Tik, cik ar šo ir kāds sakars, atdalītība būtībā ir šķietama enerģija, tā ir nekas, kas parādās kā enerģija, kas šķiet atdalīta. Tātad tā ir iemiesota, tā ir šūnās. Tā nāk un iet, tā ir ļoti nepastāvīga. Katru dienu tā tur ir, un tās tur nav.Bet pavisam noteikti tā nav ideja vai doma, vai uzskats, kas pieder prātam.

J: Tas, ka tieši prātam esot vajadzīga atbrīvošanās, manī ir radījis apjukumu.

56

T: Jā. Tā ir ļoti sekla ideja - tik, cik man ar to ir sakars. Tā ir balstīta idejā,ka prātam ir kāda doma vai ideja par atbrīvošanos, un tas to grib. Bet tas ir daudz dziļāk par to. Ir dziļa... Mazā bērnā nav identitātes, ir tikai notiekoša dzīve. Nav sajūtas, ka kāds pastāv. Mazā bērnā var pastāvēt izsalkums un dusmas, bet tā ir tikai notiekoša dzive. Ir brīvi peldoša enerģija, un tad pēkšņi šķiet, ka tā saraujas bērna ķermenī, un ir atdalītības no dzīves sajūta, kas ir milzīga. Tā ir tik milzīga, ka pārsvarā cilvēku to nemaz neatceras. Viņi negribto atcerēties. Jo tā šķiet kā milzīga atstumtība no veseluma. Un līdz ko tas šķiet notiekam, tas rada milzīgas ilgas atgriezties mājās. Un tas rada visu šo lietu par "es gribu atgriezties mājās", utt. Bet tas arī rada mākslīgu struktūru, sauktu par "es", kura domā, ka tā var atgriezties mājās. Un tieši tur sūdi trāpa propelleram. Tā ir kā briesmīga spēle. "Es" dabas dēļ, kas ir dzīvošana mākslīgā subjekts/objekts konstrukcijā, tas vienkārši nevar atgriezties mājās. Tā ir visas šīs lietas ironija. Un mēs to šeit izgaismojam.

57